Montesumas meita

   Lai slavēts dievs, kas dāvājis mums uzvaru! Spānijas spēks ir salauzts, tās kuģi nogremdēti vai aizbēguši, jūras dzelme aprijusi simtus un tūkstošus tās jūrnieku un karavīru, un tagad Anglija var atkal uzelpot.* Viņi bija nākuši, lai pakļautu mūs, lai spīdzinātu un dzīvus sadedzinātu sārtos, lai ar mums, brīviem angļiem, izrīkotos tāpat kā Kortess ar Anavakas [2] indiāņiem. mūsu vīriem viņi gribēja laupīt brīvību, bet mūsu jaunavām — godu; mūsu dvēseles viņi gribēja atdot melnsvārčiem, bet mūsu mantu — Romas pāvestam un savam karalim! Bet dievs tiem atbildēja ar vētru, un Dreiks [3] — ar lodēm. viņi pazuduši, un līdz ar viņiem zudusi Spānijas slava.
   Es, Tomass Vingfīlds, izdzirdu par to šodien, ceturtdien, Bangejas tirgus laukumā, kur biju aizbraucis, lai papļāpātu ar ļaudīm un pārdotu ābolus, kas bija palikuši karājamies koku zaros pēc briesmīgajām vēja brāzmām.
   Visādas baumas bija nākušas man ausīs arī agrāk,
   bet šodien Bangejā es sastapu cilvēku, vārdā Jangs, no Jarmutas Jangiem, kas pats bija cīnījies uz viena no Jarmutas kuģiem kaujā pie Gravelinas" un pēc tam vajājis spāņus tālāk uz ziemeļiem tik ilgi, līdz tie dabūja galu Skotijas jūrā.
   Saka, ka niecīgais radot diženo, bet te bija noticis otrādi: diženais radīja niecīgo, proti, šīs vēstis pamudināja mani, Norfolkas grāfistes Dičingemas draudzes locekli Tomasu Vingfīldu no Lodžas, ķerties pie spalvas un papīra, par spīti gan sirmajam vecumam, gan tam, ka dzīvot man atlicis pavisam nedaudz.
   Pirms desmit gadiem, 1578. gadā, kad visužēllgā karaliene Elizabete apmeklēja mūsu pusi, viņas majestātei labpatikās redzēt mani Noričā. Todien karaliene teica, ka viņu esot sasniegušas ziņas par mani, un pavēlēja man pastāstīt kaut ko interesantu no manas dzīves, pareizāk sakot, no tiem pāri par divdesmit gadiem, kurus es biju pavadījis indiāņu vidū tolaik, kad Kortess iekaroja viņu zemi Anavaku, ko šodien pazīstam kā Meksiku. Bet es biju tikko paguvis sākt savu stāstu, kad viņas majestātei jau vajadzēja doties briežu medībās uz Koseju. Aizbraucot karaliene izteica vēlēšanos, lai es savu stāstu uzticētu papīram un viņai būtu iespējams to izlasīt, un piebilda, ka tad, ja šis stāsts izrādīsies kaut vai uz pusi tik saistošs, kāds tas solās būt, es varēšot atstāt šo pasauli kā sers Tomass Vingfīlds. Es uz to atbildēju, ka nekad neesmu pratis apieties ar tādām lietām kā tinte un papīrs, tomēr viņas majestātes pavēli likšu vērā. Pēc tam es uzdrošinājos pasniegt karalienei lielu smaragdu, kas kādreiz bija rotājis Montesumas meitas, bet līdz tam — daudzu citu princešu krūtis. Ieraugot smaragdu, viņas majestātes acis iedzirkstījās tikpat spoži kā pats dārgakmens, jo mūsu karaliene pārlieku mīl šādus dārgus nieciņus. Droši vien, ja es būtu gribējis, tad būtu varējis tūlīt pat noslēgt ar viņu darījumu un dabūt savu titulu apmaiņā pret smaragdu, bet es ilgus gadus biju bijis varenas cilts princis un tagad nebūt nekāroju kļūt par seru. Tāpēc es tikai noskūpstīju karalienes roku, kas tik cieši bija satvērusi dārgakmeni, ka visi pirkstu locītavu kauliņi bija kļuvuši balti, un staigāju savu ceļu, proti, tai pašā dienā atgriezos uz savu māju pie Veivnijas.
   Taču es nebūt nebiju aizmirsis karalienes vēlēšanos un sen jau grasījos izlikt uz papīra savas dzīves stāstu, kamēr vēl tas nav pārtrūcis reizē ar manu mūža pavedienu. Man, tādās lietās nepiedzīvojušam cilvēkam, šāds darbs patiesi nav no vieglajiem, bet vai man jābaidās grūtību, kad mūžīgās atpūtas stunda jau tuvu? Es esmu redzējis to, ko nav redzējusi neviena angļa acs un par ko ir vērts pastāstīt.
   Mana dzīve bijusi pavisam neparasta. Daudzkārt, kad likās, ka viss ir zaudēts, dievam labpatikās mani izglābt, varbūt tikai tādēļ, lai cilvēki uzzinātu manu stāstu un gūtu no tā mācītau, jo viss, ko esmu piedzīvojis un pieredzējis, liecina par vienu neapgāžamu patiesību: ļaunums nekad nenes laba, Jaunums rada vienīgi ļaunumu un galu galā nāk pār tā galvu, kas to pastrādājis, lai arī tas būtu viens cilvēks vai vesela tauta.
   Nu padomājiet kaut vai par Kortesa, šī varenā vīra likteni! Es pazinu viņu tanīs dienās, kad viņam piederēja gandrīz vai dievišķa vara, bet pirms kādiem četrdesmit gadiem, kā es dabūju dzirdēt, Kortess, lielais iekarotājs, nomiris Spānijā nežēlastībā un nabadzībā. [4] Jā, un vēl es dzirdēju, ka Kortesa dēls dons Martins bijā ticis spīdzināts tai pašā pilsētā, kuru viņa tēvs ar tik nedzirdētu cietsirdību bija iekarojis spāņiem. Malinala, tā pati, kuru spāņi sauca par Marinu, galvenā un visumīļākā no šī paša Kortesa draudzenēm, savā izmisumā to visu viņam bija pareģojusi, kad Kortess pēc visa tā, kas bija noticis viņu starpā, aizmirsdams, ka viņa ne reizi vien bija glābusi viņu pašu un viņa karavīrus no drošas nāves, pameta viņu un atdeva par sievu donam Huanam Hara- miljo.
   Bet atminieties pašas Marinas likteni! Viņa mīlēja savu vīru Kortesu jeb Malincinu, kā viņu Marinas dēļ bija iesaukuši indiāņi, un viņa dēļ nodarīja ļaunumu savai dzimtenei. Ja ^ebūtu Marinas, Tenočtitlana jeb, kā tagad saka, Mehiko nekad nebūtu nonākusi spāņu jūgā. Savas kaislības apmāta, Marina upurēja godu, bet ko viņa saņēma pretī? Ko labu tai atnesa nodarītais ļaunums? Atalgojumam par visu, kad Marinas skaistums bija vītis, viņu atdeva par sievu citam, neievērojamākam cilvēkam, tieši tāpat, kā savu laiku nokalpojušu kustoni pārdod nabadzīgākam saimniekam.
   Atcerieties arī, kāds liktenis piemeklēja tik varenu tautu, kāda bija Anavakas indiāņi. Tā darīja ļaunu, lai gūtu labumu; cerībā, ka dievi tai sūtīs bagātību, mieru un labklājību uz daudzām paaudzēm, tā saviem viltus dieviem upurēja tūkstošiem cilvēku dzīvību. Un īstenais dievs viņiem atbildēja. Bagātības vietā viņš sūtīja postu, miera vietā — spāņu zobenu, bet labklājības vietā — mokas, spīdzināšanu un verdzību. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņi ziedoja savas tautas dēlus, izraujot savu upuru sirdis, uz Uicilo- počtli un Teskatlipokas [5] altāriem.
   Vai arī ņemiet pašus spāņus, kas žēlsirdības vārdā nāca ar tādu cietsirdību, kāda pagāniem actekiem nebija pat sapņos rādījusies, un Kristus vārdā ik dienas pārkāpa visus viņa baušļus. Vai patiesi viņu valsts zels, vai tiešām šīs ļaundarības atnesīs viņiem labklājību? Es esmu pārāk vecs un nepieredzēšu, kāda būs atbilde uz šo jautājumu, lai gan jau šodien tā ir tuvu. Tagad es zinu, ka visas spāņu ļaundarības nāks pār viņu pašu galvām, un man šķiet, es redzu šo lepnāko no visām pasaules tautām kā apkaunotu, izpostītu un negodā kritušu nīkuli, kam nav nekā cita kā tikai dižena pagātne. To, ko Dreiks nesen iesāka pie Gravelinas, dievs pabeigs cituviet, līdz beidzot no Spānijas varenības nepaliks ne miņas, spāņu impērija būs tikpat pazemota kā tagad Montesumas valsts.
   Tā tas ir ar diženiem notikumiem, kuri ir zināmi visai pasaulei, un tieši tāpat bija tik necila cilvēka dzīvē, kāds esmu es, Tomass Vingfīlds. Debesis patiesi man bijušas žēlīgas: tās devušas man laiku nožēlot grēkus; taču mani grēki vērsušies pret mani pašu tālab, ka es biju piesavinājies visuvarenā tiesības un iedomājos esam atriebības ierocis viņa rokā. Tas bija taisnīgs sods! To apzinoties, es tad nu arī nolēmu izklāstīt savas dzīves stāstu, lai tas noderētu citiem par mācību.
   Kā jau es tiku teicis, šis nodoms brieda manī ilgus gadus, lai gan, taisnību sakot, pirmoreiz to pamodināja karaliene. Tomēr tikai tagad, kad es droši uzzināju par «Neuzvaramās armādas» likteni, šī doma beidzot dzinusi asnus. Bet kas gan var pateikt, vai tā nesīs augļus? Jo šīs ziņas dīvainā kārtā mani satraukušas un aiznesušas atpakaļ jaunības dienās, kas pilnas mīlestības, kauju un traku piedzīvojumu, kuros es iepinos, kad pret tiem pašiem spāņiem cīnījos par sevi, par Kvautemoku un par otomi tautu. Sen es nebiju tos atminējies. Man ir tāda sajūta, un vecumā tas dažkārt tā atgadoties, it kā tas, ko esmu pārdzīvojis tālā pagātnē, bijusi mana īstenā dzīve, bet viss pārējais — tikai sapnis.
   Es rakstu istabā, pa kuras logu redzama mierpilnā Veivnijas ieleja. Aiz upes stiepjas kopienas lauki, kurus klāj zeltainās irbu- lenes, tālāk redzami Bangejas sarkanie jumti, kas sablīvējušies ap Svētās Marijas baznīcas torni, bet vēl tālāk plešas Stouvas meži, kas pieder karalim, un Flikstonas abatijas lauki. Pa labi upes stāvajā krastā zaļo Iršemas ozolaine, pa kreisi līdz Beklsai un Loustoftai sniedzas leknas pļavas, kur kā raibi plankumi saskatāmi ganāmpulki, bet man aizmugurē pa pakalna zālaino nogāzi, ko senatnē sauca par Grāfa Vīnkalnu, terasveidā paceļas mans augļu dārzs. Viss ir tepat, un tomēr nule man ir tāda sajūta, ka tā visa vairs nav. Veivnijas ielejas vietā es skatu Tenočtitlanas ieleju, īršemas nogāžu vietā — vulkānu Popokatepetla un Ikstak- sivatla sniegotos apveidus, Dičingemas, īršemas, Bangejas un Beklsas torņu vietā manā priekšā paceļas svēto liesmu apmirdzētās upurēšanas piramīdas, bet ganāmpulku vietā es pļavās redzu Kortesa jātniekus, kas traucas uz kauju.
   Viss atgriezies pie manis, viss, kas bija dzīve, pārējais — tikai sapnis. Es atkal jūtos jauns, un tagad, ja liktenis man dāvās laiku, es pacentīšos uzrakstīt savas dzīves stāstu, iekams aizeju uz mūžīgo sapņu pasauli un tieku guldīts zemes klēpī. Iesācis es biju jau sen, bet, kamēr bija dzīva mana dārgā sieva, — viņa nomira tikai pagājušos ziemassvētkos — es zināju, ka labāk šo uzdevumu atstāt neizpildītu. Vaļsirdīgi sakot, mana sieva mani mīlēja tā, kā, manuprāt, tikai nedaudziem vīriem bijusi laime tikt mīlētiem, lai gan manā pagātnē bija daudz tāda, kas aptumšoja viņas mīlestību, izraisot greizsirdību uz mirušo. Šīs jūtas, kaut arī bija lēnīgas un cieši savijās ar piedošanu, izpaudās visai spēcīgi. Manas sievas sirdi kremta slēptas bēdas, taču viņa par tām nekad nerunāja.
   Mums piedzima tikai viens bērns,' un tas pats nomira mazotnē. Lai kā arī mana sieva lūdza dievu dāvāt viņai citu, visas lūgšanas bija veltas, un es, iedomājot Otomi vārdus, necerēju, ka tās līdzēs. Bet Lilija zināja, ka agrāk man viņpus okeāna no citas sievietes bija bērni, kurus es mīlēju un allaž mīlēšu vienlīdz stipri, lai arī viņi aizgājuši aizsaulē pirms daudziem gadiem, un šī doma plosīja viņas sirdi. Viņa spēja piedot, ka es biju precējies ar citu, bet to, ka šī sieviete dzemdējusi man bērnus, kas manai sirdij joprojām bija dārgi, — to viņa, ja arī piedeva, aizmirst nespēja, jo pašai bērnu nebija.
   Es esmu vīrietis un neprotu izskaidrot, kāpēc tas tā bija. Kas gan spēj saprast mīlošas sievietes sirdi? Bet tā tas bija. Reiz mēs tāpēc saķildojāmies; tas bija mūsu vienīgais strīdiņš.
   Tas notika mūsu laulības otrajā gadā pāris dienu pēc tam, kad Dičingemas draudzes kapsētā bijām apbedījuši savu bērniņu. Naktī, guļot līdzās savai sievai, es redzēju apbrīnojami skaidru sapni. Es sapņoju, ka ap mani sapulcējušies visi mani bērni, visi četratā, un lielākais zēns turēja rokās manu pirmdzimto, zīdainīti, kas nomira lielā aplenkuma laikā. Viņi bija atnākuši pie manis, kā bieži mēdza nākt viņās dienās, kad es valdīju pār otomi tautu Priežu Pilsētā, viņi sarunājās ar mani, apveltīja mani ziediem un skūpstīja man rokas. Mani priecēja viņu spēks un skaistums, un mana sirds bija lepnuma pilna. Sapnī man likās, it kā es būtu atbrīvots no lielām bēdām un atkal būtu atradis savus mīļos, kurus reiz biju zaudējis. Kas gan var būt briesmīgāks par šādiem sapņiem! It kā ņirgājoties tie atdod mums mūsu mirušos, bet pēc tam izgaistot pamet mūs vēl dziļākās bēdās.
   Tā nu, lūk, es sapņoju un sapnī runāju ar saviem bērniem, saucu tos vismīlīgākajos vārdos, līdz beidzot pamodos. Un tad, sajūtot visas zaudējuma sāpes, es sāku skaļi elsot.
   Bija agrs rīts. Augusta saules stari spīdēja logā, bet es, domādams, ka mana sieva dus miegā, joprojām gulēju, sava sapņa pārņemts, un smagās nopūtās čukstēju to vārdus, kurus vairs nekad neredzēšu, ja vien tikai sapnī. Tomēr notikās tā, ka sieva bija pamodusies un dzirdēja to, ko es gan sapnī,, gan nomodā teicu mirušajiem Un, lai arī es dažus vārdus izrunāju otomi valodā, pārējo es runāju angliski, tāpēc, zinot manu bērnu vārdus, viņa visu saprata. Negaidot viņa pielēca no gultas un nostājās manā priekšā. Viņas acīs bija tāds niknums, kādu es tanīs nekad nebiju redzējis — ne līdz, ne arī pēc tam. Tas ilga tikai īsu brīdi, jo gandrīz nākošaja acumirklī asaras aizmigloja viņas skatienu.
   —    Kas tev kait, dārgā? — es jautāju izbrīnījies.
   —    Man ir grūti dzirdēt šādu valodu no tavām lūpām, — viņa atbildēja. — Vai tad tā vēl par maz, ka es tevis dēļ upurēju savu jaunību un biju tev uzticīga pat tad, kad visi līdz pēdējam uzskatīja tevi par mirušu? Cik tu pats biji man uzticīgs, tas tev labāk zināms. Bet vai es kaut reizi esmu tev pārmetuši, ka tu biji mani aizmirsis un apprecējis mežoni tālā zemē?
   —    Nekad, dārgā. Bet arī es nekad netiku tevi aizmirsis, to tu labi zini. Es tikai brīnos, ka tu esi greizsirdīga tagad, kad nav vairs nekāda iemesla.
   —     Vai tad uz mirušajiem mēs nevaram būt greizsirdīgi? Ar dzīvajiem varam mēroties spēkiem, bet kā cīnīties ar mīlu, kuru nāve apzīmogojusi ar pilnības zīmogu un padarījusi nemirstīgu? Tomēr to es tev piedodu, tāpēc ka varu sacensties ar šo sievieti. Tu taču biji mans, pirms piederēji viņai, un esi mans pēc viņas. Bet bērni — tā ir cita lieta! Bērni bija tikai viņas un tavi. No manis viņos nav it nekā. Un es zinu, ka tu mīlēji viņus dzīvus, mīli viņus mirušus un mīlēsi mūžam, pat aiz kapa, ja vien tu viņus sastapsi viņā saulē. Bet es jau esmu veca. Es novecoju tajos pāri par divdesmit gados, kamēr gaidīju tevi, un tagad es jau vairs tev nedāvāšu citus bērnus. Es dāvāju tev vienu, bet dievs to paņēma, lai es nebūtu pārāk laimīga. Tu pat viņa vārdu neminēji to citu vārdu vidū! Mans mirušais mazulītis tev nenieka nenozīmē! . . .
   Te viņa aprāvās un izplūda asarās, bet es uzskatīju par labāku neteikt, ka starp tiem bērniem un šo mazulīti bija liela starpība: visi mani bērni, izņemot pirmdzimto, mira gandrīz jau jaunekja gados, kamēr viņas bērniņš bija nodzīvojis tikai sešdesmit dienas.
   Tā nu, lūk, kad karaliene mani pirmoreiz uzvedināja uz domām par mana dzīves stāsta uzrakstīšanu, man tūlīt iešāvās prātā šis manas mīļotās sievas dusmu uzliesmojums. Es nevarēju rakstīt patiesību, jo tad man vajadzētu noklusēt stāstījumu par to, kura arī bija mana sieva, par Otomi, Montesumas meitu, otomi tautas princesi, un par bērniem, kurus viņa man bija dāvājusi. Un tad nu es nolēmu labāk neķerties pie spalvas, jo, lai ari mēs visus kopā nodzīvotos gadus gandrīz nerunājām par to, es zināju, ka mana sieva nekā nav aizmirsusi un viņas greizsirdība, būdama īpaša, izsmalcinātāka veida, ar laiku ne tikai nav apdzisusi, bet drīzāk gan pieaugusi. Un ķerties pie šī uzdevuma, manai sievai neko nezinot, nebūtu bijis iespējams, jo līdz pašām pēdējām dienām viņa uzmanīja ikvienu manu soli un, kā man tiešām likās, lasīja gandrīz visas manas domas.
   Tā mēs abi novecojām plecu pie pleca, un gadi rāmi ritēja tālāk. Mēs reti pieminējām to lielo laika posmu, kad viens otram bijām zuduši, un to, kas toreiz notika. Bet visam ir savs gals. Mana sieva pēkšņi nomira miegā savā astoņdesmit septītajā dzīves gadā. Es apbedīju viņu mūsu baznīcas dienvidu phsē, patiesi sērodams. Tomēr manas bēdas nebija neremdināmas, jo es zināju, ka drīz tikšos ar viņu un ar visiem citiem, kas man bijuši mīļi.
   Tur, aizsaulē, mani gaida mana māte un māsa, un mani bērni; tur mani gaida dižais Kvautemoks, mans draugs, pēdējais acteku valdnieks, un daudzi citi ieroču brāļi, kas aizsteigušies man priekšā pie miera; un tur, lai arī viņa tam lāgā neticēja, mani sagaidīs mana skaistā, lepnā Otomi. Saka, ka debesīs, kur es par spīti visiem manas jaunības grēkiem un vīra gadu maldiem ceru nonākt, neesot ne precētu vīru, ne sievu. Tas ir pārlieku labi, tāpēc ka citādi es vienkārši nezinu, kā satiktu manas abas sievas — Montesumas meita un maigā angļu muižniece.
   Bet tagad pie darba.

2.nodaļa Tomasa Vigfīlda ģimene

   Es, Tomass Vingfīlds, esmu dzimis šeit, Dičingemā, šai pašā istabā, kur tagad rakstu. Mans tēva nams bija celts vai pārbūvēts karaļa Indriķa VII valdīšanas sākumā, bet vēl ilgi pirms tam šeitan stāvēja kāda celtne, ko sauca par Dārznieka sargmājiņu jeb vienkārši par Lodžu [6] , jo te dzīvoja vīndārza sargs. Vai nu klimats agrākus laikus bijis maigāks, vai ari zemkopji tolaik prasmīgāki, es nezinu, bet vismaz tas ir tiesa, ka pakalna nogāzi, kurai piekļāvās māja un kura izsenis bija kāda jūras līča vai platas upes krasts, grāfa Bigoda laikā klāja vīndārzi. Kopš tā laika pagājis daudz gadu, vīnogu ķekari jau sen šeit vairs neienākas, tomēr visa nokalne starp šo māju un dziedinošo avotu, kas strūklo no zemes dzīlēm piekrastē pusjūdzi no šejienes, joprojām nes «Grāfa Vīnkalna» vārdu; lai mazgātos avota ūdeņos, sirgstoši ļaudis brauc pat no Noričas un Loustoftas. Bet arī vēl šobaltdien mūsu dārzi, aizsargāti no austrumu vējiem, uzzied divas nedēļas agrāk nekā visā apvidū, un pat aukstajās maija dienās šeit var sēdēt bez svārkiem, kamēr pakalna virsotnē, kādus divsimt soļus augstāk, jādrebinās pat ūdrādas jakā.
   Lodža — jo tā to allaž dēvēja — sākumā bija parasta zemniekmāja, ar logiem vērsta pret dienvidrietumiem. Māja atrodas tik tuvu krastam, ka var likties, tajā iesūksies drēgnums no Veivnijas, kura plūst starp zemienēm un pļavām pavisam līdzās. Bet šis iespaids ir mānīgs, jo, lai arī rudenī māja, krēslai iestājoties, tinas dūmakā — tā pie mums Norfolkā sauc miglu, kas klāj zemi, — lai arī palu laikā upe dažkārt pārplūdina zirgu staļļus pagalmā, mūsu dzīvojamo ēku, kas celta uz smilšu un grants pamata, tomēr uzskata par visveselīgāko visā draudzē. Tā būvēta no sarkanajiem ķieģeļiem un šķiet reizē dīvaina un ļoti jauka ar saviem daudzajiem izvirzījumiem un zelmiņiem, kas vasaru pa pusei pazūd rozītēs un citos vīteņaugos. No logiem paveras skats uz kopienas zemi un pļavām, kuru krāsas pastāvīgi mainās atkarībā no gadalaika un pat no dienas stundas, uz sarkanajiem Bangejas jumtiem un mežiem apaugušo upes krastu ap īršemas zemēm. Saprotams, mūsu pusē ir ari daudz
   ziemā. Ziemu viņa ienīda tāpat kā es. Reiz es iejautājos, vai viņa gribētu atgriezties Spānijā. Notrīcējusi viņa atbildēja, ka negribot, jo tur dzīvojot kāds cilvēks, viņas ienaidnieks, kas viņu nogalināšot; un tā nu viņa ar visu sirdi pieķērās mums un mūsu tēvam. Es prātoju, vai tikai šis cilvēks, kas grib nogalināt manu māti, nav tas pats «galvenais velns», kā viņu bija nosaucis tēvs, bet balsī pateicu tikai, ka nez vai atradīsies kāds, kas gribēs nogalināt tik labu un daiļu sievieti.
   —     Ai dēliņ! —- iebilda māte, — tieši tāpēc jau viņš to apņēmies, ka es esmu tik skaista vai, pareizāk, biju skaista. Ja nebūtu tava lieliskā tēva, Tomas, man varbūt būtu bijis jākļūst cita sievai.
   Un, šos vārdus sakot, mātes sejā pavīdēja nemiers un bailes.
   Reiz kādā maija vakarā — man tad bija jau astoņpadsmitarpus gadu — pie mums Lodžā atceļā no Jarmutas iegriezās mana tēva draugs skvairs Bozards, kura muiža arī atradās mūsu draudzē. Sarunā viņš izmeta, ka ostā noenkurojies spāņu kuģis ar precēm. To padzirdējis, mans tēvs tūlīt saausījās un iejautājās, kas ir šī kuģa kapteinis. Skvairs Bozards atbildēja, ka viņa vārda nezinot, bet kapteini esot redzējis tirgus laukumā; tas esot liela auguma stalts vīrs, grezni uzcirties, glīts no vaiga, ar rētu deniņos.
   Saklausījusi šos jaunumus, mana māte, par spīti savai olīvkrāsas ādai, nobālēja un nomurmināja spāniski:
   —- Svētā madonna! Kaut tikai tas nebūtu viņš!
   Arī tēvs likās izbijies un sāka sīki izprašņāt skvairu par šī cilvēka ārieni, bet nekā vairāk nedabūja zināt. Tad viņš steigšus atvadījās no viesa, uzlēca zirgā un aizjāja uz Jarmutu.
   Tanī naktī māte neaizvēra ne acu. Viņa nosēdēja līdz rītam dziļajā atzveltnes krēslā, par kaut ko domājot. Kā es viņu atstāju sēžam, iedams gulēt, tā es viņu arī atradu, kad rītausmā nonācu lejā. Vēl šobrīd es atminos, kā es pavēru durvis un ieraudzīju viņu: māte sēdēja nekustīgi, viņas seja maija rīta krēslā šķita pavisam balta, bet lielās acis bija pievērstas sīkrūšu logam. Es teicu:
   —    Jūs šodien esat agri cēlusies, māmiņ!
   —    Es vispār neesmu gājusi gulēt, Tomas, — viņa atbildēja.
   —    Bet kāpēc ne? No kā jūs baidāties?
   —    Es baidos pagātnes un baidos nākotnes, dēliņ. Kaut tikai tēvs ātrāk atgrieztos!
   Ap pulksten desmitiem no rīta, kad es jau gatavojos doties uz Bangeju pie ārsta, kas mani apmācīja dziedniecības mākslā, pārjāja tēvs. Māte, kas bija gaidījusi viņu pie loga, metās tam pretī.
   2*
   Nolēcis no zirga, tēvs apkampa māti un teica:
   19
   —    Neuztraucies, dārgā! Tas acīmredzot nav viņš, šis te saucas citādi.
   —    Bet vai tu viņu redzēji? — taujāja mate.
   —    Nē, viņš nakti pavadīja uz sava kuģa, bet es steidzos pie tevis, jo zināju, ka tu baidies.
   —    Būtu labāk, ja tu būtu viņu redzejis savam acīm, mījais. Viņš taču viegli varēja pārmainīt savu vārdu.
   —    Par 10 es nepadomāju, dārgā, — novilka tēvs.—-Bet nebaidies. Pat ja tas ir viņš, pat ja viņš uzdrošināsies parādīties Dičingemas draudzē, šeit ir ļaudis, kas zina, kā viņš jāsaņem. Tomēr es esmu pārliecināts, ka tas nav viņš.
   —    Lai slavētas debesis, ja tas ir ta! — atbildēja māte, un viņi sāka runāt pusbalsī.
   Es sapratu, ka man neklājas viņus traucēt. Paķēris savu nūju, izgāju uz jājamā ceļa, kas veda uz laipu, bet te pēkšņi māte mani pasauca atpakaļ.
   —    Noskūpsti mani, pirms tu aizej, Tomas! — teica viņa. — Tu droši vien brīnies un jautā sev, ko tas viss nozīmē. Kādreiz tēvs tev visu izskaidros. Bet es teikšu tikai vienu: ilgus gadus manu dzīvi aptumšoja briesmīga ēna, taču tagad, es ceru, tā izgaisusi uz visiem laikiem.
   —    Ja šo ēnu met cilvēks, tad lai viņš labāk turas tālāk no šīs te! — es smiedamies pakratīju savu smago nūju.
   —    Tas ir cilvēks, — atbildēja māte, — bet tāds, ar kuru vajag cīnīties citādi, ne ar sitieniem, Tomas, ja tev kādreiz gadīsies viņu sastapt.
   —    Varbūt, māmiņ, bet spēks galu galā ir vispārliecinošākais pierādījums, jo pat vislielākajam viltniekam sava āda ir dārga.
   —    Tu pārāk steidzies parādīt savu spēku, dēls, — smaidot teica māte un noskūpstīja mani. — Neaizmirsti senu spāņu sakāmvārdu: «Stiprāk sit tas, kas sit pēdējais». _
   —    Bet atceries citu sakāmvārdu, māmiņ: «Sit, kamēr tev vēl nav iesituši!» — es attraucu un gāju projām,
   Kad biju jau pagājis kādus desmit soļus, kaut kas, es pats nezināju, kas, mudināja mani atskatīties. Māte stāvēja atvērtajās durvīs. Baltās puķes, kas vijās gar vecās mājas sienām, iekļāva viņas smuidro augumu kā ietvara. Galvā viņai kā parasti bija zem zoda sasieta balta mežģiņu mantilja, un tās sakārtojums vienu acumirkli man iztālēm atgādināja līķautu. Es nodrebēju no šādām domām un ielūkojos mātes sejā. Viņa raudzījās manī skumjām un nopietnām acīm, kurās bija saskatāma šķiršanās jausma.
   Tā bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju dzīvu.

3.nodaļa Spānieša parādīšanās

   Bet tagad man jāatgriežas atpakaļ un jāpastāsta par paša lietām. Kā jau tiku teicis, mana tēva vēlēšanās bija, lai es kļūtu ārsts. Tāpēc, pabeidzis Noričā skolu un atgriezies tēva mājās, — man tolaik gāja sešpadsmitais gads — es ņēm'os mācīties medicīnu pie kāda ārsta, kas dziedināja ļaudis Bangejas apkārtnē. Viņš bija ļoti mācīts un godīgs vīrs, vārdā Brauns, un, tā kā šī nodarbošanās man bija pa prātam, es viņa vadībā guvu labas sekmes. Es tiešām biju apguvis turpat vai visu, ko viņš man varēja mācīt, un tēvs nolēma mani sūtīt uz Londonu nobeigt mācības, tikko man paliks pilni deviņpadsmit gadi, — tas būtu kādus piecus mēnešus pēc tās dienas, kad ieradās spānietis. Bet liktenis man nebija lēmis nokļūt Londonā.
   Tomēr medicīna nebija vienīgais, ar ko es tanīs dienās nodarbojos. Skvairam Bozardam no Dičinge- mas, tam pašam, kas manam tēvam pastāstīja par spāņu kuģa ierašanos, bija divi bērni: dēls un meita; sieva viņam bija gan dāvājusi vairākus, bet tie bija miruši mazotnē. Meitenes vārds bija Lilija, un mēs bijām vienaudži, viņa bija dzimusi tajā pašā gadā, trīs nedēļas pēc manis. Tagad Bozardu nav vairs mūsu pusē, jo manas māsas mazmeitiņa, kas ir Bozarda dēla mazmeita un viņa vienīgā mantiniece, izgājusi pie vīra un nes citu vārdu. Bet tas tā, starp citu.
   Jau no pašas agrās bērnības mēs, Bozardu un Ving- fīldu bērni, dzīvojām gandrīz kā brāļi un māsas. Mēs satikāmies diendienā un kopā rotaļājāmies kā sniegā, tā ziedos. Tādējādi man grūti pateikt, kad mani pamodās mīlestība uz Liliju un kad viņa iemīlēja mani; zinu tikai, ka tad, kad es devos uz skolu Noričā, mani vairāk skumdināja šķiršanās no viņas nekā no mātes un visiem pārējiem. Visās mūsu rotaļās viņa allaž bija mana pāriniece. Viņas dēļ es biju gatavs dienām klejot pa visu apkārtni, lai tikai uzmeklētu tos ziedus, kādus viņa mīlēja. Un, man atgriežoties no skolas, nekas nebija mainījies. Vienīgi Lilija pamazām kļuva biklāka, un ari es pats pēkšņi tapu tāds kā kautrīgāks, kad pamanīju, ka viņa no meitenes pieaugusi par jaunavu. Bet tik un tā mēs satikāmies bieži, un, lai gan neviens no mums nebilda par to ne vārda, mūsu tikšanās mums bija dārgas.
   Tā tas turpinājās līdz pat manas mātes nāves dienai. Bet, iekāms stāstu tālāk, man jāpiezīmē, ka skvairs Bozards uz savas meitas draudzību ar mani nemaz neskatījās labvēlīgi. Tas nepavisam nebija tāpēc, ka es viņam nebūtu pa prātam, bet tālab, ka viņš gribēja Liliju izdot par sievu manam vecākajam brālim Džefrijam, kas bija tēva īpašuma mantinieks, un nevis jaunākajam dēlam. Pret mūsu draudzēšanos viņš galu galā kļuva tik neiecietīgs, ka mēs ar Liliju gandrīz vairs nevarējām citādi satikties kā vien šķietami nejauši, kamēr mans brālis skvaira mājā bija vienādiņ gaidīts viesis. Šī iemesla pēc starp mums, diviem brāļiem, izauga nepatika, kā jau tas ir allaž, ja starp draugiem, vienalga cik tuviem, nostājas sieviete. Jāsaka, ka arī mans brālis Džefrijs bija iemīlējies Lilijā, tāpat kā jebkurš vīrietis būtu to mīlējis, un uz to viņam bija varbūt lielākas tiesības nekā man, jo viņš taču bija trīs gadus vecāks un viņu gaidīja mantojums!
   Var likties, ka manas jūtas bija pārāk agrīnas, jo tajā laikā, par kuru es rakstu, vēl nebiju pat sasniedzis pilngadību. Bet jaunas asinis ir karstas, un manās dzīslās turklāt vēl ritēja puse spāņu asiņu, kas mani bija padarījušas par vīru tanī vecumā, kādā dažs labs tīrasiņu anglis vēl joprojām ir zēns. Tādās lietās, lūk, asinis un saule, kas tās iesilda, nozīmē daudz. Es pats to novēroju ne reizi vien, dzīvodams starp Anavakas indiāņiem, kas piecpadsmit gadu vecumā ņēma sev par sievu divpadsmitgadīgas meitenes. Astoņpadsmit gadu vecumā es katrā ziņā biju pietiekami nobriedis, lai iemīlētu pa īstam, uz visu mūžu, lai gan var likties, ka mans dzīves stāsts ir pretrunā ar šiem vārdiem. Bet es uzskatu, ka vīrietis var mīlēt daudzas sievietes un tomēr palikt dvēselē uzticīgs vienai vienīgai, pašai labākajai no visām, kaut arī viņš pārkāpis mīlas likuma burtu.
   Un tā, kad iegāju deviņpadsmitajā gadā, es biju jau pilnīgi pieaudzis vīrietis, turklāt ļoti pievilcīgs, — tagad kā sirmgalvis varu runāt par to bez liekuļotas kautrības. Es gan nebiju visai liela auguma, pavisam piecas pēdas un deviņarpus collas, [7] taču biju spēcīgs, platiem pleciem un samērīgi veidotiem locekļiem. Mana ādas krāsa bija neparasti melnīgsnēja un joprojām ir tāda pati, lai gan mana galva ir sirma; acis man bija lielas un tumšas, bet cirtainie mati — melni kā ogles. Es biju atturīgs un nopietns līdz skumīgumam, runāju lēnām un apdomīgi un daudz labāk pratu klausīties nekā tērzēt. Iekams es kaut ko izlēmu, es visu rūpīgi pārdomāju un apsvēru, bet, ja reiz kaut ko biju izlēmis, mainīt šo lēmumu, lai arī tas būtu labs vai slikts, muļķīgs vai saprātīgs, nevarēja nekas kā vienīgi nāve! Tolaik es dievam daudz ko vis neticēju. Gan tēva slepenie aizrādījumi, gan paša pārdomas man lika apšaubīt baznīcas mācības tādā veidā, kā tās parasti tika izklāstītas.
   Jaunībai raksturīgi pārsteidzīgi vispārinājumi, un tikai tāpēc vien, ka dažas atsevišķas lietas tiešām izrādījušās nepatiesas, tai pasaulē viss šķiet nepatiess. Tā arī es tanīs dienās domāju, ka dieva nav, tāpēc ka mācītāji apgalvoja, ka Bangejas jaunavas Marijas tēls lejot asaras un darot līdzīgus brīnumus, bet es skaidri zināju, ka tas viss bija meli.
   Tanī bēdu pilnajā dienā, par kuru es stāstu, es zināju, ka mana mīļotā Lilija dosies viena pastaigāties zem lielajiem apcirptajiem Dičingemas muižas parka ozoliem. Šo vietu sauc par Grabsvellu. Te auga un vēl tagad aug dažas vilkābeles, kas uzplaukst agrāk nekā jebkur citur mūsu pusē, un, kad mēs svētdien pie baznīcas durvīm sastapāmies, Lilija teica, ka uz trešdienu tās droši vien jau būšot ziedos un viņa vakara pusē iešot griezt ziedošos zarus. Pilnīgi iespējams, ka teiktais bija veikla izdoma, jo mīla rada viltību pat visgodīgākās urt patiesākās meitenes dvēselē. Turklāt es pamanīju, ka, lai arī Lilijai līdzās stāvēja viņas tēvs un visa mūsu ģimene, viņa nogaidīja' kamēr mans brālis Džefrijs pagāja sānis un nevarēja neko dzirdēt, jo viņa ar to negribēja satikties, un runādama viņa savu pelēko acu skatienu uzmeta man. Es tūlīt sevī nozvērējos, ka arī es trešdienas vakarā došos plūkt vilkābeļu ziedus tanī pašā vietā, pat ja man tādēļ būtu jāaizbēg no sava skolotāja un jāpamet visi Bangejas slimnieki pašas dabas kopšanā. Turklāt es cieši nolēmu vairs nevilcināties un, ja man izdosies satikt Liliju vienu, izteikt viņai visu, kas man uz sirds. Tas jau gan nebija diez kāds lielais noslēpums, jo mēs abi, lai arī nebijām pārmijuši nevienu mīlas vārdu, lasījām viens otra slepenākās domas.
   Ne jau tāpēc apņēmos runāt, lai saderinātos ar meiteni, jo man taču vēl bija jāiekaro sev vieta dzīvē, bet es vienīgi baidījos, ka gadījumā, ja es vilcināšos un netikšu skaidrībā par viņas jūtām, mans vecākais brālis pasteigsies runāt ar Lilijas tēvu un viņa varētu piekrist tam, kam viņa nepiekristu, ja mēs būtu zvērējuši viens otram uzticību.
   Atgadījās tā, ka tieši tajā pēcpusdienā man nācās ļoti grūti izsprukt, lai dotos uz satikšanās vietu, jo mans skolotājs — ārsts bija saslimis un man vajadzēja viņa vietā apmeklēt visus slimniekus un iedot tiem zāles. Tikai starp četriem un pieciem vakarā es beidzot vienkārši aizbēgu, neprasīdams nevienam atļauju.
   Vairāk nekā jūdzi es skrēju pa Noričas ceļu, līdz biju aizjoņojis garām pilij un ceļam, kas veda uz baznīcu, un tuvojos Dičingemas parkam. Tad es sāku iet soļos, jo nepavisam nevēlējos rādīties Lilijas acīs sakarsis un izspūris. Tieši šodien man gribējās izskatīties pēc iespējas labāk, un ar tādu nolūku es biju uzvilcis savu svētdienas kārtu.
   Dodoties lejup no pazema pakalna uz ceļu, kas iet garām parkam, es ieraudzīju jātnieku: viņš lūkojās te uz jājamo ceļu, kas šajā vietā nogriežas pa labi, te atpakaļ uz ceļu, kurš ved pāri kopienas laukiem uz Vīnkalnu un Veivniju, te atkal uz priekšu, it kā nezinādams, pa kuru ceļu viņam jāt. Es biju acīgs — tajā acumirklī mans prāts gan nedarbojās sevišķi ātri, jo manu galvu pildīja citas lietas, galvenokārt gaidāmā saruna ar Liliju — un uzreiz ievēroju, ka šis cilvēks nebija no mūsu zemes.
   Svešinieks — es viņam dotu gadus četrdesmit — bija ļoti liela auguma, dižciltīgu stāju un tērpies bagātā samta tērpā, ko rotāja kaklā pakārta zelta ķēde. Tomēr visu manu uzmanību saistīja svešinieka seja, kurā šai brīdī pavīdēja kaut kas baismīgs. Tā bija gara, kalsna, dziļām rievām izvagota, acis bija lielas un kvēloja kā zelts saulē; viņa mazo, skaisti veidoto muti izšķobīja velnišķīgs un cietsirdīgs smīns; augstajā pierē, kas liecināja par gudrību, bija redzama tikko manāma rēta. Jātnieks bija melnīgsnējs un izskatījās pēc dienvidnieka, viņa melnie mati viegli cirto- jās tāpat kā man, un viņam bija smaila kastaņkrāsas bārdiņa.
   Tai brīdī, kad biju beidzis savus vērojumus, es gandrīz biju nonācis svešiniekam līdzās, un te nu viņš mani beidzot pamanīja. Acumirklī viņa seja pārvērtās: ņirdzīgais smīns pazuda, un tagad tā likās laipna un patīkama. Ļoti pieklājīgi pacēlis cepuri, svešinieks sāka kaut ko murmināt tik lauzītā angļu valodā, ka es spēju saprast tikai vienu vārdu — Jarmuta. Pēc tam, aptvēris, ka es viņu nesaprotu, viņš sāka labā spāņu valodā skaļi lādēt angļu valodu un visus, kas šai mēlē runā.
   —    Ja senjoram labpatiktu izteikt savu vēlēšanos spāniski, — es arī ierunājos viņa valodā, — es varbūt varēšu viņam palīdzēt.
   —    Kas tad tas? Jūs runājat spāniski, ser! — izsaucās viņš izbrīnījies. — Bet jūs taču neesat spānietis, lai gan ar jūsu izskatu jūs tāds varētu būt! Karamba! [8] tas ir pavisam dīvaini, — viņš norūca, pētīdams mani.
   —    Varbūt tas arī ir dīvaini, ser, — es atteicu, — bet es steidzos. Lūdzu, jautājiet, ko jūs vēlaties, un ļaujiet man iet.
   —    Ak, man liekas, ka es zinu, kālab jūs tā steidzaties! Lūk, tur, lejā pie strautiņa, es pamanīju baltu tērpu, — teica spānietis, pamādams ar galvu parka virzienā. — Uzklausiet vecāka vira padomu un esiet uzmanīgs, jaunekli! Dariet ar sievietēm, ko gribat, tikai neparko neticiet viņām, bet galvenais — neprecieties nekad, citādi jūs piedzīvosiet to, ka jums vajadzēs viņas nogalināt!
   Es sakustējos, it kā lai paietu viņam garam, bet spānietis turpināja:
   —    Piedodiet man šos vārdus, tie bija labi domāti. Ar laiku jūs varbūt sapratīsiet, ka tajos ir patiesība, bet tagad es jūs ilgāk neaizkavēšu. Vai jūs nebūtu tik laipns un neparādītu man ceļu uz Jarmutu, jo es atjāju pa citu ceļu un tagad neesmu vairs drošs, kurš ir īstais, un jūsu, angļu, zeme ir pilna koku, tā ka pat jūdzi uz priekšu nekā nevar redzēt!
   Es pagāju dažus soļus pa jātnieku taciņu, kas šinī vietā savienojās ar lielceļu, un parādīju, ka viņam jājāj pa ceļu gar Dičingemas baznīcu. Pie tam es pamanīju, ka svešinieks, man runājot, vērīgi pētīja manu seju un, kā likās, darīja to ar slēptām bailēm. Viņš it kā mēģināja bailes pārvarēt, bet nespēja. Kad es apklusu, jātnieks vēlreiz pacēla cepuri, tencināja mani un sacīja:
   —    Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu man savu vārdu, ser?
   —    Kāda vajadzība jums pēc mana vārda? — es dzedri atbildēju. — Jūs taču arī man netikāt teikuši savējo!
   —    Jā, patiesi. Es ceļoju ar svešu vārdu, un varbūt, ka arī es te tuvumā satikos ar kādu dāmu, — to sakot, svešinieks dīvaini nosmīnēja. — Es tikai vēlējos zināt, kā sauc to cilvēku, kas man tik laipnā kārtā pakalpoja, bet īstenībā nemaz nav tik laipns, kā man šķita.
   Un viņš saraustīja zirga pavadu.
   —    Man nav ko kaunēties sava vārda! — es izmetu. — Līdz šim tas bijis neaptraipīts, un, ja jūs vēlaties to zināt, es jums pateikšu: mani sauc Tomass Vingfīlds!
   —   Tā jau es domāju! — iesaucās svešinieks, un tai mirklī viņa seja kļuva tīri sātaniska. Bet, iekams es biju paguvis kaut vai sākt brīnīties, viņš nolēca no zirga un nostājās soļus trīs no manis.
   —- Tad ta laimīga diena! Palūkosimies tagad, cik daudz patiesības ir pareģojumos, — viņš nomurmināja, izraudams no maksts ar sudrabu izrotātu zobenu. — Vārds pret vārdu! Huans de Garsija sveic tevi, Tomas Vingfīld!
   Tas var likties dīvaini, bet tikai tai acumirklī man iešāvās prātā viss, ko biju dzirdējis par kādu spāņu svešinieku, gan arī tas, ka ziņa par viņa parādīšanos Jarmutā tik Joti bija satraukusi tēvu un māti.
   Jebkurā citā reizē es to būtu atcerējies drīz vieņ, bet todien mani tik ļoti nodarbināja domas par tikšanos ar Liliju un par to, kas man viņai jāsaka, ka manā galvā nekam citam nebija vietas.
   «Liekas, ka tas būs tas pats cilvēks,» — es nodomāju. Vairāk es nepaguvu padomāt, jo spānietis, zobenu rokā, nāca man virsū. Ieraugot savā priekšā atmirdzam aso zobena smaili, es atlēcu sāņus un gribēju bēgt, tāpēc ka mans vienīgais ierocis bija tikai nūja, un šādā bēgšanā nebūtu nekā apkaunojoša. Tomēr, par spīti visai savai veiklībai, man neizdevās pilnīgi izvairīties no dūriena. Tas bija mērķēts man tieši sirdī un izgāja cauri manai kreisajai piedurknei un rokas mīkstumam. Vairāk nekas netika skarts, un tomēr sāpes no šī cirtiena lika man aizmirst domu par bēgšanu; to nomainīja ledains niknums un vēlēšanās nogalināt šo cilvēku, kas bez jebkāda iemesla bija man uzbrucis. Rokās man bija mana resnā ozolkoka nūja, kuru es biju nogriezis Dobto pakalnu pakājē, un, ja es gribēju cīnīties, man vajadzēja likt lietā to pēc iespējas labāk.
   Salīdzinot ar Toledo asmeni prasmīga cīnītāja rokās, nūja šķiet patiesi nožēlojams ierocis, un tomēr tai ir sava vērtība. Kad nūja paceļas pār jums, jūs aizmirstat, ka jūsu rokās ir vēl briesmīgāks ierocis, un tā vietā, lai ar to caururbtu pretinieku, jūs cenšaties aizsargāt savu galvu.
   Tieši tā notika arī šoreiz, lai gan es nevaru izstāstīt, kā īsti viss norisinājās. Spānietis prata veikli rīkoties ar zobenu, un, ja mēs būtu vienādi apbruņoti, viņš, bez šaubām, tiktu galā ar mani, kam tos gadus nebija ne mazākās pieredzes šai mākslā, kuru Anglijā toreiz gandrīz vēl nepazina. Bet, ieraudzījis atvēzēto vareno nūju, viņš aizmirsa savas priekšrocības un pacēla roku, lai atvairītu triecienu. Nūja trāpīja viņa delnas virspusi, un, lūk, roka ļāva zobenam nokrist zālē. Bet es jau vairs nevarēju rimties, jo asinis manās dzīslās vārījās. Nākošo triecienu spānietis saņēma pa lūpām: tas izsita viņam zobu un nogāza pašu atmuguriski. Pēc tam es sagrābu viņu aiz kājas un ņēmos bez žēlastības zvetēt, kur vien tik pagadījās, cenšoties tikai netrāpīt pa galvu, jo tagad, kad es biju uzvarētājs, man jau vairs negribējās nosist šo vīru, ko domāju esam ārprātīgu.
   Tā es slānīju viņu tikām, kamēr man piekusa rokas. Pēc tam es ņēmos spārdīt viņu, bet viņš visu laiku locījās kā ievainota čūska un izgrūda briesmīgus lāstus. Tomēr viņš ne reizi neiekliedzās un nelūdzās žēlastības. Beidzot es mitējos un sāku aplūkot savu pretinieku. Viņš tiešām izskatījās vareni — sasists, vienos zilumos un ceļa putekļos! Tagad nez vai kāds pazītu viņā uzposušos kavalieri, ar ko biju sastapies pirms nepilnām piecām minūtēm. Nu viņš gulēja uz muguras šķērsām taciņai un raudzījas manī ļaunām acīm, kuru skatiens bija pretīgāks par visiem viņa zilumiem.
   —    Nu, mans spāņu draugs, jūs dabūjāt labu mācību, — es ieteicos. — Un kas gan mani traucē izdarīties ar jums tieši tāpat, kā jūs būtu apgājies ar mani?
   Un es pacēlu svešinieka zobenu un pieliku viņam pie rīkles.
   —    Dur, nolādētais kucēn! — izdvesa spānietis. -— Labāk nomirt nekā dzīvot un atcerēties tādu kaunu.
   —    Nē! — es atbildēju. — Es neesmu nekāds svešzemju slepkava, ka nogalināšu bezpalīdzīgu cilvēku. Jums būs jāatbild par visu tiesā. Bendes virve jau gaida tādus kā jūs.
   —   Tādā gadījumā tev nāksies mani tur aizvilkt, — viņš nosēcās un aizvēra acis, it kā zaudējis samaņu. Acīmredzot viņš bija noģībis.
   Tai brīdī, kad es stāvēju un domāju, ko man tālāk darīt ar šo nelieti, mans skatiens nejauši krita uz spraugu žogā, un tur, starp Grabsvellas ozoliem, kādus trīssimt jardus no manis, pēkšņi no- plandīja pazīstamais baltais tērps. Man likās, ka tērpa īpašniece dodas uz tiltiņu, kas atradās dzirdinātavas tuvumā, it kā apnikusi gaidīt to, kurš nenāca.
   Tad es nodomāju, ka gadījumā, ja es šo cilvēku stiepšu uz ciema siekstu vai uz kādu citu drošu vietu, man šodien jau vairs neizdosies satikties ar mīļoto, bet sazini nu, kad vēl būs tik izdevīga reize. Nē, es nebūtu atteicies no stundu ilgas sarunas ar Liliju, kaut arī man būtu jāaizgādā uz soda vietu divdesmit svešzemju slepkavu. Bez tam šis te par savu uzvedību jau bija dabūjis krietnu mācību. Es biju pārliecināts, ka viņš jau tik un tā nekur nepazudīs, kamēr es nokārtošu savas mīlas lietas, bet, ja viņš negribētu mani pagaidīt, es varēju atrast paņēmienu, kā viņu piespiest to darīt.
   Svešinieka zirgs plūkāja zāli kādus divdesmit soļus no mums. Es piegāju pie zirga, atsprādzēju pavadu un, cik vien stipri bija iespējams, piesēju spānieti pie neliela koka, kas. auga ceļmalā.
   —• Pagaidiet mani šeit, līdz es atnākšu jums pakaļ, — es noteicu un pagriezos, lai dotos projām.
   Taču ejot mani pārņēma šaubas. Es atkal atcerējos mātes bailes un tēva steidzīgo jājienu uz Jarmutu kāda spānieša dēļ. Bet šodien spānietis ir atkūlies uz Dičingemu un, līdzko dabūjis zināt manu vārdu, uzklūp man kā ārprātīgs un grib mani nogalināt. Varbūt šis te ir tas pats cilvēks, kuru tā baidījās mana māte? Vai tik es pareizi darīju, atstādams viņu bez uzraudzības tikai tādēļ, lai varētu satikties ar savu mīļoto? Dvēseles dziļumos es jutu, ka rīkojos nepareizi, tomēr es tā tiecos īstenot savu nodomu un sirds ar ta lu neatturamu spēku mani vilka pie tās, kuras baltais tērps plīvoja parka nokalnē, ka es nepievērsu uzmanību brīdinošajām izjūtām.
   Ja es to būtu darījis, cik daudzkārt labāk tas būtu bijis kā man, tā arī tiem, kas tobrīd vēl nebija dzimuši! Tad viņiem nekad nebūtu jāiepazīst nāve, bet man — trimdas zeme, verdzības sūrme, spīdzināšana un ziedoklis.

4.nodaļa. Tomass atklāj mīlestību

   Piesējis spānieti pēc iespējas ciešāk pie koka, savilcis viņa rokas aiz stumbra un paņēmis viņa zobenu, es metos, ko kājas nesa, pie Lilijas. Es tikko panācu viņu, tāpēc ka pēc minūtes viņa jau būtu nogriezušies pa ceļu, kas ved uz dzirdinātavu un pāri tiltiņam parka nokalnē pie taciņas, kura iziet tieši uz skvaira māju.
   Izdzirdusi manus soļus, Lilija apgriezās, lai sasveicinātos ar mani vai, pareizāk sakot, lai paraudzltos, kas dzenas viņai pakaļ. Vakara gaismas ielokā viņa stāvēja ar ziedošu vilkābeļu zaru rokā, un, viņu redzot, sirds man sāka joņot vēl trakāk. Nekad Lilija nebija man šķitusi tik daiļa kā tanī acumirklī, kad viņa apstājās, lūk, tā, baltā tērpā, ar pusliekuļotu izbrīnu sejā un pelēko acu dzīlēs, ar saules mirgu kastaņbrū- najos matos, kas spraucās laukā no mazās cepurītes.
   Lilija nebija līdzīga apaļvaidzēm lauku meičām, kur\i viss skaistums slēpjas viņu veselībā un jaunībā. Viņa bija slaika, liela auguma jauna lēdija, kas agri bija sasniegusi grācijas un skaistuma plaukumu. Tāpēc, lai arī mēs bijām turpat vai vienaudži, viņai līdzās es allaž jutos jaunākais, un šī sajūta piešķīra manai mīlestībai diezgan stipru godbijības nokrāsu.
   —    Ai, tas esi tu, Tomas! — noteica Lilija, apmulsumā piesārtusi. — Bet man jau likās, ka tu neatnāksi. Tas ir, es gribēju teikt, ka gāju uz māju, tāpēc ka ir jau vēls. Bet kāpēc tu tā drāzies, Tomas? Kas tev noticis, ka tava roka vienās asinīs? Un kas tas par zobenu?
   —   Pagaidi, ļauj atvilkt elpu, — es lūdzu. — Nāc, aiziesim atpakaļ pie vilkābelēm, tur es tev visu iz- stāstfiu.
   —    Bet man jau laiks doties mājā! Es klaiņoju pa parku jau vairāk nekā stundu, un bez tam vilkābeles vēl gandrīz nemaz nezied.
   —    Lilij, es nevarēju atnākt agrāk! Mani aizkavēja, turklāt pavisam neparastā veidā! Bet ziedi ir, es redzēju, kad skrēju . . .
   —    Es patiesi nemaz nedomāju, ka tu atnāksi, To- rjas, — atzinās Lilija, nodūrusi acis. — Tev taču ir citas lietas darāmas! Vai tad tu vari staigāt apkārt
   pēc vilkābeļu ziediem kā kāda meitene? Bet pastāsti man, kas noticis, tikai nevelc garumā. Es mazliet paiešos ar tevi.
   Mēs pagriezāmies un devāmies atpakaļ pie apcirptajiem ozoliem. Pa ceļam es izstāstīju Lilijai par spānieti, par to, kā viņš mēģināja mani nodurt un kā es viņu apstrādāju ar savu nūju. Tagad Lilija kāri klausījās un, dabūjusi zināt, ka es biju atradies par matu no nāvēs, šausmās pat ievaidējās.
   —   Bet tu esi ievainots, Tomas, — viņa mani pārtrauca. — Paskaties, cik stipri asiņo tava roka. Vai ievainojums ir dziļš?
   —    Nezinu, es vēl neesmu paskatījies. Man nebija laika… es tā steidzos! … •
   —   Novelc svārkus, Tomas, lai es varu pārsiet brūci. Nē, nē, nemaz nestrīdies!
   Ne bez sāpēm es novilku svārkus un uzrotīju krekla piedurkni augstāk par to vietu, kur veikls dūriens bija caururbis apakšdelma mīkstumu. Lilija izmazgāja vainu ar strauta ūdeni un, nepārtraukti čukstot līdzjūtības vārdus, pārsēja ar savu lakatiņu. Taisnību sakot, es ar prieku būtu pārcietis vēl lielākas briesmas, lai tikai viņa mani tā apkoptu. Viņas maigās rūpes izkliedēja manas šaubas un deva man drosmi, kas citādi viņas klātbūtnē varētu mani pamest. Tiesa, sākumā es nevarēju atrast vārdus, bet, izmantodams izdevīgu brīdi, kad Lilija pārsēja manu ievainojumu, es noliecos un noskūpstīju viņas žēlsirdīgo roku.
   Lilija nosarka līdz matu galiem; viņas seja kvēloja kā saulrieta debesis, bet vēl spilgtāk sārtojās viņas baltā roka, kuru es biju noskūpstījis.
   —   Kāpēc tu to darīji, Tomas? — viņa klusu teica. Un tad es atbildēju:
   —   Tāpēc, ka es mīlu tevi, Lilij, un nezinu, kā man tev sākt stāstīt par savu mīlu. Es mīlu tevi, dārgā, allaž esmu tevi mīlējis un mīlēšu mūžam!
   —   Tu esi pārliecināts par to, Tomas? — viņa atkal klusu jautāja.
   —    Es ne par ko pasaulē neesmu tik drošs, Lilij, ka par savu mīlestību! Bet es gribu būt pārliecināts, ka arī tu mīli mani tikpat stipri kā es tevi.
   Kādu brīdi viņa stāvēja klusēdama, noliekusi galvu gandrīz līdz krūtīm. Pēc tam viņa pacēla to, un viņas acis staroja tā kā vēl nekad.
   —    Vai tiešām tu par to vari šaubīties, Tomas? — noteica Lilija.
   Tad es apkampu viņu un noskūpstīju uz lūpām.
   Atmiņas par šo skūpstu es pēc tam glabāju visu savu dzīvi, un tās joprojām nav mani atstājušas, kaut gan esmu jau vecs sa- » •
   kārais un stāvu kapa malā. Šis skūpsts bija vislielākā laime, kādu man jebkad nācies izbaudīt. Ak vai, tas bija pārāk īss, šis pirmais tīrais jaunības mīlas skūpsts! — un tūdaļ es atkal sāku mazliet nesakarīgi runāt.
   —    Tātad tu mīli mani tikpat stipri kā es tevi?
   —    Ja tu šaubījies agrāk, tad vai tu tiešām vēl vari šaubīties tagad? — tikko dzirdami izdvesa Lilija. — Bet uzklausi mani, Tomas. Ir labi, ka mēs mīlam viens otru, jo mēs esam tam dzimuši, un, pat ja mēs vairs negribētu viens otru mīlēt, tas vairs nebūtu mūsu spēkos. Bet, lai cik salda un svēta ir mīlestība, pienākumu aizmirst nedrīkst. Ko teiks mans tēvs, Tomas?
   —    Nezinu, Lilij, lai gan nav grūti uzminēt. Es esmu pārliecināts, mīļotā, ka viņš grib izprecināt tevi manam brālim Džefrijam un tikt no manis vaļā.
   —    Tādā gadījumā viņa griba nav manējā, Tomas. Kaut arī pienākuma jūtas ir stipras, tās tomēr nav pietiekami stipras, lai piespiestu sievieti precēt to, kas viņai nav mīļš. Taču šīs jūtas var būt spēcīgas diezgan, lai atturētu sievieti no laulībām ar to, kas viņas sirdij dārgs, un varbūt tām vajadzētu būt tik stiprām, lai neļautu man runāt par savu mīlu.
   —    Nē, Lilij! Mīlestība pati par sevi jau nozīmē daudz, un, ja arī tā nenestu augļus, tomēr tā ir vērta, lai to iegūtu visam mūžam!
   —    Ai Tomas, tu vēl esi pārāk jauns, lai tā runātu. Arī es esmu jauna, tomēr mēs, sievietes, ātrāk kļūstam pieaugušas. Bet varbūt tava mīlestība ir tikai jauneklīga aizraušanās, kas izgaisīs līdz ar jaunību?
   —    Tā nezudīs nekad, Lilij. Ne velti taču saka, ka pirmās mīlas mūžs ir visgarākais un ka tas, kas dēstīts jaunībā, uzziedēs vīra gados. Klausies, Lilij, man būs jāiekaro sev vieta dzīvē, un tam acīmredzot būs nepieciešams savs laiks. Es lūdzu tev tikai vienu, lai gan es zinu, ka mans lūgums ir savtīgs: apsoli, ka būsi man uzticīga un nekad nekļūsi cita vīra sieva, kamēr vien es būšu dzīvs!
   —    Tas nav tik vienkārši, Tomas, jo ar laiku daudz kas mainās. Tomēr par sevi es esmu droša un apsolu, nē, es zvēru tev to! Par tevi es neesmu tik pārliecināta, bet ko lai dara? Sievietēm jāliek viss uz vienas kārts, un, ja mēs paspēlējam — ardievu laime!
   Nezinu, par ko mēs vēl runājām, bet šie vārdi, ko es te uzrakstīju, man iespiedušies atmiņā gan tāpēc, ka tie bija nozīmīgi jau paši par sevi, gan arī tālab, ka tos lika atcerēties viss, kas notika turpmākajos gados.
   Beidzot es jutu, ka man laiks iet, lai gan šķirties mums ļoti
   negribējās. Atvadoties es viņu apkampu un noskūpstīju, piespiedis * »
   31 sev tik cieši, ka daži asiņu pilieni no manas brūces uzkrita uz viņas baltā tērpa. Šai acumirkli es nejauši pacēlu acis. Tas, ko es ieraudzīju, iztrūcināja mani ne pa jokam. Turpat vai piecus soļus no mums stāvēja Lilijas tēvs, skvairs Bozards, un raudzījās mūsos ar skatienu, kurā nebija ne smaida ēnas.
   Skvairs Bozards bija jājis pa taciņu uz dzirdinātavas braslu un, ieraudzījis zem ozoliem kādu pārīti, kas iemaldījies viņa īpašuma robežās, nolēcis no zirga, lai aiztriektu to projām. Tikai pienācis pavisam tuvu, viņš uzzināja, ko bija gatavojies padzīt, un tagad stāvēja mūsu priekšā mēms aiz pārsteiguma.
   Mēs ar Liliju lēnām atvirzījāmies viens no otra un lūkojāmies viņā. Lilijas tēvs bija maziņš, resns vīrelis sarkanu seju un bargām, pelēkām acīm; pašreiz tās dusmās tik tikko nelēca no pieres laukā. Kādu acumirkli viņš bija zaudējis runas spējas, bet, kad tās atkal atgriezās, no viņa lūpām plūda nepārtraukta vārdu straume. Es jau esmu aizmirsis visu, ko viņš kliedza, bet jēga bija" tā, ka viņš ' gribot zināt, kas man vajadzīgs no viņa meitas. Es pagaidīju, kamēr viņš bija galīgi bez elpas, un tad atbildēju, ka mēs ar Liliju mīlam viens otru un nule esam zvērējuši uzticību.
   —    Vai tā ir taisnība, mana meita? — noprasīja skvairs.
   —    Jā, tēvs, taisnība, — droši atteica Lilija.
   Tad viņš ņēmās lamāties.
   —     Ak tu, vējagrābsle! — brēca skvairs. — Tevi vajadzētu nopērt un ieslodzīt pie maizes un ūdens, lai galva kļūst vēsāka! Bet tu, mans kr ustotais spāņu gailēn, iegaumē reizi par visām reizēm: šī meitene ir tev daudz par labu! Ak tu tukšais zāļu pods! Kā gan tu iedrošinājies lakstoties ap manu meitu, ja tev makā nav ne pāris sudraba pensu? Vispirms tiec pie bagātības un vārda un tad tikai sāc mest acis uz tādām kā viņa!
   —     Es tā arī gribu rīkoties, un es to arī izdarīšu, ser, — es viņu pārtraucu.
   —     Tu izdarīsi? Tu, aptiekāra zelli, gribi iekarot vārdu un stāvokli? Nu ko, pamēģini! Tikai tu vēl nebūsi nekur ticis, kad mana meita būs laimīgi izdota pie vīra, kam tas viss jau ir — tu zini, par kuru ir runa. Tūlīt pasaki viņam, mana meita, ka starp jums visam beigas!
   —     Es nevaru tā teikt, tēvs! — iebilda Lilija, darbodamās ap savu tērpu. — Ja jūs nevēlaties, lai es kļūtu par Tomasa sievu, es izpildīšu savu meitas pienākumu un neprecēšos ar viņu. Bet man arī ir sirds, un nekāds pienākums nepiespiedīs mani kļūt par sievu tam, kuru es nemīlu. Es zvērēju, ka tikām, kamēr Tomass būs dzīvs, es piederēšu tikai viņam un nevienam citam.
   —       Palaidniece, tev ir drosme! — norūca skvairs. — Bet tagad
   uzklausi, ko es tev teikšu: vai nu tu apprecēsi to, kuru es tev esmu izraudzījis, un tad, kad es gribēšu, vai es tevi izdzīšu — un dzīvo tad, kā redzi. Nepateicīgā meitene, vai tu esi aizmirsusi, kas tevi izaudzinājis? Bet tev, tu zāļu pods, es gan rādīšu skūpstīties ar godīgu ļaužu meitām bez vecāku atļaujas!
   Un, izgrūdis lāstu, viņš pacēla nūju un metās man virsū, lai pārmācītu mani.
   Jau otru reizi šodien straujās asinis manās dzīslās sāka vārīties. Es paķēru spānieša zobenu, kas gulēja zālē man līdzās, un izdarīju izklūpienu. Stāvoklis bija mainījies. Pirmāk man bija jācīnās ar nūju pret zobenu, toties tagad man vajadzēja cīnīties ar zobenu pret nūju. Un, ja nebūtu Lilijas, kas, bailēs iekliegušies, paspēja no apakšas iesist man pa roku, tā ka zobena gals noslīdēja pāri skvaira plecam, man patiesi liekas, ka es būtu nogalinājis viņas tēvu un beidzis savas dienas daudz agrāk — ar cilpu kaklā.
   —    Neprātīgais! — izsaucās Lilija. — Vai tiešām tu domā, ka iegūsi mani, ja nonāvēsi manu tēvu? Tūlīt svied zemē zobenu, Tomas!
   —    Šķiet gan, ka man ir maz cerību tevi iegūt, — es iekarsis izmetu, — bet es tev teikšu, ka pat visas pasaules meiteņu dēļ nevienam neļaušu sevi sist ar nūju kā kādu virtuves zēnu!
   —    Par to es uz tevi nedusmojos, puis! — noteica Lilijas tēvs jau laipnāk. — Es redzu, ka arī tev ir drosme, kas tev lieti noderēs, un uzskatu, ka tas bija manis necienīgi, kad es dusmās tevi nolamāju par zāļu podu. Bet, kā jau es teicu, šī meitene nav domāta tev, tāpēc pazūdi un pacenties viņu aizmirst. Un, ja tev dzīvība dārga, pielūko, lai es nekad vairs neredzētu jūs abus skūpstāmies! Rīt es vēl par visu parun^u ar tavu tēvu, tā arī zini!
   —    Nu ko, es iešu, tāpēc ka man laiks iet, — es atteicu. — Bet es nekad neatmetīšu cerības, ser, ka reiz varēšu jūsu meitu saukt par savu sievu. Dzīvo sveika, Lilij! Pagaidīsim, kamēr vētra norims!
   —- Dzīvo sveiks, Tomas! — viņa atteica, asarām plūstot. — Neaizmirsti mani. Bet es savu zvērestu allaž turēšu svētu!
   Tad, saķēris Liliju aiz rokas, tēvs aizvilka viņu sev līdz.
   Es arī devos projām, bēdīgs, tomēr ne pārāk sarūgtināts, jo tagad zināju, ka biju ieguvis gan tēva dusmas, gan meitas pastāvīgo mīlu, bet mīlai ir ilgāks mūžs nekā naidam, un galu galā agrāk vai vēlāk mīla uzvar.
   33
   Kādu gabalu pagājis, beidzot atminējos spānieti, jo gan mīlas brīžos, gan cīņas karstumā viņš man galīgi bija izkritis no prāta. Es tūlīt griezos atpakaļ, lai uzmeklētu viņu un aizvilktu uz siekstu.
   3 — 4557
   Mani priecināja doma, ka ir kāds, kam atriebties par visām pārestībām. Bet, kad nokļuvu līdz vietai, kur biju atstājis spānieti, es redzēju, ka liktenis to bija izglābis ar muļķa rokām. Spānietis bija pazudis, bet līdzās kokam, kur biju cieši piesējis svešzemnieku, stāvēja ciema muļķītis Billijs Minss un skatījās te uz koku, te uz sudraba monētu plaukstā.
   —    Ei Billij! Kur palicis cilvēks, kas šeit bija piesiets? — es prašņāju.
   —     Nezinu, master Tomas, — viņš nošļupstēja savā Norfolkas izloksnē, kuru es šeit nemēģināšu atdarināt — Spriežot pēc ātruma, kādā viņš aizlēkšoja, kad es viņu biju uzsēdinājis zirgā, kazi, viņš jau būs pusceļā, lai arī uz kurieni būtu jājis.
   —    Tu uzsēdināji viņu zirgā, muļķi? Kad tas notika?
   —     Kad? Varbūt stundiņa pagājusi, varbūt divas. Es vis neesmu nekāds laika skaitītājs. Laiks vistim pats ved savus rēķinus bez Billija palīdzības, tāpatenās kā krodzinieks. Oho, bet bija gan ko redzēt, kā viņš aizauļoja! Pieši, rau, viņam garu garie, un viņš tos tieši vai iedūra zirgam sānos! Un nav ar' nekāds brīnums! Padomāt tikai — gaišā dienas laikā karaļa ceļa vidū viņam uzbruka laupītāji! Nabadziņš bija tāds kā jucis. Ne vārdu nevarēja izrunāt, tikai blēja kā aita. Bet Billijs atraisīja viņu, noķēra zirgu, iesēdināja viņu seglos un par savu labo darbu dabūja, lūk, šo naudiņu. Bet ta bija gan šis priecīgs, ka tika prom! Oho! Vajadzēja redzēt, kā viņš aizauļoja!
   —    Tu esi vēl lielāks muļķis, nekā es biju domājis, Billij Mins!— es dusmās izkliedzu. — Šis cilvēks tik tikko nenogalināja mani! Es ar viņu tiku galā, sasēju, bet tu viņu atbrīvoji. . .
   —    Ak tad viņš gribēja jūs nosist, kungs, un jūs viņu sasējāt? Kāpēc tad jūs nepalikāt viņu apsargāt, kamēr es atnāku? Tad mēs aizstieptu viņu uz siekstu. Tās tik būtu bijušas lustes! Jūs mani nosaucāt par muļķi. Bet, ja jūs būtu atraduši pie koka piesietu cilvēku vienās asinīs un brūcēs, kurš i parunāt nevar un liekas tāds kā jucis, vai jūs nebūtu viņu atbrīvojuši? Nu ko, viņš ir prom, un no viņa palika tikai šī te lietiņa, — un plānprātiņš pasvieda gaisā monētu.
   Sapratis, ka muļķa runāšana ir pavisam saprātīga un ka pats pie visa biju vainīgs, es pagriezos un, neteicis ne vārda, devos uz māju, tomēr nevis pārtiešus, bet pa ceļu, kas veda uz Vīnkalna virsotni, jo man gribējās uz brīdi palikt vienam un pārdomāt visu, kas bija noticis starp mani, Liliju un viņas tēvu. Šie pakalni bija noauguši ar pamežu, kurā vietumis pacēlās milzīgi ozoli. Tie arī šodien redzami kādus divsimt jardus no mājas, kurā es rakstu. Pamežu šķērsoja taciņas, ko bija iestaigājusi mana māte, jo viņa
   mīlēja te klejot. Viena no šīm taciņām aizvijās gar pakalnu pakāji un gleznainās Veivnijas krastu, bet otra aizlocījās līdztekus tai kādas simt pēdas augstāk, tuvu nokalnes korei. Citiem vārdiem, tur bija tikai viena taciņa, kas atgādināja sānis pagāztu burtu O, burta liektie gali tad varētu rādīt, kā taciņa gāja uz augšu pa kalna nogāzi.
   Es nogriezos pa šo taciņu tajā galā, kas atrodas tālāk no mājas, un izvēlējos tās zemāko daļu, kura ved gar upes krastu. Tādējādi vienā pusē man palika upe, bet otrā auga biezi krūmāji. Es gāju, nodūris acis un nogrimis dziļās domās par to prieku, ko man sagādāja Lilijas dāvātā mīlestība, par mūsu šķiršanās sāpēm un viņas, tēva niknumu. Iedams es pamanīju zālē baltu drānas gabalu. Pārdomās grimis, es tam nepievērsu uzmanību un, uzdūris uz spānieša zobena gala, vienkārši pasviedu sāņus. Bet tā forma un izstrādājums man iespiedās atmiņā. Kad biju to atstājis kādus trīssimt soļus aiz sevis un atrados jau netālu no mājām, man atmiņā uzpeldēja zālē nomestā vieglā, baltā drāna, un es zināju, ka tā bija manām acīm pazīstama! Manas domas pārsviedās no baltās drānas uz spānieša zobenu, ar kuru es biju to atsviedis sāņus, bet no zobena — uz pašu tā īpašnieku. Kas gan viņam meklējams mūsu draudzē? Noteikti pekas labs. Kāpēc viņš, ieraugot mani, izbijās un kāpēc, uzzinājis manu vārdu, uzbruka man?
   Es apstājos, vēl arvien vērdamies sev zem kājām. Nejauši mans skatiens krita uz pēdu nospiedumiem taciņas mitrajās smiltīs. Vienas no tām bija manas mātes pēdas. Es pazītu tās starp tūkstošiem citu, jo tik mazas kājiņas nebija nevienai sievietei šai apvidū.
   3*
   Cieši aiz mātes pēdām, it kā sekojot tām, gāja citas, kas bija tik šauras, ka papriekšu man likās, it kā arī tās piederētu sievietei. Bet tūlīt es apjēdzu, ka tas tā nevarētu būt, jo nospiedumi bija pārmērīgi gari sievietes kājai: zābaki, kas bija atstājuši šīs pēdas, bija man pilnīgi sveši, ar stipri augstu pēdas pacēlumu un ļoti smailu purngalu. Un te pēkšņi man iekrita prātā, ka tieši šādi zābaki bija kājā spāņu svešiniekam; es tos labi paspēju apskatīt, kamēr ar viņu sarunājos. Tātad viņš sekojis manai māteif Gājis viņai pa pēdām, un dažuviet mitrajās smiltīs palikuši tikai viņa kāju nospiedumi, zem kuriem pazuda manas mātes pēdas. Un tai pašā mirklī es apjautu, kas tā bija par baltu drānu, ko es biju aizmetis sāņus. Tā bija manas mātes mantilja! Es to zināju, kaut arī nebiju pazinis, jo biju radis ik dienas to redzēt glīti un kārtīgi mātei ap galvu. Visu to es aptvēru acumirklī un sastingu neizturamās, asās bailēs. Kāpēc šis cilvēks vajāja manu māti un kāpēc viņas mantilja mētājās pa zemi?!
   35
   Es apgriezos un kā briedis metos skriet uz to vietu, kur biju pamanījis mežģiņu drānu. Pēdas visu laiku bija man priekšā. Jā, tas bija manas mātes galvas auts, it kā rupjas rokas norauts. Bet kur gan bija viņa pati?
   Ar drebošu sirdi es vēlreiz noliecos, lai izburtotu pēdu rakstu. Te tās pārmijās, it kā divi cilvēki, kas stāvējuši cieši blakus, būtu cīnoties griezušies uz vietas te uz vienu, te uz otru pusi. Tālāk uz taciņas nebija vairs nekādu pēdu. Tad es sāku skraidīt visapkārt kā medību suns, vispirms gar upes malu, tad augšup pa krastu. Seit pēdas atkal parādījās: vienas bēga, bet otras tās vajāja. Es sekoju tām vairāk nekā kādus piecdesmit jardus pa krastu, te pazaudēdams tās mīkstajā velēnā, te atkal atrazdams smiltīs vai smilšmālā, līdz tās noveda mani pie liela ozola stumbra. Šajā vietā pēdas atkal sajaucās, jo te vajātājs savu upuri bija panācis.
   Nu es sapratu visu un gandrīz zaudēju prātu aiz bailēm. Izmisīgi kā murgā es mētājos šurp un turp, līdz beidzot atkal ieraudzīju pēdu turpinājumu — spānieša pēdas. Nospiedumi bija dziļi, it kā cilvēks būtu nesis kādu smagu nastu. Es devos pa šīm pēdām. Vispirms tās veda mani lejup pa pakalnu pie upes, pēc tam nogriezās sāņus uz kādu vietu, kur krūmājs bija biezāks. Pašā biezoknī zari, kam tikko raisījās lapas, bija noliekti pie zemes, it kā kāds būtu" gribējis kaut ko paslēpt zem tiem. Es parāvu tos sāņus. Vakara krēslā manā priekšā neskaidri baloja manas mātes nedzīvā seja.

5. nodaļa. Tomass dod zvērestu

   Kādu bridi es, šausmu pārņemts, stāvēju un stingu skatienu vēros mīļotās mātes nedzīvajā sejā. Tad es noliecos, lai paceltu to, un ieraudzīju, ka viņas krūtis caururbtas, turklāt caururbtas ar to pašu zobenu, kas joprojām vēl bija man rokā.
   Tagad man viss bija skaidrs. To izdarījis svešais spānietis! Tas pats, kuru es biju sastapis steidzamies nokļūt tālāk no nozieguma vietas un kurš, uzzinājis, kā dēls es esmu, vai nu ļaunuma, vai kāda nezināma iemesla pēc mēģināja nogalināt arī mani! Un es biju turējis, šo sātanu savās rokās un ļāvis viņam izbēgt no manas atriebes tikai tāpēc, lai varētu sastapties ar savu mīļoto! Ja es būtu zinājis patiesību, es būtu izrīkojies ar viņu tāpat, kā Anavakas priesteri ar tiem, kurus nodomājuši upurēt saviem dieviem!
   Kad es visu to aptvēru, žēlabu, niknuma un kauna asaras izsprāga no manām acīm. Es apgriezos un kā neprātīgs metos skriet uz māju.
   Pie vārtiem es sastapu tēvu un brāli Džefriju — viņi jāšus atgriezās no Bangejas tirgus. Viss bija skaidri lasāms manā sejā, un, ieraudzījuši mani, viņi abi iesaucās vienā balsī: — Kas noticis?
   Trīskārt es pacēlu uz tēvu acis un neuzdrošinājos atbildēt bailēs, ka šis trieciens viņu nonāvēs. Bet galu galā man vajadzēja runāt, un tāpēc es, vērsdamies pie brāļa Džefrija, teicu:
   —    Tur, Vīnkalna pakājē, guļ nogalināta mūsu māte. Viņu nodūris spānietis, vārdā Huans de Gar- sija.
   Izdzirdīs manus vārdus, tēvs kļuva bals kā līķis, it kā viņam būtu stājusies pukstēt sirds. Viņa žoklis atkārās, un no viņa krūtīm izlauzās dobjš vaids. Pēc īsa brīža, ar roku ieķēries seglu priekšējā paaugstinājumā, lai noturētos zirgā, un pacēlis savu rēgaini bālo seju, viņš iejautājās:
   —    Kur spānietis? Tu viņu nositi?
   —      Nē, tēvs. Es viņu nejauši satiku Grabsvellas tuvumā. Kad viņš uzzināja manu vārdu, viņš gribēja mani nodurt, bet es pamatīgi sadevu viņam ar nūju, sasitu viņu līdz nemaņai un atņēmu viņam zobenu.
   —    Bet pēc tam?
   _ tam es viņu palaidu, jo nezināju, ko viņš bija izdarījis
   ar māti. Es visu jums izstāstīšu vēlāk . ..
   —    Dēls, tu palaidi viņu? Tu atlaidi Huanu de Garsiju? Lai dieva lāsts ir pār tevi tik ilgi, kamēr tu neatradīsi viņu un nepabeigsi to, ko uzsāki šodien!
   —    Neraidiet šādus lāstus pār mani, tēvs, mana sirdsapziņa jau ir mani nolādējusi. Grieziet labāk zirgus apkārt un ātrāk jājiet uz Jarmutu, kur stāv viņa kuģis. Viņš pirms pāris stundām devās uz turieni. Varbūt jūs paspēsiet viņu notvert, kamēr vēl kuģis nav devies jūrā.
   Neteikuši vairs ne vārda, tēvs un brālis spēji pagrieza zirgus un aizaulekšoja uznākošās nakts tumsā.
   Visu ceju viņi drāzās pilnos auļos. Zirgi viņiem bija labi, un pēc mazliet vairāk nekā pusotras stundas trakas jāšanas viņi sasniedza Jarmutas vārtus. Bet putniņš jau bija aizlaidies. Tam pa pēdām viņi steidzās uz krastmalu un uzzināja, ka pavisam nesen spānietis iekāpis laivā, kas viņu gaidījusi, Un aizbraucis uz savu kuģi, kas bija noenkurojies reidā ar uzvilktām burām. Uzņēmis spānieti uz borta, kuģis tai pašā mirklī izgājis jūrā un pazudis naktī. Tad mans tēvs pavēlēja paziņot, ka samaksās divsimt zelta gabalu atlīdzības jebkuram, kas notvers slepkavu, un divi kuģi metās tam pakaļ. Bet viņi nepaspēja pārķert spānieša kuģi. Pirms ausmas tas jau bija tālu projām atklātā jūrā.
   Kad tēvs un brālis bija aizaujojuši, es sasaucu kopā zirgu puišus un citus kalpus un paziņoju, kas noticis. Pēc tam, paņēmuši lukturus, jo bija kļuvis jau pavisam tumšs, mēs devāmies uz biezi .noaugušajiem krūmājiem, kur gulēja mana mirusī māte. Es gāju pa priekšu, tāpēc ka kalpi baidījās. Es arī baidījos, kaut gan pats nezināju, kāpēc gan man būtu jābīstas no mirušās, kas, dzīva esot, mani tik maigi mīlēja. Un tomēr, kad mēs nonācām šajā vietā un es tumsā ieraudzīju divas kvēlojošas acis un izdzirdu brikšķi krūmājos, it kā kāds tur lauztu zarus, es aiz bailēm tik tikko nenokritu, lai gan skaidri zināju, ka tur varēja būt vienīgi lapsa vai kāds klaiņojošs suns, kas atklīdis šajā vietā, kur mājoja nāve.
   Taču es gāju tuvāk un saucu pārējos, lai tie man seko. Beidzot mēs uzlikām manas mātes ķermeni uz durvīm, kas šim nolūkam bija noņemtas no virām, un tā pēdējo reizi viņa atgriezās mājup.
   Sī taka man vēl joprojām šķiet spoku vieta. Kopš tās dienas, kad mana māte gāja bojā no sava brālēna Huana de Garsijas rokas, pagājis vairāk nekā septiņdesmit gadu; esmu kļuvis vecs un pieradis pie šādiem bēdīgiem notikumiem, bet tik un tā līdz pat šai dienai es ne labprāt eju naktī pa šo taku viens.
   Bez šaubām, tā bija iztēle, kas izspēlē ar mums dīvainus jokus, tomēr, kad pirms gada es devos izlikt sloku cilpas un kādā novembra vakarā gāju garām tur tam lielajam ozolam, biju gatavs zvērēt, ka redzēju visu no jauna. Es skatīju pats sevi kā jaunu puisi; mana ievainotā roka bija pārsieta ar Lilijas lakatu. Es lēnām kāpu lejā pa pakalna nogāzi un aiz manis, elsodami zem savas nastas, virzījās četru kalpu silueti. Es dzirdēju upes čalu un vēju, kas, tāpat kā pirms septiņdesmit gadiem, sačukstējās ar niedrēm, redzēju mākoņainās debesis ar tumši zilām plaisām un lukturu kustīgo atspulgu uz baltā stāva, kās ar asiņainu traipu krūtīs gulēja uz durvīm. Jā, es dzirdēju sevi runājam; ar lukturi rokā soļodams pa priekšu, es pavēlēju kalpiem virzīties mazliet pa labi, lai apietu stāvu un slīkšņainu vietu, un savādi man bija klausīties pašam savā jauneklīgajā balsī. Patiesi, tas bija tikai rēgs, bet mēs visi esam iedomātu baiļu vergi un visi baidāmies mirušos, tāpēc pat es nemīlu staigāt naktis pa šo taciņu, lai gan pats esmu uzskatāms turpat vai par mirušu.
   Beidzot mēs ar savu nastu nonācām līdz mājai, kur sievietes raudot to pārņēma savā ziņā. Man bija ne tikai jācīnās ar savu izmisumu, bet arī jāmierina māsiņa Mērija; es baidījos, ka viņa zaudēs prātu no bēdām un šausmām. Mērija šņukstēja tik ilgi, līdz pēdīgi ieslīga tādā kā sastingumā, un es gāju izprašņāt kalpus, kas sēdēja virtuvē pie pavarda, jo tonakt neviens negāja pie miera.
   No kalpiem es uzzināju, ka stundu vai mazliet ilgāk pirms tam, kad biju saticies ar spānieti, viņi redzējuši uz taciņas, kas veda uz baznīcu, bagāti ģērbušos svešinieku. Tas piesējis savu zirgu pakalna galā starp irbuleņu krūmiem, kādu laiku kā šaubās tur pastāvējis, līdz mana māte iznākusi no mājas, un pēc tam sācis kāpt lejā viņai nopakaļus. Es uzzināju arī, ka viens no mūsu ļaudīm, strādādams dārzā, kas atradās kādus trīssimt soļus no slepkavības vietas, dzirdējis kliedzienus, bet nepievērsis tiem uzmanību. Viņš, lūk, domājis, ka tur uzjautrinoties kāds mīlētājs no Bangejas ar savu meiču, tvarstīdami mežā viens otru, kā vēl tagad mīlētāji to mēdz darīt. Patiesi, todien man likās, ka visa mūsu Dičingemas draudze nav nekas cits kā īsts muļķu patvērums, kuru vidū pats pirmais un pats lielākais biju es. Šī doma kopš tiem laikiem ne reizi vien man iekritusi prātā citos apstākļos.
   Bet, lūk, pienāca rīts, un līdz ar to no Jarmutas atgriezās mans tēvs un brālis. Viņi atjāja ar nomātiem zirgiem, jo savējos bija no- dzinuši. Pēcpusdienā pienāca ziņa, ka kuģus, kas bija devušies jūrā meklēt spānieti, vētra atdzinusi atpakaļ/ un tie tā arī nav nekā panākuši.
   Neko neslēpjot, es tad pastāstīju tēvam visu par savu sadursmi ar mātes slepkavu, un man nācās izturēt jaunu tēva dusmu uzplūdumu, tāpēc ka es, zinādams par mātes bailēm no kāda spānieša, biju pieļāvis, ka manu saprātu nomāc vēlēšanās parunāt ar mīļoto. Mans brālis Džefrijs arī ne mazākā mērā nejuta man līdz; viņš bija saniknots, jo uzzināja, ka mana saruna ar meiteni, kuru tīkoja viņš pats, nav bijusi velta. Bet šo iemeslu brālis noklusēja. Pēdējais piliens, kas lika kausam plūst pāri, bija skvaira Bozarda parādīšanās, kas līdz ar daudziem citiem kaimiņiem bija ieradies palūkoties mirušajā un dalīties ar tēvu viņa bēdās. Apliecinājis savu līdzjūtību, skvairs tūlīt izteica neapmierinātību par to, ka es tīkojot iegūt viņa meitas roku pret viņa gribu, un apgalvoja, ka tas radīšot saspīlējumu viņa un mana tēva senajā draudzībā, ja es arī uz priekšu turpināšot tādā pašā garā.
   Triecieni nāca no visām pusēm: sēras par māti, ko es tik maigi biju mīlējis, ilgas pēc iemīļotās, ar kuru es vairs nedrīkstēju tikties, sirdsapziņas ēdas par to, ka biju palaidis spānieti burtiski no rokām, tēva dusmas un brāļa niknums. Šīs dienas patiesi bija tik drūmas un rūgtas — es taču biju tai vecumā, kad kaunu un bēdas uztver par visu asāk, — ka ilgojos būt miris un atrasties līdzās mātei. Vienīgais mierinājums bija Lilijas vēstulīte, kuru man nodeva viņas uzticamā kalpone. Vēstulē Lilija apliecināja savu mīlu un lūdza nenokārt galvu.
   Beidzot pienāca bēru diena, un manu māti skaistā sniegbaltā tērpā guldīja Dičingemas baznīcā. Līdzās viņai sen jau atdusas arī mans tēvs, bet turpat blakus zem bronzas statujām apbedīti Lilijas senči un daudzi no viņu bērniem.
   Bēres bija ļoti drūmas. Tēva bēdu rūgtums izlauzās elsās, bet māsiņa Mērija bez samaņas ieslīga man rokās. Patiesi, nez vai kāda acs baznīcā palika sausa, jo, lai gan māte pēc izcelsmes bija svešzemniece, visi viņu mīlēja par laipnību un labo sirdi.
   Galu galā bēres tuvojās nobeigumam. Dižciltīgā spāņu dāma un angļa sieva tika atstāta guļam mūža miegā vecajā baznīcā, kur viņa atdusēsies vēl ilgi pēc tam, kad no ļaužu atmiņas būs izdzisis ne tikai viņas traģiskais dzīves stāsts, bet arī viņas vārds. Un tas, iespējams, notiks drīz, tāpēc ka no visiem Vingfīldiem mūsu pusē dzīvs esmu palicis tikai es viens. Tiesa, manai māsai Mērijai ir pēcnācēji, kuri mantos manus īpašumus un mantu, izņemot dažus ziedojumus Bangejas un Dičingemas nabagiem, bet viņi nes citu vārdu.
   Kad es pēc bērēm atgriezos mājā, tēvs sēdēja priekšistabā, gandrīz kā prātu zaudējis aiz bēdām, un viņam līdzās mans brālis Džefrijs. Tēvs tūlīt sāka mani apbērt ar visrūgtākajiem pārmetumiem par to, ka biju palaidis slepkavu, kaut gan pats dievs bija nodevis to manās rokās.
   —    Jūs aizmirstat, tēvs, ka Tomass lenc meiteni, — ņirdzīgi iesprauda Džefrijs. .— Un viņam acīmredzot bija nesalīdzināmi svarīgāk turēt to savās skavās nekā uzraudzīt mātes slepkavu. Nu ko, toties viņš uzreiz nošāva divus zaķus: atļāva spāņu velnam izbēgt, lai gan zināja, ka mūsu māte baidījās no spānieša ierašanās, un reizē sanaidoja mūs ar skvairu Bozardu, mūsu labo kaimiņu, kuram šāda lakstošanās nez kāpēc nepavisam nav pa prātam.
   —    Jā, tev taisnība, — piekrita tēvs. — Mātes asinis līp pie tavām rokām, Tomas!
   Es klausījos un jutu, ka vairs nespēju ilgāk paciest šādu kliedzošu netaisnību.
   —- Tie ir meli! ■— es izsaucos. — Un es to atkārtošu pat savam miesīgam tēvam. Meli! Šis cilvēks bija nogalinājis manu māti, pirms vēl es biju viņu nomaldījušos saticis jau jājam atpakaļ uz Jarmutu, lai kāptu savā kuģī. Kā gan mātes asinis var lipt pie manām rokām? Bet kas attiecas uz manu lakstošanos ar Liliju Bozardi, tad tā jau nu gan, brāl, ir mana darīšana, bet ne tava, kaut gan tev varbūt patiktu, lai tā būtu tavējā! Un jūs, tēvs, kālab jūs neteicāt man, kāda iemesla pēc jūs baidāties šā spānieša? Es dzirdēju tikai nenoteiktas runas un neveltīju tām nekādas uzmanības, jo domāju par ko citu. Bet tagad uzklausiet, ko es jums teikšu. Jūs, tēvs, raidījāt pār manu galvu lāstus, kas būs spēkā līdz tam brīdim, kamēr būšu atradis slepkavu un pabeigšu to, ko esmu iesācis. Lai notiek! Lai gulstas pār mani lāsts, līdz es atradīšu spānieti! Es esmu jauns, toties veikls un stiprs. Tikko būs iespējams, es došos uz Spāniju un dzīšos viņam pakaļ, līdz beidzot vai nu viņu atradīšu, vai arī uzzināšu, ka viņš jau miris. Ja jūs gribat dot naudu, kas palīdzētu man meklējumos, lai notiek tā, ja ne — iztikšu arī bez tās. Bet dieva un manas mirušās mātes dvēseles priekšā zvēru, ka nelikšos mierā un nemitēšos tik ilgi, līdz nebūšu atriebis viņas asinis slepkavam ar to pašu zobenu, ar kuru tika nogalināta viņa, vai arī pārliecinājies, ka viņš miris. Ja kādreiz kaut kādu iemeslu dēļ aizmirsīšu savu zvērestu, tad lai mani piemeklē vēl briesmīgāks gals nekā manu māti, lai mana dvēsele netiek uzņemta debesīs, bet mans vārds lai uz visiem laikiem zemes virsū paliek apkaunots.
   Tā saniknots un izmisis es zvērēju, pacēlis roku pret debesīm, lai piesauktu tās par mana zvēresta lieciniecēm.
   Tēvs vērīgi raudzījās manī.
   —    Ja tas ir tavs nodoms, mans dēls Tomas, tad naudas trūkumu tev nebūs just. Es to izdarītu pats, jo asinis var nomazgāt tikai ar asinīm, bet mani spēki jau ir par vājiem. Bez tam Spānijā mani pazīst pārāk labi un Svētā Tiesa mani tūdaļ ņemtu savā ziņā.
   Brauc tu, un mana svētība tevi pavadīs! Tev tas ir jādara, jo ienaidnieks izsprucis no mūsu rokām tavas muļķības dēļ.
   —    Jā, jā, viņam jābrauc, — piebalsoja mans brālis Džefrijs.
   —    Tu to saki tikai tāpēc, ka gribi tikt no manis vaļā, — es dusmīgi attraucu. — Bet tikt vaļā no manis tev gribas tālab, ka vēlies ieņemt manu vietu pie kādas meitenes sāniem, kuru mēs abi pazīstam. Dari, kā zini, bet iegaumē — ja tu gribi pievarēt cilvēku viņa prombūtnē, nekā laba tas tev nenesīs!
   —   Meiteni dabūs tas, kas pratīs to iekarot, — atbildējā Džefrijs.
   —    Meitenes sirds jau ir iekarota, brāl. Tu vari viņu nopirkt no viņas tēva, bet viņas sirdi tu nekad neiegūsi, uin bez sirds šis būs pavisam niecīgs guvums.
   —    Apklustiet! — iejaucās tēvs. — Tagad^ nav laiks pļāpām par mīlestību un meitenēm. Uzklausiet mani! Es pastāstīšu jums par spāņu slepkavu un jūsu māti. Agrāk es par to nerunāju, bet tagad man jums jāpasaka viss.
   Un tēvs iesāka:
   —    Kad es biju jauns zēns, pēc tēva gribas arī man vajadzēja doties uz Spāniju. Es nonācu klosterī Seviljā, tomēt ne mūki, ne klostera dzīve man nebija pa prātam, un es no turienes aizbēgu. Vairāk nekā gadu es kūlos, kā nu pratu, jo pēc aizbēgšanas no klostera es baidījos atgriezties uz Angliju* Vispār es nedzīvoju nemaz tik slikti, naudu sadabūdams gan šā, gan tā, bet galvenokārt — man kauns atzīties! — ar azarta spēlēm, jo te man allaž smaidīja laime. Un tā reiz naktī pie spēļu galda es satiku Huanu de Garsiju, — naida uzplūdā, gribēdams tevi, Tomas, nodurt, viņš nosauca savu īsto vārdu.
   Jau tad de Garsijam nāca līdz nelaba slava, lai gan viņš bija tikko sasniedzis jaunekļa gadus. Viņš bija glīta izskata, ar patīkamām manierēm un piederēja pie dižciltīgas dzimtas. Reiz gadījās, ka viņš uzvarēja mani kauliņu spēlē un, būdams labā omā, aizveda mani līdz viesos pie savas krustmātes, sava tēvoča atraitnes, dižciltīgas Seviljas dāmas. Viņai bija viens vienīgs bērns — meitene. Tā bija jūsu māte. Tolaik meitene, Luisa de Garsija, bija saderināta ar savu brālēnu Huanu de Garsiju, tomēr ne pēc savas gribas, jo līgums par saderināšanos bija parakstīts tad, kad viņa tikko bija iegājusi astotajā gadā. Un tomēr tas saistīja, saistīja vairāk nekā mūsu zemē, tāpēc ka Spānijā šādu saderināšanos uzskata turpat vai par laulību. Bet sievietes, • kas šādā veidā saderinātas, parasti savās sirdīs nelolo nekādu sievas mīlestību, un tā tas bija arī ar jūsu māti. Taisnību sakot, viņa gan nīda, gan baidījās Huana de Garsijas, lai gan es domāju, ka viņš mīlēja to
   vairāk par visu pasaulē. Ar dažādiem ieganstiem viņa izdabūja sava saderētā piekrišanu svinēt kāzas tikai tad, kad viņai paliks divdesmit gadu. Bet, jo vairāk viņa atsala, jo spēcīgāk Huanā kvēloja vēlēšanās iegūt viņu un reizē arī viņas visai prāvo īpašumu. Līdzīgi visiem spāņiem, viņš bija straujš un, kā jau lielākā daļa spēlmaņu un samaitātu cilvēku, allaž cieta naudas trūkumu.
   Neielaižoties sīkumos, teikšu, ka mēs ar jūsu māti jau no pirmā acu uzmetiena iemīlējām viens otru, un mūsu vienīgā vēlēšanās bija satikties pēc iespējas biežāk. Tas mums nenācās grūti, jo Luisas māte arī baidījās no Huana de Garsijas, sava vīra krustdēla, ienīda viņu un gribēja redzēt savu meitu brīvu no šāda līgavaiņa, ja vien tas būtu iespējams. Viss beidzās ar to, ka es atklāju savu mīlestību, un mēs slepus kaldinājām plānu par bēgšanu uz Angliju. Bet Huanam de Garsijam mājā bija savi okšķeri, un šīs ziņas nonāca arī,līdz viņa ausīm, un kā īsts spānietis viņš bija greizsirdīgs un atriebīgs.
   Vispirms viņš mēģināja tikt vaļā no manis, izaicinādams uz divkauju, bet mūs izšķīra, pirms paguvām izvilkt zobenus no makstīm. Tad viņš nolīga uzpirktus slepkavas, lai tie nogalinātu mani, kad es iziešu naktī uz ielas. Bet es zem kamzoļa biju pavilcis bruņukreklu, pret kuru salūza neliešu dunči, un galu galā es pats nodūru vienu no uzbrucējiem. Divreiz cietis neveiksmi, de Garsija tomēr nebija uzvarēts. Divkauja un slēp-' kavība nebija izdevusies, bet bija palicis vēl viens, drošāks līdzeklis. Es nezinu, kā, bet viņam bija nākuši zināmi daži pavedieni no mana dzīves stāsta, piemēram, tas, ka es biju4zbēdzis no klostera. Tātad viņam bija palikusi iespēja apsūdzēt mani Svētajai Tiesai kā ticības atkritēju un neticīgo. Reiz naktī viņš tā arī izdarīja.
   Tas notika nakti pirms tās dienas, kad mēs būtu kāpuši kuģī. Luisa, viņas māte un es sēdējām viņu Seviljas namā, kad pēkšņi istabā ienāca sveši cilvēki apmetņos un ar kapucēm galvās un, neteikuši ne vārda, sagrāba mani. Uz manu jautājumu, kas viņiem vajadzīgs no manis, viņi atbildes vietā man pie acīm piegrūda krucifiksu. Es tūlīt sapratu, kas par lietu. Sievietes, kas bija man cieši piekļāvušās, šņukstēdamas atstreipuļoja nost. Pēc tam slepus un klusu es tiku steidzīgi nogādāts Svētās Tiesas pazemes cietumā.
   Es nesākšu stāstīt par visu, kas man bija tur jāpārdzīvo. Divreiz mani staipīja moku solā, vienu reizi dedzināja ar nokaitētu dzelzi, trīsreiz šaustīja ar dzelzs rīkstēm un visu laiku deva ēst tādus atkritumus, kādus pie mums Anglijā nedotu pat sunim. Beidzot, kad mans noziegums — bēgšana no klostera un dažādas svētuma zaimošanas— bija galīgi pieradīts, man piesprieda nāves sodu sarta liesmās.
   Un, lūk, kad pēc vesela gada spīdzināšanas un šausmam es jau biju zaudējis jebkādu cerību un gatavojos nāvei, negaidot nāca palīdzība. Pēdējās dienas vakarā (citurīt mani vajadzēja sadedzināt sārtā) cietumā, kur es gulēju uz salmiem, ienāca mans galvenais spīdzinātājs. Viņš apkampa mani un sacīja, lai es turot možu garu, jo baznīca esot apžēlojusies par manu jaunību un atdodot man brīvību. Vispirms es sāku mežonīgi smiet, jo domāju, ka šādas runas ir tikai jauna spīdzināšana. Un tikai tad, kad mani atbrīvoja no važām, ietērpa pieklājīgā apģērbā un pusnaktī izveda aiz cietuma vārtiem, es noticēju, ka šāda laime man atgadījusies ar dieva palīdzību. Nespēcīgs un pārsteigts, es stāvēju aiz vārtiem, nezinādams, kurp skriet, kad viegliem soļiem man pienāca tumšā apmetnī tinusies sieviete un nočukstēja: «Nāc!» Tā bija jūsu māte. No de Garsijas lielīgās pļāpāšanas viņa bija uzzinājusi par manu likteni un mēģināja mani glābt. Trīskārt viņas plāni cieta neveiksmi, līdz beidzot ar kāda veikla starpnieka palīdzību zelts panāca to, kas tika liegts taisnībai un žēlsirdībai. Mana dzīvība un brīvība tika nopirkta par milzīgu summu.
   To pašu nakti mēs salaulājāmies un bēgām uz Kadisu. Diemžēl, Luisas māte nevarēja būt kopā ar mums, jo slimība viņu saistīja pie gultas. Manis dēļ jūsu mīļā māte pameta savu ģimeni, visu, kas pēc manas dzīvības izpirkšanas bija palicis pāri no viņas bagātības, un atstāja savu dzimteni — tik stipra ir sievietes mīlestība!
   Viss bija jau sagatavots. Kadisā enkuru bija izmetis kāds angļu kuģis, «Mērija» no Bristoles, par braucienu uz kuģa bija samaksāts. Tomēr pretvējš aizturēja «Mēriju» ostā. Vējš bija tik spēcīgs, ka kapteinis, neraugoties uz visu savu vēlēšanos glābt mūs, neuzdrošinājās doties atklātā jūrā. Mēs pavadījām ostā divas dienas un vēl vienu nakti, ne bez pamata bīstoties no visa kā un tomēr ļoti laimīgi savā mīlā. Tie, kam vajadzēja mani cietumā uzraudzīt, bija paziņojuši, ka es ar sava kunga, proti, ar velna palīdzību esmu aizbēdzis, un mani meklēja pa visu apvidu. De Garsija, atklājis savas māsīcas un saderētās pazušanu, uzminēja, ka mēs divi neesam tālu viens no otra. Greizsirdības un naida saasinātā izmanība palīdzēja viņam izsekot mūsu ceļu soli pa solim, un galu galā viņš mūs atrada.
   Trešās dienas rītā vētra norima, enkurs tika pacelts, un «Mērija» iegāja fārvaterā. Bet, kad kuģis sagriezās pa vējam un matroži gatavojās uzvilkt buras, tam cieši līdzās piestāja laiva ar diviem desmitiem kareivju. Pirmajai laivai sekoja vēl divas. No laivas kāds pavēlēja kapteinim apstādināt kuģi, lai varētu uzkāpt
   iMfci 44
   uz tā un pēc Svētās Tiesas pavēles to pārmeklēt. Man tobrīd gadījās būt uz klāja, un, kad es jau gribēju kāpt lejā, lai paslēptos, pēkšņi kāds no laivā sēdošajiem vīriem, kurā es pazinu pašu de Garsiju, piecēlās kājās un sāka saukt, ka es esot tas pats izbēgušais ķeceris, kuru viņi meklējot.
   Kapteinis, bīdamies, lai viņa kuģī neiebrūk ar varu un viņu pašu līdz ar visu komandu neiemet cietumā, būtu mani izdevis. Bet es baiļu izmisumā norāvu apģērbu un, atsedzis briesmīgās brūces, kas klāja manu ķermeni, uzkliedzu matrožiem: «Angļi, vai tiešām jūs mani, savu tautas brāli, izdosiet šiem svešzemju sātaniem? Palūkojieties uz viņu roku darbu!» Un es rādīju tikko aizvilkušās brūces, ko bija atstājušas nokaitētās knaibles. «Ja jūs izdosiet mani viņiem, jūs nolemsiet mani vēl drausmīgākām mocībām, un mani sadedzinās dzīvu. Žēlojiet kaut vai manu sievu, ja jums nav žēl manis! Bet, ja jums nav žēl neviena no mums, tad aizdodiet man zobenu, lai es varētu nāvē paglābties no spīdzināšanas!»
   Un tad kāds matrozis no Sautvoldas, kas bija pazinis manu tēvu, iesaucās: «Zvēru pie dieva tā kunga, es esmu tavā pusē, Tomas Vingfīld! Ja viņi grib dabūt tevi un tavu mīļoto, viņiem vispirms vajadzēs nosist mani!» Un, paķēris loku, viņš izrāva to no apvalka, pielika bultu pie stiegras un tēmēja uz laivā sēdošajiem spāņiem. Pēc tam cits caur citu sāka kliegt arī pārējie matroži: «Ja jums ir vajadzīgs kāds no mums, nāciet tik šurp uz klāja un paņemiet viņu! Nāciet tik, jūs velnišķīgie bendes!»
   Redzot kuģa ļaužu noskaņojumu, drosmi beidzot atguva arī kapteinis. Spāņiem neko neatbildējis, viņš pusei matrožu pavēlēja steigšus uzvilkt buras, bet pārējiem šai laikā būt gataviem atvairīt kareivjus, ja tie sadomāšot rāpties uz klāja.
   Bet pa to laiku bija piebraukušas pārējās divas laivas un iecirta ķekšus kuģī. Kāds no spāniešiem uztrausās ķēdēs, bet no turienes uz klāja, un es pazinu viņā vienu no svētās inkvizīcijas kalpiem, kas bija stāvējis man līdzās, kamēr es tiku spīdzināts. Es kļuvu vai traks, atceroties, ko visu biju izcietis, kamēr šis velns mudināja manus mocītājus pacensties mīlestības vārdā uz dievu to kungu. Izrāvis loku no sautvoldieša rokām, es līdz pēdējai iespējai savilku stiegru un izšāvu. Bulta trāpīja mērķi, Tomas, jo es pratu rīkoties ar loku tikpat veikli kā tu. Spānietis pazuda jūrā ar šmaugu angļu bultu krūtīs.
   Pēc tam jau vairs neviens nemēģināja nokļūt uz klāja: spāņi tikai raidīja pret mums bultās, un viņiem izdevās vienu no kuģa ļaudīm ievainot. Kapteinis pavēlēja mums likt pie malas lokus un paslēpties aiz reliņa, jo vējš jau bija iekritis burās. Un tad de Garsija izslējās visa augumā laiva un noladeja mani un manu sievu.
   «Es tik un tā jūs atradīšu! — viņš kliedza spalgā balsi, piebārstot savu runu ar lāstiem un neķītriem vārdiem. — Pat ja man būtu jāgaida divdesmit gadu, es tomēr atriebšos jums un visiem tiem, kas jums dārgi! Bet tu, Luisa de Garsija, iegaumē: lai kur tu arī paslēptos, es tevi atradīšu, un, kad mēs tiksimies, tev būs jānāk man līdz uz tik ilgu laiku, cik es gribēšu tevi paturēt, vai arī šī stunda kļūs par tavu nāves stundu!»
   Tad mēs devāmies ceļā uz Angliju, un laivas palika tālu aiz kuģa.
   —    Lūk, mani dēli, tagad jūs zināt, kas notika ar mani jaunībā un kā es apprecējos ar jūsu māti, kuru šodien guldīju zemes klēpī. Huans de Garsija turējis savu vārdu.
   —    Bet tomēr dīvaini, — noteica Džefrijs, — ka pēc tik daudziem gadiem viņš nogalinājis to, kuru, kā jūs teicāt, viņš mīlēja. Nudien, pat vislielākais nelietis būtu vairījies no šādas rīcības!
   —    Te nav par ko brīnīties, — atbildēja tēvs.,— Mēs nezinām, ko viņi runāja, pirms viņš māti nodūra. Bez šaubām, kaut ko no runātā viņš pateica, uzkliedzot Tomasam, ka nu viņi redzēšot, cik taisnības esot pareģojumos. Ko tad de Garsija zvērēja pirms daudziem gadiem? — nu taču to, ka vai nu māte nākšot tam līdz, vai arī viņš to nogalināšot. Tava māte bija joprojām skaista, Džefrij, un, iespējams, ka viņš piedāvāja tai izvēli — bēgt ar viņu vai mirt. Bet vairāk, mans dēls, arī nemēģini uzzināt… — un pēkšņi mans tēvs aizsedza seju ar rokām un izplūda rūgtās raudās.
   —    Kaut jel jūs, tēvs, būtu pastāstījis visu to agrāk! — es ieteicos, kad atkal biju spējīgs runāt. — Tad zemes virsū jau šodien būtu par vienu sātanu mazāk un man būtu aiztaupīts tālais ceļš.
   Es pat iedomāties nevarēju, cik tāls būs šis ceļš!

6.nodaļa Paliec sveika dārgā!

   Divpadsmit dienu pēc mātes bērēm un pēc tam, kad tēvs bija mums izstāstījis savu precību stāstu, es jau biju gatavs doties meklējumos. Gadījās tā, ka no Jarmutas kāds kuģis taisījās braukt uz Kadisu. Šis kuģis, simt tonnu tilpumā, nesa «Dēkaines» vārdu. Tas veda vilnu un citas angļu preces un bija nodomājis atgriezties ar vīna kravu un īvju kokiem loku darināšanai. Uz šī kuģa tēvs nopirka man vietu. Bez tam viņš iedeva man piecdesmit mārciņas zeltā; tas bija tik daudz, cik es uzdrošinājos ņemt līdz. Tēvs bija apgādājis mani arī ar Jarmutas tirgotāju ieteikuma vēstulēm viņu starpniekiem Kadisā: vēstulēs tie tika lūgti aizdot man jebkuru vajadzīgo summu līdz simtpiecdes- mit angļu mārciņām un sniegt man visāda veida atbalstu nākotnē.
   «Dēkainei» bija jāiziet jūrā jūnija mēneša trešajā dienā. Bija jau pienākusi jūnija pirmā diena, un šajā vakarā man vajadzēja izbraukt uz Jarmutu. Manas mantas jau bija nogādātas tur, un es biju atvadījies no visiem, izņemot vienu vienīgu cilvēku, tieši to, kam man visvairāk gribējās pateikt sveikas. Kopš tās dienas, kad mēs bijām zvērējuši uzticību, es Liliju nebiju vairs redzējis, izņemot vienīgo reizi mātes bērēs, bet tad mēs netikām runājuši. Un tagad visas zīmes rādīja, ka man būs jāaizbrauc, neteikušam viņai uz atvadībām neviena vārda, jo viņas tēvs bija man paziņojis, ka sulaiņiem dota pavēle neielaist mani pa durvīm, ja es tuvošoties viņa mājai, un tādu kaunu es negribēju piedzīvot. v
   Smagi man tomēr bija bez atvadām no mīļotās doties tik tālā ceļojumā, no kura es itin labi varēju arī neatgriezties.
   Nezinādams, kā man rīkoties, es griezos ar savām bēdām pie tēva, izstāstīju visu un lūdzu viņa palīdzību.
   — Es aizbraucu, lai atriebtu mūsu kopējo zaudējumu, — es teicu, — un, ja tas būs vajadzīgs, atdošu savu dzīvību, aizstāvot mūsu vārda godu. Palīdziet tad nu man tikties ar Liliju.
   — Kaimiņš Bozards, — atbildēja tēvs, — savu meitu paredzējis tavam brālim Džefrijam, bet ne
   tev, Tomas. Ar savu mantu katrs var rīkoties, kā viņam tīk. Tomēr es tev gribu palīdzēt, ja vien spēšu, un galu galā mani taču viņš nevar aizraidīt no sava sliekšņa! Liec apseglot zirgu: aizjāsim uz Bozarda māju kopā.
   Pusstundā mēs jau atradāmies tur, un tēvs lūdza viņu pieteikt skvairam. Kalps, turēdams prātā sava kunga pavēli, greizi noraudzījās manī, tomēr ieveda mūs istabā, kur, sūkdams ingveralu, sēdēja pats skvairs.
   —     Laburītu, kaimiņ! — norūca skvairs. — Jūs allaž esat gaidīts viesis, bet jūs esat atvedis līdz kādu, kura klātbūtne nav šeit vēlama, lai arī tas ir jūsu dēls.
   —     Es atvedu viņu šurp pēdējo reizi, kaimiņ Bozard, — atteica tēvs. — Uzklausiet viņa lūgumu. Jūs varat viņam dot vai arī liegt savu atļauju — tas ir jūsu ziņā, bet, ja jūs viņam atteiksiet, mūsu draudzība ciešāka no tā vis nekļūs. Puisis šovakar dodas ceļā, lai tiktu uz kuģa, kas brauc uz Spāniju. Viņš meklēs to, kas nogalinājis viņa māti, un brauc no savas brīvas gribas, jo viņš bija tas, kas slepkavam pēc asiņainā darba neviļus ļāvis aizbēgt, un es uzskatu, ka viņam pienākas braukt.
   —    Viņš ir pārāk jauns medību suns, lai dzītos pa pasauli pakaļ tādam medījumam, turklāt vēl svešā pusē! — izmeta skvairs Bozards. — Tomēr man viņa drosme ir pa prātam, un es vēlu viņam visu labu! Ko viņš no manis grib?
   —     Atļauju atvadīties no jūsu meitas. Es zinu, ka viņa laksto- šanās nav jums pa prātam, un nebrīnos par to. Kas attiecas uz mani, es uzskatu, ka viņš ir pārāk jauns, lai domātu par precēšanos. Bet, ja viņš vēl reizi tiksies ar meiteni, nekas ļauns nenotiks, jo tas ļaunums, kāds jau ir izdarīts, no tā lielāks nekļūs. Kāda tad būs jūsu atbilde?
   Mazliet padomājis, skvairs Bozards noteica:
   —     Puisis viņš ir dūšīgs, lai arī viņš nebūs mans znots. Un brauc viņš tālu. Kas zina — varbūt vispār vairs neatgriežas. Es nepavisam nevēlos, lai viņš mani pieminētu ar ļaunu vārdu, kad būšu miris! Izej laukā tur zem tā dižskābarža, Tomas Vingfīld, un gaidi. Es aizsūtīšu turp Liliju. Vari ar viņu parunāt pusstundu — ne ilgāk! Tikai pieraugi, palieciet turpat, lai jūs var redzēt no loga! Nē, nekādu paldies, ej, kamēr es vēl neesmu pārdomājis!
   Tā es izgāju ārā un ar drebošu sirdi gaidīju zem dižskābarža. Pēc īsa brīža Lilija tuvojās man, un manām acīm viņa likās daudz tīkamāka par jebkuru debesu eņģeli. Un patiesi, es šaubos, vai eņģelis varētu būt bijis daiļāks, labāks un maigāks.
   —    Ai Tomas! — viņa nočukstēja, kad mēs sasveicinājāmies. — Vai patiesi tu brauksi pāri jūrai meklēt spānieti?
   —    Jā, es braukšu, lai meklētu viņu, lai uzmeklētu un nosistu, kad atradīšu. Toreiz es atstāju spānieti, lai steigtos pie tevis, Lilij, bet tagad man jāatstāj tevi, lai dotos meklēt viņu. Nē, tikai neraudi! Esmu zvērējis to izdarīt, un, ja neturēšu zvērestu, es kritīšu kaunā.
   —   Bet man tava zvēresta dēļ jākļūst par atraitni, pirms vēl būšu kļuvusi sieva. Tu aizbrauksi, un es tevi nekad vairs neredzēšu!
   —   Kas to var zināt, dārgā? Mans tēvs ir bijis pāri jūrai, pārcietis visādas briesmas un atgriezies mājās sveiks un vesels.
   —    Jā, viņš atgriezās gan, taču nebija vairs viens! Tu esi jauns, Tomas, un tālajās zemēs ir tik daudz daiļu un dižciltīgu dāmu! Vai es maz spēšu paturēt vietu tavā sirdī, kad būšu tik tālu?
   —    Zvēru tev, Lilij . . .
   —    Nē, Tomas, lai paliek zvēresti, citādi tu vēl uzņemsies lieku grēku, lauzdams tos. Tomēr atceries mani, mīļais, atceries to, kas tevi nekad neaizmirsīs! Var būt, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās zemes virsū. Bet, ja tas ir tā, cerēsim, ka tiksimies debesīs. Un par vienu tu vari būt pārliecināts: es būšu tev uzticīga, kamēr vien dzīvošu, un, lai kas arī notiktu, es drīzāk miršu, nekā lauzīšu savu solījumu. Saprotams, es esmu pārāk jauna, lai runātu tik pārliecināti, bet tā būs, kā es teicu. Ai, šī šķiršanās ir briesmīgāka par nāvi! Kaut tagad varētu aizmigt mūžīgā miegā, lai visi mūs aizmirstu. Tomēr ir labāk, ka tu aizbrauc … Jo, ja tu paliktu, diez kā būtu ar mums abiem, kamēr tēvs ir dzīvs, un lai viņam ilgs mūžs!
   —    Mūžīgais miegs un aizmirstībā atnāks pietiekami drīz, Lilij; neviens vēl tos nav gaidījis pārāk ilgi. Bet, kamēr mēs esam dzīvi, ir jādzīvo. Lūgsim dievu, lai mēs varētu veltīt savu dzīvi viens otram! Es dodos meklēt ne tikai ienaidniekus, bet arī bagātību, un es to iekarošu tevis dēļ, lai mēs varētu apprecēties.
   Lilija skumīgi papurināja galvu.
   —    Tā būtu pārāk liela laime, Tomas. Cilvēki reti kad apprec tos, ko viņi patiesi mīl, un, ja arī tas notiekas, tad tikai tādēļ, lai viens otru pazaudētu. Mēs, mazākais, mīlam, tālab būsim pateicīgi, ka esam uzzinājuši, kāda var būt mīlestība, jo iespējams, ka visļaunākajā gadījumā mēs, kas mīlējām še, zemes virsū, varēsim mīlēt viens otru tur, kur mums neviens to neliegs.
   49
   Mēs vēl ilgi runājām, čukstot nesakarīgus mīlas, cerību un žēlabu vārdus, kā to mēdz darīt jauni ļaudis šādos gadījumos.
   4 — 4557
   Beidzot Lilija ar skumju un maigu smaidu pameta skatienu augšup un sacīja:
   —    Ir laiks, mīļais. Rau, mans tēvs jau māj man pa logu. Viss ir galā.
   —    Iesim, — es aizsmakušā balsī piekritu un aizvilku viņu aiz vecā dižskābarža stumbra. Šeit es Liliju apskāvu un skūpstīju vēl un vēl, un viņa nekautrēdamās atbildēja uz maniem skūpstiem.
   Es diez kā vis neatminu, kas bija pēc tam. Atceros tikai, ka tad, kad mēs jau jājām projām, es vēlreiz ieraudzīju Lilijas mīļo seju, tālu un skumju, vērojam, kā es aizeju no viņas dzīves. Divdesmit gadus šī skumjā un daiļā seja bija manu acu priekšā, tāpat kā tā stāv vēl šodien, saistot dzīvo ar mirušo. Arī citas sievietes ir mīlējušas mani, un man nācies izbaudīt citas šķiršanās, no kurām dažas bijušas vēl briesmīgākas, bet šīs meitenes atvadu skatiens un atmiņas par viņu ir spēcīgākas par tām visām. Atskatoties pagātnē, es allaž redzu viņas tēlu un zinu, ka tas nekad neizbālēs. Vai tad var kādas bēdas līdzināties tām, kas atgadās jaunībā? Vai tad var kādu sarūgtinājumu salīdzināt ar šādu šķiršanās rūgtmi? Es zinu tikai vienas šādas bēdas, ko liktenis man bija lēmis izbaudīt vēlākajos gados, un par to es pastāstīšu savā reizē.
   Par pirmo mīlestību parasti pasmejas, bet, ja tā ir patiesa un nav tikai mostošās kaisles uzliesmojums, šāda pirmā mīlestība kļūst arī par pēdējo, mūžīgo mīlestību, par vislaimīgāko vai visļaunāko likteni, kāds vien tikai var piemeklēt vīrieti vai sievieti. To saku jums es, sirmgalvis, kas ar visu jau noslēdzis rēķinus. Un tā ir svēta patiesība.
   Es piemirsu pastāstīt vēl kaut ko. Kad mēs aiz lielā dižskābarža stumbra skūpstījāmies un apkampāmies, Lilija novilka no pirksta gredzenu un iespieda to man saujā, sakot šādus vārdus: «Ik rītu pamostoties paskaties uz to un iedomā par mani!» Šis gredzens reiz bija piederējis viņas mātei. Arī pašreiz tas ziemas saules gaismā zaigo uz manas izkaltušās rokas, kas raksta šīs rindas. Ilgus, dēkainu piedzīvojumu pilnus gadus, tāpat kā vēlākos miera gadus, mīlā un kaujā, apmetņu ugunskuru blāzmā, upurēšanas liesmu žilbajā spožumā vai zem vientuļi mirgojošām zvaigznēm, kas savu auksto gaismu lēja pār drūmiem biezokņiem, šis gredzens allaž vizējis manā pirkstā, atsaukdams atmiņā tā devēju. Un ar šo gredzenu mani guldīs kapā. Tā ir gluda, bieza zelta stīpiņa, tagad mazliet nodilusi, un tās iekšpusē iegravēta šī senā divrinde:
   Tāles nespēj izšķirt tos, Sirdīs kas ir tuvi.
   Patiesi, šis teiciens bija mums piemerots, un tas nav zaudējis savu nozīmi vēl šobrīd.
   Tai pašā mūsu atvadu dienā es kopā ar tēvu jāšus devos uz Jarmutu. Mans brālis Džefrijs nejāja mums līdz, bet mēs šķīrāmies draudzīgi, un es esmu priecīgs par to, jo mēs nekad vairs neredzējāmies. Ne par Liliju Bozardi, ne arī par mūsu jūtām pret viņu netika bilsts ne vārds, lai gan es ļoti labi zināju, ka, tikko būšu pagriezis muguru, Džefrijs tūlīt pacentīsies ieņemt manu vietu pie viņas sāniem. Viņš arī bija to mēģinājis, bet es viņam to neņemu ļaunā. Taisnību sakot, viņu nevar diezkā vis nosodīt, jo nez vai atradīsies kaut viens vīrietis, kas, ieraudzījis Liliju, nevēlētos viņu ņemt par sievu? Agrāk mēs ar Džefriju bijām labi draugi, un tikai vēlāk, kad abi nobriedām un starp mums nostājās šī mīlestība, mēs arvien vairāk un vairāk atsvešinājāmies. Diezgan parasts gadījums. Tā kā Džefrijs nekā nepanāca, tad man vienkārši nav par ko turēt ļaunu prātu uz viņu. Daudz labāk ir atminēties mūsu draudzību bērnībā un pārējo nodot aizmirstībai. Dievs lai mielo viņa dvēseli!
   Mana māsiņa Mērija, kas bija kļuvusi par skaistāko meiteni visā apkaimē pēc Lilijas Bozardes, šķiroties rūgti raudāja. Viņa bija tikai gadu jaunāka par mani, un mēs abi sirsnīgi viens otru mīlējām: mūsu jūtās taču nebija ne ēnas no šādas greizsirdības! Es mierināju Mēriju, kā nu pratu, un, izstāstījis visu, kas noticis starp mani un Liliju, lūdzu viņu būt par mūsu sabiedroto, ja viņas spēkos reiz būtu kaut ko darīt mūsu labā. Mērija labprāt to apsolīja, un, kaut arī neteica, kas viņai prātā, es nopratu: viņa cer mums palīdzēt. Kā jau teicu, Lilijai bija brālis, visai daudzsološs jauneklis, kas tobrīd atradās koledžā. Māsiņa Mērija un viņš juta viens pret otru dziļas simpātijas, kas, iespējams, nākotnē varēja pāraugt par kaut ko nopietnāku.
   4*
   Mēs saskūpstījāmies un, asarām plūstot, atvadījāmies. Tad abi ar tēvu sēdāmies zirgos un devāmies projām./Tikuši garām Pār- novas ceļam, mēs uzjājām nelielā pakalnā aiz Veinfordas sudmalām, kas atradās pa kreisi no Bangejas. Es apturēju savu zirgu, atskatījos atpakaļ uz gleznaino Veivnijas ieleju, kur bija kārts mans šūpulis, un sirds sāpēs sažņaudzās. Ja es būtu zinājis visu, kas man būs jāpiedzīvo, iekams atkal ieraudzīšu dzimtās vietas, mana sirds droši vien neizturētu. Bet dievs kungs, kas savā gudrībā uzkrāvis ļaužu pleciem visādas nastas, ļauj glābties viņiem neziņā. Ja jau mēs būtu apveltīti ar spēju saskatīt nākotni, man liekas, ka tikai nedaudzi būtu ar mieru dzīvot no brīvas gribas.
   51
   Tāpēc es tikai uzmetu pēdējo ilgo skatienu uz tālē melnējošiem ozoliem, kas iezīmēja vietu, kur dzīvoja Lilija, un jāju tālāk.
   Otrā dienā es jau atrados uz «Dēkaines» klāja, un mēs devāmies jūrā. Pirms kuģa atiešanas tēva sirds stipri atmaiga: viņš atminējās, ka es biju mātes mīlulis, un baidījās, ka mēs vairs neredzēsimies, Tēva sirds bija tik stipri atmaigusi, ka pašā pēdējā brīdī viņš mainīja savu lēmumu un gribēja mani atturēt no brauciena. Bet, reiz ķēries pie šīs lietas un izcietis visu šķiršanās rūg- tmi, es nevēlējos atgriezties brālim un kaimiņiem par apsmieklu.
   —    Par vēlu! — es teicu tēvam. — Jūs pats gribējāt, lai es atriebjos, un paskubinājāt mani uz to ar viscietsirdīgākajiem vārdiem. Bet tagad, pat ja es droši zinātu, ka man pēc nedēļas jāmirst, es tik un tā dotos projām, jo tādi zvēresti nav viegli laužami, un, kamēr mans zvērests nebūs izpildīts, lāsts gulēs pār mani.
   —    Lai notiek tā, mans dēls! — nopūties teica tēvs. — Mātes briesmīgā nāve toreiz aptumšoja manu saprātu, un es sarunāju tādas lietas, ka, baidos, man nāksies to vēlāk nožēlot. Par laimi, es laikam gan nedzīvošu vairs ilgi, jo mana sirds ir salauzta. Varbūt man vajadzēja atcerēties, ka atriebšana pieder tam kungam un viņš to sūtīs savā reizē bez mūsu palīdzības. Nepiemini mani ar ļaunu, manu zēn, ja mums vairs nebūs lemts tikties. Es mīlu tevi, un vienīgi vēl spēcīgāka mīla uz tavu māti lika man izturēties pret tevi tik skarbi.
   —    Es to zinu, tēvs, un neņemu ļaunā. Bet, ja jums pašam šķiet, ka esat mans parādnieks, atlīdziniet man tikai ar vienu: pacentieties, lai mans brālis, kamēr manis te nebūs, nemēģinātu man atņemt Liliju.
   —    Es darīšu visu iespējamo, mans dēls, lai gan man jāatzīstas, ka viņu precības man būtu pa prātam, ja vien jūs abi nebūtu tik ļoti pieķērušies viens otram. Bet, atkārtoju, es jau vairs ilgi nebūšu šeit, lai varētu rūpēties par tavu labklājību šajā un pārējās lietās, un, kad manis vairs nebūs, viss ies savu nolikto gaitu. Neaizmirsti savu ticību un dzimteni, Tomas, lai kur tu arī klīstu. Izvairies no ķildām, turies tālāk no sievietēm, kas ir lamatas jaunībai, un savaldi savu mēli un raksturu, tas tev nebūt nav no labajiem. Bez tam, lai kur tu arī būtu, nepulgo citas zemes ticību, nezobojies par to tikai tāpēc, ka tā tev šķiet sveša, jo tad tev nāksies uzzināt, cik cietsirdīgi mēdz būt cilvēki, ja viņi domā, ka rīkojas saviem dieviem pa prātam, —- to es izjutu pats uz savas ādas!
   Es atbildēju, ka iegaumēšu viņa padomus, un, patiesi, nākotnē tie mani paglāba no daudzām nelaimēm. Pēc tam tēvs apkampa mani, svētīja, un mēs izšķīrāmies.
   Man vairs nebija lemts viņu redzēt. Lai gan tēvs bija tikai pusmūžā, viņš apmēram gadu pēc manas aizbraukšanas pēkšņi nomira. Sirdslēkme pārsteidza tēvu brīdī, kad viņš reiz pēc svētdienas dievkalpojuma dziļās pārdomās stāvēja Dičingemas baznīcā pie manas, mātes pīšļiem. Tā viņš nomira, atstādams manam brālim visas savas zemes un īpašumu. Kungs, mielo arī viņa dvēseli! Tēvs bija tīras sirds cilvēks, bet viņš pārāk stipri mīlēja manu māti, lai spētu plaši skatīties uz dzīvi un āllaž būt taisnīgs. Šāda mīlestība, kas tik dabiska sievietei, var izvērsties par kaut ko līdzīgu parastam egoismam, piespiezdama cilvēku, ko tā pārņēmusi, izturēties vienaldzīgi pret visu pārējo. Bērni, salīdzinot ar māti, manam tēvam nenozīmēja nekā, un viņš ar prieku atdotu mūs visus, lai tikai atgrieztu māti dzīvē. Bet galu galā tas bija cēls trūkums, jo par sevi tēvs domāja maz un bija taču tik daudz pārcietis, lai iegūtu mīļoto!
   Par manu braucienu līdz Kadisai — uz šo ostu, kā es uzzināju, bija devies de Garsijas kuģis — nav daudz ko stāstīt. Biskajas līcī sacēlās pretvējš un iedzina mūs Lisabonas ostā, kur sagatavojām kuģi tālākam ceļam. Bet galu galā, pavadījuši jūrā četrdesmit dienas, mēs laimīgi sasniedzām Kadisu.

7.nodaļa Andress de Fonseka

   Tagad man īsi jāpastāsta par saviem piedzīvojumiem vairāk nekā gadu ilgajā laika posmā, kuru pavadīju Spānijā. Ja es sāktu izklāstīt visu gari un plaši, šim stāstam nebūtu gala vai arī mans gals pienāktu, pirms būšu beidzis savu stāstījumu.
   Vispirms es steigšus devos uz augšu pa Gva- dalkiviru uz Sevilju. Šīs senās mauru pilsētas krāšņumus daudzinājuši daudz ceļotāju, tāpēc es pie tiem nepakavēšos; man jāstāsta par tādām zemēm, no kurienes uz Angliju vēl nav atgriezies neviens ceļotājs.
   Tātad, īsumā. Paredzēdams, ka man varbūt būs jāuzkavējas kādu laiku Seviljā, un nevēlēdamies saistīt uzmanību, kā arī gribēdams samazināt savus izdevumus, es nodomāju, ka būtu tīri labi, ja varētu sadabūt līdzekļus, palīdzēdams kādam dziedniekam un reizē mācoties no viņa. Šai nolūkā es griezos pie angļu kompānijas tirgotājiem, kuru aizgādniecībā biju nodots, un saņēmu no viņiem ieteikuma vēstules Seviljas ārstiem. Vēstulēs pēc mana lūguma es tiku stādīts priekšā kā Tomasio dAila, jo negribēju, lai būtu zināms, ka esmu anglis. Īstenībā bija maz ticams, ka to varētu uzzināt: nodot mani varēja tikai mana valoda, jo, kā jau iepriekš tiku teicis, āriene man bija izteikti spāniska. Bet arī valodas grūtības ik dienas mazinājās, jo, zinot to no mātes jau kopš bērnu dienām un nepalaižot garām nevienu iespēju lasīt un sarunāties tajā, pēc pusgada biju pilnīgi apguvis spāņu valodu, tā ka mani no īsta spānieša atšķīra vienīgi tikko manāms akcents. Valodas man vispār padevās viegli.
   Nonācis Seviljā un nolicis savas mantas vienā no mazāk apmeklētajām viesnīcām, es devos nodot savu ieteikuma vēstuli pilsētā pazīstamam ārstam, kura vārds jau sen man izgaisis no atmiņas. Šim ārstam bija lieliska māja plašajā, ar brīnišķīgiem kokiem apdēstītajā Palmu ielā, kurā saplūda citas mazas ieliņas. Pa vienu no tām es arī gāju, atstājis savu viesnīcu. Tā bija šaura, klusa šķērsieliņa, kurai abās pusēs atradās mājas ar patio jeb iekšējiem pagalmiņiem. Soļodams pa šo ielu, es ievēroju
   kādu cilvēku. Tas sēdēja uz ķebļa ēnā pie durvīm, kas veda uz viņa patio. Viņš bija mazs, izkaltis, vērīgām melnām acīm un apbrīnojami gudru seju. Kad gāju viņam garām, viņš mani pamatīgi nopētīja.
   Pazīstamā ārsta nams, kuru es meklēju, bija izvietots tā, ka večuks, sēdēdams pie savām durvīm, varēja to pārredzēt un ievērot visus, kas iegāja mājā vai arī iznāca no tās. Atradis šo namu, es atkal atgriezos klusajā šķērsieliņā un kādu brīdi staigāju pa to šurp un turp, pārdomādams, ko stāstīt ārstam, un visu šo laiku večuks nenolaida no manis savas vērīgās acis. Beidzot es biju sagudrojis savu stāstāmo un devos uz ārsta māju, bet tikai tādēļ, lai saņemtu atbildi, ka tas esot kaut kur izgājis. Apvaicājies, kad viņu varēšu sastapt, es gāju projām un vēlreiz nesteigdamies aiz- soļoju pa to pašu šauro šķērsielu, kamēr nonācu līdz tai vietai, kur sēdēja vīrelis. Kad atrados viņam līdzās, platmaļu cepure, ar kuru viņš apvēdinājās, nokrita zemē tieši pie manām kājām. Es noliecos, pacēlu to no ietves un atdevu viņam.
   —     Simtu paldies, jaunekli! — viņš noteica dziļā, patīkamā balsī. — Lai gan esat ārzemnieks, jūs tomēr esat neparasti laipns.
   —    Pēc kā jūs spriežat, ka esmu ārzemnieks, senjor? — es jautāju, izbrīnā aizmirsdams piesardzību.
   —     Ja es to nebūtu uzminējis agrāk, es to uzzinātu tagad, — viņš atteica ar atklātu smaidu. — To man pateica jūsu izruna.
   Es palocījos un grasījos iet tālāk, kad viņš mani atkal uzrunāja :
   —    Kur jūs tā steidzaties, jaunekli? Vai neienāksiet iedzert glāzīti laba vīna kopā ar mani?
   Es jau gribēju atteikties, bet pēkšņi iedomājos, ka man nav galīgi nekā ko darīt un no viņa pļāpāšanas es varbūt uzzināšu kaut ko sev noderīgu.
   —     Diena ir karsta, senjor, un es labprāt pieņemu jūsu uzaicinājumu.
   Viņš tūdaļ klusējot piecēlās un aizveda mani uz marmora plāksnēm klātu pagalmiņu. Tā vidū bija vīnogulāju stīgām apvīts baseins. Vīnogulāju lapotnes ēnā stāvēja krēsli un mazs galdiņš. Kad večuks bija aizvēris patio durvis un mēs bijām apsēdušies, viņš pazvanīja sudraba zvaniņu, kas atradās uz galda. No mājas izskrēja jauna, brīnumjauka meitene dīvainā spāņu tērpā.
   —    Atnes mums vīnu! — pavēlēja namatēvs.
   Acumirklī vīns bija klāt, tas bija baltais portvīns, kuram līdzīgu es nebiju vēl ne reizes dzēris.
   —     Uz jūsu veselību, senjor… — un te namatēvs apklusa, pacēlis glāzi un jautājoši vērdamies manī.
   —    Tomasio d'Aila, — es atsaucos.
   —    Hm, — nomurmināja viņš. — Vārds ir spāņu vai, visai iespējams, spāņu vārda atdarinājums, jo es tāda neesmu dzirdējis, bet man uz vārdiem ir laba atmiņa.
   —   Tas ir mans vārds, ticiet vai neticiet, senjor … — un es savukārt lūkojos viņā.
   —    Andress de Fonseka, — viņš palocīdamies stādījās priekšā, — šīs pilsētas ārsts, diezgan pazīstams, it īpaši skaistā dzimuma vidū. Lai notiek, senjor Tomasio, es pieņemu šo vārdu, jo vārdi taču nekā nenozīmē un pa laikam ir izdevīgi tos mainīt. Un par to nevienam, izņemot vārdu īpašniekus, nav nekādas daļas. Jūs, kā redzu, esat svešinieks šajā pilsētā . . . Nebrīnieties, senjor! Tāds, kam pilsēta ir pazīstama, neraudzīsies apkārt un nebrīnīsies, ne arī jautās ceļu garāmgājējiem, un bez tam — Seviljas iedzīvotāji vasarā neiet ielas saules pusē. Bet tagad, ja vien jūs neuzskatāt mani par uzbāzīgu, pastāstiet, lūdzu, kas gan meklējams tik veselīgam jauneklim pie mana sāncenša tur pretī? — un viņš pameta ar galvu uz ievērojamā ārsta mājas pusi.
   —    Cilvēka darīšanas, tieši tāpat kā viņa vārds, ir tikai viņa paša lieta, senjor, — es atteicu, savā prātā pieskaitīdams namatēvu pie tiem, kas dara kaunu mūsu mākslai, nekautrīgi dzenoties pēc pacientiem, lai tikai varētu ieraust honorāru. — Tomēr es jums atbildēšu. Arī es esmu ārsts, kaut gan neesmu vēl pietiekami mācīts. Es meklēju vietu pie kāda pazīstama dziednieka, kam varētu palīdzēt viņa praksē, tādā kārtā iegūstot pieredzi un vienlaikus nopelnot sev iztiku.
   —■ Ak tādas tās lietas? Tad jums, senjor, tur nav ko meklēt, — un viņš atkal pameta ar galvu uz ārsta mājas pusi. — Tādi kā tas tur neņems nevienu mācekli bez prāvas samaksas; tas nesaskan ar mūsu pilsētas paražām.
   —    Tad man būs jāmeklē iztika kaut kur citur vai citādā ceļā.
   —    To es neesmu teicis. Palūkosim, senjor, tūlīt, ko jūs jēdzat medicīnā un, kas ir daudz svarīgāk, cilvēka dabā, jo dziedniecībā neviens neko daudz vis nezina, bet tas, kas izzinājis cilvēka dabu, var kļūt par pavēlnieku vīriešiem vai sievietēm — šīm vīriešu pa- vēlniecēm.
   Un bez liekām ceremonijām viņš ņēmās man uzdot jautājumus, no kuriem ikviens bija tik smalks un tik tieši skāra lietas būtību, ka man atlika tikai pabrīnīties par viņa aso prātu. Daži no tiem attiecās uz medicīnu, galvenokārt uz sieviešu kaitēm, citi bija vispārīgāki un vairāk skāra viņu raksturu. Galu galā viņš beidza un noteica:
   —      Jūs esat piemērots, senjor! Esat spējīgs un daudzsološs jauneklis, lai gan jums trūkst pieredzes, kā jau tas bija gaidāms, ievērojot jūsu jaunību. No jums iznāks lietaskoks, senjor; jums ir sirds, un tas ir ļoti labi, jo labas sirds cilvēka kļūdas bieži vien panāk vairāk nekā bezsirža veiklība. Bez tam jums ir griba un jūs protat valdīt pār sevi.
   Es palocījos, visiem spēkiem pūlēdamies neizrādīt, cik patīkami man bija viņa vārdi.
   —   Tomēr, — viņš turpināja, — tas viss mani nepamudinātu izteikt jums priekšlikumu, kuru jūs tūlīt dzirdēsiet, jo dažs labs par jums daudz jaukāks jauneklis galu galā ir neveiksminieks, muļķis vai slikta rakstura cilvēks un nolemts paklīšanai, un, cik es noprotu, arī jūs tāds varat būt. Bet es tomēr riskēšu, jo jūs man esat piemērots citādā ziņā. Jūs pats nez vai apjaušat, ka esat daiļu vaigu, senjor, jūsu skaistums ir ļoti rets un neparasts, un puse no Seviljas dāmām, kad iepazīs jūs, to noteikti cildinās.
   —    Jūtos glaimots, — es atsaucos. — Tomēr atļaujiet zināt, ko nozīmē visas šīs laipnības? īsāk sakot, ko jūs man piedāvājat?
   —    īsāk? Labi. Man vajadzīgs palīgs, kuram piemistu visas īpašības, kādas es saskatu jūsos, bet par visu vairāk viena īpašība, par kuru es varu.tikai domāt, ka tā jums ir — proti, spēja klusēt. Mans palīgs nejutīs naudas trūkuma, es nodošu viņa rīcībā šo namu, un viņš gūs tādu iespēju iepazīt pasauli, par kādu daudzi var tikai sapņot. Ko jūs par to teiksiet?
   —    Teikšu jums, senjor, ka es gribētu zināt ko vairāk par darbu, kurā man būs jāpalīdz. Jūsu piedāvājumi skan pārāk vilinoši, bet baidos, ka par jūsu devību man nāksies darīt darbu, no kura godīgam cilvēkam jāvairās.
   —    Nopietns iebildums, bet, par laimi, ne gluži pareizs. Klausieties: jums droši vien ir stāstīts, ka tas tur ārsts, pie kura jūs nule gājāt, un tāpat arī tie, — un viņš nosauca četrus piecus uzvārdus, — ir visievērojamākie ārsti Seviljā? Tā nav taisnība! Visievērojamākais un visbagātākais, kuram ir divreiz vairāk klientu nekā jebkādam citam, esmu es. Vai zināt, cik es nopelnīju tikai šodien vien? Es jums pateikšu: divdesmit pieci peso [9] zeltā. tas ir vairāk, nekā saņēmuši visi mani pārējie amata brāļi kopā — par to es esmu ar mieru derēt! Jūs vēlaties zināt, kādā veidā es nopelnu tik daudz. Droši vien vēlaties arī zināt, kāpēc, ja nopelnu tik daudz, es negribu atpūsties no sava darba? Labi, es jums paskaidrošu. Es pelnu tādu naudu, sekmējot sieviešu iedomību un pasargājot viņas no viņu pašu muļķības sekām. Ja kādreiz kādai dāmai ir smaga sirds, viņa nāk pie manis pēc mierinājuma un padoma. Ja viņai parādās uz sejas izsitumi, viņa skrien pie manis, lai es tos dziedinu. Ja viņai ir slepens romāns, tas esmu es, kas apslēpju viņas neapdomību. Pēc viņas vēlēšanās es cenšos paredzēt nākotni un palīdzu izpirkt pagātni. Es viņu dziedēju no iedomātām kaitēm, bet diezgan bieži ārstēju arī no īstām slimībām. Manās rokās ir puse Seviljas noslēpumu, un, ja es sadomātu runāt, daudzos dižciltīgos namos sāktos ķildas un asinsizliešana. Bet es nerunāju: man maksā par klusēšanu, un pat tajos gadījumos, kad man nemaksā, es tomēr klusēju, lai negrautu savu reputāciju. Simtiem sieviešu uzskata mani par savu glābēju, bet es viņas — par vientiesēm. Tomēr ievērojiet — es nekad neaizeju pārāk tālu. Es varu pārdot mīlas dzērienu — krāsotu ūdeni, bet saindētu rozi — nekad! Pēc šādām lietām griezieties pie kāda cita! Taču vispār es esmu godīgs. Es pasauli ņemu tādu, kāda tā ir, un, tā kā sievietēm tīk būt muļķēm, es izmantoju viņu muļķību. Viņu muļķība man atnesusi bagātību.
   Jā, tagad es esmu bagāts un tomēr nevaru rimties! Es mīlu naudu, tāpēc ka tā ir vara, bet vēl vairāk es mīlu dzīvi! Ko tur nu runāt par romāniem un dēkām! Vai tad kāda dēka vai romāns ir kaut vai uz pusi tik brīnumains kā tas, kas ik dienas notiek manu acu priekšā? Katrā tādā notikumā man ir sava loma, galvenā loma, kaut arī es neklaigāju pilnā balsī un nestaigāju, krūtis izriezis, pa skatuvi.
   —     Bet, ja tas viss ir tā, kāpēc jūs meklējat nepazīstama puiša palīdzību? Es taču esmu svešinieks, par kuru jūs nekā nezināt, — es skaidri noprasīju.
   —     Uzreiz redzams, ka jums nav pieredzes! — iesmējās vecais. — Vai jūs patiesi domājat, ka es izvēlētos tādu, kas nav svešinieks un kam šai pilsētā varētu būt man nezināmi sakari? Bet, ja domājat, ka nekā par jums nezinu, jaunais cilvēk, tad sakiet: vai tiešām jums šķiet, ka, četrdesmit gadus nodarbodamies ar savu neparasto amatu, es nebūtu iemācījies pazīt cilvēkus no pirmā acu uzmetiena? Es pazīstu jūs varbūt labāk nekā jūs pats. Starp citu, tas, ka jūs patiesi esat iemīlējies šai meitenē, kuru atstājāt Anglijā, man noder par ieteikumu, jo, lai kādas muļķības jūs arī pastrādātu, ne mani, ne sevi jūs savu sarežģīto sirdslietu dēļ nenostādīsiet neveiklā stāvoklī. Aha! Jūs brīnāties?
   —    Kā jūs zināt? … — es iesāku un aprāvos.
   —     Kā es zinu? Nu pavisam vienkārši! Jūsu zābaki šūti Anglijā. Es redzēju ne mazumu tādu, kad biju jūsu zemē. Arī jūsu runā raksturīgs angļiem īpatnējs akcents, kaut arī pavisam viegls, un jūs divreiz iespraudāt angļu vārdus, kad nevarējāt atrast attiecīgos spāņu vārdus. Kā es zinu par meiteni? — Nu vai tad jūsu pirkstā nav saderināšanās gredzens? Bez tam, kad es stāstīju par mūsu zemes dāmām, jūs pārāk daudz vis neausījāties, kā tas jūsu gados būtu bijis, ja sirds būtu brīva. Šī dāma, saprotams, ir gaišmate un liela auguma? Tā jau es domāju! Esmu novērojis, ka ļaudis mīl savu pretstatu; bruneti — gaišmates, un otrādi. Saprotams, tas naV likums bez izņēmumiem, bet minējumam noderīgs.
   —    Jūs esat ļoti gudrs, senjor!
   —    Ai nē, nevis gudrs, bet vērīgs, kāds kļūsiet arī jūs, kad pa- būsiet manās rokās kaut vai gadu, lai gan jūs varbūt nemaz neesat domājis tik ilgi uzkavēties Seviljā. Iespējams, ka esat ieradies šeit ar kādu noteiktu mērķi un gribat, līdz būsiet to sasniedzis, laiku pavadīt lietderīgi. Domāju, ka arī šoreiz esmu uzminējis. Nu ko, lai arī būtu tā, es tomēr riskēšu; mērķis un tā sasniegšana bieži vien ir tālu viens no otra. Tātad jūs pieņemat manu piedāvājumu?
   —    Man gandrīz liekas, ka tas būtu jāpieņem.
   —    Tādā gadījumā jūs to pieņemsiet. Bet, iekams vienojamies, man jums vēl kaut kas jāsaka. Es negribu, lai jūs pie manis būtu aptiekāra zeļļa lomā: pasaules priekšā jūs būsiet mans krustdēls, kas ieradies no Spānijas ziemeļiem, lai apgūtu manu amatu. Jūs man tiešām palīdzēsiet arī dziedniecībā, bet ar to jūsu pienākumi neaprobežosies. Jums būs jāapgrozās Seviljās sabiedrībā, jānovēro tie, ko es likšu jums novērot, jāizmet vārds šur un mājiens tur un ar simtiem paņēmienu, kurus es jums ierādīšu, jāienes peļņa man — un sev pašam. Jums jābūt žilbinošam un asprātīgam vai skumjam un zinību pārpilnam, kā nu ikreiz es to vēlēšos; jums būs jāliek lietā visas savas personiskās īpašības un spējas, tāpēc ka ar tām pie maniem klientiem var tālu tikt. Ar idalgo jums jārunā par ieročiem, ar dāmām jātērzē par mīlestību; bet nekad nesapinieties tā, ka nav vairs ceļa atpakaļ. Un pats galvenais, jaunais cilvēk, — sakot šos vārdus, sirmgalvja runas veids pārmainījās un seja kļuva barga, gandrīz nežēlīga, — nekad nepie- viliet manu vai manu klientu uzticību. Šajā jautājumā es gribu būt ar jums pilnīgi atklāts un lūdzu jūsu pašu labā ticēt tam, ko teikšu, kaut arī jūs apšaubītu visu pārējo.
   Ja jūs lauzīsiet vārdu, jūs mirsiet,— nevis no manas rokas, bet jūs mirsiet. Tāds ir mans noteikums, varat to pieņemt vai noraidīt. Bet, pat ja jūs atteiktos un aizietu no šejienes, lai izpļāpātu visu to, ko šodien dzirdējāt, pat tad jūs var pēkšņi pārsteigt kāda nelaime. Jūs mani sapratāt?
   —    Sapratu. Sevis paša labā es cienīšu jūsu uzticību.
   —    Jaunais senjor, jūs man tīkat aizvien vairāk un vairāk!
   Ja jūs būtu teicis, ka cienīsiet to tāpēc, ka esmu jums dāvājis savu uzticību, es būtu šaubījies par jums, jo jūs savā prātā nodomātu, ka noslēpumus, kas tiek uzticēti tik viegli, nav vērts glabāt. Bet, ja to izpaušana ir saistīta ar bēdīgu un negaidītu galu, ta jau ir cita lieta! Tātad jūs esat ar mieru?
   —    Ar mieru.
   —    Lieliski. Jūsu mantas, bez šaubām, ir viesnīcā. Es tūlīt aizsūtīšu nesējus; viņi samaksās jūsu rēķinu un atnesīs visu šurp. Jums pašam nav tur ko iet, krustdēliņ. Labāk pasēdēsim un iedzersim vēl pa glāzei vīna. Jo ātrāk mēs pienācīgi sapazīsimies, krustdēliņ, jo labāk.
   Lūk, tā es iepazinos ar savu labdari senjoru Andresu de Fon- seku, visneparastāko cilvēku, kādu man jebkad nācies satikt.
   Bez šaubām, lasītājs nodomās, ka, saistoties ar viņu, es sagādāju sev veselu gūzmu nepatikšanu, un pieskaitīs viņu pie rūdītiem blēžiem, kas nereti savu tumšo nodomu dēļ ievelk jaunus ļaudis noziegumā un postā. Bet tā nepavisam nebija; un tas, jādomā, ir pats dīvainākais visā šinī dīvainajā stāstā. Ikviens An- dresa de Fonsekas vārds izrādījās vistīrākā patiesība.
   Viņš bija ar spīdošām spējām apveltīts džentlmenis, bet likstas, kas bija nākušas pār viņu pirms daudziem gadiem, bija viņu padarījušas par savādnieku. Es nekad netiku sastapis nevienu, kas pārspētu viņu kā ārstu, ja vien tolaik tāds vispār bija, un arī kā pasaules, it īpaši sieviešu pasaules, pazinējam es nezināju viņam līdzinieka. Viņš bija tālu ceļojis, daudz redzējis un nekā neaizmirsa. Daļēji viņš bija pūšļotājs, bet viņa pūšļošanā vienmēr bija kāda jēga. Tiesa, muļķus viņš apcirpa un pat ērmojās ar astroloģiju, iedzīvojoties naudā no muļķu māņticības, bet tanī pašā laikā Andress de Fonseka darīja arī daudz laba bez jebkāda atalgojuma. Viņš varēja ņemt no bagātas dāmas desmit zelta peso par matu nokrāsošanu, bet bieži vien bez atlīdzības kopa kādu nabaga meiteni, kas bija nokļuvusi strupceļā. Vēl vairāk: vēlāk viņš pats tai centās sameklēt kādu godīgu nodarbošanos! De Fonseka zināja visus Seviljas noslēpumus, bet nekad necentās izspiest naudu, draudēdams tos atklāt. Viņš pats teica, ka tas neatmaksājoties, bet patiesībā nedarīja to tāpēc, ka sirds dziļumos bija godīgs, lai gan izlikās par savtīgu blēdi.
   Jāsaka, ka mana dzīve pie viņa bija gan viegla, gan laimīga, cik nu tā manā stāvoklī varēja būt laimīga-. Drīz vien es iejutos sava loma un tēloju to labi. Mani stādīja priekšā kā vecā, bagātā arsta Fonsekas krustdēlu, ko viņš apmāca par savu pēcnācēju. Līdz ar manu izskatu un manierēm tas man pavēra Seviljas la
   bāko namu durvis. Te es uzņēmos to mūsu kopīgā pasākuma daļu, kuru mans saimnieks nevarēja uzņemties, jo pats viņš pilsētas augstākajā sabiedrībā jau vairs nerādījās. Ar naudu tiku apgādāts atlikām un varēju dzīvot, cepuri kuldams, bet es par amata lietām rūpējos ne mazāk kā par izpriecām. Arvien biežāk un biežāk jautras balles vidū vai karnevālā man tuvojās te viena, te otra dāma un čukstus jautāja, vai dons Andress de Fonseka nebūtu ar mieru pieņemt viņu vienatnē kādā ļoti svarīgā lietā, un es tūlīt uz vietas noliku satikšanās stundu. Ja nebūtu manis, visas šīs klientes būtu mums zudušas, jo vairums no viņām citādi nebūtu spējušas pārvarēt savu kautrību.
   Tieši tādā pašā veidā, kad svinības jau bija beigušās un es jau gatavojos doties mājup, reizumis mani zem rokas paņēma kāds švīts un lūdza mana saimnieka palīdzību mīlas, goda un pat naudas lietās. Tad es vedu viņu tieši uz mauru stilā celto veco namu, kur, tērpies samta mantijā, atgādinot zirnekli tīklā, sēdēja un rakstīja dons Andress, jo lielāko daļu no savām darīšanām mēs veicām naktī. Te arī jautājums tika nekavējoties atrisināts visiem par apmierinājumu — un ne jau nu bez peļņas manam saimniekam!
   Pamazām es ieguvu tāda cilvēka slavu, kas par spīti savai jaunībai ir uzticams un nekad neatklāj to, ko tam nācies dzirdēt, neiejaucas ķildās, nedzer, neaizraujas ar azarta spēlēm un, lai gan draudzējas ar daudzām daiļām dāmām, nevienai nav izpaudis savus noslēpumus. Tāpat kļuva zināms, ka es pats esmu samērā prasmīgs ārsts, un Seviljas dāmas sāka runāt, ka pilsētā neesot neviena, kas tik veikli iznīdējot dažādas vainas ādā vai krāsojot matus kā vecā Fonsekas krustdēls, bet, kā zināms, šāda slava vien jau ir veselu bagātību vērta. Nav brīnums, ka klientes arvien biežāk un biežāk sāka griezties tieši pie manis. īsāk sakot, mūsu veikals zēla tik labi, ka savas darbības pirmajā pusgadā es palielināju par vienu trešo daļu mūsu jau tā plašās prakses ienākumus un bez tam ne mazums atviegloju savam saimniekam darbu.
   t
   Tā bija dīvaina dzīve, un, ja es uzrakstītu par visu, ko redzēju un uzzināju, iznāktu vesels stāsts, bet ar manu vēstījumu tam nav nekāda sakara. Likās, ka visas klusēšanas un smaidu maskas, ar kuru palīdzību vīrieši un sievietes slēpj savas domas, mūsu priekšā pēkšņi būtu nokritušas un mēs būtu izdzirduši viņu siržu balsis runājam skaidru patiesību. Mūs apmeklēja apburošas meitenes un sievas un atzinās tādos grēkos, ka neviens nenoticētu, ja viņas nebūtu par tiem stāstījušas pašas; mēs dažkārt sadūrāmies ar slepenu laulātā drauga, mīļākā vai sāncenses nogalināšanu; dažreiz ieradās kāda vecīga dāma, kas centās savos tīklos ievilināt vīru, kura gadi bija skaitāmi padsmitos; bet citreiz tas bija zemas
   izcelsmes bagātnieks vai bagātniece, kas sapņoja nopirkt sev titulu, saradojoties ar nabadzībā grimušu, bet dižciltīgu dzimtu. Tādiem es palīdzēju bez sevišķas patikas, toties jebkuru stāstu par nelaimīgu vai pieviltu mīlu es allaž uzklausīju ar dzirdīgu ausi, tāpēc ka pats atrados līdzīgā stāvoklī. Šādos gadījumos mana līdzjūtība bija tik dziļa un patiesa, ka ne vienu reizi vien kāda nelaimīga skaistule bija gatava dāvāt savas jūtas manai necienīgajai personai, un reiz lieta nonāca tiktāl, ka atlika man tikai gribēt un es būtu varējis apprecēties ar vienu no visbrīnišķīgākajām un bagātākajām dižciltīgajām Seviljas dāmām.
   Bet man nebija vajadzīga neviena no viņām. Dienu un nakti es domāju tikai par savu gaišmataino Liliju.

8.nodaļa Otrā tikšanās

   Varētu domāt, ka, tādā veidā pavadot laiku, es biju pilnīgi aizmirsis, kādēļ biju atbraucis uz Sevilju, proti, aizmirsis, ka man bija jāatriebj Hua- nam de Garsijam savas mātes nāve. Bet tas nepavisam nebija tā. Tikko iekārtojies Andresa de Fonsekas namā, es sāku jo cītīgi ievākt ziņas par de Garsijas atrašanās vietu, taču manas pūles nevainagojās panākumiem.
   Aukstasinīgi pārdomājot, šķita, ka sameklēt de Garsiju šajā pilsētā man ir gaužām maz iespēju. Tiesa, Jarmutā viņš bija izteicies, ka dodoties uz Sevilju, tomēr neviens kuģis ar tādu vārdu, kāds bija viņējam, nebija iebraucis ne Kadisā, ne arī devies augšup pa Gvadalkiviru, un vispār diez vai cilvēks, kas bija izdarījis slepkavību Anglijā, būtu stāstījis, uz kurieni viņš patiesi domā braukt. Tomēr es turpināju meklēšanu.
   Nams, kur bija mitusi mana māte un vecmāmiņa, bija nodedzināts, un, tā kā viņas bija dzīvojušas noslēgti, tad tagad, pēc vairāk nekā 20 raibiem gadiem, tās bija palikušas tikai nedaudzu cilvēku atmiņā. Patiesībā man izdevās atrast tikai vienu no tiem — kādu nabadzībā nonīkušu večiņu, kādreizējo vecmāmiņas kalponi, kas labi pazinusi manu māti, bet tobrīd, kad tā bēgusi uz Angliju, nav bijusi mājā. No šīs sieviņas es dabūju šādas tādas ziņas. To, ka esmu viņas bijušās kundzes mazdēls, es viņai, protams, neteicu.
   Cik nu man izdevās uzzināt, pēc mātes un tēva bēgšanas uz Angliju de Garsija sācis vajāt manu vecmāmiņu un savu krustmāti ar tiesas lietām un citiem paņēmieniem, līdz beidzot viņa bijusi novesta galīgā nabadzībā, un šādos apstākļos nelietis bija ļāvis viņai nomirt. Vecmāmuļa patiesi bijusi tik trūcīga, ka tikusi paglabāta kopējā kapā. Māna ziņu devēja vēl teicās dzirdējusi, ka de Garsija it kā esot izdarījis kādu noziegumu un bijis spiests bēgt no savas zemes. Kas tas par noziegumu, vecīte neatminējās, jo no viņām dienām bija pagājis ne mazāk kā 15 gadu.
   Visu to es uzzināju trešajā mēnesī pēc savas ierašanās Seviljā, un, lai gan dzirdētais mani interesēja, tomēr maniem meklējumiem nekā nedeva.
   Kādas četras dienas pēc šīs sarunas, atgriežoties naktī sava darba devēja namā, sastapu kādu biezi aizplīvurotu jaunu sievieti, kas iznāca pa patio durvīm. Manu uzmanību saistīja sievietes slaidais, skaistais augums un nevaldāmās raudas, — viss viņas stāvs raustījās elsās. Ar līdzīgiem skatiem es jau biju apradis, jo daudzām no tām, kas nāca pēc padoma pie mana saimnieka, bija pamats raudāt. Tāpēc es pagāju sievietei garām, neteicis ne vārda. Bet, ienācis istabā, kur dons Andress mēdza pieņemt pacientus, es izstāstīju viņam par savu sastapšanos ar šo personu un pajautāju, vai tā nav kāda no tām, ko es pazīstu.
   —    Ai krustdēliņ, — teica Fonseka, kas tagad mani vienmēr sauca tā un tiešām sāka izturēties pret mani ar tādu mīlestību, it kā es patiesi būtu viņa radinieks, — tas ir bēdīgs gadījums! Bet tu jau viņu nepazīsti, — viņa pieder pie bezmaksas pacientēm. Nabadzīte ir no dižciltīgas ģimenes. Viņa iestājās mūķeņu kārtā un nodeva zvērestus, bet te pēkšņi parādās kāds pielūdzējs, slepeni satiekas ar viņu klostera dārzā, solās viņu precēt, ja viņa būs ar mieru bēgt tam līdz, un tiešām sarīko kādu laulāšanas komēdiju, kā viņa stāsta, un visu pārējo. Tagad viņš meiteni pametis, un viņa ir nelaimē. Un kas ir pats briesmīgākais: ja viņa nonāks melnsvārču rokās, viņu gaida mokoša, lēna nāve, jo nelaimīgo iemūrēs klostera sienā. Viņa atnāca pie manis pēc padoma un maksas vietā atnesa šādus tādus sudraba karuļus. Te tie ir.
   —    Un jūs tos paņēmāt!
   —    Jā, paņēmu — es vienmēr ņemu maksu. Bet karuļu svaru atlīdzināju zeltā. Vēl vairāk, es pateicu, kur viņa varēs paslēpties no melnsvārčiem un nogaidīt, kamēr medības pēc viņas beigsies. Vienīgais, ko es negribēju sacīt, ir tas, ka viņas iemīļotais ir pēdīgais nelietis, kāds vien jebkad staigājis pa Seviljas ielām. Bet kāda tam jēga? Viņa tik un tā to vairs neredzēs. Tš-š-š! Liekas, nāk hercogiene. Šis gadījums attiecas uz astroloģiju. Kur horoskops un zizlis, jā, un vēl kristāla lode? Tagad nogriez lampas tumšākas, padod man, lūk, to grāmatu un pazūdi!
   Es paklausīju un pēc brīža sastapos ar iespaidīgo dāmu, kas duenjas pavadībā bailīgi virzījās pa aptumšoto gaiteni, lai uzzinātu zvaigznēs rakstīto un samaksātu par to daudzus zelta peso. Viņas izskats mani tā sasmīdināja, ka es drīz vien aizmirsu jauno sievieti un tās bēdas.
   Tagad man jāpastāsta, kā es otrreiz satikos ar mātes brālēnu un savu ienaidnieku Huanu de Garsiju.
   Divas dienas pēc tam, kad biju redzējis aizplīvuroto raudošo dāmu, man iznāca iet ap pusnakti pa nomaļu vecās pilsētas daļu,
   kur gandrīz negadās sastapt gājējus. Parādīties vienam tādā stundā šajā vietā ir visai bīstami, bet saimnieks man bija uzdevis nokārtot kādu lietu, kas nebija atliekama. Bez tam man taču nebija zināmu ienaidnieku, un es biju apbruņots: pie sāniem man bija tas pats zobens, ko biju atņēmis de Garsijam, kad satikos ar viņu uz takas Dičingemā, zobens, ar kuru bija nodurta mana māte un ar kuru es cerēju atriebt tās slepkavam. Tolaik man jau bija pietiekama pieredze, kā rīkoties ar šo ieroci: ik rītus man bija paukošanas stundas.
   Izpildījis uzdevumu, nesteigdamies soļoju mājup, pārdomādams savu pašreizējo dīvaino dzīvi, kas tik stipri atšķīrās no maniem zēna gadiem Veivnijas ielejā, un daudzas citas lietas. Es domāju par Liliju un vēlējos zināt, kā gan viņa vada savas dienas, vai mans brālis Džefrijs vajā viņu, mēģinādams piespiest meiteni iziet pie viņa, un vai Lilija spēs noturēties pret Džefrija un sava tēva neatlaidību. Tā, grimis domās, es sasniedzu slūžas, kas izgāja uz Gvadalkiviru; atspiedies ar elkoņiem uz zemā mūra vaļņa, es tur pakavējos, lai pajūsmotu par nakts skaistumu.
   Nakts patiesi bija burvīga — es atceros vēl šobrīd. Lai tie, kas ir to redzējuši, pasaka, vai viņi zina skaistāku skatu par šādu augusta nakti, kad mēness lej savu gaismu pār Gvadalkiviras plašajiem ūdeņiem un senās pilsētas māju puduriem.
   Kamēr es, atbalstījies pret mūri, lūkojos naktī, ieraudzīju ncf lejas pa kāpnēm, kas atradās man līdzās, uznākam kādu cilvēku un pazūdam ielas tumsā. Es nepievērsu viņam uzmanību, bet, izdzir- dis klusinātas balsis, pavēros atpakaļ un redzēju kādu vīrieti sarunājamies ar sievieti. Viņš bija to saticis takas galā, kas veda lejup uz slūžām. Acīmredzot tā bija mīlētāju tikšanās, un, tā kā šādi skati allaž interesē visus, it sevišķi jauniešus, es sāku šo pārī vērot.
   Drīz vien es pārliecinājos, ka tikšanās neslēpj sevī daudz maiguma, vismaz no kavaliera puses ne. Viņš visu laiku atkāpās, tuvodamies man, it kā gribēdams nokļūt līdz laivai, ar kuru viņā droši vien bija atbraucis. Es par to nobrīnījos, jo mēness apspīdēja sievietes seju un es pat no tālienes redzēju, ka tā bija ļoti skaista. Vīrieša seju es nevarēju saskatīt: gandrīz visu laiku viņš bija pagriezies ar muguru pret mani, un bez tam viņa seju aizsedza platais sombrero.
   Kavalieris joprojām atkāpās, un dāma sekoja viņam, līdz beidzot abi bija pievirzījušies tik tuvu, ka saklausīju, ko viņi runāja. Sieviete lūdzās:
   65
   — Tu nekādā gadījumā nepametīsi mani, vai ne? Tu taču paņēmi mani par sievu un zvērēji… Vai tiešām tev pietiks dūšas
   5 - 4557
   pamest mani? Es tevis deļ atteicos no visa! Man draud briesmas. Es…
   Te sievietes balss pargaja čuksta, un es vairs nevareju saprast viņas vārdus.
   Tad runāja viņš.
   —    Visudaijākā! Es dievinu tevi tāpat kā vienmēr, bet mēs esam spiesti uz laiku šķirties. Tev jābūt man par daudz ko pateicīgai, Izabella. Es izrāvu tevi no kapa, iemācīju tevi dzīvot un mīlēt. Ar savām priekšrocībām un saviem daiļumiem, saviem lieliskajiem daiļumiem, tu, protams, varēsi gūt labumu no šīs mācības. Es nevaru tev dot naudu, jo man nav liekas, bet es esmu tev devis pieredzi, kas ir nesalīdzināmi vērtīgāka. Mēs šķiramies uz laiku, un mana sirds lūst. Tomēr:
   Kur saule spožāk laistās, Zib košāk acis skaistās
   un es …
   Te atkal vīrietis sāka runāt tik klusu, ka vairs nevarēju sadzirdēt viņa vārdus.
   Viņam turpinot, šermuļi noskrēja man pār muguru. Šis notikums bija patiesi interesants, taču ne jau tas mani tik dziļi satrauca, bet vīrieša balss un izturēšanās atgādināja man… nē, vai tiešām tas varētu būt!
   —    O, tu taču nebūsi tik cietsirdīgs! — izsaucās dāma, — lai atstātu mani, savu sievu, tādās bēdās un briesmās? Es lūdzu tevi, Huan, ņem mani līdz!
   Un viņa saķēra vīrieša roku un piekļāvās tam. Vīrietis diezgan rupji atgrūda viņu, platmaļu cepure no grūdiena pēkšņi nokrita, un mēness apgaismoja viņa seju. Nudien, tas bija viņš — Huans de Garsija un neviens cits!
   Kļūdīties es nevarēju. Tā bija tā pati rievu izvagotā cietsirdīgā seja, rēta augstajā pierē, ņirdzīgā mute, plānās lūpas, smailā bārdiņa un cirtainie mati. Gadījums bija viņu novedis manas rokas. Un tagad vai nu es nogalināšu viņu, vai viņš mani.
   Paspēris kādus trīs soļus uz priekšu, es izvilku zobenu un nostājos tieši viņa priekšā.
   —    Kas tad tas? — izsaucās viņš, izbrīnā atkāpjoties. — Liekas, ka tev, dūjiņ, ir miesassargs! Ko senjors vēlas? Varbūt jūs esat ieradies, lai aizstāvētu nelaimē nonākušo skaistuli?
   —    Huan de Garsija, esmu ieradies, lai atriebtu noslepkavotu sievieti. Varbūt jūs atceraties upes krastu tālajā Anglijā, kur satikat jums pazīstamu dāmu un atstājāt viņu mirušu? Ja esat to
   dizmirsis, tad varbūt atceresieties kaut vai šo te, ko es nēsāju līdz, lai jūs nogalinātu!
   Un es nozibsniju de Garsijam gar acīm zobenu, kas kādreiz bija piederējis viņam.
   —    Svētā dievmāte! Tas pats angļu zēns, kas … — un viņš aprāvās.
   —    Jā, es esmu Tomass Vingfīlds, kas jus piekava un sasēja. Tagad es gribu īstenot savu zvērestu un pabeigt to, ko iesāku toreiz. Aizstāvieties, Huan de Garsija, citādi es noduršu jūs uz vietas!
   Šodien šie vārdi liekas man teatrāli, lai gan tie bija teikti visdrūmākajā nopietnībā, bet, kad de Garsija tos izdzirda, viņš tūlīt kļuva līdzīgs lamatās iekritušam vilkam. Es redzēju, ka viņš negrib cīnīties, un ne jau aiz bailēm — jo gods, kam gods, viņš nebija gļēvulis, — bet aiz māņticības. Kā uzzināju vēlāk, viņš baidījās cīnīties ar mani, ticēdams, ka viņam lemts mirt no manas rokas. Un visvairāk šī iemesla pēc viņš mēģināja mani nogalināt, mums tiekoties pirmoreiz.
   —     Divkaujai ir savi likumi, senjor, — viņš galanti teica. — Cīnīties bez sekundantiem, turklāt vēl sievietes klātbūtnē, nav pieņemts. Ja jums šķiet, ka esmu jūs kaut kādi aizvainojis, — lai gan es patiesi nesaprotu, par ko jūs te murgojat, un man svešs ir vārds, kādā jūs mani saucat, — es satikšos ar jums citā reizē, kur un kad jūs vēlaties.
   Visas šīs runas laikā viņš raudzījās pāri plecam, cenšoties atrast atkāpšanās ceļu.
   —     Jūs satiksieties ar mani tagad, — es atbildēju. — Aizstāvieties, citādi es jūs noduršu!
   Tad viņš izvilka zobenu, un mēs metāmies izmisīgā cīņā. Tērauda šķindoņa pildīja visu kluso ieliņu, šķīda dzirksteles, asmeņiem saduroties. Sākumā pārsvars bija de Garsijas pusē, jo naids padarīja mani neapdomīgu, bet pamazām saņēmu sevi rokās un nomierinājos. Es gribēju viņu nogalināt, pat vairāk — es zināju, ka viņu nogalināšu, ja mūs nekas neiztraucēs. Divkaujas mākslā viņš vēl joprojām bija pārāks par mani — pirms mūsu tikšanās uz takas Dičingemā es pat nebiju redzējis spāņu ieroci, — bet manā pusē bija jaunība un taisnība, vanaga acs un tērauda roka.
   5*
   Lēnām, soli pa solim es atspiedu viņu, un, jo pārliecinošāk un prasmīgāk darbojās mana roka, jo juceklīgāka kļuva viņa rīcība. Es jau biju divas reizes viņu ievainojis, turklāt vienu reizi sejā, un piespiedu viņu pie mūra, kas veda lejā uz slūžām. De Garsija vairs nemēģināja uzbrukt, bet tikai aizsargājās, gaidīdams, lai es nogurstu. Un šai acumirklī, kad uzvara jau bija manās rokās, no-
   67
   tika nelaime. Sieviete, kas apmulsusi bija vērojusi mūs, saprata, ka viņas neuzticīgajam mīļākajam draud nāves briesmas, un apķēra mani no mugurpuses, spalgā balsī saucot pēc palīdzības.
   Es gan ātri nokratīju viņu, bet de Garsija, izmantodams šo izdevību, jau bija paspējis izdarīt gļēvuļa cienīgu dūrienu, kas ķēra manu labo plecu un gandrīz padarīja mani cīņas nespējīgu. Nu bija mana reize pāriet aizsardzībā.
   Pa to laiku sievietes spalgie kliedzieni bija sadzirdēti, un negaidot no stūra izdrāzās sardzes vīri, ar svilpieniem aicinot sev palīgus. Ieraudzījis viņus, de Garsija pēkšņi atkāpās, pagriezās un aizskrēja slūžu virzienā. Arī dāma nezin kur izgaisa.
   Tagad sardze krita man virsū. Sardzes priekšnieks ar lukturi rokā jau tuvojās, lai sagrābtu mani. Ar zobena rokturi es iesitu pa lukturi, tas nokrita uz ietves un uzliesmoja kā ugunskurs.
   Pēc tam savukārt es metos bēgt, jo man nebūt negribējās, lai mani aizvelk pie pilsētas tiesnešiem kā kausli. Bet, glābjoties no sardzes, es pavisam aizmirsu, ka arī de Garsija aizbēdzis!
   Trīs sardzes vīri sāka dzīties man pakaļ, tomēr viņi bija pārāk tukli un ātri vien aizkusa: noskrējis kādus trīs fērlongus, [10] es biju licis no viņiem vaļā. Apstājos, lai atvilktu elpu, un tikai tagad iedomājos, ka esmu izlaidis no acīm de Garsiju. Kas lai zina, kad viņu atkal atradīšu?
   Pirmajā brīdī es gribēju atgriezties un sameklēt viņu, bet prāts man teica, ka tam vairs nav nekādas jēgas un beigās mani vēl sagrābs sardze. Tā mani pazīs pēc ievainojuma, kas tagad lika sevi manīt. Tāpēc es devos mājup, lādēdams savu likteni, sievieti, kas mani apķēra no mugurpuses tieši tad, kad jau biju gatavs nāvīgajam dūrienam, kā arī savu neprasmi cīnīties, jo tikai prasmes trūkums man lika vilcināties ar šo dūrienu. Divreiz man bija iespēja to darīt, un abas- reizes es neizmantoju šo iespēju tikai aiz pārlieku lielas piesardzības un pārāk karstas vēlēšanās nekļūdīties. Un nu, lūk, es biju atstājis neizmantotu tādu izdevību! Var gadīties, ka nāksies ilgi gaidīt, līdz tā vēl atkārtosies. Kā es tagad šinī milzīgajā pilsētā atradīšu viņu?
   Man tikai tagad iekrita prātā, ka viņš, bez šaubām, šeit slēpjas ar izdomātu vārdu, tāpat kā toreiz Jarmutā. Rūgti man bija domāt par to, ka atriebības stunda bijusi tik tuvu un es to biju palaidis garām.
   Nonācis beidzot mājā, es nospriedu, ka prātīgāk būs griezties pēc palīdzības pie sava saimnieka Fonsekas. Es viņam vēl nebiju stāstījis par saviem nodomiem, jo man allaž likās pareizāk neizpaust tos, un pat viņš nekā nezināja par manu pagātni. Tagad aizgāju uz istabu, kur viņš parasti pieņēma pacientus, bet izrādījās, ka Fonseka bija devies pie miera un lūdzis, lai es viņu šonakt nemodinot, jo juties nevesels … Tāpēc es kaut kā pārsēju savu ievainojumu un arī likos gulēt, būdams gauži neapmierināts ar savu likteni.
   Otrā rītā es iegāju sava saimnieka guļamistabā. Viņš nebija vēl piecēlies no gultas pēkšņa vājuma dēļ, kas bija sākums slimībai, kura noveda viņu kapā. Kad es gatavoju viņam zāles, Fonseka pamanīja, ka man savainots plecs, un pajautāja, kas noticis. Es nekavēdamies izmantoju šo gadījumu.
   —   Vai jums pietiks pacietības uzklausīt manu stāstu?—es iejautājos. — Man vajadzīga jūsu palīdzība.
   —    A, parasts gadījums, — atteica viņš. — Ārsts pats nevar sevi izārstēt. Stāsti vien, krustdēliņ!
   Tad es apsēdos pie viņa gultas un izstāstīju visu, nekā neslēpdams. Es pastāstīju par tēva un mātes iepazīšanos, par savu bērnību, par to, ka de Garsija nogalināja manu māti un ka es zvērēju atriebties. Es nenoklusēju arī to, kas notika pagājušajā naktī un kā ienaidnieks izsprucis man no rokām. Kamēr runāju, Fonseka, tinies greznā mauru halātā, sēdēja gultā, atbalstījis zodu uz ceļiem, un ar savām visuredzošajām acīm cieši vēroja manu seju. Bet viņš neteica ne vārda un neizdarīja nevienu kustību, iekams nebiju apklusis.
   —- Esi gan tu muļķis, krustdēliņ! — viņš beidzot ierunājās. — Vairums jaunekļu cieš neveiksmi aiz savas pārsteidzības, bet tu esi dabūjis ciest savas ārkārtīgās piesardzības dēļ. Un šīs pārmērīgās piesardzības dēļ tu esi palaidis izdevību divkaujā pagājušajā naktī. Šīs pašas pārliecīgās piesardzības dēļ slēpdams šo stāstu no manis, tu esi palaidis garām vēl daudz labāku iespēju. Vai tiešām tev nav zināms, ka es ne vienu reizi vien līdzīgās lietās esmu devis padomu? Un vai es kaut reizi esmu izpaudis pat pilnīgi svešu cilvēku noslēpumus? Kāpēc tad tu baidījies man uzticēt savējos?
   —    Nezinu, — es atteicu. — Es biju domājis sameklēt viņu pats.
   —    Kur lepnas domas, tur īss padoms, krustdēliņ! Bet tagad uzklausi mani. Ja es būtu zinājis šo stāstu pirms mēneša, de Garsija jau tagad būtu miris visnožēlojamākā nāvē, turklāt nevis no tavas, bet no likuma rokas. Es pazīstu šo cilvēku kopš viņa dzimšanas un zinu par viņu pietiekami daudz, lai viņu divas reizes pakārtu, ja vien es gribētu runāt. Vēl vairāk. Es pazinu tavu māti.
   manu zēn. Un tagad es arī saprotu, kāpēc tava seja man uzreiz šķita pazīstama: tu esi viņai ļoti līdzīgs. Redzi, es biju tas, kas uzpirka inkvizīcijas sargus, lai viņi palaistu vaļā tavu tēvu, kaut gan viņu pašu es tā arī netiku redzējis. Un bēgšanu uz Angliju arī sagatavoju es. Kopš tiem laikiem es kādas piecas reizes esmu turējis de Garsiju savās rokās, un ikreiz viņš saucās citā vārdā. Reiz viņš pats ieradās pie manis kā klients, bet nelietība, ko viņš gribēja pastrādāt, bija pārāk nekrietna, lai es tur smērētu savas rokas. De Garsija ir visnetīrākais no visiem man zināmajiem Seviljas neliešiem, un tas jau izsaka daudz. Bet vienlaikus viņš ir visgudrākais un visatriebīgākais. Viņš ir iestidzis netiklībā, un uz sirdsapziņas viņam ne viena vien dvēsele. Bet visas šīs ļaunprātības nav devušas viņam neko: viņš joprojām ir tikai dēkainis bez vārda un dzīvo no izspiešanas vai arī uz sieviešu rēķina, kuras viņš aplaupa pavaļas brīžos. Padod man grāmatas, lūk, no tās dzelzs lādes, un es tev pastāstīšu, kas īsteni ir šis de Garsija.
   Es paklausīju un atnesu vairākus smagus pergamenta sējumus. Sējumu lappuses klāja šifrēti ieraksti.
   —     Šīs ir manas piezīmes, — noteica Fonseka. — Izņemot mani, neviens tās nespēj izlasīt. Paskatīsim rādītāju. Tā, rokā ir! Dod man tagad trešo sējumu! Sameklē divsimt pirmo lappusi!
   Es to izdarīju un noliku grāmatu viņa priekšā uz gultas, un Fonseka sāka lasīt nesaprotamās zīmes bez jebkādām grūtībām, it kā tie būtu parastie burti.
   —     De Garsija, Huans. Augums, izskats, dzimta, pieņemtie vārdi un tā joprojām. Lūk, viņa dzīves stāsts. Klausies!
   Tam sekoja veselas divas lappuses, no vienas vietas aprakstītas ar slepeno rakstu, ko Fonseka lasīdams tūlīt atšifrēja.
   Ieraksts bija vārdos skops, bet neko līdzīgu es nebiju dzirdējis nekad ne līdz, ne arī pēc tam. Iepretī šim vienam pašam uzvārdam bija savākts gandrīz viss — visas neķītrības un visi noziegumi, kādus tikai spēj izdarīt cilvēks, lai apmierinātu savu iekāri un atriebības pilno naidu, lai tiktu pie zelta.
   Šai melnajā sarakstā bija trīs slepkavības: divi nodurti sāncenši un noindēta mīļākā. Bet bez tam šeit bija uzskaitītas arī citas lietas, pat ļaunākas un patiesi pārāk apkaunojošas, lai par tām rakstītu.
   —     Protams, par visu man nebūt nav ziņu, — mierīgi noteica Fonseka, — bet šīs te lietas es zinu droši, un, ja viņš būtu notverts, divas no šīm slepkavībām var pierādīt. Pag, padod man tinti! Man jāpapildina šis ieraksts.
   Un viņš pierakstīja šifrētajā rakstā:
   «1517. gada maijā iepriekš minētais de Garsija kuģī devās uz
   Angliju, it kā lai kārtotu tirdznieciskus darījumus, un tur Nor- folkas grāfistes Dičingemas draudzē nogalināja Luisu Vingfīldi, augstāk minēto Luisu de Garsiju, savu māsīcu, ar kuru viņš reiz bijis saderināts. Apmēram tā paša gada septembrī vai agrāk viņš ievilināja savos tīklos, bet pēc tam pameta donnu Izabellu no dižciltīgās Sigvensu dzimtas, mūsu pilsētas klostera mūķeni.»
   —    Nevar būt! — es iesaucos. — Vai tiešām de Garsija pametis to pašu meiteni, kas aizvakar naktī bija nākusi meklēt jūsu palīdzību?
   —• To pašu, krustdēl. Tā bija viņa, kuru tu pagājušajā naktī dzirdēji lūdzamies šo nelieti. Ja aizvakar es būtu zinājis to, ko zinu šodien, šis neģēlis jau smaktu cietumā. Bet varbūt vēl nav par vēlu. Lai arī esmu slims, es piecelšos un par to parūpēšos. Atstāj to manā ziņā, krustdēl! Ej, dziedini pats sevi, bet to atstāj manā ziņā! Ja vien vēl kaut ko būs iespējams darīt, es to izdarīšu. Pag, pasaki, lai ziņnesis sāpošās. Šovakar es zināšu visu, ko vien varēs uzzināt.
   Vēlu vakarā Fonseka atsūtīja pēc manis.
   —    Es ievācu ziņas, — viņš teica. — Es sacēlu kājās pat tiesas okšķerus . . . Pirmo reizi pēc daudziem gadiem. Tagad viņi dzenas pēc de Garsijas kā asinssuņi pēc izbēguša verga, bet pagaidām par viņu nekas nav dzirdams. Viņš pazudis bez vēsts. Šonakt es nosūtīju vēstuli uz Kadisu, jo var būt, ka viņš devies pa upi uz leju. Tomēr vienu man izdevās uzzināt. Senjoru Izabellu sagrābusi sardze. Viņā pazinuši no klostera izbēgušu mūķeni, un tā nodota nopratināšanai inkvizīcijas rokās. Citiem vārdiem, ja senjoras Izabellas pārkāpums būs pierādīts, viņu gaida nāve.
   —    Vai tiešām viņu nekādi nevar izglābt?
   —    Neiespējami! Ja viņa būtu mani uzklausījusi, viņai tagad nekas nedraudētu.
   —    Bet vai nevarētu kaut kādā veidā ar viņu sazināties?
   —   Nē. Pirms divdesmit gadiem vēl varēja kaut ko darīt, bet tagad inkvizīcija kļuvusi stingrāka un neuzpērkamāka. Zelts tur ir bezspēcīgs. Mēs vairs viņu neredzēsim un neko par viņu nedzirdēsim līdz pat viņas nāves stundai. Ja senjora Izabella pirms nāves gribēs ar mani parunāt, varbūt viņai parādīs tādu žēlastību. Bet arī par to es šaubos. Starp citu, neizskatās gan, ka viņa to gribētu. Ai, ja viņai izdotos noslēpt savu negodu, viņa varēta izbēgt! Bet cerības ir mazas. Neesi tik skumīgs, krustdēl, reliģija prasa upurus! Viss var būt, ka viņai ir labāk nomirt uzreiz nekā dzīvi apraktai vēl ilgus gadus nīkt klosterī. Mirst taču tikai vienu reizi! Lai viņas asinis nāk pār Huana de Garsijas galvu!
   —    Amen, — es atbildēju.

9.nodaļa Tomass kļūst bagāts

   Vairākus mēnešus mēs nekā nedzirdējām ne par de Garsiju, ne Izabellu de Sigvensu. Abi bija pazuduši, neatstādami nekādas pēdas, un visi mūsu meklējumi bija velti.
   Kas attiecas uz mani, es joprojām dzīvoju savu Fonsekas palīga dzīvi, pasaules priekšā uzdodamies par viņa krustdēlu. Bet kopš tās nakts, kad cīnījos divkaujā ar slepkavu, mana saimnieka veselība kādas postošas aknu slimības dēļ, kura nepadevās nekādai ārstēšanai, arvien pasliktinājās. Pēc astoņiem mēnešiem viņš jau gandrīz vairs nespēja piecelties no gultas un bija pie miršanas. Tomēr viņa prāts bija pilnīgi skaidrs, un laiku pa laikam viņš, tinies savā rakstītajā halātā un atzvēlies krēslā, pat pieņēma dažus klientus, kas bija nākuši pēc padoma. Bet nāve jau bija izstiepusi pēc viņa savu kaulaino roku, un viņš pats to zināja.
   Ar katru jaunu dienu Fonseka man pieķērās arvien ciešāk un ciešāk. Visbeidzot viņš izturējās pret mani ar mīlestību, kas nevarētu būt lielāka, ja es būtu viņa dēls. Es savukārt darīju visu, kas bija manos spēkos, lai kaut mazliet atvieglinātu viņa ciešanas: citus ārstus viņš nelaida sev ne tuvumā.
   Pēdīgi, juzdams, ka spēki viņu jau pamet, Fonseka izteica vēlēšanos parunāt ar notāru. Viņa nosauktais notārs atnāca un apspriedās vienatnē ar manu saimnieku kādu stundu vai arī ilgāk. Tad notārs uz īsu brīdi izgāja un atgriezās ar dažiem saviem skrīveriem, kas viņam sekoja mana saimnieka istabā, kur mani neaicināja. Beidzot tie visi aizgāja, aiznes- dami sev līdz kādus aprakstītus pergamentus.
   Vakarā Fonseka atsūtīja pēc manis. Viņš izskatījās ļoti vārgs, bet bija možs un runīgs.
   —    Panāc šurp, krustdēliņ, — viņš teica. — Šodien man bija daudz kas kārtojams. Visu savu dzīvi esmu bijis aizņemts, tāpēc tagad, tuvojoties pēdējai stundai, man neklājas ieslīgt dīkdienībā. Vai tu zini, ko es šodien darīju?
   Es papurināju galvu.
   —    Nu tad es tev pateikšu. Es sastādīju testamentu. Rau, pēc manis kaut kas paliks. Ne jau nu pārāk daudz, bet tomēr kāds mazumiņš.
   —    Nerunājiet par testamentu! — es teicu. — Es ceru, ka jūs nodzīvosiet vēl daudz gadu.
   Fonseka iesmējās.
   —    Slikti gan tu par mani domā, krustdēliņ, ja uzskati, ka esmu tik lēti apmānāms. Es drīz miršu, tu pats to labi zini, bet nāves es nebaidos. Mana dzīve ir bijusi pārtikusi, bet nelaimīga, jo salna nokoda mana pavasara ziedus — nav svarīgi, kā tas notika. Tās ir vecs stāsts, un nav vairs to ko pieminēt. Bez tam, ej pa kādu ceļu iedams, tik un tā visur priekšā kaps. Ikvienam no mums jānoiet savs dzīves ceļš, un kāda gan nozīme, sasniedzot ceļa- mērķi, ir tam, vai ceļš bijis labs vai slikts. Nāves stundā reliģija nespēj mani ne mierināt, ne iebiedēt. Tikai mana paša dzīve var mani attaisnot vai nosodīt. Es esmu darījis gan ļaunu, gan labu. Ļaunu es darīju tāpēc, ka daba un kārdinājumi dažkārt bijuši pārāk stipri, bet labu tāpēc, ka uz to mudināja mana sirds. Tagad visam ir beigas. Un nāve galu galā nemaz nevar būt tik briesmīga, ja iegaumējam, ka visi cilvēki piedzimst, lai mirtu, tāpat kā jebkura dzīvā radība. Lai ko varam apšaubīt, bet man nav šaubu par to, ka dievs ir, un viņš ir nesalīdzināmi žēlsirdīgāks par tiem, kas sludina viņa vārdu un spiež mūs ticēt.
   Te Fonseka apklusa, jo viņa spēki bija izsīkuši.
   Es vēlāk bieži iedomājos viņa vārdus, un arī vēl tagad, kad mana paša pēdējā stunda ir tik tuvu, domāju par tiem. Fonseka ticēja liktenim, un šai ziņā es neesmu ar viņu gluži vienisprātis, jo atzīstu, ka zināmā mērā mēs paši esam sava rakstura un sava likteņa veidotāji. Bet viņa pēdējiem vārdiem es piekrītu pilnīgi. Dievs ir, un viņš ir žēlsirdīgs. Un nāve nav briesmīga, ne pati par sevi, ne arī ar to, kas nāk pēc tās.
   Tad Fonseka turpināja:
   —    Kāpēc tu liec man runāt par tādām lietām? Tās mani nogurdina, bet laika man palicis visai maz. Es pieminēju savu testamentu. Klausies, krustdēliņ! Izņemot zināmu summu, ko esmu novēlējis labdarīgiem mērķiem un nevis mesu lasīšanai — iegaumē to! — visu, kas man pieder, es atstāju tev.
   —    Jūs atstājat to man? — es iesaucos izbrīnījies.
   —   Jā, krustdēliņ, tev. Kāpēc gan ne? Man nav tuvinieku, un es esmu tevi iemīlējis, lai gan man šķita, ka vairs savu mūžu nespēšu iemīlēt ne vīrieti, ne sievieti, ne arī bērnu. Esmu tev pateicīgs: tu parādīji man, ka mana sirds vēl spēj just. Pieņem šo dāvanu kā manas pateicības apliecinājumu!
   Es sāku nesakarīgi pateikties, bet Fonseka mani pārtrauca:
   —    Tu mantosi, krustdēliņ, apmēram desmit tūkstoši zelta peso jeb divdesmit pieci tūkstoši angļu mārciņu — pilnīgi pietiekami, lai jauns cilvēks varētu uzsākt dzīvi, pat divatā ar sievu. Anglijā to neapšaubāmi var uzskatīt par veselu bagātību, un es domāju, ka tagad tavas izredzētās tēvs būs mierā saukt tevi par savu znotu. Bez tam tev paliks šis nams ar visu iekārtu; bibliotēka un sudrabs arī ir ko vērts, un tu darīsi prātīgi, to saglabādams. Viss ir tev atstāts, ievērojot pienācīgās formalitātes, tā ka neviens nevarēs tavas tiesības apstrīdēt. Juzdams tuvojamies savu pēdējo stundiņu, es jau laikus savācu visu naudu — liela daļa zelta atrodas dzelzs lādēs slepenajā skapī, lūk, tur tai sienā, tu jau to zini. Zelta būtu vairāk, ja es būtu tevi saticis pirms dažiem gadiem. Bet tad es domāju, ka esmu kļuvis pārāk bagāts; mantinieku man nebija, un tikpat daudz, cik vēl palicis, es atdevu, palīdzēdams nabagiem un cietējiem, gādādams patvērumu tiem, kam nebija pajumtes. Iegaumē, Tomas Vingfīld, lielākā daļa šī zelta ir cilvēku muļķības un netikumu, vājību un grēku auglis. Centies to izlietot saprātīgi taisnības un brīvības labā. Lai tā nes tev svētību un atgādina par mani, tavu veco saimnieku, spāņu pūšļotāju, līdz tu pats atstāsi to saviem bērniem vai nabagiem. Bet tagad vēl pāris vārdu. Ja sirdsapziņa tev atļauj, pārstāj vajāt de Garsiju. Ņem savu mantu, dodies ar to uz Angliju, appreci meiteni, ko esi iecerējis, un dzīvo, kā tev liekas labāk. Padomā, kas gan tu tāds esi, ka ņem sev tiesības atriebties šim nelietim de Garsijam? Liec viņu mierā! Gan viņš pats sodīs sevi. Citādi tev būs jācieš daudz grūtību un briesmu, un galu galā zaudēsi i mīlestību, i dzīvību, i visu savu mantu.
   —     Bet es taču zvērēju viņu nogalināt! — es iebildu. — Kā es varu lauzt tik nopietnu zvērestu? Un kā gan varēšu apkaunots mierīgi sēdēt mājā?
   —     Jā, to nu es nezinu! Par to es nevaru spriest. Dari, kā gribi, taču, ja tu rīkosies pēc sava prāta, var notikties, ka kritīsi vēl lielākā kaunā. Tu ar šo cilvēku cīnījies, un viņš no tevis izbēga. Esi prātīgs un ļauj viņam iet savu ceļu. Bet tagad noskūpsti mani. Atvadīsimies! Es nevēlos, lai tu redzētu mani mirstam, bet nāve jau stāv mari līdzās. Nezinu, vai mēs satiksimies tad, kad būs situsi arī tava stunda, vai arī mūs gaida dažādas zvaigznes. Ja tā, tad paliec sveiks uz mūžu!
   Es noliecos un noskūpstīju viņa pieri. Asaras man plūda aumaļām. Tikai tagad es sapratu, cik stipri biju viņu iemīlējis: man likās, ka mirst mans īstais tēvs.
   —     Neraudi, — noteica Fonseka. — Visa mūsu dzīve nav nekas cits kā šķiršanās. Kādreiz man bija dēls, tāds pats kā tu, un mūsu šķiršanās bija smagākā no smagākajām. Tagad es dodos meklēt viņu, jo viņš nevar atnākt pie manis. Tāpēc neraudi, ka es aizeju.
   Ardievu, Tomas Vingfīld! Lai dievs tevi pasargā! Bet tagad atstāj mani.
   Es aizgāju, mirkdams asarās, un šai pašā naktī pirms ausmas Andress de Fonseka šķīrās no šīs pasaules. Man stāstīja, ka viņš esot nomiris, būdams pie pilnas apziņas, ar sava dēla vārdu uz lūpām, par kuru ar mani bija runājis pēdējā stundā.
   Es tā arī nekad neuzzināju ne viņa dēla, ne arī paša Fonsekas dzīves stāstu. Soli pa solim iedams pa savu dzīves taku, viņš, līdzīgi indiānim, apslēpa pēc sevis visas pēdas. Viņš nekad nemēdza runāt par savu pagātni, un es neuzzināju ne nieka par viņu ne grāmatās, ne dokumentos, kas bija palikuši pēc viņa.
   Kādreiz, pirms dažiem gadiem, es izlasīju visus Fonsekas šifrēto ierakstu sējumus, kurus jau te pieminēju: pirms nāves viņš iedeva man šifras atslēgu. Tie atrodas manā priekšā uz plaukta arī tagad, kad rakstu šīs rindas. Tanīs es atradu ne mazumu stāstu par negodu, bēdām un noziegumu, par pieviltu uzticību, pavestu nevainību, par dieva kalpu cietsirdību, par alkatības uzvaru pār mīlu un mīlas uzvaru pār nāvi. Stāstu pietiktu vismaz pussimtam romānu, bet šai aizmirstībā nogrimušās paaudzes hronikā ne reizes nav pieminēts Fonsekas paša vārds un nav ne mazākās ēnas no viņa paša dzīves stāsta. Tas izdzisis uz mūžīgiem laikiem, un varbūt tā ir arī labāk.
   Tā nomira mans labdaris un labākais draugs.
   Kad Fonseka bija ietērpts bērēm, es atnācu vēlreiz paraudzīties viņā. Nāves miegā viņš šķita mierīgs un skaists.
   Šai brīdī sieviete, kas bija apģērbusi mirušo, pasniedza man divus smalkus ziloņkaula medaljonus zelta ietvarā ar portretiem: viņa bija atradusi tos uz mirušā krūtīm. Man tie ir vēl šodien. Vienā no medaljoniem redzama dāmas galviņa ar maigu un domīgu izteiksmi sejā; otrajā — mirušā jaunekļa seja, skaista, bet bezgala skumja. Acīmredzot tie bija māte un dēls, bet vairāk es par viņiem nekā nezinu.
   Nākošajā dienā es apglabāju Andresu de Fonseku bez lieka greznuma, tāpēc ka viņš bija vēlējis apbedīšanai tērēt pēc iespējas mazāk naudas.
   No kapsētas es atgriezos mājā, kur mani gaidīja notāri. Zīmogi tika atlauzti, uz pergamenta rakstītie dokumenti nolasīti, un es kļuvu par visas nelaiķa mantības pilnīgu īpašnieku. Kad biju nomaksājis nodevas, mantojuma nodokli un izsniedzis notāriem noteikto atlīdzību, viņi aizgāja, zemu klanīdamies, jo vai tad es nebiju bagāts!
   Jā, es biju kļuvis bagāts, bagātība bija iekritusi man klēpī bez jebkādām pūlēm, un, kaut arī man bija iemesls kārot to, šis tomēr bija visbēdīgākais no visiem vakariem, kopš ierados Spānijā. Mans prāts bija šaubu un skumju pilns, un mani māca vientulība. Bet šai bēdu pilnajai naktij bija lemts pret rītu kļūt vēl skumjākai.
   Es sēdēju pie vakariņu galda, kaut gan ēšana man nebija ne prātā, kad kalps paziņoja, ka viesistabā gaidot kāda sieviete, kas vēloties sastapt manu nelaiķa saimnieku. Nodomājis, ka tā ir kāda kliente, kas vēl nav uzzinājusi par Fonsekas nāvi, es jau gribēju pavēlēt kalpam viņu sūtīt projām, bet pēc tam iedomājos, ka varbūt spēšu tai kaut kā palīdzēt un, uzklausot viņas bēdas, uz brīdi aizmirst pats savējās. Tāpēc es lūdzu viņu ievest. Istabā tūdaļ ienāca liela auguma sieviete tumšā apmetnī ar kapuci, kas aizsedza viņas seju. Es palocījos, uzaicināju viņu apsēsties, bet viņa pēkšņi satrūkās un sāka runāt.
   —    Es gribēju redzēt donu Andresu de Fonseku, — viņa teica klusu un ātri. — Bet jūs, senjor, taču tas neesat!
   —    Andresu de Fonseku šodien apbedīja, — es atbildēju. — Visās lietās es biju viņa palīgs un esmu viņa mantinieks. Ja varu būt jums kaut kādā veidā palīdzīgs, esmu jūsu rīcībā.
   —    Jūs esat tik jauns, pārāk jauns, — apjukusi nomurmināja viņa, — bet šī lieta ir briesmīga un nav atliekama. Vai varu jums ticēt?
   —    Spriediet pati, senjora.
   Mazliet padomājusi, sieviete nometa apmetni, zem kura bija mūķenes tērps.
   —    Klausieties, — viņa teica. — Par to, ko es daru šonakt, man vēl ilgi vajadzēs izpirkt grēkus. Es ar pūlēm izprasīju atļauju atnākt šurp žēlsirdības vārdā. Es nevaru atgriezties ar tukšām rokām, tāpēc man neatliek nekas cits kā jums ticēt. Bet vispirms zvēriet pie dievmātes svētā vārda, ka jūs mani nenodosiet.
   —    Dodu jums savu vārdu, — es atbildēju. — Un, ja tā jums par maz, beigsim šo sarunu.
   —    Neļaunojaties uz mani! — sieviete lūdzās. — Es jau daudzus gadus neesmu atstājusi klostera mūrus un esmu aiz bēdām vai prātu zaudējusi. Man nepieciešama ļoti spēcīga inde. Es jums labi samaksāšu.
   —    Ar slepkavām man nav pa ceļam, — es izgrūdu. — Kam tad jums ievajadzējusies inde?
   —    Ai, es redzu, ka man tas būs jums jāpasaka, bet es taču nedrīkstu. Šai naktī mūsu klosterī jāmirst kādai sievietei, pavisam vēl meitenei, jauniņai un daiļai. Viņa pārkāpusi doto solījumu un šonakt mirs kopā ar savu bērniņu. Viņa, viņa . .. Ak kungs! Viņus iemūrēs dzīvus tā klostera sienā, kuru viņa aptraipījusi. Tāds ir spriedums, un to nav iespējams ne atcelt, ne mīkstināt.
   Es esmu šī klostera priekšniece — nejautājiet ne pēc klostera, ne arī pēc mana vārda — un mīlu šo grēcinieci kā savu pašas meitu. Tikai pateicoties manai uzticīgai kalpošanai baznīcai un slepenai ietekmei, man izdevās panākt viņai visaugstāko žēlastību. Proti, iekams mūrētāji būs beiguši savu darbu, es drīkstēšu tai iedot kausu ar ūdeni, kuram būs piejaukta inde, un apslapināt ar indi zīdainīša lūpas, lai viņi nomirtu ātri. Es to izdarīšu, neuzkraudama savai dvēselei grēku, jo man dota grēku atlaide. Palīdziet man kļūt par nevainīgu slepkavu un glābt grēcinieci no pēdējām šīs zemes ciešanām.
   Man trūkst vārdu, lai aprakstītu, ko izjutu, dzirdot šo baismu stāstu. Šausmās sastindzis, es velti meklēju atbildi, kad pēkšņi; man galvā pazibēja briesmīga doma.
   —    Vai šo sievieti nesauc Izabella de Sigvensa? — es iejautājos,
   —    Jā, — atbildēja klostera priekšniece, — tā viņu sauca lai-, cīgajā pasaulē, bet es nesaprotu, kā jūs to zināt.
   —    Šai namā zināms daudz kas, svētā māt! Sakiet, va! vīņu nevar izglābt ar naudas palīdzību vai kādiem citiem līdzekļiem?
   —   Tas nav iespējams: spriedumu apstiprinājis Žēlsirdības Tribunāls. Viņai jāmirst pēc divām stundām. Vai jūs man nedosiet indi?
   —    Es varu to dot tikai tajā gadījumā, ja būšu pārliecināts, ka tā tiks izlietota tieši šim nolūkam. Jūsu stāsts varbūt ir tukša izdoma, un zāles tiks izmantotas tādā veidā, ka man vēlāk nāksies atbildēt likuma priekšā! Jūs saņemsiet indi tikai par vienu cenu: man jāredz pašam, kā jūs to izlietosiet.
   Abate mirkli padomāja un tad noteica:
   —    Labi, to var: mana grēku atlaide segs arī šo grēku. Bet jums būs jāuzģērbj mūka tērps ar kapuci, jo sprieduma izpildītājs nedrīkst nekā par to zināt. Tomēr būs arī tādi, kas zinās, un es jūs brīdinu: ja jūs izpļāpāsieties, jums pašam notiks nelaime, jo baznīca atriebjas tiem, kas izdod tās noslēpumus, senjor.
   —    Pienāks laiks, un šie noslēpumi paši atriebsies baznīcai, — • es sarūgtināts atbildēju. — Bet tagad ļaujiet man sameklēt piemērotas zāles. Tām jāiedarbojas ātri, tomēr, saprotams, ne pārāk ātri, lai jūsu okšķeri nepamanītu, ka laupījums tiem gājis secen, iekams tie būs beiguši savu velnišķīgo darbu. Lūk, šīs te būs pašā laikā, — un es parādīju viņai pudelīti, ko izņēmu no indēm paredzētā šķirstiņa. — Aizsedziet seju, svētā māt, un iesim, darīsim jūsu «žēlsirdības darbu».
   yiņa paklausīja, un mēs izgājām no mājas.
   Atrā gaitā mēs soļojām pa ļaužu pilnajām ielām, kamēr sasniedzām vecpilsētu, kas atradās upes krastā. Te sieviete aizveda mani līdz krastmalai, kur viņu jau gaidīja laiva. Iekāpām
   laivā un braucām uz augšu pa upi kādu jūdzi vai vairāk, līdz laiva piestāja pie augsta mūra. Izkāpuši krastā, tuvojāmies durvīm mūri, pie kurām mana pavadone trīsreiz pieklauvēja. Noklabēja durvju lodziņa aizbīdnis, aiz restojuma neskaidri vīdēja bāla seja, un bija dzirdama kāda balss. Mana pavadone tāpat klusu atbildēja. Pēc kāda brīža durvis tika atvērtas, un es atrados ar mūri apjoztā lielā apelsīnu dārzā.
   Tad abate uzrunāja mani.
   —    Es atvedu jūs mūsu mājā, — viņa teica. — Ja jūs gadījuma pēc zināt, kur atrodaties un kā sauc šo vietu, jūsu paša drošības labā es lūdzu to aizmirst, tiklīdz būsiet aiz sevis aizvēris šīs durvis.
   Neko neatbildējis, es raudzījos apkārt drūmajā, rasotajā dārzā. Droši vien te de Garsija tikās ar nelaimīgo, kurai šonakt jāmirst.
   Mēs pagājām pa dārzu apmēram simt soļu un nonācām pie kādas mauru stilā celtas zemas, garas ēkas. Pie tās durvīm klaudzināšana un taujāšana atkārtojās, tikai šoreiz tā bija ilgāka. Kad beidzot durvis tika atvērtas, es atrados skopi apgaismotā šaurā un garā gaitenī, kura dziļumā es samanīju mūķeņu stāvus, kas līdzīgi sikspārņiem kapenēs slīdēja šurp un turp. Abate aizveda mani pa koridoru līdz kādām durvīm labajā pusē, atvēra tās, ielaida mani cellē un atstāja tumsā vienu.
   Domu mākts, tā stāvēju kādas desmit minūtes. Tad durvis atkal atvērās, un ienāca abate. Viņai sekoja liela auguma mūks, kura seju nevarēju saskatīt. Mūks bija baltā tērpā,' un galvā viņam bija dominikāniešu kapuce, kas ļāva redzēt vienīgi acis.
   —   Esi sveicināts, mans dēls, — viņš teica, kad bija kādu brīdi mani vērīgi nopētījis. — Māte abate pastāstīja man par tavu uzdevumu. Tu esi daudz par jaunu šādam darbam.
   —    Ja es būtu vecāks, man šis darbs nebūtu tīkamāks, svētais tēvs. Jūs zināt šo lietu. Mani lūdza pagādāt nāves zāles noteiktam nolūkam žēlsirdības vārdā. Es atnesu šīs zāles, bet man jābūt klāt, lai redzētu, ka tās tiks izmantotas tikai paredzētajam mērķim.
   —    Mans dēls, tu esi pārāk piesardzīgs! Baznīca nenodarbojas ar slepkavībām. Šai sievietei jāmirst, jo viņas grēks ir nešķīsts, un pēdējā laikā līdzīga izlaidība kļūst par vispārēju parādību. Tāpēc pēc ilgām pārdomām un lūgsnām, pēc ilgas žēlsirdības līdzekļu meklēšanas tie, kuru vārdi ir pārāk augsti, lai šeit tiktu pieminēti, viņai piesprieda nāvi. Bet es — ak vai! — es esmu šeit tikai tāpēc, ka man jāuzrauga, lai spriedums tiktu izpildīts ar zināmu mīkstinājumu, ko atļāvusi augstākā tiesneša žēlsirdība. Es redzu, ka tev, mans dēls, ir jābūt klāt šai žēlsirdības darbā, un tāpēc necelšu iebildumus. Vai māte abate jau tevi ir brīdinājusi, ka nelaime piemeklē tos, kas izdod baznīcas noslēpumus? Tevis paša labā es lūdza — liec šo brīdinājumu vērā!
   —    Es neesmu pļāpa, svētais tēvs, un brīdināt mani nav nekādas vajadzības. Bet vēl kas. Par šo vizīti man pienākas krietna maksa, jo zāles ir dārgas.
   —    Nebaidies, dziednieki — atbildēja mūks ar nicinājuma pieskaņu balsī. — Nosauc savu cenu, un tev tiks samaksāts.
   —    Es neprasu naudas, svētais tēvs, jo pats dotu daudz, lai tikai man nevajadzētu šonakt atrasties šeit. Es lūdzu tikai, lai man ļauj parunāt ar meiteni, iekams viņa mirst.
   —    Ko!? — iesaucās mūks. — Es ceru, ka tu neesi tas, kas viņu novedis no īstā ceļa. Ja tas ir tā, tad tu tiešām esi pārdrošs un nebaidies no briesmām dalīties viņas liktenī!
   —    Nē, svētais tēvs, tas neesmu es. Es redzēju Izabellu de Sig- vensu tikai vienreiz, un nekad neesmu ar viņu runājis. Es viņu ne- pavedu, bet es pazīstu šo cilvēku. Viņa vārds ir Huans de Garsija.
   —    Lūk kā? — ātri noteica mūks. — Nelaimīgā neparko negribēja pateikt viņa vārdu, pat tad ne, kad viņai draudēja ar spīdzināšanu. Sī nabaga nomaldījusies dvēsele bija uzticīga savā neuzticībā. Par ko tad tu gribi ar viņu runāt?
   —    Es gribu uzzināt, kurp devies šis cilvēks. Viņš ir mans ienaidnieks, un es dzīšos viņam pa pēdām, kā jau esmu viņam tālu dzinies pakaļ. Viņš nodarījis man un manējiem daudz lielāku ļaunumu nekā šai nabaga meitenei. Neatsakiet man, svētais tēvs, lai es varu atriebt viņam par sevi un par baznīcu.
   —    Tas kungs ir teicis: «Man pieder tā atriebšana, un es atmaksāšu!» Bet viss var būt, mans dēls, ka tas kungs ir izvēlējies tevi par savas atriebības ieroci. Es došu tev iespēju parunāt ar viņu. Uzvelc šo te, — un viņš pasniedza man balto dominikānieša kapuci un tērpu, — un seko man.
   —    Vispirms, — es teicu, — zāles jānodod abatei, jo es negribu tās iedot nelaimīgajai ar savām rokām. Paņemiet šo pudelīti, svētā māt, un, kad pienāks laiks, izlejiet tās saturu ūdens kausā. Apslapiniet krietni zīdainīša lūpas un mēli, bet pārējo iedodiet mātei un raugieties, lai viņa izdzertu visu. Iekams viņi būs iemūrēti, abi aizmigs, lai vairs nekad nepamostas.
   —    Es to izdarīšu, — nomurmināja abate. — Mana grēku atlaide dod man drosmi, un es to darīšu mīlestības un žēlsirdības vārdā.
   —    Tev pārāk mīksta sirds, māsa, — nopūtās mūks. — Taisna tiesa — lūk, tā ii patiesa žēlsirdība. Ak vai! vārgajai miesai, kas saceļas pret garu.
   Kad uzvilku balto spokaino tērpu, mūks un abate paņēma lukturus un pamāja man, lai es tiem sekoju.

10. nodaļa Izabellas de Sigvensas nāve

   Klusēdami mēs soļojām pa garu gaiteni, un es redzēju, ka pa ceļļu durvju režģotajiem lodziņiem mums sekoja savās kapličās dzīvi aprakto mūķeņu acis. Vai te bija ko brīnīties, ja sieviete, kurai tūlīt būs jāmirst, bija centusies no šī cietuma izrauties dzīvības un mīlas pasaulē! Un, lūk, par tādu «noziegumu» viņai nu jāiet bojā. Nē, dievs patiesi neaizmirsīs šo melnsvārču darbus un tautu, kas tos uztur!
   Un dievs tik tiešām to neaizmirsa. Jo kur gan tagad ir Spānijas varenība, un kas noticis ar nežēlīgajām paražām, ar kurām tā bija tik slavena! Šeit, Anglijā, spāņu važas sarautas uz visiem laikiem. Viņi gribēja mūs, brīvos angļus, iekalt važās, bet mēs važas sarāvām, un tās nekad vairs nebūs iespējams likt lietā.
   Gaiteņa pašā galā atradās trepes, pa kurām mēs devāmies lejā. Tur apakšā bija ar dzelzi apkaltas durvis. Mūks atslēdza un pēc tam aizslēdza tās. Tad nāca otrs gaitenis, izcirsts biezajā mūrī, vēl vienas durvis, un mēs atradāmies nāves sodam izraudzītajā vietā.
   Tā bija pazemes velve, mitra un zema, kuras ārējo sienu apskaloja upes ūdens, jo klusumā es saklausīju ūdeņu murdēšanu. Telpa bija apmēram desmit soļus gara un astoņus soļus plata. Tās griestus balstīja masīvas kolonas. Telpas vienā pusē atradās otras durvis, kas veda uz nāvei nolemtās celli. Drūmās velves viņā galā, ko nespodri apgaismoja lāpas un lukturi, divi cilvēki melnos rupja auduma tērpos ar kapucēm galvās klusēdami jauca kaļķu šķīdumu, no kura smacīgajā gaisā pacēlās karsta tvaika mutuļi. Viņiem līdzās, sarindoti kārtīgās grēdās pie velves sienas, slējās saskaldīti akmeņi, bet priekšā bija mūrī izcirsta niša, kas atgādināja ar šaurāko galu zemē noliktu lielu zārku. Pretī nišai stāvēja smags kastaņ- koka krēsls. Tai pašā sienā es ievēroju vēl divas šādas zārkveida nišas, kas bija aizmūrētas ar līdzīgiem bālganu akmeņu bluķiem. Virs katras bija redzams dziļi iecirsts gadskaitlis. Viena no nišām bija aizmūrēta vairāk nekā pirms simt, otra — pirms trīsdesmit gadiem.
   Mums ienākot pazemē, te atradās vienīgi abi šie vīri, bet drīz vien no tuvējā gaiteņa līdz mums atplūda
   klusas un svinīgas dziesmas skaņas. Tad durvis atvērās, un mūrnieki pārtrauca darboties ap kaļķu kaudzi. Dziedāšana kļuva aizvien stiprāka, tā ka es jau varēju uztvert piedziedājumu: tā bija latīņu valodā dziedāta garīga dziesma mirējiem. Pēc tam atvērtajās durvīs parādījās arī pats koris: astoņas mūķenes plīvuros tītām sejām pāros ienāca pa durvīm, nostājās velves abās pusēs un apklusa. Pēc viņām vēl divu mūķeņu pavadībā ienāca nāvei nolemtā sieviete un kā pēdējais — garīdznieks ar krucifiksu rokās. Garīdznieks bija ģērbies melnā sutanā, un viņa kalsnā, pusārprātīgā seja nebija aizsegta.
   Visu to un arī citus sīkumus es ievēroju un paturēju prātā, tomēr tobrīd man šķita, ka neredzu itin nekā, izņemot tikai upura stāvu. Es viņu pazinu, kaut gan biju to redzējis tikai reizi un arī tad mēness gaismā. Viņa bija stipri pārmainījusies: daiļā seja bija pietūkuši, ieguvusi vaska nokrāsu, un to atdzīvināja tikai tumši sarkanās lūpas un milzīgās, mirdzošās, zvaigznēm līdzīgās mokpilnās acis. Taču ta bija ta pati seja, ko es biju redzejis pirms kādiem astoņiem mēnešiem, kad viņa lūgdamās bija pavērsusi to pret savu neuzticīgo mīļāko. Viņas staltais augums bija tērpts nāves kreklā, pār kuru izplūda melno matu viļņi, un rokās viņa turēja gulošo mazulīti, laiku pa laikam krampjaini piespiezdama to pie krūtīm.
   Pie sava kapa sliekšņa Izabella de Sigvensa apstājās un kā tramdīts zvērs palūkojās visapkārt it kā pēc palīdzības, vērīgi nopētīdama katru no mēmajiem skatītājiem, lai atrastu to vidū kādu draugu. Tad viņa ieraudzīja nišu, kūpošo kaļķu kaudzi, abus vīrus pie tās, nodrebēja un droši vien būtu pakritusi, ja nebūtu bijušas mūķenes, kas bija ienākušas reizē ar viņu, — tās pieveda nelaimīgo pie krēsla un apsēdināja viņu — šo dzīvo mironi.
   Briesmīgā ceremonija sākās. Dominikānietis nostājās notiesātās priekšā, uzskaitīja viņas noziegumus un nolasīja spriedumu, ka viņa «atstājama vienatnē ar dievu to kungu un savu grēka bērnu, lai tas kungs var rīkoties ar viņu pēc sava prāta!» [11] .
   81
   Tomēr nelaimīgā, liekas, nedzirdēja ne spriedumu, ne tam sekojošo aicinājumu pirms nāves atteikties no grēka ceļa. Beidzot mūks nopūties apklusa un tad, pagriezies pret mani, sacīja:
   —    Tuvojies grēciniecei, mans brāli, un parunā ar viņu, kamēr vēl nav par vēlu!
   Pēc tam viņš pavēlēja klātesošajiem atkāpties velves viņā galā, lai tie nedzirdētu mūsu sarunu, un, nemaz nebrīnīdamies, visi paklausīja. Acīmredzot viņi domāja, ka es esmu mūks, kas atsūtīts pieņemt nāvei nolemtās sievietes grēksūdzi.
   Ar pukstošu sirdi es piegāju tuvāk, noliecos un sāku runāt viņai pie pašas auss:
   —    Uzklausiet mani, Izabella de Sigvensa! — es teicu, un, iz- dzirdusi savu vārdu, viņa spēji sarāvās. — Kur ir de Garsija, kas jūs piekrāpis un pametis?
   —   Kā jūs uzzinājāt šo vārdu? — viņa ieprasījās. — Pat moku rīki, kā jūs zināt, nespētu to no manis izraut.
   —    Es neesmu mūks un neko nezinu. Es esmu tas pats cilvēks, kas cīnījās ar de Garsiju tonakt, kad jūs notvēra, un kas būtu viņu nogalinājis, ja jūs nebūtu iejaukusies.
   —    Vismaz es izglābu viņu, un tas ir tagad mans mierinājums.
   —    Izabella de Sigvensa! — es turpināju. — Es esmu jūsu draugs, pats īstākais, kāds jums jebkad bijis, un pēdējais, kā jūs pati par to tūlīt pārliecināsieties. Sakiet man, kur ir šis cilvēks? Mums jānokārto savi rēķini.
   —    Ja jūs esat mans draugs, nemokiet mani vairāk. Es nezinu, kur viņš atrodas. Pirms vairākiem mēnešiem viņš devās uz turieni, kur jūs laikam gan viņam nedzīsieties pakaļ, uz tālo Indiju [12] . bet arī tur jums viņu tik un tā neatrast.
   —    Var gadīties, ka atradīšu. Un, ja tas tā notiks, sakiet, vai jūs nevēlaties šim cilvēkam kaut ko paziņot?
   —    Nē. Tomēr . . . Izstāstiet viņam, kā mirām mēs, viņa bērns un sieva. Un sakiet, ka es darīju visu, lai garīdznieki neuzzinātu viņa vārdu, jo viņu sagaidītu tāds pats liktenis.
   —    Un tas ir viss?
   —    Jā. Nē, nav viss. Pasakiet viņam vēl, ka es atstāju šo dzīvi, viņu mīlēdama un viņam piedevusi.
   —    Man ir maz laika, — es teicu. — Atjēdzieties un klausieties!
   To es sacīju tāpēc, ka, izteikusi pēdējos vārdus, viņa bija iegrimusi it kā nemaņā.
   —    Es biju palīgs Andresam de Fonsekam, kura padomu jūs sev par postu nonicinājāt. Es iedevu jūsu abatei drošas zāles. Kad viņa pasniegs jums ūdens kausu, izdzeriet visu un dodiet padzert arī bērniņam. Ja jūs tā izdarīsiet, jūsu nāve būs apskaužami viegla. Jūs mani sapratāt?
   —    Jā, jā! — viņa cīnījās ar elpas trūkumu. — Lai dievs jūs par to svētī! Tagad es vairs nejūtu baiļu. Es jau sen gribēju mirt, un mani biedēja tikai veids, kā tam jānotiek.
   —    Tad ardievu, nelaimīgā sieviete! Dievs ar jums.
   —    Ardievu! — viņa klusi atbildēja. — Bet nesauciet mani par nelaimīgu, jo es miršu vieglā nāvē kopā ar to, kas man ir dārgs, — un viņa paskatījās uz savu gulošo bērniņu.
   Pēc tam es pagāju nostāk un, neteicis ne vārda, stāvēju, noliecis galvu uz krūtīm. Dominikānietis pamāja, lai visi ieņem savas vietas, kur bija iepriekš stāvējuši, un vaicāja viņai:
   —    Nomaldījusies māsa, vai tev ir kas sakāms, iekams tava mute apklusīs uz mūžiem?
   —     Jā, ir! — viņa atbildēja skaidrā un maigā balsī, kas pat ne reizes neietrīcējās, — tik drosmīga viņa bija kļuvusi, kopš uzzināja, ka nāve būs ātra un viegla. — Jā, es gribu jums pateikt, ka eju nāvē ar tīru sirdi. Ja arī esmu grēkojusi, tad tikai pret paražu un nevis pret dievu. Tiesa, es esmu pārkāpusi savus solījumus, bet mani ar varu piespieda tos dot, tāpēc tie mani nesaistīja. Es biju sieviete, radīta gaismai un mīlai, bet mani iegrūda klostera tumsā, lai es dzīva šeit satrūdētu. Tāpēc arī es pārkāpu solījumus, un esmu priecīga, ka tā darīju, kaut gan tas mani ir novedis šeit. Ja arī mani apmānīja un ja arī manas laulības, kā man tagad saka, likuma priekšā nebija nekādas laulības, es par to nekā nezināju, tāpēc man tās vēl joprojām ir īstas un svētas, un mana dvēsele ir neaptraipīta. Vismaz es esmu dzīvojusi un dažas laimīgas stundas esmu bijusi sieva un māte. Ir vienalga, vai mirt ātrā nāvē šai cellē, ko jūsu žēlsirdība ir sagatavojusi, vai mirt daudz lēnāk augšā, tur tanīs cellēs. Un tagad uzklausiet mani! Jūsu negantība nāks pār jums, pār jums, kas uzdrīkstaties teikt dieva bērniem: «Jums nebūs mīlēt!» un slepkavojat viņus tāpēc, ka tie negrib uzklausīt. Tā nāks pār jums, pieminiet manus vārdus, un ne vien pār jums, bet arī pār baznīcu, kam jūs kalpojat. Un tad kritīs baznīca un tās kalpi, un viņu vārdi nākamo paaudžu mutēs kļūs par apsmieklu!
   —    Viņa sajukusi! — iesaucās dominikānietis, kad velvi pāršalca baiļu un izbrīna čuksti. — Viņa zaudējusi prātu un savā neprātā zaimo dievu. Aizmirstiet viņas vārdus! Uzklausi viņas grēksūdzi, mans brāli, bet ātrāk, kamēr viņa nav vēl kaut ko sarunājusi!
   6*
   Melni tērptais garīdznieks ar caururbjošu skatienu tuvojās nāvei nolemtajai un, iegrūzdams savu krustu viņai gandrīz sejā, sāka kaut ko murmināt. Bet viņa piecēlās no krēsla un atgrūda krucifiksu.
   S3
   —    Klusē! — viņa iekliedzās. — Es negribu, ka manu grēksūdzi uzklausa tādi kā tu. Es nožēlošu savus grēkus dieva un nevis tādu priekšā, kāds esi tu, kas Kristus vārdā nogalina cilvēkus.
   Sie vārdi fanātiķi galīgi satracināja.
   —    Brauc uz elli, grēkus nenožēlojusi, tu … — un viņš, apveltīdams nelaimīgo ar piedauzīgām lamām, ietrieca viņai tieši sejā smago ziloņkaula krucifiksu.
   Dominikānietis diezgan nikni pavēlēja viņam beigt zākāšanos, bet Izabella de Sigvensa tikai noslaucīja asinis no pieres un iesmējās skaļiem smiekliem, kuros bija baismi klausīties.
   —    Tagad es redzu, ka tu esi arī gļēvulis! — viņa noteica. — Mana pēdējā lūgšana ir, lai tu pats ietu bojā no fanātiķu rokas, turklāt vēl briesmīgākā nāvē nekā es!
   Kad viņu iegrūda nāves nišā, viņa atkal ierunājās:
   —    Dodiet man padzert, manu bērniņu un mani moka slāpes.
   Es ieraudzīju, ka abate ieiet gaitenī, pa kuru bija atvests upuris. Pēc īsa brīža viņa atgriezās ar ūdens kausu un maizes klaipiņu rokās, un pēc viņas sejas izteiksmes es sapratu, ka inde jau ielieta ūdenī. Kas notika pēc tam, es nevaru vairs tik skaidri pastāstīt, jo palūdzu dominikānieti atvērt durvis, pa kurām mēs bijām ienākuši pazemē, un, izgājis pa tām, apstājos patālāk, šausmās sastindzis. Laiks gāja, un es nezinu, cik ilgi tur tā nostāvēju, līdz beidzot ieraudzīju savā priekšā abati ar lukturi rokā gauži elsojam.
   —    Viss galā, — viņa šņukstēja. — Nē, nebaidieties, dzēriens iedarbojās labi. Vēl nebija iemūrēts ne pirmais akmens, kad māte un bērns jau dusēja dziļā miegā. Bet, ak posts, viņas dvēsele aizgāja bez grēku nožēlas un grēksūdzes!
   —    Lai posts nāk pār visām tām dvēselēm, kas pielikušas roku šai lietā! — es atbildēju. — Bet tagad ļaujiet man iet, svētā māt, un lai dievs dod, ka mēs vairs nekad netiekamies!
   Viņa aizveda mani atpakaļ cellē, kur es norāvu nolādēto mūka tērpu, bet no turienes pie durvīm dārza mūrī un pie laivas, kas vēl joprojām gaidīja mani. Sajuzdams savā sejā nakts vēja svaigo vēsmu, es nopriecājos tā, it kā beidzot būtu pamodies no briesmīga lietuvēna. Bet ne šai naktī, ne arī nākošajās naktīs miegs neslēdza manu acu vākus. Tikko es aizdarīju acis, manā priekšā iznira nelaimīgās skaistules tēls, tāds, kādu es to redzēju pēdējo reizi. Lāpu blāvās atblāzmas apspīdēta, tērpta nāves kreklā, viņa stāv savā zārkveida nišā lepna un nesalauzta, ar vienu roku piespiedusi pie krūtīm bērniņu, bet otru pastiepusi pēc nāves dzēriena.
   Maz ir tādu, kas redzējuši šādu skatu, jo inkvizīcija un tās rokaspuiši, darot savus tumšos darbus, nemeklē lieciniekus, un neviens gan nevēlēsies to redzēt vēlreiz. Un, ja es tās nakts notikumus neesmu aprakstījis visai labi tad ne jau nu tāpēc, ka būtu tos aizmirsis, bet gan tāpēc, ka pat tagad, kad pagājuši gandrīz vai septiņdesmit gadi, man grūti rakstīt par to un izklāstīt visas šis šausmas.
   Liekas, ka visbrīnumainākais, ko es tiku pieredzējis šai neparastajā naktī, bija tas, ka nelaimīgā sieviete līdz pat pēdējam brīdim palika uzticīga savai mīlai pret nelieti, kas, apmānījis viņu ar viltus laulībām, pameta un atstāja viņu šādam liktenim. Ar ko gan šāds cilvēks izpelnījies tik svētu dāvanu kā viņas lielo mīlestību? Neviens to nezina, bet tas bija tieši tā.
   Taču, pārdomādams visu to, kas notika tonakt, man šodien nāk prātā lieta, kas ir vēl dīvaināka nekā nāvei lemtās sievietes uzticība. Es jau teicu, ka tad, kad fanātiķis iesita viņai, nelaimīgā novēlēja tam nomirt no tādu pašu fanātiķu rokām vēl briesmīgākā nāvē. Tā tas arī notika. Pēc daudziem gadiem šis pats cilvēks, vārdā tēvs Pedro, bija nosūtīts uz Anavaku, lai atgrieztu pagānus, un šeit savas cietsirdības dēļ tika iesaukts par «kristiešu velnu». Kādreiz viņš bija ieklīdis pārāk tālu tolaik vēl nepakļautās otomi cilts teritorijā, nonācis kara dieva Uicilopočtli priesteru rokās un saskaņā ar drausmīgo tradīciju tika upurēts tam. Kad viņu veda uz ziedokli, es viņam atgādināju Izabellas de Sigvensas pirmsnāves lāstu, nesacīdams, ka biju klāt, kad tas tika izteikts. Un tad kādu acumirkli drosme viņu pameta. Viņš redzēja manī tikai indiāņu virsaiti un ticēja, ka pats sātans runā ar manu muti, liekot man sacīt to, par ko es nekā nezinu, vienīgi tāpēc, lai viņu vēl pirms nāves pamocītu. Bet gana par to. Ja būs vajadzīgs, es par to pastāstīšu attiecīgajā vietā. Vai nu tīra gadījuma pēc, vai arī tādēļ, ka Izabella de Sigvensa savā pēdējā stundā spēja skatīt nākotni, vai arī liktenis gribēja atriebt šādā veidā, bet notika taisni tā, un es to nebūt nenožēloju, lai gan tieši šī garīdznieka nāve man sagādāja ne mazumu nelaimju.
   Tā nomira Izabella de Sigvensa, kuru melnsvārči noslepkavoja tikai par to, ka jaunā sieviete bija uzdrošinājusies pārkāpt viņu likumu.
   Kad beidzot spēju atkratīties no domām par visu, ko biju redzējis un dzirdējis tai briesmīgajā velvē, es sāku apsvērt savu stāvokli. No vienas puses, es biju kļuvis bagāts cilvēks, un, ja tagad ar savu bagātību gribētu atgriezties Norfolkā, manas izredzes, kā jau teica Fonseka, būtu patiesi labas. Bet, no otras puses, zvērests, ko biju devis, man bija kā akmens kaklā. Es biju zvērēji? atriebties Huanam de Garsijam un sacījis, lai debesu lāsts nāk pār manu galvu, ja zvērestu neizpildīšu. Bet, dzīvodams Anglijā mierā un pārticībā, es diez vai varēšu tikt pie atriebšanas.
   Turklāt tagad es nu zināju, kur de Garsija atrodas vai vismaz kādā pasaules daļā meklējams. Tur, kur balto cilvēku nav pārāk daudz, viņam neizdosies noslēpties no manis kā Spānijā. Es par to uzzināju no nāvei nolemtās sievietes un pastāstīju šeit viņas dzīves stāstu diezgan sīki tikai tāpēc, ka nekad nebūtu devies uz Espanjolu [13] , ja nebūtu šīs ziņas un Izabellas, tieši tāpat es nekad nebūtu atgriezies uz Angliju, ja otomi cilts priesteri nebūtu upurējuši viņas bendi, tēvu Pedro. Ja nebūtu šīs upurēšanas, spāņi nebūtu ieņēmuši Priežu Pilsētu un es līdz pat šim laikam droši vien atrastos tur vai nu dzīvs, vai miris. Tādējādi šķietami nenozīmīgi notikumi nosaka cilvēku likteni. Ja Izabella de Sigvensa nebūtu izteikusi šos vārdus, es ar laiku, bez šaubām, būtu paguris neauglīgos meklējumos un būtu braucis mājup, kur mani gaidīja laime. Bet, izdzirdis šos vārdus, pats sev par postu nodomāju, ka, šādi rīkojoties, es būtu nožēlojams gļēvulis. Vēl vairāk, kaut arī tas var likties dīvaini, tagad es uzskatīju par savu pienākumu atriebt divu cilvēku — savas mātes un Izabellas de Sigvensas nāvi. Tik tiešām, neviens nevarētu noskatīties, cik briesmīgi mira jaunā, skaistā sieviete, un neizjust vēlēšanos atriebt viņas nāvi tam, kas viņu bija pievīlis un pametis.
   Viss beidzās ar to, ka es saskaņā ar savu spītīgo iedabu spiestin apspiedu paša vēlēšanos un nepaklausīju sava labvēļa pirmsnāves padomiem, bet nolēmu sekot de Garsijam kaut vai līdz pasaules malai un nogalināt viņu tur, kā tiku zvērējis.
   Sākumā es tomēr neuzkrītoši un rūpīgi ievācu ziņas, vai de Garsija patiesi devies uz Indiju. īsi sakot, izmantodams manās rokās esošo pavedienu, es uzzināju, ka divas dienas pēc tās nakts, kad biju cīnījies ar de Garsiju divkaujā, kāds vīrietis, pēc apraksta viņam ļoti līdzīgs, tomēr ar citu vārdu, aizbraucis no Seviljas karakā", kas uzņēmusi kursu uz Kanāriju salām. Tur karakai bija jāsagaida citi kuģi, kas brauca uz Espanjolu. Pēc vairākām zīmēm spriežot, es biju gandrīz drošs, ka šis cilvēks nav bijis neviens cits kā Huans de Garsija. Te nebija nekā neparasta, lai gan man tas nebija ienācis prātā agrāk, jo Indija tolaik, tāpat kā vēl tagad, taču bija patvērums vai pusei noziedznieku un neliešu, kuriem Spānijas zeme dega zem kājām. Un tā es nolēmu sekot viņam, mierinādams sevi ar domu, ka vismaz redzēšu jaunas, brīnumainas zemes, kaut gan man nebija ne jausmas, cik jaunas un brīnu- mainas tās ir.
   Tagad man atlika tikai izlemt, kā rīkoties ar tik nejauši iegūto bagātību. Kamēr es gudroju, kā saglabāt to līdz atgriešanās brīdim, nejauši izdzirdu, ka Kadisas ostā atkal piestājusi «Dēkaine» no Jarmutas, tas pats kuģis, ar kuru es pirms gada biju ieradies Spānijā, un nolēmu, ka visgudrākais, ko varu darīt, ir pārsūtīt zeltu un pārējās vērtības ar kuģi uz Angliju, lai tās man tur uzglabātu. Nosūtījis savam draugam, «Dēkaines» kapteinim, ziņu, ka man ir viņa kuģim vērtīga krava, es steigšus sāku gatavoties aizbraukšanai no Seviljas. Steigas dēļ man nācās pārdot sava labdara namu ar visām mantām par krietni zemāku cenu, nekā tās bija vērtas. Lielāko daļu grāmatu ūn trauku, kā arī dažus citus priekšmetus es paturēju un, iesaiņojis kastēs, pa upi nosūtīju uz Kadisu, uz to pašu starpnieku vārda, kuriem biju atvedis ieteikuma vēstules no Jarmutas. Kad tas bija padarīts, es aizbraucu uz turieni pats, paņemdams līdz zeltu — savu lielāko bagātību — daudzos maisiņos, ko veikli noslēpu vairākos saiņos.
   Tā nu notika, ka, pabijis gadu Seviljā, es to atstāju uz visiem laikiem. Šī pagaidu dzīves vieta man bija nesusi laimi. Es biju atbraucis šurp nabags, bet devos projām kā bagāts cilvēks, nemaz jau nerunājot par gūto pieredzi, kas pati par sevi jau bija ko vērta. Un tomēr es biju priecīgs, ka varēju aizbraukt, jo šeit Huans de Garsija atkal bija izslīdējis no manām rokām, šeit biju zaudējis savu labāko draugu un te es biju redzējis mirstam Izabellu de Sigvensu.
   Līdz Kadisai es nokļuvu sveiks un vesels, nepazaudējis nevienu no savām mantām, nedz arī zeltu. Ostā es noīrēju laivu un drīz vien atrados uz «Dēkaines» klāja, kur mani sagaidīja kapteinis Bells. Viņš bija pie labas veselības un, ieraugot mani, varen nopriecājās. Taču es biju iepriecināts vēl vairāk, jo viņš bija man atvedis trīs vēstules: vienu no tēva, otru no māsiņas Mērijas, bet trešo no manas saderētās Lilijas Bozardes.' Tā ir vienīgā vēstule, ko jebkad esmu no viņas saņēmis.
   Tomēr vēstuļu saturs nebūt nebija iepriecinošs. Tās vēstīja, ka mans tēvs ir pavisam vārgs un gandrīz vairs neceļas no gultas. Kā uzzināju pēc daudziem gadiem, viņš nomira Dičingemas baznīcā tai pašā dienā, kad saņēmu viņa vēstuli. Tēva vēstule bija īsa un skumja. Tanī viņš ļoti nožēloja, ka ļāvis man aizbraukt, lai atriebtu, jo viņš mani vairs neredzēšot. Viņš varot vienīgi uzticēt mani visuvarenā gādībai un lūgt, lai tas palīdzētu man neskartam atgriezties.
   Par Lilijas vēstuli, kuru viņa, padzirdējusi, ka «Dēkaine» atkal dodas uz Kadisu, bija pratusi nosūtīt slepus, jāsaka, ka tā, lai gan bija daudz garāka, tomēr nebija mazāk skumja. Viņa rakstīja, ka, tiklīdz es biju aizbraucis, ma»s brālis Džefrijs esot lūdzis viņas tēva piekrišanu precībām; tie abi esot tik neatlaidīgi, ka viņas dzīve pārvērtusies par tīro elli; mans brālis uzglūnot viņai visur, bet viņas tēvs nemitējoties viņu apsaukāt par ietiepīgu skuķi, kas aizsviežot savu laimi kāda nabaga klaidoņa dēļ.
   «Bet tici man, mīļotais, — tālāk rakstīja Lilija, — es neatkāpšos no sava zvēresta, ja vien viņi ar varu mani nepiespiedīs apprecēties. Un viņi jau piedraudēja to darīt. Tomēr, pat ja viņiem izdosies aizvest mani pie altāra pret manu gribu, Tomas, ilgi es nebūšu sieva. Tiesa, veselība man ir laba, bet es skaidri zinu, ka tad nomiršu no kauna un bēdām. Vai tā nav netaisnība, ka man jāmokās tikai tālab, ka tu esi nabags? Un tomēr es ceru, ka viss vērsīsies par labu, kaut vai tāpēc vien, ka mans brālis Vilfrīds nopietni aizrāvies ar tavu māsu Mēriju. Līdz šim arī viņš steidzināja mani ar kāzām, bet Mērija ir mūsu abu uzticams draugs un pratīs piedabūt brāli mūsu pusē, iekams pieņems viņa bildinājumu.»
   Vēstule beidzās ar daudziem maigiem vārdiem un laimīgas atgriešanās vēlējumiem.
   Apmēram par to pašu savā vēstulē rakstīja arī mana māsiņa Mērija. Viņa teica, ka pagaidām neko nevarot izdarīt Lilijas Bozardes un manis labā, jo mans brālis Džefrijs zaudējot vai prātu aiz mīlestības uz viņu un tēvs esot pārāk slims, lai iejauktos šajā lietā, bet skvairs Bozards kārojot pēc mūsu zemēm un tāpēc noteikti pastāvot uz kāzām. Tomēr viņa lika saprast, ka viss vēl varot mainīties, jo varbūt pienākšot brīdis, kad viņa spēšot iebilst par mani kādu vārdiņu un, cerams, ne bez panākumiem.
   Visi šie jaunumi deva man vielu dziļām pārdomām. Vēl vairāk, tie pamodināja tik stipras ilgas pēc mājām, ka tās mani nomāca līdzīgi slimībai. Manas saderētās mīļie vārdi, vieglā smarža, kas dvesa no viņas vēstules, manu acu priekšā uzbūra mīļotās tēlu, un sirds man vai lūza no vēlēšanās atkal būt viņai līdzās. Turklāt es biju pārliecināts, ka tagad mani sagaidīs ar atplestām rokām, jo mana bagātība daudzkārt pārsniedza to, uz kādu varēja cerēt mans brālis, bet vecāki nemēdz parādīt durvis līgavaiņiem, kuriem kabatā vairāk nekā divdesmit tūkstoši zelta gabalu. Un man tā gribējās redzēt arī tēvu, kamēr viņš vēl nav devies aizsaules ceļos!
   Tomēr starp mani un manām ilgām atradās Huana de Garsijas ēna un mans zvērests. Es pārāk ilgi biju perinājis atriebības domas, un tagad pat stipro kārdinājumu atgriezties nomāca sajūta, ka manā dzīvē nebūs nekāda prieka, ja pārtraukšu savus meklējumus.
   Lai es varētu būt laimīgs, man vispirms vajadzēja nogalināt de Garsiju.
   Turklāt es biju pārliecināts, ka tad, ja visam atmetīšu ar roku, pār mani nāks lāsts, ko pats biju piesaucis.
   Aizgājis pie notāra, es liku viņam sastādīt rakstu, kuru pārtulkoju angļu valodā. Saskaņā ar to visu savu mantu, izņemot sev atstātos piecsimt peso, es vienādās daļās uzticēju trim personām līdz tam laikam, kamēr pats ieradīšos pēc tās. Norādītās trīs personas bija — mans vecais skolotājs, Bangejā dzīvojošais doktors Brauns, ko es uzskatīju par visgodīgāko cilvēku, mana māsa Mērija Vingfīlde un mana līgava Lilija Bozarde. Ar šo rakstu, ko lielākas drošības labad parakstīju uz kuģa klāja, lūgdams kapteini Bellu un vēl divus angļus apliecināt to, es pilnvaroju minētās personas rīkoties ar manu īpašumu pēc saviem ieskatiem, tomēr ar tādu noteikumu, lai ne mazāk kā puse naudas tiktu ieguldīta zemes īpašumos, bet atlikums — ienesīgos pasākumos. Visi augļi un peļņa no īpašumiem bija jāizmaksā minētajai Lilijai Bozardei tik ilgi, kamēr viņa neapprecēsies.
   Vienlaikus ar šo rakstu es sastādīju testamentu. Lielāko daļu mana īpašuma es novēlēju Lilijai Bozardei, ja viņa līdz manai nāves dienai neapprecēsies, bet pārējo — manai māsai Mērijai. Ja Lilija apprecētos vai nomirtu, viņas tiesa pārnāktu Mērijas un tās pēcnācēju īpašumā.
   Kad abi dokumenti bija parakstīti un aizzīmogoti, es tos līdz ar visiem saviem dārgumiem un mantām nodevu kapteinim Bellām, uzlikdams viņam par pienākumu nodot visu to Bangejā doktoram Braunam, kuram vajadzēja kapteini devīgi atalgot. Kapteinis asarām acīs lūdza mani braukt kopā ar bagātībām, un tikai tad, kad es noteikti atteicos, viņš apsolīja visu precīzi izpildīt.
   Kopā ar zeltu un dokumentiem es aizsūtīju dažas vēstules: tēvam, māsai, brālim, doktoram Braunam, skvairam Bozardam un beidzot pašai Lilijai. Šajās vēstulēs es pastāstīju par visu, ko biju piedzīvojis kopš pirmās dienas Spānijā, jo nopratu, ka manas iepriekšējās vēstules vispār nav sasniegušas Angliju, un paziņoju par savu lēmumu sekot de Garsijam kaut vai līdz pasaules galam.
   «Citi, — es rakstīju Lilijai, — var mani uzskatīt par neprātīgu, tāpēc ka es tā attālinu un varbūt arī zaudēju laimi, ko kāroju vairāk par visu zemes virsū, bet tu, tu pazīsti manu sirdi un mani nenosodīsi, lai kā arī tu bēdātos par manu lēmumu. Tu zini, ja es esmu kaut ko ieņēmis galvā, nekas, kā vien nāve, nepiespiedīs mani no tā atkāpties. Un šajā lietā es esmu saistīts ar zvērestu: lauzt to man neatļauj sirdsapziņa. Ja es tagad atteiktos no saviem meklējumiem, pat pie taviem sāniem es nekad nespētu būt laimīgs. Vispirms darbs un pēc tam atpūta, vispirms bēdas un tikai pēc tam prieks. Nebīsties par mani, es ticu, ka atgriezīšos. Un, ja man nebūs lemts atgriezties, es vismaz spēju tevi nodrošināt tā, lai tev nekad nebūtu jāiziet pie vīra pret savu gribu. Bet, kamēr de Garsija ir dzīvs, es viņam sekošu.»
   Savam brālim Džefrijam es uzrakstīju ļoti īsu vēstuli, kur izteicu visu, ko domāju par cilvēku, kas vajā neaizsargātu meiteni un cenšas sariebt prombūtnē esošam brālim. Vēlāk man pastāstīja, ka šī vēstule viņam nav vis diezkā patikusi.
   Tepat es arī gribu pateikt, ka manas vēstules un viss pārējais, ko sūtīju, laimīgi sasniedza Jarmutu. Pēc tam zelts un mantas tika pārvestas uz Loustoftu un sanestas barkā. Kad kapteinis Bells pabeidza sava kuģa izkraušanu, viņš šai barkā pa Veivniju devās līdz Bangejai un tur visu nogādāja uz doktora Brauna māju Nezer- geitstrītā.
   Kapteinis Bells jau laikus bija laidis ziņu par savu atbraukšanu, un doktora Brauna mājā tagad bija sapulcējušies mana māsa un brālis — mans tēvs pirms diviem mēnešiem bija apbedīts — skvairs Bozards, viņa dēls un meita.
   Kad kapteinis bija visu izstāstījis, tur bija brīnīšanās bez gala, bet izbrīns kļuva vēl lielāks, kad tika atvērtas lādes, kastes un svērti zelta stieņi, lai salīdzinātu to svaru ar skaitļiem, kas bija minēti manās vēstulēs, jo tik daudz zelta vienkop mūsu Bangejā līdz tam neviens vēl nebija redzējis.
   Un te Lilija sāka raudāt. Vispirms no prieka, tāpēc ka es tagad biju turīgs, bet pēc tam no bēdām, tāpēc ka nebiju atgriezies reizē ar saviem dārgumiem. Skvairs Bozards, viņas tēvs, ieraudzījis zeltu un noklausījies manus rakstus, kas pēkšņi bija pārvērtuši Liliju par bagātu sievieti neatkarīgi no tā, vai es būšu dzīvs vai miris, visiem dzirdot nozvērējās, ka allaž domājis par mani tikai pašu to labāko, bet pēc tam noskūpstīja savu meitu, novēlot tai prieku un apsveicot ar lielo laimi. īsi sakot, visi bija apmierināti, izņemot manu brāli, kurš izlavījies no mājas, neteikdams nevienam ne vārda, un pārtiešus aizgājis neceļos. Viņam taču tika atrauts no lūpām kārotais kauss, jo, mantojis mana tēva zemes, viņš bija panācis, ka Lilijai būtu viņš jāprec, — ja arī ne citādi, tad piespiestai ar varu. Pat mūsu dienās tēvs var piespiest savu meitu iziet pie vīra, ja tā vēl nav sasniegusi pilngadību, bet skvairs Bozards, allaž ieskatīdams, ka meiteņu iedomas nav ņemamas vērā, no tādas rīcības jau nepavisam nevairītos. Bet no tās dienas — tik varens ir zelta spēks! — nebija vairs nekādu runu par to, ka Lilija varētu iziet pie kāda cita. Ja viņa tagad tā gribētu darīt, tēvs pats censtos viņu atturēt, jo tad Lilija zaudētu iegūto bagātību. Taču visi skaļi runāja, ka es esot rīkojies pavisam aplam, neatteikdamies no zvēresta un nolemdams sekot savam ienaidniekam pat uz tālo Indiju. Skvairs Bozards mierināja sevi vienīgi ar domu, ka nauda, vienalga, vai es aiziešu bojā vai izdzīvošu, paliks viņa meitai. Un tikai Lilija, aizstāvot mani, sacīja:
   — Tomass ir devis zvērestu, un viņš dara pareizi, to turēdams. Tā ir viņa goda lieta. Un tagad es viņu gaidīšu, līdz viņš atgriezīsies pie manis.
   Tomēr šādas atmiņas šeit ir nevietā, jo, iekams es par šīm lietām uzzināju, aizritēja vēl dažs labs gads.

11.nodaļa Karakas bojā eja

   Otrajā dienā pēc tam, kad es biju nodevis kapteinim Bellam vēstules, «Dēkaine» jau meta līkumu ap Kadisas ostas molu. Lūkojoties tai nopakaļus, man bija tik skumji ap sirdi, ka — es nebūt nekautrējos atzīties — sāku raudāt. Ar prieku es būtu šķīries no visām bagātībām, - ko veda kuģis, ja vien to vietā kuģis vestu mani. Bet mans lēmums palika negrozāms, un tam kuģim, kas mani vedīs mājup uz Anglijas krastiem, vajadzēja būt citam.
   Ostā atradās liela spāņu karaka — «Piecas Kristus brūces», kas gatavojās doties uz Espanjolu. Izdabūjis tirgošanās atļauju uz pieņemtā dAilas vārda, es, uzdodamies par tirgotāju, sarunāju, ka kuģis uzņems arī mani. Lai atbilstu savam amatam, es par divsimt piecdesmit peso nopirku preces, pēc kurām Indijā, kā uzzināju, bija liels pieprasījums, un iekrāvu tās kuģī.
   Kuģis bija pilns ar spāņu dekaiņiem, kuru lielākā daļa bija daždažādi nelieši ar visdīvainākajām dzīves gaitām. Tomēr viņi bija samērā ciešami ceļabiedri, kamēr nebija piedzērušies. Ap to laiku es jau tik labi biju apguvis spāņu valodu un mana āriene bija tik neviltoti spāniska, ka mani viegli varēja uzskatīt par viņu tautasbrāli, ko es arī nevilcinājos izmantot, izdomādams pasaciņu par savu izcelšanos un par iemesliem, kas mani pamudinājuši meklēt laimi aiz okeāna. Attiecībā uz pārējo es tāpat kā agrāk nevienam neizpaudu savus nodomus. Lai gan biju atturīgs un nepiedalījos viņu trakajās dzīrēs, ceļabiedri drīz vien mani iemīļoja, galvenokārt par manu prasmi palīdzēt sasirgušajiem.
   Par mūsu ceļojumu īsteni nav nekā ko stāstīt, ja neskaita tā bēdīgo nobeigumu. Mēnesi mēs pavadījām Kanāriju salās, pēc tam braucām uz Espanjolu, un visu ceļu mums bija lielisks laiks, vienīgi vējš bija vājš.
   Kad līdz mūsu brauciena galamērķim — Santodo- mingo ostai pēc kapteiņa aprēķina bija palicis tikai vairs nedēļas brauciens, laiks pārmainījās. Un itin drīz no ziemeļu puses sacēlās neganta vētra, kas ar katru stundu pieauga. Trīs dienas un trīs naktis mūsu neveiklais kuģis stenēja un čīkstēja zem orkāna triecieniem, kas rāva mūs diezin kur. Beidzot kļuva
   skaidrs, ka mēs noiesim dibenā, ja vien vētra nenorims. Pa visām šuvēm kuģi sūcās ūdens, viens masts bija norauts, bet otrajam divdesmit pēdas virs klāja nolūza augšējā daļa. Taču visas šīs nelaimes nebija nekas salīdzinājumā ar to, kas mūs vēl gaidīja. Ceturtās dienas rītā milzīgs vilnis aizrāva stūri, un mūsu bezpalīdzīgais kuģis nu pilnīgi bija viļņu varā. Apmēram pēc stundas okeāna zaļā stihija vēlreiz brāzās pār klāju, noskalodama no tā kapteini. Kuģis pildījās ar ūdeni un pamazām grima dibenā.
   Un, lūk, tad sākās pats briesmīgākais. Pēdējās dienās gan matroži, gan pasažieri bija nepārtraukti žūpojuši, lai tādā veidā nomāktu savas bailes, un tagad, redzēdami, ka nāve ir acu priekšā, viņi visi spiegdami, lūgdami un zaimodami dievu, sāka skraidīt pa kuģi šurp un turp. Tie, kas vēl bija skaidrā prātā, mēģināja nolaist abas laivas. Divatā ar otru vīrieti, kādu cienījamu mācītāju, mēs mēģinājām iesēdināt tajās sievietes un bērnus, kuru uz kuģa izrādījās ne mazums, bet tas nebija vieglais darbs. Piedzērušies matroži viņus atgrūda malā un paši metās laivās. Viena no tām tūlīt apgāzās, un visi, kas tajā atradās, aizgāja bojā. Šai acumirklī karaka, strauji grimdama, sāka svērties uz sāniem.
   Redzēdams, ka vairs nav ko gaidīt, es uzsaūcu mācītajam sekot man, ielēcu jūrā un centos nokļūt pie otrās laivas, kas šajā juceklī bija brīvi aizpeldējusi, jo tajā atradās tikai dažas bailēs spiedzošas sievietes. Tā kā es biju krietns peldētājs, tad ne tikai pats laimīgi sasniedzu laivu, bet paspēju izvilkt no ūdens arī mācītāju, pirms tas nogāja dibenā.
   Šai brīdī kuģis ar pakaļgalu iegrima ūdenī, tādā stāvoklī noturēdamies kādu minūti vai ilgāk; tas deva mums iespēju paķert airus un aizirties dažas asis. Nākošajā acumirklī atskanēja mežonīgs un baismīgs uz kuģa palikušo cilvēku kliedziens, un kuģis pazuda dzelmē, gandrīz aizraudams mūs sev līdz.
   Kādu brīdi mēs sēdējām klusēdami, šausmās sastinguši. Kad virpulis nelaimes vietā bija beidzis mutuļot, mēs airējām atpakaļ uz turieni, kur bija atradusies karaka. Visapkārt okeānā mētājās atlūžņi, bet starp tiem mēs atradām tikai vienu bērnu, kas bija pieķēries pie aira. Pārējie, kādas divsimt dvēseles, bija nogrimuši dzelmē kopā ar kuģi un aizgāja bojā. Varbūt kāds vēl bija dzīvs un turējās virs ūdens, bet uznākušajā tumsā mēs viļņos neatradām nevienu. Tas, ka neizdevās vairs nevienu sameklēt, nāca mums par labu, jo laivā jau bija desmit cilvēku un vairāk tā nevarēja uzņemt nevienu. Vīrieši bija tikai divi — mācītājs un es.
   Kā jau teicu, bija iestājusies tumsa, un naktī jūra par laimi norima, jo citādi mūsu laiva apgāztos. Vienīgais, kas mums tagad atlika, bija turēt laivu šķērsām viļņiem. Tā mēs pārlaidām visu bezgala garo nakti. Dīvaini bija redzēt vai, pareizāk sakot, dzirdēt, kā mans labais ceļabiedrs mācītājs, nepārtraukdams airēšanu, pieņēma grēksūdzi no visām sievietēm pēc kārtas, bet pēc tam, atlaidis visām grēkus, raidīja pret debesīm lūgsnas par mūsu dvēseļu pestīšanu, jo glābt miesu mēs bijām zaudējuši visas cerības. Nav grūti iedomāties, ko izjutu, bet es nepakavēšos pie tā, tāpēc ka nākotnē mani gaidīja vēl daudz ļaunākas dienas, un par tām man būs vēl jāpastāsta īstajā reizē.
   Beidzot nakts pagāja, un pār vientulīgo jūru atausa gaisma Pēc īsa brīža uzlēca saule. Sākumā mēs par to priecājāmies, jo bijām nosaluši līdz kauliem, bet drīz vien karstums kļuva neizturams; laivā mums nebija ne pārtikas, ne ūdens, un mūs sāka mocīt slāpes.
   Pa to laiku brāzmaino vēju nomainīja stingra brīze. Ar airu un segas palīdzību mums izdevās izveidot kaut ko līdzīgu burām, kas mūs diezgan ātri dzina ūz priekšu. Bet okeāns ir milzīgs, un mums nebija ne jausmas, uz kādu pusi mēs dodamies.
   Ar katru stundu slāpes kļuva mokošākas. Ap pusdienas laiku pēkšņi nomira viens no bērniem, un mēs iemetām viņa līķīti okeānā. Pēc kādām trim stundām viņa māte, iesmēlusi pilnu smeļamo kausu rūgti sāļā ūdens, sāka kāri dzert. Pirmāk šķita, ka tas remdināja viņas slāpes, bet tad sievieti pēkšņi pārņēma ārprāts. Pietrūkusies kājās, viņa pārmetās pāri laivas malai un noslīka.
   Pirms vēl saule, kas atgādināja līdz sarkankvēlei nokaitētu mirdzošu lodi, bija nozudusi aiz apvāršņa, laivā bija palikuši tikai divi cilvēki, kas vēl spēja nosēdēt taisni — mācītājs un es. Pārējie gulēja krustām šķērsām laivas dibenā kā sausumā izmestas zivis un žēli stenēja. Beidzot pienāca nakts un mazliet atviegloja mūsu ciešanas, jo gaiss kļuva vēsāks. Mēs lūdzām dievu, lai tas sūtītu lietu, bet velti, un, kad saule atkal pacēlās pie skaidrajām debesīm, svelme bija tik liela, ka mēs iedomājāmies tās redzam pēdējo reizi, ja vien negadās kāds glābiņš.
   Stundu pēc saules lēkta nomira vēl viens bērns. Kad mēs laidām viņa ķermeni okeānā, es nejauši pacēlu acis un tālumā ieraudzīju kuģi, kam, spriežot pēc kursa, vajadzēja pabraukt garām kādas divas jūdzes no mums. Pateikušies dievam par šo brīnišķo skatu, mēs ķērāmies pie airiem un sākām pēdējiem spēkiem irties, lai šķērsotu kuģa ceļu. Ap to laiku vējš bija kļuvis tik niecīgs, ka mūsu smagnējā bura jau vairs nevarēja izkustināt laivu no vietas.
   Kad mēs bijām tā nopūlējušies vairāk nekā stundu, vējš pavisam norima, un kuģis ar saplakušām burām bija sastindzis uz vietas apmēram trīs jūdžu attālumā. Mēs ar mācītāju turpinājām airēt. Man likās, ka mums būs jānobeidzas laivā, jo saules stari dedzināja kā liesma, neviena vēja pūsma neatvieglināja šo svelmi, un mūsu lūpas jau sāka sprēgāt no slāpēm. Bet mēs turpinājām cīnīties, līdz pāri laivai krita kuģa mastu ēna un ieraudzījām matrožus, kas vēroja mūs no kuģa klāja. Nākošajā acumirklī mēs piebraucām cieši līdzās, un viņi, uzrunādami mūs spāņu valodā, nolaida lejup virvju kāpnes.
   Es nesamanīju, kā mēs sasniedzām klāju. Atminos tikai, ka nokritu buraudekla nojumes ēnā un krūzi pēc krūzes dzēru ūdeni, ko man pasniedza. Beidzot slāpes bija remdinātas, bet aiz pēkšņi uznākušā vārguma un reiboņa es nevarēju norīt ne kumosa ēdiena, ko man spiestin iespieda rokās. Liekas, es no tiesas biju paģībis, jo, kad atjēdzos, saule jau stāvēja tieši virs galvas.
   Man šķita, ka it kā pa sapņiem es būtu dzirdējis pazīstamu un nīstamu balsi. Tai laikā es zem nojumes biju viens: visa kuģa komanda bija sapulcējusies kuģa pakaļgalā ap kaut ko, kas likās esam cilvēka ķermenis.
   Līdzās man stāvēja liela bļoda ar ēdamo un plakana pudele ar degvīnu. Sajuzdams spēku uzplūdu, es kāri sāku ēst un dzert.
   Tikko biju beidzis savu maltīti, kad matroži kuģa priekšgalā pacēla cilvēka ķermeni un pārsvieda to pāri bortam. Es ievēroju, ka tas bija melnādainais. Tad trīs no tiem, kurus es, spriežot pēc viņu izturēšanās, uzskatīju par virsniekiem, nāca uz manu pusi, un es piecēlos, lai tos sveicinātu.
   —    Senjor, — noteica laipnā un pieklājīgā tonī augumā vislielākais no viņiem, — atļaujiet man visu vārdā apsveikt jūs ar brīnišķīgo …
   Un viņš pēkšņi aprāvās.
   Vai es vēl joprojām sapņoju jeb vai tiešām tā bija man pazīstama balss? Pacēlu acis, ieskatījos vīrieša sejā un ieraudzīju savā priekšā Huanu de Garsiju! Bet, kā es pazinu viņu, tā viņš savukārt bija pazinis mani.
   —   Karamba! — viņš iesaucās. — Kāda tikšanās! Esat sveicināts, senjor Tomas Vingfīld. Palūkojieties, draugi, ko mēs esam izmakšķerējuši! Šis jaunais cilvēks nav spānis, viņš ir angļu spiegs! Pēdējo reizi mēs ar viņu tikāmies Seviljas ielās, kur viņš mēģināja mani nogalināt, tāpēc ka es draudēju atklāt viņa nodarbošanos varas iestādēm. Un tagad viņš ir šeit, bet kādā uzdevumā, tas viņam pašam vislabāk gan zināms.
   —    Tie ir meli! — es iebildu. — Es neesmu spiegs, un šais jūrās mani atvedis tikai viens nolūks — atrast jūs.
   —    Nu ko, tas jums ir lieliski izdevies, varbūt pat pārāk lieliski! Un tagad atbildiet, vai tiesa, ka jūs sauc Tomass Vingfīlds un ka jūs esat anglis?
   —    Tas ir tiesa, bet es .. .
   —    Piedodiet! Kāpēc tad jūsu ceļabiedrs mācītājs man teica, ka uz kuģa «Piecas Kristus brūces» jūs esat nesis d'Ailas vārdu?
   —• Man uz to bija savi iemesli, Huan de Garsija.
   —    Jūs esat kļūdījušies, senjor. Mani sauc Sarseda, un šie kungi var to apliecināt. Reiz es pazinu kādu kavalieri vārdā de Garsija, bet viņš ir miris.
   —    Jūs melojat! — es iesaucos, bet par to viens no de Garsijas pavadoņiem iezvēla man tieši pa zobiem.
   —    Lēnāk, draugs, — apturēja viņu de Garsija. — Nesmērē rokas ar šo žurku. Un, ja jau tu gribi sist, tad paņem labāk nūju. Jūs dzirdējāt, draugi, viņš atzinās, ka braucis uz kuģa ar svešu vārdu un īstenībā ir anglis, viens no mūsu dzimtenes ienaidniekiem. Es varu piebilst, ka viņš, cik man zināms, ir spiegs un īstais slepkava, — to es varu apliecināt ar savu goda vārdu. Bet, senjori, viņa majestātes pārstāvja pilnvaroti, mēs še varam spriest tiesu. Un, lai nevienam neliktos, ka man padomā netaisna rīcība, tāpēc ka šis angļu suns nosaucis mani par meli, es labāk atstāju šo lietu jūsu rokās.
   Es atkal mēģināju ierunāties, bet spānietis, tas pats, kas bija man iezvēlis, neganta izskata nelietis, izrāva zobenu un nozvērējās, ka viņš noduršot mani, ja es vēlreiz atvēršu muti. Pēc tam es atzinu par labāku klusēt.
   —    Šis anglis izskatītos tīri labi rājas galā! — noteica tas pats spānietis.
   De Garsija, kas vienaldzīgu seju dungoja kādu melodiju, paraudzījās vispirms uz rāju, pēc tam uz manu kaklu, pasmaidīja, un viņa skatiens, pilns naida, apdedzināja mani kā ar uguni.
   —    Man ir labāks priekšlikums, — iejaucās trešais virsnieks. — Ja pakārsim viņu, var sākties visādas runas, un tā mēs arī zaudētu krietnu peļņu. Bet puisis ir spēcīgs un novilks raktuvēs ne vienu vien gadu. Pārdosim viņu kopā ar pārējo kravu. Vai arī es pats nopirkšu viņu. Manā muižā tādi noderēs!
   Kad de Garsija izdzirda šos vārdus, viņa sejā bija lasāma vilšanās, jo viņš reizi pa visām reizēm gribēja tikt no manis vaļā. Taču viņš uzskatīja par prātīgāku neiejaukties un, nevērīgi nožāvādamies, noteica:
   —    Manis pēc ņem viņu, draugs, kaut par velti! Tikai es tevi brīdinu! Uzraugi viņu kārtīģi. Citādi viņš tev ietrieks mugurā stiletu.
   Virsnieks iesmējās un atbildēja:
   —    Nez vai mūsu draugam gadīsies tāda iespēja! Es nemēdzu nokāpt simt pēdu zem zemes, kur atradīsies viņa mājvieta. Un arī tagad, angli, es domāju, tev ir vieta apakšā!
   Virsnieks pasauca matrozi un pavēlēja tam atnest no miroņa noņemtās važas. Tas tika izdarīts, un pēc tam, kad es tiku pārmeklēts un man bija atņemts tas mazumiņš zelta, kas atradas pie manis — viss, kas bija palicis pāri no manas bagātības — ap kājām un ap kaklu man aplika važas un aizvilka mani līdz kravas telpām. Bet es vēl nebiju tur nokļuvis, kad jau pēc dažnedažadam pazīmēm nopratu, kādu kravu ved šis kuģis. Tie bija vergi, kas bija saķerti Fernandinā — tā spāņi sauc Kubas salu. Kuģis veda vergus pārdošanai uz Espanjolu, un es tagad biju viens no tiem.
   Nezinu, kā aprakstīt visas tās šausmas, kādas valdīja kravas telpās. Tās bija zemas, ne augstākas par septiņām pēdām, un važas sakaltie vergi stāvēja tieši netīrajā ūdenī, kas skalojās kuģa dibenā. Viņi bija sablīvēti cits pie cita tik cieši, cik vien to atļāva pie kuģa sānos iestiprinātajiem gredzeniem piekaltās važas. Pavisam te varēja būt divsimt vīriešu, sieviešu un bērnu; drīzāk gan jāsaka, ka divsimt te būs bijuši pirms nedēļas, kad kuģis_ devās ceļā. Tagad kādi divdesmit jau bija nomiruši, un tas skaitījās maz, jo spāņi parasti jau noraksta zaudējumos savas velnišķīgās tirdzniecības preču trešo daļu vai pat pusi.
   Kravas telpās mani pārņēma briesmīgs nelabums. Es jau tā tik tikko turējos kājās, un mani galīgi sabeidza šausmīgās skaņas, pretīgā smirdoņa un skati, kas manām acīm pavērās pavadoņu lukturu blāvajā spīdumā, jo kravas telpā neiespiedās ne gaisma, ne arī gaiss. Pavadoņi vilka mani uz priekšu, un drīz vien es jau biju pieķēdēts starp melnādainiem vīriešiem un sievietēm. Manas kājas atradās netīrajā ūdenī.
   Spāņi aizgāja, noņirgdami, ka anglim arī tāda gulta esot pārāk laba. Kādu brīdi es vēl cietos, bet pēc tam miegs vai nemaņa nāca man palīgā, un es iegrimu neziņā.
   Tā pagāja diennakts.
   Kad es atkal atvēru acis, necik tālu no manis ar lukturi rokās stāvēja tas pats spānietis, kam biju pārdots vai vienkārši atdots, un pavēlēja noņemt važas no melnādainās sievietes man līdzās. Sieviete bija mirusi; lukturu gaismā es paspēju saskatīt, ka viņu bija nobeigusi briesmīga slimība, ar kuru man līdz tam nebija iznācis sastapties. Pēcāk es uzzināju, ka slimību sauc par «melnajām vēmām». Izrādījās, ka sieviete nav vienīgais upuris: es saskaitīju divdesmit līķu, ko citu pēc cita vilka laukā no kravas telpām; bez tam pamanīju, ka slimi bija vēl arī daudzi citi vergi.
   97
   Bija redzams, ka spāņi izbijušies ne pa jokam. Nespēdami neko uzsākt pret briesmīgo slimību, viņi centās to ierobežot, iztīrot un izvedinot kravas telpas, un tāpēc atrāva virs mūsu galvām dažus
   r — 4557
   klāja seguma dēlus. Ja viņi to nebūtu darījuši, mēs visi droši vien būtu aizgājuši bojā. Es esmu pārliecināts, ka nekritu slimībai par upuri tikai tāpēc, ka visplatākā sprauga klājā atradās tieši virs manis un, kad iztaisnojos, cik nu vien važas atjāva, varēju elpot samērā tīru gaisu.
   Izdalījuši mums ūdeni un miltu plāceņus, spāņi aizgāja. Ūdeni es kari izdzēru, bet plāceņus ēst nevarēju, jo tie bija sapelējuši.
   Tas, ko redzēju un dzirdēju visapkārt, bija tik baismīgi, ka negribas par to rakstīt. Dažubrīd upuri spalgi kliedza, dažureiz vaidēja, tad laiku pa laikam pieklusa, un tikai mirēji svaidījās pirmsnāves murgos. Saule bez mitas spiedās cauri klāja dēliem, un no briesmīgā karstuma mēs zaudējām pēdējos spēkus. Bija jūtams, ka kuģis nekustas: sapratu, ka vēja nav un mēs dreifējam. Piecēlies kājās, es ar papēžiem atspēros pret kādu kuģa brangu, bet ar muguru — pret tā sāniem, un tādā stāvoklī varēju redzēt pa klāju staigājošo kājas.
   Piepeši man garām noplīvoja priestera sutana. Es nodomāju, ka tam jābūt manam ceļabiedram, ar kuru mēs izglābāmies pēc kuģa bojā ejas, un pacentos saistīt viņa uzmanību. Galu galā man tas arī izdevās. Tiklīdz garīdznieks saprata, kas atrodas tur lejā, viņš atgūlās uz klāja, it kā lai atpūstos, un mēs parunājāmies.
   Mācītājs sacīja, ka jūrā esot bezvējš, kā es jau biju nojautis, un ka uz kuģa plosoties briesmīga sērga, kas pievārējusi jau trešdaļu komandas. Viņš piebilda, ka tas esot debesu sods, kas nācis pār kuģa Jaudīm par viņu cietsirdību un ļaundarībām.
   Uz to es atbildēju, ka sods nācis ne tikai pār gūstītājiem, bet arī pār gūstekņiem, un pajautāju, kur tagad atrodas de Garsija jeb, kā viņu šeit sauca, Sarseda.
   Garīdznieks man pavēstīja, ka šorīt Sarseda esot saslimis. Šī ziņa mani neizsakāmi iepriecināja. Ja jau es neieredzēju de Garsiju arī agrāk, tad viegli iedomāties, kā viņu nīdu tagad.
   Pēc tam garīdznieks aizgāja, bet drīz atgriezās, atnesdams ar citrona sulu sajauktu ūdeni, kas man šķita pats debesu nektārs, labu ēdienu un augļus. Visu to viņš man padeva pa klājā izlauzto spraugu. Pielicis visas pūles, es ar savām važās sakaltajām rokām saķēru ēdienu un tūlīt pat visu notiesāju līdz pēdējam. Tad mācītājs, man par lielu apbēdinājumu, aizgāja. Viņa aiziešanas iemeslus es uzzināju tikai otrā rītā.
   Kā pagāja diena un nakts, es nezinu. Kad kravas telpā atkal parādījās spāņi, vajadzēja izvilkt četrdesmit līķu, bet slimnieku pa šo laiku bija saradies vēl vairāk. Pēc spāņu aiziešanas es atkal piecēlos kājās un sāku gaidīt savu draugu garīdznieku. Bet es gaidīju velti, garīdznieks vairs neatnāca.

12.nodaļa Tomass krastā

   Es nostāvēju vairāk par stundu un tikko neizgriezu sev kaklu, skatoties pēc garīdznieka. Beidzot, kad jau grasījos nogāzties kravas telpas dibenā, jo vairāk nevarēju noturēties tādā saliektā stāvoklī, dēļu spraugā pavīdēja sievietes tērpa mala. Es pazina tērpu, jo tādu valkāja viena no sievietēm, kas bija izglābusies laivā kopā ar mani.
   —    Senjora, — es iečukstējos, — dieva dēļ uzklausiet mani! Tas esmu es — d'Aila Es esmu šeit starp vergiem, iekalts važās.
   Sieviete sarāvās, bet pēc tam, tāpat kā mācītājs, apsēdās uz klāja, un es pastāstīju viņai gan par savu briesmīgo stāvokli, nenojauzdams, ka viņai jau viss zināms, gan ari par šausmam te lejā.
   —    Ak vai, senjor, — viņa man atbildēja, — mums te augšā nemaz neklājas labāk. Uz kuģa plosās briesmīga sērga. Seši matroži jau miruši, bet tādu, kas mokās agonijā, ir vēl vairāk. Kaut jūra mus būtu toreiz aprijusi kopā ar pārējiem! Mēs izglābāmies no jūras, bet nokļuvām tieši ellē. Mana maie jau mirusi, mans mazais brālītis mirst.
   —    Kas noticis ar mācītāju? — es iejautājos.
   —    Mācītājs nomira šorīt; viņu tikko iemeta jūrā. Pirms nāves viņš pastāstīja man par jums un piekodināja man jums palīdzēt, ja tas būs iespējams. Bet viņš jau runāja pavisam nesakarīgi, un es nodomāju, ka tie ir tikai murgi. Un bez tam, kā es varu jums palīdzēt?
   —    Varbūt jūs varat man sadabūt ēdienu un dzērienu, — es lūdzu. — 2ēl mūsu drauga, lai dievs mielo viņa dvēseli. Bet kas ir ar kapteini Sarsedu? Vai viņš jau miris?
   —    Nē, senjor, no visiem, ko šī sodība ķērusi, viņš vienīgais ir atlabis. Nu man jāiet pie brālīša, bet vispirms es jums sameklēšu ēdamo.
   Viņa aizgāja, bet drīz jo drīz atgriezās ar ēdienu un tērpa krokās paslēptu Vīna pudeli. Es atkal paēdu, svētīdams viņas labo sirdi.
   Tā sī sieviete ēdināja mani divas dienas, nesot ēdienu naktīs. Otrajā nakti viņa teica, ka vujas mazais brālītis nomiris un no kuģa komandas slimības neskarti palikuši vairs tikai piecpadsmit
   matroži un viens virsnieks. Arī viņa pati jūtoties slima. Vel viņa sacīja, ka ūdens rezerves uz kuģa gandrīz izbeigušās un vergiem atlicis gauži maz pārtikas. Pēc tam viņa vairs neatnāca, liekas, ka arī viņa būs mirusi.
   Divdesmit stundas pēc sievietes pēdējā apmeklējuma es pats atstāju nolādēto kuģi. Veselu dienu neviens neienāca kravas telpā, lai paēdinātu vergus vai arī lai paraudzītos, kas notiek ar tiem, bet daudziem jau arī vairs nevajadzēja nekādas uzraudzības, jo viņi bija miruši. Nedaudzi vēl bija palikuši dzīvi, tomēr arī tos, cik varēju vērot, jau bija ķērusi sērga. Es pats paglābos no slimības varbūt tāpēc, ka tajās dienās biju spēcīgs, ar apskaužamu veselību, kas drudzim un visādām kaitēm neļāva mani pieveikt. Bez tam mani spēcināja arī labais ēdiens, ko man piegādāja. Tomēr es jutu, ka ilgi vis nevilkšu. Iekalts važās briesmīgajā līķu kambarī, es lūdzos pēc nāves, lai tā nāktu mani atpestīt no šīs briesmīgās dzīves.
   Pagāja vēl viena diena tādā pašā svelmē, ko neveldzēja ne mazākā vēsmiņa. Visbeidzot iestājās nakts, pilna šausmīgu vaidu un mirēju gārdzoņas. Man tomēr izdevās aizmigt, un sapnī es klejoju ar savu mīļoto pa Veivnijas ieleju.
   Uz rīta pusi mani pamodināja dzelzs žvadzoņa. Atvēris acis, es ieraudzīju, ka vairāki spāņi lukturu gaismā no itin visiem vergiem —• kā no dzīviem, tā mirušiem — sita nost važas. Atbrīvojuši verga ķermeni no važām, viņi uz mirušā vai dzīvā uzmeta virves cilpu un izvilka visus pa lūku uz klāja. Necik ilgi pēc tam smags šļaksts ūdenī aiz borta pavēstīja pārējo. Es sapratu, ka visi vergi tiks pārmesti pār bortu, jo trūka ūdens, un bez tam spāņi cerēja tādā veidā paglābt no mēra vēl dzīvi palikušos saviešus.
   Kādu laiku es vēroju spāņus darbojamies, līdz starp viņiem un mani bija palikuši tikai divi melnādainie vergi, viens miris, bet otrs dzīvs. Zinot, ka mani gaida tāds pats liktenis un ka tūdaļ tikšu iemests jūrā, sāku pārdomāt, ko darīt tālāk: teikt viņiem, ka esmu vesels, ka mēris mani nav skāris, un izlūgties sev dzīvību vai samierināties ar to, ka mani noslīcina? Man pārlieku gribējās dzīvot, bet kaut vai pēc tā vien, ka nolēmu nepielikt ne mazāko pūļu un sagaidīt nāvi kā žēlsirdīgu atpestītāju, var spriest, kādas mocības biju pārcietis un cik vājš no visām likstām un apkārtējām šausmām bija kļuvis mans gars. Bez tam es taču zināju, ka šāda lūgšanās te maz ko līdzēs, jo bija acīm redzams, ka spāņu jūrnieki bija vai prātu zaudējuši no bailēm un domāja tikai par to, kā ātrāk tikt vaļā no vergiem, kam bija vajadzīgs ūdens un, pats galvenais, kas, pēc viņu domām, bija mēra avots. Tāpēc es noskaitīju visas lūgsnas, kādas vien ienāca prātā, un, bailēs drebēdams, gatavojos sagaidīt nāvi. Jo, lai cik stiprs arī ir gars, nabaga miesa vairās no nāves un nezināmā, kas to gaida pēc tam.
   Un, lūk, nosūtījuši uz augšu manu vēl dzīvo bēdu brāli, vīri ķērās pie manis. Puskaili matroži rāvās kā traki, cenzdamies pēc iespējas ātrāk tikt galā ar netīkamo darbu, sviedri viņiem plūda aumaļām, un, lai nezaudētu samaņu, viņi laiku pa laikam iekampa pa degvīna malkam.
   — Tas arī vēl dzīvs un liekas tīri vesels, — noteica viens no jūrniekiem, atsvabinot mani no važām.
   —     Vienalga, dzīvs vai miris, aizvāc šo suni, — aizsmacis nosēca otrs spānietis, un es pazinu viņā to pašu virsnieku, kam biju atdots par vergu. — Šis anglis atnesis mums nelaimi. Svied šo Jonu [14] pār bortu, lai viņš tur ar savu ļauno aci blenž uz haizivīm!
   —    Lai top, — atsaucās jūrnieks un ar pēdējo sitienu atbrīvoja mani no važām. — Kad pašiem paliek tikai pa krūzei ūdens dienā uz galviņu, viesus nav ko cienāt: tos izliek aiz durvīm. Noskaiti savas lūgsnas, angli, un lai tās palīdz tev kaut mazliet vairāk nekā citiem uz šī nolādētā kuģa. Še tev zāles, lai vieglāka slīkšana, — šīs mantas uz klāja ir vairāk nekā ūdens.
   To sakot, viņš pastiepa man pudeli ar degvīnu. Es satvēru to un dzēru lieliem malkiem. Degvīns mani mazliet uzmundrināja. Pēc tam spāņi man apsēja virvi, deva signālu, un tie, kas atradās augšā uz klāja, sāka vilkt, tā ka drīz vien es jau šūpojos gaisā.
   Šai acumirklī luktura gaisma krita uz spānieti, kam es biju atdots verdzībā un kas tagad bija pavēlējis pārmest mani pār bortu. Un es skaidri saredzēju viņa sejā zīmes, kas lasāmas jebkuram ārstam.
   —     Paliec sveiks, — es viņam teicu. — Liekas, ka mēs drīz tiksimies. Ko tu vēl darbojies, muļķi? Atpūties labāk, jo mēris ir skāris tevi. Pēc sešām stundām tu mirsi!
   Kad viņš izdzirda manus vārdus, viņam šausmās pavērās mute un kādu acumirkli viņš stāvēja bez valodas. Pēc tam viņš izgrūda briesmīgu lāstu un atvēzējās ar āmuru triecienam, kas būtu aši darījis galu manām ciešanām, ja uz klāja stāvošie virves vilcēji šai mirklī nebūtu mani uzvilkuši augšā. Nākošajā sekundē virve tika atlaista, un es nokritu uz klāja. Man līdzās stāvēja divi melnādainie, — viņu pienākums bija iesviest jūrā nabaga nelaimīgos, bet viņiem aiz muguras ar nesenās slimības izvārdzinātu seju atzveltnes krēslā sēdēja de Garsija un apvēdinājās ar savu som- brēro, jo nakts bija ļoti karsta.
   Spožajā mēness gaismā viņš mani tūdaļ pazina un uzrunāja:
   —     Ko es redzu? Tu vēl joprojām šeit un turklāt dzīvs, brālēn? Tu patiesi esi varen sīksts; es domāju, ka tu jau esi nosprādzis vai sprāgsti. Ja nebūtu šī nolādētā mēra, es nudien pats par to būtu parūpējies. Nu, galu galā tas ir piepildījies, un vienigā veiksme visā šajā braucienā ir tā, ka man būs tas prieks aizraidīt tevi pie haizivīm. Tas man būs gandarījums par daudz ko, mans draugs Vingfīld. Tātad tu devies pāri jūrai, lai atriebtos man, vai ne? Nu ko, es ceru, ka tu šeit laiku pavadīji patīkami. Ērtības gan nebija nez kādas lielās, toties vismaz sagaidīšana bija sirsnīgai Bet nu ir laiks pasteidzināt aizejošo viesi. Ar labu nakti, Tomas Vingfīld! Ja tev gadīsies satikt savu māmiņu, pasaki viņai: man tiešām žēl, ka biju spiests viņu nodurt, jo tā bija vienīgā būtne zemes virsū, kuru esmu mīlējis. Tu droši vien domā, ka toreiz ierados tādēļ, lai nogalinātu tavu māti? Nē. Viņa mani piespieda, un es to izdarīju, glābdams pats savu dzīvību. Ja es viņu nebūtu nogalinājis, es vairs nekad neskatītu Spāniju! Viņā bija pārāk daudz manu asiņu, un viņa neļautu man aiziet dzīvam. Liekas, arī tavās dzīslās rit tās pašas asinis, citādi tu tik daudz nedomātu par atriebību. Diemžēl, tas nav nesis tev nekāda labuma!
   Te viņš atgāzās krēslā un atkal sāka apvēdināties ar savu platmaļu cepuri.
   Pat stāvēdams uz nāves sliekšņa, es jutu, ka manas asinis no piedauzīgajām zobgalībām sāka vārīties. Jā, saprotams, de Garsija varēja triumfēt! Es biju vajājis viņu pa pēdām, bet ar ko tas beidzās! Vēl acumirklis, un viņš mani nosūtīs pie haizivīm. Un tomēr es pacentos atbildēt viņam pēc iespējas cienīgāk.
   —    Liktenis ir pret mani, de Garsija, — es teicu, — bet, ja tevī vēl ir kaut piliens vīrišķības, dod man zobenu, un izbeigsim mūsu strīdu reizi pa visām reizēm. Es zinu, ka tu esi novārdzis pēc slimības, bet vai es pēc visām šīm naktīm un dienām, kas pavadītas jūsu ellē, esmu spēcīgāks? Mēs esam līdzīgi, de Garsija.
   —     Iespējams, brālēn, bet kāpēc mums kauties? Atklāti sakot, allaž, kad mēs tikāmies vaigu vaigā, man līdz šim nebija veicies, un tas ir visai dīvaini. Bet zini, mani mulsināja pareģojums, ka tu nesīšot man nāvi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es tiecos pēc gaisa pārmaiņas šajās siltākajās zemēs. Lai arī esmu pārcietis slimību, es vēl esmu dzīvs un mirt netaisos. Bet tu — atvaino mani, ka es to vispār pieminu, — tu, var teikt, esi jau mironis. Lūk, šie senjori, — to sakot, viņš norādīja uz abiem melnādainajiem, kas pa mūsu sarunas laiku bija paguvuši iesviest jūrā tūlīt pēc manis pa lūku izvilkto vergu, — gaida, lai varētu pielikt punktu mūsu sarunai. Varbūt tu vēlies ar manu starpniecību nodot kādu ziņu? Ja tā, tad klāj to laukā, jo laika nav daudz. Kravas telpas līdz rītausmai ir jāiztīra.
   —    Nē, man nav nevienam ziņa sūtāma, bet gan tev kāda vēsts nododama, de Garsija, — es atbildēju. — Taču, pirms es to nododu, Jauj man vēl ko pateikt. Tev liekas, ka esi uzvarējis, negantais slepkava, bet varbūt spēle vēl nav galā. Tavas bailes vēl var izrādīties pamatotas. Es nomiršu, bet mana atriebība dzīvos, jo es to uzticu tā rokai, kurai man vajadzēja to nodot jau pašā sākumā. Varbūt tu nodzīvosi vēl kādu gadu ilgāk par mani, bet vai tu domā, ka tev izdosies izbēgt? Kādā jaukā dienā tu mirsi tāpat, kā šai naktī miršu es. Un kas būs tad, de Garsija?
   —    Stājies, es tevi lūdzu, — viņš ar nievājošu smīnu pārtrauca mani. — Cik man zināms, tu vēl neesi iesvaidīts garīdznieku kārtā. Tu teici, ka tev esot man kāda ziņa. Saki ātrāk! Laiks negaida, brālēn Vingfīld! Kas varēja sūtīt vēsti man, trimdiniekam?
   —    Izabella de Sigvensa, kuru tu piekrāpi ar viltus laulībām un pameti, — es atbildēju.
   De Garsija pielēca no krēsla un apstājās manā priekšā.
   —    Kas noticis ar viņu? — viņš satraukti čukstēja.
   —    Viņu iemūrēja dzīvu klostera sienā, kopā ar bērnu.
   —    Iemūrēja dzīvu! Svētā dievmāte! Kā tu to zini?
   —    Man nejauši gadījās būt klāt, tas ir viss. Viņa -lūdza pastāstīt tev par to, kā viņa un bērniņš mira, par to, ka viņa nevienam neatklāja tavu vārdu un nomira, tevi mīlēdama un tev piedevusi. Vairāk viņa nekā neteica, bet es gribu te ko piebilst. Lai viņas tēls vajā tevi mūžīgi, viņas un manas mātes tēls. Lai vajā tevi dzīvē un nāvē, virs zemes un ellē!
   De Garsija uz acumirkli aizklāja seju ar rokām, bet tad nolaida tās, atgāzās krēslā un uzkliedza melnādainajiem matrožiem:
   —    Aizvāciet šo vergu! Ko jūs tūļājaties?
   Vīri tuvojās man. Tomēr es nedomāju doties viņiem rokās. Es biju ieņēmis galvā, ja man veiktos, piespiest de Garsiju dalīties manā liktenī. Pēkšņi pielēcis pie viņa, es apķēros viņam ap vidu un novilku no krēsla. Niknums un izmisums piešķīra man spēkus. Man izdevās pacelt de Garsiju līdz reliņam, bet ar to arī viss beidzās. Tai pašā acumirklī abi'melnādainie matroži metās pie mums un izrāva viņu no mana tvēriena. Sapratu, ka viss ir zaudēts, jo matroži grasījās sakapāt mani ar saviem zobeniem, tāpēc es atspiedos ar rokām pret reliņu un ielēcu jūrā.
   Prāts sacīja man, ka vislabākais ir noslīkt, cik ātri vien iespējams, un es nodomāju pie sevis, ka nemaz nemēģināšu peldēt, bet laidīšos uzreiz dibenā. Tomēr dzīvības alkas izrādījās stiprākas par mani; tik tikko atjēdzies ūdenī, es sāku sisties rokām un kājām un peldēt gar kuģa sānu, cenšoties turēties ēnā, jo baidījos, ka de Garsija pavēlēs nogalināt mani ar bultām vai musketes šāvieniem. Un tieši šai acumirklī es dzirdēju, ka viņš, neganti lamādamies, sacīja:
   — Projām viņš ir un šoreiz uz laiku laikiem. Bet pareģojums galu galā tik tikko nepiepildījās. Tpū, cik daudz baiļu es pārdzīvoju šī cilvēka dēļ!
   Es apzinājos, ka tas, ko daru, ir tīrais neprāts, jo arī tad, ja neviena haizivs mani neaprīs, es varētu noturēties tādā veidā siltajā ūdenī kādas sešas vai astoņas stundas, lai visupēdīgi noslīktu. Un kāds gan tad būs labums no mana cīniņa! Tomēr es turpināju nesteigdamies peldēt. Pēc netīrumiem un smirdoņas vergiem pieblīvētajā kravas telpā svaigā ūdens pieskāriens un tīrais gaiss man šķita kā vīns un ēdiens. Es jutu, ka peldot manī ieplūst spēks.
   Kad biju no kuģa attālinājies jau kādus simt jardus un no klāja nez vai kāds varēja mani pamanīt, es vēl joprojām dzirdēju pār bortu krītošo vergu ķermeņu radītos šļakstus un vēl dzīvi palikušo kliedzienus, kas pamazām noklusa.
   Pacēlis galvu, palūkojos apkārt ūdens klajā un ieraudzīju, ka netālu no manis peld kāds priekšmets. Es centos piepeldēt pie tā, gaidīdams, ka jebkurš acumirklis man būs pēdējais, jo šie ūdeņi mudžēja no haizivīm. Drīz vien biju tam itin tuvu un sev par lielu prieku atklāju, ka tā bija no kuģa nomesta liela muca, kas peldēja ūdenī stāvus.
   Sasniedzis mucu, es, pagrūzdams no apakšas, pamanījos to pagāzt tā, ka man izdevās pieķerties pie mucas augšmalas. Es ieraudzīju, ka tā līdz pusei pildīta ar smirdošiem plāceņiem; laikam arī tāpēc tā bija iesviesta jūrā. Šo puvušo plāceņu svars kā balasts noturēja mucu taisni virs ūdens.
   Es nodomāju, ka haizivis kaut vai uz laiku man nebūs bīstamas, ja man izdosies ierāpties mucā. Bet, kā tur iekļūt, es neapjēdzu. Tā prātodams, nejauši pametu acis atpakaļ un nepilnu divdesmit soļu attālumā iferaudzīju virs ūdens haizivs spuras. Tās nesās tieši man virsū. Mani pārņēma šausmas, bet izmisums deva man spēkus un apķērību. Pavilcis mucas malu uz leju, līdz tajā sāka gāzties ūdens, ar otru roku ieķēros mucas pretējā malā un tad, pacēlis savu ķermeni pāri malām, saliecu ceļus.
   Vēl šobrīd man nav skaidrs, kā tas izdevās, bet nākošajā mirklī es jau biju mucā, ticis cauri tikai ar nobrāztiem stilbiem.
   Tomēr negaidīti iegūtā laiva no sapelējušo slapjo plāceņu, mana ķermeņa un ieplūdušā ūdens svara pati taisījās nogrimt. Mucas malas pacēlās virs okeāna līmeņa tikai kādu nepilnu collu.
   Es sapratu, ka pietiek tikai vienas spaiņa tiesas un muca nogrims. Bet haizivs spuras atradās jau vairs tikai četrus jardus no manis. Nākošajā acumirkli tā ar joni uzdūrās mucai un to stipri sašūpoja.
   Es drudžaini sāku ar saujām smelt ūdeni, un mucas malas izslējās jau augstāk. Kad tās beidzot pacēlās kādas divas collas virs ūdens, haizivs, saniknota, ka laupījums aizgājis secen, iznira no ūdens, pagriezās uz sāniem, un es izdzirdu, ka tās zobi nošņirkstēja pret koku un dzelzs stīpām. Muca sasvērās, sāka griezties uz vietas, un tajā iešļāca ūdens. Nu es to smēlu kā neprātīgs. Ja haizivs atjaunotu savu uzbrukumu, es būtu pagalam. Bet acīmredzot ne koks, ne dzelzs tai nebija pa zobam. Haizivs attālinājās, tomēr vēl vairākas stundas es laiku pa laikam redzēju pavīdam tās spuras.
   Es smēlu saujām, līdz vairs nespēju pacelt ūdeni, bet tad man izdevās novilkt zābaku un izmantot to smeļamā kausa vietā. Drīz jo drīz mucas malas pacēlās kādas divpadsmit collas virs ūdens, un es pārtraucu smelšanu, baidīdamies, ka citādi tā apgāzīsies. Tagad man bija iespējams atpūsties. Un tad es iedomājos, ka viss ir velti, ka es taču tik un tā vai nu noslīkšu, vai aiziešu bojā no slāpēm. Ar dziļu nožēlu es aptvēru, ka mana mazdūšība tikai paildzinājusi ciešanas.
   Izmisumā piesaucu debesis un šajā stundā lūdzos tik sirsnīgi kā vēl nekad. Kad beidz^ lūgšanu, pār mani nāca miers un atgriezās cerība. Man šķita brīnumaini, ka nedaudzās dienās esmu trīskārt izbēdzis no lielām briesmām: vispirms, karakai bojā ejot, tad no mēra un bada vergu tirgotāju kuģa kravas telpā un nule, kaut arī tikai uz īsu brīdi, no haizivs šausmīgās rīkles. Likās, ka ne jaunu tāpēc es biju izglābies no briesmām, kas daudziem bijušas liktenīgas, lai visupēdīgi aizietu bojā tik nožēlojamā veidā! Un, lai gan manā izmisuma stāvoklī jebkura cerība bija neprāts, es sāku cerēt. Nemāku teikt, vai šis mierinājums nāca no augšas vai arī manī tobrīd bija pārāk daudz dzīvības un es vienkārši nespēju ticēt, ka drīz miršu.
   Pamazām es tiktāl atžirgu, ka sāku pat ievērot nakts skaistumu. Okeāns bija rāms kā dīķis; nebija ne vēja pūsmiņas. Mēness jau rietēja, un visa debess bija izrotāta ar neskaitāmām apbrīnojami spožām zvaigznēm, kādu nemēdz būt Anglijā. Bet, lūk, zvaigznes sāka bālēt, debess austrumos sārtojās, un drīz vien parādījās pirmie saules stari. Šai laikā virs mierīgā ūdens līmeņa pacēlās bieza migla, kurā piecdesmit jardu attālumā nekas nebija redzams. Tā neizklīda vairāk par stundu, un tikai tad, kad saule jau bija krietnā gabalā, migla pagaisa un es pamanīju, ka atrodos no kuģa diezgan tālu: pie apvāršņa bija redzami tikai kuģa masti, kas kļuva aizvien sīkāki, līdz pazuda pavisam. Ap šo laiku visa okeāna virsma jau bija atbrīvojusies no miglas; tikai nez kāpēc vienā pusē tā palika karājamies kā biezs vāls.
   Saule kjuva arvien karstāka, sagādājot man briesmīgas mokas. Ja neskaita tos dažus malkus degvīna, ko biju dabūjis vergu tirgotāju kuģa kravas telpās, es nebiju dzēris jau veselu diennakti. Neaprakstīšu savas ciešanas visos sīkumos. Teikšu tikai, ka nez vai tās spēs iedomāties cilvēks, kas nekad nav, slāpēs izkaltis, stundu pēc stundas stāvējis mucā ar kailu galvu nežēlīgajā tropiskās saules versmē, kad saules mirdzumu atstaro ūdeņu spogulgludā virsma. Brīžiem mani pārņēma neizturams vārgums un reibonis, un vairākkārt es tik tikko neiekritu jūrā. Beidzot ieslīgu tādā kā miegā vai nemaņā, no kā mani pamodināja spalgas putnu balsis un viļņu šļakstiem.
   Palūkojies laukā no mucas, es ar izbrīnu un lielu prieku ieraudzīju, ka šķietamais miglas vāls patiesībā ir zems krasts. Paisums mani strauji nesa uz sēkli kādas lielas upes grīvā. Neskaitāmas kaijas klaigājot medīja virs tās vietas, kur, saldūdenim saplūstot ar sāļo okeāna ūdeni, mēdza uzturēties zivju bari. Lūk, viena kaija sagrāba zivi, kas svēra ne mazāk par trim mārciņām, un pūlējās izcelt laupījumu no ūdens. Kad tas neizdevās, putns ar knābi cirta pa zivs galvu, līdz zivs bija beigta, bet pēc tam sāka to raustīt gabalos. Tobrīd muca peldēja garām šai vietai, un es veikli paķēru zivi. Nākošajā acumirklī es jau apriju jēlo gaļu. Tas var likties pretīgi, bet es vēl ne reizi dzīvē nebiju ēdis ar tādu ēstgribu un vēl neviens ēdiens man nebija licies tik spirdzinošs!
   Kad biju noēdis, cik nu varēju bez ūdens noēst, es atlikušo zivs gabalu noslēpu sava kamzoļa kabatā un sāku prātot, kā pārvarēt sēkļa bangas. Drīz man kļuva skaidrs, ka, stāvēdams mucā, nevarēšu šķērsot bangu joslu, tāpēc steigšus gāzos ūdenī un uzrāpos uz mucas jāteniski. Bangu josla jau bija klāt, un man vajadzēja visiem spēkiem turēties pie mucas. Paisums ātri nesa mucu uz priekšu. Pēc pusstundas bangas jau palika aizmugurē, un es atrados lielās upes grīvā.
   Te laime man vēlreiz uzsmaidīja: es izmakšķerēju no ūdens pa straumei peldošu koka gabalu, kas man noderēja aira vietā. Ar tā palīdzību man izdevās stūrēt savu kuģi uz niedrēm biezi noaugušu krastu, kur pacēlās skaistu, slaidu koku puduri ar lielu riekstu ķekariem vainagos.
   Tā, pavadījis savā mucā turpat vai desmit stundu, izkāpu uz cietzemes bez jauniem starpgadījumiem. Tā gan bija tīrā nejaušība, ka man izdevās sasniegt krastu, jo upe burtiski vārījās no pretīgiem rāpuļiem, tā saucamiem krokodiliem, kurus daži dēvē par aligatoriem. Bet tobrīd es vēl nekā par tiem nezināju.
   Es sasniedzu zemi tieši pašā laikā, jo, pirms nokļuvu krastā, bēgums līdz ar upes straumi sāka vilkt mani atpakaļ atklata jūrā, no kuras es droši vairs nebūtu atgriezies. Pēdējās desmit minūtes man bija jāpiepūlē visi spēki, lai piespiestu mucu virzīties uz priekšu pretī krastam. Pēdīgi, pamanījis, ka dziļums zem manis nesasniedz pat četras pēdas, es novēlos no mucas un brišus nokļuvu līdz krastam. Te es nokritu, lai atpūstos un pateiktos dievam par brīnišķīgo izglābšanos. Taču slāpes, kas mani pārņēma ar jaunu, vēl niknāku spēku, neļāva man ilgi tā gulēt, un es, uzrausies kājās, grīļīgiem soļiem vilkos gar upes krastu, līdz uzdūros lietus peļķei. Tas izrādījās saldūdens, svaigs un gards.
   Tad, prieka asarām līstot, es dzēru, dzēru, līdz vairs nevarēju. Lai tie, kas atradušies tādā pašā bēdīgā stāvoklī, atceras, ko viņiem nozīmēja ūdens, jo vārdos tas nav izsakāms.
   Padzēries un nomazgājis jūras sāļumu no sejas un no ķermeņa, salūkoju kabatā zivs atliekas un priecīgs noēdu tās līdz pēdējai kripatai. Šīs pusdienas mani stiprināja, tomēr es biju tik nomocīts, ka izstiepos tepat kāda baltziedaina krūma ēnā un acumirklī aizmigu.
   Kad atvēru acis, bija jau nakts. Droši vien es būtu nogulējis vēl vairākas stundas, ja man šausmīgi neniezētu un nesāpētu viss ķermenis. Es pielēcu kājās, neciešamās sāpēs nolādēdams visu pasaulē. Pirmajā brīdī nekādi nevarēju izprast savu moku cēloni, bet pēc tam pamanīju, ka gaiss ņudzēt ņudz no odiem līdzīgiem sīcošiem kukaiņiem. Uzmetušies uz ādas, viņi sūca asinis un vienlaikus rētiņās ielaida indi. Spāņi šos nelietīgos kukaiņus sauc par moskītiem. Tie nebūt nebija vienīgie kaitēkļi. Tūkstošiem citu radījumu kniepadatas galviņas lielumā uzkrita man kā suņi vajātam lācim, iegraužoties dziļi miesā, kur vēlāk radās strutojošas čūliņas. Spāņi tos sauc par «garrapatas», bet es tos uzskatu par mazām ērcītēm. Bez šiem bija vēl daudz citu mocītāju — visus tos neuzskaitīt — dažāda izmēra un izskata, bet visiem bija kaut kas kopējs: tie visi koda un bija indīgi.
   Veselu nakti es cīnījos ar šo sodību un tikko nesajuku prātā. Man ne acumirkli nebija miera! Neilgi pirms rītausmas es metos pie upes un iegūlos ūdenī, cerot kaut mazliet atvieglināt savas ciešanas. Bet nebiju nogulējis ne desmit minūtes, kad man līdzās no dūņām izrāpās milzīgs krokodils. Es vēl nekad nebiju redzējis tik pretīgu un drausmīgu briesmoni un, saprotams, šausmās izlēcu krastā, kur mani jau gaidīja neskaitāms daudzums lidojošu un rāpojošu neradījumu.
   Bet diezgan par šiem sasodītajiem kukaiņiem!

13.nodaļa Ziedoklis

   Beidzot pienāca rīts, sastapdams mani gaužām neapskaužamā stāvoklī. Mana seja no moskītu indes bija uztūkuši kā ķirbis, un arī ķermenis neizskatījās neko labāks. Aiz niezes nevarēju nekur glābties, tāpēc skrēju un lēkāju kā ārprātīgs. Bet kurp es gan būtu aizskrējis šajā milzīgajā purvājā, kas nepazina cilvēka pēdas? Ne mazākās jausmas! Taču, tā kā man vajadzēja nepārtraukti kustēties, es gāju gar upes krastu, visu laiku iztraucēdams daudz krokodilu un riebīgu čūsku. Nu es redzēju, ka dzīvot te nav iespējams, un nolēmu lauzties uz priekšu, kamēr nokritīšu nemaņā un nāve atbrīvos mani no visām mocībām.
   Tā nocīnījos vairāk par stundu, līdz beidzot iznācu klajā, vietā, kur neauga ne krūmi, ne niedres. Es šķērsoju to, palēkdamies, dejodams un ar piepam- pušajām rokām atgaiņādamies no odiem, kas kā mākonis sīca virs manas galvas. Mans gals jau bija tuvu. Spēki mani atstāja, un es tik tikko turējos uz kājām. Un šai acumirklī piepeši ieraudzīju balti ģērbtus cilvēkus ar bronzas krāsas ādu. Viņi bija ķēruši upē zivis un tagad sēdēja un ēda, bet viņiem aizmugurē ūdenī atradās vairākas laivas, kas bija piekrautas ar precēm.
   Ieraudzījuši mani, iedzimtie sāka skaļi kaut ko klaigāt man svešā valodā, pakampa līdzās gulošos ieročus — lokus ar bultām un koka vāles, kurās no visām pusēm bija sadurtas asas vulkāniskā stikla [15] šķembas — un nāca man virsū, acīmredzot lai nogalinātu mani. Lūgdamies pēc žēlastības, es pacēlu rokas. Kad iezemieši ieraudzīja, ka esmu neapbruņots un galīgi nevarīgs, viņi nolaida ieročus un uzrunāja mani. Par zīmi, ka nesaprotu, es papurināju galvu, pēc tam parādīju ar roku uz jūras pusi un tad uz savu uztūkušo seju. Iedzimtie māja ar galvu. Viens no viņiem aizskrēja pie laivas un atnesa kādu brūnu, smaržojošu ziedi. Pēc tam viņš ar zīmēm man pavēlēja noņemt palikušos apģērba gabalus, kas visos radīja lielu izbrīnu. Es izģērbos, iedzimtie iezieda mani, un acumirklī es sajutu milzīgu
   atvieglojumu: neciešamā nieze un svelošā sajūta beidzās, bet, pats galvenais, ziede atvairīja kukaiņus, — kopš šī brīža tie mani vairs tā neapgrūtināja.
   Pēc tam iezemieši paēdināja mani ar ceptu zivi, kukurūzas plāceņiem un padzirdīja ar varen gardu karstu dzērienu, ko klāja brūnas putas; vēlāk uzzināju, ka tā bija šokolāde. Kad paēdu, iezemieši, savā starpā klusu apspriedušies, ar mājienu uzaicināja mani kāpt vienā no laivām un pasniedza man pīteņus, kur gulēt. Es paklausīju. Tūlīt pēc manis tai pašā laivā — tā bija diezgan prāva — iekāpa vēl trīs cilvēki. Viens no tiem, visai iznesīgs vīrietis ar cēlu, nopietnu seju — es jau no paša sākuma saskatīju viņā vadoni — nosēdās man iepretī, bet divi pārējie novietojās abos laivas galos un ķērās pie airiem. Mēs atstājām krastu pārējo triju laivu pavadībā, bet, tikko bijām paspējuši nobraukt apmēram jūdzi, es, ārkārtīgā noguruma pārvarēts, aizmigu.
   Es pamodos krietni možāks, nogulējis acīmredzot vairākas stundas, jo saule jau rietēja. Pārsteigts es ievēroju, ka iznesīgais iezemietis, kas laivā sēdēja man pretī, apsargā manu miegu, atgaiņājot odus no manis ar biezlapainu zaru. Spriežot pēc viņa labsirdības, man nebija jābaidās sliktas apiešanās. Nomierinājies es sāku pārdomāt, kādā gan svešā malā esmu nokļuvis un kas tie par cilvēkiem. Bet drīz es beidzu lauzīt galvu, jo minējumiem nebija nekādu pieturas punktu, un sāku vērot garāmslīdošās ainavas.
   Tagad mēs braucām uz augšu pa upi, kas bija šaurāka nekā tā, kuras krastā es biju izmests. Pārpurvojušies brikšņi bija pazuduši, un to vietā abās pusēs pletās klajums. Pareizāk sakot, to varētu saukt par klajumu, ja nebūtu milzīgo koku, kas augumā pārspēja visvarenākos ozolus. Daži no kokiem bija apbrīnojami skaisti! Pa tiem ložņāja vīteņaugi, nokarādamies kā virves pat no augšējiem zariem, bet starp zariem bija redzami dīvaini, krāšņi ziedaugi, kas, kā likās, sakņojās tieši koka mizā, līdzīgi sūnām uz mūra. Koku zaros ķērkdami sēdēja putni košām spalvām, un pērtiķi tarkšķēja un pļāpāja, mūgu tuvošanās satraukti.
   Kad saule laidās lejup, apmirdzot šo brīnumaino, neredzēto ainu, laivas sasniedza no baļķiem celtu piestātni, un mēs izkāpām krastā. Tumsa iestājās pēkšņi, un es sapratu tikai, ka mani kaut kur ved pa labu ceļu. Drīz mēs sasniedzām vārtus; šeit pulcējās daudz ļaužu, bija dzirdamas suņu rejas; liekas, ka tā bija ieeja pilsētā. Izgājuši cauri vārtiem, devāmies uz priekšu pa kādu garu ielu, kurai abās pusēs slējās mājas. Pie pēdējās mājas sliekšņa mans ceļabiedrs apstājās, "paņēma mani pie rokas un ieveda šaurā, zemā istabā, kur tumsu kliedēja no māla pagatavoti gaismekļi.
   Dažas sievietes tuvojās un noskūpstīja viņu, citas, droši vien kalpones, sveicināja viņu, ar vienu roku skarot grīdu. Pēc tam visu skatieni pievērsās man, un manu ceļabiedru apbēra jautājumiem, kuru saturu es varēju tikai nojaust.
   Kad vispārējā ziņkārība bija apmierināta, tika pasniegtas vakariņas. Maltīte, kuru mani uzaicināja iebaudīt, bfja bagātīga, ar daudziem dīvainiem ēdieniem. Es nosēdos uz pīteņa un ķēros pie ēšanas, nomēģinādams no visām bļodām, ko sievietes bija sarindojušas tieši uz grīdas.
   Sievietes, kas mūs apkalpoja, bija acīm diezgan tīkamas, bet viņu vidū ar savu grāciju sevišķi izcēlās kāda liela auguma smuidra meitene ar maigu un labsirdīgu sejas izteiksmi, kas viņas skaistumam piešķīra īpašu burvību. Viņa bija tikpat melnīgsnēja kā visi, bet ar pareiziem vaibstiem un brīnišķīgām acīm. Es pieminu šo meiteni šeit divu iemeslu pēc: vispirms, viņa divas reizes izglāba mani — no upurēšanas dieviem un no spīdzināšanas un, otrkārt, tālab, ka tā bija vēlāk pazīstamā Kortesa mīļākā, bez kuras palīdzības viņš nebūtu spējis iekarot Meksiku. Bet tanīs dienās viņa pat nenojauta, ka liktenis viņai lēmis nodot savu dzimteni Anavaku nežēlīgo spāņu iekarotāju jūgā.
   Ar pirmo acu uzmetienu ievēroju, ka Marinu — kopš šī brīža es viņu saukšu tā, jo viņas īstais vārds ir pārāk garš — aizkustināja mans bēdīgais stāvoklis un viņa darīja visu iespējamo, lai paglābtu mani no apkārtējo uzmācīgās ziņkārības un palīdzētu man. Viņa atnesa man ūdeni, ko nomazgāties, netīro skrandu vietā iedeva tīras audekla drānas un no spilgtām spalvām darinātu plecu apmetni.
   Pēc vakariņām mani ieveda mazā atsevišķā istabā ar pīteni gultas vietā; es tūlīt izstiepos uz tā un nospriedu, ka, lai arī varbūt būšu uz mūžu mūžiem zudis savai tautai, vismaz esmu nonācis patīkamu un laipnu cilvēku vidū, kuri, pēc visām zīmēm spriežot, nebūt nav mežoņi. Tiesa, viena lieta mani satrauca: es atklāju, ka, neraugoties uz labo apiešanos, tomēr esmu gūsteknis, proti, uz manas mazās istabiņas sliekšņa gulēja ar vara šķēpu bruņojies cilvēks.
   Pirms gulētiešanas pavēros pa koka kārtīm aizrežģoto spraugu, kas aizstāja logu, un ieraudzīju, ka māja atrodas plaša laukuma malā. Laukuma vidū vairāk nekā simt pēdu augstumā izslējās milzīga piramīda. Piramīdas visotnē bija redzama akmens celtne — templis, kā es pareizi iedomājos, un pie tā ieejas dega uguns. Jau aizmigdams es vēl nobrīnījos, kādam nolūkam gan ir vajadzīga tik milziga celtne un kādiem dieviem par godu tā uzcelta.
   No rīta man bija lemts to uzzināt.
   Šeit, liekas, būtu izdevīgi pastāstīt par to, kas man kļuva zināms tikai krietni vēlāk. Es biju nokļuvis Tavasko pilsētā, kādas Ana- vakas dienvidu provinces galvaspilsētā, kas no galvenās pilsētas Tenočtitlanas jeb Mehiko atradās dažu simtu jūdžu attālumā. Upe, kuras grīvā tiku iedzīts, saucās Riotavasko. Tieši šeit nākošajā gadā izkāpa malā Kortess. Bet mans namatēvs — pargīzak sakot, sagūstītājs — bija Tavasko kasiks jeb vecākais; tas bija viņš, kas vēlāk Kortesam uzdāvāja Marinu. Tā nu es biju pirmais baltais cilvēks, kas dzīvoja starp indiāņiem, ja neskaita kadu Agilāru, kuru sešus gadus pirms manis vētra līdz ar dažiem biedriem bija izmetusi Jukatanas piekrastē.
   Agilāru izglāba Kortess, turpretī visi pārējie tika ziedoti briesmīgajam kara dievam Uicilopočtli. Bet indiāņi jau bija gana dzirdējuši par spāņiem un raudzījās uz viņiem ar māņticīgām šausmām. Apmēram gadu pirms tam, kad tiku izmests malā, Jukatanas piekrasti apmeklēja idalgo Ernandess de Kordova un ne vienu reizi vien cīnījās ar iezemiešiem, bet tajā pašā gadā, kad ierados es, tikai pirms manis, Tavasko grīvā bija iebraucis Huans de Grihalva. Es tiku uzskatīts par vienu no svešās, dīvainās teulu cilts — tā indiāņi sauca spāņus — piederīgajiem. Tātad biju ienaidnieks, kura asinis alka viņu dievi.
   Miega atspirdzināts, es piecēlos līdz aT ausmu, nomazgājos, apģērbu man iedoto audekla tērpu un izgāju lielajā istabā, kur man atnesa ēdienu. Tikko biju paguvis stiprināties, kad istabā ienāca mans sagūstītājs kasiks divu cilvēku pavadībā, kuru izskats man lika sarauties šausmās. Viņu briesmīgās sejas pauda cietsirdību, melnie tērpi bija izrakstīti ar noslēpumainām, asins- sarkanām zīmēm, bet garie, savēlušie mati ar kādu dīvainu masu bija salipināti murskulī. Šie cilvēki, kuriem visi klātesošie, ieskaitot pašu kasiku, parādīja vislielāko cieņu, glūnēja uz mani ar tādu mežonīgu prieku, ka asinis man sastinga dzīslās. Viens no viņiem atrāva vajā manu balto ģērbu un, uzlicis netīru delnu uz manas trauksmaini pukstošās sirds, sāka skalā balsī skaitīt tās pukstienus, kamēr otrs tikai māja ar galvu. Kā vēlāk uzzināju, viņš teicis, ka es esot loti stiprs.
   Lai saprastu, kas šeit notiek, es sāku vērot apkārtstāvošo sejas, mēģinādams rast tanīs izskaidrojumu, un pēkšņi mans skatiens sastapās ar Marinas skatienu. Tas, ko lasīju meitenes acīs, neatstāja man ne mazāko šaubu: tās bija pilnas baiļu un žēluma. Sapratu, ka pār mani kritusi briesmīgas nāves ēna. Bet, iekams paspēju kaut ko uzsākt vai vismaz apdomāties, priesteri jeb, kā viņus sauca indiāņi, — pabas sagrāba mani un izvilka no istabas. Visa saime, izņemot Marinu un kasiku, pavadīja mūs.
   Mēs iznācām lielā laukumā — šķiet, tas bija tirgus laukums, — ko iejoza daudzas skaistas akmens un kaļķu mājas; tikai retumis starp tām bija pa kādai kleķa būdai. Laukumu ātri pildīja ļaužu pūļi. Vīrieši, sievietes un bērni — visi raudzījās, kā mani ved uz augsto piramīdu, kuras virsotnē kvēloja uguns.
   Kad nonācām pie piramīdas, mani ieveda nelielā telpā, kas bija izcirsta celtnes akmens sienā. Šeit vairāki priesteri norāva man apģērbu, izņemot gurnu jostu, un uzlika galvā košu ziedu vainagu. Telpā jau atradās divi indiāņi, un viņu šausmās pārvērstās sejas liecināja, ka arī viņi bija nolemti nāvei.
   Pēc brīža kaut kur augstu virs mūsu galvām sāka rībēt bungas. Mūs izveda no telpas un nostādīja gara priesteru gājiena vidū tā, ka es atrados pārējiem upuriem priekšā. Priesteri uzsāka kādu dziesmu, un mēs kāpām augšup pa ietvi, kas vijās apkārt piramīdai. Ietve izbeidzās piramīdas virsotnē ar četrstūrainu laukumu, kura malas varēja būt četrdesmit soļu garas. No virsotnes laukuma pavērās lielisks skats uz pilsētu un tās apkaimi, taču tobrīd prāts man nenesās uz ainavu vērošanu, lai cik jaukas tās arī būtu. Laukuma viņā malā pacēlās divi koka torņi apmēram piecdesmit pēdu augstumā — kara dieva Uicilopočtli un gaisa dieva Kesal- koatla tempļi, pa kuru vaļējām durvīm mums pretī ņirdza riebīgas akmenī cirstas abu dievu statujas. Tempļos uz zemiem altāriem lielās zelta bļodās bija vakarējo upuru sirdis. Svētnīcu sienas iekšpusē klāja dažnedažādi ķēmīgi attēli. Iepretī tempļiem uz altāra dega mūžīgā uguns, bet tā priekšā pacēlās velvēts melna marmora bluķis, kas atgādināja parastu krogus galdu, un milzīgs, ritenim līdzīgs akmens ar vara gredzenu vidū. Akmens caurmērs sasniedza kādas desmit pēdas.
   To visu es atcerējos tikai vēlāk, kaut gan tobrīd likās, ka neredzu neko, jo, tikko bijām sasnieguši augšējo laukumu, mani saķēra un aizrāva uz apaļo akmeni. Šeit man aplika ap vidu ādas jostu, kas bija piesieta pie vara gredzena tieši ar tik garu auklu, lai es varētu aizskriet līdz akmens malai, bet ne tālāk. Pēc tam man iespieda rokā šķēpu ar krama uzgali; šķēpus iedeva arī abiem gūstekņiem, kas gāja aiz manis, un ar zīmēm mani mudināja cīnīties ar tiem: indiāņu uzdevums bija uzlēkt uz akmens, bet man vajadzēja to aizstāvēt. Es nodomāju, ka mani varbūt atlaidīs brīvībā, ja man izdosies nodurt šos divus nelaimīgos radījumus. Tāpēc, lai glābtu pats savu dzīvību, es biju gatavs pārraut viņu dzīves pavedienu, ja vien to iespētu. Virspriesteris deva zīmi, pavēlot indiāņiem sākt uzbrukumu, bet tie bija tik ļoti pārbijušies,
   ka nekustējās ne no vietas. Tad priesteri sāka šaust tos ādas pātagām, līdz beigu beigās nelaimīgie, kliegdami aiz sāpēm, skrēja man virsū. Viens no viņiem sasniedza akmeni nedaudz atrak un uzlēca uz tā. Ar šķēpa triecienu ievainoju viņu rokā. Izsviedis no rokas ieroci, nabadziņš metās bēgt, un otrs indiānis sekoja viņam. Viņi negribēja cīnīties, un nekādi pātagu cirtieni jau vairs nespēja piespiest viņus man uzbrukt.
   Redzot, ka drosme galīgi pametusi gūstekņus, priesteri nolēma viņus nogalināt. Skaļas dziedāšanas un mūzikas pavadībā viņi sagrāba manis ievainoto indiāni un aizvilka pie velvētā marmora bluķa, kas, izrādījās, bija ziedoklis, un nogāza tur viņu uz muguras. Nelaimīgo turēja pieci priesteri: divi sagrāba to aiz rokām, divi aiz kājām un viens aiz galvas. Pēc tam virspriesteris, kas nu bija aplicis purpursārtu apmetni, tas pats, kas bija taustījis manas sirds pukstus, noskaitīja kādu lūgsnu un, pacēlis itctli — no vulkāniskā stikla pagatavotu izliektu nazi, ar vienu triecienu pāršķēla nelaimīgā krūtis, izpildot seno upurēšanas rituālu saulei.
   Šai brīdī viss milzīgais lejā stāvošais pūlis, kura acu priekšā notika šī asiņainā izrāde, nometās ceļos un palika tā tik ilgi, līdz ziedojums bija iemests zelta upurtraukā dieva Uicilopočtli tēla priekšā. Pēc tam briesmīgie priesteri metās uz upura ķermeni. Kliegdami viņi aiznesa to līdz piramīdas jeb teokalli malai un noi ripināja lejup pa tās stāvajiem sāniem. Daži cilvēki, kas piramīdas pakājē bija gaidījuši, līķi pacēla un aiznesa. Kādam nolūkam viņiem bija vajadzīgs līķis, es tad vēl nezināju.
   Pirmais upuris tik tikko bija nogalināts, kad priesteri sagrāba otro, ar kuru rīkojās tāpat. Un atkal pūlis laukumā krita ceļos. Tad visbeidzot bija pienākusi mana kārta. Jutu, ka mani satver, tad manu acu priekšā viss sagriezās, un es atģidos tikai uz nolādētā ziedokļa. Priesteriem staipot manus locekļus un galvu, krūtis man tā izriezās, ka āda uz tām bija savilkta kā uz bungām. Bet, pār mani noliecies, stāvēja pats sātans cilvēka izskatā savā sarkanajā apmetnī ar stikla nazi rokās. Nemūžam neaizmirsīšu ne viņa asinskāro, nežēlīgo seju, ne arī zvērojošās acis, viņam atmetot atpakaļ savēlušās matu šķipsnas. Priesteris nedūra tūlīt, viņš tīksminājās ap mani, ar naža asmeni viegli durstīdams manas krūtis. Likās, bija pagājusi vesela mūžība, iekams viņš notēmēja ar nazi. Un, lūk, beidzot caur miglu, kas aizplīvuroja manas acis, es redzēju, ka pazib atvēzētais nazis. Likās, ka mana stunda bija situsi. Bet te priestera roku pusceļā sakampa cita roka, un es izdzirdu čukstam kādu balsi.
   113
   Dzirdētais priesterim nebija pa prātam. Griezīgi iekaukdamies, viņš pēkšņi metās uz priekšu, lai nodurtu mani, bet tā pati roka
   8 — 4557
   atkal pārtrauca naža kritienu. Priesteris iegāja Kesalkoatla templī, un es ilgu laiku paliku guļam uz ziedokļa, ciezdams simt nāvju mokas, jo biju pārliecināts, ka nolemts pirms nāves mani spīdzināt un tāpēc mana nokaušana pārtraukta.
   Es gulēju uz akmens, un ugunīgie saules stari cepināja manas krūtis. No lejas bija dzirdama tūkstošgalvainā pūļa tālā dūkoņa — tur sapulcējušies ļaudis brīnījās par notikušo. Un, kamēr es gulēju šai briesmīgajā vietā, likās, ka gar acīm aizslīd visa mana dzīve. Atcerējos simtiem sen aizmirstu sīkumu: tālo bērnību, savu zvērestu, Lilijas atvadu skūpstu un pēdējos vārdus, atcerējos, kāda bija de Garsijas seja, kad mani taisījās mest okeānā, atcerējos Izabellas de Sigvensas nāvi, un mana pēdējā neskaidrā doma bija izbrīns: kālab visi priesteri ir tik nežēlīgi!
   Atkal bija dzirdams soļu troksnis, un es aizvēru acis, jo nespēju vairs raudzīties šai briesmīgajā nazī! Bet, kā par brīnumu, trieciens nenāca. Pēkšņi manas rokas tika palaistas vaļā, mani nostādīja uz kājām, lai gan es biju pārliecināts, ka manas kājas jau nekad vairs neskars zemi, un pēc tam aizveda līdz piramīdas malai, jo pats es nespēju paiet. Te priesteris, kas nupat vēl bija gatavs mani nogalināt, uzkliedza lejā stāvošajiem skatītājiem dažus vārdus, kas lika tiem iešalkties kā mežam no vēja brāzmas, savām asiņainajām rokām apkampa mani un noskūpstīja uz pieres.
   Tikai tagad pamanīju, ka man līdzās iespaidīgs, ar pieklājīgu smaidu sejā stāv kasiks, kas mani bija sagūstījis. Smaidot viņš bija atdevis mani priesterim un tagad ar to pašu smaidu saņēma mani atpakaļ.
   Mani nomazgāja, apģērba un ieveda Kesalkoatla templī. Tur es stāvēju aci pret aci ar šīs dievības riebīgo tēlu un, kamēr priesteri skaitīja savas lūgsnas, nespēju atraut skatienu no zelta upurtrauka, kurā vajadzēja atrasties arī manai sirdij. Pēc tam man ..palīdzēja iet lejup pa ietvi, kas līkumoja ap piramīdu, līdz tās pakājei. Te mans sagūstītājs kasiks paņēma mani pie rokas un izveda cauri pūlim, kas tagad, kā likās, vēroja mani neizprotamā bijībā. Pirmais cilvēks, ko satikām kasika mājās, bija Marina. Viņa lūkojās manī, čukstēdama maigus vārdus, kurus es nesapratu. Man atļāva doties uz savu istabu, kur, pārciestā galīgi novārdzināts, pavadīju atlikušo dienas daļu. Patiesi, es biju nokļuvis sātanu zemē!
   Bet tagad jāpastāsta, kā man izdevās izglābties no priestera naža. Marinu, kurai biju iepaticies, iežēlināja mans bēdīgais liktenis un, būdama brīnum atjautīga, viņa izdomāja, kā mani glābt.
   Kad mani jau veda uz ziedokli, Marina vērsusies pie sava
   »
   114
   saimnieka kasika un atgādinājusi viņam, ka Anavakas imperators Montesuma, uztraucies par teulu jeb spāņu parādīšanos, kā zināms, ne reizi vien bija izteicis vēlēšanos redzēt kādu no tiem. Marina sacījusi, ka es, bez šaubām, esot teuls un Montesuma noteikti būšot dusmīgs, ja es tikšot ziedots šai tālajā pilsētā un netikšot vispirms aizsūtīts viņam, lai viņš mani varētu upurēt, ja uzskatīšot to par vajadzīgu. Kasiks viņai atbildējis, ka tā esot prātīga valoda, tomēr viņai par to vajadzējis runāt agrāk, jo es jau atrodoties priesteru rokās un izraut mani no tām neesot cerību.
   — Ai nē! — iebilda Marina. — Jāpasaka priesteriem, lūk, kas: viņi grib teulu upurēt Kesalkoatlam, bet Kesalkoatls pats bija baltādains [16] . Un var taču gadīties, ka šis cilvēks ir viens no viņa bērniem Vai dievam būs tīkami, ja viņam tiks upurēts paša dēls? Bet, pat ja dievs nesadusmosies, tad Montesuma gan noteikti kļūs nikns un atriebsies kā tev, tā arī priesteriem.
   Uzklausījis Marinu, kasiks saprata, ka viņai taisnība, un, atsteidzies uz teokalli, apturēja pār mani pacelto nazi. Sākumā virspriesteris bija pārskaities un kliedza, ka tā esot svētuma zaimošana. Tomēr, kad kasiks izskaidroja viņam, kas par lietu, priesteris apjēdza, ka prātīgāk būs nesavilkt pār savu galvu Montesumas dusmas. Tāpēc mani atbrīvoja un ieveda templī. Kad es iznācu no tā, priesteris paziņoja tautai, ka dievs atzinis mani par vienu no saviem dēliem. Šī iemesla pēc kopš tās dienas indiāņi pret mani izturējās godbijīgi.

14.nodaļa Kvautemoka izglābšana

   Pēc šīs briesmīgās dienas Tavasko iedzīvotāji, kas mani sauca par teulu, proti, par spānieti, apgājās ar mani laipni un vairs nemēģināja mani ziedot saviem dieviem. Ne uz to pusi arī nel Tagad es biju labi apģērbts un paēdis. Varēju staigāt, kur vien gribēju, kaut arī tikai sargu pavadībā, kuriem par manu bēgšanu vajadzēja samaksāt ar savām galvām. Es uzzināju, ka jau nākošajā dienā pēc tam, kad biju izrauts no priesteru rokām, pie lielā valdnieka Montesumas tika nosūtīti ziņneši, lai pavēstītu par manu sagūstīšanu un uzzinātu valdnieka gribu. Bet līdz Tenočtitlanai ceļš bija tāls, un, iekams ziņneši atgriezās, pagāja daudz nedēļu.
   Pa to laiku es ik dienas cītīgi mācījos maiju, [17] kā arī acteku valodu. Mana skolotāja bija Marina. Pati viņa nebija dzimusi vis Tavasko, bet gan Painalā, kas atradās zemes dienvidaustrumdaļā. Māte bija pārdevusi viņu tirgotājiem, lai Marinas mantojuma daļa paliktu bērnam, kas bija tai dzimis otrajā laulībā, un tādā veidā meitene galu galā bija nonākusi pie Tavasko kasika.
   Bez valodām es centos iepazīties ar šīs zemes vēsturi un paražām un iemācīties zīmējumu rakstu, kādu šeit lietoja. Vienlaikus, pateicoties savai dziedniecības mākai, es ieguvu lielu cieņu, tā ka Tavasko iedzīvotāji bija pilnīgi pārliecināti, ka patiesi esmu labā dieva Kesalkoatla dēls.
   Bet, jo vairāk es iepazinu šo tautu, jo mazāk to sapratu. Daudzējādā ziņā tā atradās uz vienāda līmeņa ar jebkuru no man zināmām pasaules tautām. Nevienā tautā nav prasmīgāku amatnieku, tikai nedaudzās ir labāki celtnieki, un maz ir tādu tautu, kas var lepoties ar taisnīgākiem likumiem. Bez tam indiāņi ir vīrišķīgi un pacietīgi. Bet viņu ticība bija kā tārps koka saknē. Tās priekšraksti bija cildeni un daudzējādā ziņā atgādināja kristīgo reliģiju, piemēram, kopīgs bija kristīšanas rituāls. Bet pie kā tas noveda īstenībā, es jau tiku stāstījis iepriekš.
   Un tagad es jautāju: kas tad galu galā ir ļaunāk —
   upurēt dieviem cilvēkus vai spīdzināt tos inkvizīcijas pagrabos un dzīvus iemūrēt klosteru sienās?
   Mēneša laikā, ko pavadīju Tavasko pilsētā, es iemācījos valodu jau tiktāl, ka varēju sarunāties ar Marinu. Mēs kļuvām draugi, bet ne vairāk. Tā bija viņa, no kuras es guvu gan lielāko daļu savu zināšanu, gan daudz padomu, kā izturēties, lai nenokļūtu nelaimē. Es savukārt stāstīju viņai par mūsu ticību un eiropiešu paražām. Tieši šīs zināšanas, ko Marina guva no manis, palīdzēja viņai vēlāk kļūt par neaizstājamu palīgu spāņiem, pieņemt viņu ticību un izprast balto cilvēku dzīvi.
   . Tā es nodzīvoju Tavasko kasika mājā vairāk nekā četrus mēnešus. Galu galā kasika laipnība sniedzās pat tiktāl, ka viņš piedāvāja man savu meitu par sievu un bija visai pārsteigts, kad es pēc iespējas godbijīgāk noraidīju viņa laipnību, jo meitene bija tiešām skaista. Patiesi, pret mani izturējās lieliski, un, ja vien sirds mani nevilktu projām un man nebūtu jāšausminās par asiņainajiem rituāliem, ko izpildīja manu acu priekšā gandrīz vai ik dienas, es droši vien būtu iemīlējis šo laipno, prasmīgo un strādīgo tautu.
   Beidzot, kad bija pagājuši pilni četri mēneši, no Montesumas galma atgriezās sūtņi, kas bija ilgi aizkavējušies ceļā pārplūdušo upju un citu starpgadījumu dēļ. Valdnieks uzskatīja manu sagūstīšanu par varen svarīgu notikumu un tik ļoti vēlējās mani redzēt savā galvaspilsētā, ka sūtīja pēc manis savu brāļadēlu, princi Kvautemoku, dodams tam līdz daudz karavīru.
   Es nekad neaizmirsīšu savu pirmo tikšanos ar princi, ar kuru vēlāk mēs kļuvām labi draugi un ieroču brāļi. Kad viņš, eskorta pavadīts, ieradās Tavasko, es, paņēmis loku un bultu, ar kuriem rīkojos tik prasmīgi, ka yisi indiāņi brīnēt brīnījās, biju izgājis laukā no pilsētas briežu medībās. Ziņnesis aicināja mūs atgriezties, un mēs, paņēmuši nomedīto briedi, devāmies atpakaļ. Tuvojoties kasika mājai, es ieraudzīja, ka pagalmā pulcējušies grezni ģērbti karavīri. Viņu vidū ar savu greznumu īpaši izcēlās kāds jauns vīrietis. Tas bija ļoti liela auguma, platiem pleciem, daiļu vaigu un ērgļa skatienu. Viss viņa izskats pauda cildenumu un valdonību. Šī cilvēka augumu sedza zelta bruņas, tām pāri bija pārmests no krāšņām, dažādu krāsu joslās mākslinieciski sakārtotām spalvām darināts apmetnis. Galvā viņam bija bruņucepure, pār kuru slējās valdnieka simbols — ērglis, kas plosa dārgakmeņiem izraibotu zelta čūsku, rokas un kāju stilbus rotāja dārgakmeņiem greznotas zelta sprādzes. Rokā viņš turēja vara šķēpu.
   Ap šo cilvēku drūzmējās daudz citu augstmaņu, kas bija tērpušies visai līdzīgi, vienīgi ar to atšķirību, ka vairums zelta bruņu vietā nēsāja cauršūtas kokvilnas vamžus [18] un pie viņu bruņu cepurēm valdnieka simbola vietā šūpojās dārgakmeņu sprādzēm saturēti spalvu pušķi. Šis cilvēks bija princis Kvautemoks, Montesumas brāļadēls, bet vēlāk — Anavakas pēdējais valdnieks.
   Ieraudzījis princi, es sveicināju viņu pēc indiāņu paražas, ar labo roku vispirms skarot zemi, bet pēc tam to pieliekot pie galvas. Kvautemoks dažus mirkļus cieši vēroja mani stāvam vienkāršā apģērbā un ar loku rokās, tad sirsnīgi pasmaidīja un teica:
   —    Patiesi, teul, ja -vien es kaut ko saprotu no cilvēka izskata, man liekas, ka mēs esam līdzīgi pēc izcelsmes un pēc gadiem, tālab tev neklājas noliekties manā priekšā, kā to dara vergs, parādot godu savam kungam.
   Sakot šos vārdus, viņš sniedza man roku. Es paspiedu to un ar Marinas palīdzību, kas nenolaida savas sajūsmā mirdzošās acis no diženā pavēlnieka, atbildēju:
   —    Varbūt tas ir tā, princi. Bet, kaut arī dzimtenē es esmu cilvēks ar vārdu un visai turīgs, šeit esmu tikai no ziedokļa izglābts vergs.
   —    To es zinu, — viņš noteica, pieri saraucis, — labi gan, ka tevi paglāba, pirms vēl dzīvība bija tevi atstājusi. Citādi Montesumas dusmas nāktu pār šo pilsētu.
   Un, to sakot, viņš paskatījās uz kasiku, kas bailēs notrīcēja, — tādas šausmas tanīs dienās iedvesa Montesumas vārds.
   Pēc tam Kvautemoks pajautāja man, vai tiesa, ka es esot teuls, tātad spānietis. Es atbildēju, ka neesmu vis spānietis, bet esmu cēlies no citas balto cilvēku cilts, lai gan manās dzīslās rit arī spāņu asinis. Likās, ka šāds apgalvojums viņu samulsināja: līdz šim viņš nebija dzirdējis par citām baitādaino cilvēku ciltīm. Tad es pastāstīju viņam mazliet par sevi — galvenokārt to, kā es nokjuvu šeit.
   Uzklausījis mani, Kvautemoks noteica:
   —    Ja pareizi esmu sapratis tavus vārdus, teul, tu apgalvo, ka neesi spānietis, lai arī tevī ir spāņu asinis un tu esi atbraucis šurp uz spāņu kuģa. Šis stāsts man liekas dīvains. Bet par šīm lietām lai lemj pats Montesuma, tāpēc nerunāsim vairs par tām. Nāc, parādi man, kā tu šauj ar savu lielo loku. Vai tu to atvedi sev līdz jeb vai pagatavoji šeit? Man stāstīja, teul, ka visā zemē neesot labāka strēlnieka par tevi.
   Es parādīju viņam paša darināto loku, kas spēja raidīt bultas kādus sešdesmit soļus tālāk par jebkuru loku, ko redzēju Anavakā. Un mēs uzsākām sarunas par medībām un kaujām. Marina man izpalīdzēja, papildinot manu nabadzīgo valodu, un, pirms diena bija galā, mēs ar princi jau bijām sadraudzējušies.
   Kādu nedēļu Kvautemoks un viņa pavadoņi atpūtās Tavasko pilsētā, un visu šo laiku mēs trijatā bieži tērzējām. Drīz es pamanīju, ka Marina raugās lielajā pavēlniekā ar ilgu pilnām acīm. Viņu saistīja ne tikai prinča skaistums, stāvoklis un varenība^ Marina bija godkārīga un, apnikusi dzīvot verdzībā kasika namā, loloja domas dalīties ar Kvautemoku varā.
   Viņa mēģināja iekarot prinča sirdi visvisādiem paņēmieniem,, bet Kvautemoks viņu nemaz neievēroja. Beidzot viņa, man dzirdot, runāja pavisam atklāti.
   —    Rīt tu aiziesi no šejienes, princi, — viņa iesāka maigā* klusā balsī. — Ja tu uzklausītu savu verdzeni, es gribētu lūgt tev kādu laipnību.
   —    Runā, jaunava, — atbildēja Kvautemoks.
   —    Es lūdzu tev vienu: ja tas tev pa prātam, tad nopērc mani no kasika, mana saimnieka, vai arī pavēli, lai viņš mani atdod tev, un ņem mani līdz uz Tenočtitlanu.
   Kvautemoks skaļi iesmējās.
   —    Tu runā atklātu valodu, jaunava, — viņš teica. — Bet zini» Tenočtitlanā mani gaida mana sieva un karaliskā māsīca Tečvišpo, bet līdz ar viņu vēl trīs dižciltīgās sievietes, kuras, kā par nelaimi, ir visai greizsirdīgas.
   Par spīti savai melnīgsnējai ādai Marina stipri nosarka, un es pirmo un pēdējo reizi ieraudzīju, kā viņas laipnajās acīs iekvēlojās dusmas, kad viņa attrauca:
   —    Princi, es lūdzu tevi tikai ņemt mani līdz! Es nelūdzu tevi ņemt mani par sievu vai mīļāko!
   —    Bet apmēram tā tu domāji, — viņš atsmēja.
   —    Lai arī ko es varēju domāt, princi, tas ir jau aizmirsts! Es vēlējos redzēt lielo pilsētu un lielo valdnieku, jo esmu nogurusi no dzīves šeit un gribēju tikt godā. Tu mani noraidīji, bet varbūt pienāks laiks, kad tev par spīti es to panākšu. Tad es tev un visam tavam karaliskajam namam pieminēšu, princi, kādu kaunu tu man liki piedzīvot!
   Kvautemoks atkal iesmējās, bet tad pēkšņi kļuva bargs.
   —    Verdzene, tu esi pārāk bezkaunīga, — viņš izmeta. — Tu te sarunāji vairāk nekā viens otrs, kas par šādām runām guldīts uz ziedokļa. Bet tavs sievietes lepnums ir aizskarts, un tu pati nesaproti, ko runā, tāpēc es aizmirsīšu tavus vārdus. Un arī tu» teul, aizmirsti tos, ja vien esi sapratis.
   Marina apgriezās un devās projām. Viņas krūtis dusmās, apvainotā mīlā vai varbūt arī lepnumā strauji cilājās. Kad Marina pagāja man garām, es dzirdēju, kā viņa murmināja:
   — Labi, princi, tu vari aizmirst, bet es — nekad!
   Kopš tās dienas es bieži vien domāju, vai meitenei tai brīdī tiešām atklājās nākotne vai arī viņa runāja uz labu laimi, vienkārši dusmās. Un diez vai šis notikums nenoteica Marinas tālāko likteni? Vai tiesa, ka viņa iegrūda savu dzimteni kaunā un postā tikai aiz mīlestības uz Kortesu, kā viņa pati man vēlāk atzinās? Atbildēt uz šiem jautājumiem ir grūti, un varbūt šim atgadījumam nav nekāda sakara ar to, kas notika pēc tam. Kad piedzīvojam lielus notikumus, mēs sākam meklēt to cēloņus pagātnē un bieži vien saskatām tos tur, kur tādu nemaz nav. Varbūt, ka tas būs bijis tikai Marinas dusmu uzplūds, kas drīz vien pārgāja un aizmirsās. Patiesi, reti kāds ceļ savas dzīves ēku uz vienas izjūtas — cerības vai naida, kaisles vai izmisuma — pamata, kā es to tiku darījis. Daudz biežāk cilvēki paļaujas, lai gadījums nosaka viņu dzīvi, — un patiesi, vai cilvēki paši to vēlas vai ne, tas ir galvenais noteicējs. Vienu gan es zinu — Marina patiešām šo sarunu neaizmirsa, un savā laikā man iznāca dzirdēt, kā viņa atgādināja princim ikkatru teikto vārdu un cik cēli viņai atbildēja Kvautemoks.
   Iekams sāku runāt par to, ko piedzīvoju Mehiko, kur Montesumas meita kļuva par manu sievu un kur atkal sastapu de Garsiju, es pastāstīšu vēl par kādu epizodi no manas uzturēšanās Tavasko pilsētā.
   Mūsu aizbraukšanas dienā teokalli virsotnē bija sarīkota milzīga vergu upurēšana, lai izlūgtos dievu gādību par mūsu drošību ceļā, kā arī sakarā ar kādiem no kārtējiem svētkiem, kuru indiāņiem ir bez gala. Man bija jāskata šīs šausmas ik dienas, un arī todien mēs kāpām tur augšā pa stāvo ietvi. Viss bija sagatavots. Mēs stāvējām ap ziedokli, bet pūlis gaidīja lejā.
   Un, lūk, nežēlīgais priesteris, tas pats, kas bija skaitījis manas sirds pukstienus, iznāca no Kesalkoatla tempļa un deva pārējiem dieva kalpiem zīmi noguldīt uz akmens bluķa pirmo upuri. Sai acumirklī princis Kvautemoks pēkšņi panācās uz priekšu un, norādījis uz virspriesteri, pavēlēja priesteriem:
   >— Ņemiet ciet šo cilvēku!
   Tie vilcinājās, kaut arī pavēles devējs bija princis un viņa dzīslās ritēja valdnieku asinis. Bet pacelt roku pret virspriesteri,— tā bija svētuma zaimošana! Tad Kvautemoks smaidot parādīja ar blāvi zilu akmeni rotātu gredzenu, kurā bija iegravētas kādas dīvainas zīmes. Vienlaikus viņš izvilka ar zīmējumu rakstu izraibinātu tīstokli un turēja to līdz ar gredzenu priesteru acu priekšā. Tas bija Montesumas gredzens, bet uz tīstokļa stāvēja Tenočtitla- nas lielā virspriestera paraksts. Tie, kas raudzījās uz gredzenu un tīstokli, labi zināja, ka nepaklausīt cilvēkam, kura rokās atradās šādas varas zīmes, nozīmēja nolemt sevi nāvei un negodam. Tāpēc viņi bez liekām runām sagrāba virspriesteri un turēja to ciet. Tad Kvautemoks īsi noskaldīja:
   —• Lieciet viņu uz ziedokļa un upurējiet dievam Kesalkoatlam!
   Un tagad bende, kam citu nāve uz šī akmens bija allaž sagādājusi tādu baudu, pats sāka bailēs trīcēt un raudāt. Acīmredzot paša zāles viņam diez kā vis negāja pie sirds!
   —    Par ko es esmu lemts upurim, princi? — viņš brēca. — Es taču allaž esmu uzticīgi kalpojis dieviem un valdniekam!
   —    Par to, ka tu uzdrīkstējies tiesāt un upurēt šo teulu, —• atteica Kvautemoks, norādīdams uz mani, — bez sava pavēlnieka Montesumas atļaujas un tāpat par visām pārējām ļaundarībām, kas ir minētas tīstoklī. Sis teuls ir Kesalkoatla dēls, lai tad ari Kesalkoatls saņem gandarījumu par savu dēlu! Lieciet viņu uz ziedokļa, te ir pavēle!
   Tai pašā acumirklī priesteri, kas līdz šim brīdim bija tikai virspriestera kalpi, aizrāva savu priekšnieku uz ziedokli. Viens no viņiem ietērpās virspriestera apmetnī un, neklausīdamies sava bijušā pavēlnieka lūgšanās un gaudās, parādīja pie viņa savu mākslu. Vēl acumirklis, un upura ķermenis noripoja pa piramīdas sāniem. Man jāsaka, es gan neesmu nekāds labais kristietis un nevaru apgalvot, ka man bija žēl redzēt priesteri mirstam tādā pašā nāvē, kādu viņš bija lēmis neskaitāmiem, par viņu daudz vērtīgākiem cilvēkiem.
   Kad viss bija galā, Kvautemoks pagriezās pret mani un noteica:
   —    Tā ies bojā visi tavi ienaidnieki, draugs teul!
   Sis gadījums liecināja, cik milzīga bija Montesumas vara. Pietika tikai redzēt gredzenu no valdnieka pirksta, lai mācekļi nevilcinoties nogalinātu paši savu virspriesteri.
   Apmēram pēc stundas mēs jau uzsākām tālo ceļu. Pirms tam es sirsnīgi atvadījos no sava drauga kasika un arī no Marinas, kas nespēja šķiroties savaldīt asaras. Ar kasiku es vairs nesastapos, bet ar Marinu gan.
   Mūsu ceļojums ilga veselu mēnesi. Ceļš bija tāls un ļoti grūts. Nereti mums vajadzēja cirst sev pilnīgi jaunu stigu cauri meža biezoknim, un dažkārt iznāca aizkavēties, lai pārceltos pāri upēm. Pa šo laiku es redzēju daudz savādu ainavu un pilsētu, kur mēs, uzņemti ar lielu greznību un godu, atpūtāmies, bet es nevaru to visu aprakstīt.
   Par vienu notikumu es tomēr gribu pastāstīt, kaut arī pavisam īsi, jo cieņu, ko mēs ar princi Kvautemoku jutām viens pret otru, tas pārvērta draudzībā. Sī draudzība pārtrūka tikai līdz ar prinča nāvi, bet tās piemiņa vēl šobrīd dzīvo manā sirdī.
   Reiz, kad pārplūdusi upe neļāva turpināt ceļu, mēs, īsinādami laiku, gājām pamedīt briežus. Drīz vien jau bija nošauti trīs brieži, kad Kvautemoks ieraudzīja uz pakalna vēl vienu tēviņu, un mēs piecatā sākām lavīties tam tuvāk. Bet briedis stāvēja atklātā vietā, un tuvoties tam nebija iespējams — apmēram simt jardu apkārtnē nebija ne koka, ne krūma. Tad Kvautemoks sāka mani zobot.
   —    Par tavu šaušanu ar stopu, teul, stāsta tīros brīnumus. Lūk, te tev ir briedis — tas stāv trīs reizes tālāk nekā nepieciešams mums, actekiem, lai trāpītu. Rādi nu savu mākslu!
   —    Pamēģināšu, — es atbildēju, — lai gan mērķis ir tāls.
   Mēs paslēpāmies zem varena seibas koka, kura zemākie zari
   pletās kādas piecpadsmit pēdas no zemes. Te es paņēmu savu lielo loku, kuru pats biju pagatavojis tieši tādu, kādu mēs lietojam vecajā Anglijā, pieliku bultu pie stiegras, nomērķēju un izšāvu. Bulta nosvilpa un ieurbās mērķī, ķerot briedi pašā sirdī. Apbrīna pilni čuksti izlauzās no lūpām visiem, kas redzēja manu izveicību.
   Mēs jau gribējām doties pie nogalinātā brieža, kad pēkšņi no seibas zariem uz prinča pleciem uzlēca puma, kas bija uzglūnējis briedim no koka lapotnes. Milzīgais meža kaķis, ap piecdesmit reizes smagāks par parasto, nogāza princi zemē un, tupēdams viņam uz muguras, sāka ar nagiem to plosīt un raustīt. Nudien, ja nebūtu bijis zelta bruņu un bruņu cepures, Kvautemoks nekad nebūtu kļuvis par Anavakas valdnieku. Un varbūt tā būtu bijis labāk.
   Ieraugot pumu atņirgtiem zobiem plosām prinča ķermeni, trīs dižciltīgie, kas bija medībās kopā ar mums, nodomāja, ka princis jau pagalam, un, kaut arī bija diezgan drošsirdīgi, pēkšņu izbaiļu pārņemti, metās bēgt. Bet es nebēgu, lai gan būtu to darījis mīļu prātu. Pie sāniem man karājās ierocis, kas indiāņiem aizstāj zobenu. Tā bija koka vāle, kuras abās pusēs līdzīgi zobenzivs zobiem bija sadurtas obsidiāna šķembas. Izvilcis vāli no cilpas, uzsāku cīniņu ar pumu. No pirmā sitiena pa galvu zvērs aizripoja pa zemi, pārplūzdams asinīm, bet jau nākošajā acumirklī tas bija kājās un, nikni rēkdams, metās man virsū. Savicinājis savu koka zobenu ar abām rokām, es iebelzu vēlreiz, kad zvērs jau atradās lēcienā. Otrais sitiens ķēra zvēru starp atvērtajiem žokļiem tieši pa purnu un galvaskausu. Belziens bija tik spēcīgs, ka mans ierocis sašķīda, bet pumu tas tomēr neapstādināja. Vienā mirkli varens trieciens nosvieda mani zemē, zvērs uzkrita man virsū un sāka plosīt manas krūtis un kaklu. Labi vēl, ka todien biju uzvilcis cauršūtas kokvilnas apģērbu, citādi būtu saplēsts gabalos, bet pat ar visu šo ietērpu es biju smagi cietis. Plēsoņas nagu pēdas redzamas uz mana ķermeņa vēl šobaltdien.
   Man jau šķita, ka esmu pazudis, tomēr spēcīgais vāles trieciens bija zvēram liktenīgs, jo viena no obsidiāna šķembām bija iedūrusies plēsoņas smadzenēs. Puma pacēla galvu, tā nagi krampjaini savilkās, iecērtoties manā ķermenī, tad zvērs iekaucās kā suns lielās sāpēs un jau nedzīvs sabruka uz manis.
   Es gulēju, nespēdams ne pakustēties, jo biju stipri ievainots, līdz mani pavadoņi sadūšojušies atgriezās un novilka pumu no manis. Ap šo laiku princis Kvautemoks, kas visu redzēja, bet nespēja piecelties, arī pietrausās kājās.
   — Teul, — viņš elsa, cīnīdamies vēl ar elpas trūkumu, — tu esi patiesi drosmīgs cilvēks, un, ja tu izdzīvosi, zvēru tev, es būšu tavs draugs līdz pašai nāvei, tāpat kā tu biji manējais.
   Princis vērsās tikai pie manis; pārējiem viņš neteica nevienu vārdu, nevienu pārmetumu.
   Tad es zaudēju samaņu.

15.nodaļa Montesumas galms

   Ievainojumi bija mani tā novājinājuši, ka veselu nedēļu pēc šī notikuma es nevarēju ne pakustēt un mani vajadzēja nest nestuvēs. Tikai kad mēs atradāmies jau triju dienu attālumā no Tenočtitlanas jeb Mehiko, es varēju iet pats. Ceļi šeit bija daudz labāki par Anglijas ceļiem, un tos rūpīgi kopa. Es priecājos, ka turos pats uz savām kājām, jo man nebūt nepatika, ka citi nes mani plecos, kā pēc indiāņu paražas nesa viņu sievietes. Un bez tam, kad mēs jau nonācām apvidū, kur bija vēss laiks un ceļš veda pa plašu plakankalni un pāri kalnu virsotnēm, pēc tā nebija vairs tādas vajadzības kā tad, kad gājām pa karstajiem apvidiem.
   Es patiesi vēl nekad nebiju redzējis tik drūmu vietu kā šie bezgalīgi kailie klajumi, kur zaļoja tikai agaves un citi visfantastiskākā izskata dzeloņaini un sulīgi krūmi, jo vienīgi tie varēja augt šajā sausajā smilts augsnē. Kāda brīnumaina zeme! Tās robežās atrodami trīs klimata ziņā pilnīgi dažādi apgabali, un tropu krāšņums te mijas ar neizmērojami plašiem tuksnešiem.
   Kādu nakti apmetāmies vienā no atpūtai paredzētajām ēkām; ceļinieku vajadzībām ceļa malās to uzcelts ne mazums. Ēka atradās gandrīz pašā sjerras jeb kalnu grēdas virsotnē. Sī kalnu grēda apjož Tenočtitlanas ieleju. Nākošajā rītā mēs devāmies ceļā vēl pirms ausmas, jo šeit kalnos bija tik stindzinoši auksts, ka pēc ierastā karstuma gandrīz neviens nevarēja gulēt. Bez tam Kvautemoks gribēja līdz naktij sasniegt pilsētu.
   Pēc dažiem simtiem soļu taka mūs noveda pie pašas kalnu grēdas kores. Izbrīna un sajūsmas pārņemts, nevilšus apstājos. Tālu lejā kā milzīgā kausā atradās lauki un ūdeņi, ko acīm vēl slēpa nakts ēnas, toties manā priekšā pašos mākoņos slējās divu sniegotu kalnu virsotnes. Vēl neredzamās saules stari jau rotājās uz tām, krāsojot balto sniegu asinssārtu. Tas bija Popokatepetls — «Kūpošā pīpe» un Ikstak- sivatls — «Dusošā sieviete» [19] . nav iespējams iedomāties krāšņāku ainu ka šos divus kalnus pirmsausmas stunda.
   No Popokatepetla virsotnes augšup slējās biezi dumu stabi. No iekšpuses tos pāršķēla uguns atblāzma, bet no ārpuses pār tiem lija austošās saules tumšsarkanie stari, tā ka tie atgādināja mutuļojošus liesmu stabus. Un kas gan spēj aprakstīt vai iedomāties tur lejā vizošo nogāžu krāšņumu? Bez mitas tās mainīja savu krāsu no noslēpumaini baltas līdz blāvi sarkanai, no sarkanas līdz tumši sārtai un no tumši sārtas līdz jebkuram žilbinošajam varavīksnes krāsu tonim! Tik tiešām, to nespēj neviens, kā vien tie, kas redzējuši sauli ataustam pār Tenočtitlanas vulkāniem.
   Papriecājies par Popokatepetlu, es pagriezos pret Ikstaksivatlu. Šī virsotne nav tik dižena kā tās «vīrs» — acteki uzskata abus vulkānus par vīru un sievu. Vispirms es ieraudzīju tikai milzīgu, no sniega veidotu sievietes tēlu; tā atdusējās uz sava augstā katafalka, atmetusi matu viļņus pār kalna nogāzi. Bet drīz vien saules stari skāra arī to, viņa pamodās un majestātiski pacēlās no rožainās miglas plīvura, paverot pārsteidzošu un saviļņojošu ainu. Tomēr, lai cik daiļa «Dusošā sieviete» ir rītausmā, es viņu vairāk mīlu vakarā, kad tā visā savā lieliskumā atdusas lejā tumsas gultā un nakts savos plīvuros to lēnām noslēpj skatieniem.
   Kamēr es tā raudzījos uz kalnu galotnēm, no augšas pār vulkānu nogāzēm pamazām lija rītausma, apmirdzot uz tām augošos mežus. Tomēr plašo ieleju līdzīgi jūras viļņiem joprojām klāja biezi miglas vāli; no šīs jūras līdzīgi saliņām iznira kalni un tempļu jumti. Mums kāpjot lejup, migla pamazām izklīda, un apakšā kā milzīgi spoguļi iezaigojās saules apspīdētie Čalko, Hočimilko [20] un tekskoko ezeri. Ezeru krastos bija redzamas vairākas pilsētas, bet pati lielākā no tām — Mehiko — likās peldam ūdenī. Apkārt pilsētām un aiz tām zaļoja iekoptie maīsa lauki, agavu audzes un kuplas birzis, bet tālu aizmugurē pacēlās melna klinšu siena, kas iekļāva ieleju.
   Veselu dienu mēs ātrā gaitā soļojām pa šo pasakaino zemi. Aizmugurē palika Amekamekas un Ahocinko pilsētas, kuras es neaprakstīšu, kā arī ļoti daudz gleznainu ciemu pašā Čalko ezera krastā. Pēc tam mēs uzkāpām uz akmens dambja, kas atgādināja uz ūdens ierīkotu ceļu, un otrajā dienas pusē sasniedzām Tlavakas pilsētu. No šejienes mēs devāmies uz Istapalapanu, kur Kvautemoks gribēja pārnakšņot sava karaliskā tēvoča Kvitlavaka namā. Bet, kad nonācām līdz pilsētai, izrādījās, ka Montesuma, kam ziņnesi bija pavēstījuši par mūsu tuvošanos, pavēlējis mums nekavējoties doties uz Tenočtitlanu un šim nolūkam izsūtījis pretī nestuves. Mums neatlika nekas cits kā sēsties nestuvēs un atstāt jauko dārzu pilsētu.
   Nesēji veicīgi nesa mūs pa dienvidu dambi. Mūsu ceļš veda garām pilsētām, kas bija uzceltas uz ezerā iedzītiem pāļiem, garām dārziem, kas bija ieaudzēti uz meldru plostiem un peldēja ūdenī līdzīgi laivām, garām neskaitāmām piramīdām un mirdzošiem tempļiem. Ezerā mudžēja vienkoces, bet pa dambi dažādos virzienos šaudījās tūkstošiem savās gaitās aizņemtu indiāņu. Beidzot īsi pirms saulrieta mēs sasniedzām Ksoloku, nocietinājumu, kas atrodas uz aizsprosta. Es uzrakstīju «atrodas», bet — ak vai! — tā jau sen vairs nav. Kortess nopostīja Ksoloku tieši tāpat kā visas pārējās brīnišķīgās pilsētas, ko todien skatīja manas acis.
   No Ksolokas sākās Tenočtitlana jeb Mehiko — visvarenākā no visām pilsētām, kādu man jebkad bija lemts redzēt. Priekšpilsētu mājas bija celtas no saulē izkaltētiem dūņu ķieģeļiem — ado- biem, bet bagātajos kvartālos pacēlās sarkana akmens ēkas. Katras dārza iejoztas mājas vidū atradās pagalmiņš. Starp mājām vijās kanāli ar kājāmgājēju celiņiem abās pusēs. Tur bija laukumi un laukumos piramīdas, pilis un tempļi bez gala. Es lūkojos uz tiem, līdz galīgi samulsu, bet viss redzētais nobālēja, mums nonākot milzīgajā tirgus laukumā jeb tjankesā. Tur es ieraudzīju lielu templi, kura akmens vārti vērās gan uz dienvidiem un ziemeļiem, gan uz rietumiem un austrumiem. Tempļa sienās bija izcirsti čūsku attēli, pagalmu klāja slīpētas flīzes, bet uz piramīdām slējās tūkstošiem un atkal tūkstošiem cilvēku galvaskausu grēdas. Es nespēju ievērot visus sīkumus, tāpēc ka jau krēsloja un nesēji mūs pa tumsu steigšus nesa kaut kur tālāk.
   Pēc kāda laika es pamanīju, ka pilsētas celtnes palikušas aizmugurē. Tagad mēs kāpām stāvā pakalnā, kur pār mums pletās varenu ciedru lapotnes. Pēc īsa brīža nesēji apstājās pagalmā, un mani palūdza izkāpt.
   Māja, kurā mani ieveda princis Kvautemoks, patiesi bija brīnumaina! Visu istabu griesti bija no ciedru koka. Pie sienām karājās grezni, daudzkrāsaini audumi, bet zelta šeit droši vien bija tik daudz, cik angļu mājā mēdz būt ķieģeļu un ozolkoka. Sekojot kalpiem, kas nesa rokās ciedru koka zižļus, mēs izgājām cauri daudziem gaiteņiem un istabām, līdz beidzot nokļuvām kādā. telpā, kur gaidīja citi kalpi, kas nomazgāja mūs ar smaržīgu ūdeni un ietērpa greznās drānās. No turienes viņi aizveda mūs lidz kādām durvīm. To priekšā mums vajadzēja novilkt kurpes, un katram tika iedots tumšs rupja auduma apmetnis, lai apslēptu grezno tērpu. Kad apmetņi bija aplikti, mums atļāva ieiet, un mēs atradāmies lielā telpā, kur jau bija sapulcējušies daudz dižciltīgu vīru un dažas sievietes. Viņi visi stāvēja, tinušies tādos pašos rupjos apmetņos. Telpas tālāko galu norobežoja apzeltīta koka starpsiena, aiz kuras skanēja maiga mūzika.
   Mēs apstājāmies plašās telpas vidū, ko apgaismoja saldi smaržojošas lāpas. Daudzi no vīriešiem nāca sveikt princi Kvautemoku, un es pamanīju, ka viņi visi ar lielu ziņkāri lūkojas manī. Bet tad mums tuvojās liela auguma smuidra un neparasti skaista sieviete. Zem viņas rupjā apmetņa bija redzams brīnišķīgs, dārgakmeņiem rotāts tērps. Kaut arī es jau biju noguris un pārsteigts, šīs sievietes daiļums mani burtiski apžilbināja. Nekad vēl nebiju redzējis tādu skaistumu. Uz pleciem krītošo cirtaino matu viļņu ietvarā viņas sejā mirdzēja stirnas acis — lepnas un lielas; cēlie vaibsti bija neparasti liegi, gandrīz vai skumji, bet bija jūtams, ka jaunā sieviete brīžiem var būt arī visai nežēlīga. Šī dižciltīgā būtne bija pašā plaukumā, — viņai varēja būt kādi astoņpadsmit gadi, — tomēr ar nobriedušas sievietes stāvu un patiesi karalisku diženumu.
   —    Esi sveicināts, brālēn Kvautemok! — viņa ierunājās melodiskā balsī. — Beidzot tu esi klāt! Mans tēvs valdnieks jau sen tevi gaida, un tev būs viņam jāpaskaidro, kāpēc tu aizkavējies. Mana māsa — tava sieva arī izbrīnījusies par tavu ilgo prombūtni.
   Kamēr dižciltīgā jaunava runāja, es drīzāk jutu, nekā redzēju, ka viņa pētī mani.
   —    Esi sveicināta, māsīca Otomi! — atbildēja princis. — Mani aizkavēja dažādi atgadījumi ceļā. Tavasko ir tālu, un turklāt manam aizbildināmam un ceļabiedram teulam, — viņš pameta ar galvu uz manu pusi, — ceļā notika nelaime.
   —    Kas par nelaimi? — viņa gribēja zināt.
   —   Viņš mani izglāba no pumas nagiem, likdams uz spēles savu dzīvību, kad visi citi metās bēgt, un pats dabūja ciest par savu varonību. Tas bija tā … — un princis īsi pastāstīja par šo notikumu.
   Jaunava uzmanīgi klausījās, un es pamanīju, kā, princim runājot, kvēloja viņas acis. Kad Kvautemoks beidza, viņa vērsās pie manis:
   —   Esi sveicināts, teul, — viņa smaidīja. ,— Lai gan tu neesi mūsu tautas, tādi kā tu man tomēr patīk.
   Un, joprojām smaidot, viņa atstāja mūs.
   —    Kas ir šī dižciltīgā sieviete? — es jautāju Kvautemokam.
   >— Tā ir mana māsīca — otomi cilšu princese Otomi, mana tēvoča Montesumas mījotā meita, — atbildēja princis. ■— Tu viņai iepatikies, teul, un tas ir labi daudzu iemeslu dēļ. Bet… tš-šš!
   Šai brīdī starpsiena zāles attālākajā galā pašķīrās un es ieraudzīju liela auguma cilvēku sēžam uz izrakstīta spilvena un pēc indiāņu paražas pīpējam apzeltītu koka pīpi. Šis cilvēks bija pats valdnieks Montesuma. Viņa seja, indiānim neparasti bāla, plānu melno matu ietverta, likās skumja. Valdnieks bija ģērbies baltā, vistīrākā kokvilnas auduma tērpā, ko sajoza zelta josta, un pērlēm nošūtām sandalēm kājās. Viņa galvu rotāja spalvas karaliskajā zaļajā krāsā. Valdniekam aizmugurē bija redzamas vairākas skaistas, viegli tērptas meitenes, kas spēlēja lautas [21] un citus mūzikas instrumentus. Bet viņam katrā pusē basām kājām un visrupjākās drānās stāvēja četri vecākie padomnieki.
   Kad starpsiena pašķīrās, visi, kas atradās zālē, nokrita ceļos, un es steigšus sekoju viņu piemēram. Neviens nepiecēlās, kamēr valdnieks nebija pamājis ar savu apzeltīto pīpi. Visi stāvēja, rokas salikuši, un neuzdrošinājās atraut skatienu no grīdas.
   Montesuma pamāja vēlreiz, un viņam tuvojās trīs pavecāki vīrieši. Cik varēju noprast, tie bija sūtņi. Viņi vērsās pie valdnieka ar kādu lūgumu, un viņš atbildēja, pamādams ar galvu. Pēc tam sūtņi, nemitīgi klanoties, atkāpās atmuguriski, līdz iejaucās pūlī. Tad Montesuma kaut ko pateica vienam no saviem padomniekiem. Tas palocījās un lēnām nāca pa zāli, lūkodamies uz visām pusēm. Beidzot viņa skatiens krita uz Kvautemoku, kuru pamanīt, patiesību sakot, nebija grūti, jo viņš bija galvas tiesu garāks par pārējiem.
   —    Esi sveicināts, princi! — ierunājās padomnieks. — Diženais Montesuma vēlas runāt ar tevi un tavu ceļabiedru teulu.
   —    Dari visu tāpat kā es, teul, — Kvautemoks man pačukstēja un sāka iet uz to pusi, kur bija atradusies koka starpsiena. Kad mēs tur nonācām, starpsienu aiz mums aizvilka, tādējādi norobežojot mūs no zāles.
   Kādu brīdi stāvējām nekustēdamies, salikuši rokas un nodūruši acis, kamēr mums deva zīmi tuvoties.
   —    Stāsti, brāļadēli — klusā balsī pavēlēja Montesuma.
   —     Es ierados Tavasko pilsētā, ai diženais Montesuma, atradu tur teulu un atvedu viņu šurp. Tāpat es saskaņā ar tavu valdnieka pavēli liku upurēt virspriesteri un tagad atdodu atpakaļ valdnieka zīmogu. — To sakot, Kvautemoks nodeva padomniekam Montesumas gredzenu.
   —    Kāpēc tu tik ilgi kavējies ceļā, brāļadēl?
   —    Neparedzētu notikumu dēļ, diženais Montesuma! Glābdams manu dzīvību, gūsteknis teuls stipri cieta no pumas ķetnām. Zvēra ādu mēs atvedām tev par dāvanu.
   Tikai tad Montesuma pirmoreiz pievērsa skatienu man. Viens no padomniekiem pasniedza viņam tīstokli, un Montesuma, atritinājis to, sāka lasīt zīmējumu rakstu, laiku pa laikam pavērdamies mani.
   —     Apraksts ir pareizs, — viņš beidzot noteica. — Te nav pateikts tikai viens, proti, ka šis gūsteknis ir pats skaistākais vīrietis visā Anavakā. Saki man, teul, kāpēc tavi tautas brāļi ienākuši manā zemē? Kāpēc viņi apkauj -manus ļaudis?
   —    Par to es nekā nezinu, valdniek, — es kā prazdams atbildēju ar Kvautemoka palīdzību. — Sie ļaudis nav mani tautas brāļi.
   —    Ziņojumā teikts — tu esot atzinies, ka tavās dzīslas ritot teulu asinis un tu esot izkāpis mūsu krastā vai krasta tuvumā no kādas viņu lielās laivas.
   —    Jā, tas ir tā, valdniek, tomēr es esmu no citas tautas, bet līdz krastam es atpeldēju mucā.
   —    Manuprāt tu melo, — savilcis pieri grumbās, sacīja Montesuma. — Ja tu būtu peldējis mucā, tevi būtu aprijušas haizivis vai krokodili. Bet saki man, teul, — viņš turpināja manāmi satraukts, — vai jūs patiesi esat Kesalkoatla pēcnācēji?
   —    Es nezinu, valdniek, es esmu no balto cilvēku cilts, un mūsu pirmtēvs ir Ādams.
   —     Iespējams, ka tas ir Kesalkoatla otrs vārds. Jau sen pareģots, ka viņa bērni atgriezīsies, un nu liekas, ka to atnākšanas stunda ir tuvu.
   Smagi nopūties, Montesuma piebilda:
   —    Ej, teul, rīt tu man pastāstīsi par saviem ciltsbrāļiem, bet pēc tam priesteru padome lems tavu likteni.
   Izdzirdis pieminam priesterus, es notrīcēju pie visām miesām, saliku rokas lūgšanā un iesaucos:
   —    Ja vēlies, valdniek, nogalini mani, bet es lūdzu tevi, neatdod mani atkal priesteru rokās.
   —    Mēs visi esam priesteru rokās, un ar viņu muti runā dievi,— dzedri iebilda Montesuma. — Bez tam, man šķiet, tu man esi melojis.
   129
   Tā es aizgāju, visļaunāko nojautu pārņemts, un arī Kvautemoks nokara galvu. Es nolādēju stundu, kad pats velns mani dīdīja atzīties, ka manās dzīslās rit spāņu asinis, kaut arī es neesmu spānietis. Būtu es zinājis toreiz to, ko zinu tagad, nekāda spīdzināšana neizrautu no manis šādus vārdus. Bet nu jau bija par vēlu.
   9 — 4557
   Tagad Kvautemoks mani veda uz Čapultepekas pils istabām, kur princi gaidīja viņa apburošā sieva princese Tečvišpo un vēl daži dižciltīgi vīrieši un sievietes. To vidū bija arī Montesumas meita, princese Otomi.
   Mums tika pasniegta bagātīga maltīte, kuras laikā mani nosēdināja līdzās princesei Otomi. Viņa laipni tērzēja ar mani, izjautādama par manu zemi un teulu cilti. No Otomi es uzzināju, ka šie teuli jeb spāņi stipri satraukuši valdnieku, jo viņš bija māņticīgs un uzskatīja tos par dieva Kesalkoatla bērniem, kuri saskaņā ar seno pareģojumu atgriezīšoties, lai atņemtu viņa valsti.
   Tovakar Otomi bija tik laipna un majestātiska.. !:a mana sirds pirmoreiz ietrīsējās citas sievietes un nevis manas Anglijā atstātās saderētās dēļ, kuru, man likās, es vairs nekad neredzēšu. Bet, kā vēlāk uzzināju, tonakt sirds bija ietrīsējusies ne tikai man vien.
   Netālu no mums sēdēja vēl kāda sieviete no valdnieka ģimenes — Papancina, Montesumas māsa. Viņa jau vairs nebija no jaunajām un nepavisam nebija skaista, tomēr man reti bija iznācis redzēt tik pievilcīgu un reizē skumju, it kā nāves apzīmogotu seju. Pēc dažām nedēļām viņa arī patiesi nomira, taču nevarēja savā kapā rast mieru. Bet par to pastāstīšu vēlāk.
   Kad mielasts bija galā, mēs uzdzērām kakao jeb šokolādi un izpīpējām pa pīpei tabakas. So dīvaino paradumu, kas ļoti nomierina, es biju piesavinājies vēl Tavasko, un nevaru no tā atteikties pat šobaltdien, lai gan pie mums Anglijā šo tālo aizjūras nezāli dabūt nav viegli.
   Tad mani aizvadīja uz guļas vietu mazā, ar ciedru koka paneļiem apšūtā istabiņā. Kādu laiku es nevarēju aizmigt, jo manu acu priekšā iznira visas dīvainās ainas, ko biju redzējis šajā brīnumainajā, tik augsti attīstītajā un vienlaikus tik mežonīgajā zemē. Es domāju par skumjo valdnieku, miljoniem ļaužu neierobežoto pavēlnieku, kam bija viss, ko tikai sirds kāroja: pasakainas bagātības, simtiem daiļu sievu, mīļi bērni, neskaitāmi kara pulki un diži mākslas darbi; par šo cilvēku, kas valdīja visbrīnišķīgāko valsti pasaulē, kam bija pieejami visi zemes prieki un kas visās lietās, izņemot nemirstību, bija līdzīgs dieviem; viņu godāja kā dievību, un tomēr viņš bija baiļu un māņticības upuris, un sirds viņa krūtīs bija daudz smagāka nekā pēdējam vergam viņa pilī. Te nu vietā bija pamācība, kādu ķēniņš Zālamans labprāt mēdza sludināt, jo līdz ar Zālamanu Montesuma varētu izsaukties: «Es sev arī sakrāju sudrabu un zeltu, un dārgumus no ķēniņiem un valstīm. Es sev sagādāju dziedātājus un dziedātājas un, ko cilvēku bērni mēdz iekārot, sievas par sievām.
   Un visu, ko manas acis iekāroja, to es tām neatrāvu; es nelie
   dzu savai sirdij nekāda prieka, jo mana sirds priecājās par visu manu pūliņu, un šī bija mana daļa no visa mana pūliņa.
   Tad es uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija darījušas, un to pūliņu, ar ko es grūti biju pūlējies, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja, un labuma nav pasaulē!»
   Tā varētu saukt Montesuma, un tā viņš arī sauca, tikai citiem vārdiem. Jo, rau, kā redzams gleznojumā uz Dičingemas baznīcas sānejas ziemeļu sienas, kur attēloti ģindeņi ar trim valdniekiem, arī karaļiem ir savs liktenis, un viņu laime nebūt nav lielāka par to, kāda piešķirta pārējiem cilvēkbērniem. Patiesi, kā reiz man teica mans labdaris Fonseka, laimes nemaz nav; īsta laime ir tikai sapnis, no kura mēs allaž mostamies, lai atjēgtos mūsu īsās un pūliņu pilnās dzīves ciešanās.
   Pēc tam manas domas aizlidoja pie brīnumdaiļās jaunavas, princeses Otomi, kas tika raudzījušies manī, kā man likās, varen laipnīgi, un viņas tēls bija manai sirdij tīkams, jo es biju jauns un mana vieņīgā mīlestība Lilija bija tālu projām, zudusi man uz mūžiem. Vai tad te ir ko brīnīties, ja man šī indiāņu magone likās skaista? Tik tiešām, kur ir tas vīrietis, ko viņa neapburtu ar savu maigumu, skaistumu un to īpašo karalisko iznesību, kādu dod tikai valdnieku asinis un varas apziņa? Tāpat kā viņas brīnumaini krāšņie tērpi, mani saistīja un apžilbināja tieši viņas mežonīgums, kuru es tobrīd redzēju tikai no labākās puses; tas piešķīra viņas sievišķīgajam maigumam jaunu nokrāsu, drūmu un neparastu, īsti austrumniecisku krāšņumu, kura tik ļoti trūkst mūsu labi audzinātajām angļu lēdijām. Tas iedarbojās reizē uz iztēli un uz jūtām un tādējādi savaldzināja sirdi.
   Šķita, ka Otomi ir sieviete, par kādu vīrieši sapņo, bet kuru reti kad iegūst, jo līdzīgu raksturu zemes virsū ir maz un apstākļu, kas varētu tos radīt, vēl mazāk. Šķīsta un kaislīga, majestātiski cēla, dāsnu dabu, ļoti sievišķīga, taču drosmīga kā vīrietis, daiļa kā visskaistākā no naktīm, ar zinību alkstošu prātu un garu, kuru nespēj salauzt nekādi pārbaudījumi, šķietami mūžīgi mainīga un tomēr uzticīgāka par uzticīgu, — tāda bija Otomi, Montesumas meita, otomi cilšu princese, kas savu godu prata glabāt kā vīrietis. Vai tiešām te ir ko brīnīties, ka man viņa likās skaista un ka vēlāk, kad liktenis dāvāja man princeses mīlu, es viņu arī iemīlēju?
   9-
   Taču Otomi raksturā bija tādas iezīmes, kas mani atgrūstu, ja es tikai būtu par tām zinājis, jo ar visu savu burvīgumu, daiļumu un tikumiem dvēseles dziļumos viņa palika mežone un, lai kā Otomi centās to apslēpt, viņas indiāņu asinis laiku pa laikam prasīja savu.
   131
   Kamēr es tā gulēju Čapultepekas pils istabā, sargu smagie soļi aiz durvīm atgādināja man, ka mīlestība un citi prieki nav lemti man, jo mana dzīvība joprojām karājās mata galā. Rīt priesteri lems manu likteni, bet, ja tiesu spriež priesteri, gūsteknim viņu spriedums ir zināms, pirms tas izteikts. Es biju svešinieks, turklāt no baltādaino cilvēku cilts, un, saprotams, šāds upuris viņu dieviem ir tīkamāks nekā tūkstoš indiāņu sirdis. Mani aizrāva projām no altāriem Tavasko pilsētā tikai tādēļ, lai es varētu rotāt augstākos Tenočtitlanas altārus, — tas ir viss. Man ir lemts nožēlojams gals tālu no dzimtenes, un neviena dvēsele zemes virsū par mani nekā vairs nedzirdēs. Ar tādām skumjām domām es iegrimu miegā.
   Kad pamodos, saule jau bija uzlēkusi. Piecēlies no sava pīteņa, es piegāju pie logailas, kuras priekšā bija koka režģis, un paraudzījos laukā.
   Pils, kurā atrados, stāvēja klinšaina pakalna virsotnē. Pakalna vienu pusi apskaloja Tekskoko ezera ūdeņi, bet tā otrā pusē mazliet tālāk par jūdzi pacēlās Mehiko tempļu torņi. Pa pakalna nogāzēm un dažuviet jūdzes attālumā no tā auga milzīgi ciedri, apkārušies ar sirmām, spokainām ķērpju bārdām. Ciedri bija tik lieli, ka mūsu Dičingemas draudzes visvarenākais ozols līdzās vismazākajam ciedram izskatītos kā pundurītis, bet visaugstākais no tiem sasniedza pie zemes divdesmit divus soļus apkārtmērā. Starp šiem brīnumainajiem sirmajiem milžiem un vēl aiz tiem pletās Montesumas dārzi, kas ar savām neredzētajām, krāšņajām puķēm, marmora baseiniem, putnu mājām un meža zvēru mitekļiem man likās lieliskākie visā pasaulē!"
   — Nu ko, — es nodomāju, — pat ja man jāmirst, es vismaz esmu redzējis Anavaku, tās valdnieku, paražas un tautu, un tas jau ir kaut kas!
   * Montesumas dārzi sen jau nopostīti, tomēr daži milzīgi ciedri, lai gan spāņi daudzus jo daudzus izcirta, joprojām zaļo Capultepekā. Piemēram, viena ciedra stumbrs, pēc šīs grāmatas autora aptuveniem aprēķiniem turpat uz vietas, sasniedz vismaz sešdesmit pēdu. Stāsta, ka tas esot bijis lielā valdnieka mīļākais koks. Liekas dīvaini, ka no visas šīs Montesumas bagātības un valsts slavas līdz mūsu dienām palikuši tikai daži sirmi skuju koki. — Autora piezīme.

16.nodaļa Tomass- dievs

   Tai agrajā rītā ceļoties, man gan neienāca prātā, ka vēl pirms saules rieta es, necilais muižnieks Tomass Vingfīlds, pārvērtīšos dievībā un pēc valdnieka Montesumas kļūšu par visgodājamāko cilvēk'" vai, pareizāk, par Mehiko pilsētas dievu!
   Tas notika tā. Pēc brokastīm, kuras es paēdu kopā ar prinča Kvautemoka mājiniekiem, mani aizveda uz tiesas zāli, kuru sauca par «Dieva Tiesu». Tur zelta troni sēdēja Montesuma un lēma tiesu ar tādu greznību, ka es neņemos to aprakstīt. Valdniekam apkārt drūzmējās padomnieki un dižciltīgākie augstmaņi, bet viņa priekšā atradās cilvēka galvaskauss; to rotāja tik lielu smaragdu diadēma, ka tā pat meta gaismas mirgu. Sceptera vietā valdnieks turēja rokās bultu.
   Zālē bija vairāki vecākie jeb kasiki, kas tika tiesāti par nodevību. Par savu likteni viņiem nenācās ilgi šaubīties. Kad bija uzklausīti pierādījumi, kasi- kiem pajautāja, ko tie var teikt sevis attaisnošanai, un tad katrs no viņiem īsi pateica savu sakāmo. Pēc tam Montesuma, kas līdz šim nerunāja ne vārda un sēdēja nekustīgi, paņēma tīstokli, kurā zīmējumu rakstā bija lasāma pret viņiem celtā apsūdzība, un ar bultu pārdūra katra apsūdzētā attēlu. Nodevējus tūlīt aizveda, lai izpildītu nāves sodu, bet, kādā nāvē tie mira, es tā arī neuzzināju.
   Kad šī lieta bija iztiesāta, zālē ienāca vairāki priesteri melnos tērpos ar savēlušos matu šķipsnām pār muguru. Redzot šos augstprātīgos un cietsirdīgos cilvēkus ar plēsoņu acīm, man noskrēja tirpas pār kauliem. Es pamanīju, ka pret pašu valdnieku viņi vienīgie izturējās bez īpašas godbijības.
   Kad padomnieki un augstmaņi atkāpās malā, priesteri sāka sarunu ar valdnieku, un pēc īsa brīža divi no tiem tuvojās un aizveda mani pie troņa. Šeit man pēkšņi pavēlēja izģērbties, un es, bezgala nokaunējies, paklausīju. Kad visu priekšā stāvēju kails, priesteri nostājās man apkārt un sāka uzmanīgi pētīt manu ķermeni. Uz manām rokām bija redzamas de Garsijas zobena atstātās rētas, bet uz krūtīm sārtojās pumas zobu un nagu tikko aizvilkušās pēdas. Vērīgi aplūkojuši šīs zīmes, priesteri iejautājās, kādā ceļā es tās esmu ieguvis. Kad es to paskaidroju, viņi,
   pagājuši nostāk, dedzīgi sāka savā starpā par kaut ko strīdēties, bet nevarēja vienoties un galu galā lūdza valdnieku izšķirt šo lietu. Montesuma mazliet padomāja, un tad es dzirdēju viņu sakām:
   —   Šis vainas nav viņa. Viņam nākot pasaulē, to nebija uz viņa miesas. Tās ir cilvēku un zvēru niknuma pēdas.
   Priesteri vēl par kaut ko apspriedās, un beidzot viņu vadonis iečukstēja Montesumam ausī dažus vārdus. Valdnieks pamāja, piecēlās no troņa un tuvojās man. Es stāvēju viņa priekšā kails un trīcēju, jo gaiss Mehiko mēdz būt diezgan vēss. Montesuma vēl ejot noņēma no kakla zelta un smaragdu ķēdi, atsprādzējis no pleciem savu valdnieka mantiju, pats savām rokām aplika man ķēdi un uzmeta uz pleciem mantiju, bet pēc tam pazemīgi manā priekšā it kā pielūgsmē locīja ceļus un, pacēlis rokas, mani apkampa.
   —    Esi sveicināts, visusvētais, — viņš ierunājās, — dievišķīgais Kesalkoatla dēls, Teskatlipokas, pasaules dvēseles, pasaules radītāja, iemiesojums! Par kādiem nopelniem tu esi mūs pagodinājis ar savu atnākšanu uz šo gadu? Ko mēs varam darīt, lai atmaksātu tev par mums parādīto godu? Tu esi radījis mūs un visu šo zemi, un, kamēr tu uzturēsies pie mums, tā ir tava un mēs visi esam tavi kalpi. Pavēli — un tava pavēle tiks izpildīta, vēlies — un tava vēlēšanās tiks piepildīta, iekams vēl tavas lūpas būs to izteikušas. O Teskatlipoka, saņem manu, tava kalpa Montesumas, un caur mani visas manas tautas pielūgsmi.
   Un viņš atkal zemojās manā priekšā.
   —    Mēs pielūdzam tevi, o Teskatlipoka! — piebalsoja priesteri.
   Bet es joprojām klusēju un biju galīgi samulsis, jo no visas šīs
   muļķošanās nekā nesapratu. Kamēr es tā stāvēju, Montesuma sasita plaukstas un zālē ienāca sievietes, nesot skaistu tērpu un ziedu vainagu. Viņas ietērpa mani un uzlika galvā vainagu, bez mitas pielūdzot mani un atkārtojot:
   —    Teskatlipoka, kas nomira vakar, ir atkal atnācis. Līksmojiet! Teskatlipoka atkal atnācis pie mums sagūstīta teula izskatā!
   Tikai tad sapratu, ka nu es esmu dievs, pats lielākais no dieviem, lai gan tobrīd jutos tik muļķīgi kā vēl nekad.
   Tad parādījās nopietni un cienījama izskata vīrieši ar lautām rokās. Man pateica, ka no šī brīža viņi būšot mani audzinātāji, bet vesels pulks valdnieka pāžu, kas ienāca kopā ar viņiem, būšot mani kalpi. Skandinot savus mūzikas instrumentus, viņi mani izveda no zāles. Pirmais gāja saucējs, skaļi vēstījot, ka, lūk, nākot dievs Teskatlipoka, pasaules dvēsele un radītājs, kas atkal nonācis pie savas tautas. Mani izveda cauri visiem pils pagalmiem un neskaitāmajām istabām, un visur, kur es parādījos, vīrieši, sievietes un bērni klanījās manā priekšā līdz zemei un pielūdza mani, Tomasu Vingfīldu no Norfolkas grāfistes Dičingemas draudzes, līdz beidzot man sāka likties, ka droši vien esmu sajucis.
   Tad mani iesēdināja nestuvēs, nonesa no Čapultepeka pakalna lejā un aiznesa tālāk pa dambjiem un ielām uz lielo tempļa laukumu. Man pa priekšu soļoja saucēji un priesteri, aiz manis gāja pāži un augstmaņi, un, lai kur arī veda mūsu ceļš, visur ļaužu pūļi metās ceļos, līdz man kļuva skaidrs, ka būt par dievu ir visai nogurdinoša lieta.
   Pēc tam mani nesa gar sienām ar izcirstajiem čūsku attēliem un tad augšup pa milzīgās teokalli vītņveida ietvi, līdz sasniedzām virsotni, kur atradās elki un tempļi. Šeit, nemitīgi rībot lielām bungām, priesteri man par godu ziedoja vienu upuri pēc otra, un es, skatīdamies šajās asiņainajās ļaundarībās, mocījos ar nelabumu.
   Bet tad mani palūdza izkāpt no nestuvēm. Zem kājām man izklāja košus paklājus un kaisīja ziedus, bet es šausminājos, domādams, ka tūlīt pat tikšu ziedots sev pašam vai kādai citai dievībai. Taču tā nebija. Priesteri pieveda mani pie piramīdas malas, pareizāk sakot, tik tuvu malai, cik es gāju, jo es rāvos atpakaļ, lai viņi mani nevarētu negaidot sagrābt un pārmest" pāri tai. Tur pats virspriesteris pavēstīja tūkstošgalvainajam pūlim, kas bija sapulcējies lejā, manu augsto stāvokli, un visi, gan ļaudis laukumā, gan priesteri šeit, uz piramīdas, pielūgsmē locīja ceļus. Ceremonija turpinājās tik ilgi, līdz man galva sāka griezties no godināšanas, kliedzieniem, mūzikas skaņām un asiņainajiem skatiem, un es atviegloti uzelpoju, kad mani beidzot nesa atpakaļ uz Capultepeku.
   Te mani gaidīja jauns pagodinājums — man ierādīja veselu rindu lielisku istabu, kas atradās līdzās paša valdnieka telpām, un paziņoja, ka visa Montesumas saime esot manā rīcībā un katram, kas atteikšoties pildīt manas pavēles, jāmirst.
   Tad es beidzot ierunājos un pavēlēju, lai mani atstāj un ļauj mazliet atpūsties, kamēr man par godu tiek gatavots mielasts prinča Kvautemoka istabās, kur cerēju tikties ar Otomi.
   Audzinātāji un manas svītas augstmaņi gan iebilda, ka mans kalps Montesuma cerējis šonakt dzīrot kopā ar mani. Tomēr manu pavēli vajadzēja izpildīt. Tad viņi aizgāja, brīdinājuši, ka atgriezīsies pēc stundas, lai aizvestu mani uz mielastu. Nometis sava die- višķīguma simbolus, es nokritu uz spilveniem, lai atpūstos un sakārtotu domas, un mani pārņēma tāda kā līksme, jo vai tad es nebiju dievs un vai mana vara nebija gandrīz vai neierobežota! Taču piesardzīgais prāts nerima jautāt: kālab mani padarīja par dievu un vai es uz ilgu laiku saglabāšu šo varu?
   Nepagāja ne stunda, kad ieradās pāži un augstmaņi, nesdami jaunus tērpus, kuros es tiku ieģērbts, un svaigu ziedu vainagus. Tad, daiļām sievietēm soļojot pa priekšu un skandinot mūzikas instrumentus, mani aizveda uz Kvautemoka istabām.
   Princis Kvautemoks jau gaidīja un saņēma mani tā, it kā es, viņa nesenais gūsteknis un ceļabiedrs, būtu pirmais no valdniekiem. Un tomēr man likās, ka viņa acīs pavīd jautrība, jaukta ar sērām. Paliecies uz priekšu, es čukstus pajautāju Kvautemokam:
   —    Ko tas viss nozīmē, princi? Vai par mani smejas vai patiesi esmu dievs?
   —    Tš-š-š-š! — viņš, zemu klanoties manā priekšā, tikko dzirdami mani apklusināja, — tev tas ir gan labi, gan arī slikti, mans draugs teul. Citā reizē es tev paskaidrošu.
   Un jau skaļā balsī viņš piebilda:
   —   O Teskatlipoka, visu dievu dievs, vai tev labpatiks iebaudīt maltīti kopā ar mums, jeb vai tu vēlies paēst vienatnē?
   —    Princi, — es atteicu, — dievi mīl labu sabiedrību.
   Kamēr mēs tā sarunājāmies, cilvēku drūzmā, kas pildīja zāli, es pamanīju princesi Otomi. Tāpēc, visiem sēžoties uz spilveniem pie zemā galda, es mazliet aizkavējos, vērodams, kur viņa ieņems savu vietu, un tad tūlīt nosēdos viņai līdzās. Tas radīja mazu apjukumu klātesošajos, jo man sagatavotā goda vieta atradās galda galā, kur pa labi no manis vajadzēja sēdēt princim Kvautemokam,. bet pa kreisi viņa sievai — karaliskajai Tečvišpo.
   —    Tava vieta ir tur, pretējā pusē, o Teskatlipoka, — noteica Otomi, un viņas olīvkrāsas seja viegli pietvīka.
   —    Man šķiet, princese Otomi, ka dievs var sēdēt tur, kur viņam tīk, — es atbildēju un čukstus piebildu, — starp citu, vai tad dievs var atrast labāku vietu nekā līdzās visbrīnišķīgākajai dievietei zemes virsū?
   Viņa atkal nosarka un sacīja:
   —    Ai nē, es neesmu dieviete, bet tikai mirstīga meitene. Bet, ja tu vēlies, lai mielastu laikā es atrastos tev līdzās, tev jādod tāda pavēle, tad neviens neuzdrīkstēsies nepaklausīt, pat mans tēvs Montesuma ne.
   Tad es piecēlos un bezgala kroplā acteku valodā griezos pie augstmaņiem, kas mani apkalpoja:
   —    Mana vieta lai allaž atrodas blakus princesei Otomi, — tāda ir mana griba!
   Kad biju to pateicis, Otomi nosarka vēl vairāk, viesi sāka sačukstēties, bet Kvautemoks pirmajā brīdī sabozās un pēc tam pasmējās. Augstmaņi, mani pavadoņi, paklanījās, un viņu runasvīrs pasludināja:
   —    Paklausiet Teskatlipokas gribai! Lai karaliskās princeses Otomi vieta būtu līdzās dievam Teskatlipokam, jo dieva labvēlība nākusi pār viņu!
   Kopš šī vakara tas aizvien bija tā, izņemot gadījumus, kad man nācās ieturēt maltīti kopā ar pašu Montesv^mu. Pilsētā Otomi tagad nesauca citādi, kā vien par «dieva Teskatlipokas labvēlību iemantojušo svētīto princesi». Ieradumam un māņticībai bija tāds spēks, ka šie [audis sievietei, kas piederēja pie ievērojamākajām valsti, par lielāko pagodinājumu uzskatīja būt nar galda kaimiņieni tam, kurš kaut vai uz īsu laiciņu iemiesojis sevī pasaules dvēseli.
   Kad mielasts bija sācies, es pajautāju Otomi, ko tas viss nozīmē.
   —    Ak vai, — viņa čukstēja, — tu nezini, un pašreiz es arī neuzdrīkstos tev to stāstīt. Teikšu tikai vienu: kaut arī tu esi dievs un drīksti šodien sēdēt, kur vien tik vēlies, pienāks stunda, kad tev vajadzēs gulēt tur, kur tu vis negribēsi. Paklausies — kad būsim beiguši maltīti, paziņo, ka vēlies pastaigāties pils dārzā un ka man tevi jāpavada, tad man droši vien būs izdevība pastāstīt tev visu.
   Es sekoju viņas padomam un, mielastam beidzoties, pateicu, ka gribu pastaigāt pa dārziem ar princesi Otomi. Mēs atstājām pili un klejojām drūmo koku paēnā. Kokus līdzīgi līķautam klāja pelēcīgi ķērpji, kas kā vesela sirmgalvju pulka baltās bārdas nokarājās no katra zara, plīvodami un skumji šalkdami nakts vēja brāzienos. Bet mēs diemžēl šeit nebijām vieni, jo kādus divdesmit solus aiz mums nāca visa dižciltīgo pavadoņu varza kopā ar daiļajām dejotājām un muzikantiem, kas lēkādami pūta dažādās balsīs savas nolādētās flautas. Velti es pavēlēju viņiem aprimt, teikdams, ka jau izsenis savs laiks ir lemts spēlēm un dejām un savs — mieram, bet tā bija mana vienīgā vēlēšanās, kas netika izpildīta. Man nekad un nekur vairs nebija miera no viņiem, un tikai tanīs dienās es izpratu, kāds nenovērtējams dārgums dažkārt var būt vientulība.
   Tomēr mums ļāva kopā soļot koku paēnā, un, kaut arī griezīgā mūzika mūs vajāja visur, kur gājām, mēs drīz vien bijām iegrimuši sarunā, kas atklāja, kāda briesmīga likteņa ēna kritusi pār mani.
   —    Zini, teul, — teica Otomi, allaž, kad neviens mūs nevarēja dzirdēt, mani saukdama šai vārdā, — mūsu zemē ir paraža ik gadus izraudzīt jaunu gūstekni par dieva Teskatlipokas, pasaules radītāja, iemiesojumu zemes virsū. Gūsteknim jābūt apveltītam tikai ar divām īpašībām, proti, viņam jābūt dižciltīgam un nevainojami skaistam. Tā nu atgadījās, ka tai dienā, kad tu ieradies šeit, vajadzēja izvēlēties jaunu gūstekni, kur iemiesoties dievam, un tevi izraudzījās tāpēc, ka tu esi gan no dižciltīgas dzimtas, gan skaistāks par jebkuru Anavakas vīrieti. Bez tam tu esi no teulu, Kesalkoatla bērnu cilts, par kuriem tik daudz valodu jau n'onākušas līdz mūsu ausīm un no kuru ierašanās mans tēvs Montesuma bīstas vairāk par visu pasaulē, tāpēc priesteri nosprieda, ka tu varēsi atvairīt no mums kā teulu, tā arī dievu dusmas.
   Otomi apklusa, it kā ar grūtībām meklēdama vārdus, lai pateiktu to, kas viņai vēl sakāms, bet es, domādams tikai par dzirdēto, iekšēji gavilēju par sava paša diženumu un par to, ka jaukā princese bija atzinusi mani par Skaistāko no visiem vīriešiem Ana- vakā. Līdz šim es biju sevi uzskatījis par diezgan izskatīgu puisi, bet neviens vīrietis, ne sieviete, ne bērns vēl nekad nebija saucis mani par «skaistu». Taču kas augstu ceļas, tas drīzi dubļos veļas. Tā bija arī tagad.
   —    Teul, man tas tev jāpasaka, — turpināja Otomi, — kaut gan ir briesmīgi, ka liktenis lēmis, lai tu uzzinātu to tieši no manis. Veselu gadu tu valdīsi kā dievs Tenočtitlanas pilsētā. Tev vajadzēs tikai piedalīties zināmās ceremonijās, un tevi apmācīs dažādās mākslās, bet citādi neviens tevi neapgrūtinās. Tava niecīgākā vēlēšanās būs likums, un, ja tu kādam uzsmaidīsi, tavs smaids tiks iztulkots par labu zīmi un tevi teiks un slavēs. Pat mans tēvs Montesuma izturēsies pret tevi ar bijību kā pret sev līdzīgu, ja vēl ne vairāk. Tev būs pieejami visi prieki, izņemot precības, kas tev būs liegtas līdz divpadsmitajam mēnesim. Tad tev izmeklēs par līgavām četras mūsu zemes visskaistākās meitenēs.
   —    Bet kas viņas izmeklēs? — es iejautājos.
   —    Es nezinu, teul, — steigšus atbildēja Otomi. — Es nejaucos šajas slepenajās lietās. Dažkārt lēmējs ir pats dievs, bet citreiz to dara priesteri viņa vietā. Kā nu kuro reizi. Bet uzklausi mani līdz galam, jo tad tu droši vien aizmirsīsi visu pārējo. Mēnesi tu nodzīvosi ar savām sievām, un šis mēnesis paies vienās dzīrēs visos dižciltīgajos pilsētas namos. Bet mēneša pēdējā dienā tevi iesēdinās valdnieka laivā un kopā ar sievām pārvedīs pāri ezeram uz vietu, ko dēvē par «Metālu kausētavu». No turienes tevi aizvedīs uz teokalli, ko sauc par «Ieroču namu», un šai vietā tavas sievas atvadīsies no tevis uz mūžiem. Bet pēc tam — briesmīgi, teul, ka man tas jāsaka! — tu tiksi upurēts tam pašam dievam, kura garu tu iemieso, lielajam dievam Teskatlipokam. Tavu sirdi izraus no krūtīm, tavu galvu nocirtīs un uzspraudīs uz mieta, kas tiek saukts par «Galvu mietu» . . .
   Izdzirdis šo drausmīgo spriedumu, es skali ievaidējos, un manas kājas sajodzījās tā, ka tikko nesajimu. Pēc tam mani pārņēma nevaldāms niknums un, aizmirsis tēva padomu, es nolādēju visus šis zemes dievus un tautu, kas tos pielūdz, vispirms acteku un maiju valodā, bet, kad manas šo valodu zināšanas bija izsmeltas, es turpināju zākāt tos spāņu un vecajā labajā angļu valodā.
   Bet tad Otomi, kas dažus vārdu bija sapratusi un pārējo uzminējusi, šausmās pacēla rokas un lūdzās:
   —    Es ļoti lūdzu tevi, teul, nenolādi briesmīgos dievus, lai nelaime nenāk pār tevi uz vietas! Ja tevi izdzirdēs, visi nodomās, ka tevī iemiesojies nevis labs, bet gan ļauns gars, un tev būs tūdaļ jāmirst drausmīgās mokās. Ja arī cilvēki nekā neuzzinās, tevi dzirdēs dievi, kas ir visur.
   —    Lai dzird! — es atbildēju. — Tie ir tikai viltus dievi, un nolādēta ir šī zeme, kas pielūdz tos. Jūsu elki lemti bojā ejai un kopā ar tiem visi viņu pielūdzēji, — to es tev saku. Man vienalga, lai dzird mani! — Nomirt spīdzinātam tagad ir tas pats kā dzīvot veselu gadu nāves gaidu mokās. Bet es nemiršu viens. Jūsu priesteru izlieto asiņu jūra brēc pēc atriebības pie patiesā dieva, un viņš atriebs!
   No šausmām un bezspēcīga niknuma zaudējis sajēgu, es turpināju trakot. Princese Otomi, manu zaimu pārbiedēta un pārsteigta, apstājās, bet mums aizmugurē pīkstēja flautas un lēkāja dejotāji.
   Te pēkšņi pamanīju, ka Otomi vairs neklausās manī: viņa stingu skatienu vērās uz austrumiem, it kā būtu tur ieraudzījusi kādu parādību. Tad arī es palūkojos šajā virzienā un redzēju, ka visa debesu pamale kvēloja. No paša apvāršņa līdz debess juma augstākajai vietai Vēdekļveida pletās rēgaini bāla blāzma, kurā vizuļoja uguns dzirkstis. Likās, ka šī drausmīgā vēdekļa kāts atrodas kaut kur uz zemes, bet visu debess austrumu pusi sedz tā spalvas. Es pārstāju lādēties un stāvēju kā sastindzis, bet tai pašā acumirklī no pils puses atskanēja šausmu kliedzieni un ļaudis metās laukā pa visām durvīm, lai vērotu debesu zīmi, kas mirdzēja un liesmoja austrumos.
   Un, lūk, no pils dižciltīgo augstmaņu pavadībā, rokas žņaudzīdams, iznāca pats Montesuma, un spokainajā gaismā es redzēju, kā trīs viņa lūpas. Bet brīnums vēl nebeidzās, jo tūlīt no gaišajām debesīm, kas pletās pār pilsētu, nolaidās ugunīga lode; likās, ka tā atbalstās uz paša augstākā tempļa virsotnēm, apgaismodama ar žilbinošu gaismu teokalli un laukumu ap to. Tad tā pagaisa, bet tās vietā atmirdzēja jauna gaisma — dega Kesalkoatla templis.
   Izbaiļu kliedzieni un vaimanas izlauzās no visu to cilvēku krūtīm, kas redzēja šos brīnumus Capultepeka pakalnā un tur lejā, pilsētā. Pat es nez kādēļ nobijos, lai gan spilgtā gaisma, ko mēs redzējām šajā un nākošajās naktīs, droši vien nebija nekas cits kā komētas spožums, bet ugunsgrēku templī radīja lodveida zibens. Tomēr tautai un it īpaši Montesumam, kura pratu bija apmājušas valodas, ka ieradušies dīvaini baltādainas cilts cilvēki, kas, ja var ticēt pareģojumam, iznīcinās viņa valsti, šīs zīmes likās ļoti ļaunas. Patiesi, ja arī viņiem vēl bija kādas šaubas par to, kā tās tulkojamas, tad drīz vien šīm šaubām vajadzēja izklīst.
   Jo tieši tai brīdī, kad mēs vēl stāvējām mēmi no brīnumiem, cauri pūlim izspraucās tālā ceļā nokusis un noputējis ziņnesis un, nokritis valdnieka priekšā uz vaiga, izņēma no tērpa rakstu tīstokli un pastiepa to vienam no dižciltīgajiem galminiekiem. Bet Montesuma tik ļoti kāroja uzzināt tā saturu, ka viņš, neievērodams nekādas galma paražas, izrāva tīstokli no padomnieka rokām un, attinis to, kvēlojošās debess un liesmojošā tempļa baismajā gaismā sāka lasīt zīmējumu rakstu. Visi klusējot raudzījās valdniekā. Piepeši Montesuma skaļi ievaimanājās un, nometis tīstokli, aizsedza seju ar rokām. Tīstoklis nejauši bija nokritis man tuvumā, un es ieraudzīju uz tā primitīvi zīmētus spāņu kuģu un spāņu bruņās tērptu cilvēku attēlus. Nu es sapratu Montesumas vaimanas: spāņi bija izkāpuši viņa zemes krastā!
   Daži padomnieki tuvojās valdniekam, gribēdami to mierināt, bet viņš atgrūda tos, sacīdams:
   —     Ļaujiet man sērot — sen pareģotais posts ir nācis pār Anavakas bērniem. Kesalkoatla bērni pulcējas manas zemes krastos un nogalina manus ļaudis. Tāpēc ļaujiet man sērot.
   Šai acumirklī pie viņa piesteidzās otrs ziņnesis no pils. Viņa sejā bija lasāms izmisums.
   —    Runā! — pavēlēja Montesuma.
   —     Ak valdniek, saudzē lūpas, kam jānes tev šāda ziņa. Tava karaliskā māsa Papancina, briesmīgo zīmju pārbiedēta, — un viņš parādīja ar roku uz debesīm, — mirst.
   Izdzirdīs, ka viņa mīļotā māsa cīnās ar nāvi, Montesuma klusēdams aizsedza savu seju ar valdnieka mantiju un nedrošiem soļiem devās uz pili.
   Austrumos purpursārtā blāzma joprojām zvīļoja un dzirksteļoja līdzīgi ķēmīgiem, nedabiskiem ausmas stariem, bet lejā, pilsētā, uguns nikni aprija Kesalkoatla templi.
   Es pagriezos pret princesi Otomi, kas, brīnumu pārņemta, trīsēdama stāvēja man līdzās.
   —    Vai es tev neteicu, princese Otomi, ka šī zeme ir nolādēta?
   —    Jā, teul, — atsaucās Otomi. — Un tā patiesi ir nolādēta.
   Pēc tam mēs devāmies uz pili, un pat šai baiļu pilnajā stundā
   man sekoja muzikanti.

17. nodaļa Papancinas augšāmcelšanās

   Uz rīta pusi Papancina nomira, un tās pašas dienas vakarā viņu ļoti svinīgi apglabāja Čapultepeka kapsētā līdzās valdnieka karaliskajiem senčiem. Bet šī sabiedrība, kā mēs vēlāk redzēsim, viņai nebija pa prātam.
   Tai pašā dienā es uzzināju, ka būt par dievu na\ diez kāda izprieca, jo no manis tika prasīts, lai es apgūtu dažnedažādas mākslas, it īpaši šausmīgo mūzikas mākslu, uz kuru man nekad nebija nesies prāts. Bet šai gadījumā mana paša vēlēšanās neko nenozīmēja. Mani skolotāji, veci vīri, kas sev varētu atrast labāku nodarbošanos, ieradās pie manis, lai apmācītu mani skandināt lautu, un man vajadzēja iemanīties strinkšķināt šo instrumentu. Citi skoloja mani acteku rakstībā, dzejā un citās mākslās, kā nu acteki tās saprata, un visas šīs zināšanas es apguvu ar prieku. Taču es atcerējos visgudros vārdus, ka tas, kas vairo savas.zināšanas, vairo arī savas rūpes. Un patiešām — kādu labumu gan man varēja dot visas šīs zinātnes, ja tām bija lemts drīz jo drīz zust kopā ar mani uz ziedokļa!
   Uzzinājis par upurēšanu, sākumā biju izmisis, bet tad pārdomāju, ka briesmas man jau bija draudējušas ne vienreiz vien un ka tomēr allaž biju ticis cauri ar veselu ādu. Varbūt man izdosies izkļūt sveikā arī šoreiz? Lai būtu kā būdams, nāve vēl bija tālu un pagaidām es biju dievs. Tā es nolēmu neatkarīgi no tā, vai miršu vai palikšu dzīvs, man vēlēto laiku nodzīvot, kā pienākas dievam, baudot visu, ko dzīve spēj dot. Un tā es arī darīju. Nevienam gan nekad nav bijušas lielākas iespējas, turklāt tik neparastas, un neviens nebūtu izmantojis tās labāk. Patiešām — ja mani ar nepārvaramu spēku nepārņemtu ilgas pēc manas zaudētās iemīļotās un pēc mājām, es justos gandrīz vai pilnīgi laimīgs, jo manās rokās bija vara un viss ap mani bija brīnumains un neparasts. Bet jāturpina stāsts.
   Vairākas dienas pēc Papancinas nāves pilī un arī visā pilsētā valdīja satraukums. Izplatījās dažnedažādas baumas, kas mulsināja cilvēku prātus. Ik nakti ugunīgā blāzma liesmoja austrumos, un ik dienu tika stāstīts par kādu jaunu brīnumu vai zīmi un par spāņu briesmīgajām ļaundarībām. Vairums viņus
   uzskatīja par baltādainiem dieviem, par Kesalkoatla bērniem, kas atgriezušies, lai ņemtu savā ziņā zemi, kur kādreiz valdījuši viņu senči.
   Vissliktāk no satrauktajiem jutās pats valdnieks. Tajās dienās viņš gandrīz neko neēda, nedzēra un tikpat kā negulēja, tik stipri bailes bija nomākušas viņu. Nemiera pārņemts, Montesuma sūtīja ziņnešus savam senajam sāncensim — gudrajam un bargajam Nesavdlpilli, sabiedrotās Tekskoko valsts valdniekam, un lūdza to atbraukt. Nesavalpilli ieradās; tas bija sirmgalvis ar zvērojošām acīm, kurās bija baismi lūkoties. Es biju viņa un Montesumas tikšanās liecinieks, jo, būdams dievs, es brīvi pastaigājos pa visu pili un drīkstēju pat piedalīties valdnieka padomes sēdēs kopā ar augstmaņiem.
   Kad abi valdnieki bija kopā ieturējuši maltīti, Montesuma sāka runāt par redzētajām zīmēm, par teulu parādīšanos un lūdza Nesavalpilli ar savu gudrību izkliedēt neziņas tumsību. Nesavalpilli noglaudīja savu garo, sirmo bārdu un atbildēja, ka, lai cik Mon- tesumam pašlaik smaga sirds, tā drīz vien kļūšot vēl smagāka.
   —     Uzklausi mani, augsto valdniek, — sacīja sirmgalvis. — Es esmu cieši pārliecināts, ka mūsu valsts dienas ir skaitītas, tāpēc esmu ar mieru sacensties ar tevi bumbu spēlē, liekot ķīlā visu savu valsti, ko gan tu, gan visi tavi senči aizvien alkuši iegūt.
   —     Un kas jāliek pretī man? — vaicāja Montesuma.
   —     Spēles noteikumi būs šādi, — sāka skaidrot Nesavalpilli.
   —   Tu liksi ķīlā trīs cīņu gaiļus, un, ja es uzvarēšu, tu man atdosi tikai to piešus. Bet es likšu pretī visu savu plašo Tekskoko valsti.
   —    No manis tu prasi tīro nieku, — piezīmēja Montesuma.
   —   Gaiļu ir daudz, bet valstu maz.
   —     Un kas par to? — iebilda sirmais valdnieks. — Mēs spēlējam pret likteni. Kāds būs spēles iznākums, tā būs arī notikt. Ja tu laimēsi manu valsti, viss būs labi, bet, ja es laimēšu gaiļus, tad ardievu Anavakas slava, jo mūsu tauta pārstās būt tauta un mūsu zemes sagrābs svešzemnieki.
   —     Lai top, spēlēsim un paskatīsimies, — piekrita Montesuma, un abi devās uz tlačtli [22] laukumu.
   Tur viņi sāka spēli. Sākumā labāk veicās Montesumam, kas sāka skaļi lielīties, ka viņš jau tikpat kā esot Tekskoko valdnieks.
   —       Lai nu tā būtu! — teica sirmais Nesavalpilli, un ar šo brīdi veiksme mainījās. Lai kā Montesuma arī centās, viņam vairs ne reizi neuzsmaidīja laime. Atri vien spēle beidzās, un Nesavalpilli bija ieguvis gaiļus. Ieskanējās mūzika, galminieki drūzmējās ap sirmo vadoni un apsveica viņu ar uzvaru. Bet viņš tikai smagi nopūtās un sacīja:
   —    Es labprātāk būtu paspēlējis savu valsti, nekā laimējis šos putnus, jo mana valsts, ja es to būtu pazaudējis, tomēr pārietu mūsu pašu tautas cilvēka rokās. Bet ak posts! — gan mani, gan viņa īpašumi tiks svešzemniekiem, kas gāzīs mūsu dievus pīšļos un laupīs slavu mūsu vārdiem.
   To sacīdams, viņš piecēlās un, atvadījies no valdnieka, devās atceļā uz savu valsti; necik ilgi pēc tam viņš nomira, un tādējādi viņam nebija pašam jāpiedzīvo savu pareģojumu piepildījums.
   Citurīt pēc Nesavalpilli aizbraukšanas par spāņiem pienāca jaunas ziņas, kas Montesumu izbiedēja vēl vairāk. Baiļu pārņemts, viņš lika atsaukt astrologu, kas visā zemē bija slavens ar saviem pareizajiem pareģojumiem. Astrologs ieradās, un valdnieks pieņēma viņu vienatnē. Nezinu, ko viņš sacīja valdniekam, bet acīmredzot tas nebija nekas patīkams, jo tai pašā naktī Montesuma lika kalpiem sagāzt gudrā māju, un pareģis dabūja galu zem sava mājokļa drupām.
   Divas dienas pēc astrologa nāves Montesuma nosprieda, ka es, kas pēc viņa pārliecības arī biju teuls, varu sniegt viņam kādas ziņas. Saulrietā viņš atsūtīja pēc manis un lūdza kopā ar viņu pastaigāties pa dārzu. Es ierados ar saviem mūziķiem un pavadoņiem, kuri mani neatstāja mierā nevienu mirkli, bet valdnieks pateica, ka gribot ar mani parunāt divatā, un pavēlēja visiem paiet malā. Tad viņš sāka staigāt vareno ciedru paēnā, un es gāju līdz, turēdamies soli aiz viņa.
   —    Teul, — ierunājās beidzot Montesuma, — pastāsti man par saviem tautas brāļiem un pasaki, kāpēc viņi izkāpuši mūsu krastos. Bet, pielūko, runā tikai patiesību!
   —    Ai Montesuma, tie man nav nekādi tautas brāļi, — es atbildēju, — kaut arī mana māte bija viņu cilts.
   —    Vai es tev, teul, neliku runāt tikai patiesību? Ja tava māte bija no viņu vidus, tad taču arī tev jābūt viņu cilts, jo vai tu neesi kauls no mātes kaula un miesa no mātes miesas?
   —     Kā valdniekam tīk, — es palocījos un sāku stāstīt par spāņiem —' par viņu zemi, par viņu varenību, nežēlību un neremdināmām alkām pēc zelta. Montesuma kāri klausījās, bet man šķita, ka viņš stāstītajam neko daudz vis neticēja, jo bailes viņu bija padarījušas ārkārtīgi aizdomīgu. Kad es apklusu, viņš man atkal vaicāja:
   —    Kāpēc tad viņi ieradušies Anavakā?
   —     Es baidos, valdniek, ka viņi atnākuši, lai šo zemi sagrābtu vai vismaz lai izlaupītu visas tās bagātības un gāztu tās dievus.
   —     Kādu padomu tu man dosi, teul? Kā aizstāvēties pret šiem varenajiem vīriem, kas tērpti tēraudā un auļo niknu, mežonīgu zvēru mugurās? Viņiem ir tādi rīki, kuri dārd kā pērkons un no kuru skaņām krīt simtiem ienaidnieku, un rokās viņi tur mirdzoša sudraba ieročus. Ak vai! Viņiem pretoties nav iespējams, jo viņi ir Kesalkoatla bērni, kas atgriezušies, lai atgūtu savu zemi. Es jau no pašas bērnības zināju, ka šis Jaunums nāks pār mani, un nu tas ir atnācis.
   —    Es esmu tikai dievs, —atteicu viņam, — bet, ja zemes valdnieks Jauj man runāt, es sacīšu, ka atbilde ir pavisam vienkārša. Uz spēku atbild ar spēku! Teulu ir maz, un pret katru no viņiem tu vari raidīt tūkstoš karavīru. Uzbrūc viņiem tūlīt, negaidi, kamēr viņi sev atradīs sabiedrotos, bet satriec viņus uzreiz!
   —    Un to man iesaka tāds, kura māte bijusi teulu cilts, — ar dzēlīgu izsmieklu noskaldīja valdnieks. — Pasaki man vēl, padom- niek, kā lai es uzzinu, vai, cīnoties pret viņiem, es necīnos pret dieviem, un kā lai es izdibinu šo cilvēku vai dievu īstenās vēlēšanās un nodomus, ja viņi nerunā manā mēlē, bet es nesaprotu viņējo?
   —    Ai Montesuma, to izdarīt ir viegli, — es attraucu. — Es protu viņu valodu; sūti mani, es visu uzzināšu.
   To teikdams, es jutu, ka mana sirds, cerību spārnota, sāka straujāk pukstēt, jo varbūt, nokļūstot pie spāņiem, man izdotos glābties no ziedokļa. Spāņi man likās kā saite starp mani un dzimteni. Viņi bija atbraukuši šurp ar kuģiem, un kuģi taču var atgriezties pa to pašu ceļu atpakaļ. Lai gan pagaidām par savu likteni sūdzēties nevarēju, saprotams, es no tiesas būtu laimīgs, ja atrastos atkal starp kristiešiem.
   Kādu brīdi Montesuma vērās manī un tad noteica:
   —    Teul, tu laikam tik tiešām turi mani par muļķi. Kā tev var ienākt prātā, ka es sūtīšu tevi pie viņiem, lai tu saviem tautas brāļiem pastāstītu par manām bailēm, par manu nespēku un lai tu viņiem varētu parādīt visas mūsu vājās vietas? Kā tu domā, vai es nezinu, ka tu esi teulu izlūks, kas iesūtīts pie mums, lai izdibinātu visu par mūsu zemi! Nelga, es to zināju jau pašā sākumā un zvēru pie dieva Uicilopočtli: ja tu nebūtu apsolīts Teskatlipo- kam, tava sirds rīt pat kūpētu uz Uicilopočtli altāra! Piesargies un nedod man vairs melīgus padomus, jo citādi tavs gals pienāks ātrāk, nekā tu pats domā. Zini, es tevi iztaujāju ar nolūku, pēc dievu pavēles, kas bija ierakstīta šīsdienas upuru sirdīs. Manas
   sarunas nolūks un dievu pavēle bija, lai es uzzinu tavas domas un vairos no padomiem, kādus vien tu man dotu. Tu iesaki man cīnīties ar teuliem, tāpēc es ar viņiem necīnīšos, bet sagaidīšu tos ar dāvanām un laipniem vārdiem, jo labi zinu: tu gribi, lai es daru tikai to, kas mani pazudinās!
   Visu to Montesuma pateica nikni, bet nepaceļot balsi; viņš stāvēja, zemu noliecis galvu un sakrustojis uz krūtīm rokas, un es redzēju, ka dusmu trīsas drebināja visu viņa miesu. Es stipri, izbijos, jo apzinājos, ka viens vienīgs varenā valdnieka galvas mājiens spēj mani aizraidīt mokpilnā nāvē, kaut arī biju dievs, un tomēr mani pārsteidza šā citkārt tik gudrā cilvēka aprobežotība. Kāpēc viņam vajadzēja raudzīties ar tādām aizdomām uz mani un ļaut māņticībai iegrūst viņu postā? Šodien es to saprotu.
   Montesuma pats nebija vainīgs: liktenis virzīja ikvienu viņa soli, un likteņa balss runāja ar viņa muti. Acteku dievi tik tiešām bija viltus dievi, bet nu es zinu, ka aiz ķēmīgajiem akmens tēliem slēpās velnišķīgi nežēlīgais priesteru prāts, — ne velti taču viņi teica, ka dieviem ir tīkami asiņainie cilvēku upuri. Un, kad valdnieks ar priesteru starpniecību vērsās pie saviem elku dieviem, tie deva viņam aplamus padomus, lemjot iznīcībai gan pašus, gan visus, kas tos pielūdza, jo tā bija iepriekš nolicis kāds, kas ir par tiem varenāks.
   Kamēi mēs runājām, saule strauji norietēja, un visa pasaule iegrima tumsā. Gaisma vēl kavējās vienīgi uz sniegotajām vulkānu Popokatepetla un Ikstaksivatla virsotnēm, krāsodama tās baismīgi» sarkanas.
   Vēl nekad mirusī sieviete, kas atdusējās savā mūžīgajā katafalkā uz Ikstaksivatla, nebija man šķitusi tik skaidri-saredzama un brīnumaina kā tonakt. Iespējams, ka tikai mana iztēle tai piešķīra asinīm pārplūdušas un apbedīšanai sagatavotas sievietes veidolu.
   Bet acīmredzot tā nebija tikai mana iztēle vien, jo, kad Montesuma beidza mani pelt un viņa skatiens nejauši skāra vulkānu, arī viņš nespēja no tā atraut acis.
   — Skaties, teul! — viņš sacīja, drūmi iesmiedamies, — tur guļ Anavakas tautas līķis, slacīts asinīm un gatavs apbedīšanai. Vai nāvē tas neizskatās briesmīgs?
   ns
   Tikko viņš bija šos vārdus teicis un pagriezies, lai dotos projām, no kalna atskanēja žēlabainas gaudas — tik mežonīgas un pārdabiskas skaņas, ka man asinis stinga dzīslās. Montesuma šausmās sagrāba manu roku, un mēs abi, acis nenovērsuši, raudzījāmies uz kalnu. Mums šķita, ka notiek brīnums: asiņainais, baigās, sārtās gaismas apspīdētais gulošās sievietes stāvs piecēlās vai likās pie
   10 - 4557
   ceļamies no sava akmens katafalka. Viņa cēlās lēni, it kā mozdamās no miega, un beidzot izslējās stāvus kalna virsotnē, sniegdamās augstu gaisā. Šausmās trīcēdami, mēs vērojām milzīgo, asinīm aptraipītajās drānās tērpto augšāmcēlušos mirušo.
   Pāris mirkļu rēgs stāvēja nekustīgi, lūkojoties lejup uz Tenoč- titlanu, tad pēkšņi ar žēlabu pilnu žestu pacēla savas varenās rokas, un tai pašā brīdī to apņēma nakts tumsa, bet žēlie vaidi lēnām izgaisa.
   —    Saki, teul, — valdnieks cīnījās pēc elpas, — vai tad man nav pamata baiļoties, ja manas acis ik dienas redz šādas zīmes? Ieklausies, kā vaimanā pilsētā; mēs neesam vienīgie, kas redzējuši šo skatu. Dzirdi, kā ļaudis kliedz aiz šausmām un priesteri rībina bungas, lai no mums novērstu ļauno zīmi! Raudi, mana tauta, lūdziet dievus, priesteri, un nesiet upurus dieviem, jo jūsu bojā ejas diena ir tuvu! Ai Tenočtitlana, visu pilsētu pilsēta, es redzu tevi izpostītu un sagrautu, tavas pilis ugunsgrēkos nomelnējušas, tavus tempļus apgānītus, brīnišķos dārzus aizaugušus. Es redzu tavas dižciltīgās sievietes kā svešzemnieku piegulētājas, tavus prinčus kā viņu kalpus, kanālus sārtus no tavu bērnu asinīm, dambjus aizsprostotus ar viņu kauliem. Nāve ir tev visapkārt, negods ir tava dienišķā maize, izmisums — tava tiesa. Ardievu, pilsētu pilsēta, manu senču šūpulis, kurā arī es esmu audzis.
   Tā vaimanāja Montesuma naksnīgajā tumsā, un, viņam skaļi dodot vaļu savām bēdām, parādījās pilnais mēness, liedams savu blāvo spīdumu pāri spokainajos sūnu ģērbos tērptajiem ciedru cariem. Mēness gaisma apspīdēja stalto Montesumas stāvu, viņa bēdās sagrauzto seju, vājās rokas, kuras viņš savās pravietiskajās mokās nemierīgi cilāja, manas mirdzošās drānas, šausmās sastingušo galminieku baru un mūziķus, kas bija pārstājuši spēlēt. Atlidoja vāja vēja brāzma, kas skumji nošalca vareno koku lapotnē un atbalsojās pret Capultepeka pakalna klintīm. Nekad nebiju redzējis dīvaināku un noslēpumaināku ainu, vēl nedzimušu šausmu pilnu kā šo, kad varenais valdnieks apraudāja savas tautas un savas varenības krišanu! Un vēl taču nekāda nelaime nebija skārusi ne vienu, ne otru, bet viņš jau zināja, ka gan ļaudis, gan viņa diženums ir nolemts iznīcībai, un vaimanas nāca no sirds, ko bija salauzusi tikai nelaimes ēna.
   Bet šīs nakts brīnumi vēl nebija beigušies.
   Kad Montesuma bija mitējies izkliegt savus pravietiskos redzējumus, es padevīgi pavaicāju, vai man neatsaukt galminiekus, kas parasti bija ap viņu, bet tagad turējās zināmā attālumā no mums.
   —    Nē, — valdnieks atteica, — es nevēlos, lai viņi manā sej'ā redzētu bēdas un izbailes. Lai kas arī baidītos, vismaz man jāizīd 6
   liekas drosmīgam. Nāc mazliet ar mani pastaigāties, teul, un, ja tu esi nodomājis mani nogalināt, es neskumšu.
   Es neko neatbildēju un klusēdams sekoju Montesumam, kad viņš devās lejup pa vienu no vistumšākajām takām, kas vijās starp ciedriem. Te es būtu varējis viņu viegli nogalināt, ja būtu to gribējis, bet kāds gan man būtu labums no šādas rīcības? Bez tam mana sirds vairījās no slepkavības domām, kaut arī zināju, ka Montesuma ir mans ienaidnieks.
   Valdnieks, nebildis ne vārda, nosoļoja vairāk par jūdzi, gan iedams koku ēnā, gan pa atklātu vietu, kur bija krāšņu ziedu pilni dārzi, kamēr nonāca pie vārtiem, kas veda uz karaliskās dzimtas mūžīgās atdusas vietu. Tieši pretī vārtiem bija redzamas velēnas, pār kurām lija spoža mēness gaisma. Šajā vietā gulēja kaut kas balts, kas līdzinājās sievietes ķermenim. Te Montesuma apstājās, raudzīdamies uz vārtiem, un teica:
   —    Šie vārti atvērās pirms četrām dienām manai māsai Papan- cinai. Diezin pēc cik ilga laika tie vērsies man?
   Viņam runājot, zālē gulošais baltais stāvs, ko es redzēju, bet Montesuma vēl nebija pamanījis, sakustējās, it kā mostoties no miega. Kā sniegotais tēls kalnā bija sakustējies, tāpat sakustējās arī šis, kā tas bija piecēlies, tā piecēlās arī šis, kā tas bija izstiepis augšup savas rokas, tāpat arī šis izstiepa savējās. Tagad Montesuma viņu ieraudzīja un sāka trīcēt, un arī mani pārņēma trīsas.
   Sieviete — jo tā bija sieviete — lēnām tuvojās mums, un mēs varējām saskatīt, ka viņa bija tērpta mirstamās drānās. Pēc īsa brīža viņa pacēla galvu, un mēness gaisma krita pār viņas seju. Montesuma skaļi ievaidējās, un es ievaidējos līdz ar viņu, jo mēs pazinām smalko, bālo princeses Papancinas seju, — tās pašas Papancinas, kas jau četras dienas še gulēja kapā.
   Viegliem un nedzirdamiem soļiem, it kā staigātu miegā, viņa mums tuvojās, kamēr apstājās krūma priekšā, kura ēna mūs aizsedza. Te Papancina — vai Papancinas gars — paraudzījās mūsos aklām, tas ir, atvērtām, bet neko neredzošām acīm.
   —    Montesuma, mans brāli, vai tu esi šeit? — viņa ierunājās Papancinas balsī. — Lai gan manām acīm tu esi slēpts, jūtu, ka tu esi man līdzās.
   Tad Montesuma iznāca no ēnas un nostājās vaigu vaigā ar mirušo.
   —    Kas tu esi? — viņš vaicāja. — Tu, kas pieņēmusi mirušās izskatu un esi tērpta mirušās drānās, kas tu esi?
   10*
   j— Es esmu Papancina, — atsaucās viņa. — Esmu no mirušajiem augšāmcēlusies, lai atnestu tev vēsti, mans brāli Montesuma.
   147
   —    Kādu vēsti tu man nes? — valdnieks taujāja aizsmakušā balsī.
   —    Es nesu tev vēsti par bojā eju. Tava valsts kritīs pīšļos, drīz tu mirsi un kopā ar tevi desmitiem tūkstošu tavu pavalstnieku. Četras dienas es mitu starp mirušajiem, un tur es redzēju tavus viltus dievus, kas nav vis dievi, bet velni. Tur, iegrūstus neizsakāmās mokās, es redzēju priesterus, kas viņiem kalpo, un daudzus no tiem, kuri šos dievus pielūdz. Anavakas tauta lemta iznīcībai, tāpēc ka tā godā šos viltus dievus.
   —    Papancina, māsa, vai tev tiešām nav neviena mierinājuma vārda? — Montesuma prašņāja.
   —    Neviena, — atbildēja viņa. — Ja tu atteiksies no viltus dieviem, tu, iespējams, glābsi savu dvēseli, bet savu un savas tautas dzīvību tev vairs neglābt.
   Tad Papancina novērsās un pazuda koku ēnā; es dzirdēju, kā nošvīkstēja viņas mirstamās drānas, pieskaroties zālei.
   Montesumu pārņēma nevaldāms niknums, un viņš skaļi brēca:
   —    Esi nolādēta, māsa Papancina! Kāpēc tu atgriezies no mirušajiem, lai atnestu man šīs Jaunās ziņas? Ja tu man vēstītu cerību, ja tu parādītu ceju uz glābiņu, es tevi sveiktu ar prieku. Ej atpakaļ pie mirušajiem, un lai zemes smagums nospiež tavu sirdi uz mūžu! Bet mani dievi — tos -pielūdza mani tēvi, un arī es tos pielūgšu, kamēr vien dzīvošu. Jā, kaut arī viņi mani atstātu, es viņus tik un tā neatstāšu! Dievi ir sadusmoti, jo upuru ziedokļos ir maz; tāpēc no šī brīža es tos divkāršošu! Jā, es pavēlēšu upurēt pašus priesterus, tāpēc ka viņi pametuši novārtā dievu godināšanu.
   Montesuma trakoja kā jau vāja rakstura cilvēks, kas aiz šausmām zaudējis prātu, un dižciltīgie un galminieki, kas viņam bija sekojuši zināmā attālumā, tagad drūzmējās ap viņu, nobijušies un neizpratnē.
   Pēdīgi trakošanai pienāca gals, jo Montesuma, plosīdams vājajām rokām savu valdnieka tērpu un izraudams sev matu kušķus no galvas un bārdas, nokrita zemē un sāka raustīties krampjos.
   Galminieki viņu ienesa pilī, un trīs dienas un trīs naktis valdnieku neviens neredzēja. Tomēr tas, ko viņš bija teicis par upuriem, nebija tukši draudi, jo kopš tās nakts upuru skaits visā zemē tika divkāršots. Krusta ēna jau krita pār Anavakas altāriem, bet pret debesīm joprojām vijās upuru dūmi, un no teokalli virsotnēm aizvien vēl atskanēja gūstekņu spalgie kliedzieni. Velnišķīgo dievu stunda jau bija situsi, bet viņi vēl arvien vaca kopa savu pēdējo asiņaino ražu, un tā bija bagāta.
   Es, Tomass Vingfīlds, skatīju šīs zīmes pats savām acīm, bet kas tās bija — vai patiesi no augšas sūtīts brīdinājums vai māņi, ko radīja nejaušas dabas parādības, to nemāku teikt. Visa zeme tais dienās bija šausmu pārņemta, un pilnīgi iespējams, ka cilvēku satrauktie prāti uzskatīja par nelaimīgām tādas zīmes, kam citkārt neviens nebūtu pievērsis uzmanību.
   Viss, kas sacīts par Papancinas augšāmcelšanos, ir tīrā patiesība, kaut gan var būt, ka viņa bija tikai ieslīgusi dziļā nesamaņā un nemaz nebija mirusi. Vismaz viņa vēl pagaidām neatgriezās atpakaļ mirušo valstī, jo, lai gan es pats viņu nekad vairs nesatiku, saka; ka Papancina vēlāk pieņēmusi kristīgo ticību un stāstījusi brīnumainus stāstus par to, ko redzējusi nāves valstībā. [23]

18. nodaļa Līgavu izvēle

   Kopš tās dienas, kad mani izraudzīja par dievu Teskatlipoku, līdz spāņu ienākšanai šajā zemē bija pagājuši vairāki mēneši, un visā šai laikā pilsētā valdīja satraukums. Atkal un atkal Montesuma sūtīja pie Kortesa sūtņus, kuri dāvanām nesa milzum daudz zelta un dārgakmeņu, un lūdza viņu doties projām. Naivais valdnieks neaptvēra, ka, parādot tik lielu bagātību, viņš izmeta ēsmu, kas noteikti pamudinās vanagu uzklupt pašam devējam.
   Kortess ar šiem ziņnešiem atsūtīja pieklājīgas atbildes un dāvanai dažus lētus nieciņus, un tas arī bija viss.
   Bet tad spāņi devās uz priekšu zemes iekšienē, un Montesuma ar izbailēm uzzināja, ka uzvarēta kareivīgā tlakskaliešu cilts. Tie gan bija viņa mūžsenie niknie ienaidnieki, tomēr arī bija pretojušies baltajiem cilvēkiem. Pēc tam pienāca ziņa, ka uzvarētie tlakskalieši kļuvuši par savu neseno pretinieku sabiedrotajiem un kalpiem un tagad tūkstošiem viņu vismežonīgāko karavīru dodoties kopā ar spāņiem pret svēto pilsētu Colulu. Vēl pēc kāda laiciņa kļuva zināms par asinspirti Čolulā, kur pilsētas svētie vai, pareizāk, nešķīstie dievi tikuši nogāzti no saviem altāriem.
   Visvisādi brīnumi tika stāstīti par spāņiem, par viņu drošsirdību un spēku, par viņu bruņām, par pērkona dārdiem, kas kauju laikā atskanot no viņu ieročiem, par mežonīgajiem dzīvniekiem, uz kuriem tie sēdēja. Kādudien Montesumam atnesa divu kaujā nogalināto balto cilvēku galvas, divas nežēlīga izskata, matiem noaugušas milzīgas galvas, bet kopā ar tām — zirga galvu. Ieraugot šīs drausmīgās atliekas, Montesuma aiz bailēm gandrīz vai zaudēja samaņu, bet tomēr lika tās uzstādīt lielajā templī uz mūra dzegām un izziņot, ka šāds liktenis gaidot ikvienu, kas uzdrošināsies iebrukt Anavakā.
   Tolaik Montesumas valsts lietās valdīja galīgs sajukums. Ik dienas sanāca augstmaņu, virspriesteru un kaimiņos dzīvojošo draudzīgo cilšu vadoņu padomes. Daži deva vienu padomu, citi — otru, bet gala iznākums bija tikai vilcināšanās un tīrais neprāts. Ai, ja Montesuma tais dienās būtu tikai uzklausījis dižā Kvautemoka balsi, Anavaka tagad nebūtu spāņu
   īpašums! Kvautemoks nemitīgi lūdza Montesumu atmest visas bailes un, kamēr vēl nav par vēlu, pieteikt teuliem atklātu karu, nesūtīt vairs sūtņus un dāvanas, bet savākt neskaitāmos karapulkus un sagraut ienaidnieku kalnu pārejās.
   Bet Montesuma vienmēr atteica:
   — Kāda tam nozīme, brāļadēl? Kā es varu cīnīties pret šiem cilvēkiem, ja paši dievi ir viņu pusē? Protams, ja dievi grib, viņi var palīdzēt, bet, ja ne, es par sevi un savu likteni neraizējos. Vienīgi, kas notiks ar manu tautu, kas notiks ar sievietēm un bērniem, ar sirmgalvjiem un vārgajiem? Vai mums!
   Tad viņš parasti aizklāja seju un sāka vaidēt un raudāt kā mazs bērns, bet Kvautemoks ikreiz viņu atstāja, nespēdams bilst ne vārda aiz dusmām par šādu lielā valdnieka muļķību, taču līdzēt viņš te neko nevarēja. Kvautemoks, tāpat kā es, bija pārliecināts, ka pašas debesis Montesumam atņēmušas saprātu, lai Anavaku izpostītu. v
   Skaidrības labad jāsaka, ka es, Tomass Vingfīlds, kaut arī mans dieva stāvoklis deva man iespējas zināt visu, kas notika, tomēr nebiju nekas vairāk kā sīks putu burbulis lielo notikumu bangās, kas tolaik brāzās pāri Anavakas valstij. Tiesa, es biju putu burbulis, kas atradās šo bangu virsotnē, bet varas man tolaik nebija vairāk kā putām viļņu mugurā. Montesuma man neuzticējās, jo uzskatīja mani par spiegu; priesteri raudzījās uz mani kā uz dievu un nākošo upuri, un vienīgi mans draugs Kvautemoks un arī Otomi, kas mani slepus mīlēja, paļāvās uz mani. Es bieži sarunājos ar viņiem, izskaidrodams tiem notikumu īsto jēgu. Bet viņi abi tāpat bija bezspēcīgi, jo, kaut arī Montesumas saprāts vairs nebija kapteinis, viņa vara tomēr vadīja valsts kuģi te uz vienu, te uz otru pusi, gluži tāpat kā stūre virza stūrmaņa pamestu kuģi pretī bojā ejai, un tas svaidās vēja un straumes varā.
   Ļaudis bija vai prātu zaudējuši aiz bailēm, bet tam par spīti, varbūt pat tieši tāpēc, viņi nevaldāmi nodevās baudām, nomainot tās tikai ar reliģiskām ceremonijām. Tais dienās neviens nepalaida garām nevienus svētkus, un nevienā ziedoklī netrūka upura. Līdzīgi upei, kas paātrina savu gaitu, tuvodamās stāvai kraujai, pār kuru tai lemts brāzties, Anavakas tauta, paredzēdama savu bojā eju, it kā pamodās un sāka dzīvot kā vēl nekad. No rīta līdz vakaram simtiem tempļu virsotnēs skanēja upuru kliedzieni, un no vakara līdz rītam ielās bija dzirdamas nemitīgas uzdzīves atbalsis. «Pret mums dodas aizjūras dievi, — runāja ļaudis, — tāpēc ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs visi mirsim.» Sievietes, kas tika uzskatītas par tikumīgām, izrādījās netikles, goda vīri kļuva par neliešiem, un neviens tos nekaunināja; jā, pat bērni tais dienās klaiņoja iereibuši pa ielām, lai gan šādu lietu acteki uzskatīja par vispretīgāko.
   Valdnieks atstāja Čapultepeku un ar visu savu galmu pārvietojās uz pili plašajā laukumā iepretī templim. Šī pils bija īsta pilsēta pilsētā, jo zem tās jumtiem naktīs dusu rada pāri par tūkstoš cilvēku, nemaz nerunājot par dažnedažādiem punduriem un kropļiem, par simtiem meža putnu un zvēru sprostos. Seit es dzīroju ik dienas, ar ko vien gribēju, bet, dzīrēm apnīkot, es, tērpies mirdzošās drānās, augstmaņu bara un valdnieka pāžu pavadībā izgāju ielās, strinkšķinādams lautu (zināmā mērā es šo ienīsto mūzikas rīku biju jau apguvis). Tad ļaudis klaigādami metās laukā no savām mājām un klanījās manā priekšā, bērni apbēra mani ziediem, meitenes dejoja ap mani, skūpstīdamas man rokas un kājas, līdz beidzot mani jau pavadīja milzīgs pūlis. Un arī es dejoju un kliedzu kā ciema muļķītis, jo man liekas, ka tais dienās mani it kā bija pārņēmis kāds dīvains neprāts, bet varbūt arī tas bija pielūgsmes skurbums. Es centos aizmirst savu nelaimi, gribēju aizmirst, ka esmu lemts upurēšanai un ka ikkatra diena tuvina manai sirdij asiņaino priestera nazi.
   Es gribēju aizmirsties, bet tas diemžēl nebija manos spēkos. Mielastos izdzertā meskala [24] un pulkes* dvinga manā galvā izgaisa; ziedu smarža, sieviešu daiļums un tautas cieņa mani vairs nespēja saviļņot; bez mitas es prātoju par savu likteni un ar ilgām domāju par iemīļoto meiteni tālumā un dzimto māju. Viņās dienās man šķita, ka mana sirds būtu lūzusi vai arī es būtu padarījis sev galu, ja nebūtu bijis Otomi maigās sirsnības. Bet šī dižā un daiļā sieviete allaž bija kopā ar mani, lai tūkstoš veidos uzmundrinātu mani, un laiku pa laikam viņa izmeta neskaidrus cerību vārdus, kas manām asinīm lika dzīslās ritēt straujāk.
   Es gribu atgādināt, ka, sastopot Otomi Montesumas galmā pirmoreiz, viņa man likās daiļa un manai sirdij tīkama. Bet tagad, kaut arī viņa joprojām man šķita tikpat skaista, manā šausmās stingstošajā sirdī nebija vietas maigām jūtām ne pret Otomi, ne kādu citu sievieti. Kad nebiju apreibis no vīna vai pūļa pielūgsmes, es domāju, kā izlīgt ar debesīm, pēc kurām es jutu vajadzību.
   Tomēr es bieži runāju ar Otomi, stāstīju viņai par mūsu ticību un daudzām citām lietām, tāpat kā kādreiz biju stāstījis Marinai, kas tagad, kā mēs padzirdējām, bija spāņu vadoņa Kortesa mīļākā un tulks. Otomi uzmanīgi klausījās, nenovērsdama no manis savus maigos skatienus, bet tas ari bija viss, jo no visām sievietēm Otomi bija viskautrīgākā, tāpat kā viņa bija arī vislepnākā un visskaistākā.
   Tā tas turpinājās, kamēr spāņi, atstājuši Colulu, uzsāka gājienu pret Mehiko.
   Kādu rītu sēdēju dārzā ar lautu rokās. Augstmaņi, kas piederēja pie manas svītas, līdz ar maniem skolotājiem pulcējās bij gā attālumā man aiz muguras. No savas vietas varēju redzēt ieeju zālē, kurā ik rītus pulcējās valdnieka padome, un es ievēroju, ka pēc prinču aiziešanas sāka ierasties priesteri, bet pēc tam parādījās brīnumdaiļu meiteņu grupa pusmūža sieviešu pavadībā.
   Princis Kvautemoks, kas pēdējā laikā smaidīja pavisam reti, pienāca visai jautrs pie manis un pajautāja, vai es zinot, kas tur notiek. Es atbildēju, ka nezinu un man par to maz daļas; droši vien Montesuma vāc kādu neparastu dāvanu, lai to sūtītu saviem spāņu saimniekiem.
   — Sargies tā runāt, teul! — augstprātīgi mani nobrīdināja princis. — Tavi vārdi varbūt ir patiesi, un tomēr, ja es tevi nemīlētu, tev nāktos tos nožēlot, kaut arī tevī mīt Teskatlipokas gars!
   Tad, dusmās piecirzdams kāju pie zemes, viņš turpināja:
   —     Mana tēvabrāļa neprāts novedis mūs tiktāl, ka kļuvušas iespējamas tādas runas! Ja es būtu Anavakas valdnieks, nepaietu ne nedēļa, un visu šo Colulā iebrukušo teulu galvas greznotu, lūk, tur tā tempļa dzegu!
   — Sargies tā runāt, princi, — es viņu pārmēdīju, — jo ir tādi, kas, izdzirdēdami šādu runu, liktu tev nožēlot tavus vārdus. Bet kādu dienu tu vari kļūt par valdnieku, un tad mēs redzēsim, kā tu tiksi galā ar teuliem. Ja arī es to neredzēšu, vismaz citi to piedzīvos. Bet kas tur notiek? Vai Montesuma sev izrauga jaunas sievas?
   —     Jā gan, viņš izrauga sievas, tikai ne sev. Zini, teul, tev vairs nav atlicis daudz laika. Montesuma kopā ar priesteriem izvēlas meitenes, kas kļūs tavas sievas.
   — Manas sievas? — es iekliedzos, pielēkdams kājās. — Sievas cilvēkam, kura līgava ir nāve? Kāda man daļa gar mīlu un precībām! Paies pāris īsas nedēļas, un mani gaidīs ziedoklis. Ai Kvau- temok, tu saki, ka mīlot mani. Es tev reiz izglābu dzīvību. Ja tu patiešām mani mīli, tu tagad izglābtu mani, kā zvērēji.
   —     Es zvērēju, ka atdošu savu dzīvību par tavējo, ja tas būs manā varā, teul, un šo zvērestu esmu gatavs turēt, jo ne visi savu dzīvību vērtē tik augstu kā tu, mans draugs. Bet palīdzēt es tev tik un tā nespēju: tu esi veltīts dieviem, un, kaut arī es mirtu simtkārt, tas neglābtu tevi no tava likteņa. Tevi nekas nevar glābt kā tikai debesu roka, ja vien tā grib. Tāpēc, teul, priecājies, kamēr vēl spēj, un, kad pienāks tava stunda, mirsti kā vīrs! Tavs liktenis ne ar ko nav ļaunāks par manējo un daudzu citu cilvēku likteni, jo nāve gaidā mūs visus. Paliec sveiks!
   Kad princis bija aizgājis, es piecēlos un, atstājis dārzu, devos uz istabu, kur parasti pieņēmu tos, kas ieradās palūkoties uz dievu Teskatlipoku, kā tie mani dēvēja. Apsēdies savā zeltītajā guļas vietā, es tinos tabakas dūmos. Par laimi, biju viens, jo bez manas atļaujas neviens neuzdrīkstējās šeit ienākt.
   Pēkšņi mans galvenais pāžs paziņoja, ka kāds vēloties ar mani runāt. Noguris no domāšanas, es pamāju ar galvu, ļaudams šim cilvēkam ienākt. Pāžs aizgāja, un manā priekšā parādījās sieviete ar aizsegtu seju. Es izbrīnījies paskatījos viņā, liku tai atsegt seju un runāt. Viņa paklausīja, un es ieraudzīju, ka mana viešņa ir princese Otomi.
   Pārsteigts piecēlos, jo parasti princese nekad nenāca pie manis viena. Tāpēc iedomājos, ka viņai ir . kādas jaunas ziņas vai arī viņa nāk sakarā ar kādu man nezināmu paražu.
   —    Es tevi lūdzu, sēdies, — apmulsusi teica Otomi. — Tev neklājas stāvēt manā priekšā.
   —     Kāpēc ne, princese? — es jautāju. — Pat ja es necienītu tavu augsto kārtu, tas pieklātos tava skaistuma dēļ.
   —    Pietiek vārdu! — Otomi ar slaidās rokas mājienu mani pārtrauca. — Es esmu ieradusies pie tevis, Teskatlipoka, pēc senas paražas, jo man uzticēts tev nodot ziņu. Ir izraudzītas tās, kas kļūs tavas sievas. Man tev jānosauc viņu vārdi.
   —    Runā, otomi cilšu princese!
   —    Tās ir … — un viņa nosauca triju meiteņu vārdus. Es zināju, ka šīs meitenes bija valstī visskaistākās.
   —    Man likās, ka vajadzētu būt četrām, — es dzēlīgi nosmējos. — Jeb vai man ceturtā tikusi noblēdīta?
   —    Ir arī ceturtā, — atbildēja Otomi un atkal apklusa.
   —    Nosauc viņas vārdu! — es iesaucos. — Kāda skuķe tad vēl izraudzīta par sievu upurēšanai lemtajam noziedzniekam?
   —    Tev izraudzīta kāda, kam bija citādi goda nosaukumi nekā tie, kuros tu viņu sauc, Teskatlipoka.
   Es vaicājoši pavēros viņā, un Otomi klusu turpināja:
   —     Ceturtā un pirmā starp tām esmu es, Otomi, otomi cilšu princese, Montesumas meita.
   —    Tu! — es iekliedzos, noslīgdams atpakaļ spilvenos. — Tu!
   —    Jā, es. Klausies: priesteri mani izraudzīja kā daiļāko meiteni valstī, kaut gan neesmu šāda goda cienīga. Mans tēvs, valdnieks, sadusmojās un sacīja, ka viņa meita neparko pasaulē nekļūšot sieva gūsteknim, kam jāmirst uz ziedokļa. Bet priesteri atbildēja, ka tagad, kad dievi saniknoti, neesot īstā reize prasīt izņēmumu karaliskajām asinīm. «Vai tad pirmā sieviete valstī lai tiek dievam liegta?» — viņi jautāja. Tad mans tēvs nopūtās un teica, lai notiekot, kā es vēloties. Un es, tāpat kā priesteri, sacīju, ka mūsu galīgajā izmisumā lepnajiem jāpazemojas līdz pīšļiem, pat tiktāl, ka jākļūst par sievu gūstītam vergam, kas nosaukts par dievu un lemts ziedoklim. Un tā es, otomi cilšu princese, biju ar mieru kļūt par tavu sievu, Teskatlipoka, lai gan iespējams, ka es nebūtu devusi savu piekrišanu, ja toreiz būtu zinājusi, ko tagad lasu tavās acīs. Varbūt savā pazemojumā es cerēju iegūt mīlu kaut uz īsu mirkli un nolēmu mainīt mūsu tautas paražu, nobeidzot savas laulības līdzās upurim uz ziedokļa, jo to darīt, ja vien pati vēlos, man ir tiesības. Taču es skaidri redzu — es neesmu tev tīkama, un, lai gan man atsaukt piekrišanu ir jau par vēlu, tev nav jābīstas. Tev būs citas, un es tevi netraucēšu. Es tev nodevu uzticēto ziņu. Vai tev labpatīk, ka tagad eju? Svinīgā laulību ceremonija notiks pēc divpadsmit dienām, Teskatlipoka!
   Piecēlies no spilveniem, es satvēru Otomi roku un sacīju:
   —    Pateicos tev, Otomi, par tavu cēlo dvēseli! Ja nebūtu tava un tava brālēna Kvautemoka atbalsta un draudzības, es droši vien jau sen būtu miris. Tā tu gribi mani mierināt līdz pašam pēdējam mirklim; šķiet, tu pat esi nolēmusi mirt kopā ar mani. Kā lai es to saprotu, Otomi? Mūsu zemē tikai tāda sieviete, kas vīrieti mīl neizsakāmi, spētu dalīt ar viņu guļvietu, kāda mani gaida, lūk, tur, tanī piramīdā. Es nevaru ticēt, ka tu, pēc kuras tīkojuši valdnieki, esi atdevusi savu sirdi tik niecīgam! Kā lai saprotu tavus vārdus, otomi cilšu princese?
   —    Pamēģini tos izprast ar sirdi, — nočukstēja Otomi, un es jutu viņas roku nodrebam manējā.
   Es paskatījos uz Otomi: viņa bija brīnumdaiļa! Es domāju par viņas pieķeršanos, par pieķeršanos, ko nebiedēja pat visdrausmīgākā nāve, un manu sirdi skāra jūtu dvesma, kas ir mīlestībai rada. Bet pat šai mirklī manu acu priekšā parādījās dārzs-Anglijā, angļu meitene, no kuras atvadījos zem Dičingemas skābarža, un es atcerējos vārdus, ko mēs toreiz teicām viens otram. Bez šaubām, viņa ir dzīva un man uzticīga, un vai tad man, kamēr vien dzīvošu, arī nav jābūt viņai uzticīgam vismaz sirdī? Man šīs indiāņu meitenes būs jāprec, un es tās precēšu, taču, ja kaut vienu vienīgu reizi pateikšu Otomi, ka viņu mīlu, būšu lauzis zvērestu, bet ar kaut ko niecīgāku viņa nesamierināsies. Tāpēc, lai cik satraukts arī biju un lai cik liels bija kārdinājums, es viņai nepateicu tos vārdus, ko viņa gaidīja.
   —     Apsēdies, Otomi, — es teicu, — un uzklausi mani. Vai tu redzi šo zelta piemiņas lietiņu?
   Es novilku no pirksta Lilijas gredzentiņu un parādīju to Otomi.
   —    Vai tu redzi uzrakstu gredzena iekšpusē?
   Otomi palocīja galvu, bet nebilda ne vārda, un viņas acīs es ieraudzīju bailes.
   —    Es tev nolasīšu šo uzrakstu, Otomi, — un es pārtukoju acteku valodā seno divrindi:
   Tāles nespēj izšķirt tos, Sirdīs kas ir tuvi.
   Tikai tad Otomi sāka runāt.
   —    Ko nozīmē šis uzraksts? — viņa jautāja. — Es protu lasīt tikai mūsu rakstus, teul.
   —    Tas nozīmē, Otomi, ka tālajā zemē, no kurienes es ierados, dzīvo kāda sieviete, kas mani mīl un ir mana iemīļotā.
   —    Tātad viņa ir tava sieva?
   —    Nē, Otomi, viņa nav mana sieva, bet viņa man solījusies par sievu.
   —     Viņa tev solījusies par sievu, — sarūgtināta atkārtoja Otomi. — Tātad jau šai ziņā mēs ar viņu esam līdzīgas, teul, jo arī es esmu solījusies. Starpība tikai tā, ka viņu tu mīli, bet mani ne. Vai to tu gribēji likt man saprast? Aiztaupi vārdus — man tāpat viss jau ir skaidrs. Bet, liekas, ja es esmu zaudējusi, arī viņu gaida zaudējums. Starp tevi un tavu iemīļoto, teul, veļas lieli viļņi, starp jums ir ūdeņu jūras, ziedoklis un nāves nebūtība. Un tagad ļauj man iet. Man jākļūst par tavu sievu, jo cita ceļa vairs nav, bet es tevi pārlieku netraucēšu, un drīz vien visam būs beigas. Tad tu varēsi meklēt savu ilgoto Zvaigžņu Mītnē, uz kurieni tev jādodas, un es lūgšu dievus, lai tu atrodi viņu. Visus šos mēnešus es domāju, kā rast cerību, un man jau šķita, ka esmu to atradusi. Bet šī cerība bija maldīga, un tagad tā izgaisusi. Ja tu no sirds būtu spējis man sacīt, ka mani mīli, tas būtu bijis labi mums abiem; ja tu to spēsi sacīt pirms pašām beigām, mums vēl var būt labi. Taču es tev nelūdzu to teikt, un sargies man melot. Es eju, teul, bet pirms tam gribu tev vēl ko pateikt: tālab, ka tu uzdrošinājies man, Montesumas meitai, teikt visu patiesību, kaut gan bija pavisam viegli un droši melot, es tevi tagad cienu vēl vairāk nekā agrāk. Šai aizjūras sievietei jābūt tev pateicīgai. Es viņai nevēlu nekā ļauna, bet starp mani un viņu ir cīņa līdz nāvei. Mēs esam svešinieces un tādas paliksim, bet viņa pieskārusies tavai rokai tāpat, kā es tagad pieskaros tavējai; tu savieno mūs un padari par ienaid- niecēm. Dzīvo sveiks, mans nākamais vīrs! Mēs vairs nesatiksi- mies līdz tai skumjajai dienai, kad «skuķe» tiks atdota par sievu «noziedzniekam». Tu pats tā teici, teul!
   Tad Otomi piecēlās, aizklāja seju ar šķidrautu un lēnām izgāja no istabas, atstādama mani stipri satrauktu. Tā bija pārdroša rīcība — atraidīt mīlestību, ko piedāvāja karaliskākā no sievietēm, un tagad, kad biju to izdarījis, es nepavisam nejutos laimīgs. Es sev vaicāju: vai Lilija spētu nokāpt no tādas varenības augstumiem, nomest karalisko purpura mantiju un gulties man līdzās uz asiņainā ziedokļa? Varbūt arī ne, jo tāda kvēla uzticība starp mūsu rases sievietēm nav sastopama. Šīs saules meitas mīl pilnīgi, ja vien tās vispār mīl, un ienīst tikpat kaislīgi kā mīl. Viņām nav vajadzīgi nekādi priesteri, lai svētītu zvērestus, un, ja šie zvēresti tām reiz kļūst nīstami, viņas pienākuma dēj gan nejūtas saistītas. Viņu pašu alkas ir viņu likums, un, kamēr tas valda pār viņām, viņas seko tam bezbailīgi, bet, ja vajadzīgs, meklē savas kaisles piepildījumu nāves vārtos vai, ja tas neizdodas, aizmirstībā.

19.nodaļa Četras dieves

   Laiks vilkās gausi, un beidzot pienāca diena, kad Kortess un viņa konkistadori [25] iesoļoja Mehikc^ Nedomāju sīki aprakstīt visu to, kā spāņi rīkojās pēc pilsētas ieņemšanas, jo tas ir vēsturnieku uzdevums, bet man stāstāms savs stāsts. Tāpēc es runāšu tikai par to, kas skar mani pašu.
   Man neizdevās redzēt Kortesa tikšanos ar Mon- tesumu, lai gan redzēju, ka valdnieks devās uz to, augstmaņu pavadīts un tērpies līdzīgi Zālamanam viņa slavas dienās. Bet es esmu pārliecināts, ka neviens vergs nekad nav gājis uz ziedokli ar tik smagu sirdi, kāda bija Montesumam tai nelaimīgajā dienā. Bezprāts viņu bija pazudinājis, un man šķiet, viņš pats saprata, ka iet pretī savam postam.
   Vēlāk, jau pret vakaru, es atkal ieraudzīju valdnieku: zelta nestuvēs viņu nesa uz pili, ko bija cēlis viņa tēvs Aksajakatls. Tā atradās kādus piecsimt soļus no paša Montesumas pils, tieši pretī lielā tempļa rietumu vārtiem. Tad bija dzirdamas pūļa klaigas, pakavu un bruņotu vīru soļu duna, un es no savas istabas pamanīju spāņus, kas nāca pa galveno ielu. Mana sirds sāka pukstēt straujāk, kad saskatīju kristiešus.
   Gājiena priekšgalā, tērpts greznās bruņās, jāja spāņu vadonis Kortess, vidēja auguma vīrs ar cēlu stāju un domīgām, bet visu redzošām acīm. Kortesam sekoja Viņa nelielais konkistadoru pulks — daži jāšus, bet lielākā daļa kājnieku ierindā. Iekarotāji ar nekautrīgām acīm brīnīdamies raudzījās visapkārt un apmētāja cits citu zobgalībām spāņu valodā. Tā bija tikai saujiņa bronzas krāsā iedegušu, kauju rētām klātu vīru, no kuriem daži bija slikti apbruņoti un tērpti gandrīz vai skrandās. Vērojot šos vīrus, es nevarēju neapbrīnot viņu nelokāmo drošsirdību, kas tiem bija ļāvusi izlauzt ceļu cauri neskaitāmajiem ienaidnieku pūļiem un par spīti slimībām un nemitīgajām kaujām devusi iespēju nokļūt pat līdz Montesumas valsts pašai sirdij.
   Līdzās Kortesam, turēdamās pie viņa seglu kāpšļa, gāja skaista indiāniete baltā tērpā un ar ziedu
   vainagu galvā. Iedama garām pilij, viņa pagrieza galvu,- un es viņu tūdaļ pazinu — tā bija mana draudzene Marina, kas nu bija tikusi godā, pēc kura viņa tā tīkoja. Kaut ari viņa savai zemei bija atnesusi tik daudz ļaunuma, Marina savā dižumā un sava pavēlnieka mīlestībā tomēr izskatījās ļoti laimīga.
   Kad spāņi soļoja garām, es cieši ielūkojos katra seja ar vāju, naida apdvestu cerību sirdī. Lai gan varēja gadīties, ka nāve mūs izšķīrusi uz mūžu, tomēr es biju gandrīz vai pārliecināts, ka kon- kistadoru vidū ieraudzīšu de Garsiju. Neskaidrs instinkts man teica, ka viņš nav miris un, tiklīdz tas būs iespējams, pievienosies šim karagājienam — asiņu smaka, zelts un laupījumi neapšaubāmi pievilktu viņa ļauno sirdi. Taču to vidū, kas todien ienāca Mehiko, es viņu neredzēju ne dzīvu, ne mirušu.
   Naktī es satikos ar Kvautemoku un pavaicāju, kā klājas.
   — Vanagam, kas ieperinājies dūjas ligzdā, klājas labi, — ar • rūgtu smīnu atbildēja princis, — toties dūjai — pavisam nejauki. Pašlaik mans tēvabrālis Montesuma tur dūdo, — princis rādīja uz Aksajakatla pili, — un teulu vadonis dūdo kopā ar viņu, bet es viņa dūdošanā saklausīju vanaga kliedzienus, kaut arī viņš tos mēģināja apslāpēt. Drīz vien Tenočtitlanā notiks jautras lietas.
   Un viņam bija taisnība. Pēc nedēļas spāņi nodevīgi sagrāba Montesumu un turēja kā gūstekni savā apmetnē, kur kareivji viņu uzmanīja dienu un nakti.
   Tālāk notikumi strauji sekoja cits citam. Piekrastes cilšu vadoņus, kas bija nogalinājuši dažus spāņus, Montesuma, Kortesa mudināts, izsauca uz Mehiko, bet, kad viņi ieradās, spāņi dumpiniekus sadedzināja dzīvus pils pagalmā. Taču tas vēl nebija viss: Montesuma, viņu valdnieks, važās saistītām kājām, bija spiests noskatīties nāves soda izpildīšanā. Acteku valdnieks bija kritis tik zemu, ka viņu iekala važās kā parastu noziedznieku. Tūdaļ pēc šī pazemojuma Montesuma zvērēja uzticību Spānijas karalim un pat notvēra un nodeva spāņu rokās Kakamo, Tekskoko valdnieku, it kā par nodevību, jo tas bija nodomājis uzbrukt iekarotājiem. Montesuma atdeva spāņiem arī visu valsts uzkrāto zeltu un citus dārgumus simtiem tūkstošu angļu mārciņu vērtībā. Un tauta visu to pacieta, jo ļaudis kā apstulbināti joprojām pildīja sava sagūstītā valdnieka pavēles.
   Bet, kad Montesuma atļāva spāņiem noturēt dievkalpojumu kādā no lielā tempļa ēkām, sākās kurnēšana, un tūkstošiem acteku pārņēma nevaldāms niknums. Tas bija gaisā, to varēja saklausīt, kur vien pulcējās ļaudis, un tā balss līdzinājās tālumā trakojoša okeāna rūkoņai. Ik mirkli varēja sākties vētra.
   Visu šo laiku mana dzīve ritēja pa vecam, tikai tagad man vairs neatļāva atstāt pili, baidoties, ka es varētu kaut kādā veidā stāties sakaros ar spāņiem, kuri nemaz nezināja, ka pilī ieslodzīts un nolemts ziedoklim baltais cilvēks. Tajās dienās es gandrīz nemaz neredzēju princesi Otomi, pirmo no man lemtajām līgavām, kas pēc mūsu dīvainās sarunas par mīlestību vainjas manis un, kad mēs tomēr satikāmies mielastos vai dārzā, runāja tikai par nenozīmīgiem jautājumiem vai par valsts lietām. Visupēdigi pienāca laul bu diena. Es atceros, ka nākošajā rītā pēc tām noslepkavoja sešsimt dižciltīgo acteku, kuri bija sapulcējušies, lai svinētu svētkus par godu dievam Uicilopočtli.
   Kāzu dienā man tika parādīts liels gods, un mani kā dievu pielūdza visi pilsētas dižciltīgākie ļaudis. Tie bija nākuši, lai parādītu man pienācīgo cieņu, un apkvēpināja mani ar vīraku, līdz man no šīs smaržas kļuva pavisam nelabi.
   Lai gan valsts slīga bēdās, priesteri ne par matu neatkāpās no saviem rituāliem vai nežēlībām, un visi stipri cerēja, ka, ziedojot mani, tiks atvairītas dievu dusmas, jo viņu acīs es biju viens no teuliem.
   Saulei rietot, man par godu sarīkoja greznas dzīres, kas ilga vairāk par divām stundām. Dzīrēm beidzoties, visi piecēlās un sāka vienā balsī saukt:
   —    Slava tev, ai Teskatlipoka! Tu es laimīgs šeit, zemes virsū, esi laimīgs arī Saules Mītnē! Kad tu nonāksi tur, atceries, ka mēs pret tevi labi izturējāmies, atdodami visu to labāko, tāpēc aizlūdz par mums, lai mūsu grēki top piedoti. Slava tev, ai Teskatlipoka!
   Tad priekšā panācās divi no dižciltīgākajiem augstmaņiem un, paņēmuši lāpas, aizveda mani uz greznu zaļi, kur es vēl nekad nebiju spēris kāju. Te viņi mani pārģērba tērpā, kas bija greznāks par visiem maniem iepriekšējiem; tas bija darināts no vissmalkākā izrakstīta kokvilnas auduma un žilbinošām kolibri spalvām. Manu galvu greznoja ziedu Vainagiem, ap kaklu aplika smaragdu rotu, bet rokām aplika smaragdu rokassprādzes ar milzīgi lieliem un vērtīgiem akmeņiem. Sādā ietērpā, kas vairāk butu bijis piemērots kādai daiļavai, es izskatījos kā nožēlojams papagailis.
   Kad beidzot biju izrotāts, visas lāpas pēkšņi tika izdzēstas, un uz mirkli iestājās pilnīgs klusums. Tad no tālienes dzirdēju sieviešu balsis dziedam kāzu dziesmu, kas savā ziņā bija diezgan skaista, bet labāk to neaprakstīšu.
   Dziedāšana beidzās, un tumsā bija dzirdama tikai drēbju čaukstoņa un klusi čuksti. Tad atskanēja vīrieša balss:
   —    Vai jūs esat šeit, debesu izraudzītās?
   —    Mēs esam šeit, — atsaucās sievietes balss. Man šķila, ka tā bija Otomi.
   — Ai Anavakas jaunavas, — tumsā atkal ierunājās vīrietis, — un tu, Teskatlipoka, dievs starp dieviem, uzklausiet mani! Jums, jaunavas, tiek parādīts liels gods, jo pēc pašas debesu izvēles jūs esat apveltītas ar četru lielo dieviešu vārdiem, daiļumiem un tikumiem un izraudzītas par līdzgaitniecēm dievam, jūsu radītājam un valdniekam, kam labpaticis mūs apciemot uz īsu laiku, pirms viņš uzmeklēs savas mājas Saules Mītnē. Raugieties, lai jūs būtu šā goda cienīgas! Ieprieciniet un lolojiet viņu, lai jūsu laipnībā viņš aizmirst savu slavu un lai viņš, atgriežoties savā mītnē, paņemtu līdz patīkamas atmiņas un labas vēstis par jūsu tautu. Šai dzīvē jums nav lemts ilgi palikt viņam līdzās, jo viņa gars līdzīgi sprostā turētam putnam jau vēcina spārnus un drīz izrausies np miesas važām, atbrīvojoties no mums un jums. Taču, ja jūs gribēsiet, vienai no jums ir atjauts pavadīt to uz viņa mājām un kopā ar viņu aizlidot uz Saules Mītni. Bet vienalga, — vai nu jūs viņam sekosiet, vai paliksiet šeit, lai apraudātu viņu līdz jūsu pēdējai dzīves dienai, es jums visām saku: mīliet un lolojiet viņu, esiet maigas un laipnas pret viņu, citādi jūs gaida iznīcība gan šai, gan viņā dzīvē, un debesīs pieminēs ar ļaunu jūs un mūs visus. Bet tevi, ai Teskatlipoka, mēs lūdzam pieņemt šīs jaunavas, kas nes debesu dieviešu vārdus un kam ir to pievilcība, jo visā Anavakas valstī nav vairs daiļāku un dižciltīgāku jaunavu, bet viena no tām ir mūsu valdnieka meita. Neviena no viņām gan nav nevainojama, jo patiesa pilnība iespējama tikai tavā debesu valstībā, kamēr šīs sievietes ir tikai dieviešu, tavu īsto sievu, ēnas un atspulgs, un šeit nav sieviešu, kurām nebūtu nekādu trūkumu. Ai bēdas, mums nav nevienas labākas, ko varētu tev piedāvāt, bet mēs ceram, ka tu, kad tev labpatiks mūs atstāt, pieminēsi ar labu šīs zemes sievietes un svēt'si tās no saviem augstumiem, jo tev par tām, kas zemes virsū bija saukušās par tavām sievām, paliks tīkamas atmiņas.
   Balss apklusa uz mirkli un tad atkal atsāka:
   161
   — Sievietes, jūsu pašu dievišķajos Ksoči, Ksilo, Atlas un Kliksto* vārdos, kā arī visu dievu vārdā savienoju jūs ar jūsu radītāju Teskatlipoku, lai jūs būtu kopā šo laiku, kamēr viņš kavēsies zemes virsū. Dievs, kas jūs ir radT jis un pieņēmis cilvēka izskatu, ņem jūs par sievām, lai simbols būtu pilnīgs un rituāls tiek izpildīts. Bet, lai jūsu prieks nebūtu pārāk liels, paraugieties, kas notiks!
   Vārdiem vēl skanot, zāles viņā galā uzliesmoja neskaitāmas lāpas, apgaismodamas drausmīgu skatu. Tur, uz ziedokļa, gulēja cilvēks, bet es vēl šobaltdien nezinu, vai tā bija dzīva būtne vai vaska tēls, taču, ja vien viņš nebija izkrāsots, liekas, tam vajadzēja būt veidotam no vaska, jo āda viņam šķita gaiša kā man. Pieci priesteri viņu turēja aiz rokām, kājām un galvas, bet sestais stāvēja, noliecies pār viņu, abās rokās sažņaugdams obsidiāna nazi. Kad nazis mirdzēdams pazibēja gaisā, visas lāpas pēkšņi nodzisa. Bija dzirdams dobjš sitiens, tumsā atskanēja vaidi, un tad viss apklusa, līdz līgavas atsāka kāzu dziesmu. Tomēr pēc tā, ko biju redzējis un dzirdējis, šī dīvainā, reizē mežonīgā un maigā melodija mani vairs nespēja satraukt.
   Viņas dziedāja tumsā arvien skaļāk un skaļāk, kamēr telpas galā tika iedegta lāpa, tad vēl viena un vēl, un vēl, bet es tā arī nesaskatīju, kas tās iededzināja. Beidzot visu zāli apgaismoja spilgta gaisma. Ziedoklis, upuris, priesteri — viss bija pazudis. Mēs bijām palikuši vieni — es un i^anas četras sievas.
   Tās bija smuidras, skaistas sievietes, tērptas baltajās līgavu drānās, ko rotāja ziedi un dārgakmeņi. Katrai uz pieres bija attiecīgās dieves simbols, un patiešām Otomi, viscēlākā un skaistākā no visām četrām, šķita esam īsta dieve. Cita pēc citas viņas smaidot un nopūšoties tuvojās man, nometās manā priekšā ceļos un, skūpstot man rokas, teica:
   —    Es, laimīgā jaunava, esmu izraudzīta, lai uz laiku kļūtu tava sieva, Teskatlipoka. Kaut labie dievi vēlētu, lai es tev patiktu un tu mani iemīlētu tikpat stipri, cik es tevi pielūdzu!
   Tā, kas jau bija bildusi šos vārdus, atkāpās, lai nedzirdētu runājam pārējās, un nākamā ieņēma viņas vietu.
   Pati pēdējā nāca Otomi. Viņa nometās ceļos, noskaitīja rituālā paredzētos vārdus, bet tad klusu piebilda:
   —    Es ar tevi esmu runājusi, kā līgavai un dievei jārunā ar savu vīru un dievu Teskatlipoku, bet tagad, teul, es ar tevi runāju kā sieviete ar vīrieti. Tu mani nemīli, teul, un, ja tu to atļausi, šķirsim paši savu laulību, kurā mūs savienojusi sveša griba, jo tā man tiks aiztaupīts apkaunojums. Tās ir manas draudzenes, — viņa pamāja ar galvu uz pārējo līgavu pusi, — viņas nenodos mūs.
   —    Kā tu vēlies, Otomi, — es īsi atbildēju.
   —    Pateicos tev par tavu laipnību, teul, — ar skumju smaidu čukstēja Otomi un paklanījusies aizgāja, un viņa bija tik stalta un skaista, ka mana sirds atkal notrīsēja it kā aiz mīlestības.
   No tās nakts līdz drausmīgajai upurēšanas stundai mēs ar otomi cilšu princesi ne reizi netikām skūpstījušies un viens otram teikuši maigus vārdus. Un tomēr mūsu draudzība un savstarpējā pieķeršanās kļuva no dienas dienā stiprāka. Mēs bieži tērzējām, un es centos Otomi sirdi pievērst īstajai ticībai. Bet tas nebija tik viegli, jo Otomi līdzīgi savam tēvam Montesumam bija uzticīga savas tautas dieviem, kaut arī viņa nīda priesterus un paraža upurēt cilvēkus, ja vien tie nebija valsts ienaidnieki, modināja viņā riebumu. Viņa teica, ka cilvēku upurēšanu izdomājuši priesteri un ka senāk uz ziedokļiem likuši nevis cilvēkus, bet tikai ziedus.
   Mūsu draudzība diendienā auga un kļuva ciešāka, līdz galu galā, pats nezinu, kā, iemīlēju Otomi vairāk par visu pasaulē — pēc Lilijas.
   Bet pārējās trīs sievietes, kaut arī viņas bija mīlīgas un daiļas, es drīz vien sāku nīst. Tomēr es ar viņām dzīroju un līksmoju gan tāpēc, ka man to vajadzēja darīt, lai neaizraidītu viņas kaunpilnā nāvē, kāda gaidītu šīs nelaimīgās par to, ka nav man pa prātam, gan tāpēc, ka centos noslīcināt savas bailes vīnā un izpriecās, jo jāatceras, ka man vairs bija atlicis pavisam maz dienu ko dzīvot un šausmu pilnais gals nenovēršami tuvojās.
   Otrajā dienā pēc manām kāzu svinībām spāņi pēc idalgo Alva- rado pavēles, ko Kortess bija atstājis par komandieri, neģēlīgi apkāva sešsimt acteku augstmaņu. Pats Kortess tai laikā atradās piekrastē, uz kurieni viņš bija devies, lai cīnītos pret Narvaesu, ko pret Kortesu bija raidījis tā ienaidnieks, Kubas gubernators Velas- kezs.
   Tai dienā tika svinēti svētki dievam Uicilopočtli par godu — ar upurēšanu, dziesmām un dejām tempļa lielajā pagalmā, ko apjoza mūris ar tajā izcirstām čūskām. Notika tā, ka princis Kvautemoks pirms došanās uz svētkiem torīt vispirms apciemoja mani.
   Ieraudzījis viņu greznā tērpā, es jautāju, vai viņš netaisās piedalīties svinībās.
   —    Jā, — atbildēja princis. — Bet kāpēc tu tā vaicā?
   —    Tāpēc, ka es tavā vietā uz turieni neietu. Saki, vai dejotājiem būs ieroči?
   —    Nē, tas nav pieņemts.
   —    Tātad tie būs neapbruņoti, Kvautemok, un viņi ir zemes zieds. Viņi neapbruņoti dejos slēgtā iežogojumā, bet viņus vēros apbruņoti teuli. Pasaki man, kas notiks, ja teuli uzsāks ar dižciltīgajiem ķildu?
   —    Nezinu, teul, kāpēc tev tā jārunā? Esmu pārliecināts, ka baltie cilvēki nav gļēvulīgi slepkavotāji, tomēr uzskatīšu tavus vārdus par pravietisku brīdinājumu un, lai gan svētkiem jānotiek — skaties, augstmaņi jau pulcējas — es tajos nepiedalīšos.
   —    Tu esi gudrs, Kvautemok, — es teicu. — Es esmu pārliecināts, ka tu esi gudis!
   Pēc tam Otomi, Kvautemoks un es izgājām pils dārzā un apsēdāmies nelielas piramīdas virsotnē. Tā bija teokalli miniatūrā, ko bija uzcēlis Montesuma, lai no turienes varētu novērot tirgus laukumu un tempļa pagalmus. No šis vietas mēs redzējām acteku augstmaņu dejošanu un dzirdējām mūziķu dziesmas. Tas bija krāšņs skats, jo spožajos saules staros viņu spalvu tērpi laistījās kā dārgakmeņi. Un neviens nevarēja iedomāties, kā tas viss beigsies.
   Dejotāju vidū atradās bruņās ietērptu un ar zobeniem un mus- ketēm apbruņotu spāņu grupas, bet es pamanīju, ka šie vīri pakāpeniski atstāja indiāņu pūli un, kā bites spietā, sāka pulcēties pie vārtiem un citās vietās Čūsku sienas aizsegā.
   —    Ko tas gan varētu nozīmēt? — es jautāju Kvautemokam un tai pašā mirklī ieraudzīju, ka viens no spāņiem pavicināja gaisā kādu baltas drānas gabalu.
   Drāna vēl nebija pārstājusi plīvot, kad no visām pusēm pacēlās dūmi, un tūdaļ pēc tam atskanēja muskešu zalve. Visur dejotāju pūlī krita mirušie un ievainotie, bet galvenā dejotāju masa, ko lodes vēl nebija skārušas, līdzīgi nobiedētu aitu pulkam saspiedās cieši kopā un stāvēja mēma aiz šausmām. Tad spāņi izrāva zobenus un, kliedzot sava svētā aizstāvja vārdu, kā viņi vienmēr dara, kad taisās pastrādāt kādu nelietību, metās virsū neapbruņotajiem acteku augstmaņiem, un sāka tos apkaut. Daži spalgi kliedza un mēģināja bēgt, citi stāvēja, neizdodami ne skaņas, līdz tos nodūra, bet vienalga, vai nu tie stāvēja, vai metās bēgt, iznākums bija viens un tas pats, jo vārti tika apsargāti, bet mūris bija pārāk augsts, lai varētu tikt tam pāri. Tur viņi tika apkauti līdz pēdējam vīram. Lai dievs, kas visu redz, atmaksā viņu slepkavām!
   Drīz tas bija galā; vēl nebija pagājušas ne desmit minūtes, kopš baltā drāna bija pavēcināta gaisā, kad šie sešsimt acteki nogalināti vai mirstot jau gulēja uz pagalma akmens flīzēm, bet spāņi ar uzvaras saucieniem rāva līķiem nost greznās rotas.
   Es pagriezos pret princi un teicu:
   —    Šķiet, tu labi vien esi darījis, nepiedalīdamies šaja izprieca.
   Kvautemoks neatbildēja. Viņš stāvēja klusēdams un stingi
   raudzījās nogalinātajos un slepkavās. Tikai Otomi rūgti iesmējās.:
   —    Jūs, kristieši, esat gan laipni cilvēki! Tātad tā jūs atmaksājat par mūsu viesmīlību? Liekas, ka mans tēvs Montesuma tagad ir pilnīgi apmierināts ar saviem ciemiņiem. Ai, ja es būtu viņa vietā, visi šie cilvēki gulētu uz ziedokļa! Ja mūsu dievi ir velni, kā'tu saki, kā nosaukt tos, kas pielūdz tavu dievu?
   Tad beidzot sāka runāt Kvautemoks:
   — Mums atliek tikai viens — atriebība! Montesuma kļuvis par vecu sievu, un man viņš vairs nav valdnieks, jā gan, un, ja būs vajadzīgs, es viņu nogalināšu pats savām rokām! Bet valstī vēl palikuši divi vīri — mans tēvocis Kvitlavaks un es. Un tagad es eju pulcēt karaspēku.
   Un viņš aizgāja.
   Visu nakti pilsēta dūca kā lapseņu midzenis, un, ataustot rītam, tirgus laukums un ielas, cik vien tālu sniedza acs, bija pilni desmitiem tūkstošu apbruņotu karavīru. Kā vilnis pēc viļņa viņi vēlās pret Aksajakatla pils mūri, un, tāpat kā viļņus no klintīm, viņus atsvieda atpakaļ spāņu uguns. Trīsreiz viņi devās uzbrukumā un trīsreiz atkāpās. Tad uz mūra parādījās Montesuma, šis gļēvais valdnieks, un lūgtin lūdza tautu izklīst, jo viņam pašam draudot bojā eja, ja actekiem veikšoties. Karavīru bijība svētītās valdnieka varas priekšā vēl joprojām bija tik liela, ka pat šoreiz viņi tam paklausīja un pārstāja uzbrukt. Bet ar to ari pietika. Tā kā Montesuma bija aizliedzis spāņus nogalināt, tad vismaz tika nolemts viņus nomērdēt badā, un ar šo brīdi sākās ciešs pils aplenkums.
   Simtiem acteku karavīru jau bija nogalēti, bet arī otrai pusei bija zaudējumi, jo acteki sagūstīja vairākus spāņus un lielu skaitu viņu sabiedroto tlakskaliešu. Nelaimīgos gūstekņus gaidīja ātra nāve: viņi tūdaļ tika aizvesti uz lielās teokalli tempļiem un upurēti tur savu biedru acu priekšā.
   Tad atgriezās Kortess ar papildspēkiem, jo viņš bija uzvarējis Narvaesu, kura kareivji stājās zem Kortesa karoga, un kopā ar tiem ieradās arī vēl citi, to starpā kāds, ko pazinu pārāk labi.
   Es nezinu, kāpēc Kortesam tika dota iespēja netraucēti savienoties ar viņa cīņu biedriem Aksajakatla pilī. Otrajā dienā viņš izlaida brīvībā Montesumas brāli Kvitlavaku, Palapanas valdnieku, cerībā, ka tas nomierinās tautu. Bet Kvitlavaks nebija gļēvulis. Tikko viņš bija ticis ārā no cietuma, viņš tūliņ sasauca padomi, ko vadīja Kvautemoks.
   Padomē pieņēma lēmumu cīnīties līdz galam un pasludināja Montesumu par nodevēju, kas savas gļēvulības pēc zaudējis valsti. Un viņi rīkojās, kā bija lēmuši.
   Ja šāds lēmums būtu ticis pieņemts kādus divus mēnešus agrāk, Tenočtitlanā vairs nebūtu neviena dzīva spāņa. Protams, Marina, Kortesa mīļākā, ar savu aso prātu ievērojami sekmēja viņa panākumus, bet galvenais vaininieks savā un Anavakas valsts krišanā tomēr bija pats Montesuma.

20.nodaļa Otomi padoms

   Otrajā dienā pēc Kortesa atgriešanās Mehiko vēl pirms rītausmas svīduma manu nemierīgo snaudu pārtrauca daudzu tūkstošu kareivju griezīgie kliedzieni, atabalu skaņas un bungu rīboņa.
   Steidzoties uz savu novērošanas punktu mazās piramīdas virsotnē, kur man pievienojās Otomi, es redzēju, ka lejā kaujai bija sapulcējušies visi Jaudis. Visur, kur vien sniedzās skatiens — pils laukumā, tirgus laukumā, ielās, — drūzmējās tūkstošiem un desmitiem tūkstošiem cilvēku. Daži bija apbruņoti lingām, daži — lokiem un bultām, citi nesa metamos šķēpus ar vara uzgajiem un vāles, kurās bija saspraudītas obsidiāna šķembas, bet visnabagākajiem par ieročiem noderēja ugunī apdedzināti mieti. Dažu karavīru augumus sedza zelta bruņas un spalvu apmetņi, viņu galvas aizsargāja izkrāsotas un ar matu kušķiem izgreznotas koka ķiveres, kas bija izveidotas kā pumu, čūsku un vilku galvas, citiem bija cauršūtas kokvilnas bruņas, bet vairumam karavīru nebija galīgi nekā, atskaitot gurnu jostu. Uz lēzenajiem māju jumtiem un pat lielās teokalli virsotnē bija novietojušies cīnītāju pulki, kuru uzdevums bija apmētāt spāņu nometni.
   Rītausmas sārtajā blāzmā pavērās dīvains un neaizmirstams skats. Gaisma lija pār tempļiem un pils mūriem, vizuļojošiem spalvu tērpiem un košajiem kaujas karogiem, neskaitāmu šķēpu smailēm un spāņu kareivju bruņām, kurās viņi, gatavodamies aizstāvēties, skraidīja šurp un turp aiz cietokšņa robotā mūra.
   Tiklīdz uzlēca saule, kāds priesteris sāka spalgi taurēt gliemežvākā, un, it kā tam atbildot, arī spāņu nometnē ieskanējās taure. Tūkstošiem acteku ar nikniem kaujas saucieniem metās uzbrukumā, un gaiss satumsa no bultu un akmeņu lietus.
   Tai pašā brīdī caur Aksajakatla pils mūriem izlauzās šaudīga uguns un dūmu svītra, tūdaļ atskanēja pērkonam līdzīgs grāviens, un uzbrucēji no kristiešu lielgabalu un arkebūzu lodēm krita kā rudens lapas.
   Kādu mirkli acteki svārstījās, un gari stiepti mirēju vaidi cēlās līdz debesīm. Bet tad es redzēju, kā Kvautemoks ar kaujas karogu rokās izraujas uz
   priekšu un viņa kareivji, saliedējot ciešāk savas rindas, strauji tam sekoja. Atri viņi nokļuva pie pils sienas, un uzbrukums sākās.
   Acteki cīnījās nikni. Daudz reižu viņi mēģināja uzrausties mūrī, kraujot kaudzē nogalināto ķermeņus, lai izmantotu tos kāpņu vietā, un ikreiz ar milzīgiem zaudējumiem tika atsviesti atpakaļ.
   Tādā veidā pilī ielauzties neizdevās, un indiāņi ņēmās mūra apakšējo malu dragāt ar smagiem baļķiem, bet, kad tas iebruka un acteku karavīri, cits citu grūstīdami kā aitas ganāmpulkā, lauzās spraugā, lielgabals atklāja uguni un izcirta uzbrucēju masā garas, asiņainas ejas, atstājot zemē simtiem līķu.
   Tad acteki raidīja pret spāņiem degošas bultas, un viņiem izdevās aizdedzināt ārējās koka celtnes, bet pati pils, kas bija celta no akmeņiem, negribēja degt. Niknā cīņa turpinājās bez pārtraukuma divpadsmit stundu, un tikai pēkšņi iestājusies tumsa pārtrauca kauju. Bija dzirdamas tikai sievu raudas un mirēju vaidi, un redzams bija vienīgi neskaitāmu lāpu spīdums; tās nesa ļaudis, kas meklēja kritušos.
   Kauja atsākās, rītam austot, kad Kortess ar lielu daļu spāņu kareivju un pāris tūkstošiem sabiedroto tlakskaliešu devās uzbrukumā. Sākumā nodomāju, ka viņa trieciens vērsīsies pret Montesumas pili, un manī radās vāja cerība, ka juceklī man varbūt izdosies izbēgt. Bet Kortesam bija citi nodomi: viņš gribēja nodedzināt mājas, no kuru plakanajiem jumtiem acteki bez mitas raidīja pret viņa vīriem bultu un akmeņu krusu. Spāņu uzbrukums bija izmisīgs un vainagojās panākumiem, jo indiāņi nevarēja pārvarēt bailes no jātniekiem, tāpat kā viņu kailās miesas nevarēja stāties pretī spāņu tēraudam. Drīz jau liesmoja desmitiem māju un pret debesīm vijās milzīgi dūmu stabi, līdzīgi tiem, kādi paceļas virs Popokatepetla. l
   Tomēi daudzi no tiem, kas jāšus vai skriešus bija atstājuši Aksajakatla pili, vairs tur neatgriezās, jo acteki ieķērās zirgu kājās un norāva jātniekus no segliem. Tai pašā dienā šos gūstekņus, biedriem redzot, ziedoja uz Uicilopočtli altāra, un līdz ar viņiem tika upurēts viens no iegūtajiem zirgiem, ko ar lielām pūlēm gan uznesa, gan uzvilka stāvās piramīdas virsotnē. Patiesi, nekad vēl nebija redzēts tik daudz upuru kā tajās kauju dienās. Visu cauru dienu asinis straumēm plūda pa ziedokļiem, un visu dienu upuru kliedzieni nemitīgi plosīja manas ausis. Satracinātie priesteri darīja savu asiņaino darbu, cerēdami tādējādi gūt savu dievu labvēlību un izlūgties no viņiem uzvaru pār teuliem.
   Ziedošana notika pat naktī svēto uguņu gaismā; uguņu spīdumā priesteri, kuri piedalījās rituālā, no lejas izskatījās pēc velniem, kas šaudās starp elles liesmām un moka pazudinātos grēciniekus, gluži tāpat, kā tas redzams gleznā «Pastardiena», kur attēlota mirušo augšāmcelšanās," mūsu Dičingemas baznīcā virs kanceles. Un ik stundu tumsā kāda balss izkliedza draudus un brīdinājumus spāņiem:
   —     Klausieties, teuli, Uicilopočtli alkst jūsu asiņu! Drīz vien jums būs jādodas turp, kur redzējāt aizejam savus biedrus! Krāti ir gatavi, naži asi, dzelzs spīdzināšanai sakarsēta. Gatavojieties, teuii! Kaut ari jūs apkāvāt daudzus, glābiņa jums nav!
   Kauja nenorima vairākas dienas, līdz tūkstošiem acteku bija gājuši bojā, bet ari spāņi, bada, ciņu un ievainojumu nomocīti, tikko turējās, jo viņi nevarēja ne brīdi atvilkt elpu.
   Bet tad kādu rītu uzbrukuma viskarstākajā brīdī pils galvenajā tornī parād,jās pats Montesuma, tērpts greznās drānās un ar diadēmu galvā. Viņa priekšā stāvēja saucēji ar zelta zižļiem rokās, bet apkārt drūzmējās galminieki, kas apkalpoja sagūstīto valdnieku, un spāņu sardze.
   Montesuma izstiepa roku — kauja pēkšņi aprima, un pār laukumu nolaidās nāves klusums, pat ievainotie pārstāja vaidēt. Un tad viņš uzrunāja pūli. Es atrados pārāk tālu un nesadzirdēju viņa vārdus; runas saturu man atstastīja vēlāk. Valdnieks lūdzis savu tautu izbeigt karu, jo spāņi esot viņa draugi un viesi. Tie drīz jo drīz paši atstāšot Tenočtitlanas pilsētu. Bet, tikko viņš bija izteicis š'6g gļēvos vārdus, viņa pavalstniekus, kas tik daudz gadu bija godājuši savu pavēlnieku kā dievu, pārņēma nevaldāmas dusmas. Gaisu pāršķēla spalgs kliedziens., kurā, šķiet, izskanēja tikai divi vārdi:
   —      Gļēvuli! Nodēvēj!
   Es redzēju, ka augšup uzlidoja bulta un ieurbās valdniekā, bet bultai sekoja akmeņu krusa. Montesuma sagrīļojās un nokrita uz torņa jumta.
   Pēkšņi kāda balss iekliedzās:
   —    Mēs esam nogalinājuši savu valdnieku! Montesuma ir miris!
   Briesmīgi vaimanādams, pūlis acumirkli metās uz visām pusēm,
   un pēc brīža laukumā, kur nupat vēl bija stāvējuši tūkstoši, nepalika vairs nevienas dzīvas dvēseles.
   Es pagriezos pret Otomi, lai mierinātu viņu, jo viņa, atrazdamās man līdzās un vērodama notiekošo, bija redzējusi, kā pakrita valdnieks, viņas tēvs. Es ievedu raudošo Otomi pilī. Tur mēs sadūrāmies ar princi Kvautemoku. Viņa sejas izteiksme bija nežēlīga un ārkārtīgi nikna. Princis bija pilnā bruņojumā un rokā nesa loku.
   —    Vai Montesuma miris? — es vaicāju.
   —    Nezinu un arī nevēlos to zināt, — attrauca Kvautemoks ai mežonīgu izsmieklu balsī un tad piebilda:
   —    Nolādi mani, māsīca Otomi, jo tā bija mana bulta, kas ķēra par gļēvuli pārvērtušos valdnieku — savu vīru un savas zemes nodevēju!
   Otomi mitējās raudāt un atteica:
   —    Nē, es tevi nenolādēšu. Kvautemok, jo dievi sod'juši manu tēvu ar bezprātu tāpat kā tu ar savu bultu, un tas, ka viņam jāmirst, ir vislabākais gan viņam pašam, gan viņa tautai. Bet es zinu, Kvautemok, ka tavs noziegums nepaliks nesodīts. Par šo zaimojumu tu pats iesi bojā kaunpilnā.nāvē.
   —    Varbūt, — atsaucās Kvautemoks, — bet es vismaz nemiršu kā nodevējs.
   Un princis aizgāja.
   Jāsaka, ka šī diena šķita man pēdējā zemes virsū, jo nākamaja dienā izbeidzās mans dievības gads, un mani, Tomasu Vingfīldu, vedīs uz ziedokli. Pār spīti vispārējam apjukumam, kritušo apraudāšanai un šausmām, kas bija pārņēmušas pilsētu, visi reliģiskie rituāli un svētki tika ievēroti stingri, īstenībā vēl stingrāk nekā jebkad agrāk. Tā ari tonakt man par godu sarīkoja atvadu dzīres, un man ziedu rotā bija jāsēž līdzās sievām un jāuzklausa cildinājumi, kādiem mani apbēra vēl dzīvi palikušie pilsētas dižciltīgie Jaudis, to vidū arī Kvitlavaks, kam, ja Montesuma bija miris, bija jākļūst par valdnieku.
   Tā bija skumja maltīte: lai gan centos savas bēdas noslīcināt reibumā, es nespēju būt jautrs un arī viesi nebija nekādi priecīgie. Simtiem viņu radu un tūkstošiem Jaužu bija gājuši bojā. Spāņi joprojām turējās savā cietoksnī. Valdnieks, ko acteki bija godājuši kā dievu, šai dienā bija kritis no acteka rokas, bet, galvenais, visi juta, ka viņi lemti bojā ejai. Kāds gan te brīnums, ja viesi nebija jautri? Patiešām, neviens bēru mielasts nevarēja būt skumjāks, un prieku nesagādāja ne ziedi, ne vīns, ne skaistas sievietes. Bet galu galā tas arī bija bēru mielasts — mans bēru mielasts.
   Pēdīgi mielasts beidzās, un es aizbēgu uz savu istabu. Otomi uz turieni nenāca līdz, bet trīs pārējās sievas man sekoja, dēvēdamas mani par vislaimīgāko un svētāko no svētajiem, jo rīt debesīs es būšot kopā pats ar sevi, tas ir, ar sava paša iemiesoto dievību. Es gan viņas negodāju par svētām, bet sadusmojies visas padzinu, sacīdams, ka mans vienīgais mierinājums, lai kur es arī iešu, būs tas, ka viņas paliks te.
   Tad es iemetos spilvenos un bailēs un dzijās skumjās apraudāju savu likteni. Lūk, kur mani bija novedis zvērests atriebties de Garsijam! Rīt man no krūtīm izraus sirdi un ziedos to velnam. Patiešām, mans labvēlis Fonseka bija runājis prātīgi, iesakot man likt lietā iegūto bagātību un aizmirst atriebības domas. Ja būtu paklausījis viņam, es jau būtu apprecējies ar savu līgavu un būtu baudījis viņas mīlu dzimtajās mājās mierīgajā Anglijā. Bet tagad es biju velnu varā nodota pazudusi dvēsele un drīz vien tikšu ziedots nešķīstajam.
   No šīm rūgtajām domām un neizturamām bailēm sāku skaļi raudāt un vērsos pie radītāja, lūgdams, lai viņš mani pasargā no tik briesmīgas nāves vai vismaz piedod manus grēkus, lai rīt es varētu mierīgi nomirt.
   Tā es, raudādams un murminādams lūgsnas, ieslīgu pusmiegā un sapņoju, ka klejoju pa pakalna nogāzi netālu no baznīcas taciņas, kas vijas cauri Lodžas dārzam Dičingemā. Vējš šalca Vīn- kalna kokos; mūsu Anglijas ziedu saldā smarža kutināja man nāsis, un smaržīgais jūnija gaiss vēsināja manu pieri. Es sapnī redzēju nakti un domāju par to, cik skaista ir mēness spozme pār pļavām un virs upes, bet visapkārt atskanēja lakstīgalu pogošana. Taču mani nespēja saistīt ne jaukie skati, ne arī skaņas, jo visu laiku uzmanīju taciņu, kas veda no baznīcas augšup pa pakalnu uz mūsu māju, un mana sirds pūlējās saklausīt soļus, pēc kuriem es tā ilgojos. Un tad viņpus pakalna atskanēja dziedāšana — dziesmas vārdi bija-skumji, jo tie stāstīja par jaunekli, kas devies pāri jūrām un vairs nav atgriezies. Drīz augšā zem ābelēm parādījās baits stāvs. Lēni, pavisam lēni tas tuvojās man, un es zināja, ka tā ir tā, kuru gaidīju, — Lilija, mana iemīļotā! Viņa pārstāja dziedāt un viegliem soļiem nāca tuvāk. Viņas seja bija ļoti skumja. Tā jau bija pusmūža sievietes seja, bet vēl joprojām brīnumskaista, pat skaistāka nekā jaunības plaukumā.
   Lilija bija sasniegusi pakalna pakāji un pagriezās uz mazo dārza vārtiņu pusi, kad es iznācu no koku ēnas un apstājos viņas priekšā. Ar baiļu kliedzienu viņa atkāpās un klusēdama ielūkojās manā sejā.
   —    Tik ļoti pārvērties, — viņa izdvesa, — vai tiešām tas ir viņš? Saki, vai tas esi tu, Tomas, augšāmcēlies no miroņiem, jeb vai tas ir tikai sapnis?
   Un viņa lēnām, vēl šaubīdamās, izstiepa rokas, lai mani apskautu.
   Šai brīdī es pamodos. Es pamodos, un raugi — manā priekšā stāvēja brīnumskaista sieviete baltā tērpā, ko mēness apspīdēja tāpat kā sapnī, un viņas rokas bija maigi izstieptas man pretī.
   —      Tas esmu es, dārgā, nevis sapnis! — es iesaucos, uzlēkdams no gultas un apkampdams mīļoto, lai viņu noskūpstītu. Bet, iekams manas lūpas skāra viņējās, es redzēju, ka esmu maldījies, jo tā, ko turēju savās skavās, nebija vis mana saderinātā Lilija Bozarde, bet Otomi, otomi cilšu princese, ko dēvēja par manu sievu. Tad es sapratu, ka tas bijis nepanesami skumjš un rūgts sapnis, kas man bija ticis sūtīts it kā izsmieklam, un galvā tūdaļ atplaiksnīja nežēlīgā īstenība.
   Izlaidis Otomi no savām rokām, es skaļi ievaidējos un atslīgu gultā. Princeses sejā un uz kakla parādījās kauna sārtums, jo viņa mani mīlēja un mana rīcība viņu aizvainoja līdz sirds dziļumiem; Otomi nebija grūti saprast, ko-nozīmē mani vārdi un kam bija domāti mani glāsti.
   Un tomēr viņa sāka ar mani maigi runāt:
   —    Piedod, teul, es gribēju tikai paraudzīties, kā tu guli un negribēju tevi modināt. Bez tam, cerēdama, ka varēšu būt tev noderīga vai vismaz tevi mierināt, Vēlējos ar tevi parunāt divatā, kamēr vēl saule nav uzlēkusi, jo gals jau ir tuvu. Saki, vai tu biji mani miegā sajaucis ar kādu citu sievieti, mīļāku un skaistāku nekā es, ka gribēji mani apskaut?
   —    Es sapņoju, ka tu biji mana līgava, kuru es mīlu un kura ir tālu, aiz daudzām jūrām, — ar grūtībām atbildēju. — Bet pietiek runāt par mīlestību un līdzīgām lietām. Kam man tas viss, ja esmu jau ceļā uz tumsas valstību?
   —    Atklāti sakot, es pati to nezinu, teul, bet esmu dzirdējusi gudrus cilvēkus sakām: ja mīlestība vispār kaut kur ir atrodama, tad tā ir pašā nāves tumsā, un tā ir gaisma. Neskumsti! Ja vien tavai ticībai, par kuru tu man stāstīji, vai arī mūsējai ir taisnība, tad tu ieraudzīsi savu iemīļoto vai nu uz zemes, vai aizsaulē, iekams saule būs paspējusi vēlreiz norietēt, bet es lūgšu dievus, lai viņa būtu palikusi tev uzticīga. Saki man, cik stipri viņa tevi mīl? Vai viņa gultos tev līdzās uz ziedokļa, teul, kā cerēju darīt es, ja mums viss būtu bijis citādi?
   —    Nē, — es atteicu, — pie mums nav pieņemts, ka sieviete šķiras no dzīves tāpēc, ka mirst vīrs.
   —    Viņas laikam domā, ka labāk ir dzīvot un apprecēties ar kādu citu, — mierīgi noteica Otomi, bet es mēness gaismā redzēju, kā dega viņas acis un strauji cilājās krūtis.
   —    Pietiek pļāpāt šādas muļķības, — es viņu pārtraucu. — Paklausies, Otomi, ja es tev patiešām būtu dārgs, tu būtu mani izglābusi no briesmīgā likteņa vai pierunājusi Kvautemoku palīdzēt man. Tu esi Montesumas meita. Vai tu pa visiem šiem mēnešiem tiešām nevarēji panākt, lai tavs tēvs, valdnieks, pavēl mani apžēlot?
   —      Vai tu uzskati mani par tik sliktu draugu, tēul! — satraucās Otomi. — Tev jāzina — visus šos mēnešus es dienu un nakti pūlējos atrast līdzekļus, kā tevi glābt. Kamēr mans tēvs pats nebija kļuvis par gūstekni, es tam nedevu miera, līdz beidzot viņš pavēlēja mani vairs nelaist pie viņa. Es mēģināju pielabināt priesterus, kalu bēgšanas plānus, jā, un Kvautemoks man palīdzēja, jo viņš tevi mīl. Ja< nebūtu ieradušies šie nolādētie teuli, ja pilsētā nebūtu sācies karš, es tevi noteikti būtu glābusi, jo sievietes prāts ir manīgs un vienmēr prot atrast izeju arī tur, kur, liekas, nav vairs nekāda glābiņa. Bet karš mainījis visu, un bez tam vīri, kas lasa zvaigznēs, un zīmju tulki ar savu pareģojumu izšķīruši tavu likteni, jo zīmes liecinot, ka mūsu tauta izcīnīšot uzvaru pār teuliem un viņus visus iznīcināšot, ja rīt tieši dienas vidū tavas asinis sārtošot ziedokli un tava sirds tikšot ziedota uz dieva Teskatlipokas altāra. Bet, ja ziedošana notikšot kaut mirkli pirms vai pēc šīs laimīgās stundas, Tenočtitlanas gals neesot novēršams. Priesteri vēl paziņojuši, ka tev jāmirst nevis tā, kā to prasa paraža, «Ieroču namā», kas atrodas otrpus ezera, bet lielās piramīdas virsotnē galvenā dieva tēla priekšā. Tas zināms visai valstij, pašlaik tūkstošiem priesteru raida uz debesīm lūgšanas, lai upuris rastu dievu labvēlību, un virs ziedokļa jau piekārts zelta gredzens, caur kuru saules stars tieši dienas vidū kritīs uz tavām krūtīm tai vietā, kur pukst sirds. Nedēļām tevi uzmanīja tā, kā jaguārs uzmana savu laupījumu, jo baidījās, ka tu aizbēgsi pie teuliem, un arī mūs, tavas sievas, uzmanīja. Šonakt ap pili nostādīti sargkareivji trijās rindās, bet aiz tavām durvīm un pie katra loga sardzē stāv priesteri. Spried tad pats, teul, vai ir kāda iespēja izbēgt!
   —     Laikam gan nav, — es piekritu. — Un tomēr es zinu kādu izeju. Ja es pats sev atņemšu dzīvību, viņi mani nevarēs nogalināt.
   —     Nē! — strauji iekliedzās Otomi.— Ko tas tev līdzēs? Kamēr tu esi dzīvs, vēl ir cerība, bet, kad nomirsi, viss būs pagalam. Bez tam — ja jau lemts mirt, tad labāk mirt no priestera rokas. Tici man, kaut arī šāda nāve šķiet drausmīga, — Otomi nodrebēja, —■ tā tomēr ir gandrīz bez sāpēm un ļoti ātra — to saka visi priesteri. Viņi tevi nespīdzinās, lai gan sākumā gribēja tādā veidā parādīt dievam sevišķu godu šajā lielajā dienā, bet no tā Kvautemoks un es spējām tevi pasargāt.
   Otomi apsēdās man līdzās uz gultas, satvēra manu roku un turpināja:
   —    Teul, nedomā vairs par šīm šausmām, bet par to, kas tām sekos. Vai tad mirt, turklāt ātri, ir tik grūti? Mums visiem jāmirst — šonakt, rīt vai parīt, vienalga kad, un tava ticība, tāpat kā mūsējā, māca, ka viņā saulē mūs gaida bezgalīga svētlaime. Padomā, mans draugs, rīt jau tu būsi tālu projām no cīņas un kņadas; raizes, bēdas un pastāvīgās bailes no nākotnes, kuras nospiež tavu sirdi— tas viss paliks aiz muguras, un tu iegūsi mieru, ko neviens vairs nekad neiztraucēs. Tu atradīsi savu māti, par kuru tu man esi stāstījis un kura mīlēja tevi, tur varbūt tev piebiedrosies tā, kas mīl tevi vēl vairāk nekā māte, un, kas zina, varbūt pat es tevi varu tur sastapt.
   Un šai mirklī viņa ar dīvainu skatienu pavērās manī.
   — Ceļš, pa kuru tev lemts iet, ir tumšs, toties labi iestaigāts, un tā galā mirdz gaisma. Turies kā vīrs, mans draugs, un neskumsti! Esi līksms, ka tu tik agri atbrīvojies no ciešanām un šausmām un sasniedz laimes vārtus! Priecājies, ka tev aiz muguras palicis ērkšķainais, izdegušais tuksnesis un ka tu redzēsi ziedošus dārzus un savas mūžības pilsētas tempļus. Bet tagad paliec sveiks! Mēs tiksimies tikai upurēšanas stundā, kad mums, tām, kas izliekamies par tavām sievām, būs jāpavada tevi līdz piramīdas pirmajam laukumam. Ardievu, dārgais draugs, un atceries manus vārdus! Vai tie tev pieņemami vai ne, — esmu tomēr pārliecināta, ka gan sava goda dēļ, gan arī tāpēc, ka es tev to lūdzu, tu mirsi varonīgi, mirsi tā, it kā tavas tautas acis būtu vērstas uz tevi.
   Negaidot Otomi noliecās, maigi kā māsa noskūpstīja mani uz pieres un izslīdēja no istabas. Durvju aizkars nolaidās aiz viņas, bet cēlo vārdu atbalss joprojām skanēja manā sirdī.
   Nekas nespēj cilvēku piespiest domāt ar prieku par tuvo nāvi, bet mani gaidīja tāds gals, kuru iedomājoties jebkurš būtu nodrebējis. Tomēr es jutu, ka Otomi runājusi taisnību un ka bieži vien, lai cik briesmīga arī liktos nāve, dzīve varētu būt daudzkārt briesmīgāka. Manu dvēseli pārņēma nedabisks miers kā bieza migla, kas nolaižas pār okeānu. Lai arī zem tās bango viļņi, lai ari augšā spīd saule — visapkārt valda drūms miers.
   Šai brīdī biju it kā atraisījies no savas šīszemes esmes un uz visu raudzījos ar līdz šim vēl nepazītu sajūtu. Dzīves bēguma vilnis traucās projām — nāves krasts jau vīdēja pavisam tuvu, un es sapratu tad, tāpat kā to saprotu šodien, sirmā vecumā, ka mums, vienkāršajiem mirstīgajiem, nāve nozīmē daudz vairāk nekā nīcīgā īsā dzīve. Es varēju pārdomāt visu savu pagātni, apsvērt, kas manu dvēseli gaida nākotnē, un pat apbrīnot to maigumu un gudrību, kas piemita šai indiānietei, kura bija spējīga uz tik cēlām domām un vārdiem.
   Jā, lai kas arī notiktu, vienā ziņā es viņai vilšanos nesagādāšu — es miršu varonīgi, kā īsts anglis, atstājot pārējo dieva ziņā. Šie barbari nevarēs sacīt, ka svešzemnieks bijis gļēvulis. Kas es tāds biju, ka drīkstēju gausties? Vai tad tur, tajā laukumā, ik dienas negāja bojā simtiem tādu kā es, neizdvešot ne skaņas? Vai arī mana māte nebija mirusi no slepkavas rokas? Un vai nelaimīgo Izabellu de Sigvensu neiemūrēja dzīvu tikai par to, ka viņa savā apmātībā bija iemīlējusi nelieti, kas viņu piekrāpa? Pasaule ir pilna manējām līdzīgu šausmu un ciešanu, un kas tad es tāds esmu, ka drīkstu zūdīties?
   Tā es prātoju, līdz beidzot svīda rīts un kaujai gatavu karavīru balsis ieskanējās pretī austošajai saulei. Pēdējā laikā cīņas kļuva aizvien niknākas, un šai dienai bija lemts kļūt par vienu no briesmīgākajām. Bet man gar acteku un spāņu karu nebija nekādas daļas. Man pašam bija jāgatavojas uz savu pēdējo kauju, kas tagad bija tik tuvu.

21.nodaļa Mīlas skūpsts

   Ieskanējās mūzika, un attiecīgo mākslinieku pavadībā ienāca mani apkalpotāji, atnesdami vēl greznāku tērpu par visiem tiem, ko biju valkājis līdz šim. Vispirms kalpotāji mani izģērba un mākslinieki izkrāsoja visu manu miesu ar ķēmīgiem sarkani zili baltiem rakstiem, tā ka kļuvu līdzīgs kādam karogam; netika taupīta pat seja un lūpas, ko nozieda ar tumšsārtu krāsu. Virs sirds viņi pēc iespējas precīzāk un rūpīgāk uzvilka sārtu apli. Tad, saņemot manus matus, kas tagad sniedzās jau līdz pleciem, viņi man galvvidū izveidoja ar sarkanu, izšūtu lenti apsietu cekulu, kādu mēdza nēsāt indiāņu karavadoņi, un iesprauda tajā gaiļa spalvu pušķi.
   Pēc tam mani ietērpa greznās drānās, kās bija visai līdzīgas garīdznieku ornātam mesas laikā, ausīs ievēra zelta auskarus, ap delnām un potītēm aplika zelta stīpas, bet ap kaklu — neaprakstāmas vērtības smaragdu rotu. Arī uz manām krūtjm pakāra milzīgu dārgakmeni, kas laistījās kā jūra mēnesnīcā, bet pie zoda piekarināja mākslīgu bārdu no gaišsārtiem jūras gliemežvākiem. Beidzot, apvijuši manu augumu ar vainagiem un ziedu vītnēm, tā ka atgādināju īstu maija koku no Bangejas kopienas, viņi atkāpās sānis, apbrīnojot savu roku darbu.
   Atkal ieskanējās mūzika, es dabūju katrā rokā pa lautai, un mani aizveda uz pils lielo zāli.
   Šeit jau bija sapulcējušies daudz dižciltīgo acteku, visi svētku drānās, un tepat, uz paaugstinājuma, pie kura mani pieveda, stāvēja arī manas četras sievas dieviešu Ksoči, Ksilo, Atlas un Kliksto greznajos tērpos. Šie vārdi viņām bija doti uz to laiku, kamēr viņas bija manas sievas, un Atla bija princese Otomi.
   Kad biju nostājies savā vietā uz paaugstinājuma, sievas pēc kārtas panācās uz priekšu, noskūpstīja man pieri un^piedāvāja saldumus un cepumus zelta šķīvjos, kā arī kakao un meskalu zelta kausos. Mes- kalu es dzēru, jo tas ir degvīns un man bija nepieciešams iekšējs mierinājums, bet pārējiem gardumiem es nevarēju ne pieskarties.
   Šai ceremonijai beidzoties, uz brīdi iestājās klusums, un tad zāles otrā galā parādījās tumšsārtās ziedošanas rituāla drānās tērpto pretīgo priesteru gājiens. Viņi mirka vienās asinīs: asinis saķepēja
   viņu garos, savēlušos matus, ar asinīm bija notrieptas rokas, un pat drausmīgās acis šķita pielijušas asinīm. Priesteri sojoja pa zāli, apstājās paaugstinājuma priekšā, un tad galvenais priesteris pēkšņi pacēla rokas un skali iekliedzās:
   —    Ļaudis, pielūdziet nemirstīgo dievu!
   Visi, kas bija zālē, nometās zemē, skali saukdami:
   —    Mēs pielūdzam!
   Priesteris šos vārdus izkliedza trīs reizes, un klātesošie trīs reizes viņam atbildēja, ikreiz krizdami ar vaigu pie zemes. Kad visi bija piecēlušies, priesteris uzrunāja mani:
   —    Piedod mums, Teskatlipoka, ka nevaram tevi godāt kā pienākas, jo mūsu valdniekam būtu jāklanās tavā priekšā kopā ar mums. Bet tu jau zini, ai Teskatlipoka, kādas bēdas piemeklējušas tavus kalpus, kuriem pašu pilsētā jākaro ar tiem, kas zaimo tevi, Teskatlipoka, un pārējos dievus, tavus brāļus. Tu zini, ka mūsu visumīlotais valdnieks atrodas ievainots zaimotāju nešķīstajās rokās. Kad būsim apmierinājuši tavas ilgas doties uz debesim un tu ar savu šīszemes dzīvi būsi parādījis mums visiem, ka cilvēku labklājība ir tikai nīcīga ēna, atmiņai par mūsu mīlestību, Teskatlipoka, aizlūdz par mums, lai uzvaram šos ļaundarus un lai varam tevi godāt, ziedojot viņus pašus uz tava ziedokļa. Ai Teskatlipoka, tu pie mums kavējies tikai īsu brīdi un tagad nevēlies, ka ilgāk atturam tevi no tavas slavas, jo tavas acis jau sen ilgojas skatīt šo laimīgo dienu, kas beidzot ir pienākusi. Mēs tevi mīlējām, mēs tev kalpojām — dod tāpēc, lai mēs, tavi necilie bērni, ieraugām tevi visā krāšņumā, bet līdz tam, kamēr nāksim pie tevis, rūpējies par mūsu labklājību zemes virsū un tautu, kuras vidū tev labpaticies uz laiku kavēties!
   Tāda apmēram bija šī runa, kas lāgiem tik tikko bija sadzirdama, jo to nomāca sapulcējušos ļaužu šņuksti un manu sievu skaļās ralidas. Vienīgi Otomi neraudāja.
   Nežēlīgais priesteris deva zīmi, un vēlreiz ieskanējās mūzika. Tagad viņš kopā ai savu bandu ielenca mani no visām pusēm, divas manas dievišķās sievas gāja man pa priekšu un divas — aizmugurē; tā mēs atstājām zāli un devāmies uz plaši atvērtajiem pils vārtiem. Pavisam mierīgi, ar pārakmeņojušos sirdi es raudzījos apkārt, un šai pēdējā stundā nekas nepalika manis neievērots. Es redzēju, ka notika dīvainas lietas. Pāris simtu soļu tālāk trakoja nikns uzbrukums Aksajakatla pilij, kur bija patvērušies spāņi. Karavīru pūļi centās uzrāpties pa pils sienu. Spāņi tos notrieca ar nāvējošu uguni, bet viņu sabiedrotie tlakskalieši — ar pīķiem un kaujas vālēm. Tai pašā laikā no ugunsgrēkā paglābušos tuvējo māju jumtiem un it sevišķi no lielās teokalli augšējā ku
   kuma, kur man drīz vien vajadzēja izlaist garu, tūkstošiem bultu, metamo šķēpu un akmeņu brāzās uz pils pagalmu un ārējiem spāņu nocietinājumiem.
   Tikai apmēram piecsimt jardu no šis vietas kūsāja kauja uz dzīvību un nāvi, bet ap mani laukuma šajā pusē, pie Montesumas pils vārtiem, bija vērojama pavisam citāda aina. Te bija sapulcējies milzīgs' pūlis, galvenokārt sievietes un bērni, lai redzētu mani mirstam. Ļaudis bija nākuši ar ziedu klēpjiem, mūziku un līksmām dziesmām. Kad viņi ieraudzīja mani, apsveikuma saucieni gandrīz nomāca lielgabala dārdoņu un neganto kaujas troksni. Reizēm kāda nomaldījusies lielgabala lode ielidoja pūlī, atstādama uz vietas nogalinātos un ievainotos, bet pārējie nepievērsa tam uzmanību. Ļaudis tikai sauca jo skaļāk:
   —    Esi sveicināts, Teskatlipoka — un paliec sveiks! Esi svētīts, mūsu glābēj! Esi sveicināts — un paliec sveiks!
   Mēs lēnām virzījāmies cauri pūlim pa šauru, ar ziediem kaisītu eju, līdz beidzot bijām šķērsojuši pagalmu un sasniedzām piramīdas pakāji. Šeit pie ārējiem vārtiem bija tik daudz tautas, ka mums bija jāapstājas, bet, kamēr mēs gaidījām, kāds karavīrs izlauzās cauri pūlim un noliecās manā priekšā. Pacēlis galvu, es ieraudzīju Kvautemoku.
   —    Teul, lai atvadītos no tevis, es atstāju savus ļaudis, lūk, tur, — čukstēja Kvautemoks, pamājot ar galvu uz karavīru pusi, kuri gatavojās uzbrukumam Aksajakatla pilij. — Mēs droši vien drīz atkal tiksimies. Tici man, es būtu tev palīdzējis, ja tas stāvētu manos spēkos. Kaut es varētu mainīties ar tevi vietām! Ardievu, draugs! Tu divkārt man izglābi dzīvību, bet es nespēju glābt tavējo!
   —    Ardievu, Kvautemok, — es atbildēju. — Lai debesis tev palīdz — tu esi īsts vīrs.
   Tad mēs devāmies tālāk.
   Piramīdas pakājē gājiens sakārtojās, un šeit viena no manām sievām atvadījās no manis, mezdamās man pie krūtīm un izplūz- dama asarās, taču es pie viņas krūtīm gan nesāku raudāt. Ietve, kas veda uz teokalli virsotni, vijās apkārt piramīdai, paceļoties aizvien augstāk, un pa šo ietvi mēs gājām lēnām un svinīgi. Katrā pagriezienā mēs apstājāmies, — te no manis atvadījās nākoša no sievām un man tika atņemts vai nu kāds mūzikas instruments, — tos redzot pēdējo reizi, es nepavisam neskumu, — vai ari kāda mana dīvainā tērpa daļa.
   177
   Beidzot pēc stundas gājiena — procesija virzījās ļoti lēnām — mēs sasniedzām piramīdas lēzeno virsotni, uz kuru veda platas kāpnes. Neiežogotais virsotnes laukums bija daudz plašāks nekā
   12 — 4557
   visa mūsu Dičingemas kapsēta. Te, galvu reibinošā augstumā, pacēlās Uicilopočtli un Teskatlipokas tempļi, augstas celtnes no akmens un koka, kur atradās šo dievu ķēmlgie tēli un briesmīgas, ar upuru asinīm piešķiestas istabas. Tempļu priekšā dega mūžīgā svētā uguns un atradās ziedokļi, moku rīki un lielas čūskādas bungas. Pārējā piramīdas virsotnes daļa bija kaila. Kaila, taču tā nebija tukša, jo spāņu nometnei pievērstajā pusē drūzmējās kādi sešsimt karavīru, kas nemitīgi apmētāja ienaidnieka nometni ar akmeņiem un bultām, bet otrajā pusē, gaidīdami manu ziedošanu, bija sapulcējušies priesteri. Lejā, milzīgajā nodegušo ēku drupu apjoztajā laukumā, drūzmējās tūkstošiem cilvēku, no kuriem daļa turpināja kauju ar spāņiem, bet vairums bija salasījies šeit tikai tādēļ, lai būtu manas noslepkavošanas liecinieki.
   Mēs sasniedzām piramīdas virsotni divas stundas pirms dienas tfidus, jo līdz ziedošanas brīdim vēl bija jāpilda vairāki rituāli. Vispirms mani ieveda dieva Teskatlipokas templī. Seit atradās viņa tēls jeb elks, kas bija darināts no melna marmora un rotāts ar zeltu. Rokā elks turēja spožu zelta vairogu, kurā raudzījās savām dārgakmeņu acīm un, pēc priesteru domām, redzēja visu, kas notika paša radītajā pasaulē.
   Tēla priekšā novietotajā zelta traukā bija divas cilvēku sirdis. Man redzot, virspriesteris paņēma šīs sirdis un, murminādams lūgsnu vārdus, iesvieda ugunī, kas liesmoja uz altāra. Pēc tam viņš trauku sāka tīrīt ar savu garo, savēlušos matu galiem. Nospodrinājis to, priesteris pielika trauku man pie lūpām, lai es tam uzpūstu dvašu. Mani pārņēma nāves gurdums un nelabums, jo sapratu, ka trauku sagatavoja, lai tajā ieliktu manu sirdi, kuru vēl jutu pukstam savās krūtīs.
   Tā es arī neuzzināju, kādas ceremonijas man vēl bija paredzētas šai nolādētajā vietā, jo tai brīdī lejā, laukumā ap piramīdu, sacēlās milzīgs troksnis un priesteri mani steidzīgi izveda no tempļa. Tad es sapratu: no piramīdas virsotnes birstošās bultu un akmeņu krusas satracināti, spāņi devās triecienā pret teokalli.
   Spēcīgas spāņu nodaļas paša Kortesa vadībā jau ieplūda pagalmā, un kopā ar tām lauzās uz priekšu vairāki simti viņu sabiedroto tlakskaliešu. Savukārt vairāki tūkstoši acteku karavīru traucās uz piramīdas pakāji, lai šeit uzsāktu kauju ar baltajiem iebrucējiem. Pēc piecām minūtēm ienaidnieki sastapās un iedegās nikna cīņa.
   Arkebūzu zalvju aizsegā spāņi nepārtraukti uzbruka actekiem, bet viņu zirgiem uz piramīdas akmens flīzēm slīdēja kājas. Tad spāņi nokāpa no zirgiem un turpināja kauju kā kājnieki. Ciešot milzīgus zaudējumus, indiāņi lēnām tika atspiesti, un spāņiem izdevās nostiprināties pie pirmajām kāpnēm. Bet simtiem acteku karavīru jau piepildīja spirālveida ietvi, kas vijās augšup, simtiem citu aizstāvēja virsotni, un bija skaidrs, — ja spāņiem arī izdosies izlauzties, tad viņiem tas nenāksies viegli. Un tomēr, redzot, kas notika, manī atplaiksnīja neprātīga cerība. Ja spāņi ieņemtu templi, ziedošana nenotiktu. Kā bija teikusi Otomi, tā nevarēja notikt pirms pusdienas — tātad manā rīcībā bija gandrīz divas stundas. Un, ja spāņi šais divās stundās gūs virsroku, es varbūt palikšu dzīvs, bet pretējā gadījumā man jāmirst.
   Kad mani izveda no Teskatlipokas tempļa, es biju pārsteigts, ieraugot princesi Otomi jeb, kā viņu tad sauca, dievieti Atlu stāvam virspriesteru vidū un skaļā balsī ar tiem par kaut ko strīdamies, bet es taču biju redzējis viņu noliecam galvu manā priekšā pie pašas ieejas templī un domājis, ka tas ir atvadu sveiciens, pēdējai no manām sievām atstājot mani. Kaujas trokšņa dēļ es nesadzirdēju, par ko viņi strīdējās, bet strīds bija dedzīgs, un man likās, ka priesteri bija apmulsuši, taču vienlaikus viņu acīs gailēja nežēlīgs prieks. Šķita, ka Otomi viņus bija pārliecinājusi, jo viņi godbijīgi nolieca galvas princeses priekšā. Nesteidzīgi novērsusies no viņiem, Otomi tuvojās man, un pat šai brīdī es nevarēju nepamanīt viņas majestātisko gaitu. Ielūkojoties viņas sejā, man tā šķita liela un svēta uzdevuma apmirdzēta, bet reizē ar to laimīga kā līgavai, kas dodas pretī iemīļotā skavām.
   —    Kāpēc tu neaizgāji, Otomi? — es jautāju. — Tagad jau par vēlu, — spāņi ielenkuši teokalli un tevi vai nu nogalinās, vai saņems gūstā.
   —    Esmu gatava sagaidīt nāvi, lai kāda tā būtu, — viņa man īsi atbildēja, un kādu laiku mēs klusēdami vērojām nikno kauju. Acteku karavīri cīnījās ar izmisuma spēku savu dievu acu priekšā, un pūlis, kas pildīja laukumu piramīdas pakājē, klusēdams raudzījās cīnītājos. Acteki metās pretī spāņu zobeniem, tvēra spāņus kailām rokām un, niknumā aurēdami, vilka viņus uz ietves stāvajām malām, un centās nogrūst lejā. Dažkārt tas viņiem arī izdevās, un tad vesels cilvēku ķermeņu murskulis ar vienu spānieti vidū gāzās lejup gar piramīdas slīpo sienu, lai sašķīstu uz pagalma akmens flīzēm. Tomēr, lai kā acteki pūlējās, spožās bruņās kalto spāņu rindas zem šķēpu un bultu krusas līdzīgi milzīgai vijīgai čūskai lauza sev ceļu augšup. Ik minūti viņi soli pa solim virzījās aizvien augstāk, cīnoties tā, kā cīnās tikai tie, kas zina, kāds liktenis gaida Anavakas dievu zaimotājus. Viņi cīnījās par savu dzīvību, savu godu, par glābiņu no nāves uz ziedokļa.
   Tā pagāja vesela stunda, un spāņi jau bija pusceļā uz piramīdas virsotni. Baismīgie kaujas trokšņi kļuva aizvien skaļāki. Spāņi uzbruka ar kaujas saucieniem un savu svēto vārdiem uz lūpām, acteki kauca līdzīgi meža zvēriem, priesteri piesauca savus dievus un kliedza, uzmundrinādami karavīrus, bet visam pāri dunēja arkebūzu šāvieni, liegabala dārdi un drausmīga milzīgo čūskādas bungu rīboņa, — tās kā plēsts dauzīja puskails priesteris. Tikai ļaužu bari lejā palika nekustīgi un klusi. Viņi stāvēja, neizdvešot nevienu skaņu un veroties augšup, un es varēju redzēt, kā saule atstarojās tūkstošos plaši ieplestu acu.
   Visu šo laiku es stāvēju ziedokļa tuvumā un Otomi bija man līdzās. Mani puslokā ielenca priesteri, un virs ziedokļa pie četriem īpašos flīžu dobumos iedzītiem stabiem bija izvilkts melnas drānas gabals, kuram vidū bija iestiprināta zelta piltuve apmēram sešu collu diametrā. Saules stari caur šo piltuvi krita uz melnās drēbes aizēnotā laukuma kā gaišs plankums ābola lielumā. Saulei ceļoties aizvien augstāk, šis gaismas plankums lēnām slīdēja pāri flīzēm un beidzot sasniedza ziedokļa malu.
   Tai pašā brīdī virspriesteris deva zīmi, priesteri mani sagrāba un kā cietsirdīgi bērni, kas plucina dzīvu putnu, norāva man pēdējās spilgtās drānas. Tagad es stāvēju kails, jo miesu sedza vairs tikai uzkrāsotie raksti un gurnu apsējs. Es sapratu, ka mana stunda situsi. Bet, lai cik dīvaini tas arī liktos, todien pirmoreiz atgriezās mana drosme, un, iedomājoties, ka drīz atbrīvošos no saviem mocītājiem, es pat nopriecājos.
   Pagriezies pret Otomi, es skaidrā balsī sāku no viņas atvadīties, taču pārsteigumā apklusu, jo redzēju, ka ar viņu izrīkojās tāpat kā ar mani. Viņas greznās drēbes bija norautas, un viņa stāvēja manā priekšā visā savā nevainojamā skaistumā, ko tik tikko spēja aizsegt garie mati un izšūtā kokvilnas auduma apsējs ap gurniem.
   — Nebrīnies, teul, — viņa teica klusu, atbildēdama uz manu vārdos neietērpto jautājumu. — Es esmu tava sieva, un šis akmens būs mūsu kāzu gulta, pirmā un pēdējā. Kaut arī tu mani nemīli, es šodien miršu tev līdzās tādā pašā nāvē kā tu. Tādas ir manas tiesības. Es nevarēju glābt tevi, teul, bet vismaz mirt ar tevi kopā es varu . ..
   Šai brīdī es neatbildēju, jo aiz izbrīna bija zaudējis spējas runāt. Iekams biju atguvis valodu, priesteri mani nogāza, un otro reizi mūžā es gulēju uz liktenīgā akmens. Priesteriem mani turot, griezīgs kauciens, niknāks un skaļāks nekā visi iepriekšējie, liecināja, ka spāņi jau tikuši līdz pēdējam kāpņu posmam.
   Tiklīdz es biju noguldīts milzīgā akmens pašā vidū, arī Otomi jau gulēja man līdzās tik cieši, ka mūsu ķermeņi saskārās, jo man bija jāguļ pašā vidū, tā ka viņai palika maz vietas. Bet ziedošanas brīdis vēl nebija pienācis, un priesteri piesēja mūs ar virvēm pie vara gredzeniem, kas bija iestiprināti grīdas akmens flīzēs, un novērsās, lai vērotu kaujas gaitu. Tā mēs gulējām līdzās vairākas minūtes, un ar katru mirkli manī pieauga apbrīns un pateicības jūtas — apbrīns par šīs sievietes drošsirdību un pateicība par viņas lielo mīlu, ko viņa nebaidījās apliecināt ar savām asinīm. Mani mīlēdama, Otomi bija izvēlējusies šo drausmīgo nāvi, mani mīlēdama, viņa bija gatava mirt kopā ar mani un nevis dzīvot slavas un goda pilnu dzīvi bez manis. Mirklī, kad iedomājos šo brīnumu, manu sirdi pārņēma vēl nekad neizjusts siltums, un tā tiecās uz Otomi. Es jutu, ka neviena sieviete nekad nebūs man dārgāka par šo brīnišķīgo jaunavu — neviena, pat mana saderētā ne! Es jutu . .. nē, neviens nespēj izteikt, ko es jutu. Zinu tikai, ka man acīs sa- riesās asaras, tās plūda pa manu izkrāsoto seju, un es pagriezu galvu, lai paskatītos uz Otomi.
   Viņa gulēja uz kreisajiem sāniem, cik nu to atjāva virves, garie mati viļņos krita no ziedokļa uz akmens flīzēm, un viņas seja bija pievērsta man. Tā bija tik tuvu, ka mūsu lūpas gandrīz vai saskārās.
   —    Otomi, — es čukstēju. — Vai tu mani dzirdi? Es mīlu tevi, Otomi.
   Es redzēju, kā viņas krūtis, pa kurām stiepās virves, sāka cilāties straujāk ūn viņas sejā parādījās sārtums.
   —    Tad manas ilgas piepildījušās, — viņa izdvesa, un mūsu lūpas savienojās skūpstā — pirmajā un, kā mums šķita, pēdējā. Jā, mēs skūpstījāmies uz ziedokļa, zem priestera naža, kad par mums jau pletās nāves ēna. Ja arī pasaulē bijusi neparastāka mīlas aina, tad man par to nav nācies dzirdēt.
   —    Manas ilgas piepildījušās, — atkārtoja Otomi. — Šā mirkļa dēļ esmu gatava mirt desmitkārt, un es lūdzu dievus, lai atnāk nāve, pirms tu paspēsi savus vārdus ņemt atpakaļ. Es taču zinu, teul, ka cita tev ir dārgāka par mahi. Indiāņu meitenes uzticība tagad mīkstinājusi tavu sirdi, un tev liekas, ka mani mīli. Bet es tevi lūdzu, ļauj man nomirt ar domām, ka šis sapnis ir īstenība.
   —    Nerunā tā! — es iebildu ar pūlēm, jo pat šai brīdī atcerējos Liliju. — Tu atdevi par mani savu dzīvību, un tāpēc es tevi mīlu.
   —    Mana dzīvība nav nekas, bet tava mīla man nozīmē daudz, — smaidīdama teica Otomi. — Ai teul, kāds spēks gan mīt tevī? Kā tu panāci, ka es, Montesumas meita, labprātīgi nogūlos uz ziedokļa? Bet lai! Es nevēlos labākas guļasvietas, un droši vien mēs abi drīz saņemsim atbildi uz šiem un reizē arī uz daudziem citiem jautājumiem.

22.nodaļa Krusta triumfs

   _ Otomi, — es ierunājos pēc brīža, — kad viņi mūs nogalinās?
   — Kad gaismas stars kritīs uz apja, kas uzzīmēts virs tavas sirds, — atbildēja Otomi.
   Es pagriezu galvu un paskatījos uz saules staru, kas līdzīgi zelta šautrai bija izlauzies cauri ēnai virs mums un tagad atradās kādas sešas collas no maniem sāniem. Pēc mana aprēķina tam bija jāskar uz manām krūtīm uzzīmētais tumšsārtais aplis apmēram pēc ceturtdaļstundas.
   Tikmēr kaujas troksnis tuvojoties kļuva aizvien skaļāks. Pagriezies, cik nu to^ atļāva virves, es pacēlu galvu ūn redzēju, ka spāņi jau sasnieguši piramīdas virsotni. Kauja tagad mutuļoja virsotnes pašā malā.
   Nekad vēl nebiju redzējis tik sīvu cīniņu! Acteki cīnījās ar izmisīgu"niknumu, maz domādami par savām dzīvībām, bet turēdami prātā vienīgi to, kā iznīcināt kādu spānieti. Viņu primitīvie ieroči bieži vien bija bezspēcīgi pret spāņu bruņukrekliem, taču viņiem atlika vēl viens veids savu nodomu īstenošanai, proti, nogrūst baltos cilvēkus no teokalli, lai tie kā olas čaumalas sašķīstu uz akmens flīzēm simt pēdu zemāk. Tagad kauja notika ar atsevišķām ienaidnieku grupām, kas plēsās un kāvās, drūzmēdamās pie paša bezdibeņa, kurā laiku pa laikam nozuda uzreiz pa desmit divpadsmit cīnītāju. Arī daži priesteri, mazāk domādami par savu dzīvību nekā par saviem apgānītajiem tempļiem, metās cīņā. Es redzēju, kā viens no tiem, milzīga auguma spēkavīrs, apķērās kādam spāņu kareivim ap vidu un kopā ar viņu metās lejup. Tomēr, lai arī ļoti lēnām, spāņi un tlakska- lieši lauzās uz laukuma centru, kur viņiem vairs nedraudēja tik lielas briesmas, jo tagad actekiem vajadzēja viņus vilkt līdz malai lielāku gabalu.
   Nu kauja tuvojās ziedoklim, un visi dzīvi palikušie acteku karavīri — to bija ap divsimt piecdesmit vīru, neskaitot priesterus — ielenca mūs uri ziedokli blīvā aplī. Caur zelta piltuvi krītošā nepielūdzamā saules stara ārmala jau sasniedza manu krāsoto sānu, un man bija tāda sajūta, ka tam pieskārusies nokaitēta dzelzs.
   Tikko saules stars skāra mani, pieci priesteri satvēra manas rokas, kājas un galvu, bet virspriesteris — tas pats, kas mani bija vedis no pils, — abās rokās pacēla savu krama nazi. Mani pārņēma briesmīgs nelabums, un es aizvēru acis, domādams, ka visam jau beigas. Bet šai pašā mirkli galvenais zv'aigžņu tulks, cilvēks ar mežonīgu skatienu, stāvēdams, kā paspēju ievērot, mazliet tālāk, apturēja nāves kalpu.
   —    Teskatlipokas priesteri, vēl laiks nav pienācis! Ja tu dursi, pirms saules stars būs kritis uz upura sirds, Anavakas dievi ies bojā un līdz ar tiem ies bojā Anavakas tauta.
   Niknumā griezdams zobus, virspriesteris vispirms paskatījās uz gaismas strēli, kas pārvietojās nesteigdamās, un tad paraudzījās pār plecu uz tuvojošos kauju. Karavīru loks ap mums lēnām savilkās ciešāk, un tikpat lēni uz manām krūtīm pārvietojās zelta stars, līdz tā ārmala jau skāra sarkano apli virs manas sirds. Priesteris no jauna pacēla savu drausmīgo nazi, es atkal aizvēru acis un atkal izdzirdu zvaigžņu tulka spalgo spiedzienu:
   —    Vēl ne! Vēl ne! — citādi tavi dievi ir pazudināti!
   Un te es dzirdēju citu balsi — tā bija Otomi, kas sauca pēc palīdzības.
   —    Glābiet mūs, teuli, — viņi mūs nokauj, — viņa iekliedzās tik spalgi, ka sauciens sasniedza spāņu ausis, jo kāds atbildot iesaucās spāniski:
   —    Šurp, vīri, uz priekšu! Šie suņi uz saviem altāriem taisās kādu slepkavot.
   Sekoja varens, straujš uzbrukums, kas atsvieda acteku karavīrus pret ziedokli un nogāza no kājām virspriesteri, tā ka tas pakrita šķērsām man pāri.
   Līdzīgi bangām, kas nerimšus veļas pret krastu, cits citam sekoja trīs uzbrukuma viļņi, un ar katru reizi acteku pretestība kļuva vājāka. Tad aizstāvju loks izira un visapkārt iemirdzējās spāņu zobeni. Šai brīdī zeltainais stars sasniedza apļa vidu virs manas sirds.
   —    Dur, Teskatlipokas priesteri! — iespiedzās zvaigžņu tulks. — Dur saviem dieviem par godu!
   Ar drausmīgu kaucienu priesteris atvēzējās; es pamanīju, kā uz naža asmens iezaigojās saules stars, kas bija apstājies tieši virs manas sirds. Kad nazis traucās lejup, es pēkšņi ieraudzīju, ka pāri man, iemirdzēdamies tai pašā starā, slepkavas krūtīs ieurbās tērauda asmens. Milzīgais krama nazis krita lejup, bet tā mērķis bija pazudis. Nazis neskāra manu sirdi, lai gan pilnīgi es no tā neizbēgu. Atsizdamies pret ziedokli starp mani un Otomi, nazis sadrupa gabalu gabalos un mūs abus tikai ievainoja, tā ka mūsu asinis sajaucās uz ziedokļa, patiesi savienodamas mūs. Pār mums
   otrreiz sabruka priesteris, bet šoreiz vairs nepiecēlās. Nāves mokās viņš locījās uz tiem, ko pats bija gribējis nogalināt. Tad kā sapni es dzirdēju zvaigžņu tulku dziedam nāves dziesmu Anavakas dieviem.
   —    Priesteris ir miris, un viņa dievi krituši, — viņš sauca, — Teskatlipoka noraidījis upuri, un tagad pienācis viņa gals.
   * Anavakas dievi ir iznīcināti! Kristīgo krusts ir uzvarējis!
   Tā viņš vaimanāja, bet tad bija dzirdami žobenu cirtieni, un es sapratu, ka arī gaišreģis ir miris.
   Kāda spēcīga roka nogrūda no mums mirstošo priesteri. Viņš atstreipuloja atpakaļ, līdz nokrita uz altāra, kur dega mūžīgā uguns, un ar savām asinīm un ķermeņa smagumu nodzēsa svēto liesmu, kas bija degusi daudzas paaudzes. Tad kāds ar nazi pārgrieza mūsu virves. Kā sajucis raudzīdamies visapkārt, es piecēlos sēdus uz ziedokļa un šai brīdī izdzirdu kādu runājam spāņu valodā, runājam nevis ar mani, bet gan ar saviem biedriem:
   —    Vēl mirklis, un nabadziņiem būtu gals klāt. Ja mans dūriens būtu nokavējies kaut vai acumirkli, šis mežonis puisim būtu izcirtis caurumu manas galvas lielumā. Pie visiem svētajiem! Meiča ir tīri jauka vai vismaz tāda varētu būt, ja viņu nomazgātu. Es viņu izlūgšos no Kortesa kā balvu.
   Es dzirdēju šo balsi un pazinu to. Nevienam citam nebija tik auksta un skaidra balss Es to pazinu pat tagad un, noslīdēdams no ziedokļa, pacēlu acis. Tagad es redzēju. Manā priekšā, tērpies bruņās, stāvēja mans ienaidnieks Huans de Garsija. Liktenis bija lēmis, ka tieši viņa zobens bija caururbis priestera krūtis. Mani bija izglābis cilvēks, kas, ja būtu zinājis, ko glābj, asmeni drīzāk būtu iedūris pats savā un nevis mana bendes sirdī.
   Es raudzījos viņā, vaicādams sev, vai tas viss nav sapnis, un no manām lūpām negribot atrāvās viņa vārds.
   —    De Garsija!
   —    Izdzirdis manu balsi, viņš sagrīļojās kā aizšauts, paskatījās, ar roku izberzēja acis un atkal cieši vērās manī. Tagad viņš par spīti izkrāsojumam mani beidzot pazina.
   —    Svēta dievmāt! — nogārdza de Garsija. — Nolādētais Tomass Vingfīlds! Un es esmu izglābis viņam dzīvību!
   Tikai tad es'attapos un, saprazdams, kādu briesmīgu kļūdu biju izdarījis, meklēju glābiņu. Bet de Garsija nedomāja to pieļaut. Izrāvis zobenu no maksts, viņš traucās man pakaļ, naidā un niknumā aurodams kā plēsīgs zvērs. Kā bulta es šāvos ap ziedokli, ienaidnieka paceltā zobena vajāts. De Garsija mani drīz vien būtu panācis, jo es biju pārdzīvoto baiļu un neēšanas novājināts un mani locekļi bija notirpuši no virvēm, taču pēdējā brīdī kāds virsnieks, kas, spriežot pēc bruņām un pavēlošā toņa, bija pats Kortess, atsita de Garsijas zobenu.
   —    Kas tad nu, Sarseda? — viņš jautāja. — Vai asiņu plūdi jums laupījuši prātu un jūs gribat nodarboties ar upurēšanu tapat kā indiāņu priesteris? Ļaujiet taču iet tam nabaga velnam!
   —    Viņš nav nekāds indiānis, bet gan angļu spiegs! — kliedza de Garsija un vēlreiz centās tikt man klāt.
   —    Skaidrs, mūsu biedrs ir sajucis, — ierunājās Kortess, vērīgi nopētot mani, — šis nelaimīgais radījums lai būtu anglis! Ei, jūs! Lasieties abi no šejienes projām, citādi vēl kādam ienāks prātā tāpat kļūdīties! — un, domādams, ka es viņu nesaprotu, Kortess pavicināja zobenu, dodams zīmi mums iet.
   Un, kad de Garsija, aiz niknuma zaudējis valodu, atkal grasījās man mesties virsū, Kortess dusmīgi piebilda:
   —    Mierā! Es to necietīšu! Mēs esam kristieši un atnācām šurp, lai upurus glābtu un nevis nogalinātu. Viri, turiet šo muļķi, citādi viņš savu dvēseli aptraipīs ar slepkavību!
   Tagad spāņi satvēra de Garsiju aiz rokām, bet viņš tikai lādēja tos un ārdījās, jo, kā jau teicu, dusmās viņš vairāk līdzinājās zvēram nekā cilvēkam. Bet es tikām apjucis stāvēju, nezinādams, kurp bēgt. Par laimi man līdzās bija kāds, kas gan nezināja spāņu valodu, taču daudz ātrāk aptvēra, kas darāms. Kamēr es tā stāvēju, Otomi satvēra mani aiz rokas un čukstēja:
   —    Bēgsim, bēgsim veicīgāk! — un vilka mani projām no ziedokļa.
   —    Kurp mums bēgt? — es beidzot atguvu valodu. — Vai nebūtu labāk uzticēties spāņu žēlsirdībai?
   . — Šitā ar zobenu apbruņotā velna žēlsirdībai? — iesaucās Otomi. — Nomierinies, teul, un seko man!
   Viņa mani veda, un spāņi mums nekādus šķēršļus nelika. Zinādami, ka mēs tikko bijām izglābušies no nāves uz ziedokļa, viņi, mums garāmejot, pat izteica līdzjūtību. Kad kāds tlakskalietis metās mums virsū, gribēdams ar savu vāli mūs nogalināt, viens no spāņu karavīriem ietrieca tam plecā savu zobenu, un nelietīgais tlakskalietis saļima uz flīzēm.
   Turpinot ceļu, mēs piramīdas malā atskatījāmies, un es redzēju, ka de Garsija bija izrāvies no savu biedru rokām vai arī, atguvis runas spēju, bija pastāstījis tiem, kas par lietu. Lai būtu kā būdams, viņš, jau atrazdamies kādus piecdesmit jardus no ziedokļa, ar paceltu zobenu rokā drāzās mums pakaļ. Bailes mums deva spēku, un mēs skrējām vēja ātrumā. Plecu pie pleca mēs traucāmies lejup pa stāvo ietvi, pārlēkdami daudziem kāpieniem, pāri simtiem nogalināto un mirstošo, un apstājāmies tikai reizumis, lai izvairītos no krītošajiem priesteriem, ko spāņi meta lejā no teokalli virsotnes. Reiz atskatoties es ieraudzīju de Garsiju tālu aizmugurē, bet pēc tam viņš izzuda mūsu skatieniem. Acīmredzot vajāšana bija viņu nogurdinājusi vai arī viņš baid'jās krist acteku karavīru rokās, kuri joprojām drūzmējās piramīdas pakājē.
   Tai dienā mēs ar princesi Otomi jau bijām piecķīvojuši daudz briesmu, bet, iekams kaut vai uz īsu laiku tikām drošT bā, mums bija jāpārdzīvo vēl viens bīstams mirklis. Kad sasniedzām piramīdas pakāji un jau gribējām iejukt šausmu pārņemtajā pūlī, kas līdzīgi bēguma viļņiem, kuri aizskalo atlūžņus un atkritumus, bangoja un vēlās pa laukumu, nesot projām nogalinātos un ievainotos cīnītājus, piepeši atskanēja pērkona grāvieniem līdzīgs troksnis. Es pavēros augšup, jo dārdoņa nāca no turienes, un ieraudzīju krītam lejup gar piramīdas stāvo sienu kādu milzīgu blāķi. Pat šai brīdī es to atkal pazinu —- tas bija dieva Teskatlipokas tēls, un spāņi to bija nogāzuši. Kā atriebības dēmons tas nāca tieši man virsū un atradās jau virs mums, tā ka likās, no nāves vairs nebija iespējams izbēgt. Mēs bijām izglābušies no ziedošanas dieva garam vienīgi tādēļ, lai pārvērstos pīšļos zem tā marmora tēla smaguma! Spāņiem gavilējot, elks brāzās lejup, ar savu pamatni atsitās pret pirarrrdas akmens sienu kādas piecdesmit pēdas virs mums un tagad, griezdamies gaisā, aprakstīja loku, lai nokristu trīs soļus no manām kājām. Es jutu, ka masīvā akmens celtne no trieciena iedrebējās, un šai pašā mirklī gaiss vai satumsa no marmora šķembu lietus, kas brāzās mums pāri un garām, it kā zem mūsu kājām būtu sprāgusi pulvera mīna, atraudama no zemes klinti. Dievs Teskatlipoka sadrupa gabalos, kas līdzīgi bultu krusai nolija ap mums, bet mēs palikām sveiki un veseli. Tēla galva skāra manējo, tā kājas bija izrāvušas bedri par mata tiesu no manām kājām, un tomēr es paliku neievainots. Viltus dievam nebija varas pār upuriem, kas bija no viņa izglābušies!
   Pēc tam es vairs neko neatceros, līdz attapos atkal savās istabās Montesumas pilī, ko vairs nebiju cerējis ieraudzīt. Otomi bija man līdzās. Viņa atnesa ūdeni, lai nomazgātu no manas miesas krāsu un asinis, kas stipri plūda no ievainojuma. Nedomādama par savu ievainojumu, Otomi vispirms prasmīgi pārsēja manējo, jo priestera naža dūriens bija dziļš un es biju stipri noasiņojis. Pēc tam viņa pārģērbās tīrās, baltās drānās, sagādāja arī man tērpu, ēdienu un dzērienu. Es iebaudīju to un piespiedu viņu ēst kopā ar mani. Kad Otomi bija paēdusi, es pacentos apkopot savas domas.
   — Ko tagad darīt? — es vaicāju Otomi. — Atnāks priesteri un mūs atkal aizraus uz ziedokli. Te man nav uz ko cerēt. Jāuzticas spāņu žēlsirdībai un jābēg pie viņiem.
   —     Vai tā cilvēka žēlsirdībai, kurš tev uzbruka ar zobenu? Saki man, teul, kas viņš tāds ir?
   —     Viņš ir tas pats spānietis, par ko tev tiku stāstījis, Otomi; tas ir mans nāvīgākais ienaidnieks, kura dēļ es esmu atbraucis pāri jūrām.
   —     Un tagad tu gribi atdot sevi viņa varā? Tu patiešām esi negudrs, teul!
   —     Labāk nokļūt kristiešu rokās nekā krist jūsu priesteru nagos.
   —     Nebīsties, — mierināja mani Otomi, — tagad priesteri nav bīstami. Tu esi izglābies no viņiem, un ar to pietiek. Līdz šim tikai retajam ir izdevies izrauties dzīvam no viņu nagiem — un ikviens, kam tas izdodas, ir tīrais burvis. Tagad man šķiet, ka tavs dievs patiesi ir stiprāks par mūsu dieviem, jo tikai viņš varēja ņemt mūs savā aizstāvībā, kad mēs gulējām uz ziedokļa. Ai teul, ko tu ar mani esi izdarījis, ja es pat esmu sākusi šaubīties par mūsu dieviem un saucu palīgā savas zemes ienaidniekus! Tici man, sevis pašas dēļ es to nemūžam nebūtu darījusi, jo drīzāk būtu mirusi ar tavu skūpstu uz lūpām un tavu vārdu atbalsi sirdī. Bet tagad man jādzīvo, zinot, ka šī laime man zudusi.
   —     Bet kāpēc? — es jautāju. — Es neatsaucu savus vārdus. Otomi, tu būtu mirusi kopā ar mani, un tavs prāts bija tas, kas izglāba man dzīvību, kad tu sauci palīgā spāņus. No šī brīža mana dzīve pieder tev, jo pasaulē nav otras tik maigas un drošsirdīgas sievietes, un es vēlreiz saku, ka mīlu tevi, Otomi, mana sieva! Mūsu asinis sajaucās un mūsu lūpas savienojās uz ziedokļa — lai tad tas arī būtu mūsu laulāšanas bridis. Varbūt man atlicis maz ko dzīvot, bet, kamēr esmu dzīvs, es piederu tev, Otomi, mana sieva!
   Tā es runāju no visas sirds. Mani spēki bija iedragāti, drosme saplakusi, mani bija pārņēmušas šausmas un vientulības sajūta. Bet divas lietas man vēl bija palikušas, proti, ticība augstākajai varai un šīs sievietes mīlestība, kas tik daudz bija darījusi manā labā. Tāpēc es, aizmirsdams savus zvērestus, pieķēros viņai kā bērns mātei. Bez šaubām, es rīkojos nepareizi, bet tomēr iedrošinos apgalvot, ka retais vīrietis manā vietā būtu rīkojies citādi! Turklāt es nevarēju ņemt atpakaļ liktenīgos vārdus, ko biju izrunājis uz ziedokļa. Es tos teicu, raudzīdamies nāvei acīs, un atsacīties no tiem tagad, kad nāves ēna kaut vai uz īsu brīdi bija kliedēta, būtu bijusi gļēvulība. Vai nu tas bija už labu, vai Jaunu, — bet es biju atdevis sevi Montesumas meitai, un man ar to jāsamierinās vai aļi jāuzkrauj sev kauna traips.
   ļjjja Taču šī indiāņu meitene bija tik cēla, ka pat tagad negribēja
   izmantot manis teiktos vārdus savā labā. Kādu brīdi Otomi stāvēja ar skumju smaidu uz lūpām, laizdama cauri plaukstām savu garo matu cirtu. Tad viņa iesāka:
   —    Tu pašlaik esi pavisam apjucis, teul, un es būtu nekrietna, ja tik nopietni saistītos ar cilvēku, kas pats nezina, ko runā. Tur, uz ziedokļa, savā nāves stundā tu sacīji, ka mīli mani, un, bez šaubām, tā bija patiesība. Bet tagad, kad esi atgriezies dzīvē, saki man, kas tev pirkstā uzmaucis šo zelta gredzenu un kas tajā rakstīts, mans pavēlniek? Pat ja tavi vārdi ir patiesi un tu mani mazliet mīli — tur, aiz jūrām, ir cita, un viņu tu mīli kvēlāk. Taču ar to es samierinātos, jo no visiem vīriešiem mana sirds izraudzījusies tevi vienīgo, un, ja tu pret mani būsi kaut vai tikai laipns, tavs tuvums mani sildīs kā saules stars. Bet, reiz ieraudzījusi gaismu, es vairs nespēšu dzīvot, klīstot tumsā. Tu mani nesaproti. Es tev teikšu, no kā baidos. Es bīstos, ka tad, kad .. . kad kļūsim vīrs un sieva, es tev drīz apnikšu, kā tas palaikam jau mēdz būt, un atmiņas atkal tevi pārņems. Iespējams, ka tad tu ar laiku atradīsi ceļu atpakaļ uz savu zemi aiz jūras pie savas mīļotās, un tā tu mani atstāsi, teul. Bet to es nepārdzīvošu. Es varu atteikties no tevis tagad un palikt tavs draugs. Bet es, valdnieka Montesumas meita uri savas zemes princese, neesmu atstumjama kā kaut kāda dejotāja vai viena mēneša draudzene! Ja tu mani apprecēsi, tad tam jābūt uz visu mūžu, teul, un iespējams, ka tas ir vairāk; nekā tu vēlētos solīt, lai gan tu mani skūpstīji tur uz tā akmens un lai arī mūs vieno asins brālība, — to sakot, viņa paskatījās uz sarkano plankumu audekla drānās, kas sedza brūci viņas krūtīs.
   —    Bet tagad, teul, es tevi uz brītiņu atstāšu, lai sameklētu Kvautemoku, ja vien viņš vēl dzīvs, un pārējos, kas tagad, kad priesteru vara sagrauta, spēs tevi aizsargāt un celt godā. Pārdomā tikmēr manus vārdus un nesteidzies .ar lēmumu. Bet varbūt tu gribi uzreiz visam darīt galu un aizbēgt pie baltajiem cilvēkiem, ja man izdotos tev rast bēgšanas iespēju?
   —   Jūtos pārāk noguris, lai kaut kur aizbēgtu, pat jj tas.būtu iespējams, — es noteicu. — Bez tam spāņu vidū atrodas mans ienaidnieks, kuru esmu zvērējis nogalināt. Tāpēc viņa draugi ; r mani ienaidnieki, bet viņa ienaidnieki — mani draugi. Es nebēgšu, Otomi.
   —    Lūk, tagad tu runā saprātīgi, — viņa izsaucās. — Ja tu atgriezīsies pie teuliem, šis cilvēks tevi nogalinās. Viņš tevi nogalinās, atklāti vai slepus, bet izdarīs to nekavēdamies, — to es nopratu pēc viņa acīm. Bet tagad atpūties, kamēr es parūpēšo. oar tavu drošību, ja vien tāda vēl atrodama šai asinīm slacītajā zemē

23.nodaļa Tomass vīra kārtā

   Otomi pagriezās un izgāja. Es redzēju, ā aiz viņas nolaidās zeltotais aizkars, tad atslīgu guļasvietā un acumirklī aizmigu, jo biju tik ļoti novārdzis un noguris, ka tai brīdī es tik tikko aptvēru, kas bija noticis vai par ko bijām runājuši. Tomēr vēlāk tas viss atkal atausa atmiņā.
   Es droši vien biju nogulējis vairākas stundas. Kad pamodos, bija jau vēla nakts. Tomēr tumšs nebija, jo pa režģotajām logailām istabā iespraucās juceklīgais kaujas troksnis un sārtā atblāzma no degošajām mājām.
   Viens no šiem logiem atradās virs manas guļasvietas. Piecēlies stāvus, es ar rokām satvēru palodzi un, pārvarēdams sāpes, ko radīja ievainojums sānos, ar lielām pūlēm pievilkos pie tās, līdz varēju palūkoties caur režģiem. Es ieraudzīju, ka spāņi, neapmierinājušies ar teokalli ieņemšanu, bija devušies nakts uzbrukumā un aizdedzinājuši simtiem māju pilsētā. Liesmu mirdzums pārvērta nakti visgaišākajā dienā, un es varēju saskatīt, ka baltie cilvēki atkāpās savās pozīcijās, bet viņiem sekoja tūkstošiem acteku, kas no sāniem ienaidnieku apmētāja akmeņiem un apšaudīja bultām.
    Atkritis atpakaļ, es sāku pārdomāt, ko man darīt. Mani atkal sāka mākt šaubas. Vai atstāt Otomi un bēgt pie spāņiem, ja tas būtu iespējams, lai mirtu no de Garsijas rokas? Vai palikt pie actekiem, ja tie man dos patvērumu, un apprecēt Otomi? Bija vēl viena izeja — palikt pie actekiem un atstāt Otomi, lai gan tas būtu grūti izdarāms, ja gribēju palikt goda vīrs. Viens bija skaidrs: ja es apprecēšu Otomi, man par to būs jāsamaksā pašam ar sevi, jo tad man būs jākļūst par indiāni, jāatsakās no jebkādām cerībām atgriezties Anglijā un pie savas saderētās. Izredzes atgriezties dzimtenē bija niecīgas, bet, kamēr biju brīvs, atgriešanās nebija gluži neiespējama. Turpretī, ja būšu saistīts laulības saitēm, tas nekad nevarēs notikt, kamēr vien Otomi dzīvos, un Lilijai Bozardei es būšu miris. Kā es varētu būt tik neuzticīgs viņas piemiņai un savam solījumam! Bet kā, no otras puses, es varētu atstumt sievieti, kas manis dēļ bija likusi uz spēles visu un kas, patiesību sakot,
   man bija kļuvusi tik dārga — kaut arī kāda cita man bija vēl
   dārgāka. Varonis vai eņģelis būtu atradis izeju no šī strupceļa, taču es diemžēl nebiju ne viens, ne otrs, bet parasts cilvēks ar cilvēciskām vājībām. Otomi bija tuvumā, un viņa bija brīnumdaiļa un maiga. Un tomēr es nolēmu izmantot viņas cēlo piedāvājumu, ņemt atpakaļ savus vārdus, lūgt viņu ar nicinājumu novērsties no manis un vairs nesatikties ar mani, lai man nevajadzētu lauzt zvērestu, ko biju devis zem dižskābarža Dičingemā. Es ļoti baidījos no uzticības zvēresta uz visu mūžu, kas man būtu jādod, ja es izvēlētos jebkuru citu ceļu.
   Tā es turpināju domāt visai nožēlojamā prāta mulsumā, nezinādams, ka man vairs nav nekādas izvēles un ka atlicis tikai viens ceļš, pa kuru man jāiet, ja negribēju mirt. Lai šīs pārdomas liecina par manu godīgumu. Būtu es gribējis noslēpt patiesību, es taču nerakstītu neko par savas sirdsapziņas cīņu un saviem vājuma brīžiem. Drīz man neatkarīgi no Otomi gribas bija jāizvēlas starp viņas roku un tūlītēju nāvi, un neatradīsies daudz tādu, kas mani nosodīs par to, ka es izvēlējos pirmo ceļu un nevis otro. Patiešām, kaut arī es viņu apprecēju, es.būtu varējis apliecināt savai līgavai un visai pasaulei, ka biju tikai apstākļu upuris, ka no tā izbēgt nevarēju. Bet tomēr tā nebūtu pilnīga patiesība, jo manas jūtas bija dalītas, un, ja jautājums nebūtu ticis izšķirts bez manis, es nezinu, ar ko būtu beigusies mana iekšējā cīņa.
   Šodien, atskatoties uz tālo pagātni un kā taisnīgs tiesnesis vērtējot savu rīcību un raksturu, varu sacīt, ka, būtu man bijis vairāk laika pārdomām, es būtu atradis vēl vienu argumentu, kas svaru kausus noliektu uz Otomi pusi. De Garsija atradās spāņu vidū, bet naids pret viņu bija tā kaisle, kas noteica visu manu dzīvi. Šīs jūtas bija vēl spēcīgākas nekā mīlestība uz abām dārgajām sievietēm, kas bija manas dzīves prieks. Lai gan pēc de Garsijas nāves jau pagājis daudz gadu, es viņu joprojām nīstu, un, lai cik aplama ir šī vēlēšanās, it sevišķi manos gados, es vēlos, kaut varētu vēl tagad dot vaļu savai atriebības kārei.
   Man paliekot acteku vidū, de Garsija bija viņu un arī mans ienaidnieks un es varēju viņu sastapt kaujā un nogalināt. Bet, ja man izdotos nokļūt spāņu nometnē, tad skaidrs, ka viņš nekavējoties panāktu, lai mani nonāvē. Viņš, bez šaubām, b.ja par mani iau sastāstījis tādas lietas, ka mani noteikti pakārtu kā spiegu vai nogalinātu citādā ceļā.
   _ Bfct tagad beigšu šos neauglīgos spriedelējumus, kuru vienīgais mērķis n parādīt, ka man tik dīvainā kārtā bija jāizvēlas starp tālo un tuvo mīlestību. Turpināšu stāstu par notikumu, kurā nebija vietas šaubu apcerēšanai.
   Kamēr es, tā pārdomādams, sēdēju uz savas guļasvietas, pēkšņi aizkars tika atvilkts, un istabā ienāca vīrs ar lāpu rokā. Tas bija Kvautemoks. Viņš bija atsteidzies tieši no kaujas, kas, naktij uznākot, bija aprimusi, ja neskaita daudzās liesmojošās mājas. Spalvu pušķi no viņa galvas bija norauti un zelta bruņas spāņu zobenu sakapātas. Viņa kakls asiņoja — to bija ievainojusi spāņu lode.
   —    Esi sveicināts, teul, — Kvautemoks teica. — Patiesi, es nekādi necerēju tevi šonakt vairs redzēt dzīvu, un pats arī tik tikko izglābos no nāves! Taču pasaule ir dīvaina; pašlaik Tenočtit- lanā notiek tādas lietas, kādas mēs nekad nebijām domājuši piedzīvot. Bet man nav laika garām runām. Es esmu atnācis, lai aizvestu tevi uz padomi.
   —    Kāds liktenis mani gaida? — es iejautājos. — Vai mani aizraus atpakaļ uz ziedokli?
   —    Nē, no tā tev nav ko bīties. Par pārējo man gan grūti spriest. Pēc stundas tu vari vai nu būt miris, vai arī kļūt par varenu vīru mūsu vidū, ja vien kādu no mums šajās kaunpilnajās dienās var saukt par varenu. Otomi stāsta, ka viņa daudz paveikusi tavā labā, runādama ar prinčiem un padomniekiem, un, ja tev ir sirds, tev jābūt viņai pateicīgam, jo, man šķiet, nav daudz sieviešu, kas tik ļoti mīlējušas kādu vīrieti. Kas attiecas uz mani, tad biju aizņemts citur, — un princis paskatījās uz savām sašķeltajām bruņām, — bet arī es aizlikšu kādu vārdu par tevi. Un tagad iesim, draugs, lāpa jau dziest! Pa šo laiku tu droši vien esi jau labi apradis ar briesmām — vienas mazāk vai vairāk, vai tam gan ir kāda nozīme!
   Es piecēlos un sekoju Kvautemokam zālē, kuras sienas bija noklātas ar ciedra paneļiem un kur vēl šorīt mani godināja kā dievu. Tagad es vairs nebiju nekāds dievs, bet gūsteknis, par kura dzīvību lems tiesu.
   Uz paaugstinājuma, kur es biju stāvējis, dievs būdams, bija sapulcējušies vēl dzīvi palikušie prinči un padomnieki. Daži, tāpat kā Kvautemoks, bija tērpti ienaidnieku zobenu sakapātās un asiņainās bruņās, citi — ikdienas drēbēs, bet viens — priestera apģērbā. Viņiem kopīgas bija tikai divas iezīmes — drūmās sejas un dižciltība. Šonakt viņi te bija sanākuši, nevis lai spriestu par manu likteni, kas tiem bija visai mazsvarīgs, bet lai lemtu, kā padzīt spāņus, iekams pilsēta vēl nebija izpostīta.
   Kad es ienācu, pusloka vidū sēdošais vīrs bruņās — es viņā pazinu Kvitlavaku, kam Montesumas nāves gadījumā bija i = kļūst par valdnieku, — uzmeta man ašu skatiena un te; -d:
   —    Kas ir šis vīrs, ko tu ved sev līdz, Kvautemok? A, atccros.
   tas ir teuls, kas bija dievs Teskatlipoka un šodien izglābās no ziedošanas. Uzklausiet, augstmaņi — ko mums darīt ar šo cilvēku? Pasakiet, vai būtu likumīgi viņu vest atpakaļ uz ziedokli?
   Priesteris atbildēja:
   —    Man diemžēl jāsaka, ka tas nebūtu likumīgi, diženais princi. Šis vīrs jau gulēja uz dieva ziedokļa un pat tika ievainots ar svēto nazi, bet dievi viņu liktenīgajā stundā noraidīja, un viņš nedrīkst atgriezties uz upuraltāra. Nogaliniet viņu, ja vēlaties, bet tikai ne uz ziedokļa.
   —    Ko tad mums darīt ar viņu? — princis atkal vaicāja. — Viņa dzīslās rit teulu asinis, un tāpēc viņš ir mūsu ienaidnieks. Viens ir skaidrs: nav pieļaujams, ka viņš tiek pie baltajiem velniem un sniedz tiem ziņas par mūsu zaudējumiem. Vai tāpēc vislabākā izeja nebūtu viņu nogalināt?
   Daži padomes locekļi pamāja ar galvu, bet citi sēdēja klusu un nekustīgi.
   —    Lemiet, — teica Kvitlavaks. — Mēs šī cilvēka dēļ nedrīkstam zaudēt laiku, jo ik stunda var maksāt dzivību tūkstošiem. Tātad jautājums ir tāds: vai teuls nogalināms?
   Tad piecēlās Kvautemoks un sāka runāt:
   —    Piedod, augsto radiniek, bet man šķiet, ka mēs šo gūstekni varam izmantot labāk, nekā viņu nogalinot. Es viņu labi pazīstu,— kā esmu pārliecinājies, viņš ir drošsirdīgs un godīgs. Un bez tam viņš vispār nav teuls, bet pa pusei pieder pie citas cilts, kas teulus ienīst, tāpat kā viņš pats tos ienīst. Turklāt viņš pazīst viņu ieražas un kara paņēmienus, bet mums šo zināšanu trūkst. Tāpēc es domāju, ka viņš spētu mums šai grūtajā stāvoklī dot labu padomu.
   —    Tas gan būtu īsts vilka padoms briedim, — vēsi noteica Kvitlavaks, — padoms, kas mūs tieši novedīs teulu rīklē. Kas galvos par šo svešzemju velnu, ka viņš mūs nenodos, ja mēs viņam uzticēsimies.
   —    Es galvošu par to ar savu dzīvību, — atsaucās Kvautemoks.
   —    Tava dzīvība ir pārāk dārga ķīla, brāļadēl. Šīs baltās cilts ļaudis ir meļi. Ja viņš arī dos vārdu, tam nav nekādas vērtības. Manuprāt, vispareizāk būtu nogalināt viņu un izbeigt pārdomas.
   —   Šis cilvēks ir otomi cilšu princeses Otomi, jūsu brāļa Montesumas meitas vīrs, — Kvautemoks atkal iebilda. — Viņa to tik ļoti mīl, ka bija ar mieru kopā ar viņu mirt uz ziedokļa. Ja nemaldos, arī viņa galvos. Vai ataicināt Otomi?
   —   Kā vē'ies, brāļadēl, bet iemīlējusies sieviete ir akla un viņš droši vien ir piekrāpis arī Otomi. Bez tam viņa bijusi tā sieva tikai fea-'^nā ar reļigļsko paražu. Vai jūs, draugi, vēlaties, lai princese
   I
   ataicināta?
   'Jr
   Daži to nevēlējās, bet lielākā daļa — tie, ko Otomi bija noskaņojusi sev labvēlīgi, — izteica vēlēšanos uzklausīt princesi, un galu galā kāds no padomes locekļiem tika aizsūtīts pēc viņas.
   Tūlīt ieradās Otomi, izskatīdamās ļoti nogurusi, bet viņas stāja bija lepna un tērps — karalisks. Viņa palocījās padomes priekšā.
   —    Jāizšķir jautājums, princese, — teica Kvitlavaks, — vai nogalināt šo teulu vai arī uzņemt viņu mūsu vidū, ja viņš ir ar mieru dot uzticības zvērestu. Princis Kvautemoks galvo par viņu un bez tam saka, ka arī tu par viņu galvošot. Sieviete tā var rīkoties vienā gadījumā, proti, apprecot to, par ko viņa galvo. Tu jau esi precējusies ar šo svešzemnieku saskaņā ar reliģisko rituālu. Vai tu esi ar mieru viņu precēt pēc mūsu zemes ieražām un atbildēt par viņa uzticību ar savu dzīvību?
   —    Esmu ar mieru, — atbildēja Otomi apvaldīti, — ja viņš ir ar mieru.
   —    Patiesībā tas ir liels pagodinājums šim baltajam sunim, — teioa Kvitlavaks. — Apdomā labi, tu taču esi otomi cilšu princese un viena no mūsu valdnieka meitām. Uz tevi mēs raugāmies cerībā atgūt otomi kalniešu ciltis, kuru virsaite tu esi, un izraut tās no pazemojošās savienības ar nolādētajiem teulu vergiem tlakska- liešiem. Vai tava dzīvība nav pārāk dārga ķīla par svešzemnieka uzticību? Iegaumē, Otomi, ja viņš mūs pievils, tavs augstais dzimums tev maz ko līdzēs.
   To visu es zinu, — Otomi mierīgi atteica. — Kaut arī viņš ir svešzemnieks, es šo cilvēku mīlu un galvošu par viņu ar savu dzīvību. Bez tam es domāju, ka viņš man palīdzēs atgūt otomi tautas uzticību. Bet, mans valdniek, lai runā viņš pats. Varbūt viņš nemaz nevēlas ņemt mani par sievu.
   Kvitlavaks drūmi pasmīnēja:
   —    Ja kādam jāizvēlas starp nāvi un tavu daiļo roku skāvieniem, tad nav grūti uzminēt viņa atbildi. Nu, runā, teul, bet tikai īsi!
   —    Man maz kas sakāms, valdniek. Ja princese Otomi ir ar mieru mani precēt, es esmu ar mieru kļūt par viņas vīru, — es atbildēju, un tā briesmu brīdī visas manas šaubas un sirdsapziņas ēdas izgaisa. Kā jau Kvitlavaks bija sacījis, viegli varēja paredzēt, ko izvēlēsies cilvēks, kam jāizšķiras starp nāvi un Otomi.
   Viņa, izdzirdusi manus vārdus, brīdinoši pavērās manī un klusu teica:
   —   Atceries mūsu sarunu, teul! Ar šādu laulību tu atsakies no savas pagātnes un atdod man savu nākotni.
   193
   —    Es to atceros, — es nočukstēju, un šajā acumirklī manu
   1J - 4557
   acu priekšā parādījās Lilijas seja, kāda tā bija brīdī, kad mēs teicām viens otram ardievas. Tātad tāds bija manu zvērestu gals.
   Kvitlavaks palūkojās manī tā, it kā gribētu ieskatīties manā sirdī, un sacīja:
   —    Es dzirdu tavus vārdus, teul. Tu, baltais atnācēj, žēlīgi esi ar mieru ņemt princesi par sievu un līdz ar to kļūt par vienu no šīs zemes dižajiem cilvēkiem. Bet saki, kā mēs varam tev ticēt? Ja tu mūs piekrāpsi, tava sieva mirs, bet tas tev varbūt neko nenozīmē.
   —    Es esmu ar mieru zvērēt uzticību, — es iesāku. — Es nīstu spāņus; viņu vidū atrodas mans niknākais ienaidnieks, kura dēļ esmu šķērsojis jūru un kuru alkstu nogalināt. Tas ir tas vīrs, kas vēl šodien pat grasījās mani noslepkavot. Vairāk man nav ko teikt. Ja jūs apšaubāt manus vārdus, tad iznīciniet mani uz vietas. Es no jūsu tautas esmu pietiekami cietis, un tagad man ir vienalga, vai es mirstu vai palieku dzīvs.
   —    Drosmīgi runāts, teul! Un nu, padomes locekļi, es prasu jūsu domas. Vai šo cilvēku dot princesei Otomi par vīru un nozvērinot uzņemt mūsu vidū vai arī viņu nekavējoties nogalināt? Jums visi apstākļi ir zināmi. Ja viņam var uzticēties, kā saka Kvautemoks un Otomi, viņš mums atsvērs veselu karaspēka, jo viņš zina teulu valodu, ieražas, pazīst viņu ieročus un arī kara paņēmienus, ar kādiem cīnās dievu uzsūtītie baltie velni. Ja turpretī viņam uzticēties nevar — un mums ir grūti ticēt kādam no viņu cilts, — viņš var mums kļūt ārkārtīgi bīstams, jo galu galā aizbēgs pie teuliem un darīs viņiem zināmus mūsu plānus, mūsu spēkus un vājās vietas. Tagad, padomes locekļi, spriediet jūs!
   Tad padomnieki apspriedās. Viņi izteica savas domas, un, bez šaubām, viņu starpā šai jautājumā nebija vienprātības. Beidzot Kvitlavaks, kas jau bija noguris, aicināja padomniekus balsot, un to viņi darīja, paceļot rokas. Vispirms rokas pacēla tie, kas balsoja par manu nāvi, bet pēc tām tie, kas uzskatīja, ka būtu prātīgāk saglabā^ man dzīvību. Neskaitot Kvitlavaku, balsošanā piedalījās divdesmit seši padomes locekļi, un trīspadsmit no tiem balsoja par to, lai mani nogalina, bet trīspadsmit — pret.
   —- Tagad, šķiet, mana balss būs izšķirošā, — teica Kvitlavaks, kad balsis bija saskaitītas, un, dzirdot šos vārdus, man asinis sastinga dzīslās, jo man bija skaidrs, ka viņš ir noskaņots pret mani. Sai brīdī iejaucās Otomi.
   —    Piedod man, tēvoc, bet, pirms tu runāsi, es vēlos pateikt pāris vārdu. Jums ir vajadzīga mana palīdzība, vai ne? Ja otomi tauta vispār kādu uzklausīs un ļausies pierunāties atstāt nepa
   reizo ceļu, tad tā būšu es. Mana māte bija viņu virsaite, pēdējā senas dzimtas atvase, un es viņas vienīgais bērns, bet mans tēvs ir viņu valdnieks. Tāpēc manai dzīvībai šajos grūtajos laikos ir zināma nozīme, jo, lai gan pati par sevi nekas neesmu, var gadīties, ka es zem jūsu karoga sapulcināšu trīsdesmit tūkstošus karotāju. To zināja arī priesteri tur uz tās piramīdas, un, kad saskaņā ar savām tiesībām pieprasīju, lai man atļauj gulties uz ziedokļa līdzās teulam, viņi, kaut arī alka karalisko asiņu, negribēja to pieļaut, līdz es piedraudēju viņiem ar dievu atriebību. Un tagad es saku tev, tēvoc, un jums, padomes locekļi: nogaliniet šo cilvēku, ja vēlaties, bet tad jums būs jāatrod cits, kas varētu pārvilināt dumpīgos otomi, jo tad es novedīšu līdz galam to, ko iesāku šodien, un sekošu viņam nāvē.
   Viņa beidza, un visā telpā bija dzirdama izbrīna pilna sačukstēšanās. Neviens nebija domājis, ka šīs sievietes sirdī varētu būt tik stipra mīlestība un tik liela drosme. Vienīgi Kvitlavaks sadusmojās:
   —    Nodevēja, — viņš sacīja, — vai tiešām tu uzdrošinies mīļāko stādīt augstāk par savu dzimteni? Tu sevi apkauno, mūsu valdnieka nekaunīgā meita! Tas jums ir asinīs — kāds tēvs, tāda arī meita. Vai Montesuma nav pametis savu tautu un izvēlējies palikt pie teuliem, šiem Kesalkoatla viltus bērniem? Un tagad Otomi iet viņa pēdās. Pasaki mums, sieviete, kā tev un tavam mīļākajam vienīgajiem izdevies aizbēgt no teokalli, kamēr visi pārējie tika nogalināti! Vai tu varbūt jau esi saistījusies ar šiem teuliem? Es tev saku, brāļameit, ja būtu citi apstākļi un notiktu pēc mana prāta, nudien, tavas ilgas piepildītos — tevi nogalinātu pie šī vīra sāniem, turklāt stundas laikā, — viņš aizelsies nobeidza, nevaldāmās dusmās raudzīdamies princesē.
   Bet Otomi nenobijās. Saliktām rokām viņa stāvēja tēvoča priekšā, bāla, bet mierīga. Nepaceldama acis, viņa ierunājās:
   —    Nepārmet man šo lielo mīlestību, bet, ja vēlies, pārmet arī! Es esmu teikusi savu pēdējo vārdu. Notiesā "šo cilvēku uz nāvi un meklē kādu citu sūtni, kas atgūtu otomi ciltis cīņai par Anavaku.
   Kvitlavaks iegrima domās, drūmi raudzīdamies augšup un raustīdams savu bārdu. Valdīja pilnīgs klusums. Neviens nezināja, kāds būs viņa lēmums. Beidzot viņš sāka runāt:
   13*
   —    Lai notiek, kā tu saki! Mums ir vajadzīga Otomi, mana brāļameita, un bez tam ir veltīgi cīnīties pret sievietes mīlestību. Teul, mēs dāvājam tev dzīvību un līdz ar dzīvību arī godu un bagātību. Mēs dodam tev dižāko no mūsu sievietēm par sievu un vietu mūsu padomēs. Ņem šīs dāvanas un viņu, bet — to es saku jums abiem — ziniet, kā tās likt lietā! Ja tu mūs piekrāpsi, nē,
   195
   ja tu tikai domāsi par nodevību, es zvēru tev, ka tu mirsi tik lēnā un drausmīgā nāvē, ka, par to tikai dzirdot vien, tev asinis sastings dzīslās. Kopā ar tevi mirs tava sieva, tavi bērni un tavi kalpi. Labi, lai viņš dod zvērestu!
   Es klausījos, un man noreiba galva. Acu priekšā bija migla. Vēlreiz biju izglābies no nāves.
   Pēc brīža migla izklīda un manas acis sastapās ar tās sievietes acīm, kura bija mani izglābusi. Otomi, manas sievas skatiens bija mazliet skumjš, kaut arī viņa smaidīja.
   Tad, nesdams dīvainām zīmēm izgreznotu koka trauku un krama nazi, pie manis pienāca priesteris un lika man atsegt roku. Viņš iegrieza manā miesā un ietecināja asinis traukā. Dažas lāses, piesaukdams dievus, viņš nopilināja zemē. Tad viņš ar vaicājošu skatienu pagriezās pret Kvitlavaku, kas viņam atbildēja, rūgti pasmīnēdams:
   —    Sajauc viņa asinis ar princeses Otomi, manas brāļameitas, asinīm, jo tā ir viņa galvotāja.
   —    Nē, mans pavēlniek, — teica Kvautemoks, — šie divi savas asinis jau sajaukuši uz ziedokļa, un bez tam viņi ir vīrs un sieva. Bet arī es esmu galvojis par viņu, un kā apstiprinājumu savam galvojumam es piedāvāju savas asinis.
   —    Šim teulam ir labi draugi, — atzina Kvitlavaks. — Tu viņam parādi pārāk daudz goda. Bet lai notiek tā!
   Tad Kvautemoks panāca priekšā, un, kad priesteris viņam ar nazi gribēja iegriezt rokā, viņš iesmējās un rādīja uz savu ievainojumu kaklā:
   —    Nazis nav vajadzīgs. Te ir asiņojoša brūce, par ko parūpējušies teuli. Nekas nevar būt piemērotāks šim nolūkam.
   Priesteris nobīdīja pārsēju un Jāva Kvautemoka asinīm ietecēt citā, mazākā traukā. Tad viņš pienāca pie manis, iemērca pirkstu asinīs un uzzīmēja man uz pieres krusta zīmi, tāpat kā to dara kristīgo priesteris, kristot bērnu, un teica:
   —     Mūsu visur esošā un visu redzošā dieva priekšā un viņa vārdā es tevi apzīmēju ar šīm asinīm, un lai tās kjūst par tavējām. Mūsu visur esošā un visu redzošā dieva priekšā un viņa vārdā es izleju tavas asinis uz zemes. — To sacīdams, viņš izlēja daļu manu asiņu. — Tāpat kā tavas asinis pazūd zemē, tā lai pazūd atmiņas par tavu agrāko dzīvi, jo tu esi no jauna piedzimis Anavakas tautā. Mūsu visur esošā un visu redzošā dieva priekšā un viņa vārdā es sajaucu šīs asinis, — priesteris sajauca abos traukos ielietās asinis, — un slacinu ar tām tavu mēli. — Viņš iemērca pirkstu asinīs un pieskārās ar to manam mēles galam. — Es tevi aicinu atkārtot zvēresta vārdus:
   «Lai visas kaites, kam pakļauta cilvēka miesa, uzbrūk man, lai dzīvoju nabadzībā un mirstu mokās briesmīgā nāvē, lai mana dvēsele tiek padzīta no Saules Mītnes un mūžīgi klīst bez patvēruma tumsā, kas ir aiz zvaigznēm, ja laužu šo zvērestu. Es, teuls, zvēru būt uzticīgs Anavakas tautai un tās likumīgajiem valdniekiem. Es zvēru cīnīties ar tās ienaidniekiem un censties tos iznīcināt, it īpaši cīnīties ar teuliem, līdz tie būs iedzīti jūrā. Es zvēru neaizskart Anavakas dievus. Es zvēru būt uzticīgs Otomi, mana valdnieka Montesumas meitai, otomi cilšu princesei, līdz viņas dienu galam. Es zvēru nemēģināt aizbēgt no šīs zemes. Es zvēru atteikties no tēva un mātes, un no zemes, kur esmu dzimis, un zvēru būt uzticīgs zemei, kur esmu piedzimis no jauna. Šis zvērests paliks spēkā, kamēr vien Popokatepetls izverd uguni un dūmus, kamēr vien Tenočtitlanā valda mūsu valdnieki, kamēr vien priesteri kalpo mūsu dievu altāriem, kamēr vien pastāv Anavakas tauta.»
   —    Vai tu zvēri, ka pildīsi itin visus šos solījumus?
   —    Es zvēru, ka pildīšu itin visus šos solījumus, — es atbildēju, jo man nebija citas izejas, kaut arī daudz kas šai zvērestā man nepavisam nepatika. Un, ja padomā vien, cik dīvainas lietas notika vēlāk! Piecpadsmit gadus pēc šīs nakts vulkāns Popokatepetls pārstāja izgrūst uguni un dūmus, bija kritusi Tenočtitlanas valdnieku vara, priesteri bija pārstājuši kalpot dievu altāriem, bet Anavakas tauta pārstāja būt tauta, un mans zvērests bija zaudējis savu spēku. Taču priesteri, kas bija sastādījuši šo zvērestu, bija izvēlējušies visu to kā piemēru kaut kam mūžīgam.
   Kad biju devis zvērestu, Kvautemoks panācās uz priekšu, apkampa mani un teica:
   —    Sveicu tevi, mans asiņu un sirds brāli! Tagad tu esi mūsējais, un mēs no tevis gaidām palīdzību un padomu. Nāc, sēdies man līdzās!
   Pilns šaubu es palūkojos Kvitlavakā, bet viņš laipni pasmaidīja:
   —    Teul, tava tiesa beigusies. Mes esam tevi uzņēmuši savā vidū, un tu esi zvērējis svinīgo brālības zvērestu. To lauzt nozīmētu mirt briesmīgā nāvē šai saulē un tikt dēmonu mocītam mūžu mūžos viņā saulē. Aizmirsti visu, kas te tika sacīts, kamēr tavs liktenis vēl bija svaru kausos, jo iznākums ir tev labvēlīgs. Tu vari būt drošs, — ja nedosi mums iemeslu šaubīties par sevi, tev nebūs jāšaubās par mums. Kā Otomi vīrs tu tagad esi augstmanis starp augstmaņiem, tev pieder gods un bagātība, tāpēc apsēdies savam brālim Kvautemokam līdzās un piedalies mūsu padomē.
   Es darīju, kā vēlēts, un Otomi mūs atstāja. Tad Kvitlavaks sāka atkal runāt — vairs ne par mani, bet par steidzamajiem valsts dzīves jautājumiem. Viņš runāja lēnām un ar grūtībām, un viņa balss ne viēnreiz vien bēdās aizlūza. Kvitlavaks stāstīja par lielo nelaimi, kas bija piemeklējusi valsti, par simtiem tās drošsirdīgo karavīru bojā eju, par priesteru un kareivju apkaušanu todien uz teokalli, par tautas dievu apgānīšanu.
   Kas darāms šajā grūtajā stāvoklī? — viņš jautāja. Sagūstītais Montesuma teulu nometnē guļot uz nāves gultas, un uguns, ko viņš pats uzpūtis, aprijot visu zemi. Neviens nespējot stāties pretī šo balto velnu dzelžainajam spēkam, jo tie apbruņoti ar dīvainiem un drausmīgiem ieročiem. Diendienā acteku karaspēks piedzīvojot neveiksmi. Kāda gudrība gan varot līdzēt, ja dievi, kas tos aizsargāja, satriekti pašu mitekļos, altārus sārto priesteru asinis un zīmju tulki vai nu klusē, vai arī pareģo vēl lielāku postu.
   Tad cits pēc cita piecēlās prinči un karavadoņi un izteica savas domas. Kad beidzot visi bija runājuši, Kvitlavaks, pievērsdamies man, sacīja:
   —• Mums tagad ir jauns padomes loceklis, kas labi pazīst balto cilvēku ieražas un kara paņēmienus un vēl pirms stundas pats bija baltais. Vai viņš nebildis nekā, kas muims varētu noderēt par mierinājumu?
   — Runā, brāli! — teica Kvautemoks.
   Es sāku runāt:
   — Dižais Kvitlavak, augstmaņi un prinči! Jūs mani pagodināt, prasot padomu. Tas izsakāms dažos vārdos. Nepārtraukti raidot savu karaspēku pret akmens sienām un teulu ieročiem, jūs tikai šķiežat savus spēkus. Tā ar ienaidnieku galā netiksiet. Ja gribat uzvarēt, jums jāmaina cīņas paņēmieni. Spāņi ne ar ko neatšķiras no citiem cilvēkiem. Viņi nav nekādi dievi, kā daudzi savā neziņā iedomājas, tāpat kā dzīvnieki, uz kuriem tie jāj, nav nekādi dēmoni, bet gan parasti nastnesēji lopi. Zemē, kur esmu piedzimis, tos izmanto dažādiem nolūkiem. Spāņi, kā jau teicu, ir cilvēki, bet vai cilvēki var iztikt bez ēšanas un dzeršanas? Vai cilvēkus nevar nokausēt, neļaujot viņiem gulēt, un vai tos nevar nogalināt dažādiem paņēmieniem? Vai šie teuli nav jau līdz nāvei noguruši? To es jums saku mierinājumam. Pārtrauciet uzbrukumus spāņiem un ielenciet viņu nometni tik cieši, lai ne viņiem, ne viņu sabiedrotajiem tlakskaliešiem vairs nebūtu iespējams piegādāt uzturu. Kad tas būs darīts, viņi desmit dienu laikā vai nu padosies, vai mēģinās izlauzties atpakaļ uz piekrasti. Šai nolūkā viņiem vispirms jātiek ārā no pilsētas, bet, ja dambjos izraks grāvjus, tas nenāksies viegli. Kad viņi mēģinās bēgt, apkrāvušies ar zeltu, pēc kura viņi alkst un kura dēļ viņi atnākuši šurp, tad būs pienācis īstais brīdis viņiem uzbrukt un viņus galīgi sakaut.
   Es beidzu, un padomē atskanēja piekrītoša murmināšana.
   —    Liekas, ka mūsu lēmums saglabāt šim cilvēkam dzīvību ir bijis saprātīgs, — atzina Kvitlavaks. — Viss, ko viņš saka, ir taisnība, ūn es vēlētos, kaut mēs tā būtu rīkojušies no paša sākuma. Tagad, augstmaņi, es balsoju par to, ka jārīkojas tā, kā ieteic mūsu brālis. Kādas ir jūsu domas?
   —    Mēs, tāpat kā tu, domājam, ka mūsu brāļa vārdi ir pareizi,— Kvautemoks tūdaļ atsaucās. — Un tāpēc paklausīsim šim padomam.
   Pēc īsām pārrunām padomes locekļi izklīda, un es devos uz savu istabu; acis man tumsa no noguruma un visiem uztraukumiem, ko biju šai notikumiem pārbagātajā dienā piedzīvojis. Austrumos jau ausa diena, un, rīta blāzmas vadīts, es vilkos pa tukšajiem gaiteņiem, kamēr beidzot nokļuvu līdz savas guļamtelpas aizkaram. Es pavēru to un iegāju istabā. Tur, istabas otrā galā, stāvēja Otomi, mana līgava. Blāvajā gaismā mirdzēja viņas sniegbaltās drānas, zilganmelnie mati un zelta rotaslietas.
   Es devos pie viņas, un Otomi, pastiepusi rokas, viegli steidzās man pretī, apvija rokas man ap kaklu un noskūpstīja mani uz pieres.
   —   Tagad viss ir beidzies, mans mīļais un mans pavēlniek, — viņa čukstēja. —■ Lai kas mūs gaidītu — laime, nelaime vai arī tās abas kopā, mēs tagad esam vienoti līdz sava mūža galam, jo tādus zvērestus kā mūsējos nedrīkst lauzt.
   —   Patiesi, — es atbildēju, — tagad viss ir beidzies. Mūsu zvēresti doti uz mūžu, kaut arī šo zvērestu dēļ ir lauzti citi.
   Tā es, Tomass Vingfīlds, apprecēju Otoimi, otomi cilšu princesi, Montesumas meitu.

24. nodaļa Bēdu nakts

   No rīta jau ilgi pirms manas mošanās padomes lēmums bija izpildīts: visi tilti, kas savienoja lielos dambjus, nopostīti, bet paši uzbērtie ceļi, kas šķērsoja ezera ūdeņus, izrakņāti dziļiem grāvjiem.
   Pret vakaru, tērpies indiāņu karavīra tērpā, es kopā ar Kvautemoku un citiem karaspēka priekšniekiem devos uz sarunām ar Kortesu. Kortess runāja no tā paša pils torņa, uz kura bija stāvējis Montesuma, kad viņu ķēra Kvautemoka bulta. Sarunas nekā nedeva, un es tās pieminu galvenokārt tikai tāpēc, ka pirmoreiz pēc Tavasko atstāšanas ieraudzīju Marinu tik tuvu un dzirdēju viņas dziedošo un maigo balsi. Viņa kā parasti stāvēja līdzās Kortesam un tulkoja actekiem viņa pamiera noteikumus. Viens no tiem liecināja, ka de Garsija nav šķiedis laiku velti, jo spāņi prasīja apmaiņai pret noteiktiem gūstā saņemtajiem actekiem izdot no ziedokļa izglābto nelietīgo balto cilvēku, lai to varētu pakārt kā spiegu un dezertieri, kas nodevis Spānijas karali.
   «Interesanti, — es nodomāju, to dzirdot, — diez vai Marina, sakot šos vārdus, zina, ka «nelietīgais baltais cilvēks» nav neviens cits kā viņas vecais draugs no Tavasko?»
   —    Kā redzi, teul, tev, pārnākot mūsu pusē, ir veicies — smiedamies uzrunāja mani Kvautemoks,— jo tavi tautas brāļi būtu sagaidījuši tevi ar cilpu!
   Pēc tam, ne ar vārdu nepieminot mani, viņš atbildēja Kortesam un ieteica viņam kopā ar citiem spāņiem gatavoties nāvei.
   —    Daudzi no mums ir gājuši bojā, — sacīja Kvautemoks, — bet arī jūs, teuli, iesiet bojā. Jūs mirsiet no bada un slāpēm, mirsiet uz dievu altāriem. Jums nav glābiņa, teuli, jo tilti ir nopostīti!
   Un pūlis uztvēra viņa vārdus un kliedza:
   —    Jums nav glābiņa, teuli, jo tilti ir nopostīti!
   Pēc tam sāka spingt bultas, un es atgriezos pilī, lai pastāstītu savai sievai Otomi visu, ko man bija izdevies uzzināt par viņas tēvu Montesumu, kurš, pēc spāņu vārdiem, gulēja nāves cisās, un viņas divām māsām, kas kā ķīlnieces atradās spāņu nometnē.
   Tāpat es pastāstīju Otomi par to, ka man liek padoties. Viņa noskūpstīja mani un smaidot sacīja,
   ka, lai ari mana dzīve esot saistīta ar viņu, tas tomēr esot labāk nekā nonākt spāņu rokās.
   Pēc divām dienām pienāca ziņas par Montesumas nāvi, un drīz pēc tam spāņi mirušā valdnieka līķi, sapostu krāšņā karaliskā ģērbā, atdeva actekiem apbedīšanai. Montesumas mirstīgās atliekas ienesa pils zālē. Naktī to slepeni pārveda uz Čapultepeku un, baidoties, ka pūlis niknumā varētu saraustīt gabalos pat viņa mirstīgās atliekas, apglabāja bez lielām ceremonijām.
   Stāvot līdzās raudošajai Otomi, es pēdējo reizi skatīju šo nelaimīgāko no visiem valdniekiem, kura valdīšanas laiks bija sācies tik spoži un beidzies tik nožēlojami. Montesumā raugoties, es domāju, kam gan pielīdzināt ciešanas, ko pārdzīvojis šis cilvēks. Viņš bija zaudējis varu un, paša nodotās tautas naida vajāts, mira kā svešzemju šakāļu gūsteknis, kuri plosīja viņa dzimtenes sirdi. Tāpēc kas tur ko brīnīties, ka Montesuma bija norāvis apsējus no savām brūcēm un nebija ļāvis tās apkopt. īstā brūce viņam bija dvēselē, un tā bija visdziļākā, tā ka izdziedēt to varēja tikai viens dziednieks — nāve. Un tomēr vainojams nebija viņš vien, jo sātani, kurus viņš godāja kā dievus, atriebās viņam, liekot māņticīgi paļauties ļaunajam liktenim, kas pazudināja šos dievus un viņu augstāko priesteri. Ja dievi nebūtu Montesumam iedvesuši viņa paša iedomātās šausmas, kas viņu vajāja, spāņi nekad nenostiprinātos Tenočtitlanā un acteki būtu palikuši brīvi vēl ilgus gadus. Bet acīmredzot liktenis bija lēmis citādi, un šis mirušais un negodā kritušais valdnieks bija tikai ierocis tā rokās.
   Šādas domas man ienāca prātā, raugoties lielā Montesumas mirstīgajās atliekās. Bet Otomi, valdot asaras, noskūpstīja mirušo un skaļi izsaucās.
   — Labi, ka tu esi miris, mans tēvs, jo neviens, kas tevi mīlēja, negribēja pieredzēt, ka tu turpinātu dzīvi apkaunots un verdzībā! Lai dievi, kurus tu pielūdzi, dod man spēku atriebt tevi! Bet ja tie nav dievi — es atradīšu šo spēku sevī. Tēvs, es zvēru, ka nemitēšos tevi atriebt, kamēr man būs palicis kaut vai viens karavīrs.
   Nebilduši vairs ne vārda, Otomi paņēma mani pie rokas, un mēs devāmies projām. Kā vēlāk redzēsim, savu zvērestu viņa turēja.
   Šajā un nākošajā dienā risinājās kaujas ar spāņiem, kas devās uzbrukumā, lai mēģinātu aizbērt pārrāvumus dambjos. Tas viņiem arī izdevās, tomēr ne bez zaudējumiem. Taču labuma tur spāņiem nebija nekāda: tikko viņi atkāpās, mēs grāvjus atkal ātrākām.
   Šajās dienās es pirmoreiz piedalījos kaujās un, bruņojies ar savu loku, ko biju pagatavojis pēc angļu parauga, izrādījos ļoti noderīgs. Gadījās, ka pirmā no tā raidītā bulta aizlidoja uz manu niknāko ienaidnieku — de Garsiju. Bet mans liktenis arī šoreiz man nebija labvēlīgs: vai nu tāpēc, ka biju atradinājies, vai arī aiz uztraukuma es notēmēju pārāk augstu, un, lai gan mērķis bija no vieglajiem, bulta ieurbās mana ienaidnieka dzelzs bruņucepurē, liekot viņam gan sašūpoties seglos, bet nenodarot lielāku ļaunumu. Taču pat šis visai necilais panākums mani ārkārtīgi pacēla acteku acīs, kas paši bija vāji strēlnieki un nekad nebija redzējuši, ka bulta būtu izurbusi spāņu bruņas. Jāsaka, ka arī mana bulta to nebūtu spējusi, ja-es nebūtu savācis spāņu arbaletu dzelzs uzgaļus un uzlicis tos savām bultām. Kad attālums nav pārāk liels un mērķis ir labi redzams, nebūs viegli atrodamas bruņas, kas spētu aizsargāt pret šādām bultām.
   Pēc pirmās kauju dienas mani iecēla par priekšnieku vienībai, kas sastāvēja no trim tūkstošiem strēlnieku. Man iedeva karogu, kas nesams vienības priekšgalā, un greznu karavadoņa tērpu. Taču daudz tīkamāks man bija spāņu jātniekam novilktais bruņukrekls. Daudzus gadus es to allaž mēdzu pavilkt zem savām cauršūtas kokvilnas bruņām, un tas ne vienu reizi vien man izglāba dzīvību, jo pat lodes nespēja izurbt šādas divkāršas bruņas.
   Par savu strēlnieku pavēlnieku man bija lemts būt tikai divas diennaktis, un tas ir pārāk īss laiks, lai actekus pieradinātu pie disciplīnas, vēl jo vairāk tāpēc, ka par to viņiem bija visai neskaidrs priekšstats. Tomēr mani strēlnieki bija drosmīgi diezgan, kad pienāca laiks raidīt tos īstā kaujā. Tas notika tai liktenīgajā naktī, kuru spāņi vēl tagad sauc par «noche triste» —- «bēdu nakti». [26]
   Dienu iepriekš vakara pusē pilī sapulcējās padome, kurā es ņēmu vārdu, norādot, ka teuli acīmredzot domā atkāpties no pilsētas un droši vien darīs to, uznākot tumsai, jo citādi viņi tik dedzīgi necenstos aizbērt grāvjus dambjos. Kvitlavaks, kas gan vēl nebija kronēts, kaut arī viņam pēc Montesumas nāves bija jākļūst par valdnieku, atbildēja man, ka teuli gan domājot par bēgšanu, taču nekad neuzdrošināšoties to darīt nakts tumsā, jo tad viņi noteikti apmaldīšoties ielu un dambju mudžeklī. Uz to es iebildu, ka pretēji actekiem, kas nav pieraduši pie nakts kaujām un pārgājieniem, baltajiem cilvēkiem tā ir parasta lieta, kā mums jau bijis iespējams par to pārliecināties. Spāņi zina, ka acteki naktī nemēdz karot, un tieši tāpēc centīsies aizbēgt tumsas aizsegā, cerot, ka viņu ienaidnieki šajā laikā būs devušies pie miera. Tāpēc es liku priekšā nostādīt sardzi katra dambja sākumā.
   Kvitlavaks tam piekrita, un aizsargāt dambi, kas veda uz Tla- kopanu, viņš uzticēja Kvautemokam un man.
   Ap pusnakti mēs ar Kvautemoku un vairākiem karavīriem apstaigājām posteņus uz dambja. Bija gaužām tumšs un smidzināja sīks lietutiņš, tā ka acs nevarēja redzēt tālāk kā miglainā rudens vakarā Norfolkā. Mēs atradām un nomainījām sargus, kas ziņoja, ka viss bijis mierīgi. Atceļā uz lielo laukumu es pēkšņi izdzirdu neskaidru- troksni, kas atgādināja tūkstošiem soļu dunu.
   —    Klausies! — es čukstēju.
   —    Tie ir teuli, — tāpat atbildēja Kvautemoks. — Viņi bēg!
   Mēs metāmies uz ielu, kas no lielā laukuma izgāja uz dambi,
   un šeit pat cauri tumsai un lietum saskatījām bruņu blāvo spīduma.
   Tad es iekliedzos skaļi jo skaļi:
   —    Pie ieročiem! Pie ieročiem! Teuli bēg pa Tlakopanas dambi!
   Sargi acumirklī uzķēra manus vārdus, un drīz vien tie atskanēja visā pilsētā. Tos izkliedza ielās un uz kanāliem, tie atbalsojās no tūkstošiem māju jumtu un simtiem tempļu virsotņu. Pilsēta modās ar murdoņu. No ezera nāca skaņas, ko radīja desmitiem tūkstoš airu triecienu, un šķita, ka no savām niedru ligzdām reizē būtu pacēlušās ūdensputnu miriādes. Visapkārt kā krītošas zvaigznes iezibsnījās lāpas, mežonīgi pūta ragu un gliemežvāku taures, bet pāri visam uz teokalli dunēja priesteru nikni dauzītās čūskādas bungas. Drīz dobjā murdoņa pārvērtās rēkoņā, un apbruņotu karavīru vienības no visām pusēm plūda uz Tlakopanas dambi. Daži skrēja kājām, tomēr lielais vairums brauca laivās, jo ezers, kā varēja dzirdēt, no vienas vietas bija laivu pilns.
   Un, lūk, ap pusotra tūkstoša spāņu kādu sešu vai astoņu tūkstošu tlakskaliešu pavadībā kā milzu čūska uzlīda uz dambja.
   Kvautemoks un es, pulcinot pa ceļam karavīrus, steidzāmies ienaidniekam pa priekšu, līdz sasniedzām pirmo kanālu, kur jau drūzmējās mūsu laivas. Pa to laiku spāņu kolonas priekšgals bija sasniedzis kanālu, un iedegās kauja.
   Acteki cīnījās nesaskaņoti, bez plāna. Pavēlnieki tumsā un šajā juceklī neredzēja savus karavīrus, bet tie savukārt nedzirdēja viņu pavēles. Toties acteku bija neskaitāms daudzums, un ikvienam no viņiem krūtīs dega tikai viena vēlēšanās — iznīcināt teulus!
   Iedārdējās lielgabals, apbērdams mūs ar karteču krusu, un, šāvienam uzliesmojot, mēs ieraudzījām, ka spāņi nesa koka tiltu, ko pārsvieda pāri kanālam. Tad mēs metāmies virsū ienaidniekam, un tagad katrs karavīrs cīnījās pats par sevi.
   Pirmais ienaidnieka trieciens kā viesulis lapas pārsvieda mūs ar Kvautemoku pāri šim tiltam, un, lai arī mēs abi palikām neskarti, šai naktī mums vairs neizdevās sastapties. Kopā ar mums un tūlīt aiz mums garā rindā nāca spāņu un tlakskaliešu pulki. Acteki drāzās tiem virsū no abām pusēm, lai, tāpat kā skudras, kas iegraužas ievainota tārpa miesās, iespiestos kolonā, kura ar kauju virzījās uz priekšu.
   Kā lai aprakstu visu to, kas notika šai naktī? Es to izdarīt nevaru, jo pats redzēju maz. Zinu tikai, ka divas stundas cīnījos kā neprātīgs.
   Ienaidnieks šķērsoja pirmo kanālu, taču, kad visi bija pāri, tilts zem viņu smaguma bija tik dziļi iegrimis dubļos, ka to jau vairs nevarēja izkustināt no vietas, bet trīs fērlongus tālāk bija otrs kanāls, vēl platāks un dziļāks par pirmo. Pāriet šo kanālu spāņi varēja, tikai piegāžot to pilnu ar līķiem.
   Šķita, ka visi velni izlauzušies no elles un sākuši trakot šai šaurajā zemes strēlē. Lielgabalu un arkebūzu šāvienu troksnis, spalgie sāpju un baiļu kliedzieni, spāņu karavīru un acteku kaujas saucieni, ievainotu zirgu zviegšana, sieviešu raudas, metamo šķēpu un bultu sīkšana un kara vāļu cirtienu dobjo sitienu skaņas cēlās pret debesīm drausmīgā jūklī. Kā izbiedēts ganāmpulks spāņu garā kolona rēkdama svaidījās no vienas puses uz otru. Daudzi novēlās no dambja ezerā, un šeit, ezera ūdenī, tos vai nu nosita, vai ievilka laivās un aizveda, lai upurētu; citi noslīka kanālos, bet visvairāk spāņu tika iemīdīti dubļos un tur palika guļam.
   Arī simtiem acteku krita šajā kaujā, galvenokārt no savu ciltsbrāļu rokas, kuri tumsā dalīja sitienus un šāva ar lokiem, nezinot, kuru sitieni trāpīs vai kura krūtīs viņu bulta atradīs mājvietu.
   Es cīnījos kopā ar nelielu pūlīti ap mani sapulcējušos karavīru, līdz ausa blāzma, kas skatienam pavēra baismīgu ainu. Dzīvi palikušo spāņu un viņu sabiedroto lielākā daļa bija šķērsojusi otro kanālu pa tiltu, ko izveidoja kritušo biedru ķermeņi, ratu atliekas, lielgabali un dārglietu nastas. Tagad kauja notika jau kanāla otrajā pusē. Kāds spāņu un tlakskaliešu pūlis vēl devās pāri otrajam pārrāvumam, un tad arī es viņiem uzbruku ar saviem karavīriem.
   Es metos pašā ienaidnieka mudžeklī, un pēkšņi manā priekšā pazibēja de Garsijas seja. Iekliedzies es brāžos viņam virsū. Viņš izdzirda manu balsi un pazina maņi. Izgrūzdams lāstu, viņš pacēla zobenu pār manu galvu. Smagais ierocis nocirta daļu no manas izkrāsotās koka bruņucepures un notrieca mani zemē, bet, iekams kritu, es grūdu savu vāli de Garsijam tieši krūtīs, un arī viņš nogāzās. Apdullis no trieciena, pa pusei kurls un akls, es cauri drūzmai rāpus centos nokļūt pie viņa. Vienīgais, ko redzēju, bija dubļos mirdzošās bruņas. Es uzklupu tām, ieķēros ienaidniekam rīklē, un mēs abi noripojām no dambja seklajā ūdenī ezera malā. Pievārējis viņu, es ar cietsirdīgu prieku izslaucīju asinis no acīm, lai varētu norēķināties ar beidzot notverto ienaidnieku. Viņa ķermenis atradās ezerā, tikai galva gulēja uz uzbēruma slīpuma. Es gribēju iegremdēt viņa galvu ūdenī un turēt tik ilgi, kamēr viņš būs pagalam, jo savu vāli biju pazaudējis.
   —    Iekriti gan beidzot, de Garsija! — es iekliedzos spāņu valodā, atslābinot tvērienu.
   —    Dieva dēļ, laid mani vaļā! — zem manis gardza rupja balss. — Stulbeni, es neesmu nekāds indiāņu suns!
   Pārsteigts acīm ieurbos viņa sejā. Es biju saķēris de Garsiju, bet tā taču nebija viņa balss, ne arī tas bija viņš pats, jo manī lūkojās neaptēsta spāņu karavīra seja.
   —    Kas tu tāds esi? — es jautāju, atlaizdams pirkstus vaļīgak. — Kur palicis de Garsija, tas, kuru jūs saucat par Sarsedu?
   —    Sarseda? Kā lai es to zinu? Pirms kādas minūtes viņš vāļājās uz dambja. Viņš nogrūda mani zemē un arī pats noripoja līdz. Laid vaļā, kad tev saka! Es neesmu Sarseda, bet, pat ja es būtu, vai tad tagad ir laiks kārtot personiskus rēķinus? Es esmu tavs biedrs Bernals Diass. Svētā dievmāt! Bet kas tu tāds esi? Spāņu mēlē runājošs acteks?
   —    Es neesmu acteks, — es atbildēju. — Es esmu anglis un cīnos acteku pusē tikai tādēļ, lai varētu nosist to, kuru jūs saucat par Sarsedu. Bet pret tevi, Bernai Dias, man nav nekāda naida. Vācies un glābies, ja vari. Nē, zobenu ar tavu atļauju es paturēšu.
   —    Anglis, spānis, acteks vai pats velns, — noņurdēja karavīrs, kārpoties laukā no dūņām, — tu esi krietns puisis, un, ja izkul- šos sveikā un kādreiz gadīsies, ka sagrābšu tevi pie rīkles, es atcerēšos tavu pakalpojumu. Dzīvo sveiks!
   Vairs nebildis ne vārda, viņš uzdrāzās pa uzbērumu un ienira bēgošo tautas brāļu barā, atstādams savu lielisko zobenu manās rokās. Es mēģināju viņam sekot, lai sameklētu de Garsiju, kas atkal reiz bija izbēdzis no atmaksas, bet spēki mani atstāja, jo de Garsijas zobens bija kodis dziļi un es no plūdu asinīm. Uri tā nu man nācās sēdēt ūdenī tik ilgi, līdz piebrauca kāda laiva un aizveda mani pie Otomi, kam vajadzēja mani kopt veselas desmit dienas, iekams es atkal varēju staigāt.
   Tāds bija mans devums «bēdu nakts» uzvarā! Ak vai! Tā bija neauglīga uzvara, lai arī tanī naktī bija krituši vairāk nekā piecsimt spāņu un tūkstoši viņu sabiedroto. Actekiem nebija ne mazākā priekšstata ne par kara mākslu, ne disciplīnu. Viņi būtu varējuši sekot spāņiem un iznīcināt tos līdz pēdējam vīram, bet tā vietā viņi steidzās aplaupīt mirušos un stiept projām dzīvos upurēšanai.
   Šī atriebes diena nesa bēdas Otomi, jo divi viņas brāļi, Montesumas dēli, ko spāņi bija saņēmuši kā ķīlniekus, kaujā aizgāja bojā.
   Par de Garsiju.es neuzzināju neko, pat ne to, vai viņš bija miris vai dzīvs.

25.nodaļa Montesumas dārgumu noglabāšana

   Kamēr es gulēju slims, Kvitlavaks sava mirušā brāļa Montesumas vietā tika kronēts par valdnieku. Mani pie gultas saistīja divi ievainojumi: vienu bija cirtis Garsijas zobens, otru biju saņēmis uz ziedokļa. Šo pēdējo brūci man nebija laika dziedēt, un «bēdu nakts» niknās kaujas laikā tā atkal atvērās, sākdama stipri asiņot. Ilgus gadus tā man sagādāja ne mazumu rūpju un pat vēl tagad rudeņos liek sevi manīt.
   Otomi mani rūpīgi kopa. CilČ' neizprotama ir sievietes sirds! Tāpēc ka es nebiju aizgājis bojā un biju iemantojis kaujas slavu, viņa likās piemirsusi savas bēdas par tēva un tuvāko radu nāvi un ar lielu aizrautību stāstīja man par krāšņo kronēšanas ceremoniju.
   Acteki no prieka bija vai prātu zaudējuši, jo beidzot teuli bija aizgājuši! Viņi bija aizmirsuši vai arī šķita aizmirsuši, ka zaudējuši tūkstošiem drosmīgāko karavīru un dižciltīgākos no dižciltīgākajiem, un vismaz pašreiz nedomāja par nākotni. No mājas uz māju, no ielas uz ielu, skaļi klaigājot, traucās ziedu vītnēm rotājušies jaunekļu un jaunavu bari.
   — Teuli ir projām! Līksmojiet līdz ar mums! Teuli aizbēguši, priecājieties!
   Un vai! tiem, kas nepriecājās, lai gan to mājās bija iegriezusies nāve.
   Uz lielās piramīdas atkal uzslēja dievu tēlus un atjaunoja tempļus, bet ar tur uzstādīto svēto krucifiksu acteki apgājās tāpat, kā savā laikā spāņi bija apgājušies ar Uicilopočtli un Teskatlipokas elku tēliem, proti, iepriekš zem krucifiksa upurējuši vairākus spāņu gūstekņus, viņi nogrūda to no teokalli. Par šo svētuma zaimošanu man pavēstīja pats Kvau- temoks, bet bez sevišķas sajūsmas. Es viņam biju šo to stāstījis par mūsu reliģiju un, kaut arī Kvautemoks bija pārāk iesīkstējis pagāns, lai mainītu savu ticību, sirds dziļumos viņš ticēja, ka kristīgo dievs ir taisnīgs un visuvarens. Bez tam Kvautemokam, tāpat kā Otomi, nekad nebija patikušas drausmīgās cilvēku upurēšanas paražas, un vienīgi priesteru lielās varas dēļ viņš bija spiests tās atbalstīt.
   Kad izdzirdu viņa stāstu, dusmas ņēma pārsvaru pār saprātu un es nikni iesaucos:
   —    Esmu zvērējis jums uzticību, Kvautemok, mans brāli, un esmu saradojies ar jūsu asinīm, un tomēr es saku: kopš šī brīža jūsu lieta ir nolādēta! Jūsu asiņaino elku dievu un priesteru dēļ tā ir nolādēta. Dievs, ko jūs esat nopulgojuši, un viņa pielūdzēji atkal atgūs varu. Šis dievs ieņems elku dievu vietu, un nekas viņu no turienes vairs nepadzīs.
   Tā es viņam teicu, un mani vārdi, lai arī neviens tos man nebija iedvesis un es runāju vienkārši dusmu uzplūdā, izrādījās pravietiski. Ziedokļa vietā Mehiko šodien paceļas baznīca kā liecība visuvarenā uzvarai pār velniem, un tur tā paliks, kamēr vien pastāvēs pasaule.
   —   Tu runā pārsteidzīgi, mans brāli, — Kvautemoks atbildēja joprojām lepns, lai gan redzēju viņu nodrebam no mana ļaunā pareģojuma. — Es atkārtoju, tu runā pārsteidzīgi. Ja tavus vārdus izdzirdēs, tad zini, atradīsies cilvēki, kas tevi piespiedīs atkal raudzīties nopulgotajos dievu tēlos, un tad tev nelīdzēs ne stāvoklis, kādu mēs tev esam sagādājuši, ne tavi nopelni kaujā un padomē, ne arī tava izglābšanās no ziedokļa. Vai tad kristīgo dievam nodarīts lielāks ļaunums nekā tas, ko tavi baltie ticības brāļi atkal un atkal nodarījuši mūsu dieviem? Bet nerunāsim vairs par to. Un es lūdzu tevi, brāli, — ja tev ir dārga mūsu mīlestība, tad nekad neņem mutē šādus ļaunus pareģojumus. Vai tu tiešām domā, ka teuli atgriezīsies?
   -— Ai Kvautemok, tas ir tikpat skaidri, kā tas, ka rīt atkal uzlēks saule. Kad Kortess bija jūsu rokās, jūs palaidāt viņu. Pēc tam viņš guvis uzvaru kaujā pie Otumbas.* Vai patiesi tev šķiet, ka viņš ir tas vīrs, kas noliks zobenu, ko reiz izvilcis, un pazudīs tumsā un negodā? Nepaies ne gads, un spāņi atkal stāvēs pie Tenočtit- lanas vārtiem.
   —    Šonakt tu neesi nekāds mierinātājs, mans brāli, — noteica Kvautemoks. — Un tomēr baidos, ka tavi vārdi ir patiesi. Ja būs jācīnās, pacentīsimies uzvarēt. Vismaz tagad mums nav Montesumas, kas sildītu savā azotē odzi un lolotu to, kamēr tā iedzels.
   Kvautemoks piecēlās un izgāja, neteikdams vairs ne vārda. Es redzēju, ka sirds viņam bija smaga.
   Nākošajā rītā pēc šīs sarunas es jau spēju atstāt savu guļasvietu, bet vēl pēc nedēļas biju tikpat kā vesels. Tad Kvautemoks atkal apciemoja mani un teica, ka valdnieks Kvitlavaks licis viņam ņemt mani līdz kāda uzticama un slepena uzdevuma veikšanā. Un patiešām, uzdevuma raksturs man parādīja, cik lielu uzticību ac-
   * Runa ir par t. s. Otumbas brīnumu, kad noasiņojusī spāņu un tlakskaliešu armija ar divdesmit jātnieku drošu manevru Otumbas ciema tuvumā 1520. gada 14. jūlijā sagrāva acteku un viņu sabiedroto lielu karaspēku.
   teku vadoņi man dāvājuši, jo mums, lūk, vajadzēja noglabāt spāņiem «Sēdu nakti» atkal atņemtās bagātības un lielu daļu slepeno valsts krājumu.
   Līdz ar tumsas iestāšanos mēs ar Kvautemoku un dažiem dižciltīgākajiem actekiem devāmies ceļā. Nonākuši ezera malā, atradām tur desmit lielas laivas. Tās bija piekrautas ar mantām, ko sedza kokvilnas audumi. Pārliecībā, ka neviena acs mūs neredz, mēs klusu iekāpām laivās, trīs vīri katrā, jo pavisam mēs bijām trīsdesmit, un Kvautemoka vadībā vairāk nekā divas stundas īrā- mies pāri Tekskoko ezeram, līdz piestājām pretējā krastā tanī vietā, kur Kvautemokam bija plaši īpašumi. Šeit mēs izkāpām un noņēmām apsegus no kravas.
   Kā tagad redzēju, bijām veduši lielas krūkas un maisus ar zeltu un dārgakmeņiem, kā arī vēl visādus citus vērtīgus priekšmetus. Tur bija arī tīrā zeltā atlieta Montesumas galva, tik smaga, ka mēs divatā ar Kvautemoku tik tikko to spējām pacelt. Ja atmiņa mani neviļ, krūku bija septiņpadsmit. Katra no tām uz airu nestuvēm bija jānes sešiem vīriem, un arī tad uzdevums nebija no vieglajiem.
   Visus šos neizmērojamos dārgumus mes vairakos gājienos pārnesām uz pakalna virsotni, kas atradās kādus sešsimt soļus no ezera, un sakrāvām pie ieejas alā, kuru slēpa izrakta zemes kaudze. Kad no laivām viss bija atnests, Kvautemoks, uzlikdams roku uz pleca man un vēl vienam augstdzimušam actekam, kura māte bija tlakskaliete, vaicāja, vai mēs negribot kopā ar viņu nokāpt alā un tur izvietot bagātības.
   — Labprāt, — es atbildēju, jo man gribējās redzēt, kā izskatās šī vieta. Acteks gan kādu mirkli vilcinājās, bet tad beidzot sev pašam par nelaimi bija ar mieru nākt mums līdz.
   Kvautemoks paņēma lāpas, un, virvē iesietu, viņu nolaida alā. Pēc tam pienāca mana kārta. Kā zirneklis tīklā karādamies virvē, es laidos aizvien zemāk — ala bija ļoti dziļa. Beidzot es nostājos līdzās Kvautemokam alas dibenā. Viņš turēja rokās lāpu, un tās gaismā es redzēju, ka gar alas sienām cilvēka auguma augstumā bija izveidota kaltētu ķieģeļu dzega. Uz tās, atbalstīta pret sienu, atradās masīva akmens plāksne. Tanī bija izcirsti acteku zīmējumu raksti, kurus tagad jau varēju lasīt bez grūtībām. Uzraksts vēstīja, ka Mehiko valdnieka Kvitlavaka valdīšanas pirmajā gadā šeit aprakts zelts un dārgakmeņi, tad sekoja visšausminošākais lāsts, draudot tam, kas iedrošinātos dārgumus nozagt. Mums aiz muguras taisnā leņķī pret alu bija izrakta eja, kādus desmit soļus gara un pietiekami augsta, lai pa to varētu staigāt nesaliecoties. Eja veda uz zemē izraktu telpu, kas bija apmēram tikpat liela kā
   žī istaba Dičingemā, kurā šodien rakstu. Pie ieejas šai telpā atradās kaltētu ķieģeļu grēdas un kaļķu java. Šie ķieģeļi atgādināja man notēstos akmeņus Seviljas pazemes velvē, kur dzīva tika iemūrēta Izabella de Sigvensa.
   —    Kas to visu izracis? — es iejautājos.
   —    Cilvēki, kas nezināja, ko viņi rok, — atbildēja Kvautemoks. — Bet, rau, kur arī mūsu palīgs! Tagad, mans brāli, lai kas arī notiktu, nebrīnies ne par ko. Tu vari būt pārliecināts, ka man ir pamats tā rīkoties.
   Iekams paspēju no jauna ierunāties, acteku augstmanis atradas mums līdzās. Pēc tam augšā palikušie sāka laist zemē krūkas un maisus ar dārgumiem. Kvautemoks atraisīja virves un pārskaitīja nolaisto kravu, bet mēs ar acteku aizvēlām to pa eju uz glabātavu, tāpat kā pie mums Anglijā veļ ingveralus mucas. Tā mēs rāvāmies vairāk nekā divas stundas, līdz viss bija nogādāts lejā un skaits bija pilns. Pēdējo laida lejā dārgakmeņu maisu. Tas pārplīsa, un pār mums nolija mirdzošu dārgakmeņu lietus. Apbrīnojami lielu un Skaistu smaragdu kaklarota uzkrita man tieši uz galvas un palika karājamies uz pleca.
   —    Paņem to sev, brāli, atmiņai no šīs nakts, — iesmējās Kvautemoks. Tā kā man iebildumu nebija, es noslēpu košo dārglietu uz krūtīm. Šī kaklarota vēl šobaltdien ir mans īpašums. No tās es noņēmu arī to smaragdu, vienu no pašiem mazākajiem, kuru iedāvināju mūsu visužēlīgajai karalienei Elizabetei. Ilgus gadus rotu nēsāja Otomi, un tāpēc es gribu, lai to dotu man līdz kapā. Kā apgalvo dārgakmeņu pazinēji, rotas vērtība nav izmērojama, bet vienalga, dārga vai nevērtīga, tai lemts dusēt Dičingemas kapsētā, un lai tas pats lāsts, kas iecirsts akmenī, acteku bagātību sargātājā, nāk pār to, kurš rotu nozags maniem pīšļiem.
   Atstājuši glabātavu, mēs iznācām ejā un sākām mūrēt sienu. Kad tā jau bija kādas divas vai trīs pēdas augsta, Kvautemoks pārtrauca darbu un lika man pacelt lāpu augstāk. Es paklausīju, nesaprazdams, ko gan viņš vēlas šeit vēl saskatīt. Princis atkāpās kādus trīs soļus pa eju un uzrunāja mūsu pavadoni acteku.
   —    Vai tu, draugs, zini, kāds liktenis gaida nodevēju? — ievaicājās Kvautemoks, un viņa balss, kaut arī bija mierīga, skanēja briesmīgi. To sakot, viņš izņēma savu kara vāli, kas ādas cilpā karājās tam pie sāniem. Melnīgsnējais acteks nobālēja un sāka bailēs trīcēt.
   —    Ko tu ar to gribi teikt, kungs? — viņš izdvesa.
   209
   —    To tu pats labi zini, — atbildēja Kvautemoks tai pašā baismīgajā balsī un pacēla kaujas vāli, kas bija piespraudīta pilna ar obsidiāna šķembām.
   U - 4557
   Nāvei nolemtais sabruka ceļos, lūdzot žēlastību. Viņa vaimanas dziļajā un vientuļajā vietā noskanēja tik baigi, ka es šausmās tik tikko neizmetu lāpu.
   —    Ienaidnieku es vēl varētu saudzēt, bet nodevēju — nekad! — īsi noteica Kvautemoks. Pacēlis kara vāli, viņš metās uz augstmani un nogalināja to ar vienu sitienu. Pēc tam, pacēlis līķi savās varenajās rokās, viņš iesvieda to pie dārgumiem. Tur nu tas guļ vēl joprojām, kluss un baismīgs, starp zeltu un dārgakmeņiem. Viņa rokas aptvērušas divas lielas māla krūkas, it kā mirušais gribētu piespiest tās sev pie sirds. Es paraudzījos Kvautemokā, lai pārliecinātos, vai tagad nav pienākusi mana reize, jo labi zināju, ka prinči, slēpjot savus dārgumus, vēlas pēc iespējas mazāk līdzzinātāju. Bet Kvautemoks sacīja:
   —    Nebīsties, mans brāli! Sis cilvēks bija zaglis, gļēvulis un nodevējs. Mums nācis zināms, ka viņš divkārt mēģinājis nodot mūs teuliem. Un tas vēl nav viss! Viņš bija nolēmis, ja teuli atgrieztos, tiem parādīt šo bagātību slēptuvi un dalīties laupījumā. Visu to uzzinājām no kādas sievietes, ko viņš uzskatīja par savu iemīļoto, bet kas īstenībā bija mūsu izlūks. Mēs to piesūtījām viņam, lai tā pieglaimojoties uzzinātu viņa ļaunās dvēseles noslēpumus. Lai tad nu viņš saņem savu daļu zelta! Paskaties, kā viņš grābj to pat miris! Neviens baltais cilvēks nevarētu zeltu ciešāk spiest pie sirds. Ai teul, ja Anavakas zeme nedotu nekā cita kā tikai kukurūzu uzturam, kramu un varu šķēpu un bultu uzgaļiem, tad tās dēli būtu brīvi mūžu mūžos. Lai ir nolādēti visi šie atkritumi, jo tā ir ēsma, kuras dēļ aizjūras haizivis grib pārkost mums rīkli. Lāsts pār tiem, es saku! Lai tie nekad vairs neiemirdzas. saules gaismā! Lai pazūd uz mūžiem!
   Un Kvautemoks nikni ķērās pie sienas mūrēšanas.
   Siena bija jau gandrīz gatava, bet, pirms mēs mūrējām pēdējās kvadrātveida plāksnes, kas savā ziņā bija līdzīgas pie mums Nor- folkā saimniecības ēku un zemnieku māju celšanai lietotajiem • māla ķieģeļiem, — es iebāzu spraugā lāpu un pēdējo reizi ieskatījos glabātavā, kas reizē bija kļuvusi arī par kapenēm. Tur tie gulēja, šie zaigojošie dārgumi. Virs kāda trauka mirdzēja Montesumas zelta galva, kuras smaragda acis likās raugāmies tieši manī, un turpat, atspiedis muguru pie šī paša trauka un ar abām rokām apkampis pa krūkai, gulēja mirušais. Taču viņš vairs nebija miris. Varbūt man tikai tā likās, bet viņa līdz tam slēgtās acis bija atvērušās un lūkojās manī tāpat kā zelta galvas smaragda acis, vienīgi mirušā skatiens bija vēl šausmīgāks.
   Es steigšus izvilku lāpu no spraugas, un mēs klusēdami turpinājām darbu. Kad tas bija paveikts, aizgājām līdz ejas galam un
   raudzījāmies augšup. Es biju priecīgs, redzot augstu virs galvas pie debesīm mirdzošās zvaigznes.
   Virves galā iesējuši divkāršu cilpu, devām zīmi, un mūs pacēla virs dzegas, uz kuras balstījās melnā marmora plāksne — kapakmens Montesumas bagātībām un arī to mirušajam sargam.
   Mēs sākām šo labi līdzsvaroto akmens plāksni kustināt ar rokām un kājām, līdz tā ar dobju troksni gāzās lejup īpaši tai izveidotā ķieģeļu ierobā, noslēgdama eju glabātavā. Tagad nu tiem, kas gribētu vēlreiz ieiet alā, vajadzētu ņemt līdzi pulveri.
   Tad mūs vilka augšā, un mēs laimīgi sasniedzām virszemi.
   Kāds iejautājās, kas noticis ar dižciltīgo acteku, kurš bija nokāpis lejā kopā ar mums un nebija atgriezies.
   — Kā krietns un padevīgs kalps viņš uzskatīja par labāku palikt un apsargāt bagātības, līdz tās būs vajadzīgas viņa valdniekam, — drūmi atbildēja Kvautemoks, un klausītāji, visu saprazdami, piekrītoši pamāja ar galvu.
   Pēc tam viņi ķērās pie darba, lai aizbērtu šauro eju ar zemi. Viņi strādāja neatpūzdamies. Uzausa gaisma, bet darbs vēl nebija galā. Kad ala beidzot bija piepildīta, viens no mūsu pavadoņiem izņēma no maisa sēklas un iekaisīja tās uzirdinātajā augsnē. Bez tam viņš iestādīja virs alas divus līdzpaņemtus jaunus kociņus. Kādēļ viņš tā rīkojās, es nezinu — acīmredzot tādēļ, lai iezīmētu šo vietu. Visu paveikuši, savācām virves un darbarīkus, iekāpām laivās un pret rītu atgriezāmies Mehiko. Atstājuši laivas piestātnē aiz pilsētas, mēs, kā likās, neviena nepamanīti, pa vienam vai divatā devāmies uz mājām.
   Tādējādi man bija lemts palīdzēt noslēpt Montesumas dārgumus, kuru dēļ man vēlāk bija jāizcieš spīdzināšana. Es nezinu, vai kāds atklās šo noslēpumu, bet tad, kad es atstāju Anavakas zemi, tas vēl bija miglā tīts. Pēc manām domām, neviens, kas kopā ar mani veica šo uzdevumu, tolaik vairs nebija starp dzīvajiem kā vien es. Sagadījās, ka vēlreiz redzēju šo vietu, kad pēdējo reizi devos uz Mehiko. Es tūlīt to pazinu pēc diviem kokiem, kas bija izauguši lieli un slaidi. Ejot spāņu pavadībā, es sevī nozvērējos, ka ar manu palīdzību spāņu pirksti nekad nepieskarsies zeltam. Tāpēc arī tagad nenorādu precīzi, kur zelts guļ kopā ar nodevēja pīšļiem, lai gan es šo vietu labi zinu. Baidos, ka nākotnē šīs rindas varētu nonākt kāda spānieša rokās.
   14*
   Bet tagad, iekams aprakstu Tenočtitlanas aplenkumu, man jāpastāsta, kā mēs ar Otomi devāmies pie otomi tautas un lielu skaitu šīs tautas piederīgo atkal padarījām par acteku valdniekam uzticamiem pavalstniekiem.
   211
   Jāpiezīmē, ja vien tas jau tāpat nav skaidrs no mana stāsta, ka acteku valsti neveidoja vis viena, bet gan vairākas tautas un ka visapkārt dzīvoja daudz citu cilšu. Daļa no tām bija acteku pakļautībā, citas bija to sabiedrotās, bet vēl citas — to niknas ienaidnieces. Pie ienaidniekiem piederēja, piemēram, tlakskalieši, neliela, bet kareivīga tauta, kas dzīvoja starp Mehiko un piekrasti; ar viņu palīdzību Kortess pievārēja Montesumu un Kvautemoku. Aiz tlakskaliešiem un uz rietumiem kalnos dzīvoja, bet varbūt arī vēl joprojām dzīvo lielā otomi tauta. Otomi kalnieši ir daudz drošsirdīgāki par actekiem, atšķiras no tiem pēc valodas un cilmes un dalās vairākās ģintīs. Lāgiem viņi bija varenās acteku lielvalsts pakļautie, lāgiem — acteku sabiedrotie, bet dažkārt iesaistījās atklātā karā pret tiem, noslēdzot ciešu draudzību ar tlakskaliešiem.
   Lai nostiprinātu saites starp actekiem un otomi, kuri Anavakas iedzīvotājiem bija apmēram tas pats, kas mums, angļiem, skotu klani, Montesuma apprecēja viņu galvenā virsaiša vai valdnieka vienīgo meitu un likumīgo mantinieci. Viņa nomira radībās, un viņas bērns bija otomi tautas princese, mana sieva Otomi. Lai gan Otomi savas mātes tautas vidū ieņēma augstu stāvokli, viņa līdz šim tikai divas reizes bija apmeklējusi to un arī tad tikai bērnībā. Tomēr savas tautas valodu un paražas viņa zināja lieliski, — to visu viņai bija iemācījušas zīdītājas un audzinātāji, kas bija otomi ģinšu piederīgie. No saviem pavalstniekiem Otomi ik gadus saņēma milzīgus ienākumus, baudīdama daudz karalisko privilēģiju, kas viņai tika piešķirtas labprātāk nekā viņas tēvam Montesumam.
   Kā jau bija teikts, dažas no šīm otomi ciltīm bija apvienojušās ar tlakskaliešiem un piedalījušās karā spāņu pusē. Tāpēc svinīgā padomes sapulcē tika nolemts, ka Otomi un man, viņas vīram, jādodas kā sūtņiem uz otomi tautas galveno pilsētu, kas pazīstama ar Priežu Pilsētas nosaukumu, un jācenšas atgriezt kalniešus zem acteku karoga.
   Saskaņā ar paražu mums pa priekšu tika izsūtīti ziņņeši, un tad devāmies ceļā arī mēs, nezinādami, kā tiksim sagaidīti tā galā. Astoņas dienas mēs ceļojām ar lielu greznību un nepārtraukti pieaugošu eskortu, jo, tikko otomi ciltis dabūja zināt, ka tuvojas pati viņu princese ar savu vīru — acteku pusē pārnākušu teulu, tās bariem steidzās papildināt princeses svītu. Tā nu, kad beidzot sasniedzām Priežu Pilsētu, mums ar ellišķīgu mūziku sekoja vesela armija — vismaz kādi desmit tūkstoši kalniešu, spēcīgi un mežonīgi vīri. Ne ar kalniešiem, ne ar to vadoņiem mēs neielaidāmies nekādās sarunās, bet aprobežojāmies tikai ar parasto apsveicināšanos, lai gan viņi ik rītus, kad uzsākām savu ceļojumu — Otomi nestuvēs, bet es spāņiem atņemta zirga mugurā — apsveica mūs ar tik skaļiem kliedzieniem, ka notrīcēja kalni.
   Mūsu ceļam vedot tālāk, zeme un tās apdzīvotāji kļuva aizvien mežonīgāki un krāšņāki. Tagad ceļš gāja caur ozolu un priežu mežiem, kuros zēla dīvaini augi un paparžu audzes. Mums iznāca šķērsot lielas, mirgojošas upes, iet pa aizām un kalnu pārejām, bet mūsu ceļš ik stundu veda aizvien augstāk un augstāk, līdz klimats man atgādināja Angliju; vienīgā atšķirība bija tā, ka te bija daudz vairāk saules.
   Beidzot astotajā dienā mēs izgājām cauri kādai aizai, kas līdzīgi pavedienam vijās starp sarkanajām klintīm un vietumis bija tik šaura, ka pa to līdzās tik tikko varētu jāt trīs jātnieki. Sī piecas jūdzes garā aiza ir lielākais ceļš uz Priežu Pilsētu, kurai nav citu pieeju, ja neskaita slepenas kalnu takas; aizas abās pusēs divtūkstoš pēdu augstumā pacēlās stāvas klintis.
   — Šeit ir vieta, kur simt karavīru varētu aizturēt veselu armiju! — es teicu Otomi, un toreiz man pat prātā neienāca, ka reiz man būs lemts to izdarīt pašam.
   Bet, lūk, aiza meta līkumu, un es izbrīnā pievilku pavadu; manā priekšā visā savā skaistumā atklājās Priežu Pilsēta. Tā bija izvietojusies ieapaļā ielejā, kuras diametrs varēja būt kādas divpadsmit jūdzes.
   Ieleju no visām pusēm iejoza kalni, kuru virsotnes klāja ozolu un ciedru meži. Tikai vienu no kalniem, kas slējās aiz pilsētas, kalnu gredzena pašā centrā, nesedza lapu košais zaļums, bet melna lava, un lavas joslu savukārt nomainīja baltā sniega sega, virs kuras dienā nemitīgi pacēlās dūmu, bet naktī — uguns stabs. Tas bija vulkāns Ksaka jeb «Karaliene». Lai arī tas nav tik augsts kā viņa brāļi — vulkāni Orisaba, Popokatepetls un Ikstaksivatls, man šķiet, ka Ksaka pārspēj tos visus gan pēc veidola pilnības, gan ar spilgtajām — zilajām un purpursarkanajām krāsām, kādās zaigo ugunis, ko vulkāns izverd naktīs vai arī kad tā sirds ir satraukta. Otomi ciltis pielūdza vulkānu, upurējot tam cilvēkus, un te nebija nekā dīvaina, jo reiz lavas straumes bija izlauzušās no vulkāna dzīlēm un izrāvušas sev ceļu cauri visai Priežu Pilsētai. Otomi ciltis ticēja, ka svētajā kalnā mītot gari, un tāpēc neviens neuzdrošinājās spert kāju uz tā augstajiem sniegiem. Un tomēr man bija lemts to izdarīt — man un vēl vienam cilvēkam.
   Sniega villainē, dūmu cepurē un uguns vainagā rotātā, varenā vulkāna Ksakas apsargāta, kalnu gredzena klēpī atrodas vai, pareizāk, atradās Priežu Pilsēta, jo tagad tā ir sagrauta vai vismaz, man to atstājot, tā bija drupās. Jāsaka, ka pati pilsēta gan nebija tik plaša kā citas Anavakas pilsētas, kuras man iznāca redzēt.
   Tanī mājoja pavisam kādi trīsdesmit pieci tūkstofši cilvēku, jo otomi, būdama kalniešu tauta, nemīlēja apmesties pilsētās. Un tomēr, lai arī Priežu Pilsēta nebija liela, tā bija pati skaistākā no visām indiāņu pilsētām, plānota tādā veidā, ka taisnās ielas sanāca kopā centrālajā laukumā. Ielu malās pacēlās dārzu zaļumā slīgstošās mājas, kas lielāko daļu bija celtas no lavas gabaliem un apjumtas ar balto kaļķu maisījumu. Laukuma vidū slējās teokalli, svētā piramīda ar tempļiem, ko rotāja rindās salikti galvaskausi. Aiz piramīdas ar fasādi pret to atradās pils — Otomi senču mītne, gara, !ema un ļoti sena celtne ar daudziem pagalmiem un neskaitāmiem čūsku un ņirdzīgu dievu attēliem. Gan pils, gan teokalli bija apdarinātas ar lielisku baltu akmeni, kas saules gaismā mirdzēja kā sudrabs, dīvaini kontrastējot ar tumšajām, no lavas celtajām mājām.
   Tādu es ieraudzīju Priežu Pilsētu pirmoreiz. Kad es uz to atskatījos pēdējoreiz, no tās bija palikušas tikai kūpošas drupas, kas šodien, bez šaubām, noder tikai vairs par sikspārņu un šakāļu mitekli; tagad tā ir «pūču valstība» un «juceklis nācis pār to, un tukšuma akmeņi pilda tās ielas».
   Iznākuši no aizas, mēs ceļojām vēl kādas jūdzes pa ieleju, kur katra pēda zemes bija iekopta — te zēla labība, agavu krūmi un citi augi. Beidzot sasniedzām vienus no četrējiem pilsētas vārtiem. Izgājuši tiem cauri, mēs ieraudzījām, ka lēzenie māju jumti platās ielas abās pusēs pilni ar simtiem bērnu un sieviešu, kas kaisīja ziedus, kad devāmies garām, un sauca:
   — Esi sveicināta, princese! Esi sveicināta, Otomi, otomi tautas princese!
   Kad beidzot sasniedzām lielo laukumu, likās, ka te bija sapulcējušies visi Anavakas vīriešu kārtas iedzīvotāji, un arī tie sauca:
   —- Esi sveicināta, Otomi, otomi tautas princese!
   Un zeme salīgojās no sauciena. Man jājot garām, viņi apsveica arī mani, skarot ar labo roku zemi, bet pēc tam paceļot to virs galvas. Pēc manām domām, lielāku izbrīnu ļaudīs izraisīja mans zirgs nekā es pats. Gandrīz neviens no viņiem nebija redzējis zirgu un raudzījās uz to kā uz kādu nezvēru vai dēmonu.
   Tā mēs virzījāmies uz priekšu cauri kliedzošajam pūlim. Tūkstošiem karavīru gāja mums pa priekšu, un tūkstoši sekoja mums. Daudzi no viņiem bija greznojušies spilgtos spalvu tērpos un nesa izrotātus kara karogus. Pagājuši garām piramīdai, kur es redzēju priesterus darām savus nežēlīgos darbus, mēs nokļuvām pie pils vārtiem. Un šeit kādā dīvainā telpā, kuras sienās bija izcirsti vaik- stīgu dēmonu attēli, mēs varējām atpūsties.
   Nākošajā dienā pils lielajā zālē uz otomi ģinšu vadoņu virsaišu padomi sanāca kāds simts vai vairāk cilvēku. Kad visi bija sapulcējušies, es, tērpies kā viens no visdižciltīgākajiem, iznācu viņu priekšā kopā ar Otomi, kas savā karaliskajā ģērbā todien bija sevišķi skaista. Padomes locekļi piecēlās, sveicinot mūs. Otomi lūdza visus apsēsties un vērsās pie viņiem ar šādiem vārdiem:
   —- Uzklausiet mani, manas mātes tautas virsaiši un karavadoņi! Ar jums runā jūsu princese, pēdējā no jūsu seno valdnieku dzimtas, tagad mirušā, bet Saules Mītnē mūžam dzīvā Anavakas valdnieka Montesumas meita. Vispirms es stādu jums priekšā savu vīru, augstdzimušu teulu, kuram mani atdeva par sievu, kad viņā mājoja dieva Teskatlipokas gars, un pie kura atkal izgāju par sievu saskaņā ar mūsu zemes paražām un pēc manu karalisko brāļu gribas, kad viņš neskarts atstāja dieva altāri un debesis viņu bija izraudzījušas par mūsu palīgu karā. Tad ziniet, virsaiši un karavadoņi, — mans vīrs nav mūsu ļaužu un nav arī tīri teulu cilts, ar kuriem mēs karojam, bet drīzāk ir no īsto Kesalkoatla bērnu dzimtas. Tie apdzīvo tālas ziemeļu jūras krastus un ir teulu ienaidnieki. Un, tā kā viņi ir ienaidnieki, tad arī mans vīrs ir ienaidā ar teuliem. Jūs jau droši vien esat dzirdējuši par visiem varoņdarbiem, kas tika veikti teulu apkaušanas naktī, un neviens tonakt nebija pārāks par viņu. Viņš arī pirmais uzzināja par ienaidnieka bēgšanu.
   Lielās un senās otomi tautas virsaiši un karavadoņi! Mani, jūsu princesi, kopā ar manu laulāto draugu atsūtījis Kvitlavaks, mans un jūsu valdnieks, lai mēs apspriestu ar jums svarīgu jautājumu. Mūsu valdnieks ir dzirdējis un arī es ar kaunu uzzināju, ka daudzi mūsu cilts karavīri sabiedrojušies ar tlakskaliešiem, kas vienmēr bijuši acteku ienaidnieki nelietīgajā savienībā ar teuliem. Tagad uz kādu laiku baltie cilvēki ir atvairīti, bet viņi ir pieskārušies zeltam, pēc kā viņi tīko, un tāpēc drīz atgriezīsies, tāpat kā atgriežas bites pie pusizsūkta zieda. Viņi atgriezīsies, taču vieni paši pret vareno Tenočtitlanu neko nespēj panākt. Bet kas notiks, ja kopā ar viņiem nāks tūkstoši un desmitiem tūkstoši indiāņu? Es labi zinu, ka šajās bēdu dienās, kad sabrūk valstis, debess ir zīmju pilna un paši dievi liekas bezspēcīgi, daudzi grib tvert īsto mirkli un izmantot to savā labā. Daudz cilvēku un cilšu, kas atceras senos karus un pārestības, kliedz: «Situsi atriebības stunda! Tagad mēs atriebsim par sievietēm, ko acteku šķēpi padarījuši par atraitnēm, atriebsimies par nodevām, ko viņi izspieduši no mūsu nabadzības, lai vairotu savu bagātību, un par gūstekņiem, kas guldīti uz viņu ziedokļiem.»
   Vai tad tas tā nav? Jā, tas ir tā, es zinu un nebrīnos par to. Bet es lūdzu jūs neaizmirst, ka jūgs, ko jūs palīdzētu teuliem uzlikt uz visu pilsētu valdnieces pleciem, spiedīs arī jūsu plecus. Neprātīgie! Vai tiešām jūs domājat, ka jūs tiksiet saudzēti, kad ar jūsu palīdzību Tenočtitlana būs izpostīta un acteki būs iznīcināti kā tauta? Nekad! Nūjas, ko teuli izmanto Tenočtitlanas sagraušanai, viņi pēc tam salauzīs pa vienai vien un iesviedīs ugunī. Ja kritīs acteki, tad agri vai vēlu kritīs visas ciltis šai plašajā zemē.- Tās tiks izkautas, viņu pilsētas iiolīdzinātas līdz ar zemi, bagātības izlaupītas, bet viņu bērni ēdīs verdzības maizi un remdinās slāpes ar posta ūdeni. Izvēlies, otomi tauta! Vai tu cīnīsies kopā ar savas ticības un savas zemes vīriem, kaut arī dažreiz tie bijuši jūsu ienaidnieki,vai arī tu saistīsi savu likteni ar svešzemniekiem? Izvēlieties, manas cilts ļaudis, un iegaumējiet, ka no jūsu un no citu Anavakas cilšu izvēles ir atkarīgs Anavakas liktenis. Es esmu jūsu princese, un jūsu pienākums ir man paklausīt, tomēr šodien es nepavēlu. Es tikai saku, lai jūs izvēlaties vai nu savienību ar actekiem, vai verdzības jūgu pie teuliem, un lai visu dievu dievs, neredzamais visvarenais dievs, vada jūsu izvēli!
   Otomi apklusa. Piekrišanas čuksti pāršalca zāli. Diemžēl es nespēju ne atveidot viņas runas kvēli, ne arī aprakstīt viņas cienīgumu un daiļumu tobrīd. Bet Otomi vārdi iespiedās skarbo virsaišu dvēselēs. Daudzi no viņiem nicināja actekus, uzskatot viņus par gļēviem līdzenumu un ezeru ļaudīm, par tirgoņiem; citiem bija kārtojama asinsatriebība, bet tomēr viņi zināja, ka princesei bija taisnība un ka teulu uzvara pār Tenočtitlanu nozīmētu arī uzvaru pār visām zemes pilsētām. Un tā viņi izvēlē nesvārstījās, lai arī vēlāk, sakāves un grūtību spiesti, daudzi no viņiem novērsās, atteicās no savas izvēles, kā jau to cilvēki mēdz darīt.
   —    Princese! — sauca viņu runasvīrs, kad viņi bija kopīgi apspriedušies. — Princese, mēs esam izvēlējušies! Tavi vārdi mūs pārliecināja! Mēs saistām savu likteni ar actekiem un cīnīsimies līdz pēdējam vīram par atbrīvošanos no teuliem!
   —    Tagad es redzu, ka jūs patiesi esat mana tauta un es tiešām esmu jūsu valdniece, — atbildēja Otomi. — Tā jums līdzīgā gadījumā būtu teikuši lielie vadoņi, mani senči, jūsu virsaiši, kas jau sen šķīrušies no mums! Lai jūs nekad nenožēlotu savu izvēli, mani brāļi, otomi tauta!
   Un tā notika, ka, atstājot Priežu Pilsētu, mēs aizvedām valdniekam Kvitlavakam solījumu izsūtīt karaspēku — divdesmit tūkstoš vīru sastāvā, kas Kvitlavakam viņa karā pret spāņiem zvērētu uzticību līdz nāvei.

26.nodaļa Kvautemoka kronēšana

   Pabeiguši sarunas ar otomi tautu, mēs atgriezāmies Tenočtitlanā, kuru laimīgi sasniedzām pēc viena mēneša un vienas dienas prombūtnes. Tas nebija ilgs laiks un tomēr pietiekams, lai pār šo nelaimīgāko no pilsētām nāktu jaunas bēdas. Visuvarenais tai uzlika vēl vienu. pārbaudījumu. Ja agrāk nāvi šeit nesa baltādaino cilvēku zobeni, tad tagad tā bija ieradusies citā izskatā. Spāņi bija atveduši no Eiropas briesmīgu slimību — visā zemē plosījās baku sērga.
   Diendienā gāja bojā tūkstošiem iedzīvotāju, jo šie neizglītotie cilvēki ārstēja uzkritušo sodību, aplejot slimnieka ķermeni ar aukstu ūdeni, tādējādi iedzenot drudzi dziļāk ķermenī, tā ka divu dienu laikā lielākā daļa nelaimīgo nomira. [27] Baismi bija skatīties, kā ciešanās vai prātu zaudējuši slimnieki vilkās pa ielām, iznēsādami slimību tuvu un tālu. Viņi mira mājās, neskaitāmi mirušie gulēja tirgus laukumos, līdz tos apraka. Slimība prasīja upurus visās ģimenēs, tā piemeklēja pat augstos priesterus, kas uz ziedokļa upurēja bērnus, lai remdinātu dievu dusmas. Bet pats briesmīgākais bija tas, ka slimība ķēra valdnieku Kvitlavaku, un, kad mēs ieradāmies pilsētā, viņš jau bija tuvu nāvei, taču izteica vēlēšanos mūs redzēt un lika mūs atvest pie viņa. Velti es lūdzu Otomi neiet pie slimā; nepazīdama baiļu, viņa izsmēja mani:
   —    Kā tad tā, dārgais! Vai tiešām man jāvairās no briesmām, ar ko jāsastopas tev? Nāc, iesim un ziņosim, kā esam veikuši uzdevumu. Ja es saslimšu un nomiršu, tad tikai tāpēc, ka būs situsi mana stunda.
   Un mēs divatā devāmies pie valdnieka. Mūs ielaida istabā, kur gulēja Kvitlavaks, apsegts ar palagu., it kā jau būtu miris. Visapkārt slimajam zelta traukos kūpēja vīraks. Mums ienākot, valdnieks bija bezsamaņā, bet drīz viņš pamodās, un viņam tika paziņota mūsu ierašanās.
   —    Esi sveicināta, brāļameit, — aizsmacis nočukstēja Kvitlavaks zem palaga. — Redzi, cik grūti man klājas. Manas dienas skaitītas. Teulu sērga nopļauj tos, ko bija saudzējis viņu zobens. Drīz manā tronī kāps cits valdnieks, tāpat kā es stājos tava tēva vietā,
   un es neskumstu par to, jo uz viņa pleciem gulsies acteku pēdējās kaujas slava un smagums. Stāsti, brāļameit! Nevilcinies velti! Ko tev atbildēja otomi ciltis, tavi pavalstnieki?
   —    Mans pavēlniek, — padevīgi iesāka Otomi, nodūrusi galvu, — lai atstājas no tevis šī slimība, dzīvo un valdi pār mums vēl ilgus gadus. Valdniek, mans vīrs teuls un es esam mūsu lietai un mūsu karogiem atguvuši lielāko daļu otomi cilšu. Divdesmit tūkstoš kalniešu armija gaida tavu pavēli, un, ja tie kritīs, viņu vietā stāsies vēl vairāk.
   —    Tas ir labi paveikts, Montesumas meita, un tu, baltais cilvēk! — nogārdza mirstošais valdnieks. — Dievi bija gudri, atteikdamies no jums, kad jūs gulējāt uz ziedokļa, un es biju muļķis, gribēdams tevi nogalināt, teul. Bet es saku jums un visiem: stipriniet savas sirdis un, ja jums būs jāmirst, tad mirstiet ar godu. Kauja tuvojas, bet man jau vairs neiznāks tanī cīnīties, un kas zina, kā tā beigsies? …
   Kādu brīdi Kvitlavaks gulēja klusēdams. Pēc tam, it kā pār viņu būtu nākusi iedvesma, viņš, pēkšņi atmetis palagu, piecēlās gultā sēdus. Slimība valdnieku bija nežēlīgi izkropļojusi, tā ka skats nebija no patīkamajiem.
   —    Ak vai, ak vai! — vaimanāja Kvitlavaks. — Es redzu Tenoč- titlanas ielas asinīs un liesmās. Es redzu kritušos sakrautus grēdās un teulu zirgus bradājam pa tiem. Es redzu savas tautas dvēseli. Tautas balss ir nopūtu pilna, un uz tās kakla ir smagas važas. Bērnus piemeklē tēvu grēki. Tu esi lemta bojā ejai, Anavakas tauta, kuru es loloju kā ērglis savu mazuli. Elle atveras, bet zeme tavu grēku dēļ atsakās tevi pieņemt. Un tie, kas paliks dzīvi, būs vergi uz audžu audzēm, kamēr atmaksa būs piepildīta.
   Varenā balsī izkliedzis pēdējos vārdus, Kvitlavaks atkrita spilvenos, un, iekams vēl pārbiedētais dziednieks, kas viņu kopa, paspēja pacelt slimā galvu, Anavakas valdnieks jau bija atbrīvots no šīs zemes ciešanām, bet viņa pēdējie vārdi dziļi iespiedās klausītāju sirdīs, lai gan tie bija domāti tikai Kvautemokam.
   Tā manu un Otomi acu priekšā šo pasauli atstāja Kvitlavaks, acteku valdnieks, kas bija valdījis pār tiem pavisam tikai piecpadsmit nedēļas. [28] tauta atkal apraudāja savu pavēlnieku, kura vadībā tūkstošiem tās bērnu, ļaunās sērgas nopļauti, devās uz Saules Mītni, bet varbūt arī uz Aizzvaigžņu Tumsu.
   Taču sēras nebija ilgas, jo apstākļi prasīja pēc iespējas ātrāk kronēt jaunu valdnieku, kas stātos karaspēka un visas tautas priekšgalā. Tāpēc jau otrajā dienā pēc Kvitlavaka bērēm tika sasaukta četru galveno vēlētāju padome un kopā ar tiem arī zemākas kārtas augstmaņi un prinči, skaitā vairāk par trīssimt cilvēku. Arī es piedalījos padomē, jo tādas tiesības man deva gan karavadoņa, gan princeses Otomi vīra stāvoklis. īsteni nemaz nebija ko spriest, jo, lai arī tika nosaukti vairāki vārdi, visi zināja, ka bija tikai viens cilvēks, kas gan pēc izcelšanās, gan arī pēc sava gara cēluma un drosmes bija spējīgs tikt galā ar visām tautas nelaimēm. Šis cilvēks bija Kvautemoks, mans draugs un asinsbrālis, divu pēdējo valdnieku brājadēls, Montesumas meitas un Otomi māsas Tečvišpo vīrs. Es atkārtoju: visi to labi zināja, izņemot, lai cik dīvaini arī tas bija, pašu Kvautemoku. Kad mēs devāmies uz padomi, viņš nosauca divu citu prinču vārdus, piebilzdams, ka izvēle, bez šaubām, kritīšot uz vienu no tiem.
   Spoža un svinīga izskatījās šī sanāksme, kur piedalījās četri dižākie augstmaņi — krāšņās drānās tērptie galvenie vēlētāji, kā arī mazā apstiprinātāja padome — trīssimt augstmaņi un prinči, kuri sēdēja ārpus apļa, uzklausot visu, par ko tika spriests. Ļoti svinīga bija arī virspriestera lūgsna. — Tērpies savā sabuļādas mantijā, viņš atgādināja mirdzošam zeltam uzmestu tintes traipu.
   — Visu redzošais un visur esošais dievs! — viņš iesaucās. — Tu esi aicinājis pie sevis mūsu pavēlnieku Kvitlavaku un aiznesis viņu sava troņa pakājē, kur viņš nu dus mierā. Viņš nogājis to ceļu, kādu mums visiem lemts noiet, un sasniedzis mūsu mirušo valdnieku mājokļus, mūžīgo ēnu mītni, tur, kur viņu neviens vairs neiztraucēs. Viņa neilgais darbs ir paveikts, viņš iegrimis miegā un ar visām savām bēdām un grēkiem tagad aizgājis pie tevis. Tu ļāvi viņam jaust prieku, bet neatļāvi to izbaudīt līdz galam; valsts varas spožums aizslīdēja gar viņa acīm kā ļauns sapnis. Pielūgdams tevi un liedams asaras, viņš pacēla savu nastu, bet ar prieku viņš to atkal nometa no saviem pleciem. Viņš aizgāja uz turieni, kur mīt viņa senči, un pie mums vairs neatgriezīsies. Mūsu uguns izplēnējusi, mūsu gaismeklis ir nodzisis. Tie, kas pirms viņa nēsāja valdnieka purpuru, kopā ar to atstāja viņam mantojumā arī visu neaptveramo varas smagumu, un viņš savukārt atstāj to citam. Patiesi, viņam jābūt tev pateicīgam, tev, visu valdnieku valdniekam, zvaigžņu pavēlniekam, kas stāv pāri visiem, jo tu esi noņēmis no viņa pleciem tik smagu nastu un no viņa pieres rūpju vainagu, tā vietā dodams viņam mieru, bet pūliņu vietā — atpūtu.
   Dievs, mūsu cerība, izvēlies tagad kalpu, kas nāks viņa vietā! Izvēlies pēc savas gribas vīru, kas nepazīs ne bailes, ne svārstīšanos, vīru, kas darbosies un nepagurs, un vadīs tavu tautu, kā māte vada savus bērnus. Ai valdnieku valdniek! Esi vēlīgs pret savu dēlu Kvautemoku, kuru mēs esam izraudzījušies. Ņem viņu savā kalpībā un kā savam priesterim Jauj viņam palikt uz zemes troņa līdz viņa dienu galam. Lai tavi ienaidnieki kļūst par viņa kāju pameslu, ļauj viņam cildināt tavu slavu, sludināt ticību tev un sargāt tavu valsti. Es lūdzu tevi tautas vārdā. Dievs, lai notiek tavs prāts!
   Kad virspriesteris bija pabeidzis lūgšanu, pirmais no galvenajiem vēlētājiem piecēlās un sacīja:
   —    Kvautemok, dieva vārdā un pēc Anavakas tautas gribas mēs ieceļam tevi Anavakas tronī. Dzīvo ilgi un lai taisnīga ir tava valdīšana! Iemanto slavu, aiztriecot atpakaļ jūrā ienaidniekus, kuri gribēja mūs iznīcināt! Slava tev, Kvautemok, acteku un visu actekiem pakļauto cilšu valdniek!
   Un visi lielās apstiprinātājas padomes trīssimt locekļi nogranda varenā balsī:
   —    Slava tev, valdniek Kvautemok!
   Tad princis iznāca priekšā un runāja:
   —    Uzklausiet mani, augstdzimušie vēlētāji, un jūs, prinči, karavadoņi, augstmaņi un apstiprinātājas padomes locekļi! Lai dievs ir mans liecinieks, ka es, šeit ienākot, nedomāju un nezināju, ka man lemts tik augsts gods, kādu jūs man dāvājat. Un dievs lai ir mans liecinieks — ja mana dzīvība piederētu man, bet nevis visai tautai, es jums atbildētu: «Pameklējiet vēl un atrodiet kādu citu, kas ir cienīgāks ieņemt troni!» Bet mana dzīvība nepieder man. Anavaka aicina savu dēlu, un es paklausu aicinājumam. Dzimtenei draud karš uz dzīvību un nāvi, un vai tad es varu atteikties, kad manā rokā ir spēks, lai dotu triecienu, bet prāts pilns ar kauju plāniem! Nē, neparko! No šī brīža un uz laiku laikiem es svinīgi solos kalpot savai dzimtenei un karot ar teuliem. Es nemeklēšu mieru ar viņiem un nerimšos tikām, līdz tie nebūs aizdzīti uz turieni, no kurienes nākuši, vai kamēr pats nebūšu kritis no viņu zobena. Neviens nezina, ko dievi mums gatavo — tā var būt tiklab uzvara, kā sagrāve. Bet lai kas mūs arī gaidītu — nāve vai slava, dosim svinīgo zvērestu, mana tauta, mani brāļi! Lai zvēram cīnīties ar teuliem un nodevējiem, kas pārgājuši viņu pusē, cīnīties par mūsu pilsētām, par mūsu pavardiem un altāriem, līdz mūsu pilsētas būs pārvērtušās kūpošās drupās, mūsu pavardus apslāpēs viņu līķi un altārus krāsos viņu pielūdzēju asinis. Ja mums lemts uzvarēt, mēs uzvarēsim, bet, ja lemta bojā eja, dzīvosim vismaz ļaužu atmiņā! Vai zvērat jūs, mana tauta un mani brāļi?
   —    Zvēram! — visi atbildēja vienā balsī.
   —    Labi, — teica Kvautemoks. — Lai mūžīgs kauns nāk pār to, kas pārkāps šo zvērestu!
   Tā Kvautemoks, pēdējais un diženākais no acteku valdniekiem, tika iecelts savu senču troni. Par laimi, viņš nevarēja paredzēt briesmīgo dienu, kad viņam, visucēlajam, būs jāmirst kaunpilnā nāvē no šo pašu teulu rokas. Tomēr tā notika, tālab ka liktenis, kas bija piemeklējis viņa zemi, netaupīja nevienu, un, jo ievērojamāks bija cilvēks, jo neatvairāmāka bija viņa bojā eja.
   Kad ceremonija beidzās, es steidzos uz pili, lai pastāstītu par visu Otomi. Atradu viņu mūsu guļamistabā. Viņa nepiecēlās no guļasvietas.
   —    Kas tev vainas, Otomi? — es jautāju.
   —    Ai dārgais, man uzbrukusi ļaunā sērga, — viņa nočukstēja. — Nenāc man tuvu, lūdzams, nenāc klāt! Lai mani apkopj sievietes. Mīļotais, tu nedrīksti manis dēļ likt uz spēles savu dzīvību.
   —    Neraizējies, — es iebildu, tuvodamies viņai. Jā, diemžēl viņai bija taisnība — būdams ārsts, es labi zināju slimības pazīmes.
   Ja es nebūtu tik prasmīgs dziednieks, Otomi būtu nomirusi. Trīs bezgala garas nedēļas es neatkāpos no viņas gultas, cīnoties ar nāvi, līdz beidzot to uzvarēju. Drudzis mitējās, un, pateicoties manai prasmei, Otomi daiļajā sejā nepalika nevienas rētas. Astoņas dienas viņa pavadīja vienos murgos, un šai laikā es uzzināju, cik dziļa un cildena bija viņas mīlestība. Drudža mākta, viņa runāja tikai par mani, izpaužot savas slepenākās bailes un bažas. Otomi bijās, ka viņa varētu man apnikt, ka viņas skaistums un mīlestība mani drīz nogurdinās un es viņu pametīšu, ka aizjūras «ziedu meitene» — tā viņa sauca Liliju — aizvilinās mani. Lūk, ar ko bija pārņemts manas sievas aptumšojies prāts.
   Beidzot Otomi saprāts atgriezās, un viņa jautāja:
   —    Vai es ilgi biju slima?
   Es atbildēju.
   —    Un tu visu laiku, kamēr sirgu ar šo lipīgo slimību, mani kopi?
   —    Jā, Otomi, es tevi ārstēju.
   —    Ar ko esmu izpelnījusies, ka tu pret mani esi tik labs? — nočukstēja Otomi.
   Pēkšņi viņai galvā šķita pazibam kāda briesmīga doma, un, sāpīgi ievaidēdamās, viņa iesaucās:
   —    Spoguli! Ātrāk pasniedz man spoguli!
   Es atnesu viņai spoguli. Paslējusies uz elkoņa, Otomi istabas mijkrēslī vērīgi aplūkoja savu seju. Pēc tam, Jāvusi izslīdēt pulētajai zelta plāksnei no rokas, viņa atslīga gultā, vārgā balsī līksmi iesaukdamās:
   —      Ai, es baidījos, tā baidījos ķļut par tādu pašu kropli ka citi, kurus ķērusi šī sērga! Man bija bailes, ka tu mani vairs nemīlēsi. Tad jau es labāk gribētu mirt!
   —    Kaunies! — es pārmetu viņai. — Vai tiešām tu domā, ka dažas baku rētas varētu izgaisināt mīlestību?
   —    Jā, — atteica Otomi. — Tāda ir vīrieša mīlestība. Es tevi mīlu citādi. Un, ja ar mani tā būtu noticis, — vai, man jānodreb šausmās, to iedomājoties vien! — tu jau pēc gada sāktu mani nīst. Varbūt tā nebūtu, ja manā vietā būtu kāda cita — daiļā meitene no aizjūras, bet mani tu neieredzētu. Jā, jā, tas ir tā, bet es zinu arī, ka nepārdzīvotu tavu ienaidu. Ai, esmu tev bezgala pateicīga!
   Kādu brīdi atstāju viņu vienu, dvēseles dziļumos brīnīdamies par viņas mīlas spēku un pārdomādams, vai tiešām viņai ir taisnība un vīrieša sirds varētu būt tik nelietīga un nepateicīga. Ko tad, ja Otomi patiešām būtu kļuvusi līdzīga tām daudzajām, kas tagad staigā pa Tenočtitlanas ielām, klātas briesmīgām rētām, bez matiem, aklas, ar izdzisušām acīm? Vai es novērstos no viņas?
   Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt un pateicos debesīm, ka man šis pārbaudījums gāja secen, bet par to, ka Otomi mani nebūtu atstājusi, pat ja es būtu spitālīgs, esmu pārliecināts.
   Otomi atspirga no smagās slimības, bet vēl pēc kāda laika baku sērga Tenočtitlanā izbeidzās.
   Tagad man bija daudz citu lietu, par ko domāt. Mana drauga un asinsbrāļa Kvautemoka ievēlēšana par valdnieku nesa paaugstinājumu arī man. Es kļuvu par vienu no karaspēka augstākajiem pavēlniekiem, par valdnieka galveno padomnieku un nesaudzēju sevi, viņam kalpojot, bet strādāju dienu un nakti, sagatavodams pilsētu aizsardzībai. Es apmācīju karaspēku, it īpaši otomi armiju, kurā, kā jau viņi tika solījuši, bija divdesmit tūkstoš karavīru. Darbs patiesi nebija no vieglajiem, jo indiāņu ciltīm nebija ne mazākās sajēgas par disciplīnu un vienības spēku, bet bez tā viņu tūkstošiem karā ar baltajiem bija niecīga nozīme. Dažādo cilšu vadoņi naidojās sāncensības dēļ, un man ar to vajadzēja tikt galā, un skaudību viņi juta arī pret mani. Bez tam daudzas acteku sabiedrotās vai viņiem pakļautās ciltis, izmantodamas acteku smago stāvokli, atbrīvojās no pakļautības un, ja arī nepārsviedās spāņu pusē, tad tomēr nolēma palikt malā, nogaidot cīņas iznākumu.
   Par spīti visam tam mēs turpinājām savu darbu. Karaspēks tika sadalīts pulkos pēc eiropiešu parauga un katram pulkam ierādīta sava nometne. Mēs apmācījām karavīrus, kā rīkoties ar ieročiem, savedām Tenočtitlanā pārtikas rezerves gadījumam, ja pilsēta tiktu aplenkta, un centāmies pēc iespējas samazināt lieko ēdāju skaitu. Tikai viens cilvēks visā Tenočtitlanā strādāja vairāk par mani, un tas bija valdnieks Kvautemoks, kas nezināja atpūtas ne dienu, ne nakti.
   Es pat izmēģināju pagatavot pulveri, šim nolūkam izmantojot sēru, ko man atnesa no Popokatepetla krātera, bet, nezinādams, kā tas darāms, cietu neveiksmi. Bet, ja arī mans mēģinājums būtu vainagojies ar panākumiem, pulveris tik un tā daudz nebūtu palīdzējis, jo mums nebija ne lielgabalu, ne arkebūzu, ne arī prasmes tos pagatavot. Mēs varētu izmantot pulveri tikai ceļu un vārtu uzspridzināšanai un vēl varbūt rokas granātām.
   Tā pagāja mēnesis pēc mēneša, līdz beidzot izlūki atnesa mums ziņu, ka tuvojas liela spāņu armija un tai līdz neskaitāmi viņu sabiedroto karapulki.
   Es gribēju aizsūtīt Otomi drošībā pie viņas tautas, bet viņa tikai nicīgi nosmējās un atteica:
   — Kur būsi tu, tur būšu arī es. Tu skatīsi nāvi vaigu vaigā un varbūt aiziesi bojā. Tāpēc man jābūt tev līdzās, lai es varētu mirt kopā ar tevi. Varbūt baltās sievietes rīkojas citādi, tā ir viņu darīšana, dārgais, bet es palikšu kopā ar tevi.

27.nodaļa Tenočtitlanas krišana

   Drīz pēc ziemassvētkiem Kortess, nākdams no piekrastes ar lieliem pulkiem, apmetās nometnē pie Tekskoko pilsētas Mehiko ielejā. Zem viņa karoga pulcējās daudz dēkaiņu, kas bija šķērsojuši okeānu, un bez tam desmitiem tūkstošu Kortesa pusē pārgājušo iezemiešu.
   Tekskoko pilsēta izvietojusies netālu no ezera, pāris jūras jūdžu uz ziemeļaustrumiem no Tenočtit- lanas. Tā kā pilsēta atradās tuvu Kortesa sabiedroto tlakskaliešu zemes robežai, tā viņam bija ļoti izdevīgs atbalstpunkts. No šejienes arī sākās viens no briesmīgākajiem kariem, kādu piedzīvojusi pasaule. Karš plosījās astoņus mēnešus, un, tam beidzoties, no Tenočtitlanas un citām ziedošām, ļaužu pilnām pilsētām bija palikušas tikai nomelnējušas drupas. Lielākā daļa acteku gāja bojā vai nu no zobena, vai bada nāvē, un kā tauta viņi bija iznīcināti uz mūžu mūžiem.
   Es netaisos aprakstīt šo karu visos sīkumos, jo tad manai grāmatai nebūtu gala, bet man vēl jānobeidz paša stāsts. Tāpēc kara aprakstu atstāju vēsturnieku ziņā. Teikšu tikai, ka Kortesa plāns bija vispirms citu pēc citas nopostīt visas acteku padoto un sabiedroto pilsētas un iznīcināt to iedzīvotājus, lai tikai pēc tam dotos uz Mehiko, šo ielejas pērli. Un viņš šo plānu izpildīja, parādīdams tādu prasmi, drosmi un mērķtiecību, ar kādu kopš Cēzara laikiem diez vai rīkojies kāds karavadonis.
   Pati pirmā krita Istapalapanas pilsēta. Te tika nogalināti ar zobenu vai sadedzināti dzīvi desmit tūkstoši cilvēku — vīrieši, sievietes un bērni. Pēc tam pienāca pārējo pilsētu kārta. Kortess sagrāba tās citu pēc citas, līdz visas bija viņa rokās, un neskarta vairs bija palikusi vienīgi Tenočtitlana. Daudzas no pilsētām padevās bez kaujas, jo Anavakas tautas, raibs cilšu jūklis, drīzāk atgādināja niedru kūli, bet nevis spēcīgu koku; kad spāņi pārcirta saiti, kas saistīja niedres, tās pajuka uz visām pusēm. Tādējādi, samazinoties Kvautemoka spēkiem, pieauga Kortesa varenība, jo izkritušās niedres viņš savāca savā grozā. Tikko pārējās ciltis redzēja, ka Tenočtitlana ir nelaimē, tūlīt iedegās sens naids, uzliesmoja apslāpēta skaudība, un tās metās virsū Tenočtitlanai, lai saplosītu to gabalos, kā pa pusei piejaucēti vilki metas virsū savam saimniekam, kam salūzusi pātaga. Tas āri noveda pie Anavakas bojā ejas. Ja tā būtu palikusi uzticīga pati sev, aizmirsusi cilšu naidu un sāncensību un kā viens vīrs stātos pretī spāņiem, Tenočtitlana nekad nebūtu kritusi, bet Kortess kopā ar visiem saviem teuliem gultos uz ziedokļa.
   Vai es, tverot spalvu, lai uzrakstītu šo grāmatu, neteicu, ka ļaunums nepaliek nesodīts, vienalga, kas to būtu nodarījis — vai nu viens cilvēks, vai vesela tauta. Tā tas notika arī toreiz. Mehiko tika nopostīta drausmīgo upuru dēļ, kas tika ziedoti tās dieviem. Pretīgā paraža upurēt cilvēkus izraisīja cilšu naidu. Reiz acteki veda no visām šīm pilsētām gūstekņus, lai aizrautu tos uz Mehiko dievu altāriem, te noslepkavotu un līķus atdotu fanātiķiem kanibāliem. Tagad visas šīs zvērības tika pieminētas, un, kad ielejas pērles mirdzums bija dzisis, nokauto upuru bērni cēlās, lai iznīcinātu to un vilktu uz saviem ziedokļiem tās bērnus.
   Maijā par spīti visām pūlēm — drosmīgāka cīņa vēl nebija piedzīvota — mūsu pēdējie sabiedrotie bija vai nu iznīcināti, vai arī mūs nodevuši, un pilsētas aplenkšana sākās.
   Tā sākās vienlaikus no sauszemes un ūdens, jo savā atjautībā nepārspējamais Kortess bija pamanījies Tlakskalā uzbūvēt trīspadsmit kaujas brigantīnas. [29] divdesmit jūras jūdzes [30] tās nesa pāri kalniem izjauktas, tad Kortesa nometnē salika un nolaida ezerā pa kanālu, ko, nepārtraukti strādājot, divu mēnešu laikā bija izrakuši desmit tūkstoš indiāņu. Brigantīnu nesējus pavadīja divdesmit tūkstoš tlakskaliešu. Ja notiktu pēc mana prāta, es būtu uzbrucis šai armijai kalnu pārejās. Tāpat domāja arī Kvautemoks, bet, tā kā lielāko daļu savu spēku bijām spiesti pārsviest pret Čalko pilsētu, mūsu rīcībā tolaik bija pārāk maz karaspēka. Lai gan Čalko apdzīvotāji bija actekiem rada, viņi tomēr nebija kaunējušies nodot tos. Es piedāvājos vest pret tlakskaliešu bruņoto apsardzi divdesmit tūkstošus savu otomi kalniešu. Kara padomē iedegās karsti strīdi. Beigu beigās padomes vairākums izteicās pret manu ieceri, baidoties no riska uzsākt kauju ar spāņiem un to sabiedrotajiem tik tālu no pilsētas. Tādējādi bija palaista garām neatkārtojama izdevība. Tas bija liktenīgs lēmums, jo galu galā tieši brigantīnas, laupot mums iespēju pa ezeru piegādāt uzturu, sekmēja Tenočtitlanas bojā eju. Diemžēl paši drosmīgākie cilvēki
   ir bezspēcīgi pret badu. Kā teic indiāņu paruna, — bads ir varens vīrs!
   Tā acteki palika vieni aci pret aci ar saviem ienaidniekiem, un pēdējā kauja iesākās. Vispirms spāņi nopostīja akveduktu, pa kuru uz pilsētu plūda ūdens no valdnieka pils parka avotiem Ča- pultepekā, kur mani atveda, kad pirmoreiz nonācu Tenočtitlanā. Kopš šīs dienas līdz aplenkuma beigām mūsu vienīgais dzeramais ūdens bija iesāļais, netīrais ezera vai zemē iegrimušu aku ūdens. To varēja dzert, iepriekš uzvārot, lai zustu sāļā garša, tomēr tas bija neveselīgs, pretīgs un radT ja mokošas slimības un drudzi.
   Tanī dienā, kad tika nopostīts akvedukts, Otomi dzemdēja man dēlu, mūsu pirmdzimto. Aplenkuma mokas jau bija tik lielas un mūsu uzturs tik trūcīgs, ka diez vai viņa būtu izdzīvojusi, ja nebūtu bijusi tik stipra un ja es nebūtu tik pieredzējis ārsts. Tomēr dievam par pateikšanu un man par lielu prieku Otomi atlaba, un es pats nokristīju jaunpiedzimušo saskaņā ar mūsu kristīgās baznīcas paražām, lai arī neesmu nekāds garīdznieks. Es devu viņam savu vārdu — Tomass.
   Cīņa turpinājās nepārtraukti dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas ar mainīgām sekmēm, dažkārt pilsētas nomalē, dažreiz uz ezera ūdeņiem, bet reizumis arī tieši pilsētas ielās. Laiku pa laikam spāņi, ciešot lielus zaudējumus, tika atsviesti, bet tad atkal metās uzbrukumā no savām nometnēm. Reiz mēs saņēmām gūstā sešdesmit spāņu karavīru un vairāk nekā tūkstoti viņu sabiedroto. Viņus visus upurēja uz Uicilopočtli altāra, bet viņu ķermeņus, kā to prasīja zvēriskā paraža, atdeva actekiem aprīšanai. Indiāņi ēda dieviem upurētos nevis tāpēc, ka viņiem patiktu cilvēku gaļa, bet gan tāpēc, ka to paredzēja kāds slepens reliģisks rituāls. [31]
   Velti es lūdzu Kvautemoku izbeigt šīs šausmas.
   — Vai tad tagad ir laiks mīkstčaulībai, — viņš nikni atbildēja. — Es nevaru glābt tos no ziedokļa un neglābtu, pat ja varētu. Lai šie suņi mirst pēc mūsu zemes paražām. Bet, tev, teul, mans brāli, es saku: neatļaujies pārāk daudz!
   Kvautemoka sirds nocietinājās ar katru kaujas dienu, un par to arī nebija ko brīnīties.
   Kortesa plāns bija briesmīgs, proti, viņš bija ieņēmis galvā nopostīt pilsētu pa daļām, virzoties uz tās sirdi, un šis plāns tika izpildīts bez žēlastības. Tikko spāņi sagrāba kādu kvartālu, tūkstošiem tlakskaliešu ķērās pie darīja, nodedzinot visas mājas no
   vietas līdz ar to iedzīvotājiem. Iekams aplenkums bija beidzies, Tenočtitlana, šī ielejas pērle, bija pārvērsta nomelnējušu drupu kaudzē, un Kortess būtu varējis apraudāt pilsētas drupas, līdzīgi pravietim Ezajam sakot: «Tava greznība nogrimusi ellē un tava kokļu skaņa; kodes būs tavas cisas, un tārpi tavs apsegs. Kā tu esi kritis no debesīm, tu rīta zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nocirsts zemē, kas tautas pārvarējis!»
   Es piedalījos visās šajās kaujās, un, lai gan man īsteni neklājas lepoties ar savu drošsirdību, jāsaka, ka spāņi mani tomēr pazina labi un ne jau bez pamata. Ieraudzījuši mani, viņi lādēja un sauca mani par nodevēju, atkritēju, Kvautemoka balto suni un citos tādos vārdos. No saviem izlūkiem uzzinājis, ka daudzu sekmīgu uzbrukumu un kara viltību pamatā bijuši mani padomi Kvautemokam, Kortess pat izsludināja atlīdzību par manu galvu. Es centos nepievērst tam uzmanību, tomēr ienaidnieku apvainojumi mani ķēra līdzīgi bultām, jo man, kristietim, tomēr bija apkaunojoši cīnīties cilvēkēdāju pusē, lai gan acteku vidū man bija daudz draugu un es ienīdu spāņus,
   Es gribēju sameklēt de Garsiju, savu ienaidnieku, un man bija zināms, ka viņš ir šeit. Daudz reižu biju viņu redzējis, bet nekādi nevarēju tam piekļūt. Kā es centos izsekot viņu, tā viņš sekoja arī man, tikai ar citu nolūku, proti, lai izvairītos no sastapšanās, jo de Garsija joprojām manis baidījās un ticēja, ka tikšanās ar mani būs viņam liktenīga.
   Saskaņā ar paražu abu armiju karavīri mēdza izaicināt cits citu uz divcīņu. Līdzīgas divkaujas ne reizi vien bija notikušas visu acu priekšā, pie tam neviens neuzbruka ne tiem, kas cīnījās, ne arī viņu sekundantiem. Reiz, zaudējis cerības tikties vaigu vaigā <ir de Garsiju kaujā, es aizsūtīju pie viņa saucēju, lai tas aicinātu divcīņā ar mani vīru, kas sevi dēvēja par Sarsedu. Stundas laikā saucējs bija atpakaļ ar ziņu, kas bija rakstīta uz papīra spāņu valodā:
   «Kristieši necīnās divkaujā ar nicināmiem nodevējiem, ar velnu pielūdzējiem un cilvēkēdājiem.-Ir tikai viens ierocis, kuru tādi kā tu neaptraipa, — tā ir virve, kas jau sen tevi gaida, Tomas Vingfīld!»
   Es saplēsu zīmīti sīkos gabalos un dusmās samīdīju tos kājām, jo tagad visiem noziegumiem pret mani de Garsija bija pievienojis vel nekaunīgus apvainojumus. Bet mans niknums bija bezspēcīgs, jo man nekādi neizdevās viņam tuvoties, lai gan reiz es kopā ar desmit otomi karavīriem traucos viņam pakaļ pašā spāņu biezienā.
   15»
   Man vienīgajam izdevās izlauzties dzīvam, bet mana neprātīgā naida dēļ pret šo nelieti visi desmit otomi vīri gāja bojā.
   227
   Kā aprakstīt visas šausmas, kas ar katru jaunu dienu piemeklēja bojā ejai lemto pilsētu? Drīz vien pārtikas krājumi bija izsīkuši, un tagad ne tikai vīriešiem, bet arī vājām sievietēm un bērniem, lai izdzīvotu kādas dienas, bija jāēd tāda barība, no kādas atteiktos pat cūka. Vislabākā barība tiem tagad bija zāle, koku mizas, gliemeži un kukaiņi, kam uzdzēra virsū iesāļo ezera ūdeni, un tad vēl upurēto gūstekņu gaļa. Tagad cilvēki mira simtiem un tūkstošiem. Līķu bija tik daudz, ka tos nepaspēja aprakt. Mirušie mētājās visur, kur vien tos bija pārsteigusi nāve, līdz sāka trūdēt un izplatīt briesmīgu slimību — melno drudzi, no kura gāja bojā jauni tūkstoši, savukārt kļūstot par sērgas avotu. Uz ikvienu karavīru, ko nogalināja spāņi vai viņu sabiedrotie, bija jārēķina divi badā vai mērī miruši pilsētas aizstāvji. Pamēģiniet tagad iedomāties, cik daudz pavisam bija mirušo, ja spāņi ar uguni un zobenu vien iznīcināja ne mazāk par septiņdesmit tūkstošiem! Runāja, ka viņi nogalinājuši četrdesmit tūkstoš cilvēku vienā pašā dienā — pēdējās aplenkuma dienas priekšvakarā.
   Reiz, saulei rietot, atgriezos mājoklī, kur tagad mita Otomi ar savu karalisko māsu, Kvautemoka sievu Tečvišpo, jo visas pilis jau bija nodedzinātas. Es vai miru no bada, jo nebiju ēdis gandrīz četrdesmit stundas, bet viss, ko sieva varēja man sagādāt, bija trīs niecīgi, ar saberztu koka mizu sajaukti kukurūzas plāceņi jeb tortilas. Viņa noskūpstīja mani un lūdza tos apēst, bet, zinādams, ka viņa pati tai dienā nekā nav baudījusi, es piespiedu viņu dalīties ar mani trūcīgajā maltītē. Pamanījis, ka Otomi ar grūtībām rija rūgtos kumosus un centās slēpt asaras, kas ritēja tai pa vaigiem, es iejautājos:
   —    Kas noticis, dārgā?
   Tad Otomi sāka nevaldāmi raudāt un atbildēja:
   —     Mīļotais, — viņa iesāka, — jau divas dienas, kopš manās krūtīs nav ne piliena piena. Bads ir tās izsausējis, un mūsu dēliņš ir aizmidzis uz mūžu. Paraugies, viņš dus miris! — Un, pacēlusi apsegu, viņa parādīja man sīko ķermenīti.
   —      Neraudi, — es teicu, — viņam ir daudz kas ticis aiztaupīts. Vai tiešām būtu labāk, ja viņš izaugtu liels un piedzīvotu tādas dienas, kādas mēs esam pieredzējuši, lai tik un tā nomirtu?
   —     Viņš taču bija mūsu dēls, mūsu pirmdzimtais, — raudāja Otomi. — Un kāpēc gan mums jācieš šādas mokas?
   —     Mums jācieš, jo esam dzimuši, lai ciestu. Labi, ka mēs vēl neesam zaudējuši prātu. Nejautā man, kāpēc, — es nespēšu tev atbildēt. Uz to atbildi neradīsim ne manā, ne tavā ticībā.
   Un, paskatījies uz mirušo mazulīti, arī es sāku raudāt.
   Visu šo briesmīgo mēnešu laikā man ik stundu bija jāredz tūkstošiem briesmīgāku lietu, bet nekad es nebiju bijis tik satriekts, kā skatot mirušo bērnu. Tas bija mans bērns, mans pirmdzimtais, viņa māte raudāja man līdzās, un man likās, ka sastingušie sīciņie mazulīša pirkstiņi plosa manu sirdi. Visuvarenais vien zina, kur cilvēki ņem spēkus pārdzīvot šādas mokas un kāpēc tās mums tiek sūtītas, bet viņa darbi stāv augstāk par mūsu saprašanu!
   Es paņēmu kapli un sāku pie mājas rakt bedri, līdz uzraku ūdeni, kas Tenočtitlanā atrodas kādu divu pēdu dzijumā. Nomurminājis lūgsnu, es bērna ķermenīti ielaidu tieši ūdenī un apbēru ar zemi. Vismaz tas netika atstāts zapilotiem — tā acteki sauca lijas — kā pārējie.
   Pēc tam mēs raudājām viens otra skāvienos, un Otomi laiku pa laikam nočukstēja:
   —   Ak mīļais! Labi būtu, ja mēs aizmigtu un vairs nepamostos, mēs kopā ar mazulīti. . .
   —    Pagaidi mazliet, — es atbildēju, — nāve vairs nav tālu.
   Beidzot miegs slēdza mūsu acis.
   Pienāca rīts, un līdz ar to sākās kauja, vēl nežēlīgāka par iepriekšējām, un pēc tam vēl vairāki rīti, kad nāve ievāca bagātu ražu, bet mēs joprojām bijām dzīvi, jo Kvautemoks dalījās ar mums savā uzturā. Kortess sūtīja savus saucējus, prasot, lai mēs padotos, un tagad trīs ceturtdaļas pilsētas jau bija pārvērstas drupās un trīs ceturtdaļas tās aizstāvju bija nogalināti. Kā bites, kas nosmakušas savos stropos, tā visos namos krājās kaudzēm līķu, uz ielām mirušo ķermeņi gulēja tik blīvi, ka pa tiem bija jāstaigā.
   Lai apspriestu Kortesa priekšlikumu, tika sasaukta padome — bada un kara novājināti, mežonīgi cilvēki.
   —    Ko teiksi tu, Kvautemok? — vaicāja viņu runasvīrs.
   —   Vai tad es esmu Montesuma, ka tu man jautā? — viņš nikni atcirta. — Esmu zvērējis aizstāvēt pilsētu līdz galam, un es to aizstāvēšu. Labāk mums visiem iet bojā nekā dzīviem nokļūt teulu rokās.
   —    Lai notiek, — atbildēja padomnieki, un karš turpinājās.
   Tad pienāca diena, kad spāņi sāka jaunu uzbrukumu un sagrāba vēl vienu pilsētas daļu, kur cilvēki tika saspiesti kopā kā aitas aizgaldā. Mēs centāmies tos aizstāvēt, bet mūsu rokas bija novājinājis bads. Spāņi šāva, pļaudami mūs, kā sirpis pļauj labības stiebrus. Pēc tam kā nikni suņi pret neaizsargātu briedi pret mums tika raidīti tlakskalieši. Todien, kā stāsta, tika nogalināti četrdesmit tūkstoši cilvēku, jo tlakskalieši nesaudzēja nevienu.
   ■ Nākošajā rītā, aplenkuma pēdējā dienā, [32] no Kortesa atnāca jauni sūtņi: viņš gribēja tikties ar Kvautemoku. Bet atbilde bija tā pati, jo nekas nevarēja salauzt šo cēlo sirdi.
   — Pasakiet viņam, — teica Kvautemoks, — ka es miršu tur, kur stāvu, un ar viņu nekādās sarunās neielaidīšos. Mēs esam neaizsargāti. Lai Kortess rīkojas, kā viņam tīk.
   Visa pilsēta jau bija sagrauta, un tie, kas vēl bija palikuši dzīvi, sapulcējās uz dambjiem vai aiz sieriū drupām, visi kopā — vīrieši, sievietes un-bērni. Sēit mums atkal uzbruka.
   Pēdējo reizi uz teokalli iedārdējās lielās bungas, pēdējo reizi acteku karavīru mežonīgie kliedzieni pacēlās pret debesīm. Mēs cīnījāmies, kā spējām. Es nogalināju četrus ienaidniekus ar savām bultām; man tās padeva Otomi, kas stāvēja man līdzās. Bet lielākā daļa mūsējS bija vārgāki par bērniem. Ko mēs varējām izdarīt! Kā jūrnieki roņu barā, tā uzbrucēji iejuka mūsu rindās, nokaujot simtiem acteku. Mūs iedzina kanālos un samīdīja, un drīz vien no mūsējo līķiem radās tilti. Kā mēs izglābāmies, to es nezinu.
   Beidzot nelielā grupa mūsējo, kurā bija arī Kvautemoks un viņa sieva Tečvišpo, tika atspiesta ezera krastā, kur atradās laivas. Mēs iekāpām tanīs, vēl īsti nezinādami, kāpēc, un cerējām, ka mums izdosies aizbēgt, jo visa pilsēta, bija jau ieņemta. Tomēr spāņi no brigantīnām laivas pamanīja un, pūšot labvēlīgam vējam —■ šai kaujā pat vējš allaž palīdzēja mūsu ienaidniekiem, — sāka mūs vajāt. Un, lai cik sparīgi mēs airējām, drīz viena no brigantīnām mūs panāca un atklāja uguni. Tad Kvautemoks izslējās laivā visā augumā un sauca:
   -— Es esmu Kvautemoks! Vediet mani pie Malincina. Tikai saudzējiet manus ļaudis, kas vēl palikuši dzīvi.
   —     Tagad mana stunda situsi, — es griezos pie Otomi, kas sēdēja man līdzās. — Spāņi mani droši vien pakārs. Es domāju, ka labāk pašam darīt sev galu, lai izbēgtu no tādas kaunpilnas nāves.
   —     Nē, dārgais, — viņa skumji atbildēja. — Es jau tev reiz teicu: kamēr tu esi dzīvs, vēl paliek cerība, bet mirušie nekad vairs neatgriežas. Varbūt liktenis būs mums labvēlīgs. Bet, ja tu domā citādi, esmu gatava mirt.
   —    To es nepārdzīvošu, Otomi!
   —■ Tad nenogalini sevi. Es sekošu tev visur, lai kur tu arī ietu.
   —     Uzklausi mani, — es čukstēju. — Nesaki nevienam, ka tu esi mana sieva. Saki, ka tu piederi pie savas māsas karalienes Tečvišpo pavadonēm. Ja mūs izšķirs un man izdosies bēgt, es mēģināšu doties uz Priežu Pilsētu. Tur, tavas tautas vidu, mēs atradīsim patvērumu.
   —    Labi, mīļais, — viņa noteica, skumji smaidot, — tikai nezinu, kā mana tauta uzņems mani, jo es taču esmu aizvedusi nāvē divdesmit tūkstoš viņu drosmīgāko vīru.
   Mēs jau bijām uz brigantīnas klāja, un saruna bija jāpārtrauc. Spāņi, bridi strīdējušies, izsēdināja mūs krastā un aizveda uz kādu ēku, kas bija palikusi neskarta un kur Kortess tagad steigšus gatavojās sava karaliskā gūstekņa pieņemšanai.
   Svītas ielenkts, spāņu pavēlnieks sagaidīja mūs, turot cepuri rokā, un viņam līdzās stāvēja Marina, vēl skaistāka nekā agrāk. Kopš tās reizes, kad izšķīrāmies Tavasko, es viņu nebiju sastapis.
   Mūsu acis satikās, un Marina sarāvās — viņa bija mani pazinusi, lai gan sazīmēt veco draugu — teulu— šai bada nomocītajā, asinīm aptašķītajā skrandainī, kuram tikko pietika spēka uzkāpt uz mājas lēzenā jumta, nemaz nebija tik vienkārši. Bet mēs nepār- mijām ne vārda, jo visu skatienus šai acumirklī saistīja Kortesa un Kvautemoka — uzvarētāja un uzvarētā tikšanās.
   Kvautemoks, kas līdzinājās dzīvam ģindenim, bet joprojām bija lepns un nesalauzts, nevilcinoties tuvojās spānietim un sāka runāt. Marina tulkoja viņa vārdus:
   —    Es esmu valdnieks Kvautemoks, Malincin, — viņš sacīja. — Visu, ko vien cilvēks spēj darīt, lai aizstāvētu savu tautu, esmu darījis. Paraugies uz mana darba augļiem!
   Un Kvautemoks norādīja uz Tenočtitlanas melnajām drupām, kas slējās visur, kur vien skatīja acs.
   —    Tagad esmu nonācis tiktāl, jo paši dievi bija pret mani. Dari ar mani, ko gribi, bet vislabāk — nogalini! Lūk, šis, — Kvautemoks ar roku pieskārās Kortesa zobenam, — mani ātri atbrīvos no nožēlojamās dzīves.
   —    Nebaidies, Kvautemok, — atbildēja Kortess. — Tu cīnījies tā, kā klājas cīnīties drošsirdīgam karavīram, un tādus cilvēkus es vērtēju augstu. Pie manis tu esi drošībā, jo mēs, spāņi, protam cienīt drosmīgus pretiniekus. Skaties, galds ir klāts! — un Kortess norādīja uz galdu; tas vai lūza no ēdieniem, kādus nebijām redzējuši jau daudz nedēļu. — Ēd, un lai stiprinās arī tavi biedri, jo jums droši vien tas ir nepieciešams. Bet pēc tam parunāsim.
   Mēs alkatīgi sākām ēst, un es savā prātā nodomāju, ka nebūs nemaz tik ļauni nomirt ar pilnu vēderu pēc tam, kad tik bieži biju lūkojies nāvei acīs tukšā dūšā. Kamēr mēs kā negauši ēdām, spāņi stāvēja mums vienā pusē un skatījās mūsos gandrīz vai ar žēlumu. Drīz pie Kortesa pieveda Tečvišpo, bet kopā ar viņu Otomi un vēl sešas dižciltīgas sievietes. Kortess pieklājīgi apsveica viņas un lika ari tās paēdināt.
   Tad viens no spāņiem, kas vērīgi bija raudzījies manī, kaut ko pačukstēja Kortesam, un es redzēju, ka viņa seja apmācās.
   —    Pasaki tu man, — viņš uzrunāja mani spāniski, — vai tu esi tas atkritējs un nodevējs, kas palīdzēja actekiem karot pret mums?
   —     Es neesmu ne nodevējs, ne atkritējs, ģenerāl, — es droši atbildēju, jo ēdiens un vīns bija man atkal devis jaunus spēkus. — Es esmu anglis un cīnījos ar actekiem kopā tāpēc, ka man ir nopietns pamats neieredzēt jūs, spāņus.
   —    Tūdaļ tas kļūs vēl nopietnāks, nodevēji — satracināts kliedza Kortess. — Ei, uzvelciet viņu, lūk, tur tās brigantīnas mastā.
   Es sapratu, ka gals klāt, un sagatavojos nāvei, kad pēkšņi Marina kaut ko iečukstēja Kortesam ausī. Visu es nevarēju saprast, bet sadzirdēju tikai divus vārdus: «noslēptais zelts». Kortess klausījās, kādu mirkli vilcinājās un pēc tam skaļi pavēlēja:
   —     Nekārsim viņu šodien. Lieciet viņu labi apsargāt! Rit es pats visu noskaidrošu.

28.nodaļa Nāvei nolemts

   Pēc Kortesa pavēles man tuvojās divi spāņi, sagrāba mani aiz rokām un aizveda pa jumtu līdz kāpnēm.
   Otomi visu dzirdēja, un, kaut ari nebija sapratusi Kortesa vārdus, viņai pietika paraudzīties tā sejā, lai saprastu, ka viņš pavēlējis aizvest mani uz cietumu vai nāvi. Kad es atrados viņai līdzās, viņa paspēra soli uz priekšu, un bailes bija lasāmas viņas acis. Bīdamies, ka Otomi metīsies man pie krūtīm, tādējādi nododot sevi, un viņu ķers tāds pats liktenis kā mani, es apturēju viņu ar brīdinošu skatienu. Pēc tam, it kā aiz bailēm un vājuma paklupdams, es nokritu pie viņas kājām.
   Karavīri, kas veda mani, rupji iesmējās, un viens no tiem iespēra man ar savu smago zābaku. Bet te Otomi noliecās un pastiepa roku, lai palīdzētu man piecelties, un, kamēr cēlos, mēs paspējām klusu pārmīt dažus vārdus.
   —    Paliec sveika, Otomi! — es čukstēju. — Lai kas arī notiktu, klusē!
   —    Paliec sveiks, — atsaucās Otomi. — Ja tev būs jāmirst, gaidi mani pie nāves vārtiem — es nākšu pie tevis.
   —    Nē, tev jādzīvo. Laiks nesīs mierinājumu.
   —    Mīļotais, tu esi mana dzīve! Līdz ar tavu dzīvi beidzas arī manējā.
   Sai brīdī es jau biju piecēlies kājās, un man liekas, ka neviens nebija pamanījis mūsu sačukstēšanos, jo visi klausījās, kā Kortess rāja karavīru, kas bija man iespēris.
   —    Es pavēlēju tev šo nodevēju sargāt, nevis spārdīt, — Kortess nikni uzbrēca viņam. — Ko tu mūs apkauno mežoņu priekšā! Ja vēl kaut kas līdzīgs atkārtosies, tu man par to dārgi samaksāsi! Pamācies pieklājību kaut vai no šīs sievietes. Redzi, kaut arī badā pamirusi, viņa tomēr pameta ēšanu, lai palīdzētu tavam gūsteknim piecelties. Aizvediet viņu uz nometni, bet pielūkojiet, lai ar viņu nekas nenotiktu, jo viņš man var daudz ko pastāstīt.
   Kurnēdami karavīri aizveda mani projām, un pēdējais, ko es redzēju, bija Otomi, manas sievas, izmisusī seja, kurā bija lasāmas apslēptas ciešanas par mūsu šķiršanos.
   Hfik
   Kad es biju sasniedzis kāpnes, Kvautemoks, kas stāvēja tuvumā, saķēra manu roku un pakratīja to.
   —    Paliec sveiks, mans brāli, — viņš sacīja, sāpīgi pasmaidīdams. — Mēs savu kopīgo darbu esam beiguši, un tagad pienācis laiks mums atpūsties. Pateicos tev par tavu vīrišķību un palīdzību.
   —    Paliec sveiks, Kvautemok, — es atbildēju. — Tu esi sakauts, bet šī sakāve padarīs tavu vārdu nemirstīgu uz mūžiem. Lai tas tev noder mierinājumam.
   —    Kusties, kusties! — rūca karavīri, un es aizgāju, pat nenojauzdams, kādos apstākļos mums atkal nāksies tikties.
   Karavīri iesēdināja mani laivā, tlakskalieši ķērās pie airiem un pārcēla mūs pāri ezeram uz spāņu nometni. Bīstoties Kortesa dusmu, mani sargi gan nepalaida rokas, toties ņirgājās par mani un izsmēja mani visu ceļu, taujādami, kā man patīkot pagānu paražas, vai es ēdot upuru gaļu jēlu vai vārītu un līdzīgas nejēdzības. Karavīru rupjie joki bija neizsmeļami. Kādu laiku es to pacietu — indiāņi bija man iemācījuši pacietību — un tikai beigās atbildēju īsi un skarbi.
   —    Klusu, gļēvuļi! — es teicu. — Neaizmirstiet, ka esmu neaizsargāts! Ja es būtu spēcīgs un apbruņots kā agrāk, tad vai nu es nebūtu dzīvs, lai klausītos šādus vārdus, vai arī jūs nebūtu dzīvi, lai atkārtotu tos!
   Pēc tam viņi apklusa, un arī es klusēju.
   Kad sasniedzām nometni, mani izveda tai cauri, un mums sekoja saniknotu tlakskaliešu un citu karavīru pūlis; tie būtu saraustījuši mani gabalos, ja tos neatturētu bailes. Es redzēju arī dažus spāņus, bet tie bija tik ļoti noreibuši no meskala un prieka, ka nu beidzot Tenočtitlana ieņemta un viņu pūles vainagojušās panākumiem, ka viņi man nepievērsa nekādu uzmanību. Es nekad vēl nebiju redzējis tāda bezprāta pārņemtus cilvēkus. Šie nelaimīgie muļķi iedomājās, ka nu viņi ēdīs no zelta traukiem! Zelta dēļ viņi bija sekojuši Kortesam, zelta dēļ piedalījušies neskaitāmās kaujās, riskēdami nokļūt uz ziedokļa, un, lūk, tagad šis zelts, pēc viņu domām, bija jau rokā.
   Mani ieslodzīja kādā istabā akmens mājā, kuras logiem bija koka režģi, un ieslodzījuma laikā es caur šiem režģiem vēroju un dzirdēju karavīru uzdzīvi. Caurām dienām un lielāko nakts daļu, ja vien viņi bija brīvi no dienesta, spāņi plītēja un meta kauliņus, liekot vienā metienā uzreiz simtiem peso, kurus zaudētājs apņēmās samaksāt no savas daļas pēc acteku neizmērojamo bagātību sadalīšanas. Viņiem bija vienalga, zaudējums vai laimests — tik cieši viņi bija pārliecināti par savu laupījumu. Spēle tika pārtraukta vienīgi tad, kad noreibums ņēma virsroku un visi spēlmaņi vai nu nesamaņā vāļājās pa zemi, vai arī, pielēkuši kājās, sāka mežonīgi dejot, tvarstot kvēlojošos saules starus un kā ārprātā klaigājot:
   — Zelts! Zelts! Zelts!
   Klausoties pie loga, man izdevās sadzirdēt šādus un tādus nometnes jaunumus. Uzzināju, ka Kortess atgriezies nometnē un atvedis sev līdzi Kvautemoku, vairākus acteku vadoņus un daudzas dižciltīgas acteku sievietes. Es pats redzēju un dzirdēju, ka karavīri, apnikuši spēlēt uz naudu, sāka spēlēt uz šīm sievietēm, pierakstot viņu raksturīgākās pazīmes uz atsevišķām papīra lapām. Spriežot pēc runātā, viena no sievietēm bija stipri līdzīga manai sievai Otomi. To laimēja kāds nelietis, lai tūlīt pārdotu vairāksolīšanā kādam vienkāršam karavīram par simt peso. Šie vīri ne mirkli nešaubījās, ka tagad viņiem tiks kā sievietes, tā arī zelts.
   Tā tas turpinājās vairākas dienas, kamēr es sēdēju un gulēju savā cietumā, un mani neviens netraucēja, izņemot indiānieti, kura uzkopa istabu un atnesa bagātīgu ēdienu. Šajās dienās es ēdu tā, kā vēl nekad nebiju ēdis, un daudz gulēju, jo nekādas nelaimes nespēja man laupīt ēstgribu vai miegu. Biju gandrīz vai pārliecināts, ka nedēļas beigās mans svars bija pieaudzis turpat vai par pusi. No mana vārguma nebija vairs ne miņas, un es atkal biju kļuvis tikpat spēcīgs kā agrāk.
   Bet tad, kad negulēju un neēdu, es stāvēju pie loga, veltīgi cerēdams ieraudzīt Otomi vai Kvautemoku. Toties draugu vietā es beidzot ieraudzīju savu ienaidnieku. Kādu vakaru atnāca de Garsija un vērīgi lūkojās uz manu cietumu. Mani viņš nevarēja saskatīt, toties es viņu redzēju labi, un velnišķīgais smīns viņa sejā, kad viņš līdzīgi vilkam devās projām, lika man nodrebēt šausmās par to, kas mani sagaida. De Garsija nostāvēja tā kādas desmit minūtes, vērdamies manā logā kā izsalcis runcis uz krātiņā ieslodzītu putnu, un es jutu, ka viņš gaida, līdz atvērsies durvis, un ka viņš zina — tās atvērsies jo drīz.
   Tas notika dienu pirms manas spīdzināšanas. Ar laiku es ievēroju, ka noskaņojums nometnē bija mainījies. Karavīri vairs nespēlēja uz neizsmeļamajām bagātībām, pat vairs nepārdzērās un bija pārtraukuši vētrainās izpriecas. Tagad tie drūzmējās nelielos bariņos un dedzīgi par kaut ko strīdējās. Todien, kad atnāca de Garsija, lai paskatītos uz manu cietumu, laukumā manas gūsta vietas priekšā sapulcējās liels pūlis karavīru. Es redzēju, ka pats Kortess, grezni tērpies, izjāja pie viņiem baltā zirgā. Ļaudis atradās pārāk tālu, lai es varētu dzirdēt, kas tika runāts, bet es manīju, ka daži virsnieki kaut ko nikni pārmeta Kortesam un karavīri, kliedzot skaļā balsī, tiem piekrita. Beidzot karavadonis viņiem kaut ko ilgi skaidroja, un tad visi klusēdami izklīda.
   Citurīt, kad biju pabrokastojis, manā cietumā ienāca daži karavīri un pavēlēja man viņiem sekot.
   —    Uz kurieni? — es jautāju.
   —   Pie mūsu vadoņa, nodevēji — atbildēja vecākais no viņiem. «Beidzot šis brīdis ir pienācis!» — es nodomāju, bet balsī teicu:
   —    Labi! Jebkura pārmaiņa ir labāka par sēdēšanu šai alā.
   —    Noteikti! — atsaucās karavīrs. — Un tev šī ir pēdējā pārmaiņa.
   Tad es sapratu — spānietis domā, ka ved mani uz soda vietu.
   Pēc piecām minūtēm es jau stāvēju Kortesa priekšā viņa mājā. Viņam līdzās bija Marina, bet apkārt — daži no tuvākajiem ieroču biedriem. Spāņu vadonis kādu laiku raudzījās manī, bet pēc tam ierunājās:
   —    Tavs vārds ir Vingfīlds; tu esi jauklis — pa pusei spānis, pa pusei anglis. Tevi piedzina krastā Tavasko upes grīvā, bet no turienes tevi atveda uz Tenočtitlanu, kur tev bija lemts tēlot acteku dievu Teskatlipoku. Ieņemot lielo teokalli, mēs tevi izglābām no nāves. Pēc tam tu pieslējies actekiem, piedalījies uzbrukumā un «bēdu nakts» asinspirtī. Tad tu kļuvi par Kvautemoka draugu un padomnieku, palīdzēji viņam aizstāvēt Tenočtitlanu. Atbildi, gūstekni, vai tas ir tiesa?
   —    Viss ir tiesa, ģenerāl, — es atbildēju.
   —    Labi. Tagad tu esi mūsu gūstā. Un kaut tev arī būtu tūkstoš dzīvību, tev nav iespējams izglābties, jo tu esi nodevis savus ļaudis un savas asinis. Es nevēlos pētīt cēloņus, kas tevi piespieda izdarīt šo nelietīgo nodevību. Bet tā nav noliedzama. Tu esi nogalinājis daudz spāņu un mūsu sabiedroto, bet, tā kā tu esi nodevējs, tad tā ir tīrā slepkavība. Tava dzīve, Vingfīld, ir, galā. Kā nodevējam un atkritējam es piespriežu tev nāves sodu pakarot.
   —   Tad jau vairs nav ko runāt, — es atbildēju mierīgi, kaut gan bailes stindzināja asinis manās dzīslās.
   —    Nē, ir gan, — iebilda Kortess. — Par spīti visiem taviem daudzajiem noziegumiem esmu ar mieru dāvāt tev dzīvību un brīvību, bet ar vienu noteikumu. Es esmu pat ar mieru darīt vēl ko vairāk, proti, tiklīdz tas būs iespējams, aizsūtīt tevi uz Eiropu. Tur, ja dievam labpatiks, varbūt neviens neuzzinās par tavu nekrietnību. Tev jāizpilda tikai viens noteikums. Mums ir pamats domāt, ka tu zini, kur apslēpts Montesumas zelts, kas «bēdu naktī» ir nelikumīgi mums nozagts. Nemēģini to noliegt — mēs zinām, ka tas tā ir. Tevi redzēja braucam vienā no laivām, kas bija piekrautas ar dārgumiem. Bet tagad izvēlies, atkritēj: vai nu tu mirsi kaunpilnā navē ka nodevējs, vai arī atklāsi mums šo bagātību slēptuvi.
   Mirkli es svārstījos. Zaudēdams godu, es saglabatu dzīvību, brīvību un cerību atgriezties mājup, pretējā gadījumā mani gaidīja drausmīga nāve. Bet tad es iedomājos savu zvērestu un Otomi, apsvēru, ko viņa domās par mani, dzīvu vai mirušu, ja es lauzīšu zvērestu, un vairs nešaubījos.
   — Es nekā nezinu par šīm bagātībām, ģenerāl, — es vēsi noteicu. — Sodiet mani ar nāvi.
   —     Tas nozīmē, ka tu nekā negribi mums teikt, nodevēj? Apdomā vēlreiz! Ja tu esi devis kādu zvērestu, tad dievs tevi atbrīvo no tā. Acteku valsts vairs nepastāv, viņu valdnieks ir mans gūsteknis, un viņu galvaspilsēta — drupu kaudze. īstais dievs ar manu roku ir pieveicis šos velnus! Ienaidnieka zelts ir mans likumīgais ieguvums, un man tas ir jādabū, lai es varētu norēķināties ar saviem drošsirdīgajiem biedriem, bet ko var dot šī postaža. Apdomā vēlreiz!
   —    Es nekā nezinu par šīm bagātībām, ģenerāl!
   —     Atmiņa cilvēkus dažkārt viļ, nodevēj. Es teicu, ka tu mirsi, ja tavējā pievils tevi, par to tu vari nešaubīties. Bet nāve ne vienmēr ir ātra. Ir daudz paņēmienu, par kuriem tu, kas esi dzīvojis Spānijā, bez šaubām, būsi dzirdējis, — te viņš pacēla uzacis un zīmīgi paraudzījās manī. — Ar to palīdzību cilvēks mirst un tomēr vēl dzīvo daudz nedēļu. Tātad, lai cik nepatīkami tas man būtu, es būšu spiests atrast šādus līdzekļus, kas atmodinās tavu iemigušo atmiņu — iekams tu mirsi.
   —     Es esmu jūsu varā, ģenerāl, — es atbildēju. — Jūs nemitīgi saucat mani par nodevēju. Es neesmu tāds. Es esmu Anglijas un nevis Spānijas karaļa pavalstnieks. Seit es nonācu, vajādams kādu nelieti, kas man un manai ģimenei nodarījis briesmīgu ļaunumu,— tas ir viens no jūsējiem, saukts de Garsija jeb Sarseda. Lai atrastu viņu un vēl arī citu iemeslu dēļ, es pievienojos actekiem. Tie ir sakauti, un es esmu jūsu gūsteknis. Bet apejieties taču ar mani tā, kā godīgi karavīri apietas ar uzvarētu pretinieku. Es nekā nezinu par bagātībām. Nogaliniet mani un diezgan!
   —     Kā cilvēks es varbūt arī tā rīkotos, bet es neesmu tikai vienkāršs cilvēks vien. Šeit, Anavakā, es esmu arī baznīcas pārstāvis! Tu esi pieslējies elku pielūdzējiem, tu mierīgi noskatījies, kā tavi draugi mežoņi upurēja un aprija kristīgos, tavus brāļus. Par to vien tu esi pelnījis mūžīgas mokas, un, bez šaubām, tu tās arī dabūsi just, kad mēs ar tevi būsim tikuši galā. Bet par idalgo donu Sarsedu man jāsaka, ka es viņu pazīstu tikai kā drošsirdīgu ieroču brāli un neiešu klausīties par viņu visādas tenkas, ko sadomājis kāds klaidonis un atkritējs. Bet, ja arī starp jums patiesi bijis kāds sens ienaids, es tevi neapskaužu, — un Kortesa acis iedzalkstī- jās, — jo esmu nodomājis uzticēt tevi viņa gādībai. Pēdējo reizi es saku: izvēlies! Vai nu tu atklāsi slēptuvi un atgūsi brīvību, vai arī tiksi nodots donam Sarsedam, līdz viņš atradīs paņēmienus, kā tev atraisīt mēli!
   Mani pārņēma neizsakāms vājums, jo sapratu, ka esmu nolemts spīdzināšanai un ka mans spīdzinātājs būs de Garsija. Kāda žēlsirdība gan bija gaidāma no viņa nežēlīgās sirds, kad es, viņa nāvīgākais ienaidnieks, biju nonācis viņa varā un viņš varēja man atriebties pēc patikas? Tomēr gribas spēks un goda jūtas izrādījās stiprākas par manām bailēm, un es atbildēju:
   —    Ģenerāl, es jau sacīju, ka neko nezinu par šīm bagātībām. Dariet nu, ko spējat, un lai dievs piedod jums jūsu cietsirdību!
   —    Neuzdrošinies ņemt mutē viņa svēto vārdu, atkritēj un elku pielūdzēj, tu cilvēkēdāji Pasaukt šurp Sarsedu!
   Sūtītais aizgāja, un kādu brīdi valdīja klusums. Mans skatiens sastapās ar Marinas skatienu, un viņas maigajās acīs es pamanīju žēlumu. Bet viņa nekādi nespēja man palīdzēt. Kortess trakoja, jo zeltu līdz šim vēl nebija izdevies atrast un kareivju klaigas pēc atalgojuma izveda viņu no pacietības un piespieda ķerties pie tik apkaunojoša līdzekļa, kaut gan pēc dabas viņš nebija cietsirdīgs.
   Tomēr Marina mēģināja aizstāvēt mani un nopietni čukstēja viņam kaut ko ausī. Brīdi Kortess klausījās, bet tad pikti atgrūda viņu.
   —    Klusē, Marina! —viņš teica. — Es lai saudzēju šo angļu suni, ja mana vara un varbūt arī dzīvība ir atkarīga no tā, vai zelts tiks atrasts! Viņš labi zina, kur tas noslēpts! Tu pati to teici, kad es viņu gribēju pakārt par nodevību, un viņš noteikti ir viens no tiem, ko redzēja ar zeltu uz ezera! Arī mūsu draugs bija kopā ar viņiem, bet tas neatgriezās: saprotams, viņi to nogalinājuši. Kāda tev daļa gar šo cilvēku, ka tu viņu tā aizstāvi? Liec mani mierā, Marina! Man bez tā rūpju gana.
   Un Kortess, iegrimdams domās, aizsedza seju ar rokām. Marina skumji paraudzījās manī, it kā sacīdama: «Es darīju, ko spēju», un es ar skatienu viņai pateicos.
   Pēc brīža atskanēja soļi, un, kad atkal pacēlu acis, manā priekšā stāvēja de Garsija. Laiks un likstas gandrīz nebija mainījuši viņa izskatu; sudraboti pavedieni cirtainajos matos un smailajā bārdiņā tikai piešķīra manam lepnajam ienaidniekam lielāku cienīgumu. Patiesi, kad šis melnīgsnējais spāņu skaistulis greznajā, ar zelta ķēdītēm rotātajā tērpā un ar cepuri rokā noliecās Kortesa priekšā, es biju spiests atzīt, ka vēl nekad neesmu skatījis spožāku kavalieri vai cilvēku, kura pievilcīgā āriene tik veikli apslēptu melnum melno sirdi. Taču es zināju, kas viņš par putnu, tāpēc, viņu ieraugot, asinis manās dzīslās sāka vārīties. Domādams par savu nevarību un uzdevumu, pēc kura de Garsija bija ieradies, es griezu zobus un nolādēju dienu, kad biju nācis pasaulē. De Garsija apsveica mani ar nežēlīgu smīnu un tad vērsās pie Kortesa:
   —    Ko pavēlat, ģenerāl?
   —    Esiet sveicināts, draugs, — atsaucās Kortess. — Vai jūs pazīstat šo atkritēju?
   —   Pat pārāk labi, ģenerāl. Viņš trīsreiz mēģināja mani nogalināt.
   —    Nu ko, jūs esat izglābušies, un tagad pienākusi jūsu reize, Sarseda. Viņš apgalvo, ka jūsu starpā esot kāds ienaids; vai tā ir?
   De Garsija vilcinājās, glaudīdams savu smailo bārdiņu, un tad atbildēja:
   —    Man gan ne visai gribas runāt par šo notikumu, jo tas ir stāsts par maldiem, kurus bieži esmu nožēlojis. Savu grēku esmu izpircis. Bet es tomēr pastāstīšu, lai jūs nedomātu par mani sliktāk, nekā esmu pelnījis. Šim cilvēkam ir zināms iemesls neieredzēt mani. Būšu atklāts. Kad biju daudz jaunāks un ļāvos jaunības neprātam, es Anglijā nejauši satiku viņa māti, spāņu skaistuli, kas nelaimīgā kārtā bija izgājusi pie šī cilvēka tēva, angļa, īsta āksta, kas izturējās pret viņu slikti. īsi sakot, dāma manī ieskatījās un es pieveicu viņas vīru divkaujā. Lūk, tāpēc šis nodevējs mani nīst.
   Kamēr viņš runāja, man likās, ka mana sirds vai plīsīs aiz niknuma. Visām savām nelietībām un apvainojumiem, ko biju no viņa dzirdējis, de Garsija pievienoja vēl vienu: viņš aptraipīja manas nelaiķes mātes godu.
   —   Tu melo, slepkava! — es iekliedzos, veltīgi pūlēdamies saraut virves, ar kurām biju sasiets.
   —    Ģenerāl, es lūdzu jūs pasargāt .mani pret šādiem apvainojumiem, — vēsi noteica de Garsija. — Ja gūsteknis būtu mana zobena cienīgs, es palūgtu jūs viņu uz kādu brīdi atraisīt, bet, cīnoties ar viņam līdzīgiem, mans gods būtu aptraipīts uz mūžiem.
   —    Neuzdrošinies vēlreiz apvainot spāņu kavalieri, — auksti noskaldīja Kortess, — citādi tev ar nokaitētām knaiblēm izraus mēli, tu pagānu suns! Bet jums, Sarseda, pateicos par atklātību. Ja jums uz dvēseles nav ļaunāku grēku kā šī mīlas dēka, man liekas, mūsu labais kapelāns Olmedo atbrīvos jūsu dvēseli no grēka. Bet mēs velti šķiežam vārdus un laiku. Šis cilvēks zina Kvautemoka un Montesumas dārgumu noslēpumu. Ja Kvautemoks un pārējie acteku augstmaņi nekā neteiks, tad vismaz viņu varēs piespiest runāt, jo visas spīdzināšanas, ko indiānis spēj paciest bez neviena, vaida, ātri atraisīs mēli šim baltajam pagānam! Ņemiet viņu, Sarseda, un klausieties: es uzticu viņu jūsu īpašām rūpēm. Vispirms lai viņš pamokās kopā ar citiem, bet pēc tam, ja izrādīsies stūrgalvīgs, nošķiriet spītnieku no pārējiem. Paņēmienu izvēli atstāju jūsu ziņā. Ja viņš atzīstas, pasauciet mani!
   —    Piedodiet man, ģenerāl, bet šis nav spāņu idalgo cienīgs uzdevums. Es esmu vairāk pieradis savus ienaidniekus caururbt ar zobenu un nevis plosīt tos ar knaiblēm, — pretojās de Garsija, bet es pamanīju, kā iegailējās viņa melnās acis, un spānieša liekulīgi aizvainotajā balsī saklausīju ļaunu prieka pieskaņu.
   —    Es to zinu, draugs, — atbildēja Kortess. — Bet ko lai dara? Man pašam tas nepatīk, tomēr citas izejas nav. Man ir nepieciešams zelts! Svētā dievmāt, šie nelieši jau kliedz, ka es esot to nozadzis, un šaubos, vai nolādētie indiāņi izdvesīs kaut vienu vārdu, lai cik lielas būtu viņu .mokas. Bet šis cilvēks zina visu, un es atdodu viņu jūsu rokās, jo jūs esat iepazinis viņa nelietības un tas nocietinās jūsu sirdi. Nesaudzējiet viņu. Atcerieties, — viņam ir jārunā!
   —    Jūs pavēlat, Kortes, un es paklausu, lai gan šis darbs nav man tīkams, bet ar vienu noteikumu: dodiet rakstisku pavēli!
   —   Tas tiks izdarīts nekavējoties, — atbildēja Kortess. — Bet pagaidām aizvediet gūstekni!
   —    Uz kurieni?
   —    Uz cietumu, kur viņš jau bija ieslodzīts. Viss jau sagatavots. Tur viņš sastaps savus draugus.
   Tad tika iesaukti kareivji, kas mani aizvilka atpakaļ uz cietumu. Mums atstājat istabu, de Garsija nokliedza, ka viņš tūlīt ieradīšoties.

29.nodaļa Spīdzināšana

   Papriekš mani neveda vis uz manu agrāko istabu, bet gan uz mazo blakus istabiņu, kur gulēja sargi. Šeit es ar saistītām rokām un kājām kādu laiku gaidīju, un mani apsargāja divi kareivji kailiem zobeniem rokās. Kamēr gaidīju, smakdams no bailēm un niknuma, aiz sienas bija dzirdamas sitienu skaņas un vaidi.
   Galu galā gaidīšana beidzās; durvis atvērās, un pa tām ienāca divi nežēlīga izskata tlakskalieši, kas, saķēruši mani aiz matiem un ausīm, aizvilka uz manu agrāko istabu.
   —    Nabadziņš! — es dzirdēju, ka, man garām ejot, viens spānietis teica otram. — Man žēl viņa, vienalga, vai viņš ir atkritējs vai ne. Tas ir asiņains darbs.
   Pēc tam durvis aiz mums aizvērās, un es atrados spīdzināšanas vietā. Istabā bija tumšs, jo pie loga režģa karājās kāda skranda, un vienīgi ogļu pannas atspīdums mazliet kliedēja tumsu. Atspīduma gaismā es saskatīju, ka istabas vidū stāvēja trīs rupji tēsti koka krēsli, no kuriem viens bija tukšs. Pārējos divos — kādas šausmas! — sēdēja pats acteku valdnieks Kvautemoks un viņam līdzās mūsu abu draugs Takubas kasiks. Viņi bija piesieti pie krēsliem, bet zem viņu kājām atradās ogļu pannas ar kvēlojošām oglēm. Aiz krēsliem bija novietojies pierakstītājs ar papīru un tintnīcu. Ap gūstekņiem savā briesmīgajā darbā rosījās tlakskalieši, kurus rīkoja divi spāņu kareivji.
   Pie trešā krēsla stāvēja vēl viens spānietis, kas pagaidām nepiedalījās nekur. Tas bija de Garsija.
   Man skatoties, viens no tlakskaliešiem pacēla ogļu pannu, satvēra Takubas kasika kailo kāju un piespieda to pie kvēlojošajām oglēm. Dažus acumirkļus valdīja klusums, pēc tam kasiks sāka dobji stenēt. Tad, pagriezies pret viņu, ierunājās Kvautemoks, un tikai nule es pamanīju, ka viņa viena kāja arī atradās uz kvēlojošajām oglēm.
   —    Ko tu vaidi, draugs? — ierunājās viņš stingrā balsī. — Es taču klusēju! Vai tad es atpūšos mīkstā gultā? Ņem ari šoreiz priekšzīmi no manis, draugs, un klusē savās ciešanās!
   Rakstvedis pierakstīja viņa vārdus, jo es izdzirdu, ka iečirkstējās spalva. Viņam rakstot, Kvautemoks
   pagrieza galvu un ieraudzīja mani. Viņa seja bija pelēka no sāpēm, bet, kad viņš uzrunāja mani, es izdzirdu joprpjām to pašu mierīgo, skaidro balsi, kas simtām reižu bija atskanējusi lielajā padomē.
   —    Tātad tu arī esi šeit, mans draugs teul? — viņš sacīja. — Es cerēju, ka tevi viņi būs saudzējuši. Nu tu redzi, kā spāņi tur savu vārdu. Malincins zvērēja izturēties pret mani ar godu un cieņu. Lūk, viņš arī parāda man godu — manām kājām ar kvēlojošām oglēm un manai miesai ar nokaitētām knaiblēm. Viņi domā, ka mēs esam noglabājuši bagātības, un grib izraut no mums šo noslēpumu. Bet tu taču zini, ka tie ir meli. Ja mums būtu bagātības, vai tad mēs paši labprāt neatdotu tās saviem uzvarētājiem, Kesalkoatla dievišķīgajiem dēliem? Tu taču zini, ka mums nav palicis nekā, izņemot mūsu pilsētu drupas un mūsu tuvinieku pīšļus. — Un Kvautemoks spēji apklusa, jo viens no nešķīsteņiem, kas viņu spīdzināja, viņam iesita pa muti, kliegdams:
   —    Klusē, suns!
   Bet es jau biju sapratis un dvēseles dziļumos nozvērējos, ka drīzāk miršu, nekā izdošu sava brāļa noslēpumu. Šī bija pēdējā uzvara, ko Kvautemoks varēja gūt, slēpdams no alkatīgajiem spāņiem savu zeltu, un vismaz manis dēļ tā viņam nebūs jāzaudē. Tā es zvērēju, un visai drīz mans zvērests bija lemts pārbaudei — pēc de Garsijas mājiena tlakskalieši sagrāba mani un piesēja pie trešā krēsla. Pēc tam de Garsija noliecās man pie auss un sāka čukstēt spāniski:
   —    Likteņa ceļi ir neizdibināmi, brālēn Vingfīld. Tu dzinies man pakaļ pa visu pasauli, mēs tikāmies ne vienu reizi vien, un ikreiz tev par nelaimi. Uz vergu kuģa man likās, ka es tikšu no tevis vaļā. Es cerēju, ka jūrā tevi aprīs haizivis, bet tu, mans vajā- tāj, allaž kaut kā izglābies. Kad es to uzzināju, es nožēloju, bet tagad gan vairs ne, jo zinu, ka tiki taupīts šai dienai. Diez vai tev šoreiz izdosies izbēgt, brālēn Vingfīld, un es ceru, ka mēs pavadīsim kopā ar tevi dažas patīkamas dienas, iekams šķiramies. Es būšu pret tevi laipns. Izvēlies pats, ar ko mums sākt. Diemžēl izvēle nav tik plaša, kā mēs to gribētu; Svētā Tiesa vēl nav ieradusies šeit ar saviem žēlsirdīgajiem rīkiem, bet es papūlējos, cik vien spēju. Šie puiši nekā nejēdz šajā mākslā: viņu iztēle beidzas jau ar kvēlojošām oglēm. Man, kā redzi, ir vairāk iespēju, — un de Garsija norādīja uz dažādajiem moku rīkiem. — Tātad, ko tu izvēlies? Skrūvi, mezglaino virvi, knaibles vai pannu? Nē, pannu mēs pataupīsim.
   Es neatbildēju, nolēmis neteikt ne vārda, neizdot ne skaņas, vienalga, ko ar mani darītu.
   —   Ļauj man padomāt, ļauj padomāt, — turpināja de Garsija, glaudīdams savu bārdiņu. — Ahā, rokā gan! Ei, vergi, šurp!
   Es negribu ne atdzīvināt savas ciešanas, ne arī, aprakstot to, kas notika, lasītāja dvēselē modināt tādas pašas šausmas, kādas pārņēma mani. Pietiks, ja teikšu, ka šis sātans, tlakskaliešiem palīdzot, vairāk nekā divas stundas izrīkojās ar mani pēc sava neģēlīgā prāta. Viņš izmēģināja visādus spīdzināšanas paņēmienus ar tādu prasmi un izdomu, kas diez vai ir pārspējama. Kad es lāgiem zaudēju samaņu, mani tūdaļ atdzīvināja, uzgāžot aukstu ūdeni vai lejot mutē degvīnu. Un tomēr es ar lepnumu varu teikt, ka šajās divās drausmīgajās stundās, lai cik briesmīgas arī, bija manas mokas, es neizdvesu nevienu vaidu un neizrunāju nevienu vārdu — ne labu, ne ļaunu.
   Bet man nebija jācieš tikai miesīgas mokas vien. Mans ienaidnieks bez mitas ņirgājās par mani ar dzēlīgiem vārdiem, kas plosīja manu dvēseli tāpat kā moku rīki un karstās ogles manu miesu. Beidzot de Garsijas spēki izsīka, un, nolamājis mani par spītīgu angļu cūku, viņš pārtrauca spīdzināšanu. Šai brīdī ar asinīm slacītajā istabā ienāca Kortess un līdz ar viņu Marina.
   —    Nu kā? — bezrūpīgi pajautāja Kortess, lai gan viņa seja, ieraugot visas šausmas, nobālēja. «
   —   Takubas kasiks atzinās, ka zelts noslēpts viņa dārzā, — atbildēja pierakstītājs, ieskatījies savā papīrā. — Abi pārējie nav teikuši ne vārda, ģenerāl.
   Es izdzirdu Kortesu nomurminām:
   —    Kas par vīrišķīgiem ļaudīm!
   Pēc tam viņš skaļi pavēlēja:
   —    Rīt aiznesiet kasiku uz dārzu, kuru viņš minēja. Lai parāda, kur atrodas zelts. Bet šos divus šodien atstājiet mierā! Varbūt viņi pa nakti nāks pie prāta. Es ceru, ka tas tā būs, ceru viņu pašu labā!
   Kortess atkāpās telpas attālākajā kaktā un sāka apspriesties ar Sarsedu un citiem bendēm, atstājot Marinu vaigu vaigā ar mani un Kvautemoku. Kādu brīdi viņa, gandrīz vai šausmu pārņemta, raudzījās princī, bet tad viņas skaistajās acīs pazibēja dīvaina uguns un viņa klusu uzrunāja to acteku mēlē:
   —    Vai tu atminies, Kvautemok, kā tu reiz atgrūdi mani tur, Tavasko, un ko es tev toreiz teicu? — ka tikšu godā tev par spīti. Redzi, viss ir noticis tieši tā, un pat vēl vairāk — raugi, kur tu esi nonācis! Vai tu nenožēlo šo tālo dienu, Kvautemok? Es nožēloju, lai gan citas sievietes manā vietā, ieraudzījušas tevi nelaimē, tikai priecātos.
   —    Nekrietnā, — atbildēja Kvautemoks aizsmacis, — tu esi nodevusi savu dzimteni un novedusi mani līdz kaunam un mocī-
   243 16*
   bām. Ja nebūtu tevis, droši vien viss būtu bijis citādi. Jā, es nožēloju, es patiesi nožēloju, ka nenogalināju tevi. Bet lai tavs vārds kļūst par apkaunojošu lamu vārdu godīga cilvēka mutē, lai tava dvēsele ir nolādēta uz mūžiem un lai pirms nāves arī tu piedzīvotu negoda un nodevības rūgtmi! Tavs pareģojums ir piepildījies, un tāpat piepildīsies manējais!
   Marina, to dzirdēdama, trīsot novērsās un kādu brīdi nevarēja dabūt pār lūpām ne vārda. Tad viņas skatiens pievērsās man, un viņa sāka raudāt.
   —    Nabadziņš, — viņa nomurmināja, — mans nabaga draugs!…
   —    Neraudi par mani, Marina, — es atsaucos acteku valodā. — Ko dod tavas asaras? Labāk palīdzi man, ja tas ir tavā varā!
   —   Ai, kaut es varētu! — viņa elsoja, pagriezās un izskrēja ārā. Kortess viņai tūdaļ sekoja.
   Mums atkal tuvojās spāņi. Viņi pacēla Kvautemoku un Takubas kasiku un aiznesa, jo tie nespēja paiet un kasiks turklāt bija nemaņā.
   —    Dzīvo sveiks, teul! — Kvautemoks man sacīja, kad viņu nesa garām. — Tu patiesi esi drošsirdīgs cilvēks, īsts Kesalkoatla dēls. Lai dievi tev reiz atmaksā par visu, ko tu esi izcietis manis un manas tautas labā, — es tev atmaksāt nespēju.
   Tad viņu iznesa ārā, un tā bija pēdējā reize, kad es dzirdēju Kvautemoku runājam.
   Es paliku viens kopā ar tlakskaliešiem un de Garsiju, kas atkal sāka ņirgāties:
   —    Vai neesi mazliet noguris, mans draugs Vingfīld? Nekas, katrs iesākums ir grūts. Nakts miegs tevi atspirdzinās, un no rīta tu pamodīsies kā no jauna piedzimis. Tu droši vien domā, ka ļaunākais jau aiz muguras. Nejēga, tas ir tikai sākums. Tu, saprotams, iedomājies, ka tava spītība mani saniknos? — Tu atkal kļūdies! Es lūdzu dievu, kaut tikai tu nesāktu runāt, draudziņ! Esmu ar mieru atteikties no apslēptā zelta daļas, kas man pienākas, lai tikai varētu pavadīt kopā ar tevi vēl pāris šādu dieniņu! Man vēl par daudz ko ar tevi jānorēķinās, un tagad es zinu, kā to izdarīt. Ir vairāki ceļi, kā ievainot vīrieti, — ne jau nu tikai spīdzinot viņa miesu. Piemēram, kad gribēju atriebt tavam tēvam, es satriecu viņu, nogalinot sievieti, kuru viņš mīlēja, un nu ir pienākusi tava reize. — Tu, protams, brīnies, kas gan man ir prātā. Labi, es tev to pateikšu. Liekas, tu pazīsti kādu dižciltīgu actekieti no valdnieku dzimtas, vārdā Otomi?
   —    Otomi? Kas noticis ar viņu? — es iekliedzos, pirmoreiz atverot muti, jo bailes par viņu bija briesmīgākas nekā visas pārciestās mokas.
   —     Ai, kāda veiksme! Beidzot esmu atradis paņēmienu, kā piespiest tevi runāt. Rīt pat tu man čalosi kā strautiņš! Bet paņēmiens ir pavisam vienkāršs. Otomi, Montesumas meita un, starp citu, visai apburoša sieviete, pēc pagānu paražām ir tava sieva, brālēn Vingfīld. Es zinu visu šo stāstu. Bet viņa ir manā varā, un es tev to pierādīšu. Tūlīt viņu atvedīs šurp, un tad jūs varēsiet viens otru mierināt. Vai dzirdi, suns, rīt viņa sēdīsies tavā vietā, un tavu acu priekšā viņai būs jāizcieš viss, ko šeit izcieti tu. Un tad tu man sāksi runāt pavisam aši, tikai tad varbūt būs jau par vēlu!
   Pirmoreiz pa visu laiku es sabruku un sāku lūgties no sava briesmīgākā ienaidnieka žēlastību.
   —     Saudzē viņu! — es ievaidējos. — Dari ar mani, ko vēlies, bet viņu saudzē! Tev taču ir sirds, pat tev, jo tu esi cilvēks. Tu nekad to nedarīsi, un Kortess to nepieļaus.
   —     Kortess? — iesmējās de Garsija. — Kortess nekā neuzzinās, kamēr viss nebūs galā. Man ir viņa rakstiska pavēle izmantot jebkurus līdzekļus, lai izdabūtu no tevis atzīšanos. Spīdzināšana nav līdzējusi, tātad atliek tikai šis te paņēmiens. Bet tu mani acīmredzot slikti pazīsti. Tev ir zināms, kas ir naids, jo tu mani neieredzi. Nu tad zini, palielini savu naidu desmitkārt, un tad tev būs skaidrs, kā es nīstu tevi. Es nīstu tevi asiņu dēļ, kas rit tavās dzīslās, es nīstu tevi tāpēc, ka tev ir mātes acis, bet vēl vairāk es nīstu tevi pašu. Vai tu mani, spāņu kavalieri, nepiekāvi ar nūju kā suni! Vai tad mani spēj kaut kas aizkavēt tagad, kad varu sātināt savu naidu? Lai arī tu esi drosmīgs cilvēks, tu varbūt šobrīd saproti, ko nozīmē bailes, un esi iepazinis to mokas. Tagad es gribu būt atklāts, Tomas Vingfīld: es baidos no tevis. Kad satiku tevi pirmoreiz, es izbijos, jo man bija savi iemesli, un tikai tāpēc es centos tevi nogalināt. Laiks ritēja, bet es baidījos aizvien vairāk un vairāk, tā ka lāgiem nevarēju gulēt, neskaidro šausmu vajāts, kuras tu man iedvesi. Tevis dēļ es bēgu no Spānijas, tevis dēļ es daudzās kaujās izturējos kā gļēvulis. Mūsu divcīņā man allaž ir veicies, bet man tomēr jāsaka, ka es joprojām baidos no tevis. Ja es varētu, es nogalinātu tevi tūlīt, bet tad mani sāktu vajāt tavs rēgs, tāpat kā mani vajā tavas mātes rēgs, un bez tam man vajadzētu par tevi atbildēt Kortesam. Bailes, brālēn Vingfīld, ir cietsirdības māte, un bailes man liek būt nežēlīgam pret tevi. Es zinu, ka tu, dzīvs vai miris, galu galā mani uzveiksi, bet tagad ir mana stunda, un, kamēr tu vai tie, kas tev ir dārgi, vēl elpo, es veltīšu visu savu dzīvi tam, lai novestu tevi vai tavus tuviniekus līdz kaunam, pazemojumam un nāvei, tāpat kā es novedu nāvē tavu māti, brālēn, kaut arī man tas bija jādara paša dzīvības glābšanai. Kāpēc gan man to nedarīt? Man tik un tā nav piedošanas — padarīto neizlabosi!
   Tu dzinies man pakaļ, lai atriebtu, un agri vai vēlu no tavas rokas vai ar tavu palīdzību šī atriebība nāks pār manu galvu. Taču pagaidām esmu uzvarētājs, un es to izmantošu, kaut arī man tāpēc būtu jāpazemojas līdz šādam miesnieka cienīgam darbam! — un, pēkšņi pagriezies, viņš atstāja telpu.
   No vārguma un sāpēm es zaudēju samaņu. Kad atģidos, es jutu, ka neesmu vairs saistīts un guļu kādā gultā, bet pār mani noliekusies sieviete, kas, čukstot žēluma un mīlas vārdus, apkopa mani.
   Bija jau nakts, bet istabā dega gaismeklis, un tā mirgā es saskatīju, ka šī sieviete bija Otomi. Viņa vairs neizskatījās nomocīta un novārgusi, bet gandrīz vai tikpat brīnišķīga kā ilgi pirms aplenkuma un bada dienām.
   —    Otomi, tu šeit! — es izdvesu ar savainotajām lūpām un ievaidējos, jo līdz ar apziņas atgriešanos atmiņā atausa de Garsijas draudi.
   —   Jā, mīļotais, tā esmu es, — čukstus atsaucās Otomi.— Šie velni man atļāva tevi apkopt. Cik briesmīgi, ka man jāredz tevi tādās mokās un es nespēju tevi atriebt! … — un viņa sāka raudāt.
   —    Klusu! Klusu! Vai mums ir kaut kas ēdams?
   —    Cik vien vēlies. To atnesa kāda sieviete no Marinas.
   —    Dod man paēst, Otomi!
   Viņa sāka mani ēdināt, un pamazām nogurums pārgāja, lai gan manu nabaga miesu joprojām plosīja briesmīgas sāpes.
   —    Paklausies, Otomi, vai tu de Garsiju esi redzējusi?
   —    Nē. Pirms divām dienām mani nošķīra no manas māsas Teč- višpo un citām sievietēm, bet ar mani apgājās labi, un es neesmu redzējusi neviena spānieša, ja neskaita kareivjus, kas atveda mani šurp. Viņi sacīja, ka tu esot slims, bet es nevarēju iedomāties, kas tā par slimību! . . .
   Un viņa atkal sāka raudāt.
   —   Tomēr kāds tevi bija redzējis un pastāstījis, ka tu esi mana sieva.
   —   Tas ir iespējams, — atbildēja Otomi. — To zina visi acteku karavīri, un tāpēc tādu noslēpumu noglabāt nav iespējams. Bet kālab viņi tevi tā mocīja? Vai tālab, ka tu cīnījies pret viņiem?
   —    Yai mēs esam vieni? — es iejautājos.
   —    Ārpusē stāv sargi, bet istabā mēs esam vieni.
   —    Tad pieliecies man tuvāk, es tev kaut ko pateikšu.
   Kad es viņai visu pastāstīju, Otomi pielēca kājās un kvēlojošām acīm, spiežot roku pie sirds, sacīja:
   —    Es mīlēju tevi arī agrāk, bet tagad mīlu vēl stiprāk, ja vien tas ir iespējams. Kas vēl spētu izciest līdzīgas ciešanas un saglabāt uzticību zvērestiem un uzvarētajiem? Lai slavēta diena, kad es pirmoreiz ieraudzīju tavu seju, tu, mans vīrs, uzticamākais no visiem! Bet kur ir tie, kas uzdrošinājās ar tevi tā apieties? Taču tagad tas ir aiz muguras, un es kopšu tevi, līdz tu izveseļosies. Noteikti tas viss ir galā, jo citādi taču viņi nebūtu ielaiduši mani pie tevis!
   —    Ak vai, Otomi, man tev jāsaka, ka vēl nekas nav galā!
   Aizlūzušā balsī es turpināju stāstījumu un, tā kā man nebija
   citas izejas, paskaidroju Otomi, kāpēc viņa atvesta šurp. Otomi klausījās manī, nebilstot ne vārda, vienīgi viņas lūpas zaudēja sārtumu.
   —    Patiešām, šie teuli pārspēj mūsu priesterus, — viņa ierunājās, kad biju beidzis.— Priesteri spīdzina un upurē cilvēkus dieviem par slavu, bet nevis zelta un slepena naida vārdā. Bet tagad, dārgais, dod padomu, ko tālāk darīt! Droši vien tev ir kas prātā?
   —    Man nav padoma, ko es uzdrošinātos dot, — es smagi nopūtos.
   —    Tu esi kā kautra meitene, kas neuzdrīkstas atzīties mīlestībā, kas viņā kvēlo, — noteica Otomi ar skumju un lepnu smaidu. — Labi, es pateikšu tavā vietā. Tu domā, ka šonakt mums jāmirst.
   —    Jā, — es atbildēju. — Vai nu mirt tūlīt, vai arī rīt piedzīvot apkaunojumu un mokas un tomēr pēc tam mirt — citas izvēles mums nav. Tā kā dievs mums nepalīdz, mums pašiem jāpalīdz sev.
   —    Dievs? Nav nekāda dieva! Bija laiks, kad es, vīlusies savas tautas dievos, pievērsos jūsējam. Bet tagad es noliedzu un noraidu to! Vai žēlsirdības dievs, kuram tu tici, pieļautu kaut ko līdzīgu? Tu, mans vīrs, esi mans dievs, un tikai tevi es pielūdzu. Nepiesauksim tos, kuru nav vai kuri, ja arī ir, tik un tā nedzird mūsu vaidus un neredz mūsu ciešanas. Tāpēc paļausimies tikai paši uz sevi. Rau, kur guļ virve. Pie loga ir režģis. Acumirklis — un mēs aizlidosim aiz saules, projām no teulu cietsirdības vai, arī aizmigsim uz mūžiem. Bet pagaidām mums vēl ir laiks. Parunāsimies mazliet! Nez vai viņi atsāks spīdzināšanu pirms rītausmas, bet, gaismai austot, mēs jau būsim tālu.
   Cik nu man to atļāva sāpes, mēs sarunājāmies — pieminējām mūsu pirmo tikšanos, atcerējāmies, kā Otomi tika atdota man, dievam Teskatlipokam, Pasaules Dvēselei, par sievu, atsaucām atmiņā dienu, kad gulējām līdzās uz ziedokļa, mūsu īstās kāzas, Tenočtitlanas aplenkšanu un mūsu pirmdzimtā nāvi. Tā mēs kavējāmies atmiņās vēl pāris stundu pēc pusnakts. Tad iestājās klusums. Beidzot Otomi ieteicās lēnā un svinīgā balsī:
   —    Draugs, tevi plosa sāpes, un es esmu nogurusi. Ir laiks darīt to, kas jādara. Mūsu liktenis ir bēdīgs, bet mūs gaida atpūta. Es pateicos tev, draugs, par tavu maigumu, taču vēl vairāk pateicos par uzticību manai dzimtai un manai tautai. Vai man sagatavot visu mūsu pēdējam cejojumam?
   —    Dari to, — es atbildēju.
   Otomi piecēlās un sāka darboties ap virvēm. Drīz vien viss bija sakārtots. Nāves stunda bija klāt.
   —    Tev man jāpalīdz, Otomi, — es palūdzu. — Es pats nevaru paiet.
   Viņa pacēla mani ar savām spēcīgajām, maigajām rokām un nostādīja uz ķebļa zem loga režģiem. Pēc tam viņa man aplika ap kaklu cilpu, nostājās līdzās un uzmauca otru cilpu sev kaklā. Svinīgajā klusumā mēs saskūpstījāmies, jo pateikts jau bija viss.
   —    Par ko tu domā šai acumirklī? Par mani un par mūsu mirušo bērniņu vai arī par tālo aizjūras meiteni? Nē, neatbildi! Es biju laimīga savā mīlestībā — un ar to pietiek. Tūlīt mūsu mīlestība izbeigsies reizē ar mūsu dzīvību. Man tas ir pa prātam, bet es skumstu par tevi. Saki, vai man atgrūst ķebli?
   —    Jā, Otomi, jo mūsu vienīgā cerība ir nāve. Es nevaru nodot Kvautemoku un nespēju dzīvot, lai redzētu tavu kaunu un mokas.
   —    Noskūpsti mani vēl pēdējo reizi!
   Mēs vēlreiz saskūpstījāmies, un Otomi jau gribēja pagrūst ķebli, kad durvis atvērās un tūlīt atkal ātri aizcirtās. Mūsu priekšā stāvēja šķidrautā tinusies sieviete ar lāpu vienā un kādu saini otrā rokā. Ieraudzījusi mūs un sapratusi mūsu drausmīgo nodomu, viņa metās pie mums.
   —    Ko jūs darāt? — viņa kliedza, un es pazinu Marinas balsi. — Vai tu esi prātu zaudējis, teul?
   —    Kas ir tā, kas tevi tik labi pazīst un negrib ļaut mums mierīgi nomirt? — jautāja Otomi.
   —    Es esmu Marina, — atbildēja aizplīvurotā sieviete. — Es atnācu jūs glābt, ja vien to spēšu.

30.nodaļa Bēgšana

   Otomi noņēma cilpu sev no kakla un, nolēkusi no ķebļa, stāvēja Marinas priekšā.
   —    Ak tu esi Marina? — viņa iesāka auksti un lepni. — Un tu esi atnākusi mūs glābt, tu, kas esi atnesusi postu savai dzimtenei, iedzinusi tūkstošiem tās bērnu nāvē, kaunā un mokās. Ja notiktu pēc mana prāta, es gan atteiktos no tavas palīdzības un labāk glābtos tā, kā es to taisījos darīt.
   Tā runāja Otomi, un nekad vēl viņa nebija izskatījusies tik karaliska, kā atsakoties no pēdējās iespējas glābties tikai tādēļ, lai varētu izteikt visu savu nicinājumu tai, ko viņa uzskatīja par nodevēju un kas tāda arī bija, jo bez Marinas palīdzības un saprāta Kortess nekad nebūtu iekarojis Anavaku.
   Es nodrebēju, dzirdot Otomi niknos vārdus, jo par spīti visām pārciestajām mokām man, kas pirms desmit sekundēm bija stāvējis uz nāves sliekšņa, dzīvība joprojām vēl bija mīļa. Droši vien Marina tūliņ aizies un atstās mūs savam liktenim. Bet tas nenotika. Juzdama Otomi nicinājumu, viņa sarāvās un sāka trīsēt pie visām miesām.
   Kad viņas tā stāvēja šai moku kambarī viena otrai pretī, viņu abu atšķirīgā pievilcība pauda dīvainu kontrastu, un dīvaina šķita arī drosme, kāda piemita karaliskās dzimtas sievietei, kurai draudēja kaunpilna nāve vai pat vēl kaunpilnāka dzīve, viņas pārākums pār šo indiāņu meiteni, ko liktenis uz acumirkli bija pacēlis pāri princesei turpat vai zvaigžņu augstumā.
   —    Pasaki, princese, — vaicāja Marina savā maigajā balsī, — kāpēc tu, ja nostāsti ir patiesi, pati nogūlies uz ziedokļa līdzās šim te baltajam cilvēkam?
   —    Tāpēc, ka es viņu mīlu, Marina.
   —    Un šī paša iemesla dēļ arī es, Marina, noliku savu godu uz cita ziedokļa, šī paša iemesla dēļ es vērsos pret saviem tautas brāļiem — es mīlu citu cilvēku, tādu pašu, kāds ir šis. Tikai aiz mīlas uz Kortesu es palīdzēju viņam, un tāpēc nenievā mani. Lai tava mīlestība attaisno manējo,
   jo mums, sievietēm, mīlestība ir viss. Es zinu, ka esmu grēkojusi un, bez šaubām, reiz saņemšu par to pelnītu sodu.
   —    Un tam jābūt smagam sodam, — piebilda Otomi. — Mana mīlestība nevienam nav nesusi ļaunu, bet šeit tu redzi tikai vienu graudu no bagātās ražas, ko devusi tavējā. Šai krēslā tavs saimnieks Kortess spīdzināja valdnieku Kvautemoku, lai gan bija zvērējis parādīt viņam cieņu. Bet šinī te, līdzās viņam, sēdēja mans vīrs un tavs draugs teuls, kuru Kortess atdeva viņa niknākā ienaidnieka de Garsijas jeb Sarsedas rokās. Paraugies, ko Sarseda izdarījis ar viņu! Ai nē, nenovērsies, tu žēlsirdīgā, paskaties uz viņa seju, uz brūcēm galvā, kas cirstas ar mezglainu virvi, uz saplosīto krūti un uz čulgām klāto kāju. Padomā, cik tālu mēs esam novesti, ja abi esam gatavi mirt šeit kā suņi: viņš, mans vīrs, nespēdams pārdzīvot to, ka arī es tikšu spīdzināta, bet es — tāpēc, ka Montesumas meita, otomi cilšu princese, nevar pārciest šādu kaunu, — tad jau labāk nāve! Bet tas ir tikai viens grauds no tavas ražas, tu nicināmā nodevēja, no posta un nāves ražas, ko tu redzi tur, Tenočtitlanas drupās. Ja notiktu mana griba, es labāk simtkārt mirtu, nekā saņemtu glābiņu no rokām, ko apslacījušas manas tautas asinis, kas kādreiz bija arī tavējās! .. .
   —   Ai, klusē, lūdzama klusē, — iestenējās Marina, aizsedzot seju ar rokām, it kā viņai būtu nepanesami raudzīties princesē.
   —    Izlietu ūdeni vairs nesasmelsi, tāpēc nevairo manas sirdsapziņas ēdas. Bet ko tu teici? Tevi, princesi Otomi, atveduši, lai spīdzinātu?
   —    Tieši tā, turklāt vēl mana vīra acu priekšā! Bet kāpēc tad Montesumas meitai, otomi tautas princesei, lai ietu secen Anavakas valdnieka liktenis? Ja viņu nepaglābj tas, ka viņa ir sieviete, tad ko gan viņai var dot zaudētais stāvoklis?
   —    Es zvēru, ka Kortess par to nekā nezina! — izsaucās Marina.
   —    Uz visu pārējo viņu piespieda kareivju nemitīgās klaigas. Viņi izsaka dzēlīgas piezīmes, ka Kortess esot nozadzis zeltu, lai gan viņš to nemaz nav atradis. Bet šajā pēdējā ļaundarībā viņš nav vainīgs!
   —    Tad lai pajautā savam rokaspuisim Sarsedam.
   —    Sarsedam es par šiem draudiem atmaksāšu, ja vien tas būs manos spēkos, to es tev solu, princese. Bet laiks negaida. Es atnācu šurp ar Kortesa ziņu, lai pamēģinātu uzzināt no teula, tava vīra, Montesumas bagātību noslēpumu. Mūsu abu draudzības vārdā esmu gatava kļūt par nodevēju un palīdzēt viņam un tev bēgt. Vai jūs tiešām atsakāties no manas palīdzības?
   Otomi klusēja. Un tad pirmoreiz ierunājos es:
   —      Nē, Marina, mani nepavisam nevilina šāds zagļa liktenis — mirt ar cilpu kaklā, ja vien iespējams no tā izvairīties, bet kā to var izdarīt?
   —    Taisnību sakot, izredzes ir vājas, teul, bet es domāju, ka, izkļuvuši no šī cietuma, jūs varētu tikt projām pārģērbušies. Līdz ausmai reti kāds vairs staigās apkārt, un no tiem pašiem lielākā daļa nebūs tik vērīgi, lai pamanītu cilvēkus vai ko citu. Rau, es atnesu tev spāņu kareivja apģērbu. Tu esi melnīgsnējs, un puskrēslā tevi viegli noturēs par spānieti. Princesei, tavai sievai, es dabūju citu tērpu — man gan ir kauns to piedāvāt — bet tas ir vienīgais, kas šai stundā nepiesaistīs uzmanību. Bez tam es atnesu arī zobenu, teul, kuru tev atņēma, lai gan zinu, ka kādreiz tam bijis cits īpašnieks.
   Vēl runājot, Marina atraisīja savu saini, kurā atradās tērpi un zobens, tas pats, ko biju atņēmis spānietim Bernalam Diasam «bēdu nakts» asinspirtī. Vispirms Marina izvilka sieviešu drānas un sniedza tās Otomi. Es ieraudzīju sarkandzelteno tērpu, kādu valkā tikai zināmas indiāņu sievietes, kas pavada karaspēku. Otomi, ieraudzījusi to, satrūkās:
   —    Skuķe, tu aiz pārpratuma esi atnesusi man pati savu apģērbu, — viņa noteica mierīgi, bet tā, ka viņas iedzimtā mežones daba atklājās vairāk, nekā viņa parasti to izrādīja. — Vismaz es nevaru valkāt šādu tērpu.
   —     Tas nu ir par daudz! — atbildēja Marina, beidzot sadusmodamās un pūlēdamās apvaldīt asaras. — Es aizeju, — un viņa sāka vīstīt kopā drānas.
   —    Piedod viņai, Marina, — es steidzīgi sacīju, jo vēlēšanās bēgt auga manī ar katru brīdi. — Bēdas padarījušas Otomi tik skarbu. — Tad, pagriezies pret Otomi, es piebildu:
   —    Es lūdzu tevi, esi laipnāka, mīļā, ja ne sevis, tad kaut vai manis dēļ. Marina ir mūsu vienīgā cerība.
   " — Kaut viņa būtu ļāvusi mums mierīgi nomirt! Labi, lai notiek, tevis dēļ es uzvilkšu šo staigules tērpu. Bet kā mēs izkļūsim no šejienes un pēc tam no nometnes? Vai durvis mums tiks atvērtas un vai sargi būs projām? Un, ja mēs tiksim tiem garām, vai tad tu varēsi paiet, dārgais?
   —     Durvis netiks atvērtas, princese, — atbildēja Marina, — tie, kas gaida ārpusē, raudzīsies, lai tās tiktu aizslēgtas, tiklīdz es būšu izgājusi pa tām. Bet no sargiem nebūs jābaidās, ticiet man. Lūk, šim logam ir tikai koka režģi, — zobens ātri tiks galā ar tiem. Bet, ja jūs pamanīs, tad tev, teul, jāizliekas par piedzērušos karavīru, kuru kāda sieviete ved uz viņa vienību. Kas būs tālāk, par to man nav ne jausmas. Zinu tikai vienu — jūsu abu dēļ es uzņemos lielas briesmas, jo man nebūs viegli remdināt Kortesa dusmas, ja atklāsies, ka esmu jums palīdzējusi. Tagad, kad karš ir beidzies, — viņa nopūtās, — es viņam vairs neesmu tik ļoti vajadzīga kā agrāk.
   —    Es varu paiet, lecot uz labās kājas, — es sacīju. — Mums jāpaļaujas tikai uz likteni. Sliktākas balvas par tām, ko esam jau saņēmuši, nav vairs gaidāmas.
   —    Lai notiek tā, teul, un paliec sveiks! Es nedrīkstu ilgāk kavēties. Vairāk es neko arī nevaru darīt. Lai tava laimīgā zvaigzne tevi vada un aizved drošībā, un, ja mums nekad vairs neiznāks tikties, es lūdzu tevi, domā par mani labi, jo pasaulē ir daudzi, kas nākotnē domās citādi.
   —    Dzīvo sveika, Marina, — es atbildēju, un viņa aizgāja.
   Mēs dzirdējām, kā durvis aiz viņas aizvērās un nestuvju nesēju
   balsis pamazām izgaisa tālumā. Pēc tam viss apklusa. Otomi vēl kādu brīdi paklausījās pie loga, taču likās, ka sargi aizgājuši. Kāpēc un uz kurieni, to es līdz šim vēl nezinu. Dzirdama bija vienīgi uzdzīvotāju aurēšana tālu nometnē.
   —    Un tagad pie darba! — es teicu Otomi.
   —    Kā vēlies, dārgais. Bet es baidos, ka tam nav nekādas jēgas. Es neticu šai sievietei. Būdama neuzticama visās lietās, viņa, bez šaubām, nodos arī mūs. Bet ļaunākajam gadījumam tev tagad ir zobens, un tu varēsi to likt lietā.
   —    Tas nav svarīgi, — es iebildu. — Mūsu nožēlojamais stāvoklis nevar kļūt ļaunāks, un dzīvē nav nekā briesmīgāka par spīdzināšanu un nāvi, bet tas viss mums jau ir dots.
   Es apsēdos uz ķebļa un, tā ka manas rokas bija palikušas neievainotas un stipras, sāku ar aso zobenu kapāt koka režģa spraišļus, sacērtot tos citu pēc cita, līdz izveidojās pietiekami plats robs, pa kuru bija iespējams izspraukties. Kad tas bija padarīts, pie kam pa visu šo laiku mūs neviens netraucēja, Otomi ietērpa mani Marinas atnestajā spāņu karavīra apģērbā, jo pats saviem spēkiem es to nevarētu izdarīt. Nav iespējams izstāstīt, kādas mokas es pārcietu, ,it īpaši velkot garo spāņu zābaku savā apdedzinātajā kājā. Vairākkārt metu mieru, pārliekot, vai labāk nebūtu mirt nekā ciest tik drausmīgas mokas. Beidzot biju galā, un tagad princesei bija jāapģērbj sarkandzeltenais, apkaunojošais tērps, kas godīgai indiānietei šķita briesmīgāks par nāvi. Man likās, ka Otomi izjuta vēl lielākas ciešanas nekā es, lai gan tās bija cita rakstura, jo viņas lepnajai sirdij šis tērps bija īsts Nesa krekls. [33]
   Beidzot viņa bija gatava un, gorīdamas mana priekšā, ar izsmieklu iejautājās:
   —    Lūgtum, kareivīt, vai es neizskatos braši?
   —    Beidz muļķoties! — es viņu pārtraucu. — Uz spēles ir mūsu dzīvības, un kāda gan nozīme tam, kā esam ģērbušies?
   —    Liela nozīme, dārgais! Bet tev, vīrietim un svešzemniekam, to nesaprast. Tagad es izlīdīšu pa logu, un tu seko man, ja vien vari, bet, ja ne, atgriezīšos pie tevis, un mēs izbeigsim šo masku spēli.
   Otomi ātri izkļuva cauri spraugai, jo viņa bija spēcīga un veikla kā ocelots. [34] uzkāpis uz ķebļa, es sāku rausties uz priekšu, cik nu vien to atļāva mani ievainojumi. Beidzot uzmetos uz palo- das un karājos kā nosprādzis kaķis, līdz Otomi pārvilka mani tai pāri un mēs abi nokritām zemē. Es gulēju vaidēdams. Otomi piecēla mani kājās, pareizāk gan kājā, jo es varēju nostāties tikai uz vienas kājas, un mēs pavērāmies apkārt. Nekur nebija ne dzīvas dvēseles, un uzdzīves troksnis bija norimis. Popokatepetla virsotne jau sārtojās pirmajos saules staros. Pār ieleju ausa gaisma.
   —    Uz kurieni? — es jautāju.
   Otomi, viņas māsai, Kvautemoka sievai, un citām acteku sievietēm bija atļauts brīvi staigāt pa nometni, un viņa kā jau visi indiāņi lieliski spēja iegaumēt ceļu, pa kuru kaut reizi bija gājusi, pat ja tas būtu bijis vismelnākajā nakts tumsā.
   —    Uz dienvidu vārtiem! — viņa čukstēja. — Varbūt tagad, kad kaujas beigušās, tie nav apsargāti. Vismaz šo ceļu es zinu.
   Mēs sākām iet. Balstīdamies uz Otomi pleca, es lēcu uz vienas kājas, un tā ar lielām grūtībām nogājām kādus trīssimt jardus, nevienu nesatiekot. Bet tad laime mūs pameta, jo, pagriezušies ap kādas mājas stūri, sadūrāmies vaigu vaigā ar trim kareivjiem, kas vairāku indiāņu kalpu pavadībā pēc nakts uzdzīves atgriezās savās barakās.
   —    Kas tur nāk? — kliedza pirmais no viņiem. — Kā tevi sauc, draudziņ?
   —   Arlabunakt, brālīt, arlabunakt! — es atbildēju spāņu valodā aizsmakušā dzērāja balsī.
   —    Labrīt, tu gribi teikt, — iesmējās kareivis, jo gaisma jau bija uzaususi. — Kā tevi sauc? Man tava seja nav pazīstama, lai gan liekas, ka tu esi karojis, — un viņš noņirdza.
   —    Netaujā pēc biedra vārda! — es svinīgi atbildēju, zvāro- damies uz priekšu un atpakaļ. — Kapteinis varētu sūtīt pēc manis,
   T"
   un viņš mums ir no nedzērājiem. Dod roku, skuķlt, laiks iet dusēt. Redzi, saule jau ari dodas pie miera.
   Kareivji sāka smieties. Viens no tiem uzrunāja Otomi:
   —    Laid vajā to žūpu, skaistulit, un nāc mums līdz! — un viņš saķēra Otomi aiz rokas, bet viņa pagriezās pret kareivi ar tādu negantu skatienu, ka spānietis izbrīnījies Jāva viņai iet. Grīļodamies mēs vilkāmies tālāk, līdz nākošās mājas stūris mūs paslēpa no kareivju acīm. Šeit neizturamās sāpēs noslīgu zemē, jo, kamēr kareivji varēja mūs redzēt, es biju spiests mīt uz ievainotās kājas, lai neradītu aizdomas. Otomi palīdzēja man piecelties, mudinot:
   —    Mums jāiet tālāk, mīļotais, citādi esam pazuduši.
   Vaidēdams es piecēlos kājās. Nav iespējams aprakstīt, ar kādām
   ciešanām sasniedzu dienvidu vārtus, — man likās, ka es nomiršu, pirms nonākšu pie tiem. Beidzot vārti bija klāt, un tavu laimi! Spāņu sargkareivji aizmiguši gulēja sardzes telpā. Vienīgi trīs tlakskalieši, 1 dz galvai ietinušies segās, čurnēja pie maza ugunskura, jo līdz ar ausmu bija kļuvis vēsāks.
   —    Vārtus vaļā, suņi! — es lepnā balsī pavēlēju.
   Ieraudzījis savā priekšā spāņu kareivi, viens no tlakskaliešiem
   piecēlās un gribēja jau paklausīt, bet pēc tam vilcinādamies iejautājās:
   —    Kāpēc un kas pavēlēja?
   Es neredzēju viņa seju, jo to slēpa sega, bet viņa balss man šķita pazīstama, un mani pārņēma bailes. Tomēr atbildēt vajadzēja.
   —    Kāpēc? Nu tāpēc, ka esmu piesūcies un vēlos pagulēt ārpusē, līdz galva kļūs skaidrāka. Kas pavēlēja? Es — dežurējošais virsnieks, pavēlu un, ja tu nepaklausīsi, likšu tevi pērt tikām, līdz tu beigsi uzdot jautājumus.
   —   Varbūt man pasaukt teulus no iekšas? — tlakskalietis īgni griezās pie sava biedra.
   —    Nevajag, — tas atbildēja, — Sarsedas kungs ir noguris un pavēlēja viņu velti netraucēt. Vai nu izlaid tos, vai neizlaid, kā pats vēlies, tikai viņu gan nemodini.
   Es viss drebēju — sardzes telpās atradās de Garsija! Ko tad, ja viņš pamostos, iznāktu laukā un ieraudzītu mani? Vēl vairāk,— tagad es zināju, kam piederēja balss, kas man šķita pazīstama, — tas bija viens no maniem spīdzinātājiem. Ko tad, ja viņš ieraudzītu manu seju? Viņš nevarēja nepazīt to, kura ķermenī pavisam nesen bija atstājis savas zīmes.
   Mēms no bailēm, es nespēju izrunāt ne vārda. Un, ja nebūtu Otomi atjautības, mans stāsts ar to arī beigtos. Bet viņa tūlīt iejutās savā lomā un nospēlēja to lieliski. Bārstot rupjas karavīru zobgalības, viņa ķircinājās ar tlakskalieti, un viņš atvēra mūsu priekšā vārtus, skubinot Otomi un līdz ar to ari mani vākties projām. Mēs jau bijām tiem garām, kad mani pārņēma pēkšņs vājums, — es paklupu un nokritu, apsviezdamies uz muguras.
   —    Celies, draudziņ, celies! — Otomi teica, spalgi iesmejoties. — Ja gribi gulēt, tad pagaidi, kamēr atradīsim kādu jauku krūmiņu. **
   Viņa noliecās, lai pieceltu mani. Tlakskalietis, joprojām smiedamies, steidzās viņai palīgā, un, atbalstoties pret viņiem, man izdevās uzrausties kājās. Bet, kamēr pūlējos uzslieties, nokrita mana cepure, kas tā jau tik tikko man derēja. Tlakskalietis pacēla to, pastiepa man, un mūsu acis sastapās, lai gan mana seja daļēji atradās ēnā.
   Nākošajā acumirklī es kliboju tālāk, bet atskatījies ieraudzīju, ka tlakskalietis, it kā neticēdams savām acīm, apjucis blenza mums nopakaļis.
   —    Viņš mani pazīst, — es teicu Otomi, — un, tikko atjēgsies, dzīsies mums pakaļ.
   —    Ātrāk, ātrāk, — viņa skubināja. — Lūk, aiz tā pagrieziena ir agavu biezoknis, tur varēsim paslēpties.
   —   Man nav spēka, es nevaru vairs, — es nogārdzu un atkal gāzos zemē.
   Man krītot, Otomi uztvēra mani. Pēkšņā spēku pieplūdumā viņa pacēla mani uz rokām, kā māte paceļ bērnu, un, piespiedusi sev pie krūtīm, streipuļodama devās uz priekšu. Mīlestība un izmisums palīdzēja viņai nest mani kādus piecdesmit soļus, līdz beidzot mēs sasniedzām agavu biezokņa malu, un te abi noslīgām zemē.
   Es pametu acis atpakaļ uz taciņu, pa kuru bijām nākuši. Tur pagriezienā parādījās tlakskalietis, nesot savu kara vāli. Viņš meklēja mūs, lai izkliedētu savas šaubas.
   —    Mēs esam pagalam, — es noelsos. — Viņš nāk.
   Atbildes vietā Otomi izrāva manu zobenu no maksts un paslēpa
   to zālē.
   —    Tagad izliecies aizmidzis, — viņa čukstēja, — tā ir mūsu pēdējā izdevība.
   Es aizsedzu seju ar roku un gulēju it kā aizmidzis. Dzirdēju tlakskalieti spraucamies cauri krūmiem, un tad jau ari viņš bija klāt:
   —   Ko tev vajag? — jautāja Otomi. — Vai neredzi, ka viņš guļ? Ļauj viņam gulēt!
   —   Man vispirms jāielūkojas viņa sejā, — atbildēja tlakskalietis, novilkdams manu roku no sejas. — Ai dievi, tā jau es domāju! Tas ir tas pats teuls, ar kuru mēs vakar ņēmāmies. Viņš ir izbēdzis!
   —    Tu esi prātā jucis! — iesmējās Otomi. — Ja viņš ir izbēdzis, tad tikai no ķildām un plītēšanas.
   —    Tu melo, skuķe, vai arī, ja nemelo, tad nekā nejēdzi. Šim cilvēkam ir zināms Montesumas bagātību noslēpums. Viņš ir vērts lielu naudu, — un tlakskalietis pacēla vāli.
   —    Un tu tomēr gribi viņu nosist! Bet kas man par bēdu! Ved viņu atpakaļ, no kurienes viņš nācis! Tā es būšu viegli tikusi vaļā no šī žūpas.
   —    Prātīgs vārds! Muļķīgi būtu viņu nogalināt, bet, ja aizvedīšu viņu dzīvu pie Sarsedas kunga, es saņemšu uzslavu un atlīdzību. Nāc, palīdzi man!
   —. Tiec pats galā! — īgni atbildēja Otomi. — Tikai papriekš pārmeklē viņa maku: varbūt atradīsim tur kādu nieku, ko varam sadalīt savā starpā.
   —   Atkal prātīgi runāts, — tlakskalietis piekrita. Nometies ceļos, viņš noliecās pār mani un sāka taustīties ap maka saitēm.
   Otomi stāvēja aiz viņa. Pēkšņi es ieraudzīju, kā saviebās viņas seja un acīs pamirdzēja baismīga liesma, tāda pati, kāda kvēlo priesteru acīs, kad viņi taisās upurēt. Zibenīgi viņa satvēra zobenu, kas gulēja zālē, un ar visu spēku trieca to tlakskalieša noliektajā pakausī.
   Viņš nogāzās, neizdvesis ne skaņu, un arī Otomi nokrita tam līdzās. Bet nākošajā acumirklī viņa atkal bija kājās un, turēdama rokās kailo zobenu, mežonīgi skatījās nogalinātajā.
   —    Celies, — viņa teica, — kamēr pārējie nenāk viņu meklēt! Jā, tev jāpieceļas!
   Un tā mēs atkal cīnījāmies uz priekšu cauri biezoknim. Mana apziņa pildījās ar lielu izbrīnu, kas lēnām pārvērtās virpuļojošā nebūtībā. Kādu brīdi man likās, ka tas viss ir ļauns sapnis un ka eju pa sarkani nokaitētu dzelzi. Kā pa miglu es redzēju bruņotus cilvēkus ar paceltiem šķēpiem un Otomi, kas, pastiepusi rokas, skrēja tiem pretī.
   Vairāk es nekā nejutu.

31.nodaļa Otomi runā ar savu tautu

   Es atmodos kādā patumšā alā. Pār mani bija pārliekusies Otomi, bet mazliet nostāk kāds cilvēks meta sausas agaves lapas ugunī, uz kuras vārījās pods.
   —   Kur mēs atrodamies, un kas noticis? — es jautāju.
   —    Tu esi drošībā, mīļotais, — atbildēja Otomi. — Vismaz uz kādu laiku. Kad būsi paēdis, es tev pastāstīšu vairāk.
   Viņa atnesa man ēdienu, un es ar lielu kāri sāku ēst. Kad izsalkums bija remdināts, Otomi ierunājās:
   —   Vai tu atminies, kā tlakskalietis sekoja mums un kā es . . . atbrīvojos no viņa.
   —    Atminos, lai gan nesaprotu, kā tev pietika spēka viņu nogalināt.
   —     To man deva mīlestība un izmisums, un es piesaucu dievus, lai man vairs nekad tādas lietas nebūtu jādara. Nepiemini to, dārgais, jo tas man šķiet pats briesmīgākais no visa, kas noticis līdz tam. Tomēr es mierinu sevi ar domu, ka viņu nenogalināju: zobens manā rokā sagriezās, un es, šķiet, viņu tikai apdullināju. Tad mēs kādu brītiņu bēgām. Kad atskatījos, ieraudzīju divus citus tlakskaliešus — apdullinātā sarga biedrus, kas nāca pa mūsu pēdām. Nonākuši, pie notriektā, viņi stingi raudzījās tanī, bet pēc tam, cik spēdami, sāka dzīties mums pakaļ un drīz vien būtu mūs panākuši. Tu tik tikko varēji kustēties, tavs saprāts bija lāgiem aptumšojies, bet man jau vairs nebija spēka tevi nest. Tomēr mēs joprojām klupdami gājām uz priekšu, līdz beidzot, kad vajātāji bija tikai kādus piecdesmit soļus no mums, es ieraudzīju, ka no biezokņa pie mums skrien astoņi apbruņoti karavīri. Tie bija manas cilts ļaudis, otomi kareivji, kas bija cīnījušies tavā vienībā un tagad uzmanīja spāniešu nometni. Redzēdami spānieti, viņi nāca, lai to nogalinātu, un gandrīz tā arī izdarīja, tāpēc ka sākumā es biju tik aizelsusies, ka nevarēju parunāt. Man tomēr izdevās pateikt viņiem savu vārdu un kārtu un īsi pastāstīt par tavu nelaimi. Šinī brīdī abi tlakskalieši mums uzbruka, un es saucu savus otomi palīgā. Viņi metās virsū tlakskalie- šiem, pirms tie bija paspējuši apjēgt, ka te ir ienaidnieki. Vienu tlakskalieti nosita uz vietas, otru sa-
   17 - 4557
   ņēma gūstā. Tad viņi pagatavoja nestuves un, novietojuši tevi uz tām, bez atpūtas nesa divdesmit jūras jūdzes, arvien tālāk kalnos, kamēr nonācām līdz šai paslēptuvei. Seit tu nogulēji trīs dienas un trīs naktis. Teuli izmeklējās tevi visur, bet velti. Vēl vakar divi no viņiem kopā ar desmit tlakskaliešiem pagāja garām kādus simt soļus no alas, un man bija jāpieliek lielas pūles, lai neļautu saviem karavīriem uzbrukt tiem. Tagad meklētāji ir aizgājuši, no kurienes nākuši, un, šķiet, mēs uz kādu laiku esam drošībā. Drīz tev kļūs labāk, un tad varēsim doties projām no šejienes.
   —    Bet uz kurieni, Otomi? Mēs tagad esam putni bez ligzdas.
   —    Mums jāmeklē patvērums Priežu Pilsētā vai arī jābēg pāri jūrai. Citas izvēles nav, dārgais.
   —    Mums nav ko mēģināt tikt pāri, Otomi, jo šurp brauc tikai spāņu kuģi, un es nezinu, kā mūs sagaidīs Priežu Pilsētā tagad, kad esam cietuši sakāvi un tūkstošiem otomi karavīru gājuši bojā.
   —    Mums tomēr jāmēģina. Anavakā ir vēl uzticamas sirdis, kas mūs atbalstīs mūsu kopējās bēdās. Mēs taču jau esam izbēguši nQ lielākām briesmām. Ļauj pārsiet tavas brūces un atpūties mazliet.
   Sai kalnu alā es nogulēju vēl kādas trīs dienas, Otomi rūpīgi kopts, tā ka trešās dienas vakarā mani jau varēja nest nestuvēs, lai gan kāju pie zemes es nevarēju likt vēl vairākas nedēļas. Ceturtajā dienā pirms ausmas devāmies ceļā. Karavīri nesa mani līdz pašai aizai, kas veda uz Priežu Pilsētu.
   Te mūs apstādināja sargi, kam Otomi izstāstīja mūsu bēdu stāstiu. Dažus no viņiem Otomi palūdza steigties pa priekšu un atkārtot stāstu pilsētas vecākajiem. Mēs sekojām ziņnešiem lēnām, jo nesēji bija noguruši. Pie brīnišķīgās pilsētas vārtiem pienācām tieši tai brīdī, kad vakara saules sārtie stari, krītot uz vulkāna Ksakas sniegoto smaili, kas slējās aiz pilsētas, nokrāsoja tās dūmaino cepuri tumši sarkanu, padarot līdzīgu nokaitētai dzelzij.
   Ziņas par mūsu tuvošanos bija izplatījušās visā pilsētā, un šur tur bija sapulcējušies ļaudis, kas vēroja mūs paejam garām. Lielākā daļa stāvēja klusēdami, vienīgi šad un tad kāda sieviete, kuras vīrs vai dēls bija gājis bojā Tenočtitlanas aplenkuma dienās, izkliedza mums pakaļ lāstus.
   Cik ļoti mūsu stāvoklis šodien atšķīrās no tā, kāds tas bija pirms nepilna gada, kad mēs ieradāmies Priežu Pilsētā pirmoreiz! Toreiz mūs pavadīja desmit tūkstošu liela armija, muzikanti, ejot mums pa priekšu, skandināja dziesmas un mūsu ceļš bija ziediem kaisīts. Bet tagad? Tagad mēs bijām divi nožēlojami bēgļi, kas glābās no teulu atriebības. Mani nestuvēs nesa četri noguruši karavīri, kamēr Otomi, šīs tautas princese, joprojām ģērbusies sieviešu apsmietajā staigules tērpā — cita viņa nebija sadabū-
   jusi — soļoja līdzās, jo nebija kam viņu nest. Pilsētas iedzīvotāji mūs lādēja kā savu nelaimju vaininiekus, un mēs nezinājām, vai viņi aprobežosies tikai ar vārdiem vien.
   Beidzot mēs šķērsojām laukumu, pār kuru krita teokalli ēna, bet, kad sasniedzām seno, skulptūrām rotāto pili, gaisma izdzisa un krātera liesmu apspīdēts dūmu stabs virs Ksakas sāka kvēlot.
   Mūsu uzņemšanai pilī gandrīz nekas nebija sagatavots, un tonakt mēs lāpas gaismā ieēdām tortilas jeb kukurūzas miltu plāceņus, piedzerdami ūdeni, kā vispēdējie no nabagiem. Pēc tam devāmies pie miera. Gulēdams nomodā, jo mani ievainojumi stipri smel- dza, es izdzirdu, ka Otomi, kas šķita mani aizmigušu, sāka man līdzās klusu elsot. Nu viņas lepnais gars bija salauzts, un viņa, kuru es nekad vēl nebiju redzējis raudam, izņemot to vienu reizi, kad aplenkuma laikā nomira mūsu pirmdzimtais, tagad lēja rūgtas asaras.
   —    Kālab tu tik ļoti bēdājies, Otomi? — es iejautājos.
   —    Es nezināju, ka tu neguli, — viņa atbildēja šņukstēdama, — citādi nebūtu ļāvusi vaļu savām bēdām. Ai dārgais, es sēroju par visu, kas jācieš mums un manai tautai, un arī par to, — lai gan tie ir tikai sīkumi, — ka tu esi kritis tik zemu un ar tevi apietas kā ar necilas kārtas cilvēku, un tāpat par niecīgo mierinājumu, ko mēs šeit atrodam.
   —    Tu taču zini, kāpēc tas ir tā, — es teicu. — Saki, ko tavi tautas brāļi darīs ar mums? Nogalinās vai izdos teuliem?
   —    Nezinu; rīts nesīs skaidrību, bet dzīva es nepadošos.
   —• Es arī ne, dārgā. Tad jau labāk nāve nekā Kortesa un viņa rokaspuiša de Garsijas žēlsirdība. Bet vai ir kāda cerība?
   —    Jā, mīļotais, cerība ir. Tagad otomi tauta ir bēdu nomākta un atceras tikai to, ka mēs aizvedām nāvē viņu labākos dēlus, viņu tautas ziedu. Bet viņiem ir drosmīgas un cēlas sirdis, un, ja es spēšu tās aizkustināt, viss vēl var būt labi. Nogurums, sāpes un atmiņas dara mūs vājus, bet mums, kas esam izbēguši tik daudzām nelaimēm, jābūt drosmes pilniem. Guli, dārgais, un ļauj man padomāt! Viss vēl var vērsties uz labu, jo katra nelaime reiz beidzas.
   Es iemigu un otrā rītā pamodos atspirdzis un priecīgākā prātā, jo kurš gan nekļūst drošāks, kad atspīd gaisma un atpūta devusi svaigus spēkus.
   17*
   Es atvēru acis, kad saule bija jau gabalā, bet Otomi bija piecēlusies līdz ar ausmu un nebija šīs trīs stundas zaudējusi velti. Vispirms viņa bija sagādājusi ēdienu un j aunu apģērbu, kas likās mūsu kārtai piemērotāks nekā šīs vecās skrandas, kādas bija mums mugurā. Pēc tam viņa bija sasaukusi dažus no dižciltīgajiem, kuri
   259
   nelaimē bija palikuši viņai draudzīgi un uzticami, un tos izsūtījusi pa pilsētu, lai darītu zināmu visiem, ka ap dienas vidu princese Otomi runās ar tautu no pils kāpnēm. Viņa ļoti labi zināja, ka daudz vieglāk aizkustināt pūļa un nevis auksto un veco padomnieku sirdsstīgas.
   —    Vai viņi nāks tevi klausīties? — es jautāju.
   —    Nebīsties, — atbildēja Otomi. — Viņus atvedīs vēlēšanās redzēt tos, kas pārcietuši aplenkumu, un uzzināt no viņiem patiesību. Bez tam daži ieradīsies cerībā mums atriebties.
   Tā arī bija, jo, tuvojoties dienas vidum, es redzēju pulcējamies tūkstošiem Priežu Pilsētas iedzīvotāju, līdz viss laukums starp pils kāpnēm un teokalli bija ļaužu pilns.
   Otomi izsukāja savus cirtainos matus un sasprauda tajos ziedus, bet ap pleciem aplika mirdzošu spalvu apmetni, tā ka tas apsedza ar zelta jostu sajozto balto tērpu. Viņas krūtis rotāja brīnišķīgā smaragdu rota, ko bagātību slēptuvē man bija iedevis Kvautemoks un ko Otomi bija saglabājusi neskartu cauri visām briesmām. Rokā viņa paņēma ar zelta uzgali un citiem ornamentiem un varas simboliem rotātu mazu melnkoka zizli, kas glabājās pilī. Lai gan ceļš un ciešanas viņu bija nogurdinājušas un bēdas uz brīdi mazinājušas viņas daiļumu, Otomi, tā ģērbusies, man šķita viskaraliskākā sieviete, kādu manas acis jebkad bija skatījušas.
   Pēc tam Otomi lika mani guldīt vienkāršajās nestuvēs un, kad pusdienas stunda bija klāt, pavēlēja karavīriem, kas mani bija nesuši pāri kalniem, nest nestuvēs līdzās viņai. Tā mēs parādījāmies pils durvīs un ieņēmām savu vietu plato kāpņu augšējā laukumā.
   Tūkstošgalvainais pūlis sagaidīja mūs ar skaļiem kliedzieniem. Likās, ka meža zvēri rēca pēc laupījuma. Sī rēkšana, kas varēja iedvest šausmas visdrosmīgākajā sirdī, arvien pieauga, un drīz vien man bija skaidrs, ko tā nozīmē.
   —    Nogaliniet viņus! — auroja pūlis. — Izdodiet meļus teuliem!
   Otomi panāca priekšā līdz kāpņu malai. Pacēlusi melnkoka
   zizli, viņa stāvēja nekustīgi, kamēr saule lēja savu gaismu pār viņas daiļo seju un augumu. Ļaudis izkliedza uz mums tūkstošiem lāstu un draudu, un nemiers joprojām pieauga. Reiz pūlis pēkšņi brāzās pret Otomi, it kā gribēdams to saplosīt gabalos, bet uz paša pēdējā pakāpiena atkrita atpakaļ kā vilnis no klints, un reiz garām Otomi kaklam virs paša pleca aizlidoja kādas rokas mests šķēps.
   Redzēdami, ka mums draud droša nāve, un nevēlēdamies iet bojā kopā ar mums, karavīri, kas bija mani nesuši, nolika nestuves uz akmeņiem un ieslīdēja atpakaļ pilī. Bet Otomi visu šo laiku nepakustējās, pat tad ne, kad tai garām aizsvilpa šķēps. Ar nicinājumu sejā viņa, karaliskākā starp sievietēm, cēli stāvēja trakojošā pūļa priekšā, un mazpamazām viņas diženums un lielā drosme piespieda visus apklust. Kad beidzot iestājās klusums, Otomi ierunājās skaidrā balsī, kas aizskanēja tālu jo tālu.
   —     Vai patiesi es atrodos savas tautas vidū? — viņa rūgti jautāja. — Varbūt mēs esam nomaldījušies un nokļuvuši pie kādas mežonīgas tlakskaliešu cilts? Klausies, otomi tauta! Man ir tikai viena balss, un viens nevar apspriesties ar pūli. Izvēliet to, kurš runās jūsu vārdā, un lai tas izsaka visu, kas jums uz sirds.
   Troksnis atkal pieņēmās, jo vieni izkliedza vienu vārdu, citi — atkal citu; beigu beigās no pūļa iznāca priesteris un augstmanis vārdā Makstla, kam otomi tautas vidū bija liela vara. Viņš vairāk par visiem bija centies pierunāt tautu noslēgt savienību ar spāņiem un pretojies armijas sūtīšanai palīgā Tenočtitlanai.
   Makstla nenāca viens. Kopā ar viņu bija četri viri, kuru apģērbs liecināja, ka tie ir tlakskalieši, Kortesa sūtņi. Mana sirds sažņaudzās, jo viņu ierašanās nolūku nebija grūti uzminēt.
   —     Runā, Makstla! — sacīja Otomi. — Mums jāuzklausa tevi, lai zinātu, kādu atbildi tev dot. Bet jūs, otomi ļaudis, klusējiet, lai tad, kad sarunas būs beigušās, varētu spriest pār mums tiesu.
   Dziļš klusums pārņēma pūli, kas spiedās kopā kā aitas aizgaldā un aizturēja elpu, lai nezaudētu nevienu Makstlas vārdu.
   —     Mana saruna ar tevi, princese, un ar tavu nelikumīgo vīru, teulu, būs īsa un skaidra, — nekaunīgi iesāka Makstla. — Pavisam nesen tu ieradies šeit pēc karaspēka Kvitlavakam, acteku valdniekam, lai palīdzētu viņam karā pret teuliem, dieva Kesalkoatla dēliem. Lai gan daudzi pret to iebilda, tev iedeva šo karaspēku, jo tu pārliecināji padomi ar savām medainajām runām, un mēs, kas prasījām piesardzību un pat mudinājām uz savienību ar baltajiem cilvēkiem, dieva dēliem, bijām spiesti piekāpties. Jūs devāties projām no šejienes, un divdesmit tūkstoš karavīru, mūsu tautas zieds, sekoja jums uz Tenočtitlanu. Kur tagad ir šie cilvēki? Es to jums pateikšu. Kādi divsimt no viņiem ir atvilkušies mājā, bet visi pārējie tagad lidinās gaisā liju guzās vai ložņā pa zemi šakāļu vēderos. Nāve tos paņēmusi, un jūs iegrūdāt viņus nāves rokās. Vai tas ir daudz, ja mēs par divdesmit tūkstoš mūsu dēlu, vīru un tēvu dzīvībām gribam jūsu divas dzīvības? Bet mēs neprasām pat to. Seit man līdzās stāv teulu vadoņa Malincina sūtņi, kas ieradušies mūsu pilsētā pirms stundas. Viņi atnesuši no Malincina prasību, kas izteikta šādos vārdos: «Izdodiet man Otomi, Montesumas meitu, līdz ar viņas mīļāko, atkritēju, ko dēvē par teulu un kas izbēdzis no taisnīgā soda par saviem noziegumiem, un mana labvēlība būs ar jums, otomi tauta. Bet, ja jūs viņus noslēpsiet vai arī atteiksieties tos izdot, Priežu Pilsētu piemeklēs Tenoč- titlanas, ieleju pērles, liktenis. Izvēlieties starp manu žēlastību un manām dusmām, otomi ļaudis! Ja jūs paklausīsiet, pagātne tiks piedota un mans jūgs būs jums viegls, bet, ja ne, eis nolīdzināšu jūsu pilsētu ar zemi un pat jūsu vārdu izdzēsīšu no zemes virsas.» Sakiet, Malincina sūtņi, — Makstla uzrunāja tlakskaliešus, — vai tie nav Malincina vārdi?
   —    Tie ir viņa vārdi, Makstla, — atbildēja sūtņu runasvīrs.
   Atkal pūlī sākās nemiers, un bija dzirdami izsaucieni:
   —    Izdot viņus! Izdodiet viņus Malincinam kā miera ķīlu!
   Otomi paspēra soli uz priekšu, un troksnis norima, jo visi gribēja dzirdēt viņas vārdus. Tad viņa iesāka:
   —     Otomi tauta! Tā liekas, ka es līdz ar savu vīru stāvu pati savu pavalstnieku tiesas priekšā. Labi, es aizstāvēšu mūsu lietu, kā nu es, būdama sieviete, to spēšu. Un jūs, kuru rokās ir spēks, izšķirsiet strīdu starp mums un Makstlu un viņa draugiem — Malin- cinu un tlakskaliešiem. Ko tad mēs esam nodarījuši? Jā, tiesa, Kvitlavaka sūtīti, mēs bijām nākuši pie jums, lai lūgtu jūsu palīdzību viņa karā ar teuliem. Bet ko es jums toreiz teicu? Es teicu, ka tad, ja visas Anavakas tautas kopīgi nevērsīsies pret baltajiem cilvēkiem, tās tiks salauztas pa vienai kā niedres, kas izrautas no atrisuša saišķa, un iemestas liesmās. Vai es jums meloju? Nē, es runāju taisnību, jo dažu cilšu, galvenokārt tlakskaliešu nodevības dēļ Anavaka ir kritusi un Tenočtitlana pārvērtusies drupās, kas nosētas ar mirušiem kā lauks ar graudiem.
   —    Taisnība! — kliedza kāda balss.
   —    Jā, otomi tauta, tā ir taisnība, bet es saku jums: ja visu Anavakas tautu karavīri būtu cīnījušies tāpat, kā cīnījās jūsu dēli, viss būtu bijis citādi. Viņi ir gājuši bojā, un tāpēc jūs tagad gribat mūs izdot kopīgiem ienaidniekiem. Es neapraudu mirušos, lai gan viņu vidū daudzi bija man rada. Apvaldiet savu niknumu un klausieties! Ir labāk, ka viņi, slavas vainaga apvīti, ar godu krituši cīņā un iemantojuši mūžīgu dzīvošanu Saules Mītnē, nekā būtu dzīvojuši verdzībā, kā jūs, otomi tauta, šķiet, to gribat darīt. Es neesmu teikusi jums nevienu nepatiesu vārdu. Malincins jau salauzis tās nūjas, ar kurām viņš gribēja pievārēt Kvautemoku, iemetis tās ugunī, un tagad uz to liesmām teuli vāra savus virumus. Šie viltus bērni jau pārvērtušies par teulu vergiem. Vai tad jūs nedzirdējāt Malincina pavēli, ka visām sabiedrotajām ciltīm jāstrādā akmeņlauztuvēs un Tenočtitlanas ielās, līdz viņa nodedzinātā pilsēta atkal pacelsies virs ezera visā savā lieliskumā? Vai jūs, otomi ļaudis, nesteigsieties dot savu daļu šai darbā, kas nezina atpūtas un nenesīs jums nekā cita kā vien uzraugu pātagu un teulu lamas? Protams, jūs steigsieties, kalnu ļaudis! Jūsu rokas taču ir pieradušas pie lāpstām un ķellēm, bet nevis pie lokiem un šķēpiem, un jums būs tīkamāk izpildīt visas Malincina pavēles, vairojot viņa bagātību zem ieleju kvēlojošās saules stariem vai akmeņlauztuvju dzestrumā, nekā brīvi dzīvot šais kalnos, kur līdz šim vēl ienaidnieks nav spēris kāju.
   Otomi atkal apklusa, un šaubu un nemiera čuksti pāršalca tūkstošus, kas viņā klausījās. Makstla paspēra soli uz priekšu un gribēja kaut ko iebilst, bet ļaudis neļāva viņam runāt un kliedza:
   —    Otomi! Otomi! Lai runā Otomi!
   —    Es pateicos tev, mana tauta, — viņa turpināja. — Man ir vēl daudz kas sakāms. Tātad mūsu noziegums ir tas, ka mēs aizvedām sev līdz karaspēku uz kauju ar teuliem. Bet kā mēs to izdarījām? Vai tad es pavēlēju jums stāties ierindā? Nē, es paskaidroju jums visu un teicu: «Tagad izvēlieties!» Jūs izvēlējāties un pēc savas brīvas gribas nosūtījāt šo lielisko karavīru vienības, kas tagad gājušas bojā. Tātad mans noziegums ~ir tas, ka jūsu izvēle ir bijusi nepareiza, kā jūs sakāt, lai gan es joprojām domāju, ka tā bijusi pavisam pareiza. Un par šo noziegumu jūs gribat tagad izdot mani un manu vīru kā miera ķīlu teuliem? Klausieties! Iekams jūs nododat mūs teuliem un mūsu mēles apklust uz mūžiem, ļaujiet man jums pastāstīt mazliet par šo karu, kurā mēs piedalījāmies. Ar ko lai sāku? Es nezinu. Nu varbūt tā. Man piedzima dēls, — ja viņš būtu palicis dzīvs, viņš šodien būtu jūsu princis. Es redzēju, kā viņš nomira no bada manu acu priekšā; dienu pēc dienas, stundu pēc stundas es redzēju viņu izdziestam. Bet tam nav nozīmes, jo kas gan es esmu, ka varu gausties par sava dēla zaudējumu, kad tik daudz jūsu dēlu aizgājuši bojā un jūs kliedzat, ka manas rokas notraipītas viņu asinīm. Klausieties tālāk!
   Un Otomi turpināja savu stāstu, kvēliem vārdiem attēlojot aplenkuma šausmas, spāņu zvērības un manis komandēto otomi karavīru drošsirdību. Viņa runāja veselu stundu, un viss milzīgais pūlis kāri uztvēra ikvienu viņas vārdu. Otomi stāstīja arī par manu piedalīšanos cīņās, par maniem varoņdarbiem, un reižu reizēm kāds no karavīriem, kas bija cīnījies manā vienībā un izglābies no bada un asiņainajām kaujām, pūlī iesaucās:
   —    Tas viss ir taisnība! Mēs visu to redzējām paši savām acīm!
   —    Un beidzot, — turpināja Otomi, — viss bija galā: beidzot Tenočtitlana bija pārvērsta drupās, mans brālēns un valdnieks, slavenais Kvautemoks, nokļuva Malincina gūstā un kopā ar viņu mans vīrs teuls, mana māsa, es pati un vēl daudzi citi. Malincins zvērēja apieties ar Kvautemoku un viņa tuviniekiem atbilstoši viņu augstajai kārtai. Vai jūs zināt, kā viņš ar to apgājās? Pēc dažām dienām mūsu valdnieku Kvautemoku nosēdināja moku krēslā, kur vergi dedzināja viņu ar nokaitētām dzelzim, lai piespiestu viņu pateikt, kur noslēptas Montesumas bagātības! Ai, jūs varat tagad kliegt: «Kauns viņam!» Jūs sāksiet kliegt vēl stiprāk, pirms būšu beigusi runāt, jo ne tikai Kvautemoks cieta šīs mocības. Šeit jūsu priekšā guļ viens no tiem, kas cieta līdzās Kvautemokam un arī neteica ne vārda. Pat es, jūsu princese, biju lemta mocībām! Mēs izbēgām, kad jau stāvējām uz nāves sliekšņa. Es teicu savam vīram, ka otomi ļaudīm ir uzticīgas sirdis un viņi dos mums patvērumu mūsu bēdās. Un tikai sava vīra dēļ es, Otomi, pārģērbos pērkamas sievietes tērpā un bēgu kopā ar viņu. Bet, ja es būtu zinājusi, kas man šeit būs jāpieredz un jādzird, ja es būtu tikai iedomājusies, ka jūs tā mūs sagaidīsiet, es drīzāk simtkārt būtu mirusi, pirms stātos jūsu priekšā un lūgtu jūsu žēlastību!
   Ai mana tauta, mana tauta! Es lūgtin lūdzu tevi, nebiedrojies ar viltīgajiem teuliem, bet paliec vienmēr lepna un brīva! Tavi pleci nav domāti vergu jūgam, tavi dēli un tavas meitas ir pārāk augstas kārtas, lai kļūtu par svešzemnieku kalpiem un izpriecu. Neklausiet Malincinu! Daudzi no jūsu tautas gājuši bojā, bet daudzi tūkstoši palikuši dzīvi. Šeit, jūsu kalnu ligzdā, jūs varat atsist visus Anavakas teulus, tāpat kā sen pagājušos laikos nelietīgie tlakskalieši atsita actekus. Toreiz tlakskalieši bija brīvi, bet tagad tā ir vergu tauta. Varbūt jūs vēlaties dalīties viņu vergu liktenī? Mana tauta, mana tauta! Nedomājiet, ka es lūdzos sevis vai pat sava vīra labā, kas man ir dārgāks par visu, izņemot godu. Vai tiešām jūs cerējāt, ka mēs ļausim jums atdot mūs dzīvus šiem tlakskaliešu suņiem, kurus Malincins, lai jūs pazemotu, atsūtījis pie jums kā savus sūtņus? Skatieties, — un Otomi pagājās līdz vietai, kur uz akmens grīdas gulēja pret viņu mestais šķēps, un pacēla to, — lūk, nāves ierocis, ko mums atsūtījis kāds draugs. Un, ja jūs neuzklausīsiet mūsu lūgumu, jūs redzēsiet, kā mēs to liksim lietā jūsu acu priekšā. Tad, ja vēlaties, jūs varat sūtīt mūsu miesas Malinci- nam kā savas miermīlības ķīlu. Bet jūsu pašu labā es lūdzu, klausiet mani! Neticiet Malincinam un, ja jums beigās būs jāmirst, mirstiet kā brīvi cilvēki, nevis kā teulu vergi. Bet tagad paraugie- ties, kāda ir viņa žēlsirdība, kāds liktenis jūs gaida, ja uzklausīsiet citu padomu, Makstlas padomu.
   Un, pienākusi pie nestuvēm, Otomi ātri norāva no manis apģērbu, atstājot mani gandrīz vai kailu, noņēma pārsējus no manas vātīm klātās kājas un piecēla mani, tā ka es balstījos uz veselās.
   — Skatieties! — viņa spalgi iesaucās, rādot uz manām rētām un vaļējām brūcēm sejā un kājā. — Skatieties uz teulu un tlakskaliešu darbu! Redziet, ko dara ar ienaidnieku, kas padodas viņiem!
   Padodieties, ja gribat, pametiet mūs, ja vēlaties, bet es saku, ka tad jūsu ķermeņi tiks tāpat izkropļoti, līdz jums būs atņemta pēdējā unce zelta, kas spēj apmierināt teulu alkatību, un pēdējais vīrietis un pēdējā sieviete, kas spēj strādāt, lai apmierinātu viņu kūtrību.
   Tad viņa apklusa un, uzmanīgi nolaidusi mani zemē, — es pats nespēju noturēties kājās, — nostājās pār mani ar šķēpu rokā, it kā gribēdama ietriekt to manā sirdī, ja tauta tomēr prasītu mūsu izdošanu Kortesa sūtņiem.
   Kādu acumirkli valdīja klusums, tad pēkšņi kliedzieni un kņada sākās no jauna desmitkārt skaļāk nekā iepriekš. Bet tagad tie vairs nebija vērsti pret mums. Otomi bija uzvarējusi. Viņas cēlie vārdi, viņas daiļums, mūsu bēdu stāsts un mani ievainojumi bija darījuši savu. Tagad tauta bija pilna dusmu pret teuliem, kas bija iznīcinājuši otomi tautas armiju, un pret tlakskaliešiem, kuri tiem bija palīdzējuši. Nekad vēl sievietes saprāts un daiļrunība nebija panākuši tik krasas pārmaiņas. Cilvēki kliedza, plēsa savu apģērbu un nikni kratīja ieročus.
   Makstla vairākkārt mēģināja runāt, bet tika novilkts lejā pa kāpnēm un, lai glābtu savu dzīvību, metās bēgt. Tagad pūļa dusmas gāzās pār tlakskaliešu sūtņiem. Ļaudis sita viņus ar nūjām, saucot:
   —    Lūk, mūsu atbilde Malincinam! Projām no šejienes, suņi! Saņemiet, ko esat pelnījuši! — līdz tie bija izdzīti no Priežu Pilsētas.
   Beidzot kņada norima, un kāds no dižciltīgākajiem virsaišiem panāca uz priekšu, noskūpstīja Otomi roku un teica:
   —    Princese, mēs, tavi bērni, aizstāvēsim tevi līdz nāvei, jo tu ieliki mūsu krūtīs jaunu sirdi. Tev taisnība: labāk mirt brīviem nekā dzīvot verdzībā!
   —    Nu redzi, dārgais, — griezās pie manis Otomi, — es nekļūdījos, sacīdama, ka mana tauta ir uzticama un taisnīga. Bet nu mums jāgatavojas karam, jo sūtņi ir aizgājuši pārāk tālu, lai tos varētu atsaukt atpakaļ. Kad ziņas par visu notikušo nonāks Malincina ausīs, viņš saniknosies kā puma, kam nolaupīts mazulis. Un tagad iesim atpūsties, es esmu ļoti nogurusi.
   —    Otomi, — es sacīju, — zemes virsū vēl nav dzīvojusi diženāka sieviete par tevi.
   —    Man grūti spriest par to, — viņa atbildēja pasmaidot, — bet, ja es esmu ieguvusi tavu atzinību un izcīnījusi tavu drošību, man ar to pietiek.

32.nodaļa Kvautemoka bojā eja

   Kādu laiku mēs Priežu Pilsētā dzīvojām mierīgi, Ievainojumi, ko man bija cirtuši de Garsijas nežēlīgā roka, dzija lēnām, sagādājot man ne mazumu ciešanu. Tomēr mēs sapratām, ka miers nevarēja būt ilgs: to apzinājās arī paši otomi, jo viņi taču bija ar nūjām iztriekuši Malincina sūtņus no pilsētas. Daudzi tagad to nožēloja, bet noticis tas bija, un — ko sēsi, to arī pļausi!
   Un tā Priežu Pilsētas iemītnieki gatavojās karam. Otomi vadīja viņu apspriedes, kurās piedalījos arī es. Beidzot pienāca ziņas, ka piecdesmit spāņu un pieci tūkstoši viņu sabiedroto tlakskaliešu tuvojas pilsētai, lai mūs iznīcinātu. Tad es stājos otomi karavīru priekšgalā — to bija vairāk nekā desmit tūkstoši, un savā ziņā viņi bija labi apbruņoti, — lai dotos pretī ienaidniekam. Bijām nogājuši divas trešdaļas no ceļa, kas pa šauro kalna aizu veda uz pilsētu. Bet es neievedu aizā visu savu karaspēku, jo te nebija vietas, kur izvērsties kaujai. Man bija cits plāns. Septiņus tūkstošus karavīru es aizsūtīju apkārt pāri kalniem tikai pa otomi kalniešiem labi zināmām slepenām takām, pavēlēdams tiem uzrāpties klinšu korēs, kas stiepās gar abām aizas malām, un noteiktās vietās, kur klintis ir sevišķi stāvas un paceļas vairāk nekā tūkstoš pēdu augstumā, sagatavot lielus akmeņu krājumus.
   Pārējos savas armijas karavīrus, izņemot kādus piecus simtus, ko atstāju savā tuvumā, es apbruņoju ar lokiem un metamiem šķēpiem un izvietoju slēpņos piemērotās vietās — klinšu iedobumos — tā, lai viņus neķertu no augšas krītošie akmeņi. Pēc tam es nosūtīju uzticamus izlūkus, lai tie brīdinātu mūs par spāņu tuvošanos, un citus, kam bija uzdots piedāvāties spāņiem par pavadoņiem.
   Man likās, ka plāns ir pārdomāts. Šķita, ka viss būs labi, un tomēr mēs tikai par mata tiesu izvairījāmies no sagrāves.
   Makstla, mūsu ienaidnieks un spāņu draugs, atradās kopā ar mums. Es tīšuprāt biju paņēmis viņu līdz, lai varētu to uzraudzīt, bet arī nodevējs nebija snaudis.
   Kad spāņiem bija atlikusi vairs tikai puse dienas pārgājiena līdz ieejai aizā, pie manis ieradās viens no
   izlūkiem, kuram es biju uzdevis novērot ienaidnieka virzīšanos, un atzinās, ka Makstla viņu uzpircis un pierunājis doties pie spāņu komandiera, lai brīdinātu viņu par slēpņiem. Izlūks piekritis, paņēmis piedāvāto atlīdzību un devies izpildīt savu nodevīgo uzdevumu, bet te viņā ierunājusies sirdsapziņa, un atgriezies viņš visu pastāstīja man. Es pavēlēju tūlīt sagūstīt Makstlu, un vēl nebija iestājies vakars, kad viņš jau bija saņēmis atmaksu par savu nodevību.
   Nākošajā rītā pēc Makstlas nāves spāņu ierinda iegruva aizā. Es ar saviem piecsimt karavīriem sastapu viņus pusceļā un uzsāku kauju. Taču mēs ļāvām viņiem atspiest mūs ar niecīgiem zaudējumiem. Mums sekodami, spāņi kļuva ik brīdi drošāki, bet mēs atkāpāmies arvien veicīgāk, līdz beidzot sākām bēgt pa šauro taku, spāņu jātniekiem traucoties aiz mums. Kādus trīs fērlongus no ieejas aizā, kas ved uz Priežu Pilsētu, taka, krasi pagriežoties, sašaurinās, un klintis šeit ir tik stāvas un augstas, ka to pakājē valda pustumsa.
   Mēs skrējām pa šauro taku, izlikdamies, ka mūs sagrābusi neaptverama panika, un mums pakaļ auļoja spāņi, piesaukdami savus svētas un līksmodami par uzvaru. Bet tūlīt aiz aizas līkuma viņi sāka dziedāt citu dziesmu, jo tie, kas uzmanīja viņus no tūkstoš pēdu augstuma, deva zīmi un pār ienaidnieku no augšas nolija tāds akmeņu un klinšu bluķu lietus, ka satumsa debesis un daudzi tika nogalināti. Redzot priekšā platāku ceļu, kur klintis nebija tik stāvas, ienaidnieki metās uz priekšu, un varbūt puse no viņiem izlauzās. Bet šeit tos sagaidīja strēlnieki, un tagad akmeņu vietā pār ienaidniekiem lija bultu lietus, līdz beidzot tie, galīgi apjukuši un nekādi nespēdami aizstāvēties, pagriezās, lai bēgtu ārā no aizas.
   Ar to arī īsteni beidzās kauja, jo tagad mēs uzbrukām ienaidnieka flangiem un no augšas vēlreiz brāzās akmeņu krusa. Beigu beigās nedaudzi dzīvi palikušie spāņi un viņu indiāņu sabiedrotie milzīgā nekārtībā tika izdzīti līdzenumā aiz Priežu Ceļa.
   Pēc šīs kaujas spāņi ilgus gadus lika mūs mierā, aprobežodamies ar draudiem, bet manu vārdu daudzināt daudzināja visas otomi ciltis.
   Vienu spānieti es izglābu no nāves un vēlāk atlaidu brīvībā. Es viņu izjautāju par de Garsiju jeb Sarsedu un uzzināju, ka mans ienaidnieks vēl joprojām kalpoja Kortesam, bet Marina bija turējusi vārdu un iegrūdusi to nežēlastībā tālab, ka viņš gribējis spīdzināt Otomi. Bez tam Kortess bija noskaities uz de Garsiju arī par mūsu bēgšanu — Marina bija uzvēlusi visu vainu viņam, apgalvodama, ka de Garsija ļāvis mums iziet pa nometnes vārtiem tāpēc, ka saņēmis kukuli.
   Pat tiem četrpadsmit manas dzīves gadiem, kas sekoja spāņu sagrāvei, varu pastāstīt pāris vārdos, jo, salīdzinot ar iepriekšējiem, tie bija miera gadi. Šai laikā mums ar Otomi piedzima bērni — trīs dēli, kas kļuva par manas dzīves lielāko prieku. Es ļoti mīlēju viņus, un arī bērni pieķērās man ar visu sirdi. Patiesi, ja nebūtu mātes asiņu piejaukuma, viņi būtu īsti angļu un nevis indiāņu zēni, jo es savus dēlus nokristīju, iemācīju viņiem savu valodu un mazliet no savas ticības; zēnu izskats un acis vairāk atgādināja angļus un nevis indiāņus, lai arī viņu ādas krāsa bija tumša.
   Bet ar šiem dārgajiem bērniem man nebija vairāk laimes kā ar to mazulīti, ko man dāvāja Lilija. Divi no viņiem nomira — viens drudzī, pret kuru bija bezspēcīgā visa mana dziednieka prasme, bet otrs nokrita no augsta ciedra, kur bija uzkāpis, meklēdams klijas ligzdu. Tā no trim dēliem — es jau nerunāju par mūsu pirmdzimto, kas gāja bojā aplenkuma laikā, — man palika tikai vecākais, mans mīlulis, par kuru man vēl būs jāpastāsta.
   Te man jāpiebilst, ka lielajā padomē, kas tika sasaukta pēc uzvaras pār spāņiem un viņu sabiedrotajiem, mani līdz ar Otomi ievēlēja pār Priežu Pilsētas kasiku, un tādā veidā mūsu rokās bija liela, kaut arī ne absolūta vara. Izmantojot to, man galu galā izdevās iznīdēt briesmīgo paražu upurēt cilvēkus, lai gan šī iemesla dēļ no mūsu pakļautības atkrita liels daudzums apkārtējo kalniešu cilšu un pret mani vērsās priesteru naids. Pēdējā upurēšana, ja neskaita vēl vienu, pašu briesmīgāko, par kuru man jāpastāsta vēlāk, tika nosvinēta pils priekšā uz teokalli pēc spāņu sagrāves aizā.
   Kad es jau biju nodzīvojis Priežu Pilsētā trīs gadus un man bija dzimuši divi dēli, pie manis slepus ieradās Kvautemoka draugu sūtīti ziņneši. Kvautemoks bija pārdzīvojis visas spīdzināšanas un joprojām atradās Kortesa gūstā. No vēstnešiem mēs uzzinājām, ka Kortess gatavojoties ekspedīcijai uz Hondurasas līci un iešot caur zemi, kuru tagad sauc par Jukatanu, ņemot līdz Kvautemoku un citus acteku augstmaņus, jo viņš baidoties atstāt tos bez uzraudzības. Ziņneši mums pavēstīja arī par pakļautajās Anavakas ciltīs augošo nemieru, ko izraisījusi spāņu cietsirdība un mantkāre. Daudzi uzskatīja, ka pienācis brīdis, kad sacelšanās varētu vainagoties panākumiem.
   Tie, kas bija sūtījuši pie manis ziņnešus, lūdza mani sapulcināt otomi vienību, doties ar to uz Jukatanu, tur, kopā ar citām sapulcinātajām vienībām nogaidot izdevīgu brīdi, uzbrukt spāņiem, kad tie būs nomaldījušies purvu un mežu mudžeklī, iznīcināt tos un atbrīvot Kvautemoku. Tāds bija sazvērestības plāna pirmais iecerētais pasākums, kam sekoja daudz citu ieceru, par kurām nav vērts runāt, jo tām nebija lemts piepildīties.
   Uzklausījis vēstnešus, es skumji pakratīju galvu, jo plāns man likās bezcerīgs. Bet tad piecēlās viņu vadonis un paveda mani sāņus, teikdams, ka viņam jārunājot ar mani vienatnē.
   —    Kvautemoks lūdza tev pasacīt šādus vārdus, — iesāka vēstnesis: «Es dzirdēju, ka tu, mans brāli, kopā ar manu māsīcu Otomi dzīvo brīvībā un drošībā otomi kalnos. Bet es joprojām vārgstu teulu cietumā kā ievainots ērglis krātiņā. Brāli, es lūdzu tevi, ja tas ir tavos spēkos, mūsu vecās draudzības un kopīgi pārciesto ciešanu vārdā palīdzi man. Varbūt atnāks laiks, kad es atkal valdīšu pār Anavaku, un tad tu ieņemsi vietu man līdzās.»
   Es klausījos, un mana sirds notrīsēja, jo es mīlēju Kvautemoku kā brāli, kā mīlu to šobaltdien.
   —    Ej atpakaļ, — es sacīju vēstnesim, — un pacenties paziņot Kvautemokam, ka es viņu izglābšu, ja vien tas būs iespējams, kaut gan cerības ir niecīgas. Lai viņš gaida mani Jukatanas mežos.
   Uzzinājusi par manu solījumu, Otomi ļoti bēdājās. Viņa uzskatīja šo pasākumu par neprātīgu un teica, ka tas beigšoties ar manu nāvi. Bet, tā kā solījums jau bija dots, viņa atzina, ka tas jāpilda. Viss beidzās ar to, ka es savācu piecsimt karavīru un mēs uzsākām savu tālo un grūto pārgājienu ar tādu aprēķinu, lai satiktos ar Kortesu Jukatanas kalnu pārejās. Pēdējā mirklī Otomi gribēja nākt man līdz, tomēr es viņai to aizliedzu, teikdams, ka viņai nav tiesību pamest nedz savu tautu, nedz bērnus, un mēs dziļās skumjās pirmo reizi šķīrāmies.
   Es neaprakstīšu visas grūtības, kādas savā gājienā pārcietām. Divarpus mēnešus mēs lauzām ceļu pāri kalniem un upēm, cauri purviem un mežiem, līdz beidzot sasniedzām varenu pamestu pilsētu, ko vietējie indiāņi sauca par Palenki [35] un kas nebija apdzīvota jau daudzas paaudzes. Šī pilsēta ir viena no visbrīnumainākajām vietām, kādu man savos klejojumos jebkad nācies redzēt. Tā pa pusei aizaugusi ar krūmājiem, bet, lai kur ceļinieks arī ietu, viņš visur te atrod gan plašas marmora pilis, kuru sienas kā no iekšpuses, tā no ārpuses rotā akmens kalumi, gan ar skulptūrām greznotas piramīdas un milzīgus ņirdzīgu dievu tēlus. Es bieži jautāju sev: kāda gan bijusi tauta, kas spējusi uzcelt šādu pilsētu, un kādi bijuši valdnieki, kuri tajā mituši? Bet tie ir pagātnes noslēpumi, un tos nav iespējams atminēt tikmēr, kamēr kāds mācīts vīrs neatradīs atslēgu akmens simboliem un uzrakstiem, kas šeit no augšas līdz lejai klāj daudzu ēku sienas.
   Šai pilsētā mēs paslēpāmies, lai gan nebija viegls uzdevums piedabūt ļaudis apmesties daudzo aizgājēju rēgu vidū, nemaz jau nerunājot par briesmīgo drudzi vai plēsīgajiem zvēriem un čūskām, kas drupās bija raduši sev mājvietu. Es biju saņēmis ziņas, ka spāņi ies cauri purvam, kas atradās starp drupām un upi, un tur es cerēju viņiem uzbrukt no slēpņa.
   Astotajā slēpšanās dienā es uzzināju no izlūkiem, ka Kortess šķērsojis lielo upi mazliet augstāk un laužas cauri mežam, jo pa purviem viņš bija jau diezgan mocījies. Arī es steigšus devos uz upi, domādams to šķērsot. Bet visu dienu un nakti gāza tāds lietus, kādu es nekur neesmu vairs redzējis, tā ka galu galā mēs bridām līdz ceļiem pa ūdeni. Kad sasniedzām upes braslu, mēs tā vietā atradām platu, krācošu straumi. Lai tiktu tai pāri, būtu bijusi nepieciešama vismaz Jarmutas siļķu laiva.
   Un tā nu mums neatlika nekas cits kā palikt krastā, mokoties drudzī, ciešot no pārtikas trūkuma un pārliecīgā mitruma, līdz beidzot ūdens kritās.
   Trīs dienas un naktis mēs šeit gaidījām, un ceturtās dienas rītā es pārcēlos, zaudējot četrus karavīrus, kas noslīka.
   Ticis beidzot pāri, es paslēpu savus vīrus krūmos un niedrēs, bet pats tikai ar sešiem karavīriem lavījos uz priekšu, lai redzētu, vai nav iespējams kaut ko uzzināt par spāņu atrašanās vietu. Apmēram pēc stundas mēs uzdūrāmies stigai, ko spāņi bija izcirtuši cauri biezoknim, un piesardzīgi sākām iet pa to. Drīz iznācām kādā vietā, kur mežs bija retāks. Te bija atradusies Kortesa nometne, jo ugunskuru pelni vēl glabāja siltumu un tepat gulēja no slimības miruša indiāņa līķis.
   Kādus piecdesmit jardus no nometnes pacēlās milzīgs seibas koks. Seibā ir līdzīga mūsu angļu ozolam, vienīgi tās koksne ir maigāka un miza baltāka. Divdesmit gados seiba sasniedz lielākus izmērus nekā jebkurš ozols simt gados. Nudien, es nekad netiku redzējis tik milzīgu ozolu ar tik lielu apkārtmēru un tik kuplu galotni kā šī seiba, par kuru es rakstu, ja neskaita Kerbija ozolu vai arī koku, kas nes «Karaļozola» vārdu un aug Brumā — Dičingemas kaimiņu draudzē Norfolkā.
   Seibas kokā sēdēja daudz liju, un, pielīdis tuvāk, ieraudzīju, ko tas šeit meklēja. Apakšējos zaros vieglaja vēja šūpojās trīs ķermeņi.
   —    Šeit ir spāņu pēdas! — es noteicu. — Paskatīsimies, kas tie tādi ir, — un mēs iegājām koka ēnā.
   Kad es tuvojos, kāda lija nosēdās uz tuvākā līķa galvas, un vai nu tās svars, vai arī putna spārnu vēdas lika pakārtajam pagriezties virvē ar seju pret mani. Es paskatījos uz to, atlēcu atpakaļ, atkal paskatījos un ievaidēdamies noslīgu zemē. Tas bija viņš, kuru es biju nācis meklēt un glābt, mans draugs un brālis, Anavakas pēdējais valdnieks Kvautemoks. Te nu viņš karājās drūmā, vientuļā mežā, miris zagļa nāvē, un lija ķērca virs viņa galvas. Es sēdēju apstulbis un šausmu pārņemts, un man iekrita prātā acteku valdnieku varas lepnais simbols — plēsīgs putns ar indīgu čūsku nagos. Šeit manā priekšā bija pēdējais no savas dzimtas, un —- lūk! — plēsīgs putns satvēra nagos viņa matus; jā, patiesi, piemērota emblēma Anavakas un tās valdnieku galam.
   Izgrūdis lāstu, es pielēcu kājās, pacēlu loku un ar bultu nogalināju liju, kas raustīdamās un ķērkdama nokrita zemē. Pēc tam pavēlēju saviem pavadoņiem noņemt Kvautemoka, Takubas kasika un trešā pakārtā acteku augstmaņa ķermeņus un izrakt zem koka dziļu kapu. Tur, koka skumjajā ēnā, es viņus guldīju un atstāju dusam uz mūžiem. Tā es pēdējo reizi skatīju Kvautemoku, savu brāli, kuru no tālienes nācu glābt un kuru spāņi jau bija sagatavojuši glabāšanai. Tad es griezos uz māju pusi, jo nu Anavakai vairs nebija valdnieka, ko atbrīvot. Bet, iekams uzsākām atpakaļceļu, mums izdevās sagūstīt kādu tlakskalieti, kas runāja spāniski. Grūtā pārgājiena nomocīts, viņš bija aizbēdzis no Kortesa vienības. Šis tlakskalietis bija redzējis Kvautemoka un viņa biedru noslepkavošanu un dzirdējis Anavakas valdnieka pēdējos vārdus.
   Acīmredzot kāds neģēlis bija atklājis Kortesam, ka tiek gatavots mēģinājums glābt Kvautemoku, un Kortess pavēlējis viņu pakārt. Liekas, ka Kvautemoks sagaidījis nāvi tāpat kā visas pārējās savas dzīves likstas, lepni un bez bailēm.
   Viņa pēdējie vārdi bijuši šādi:
   —    Es darīju slikti, Malincin, ka neļāvu savai rokai atņemt sev dzīvību, pirms padevos tev. Sirds man teica, ka visi tavi solījumi ir melīgi, un tā mani nav vīlusi. Es sveicu savu nāvi, jo esmu dzīvojis, lai iepazītu kaunu, sakāvi un spīdzināšanu un lai redzētu savu tautu kā teulu vergus, tomēr es saku: dievs tev par to atmaksās!
   Pēc tam, valdot dziļam klusumam, viņu noslepkavoja.
   Ardievu, Kvautemok, pats drosmīgākais, labākais un cēlākais no visiem indiāņiem, kāds jebkad dzīvojis. Lai viņa mokpilnās un apkaunojošās nāves ēna aptumšo Kortesa slavu tik ilgi, kamēr vien cilvēce minēs viņu abu vārdus!
   Vēl divus mēnešus es ceļoju mājup, līdz beidzot neizsakāmi noguruši sasniedzām Priežu Pilsētu, zaudējuši dažādās ceļa klizmās četrdesmit cilvēku. Otomi es atradu spirgtu, veselu un ārkārtīgi pi iecīgu ieraugām sveiku un neskartu to, kuru viņa vairs nebija domājusi sastapt dzīvu. Bet, kad es pastāstīju viņai, kāds bijis viņas brālēna Kvautemoka gals, Otomi dziļi skuma gan par viņu, gan arī par to, ka zudusi acteku pēdējā cerība, un vairākas dienas nebija nomierināma.

33.nodaļa Izabella de Sigvensa atriebta

   Pēc Kvautemoka nāves mēs ar Otomi mierīgi dzīvojām Priežu Pilsētā vēl daudzus gadus. Mūsu zeme bija nabadzīga un kalnaina. Spāņiem mēs ne- pakļāvāmies un nemaksājām nodevas, taču tagad, pēc Kortesa atgriešanās uz Spāniju, viņiem nebija drosmes mums uzbrukt. Iekarotāju varā jau atradās visa Anavaka, izņemot nedaudzas ciltis, kas mita tādās pašās grūti pieejamās vietās, kāda bija mūsējā, un, tā kā mēģinājums otomi tautas atlikumu pakļaut savam jūgam spāņiem nesolīja nekā cita kā vien smagus triecienus, viņi atstāja mūs mierā līdz izdevīgākam brīdim.
   Es teicu «otomi tautas atlikums» tālab, ka laika plūdumā daudzas otomi ciltis pašas padevās spāņiem, un beidzot mēs valdījām vairs tikai pār Priežu Pilsētu līdz ar dažu jūdžu plašu apgabalu ap to. Patiesību sakot, tikai mīlestība uz Otomi, cieņa pret viņas seno dzimtu un vārdu, zināma godbijība pret mani kā pret vienu no neuzvaramajiem baltajiem cilvēkiem un mana kara māka saturēja kopā mūsu pavalstniekus.
   Varēta jautāt: vai es biju laimīgs šajos gados? Laimei man bija dots daudz, un nez vai kāds bijis apveltīts ar tik skaistu un mīlošu sievu, kas apliecinājusi savu mīlu ar neparastu, varonīgu pašuzupurēšanos. Šī sieviete no brīvas gribas nogūlās man līdzās uz nāves ziedokļa; pārvarot savu sievietīgo dabu, viņa nebaidījās aptraipīt savas rokas ar asinīm, lai mani glābtu; viņas atjautība bija izvadījusi mani neskartu cauri daudzām likstām, bet viņas mīla — mierinājusi mani neskaitāmās bēdās. Patiesi, ja pateicība pieveiktu vīrieša sirdi, manējai uz mūžiem vajadzētu atrasties pie Otomi kājām. Tas tā patiešām bija un zināmā mērā arī ir līdz šai dienai. Bet vai tad pateicība vai pati mīlestība, vai jebkura kaislība, kas valda mūsu dvēseles, var piespiest cilvēku aizmirst dzimtās mājas? Vai es, indiāņu vadonis, kas cīnījos kopā ar bojā gājušo tautu pret neatvairāmo likteni, varēju aizmirst savu jaunību ar visām tās cerībām un bailēm, aizmirst Veivnijas ieleju, ziedu, kas tur mājoja, un, lai arī cik nepatiesi es būtu zvērējis, vai es varēju aizmirst zvērestu, ko reiz biju devis?
   Liktenis nebija bijis man labvēlīgs, apstākli izrādījās stiprāki, un man liekas, ka būs maz tādu, kas,
   izlasījuši šo stāstu, neatrastu tajā attaisnojumu manai rīcībai. Patiesi, ir ļoti maz tādu cilvēku, kas manā vietā, šaubu, grūtību un briesmu ielenkti, būtu rīkojušies citādi.
   Un tomēr atmiņas mēdza sacelties pret mani. Laiku pa laikam es naktis pavadīju nomodā pat līdzās savai sievai, atcerēdamies un nožēlodams, ja vien cilvēks spēj nožēlot to, pār ko viņam nav varas. Es taču biju svešinieks svešā zemē, un, lai arī manas mājas bija šeit un mani bērni man līdzās, ilgas pēc tēva mājām manī bija dzīvas, un es nevarēju atvairīt atmiņas par Liliju, kuru biju zaudējis. Viņas gredzens joprojām zaigoja man pirkstā, un tā man bija vienīgā piemiņa no viņas. Es nezināju, vai Lilija precējusies vai ne, vai viņa dzīva vai mirusi. Ar katru jaunu gadu bezdibenis, kas mūs šķīra, kļuva aizvien dziļāks, bet tomēr domas par Liliju sekoja man kā ēna, to mirdzums lija pār Otomi vētraino mīlu, un es jutu tās pat savu bērnu skūpstos. Visbriesmīgākais bija tas, ka es pats nicināju sevi par šādām nožēlām. Un, ja par to bija vēl kas ļaunāks, tad tās bija bailes, ka Otomi, kas gan nekad ar mani par to nerunāja, varētu lasīt manas domas.
   Tāles nespēj izšķirt tos,
   Sirdi kas ir tuvi —
   tā bija rakstīts Lilijas saderināšanās gredzentiņā, un tā tas bija ar mani. Jā, mēs patiešām bijām šķirti tik tālu viens no otra, ka neviens tilts, ko es spētu iedomāties, nevarētu savienot šos attālumus, un tomēr es nevarēju teikt, ka mēs būtu mitējušies būt tuvi. Varbūt viņas sirds jau bija stājusi pukstēt, bet manējā joprojām tiecās pēc viņas. Pāri kalniem, pāri jūrām, pāri nāves bezdibenim, — ja viņa bija mirusi — es slepus ilgojos pēc mīlas, kuru pats biju nodevis.
   Tā ritēja gadi, nesot sev līdz niecīgas pārmaiņas, un es sāku domāt, ka šeit, šai tālajā vietā, dzīvošu līdz savu dienu galam. Bet liktenis bija lēmis citādi.
   Ja kāds ir lasījis šo manu jaunības dienu stāstu, tas atcerēsies raibajā notikumu klāstā iestarpināto aprakstu par Izabellas de Sigvensas nāvi. Lasītājs atcerēsies, ka savā pēdējā stundā Izabella svēto tēvu, kas viņas mokām pievienoja varmācību un apvainojumus, nolādēja, novēlot, lai arī viņš mirtu no fanātiķu rokām un vēl briesmīgākā veidā. Ja atmiņa mani neviļ, es jau teicu, ka tas viss arī tā piepildījās, turklāt ļoti dīvainā kārtā.
   Kad Kortess bija iekarojis Anavaku, šis pats dedzīgais priesteris kopā ar citiem atbrauca no Spānijas, lai ar spīdzināšanu un zobena pievērstu indiāņus īstenajam dievam. Patiešām, no visiem tiem, kas nodarbojās ar šo miermīlīgo misiju, viņš bija viscentīgākais.
   Indiāņu priesteri, izraujot sava upura sirdi un ziedojot to Uicilopočtli vai Kesalkoatlam, pastrādāja daudz ļaundarību, bet viņi nelaimīgo dvēseles vismaz nosūtīja uz Saules Mītni. Kristiešu priesteri ziedokli nomainīja ar īkšķu skrūvēm un sārtiem, bet viņi no zemes valgiem atbrīvotās dvēseles nosūtīja uz elli.
   No visiem kristiešu priesteriem vispārdrošākais un viscietsirdīgākais bija kāds tēvs Pedro. Viņš parādījās te šeit, te atkal tur, un viņa ceļu iezīmēja elku pielūdzēju līķi. Galu galā viņš iemantoja palamu «kristiešu velns». Bet reiz viņš savā svētajā dedzībā bija aizgājis par tālu, un viņu saķēra kāda no otomi ģintīm, kas tieši šīs pašas Priežu Pilsētā noliegtās cilvēku upurēšanas paražas dēļ bija no mums gan atkritusi, bet ko spāņi vēl nebija pakļāvuši.
   Kādu dienu — tas notika četrpadsmitajā gadā, kopš valdījām Priežu Pilsētā — man nāca ausīs, ka šīs ģints priesteri saņēmuši gūsta kristiešu priesteri un nolēmuši to upurēt Teskatlipokam.
   Nedaudz vīru pavadībā es steigšus devos pāri kalniem, gribēdams apmeklēt šīs ģints kasiku un, ja man izdotos, pārliecināt viņu atlaist priesteri. Lai arī kasiks bija lauzis uzticību mums, mēs bijām ar viņu saglabājuši šķietamu draudzību.
   Tomēr, lai kā arī steidzos, priesteru atriebība bija aizsteigusies man priekšā. Kad mēs nonācām ciemā, «kristiešu velnu» jau veda uz ziedošanu kāda pretīga elka priekšā, kas, galvaskausu grēdu ieskauts, bija uzsliets staba galā. Tēvs Pedro bija kails līdz jostas vietai, un rokas viņam bija sasietas uz muguras. Sirmajām matu šķipsnām nokarājoties pāri krūtīm, drīzāk draudīgi nekā pazemīgā lūgumā veroties savos pagāniskajos ienaidniekos, plānajām lūpām murminot lūgsnu vārdus, tēvs Pedro gāja uz soda vietu, laiku pa laikam nikni pakratīdams galvu, lai atgaiņātu kukaiņus, kas riņķoja tam apkārt.
   Izbrīnījies es raudzījos viņā. Ieskatījies vērīgāk, es viņu pazinu. Pēkšņi man atmiņā atausa drūmā velve Seviljā, piemīlīgā jaunā sieviete nāves kreklā un kalsnējais melni tērptais priesteris, kas sit viņai pa lūpām ar ziloņkaula krucifiksu un lamā viņu par dieva zaimotāju un ķeceri. Šis pats priesteris tagad bija manā priekšā! Izabella de Sigvensa bija lūgusi, lai priesteri piemeklētu viņas liktenis, un tagad tas bija piepildījies. Atceroties visu bijušo, es vairs nedomāju novērst notiekošo, pat ja tas būtu bijip manā varā. Es stāvēju malā un, kad upuris gāja garām, uzrunāju viņu spāniski:
   — Atceries, svēto tēv, to, ko tu varbūt jau esi aizmirsis! Atceries tagad, ko pirms nāves lūdza Izabella de Sigvensa, kuru tu pirms daudziem gadiem notiesāji Seviljā!
   Priesteris izdzirda manus vārdus, zem iedeguma nobālēja, sagrīļojās, un man likās, ka viņš tūdaļ saļims. Viņš blenza manī šausmu pilnām acīm, bet redzēja, kā viņam likās, parastu ainu —» indiāņu vadoni, kas līksmo par viena sava apspiedēja nāvi.
   —    Kas tu esi par sātanu, — viņš aizsmacis noelsās, — ko elle sūtījusi, lai mani mocītu manā pēdējā brīdi?
   —    Atceries, ko pirms nāves lūdza Izabella de Sigvensa, kurai tu siti un kuru tu nolādēji, — es izsmējīgi atbildēju. — Atceries tikai to, tagad un uz visiem laikiem, un necenties uzzināt, kas es esmu!
   Kādu acumirkli ziedoklim lemtais stāvēja, sastindzis un nepievērsdams uzmanību savu mocītāju grūdieniem, bet pēc tam viņa drosme atgriezās un viņš iekliedzās skaļā balsī:
   —    Atkāpies no manis, sātan! Vai man no tevis jābaidās? Es labi atminos šo bojā gājušo grēcinieci, — lai dievs mielo viņas dvēseli! — viņas lāsts ir nācis pār mani, bet es līksmoju par to, jo viņpus ziedoklim es skatu debesu vārtus. Atkāpies, sātan, es nebaidos tevis!
   Tā kliedzot, tēvs Pedro streipuļoja uz priekšu, saukdams:
   —    Kungs, tavās rokās es nododu savu garu!
   Lai dus mierā ari viņa dvēsele! Viņš bija cietsirdīgs, bet vismaz nebija gļēvulis un nevairījās no mocībām, kuras pats bija lēmis daudziem citiem.
   Lai gan tas bija nenozīmīgs gadījums, tomēr tam bija nopietnas sekas. Ja es toreiz būtu izglābis tēvu Pedro no otomi priesteru rokām, tad droši vien šobrīd nerakstītu savu stāstu te, Veivnijas ielejā. Nezinu, vai es būtu varējis viņu glābt, bet zinu, ka nemēģināju to darīt un ka tēva Pedro nāves dēļ man bija jāpiedzīvo lielas bēdas. Vai man bija taisnība vai nebija — kam gan to lemt? Tiem, kas spriež tiesu par manu stāstu, var likties, ka šoreiz, tāpat kā citos gadījumos, es nerīkojos pareizi. Bet, ja viņi būtu redzējuši, kā Izabellu de Sigvensu dzīvu iemūrēja kapā, viņi noteikti uzskatītu, ka man bijusi taisnība. Tomēr — uz labu vai uz ļaunu — viss notika tā, kā esmu aprakstījis.
   Un notika arī tā, ka no Spānijas atsūtītais jaunais vicekaralis saniknojās par mūka noslepkavošanu, kurā bija vainojama nepakļāvīgā pagānu tauta — otomi, un nolēma atriebt vainīgajai ciltij.
   Drīz vien pienāca ziņas, ka tiek pulcēts liels tlakskaliešu un citu indiāņu cilšu karaspēks, lai iznīcinātu mūs līdz pēdējam, un ka kopā ar viņiem nākot vairāk nekā simt spāņu karavīru. Gājienu nevadīja neviens cits kā kapteinis Bernals Diass, tas pats karavīrs, kuru es «bēdu nakts» asinspirti biju pasaudzējis un kura zobens joprojām karājās man pie sāniem.
   Tagad mums vajadzēja sagatavoties aizsardzībai, jo mūsu vienīgā cerība bija drosme. Reiz spāņi kopā ar tūkstošiem savu sabiedroto jau bija mums uzbrukuši, bet no viņiem tikai nedaudzi atgriezās dzīvi Kortesa nometnē. To, kas izdarīts vienreiz, var atkārtot, — teica Otomi savas nepakļāvīgās sirds lepnumā. Bet četrpadsmit gados diemžēl daudz kas bija mainījies.
   Pirms četrpadsmit gadiem mēs pārvaldījām plašu, kalnainu apgabalu. Mežonīgās ciltis pēc mūsu aicinājuma sūtīja mums simtiem karavīru. Tagad šīs ciltis bija izrāvušās no mūsu kundzības, ko atzina vairs tikai Priežu Pilsētas iedzīvotāji un vēl dažu tuvējo ciematu ļaudis. Kad spāņi mums uzbruka pirmoreiz, es varēju savākt desmit tūkstoš karavīru, ko virzīt tiem pretī. Tagad ar lielām grūtībām varēju sadabūt ne vairāk kā divus trīs tūkstošus, un* tuvojoties briesmu brīdim, no tiem vēl daļa aizmuka.
   Tomēr man bija drosmīgi jāraugās nelaimei acīs un jādara viss iespējamais ar tiem spēkiem, kādi atradās manā rīcībā, lai gan sirds dziļumos es baidījos par iznākumu. Tomēr Otomi es par savām bažām neko neteicu, un viņa savukārt, ja arī baidījās, slēpa satraukumu dvēseles dziļumos. Manuprāt, Otomi ticība man bija tik spēcīga, ka viņa uzskatīja manu gudrību vien par pilnīgi pietiekamu, lai pieveiktu visas spāņu armijas.
   Beidzot ienaidnieks tuvojās, un es izplānoju kauju tāpat kā pirms četrpadsmit gadiem. Ar nelielu daļu sava karaspēka devos pretī tam pa aizu, kas bija vienīgais ceļš, pa kuru naidnieks varēja tuvoties. Divās līdzīgās daļās sadalītos atlikušos spēkus izvietoju abās pusēs uz klintīm, kas pārkārās pāri ceļam, un pavēlēju nomētāt spāņus no augšas ar akmeņiem, tiklīdz es došu signālu, bēgot viņu priekšā pa aizu.
   Bez tam es veicu arī citus pasākumus. Paredzot, ka par spīti maniem pūliņiem mūs varētu atspiest līdz pilsētai, es liku nostiprināt tās vārtus un sienas un atstāju tur apsardzi. Teokalli augstajā virsotnē, kur tagad, kad vairs nenotika upurēšana, glabājām savus kara materiālus, kā pēdējā patvērumā tika nogādāti ūdens un pārtikas krājumi. Tās sānus mēs nostiprinājām ar sienām, kas no vienas vietas bija piedzītas ar obsidiāna šķembām, un ar citām ierīcēm, līdz likās neiespējami, ka kāds spētu tās pārvarēt, kamēr vien būs palikuši kaut vai pāris desmit dzīvu aizstāvju.
   Kādu< nakti pašā vasaras sākumā es atvadījos no Otomi un, paņēmis līdz savu dēlu, kas jau bija sasniedzis to vecumu, kad saskaņā ar indiāņu paražām jaunietim jāizbauda visas kaujas briesmas, izvietoju vienības bezdibeņa malās, bet pats ar dažiem simtiem atlikušo karavīru devos pa aizu uz priekšu.
   No saviem izlūkiem es zināju, ka spāņi, kuri bija apmetušies aizas viņā galā, mēģinās iziet tai cauri stundu pirms rītausmas, cerēdami mūs pārsteigt miegā. Un patiesi — nākošajā rītā, iekams pirmie ausmas stari bija sārtojuši vulkāna Ksakas augstos sniegus, tāls klusinātu balsu troksnis, atbalsodamies nakts klusumā, vēstīja, ka ienaidnieks uzsācis savu gājienu. Es bez grūtībām virzījos pa aizu tam pretī; man un maniem vīriem šeit bija zināms katrs akmens. Toties ar spāņiem bija citādi — daudzi no viņiem bija jāšus, un bez tam viņi vilka sev līdz divus lielgabalus. Laiku pa laikam smagie lielgabali iestrēdza uz akmeņainā ceļa, jo vergi, kas tos vilka, tumsā nespēja saskatīt, kur riteņi varētu izbraukt.
   Tad karaspēka pavēlnieks, negribēdams uzsākt kauju sev tik nelabvēlīgos apstākļos, pavēlēja apstāties un gaidīt rītausmu.
   Beidzot atausa diena un blāva gaisma ielauzās dziļajā aizā, atklājot spožās bruņās tērpto spāņu izstiepto ierindu un vēl krāšņākos sabiedroto iezemiešu tūkstošus, kas greznojās savās izkrāsotajās bruņucepurēs un spilgtajos spalvu apmetņos.
   Arī ienaidnieks redzēja mūs, un, izsmejot mūsu trūcīgo ietērpu, tā kolona līdzīgi milzīgai čūskai klints plaisā sāka locīties uz priekšu. Kad starp mums nebija palicis vairāk par simt soļiem, spāņu jātnieki, piesaucot svēto Pēteri, nolaistiem pīķiem metās uzbrukumā
   Mēs sagaidījām ienaidnieku ar bultu lietu, kas apstādināja to vienīgi uz brīdi. Drīz spāņi bija mums klāt un ar savu pīķu smailēm atspieda mūs atpakaļ, nogalinot ne mazumu manu karavīru, jo indiāņu ieroči maz ko varēja kaitēt bruņās kaltajiem zirgiem un jātniekiem. Tāpēc mums bija jābēg, bet tieši bēgšana jau ietilpa manā plānā, jo es cerēju ievilināt ienaidniekus līdz tai vietai aizā, kur ceļš bija šaurs un klintis stāvas, un kur tos varētu no augšas nomētāt ar akmeņiem.
   Viss gāja labi. Mēs bēgām. Uzvaras jausmās spāņi drāzās mums pakaļ tieši lamatās. Lūk, jau klinšu bluķis gāzās no augšas, nogalināja vienu zirgu un atlēkdams ievainoja un satrauca aizmugurē esošos. Pirmajam bluķim sekoja otrais, trešais, un es jau nopriecājas,—man likās, ka briesmas ir garām un arī šoreiz mana stratēģija būs veiksmīga.
   Bet pēkšņi augšā bija dzirdams troksnis, kas nepavisam neatgādināja krītošu klinšu bluķu dārdoņu. Tas bija kaujas troksnis, kas arvien pieauga, pārvērzdamies nepārtrauktā rēkoņā. Pēc tam no augšas kaut kas kūleņoja lejup. Es ieraudzīju, ka tas nebija vis akmens, bet cilvēks — viens no maniem vīriem. Bet viņš bija tikai pirmais piliens pēc tam sekojošā gāzmā.
   Viss uzreiz kļuva skaidrs: ienaidnieks bija gudrāks par mani. Pieredzējušie spāņi nebija divreiz apmānāmi ar vienu un to pašu kara viltību. Viņi virzījās ar lielgabaliem pa aizu, jo citādi nebija iespējams tos izvilkt, bet vispirms bija likuši lielām karaspēka vienībām naktī pa viņiem parādītām slepenām takām uzkāpt kalnā, lai tur virsotnē izrēķinātos ar indiāņiem, kas, gāzdami tiem virsū klinšu bluķus, gribēja kavēt viņu gājienu.
   Patiesi, ienaidnieks tika ar tiem galā pavisam viegli, jo, guļot bezdibeņa malā starp agavēm un citiem tur augošajiem dzeloņainajiem krūmājiem, karavīri sekoja ienaidnieka kustībai aizā, pat nenojauzdami, ka tas var būt viņiem līdzās. Viņus pārsteidza pēkšņi. Daudzi tik tikko paspēja paķert ieročus, kurus bija nolikuši sāņus, lai būtu ērtāk novelt lejā smagos klinšu bluķus, kad- skaitā daudz pārākais ienaidnieks, mežonīgi kliedzot, drāzās tiem virsū. Kauja bija īsa un izšķirīga.
   Es sapratu to visu pārāk vēlu un nolādēju savu muļķību, ka nebiju nodrošinājies pret šādu iespēju. Patiesību sakot, man pat sapnī neienāca prātā, ka spāņi spēs atrast slepenās tekas, pa kurām varēja uzkāpt kalnā no otras puses. Es biju aizmirsis, ka nodevībai iespējams daudz kas.

34.nodaļa Priežu pilsētas aplenkums

   Kauja bija jau zaudēta. Tūkstoš pēdu virs mūsu galvām pieauga uzvaras kliedzieni. Kauja bija zaudēta, tomēr man vajadzēja turpināt cīņu.
   Cik ātri vien spēdams, es aizvedu savus atlikušos karavīrus līdz zināmajam aizas līkumam, kur saujiņa izmisušu cilvēku varēja uz laiku aizturēt veselu karaspēku. Seit es uzaicināju dažus palikt kopā ar mani, un uz aicinājumu atsaucās daudzi. No tiem es izvēlējos piecdesmit vai vairāk cilvēku, bet pārējiem pavēlēju skriet, ko kājas nesa, uz Priežu Pilsētu un brīdināt tur atstāto apsardzi, ka briesmu brīdis ir klāt. Es pa to laiku gribēju noturēt ceļu, lai dotu laiku noslēgt vārtus un aizstāvjiem uzkāpt mūros. Manas bojā ejas gadījumā es lūdzu savu sievu Otomi aizstāvēt pilsētu, cik vien tas būtu viņas spēkos, kamēr viņa, ja tas būtu iespējams, panāktu no spāņiem solījumu taupīt viņu, viņas bērnu un tautu.
   Kopā ar karavīriem es aizsūtīju atpakaļ savu dēlu, lai gan viņš ļoti gribēja palikt kopā ar mani. Redzot, ka šeit mūs gaida neizbēgama nāve, es atteicos izpildīt viņa lūgumu.
   Beidzot visi bija aizgājuši. Baidoties no slazdiem, spāņi nāca uz priekšu lēni un uzmanīgi. Aizas līkumā ieraudzījuši nožēlojamu saujiņu vīru, kas bija pulcējušies tos sagaidīt, viņi apstājās, būdami pārliecināti, ka esam tiem izlikuši lamatas. Viņiem likās neiedomājami, ka šāda niecīga vienība uzdrošināsies uzsākt cīņu ar viņu armiju.
   Šai vietā aiza sašaurinājās tā, ka vienlaikus pret mums varēja virzīties tikai daži cilvēki. Arī uzstādīt lielgabalus šeit nebija iespējams, un pat musketes gandrīz nekādi nevarēja spāņiem palīdzēt. Bez tam nelīdzenais ceļš piespieda viņus nokāpt no zirgiem. Ja viņi vispār gribēja uzbrukt, tad šeit tas bija izdarāms tikai kājnieku ierindā.
   Galu galā spāņi tā arī darīja. Abās pusēs bija daudz kritušo, bet pats es paliku neskarts, un beidzot viņi mūs atspieda. Soli pa solim ienaidnieks ar savu garo pīķu smailēm spieda mūs atpakaļ, pareizāk sakot, tos no mums, kas vēl bija dzīvi, līdz iedzina mūs pašā aizas galā, kas atrodas kādus piecus fēr- longus no tās vietas, kur kādreiz slējās Priežu Pilsētas mūris.
   Turpināt kauju nebija nekādas jēgas. Mums bija jāizvēlas starp bojā eju un bēgšanu, un, kā to viegli uzminēt, ne jau nu mūsu pašu, bet savu bērnu un sievu dēļ mēs izvēlējāmies pēdējo.
   Kā brieži mēs bēgām pāri līdzenumam, bet spāņi un viņu sabiedrotie kā medību suņi dzinās mums pakaļ. Par laimi, ceļš bija akmeņains un spāņu zirgi nevarēja aulekšot pilnā sparā, tāpēc ari kādi divdesmit mūsējo netraucēti sasniedza pilsētas vārtus. No visas manas armijas pēc kaujas atgriezās ne vairāk kā piecsimt karavīru, un gandrīz tikpat daudz karavīru bija atstāts pašā pilsētā.
   Smagie vārti aizkrita, un, tikko mēs paspējām tos nostiprināt ar resniem ozola baļķiem, kad pie tiem jau piejāja spāņu priekšpulki. Rokā man joprojām bija loks, un bultu makā man bija palikusi viena vienīga bulta. Es pieliku bultu pie stiegras un, savilcis to, cik vien spēju, raidīju bultu vārtu siju starpā uz jaunu švītīga izskata spānieti, kas jāja visiem pa priekšu. Bulta trāpīja viņu tieši kaklā starp bruņucepuri un bruņām. Plaši ieplētis rokas, viņš atkrita uz sava zirga krustiem un palika nekustīgi guļam.
   Tad viņi atkāpās, bet tūlīt viens no tiem atkal piejāja pie vārtiem, turēdams rokā pamiera karogu. Tas bija bruņnieciska izskata vīrs spožās bruņās, un, viņu vērojot, man šķita, ka kaut kas viņa stājā un nevērīgajā elegancē, ar kādu tas sēdēja zirgā, bija pazīstams. Apstājies vārtu priekšā, spānietis pacēla sejsegu un sāka runāt.
   Es viņu pazinu uzreiz! Manā priekšā bija mans senais ienaidnieks de Garsija, par kuru veselus divpadsmit gadus es nebiju nekā ne dzirdējis, nedz arī viņu redzējis. Laika zobs bija skāris viņu, un te nebija ko brīnīties, jo tagad viņam vajadzēja būt visiem sešdesmit, ja ne vairāk. Smailajā kastaņbrūnajā bārdiņā vīdēja daudz sirmu pavedienu, vaigi bija iekrituši, bet lūpas no attāluma atgādināja divus sarkanus pavedienus; vienīgi acis bija palikušas tikpat spožas un caururbjošas, un arī mute bija saviebta tajā pašā aukstajā smīnā. Bez šaubām, tas bija de Garsija, kas parādījās ari šoreiz kā visos manas dzīves kritiskajos brīžos, lai pārvērstu manu šķietamo veiksmi bēdīgā galā. Skatoties uz viņu, es jutu, ka tuvojas mūsu pēdējā un sīvākā cīņa. Paies nedaudz dienu, un tad vai nu viens no mums, vai arī mēs abi uz mūžiem nāves klusumā apglabāsim gadiem krāto naidu. Un tāpat kā agrāk arī šoreiz liktenis bija pret mani. Tikai pirms dažām minūtēm, likdams bultu pie stiegras, es kādus acumirkļus svārstījos, nezinādams, uz kuru tēmēt, — uz jaunekli, kas tagad gulēja miris, vai uz bruņinieku, kas jāja tūdaļ aiz viņa? Un, lūk, es biju nogalinājis
   cilvēku, ar kuru man nebija nekādu strīdu, un atstājis savu ienaidnieku neskartu!
   —    Ei jūs! — iekliedzās de Garsija spāniski. — Kapteiņa Ber- nala Diasa, mūsu karavadoņa vārdā es gribu runāt ar otomi dumpinieku vadoni!
   Uzkāpis uz mūra pa kāpnēm, kas bija turpat pie rokas, es atbildēju:
   —    Runā! Es esmu tas, ko tu meklē!
   —    Tu nerunā slikti spāniski, draugs, — piezīmēja de Garsija, satrūkdamies un no saraukto uzaču apakšas cieši vērdamies manī. — Saki, kur tu iemācījies šo valodu? Kāds ir tavs vārds un izcelšanās?
   ■—• Man to iemācīja kāda donna Luisa, kuru tu pazini jaunībā, Huan de Garsija. Bet mans vārds ir Tomass Vingfīlds.
   De Garsija sagrīļojās seglos. Briesmīgs lāsts atraisījās no viņa lūpām.
   •— Dievmāt! — viņš iesaucās. — Pirms gadiem man stāstīja, ka tu esot atradis patvērumu pie kādas mežoņu cilts, bet es biju tālu projām no šejienes, Spānijā, un, kad atgriezos, tad nodomāju, ka tu jau būsi atstiepis kājas, Tomas Vingfīld. Bet man patiesi vedas! Tas, ka tu, atkritēj, tik bieži esi pratis izbēgt no manis, bija viens no lielākajiem sarūgtinājumiem manā dzīvē. Toties nu tu vari būt pārliecināts, — šoreiz tev neizbēgt!
   •— Es zinu, Huan de Garsija, šoreiz vienam no mums nebūs lemts aiziet, — es atcirtu. — Klāt ir spēles pēdējais gājiens, bet nelielies vis, jo dievs vien zina, kam tiks uzvara. Tev ilgi ir veicies, bet var pienākt diena, kad tava veiksme beigsies reizē ar tavu elpas vilcienu. Runā, kas tev sakāms, Huan de Garsija!
   Kādu mirkli de Garsija vilcinājās, plūkādams savu smailo bārdiņu, un, viņu vērojot, man likās, ka saskatīju pusaizmirstu šausmu ēnu iezogamies viņa acīs. Bet, ja arī tas tā bija, šī ēna drīz vien izzuda, jo, pacēlis galvu, viņš ierunājās droši un skaidri:
   ■— Tomas Vingfīld, tāda ir ziņa, ko man uzdots pavēstīt tev un taviem vēl nenogalinātajiem otomi suņiem: kapteinis Bernals Diass viņa ekselences vicekaraļa vārdā piedāvā jums padošanās noteikumus.
   —    Kādi tad ir viņa noteikumi? — es jautāju.
   —   Pietiekami augstsirdīgi tādiem nešķīstiem dumpiniekiem un pagāniem, — viņš ņirdzīgi atbildēja. — Atdodiet bez jebkādiem' noteikumiem savu pilsētu, un vicekaralis savā žēlsirdībā pieņems jusu padošanos. Tomēr, lai jūs vēlāk nerunātu, ka neesam turējuši' savu vardu, tad ziniet jau laikus, ka jums būs jāatbild par jūsu daudzajiem noziegumiem. Jums tiks uzlikts šāds sods. Visi tie,
   kas tieši vai netieši piedalījušies svētā tēva Pedro velnišķīgajā noslepkavošanā, tiks sadedzināti sārtā, bet tiem, kuri skatījušies, kā viņu nogalina, tiks izdurtas acis. Par brīdinājumu citiem pec tiesnešu izvēles visu acu priekšā tiks pakārti daži no otomi vadoņiem, un viņu vidū būsi arī tu, brālēn Vingfīld, un it īpaši sieviete vārdā Otomi, nelaiķa valdnieka Montesumas meita. Priežu Pilsētas iedzīvotājiem jānodod bez izņēmuma visas savas bagātības vice- karaļa kasē, bet viņus pašus — vīriešus, sievietes un bērnus — aizvedīs no pilsētas un izvietos saskaņā ar vicekaraļa gribu pa spāņu ienācēju muižām, lai viņi iemācītos derīgo zemkopja un kalnrača amatu. Tādi ir padošanās noteikumi, un man pavēlēts pateikt, ka jums tiek dota viena stunda, lai izlemtu — pieņemt tos vai noraidīt.
   —    Un ja mēs tos noraidām?
   —    Tam gadījumam kapteinis Bernals Diass saņēmis pavēli izlaupīt un nopostīt pilsētu, atdodot to uz divpadsmit stundām tlakskaliešiem un citiem saviem uzticamajiem indiāņu sabiedrotajiem, bet pēc tam savākt visus, kas būs palikuši dzīvi, aizvest uz Mehiko pilsētu un tur pārdot verdzībā.
   —    Labi, — es atteicu, — jūs saņemsiet atbildi pēc stundas.
   Nostādījis pie vārtiem sardzi, es steidzos uz pili, pavēlējis ziņnešiem nekavējoties sapulcināt dzīvi palikušos Priežu Pilsētas padomes locekļus. Pie pils durvīm es sastapu Otomi, kas sirsnīgi mani apsveica, jo, uzzinājusi par mūsu nelaimi, viņa jau nebija cerējusi mani vēlreiz ieraudzīt.
   —    Nāc man līdz uz padomi! — es sacīju. — Man ir svarīgs ziņojums.
   Mēs iegājām zālē, kur jau pulcējās padomes locekļi. Tiklīdz lielākā daļa bija ieradušies — viņi bija vairs tikai astoņi, — es bez jebkādiem paskaidro jumiem atkārtoju viņiem de Garsijas vārdus. Pēc tam runāja Otomi, jo kā pirmajai pēc dižciltīguma viņai\bija tiesības to darīt.
   Man jau divas reizes bija nācies dzirdēt, kā viņa uzrunāja savu tautu, aicinot to uz cīņu pret spāņiem. Pirmā reize, kā jūs varbūt atceraties, bija todien, kad mēs ieradāmies kā Kvitlavaka, viņas tēva Montesumas pēcteča, sūtņi, lai lūgtu kalniešu palīdzību pret Kortesu un teuliem. Otro reizi tas bija pirms kādiem četrpadsmit gadiem, kad atgriezāmies Priežu Pilsētā kā bēgļi pēc Tenočtitlanas krišanas un tauta, turpat vai divdesmit tūkstoš savu karavīru bojā ejas satracināta, gribēja mūs kā savas miermīlības ķīlu nodot spāņu rokās. Un abas reizes Otomi bija uzvarējusi ar savu daiļrunību, savu slaveno vārdu un karalisko stāju.
   Nule apstākļi bija pavisam citādi, un, pat ja Otomi atkal ķertos pie šīm mākslām, tās mums šai bezizejas stāvoklī nekā nedotu.
   Šodien viņas dižais vārds bija tikai ēna, viena no gaistošajām ēnām, ko met valsts, kuras slava zudusi uz mūžiem. Tagad viņa jau vairs nepieminēja bojā ejai lemtās tautas lepnumu un diženās tradīcijas. Viņa vairs nebija jauna, un kādreizējais sievišķīgais krāšņums bija viņu atstājis. Taču, kad viņa ar mūsu dēlu pie sāniem piecēlās, lai uzrunātu šos septiņus padomniekus, kas, baiļu un bezcerīgā likteņa nomākti, klusēdami un paslēpuši seju rokās, noliecās viņas priekšā, es nodomāju, ka nekad vēl Otomi nebija bijusi tik skaista un nekad vēl viņas vārdi, lai cik vienkārši, nebija izteikuši tik daudz.
   —    Mani draugi! — viņa sacīja, — jūs zināt, kāda nelaime mūs piemeklējusi — mans vīrs jums jau pastāstīja par teulu prasībām. Mums nav vairs uz ko cerēt. Pilsētas, mūsu senču mītnes, aizsargāšanai palicis ne vairāk kā tūkstoš cilvēku, un mēs esam vienīgā no visām Anavakas tautām, kas vēl uzdrošinās ar ieročiem rokās stāties pretī baltajiem cilvēkiem. Pirms daudziem gadiem es jums teicu: izvēlieties starp godpilnu nāvi un kaunpilnu dzīvi! Šodien es atkal saku jums: izvēlieties! Man un maniem tuviniekiem izvēles nav, jo mūs, lai ko arī jūs izlemtu, gaida tikai nāve. Bet ar jums ir citādi. Vai jūs gribat mirt cīnoties, vai arī jūs un jūsu bērni gribat nodzīvot savas atlikušās dienas verdzībā? Izvēlieties!
   Kādu brīdi septiņi vecākie apspriedās savā starpā, pēc tam viņu runasvīrs atbildēja:
   —    Otomi un tu, teul, mēs esam klausījuši jūsu padomiem daudz gadu, bet tie nav nesuši mums laimi. Mēs nevainojam jūs, jo paši Anavakas dievi novērsušies no mums, tāpat kā mēs esam novērsušies no viņiem, bet tikai dievi var pasargāt cilvēkus no viņu ļaunā likteņa. Lai kādas likstas mums bija jāpārcieš, jūs dalījāties ar mums, un tā tas ir ari tagad, kad viss ir galā. Otomi tautas pēdējā stundā mēs neatkāpsimies no dotā vārda. Mēs esam izvēlējušies: ar jums mēs dzīvojām brīvībā, ar jums joprojām brīvi nomirsim. Jo, tāpat kā jūs, mēs uzskatām, ka labāk mums visiem iet bojā kā brīviem ļaudīm nekā vilkt savas dienas teulu jūgā.
   —    Labi! — sacīja Otomi. — Mums atliek vienīgi mirt cildenā nāvē, lai par to vēlāk skandinātu dziesmas. Mans laulātais draugs, tu dzirdēji padomes atbildi? Nes šo ziņu arī spāņiem.
   Kad es atgriezos uz pilsētas mūra ar baltu karogu rokās, sarunām ar mani no spāņu nometnes tuvojās viņu sūtnis, nevis de Garsija, bet kāds cits. Dažos vārdos es paziņoju viņam, ka dzīvi palikušie otomi mirs zem savas pilsētas drupām tāpat, kā reiz gāja bojā Tenočtitlanas iedzīvotāji. Kamēr vien būs palicis kaut viens šķēps, ko mest, un viena roka, kas spēs to mest, viņi nepadosies spāņu žēlsirdībai.
   Sūtnis atgriezās spāņu nometnē, un nepagāja ne stunda, kad sākās uzbrukums. Pieveduši savus lielgabalus, spāņi nostādT ja tos mazliet tālāk par simt soliem no vārtiem, — tādā attālumā mūsu metamie šķēpi un bultas nevarēja viņiem nodarīt gandrīz nekādu Jaunumu — un sāka netraucēti apšaudīt vārtus ar dzelzs lodēm. Bet arī mēs nesēdējām, rokas klēpī salikuši. Redzēdami, ka koka vārti drīz sagrūs, mēs nojaucām tuvējās mājas un piepildījām visu vārtu eju ar akmeņiem un gružiem. Aiz šādi uzbērta vaļņa es pavēlēju izrakt dziju grāvi, kuram pāri nevarēja tikt ne zirgi, ne lielgabali, ja vien to atkal nepiebēra. Šķērsām visai galvenajai ielai, kas veda uz lielo teokalli laukumu, mēs ierīkojām citas barikādes, ko no priekšpuses un aizmugures aizsargāja grāvji, bet gadījumam, ja spāņi mēģinātu apiet mūs no sāniem pa šaurajām līkumotajām ieliņām, es nocietināju arī visas četras izejas uz lielo laukumu jeb tirgus laukumu. Līdz pašam vakaram spāņi apšaudīja sagrauto vārtu paliekas un aiz tiem izveidoto uzbērumu, nenodarot mums nekādus lielus zaudējumus: ar lielgabalu un musketu lodēm tika nogalināti ne vairāk kā divdesmit cilvēki. Bet uzbrukt todien viņi nemēģināja.
   Beidzot uznāca tumsa, spāņu uguns mitējās, bet mūsu pūliņi turpinājās. Lielākajai daļai vīriešu bija jāapsargā vārti un ienaidniekam vieglāk pieejamās vietas uz pilsētas mūra, bet nocietinājumus tagad cēla galvenokārt sievietes pēc maniem un manu karavadoņu norādījumiem. Arī pati Otomi piedalījās smagajā darbā. Viņas piemēram sekoja pārējās dižciltīgās sievietes un vienkāršās iedzīvotājas, bet viņu nebija mazums, jo otomi ciltī sieviešu bija vairāk nekā vīriešu. Bez tam daudzas sievietes šo pašu dienu bija kļuvušas par atraitnēm. Dīvaini bija redzēt, ka no sveķainās priedes darinātu lāpu gaismā — priede bija devusi arī pilsētai vārdu — viņas cauru nakti rindām steidzās šurp un turp, gandrīz vai ļimdamas zem smago akmeņu un ar zemi pildīto grozu svara, vai arī raka ar koka lāpstām cieto zemi un nojauca mājas. Ne par ko nesūdzēdamās, viņas strādāja drūmi un izmisīgi, no viņu krūtīm neizlauzās neviens vaids, pār viņu vaigiem nenoritēja neviena asara, pat tām ne, kuru vīri un dēli no rīta bija tikuši nogrūsti bezdibenī. Viņas zināja, ka pretošanās ir velta un bojā eja ir tuvu, bet nepacēlās neviena balss, kas aicinātu padoties spāņiem. Ja arī kāda vispār par to runāja, tad tikai tāpēc, lai atkārtotu Otomi vārdus, ka labāk mirt brīvām nekā dzīvot verdzībā, bet vairums neteica nekā. Vecas un jaunas, mātes un sievas, jaunavas un atraitnes strādāja klusējot, un līdzās viņām strādāja bērni.
   Raugoties viņās, man ienāca prātā, ka visas šīs pacietīgās, klusējošās sievietes iedvesmo kāds kopīgs briesmīgs lēmums, kas viņām visām bija zināms, bet par kuru neviena nevēlējās runāt.
   —    Nez vai jūs arī savu saimnieku teulu labā strādāsiet tikpat cītīgi? — rūgti iesmiedamies, uzsauca kāds no karavīriem, kad viņam garām vilkās zem akmeņu nastām salīkušo sieviešu rinda.
   —    Muļķi, vai tad mirušie strādā? — atbildēja viņu vadone, jauna, skaista sieviete no dižciltīgas dzimtas.
   —    Mirušie ne,. —- piekrita šis nelaimīgais jokdaris, — bet tev līdzīgas skaistules teuli nenogalina. Tu nodzīvosi verdzībā ilgus gadus. Saki, kā tu no tā izvairīsies?
   —    Muļķi! — atkārtoja sieviete. — Vai uguns izdziest tikai tāpēc, ka lukturī pietrūkst eļļas, un vai cilvēkam jāmirst tikai aiz vecuma? Mēs izbēgsim no viņiem, lūk, tā! — un, nometusi zemē lāpu, ko bija turējusi rokā, viņa samina to ar sandali un aizgāja ar savu nastu tālāk.
   Tagad es biju pārliecināts, ka sievietes pieņēmušas kādu lēmumu, bet man pat prātā neienāca, cik tas bija izmisīgs, un Otomi man nekā par šo sieviešu noslēpumu nestāstīja.
   —    Otomi, — es viņai teicu, kad mēs tonakt nejauši satikāmies, — man ir ļaunas ziņas.
   —    Ja tu tā runā pat šai stundā, mans vīrs, tām patiesi ir jābūt briesmīgām.
   —    Mūsu ienaidnieku vidū atrodas de Garsija.
   —    Es to zināju, dārgais!
   —    Kā tu to zināji?
   —    Pēc naida, kas kvēlo tavās acīs, — Otomi atbildēja.
   —    Liekas, ka viņa uzvaras stunda ir tuvu, — es sacīju.
   —    Ne viņa, bet tavas uzvaras stunda, mīļotais. Tu pieveiksi viņu, bet uzvara tev maksās dārgi. Nejautā man, kāpēc un kā es to zinu, es jūtu to ar sirdi. Paskaties, «Karaliene» jau liek galvā savu kroni, — viņa norādīja uz vulkāna Ksakas sniegoto virsotni, kas sārtojās rītausmas staros. — Tev jādodas pie vārtiem. Spāņi drīz sāks rosīties.
   Kamēr Otomi runāja, es izdzirdu aiz pilsētas mūriem taures skaņas.
   Steidzoties uz vārtiem, es redzēju, ka spāņu karaspēks kārtojās uzbrukumam. Tomēr spāņi neuzbruka vis tūlīt, bet nogaidīja, līdz saule bija gabalā.
   Vispirms spāņi atklāja negantu uguni pa mūsu nocietinājumiem, sadragājot vārtu paliekas un notraucot aiz vārtiem izveidotā zemes uzbēruma virsotni. Pēkšņi apšaude tika pārtraukta un atkal atskanēja taure. Tagad ienaidnieks uzbruka kolonā ar kādu tūkstoti vai vairāk tlakskaliešu priekšgalā, un tiem sekoja spāņu spēki. Nepagāja ne divas minūtes, kad es, ar kādiem trīssimt otomi karavīriem gaidīdams tos, ieraudzīju tlakskaliešu galvas parādāmies virs uzbēruma, un kauja sākās.
   Mēs trīs reizes atsviedām ienaidnieku ar šķēpiem un bultām, bet ceturtajā uzbrukumā cilvēku vilnis pārmetās pāri uzbērumam un ieplūda sausajā grāvī aiz tā.
   Tā kā mums nebija cerību satriekt tādu daudzumu karavīru atklātā ielā, bijām spiesti atkāpties līdz nākošajam valnim. Izveidojis eju zirgiem un artilērijai, ienaidnieks sekoja mums uz turieni. Te kauja atjaunojās. Šis nocietinājums bija spēcīgs, un mēs to noturējām gandrīz divas stundas ar lieliem zaudējumiem abās pusēs. Atkal mēs atkāpāmies, un atkal mums uzbruka, un tā cīņa turpinājās visu garo dienu. Ar katru stundu mūsu rindas kļuva retākas un mūsu rokas nespēcīgākas, bet mēs turpinājām izmisīgi cīnīties. Pie pēdējiem diviem nocietinājumiem plecu pie pleca ar saviem vīriem un brāļiem cīnījās simtiem otomi sieviešu.
   Spāņi sagrāba pēdējo uzbērumu tikai līdz ar saules rietu, un tuvojošās tumsas aizsegā mēs, kas vēl bijām palikuši dzīvi, skrējām uz patvēruma vietu, kuru bijām iekārtojuši teokalli virsotnē. Šai naktī kauju vairs nebija.

35.nodaļa Otomi tautas sieviešu pēdējais upuris

   Šeit, teokalli pagalmā, degošo māju atblāzmā, — spāņi uzbrūkot dedzināja pilsētu, — mēs pārskatījām savus spēkus un atklājām, ka mums bija palikuši ne vairāk kā četrsimt kaujas spējīgu vīriešu, bez tam vēl kādi divi tūkstoši sieviešu un daudz bērnu.
   Lai gan šī piramīda nebija gluži tik. augsta kā Mehiko lielā teokalli, tās sāni, ko sedza pulēts akmens, bija stāvāki un virsotnes laukums gandrīz tikpat plašs — katra mala bija vairāk nekā simt soļu gara. Ar marmora plāksnēm klātā laukuma vidū pacēlās kara dieva templis, kur vēl joprojām atradās jau daudzus gadus neviena vairs nepielūgtais dieva tēls, kā arī ziedoklis, svētās uguns altāris un priesteru noliktavas. Starp templi un ziedokli laukumā bija dziļš cementēts iedobums prāvas istabas lielumā; kādreiz bada gados tas bija noderējis par labības krātuvi. Šo bedri es biju pavēlējis piepildīt ar ūdeni, kuru ar milzu pūlēm atgādāja šurp, teokalli virsotnē, bet pašā templī ierīkoju lielu pārtikas noliktavu, tā ka tuvākajā laikā mums nebija iemesla baidīties nāves no bada vai slāpēm.
   Bet nu mēs sadūrāmies ar jaunām grūtībām. Lai gan piramīdas laukums bija plašs, tas nevarēja dot patvērumu pat ne pusei mūsu ļaužu, un, ja gribējām to aizsargāt, tad daļai no tiem, kas bija sapulcējušies piramīdas pakājē, vajadzēja atrast sev pajumti citā vietā. Sasaucis cilts vecākos, es dažos vārdos iepazīstināju viņus ar stāvokli un atstāju viņu ziņā izlemt, ko darīt. Viņi savukārt apspriedās savā starpā un beidzot atbildēja, ka visi ievainotie un vecie cilvēki kopā ar lielāko daļu bērnu, kā arī tie, kas gribēšot viņiem pievienoties, vēl šai pašā naktī atstāšot teokalli un pacentīšoties izkļūt no pilsētas, bet, ja viņiem tas neizdošoties, paļaušoties spāņu žēlastībai. Es atzinu lēmumu par labu, jo nāve nelaimīgajiem draudēja visur, un nu jau vairs nebija nozīmes tam, kur viņi to sastaps.
   No pūļa tika atlasīti pusotra tūkstoša vai vairāk cilvēku. Pusnaktī mēs atvērām pagalma vārtus, un viņi devās projām. Ai, kas tā bija par briesmīgu šķiršanos! Te meita apkampa savu sirmo tēvu, tur vīrs teica pēdējās ardievas sievai, te māte pēdējo
   reizi skūpstīja savus mazulīšus, un visur, cilvēkiem šķiroties uz mūžu, bija dzirdami rūgtu ciešanu pilni vārdi. Es paslēpu seju rokās un vaicāju sev, kā jau ne reizi vien biju vaicājis: «Kā dievs, kura vārds ir žēlsirdība, var uzlūkot ainas, ko redzot vien lūst grēcīga cilvēka sirds?»
   Pēc tam es pacēlu galvu un uzrunāju Otomi, kas stāvēja man līdzās, prasīdams, vai viņa nevēlas sūtīt kopā ar citiem arī mūsu dēlu, uzdodot to par vienkāršas ģimenes bērnu.
   —    Nē, dārgais, — viņa atbildēja, — labāk viņam mirt kopā ar mums nekā dzīvot kā spāņu vergam.
   Beidzot tas bija galā, un vārti aizvērās aiz pēdējā gājēja. Drīz mēs izdzirdām attālus spāņu sargkareivju izsaucienus un dažus šāvienus, kam sekoja kliedzieni.
   —    Droši vien tlakskalieši viņus slepkavo, — es sacīju.
   Tomēr es biju maldījies. Kad daži bija nogalināti, spāņu vadītāji beidzot saprata, ka cīnās ar neapbruņotu sieviešu, bērnu un sirmgalvju pūli. Viņu pavēlnieks Bernals Diass, lai arī rupjš, tomēr labas sirds cilvēks, lika tūlīt pat pārtraukt slepkavošanu. Viņš darīja vēl vairāk, — atlasījis pārdošanai verdzībā vairāk vai mazāk darba spējīgos vīriešus, kā arī bērnus, kuri varēja izciest tālā ceļa grūtības, atlaida šī nožēlojamā pulka atlikušos ļaudis uz visām četrām debess pusēm. Un tā viņi izklīda. Kas ar viņiem notika, es nezinu.
   Nakti mēs pavadījām teokalli pagalmā, bet pirms ausmas, nospriedis, ka spāņi uzbruks līdz ar gaismu, es pavēlēju sievietēm un pie mums palikušajiem bērniem uzkāpt piramīdā. Pavisam viņu bija kādi seši simti, jo tikai nedaudz jaunavu un precētu sieviešu, kas vēl bija jaunas un glītas, bija uzskatījušas par labāku atstāt mūsu patvērumu.
   Ar atlikušajiem trīssimt karavīriem — kopā ar bēgļiem spāņu žēlastībai bija nolēmuši padoties vairāk nekā simt vīriešu — es, gaidot spāņu uzbrukumu, patvēros aiz pagalma mūriem. Uzbrukums sākās līdz ar ausmu, un dienas vidū, par spīti visām mūsu pūlēm, ienaidnieks ieņēma mūri triecienā. Zaudējuši gandrīz simt nogalināto un ievainoto, mēs bijām spiesti atkāpties līdz spirālveida ietvei, kas veda uz piramīdas virsotni.
   Ienaidnieks atkal atsāka uzbrukumu, bet, tā kā ietve bija šaura un stāva, skaitliskais pārsvars nedeva tam gandrīz nekādas priekšrocības. Beigu beigās mēs atsviedām pretinieku lejā, nodarīdami tam zaudējumus, un todien cīņu vairs nebija.
   289
   Nākošo nakti mēs pavadījām piramīdas virsotnē. Es biju tā nomocījies, ka, tikko paēdis, iekritu smagā miegā. Otrā rītā sākot cīņu, spāņiem veicās labāk. Arkebūzu un lielgabalu spēcīgās uguns
   19 — .4557
   aizsegā viņi atspieda mūs soli pa solim atpakaļ, uz augšu. Un tā mēs visu dienu cīnījāmies šaurajā ietvē, kas veda no viena piramīdas pakāpiena uz otru. Beidzot, jau saulei rietot, ienaidnieka priekšējās vienības ar uzvaras kliedzieniem ielauzās piramīdas augšējā laukumā un metās pie tempļa, kas atradās tā vidū.
   Līdz šim brīdim sievietes bija tikai vērojušas kauju, bet šai mirklī viena no tām pēkšņi pielēca kājās, skaļi iesaukdamās:
   —    Grābiet tos ciet! Viņu nav daudz!
   Ar šausmīgiem naida spiedzieniem sieviešu pūlis uzklupa nogurušajiem spāņiem un tlakskaliešiem un notrieca tos zemē. Daudz sieviešu nogalināja, bet uzvara bija viņu pusē. Viņas sagūstīja savus upurus, piesēja ar virvēm pie vara gredzeniem, kas bija palikuši marmora plāksnēs no senajām dienām, kad pie tiem sēja upurēšanai paredzētos gūstekņus, — ja gūstekņu skaits bija pārāk liels, priesteri baidījās, ka upurējamie varētu aizbēgt.
   Līdz ar saviem kareivjiem es pārsteigts vēroju šo skatu un tad iesaucos:
   —   Otomi vīri! Vai tiešām otomi sievietes pārspēs mūs drošsirdībā?
   Un, nebildis vairs ne vārda, kādu simt vai vairāk karotāju pavadīts, es izmisīgi traucos lejup pa šauro, stāvo ietvi.
   Jau aiz pirmā pagrieziena mēs sadūrāmies ar spāņu un viņu sabiedroto kolonu; pārliecināti par savu uzvaru, viņi virzījās augšup nesteigdamies. Mūsu trieciens bija tik spēcīgs, ka vairākus spāņus pārsvieda pāri ietves ārmalai, un tie noripoja lejup gar piranrdas stāvajiem sāniem. Redzot savu biedru likteni, uzbrucēji apstājās un sāka atkāpties. Mūsējo atspiesti, viņi savukārt gāzās virsū zemāk stāvošajiem, līdz beidzot visus pārņēma panika. Skaļi aurējot, visa garā kolona, kas spirāles veidā apvija piramīdu no tās pamatnes gandrīz līdz virsotnei, metās bēgt. Bet daudziem tā ari neizdevās izglābties, jo tie, kas atradās augstāk, neatvairāmi mācoties virsū apakšējiem, daudzus iedzina nāvē. Uz pira- mT das nebija pie kā pieķerties, un tāpēc, cilvēkam uz ietves zaudējot atbalstu, kritiens beidzās tikai apakšējā pagalmā.
   Kādās piecpadsmit minūtēs spāņi zaudēja visu, ko bija iekarojuši dienā, jo, izņemot gūstekņus, uz piramīdas vairs nebija palicis neviens dzīvs ienaidnieks. Neizmērojamu šausmu pārņemti, spāņi, nesot sev līdz ievainotos un nogalinātos, nakts tumsā atkāpās uz savu nometni aiz pagalma mūriem.
   Noguruši, bet gavilēdami mēs jau atgriezāmies uz piramīdas virsotni, kad otrajā pagriezienā, kas atradās apmēram simt pēdu no zemes, man pēkšņi iekrita prātā kāda doma, un kopā ar tiem, kas tobrīd bija man tuvumā, es ķēros pie darba. Izcēluši akmeņus, kas veidoja ietves malu, mēs sākām tos velt lejā pa piramīdas sāniem. Kārtu pa kārtai noceļot akmens klājumu un izrakņājot zemi zem tā, mēs pūlējāmies tik ilgi, līdz spirālveida ietves vietā rēgojās pārrāvums vairāk nekā trīsdesmit pēdu platumā.
   —    Tagad, — es sacīju, mēness gaismā vērojot mūsu roku darbu, — tam spānietim, kas gribēs iekarot mūsu ligzdu, būs jāatrod spārni.
   —   Ai teul! — iebilda kāds karavīrs man līdzās. — Bet kādus spārnus atradīsim mēs?
   —    Nāves spārnus, — es drūmi atbildēju un kāpu augšā.
   Kad sasniedzu templi, pusnakts vairs nebija tālu, jo ietves nopostīšana bija prasījusi vairākas stundas, un ēdienu mums atsūtīja no augšas. Tuvodamies templim, es pārsteigts izdzirdu no turienes plūstam svinīgas dziesmas skaņas; mans izbrīns pieauga, kad ieraudzīju, ka Uicilopočtli svētnīcas durvis ir atvērtas, bet dieva priekšā uz altāra atkal nikni kvēlo svētā uguns, kas nebija iedegta jau ilgus gadus. Es apstājos ieklausīdamies. Vai manas ausis mani vīla, vai arī es patiesi saklausīju baigo upurēšanas dziesmu? Jā, klusumā atkal atskanēja tās mežonīgais piedziedājums:
   Saņem mūsu upurus I Glāb mūs, Uicilopočtli, Uicilopočtli, visu dievu dievs I
   Es paskrēju'uz priekšu un aiz tempļa stūra vaigu vaigā sastapos ar tālo pagātni. Kā sen aizmirstos laikos šeit atkal drūzmējās virspriesteri melnos tērpos, ar vaļējiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem, un briesmīgajiem obsidiāna nažiem pie jostas. Pa labi no ziedokļa atradās tie, kas bija ziedojami dievam; tai brīdi uz ziedokli veda pirmo upuri — sagūstītu tlakskalieti, kuru aiz rokām un kājām turēja cilvēki priesteru tērpos. Viņam līdzās sarkanajā upurēšanas tērpā stāvēja viens no maniem karavadoņiem, — es atcerējos, ka reiz, iekams vēl nebiju aizliedzis elkdievību Priežu Pilsētā, viņš bija kalpojis dievam Teskatlipokam kā priesteris, — bet visapkārt plašā lokā stāvēja sievietes un dziedāja savu baismīgo himnu.
   Es sapratu visu. Izmisuma stundā, raugoties nāvei acis, tēvu, vīru un bērnu nāves un nežēlīgā likteņa satracināto sieviešu mežonīgajās sirdīs atkal bija uzliesmojusi senās ticības uguns. Te bija templis, ziedoklis un rituālam viss nepieciešamais, un viņu rokās bija arī saķertie gūstekņi. Sievietes gribēja pēdējo reizi sātināt savu atriebību, gribēja nest pēdējo upuri senču dieviem, tāpat kā to bija darījuši viņu tēvi pirms viņām, un par upuri viņas bija izraudzījušas savus uzvarām vainagotos ienaidniekus. Viņām pašām bija jāmirst, bet vismaz viņas nonāks Saules Mītnē, šķīstītas ar nolādēto teulu asinīm.
   Es sacīju, ka, vērdamās savos upuros ar nežēlīgām acīm, himnu dziedāja sievietes, bet nepateicu visbriesmīgāko: tieši man pretī, ap|a vidū, baltā tērpā, smaragdu kaklarotai, Kvautemoka dāvanai, mirdzot uz krūtīm, karaliskajām zaļajām spalvām matos, ar maza zižļa vēcieniem sitot draudīgās himnas takti, stāvēja princese Otomi, Montesumas meita, mana sieva.
   Es nekad vēl nebiju viņu redzējis tik skaistu un baismīgu. Tā gan nebija mana Otomi, ko es redzēju, jo kur bija zudis maigais smaids un lēnprātīgais skatiens. Manā priekšā sievietes tēlā bija parādījies dzīvs Atriebības iemiesojums. Šai acumirklī es sapratu daudz ko, lai arī ne visu. Otomi, kura allaž bija labvēlīgi raudzījušies uz kristīgo ticību, pati nebūdama kristiete, Otomi, kura visus šos gadus ar sašutumu bija runājusi par briesmīgajiem rituāliem un kuras ikviens darbs bija mīlestiba un ikkatrs runātais vārds bija laipnība, dvēseles dziļumos joprojām bija palikusi pa- gāne un mežone. Otomi bija rūpīgi slēpusi no manis šo savas sirds nostūri un varbūt pati tikko apzinājās tās noslēpumu, jo es tikai divas reizes biju redzējis viņas asinīs snaudošo mežonību: pirmoreiz, kad Marina atnesa viņai zināmo tērpu, kas viņai ļāva aizbēgt no Kortesa nometnes, un viņa izteica Marinai savas domas par šo apģērbu, un otrreiz tai pašā dienā, kad Otomi izrēķinājās ar tlak- skalieti, kas bija noliecies pār mani, notriekdama 4o pati ar savu roku.
   Tas un vēl daudz kas cits pazibēja man galvā tai īsajā brīdī, kamēr priesteri vilka tlakskalieti pie altāra, bet Otomi vadīja kori, kas skandēja nāves dziesmu.
   Nākošajā acumirklī es jau biju līdzās viņai.
   —    Kas šeit notiek? — es bargi iejautājos.
   Otomi aukstā neizpratnē, it kā mani nepazīdama, pavērsa man pretī nekā neredzošas acis.
   —     Ej projām, baltais cilvēk, — viņa teica. — Svešiniekiem nav atjauts iejaukties mūsu lietās.
   Apmulsis es stāvēju, nezinādams, ko iesākt, kamēr pēc tik daudzu gadu miega pamodinātā dēmonā'Uicilopočtli tēla priekšā kvēloja liesma un skanēja dziedāšana.
   Atkal un atkal sākās svinīgā himna; Otomi sita takti ar savu mazo melnkoka zizli, un atkal un atkal triumfa kliedzieni cēlās pret klusajām zvaigznēm.
   Tad es pamodos no šī murga, jo tas viss man šķita kā ļauns sapnis, un, izrāvis zobenu, metos uz priesteri, lai sacirstu to gabali
   los tepat altāra priekšā. Vīrieši stāvēja nekustīgi, bet sievietes izrādījās ātrākas par mani. Pirms vēl paspēju atvēzēt zobenu un paguvu izrunāt kaut vārdu, vi.%as kā jaguāri, kādi mīt viņu mūža mežos, ieķērās manī, līdzīgi jaguāriem šņākdamas un ņurdēdamas:
   —    Ej projām, teul! Ej, citādi mēs aizstiepsim tevi uz ziedokli kopā ar taviem brāļiem!
   Un, joprojām šņākdamas, viņas aizgrūda mani.
   Es atgāju malā un tempļa ēnā nogrimu domās. Mans skatiens krita uz sasietajiem gūstekņiem, kas, gulēdami garā rindā, gaidīja savu kārtu. Trīsdesmit viens cilvēks vēl bija dzīvs — un viņu vidū pieci spānieši. Es pamanīju, ka spānieši bija rindā paši pēdējie Izskatījās tā, it kā slepkavas būtu tos pataupījuši svinību noslēgumam, un tiešām, kā es uzzināju, viņus gatavojās upurēt, saulei lēcot. Es lauzīju galvu, kā viņus izglābt. Mana vara bija beigusies. Atturēt sievietes no atriebības nebija iespējams, jo ciešanas bija aptumšojušas viņu prātus. Tikpat labi kā izjaukt viņu nodomu varēja mēģināt laupījumu izraut no ķetnām pumai, kam paņemts mazulis. Turpretī ar vīriešiem bija citādi. Tiesa, daži no viņiem pievienojās orģijai, tomēr lielākā daja ar bailīgu prieku vēroja to no malas, paši nekur nepiedaloties. Netālu no manis stāvēja kāds no otomi augstmaņiem, mazliet vecāks par mani. Viņš allaž bija mans draugs un pēc manis bija pirmais karaspēka pavēlnieks ciltī. Es piegāju pie viņa un sacīju:
   —    Klausies, draugs, savas tautas goda vārdā palīdzi man pārtraukt visu to!
   —    Es nevaru, — viņš atteica. — Un sargies arī pats iejaukties, jo tad neviens tevi neaizstāvēs. Tagad vara ir sieviešu rokās, un tu redzi, kā viņas to izmanto. Viņu bojā eja ir tuvu, bet pirms nāves viņas grib izpildīt to, ko darīja viņu tēvi, jo viņu stāvoklis ir bezcerīgs. Vecās paražas, lai kā arī tu censtos tās iznīdēt, nav iespējams tik viegli aizmirst.
   —    Bet vai mēs nevaram izglābt vismaz šos teulus? — es prašņāju tālāk.
   —    Kāpēc gan tu gribi glābt teulus? Vai tad viņi glābs mūs pēc dažām dienām, kad mēs būsim viņu rokās?
   —    Iespējams, ka arī neglābs, — es piekritu, — bet, ja mums lemts mirt, tad labāk mirt, šāda kauna neaptraipītiem.
   —    Ko tad tu gribi, lai es daru, teul?
   —    Lūk ko: atrod kādus trīs četrus karavīrus, kas vēl nav ārprāta apmāti, un palīdzi man kopā ar viņiem atbrīvot teulus, jo pārējos mēs nespējam izglābt. Ja mums tas izdosies, tad no tās vietas, kur cejš ir uzlauzts, nolaidīsim viņus virvēs līdz ietvei, kas atrodas lejpus pārrāvuma, bet tālāk viņi paši nokļūs pie savējiem.
   —    Es pamēģināšu, — viņš atbildēja, plecus paraustīdams. — Taču, ja es to daru, tad nevis jau nu aiz mīlestības uz nolādētajiem teuliem, kurus es labprāt redzētu uz ziedokļa, bet gan tikai tāpēc, ka tu tā vēlies, un mūsu vecās draudzības vārdā.
   Viņš aizgāja, un drīz es ieraudzīju, ka vairāki vīrieši, it kā nejauši nostājoties tieši tanī vietā, kur aiz pēdējā indiāņu gūstekņa bija piesiets pirmais spānietis, aizsedza teulus satracināto sieviešu skatieniem, kuras bija aizrāvušās ar savu orģiju. Tagad es uzma- n gi pielidu pie spāņiem. Tie bija aiz rokām un kājām piesieti pie marmora plāksnes vara gredzeniem. Te nu viņi čurnēja, klusēdami gaidot savu briesmīgo galu, viņu sejas bija pelēkas un acis šausmās ieplestas.
   —    Klusu! — es iečukstēju spāniski ausī malējam spānietim, vecam vīram, par kuru es zināju, ka viņš bija piedalījies Kortesa karagājienos. — Vai gribi glābties?
   Viņš ātri atskatījās un sacīja aizsmakušā balsī:
   —    Kas tu tāds esi, ja runā par mūsu glābšanu? Kas gan spēj mūs glābi no šīm vellatām?
   —    Es esmu teuls, baltais un kristietis, bet man diemžēl jāsaka, arī šo mežoņu vadonis. Ar dažu cilvēku palīdzību, kas man vēl uzticīgi, es pārgriezīšu jūsu saites, bet pēc tam redzēsim. Tev jāzina, spānieti, ka tas ir liels risks un, ja mēs iekritīsim, mani acīmredzot ķers tāds pats liktenis kā tas, no kura es gribu jūs glābt.
   —    Tu vari būt pārliecināts, teul, — nosolījās spānietis, — ja mēs no šejienes aizkļūsim sveikā, mēs neaizmirsīsim tavu palīdzību. Izglāb tagad mums dzīvību, un var pienākt laiks, kad mēs tev atmaksāsim ar to pašu. Bet, pat ja mēs tiksim atbrīvoti, kā mēs šo fūriju acu priekšā mēness gaismā pāriesim pār atklāto laukumu?
   —     Mums jāpaļaujas uz laimi, — es atbildēju, un, man runājot, tā d'vainā kārtā nāca mums talkā, jo spāņi nometnē beidzot pamanīja, kas notiek teokalli virsotnē. No lejas atskanēja šausmu kliedzieni, bet pēc tam ienaidnieks atklāja lielgabalu un arkebūzu uguni, kura mums nenodarīja gandrīz nekādu ļaunumu, jo svina lietus, kas bija virzīts uz augšu no piramīdas pakājes un no spāņu pozīcijām lejāk, gandrīz neskāra mūs. Bez tam liela spāņu vienība nāca pāri piramīdas pagalmam cerībā ieņemt templi, jo viņi vēl nezināja, ka ceļš ir izārdīts.
   Tagad, lai gan upurēšanas rituāls ne uz brīdi nemitējās, lielgabalu dārdoņa, spāņu karavīru naida un šausmu kliedzieni, mus- ketu ložu svilpšana, liesmu sprakstoņa, kas nāca no ēkām, kuras spāņi bija aizdedzinājuši, lai būtu gaišāks, spalgā dziedāšana, kņada un apjukums tā pieauga, ka īstenot manu nodomu bija daudz vieglāk, nekā biju cerējis. Pa to laiku mans draugs, otomi karavadonis, ar uzticamākajiem cilvēkiem bija jau man līdzās. Noliecies es ar dažiem ātriem naža griezieniem pārgriezu auklas, kas saistīja spāņus. Tad mēs sanācām kādi divpadsmit vai vairāk cilvēku un ieņēmām piecus spāņus savā vidū. Pēc tam es izrāvu zobenu un iekliedzos:
   —    Teuli uzbrūk templim! — un tas bija taisnība, jo gara spāņu kolona jau kāpa augšup pa spirālveida ietvi. — Teuli sākuši uzbrukumu! Dosimies viņus atvairīt! — un mēs pārskrējām atklāto laukumu.
   Neviens mūs nepamanīja un, ja ari pamanīja, neaizturēja, jo visus bija aizrāvusi jauna upura ziedošana. Vēl vairāk, burzma bija tik liela, ka gandrīz neviens mūs neievēroja. Pagāja pāris minūtes, un mēs bijām sasnieguši spirālveida ietvi. Tagad es varēju atkal uzelpot, jo bijām slēpti sieviešu skatieniem. Mēs joņojām uz priekšu, cik vien spēja nest spāņu notirpušās kājas, līdz beidzot sasniedzām ietves pagriezienu, aiz kura sākās uzlauztais posms. Spāņi bija jau piesteigušies pie pārrāvuma lejasgala. Mēs viņus gan neredzējām, toties varējām dzirdēt viņu dusmu un izmisuma kliedzienus, kad tie bezspēcīgi apstājās un saprata,ka nespēj palīdzēt saviem biedriem.
   —    Mēs esam pagalam, — nomurmināja spānietis, ar kuru es biju runājis. — Ietve ir izārdīta, bet laisties lejā pa piramīdas sāniem ir tas pats, kas doties drošā nāvē.
   —    Tā nav vis, — es atbildēju. — Kādas piecdesmit pēdas zemāk ietve ir neskarta, un mēs jūs pa vienam šai virvē nolaidīsim līdz tai vietai.
   Mēs ķērāmies pie darba. Apsējuši pirmajam karavīram virvi ap vidu, mēs uzmanīgi nolaidām to lejā, līdz viņš sasniedza ietvi un biedri'to saņēma kā no mirušajiem augšāmcēlušos. Pēdējo nolaidām spānieti, ar kuru es biju runājis.
   —    Dzīvo sveiks, — viņš man teica. — Lai arī tu esi atkritējs, dievs neaizmirsīs šo tavu žēlsirdības darbu. Vai tu nenāksi man līdz? Es lieku savu dzīvību un godu ķīlā par tavu drošību. Tu sacīji, ka esi joprojām palicis kristīgais. Vai tad šī ir vieta kristietim? — un viņš parādīja ar roku uz augšu.
   —    Protams, ka nav, — es atbildēju. — Bet aiziet ar tevi es nevaru. Šeit ir mana sieva un dēls, un man jāatgriežas, lai mirtu kopā ar viņiem, ja tas būs nepieciešams. Bet, ja tu gribi man pateikties, pacenties labāk glābt viņu dzīvības, jo par savējo es daudz nedomāju.
   —    Es pacentīšos, — sacīja spānietis, un mēs nolaidām viņu lejā, draugu vidū, kurus viņš sasniedza sveiks un vesels.
   Mēs atgriezāmies templī un paskaidrojām, ka spāņi atkāpjas, nevarēdami tikt pāri ietves pārrāvumam. Šeit, tempļa priekšā, joprojām turpinājās orģija.
   Dzīvi bija palikuši tikai vairs divi indiāņi. Upurēšanas priesteri bija jau paguruši.
   —    Kur ir teuli? — griezīgi iekliedzās kāda balss. — Ātrāk! Noģērbiet viņus upurēšanai!
   Bet teuli bija pazuduši, un, lai kur viņus meklēja, tie nebija atrodami.
   —   Teulu dievs paņēmis tos zem sava spārna! — paslēpies ēnā, es teicu, izmainījis balsi. — Uicilopočtli nevar pārspēt teulu dievu!
   Pēc tam es nogāju malā, lai nevienam neienāktu prātā, ka runātājs biju es; tomēr mani vārdi bija saklausīti, un tie atbalsojās visur.
   —    Kristīgo dievs paslēpis viņus zem sava spārna! Līksmosimies ar tiem, kurus viņš noraidījis! — bija dzirdami kliedzieni, un pēdējais no gūstekņiem tika aizvilkts projām.
   Man likās, ka nu viss beigsies, bet tas nepavisam nebija tā. Es jau pieminēju slepeno nodomu, kādu lasīju indiāņu sieviešu drūmajās acīs, kad viņas cēla barikādes. Drīz vien es redzēju tā izpildīšanu. Neprāta uguns joprojām kvēloja šo sieviešu sirdīs; viņas bija pabeigušas savu upurēšanu, tomēr viņu svētki tikai tad vēl īsti sākās.
   Sievietes sapulcējās piranrdas viņā malā un, atstājot bez ievērības spāņu lodes, kas laiku pa laikam iedzēla krūtīs kādai no tām, jo viņas bija atklātas spāņu ugunij, brītiņu palika tur, kaut kam gatavojamies. Kopā ar viņām bija upurēšanas priesteri, kamēr pārējie vīrieši, tāpat kā iepriekš, pulcējās drūmos pūlīšos, vērojot notiekošo, bet nepaceļot ne balsi, ne ari roku, lai aizkavētu šos briesmu darbus.
   Tikai viena sieviete negāja pārējām līdz, un tā bija Otomi, mana sieva.
   Viņa stāvēja pie ziedokļa nožēlojamā skatā, jo neprāts vai, pareizāk, ārprāts bija rimis, un viņa bija tāda, kāda bija bijusi vienmēr. Tur stāvēja Otomi, platām un šausmu pilnām acīm skatīdamās te uz velnišķā rituāla simboliem, te uz savām rokām, it kā bīdamās ieraudzīt tās sarkanas, un nodrebēja, par to domājot.
   Es piegāju pie viņas un pieskāros tās plecam. Viņa elsodama strauji apgriezās.
   —    Mans vīrs, mans vīrs!
   —    Tas esmu es, — es atbildēju, — bet nesauc mani vairs par savu vīru!
   —    Ai! Ko es esmu nodarījusi! — ievaimanājās Otomi un bez samaņas ieslīga man rokās.
   Seit vēl jāpiebilst tas, ko es toreiz nezināju, bet ko vēlākos gados man pastāstīja mūsu draudzes mācītājs — ļoti skolots, lai arī aprobežots cilvēks. Ja būtu to zinājis, es būtu runājis ar savu sievu laipnāk pat tai stundā un nebūtu domājis par viņu tik ļauni. Jo, kā apgalvoja mans draugs mācītājs, jau kopš senseniem laikiem sievietes, kas liekušas ceļus tādu dēmonisko spēku priekšā, kādi bija Anavakas dievi, dažkārt kļūstot šo dēmonu apsēstas pat pēc tam, kad viņas atteikušās no to pielūgšanas, un savā neprātā tad varot nodarīt visbriesmīgākos noziegumus.
   Tā līdzās citiem piemēriem viņš man pastāstīja, ka grieķu dzejnieks Teokrits vienā no savām idilēm vēstot par kādu sievieti, vārdā Agave, kas slepenas pagānu dievam Dionīsam veltītas orģijas laikā pamanījusi, ka pašas dēls Pentejs vērojis mistērijas norisi. Dēmona varas pārņemta, viņa metusies uz savu dēlu un noslepkavojusi to, un citas sievietes viņai palīdzējušas. Dzejnieks Teokrits, kas ari bijis Dionīsa pielūdzējs, viņu par to nenopeļot, bet slavinot, zinādams, ka viņa to izdarījusi pēc šī dieva pavēles, un sakot, ka tā esot rīcība, kas nav nosodāma.
   Lai gan tas pilnīgi neattiecas uz mani, es tagad par to rakstu tikai tāpēc, ka, šķiet, tāpat kā Dionīss bija apsēdis Agavi, liekot tai izdarīt pretdabisku slepkavību, tā arī Uicilopočtli gars bija apsēdis Otomi, un arī Otomi pati man vēlāk tā sacīja. Ja jau velniem, ko pielūdza grieķi, bija šāda vara, tad vēl lielāks spēks bija Anavakas dieviem, kas no visiem velniem bija tie briesmīgākie. Ja tas ir tā, tad, manuprāt, upurēšanas izdarībā es neredzēju vis Otomi, bet pašu dēmonu Uicilopočtli, kuru viņa kādreiz bija pielūgusi un kuram tāpēc bija vara uz brīdi iemiesoties viņā.

36.nodaļa Uzvarētāja žēlastībā

   Pacēlis Otomi uz rokām, es aiznesu viņu uz vienu no noliktavām līdzās templim. Šeit atradās drošībā daudz bērnu un viņu vidū mans dēls.
   —   Tēt, kas kaiš mūsu mātei? — jautāja zēns. — Kāpēc viņa mani ieslēgusi šeit kopā ar šiem bērniem, kamēi ārā rit kauja?
   —    Māte ii paģībusi, — es atbildēju, — un, bez šaubām, viņa tevi atstājusi šeit tāpēc, ka te ir droši. Rūpējies par viņu, līdz es atgriezīšos.
   —    Labi, — noteica zēns, — bet man šķiet, ka būtu labāk, ja es cīnītos iev līdzās pret spāņiem un nevis šeit irkšā uzraudzītu slimas sievietes, jo esmu gandrīz pieaudzis vīrietis.
   —   Dari, ko tev liku! — es sacīju, — un es lūdzu tevi, paliec šeit, kamēr atgriezīšos.
   Es izgāju no telpas, aiztaisīdams aiz sevis durvis. Bet pēc mirkļa es nožēloju, ka nebiju palicis, jo skats, kas uz laukuma pavērās manām acīm, bija briesmīgāks par visu līdz šim notikušo.
   Uz mūsu pusi virzījās sievietes, kas bija sadalījušās četrās lielās grupās. Dažas nesa uz rokām savus bērnus. Viņas nāca dziedādamas un dejodamas, un daudzas no tām bija puskailas. Tas vēl nebija viss, — priekšgalā kopā ar tām, kam bija lielākā ietekme pārējo vidū, skrēja priesteri. Šie vadoņi, kā vīriešu, tā sieviešu kārtas, skrēja, lēkāja un dziedāja, izkliegdami savu velnišķīgo dievu vārdus un slavinādami savu senču pagānismu, kamēr tiem pakaļ gaudodami brāzās sieviešu bari.
   Viņas svaidījās šurp un turp, te paklanīdamās Uicilopočtli tēlam, te metoties ceļos viņa pretīgās māsas — nāves dieves priekšā, kura sēdēja viņam līdzās, greznojusies ar kaklarotu, kas bija izgrebta no cilvēku galvaskausiem un rokām. Reizēm sievietes noliecās ziedokļa priekšā un izstiepa kailās rokas tieši virs svētās uguns liesmām. Kādu stundu vai ilgāk viņas tā svinēja šo drausmīgo karnevālu, kura jēgu nevarēju īsti saprast pat es, lai gan it labi pazinu indiāņu paražas. Pēc tam, it kā viena impulsa dzītas, tās visas sapulcējās atklātā laukuma centrā, izveidodamas divkāršu apli. Apļa vidū nostājās priesteri, un pēkšņi no viņu krūtīm izlauzās dziesma, tik mežonīga un spalga, ka klausoties asinis sastinga dzīslās.
   Pat tagad šī dziesma līdz ar pašām dziedātājām mani vajā nakts murgos, bet par to es šeit nerakstīšu. Lai lasītājs iztēlojas visu, kas ir tas nežēlīgākais cilvēka sirdī, atsauc atmiņā visas ļaunākā sapņa drausmas, lai pievieno tam šausmu stāstus par slepkavībām, spokiem un necilvēcīgu atriebību, lai ietērpj visu to vārdos, ja viņš to spēj, un varbūt, ka tad kā neskaidrā stiklā viņam atspoguļosies šīs otomi sieviešu senās dziesmas gars ar tās elsām, uzvaras kliedzieniem un nāves vaimanām. Tāpat dziedot, sievietes soli pa solim sāka kāpties atpakaļ, nenolaizdamas acis no saviem dieviem, un kopā ar viņām gāja katras grupas vadone. Tagad sievietes veidoja tikai apļa daļu, jo uz tempļa pusi viņas nevirzījās; atkāpjoties atmuguriski un uz laukuma ārmalu, tās soļoja lēnām un svinīgi. Nu viņas gāja vienā rindā, jo sievietes no otrā apļa aizpildīja spraugas pirmajā, kad tas paplašinājās. Turpinādamas virzīties atpakaļ, viņas beidzot stāvēja laukuma pašā malā. Tad priesteri un vadones ieņēma savas vietas, un uz acumirkli iestājās klusums, līdz beidzot pēc kāda signāla visas reizē atliecās atpakaļ. Viņām tā stāvot, vējš plandīja to garos matus, degošo māju atblāzma apmirdzēja kailās krūtis un atspoguļojās ārprātīgajās acīs. Tad no viņu lūpām izlauzās kliedziens: - — Glāb mūs, Uicilopočtli! Saņem mūs, dievu dievs!
   Sievietes atkārtoja šo saucienu trīs reizes, ar katru reizi arvien spalgāk, un pēkšņi viņas bija pazudušas — otomi sieviešu vairs nebija!
   Ar savu pašnāvību viņas bija noslēgušas pēdējo upurēšanas rituālu Priežu Pilsētā. Sātaniskie dievi bija pagalam un viņu pielūdzēji līdz ar tiem.
   Klusi čuksti pāršalca vīriešu pūli. Pēc tam viens no viņiem iesaucās, un viņa balss dīvaini noskanēja pēkšņi uznākušajā klusumā.
   —     Lai mūsu sievas, otomi sievietes, dus mierā Saules Mītnē,— viņas mums pārliecinoši parādīja, kā mirt.
   —     Nē, tikai ne tā! — es iebildu. — Lai sievietes izbeidz dzīvi pašnāvībā, vīru sirdīm atradīsies ienaidnieka zobens.
   Es pagriezos, lai aizietu, un ieraudzīju savā priekšā Otomi.
   —     Kas noticis?—viņa ieprasījās. — Kur manas māsas? Ai, es laikam būšu redzējusi ļaunu sapni. Man šķita, ka mūsu senču dievi atkal kļuvuši vareni un dzer cilvēku asinis.
   —     Tavs ļaunais sapnis nes vēl ļaunāku atmodu, — es atbildēju. — Pekles dievi patiesi vēl ir spēcīgi šai nolādētajā zemē; viņi paņēmuši tavas māsas savā gādībā.
   —      Vai tiešām? — viņa klusu pārvaicāja. — Sapnī man likās, ka tas bija viņu pēdējais varenības izpaudums, pirms tie nogrima nāves bezgalībā. Paraugies! — un viņa norādīja uz vulkāna Ksakas sniegoto virsotni.
   Un es patiesi nevaru pateikt, vai tiešām redzēju skatu, par ko stāstu, vai arī tas bija tikai šausmu pilnās nakts radīts iedomu tēls. Vismaz man likās, ka es to redzu, un vēlāk daži spāņi apzvērēja, ka arī viņi redzējuši to pašu.
   Pār Ksakas augsto virsotni kā parasti cēlās ugunīgu dūmu stabs, un, kamēr es tā skatījos, manu acu priekšā dūmi atdalījās no uguns. No liesmām izveidojās krusts, kas laistījās kā zibens un, atbalstoties uz kalna virsotnes, izpletās augstu debesīs. Tā pakājē vēlās dūmu vāli, kas ieguva milzīgus un šausminošus apveidus, atsaucot atmiņā tos, kas, akmenī kalti, sēdēja templī man aiz muguras, vienīgi dūmu vāli bija simtkārt lielāki.
   — Paskaties! — teica Otomi. — Tava dieva krusts mirdz pār maniem bojā gājušajiem dieviem, kurus es pielūdzu šonakt, lai arī ne pēc savas gribas.
   Tad viņa pagriezās un aizgāja.
   Dažus mirkļus es gaužām nobijies stāvēju un skatījos parādībā uz Ksakas sniegiem, tad pēkšņi krustu skāra lecošās saules stari un tas pazuda.
   Mēs noturējāmies pret spāņiem vēl trīs dienas, jo viņi nevarēja mums piekļūt un viņu lodes lidoja pāri mūsu galvām, nenodarot nekādu ļaunumu. Visas šīs dienas es ar Otomi nepārmiju ne vārda: mēs viens otra vairījāmies. Kā pamestības iemiesojums viņa stundām sēdēja tempļa noliktavā. Divas reizes es mēģināju ar viņu sākt sarunu, jo manu sirdi iežēlināja mēmās mokas viņas acīs, bet Otomi novērsās no manis un neatbildēja.
   Drīz spāņi uzzināja, ka mums uz teokalli ir pietiekami pārtikas krājumi un ūdens, lai mēs varētu iztikt kādu mēnesi vai vairāk. Zaudējuši cerības pārspēt mūs ar ieroču spēku, viņi uzsāka sarunas ar mums.
   Es nokāpu pie ietves pārrāvuma, lai runātu ar spāņu sūtni, kas stāvēja lejā. Vispirms viņu noteikumi prasīja mūsu bezierunu padošanos. Uz to es atbildēju, ka tādā gadījumā mēs labāk mirsim, kur esam. Viņu atbilde bija, ka tad, ja mēs izdošot visus, kas piedalījušies cilvēku upurēšanā, pārējie varēšot brīvi aiziet. Es paskaidroju, ka upurēšanu bija sarīkojušas sievietes un tikai nedaudzi vīrieši un viņi visi paši no savas gribas devušies nāvē. Spāņi jautāja, vai arī Otomi mirusi. Es atteicu, ka ne, bet ka nekad nepadošos, ja viņi nezvērēs, ka ne viņai, ne viņas dēlam netiks nodarīts ne mazākais ļaunums. Tāpat es pieprasīju, lai viņiem kopā ar mani dotu solījumu, ka varam iet, kur vēlamies. Manu prasību noraidīja, tomēr galu galā es savu panācu un man šķēpa galā uzsvieda uz pergamenta rakstītu dokumentu, ko bija parakstījis kapteinis Bernals Diass. Tanī bija teikts, ka, ievērojot lomu, kāda man līdz ar dažiem citiem otomi kareivjiem bijusi spāņu gūstekņu izglābšanā no upurēšanas, man, manai sievai, manam dēlam un arī visiem, kas vēl palikuši uz piramīdas, tiek nodrošināta pilnīga apžēlošana un atļauja brīvi aiziet, kur vien vēlamies, tomēr mūsu zemes un mūsu manta pāriet vicekaraļa īpašumā.
   Ar šiem noteikumiem es biju ļoti apmierināts. Atklāti runājot, es nepavisam necerēju izcīnīt nevienu no noteikumiem, kas mums atstātu dzīvību un brīvību.
   Tomēr es pats labāk būtu devis priekšroku nāvei, jo nu Otomi bija uzcēlusi starp mums nepārkāpjamu sienu. Es biju saistīts' ar viņu, sievieti, kas gribot vai negribot bija aptraipījusi savas rokas ar upurēšanu. Tomēr — man vēl bija mans dēls, un ar viņu es varēju būt mierā; vismaz viņš nekā nezināja par savas mātes kaunu.
   —    Ai, — es domāju, kāpdams uz piramīdas virsotni, — ai, ja es varētu aizbēgt tālu no šīs nolādētās zemes un paņemt savu dēlu līdz uz Angliju, jā, un arī Otomi, jo tur varbūt viņa aizmirstu, ka kādreiz bijusi mežone! Bet nez vai tas bija iespējams?
   Nonākuši templī, es un tie, kas bija man līdz, paziņojām labo vēsti biedriem, kuri mūs uzklausīja klusējot. Baltās rases cilvēki no prieka par glābiņu būtu vai septītajās debesīs, jo tad, kad draud nāve, visi citi zaudējumi mums liekas niecīgi. Bet ar indiāņiem tas ir citādi, jo, laimei novēršoties no viņiem, dzīvība tiem šķiet nevērtīga. Sie otomi vīri bija zaudējuši dzimteni, sievas, savu mantību, savus brāļus un savas mājas, tāpēc dzīvība un tiesības doties uz visām četrām debess pusēm viņiem nelikās nekas īpaši nozīmīgs. Tāpēc arī otomi karotāji sagaidīja žēlastību, ko biju ieguvis no ienaidnieka, tieši tāpat, kā būtu sagaidījuši savu bojā eju, ja lietas būtu ņēmušas citu virzienu, — proti, ar īgnu klusēšanu.
   Es piegāju pie Otomi un pastāstīju arī viņai jaunās ziņas.
   —    Es cerēju nomirt šeit pat, kur esmu, — viņa noteica. — Bet lai būtu arī tā; nomirt var vienmēr.
   Vienīgi mans dēls nopriecājās, uzzinājis, ka mums vairs nedraud nāve ne no bada, ne no zobena.
   —    Tēt, — viņš sacīja, — spāņi dāvājuši mums dzīvību, bet viņi paņem mūsu zemi un padzen mūs no tās! Kurp mēs dosimies?
   —    Nezinu, dēls.
   —    Tēt, — zēns atkal ierunājās, — dosimies projām no Anavakas. Šeit nekas vairs nav palicis kā vien spāņi un bēdas. Sameklēsim kuģi un dosimies pāri jūrai uz Angliju, uz mūsu pašu zemi.
   Zēns bija izteicis manas visapslēptākās domas, un mana sirds, dzirdot šos vārdus, sāka pukstēt straujāk, lai gan es nebiju domājis par to runāt.
   Es bridi apsvēru, raugoties uz Otomi.
   —    Doma nav slikta, teul, — viņa atbildēja uz manu neizteikto jautājumu. — Tev un mūsu dēlam tas acīmredzot būs pats labākais. Kas attiecas uz mani, tad atbildēšu tev ar savas tautas parunu: «Tikai dzimtajā zemē vieglas smiltis.»
   Tad viņa novērsās un sāka posties, lai atstātu tempļa noliktavu, kur mēs bijām pavadījuši visas aplenkuma dienas. Vairāk mēs par to nerunājām.
   Vēl pirms saules rieta pulciņš nogurušu vīriešu līdz ar dažām sievietēm un bērniem šķērsoja pagalmu piramīdas pakājē, jo pāri pārrāvumam ietvē, kas apjoza piramīdu, tagad bija uzcelts tilts no baļķiem, ko bijām ņēmuši no tempļa.
   Spāņi mūs gaidīja pie vārtiem. Vieni saņēma mūs ar lāstiem, citi — ar izsmieklu, bet tie, kas bija cēlāki, neteica nekā, jo juta līdz mūsu bēdām un cienīja mūsu vīrišķību, kādu bijām parādījuši pēdējā kaujā. Tepat drūzmējās arī iekarotāju sabiedrotie indiāņi, kas ņirdza zobus kā izsalkuši pumas, rūcot un smilkstot pēc mūsu dzīvībām, kamēr viņu kungi pavēlēja tiem apklust. Anavakas krišanas pēdējais cēliens bija līdzīgs pirmajam: suņi savā starpā plēsās, bet lauvas tiesa tika lauvam, kas stāvēja malā.
   Pie vārtiem mūs izšķiroja: vienkāršos ļaudis kopā ar bērniem apsardzes pavadībā izveda no nopostītās pilsētas un palaida kalnos, bet ievērojamākos cilvēkus nosūtīja uz spāņu nometni, lai pirms atbrīvošanas nopratinātu. Mani, manu sievu un dēlu aizveda uz pili, uz mūsu agrāko mājvietu, lai mums tur paziņotu kapteiņa Diasa gribu.
   Mums vajadzēja iet pavisam nelielu gabalu, un tomēr šai īsajā ceļā atgadījās kaut kas nozīmīgs. Ejot es pacēlu acis un ieraudzīju, ka manā priekšā sāņus no pārējiem, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja Huans de Garsija. Šajās pēdējās dienās es biju paguvis viņu aizmirst, jo mana galva bija pilna citu domu. Bet, redzot viņa ļauno seju, es atcerējos, ka tik ilgi, kamēr šis cilvēks būs dzīvs, mani pastāvīgie līdzgaitnieki būs bēdas un briesmas.
   De Garsija skatījās, kā mēs gājām, un ievēroja visu; es soļoju pēdējais, un viņš man uzsauca:
   —    Esi sveicināts, brālēn Vingfīld! Tu esi izglābies arī šoreiz un kopā ar savu sievu un zeņķi saņēmis pilnīgu piedošanu. Bet, ja mūsu komandieris, šis vecais kara zirgs, būtu klausījis mani, jūs tiktu sadedzināti sārtā, jūs visi trīs! Bet neko darīt! Uz drīzu redzēšanos, mīļais! Es dodos uz Mehiko paziņot par visu vicekaralim. Iespējams, ka viņam te būs kas sakāms.
   Es neko neatbildēju, bet pajautāju mūsu pavadonim, tam pašam spānietim, kuru biju izglābis no ziedokļa, ko senjors ar saviem vārdiem domājis.
   —    Sarseda un mūsu kapteinis Diass sastrīdējās. Pirmais nebūtu pieļāvis šādus noteikumus vai arī pretējā gadījumā būtu novilinājis jūs no jūsu cietokšņa ar melīgiem solījumiem un tad nodūris kā pagānus, pret kuriem neviens zvērests nav saistošs. Bet kapteinis tam nepiekrita. Viņš teica, ka pat pret pagāniem esot jābūt godīgam. Un arī mēs visi, kurus tu izglābi, sākām kliegt Sarse- dam, ka tas būtu kauna darbs. Vārds pa vārdam, un galu galā senjors Sarseda, kas mums ir trešais pēc dienesta pakāpes, paziņoja, ka nepiedalīšoties miera sarunās, bet braukšot ar saviem kalpiem uz Mehiko žēloties vicekaralim. Tad kapteinis Diass brēca, lai Sarseda brauc kaut vai uz elli, ja gribot, un lai sūdzoties vai pašam sātanam, jo viņš vienmēr esot zinājis, ka Sarseda no turienes izglābies tikai kļūdas pēc. Tā viņi arī izšķīrās naidā. Viņi jau kopš «bēdu nakts» viens otru neieredz. Pēc stundas Sarseda dodas uz Mehiko, un tur, vicekaraļa galmā, viņš jau nu pacentīsies sariebt, kā vien spēs. Es tomēr domāju, ka tu tagad esi laimīgi ticis no viņa vaļā.
   —    Tēvs, — vaicāja mans dēls, — kas tas ir par spānieti, kas skatās uz mums ar tādu naidu?
   —    Tas ir tas pats, par ko es tev tiku stāstījis dēls. Tas ir de Garsija. Divu paaudžu laikā viņš bija mūsu dzimtas lāsts — viņš nodeva tavu vectēvu inkvizīcijai un nogalināja tavu vecmāmiņu, viņš spīdzināja mani, un viņa ļaunie darbi vēl nav beigušies. Sargies viņa, dēliņ, tagad un vienmēr!
   Pa to laiku mēs bijām nonākuši līdz pilij, kas gandrīz vienīgā no visas Priežu Pilsētas bija palikusi neskarta. Mums ierādīja istabu garās ēkas pašā galā, bet pēc brītiņa tika atnesta pavēle, ka kapteinis Diass vēloties redzēt mani un manu sievu.
   Mēs gājām, lai gan Otomi gribēja palikt, atstādami dēlu vienu istabā, kur viņam atnesa ēdienu. Atminos, ka pirms aiziešanas es noskūpstīju viņu, lai gan nezināju, kas man lika to darīt — laikam es nodomāju, ka, man atgriežoties, dēls varētu būt aizmidzis.
   Kapteiņa Diasa istabas atradās pils pretējā galā, kādus divsimt soļus no mūsējās. Pēc dažām minūtēm mēs jau stāvējām viņa priekšā. Pēc skata viņš likās rupja tēsuma, drukns cilvēks, jau labi gados, ar skaidrām acīm, neglītu un godīgu seju. Tā bija līdzīga zemnieka sejai, kurš visu dzīvi strādājis savā laukā jebkuros laika apstākļos. Taču kapteiņa Diasa lauks bija kaujas lauks, un tanī viņš ievāca nāves pļauju. Kad mēs ienācām, kapteinis ar dažiem vienkāršiem kareivjiem apmainījās tādiem jokiem, kuri diez vai bija domāti maigai ausij, bet, tikko ieraudzījis mūs, viņš tūliņ apklusa un panācās uz priekšu. Es sveicināju viņu pēc indiāņu paražas, ar labo roku skardams zemi, jo kas tad es cits biju, ja ne sagūstīts indiānis!
   —   Jūsu zobenu! — viņš īsi pavēlēja, nopētīdams mani savām žiglajām acīm.
   Es noņēmu zobenu un pastiepu to viņam, sacīdams spāņu valodā:
   —    Ņemiet to, kaptein, jūs esat uzvarējis, un zobens beidzot atgriežas pie sava īpašnieka. — Tas bija tas pats zobens, kuru biju atņēmis Bernalam Diasam «bēdu naktī». '
   Uzmetis zobenam acis, Diass skali nolādējās un izsaucās:
   —    Man jau likās, ka tas nevar būt neviens cits kā tikai tu! Un tā nu mēs atkal tiekamies pēc tik daudziem gadiem. Nu ko, reiz tu dāvāji man dzīvību, un es esmu priecīgs, ka varu tev atmaksāt savu parādu. Ja es nebūtu bijis pārliecināts, ka tas esi tu, draudziņ, tu nebūtu panācis tik vieglus noteikumus. Kā tevi sauc? Nē, to, kā indiāņi tevi sauc, es zinu.
   —    Mans vārds ir Vingfīlds.
   —    Tātad draugs Vingfīlds. Es tev saku, es būtu sēdējis pie šī sātana nama, — un viņš pamāja uz piramīdu, — līdz kamēr jūs visi būtu nosprāguši badā tā virsotnē. Nē, ņem zobenu atpakaļ, draugs Vingfīld. Pa šiem gadiem esmu jau pieradis pie cita, bet tu ar to rīkojies varonīgi; es vēl nekad neesmu redzējis, ka indiāņi būtu tik labi cīnījušies. Un šī ir Otomi, Montesumas meita un tava sieva, joprojām glīta un karaliska. Ak kungs, ak kungs! Daudz gadu jau pagājis, bet liekas, ka tikai vakar es redzēju, kā mira viņas tēvs, cilvēks ar kristieša dvēseli, lai arī nebija kristietis, un viens no tiem, ar kuriem mēs apgājāmies slikti. Lai dievs mums piedod! Bet, lūk, par jums, senjora, neviens gan neteiks, ka jums ir kristietes dvēsele, ja vien stāsts par to, kas noticis pirms trim naktīm tur augšā, ir patiesība. Bet nu diezgan par to, jo pie visa vainīgas ir mežonīgās asinis. Jums tiek piedots jūsu vīra dēļ, kas izglābis manus biedrus no nāves uz ziedokļa.
   To visu Otomi noklausījās, stāvot nekustēdamās kā statuja, bet viņa neatbildēja ne vārda. Kopš tās briesmīgās nakts, kad viņa bija kritusi neizmērojamā kaunā, viņa runāja ļoti reti.
   —    Un nu, draugs Vingfīld, — turpināja kapteinis Diass, — ko tu esi nodomājis tālāk darīt? Tu esi brīvs un vari iet, kur vien vēlies. Bet uz kurieni tu dosies?
   —      Nezinu, — es atbildēju. — Pirms daudziem gadiem, kad acteku valdnieks dāvāja man dzīvību un deva man šo princesi par sievu, es zvērēju būt uzticīgs viņam un viņa lietai un cīnīties par to tik ilgi, līdz vulkāns Popokatepetls beigs dūmot, līdz Te- nočtitlanā nebūs vairs valdnieku un Anavakas tauta pārstās būt par tautu.
   — Tādā gadījumā, draugs, tu esi brīvs no sava zvēresta, jo tas viss ir piepildījies, un pat virs Popokatepetla jau divus gadus neredz vairs ne dūmu strūklas. Ja tu klausītu manam padomam, tu atkal kjūtu kristietis un stātos Spānijas dienestā. Bet nāc, vispirms ieturēsim vakariņas, par šīm lietām mēs varam runāt vēlāk.
   Lāpu gaismā mēs kopā ar Bernalu Diasu un vēl dažiem spāņiem sēdāmies pie galda, kas bija klāts pils dzīru zālē. Otomi gribēja aiziet, un, lai gan kapteinis lūdza viņu palikt, viņa nekā neēda un drīz vien izslīdēja no istabas.

37.nodaļa Atmaksa

   Vakariņu laikā Bernals Diass atminējās, kā mēs tikāmies uz dambja un kā es aiz pārpratuma viņu tik tikko nenogalināju, uzskatīdams viņu par Sarsedu, un noprasīja, kāpēc mēs ar Sarsedu esot naidā.
   Cik nu vien varēju īsi, es viņam pastāstīju savas dzīves stāstu, pastāstīju par visu to ļaunumu, ko de Garsija jeb Sarseda nodarījis man un manai ģimenei, un ka tikai viņa vainas dēļ tagad atrodos šai zemē. Diass klausījās pārsteigts.
   —    Svētā dievmāti — viņš galu galā izsaucās.
   —   Man allaž likās, ka Sarseda ir nelietis, bet es nekad nedomāju, ka viņš var būt tāds, kā tu man stāstīji, ja vien tu runā taisnību, draugs Vingflld. Dodu tev savu vārdu — ja es būtu par to zinājis stundu agrāk, Sarseda nebūtu atstājis šo nometni, iekams nebūtu par visu atbildējis vai arī attaisnojies cīņā ar tevi. Bet baidos, ka tagad ir jau par vēlu: viņš taisījās doties uz Mehiko, tiklīdz būs uzlēcis mēness, lai kaut ko savārītu pret mani par to, ka es piekritu šādiem noteikumiem. Taču es no viņa nebīstos, jo viņš tur nav diez kādā cieņā.
   —    Mans stāsts ir tīrā patiesība, — es atbildēju,
   —   Ja būs vajadzība, es daudz ko varu pierādīt. Jāsaka, ka es atdotu pusi no savas atlikušās dzīves, lai atkal tiktos ai viņu vaigu vaigā atklātā cīņā. Viņš allaž izslīdējis no manām rokām, bet mums kārtojami lieli rēķini.
   Tā runājot, man likās, ka kāda auksta, baismīga vēsma būtu skārusi manu seju un rokas, un brīdinoša nelaimes sajūta iezagās manā dvēselē, nomākdama mani tā, ka nespēju ne pakustēties, ne parunāt.
   —    Iesim, palūkosim, varbūt viņš vēl nav aizjājis, — mudināja kapteinis Diass un, pasaucis sargu, devās uz durvīm. Šai bridi es nejauši pacēlu acis un ieraudzīju durvīs sievieti. Viņa stāvēja, rokām ieķērusies durvju stenderē, atmetusi galvu atpakaļ, vaļējiem gariem matiem, un viņas sejā bija tādas ciešanas, ka es uzreiz nemaz nepazinu Otomi, tik ļoti viņa bija pārvērtusies. Bet pazinis es sapratu visu, jo tikai viena nelaime varēja radīt tādas šausmas un ciešanas, kas atspoguļojās viņas acu dzīlēs.
   —    Kas noticis ar mūsu dēlu? — es jautāju.
   —   Viņš ir miris! Miris! — viņa atbildēja čukstā, kas satrauca mani līdz pašiem dvēseles dzijumiem.
   Vairāk es nejautāju: sirds man pateica, kas noticis. Bet Diass nesaprata.
   —    Miris? Kāpēc? Kas tad viņu nogalinājis?
   —    De Garsija! Es redzēju viņu aizejam, — atbildēja Otomi un, neizdvesusi vairs ne skaņas, sabruka.
   Man šķiet, ka tai brīdī mana sirds salūza — vismaz es zinu, ka kopš tā brīža nekas vairs nespēj to īsti saviļņot, lai gan šīs atmiņas moka mani diendienā, stundu pēc stundas un mocīs, līdz es būšu miris un došos meklēt savu dēlu.
   —    Nu ko, Bernai Dias? — es iesaucos aizsmakušā balsī. — Vai es kaut ko sameloju par šo tavu biedru?
   Un, pārlēcis pār Otomi ķermeni, es izskrēju no istabas. Kapteinis Diass un pārējie steidzās man paka).
   Izdrāzies no pils, es pagriezos pa kreisi uz spāņu nometnes pusi, bet nespēju noskriet ne simt solu, kad mēness gaismā ieraudzīju mums pretī jājam nelielu jātnieku vienību. Tas bija de Garsija ar saviem kalpiem. Viņi devās uz kalnu pāreju, pa kuru veda cejš uz Mehiko. Es nebiju nokavējis.
   —    Stāt! — uzsauca Bernals Diass.
   —    Kas uzdrošinās man pavēlēt? — atskanēja de Garsijas balss.
   —    Es, tavs kapteinis! —-ierēcās Diass. — Stāvi, tu sātan, slepkava, vai arī es tevi sacirtīšu gabalos!
   Es redzēju, kā de Garsija sarāvās un nobālēja.
   —    Tās ir gan dīvainas manieres, senjor, — viņš noteica. — Es palūgšu jūs …
   Šai mirklī de Garsija beidzot pamanīja mani, jo es biju izrāvies no Diasa rokām, kas centās mani noturēt, un metos virsū savam naidniekam. Es nesacīju ne vārda, bet tas, kas bija lasāms manā sejā, viņam pateica, ka es zinu visu un ka viņam nav glābiņa.
   Viņš paskatījās man garām, bet šauro eju bija nosprostojuši karavīri. Es nācu arvien tuvāk, bet de Garsija negaidīja mani. Reiz viņa roka sniedzās pēc zobena, bet pēkšņi viņš strauji pagrieza zirgu apkārt un aizjoņoja atpakaj pa ceju, kas ved už Ksaku.
   20*
   De Garsija bēga, un es viņam sekoju. Sākumā viņš atradās man tālu priekšā, bet drīz vien ceļš kļuva nelīdzens un viņš vairs nevarēja aulekšot. Mēs bijām jau ārā no pilsētas vai, pareizāk, ārā no tās drupām un tagad virzījāmies pa šauro taku, pa kuru indiāņi karstajā gadalaikā mēdza nest no Ksakas sniegu. Šī taka bija varbūt kādas piecas jūdzes gara, un tad sākās sniega josla, bet aiz tās neviens indiānis neuzdrošinājās spert kāju, jo zeme tur augšā esot svēta.
   307
   Viņš jāja pa šo taku, un, to redzot, es biju apmierināts. Es zināju, ka ceļiniekam nav iespējams atstāt taku, jo kā vienā, tā otrā pusē tai melnēja ūdeņi vai pacēlās klintis. De Garsija nojāja jūdzi pēc jūdzes, " glūnēdams gan pa labi, gan pa kreisi, gan uz priekšu, uz liesmām vainagoto sniegoto kupolu, kas pacēlās viņa priekšā. Un tikai atpakaļ viņš nepaskatījās ne reizi, jo zināja, ka viņam pa pēdām dzinās nāve cilvēka izskatā.
   Es sekoju ietiepīgi, taupot spēkus, jo biju pārliecināts, ka agri vai vēlu notveršu viņu.
   Pēdīgi de Garsija nonāca līdz sniega joslai, kur taka beidzās, un pirmoreiz paskatījās atpakaļ. Es biju kādus divsimt soļus aiz viņa. Es, viņa nāve, atrados viņam aiz muguras, bet viņam priekšā zaigoja sniegs. Kādu mirkli viņš vilcinājās, un dziļajā klusumā es sadzirdēju viņa zirga smago elpu. Tad viņš pagriezās pret sniega joslu un iespieda piešus zirgam sānos.
   Sniegs bija ciets, jo sals šeit bija kodīgs, un kādu brīdi zirgs soļoja pa sniegu pat ātrāk nekā pa taku, lai gan vieta bija ļoti stāva. Ceļš, pa kuru de Garsija varēja jāt, joprojām bija tikai viens, jo mēs bijām sasnieguši kori, kas atgādināja ieloci kalna tērpā, un abās pusēs bija sniegotas nogāzes, uz kurām nespētu noturēties ne zirgs, ne cilvēks. Vairāk nekā divas stundas mēs ķepurojāmies pa šo kori, un, kad mēs tā gājām spokainā vulkāna un tā mūžīgo sniegu klusumā, man likās, ka mans gars iespiežas mana upura dvēselē un ka ar tā acīm es redzu visu, kas norisinās viņa sirdi. Cilvēkam, kam darīts tik daudz ļauna, šī doma, pat ja tā neatbilstu patiesībai, bija patīkama, jo tur, sava ienaidnieka dvēselē, es izlasīju tādas mokas, tik bezcerīgu izmisumu, tādas briesmīgas pagātnes atmiņas un šausmas no tuvojošās nāves un pēcnāves neziņas, ka nekāda atriebība nevarēja pārspēt šīs mocības. Un tā bija taisnība, es zinu, ka tā bija taisnība — viņš cieta to visu un vēl vairāk, jo, ja arī viņam nebija sirdsapziņas, tad vismaz bija bailes un iztēle, kas saasināja un pastiprināja bailes.
   Sniegotā kore kļuva aizvien stāvāka, un zirga spēki jau bija izsīkuši, — tādā augstumā viņš tik tikko vaiēja paelpot. Veltīgi de Garsija spieda piešus tā sānos līdz asinīm — skaistais dzīvnieks vairs nevarēja paspert ne soli. Negaidot zirgs nogāzās sniegā. Man šķita, ka nu de Garsija noteikti mani sagaidīs. Bet pat es nebiju aptvēris visu viņa šausmu dziļumu, jo, atbrīvojies no kritušā zirga, de Garsija atskatījās uz mani un bēga tālāk kājām, nometot pa ceļam savas bruņas, lai būtu vieglāk iet.
   Ap šo laiku mēs bijām šķērsojuši sniega joslu un nonākuši līdz tai vietai, kur sākās ledus lauks. Tas bija izveidojies, vai nu vulkāna liesmām, vai varbūt arī saules stariem karstajā gadalaikā izkausējot sniegu, kas pēc tam ziemas mēnešos vai aukstajās naktīs atkal sasala. Lai būtu kā būdams, Ksakas virsotni ieskauj gandrīz jūdzi plata ledus sega, kas atrodas starp sniegu un krātera melno aploci.
   De Garsija kāpa augšup pa šo ledāju. Tā nav viegla lieta pat pilnīgi mierīgam cilvēkam, tāpēc ka šeit solis jāsper no plaisas uz plaisu, no grumbuļainā ledus izciļņa uz izcilni, kas uz gludās virsmas slējās līdzīgi sariem mežcūkas mugurā. Vai! gājējam, ja šāds izcilnis nolūst vai arī ja paslīd kāja, jo tad, viņam krītot, tūkstošiem asu, zobeniem līdzīgu izciļņu, pār kuriem viņam jāripo lejup līdz sniega joslai, noraus no viņa kauliem miesu. Vairākas reizes es pārlieku sabijos, ka tas tā notiks arī ar de Garsiju, jo nevēlējos tādējādi zaudēt iespēju atriebties. Tāpēc divas reizes, pamanīdams, ka manam naidniekam draud briesmas, es brīdināju viņu, pasakot, kur likt kāju, jo tagad atrados tikai divdesmit soļu no viņa, bet viņš — un tas ir visdīvainākais! — akli uzklausīja mani, tuvās nāves šausmās aizmirsdams visu. Man pašam nebija baiļu, jo zināju, ka nenogāzīšos, lai gan citkārt es noteikti nebūtu te kāpis.
   Visu šo laiku mēs tuvojāmies Ksakas ugunīgajai virsotnei spožā mēness gaismā, bet pēkšņi pirmais saules stars- skāra kalna galu un liesma pazuda dūmu stabā. Bija brīnišķīgi vērot sarkano oreolu, kas apmirdzēja ledus segu un mūs, divus cilvēkus, kas rāpāmies pa to kā divas mušas, kamēr pašu kalnu un pasauli zem tā ietina nakts ēnas.
   — Tagad mums ir labāks apgaismojums kāpšanai, — es uzsaucu de Garsijam. Un mani vārdi dīvaini atbalsojās ledus klinšu starpā, kur vēl nekad nebija atskanējusi cilvēka balss. Un tai pašā acumirklī kalns zem mums, it kā sadusmots par tā svētās vientulības zaimošanu, iedārdējās un iegaudojās kā koks, pār kuru brāžas pāri vētra.
   Tūlīt pēc šiem dārdiem pār mums nolaidās pelēku pelnu mākonis, kas uz acumirkli aizsedza de Garsiju. Es dzirdēju viņu bailēs iekliedzamies un nobijos, jo domāju, ka viņš ir nokritis. Bet, kad pelni izklīda, es redzēju viņu neskartu stāvam uz lavas gredzena, kas ieskāva krāteri.
   Es domāju, ka tagad viņš noteikti apstāsies. Ja viņam būtu bijusi drosme, viņš būtu varējis mani viegli nogalināt ar zobenu, kas viņam joprojām bija pie sāniem, kad es no ledus uzkāpu uz karstās lavas. Likās, ka arī de Garsija bija domājis par to, jo viņš pagriezās pret mani un nikni, kā pats sātans, vēroja mani, bet tūlīt pat sāka atkal rāpties augstāk, atstājis mani brīnāmies par to, kur gan viņš cerēja rast patvērumu. Kādus trīssimt soļus no ledus malas pret debesīm cēlās krātera dūmu un tvaika mutuļi, bet starp tiem un ledus malu bija tik karsta lava, ka vietām uz tās bija grūti likt kāju. Pa šo lavas slāni, kas trīsēja mums zem kājām, gāja de Garsija, tagad mazliet lēnāk, jo viņš bija noguris, un es, atvilkdams elpu, bez grūtībām viņam sekoju.
   Un lūk, nonācis līdz krātera malai, viņš paliecās uz priekšu un paskatījās lejup. Es nodomāju, ka viņš tūlīt metīsies tanī un tā izbeigs savu dzīvi. Bet, ja arī de Garsijam bija ienākusi prātā līdzīga doma, viņš, ieraudzījis, kas viņu tur lejā gaida, tūlīt pat aizmirsa to, jo apgriezies izrāva zobenu un nāca man virsū. Kādus desmit soļus no krātera malas mēs sastapāmies.
   Es" teicu «mēs sastapāmies», bet īsteni tas nebija tā, jo de Garsija'atkal apstājās tik tālu, ka nevarēju viņu ar zobenu aizsniegt. Es apsēdos uz kāda lavas blīvējuma un palūkojos savā naidniekā. Likās, ka man nekad neapniks vērties viņa sejā. Kas tā bija par seju! Tā bija briesmīgāka par slepkavas seju pirms atmaksas. Ja vien spētu, es to uzgleznotu, jo nekādi nespēju aprakstīt šīs sarkanās, iekritušās, šausmu pilnās acis, šos atņirgtos zobus un drebošās lūpas. Man liekas, ka tad, kad cilvēku dzimuma ienaidnieks būs izspēlējis savu pēdējo trumpi un laimējis savu pēdējo dvēseli, viņš pirms bojā ejas izskatīsies tieši tāds.
   —    Beidzot, de Garsija! — es izsaucos.
   —    Kāpēc tu nenogalini mani un neizbeidz visu? — viņš elsa.
   —    Kur mums jāsteidzas, brālēn? Es meklēju tevi veselus divdesmit gadus, — vai tad mēs šķirsimies tik ātri? Patērzēsim mazliet! Iekams mēs šķiramies uz mūžu, es ceru, ka tu būsi tik laipns un atbildēsi uz manu jautājumu, jo mani moka ziņkāre. Kāpēc tu nodarīji tik daudz posta man un maniem tuviniekiem? Jābūt taču savam iemeslam pat tik bezjēdzīgai un trulai cietsirdībai.
   Es runāju ar viņu mierīgi un vienaldzīgi, neizjuzdams ne mazākā satraukuma, nejuzdams neko. Tai dīvainajā stundā es nebiju Tomass Vingfīlds, es nebiju cilvēks, bet akls spēks, rīks. Es varēju bez skumjām domāt par savu nogalināto dēlu; man viņš nelikās miris, jo es taču piederēju pie tās dabas, par kuras sastāvdaļu mans zēns nomirdams bija kļuvis. Pat par de Garsiju es domāju bez naida, it kā viņš būtu tikai ierocis kāda cita rokās. Bet tai pašā laikā es zināju, ka slepkava tagad ar miesu un dvēseli ir manā varā un viņam noteikti jāatbild man un jāsaka taisnība, un tas ir tikpat noteikti, kā tas, ka viņam būs jāmirst, kad es to gribēšu.
   De Garsija mēģināja aizvērt lūpas — tās atvērās pašas no sevis, un vārdu pa vārdam patiesība tika izvilkta no viņa ļaunās sirds, it kā viņš jau stāvētu augstākā soģa priekšā.
   —   Es mīlēju tavu māti, brālēn! — viņš iesāka lēnām, ar grūtībām izrunādams katru vārdu. — Kopš agras jaunības es mīlēju viņu vienīgo pasaulē, tāpat kā to mīlu līdz šim brīdim, bet viņa neieredzēja mani, jo es biju slikts, un bijās no manis, jo es biju cietsirdīgs. Pēc tam viņa satika un iemīlēja tavu tēvu un panāca viņa atbrīvošanu no inkvizīcijas, kurai es biju nodevis savu sāncensi, lai tā viņu spīdzinātu un sadedzinātu. Tava māte aizbēga ar viņu uz Angliju. Mani mocīja greizsirdība, un es būtu atriebies, ja būtu varējis, bet man nebija šādas iespējas. Gandrīz divdesmit gadus es dzīvoju savu tumšo dzīvi, līdz gadījums aizveda mani tirdznieciskā cejojumā uz Angliju. Tur es nejauši uzzināju, ka tava māte un tēvs dzīvo Jarmutas tuvumā, un nolēmu tikties ar viņu, — nogalināt viņu tobrīd es nebiju domājis. Man laimējās. Mēs sastapāmies mežā, es redzēju, ka viņa joprojām ir skaista, un sapratu, ka mīlu viņu vairāk nekā jebkad agrāk. Es piedāvāju viņai izvēli: vai nu bēgt kopā ar mani, vai mirt, un pēc mirkļa viņa nomira. Bet, kad tava māte pa kokiem apaugušo nogāzi bēga no mana zobena, viņa pēkšņi apstājās un ierunājās:
   «Pirms tu pacel zobenu, uzklausi mani, Huan. Es redzu pirmsnāves vīziju. Tieši tāpat kā es bēgu no tevis, tu reiz bēgsi no mana pēcnācēja vietā, kur būs uguns un klintis, un sniegs, un tāpat kā tu sūti mani uz debesu vārtiem, tā viņš iegrūdis tevi elles bezdibenī.»
   —    Šī ir tā vieta, brālēn, — es sacīju.
   —   Šī ir tā vieta, — viņš nočukstēja, skatīdamies uz visām pusēm.
   —    Turpini! — es viņam pavēlēju.
   Viņš atkal mēģināja klusēt, bet mana griba atkal guva virsroku, un viņš turpināja:
   —   Ja vien es pats gribēju izglābties, bija par vēlu viņu saudzēt. Es nogalināju viņu un bēgu. Bet šausmas atrada mājvietu manā sirdī, šausmas, kas mani nav atstājušas līdz šim brīdim. Allaž manu acu priekšā bija tavas mātes pēcnācēja rēgs, no kura man vajadzēja bēgt — tieši tāpat kā viņa bēga no manis, un kurš iegrūdis mani elles bezdibenī.
   —   Tam ir jābūt tur, brālēn, — es noteicu, ar zobenu norādot uz krātera dzīli.
   —    Jā, tur, es redzēju.
   —    Taču tā ir vieta tikai miesai, brālēn, bet ne dvēselei.
   —    Tikai miesai, bet ne dvēselei, — viņš atkārtoja.
   —    Turpini! — es viņam pavēlēju.
   —   Pēc tam tai pašā dienā es satiku tevi, Tomas Vingfīld. Tavas mātes pareģojums jau bija pārņēmis mani, un, kad ieraudzīju
   o 0
   vienu no viņas pēcnācējiem, es centos to nogalināt, lai viņš nenogalinātu mani.
   —    Kā viņš to izdarīs tūlīt, brālēn.
   —    Kā viņš to izdarīs tūli!, — līdzīgi papagailim atkārtoja de Garsija.
   —   To, kas notika tālāk un kā man izdevās izbēgt, tu zini. Es aizbēgu uz Spāniju un centos aizmirst. Bet es nespēju. Reiz naktī Seviljā es uz ielas ieraudzīju cilvēku, kas bija līdzīgs tev. Es nedomāju, ka tas varētu būt tu, bet manas bailes bija tik spēcīgas, ka nolēmu bēgt uz tālo Indiju. Tu satiki mani naktī pirms bēgšanas, kad es atvadījos no kādas senjoras.
   —    No Izabellas de Sigvensas, brālēn. Pēc tam arī man iznāca atvadīties no viņas, un es nodevu tev viņas pirmsnāves vārdus. Tagad viņa atkal gaida tevi, viņa un viņas bērns.
   De Garsija notrīsēja un turpināja:
   —    Mēs atkal tikāmies okeānā. Tu izniri no viļņiem. Es neuzdrošinājos tevi nogalināt uzreiz un nodomāju, ka tu tik un tā nomirsi kravas telpā starp vergiem un nebūs neviena, kas liecinātu pret mani un vainotu mani tavā nāvē. Taču tu nenomiri, un pat okeāns nevarēja tikt galā ar tevi. Es domāju, ka tu esi miris. Kopā ar Kortesa pulkiem es atbraucu uz Anavaku, un mēs satikāmies atkal; toreiz tu mani tikko nenogalināji. Pēc tam es atriebos, spīdzinādams tevi pēc sirds patikas. Es biju nolēmis nākošajā dienā tevi nogalināt, lai gan vispirms es būtu turpinājis spīdzināšanu, jo bailes var būt ļoti cietsirdīgas, tomēr tu man izbēgi. Pagāja daudz gadu. Es klejoju šurp un turp pa pasauli, pabiju Spānijā, pēc tam atkal atgriezos uz Meksiku, biju citās zemēs, bet, lai kur arī biju, arvien manas bailes un mirušo rēgi sekoja man, un nekad es nebiju laimīgs. Tikai nesen, dēkas meklējot, es piebiedrojos Diasa vienībai. Līdz pat Priežu Pilsētai es nezināju, ka tu esi otomi cilšu vadonis, jo biju dzirdējis, ka tu jau sen esot pagalam. Pārējo tu zini.
   —    Kāpēc tu nogalināji manu dēlu, brālēn?
   —    Bet vai tad viņš nebija tavas mātes pēcnācējs! To asiņu pēcnācējs, kas varēja lemt mani nāvei? Un vai man nepienācās gandarījums par visiem šiem šausmu gadiem? Bez tam ir muļķīgi saudzēt dēlu, ja centies nogalināt tēvu. Tavs dēls ir miris, un es esmu priecīgs, ka viņu nogalināju, lai gan tagad mani vajā arī viņa rēgs.
   —    Un vajās tevi mūžam. Bet laiks beigt. Tev ir zobens, aizstāvies, ja vari. Cīniņā mirt būs vieglāk.
   —    Nevaru! — nostenēja de Garsija. — Es esmu nāvei lemts .. .
   —    Kā vēlies, — es sacīju un pacēlu zobenu.
   De Garsija vairījās no manis, kāpdamies atpakaļ un skatīdamies man tieši acīs, kā esmu redzējis darām žurku, kad čūska grasās to norīt. Nu mēs bijām krātera malā, un, paraugoties lejup, manu acu priekšā pavērās baismīga aina. Vairāk nekā trīsdesmit pēdu zem mums cauri mutuļojošo dūmu segai tur ļauni sārtojās līdz sarkankvēlei nokaitēta lava. Tā vēlās un mutuļoja kā dzīva. Ar griezīgu šņākoņu no lavas izlauzās tvaiks, virs tās cēlās un vijās indīgu daudzkrāsainu izgarojumu strūklas, un sakarsēto gaisu saindēja karsta un šausmīga smirdoņa. Labāku vietu de Garsijas ieiešanai viņa īstajā mājvietā pat es nevarētu iedomāties.
   Es norādīju ar zobenu uz leju un iesmējos. De Garsija paskatījās un skaļi iespiedzās, jo visa viņa vīrišķība bija izgaisusi, tik lielas bija viņa bailes no tā, kas viņu gaidīja. Jā, šis lepnais, augstprātīgais spānietis griezīgi spiedza, elsoja un lūdza žēlastību, viņš, kas bija nodarījis tik daudz ļaunuma, kuru nebija iespējams piedot, lūdzās žēlastības, lai paspētu nožēlot. Es stāvēju, raudzījos viņā, un viņa izskats bija tik briesmīgs, ka pat manā sastingušajā sirdī iezagās bailes.
   — Nāc, laiks beigt! — es ierunājos un otrreiz pacēlu zobenu, lai to tūdaļ atkal nolaistu, jo saprāts pēkšņi bija atstājis de Garsiju un viņš sajuka manu acu priekšā.
   Par visu to, kas notika pēc tam, es nerakstīšu. Līdz ar ārprātu manā ienaidniekā atgriezās drosme, un viņš sāka cīnīties, tikai ne ar mani.
   Likās, ka de Garsija mani vairs nemanīja, un tomēr viņš cīnījās izmisīgi, cirzdams zobenu tukšā gaisā. Baismīgi bija vērot viņa cīņu ar neredzamajiem ienaidniekiem un dzirdēt viņa kaucienus un lāstus. Pēdu pēc pēdas ienaidnieki dzina viņu atpakaļ uz krātera malu. Šeit viņš brīdi apstājās un pēdējo reizi mēģināja pretoties pārspēkam, nikni durot un cērtot. Divas reizes viņš tikko nenokrita, it kā nāvīgi ievainots, bet tad atkal saņēmās un turpināja cīnīties ar tukšumu. Pēkšņi, izgrūdis griezīgu kliedzienu, viņš plaši izplēta rokas, kā cilvēks, kas ievainots pašā sirdī. Zobens izkrita no viņa rokām, un viņš atmuguriski iegāzās krāterī.
   Es novērsu acis, lai neko vairs neredzētu, bet es sev bieži esmu jautājis: kas bija tas, kas deva de Garsijam nāvīgo dūrienu?

38.nodaļa Otomi ardievas

   Tā nu es biju izpildījis tēvam doto solījumu un atriebies de Garsijam, vai, pareizāk sakot, es redzēju, kā pār viņu nāca atmaksa, jo, lai cik briesmīga arī bija viņa nāve, viņš nemira no manas rokas. De Garsija mira no paša bailēm. Un es pēc tam to nožēloju, jo, kad ledainais un nedabiskais miers atstāja manu dvēseli, es nīdu viņu tāpat kā iepriekš. Man bija žēl, ka ļāvu tam nomirt ne no manas rokas, un vēl šobaltdien es izjūtu to pašu. Protams, daudziem var likties, ka tas ir ļauni, jo mums ir vēlēts piedot saviem naidniekiem, bet šoreiz piedošanu es atstāju dievam tam kungam. Kā es varu piedot tam, kas nogalināja manu māti un manu dēlu, kas iekala mani važās uz vergu kuģa un bezgalīgi garas stundas spīdzināja mani pats savām rokām? Drīzāk gan ar katru gadu es nīstu viņu aizvien stiprāk.
   To visu man nenācās viegli rakstīt, jo šī lieta satrauca manu prātu. Es nekad neesmu varējis teikt, ka izturos žēlsirdīgi pret visiem cilvēkiem — gan dzīviem, gan mirušiem, un šī iemesla pēc pirms dažiem gadiem cienījamais mūsu draudzes mācītājs aizliedza man apmeklēt dievkalpojumus. Tad man vajadzēja iet pie bīskapa un pastāstīt visu. Bīskaps ne mazumu lauzīja galvu, bet, būdams plaša vēriena cilvēks, viņš galu galā izteica rājienu mācītājam un lika viņam man sniegt atbalstu, jo uzskatīja tāpat kā es, ka visuvarenais neprasīs no grēcīga cilvēka, lai tas piedod noziedzniekam, kas nodarījis tik daudz ļauna viņam un viņa tuviniekiem, pat ja šis noziedznieks būtu miris un stājies augstā soģa priekšā.
   Bet nu pietiek par šīm sirdsapziņas lietām!
   Kad de Garsija bija pazudis bezdibenī, es devos mājup vai, pareizāk izsakoties, nevis uz mājām, kuru man vairs nebija, bet uz izpostīto pilsētu, kas pletās tur lejā. Man vajadzēja kāpt zemē pa ledus klāto nogāzi, un tas bija daudz grūtāk nekā kāpt augšā, jo mana atriebība bija piepildīta un es biju kļuvis tāds pats kā visi cilvēki, turklāt vēl nomākts un izmocīts, tik nomākts, ka patiesi nebūtu nožēlojis, ja manas kājas uz ledus būtu spērušas kļūmīgu soli.
   Bet kļūmīga soļa nebija, un beigu beigās es sa- isniedzu sniega segu, kur iešana bija vieglāka. Mans
   zvērests bija izpildīts un atriebība īstenota, un ejot es sarēķināju, kādu cenu biju par to maksājis. Es biju zaudējis savu līgavu, savu jaunības dienu mīlu; divdesmit gadus biju dzīvojis kā mežoņu vadonis starp mežoņiem un pārcietis visādas likstas, biju apprecināts ar sievieti, kas mani gan karsti mīlēja un kam netrūka gara dižuma, kā viņa ne vienu vien reizi to bija pierādījusi, bet kas dvēseles dzijumos joprojām bija mežone vai vismaz elku dievu verdzene. Cilts, pār kuru es valdīju, bija uzvarēta, skaistā pilsēta, kurā dzīvoju, — nopostīta; es biju bez pajumtes un nabags, un tā būs liela laime, ja galu galā man izdosies izbēgt no nāves vai verdzības. Taču visu to es būtu varējis pārciest, jo biju jau agrāk piedzīvojis kaut ko līdzīgu, bet sava pēdējā dēla, manas vientuļās dzīves vienīgā patiesā iepriecinājuma, nežēlīgo nāvi es nespēju pārciest.
   Mīlestība uz bērniem bija kļuvusi par manu vīra gadu vienīgo kaislību. Kā es mīlēju viņus, tā viņi mīlēja mani. Es pats viņus biju audzinājis kopš mazām dienām, līdz viņi savās sirdīs, tāpat pēc valodas un ticības bija angli, nevis acteki. Un tā viņi bija ne tikai mani dārgie bērni, bet arī manas tautas brāļi, vienīgie, kādi man bija. Bet nelaimes gadījums, slimība un zobens atņēma man viņus visus trīs, un es paliku viens.
   Ai, mēs pārāk daudz domājam par savas jaunības bēdām. Ja mīļotā mūs atraida, mēs piepildām visu pasauli ar vaimanām un zvēram, ka mums vairs nav nekāda mierinājuma. Bet, kad noliecam galvu sava līķautā tītā zaudētā bērna priekšā, tikai tad mēs pirmoreiz uzzinām, cik briesmīgas var būt īstas bēdas! Saka, ka laiks dziedējot visas brūces, bet tie ir meli, jo šādas brūces laiks nespēj dziedēt — to saku es, sirmgalvis.
   Un tad es nometos zemē uz vulkāna Ksakas tuksnesīgā sniega klāja, kur pirms manis kāju nebija spēris neviens cilvēks, un raudāju tā, kā vīrietis raud tikai reizi dzīvē.
   «Mans dēls Absalom! Mans dēls, mans dēls Absalom! Kaut es tavā vietā būtu miris! Ak Absalom, mans dēls, mans dēls!» es saucu līdz ar bībeles ķēniņu Dāvidu, bet manas sāpes bija stiprākas par šī valdnieka sāpēm, jo vai tad es dažu gadu laikā nebiju zaudējis trīs dēlus? Tad man iešāvās prātā, ka, tāpat kā šis valdnieks sensenis bija devies meklēt savu dēlu, tāpat arī es kādreiz aiziešu, lai tiktos ar savējo. Un, šai domā radis mierinājumu, kādu nu vien tā varēja dot, es piecēlos un lēni vilkos uz nopostīto Priežu Pilsētu.
   Es sasniedzu to tikai ap saulrietu, jo ceļš bija tāls, bet es — noguris. Pie pils es satiku kapteini Diasu un dažus no viņa biedriem. Kad gāju viņiem garām, karavīri, cienot manas sāpes, noņēma cepures. Tikai Diass iejautājās:
   —    Vai slepkava miris?
   Es pamāju ar galvu un devos viņiem garām uz savu istabu cerībā tur atrast Otomi.
   Viņa sēdēja viena, auksta un daiļa kā marmorā cirsta.
   —     Es apglabāju elēlii līdzās viņa brāļu un senču pīšļiem, —• atbildēja Otomi uz manu vaicājošo skatienu. — Likās, ka ir labāk, ja tu viņu vairs neredzi, jo tava sirds to nebūtu izturējusi.
   —    Tas ir labi, — es piekritu, — bet mana sirds jau ir salauzta.
   —    Vai slepkava miris? — iejautājās Otomi tieši tāpat kā Diass.
   —    Miris.
   —    Kā viņš nomira?
   Es dažos vārdos viņai pastāstīju.
   —    Tev pašam vajadzēja viņu nogalināt. Mūsu dēla asinis nav atriebtas.
   —     Jā, man vajadzēja viņu nogalināt pašam. Bet tai acumirklī es nedomāju par atriebību, jo redzēju, ka atmaksa pār viņu nāca no augšas, un biju apmierināts. Varbūt, ka tā ir labāk. Visas manas bēdas nesusi dzīšanās pēc atriebības, bet atriebība pieder dievam un ne cilvēkam, taču es to esmu sapratis pārāk vēlu.
   —     Nav tiesa! — noteica Otomi, un viņas seja, sakot šos vārdus, bija tieši tāda kā tai brīdī, kad viņa cirta ar zobenu tlakskalietim, nonievāja Marinu vai dejoja uz piramīdas, vadot upurēšanu. — Es viņu nogalinātu pamazām. Un tikai tad, kad būtu tikusi ar viņu galā, tikai tad lai sāk velni, ne agrāk. Bet ko vairs runāt par to? Visam ir beigas, visi ir miruši, un mana sirds arī. Tu esi noguris, paēd.
   Es remdināju izsalkumu, pēc tam krišus iekritu gultā un aizmigu.
   Tumsā es izdzirdu Otomi balsi:
   —    Mosties, es gribu ar tevi parunāt!
   Viņas balss skanēja tik savādi, ka es tūlīt pamodos no smagā miega.
   —    Runā, — es atsaucos. — Kur tu esi, Otomi?
   —     Tev līdzās. Es nevarēju aizmigt un tāpēc apsēdos šeit. Klaū- sies. Mēs satikāmies pirms daudziem gadiem, kad Kvautemoks atveda tevi no Tavasko. Ai, cik labi es atceros, kā pirmoreiz ieraudzīju tevi, teul, sava tēva Montesumas galmā Capultepekā, ieraudzīju un iemīlēju. Esmu tevi mīlējusi visus šos gadus. Vismaz es nekad nenomaldījos, sekojot svešiem dieviem, — un viņa rūgti iesmējās.
   —    Kāpēc tu runā par to, Otomi? — es jautāju.
   —       Tāpēc, ka es to vēlos. Tu taču vari veltīt vienu stundu no sava miega tai, kas atdevusi tev tik daudzas? Atminies, kā tu mani atstūmi. Ai, man šķita, ka es miršu no kauna, kad biju panākusi, lai mani atdotu tev par sievu, par sievu dievam Teskatlipokam, un tu man pastāst7 ji par savu aizjūras meiteni, par šo Liliju, kuras dāvana vēl joprojām ir tev pirkstā. Tomēr es to pārcietu un par tavu godīgumu iemīlēju tevi vēl stiprāk, bet pārējais tev ir zināms.
   Tu kļuvi mans, tāpēc ka es biju drosmīga un nogūlos tev lT dzās uz ziedokja, kur tu mani noskūpstīji un teici, ka mīli mani. Bet tu nekad neesi mani īsti mīlējis. Tu allaž domāji par savu Liliju. Es zināju to agrāk, tāpat kā zinu to tagad, lai arī centos apmānīt sevi. Tolaik es biju skaista, bet vīrietim tas daudz ko nozīmē. Es biju tev uzticīga, un tas ir vēl svarīgāk, un reizi vai pāris reižu tev pašam šķita, ka mīli mani. Tagad es vēlos, kaut teuli būtu piestei- gušies stundu vēlāk un mēs būtu kopā miruši uz ziedokļa. Es vēlos to tikai sevis, ne tevis dēj. Mēs izglābāmies, un iesākās lielā cīņa.
   Es tev jau toreiz teicu, ka sapratu visu. Tu biji skūpstījis mani uz ziedokja, bet tai brīdī tu biji jau it kā miris; kad tu atgriezies dzīvē, viss mainījās. Liktenis nebija tev labvēlīgs, un tu mani apprecēji un devi man zvērestu, kuru tu esi turējis svētu. Tu mani apprecēji, bet nezināji, ko esi apprecējis. Tu zināji vienīgi, ka esmu skaista, maiga un tev uzticīga — tāda es patiešām biju, — bet tu nesaprati, ka esmu tev sveša, ka joprojām esmu mežone tāpat kā mani senči. Tu domāji, ka esmu apguvusi tavas paražas, varbūt tu domāji, ka es pat godāju tavu dievu, jo tevis dēj centos to darīt. Bet visu šo laiku es dzīvoju saskaņā ar savas tautas paražām un nekad nespēju pilnīgi aizmirst savus dievus vai arī viņi neatjāva man, savai kalponei, aiziet no viņiem. Gadiem ilgi es pūlējos atbrīvoties no tiem, bet beidzot viņi bija atriebti un mana sirds vai, drīzāk, dievi uzveica mani, jo es neatceros nekā no tā, ko darīju pirms dažām naktīm, kad svinēju upurēšanu dievam Uicilopočtli un tu redzēji mani izpildām senos rituālus.
   Visus šos gadus tu biji man uzticīgs, un es dāvāju tev bērnus, kurus tu mīlēji. Bet tu mīlēji viņus tikai viņu pašu, ne manis dēļ. Dvēseles dzijumos tu nīdi indiāņu asinis, kas viņu dzīslās bija sajaukušās ar tavējām. Arī mani tu mīlēji ar īpaša veida mīlestību, un šī tava dalītā mīlestība padarīja mani vai traku. Lai kāda tā bija, arī tā nomira, kad tu ieraudzīji mani, ārprāta pārņemtu, izpildot savu senču rituālu tur uz teokalli. Tikai tad tu saprati, kas es esmu. Es esmu mežone!
   Un, lūk, bērni, kas mūs vienoja, miruši. Cits pēc cita viņi nomira tā vai citādi, jo pār viņiem gūlās manas cilts lāsts, un tava mīlestība uz mani ir mirusi reizē ar viņiem. Es vien esmu palikusi — aizvadīto dienu piemiņa, un arī es mirstu.
   Nē, klusē, uzklausi mani! Man ir pārāk maz laika. Kad tu aizliedzi man saukt tevi par savu vīru, es sapratu, ka visam beigas. Es paklausu tevi, teul, es dodu tev brīvību, tu vairs neesi mans vīrs, un drīz es pārstāšu būt tava sieva. Bet tagad es lūdzu: uzklausi mani. Pašreiz tevi māc bēdas, tev liekas, ka tavai dzīvei pienācis gals un laime vairs nav iespējama. Tas nav tā. Tavi labākie gadi tikai sākušies, un tu vēl esi spēka pilnbriedā. Tu atstāsi šo izpostīto zemi, un, kad tu nokratīsi tās putekļus no savām kājām, mūsu zemes lāsts pārstās tevi mākt. Tu atgriezīsies savā zemē un satiksi to, kas tevi gaidījusi tik daudz gadu. Tur mežone, ar kuru tu biji saistīts, bojā gājuša valdnieka nama princese, tev nebūs vairs nekas cits kā neskaidrs atmiņu tēls, un visi šie gadi, kas pilni dīvainu notikumu, tev šķitīs kā pusnakts sapnis. Tikai tava mīla uz mirušajiem bērniem būs mūžam dzīva, viņus tu mīlēsi vienmēr dienu un nakti, un ilgas pēc viņiem, tās ilgas pēc mirušajiem, par kurām nav nekā briesmīgāka šai pasaulē, vajās tevi līdz pat kapa malai, un es priecājos, ka tas tā būs, jo es biju viņu māte un, domājot par viņiem, tu dažreiz iedomāsies arī par mani. Tas ir vienīgais, ko man atstājusi tava Lilija, un tikai šai ziņā es stāvu augstāk par viņu, jo zini, teul, nedzīvos neviens viņas bērns, kas varētu tavā sirdī aptumšot mīlu uz tiem bērniem, kurus es dāvāju tev.
   Ai, es uzmanīju tevi dienu un naktilEs esmu redzējusi tavās acīs ilgas pēc tās, kuru tu pazaudēji, un pēc tavas jaunības dienu zemes. Priecājies, tu atgūsi abas, jo cīņa ir galā un tava Lilija bija man pārāk spēcīga sāncense. Mani spēki zūd, un man atlicis maz ko teikt. Mēs šķiramies, un varbūt uz mūžiem, jo mūs saistīja vienīgi mūsu mirušo dēlu dvēseles. Tā kā tu mani vairs nevēlies, es mūsu šķiršanos novedīšu līdz galam. Tagad, savā nāves stundā, es atsakos no taviem dieviem un atgriežos pie savējiem, lai gan man šķiet, ka es mīlu tavus dievus un nīstu tos, ko pielūdz mana tauta. Vai viņiem ir kas kopējs? Mēs šķiramies, un varbūt uz mūžiem, bet es lūdzu tevi, nedomā par mani ļauni, jo es tevi mīlēju un mīlu arī tagad Es biju tavu bērnu māte; viņi bija kristieši, un ar viņiem tu vēl tiksies. Es mīlu tevi tagad un vienmēr. Esmu laimīga, ka esmu dzīvojusi, tāpēc ka tu uz ziedokļa mani noskūpstīji un tāpēc ka es tev dzemdēju dēlus. Viņi ir tavi, nevis mani. Man liekas, ka es viņus tikai tāpēc vien mīlēju, ka viņi bija tavi, bet viņi mīlēja tevi vien. Tad ņem viņus, ņem viņu dvēseles, tāpat kā esi paņēmis visu. Tu zvērēji, ka tikai nāve mūs šķirs, un tu esi turējis savu zvērestu darbos un domās. Tagad es dodos uz Saules Mītni meklēt savu tautu, bet tev, teul, ar kuru es esmu nodzīvojusi garus gadus un kopā pieredzējusi daudz bēdu, bet kuru nedrīkstu šobrīd nosaukt par vīru, jo tu man aizliedzi to darīt, — tev es saku, nesmejies kopā ar savu Liliju par mani! Stāsti viņai par mani, cik maz vien vari, esi laimīgs… un — paliec sveiks!
   Viņai runājot aizvien neskaidrāk un man mulsumā klausotiej, rītausma lēnām ieplūda istabā. Pamazām no tumsas iznira Otomi baltais tēls: viņa sēdēja atzveltnī, kas atradās cieši pie gultas, rokas tai bezspēcīgi nokārās, bet galva bija atmesta pret atzveltņa muguru. Es pielēcu kājās un ielūkojos viņas sejā. Tā bija balta un auksta, un elpa bija sastingusi viņas lūpās. Es saņēmu viņas roku, arī tā bija auksta. Es saucu viņu, skūpstīju viņas pieri, bet viņa nekustējās un neatbildēja. Atri ausa gaisma, un es ieraudzīju, kas bija noticis. Otomi bija mirusi. Viņa pati bija aizgājusi no dzīves. Viņa mira, iedzerdama indi, kuras noslēpumu zina tikai indiāņi. Inde iedarbojas lēnām un bez sāpēm, līdz pašam galam ļaujot saglabāt pilnīgu domas skaidrību. Otomi bija sākusi ar mani runāt tik skumji un rūgti, dzīvībai izdziestot.
   Es apsēdos uz gultas un raudzījos viņā. Es neraudāju, jo asaras bija izsīkušas, un, kā jau teicu, lai ko es justu, nekas vairs nespēja traucēt manu mieru. Tā raugoties, neizsakāms maigums un skumjas pārņēma mani. Un tagad, kad Otomi gulēja mirusi manā priekšā, es viņu mīlēju stiprāk nekā jebkad agrāk, viņai dzīvai esot, un tas jau izsaka daudz. Es atcerējos, kāda viņa bija jaunības plaukumā, sava karaliskā tēva galmā, atcerējos viņas skatienu, kādu viņa veltīja man, kad nogūlās man līdzās uz ziedokja, un otru skatienu, kad nepadevās valdniekam Kvitlavakam, kas gribēja man lemt nāvi. Man likās, ka es atkal dzirdu Otomi rūgtās raudas, kad viņa atsedza mūsu mirušā pirmdzimtā mazulīša ķermenīti, un redzu viņu ar zobenu rokās liecamies pār tlakskalieti.
   Daudz kas man atausa atmiņā tai skumjajā rīta stundā, sargājot mirušo Otomi. Viņas vārdi bija patiesi: es nekad nebiju aizmirsis savu pirmo mīlu un bieži biju ilgojies redzēt viņas seju. Bet Otomi nebija taisnība, sakot, ka es viņu neesot mīlējis. Es viņu mīlēju no sirds un biju uzticīgs zvērestam, ko biju tai devis. Taču tikai tad, kad Otomi bija mirusi, es īsteni sapratu, cik viņa man bijusi dārga. Tiesa, mūs šķīra dziļš bezdibenis, asins un ticības bezdibenis, kas ar gadiem kļuva aizvien dziļāks, jo es zināju, ka Otomi nekad nebija spējusi galīgi atteikties no saviem vecajiem ticējumiem, un ir tiesa, ka tad, kad redzēju Otomi vadām riebīgo dziesmu, mani pārņēma šausmas un kādu brīdi es viņu ienīdu. Bet šīs lietas es būtu varējis viņai piedot un aizmirst, tāpēc ka tās bija daļa no viņas asinīm un būtības. Vēl vairāk — pēdējo un visbriesmīgāko viņa izdarīja ne pēc pašas gribas. Ja to visu atmestu, šajā karaliskajā un brīnišķīgajā sievietē, kas ilgus gadus bija man uzticama sieva, paliktu daudz tāda, ko es varētu mūžam godāt un mīlēt.
   Tā es domāju tani stundā, un tā es domāju ari šodien. Otomi sacīja, ka mēs šķiroties uz mūžu, bet es ticu un ceru, ka tas nav tā. Es zinu, ka mums visiem tiek piedots un ka ir vieta, kur tie, kas šeit, zemes virsū, bijuši cits citam dārgi un tuvi, atkal reiz sastapsies.
   Kad es nopūties piecēlos, lai aicinātu palīgus, "pēkšņi sajutu, ka man kaut kas aplikts ap kaklu. Tā bija lielo smaragdu rota, ko Kvautemoks bija iedevis man un ko biju uzdāvājis Otomi. Viņa bija aplikusi man to, kamēr gulēju, — kaklarotu līdz ar tai piesietu savu garo matu šķipsnu. Abas šīs lietas guldīs kapā kopā ar mani.
   Es apglabāju Otomi senajā kapličā līdzās viņas senču pīšļiem un mūsu bērnu mirstīgajām atliekām. Divas dienas vēlāk es kopā ar Bernala Diasa vienību jāju uz Mehiko. Pie ieejas aizā es apstājos, lai vēlreiz paraudzītos uz sagrauto Priežu Pilsētu, kur biju pavadījis tik daudz gadu un paglabājis visus, kas bijuši man dārgi. Es skatījos ilgi un nopietni, kā cilvēks nāves stundā atskatās uz savu noieto dzīvi, līdz beidzot Diass uzlika man roku uz pleca.
   —    Tu tagad esi vientujš, mans draugs, — viņš sacīja. — Kādi ir tavi nākotnes plāni?
   —    Nekādi, — es atbildēju. — Man atliek tikai nomirt.
   —    Nekad nerunā tā! — viņš pretojās. — Tev nav vēl četrdesmit gadu, bet man tālu pāri piecdesmitiem, un tomēr es nerunāju par nāvi. Klau, vai tev ir draugi dzimtenē Anglijā?
   —    Bija.
   —    Zemēs, kur valda miers, ļaudis dzīvo ilgi. Atgriezies pie viņiem! Es pacentīšos tevi nogādāt uz Spāniju.
   —    Es padomāšu par to, — es atbildēju.
   Noteiktajā laikā mēs sasniedzām Mehiko, jaunu un man svešu pilsētu, jo Kortess to bija uzcēlis no drupām. Agrākās teokalli vietā, kui mani reiz uzveda upurēšanai, tagad cēla katedrāli, un tās pamatā iemūrēja pretīgos acteku elku dievus. Pilsēta bija diezgan skaista, tomēr ne tik lieliska, kāda bija Montesumas Tenočtitlana, un vairs nekad tāda nebūs. Arī tās iedzīvotāji bija mainījušies: toreiz tie bija karavīri un brīvi ļaudis, bet tagad — vergi.
   Mehiko Bernals Diass atrada man pajumti. Cienot manis saņemto apžēlošanu, visi mani atstāja mierā. Es biju salauzts un nevienam vairs neiedvesu bailes. Mana līdzdalība «bēdu naktī» un pilsētas aizstāvēšanā bija aizmirsta, bet manas bēdas izraisīja līdzjūtību pat. spāņos. Mehiko es pavadīju desmit dienas, klejodams pa pilsētu un Capultepeku. Uz šī pakalna reiz stāvēja Mon- tesumas izpriecu pils, kurā es pirmoreiz biju sastapis Otomi. No kādreizējā lieliskuma bija palikuši vairs tikai daži veci ciedri.
   Astotajā dienā mani uz ielas apstādināja kāds indiānis. Viņš teicās runājam kāda mana sena drauga uzdevumā, kurš mani vēloties redzēt. Es sekoju viņam, savā prātā brīnīdamies, kas gan tas varētu būt par draugu, jo man tādu nebija. Indiānis aizveda mani uz skaistu akmens namu vienā no jaunajām ielām. Tur kādā aptumšotā istabā mani palūdza apsēsties un pagaidīt.
   Piepeši kāda skumja un maiga balss, kas man šķita pazīstama, •uzrunāja mani acteku valodā:
   —    Esi sveicināts, teul!
   Es pacēlu acis. Manā priekšā stāvēja kāda dāma — indiāniete spāņu tērpā, vēl daiļu vaigu, bet vārga un gurda, it kā to māktu (kāda slimība vai bēdas.
   —    Tu nepazīsti Marinu, teul? — sieviete iejautājās, un es jau zināju, kas viņa bija, iekams vēl vārdi bija atraisījušies no viņas lūpām. — Jā, man jāsaka, ka arī es tik tikko pazinu tevi. Bēdas un laiks ir darījušas savu ar mums abiem.
   Es saņēmu viņas roku un noskūpstīju.
   —    Kur tagad ir Kortess? — es ieprasījos. Viss Marinas augums notrīsēja.
   —    Kortess ir Spānijā, savas prāvas lietā, un apņēmis tur jaunu sievu, teul. Pirms daudziem gadiem viņš mani padzina un atdeva par sievu donam Huanam Haramiljo, kas mani apprecēja mantas dēļ, jo Kortess pret atstāto mīļāko bija devīgs!
   Un Marina sāka raudāt.
   Pamazām uzzināju visu viņas skumjo stāstu, bet es neizklāstīšu to šeit — šis stāsts jau zināms visai pasaulei. Kad Marina savu bija padarījusi un viņas prāts konkistadoram vairs nekā nevarēja dot, viņš to pameta. Marina man pastāstīja, ko viņa pārcietusi, uzzinot visu patiesību, un kā viņa iekliegusi Kortesam sejā, ka no šī brīža viņam nekas vairs neveikšoties. Viņas pareģojums piepildījās.
   Mēs runājām vairāk nekā divas stundas. Noklausījies viņas sitāstu, es pastāstīju par sevi, un viņa raudāja aiz žēluma, jo par spīti visiem saviem trūkumiem Marinas sirds vienmēr bijusi laba.
   Pēc tam mēs šķīrāmies, lai jau vairs nekad nesatiktos. Bet, iekams es aizgāju, Marina mani piespieda pieņemt mazliet naudas, un es nokaunējos to darīt, jo man nebija nekā.
   Tāds bija stāsts par Marinu, kas mīlestības dēļ nodeva savu dzimteni, un tāds bija atalgojums par viņas nodevību un mīlu. Bet man Marinas piemiņa allaž būs svēta, jo viņa bija labs draugs un divas reizes glāba man dzīvību, nepametot mani pat tad, kad Otomi viņu tik nežēlīgi nonievāja.

39.nodaļa Atkal dzimtenē

   Otrā dienā pēc tikšanās ar Marinu mani apmeklēja kapteinis Diass un pateica, ka kāds no viņa draugiem komandējot karaku, kas pēc desmit dienām došoties ceļā no Verakrusas uz Kadisu, un, ja es gribot atstāt Meksiku, šis draugs labprāt paņemšot mani uz sava kuģa. Mazliet apsvēris, es piekritu un tai pašā naktī atvadījos no kapteiņa Diasa — lai viņam labi klājas, viņš bija viens no labajiem cilvēkiem daudzo ļauno vidū! — un vairāku tirgotāju sabiedrībā uz visiem laikiem atstāju pilsētu. Apmēram pēc nedēļas ceļojuma pāri kalniem laimīgi nonācām Verakrusā. Tā ir pilsēta ar neveselīgu, karstu klimatu un nedrošu noenkurošanās vietu, kas bija atklāta visiem niknajiem ziemeļu vējiem. Te es nodevu savas ieteikuma vēstules karakas kapteinim. Viņš bez liekiem vārdiem ierādīja man vietu uz kuģa, un es nogādāju uz tā braucienam paredzēto pārtikas krājumu.
   Pēc trim dienām, pūšot ceļa vējam, mēs atstājām krastu, un nākošajā rītā, saulei lecot, viss, ko mūsu acis skatīja no Anavakas, bija vairs tikai vulkāna Orisabas sniegotā virsotne. Drīz arī tā pazuda mākoņos, un es atvadījos no tālās zemes, kur piedzīvoju - tik daudz un kuru, pēc maniem aprēķiniem, es pirmo reizi ieraudzīju tieši šinī pašā dienā pirms astoņpadsmit gadiem.
   Ceļā uz Spāniju neatgadījās nekas ievērības cienīgs. Brauciens bija daudz veiksmīgāks, nekā bieži vien mēdz būt šādi ceļojumi. Desmit nedēļas pēc tās dienas, kad bijām pacēluši enkuru Verakrusas ostā, mēs to jau izmetām Kadisā.
   Te es paliku tikai divas dienas. Gadījās, ka ostā stāvēja angļu kuģis, kas devās uz Londonu, un es nopirku vietu uz tā, lai gan man tāpēc vajadzēja pārdot vismazāko smaragdu no kaklarotas, jo visa Marinas dotā nauda bija izsīkusi. Es pārdevu smaragdu par prāvu summu, un par daļu naudas nopirku apģērbu, kāds pieklājas dižciltīgam cilvēkam, bet pāri palikušo zeltu paņēmu līdz. Patiesību sakot, man bija žēl šķirties no šī dārgakmens, lai gan tas bija tikai piekariņš pie kaklarotas karuļa, bet vajadzība nepazīst nekādu likumu. Pašu karuli, brīnišķīgu dārgakmeni, lai gan ar nelielu bojājumu, es pēc
   daudziem gadiem uzdāvāju viņas majestātei visužēlīgajai karalienei Elizabetei.
   Uz angļu kuģa visi mani uzskatīja par spāņu dēkaini, kas Indijā iedzīvojies bagātībā, un es necentos šo pārliecību atspēkot. Vismaz kādu brīdi mani atstāja mierā, tā ka es varēju savu prātu sagatavot sen aizmirstam domāšanas un dzīves veidam. Tāpēc es sēdēju vienatnē kā lepns idalgo, cenzdamies pēc iespējas mazāk runāt, bet vairāk klausīties, lai uzzinātu visu, kas noticis Anglijā pa divdesmit manas prombūtnes gadiem.
   Beidzot mūsu ceļojums bija galā. Divpadsmitajā jūnijā es jau atrados varenajā Londonas pilsētā, kur līdz tam vēl nekad netiku bijis. Savas viesnīcas istabā nometies ceļos, pateicos dievam par to, ka pēc neskaitāmām pārciestajām briesmām un pārbaudījumiem viņam labpaticis atstāt mani dzīvajos, lai es atkal varētu spert kāju uz Anglijas zemes. Patiesi, pat vēl šodien man liekas brīnumaini, ka trauslais cilvēka ķermenis spēj pārciest tik daudz bēdu un nāves briesmu, ko nes slimības, bads, karš, slepkavība, jūra, plēsīgi zvēri un cilvēku nežēlība, kas mani vajāja tik ilgus gadus.
   Londonā ar viesnīcas saimnieka palīdzību nopirku labu zirgu un nākošajā dienā mazā gaismiņā izjāju no pilsētas pa Ipsvičas ceļu. Torīt man bija lemts pēdējais piedzīvojums, jo, kad laidu sīkiem rikšiem pa ceļu, tīksminoties par Anglijas ainavām un kāri ieelpojot maigo jūnija gaisu, kāds gļēvs laupītājs, paslēpies aiz žoga, izšāva uz mani. Viņš bija cerējis mani aplaupīt, ja es kristu. Lode izgāja cauri manai cepurei, tikai mazliet ieskrambājusi pakausi, bet, iekams paguvu kaut ko uzsākt, nelietis, redzēdams, ka nošāvis garām, aizbēga, un es jāju tālāk, domādams, ka tas tiešām būtu dīvaini, ja es, neskarts pārdzīvojis tik daudz briesmu, beidzot ietu bojā no nožēlojama lielceļa laupītāja rokas piecas jūdzes no Londonas.
   Es jāju ātri visu šo un nākošo dienu. Zirgs man bija spēcīgs un straujš, tā ka ap pusastoņiem vakarā es apturēju to mazajā pakalnā, no kura pēdējo reizi biju pavēries atpakaļ uz Bangeju, kad kopā ar tēvu no šejienes devos uz Jarmutu. Lejā atradās pilsētiņas sarkanie jumti, pa labi zaļoja Dičingemas ozoli un pacēlās Svētās Marijas baznīcas skaistais tornis. Tālumā virmoja Veivnijas ūdeņi, bet tieši man priekšā pletās pļavas, ko sedza purva ziedu zeltaini sarkanais paklājs. Viss bija tāpat kā agrāk — es nevarēju saskatīt nekādas pārmaiņas, mainījies biju vienīgi es pats.
   Es izkāpu no segliem, piegāju pie dīķa ceļa malā un raudzījos savas sejas atspulgā. Jā, tiešām, es biju pārmainījies! Diez vai es pats būtu pazinis sevi jaunekli, kas pirms divdesmit gadiem bija uzjājis šai pakalnā. Tagad acis bija iegrimušas un pauda skumjas, vaibsti asi, bet uz galvas un bārdā melno matu bija palicis mazāk mekā sirmo. Es jau pats tik tikko būtu sevi pazinis, kur tad nu vēl citi. Un vai te būs kāds, kam mani pazīt? Pa divdesmit gadiem vieni nomirst, citi aizklīst, vai vispār es atradīšu vairs kaut vienu draugu pie dzīvības? Kopš tiem laikiem, kad lasīju vēstules, ko man atgādāja «Dēkaines» kapteinis Bells pirms manas aizbraukšanas uz Espanjolu, es nebiju saņēmis no mājām nekādu ziņu, un kādas gan ziņas mani tagad gaidīja? Bet galvenais, kas noticis ar Liliju? Vai viņa jau mirusi, apprecējusies vai aizbraukusi?
   Es atkal uzlēcu zirgā un palaidu straujā riksī, jādams pa ceļu garām Veinfordas sudmalām, pāri brasliem un atstāju Bangeju pa kreisi. Pēc desmit minūtēm jau biju vārtu priekšā, aiz kuriem sākas kājceliņš, kas ved no Noričas ceļa kādu pusjūdzi vai vairāk pa stāvo un mežaino krastu, kura aizvēnī atrodas mana Dičingemas māja.
   Pie vārtiem pēdējos vakara saules staros kavējās kāds cilvēks. Ielūkojies vērīgāk, es viņu pazinu. Tas bija Billijs Minss, tas pats plānprātiņš, kas bija atraisījis de Garsiju, kad es viņu atstāju piesietu pie koka, lai steigtos pie savas iemīļotās. Tagad Billijs bija jau vecs vīrs, un viņa baltie mati nokarājās pār krunkaino seju, bez tam viņš bija netīrs un tērpies skrandās, bet es būtu varējis mesties nabagam ap kaklu un apkampt viņu, —tik priecīgs es biju, atkal redzot vienu no tiem, kuru biju pazinis jaunībā!
   Pamanījis mani nākam, Billijs Minss aizsteberēja ar savu nūju līdz vārtiem, lai atvērtu tos manā priekšā, un sāka gaudulīgā balsī lūgties žēlastības dāvaniņu.
   —   Vai te dzīvo misters Vingfīlds? — es jautāju, norādīdams uz taciņu, un, to sakot, es satraukti elpoju.
   —    Misters Vingfīlds, ser? Kurš no misteriem Vingfīldiem? Vecais kungs nomira pirms kādiem divdesmit gadiem. Es pats palīdzēju rakt viņa kapu, tur tai bazmīcā, kā tad! Mēs guldījām viņu līdzās sievai, tai, ko nodūra. Tad vēl misters Džefrijs …
   —    Kas noticis ar viņu?
   —    Viņš, pavej, arī nomira, nu jau būs vairāk nekā divpadsmit gadu apkārt. Nodzērās līdz nāvei, kā tad! Un runā, ka misters Tomass arī esot dievam dvēseli atdevis, noslīcis kaut kur jūrā pirms daudziem gadiem. Visi kā viens pagalam! Visi pagalam! Bet kas par varenu puisi bija misters Tomass! Kā šodien atminu, kad es palaidu svešzemnieku… — un Billijs aizklīda atmiņās par to, kā viņš manis piekauto de Garsiju iesēdinājis seglos. Apturēt viņu nebija iespējams.
   Es pasviedu viņam naudas gabalu, iespiedu piešus nogurušā zirga sānos un aizjāju pa šauro taciņu, un zirga pakavu dima likās atbalsojam vecā vīra vārdus: «Visi pagalam! Visi pagalam!» Arī Lilija droši vien mirusi vai arī, ja nav mirusi, tad, izdzirdusi, ka esmu noslīcis, izgājusi pie cita. Viņa bija tik skaista un piemīlīga, tā ! ka droši vien viņai pielūdzēju netrūka. Likās neticami, ka meitene pavadītu savu dzīvi, apraudot bojā gājušo jaunības mīlu.
   Un te jau manā priekšā bija Lodža, gandrīz tāda pati, kādu es to atstāju, vienīgi efejas un citi vīteņaugi fasādē aizvijušies līdz pašam jumtam. Varēja redzēt, ka māja bija apdzīvota, — tā bija labi uzturēta, un no skursteņa vijās dūmu strūkla. Vārti bija aizšauti, un nekur nemanīja neviena kalpotāja, jo tuvojās nakts un visi bija beiguši savus dienas darbus.
   Nogriezies pa kreisi, es apjāju mājai apkārt līdz zirgu staļļiem, kas atradās aiz mājas, kalna nogāzes dārza tuvumā, bet arī te vārti bija noslēgti. Nezinādams, kā rīkoties tālāk, es izkāpu no segliem. Šaubas un bailes bija man laupījušas pēdējās drosmes paliekas, un kādu brīdi es stāvēju pavisam apmulsis. Atstājis zirgu ganāmies zālājā, es aizklīdu līdz taciņai, kura veda uz baznīcu, un nemitīgi raudzījos uz pakalna virsotni, it kā gaidītu atnākam kādu, kas man būtu jāsatiek. — Ko tad, ja visi būs nomiruši? — es domāju. — Ko man darīt, ja arī viņa būs nomirusi vai aizbraukusi?
   Es paslēpu seju rokās un lūdzu visuvareno, kas visus šos gadus bija mani sargājis, aiztaupīt man šo pēdējo, rūgto vilšanos. Es biju bēdu sagrauzts un jutu, ka vairāk izturēt nespēju. Ja arī Lilija man zudusi, tad, es domāju, vislabāk būtu arī man nomirt, jo vairs nekas nav palicis, kā dēļ būtu vērts dzīvot.
   Tā es lūdzos kādu brīdi, trīcēdams kā apšu lapa, un, kad atkal pacēlu galvu un pagriezos uz māju pusi, lai iztaujātu tās iedzīvotājus, vienalga kas tie arī būtu, un uzzinātu patiesību, krēsla jau bija nolaidusies, un klau! tuvu un tālu sāka pogot lakstīgalas. Es klausījos lakstīgalu dziesmā, un klausoties manī pamodās atmiņas, kas satrauca mani, bet kālab — to es sākumā nevarēju saprast. Tad pēkšņi man gara acu priekšā pavērās brīnišķīgās istabas Mon- tesumas pilī Tenočtitlanā, un es redzēju sevi aizsapņojušos guļam zeltītā gultā. Tagad es zināju, ka esmu dievs Teskatlipoka un ka nākošajā rītā tikšu upurēts. Es gulēju nomākts un beidzot aizmigu. Sapnī es redzēju, ka stāvu tai pašā vietā, kur stāvēju šonakt, un Anglijas puķu smarža kairina man nāsis tāpat kā šajā naktī, bet lakstīgalu saldās dziesmas skanēja manās ausīs tieši tāpat kā šai stundā. Es sapņoju, ka tikām, kamēr nodevos apcerei un klausījos, pāri ošu un ozolu zaļajiem vainagiem pacēlās mēness — lūk! tas jau mirdzēja pie debesīm. Sapnī man šķita, ka dzirdu dziesmas skaņas uz pakalna …
   Bet te es pamodos no sen zudušā sapņa un pagātnes vīzijas, jo, tā stāvot, izdzirdu, ka otrpus pakalnam sāka dziedāt maiga sievietes balss. Nē, es nebiju zaudējis prātu. Es dzirdēju to skaidri, un, dziedātājai kāpjot lejā pa kraujo nogāzi, skaņas nāca aizvien tuvāk. Drīz tās bija jau tik tuvu, ka es varēju izšķirt skumjās dziesmiņas vārdus, kurus atminos vēl līdz šai baltai dienai.
   Mēnesnīcā es varēju redzēt sievietes stāvu; tā bija liela un stalta, ģērbusies baltā tērpā. Pēc brīža viņa pacēla galvu, vērodama sikspārņa lidināšanos, un mēness gaisma apmirdzēja viņas seju. Tā bija Lilijas, manas zaudētās mīļās seja, joprojām daiļa, lai arī mazliet novecojusi un dziļu skumju apdvesta. Es skatījos, un mani šis skats tik dziļi satrieca, ka es būtu pakritis, ja nebūtu pieķēries pie zemā žodziņa. No krūt; m man izlauzās dobjš vaids.
   Sieviete izdzirda manu vaidu un pārtrauca dziesmu. Ieraudzījusi vīrieša augumu, viņa apstājās un pagriezās, lai bēgtu. Taču es stāvēju gluži nekustīgi, un ziņkāre uzvarēja viņas bailes. Viņa pienāca tuvāk un paklusā, maigā balsī, kuru es tik labi atminējos, ievaicājās.
   —    Kas te klaiņo tik vēlu? Vai tas esi tu, Džon?
   Dzirdot šos vārdus, manī atkal pamodās agrākās bailes. Bez šaubām, viņa ir precējusies un Džons ir viņas vīrs! Es biju atradis viņu tikai tādēļ, lai zaudētu uz mūžu.
   Un pēkšņi man iešāvās galvā doma neatklāt sevi, līdz nebūšu uzzinājis visu patiesību. Cenzdamies palikt krūmu ēnā un stāvēdams tā, lai mēness nekristu man sejā, es paspēru soli uz priekšu, zemu paklanījos kā galants spāņu kavalieris un pārvērstā balsi ierunājos lauzītā angļu valodā, kā to būtu darījis spānietis.
   —    Kundze! — es sacīju. — Man ir tas gods runāt ar dāmu, kuru agrākus laikus sauca par senjoru Liliju Bozardi, vai ne?
   —    Jā, tā mani sauca, — viņa atbildēja. — Ko jūs no manis vēlaties, ser?
   Es atkal notrīcēju, bet savaldījos un droši turpināju:
   —    Iekams es atbildu, senjora, atjaujiet man uzdot vienu jautājumu. Vai jūs joprojām saucaties šai vārdā?
   —    Tāds joprojām ir mans vārds, — viņa noteica, un kādu acumirkli debesis virs manas galvas sāka griezties un zeme zem kājām sašūpojās līdzīgi vulkāna Ksakas lavas klājam. Bet es nolēmu vēl neatklāt sevi, jo gribēju uzzināt, vai viņa vēl mīl manu piemiņu.
   —    Senjora, — es teicu, — es esmu spānietis, viens no tiem, kas karā ar indiāņiem bija kalpojis Kortesam, par kuru jūs droši vien būsiet dzirdējusi.
   Lilija pamāja ar galvu, un es stāstīju tālāk:
   —    Sā kara laikā es satiku kādu cilvēku, ko sauca par teulu, bet agrāk viņam bijis cits vārds. Tā viņš man pateica, pirms pāris gadiem gulēdams nāves cisās.
   —    Kāds bija viņa vārds? — klusi jautāja Lilija.
   —    Tomass Vingfīlds.
   Tagad viņa skaļi ievaidējās un savukārt ieķērās žogā, lai nenokristu.
   —    Es uzskatīju viņu par mirušu veselus astoņpadsmit gadus, — izdvesa Lilija. — Es domāju, ka viņš, kuģim ejot bojā, noslīcis jūrā.
   —    Jā, es dzirdēju, ka viņam gadījies būt uz grimstoša kuģa, senjora, bet viņš izglābās no nāves un nonāca pie indiāņiem. Viņi iecēla to dieva kārtā un deva viņam par sievu sava valdnieka meitu, — un te es apklusu. Lilija nodrebēja un sacīja ledainā balsī:
   —    Turpiniet, ser, es jūs klausos.
   —    Mans draugs teuls piedalījās karā indiāņu pusē, jo to prasīja viņa goda pienākums, — viņš taču bija viņu princeses vīrs. Viņš drosmīgi cīnījās vairākus gadus. Galu galā pilsēta, kuru viņš aizstāvēja, tika ieņemta, viņa vienīgais dzīvs palikušais dēls nogalināts, bet sieva, princese, no bēdām padarīja sev galu. Pats viņš nonāca gūstā, kur nīka, līdz nomira.
   —    Bēdīgs stāsts, ser, — noteica Lilija, īsi iesmiedamās, bet šie smiekli bija skumji un tos pa pusei nomāca asaras. '
   —    Ļoti bēdīgs, senjora, bet stāsts vēl nav galā> Pirms nāves mans draugs pastāstīja, ka savā agrākajā dzīvē bijis saderinājies ar kādu angļu meiteni, vārdā …
   —    Es zinu šo vārdu, turpiniet!
   —    Draugs sacīja man, ka viņš gan bijis precējies ar citu un mīlējis savu sievu princesi, kas patiešām bijusi karaliska sieviete <un ne reizi vien viņa dēļ bija likusi savu dzīvību uz spēles — pēc savas brīvas gribas viņa pat bija nogūlusies tam līdzās uz ziedokļa, taču atmiņas par meiteni, ar kuru kādreiz bijis saderinājies, viņu pavadījušas visu mūžu un ar jaunu spēku uzliesmojušas viņa nāves stundā. Tāpēc viņš mūsu draudzības vārdā lūdza mani, lai es, atgriezies Eiropā, sameklētu viņa līgavu, ja tā vēl būtu dzīva, un nodotu viņai vēsti un lūgumu.
   —    Kādu vēsti un kādu lūgumu? — čukstēja Lilija.
   —    Šādu: viņš mīlējis to savas dzīves beigās tikpat kvēli kā jaunībā, viņš pazemīgi lūdzot tai piedod viņam, ka viņš lauzis zvērestu, ko viņi viens otram devuši zem vecā Dičingemas dižskābarža.
   —    Ser! — iesaucās Lilija. — Kas jums ir zināms par to?
   —    Tikai tas, ko man pastāstīja mans draugs, senjora.
   —    Jūsu draudzība acīmredzot bijusi ļoti cieša vai arī jums jābūt labai atmiņai, — viņa nomurmināja.
   —    Mans draugs lauza zvērestu neparastos apstākļos, — es turpināju, — tik neparastos, ka viņš uzdrošinājās cerēt atjaunot sarautās saites kādā labākā pasaulē. Viņa pēdējais lūgums bija, lai līgava pateiktu man, viņa sūtnim, vai viņa tam piedodot un mīlot to joprojām, tāpat kā viņš to mīlējis līdz pašai nāvei.
   —    Bet kāds labums mirušam no manas piedošanas vai atzīšanās? — pajautāja Lilija, dziļajā krēslā cieši vērodama mani. — Vai tad mirušajiem ir ausis, lai dzirdētu, un acis, lai redzētu?
   —    Kā man to zināt, senjora? Es tikai izpildu uzdevumu.
   —    Bet kā lai es zinu, ka jums var ticēt? Varbūt ka man agrāk teikta patiesība un Tomass Vingfīlds noslīcis pirms daudziem igadiem. Viss šis stāsts par indiāņiem un princesēm ir pārāk brīnumains un vairāk līdzinās tam, kas notiek romānos, bet nevis mūsu parastajā pasaulē. Vai jums ir kāds pierādījums jūsu vārdiem, ser?
   —    Man ir šāds pierādījums, senjora, bet te ir pārāk tumšs, lai jūs to varētu saskatīt.
   — Tādā gadījumā nāciet man līdz, mājā atradīsies gaisma. Pagaidiet, — un, vēlreiz pagājusies uz zirgu staļļa vārtļi pusi, viņa pasauca:
   —    Džon!
   Viņai atbildēja kāds večuks, un es pazinu balsi, — tā piederēja vienam no mana tēva kalpiem. Lilija kaut ko viņam klusu pateica, bet pēc tam aizveda mani pa dārza celiņu uz mājas parādes durvīm. Atslēgusi durvis ar atslēgu, kas karājās tai pie jostas, viņa norādīja man iet pa priekšu. Es paklausīju un, tai brīdī daudz nedomādams, aiz paraduma nogriezos uz man tik labi pazīstamo viesistabu, paceļot kāju, lai nepakluptu uz sliekšņa. Iegājis istabā, es tumsā atradu ceļu uz kamīnu un apstājos tā priekšā. Lilija vēroja mani ieejam, tad sekoja man, aizdedza vaska sveci pie kvēlojošām kamīna oglēm un nolika to uz galda loga nišā, tā ka, lai arī man vajadzēja tagad noņemt cepuri, mana seja joprojām palika ēnā.
   —    Bet tagad, ser, es palūgšu jūsu pierādījumu.
   Es novilku no pirksta loloto gredzentiņu un iedevu Lilijai, kas apsēdās pie galda un sāka to uzmanīgi pētīt sveces gaismā. Un, kamēr Lilija tā sēdēja, es ieraudzīju, ka viņa joprojām vēl ir ļoti skaista: laika plūdumā viņas skaistums nebija vītis, lai gan viņai jau bija trīsdesmit astoņi gadi, vienīgi seja bija kļuvusi skumjāka. Tāpat es ievēroju, ka viņa centās gan neizrādīt savas jūtas, bet, aplūkojot gredz;enu, viņas krūtis sāka cilāties straujāk un roka trīcēja.
   —    Pierādījums ir īsts, — viņa beidzot ierunājās. — Man šis gredzens ir pazīstams; to nēsāja vēl mana māte. Tiesa, kad es to redzēju pēdējo reizi, tas nebija tik nodilis. Pirms daudziem gadiem es to kā mīlas ķīlu iedevu kādam jauneklim, kam biju solījusies. Bez šaubām, arī viss jūsu stāsts ir patiess, ser. Pateicos par jūsu laipnību, — jums bija jāveic garš ceļš, lai to pastāstītu. Jā, stāsts ir skumjš, ļoti skumjš! Un tagad, ser, tā kā es nevaru jūs atstāt šai mājā, kur dzīvoju viena, un tuvumā nav nevienas viesnīcas, es sūtīšu kādu kalpu jūs pavadīt uz sava brāļa mājām, kas atrodas nedaudz vairāk kā jūdzi no šejienes, ja vien, — viņa mazliet vilcinoties nobeidza, — ja vien jums ceļš jau nav zināms. Tur jūs uzņems, kā pieklājas, un jūsu mirušā drauga māsa, Mērija Bozarde, būs priecīga dzirdēt par brāļa dīvainajiem piedzīvojumiem no jūsu mutes. ,
   Es noliecu galvu un sacīju:
   —   Vispirms, senjora, es gribēju dzirdēt atbildi uz sava mirušā drauga pēdējo lūgumu un vēsti.
   \ — Atbildēt mirušajiem ir bērnišķīgi, ser.
   —    Un tomēr es lūdzu jūs atbildēt, jo mans uzdevums bija saņemt atbildi.
   —    Kā skan ieraksts šai gredzenā, ser?
   — Tāles nespēj izšķirt tos, Sirdī kas ir tuvi, —
   es nestomīdamies atbildēju un nākošajā brīdī būtu sev vai mēli nokodis.
   —    Ai, jūs zināt pat to! Acīmredzot jūs esat nēsājis gredzenu daudzus mēnešus un esat iemācījies ierakstu. Labi, ser, es atbildēšu. Lai arī mēs bijām tālu viens no otra un lai arī es varbūt glabāju sirdī atmiņas par to, kurš nēsāja šo gredzenu un kura dēļ esmu palikusi neprecējusies, liekas, ka viņš savu sirdi ir atdevis citai — kādai mežonei, kas kļuva par viņa sievu un viņa bērnu māti. Tāpēc mana atbilde uz jūsu mirušā drauga lūgumu būs šāda: es piedodu viņam, bet no dotā zvēresta atsakos šodien un uz visiem laikiem, kā to izdarīja viņš, un, cik nu vien tas manos spēkos stāvēs, pacentīšos aizmirst mīlestību, ko jutu, jo viņš to atraidījis un pazemojis.
   Lilija piecēlās, izdarīdama ar rokām kustību, it kā izrautu kaut ko no krūtīm un aizsviestu, vienlaikus ļaudama gredzenam nokrist uz grīdas.
   Es dzirdēju gredzenu krītam, un mana sirds pamira. Tātad, lūk, kā viss beidzās! Saprotams, viņai bija taisnība, lai gan tagad es
   sāku vēlēties, kaut nebūtu bijis tik atklāts, jo sievietes palaikam labprātāk piedod melus nekā šādu atklātību.
   Es nespēju runāt — mēle man bija kā sastingusi. Mani pārņēma dzijas skumjas un nogurums. Es noliecos, sameklēju gredzenu un, uzvilcis to atkal pirkstā, pagriezos uz durvju pusi, pamezdams pēdējo skatienu uz šo sievieti, kas bija mani atraidījusi. Pusceļā es acumirkli apstājos, apdomādams, vai nepateikt viņai, kas es esmu, bet tūlīt nospriedu, ka reiz jau es, būdams miris, nespēju viņu iežēlināt, tad kādu žēlastību gaidīt man, dzīvajam? Nē, viņai es esmu miris un tāds arī palikšu.
   Es jau stāvēju uz sliekšņa, kad piepeši izdzirdu kādu balsi, Lilijas balsi, un tā bija maiga un laba.
   —    Tomas, — teica šī balss, — Tomas, pirms tu aizej, vai tu nepaņemsi no manis norēķinu par zeltu, mantām un zemi, ko nodevi manā glabāšanā?
   Pārsteigts es apgriezos un pamiru. Lilija, pastiepusi rokas, lēni man tuvojās.
   —    Ai neprāti! — viņa klusu čukstēja. — Vai tiešām tu cerēji tik neveikli apmānīt sievietes sirdi? Tu taču runāji par dižskābardi mūsu dārzā, tik viegli atradi ceju šai tumšajā istabā un pateici gredzena ierakstu tādā pašā balsī kā tas, kas tik ilgi bija miris. Tad klausies: es piedodu tavam draugam lauzto zvērestu, jo viņš godīgi atzinās savā vainā. Vīrietim taču grūti nodzīvot vienam tik daudz gadu, un svešās zemēs ar ikvienu var notikt neparastas lietas. Un vēl es teikšu: es joprojām viņu mīlu, tāpat kā viņš, šķiet, mīl mani, lai gan patiesībā es esmu par vecu mīlai, kuru gaidīju tik ilgi un jau vairs necerēju šai saulē sagaidīt.
   Tā runāja Lilija šņukstēdama, līdz es slēdzu viņu savās rokās un viņa apklusa. Un tomēr, kad mūsu lūpas saskārās, es iedomājos Otomi, atcerējos viņas vārdus un arī to, ka viņa atņēma sev dzīvību tieši šai pašā dienā pirms gada.
   Cik labi, ka mirušie neredz dzīvos!

40.nodaļa Noslēgums

   Vēl atlicis pavisam maz ko stāstīt. Mans vēstījums tuvojas galam, un es esmu priecīgs par to, jo esmu taču ļoti vecs un rakstīt man nākas visai grūti, tik grūti, ka izgājušo ziemu ne reizi vien nodomāju, ka pametīšu aizsākto.
   Kādu laiciņu mēs ar Liliju sēdējām, nebilzdami gandrīz ne vārda, tai pašā istabā, kur es pašreiz rakstu, jo mūsu lielais prieks un citas kopā ar to uzplūdušās jūtas liedza mums runāt. Bet pēc tam, it kā vienotas brāzmas dzīti, nokritām ceļos un pateicāmies debesim par to, ka tās ļāvušas mums abiem piedzīvot šo neparasto tikšanos.
   Bijām tik tikko piecēlušies kājās, kad ārpusē izdzirdām troksni, un tūlīt istabā ienāca apaļīga dāma cienīga džentlmeņa un divu pusaudžu, zēna un meitenes, pavadībā. Tā bija mana māsa Mērija, viņas vīrs — Lilijas brālis Vilfrīds Bozards un viņu dzīvi palikušie bērni Rodžers un Džoanna. Nopratusi, kas bija viņas viesis, Lilija tūlīt bija aizsūtījusi veco Džonu ar ziņu, ka atbraucis kāds cilvēks, kuru viņi visi priecāšoties redzēt, un viņi pasteidzās ierasties, pat nenojauzdami, ko atradīs priekšā.
   Sākumā viņi netika gudri, jo es patiesi biju stipri pārvērties un bez tam istabā bija patumšs, tā ka viņi izbrīnījušies stāvēja istabas vidū, mēģinādami uzminēt, kas gan varētu būt šis svešinieks.
   — Mērij! — beidzot es ierunājos, — Mērij, mā- siņ, vai tu mani nepazīsti?
   Skaļi iekliegdamās, viņa metās manos apkampienos un sāka raudāt, tāpat kā to viņas vietā būtu darījis jebkurš no mums, ja kāds mīļš cilvēks, kuru visi uzskatījuši par mirušu, pēkšņi būtu parādījies mūsu acu priekšā sveiks un vesels, bet viņas vīrs saķēra mani aiz rokas un aiz jūtu pārpilnības izmisīgi lādējās, kā to aizkustinājumā mēdz darīt dažs labs vīrietis. Vienīgi bērni vienaldzīgi stāvēja maliņā un neizpratnē skatījās manī, līdz es pasaucu meiteni, kas jau tagad stipri līdzinājās savai mātei, kāda tā bija, kad mēs šķīrāmies. Es noskūpstīju viņu un sacīju, ka esmu viņas tēvocis, par kuru viņai droši vien nācies dzirdēt, ka tas miris pirms daudziem gadiem.
   Tad nu manu zirgu, kas visu šo laiku bija aizmirsts, ieveda stalli, bet mēs sēdāmies pie vakariņu galda. Man šis vakariņas šķita neparastas, un pēc maltītes es sāku iztaujāšanu.
   Tikai tagad es uzzināju, ka visa bagātība, ko man bija atstājis mans vecais saimnieks Fonseka, bija pienākusi pilnīgi neskarta un, pateicoties Lilijas rūpēm, neizmērojami pieaugusi. Lilija gandrīz nekā nebija iztērējusi savām vajadzībām, uzskatot, ka šī nauda uzticēta viņas glabāšanā un nav viņas īpašums. Kad baumas par manu bojā eju likās apstiprināmies, mana māsa Mērija saņēma savu daļu no maniem īpašumiem un par šiem līdzekļiem iepirka dažus brīvus zemes gabalus tepat kaimiņos, Iršemā un Hiden- hemā, kā arī mežu un Tindeilholas muižu Dičingemā un Brumā. Es pasteidzos pateikt, ka dāvinu viņai šīs zemes, jo arī bez tām man visa laba bija vairāk nekā pietiekami. Šie vārdi sevišķi tīkami bija viņas vīra Vilfrīda Bozarda ausij, jo vai tad viegli nākas šķirties no tā, ko daudzu gadu gaitā esi pieradis uzskatīt par savu.
   Pēc tam man pastāstīja par visu pārējo: par mana tēva pēkšņo nāvi; par to, kā negaidītais zelta sūtījums paglābis Liliju no piespiedu precībām ar manu brāli Džefriju; kā tas uzsācis sliktu dzīvi, kas novedusi viņu nāvē trīsdesmit viena gada vecumā; par Lilijas tēva, mana vecā naidnieka skvaira Bozarda nāvi, kas nomiris pēkšņā dusmu lēkmē, triekas ķerts. Pēc viņa nāves Lilijas brālis apņēmis Mēriju, bet pati Lilija, samaksājusi parādu nastu, ko mans brālis Džefrijs bija uzkrāvis mantojumam, un, atpirkuši Mērijas daļu, pārvākusies uz dzīvi Lodžā. Un te, Lodžā, viņa arī bija dzīvojusi visus šos gadus kā skumja un vientuļa, bet nebūt ne nelaimīga sieviete, jo viņa daudz laika ziedojusi labdarībai. Kā Lilija pati man vēlāk atzinās, viņa būtu iestājusies klosterī un nodzīvotu tur mierā savas dienas, ja nebūtu bagātības un plašo zemes īpašumu, kas viņai bija jāpārvalda kā manai mantiniecei. Tā kā es viņai biju zudis un miris, par ko viņa bijusi pārliecināta, jo līdz Dičin- gemai bija nonākušas ziņas par karakas bojā eju, viņa vairs nebija domājusi par precēšanos, lai gan daudz cienījamu cilvēku tīkojuši pēc viņas rokas.
   Ja neskaita vēl tādus jaunumus kā bērnu dzimšanu vai miršanu vai arī stāstu par stipro vētru un plūdiem, kas tanīs dienās pārplūdinājuši Bangeju un visu Veivnijas ieleju, tad tas arī bija viss, ko varēja pastāstīt mani tuvinieki, kuri no pašas jaunības līdz brieduma gadiem bija nodzīvojuši klusi un mierīgi. Tādus notikumus kā karaļa kronēšanu vai nāvi un politiskas lietas, kā, piemēram, Romas pāvesta varas krišanu vai arī klosteru izlaupīšanu, kas joprojām vērsās plašumā, es te neminu.
   Tad bija pienākusi mana kārta, un es sāku visu no paša gala. Un nu vajadzēja paraudzīties uz manu klausītāju sejām! Visu nakti, līdz strazdu dziesma nomainīja lakstīgalu pogošanu un austrumos atplauka pirmā blāzma, es sēdēju līdzās Lilijai un stāstīju savus piedzīvojumus, bet tā arī nepaspēju pabeigt. Mēs devāmies uz dusu mums sagatavotajās istabās, un no rīta es atkal atsāku savu stāstu. Kā liecību tā patiesumam es parādīju zobenu, kas bija piederējis Bernalam Diasam, lielo smaragdu kaklarotu, kuru man bija iedevis Kvautemoks, un dažas no savām rētām. Es vēl nekad nebiju redzējis tik izbrīnījušās sejas! Kad stāstīju par otomi cilts sieviešu pēdējo upuri vai par to, kā briesmīgā nāvē, cīnoties pats ar sava ļaunuma radītajiem rēgiem, gāja bojā de Garsija, mani klausītāji šausmās iekliedzās, bet, kad pastāstīju par Izabellas de Sigvensas, Kvautemoka un -savu dēlu nāvi, viņi raudāja aiz žēluma.
   Tomēr visu es nevarēju šai sabiedrībai stāstīt. Šis tas no mana stāsta bija domāts tikai Lilijai, un, kā vīrs būtu runājis ar vīru, es viņai pastāstīju par to, kas man bijis ar Otomi, jo jutu, ka, tagad slēpjot viņai kaut ko, mūsu starpā nekad nebūs pilnīgas uzticības. Tāpēc es nenoklusēju ne par savām šaubām un bažām, ne par to, kā es mācījos mīlēt Otomi un kā viņas skaistums un maigums bija mani apbūris jau pirmajā tikšanās reizē Montesumas galmā, ne arī to, kas notika uz ziedokļa.
   Kad es biju beidzis, Lilija pateicās man par godīgumu un sacīja, ka vīrieši šādās lietās acīmredzot esot citādi nekā sievietes, jo viņai, piemēram, gan neesot bijis jācīnās ar citiem mīlas kārdinājumiem. Bet, ja jau reiz mūs tādus radījis dievs un daba, mums neesot tiesību viens otram kaut ko pārmest vai uzskatīt par tikumu to, kas neesot nekas cits kā tieksmes trūkums. Vēl vairāk — Otomi, neraugoties uz viņas pagānisma grēku, acīmredzot bijusi patiesi cēlsirdīga sieviete, kas spējusi apžilbināt vīriešu acis un mīlestības vārdā izdarīt to, ko viņa, Lilija, nekad neuzdrošinātos. Un beigu beigās, man bijis jāizvēlas starp laulībām un ātru nāvi, un, devis svešzemju princesei tik lielu zvērestu, es patiešām būtu bijis nekrietns, ja būtu viņu pametis, kad briesmas bijušas garām. Tāpēc viņa, Lilija, nodomājusi nerunāt vairs par šīm lietām un nebūt greizsirdīga, ja es joprojām domāšot par šo savu mirušo sievu ar maigumu.
   Visu to Lilija man paskaidroja ļoti maigi, veroties manī ar savām tīrajām un godīgajām acīm, kādas vienmēr manā iztēlē rotā eņģeļu gaišās sejas. Un asaras iemirdzējās šajās acīs, kad es stāstīju viņai par smagajām bēdām, ko man nesa pirmdzimtā nāve un pārējo manu dārgo zaudējums. Tikai pēc dažiem gadiem, kad
   Lilija vairs necerēja kļūt māte, viņa kļuva greizsirdīga uz maniem mirušajiem dēliem un uz manu nezūdošo mīlestību, kādu es jutu pret tiem.
   Vēsts par manu atgriešanos un maniem neparastajiem piedzīvojumiem indiāņu zemē aizlidoja tālu. Ļaudis brauca šurp jūdzēm, jā, pat no Noričas un Jarmutas, lai redzētu mani, un es biju spiests atkārtot stāstījumu, līdz beidzot man tas apnika.
   Svētās Marijas baznīcā Dičingemā tika noturēts pateicības dievkalpojums par manu izglābšanos no daudzām briesmām uz sauszemes un jūras, bet tas jau vairs nenotika pēc Romas kanoniem, jo, kamēr es atrados tālumā, katoļu svētie bija krituši tāpat kā Anavakas dievi. Anglija bija nometusi Romas jūgu, un es, lai arī daži man nepiekrīt, par to priecājos no sirds, tālab ka diezgan biju pieredzējis garīdzniecības intrigas un nežēlību.
   Pēc dievkalpojuma, kad visi bija izklīduši pa mājām, es no Bozardu muižas, kur uzturējos kā manas māsas un viņas laulātā drauga viesis līdz mūsu kāzām ar Liliju, atgriezos tukšajā baznīcā. Un te jūnija vakara rēnajā gaismā es nokritu ceļos pie tēva un mātes kapa, un mana dvēsele tiecās uz debesīm, kur viņi bija atraduši mūžīgu dusu, un uz dievu, kas viņus sargā. Mani pārņēma dziļš miers. Es sapratu, cik neprātīgs bijis mans jaunekļa gados dotais zvērests atriebt de Garsijam. Es redzēju, ka, tāpat kā koks izaug no sēklas, tā arī visas manas likstas bija radušās no šī zvēresta. Bet pat tad es nevarēju citādi kā nīst de Garsiju, tāpat kā nevaru to nenīst līdz šim brīdim. Bija taču gluži dabiski, ka es vēlējos atriebties savas mātes slepkavam, lai gan atriebību būtu bijis labāk atstāt cita rokā.
   Pie mazajām baznīcas durvīm es satiku Liliju, kas te kavējās, zinādama, ka esmu šeit, un mēs sākām runāt.
   —    Lilij, — es viņu uzrunāju. — Man gribētos tev pajautāt, vai pēc visa, kas bijis, tu ņemsi par vīru tādu necienīgu cilvēku, kāds esmu es?
   —    Es to apsolīju pirms daudziem gadiem, Tomas, — viņa atbildēja ļoti klusu un pietvīka kā roze, kuru es tai brīdī ieraudzīju līdzās viņai uz kapa, — un neesmu pārdomājusi. Ilgus gadus es uzskatīju tevi par savu vīru, lai gan domāju, ka tu vairs neesi starp dzīvajiem.
   —    Varbūt tas ir vaifāk, nekā esmu pelnījis, — es sacīju. — Bet, ja tu esi ar mieru, tad saki man, kad tas notiks, jo mēs taču vairs neesam no jaunajiem un mums nav laika vilcināties.
   — Kad vien vēlies, Tomas, — teica Lilija, likdama savu roku manējā.
   Nedēļu pēc šī vakara mēs kļuvām vīrs un sieva.
   Un tā mans stāsts nu ir galā. Dievs, kas vēlēja man tik skumju un vētrainu jaunību un jau agri lika man nobriest par vīrieti, ir bezgalīgi aplaimojis mani vīra gados un vecumā. Šeit, svētītajā Veivnijas ielejā, izņemot vienīgi rūgtās atmiņas un ilgas pēc mirušajiem, kuras mazināt nestāv laika spēkos, pār manu sirmojošo galvu aizlidoja laimes, klusuma un miera pilni gadi. Ar katru gadu es arvien dziļāk izjutu patiesas mīlas laimi, jo retam ir lemts dabūt tādu sievu, kāda bija manējā. Likās, ka jaunības sirdssāpes un izmisums tikai bija padarījušas vēl cēlāku šo cildeno dvēseli, tā ka tā jau šķita gandrīz vai dievišķīga. Bet vienas bēdas mūs piemeklēja — mūsu vienīgais bērniņš nomira, un mums bija lemts aiziet no šīs pasaules, neatstājot bērnus. Un šajās bēdās Lilija, kā es jau tiku teicis sava stāsta sākumā, atkal reizi parādīja, ka viņa ir tikai sieviete. Citādi starp mums nebija nevienas ēnas. Roku rokā mēs soļojām pretī dzīves vakaram, līdz beidzot mana sieva sirmā vecumā mani atstāja: ziemassvētku naktī viņa apgūlās man līdzās un no rīta vairs nepamodās.
   Es sēroju no visas sirds, bet šīs bēdas jau vairs nespēja līdzināties jaunekļa gadu sāpēm, jo laiks un ieradums notrulina laicīgās bēdas. Bez tam es zināju un zinu tagad, ka mēs šķiramies uz neilgu laiku. Drīz es došos pie Lilijas, un tālais ceļš mani nebaida. Nāves bailes mani beidzot atstājušas, kā tās atstāj visus, kas nodzīvo garu mūžu un nožēlo savus grēkus. Ar prieku es došos uz debesu vārtiem un ļaušos visuvarenā rokai, kas glāba mani no ziedokļa un izvadīja neskartu cauri visām vētrainās dzīves briesmām.
   1502. gadā, desmit gadu pēc tam, kad Kristofors Kolumbs ar spāņu flotili nonāca amerikāņu Vidusjūrā, ievadot «Vestindijas» atklāšanu. viņš pirmoreiz virzījās uz rietumiem no Lielajām Antiļu salām un sasniedza Centrālamerikas krastu pie Hondurasas līča. Gan iepriekšējos desmit gados atklātajās Antiļu salās, gan arī «Cietās Zemes» (Dienvidamerikas) krastos spāņu jūras braucēji un kolonizatori, pēc Ko- lumba izteicieniem, bija redzējuši «nabadzīgus cilvēkus, kam trūka visnepieciešamākā un kas staigāja apkārt kaili, kā no mātes miesām nākuši, un vienīgi sievietes ap gurniem nēsāja auduma gabalu, kas tik tikko sedza viņu kailumu». Bet 1502. gadā Kolumba karavellai Hondurasas līcī tuvojās dīvaina laiva, tā bija plata un ļoti gara piroga — vienkoce, kas bija izdobta no kāda milzīga koka stumbra. Laivas vidū uz paaugstinājuma lielām lāpām segtā teltī sēdēja «kasiks» (vecākais) līdz ar sievietēm un bērniem, pie kam pieaugušie «visi bija ģērbušies labās drānās». Laivas dibenā atradās «raibi kokvilnas audumi, bezpiedurkņu krekli, priekšauti, bronzas cirvji un zvaniņi, vara kausēšanas tīģeļi ar vāciņiem . .. koka zobeni, kuru asmeņi bija darināti no asām akmeņu šķembām, kas prasmīgi bija saspraudītas kokā … glīti apdarināti bronzas un koka virtuves trauki un lieli kakao pupiņu krāj umi».
   Pēc antropoloģiskā tipa vienkocē sēdošie cilvēki stipri atšķīrušies no Anti|u salu indiāņiem, kurus spāņi jau pazina it labi.
   Kā vēlāk noskaidrojās, tie bija «Citas Pasaules» īstenie vēstneši — maiju indiāņi, bet varbūt arī acteki, cilvēki no Jaunās Pasaules augstās kultūras zemēm. «Civilizētie» atnācēji no Vecās Pasaules šīs zemes vēl nepazina. Bet Kolumbs tolaik šīs tikšanās nozīmi vēl neizprata.
   Kad dženovietis 1498. gadā atklāja līdz tam nepazītas lielas upes (Orinoko) deltu, viņš sāka šaubīties, vai, virzoties uz rietumiem, viņš patiesi sasniedzis Austrumāziju. Negaidītā tikšanās Hondurasas līcī ar augstas kultūras pārstāvjiem uz laiku gan izkliedēja Kolumba šaubas. Bet, ja viņš patiesi atradās pie Austrumāzijas krastiem starp 15 — 20° ziemeļu platuma, tad taču dienvidos, pie ekvatora noteikti bija jābūl «Zelta Hersonesai» (Malakas pussalai), bet pie pussalas — jūras ceļam no «Rietumu» okeāna uz Indijas okeānu — tātad tiešam ceļam uz «Dienvidu Indiju». Tāpēc Kolumbs nogriezās uz dienvidiem un, saprotams, nesasniedza Indiju, bet uzdūrās milzīgai sauszemes barjerai, kas aizšķērsoja tiešo jūras ceļu uz Indiju. Tas bija Centrālamerikas zemes šaurums.
   Taču tuvākā senas kultūras zeme, no kurienes, liekas, bija nākusi dīvainā piroga, nebija vis dienvidos, bet gan ziemeļos no tās vietas, kur toreiz flotile bija izmetusi enkuru: tā bija maiju zeme, kas atradās rietumos no Klibas, Jukatanas pussalā. Bet aiz Jukatanas sākās cita senas un augstas kultūras zeme — Meksika, kur XV gs. bija izveidojusies indiāņu cilšu apdzīvotā plašā acteku valsts.
   Kolumba kļūdainais pieņēmums uz piecpadsmit gadiem aizkavēja spāņu konkistadoru virzīšanos uz rietumiem no Kubas. Tikai tad, kad spāņu lielmaņi un viņu līdzskrējēji Lielajās Antiļu salās izmantojamās zemes un iekarotos indiāņus bija sadalījuši savā starpā, laimes meklētāju pūļi — nabadzīgie idalgo un vienkārši «pikaro» (blēži), kas ap 1517. gadu bija sapulcējušies Kubā, devās, uz rietumiem.

RAIDERS HEGARDS UN VIŅA «MONTESUMAS MEITA»

   Šo momentu — Meksikas konkistas, t. i., iekarošanas, sākumu — ari izvēlējies R. Hegards, lai sava romāna «Montesumas meita» darbību pārceltu no Anglijas un Spānijas uz Meksiku.
   Henrija Raidera Hegarda (1856. —1925.) spalvai pieder liels skaits piedzīvojumu un vēsturisku romānu, kas labi pazīstami daudzās zemēs. Hegarda grāmatas tulkotas arī krievu valodā.
   Labākajiem Hegarda darbiem raksturīgs saistošs sižets un smalki vērpta intriga. Bet līdz ar to Hegarda vēsturiskajiem romāniem ir arī daudz trūkumu. Ne visos savos darbos rakstnieks pareizi apgaismo vēsturisko notikumu gaitu, nereti bez ievērības atstāj svarīgas aprakstāmā perioda īpatnības, nevajadzīgi lielu uzmanību veltījot nenozīmīgiem notikumiem. Dažkārt rakstnieks vēsturiskas personas vērtē vienpusīgi un subjektīvi.
   «Montesumas meita» pozitīvi atšķiras no citiem rakstnieka darbiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šis darbs ir absolūti pareizs vēsturisks vēstījums. Nav jāaizmirst, ka tas ir romāns, tātad darbs, kurā nozīmīga vieta pieder autora izdomai.
   Tomēr grāmatas un dokumentus Hegards izmantojis, prasmīgi atlasot būtiskus vēsturiskus faktus, veiksmīgi savijot patiesi eksistējošu un izdomātu varoņu likteņus ar zemes pamatiedzīvotāju ciņu pret svešzemju iekarotājiem.
   To romānu vidū, kuru sižets ņemts no lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmeta, «Montesumas meita» ir viens no labākajiem. Sevišķi pievilcīgas ir divas šim romānam raksturīgas iezīmes, kas to krasi atšķir no buržuāzisko pseidovēsturisko «koloniju» romāniem. Pirmā no šīm iezīmēm ir dziļā līdzjūtība Meksikas apspiesto tautu atbrīvošanās cīņai pret eiropiešu kolonizatoriem, šinī gadījumā pret spāņu konkistadoriem, otrā — spilgta antiklerikāla iezīme. Piedzīvojumu romāni, kas pārplūdināja un joprojām pārplūdina grāmatu tirgu rietumos, parasti izceļ «balto» (t. i., eiropejiskas cilmes) cilvēku pārākumu pār «krāsainajiem» un tēlo cietsirdīgos kolonizatorus kā augstākās kultūras un «kristīgās morāles» nesējus. Nekā tamlīdzīga neatradīsim Hegarda grāmatā.
   Rakstnieks jūt dziļas simpātijas pret Meksikas pamatiedzīvotājiem. Viņa varoņi, indiāņi, bieži vien ir gudrāki, cēlāki un vīrišķīgāki par eiropiešiem.

   Romāns «Montesumas meita» ir izdomātas personas Tomasa Vingfīlda atmiņu stāstījums. Lai gan Tomass dzimis Anglijā, viņa dzīslās rit jauktas asinis: viņa tēvs ir anglis, kas kādreiz dzīvojis Spānijā un tur ticis «svētās inkvizīcijas» vajāts, māte — spāniete, kas mirst no spānieša, sava brālēna rokas. Savas «atmiņas» Tomass raksta sirmā vecumā, tūlīt pēc tam, kad protestantiskā Anglija bija sagrāvusi katoliskās Spānijas «Neuzvaramo armādu» (1588.). Tāpēc Hegards sava romāna varonim pamatoti piedēvē antikatolisku un spāņiem naidīgu noskaņojumu. Spāņi «n?ca ar tādu cietsirdību, kāda pagāniem actekiem nebija pat sapņos rādījusies, un Kristus vārdā ik dienas pārkāpa visus viņa baušļus» (I nodaļa). Un pašā Spānijā «dzīvo velni, kas spīdzina vīriešus un sievietes un Kristus vārdā viņus dzīvus sadedzina» (II nodaļa).
   Hegards netēlo savu varoni kā karojošu ateistu (un to vēsturiski būtu grūti attaisnot), ne arī kā stingru puritāni, kas fanātiski noliedz visas baznīcas, izņemot savu, un visas ticības, izņemot to, pie kuras pieturas viņa draudze. Pēc autora ieceres Tomass Vingfīlds ir parasts XVI gs. angļu kristietis. Tomēr ir brīži, kad viņš sāk saprast, ka jebkura baznīca — vienalga, vai kristīgo vai pagānu — ir truls un nežēlīgs spēks, kas prasa cilvēku upurus.
   Secinājumu — jau vairs ne antiklerikālu, bet gan antireliģisku, līdz kādam nespēja nonākt Tomass Vingfīlds, autors liek izteikt sava romāna valdzinošajai varonei, Tomasa sievai, indiāņu princesei Otomi: «Dievs?- Nav nekāda dieva! Bija laiks, kad es, vīlusies savas tautas dievos, pievērsos jūsējam. Bet tagad es noliedzu un noraidu to!» (XXIX nodaļa). Tas ir izmisušas sievietes kliedziens, kas redz savas tautas bojā eju. Bet, kad Otomi uzzina par dēla nāvi — zēnu nogalinājis spānietis — un Tomass mēģina savu sievu mierināt ar vārdiem, ka «atriebība pieder dievam un nevis cilvēkam», viņa dusmās izsaucas: «Nav tiesa!» (XXXVIII nodaļa).
   Tāpat kā Tomass Vingfīlds, arī indiāniete Otomi ir izdomāta persona. Hegarda romānā tā ir Anavakas (acteku zemes) valdnieka Montesumas jeb, kā viņu bieži sauc vēsturnieki, «acteku pēdējā valdnieka» meita. No mātes puses Montesumas meita mantojusi otomi tautas augstākā virsaiša titulu. Sai sakarā jāpiebilst, ka gadījumus, kad par indiāņu cilšu virsaišiem bijušas sievietes, min vairāku XVI gs. pirmās puses (t. i., tieši tā laika posma, uz kuru attiecas Hegarda romānā aprakstītie notikumi) iekarošanas karagājienu dalībnieki. Tā, piemēram, atskaitē par vienu no tā laika pašiem ievērojamākajiem karagājieniem, proti, par Ernando de Soto militāro ekspedīciju (1539. —1543.) uz Ziemeļamerikas dienvidaustrumu apgabaliem, tieši teikts, ka, pēc izlūku ziņām, vienu no šiem apgabaliem, kas atrodas gar Savanas upi (tā ietek Atlantijas okeānā ziemeļos no Florid^s) «pārvalda sieviete, dzīvo viņa apbrīnojami lielā pilsētā, viņai pakļauti daudzi apkārtējie virsaiši, un daži no tiem maksā viņai nodevas ar drānām, citi — ar zeltu». Tiesa, kad šīs senjoras īpašumos ienāca spāņi, izrādījās, ka viņas «galvaspilsēta» ir parasts indiāņu ciemats un zelta vietā viņa varēja tos «apdāvināt» tikai ar lielu daudzumu upes pērļu, bet ziņas par viņas varu savā tautā un tuvējās ciltīs izrādījās patiesas. [36]
   Hegarda romāna kolektīvais varonis — otomi tauta — patiesi pastāvējusi un pastāv līdz mūsu dienām. Tā runā savu valodu, kas, pēc ievērojamā speciālista, meksikāņu valodu pazinēja Migela Mendisavalas klasifikācijas, pieder pie «lielotomi valodu grupas» [37] , kura krasi atšķiras no acteku valodu grupas. Pirms spāņu ienākšanas otomi tauta, kas dzīvoja Meksikas augstienē, atradās citā valodā runājošo acteku pakļautībā. Tai patiešām, kā stāsta Hegards, vajadzēja atrisināt grūtu jautājumu: vai nu atbalstīt actekus cīņā pret spāņiem, vai arī pāriet svešo iekarotāju pusē un cīnīties pret apspiedējiem meksikāņiem, tā kā to izdarīja cita meksikāņu tauta — tlakskalieši. Otomi tauta sacēlās pret iekarotājiem un neaizgāja bojā, nesajaucās ar iekarotājiem spāņiem un nepieņēma viņu valodu un katoļticību kā vairums Meksikas iedzīvotāju: lielākā daļa otomi «ir sastinguši pagānismā» līdz mūsu dienām, lai gan formāli tie skaitās katoļticīgi.
   XIX gs. 80. gados, neilgi pirms tam, kad Hegards ceļoja pa Meksiku, tur dzīvoja apmēram 600 000 otomi. Mūsu dienās otomi (precīzāk — otomi valodā runājošo) skaits sarucis līdz 300 000, jo viņu valodu varmācīgi izspiedusi spāņu valoda (tāpat tas noticis
   ari ar citam indiāņu valodām). Otomi tagad, tapat ka spāņu konkistas laika, dzīvo Meksikas augstienē vairākos valsts galvaspilsētai tuvējos apgabalos.
   Tādējādi Hegards, kas ceļojis pa Meksiku, lai ne tikai pēc grāmatām, bet arī personiski iepazītos ar zemi un tās iedzīvotājiem, savu varoni Otomi, īstu tautas varoni — nepakļautās Meksikas iemiesojumu — padarījis par otomi tautas virsaiti.
   Sai tautas varonei Hegards nostata pretī vēsturisku personu, Ernando Kortesa pavadoni, padomnieci un mīļāko — indiānieti Marinu, kas atdeva savu dzimteni Anavaku nežēlīgo spāņu iekarotāju varā. Marinai romānā ir liela nozīme. Kaut arī Hegards uzskata Marinu par nodevēju, viņš tomēr apveltī to ar visai pievilcīgām īpašībām, šai ziņā pamatojoties uz konkistadora Bernala Diasa stāstījumu (Diass Marinu pazinis personiski).
   Ar dziļām simpātijām Hegarda romānā tēlots Kvautemoks. Arī Kvautemoka aprakstā rakstnieks pamatojas uz Diasa vārdiem, kurš ar Meksikas nacionālo varoni, acteku pēdējo virsaiti, bija ticies ne vienu reizi vien. Montesumas pēctecis bija viņa brālis Kvitlavaks, kas nomira četrus mēnešus pēc Montesumas bojā ejas, un tad par augstāko virsaiti kļuva Kvautemoks, viņa brāļadēls. «Bet šis stiprais un vīrišķīgais vadonis nespēja tikt galā ar indiāņu kopienu neuzticību, ko tās juta cita pret citu, — saka amerikāņu vēsturnieks Džordžs Vaijans. — Ja acteki apvienotos ar citām ciltīm, viņi pārspētu spāņus ar savu skaitlisko pārsvaru vien, bet viņi neapvienojās.» [38]
   Autors savā grāmatā varoņa Tomasa Vingfīlda likteni saista ar vēsturisku personu — konkistadoru Bernalu Diasu, ko viņš tēlo kā godīgu un krietnu karavīru. Bernals Diass del Kastiljo jeb, kā viņam pašam patika sevi dēvēt, «pirmā iesaukuma konkistadors», satriecošā «Patiesā stāsta par Jaunās Spānijas iekarošanu» autors, piedalījās divās, Fransisko Kordovas un Huana Grihalvas jūras ekspedīcijās, kurās tika atklātas Jukatana un Meksika, un pavadīja Ernando Kortesu viņa pirmajā karagājienā uz Tenočtitlanu (Mehiko). Diass bieži tikās ar Montesumu, pazina arī Kvautemoku, acteku pēdējo augstāko virsaiti. «Bēdu naktī» (1520. gada 30. jūnija naktī) Diass atkāpās kopā ar Kortesu no sacēlušos acteku galvaspilsētas, kopā ar viņu devās otrreiz uz Tenočtitlanu un bija «lielās Mehiko pilsētas» krišanas aculiecinieks. Vēlāk viņš, būdams jau virsnieks, piedalījās vairākos citos iekarošanas karagājienos.
   Tāpat kā romāna «Montesumas meita» varonis, arī Bernals Diass savu «Patieso stāstu» uzsāka sirmā vecumā. Būdams apveltīts ar lielisku atmiņu, viņš uzrakstīja grāmatu, kas ir patiesa ne tikai vispārīgos vilcienos, bet arī detaļās, radot monumentālu darbu, kas vairākus gadsimtus noderējis par svarīgu pirmavotu Meksikas atklāšanas un iekarošanas vēsturē.
   Acteku reliģiskā kulta raksturošanai Hegards, kā viņš pats norāda grāmatas piezīmēs, izmantojis «brāļa» Bernardino de Saaguna grāmatu. Spāņu mūks un misionārs Bernardino de Saaguns XVI gs. vidū savācis un apstrādājis plašu materiālu par acteku vēsturi. Sava darba ilustrēšanai viņš piesaistījis vairākus meksikāņu māksliniekus. Saaguna manuskripts «Jaunās Spānijas vispārīgā vēsture» pirmoreiz publicēts (bez zīmējumiem) 1829. gadā, bet meksikāņu darinātie zīmējumi — tikai XX gs. sākumā (t. i., pēc tam, kad romāns «Montesumas meita» jau bija uzrakstīts). Pārņemot no fanātiskā katoļa Saaguna aprakstus par acteku baismo kultu ar cilvēku masveida upurēšanu, Hegards tomēr liek savam varonim izdarīt tālejošu, pret katolicismu vērstu secinājumu: «Kas tad galu galā ir ļaunāk — upurēt dieviem cilvēkus vai spīdzināt tos inkvizīcijas pagrabos un dzīvus iemūrēt klosteru sienās?» (XIV nodaļa).
   «Montesumas meita» pēc savas mākslinieciskās vērtības izceļas to neskaitāmo romānu vidū, kas veltīti konkistas, t. i., Vestindijas atklāšanas un iekarošanas laikmetam. Tas pozitīvi atšķiras arī ar to, ka romāna autors uzmanīgi izpētījis vēsturiskos un etnogrāfiskos materiālus, kas saistīti ar viņa risināto tematu, un personiski, ne tikai pēc ģeogrāfiskiem aprakstiem, iepazinies ar tiem Meksikas rajoniem, kur darbojas viņa varoņi. Un tāpēc Hegards pratis savā grāmatā radīt spilgtus un atmiņā ilgi paliekošus senās Meksikas dabasskatus, kā arī pareizas šīs zemes ļaužu sadzīves ainas.
   «Montesumas meita» neapšaubāmi ir labākais Hegarda romāns un vienlaikus viens no labākajiem daiļdarbiem, kas veltīti vēsturiski ģeogrāfiskai tematikai.
   /. MAGiDOViCS

SATURS

PASKAIDROJUMI

   ** Karaka — viduslaikos līdz XVI gs. plaši izplatīts buru-airu kuģis.
   * Autors te kļūdās. Grieķu dzejnieka Teokrita (3. gs. pr. m. ē.) idilēs mīts par Agavi un Penteju nav minēts. Tas izmantots citos klasiskās senatnes dzejnieku, piemēram, Eiripīda, Ovīdija darbos. — Tulk.
   [1] domāta katoliskās Spānijas karaļa Fīlipa II flotes, t. s. «Neuzvaramās armādas» bojā eja 1588. gadā. «Armādas» sastāvā ietilpa 130 lielu karakuģu 58 868 tonnu koptilpumā ar 2630 lielgabaliem un 30 trans- portkuģu ar 19 300 kareivjiem. Kuģos bija 8450 matrožu un vēl ap 2100 važās iekaltu airētāju. Kareivjiem līdz devās lielinkvizitors ar 180 katoļu mūkiem, kuriem pēc Anglijas pakļaušanas vajadzēja izplatīt tur «īsto ticību». «Armādu» komandēja hercogs Medina-Sidonija, kas cerēja Flandrijā uzņemt savos kuģos papildspēkus — 4000 jātnieku un 30 000 kājnieku, kurus bija nodomāts izsēdināt Temzas grīvā. Taču angļu kuģi, ko komandēja lords Hovards un viņa admirāļi Dreiks, Hokinss un Frobišers, 1588. gada jūlijā trijās cita citai sekojošās kaujās Padekalē rajonā nodarīja spāņiem lielus zaudējumus, tā ka tiem bija jāatmet doma par desantu Anglijā. Cenšoties izglābt savu stipri cietušo floti, Medina-Sidonija pavēlēja tai doties mājup apkārt Anglijai (Lamanšu bija aizsprostojusi angļu flote). Bet ceļā austrumos no Anglijas pēkšņi uznāca vētra, kas, dzenot «Armādu» Orkneju salu virzienā, vairākus spāņu kuģus nogremdēja, citus sadauzīja pret Norvēģijas un Ziemeļskotijas klinšainajiem krastiem, bet pārējos izklīdināja. «Armādas» atliekām 1588. gada septembrī sasniedzot Spāniju, tā bija zaudējusi 72 lielus karakuģus un 10 185 cilvēkus. — Tulk.
   [2] anavaka — sens vietējais nosaukums acteku valstij, kas atradās mūsdienu Meksikas teritorijā. Visi ģeogrāfiskie nosaukumi un vēsturiskie personvārdi, kurus autors dažkārt patvaļīgi saīsina, latviešu tulkojumā doti nesaīsināti un saskaņā ar pieņemto transkripciju. — Tulk.
   [3] frensiss dreiks (1545. —1595.) — angļu jūras braucējs un pirāts, kas piedalījies «Neuzvaramās armādas» sagrāvē un par kaujām ar spāņiem saņēmis sera titulu. Pirmais pēc Magelāna atkārtojis pasaules ceļojumu.
   [4] gravelina — neliela osta francijas piekrastē starp Kalē un Dinkerku, kuras tuvumā 1588. gada 27. jūlijā norisinājās angļu flotes trešā, izšķirošā kauja ar «Neuzvaramo armādu». •■»
   [4] Patiesība Meksikas iekārotājs Ernando Kortess (1485. —1547.) līdz savas dzīves galam bija bagāts, lai gan tās pēdējos gadus bija atstumts no augstiem amatiem un pavadīja savā muižā Spānijā. — Tulk.
   [5] uicilopočtli («kolibri burvis») — acteku kara un saules dievs, Teskatlipoka — («dūmojošais spogulis») — galvenais acteku dievs. Abiem dieviem tika upurēti cilvēki.
   [6] gardener's lodge ('ga:dn3s bd3) — dārznieka sargmājina. —
   Tulk.
   [7] peda = 30,5 cm, colla = 2,5 cm; tatad Vingfllda augums bija ap 176 cm.
   [8] karamba — spāņu lamu vārds, atbilst apmēram latviešu «velns pārāvis!». — Tulk.
   [9] divdesmit pieci zelta spāņu peso līdzinājās aptuveni sešdesmit trīs mārciņām sterliņu. — Autora piezīme.
   [10] fērlongs — angļu garuma mera vienība (1 fērlongs — '/s jūdzes, apm. 200 m). — Tulk.
   [11] lai šāda cietsirdība neliktos neticama un bez precedenta, autors var piebilst, ka Mehiko muzejā viņš redzējis sažuvušu jaunas sievietes ķermeni, kas atrasts iemūrēts klostera sienā. Turpat atrasts arī bērna līķītis. Kaut arī nav zināms, kāpēc sieviete sodīta ar nāvi, par to, kav nelaimīgā tikusi sodīta, nav ne mazāko šaubu: bez citām zīmēm uz sievietes ķermeņa vēl līdz šim saglabājušās virves pēdas, ar kuru tā sasieta, vēl dzīva būdama. Tāda bija baznīcas žēlsirdība tajās dienās! — Autora piezīme.
   [12] seit un talak runa ir par Vcstindiju.
   [13] espanjola — haiti salas spāniskais nosaukums XVI gs.
   [14] saskaņā ar bībeles leģendu vētras laikā kuģa ļaudis iemetuši pravieti Jonu jūrā, jo tas pār viņiem esot savilcis dieva dusmas. Jūrā Jonu norijusi dieva sūtīta liela zivs, kuras vēderā pravietis sabijis trīs dienas un trīs naktis. — Tulk.
   [15] vulkāniskais stikls jeb obsidiāns — vulkānisks melns vai sarkans kalnu iezis, lūzumā asi šķautnains. Kopš aizvēsturiskiem laikiem to izmantoja bultu uzgaļiem, nažu asmeņiem, skrāpjiem utt.
   [16] kesalkoatls — dievs, kas saskaņā ar teiksmu iemācījis Anavakas indiāņiem visas noderīgās zināšanas, ieskaitot valsts pārvaldīšanu un politiku. Viņa āda bijusi balta un mati tumši. Kesalkoatls čūskādas barkā atstājis Anavakas krastus un devies uz teiksmaino zemi Tlapalanu. bet pirms aizbraukšanas apsolījis atgriezties ar saviem daudzajiem pēcnācējiem. Acteki atminējās šo solījumu, un tas krietni vien palīdzēja spāņiem iekarot Anavaku, jo acteki spāņus uzskatīja par Kesalkoatla bērniem. Varbūt, ka Kesalkoatls bijis skandināvs! Atcerieties sāgas par Eiriku Sarkano un Torfinu Kari- sonu. — Autora piezīme.
   [17] maiji — pēc valodas un senās kultūras radniecīga indiāņu cilšu grupa, kas apdzīvoja mūsdienu Meksikas dienviddaļu un tās kaimiņu apgabalus.
   [18] acteku bruņutērps (eskaupili) īsteni bija cauršūtas kokvilnas vamži, kas iepriekš hija mērcēti sālījumā. Pēc šādas apstrādes tie kĻuva cieti un droši aizsargāja ķermeni pret bultām un šķēpu dūrieniem.
   [19] pareizak «baltā sieviete», tomēr saglabajam autora sniegto tulkojumu.
   [20] sim ezeram ir vel otrs nosaukums — Hočikalko — tas saglabajies līdz musu dienām.
   [21] lauta — tolaik Eiropā pazīstams strinkšķināms stīgu instruments, rada ģitārai, bandūrai, mandolīnai, balalaikai. Autors ar šādu nosaukumu apzīmējis acīmredzot lautai līdzīgu instrumentu, ko pazinuši acteki. — Tulk.
   [22] tlačtli jeb tlačko — rituāla spēle, kuras spēlētāji centās smagu kaučuka bumbu iegrūst vertikāli nostādītos apļos, pie kam grūst bumbu drīkstēja tikai ar ķermeņa augšdaļu vai elkoņiem. Sī epizode aprakstīta acteku hronikās. Autors pieļāvis mazu neprecizitāti. Nesavalpilli lika savu karaļvalsti nevis pret cīņas gaiļiem, bet pret trim tītariem, kurus eiropieši toreiz vēl nepazina.
   [23] nostāsts par papancinas augšāmcelšanos minēts Bernardino de Saaguna darbā Zurdanē tulkojumā (870. lpp.). — Autora piezīme.
   Bernardo de Saaguns ir viens no pirmajiem spāņu Amerikas koloniju vēsture» pētniekiem. Viņš ir daudzsējumu darba «Jaunās Spānijas vispārējā vēsture» autors.
   [24] pulke — brāgai līdzīgs reibinošs dzeriens no agaves parrugušas sulas; meskals — acteku degvīns.
   [24] Ksoči - laikam Ksočikesala jeb Sosikesala, «zieda spalva», puķu dieve; Ksilo — Ksilonena jeb Silonena, «kukurūzas asnu māte»; Atla — laikam Tlasolteotla, «dubļu dieve», zemes māte. Pēdējo vārdu (Kliksto) noskaidrot nav izdevies, jo autora transkripcija, turklāt saīsināta, ļoti neprecīza.
   11 — 4557
   [25] konkistadori («iekarotāji») — vēsturisks termins, ar ko apzīmē spāņu algotņus un dēkaiņus, kas XVI gs. pakļāva Centrāl- un Dienvidamerikas tautas.
   [26] «bēdu naktī» (1520. gada 30. jūnija naktī) briesmīgās kaujās, atkāpjaties no Tenočtitlanas, tika sagrauts spāņu un viņu sabiedroto karaspēks.
   [27] Šādu ārstēšanas paņēmienu lieto Meksikas indiāņi arī šobaltdien, bet, ja var ticēt tam, ko autors dzirdēiis šai zemē, tas diezgan bieži palīdzējis slimniekam izveseļoties. — Autora piezīme.
   [28] no 1520. gada jūlija sakuma līdz oktobra beigām.
   [29] brigantina — viegls, parasti divmastu buru-airu kuģis, zināmā mērā līdzīgs galerai.
   [30] jūras jūdze (ljē) — sena garuma mēra vienība ( = 4,83 km). Tātad, pēc autora aprēķina, attalums no Tlakskalas līdz Tekskoko ir gandrīz 100 km.
   15 - 4557
   [31] daudzas amerikas indiāņu ciltis, to starpa arī acteki, pazinušas kanibalismu, bet tam bijis galvenokārt rituāla raksturs.
   [32] 1521. gada 13. augustā.
   [33] nesa krekls — krekls, ko Herakla sieva Dejanēra pēc kentaura Nesa padoma devusi uzvilkt vīram, lai to ciešāk piesaistītu sev. Nesa iedotās mīlas zāles, ko Dejanēra ieziedusi kreklā, izrādījušās inde, un Herakls, uzvilcis kreklu, lielās mokās gājis bojā. — Tulk.
   [34] ocelots — liels plēsīgs kaķu dzimtas dzīvnieks, izplatīts tropiskajā Amerikā.
   [35] palenke — viena no senajām maiju pilsētām ar lieliskām ciklopiskām celtnēm; iedzīvotāji to atstājuši vēl ilgi pirms spāņu ienākšanas. Tā atrodas Jukatanas pussalā starp Grihalvas un Usumasintas upēm. Šādas mirušās pilsētas Centrālamerikā ir vairākas — Cečenica Jukatanas ziemeļos, Teotivakana Mehiko ielejā utt. Uzskata, ka milzīgās ziedošās pilsētas, kuras apdzīvojuši maiju u. c. tautu senči, panīkušas karu un sacelšanās rezultātā, bet šis noslēpums vēl joprojām pilnīgi nav atklāts.
   [36] jāpiezīmē, ka arī baltā cilvēka un indiāņu princeses laulībām vēsture zina precedentu. Britu enciklopēdijā rodamas ziņas par leģendāro princesi Pokahontu, varenā indiāņu virsaiša Povhatana meitu, kas dzīvojusi XVI un XVII gs. mijā. Pokahonta esot bijusi precējusies ar balto cilvēku Džonu Ralfu un bijusi pat Anglijā (skat. Encyclopaedia Britannica, XVIII, 102. lpp.). Varbūt šo nostāstu R. Hegards licis Otomi un Tomasa Ving- fīlda mīlas stāsta pamatā. — Tulk.
   [37] pie šīs grupas starp citu pieder sapoteku indiāņu valoda; no sapoteku vidus cēlies arī Meksikas nacionālais varonis prezidents Benito Pablo Huaress (1806. —1872.); viņa vadībā meksikāņu patrioti laikā no 1861. līdz 1867. gadam cīnījās ar eiropiešu inter- ventiem, sakāva tos un nošāva viņu iecelto meksikāņu imperatoru Maksimiliānu Habsburgu.
   123