PASAKZEME
   Volfgangs un Heike Holbeini
   Četrpadsmitgadigā Kima māsa Rebeka bezsamaņā guļ slimnīcā. Viņas dvēseli nolaupa burvis Borāss ~Ēnu Zemes valdnieks. Ciņa pret to un Melnajiem Bruņiniekiem būs bīstama, kā jau var nojaust…
   BRĪNUMAINS STĀSTS lasītājiem no 10 līdz 80 gadiem.
   Bestsellers (vācu valodā pārdots pāri par 100000 eksemplāriem), līdzīgs Tolkīna un Endes grāmatām.
   VVolfgang und Heike Hohlbein MĀRCHENMOND
   No vācu valodas tulkojusi Helitia Lapiņa Mākslinieks Miervaldis Polis Grafiskais dizains Aivars Plotka
   , © 1983 by Vt-rlag Cari Ueberreuter, Vienna
   © 1444. Tulkojums latviešu valodā, mākslinieciskais noformējums, ISBN 5 - 86574 - 098-9 VAGA.
   Visiem, kas vēl prot sapņot

   «… Komandiera Arkanas sejā pēdējos mirkļos iegula aizvien smagākas raizes. Piere pārklājās ar sīku, spīdīgu sviedru pērlīšu tīklu, un pelēko acu skatiens šķita it kā piesūcamies pie ekrānā redzamās bezgalīgās plakanās panorāmas. Ar cilvēkiem, mašīnām un spožajiem kom- pjūteriem pieblīvētajā «VVarlord II» kaujas kabīnē bija iestājies nedabisks klusums. Neviens nerunāja, pat jonu motoru dobjā duna, kas pēdējos gados bija kļuvusi par neatņemamu komandas dzīves sastāvdaļu, šķita pēkšņi tā kā pieklususi, itin kā pat bezdvēseles mašīna milzīgā kosmosa kuģa ķermenī nojaustu briesmas, kas sāka vei­doties ap to un tās radītājiem…»
   Izdzirdis veramies namdurvis, Kims pacēla acis no grāmatas. Viņš ielika kreisās rokas rādītājpirkstu starp nule lasītajām lapām, aizvēra grāmatu un ar visu grāma­tu aizgāja pie rakstāmgalda. Uz rūpīgi nospodrinātās galda virsmas pacēlās vesels krāvums — mācību grāma­tas, burtnīcas, papīri, dzēšgumija mazas futbolbumbiņas izskatā — viss apzinīgi sagubots, lai nosegtu itin svaigu iededzinājumu, kas bija radies pārlieku veiksmīgā ekspe­rimentā ar vates kumšķi, palielināmo stiklu un sauju nolauztu sērkociņu galviņu. Kims paņēma papīra lapu, salocīja un, nožēlā plecus paraustījis, ielika to starp grā­matas lapām, kur bija turējis pirkstu, un aiznesa grāmatu atpakaļ uz plauktu. Plaukts bija piestūķēts ar lielu dau­dzumu dažādu iespieddarbu: dažiem komiksiem (kād­reiz bagātīgas kolekcijas nožēlojamām, ar gumijas lenti apžņaugtām un tālākajā kaktā aizstumtām paliekām), mazliet vairāk neliela formāta grāmatiņām mīkstos vā­kos, vēl lielākā daudzumā «lubu burtnīcām», kā tās dēvē­ja tēvs, un kādu duci vai maķenīt vairāk dārgu, audeklā iesietu cietvaku grāmatu. Grāmatu āriene liecināja, ka tās —
   vismaz lielākā dala — bieži tiek cilātas un lasītas. Daži
   iesieto grāmatu eksemplāri gan izskatījās gluži jauni — kā no veikala — un tādi arī bija. Tās bija sadāvinātās grāmatas, kas Kimu neinteresēja, un viņš tikai pieklājības labad bija tās ielicis godavietā, pat nedomādams tās kād­reiz lasīt.
   Lejā priekšnamā atskanēja mātes soļi. Kims nopūz­damies novērsās no grāmatplaukta, aizgāja līdz durvīm, tomēr vēlreiz pagriezās atpakaļ pie rakstāmgalda un cik necik pārkārtoja haosu tā, lai izskatītos, ka viņš visu pēcpusdienu tur cītīgi strādājis, nevis iegrimis jaunākajā «Zvaigžņu karu» izdevumā. Viņš atšķīra matemātikas grāmatu tai vietā, kur lapai bija ielocīts stūris/ieslēdza kabatas kalkulatoru un nolika tam blakus lapu, uz kuras jau skolā matemātikas stundā bija veltīgi sācis risināt uzdevumu. Matemātika… un ne tikai tā, bet jebkurš mācī­bu priekšmets, kam kaut kāds sakars ar skaitļiem, ne­saistījās ar viņa spēcīgākajām dotībām. Kopš pirmās skolas dienas viņš bija karastāvoklī ar matemātiku, un septiņarpus gados, kas bija aizritējuši kopš tā laika, nekas nebija mainījies. Skaitļi viņam pagalam nepatika, un kā­da nelabā dēļ viņam gan vajadzētu zināt, kā jāatrisina vienādojums ar diviem nezināmajiem, ja viņam pieder kabatas kalkulators?
   Viņš kritiski aplūkoja rakstāmgalda ekspozīciju, pie­vienoja tai vēl tikko nosmailētu zīmuli un tad, pats sev apmierināti pamājis ar galvu, devās uz durvīm. Jautā­jumā par uzdotajiem mājas darbiem viņa vecāki jokus nepazina. Droši vien pēc vakariņām tēvs, kā parasts, palūgs uzdevumu burtnīcu un, pieri grumbās savilcis, sāks to pētīt. Ek… var jau būt, ka vakarā vēlreiz vajadzēs pamēģināt to pretīgo uzdevumu atrisināt. Un visļau­nākajā gadījumā varēs rītrītā klasē no kāda norakstīt.
   Viņš atvēra durvis, tomēr ļāva vēlreiz skatienam pār­slīdēt pār piestūķēto grāmatplauktu. Nekā darīt — ko­mandierim Arkanam būs jāpaciešas līdz rītdienai, pirms varēs vest «VVarlord II» izšķirošajā kaujā pret telepātis- kajiem augu briesmoņiem.
   Kims devās lejup pa kāpnēm, nolēkdams visus pē­dējos četrus pakāpienus uzreiz. Viņš nebija maldījies — vecāki tiešām bija pārradušies mājās abi. Priekšnamā karājās mātes mētelis un tēva apdilusī vējjaka, kuru Kims atcerējās kopš visagrākās bērnības un no kuras tēvs lai­kam vēl simt gadu nešķirsies. Durvis uz dzīvojamo istabu bija tikai pievērtas, un pelnutraukā uz priekšnama gal­diņa kūpēja tikko aizdedzināta cigarete.
   Kims pārsteigts savilka pieri grumbās. Tēvs taču pirms pieciem mēnešiem tika nolēmis atmest smēķēšanu un līdz šim bija savu vārdu turējis. Dīvaini, ka atkal sācis smēķēt un tikpat dīvaini, ka vispār jau ir mājās. Pulk7 stenis vēl nebija pat četri, un parasti tēvs nekad nepār- radās no darba pirms sešiem.
   Vecāki bija dzīvojamā istabā. Kims dzirdēja viņu bal­sis, bet nevarēja saklausīt vārdus. Vēlreiz uzmetis izbrī­nītu skatienu kūpošajai cigaretei, viņš iekrampēja īkšķus aiz jostas un iegāja dzīvojamā istabā.
   Tēvs un māte sēdēja uz tahtas. Televizoram bija iz­slēgta skaņa. Uz galda Kims redzēja aizsāktu cigarešu paciņu, oranžo šķiltavu un tīru pelnutrauku. Kims izbrī­nījies konstatēja, ka istabā iestājies pilnīgs klusums. Vi­ņam ienākot, vecāki kā pēc komandas bija apklusuši un vienīgā dzirdamā skaņa bija lielā vecmodīgā stāvpulkstena klusā tikškēšana.
   / /
   —   Sveiks, Kim, — māte klusu ieteicās. Viņa izslējās taisnāk, atglauda matu šķipsnu no pieres un atspieda rokas pret ceļiem. — Man likās… es domāju, ka tu esi savā istabā un…
   Kims samirkšķināja acis. Māte runādama gaužām reti tā minstinājās. Viņa bija ļoti mierīgas un savaldīgas da­bas un apsvēra katru vārdu, ko izteica.
   —  Vai tu… jau esi izmācījies? — viņa jautāja.
   Kims vispirms pamāja, tad papurināja galvu un vispē­dīgi kaut ko nomurmulēja, ko varēja iztulkot kā «jā» vai «varbūt», arī kā «gandrīz» vai «tikpat kā».
   Tēvs nopūtās. Vecās tahtas ādas polsterējums no­krakšķēja, kad arī viņš paslējās un neveikli sniedzās pēc cigaretēm un sķiltavas. Kims mulsi pamīņājās un izvilka aiz jostas aizbāztos īkšķus. Pēkšņi viņš atskārta, kāpēc vecāki tik nervozi.
   — Jūs… jūs laikam bijāt slimnīcā? — viņš ievaicājās.
   Mātes sejai pārslīdēja ēna, un Kimam piepeši likās, ka
   viņš izteicis kaut ko briesmīgi aplamu.
   — Apsēdies, dēls, — tēvs aicināja.
   Kims neizpratnē palūkojās caur cigaretes zilajiem dū­miem uz tēvu un nedroši apsēdās krēslam uz pašas mali­ņas. Dēls… Tā tēvs viņu mēdz uzrunāt vienīgi dusmās vai ļoti labā noskaņojumā, vai arī lielā satraukumā. Vārdā tēvs viņu sauca reti, parasti dēvēdams par Kripatu, sīko, junioru vai pat sacīja — filius. Bet, ja teica — dēls, tad tas nozīmēja ko sevišķu.
   —  Es… — tēvs nopietni iesāka, tad pārlaboja: — Māte un es gribam ar tevi aprunāties.
   Ar katru mirkli Kims sāka justies nejēdzīgāk. Viņam šķita, ka zina, par ko tēvs grib runāt, bet viņš to negribēja dzirdēt. Viņš paraudzījās uz māti un sašļuka vēl vairāk. Māte bija ļoti bāla ar tumšiem lokiem zem acīm. Viņa it kā skatījās uz Kimu, taču skatiens šķita slīdam cauri gan viņam, gan krēsla atzveltnei un izzūdam kaut kur tālu­mā. Viņa smaidīja dīvainu skumju smaidu, un Kims pa­manīja, ka mātes pirksti bez mitas kustas.
   — Jūs bijāt pie Bekijas, vai ne?
   Tēvs pamāja. Viņš nospieda cigareti un ar filtru zīmēja līnijas traukā sabirušajos baltajos pelnos.
   —  Jā, mēs bijām… pie māsiņas, — viņš pēc brītiņa at­bildēja. Viņš uzlūkoja Kimu pāri briļļu šaurajiem zelta ietvariem un atspieda elkoņus uz galda, tad sakļāva plaukstas un atbalstīja tanīs zodu. Tā viņš darīja ikreiz, kad vajadzēja kaut ko pārdomāt vai kaut ko svarīgu paskaidrot.
   —  Tava māsiņa… Rebeka… ir loti slima, Kim, — viņš turpināja.
   Kims pamāja. — Es zinu, — viņš sacīja, — viņai vajag…
   Tēvs viegli papurināja galvu. — Ne tās aklās zarnas dēl, draudziņ.
   —  Nē? Bet jūs tak sacījāt…
   — Jā, sacījām, jo… jo negribējām tevi satraukt.
   —  Vai tad… vai tā nemaz nebija aklā zarna?
   —   Bija gan — pamatā — jā. Tikai… — tēvs atkal aizkūpināja jaunu cigareti. — Nezinu… mēs nezinām, kā tev to paskaidrot, — viņš stingrā balsī pabeidza teikumu. — Tu biji līdzi, kad mēs māsiņu aizvedām uz klīniku un… tu dzirdēji arī, ko sacīja doktors Šreibers, ka mūsdienās aklās zarnas operācija nav nekas sevišķs, ka nav ko raizē­ties un pēc nedēļas Rebeka atkal būs mājās.
   Kims pamāja. Pirms trim dienām Rebeka bija žēlo­jusies par asām sāpēm un sākusi raudāt. Sākumā neviens tam īpašu uzmanību nepievērsa. Rebeka maijā bija kļu­vusi četrus gadus veca, bet, tiklīdz viņai kaut kas ie­sāpējās (vai arī nebija pa prātam), tūliņ uzvedās kā div­gadīga. Taču todien viņai kļuva arvien sliktāk un, kad viņa pret vakaru sāka aiz sāpēm vemt, tēvs piezvanīja uz Sarkano Krustu un izsauca ātrās palīdzības mašīnu. Viņi visi aizbrauca līdzi uz klīniku un atgriezās tikai krietni pēc pusnakts. Māte aizsūtīja Kimu gulēt, bet viņš neva­rēja aizmigt un vēl ilgi lielajā, klusajā mājā dzirdēja ve­cāku balsis, kad tie, dzīvojamā istabā sēdēdami, saru­nājās.
   Protams, doktors Šreibers bija sacījis, ka neesot ne­kāda pamata uztraukumam. Kims ļoti labi atcerējās sīko, tievo, sirmo vīriņu ar skumjām acīm aiz briļļu stikliem raga ietvarā. Taču tagad viņam nāca prātā, ka pēdējās divās dienās uztraukumu, šķiet, bijis pārpārēm. Tālrunis bija zvanījis biežāk nekā parasti, māte, pretēji savam ieradumam, bija runājusi klusinātā balsī un steigšus cen­tusies nolikt klausuli, kad Kims ienācis istabā. Pakrūtē ietrīsējās sīka, urbjoša bailīte — apmēram tāda kā atgriežoties no skolas ar sliktu atzīmi un tomēr pavisam citāda.
   — Radušās komplikācijas, — tēvs klusu turpināja. — Tādas gadoties, kaut arī ļoti reti. Doktors Šreibers mums to paskaidroja, bet… — Tēva balss iedrebējās, un Kimam likās, ka viņš pamanījis tēva acīs asaras. Taču tēvs tūliņ izpūta kuplu dūmu un paslēpās tā aizsegā.
   Piepeši notika kaut kas ērmots. Tēvs strauji piecēlās, bet tad pēkšņi sastinga, rokas dūrēs sažņaudzis. Viņš pavēra muti, it kā grasītos runāt, bet tad papurināja galvu un aši aizgriezās.
   — Pasaki tu viņam, — tēvs nomurmināja, — es nespēju.
   Kima skatiens klīda no tēva muguras uz mātes seju
   un atpakaļ.
   —   Kas… kas noticis ar Bekiju? — viņš pārbijies ievaicājās.
   — Viņa… pirms operācijas viņu normāli iemidzināja, — māte neskanīgā balsī stāstīja. — Bet viņa nav no narkozes atmodusies.
   Kimam uz mirkli pārstāja pukstēt sirds. Rokas sāka
   trīcēt, un rīkle aizžņaudzās.
   —  Vai viņa… ir pagalam?
   Māte uzmeta viņam šausmu pilnu skatienu, tad aiz­klāja seju ar rokām un iešņukstējās…
   —  Nē, draudziņ. — Tēvs apsēdās. Un tagad viņam patiesi acīs bija asaras. — Viņa nav pagalam, Kim. Viņa tikai nav atmodusies. Pēc operācijas viņu aizveda atpakaļ uz palātu un gaidīja, ka viņa modīsies, bet viņa nemodās. Vienkārši palikusi guļam nemaņā.
   —  Un cik ilgi…
   —  Divas dienas, kopš operācijas, — tēvs Kimu no­mierināja. — Tev mēs nekā neteicām, jo cerējām, ka viss nokārtosies labi, bet vēl nupat pirms brīža es zvanīju uz klīniku, un… — Kims juta, cik tēvam grūti runāt, — … un maz cerību, ka viņas stāvoklis drīzumā varētu mainīties.
   —    Kā — vai tu domā, ka viņa nekad vairs nepa- modīsies? — Kims jautāja. Doma, ka cilvēks var iemigt un vairs nepamosties, likās neaptverama. Tādas lietas notiek tikai pasakās, ko stāsta maziem bērniem, bet īste­nībā nekā tāda nav! Viņā modās spīts, kas uz mirkli nomāca pat bailes. Nē, nekas tamlīdzīgs nedrīkst notikt ne ar vienu cilvēku, kur nu vēl ar vina māšeli!
   —   Mēs ar māti tagad brauksim uz klīniku. Doktors Šreibers grib ar mums tikties.
   —   Es braukšu līdzi! — Kims iesaucās. Tēvs papu­rināja galvu.
   —  Tas nebūs iespējams, Kim. Tu zini, ka bērnus, kam vēl nav četrpadsmit gadu, palātās iekšā nelaiž.
   —  Tad es pagaidīšu vestibilā, — Kims neatlaidās. — Gribu zināt, kā Rebekai klājas. Man gribētos viņu arī redzēt.
   Tēvs grasījās kaut ko bilst, bet māte sacīja: — Lai brauc vien līdzi.
   Nenogaidījis tēva atbildi, Kims pietraucās kājās un pa trim pakāpieniem uzreiz drāzās augšup. Kad vecāki bija saģērbušies, viņš atgriezās, nesdams rokās noplukušu, nosmulētu drēbes lācīti, kam trūka labās auss un vienas stikla acs. Rebekas mīļāko rotaļlietu. Lācīti ieraudzījusi, māte sarāvās, novērsās un atkal sāka raudāt. Kimam ienāca prātā, ka patiesi nav jēgas ņemt lācēnu līdzi. Ne­veikli viņš grozīja rotaļlietu rokās un skatījās, kur varētu to nolikt.
   — Būs jau labi, draudziņ, — tēvs ieteicās, — ņem vien to līdzi.
   Kad viņi pa mazo priekšdārziņu gāja uz mašīnu, sāka līt. Debesis jau visu dienu bija nomākušās, un, lai arī smagie lietus mākoņi ik pa brīdim pašķīrās un palaida cauri siltus saules starus, bija kļuvis vēss. Rudens bija uznācis visai agri. Vēl gan glīto ģimenes māju priekš- dārzos kuploja un ziedēja rudens puķes, prognozes to­mēr drīzumā solīja salnas. Arī lietus, kas lija rupjām lāsēm, radīja izjūtu, ka tuvojas aukstais gadalaiks.
   Apkakli uzslējis, tēvs pirmais aizskrēja pie mašīnas.
   — Mums jāpasteidzas. Doktors Šreibers solījās mūs gaidīt puspiecos. Un ielas tik pilnas…
   Kims ierausās pakaļējā sēdeklī. Viņi devās ceļā. Sāka aizvien stiprāk līt. Ielas pamazām pārvērtās par lieliem pelēkblāviem spoguļiem, kuros automobiļiem sekoja to izplūdušie atspulgi. Krēsloja, un mašīnā pamazām vien spiedās iekšā dzestrs mitrums. Tēvs ieslēdza sildītāju. Ventilators zuzēja, izplatīdams patīkamu siltumu. Taču Kimam kļuva arvien aukstāk. Uz platā aizmugures sē­dekļa viņš čurnēja, čokurā sarāvies, rokas jakas kabatās sabāzis, tomēr sākumā mašīnā iekļuvušais dzestrums saldēja viņu vai līdz kaulam. Siltais gaiss nepiekļuva pat pie ādas — likās, siltumu aiztur kāda neredzama, viņa ķermeni apņēmusi aizsargkārta. Viņš cieši piekļāva pie krūtīm veco, apdriskāto plīša lācīti. Tad ieskatījās priek­šējā spogulītī un pamanīja, ka tēvs viņu vēro. Piepeši viņš atskārta, ka laikam izskatās smieklīgs — aukstumā drebi­nādamies, rokas kabatās sastūķējis, ar spēļu lācīti azotē. Apmulsis viņš nolika lācēnu sev blakus, sagriezās un piespieda degunu pie mašīnas aizsvīdušā loga.
   Pilsēta palika aiz muguras, viņi izbrauca uz auto­strādes, un tēvs piedeva gāzi. Spidometra adata strauji kāpa augšup un apstājās gandrīz pie simtkilometru iezīmes. Tēvs viņam bieži bija skaidrojis, ka uz slapjiem ceļiem nekad nevajagot pārsniegt astoņdesmit kilometru ātrumu, bet šodien viņš laikam pats bija šo likumu aiz­mirsis. Mašīna ieslīdēja apbraukšanas joslā un, sacel­dama aiz sevis pelēku pilieniņu dubultplīvuri, aizdrāzās garām kravas mašīnu kolonnai.
   Kad viņi iegriezās Dienvidu tilta uzbrauktuvē, pār Reinu atvizēja varavīksne. Pati upe bija nespodri gluda, it kā no svina. Zem viņiem pa straumi lēni slīdēja liellaiva. Kims ar skatienu tai sekoja, līdz tā pazuda patiltē, tad atkal pievērsās varavīksnei. Tā nebija ne sevišķi liela, ne sevišķi krāšņa varavīksne, un Kims neviļus sāka prātot, diezin vai varavīksnēm ir sava hierarhija, sākot ar ma­ziem, nenozīmīgiem, tik tikko samanāmiem lokiem un beidzot ar varenajiem, visās krāsās mirdzošajiem tiltiem, kas liecas pāri visai debesij, sniedzoties līdz pat zvaig­znēm. Varbūt kaut kur Visuma bezgalībā pat eksistē varavīkšņu karalis, kaut gan Kims nespēja iedomāties, kāds tas varētu izskatīties. Bet Visums taču ir tik liels un brīnumains, un varbūt varavīkšņu karalis mīt uz kādas mazas planētiņas bezgaltālā galaktikā.
   Arī tilts palika aiz muguras, un līdz ar to no redzes­loka izzuda arī varavīksne, debesis palika bezcerīgi pelēkas. Pār pilsētu savilkās melni mākoņi, un lietus gāza aumaļām, tā ka logu slauķi tik tikko spēja veikt savu uzdevumu. Rupjo lietus lāšu grabēšana uz mašīnas jum­ta izklausījās kā tāla pērkona duna.
   Ceļu Kims zināja labi. Pirms dažiem gadiem viņš pats ar aklās zarnas iekaisumu bija gulējis šinī klīnikā. Gan­drīz likās, ka aklās zarnas iekaisums viņiem ir ģimenes kaite. Tēvam šīs vainas dēļ bija jāpārtrauc svarīgs darī­šanu ceļojums. Arī mātei bija izoperēta aklā zarna. Un
   Kimam pašam bezmaz nācās palikt trešajā klasē uz otru gadu, jo ārsts ieteica kādu laiku atpūsties, un tā viņš nokavēja skolu veselas sešas nedēļas. Tas bija nelādzīgs gads. Tēvs nolīga vienu studentu Kimam par privāt- skolotāju, un, kamēr draugi uz ielas spēlēja futbolu vai klaiņoja apkārt, viņam vajadzēja kvernēt pie skolas grā­matām.
   Tēvs pieturēja, paliecās atpakaļ un atvēra durtiņas.
   — Kāpiet tepat ārā, — viņš sacīja, — bet es lūkošu ātri sameklēt kādu stāvvietu.
   Kims izlēca ārā un, galvu plecos ierāvis, skriešus me­tās uz klīnikas vārtiem. Apjumtajā vārtu velvē bija saspie­dies vismaz ducis cilvēku, meklējot patvērumu no pēkš­ņās lietusgāzes; tagad tie drūmi vērās debesīs, gaidīdami, vai lietus drīz nepāries; tur bija vīrieši, sievietes, daži bērni un vēl divi tumšmataini vīri baltos virssvārčos, acīmredzot klīnikas darbinieki, izskrējuši iepirkties un lietus pārsteigti.
   Kims sabāza rokas dziļāk kabatās, jo redzēja, ka viena sieviete pagriezusies pret viņu un smaidīdama noraugās uz rotaļu lācīti. Kims centās izskatīties iespējami drūms, demonstratīvi iežmiedza lācīti vēl ciešāk padusē un piestājās līdzās mātei, kas, neteikdama ne vārda, atspie­dās pret mitro sienu. Kaut kur krietni tālu noplaiksnīja zibens un pēc dažām sekundēm nogranda tāla pērkona atbalss.
   Kims drebinājās. Kurpes bija izmirkušas, un nu tikai viņš ievēroja, ka nostājies tieši peļķē. Viņš pakāpās soli sāņus, pārlika lācēnu no kreisās paduses labajā un uzme­ta mātei nedrošu skatienu. Akmens velves puskrēslā mā­tes seja izskatījās sakritusies un pelēka. Ērmoti, — viņš ieprātojās, un negaidot viņam uzmācās neizprotama, nepatīkama sajūta. Viņš taču nekad — patiesi, nekad — nebija īpaši domājis par māti. Viņš, protams, to mīlēja. Māte pastāvīgi rūpējās par viņu, par Bekiju, par tēvu, bet viņam nekad nebija pat prātā ienācis padomāt, kā māte jūtas. Pie viņas varēja vienmēr aiziet — ar jebkuru pro­blēmu, ar jebkuru bēdu, vienmēr viņa pacietīgi noklau­sījās, vienmēr zināja pateikt kādu labu vārdu, un Kimam tas viss likās gluži dabiski. Taču tagad, vērojot mātes šauro seju, kurā iezīmējās asi vaibsti, kādus viņš līdz šim nebija pamanījis, Kims piepeši saprata, cik daudz spēka un enerģijas mātei vajadzēja, lai vienmēr, kad vien nepie­ciešams, būtu klāt. Viņš satvēra mātes roku, paspieda to un centās pasmaidīt.
   Māte paraudzījās lejup uz viņu un arī pasmaidīja, tikai acis palika nopietnas. Lietus viņas sejā bija saplūdis ar asarām, un pēkšņi viņa paspieda zēna roku tik cieši, ka tam iesāpējās.
   Tad cauri lietus strūklām atskrēja tēvs. Ticis vārtu velvē, viņš pāris reižu stingri piecirta kājas, lai nopu­rinātu ūdeni no drēbēm, tad aplika roku mātei ap ple­ciem. Kims domāja, ka tēvs sacīs: «Nogaidīsim, kamēr pāries lietus» vai kaut ko tamlīdzīgu, bet viņš, ne vārda nebildis, izgāja cauri vārtu velvei otrā pusē ārā.
   Kims no jauna ierāva galvu plecos un nosalis drāzās vecākiem pakaļ. Visi trīs bija slapji līdz ādai, kad sa­sniedza ķirurģiskās klīnikas masīvo ēku. Tur bija gulējis arī Kims, bet toreiz viss bija licies gaišs un tīkams. Tagad lietus strāvojumā ēka viņam šķita kā drūms cietoksnis, melna, apburta pils, kur mājo dēmoni un raganas, un telepātiski dūksnāju briesmoņi.
   Kamēr viņi skriešus tuvojās stikla durvīm, Kima ska­tiens liptin pielipa lielajai misiņa plāksnei ar uzrakstu:
   Diseldorfas universitātes klīnikas ķirurģiskā iestāde
   Kimam pārskrēja šermuļi. Viņam nepatika arī «klīni­kas» vārds, bet «iestāde» izklausījās neizsakāmi pretīgi. No tāda vārda dvesa netīksme, tas pat modināja bailes, rosināja domāt par cietumiem un vājprātīgo namiem, par nejaukiem, drēgniem pagrabiem, kur ņudzēt ņudz no žurkām un dažādiem kukaiņiem un ož pēc pelējuma. Tomēr pašreiz ceļā uz drūmo betona bluķi tāds apzīmē­jums šķita īsti piemērots.
   Ēkā viņus apņēma smacīgi silta gaisa vilnis. Kims, ātri iemanījies pa virpuļdurvīm, nopurinājās un teciņus vien sekoja vecākiem. Šķērsojuši vestibilu, uz kura flīžu grīdas soļi dīvaini atbalsojās, un izgājuši cauri garai hallei, kur rindojās soli ar augstām atzveltnēm, viņi pēdīgi nokļuva bērnu klīnikas uzgaidāmajā telpā.
   — Uzgaidiet, lūdzu, tepat, — tēvs sacīja, — es palū­košos, vai doktors Šreibers jau atnācis. — Viņš norādīja uz krēsliem, iedrošinot uzsmaidīja mātei un pazuda aiz durvīm, kas veda uz ķirurģisko nodaļu.
   Kims saudzīgi noguldīja rotaļu lācīti uz galda un apsēdās. Māte palika stāvam un stingi raudzījās uz slēg­tajām liftu durvīm. Virs vienām iedegās spuldzīte, noska­nēja dzidrs «ping», un durvis atslīdēja vaļā. Kims pa­griezās un ziņkāri palūkojās uz liftu. Divi ārsti un māsa tumšzaļos virsvalkos, tīkliņos iesprostotiem matiem un tumšzilām porolona čībām kājās izstūma no lifta baltu slimnīcas gultu. Gultā gulēja vīrietis. Vismaz Kimam tā likās, lai gan neredzēja nekā vairāk kā tumšu matu ceku­lu un mazliet kaila pleca. Māsa sīkiem, ātriem solīšiem gāja gultai blakus un paceltā rokā turēja stikla trauku
   ar dzeltenu šķidrumu. No trauka tieva caurulīte stiepās uz gultu un pazuda zem segas.
   Kims paskatījās uz māti, jo dzirdēja, ka viņa atkal sākusi šņukstēt. Viņas skatiens kā hipnotizēts kavējās pie auguma gultā un nenovērsās pat tad, kad ārsti un pa­cients jau bija pazuduši aiz kādām matēta stikla durvīm.
   Vesela mūžība šķita pagājusi, līdz durvis atkal pa­vērās un atgriezās tēvs.
   — Varat nākt, — viņš sacīja, — doktors Šreibers mūs gaida.
   Viņi iegāja garā gaitenī ar gaišdzeltenām sienām. Kims nelikās redzam misiņa plāksnīti ar uzrakstu, ka bērniem, kam vēl nav četrpadsmit gadu, ieeja liegta. Gai­teni viņš atcerējās, jo arī viņš bija gulējis šai nodaļā, un, kaut arī bija pagājis diezgan ilgs laiks kopš viņa aklās zarnas operācijas, likās, ka šeit itin nekas nav mainījies. Gleznas pie sienām bija tikpat neinteresantas, un pat asā slimnīcas smaka, ko viņš jau bija aizmirsis, no jauna iesitās degunā; gandrīz varēja nodomāt, ka šeit visiem spēkiem tiek gādāts par to, lai tikai nekas nemainītos. Varbūt smaka bija tā pati, kas toreiz, varbūt viņiem te bija kāda noslēpumaina māka to iekonservēt.
   Tēvs aizsteidzās viņiem pa priekšu pie nelielas stikla kabīnes priekštelpas labajā pusē, pārmija pāris vārdu ar tur sēdošo māsu un gāja tālāk. Pie priekšpēdējām durvīm viņš apstājās, pieklauvēja, mirkli pagaidīja un tad no­spieda kliņķi.
   Ieejot palātā, Kimam sirds sāka pukstēt straujāk, gan­drīz sāpīgi. Telpā bija tumšs. Žalūzijas nolaistas, tā ka pa logu ielauzās tikai dažas pelēcīgas krēslas svēdras. Vienā kaktā dega ar drānu piesegta lampa. No trim gultām aizņemta bija tikai viena, un pār tās galvgali nokārās vesela baterija pīkstošu un mirguļojošu aparātu. Mazā plaukstas lieluma ekrānā regulāri uz augšu un leju lēkā­ja zaļš gaismas signāls, atstādams aiz sevis mirdzošu sīksīku zvaigznīšu asti. Ekrānam līdzās vienmērīgi tik­šķēja trīs dažādi digitālrādītāji.
   Mātei pār lūpām izlauzās kluss, apslāpēts kliedziens, kad viņa ar pāris soļiem piesteidzās pie gultas. Pleci viņai notrīsēja klusās raudās.
   Tikai tagad Kims pamanīja, ka bez viņiem un Rebekas palātā atrodas vēl viens cilvēks. Doktors Šreibers bija stāvējis pie gultas tik nekustīgi, ka viņa sīkais augums baltajā uzsvārcī gandrīz izgaisa ēnā. Tagad viņš nopūtās, lēnām apgāja apkārt gultai un viegli pieskārās mātei pie rokas.
   —   Man… man gaužām žēl, Larsena kundze, — viņš klusām ierunājās. Balss viņam bija augsta, ne visai tīka­ma, tomēr nožēla šķita patiesa. — Bet… man likās parei­zāk pateikt jums patiesību.
   Māte tikko manāmi pamāja ar galvu. Pirksti viņai visu laiku slīdēja pār segu. — Ir jau labi, ārsta kungs. Paldies par jūsu lielajām pūlēm.
   Doktors Šreibers šaubīdamies paskatījās uz Kimu.
   —  Zēnam stāvoklis zināms, — tēvs paskaidroja. — Es viņam izstāstīju.
   Doktors Šreibers pamāja, vairāk it kā pats sev un sabāza rokas baltā ārsta uzsvārča kabatās. — Tā varbūt tiešām ir labāk.
   — Jūs varat mierīgi teikt visu, — māte piebilda, galvu nepagriezusi.
   —  Nav daudz ko sacīt, — vilcinādamies teica doktors Šreibers. — Esam izmēģinājuši visu, kas mūsu spēkos, diemžēl negūstot vērā liekamus panākumus. Vēl, pro- 2» 19 tams, ir par agru… — Viņš papurināja galvu un izvilka rokas no kabatām. — Nav nekādas jēgas jums kaut ko iestāstīt, — viņš stingri un nopietni turpināja. — Tuvā­kajās dienās es, zināms, pieaicināšu vēl citus kolēģus, bet vispār man šis gadījums nepavisam nepatīk. Vismaz paš­reiz, — viņš pasteidzās piebilst. — Mums, redziet, ir zināms, ka šāda parādība mēdz atgadīties. Pats savā praksē es to neesmu piedzīvojis, tāpēc varu balstīties vienīgi uz speciālo literatūru un kolēģu pieredzi. Tā mē­dzot notikt… gan reti, bet gadoties. Medicīna cenšas to izskaidrot, bet šai konkrētajā gadījumā neviens no iz­skaidrojumiem man neliekas piemērojams. Cilvēks gluži vienkārši neatmostas no narkozes. Viss it kā būtu kārtībā. Organisms narkozi pārcietis, anestēzijas iespaids izgaist, bet pacients nemostas. — Viņš apklusa kā vārdus mek­lēdams. — Ir… ir tā, it kā pacienta gars nevēlētos atgriez­ties apziņas stāvoklī. It kā to kaut kas aizturētu.
   Tēvs sērīgi pasmaidīja.
   — Un šis ir… viens no tādiem gadījumiem?
   Doktors Šreibers pamāja. — Diemžēl šķiet, ka — jā. Mēs nezinām, cik ilgi tas var turpināties. Dažreiz pacients pēc neilga laika pats no sevis atgūst samaņu, un ļoti retos ga­dījumos mums izdodas viņu, tā teikt, atgriezt atpakaļ dzīvē. Bet mēs nezinām, kā to darīt un kad tas notiks.
   Ja vispār notiks… Kims domās piemetināja. Un jutās pārliecināts, ka ārsts domā tāpat. Ārsts turpināja runāt, bet Kims vairs neklausījās. Nostājies blakus mātei, viņš noraudzījās uz mazo augumiņu nesamērīgi lielajā bal­tajā gultā.
   Rebekas sejiņa uz sabužinātā spilvena izskatījās neie­domājami sīka un arī svešāda. Tievas krāsainas stieplītes pa segas apakšu aizvijās uz spožajiem aparātiem pie sienas. Spīdošā hroma statīvā karājās plastmasas caurule, kas bija piestiprināta ap rokas delmu, un seju klāja caur­spīdīga skābekļa maska, tā ka brīvas palika vienīgi aiz­vērtās acis.
   Kims pūlējās norīt rūgto kumosu, kas atkal kāpa kak­lā, un ap dūšu viņam kļuva itin šļaugani. Viņš noguldīja plīša lācīti gultā ap to vietu, kur zem segas varēja samanīt māsiņas labo roku, un aši atkāpās no gultas. Viņš aizvēra acis, bet tas nekā nelīdzēja. Tikpat acu priekšā joprojām rēgojās sīkā gultas milzīgajā platajā tuksnesī apmaldīju­sies sejiņa.
   Tikai tad, kad maiga roka pārslīdēja viņa acīm un noslaucīja asaras, Kims pamanīja, ka raud.
   Viņš paraudzījās mātes sejā. Māte vairs neraudāja, acis bija sausas, bet to izteiksme viņam lika nodrebēt…
   Tēvs vēl brītiņu parunājās ar ārstu. Doktors Šreibers pacietīgi atbildēja uz visiem jautājumiem, savus paskaid­rojumus vēl papildinādams ar žestiem.
   Tad apmeklētāji izgāja no palātas atpakaļ dzeltenajā gaitenī ar daudzajām vienādajām durvīm un slimnīcas smaku. Viņiem pretī nāca vecs vīrs zilā apmeklētāju uz­svārcī, uz mirkli tas apstājās un draudzīgi uzsmaidīja Kimam.
   Kimam vecais vīrs likās visai neparasts. Viņš bija vecs, ļoti vecs un izskatījās tieši tāds, kādu Kims allaž bija iedomājies patiesi vecu cilvēku. Tas gāja salīcis, labo roku mazliet uz priekšu izstiepis, it kā būtu paradis tajā turēt spieķi vai zizli. Kaut augumā mazāks par Kima tēvu, tomēr ļoti plats plecos — droši vien savā laikā bijis varens un spēcīgs. Garie, baltie mati sniedzās gandrīz līdz ple­ciem, bet sirmā, rūpīgi apgrieztā bārda — no zoda līdz uzsvārča augšējai pogai. Seja bija neskaitāmu grumbu un krunciņu izvagota; ap acīm krunciņas savilkās ciešā tīklā, bet pierē bija iegrebušās trīs vertikālas grumbas.
   Vecais vīrs vēlreiz pasmaidīja un, kājas gar zemi vilk­dams, pagāja viņiem garām. Kims pārvarēja kārdinā­jumu un nepagriezās, lai noraudzītos vecajam pakaļ. Droši vien kāds vectēvs, kas atnācis apraudzīt savu maz­bērnu.
   Šī doma Kimam iepatikās. Šāds vectēvs viņam arī būtu pa prātam. Viņa vecvecāki bija nomiruši, viņam mazam esot, un tā viņš nezināja, kā varētu justies bērns, kam ir vectēvs. Bet, ja būtu, tam vajadzētu izskatīties tādam kā nupat redzētajam.
   Kad viņi izgāja no klīnikas, lietus bija mitējies. Klusē­dami viņi devās atpakaļ uz galvenajiem vārtiem. Baltā pavārtes velve bija tukša un izskatījās pagalam pamesta. Izdilušajā asfaltā sakrājušās eļļainas peļķes, no velves sienām lielās pļaukās lobījās nost apmetums. Ja ilgāk to pavēroja, bojājumu vietās sāka rādīties raksts — smal­ka, izlocīta līnija, kas diagonālē stiepās pāri visai sienai un pie vārtiem izvērsās par ērmīgu, daudzpirkstainu ro­ku ar gariem, līkiem nagiem.
   Tēvs apstājās, izvilka no kabatas mašīnas atslēgu, bet tad iebāza to atpakaļ kabatā.
   — Iesim iedzert kādu tasi kafijas, — viņš sacīja, — man slāpst.
   Māte, nekā neteikdama, ieķērās viņam elkonī, vini
   aizgāja līdz zebras svītrām un šķērsoja ielu.
   Kims uzelpoja, kad klīnika palika aiz muguras. Vi­ņam likās, ka būtu izkļuvis no cietuma, no neredzamiem,
   nepārkāpjamiem mūriem iejozta cietuma. Viņš apstājās pašā zebras joslas vidū un nolūkojās uz ieeju. Smagajā, pielijušajā gaisā vārti iegula kā glūnīga briesmoņa kārīgi ieplesta rīkle vai arī kā ieeja dziļā, bezdibenīgā sprostā, kur nav ne izejas, ne gaismas, ne gaisa, ne cerību tiem, kas tur sagūstīti.
   Kims nodrebēja. Tad novērsās un aizsteidzās nopakaļ vecākiem.

   Kafejnīca bija liela un gaiša. Uz daudzajiem galdi­ņiem plašajā telpā dega nelielas lampas. Smaržoja pēc kūkām un tikko uzlietas kafijas. Viesmīles melnās kleitās, aizsējušas mazus, mežģīņotus priekšautiņus, rosījās ap galdiņiem.
   Tēvs izraudzījās galdiņu pie loga. Viņi apsēdās. Tēvs aizkūpināja cigareti, plaukstu mutei priekšā aizlicis, no­klepojās, tad atspieda elkoņus uz galda. Viņš izskatījās ļoti noguris, un viesmīlei vajadzēja viņu divreiz uzrunāt, lai uzzinātu, ko atnest. Attapies viņš palūdza kafiju un glāzi kokakolas Kimam.
   —  Piezvanīsim tavai māsai, — viņš uzrunāja māti. — Varbūt viņa būs ar mieru atbraukt uz pāris dienām, būtu labāk, ja tu nebūtu tik garu laiku viena mājās.
   —  Vai krustmātei Birgitai? — Kims apvaicājās.
   Tēvs pamāja. — Esmu pārliecināts, ka viņa atbrauks,
   uzzinājusi, kas noticis.
   —   Kālab tu pats uz dažām dienām neizbrīvējies? — māte jautāja. — Tas taču ir iespējams. Tavs birojs bojā neaizies, ja tevis tur kādu nedēļu nebūs.
   —    Protams, neaizies. Taču tieši tagad man ir ļoti daudz darba. — Viņš nopūtās. — Es neticu, ka varētu tev ko palīdzēt. Turklāt darbs mani novirza uz citām domām. Vēl man dažu labu reizi nāksies izbrīvēties, kad būs jābrauc uz klīniku.
   Viesmīle atnesa kafijas kanniņu un kolas glāzi.
   Kims iedzēra mazu malciņu un iespiedās dziļāk pol­sterētajā sēdeklī. Viņam sala. Kafejnīcā bija omulīgi un silti, bet Kima zeķes un kurpes bija caurcaurēm samir­kušas un viņam vajadzēja krietni savaldīties, lai nesāktu klabēt zobi. Viņš iedzēra vēl malciņu, uzmanīgi nolika glāzi atpakaļ uz galda un sāka skatīties ārā pa logu. Debesis vēl joprojām bija nomākušās, bet lietus pilnīgi mitējies un uz ielas atkal kustējās cilvēki, ari automobiļu bija vairāk. Spožie gaismekli uz kafejnīcas galdiņiem atspoguļojās loga rūtī, un, ciešāk ielūkojoties, Kims va­rēja saskatīt savu vecāku atspulgu, tāpat arī pārējos vie­sus, it kā viņš sēdētu pie milzu spoguļa, kas nezin kāpēc kļuvis caurspīdīgs un pavēris viņam ieskatu citā, fan­tastiskā pasaulē. Vienu īsu mirkli ainava ārā aiz loga viņam šķita tik sveša, it kā iela vairs nebūtu iela, bet
   ērmota taka, kas ved cauri eksotiskiem betona džun­gļiem, un cilvēki nebūtu cilvēki, bet neizprotami, teik­smaini radījumi, un mājas ielas otrā pusē — augsta cie­tokšņa robotie mūri, aiz kuriem ir tumši noslēpumi. Tad šī sajūta izgaisa, un viņš atkal neredzēja nekā cita kā ļoti parastu ielu pelēkā, nemīlīgā rudens pievakarē. Soļus švīkādams, logam patlaban garām kumuroja vecs vīrs, pagājās, apstājās un panācās atpakaļ, lai pa apsvīdušo logu ielūkotos kafejnīcā.
   Kims pārsteigts ieskatījās vecajā. Viņš to uzreiz atpa­zina: tas pats sirmais bārdainis, ko viņš pirms brīža bija sastapis klīnikā. Zilā uzsvārča vietā viņam tagad mugurā bija brūns mētelis, krietni par lielu, jo piedurknes tik garas, ka plaukstas tajās pazuda. Sirmie salijušie mati nekārtīgās šķipsnās lipa pie galvas. Nu viņš ejot tiešām balstījās uz resna, zaraina spieķa, ko turēja uz priekšu pastieptajā rokā. Ar piedurkni noslaucījis slapjo loga rūti, viņš piespieda pie tās seju.
   Kims satrūkās. Vecā vīra skatiens neklīda pa telpu pāri viņu galdiņam, bet gan šķita urbjamies tieši Kima acīs, un, kaut arī svešinieka sejā nepakustējās ne muskulītis, zēnam likās, ka tas viņam uzsmaida. Arī viņš pasmaidīja. Pārsteiguma izbīlis izgaisa. Dīvainā, neiz­protamā kārtā grumbainā seja Kimam iedvesa uzticību. Likās neiespējami, ka šis cilvēks spētu būt Jauns, pilnīgi neiespējami. Viņš izskatījās kā labestības iemiesojums no kādas lugas vai filmas. Labsirdīgs, sirms vectētiņš vai — vēl drīzāk — gudrs, labestīgs burvis.
   Tēvs nokremšļojās. Kims, juzdamies vainīgs, novēr­sās no loga un blenza savā glāzē. Protams, nejēdzīgi — iztēloties nezin ko par svešu klaidoni, kamēr māsiņa guļ nemaņā tur lielajā, pelēkajā cietumā un varbūt pat mirs.
   — Ejam, — sacīja tēvs, piecēlās, nolika uz galda nau­du un atnesa no garderobes virsdrēbes. Viņi izgāja no kafejnīcas. Kims paraudzījās visapkārt, meklēdams veco vīru, taču nekur to neredzēja. Laikam būs devies tālāk, cerēdams atrast kādu siltu, sausu vietiņu.
   Pār pilsētu lēnām nolaidās krēsla. Automobiļi brauca ar ieslēgtām ugunīm, un slapjais asfalts atspulgoja star­mešu spilgto gaismu tā, ka mašīnas šķita slīdam kā laivas pa platu, nekustīgu kanālu, kurā spoguļojās zvaigžņotā debess. Arī namos iedegās gaisma.
   Pulkstenis bija gandrīz astoņi, kad viņi nokļuva mājās. Debesīs bija iekāries bāls pusmēness, kas
   apsudraboja jumtus un māju priekšdārzos apdzēsa pu­ķēm krāsu.
   Mājās viņus apņēma tīkams siltums. Pakāris slapjo jaku priekšnamā, Kims steidzās uz savu istabu pārģērb­ties. Atvērtā grāmata ar neatrisināto matemātikas uzde­vumu gulēja uz galda, kā viņš to bija atstājis, un kabatas skaitļotāja zaļās uguntiņas vērās viņam pretī kā divas kvēlojošas actiņas.
   Iegājis pa durvīm, Kims pastiepa roku, lai ieslēgtu elektrību, bet neviļus ļāva tai noslīgt gar sāniem. Viņš pūlējās tikt skaidrībā par ērmoto, neizprotamo sajūtu, kas viņu pēkšņi bija pārņēmusi. Istabā nekas nebija mai­nījies, un tomēr viss likās citāds, svešāds un noslēpu­mains. Pa logu istabā plūda sidrabaina mēnesgaisma, un loga ietvara krusts meta garu, melnu ēnu uz paklāja. Šķērskoka labās puses ēna gluži kā roka aizstiepās tieši uz grāmatplauktu, bet otra nozuda kaut kur paklāja smilškrāsas un brūnajā rakstā. Kims vilcinādamies pa­spēra soli dziļāk istabā, pārsteigts samirkšķināja acis un atkal apstājās. Vienu mirkli viņam bija licies, it kā paklāja raksts sakustētos, gaišās un tumšās kontūras pārvietotos un izveidotu pavisam citu ainu. Vienu īsu, īsu mirklīti viņam šķita, ka redz veselu miniatūrainavu ar upēm un kalniem, aizām un mežiem, un plašiem auglīgiem līdze­numiem. Ausīs ieskanējās dzidri, līksmi smiekli.
   Tad lejā noklaudzēja ārdurvis, un telpa no jauna pārvērtās par viņa parasto, visai nekārtīgo istabu. Kims nopūtās, iededza gaismu un pārģērbās. Tad nogāja lejā uz virtuvi.
   Māte pa to laiku bija uzvārījusi tēju un cēlusi galdā maizi, sviestu un aukstu cepeti. Tēvs sēdēja pie loga, raudzījās tumsā un atkal smēķēja.
   Viņi paēda klusēdami. Tad tēvs piecēlās, aizgāja uz dzīvojamo istabu un ieslēdza televizoru, bet māte sāka mazgāt traukus.
   Kims kādu brītiņu pasēdēja noraudzīdamies, tad at­stūma krēslu un sacīja, ka iešot augšā un pabeigšot risināt matemātikas uzdevumu.
   —    Tas nav nepieciešams, — sacīja māte, noslaucī­dama rokas. — Ja negribi, vari rīt uz skolu neiet, es uzrakstīšu zīmi. Šī bija smaga diena. Mums visiem. Lū­kosim visi kārtīgi izgulēties. Pasaki tēvam arlabunakti un ej vien augšā.
   —  Vai drīkstu vēl stundiņu palasīt?
   Māte pasmaidīja. — Pusstundu. Izņēmuma kārtā.
   Kims negāja tieši uz savu istabu, bet pagāja tai un arī vecāku guļamistabai garām uz māsas istabu. Nospiežot durvju rokturi, viņam mazliet iedrebējās pirksti, tāpēc viņš steigšus sāka taustīties pēc slēdža. Tikai tad, kad lampas spožā gaisma bija sadzinusi visas ēnas kaktos, viņš uzdrošinājās ieiet istabā.
   Tā mats matā līdzinājās Kima paša istabai. Pirms trim gadiem, pārbraucot uz jauno māju, vecāki bija iegādā­jušies divas pilnīgi vienādas bērnistabu iekārtas. Pat pa­klājs un aizkari bija vienādi, tikai uz Rebekas rakstām­galda skolas grāmatu vietā krāšņojās ar krāsainiem zīmuļiem sašvīkāti «zīmējumi» un grāmatu plauktiņš ne­bija tā piebāzts kā viņējais.
   Nekā īpaša nedomādams, Kims piegāja pie grāmat­plaukta un izvilka vienu no krāsainajām bilžu grāmatām, atvēra to, mirkli paraudzījās košajos attēlos, tad nošvirk- stināja pirkstos grāmatas lapas, aizvēra grāmatu, nolika to atpakaļ plauktā un novilka pirkstus gar visu grāmatu muguriņām. Protams, gandrīz tikai bilžu grāmatas kā daždien četrus gadus vecam bērnam, taču bija ari dažas pasaku un teiku grāmatas, ko māte lasīja māsai priekšā, lāgiem pastāstīdama šo to arī no atmiņas. Šīs grāmatas Kimu sevišķi neinteresēja. Stāsti par Aizspoguļa zemēm un Aizlaika valstīm bija pasaciņas maziem skuķēniem, nevis tādiem gandrīz jau pieaugušiem puišiem kā viņš.
   Kims apgriezās, izgāja no māsas istabas un, pirkst­galos pacēlies, lavījās uz savējo gandrīz tā, it kā viņš baidītos tikt pārsteigts, darot kaut ko aizliegtu. Viņš dzir­dēja māti klusā balsī runājam pa telefonu. Mirkli pastā­vējis kāpņu laukumiņā, viņš klusām ieslīdēja savā istabā. Viņš noģērbās, nodzēsa lielo gaismu un, iededzis lampu pie gultas, paņēma no plaukta «Zvaigžņu karu» pēdējo sējumu «Telepātu uzbrukums».
   Bez pūlēm viņš atrada vietu, kur bija pārtraucis lasī­šanu, tomēr neparko nespēja piesaistīt uzmanību grāma­tai. Viņš bija sasniedzis vissaistošāko vietu, kad koman­dierim Arkanam vajadzēja izlemt, vai ar «VVarlord II» ielaisties izšķirošajā kaujā pret tehniski spēcīgākajiem telepātiskajiem briesmoņiem vai arī glābt kuģi un ļaut šausmoņiem brīvu ceļu galaktikā. Burti bezjēdzīgi lēkāja Kimam acu priekšā.
   Kims aizvēra grāmatu, mirkli saīdzis pablenza gries­tos un mēģināja vēlreiz.
   Nekā. Lai cik ļoti viņš centās koncentrēties, prātu visnotaļ tirdīja citas domas. Kaut gan viņš nopūlējās uzskatāmi iztēloties komandiera Arkanas kalsno, bār­daino seju, visu laiku aiz tās rēgojās māsas sīkā, bālā, milzīgajā gultas tuksnesī sagūstītā, it kā apmaldījusies sejiņa.
   Pie durvīm klauvēja. Kims iztrūcies nolika grāmatu blakus, pieslējās sēdus un aicināja: — Iekšā!
   No gaiteņa istabā ieslīdēja gaismas trijstūris. Kims dzirdēja māti priekšistabā vēl joprojām runājam pa tele­fonu.
   —  Vai es tevi iztraucēju? — tēvs jautāja.
   Kims neatbildēja. Tēvs aizvēra durvis un pienāca pie gultas. Pastūmis segu sānis, viņš apsēdās uz gultas malas. Ar iecietīgu smaidu sejā viņš paņēma rokā Kima grāmatu.
   —   Šī, protams, ir interesantāka par skolas uzdevu­miem? — tēvs jautāja, ar zodu pamādams uz grāmatu, ko turēja rokā.
   Kims pamāja.
   Tēvs laikam nekādu īstu atbildi nebija gaidījis, jo turpināja: — Vai tu zini, ka es arī lasīju tamlīdzīgas, kad biju tāds kā tu?
   Kims izbrīnījies palūkojās tēvā. Viņa tēvs un — fan­tastiski romāni?
   Tēvs pasmaidīja. — Jā gan, vari man ticēt. Skolas gados es šitos rītin apriju. Un ne tikai es. Mani draugi bija uz tiem tikpat kāri. Mēs pat dibinājām klubus apmaiņai ar grāmatām.
   —   Tu… tiešām arī tu kādreiz esi lasījis zinātnisko fantastiku? — Kims neticēdams jautāja.
   —    Kālab gan ne? — Tēvs piecēlās un piegāja pie plaukta. — Mana mīļākā sērija bija «Kosmosa kuģis «Orions»», bet par to tu laikam nekā nezini?
   Kims padomāja. Viņa skolasbiedrs Tomass reiz bija atnesis uz skolu drausmīgi vecu, nodriskātu grāmatu ar šādu nosaukumu, bet neparko nebija uzticējis citiem to palasīt.
   —   Liekas, ka man tās lubas vēl saglabājušās. Kādā kastē bēniņos vēl jābūt labai tiesai.
   —  Vai tu man tās dosi?
   Kimam par lielu pārsteigumu, tēvs atkārtoja: — Kālab ne? — un sāka citu pēc citas cilāt grāmatas, aplūkoja zīmējumus uz vākiem un lika atpakaļ plauktā.
   —   Redzu, ka tikpat tevi neatturēšu no šito sēnalu lasīšanas, gan jau tu kādreiz apjēgsi, ka kabatas naudu var tērēt arī par vērtīgākām lietām. Ja gribi zināt, — viņš piebilda, nolikdams pēdējo grāmatu atpakaļ plauktā un paņemdams rokā vienu no Kima gaužām rūpīgi samon­tētajiem kosmosa kuģu modeļiem, — es ļoti labi saprotu, kas tevi tā valdzina šinīs piedzīvojumos.
   —  Tiešām? — Kims ar dziļu maigumu uzlūkoja kos­mosa kuģu modelīti, ko tēvs turēja rokā. Par to viņš bija iztērējis visu nedēļas kabatas naudu. Četrus vakarus no­strādāja, kamēr skaizdamies un sodīdamies sastiprināja visas mazītiņās anteniņas, sensorus un lāzerstarotājus.
   —  Protams, — tēvs nopietni atteica, — jo dzīve šajos stāstos rit daudz vienkāršāk nekā īstā dzīve, vai ne? Ne skolas, ne ļaunprātīgu skolotāju, ne vecāku, kas spiež jaukā laikā nīkt pie mācību grāmatām. — Viņš piemiedza acis. — Sēdies tik kosmosa kuģī un — aidā! — projām Visumā.
   — Tā tak nemaz nav! — Kims sašutis attrauca.
   —  Ir gan, — tēvs rāmi palika pie sava. — To visu es itin labi zinu. Kad biju tik liels kā tu, pats esmu stāvējis blakus komandierim Maklinam «Oriona» komandpun­ktā un drebējis uztraukumā, kad Varžu kosmosa kuģi tuvojās Zemei, lai uzbruktu. — Smaidīdams viņš pagro­zīja modelīti rokās un jautāja:
   —  Kas tad šis tāds ir?
   —  Odzīte, — Kims dedzīgi skaidroja, — iznīcinātājs. Komandā tikai divi cilvēki. Tam ir drausmīgs ātrums un praktiski tas ir nenotverams un neiznīcināms. — Viņš norādīja abus mazos, smailos ērkšķīšus zem lidotāja kabī­nes, kas bija segta ar stiklaplastu. — Redzi — tie ir lāzera lielgabali.
   — Aklāzera lielgabali, skat, skat, — tēvs noteica. Kims uzmeta viņam vērīgu skatienu, taču velti meklēja viņa sejā zobgalību; tēvs izskatījās pilnīgi nopietns. — Mēs savā laikā bijām modernāki, — viņš atcerēdamies stāstīja.
   —     Mums bija milzīgi kosmosa kuģi — četrus piecus kvadrātkilometrus lieli un apbruņoti ar ieročiem, kas spēja iznīcināt veselu planētu.
   «VVarlord II» arī to var, — Kims piebilda.
   — VVarlord?
   — Komandiera Arkanas kuģis. Tik liels kā Mēness, bet kustīgs kā gaismas stars, — Kims citēja reklāmas tekstu no «Zvaigžņu karu» pēdējā vāka. — Bet mazos iznīci­nātājus izmanto speciāliem uzdevumiem. Tie ir tik mazi, ka var startēt gandrīz no jebkuras vietas un arī nosēsties gandrīz visur. Un, uzbrukdami veselos baros, tie ar savu milzīgo ātrumu ir bīstamāki nekā lielie kuģi.
   Tēvs smaidīja. Nolikdams modeli atpakaļ uz plaukta, viņš savā nodabā nopurpināja: — Lielo kosmosa kuģu laiks, paldies Dievam, šķiet pagājis. — Un skaļi noteica:
   —  Ienācu galvenokārt tāpēc, ka nebiju tev novēlējis labu­nakti. Atvaino, lūdzams.
   — Tas taču nekas.
   Aizgājis līdz durvīm, tēvs vēlreiz pagriezās at­pakaļ.
   — Par tavām grāmatām sarunu turpināsim rīt. Varbūt mums izdosies panākt, ka tas tavs komandieris… kā viņu sauc?
   — Arkana, — sacīja Kims.
   —   Ka komandieris Arkana salīgst mieru ar taviem mājas uzdevumiem. — Tēva skatiens pievērsās rakstām- ^aldam, un viņš piegāja pie tā, lai izslēgtu kalkulatoru. Pēc tam viņš izgāja ārā.
   Kims nožāvājās, salika rokas aiz galvas un pievēra acis. Piepeši viņš jutās drausmīgi noguris. Gribējās dzert, un mirkli viņš prātoja, vai tomēr nenoiet lejā uz virtuvi un neizdzert glāzi piena. Taču nogurums bija stiprāks. Viņš pagriezās uz sāniem, izdzēsa gaismu un aizvēra acis.
   Gandrīz tūliņ viņš aizmiga, bet miegs bija nemierīgs. Viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Viņu mocīja nejauks, murgains sapnis, kur jukujukumis rādījās gan klīnika, dok­tors Šreibers, komandieris Arkana un maza, bāla sejiņa, kas draudēja noslīkt lielā, baltā okeānā. Viņš lūkoja sev iekniebt, bet murgs viņu turēja gūstā. Viņš ievaidējās, saspringa un pēdīgi, paklusu iekliegdamies, pamodās.
   Sirds dauzījās kā negudra. Mutē bija rūgta, metāliska garša, pidžama lieliem, mikliem plankumiem lipa pie krūtīm un muguras.
   Kims papurināja galvu un pāris reižu norīstījās, lai atbrīvotos no rūgtās garšas mutē.
   Mājā valdīja pilnīgs klusums. Mēness bija aizslīdējis tālāk un vairs neiespīdēja istabā. Nakts aiz loga bija melnum melna.
   Pēkšņi Kims izdzirda klusu, čīkstošu troksni.
   Sirds satraukumā sāpīgi salēcās līdz pašam kaklam, un Kimam likās, ka pār muguru noslīd salta elektrizējoša roka.
   Troksnis nemitējās. Nu Kims atskārta, no kurienes tas ceļas. Čīkstēja vecais šūpuļkrēsls, kas stāvēja līdzās viņa gultai.
   Lēnām, sirdij drebot, viņš atvēra acis, pavērsa tās pret griestiem un tad piesardzīgi ļāva skatienam slīdēt gar sienu uz leju. Piepeši viņš skaidri sajuta, ka bez viņa istabā atrodas vēl kāds!
   Mirkli viņš cieši sažmiedza plakstus, tad saņēma dūšu un piespiedās paraudzīties uz sienu otrpus gultai. Uz baltajām, grubuļainajām tapetēm skaidri iezīmējās kustīgā šūpuļkrēsla ēna. Un krēslā — vīrieša siluets.
   Klusu iekliegdamies, Kims apsviedās apkārt, uzslējās sēdus un piespiedās ar muguru pie sienas. Šūpuļkrēsls lēnām līgojās un tajā sēdēja vecs, sirms, bārdains vīrietis, kas tumšām acīm raudzījās uz Kimu. Tas bija vakarā divi lāgi redzētais sirmgalvis.
   Kims, gaisu tverdams, norīstījās un cieši piespieda plaukstas pie sienas, lai apvaldītu trīsas.
   —    Kas… kas jūs esat? — viņš aizsmacis jautāja, ar mokām izrunādams vārdus.
   Vecais atkal pasmaidīja dīvaino smaidu, kas nesa­kustināja nevienu muskuli viņa sejā.
   —   Tu mani pazīsti, — viņš mierīgi atbildēja. Balss bija dziļa un skaidra. Tāda viņam labi piederējās. Kims nemaz nespēja iedomāties, ka viņam varētu būt citāda balss. Droši vien komandierim Arkanam ir tāda balss.
   —   Man… man šķiet, ka esmu jūs vienreiz jau redzējis.
   —  Divreiz, — sirmgalvis viņu pārlaboja. — Pirmoreiz slimnīcā, kad biji pie savas māsiņas, un otrreiz — vēlāk uz ielas. Vai to tu neatceries?
   —    Atceros. Vai jūs… jūs pazīstat Rebeku? — viņš pārsteigts jautāja.
   Pār sirmgalvja seju pārslīdēja uzjautrināts smaids. Viņš pārstāja šūpināt krēslu, izslējās taisni un ar kreiso roku noglauda bārdu.
   —    Protams, es pazīstu tavu māsiņu, Kim, — viņš sacīja. — Un pazīstu arī tevi, jo viņa man ir daudz par tevi stāstījusi.
   — Jūs… bet kā… es nesaprotu… — Kims stomījās.
   —   Es pazīstu jūs abus. Pazīstu arī tavus vecākus un tavu krustmāti Birgitu, bet viņi mani nepazīst. Man gri­bētos sacīt — diemžēl. Bet, lūdzams, dari man prieku un neuzrunā mani ar «jūs». Mēs taču esam draugi, vai ne?
   Kims priecīgi pamāja. — Labprāt, ja jums… ja tev nav iebildumu. Bet kādā vārdā lai es tevi uzrunāju?
   — Sauc mani, kā vien gribi, — vecais atbildēja. — Varbūt par Arkanu. Man šķiet, ka šis vārds tev patiktu.
   Arkana? Kims apsvēra. Komandieris Arkana ir au­gumā lielāks par šo veco vīru, jaunāks un spēcīgāks, un viņa sejas vaibstos nav sirmgalvja gudrās labestības, viņa seja pauž spēku un apņēmību.
   —    Komandieris Arkana tu neesi, — Kims noteikti paziņoja.
   Vecais pavīpsnāja. — Nekā, Kim, esmu gan, taču arī Gandalfs,Merlins un Cilvēks no Mēness — kā vien vēlies. Man sadoti dažādi vārdi, un man tie visi ir pa prātam. — Redzēdams Kima mulsumu, viņš, vieglītēm papurinājis galvu, piebilda: — Ja tev tīk, sauc mani par Temistoklu. Tā mani allaž dēvēja tava māsiņa.
   —  Par Temistoklu? — Galvu piešķiebis, Kims noskatīja sarunu biedru. Tāds vārds viņam šķita piemērots. — Labi. Bet kā viņa varēja tevi uzrunāt? Vai tad viņa tevi pazīst?
   —    Protams, — Temistokls atteica. — Mēs ar tavu māsu esam sirsnīgi draugi. — Viņš pacēla roku. — Mieru, Kim, mieru! Mums gan nav daudz laika, bet es tev visu paskaidrošu. Atnācu šurp lūgt tavu palīdzību.
   —  Manu palīdzību? — Kims brīnīdamies pārjautāja. Kā gan viņš, nieka puišelis, varētu palīdzēt tik gudram cilvēkam kā Temistokls?
   —  It kā nolasījis Kima domas, sirmgalvis pasmaidīja.
   —  Ir kaut kas, Kim, — viņš klusu sacīja, — kur palīdzēt vari tikai tu. Vai, citiem vārdiem sakot, ir kāds, kam palīdzēt spēj vienīgi tu, neviens cits. Ari es ne. Tā ir tava māsiņa.
   —   Rebeka? — Kims, elpai aizraujoties, iesaucās. Temistokls pamāja.
   —  Bet… kā tu vispār pazīsti Rebeku?
   —  Pazīstu viņu jau sen, — Temistokls paskaidroja.
   —   Viņa bieži ir mani apciemojusi tur, kur es dzīvoju. Tur viņai ir daudz draugu. Īstenībā, — viņš domīgi piebilda,
   —   tur visi viņu ieredz un mīļo. Tāpēc ir vēl jo svarīgāk, lai tu nāc mums palīgā.
   Kims, galīgi apjucis, purināja galvu.
   —   Bet es… nekā es nesaprotu, — viņš sacīja. — No kurienes tu nāc? Kur tas ir? Un kā es varētu tev palīdzēt?
   —  No kurienes es nāku? — Temistokls atkal pamāja. Likās, ka ikvienu teikumu viņš pabeidz ar galvas mājie­nu. — To zemi, no kuras es nāku, sauc par Pasakzemi.
   — Par Pasakzemi?
   —   Tādā vārdā tava māsiņa to nosauca. Mums tas iepatikās, un mēs to pieņēmām.
   —  Un Pasakzeme ir…
   —  Zeme. Valsts. Pasaule. Sauc to, kā gribi, Kim. Tava māsiņa bieži tur ciemojās, un mēs aizvien cerējām, ka viņa kādreiz atvedīs arī tevi. Mums ciemiņi patīk. — Viņš nopūtās un paplestiem pirkstiem izbraucīja bārdu.
   —    Diemžēl noticis kaut kas tāds, ko neviens nevarēja paredzēt. Un tālab es esmu šeit.
   Kims pašļūca gultā gabalu uz priekšu, pievilka kājas un aptvēra ceļgalus ar rokām. Viņa skatiens kā hipno­tizēts nelaidās vaļā no Temistokla lūpām.
   —   Tavai māsiņai Pasakzeme ir līksmes, jautrības un brīnišķīgu rotaļu zeme, — Temistokls nopietni skaidroja,
   —    bet arī pie mums daudz kas ir tāpat kā jūsu pasaulē. Tur tāpat ir labais un ļaunais, un, ja arī mēs līdz šim esam bijuši stiprāki un spējuši ļaunos spēkus savaldīt, tie tomēr pastāv. Tava māsa bieži viena pati aizklīda tālās pastai­gās, taču nekad viņai nekas ļauns neatgadījās. Mēs, rau­gi, visu laiku vērīgi uzmanām ļaunos spēkus. Taču reiz tava māsa iegāja pārāk dziļi mežā, tik dziļi, ka aizslīdēja no mūsu uzmanības loka. Mēs savas robežas apsargājam stingri, bet Ēnukalnos ir tādi ceļi un takas…
   —  Ēnukalnos?
   — Jā, uz mūsu zemes robežas. Tie kalni ir augstāki par Mēnesi un met tik dziļu, tumšu ēnu, ka nekas dzīvs tai nespēj izspiesties cauri. Tomēr pāri kalniem ved daži ceļi, kas nav zināmi pat mums. Un tava māsiņa atklāja vienu šādu ceļu. Viņa pārgāja kalnu otrā pusē.
   —  Un pēc tam? — Kims, elpai aizraujoties, jautāja.
   Temistokls mirkli klusēja un cieši paraudzījās uz zēnu.
   — Viņu notvēra. Ēnu valdnieks Borāss ieslodzīja viņu vienā no saviem cietumiem.
   —  Bet jūs… — Kims satraukts iesaucās. — Jums viņa jāatbrīvo!
   — Tas nav iespējams, Kim, — Temistokls skumji atteica.
   —     Ikviens Pasakzemes iedzīvotājs, kas sper soli Ēnu valstībā, pats tūliņ pārvēršas par ēnu. Tici, ka es nežēlotu savu dzīvību, lai atpestītu tavu māsiņu, bet tas nav iespē­jams. To mēģinādams, es tikai spēcinātu Borāsa varu. Man pat liekas, ka viņš tavu māsu tur gūstā vienīgi tādēļ, lai iznīcinātu mani un visu Pasakzemi.
   — Un tu domā, ka es varētu aiziet turp, nekļūstot par ēnu?
   Temistokls pamāja.
   — Jā, Kim. Ikviens jūsu pasaules apdzīvotājs var brīvi uzturēties Ēnu valstībā. Arī tu.
   Mirkli padomājis, Kims atmeta segu un izlēca no gultas.
   — Ko tad mēs vēl kavējamies? — viņš noprasīja. — Ejam.
   Temistokls palika sēžam.
   —    Es zināju, ka tu būsi ar mieru palīdzēt, — viņš sacīja. — Bet man tevi jābrīdina. Tu vari nokļūt briesmās.
   — Tas nekas.
   —   Lielās briesmās. Var gadīties… — Temistokls rau­dzījās Kimam garām uz Rebekas istabas pusi. — Var gadīties, ka tu vairs neatgriezies, — viņš turpināja. — Var gadīties, ka sagūsta arī tevi. Borāss ir varens, ļauns burvis. Viņa vara nav mazāka par manējo.
   —  Tas nekas, — Kims atkārtoja. — Man nav bail. Tas nelietis vēl nolādēs dienu, kad sagūstīja Rebeku.
   Temistokls piecēlās un norādīja uz durvīm. — Labi, ja esi stingri apņēmies, tad nāc man līdzi.
   Kims gāja viņam līdzi. Kāpņu laukumiņā gaisma ne­dega. Temistokls pirmais nokāpa apakšstāvā. Priekš­namā viņš bez skaņas atvēra dzīvojamās istabas durvis.
   — Tu tiešām esi apņēmies?
   Kims palocīja galvu.
   —  Lai tad tā arī notiek!
   Temistokls ātriem soļiem šķērsoja istabu un apstājās pie lielā, vecmodīgā stāvpulksteņa. Kims ievēroja, ka svārsteklis nekustas, bet pulkstenis tikšķ.
   —    Man vēl daudz ko vajadzētu tev paskaidrot, — Temistokls sacīja, — bet laiks aizrit pārāk ātri. Es tevi tur sagaidīšu. — Viņš atvēra pulksteņskapja durtiņas un izgaisa.
   Kims izbrīnījies paberzēja acis. Vilcinādamies viņš pastiepa roku, pieskārās svārsteklim un atdūrās ar pirk­stiem pret pulksteņa aizmugursieniņu.
   —    Nē, Kim, — viņam galvā atskanēja Temistokla čuksts. — Šis ceļš uz Pasakzemi tev slēgts.
   — Bet kā…
   —   Katrs cilvēks zina ceļu pie mums, — Temistokls turpināja, — bet katram jāiet pašam savs ceļš. Arī tev. Atrodi. Tu to spēj. Pasteidzies. Es tevi gaidu.
   Balss apklusa, un tai pašā mirklī pulksteņa svārsteklis sašūpojās un sāka kustēties.
   Kims aizvēra pulksteņskapi. Mirkli pastāvējis neziņā, viņš izgāja priekšnamā. Caur ārdurvju ledusstiklu priekš­namā spiedās liega, bālgana gaisma. Viņš nospieda durv­ju rokturi, izgāja uz āra pakāpieniem un klusām aizvēra aiz sevis durvis.
   Mazais kosmosa kuģis Odzīte stāvēja tieši durvju priekšā. Smailie spārnu gali sniedzās līdz pat viņu kai­miņmājas priekšdārzam ielas otrā pusē, un slaidais kor­puss šķita satraukumā pulsējam.
   Kims noskrēja lejā pa pakāpieniem, ar roku noglauda tumšbrūno ādas tērpu, kas apkļāva viņa augumu kā otra āda, un jau atradās blakus lidaparātam. Viņš nospieda apslēpto sensora taustiņu līdzās šaurajām metāla kāp­nītēm, kas veda uz lidotāja kabīni. Atskanēja klusa dūko­ņa, kad pacēlās kabīnes stikla pārsegs. Kims ierāpās kabī­nē, apsēdās mīkstajā vadītāja sēdeklī un taustījās pēc drošības jostas. Kabīnes pārsegs automātiski nolaidās. Vienlaikus iedegās instrumentu pults apgaismojums un kabīne pieplūda ar maigu zaļu gaismu.
   Kims paņēma ķiveri, uzlika to galvā un nolaida sej- segu. Pirksti mērķtiecīgi pārslīdēja sarežģītajai slēdžu, instrumentu un regulatoru pultij, iedarbināja slēdzi pēc slēdža un soli pa solim atmodināja sarežģīto lidaparāta tehniku darbībai.
   Deltas veida kosmiskais iznīcinātājs sāka viegli vib­rēt. Pusapaļajā vadierīces centrā iemirgojās sīka sarkana uguntiņa. Kims pastiepa roku, vēlreiz dziļi ievilka elpu un tad apņēmīgi nospieda starta pogu.
   Abi lidaparāta dzinēji ierēcās. Negants daudzbalsu pērkona grandiens sadrebināja logu rūtis plašā apkaimē. Kima pirksti satvēra paātrinājuma kloķi. Žilbinoša liesma izšāvās no raķetes sprauslām, izlejot neciešami spožu gaismu pār mājām vai visas ielas garumā. Iznīcinātājs grandot sakustējās un spožas ugunsstrūklas nests pacē­lās pretī zvaigznēm.

   Lai gan Kims tikai mazdrusciņ bija pastūmis paātrinātājkloķi uz priekšu, tomēr pilsēta itin kā gāzdamās aiz- gāzās projām. Nepilnā pusminūtē tā vispirms saruka par mirguļojošu uguņu jūru, pēc tam par neskaidru traipu, un vispēdīgi to aprija nakts. Kims piesardzīgi pagrozīja stūri, sagrieza mašīnu uz sāniem un, plašu loku mezdams, lidoja uz ziemeļiem. Tālu zem viņa parādījās upe — tieva, melna lentīte, pār kuru vietumis klājās nemierīgi pelēki mākoņi; tā stūrgalvīgi locījās uz jūras pusi. Kims nolaida mašīnu ne­daudz zemāk, ar asajām spārnu smailēm pārgrieza kādu mākoni un uzmanīgi palielināja ātrumu. Mašīna vibrēja. Zeme tālu lejā saplūda dažādu pelēkuma nokrāsu vien­muļībā. Fantastiskā ātrumā dziļi lejā pazibēja un nozuda
   gaismas plankumi — pilsētas un ciemi, un nepilnas trīs minūtes pēc starta klāt bija jūras krasts.
   Debesis virs jūras bija skaidras. Dūmakā tinies Mē­ness apspīdēja nekustīgo ūdens klaju, un, kad Kims, sāniski piešķiebies, paraudzījās lejup, viņš ieraudzīja uz ūdens līmeņa sīku, dzēlīgi spožu gaismas punktiņu — tur atspulgoja kā saule spožā atomliesma, kas viņu nesa projām no Zemes.
   Lejā parādījās kāda sala, izauga par milzīgu zemes masu un tūliņ atkal nogrima naktī. Kims pavirzīja paātri­nājuma kloķi vēl tālāk uz priekšu, juta vareno dzinēju vibrāciju un nerimtīgi vēl palielināja ātrumu. Pēdīgi viņš traucās tik ātri, ka redzēja: Mēness atstājis savu vietu un sāk klīst pa debess velvi.
   Armatūras pultī uzmirgoja sarkanā brīdinājuma spuldzīte, drīz iedegās vēl viena un piedevām iesīcās brīdinājuma signāls. Kims paraudzījās ārā pa kabīnes logu un ieraudzīja, ka nesējvirsmas smailais priekšgals gailē tumši sarkans.
   Nožēlā nopūzdamies, Kims atvilka paātrinātāja kloķi atpakaļ. Ātrums samazinājās. Sīciens apklusa, un dažus mirkļus vēlāk apdzisa brīdinājuma spuldzīte. Odzīte bija ārkārtīgi ātrs kuģis, un, kaut arī varēja sacensties ar vis­ātrākajām lidmašīnām, tomēr konstruēta kuģošanai kos­mosā. Ja vispār jebkad būs iespējams palaist abus dzi­nējus ar pilnu jaudu, tad vienīgi tur.
   Kims vēl palēnināja gaitu un nolaidās zemāk. Odzīte sāka mazliet grīstēt, taču viņš tūliņ to uztvēra un pēc trīs­kārtīga salto iegrieza mašīnu atpakaļ pirmējā kursā. Pēkšņi viņš izjuta ciešu saikni ar lidaparātu. Viņi vairs nebija ma­šīna un pilots, bet gan viena, kopā sakususi būtne.
   Jūra tālu lejā aizslīdēja kā svina masa bez krastiem.
   Pie apvāršņa iznira tieva, balta līnija, kas dažās se­kundēs izauga par varenu, sniega klātu ledus krastu, aiz kura pletās milzīgs saltuma un ledus tuksnesis ar sa­salušu gaisu. Kims nolaidās zemāk, stipri samazināja ātrumu un ļāva sava kuģa ēnai kā lielam putnam planēt pār Mēness apspīdēto ledāju. Uz ledus parādījās sīks punktiņš, kas kumuroja uz ziemeļiem, atlieca galvu un noskatījās pakaļ tādai neredzētai parādībai. Kims jautri iesmējās un, sveicinādams leduslāci, simboliski sašūpoja kuģa spārnus, bet pēc tam no jauna uzņēma ātrumu. Ledus pārvērtās par mirdzošu virsmu, uz kuras nekā atsevišķa vairs saredzēt nevarēja.
   Mazais magnētiskais kompass armatūras dēlī sāka rotēt. Adata trīsuļoja, mirkli kā neprātīga griezās pati ap savu asi un apmetās apkārt par simt astoņdesmit grā­diem, kad Odzīte pārdrāzās pāri Ziemeļpolam un devās pretī rītam.
   Diena ausa, kad Kims atkal ievirzīja kursu virs jūras. Kā fantastiski paātrinātā filmā Saule — mazs, kvēlojošs kamolītis — pacēlās virs apvāršņa, bet tad izauga par liesmainu plakni, kuras gaisma sāpīgi dzēla acīs pat caur sejsega dūmstiklu, stāvus uzkāpa debesīs, lai tikpat strau­ji nozustu aiz kosmosa kuģa. Uznāca nakts, kas pagāja tikpat strauji kā diena, kad Odzīte vēlreiz apsteidza Sauli. Lejā visu laiku līdz bezgalībai stiepās jūra — bez kras­tiem, bez salām, pilnīgi nekustīga. Un atkal vesela diena aizritēja dažās minūtēs. Kuģis nesa Kimu aizvien tālāk, tālāk uz dienvidiem, tālāk, nekā jel viens cilvēks nokļu­vis, nekā jel viena doma aizlidojusi.
   Kad debesis trešo lāgu satumsa un tur uzmirdzēja zvaigžņu krāšņums, pie apvāršņa parādījās taisna, melna līnija šķērsu pāri jūrai.
   Odzīte samazināja ātrumu.
   Kims apjucis palūkojās uz kontrolaparātiem un pavil­ka paātrinātāja kloķi. Taču šoreiz mašīna viņa pavēlēm nepaklausīja. Tieši otrādi — tā lidoja arvien lēnāk un rāmi, bet neatlaidīgi sēdās.
   Kims piesardzīgi pakustināja vadspieķi pa labi. Odzīte sagūla uz sāniem un uzņēma garu, lejup liektu loku. Kims atvieglots uzelpoja. Pagaidām lidaparāts vismaz paklausīgi uzņēma kursu, kādā viņš to ievadīja.
   Viņš atkal pacēlās augstāk, ievirzīja kuģi taisnā kursā un ziņkārīgi sāka vērot ainavu dziļi lejā. Vēl aizvien viņš lidoja pārāk augstu, lai saredzētu kaut ko tieši, tomēr arī tagad redzamais viņam uzdzina drebuļus. Tur lejā bija klintis. Kails, stiklains akmens, drausmīga vienmuļība — pelēkums un ēnas, un atkal pelēkums. Pasaule tur lejā šķita neizveidota — tukša skatuve, uz kuras vēl nav uznākusi dzīvība, uz kuras vēl nav zemes, pat smilts, ir vienīgi kaili, nedzīvi klinšakmeņi.
   Kims sadrebēja kā salā. Tā — tur lejā — droši vien ir Ēnu valstība, par kuru tika stāstījis Temistokls.
   Ar piepūli atrāvis skatienu no baismīgās ainas, viņš pacēla sejsegu un, acis samiedzis, nolūkoja apvārsni. Kaut kur vajadzēja būt Ēnukalnu grēdai.
   Pagāja labs brīdis, iekām viņš atskārta, ka melnā ēna vis nav apvārsnis, bet ka tie ir — kalni!
   To apjēdzis, Kims iekliedzās izbīlī un pārsteigumā. Temistokls gan bija sacījis, ka Ēnukalni esot augstāki par Mēnesi, taču tai brīdī Kims bija nodomājis, ka vecais burvis pārspīlē.
   No sastinguma viņš atjēdzās tad, kad uz pults uzmir­goja vesela baterija sarkanu brīdinājuma spuldzīšu. Viņš sasparojās, satvēra stūri un parāva mašīnas straujo priekšgalu stāvus augšup. Odzītes mērinstrumenti raus­tījās kā negudri, veltīgi mēģinot noteikt šo murgaino kalnu augstumu, masu un grēdas garumu. Kims, ilgi nedomājis, izslēdza šīs ierīces un koncentrēja visus pū­liņus vienīgi uz to, lai stūrētu lidaparātu līdztekus verti­kālajām klinšu sienām.
   Bija zudusi jebkāda laika izjūta. Varbūt aizritēja tikai daži mirkļi, varbūt pagāja stundas, līdz beidzot virs viņa, melnu mākoņu blīvēs tītas, iznira Ēnukalnu virsotnes. Dziļi ievilcis elpu, viņš iedarbināja dzinējierīces ar maksimālo jaudu, pacēla Odzīti pāri kalnu virsotnēm un lēnām iegrieza to atpakaļ horizontālā stāvoklī.
   Brīdi viņš lidoja līdztekus kalnu rindai. Klintis uz abām pusēm slīga lejup tik dziļi, ka Kims pat aptuveni nespēja saskatīt kalnu pamatni. Likās, ka kalni aug ārā no bezgalības.
   Kims no jauna samazināja ātrumu, uzlika rokas uz stūres, tad nolaida tās gar sāniem. Te nu viņš bija. Ēnu- kalni sasniegti un pārvarēti. Taču ar to pašu Kima gud­rība bija galā. Temistokls bija solījies te kaut kur viņu gaidīt. Bet nebija pateicis — kur.
   Kima skatiens aizķērās pie rācijas. Viņš nopūtās, pa­purināja galvu un atkal pievērsās stingajai kalnu roboto virsotņu ainavai, kas pamazām sāka likties vienmuļa. Kalnu smailes sniedzās ārā no melnās nekurienes kā plēsīga briesmoņa zobi. Nē, nē, pa radio Temistokls ar viņu nerunās, lai dotu norādījumus, kur piezemēties. Kā Temistokls sacīja? «Ikvienam cilvēkam jāiet savs ceļš. Arī tev. Atrodi. Tu to spēj.»
   Kims pasmaidīja. Skaidrs. Viņam pašam jāatrod ceļš. Temistokls vēl bija ietilpinājis kādu ļoti svarīgu notei­kumu: vienīgi tas, kas.pats saviem spēkiem atrod ceļu uz
   Pasakzemi, spēj pārvarēt visas iespējamās briesmas, kādas tam var uzbrukt.
   Tikko manāma vibrācija iztrūcināja Kimu tā, ka viņš sarāvās. Paraudzījies pa lodziņu, viņš redzēja, ka mašī­nas smailais priekšgals tiecas mazliet novirzīties pa labi. Tūdaļ viņš atgrieza mašīnu vecajā kursā. Taču vieglā, tomēr spēcīgā vilkme nezuda. Izmantojot dzinēj ierīces, Kims vēl spēja lidaparātu noturēt vēlamajā kursā, bet pietika palaist stūri vaļā, kad uzreiz juta iedarbojamies neredzamu spēku. Un instrumenti rādīja, ka vilkme ar katru mirkli kļūst spēcīgāka.
   Aizritēja minūtes. Dzinējierīču rēkoņa kļuva aizvien spalgāka, jo mašīnai vajadzēja patērēt aizvien vairāk spēka, lai atvairītu noslēpumaino vilkmi. Korpusa noslo­gojums kļuva bīstams, un Odzītes līdzenā gaita pārvērtās par kratelīgiem aulēkšiem.
   Pēdīgi Kims atteicās no cīņas. Odzīte bija spēcīgs kuģis, taču spēkiem, kas tagad to ietekmēja, tā pretoties nespēja.
   Viņš atlaida stūri, atslīga sēdeklī un ar drebošu sirdi vēroja, kā neredzamā vilkme dažbrīd nospieda mašīnu le­jup cieši pie kalnu sāniem. Dzinējierīces iekaucās. Kaut kas ar troksni atsitās pret kabīnes stiklaplasta apvalku tā, ka caurspīdīgajā rūtī palika gara, neglīta švīka. Gandrīz minūti Odzīte tikpat kā vertikāli drāzās dziļumā, tad samazināja ātrumu un sāka planēt lejup. Lejā parādījās akmeņains līdzenums, ko izraibināja brūni un smilškrāsas plankumi, taču drīz klintaini nomainīja rāms okeāns, pēc tam atkal kalni, tomēr to sniegotās galotnes ne tuvu nesasniedza Ēnukalnu augstumu, kaut ari šie, šķiet, pārsniedza Zemes augstākās kalnu virsotnes. Odzīte no jauna pacēlās augstāk, elegantā lokā pārlidoja kailās kalnu virsotnes un tad traucās pretim ielejai, kas atklājās aiz kalniem.
   Un šai mirklī dzinējierīces pārstāja darboties.
   Viena sirdspuksta ilgumā Kims sēdēja kā paralizēts, cenzdamies aptvert neaptveramo. Ne tikai dzinējierīces, arī instrumentu apgaismojums, skābekļa piegāde — viss uz Odzītes borta bija beidzis pastāvēt. Kosmosa kuģis pēc inerces aizšāvās tālu ielejā kā izmests šķēps un tad sāka krist lejup kā akmens. Pasaule visapkārt iedauzītajai pi­lota kabīnei pārvērtās par prātā sajukušu kaleidoskopu, kur ņirbēt ņirbēja krāsas un kontūras. Gaiss svilpa gar mašīnas sāniem, un Kims juta, ka ātrums ar katru sekundi pieaug.
   Kims izmisis parāva stūri uz savu pusi. Mašīnu ne­gaidot ķēra graujošs trieciens, kaut kas nobrīkšķēja, it kā metālam lūstot, kad gaiss atsitās pret kuģa šasijām. Šāda tipa iznīcinātājs pēc sava veidojuma ir tipisks kosmosa kuģis. Tā aerodinamiskā forma un dzinēj ierīču milzīgais spēks dod tam iespēju manevrēt arī kādas planētas gaisa plūsmās. Bet no iedomas, ka šādu iznīcinātāju varētu izmantot kā planieri, jebkuram kosmonautam mati sa­celtos stāvus.
   Taču Kims nebija jebkurš kosmonauts. Viņš bija vis­labākais. Jau apmācību laikā viņš ar savām spējām bija pārsteidzis skolotājus, un pēc tam ilgie kosmosā pava­dītie gadi un bīstamās operācijas, kad tiklab viņa, kā biedru dzīvības bija atkarīgas vienīgi no tā, ka savu lid­mašīnu viņš vadīja mazdrusciņ labāk nekā pretinieki, bija viņu padarījuši par labāko iznīcinātāju pilotu, kāds flotē jebkad dienējis.
   Šinī brīdī, kad zeme tuvojās arvien straujāk un dzīvot varbūt atlicis tikai pāris sekunžu, Kims pārspēja pats sevi un iedrošinājās darīt to, ko pirms viņa vēl neviens nebija iedrošinājies.
   Izmisīgi viņš vienlaikus darbināja augstuma un sānis­ko stūri. Kuģa straujais lejup kritiens pārgāja nekon­trolējamā grīstē. Mašīna apmeta puscilpu un bīstami pie­tuvojās klinšu sienai. Uz mirkli skatu pa kabīnes logu aizpildīja vienīgi pelēkraibais akmens.
   Tad Kims uz īsu brīdi atguva kontroli pār mašīnu. Pametis skatienu uz mutuļainajām mākoņu masām virs galvas, viņš no jauna koncentrējās tam neticamajam uz­devumam, ko vajadzēja paveikt, ja gribēja palikt dzīvs. Mašīnu ķēra smags sitiens, tā ka tā ievaidējās visās salai­duma vietās, un piespieda to vēl tuvāk pie klints sienas.
   Kims sāka svīst. Uzmanīgi, milimetru pa milimetram, viņš grieza stūri. Līdz zemei vairs nebija pat pilna jūdze.
   Klintis tuvojās bez žēlastības, kamēr mašīna stāvā leņķī triecās pretī zemei.
   Pēkšņi gaisa svelpšanu vairs nedzirdēja. Kuģis dre­bēja, kratījās un vienu šausmīgu mirkli strauji iegrima. Bet tad smailais priekšgals lēnām sāka celties aušup.
   Kims uzelpoja. Briesmas gan vēl nebija pārvarētas, tomēr tagad viņš apzinājās, ka ir, kaut arī ļoti niecīga, iespēja izglābties. Kā visos kalnos, arī šeit pūta spēcīgi, mainīgi vēji, kas cieši gar klinšu sienām brāzmoja aug­šup; tie bija pietiekami stipri, lai noturētu pat tik smagu ķermeni kā Odzīte. Tas bija vecs planierlidotāju triks — kalnos izmantot augšupvirziena vējus, un Kims šo negai­dīto iespēju bija aptvēris vienā mirklī. Protams, viņam nebija ne jausmas, vai šāds paņēmiens noderēs arī ar tik smagu lidaparātu kā Odzīte, taču no drausmīgās pie­zemēšanās viņu šķīra tikai dažas sekundes, tāpēc nebija laika prātot.
   Kuģis kaukdams brāzās gar klinšu sienu, pacēlās pār- simt pēdu uz augšu, tad, ātrumu zaudējot, iegrima, to­mēr, kad Kims ļoti uzmanīgi kustināja stūri, atkal pašāvās augšup. Kā pār ūdensvirsmu plakaniski mests akmens, mašīna lēkāja, mezdama aizvien lielākus lokus gar klin­tīm un vienlaikus zaudējot ātrumu.
   Kims rīkojās ar stūri tik uzmanīgi kā mūzikas virtuozs ar savu instrumentu. Viņš zināja, ka nedrīkst pārāk zau­dēt ātrumu, lai nenogāztos dziļumā kā akmens.
   Stūre viņa rokās sāka liegi drebēt. Kims saprata, ka pienācis kritiskais brīdis. Vēlreiz viņš parāva mašīnu aug­šup, piespieda to plašā lokā attālināties no klintssienas un tad laidās lejup.
   Likās, ka zeme lēkšus lec pretī. Zem mašīnas pazibēja tumša upes josta, tad Kimam šķita, ka viņš redz kailas zaļganbrūnu koku galotnes, kas stiepās Odzītei pretī kā alkatīgas ķetnas. Kaut kas skrāpējās gar kuģa korpusu. Odzīte vēlreiz parāvās gaisā un apmeta kūleni. Ncilūza viens spārns. Kaut kur kaut kas eksplodēja, un tad pa­saule nogrima plīstošu stiklu, liesmu un lūstoša metāla haosā.
   Kad Kims pamodās, gaisu pildīja deguma smaka. Kakls viņam sāpēja, un mugurā bija tāda sajūta, it kā pa to kāds būtu pacietīgi bradājis. Viņš piesardzīgi pa­kustējās, pacēla roku pie kakla un ievaidēdamies tūliņ parāva atpakaļ. Pirksti bija aplipuši ar asinīm.
   — Palieciet guļam, jaunais kungs, — viņam aiz mu­guras ierunājās dobja balss. Kims satrūkās. Viņš gribēja pagriezt galvu, taču caur kaklu un pleciem kā uguns izšāvās traka sāpe un piespieda viņu palikt nekustīgi guļam. Tuvojās soļi, un tad pār viņu noliecās melna, spīdīga seja.
   —  Vai ciešat lielas sāpes, jaunais kungs? — balss atkal ieteicās.
   Kims piesardzīgi papurināja galvu. Viņš gribēja atbil­dēt, bet nespēja nekā vairāk kā nevarīgi krekšķēt.
   Melnā seja pieliecās viņam tuvāk. Sprakstošās uguns atblāzma no klajuma otras malas pārlēja to ar zibošiem gaismas atspulgiem, piešķirot tai biedīgu izskatu.
   Kims nodrebēja. Milzīgais melnais stāvs ar nekustīgo seju viņu biedēja.
   Viņš sakoda zobus, atspiedās uz elkoņa un lūkoja pieslieties sēdus, bet melnais viņu nevarmācīgi atspieda atpakaļ.
   —   Jūs nedrīkstat kustēties, jaunais kungs. Jūs esat ievainots.
   Melnā cimdā tērpta roka sāka darboties ap Kima kak­lu. Pirmajā mirklī viņš juta svelošas sāpes, taču tūdaļ tās mitējās, pārvēršoties tīkami vēsā sajūtā. Kims paskatījās vērīgāk uz savu glābēju. Tumsā, kas valdīja visapkārt, to varēja apjaust vienīgi kā lielu, melnu ēnu pret zvaig­žņotajām debesīm. Tomēr tik daudz Kims saredzēja, ka viņš neraugās dzīvā sejā, bet gan melnā metāla maskā, kas bija bruņucepures sastāvdaļa. Likās, ka šis cilvēks no galvas līdz kājām ietērpts melnā, spīdīgā metālā. Bru­ņinieks — milzīgs, melns bruņinieks, Kims pārsteigts konstatēja.
   —   Kas… tu tāds esi? — Kims jautāja. Un atcerējās Te- mistokla brīdinājumu. Iespējams, ka Pasakzeme ir brīniš­ķīga vieta, ko neviena cilvēka acs vēl nav skatījusi. Bet šeit netrūkst arī briesmu. Samērā reālu briesmu, kā pierādījis viņa paša liktenis. Melnais bruņinieks notupās uz viena ceļgala un pa savas maskas šaurajām acu atverēm labu bridi klusēdams vēroju Kimu.
   —  Kārts, — viņš beidzot sacīja, — mans vārds ir Kārts, jaunais kungs. Bet jums nevajadzētu runāt. Tas jūs pārāk piepūlē.
   Kims dusmīgi sarauca pieri. Jā, viņš jutās nožēlojami, tomēr negribēja, ka ar viņu apietas kā ar mazu bērnu. Viņš atstūma roku, uz elkoņiem atspiedies, saslējās, bet tūliņ atslīga atpakaļ, jo sareiba galva.
   —   Es jums sacīju, ka nedrīkstat piepūlēties, jaunais kungs, — Kārts noteica ar vieglu pārmetuma pieskaņu balsī. — Jūs vēl esat pārāk vārgs. Neraizējieties. Mēs esam pie jums.
   Kims samirkšķināja acis. Likās, ka visapkārt sāk griez­ties raibi apļi.
   — Kādi mēs? Kas… jūs vispār esat? Un kā es te gadījos?
   Kārts pagrozīja galvu.
   — Par daudz jautājumu uzreiz, jaunais kungš, — viņš sacīja. — Mēs — tas nozīmē manus kareivjus un mani. Mēs ieradāmies, lai jūs sagaidītu.
   Kimam būtu nākuši smiekli, ja vien viņš nejustos tik nejēdzīgi. — Zinu, ka esam ieradušies par vēlu, — it kā nolasījis Kima domas, noteica Kārts. — Redzējām gan jūsu mašīnu nokrītam, bet nekā nespējām līdzēt.
   —  Vai mašīna ir smagi cietusi? — Kims jautāja.
   Kārts pagrieza galvu uz to pusi, no kuras blāzmoja
   sarkanā gaisma un skanēja liesmu sprakstoņa.
   —  Paraugieties pats, — viņš sacīja, pastūma plaukstas Kimam zem pleciem un saudzīgi pacēla viņu sēdus.
   Odzīte gulēja metrus piecdesmit no viņiem platas, izdegušas švīkas galā. Kā varens šāviņš tā bija izrāvusi dziļu bedri, saplosīdama krūmus, koku saknes un mazākus kociņus, un pēdīgi sašķīdusi pret milzīga ozola stumbru. Slaidais korpuss bija saspiests un vairākās vie­tās pārsprādzis. Abās pusēs sadrupušajam kosmosa ku­ģim dega mežs. Brīdi Kims vēroja liela auguma melnus vīrus, kas skraidīja ap ugunsgrēku un pūlējās to apdzēst. Tad viņš, klusu nopūzdamies, aizvēra acis. Odzīte vairs nekad nekur nelidos.
   —   Jums, jaunais kungs, gadījās laime nelaimē, — Kārts ierunājās. — Mašīnai atsitoties pret zemi, jūs tikāt izmests ārā.
   —   Varena laime, — Kims nomurdēja, — par mata tiesu neesmu nolauzis sprandu. — Viņš uzmeta Odzītei pēdējo nožēlas pilnu skatienu, papurināja galvu un pūlē­jās pats saviem spēkiem noturēties sēdus. Tas arī puslīdz izdevās.
   —  Tu saki — jūs esot jājuši man pretī?
   Kārts pamāja. — Jā. Mūsu kungs vēlēja, lai jājam parādīt jums ceļu.
   — Jūsu kungs? — Kims paraudzījās uz milzeni bru­ņinieku. — Tu gribi sacīt — Temistokls?
   Kārts vilcinājās. Pakāpies soli atpakaļ, viņš asi palo­cīja galvu. — Es kopā ar saviem kareivjiem jūs droši aizvedīšu uz Morgonu.
   —  Morgonu?
   —Uz mūsu kunga pili, — melnais bruņinieks atbildēja. — Jūs tiekat gaidīts. Viss sagatavots jūsu uzņemšanai.
   —   Man itin labi pietiek ar šo pirmo uzņemšanu, — Kims, sāpīgi pavīpsnādams, noteica. Vēlreiz viņš mēģi­nāja piecelties, bet, sāpēs iekunkstēdamies, atkrita at­pakaļ.
   — Palieciet vien guļam, jaunais kungs, — Kārts atgā­dināja. — Jūs nespējat paiet.
   —   Jā jel, jā, — Kims nošņācās. — Redzu. — Viņš aptvēra ar plaukstām potīti un sakoda zobus. — Un beidziet tak reiz jaunkungot, — viņš piebilda. — Mani sauc Kims.
   Kārts palocīja galvu. Kimam likās, it kā acis aiz šaurajām spraugām metāla maskā zobgalīgi iezibsnītos.
   —   Kā pavēlat.. Kim. — Viņš pagriezās, uzsauca dažus vārdus ērmotā, nesaprotamā valodā un pavēlnieciski pamā­ja. Piesteidzās divi melnās bruņās tērpti vīri, satvēra Kimu aiz padusēm un pacēla gaisā kā paijiņu.
   —  Hei! — Kims iesaucās. — Kas te notiek?
   —    Mums ir sagatavots pajūgs. Jāt jūs nespējat. Un mums jāsasniedz Morgona, pirms ataust gaisma. — Kārts pagriezās un stīviem soļiem devās uz mežmalu. Kimam šķita, ka viņš neiet kā cilvēks, bet gan kā liels, pirmšķirīgs robots.
   Bruņinieki aiznesa Kimu pāri klajumam uz mežu. Tur pie kokiem bija piesiets vismaz ducis lielu, melnu, spēcīgu zirgu ar melniem segliem un galvas aizsargbruņām. Pie segliem karājās ieroči un milzīgi, trijstūraini vairogi. Zirgi šņākuļoja, mētāja galvas un lūkoja jātniekiem iekost Viens no bruņiniekiem ar cimdotu roku iesita tuvāk stāvošajam zirgam pa purnu.
   Kārts norādīja uz četrriteņu kulbu, kas stāvēja patālāk no zirgiem.
   —  Diemžēl nevarējām sameklēt jums cienīgāku brau­camo, — viņš paskaidroja. — Bet arī šinī jūs tiksiet līdz Morgonai. Nav jau tālu.
   Abi nesēji saudzīgi noguldīja Kimu ar spilveniem iztapsētajos ratos un, paklausot sava barveža mājienam, aizgāja. Kims ierīkojās iespējami ērtāk, atbalstīja galvu pret roku un, vēl nekā neapjēgdams, paraudzījās apkārt.
   Šis mežs, bruņinieki ar saviem lielajiem, neglītajiem zir­giem un apkārtējā tumsa viņam nepavisam nepatika. Viņš atradās šeitīsu brīdi, tomēr jau izjuta, ka Pasakzeme ir citāda, pavisam citāda kā Temistokla iztēlotā. Un viņam uzmācās neatvairāma nojauta, ka šis nav vienīgais nepa­tīkamais pārsteigums, kas viņu te gaida.
   Pagriezis galvu, viņš ļāva skatienam aizslīdēt melnā meža biezoknī. Koki, lai gan lieli un spēcīgi, tomēr dīvai­nā kārtā šķita it kā kropli un slimi. Stumbri augstumā pacēlās metrus desmit vai piecpadsmit, tur sazarojās, un plaši ieplestie zari Kimam šķita kā grābienam saliekti milzu pirksti, un ēnas starp kokiem likās nedabiski tukšas un melnas, pavisam nelīdzinādamās ēnām, bet gludām bezveida plaknēm.
   Klajums pamazām sāka pildīties. Kims saskaitīja pavi­sam sešpadsmit milžus melnos bruņutērpos; tie devās pie saviem zirgiem. Kims nodrebēja. Kaut kas karavīru kustī­bās viņam likās dīvains, un tikai pēc brīža viņš atskārta, kas tas ir: viņi kustējās absolūti mērķtiecīgi. Neviens pats neizdarīja ne mazāko nevajadzīgu kustību. Kimam atkal iešāvās prātā roboti, un pār muguru viņam pārskrēja saltas tirpas.
   —   Izdzeriet šito, — sacīja Kārts, — tas jūs spirdzinās un atjaunos jums spēkus. — Melnais bruņinieks bija pienācis pie ratiem un turēja rokā trauku ar kūpošu, bezkrāsainu dzērienu.
   Kims aizdomīgi sarauca degunu. — Kas tas ir?
   —   Dzēriens, kas jums palīdzēs, — atteica Kārts. Re­dzot viņa pavēlniecisko žestu, Kims automātiski paņēma trauku, pacēla to pie lūpām, tomēr vēl kavējās dzert
   —   Vai Temistokls sacīja, kā klājas manai māsai? — viņš apvaicājās, lai iegūtu laiku.
   —    Par to es nekā nezinu. Man pavēlēts vienīgi jūs aizvest uz Morgonu. Mūsu kungs tevi gaida. Viņš tev pateiks visu, kas vajadzīgs. Un nu dzer.
   Pēdējie vārdi izskanēja kā asa pavēle, un tik pēkšņa pāreja uz «tu» arī Kimu pārsteidza. Pēkšņi viņam sāka likties, ka labāk būs darīt to, ko melnais bruņinieks liks. Viņš piesardzīgi pagaršoja šķidrumu. Tas garšoja itin labi, mazliet pēc vistas buljona, taču tam bija vēl kāda citāda, tā kā dūmu piegarša, ko Kims neprata noteikt.
   Viņš dzēra lēnām, maziem malciņiem, atņēma trauku no mutes, lai ievilktu elpu, un tad iztukšoja to vienā rāvienā.
   —  Paldies, — viņš noteica, — tas bija labs.
   Kārts izņēma bļodiņu Kimam no rokām un nevērīgi aizmeta.
   —    Kad būsi gatavs, mēs dosimies ceļā. — Viņa balsī vairs nebija ne vēsts no laipnības, tā skanēja griezīgi un salti.
   Kims vērās neizteiksmīgajā metāla sejsegā, un viņā pa­modās bailes. Roka automātiski aizslīdēja līdz jostai, mek­lējot lāzerpistoli. Sajutis tās laidi, viņš atvieglots uzelpoja. Viņš bija pilnīgā neizpratnē par to, kas šeit nav tā, kā vajadzētu būt, un kas viņam vēl varētu draudēt. Bet šie melnie bruņinieki piedzīvotu zilus brīnumus, ja iedomātos viņu uzskatīt par pretoties nespējīgu upuri.
   Karta skatiens bija sekojis viņa rokai. Vienu mirkli melnais stāvēja nekustīgs, tad soli atkāpās un caururbjoši paskatījās uz Kimu. Kims jau gaidīja, ka tūliņ viņam atprasīs ieroci. Taču melnais bruņinieks aizgāja pie sava zirga un ielēca seglos.
   Atskanēja strupa pavēle, un viņi devās ceļā. Abpus pajūgam zirgi izveidoja divas dubultrindas. Krietnu ceļa gabalu viņi klumburoja pa mežu, un Kims ikreiz sāpēs sakoda zobus, kad rati sakratījās pa dangām, bedrēm vai saknēm. Tad koki palika aiz muguras, un kolonna iegrie­zās šaurā, dumbrainā ceļā.
   Kimam uzmācās smags gurdenums. Galvā sāka sanēt kā bišu stropā, locekli kļuva smagi kā no svina. Pār ceļu bija nolaidies biezum biezs miglas paklājs, un neredzami, tumši pirksti šķita stiepjamies no meža pēc viņa. Kims mulsi papurināja galvu un pārvilka roku pār acīm. Tomēr nogurumu atgainīt neizdevās, tieši otrādi. Radās sajūta, it kā viņam būtu drudzis, un zirgu pakavu duna desmit­kārtīgi atbalsojās viņa galvā.
   Kims ievaidējās. Rīkle bija izkaltusi, it kā ar kaut ko aizaugusi. Viņam slāpa, bet trūka spēka palūgt kādam bruņiniekam malku ūdens. Debesīs spīdēja bāls pus­mēness, un kaut kur kliedza kāds naktsputns; putna kliedziens bija reizē spalgs un čerkstošs un uzdzina Ki­mam saltus drebuļus.
   Mežs viņam acīs apmiglojās. Pār koku zariem, pame­ža brikšņiem, pat pār ēnām koku starpās nostiepās miglas plīvuri. Kims nemierīgi svaidījās. Vaidēdams viņš mēģi­nāja pakustināt rokas, bet velti. Locekļi bija it kā nere­dzamām saitēm sasieti. Mežs beidzās, paverot ceļu klin­šainam, ļaunīgam, vienmuļam klajumam, kur gaudoja vējš un valdīja ledains aukstums. Tad Kimam likās, it kā viņi brauktu kalnā. Viens no melnajiem jātniekiem, seg­los sēdēdams, pagriezās atpakaļ un caur sejsega šaura­jām spraugām cieši paskatījās uz Kimu. Kimam uzmetās zosāda. Jātnieka acis bija caurcaurēm melnas. Ne redzok­ļa, ne varavīksnenes, tikai divi melni, bezdibenīgi akači. Un tomēr acīm piemita hipnotisks spēks, kas Kimam neļāva novērsties no briesmīgās sejas.
   Kims iegrima drudžainā pusmiegā, viņu mocīja salti drebuļi un murgaini sapņi. Rati čīkstēdami un palēk­damies kūlās uz priekšu pa nelīdzenu, akmeņainu ceļu. Kimam likās, ka viņš brauc pa drausmīgu apvidu — pār purviem, kur mutuļo un murd dūksnaini ūdeņi, plešas akmeņaini tuksneši un gar ceļa malām klintis grūst bai­gās aizās. Pēc kāda laika retinātais gaiss kļuva vēl saltāks. Migla bija tik blīva, ka rati un to pavadoņi šķita slīdam pa baltiem mākoņiem.
   Drudzis pierima tikai tad, kad uzlēca Saule. Biezais nakts melnums lēnām atkāpās, un tā vietā visu pamazām pārņēma pelēka, neredzamu ēnu piesātināta krēsla; mig­la gausi un negribīgi salīda atpakaļ slēpņos, no kuriem bija izplūdusi.
   Kārts pievilka savam zirgam pavadu, nojāja no ceļa un pagaidīja, kamēr visi bruņinieki pajāja garām.
   — Esam galā, — viņš sacīja. — Morgonas cietoksnis klāt.
   Kims gurdi pacēla galvu un ar skatienu sekoja Karta rokas norādītajā virzienā. Mazā kolonna devās augšup pa stāvu,līkumainu kalnu taku. Klints izskatījās gluda kā stikls, un akmeņainajās drupās abpus ceļam neauga ne zāles stieb­riņš. Ielejā jau svīda diena, bet kalnā vēl joprojām valdīja smagais pelēkums, it kā diena šeit nemaz necenstos pieveikt nakti.
   Un takas galā melns un draudīgs rēgojās cietoksnis.
   Kima pirksti sažņaudzās ap ratu apmali. Cietoksnis bija milzīgs. Tā melnās, stāvās sienas likās sakūstam kopā ar nakti. Cietoksnim nebija ne logu, ne balkonu, tikai milzīgi vārti ar pusloka velvi, virs kuras rēgojās nolai­žama aizsargžoga sarūsējušie, asie zobi, bet blakus tam vesela rinda šauru, augšgalā sasmailinātu šaujamlūku.
   Morgona… Šis vārds Kima ausīs skanēja drūmi un draudīgi. Viņš aizvēra acis un pūlējās atsaukt atmiņā Temistokla tēlu. Taču labestīgā sirmgalvja veidols nekādi nebija iekļaujams šinī briesmīgajā, drūmajā cietoksnī.
   — Tā ir…
   —    Morgona, — apstiprināja Kārts. Viņa balsī skaidri varēja sadzirdēt nepacietību. — Mūsu kunga cietoksnis.
   —  Bet… viss ir gluži citādi, nekā es biju iedomājies, — sacīja Kims.
   Kārts pamāja. — Protams. Bet mums jāaizsargājas. Gan tu vēl iepazīsi mūsu zemes skaistumu. Tikai Mor­gona ir citāda. — Mirkli vilcinājies, viņš paplēta labo roku nenoteiktā žestā un turpināja: — Tā ir mūsu stiprā pils, saproti? Mūsu pēdējais bastions. Ja nebūtu Morgonas, mēs būtu pagalam.
   Kims apjucis klusēja. Karta teiktais izklausījās loģiski. Temistokls arī bija pieminējis, ka šinī zemē jo­projām ir arī vēl ļauni spēki, no kuriem jāsargās. Varbūt melnajam bruņiniekam taisnība. Varbūt Morgona ne­pieciešama cīņā ar ļaunajiem. Cietoksnis, kas kalpo aizsardzībai un cīņai un tālab nevar lepoties ar skaistumu. Tomēr — jo viņi tuvojās pilij, jo lielākas auga Kima bailes.
   Viņš uzslējās sēdus un mēģināja ielūkoties pilī. Taču nevarēja saskatīt nekā cita kā vienīgi melnas ēnas un miglainus apveidus.
   Rati ieripoja pa vārtiem, virs kuriem rēgojās nolai­žamie, zobainie režģi. Kims konstatēja, ka mūri ir vismaz desmit metrus biezi. Kārts nebija pārspīlējis — Morgona patiesi bija cietoksnis. Kims nevarēja pat iedomāties uzbrukumu, ko šie mūri nespētu izturēt.
   Jātnieki apstādināja zirgus. Ari pajūgs apstājās. Kārts izlēca no segliem, piegāja pie ratiem un pastiepa Kimam pretī roku.
   —  Nāc! Mūsu kungs tevi gaida.
   Viņš atvēra šauras, ar dzelzi apsistas baļķu durtiņas un, vairs ne vārda nebilzdams, palaida Kimu pa priekšu.
   Aiz durvīm pavērās zems, šaurs gaitenis, kur no de­gošām lāpām plaiksnīja gaisma, kas mijās ar dziļām ēnām. Kārts uzlika Kimam uz kamieša roku un iestūma viņu sev pa priekšu gaitenī. Kims pusklupšus paspēra pāris soļu pa akmens klonu, atsitās sienā un uztraukts apsviedās apkārt. Melnais bruņinieks aizvilka durtiņas aiz sevis ciet, aizstūma tām priekšā milzīgu bultu un pamāja ar roku.
   -Ej!
   Kims vilcinājās. Kārts ar vienu soli bija tam blakus. Viņam vajadzēja pieliekties, lai ar bruņucepuri neatdur­tos griestu velvē, tomēr arī tad viņš bija gandrīz metru garāks par Kimu.
   Kims noglauda savas lāzerpistoles spalu.
   Nē — nav jēgas. Varbūt Kartam ir pamats tā iztu­rēties. Varbūt starplaikā kaut kas noticis, kas tādu uzve­dību attaisno.
   Kims vairs nepretojās un devās tālāk pa šauro gaiteni, kam abās pusēs slējās akmens sienas. Kārts sekoja viņam mazu gabaliņu aiz muguras.
   Pēc brītiņa viņi sasniedza stāvas kāpnes ar šauriem, izmīdītiem pakāpieniem. Uzkāpuši pa tām, viņi nokļuva milzīgā tukšā hallē.
   —  Uzgaidi šeit, — Kārts pavēlēja, — es tevi pieteikšu mūsu kungam. — Iekams Kims paguva atbildēt, Kārts jau bija pazudis kādās durvīs pretējā sienā.
   Kims izbrīnījies noraudzījās viņam pakaļ. Sākotnējās bailes pārtapa par niknumu. Nudien, Temistoklam nāk­sies atbildēt uz vairākiem stipri netīkamiem jautāju­miem!
   Apskaities viņš skatījās uz durvīm, aiz kurām bija pazudis melnais bruņinieks. Uz mirkli viņam iešāvās prātā nelikties ne zinis par Karta pavēlēm un iet vien viņam pakal. Taču tūliņ viņš tādu iedomu atmeta. Kas
   zina, vai Temistokls maz viņu aiz tām durvīm gaida. Un Kimam nebija ne mazākās vēlēšanās apmaldīties šās drūmās pils gaņģos.
   Viņš sāka ziņkārīgi lūkoties apkārt. Halles grīda bija izlikta ar spoguļspožām melnām flīzēm, kas Kimam zem kājām šķita kā stikls; un tajās viņš ieraudzīja pats savu izķēmoto atspulgu.
   To ieraudzījis, Kims iztrūkās. Viņa skafandrs bija sa­plēsts, dubļos un asinīs samircis. Seja sakritusies un no­gurusi, ap kaklu ciešs asiņains apsējs. Kims pacēla roku, aptaustīja apsēju un pabrīnījās, ka nekas nesāp. Kārts bija brūci kaut kā apstrādājis — to Kims skaidri atcerējās. Pēc tam bija iedevis savādo dziru, un tad viņam uznāca dru­dzis un murgaini sapņi. Taču brūce likās aizdzijusi.
   Kims nometās ceļos, noraisīja apsēju un aptaustīja kaklu. Pavisam niecīga, tikko manāma rētiņa aizstiepās gar kakla kreiso pusi līdz ausij.
   Kims piecēlās, nometa apsēju zemē un domās nolūdzās Kārtu. Viena drudzī un murgos pavadīta nakts nebija aug­sta maksa par tik drīzu izdziedināšanu.
   Pār halli noskanēja dzidrs taures pūtiens. Kims pār­steigts pagriezās un palūkojās visapkārt, gribēdams ierau­dzīt, no kurienes plūst skaņa. Halles sienas, šķiet, bija no tā paša visu gaismu uzsūcošā melnā akmens, no kā veidotas
   Morgonas pils ārsienas, taču vienā sienā bija augsts, šaurs lodziņš, pa kuru varēja saredzēt pils pretējo mūri. Kims aizgāja turp, atspiedās pret palodzi un palūkojās ārā. Pa logu bija redzams plašs pagalms. Debesis jo­projām tumšas, taču akmeņainais četrstūris lejā no mil­zuma kvēpstošu lāpu un kvēlojošu ogļu trauku bija gan­drīz tik gaišs kā dienā. Pulciņš melno bruņinieku pārsoļoja pār pagalmu un sāka apmācības. Dobja balss izkliedza pavēles, tad sanāca aizvien vairāk bruņinieku, līdz viss pagalms kļuva melns no lieliem kara bruņās tērptiem augumiem.
   —  Nu tu vari nākt.
   Kims satrūcies apsviedās apkārt. Pāris soļu viņam aiz muguras stāvēja Kārts. Tā skatiens klīda šurp un turp no Kima uz logu. Nebija ne mazākās iespējas uzminēt, ko
   viņš domā.
   —  Kungs tevi gaida.
   Kims aizgāja melnajam bruņiniekam garām uz dur­vīm. Aiz durvīm atkal gaitenis, tad kāpnes un neliela istaba, kurai visa gala siena bija aizvilkta ar melna samta aizkaru. Kārts pasita aizkaru sānis un aicinādams pamāja ar roku.
   Kims iegāja zālē, kas atradās aiz aizkara.
   Telpa bija milzīga. Augstas, gludas, melnas kolonnas balstīja velvētos griestus. Pie sienām karājās tumši paklāji un ieroči un pie katras kolonnas stāvēja pa mēmam, nekustīgam melnam bruņiniekam. Telpā dvesmoja sal­tums un nedraudzīgums.
   Taču Kims to visu uztvēra diezgan pavirši.
   Viņa skatienu ar burvju spēku pievilka varenais mel­nais tronis, kas stāvēja pie sienas zāles galā. Daudzi augsti, masīvi pakāpieni, kuru malas bija greizas un sašķiebtas, it kā pakāpieni būtu veidoti pēc cilvēku ģeo­metrijai svešiem likumiem, veda pie troņa. Un tur augšā…
   Kims piegāja tronim itin tuvu, apstādamies dažus soļus no tā. Tad viņš palika stāvam kā piekalts, rokas savilkās dūrēs, un viņš, it kā acīm neticēdams, blenza uz troni. Cilvēkam, kas tur sēdēja, bija Temistokla seja. Tie paši baltie mati, bārda — ik grumbiņa, ik sīkumiņš — viss kā Temistoklam.
   Un tomēr tas nebija Temistokls.
   — Tu neesi Temistokls, — Kims ierunājās.
   Vecais vīrs pāris mirkļu klusēdams .noraudzījās viņā.
   — Tas tiesa, — viņš beidzot sacīja.
   Kims strauji ievilka elpu. Nu viņam beidzot viss kļuva skaidrs. Melnie bruņinieki. Saltā, purvainā, miglainā ze­me, tumsa, drausmais cietoksnis — viss pēkšņi kļuva saprotams. Tad viņš ievēroja, kāds klusums iestājies zālē. Nekad mūžā Kims nebija piedzīvojis tādu klusumu.
   Viņš saņēma visu drosmi, cik bija atlicis, pagājās soli uz priekšu un atkārtoja:
   — Tu neesi Temistokls.
   Un ar neiedomājamu piepūli piebilda:
   — Tu esi Borāss.

   Borāss smaidīja. Kad viņš pakustināja rokas, pirkstos uzmirdzēja zelta gredzeni. Atspiedies uz troņa roku bal­stiem, viņš paliecās tālu uz priekšu.
   —  Jā, — viņš sacīja, — es esmu Borāss. Un sveicinu tevi Morgonas pilī, Kim. Ilgi man nācās tevi gaidīt.
   —  Mani? — Kims pārteigts iesaucās.
   —Tevi. Vai ari kādu tev līdzīgu, — atteica Borāss, — tas nav svarīgi.
   - - Bet…
   Borāss pavēlnieciski pacēla roku. — Pacietību, Kim. Kad pienāks laiks, tu visu uzzināsi.
   —  Es negribu nekā uzzināt, es…
   —   Klusē! — uzrēca Borāss. — Neesmu tevi saucis šurp, lai ar tevi strīdētos.
   —  Saucis mani šurp?
   — Protams. Tu šeit esi tikai tāpēc, ka es tā vēlējos. Pret manu gribu neviens nedrīkst kāju manā valstī spert. Es atļāvos tai smieklīgajai lidmašīnai, ar kuru tu plivinājies apkārt, mazliet pārmainīt kursu.
   — Tu? — Kims pagalam pārsteigts iesaucās. — Tas biji tu? — Viņš atcerējās nezināmo spēku, kas bija Odzīti novirzījis no kursa un viņu pašu gandrīz nogalinājis.
   — Tātad… tātad tev esmu parādā pateicību par nogā- šanos, — viņš nikni iesaucās.
   —  Borāss sāji pavīpsnāja, nošņāca: — Cst, cst! — un atliecās pret troņa atzveltni. — Tu uz visu skaties no aplama redzes viedokļa, Kim. Tev jāpateicas man nevis par nogāšanos, bet gan par savu dzīvību. Ja barons Kārts ar saviem vīriem nebūtu īstā laikā gadījies tai vietā, tu būtu nomiris.
   —  Barons Kārts?
   —  Gaužām pareizi. Savus viesus es allaž sagaidu ar pienācīgu godu. Taču redzu, ka tu to neproti novērtēt. Barons Kārts ir mana izredzētā uzticības persona. Vari uzskatīt par pagodinājumu, ka nosūtīju viņu un viņa gvardi, lai tevi atved.
   Kims uzmeta ašu skatienu melnajam bruņiniekam un tad atkal pievērsās Borāsam.
   —  Ko tu no manis gribi?
   —  Prātīgs jautājums, Kim. Diemžēl vieglāk ir pajau­tāt, nekā atbildēt.
   Kims aizdomīgi nopētīja veco burvi. Gribot negribot viņam nāca prātā, ko Temistokls bija sacījis par Borāsu. Un paša piedzīvotais viņu vēl jo vairāk mudināja ļoti uzmanīties. Viņš nolēma pamatīgi apsvērt katru burvja vārdu, pirms atbildēt.
   — Jādomā, ka brālis būs tev par mani stāstījis.
   —   Brālis… Tavs brālis? — Kims ārkārtīgi pārsteigts jautāja.
   Borāss palocīja galvu. — Tā gan. Mēs ar Temistoklu esam brāļi. Jāatzīst — visai atšķirīgi brāli. Mūsu ceļi reiz…izšķīrās. Tas notika loti loti sen.
   Skaidrs! — nodomāja Kims. Tāpēc viņi abi izskatās tik līdzīgi. Būtu gan vajadzējis pašam to atskārst.
   —  Jā, stāstīja, — Kims apstiprināja. — Pateica arī, ka tu esot sagūstījis manu māsu.
   Borāss nicīgi atmeta ar roku. — Temistokls izmanto katru iespēju, lai sarunātu par mani ko nelabu.
   — Tas tātad nav taisnība?
   Borāss paraustīja plecus.
   —  Tava māsa ir šeit, — viņš sacīja. — Tas ir tiesa. Un arī tas ir tiesa, ka viņa neatstās Morgonas pili, iekams… nenotiks tas, kam jānotiek.
   —  Rebeka ir šeit? — Kims iesaucās. — Es gribu viņu redzēt!
   —   Visu pēc kārtas, puisīt, — Borāss sacīja. — Savu māsu tu ieraudzīsi, kad būs pienācis laiks. Vispapriekš es gribu zināt, kālab Temistokls tevi sauca šurp.
   — To tu zini tikpat labi kā es.
   Borāss apbēdināts nogrozīja galvu.
   —  Nezinu vis, un ari tu to nezini. Tu tikai domā, ka zini. Bet vienalga, ko viņš tev sasolījis, es tev solu vairāk. Darbojies kopā ar mani, un tev būs viss, ko vien vēlēsies. Vara, bagātība, mūžīga dzīvošana — viss.
   Aizvien dziļākā izbrīnā Kims vēroja veco burvi. Viņš taču bija tikai nevarīgs gūsteknis šai melno bruņinieku cietoksnī, bet Borāss viņam piedāvāja sadarbību.
   — Tu… — viņš stostījās, — tu gribi…
   —   Tevi! — nodārdināja Borāss. — Tavu solījumu un uzticību, ne vairāk un ne mazāk. Mans strīds ar brāli ilgst jau neskaitāmus gadus. Esmu spiests bez mitas aizstāvēties pret viņa intrigām, nekad nespēdams justies drošs ne par savu pili, ne savu valsti. Cīnies kopā ar mani, un mēs uzvarēsim. Te- mistoklam nav nekā, ko likt pretī mūsu apvienotajai varai.
   —  Varai? — Kims atjautāja, nespēdams dzirdētajam noticēt.
   Borāsa lūpās pavīdēja vārs smaidiņš: — Zinu, ko tu pašreiz domā. Bet tu kļūdies. Tevī snauž spēks, vara, kas varbūt ir stiprāki, nekā Temistoklam sapnī rādās. Bet viens pats tu nespēj tos atmodināt. Es to spēju. Nāc pie manis, un mēs noslaucīsim to kauna traipu no Visuma kartes. Kopā mēs būsim vareni, Kim. Visvareni!
   Kims nodrebēja. Atmiņā zibenīgi vēlreiz parādījās pelēkais, slimais apvidus, pa kuru viņš bija vests. Ēnu valsts. Un redzēja, kā šī valsts plešas, pārplūst kā draus­mīgs vilnis, aprijot zemi pēc zemes, pasauli pēc pasaules un beidzot pārņem visu kosmosu, pārvēršot to par šaus­mu un ciešanu Visumu.
   —  Nemūžam! — viņš iesaucās.
   Borāss nepavisam neizskatījās pārsteigts. Smīnēdams viņš aplūkoja dārgakmeni vienā no saviem gredzeniem, ko nēsāja pirkstos.
   —   Tādu atbildi es gaidīju, — viņš vienaldzīgi noteica. — Vismaz iesākumā. Bet laika mums ir papilnam.
   — Laika?
   —   Esmu loti pacietīgs, Kim, — Borāss it maigi tur­pināja. — Tev būs iespēja savu lēmumu pārdomāt.
   —   Nemūžam! — Kims ļoti noteikti atkārtoja. — Tu vari mani desmit gadu vārdzināt savā cietumā, tikpat es necīnīšos tavā pusē.
   —   Iespējams. Bet varbūt pēc divdesmit gadiem. Vai pēc simt gadiem. Mums pieder mūžība, Kim. — Viņš apmierināts nosmējās. — Īstenībā man tava piekrišana nemaz nav vajadzīga. — Viņš runāja kā tērzēdams. — Tu jau tagad esi pusceļā pie manis. Vienīgi tu to vēl nezini. Taču, ja arī zinātu, tu būtu bezspēcīgs. Tieši otrādi — zināšana tikai paātrinātu tavu rīcību. Tu jau sāc mani ienīst. Nē, pašreiz tu vēl to nejūti. Tu sāksi to just, kad būsi pavadījis pirmās dienas karcerī. Tad tu jutīsi, kā tevī aug un veidojas naids, kā tas izplešas — lēnītiņām un neapturami. Tu gan centīsies to atvairīt, bet tas tev neko nelīdzēs. Tu nīksi tumšā, klusā karcerī, gluži viens pats ar sevi un savu naidu, un pēc laiciņa tu vispār vairs nedomāsi par to, ko esmu nodarījis tev un tavai māsai. Pēc tam tu sāksi kalt plānus. Plānus, kā izlauzties un aizbēgt. Bet tu labi zini, ka no bēgšanas nekas nevar iznākt. Un pēc tam — kaut kad — tu sāksi gudrot par manis noslepkavošanas iespējām. Nekā cita tu vairs nedomāsi kā vien par naidu un par atriebību. Un tad, Kim, kad naids tevi būs sadeldējis, tu būsi ar mieru. — Viņš paliecās uz priekšu, saņēma rokas un atbalstīja tajās zodu.
   —  Jā, — viņš sacīja. — Temistoklam bija taisnība ik vārdā, ko viņš tev par mani ir teicis. Es valdu pār Ēnu valsti, pār Ļaunuma valsti. Un naids ir ļaunums. Viens no mūsu stiprākajiem virzītājspēkiem. Par spīti tava paša gribai, naids pārņems arī tevi. Un tad, Kim, tad tu piede­rēsi man!
   —   Ciet klusu! — Kims kliedza. Ar abām rokām viņš aizspieda ausis un sarāvās čokurā kā skaudrās sāpēs. — Ciet klusu! — viņš no jauna iekliedzās. — Ciet klusu! Ciet klusu!
   Borāss sāka skali smieties.
    —   Tu jau sāc to izjust, vai ne? Bet vēl tu neesi tam sagatavots. Vediet viņu projām!
   Kims reaģēja zibenīgi. Melna, cimdota roka tvēra pēc viņa, bet viņš to pasita sānis. Lāzerpistole it kā lektin ielēca rokā.
   —  Ne soli tuvāk! — viņš uzkliedza.
   Borāss ierēcās smieklos. — Grābiet ciet! — viņš pavē­lēja.
   Viens bruņinieks paspēra soli tuvāk, un Kims no­spieda gaili.
   Nekas nenotika.
   Kims, acīm neticēdams, noraudzījās uz ieroci, no­spieda gaili vēlreiz, tomēr nāvējošais zibens neuzlies­moja.
   —   Nelga! — ņirdza Borāss. — Vai tu tiešām iedo­mājies, ka es te vēl sēdētu, ja jūsu ieroči šai zemē dar­botos? Kāpēc, tavuprāt, saniknojās tas kuģelis? Šeit ne­spēj darboties nekāda tehnika, itin nekāda! — Vēl nupat smējies, viņš bez pārejas sadrūma. — Bet ja jau tev tā patīk spēlēties ar zibeņiem, man nav žēl!
   Viņa roka pašāvās uz priekšu kā čūska dzēlienam. Pār pirkstiem sprakstēdama pārskrēja zila dzirkstele, šāvās taisni uz Kimu un izsita tam ieroci no rokas.
   Kims iekliedzās. Atstreipuļojis soli atpakaļ, viņš saķēra roku. Neprātīga sāpe plosīja visu roku līdz pat
    plecam. Pēc tam muskuļos zuda jebkāda sajūta. Roka noslīdēja lejup kā paralizēta.
   Viens melnais bruņinieks sagrāba Kimu, rupji viņu pagrieza un stūma ārā no zāles. Borāsa ņirdzīgie smiekli viņam skanēja nopakaļ vēl gaitenī.
   — Gan mēs atkal tiksimies, Kim! — Borāss sauca. — Drīz vien. Varbūt drīzāk, nekā tev gribēsies. Padomā par to. Un arī par to, ko es tev pareģoju.
   Tad aiz Kima un viņa pavadoņa sakļāvās smagais aizkars, apklusinot Borāsa smējienu.
   Bruņinieks veda Kimu pa kāpņu un gaiteņu labirintu aizvien dziļāk cietokšņa iekšienē. Kims ir nedomāja par bēgšanu. Viņš saprata, ka no sava uzrauga atbrīvoties nespēs. Un, pat ja spētu, viņš neglābjami apmaldītos cietokšņa neskaitāmajos gaiteņos un zālēs. Nē, jāgaida vien labāka izdevība.
   Vispēdīgi viņi nokļuva zemā ejā, kur nebija neviena loga vai citas gaismas spraudziņas. Kaut kas šaušalīgi zaļgani spīdēja. Tie bija trūdoši atkritumi uz klona un lāmas ar sastāvējušos ūdeni. Tas viss neciešami smirdēja.
   Bruņinieks atvēra smagas koka durvis. Vairāki pakā­pieni veda lejup aklā būcenī. No griestiem pilēja ūdens. Kad Kims vilcinādamies spēra soli pāri slieksnim, pār viņa kāju kā ēna pāršāvās žurka un iespiegdamās pazuda tumsā.
   Tūliņ pēc tam durvis aiz viņa aizcirtās. Kims palika stāvam, sažņaudza rokas dūrēs un gaidīja, kad beigs trīcēt ceļgali.
   Sagūstīts — neglābjami. Viņš atcerējās visu, ko Te­mistokls bija stāstījis par Ēnu valsts valdnieku un viņa pazemes cietumiem.
   Nekad nevienam cilvēkam neesot izdevies dzīvam izkļūt no Borāsa karceriem.
   Viņš nezināja, cik laika pagājis. Trīsreiz viņš bija licies uz miklā klona pagulēt. Reizes septiņas vai astoņas vi­ņam pa šauru atvērtnīti durvju augšdaļā bija iestumts trauks ar ūdeni un mazi rūgtenas maizes kumosiņi, ko viņš, kaut ar pretīguma sajūtu, tomēr apēda. Stundu pēc stundas viņš vadīja cietuma absolūtajā tumsā un kala bēgšanas plānus — visus vienādi lieliskus un vienādi bezcerīgus. Beidzot, kad Kims ceturto lāgu bija apgūlies un, par spīti sāpošajiem locekļiem un drudža karstumam galvā, iemidzis, atvērās karcera durvis.
   Izdzirdis sarūsējušo viru čīkstoņu, Kims samiegojies uztrūkās. Vārga sarkana blāzma iespīdēja no gaiteņa šaurā trijstūrī un apgaismoja lielo melno bruņinieku, kas pa to laiku bija ienācis karcerī.
   — Ejam! Mūsu kungs grib ar tevi runāt.
   Kims paklausīgi palocīja galvu un drebošiem ceļgaliem pieslējās kājās. Šai brīdī viņš juta, cik bez­spēcīgs bija kļuvis. Pie ilgās tumsas pieradušās acis gaismā sāpēja, un, kad bruņinieks, roku viņam uz pleca uzlicis, viegli stūma viņu augšup pa kāpnēm, viņš aiz sāpēm gandrīz iekliedzās. Viņš paklupa un būtu nokritis, ja pavadonis nebūtu zibenīgā ātrumā viņu satvēris.
   Kims dusmīgi nopurināja melnā roku un gāja tālāk pats saviem spēkiem. Viņš jutās tik nožēlojams un vārgs, ka ceļš likās daudz garāks, nekā pirmoreiz ejot. Viņam ļoti būtu gribējies brītiņu atpūsties, taču uzraugs viņu bez žēlastības dzina uz priekšu.
   Sasnieguši troņa zāli, viņi pa šaurām vītņu kāpnēm kāpa vēl augstāk. Kāpņu galā bija būcenis ar zemiem griestiem, bet no tā durvis veda ārā uz apaļu, ar metru augstu apmali apjoztu torņa laukumiņu.
   Tur stāvēja Borāss un viņu gaidīja. Burvis bija tērpies platā, melnā ar sudraba diegiem izšūdinātā mētelī. Rokā viņš turēja tievu sudraba zizli, visai līdzīgu scepterim, ko apvija sudraba čūska ar ieplestu muti.
   Izejot saules apspīdētajā laukumiņā, Kims ar plaukstu piesedza acis.
   —   Nu, — Borāss bez ievada ierunājās. — Vai esi pār­domājis? — Ar rokas mājienu viņš atlaida bruņinieku un, muguru pret apmali atspiedis, nostājās Kimam pretī.
   Brīdi viņš klusēdams vēroja Kimu.
   —  Tu nevēlies atbildēt, — viņš lietišķi konstatēja. — To es jau ar bažām paredzēju. Varbūt vajadzētu tevi vēl uz kādu laiku iespundēt. — Viņš domīgi grozīja pirkstos sudraba zizli un acīm redzami gaidīja atbildi.
   Kims stūrgalvīgi klusēja. Borāss nekādā ziņā nebija licis viņu uzvest augšā no pazemes cietuma, lai ar viņu patērzētu. Kaut ko tas no viņa gribēja, kaut ko, kas neva­rēja vis tik ilgi gaidīt, kā vecais centās Kimam iegalvot.
   —    Ceru, ka tu biji ar savu mitekli apmierināts, — Borāss zobgalīgi uzbilda. — Morgonas pils gan nav ie­kārtota tik augstu viesu uzņemšanai, kāds esi tu, bet mēs darām, ko varam.
   —    Tā nekas, — Kims ironiski atsaucās. — Man ir bijušas labākas guļvietas, bet es nesūdzos.
   Borāss iesmējās.
   —  Tu man patīc, Kim, — viņš sacīja. — Nezinu, vai tava izturēšanās liecina par vīra drosmi vai par bērna tiepību, bet tu man patīc. Panāc šurp.
   Kims negribīgi paklausīja aicinājumam un piegāja pie apmales. Borāss apgriezās, pārliecās pār akmens mar­gām un pamāja ar zizli uz rietumiem.
   —  Mana valstība, — viņš lepni sacīja. — Viss, cik tālu vien tu vari saredzēt, pieder man. Starp šīm kalnu grēdām nav nevienas dzīvas radības, kas pretotos manām pavē­lēm.
   Viņi stāvēja cietokšņa visaugstākā torņa galā. Ska­tiens netraucēts varēja aizklīst pāri visām pelēkajām ze­mes tālēm, pāri mežiem, līdzenumiem, purviem līdz pat Ēnukalnu grēdas pakājei. Kims lūkoja noteikt attālumu, taču sniegiem klātās kalnu virsotnes to neļāva, jo bija neiedomājami augstas. Viņš redzēja vienīgi, ka attālums ir milzīgs — varbūt sasniedzams trijās četrās dienās, var­būt vēl daudz lielāks.
   Borāss sekoja viņa skatienam un ļaunīgi iesmējās.
   —   Tu domā par bēgšanu, vai ne? Vajadzēs vien tev samierināties ar domu, ka bez manas atļaujas nav ie­spējams aiziet no Morgonas. Pirms tevis jau dažs labs to ir mēģinājis.
   Kims tādās valodās neielaidās.
   —  Ko tu gribi? — viņš noprasīja.
   —   Tu to zini. Pirms četrām dienām es tev kaut ko piedāvāju. Tagad atkārtoju to vēlreiz.
   —  Un es atbildu — nē.
   Borāss labu brīdi klusēja. Vējpūta saplivināja viņa plato paltraku, un Kims uz mirkli ieraudzīja, ka zem tā burvis tērpies spoži melnās bruņās.
   —    Nu labi, — Borāss beidzot ierunājās. — Varbūt esmu novērtējis tevi pārāk zemu. Spēlēsim ar atklātām kārtīm. Man īstenībā nav tik daudz laika, kā centos tev iestāstīt.
   —  Zinu, — Kims nomurdēja, — citādi tu nebūtu licis mani atvest šurp.
   Borāsa acīs uzzibēja niknums.
   —  Tu esi varen gudrs, Kim, — viņš sacīja, — gandriz pārlieku gudrs. Bet kā jau sacīju — es spēlēšu ar atklātām kārtīm. Man piedurknē noslēpts vēl viens trumpis.
   — Proti? — Kims jautāja.
   — Tava māsa.
   Kims sarāvās. Taču pār lūpām viņam neizlauzās neviena
   skaņa. Viņš tikai mēmā niknumā sažņaudza rokas dūrēs.
   Borāss zobgalīgi pavīpsnāja. — Viņdien tu teici, ka vēlētos māsu redzēt. Labi, šo vēlēšanos es tev izpildīšu. Varbūt pēc tam tu mazliet nāksi pie prāta. — Ar sparu viņš atgrūdās no torņa apmales, devās uz izeju un pamā­ja, lai Kims viņam seko.
   Ceļš veda lejup pa stāvām kāpnēm, pa bezgalīgiem gaiteņiem, garām neskaitāmām durvīm un gaiteņu atza­rojumiem. Sākumā Kims centās ceļu iegaumēt, tomēr drīz vien redzēja, ka nekas neizdosies. Likās, ka Morgona ir viens vienīgs milzu labirints. Viņš nespēja saprast, kā vecais burvis un viņa melnie bruņinieki spēj tanī orientēties.
   Pie kādām augstām, aizslēgtām metāla durvīm viņi apstājās. Kims nekur neredzēja ne atslēgas caurumu, ne kliņķi. Borāss viegli pieskārās durvīm ar savu zizli. Ie- dzinkstējās dzidra zvana skaņa, un metāla plātne šņāk­dama ieslīdēja sienā.
   Kims apžilbis aizvēra acis. Pretī viņam plūda zvīļa gaisma. Pagāja labs brīdis, līdz acis aprada ar lielo spo­žumu. Seju ar plaukstu piesedzis, viņš iegāja pa durvīm.
   Šī telpa ļoti atšķīrās no visa, ko viņš līdz šim Morgonā bija redzējis. Sienas bija no metāla, bet griesti — milzīgs izliekts viengabala spogulis.
   Kims iekliedzās.
   Telpas spoguļspodrā dibensiena pašķīrās un pavēra skatienam melnu akmens pjedestālu. Uz tā pulētās vir­smas stāvēja liels stikla zārks. Un zārkā gulēja sīks, bāls augumiņš.
   —  Rebeka!
   Borāss pat necentās slēpt, ka šis brīdis viņam sagādā tīksmi.
   — Jā, Kim. Tava māsa. Tu taču gribēji viņu redzēt, vai ne?
   Kims paspēra soli tuvāk, bet atsitās pret neredzamu sienu.
   —    Ko tu esi viņai izdarījis? — viņš drebošā balsī jautāja.
   —   Nekā, — Borāss atteica. — Un, atbildot uz tavu nākamo jautājumu, varu sacīt, ka arī turpmāk es viņai nekā nedarīšu. Viņa guļ, tas ir viss. — Vecā lūpas savilkās ļaunīga smaida vieplī.
   — Pārāk mierīgs tas miegs vis nav, — viņš turpināja. — Viņa guļ gan, bet tomēr ir nomodā. — Viņš piesita rādītājpirkstu sev pie deniņiem. — Aizmidzis ir ķermenis, bet gars visu laiku nomodā. Un viņa gulēs tik ilgi, cik es gribēšu. Nekāds spēks pasaulē nespēj viņu atmodināt, Kim. Vienīgi es. Un jāizlemj ir tev.
   Kims aizvēra acis. Viņš centās iedomāties, kā tam vajadzētu būt — nekustīgi gulēt, visu ap sevi dzirdēt un just, nespēt pakustēties, būt ieslodzītam neredzamā cie­tumā. Četras dienas Borāsa tumšajā pazemes kazemātā gandrīz bija viņam laupījušas prātu. Bet tas, kas jāpārcieš māsiņai, bija daudzkārt ļaunāks.
   ' ' X
   — Tu… nezvērs! — viņš iesaucās. — šausmoni! Tu… —
   Dūres sažņaudzis, viņš tuvojās Borāsam.
   Borāss smējās. — Tu mani godā par nezvēru, — viņš uzjautrināts sacīja. — Māsas liktenis taču ir tavās rokās,
   Kim. Pietiek viena tava vārda, lai es vinu tūliņ atmodinātu. Tūdaļ uz vietas, ja tu vēlies.
   Kims pēkšņi atskārta, ko Borāss bija domājis, teik­dams, ka Kims sākšot viņu ienīst. Šai brīdī Kimam patiesi nebija citas vēlēšanās, kā mesties virsū ļaunajam vecim un to nožņaugt.
   Borāss sāka jautri krekšķēt.
   —  Uz priekšu, Kim! Uz priekšu! Tu esi uz pareizā ceļa! Rau, kā tu jau sāc mani ienīst.
   —   Tas… tas nav tiesa, — aizsmakušā balsī atsaucās Kims.
   —  Ir gan tiesa. Es zinu. Lasu tevī kā atvērtā grāmatā. No manis tu nekā nespēsi noslēpt. Atzīsti, ka esi zaudējis.
   Kims ievaidējās. — Es…
   — Tev nav izejas, — Borāss neatlaidīgi turpināja. — Tu vari atpestīt māsu no mokām un brīvprātīgi nostāties man blakus. Bet tu vari arī viņas ciešanas paildzināt — dienām, nedēļām, varbūt mēnešiem, līdz naids būs tevi pilnīgi pārmācis. Tev nav izvēles. — Pēdējā draudzīgas zobgalības drusciņa Borāsa balsī bija izdzisusi. — Izšķi­ries! — viņš pavēlēja.
   Kims bija kā paralizēts. Pilnīgā nevarībā un bezspē­cībā viņš noraudzījās uz stikla zārku.
   —   Rebeka, — viņš čukstēja. Acis pieplūda pilnas asaru.
   —  Labi, — noteica Borāss. — Redzu, ka tas tev mazliet par smagu. Dodu tev vēl stundu laika apdomāties. Bet ne sekundi ilgāk. Viņš pacēla zizli, un mirguļojošā metāla siena ieslīdēja starp viņu un zārku.
   — Tagad nāc līdzi!
   Kims izģeņģerēja burvim aiz muguras no zāles. Viņu priekšā iznira melns stāvs, ko Kims redzēja neskaidri caur asaru miglu.
   —  Aizved viņu uz troņa zāli, — Borāss pavēlēja, — un uzmani labi!
   Melnais bruņinieks uzlika Kimam smagu, bruņucim- dā tērptu roku uz pleca.
   Borāss pagriezās un ašiem soļiem aizgāja, bet Kims ar savu pavadoni devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākuši.
   Pamazām Kima domas noskaidrojās. Viņš trīcēja pie visām miesām, rīkle bija izkaltusi un aizžņaugta. Viņš saprata, ka Borāsam taisnība katrā vārdā: viņam nebija izvēles.
   Viņi sasniedza kāpņu platformiņu. Kims klupa, pē­dējā mirklī pieķērās pie sienas un par mata platumu nenogāzās pa trepēm. Bruņotā roka noslīdēja no viņa pleca. Kims uz mirkli apstājās, puslīdz pagriezās atpakaļ un raudzījās neizteiksmīgajā metāla ģīmī.
   —  Tālāk! — pavēlēja milzis un draudīgi pacēla roku.
   Kims atkal stingi skatījās uz priekšu. Kāju uz nākamā
   pakāpiena likdams, viņš no visa spēka iegrūda elkoni milzim krūtīs.
   Rokai cauri izskrēja asa sāpe. Bruņinieks iekliedzās, noplivināja rokas pa gaisu un atmuguriski nogāzās pa trepēm, vēl pāris metru pašļūca uz priekšu un palika guļam. Kims iztrūcies noraudzījās nekustīgajā ķermenī. Viņš nemaz nebija domājis. Bija rīkojies instinktīvi.
   Aši viņš palūkojās uz visām pusēm, tad nosteidzās pie nokritušā. Bruņinieks kustināja vienu roku un klusu ste­nēja. Kims pieliecās, izvilka ne visai garo zobenu no maksts un pagriezās, lai bēgtu. Viņš nekā necerēja.
   Bēgšanu noteikti drīz atklās, tad arī zobens nelīdzēs. Bet vismaz nevajadzēs mirtbez cīņas, viņš nikni nodomāja. Gan Borāss vēl ilgi pieminēs dienu, kad sagūstīja zēnu Kimu.
   Viņš drāzās augšup pa šaurajām kāpnēm, iegriezās pir­majā sāngaitenī, kas gadījās pa ceļam, un skrēja tālāk, ne mirkli neapstādamies ievilkt elpu. Priekšā pavīdēja pelēcīga krēsla. Kims sāka skriet vēl ātrāk, izskrēja cauri zemai vārtu velvei un pēkšņi atradās šaurā, caurvējainā gaitenī.
   Grūti pateikt, kurš bija vairāk pārsteigts — Kims vai melnais bruņinieks, kas negaidot iznira viņam priekšā kā no zemes. Gluži tāpat kā pirms brīža uz kāpnēm, Kims rīkojās instinktīvi. Palēca sānis, iespēra bruņiniekam pa lieliem un vienlaikus pacēla zobenu. Bruņinieks sastrei- puļoja, ar savu ieroci atsita zobena cirtienu un nikni ieņurdējās. Spēcīgais trieciens pasita Kimu atpakaļ, viņš atsitās pret sienu un aši ierāva galvu plecos. Pretinieka zobens nošķindēja pret akmeni, apvilka gaisā loku un triecās uzbrukumā otrreiz. Pēdējā acumirklī Kims izvai­rījās no dūriena, pats tēmēja cirtienu pretiniekam pa roku un tik tikko paglābās no nākamā cirtiena.
   Nikniem zobena vēzieniem melnais bruninieks dzina Kimu sev pa priekšu. Kims aizstāvējās, cik spēja, tomēr drīz vien atskārta, ka cīņā ar šo pretinieku viņam nekādu izredžu nav. Soli pa solim viņš tika spiests atpakaļ. Rokas sāpēja no nemitīgajiem belzieniem, kas bira pār viņu bez žēlastības. Aiz muguras viņš sajuta torņa dzeguļu ak­mens saltumu. Tā bija apmale krūšu augstumā, kas noro­bežoja gaiteni no cietokšņa pagalma.
   Kima zobens sadrebēja no briesmīga cirtiena. Viņš at- streipuļoja atpakaļ un uz slidenā klona zaudēja līdzsvaru. Bruņinieks ierēcās uzvaras priekā, abās rokās novēzēja zobenu nāves cirtienam un metās uz priekšu.
   Kims zibenīgi saliecās līkumā, apsviedās apkārt un iespēra ar abām kājām milzim vēderā. Milzīgais vīrs pa- tenterēja Kimam garām un, pats savas inerces nests, pār­lidoja pār apmali. Gaisu satricināja briesmīgs bļāviens, kam sekoja dobjš atsitiens pret zemi. Kimam nebija laika papriecāties par savu uzvaru. Pēkšņi viņš redzēja, ka ir vairāku melno bruņinieku ielenkts. Viņš pielēca kājās, manīgi izšāvās pa apakšu vienam zobenam, kas pacēlās triecienam, un skrēja, kā nekad mūžā nebija skrējis. Skrienot viņš pameta asu līkumu, izmetās pa kādām dur­vīm un paglābās šaurā, līkumainā gaitenī. Tālākceļš veda augšup pa stāvām kāpnēm, kas izbeidzās pie aizslēgtām durvīm. Atsperīgā lēcienā sasniedzis augšējo pakāpienu, Kims strauji apgriezās ap savu asi. Viņa zobens noklau­dzēja, plakaniski atsitoties pret pretinieka bruņucepuri. No spēcīgā sitiena bruņinieks sazvārojās un atmuguriski nogāzās pa trepēm, aizraudams līdzi tos, kas atradās aiz viņa. Uz īsu brīdi kāpnēs ņudzēja briesmīgs cilvēku un ieroču murskulis.
   Kims sākumā bez panākumiem piņķerējās ap durvju slēdzeni, tad ar izmisīgu grūdienu atsita tās vaļā.
   Sekotāji sāka nikni bļaut, redzēdami, ka bēglis, kas jau bija tikpat kā rokā, atkal draud izmukt. Vesels melna metāla vilnis vēlās pa kāpnēm augšup.
   Kims joņoja tālāk. Spēki sāka zust, un zobens rokā kļuva ar katru mirkli smagāks. Viņš līkumoja ap stūriem, drāzās iekšā pa dažādām durvīm, skrēja cauri dažādām tukšām zālēm.
   Un tad pēkšņi viņš bija viens. Gaitenis aiz viņa palicis tukšs, un vienīgā dzirdamā skaņa bija viņa paša gārdzošā elpa.
   Galīgā pārgurumā Kims apstājās. Vienu mirkli viņam acu priekšā viss sagriezās. Noslīdējis pie sienas zemē, viņš lūkoja atgūt elpu. Sirds darbojās tādā ātrumā, ka sāka sāpēt; ausīs šalca asinis. Ar piepūli viņš atvēra un samirkšķināja acis, lai pārmāktu asaras. Uz šo īso mirkli viņš bija atbrīvojies no vajātājiem. Taču tas nepavisam nenozīmēja, ka nu viņš ir drošībā. Tiklīdz Borāss uzzinās par viņa izbēgšanu, tas pavēlēs pārmeklēt cietoksni līdz pēdējam kaktiņam.
   Iedomājoties par ļauno burvi, Kimam uznāca salts, negants niknums. Izjūta, kādu viņš nekad agrāk nebija pazinis, sāka viņā plesties un augt, sāka indēt dvēseli un kā plēsīgs zvērs cirst nagus viņa domās. Kims saprata, ka pirmoreiz mūžā viņš līdz pat sirds dziļumiem sācis kādu nīst. Borāss bija daudz runājis par naidu, taču līdz šim brīdim Kimam tas vārds nenozīmēja gandrīz neko. Un līdz ar to viņš sāka arī apzināties, ka Borāsa pravietojums bijis pareizs. Ja viņš ļausies naidam, tas viņu sagrauzīs, padarīs viņu pašu par tumsas būtni.
   No cietokšņa jātiek ārā, lai tas maksā ko maksādams.
   Drīz vien Kims atkal nokļuva pie kādām durvīm. Elpu aizturējis, viņš ausījās, tad uzmanīgi nospieda durvju rokturi. Sarūsējušās viras iečīkstējās, un Kims nobijās, ka troksnis sacels kājās visu cietoksni. Aiz durvīm atkal bija tukša telpa. Acīmredzot Morgona sastāvēja vienīgi no gaiteņiem, kas veda no vienas tukšas zāles uz otru. Viņš ātri iešmuka pa durvīm, no iekšpuses tās aizvēra un sāka bailīgi raudzīties visapkārt. Pavisam tukša šī istaba tomēr nebija — pie vienas sienas karājās milzīgs spogulis zeltītā ietvarā, un uz melnajām flīzēm tā priekšā bija uzzīmēta sarežģīta figūra, kas līdzinājās piecstūrainai zvaigznei. Pa logu dienvidu pusē istabā lija saules gaisma.
   Kims aizšāva durvīm priekšā bultu, vēlreiz parau­dzījās visapkārt un tad salīcis skrēja pie loga.
   Pa ceļam viņš ielūkojās spogulī. Attēls, ko viņš tur ieraudzīja, bija drūms un baigs kā daždien viss Morgonā. Spoguļa stikls bija melns. Kima augums tur atspoguļojās kā tumša, nenoteikta ēna, un pat zeltītais ietvars šķita saules starus nevis atstarojam, bet uzsūcam.
   Piepeši viņam apreiba galva. Viņš paklupa, nostiepās visā garumā gar zemi un mirkli palika guļam. Viņam uzmācās nelabums un likās, it kā salta, gara roka pastie­pusies, lai sagrābtu viņa domas. Ievaidēdamies viņš uz­slējās, sapurināja galvu un piesardzīgi taustījās pēc zobe­na. Tas šķita centneru smags. Ar mokām piecēlies kājās un, jauna nespēka mākts, nevarīgi noslīga pret palodzi. Pie tās turēdamies, viņš, saņēmis pēdējos spēkus, uzvil­kās tiktāl, ka varēja paraudzīties ārā.
   Cietokšņa siena krita vismaz desmit metru stāvus līdz zemei. Pamatnē rēgojās asas klinšu smailes kā zobi atplestā haizivs rīklē. Bet tieši zem loga melnās sienas pakājē bija neliels sirpja veida smilšains laukumiņš.
   Kimam nebija izvēles. Droši vien dzīvs viņš no tāda augstuma zemē nenokļūs. Tomēr šāda nāve viņam šķita žēlsirdīgāka par to, ko viņam nolems Borāss.
   Viņš nometa lejā zobenu, uztrausās uz palodzes un, klusu nopūties, krita lejup.

   Atsitiens pret zemi Kimu apdullināja. Lai kaut drusku mazinātu kritiena sparu, viņš bija mēģinājis kūleņot, taču šī akcija iznāca novēlota. Viņš nonāca pie zemes ar pilnu
   kritiena spēku, atsitās pret cietokšņa sienu un zaudēja samaņu.
   Saule stāvēja augstu debesīs, kad Kims atmodās. Labā roka neciešami sāpēja, laikam bija lauzta. Galvā dūca un dunēja. Viņš bija iekodis mēlē, mute satecējusi pilna asiņu, piere karsa.
   Acis atvēris, viņš mirkšķinot vērās spožajā saulē, tad iestenēdamies pagrieza seju uz otru pusi. Viņš gulēja izstiepies mūra pakājē. Melnā akmens siena slējās aug­šup viņam turpat līdzās, un logs, pa kuru viņš bija izlēcis, šķita neiedomājami augstu un tālu.
   Brīdi viņš vienkārši gulēja nekustēdamies un brīnī­damies, ka vēl ir dzīvs. Tad pagriezās uz sāniem, taustīja sāpošo delmu un ar pirkstiem izbraucīja garo pušumu, kas stiepās no elkoņa līdz plaukstai. Sāpēja gan, tomēr likās, ka kauls nav lauzts. Kims sakoda zobus un pamē­ģināja, vai var savilkt roku dūrē; tad, atspiežoties ar muguru pret mūri, uzmanīgi apsēdās. Lai gan saule spī­dēja jo spoži un visu dienu bija mūri sildījusi, akmens pie muguras tomēr bija salts.
   Kima uzmanību piesaistīja troksnis. Viņš pievēra acis un klausījās balsīs. Tās skanēja kaut kur augstu virs viņa. Satrauktas balsis, kas klaigāja cita caur citu. Nogranda skaļi izrēkta komanda, un tūliņ pēc tam viņš izdzirda skaņu, kas rosināja priekšstatu par daudzu zābakos ieau­tu kāju soļu dunu.
   Meklē mani, — Kims nīgri nodomāja. Viss cietoksnis bija sacelts kājās. Par spīti draudošajām briesmām, Kims nespēja atturēties, gandarījumā nepavīpšnājis. Nu gan Borāss plosīsies. Pašreiz viņš laikam dzen savus bruņotos melnos vergus kā vistu baru sev pa priekšu cauri visiem pils gaiteņiem un līkloču ejām.
   Kims piespieda ievainoto roku cieši pie ķermeņa un pierausās kājās. Jāpazūd no šejienes iespējami ātrāk. Gan jau agrāk vai vēlāk Borāss tomēr sapratīs, ka Kims pavei­cis neiespējamo un izbēdzis no Morgonas mūriem. Tad viņš izsūtīs savus karotājus un tie plašā apkārtnē apvērsīs ik akmeni, lai vinu atrastu.
   Kims noliecās pacelt savu zobenu, taču tūliņ ļāva tam nokrist zemē. Zobena asmens bija salūzis. Taču ar ievai­noto roku viņš zobenu tikpat nebūtu varējis lietot. Uzma­nīgi viņš sāka pētīt bēgšanas iespējas, lai nokļūtu ielejā. Šai pusē klints krita stāvus lejup, tajā netrūka nelīdze­numu, spraugu un asu šķautņu, taču nekas no tā nede­rēja par slēpni. Turklāt būtu pārlieku riskanti, bēgot no vesela vajātāju bara, rāpties lejup pa stāvo krauju. Nekā — uz ieleju veda tikai viens vienīgs ceļš, proti, tas pats, pa kuru viņš bija te ieradies. Tāda doma viņam nepatika. Līkumainajai kalnu takai nebija gandrīz nekāda aizsega. Un Borāss gan arī nevilcināsies jau laikus noslēgt šo ceļu.
   Gaidīt nedrīkstēja. Kims atgriezās pie cietokšņa mūra, uzmeta vēl pēdējo skatienu šaurajam logam un tad sāka ar kreiso roku taustīties gar salto mūri uz priekšu.
   Viņš bija izvēlējies aplamo virzienu, tāpēc vajadzēja gandrīz pilnīgi apiet apkārt visam cietoksnim, iekams parādījās ieapaļie vārti. Sarūsējušais režģis bija nolaists. Neviens sargkareivis redzams nebija, arī sekotājus ne­manīja; tas, protams, neko nenozīmēja. Aiz šaurajām šaujamlūkām abās vārtu pusēs varbūt neskaitāmi acu pāri vēroja apkārtni. Gandrīz puskilometru ceļš veda taisni lejup pa kalnu un tikai pēc tam ieliecās mežā. Kims mirkli vilcinājās. Skatiens aizdomīgi pārslīdēja pār mūra apmales dzeguļiem. Kims zināja, ka tur augšā dežurē sar­dze. Viņš bija uzskrējis virsū vienam no posteņa sargiem, un līdz ar to gandrīz būtu beigusies viņa bēgšana. Pašreiz gan uz mūra neviena nemanīja, taču posteņa kareivis varēja jebkuru mirkli savā apgaitā iet gar šo vietu, un, ja Kims tobrīd būtu lejā uz ceļa, tad viss pagalam. Bet var­būt, Kims prātoja, Borāss atsaucis visus sargus no poste­ņiem un iesaistījis tos pils pārmeklēšanā.
   Ilga prātošana nekā nespēja līdzēt. Ar katru neiz­mantotu sekundi pieauga iespēja, ka Borāss beidzot būs visu pareizi izsecinājis un sāks attiecīgi rīkoties. Izlēmis, kas darāms, Kims pameta mūri un sāka kāpt lejup.
   Pirmie piecsimt metri šai ceļā kļuva par garākajiem visā Kima mūžā. Nepārtraukti viņš vēroja apkārtni un ik pēc mirkļa, sirdij drebot, skatījās atpakaļ uz pils vārtiem, gatavs ieraudzīt veselu melno jātnieku rotu izdrāžamies pa tiem.
   Taču šoreiz likās, ka liktenis viņam labvēlīgs. Viņš sasniedza ceļa līkumu, iegriezās aiz vienas no milzīgajām klintīm, kas slējās akmeņainā ceļa abās malās, un nekus­tēdamies, elpu aizturējis, ausījās. Augšā cietoksnī viss palika klusu. Vienīgie trokšņi bija viņa paša dunošie sirdspuksti un vēja nemitīgās gaudas, kas atbalsojās klin­tīs un klinšu spraugās.
   Kims iznāca no sava aizsega, pameta ašu skatienu uz nule noieto ceļu un gāja tālāk.
   Sāka jau krēslot, kad viņš sasniedza kalna pakāji. No dūksnāja augšup kāpa pelēkmelna migla, un vējš vairs nebija vienkārši dzestrs, bet gan sveloti salts. Kājas Ki­mam gandrīz vairs neklausīja.
   Tad negaidot ceļš izbeidzās. Klints stāvā siena kritin iekrita līdzenā purvainē, no kuras cēlās miglas vāli un mikls saltums. Izklaidu puduros auga nedaudzi kroplīgi koki, bet zem tiem — ērkšķu krūmi un vārga, bālgana zāle. Pamats Kimam zem kājām šūpojās, pēc katra soļa purvā palika kājas iespiedums, kas tūliņ piesmēlās ar ūdeni. Labāku orientieri vajātāji nevarēja vēlēties.
   Kims mirkli padomāja, tad noāva zābakus un gāja basām kājām. Tādas pēdas mazāk dūrās acis. Ja vēl maz­liet palaimētos, vajātāji tās tumsā vispār nepamanītu.
   Apvidus kļuva arvien necaurejamāks. Koki auga ciešāk kopā, ērkšķājs vietumis bija tik biezs, ka tam cauri Kims izlauzās ar lielām grūtībām. Lūstošo zaru knakšķi droši vien aizskanēja kilometriem tālu. Jau pēc brīža Kims bija sa­durstīts asiņains. Skafandrs vienās vienīgās skrandās.
   Pēdīgi vairs nebija iespējams izlauzties caur ērkšķai­no biežņu. Kims apstājās un neziņā palūkojās visapkārt. Pa kreisi, meža puslokā ieskauts, spīgoja neliela ezera spogulis. Likās, ka gar tā krastu aizvijas šaura taciņa. Otrā krastā rēgojās it kā šķirtne koku starpā. Kims mainīja virzienu, sodīdamies lauzās cauri krūmiem, pāri ķebu­rainām saknēm un pēdīgi nonāca līdz ezeram. Degunā iesitās sasmakuša ūdens dvaka.
   Kima skatiens aizklīda uz rietumu pusi. Palsajā mē- nesgaismā skaidri iezīmējās Ēnukalni — milzīgs melns mūris, kas nepārvaramā augstumā ieslēdza pasauli un sniedzās līdz zvaigznēm. Debesis bija skaidras, tomēr Kims nespēja saredzēt kalnu virsotnes. Iedoma, ka varētu pāriet šos kalnus, tagad, tos redzot, šķita smieklīga.
   Un tomēr — ceļam ir jābūt. Rebeka to bija atradusi.
   Atradīs arī vinš.
   Kims apgāja apkārt ezeriņam un atkal nozuda mežā. Caur koku pinkupinkainajām lapotnēm neizlauzās neviens gaismas stariņš. Vienīgi ezerā atstarotās mēnes­nīcas atblāzma pa stumbru starpu ļāva apkārtni drīzāk apjaust nekā saredzēt. Rokas kā aklais uz priekšu iz­stiepis, Kims taustījās tālāk. Viņš atdūrās pret koku, ie­plēsa vaigā skrambu un sajuta pirkstus pieskārāmies kaut kam siltam, mīkstam, glumam. Klusu iepīkstoties, aizšāvās projām kaut kas tumšs, spalvains un neizsakāmi nejauks. Kims riebumā nopurinājās. Un pēkšņi jutās itin priecīgs par to, ka tumsā nevarēja pilnībā saredzēt visu, kas atradās viņam apkārt.
   Taka vijās starp kokiem uz priekšu, līdz izbeidzās, gluži kā avots, kas ietek upē, uz plata ar zāli un sūnām apauguša meža ceļa. Kims brītiņu vilcinājās. Pa ceļu viņš varētu virzīties uz priekšu krietni ātrāk, bet būtu pilnīgi neaizsargāts.
   Ilgi nedomājis, viņš tomēr izgāja uz ceļa, pagriezās uz rietumiem un sāka soļot. Ievainotā roka sāpēja, taču pati iešana pa līdzeno sūnākli ar divām taisni iebrauktām riteņu sliedēm vairs nekādas grūtības nesagādāja.
   Nosoļojis minūtes desmit, viņš izdzirda troksni. Ap­stājies viņš pagriezās un pūlējās kaut ko saskatīt.
   Melnā ēna tik tikko bija atšķirama pret tumšo meža blīvu, un, ja nomaldījies mēnesstars nebūtu ievizējies uz bruņām, Kims droši vien briesmas būtu pamanījis par vēlu. Bet nu viņš aši pasitās sānis, izlauzās cauri ērkšķā- jam un nometās zemē aiz koka.
   Melnais jātnieks aizauļoja viņam garām. Likās, ka zirga pakavi pašķieda zemi turpat viņam līdzās, un vienu drausmīgu acumirkli Kims iedomājās, ka ieskatījies jāt­niekam tieši melnajās acīs aiz sejsega. Taču jātnieks aiz­drāzās tālāk, gaitu nepalēninot.
   Kims atviegloti uzelpoja. Cik maz bija trūcis! Būtu pieticis vienu sekundi novilcināties, un milzenis būtu viņu samalis zem zirga pakaviem.
   Briesmas tomēr nebija pārvarētas. Pēkšņi iedrebējās visa zeme. Dobja duna vēstīja par vesela jātnieku bara tuvošanos.
   Kims piesardzīgi pacēla galvu.
   Pieci, septiņi… divpadsmit vai vēl vairāk melno, tērau­da bruņās tērpto jātnieku tuvojās viņam. Acīmredzot pirmais bija jājis izlūks, kuram tagad sekoja visa grupa. Kims pamanīja, ka šie vairs nedrāžas tādā ātrumā kā pirmais jātnieks. Arī viņi lēkšoja visai strauji, tomēr brīdi pa brīdim pievilka pavadu un vērīgi pārskatīja abas ceļa puses un ar garo šķēpu sirpjveidīgajiem galiem izbakstīja ceļmalas krūmus.
   Mani meklē! Kims nodomāja. Beidzot Borāss pareizi izsecinājis notikušo un iztriecis visu savu armiju pārmek­lēt mežus un purvus Morgonas apkārtnē.
   Klusām uzcēlies ceļos, viņš atmuguriski rāpās dziļāk mežā.
   Pēkšņi viņa kājai pieskārās kāda roka, iztrūkusies atrāvās, bet tad satvēra potīti ciešāk.
   Kims sastinga.
   —   Tikai ne skaņas! — viņam aiz muguras atskanēja čuksts. — Melnajiem nešķīsteņiem ir ausis kā lūšiem. Ja tu kaut iepīkstēsies, mēs būsim viņiem nagos!
   Roka palaida vaļā Kima potīti, un kāds viņu ne visai maigi uzrāva kājās. Tumsā Kims pavirši pamanīja tievu augumu, garas matu šķipsnas un tumšas acis, kas dzirk­stīja it kā zobgalīgi, it kā bailīgi.
   —  Bet nu nāc! Žigli!
   Glābējs satvēra Kimu aiz rokas un pieliecies sāka skriet pa koku starpu uz priekšu. Kimam gribot negribot vajadzēja pieskaņoties skrējēja tempam. Viņi lauzās aiz­vien dziļāk mežā, un Kims sāka bažīties, vai vina ceļvedis jel ko spēj saredzēt. Bija tik akla tumsa, ka viņš tikai neskaidri nojauta ēnu, kas ar mēnessērdzīgā nemaldību vilka vinu sev līdzi.
   Pēdīgi koku starpā kļuva gaišāks. Vēl pēc dažiem soļiem viņi sasniedza nieres veida ezeriņu. Mēnesgaismā virs ūdens lidinājās spāru bars, kas pajuka uz visām pusēm, kad
   Kims ar savu ceļvedi izkūlās no meža.
   Kims palaida vaļā ceļveža roku un pūlējās atgūt elpu. īsais skrējiens bija viņu pagalam nokausējis. Viņš gribēja pateikt paldies, bet aizrijās un sāka slāpdams klepot.
   —  Tu laikam neesi labā formā?
   — Nekā… — Kims rīstīdamies un klepodams pretojās. — Tikai… — tad apklusa un iesmējās. — Pareizi. Neesmu formā. Bet tas ir garš stāsts.
   Nu viņam beidzot radās izdevība savu noslēpumaino glābēju tuvāk aplūkot. Zēns augumā nebija neko pārāks par viņu. Gari mati slapjās šķipsnās sniedzās līdz ple­ciem, un āda sudrabainajā mēnesgaismā izskatījās neda­biski bāla un bezkrāsaina. Tievais augums bija ieģērbts nodilušā maisam līdzīgā paltrakā, no kura rēgojās ārā rokas līdz pleciem un kājas. Seja bija nopietna, bet ne naidīga.
   —  Ko tu tā blenz uz mani? — svešais jautāja. — Vai nekad neesi otru puiku redzējis?
   —  Kā nu ne… — Kims mulsi atteica, — bet, ja gribu teikt godīgi — tādu kā tu gan ne.
   —  Sirsnīgi tencinu, es arī ne. Tu brīnum smalki māki pateikties par to, ka izglābu tev dzīvību.
   — Tad nē jel… es nedomāju, — Kims stostījās. — Tikai… sanācis maķenīt par daudz piedzīvojumu un…
   — Pastāstīsi vēlāk, — otrs zēns viņu pārtrauca. — Mums jāiet tālāk. — Viņš pamāja ar roku uz mežu Kimam aiz muguras. — Melnie nešķīsteņi nav vakarējie. Ja viņi uzodīs, ka esmu tevi paglābis… — viņš nepārprotamā žestā novilka ar pirkstu pār rīkli. Vienu mirkli Kimam likās, it kā zēnam starp pirkstiem būtu plānas caurspī­dīgas peldplēvītes.
   —  Vienalga, — Kims it svarīgi sacīja. — Es tev patei­cos. Ja nebūtu tevis, es droši vien atkal smaktu Borāsa karcerī. Nu, un mani sauc par Kimu.
   —   Mans vārds ir Adamats, — savukārt bilda vina glābējs, — bet draugi mani sauc vienkārši par Ado. Tas arī neizklausās tikplātīgi. Un nu nāc. Mums tiešām jāpo­šas tālāk projām. — Viņš pagriezās un ātriem soļiem pazuda biezoknī, tā ka Kims tikai ar grūtībām spēja sekot viņam pa pēdām.
   Kādu stundas ceturksni viņi gāja pa mežu krustu šķērsu. Kims jau pēc dažiem soļiem pilnīgi pazaudēja orientāciju, tomēr pamanīja, ka viņi iet rietumu virzienā. Viņi pārbrida dūksnainu strautu, gāja gar tā krastu un beigu beigās atkal nonāca pie viena ezera. Ado ar zīmēm norādīja Kimam, lai paliek stāvam, labu brīdi pērās pa kādu krūmu un tad ar žestu laipni aicināja Kimu pie apaļas, tumšas šahtas, kas bija atklājusies zem krūma.
   —  Esam klāt.
   Kims raudzījās lejā dziļumā. Plati, izmīdīti māla pakā­pieni veda lejup melnā tumsā.
   — Jāiet turp — apakšā? — viņš šaubīdamies vaicāja.
   Ado pamāja. — Diemžēl nekā labāka man nav, ko tev
   piedāvāt. Bet ja tev Morgonas cietums patīk labāk… — Viņš paraustīja plecus, nomēroja Kimu ar zobgalīgu ska­tienu un — projām bija.
   Kims steigšus viņam sekoja. Kāpnes veda pāris metru taisni lejā, tad iegriezās asā līkumā pa labi un izbeidzās apakšzemes alā. Ado brītiņu rīkojās pa tumsu, līdz iede­dza lāpu.
   Kims negaidītajā spožajā gaismā acis vien samirk­šķināja.
   —    Apsēdies, — Ado aicināja, — tu droši vien esi piekusis. Paskatīšos, vai nevaru tev sarūpēt kaut ko ēda­mu. — Viņš norādīja uz zemu galdu, ap kuru bija salikti vairāki šauri ķeblīši, un pats pazuda otrā telpā. Kims dzirdēja viņu tur grabinām traukus. Viņš apsēdās, at­spieda elkoņus uz galda un ziņkāri pavērās apkārt. Ala bija metrus desmit vai divpadsmit liela. Sienas, griestus un grīdu veidoja māls, kas bija izstiegrots ar tumšām sakņu dzīslām. Istabā bija galds, pie kura viņš sēdēja, un bez tam vēl ar dzelzi apkalta lāde un trīs guļvietas, kas neizskatījās pārāk ērtas.
   Ado atgriešanās pārtrauca viņa vērojumus. Kims pa­teicīgi pieņēma miklo maizi un bļodiņu aukstas viras un visu notiesāja negantā alkatībā. Ado uzjautrināts viņā nolūkojās, tomēr pieklājīgi klusēja, līdz Kims bija paēdis.
   —   Tu nu gan laikam biji trakoti izsalcis, — viņš noteica.
   —  To varētu gan sacīt, — Kims piekrita un pasmējās. Viņš atzvēlās, cik nu tas uz neērta ķebļa bija iespējams, un jautāja:
   —  Kāpēc tu man palīdzēji?
   Ado brītiņu vilcinājās ar atbildi. Viņš bungāja ar pirk­stiem pa galdu, un Kims redzēja, ka nav kļūdījies. Starp Ado pirkstiem patiesi pletās plānplāniņas caurspīdīgas peldplēvītes.
   Tagad, pamatīgāk apskatīdams Ado, viņš pamanīja vēl citas dīvainības. Ado āda bija gaiša, gandrīz balta, un atkarībā no tā, kā krita gaisma, uz ādas vizēja gaišas zvīņas. Plaksti bija caurspīdīgi kā zivīm, un mati īstenībā nemaz nebija mati, bet kaut kas, ko drīzāk varētu nosaukt par smalkām aļģēm. Pirkstiem nebija nagu, un uz kakla viņam bija divas rētu svītriņas, it kā kaut kad agrāk tur būtu bijušas žaunas.
   Tad viņš pēkšņi atjēdzās, ka blenž uz Ado, un sakau­nējies nolaida acis.
   Ado iesmējās. — Laikam es tev liekos jocīgs, ko? — Klusu nosmējies, viņš nicīgi pameta ar roku. — Pagaidi, kamēr ieraudzīsi manu tēvu.
   — Tavu tēvu?
   Ado pamāja. — Vai tad tu biji iedomājies, ka es te dzīvoju viens pats?
   —  Kur ir tavi vecāki?
   —   Izgājuši, — Ado izvairīgi atteica. — Tēvs naktīs nekad neuzturas šeit. Viņš atgriežas tikai uz rīta pusi, kad uzlec saule. Es parasti arī. Mēs, raugi, dienā guļam. Ja mēs dzīvotu citādi, es nebūtu varējis tevi izglābt.
   Kims pamāja. — Nespēju nemaz tev par to pietiekami pateikties. Bet tā tu arī neesi atzinies, kāpēc tu to darīji.
   —   Es neieredzu tos melnos, — Ado vienaldzīgi at­teica.
   — Bet tas bija bīstami.
   —  Kāpēc tu saki — bija? Melnie apgriezīs mežu otrādi, lai tevi atrastu. Bet neraizējies. Te tu esi drošībā. Šurp viņi nekad nenāk. Vismaz, — viņš pēc īsas klusēšanas piebilda, — līdz šim nav nākuši. — Viņš paraustīja plecus, nekaut­rēdamies nožāvājās un paliecās uz priekšu. Kims konstatēja, ka viņš mazliet ož pēc sasmakuša ūdens.
   — Vai jūs pastāvīgi dzīvojat šeit — tu un tavs tēvs?
   Ado pamāja. — Jā. Agrāk kopā ar mums dzīvoja arī
   māte, bet tas bija sen.
   —  Vai viņa… nomirusi? — Kims vaicāja.
   Ado sejā iegūla bargums, un acīs iedegās kaut kas dīvains.
   —  Nē, — viņš apvaldījies atteica. — Viņa nav mirusi.
   Vinu aizveda melnie. Bet tas ir noticis sen. Es to neatceros.
   Biju pārāk mazs. Man to pastāstīja tēvs.
   —  Kas ir tavs tēvs?
   Ado pasmaidīja. — Mans tēvs — kas gan cits. Ja tu gribi zināt, kas viņš citādi ir, pajautā viņam pašam.
   Kimam kļuva neērti. Viņš juta, ka aizskāris tematu, par kuru Ado nevēlas runāt.
   —   Ceru, ka tev nesanāks nepatikšanas, kad tēvs uz­zinās, ko esi izdarījis, — viņš norūpējies ieteicās.
   Ado strauji papurināja galvu. — Noteikti ne. Tēvs tāpat neieredz melnos kā es. Bet tagad man gribētos uzzināt kaut ko par tevi. Kas tu tāds esi un no kurienes te uzgadījies. Tādu kā tu es nekad nevienu neesmu redzējis.
   Kims paklausīgi atbildēja uz visiem jautājumiem. Ado ziņkāre šķita neremdināma. Kims nespēja nevienu teikumu izteikt līdz galam, jo Ado visu laiku viņu pārtrauca, taujāja, izprašņāja par katru sīkumu. Taču Kimam tikpat traki gribēj ās izvaicāt savu glābēju. Viņš vēl nekad nebija sastapis tādu būtni kā Ado, un pēc visa, ko viņš par Ēnu valsti bija dzirdējis no Borāsa un Temistokla, Ado viņu pārsteidza jo vairāk. Viņš tomēr novaldījās. Lai bija kā būdams, Ado tika izglābis viņam dzīvību, apdraudot pats savējo.
   Beidzot — kā Kimam pašam likās — viņš ar savu stāstu bija ticis līdz tam brīdim, kad parādījās Ado. Drausmīgi noguris, viņš pārvilka roku pār acīm un nožāvājās.
   —   Tev nāk miegs, — Ado it vainīgi ieteicās. — Man nevajadzēja tevi tik ilgi ar jautājumiem gurdināt. Bēg­šana no Morgonas tevi pagalam nomocījusi.
   Kims pamāja. Aiz noguruma viņš lāgā nespēja vairs sēdus noturēties. Tomēr nogurums nebija netīkams. Ar ilgu pilnu skatienu viņš pašķielēja uz gultas pusi.
   —  Ja gribi, vari likties uz auss, — sacīja Ado. — Es uzmanīšu, līdz… Viņš saausījās un paraudzījās uz ieeju. — Tēvs nāk, — viņš noteica.
   Izbrīnījies Kims ar acīm sekoja Ado skatienam. Viņš pat pūlēdamies nespēja nekā sadzirdēt. Ado tomēr nebija maldījies. Vispirms ieejā parādījās ēna, bet tūliņ pēc tam alā iespraucās liela auguma vīrs platiem pleciem. Ado pietraucās kājās un steidzās tēvam pretī. Arī Kims pie­cēlās un tā kā mazliet paklanījās.
   Ado nebija pārspīlējis. Viņa tēvs patiesi bija ļoti ļoti ērmots. Viņš bija vecs, gaužām vecs un gāja salīcis, it kā nestu kamiešos neredzamu smagu nastu. Tomēr skaidri varēja redzēt, ka savā laikā viņš bijis varens vīrs. Viņam bija šaura, dziļu grumbu izvagota seja un galvā ielauzīts apsūbējis kronis, apmēram tāds kā paņemts no bērnu teātra rekvizītu krātuves. Taču viņam galvā tas neiz­skatījās smieklīgi, drīzāk kaut kā skumji, vismaz Kimam tā likās. Ado tēvs kā jautādams paskatījās uz dēlu un paspēra soli uz Kima pusi.
   —   Ciemiņš, — viņš ierunājās. Un tad, pieri saraucis, piebilda: — Tad tu esi tas, ko viņi meklē.
   Kimam kļuva neomulīgi. Pēc sarunas ar Ado viņš bija gaidījis citādu saņemšanu.
   —   Jā… — viņš nedroši atteica. — Laikam gan. Es esmu… mani sauc Kims. Kims Larsens.
   —  Kims Larsens, — Ado tēvs domīgi atkārtoja. — Es esmu… — viņš mirkli klusēja, tad dziļā sarūgtinājumā sacīja: — Akača karalis. Un tevi, jādomā, šurp atvedis Ado.
   Kims pamāja. Akača karalis… Dīvains vārds. Un to­mēr kaut kā nepasakāmi, neizprotami piedienīgs.
   Ado vairs ilgāk nespēja noturēt mēli aiz zobiem un spurgtin izspurdza visu, kas bija noticis. Tēvs klusēdams noklausījās, pāris reižu pamāja ar galvu un, kājas šļūce­niski vilkdams, piegāja pie galda. Kims ievēroja, ka no viņa kājām uz māla klona palika mazi, mitri nospiedumi.
   —  Tad tālabad tas lielais uztraukums, — viņš nopur­pināja. — Atgriezos ātrākmājās,jo nesapratu, kas noticis. Melnie okšķerē mežā pa malu malām. — Viņš cieši paraudzījās uz dēlu. — Nebij nekāds lielais prāta darbs vest viņu šurp, Ado, — viņš sacīja. — Ja zēns runā patiesību un tiešām ir izbēdzis no Morgonas…
   — Tā ir patiesība! — Kims iekrita vidū.
   —   Tad Borāss drīzāk mierā neliksies, iekams nebūs viņu atkal sagūstījis, — Akača karalis turpināja. — Vēl nevienam nav izdevies tādā veidā vazāt Borāsu aiz de­guna. — Viņš ar pirkstiem izbraucīja garo, slapjo bārdu.
   — Te tu vis nevarēsi palikt, puis.
   — Tēvs! — Ado iesaucās. — Tu taču vinu nedzīsi ārā?
   —  Zināms, ka ne. Bet melnie būs klāt, kā likts. Ja ne šodien, tad rīt.
   —  Mēs varētu vinu nobēdzināt, — Ado vēlreiz izmē- ģinājās.
   —  Katrā ziņā. Pagaidām. Bet Borāss nerimsies. Agrāk vai vēlāk tas viņu atradīs. — Vecais papurināja galvu.
   —  Nē, ilga palikšana viņam te nav.
   Kims gurdi pamāja ar galvu. — Negribu jums sagādāt nepatikšanas, — viņš bēdīgi sacīja.
   —   Runa nav par mums, Kim, — Akača karalis pa­skaidroja. — Briesmas draud tev. Bet, — viņš līdzjūtīgi piebilda, — saprotu, ka tavi spēki galā. Vienu dienu vari palikt un atpūsties. Rītvakar es tevi pavadīšu līdz mež­malai.
   Kims atvieglots nopūtās. Pēc visa pārciestā viena nakts īstā gultā šķita īsta debeslaime. Vislabāk viņam būtu gribējies tūdaļ likties gulēt, bet Akača karalis vēl nebija visu pateicis.
   —  Vispirms es gribu apskatīt tavu roku.
   Kims paklausīgi atrofija piedurknes skrandas. Zobus sakodis, viņš cietās, kamēr Akača karalis izčamdīja brūci un pēc tam viegliem pirkstiem to pārbraucīja. Uz mirkli neganti iesāpējās, bet tikai uz mirkli. Tad notika tas pats, ko Kims bija piedzīvojis no barona Karta pieskāriena. Līdz pat plecam pārskrēja vēss tirpums, un sāpes izgaisa kā nebijušas. Ado atnesa koka cibu, kurā atradās apsēji, un viņa tēvs apkopa Kima roku ar tādu brīnumaini lietpratīgu
   veiklību, ka ikviens ārsts aiz skaudības kļūtu zaļš, to redzot.
   Laikam taču šās zemes ļaudīm piemita neparastas spējas, kādas Kima dzimtenē nevienam nebija zināmas.
   Kims par to apvaicājās Akača karalim. Tas tikai sku­mīgi papurināja galvu.
   —   Tev tas varbūt šķiet kaut kas jauns un brīnum- darīgs, — viņš sacīja, — bet tas viss ir tīrais nieks salī­dzinājumā ar to, kā bija pirms Borāsa atnākšanas.
   No tādas atbildes Kims gudrs netika, bet bija pārāk noguris, lai vēl kaut ko jautātu. Viņš iekrita gultā un, pirms vēl bija kārtīgi izstiepies, jau gulēja ciešā miegā.
   Kad Ado viņu pamodināja, pa alas ieeju iespīdēja spoži zeltaina saules gaisma un pašā alā smaržoja pēc ceptām zivīm.
   Kims berzēja acis un tīksmīgi ošņāja gaisu.
   — Pareizi esi uzminējis, — Ado smiedamies sacīja, — ēdiens ir gatavs. Turklāt pēdējais laiks celties augšā.
   — Tiešām? — Kims šaubījās, negribīgi meklēdams kopā savus kankarus. Kāds tos bija rūpīgi salocījis un nolicis pār ķeblīti pie gultas. Pat lielākais plīsums labajā piedurknē bija salāpīts. — Vai tad ir jau tik vēls?
   —  Ļoti vēls, — atbildēja Ado. — Vai arī ļoti agrs — no kura gala rēķina. Tu esi nogulējis gandrīz visu dienu. Saule drīz vien rietēs.
   Vienā lēcienā Kims bija ārā no gultas. Viņš jutās atpūties un gatavs jauniem darbiem.
   —  Tad… liekas, tagad man laiks pazust kokos, — viņš sacīja.
   Ado papurināja galvu. — Ko tu! Vispirms jāpaēd. Un tad es tev parādīšu mūsu valsti. Mums, zini, traki reti gadās kāds ciemiņš. Ja runā godīgi, tad jāteic — tikpat kā nekad.
   — Jūsu valsti? Tu sacīji — valsti?
   — Jā. Tēvs nejokoja. Viņš tiešām ir karalis.
   Kims iesmējās. — Tad tak tu esi īstens princis, ko?
   Tūdaļ viņš pamanīja, ka izrunājies muļķīgi. Ado acis nikni iezibējās, un balsī ieskanējās asums, kad viņš atbil­dēja:
   —  Tāds es tiešām esmu, Kim. Var jau būt, ka es neiz­skatos pēc prinča un arī mans tēvs neizskatās tā, kā, pēc jūsu domām, jāizskatās karalim. Bet viņš jau arī ir tikai Akača karalis.
   — Piedod, — Kims lūdza, — es…
   —  Būs jau labi. — Ado nošņaukājās un ar plaukstas virspusi noslaucīja degunu. Viņš paraudzījās Kimā ar lielajām acīm, kas līdzinājās zivs acīm. — Tu taču nevarēji zināt. Nāc nu! Ēdiens atdzisīs.
   Viņi piegāja pie galda. Ado bija uz tā uzlicis šķīvjus un koka ēdamrikus. Galdā bagātīgi bija celtas ceptas zivis un izskatā nepievilcīgs, bet varen gards biezenis, turklāt karsts dzēriens, kas izskatījās kā tēja, smaržoja kā kafija, bet gar­šoja pēc kakao. Kims ēda ar apskaužamu apetīti, Ado nobrī­nījās vien, kādus ēdiena daudzumus tas sastūķēja vēderā. Bet galu galā taču Kims vairāk nekā pusnedēļas bija pārticis vienīgi no maizes un ūdens un ar iepriekšējā vakara maltīti tik tikko remdējis vistrakāko izsalkumu.
   —   Pirmīt te bija pienācis viens melnais, — Ado pēc brīža ierunājās.
   Kims tā iztrūkās, ka viņam vārda vistiešākajā nozīmē kumoss iestrēga kaklā.
   —   Šeit? — viņš jautāja, it kā neparko negribētu tam ticēt.
   Ado pamāja. — Jā. Taujāja pēc tevis. Aplinkiem — vai mēs te tuvumā neesot kādu redzējuši, viņš, protams, noteikti domāja tevi. Tā vien liekas, ka tevis dēļ viss apvidus sacelts kājās. — Viņš nolauza maizes gabalu, nokodās un sīki iesmējās. — Tēvs teica, ka nekad neesot nevienu melno redzējis tik satrauktu. Borāss laikam iztu­ras kā jēgu zaudējis. Lai nu kā — tagad mēs skaidri zinām, ka tu mums esi stāstījis patiesību.
   Kims pamāja. — Jūs tātad man nenoticējāt?
   —  Nē, — Ado mierīgi atteica. — Vai tu nezini, ka līdz šim vēl nevienam nav izdevies izkļūt no Morgonas?
   —  Zinu. — Kims atkal pamāja. Iepriekšējā vakarā viņš bija bijis pārāk noguris, lai par visu padomātu. Tagad arī viņam pašam izbēgšana likās neticama. — Varbūt Borāss mani novērtējis par zemu, — viņš bez īstas pārliecības ieteicās.
   Ado nekā neatbildēja.
   Klusēdami viņi pabeidza maltīti. Tad Ado novāca traukus, pārbaudīja, vai uguns izkurējusies, un devās uz izeju. Kims viņam nopakaļ.
   Ado nebija pārspīlējis. Diena patiesi jau sliecās uz vakaru, tomēr saule vēl krietnā plaukstas platumā turējās virs koku galotnēm; vēl droši bija palikusi stunda vai vairāk līdz rietam. Tagad dienasgaismā mežs vairs nelikās tik baigs kā aizvadītajā naktī. Ezera rāmais līmenis pievakares saulē mirdzēja kā izkausēts zelts, un zem pelēkzaļiem kokiem rēgojās pat pa kādai bālai, izstīdzējušai puķītei.
   Kims aizgāj a nedaudzos soļus līdz ezeram un apsēdās krastā. Ado nometa savu paltraku un ar elegantu lēcienu iemetās ezerā. Uzburbuļoja ūdens pūslīši, un uz mirkli dzidrajā ūdenī pazibēja viņa augums kā milzīga, sudra­bota zivs. Tad viņš pazuda.
   Ļoti ilgi viņš palika zem ūdens, līdz beidzot iznira ezera otrā krastā. Kims nekad mūžā nebija pratis tā nirt, tik ilgi neiznirstot augšpusē, lai ievilktu elpu.
   Neapnicis Kims vēroja Ado. Tas aizzibēja kā bulta, ienira, tad augstā lokā uzšāvās no ūdens un meta gaisā kūleņus tā, ka Kimam aizrāvās elpa. Tad viņš pēkšņi apjēdza, ka ūdens ir Ado īstais elements.
   Pēdīgi Ado, peldot spēcīgiem vēzieniem, atgriezās krastā, izkāpa malā un ietērpās atpakaļ savā paltrakā. Slapjie mati nostiepās līdz mugurai.
   —  Tas gan derēja, — viņš noteica, elpodams tik mie­rīgi, it kā būtu atgriezies no nesteidzīgas pastaigas. — Es tikai retumis peldos dienā. Vai tu nemaz nepeldēsies?
   Kims piesardzīgi pataustīja ūdeni un noskurinājās. — Nē, paldies, — viņš noteica.
   — Vai tur, no kurienes tu nāc, neviens nepeldas? — Ado brīnījās.
   —  Peldas gan. Taču ne tāda aukstumā. Un nepeld tik brīnišķīgi kā tu. Un mums nav tik skaistu ezeru kā šis.
   Ado nometās blakus Kimam, noplūca zāles stiebru un noglauda to gar degunu.
   — Skaistu? — viņš jautāja. — Te nav nekā skaista.
   Kims apjucis viņu uzlūkoja. — Man gan patīk, — viņš
   sacīja, — es…
   —   Nav skaisti, — Ado atkārtoja. — Viss panīkst. Tu to neproti saskatīt, bet es skaidri redzu posta zīmes. Ūdens lēnām, bet neglābjami sasmok, mežs ar katru dienu mazlietiņ atmirst. Lietus sadedzina zemi, un ko tas nepagūst, to nosmacē migla. — Viņš nospļāvās, tad paru­šināja ar pirkstiem krasta smiltis un iemeta smilšu sauju ezerā. — Senāk gan te bija skaisti, — viņš pēc brītiņa klusu turpināja, — pirms te ieradās Borāss.
   Kims saausījās.
   —  Pirms ieradās Borāss? — viņš pārvaicāja. — Vai tas varbūt nozīmē, ka Borāss te nav valdījis no laika gala?
   Ado papurināja galvu. — Nē. Borāss tev laikam rādīja savu valsti, vai ne?
   Kims pamāja. No Morgonas visaugstākā torņa viņš bija redzējis šo pelēko, nomākto zemi, un atmiņa par to vēl tagad tirpināja muguru saltās drausmās.
   —  Sī zeme nav vienmēr tāda bijusi, — Ado turpināja. — Senāk te viss bija citādi. Odens dzidrs un tīrs, un mežos mita zvēri un laumiņas. Varēja naktī klīst pa mežu bez baiļu. Un nebija melno. Nebija arī Morgonas cie­tokšņa. Un mans tēvs… — viņš apklusa un savilka rokas dūrēs.
   — Tavs tēvs nav vienmēr bijis Akača karalis; vai ne?
   —  Nē. Viņš bija skaists, cildens Ezera karalis, un māte bija brīnum skaista Ezera karaliene. Viņi un visi viņu brāļi un māsas dzīvoja mierā un laimē. Visi cilvēki gan bija karaļi, gan nebija.
   — To es nesaprotu.
   Ado pasmaidīja. — Es esmu pēdējais Ezera karaļu dzimtā, — viņš skaidroja. — Pēc manis vairs neviena nebūs. Bet senāk to bijis daudz. Un ikviens bija karalis, tomēr nebija neviena, pār ko valdīt, jo visi citi jau arī bija karaļi. — Viņa balsī iezagās rūgtums. — Bet tad atnāca Borāss un viss pārvērtās. Meži nonīka, ezeri izsīka un aizauga par dūksnainiem akačiem, un visi, kas nebija aizbēguši no Borāsa un viņa melnajiem jātniekiem, pa­mazām vien pazuda viņa moku kambaros. — Viņš ie­šņukstējās, un ūdens pilieniņi uz viņa sejas saplūda ar asarām. — Bet kādreiz būs atkal tā kā agrāk, — viņš klusu pabeidza.
   — Vai… vai tā teica tavs tēvs?
   Ado pamāja.
   —  Mēs cīnīsimies, — viņš nomurmināja. — Vienreiz mēs sacelsimies un atbrīvosimies no Borāsa.
   —  Mēs? Kas ir — mēs? — Kims jautāja.
   Ado klusēja. Viņa skatiens aizklīda pār ezeru, mežu un debesīm.
   —  Ir jābūt vēl citiem, — viņš sacīja. — Nav iespējams, ka Borāss visus apkāvis. Kā mēs ar tēvu esam palikuši dzīvi, tā jābūt vēl citiem dzīviem. Tiklīdz būšu pieaudzis, došos tos meklēt. Un atradīšu. Tos pārējos. Tos, kas vēl dzīvi. Atradīšu un sapulcēšu karaspēku, kam Borāss nespēs pretoties. Un, ja neatradīšu, cīnīšos viens.
   Kimam būtu bijis daudz ko sacīt, bet viņš saprata, ka tas būtu pārsteidzīgi. Nupat viņš bija Ado iepazinis pavi­sam no citas puses, nekā tāda viņš no jautrā, atjautīgā zēna nebija gaidījis.
   Bet kā tad ar viņu pašu? Vai viņš, tāds pats puika kā Ado, nebija izlēmis rīkoties līdzīgi? Vai nebija jau ticis ceļā kādu soli tālāk? Savā ceļā. Bet varbūt viņš to tikai iedomājās?
   Vienlaikus Kims saprata, ka Ado ir uz aplama ceļa. Ado gribēja uz varmācību atbildēt ar varmācību, bet tas nebija atrisinājums.
   Taču vārdos Kims nekā no tā neizpauda.
   — Te es bieži mēdzu sēdēt un pasapņot par senākajiem laikiem, — Ado pēc brīža ierunājās no jauna. Viņš pievilka kājas pie krūtīm, aptvēra tās un atspieda zodu uz ceļiem.
   —   Tēvs man ir tik daudz par to stāstījis, ka man tas viss šķiet kā paša piedzīvots. Jāpiever tikai acis, un es tūliņ redzu ezeru, kāds tas kādreiz bijis. Un tad es apzvēru sev, ka reiz tas atkal būs tāds pats.
   Kims jutās dīvaini aizkustināts — kā gan tik ļoti kādu spēj valdzināt kaut kas nekad neredzēts un nepazīts, kas vienmēr bijis tikai sapnis un, jādomā, vienmēr arī paliks nepiepildīts sapnis. Īstenībā taču Ado apzinājās, cik ne­prātīga ir iedoma stāties pretī visvarenajiem melnajiem. Bet vai kopš laika gala tieši sapņi nerosina cilvēkus pa­veikt neiespējamo?
   —  Vakarvakarā, kad tikko bija pārnācis mājā tēvs, es tevi vēroju, — Ado sacīja. — Tev traki nāca smiekli.
   Kims nokaunējies vairījās no Ado skatiena.
   — Es… es… — viņš saminstinājās.
   Ado pavīpsnāja. — Vai tu zini, ka par Akača karali viņš sevi iedēvējis pats?
   Kims domāja, ka zina. Un domājās, arī saprotam, kāpēc. Tas bija zināms veids, kā pretoties Borāsam un viņa melnajiem jātniekiem. Vienīgā atlikusī iespēja. Kas pats brīvprātīgi kļūst smieklīgs gan savās, gan citu acīs, iemanto āksta brīvību un līdz ar to kļūst stiprs karalis. Viņš bija stāvējis jau labu laiku un sarunu dzir­dējis.
   —   Kimam taisnība, Ado, — viņš nopietni sacīja un mierinot uzlika roku dēlam uz pleca. — Es atzīstu tavus nodomus, bet ir tieši tā, kā Kims teica. Tu nedrīksti aiziet viņam līdzi.
   Ado stūrgalvīgi nokratīja tēva roku, pietraucās kājās un, neuzmezdams Kimam vairs ne skatienu, ar līdakas lēcienu ielidoja ezerā.
   Akača karalis pagrozīja galvu.
   — Piedod viņam, Kim, — viņš lūdza. — Ado vēl ir loti jauns un visu neizprot. Kad nāks vecāks, viņš būs pa­teicīgs, ka tu liedzies ņemt viņu līdzi. — Aicinādams viņš pamāja Kimam ar roku. — Būs labāk, ja tu aiziesi tūliņ, pirms viņš atgriežas.
   Kimam būtu gribējies no drauga atvadīties, tomēr viņš saprata, ka Ado tēvam laikam taisnība.
   —  Es tevi izvedīšu no purva, — Akača karalis solījās.
   —   Mežs ir pilnum pilns ar melnajiem, bet man tur zināmi ceļi, ko pat Borāss vēl nav uzošņājis. Aizvedīšu tevi droši līdz savas valsts galam. Tālāk tad tev būs pašam jāmeklē ceļš. — Viņš nopūtās un piebilda balsī, kurā skanēja rūpes un līdz­jūtība: — Ceļš, kas tev ejams, ir garš un briesmu pilns.
   —  Es zinu, — Kims nomurmināja.
   Viņi iegāja mežā. Akača karalim blakus Kims jutās drošs un pasargāts. Šai mirklī viņš apskauda Ado, kas drīkstēja palikt tēva drošajā aizsardzībā.
   — Visā zemē valda nemiers, — Akača karalis turpināja.
   — Barons Kārts izsūtījis uz malu malām savus jātniekus tevi meklēt. Neuzticies nevienam. Turies tālāk no ceļiem, met līkumu apkārt pilsētām un ciemiem. Ļaunais nesnauž un Borāsa spiegu netrūkst nekur.
   Vairāk nekā stundu Kims un Akača karalis gāja pa mežu, draudzīgi klusēdami. Kad viņi beidzot sasniedza purvaines malu, bija jau satumsusi nakts.
   — Te nu mūsu celi šķiras, — teica Akača karalis.
   — Vēlu tev laimi un izdošanos, manu zēn.
   — Es atgriezīšos, — nosolījās Kims.

   Gandrīz nedēlu Kims bija ceļā, līdz viņš vienu vakaru sasniedza Ēnukalnu grēdas priekškalni. Viņš bija gājis cauri ielejām, izbridis purvus, šķērsojis akmeņainus lī­dzenumus un saules izdedzinātus tuksnešainus klaju­mus, lauzies cauri ar parazītaugiem aizaugušiem mežiem un vienreiz, glābjoties no vilku bara, visu nakti, auk­stumā un bailēs drebēdams, notupējis kokā. Izsalkušie zvēri bija aizvilkušies tikai pret rītausmu, bet Kims vēl vismaz stundu bija nokvernējis kokā, neuzdrošinoties laisties lejā. Un allaž no jauna viņam bija gadījies nokļūt melno jātnieku ceļā. Paklausīdams Akača karaļa pado­mam, viņš no pilsētām un ciemiem bija vairījies, tomēr itin bieži tika manījis lielo, neglīto zirgu pēdas, un pāris reižu tikai laime bija viņu paglābusi no tiešas sastapšanās un gūstā krišanas. Sākumā viņš bija cerējis, ka, nokļūstot tuvāk Ēnukalniem, briesmas mazināsies, taču notika gluži otrādi. Jo tuvāk viņš piegāja pelēkajam milzu mū­rim rietumos, jo biežāk pamanīja melno jātnieku pēdas, un visbeidzot iešana kļuva tik bīstama, ka viņš augām dienām slapstījās un gāja vienīgi naktī. Borāss laikam izsūtījis veselu armiju dzīt pēdas mazam, bezspēcīgam puišelim. Bet, lai cik varens bija šis karaspēks, bezga­līgajos plašumos tas pašķīda.
   Tomēr vajadzēja gaužām uzmanīties, un Kims nepa­visam nejutās drošībā, izgājis no meža un vērodams šau­ro, akmeņaino taku, kas vijās augšup pa kalna nogāzi.
   Mežs izbeidzās pēkšņi, kā ar nazi nogriezts, un tikpat strauji sūnāklis pārgāja nelīdzenā cietzemē, kas bija sētin nosēta ar lielām akmeņu atlūzām, it kā nezināms milzis būtu sadrumstalojis veselu akmens kalnu un šķembas ar varenu vēzienu izšķaidījis pa visu apkārtni. Nogāze Ki­ma acu priekšā tiecās uz augšu visai nolaideni, tad kļuva aizvien stāvāka un beidzot izzuda titāniskajās, sniegiem klātajās virsotnēs, kuras, šķiet, aizsniedzās bezgalībā. Pat miglā tītās pārejas un aizas, ko vēl varēja sazīmēt ar neapbruņotu aci, atradās tūkstošiem metru augstumā. Tik augstu, ka gaiss tur droši vien bija pārāk retināts, lai varētu paelpot, un ikvienam, kas mēģinātu šos kalnus pāriet, būtu jānosmok mokpilnā nāvē, ja vien viņš jau pirms tam nebūtu nomiris aiz pārguruma vai nosalis ledus tuksnešos. Un tomēr šīs virsotnes bija vien priekš­kalne, pirmais samērā zemais mūris, aiz kura, tāluma dēļ tikai neskaidros apveidos jaušama, pacēlās īstā Ēnukalnu grēda. Kad Kims pirmoreiz ieraudzīja šo skatu visā va- rēnībā, dūša viņam saplaka.
   Un tomēr ceļam caur kalnu grēdu jābūt! Māšele to atrada — Rebeka, maza četrgadīga knīpa, kas saviem spēciņiem nemūžam nebūtu varējusi kalnus šķērsot. Tā­dam ceļam kaut kur jābūt!
   Kims atmeta uzmācīgo domu; ko līdzēja prātot, ja mīklas atrisinājums tik un tā nav atrodams? Viņš sāka iet. Soļi dīvaini dobji atbalsojās stāvajās klintīs. Nogājis pāris simt metru, Kims apstājās un pagriezās atpakaļ, lai pa­mestu pēdējo skatienu uz ieleju. Un mežs, lai cik pelēks un naidīgs, lai kā noaudzis ar ērkšķainiem krūmiem un indīgu sūnu, sapīts parazītstaipekņos, zirnekļu un dažā­du tārpu pārpilns, tomēr šķita piemīlīgs salīdzinājumā ar to, kas gaidīja šeit. Kalni bija pilnīgi kaili, bez mazākā zalumina, bez nevienas dzīvas radības.
   Kims nopurinājās, sabāza rokas dziļāk kabatās un gāja tālāk. Ceļš locījās starp klintīm un asšķautņainiem akmeņu drupekļiem neaprēķināmos līkumos, brīžiem aiztecēdams gabalu atpakaļ tai virzienā, no kura viņš bija nācis, tomēr pamazām aizveda viņu aizvien tālāk uz rietumiem.
   Sāka strauji tumst, un apkārtējās pelēkās klintis lē­nām vērtās melnas. Kims bija gājis apmēram pusstundu, kad izdzirda troksni.
   Ļoti drīz viņš saprata, kas tas par troksni. Pēdējās dienās viņš tādus trokšņus bija pietiekami pamatīgi iepa­zinis un iemācījies no tiem bīties.
   Pakavu duna!
   Instinktīvi viņš parāvās aiz klints un, acis samiedzis, raudzījās lejup uz ieleju. No dienvidiem tuvojās vesela vienība melno jātnieku. Viņu bija daudz — ap četrdesmit — un droši vien visi nemaz nebija īsti cilvēki. Pa ceļam uz Ēnukalniem Kimam nebija trūcis izdevības novērot Borā­sa karaspēku un konstatēt, ka tas nesastāv no melnajiem bruņiniekiem vien. Acīmredzot baronam Kartam Morgo- nā bija atlasīta grupa lielāko un spēcīgāko bruņinieku. Arī pašreizējā grupā bija daži milži, bet to bija maz, un viņu gigantiskie augumi stipri pārsniedza citus karo­tājus. Bija arī jātnieki normāla cilvēka garumā un daži, kas augumā nesasniedza pat Kimu. Vairums jātnieku savu lielo, melno zirgu mugurā sēdēja brīvi, gandrīz vai eleganti, turpretī daži čurnēja seglos pavisam ērmoti, it kā viņu augumi nebūtu veidoti tā, lai pārvietotos jāšus. Kims bija visai pārliecināts, ka ne katru spožajās, mel­najās bruņās ietērpto varētu saukt par cilvēku.
   Elpu aizturējis, viņš vēroja, kā vienība nesteigdamās nojāja gar mežmalu un tad apstājās. Komandieris, kas sēdēja sevišķi lielā melnā zirgā un arī pats par galvas tiesu pārspēja visgarākos bruņiniekus, pacēla roku un uzsauca pāris vārdu, ko Kims attāluma dēļ nesaprata. Vienība sadalījās četrās grupās. Viena palika lejā, kur bija apstā­jušies, sāka nest kopā kurināmo un sliet nometni, bet pārējās trīs izklīda uz dažādām pusēm.
   Uz mirkli Kimam apstājās sirds, kad viena grupa sāka jāt tieši uz viņa pusi. Velti viņš raudzījās visapkārt, mek­lēdams piemērotu paslēptuvi, tad, ilgi nedomājis, metās skriet. Viņš nešaubījās, ka vajātāji meklēs pamatīgi. Tie apvērsīs katru akmeni, paglūnēs katrā klinšu spraugā, kas vien būs pietiekami liela, lai paslēptu zēnu viņa au­gumā.
   Viņš paskrēja gabaliņu kalnup, pameta ašu skatienu visapkārt un iztrūkās. Viņam bija pagājusi pusstunda, lai nokļūtu tik augstu, bet melnie, triekdami zirgus bez žē­lastības, jau bija pieveikuši gandrīz pusceļu. Pēc pāris mirkļiem tie būs klāt. Jāatrod paslēptuve!
   Gabaliņu tālāk ceļš sazarojās. Kims nevilcinādamies aizskrēja pa labi. Viņš sasniedza šauru aizu ar stāvām, gludām sienām. Aiz tās bija ass ceļa līkums, un — Kims atradās stāvas, gludas sienas priekšā!
   Vienu mirkli bailes viņu sastindzināja. Negribēdams acīm ticēt un gandrīz gatavs izmisumā iekliegties pilnā rīklē, viņš raudzījās augšup gar klinti un bezspēcīgā niknumā vīstīja dūres. Brīnišķīgs slazds, ne ceļš! Un pats no laba prāta viņš bija tanī ielīdis!
   Pa to laiku melnie jātnieki bija sasnieguši ceļa saza­rojumu. Vairums aizjāja tālāk taisni uz priekšu, uzmetot šaurajai aizai tikai paviršu skatienu. Kims jau sāka vāri cerēt uz glābiņu, kad viens neliela auguma jātnieks mel­nās bruņās apturēja zirgu, mirkli neziņā paraudzījās uz Kima pusi un tad parāva pavadu. Zirgs nikni iezviedzās, sagriezās un lēnām devās aizā.
   Kima skatiens no jauna izmisīgi noslīdēja gar klints sienu. Nevienas izejas, nevienas radzes, kur varētu uz­rāpties. Siena gluda kā spogulis. Tikai tieši viņam blakus, tūliņ aiz asā līkuma, bija lēzens iedobums, kurā viņš varbūt kaut kā iespiestos. Tomēr visvēlākais tad, kad būs apgriezis zirgu, lai jātu no aizas ārā, melnais jātnieks viņu ieraudzīs. Bet Kimam tā bija vienīgā iespēja.
   Viņš iežņaudzījās dobumā un, elpu aizturējis, gaidīja, kamēr melnais aizjāja viņam garām.
   Jātnieks aizdzina zirgu līdz aizas galam, izvilka zobe­nu no maksts un pāris reižu pārbaudīja smaili, durdams to pret klinti. Tiklīdz viņš apgrieza zirgu, Kims plati ieplestām rokām gāzās viņam virsū un izrāva viņu no segliem.
   Melnais pārsteigumā iekliedzās, novēzēja zobenu gaisā un ar elkoni iegrūdās Kimam krūtīs tā, ka zēnam aizsitās elpa un viņš apdullis aiztenterēja atpakaļ. Arī zirgs bailēs iezviedzās, danceniski atkāpās un sacēlās pakaļkājās. Priekškāju pakavi ņirbēja gaisā kā nāvējoši āmuri. Kims pa acu galam ieraudzīja zirga izdarības un sakņupa. Viens pakavs tomēr skāra plecu un notrieca viņu zemē.
   Kima pretiniekam klājās ļaunāk. Viņš patlaban bija puslīdz pasvempies kājās un pacēlis zobenu nāvējošam belzienam, kad viņam trāpīja zirga priekškājas pakavs. Nodārdēja, it kā milzīgs veseris kristu uz vēl milzīgākas laktas. Melnais pameta rokas gaisā un kā zibens ķerts nogāzās atmuguriski.
   Arī Kims vēl brītiņu palika nekustīgi guļam, iekams uzdrošinājās piesardzīgi, uz rokām atspiedies, pieslieties ceļos. Zirgs vēl joprojām dižājās uz vietas. Viņa lielās, tumšās acis šķita caururbjoši veramies Kimā; ar priekš­kājām viņš draudīgi kapāja klinšaino ceļa pamatu.
   — Rāmi, draudziņ, rāmi, — Kims klusu runāja. — Ne­viens tev pāri nedarīs. — Kimam par pārsteigumu, zirgs šķita uzklausām, ja ne viņa vārdus, tad vismaz balss skaņu. Tas beidza sprauslāt un saskurināja ausis.
   Kims uzmanīgi piecēlās un, muguru pie klintsakmens piespiedis, slīdēja tuvāk zemē gulošajam melnajam jāt­niekam. Viņš noliecās, aptaustīja melnās bruņas un dru­džaini domāja. Uz īsu bridi viņš bija drošībā, tomēr ļoti apšaubāmā drošībā. Melnie jātnieki drīz vien pamanīs, ka viena trūkst, un, ja tie atklās, kas noticis, tad viņam beigas. Pat ja viņam laimētos izkļūt no šī slazda, melnie nerimsies, pirms nebūs pārbaudījuši apkārtni centimetru pa centimetram un viņu uzgājuši. Nē — palika tikai viena vienīga iespēja. Viss Kimā sacēlās pret tādu atrisinājumu, taču izvēles viņam nebija.
   Straujā apņēmībā Kims apgrieza melno uz vēdera un sāka tam vilkt nost bruņutērpu. Tā bija laime nelaimē — jātnieks nebija augumā garāks par Kimu, tāpēc vakara krēslā niecīgā starpība acīs nedursies. Kims noņēma gulē­tājam krūšu bruņas un ķiveri, pēc tam stenēdams izlobīja to no bruņubiksēm. Izģērbtais nebija cilvēks. Musku­ļainais, pērtiķveidīgais augums bija apaudzis ar melnu, asu apmatojumu. Kimam pārskrēja šermuļi, ieraugot ķet­nas ar līkiem pirkstiem. Seja bija plakana un neizteik­smīga, un, kad Kims pacēla vienu plakstu, viņš redzēja, ka necilvēcīgajam radījumam ir melnas acis bez zīlītēm.
   Kims saplēsa savu veļu strēmelēs, rūpīgi sasēja melno un iebāza tam mutē vīkšķi. Droši vien tas pēc kāda laika atjēgsies un atbrīvosies, bet Kims cerēja tad jau būt ga­balā.
   Pametis skatienu uz aizas ieeju, viņš sāka ietērpties iegūtajās bruņās. Brīnumainā kārtā tās piegulēja, it kā būtu viņam taisītas. Viņš pacēla no zemes zobenu, iebāza to makstī un tad tuvojās zirgam. Tas trūkās, pacirta galvu atpakaļ un lūkoja iekost.
   —  Rāmi, draudziņ, — Kims murmināja, — tikai rāmi! Neviens tev ļaunu nedarīs. — Viņš pastiepa roku, paspē­ra soli un nemitīgi turpināja runāt. — Es tev nedarīšu pāri, tikai paliec mierīgs, pavisam mierīgs. Zinu, ka man ir citāda smaka kā tavam saimniekam, bet es nebūšu pret tevi ļauns. — Tā viņš runāja vienā laidā, līdz bija piegājis zirgam tik tuvu, ka varēja uzlikt tam roku uz kakla. Zirgs no pieskāriena sarāvās, bet nepretojās. Kims turpināja runāt un vilcinādamies satvēra pavadu. Viņš vēl nekad nebija jājis, bet cits nekas neatlika, kā mēģināt. Pabāzis roku zirgam starp ausīm, viņš tam pakasīja krēpes un pats neveikli iesvempās seglos. Zirgs atkal trūkās un teju teju nenometa Kimu zemē. Taču viņš ieķērās melnim krēpēs un no visa spēka turējās tam mugurā.
   Vairākas sekundes viņš seglos nosēdēja nepakustē­damies un nevarēja nobrīnīties vien, ka tiešām sēž zirgā. Tad vēl draudzīgi paplikšķināja tam kaklu un pievilka pavadu.
   —   Nu, draudziņ, griezies apkārt, — viņš nomurmi­nāja.
   Brīnums notika. Zirgs klusītēm iezviedzās, pakusti­nāja galvu un rātni apgriezās. Tad Kima nemudināts sāka iet uz aizas izeju.
   Aizjājis līdz ceļa sazarojumam, Kims apturēja zirgu. Ausīs viņam iesitās skanīga pakavu duna, kas drīzāk izklausījās kā atbalss viņa paša sirdspukstiem. Viņš pa­grieza galvu un ieraudzīja sešus melnos jātniekus, kas auļoja lejup pa nogāzi. Kad jātnieki auļos drāzās ga­rām, viņa zirgs sarosījās bez mudinājuma, un Kims nepaguva ne atjēgties, kad jau bija mežonīgo auļotāju vidū. Rokas sažņaudza pavadu, taču ne tādēļ, lai valdītu zirgu, bet tādēļ, lai būtu, pie kā pieturēties. Ja zirgs pats no sevis nebūtu iekļāvies parastajā vietā jātnieku vidū, Kims būtu neglābjami pazudis.
   Drausmīgā tempā viņi auļoja atpakaļ uz tikšanās vie­tu, un Kimam no visa spēka vajadzēja turēties zirgam krēpēs, lai nenolidotu zemē. Nodrāzušies no kalna, viņi sastapās ar otru jātnieku grupu un, Kimam par šausmām, jāja uz nometni.
   Kims zem melnajām bruņām nosvīda slapjš. Viņa līdzšinējā rīcība bija tiešām bijusi pārdroša, bet jāt kopā ar melnajiem iekšā viņu nometnē būtu gatavā pašnāvība. Jātiek projām, vienalga, kā!
   Izmisis viņš ar acīm meklēja ceļu bēgšanai. Melno nometne atradās pašā mežmalā, bet Kims jāja kolonnas otrā flangā. Vienu mirkli viņš iedomājās, vai nevajadzētu griezt zirgu apkārt un auļot iekšā mežā, bet tūdaļ tādu domu atmeta. Viņš tikai ar mokām turējās seglos, un, pat ja zirgs klausītu pavēlēm, pārējie viņu viens divi pa­nāktu.
   Viņi iejāja nometnē. Tā bija uzslieta puslokā un sa­stāvēja no divām telšu rindām visapkārt ugunskuram.
   Komandieris uzkliedza asu pavēli, pēc kuras grupa brīvi saira un katrs devās uz savu vietu. Kims šai mirklī jutās kā pazudis. Viņš atlaida pavadu vaļīgi un sūtīja uz de­besīm karstu lūgšanu, kaut zirdziņš labāk nekā viņš zinā­tu, kas tagad darāms.
   Viens bruņinieks piejāja Kimam blakus, iegpūda tam dūri sānos un savā nesaprotamajā valodā kaut ko nobul­durēja. Kims neatbildēja, un melnais teicamo atkārtoja. Kims joprojām klusēja, bet sirds viņam trakoja tā, ka likās — nupat tās puksti atskanēs visā nometnē kā dobji bungu dunieni. Melnais nogaidot uz viņu noskatījās, tad kaut ko nomurdēja un, plecus paraustījis, aizvācās.
   Kims uzelpoja. Tomēr šis sīkais atgadījums skaidri pierādīja, cik bīstams ir viņa stāvoklis.
   Kopā ar septiņiem vai astoņiem melnajiem jātniekiem viņš aizjāja līdz nometnes galam. Zirgi paši no sevis apstājās, un Kims, sekodams pārējo priekšzīmei, arī izlēca no segliem. To viņš darīja tik neveikli, ka par mata platumu noturējās nenokritis, bet neviens gar to nelikās ne zinis.
   Zirgi aizlamzāja uz aploku, kas uz ātru roku bija ierikots mežmalā. Aizgāja visi zirgi — izņemot viņējo. Tas gluži vienkārši palika stāvam, kārpīja ar priekškājām zemes un tad sāka berzt galvu gar Kima bruņutērpu. Kims ar šausmām pamanīja, ka viens no tuvāk stāvošajiem karotājiem paceļ galvu un skatās uz viņa pusi.
   Kims viegli uzsita zirgam pa nāsīm.
   — Ej, draudziņ, — viņš čukstēja, — lūdzams, ej pie saviem biedriem. Tu mani nogalināsi, ja paliksi te.
   Zirgs klusu iebubinājās un negribīgi sāka slāt projām, tomēr ik pēc dažiem soļiem apstādamies un pagriezdams galvu atpakaļ, gandrīz it kā gribēdams pārliecināties, vai tikai Kims nebēg projām.
   Nometnes ugunskurs dega sprakšķēdams ar lielu lies­mu. Plandošā sarkanzeltainā blāzma aizdzina aukstumu un tumsu. Melnie bija sanesuši ap ugunskuru savas pār­tikas kules un sāka ēst. Kims, izsalcis un izslāpis klīda pa nometni, apstādamies te pie vienas grupiņas, te, lai neiz­skatītos aizdomīgi, pie kādas citas, kārodams jel ko uzzi­nāt par nometnes kārtību. Taču bez sevišķiem panā­kumiem. Tikai viena daļa karotāju gulēja teltīs; pārējie pakrita turpat, kur bija stāvējuši vai sēdējuši. Paēduši tie satinās segās vai tāpat vien saritinājās uz kailas zemes.
   Pabeidzis apgaitu, Kims vēlreiz aizgāja pie zirgiem. Aploks atradās pašā mežmalā. Tepat tuvumā viņš ap­gulsies un izliksies aizmidzis. Vēlāk, naktī, kad visi gulēs, varbūt radīsies iespēja aizbēgt. Bet vēl tik tālu nebija. Nevarēdams nekur mieru rast, Kims šķietami bezmērķīgi klaiņoja starp teltīm. Kādam melnajam, kas viņu uz­runāja, viņš mēmi pamāja ar galvu un pēcgalā apsēdās vienas telts ēnā. Starp teltīm tagad cits pēc cita iedegās mazi ugunskuriņi. Gaisu pildīja balsu murdoņa, metāla šķindas un vecas ādas tipiskā čīkstēšana. Kimam vistu­vākajos kaimiņos trīs melni milzeņi izklāja segu un uzsā­ka kauliņu spēli.
   Kims atgūlās uz muguras, aizlika rokas aiz pakauša un raudzījās augšup zvaigznēs. Par spīti satraukumam un bailēm, viņu pēkšņi pārņēma neizsakāms nogurums un nespēks, un viņam visiem spēkiem vajadzēja cīnīties, lai neiemigtu.
   Tad viņu iztramdīja troksnis. Trīs kauliņu spēlmaņi bija saķildojušies. Viens, kājās pielēcis, bija satvēris zobe­nu, bet abi pārējie satraukti laikam mēģināja viņu nomie­rināt.
   Kims pacēlās, atspiedās uz elkoņiem un ziņkārīgi vē­roja, kas notiks tālāk.
   Viss norisinājās ļoti ātri. Kareivis izgrūda niknu rēcienu, atvēzēja zobenu un metās virsū vienam biedram. Zobens šņākdams pāršķēla gaisu, trāpīja pretiniekam pa krūšu- bruņām un noslīdēja gar tām. Otrs atlēca atpakaļ, arī izrāva zobenu no maksts, un nu gāja vaļā mežonīgs kautiņš.
   Kims gaidīja, kad cīņā sāks iejaukties pārējie un strīd­niekus izšķirs, tomēr nekas tamlīdzīgs nenotika. Sanāca gan aizvien vairāk skatītāju, kas iznira no tumsas un sastājās apkārt cīkstoņiem, bet neviens pat pirkstu nepa­kustināja, lai iejauktos.
   Cīkstiņš nebija ilgs. Uzbrucēja zobens pēkšņi atrada ceļu un ieurbās neaizsargātajā vietā starp krūšubruņām un ķiveri. Sadurtais aizstreipuļoja malā un nogāzās kā nocirsts koks.
   Skatītāji sāka izklīst. Kareivis, kas bija ķildu uzsācis, iebāza zobenu makstī, aizgāja atpakaļ pie segas un tur­pināja ar otru biedru kauliņspēli, it kā nekas nebūtu noticis.
   Kims nodrebēja. Šai zemē cilvēku dzīvība, šķiet, nebi­ja augstā vērtē.
   Viņš atslīga atpakaļ zemē, nolikās uz sāniem un pie­vilka kājas pie ķermeņa. Melnajās bruņās bija apbrī­nojami silti, un jau pēc brītiņa tīkamais nogurums atkal bija klāt. Kims aizvēra acis, uz īsu brīdi ielaidās tādā kā snaudā, taču tūliņ uztrūkās, kad juta, ka var iemigt pa īstam.
   Nometne pamazām norima. Ugunskuri izdeguši cits pēc cita apdzisa, balsis noklusa. Beidzot — nāca jau pie pusnakts — izņemot vēja aurus un šādus tādus kārpī-* šanās trokšņus no aploka, nebija vairs dzirdams nekas.
   Kims negulēja. Sākumā viņam vajadzēja piespiesties ar varu, lai neaizmigtu, bet nu nogurums pārsviedās pretējā sajūtā. Uzkrita tāds nemiers, ka grūti nācās palikt guļam.
   Augu nakti viņš, nomodā gulēdams, gaidīja izdevību, kad varēs laisties lapās.
   Bet izdevība neradās. Nometne gan gulēja, taču pus­ducis sargu nepārtraukti patrulēja ap laukumu un pada­rīja jebkuru domu par bēgšanu neiespējamu. Turklāt Kimam aizvien stiprāk sāka likties, ka sargi mazāk inte­resējas par ienaidnieku no malas, nekā uzmana paši sa­vus guļošos biedrus. Viņš atskārta, ka daudz vienkāršāk ir bijis nometnē iekļūt, nekā no tās tikt ārā.
   Kims bija itin priecīgs, kad no rīta ass, nepatīkams taures pūtiens viņu pamodināja. Viņš bija viens no pir­majiem kājās un centās būt noderīgs. īsti viņš, protams, nezināja, kas būtu darāms; viņš vienkārši šaudījās šurp un turp, stiepa malku un savāca vienkop bruņojuma piederumus, pielika roku visur un darīja visu, lai tikai būtu kustībā. Un tā vien šķita, ka viņš izvēlējies pareizu taktiku. Neviens nelikās gar viņu zinis. Jau pēc īsa brīža nometne bija nojaukta un visas nakšņošanas pēdas iz­dzēstas.
   Atskanēja otrs taures pūtiens, un viens kareivis atvēra aploku. Zirgi izvēlās ārā kā melns, dzīvs vilnis un sāka meklēt savus jātniekus.
   Pieauļoja arī Kima zirgs, apstājās pie viņa un rotaļīgi iegrūda purnu viņam krūtīs. Grūdiens tomēr bija tik spēcīgs, ka Kims attenterēja atpakaļ un neviļus atmu­guriski uzgrūdās vienam melnajam jātniekam. Tas strau­ji pagriezās, dusmīgi ieņurdējās un rupji pagrūda Kimu pret zirgu. Kims automātiski pieķērās pie segliem un tā pēdējā acumirklī noturēja līdzsvaru un nenogāzās zemē.
   Milzīga roka uzgūla viņa plecam un brutāli apgrieza viņu apkārt. Kims pagrieza galvu un paraudzījās melnajā sejsegā kareivim, kas bija kādu pusmetru garāks par vinu.
   Milzis nikni nošņācās, iegrūda Kimam dūri krūtīs un pateica kaut ko nesaprotamu. Bija skaidrs, ka viņš gaida atbildi.
   Kims apsvēra zibenīgi. Notikums iepriekšējā vakarā bija viņu pārliecinājis, cik ātri šeit vienkārša ķilda var pārvērsties par saķeršanos uz dzīvību un nāvi. Brītiņu viņš izturēja milža skatienu, tad, plecus paraustījis, no­vērsās un neveikli ierausās seglos. Kareivis satvēra viņu aiz vidusjostas un mēģināja noraut zemē. Kims nokratīja roku un no visa spēka iespēra milzim pa krūšubruņām. Milzenis atstreipuļoja, smagi novēlās uz dibena, taču, mežonīgi ierēcies, tūdaļ pielēca kājās.
   Kima roka jau tvēra pēc zobena, bet viņa zirgs pa­steidzās pirmais. Nikni iezviedzies, tas apgriezās ātri kā vilciņš un nodeva pamatīgu spērienu ar pakaļkājām. Melnais uzlidoja gaisā, apmeta kūleni un ar troksni pie­zemējās pa otram lāgam.
   Šoreiz viņš vairs tik ātri augšā netika. Acis aiz sejsega nikni zibsnīja. Lēnām viņš piesvempās uz ceļiem, izvilka ieroci no maksts un tad piecēlās visā augumā.
   Šai mirklī viņam aiz muguras iznira grupiņa milzīga auguma melno jātnieku. Kauslis sarāvās un pazemīgi nolieca galvu.
   Viens no jātniekiem viņam kaut ko pajeica, un viņš uzreiz šķita sarūkam itin mazs. Iestūmis zobenu atpakaļ makstī, viņš apveltīja Kimu ar pēdējo naidpilno skatienu un, pārējo jātnieku zobgalīgo smieklu pavadīts, aizslāja pie sava zirga.
   Viņi devās ceļā. Melnais karaspēks sarindojās četr- rindu kolonnā un sāka virzīties uz austrumiem. Kādu stundu vai ilgāk viņi attālinājās no kalnu grēdas, tad iejāja nelielā mežā, īsu brīdi atpūtās un dubļainā strautā padzirdīja zirgus. Pēc tam jājiens turpinājās — tagad atkal uz rietumiem, tuvāk kalniem. Kims visu laiku uz­manīja, vai neradīsies iespēja neuzkrītoši atpalikt, taču atkal velti. Visas kolonnas garumā abās pusēs patrulēja sargi. Un pat tad, ja būtu izdevies, viņa atbūtne ierindas stingrajā veidojumā tūliņ tiktu pamanīta un viņš pats uz karstām pēdām notverts.
   Ap pusdienlaiku viņi sasniedza lēzenu pakalnu star­pā iegūlušu ezeru, kur atkal tika padzirdīti zirgi un jāt­nieki pusstundu atpūtās. Tad pārgājiens turpinājās dien­vidu virzienā līdztekus Ēnukalnu grēdai, kas iesniedzās debesīs. Dažreiz, vai nu rīkodamies pēc kādas sistēmas, ko Kims neizprata, bet varbūt gluži patvaļīgi, koman­dieris lika apstāties un izsūtīja nelielas melno jātnieku grupiņas izklaidus pa kalniem. Kimam tomēr ikreiz izde­vās izvairīties.
   Beidzot pievakarē, kad saule atkal nogrima aiz kalnu nepārredzamajām virsotnēm un ēnas stiepās aizvien ga­rākas, kolonna sasniedza kāda pakalna virsotni un ap­stājās.
   Tas, ko Kims ieraudzīja, viņam aizsita elpu.
   Viņiem priekšā nogāze noslīdēja milzīgā bļodveida ieplakā, kas rietumos sniedzās līdz pašiem kalniem, kur kļuva stipri šaurāka, kamēr izbeidzās pavisam šaurā aizā ar stāvām klinšu sienām.
   Visa ieleja mudžēja melna no kareivjiem. Dziļi ielejā tie tekalēja un čumēja kā tūkstošiem skudru, savēlās kamolos, iztaisnojās rindās un lēni, majestātiski slīdēja uz aizas pusi. Ielejā bija saslietas neskaitāmas teltis, kurējās neskaitāmi ugunskuri. Kims mēģināja noteikt kareivju skaitu, bet tas nebija iespējams. Tur droši to bija tūkstošiem, desmitiem tūkstošu — varens karaspēks, kas ielejā saplūdis kā melns, aizsprostots ezers un meklē ceļu tālāk uz rietumiem.
   Viņu vienība sāka lēnām jāt lejup pa nogāzi. Gaisu satricināja riebīga, spalga ķērkšana. Kims pacēla galvu un ieraudzīja veselu baru milzīgu melnu putnu, kas, gausi spārnus cilādami, riņķoja virs ielejas. Kolonna jāja tālāk, pajāja garām pirmajām teltīm, bet viņu komandieri negrasījās apstāties, veda vien savas rindas pa telšu star­pu, gar nometnes ugunskuriem gandrīz līdz ielejas vi­dum, kur bija uzcelts pamatīgs, ar stipriem baļķiem bal­stīts nocietinājums, kas izveidoja pakalnu. Plašā lokā ap šo mākslīgo pauguru stāvēja blīva melno bruņoto sargu ķēde, bet iekšpus šī kordona aplī apkārt pakalnam bija izrakts grāvis un piepildīts ar kaut kādu eļļainu šķidrumu — taču laikam provizoriska aizsargjosla. To redzot, Kims neviļus izbrīnā ieprātojās — no kā gan šīs melnās armijas pavēlnieki tik traki bīstas, atrazdamies paši sava kara­spēka vidū.
   Kims piespiedās vismaz uz bridi aizmirst bailes, lai uz­manīgi un modri novērotu visu līdz pēdējam sīkumam. Viņš nojauta, ka tādas izdevības kā šī tik drīz vairs nebūs.
   Viņi jāja cieši gar sargkareivju kordonu. Komandieris pārmija dažus vārdus ar vienu no posteņa kareivjiem un pēc tam nesteidzīgi jāja tālāk, bet Kims visu uzmanību koncentrēja uz telšu puduri nocietinātajā pakalnā. Arī tur bija redzami melnie jātnieki, tomēr tie šķita lielāki un — kā Kimam likās — arī biedīgāki nekā tie, kuru vidū atradās vinš.
   Piepeši Kims satrūkās. Milzīgo augumu vidū rēgojās viens vēl milzīgāks. Šā karotāja bruņas ne ar ko neatšķīrās no pārējām, tomēr Kims viņu pazina uzreiz.
   Barons Kārts!
   Kimam no bailēm aptrūka elpas. Barons nemierīgi drasēja šurp un turp starp teltīm, uzbrēca kādam no savējiem, citus ar īgnu rokas vēzienu padzina malā. Tad pavērās vienas telts ieeja un tajā parādījās kārns, plati viļņojošā melnā mētelī ietērpies, stāvs.
   Borāss.
   Kimam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai mierīgi paliktu seglos. Burvis iznāca no telts un pārlaida skatienu savu karotāju nepārredzamajam pūlim. Vienu mirkli Ki­mam šķita, ka dzedro, pelēko acu skatiens pētīgi kavējas pie viņa. Tad Borāss asi pagriezās un bilda kaut ko kādam teltī. No turienes iznāca melns bruņinieks un nostājās Borāsam blakus.
   Kims nodrebēja. Bruņinieks augumā bija mazāks par Borāsu, diezin vai maz garāks par Kimu pašu, un, tieši tāpat kā citi, ietērpts vienkāršās melnās bruņās bez jebkādiem rotājumiem un ne ar ko neatšķīrās no pārējiem. Taču, kaut arī augumā sīks un šauriem pleciem, viņš kaut kā likās bīstamāks un ļaunāks par jebkuru no citiem. It kā viņu aptvertu neredzama melna aura, ļaunuma dvesma, kas staroja no viņa bruņām kā nesvētumā pārvērsts oreols.
   Tad viņi bija garām, un melnais bruņinieks izzuda Kima skatienam. Bet vēl ilgi viņš netika vaļā no gūtā iespaida. Kimam pēkšņi likās, ka kļuvis smagi elpot, kaut kas viņā šķita sasalis ledū, it kā būtu pieticis drūmo melno tēlu uzlūkot vien, lai nomirtu dala vina dvēseles.
   Viņi aizjāja līdz ielejas pirmajai trešdaļai un tad bei­dzot apstājās. Komandieris nokliedza dažas pavēles, visi nolēca no zirgiem un divi kareivji zirgus savāca, lai aiz­vestu tos uz lielu aploku ielejas galā.
   Šī diena beidzās tāpat kā iepriekšējā. Vīri sadalījās pulciņos, dzēra vai tāpat vien sasēda kopā un uzjautri­nājās, kā mācēja. Kims drīz vien konstatēja, ka netraucēts var klimst pa nometni, tomēr neuzdrošinājās daudz tālāk par simt metriem no savas grupas aizklīst. Visi kareivji viņam izskatījās vienādi, un, ja aizmaldītos tālāk, tad vairs neparko neatrastu savējos. Likās, ka ar upuri viņam laimējies — jātniekam, kura vietu viņš aizņēmis, laikam nebija bijis draugu, tāpēc Kima klusēšana un atturība nemodināja nekādas aizdomas.
   Kims nepacietīgi gaidīja nakti. Taču pakalnos vis­apkārt ielejai dega neskaitāmi ugunskuri, un Kima bēg­šanas plāni saira kā nebijuši. No šīs nometnes izkļūt nebija iespējams. Vajadzēs vien arī turpmāk paļauties uz savu laimi, lai iet, kā iedams, un nogaidīt, līdz karapūļi dosies tālāk un pavīdēs kāda cerība.
   Acu priekšā viņam parādījās drausmīga aina. Viņš redzēja pats sevi, melnajās bruņās tērptu, bezgalīgā auļo­jošu jātnieku rindā iespiestu, uzbrūkam Temistoklam un tā sabiedrotajiem. Varbūt no visas tiesas notiks tā, ka viņš kopā ar šo milzu karaspēku dosies aizvien tālāk uz rie­tumiem un pēkšņi atjēgsies kaujā pret tiem, kas viņu šurp aicinājuši.
   Viņš paspēra dažus soļus tālāk un starp teltīm ierau­dzīja šauro kalnu aizu rietumos. Vēl joprojām arī pēc tumsas iestāšanās melnie jātnieki nepārtrauktā virtenē slīdēja turp. Lāpas un liesmojoši sārti, kas bija sakurti abās ceļa malās, apskaloja klinšu sienas ar nemierīgu, plīvojošu gaismu. No aizas dziļumiem spiedās noslē­pumains, zaļš mirdzums, kurā jātnieku augumi izskatījās dīvaini plakani, bezķermenīgi, tā ka gandrīz vedās do­māt — tur nekust karavīri, bet velkas bezgalīgs ēnu gā­jiens. Kims novērsās. Viņš mulsa neziņā un beidzot aiz­gāja atpakaļ uz savu apmetni. Viņš jutās vēl gurdāks nekā iepriekšējā vakarā, ēdis arī nebija jau divas dienas,
   no izsalkuma viņam metās nelaba dūša. Tomēr viņš neuzdrošinājās pat uz mirkli pacelt sejsegu.
   Vispēdīgi viņš apgūlās, pievāca vienu segu un gan­drīz tai pašā mirklī aizmiga.
   Divas dienas un trīs naktis viņi kavējās ielejā. Pāris reižu viņiem vajadzēja pavirzīties tālāk un izbrīvēt vietu nākamajai vienībai, un katra pārvietošanās viņus aizve­da tuvāk aizas ieejai ielejas galā. Vēlīnāko jātnieku skaits bija tik liels, ka ielejā gandrīz vairs nepietika vietas.
   Otrā dienā Kims vēlreiz redzēja Borāsu, kad tas mil­zīga melna zirga mugurā inspicēja ieleju. Barons Kārts jāja viņam vienā pusē un nezināmais, noslēpumainais pavadonis otrā.
   Dienas nometnē ritēja vienmuļi. Darāms nekas nebi­ja, un Kims gandrīz visu laiku noklaiņoja. Viņš zināja, ka tāda izturēšanās agrāk vai vēlāk piesaistīs uzmanību, un īstenībā tas līdzinājās brīnumam, ka līdz šim viņš vēl bija paglābies no atmaskošanas.
   Trešās dienas rītā viņus no miega izcēla strupa, rupja pavēle. Kareivji sastājās, izveidodami garu, kā ar lineālu novilktu dubultrindu un gandrīz stundu nostāvēja sau­les svelmē. Pēc tam atveda zirgus.
   Kims nopriecājās, kad viņa iegūtais melnais zirgs dro­šā gaitā pierikšoja tieši pie viņa un paberza galvu viņam pret plecu. Lai gan Kims apzinājās, ka rīkojas neparasti un tas dursies acīs, viņš tomēr pacēla roku un noglāstīja zirgam purnu. Dzīvnieks iezviedzās, sāka ar priekškājām kārpīt zemi un pāris reižu nepacietīgi sapurināja galvu, it kā aicinādams Kimu sēsties seglos. Kims aicinājumam paklausīja.
   Cits pēc cita visi zirgi atrada savus jātniekus, un ne­kārtīgais netīrelu bars atkal pārvērtās lepnu melnu jāt­nieku pulkā.
   Sēžot atkal savam zirgam mugurā, Kims pārdzīvoja dīvainu, siltu laimes uzplūdu. Baigu ienaidnieku ielenk­tam, tuvāk nāvei nekā dzīvībai, šis dzīvnieks bija viņa vienīgais draugs, vienīgais dzīvais radījums, kam viņš varēja uzticēties, kas zināja viņa noslēpumu. Un kaut kādā dīvainā veidā Kimam likās, ka to neizjūt viņš vien.
   Pēc komandiera pavēles jātnieki sāka virzīties uz priekšu. Kims redzēja, ka jāj nepārredzami garā mierīgu, disciplinētu jātnieku kolonnā, ka arī viņš ir loceklis ne­pārtrauktajā ķēdē, kas, nekur nepārtrūkstot, dodas rie­tumu virzienā uz aizu.
   Ceļmalu ugunskuri nobālēja no intensīvā zaļā spī­duma, kas spiedās pretī no aizas dziļumiem. Pirmajā brīdī Kimam likās, ka tur ar zaļu liesmu deg ugunskurs bez dūmiem, bet, jo tuvāk viņi tika, jo skaidrāk viņš redzēja, ka tas ir kaut kas pavisam cits. Ne liesmu, ne svelmes, vienīgi zaļais gaišums, kas spiedās cauri visam, gaišums, kas šķita starojam no klinšu sienām, no zemes, jā, pat no gaisa. Spalga sīkšana uzdzina Kimam nervu trīsas. Un piepeši viņam kļuva bail, drausmīgi bail. Uzmācās no­jausma, ka ar viņu notiks kaut kas šaušalīgs, tiklīdz viņš nokļūs zaļās gaismas lokā. Bet aizbēgt nekur nevarēja. Viņi tagad jāja tik cieši cits citam blakus, ka starp diviem zirgiem nepalika ne plaukstas platuma brīvas vietas, un ārējās malas jātnieku bruņas šņirkstēja gar klintīm. Pat ja Kims būtu tik pārgalvīgs, ka mēģinātu bēgt, viņa zirgam trūktu vietas, kur apgriezties.
   Kims centās apspiest bailes un koncentrēties tikai uz to, ko redzēja sev priekšā. Jātnieki nevilcinoties jāja pretī zaļajai gaismai. Viņu ķermeņi šķita izplūstam, un Kimam pat likās, ka viņš tiem cauri redz tālāk priekšā jājošo apveidus.
   Gaisma nāca tuvāk, aizvien tuvāk. Zirgs mazliet iz­trūkās, bet Kimam izdevās ar dažiem vārdiem to no­mierināt un apvaldīt. Dīvaina kņudēšana pārņēma visu ķermeni, kad viņam pārlija zaļā gaisma. Galīgi apžilbis, Kims aizvēra acis, nolieca galvu un aizsedza seju ar plaukstu. Tas nelīdzēja nenieka. Spilgtā zaļā gaisma spie­dās cauri viņa rokai, cauri bruņutērpa metālam; viņš ievaidējās.
   Tad, tik pēkšņi, it kā viens būtu nospiedis milzu slē­dzi, gaisma apdzisa un Kims atjēdzās ļoti lielā tumšu ēnu pilnā alā. Griesti bija tik augsti, ka nebija pat skaidri saskatāmi, bet jātniekiem priekšā rēgojās baigs bezdi­benis. Viņi sapulcējās bezdibeņa malā un sāka vadīt zir­gus citu aiz cita uz šauru augstā lokā izbūvētu akmens tiltiņu pāri bezdibenim; tālāk tiltiņš aizlocījās tumsā. Ne­bija ne margu, ne citas barjeras, vienīgi šaurā akmeņu josla, tik šaura, ka gandrīz nepārejama vienam zirgam. Melnie jātnieki dzina zirgus uz tilta — pa vienam, bez­galīgā virtenē. Lāgiem zem pakaviem kāds akmens iz­kustējās, viens zirgs paklupa, briesmīgi ierēcās un kopā ar jātnieku nogāzās bezdibenī, bet plūdumu uz priekšu šis atgadījums neaizkavēja ilgāk par sekundi.
   Izjājot uz tilta, Kima rokas krampjaini ieķērās zirga krēpēs. Viņš paskatījās dziļumā, tad šausmās aizvēra acis un klusu iestenējās. Galva apreiba, un vienu mirkli visa milzīgā ala sagriezās virpulī. Zirgu pakavu duna dārdēja ausīs kā pērkona grāvieni.
   Likās, ka aizritēja stundas, kamēr viņi sasniedza bez­dibeņa otru krastu. Tur alas griesti nolaidās pavisam zemu un saplūda ar sienām, izveidojot zemu gaiteni, no kura zarojās daudz sāneju. Gaiss bija sastāvējies un sūrs un dedzināja Kimam plaušas kā uguns. Lai cik necik apgaismotu ceļu, jātnieki iededza lāpas.
   Jājienam nebija gala. Vienreiz viņi apstājās atpūsties; Kims atspiedās pret drēgno, auksto sienu un tūliņ aiz­miga. Kad viņu pamodināja, viņam likās, ka nogulējis tikai dažas minūtes un pamodies vēl trakāk noguris.
   Apkārtne visu laiku mainījās. Viņi jāja cauri lielām zā­lēm, augstām, ēnainām katedrālēm, jāja gar šausmīgu bez­dibeņu malām, un vienreiz tādi kā rupji tēsti pakāpieni viņus noveda vairāku simtu metru pazemē.
   Atkal atpūta un atkal bezgalīgi garas stundas seglos. Visbeidzot, kad Kims jau domāja, ka nespēs vairs ne mirkli zirga mugurā noturēties, viņiem tālu priekšā ie­mirdzējās mazs mazītiņš zaļš gaišumiņš. Lāpas apdzisa, un karaspēks iebruka ļoti plašā, augstā alā, no kuras griestiem lejup nokarājās grandiozi kristālu veidojumi. Virs galvām šaudījās milzīgi sikspārņi, un alas viņgalā atkal kvēloja nu jau labi pazīstamā zaļā gaisma.
   Jājiens turpinājās bez atpūtas. Kima zirgs aiz pār­guruma iezviedzās, kad viņi pa akmeņiem nosētu ceļu jāja augšup. Zirgs, kas jāja viņiem blakus, paklupa, iztrūkās un nosvieda jātnieku. Bruņās iežņaugtais ka­reivis nelaimīgi nokrita uz galvas un palika nekustīgi guļam. Kims šausmās aizvēra acis, kad redzēja, kā nokritušais pazūd zem sekoješo jātnieku zirgu paka­viem.
   Viņus atkal appludināja zaļā gaisma. Un atkal Kims, nepanesami spilgtās gaismas mocīts, ievaidējās. Pēc brīža no jauna atvēris acis, viņš atradās plašā, augstu klinšu sienu iejoztā ielejā, kas līdzinājās tai, no kuras viņi bija izjājuši.
   Jaunā atziņa viņu ķēra kā āmura belziens. Kalnu grēda tagad atradās aiz muguras — austrumos. Viņi bija pārvarējuši Ēnukalnus!

   Kims bija pārāk nomocīts, lai spētu šo domu aptvert visā pilnībā. Un šķita, ka viņš nav vienīgais, kam jājiens cauri Ēnukalnu pamatnei laupījis pēdējos spēkus. Jāt­nieki sadalījās, un Kims kopā ar nu jau pierasto grupu jāja uz apaļīgās ielejas dienvidu galu. Šoreiz netika slietas teltis, arī zirgus nekur neveda projām. Kareivji veltin izvēlās no segliem, kur apstājušies, tūliņ likās zemē un saritinājās guļai.
   Vēlēšanās darīt to pašu bija pārvarīgi spēcīga, tomēr Kims to apslāpēja. Ja vispār pastāvēja jel kāda iespēja aizbēgt, tad tas bija tagad.
   Uz priekšu sakņupis, rokas zirgam uz kakla atbal­stījis, viņš klidzināja gar bezgalīgajām kareivju rindām. Ieleja bija visriņķī noslēgta, tikai ziemeļu pusē vienā vienīgā vietā bija šaura, it kā ar milzu cirvi klintī iz­šķaidīta sprauga. Šī izeja, protams, tika apsargāta, taču par to Kims pirmajā eiforiskajā pacilātībā nebēdāja. Viņš bija paveicis neiespējamo un atradis ceļu, pa kuru šķērsot Ēnukalnus — pēc tā visa viņš gan neļaus, lai pāris nieka sargkareivju viņu aizkavē.
   Viņš jāja pavisam lēni, mierinot uzlika roku zirgam uz galvas starp ausīm un visu laiku klusu purpināja vārdus bez kādas jēgas. Modri visu laiku uz priekšu skatīdamies, viņš tuvojās izejai no ielejas. Kāds pusducis melnās bruņās tērptu sargkareivju, uz šķēpiem atspie­dušies, stāvēja pie aptuveni divdesmit metru platās spraugas. Kims pievilka pavadu un apturēja zirgu. Vēl viņš nebija skaidri izdomājis, kā tikt no ielejas ārā. Varbūt viņam pat izdotos mežonīgos auļos izlauzties cauri sargkareivju rindai. Taču aizas viņš gals noteikti arī tika apsargāts, un tur viņa bēgšana beigtos, ja vien jau pirms tam kāda bulta vai trāpīgi mests šķēps nebūtu viņu izsi­tuši no segliem.
   Tad viņš satrūkās no pakavu klaboņas. Izejai tuvojās neliela grupa melno jātnieku. Komandieris parunāja da­žus vārdus ar vienu no sargkareivjiem; kordons pašķīrās, lai palaistu jātniekus cauri.
   Kims ilgi nedomāja. Viegli samudinājis zirgu, viņš to apgrieza, piejāja kolonnai beigu galā un kopā ar visiem aizjāja garām sardzes postenim. Neviens viņu neievē­roja.
   Aiza bija varbūt simt metru gara, bet satrauktajam un nepacietīgajam Kimam tā likās daudz garāka. Beidzot viņi izjāja cauri vēl veselai rindai labi nomaskētu sarg­kareivju pie aizas izejas, un viņu priekšā pavērās neie­domājami plašas, gaišas āres.
   Kimam gaužām būtu gribējies skaļi uzgavilēt. Viņi gan vēl atradās kalnos, tomēr kalnu ainava bija pavisam citāda kā Ēnukalnu viņā pusē. Starp gaišajiem klinš- akmeņiem zaļoja krūmi un papardes, ziedēja košas kalnu puķes. Zālē un sūnās noslāpa zirgu pakavu klaboņa, un augstu klints spraugā zarus pret dzidri zilajām debesīm slēja kropla priede. Gaiss skanēt skanēja no putnu vīte- rošanas, un ceļu šķērsoja kalnu strauts ar skaidru ūdeni.
   — Aiziet! — nolēma Kims.
   Viņš strauji pagrieza zirgu apkārt, iespieda kājas tam sānos un pieplaka cieši pie kakla. Jātnieku rindā at­skanēja pārsteigts kliedziens. Kāds kaut ko uzsauca, ko Kims nesaprata, pēc tam sekoja strupa, nikna komanda. Viena bulta nospindza viņam pavisam tuvu garām un sašķīda pret klinti, otra nobrāzās gar bruņām un ieplēsa garu, asiņainu brūci zirgam sānā. Tad viņš iegriezās lī­kumā un pagaidām nokļuva drošībā.
   Kims zibenīgi apsvēra situācij u. Ceļš veda stāvus lejā no kalna, izlocīdamies starp klintīm un kokaudzēm. Tā ka no bultām un citiem metamiem ieročiem viņš pagaidām bija pasargāts. Tomēr slēpni vajadzēja atrast. Zirgs bija tikpat izvārdzis, cik viņš. Skriešanos ar atpūtinātiem, dūšīgiem zirgiem viņš ilgi nespētu izturēt. It kā šādas domas piesaukti, tai pašā brīdī ap stūri iegriezās jātnieki. Ieraudzījis pirmā zirga mugurā milzu auguma jātnieku, kas vēzēja milzīgu melnu āvu, Kims pārbijās ne pa jokam. Jātnieks viņam aiz muguras nebija neviens cits kā barons Kārts!
   — Skrien, draudziņ! — Kims uzsauca zirgam. — Auļo — glāb savu dzīvību! Un manējo. Ja kritīsim šiem nagos, nobeigs mūs abus.
   Zirgs iezviedzās, it kā būtu sapratis. Mežonīgos auļos tas metās lejup no kalna, elpa viņam svelpa, nāsis bija baltās putās. Kims iekrampējās krēpēs un ar acīm izmisīgi meklēja ceļu, pa kuru bēgt Taču vienā pusē bija tikai klajums, bet otrā — vertikāla krauja. Ceļš veda gar vismaz desmit metrus platu aizu, kuras otrs krasts bija stipri zemāks.
   Kims paraudzījās pār plecu atpakaļ. Attālums starp viņu un vajātājiem bija samazinājies. Viņam pa gabalu likās, ka baigā barona melnās acis spīgo drausmīgā naidā. Nemūžam viņš Kimam nespēs piedot, ka tas viņu tik neganti izmuļķojis. Kaut ko tamlīdzīgu barons laikam piedzīvoja pirmoreiz.
   Tāpēc atriebība būtu jo briesmīgāka. Atriebība, no kuras Kimu šķīra vairs tikai daži acumirkli…
   Kims atkal paraudzījās uz priekšu. Un pieņēma izmi­sīgu lēmumu. Viņš stingri parāva pavadu. Zirgs saslējās divkājās un mirkli liedzās paklausīt pavēlei. Gaiss notrī­cēja daudzbalsīgā kliedzienā vajātāju rindās, kad tie ie- jaudzīja, kā zirgs ar jātnieku neprātīgā tempā drāzās uz bezdibeni.
   Kims sametās uz priekšu, ar abām rokām apskāva zirga kaklu un aizmiedza acis. Viņš juta, kā saspringa zirga muskuļi, kad tas nostiepās lēcienam. Divas trīs bez­galīgas sekundes viņi lidoja pa gaisu. Kims atvēra acis un redzēja, kā aizas pretējais krasts viņam skrien pretī.
   Atsitiens pret zemi izsvieda viņu no segliem. Gaisā viņš apmeta kūleni, ar pilnu sparu nokrita zemē un vairākus metrus paripoja kā akmens, līdz palika guļam. Zirgs vēl pāris soļu patentērēja, tad, sāpēs iekliegdamies, sabruka uz ceļiem, tomēr tūliņ, gan ar grūtībām, uzslējās kājās.
   Kims vaidēdams rausās augšā. Ķermenis neganti sā­pēja, ausīs šalkoja asinis. Pagriezis galvu, viņš palūkojās augšup uz aizas otru krastu. Vajātāji bija apstājušies. Barons dusmās plosījās. Kims redzēja, kā melnie jātnieki saraujas no viņa lamām.
   Kaut kas nospindza Kimam gar galvu un ieurbās blakus zemē. Viņš sarāvās, laimīgi izvairījās no otras bultas un žigli deva kājām ziņu. Pār viņu bira bultu krusa, un vairākkārt no nāvējoša trāpījuma viņu paglāba vienīgi bruņas.
   Tad viņš nokļuva drošībā aiz liela klints bluķa. Bultas vēl lidoja gan, taču nespēja viņu aizsniegt — krita zemē vai atsitās pret klintīm. Jātnieki laikam šāva vairs tikai tāpēc, lai remdētu dusmas.
   Ar svilpienu Kims piesauca zirgu, sataustīja seglu rok­turi un paguris atspiedās pret zirga sāniem. Lopiņš bija nosvīdis gluži slapjš un vēl aizvien aizelsies rāva elpu. Kims mazu brītiņu atpūtās, tad pacēla rokas un pirmo reizi pēc — kā viņam likās — mūžības noņēma melno bruņucepuri. Saudzīgi viņš to nolika blakus zālē, tad nometās uz viena ceļa un ar pirkstu galiem uzmanīgi aptaustīja zirga priekškājas. Zirgs iezviedzās, un Kims manīja, ka locī­tavas satūkušas. Tīrais brīnums, kā zirgs trakajā lēcienā nebija salauzis visas četras kājas.
   —  Nabadziņš, — Kims atkal ierunājās. — Tev, tāpat kā man, nemaz vairs nav spēka, vai ne?
   Zirgs klanīja galvu, it kā būtu sapratis, kas teikts, iezviedzās un ar mīksto purnu iebakstīja Kimam krūtīs. Kims zaudēja līdzsvaru, noplivināja rokas un smieda­mies atkrita sēdus. Tomēr tūliņ atkal kļuva nopietns.
   —  Diemžēl tev vajadzēs vēl kādu laiciņu mani panē­sāt, mīlīt, — viņš sacīja. — Mēs nebūt vēl neesam drošībā. Gan barons Kārts atradīs ceļu, kā tikt pāri tai aizai. Un tad nu gan es gribētu atrasties tik tālu, cik vien iespējams. Tu taču arī, vai ne? — Nopūzdamies viņš piestiprināja bru­ņucepuri pie seglu roktura un rausās atkal zirgam mu­gurā.
   Viņi turpināja ceļu lejup no kalna. Akmeņainajā ai­navā iespiedās arvien vairāk zaļuma. Ne vairs atsevišķi koki, bet birzis un ēnaini meži, kas aicināt aicināja paka­vēties. Vienā no dzidrajiem strautiem, kas šķērsoja viņu ceļu, Kims padzirdīja zirgu; arī pats viņš atspirdzinājās ar pāris ledainā ūdens malkiem un noplūca no krūma riekšavu ogu.' Izsalkums un nogurums atkal sāka viņu mocīt. Viņš bija piekusis līdz nemaņai un būtu devis diezin ko, lai varētu pāris stundu nogulēt mīkstā gultā vai arī tāpat uz kailas zemes, bet vēl viņš neatradās pie­tiekami tālu no Karta un tā melnajiem jātniekiem. Vismaz līdz vakaram vēl jāiztur. Tumsā varbūt varēs ielīst kādā klinšu spraugā vai apgulties zem kāda koka.
   Vēlā pēcpusdienā viņi tika ārā no kalniem. Akme­ņainā nogāze noslīdēja lejup līdz pauguram ar zaļu pļavu, kas izbeidzās ēnainā mežmalā. Šāds skats piešķīra jaunus spēkus gan Kimam, gan zirgam. Vēlreiz viņš piespieda zirgu līdz mežam noskriet aulos.
   Tiklīdz viņi sasniedza pirmos kokus, Kims palaida pavadu vaļā, izņēma vienu kāju no kāpšļa un krišus izkrita no segliem. Mežs un dzidrās debesis, kurās nebija neviena mākonīša, sāka viņam acu priekšā griezties, uzmācās nelabums un vēl nekad neizjusts nespēks. Viņš nokrita uz ceļiem, pēc tam uz sāniem un veltīgi pūlējās piecelties. Ķermenis bija izmantots pāri vispēdējai iespējai, un, ja šai mirklī pasaule ap viņu būtu sagruvusi, viņš nespētu paspert ne soli.
   Piepeši viņš izdzirda kaut ko nočabam. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja krūmus sakustamies.
   Taču tas bija tikai āpsis, kas, trokšņa un svešo smaku, ko izplatīja Kims un viņa zirgs, pievilināts, pienāca un sāka ziņkāri ošņāties.
   Kims vārgi pasmaidīja.
   — Sveiks, āpsi, — viņš sacīja. — Tu droši vien neticēsi, cik ļoti es priecājos, ieraugot dzīvu radījumu. — Viņš izstiepa roku un pakustināja pirkstus. Āpsis noslīga sē­dus uz platā dibena un ar mazajām, gudrajām ačtelēm vērtēdams aplūkoja neparasto ciemiņu.
   —    Tu gan esi tikai āpsis, — Kims, jau puslīdz aiz­midzis, murmulēja, — tomēr tu esi visskaistākais radī­jums, kādu man pēdējās dienās gadījies redzēt. Cik žēl, ka tu nevari man palīdzēt.
   Āpsis piešķieba galvu sānis un pāris reižu samirk­šķināja acis.
   Kims ļāva galvai noslīdēt mīkstajā zālē, aizvēra acis un nopūties sacīja:
   —    Neņem nu ļaunā, āpsīt, bet man tagad brīsniņu jāatpūšas. Ja tu pagaidītu, kamēr es pamostos, tad es labprāt ar tevi aprunātos.
   Āpsis ierukšķējās, pakasīja ar pakaļkāju ausi un no­skurinājās.
   —  Tik daudz laika man, Dievam žēl, nav, — tas no- ņurkstēja, — bet es mīļuprāt atnākšu vēlreiz. Mūsu die­nās, zini, šinī pusē nav necik tādu ļaužu, ar ko varētu mierīgi patērzēt.
   Vēlāk Kims nemācēja pateikt, vai nākamajā mirklī viņš bija aizmidzis vai aiz pārbīļa noģībis.
   Gandrīz nedēļu Kims nodzīvoja pie āpša Taka. Vecais āpsis kopā ar sievu un baru varen kustīgiem un strī- delīgiem āpsēniem apdzīvoja mežā lielu apakšzemes alu; tā bija tik apjomīga, ka vietas pietika arī Kimam.
   Taki — tā sauca ne tikai veco āpsi, bet arī viņa sievu un visus astoņus āpsēnus, bija ļoti laipni un sirsnīgi, lai arī iesākumā šķita atturīgi un noslēgti. Kims brīnumiem nevarēja nobrīnīties, kā gan Taka kundze spēj atšķirt savas atvases citu no cita. Pirmās trīs dienas Kims nogu­lēja alā, nobēdzies klusā, tumšā kaktiņā un pamodās vienīgi tad, kad Taka kundze viņam pienesa ēdienu vai kāds no jaunajiem Takiem aiz tīrās delverības paraustīja viņu aiz matiem vai lūkoja ielīst viņa bruņutērpā. Tikai ceturtajā dienā viņš izkustējās no alas paraudzīties vis­apkārt un apkopt zirgu. Taču arī šai īsajā brītiņā skaidri saprata, ka nepavisam vēl nav atguvis spēkus. Viņš pa­mēģināja jāt, bet, tikko seglos iesēdies, izvēlās no tiem un apkaunots ielīda atpakaļ āpšu alā.
   Tur pazemē vienmēr bija krēslaini un vēsi. Viņš nolī­da savā kaktā un ierušinājās sausajās lapās, ko āpši viņam bija sarūpējuši guļvietai. Dienā Taki gandrīz visu laiku pavadīja alā. Naktīs viņi devās meklēt barību un no medībām atgriezās tikai pret rītu. Pēdējās dienās Kims nebija ar tiem necik daudz runājis. Āpši nebija sevišķi runīgi. Kad viņi atgriezās no medībām, Taka kundze tūliņ ņēmās noglabāt visu guvumu un gatavot maltīti, bet jaunie āpsēni pārvācās uz savu rotaļu alu; vecais Taks apsēdās savā iemīļotajā vietiņā un omulīgi snauduļoja.
   Āpšu alā bija mājīgi un droši kā daždien vietā, kur varēja justies pasargāts, kur varēja aizmirst visas rūpes un raizes. Mazdrusciņ kā īstās mājās, Kimam iešāvās prātā, tomēr tūdaļ viņš tādas domas atvairīja. Viņš te nebija ieradies, lai atpūstos. Vēl vajadzēja tik daudz paveikt.
   Kims atkal uzcēlās, aizrāpoja uz visām četrām pie Taka un apsēdās tam blakus zemē.
   Taks atvēra aci un vērīgi palūkojās uz Kimu.
   — Ceru, ka nu tu jūties labāk, — viņš uzbilda.
   Kims pamāja. — Jā. Es… es jūtos jau pavisam labi. Un
   par to paldies vienīgi jums — ka palīdzējāt.
   —  Lai nu paliek. Es jau tev sacīju, ka te tikai retumis kāds iemaldās. Tad taču ir pats par sevi saprotams, ka cits citam palīdz.
   — Bet es nevaru te palikt.
   —  Zinu, — Taks, galvu klanīdams, atteica. — Aiaija! Tādi jūs tie jaunie esat. Vienmēr jāsteidzas, nekad nav laika pasēdēt un patērzēt. — Viņš atkal klanīja galvu un uzlūkoja Kimu bēdīgām acīm. — Biju gan cerējis, ka tu kādu strēķīti pie mums pakavēsies, lai īsāks laiks. Bet redzu jau, redzu, ka nav vērts tevi aizturēt.
   Kims izbrīnījies uzlūkoja Taku. Pēc tam, kad tas visas trīs dienas nebija bildis gandrīz ne vārda, tāds runīgums viņu pagalam pārsteidza.
   —  Paliec vēl pāris mēnešu, — Taks piedāvāja. — Ziema pie durvīm, un mēs varēsim te omulīgi pasēdēt kopā un parunāt. Ir šis un tas pārrunājams. — Viņš pacēla galvu un paostīja gaisu. Tad nomurmināja: — Nelabas lietas notiek šaizemē. Visi tā satraukušies un iztrūkušies. Ne­vienam vairs neatliek brītiņš laika patērzēt. Aiaijā!
   — Kā tu to domā? — Kims vaicāja. — Kas šaizemē tāds nelabs notiek?
   — Vai tad tu nezini?
   Kims papurināja galvu. — Es, es… esmu ilgi bijis projām.
   Taks pamāja. Viņš klusēja vai veselu minūti, bet pēc tam nopūzdamies sacīja: — Ai-jā! Runā, ka notiekot gata­vās briesmu lietas. Mēs gan te dzīvojam ļoti klusu un nomaļus, bet šo to jau dzirdēt dabū.
   — Kas tās par briesmu lietām? — Kims nelikās mierā.
   — īstas briesmu lietas, dēls. Stāsta, ka sācies karš. Karš un vēl kas ļaunāks. Bet paiet ilgs laiks, kamēr ziņas tiek te augšā pie mums.
   — Ja gribēsi uzzināt vairāk, tev vajadzēs nokāpt lejā, — viņš pēc brītiņa piebilda.
   Kims pamāja. — Tā būs jādara.
   —   Bet tūliņ gan vēl ne, — enerģiski iejaucās Taka kundze. — Vispirms tu vēl dažas dienas te atpūtīsies un pienācīgi paēdīsi, — viņa diezgan sāpīgi iebakstīja Ki­mam ribās. — Tev jau nemaz nav miesas uz kauliem. Ja tu būtu mans dēls… — Viņa neapmierināta papurināja galvu. — Nekur tu man neiesi projām, kamēr nebūsi apaudzējis ribas ar miesu, — Taka kundze stingri no­teica.
   Un tur nekas nebija grozāms.
   Nākamajā vakarā āpši paņēma Kimu līdzi medībās. Viņš gan vēl nejutās pietiekami spēcīgs tādam pasāku­mam, bet Taks uzstāja, ka esot jāiet izkustēties, un Kims negribēja izrādīties nepateicīgs, neizpildot āpša vēlē­šanos.
   Redzot āpšus medībās, Kima domas par tiem krasi mainījās. Mājās alā Taks, Taks, Taks, Taks, Taks, Taks, Taks un Taks — visi astoņi āpsēni bija neciešami nerātņi, īsti bezkauņas. Turpretī medībās viņi pārvērtās par pa­klausīgiem, disciplinētiem jaunuļiem, kas nenolaida acu no tēva, vērīgi sekoja katrai tā kustībai un bija klusi kā pelītes. Pusi nakts viņi noklaiņoja pa mežu, iekams atra­da medījumu. Kad tas bija uziets, viss norisa ļoti ātri, un Kims nepaguva ne attapties, kad Taks jau pieskrēja ar nokostu trusi mutē.
   Kims priecājās par Taku medību veiksmi, tomēr nespēja atvairīt nožēlu, uzskatīdams beigto trusīti. Taks to paman­īja.
   — Tev laikam tā garauša žēl, vai ne? — viņš vaicāja.
   Kims lūkoja izvairīties no atbildes, tomēr beidzot pa­locīja galvu.
   —  Laikam jau tā jābūt, — viņš nedroši noteica.
   —  Ai-jā — jābūt gan, — Taks apstiprināja. — Vai nu tu kādu apēd vai kāds apēd tevi. Pie jums, cilvēkiem, nemaz nav citādi.
   Kims lāgā nesaprata, uz ko Taks tēmē. Klusēdams viņš gaidīja, un āpsis pēc brītiņa turpināja:
   —  Raugi, Kim, tā nu pasaule reiz iekārtota, ka stiprais apēd vājāko, bet vājākais — vēl vājāko. Un, kamēr tas tiek darīts, lai remdētu izsalkumu vai pabarotu bērnus, viss ir labi. Tā ir tāda sistēma, un, kamēr pie tās turas visi, līdzsvars ir saglabāts. — Galvu piešķiebis, viņš noskatīja Kima melno bruņutērpu.
   —  Tas, kas tev mugurā, diezin cik skaists nav, — viņš noteica un samiegtām acīm nopētīja Kimu. — Šorīt biju aizgājis patālāk no alas. Un tad redzēju daudzus vīrus. Tie jāja uz zirgiem — tādiem zirgiem kā tavējais. Un bruņutērpi arī akurāt tādi kā tas, kas tev mugurā. Vai tie bija tavu ļaužu?
   Par šādu atklājumu Kims bija tik ļoti iztrūcies, ka uzreiz nesaprata atbildēt.
   — Daudzus… vīrus?… — viņš stostījās.
   Taks palocīja galvu. — Dikti daudzus. Man tie nepatika. Aiaijā, nemaz nepatika, dēls. Vai tu arī piederi pie viņiem?
   Kims sirdīgi papurināja galvu. — Nē, nekādā ziņā. Es… es iejaucos viņu vidū, bet viņi ir mani ienaidnieki. Un, jādomā, arī jūsējie. Ko viņi darīja?
   —  Nekā. Gāja garām. Vai viņi meklē tevi?
   —   Domāju gan, — Kims nomurdēja. — Bet ne jau tādēļ viņi šurp nākuši. Uz kurieni viņi aizjāja?
   —  Uz ieleju, — atteica Taks. — Izskatījās, it kā viņiem būtu jāsteidzas. Kas tie bija?
   Pirms atbildēt, Kims brīdi padomāja. Viņš būtu varējis pastāstīt visai daudz — par savu bēgšanu, par to, kā tika vajāts, par baronu Kārtu, par Borāsu un viņa ļaunīgo pavadoni, tomēr viņam likās, ka Taks to visu jau zina.
   —  Vakar tu man teici, ka klīstot valodas par karu. Vai atceries?
   Taks pamāja.
   —   Jātnieki, ko tu redzēji, ieradušies, lai iekarotu šo zemi, — Kims sacīja. Viņš domāja, ka Taks, ja arī neiz- bīsies, tad vismaz izrādīs pārsteigumu, bet vecais āpsis tikai pamāja, it kā nekā cita nebūtu gaidījis.
   — Tad nu viņš ir gan to izdarījis.
   —  Kas ir ko izdarījis?
   —  Borāss, — atteica Taks. — Mēs jau sen zinājām, ka viņš kaldina iekarošanas plānus. Tomēr līdz šim neuz­drošinājās atklāti mums uzbrukt. Klīda baumas…
   — Baumas?
   Taks brīdi neatbildēja. Tad sacīja.
   —   Neba vienmēr baumas ir bez jebkāda patiesības graudiņa, dēls, ja saproti, ko es gribu sacīt. Runā, ka Borāss esot atradis varenu sabiedroto, kas viņam palī­dzējis tikt šai pusē Ēnukalniem un ar karaspēku ielauz­ties mūsu zemē. Aiaijā. Sāksies ļaunas dienas. To es jūtu savos vecajos kaulos.
   —  Tu… tev vajadzētu bēgt, — ieteicās Kims. Nespē­dams tam rast izskaidrojumu, viņš tomēr jutās līdzvai­nīgs notikušajā.
   Taks papurināja galvu.
   —   Es nebīstos par sevi, Kim, — viņš sacīja. — Esmu vecs. Un vecus kokus neklājas pārstādīt. Esmu nodzīvojis garu, laimīgu mūžu, un, ja trieciens mani trāpīs, tad trāpīs, vienalga, kur es tai brīdī atrastos. Un paies vēl ilgs laiks, iekams melnie arī šeit nostiprinās savu virskundzību. Nē — es nedomāju par sevi. Es domāju par Taku māti un visiem citiem Takiem — ma­niem bērniem. Viņus negaida laimīga dzīve. Tāpēc es bēdājos, kaut arī viņi vēl pagaidām ir tik jauni un ne­valdāmi un nekā neapjēdz. Viņiem vajadzīgs kāds stiprs palīgs…
   —  Un tas «kāds» lai būtu es?
   Taks nopietni palocīja galvu.
   —  Bet ko tad es varu līdzēt? — Kims brīnījās. — Es taču pats vēl esmu tikai puika, un melno ir tik daudz…
   —  Tas nekas, ka esi vēl mazs zēns, — Taks attei­ca, — nav svarīgi, kas tu esi, svarīgi ir, ko tu dari. Borāss ar visu savu varenību nespēs tev nenieka kaitēt, ja tu patiesi stingri apņemsies stāties viņam pretī. — Taks apklusa, taču Kimam likās, ka vecais āpsis vēl nav pateicis visu. Un tiešām — pēc brītiņa tas turpināja:
   — Tev priekšā vēl tāls ceļš, Kim. Ceļš, kurā būs tik daudz briesmu, ka tās, ko esi pārcietis, liksies tīrais nieks. Bet, ja tu patiesi gribi, tu vari iet pa šo ceļu. To es zinu.
   Āpsis atkal apklusa un nu Kims redzēja, ka tas pateicis visu, kas bija sakāms. Kims strauji piecēlās, piesēja trusi sev pie jostas un uzsvilpa Draudziņam — viņš bija no­lēmis zirgu uz visiem laikiem nosaukt par Draudziņu. Iesēdies seglos, viņš lēnām jāja atpakaļ uz āpšu alu, bet visi Taki viņam tecēja nopakaļ kā mazas melnbaltas ēnas.
   Taka vārdi Kimam neizgāja no prāta. Viņš kleknēja te kalnā un atpūtās, kamēr viņam visapkārt melnie jātnieki jau iebrukuši šai zemē, un Borāss jau varbūt šo pašu brīdi sācis arī šeit strādāt savus šausmu darbus. Viņš atcerējās Ado un tā tēvu, Akača karali, un, noraugoties uz del­verīgajiem, jautrajiem āpsēniem, Kims tikai tagad īsti saprata, cik smagu zaudējumu piedzīvojis Akača karalis. Nebūs ilgi jāgaida, kad arī šis apvidus kļūs līdzīgs Ēnu valstij. Un Taks beigu beigās pārvērtīsies par īgnu, drū­mu vecu āpsi, bet jaunie Taki — par sarūgtinātiem un ļaunīgiem jauniem āpšiem, kas ar naidu sirdī sēros par laikiem, kuros tikai mazuliet dabūjuši vai vispār nav dabūjuši padzīvot. Nē — tā nedrīkstēja notikt!
   Bet ko gan viņam iesākt? Tiesa, divi lāgi viņam bija izdevies Borāsu un viņa drūmo vietvaldi piemuļķot. Taču tagad viss izskatījās citādi. Nu vairs nebija runa par viņu, Kimu, vien. Un visas pasaules gudrība nespēja aizkavēt Borāsu un viņa milzīgo karapulku.
   Nākamās dienas rītā Kims atvadījās no āpšu ģimenes. Nebija viegli šķirties, bet bija zaudēts jau pārāk daudz laika. Viņa brūces bija sadzijušas, un Taka kundze izpil­dījusi savu solījumu un sabarojusi viņu tik pamatīgi, ka viņš atkal jutās vesels un spēcīgs. Nebija nekāda iemesla ilgāk uzkavēties.
   Abi vecie āpši viņu pavadīja vēl kādu gabalu lejup, un, atvadoties no tiem, Kimam šķita, ka Taka kundzei acu kaktiņā pamirdz asara.
   Kims gribēja vēl ko sacīt, bet neprata atrast īstos vār­dus. Taču, paskatījies uz Taku, viņš saprata, ka vārdi nav vajadzīgi. Tad pamāja pēdējo sveicienu, apgrieza zirgu un iespieda tam piešus sānos.
   Jo tālāk viņš jāja uz rietumiem, jo mežs kļuva biezāks. Ceļš veda nolaideni, bet nepārtraukti lejup. Kims saprata, ka vēl ilgi netiks ārā no priekškalnes un īstenībā jāja lejup pa milzum garu kalna nogāzi. Vēlā pēcpusdienā viņš nokļuva pie nomaļa ezeriņa, nodzērās pāris sauju ledaini salta, garšīga ūdens un ieturējās no krājumiem, ko Taka kundze bija sadevusi līdzi. Vecā āpsiene bija Kimu apgā- dējusi tik dāsni, ka tuvākajās divās nedēļās viņam nebūs vajadzības ne medīt, ne ogot.
   Mežs kļuva aizvien biezāks, bet līdz ar to ari vairāk apdzīvots. Kims tagad itin bieži sastapa meža dzīvniekus — trušus, vāveres, stirnas, kas no tālienes viņu noskatīja gan aizdomīgi, tomēr bez baiļu. Vienreiz vāverite pienāca tik tuvu, ka Kims, roku pastiepis, varēja noglaudīt mazo gal­viņu. Citreiz briedis nostājās ceļa vidū, nemaz nebaidī­damies no jātnieka tuvošanās. Lai gan mežs bija biezs, augstais lapu jums laida cauri pietiekami daudz gaismas, un tā Kims jāja pastāvīgā zelta spožuma un tumšzaļa pavēņa mijā.
   Tikai pievakarē viņš izjāja mežmalā, pareizāk sakot, tik lielā izcirtumā, ka mežs tā otrā malā bija saredzams tikai kā šaura, tumša svītriņa. Brītiņu pakavējies pēdējo koku aizsegā, viņš izjāja izcirtumā. Aptuveni tā vidū atradās tumšs, tikko saskatāms ēku puduris — laikam ciems vai varbūt prāvāka lauku sēta. Kims sāka jāt ātrāk, līdz beidzot auļos tuvojās mājām. Pēc visa piedzīvotā viņš gandrīz vairs nespēja sagaidīt, kad beidzot atkal sastaps cilvēkus. Viņam ienāca gan prātā, ka melnās bru­ņas, kas mugurā, varētu cilvēkos modināt aizdomas vai pat bailes, taču tādu pārpratumu viņš mācēs drīz vien novērst. Viņš bija pārliecināts, ka, tikko būs izstāstījis savus piedzīvojumus, viņu uzņems atplestām rokām.
   Piejājot tuvāk, viņš redzēja, ka šeit tiešām ir liela zemnieku saimniecība. Ap trīsstāvu dzīvojamo māju bija sacelts gandrīz vai desmit šķūņu, staļļu un laidaru un ap lielo pagalmu uzmūrēts akmeņu žogs krūšu augstumā, taču, jādomā, vienīgi sētas norobežošanai, nevis aizsar­dzībai pret iebrucējiem.
   Viss bija klusu. Neredzēja neviena cilvēka, lai gan durvis un logi bija vaļā. Bet pamestas arī mājas nebija, jo pie šķūņiem varēja redzēt darbarīkus un šādas tādas mantas, bet no lielās mājas skursteņa rāmajā gaisā kāpa dūmu strūkla.
   Taču citādi ne čiku, ne grabu. Pie vārtiem stāvēja līdz pusei ar tikko sapļautu sienu piekrauti divriči, turpat pieslieti grābekļi un koka dakšas, bet zemē — pārplīsusi kule ar svaigiem zaļiem āboliem, gandrīz, it kā tie, kas te strādājuši, pametuši visu, kā stāv, un pa galvu, pa kaklu aizbēguši.
   Kims iejāja pa plaši atvērtajiem vārtiem, apturēja zirgu un uzmanīgi paraudzījās apkārt. Mājā vēl jo­projām neviens nerosījās, un piepeši Kims izjuta kapa klusumu, kas pletās visā sētā. Pamodās baismas. Instin­ktīvi viņš ar labo roku satvēra zobena spalu un nolaida sejsegu.
   Māja pilnīgi kā izmirusi, Kims iztrūcies nodomāja. Nekad nevarēja būt, ka tik lielā mājā tāds nāves klusums. Arī tad, ja visi mājinieki guļ vai strādā tīrumā. Mājā taču paliek lopiņi — suņi, kaķi, labs simts vistu, govis, cūkas — visi, kas kust un trokšņo.
   Bet šeit nebija nekā tāda. Viss bija un palika kluss, tik kluss, ka viņa bruņu klusā šķindoņa šķita atbalsojamies pret balsinātajām sienām.
   Kims izlēca no segliem, izvilka zobenu no maksts un tuvojās viena šķūņa durvīm. Ar drebošu roku viņš tās atstūma vaļā un palūkojās iekšā. Šķūnī bija sakrauti mai­si, salikti darbarīki; līdz pusei piekrautā sienaugša meta precīzi iezīmētu ēnu.
   Pie pašas ieejas tumšā sarecējušu asiņu lāmā gulēja beigta cūka.
   Kādu sekundi Kims noskatījās uz beigto dzīvnieku, tad apsviedās apkārt un, aizmirsdams jebkādu piesar­dzību, drāzās pāri pagalmam uz dzīvojamo māju. Ar plecu atgrūdis vaļā durvis, viņš pusklupšus cauri šauram, patumšam priekšnamam iegāja dzīvojamā istabā.
   Uz rūpīgi nospodrinātās grīdas nekustīgi gulēja viens melnais kareivis. Roka izstiepta, pirksti krampjaini sa­žņaugti, zobens salauzts, un pa bruņutērpa spraugām sūcās tumšas asinis.
   Viņš telpā nebija vienīgais mironis. Saimes ļaudis, jādomā, bija nocietinājušies dzīvojamā mājā, kad iebruka melnie jātnieki. Un bija drosmīgi pretojušies — melnie to nebija gaidījuši, tāpat kā šis, pār kuru Kims gandrīz bija paklupis; arī citi bija ar dzīvību samaksājuši par uzbru­kumu. Taču arī izmisuma drosme nebija spējusi paglābt mājas saimniekus.
   Kims šausmās novērsās. Pametis dzīvojamo māju, viņš pārstaigāja ēku pēc ēkas, telpu pēc telpas. Nekur vairs nebija dzīvas dvašas. Melnie slepkavnieki nebija galinājuši cilvēkus vien, bet iznīcinājuši vispēdējo dzīvo radību, lai cik tā maza, nodevušies visbezjēdzīgākajai slepkavošanai aiz tīrās asinskāres.
   Beidzot, kad Kims pēc vairāk nekā stundas, sadūries aizvien ar jauniem postīšanas un nāvēšanas pierādīju­miem, izstreipuļoja no zemnieku sētas, viņš piespiedās zirgam pie sāna un ļāva vaļu asarām.
   Pārāk ilgi viņš bija kavējies, pārāk tālu bijis no visa, par ilgu nodzīvojis pie Takiem jaukajā meža mierā un vientulībā. Viņš taču zināja, ka melnie karapūļi gata­vojas iebrukt šai zemē. Un viņam nemaz nevajadzēja Taka apstiprinājuma, lai uzzinātu, kas viņu un citus sagaida.
   Un tomēr līdzšinējās briesmas, kaut arī viņam tās bijušas tik reālas, tik taustāmi tuvas, bija vienīgi vārs priekšstats. Tagad, šinī mirklī Kims pirmoreiz saprata, ko nozīmē vārds karš.
   Karš bija kaut kas derdzīgs, kaut kas bezgala ļauns un nicināms. To viņš vienmēr bija zinājis, bet nebija izpratis tik tieši kā šajā mirklī. Karš nebija varonīgu jātnieku pulki, kas sastopas kaujas laukā, nebija bruņinieki spožās bruņās, cēli varoņi, kas cīnās par cildenu lietu. Karš bija šis — te redzētais. Nežēlīga neapbruņotu cilvēku un pretoties nespējīgu dzīvnieku apkaušana.
   Kims raudāja. Raudāja šņukstēdams un nevarīgā bez­spēcībā ar dūrēm dauzīja zemi. Cits varbūt tagad izjustu niknumu, naidu pret Borāsu, Kārtu, melnajiem jātnie­kiem, kas visi bija atbildīgi par šo bezjēdzīgo slaktiņu. Bet Kims pārdzīvoja vienīgi izmisumu un sāpes, kas bija tik pārvarīgi lielas, ka apslāpēja jebkuru citu izjūtu.
   Kaut kad asaras apsīka. Viņš piecēlās un iesēdās seg­los. Zirgs saniķojās, kad vajadzēja jāt ārā no sētas un projām pa izcirtumu. Tas bija sajutis, ka tuvumā ir stallis un smaržo svaigs siens. Un Kims, kas vēl pirms pāris stundām tā bija priecājies, cerēdams uz mīkstu gultu un tikšanos ar cilvēkiem, tagad šausmās bēga no šīs nāves valstības.
   Bez žēlastības viņš dzina zirgu auļos un mitējās vie­nīgi tad, kad izmirusī sēta bija nogrimusi tumsā aiz mu­guras.
   No Ēnu valsts Kims bija izbēdzis, taču karš viņam sekoja pa pēdām un nu bija viņu panācis. Šoreiz vairs neizdosies izbēgt.
   Nakti viņš pārlaida zem klajām debesīm. Pēc pie­mīlīgās saulītes un siltuma dienā naktī kļuva krietni vēss. Kims drebinādamies ievīstījās segā un gaužām kāroja iekurt uguni. Bet viņam nebija sērkociņu, un, pat ja izdotos pa indiāņu modei uzšķilt liesmu, beržot vienu pret otru divus sausus koka sprunguļus, viņš laikam nebūtu uzdrošinājies to darīt. Miermīlīgajam klusumam nedrīkstēja ticēt. Aizvadītās dienas piedzīvojumi skaidri pierādīja, ka ļaunais ir tepat tuvumā. Varbūt jau tagad viss velti. Varbūt tanī laikā, ko viņš bija pavadījis āpšu ģimenē, melno karapūļi jau pārpludinājuši visu šo zemi, tā ka, lai ietu, kurp iedams, viņš visur atradīs priekšā tikai nāvi un krāsmatas.
   Tādas un līdzīgas domas viņu nomocīja visu nakti. Ilgi pirms saullēkta viņš saritināja segu, ielēca seglos un jāja tālāk. Rītausmā viņš nokļuva pie kāda ezeriņa, kura jaukais krasts aicināt aicināja pakavēties. Kims nolēca zemē, draudzīgi papliķēja zirgam pa gūžu, palaida to ganīties, bet pats nokāpa lejā pie ūdens.
   Cauri meža šalkoņai viņam ausīs ieskanējās kluss troksnītis. Sākumā Kims nodomāja, ka paša līdz neprā­tam pārkairinātie nervi viņu muļķo. Troksnis tomēr ne­aprima, un Kims saprata, ka tie ir soļi. Smagi soļi, kas strauji tuvojās. Lai nācējs bija kas būdams, tas ne mazākā mērā necentās savu tuvošanos slēpt.
   Kima nogurums pazuda kā nebijis, un viņš nervozi saspringa. Viņš paraudzījās apkārt, meklēdams slēpni, bet mežmala bija par tālu, lai to laikā sasniegtu. Vienā mirklī viņš atskārta, cik bīstamā situācijā nokļuvis. Tēlaini runājot, viņš atradās starp divām ugunim. Bruņutērps melnos varbūt vēl kādu brīdi maldinās, bet varbūt viņi tagad ir brīdināti un pratīs saskatīt, ar ko darīšana. Turpretī, ja gadītos sastapties nevis ar melnajiem jāt­niekiem, bet ar šīs zemes ļaudīm, melnās bruņas itin viegli varētu kļūt liktenīgas. Varētu gadīties, ka tie aklās dusmās viņu uz ātru roku nosistu, nepajautājot, kas īste­nībā slēpjas bruņutērpā. Un Kims nespētu viņiem to nemt ļaunā.
   Atmuguriski atkāpdamies līdz ezeram, viņš izvilka zobenu no maksts un apņēmies raudzījās uz to vietu mežmalā, kur nepazīstamajam vajadzētu parādīties.
   Kad Kims to ieraudzīja, viņam aizrāvās elpa.
   Tas bija milzis.
   Pēdējā laikā Kims bija redzējis daudz liela auguma vīru, to vidū arī tādus, ko mierīgi varētu saukt par mil­žiem. Bet blakus šim platajam, smagajam tēvainim pat barons Kārts būtu izskatījies sīks un mazs. Svešā augumu Kims vērtēja uz četriem metriem. Bet milža pleci bija tik plati, ka Kims pat ar izplestām rokām nespētu viņu ap­skaut. Kājās viņam bija brūnas vilnas bikses līdz ceļiem; vairākās vietās tās bija vai nu uzplēstas vai salāpītas; pāri biksēm pārvilkts bezpiedurkņu krekls, kas milža spal­vainās krūtis apsedza tikai daļēji. Garie, tumšie mati iz­skatījās tā, it kā mazgāti tie pēdējoreiz būtu pirms gadiem piecdesmit, bet pār plecu viņš nesa milzīgu milnu, kas bija lielāka par Kimu.
   Milzis, ieraugot Kimu, šķita tikpat pārsteigts kā Kims par viņa uzgadīšanos. Viņš apstājās pussolī, atpleta muti un parādīja divas rindas lielu, dzeltenu zobu.
   — Ohohoho! — viņš noducināja dobjā, dusmīgā bal­sī. — Kas tad te mums tāds gadījies?
   Kims sarāvās. Velti viņš pūlējās saskatīt vietu, kur pabēgt. Zobenu abām rokām aptvēris, viņš kāpās arvien tālāk atpakaļ, līdz kājas jau pāri potītēm mirka ūdenī. Milzis paspēra soli uz viņa pusi, ar nevarīgu kustību palieca jaunu koku sānis un noņēma milnu no pleca.
   — Paliec, kur esi! — uzsauca Kims, un balss viņam aiz bailēm gandrīz aizrāvās. Viņš saprata, ka bēgšanas mēģi­nājumam nebūtu jēgas.
   Milzis ņirdza.
   —   Melnais, — viņš noducināja tādā noskaņā, it kā runātos ar draugu vai pats ar sevi. — Paskat vien — melnais. — Viņš atkal apstājās, kaklu pastiepis, parau­dzījās uz visām pusēm un tad pakasīja pakausi. Izklau­sījās, it kā ar krītu vilktu pa tāfeli. — Un turklāt viens pats, — viņš apcerīgi piebilda. — Tas vis bieži negadās. Tādu izdevību nevar laist garām.
   Kims itin labi varēja iedomāties, kas risināsies tālāk. Viņš pacēla zobenu mazliet augstāk — tā, ka melnā smaile iznāca tieši pretī milža vēderam, un sacīja tik mierīgi, cik vien spēja:
   — Paliec, kur esi, citādi…
   —  Kas tad citādi būs? — Starp milža biezajām uzacīm iegula stāva grumba.
   —   Citādi es tevi sakapāšu gabalos, — Kims trīcošā balsī noteica.
   Vienu mirkli šķita, ka milzis laidīs vaļā lielu smieklu rēcienu. Taču tad sejā parādījās nopietnas raizes.
   —   To tu vari izdarīt gan, — viņš nomurdēja un pakasīja pakausi. — To tu nudien vari izdarīt. — Viņš paspēra soli uz Kima pusi, bet izbijies apstājās, kad Kims draudīgi pavicināja zobenu. Lēnām viņš pacēla milzīgo vāli.
   Kims piespiedās un, saņēmis dūšu, cik tās vēl bija atlicis, nelabi ieķērcās un lēca milzim klāt. Atvēzējis zobe­nu, viņš to pagrieza un ar plakano sānu iebelza milzim pa vēderu — augstāk viņš netika klāt.
   Milzis šausmās izbolīja acis, slaidā līkumā aizlidināja milnu un činkstēdams nokrita ceļos.
   —  Nevajag! — viņš dīca. — Nedari man neko ļaunu, melnais! Es… es esmu tikai nekaitīgs, gļēvs milzis, kas nekad nevienam nav nodarījis pāri. — Viņš izspieda pat vienu asaru, lūgdamies salika rokas un skaļi šņukstēja.
   —  Lūdzami, varenais kungs! — viņš gaudās. — Sau­dzējiet mani! Pieņemiet mani par vergu, tikai nenodariet neko! Nekad mūžā neesmu nevienam pāri darījis, jo vairāk — nevienam melnajam.
   — Bet… — Kims neziņā nogrozīja galvu un pakāpās soli atpakaļ. Milzis bija gluži bāls aiz bailēm. Lūpas tam drebēja un acis pauda briesmīgu izbīli. Kaut arī viņš bija nokritis ceļos, viņa seja bija vienā augstumā ar Kima seju.
   —  Es… es neesmu melnais bruninieks. — Kims iedūra zobenu mīkstajā zemē, pacēla sejsegu un pēdīgi pavisam nonēma bruņu ķiveri. — Nebaidies no manis, — viņš mierinot sacīja un pats sev šķita neiedomājami smieklīgs, tomēr vēl piebilda: — Es tev nekā ļauna nedarīšu.
   Milzis vēl elsoja: — Vai tiešām ne, varenais jauns­kungs? Es… vai jūs nedusmojaties uz Gorgu, ka viņš jūs tā sajaucis un tik rupji ar jums pajokojis?
   —  Nepavisam, — Kims atteica.
   —   Bet… jums mugurā melno bruņutērps un… Kims nopūtās. — Es zinu, — viņš sacīja. — Tas ir garš
   stāsts. Bet es neesmu melnais.
   —   Un jūs pavisam noteikti neturat uz mani ļaunu prātu?
   —   Nepavisam, — Kims atkārtoja. — Un nu celies augšā un uzvedies, kā milzim pieklājas.
   Gorgs priecīgi palocīja galvu, uzslējās vispirms uz viena ceļa, tad pavisam kājās un uzreiz augumā pār­sniedza Kimu par vairāk nekā diviem metriem.
   —  Vai es… vai drīkstu aiziet pakaļ savai milnai?
   Kims nesaprata — smieties vai raudāt. Viņš klusē­dams pamāja, apsēdās uz klintsbluķa un noskatījās, kā milzis aizgāja pēc savas milnas, tad nokāpa krastmalā un ar varenajām plaukstām iešļāca sev sejā vairākus litrus ūdens. Viņš nosprauslājās, uzmeta Kimam bailīgu ska­tienu un pēc tam nošļauktiem pleciem atgriezās.
   —   Tavs vārds ir Gorgs? — Kims jautāja, kad milzis bija atsēdies viņam pretim un nolauzis kādam kokam ap divus metrus garu zaru, lai ar to pakasītos.
   Milzis pamāja. — Īstenībā gan mani sauc Gorgano- gans Maropalkams Orovatusians Premijs Nesto Srani- laks Govlims, bet to neviens nespēj iegaumēt. Visi mani sauc tikai par Gorgu. Bet varu arī pieņemt citu vārdu, ja jūs, kungs, pavēlēsiet. Ja Gorgs jums nepatīk…
   —  Patīk, kālab gan ne, — Kims pasteidzās apgalvot. Pamazām viņš sāka aptvert, ka Gorgs ir ne vien gļēvs, bet arī pārlieku pļāpīgs.
   —  Labi, tad paliksim pie Gorga, — milzis piekrita. — Man arī tā ir patīkamāk. Pie jauna vārda, ziniet, grūti pierast. Senāk tētis mani vienmēr saukāja par Mazo vai par Knauķi, bet, kad paaugos, sāka dēvēt par Garo vai par Apiņmaiksti, bet vēlāk uzrunāja vairs tikai vārdā. Ai, kas tie bija par laikiem! — Viņš pašūpoja galvu, tad uzmeta Kimam aizdomīgu skatienu. — Ja jūs man atļautu vienu jautājumu, jaunskungs…
   Kims nopūtās: — Jautā vien.
   — Jūs… jūs neesat melnais?
   —  Neesmu. Es tikai tā izskatos.
   Gorgs šķita jūtami atvieglots. — Tas gan labi, — viņš sacīja. — Gaužām labi. Es jau nodomāju, ka esat melnais. Kopš dažām dienām šai pusē saradies daudz melno, un, kad pirmiņ ieraudzīju jūs stāvam, nodomāju, ka esat melnais, kas tāpēc vien ieradies, lai nodarītu nabaga Gorgam ko Jaunu. Viņu te apkārtnē ir daudz un visu laiku vajā nabaga Gorgu, laikam domā, ka bīstams, bet Gorgs īstenībā grib vienīgi, lai viņu atstāj mierā. Un kad es jūs ieraudzīju te pie ezera…
   Ar asu rokas mājienu Kims pārtrauca milža runas plūdus.
   —   Es tiešām neesmu bruninieks, un cauri, — viņš noteica. — Un, godīgi runājot, man bija tikpat traki bail kā tev, kad tu tur meža malā parādījies. Varbūt pat vēl vairāk.
   —  Bail? — Gorgs neticēdams atbalsoja. — Bail? No manis? No nekaitīga, mazdūšīga milzeņa?
   Kims nespēja noturēties un iesmējās.
   —  Mazdūšīga? Kā gan tāds, kas ir tik liels kā tu, var būt mazdūšīgs?
   Gorgs saviebās, it kā viņam būtu apsāpējušies zobi.
   —   Ak, jaunskungs, tas ir garš stāsts, — viņš nopūz­damies sacīja. — Gorgs nav visu laiku bijis tik liels kā tagad, nē, nē. Ne visu laiku, — viņš saviļņots atkārtoja. — Senāk, bērnībā, biju tikpat mazs kā jūs, kungs. Bet, kad visi citi pārtrauca augt, es tikai augu vien tālāk. Tēvs allažīn sacīja, ka es gluži vienkārši esot par dumju, lai saprastu, ka sen jau esmu izaudzis līdz īstam mēram un varētu pama­zītēm mitēties augšanā. Bet es tikai augu un augu, līdz izaugu tik liels kā tagad.
   —  Bet kāpēc tu esi mazdūšīgs? — Kims jautāja. — Kas ir tik liels un tik stiprs kā tu, tam gan nav ne no viena jābaidās.
   Gorgs pašūpoja galvu. — Ar to lielo augumu ir tā jocīgāk, jaunskungs, — viņš domīgi bilda. — Akurāt tāpat kā ar spēku. Senāk, kad biju tāds pats mazs un vārgs kā citi, es domāju tāpat kā jūs un kā ikviens bērns — arī es sapņoju, ka būšu liels un stiprs kā milzis. — Ģīmis viņam stāstot savilkās pavisam bēdīgs. — Bet tas nemaz nav jauki, kungs, nemaz nav jauki. Visi ir mazāki par tevi. Ja es eju iekšā kādā mājā, tūliņ nodauzu galvu, un pietiek tikai kādam pirkstu piedurt, kad tas jau uzreiz bļauj. Un tad visi ņemas rādīt ar pirkstu un klaigāt: redziet to rupjo tēviņu! Tā, raug, ir ar to lielo spēku, jaunskungs. Kam tāda nav, tas to vēlas, bet kam ir, tas mūžam netiks no tā vaļā. Viss, pie kā domāju ķerties, man iepriekš jāapsver, un beigās nonāku tik tālu, ka vispār pietrūkst dūšas ļaudīs rādīties. Visi tik viegli bojājas. — Viņš nopūtās, pacēla no zemes apmēram centneru smagu klintsgabalu un iemeta ezerā kā oli. — Kas ir tik stiprs kā es, tam jābūt mazdūšīgam, kungs, — viņš skumīgi piebilda.
   —   Un tu dzīvo te mežā pavisam viens? — Kims pēc brīža apvaicājās.
   Gorgs palocīja galvu. — Viens gan, pavisam viens, kungs, — viņš apstiprināja. — Dažkārt nokāpju ielejā, satieku kādu no kalnamājas ļaudīm, bet tas notiek reti.
   Pēdējie vārdi Kimu kā ar lingu atšāva atpakaļ skar­bajā īstenībā.
   —  Tu pirmīt sacīji, ka esot redzējis melnos jātniekus, — viņš atgādināja.
   Gorgs dedzīgi pamāja. — Daudzus, kungs. Vakar un aizvakar, un aizaizvakar, jaunais kungs.
   —  Sauc mani par Kimu. Uzruna «jaunais kungs» man atgādina daudz ko tādu, ko vēlos aizmirst.
   —  Kā gribat, Kim. Vai jūs interesējaties par melnajiem jātniekiem? — Gorgs jautāja, uzmezdams skatienu Kima bruņutērpam.
   —  Ierados, lai jūs no tiem brīdinātu, bet laikam būšu atnācis par vēlu.
   —  Brīdinājumam nekad nav par vēlu. Bet jums jāpa­steidzas, ja gribat laikus nokļūt Gorivinnā.
   —  Gorivinnā?
   —  Mūsu galvaspilsētā. Melnie jātnieki droši vien ne­būs šķērsojuši kalnus, lai izklaidētos, pajādelējot pa šiem mežiem. Klīst valodas par karu, — Gorgs paskaidroja ar tik lietišķu izpratni, kas Kimu pārsteidza vēl vairāk nekā tik klaji izrādītā bailība.
   Kims apņēmīgi piecēlās.
   —  Tev taisnība, — viņš sacīja, — un tāpēc man jākust tālāk. Īstenībā es vispār nebūtu drīkstējis tik ilgi kavēties. Viņi jau tā tikuši lielu gabalu man priekšā.
   Gorgs ilgi un domīgi noskatījās uz Kimu.
   — Jūs gribat tikt uz ieleju?
   Kims pamāja.
   —  Man ir zināmi ceļi, kas jūs turp novedīs drīzāk nekā melnos. Ja gribat, es jūs kādu gabalu pavadīšu. Tā jūs ietaupīsiet veselu dienu.
   Kims aši apsvēra. Gorga apkārtnes pārzināšana viņam būtu noderīga, un viņa varenais augums it brangi varēja nobiedēt nelielu noklīdušu melno jātnieku pulciņu.
   —  Kālab ne? — viņš sacīja. Tad noliecās, pacēla bru- ņucepuri un zobenu un uzsvilpa zirgam. Melnis pa­klausīgi pierikšoja. Ieraugot milzi, nāsis tam aizdomīgi iedrebējās. Ausis noraustījās.
   —  Melnā krāsa jums laikam vismīļākā, ko? — Gorgs nomurdēja.
   Kims neatbildēja. Milzis paraustīja plecus un platiem soļiem devās mežā iekšā. Kimam vajadzēja iespiest zir­gam sānos piešus, lai tiktu milzim līdzi. Viņš vairs ne par ko nebrīnījās. Kopš ierašanās Pasakzemē viņš bija pie­dzīvojis tādus brīnumus, ka vairāk viņu būtu pārsteigusi vienkārša, normāla cilvēka parādīšanās.
   Gorgs, ik pa brīdim atpakaļ paskatīdamies, brida viņam pa priekšu un ar platajiem pleciem izlauza tādu stigu, ka pa to ērti varētu blakus izjāt trīs jātnieki. Brīkšķis, kas no tādas laušanas cēlās, bija dzirdams kilometriem tālu, taču Gorgs laikam par to nebēdāja. Īstenībā tāda izturēšanās nebija lāgā savienojama ar viņa šķietamo mazdūšību.
   —   Uz kurieni tu mani īsti ved? — Kims apvaicājās, kad viņi krietnu pusstundu bija gājuši un jājuši pa mežu. Kims bija pamanījis, ka Gorgs viņu neved rietumu vir­zienā, bet gandrīz līdztekus Enukalniem.
   Gorgs atskatījās un savieba ģīmi vieplī, kam vajadzēja nozīmēt mierinošu smaidu.
   —  Uz ieleju, Kim, — viņš noducināja. — Paļaujieties
   uz mani, es ceļu zinu.
   Līdz pat pusdienlaikam Gorgs drošā gaitā nosoļoja uz dienvidiem. Kad saule bija uzkāpusi visaugstāk, viņš skaļā balsī paziņoja, ka pienācis laiks nosnausties, un, nenogaidījis iespējamus iebildumus, bija jau apgūlies zem koka, salicis rokas uz vēdera un krāca.
   Kims paklausīgi nokāpa no zirga, sameklēja savu pār­tikas kuli un bez īstas ēstgribas mazliet iekoda.
   Gorgs sāka ošņāt gaisu. Kreisais plaksts laiski pacēlās. Nebija grūti saskatīt, ka viņš rij siekalas.
   —  Vai esi izsalcis? — Kims apvaicājās.
   Gorgs atvēra arī otru aci, pacēlās pussēdus un dedzīgi pamāja ar galvu. Kims viņam pasniedza kulīti.
   — Lūdzu, iebaudi, — viņš aicināja.
   Un tūdaļ pat nožēloja. Taču par vēlu. Gorgs atsēja kulei galu, atlieca galvu atpakaļ un sabēra visu saturu uzreiz mutē.
   — Gards gan, — viņš gremodams atzina. — Jūs protat dzīvot, Kim, nav vārdam vietas. — Viņš atraugājās un staroja pār visu ģīmi. — Drusku par maz, lai kārtīgi paēstu, bet uzkodai noderēja brangi, — viņš uzslavēja.
   —  Garšoja pēc Taka kundzes ēdieniem.
   —  Uzminēji, — Kims pārsteigts atsaucās. — Vai tu to āpšu ģimeni pazīsti?
   —   Kas tad šos nepazīst. Patīkami ļaudis. Ļoti patī­kami… — viņš pārtrauca teikumu pusratā, strauji pacēla galvu un, acis aizvēris, klausījās.
   —  Kas ir? — Kims jautāja. — Vai tu kaut ko dzirdi?
   —   Lācis! — Gorgs iztrūcies atbildēja. Vienā lēcienā viņš bija kājās, pagrāba milnu un pagriezās uz bēgšanu.
   —  Glābieties, kungs, lācis!
   Arī Kims pietrūkās kājās un gribēja doties pie zirga, bet par vēlu. No krūmiem iznira milzīga, plušķaina ēna, ar vienu ķetnas vēzienu aizslaucīja viņu sānis un nikni ieņurdējās. Kims aizlidoja vairākus metrus pa gaisu un visai sāpīgi piezemējās uz muguras. No pārsteiguma un sāpēm viņš iebrēcās, aši uzlēca kājās un izrāva zobenu no maksts. Lācis no jauna ierūcās, sacēlās pakaļkājās un šūpodamies tuvojās savam mazajam pretiniekam. Kims aizelsās. Viņš bija redzējis lielus lāčus, taču šis, liekas, bija visu grizlilāču sentēvs. Tas bija vecs, daudzus cīkstiņus pieredzējis zvērs. Pinkainajā brūnajā kažokā bija pelēk- sirmas un pavisam baltas vilnas šķipsnas, trūka labās auss, un labās acs vietā bija līdzena rēta.
   Kims izmisis pavēzēja zobenu. Lācis ierūcās un izsita viņam zobenu no rokas kā paijiņu un Kimu pašu vēlreiz nogāza zemē. Uz krūtīm viņam uzgula milzu ķetna ar asiem nagiem un turēja viņu piespiestu pie zemes.
   Kims spārdījās un sitās ar rokām, cik spēja, taču lācis likās viņa belzienus pat nepamanām. Pavērās briesmīgā rīkle, un Kims ieraudzīja divas rindas asu zobu pirksta garumā. Vienīgā acs blenza uz viņu īsti zvērīgā niknumā.
   Tomēr zvērs nekoda.
   Rīkle aizvērās, un pēc tam lācis pavadīja bezgalīgi garas sekundes, lai Kimu no galvas līdz kājām apošņātu, nenonemot ķetnu viņam no krūtīm.
   — Ērmoti gan, — zvērs norūca dziļā, dobjā basā. — Tu izskaties pēc melnā, bet od citādi. Vai tad nu man tevi aprīt vai ne?
   Kims stenēja. Smagā ķetna uz krūtīm spieda elpu ciet, un viņa balss dīvaini spalgi trīsēja, kad viņš sacīja:
   —  Es neesmu no melnajiem bruņiniekiem.
   —  Iespējams, — atrūca lācis, — bet neesi āri no mūsē­jiem. Bez tam, — viņš nīgri piebilda, — tev mugurā melno apģērbs. Varbūt tomēr tevi aprīt?
   —  Es neesmu garšīgs, — Kims krekšķēja. — Turklāt no manis tev nekas lāgā nesanāks. Kamēr tu mani izlobīsi no bruņām, sen būsi nomedījis gardu cepeti.
   Lācis pašūpoja galvu un labu brīdi šķita pārdomājam Kima vārdus.
   —   Ko niekus, — viņš beidzot norūca, — tās pāris skārda plāksnītes! Laikam tomēr tevi notiesāšu. — Viņš pavēra rīkli, grasīdamies draudus izpildīt. Taču tai pašā mirklī krūmi aiz muguras pašķīrās un Gorgs, neganti rēkdams, ar ieplestām rokām uzkrita viņam mu­gurā.
   Lācis, nikni ņurdēdams, palaida Kimu vaļā un pūlējās pa lāča modei nokratīt uzbrucēju. Bet Gorgs turējās pie pinkainā ar rokām un kājām, apmetās apkārt un, visus spēkus saņēmis, nogāza lāci zemē. Kopā saķērušies, viņi valstījās pa mīksto sūnu.
   Likās, ka nu lācis sāk pa īstam noskaisties. Viņš pielē­ca augšā, nopurināja Gorgu un sacēlās pakaļkājās. Milzis savilka rokas dūrēs, izvairījās no ķetnu sitieniem un ie­belza lācim pa purnu tā, ka vērsis no tāda sitiena būtu gar zemi. Bet lācis šķitās arī to pat nepamanām. Viņš sakam­pa Gorgu, pacēla ķetnās kā nieku un trieca tik spēcīgi pret zemi, ka no trieciena trīs jauni koki nokrita kā nopļauti. Gorgs pielēca kājās un ar plecu iegrūdās lācim vēderā. Nu lācis atstreipuļoja atpakaļ un no milža nākamā dūres cirtiena nogāzās.
   —  Liec manus draugus mierā! — milzis aizelsies uz­kliedza. — Es neiebilstu pret tavu malumedniecību manā gabalā, bet manus draugus gan savā ēdienkartē, lūdzu, neieraksti, ja?
   —  Tavā gabalā? — sašutis atsaucās lācis. — Tu, ap- lamniek, laikam neapjēdz, kur atrodies. Tu jau nezin cik stundu esi manā teritorijā. Un kas par draugiem? Kopš kura laika tu draudzējies ar melnajiem? — Viņš pameta
   sānus skatienu uz Kimu.
   —    Viņš nav melnais bruņinieks, — Gorgs mazliet rāmāk atteica. — Tikai izskatās tā.
   — Aktā gan. Nu tad jāteic, ka jēdzīgi viņš neizskatās. Viņa laime, ka man melnie negaršo. Citādi es nebūtu ilgi domājis.
   — Es… es pieņemu, ka jūs esat pazīstami, — ierunājās Kims, kas pieaugošā izbrīnā bija visu vērojis.
   Gorgs pagrieza galvu, pamāja, bet tad atkal pievērsās lācim.
   — Liec viņu mierā, Kelhim, — viņš draudīgi teica. — Ja tu ķersies klāt maniem draugiem, es tev apgriezīšu sprandu.
   —   Ha! — nosēcās Kelhims. — To mēs vēl redzēsim, kurš kuram te sprandu apgriezīs! — Viņš pielēca pa­kaļkājās un izpleta ķetnas, laikam lai tūliņ uz vietas jaut­ājumu izšķirtu. Bet arī Kims bija pietraucies kājās un iespraucās starp abiem kaušļiem.
   —   Lūdzu, — viņš sacīja, — vai mums visiem neva­jadzētu aprunāties, pirms sākam kauties.
   Lācis pašķieba galvu sānis un samirkšķināja aci.
   —  Dūšas tavam sīkajam drauģelim tiešām netrūkst, — viņš sacīja, pavērsies pret Gorgu, — viņam tās ir krietni vairāk nekā tev, ja man atļauts izteikties.
   Gorgs saviebās. — Nav vis atļauts. Bet lai nu paliek, — viņš sacīja un vēl piebilda: — Liec viņu mierā!
   —  Labi jau, labi, — Kelhims norūca, — neaiztikšu to sīkaļu. Vismaz pašreiz ne.
   Kims atvieglots vēroja, kā lācis pagriezās, pāris soļu atkāpās un it omulīgi atlaidās zemē.
   — Ēē… — Kims vilcinādamies uzbilda Gorgam. — Varbūt nenāktu par ļaunu, ja tu mūs sapazīstinātu.
   Gorgs nīgri paraustīja plecus.
   —  Kāda tur liela sapazīstināšana, — viņš sacīja. — Tas ir Kelhims, lācis, kā tu redzi. Un piedevām visneaptēstākais tēvainis, kādu jel kad nācies sastapt. Ja pieļauj, tad plosa un aprij savu draugu draugus. Galīgi neprot uzvesties…
   Kelhims dusmīgi purināja galvu.
   — Varbūt es tomēr vēl ņemšu un notiesāšu tavu sīko drauģeli, — viņš noņurdēja. — Tāpēc vien, lai tevi pakai­tinātu. Un tevi pašu uzēdām.
   Gorgs kareivīgi izslēja zodu. — Pamēģini vien! — viņš caur zobiem nošņācās. — Nāc tik un pamēģini!
   —  Un jūs esot draugi? — Kims nopūzdamies jautāja.
   —   Draugi? — Kelhims iegaudojās. — Tas lai būtu mans draugs? Drīzāk es sameklēšu draugu Morgonas cietoksnī, nekā aplaidīšos ar šito. Vācies nost no ceļa, sīkais, lai varu šitam zellim iemācīt, kā jāuzvedas!
   Kima pacietība beidzot bija galā. Gorgs sāka vīstīt dūres, bet Kims dusmīgi uzsita viņam pa roku, tad gāja virsū lācim un iedūra tam ar pirkstu krūtīs, lai arī viņam tāpēc vajadzēja pacelties pirkstgalos.
   —   Tagad beidzot uzklausiet mani — jūs abi, — viņš sacīja. — Mežs ir ienaidnieku pilns. No malu malām uzglūn melnie jātnieki, un, ja jūs katrā ziņā vēlaties, lai jūs te atklāj un nokauj, tad rēciet vien vēl, cik uziet. Tikai atļaujiet man iet savu ceļu. Man, nudien, ir šis tas derī­gāks ko darīt. — Viņš apgriezās uz papēža, piegāja pie zirga un pieķērās pie seglu roktura.
   Smaga roka nogūla viņam uz pleca. Kims pacēla gal­vu un ielūkojās Gorga smejošajā ģīmī.
   — Paliec! — milzis lūdza.
   — Bet vienīgi tad, ja jūs apsolāties būt prātīgi.
   —   Es tak esmu prātīgs, — milzis taisnojās, — bet, šeku, tas tur…
   —  Labi, labi! — Kims uzbrēca. — Es sapratu. Jūs abi esat prātīgi. — Viņš ielēca seglos, lai būtu apmēram vienā augumā ar abiem pārējiem, pārmaiņus uzlūkoja te milzi, te lāci un, it kā norādams, papurināja galvu.
   —  Vai te visi ir tādi? — viņš vaicāja. — Ja nu tā, tad es nebrīnos, ka Borāsam nav nekādu grūtību tikt ar jums galā.
   — Borāsam neesot grūtību? — iekaucās Kelhims. — Pagaidi, līdz viņš tiks manās ķetnās…
   —  Ķepiņās, — Gorgs pārlaboja.
   — Kad tiks man ķetnās, — lācis atkārtoja.
   —   Nekā tu neizdarīsi, — atcirta Gorgs. — Tu taču nemaz nevari tikt viņam tuvumā. Priekš tā, zini, vaja­dzīga galviņa…
   Kims aizvēra acis un klusībā noskaitīja līdz piec­padsmit.
   —  Manis pēc jūs varat tā strīdēties līdz pastardienai, — viņš apnicis ierunājās. — Pasakiet tikai, kurp man jājāj, un es jūs likšu svētā mierā.
   Kelhims samirkšķināja acis, it kā nu tikai pirmoreiz būtu Kimu ieraudzījis.
   —  Uz turieni, — viņš norūca un norādīja ar ķetnu sev aiz muguras. — Bet mēs tevi pavadīsim. Vienam pašam tev būs pārāk bīstami.
   Kims sacēla vienu uzaci. — Un tu domā, ka ar jums kopā nebūtu bīstami?
   —  Ar to tur būtu gan, — atteica Kelhims un pamāja uz milža pusi. — Tāpēc jau es iešu līdzi.
   —  Burvīgi, — Kims novaidējās. — Patiešām burvīgi. Ak tu sacīji — uz to pusi? — Vairāk ne vārda nebildis, viņš pajāja garām Kelhimam un Gorgam.
   Nepagāja ne brītiņš, kad abi ērmīgie draugi viņu panāca.
   —  He, — Gorgs nomurdēja, — neņem nu visu to par pilnu. Mēs ar Kelhimu bieži kašķojamies, taču ne jau aiz Jauna prāta.
   — Ak ne? — Kims nopūtās.
   Diena gāja uz vakaru. Ceļotāji visu laiku devās dien­vidu virzienā, un Gorgs ar Kelhimu ķīvējās bez mitas. Beidzot viņi nokļuva ceļa sazarojumā un milzis norādīja uz ieleju pa kreisi.
   —   Raug, tur lejā, — viņš sacīja. — Ja mums palai­mēsies, tiksim vēl pirms tumsas uz galvenā ceļa.
   —  Nekā nebij, — norūca Kelhims. — Saule drīz rietēs, un mums jāskatās, ka līdz tam laikam sasniedzam manu alu. Man netīk naktī gulēt zem klajām debesīm.
   —  Tavu alu? — Gorga kreisā uzacs pacēlās augstāk pierē. — Kāpēc tad tavu alu?
   —    Manis pēc soļo vien tālāk, kamēr aiz noguruma velsies no kājām, — Kelhims vienaldzīgi noteica. — Mēs abi gan iesim uz manu alu un tur pārgulēsim. — Teikto viņš pastiprināja ar galvas mājienu, tad, pakaļkājās izslē- jies, sāka Kimu aiz rokas vilkt uz labo pusi. Tai pašā brīdī arī milzis izstiepa roku un vilka viņu pa kreisi.
   —  Šitais zellis domā tikai par miegu, — Gorgs sodījās, — bet mums jātiek tālāk. Vēl tikai lejup no šī pakalna, un mēs jau būsim uz galvenā ceļa.
   Kad abi milzeņi sāka vienlaikus vilkt Kimu katrs uz savu pusi, viņš nelabi iebrēcās:
   —  Izbeidziet! Tūliņ uz vietas izbeidziet!
   Kelhims un Gorgs apjukuši apstājās. Kims nelabi spārdījās un nobiedēja savu zirgu tā, ka tas aizjoza, bet Kims palika bezpalīdzīgi karājamies starp abiem vilcē­jiem.
   —  Vaļā! — viņš rēca. — Tūliņ laidiet mani vaļā!
   Abi spēcīgie ceļabiedri paklausīja, un Kims no gan­drīz divu metru augstuma visai sāpīgi atsitās ar dibenu pret zemi.
   —   Nu man pietiek! — viņš šķendējās. — Nu man vienreiz pa īstam pietiek! — Viņš piecēlās, berzēja pēc­pusi un meta niknus acu zibeņus uz abiem.
   —  Kur tā tava dranka ala ir? — viņš norēcās.
   Kelhims apmulsis pameta ar ķetnu pār plecu.
   —    Labi! Rauj viņu devītais, ejam uz turieni pār­nakšņot, — Kims piekrita. — Un rītrītā jūs man parādīsiet ceļu un ļausiet mierīgi aizjāt. Jūs tak esat briesmīgāki par melnajiem jātniekiem.
   Kelhims nebija mānījies. Nepagāja ne pusstunda, kad mežs spēji izbeidzās. Viņiem priekšā pacēlās gluda, vertikāla klints siena, gaišu un tumšu rūdas dzīslu izrai­bināta. Nepilnu metru virs zemes rēgojās gandrīz pilnīgi apaļa ieeja alā.
   —  Te nu tā ir, — Kelhims paskaidroja nepārprotami redzamo.
   —   Viņa ala, — vēl papildināja Gorgs, pamādams ar galvu uz caurumu.
   Kims savilka lūpas mazliet ņirdzīgā smīnā un savu­kārt noteica:
   —  Man šķiet, ka šī ir Kelhima ala…
   Gorgs jūsmīgi pamāja. Ironisko pieskaņu Kima balsī viņš nebija uztvēris.
   —  Te mēs pārnakšņosim, — viņš sacīja, — protams, pēc kārtīgām vakariņām. Un rītrītā mēs tevi pavadīsim uz ieleju. — Iesmējies viņš sazvērnieciski piebilda: — Alai ir vēl otra izeja kalnam viņā pusē. Mēs ietaupīsim daudz laika, ja iesim kalnam cauri, nevis apkārt.
   Kelhims izbrīnījies pārbolīja aci.
   — Tu tātad jau no paša sākuma gribēji nākt šurp.
   —  Skaidrs, — Gorgs mierīgi atteica.
   Kims nojauta, kas drīzumā notiks.
   Un viņš nevīlās.
   Nākamajā rītā Gorgs modināja Kimu, viegli papuri­nādams to pie pleca. Kims ļoti negribīgi vēra vaļā acis. Alā vēl bija tumšs. Uguns, virs kuras viņi bija pagatavojuši vienkāršas, bet garšīgas vakariņas, rotāja rupjās sienas ar maigu, sārtu mirdzumu un atdzīvināja ēnas alas kaktos. Gaisā dvesmoja viegla cepeša smarža. Kaut kur lāsoja ūdens, un no alas tālā gala skanēja Kelhima rūkšana un zirga klusā, bailīgā iezviegšanās. Kimam bija vajadzējis likt lietā visu savu runasmākslu, lai piedabūtu Drau­dziņu nākt līdzi iekšā alā; visu nakti tas bija izturējies nemierīgi.
   Kims piecēlās, izstaipījās, tad atlieca galvu, lai ie­skatītos Gorgam sejā.
   Milzis viņam tēvišķīgi uzsmaidīja. Tad ar īkšķi no­rādīja uz aizmuguri.
   —  Laiks posties.
   Kims nožāvājās. — Vai jau? — Viņš bija ilgi gulējis, tomēr jutās kā sadauzīts.
   —    Diemžēl mums, liekas, nebūs palicis tik daudz laika, cik cerējām, — Gorgs noteica.
   Vienā mirklī Kimam miegs bija kā ar roku atņemts.
   —  Vai kaut kas atgadījies? — viņš iztrūcies jautāja.
   Gorgs sākumā papurināja galvu, bet pēc tam to pa­locīja un sacīja:
   —  Naktī alai garām pajāja viena melno grupa. Nē, nē, nav jāuztraucas, — viņš mierinot piebilda. — Mūs viņi nepamanīja, un, pat ja būtu zinājuši, ka mēs te atroda­mies, ala mums būtu bijusi drošs patvērums.
   —   Jums tomēr vajadzēja mani pamodināt, — Kims pārmeta.
   Gorgs nevērīgi atmeta ar roku. — Tev miegs bija traki nepieciešams, — viņš noteica tik stingrā balsī, kas necieta pretīrunāšanu, — bet Kelhims varēja noklausīties, ko jātnieki runā.
   —  Nu — un? — Kims sasprindzis jautāja.
   Gorgs paraustīja plecus. — Mēs nezinām, vai tiešām tā ir, bet varbūt tomēr… lai būtu kā būdams, bet Kelhims domājas dzirdējis, ka šiem jātniekiem un daudzām citām nelielām grupiņām, kas pēdējās nedēļās ieradušās pār kalniem, jāapvienojas ar lielu armiju, kura tepat kaut kur tuvumā gaida pavēli uzbrukumam. Varbūt Kelhims pār­klausījies, varbūt arī ne, tomēr mēs abi ar Kelhimu domā­jam, ka šī ziņa būtu jāpadod tālāk.
   — Tā ir patiesa, — Kims sacīja, — jums nemaz nevajadzēja noklausīties jātnieku runās. Es to armiju esmu redzējis.
   Par spīti tumsai, kas valdīja alā, izbailes Gorga sejā bija skaidri saredzamas.
   — Tātad taisnība! — viņš iesaucās. — Bet tad taču…
   —  Šie jātnieki ir tikai priekšpulks, — Kims skaidroja. — Viņu uzdevums, jādomā, ir izlūkot apkārtni un iebiedēt cilvēkus, sēt bailes un satraukumu. īstā armija gaida kalnos.
   Gorgs brītiņu klusēja. Tad viņš enerģiski saslējās, atsizdamies ar galvu alas zemajos griestos, un pazuda dziļumā. Kims dzirdēja viņu kādu brīdi sarunājamies ar Kelhimu, tad abi kopā atgriezās.
   — Tātad taisnība gan, — lācis norūca. — Es cerēju, ka būšu pārklausījies.
   —  Tu esi dzirdējis pareizi, — Kims sacīja. — Diemžēl. To armiju es esmu redzējis. Es kopā ar to pārnācu pāri kalniem. Tur es iemantoju arī šito masku tērpu, — viņš sacīja, norādīdams uz melno skārda kaudzi zemē blakus savai guļvietai.
   —    Kālab tu nesacīji to uzreiz? — Kelhims uzsauca. Viņa vienīgā acs dusmīgi spīgoja.
   Kims neviļus soli atkāpās.
   —   Jūs man nevaicājāt, — viņš spītīgi atcirta. — Tur­klāt neizskatījās, ka tas jūs sevišķi interesētu.
   Kelhims jau taisījās sacelt spuras, bet Gorgs samie­rinoši uzlika tam roku uz kamieša.
   —  Kimam taisnība, — viņš sacīja, — paši esam vainīgi. Bet tagad taču mēs netērēsim laiku, viens otru vainojot. Labāk pasteigsimies.
   It kā ar to viss būtu pateikts, viņš palīdzēja Kimam saritināt segu.
   Kims gluži automātiski gribēja ķerties pie bruņu ap­likšanas, bet Gorgs viņu atturēja.
   —    Ceļš ir grūts, — viņš sacīja. — Tu nevarēsi visu laiku jāt, bet, kājām ejot, šitās smagās būšanas tikai kavēs.
   Kims mirkli pārdomāja. Droši vien Gorgam taisnība. Taču kaut kāda nezināma iemesla dēļ viņam likās, ka labāk tomēr būs ietērpties bruņās, apliekot bruņu aizsar­gus arī ap delmiem un lieliem. Viņš uzvilka arī ķēžu cimdus un apjoza zobenu.
   —  Gatavs, — viņš noteica, — varam iet.
   Kelhims, galvu grozīdams, aplūkoja bruņutērpu un noņurdēja kaut ko nesaprotamu. Tad viņš pazuda alas dziļumā. Kims viņam sekoja, apskāvis zirga kaklu, vien­laikus lopiņu mierinot un pats pie tā aizsardzību mek­lējot. Gājienu noslēdza Gorgs.
   Ugunskura vārā sarkanā kvēle drīz vien palika aiz muguras, un gājējus ietina tumsa. Vienu brīdi Kims mē­ģināja iet aizvērtām acīm, lai pilnīgi koncentrētos uz dzirdes un taustes signāliem; iznākumā viņš kā akls ku- muroja pa nelīdzeno zemi, lāgiem paklupa un katru mīļu minūti atsitās pret radzēm un klintsakmeņiem. Derīgāk bija turēt acis vaļā, kaut arī pilnīgajā melnumā nekā nevarēja saredzēt. Ķermenis tomēr nespēja dažos acu­mirkļos aizmirst ierastos refleksus.
   Ceļš šķita bezgalīgi garš. Bieži Gorgs Kimu ar drošu roku izvadīja pāri stāvām nokarēm, ko klāja vaļīgi ak­meņu birzumi, kas ik pa brīdim zem viņa vai zem zirga kājām izkustējās un tad kā mazas akmeņu lavīnas gāzās dziļumā, saceļot tumsā atbalsi, kas ilgi nespēja norimt. Pa ceļam gadījās akmens kāpnes, kas šaurās spirālēs veda aizvien dziļāk zemē, un bezgala gari taisni gabali, kuros viņu soļi noslāpa bez atbalss. Pēc Kima laika apjautas vajadzēja būt pagājušām stundām, kad beidzot — vēl ļoti tālu viņiem priekšā — parādījās gaismas punktiņš — ne lielāks par kniepadatas galviņu.
   — Drīz būsim galā, — sacīja Gorgs. Tas izskanēja kā atvieglojums. Kims neviļus ieprātojās — diezin, kādus noslēpumus un briesmas šī ala glabā, ja pat milzis jūtas atvieglots, ka tiks no tās ārā.
   Taču viņi sasniedza izeju, nepiedzīvojuši nekā bīs­tama. Viņi izgāja uz nelielas sirpja veida platformas, tik mazas, ka viņiem visiem kopā tur gandrīz nepietika vie­tas, bet no trim pusēm to iekļāva vertikālas klints sienas/ kas ieslīdēja bezdibeņos. No platformas pavērās brīvs skats uz šķietami bezgalīgām zaļām ārēm, mežiem, pļavām, līdz izgaisa zilzaļā bezgalībā kaut kur rietumu pusē.
   Kelhims nenovēlēja Kimam laiku skaistā skata bau­dīšanai. Nepacietīgi tas viņu mudināja sēsties seglos.
   Kims aizdomīgi paskatījās uz pusotra metra plato celiņu. Viens vienīgs aplams solis, un viņš kc ā ar zirgu nogāztos piecdesmit vai vairāk metrus dziļaj u aiza.
   —  Posies! — Kelhims mudināja. — Drīz vien tiksim uz platāka ceļa. Neesi jau pirmais, kas iet pa šito taku.
   Kims paklausīgi ierausās seglos un ar vieglu spie­dienu sānos vadīja zirgu uz takas pusi. Zirgs trūkās un iļķai pēc otra mēģinājuma spēra kāju uz šaurās takas. KimS muļķīgā kārtā paraudzījās dziļumā. Klints krita lejup ar svērteņa precizitāti, un dziļi lejā rēgojās draus­mīgs bezdibenis ar radzēm naža asumā un alkatīgi pa- slietiem klinšu zobiem. Ja zirgs paspers tikai vienu kļū­mīgu solīti, Kimam vairs nevajadzēs raizēties ne par savu, ne Pasakzemes nākotni.
   Bet Draudziņš nepaspēra nevienu kļūmīgu soli. Ap­domīgi un droši tas lika kāju aiz kājas pa šauro takas lenti un pēc dažiem metriem sasniedza līkumu, aiz kura labajā pusē klints bija atkāpusies un ce,š patiesi kļuva nedaudz platāks. Kims atvieglots uzelpoja un pagriezās seglos atpakaļ. Milzis un lācis bija viņam sekojuši cieši aiz mu­guras. Kimam dūrās acīs, ka Kelhims vairākkārt atskatās uz alas ieeju, it kā gaidīdams tur kādu parādāmies.
   —  Ejam tālāk! - Gorgs urdīja, un viņa balsī joprojām skanēja slēptas bažas… — Mums drīzāk jātieķ ļejā n o kalna.
   Kims paraustīja plecus, viegli iespieda piešus zirga sānos un mērenos auļos jāja abiem draugiem pa prie­kšu.
   Tikai tad, kad viņi bija nonākuši klints sienas galā un atraduši aizsegu kuplu gobu pudurī, Kelhims viņiem vēlēja apstāties.
   —  Uzgaidiet te, — viņš sacīja. — Es paiešos pa priek­šu. Izlūkos.
   Kims, galvu grozīdams, noskatījās lācim pakaļ, līdz tas pazudajaiz biezajiem krūmiem.
   —  Kas viņam padomā?
   Atbildes vietā Gorgs paraudzījās visapkārt un pavilka Kimu pāris metru atpakaļ ceļā, pa kuru viņi bija nākuši.
   —  Skaties! — viņš sacīja.
   Kima skatiens sekoja Gorga pastieptajai rokai. Kims iztrūkās.
   No šejienes varēja pārredzēt gandrīz visu kalnu, un skatienam atklājās alas izeja, pa kuru viņi bija iznākuši.
   Kaut kas bija mainījies. Kims neprata jauno, nezi­nāmo izteikt vārdos un tomēr skaidri sajuta baigus draudus. Likās, ka daļa tumsas, pa kuru viņi bija virzī­jušies uz priekšu, tagad viņiem aiz muguras izplūdusi uz klinšu platformas.
   Viņš noskurinājās, novērsa skatienu un nolēma par to neieminēties.
   Kelhims ilgi nenāca. atpakaļ, un Kims izmantoja šo brīdi, lai uzmanīgi pavērotu jauno apkārtni. Kopš aizie­šanas no Ēnukalņiem viņu savaldzināja šīs zemes skais­tums, tāds skaistums, kas jo tālāk uz rietumiem, jo vērtās aizvien burvīgāks. Šeit nebija nekā mākslīga vai var­mācīgi pārveidota. Viss bija tieši tāds, kā dabā radīts — neierobežots viss kuploja savvaļā, tomēr šķita paklausām Kādai augstākai kārtībai. Gaiss bija tik dzidrs, ka elpošana sagādāja baudu, un saules gaisma visās varavīksnes krā­sās rotājās rasas pilienos uz lapām.
   Kelhima trokšņainā izbrukšana no meža pārtrauca Kima sapņaino vērošanu.
   —  Viņi cīnās, — lācis aizelsies nošnācās.
   —  Kas cīnās? — milzis jautāja.
   —  Un kur? — ievaicājās arī Kims.
   —  Melnie jātnieki! Pret mūsējiem. Ielejā, tepatiņās aiz meža. Nāciet! Ātri!
   Gorgs izgrūda aizsmakušu kaujas rēcienu, novicināja milnu un metās lācim pakaļ tieši mežā iekšā. Kims savu­kārt tiem nopakaļ, cik vien ātri spēja. Pameža biezoknī milzis ar lāci aizsteidzās viņam gabalu priekšā. Bet pēc maza brītiņa viņi sasniedza šauru meža celiņu, kur Kims varēja pilnā mērā likt lietā sava zirga žiglās kājas, un, kad viņi tika līdz .mežmalai, viņš jau atradās priekšgalā.
   Viņiem acu priekšā plosījās neganta kauja. Ap piec­desmit melno jātnieku bija sadzinuši uz pusi mazāku koši baltās un mirdzoša zelta bruņās tērptu karotāju pulciņu izcirtuma vidū un bez žēlastības spiedās tiem virsū. Zāle mirka sarkana no kritušo asinīm, un vairums nogalināto bija tērpti Morgonas jātnieku netīri melnajās bruņās. Tomēr bija skaidri redzams, ka pārspēks ir .melno pusē. Balto bruņi­nieku spēki dila aizvien redzamāk, un ieroču žvadzoņā un zirgu pakavu dunā atskanēja griezīgi sāpju kliedzieni, ja kāds melnais zobens trāpīja mērķī.
   Un pašā kaujas mutuļa vidū, stalti izslējies un zarainu nūju vicinādams, stāvēja vecs vīrs baltu galvu.
   — Temistokls! — Kims šausmās iekliedzās. Viņa blalss noslāpa kaujas troksnī; tomēr Kimam likās, ka vecais burvis uz mirkli paceļ galvu un paraugās uz viņu.
   Kims pieplaka zirgam pie kakla, iespieda piešus tam sānos un pilnos auļos metās pa nogāzi lejup. Kelhims un milzis viņam sekoja. Abu mežonīgie rēcieni pārspēja kau­jas troksni un pievilināja cīnītāju uzmanību.
   Vispirms divi, tad četri un pēdīgi seši melnie jātnieki izlauzās no uzbrucēju rindas, apgrieza zirgus un auļoja klāt. Šiem un droši vien ari citiem likās, ka rēcošs milzis un satracināts lācis vajā vienu no viņējiem.
   Pārāk vēlu vini atskārta savu kļūdīšanos. Kims no
   jauna iespieda piešus zirgam sānos, nogūla vēl ciešāk
   tam uz kakla un dzina to uz pēdējo nebēdu. Viņš piejāja klāt diviem tikko pieauļojušiem jātniekiem un, ticis tiem vidū, strauji pacēla zobenu un ar labi tēmētiem cirtieniem m izsita no segliem vispirms vienu, tad otru. "
   Morgoniešu rindās noskanēja skaļš kliedziens. Kims apsvieda zirgu apkārt un notrieca vēl trešo bruninieku gar zemi, ar delmu izvairījās no zobena dūriena un pie­veica arī ceturto pretinieku. Divus pēdējos tai pašā mirklī no segliem izrāva Kelhims un Gorgs
   Kims pavēzēja zobenu augsu virs galvas, zirgs no­stiepās un lēkšoja uz kaujas lauku. Niknā cīņa turpinājās, tomēr kaujas norise bija mainījusies. Melno jātnieku ie­rinda sašķobījās, atkāpās, sakārtojās no jauna, bet tad tos satrieca balto straujais uzbrukums, kuriem negaidītie pa­līgspēki bija piešķīrumi jaunu jaudu un drosmi.
   Melnie atkāpās . Viņu kārtīgā falanga sākumā sašķē­lās vairākās dalās, bet vēlāk saira neglābjamā haosā. Cits pēc cita melnie jātnieki metās bēgt.
   Bet ne: kur tie nevarēja tverties. No aizmugures tiem spiedās virsū zeltītajās bruņās tērptie karotāji, kas dažos mirkļos no upuriem bija pārvērtušies par vajātājiem, bet, pagriežoties uz pretējo pusi, melnie atdūrās pret bries­mīgajiem ienaidniekiem, kas nule tik negaidot bija uzra- dušies. Kelhims neganti ierēcās, sacēlās pakaļkājās un atpleta priekšējās kā nāvējošam sveicienam. Viņa draus­mīgās ķetnas samala tēraudu un salauza bruņas, bet turpat plosījās arī Gorga milna.
   Šai mirklī kaut kas notika ar Kimu. Ierocis viņa rokās šķita kļuvis dzīvs. Zobens novilka gaisā zibošu, nāvējošu pusloku, sašķēla vairogus un šķēpus, klaudzot triecās pret bruņām. Viens cirtiens ķēra viņa plecu un padarīja roku nelietojamu, taču viņš tikpat kā nejuta sāpes.
   Pārtvēris zobenu no labās rokas kreisajā, viņš turpināja cīņu ar tādu pašu sparu. Viens jātnieks ar savu zirgu cieši viņam piespiedās, pagrūda viņu sānis un ar savu šķēpu tēmēja pret viņa galvu. Kims ierāva galvu plecos, ar dūri pasita šķēpu sāņus un zibenīgi cirta zobenu pret uzbruc­ēja vairogu; cirtiens bija tik spēcīgs, ka ieplēsa vairogā dziļu robu un izsita reizē ir pretinieku, ir viņu pašu no segliem. Kims nokrita uz muguras, vienā mirklī uzlēca kājās un atvairīja augšupvērstu pretinieka zobena uzbrukumu. Asmeņi, dzirkstis šķildami, sitās viens pret otru, noslīdēja un atkaJ sakrustojās. Kims atstreipuļoja atpakaļ, viena sirdspuksta ilgumā palika nekustīgi stāvam un aizelsies cīnījās pēc elpas. Pretinieks šķita tikpat nomocījies. Kims redzēja, kā krūtis zem melnajām bruņām drudžaini cilājas, un zobens ienaidnieka rokā trīcēja, it kā rokai vairs nepietiktu spēka to noturēt.
   Piepeši Kims pamanīja, ka iestājies klusums. Kauja bija beigusies, un viņa pretinieks bija pēdējais atlikušais melnais jātnieks. Nevienam nebija laimējies aizbēgt.
   — Met mieru! — Kims uzsauca. — Tev nav nekādu izredžu.
   Otrs šķita mirkli pārdomājam. Tad izgrūda dobju, mokpilnu ņurdienu, aizmeta vairogu un ar paceltu zobe­nu metās Kimam pretī.
   Gaisā nošalca zelta šķēps un caururba ienaidnieku.
   Kims nolaida zobenu. Pirksti pēkšņi bija zaudējuši spēku noturēt ieroci. Plauksta pavērās. Zobens nokrita zālē, un Kims bez spēka noslīga uz ceļiem. Vairākas sekundes viņš pavadīja sakņupis, aizvērtām acīm un gai­dīja, līdz pāries vājums. Tad pacēla galvu un paraudzījās visapkārt. Ap viņu ciešā lokā bija sastājušies baltie bruņi­nieki. Tie bija lieli, slaidi vīri baltos apmetņos, kas snie­dzās līdz zemei, un zem apmetņiem mirdzēja zeltotas krūšubruņas. Galvā tiem bija lēzenas bruņucepures, kas pakausī sniedzās līdz pleciem, bet uz pieres turpinājās ar viegli izliektu pagarinājumu deguna aizsargāšanai. Ne­viens no viņiem nerunāja ne vārda. Visi stāvēja klusēdami un, nedroši turot rokās ieročus, noraudzījās uz Ķimu.
   Tad rinda pašķīrās un bārdains vīrs baltā tērpā tuvo­jās Kimam.
   Kims pasmaidīja, uzpazinis Temistoklu. Grīļodamies viņš piecēlās, noliecās pēc zobena un iebāza to atpakaļ makstī. Roka viņam drebēja.
   —   Es nezinu, kas tu esi, — Temistokls ierunājās, kad bija brīdi Kimā noraudzījies, — bet mēs tev pateicamies par palīdzību. — Viņš atkal apklusa un laikam gaidīja atbildi, bet Kims tikai, klusēdams atbildēja skatienam un nepakustējās. Viņš izbaudīja šo mirkli un vēlējās to, cik vien iespējams, paildzināt.
   —   Bez tavus iejaukšanās mums būtu klājies gaužām bēdīgi, — Temistokls turpināja. Viņa skatiens aptum­šojās, un nākamajos vārdos ieskanējās vieglas aizdomas. — Tomēr pasaki, kālab Morgonas karakalps vēršas pats r et saviem biedriem.
   — Varbūt tālab, — atbildēja Kims, — ka es neesmu Morgonas karakalps.
   Ar efektīgu žestu viņš pacēla rokas pie galvas, atvāza sejsegu un pēc tam noņēma melno bruņucepuri.
   Temistoklam aprāvās valoda. Acis papletās, un viņa sejas izteiksme bija Kimam bagātīga atmaksa par visu.
   Pēdīgi Temistoklam atraisījās mēle.
   —  Kim, — viņš sacīja. — Tu…?
   Kims pasmaidīja. — Vai tu gaidīji kādu citu? — viņš jautāja. — Tu tak vēlēji man te ierasties. Nu esmu klāt.
   Temistokls brīnumos grozīja galvu.
   —  Jāteic gan, ka tevi es gaidīju vismazāk. Gaidīju ne tā un ne šeit. — Pēkšņi viņš pasmaidīja, pievērsās karavīriem, kās nogaidot stāvēja klusēdami, un mierinot pacēla roku.
   — Viss kārtībā. Viņš ir mūsējais.
   Sejās izzuda saspringums, un viens otrs atvieglots nopūtās. Temistokls mirkli nogaidīja, tad plaši pavēzēja roku uz mežmalu un sacīja:
   —   Es jums visu paskaidrošu. Bet nu atstājiet uz brī­tiņu mani divatā ar mūsu glābēju. Mums abiem daudz kas pārrunājams.
   Bruņinieki paklausīja, un Temistokls palika vienatnē ar Kimu.
   —  Tu… - viņš atkārtoja, it kā vēi aizvien nespētu tam noticēt. - Pēc tik ilga laika… - Viņš atkal nogrozīja galvu. — Biju jau zaudējis cerību tevi sagaidīt. Tāpēc man jo lielāks prieks redzēt tevi sveiku un veselu.
   —  Cik nu veselu… — Kims piesardzīgi aptaustīja labo plecu. Bruņas gan bija izturējušas triecienu, tomēr plecs vēl joprojām likās nejūtīgs un roka kā paralizēta. Pēkšņi viņam kaut kas iešāvās prātā.
   — Kā tā — pēc tik ilga laika? — viņš jautāja. — Esmu
   ceļā tikai nedēļas divas.
   Temistokls sarauca pieri. — Nedēļas divas?
   Kims prātā sakārtoja laikus — to, ko bija smacis Borā­sa karcerī, to, kas bija pagājis, ceļojot pāri kalniem, un to, ko bija pavadījis pie Taka.
   —  Ne sevišķi daudz ilgāk par divām nedēļām. Varbūt tikai kādu nieku.
   — Divas nedēļas! — Temistokls nebeidza brīnīties. Tad rimti piebilda: — Laiks, Kim, ir gaužām jocīga būšana. Ne visur tas pakļaujas vieniem un tiem pašiem likumiem. Ēnu valstī varbūt aizritēja tikai divas nedēļas kopš brīža, kad tu tur nokļuvi. Bet šeit pie mums pagājuši trīs gadi.
   — Trīs gadi! — Kims iesaucās. — Tas nav iespējams!
   Temistokls viegli papurināja galvu. — Nekā neiespē­jama nav, — viņš noteica.
   — Bet tomēr — trīs gadi. Tad es saprotu tavu izbrīnu.
   —  Godīgi atzīstoties — tiešām biju zaudējis cerības jel kad vēl tevi ieraudzīt, — Temistokls sacīja. — Sākumā gai­dīju. Diendienā nopētīju debesis, nedēļām un mēnešiem ik dienu sūtīju savus jātniekus tevi meklēt. Taču ar katru aizvadītu dienu dila cerība, ka tu kādreiz vēl ieradīsies.
   —   Ceru, ka par manas neierašanās cēloni tu neuz­skatīji bailes vai izlocīšanos.
   —   Es cerēju gan, — Temistokls nopietni atteica, — cerēju, ka esi nobijies un palicis mājās.Jo citādi tam,
   ka neesi ieradies, būtu tikai viens izskaidrojums: Borāss.
   Kims nikni pamāja. — Tu esi pareizi izsecinājis. Es tiešām piedzīvoju prieku ar viņu iepazīties.
   —  To es nopratu tai mirklī, kad ieraudzīju tavas mel­nās bruņas, — sacīja Temistokls. Tad atjēdzās.
   —   Piedod, Kim, — viņš lūdza. — Es tevi nomoku ar jautājumiem un nedodu iespēju pat atelsties. Panāc ēnā un vispirms brīdi atpūties. Pēc tam tu man visu izstāstīsi.
   Kims aizgāja viņam līdzi pāri pļavai uz mežmalu. Milzī­gais prieks, kas viņā uzviļņoja pēc uzvaras kaujā, apdzisa un pārvērtās par smagu nomāktību, kad viņš ieraudzīja, cik augstu asinsmaksu Temistokla vīriem bija prasījusi šī kauja. Mežmalā stāvēja ap trīsdesmit apseglotu zirgu, bet dzīvajo vidū bija palicis tikai desmit balto bruņinieku, turklāt daži bija smagi ievainoti.
   Viņi bija uzvarējuši, bet uzvara Kimu neiepriecēja. Atspiedies pret koka stumbru, viņš aizvēra acis un ļāvās sāpēm. Dzīvajos palikušie sāka tīt kritušo ķermeņus bal­tās drānās un noguldīt mežmalā. Kims ilgi nosēdēja un aklām acīm noraudzījās viņos, pirms sāka klusu un sto­ri bīdamies stāstīt.
   viņš nekā neizlaida, izstāstīja vispēdīgo sīkumu, ne- noklusēja arī bailes un baismas, ko bija pārdzīvojis mas­karādes laikā uzturoties melnajā karapulkā. Temistokls pacietīgi un uzmanīgi klausījās. Kims stāstīja gandrīz veselu stundu, un Temistokls viņu ne reizi nepārtrauca. Kad Kims pabeidza, viņii abi brīdi sēdēja klusēdami.
   — Tavs stāstījums, — Temistokls beidzot ieteicās, — pārspēj manus visļaunākos paredzējumus.
   —   Es zinu, — Kims piekrita. — Neviens to nezina labāk par mani. Neaizmirsti, ka esmu redzējis kopumā visu melno karaspēku.
   — Tā ir mana vaina, — nomurmināja. Temistokls.
   — Tava vaina?
   —  Jā, Kim. Esmu pieļāvis nepiedodamu kJūdu. Esmu Borāsu novērtējis pārāk zemu. Turklāt nav neviena, kas labāk par mani zinātu, cik viņš ļauns.
   Piepeši viņš piecēlās un sāka nemierīgi riņķot. Spieķis soļu ritmā sitās pret zemi.
   —  Borāss visu bija izplānojis tieši tā. Kopš paša sāku­ma viss noritējis taisni tā, kā viņš gribējis.
   Kims papurināja galvu. — Nē, nav tiesa, Temistokl, tu ne pie kā neesi vainīgs.
   —   Esmu gan, — burvis palika pie sava. — Es jutos pārāk drošs. Seit mēs visi ticējām, ka viņš, reiz Ēnukalnos sagūstīts, uz laiku laikiem ir iesprostots savā tumsas val­stībā. Bet esmu kļūdījies. Viņš ir atradis izeju. — Te­mistokls apstājās riņķošanā, atspiedās uz spieķa un caur­urbjoši uzlūkoja Kimu.
   — Kāds viņš izskatījās — tas noslēpumainais pavadonis, ko tu karaspēka nometnē redzēji kopā ar Borāsu?
   Kims neziņā paraustīja plecus.
   — Tāds pats vien kā visi, — viņš pēdīgi atbildēja. — TVS nebija izskats, kas viņu atšķīra no citiem. Tas bija… — viņš meklēja piemērotu apzīmējumu un juta pār muguru pār­skrienam saltas trīsas, kad atmiņā no ja'una parādījās mazais, melnais bruņinieks. — Tas nebija 'nekas ar acīm saredzams, — viņš nedroši bilda. -Drīzāk kaut kas tāds, ko…
   —   … ko var sajust dvēseAē, — Temistokls pabeidza iesākto teikumu. — Ar ac:im neuztverams saltums, kas viņu iekļāva kā tumša aura. Kaut kas pretīgs, ļauns, var­mācīgs.
   Kims pārsteigts pamāja.
   —   Tieši tā bija, — viņš apstiprināja. — Vai tu viņu pazīsti?
   —    Nē, — Temistokls teica, — nepazīstu… Melnais dižkungs, — viņš nomurmināja, un viņa balss šausmās iedrebējās. — Ir tāda teika, mūžsena, gandrīz aizmirsta teika, kas stāsta, ka reiz Ēnu valstī uzradīšoties varens karotājs. Tāds, kas būs briesmīgs un nežēlīgs un mācēs izvest tumsības karapulkus cauri kalnu grēdai. Melnais dižkungs.
   Temistokls noklusināja balsi līdz čukstam, kad tur­pināja:
   —  Ar to teika vēl nebeidzas, Kim. Tā stāsta, ka tad, kad parādīsies Melnais dižkungs, Pasakzemei pienāks gals.
   —   Tas nevar būt! — Kims iesaucās. — Tu maldies, Temistokl. Tā ir tikai teika. Pasaka, un nekas vairāk. Melno karapūļi mēs uzvarēsim, tāpat, kā uzvarējām šo­dien! — Viņš pietraucās kājās.
   Temistokls papurināja galvu. .
   —    Katrā teikā ir graudiņš patiesības, Kim, — viņš klusu sacīja. — Tu varbūt vēl to nesaproti, bet kādreiz tieši visneticamākās lietas izvēršas par patiesību.
   —   Nekur taču nav teikts, ka tas, ko es redzēju, tiešām ir īstais Melnais dižkungs - ja tāds vispār ir, - Kims nopūzdamies sacīja.
   —  Mums vēl ir laiks- Borāsa armija vēl nav īsti izvei­dota. Mēs varam noorganizēt aizsardzības spēkus.
   Temistokls ar skatienu stingi urbās zemē, bet tad it kā atmodās no dziļa miega: — Varbūt tev taisnība, - viņš sacīja, tomēr bez īstas pārliecības. — Mēs katrā ziņā dar­īsim visu, kas mūsu spēkos.
   Kims pasmaidīja. Temistokla cļrūmais pareģojums vi­ņu kremta, bet viņš pūlējās to neizrādīt.
   —    Kā šī cīņa vispār iesākās? — viņš ieprasījās, lai novirzītu Temistoklu uz citām domām. - Vai jūs nokļu­vāt ielenkumā?
   — Nē, tā gan nebija. Tad Borāsam būtu vajadzējis daudz lielāku spēku. Drīzāk jādomā, ka melnajiem jātniekiem sas­tapšanās bija tikpat negaidīta kā mums. Tā droši vier.bija kāda no mazajām vienībām, kas siro gar kalnu grēdu uj biedē iedzīvotājus. Mēs esam izsūtījuši patruļas, lai iedzīvot­ājus brīdinātu, — Temistokls skaidroja. — Taču bieži vien ierodamies par vēlu, kā tu pats redzēji, — viņš satriekts piebilda. — Un līdz šim melnie jātnieki vairījās no atklātas cīņas. Varbūt tagad viņi mainījuši savu taktiku. Varbūt pavisam drīz sagaidāms īstais uzbrukums.
   —  Kā jūs vispār te pagadījāties? — Kims jautāja.
   —    Es patlaban apceļoju Pasakzemi, — Temistokls atbildēja. — Šis ir mana mūža garākais un nejaukākais ceļojums.
   —  Kā to saprast?
   —  Pasakzeme ir miera zeme. Un tomēr mani pavadoņi apmeklē vienu apdzīvotu vietu pēc otras, lai sauktu iedzī­votājus karā. Mēs gan nojautām, ka no Borāsa draud bries­mas, tomēr nepratām aprēķināt, cik lielas šīs briesma ^ īstenībā. Tagad mēs lūkojam atrast sabiedrotos.
   —  Sabiedrotos? - neizpratnē jautāja Kims _ Vai… vai tad jums sava karaspēka nav?
   —   Nē, Kim, karaspēka mums nav . Līdz šim Pasak- zemei kareivji nebija vajadzīgi. Nodošanos mēs šeit ne­pazīstam, jo dzīvojam saskaņā ar dabu un tās likumiem.
   —  Bet jums taču jāprot aizstāvēties! — Kims iesaucās. — Iespēja, ka tik varena valsts kā Pasakzeme nepavisam nav sagatavojusies aizstāvībai pret bruņotu uzbrukumu, viņam šķita pilnīgi absurda.
   —    Un tā nu tomēr ir, — noteica Temistokls. — Jāt­nieku gvarde, kas mani pavada, gan prot rīkoties ar zobe­nu, kā tu pacs redzēji, bet bruņinieku uzdevums nav nogalināt Un viņu pašu lielākā daļa šai kaujā krita, — Temistokls sarūgtināts vēl piebilda. — Armijas mums nav, jo nekad nav tādas vajadzējis. Taču tagad situācija ir mainījusies pašos pamatos. Mēs nedrīkstam gaidīt uz brīnumiem, kas glābtu Pasakzemi. Tāpēc devāmies ceļā.
   — Un vai jūs… atradāt sabiedrotos? — Kims jautāja.
   Temistokls palocīja galvu. — Jā, kaut ari ne pietiekamā
   daudzumā — kā man tagad rādās. Mūsu ceļojums ir gan­drīz galā. Rīt sasniegsim pēdējo ceļa mērķi — Stepes jāt­nieku zemi. Pēc tam griezīsimies atpakaļ uz Gorivinnu.
   Pienāca viens no baltajiem jātniekiem un, godbijīgi paklanījies Temistoklam, bet Kimam uzmezdams ašu skatienu, sacīja:
   —  Mēs esam gatavi, kungs.
   Temistokls palocīja galvu. — Labi. Varam doties ceļā.
   Kims pamāja uz garajā rindā saguldītajiem ķerme­ņiem.
   —   Vai tos jūs tā vienkārši atstāsiet šeit? — viņš jautāja.
   —   Mēs savus mirušos nemēdzam aprakt, — Temis­tokls atbildēja. — Mēs godājam garu, ne miesu, kas ir vienīgi gara miteklis. Pēc dažām dienām ķermenis būs sairis putekļos un atgriezīsies rašanās un iznīkšanas apri­tē. Saviem mirušajiem mēs izrādām cieņu, godājot dzīvi. Un nu nāc. Mums jādodas tālāk.
   Kims skaļi iesvilpās, un Draudziņš paklausīgi atrik- šoja. Temistokls uzmeta melnim apbrīnas pilnu skatienu.
   — Brīnišķīgs zirgs, - viņš noteica - Kur tu to ieguvi?
   —  Drīzāk viņš ieguva mani, — Kims atteica. — Ne­domāju, ka tas ar sevišķām žēlabām atceras savu ie­priekšējo saimnieku.
   Temistokls pasmaidīja, tomēr tūliņ kļuva nopietns.
   — Kā ar tavu bruņutērpu? Tev vajadzētu vilkt to nost. Nu tev tas vairs nav nepieciešams.
   Kims aplūkoja pats sevi. Melnais bruņutērps sen bija zaudējis sākotnējo metāla vizmu, bija netīrs un nespodrs, iedauzīts un saskrambāts.
   —  Es labprāt to paturētu, — viņš sacīja. — Man, zini, tanī ieģērbtam, vienmēr ir laimējies.
   Temistokls paraustīja plecus.
   —   Kā vēlies, — viņš sacīja. — Bet, pagaidi! — Viņš sacīja un piegāja pie viena zirga, atraisīja seglu somu un izņēma no tās cieši satītu vīstokli, ko iespieda Kimam rokās. Kims atritināja vīstokli. Tas bija plāns caurspīdīgs apmetnis no smalka balta auduma ar ieaustiem zelta un sudraba pavedieniem, smalkiem kā zirnekļa tīmeklis. Tas likās pilnīgi bez svara, tomēr krita lejup smagās, taisnās
   krokās, it kā būtu no samta vai brokāta. Dziļā apbrīnā Kims paplēta brīnišķīgo apģērbu, un gaišajā saulē tas uzmirdzēja kā stikls. Saudzīgi viņš aplika apmetni rit juta, ka tas, gluži kā dzīva būtne, glaužas tam ap pleciem.
   —  Paldies, — viņš sacīja, ļaudams pirkstiem slidēt pa samtaino audumu. — Tas ir… brīnum skaists.
   Temistokls pasmaidīja.
   —  Tas pieder tev, — viņš sacīja. - Šis apmetnis tevi gaidīja.
   Kima skatiens kā apburts nespēja atrauties no tīmek- ļaini smalkajā audumā sagūstītajiem saulstariem.
   —  Sargā to, kā nākas, - Temistokls atgādināja. — Tas ir mūžvecs. Vecāks par mani, varbūt vecāks pat par Pa­sakzemi. Daudzi ir vēlējušies to valkāt, bet vēl nevienam tas nav bijis atvēlēts. Tu būsi pirmais, kas valkās Laurina mēteli.
   —  Laurina mēteli?
   Temistokls mirkli vilcinājās, tad teica: .- Arī jums taču ir pazīstama teika par rūķu karali Laurinu.
   Kims pamāja. — Zinu. Vai tu gribi apgalvot, ka tā nav tikai pasaka?
   —  Ir un nav. Cilvēki allaž pratuši teiksmas tik daudz un tik ilgi stāstīt un no jauna pārstāstīt, pārtaisīt un sagrozīt, līdz no sākotnējās domas vairs daudz pāri nepa­liek. Bet tas, kas tic brīnumam un ir gatavs likt uz spēles visu, lai visu iegūtu, kā to dari tu, tas uzzinās daudz ko tādu, ko citi ļaudis ne sapnī nespētu ieraudzīt.
   — Kā tu to domā?
   —   Ir… — Temistokls aprāvās. — Piedod, — viņš lū­dza. — Es novirzos sāņus. Laiks vēl nav pienācis tev atklāt, kas aiz visa slēpjas. Nē, — viņš atvairīgi pacēla
   rokas. — Lūdzams, nespied mani runāt. Vēlāk — citā laikā un vietā — es tev visu izskaidrošu. Pagaidām tici manam vārdam, ka tas patiesi ir Laurina mētelis. Savam 'valkātājam tas piešķir lielu varu. Bet uz pleciem, ko tas iekļauj, gulstas arī ļoti liela atbildība.
   —  Varu? — Kims jautāja. — Kādu varu?
   —   Saskd.nā ar teiku, — atbildēja Temistokls, un Kims juta, ka viņam grūti nākas to izteikt, — mētelis savu val­kātāju spēj padarīt neredzamu. Kam šis mētelis mugurā, tas spēj iet cauri sienām un visiem šķēršļiem, nevienas acs nepamanīts, neviena ieroča neievainots.
   —   Neredzamu! — iesaucās Kims. Gluži neviļus viņš atrāva pirkstus no smalkā auduma, it kā bītos to sabojāt vai notraipīt. — Bet tad taču… Ja tā ir taisnība, tad mēs esam glābti! Ar šo mēteli mugurā es varētu nepamanīts ielavīties Borāsa armijas pašā sirdī. Mēs varētu viņu no­laupīt, mēs…
   Temistokls ar stingru rokas mājienu viņu ap.klusināja.
   —  Tu man neļāvi izteikt visu līdz galam, Kim, — viņš sacīja. — Apmetnis padara valkātāju neredzamu, bet rtkai vienu vienīgu reizi. Tiklīdz tu vienreiz šo spēju būsi izman­tojis, apmetnis pārvērtīsies par to, kas bija, pirms Laurins to nobūra, proti, par vienkāršu auduma gabalu. Apmetnis ir mūsu vispēdējais ierocis, pēdējā iespēja, kad visas pārējās būs zudušas. Neizmanto to bez apdoma, Kim.
   Pagāja krietns brīdis, iekām Kims aptvēra, kādu dār­gumu Temistokls viņam uzticējis. Varbūt visas šīs pasau­les liktenis tagad atradās viņa rokās.
   —  Es… apsolu, — viņš nomurmināja.
   Temistokls palocīja galvu. Nebildis vairs ne vārda,
   viņš piegāja pie sava zirga. Taču Kims gribēja viņam vēl ko jautāt — to, kas visu laiku dega uz mēles.
   — Vēl vienu vārdu, Temistokl.
   Temistokls pagriezās atpakaļ. Uz spieķa atspiedies, viņš raudzījās Kimam garām plašajā izcirtumā. — Jā?
   Kims norīstījās. Kaklā bija iesprūdis žņaudzīgs ka­mols. Jautājums, kas viņam nedeva mieru kopš aiz­bēgšanas no Morgonas, pēkšņi likās neizrunājams. To­mēr viņš bija aizgājis pārāk tālu, lai atkāptos. Otrreiz viņš vairs nespēs sadūšoties.
   — Borāss man kaut ko stāstīja… — viņš neveikli iesā­ka. — Kaut ko, kam es nespēju ticēt, bet…
   —   Viņš tev sacīja, ka mēs. esam brāļi, - Temistokls mierīgi noteica.
   Kims pamāja.
   —  Tā ir taisnība, — vecais burvis apstiprināja. — Ir un nav taisnība. Iespējams, ka tev to grūti saprast, bet mēs esam tik līdzīgi, cik vien līdzīgi brāļi var būt, un tomēr esam tik atšķirīgi, cik vien atšķirīgi var būt divi cilvēki visā plašajā pasaulē. Jā, mēs esam brāļi. Vēl vairāk — mēs bijām viens — varētu sacīt, viena dvēsele, kas nejauši nokļuvusi divos ķermeņos. Ko viens domāja, to otrs darī­ja, un otrādi. Taču tas bija sen. Ļoti sen, Kim. Kaut kas notika, kas mūs izšķīra.
   —  Kas?
   Temistokls pasmaidīja. — Tu to nesaprastu, pat ja es spētu tev to izskaidrot. Mūsu ceļi šķīrās, un, jo vairāk mēs viens no otra attālinājāmies, jo atšķirīgākas kļuva takas, ko katrs izraudzījāmies, lai veidotu savu likteni. Tas ir garš un skumīgs stāsts, Kim. Borāss nav visu mūžu bijis tāds kā tagad, un varbūt ari man jāuzņemas daļa vainas, ka viņš
   tāds kļuvis. Varbūt mēs neviens neesam bez vainas.
   —   Tev? — Kims neticēdams jautāja. Viņš būtu smē­jies, ja vien Temistokls nebūtu palicis tik nesatricināmi nopietns. — Tu jūties vainīgs, ka Borāss pievērsies ļaunu­mam? Tam taču tu pats netici.
   —   Un tomēr tā ir. Tiesa, Borāss aizgāja pa aplamo
   ceļu. Bet ikvienam no mums kādreiz uzmācas kārdinājums to darīt. Neviens cilvēks nevar apgalvot, ka nekad nebūtu piedzīvojis vilinājumu iepazīt dzīves tum­šo pusi. Un ir cilvēki, turklāt daudzi, Kim, kam nepietiek spēka šim vilinājumam pretoties. Borāss bija tāds pats kā es, bet viņam trūka mana spēka. Man tas bija, un es arī zināju, ka viņam tā nav. Mans pienākums būtu bijis viņu atturēt. Iespējams, ka viss būtu noticis citādi, ja es īstajā brīdī būtu nostājies viņam blakus.
   Kims iecirtīgi papurināja galvu.
   —  Tā tu vari tūdaļ uzņemties vainu par jebkuru nozie­gumu, kas notiek kaut kur pasaulē, — viņš noteica.
   Temistokls mirkli klusēja.
   —   Var jau būt, ka tev taisnība, — viņš nopurpināja, drīzāk to teikdams pats sev nekā Kimam. — Bet varbūt vēlēšanās tev to izskaidrot bija kļūda. Un nu nāc, Kim. Ejam projām, vienai dienai te pietiekami daudz asiņu izliets. Mums priekšā vēl garš ceļš. — Viņš pagriezās un ātriem soļiem aizgāja. Kims viņam sekoja.
   Temistokls gāja raiti, vēlreiz pārlaida skatienu kaujas laukam un tad ielēca seglos tik vingri, ka šīs kustības spēks un elegance neļāva noticēt viņa vecumam. Tikai tagad, ticis tuvumā, Kims ievēroja, ka Temistokla pava­doņi, tāpat kā viņš pats, nejāj vis zirgos, bet gan uz lieliem, baltiem vienradžiem. Dzīvnieki izskatījās tikpat lepni un cēli kā to jātnieki, un, kaut arī gandrīz visiem spalva bija saskrambāta, tie tomēr izskatījās krāšņi. Te­mistokls aicinādams pamāja. Kims steigšus uzlēca zirgam mugurā un piebiedrojās jātniekiem. Ieraudzījuši savā vidū parādāmies lielo, melno zirgu, vienradži kāpās atpa­kaļ, daži tapa īsti tramīgi, tā ka jātniekiem vajadzēja tos nomierināt. Kims gaužām skaidri sajuta dzīvnieku bailes un nepatiku. Ar garo vītņoto ragu, kas bija smails kā duncis un izskatījās kā stipri garumā izstiepts gliemeža namiņš, vienradžiem būtu bijis tīrais nieks pāris sekun­dēs nogalināt Kimu un viņa zirgu.
   Temistokls skaļā balsī uzsauca komandu, un grupa devās ceļā, turklāt bez jātniekiem palikušie dzīvnieki neaicināti iekļāvās ierindā tūliņ aiz jātniekiem. Kelhims un Gorgs vilcinādamies sekoja gabalu aiz muguras, līdz Temistokls seglos pagriezās atpakaļ un piesauca Gorgu pie sevis. Milzis pāris lēcienos bija pie aicinātāja, bet uz pēdām kā brūna, spuraina ēna tuntuļoja Kelhims.
   Arī Temistoklam vajadzēja krietni atliekt galvu, lai ielūkotos Gorgam vaigā.
   —   Es gribētu, lai jūs abi mūs pavadāt, — Temistokls sacīja. — Jūsu vārdam Stepes jātnieku zemē ir liels svars. Tie ir lepni, stūrgalvīgi cilvēki. Bet, ja jūs būsiet kopā ar mums, vini mani uzklausīs.
   Gorgs klusēja, bet Kelhims noburbuļoja kaut ko nesa­protamu.
   —  Zinu, ka jūs labprātāk paliktu šeit un medītu mel­nos jātniekus, — Temistokls turpināja. — Bet ticiet man — tur, kurp mēs tagad dodamies, jūs būsiet noderīgāki. Šeit jūsu darbs ir padarīts. Cilvēki aizbēguši kalnos un…
   —  Ne visi, — Gorgs viņu pārtrauca. Milža balss pēkšņi ieskanējās pavisam citādi — ne miņas tur nebija no pazem­ības vai bikluma. — Visus nebija iespējams laikus pabridināt Kalnamājās… mēs… mēs ieradāmies pārvēlu…
   Temistokls skumji pamāja. — Zinu, Gorg. Kims man to izstāstīja. Bet es zinu arī, ka jūs neesat vainīgi.
   — Mēs vajājām slepkavas, — noņurdēja Kelhims, — un būtu tos piežmieguši, ja nepagadījies šis te… Un mums likās, ka svarīgāk būs uzmanīt viņu.
   —  Tas bija pareizi, — Temistokls apstiprināja. — Atriebība nevienam nepalīdz. Vismazāk — nokau­tajiem.
   Kims brīnīdamies klausījās sarunā. Tomēr nogaidīja, līdz Gorgs un Kelhims aizgāja atpakaļ uz savu vietu procesijas beigu galā. Tad viņš piegrieza zirgu blakus burvja vienradzim un jautājot paraudzījās uz Temis­toklu.
   —  Uzmanīt? — viņš pārsteigts jautāja. — Tiem abiem vajadzēja mani uzmanīt?
   Temistokla acīs iedzirkstījās jautrība. — Kelhims lā­giem nav pārāk izvēlīgs vārdos.
   —   Nesaprotu… Es visu laiku domāju, ka mēs sati­kāmies gluži nejauši.
   — Nebūs tiesa, — Temistokls atteica.
   Kims apmulsis papurināja galvu*.
   —  Bet tad jau, — viņš nedroši bilda, — tad jau tie abi manā priekšā spēlējuši gatavos kumēdiņus. — Viņš ie­smējās. — Īstenībā man būtu gan vajadzējis pašam to atjēgt. Kad Gorgs gāja virsū melnajiem jātniekiem, viņš nemaz nelikās mazdūšīgs.
   Nu bija reize Temistoklam brīnīties.
   —  Mazdūšīgs? — viņš pārsteigts jautāja. — Gorgs — mazdūšīgs? Es to milzi pazīstu labi. Viņš un Kelhims ir ne tikai vislabākie draugi. Viņi abi ir arī visdrosmīgākie zeļļi, kādus man jebkad gadījies sastapt. Vienīgais, ko viņiem varētu pārmest, — viņš pēc mirkļa piebilda, — ir tieksme kādreiz diezgan ķēmīgi pajokot.
   Visu dienu līdz pat vēlam vakaram viņi jāja uz dien­vidiem. Temistokls šķita ar katru nojātu ceļa sprīdi kļūs­tam nepacietīgāks. Visi jutās piekusuši un nomocījušies, bet Temistokls augu dienu nedeva ne cilvēkiem, ne lopi­ņiem kaut brīdi atpūtas un nākamajā rītā mudināja visus ceļā jau ilgi pirms saullēkta.
   Apvidus, pa kuru tie jāja, pamazām pārvērtās. Mežs kļuva klajāks, un arvien biežāk to no ainavas izspieda lieli, saulaini klajumi, ko vēlāk nomainīja ar dzeltenu, līdz gur­niem augstu zāli apaudzis stepes līdzenums. īsi pirms pus­dienlaika vini sasniedza ceļu, kas veda tālāk uz dienvidiem,
   nedaudz nosliecoties rietumu virzienā un attālinoties no kalniem. Tālumā pavīdēja kāds ciems, tad viņi stundām jāja starp lieliem četrstūrainiem tīrumiem un beidzot atkal pa dzelteno stepi.
   Visu jājiena laiku Kims neatstājās no Temistokla, bēr- tin apbērdams burvi ar jautājumiem. Temistokls pacietīgi atbildēja, un Kims uzzināja daudz ko par Pasakzemi, tās vēsturi un iedzīvotājiem — vairāk, nekā viņš tik īsā laikā spēja uztvert un paturēt prātā. Un ar katru atbildi neat­minēto mīklu šķita kļūstam aizvien vairāk. Taču Kima ziņkāre bija neremdināma.
   Saule lēnām rāpās arvien augstāk debesjumā. Diena sametās vispirms ļoti silta, tad karsta; Kimu sāka mocīt slāpes, pēc tam arī izsalkums un nogurums. Citiem neklā­jās labāk. Vienradži nepavisam vairs nedrasēja tik stalti un rāmi kā iesākumā, un arī jātnieki kleknēja seglos itin paguruši. Bet Temistokls atkal nedeva ne brītiņa atpūtas.
   Beidzot — dienasvidus jau bija pāri, un Kimam likās, ka aiz vārguma un paguruma vairs nespēj noturēties seglos — tālu priekšā uz ceļa savērpās dzeltens putekļu mākonis. Tam tuvojoties, varēja atšķirt, ka biezos putek­ļus sacēluši apmēram piecpadsmit jātnieki.
   Temistokls vēlēja apstāties un atļāva saviem jātnie­kiem izkāpt no segliem. Pārguruši tie notenterēja zemē un apmetās tālāk no ceļa zālē. Ari Kims nokāpa no zirga, attupās zālē un gaidpilns raudzījās pretī svešajiem jāt­niekiem.
   Tie bija liela auguma tumšmataini vīri, kas kaut kā neizskaidrojami šķita visi cits citam līdzīgi. Sejas tiem bija šauras, tumši iedegušas, un ķermeņi, kaut slaidi kā niedres, bija ļoti spēcīgi un muskuļaini. Zirgos viņi sēdēja tik dabiski un skaisti, it kā būtu saauguši ar dzīvniekiem, kas tos nesa. Tērpi viņiem bija no miecētas ādas, atstājot neapsegtus kāju lielus un roku dilbus. Kims ar skaudību konstatēja, ka tie jāj bez segliem un ka zirgiem nav iemauktu.
   Jātnieki pieauļoja un apturēja zirgus tieši pie Temis­tokla, kas vienīgais bija palicis sēžam savam vienradzim mugurā, lai no savas puses apsveicinātos ar sagaidītāju komiteju. Kimam par brīnumiem, apsveicējs no jātnieku vidus nebija necik vecāks par viņu pašu — varbūt gadu trīspadsmit vai četrpadsmit, slaids, tumšādains, tāds pats kā viņa vecākie pavadoņi, tikai mazliet gaišākiem matiem un vērīgām zilām acīm. Temistoklu viņš uzrunāja paš­pārliecinātā balsī kā pieaudzis cilvēks.
   —  Esiet sveicināts, Gorivinnas kungs, — viņš mazliet pastīvi iesāka. Viegli palocījis galvu, viņš piegrieza zirgu līdzās burvja vienradzim un pārlaida skatienu piekusušo jātnieku pulciņam ceļmalā. Ieraugot Kimu, viņam acīs iezibējās neuzticība.
   —   Jūsu ierašanās mums tika pieteikta, — viņš tur­pināja. — Tēvs sūta jums sveicienus un liek pasacīt, ka
   jūs un jūsu pavadoņi esat gaidīti viesi mūsu pilī. — Temis­tokls palocīja galvu, it kā viņš nekā cita ari nebūtu gaidījis. — Mums ziņoja ari, ka jūsu pavadoņu vidū esot viens melnais jātnieks, — zēns turpināja, atkal uzmezdams ska­tienu Kimam. — Tagad redzu, ka ziņnesis nav kļūdījies. Vai tas ir jūsu gūsteknis?
   — Nē. Viņš ir mūsējais.
   — Jūsējais? Bet mugurā viņam ienaidnieka tērps.
   Temistokls pasmaidīja. — Jūs, princi Privin, vērtējat
   cilvēku pēc viņa ārienes. Bet šķietami slikta āriene var tāpat pievilt kā šķietami laba. Kims ir mūsējais un varbūt pat labākais no mums.
   Privins mirkli pārdomāja Temistokla vārdus, tad pa­raustīja plecus un ar galvas mājienu norādīja uz vīriem, kas bija nometušies-zālē.
   —   Mūsu ziņneši stāstīja, ka jūsu ļaudis esot pārgu­ruši, — viņš sacīja. — Mums ir līdzi maize un vīns, un mūsu dziednieks vēlāk apskatīs jūsu ievainotos. Vai jums uzbruka?
   Temistokls skumji pamāja. — Vakar. Sadūrāmies ar melno jātnieku vienību. Ja nebūtu uzradies šis mūsu draugs, — viņš norādīja uz Kimu, — mums būtu klājies
   vēl ļaunāk.
   Privins nomēroja Kimu ar skatienu, kas skaidri atspo- - guļoja viņa pretrunīgās jūtas — apbrīnu, kam jaucās klāt neuzticēšanās un, kā Kimam štota, zināma pārākuma sajūta un nicinājums.
   Kimam no jaunā prinča skatiena kļuva neomulīgi. Beidzot Privins, plecus paraustījis, novērsās un atgriezās pie savējiem. Paklausot viņa mājienam, trīs vīri nokāpa no zirgiem un no garkaklainām krūkām sāka dalīt vīnu.
   — Stiprinieties, — Privins mudināja. — Dalieties ar mums maizes riecienā. Un tad jāsim tālāk. Kavēties nav laika.
   Ari Kimam pasniedza kausu saldā vīna. Viņš to pa­ņēma un dzēra maziem, uzmanīgiem malciņiem. Pirmais iespaids par svešajiem šķita apstiprinām Temistokla ie­priekšējā dienā teiktos vārdus, ka stepes jātnieki ir lepni, atturīgi ļaudis. Turklāt viņi, kā likās, pievērsa milzīgu vērību formalitātēm un ceremonijām.
   Kims, iztukšojis kausu, to atdeva un piecēlās. Arī pārējie piecēlās, lai vēlreiz sēstos seglos, kaut arī tas nācās gaužām grūti.
   Privina zirgs nervozi dīdījās uz vietas. Privins strauji to apgrieza un aizauļoja pa ceļu, tikko pēdējais jātnieks bija paguvis ierausties seglos.
   Viņi sekoja stepes jātniekiem netālu aiz muguras. Pēc brīža viņi nogriezās no ceļa un jāja tālāk tieši pa stepi, tagad nepārprotami rietumu virzienā — projām no Ēnu- kalniem un to drausmām. Kimam likās, ka viņš pamanījis pie apvāršņa neskaidru, tumšu ēnu. Temistokls redzē­jumu apstiprināja — tā esot stepes jātnieku pils Kai- valona. Tomēr viņi nejāja turp tieši, bet apmeta līkumu dienvidu virzienā. To nemācēja izskaidrot arī Temistokls, jo Privins taču bija uzstājis, ka jāsteidzas.
   Taču jau pēc īsa brītiņa viņi ieraudzīja iemeslu.
   Privins, nekā neteikdams, norādīja uz nokvēpušām drupām, kas iznira viņu ceļā. Tas bija neliels vienstāva nams, kas ļoti dabiski iekļāvās apkārtnē — pareizāk sa­kot, bija iekļāvies, iekams kritis par upuri ugunij. Sienu mājai nebija, bija tikai stāvs jumts, kas sākās pie pašas zemes un ko vienā pusē sedza sūna un zāle. Fasādi un aizmuguri veidoja masīvi, ar sūnu apauguši baļķi.
   Tagad viena jumta daļa bija iebrukuši un zemē gulēja tāds pārogļotu un saraustītu baļķu juceklis, it kā māju būtu saplosījusi drausmīga eksplozija. Tomēr ne tas vien piesaistīja Kima un pārējo uzmanību. Ar sūnu ap­augušajā jumta pusē gulēja vesela rinda baltos palagos ievīstītu ķermeņu.
   Brīdi visi klusēdami noraudzījās drausmīgajā ainā. Beidzot Temistokls ierunājās:
   —  Melnie jātnieki?
   Privins pamāja. — Jā, apmēram trīsdesmit jātnieku. Pirms divām dienām — nakts vidū, — stāstīja stepes princis, nīgrā gandarījumā piebilzdams: — Neviens melnais neizspruka. Dārgi viņi samaksāja par to uzbru­kumu.
   Temistokls viegli pagrozīja galvu. — Varmācība pret varmācību nekā neatrisina, princi.
   Privins iecirtās. — Varmācība pret varmācību nekā neatrisina? Un kālab tad jūs esat ieradies, Gorivinnas kungs? Vai jūs nenākat lūgt mana tēva un manas tautas palīdzību cīņā pret ienaidniekiem?
   —   Tā ir gan, — Temistokls atzinās, — taču es nāku arī, lai brīdinātu. Šomāju cilvēki nav šā nežēlīgā, neva­jadzīgā kara pirmie upuri. Un nepaliks pēdējie. Jums jāpamet stepes cietoksnis.
   —  Jāpamet? Jūs neaptverat, ko runājat, Temistokl! — Privins iesaucās.
   Burvis neatbildēja, vien pamāja uz drupām, kuru apdegušie baļķi slējās pret dzidrajām debesīm kā brīdi­nājumam paceltas rokas pirksti.
   —  Jūs atvedāt mūs šurp, lai parādītu, kas noticis, — viņš tad sacīja, — bet pats vēl neaptverat, ko šeit notiku­šais nozīmē.
   —   Zinu gan, — atsaucās Privins. — Ar viņa muti runāja naids. — Trīsdesmit melno jātnieku krita par pie­ciem mūsējiem, un trīs simti tiem vēl sekos.
   Likās, ka Temistokls grasās kaut ko sacīt, taču tad pārdomāja. Viņš pievilka pavadu un pajāja jaunajam princim garām. Privins iespieda piešus zirgam sānos un aiztraucās sava pulciņa priekšgalā.
   Kims nopriecājās, ka var jāt tālāk. Saspīlējums Temis­tokla un Privina starpā viņam nepatika. Diezin, pie kā tas varēja novest.
   Viņš satrūkās, juzdams kādu viegli pieskārāmies pie pleca. Tas bija Temistokls.
   —   Man gribētos, lai tu paliec man blakus, — viņš sacīja. — Ilgi mēs Kaivalonā neuzkavēsimies. Bet, kamēr tur būsim, paliec manā tuvumā.
   — Tu baidies par manu drošību?
   —  Jā, un pamatoti, vari man ticēt. — Temistokls no­raudzījās pakaļ tālu priekšā aizjājušajam princim. — Tu redzēji, kāds ir Privins, Kim. Un viņš nav vienīgais, kas tā domā. Ne velti es Kaivalonu izraudzīju par pēdējo mērķi savā ceļojumā.
   —   Vai viņi visi tādi… tādi karstgalvji? — Kims jautāja.
   Temistokls palocīja galvu. — Diemžēl. Pareizāk sakot — gandrīz visi. Bet jācenšas viņus saprast. Kaivalona atro­das pie Pasakzemes tālākās robežas, tā ir pēdējais bas­tions šaipus Ēnukalniem. Nekur Morgonas iespaids nav izjūtams skaudrākkā šeit, un neviena tauta nav tik daudz cietusi kā šī.
   Kims pagriezās seglos un paraudzījās atpakaļ uz dru­pām. Ap dūšu viņam kļuva pavisam šļaugani.
   — Tas ir tik bezjēdzīgi, — viņš nomurmināja.
   —  Diemžēl tā nemaz nav, — sacīja Temistokls. — Vismaz no Borāsa redzes viedokļa. Kas tev šķiet bezjē­dzīgi, tas taktisku iemeslu dēļ pieder pie viņa velnišķā plāna.
   —  Taktisku iemeslu dēl?
   —  Vai tu nesaproti? — Temistokls dīvaini paskatījās uz Kimu. — Man likās, tu to aptversi visdrīzāk. Terors, Kim, ir drausmīgākais ierocis, ko cilvēka prāts izgudrojis. Melnie jātnieki siro nelielos pulciņos slepkavodami un dedzinādami, rīkodamies neaprēķināmi, upurus izrau­dzīdamies it kā bez plāna. Šādā rīcībā nav sistēmas, ir vienīgi mērķis. Viņi sēj bailes. Tā viņi sagatavo ceļu pa­tiesajiem uzbrucējiem. Kad ieradīsies Borāss ar savu ar­miju, tie sastaps pārbiedētus, demoralizētus ļaudis.
   —    Bet tas taču ir… šausmīgi. Necilvēcīgi! — Kims iesaucās.
   —  Šausmīgi? Jā. Necilvēcīgi? Atkarībā no tā, kā šo vārdu tulko. Pasaulē, no kuras esi ieradies tu, Kim, šādu taktiku izmanto diendienā. Borāss to iemācījies no jums. Jūs… — viņš aprāvās, pamanījis, cik skaļi sācis runāt. — Piedod, — viņš apvaldīj ies lūdza, — es mazliet aizrāvos. — Vairāk nekā nebildis, viņš saskubināja savu vienradzi un sāka jāt savējo priekšgalā. Kims sarosījās viņam sekot, tomēr to nedarīja. Izjūta viņam sacīja, ka labāk burvi pašreiz atstāt vienu. Te­mistokls bija sarūgtināts, un sirds dziļumos Kims viņu sa­prata.
   Pagriezies atpakaļ, viņš vēlreiz paraudzījās uz Ēnu­kalniem. Izskatījās, it kā milzīga melna ēna aizstieptos saulei priekšā un aptumšotu dzidro dienu.
   No tālienes skatīta, Kaivalona līdzinājās lielam, māk­slīgam kalnam, taču, jo tuvāk viņi stepes pilij piejāja, jo vairāk tā Kimam sāka atgādināt no cieši kopā saspiestām koka celtnēm veidotu viduslaiku pilsētu, ko nezināms milzis tik ilgi mīcījis un spaidījis pa rokām, līdz sastūmis atsevišķās mājas citu citā vienu virs otras. Kaivalona pa­tiesi bija mākslīgs, cilvēku radīts kalns, Kims izbrīnījies nosprieda — gluži kā milzu skudru pūznis ar tūkstošiem neredzamu ieeju un izeju. Desmit metru augsts valnis apņēma stepes pili. Starp platajiem, zemajiem torņiem patrulēja brūni tērpti sargi, un nedaudzie cietokšņa vārti bija zemi un šauri un izskatījās tā, ka varētu noturēties pretī ari smagam uzbrukumam. Atšķirībā no vienmuļā stepes dzeltenuma Kaivalonā ik vietiņa bija apsēta ar zāli un ap­dēstīta ar krūmiem, un uz stepes cietokšņa zemākajām tera­sēm Kims redzēja augam pat dažus kokus.
   Tomēr iedzīvotāju pūliņi padarīt milzīgo celtni mīlī­gāku un izskatīgāku nespēja noslēpt Kaivalonas īsto bū­tību — tā bija cietoksnis, varena un stipra pils plaša apvidus nosargāšanai, varbūt lielumā un varenībā neat­palika no melnā Morgonas cietokšņa, varbūt bija pat varenāka par to.
   — Turies visu laiku man cieši blakus, Kim, — Temis­tokls vēlreiz atgādināja, kad viņi pa vieniem zemajiem vārtiem iejāja cietoksnī. Kims pamāja. Tagad viņš sapra­ta, kāpēc Temistokls gribēja viņu paturēt savā tuvumā. Privina izturēšanās viņam bija apliecinājusi, cik sarūg­tināti un aizdomīgi ir Kaivalonas iedzīvotāji. Melnās bru­ņas viņam negalvoja drošību šai pilī.
   Pa šauru, līkumotu celiņu viņi jāja augšup uz vienu no Kaivalonas daudzajām ieejām. Temistokls deva savējiem rīkojumu nokāpt. Brūnās drānās tērpti vīri aizveda lopiņus, un Privins aicināja viesus sev līdzi.
   Kaivalonas iekštelpas vēl vairāk nekā celtnes āriene Kimam lika atcerēties Morgonu. Kaivalona bija caur­caurēm celta no koka — no mūžsena gadsimta, varbūt gadu tūkstošu ilgotnē nocietējuša koka, kas bija tapis līdzīgs akmenim. Kims brīnījās, kur gan pils cēlāji šeit, kailajā stepē, bija ieguvuši tik neiedomājami daudz būv­koku. Taču tā bija viena no Pasakzemes mīklām, ko Ki­mam mūžam neatminēt.
   Privins izveda viņus cauri šķietami nebeidzamam gaiteņu un kāpņu labirintam uz kādu telpu cietokšņa rietumu pusē. Skats, kas pavērās, Kimam atgādināja jūru — milzīgu, kustībā pēkšņi sastingušu jūru, kuras dzeltenie viļņi kaut kur tāltālu sakusa ar debesīm. Plata, strauja upe sagrieza panorāmu divās nevienādās daļās. Dažuviet ūdens, traukdamies pār radzēm un zemūdens klintīm, krāčoja un putoja, vienu mirkli pazibēja kaut kas upes nests, bet tik ātri, ka skatiens nespēja tam izsekot. Strau­me laikam bija ārkārtīgi spēcīga. Privins norādīja uz garu galdu; tas bija tik bagātīgi apkrauts ar ēdieniem pār­pildītām bļodām, ar vīnu un ūdeni pildītām krūkām, ka ielīka zem šīs pārpilnības svara.
   — Iestiprinieties, — viņš mudināja, — un pēc tam atpūtieties. Gudrajo padome pulcēsies, kad saule būs nogājusi. Līdz tam laikam atpūtieties.
   Temistokls pateicīgi nolieca galvu. Viņš piegāja gan pie galda, taču tad nopūzdamies atslīga uz vienas no zemākajām gultām, kas bija saliktas gar sienām. Viņa pavadoņi rīkojās tāpat. Gandrīz neviens nepieskārās pie­dāvātajiem ēdieniem; nogurums bija stiprāks par izsal­kumu. Arī Kims atlaidās gultas mīkstajos spilvenos. Vēders rūca, rīkle atkal bija tā izkaltusi, ka gandrīz sāpē­ja. Ar milzīgu gribas piepūli viņš piespiedās paturēt acis vaļā.
   Sirms vīrs pelēkā tērpā, kas sniedzās līdz potītēm, ienāca zālē, pavirši paklanījās princim Privinam un tad sāka apkopt karotāju brūces. Viņš pārmainīja apsējus, uztriepa brūcēm ziedes un tinktūras un visu laiku bez mitas kaut ko savā nodabā murmināja.
   Kad pienāca viņa kārta, Kims atvairīgi pacēla roku.
   —  Es neesmu ievainots, — viņš sacīja.
   —   Jūs izskatāties ļoti noguris, jaunais kungs. Un no­vārdzis. Novelciet bruņutērpu un Jaujiet man jūs pār­baudīt.
   Kims negribīgi paklausīja. Viņš izlobījās no melnā, ielauzītā bruņutērpa, novilka arī saplosītās drēbes, līdz palika gandrīz kails, apjozies vienīgi ar gurnujostu sē­žam dziednieka priekšā. Tikai no zvaigžņu gaismas austo apmetni viņš paturēja ap pleciem.
   Dziednieks pārlaida neparastajam apģērba gabalam neiztulkojamu skatienu — reizē godbijīgu un šaubu pilnu — un tad noliecās pār Kimu, lai to pamatīgi izmeklētu. Kā jau Kims teica — viņš nebija ievainots, vismaz ne nopietni. Tomēr atradās neskaitāmi skrambājumi, noberzumi, nemaz nerunājot par zilumiem un puniem. Kad vecā dziednieka pirksti lietpratīgi slīdēja pār Kima ķermeni un citu pēc citas uztaustīja visas vainas un vainiņas, Kims beidzot atskārta, cik nejēdzīgi visu pēdējo laiku juties.
   —  Iedzeriet šo, — vecais mudināja, sniegdams Kimam trauku ar šķidrumu, kam bija asa smaka. Kimam jau bija gadījies piedzīvot Pasakzemes zāļu maģisko spēku; ne­vilcinādamies viņš saņēma trauku.
   —    Nu jūs gulēsiet un, kad pamodīsieties, sāpes būs zudušas un jūs jutīsieties labāk.
   Izdzēris zāles, Kims trauku pasniedza atpakaļ. Dzē­riens iedarbojās gandrīz tai pašā mirklī. Locekli kļuva smagi un daudzo pukstošo un durstīgo sāpju vietā uznā­ca patīkams gurdenums.
   Dziednieks piecēlās. Kims gribēja vēl kaut ko sacīt, bet mēle neklausīja. Viņš apgūlās uz sāniem, aizvēra acis un juta vairs tikai kādu pienākam pie gultas un viņu apsedzam. Tad viņš iegrima dziļā bezsapņu miegā.
   Kad Temistokls viņu pamodināja, saule jau bija no­rietējusi. Kims uzslējās sēdus, mirkšķinādams aizdzina miegu no acīm un izcēla kājas no gultas. Viņš bija pēdē­jais. Visi pārējie jau bija uzcēlušies un atkal saģērbušies. Daži sēdēja pie galda un klusēdami ēda.
   —    Laiks posties, — sacīja Temistokls. — Patlaban lasās kopā gudrajo padome. Neliksim viņiem bez vaja­dzības uz mums gaidīt.
   Kims piecēlās un sāka ģērbties. Kamēr viņš gulēja, bruņutērps bija notīrīts. Melnais metāls atkal vizēja kā jauns, arī neskaitāmie iedauzījumi un saskrāpējumi bija izgludināti. Blakus bruņutērpam pie sienas bija piesliets liels koka vairogs. Kims to satvēra un apbrīnodams gro­zīja rokās. Vairogs bija gandrīz viņa augumā, divus pirk­stus biezs, izrotāts ar māksliniecisku inkrustāciju — vie­nā zarā sēdošu balodi un kraukli. Kaut arī tikliels, vairogs bija gandrīz bez svara.
   —    Tā ir prinča Privina dāvana, — paskaidroja Te­mistokls, redzēdams apbrīnu Kima skatienā.
   Kims sarauca pieri. — Dāvana? — viņš jautāja. — Man? — Viņam bija licies, ka princim Privinam viņš nav īsti pa prātam.
   —   Kamēr tu gulēji, mēs par tevi runājām, — Te­mistokls sacīja. — Princis varbūt ir lepns un patvaļīgs zēns, bet* drošsirdību viņš prot novērtēt. Kad viņš uzzi­nāja, kā tu esi līdz šejienei nokļuvis, viņa priekšstats par tevi mainījās. Viņš lūdza tevi pasveicināt. Bet nu nāc. Tu droši vien esi izsalcis kā vilks. Paēd, un tad ejam.
   Kims ar nožēlu atslēja vairogu atpakaļ pie sienas un apsēdās pie galda. Tikai iebāzis mutē pirmo kumosu, viņš atskārta, cik izsalcis ir.
   Temistokls pacietīgi gaidīja, kamēr Kims beidza ēst. Tad tas aši piecēlās un norādīja Kimam, lai seko. Kims izbrīnījies konstatēja, ka pārējie paliek pie galda sēžam.
   —  Vai tavi ļaudis nenāks līdzi? — viņš jautāja.
   —  Nē. Gudrajo padome pieņems tikai mani. Un tevi, — burvis aši piebilda. — Nāc nu!
   Ārpusē viņus sagaidīja divi brūnās drēbēs tērpti ste­pes jātnieki un pa garu, vāji apgaismotu gaiteni aizveda līdz kādām kāpnēm, kas veda lejup uz cietokšņa ārmalu un pavērās tieši uz stepi, no kuras pretī dvesmoja dzestrs vēja svaigums un zāles smarža. Viņi nokāpa gandrīz līdz pašai zemei, pa zemām durvīm atgriezās Kaivalonas iek­šienē un devās tālāk pa tādu pašu zemu gaiteni. Kimam atkal ienāca prātā Morgona. Viņš par to apvaicājās Te­mistoklam, kas ar atbildi nepārprotami vilcinājās.
   —  Pareizi, Kim, — viņš beidzot sacīja; balss skanēja padrūmi. — Morgona tika būvēta pēc Kaivalonas pa­rauga. Redzi, Borāss ilgi nodzīvoja pie stepes ļaudīm, iekams galīgi novērsās no mums un pazuda aiz Ēnu- kalniem — kā mēs noticējām — uz visiem laikiem. Ar to izskaidrojams šejieniešu dziļais sarūgtinājums.
   —  Tu gribi sacīt, ka viņi, tāpat kā tu, pašreizējā ne­laimē vaino sevi?
   Temistokls papurināja galvu.
   —  Nē, Kim. Viņus pievīla. Borāss bija viņu valdnieks. Tie viņu mīlēja un viņam uzticējās. Bet viņš tos pievīla. Man šķiet, neviena tauta nebūtu to pārcietusi, neiedeg­damās naidā un rūgtumā par tik nelietīgu izturēšanos.
   Kims labprāt būtu vēlējies uzzināt vairāk, bet pa šo laiku viņi bija sasnieguši augstas, aizvērtas durvis. Abi viņu pavadoņi atkāpās sāņus. Durvis klusi pavērās uz iekšu.
   Gudrajo padome… Kimam nebija noteikta priekšsta­ta, ko tas varētu nozīmēt. Un tomēr zemapziņā veidojās neizstrādāta, uzmetumam līdzīga, ar šādu jēdzienu saist­īta aina. Un tad viņš pārsteigts konstatēja, ka priekšstats ļoti precīzi sakrita ar īstenību. Telpa bija liela un tukša, izņemot masīvu apaļu galdu zāles vidū; ap to sēdēja kāds ducis vai mazliet vairāk vīru. Vairums bija veci un sirmi, kā parasti mēdz iztēloties viedus vīrus, tomēr viņu vidū bija arī daži jaunāki. Vīri mūža labākajos gados. Kimam par lielu brīnumu, vienā augstatzveltnes krēslā sēdēja arī princis Privins.
   Pārsteigtais Kims pievērsās Temistoklam, lai pajautātu; burvis tikai atmeta ar roku, bet pie galda izcēlās murdoņa. Sastopoties ar Privina nikno skatienu, Kimam iešāvās prātā, ka laikam būs domājis balsī.
   Kims apmulsis nodūra galvu. Temistokls uzlika vi­ņam roku uz pleca un sev pa priekšu piebīdīja pie galda. Divi krēsli nebija aizņemti. Viņi apsēdās un gaidīja.
   —   Mēs pamanījām tavu izbrīnu, Kim, — ierunājās dziļa balss. Kims pacēla acis un ielūkojās sejā lielam, tumšmatainam vīrietim, kas sēdēja galda pretējā pusē starp Privinu un kādu sirmgalvi; runātājs noraudzījās Kimā ļoti nopietni, tomēr iecietīgi. — Es gluži labi sa­
   protu, ka tu jūties pārsteigts, ieraugot bērnu gudrajo padomē. — Viņš pasmaidīja, redzēdams, ka Privins, izdzirdis vārdu «bērnu», saraujas. — Tu biji sagatavojies redzēt sirmu vīru sapulci, — viņš sacīja, — bet tev neie­nāk prātā, ka mūsu likteņus nevada vecajo gudrība vien. Veciem ļaudīm gan ir pieredze un dziļa saprašana, taču ar to vien nepietiek. Pasaulei nepieciešams jaunības straujums. Tikai abas īpašības kopā dod īsto samēru, kad jāizlemj svarīgas lietas. Vieni varbūt spēj saskatīt to, ko otri vairs vai vēl neprot uztvert. — Viņš atkal pasmaidīja, atliecās krēslā un paraudzījās uz Temistoklu.
   —    Bet nu pievērsīsimies jūsu ierašanās iemeslam, Gorivinnas kungs, — viņš turpināja citādā balss noska­ņā. — Dēls man stāstīja, ka jūs sadursmē ar melnajiem jātniekiem esat cietuši smagus zaudējumus.
   Temistokls nesteidzās atbildēt. Likās, viņš pamatīgi pārdomā ik vārdu, iekams to izrunās.
   — Tā ir patiesība, Harkvan. Taču neba tālab mēs esam šeit. Piedodiet manu tiešumu, bet mums vairs nav daudz laika. Varbūt vispār vairs nav laika. Esmu ieradies lūgt jūsu un jūsu tautas palīdzību.
   Viņš pieklusa, kā gaidīdams kādu vārdu, taču Hark- vans mudināja, lai turpina.
   —   Pasakzemei draud lielas briesmas, — Temistokls runāja tālāk, — lielākas, nekā mēs vēl pirms dažām die­nām iedomājāmies. Tikai apvienojot spēkus, mēs varbūt spētu tām pretoties.
   — Jūs runājat par melno jātnieku ordām?
   — Runa nav par atsevišķām ordām, kas ielaužas šur un tur, Harkvan. Noticis kaut kas tāds, ar ko neviens nav rēķinājies. Borāss ar savu karaspēku ir pārnācis pāri kalniem. Tas būtu viens. Drīz sāksies lielais uzbrukums.
   —   To mēs zinām, — viņu pārtrauca sirmgalvis, kas sēdēja līdzās Harkvanam. — Arī mūsu tauta jau dabūjusi baudīt melno jātnieku zobenu, Temistokl. Dārgi viņi sa­maksāja par savu uzbrukumu. Borāss krietni apdomā­sies, iekams vēlreiz kaut ko tādu mēģinās. Nākamajai reizei mes esam brīdināti.
   —  Iespējams. Bet nākamreiz neuzbruks saujiņa, uz­bruks vesela armija. Sāksies karš.
   — Jūs, liekas, aizmirstat, ka Borāss labāk nekā jebkurš cits zina, cik stipra ir Kaivalona. Mēs nebīstamies, kaut vai viņš uzbruktu ar tūkstoti jātnieku.
   —    Viņš neuzbruks ar tūkstoš jātniekiem, — Kims iekrita vidū, jo nespēja ilgāk novaldīties, kaut gan pār­traukt sirmgalvja runu droši vien bija nedzirdēta bezkau­nība. — Nenāks ar tūkstoti kareivju, — viņš ar uzsvaru atkārtoja, — nāks ar desmit tūkstošiem, varbūt ar simt tūkstošiem.
   Harkvanam starp uzacīm iegula grumba. — Tev gan piederētos klusēt, kamēr…
   —  Bet es zinu, ko runāju, — Kims aizrautīgi atsaucās. Temistokls brīdināja viņu ar skatienu. Bet Kims droši runāja tālāk. — Piedodiet manu nekaunību, augstie kun­gi! Bet jums, man šķiet, nav ne jausmas par to, kādas briesmas draud. Es biju tur — Ēnu valstī — un kopā ar Borāsu pārnācu pār kalnu grēdu. Nešaubos, ka Kaiva­lona ir varena, bet Borāsa jātnieki to pārplūdinās kā milzu vilnis mazu saliņu.
   Viņš pieklusa un gaidīja negaisa izvirdumu. Taču, vi­ņam par brīnumu, neviens no sēdētājiem neierunājās.
   Temistokls uzlika roku Kimam uz pleca.
   —   Mana jaunā drauga vārdi diemžēl ir rūgta patie­sība, Harkvan, — viņš sacīja.
   —   Un ko jūs gaidāt no mums? — Harkvans pēc īsa klusuma brīža vaicāja.
   —   Jūsu palīdzību, — Temistokls atkārtoja īsi un skaidri.
   Harkvans nožēlodams papurināja galvu.
   —   Gribu būt pret jums godīgs, Temistokl. Vēsts par jūsu nācienu atsteidzās jums pa priekšu. Jūs apceļojāt daudzas zemes un pilsētas.
   —   Es lūdzu palīdzību, — Temistokls atteica, pamā­dams ar galvu.
   — Jūs lūdzāt kareivjus, — Privins iekrita valodā.
   Temistokls nopūtās. — Tas tiesa, princi. Vieni paši mēs
   esam vāji, bet es esmu atradis sabiedrotos. Kopā mēs spējam kļūt stipri. Es lieku lielas cerības uz jums un jūsu tautu. Ikvienam zināms, cik spēcīgi ir stepes jātnieki…
   —  Jūsu valoda izklausās dīvaini, Temistokl, — Hark­vans viņu pārtrauca, — ja ņem vērā to, ko pastāstīja jūsu pavadonis. Kā mēs varam piešķirt kareivjus jums, ja paši esam apdraudēti? Kā es varu aizdot projām tūkstoti savu jātnieku, ja Borāss ar tādu varenu karaspēku uzbruks Kaivalonai? Jūs prasāt, lai es savus karavīrus dodu jums līdzi un Kaivalonu atstāju neapsargātu? — Viņš paplēta rokas. — Padomājiet par sievietēm un bērniem, Temistokl.
   —  Tieši par tiem es domāju. Un zinu arī, ka jūs nespē­jat atteikties ne no viena karotāja.
   — Es jūs nesaprotu…
   Temistokls paraudzījās uz Harkvanu. — Jums Kai­valona jāatstāj.
   Ja viņš būtu pielēcis kājās un iegrūdis Harkvanam dunci krūtīs, šoks nebūtu bijis lielāks. Vairākas sekundes ne viens, ne otrs nebilda ne vārda. Tad Harkvans piecēlās.
   — Jūs prasāt no mums…
   —    Lai jūs atstājat Kaivalonu, — Temistokls apstip­rināja. — Jā, jūs esat stipri, Harkvan, bet noturēties pretī Borāsa armijai nespējat arī jūs. Ņemiet savas sievas un bērnus un nāciet man līdzi. Gorivinnā vietas pietiks vi­siem.
   —  Tā ir aplama nejēgas valoda! — iesaucās Privins. Acīs viņam liesmoja niknums. — Kopš paaudžu paau­dzēm Kaivalona bijusi stiprais cietoksnis austrumos, kas sargā valsts rietumu apgabalus, un nekad mēs neesam meklējuši glābiņu no pretinieka bēgot. Nekad!
   —  Nekad vēl arī nav pieredzēts tik varens pretinieks kā Borāss.
   Privins nicīgi atmeta ar roku.
   —   Borāss nav nekas cits kā vecs, nejauks burvis, — viņš sacīja. — Mēs no viņa nebīstamies.
   —  Arī… — Temistokls šķita tīšām vilcināmies, — … no Melnā dižkunga ne?
   Privins sastinga. — Ko… ko jūs teicāt?
   —  Es sāku runāt par diviem notikumiem. — Temis­tokls teica, uzsverot katru vārdu. — Un otrs notikums ir tas, ka Borāss nenāk viens. Viņu pavada Melnais diž­kungs. Un jūs visi zināt, ko nozīmē tā parādīšanās.
   —  Pasaka, — Privins nedroši uzbilda. — Veca teika, kādas mēdz stāstīt maziem bērniem…
   —  Un tomēr tā ir patiesa, — Temistokls stingri notei­ca. — Šī teika jums zināma. Un zināms arī ar to saistītais pareģojums.
   —   Māņticība. Neviens tak nav to Melno dižkungu redzējis.
   —  Ir gan, — Kims klusu sacīja. — Es.
   Privins paskatījās viņā apaļām acīm. — Tu esi viņu redzējis?
   Kims pamāja. — Divreiz. Tad es vēl nezināju, kas viņš ir, un nezināju nekā ari par pareģojumu. Bet es viņu redzēju.
   —  Tu būsi kļūdījies, — ieteicās Harkvans. — Varbūt tu redzēji citu karavīru. Baronu Kārtu. s .
   —  Baronu Kārtu es pazīstu. Nē, tas, ko es redzēju, bija Melnais dižkungs, neviens cits. Man neklājas sacīt, kas jums darāms, bet jums vajadzētu gan paklausīt Temistokla pa­domam un doties kopā ar mums uz Gorivinnu.
   — Nieki, — dusmīgi nošņāca Privins. — Kaivalona…
   — Kritīs, — Kims viņu pārtrauca. — Es biju viņā pusē, Privin, un pats savām acīm redzēju ienaidnieka armiju.
   —  Tas viss ir iespējams, — Harkvans rāmi sacīja. — Bet tu nezini, ko mūsu ļaudīm nozīmē doma vien, ka vajadzētu pamest Kaivalonu. Kaivalona nav vienkārši vieta. Tā ir mūsu mājas, mūsu dzīve. Mēs nemūžam nespējam to pamest.
   — Man šķiet, es gaužām labi saprotu, ko jūs domājat, — Kims pacietīgi atteica. — Bet varbūt pamest Kaivalonu ir vienīgā iespēja to saglābt; varbūt jāaiziet tikai uz ļoti īsu laiku. Borāsa karaspēks uzbruks Kaivalonai un…
   —   Mēģinās uzbrukt, — Privins viņu pārtrauca. Viņa vārdos vairāk skanēja spīts nekā īsta pārliecība. — Kaiva­lona vēl nekad nav iekarota un nekad netiks iekarota. Mēs nebaidāmies, Kim. Ne no viena. Arī no Borāsa un Melnā dižkunga ne.
   Kims nopūtās. — Dažreiz bēgšanai nepieciešama lie­lāka drosme nekā palikšanai, Privin. Es pats esmu bēdzis un zinu, ko runāju. Jūsu palikšana nozīmētu bezjēdzīgu upurēšanos.
   —  Un ko mums, tavuprāt, vajadzētu darīt? — Privins drebošā balsī jautāja. — Laist ļekas vaļā, lai mums varētu dzīties pakaļ kā zaķiem?
   —  Nē, — Temistokls atbildēja Kima vietā. — Jūs vēl esat jauns, princi Privin. Bet reiz jūs sapratīsiet, ka nav gļēvulība bēgt no briesmām, kam nespējat pretoties. Jūs un jūsu karavīri aizietu bojā, tomēr nespētu aizturēt Bo­rāsa karapulkus. Drošībā jūs būsiet vienīgi Gorivinnā. Iespēja pretoties mums ir vienīgi tad, ja turamies kopā.
   — Jūs ar katru vārdu runājat pats sev pretī, — sacīja Harkvans. — Ja ticētu jūsu un jūsu pavadoņa vārdiem, tad mūs no Melnā dižkunga nespēs glābt arī Gorivinnā. Pareģojums jums, Temistokl, zināms tikpat labi kā man. Kad uzradīsies Melnais dižkungs, Pasakzeme aizies bojā. — Viņš uzlūkoja pēc kārtas visus gudrajo padomes locekļus. — Es esmu jūsu valdnieks, bet šeit, padomē, manai balsij nav lielāks svars kā jebkurai jūsējai. Manas domas jūs zināt, bet ikvienam pieder tiesības spriest pašam. Tāpēc — nobals­osim. Vai kāds vēlas vēl kaut ko sacīt?
   Kima sirds satraukumā sāka strauji pukstēt. Viņš ielū­kojās viedo vīru sejās un zināja, ko tie izlems. Saņēmis drosmi, viņš piecēlās.
   —  Es labprāt vēlētos vēl kaut ko sacīt, — viņš bilda.
   Harkvans pamāja ar galvu. — Runā.
   Kims dziļi ievilka elpu. Viņš juta sev pievērstus visu skatienus un nespēja novaldīt trīsas ceļgalos.
   —    Godājamie kungi, — viņš nedroši iesāka. — Es zinu, cik smagu izšķiršanos no jums prasa Temistokls. Redzēju jūsu pili un gluži labi saprotu, ko jums nozīmētu pamest Dzimteni, pamest Mājas. Bet zinu ari, cik milzīgas ir briesmas, kas draud jums un visiem šīs zemes iedzī­votājiem. Princis Privins droši vien jums būs izstāstījis, ko es esmu piedzīvojis, tāpēc neatkārtošos. Es vienīgais no mums visiem esmu bijis kalnu viņā pusē. Esmu re­dzējis Morgonu, Ēnu valsti un būtnes, kas tur mīt. Nepro­tu jums pateikt, cik liela ir Borāsa armija. Neesmu nekāds karavadonis un nesaprotu nekā no taktikas. Varbūt jums patiesi izdotos ienaidnieku atsist. Varbūt Kaivalonas sie­nas tiešām noturētos pretī melno ordu uzbrukumam — par to lai spriež citi. Bet es esmu redzējis to zemi — tur kalnu viņā pusē, — un esmu runājis ar cilvēkiem, kas smok Borāsa kundzībā. Esmu redzējis, kas noticis ar brī­nišķīgu, ziedošu zemi, kā izpostīti turienes meži, upes un ezeri. Varbūt jums izdosies noturēt Kaivalonu, bet jūs nespēsiet aizkavēt Borāsu, lai viņš nesaposta arī šo ap­vidu un visu Pasakzemi. Jūs būsiet spiesti noskatīties, kā Borāss izdedzinās jūsu stepes, kā viņa jātnieki sabradās jūsu pļavas, kā Pasakzemes meži pārvērtīsies drūmos džungļos, bet ezeri smirdošos akačos. Jūsu acu priekšā zemi pārstaigās nāve un iznīcība. Bads, trūkums un bailes valdīs tur, kur tagad cilvēku mājās mīt laime un pārticība. Bet jūs būsiet gūstekņi paši savā pilī.
   Viņš apklusa un pārlaida skatienu klātesošajiem. Vīru sejas bija sastingušas. Tikai Privina acīs zibēja zobgalība.
   Kims dusmīgi apgriezās un izgāja ārā, aizcirzdams durvis aiz sevis. Iekams viņš paguva skaidri apjēgt savu nesavaldīgo izturēšanos, durvis atvērās vēlreiz. Pa tām viņam nopakaļ iznāca Temistokls. Abi sargi pavadīja viņus atpakaļ uz viņu istabu.
   — Laikam esmu visu sabojājis, — Kims satriekts ietei­cās, — bet citādi es, gluži vienkārši, nespēju. Es…
   —  Tava runa nepalika bez iespaida uz padomes vī­riem, — Temistokls viņu uzmundrināja. — Katrs vārds, ko tu sacīji, bija pareizs.
   —  Un kas tagad notiks?
   —  Viņi apspriežas, — Temistokls atbildēja. — Nezinu, cik ilgi spriedīs. Tomēr droši vien ilgāk, nekā mēs varam gaidīt. Mēs vēl šovakar turpināsim ceļu uz Gorivinnu. Padomes lēmumu Harkvans mums paziņos ar vēstnesi.
   —  Un kā tev šķiet — ko viņi izspriedīs?
   Temistokls paraustīja plecus: — Grūti pateikt. Ne visi
   padomes locekļi domā tā kā Privins. Un es ceru, ka saprāts galu galā tomēr uzvarēs. Īstenībā taču tu pateici vienīgi to, ko viņi visi jau zina.
   Kims piegāja pie loga un palūkojās uz dziļā mierā dusošo stepi. Debesīs mirdzēja spožs pilnmēness un lēja pār ainavu sudrabainu gaismu.
   —  Kad mēs sasniegsim Gorivinnu? — viņš jautāja.
   —    Jau rīt. — Temistokls nostājās viņam blakus un norādīja uz upi. Ja labi ieklausījās, varēja pat sadzirdēt vilnu čalu.
   —     Harkvans piedāvājās nodot mūsu rīcībā plostu. Ceļš līdz Gorivinnai ir tāls, bet Pazudušās upes spēcīgā straume nesīs ātri.
   Kims klusībā izjuta žēlumu. Viņam labprāt būtu gri­bējies tuvāk iepazīt Kaivalonu. Bet viņš saprata arī, ka jāsteidzas.
   Jau pēc īsa brīža ieradās stepes jātnieku delegācija viņiem pakaļ.
   Viņi pameta Kaivalonu, atpakaļ neatskatījušies. Jātnieki sēdās mugurā saviem vienradžiem, un Kims meklēja Drau­dziņu, ko atrada nošķirtu vienu pašu un piesietu pie vārtu staba. Kims ar varu apspieda īgnumu. Nebija grūti saprast, ka Kaivalonas ļaudis izturējās ar neuzticību pret visu, kas bija ienaidnieku krāsā.
   Klusēdami viņi izjāja pa vārtiem, pagriezās uz dien­vidiem un lēnām, bet noteikti tuvojās upei.
   Plosts sastāvēja no kopā sasietiem meldru paklājiem un bija tik liels, ka desmit baltie jātnieki un četri stepes iedzīvotāji, kas to airēja, uz milzīgā plosta gandrīz vai pazuda. Pamatne šūpojās un ļodzījās, un zem dzīvnieku kājām cauri pinumam visnotaļ spiedās putains ūdens. Air­ētāji ievadīja plostu upes vidū, tad piesēja airus un palaida to straumes varā. Plosts strauji uzņēma ātrumu. Drīz vien krasti traucās viņiem garām tik aši, ka apveidi saplūda. Un plosts slīdēja aizvien ātrāk.
   Kims nokāpa no zirga, nolika bruņucepuri un zobenu uz vairoga un balansēdams aizlaipoja pie Temistokla, kas plosta priekšgalā pavadoņu vidū sēdēja uz pinuma un pus­balsī ar tiem sarunājās. Kimam viņš pavirši uzsmaidīja un ar rokas mājienu norādīja uz vietu sev līdzās.
   —  Nāc apsēdies, Kim. Līdz Gorivinnai vēl tālu un ko darīt tikpat nav.
   Kims apsēdās. Zem viņiem krāčoja upe, un šad tad no kāda tieši pret plosta priekšgalu šķīstoša viļņa viņiem uzšļāca garas ūdensmēles un baltas putas, un drīz vien viņš bija izmircis līdz ādai. Viņa skatiens apstājās pie Gorga un Kelhima. Tikai tagad viņš atcerējās, ka nebija kopš ierašanās Kaivalonā ne vienu, ne otru redzējis. Mil­zis izskatījās nopietns un sevī noslēdzies.
   Temistokls nolasīja Kimam neizteikto jautājumu no acīm un sacīja:
   —    Gorgs katrā ziņā gribēja ceļot mums līdzi. Man būtu labāk paticis atstāt viņu Kaivalonā, bet viņš varītēm uzstāja, ka pavadīšot tevi.
   —  Mani?
   Gorgs gan pūlējās runāt čukstus, tomēr viņa balss nodimdēja pār visu plostu.
   —  Protams. Vai tu tiešām domā, ka es uzņēmos visus ceļa pūliņus un tad palikšu pie tā stūrgalvja Harkvana, kamēr ar tevi varētu notikt nezin kas.
   —  Varbūt Gorgs tev aizmirsis pateikt, — Temistokls, viltīgi pasmaidīdams, ieteicās, — ka viņš tevi pavada, kopš tu aizgāji no Takiem.
   — Tu tātad… visu laiku esi mani vērojis?
   —   Vērojuši, — Temistokls pārlaboja. — Gorgs un
   Kelhims nekad nešķiras.
   Kims labu brīdi nebilda ne vārda. Tad viņš piecēlās un vispirms Gorgam un tad Kelhimam, kas abi sēdēja uz meldriem, iespēra pa pēcpusi un tik pamatīgi, ka pašam vēl stundu pēc tam sāpēja kāja.
   Visu nakti un agrās rīta stundas plosts traucās pa Pazudušo upi. Kims gribēja pavaicāt Temistoklam, kālab upe tik dīvaini nosaukta, tomēr bija pārāk noguris. Viļņu šūpas un šalkoņa viņu iemidzināja. Atmodās viņš tikai rītausmā, kad Temistokls viņu liegi papurināja aiz pleca. Kims uztrūkās sēdus un apjucis mirkšķināja acis, līdz domas noskaidrojās un viņš apjēdza, kur atrodas.
   —  Vai esam galā?
   —  Gandrīz. — Temistokls piecēlās un, roku pastiepis, norādīja pa upi uz leju. — Skaties, Kim. Gorivinnā.
   Upe viņiem priekšā izlieca mierīgu, garu līkumu un ieplūda ezerā. Un ezera otrā krastā, kilometrus divus trīs uz priekšu, pacēlās Gorivinnā. To ieraugot, Kimam aiz­rāvās elpa.
   Viņš bija zinājis, ka Gorivinnā ir skaista. Taču īstenība pārspēja visu iedomāto.
   Gorivinnā atradās uz gara sirpj veida zemesraga, kas, gluži kā saliekts pirksts iesniedzās tālu ezerā. Pirmajā mirklī, raugoties uz pasaku pili, Kimam šķita, ka ierau­dzījis milzīgu margojošu dārgakmeni. Gorivinnas torņi pacēlās neiedomājami augstu dzidrajās debesīs, un sienas slējās tādā augstumā virs sudrabaini vizošā ezera, ka to vir­sotnes un dzegas vairs nebija lāgā saskatāmas. Saules stari neskaitāmos zibsnīgos refleksos lūza pret pils stikla vaļņiem, un, kad Kims pakustināja galvu, likās, ka acu priekšā nošķīst krāšņa uguņošana visās krāsu krāsās. Balti putni, kas no lejas izskatījās sīksīciņi, riņķoja ap torņu smailēm, bet ezerā ņirbēja
   vesela flote mazu koka laiviņu ar košām burām.
   Plosts no putainās straumes iešāvās ezerā un uzņēma kursu uz pils vaļņiem.
   Kims atrāvās no fantastiskā skata un atgriezās pie sava zirga. Pārējie jau bija sasēduši seglos un acīm redza­mā nepacietībā gaidīja, kad plosts sasniegs otru krastu. Straumes spēks ierāva viņu tālu pāri ezera vidum, tikai tur pamazām pierima straumes spars. Daudzas laivas, kas kursēja ezerā, pagriezās uz viņu pusi, un, kad plosts zaudēja ātrumu, pasvieda atbraucējiem tauvas un ķek­šus, ko piestiprināt pie plosta. Tā viņi pēdējo ceļa posmu nokugoja, mazo, ātro laivu vilkti.
   Pils stikla vaļņi viņu priekšā pašķīrās, un viņi ieslīdēja mazā, no trim pusēm lēzenu piebrauktuvju ieslēgtā ostā. Kims bija sagatavojies ieraudzīt veselu sagaidītāju pulku, taču, kad meldru plosts piestāja, krastā stāvēja tikai trīs baltās drānās ģērbušies vīri.
   Temistokls pirmais izjāja malā. Viņš pārmija dažus vārdus ar sagaidītājiem, tad pamāja jātniekiem, lai jāj garām, bet Kimu ar rokas kustību pieaicināja klāt.
   —   Īstenībā man būtu gribējies tev par godu sarīkot lielus svētkus, — viņš sacīja. — Tomēr manas atbūtnes laikā noticis daudz kas tāds, ar ko man jānodarbojas nekavējoties.
   Kims paraudzījās triju sagaidītāju sejās. Itin viegli varēja noprast, ka nekādas labās ziņas viņi Temistoklam nebija pavēstījuši.
   —  Gan šovakar pagūsim to, kam pašreiz nav laika, — Temistokls piebilda. — Bet nu man vajadzēs tevi uz brīdi pamest, Kim. Mani ļaudis parūpēsies par tavu kumeļu. — Viņš pamāja, un viens no vīriem satvēra meļņa pavadu un aizveda zirgu, tiklīdz Kims bija izlēcis no segliem.
   — Uzredzēšanos, — Temistokls atvadījās. — Pagaidām apstaigā un apskati visu. Gorivinnā tev patiks. — To teicis, viņš apgrieza vienradzi un aizauļoja.
   Kims apmulsis noraudzījās Temistoklam pakaļ. Pa­rasti burvis nemēdza tik pavirši atvadīties. Laikam tiešām
   noticis kaut kas sevišķs.
   Pār spožo akmens flīžu grīdu Kima priekšā noslīdēja liela, tumša ēna. Kims pacēla skatienu un ieraudzīja milzi Gorgu. Kā vienmēr, viņu pavadīja Kelhims. Lācis bija nolaidies uz visām četrām. Viņa galva atradās apmēram vienā augstumā ar Kima seju.
   — Galu galā viņš nemaz nav tik liels, ja nesēž uz tā melnā klepera, — Kelhims nomurdēja. Gorgs pagalam nopietni palocīja galvu.
   —   Gandrīz neticami, ka šitais knēvelis iedrošinājās man iespert. — Viņš apglaudīja pēcpusi un saviebās, it kā vēl joprojām justu tur Kima spērienu. — Vakarvakarā, — viņš piebilda, pašķielēdams uz lāci, — viņam dūšas pie­tika, jo klāt bija Temistokls. Bet nu viņš te palicis viens pats, vai ne?
   Kims žigli paraudzījās apkārt. Kā tad — Gorgam tais­nība: kopā ar Temistoklu bija pazuduši viņa pavadoņi, un arī pēdējā laiva pa šauro iebrauktuvi aizslīdēja atpa­kaļ ezerā. Viņš bija palicis viens ar abiem nevienādajiem draugiem.
   Laba izdevība atmaksāt par to spērienu, — no­ņurdēja Kelhims. Kims pakāpās soli atpakaļ. Gorgs aiz­šķērsoja viņam ceļu un draudīgi paliecās lejup.
   —   Nu, — milzis noducināja. — Vai tu vēl esi tikpat varonīgs kā vakar?
   Kims itin agresīvi izslēja zodu.
   —   Vairs es uz taviem dumjajiem jokiem neiekritīšu! — viņš atsaucās. — Diezgan esat mani aiz deguna vazājuši.
   —   Varbūt drīzāk vajadzēja to degunu pastiept tādu pagarāku, nekā aiz tā vazāt, — ņurdēja Kelhims. Viņš jau pacēla ķetnu, it kā grasīdamies nodomu īstenot.
   Kims nelikās ne zinis.
   —  Beidziet blēņoties, — viņš sacīja, — labāk pastās­tiet, uz kurieni Temistoklam uzreiz tā bija jāsteidzas.
   —   To es pats labprāt gribētu zināt, — nopurpināja Gorgs. — Mēs zinām tikpat, cik tu, Kim. Bet gan jau viņš mums pateiks. — Viņš izslējās visā varenajā augumā. — Izmantosim laiku lietderīgi, Kelhim, un uzmeklēsim savu veco draugu. Es gadiem neesmu saticis Rangarigu. Viņš priecāsies, ja viņu apciemosim.
   Kelhims piekrītot ierūcās.
   — Vai nāksi līdzi? — viņš jautāja Kimam.
   — Kas ir Rangarigs?
   Gorgs iepleta muti platā ņirdzienā.
   — Tas mums ir labs draugs. Esmu pārliecināts, ka tev viņš patiks. Turklāt būs lietderīgāk kavēties kopā ar mums. Temistokls nemaz nebūs priecīgs, ja tu apmaldīsies.
   — Es gluži labi māku par sevi parūpēties.
   —    Ticu, ticu. Bet Gorivinnā ir liela. Te viegli var apmaldīties, un pēc tam dažkārt paiet ilgs laiks, kamēr atkal tiek uz pareizās takas.
   Kims atlieca galvu un lūkojās augšup gar pils bezgal- augstajām sienām. Gorgam taisnība. Gorivinnā bija mil­zīga. Un viņš nešaubīgi juta, ka, uzsākdams gaitas uz savu roku, drīz jo drīz būs neglābjami apmaldījies. Bet viņam sāka mazliet apnikt, ka abi draugi viņu apču­bināja..
   —   Rangarigs priecātos ar tevi iepazīties, — Gorgs apgalvoja.
   Kims vēl izlikās mirkli padomājam, tad paraustīja plecus.
   —  Manis dēļ. Bet tikai ar norunu, ka apsolāt pēc tam man pamatīgi izrādīt Gorivinnu.
   —  Jau pa ceļam dabūsi gana izskatīties, — murdēja lācis. — Rangarigs dzīvo pils otrā pusē. Nāc, ejam.
   Viņš pagriezās un Gorgam un Kimam pa priekšu lampatāja augšup pa platām stikla kāpnēm. Kāpņu galā pavērās saules piemirdzēts gaitenis, kas izveda uz plašām āra kāpnēm. Kelhims nebija pārspīlējis. Pa ceļam Kims tiešām dabūja izredzēties krietnu daļu Gorivinnas un jutās gluži apmāts no visa brīnišķīgā, ko redzēja. Gorivinnā līdzinājās fantastiskam tūkstoš šķautnēs sta­rojošam dārgakmenim. Pārlieku grūti bija iedomāties, ka šādu brīnumu radījušas cilvēku rokas. Viss šeit margoja gaismā, un, kur nespēja piekļūt zeltainā saules gaisma, tur lāpas un vesela aizdegtu sveču jūra gādāja par nesa­līdzināmi krāšņu gaismas un krāsu rotaļu. Likās, ka visas telpas, kurām viņi gāja cauri, visi gaiteņi un kāpnes sastā­vētu vienīgi no krāsām un gaismas.
   Turklāt Gorivinnā kūsāja dzīvībā. Visur kustēja cilvēki. Spriežot pēc apģērba un vārdu drumslām, ko Kims ik pa brīdim uztvēra, tie, šķiet, piederēja pie da­žādām tautām. Gorgs viņam paskaidroja, ka visi šie ļaudis, pēc Temistokla aicinājuma, te saradušies no savām dzimtajām vietām, lai aizstāvētu Gorivinnu pret melnā karapūļa uzbrukumu. To dzirdot, Kimam kļuva smagi ap sirdi. Gorivinnā bija pasaku pils, mirdzošs prieka un miera simbols. Un tomēr karš jau izstiepis ķetnas pēc tās.
   Izgājuši pilij visā garumā cauri, viņi sasniedza lielu, akmens mūru apjoztu pagalmu. Kelhims vēlēja Gorgam un Kimam uzgaidīt un pats gariem lēcieniem pazuda augstā, izliektā vārtu ailē pagalma otrā malā. Brītiņu viss bija klusu. Tad aiz vārtiem sākās tāda rēkoņa un šņākšana, ka Kims pārbijies skatījās apkārt, kurp aizbēgt.
   Rēkoņa turpinājās, un Kelhims — likās, izmisumā bēgdams — no jauna iznira vārtu ailē. Viņam pa pēdām sekoja zelta pūķis.
   Kims, redzēdams, kā šausmoņa zvīņainā galva šaujas lejup uz Kelhimu, izbīlī iekliedzās. Pūķa rīkle pavērās un atklāja Kimam divas rindas asu zobu rokas delma garumā. Kelhims izvairījās no ķetnas belziena, mēģināja, līkumus metot, izkulties no pūķim aizsniedzama attāluma un aiz- kūleņoja putekļu mākonī, kad pūķis strauji apsviedās apkārt un, vareno asti paraustīdams, noslaucīja viņu gar zemi.
   — Rangarig! — pūķim aiz muguras Gorgs ierēcās tik skaļi, ka Kims saviebās un aizspieda ausis.
   Pūķis sastinga, pagrieza lielo galvu un ar drausmī­gām sarkanām acīm paraudzījās vispirms uz milzi, tad uz
   Kimu. Kamēr viņš slīdēja pāri pagalmam, viņam no krū­tīm lauzās dobja rēkoņa.
   —   Gorg! — Viņš piestūmās tuvāk, nostājās cieši Ki­mam priekšā un iepriecināja milzi ar rotaļīgu dunku krūtīs. Gorgs atstreipuļoja atpakaļ, nogāzās zemē un smējās, ka skanēja vien.
   —   Sen neesam tikušies. Tāpēc es jo vairāk priecājos satikt jūs abus uzreiz. Un ja piedevām esat atnesuši līdzi tādu kraukšķīgu uzkodiņu, — viņš piebilda, pavērdams rīkli kā škūna durvis.
   Kims ieķērkdamies rāvās atpakaļ un paklupa pār Rangariga astes galu, kas bija pašāvies uz priekšu kā čūska un aptinies viņam ap kājām.
   —   Nu, nu, — dimdināja pūķis, — kur nu uzreiz tā jāskrien! Es tak tev sāpes nedarīšu. Viens kampieniņš, un cauri ar tevi…
   Kims šausmās aizšāva plaukstas acīm priekšā. Pūķa aste palaida viņa kājas vaļā. Taču Kims bija baismās tā sastindzis, ka nespēja pakustināt ne loceklīti.
   Gorgs smēja, vēderu turēdams.
   —  Liecies mierā, Rangarig, — viņš ducināja. — Šitādu jociņu jau Kelhims ar viņu izspēlēja.
   Rangarigs vīlies nošņācās, pacēla galvu un atvilkās pāris metru atpakaļ. Viņa zvīņainie sāni slīpi pagalmā krītošajos saules staros ievizējās kā ar zeltu aplieti.
   —  Ak tad tu esi tas Kims, — viņš dudināja, kad Kims bija cik necik atžilbis un uzslējies sēdus. — Lielais, va­renais, drosmīgais, stiprais un gudrais Kims. Re kā, re kā, re kā. Temistokls ir daudz par tevi stāstījis. Jāatzīst, ka biju gan tevi iedomājies maķenīt prāvāku.
   —  Es… es… raugi… — Kims stostījās. Tad sapurināja galvu un pieslējās kājās.
   —   Es, protams, nezinu, ko Temistokls par mani stās­tījis, — viņš dusmīgi noteica, — bet pēdējā laikā šite, jādomā, ikvienam tik vien ir prātā, kā padarīt mani par tēmēkli saviem aplamajiem jokiem.
   Rangarigs atkāpās vēl gabaliņu atpakaļ, uzdimdināja ar asti pa zemi un atbalstīja zodu pret priekškājām. Tagad pūķa acis atradās vienā līmenī ar Kima seju.
   —  Tu tātad esi Kims, — pūķis atkārtoja. — Jāteic, ka esi izraudzījies neizdevīgu brīdi savam apciemoju­mam. Un jūs arī, — viņš pavērsās pret Gorgu un Kelhimu.
   —   Grrūti laiki, trraki grūti un slikti laiki. Jau kopš nedē­ļām visur lieli uztraukumi un tik daudz ļaužu… — pūķis sakratīja galvu tā, ka zvīņas noskanēja. — Nekur vairs nav miera. Visas malas pilnas ar cilvēkiem un ļaudīm…
   Kimsieprātojās — diezin, kāda varētu būt atšķirība starp cilvēkiem un ļaudīm, bet Rangarigs runāja vien tālāk:
   —    Šovakar paredzēta kopā sanākšana. Tanī pieda­līšoties daudzi ietekmīgi vīri, bet man tā vien liekas, ka nekas labs tur nav gaidāms. — Viņš pablenza uz Kimu un piemiedza vienu aci. — Vai tev, mazo varoni, arī ir kāds sakars ar to?
   — Diemžēl laikam ir gan, — Kims nedroši atteica.
   —    Vismaz netiešs. Man ļoti būtu gribējies atnest jums labākas vēstis…
   Rangarings nopūtās. Tas izklausījās, it kā smagi ak­meņi no liela augstuma kristu ūdenī.
   — Tev mugurā ienaidnieka ietērps, mazo varoni, — viņš sacīja, — un tomēr tu esi mūsējais. Kā tas iespējams?
   — Tā man bija vienīgā iespēja, kā aizbēgt no Borāsa, — atbildēja Kims, kam pastāvīgie atgādinājumi par apģēr­bu pamazām sāka krist uz nerviem.
   —  Vai tu biji Ēnukalnu viņā pusē?
   — Biju. Sastapu tur Borāsu, un man tika piešķirts apšau­bāmais prieks iepazīt viņa cietoksni. Karceri ieskaitot.
   —  Viņa cietoksni? — Rangarigam patiesi izdevās uz­burt drausmīgajā pūķa ģīmī pārsteiguma izteiksmi. — Tu biji Morgonā?
   Kims pamāja. — Un esmu no turienes izkļuvis. Bet tas nav tīrs mans nopelns. Man palaimējās.
   —   Tu esi pārāk pieticīgs. Ar palaimēšanos vien ne­pietiek, lai izglābtos no Morgonas. Līdz šim tas vēl ne­vienam nebija izdevies. Bet es tevī nemaldīgi lasu, ka tu runā patiesību. Apbrīnojami. Patiesi apbrīnojami.
   Kims iztrūkās: — Tu lasi manas domas?
   —   Netieši, — sarunā iejaucās Kelhims, kas bija at­laidies pūķim blakus. — Rangarigs neprot lasīt domas, tāpat kā to nespēj neviens. Bet viņš redz, vai kāds runā taisnību vai melo.
   —  Lietderīga spēja, — pūķis sacīja, palocīdams galvu. — Ja man tādas nebūtu, es tagad noteikti uzskatītu tevi par meli. Bet tagad… — Viņš atkal pāris reižu noteica: «re kā, re kā», pagrozīja galvu un nožāvājās. — Liekas, ka Temistokls nebūs pārspīlējis, stāstot par tevi. Viņš smagi nomocījās ar pašpārmetumiem, ka, aicinādams šurp, pa­kļāvis tevi briesmām.
   —  Zinu, — Kims atteica, — bet viņš tur nav vainīgs. Borāss mani ievilināja slazdā.
   —  Tā tu domā, — Rangarigs norūca. — Un tā domā arī Temistokls. Bet tā nav. Viss notika tā, kā tam bija jānotiek.
   Kims uzmeta pūķim asu skatienu: — Kā tu to domā?
   —  Ir daudz ceļu, kā nokļūt Pasakzemē, — Rangarigs izvairīgi atbildēja. —'Bet neviens Pasakzemes iemītnieks, nedz arī kāds no Ēnu valsts iedzīvotājiem nespēj ietekmēt ceļus, kādi jāiet cilvēkam, kas grib nokļūt pie mums. Tā bija tīrā nejaušība, ka tavs lidaparāts nogāzās Ēnukalnu viņā pusē; nejaušība, kas Borāsam lieti noderēja. Viņam pašam tur nav nekādu nopelnu.
   — Bet tad jau…
   —   Atceries, ko Temistokls tev sacīja pašā sākumā, — pūķis viņu pārtrauca. — Katram cilvēkam jānokļūst Pa- sakzemē pašam pa savu ceļu. Tātad — ceļš, pa kuru tu ieradies, bija tavs ceļš. Pa citu tu nebūtu varējis šurp nokļūt.
   Kims lāgā nesaprata.
   —   Tu tātad domā, ka viss… Morgona, mana izbēg­šana, sastapšanās ar Melno dižkungu…
   —… piederēja pie tava ceļa. Jā gan. Tūkstoš ceļu ved pie mums, Kim, un visi ir grūti. Tavējais varbūt bija visgrūtākais, kādu jebkad cilvēkam nācies pārvarēt, bet tas bija nepieciešams. Vienīgi tā tu spēsi saprast, pret kādiem spēkiem mums visiem jācīnās, un vienīgi tā mēs varējām laikus tikt brīdināti. — No pūķa krūts izlauzās jauna nopūta. — Bet ceļš, kas tev turpmāk ejams, būs vēl grūtāks, — viņš pareģoja. — Tev būs nepieciešams ārkār­tīgs spēks, Kim. Lielāks varbūt, nekā cilvēkam var piemist. Un tomēr tu nokļūsi galā, ja no visas sirds to gribēsi. — To pateicis, viņš apgriezās un steigšus vien iezvalstījās atpa­kaļ savā mākslīgajā pūķa alā.
   Kims noskatījās viņam pakaļ, līdz viss augums bija pazudis zem vārtu ailes.
   —  Kā viņš to domāja? — Kims klusu jautāja.
   Kelhims pašūpoja galvu un it kā paraustīja plecus.
   — Rangarigs ir ērmots zellis, — viņš domīgi ierunājās. — Viņš lāgiem aizlaikus nojauš notikumus, kas vēlāk piepildās. Un viņam traki patīk runāt mīklās. Viens ir skaidrs — gudrs no viņa valodas tikai reti var tikt. — Viņš nosmējās rūcīgu lāča smieklu. — Bet jāatzīst gan, ka gluži pa tukšu viņš nerunā. Reizēm viss gan notiek ačgārni — ļaunais pavēršas uz labu un otrādi, nekā teikts. Tomēr gandrīz vienmēr viņam iznāk taisnība.
   Kims sarauca pieri un sāka koncentrēties. Kelhima vārdi viņam šķita ne mazāk mīklaini kā pūķa teiktais. Bet par to viņš neieminējās.
   —  Mums nu vajadzētu lēnām posties atpakaļ, — iero­sināja Gorgs. Viņš paraudzījās debesīs. Saule bija zenītā, bija pats pusdienlaiks. — Man gribas ēst.
   No pūķa pagalma viņi atgriezās pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākuši.
   Cilvēki, ko viņi sastapa, godbijīgi pagāja malā vai apstājās, kad ieraudzīja milzi un tā pinTcaino pavadoni. Kims manīja arī viņam pašam veltītos skatienus. Viņš nezināja, vai uzmanību piesaista viņa uzkrītošais tērps vai tas, ko Temistokls par viņu stāstījis; lai nu bija kā būdams, viņš skaidri sajuta, ka Gorivinnas iedzīvotāji uz viņu noraugās ar dziļu cieņu. Dīvainā kārtā tas viņam nesagādāja labsajūtu. Viņš sāka saprast, ka cilvēki, kam izrāda lielu cienību, bieži ir gaužām vientuļi.
   Kad viņi atgriezās, Temistokla joprojām nebija. Tie cerēja viņu atrast troņa zālē, taču arī tur viņa nebija. Informācija, ko viņi ievāca, nebija nekāda labā. Temis­tokls esot lielā uztraukumā pametis zāli un nu jau vairā­kas stundas nebija rādījies. Vairāk neko uzzināt neizde­vās. Kelhims norūca kaut ko nesaprotamu un saritinājās uz saules apspīdētajām flīzēm pie viena no lielajiem lo­giem dienvidu pusē, lai, kā īgni paskaidroja, pusdienu maltītes vietā vismaz nosnaustu diendusas tiesu.
   —  Kas tad šim nekait! — Gorgs errojās. — Un ko man darīt?
   Kims tikai pasmaidīja. Piegājis pie loga, viņš ziņkāri paliecās ārā. Lejā viņa acu priekšā pletās liels, saulains pagalms. Gaišās drēbēs tērpti cilvēki, kas no lielā aug­stuma izskatījās sīksīciņi, rosījās šķietami bez kādas jēgas. Gar vienu mirguļojošu stikla sienu bija saceltas raibas būdeles, kur tirgotāji piedāvāja savas preces un jokdari rādīja, ko prot. Mūra robos plīvoja raibi karodziņi, no kaut kurienes plūda klusa, jautra mūzika, dziedāja dzid­ra bērna balss. Mierīgāku un priecīgāku ainu bija grūti iedomāties. Cik ilgi vēl? — Kims ar smagu sirdi nodo­māja. Cik ilgi vēl šie cilvēki tik bezbēdīgi smiesies? Var­būt jau drīz vien auglīgos zaļos pakalnus aiz pils mūriem nosegs Borāsa melnie karapūļi, pagalmā līksmās rosības vietā šķindēs ieroči, skanēs kara klaigas un stikla mūri sabirzīs, kad uzbruks melnie karotāji.
   Kims nopūtās, aizgriezās no loga un sāka raudzīties apkārt troņa zālē. Tā bija augsta un gaiša, ar šauriem, stā­viem logiem divās sienās. Grīdu veidoja mirdzošas mo­zaīkas flīzes, bet pie sienām karājās paklāji un gleznas šķietami nejaušā juceklī, kas tomēr neizskatījās nekārtīgi. Lielu telpas daļu aizņēma garš galds, ap kuru rindojās krēsli ar skaisti grieztām kājām un griezumiem bagātīgi rotātiem roku balstiem. Telpas galvgalā starp diviem akmens pīlā­riem, uz kuriem sēdēja pa akmens krauklim, stāvēja masīvs, ne ar ko neizrotāts sēdeklis, kas izskatījās pēc troņa.
   —  Kas tas? — Kims jautāja.
   — Pasakzemes tronis, — Gorgs atbildēja.
   Kims piegāja tuvāk, lai ziņkārīgi aplūkotu troni. Tik lielas un varenas valsts kā Pasakzemes tronim šis sēdeklis viņam likās pārāk vienkāršs un pieticīgs, kaut gan neva­rēja noliegt, ka savā nopietnajā vienkāršībā tronis tomēr izskatījās iespaidīgs.
   —   Tas tātad ir Temistokla tronis, — Kims pusbalsī sacīja.
   —  Nē, — Gorgs pārlaboja. — Tu neesi mani pareizi sapratis. Tas ir Pasakzemes tronis.
   —  Bet… es tak domāju, ka Temistokls ir…
   —   Mūsu valdnieks? — Gorgs iesmējās, it kā Kims nupat būtu pateicis kaut ko ļoti muļķīgu. — Nav vis. Viņš ir Gorivinnas kungs, bet ne karalis.
   — Bet… — Kims vilcinādamies vaicāja. — Kas tad sēž šinī tronī?
   —  Neviens, — Gorgs atteica, — vai arī, ja tev tā tīk labāk — ikviens. Tas ir sēdeklis kā jebkurš krēsls, pat ne pārāk ērts. Kas tur kuro reizi apsēžas, tas tad ir mūsu karalis. Par to var kļūt katrs, kam uznāk vēlēšanās.
   — Nesaprotu ne vārda, — Kims apmulsis noteica. — Tu gribi sacīt, ka valdnieka tronis Pasakzemē nav nekas vairāk kā vienkāršs krēsls un ka jebkurš var ienākt šai zālē un nosēsties tronī kā savā krēslā?
   Gorgs pamāja. — Var un tomēr nevar, — viņš skaid­roja. — Pasakzemei nav karaļa vai arī ir neskaitāmi karaļi, kā tev labāk tīk. Šeit ikviens ir karalis, ja vēlas tāds būt. Un tomēr visi ir vienlīdzīgi. Nevienam, arī pašam vare­nākajam, nav tiesību citiem pavēlēt.
   — Tu gribi teikt, — Kims, nespēdams ticēt, pārvaicāja,
   —    ka te neviens neizdod pavēles, nepieņem likumus, nepiespriež sodu…
   —   Ikviena pavēle zaudē jēgu, ja nav neviena, kam varētu pavēlēt, — Gorgs nebeidzamā pacietībā skaidroja.
   —    Un likumu mums nav, Kim. Vismaz nekādu rakstītu likumu. Te viss ir daudz citādāk nekā tur, no kurienes tu nāc. Tā varbūt ir pati lielākā atšķirība. Nav likumu, tātad nav arī sodu.
   — Bet kas notiek, ja kāds izdara noziegumu? — Kims pajautāja.
   —  Kādu noziegumu? — Gorgs izbrīnījies pārvaicāja. — Kādēļ šeit kādam vajadzētu izdarīt noziegumus? Nevienam netrūkst ne ēdiena, ne dzēriena. Zeme ir liela, milzīgi liela. Kam nepatīk kaimiņš, tas var aizvākties un apmesties citā vietā, kur viņu neviens netraucēs. Un; ja kādu māc bads, ikvienam var palūgt gabalu maizes un lāsi vīna un viņš to saņems. Es zinu, ka tur, no kurienes tu esi ieradies, notiek daudz noziegumu. Un kāpēc no­tiek? Aiz naida, skaudības vai alkatības. Naida mēs te nepazīstam, Kim, un te nav arī skaudības, jo visi ir vie­nādi, nevienam nepieder nekas vairāk kā otram, un ne­vienam nav tik maz, lai nevarētu pārtikt. Tālab mums arī valdnieks nav vajadzīgs.
   Kims domīgi uzlūkoja tukšo troni. Neaizņemts tronis — vai varēja būt vēl labāks simbols šai zemei, kur ikviens bija karalis un tomēr neviens nevaldīja pār citiem?
   —  Vai es… vai es drīkstu mazliet uz tā pasēdēt? — viņš jautāja.
   Gorgs smaidīja. — Kālab gan ne?
   Lēnām, soli pie soļa likdams, Kims uzkāpa nedaudzos pakāpienus līdz tronim un vilcinādamies apsēdās uz tā. Viņš juta koka vēso, cieto pieskārienu. Atliecies atpakaļ, viņš ierīkojās cik necik ērtāk un noguldīja rokas uz glu­dajiem sānu balstiem. Viņu pārņēma dīvaina, neaprak­stāma sajūta, pārskrēja trīsas, tomēr ne visai tīkamas. Tronis… Pasakzemes tronis… Jā, Gorgam taisnība: tāds pats sēdeklis kā jebkurš cits krēsls, bet tieši tāpēc tas bija kaut kas sevišķs. Kims aizvēra acis. Viņš atcerējās melno troni melnajā Morgonas cietoksnī, un šī doma viņam uzdzina drebuļus. Varbūt jaupēc neilga laika šā vienkār­šā sēdekļa vietā arī šeit stāvēs melns, nejauks varmākas tronis.
   Ausīs iesitās daudzu solu troksnis. Acis atvēris, viņš ieraudzīja Temistoklu, kas vairāk nekā desmit dažādi tērptu vīru pavadībā bija ienācis zālē un palicis durvīs stāvam. Tēvišķīgs smaids atspīdēja viņa vaigā, kad viņš ieraudzīja Kimu sēžam tronī.
   — Redzu, ka Gorgs tev visu izrādījis, — viņš sacīja.
   Kims apjucis pamāja ar galvu un grasījās celties, bet
   Temistokls ar asu žestu viņam norādīja palikt turpat. — Sēdi vien, kur sēdēji.
   Kims papurināja galvu, pielēca kājās un noskrēja lejā pa nedaudzajiem troņa pakāpieniem.
   Kelhims pamodās, īgni ierūcās, sapurināja masīvo galvu, žāvādamies pieslējās kājās un noprasīja:
   —  Vai ēdamlaiks klāt?
   —    Vēl ne, vecais draugs, — Temistokls ar nožēlu atsaucās. — Bet labi, ka jūs visi trīs jau esat šeit, — viņš piebilda, uzmezdams skatienu arī Kimam un milzim. Aicinādams viņš pamāja uz galda pusi. — Piesēdiet. Jā­pārrunā nopietnas lietas.
   Kims apsēdās uz brīvā krēsla. Temistokls nosēdās godavietā galda galā, bet viņa pavadoņi sasēda visapkārt pārējos krēslos.
   —  Man vēlreiz jāatvainojas par šo sasteigto sapulci, — Temistokls iesāka, — bet… ir norisinājušies notikumi, kas neļauj kavēties. — Viņš apklusa un pagrieza galvu, kad aiz rietumpuses logiem atskanēja žvadzoņa. Arī Kims pagriezās un ziņkārīgi paraudzījās uz logu pusi. Pa logu iekšā lūkojās milzīga sarkankvēla acs. Likās, ka lejup līst ūdenskritums, kad uz balkoniņa, kas tam bija krietni par mazu, novietojās zelta pūķis Rangarigs. Balkons aiz­domīgi nokrakšķēja, tomēr izturēja. Rangarigs dziļi nopūtās un iebāza galvu pa viduslogu, kas bija pats platākais, bet uz abu otru logu palodzēm atspieda priekš­kājas.
   —  Rangarig, — Temistokls sveicināja pūķi, — paldies, ka esi ieradies. Jel piedod neērtības, kādas tev pie mums jāpacieš.
   Rangarigs nosmēja apslāpētus, dobjus pūķa smiek­lus, kas sadrebināja visu galdu. No griestiem atlobījās nelieli rotājumu gabaliņi un sašķīda uz grīdas neskai­tāmās sīkās drumslinās.
   Temistokls mīlīgā pārmetumā sarauca pieri. — Rā­māk, Rangarig, rāmāk. Neaizmirsti, ka šī māja celta cilvē­ku, ne pūķu vajadzībām.
   Rangarigs atkal pasmējās, šoreiz maķenīt skaļāk. Sa­tricinājums nogāza'no sienas gleznu, kas krakšķēdama sašķīda^ gabalos.
   Temistokls nopūtās. — Tu laikam esi vienīgā būtne pasaulē, kas savus ienaidniekus varētu nogalēt ar smiekliem vien, — viņš nopurpināja — drošības labad tik klusu, ka pūķis nevarēja to sadzirdēt. Paskatījies uz griestiem, viņš tur pamanīja tikko iesprāgušu plaisiņu un vēlreiz nopūtās.
   —  Sākam, — viņš mudināja, lai beidzot varētu ķerties pie pārrunām. — Tas, par ko mums jārunā, prasa nopiet­nību. — Viņš paraudzījās visos klātesošajos pēc kārtas. Tad skatiens apstājās pie Kima, kur pakavējās visilgāk.
   —  Mūsu prombūtnes laikā ienaidnieks nav snaudis, — viņš turpināja. — Mūsu vēstneši ziņo, ka liels karapulks nonācis no kalniem un patlaban ir ceļā uz dienvidiem.
   Kims nobijās. Viņš gan nebija — kā visi šeit — rē­ķinājies ar to, ka Borāss vēl ilgi bezdarbīgi kavēsies savā slēptuvē kalnos.
   Tomēr ari viņš bija cerējis, ka vēl viņiem piešķirts vismaz pāris nedēļu žēlastības laiks. Nu šī cerība bija zudusi.
   —  Vīri, kas šeit sapulcējušies, — Temistokls turpināja, pievērsies Kimam, — ir dažādu Pasakzemes valstu un tautu sūtņi. Mums jāapspriežas un jārod izeja.
   —  Cik jātnieku Borāss ir izsūtījis? — Kims vaicāja.
   Temistokls vilcinājās ar atbildi. — Daudzus, — viņš
   beidzot sacīja. — Pārāk daudzus, lai mēs spētu tos aptu­rēt. Ja mūsu izlūku ziņas ir pareizas, tad krietni pāri par pieciem tūkstošiem.
   Pieci tūkstoši jātnieku! Un tā bija tikai niecīga Borāsa armijas daļiņa…
   —   Domāju, ka nav nepieciešams paskaidrot, ko tas nozīmē, — Temistokls piebilda. — Galvenais uzbrukums gaidāms visdrīzākajā nākotnē. Jātnieku armija jau šķēr­sojusi Pazudušo upi un neatturami virzās uz dienvidiem.
   — Un ko tas nozīmē? — Kims jautāja.
   —   Jātnieku armija plašā lokā apies Gorivinnu un nogriezīs mums bēgšanas iespēju uz dienvidiem, — sa­runā iejaucās slaids, bārdains vīrietis meža iedzīvotāju zaļajā tērpā. — Un, tiklīdz tā būs nostiprinājusies, atlikusī armijas daļa nāks lejā no kalniem tiešā uzbrukumā.
   — Bet tas taču jāatsit!
   —  To mēs nespējam, — Temistokls bēdīgi atteica. — Tu pats, Kim, stāstīji, cik spēcīga ir Borāsa armija. Jau tie pieci tūkstoši jātnieku ir pārāk liels karaspēks, lai Pasakzemes karotāji varētu tam stāties pretī.
   — Bet ja mēs iesaistītu stepes jātniekus…
   Temistokls ar rokas mājienu viņu apklusināja.
   —  Kaivalona atrodas tieši ienaidnieka iebrukuma lī­nijā, — viņš sacīja. — Varbūt ir plānots uzbrukums, bet varbūt melnie stepes pili saudzēs. Šā vai tā, no turienes palīdzību gaidīt nevaram.
   — Bet ko tad mēs vispār varam darīt?
   Temistokls nodūra acis. — Nekā, — viņš noteica klu­su, tikko sadzirdami. — Katrā ziņā nekā vairāk, kā nogai­dīt un sagatavoties paredzamajam uzbrukumam.
   —  Bet nedrīkst taču salikt rokas klēpī un noskatīties, kā uzbrūk nelaime! — Kims pagalam satraukts iesaucās. — Kaut kas jums jādara! Sasauciet kopā savus sabied­rotos un izveidojiet armiju! Atsitiet jātnieku karaspēku! Klaiņojot pa Gorivinnu, es redzēju karapulku.
   —   Tas tiesa. Bet Borāss jau to vien gaida, lai mēs atvilktu karaspēku no Gorivinnas.
   —   Bet vēl vairāk viņš cer uz to, ka jūs bezdarbīgi noskatīsieties, kā slazds aizkrīt, — Kims sacīja satrau­kumā drebošā balsī. — Vai jūs neredzat, kas Borāsam prātā? Viņš jūs aplenks. Aplenks visu pili! Viņam pat nav nepieciešams uzbrukt, ja jūs nekā neuzsākat. Viņam vienkārši jāpieved armija un jāgaida, līdz bads un slāpes piespiedīs jūs padoties bez cīņas!
   —   Gorivinnā ir liela, — pretojās Temistokls. — Un mēs esam sagatavojušies aplenkumam. Mēs varam iz­turēt vairākus gadus.
   —   Un Borāss mierīgi var vairākus gadus gaidīt. Tu zini, ka viņa pozīcijas ir stiprākas.
   Temistokls nopūtās. — To es zinu, — viņš nomur­mināja. — Bet mēs neesam cīnītāju tauta, to es tev, Kim, reiz jau sacīju. Pasakzeme ir miermīlīga, nevis karotāju zeme. Ja mēs paklausītu tavam padomam un atklātā kaujas laukā stātos pretī melnajai armijai, mēs ciestu drausmīgu sakāvi pat tad, ja mums būtu skaitlisks pārsvars. Nē, Kim, mēs šo karu neesam gribējuši un nespējam tanī uzvarēt.
   —  Mums vēl ir laiks, — Kims neatlaidās. — Paies labs brīdis, līdz Borāsa karaspēks pietuvosies mūsu vārtiem. Gorivinnas mūri ir stipri, un viņam būs grūti tos sagraut. Varbūt viņš tiešām izšķirsies par aplenkumu. Taču arī tad mums vēl paliek izdevība. Mēs varam izveidot efektīvu aizsardzību…
   Temistokls pretodamies pacēla abas rokas.
   —  Tam nav nekādas nozīmes, Kim, — viņš sacīja. — Varbūt man vajadzēja tev pateikt tūliņ, bet es domāju, ka tu to jau zini. Mēs šeit neesam sapulcējušies, lai notu­rētu kara padomi. Mūsu apspriedes jēga ir izstrādāt Borā­sam pieņemamu priekšlikumu. Mēs zinām, ka pretoties nespējam, bet gribam pasargāt tautu.
   —  Jūs gatavojaties… kapitulēt? — Kims jautāja, ne­spēdams tam noticēt.
   Temistokls palocīja galvu. — Laikam pie jums to mēdz tā dēvēt.
   —   Bet jūs taču… nevarat… nedrīkstat… padoties bez cīņas! — Kims iesaucās. — Jūs neesat redzējuši, kā izska­tās Ēnu valstī! Bet es gan! Tu dzirdēji, Temistokl, ko es sacīju gudrajo padomē. Jūs nezināt, ko Borāss izdarīs ar jūsu skaisto zemi un tās laimīgajiem iedzīvotājiem! Ne­kas vairs nebūs tā, kā ir tagad. Jūs…
   Atkal Temistokls, roku pacēlis, viņu apklusināja.
   —   Tomēr, Kim, mēs zinām. Taču Pasakzeme tiks iz­postīta arī tad, ja pretosimies. Starpība nav mērojama ilgāk par pāris nedēļām. Un atšķirība būs tikai kritušo skaitā.
   —  Nē, nekas nav bezjēdzīgi, — Kims nerimās. — Es varu jums palīdzēt! Es konstruēšu ieročus! Tur, no ku­rienes esmu ieradies, ir drausmīgi ieroči…
   —  Jā, Kim, nu tu pats pateici. Drausmīgi ieroči. Bet nekā — ja mēs gribētu lietot jūsu ieročus, tie šeit ne­darbotos. Varbūt pat pavērstos pret mums pašiem. Un pieļausim, ka mēs šai karā šādā veidā uzvarētu — Pa­sakzeme pēc tam vairs nebūtu tāda, kā bijusi. Tā kļūtu par tavas pasaules līdzinieci, Kim. Un kaut kad uzrastos jauns Borāss, un tas ķertos pie tiem ieročiem, ko tu mums būtu sagādājis. Varbūt mēs arī viņu pieveiktu, bet tad mums atkal vajadzētu izgudrot jaunus ieročus — spē­cīgākus, aizvien spēcīgākus, un tā turpinātos, līdz šī pa­saule būtu pilnīgi izpostīta. Tu zini, ka es runāju pa­tiesību. Tu esi atnācis no pasaules, kas šādu ceļu nostaigājusi jau sen. Borāss var mūs uzvarēt, un varbūt viņš arī Pasakzemi padarīs par baismu un posta zemi, kādā ir pārvērtis Ēnu valsti. Bet vai tu pats man nestāstīji par Ado un viņa tēvu — Akača karali? Vai nepieredzēji, ka pat tur — tai bēdu ielejā — vēl mīt būtnes, kas cer? Kaut kad, Kim, varbūt pēc simt, varbūt pēc tūkstoš vai desmittūkstoš gadiem Borāsa kundzība beigsies un uz viņa valsts drupām pacelsies jauna Pasakzeme. Bezga­līgajā cīņā šī nav pirmā reize, kad varu sagrābj ļaunais, bet nebūs arī pirmā reize, ka galu galā uzvarēsim mēs. Ja mēs ietu tavu ieteikto ceļu, mēs Borāsu varbūt pat iznī­cinātu, bet līdz ar to paši sev nozagtu nākotni. Nekad Pasakzeme tad vairs nekļūtu par to, kas tā ir un bija.
   Paguris viņš apklusa. Ilgi neviens vairs neierunājās, un ari Kims nepateica nekā no visa, kas Temistokla runas laikā bija nodarbinājis viņa prātu. Viņš vienkārši nespēja aptvert, ka Temistokls atsakās no cīņas. Tā taču būtu cīņa par iz­dzīvošanu! Šī nedrošība un vājums nesaskanēja ar vecā bur­vja tēlu, kādu Kims bija izveidojis. Tad jau… viņš iztrūcies iedomājās… tad jau vieglāk būtu saprast Borāsu…
   Klusumu pēdīgi pārtrauca Rangarigs.
   —  Patiesus vārdus tu teici, Gorivinnas kungs, — sacī­ja zelta pūķis, — tomēr padomā, ka var kādreiz pienākt laiks, kad jāatsakās no tradīcijām.
   Temistokls apcerīgi uzlūkoja pūķi. — Kā tu to zini, Rangarig?
   Rangarigs pašūpoja galvu tā, ka pīlāri loga abās pusēs iečīkstējās un no griestiem nobira putekli.
   —  Mūsu jaunajam draugam arī ir sava taisnība visā, ko viņš saka. Nebūtu gudri, ja pārsteidzīgi atteiktos no cīņas.
   —   Ja tev zināms kāds glābiņš, tad runā, — sacīja Temistokls.
   — Ja zinātu, būtu jau pateicis, — atteica pūķis. — Bet ir vēl cita zināšana, kas stāv pāri gan tavai, gan manai ziņai. Pavaicā jel orākulam!
   —  Orākulam? — nevaldāmā ziņkārē iesaucās Kims.
   — Kas tas ir?
   Temistokls uzreiz neatbildēja. Galvu pagriezis, viņš domīgi palūkojās uz tukšo troni.
   —    Pasaka, — viņš beidzot nomurmināja. — Veca teiksma, nekas vairāk. Tiek stāstīts, ka abi akmens kraukli sākšot runāt, kad zeme būšot nonākusi lielās briesmās…
   — Teiksma? Tāda pati kā par Melno dižkungu?
   Kims gribēja vēl kaut ko jautāt, bet tai pašā mirklī
   notika kaut kas dīvains.
   Telpā iedziedājās dzidra, trīsoša skaņa, it kā būtu piesists pie milzīga stikla trauka, un Kims juta, ka viņu pārņem nepasakāmas, pārpasaulīgas vēsmas. Viņš gribēja pacelt roku, bet nespēja. Kaut kas, kāda neredzama vara, kurai nebija iespējams pretoties, šķita satveram viņa ķermeni un izslēdzam gribu. Kā marionete, kuras locekļus darbina nere­dzams aktieris, viņš piecēlās no krēsla un pārsteigtajiem skatītājiem garām devās uz troņa sēdekli.
   Visa zāle aizturēja elpu, kad Kims pilnīgā klusumā lēniem robota soļiem tuvojās tronim. Akmens pīlāri abās pusēs troņa sēdeklim iekvēlojās saltā, baltā ugunī, un stikla zvana skaņas kļuva skaļākas un uzmācīgākas, līdz iešūpoja katru cīpsliņu Kima ķermenī.
   Kims bez spēka atslīga sēdeklī. Galva bija pilnīgi iz­tukšota, un prātā bija ielauzies kaut kas svešs, sajūta, it kā viņš būtu kaut ko pazaudējis, it kā pāris īsus mirkļus viņu būtu skārusi liela, maiga roka, kas atkal pazudusi, atstādama sāpīgu tukšumu. Viņš atvēra acis, ieķērās roku balstos un nopūzdamies atlaidās pret atzveltni. Ne vien prāts, arī ķermenis bija tukšs kā izdedzināts, it kā nedau­dzie izteiktie vārdi būtu iztērējuši visus viņa spēkus. Viņš redzēja, kā nodziest kvēle pīlāros, kā Temistokls, atjē­dzies no sastinguma, steidzas pie viņa.
   Kims ar pūlēm izslējās taisns un atstūma Temistokla palīdzīgi pastiepto roku.
   — Būs jau labi, — viņš vārgā balsī sacīja, piecēlās un paspēra soli, lai pierādītu Temistoklam, ka spēj pats sa­viem spēkiem paiet. Un būtu nostiepies visā garumā, ja Temistokls aukstasinīgi nebūtu viņu uztvēris. Telpa Ki­mam acu priekšā sāka griezties, un sirds pēkšņi uzņēma tik spēcīgu un strauju ritmu, ka viņš to sajuta līdz pirkstu galiņiem. Viņš gandrīz nemanīja, kā Temistokls viņu pacēla, aiznesa atpakaļ pie galda un saudzīgi apsēdināja krēslā.
   Taču vājums pārgāja tikpat ātri, kā uznācis. Migla acīs izgaisa, un, pacēlis skatienu, viņš ieraudzīja visus pārē­jos, kas rūpju pilni bija noliekušies pār viņu.
   —  Kas… tas bija? — viņš mulsi ievaicājās.
   —  Orākuls, — Temistokls atbildēja. — Tas runāja ar tavu muti. — Viņš neziņā papurināja galvu. Tad uzmeta ašu mirkli Rangarigam. — Varbūt tev šai lietā kāda līdz­dalība?
   —    Nē, Temistokl. Arī man orākula noslēpumi nav sasniedzami. Es tikai dažkārt skaidrāk nekā jūs saredzu ceļu, kas ejams.
   Temistokls sēdēja, galvu domīgi nodūris. — Vara­vīkšņu karalis… — viņš nomurmināja.
   Dīvaina, nepatīkama kņudoņa no kāju pirkstu galiem sāka izplatīties pa visu miesu. Acīs viss aizmiglojās, aiz­vilkās ar pelēkām vērpetēm un saruka, tā ka viņš gandrīz nekā vairs neredzēja, izņemot sīku, gaišu plankumiņu, kura centrā atradās tumšais troņa sēdeklis; un Kims de- vās tieši turp, apsēdās uz cietā sola un atspieda muguru pret atzveltni. Šoreiz koks nelikās vēss; tas bija mīksts un silts, un uz mirkli Kimā iestrāvoja tāda varas apziņa, kādu viņš nekad nebija izjutis. Vienu īsu acumirkli viņš atskār­ta, ka šis tronis vis nav vienkāršs sēdeklis, ka tas patiesi ir Pasakzemes tronis, no kura tiek pārvaldīta visa šī varenā valsts.
   Stingrā, mierīgā balsī viņš sāka runāt:
   —  Kopš aizmūžiem, kopš Laika vārti uz Pasakzemi
   dzīvei pavērās, nav bijis bēdas sūrākas, nav draudi baigāki šeit
   ļaudis piemeklējuši kā šinī brīdī, kad tumsas valdnieks, ļaunais Borāss,
   pret Pasakzemi karapulkus ved un zemi nespēj glābt neviens — ne viedais cilvēks,
   garā stiprais,
   ne zvērs visspēcīgais, ne brīnumbūtne kāda. Bet pāri laikam, pāri telpai šurp ir traucies zēns, kas ceļā klinšainajā pārcietis daudz briesmu
   un daudz moku,
   lai padomu un glābiņu jums nestu.
   Tik viņam vienīgam, nevienam citam, ir vēlēts atrast
   atslēgu, kas glābs no nāves un no pazušanas jūs,
   tik viņam vienīgajam vērsies ceļš
   pie Varavīkšņu valdnieka visvarenā.
   —    Ko tas viss nozīmē? — Kims jautāja. — Es gan norunāju vārdus, bet nesaprotu nenieka.
   —   Neviens tos nesaprot, Kim, — Temistokls skumīgi atteica. — Bet liekas, ka mēs dzīvojam teiksmainu parā­dību un brīnumu laikā. Pie tādiem brīnumiem pieder arī Varavīkšņu karalis. Neviens nekā par viņu nezina. Stās­ta, ka viņš dzīvojot Laika galā burvīgā gaismas un krāsu pilī, vēl daudz krāšņākā par Gorivinnu, un esot neiz­sakāmi varens un gudrs. Taču neviens no Pasakzemes nav viņu vaigā redzējis.
   —    Toties ceļš pie viņa ir zināms, — ierunājās pūķis. — Tas ir tāls, un vēl nevienam nav izdevies to noiet līdz galam.
   Temistokls ar troksni ievilka elpu. — Ciet klusu, Ran­garig. Tu nesajēdz, ko runā.
   —   Kālab ne? — noprasīja Kims. Piepeši viņš skaidri sajuta, ka Temistokls viņam kaut ko noklusē.
   —  Tas nav iespējams, — burvis sacīja. — Rangarigam gan pieklātos to labāk zināt. Zināms ir tikai īss posms ceļā uz Varavīkšņu pili, un pat šinī posmā uzglūn tik daudz briesmu, ka viens cilvēks tās nemūžam nespēj pārvarēt.
   —  Pastāsti par tām, — Kims uzplijās.
   Temistokls nīgri sarauca pieri. — Tu sāc sevi pār­vērtēt, Kim, — viņš sacīja.
   —  Es turos vienīgi pie orākula vārdiem.
   Temistokls papurināja galvu.
   —   Orākuls gaužām ilgi bija klusējis, — viņš sacīja, — tik ilgi, ka neviens vairs neatceras, kad īsti orākuls pēdējoreiz uzrunājis Pasakzemes ļaudis, un, jāatzīstas, arī man pašam sāka zust ticība orākulam. Tomēr mēs zinām, ka tas bieži runājis mīklās un līdzībās. Ne vienmēr teiktais jāsaprot tieši. Un arī šoreiz ne ar vārdu netika pieminēts, ka tev būtu jādodas turp. Tev pieder izglāb­šanās atslēga, bet šī atslēga var nozīmēt domu vai vārdu, ko tu īstajā brīdī izteiksi, vispār — jel ko… Pārsteidzīgi palaist tevi tādā ceļā nozīmētu tevi dzīt nāvē. Ceļš līdz Pasaulsgalam ir tāls un pilnum pilns dažādu zināmu un nezināmu briesmu.
   —   Ceļš, pa kuru ierados šeit, arī nebija no visdro­šākajiem, — Kims atgādināja.
   —  Tik un tā… — Temistokls stūrgalvīgi liedza. — Ceļā tev vajadzētu izlauzties cauri Dvēseļu aizai un tikt pāri Pazudušajai upei ap to vietu, kur tā ir visdziļākā un krāčainākā. Un arī tad, ja tev izdotos pārvarēt šīs bries­mas, tu nepavisam vēl nebūtu galā. Ceļš ved tālāk pa Ledaino tuksnesi, garām Pasaulsgala cietoksnim… un vēl joprojām tu nebūtu pie mērķa. Nav zināms, kas tevi sagaidītu aiz visa tā, jo neviens, kas varbūt tik tālu ticis, nav atgriezies.
   — Bet tā ir mūsu vienīgā iespēja.
   —  Varbūt. Nezaudējot cieņu pret orākulu, es tomēr tev neļaušu doties turp. Risks ir pārāk liels. — Temistokls izslējās un noteica: — Nekad! — tādā tonī, kas nepieļāva ne mazāko pretīrunāšanu.
   Palīdzību meklēdams, Kims pievērsās Rangarigam. Taču arī zelta pūķis tikai skumīgi nolieca galvu.
   — Temistoklam taisnība, — viņš nodimdināja. — Orā­kula vārdi dažkārt grūti saprotami.
   —  Es tos sapratu gluži labi.
   Rangarigs klusu nošņācās. — Daudzi orākula vēstī­jumi palikuši nesaprasti. Visgudrākajiem vīriem nav iz­devies tos iztulkot — gudrākiem nekā tu, mazais varoni, — viņš zobgalīgi piebilda. — Ceļš uz Pasaulsgalu daudziem lieliem varoņiem kļuvis liktenīgs. Vairums nav tikuši tālāk par Dvēseļu aizu, un tie nedaudzie, kas aizu pār­varēja un uzticēja savu dzīvību Pazudušajai upei, nekad vairs nav redzēti.
   — Dvēseļu aiza — kas tā tāda? — Kims jautāja.
   —  Aiza, kas dziļāka par visām pārējām, — Temistokls atbildēja. — Tik dziļa, ka neviens saules stars nespēj aizsniegties līdz aizas dibenam. Pār aizu nav neviena tilta, un tās dziļumos dzīvo šaušalīgs briesmonis…
   —   Nu-nu-nu… tik šaušalīgs jau tas nemaz nav, — noducināja Rangarigs.
   Temistokls iecietīgi pavīpsnāja, bet tūdaļ atkal kļuva nopietns. — Aizas dibenā dzīvo Ugunsrīkle. Neviens cilvēks nav spējis to pieveikt, un nevienam nav arī izde­vies to pārspēt viltībā.
   —  Kas ir… Ugunsrīkle?
   — Tas man tāds neizdevies brālēns, — nošnāca Rangarigs.
   —   Pūķis, — Temistokls paskaidroja, nepievērsdams uzmanību zelta pūķa piezīmei. — Bet pavisam citāds kā Rangarigs. Viņš ir milzīgs. Visdrausmīgākais briesmonis, kāds jebkad Pasakzemē dzīvojis. Ar to pat Borāss neuz­drošinātos spēkiem mēroties.
   — Borāss gan ne, bet… — Rangarigs norūca.
   —  Nē, Rangarig, — Temistokls kategoriski noteica.
   — Es zinu, ka tu būtu ar mieru ziedot dzīvību, lai mūs
   izglābtu. Bet tavs upuris būtu velts. Neviens no mums
   nešaubās par tavu drosmi un tavu spēku, taču Ugunsrīkli
   uzvarēt nespētu arī tu. Tici man, vecais draugs. Gan
   atradīsim citu ceļu.
   Rangarigs apvainojies apklusa. Temistokls atgriezās savā vietā un nopūzdamies apsēdās.
   — Es nevaru tevi palaist tanī ceļā, Kim, lai cik man žēl. Un tas ir mans pēdējais vārds.
   Pagāja četras dienas, kurās Kims allaž no jauna uz­stāja Temistoklam, bet par atbildi ikreiz saņēma nepie- ļāvīgu «Nē». Viņš Temistoklu gandrīz vairs nesastapa. Burvis steidzās no vienas svarīgas apspriedes uz otru, un Kims kavēja laiku, mazliet sīkāk iepazīstot Gorivinnu. Gandrīz vienmēr viņu pavadīja Gorgs un Kelhims, un, kaut arī sākumā tāda uzraudzība viņu kaitināja, īstenībā viņš tomēr bija visai priecīgs, ka nevajadzēja vienam pašam klīst pa brīnišķīgo, milzīgo kristāla pili, kas bija pilna svešu cilvēku un visādu neiedomājamu brīnumu.
   Arī pēc šīm četrām dienām Kims bija iepazinis tikai mazu Gorivinnas daļiņu. Pārāk liela un plaša bija šī pils. Lai to īsti izpētītu, laikam vajadzētu vairākus gadus. Daudz laika viņš pavadīja pie zelta pūķa Rangariga, mazliet cerēdams uzzināt kaut ko vairāk par Dvēseļu aizu un tās drausmīgo iemītnieku. Bet Rangarigs klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis. Beidzot Kimam zuda pacietība un viņš sāka pūķim pārmest, ka tas laikam esot pārāk gļēvs, lai pateiktu visu, kā ir.
   Rangarigs mazdrusciņ pašņākuļoja un pēc tam pa­skaidroja, ka palīdzēšot Kimam, tiklīdz pats būšot gatavs kaut ko darīt un ne mirkli agrāk. Kims ilgi izprātojās par šo piezīmi, tomēr īsti gudrs netika.
   Ceturtās dienas pēcpusdienā Kima nemierīgie klai- ņojumi uzveda viņu līdz visaugstākā torņa smailei. Tas bija ilgs un nogurdinošs kāpiens, un arī Kelhims, kas viņu pava­dīja un ar īsajām kājām uzlampačoja pa neskaitāmajiem pakāpieniem, bija piekusis un bez elpas.
   Bet kāpiens bija to vērts. Skats, kas no turienes pa­vērās, atalgoja viņus par garo augšup rāpšanos. Gaišzila kristāla balustrāde krūšu augstumā iežogoja vaļējo torņa platformu. No lielā augstuma Gorivinnas mūri un aiz- sargvaļņi izskatījās kā rotaļu pils veidojumi. Sudrabai­nais ezers gulēja kā spogulis dziļi lejā, un pat Pazudušās upes krāces, no šejienes skatoties, likās zīdaini maigas.
   Atbalstījies ar elkoņiem uz margām, Kims paliecās uz priekšu. Torņa slīpētā ārsiena slīdēja ap divsimt metru lejup un sakusa ar ezera sudrabaino virsmu. Virs ūdens lidinājās kaiju bars. Putnu klaigas atskanēja līdz pat to­rņa virsotnei, un šad tad kāds no baltajiem putniem šāvās lejup kā bulta, lai ezerā notvertu gardu kumosu.
   Kims samiedza acis saules spožumā, tad pagrieza gal­vu un vēroja upes ieteku.
   —  Kā Pazudusī upe tikusi pie tāda ērmota vārda? — viņš jautāja.
   Kelhims, viņam blakus stāvēdams, uzlika galvu uz balustrādes un klusu atrūca:
   —    Paskaties ciešāk uz ezeru. Vai tev tur nekas ne­liekas neparasts?
   Kims uzmanīgi nopētīja mierīgo ezera līmeni, taču, lai skatījās kā skatīdamies, nekā neparasta nespēja ieraudzīt.
   —  Nē, — viņš atzinās.
   —  Ezeram nav iztekas.
   Kims pārsteigts uzlūkoja lāci. Kelhimam taisnība. Ezeram tiešām nebija iztekas. Bet ūdens masām, ko ieplū- dināja Pazudusī upe, taču kaut kur bija jāpaliek!
   Kad Kims kādu brīdi bija minstinājies, Kelhims pa­skaidroja:
   —   Upe ietek ezerā un no tā pa apakšzemi plūst tālāk. Neviens to nekad nav izpētījis, bet pēc straumes var spriest, ka pazemē ir plaša alu sistēma, pa kuru upe aizplūst tālāk uz rietumiem. Tikai pēc vairāk tūkstoš jūdzēm tā atkal izkāpj virspusē, bet uz īsu gabaliņu. Upe plūst pa Dvēseļu aizas apakšu. Aizas galā, netālu no Ugunsrīkles alas, atrodas ezeriņš. No tā upe atkal plūst tālāk pa apakšzemi. — Samirkšķinājis vienīgo aci, viņš apjautājās:
   —  Vai nu tu uzzināji to, ko gribēji zināt?
   Kims sakaunējies nolaida acis. Viņš ļoti labi saprata, ka Kelhims viņu pieķēris.
   —  Es zinu, par ko tu domā, — lācis ļoti nopietni tur­pināja. — Bet no šī plāna tev derētu atteikties. Tu nevari doties ceļā pats uz savu roku. Pat ja notiktu brīnums un tev izdotos nepamanītam izkļūt no Gorivinnas, tu neglābjami apmaldītos, neticis Dvēseļu aizai vēl ne tuvu. Un tu nesa­staptu neviena, kas tev varētu parādīt ceļu. Cilvēki no aizas bīstas un tanī apkaimē nerādās. Un bez tam, — viņš pie­bilda, — neaizmirsti melnos jātniekus. Vienreiz tev laimējās no tiem izbēgt Vai izdotos otrreiz — diezin…
   Kims nopūtās. Kelhimam taisnība. Tāpat kā taisnība bija visiem — Temistoklam, Rangarigam, Harkvanam, Privinam… Taču ne taisnība, ne saprāts tiem nenieka nelīdzēs pret Borāsu.
   Viņš smagi uzgūla uz balustrādes un raudzījās tālu­mā pāri ezeram. Pēkšņi viņš satrūkās. Pārvilcis ar plauk­stu pār acīm, viņš paliecās tālu uz priekšu un cieši lūkojās uz upes grīvu.
   — Kelhim! — viņš uztraukts iesaucās. — Skaties! Kas tur notiek? — Viņš pastiepa roku, norādīdams uz dau­dziem sīkiem punktiņiem, kas pa upes krācēm strauji tuvojās.
   Kelhims paskatījās norādītajā virzienā.
   —  Var jau būt, ka es kļūdos, — viņš norūca, — bet izskatās, it kā tie būtu plosti. Varen daudz plostu.
   — Varbūt es ar divām acīm varēšu saskatīt labāk nekā tu ar savējo, — nomurmināja Kims, nenovērsdams ska­tienu no plostiem, kas lēkāja pa viļņiem.
   — Tie ir stepes jātnieki! Ierodas Harkvans!
   —  Iespējams, — Kelhims norūca. — Viņu ir daudz un tomēr — maz. Pārāk maz! — Viņš strauji atrāvās no balustrādes. — Nāc! Lai tiekam laikus ostā, kad vini iebrauks. Tas ož pēc nelaimes.
   Viņi drāzās pa kāpnēm lejā. Kimam nenācās viegli izturēt tempu, kādu pēkšņi uzņēma lācis. Bet viņiem bija jāpieveic krietns ceļa gabals, jo vajadzēja vēl izskriet cauri pilij visā tās garumā. Pa ceļam viņi sastapa Gorgu, kam arī bija nākusi ausīs vēsts, ka tuvojas plosti, un nu viņi joza tālāk visi trīs. Ostā bija sapulcējies liels laužu pūlis. Tai brīdī, kad trijotne lidot nolidoja pa lielajām āra kāpnēm, pirmais plosts ieslīdēja šaurajā kanālā. Kelhims un Gorgs ar platajiem pleciem brīvēja pūlī ceļu. Aizel­sušies viņi nostājās krastā un gaidīja plostus piestājam.
   Kima prieks atkal ieraudzīt stepes jātniekus ātri pār­vērtās šausmās un bēdās, kad viņš redzēja floti tuvo­jamies. Pirmais ostā piestājušais plosts bija līdzīgs tam, kas pirms nedaudzām dienām tika viņus atvedis uz Go­rivinnu, tikai lielāks, ar apmali un zemām meldru un koka virsbūvēm. Galu galā Kims saskaitīja pavisam div­desmit astoņus lielos, neveiklos braucamos, uz kuriem kopumā varēja novietoties aptuveni divi vai trīs tūkstoši cilvēku; tur bija jauni un vecāki vīri, sievietes un bērni. Taču tie vairs nebija lepnie, staltie cilvēki, ko Kims bija iepazinis Kaivalonā. Tikai retais nebija ievainots. Dau­dziem bija dažādi pārsēji, un ievainoto vaidi bija skaļāki par pūļa murdoņu.
   — Žēlīgā debess! — iesaucās Gorgs.
   Atskanēja fanfaras. Lielie bronzas vārti vaļējo kāpņu augšgalā atdarījās, un, satrauktu sargu pavadīts, pa kāp­nēm lejup steidzās Temistokls. Pūlis pašķīrās un atbrī­voja viņam eju, lai viņš netraucēts varētu nokļūt piestāt­nē. Rūpju vietā viņa vaigā parādījās izbīlis, kad viņš aptvēra situāciju.
   Kims ar skatienu bailīgi meklēja, kad ieraudzīs Hark- vanu, tomēr nemanīja viņu ne uz viena plosta. Pa labi un pa kreisi no Kima ūdenī ielēca vīri un spēcīgiem vēzie­niem ātri aizpeldēja līdz plostiem, lai satvertu viņiem pamestās tauvas.
   Beidzot pirmais plosts piestāja pie zemā muliņa. Sim­tiem roku sniedzās pretim izmocītajiem stepes jātnie­kiem, lai palīdzētu tiem izkāpt krastā. Daudzus vajadzēja balstīt vai pat nest, un dažs labs, kas bija pats saviem spēkiem izrausies krastā, turpat sabruka, it kā būtu šim glābšanās solim sataupījis vispēdējos spēkus.
   Krastmala kļuva par šauru. Temistokls deva vaja­dzīgos norādījumus, pūlis pašķīrās un bēgļu garo, skum­jo rindu ieveda pilī, lai tur varētu tiem sniegt tālāku palīdzību.
   —  Re, kur Privins! — Gorgs iesaucās.
   Kims pastiepās uz pirkstgaliem, lai redzētu pāri priek­šā stāvošo galvām. Jaunais stepes princis bija nāves bālu­mā. Asiņaina, stūraina plēsuma brūce stiepās pār vaigu līdz iedegunei, un labā roka bija ietīta apsmulētā pārsējā. Viņš grīļojās, un, ja cilvēku straume viņu neiznestu līdzi,
   viņš būtu sabrucis.
   Arī Temistokls tai pašā mirklī pamanīja princi. Pa­vicinājis savu zizli, viņš atvairīja stāvētājus un steidzās pretī Privinam. Kims, Kelhims un Gorgs arī izbrīvēja sev stigu. Viņi piekļuva īstajā brīdī, lai neļautu Privinam sabrukt. Gorgs viņu uztvēra savās milža rokās. Temistokls raižpilns noliecās pār princi.
   —    Princi Privin! — viņš ierunājās, ar pūlēm noval­dīdams balsi. — Jūs dzīvs! Dieviem lai slava! Kur ir jūsu tēvs? Un kas noticis? ,
   Privins atstūma Temistokla roku un nopūzdamies bez spēka noslīga zemē.
   —   Zaudēts! — viņš aizgūtnēm izdvesa. — Mēs zaudē­jām… Kaivalona… kritusi.
   — Kritusi! — Temistokls satriekts atkārtoja. — Bet —
   kā?
   —     Melnie jātnieki… — Privins stāstīja. — Kad jūs aizbraucāt, mēs turpinājām apspriesties. Spriedām ilgi. Pagāja nakts, pienāca diena, līdz izšķīrāmies. Nolēmām aizstāvēt Kaivalonu. Pēc tēva neatlaidīgā pieprasījuma padome piekrita nosūtīt tūkstoš mūsu labāko jātnieku uz Gorivinnu. Nevienam nebūs teikt, ka Kaivalona atsakās palīdzēt draugiem grūtā brīdī.
   —   Blēņas! — Temistokls iesaucās. — Es nemūžam neko tamlīdzīgu neiedomātos. Bet kas notika pēc tam? Šie tūkstoš jātnieki…
   —   Zinu — tie nenokļuva līdz šejienei, — sacīja Privins. — Viņi bija tikai dienu nojājuši, kad sadūrās ar Borāsa armiju. Un jau nākamajā rītā sākās uzbrukums Kaivalonai. — Atmiņu pārņemts, viņš nodrebēja. — Kau­ja bija drausmīga, — viņš vienmuļā balsī turpināja.
   —     Mūsējie cīnījās drosmīgi, un nepalika daudz melno jātnieku, kam priecāties par uzvaru. Bet viņu bija pārāk daudz. Vaļņi sabruka, mums vajadzēja bēgt.
   —   Bet visi Kaivalonas iedzīvotāji… Privins papurināja galvu.
   — Tie, kas atbrauca kopā ar mums, ir pēdējie, — viņš sacīja. — Pārējie pagalam vai izkaisīti visos vējos. Kad mēs aizbēgām, Kaivalona dega. Stepes cietoksnis ir sa­grauts, Temistokl. Jums bija taisnība. Mums vajadzēja jūs paklausīt un bēgt uz Gorivinnu, kamēr vēl nebija par vēlu.
   Temistokla pirksti tik cieši sažņaudzās ap zizli, ka kauliņi kļuva balti.
   —  Vēl nekad mūžā, princi Privin, — viņš teica,
   —    neesmu tik karsti vēlējies, kaut man nebūtu bijusi taisnība. — Viņš pārlaida nedrošu skatienu ar plostiem pārpildītajai ūdens virsmai. — Un jūsu tēvs?
   —  Kritis, — Privins sacīja. — Tāpat kā visi pārējie. Gudrajo padomes vairs nav. Es esmu vienīgais, kas pali­cis dzīvs. Viņi metās pretī melno karaspēkam — pāris simtu uzticīgo, kas bija palikuši, lai sagatavotu bēgšanu. Es… gribēju palikt un cīnīties plecu pie pleca ar tēvu un kopā ar viņu mirt, bet viņš to nepieļāva.
   — Tā arī bija pareizi, — nomurmināja Gorgs. — Jūsu tautai vajadzīgs vadonis.
   —  Vadonis? — Privins skarbi iesmējās. — Tu mani izsmej, milzi. Man vairs nav, kurp to vadīt.
   —   Tā vis nav, — iejaucās Kims. — Jūsu dzīvība tagad ir vērtīgāka nekā jebkad, princi Privin. īstā cīņa pret Borāsu un viņa karaspēku vēl priekšā. Jūs esat zaudējis vienu kauju, bet karš turpinās.
   Privins klusēdams brītiņu viņu vēroja.
   —  Tu viņus vēl neesi iepazinis, Kim, — viņš sacīja. — Tu esi redzējis karapulkus, bet neesi piedzīvojis kauju. Tie nav cilvēki, tie ir gatavie velni. Es to piedzīvoju un zinu, ka neviens nespēj tiem stāties pretī. Arī Gorivinnā kritīs. Neviens nespēj pretoties Melnajam dižkungam.
   —    Melnajam dižkungam? — Temistokls satrūcies jautāja. — Jūs princi, redzējāt Melno dižkungu?
   Privins palocīja galvu. — Viņš jāja karaspēkam pa priekšu un bija briesmīgākais no visiem. Nē, viņu ne­viens nespēj uzvarēt.
   Temistokls izvairījās no Privina skatiena.
   —   Jūs esat noguris, princi, — viņš nomurmināja. — Mēs jums ierādīsim istabu un parūpēsimies, lai dzied­nieks apkopj jūsu ievainojumus. — Viņš pamāja sarg­kareivim, tas pacēla Privinu uz rokām kā bērnu un aiz­nesa.
   Tonakt pilī gaisma nenodzisa. Tumsa nolaidās pār pils stikla vaļņiem, bet Gorivinnā negulēja. Par spīti pils lielajam plašumam, tagad, pēc stepes jātnieku ierašanās, gandrīz radās iespaids, ka milzīgā celtne grasās sairt šuvēs, un tovakar neviens nelikās pie miera. Ievainotie tika apkopti, sērotāji, cik iespējams, mierināti, un, kur nebija kopjamo vai paēdināmo, tur cilvēki tāpat vien sēdēja vienkop un runājās. Daudzi tikai tagad, pēc noti­kušā, redzot sakauto, no savas zemes ar saknēm izrauto tautu, saprata, kāds liktenis tuvākajās dienās vai nedēļās sagaida visus. Kaivalona nebija bijusi vienkārša pils.
   Kopš laiku laikiem stepes jātnieki bija uzskatīti par vis­drosmīgākajiem un stiprākajiem Pasakzemes iedzī­votājiem. Kaivalonas sakāve nozīmēja ne vien cietokšņa krišanu, bet arī sapņa beigas. Kaivalona bija spēka un drošības simbols, stiprā pils, kas Pasakzemi kopš aizlai- kiem sargājusi no jebkādām briesmām. Un nu tā kritusi. Ienaidnieks bija devis pirmo lielo triecienu šai drausmajā karā, un iecirstā brūce gaužām sāpēja.
   Arī Kims šai naktī negulēja. Pāris reižu viņš veltīgi bija lūkojis izlauzties pie Temistokla. Bet tad bija sācis klaidot pa Gorivinnas plašajiem gaiteņiem. Kaut arī ap­kārt tik daudz cilvēku, viņš jutās vientuļš, varbūt vientu­ļāks nekā visi tie tūkstoši, kas uzturējās Gorivinnā.
   Tikai pēkšņi nokļuvis pie kādām slēgtām durvīm un ieraudzījis pie tām baltzeltaintērptu apsargu, viņš atjē­dza, kur soļi — apzināti vai neapzināti — bija viņu atveduši.
   —  Kā princis jūtas? — viņš aši ievaicājās, lai noslēptu savu apjukumu.
   —  Princis Privins guļ, kungs. Pie viņa bija dziednieks, un viņš nedaudz iestiprinājās. Temistokls norādīja, lai viņu netraucējot.
   —  Es nekādā ziņā viņu netraucēšu, — Kims sacīja, jau satverdams durvju rokturi. — Gribētos tikai pārliecinā­ties, ka viņam tiešām ir labi.
   Sargkareivis vilcinājās.
   Kims, kas melno bruņutērpu bija apmainījis pret bal­tu, vaļīgi krītošu tuniku un neatšķīrās no parasta Gori­vinnas iedzīvotāja, nolēma pirmoreiz izmantot savu uzti­cības personas stāvokli.
   —  Būs jau labi, — viņš sacīja apsargam. — Temistokls zina, ka es esmu šeit.
   Apsargs atvieglots pamāja, un Kims iegāja istabā.
   Telpa nebija apgaismota. Mazliet gaismas ieplūda vienīgi pa durvju spraugām un pusatvērto logu, tieši tik daudz, lai priekšmetus istabā varētu sazīmēt kā melnas, smagnējas ēnas. Mirkli Kims palika stāvam pie durvīm, meklēdams paraudzījās visapkārt un tad vilcinādamies piegāja pie gultas, kur gulēja jaunais princis. Viņš pat īsti nesaprata, kālab nācis šurp. Privins gulēja, to pierādīja vienmērīgā elpa, un īstenībā taču Kimam šeit nekā nevajadzēja. Tomēr viņš piegāja pie gultas un noraudzījās uz gulētāju. Palsajā mēnesgaismā Privina seja izskatījās bālāka un šaurāka nekā Kima atmiņā. Dziednieks bija apkopis brūci uz vaiga, kur tagad bija palikusi tikai šaura sarkana svītriņa; arī labā roka bija no jauna pār­saitēta.
   Privins elpoja vienmērīgi, tomēr ātri, un acu āboli zem aizvērtajiem plakstiem visu laiku kustējās. Laikam viņš sapņoja, un, jādomā, nekādi jaukie sapņi tie vis nebija.
   Kims pagriezās un gāja uz durvju pusi, bet pa ceļam vēlreiz apstājās un paraudzījās atpakaļ, pats nezinādams, kāpēc.
   Privinam acis bija vaļā. Viņš bija pamodies.
   Kims mulsi pamīņājās un nedroši pasmaidīja.
   —  Es… man žēl, ja esmu tevi iztraucējis, — viņš klusu sacīja. — Negribēju tevi modināt. Atvaino.
   Privins izslējās pussēdus, atbalstījās uz elkoņa un papurināja galvu. — Tu mani nepamodināji. Es visu laiku biju nomodā. Un cerēju, ka tu atnāksi.
   — Tiešām.
   Privins pamāja. — Es domāju par tevi, Kim, — viņš atzinās. — Ceļā uz šejieni es daudz ko pārdomāju. Par to, ko tu pūlējies mums izskaidrot… — Viņš aprāvās, un Kimam likās, ka viņa seja sāpīgi noraustās. Tomēr istabā bija pārāk tumšs, lai to droši apgalvotu.
   — Tā bija varena runa, ko tu teici gudrajo padomē, — Privins pēc ilgākas klusēšanas sacīja. — Pārāk laba tā­diem kā mēs. Vismaz man. Toreiz es to nesapratu vai negribēju saprast; un — kad sapratu, bija jau par vēlu.
   Kims gribēja kaut ko sacīt, bet Privins nepacietīgi pamāja ar roku. — Nē, nerunā pretī, Kim. Tu tak nezini, kas notika, kad jūs aizgājāt — tu, Temistokls un visi jūsējie.
   —  Es zinu…
   —  Nezini vis! — Privins viņam skaļi pārcirta vārdu, tik skaļi, ka Kims neviļus bažīgi paraudzījās uz durvīm. Bet ārā viss palika mierīgi.
   —  Tu nezini vis, — Privins atkārtoja. — Mēs apsprie- dāmies — tēvs, visi pārējie un es. Gudrajo padome balsoja par jūsu priekšlikumu. Tavi vārdi, Kim, bija radījuši dziļu iespaidu. Kopš ilgiem laikiem padome pirmoreiz nebija vienprātīga. Mēs spriedelēj ām visu nakti, nespēdami tikt pie gala iznākuma. Kā jau teicu — vispēdīgi tika balsots, un vairākums nobalsoja, ka Kaivalona jāaizstāv. — Viņa ska­tiens kļuva stings, un viņš klusu, rūgti iesmējās.
   — Vai zini, cikliels tas vairākums bija, Kim? Par vienu balsi. Manu balsi. Es biju tas, kas panāca izšķiršanos, mana balss noteica, ka Kaivalonu nevajag atstāt. Es biju tas, kurš uzņēmās atbildību par visu, kas pēc tam ir noticis. Bezjēdzīgā cīņa un visi kritušie ir mana vaina. Ja es būtu uzklausījis tevi, nevis savu nolādēto lepnumu, cik daudz mūsējo vēl būtu dzīvi!
   Kims pastiepa roku un vāri pieskārās Privina plecam.
   —  Tu nevari būt vainīgs, — viņš klusu sacīja — Tu darīji to, ko uzskatīji par savu pienākumu. Tu varētu sev pārmest vienīgi tad, ja būtu rīkojies pret savu pārliecību. Bet to tu nedarīji. Neviens no mums nav tik stiprs, lai pamācītu likteni, kas tam darāms.
   —  Vai tu to saki, lai mani mierinātu?
   —    Nē, Privin. Tu klausīji sirdsbalsij, un tā ir jādara vienmēr. Ikvienam jārīkojas tā, kā viņš ieskata par pa­reizu, nevis tā, kā grib citi. — Viņš aprāvās un samulsis klusēja. Galvā atbalsojās paša vārdi. Kaut kas, kāds lē­mums, ko viņš jau sen bija pieņēmis, tagad nobrieda un kļuva par atziņu. — Ikvienam būtu jādara tas, ko viņš uzskata par nepieciešamu, — viņš atkārtoja — drīzāksev nekā Privinam. — Un tieši tā es rīkošos. Esmu jau pārāk ilgi kavējies.
   Privins uzmeta viņam vērīgu skatienu. — Ko tu ar to gribi sacīt?
   Kims vilcinājās. Bet tad viņam sāka likties, ka Pri­vinam var pilnīgi uzticēties. Piegājis pie durvīm, viņš piespieda tām ausi un klausījās. Tad atgriezās, apsēdās uz gultas malas un sāka klusu stāstīt, kas bija noticis pēc
   vinu ierašanās Gorivinnā.
   Privins uzmanīgi noklausījās, ne reizes viņu nepār­traukdams.
   —   Man šķiet, es zinu, ko tu gribi darīt, — viņš sacīja, kad Kims bija visu izstāstījis. — Un man liekas, tas ir pareizi. Vai tu… vai tu ņemtu mani līdzi?
   Kims pārsteigts palūkojās uz viņu. — Tevi ņemt līdzi? Pie Varavīkšņu karaļa? Ceļā, par kuru man nav zināms, vai tam vispār ir gals?
   Privins palocīja galvu.
   —     Bet man taču nav ne jausmas, vai es dzīvs at­griezīšos, — Kims aizrādīja. — Ceļš ir bīstams. Varbūt atpakaļceļa nav. Un" varbūt tā teiksmainā Varavīkšņu karaļa nemaz nav. Un, ja ir, tad nav zināms, vai viņš tiešām mums palīdzēs.
   —  Viņš ir, — sacīja Privins. — Un tu viņu atradīsi, ja vien pa īstam gribēsi. Šeit es nevienam neesmu vajadzīgs. Gorivinnā var noturēties vai krist — viens zobens vairāk vai mazāk neko neizšķirs. Varbūt tas tiešām būs bīstami, bet ja jau jāmirst, tad vismaz nekritīšu no melnā jātnieka zobena. Ņem mani līdzi! Tu šo zemi nepazīsti. Vienam tev nekas neizdosies. Par abiem mēs varbūt ar grūtībām galā tiksim.
   Kims domāja ilgi — vismaz pāris minūšu.
   —  Kad dosimies ceļā?
   Privins staroja. — Tu tātad ņemsi mani līdzi?
   —  Jā. Bez tavām zināšanām es droši vien apmaldītos jau pēc simt metriem.
   —   Tiksimies pēc pusstundas pie Ziemeļu vārtiem, — ieteica Privins. — Man tikai žigli jāsaģērbjas.
   —  Kā ar apsardzi?
   Privins atmeta ar roku. — Nebēdā. Es laikā būšu klāt.
   Sirdij strauji pukstot, Kims atgriezās savā istabā. Viņš jutās tik brīvs un tik atvieglots, it kā būtu nometis smagu nastu, kaut arī gatavojās doties pretī jaunām, nezināmām briesmām. Istabā iegājis, viņš aizvēra durvis un atkal pārģērbās melnajā bruņutērpā. Balto tuniku viņš nevē­rīgi saņurcīja un nometa kaktā. Nu viņam mugurā atkal bija ienaidnieka tērps, taču līdz šim tas viņam allaž bija nesis laimi, un, kaut arī Kims Gorivinnā būtu varējis izvēlēties skaistu skaisto bruņutērpu, viņš tomēr deva priekšroku melnajām bruņām. Rūpīgi pārbaudījis krūšu- bruņas, tāpat arī delmu un lielu aizsargus, viņš atvēra smago ozolkoka lādi, kas stāvēja pie viņa gultas, un izņēma no turienes Laurina apmetni. Gluži tīra sirds­apziņa viņam nebija, apliekot apmetni ap pleciem. Te­mistokls bija viņam šo dārgumu uzticējis, un nu viņš sirmo burvi tik rupji pievils.
   Viņš paņēma Privina dāvāto vairogu, ar siksnas tu­rekli piestiprināja to pie kreisās rokas delma un izgāja no istabas. Kaut arī bija vēla stunda, gaiteņos vēl kūsāja rosība, bet plašais iekšpagalms daudzo ugunskuru plīvo­jošās liesmās bija gandrīz tik gaišs kā dienā. Viņš gan pamanīja vienu otru pārsteigtu skatienu, kad pilnā bru­ņojumā, gluži kā kaujai sagatavojies, devās uz staļļiem. Neviens tomēr viņu neuzrunāja. Kims sasniedza staļļus un pēc četrām dienām no jauna tikās ar savu melni. Zirgs, viņu atpazinis, priecīgi iezviedzās, un Kims notērēja vai­rākas minūtes, glāstīdams zirga kaklu un čukstēdams
   tam ausī mīļus vārdus.
   Kad viņš pagriezās un grasījās Draudziņu pavadā izvest no staļļa, viņam priekšā izauga milzīga tumša ēna. Kima sirds sāpīgi salēcās.
   —  Gorg!
   —   Un Kelhim… — ierūcās stalla otrā malā. Kims apsviedās apkārt un ieraudzīja lāci, kas uz visām četrām bija ietupies durvīs un, galvu grozīdams, raudzījās uz vinu.
   — Re kā, re kā, — lācis rūca. — īstenībā mēs gan būtu varējuši uzreiz iedomāties, ka šitais jaunais karstas putras strēbējs neliksies zinis gar vecāku ļaužu padomiem un laidīs prom pats uz savu roku, vai ne?
   Gorgs apstiprinot pamāja ar galvu. — Kā tad, kā tad. Taču man nenāca prātā, ka viņš būs tik bezkaunīgs un raudzīs aizlavīties slepus. — Viņš domīgi paraudzījās uz lāci. — Nu, ko mēs ar viņu tagad iesāksim?
   Kimam aiz niknuma un vilšanās mācās virsū rau- diens. Nebija viņš paguvis vēl ne soli paspert, kad iecere jau sabrukusi.
   Kelhims smagi pieslējās kājās, atbrīvodams durvis.
   —  Vispirms iziesim ārā no šejienes, — viņš rūca. — Man staļļi nepatīk. Tajos nelabi ož. Un zirgi man arļ nepatīk, ja nu vienīgi kā brokasts.
   Viņš atgrūda durvis un izlāčoja ārā. Gorgs uzlika lielo roku Kimam uz pleca un izstūma viņu sev pa priekšu ārā. Viņi šķērsoja pagalmu, tomēr, Kimam par pārsteigumu, nepagriezās vis uz galvenās celtnes pusi, bet stūrēja tieši uz šauriem sānvārtiem, kas veda ārā no pagalma. Vārti bija vaļā, un no āra iespiedās gaišs, zeltains mirdzums. Rangarigs!
   Kima aizdomas, ka kaut kas nav īsti kārtībā, apstip­rinājās, kad viņš ieraudzīja sazvērestības trešo dalībnieku.
   — Privin!
   Privins smaidīja. — Es taču apsolīju ierasties, vai tad
   ne?
   — Bet… — Kims apjucis palūkojās augšup uz Gorgu.
   —   Vai tas nozīmē, ka jūs… nākat līdzi? — Kims ne­ticēdams jautāja.
   —    Ko gan citu? Tevi uz vietas noturēt jau laikam neizdosies, vai ne?
   Pagāja labs bridis, kamēr Kims pārvarēja pārsteigumu.
   —    Bet… jūs… jūs visi bijāt pret, — viņš apmulsis stomījās.
   —   Neviens nebija pret, — Kelhims skaidroja. — Bet, ja mēs būtu tevi palaiduši tūliņ, tu būtu meties uz priekšu kā aklais dundurs, turēdams prātā tikai to vienu, ka jā­glābj Gorivinnā. Mums vajadzēja vien nogaidīt, kamēr tu patiešām būsi nobriedis ceļam.
   Ātrāk par izšautu bultu Rangarigs nesa viņus uz rie­tumiem. Aizvien dziļāk naktī. Vējš sitās sejās, zeme zus- tin zuda kaut kur lejā un pārvērtās par tumšu, izplūdušu blīvu. Kims piesardzīgi pagriezās un paskatījās atpakaļ. Gorivinnā bija sarukusi par mazu vizuļojošu dārgak- menīti, par gaišu zilā un rožainā gaismā margojošu pērli, kuras mirdzums vēl ilgi blāzmoja naktī austrumu pusē.
   — Vai jums ērta sēža? — rūca Kelhims. Nenogaidījis Kima vai Privina atbildi, viņš no aizmugures ar savām spēcīgajām, brūnajām ķetnām apskāva zēnu augumus, saspieda abus cieši kopā un vēl pievilka sev klāt, lai pasargātu viņus tiklab no aukstuma, kā no novelšanās.
   Rangariga spārni ar varenu šalkoņu šķēla gaisu, kad pūķis cēlās aizvien augstāk. Mēnesgaisma meta sudra­bainus un zeltainus atstaru zibšņus uz vina sāniem, un dažs labs tonakt, paskatījies debesīs, droši vien brīnumos sev jautāja, ko gan varētu nozīmēt zeltainais mirdzums, kas slīdēja garām zvaigznēm. Par spīti lāča apskāvienam un Gorga platajai mugurai, kas līdzīgi lielam vairogam viņu sargāja pret vēju, Kimam sāka salt. Bet viņš drosmīgi valdījās un nebilda ne vārda.
   Lidojumā uz rietumiem aizritēja stunda pēc stundas, un Kims brīnīdamies sev jautāja, vai pūķis vispār zina, kas ir nogurums. Kaut arī tas bija tik liels un varens, tomēr pasažieru svars, no kuriem divi bija savu divpadsmit normālu vīru svarā — viņu droši vien krietni apgrūtināja. Taču Rangarigs lidoja vien tālāk, līdz pie apvāršņa sāka rādīties jaunās dienas pirmā blāzma. Tikai tad spārnu vēdas kļuva gausākas un viņš lēnām slīdēja lejup.
   Kims ziņkārīgi paliecās sānis, lai redzētu, kas ir apak­šā zem viņiem. Viņi planēja virs bezgalīgas zaļas viļņotas segas; meža galotnes pletās, cik tālu vien skatiens snie­dza, tikai vietumis zaļumā pazibēja kādas upes spožā josta vai pavīdēja neliels klajums. Rangarigs nolaidās vēl zemāk un kādu brīdi slīdēja virs meža juma, pirms ar vareno spārnu pēdējo vēzienu nolaidās līdz zemei un apstājās plašā puķu pilnā pļavā liela izcirtuma vidū. Pūķa spārni sprakstēdami sakļāvās. Viņš vēl parāpoja līdz me­žmalai un tad atvieglots atlaidās zemē.
   —    Vienai naktij gana, — viņš aizsmacis elsa. — Arī pūķim laiku pa laikam vajadzīgs kāds atpūtas brīdis. Nemaz negaidījis, līdz pasažieri nolec no muguras, viņš saritinājās un noguldīja galvu uz priekškājām. Jau pēc dažām sekundēm dobja, skaļa krākšana liecināja, ka viņš iemidzis.
   Kims paspēra pāris piesardzīgu soļu un paberzēja sāpošos krustus. Par ērtu gan jājienu uz pūķa nevarēja apzīmēt. Kaut arī Kelhims viņu bija sargājis savos ap­kampienos, viņš tomēr visu laiku bija krampjaini turējies, lai nezaudētu līdzsvaru. Viņš bija noguris, un izsalkums un slāpes viņu mocīja trakāk nekā jebkad.
   Gorgs izstaipījās tā, ka kauli nokrakšķēja.
   —    Man arī derētu brīdi nosnausties, — viņš žāvādamies pavēstīja. — Jāatzīst, ka šad tad man mūžā ir gadījies ceļot ar lielākām ērtībām nekā šoreiz.
   Rangariga labās acs plaksts pacēlās.
   —    Tad turpmāk ej vien kājām, — viņš noducināja, aizvēra aci un krāca tālāk, it kā nekā nebūtu sacījis.
   Kelhims gandarīts pasmējās.
   —   Labāk nekluksti, bet sagādā mums brokastis, —
   viņš norūca. — Man ir īsts lāča izsalkums.
   Gorgs kaut ko nesaprotamu atmurdēja, pārmeta milnu pār plecu un, acis piemiedzis, palūkojās uz sauli.
   —   Agrs, — viņš noteica. — Medībām vēl tā kā par agru. Bet iešu izmēģināt laimi. Jūs pa to laiku sagādājiet uguni.
   Vairāk nekā neteicis, viņš aizbrida mežā, ka nobrīk­šķēja vien.
   Privins un Kims sāka tuvākajā apkārtnē meklēt malku un sausas lapas. Uzdevums nebija viegls. Mežs zaļoja un kuploja, koki bija ziedos, un zēniem tikai retumis paga­dījās atrast kādu nokaltušu zaru, ko varēja atlauzt un pievākt. Pagāja gandrīz stunda, līdz viņi salasīja malku ugunskuram. Bet nu radās jaunas grūtības, proti, panākt, lai malka, kas vēl bija zaļa, iekurētos. Kimam, zināms, bija miglains priekšstats par divu sausu kociņu berzēšanu un tamlīdzīgām dēku stāstu metodēm, taču Privins par tām tikai pasmējās. Viltīgi piemiedzis aci, viņš piegāja pie aizmigušā pūķa, uzsita tam ar dūri divreiz pa degunu un iespēra sānos dunku, lai to pamodinātu. Rangarigs pavē­ra acis šaurā spraudziņā un miegaini nošļupstēja:
   — Kas te notiek?
   Privins norādīja uz izcirtuma vidū sakrauto sārtu: — Mums vajag uguns.
   Rangarigs ieņurdējās:
   —  Sasit tiem abiem lielajiem slīmestiem galvas kopā, varbūt uzsprāgs dzirkstele. — Tomēr viņš pacēla galvu, uzmeta īsu skatienu sārtam un tad sirsnīgi nožāvājās. No rīkles viņam izšāvās ugunsšalts rokas dilba resnumā, ievilka zālē melni izdegušu švīku un ar varenu sprakšķi aizdedzināja sārtu. Kims iekliegdamies atlēca nost, kad liesmas pēkšņi uzšāvās gaisā. Rangarigs atkal nolika gal­vu uz priekškājām un tūliņ no jauna aizmiga.
   Privins smiedamies pienāca pie ugunskura un sac­īja:
   —  Redzi nu. Reizēm var iztikt ari bez šķiltavām.
   Bezgala pārsteigtais Kims pamāja. Viņš bija, protams, dzirdējis, ka pūķi gan vispār, gan arī atsevišķos gadī­jumos mēdzot spļaut uguni. Taču bija domājis, ka tādi stāsti, tāpat kā daudz kas cits, ir tīrais pārspīlējums.
   — Nu mums trūkst vairs vienīgi Gorga ar brokastīm, — norūca Kelhims. Tomēr viņiem iznāca pagaidīt vēl minū­tes desmit, līdz parādījās milzis. Kad viņš pēdīgi iznāca no meža, tad pār plecu nenesa vis medījumu, bet gan savu lielo milnu.
   —  Apdzēst uguni! — viņš pavēlēja. — Ātri!
   Kelhims nīgri piešķieba galvu. — Kālab? — viņš no­rūca. — Esmu izsalcis.
   Ar dažiem gariem soļiem Gorgs piesteidzās pie ugunskura un to izbradāja. Pašķīda dzirksteles, gaisā uzlidoja degoši zari.
   —    Melnie jātnieki! — viņš sauca. — Vesela melno jātnieku vienība ir ceļā uz šejieni!
   — Ko nozīmē — vesela vienība? — jautāja Kelhims.
   Gorgs vēl joprojām bradāja pa apdzisušo ugunskuru.
   —  Piecpadsmit vai divdesmit, — viņš ziņoja. — Un, ja mēs sasodīti aši neposīsimies no šejienes projām, viņi mūs ar zirgiem sabradās.
   —  Kā tad šie zinās, ka mēs te esam? — iejautājās Kims.
   Gorgs iesmējās. — Būtu grūti neieraudzīt Rangarigu. Turklāt Borāsam gandrīz nekas nepaliek apslēpts. Jāt­nieki būs viņam paziņojuši, ka mēs esam ceļā uz rietu­miem. Nu, un tad nevajag lielas gudrības, lai saskaitītu divi un divi un izprastu mūsu nodomu.
   —   Jel neuztraucies tik dikti! — Kelhims viņu mie­rināja. — Tu pats sacīji, ka vairāk par divdesmit tur neesot. Par tiem es parūpēšos.
   —   Nekā nebij! — Gorgs atcirta. — Man no viņiem tāpat nav bail kā tev, bet mums nav laika te kavēties, kamēr būsim ar viņiem izkāvušies. Jo drīzāk sasniegsim Dvēseļu aizu, jo labāk. Es tagad pamodināšu mūsu mie­gaino ķirzaku, un lidosim tālāk. Hei, Rangarig! — Viņš iebļāva pūķim ausī. — Mosties! Mums jālido tālāk!
   Rangarigs ieņurdējās. Aste noraustījās, nolauza vi­dēja lieluma koku un it kā nejauši noslaucīja Gorgu gar zemi. Tad pūķis atkal pierima un mierīgi krāca tālāk. Gorgs sodīdamies pieslējās kājās un tik spēcīgi iespēra pūķim, ka zeme notrīcēja.
   Rangarigs laiski pavēra vienu aci. — Vai tad vairs nekur nebūs iespējams mierīgi atpūsties? — Viņš nožā­vājās, atplezdams rīkli, cik vien plati iespējams. Nu milzis iebrēkdamies palēca sāņus, kad uz viņa pusi izšāvās gan­drīz metru gara ugunsmēle.
   —  Ak, miegainā ķirzaka, ko? — pūķis nodārdināja. — Par to mēs vēl parunāsim, vecais draugs. Nu — ko tad vēl gaidāt?
   Viņš pieplaka, cik spēja, pie zemes un mazliet paplēta labo spārnu, tā ka visi četri draugi varēja uzrāpties viņa platajā mugurā kā pa redeļkāpnēm. Viņi nelidoja vairs tik augstu un tik ātri kā pagājušajā naktī, tomēr fan­tastiskā ātrumā slīdēja pāri zemei. Pēc brīža mežs izgaisa un parādījās drūmi pakalni.
   —  Vai vēl tālu? — Kims centās pārkliegt spārnu šal­koņu.
   Gorgs atbildēja, atpakaļ nepagriezdamies: — Ļoti tā­lu, Kim. Divu, varbūt trīs dienu lidojuma, ja mēs neapstātos.
   Bet tā nevarēs. Rangarigam drīz vien jādod atelpa. Mūsu draugs vairs nav nekāds jauneklis. Agrāk viņš bija izturī­gāks, bet nu viņam stundiņu jānosnaužas diendusā.
   Rangarigs dusmīgi papurināja galvu. Šī sakustēšanās gandrīz izmeta Gorgu no sēdekļa.
   Kims izbijies cieši pieķērās pie lielā grubuļa uz Ran- gariga muguras. — Beidziet jel ķēmoties! — viņš errīgi uzsauca.
   Rangarigs dārdoši iesmējās, tomēr sāka lidot līdze- nāk. Ainava pastāvīgi mainījās. Pēc brīža zem viņiem parādījās akmeņains līdzenums, kurā auga tikai pa kā­dam retam krūmam un nelielos laukumiņos nīkuļoja vārga zāle. Tad klajumu nomainīja ne pārāk augsti, bet stāvi, grūti pārejami kalni. Rangarigs lidoja zemu virs kalnu virsotnēm un pēdīgi par nolaišanās vietu izrau­dzījās kailu, vēju pluinītu plakankalni. Kad pūķis sāka visai nesaudzīgus piezemēšanās manevrus, pasažieri ti­ka pamatīgi izkratīti.
   Rangarigs izdvesa nopūtu, kas pārspēja vēja aurus.
   —    Pietiek, — viņš noteica. — Varbūt šeit es varēšu britiņu pagulēt. — Kad Gorgs, viņaprāt, pārāk lēni rausās zemē, viņš sapurinājās. Milzis lādēdamies novēlās uz klints.
   —  Lempis gatavais! — Gorgs lamājās. — Tāpēc vien, ka esi tik liels, tu iedomājies, ka laikam drīksti atļauties visu, vai ne?
   —  Ne gluži visu, bet diezgan daudz, — atšņāca Ran­garigs, — Un nu es gribu gulēt. Te, augšā, jādomā, mūs neviens netraucēs.
   Viņš saritinājās un ar ķermeni izveidoja iedobi, kur ceļinieki atrada patvērumu no ledainā vēja.
   Pūķa varenie, zeltainie sāni noderēja tiklab drošībai, kā siltumam. Visi bija iepriekšējā naktī krietni nomocīti.
   Kims omulīgi iečubinājās Kelhima mīkstajā kažokā. To­mēr miegs nenāca. Galvā jaucās pārāk daudz domu. Pēc brīža viņš klusītēm piecēlās, uzmanīgi, lai neiztraucētu citus, izrāpās no drošās tversmes pūķa līkumā un piegāja pie klints krants. Klints stāvus krita lejup vairāk nekā simt metru dziļumā, un kailā, klinšainā ainava turpinājās tā­lāk uz rietumiem, cik tālu vien acis rādīja. Sis paskats saldēja Kimu vairāk nekā ledainais vējš. Tas bija saltums, kas cēlās viņā pašā, un pret to nelīdzēja ne vissiltākā sega un neviens ugunskurs.
   Izdzirdis soļus, Kims nedaudz pagriezās. Nācējs bija Privins.
   — Vai tu ari nevari iemigt? — stepes princis apvaicājās.
   —    Nē, — Kims atteica un atkal pievērsa skatienu ainavai. — Kā šo apvidu sauc? — viņš klusu vaicāja.
   Privins nostājās viņam blakus. Drebinādamies viņš sabāza rokas padusēs un švīkāja ar kāju akmeņaino pa­matu.
   — Tam nav vārda. Tas pieder pie Ēnukalniem.
   —  Šeit? — Kims brīnījās. — Tik dziļi Pasakzemē?
   Privins pamāja. — Viena tāda mēle, — viņš paskaid­roja. — Viens grēdas atzars atstiepies līdz šejienei. Tas noticis ļoti ļoti sen — ilgi pirms Kaivalonas un Gorivinnas uzcelšanas, kad šo zemi apdzīvoja tādas tautas un cilvēki, par kuriem tagad stāsta vienīgi teika. Cilvēki toreiz bijuši citādi nekā tagad.
   — Citādi?
   Privins pasmaidīja. — Tā ir tikai teika, Kim, pasaka, nekas vairāk.
   — Pastāsti, — Kims lūdza.
   —   Toreiz, — stepes princis sāka stāstīt, — kā teika vēstī, cilvēki bijuši citādi. Spēcīgi, daudz spēcīgāki nekā mēs, un nav bijis nevienas dzīvas radības — neviena auga, neviena dzīvnieka, kas būtu spējis tiem pretoties. Man šķiet, viņi būs bijuši mazliet uz to modi kā ļaudis tur, no kurienes tu nāc. Viņi pārvaldījuši zemi abpus Ēnu- kalniem. Dzīvojuši lielās, krāšņās pilsētās, viņiem bijušas mašīnas, ar kurām viņi varējuši lidot pa gaisu ātrāk nekā putni. Taču vienā jaukā reizē tie iekārojuši zvaigznes, un, kad bijuši spiesti atzīt, ka, par spīti savai varenībai un mašīnām, tomēr nevar zvaigznes sasniegt, kļuvuši nikni un sarūgtināti. Skaudība Un nenovīdība iezagusies tiem sirdīs. Mašīnas kļuvušas arvien pilnīgākas, bet, tikpat lielā mērā, kā pieaugusi viņu bagātība, pieaugusi arī neapmierinātība. Un itin drīz vienas pilsētas iedzīvotāji sākuši ar aizdomām vērot citu pilsētu ļaudis — vai tikai šiem nesanāk vairāk mantas un vai šo mašīnas nav ražī­gākas nekā pašu. Sākušies ķīviņi un nesaprašanās, un
   valsts sairusi daudzās mazās valstiņās, kas drīz ņēmušās cita citu apkarot. Viņu ieroči bijuši drausmīgi, Kim. Viņi šķieduši cits citam virsū uguni, ārdījuši zemi un aiz­dedzinājuši pat debesis. Taču, kā par spīti kariem un visām šausmām, viņu bagātība augusi un vairojusies, un viņi taisījuši aizvien jaunas mašīnas, aizvien briesmī­gākus ieročus. Ikviens toreiz zinājis, ka tāda attīstība ne pie kā laba nenovedīs, tomēr neviens ne pirksta nepa­kustinājis, lai kaut kā tam visam pretotos. Un beidzot sācies vispēdējais, visbriesmīgākais karš. Debesis liesmo­jušas, zeme izvēmusi sakusušus akmeņus un indīgas gā­zes. Pat Ēnukalni nodrebējuši no briesmīgajiem trie­cieniem, ar kādiem cilvēki šaustīja zemi. Un tad zeme pārsprāgusi no viena gala līdz otram, un plaisa, kas dzi­ļāka par jebkuru aizu, uz visiem laikiem nošķīrusi vienu karojošo pusi no otras.
   — Dvēseļu aiza, — Kims ieminējās.
   Privins pamāja. — Jā, Dvēseļu aiza, un tās galā tie spēki, kurus cilvēki gan bija mācējuši izraisīt, bet vairs nespēja pār tiem valdīt, sablīvējuši zemi milzīgā barjerā. Akmeņi, karsti kā saule un šķidri kā ūdens, lijuši lejup no Ēnukalnu virsotnēm un saplūduši ar sablīvēto barjeru. — Uz mirkli Privins pieklusa, un, kad turpināja stāstu, viņa balsī skanēja skumjas. — Tikai pavisam nedaudzi cilvēki palika dzīvi. Viņi sabēga dziļās zemes alās un, tiklab paši, kā arī viņu bērni, dzīvoja kā zvēri. Tā viņi nodzīvoja dau­dzās paaudzēs — ieslodzīti, bez gaismas un gaisa, līdz aizmirsa savu izcelsmi un dzimteni. Aizritēja gadsimti, un, kad bojāeju pārdzīvojušo bērnubērnu bērnubērni beidzot atrada ceļu atpakaļ uz gaišu pasauli, zeme bija atpūtusies un dzīve atsākās no jauna. Kopš tiem laikiem šī kalnu grēda diendienā mums atgādina, lai padomājam, kas esam, un nesnaikstāmies pēc zvaigznēm.
   —   Tas… nav nekāds jaukais stāsts, — Kims nomur­mināja, kad Privins bija beidzis.
   Privins pasmaidīja. — Nē, Kim. Nekā skaista tur nav, bet neaizmirsti, ka tā ir tikai teika. Neticu, ka tai pamatā patiesība.
   Kims neatbildēja. Viņa skatiens atkal slīdēja pār ap­kārtējo kalnu robainajām aprisēm, un pēkšņi viņš visu redzēja pavisam citādām acīm. Klinšu sienu palsā vizma rosināja domāt par nespodru, pirms gadu tūkstošiem slīpētu stiklu. Ērmoti vienmērīgās svītras klints plātnē viņam pie kājām varēja iezīmēt lavas straumes, kas te plūdušas neiedomājamā senatnē: Un pēkšņi viņš atskār­ta, ka Privina stāstījums nav pasaka, bet gan īstenība.
   Viņš atkāpās no aizas malas, atsēdās uz kailā klints- akmens un sildīdamies sita rokas ap pleciem. Vairogs viņu gan mazliet sargāja pret salto vēju, tomēr aukstums bez žēlastības spiedās cauri apģērbam un stindzināja locekļus. Taču visam tam par spīti, viņš vēl vilcinājās atgriezties patvērumā pie pūķa.
   —   Vai šie kalni mūs tiešā ceļā aizvedīs uz Dvēseļu aizu? — viņš vaicāja Privinam, kas bija apsēdies līdzās.
   — Jā. Bet mēs tādu ceļu neiesim. Uz šejieni Rangarigs lidoja vienīgi zinādams, ka šeit esam drošībā. No šī apvi­dus vairās pat melnie jātnieki, un man šķiet, ka mūsu pūķim arī nebija nekāda prieka lidot šurp. Stāsta, ka šeit klīstot apkārt pagātnes gars. — Privins centās pasmaidīt, tomēr viņam tas neizdevās. Kims juta neredzamus drau­dus, kas šķita kā glūnīgi drausmoņi slēpjamies aiz klintīm — gluži tā, kā viņam bija licies, ejot pa Kelhima alu.
   —   Vai tu domā, ka mēs vēl kādreiz satiksim melnos jātniekus?
   Privins paraustīja plecus. — Ceru, ka ne, bet viņi ir viscaur, visā zemē. Borāss ir aizdomu pilns.
   —  Domā — viņš nojauš, kas mums padomā?
   —  Vēl ne. Bet, tiklīdz viņš to uzzinās, tā tūliņ grozīs savus plānus un nekavēdamies uzbruks Gorivinnai. Par to man vislielākās raizes. — Viņš pievilka ceļgalus pie zoda un nogrima drūmās pārdomās.
   —   Nāc, — viņš pēdīgi sacīja. — Liksimies mazliet pagulēt. Spēka mums vēl vajadzēs daudz.
   Viņi piecēlās un devās atpakaļ pie Rangariga. Kel­hims un milzis gulēja, cieši kopā saritinājušies, pūķa zeltainā sāna līkumā. Kims apgūlās uz klintīm un centās ierīkoties pēc iespējas ērtāk. Nogurums māktin mācās virsū. īsi pirms iemigšanas viņš vēlreiz atvēra acis un paraudzījās uz rietumiem, kur dūmakainā tālē viņus gai­dīja Dvēseļu aiza.
   Un pēkšņi — pirmoreiz kopš daudzām dienām — Kimam atkal bija bail.
   Rangarigs viņus pamodināja, tikko sāka svīst gais­miņa. Vini tūdaļ devās ceļā.

   Kims atspiedās pret Gorga plato muguru un lūkoja vēlreiz aizmigt, bet izsalkums un aukstums turēja viņu nomodā. Jo tālāk uz rietumiem viņi lidoja, jo saltāks šķita kļūstam. Kims sāka prātot: diezin, vai tikai šai pasaulē viņa dzimtās planētas Ziemeļpola un Dienvidpola vietā nav Rietumpols un Austrumpols un vai, nokļūstot līdz Dvēseļu aizai, viņi vienlaikus nenokļūs sastingušā mū­žīgā sasaluma valstībā. Viņš atcerējās, ka Temistokls reiz bija pieminējis Ledaino tuksnesi. Ja tas tiesa, tad viņi pieļāvuši liktenīgu kļūdu. Neviens no viņiem, izņemot lāci, ko pret aukstumu sargāja biezais kažoks, nebija pienācīgi silti apģērbies, lai izturētu pārgājienu pa ledā­jiem un sniega laukiem.
   Taču nu bija par vēlu prātot. Viņi bija jau gandrīz pusceļā, un atpakaļ Kims negrieztos neparko.
   Nakts pagāja. Rangariga kustībām bija zudis spēcī­gais miers, tomēr pūķis nesūkstīdamies lidoja vien tālāk. Kalni bija palikuši aiz muguras, patlaban viņi lidoja virs savannas. Lejā vīdēja pa atsevišķai mājai un vienreiz krietni tālāk dienvidos pamirdzēja pat prāvas pilsētas ugunis. Rangarigs nemainīgi turpināja lidot uz rietu­miem, un tikai tad, kad jau pilnīgi bija ataususi gaisma, viņš nolaidās zemāk un meklēja vietu, kur nosēsties. Laizdamies arvien zemāk, viņš grozīja vareno galvu gan pa labi, gan pa kreisi, raudzīdamies pēc vietas, kas viņiem varētu noderēt tiklab par slēpni, kā arī atpūtai.
   Pēkšņi Rangariga spārni noraustījās un ķermenis sa­slējās stāvus, tā ka pasažieriem vajadzēja krampjaini tu­rēties, lai nenokristu.
   —  Kas noticis? — Gorgs ierēcās.
   —  Melnie! — Rangarigs nošņācās. — Dienvidos.
   Kims paliecās un centās gar Gorga sānu palūkoties
   lejup. Taču redzēja vienīgi bezveidīgu tumšu plankumu pie apvāršņa/Rangarigam laikam bija asāka redze. Pūķis, visus spēkus saņēmis, lidoja uz dienvidiem tādā ātrumā, kādā vēl nebija lidojisjfjau pēc dažiem mirkļiem Kims un pārējie ieraudzīja māju ar salmu jumtu; viena un neaiz­sargāta tā stāvēja plašajā savannā. Melno jātnieku orda lielajos melnajos zirgos patlaban aplenca māju. Melno kaujas kliedzieni bija dzirdami pat augšā. Kamēr pūķis pacēlās augstāk un, spārnus izpletis, sagatavojās uzbru­kumam, aizdedzinātu melnu bultu krusa nobira pār māju.
   Rangarigs notaurēja savu cīņas saucienu, piekļāva spārnus cieši pie ķermeņa un kā milzīgs zelta šķēps trie­cās uzbrucējiem virsū. Melnie jātnieki sastinga. Vienu mirkli Kims iedomājās, ka cauri neizteiksmīgajām metāla maskām pamanījis izbīli viņu sejās. Rangariga spārni slīdēja pa gaisu mānīgi lēni, un kaujas vienība acumirklī pārvērtās par trakojošu zirgu, kliedzienu, caursista metā­la džinkstoņas haosu. Pieci jātnieki cēlā lokā izlidoja no segliem, kad viņus trāpīja Rangariga spārni.
   Pūķis saslējās stāvus, izgrūda otru, vēl niknāku rēcienu un vienā ņēmienā bija jātnieku vidū. Varenās kājas bez žēlastības sabradāja bruņas un vairogus. Aste notrieca pus­duci jātnieku gar zemi un izara platu grāvi.
   Cīņa ilgi tikai mirkli. Gorgs, Kelhims, Kims un Privins — visi kā viens nolēca no Rangariga muguras. Gorgs, Kelhims un Privins uzbruka pārsteigtajiem jātniekiem no sāniem, kamēr Kims, izrāvis zobenu no maksts, aizskrēja uz māju, lai redzētu, kas tur darāms.
   Durvis bija ielauztas. Pa vienu izdauzīto logu plūda melni dūmi, mājas iekšienē skanēja kaujas troksnis un bērna raudas. Kims ar negantu spērienu izgāza durvis pinīgi no virām un ielauzās mājā. Pēdējā mirklī viņš paguva pacelt vairogu, kad ar acs kaktiņu pamanīja kus­tību. Biezo koka vairogu trāpīja spēcīgs zobena cirtiens un atsita Kimu streipuliski atpakaļ. Kims atsitās pret ska­pi, pazaudēja līdzsvaru un pakrita. Virs viņa parādījās liels melnais karotājs, pacēla ieroci un sastinga, ierau­dzījis Kima melno bruņutērpu.
   Šī mirkļa vilcināšanās melnajam jātniekam maksāja dzīvību. Kims pielēca kājās, ar vairogu uztvēra triecienu, bet pats vienlaikus no visa spēka belza ar savu zobenu. Melnais asmens ņirkstēdams iztriecās cauri pretinieka krūšubrunām.
   Kims mirkli nocīnījās pēc elpas un tikai tad pārkāpa pāri zemē gulošajam melnajam un devās dziļāk iekšā mājā.
   Viņš gāja turp, kur dzirdēja troksni, un atgrūda dzī­vojamās istabas durvis. Skats, ko viņš ieraudzīja, lika atlēkt atpakaļ. Kims gandrīz paklupa pār nekustīgi uz grīdas izstiepušos vīrieti. Viņa kreklā pletās liels, tumšs asiņu traips, un roka vēl joprojām turēja dunci, ar kuru viņš slepkavu bija aizrāvis sev līdzi nāvē. Otrs zemnieks ar garu mietu izmisīgi aizstāvējās pret milzīga auguma melno jātnieku, kas viņu soli pa solim dzina dziļāk istabā. Zemnieks veikli izvairījās no zobena cirtiena, palēca sā­nis un pamatīgi iebelza melnajam pa bruņucepuri. Bru­ņas noklaudzēja. Melnais pastreipuļoja atpakaļ, uztvēra zemnieka nākamo belzienu ar plakaniski turētu zobenu un ietrieca zemniekam krūtīs bruņucimdā tērpto dūri. Zemnieks sāpēs ievaidējās. Apjukumā viņš neparūpējās par aizsegu, un melnais pacēla ieroci nāves cirtienam.
   Nu Kims beidzot pārvarēja sastingumu. Vienā lēcie­nā viņš bija starp abiem cīnītājiem, ar vairogu uztvēra melnā karotāja cirtienu un cirta pats. Cirtiens neizdevās — tas bija slikti notēmēts un pavājš. Taču arī šoreiz melnās bruņas uz acumirkli novilcināja pretinieka rīcību un līdz ar to izšķīra viņa likteni. Kima zobens noslīdēja gar pre­tinieka krūšubruņām un iedūrās grīdā. Vienu mirkli abi stāvēja viens otram pretim, un Kims nepārprotami re­dzēja melnā jātnieka neticību tam, ko acis rādīja. Tad Kimu kaut kas trāpīja mugurā un pasita sāņus. Viņam garām pašāvās bārdains vīrs, novicināja rungu un ar neiedomājamu spēku trieca tās sapluinīto galu pa melnā bruņucepuri. Melnais iebļāvās un sabruka.
   Kims, smagi elpodams, pagriezās apkārt. Zemnieks stāvēja viņam aiz muguras izstieptas rokas atstatumā. Viņš elsoja, un pār seju viņam lāsoja asinis. Runga jopro­jām bija draudīgi pacelta un acīs spīdēja neuzticība.
   Kims nolaida zobenu un vairogu un lēnām ķērās pie bruņucepures, lai atturētu zemnieku no jauna uzbruku­ma. Tad viņš cepuri noņēma un mēģināja uzmundrinot pasmaidīt.
   —  Viss kārtībā, — viņš sacīja.
   Zemnieks atslāba, tomēr neuzticīgais spīdums acīs neizzuda.
   —Jūs…jūsneesatmelnaisbruņinieks? — viņšjautāja.
   —  Nekādā gadījumā. Es tikai pēc tāda izskatos. — Tad Kims, uzmetis skatienu nekustīgi gulošajam melnajam jātniekam, piebilda: — Dažkārt tas ir pat izdevīgi.
   Zemnieks apmulsis palocīja galvu un sacīja:
   —   Es nezinu, kas tu esi… bet paldies tev. Ja tu nebūtu piesteidzies palīgā, es tagad būtu pagalam. Manu brāli viņi jau nosita. — Viņš pameta skatienu pāri plecam uz loga pusi. — Vēl briesmas nav garām. Ārā ir vēl citi melnie.
   Kims papurināja galvu: — Neraizējies. Par tiem rūpē­jas mani draugi. Vai mājā vēl ir kāds?
   —    Mana sieva, mans dēls un… brāļa sieva. Un divi kalpi. Tos es uzsūtīju augšā apsargāt sievietes.
   Tikai tagad Kims pamanīja, ka augšstāvā brēc bērns. Likās arī, ka šņukst sieviete.
   —  Sauc viņus lejā, — viņš sacīja. — Briesmas ir garām. Vismaz pašreiz.
   Saimnieks izgāja pa durvīm un uzkāpa augšstāvā, bet Kims, modri skatīdamies uz visām pusēm, devās ārā.
   Cīņa bija beigusies. Bariņš bez jātniekiem palikušo zirgu tramīgi skraidīja apkārt, un Rangarigs aizdomīgi apošņāja kritušos ņielnos jātniekus, pārbaudot, vai kāds no tiem tikai neizliekas beigts, lai vēlāk aizšmauktu un atvestu pastiprinājumu.
   Kims pastāstīja, kas noticis mājā. Atkal viņi bija kļu­vuši par lieciniekiem bezjēdzīgai asins izliešanai.
   —   Bet tik tālu rietumos, — neizpratnē nomurmināja Privins.
   Gorgs grieza zobus. — Nu jau melnie valda pār visu zemi, — viņš nikni sacīja. — Tā laikam ir Borāsa taktika — vispirms sapostīt aizmuguri. Kad sāksies uzbrukums Gorivinnai, iedzīvotājiem vairs nebūs, kurp bēgt. Borāss, princi Privin, ir guvis mācību no tā, kas notika Kaivalonā. Bet nu iesim iekšā un apskatīsim, kā saimniekiem klājas. Varbūt varam ko palīdzēt.
   Cits aiz cita viņi sekoja Kimam mājā. Pirmais gāja Privins, tad Kelhims, nolaidies uz visām četrām un ar platajiem pleciem gandrīz iespiezdamies durvīs, un pats pēdējais — Gorgs, kas, kaut arī salīcis, visu laiku atsitās ar galvu pret griestiem un neganti sodījās.
   Zemnieka ģimene bija sapulcējusies dzīvojamā ista­bā. Kims redzēja izbailes viņu sejās, kad viņi ieraudzīja lāci un milzi.
   — Neuztraucieties, — Kims centās viņus nomierināt.
   —  Tie ir mani draugi. Viņi jums pāri nedarīs.
   — To… jā… — zemnieks stostījās, — to es labprāt ticu… tikai…
   — Tikai mazliet neparasti, vai ne? — Kelhims norūca.
   —    Ja mēs jums šķietam ērmoti, labo cilvēk, tad iesaku vispirms palūkoties ārā pa logu.
   Zemnieks neizpratnē pablenza uz lāci. Beidzot viņš vilcinādamies piegāja pie loga.
   —  Pūķis! — viņš iesaucās. — Zelta pūķis! — Pagrie­zies atpakaļ, viņš paraudzījās uz draugiem dziļā god­bijībā. — Bet ir taču tikai viens vienīgs zelta pūķis, — viņš purpināja.
   Gorgs pamāja un līdz ar to atkal tā atsita pakausi pret griestiem, ka patrunējušais koks nokrakšķēja.
   —  Gluži pareizi, — viņš apstiprināja. — Tas pats jau ir. Rangarigs.
   Zemnieks nobāla: — Tad jau jūs būsiet Gorgs.
   Gorgs apvainots saviebās: — Vai tad jums pazīstams vēl kāds milzis?
   —   Milzis? — Kelhims norūca. — Nez, kur te būtu milzis gadījies.
   Gorgs uzmeta lācim niknu skatienu, vēlreiz atsitās ar galvu pret griestiem, līdz beidzot iedomājās apsēsties.
   Kims iesmējās, redzēdams zemnieku apjukumu. Tad
   viņam kļuva žēl nobiedēto sieviešu.
   —    Neliecieties ne zinis, labie ļaudis. Tie abi vienmēr strīdas. — Bet jums vajadzētu redzēt, kā viņi cīnās!
   —   Melnie jātnieki… jūs tiešām ieradāties pēdējā mir­klī. Ij minūti vēlāk jūsu palīdzība vairs nebūtu varējusi nevienu glābt.
   —   Paskat, vēl nebūs labi diezgan, — Gorgs skaitās. — Izglāb šo no drošas nāves, bet šis vēl gaužas, kāpēc neesam ieradušies agrāk!
   Nu zemnieks galīgi apjuka. Viņa skatiens nedroši klīda pārmijus no Gorga uz Kelhimu un atpakaļ.
   Pēdīgi iejaucās Privins: — Būtu jel apkaunējies, Gorg. Kāpēc tu mulsini nabaga cilvēkus?
   Gorgs, tēlodams nokaunējušos, nolieca galvu, un zemnieka un viņa ģimenes locekļu sejās parādījās pir­mais vārais smaids. Vispēdīgi saspīlējumu izkliedēja at­viegloti smiekli.
   Visi kopā viņi sāka vākt projām melno jātnieku līķus un, cik iespējams, nokopt cīņas pēdas. Privins, Gorgs un Kims strādāja dūšīgi, un nepagāja ne stunda, kad vienīgi izsistā loga rūts un sodrēju svēdra uz grīdas atgādināja, ka tikai pirms brīža te notikusi kauja.
   Kimam likās dīvaini, ka zemnieku ģimene samērā mierīgi uzņēma sava tuvinieka nāvi. Viņš nogaidīja, līdz palika ar Privinu vienatnē, un sāka par to runāt.
   Privins palocīja galvu, it kā jau būtu to gaidījis.
   —   Es neko daudz nezinu par tavu pasauli un cilvē­kiem, kas tur dzīvo, Kim, — viņš sacīja. — Tomēr man liekas, ka jūs esat gaužām dīvaina tauta.
   — Tāpēc, ka sērojam par saviem mirušajiem?
   Privins iecietīgi pasmaidīja.
   —  Nē, Kim. To darām ari mēs. Tikai citādi. Mēs visi zinām, ka dzīve nav mūžīga. Dažs, piemēram, Temistokls un Rangarigs, nodzīvojuši garu mūžu, citi nomirst agri, dažs bērnībā vai pat zīdaiņa autiņos. Nav mūsu spēkos kaut ko grozīt. Un mēs to arī nemaz nevēlamies. Ķer­menis, Kim, šī ievainojamā čaula, par kuru jūs tā raizē­jaties, nav nekas cits kā instruments, tāds kā darbarīks, ko gars izmanto, lai piepildītu savu gribu. Mēs mīlam savus brāļus un māsas, savus vecākus tāpat, kā jūs mīlat savējos, taču mēs galvenokārt mīlam to, kas viņi ir. Viņu miesa var iznīkt, bet tas nepavisam nenozīmē, ka viņi ir miruši. Miris, pa īstam nomiris, cilvēks kļūst tikai tad, Kim, kad vinu aizmirst.
   —  To es nesaprotu, — Kims nomurmināja.
   —  Bet tas ir ļoti vienkārši, — Privins pacietīgi skaid­roja. — Var jau būt, ka tieši tā ir galvenā atšķirība starp jums un mums. Mēs esam iemantojuši atziņu, ka cilvēks nedzīvo sevī vien.
   —  Es gan dzīvoju sevī vien, — Kims sacīja.
   — Tā tev tikai liekas, — Privins pretojās. — Bet tā nav. Tu dzīvo. Bet tas arī ir viss. Ja tu eksistēšanu pielīdzini dzīvošanai, tad arī akmens dzīvo. Bet dzīvot, īsteni dzīvot tu vari vienīgi ciešā saskarē ar citiem. Tu dzīvo tāpēc, ka tas, ko tu saki vai dari, ietekmē citu cilvēku dzīvi, jūtas un domas un otrādi, un tu mirsti tikai tad, kad neviens vairs neatceras tavus vārdus un darbus un līdz ar to — tevi pašu. Tikai tad, kad tu esi izzudis no visu cilvēku domām, tu patiešām esi miris. Drosmīgais vīrs, kuru melnie nosita, turpina dzīvot tuvinieku atmiņā. Un īsu brīdi arī tavējā.
   Kims ilgi domāja par Privina vārdiem. Un beigu bei­gās sāka izprast teiktā jēgu. Viņš bija atradies viņpus kalniem Ēnu valstī un redzējis beigto, nomirušo novadu bez cilvēkiem. Ēnu valsts patiesi bija mirusi. Tā bija zau­dējusi atmiņas par savu pagātni. Taču nē, tā tak nemaz nebija! Viņš atcerējās Akača karali un tā dēlu Ado. Vai tie abi nebija labākais pierādījums Privina skaidrojumam?
   Kims piegāja pie loga un palūkojās ārā. Aina bija mānīga miera apdvesta. Saule stāvēja augstu debesīs, tuvojās pusdienlaiks. Rangarigs bija aizgājis mājas pa­vēnī un krāca, ka logiem rūtis drebēja. Un tomēr šis miers bija tikai pavisam trausla fasāde, aiz kuras jau nākamajā mirklī varēja uzbrukt nāve un posts.
   Viņš pagriezās un palūkojās uz saimnieci, kas bija ienākusi, lai celtu galdā pusdienas. Kima vēders, ko jau kopš divām dienām pildīja vienīgi ledainais gaiss un vēlēšanās paēst, iekurkstējās, un, redzot uz pannas mil­zīgo gaļas gabalu, viņam saskrēja pilna mute ar siekalām. Tomēr pirms tam vajadzēja vēl nokārtot kaut ko svarīgu.
   — Jums vajadzēs pamest šo vietu, — Kims sacīja.
   —   Nebūs ilgi, kad te saradīsies citi melnie jātnieki un liks jums atbildēt par savu biedru nāvi.
   — Tas ir iespējams, jaunais kungs. Bet nezinu gan, uz kuru pusi mēs varētu griezties. Arī kaimiņu sētās nebūs nekādas drošības.
   —  Jūs varētu lūkot kaut kā nokļūt līdz Gorivinnai, — Kims ierosināja.
   —   Ceļot veselas desmit dienas? — ieteicās Privins saimnieces vietā. — Neaizmirsti, ka ne katrs var ceļot, sēžot pūķim mugurā, Kim. — Viņš papurināja galvu.
   —    Nē. Vienīgā drošā vieta būtu kalni. Tos jūs varētu sasniegt vienā dienā. Šeit jums, protams, vairs nav droša palikšana. Neviens no uzbrucējiem gan nepaguva aiz­bēgt, bet arī klusumam ir acis un ausis. Jums jātiek projām.
   Viņus pārtrauca skaļa rīboņa. Tas bija Gorgs, kas saliecies ienāca no priekšnama un stenēdams atsēdās pie galda.
   —   Mēs ar Rangarigu un Kelhimu apspriedāmies, — milzis sacīja, kad bija aši notiesājis tādu sīkumu kā desmit ābolus un maizes klaipu, ko saimniece vieglprātīgā kārtā bija atstājusi uz galda, un ar plaukstu tīksmīgi noslaucījis muti. — Melnie no jauna nāks šurp, un, ja atradīs Brobingu un viņa ģimeni šeit, tad žēlastības nebūs.
   —    Vai Rangarigs nevarētu viņus aiznest uz Gori­vinnu?
   Gorgs pašūpoja galvu. — Tā nav slikta doma. Bet paietu četras dienas — divas turp un divas atpakaļ. Tādu laika zaudējumu mēs nevaram sev atļauties.
   —  Un ko tu iesaki?
   Gorgs pašļūkāja ar kājām pa grīdu šurp un turp, veltīgi cenzdamies tās kaut kā ērtāk novietot. — Mēs ņemsim viņus līdzi, — viņš pēdīgi paziņoja.
   Kims iztrūkās. — Uz Dvēseļu aizu? — viņš, nespē­dams noticēt, jautāja. — Sievietes un mazo bērnu arī?
   Gorgs mierinādams pamāja ar roku: — Protams, ne līdzi aizā. Bet tur apkārtne ir droša. Aizas tuvumā pat melnie jātnieki negribēs rādīties. Un, ja arī uzradīsies, tuvējos kalnos netrūkst paslēptuvju. Bez tam, — viņš domīgi piebilda, — nemaz nenāktu par ļaunu apzināties, ka tuvumā atrodas draugs.
   Kims neparko nevarēja pie šādas domas pierast. Vēl viņš pats gan nebija Dvēseļu aizu iepazinis. Bet atce­roties, ko bija stāstījis Temistokls un pieminējuši citi, viņam vedās domāt, ka tā ir gaužām nemīlīga zemesmala. Un nekādā ziņā nebūtu piemērota divām sievietēm un kuslam zīdainim.
   —  Man tāda doma nepatīk, — viņš sacīja.
   — Man ari ne, — Gorgs atzinās, — bet labākas man nav. Mēs nevaram upurēt sešas dienas.
   —   Arā klimst vesels bars zirgu bez saimniekiem, — Kims ieteicās. — Mēs varētu kādu pārīti noķert un jāšus doties uz aizu.
   —   Tev būtu jājāj sešas dienas, varbūt pat ilgāk. Ne­maz nerunājot par vienu sīkumu, ko tu esi piemirsis.
   — Proti?
   —    Par Ugunsrīkli. Bez Rangariga mēs tam garām netiktu.
   Kims satriekts klusēja.
   Viņiem patiesi nebija citas iespējas. Aizsūtot Ran­garigu atpakaļ uz Gorivinnu, zustu varbūt pēdējā glāb­šanās iespēja, kāda šai zemei vēl bija. Un, atstājot Brobin­gu ģimeni šeit, viņi tos nolemtu drošai nāvei. Nebija nekādas iespējas rīkoties citādi, kaut arī šāda izeja bija nežēlīga.
   Viņš mirkli pārdomāja, tad aizgāja līdz galdam un smagi noslīga uz sola.
   —  Labi, — viņš sacīja. — Kad mēs dodamies ceļā?

   Atkal viņi lidoja uz rietumiem. Visi bija atpūtušies, atvēlējuši sev ilgi kāroto neizgulēto miegu. Brobingi, kam vajadzēja atstāt savas mājas un visu iedzīvi un doties nezināmā nākotnē, bija iztukšojuši savu pieliekamo līdz pēdējai kripatai un sarīkojuši tādu mielastu, ka pat lāča un milža ēstgriba tika apmierināta. Rangarigam, kuram, kā pats sacīja, vajagot paēst tikai reizi divās nedēļās, pietika ar to, ka izdzēra visu avotu un krietnu daļu dīķīša, kas atradās aiz mājas. Tad viņš vēlēja visiem sakāpt uz platās muguras un pacēlās gaisā. Nu viņš gan vairs neli­doja tik augstu un ātri kā pirmajās divās naktīs, un Kims juta, ka klāt pienākušo piecu pieaugušo un viena bērneļa svars prasa no pūķa daudz lielāku piepūli. Taču, it kā gribēdams lēnāko gaitu kaut kā kompensēt, viņš, gaismai austot, nemeklēja vietu atpūtai, bet lidoja tālāk visu rītu, priekšpusdienu un vēl pēcpusdienu. Zaļais līdzenums zem viņiem izbeidzās, sākās kinšains apvidus ar lavas atlūzām un lieliem piltuvveida caurumiem.
   Kims nodrebēja. Klints bija melna, pilnīgi melna. Mel­nie akmeņi pat neatstaroja saules gaismu, bet šķita to uzsūcam, it kā akmeņi būtu apvilkti ar kaut kādu noslē­pumainu vielu, kas aprij gaismu. Gorga piezīme, ka viņi tuvojoties Dvēseļu aizai, bija pilnīgi lieka.
   Pret pievakari Rangarigs sāka nu jau zināmajā veidā riņķot un laisties arvien zemāk, lai pēdējoreiz pameklētu vietu atpūtai. Gorgs puspagriezies satvēra Kimu aiz del- ma tik spēcīgi, ka iesāpējās. — Paskaties uz rietumiem!
   Kims paklausīja. Augstiene viņiem priekšā nolaideni slīdēja lejup līdz kilometru garai nogāzei, ko pildīja drau­dīgas ēnas un tumši nogabali, pilnīga tumsa un stingums bez mazākajām dzīvības pazīmēm.
   Nogāzes galā zemē pavērās liela, bezdibenīga plaisa. Kimam aizrāvās elpa. Viņš bija sagatavojies ieraudzīt ie­spaidīgu ainu, tomēr viņa fantāzijas nepietika, lai iztēlotos aizas patiesos izmērus. Tā sākās ar šķēlumu, ko zemē būtu varējis iecirst neiedomājami milzīgs cirvis; tālāk uz rietu­miem šķēlums kļuva arvien platāks. No aizas uz visām pusēm aizstiepās neskaitāmas šauras blakusaiziņas, kas bija juceklīgi izrakstījušas visu apkārtni. Skats Kimam iztēlē neviļus rosināja priekšstatu par ārkārtīgi spēcīgu melnu zibeni, kas atsities pret zemi un sastindzis uz mūžu mū­žiem. Kaut kas ar hipnotisku spēku saistīja viņa skatienu pie aizas nedzīvā melnuma, un viņš bezspēcīgi meklēja no tā glābiņu. Viņā modās bailes, tādas baismas, kam viņš nespēja pretoties. Tāpēc viņš kļuva priecīgs, kad Ran­garigs mainīja virzienu, un aina pazuda viņam no acīm.
   Viņi nolaidās pie zemes asu klinšu dunču un lielu rupju melna stikla atlūzu jūklī. Stīvi, ar sāpošiem mus­kuļiem visi norāpās no Rangariga muguras. Neviens ne­bilda ne vārda, taču klusēšanas cēlonis nebija vispārējais nogurums. Skaidri sajūtamais naidīgums pret visu dzīvo smagi nospieda viņu dvēseles.
   Viņi bija paņēmuši līdzi žagarus un sīkāku malku un no saviem pārtikas krājumiem izvārīja vienkāršu, garšī­gu ēdienu. Pat Gorgs, kas parasti nepalaida garām nevie­nu dīku brīdi bez tērgāšanas, šoreiz klusēja.
   Pirmo sardzes maiņu uzņēmās Kelhims. Pārējie ceļo­tāji iemiga, pirms vēl saulīte bija ceturto daļu sava gājuma notecējusi. Kims gulēja nemierīgi, viņu mocīja murgaini sapņi un bailes. Tāpēc viņš jutās gandrīz vai pateicīgs, kad Privins vēlā nakts stundā viņu pamodināja un teica, ka pienākusi viņa kārta stāties sardzē. Kims paņēma aukstu ceptas gaļas gabalu, uzrāpās klintsradzē un, ietinies vilnas seģenē, ierīkojās uz palikšanu. Viņš ēda bez īpašas ēstgribas, īstenībā tikai tādēļ, ka nevarēja zināt, kad nākamreiz — ja vispār — tiks pie ēšanas. Par spīti siltajai segai, viņam no aukstuma klabēja zobi. Skatiens debesīs liecināja, ka līdz saullēktam vēl tālu. Sardzes maiņas bija iedalītas tā, ka pēc Kima sardzē vēl jānosēž abiem kalpiem un Gorgam. Tikai pēc tam uzlēks saule, un varbūt — jā, varbūt, nodomāja Kims, tas būs pēdējais saullēkts viņu visu dzīvē. Bija norunāts, ka Bro- bingi viņus šeit nedēļu gaidīs un, ja līdz tam laikam nesagaidīs, tad paši uz savu roku un labu laimi dosies tālāk.
   Vienu nedēļu… domāja Kims. Domai par nākotni, pareizāk sakot, par laika ritēšanu uz priekšu, piemita kaut kas mierinošs. Vienalga, kādas šausmas viņiem ga­tavo nākamā diena, tā tomēr kaut ko atrisinās — uz vienu vai otru pusi. Kims sāka saprast, ko domā pieaugušie, apgalvojot, ka nav nekā tik briesmīga kā neziņa. Vienal­ga — vai viņi pieveiks Ugunsrīkli vai nepieveiks„vai tiks pāri Dvēseļu aizai vai netiks — laiks nav apturams. Un pat, ja viņi cietīs sakāvi, kaut kad, kādā miglainā, nezinā­mā nākotnē no vecās Pasakzemes gruvešiem izaugs jau­na Pasakzeme, varbūt krāšņāka nekā jebkad.
   Ar šo domu viņš laikam bija iesnaudies. Pamozda­mies viņš redzēja pār sevi noliekušos Gorga plato, labes­tīgo ģīmi un juta silto, smago roku sev uz pleca. Samulsis viņš sapurinājās. Viņš gribēja kaut ko sacīt, bet Gorgs uzlika pirkstu uz lūpām, norādīdams uz pārējiem, kas, segās ievīstījušies, gulēja ciešā miegā. Kims norausās no savas sargvietas un arī saritinājās zemē. Viņam nežēlīgi sala, tomēr trakāk par aukstumu sirdi plosīja bailes. Bai­les, ko viņš neprata izskaidrot.
   Tomēr drīz vien viņš atkal iemiga. No rīta Privinam vajadzēja viņu krietni iedunkāt, lai piedabūtu celties. Kims mirkšķināja acis, aizlicis roku mutei priekšā, nožā­vājās un grīļodamies pieslējās kājās. Degunā iesitās cep­tas gaļas smarža. Visi, izņemot viņu un Privinu, jau bija sapulcējušies ap ugunskuru un mielojās. Kims izstaipījās. Mugura sāpēja no neērtās guļas uz klints pamatnes. Bija uzlēkusi saule, kas ar savu zeltaino gaismu centās mazliet atmaidzināt un sasildīt ainavu.
   —  Nu? — Gorgs viņu sveicināja. — Labi izgulējies? — Milzis piemiedza aci, un Kims saprata, ka tas nevienam nekā nav teicis par to, ka atradis Kimu sardzes postenī aizmigušu. Kims palocīja galvu, piesēda brīvajā vietā pie ugunskura un ķērās pie brokastīm ar tādu ēstgribu, ka pats pabrīnījās. Atvadas no Brobingiem bija īsas, bet sirsnīgas. Kimam vajadzēja katram ģimenes loceklim at­sevišķi gandrīz vai apzvērēt, ka viņš ļoti uzmanīsies un katrā ziņā atgriezīsies.
   Ar smagu sirdi Kims uzrausās Rangarigam mugurā. Pūķis uz atvadām vēlreiz vareni notaurējās, tad iepleta spārnus un ar milzu lēcienu uzšāvās gaisā. Kims māja Brobingiem, kamēr vien varēja tos saredzēt, un vēl ilgi raudzījās turp, kur tie bija izzuduši skatienam. Nedau- dzajās kopā pavadītajās stundās viņš bija paguvis tos iemīļot. Aiza strauji tuvojās. Kādu laiku Rangarigs lidoja līdztekus aizas malai, kas bija it kā ar asu nazi nogriezta, līdz beidzot ceļiniekiem priekšā iznira šaurs, robains atzars. Šīs blakusaizas malā pūķis nolaidās zemē.
   —   Man šķiet, šeit būtu piemērota vieta, kur rāpties lejup.
   Jārāpjas vien bija. Pa ceļam Kims reiz apjautājās Gor­gam, kālab gan Rangarigs ar viņiem uz muguras vien­kārši nepārlido pāri Dvēseļu aizai un neaiznes viņus līdz Pasaulsgala pilij vai vēl tālāk. Taču Gorgs papurināja galvu un paskaidroja, ka tas neesot iespējams. Lai atrastu ceļu uz turieni, jāejot Pazudušās upes tecēšanas virzienā. Bet neviens, arī Rangarigs nezinot, kur Pazudusī upe no jauna izplūst zemes virspusē. Un, kas šinī nevienam ne­piederošajā zemē apmaldās, kļūdīgi sekodams kādai citai upei, kuru še netrūkst, tas esot neglābjami pazudis. Nē, Dvēseļu aiza bijusi un paliek vienīgais ceļš.
   Tātad liktenīgais brīdis pienācis, nodomāja Kims.
   Viņi nokāpa no Rangariga muguras. Kims piesardzīgi pagājās līdz aizas malai un paraudzījās lejup. Aiza nebija tik dziļa, kā viņš bija baidījies. Nogāze gan diezgan stāva, tomēr paiet pa to, šķiet, varēja. Smalkme un akmens atlūzas izveidoja rampu, pa kuru vismaz pirmos pāris simt soļus varēja samērā labi noiet lejup. Kims, gribēdams rādīt labu priekšzīmi, grasījās rāpties pāri malai, bet Gorgs ar dzelžainu roku atvilka viņu atpakaļ.
   — Nekā nebij, — milzis stingri noteica. — Pirmais ies Rangarigs, tad es un tas lāča lempis. Man gaužām žēl, ka tevi jānoliek pašā rindas galā, mazo varoni, bet šoreiz citādi nebūs iespējams.
   Kims taisījās runāt pretī, bet Gorgs vienkārši pastūma viņu sānis un arī pats atkāpās malā, lai palaistu garām zelta pūķi. Rangarigs iztaustīja aizas malu, pārbaudī­dams, vai klints spēs izturēt viņa milzu svaru, un tad zvalstīdamies nozuda dziļumā. Kelhims un Gorgs sekoja viņam cieši pa pēdām. Procesiju noslēdza Kims un Privins.
   Kims drīz vien saprata, kāpēc Gorgs bija pastāvējis uz šādu gājiena kārtību. Rangarigs uz nelīdzenā akmeņu pamata diezgan bieži paslīdēja un nepatvaļīgi nošļūca metrus divdesmit vai trīsdesmit lejup. Arī zem Gorga kājām šad un tad atlobījās mazas akmeņu lavīniņas un grandot nozuda dziļumā. Ja Kims un Privins būtu gājuši pirmie, birstošie akmeņi viņus ātri vien būtu nosituši.
   Nokāpiens šķita bezgalīgs. Viņi apmetās atpūsties uz klintsradzes, kur varēja novietoties vienīgi kopā saspie­dušies un kura stenēja zem Rangariga svara. Tad gaita turpinājās. Metru aiz metra. Soli pa solim. Minūti pēc minūtes, un pēdīgi — stundu pēc stundas. Pēc Kima aplēses vajadzēja būt jau krietnai pēcpusdienai, kad viņi beidzot sasniedza sānaizas. Bet īstā aiza vēl bija priekšā —simtu simtiem metru dziļāk.
   Kimu sagrāba smaga nospiestība. Kaut gan kanjona pamatnē netrūka plašuma, jo sienas bija labu piecdesmit metru atstatumā viena no otras, Kimam piepeši uzmācās sajūta, ka viņš ir iesprostots. Jo dziļāk, jo gaisma kļuva vājāka. Pašā apakšā no tās bija palicis tikai dūmakaini pelēks, miglai līdzīgs margojums, un soļu atbalss skanēja skaļi un cieti. Kims pameta atpakaļ ašu skatienu uz Privi- nu, kas soļoja aiz viņa. Viņam kļuva nedaudz vieglāk, kad arī Privina sejā domājās pamanījis bailes. Cik labi, ka tas nav jāpārdzīvo vienam pašam!
   Viņi sasniedza kādu līkumu, un Rangarigs apstājās tik strauji, ka Gorgs un Kelhims, kas gāja viņam cieši aiz muguras, teju teju nepaklupa pār viņa asti un sāka pilnā rīklē šķendēties. Rangarigs dusmīgi pagrieza galvu atpakaļ.
   —  Klusu! — viņš nošnācās. — Es kaut ko dzirdu.
   Visi aizturēja elpu. Atkal reiz bija pierādījies, ka Ran­gariga jutekļi ir jutīgāki nekā viņējie. Pirmajā brīdī viņi nedzirdēja nekā cita kā vienīgi savus satrauktos sirds­pukstus un asiņu šalkoņu ausīs. Pēc brīža Kimam sāka likties, ka viņš saklausa arī citus trokšņus — dobju, it kā liela ļaužu pulka murdoņu.
   Rangarigs pavilkās pāris metrus atpakaļ un padeva zīmi lācim.
   —  Ej tu pa priekšu, — viņš čukstēja. — Es neesmu tādā augumā, lai pielavītos nemanīts.
   Kelhims bez trokšņa pazuda līkumā. Ilgi viņiem gaidīt nevajadzēja. Kelhims drīz vien atrāpās atpakaļ.
   Auss viņam nervozi raustījās un acī gailēja apslēpts niknums.
   — Melnie jātnieki, — viņš norūca. — Visa aiza pilna.
   Kimam sirds uz mirkli pamira.
   — Tas tak nevar būt! — viņš izdvesa.
   —  Diemžēl ir gan. Daudz es nevarēju saredzēt — tur apakšā ir tumšs kā lāča… nu, kā lāča alā, — viņš aši pats sevi pārlaboja. — Bet daudz gan viņu ir. Un, ja es galīgi un pavisam nekļūdos, es viņu vidū redzēju pat baronu Kārtu.
   —Baronu Kārtu? — Kims bezmaz iekliedzās. — Bet kā…
   Kelhims paraustīja plecus un šinī brīdī izskatījās ēr­moti līdzīgs cilvēkam.
   —  Kaut kā viņi būs uzzinājuši, ka mēs esam devušies šurp, — viņš norūca.
   —  Bet tas ir neiespējami! — Kims pretojās. — Pilnīgi neiespējami. Neviens to nezināja, ir mēs paši ne, iekams devāmies ceļā. Un tādu ātrumu kā Rangarigs melnie jātnieki arī nevar sasniegt.
   Pūķis pašūpoja galvu. — Varbūt tiešām nevar, — viņš šņāca. — Bet varbūt viņi devušies ceļā jau ilgi pirms mums.
   — Bet kādēļ?
   —    Neaizmirsti, ka Borāss ir burvis. Savā ziņā pat spēcīgāks nekā Temistokls. Arī es protu šo to paredzēt — turi to prātā.
   — Ja jau tu esi tik gudrs, — Kelhims rūca, — tad pasaki jel, ko mums tagad darīt.
   — Vienīgais, kas mums atliek, — atteica Rangarigs. — Barā iekšā un izsisties cauri, ko gan citu!
   Gorgs padomāja. Pēdīgi paraustīja plecus, iespļāva saujās un pavēcināja milnu.
   —  Atpakaļ mēs tikpat netiekam, — viņš sacīja. — Un jāteic — jau labi sen neesmu dabūjis kārtīgi izkauties.
   Tātad — uz priekšu! — Pret Kimu un Privinu pavērsies, viņš vēl piebilda: — Un jūs abi visu laiku turieties cieši starp mums, skaidrs?
   Viņš pagriezās, uzbelza lācim ar plaukstu pa muguru un, platus soļus sperdams, pazuda aizas likumā. Kelhims viņam sekoja klusu kā ēna. Aiz viņiem uz priekšu stūmās pūķis, ne gluži tik klusu, toties iespaidīgi iegriezdamies līkumā.
   To, kas sekoja, var nosaukt vienīgi par lietuvēna murgu!
   Kelhims nebija pārspīlējis. Aizā čumēja un mudžēja lieli, melnās bruņās tērpti augumi. Un, kaut arī pēkšņais uzbrukums uz mirkli tos pārsteidza, tie tomēr ļoti drīz atjēdzās un sakārtojās sīvai pretestībai.
   Kims novēcināja zobenu un, neievērodams Gorga brīdinājumu, metās kaujā. Viens melnais jātnieks krita no zobena cirtiena, otrs, viņa vairoga malas aizķerts, nogāzās atmuguriski un, neganti bļaudams, pazuda šau­rā aizas spraugā. Kimam blakus cīnījās Privins — bez ieroča, izmantodams vienīgi rokas un kājas. Šķita, ka viņš iemantojis pārdabisku spēku, jo kā gan citādi viņš būtu varējis pieveikt kaut vienu uzbrucēju.
   Tomēr — ja nebijis pūķa, viņi būtu neglābjami pa­galam. Rangarigs cīnījās spīvā niknumā. Ar katru astes vēzienu viņš aizslaucīja kādu duci ienaidnieku, pāršķēla klinšu gabalus un dažās sekundēs izsita ienaidnieka fa­langā platu robu. Gribot negribot, Kims izjuta apbrīnu par melno jātnieku drosmi, kad tie, nāves nebīdamies, metās pretī milzu pūķim un cirta ar saviem melnajiem zobeniem pa tā zelta zvīņām, tomēr nespēdami to nopiet­ni ievainot.
   — Uzmanies! — ierēcās Gorgs. — Virs galvas!
   Kims instinktīvi pasita vairogu uz augšu un atstrei- puļoja atpakaļ, kad kāds desmits bultu rokas delma garumā ieurbās vairogā. Grupa melno jātnieku bija uzrāpušies uz kāda klints ciļņa aizas sānā un sāka apšaudi no turienes. Kelhims nikni ierēcās, kad bulta tam ieurbās plecā. Gorgs ar izmisušu sāņlēcienu tik tikko paglābās, jo pār viņu pēkšņi nolija nāvējošu bultu lietus.
   Kims aizmiedza acis, kad Rangarigs, galvu pacēlis, nošķieda ugunsšalti pret klintssienu. Aizu piepildīja tāda svelme, ka Kims un Privins šausmās iekliedzās un mek­lēja glābiņu klints spraugā. Kad karstums pagaisa, no melnajiem strēlniekiem vairs nebija vēsts.
   —   Uz priekšu! — iesaucās Privins. Viņš satvēra Kimu un aizrāva sev līdzi pie pūķa. Kelhims un Gorgs nāca no otras puses, un visi kopā viņi drāzās tālāk.
   Rangariga ugunsstrēle likās salauzusi melno jātnieku cīņas sparu. Tomēr vēl arvien no jauna no klinšu sprau­gām iznira kaujinieki un nikni metās uzbrukumā.
   Un tad viss bija cauri. Karotāji pazuda kā ļauni rēgi, vienīgi sakarsušo akmeņu krakšķēšana un Kelhima ap­spiestā sāpīgā stenēšana liecināja, ka tas nav bijis murgs, bet ka kauja patiesi notikusi.
   —    Tālāk! — mudināja Rangarigs. — Viņiem neva­jadzēs pārāk daudz laika, lai atjēgtos no pārbīļa. Otrreiz mēs viņus vairs nepārsteigsim.
   Viņi skrēja tālāk. Kelhims klumburoja. Ik pa brīdim viņš klusu ievaidējās, līdz viņi sasniedza nākamo līkumu un varēja nedaudz atelsties.
   Pagalam piekusuši, viņi noslīga pie zemes. Pat Ran­gariga elpa čarkstēja un bija straujāka nekā parasti. Kad Kims pūķi aplūkoja ciešāk, viņš redzēja, ka daudzas zelta zvīņas atplēstas vai salūzušas. No neskaitāmām sīkām brūcēm sūcās asinis, un pūķa labā acs nepārtraukti mirkšķinājās.
   — Tu esi ievainots? — Kims satrūcies jautāja.
   Rangarigs nošņācās: — Pāris nieka skrambu, tīrais sī­kums. Par to nav jāraizējas. Labāk parūpējieties par Kel­himu. Es pa to laiku pieskatīšu, ka neviens mums neseko.
   Viņš pagriezās, zvalstīdamies aizlīgoja pāris metru atpakaļ un apgūlās tūliņ aiz līkuma.
   Kims uz ceļiem un elkoņiem aizrāpoja pie Gorga un Privina, kas jau nopūlējās ap ievainoto lāci. Privins pras­mīgiem pirkstiem darbojās ap Kelhima plecu. Gorgs vi­siem spēkiem turēja lāci piespiestu pie zemes, jo tas aiz sāpēm sitās kā negudrs.
   —   Palīdzi man! — Privins elsa. Kims ķērās klāt, un apvienotiem spēkiem viņiem beidzot izdevās izvilkt bul­tu no Kelhima pleca. Ieraudzījis bultu, Kims ievaidējās. Tā bija dziļi ieurbusies Kelhima plecā, un tai bija plats atskabargains gals.
   —  Par laimi, melnie nav pasākuši bultas saindēt, — Gorgs norūca, uzmanīgi palaizdams vaļā Kelhima ķetnas un piesliedamies kājās. — Šim te palaimējies. Un mums arī. īstenībā vairāk, nekā pienākas.
   —  Tā nebija palaimēšanās, — noteica Rangarigs.
   —   Tik daudzu no šitās sugas vispār nevar būt, lai es ar tiem netiktu galā.
   Gorgs pavīpsnāja, bet izņēmuma kārtā atturējās no zobgalīgas atbildes. Viņš notupās zemē lācim blakus un uzlika tam roku uz veselā pleca.
   —  Vai domā, ka varēsi iet tālāk? — viņš jautāja.
   —  Protams, — Kelhims piesmakušā balsī atrūca.
   —   Tāds z'obii bakstāmais mani no kājām nenogāzīs. Ļau­jiet tikai man stundu atpūsties, tad…
   —   Tas nebūs iespējams, — Gorgs viņu draudzīgi pārtrauca. — Mums tūdaļ jākust tālāk. Jāiegūst laiks. — Atgāzis galvu, viņš palūkojās augšup uz debesīm, kas starp aizas sienām tālumā rēgojās vienīgi kā neliela, zila svītriņa.
   —   Aiza ap šo vietu ir pašaura, — viņš norūpējies sacīja. — Ja šiem ienāk prātā mūs no augšas apmētāt ar klintsblukiem, tad mums vakars.
   — Bet Kelhimam nepieciešams miers, — Kims iebilda.
   —  Es zinu, puikiņ, zinu, — Gorgs bēdīgi atteica, — bet tas nav iespējams. Ja mēs te vēl ilgāk kavēsimies, viņi mūs piebeigs. Barons Kārts nav muļķis — nemaz un nepavisam.
   Barons Kārts… Kimam pārskrēja šermuļi. — Vai tu viņu redzēji? — viņš jautāja.
   —Jā. Man dikti gribējās apgriezt viņa melno sprandu, bet viņš atradās pārāk tālu.
   —  Kas nav izdarīts, to vēl var pagūt, — norūca Kel­hims. Viņš apvēlās, ar mokām piecēlās un nostājās uz visām četrām.
   Ar lielu troksni pieslīdēja Rangarigs.
   — Nekas nav redzams, — viņš pavēstīja. — Liekas, ka tiem pagaidām pieticis.
   — Vai līdz Pazudušajai upei vēl tālu? — Kims jautāja.
   Rangarigs papurināja galvu. — Gājiens stundām čet­rām, nu, piecām, — viņš pārlaboja, pametis sānisku ska­tienu uz Kelhimu.
   Viņi devās uz priekšu. Atpūtas vieta drīz vien palika tālu aiz muguras. Izņemot pa klusai nopūtai, kas šad tad izlauzās Kelhimam, neviens neizdvesa ne skanas. Dī- vainā nospiestība, ko Kims jau pirmāk bija kanjonā izju­tis, uzmācās no jauna, tikai daudz daudz spēcīgāk. Kima skatiens bailīgi maldījās gar aizas it kā nopulētajām sie­nām, un viņš juta, ka nospiestība pārvēršas par bailēm, kas žņaudza rīkli ciet. Un viņš nebija vienīgais, kam tik nejēdzīgi ap dūšu. Arī Gorgs aizvien biežāk sāka rau­dzīties atpakaļ ar nervozu saspringumu skatienā, un vie­nu mirkli Kimam pat likās, ka arī pūķa stingajos vaibstos viņš pamanījis bailes. Nu viņš sāka izprast, kāpēc šis bezdibenis nosaukts par Dvēseļu aizu. Te bija baiļu dzimtene, bet varbūt aiza pati par sevi bija baiļu iemie­sojums. Tādu baiļu, no kurām neviens nespēj izbēgt — ne liels, ne mazs, un kuras uzbruka ikvienam, kas spēra soli šai aizā. Kima sirds sāka vispirms strauji pukstēt, tad trakot, un drīz vien viņam vajadzēja sakopot visu gribas­spēku, lai negrieztos atpakaļ un, skaļi brēcot, nemestos projām. Laiks vilkās mokoši lēni, un pēc brīža Kims jau bija tā notrulis, ka vispār vairs nespēja domāt, un tik baiļu pārpilns, ka pats gandrīz bija pārvērties par bailēm. Elpa plūda nevienādiem grūdieniem, un vairākkārt viņš akli atsitās pret aizas sienu un nostiepās gar zemi visā ga­rumā.
   — Drīz… — dvesa pūķis, — būsim… galā…
   Aiz katra vārda viņš ievilka elpu tik čerkstoši, ka tas viņam šķita maksājam milzu piepūli.
   Kimu mierināja vienīgi doma, ka vajātājiem droši vien klājas gluži tāpat. Bet, kad mēģināja iedomāties barona Karta melno metāla ģīmi, viņš sāka par to šau­bīties. Barons un tam līdzīgie bija tumsas radījumi, ļau­numa kalpi. Vai tādi vispār spēja izjust bailes? Vai tieši tas viņus nedarīja tik stiprus un briesmīgus ka viņi nepa­zina baiļu?
   Kaut kad — kā Kimam likās, pēc veselas mūžības — viņiem priekšā pavīdēja gaišs blāzmojums. Soļi uzreiz kļuva raitāki, un pēc šķietami bezgalīgi garām minūtēm viņi nostājās pie plašas piltuves veida ieplakas, kas Ki­mam neviļus atgādināja milzīgu eksplozijas krāteri. Ie­plakas otrā pusē aiza turpinājās. Bet starp šīspuses ieeju un viņpuses izeju pletās virpuļainiem atvariem un šļa- katainiem, putainiem viļņiem pārklāta ezera virsma. Dobja šalkoņa sadrebināja pamatu zem kājām, un gaiss bija miklumā smags un pelējuma dvakas piesātināts.
   Notika kaut kas dīvains. Tikko viņi bija no aizas izgā­juši ieplakā, bailes izzuda, kā ar roku atņemtas, un palika vienīgi truls smagums it kā pēc pārciesta murga.
   Kims pārguris noslīga pie klints sienas zemē. Visi locekļi šķita ar svinu pielieti.
   —  Vai tā ir viņa? — viņš jautāja. — Pazudusī upe?
   Gorgs nopietnu ģīmi pamāja: — Jā, mazs gabaliņš.
   Šeit tā izplūst virszemē, bet tik vien, lai tur tālāk atkal pazustu klintī. Vai redzi?
   Kima skatiens sekoja milža izstieptajai rokai un pa­manīja klintī nelielu robainu caurumu, ko straujais ūdens aizkars gandrīz pilnīgi noslēpa. Ezeram apkārt veda plata klinšaina taka tieši uz šo alu — ērts, līdzens ceļš, šķietami bez kādiem šķēršļiem.
   —   Un, — Kims vilcinādamies jautāja, — kāarUguns- rīkli?
   Šoreiz atbildēja Rangarigs:
   —   Viņš zina, ka mēs esam šeit. Jau sen zina. Nekas no tā, kas notiek Dvēseļu aizā, viņam nepaliek apslēpts.
   —  Un kur viņš ir?
   Rangarigs dimdoši iesmējās: — Varbūt nobijies. Dro­ši vien viņam ilgi nav bijis tāda ciemiņa kā es. — Tomēr smiekli neskanēja diezin cik jautri.
   Piepeši pūķis izslēja g^lvu un ierēcās:
   —  Hei, Ugunsrīkle! Lien laukā! Es zinu, ka tu tepat esi! — Vārdi atsitās pret gludajām sienām un izķēmotās atbalsīs skanēja pāri ezeram. Rangariga aste nervozi dau­zījās, izsizdama no klintīm dzirksteles un drupinādama drumslas.
   —  Nu, kas būs? — viņš noprasīja. — Tev bail, vai?
   Dažas sekundes nenotika nekas. Tad par atbildi no­skanēja šaušalīgs rēciens. Ezera vidū ūdens sāka vārīties un burbuļot, un Kima pārbiedēto acu priekšā no ūdens iznira milzīga, melna, spīdīga galva. Tai sekoja garš kakls kā čūska, un pēdīgi, kad Kims jau sāka domāt, ka bries- meklis sastāv tikai no galvas un kakla, no dzelmes pacēlās arī Ugunsrīkles rumpis — milzīgs, nenosakāms veido­jums no bruņuplatēm un ragainiem dzelkšņiem, un bais­mīgiem nagiem.
   — Ko tu gribi? — Ugunsrīkle rēca. — Tev te nekas nav
   zudis! Manā daļā nevienam nebūs līst — vai esi to aizmirsis?
   —  Ne mirkli, brālēn. Atnācu piedāvāt tev darījumu.
   — Darījumu? — Ugunsrīkle rēca. — Es nekādus darī­jumus neslēdzu. Kas šurp atnāk, samaksā ar dzīvību. Un kas tie par smieklīgiem ērmiem tev atnākuši līdzi?
   —  Tie ir mani draugi, — Rangarigs jau miermīlīgāk atteica. — Un mēs gribam tikt pāri ezeram. Ar to arī saistās darījums, ko grasos tev piedāvāt.
   —  Ak tā? Tad runā vien. Nav nekādas atšķirības, vai apriju jūs visus piecus brītiņu agrāk vai vēlāk. Aprīti jūs tiksiet tā kā tā. Runā vien — ko tu piedāvā?
   — Pavisam vienkārši, — Rangarigs atbildēja, cik vien mierīgi spēja. — Tu pārlaidīsi manus draugus neskartus pāri ezeram, bet es tevi nepiespiedīšu apēst pašam savu asti, tu mūsu dzimtas vanckar.
   Ugunsrīkle uz mirkli zaudēja valodu. Laikam vēl ne­viens nebija uzdrošinājies viņu tik briesmīgi apvainot. Tad viņš sāka tā rēkt, ka klinšu sienas sašūpojās.
   —  Tu uzdrošinies man kaut ko tamlīdzīgu sacīt? Pa­gaidi, zēniņ, es tev gan parādīšu, kas kuram ko dos apēst. — Viņš izslējās, tad ienira milzīgās putu vērpetēs un pa ūdensapakšu kā torpēda tuvojās Rangarigam.
   — Tagad aši! — uzsauca Rangarigs. — Es lūkošu viņu noturēt tik ilgi, līdz jūs sasniegsiet ieeju alā. Bet pa­steidzieties!
   Visi metās uz priekšu. Taču nebija vēl aizskrējuši ne desmit soļu, kad ūdens virsma krastmalā eksplodēja un briesmeklis kā ļauna murga iemiesojums izšāvās virs­pusē. Kims skrienot atskatījās un baismās iekliedzās, kad redzēja, cik liels īstenībā ir Ugunsrīkle. Pirmāk, redzot viņu ezera vidū, tas bija izskatījies varens. Taču tikai tagad Kims ieraudzīja šausmoņa īstos apmērus. Atpletās tāda rīkle, kurā pat Gorgs būtu varējis iestāties nesa- liecies. Nu tā šņākdama tuvojās Rangarigam. Pēdējā mirklī zelta pūķis izvairījās un iebelza ar asti Ugunsrīklei pa pakausi tā, ka atvērtā rīkle sašūpojās un pamatīgi noklaudzēja gar klinti. Viens garais, uz iekšu ieliektais zobs nolūza. Ugunsrīkle neganti iegaudojās un sāka me­žonīgi plosīties, ar asti nogāza Rangarigu no kājām un aptinās kā čūska tam ap kaklu. Rangarigs ar pūlēm saslē­jās, cirta galvu šausmonim sānos un ar zobiem dziļi ieko- dās jutīgajā vēderā. Neiedomājama rēkoņa atkal sa­drebināja visu ieplaku. Ugunsrīkle izslējās, ierāva Rangarigu sev līdzi dziļumā un iegrimstot uzgāzās tam virsū ar visu augumu.
   Kims ar varu atrāvās no briesmīgā skata un skrēja, ko kājas nesa. Pārējie jau atradās tālu priekšā, taču arī Kims bija noskrējis gandrīz pusceļu. Ja Rangarigam izdosies briesmoni vēl pāris mirkļu aizturēt, tad visi būs drošībā.
   Bet, it kā nolasījis Kima domas, Ugunsrīkle šo pašu mirkli atrāvās no pretinieka un mazām, ļaunīgām ačelēm noraudzījās pāri ūdenim.
   —   Nodevība! — viņš ierēcās, ar mežonīgu kustību atsvieda Rangarigu nostāk un grasījās mesties uz galvas ūdenī, lai atsāktu vajāšanu. Rangarigs ar zobiem iekam- pās tam astē, kādus piecus vai sešus metrus garu gabalu no tās nokoda un ar vienu palēcienu uzmetās briesmo­nim uz platās muguras. Ugunsrīkle gaudoja, purinājās un steidzās ātrāk tikt ūdenī. Pēdējais, ko Kims no abiem pretiniekiem redzēja, bija Rangariga plaši ieplestie spār­ni un nezvēra alkatīgā, milzīgā līdz galam vaļā atplestā rīkle. Tad abi ķermeņi pazuda aiz verdoša, mutuļaina, saputota ūdens aizkara.
   Aizelsies Kims sasniedza alu. Viņš vēl gribēja pa­griezties un paskatīties, kas notiek ar Rangarigu, bet Gorgs viņu bez žēlastības sagrāba, pacēla un ienesa alā.
   Kims neganti spārdījās ar kājām un sitās ar rokām.
   —    Laid mani zemē! — viņš ķērca. — Mums jāiet palīgā Rangarigam! Viņš ir mūsu draugs. Mēs nedrīk­stam viņu pamest!
   — Tu nevari viņam nekā līdzēt, Kim, — Gorgs sacīja. — Mēs neviens to nevaram.
   —   Bet viņš būs pagalam! — Kims kliedza. — Tas briesmonis vinu nomaitās!
   —  Varbūt, — sacīja Gorgs. — Taču cerēsim, ka viņš vēl spēj palidot Viņš redzēja, ka mēs esam drošībā. Varbūt viņam izdosies aizlidot un paglābties no tās riebīgās čūskas.
   Kimam stāvēja prātā pēdējais zeltainais uzzibsnījums aiz mutuļainā ūdens aizkara, un viņš zināja, ka Gorgs pats netic saviem vārdiem. Tad Kima izmisums lēnām izgaisa, atstādams viņu trulā pusnemaņā.
   —    Es zinu, ko tu pārdzīvo, Kim, — Gorgs lēnīgi turpināja. — Un tici, ka mums ikvienam sāp tāpat kā tev. Bet Rangarigs zināja, uz ko ielaižas, un zināja arī, ka nav briesmonim pretinieks.
   — Bet kālab… — Kims šņukstēja, — kālab viņš…
   —   Viņam tas bija jāuzņemas, — Gorgs sacīja, — jo mums citas iespējas nebija. Un viņš to darīja no laba prāta. Es darītu tāpat, ja rastos vajadzība, un Kelhims, un Privins arī. Ikviens no mums atdotu dzīvību, lai glābtu Pasakzemi. Neaizmirsti — arī tu to darītu.
   — Bet Rangarigs…
   — Zinu — bija tavs draugs.
   Pamati zem viņu kājām nodrebēja. No alas ieejas puses atvēlās drausmīga rēkoņa. Un tad piepeši iestājās miers.
   —  Viss beidzies, — nomurmināja Gorgs. — Vienalga, kā beidzies, neviens no mums vairs nespēj nekā grozīt. Un varbūt… — viņš klusu piebilda, — varbūt viņš izglā­bies. Pat noteikti! — Viņš uzmundrinot uzsita Kimam pa plecu. — Nāc, ejam tālāk! Laika maz. Pārējie mūs gaida.
   Lēniem, gurdeniem soļiem Kims vilkās milzim pa priekšu. Celiņš, kas veda pa klinti gar mutuļojošo ūdeni, bija ļoti šaurs. Gorga roka visu laiku bija Kimam uz pleca, lai tūliņ varētu grābt, ja zēnam uz glumā pamata paslī­dētu kāja. Iegāšanos upes virpulī viņš neizturētu.
   Kelhims un stepes princis viņus sagaidīja uz klints ciļņa, kas iestiepās putainajā ūdenī kā balkons un no­derēja par patvērumu visiem.
   Lācis, klusu ierūcies, iebikstīja ar mitro purnu Kimam sānos, lai vinu uzmundrinātu.
   —   Liecies mierā! — Kims rupji uzsauca. Viņš saprata, ka izturas aplam, bet citādi nespēja; vajadzēja nodarīt otram pāri tāpēc vien, ka pašam sāpēja. Tad Kims satrū­kās par savu reakciju un atvainodamies uzsmaidīja lācim.
   Privins vāri pieskārās Kimam pie pleca.
   —  Nedrīkst krist izmisumā, — viņš klusu sacīja. — Rangarigs dzīvo, es to skaidri jūtu. Kamēr tu par viņu domā, viņš dzīvo.
   Kims pacēla galvu. Skumji pasmaidījis, viņš aizvēra acis. Jā, viņš nodomāja, kamēr pūķi kāds pieminēs, tas dzīvos. Un viņš cieši apņēmās nekad neļaut Rangarigam nomirt.

   Klints siena nebija pārāk augsta, bet šļakstošā ūdens radītā smalkā dūmaka, kas klints nojumi piepildīja kā migla un ledaini salta nogula pāri visam, padarīja lejup- kāpienu bīstamu. Akmens bija mikls un glums, tā ka at­balsta nebija ne rokām, ne kājām. Kims pirms katra soļa pārliecinājās, lai kāja būtu droši nostiprinājusies un labā roka atbalstījusies pret sienu, un tikai tad atlaida kreiso roku, lai ar slapjiem pirkstiem lūkotu sienā sataustīt kādu grambu vai plaisiņu. Muskuļi bija nedabiski saspringti, un ik pēc dažām minūtēm viņš jau bija paguris līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Turklāt lejupkāpienā vēl ne­bija paveikts ne pusceļš.
   Viņš uz mirkli apstājās, aizslāpis cīnījās pēc elpas un paraudzījās lejup. Šaurā taciņa atradās apmēram desmit metru zem viņa. Gorgs un Privins jau bija lejā un norū­pējušies skatījās augšup uz viņu. Milzis salika plaukstas pie mutes kā piltuvi un kaut ko kliedza. Taču lejup krītošo ūdens masu brāzmas viņa balsi noslāpēja.
   Kims zināja, ko Gorgs grib viņam pateikt. Lejup rāp­damies, viņš bija pārāk novirzījies pa kreisi. Mazliet vai­rāk uz labo pusi ceļš bija vieglāks, taču Kimam nebija ne spēka, ne apņēmības vēlreiz rāpties kādu gabalu gar sienu augšup. Un tā viņš taustījās centimetru pa cen­timetram uz priekšu, līdz beidzot bija ticis tik tālu, ka Gorgs, izstiepis rokas, varēja viņu satvert ap gurniem.
   —  Laidies vaļā! — Gorgs uzsauca.
   Atviegloti nopūzdamies, Kims paklausīja. Gorgs no­cēla viņu no sienas kā rotaļlietiņu un saudzīgi nostatīja uz kājām.
   —  Vai viss kārtībā?
   Gorgs to izbļāva pilnā rīklē, tomēr ūdens dārdos vārdi bija tik tikko saprotami. Kims pamāja un tad, sekodams pārējo priekšzīmei, skatījās vairs vienīgi uz augšu.
   Gandrīz divas dienas (katrā ziņā pietiekami ilgi, lai būtu paguvuši līdz nāvei nogurt, maldoties pa šo apakš­zemes labirintu) viņi bija sekojuši Pazudušās upes tecēju­mam, un ceļš ne brīdi nebija pavisam bez problēmām. Tomēr šī salīdzinājumā vienkāršā klintssiena it viegli varēja kļūt viņiem, vismaz vienam no viņiem, liktenīga.
   — Nu? — Gorgs rēca. — Kā izskatās?
   Kims būtu varējis zvērēt, ka milža balss tur augšā nav sadzirdama. Tomēr tūliņ pēc tam pār klintsmalu pārliecās izspūrusi galva ar vienu aci. Kelhims norūca atbildi, ku­ras vārdus viņi gan nesaprata, bet kuras jēga bija skaidra. Lācis bija aizgājis uz priekšu tālāk izlūkot taku, kas viņus bija atvedusi līdz šim atlūzušajam klintsbluķim, cerot, ka to varētu apiet. Acīmredzot viņš nebija guvis panākumus.
   Kāpiens pāri sienai lācim ari neievainotam būtu praktiski neiespējams. Turklāt ievainojums bija iekaisis, tā ka sā­pes plecā gandrīz nepanesamas un nabagam apgrūtināja iešanu pat pa līdzenu vietu. Bulta gan nebija bijusi sain­dēta, tomēr laikam pastāvēja arī kāds negatīvs atgrieze- niskums Pasakzemes fantastiskajiem dziedniecības spē­kiem. Vismaz līdz šim nekādi mēģinājumi atvieglot lācim ciešanas nebija līdzējuši. Ievainojuma brūce neparko ne­gribēja dzīt.
   Gorgs mēmā niknumā vīstīja dūres.
   — Būtu jel mums kaut virve bijusi, — viņš purpināja, — kaut kas, pa ko viņš varētu norāpties lejā.
   Neziņā viņš blenza uz krācošo ūdenskritumu, it kā gribētu tam piedēvēt vainu par viņu izmisīgo stāvokli.
   —   Paejiet malā! — Kelhims sauca no augšas. — Es lēkšu.
   Gorgs viennozīmīgi pielika pirkstu pie deniņiem un nekustēja ne no vietas.
   —  Dulns esi, vai? — viņš atsaucās. — Gribi salauzt pēdējos kauliņus?
   — Ja tu nelasīsies nost no ceļa, var gadīties, ka ielaužu tavu cieto pauri! — Kelhims pārskaities rēca. — Brīvē vietu! Kas tur — nieka desmit metri!
   Gorgs vēl vilcinājās. Taču viņi visi saprata, ka beigu beigās Kelhimam citas izejas nebūs. Atpakaļceļa nebija. Pat ja lācim vēlreiz izdotos atrast ceļu atpakaļ uz Dvēseļu aizu, viņš nemūžam netiktu garām briesmonim, kas tur katram uzglūnēja. Nemaz nepieminot to, ka Kelhims bija daudz par vārgu, lai vēlreiz noietu tādu ceļa gabalu.
   Klints malai lācis tuvojās piesardzīgi, paostīja gaisu un tad pavēlnieciski pacēla ķetnu. Gorgs nopūzdamies pagāja sānis. Viņiem aiz muguras kā pērkons granda ūdenskritums, gāzdamies lejup tik dziļi, ka ūdens likās pazūdam melnā bezdibenī. Lejā tas pret pamatni droši vien atsitās ar neiedomājamu spēku. Masīvā klints zem viņu kājām tikko manāmi trīcēja, un, ja labi ieklausījās, varēja sadzirdēt ūdens masu dobjo dunu.
   Gorgu nebiedēja pats lēciens. Kelhims savā mūžā droši vien bija lēcis no lielākiem augstumiem, un viņa augumam desmit metri tāds palēciens vien bija. Bīstamība slēpās citur — apmale bija tik tikko pusotru metru plata, turklāt mazliet slīpa, mitra un gluma. Ievērojot, ka Kelhims ir ievainots, nekādas labās izredzes tikt lejā sveikam viņam nebija.
   Pēkšņi Kims iztrūkās no prātojumiem. Kelhims apņē­mīgi panācās uz priekšu un metās pāri sienas apmalei. Vienu sekundes sīkdaļu viņš šķita nekustīgi pakaramies gaisā. Tad triecās lejup. Kritiena laikā viņš saritinājās par milzīgu vilnainu kamolu un ar briesmīgu spēku atsitās pret klints pamatu. Viņa sāpju kliedziens saplūda ar ūdenskrituma dunu. Kelhims neglābjami ripoja uz bez­dibeņa malu un izmisīgi meklēja, kur pieturēties. Vienu drausmīgu mirkli likās, ka viņš tiešām pazudīs. Gorgs palēcās uz priekšu, ieķērās lācim kakla vilnā un no visa spēka rāva viņu atpakaļ.
   Kelhims iekunkstēdamies sabruka. Ievainojums plecā no jauna panāca vaļā, un tumšas asinslāses sajaucās ar ūdens pilieniem vilnā.
   Gorgs nometās ceļos draugam blakus un liegi, gan­drīz maigi pieskārās tā ķetnai. Kelhims ierūcās. Pirmo reizi, kopš lāci iepazinis, Kimam likās, ka rūciens skan mazliet drebelīgi.
   Trijatā viņi palīdzēja Kelhimam piecelties.
   — Atpūtīsimies brīdi, — ieteicās Privins. — Tāds kā tagad, viņš nekādā ziņā nespēs paiet.
   Kelhims nīgri papurināja galvu.
   — Ja es tagad palikšu guļam, es mūžam vairs nepie- celšos, — viņš stingri noteica. — Man tās alas un pazemes ejas, nudien, līdz kaklam. Es vairs lāgā neatceros, kā izskatās debesis.
   Kims uzlūkoja lāci dziļā līdzjūtībā. Ar žirgto tērgāšanu Kelhims centās noslēpt, cik nejēdzīgi īstenībā jūtas. Taču mazliet viņi visi izjuta to pašu. Ceļā uz Kaivalonu un vēlāk no Gorivinnas uz šejieni viņi bija pārdzīvojuši vēl lielākas grūtības, taču daudz smagāk nekā fiziskās mokas viņus nomāca ūdens nemitīgā šalkoņa un dārdi. Kimam sala. Kopš divām dienām sala nemitīgi, un vēl grūtāk panesams nekā aukstums bija pastāvīgais drēgnums, kas bez žēlas­tības spiedās cauri ne tikai drēbēm, bet šķita lienam zem ādas pa visu ķermeni. Kimam likās, ka aukstums viņu pār­ņēmis tā, lai viskarstākā uguns nekad vairs nespētu sasildīt.
   Apmale veda stāvus lejup un pēdīgi izbeidzās tra­peces veida pārkaru klintī, no kuras tālāk uz leju veda it kā dabiskas kāpnes. Kims piesardzīgi paliecās paskatīties, un viņam noreiba galva. Pa šo laiku viņi, šķiet, bija nokļu­vuši krietnu gabalu dziļāk, jo nu jau varēja saredzēt pašu aizas dibenu. Ūdenskritums gāzās melnā, gandrīz apaļā ezerā, virs kura vairāk nekā simt metru augstumā pacēlās milzīga putu puslode. Ūdens masu dārdi bija kļuvuši tik skaļi, ka sarunāšanās vairs nebija iespējama. Kims ie­bakstīja Gorgam ar elkoni un norādīja uz leju. Milzis strupi pamāja. Uzmetis rūpju pilnu skatienu lācim, viņš pirmais sāka kāpt lejup.
   Viņi tika uz priekšu raitāk, nekā bija cerējuši. Klints patiesi veidoja kāpnes, un tās virsma bija tik raupja, ka varēja droši spert soli. Tomēr pagāja vairāk nekā stunda, līdz viņi beidzot nonāca pazemes ezera krastā. Dīvainā kārtā šeit troksnis nebija tik nepanesami skaļš kā augstāk. Laikam klinšu šahta, caur kuru viņi bija nokāpuši, spēja troksni pastiprināt vai apslāpēt.
   Kims domīgi nolūkojās uz burbuļojošo ūdens virsmu. Šis ezers bija daudz lielāks nekā tas, kur mitinājās Uguns­rīkle. Iztece bija vairāk nekā simt metru plata un neno­sakāmi dziļa. īsta upe, kas plūda šeit pa zemes dzīlēm. Kims pietupās un piesardzīgi iebāza pirkstu ūdenī. Tas bija siltāks, nekā viņš bija gaidījis, un no Pazudušās upes krāčainās straumes vairs nekas nebija palicis.
   Kims piecēlās, samiedza acis un lūkoja ar skatienu izsekot straumei. Arī šeit margoja tā pati dīvainā zaļganā gaisma, kas viņus pavadīja visu laiku un kam viņi līdz pat šim brīdim nebija pratuši rast izskaidrojumu. Tikai šeit lejā gaisma bija daudz vājāka. Viss, kas atradās tālāk par apmēram pieciem metriem, bija tikai neskaidri sama­nāms. Ērmotā kārtā viņi tomēr varēja pārredzēt milzīgo alu visā tās platumā. Šķita, ka vājāka kļuvusi vienīgi gaismas intensitāte, bet ne pati gaisma.
   —  Un ko nu tālāk? — Privins izteica jautājumu, kas nomocīja visus.
   Gorgs bezcerīgi paraustīja plecus.
   — Nezinu. Neviens, kas varbūt jel kad tik tālu atnācis, nav atgriezies.
   Kims to apšaubīja. Ja būtu tā, kā teica milzis, ,.tad neviens nezinātu, kas atrodas aiz Pazudušās upes; un vēstis par Ledaino tuksnesi un Pasaulsgala cietoksni, un visām briesmām, kas viņus vēl gaida, nebūtu nokļuvušas līdz Gorivinnai. Taču viņš nekā neteica.
   Viņi vēlreiz apgāja apkārt ezeram, lai pārliecinātos, ka citas izejas no alas tiešām nav un ka, tik tuvu no­kļuvuši pie mērķa, viņi vairs nevar nomaldīties no īstā ceļa. Tad viņi cits pēc cita devās iekšā zemajā ejā, pa kuru no ezera aizplūda ūdens masas. Ejas griesti bija viegli ieliekti un tik zemi, ka Gorgam vajadzēja briesmīgi salīkt uz priekšu, lai neatdauzītu pakausi. Kimam likās, ka viņš gandrīz fiziski izjūt tās neskaitāmās melno klinšu tonnas, kas blīvējas virs viņiem. Kaut gan šeit ceļš bija pietiekami plats, lai visi varētu iet cits citam blakus, Kimam uzmācās drausmīgas bailes, ka griesti un sienas neatturami spiežas kopā un žņaudz viņam elpu ciet.
   Tad ceļš pamazām atkal kļuva šaurāks un no upes aizvien biežāk sāka slieties ārā klinšu smailes, ap kurām ūdens sakūlās putās vai saplūda mazos atvariņos.
   — Nu vairs nevarētu būt tālu, — norūca Kelhims, — nevarētu būt tālu.
   Gorgs piekrītot pamāja. — Vajadzētu vēlreiz atpūs­ties, — viņš teica.
   — Tagad, kad esam jau gandrīz pie mērķa?
   —   Tieši tāpēc, ka gandrīz pie mērķa. Mēs visi esam piekusuši, un neviens nezina, kas mūs sagaida kalnu otrā pusē. Varbūt labāk būs, ja mēs tur iziesim atpūtušies.
   Pret šo ierosinājumu nevienam iebildumu nebija. Visi patiesi bija tā piekusuši, ka vairs neturējās kājās. Un milzim bija taisnība. Upe drīz izkāps no savas pazemes gultnes; tāpēc labāk, ja viņi tad būs spirgti un spēcīgi. Varbūt vajadzēs bēgt, varbūt cīnīties — kas to lai zina.
   Viņi atkāpās līdz alas sienai un sagūla cits citam cieši blakus. Ūdens dārdoņa arī šeit vēl bija pārlieku skaļa. Tomēr, par spīti troksnim un miklajam saltumam, viņi iemiga, tikko apgūlušies.
   Kimam likās, ka viņš nav ne piecas minūtes nogulējis, kad viņu kāds visai spēcīgi sapurināja pie pleca un tūliņ ar plaukstu aizspieda viņam muti, lai viņš ir neiepīk­stētos.
   Kims pietrausās sēdus un apjucis paraudzījās Privinā. Stepes princis lēnām atvilka roku un pielika pirkstu pats sev pie lūpām.
   Kims saprata un palocīja galvu.
   —  Kas ir? — viņš čukstus pavaicāja.
   Privins ar īkšķi norādīja uz aizmuguri.
   —  Tur kāds nāk, — viņš tāpat čukstus atbildēja.
   —  Liekas, ka mums seko pa pēdām.
   —  Melnie? — Kims izbijies jautāja.
   Privins paraustīja plecus.
   — Gorgs aizgāja atpakaļ paskatīties, — viņš čukstēja.
   —  Bet labāk sagatavosimies ātrai bēgšanai.
   Kims nekavēdamies piecēlās, apjoza zobenu un piesprādzēja vairogu pie kreisās rokas. Mirkli vilci­nājies, viņš izvilka zobenu no maksts un sniedza Privinam.
   —  Ko lai es ar to iesāku?
   — Atvairies. Tev taču nav sava ieroča.
   Stepes princis pasmaidīja, sniedza zobenu atpakaļ un papurināja galvu. — Man tas nav vajadzīgs.
   —  Zinu, — Kims sacīja. — Es redzēju, kā tu cīnījies aizā — arī bez ieroča. — Bet… — Privins, viņu pār­traukdams, atmeta ar roku. — Tu mani nesaproti. Mēs nelietojam ieročus. Neviens.
   — Tu gribi sacīt…
   —   Gribu sacīt, ka neviens stepes jātnieks nekad ne­ņemtu rokā ieroci, — Privins paskaidroja. — Esam iemā­cījušies aizstāvēties bez tiem. Mēs nicinām ieročus un nicinām visus, kas tos lieto.
   — Bet vairogu taču man dāvinājāt jūs?
   —  Ieroči nogalināšanai un vairogs, ar ko aizsargāties, gan nav viens un tas pats, vai ne? — Privins zobgalīgi atjautāja. Taču tūliņ viņš kļuva nopietns. — Jādomā, ka to mēs varēsim pārspriest vēlāk. Man šķiet, es kaut ko dzirdu.
   Viņi izgāja no sienmalas ēnas un saspringti raudzījās lejup uz ceļu. Pa to lamzāja šurp Gorgs, turklāt pavisam ne klusu.
   —  Kur Kelhims? — Kims čukstēja.
   Privins klusēdams norādīja uz aizmuguri. Viena no tumšajām ēnām ceļmalā šķita mazliet par apaļu un spu­rainu, lai būtu akmens, un, tuvāk ieskatoties, Kims ievē­roja sarkankvēlu punktu Kelhima acs augstumā. Kims atzinīgi pamāja. Ja barona Karta melnie jātnieki tiešām viņiem būtu sekojuši līdz šejienei, tad piedzīvotu nepa­tīkamu pārsteigumu.
   Gorgs pāris soļos bija klāt. Pār plecu viņam gulēja šļau­gans, nedzīvs ķermenis. Milzis izskatījās visai satriekts.
   — Brobings! — iesaucās Privins, atpazinis nesamo.
   Gorgs saudzīgi noguldīja zemnieku zemē un pussoli
   atkāpās. Kims notupās, aptaustīja nemaņā gulošā seju un kaklu un atvieglots uzelpoja. Brobinga pakausī bija sacēlies pamatīgs puns, tomēr viņš elpoja, un, kad Kims viņam iešļāca sejā sauju ūdens, viņš ievaidēdamies atvēra acis.
   — Ko tu viņam nodarīji, Gorg?
   Milzis mulsi grieza īkšķi ap īkšķi.
   —  Man… man tiešām ļoti žēl, — viņš stomījās. — Bet viņš tik paslepeni līda uz manu pusi… un gaisma jau te arī nekādenā nav… es viņam tikai drusku piedūros, nu­dien, es…
   —  Labi jau, labi. Viņš sāk atjēgties.
   Brobings tvēra pie galvas un sarāvās.
   Privins noliecās pār viņu. — Kā tev ienāca prātā mums sekot? — viņš pārmezdams jautāja. — Gorgs tev gandrīz ielauza galvaskausu, jo noturēja par melno.
   Brobings atkal ievaidējās. Ar mokām pieslējies sēdus, viņš satvēra galvu abās rokās.
   —  Prom… — viņš ar pūlēm izdvesa. — Jums… jābēg. Es nācu jūs brīdināt.
   — Brīdināt? No kā?
   — No melnajiem jātniekiem. Viņi dzenas jums pakaļ.
   —  To mēs manījām, — norūca Kelhims, kas bija pielā­čojis no aizmugures un, galvu grozīdams, aplūkoja zem­nieku. — Viņi bija aizā jau pirms mums un mūs tur sagaidīja. Mazliet mēs viņiem plānus tomēr sajaucām.
   Brobings papurināja galvu. Tad sāka stāstīt:
   —   Tas nav tas, Kelhim. Es… Kad jūs aizgājāt, mēs sākām meklēt piemērotu paslēptuvi nākamajai nedēļai. Nebijām vēl necik tālu tikuši, kad es izdzirdu aizdomīgus trokšņus. Noslēpu ģimeni un gāju lūkot. Ieraudzīju ve­selu melno jātnieku armiju.
   —  Cik īsteni? — Gorgs vaicāja.
   —  Nezinu. Tā ap pieci simti. Varbūt vairāk. Viņi bija ceļā uz aizu.
   — Pieci simti! — Gorgs iztrūcies iesaucās.
   —  Tad tie, ko satikām, bijuši tikai tādi izlūki, — Kel­hims lietišķi konstatēja.
   —  Laikam gan, — Brobings piekrita. — Es tūliņ stei­dzos atpakaļ pie savējiem aprunāties, kas darāms. No­spriedām, ka man jālūko jūs pabrīdināt. Savējos es nobē­dzināju drošā kalnu slēpnī un pats posos ceļā.
   — Bet kā tu tiki Kartam garām? Un Ugunsrīklei?
   —   Netiku, — Brobings atzinās. — Vismaz ne tieši. Man palaimējās neieskriet akurāt melnajam baronam rokās. Un aizā valdīja milzīgs uztraukums. Likās, ka tur tikko bija notikusi kauja. Melnie laikam bija cietuši smagu sakāvi, tomēr garām es viņiem nebūtu ticis. Tālab uzmeklēju slēpni un nogaidīju, kamēr pienāk gal­venie spēki. Kad nu šie devās tālāk, es drošā attālumā sekoju. Cerēju, ka kaut kur radīsies iespēja no šiem atkra­tīties.
   —  Nu, un pēc tam?
   — Jātnieki nonāca līdz Pazudušajam ezeram, — stās­tīja Brobings, — un metās uzbrukumā Ugunsrīklei.
   —  Vai tu runā nopietni?
   — Jā gan, — sacīja Brobings. — Cīņa bija drausmīga. Melnie jātnieki bija atvilkuši milzu katapultas, ar kurām trieca briesmonim virsū milzīgas bultas un klints- akmeņus, taču šāviņi pret viņu lūza un šķīda kā skali. Un tad Ugunsrīkle pārgāja pretuzbrukumā.
   —   Vai kaut kur manīji Rangariga pēdas? — Kims klusu ievaicājās.
   Brobings skumji uz viņu paskatījās. — Nē, itin nekur. Man gauži žēl.
   —  Un kas notika tālāk? — Gorgs urdīja.
   —   Cīņa ilga droši vairāk nekā stundu, — Brobings turpināja. — Daudzi melnie jātnieki krita. Taču beidzot arī Ugunsrīkle vairs nespēja turēties pretī pārspēkam. Melnie viņu piebeidza, un atlikušais karaspēks gāja tā­lāk. Pazudušā ezera krastā viņi iekārtojās uz naktsguļu. Es nogaidīju tumsu, tad ieniru ūdenī un šiem garām iepeldēju alā.
   — Bīstams numurs.
   Brobings atmeta ar roku. — Ne tik bīstams, cik izklausās. Jātnieki jutās drošībā, un sargkareivji gulēja tikpat cieši kā pārējie. Kas gan lai viņiem tur būtu uzbrucis? Es mierīgi iv 291 tiku garām un pa straumi peldēju uz priekšu vien. Un te nu es esmu.
   Gorgs nopūtās. — Jā, te nu tu esi. Cik tālu šie vēl ir aiz mums?
   —   Diemžēl tikai dažu stundu jājienā, — Brobings noraizējies sacīja. Un atvainodamies piebilda: — Es vie­nu brīdi tanīs alās apmaldījos un tikai ar mokām izkūlos atpakaļ.
   —   Un mēs te jutāmies pārlieku mierīgi un bez jēgas izniekojām laiku, — Gorgs sūkstījās. — Tūliņ jāiet tālāk! — Acis samiedzis, viņš raudzījās augšup pa upi, it kā gaidītu jebkuru mirkli parādāmies vajātājus.
   —  No sirds pateicamies tev, ka tu uzdrošinājies mek­lēt mūs rokā, lai brīdinātu, — sacīja Kims. — Iespējams, ka tu izglābi mums dzīvību.
   Brobings kautrīgi pasmaidīja. — Jūs arī riskējāt ar savām dzīvībām, lai glābtu mūsējās, — viņš atgādināja. Tad piecēlās, piegāja pie upes un iemērca plaukstas ledai­najā ūdenī.
   —   Cik tad palicis to, kas tagad nāk šurp? — jautāja Privins, kad Brobings bija atsvaidzinājies un sprauslā­dams atgriezās.
   —  Cīņa ar Ugunsrīkli viņiem prasīja smagus upurus, bet vairāk par simtu vēl būs, — viņš, mirkli apsvēris, sacīja.
   —   Ko mēs vēl gaidām? — Gorgs noprasīja. — Atiet! Jo drīzāk tiksim ārā no šitām alām, jo labāk.
   Viņi devās ceļā. Kelhims, kuram noteikti bija vis­asākie jutekļi, noslēdza gājienu. Doma par ienaidnieku, kas bija jau varbūt turpat aiz muguras, dzina viņus strau­jā tempā. Upes gultne pakāpeniski atkal kļuva šaurāka, straume spēcīgāka. Vēlreiz viņiem vajadzēja rāpties lejup pa stāvu, ar gružiem un vaļējiem akmeņiem klātu ram­pu, līdz beidzot viņi nonāca lielā, velvētā alā, kuras vi- ņgalā vīdēja mazs pelēks plankumiņš. Dienasgaisma. Ki­mam izlauzās atvieglojuma nopūta. Līdz alas tālajam galam vēl bija divu vai pat trīs stundu gājiens. Pēc visa pārciestā tā bija smieklīgi nenozīmīga piepūle. Viņi apstājās un pagaidīja Kelhimu, kas brīvprātīgi bija atpa­licis, lai izlūkotu, vai melnie jātnieki netuvojas.
   —  Esam gan paveikuši! — sacīja Privins. — Es vairs neticēju, ka jel kad vēl skatīšu debesis un sauli.
   Kims gaužām labi saprata Privinu. Viņš bija pārdzī­vojis to pašu, un arī Gorgam acis priecīgi iespīdējās, kad pēc tik daudzām dienām ieraudzīja gaismu, īstu, dabisku gaismu, nevis slimīgo pelēko blāzmiņu, kas šķita atsta­rojam no sienām un griestiem.
   Labu brīdi viņi stāvēja akmeņainās nogāzes piekājē un klusēdami kavējās katrs savās domās, ikviens priecīgs, ka arī pārējie klusē.
   Beidzot Gorgam aptrūka pacietības.
   —  Iešu pameklēt Kelhimu, — viņš ierunājās. — Tas neiedomājamais lempis tak ir spējīgs ne par šo, ne par to iekrist šiem nagos. — Protams, aiz rupjajiem vārdiem viņš tikai slēpa rūpes par draugu. Viņš griezās atpakaļ un devās pa nogāzi augšup.
   Gorgs nebija pagājis ne pāris metru, kad lācis šņāk­dams un aizelsies parādījās nogāzes augšgalā un triecās lejup kopā ar putekļu un akmeņu lavīnu.
   —  Nāk! — viņš rēca. — Melnie nāk!
   Milzis ar platu lēcienu paglābās no akmeņu lavīnas un lāča.
   —  Ja tu pakliegtu vēl skaļāk, — viņš nomurdēja, — tad viņiem vispār nebūs vajadzības papūlēties, lai mūs atrastu.
   —  Prom! — Kelhims uzsauca. — Tikai ātrāk prom!
   Tūliņ vini būs klāt!
   —   Mieru, tikai mieru! — kušināja Gorgs, pārmeta milnu pār kreiso plecu un cīņas priekā izslēja zodu uz priekšu. — Ko nozīmē — tūliņ? Un cik šo ir?
   Kelhims dusmīgi nosprauslojās. — Tūliņ nozīmē tūliņ. Pēc dažiem mirkļiem. Laikam viņi mani redzēja. Un cik viņu ir? Skaitījis netiku, bet katrā ziņā vairāk, nekā mēs spējam izturēt. Turklāt ir pārspēkā, jo sēž zirgos.
   —  Viņi tiešām ieradušies ar visiem zirgiem? — Kims neticēdams pārjautāja.
   —   Jā. Tikai nejautā man — kā. To es neprotu iz­skaidrot. Vai viņi nolaiduši zirgus lejā trosēs vai kā — nesaprotu. Bet nu gan ejam! — To pateicis, viņš pagriezās pret izeju un lamzāja, cik ātri spēja, pārējiem pa priekšu.
   Kims nespēja dzirdēto aptvert. Zirgi? Šeit pazemē? Jau viņi bija izcietuši trakas mokas, lauzdamies gar upi uz priekšu; taču ko tāds pārgājiens nozīmē ar zirgiem un pilnā bruņojumā! Bet ne velti viņš pats bija pieredzējis, ar kādu nežēlību Kārts dzina kareivjus uz priekšu. Cilvē­ka dzīvība tam nebija vērta nenieka.
   Ūdens šalkoņā ielauzās zvērīgs kliedziens. Kims skriedams atskatījās un pārbijās. Nogāzes augšgalā bija izniris pilnīgi melnā tērpts karotājs, un tumsā aiz viņa kūņojās daudz citu tādu pašu melnu kareivju.
   Kims instinktīvi ierāva galvu plecos, kad melnais iz­kliedza skadru pavēli un melnu bultu krusa no augšas nosvilpa pār viņiem. Taču tās vairs nespēja viņus aiz­sniegt. Bultas, nekā ļauna nenodarīdamas, atsitās pret klintīm un pazuda ūdenī.
   Nu kraujā parādījās pirmais jātnieks, tad vēl viens, vēl viens, līdz beidzot, šķiet, visa ala bija pilna sprauslājošu, uz vietas mīņājošos zirgu. īsa pavēle, un pirmais jātnieks jāšus uzmanīgi vadīja savu kumeļu pa krauju lejup. Zirgs iztrūcies iezviedzās un atmeta galvu, taču jātnieks bez žēlastības dzina viņu lejup. Pirmajam sekoja nākamais zirgs, un tad — it kā pati tumsa būtu atdzīvojusies, kraujā saradās vesels karapulks, kā Brobings bija sacījis — savs simts jātnieku. Vienam zirgam uz irdenās pamatnes sa­misējās gaita, tas klupa, izmeta jātnieku no segliem un krītot uzgāzās tam virsū. Līdz ar viņiem dārdēdama lejup nobruka akmeņu lavīna, aizraujot līdzi vairākus jātnie­kus, nogalinot cilvēkus un zirgus. Taču virzīšanos uz priekšu tas aizkavēja tikai par dažām sekundēm.
   — Ātrāk! — rēca Gorgs. Ar vienu lēcienu viņš panāca Privinu, pacēla princi kā lupatlelli un uzsēdināja to Kel­himam uz platās muguras. Lācis ierūcās, kad Privins pie­skārās viņa ievainotajam plecam, taču tad nometās četr­rāpus un plēsa prom gandrīz tikpat ātri kā zirgs. Gorgs sagrāba pagurušo Brobingu, un tad ari Kims juta, ka viņu saķer milzīga roka un Gorgs viņu pasit padusē kā vienkāršu nešļavu. Tad Gorgs metās skriet — tik ātri, ka Kimam gan­drīz noreiba galva. Lāci viņi driz vien panāca. Tomēr Kims saprata, ka ne lācis ar ievainoto plecu, ne milzis ar divkāršo nastu ilgi tādu skriešanu neizturēs.
   Gaisā atkal nošņāca jauns slaidu bultu birums; tomēr attālums vēl joprojām bija pārāk liels un neviena bulta netika bēgļiem bīstamā tuvumā, taču tuvāk nekā iepriek­šējā kārta. Pirmie jātnieki jau bija sasnieguši kraujas pak 'ji un traucās, cik jaudas. Zirgiem nebija viegli skriet pa 0 ubuļaino, asiem, šķautņainiem akmeņiem nosēto zemi; tomēr tie neapšaubāmi spēja ilgāk un vieglāk iztu­rēt skrējienu nekā viņu upuri.
   Gorgs gan sāka skriet vēl ātrāk, tomēr aizgūtnēm rāva elpu, un aizvien biežāk viņam aizķērās kājas aiz ceļa nelīdzenumiem, tā ka viņš tikai ar mokām noturējās ne- paklupis.
   —  Kim!
   Kims saausījās. Balss. Tā nebija ne Privina, ne cita ceļabiedra balss. Bet balsi viņš pazina!
   —  Kim! Milzi! Atpakaļ pie upes!
   Gorgs paklausīja automātiski. Tāpat skrējienā viņš apsviedās apkārt, uzlēca uz gandrīz divus metrus augstas klinšu barjeras un sāka pa to skriet kopā ar lāci.
   — Zemē!
   Viņi atkal paklausīja — instinktīvi, nedomājot. Pēkšņi alā nodārdēja pērkons, atsitās augstajos griestos, sadre­bināja klintis. Arī ūdens virsa upē šķita notrīsam. Vienu īsu, mazu mirklīti straume apstājās, tūliņ pēc tam ūdeņi, it kā zem milzīga sprieguma, sacēlās stāvus. Sekoja dobjš duniens. Ūdens uzšļakstīja, mezdams putas desmit līdz piecpadsmit metru augstumā, atlija atpakaļ gultnē un krastos, bet tad cēlās augšup no jauna. Pelēki viļņi ar putu cepurēm vēlās pāri krastam, apšļakstīja klintis, šaustīja zirgu kājas. Taču jātnieki, ja arī pamanīja briesmas, neli­kās par tām ne zinis. Neapjukuši viņi dzina zirgus uz priekšu arī tad, kad pirmajam uzplūdam sekoja otrs, varenāks, un ūdens sāka kūsāt un vārīties.
   — Tur! — Gorgs uztraukts iesaucās. — Skatieties!
   Visu skatieni sekoja viņa izstieptajai rokai. Upes vidū
   ūdens sāka griezties virpulī. Ātrāk, aizvien ātrāk tas vēr- pās aplī, izveidojās par piltuvi, kuras centrs iegrima ar­vien dziļāk, līdz šī neprātīgā straume bija piepildījusi pusupes. Neiedomājama dārdoņa plēsa ausis pušu. Kims piespieda rokas pie galvas un, sāpēs saviebies, ar asaru pielijušām acīm noraudzījās uz jātniekiem, kas tuvojās. Tas bija tikai mazs pulciņš, kas steidzās galvenajiem spēkiem pa priekšu — varbūt desmit vai divpadsmit vīru, un viņu augumi gandrīz nebija saredzami aiz sīko lāsīšu aizkara, kas cēlās no kūsājošās ūdens virsas. Un tad upe eksplodēja.
   Vismaz Kimam pirmajā mirklī likās, ka upe sašķīst drausmīgā eksplozijā un izkāpj no gultnes. Ala sagrī­ļojās. No tās griestiem vēlās akmeņi, un, kad putu dūma­ka virs upes bija izklīdusi, viņi redzēja pacēlušos milzīgu mirguļojošu ūdenssienu, kas ar pirmatnēji drausmu rē­koņu vēlās uz krastu un gāzās virsū šausmās sastin­gušajiem jātniekiem. Gan tie vēl mēģināja pagriezt zir­gus atpakaļ un aizbēgt, bet — par vēlu. Vilnis dārdēdams pārskrēja pāri krastam un, sašķīzdams pret klintīm, aprija zirgus un jātniekus.
   Kims ierāva galvu plecos, saritinājās pavisam mazs un, elpu aizturējis, gaidīja, līdz vilnis aizplūdīs. Klints gan bija vilnim atņēmusi lielāko daļu spēka, tomēr Ki­mam bija tāda sajūta, it kā tūkstoš veseru no visa spēka dauzītu kopā viņa bruņas. Rīstīdamies, ar mokām elpu krūtīs raudams, viņš pacēlās, kaut kā uzrausās kājās un skatījās, kas noticis ar pārējiem. Tie bija tikpat satricināti kā viņš, tomēr likās, ka neviens nav nopietni cietis.
   — Kas… kas tas bija? — jautāja Privins.
   Atbildes vietā Kims, nekā neteikdams, norādīja uz upes vidu. Apmēram vidū starp viņu patvertni un alas izeju no trakojošā ūdens augšup slējās slaida klintssmai- le. Div' mazi baltās drānās tērpti augumi skaidri iezī­mējās ļ. it pelēcīgo gaismu alas ieejā.
   —  Kas tie tādi?
   —  Ado, — atbildēja Kims. — Ado un viņa tēvs Akača karalis.
   — Tu viņus pazīsti?
   — Jā. Esmu viņus saticis… sen. Bet vinu klātbūtne šeit
   mani pārsteidz tikpat stipri kā jūs. — Kims gribēja vēl ko sacīt, taču šai mirklī viņus atkal sasniedza Ado balss, pārspējot upes dārdoņu:
   —  Bēdziet! Jums draud briesmas! Steidzieties ārā no alas! Mēs jums sekosim!
   Ne mirkli nevilcinādamies, visi pameta patvertni un skriešus metās projām. Kims iztrūcies pavērās apkārt. No jātnieku pulciņa, kas bija viņiem dzinies pakaļ, vairs nebija ne miņas. Upe bija tos aprijusi. Taču tas vēl neno­zīmēja, ka briesmas pārvarētas. Neiztrūkstoties par bojā aizgājušo biedru likteni, pulcējās liela uzbrucēju vienība.
   — Pa kreisi! — kliedza Ado. — Prom no upes!
   Bēgļi paklausīja. Krastmalā pamatne bija gluda un
   iešanai labāka nekā klinšainais, nelīdzenais pamats tālāk; taču viņiem vēl skaidri stāvēja acīs drausmā ūdenssiena, kas bija aprijusi jātniekus.
   Upe atkal sāka vārīties un kūsāt, un vidū, šņākdams no jauna, sāka griezties virpulis. Kimam aizmetās kāja aiz klints grubuļa, viņš nostiepās zemē visā garumā un, augšā celdamies, vēl pameta skatienu uz vajātājiem. Jātnieki bija apjēguši draudošās briesmas un apturēja zirgus. Viņi kavējās neziņā, un Kims jau sāka cerēt, ka tie atkāpsies. Bet tad uz pārkares parādījās milzīga auguma cilvēks mirdzošā melnā bruņutērpā. Kareivji iztrūkušies sāka dzīt zirgus uz priekšu. Laikam pat droša, neizbē­gama nāve nespēja viņiem likt sacelties pret barona Karta pavēlēm.
   Kims un viņa draugi skrēja tālāk uz alas izeju, mez­dami līkločus, kamēr aiz muguras melnajiem jātniekiem otru lāgu uzbruka bojāeja. Visa ala skanēja un atbalsojās kareivju izmisuma brēcienos, zirgu zviedzienos un ūdens dārdos.
   Gaiša rūsa uzplaiksnīja ap klints smaili, kur stāvēja Akača karalis. Pēkšņi gaisā izplatījās ass metālisks smārds, it kā pēc spēcīgas elektrības izlādēšanās, un ma­zu, zilu liesmiņu svītra fantastiskā ātrumā skrēja pa ūdens virsmu uz jātnieku pusi.
   —   Skrieniet! — ūdens sacelto neganto troksni pār­kliegdams, draugiem sauca Ado. — Skrieniet uz dzīvību un nāvi! — Ceļos viegli iešūpojies, viņš ielēca ūdenī un, gluži kā zivs, zibenīgi ātri un dziļi ienirstot, aizšāvās līdz krastam. Ar atplestām rokām viņš izlēca krastā un metās pie Kima un milža.
   —    Ātri! — viņš sauca. — Tēvs viņus vairs nespēs noturēt, neizsaucot ezera garus!
   Kims nesaprata ne vārda, taču pēc pēdējās minūtēs piedzīvotā viņam likās, ka Ado rīkojumiem jāklausa. Viņi skrēja tālāk, klupdami un krizdami pār klintīm, lēca pāri plaisām un šķautnēm, kas bija asas kā naži, līdz pēdīgi, likās pēc veselas mūžības, sasniedza alas izeju. Priekšā pavērās plaša, klinšaina ieleja. Kims gribēja pagriezties atpakaļ, lai palūkotos, kur paliek Akača karalis, bet Ado viņu raušus aizrāva projām no alas izejas un ievilka patvērumā aiz klints ciļņa. Kims tikai uz acumirkli pa­manīja slaidu, vāru augumu, kas, par spīti ielīkušajiem pleciem, stalti izslējies, stāvēja klintssmailes galā un rai­dīja zilas ugunis alas dziļumā. Likās, ka tur bija vēl kaut kas, ko Kims neprata lāgā uzpazīt, bet kas viņam lika nodrebēt. Tas bija kaut kas liels, kūsājošs, pārvarīgs.
   Zeme nodrebēja. No alas izlauzās dobjš pērkona dārds un salūza pre* klintīm. Piepeši zeme pacēlās, tad atkrita atpakaļ un t ca lēkāt un kratīties kā saniķojies zirgs. Neiedomājama rēkoņa izlauzās no alas ieejas. Un tad no kalna izšāvās putainas bangas, aizraujot līdzi cilvēkus, zirgus un klinšu drupas un pārplūdinot krastus tālā apkārtnē. Kimam vēl ilgi dunēja un zvanīja ausīs, kad dārdi jau bija apklusuši. Piesardzīgi, gatavs piedzī­vot vēl vienu uzbangojumu un ar to saistīto satricinā­jumu, viņš piecēlās kājās un atskatījās uz alas ieeju; tomēr vēl joprojām pār ūdens virsmu aizvēlās pa putainam vilnim, un šad tad no ūdens izcēlās kaut kas melns un bezveidīgs. Likās, ka visļaunākais ir garām.
   Kims ar varu atrāva skatienu no upes un pievērsās Ado, kas sastingušu seju vērās putainajā ūdenī.
   —  Paldies, — Kims vienkārši sacīja. Varbūt šim bridim vajadzēja cēlākus vārdus, bet Kims vēl bija pārāk pārņemts no visa notikušā, lai izplūstu plašā pateicības runā.
   Ado pasmaidīja, taču tūliņ atkal kļuva nopietns.
   —   Tev nav jāpateicas, — viņš sacīja, nenolaizdams skatienu no upes. — Es jau sen to vēlējos.
   Pamazām atgriezās arī pārējie, kas, milzu bangai pa­rādoties, bija pabēguši aiz klints. Ado pavērās uz milzi ar skatienu, kurā bailes jaucās ar apbrīnu, pievērsa uzmanību arī lācim, tomēr tad atkal uzrunāja Kimu:
   —  Vai pūķa jūsu vidū vairs nav?
   Gorgs brīnīdamies sarauca pieri. — Vai tu kaut ko zināji par Rangarigu?
   Ado pamāja. — Mums par viņu stāstīja.
   Ar smagu sirdi Kims atbildēja uz Ado jautājumu. Taču tad viņš vairs nespēja novaldīt nepacietību un savu­kārt apbēra Ado ar jautājumiem.
   —  Kur jūs uzgadījāties? Kā atradāt mūs? Un kā jums ienāca prātā nākt mums pa pēdām?
   Ado kā sargādamies pacēla rokas.
   —  Tikai ne visu uzreiz, Kim. Tas ir garš stāsts. Ļauj vispirms atvilkt elpu.
   — Protams, — Kims pamāja. Ado droši vien bija tikpat piekusis kā viņi. Ja vien ne vēl vairāk. — Vispirms atpū­ties. Mums visiem derētu brīdi atpūsties, — viņš piebilda.
   Saule stāvēja debess vidū. Bija pusdienlaiks, bet viņu ķermeņi gandrīz trīs dienas ilgajā gājienā pa apakšzemes labirintu bija paguvuši pierast pie citāda ritma un tiecās pēc atpūtas. Tomēr Gorgam nebija prātā novēlēt viņiem tūlītēju atpūtu. Viņš vēlreiz paraudzījās uz alas ieeju un papurināja galvu.
   —  Tālāk uz leju būs mierīgāk, — viņš purpināja. — Stundas divas trīs mums vēl vajadzētu nosoļot. Man nemaz nepatīk doma, ka mēs apmestos atpūsties tik tuvu pie šitās alas izejas.
   Viņi vienojās, ka īsu brītiņu atelsīsies un tad kārtīgi dosies tālāk. Kims nopūzdamies piebilda, ka diezin vai kādam būs izdevies palikt dzīvam Akača karaļa izraisī­tajā haosā.
   —  Kā jūs tikāt pāri Ēnukalniem? — viņš vēlreiz mē­ģināja piedabūt Ado pie stāstīšanas, kad tas pēdīgi bija beidzis vērot upi.
   —  Vienkāršāk, nekā es domāju, — Ado atteica. — Viss notika tā. Kad tu biji pazudis, melnie sāka mākties mums virsū. Laikam Borāss bija kaut kā uzzinājis, ka tu esi bijis pie mums vai vismaz mežā. Beigu beigās — trīs dienas pēc tavas aiziešanas — kungs ieradās pie mums perso­niski. Kopā ar baronu Kārtu.
   Kims nobijās. — Vai viņi jums ko nodarīja?
   Ado papurināja galvu. — Nē. Viņi ieradās rītausmā. Ilgi runājās ar tēvu. Nezinu, ko viņi runāja, bet, kad šie aizgāja, tēvs bija gaužām domīgs. P: as dienas viņš nerunāja ne vārda, tikai sēdēja un visu laiku prātoja. — Ado nopūtās, atspiedās pret klinti un apcirta rokas ap ceļgaliem. Viņam sala, un uz kailajiem delmiem uzmetās zosāda.
   —  Un tad, — Ado pēc brītiņa turpināja, — tēvs sacīja, ka mums jāejot projām. Man šķiet, Borāss un barons Kārts viņam bija draudējuši. Vai arī prasījuši no viņa kaut ko tādu, ko viņš nevarēja apņemties. Tai pašā vakarā mēs devāmies ceļā.
   — Pāri kalniem?
   Ado pasmaidīja. — Nē. Mēs Pasakzemē ieradāmies pa tādu pašu ceļu kā tu. Izgājām kalniem cauri pa apakšu. Pazudusī upe nesākas Ēnukalnos, kā jūs esat iedomā­jušies. Tā sākas Ēnu valstī un arī tur tek galvenokārt pa apakšzemi, pirms šķērso kalnu grēdu. Veselu dienu un nakti mums iznāca nopeldēt, kamēr izkļuvām ārā grēdai otrā pusē.
   —    Tad laikam tavam tēvam tas ceļš vienmēr bijis zināms? — Kims pārsteigts jautāja.
   Ado pamāja. — Jā. Bet tu maldies, ja domā, ka viņš tīšām tevi aizsūtīja neziņā. Mūsu izvēlētais ceļš tev nederēja. Bet varbūt tu spēj četras stundas nopeldēt zem ūdens, neiz- nirstot un elpu neievelkot? — Ado zobgalīgi noprasīja.
   — Protams, ka ne, — Kims nokaunējies atteica. Vienu mirkli viņam tiešām bija sanākušas tādas kā dusmas vai vismaz īgnums. — Stāsti tālāk, — viņš mudināja. — Kas notika pēc tam?
   —  Mēs sasniedzām Kaivalonu un…
   —  Kaivalonu? — Privins iesaucās. — Tu redzēji Kai­valonu?
   Ado pārsteigts paskatījās uz viņu. — Tu Kaivalonu pazīsti?
   —  Tā ir mana dzimtene. Pirms melno jātnieku iera­šanās mans tēvs bija Kaivalonas valdnieks.
   — Tad jau tev jābūt Privinam.
   Privins nepacietīgi pamāja: — Jā. Bet tam pašreiz nav nekādas nozīmes. Kā tur tagad izskatās?
   Ado kādu brīdi kavējās ar tiešu atbildi: — Man gau­žām žēl, princi, — viņš beidzot sacīja. — Bet stepes pils ir nodedzināta līdz pamatiem. No kādreizējās godības nav palicis pāri itin nekas. Pils drupās melnie jātnieki ierī­kojuši kara nometni.
   Privins sakoda zobus. Kaut arī viņš bija redzējis lies­mu jūru, patiesība tomēr aizsāpēja līdz sirds dziļumiem. Visiem spēkiem viņš pūlējās sāpes neizrādīt, bet īsti vi­ņam tas neizdevās. /
   —  Un pēc tam? — Gorgs ziņkāri iejautājās.
   —   Mēs peldējām tālāk uz Gorivinnu. Nebija viegli nokļūt līdz pilij. Visur ņudzēja Borāsa ļaudis.
   —  Vai uzbrukums jau sācies?
   —  Nē. Bet bīstos, ka drīz sāksies. Melnie pili aplenkuši plašā lokā. Neviens netiek pilī iekšā, nedz no tās ārā. Jūs, liekas/esat izsprukuši pēdējā mirklī.
   — Bet vai jūs tikāt iekšā?
   —  Protams. Mēs peldējām pa upi, tad tālāk pa ezeru, tieši melno laivām pa apakšu.
   —  Un tad?
   — Tad vairs nav daudz ko stāstīt. Satikām Temistoklu. Viņi ar tēvu bija pazīstami, lai gan tēvs nekad netika par to runājis. Uzzinājām visu — ir to, ka esat devušies ceļā, ir to, ko esat nodomājuši. Un tā nu nolēmām jums sekot. Tas nebija grūts darbs. Pazudusī upe mūs atnesa tieši pie jums.
   —  Visīstākajā brīdī, — sacīja Kelhims. — Vēl maķenīt vēlāk, un pagalam mēs būtu.
   Ado palocīja galvu. Šai brīdī lieka kautrība neiede­rējās. Labu brīdi viņš sēdēja, galvu nodūris, tad strauji piecēlās un norādīja uz rietumiem.
   —  Ejam tālāk. Nedrīkst zaudēt laiku.
   —  Bet mums taču jāsagaida tavs tēvs, — Kims pretojās. Neviens viņam neatbildēja. Pagāja brīdis, iekams
   Kims saprata, ka nav jāgaida. Akača karalis neatgrie­zīsies. Vairs nekad.

   Un viņi devās tālāk. Tālāk uz rietumiem pretī sal­tumam un neziņai. Zem klajām debesīm iešana bija vieglāka, un, lai gan ieleja bija sētin nosēta ar dažāda lieluma akmeņiem un klintsbluķiem, viņi tomēr virzījās uz priekšu raiti. Drīz vien alas ieeja bija pazudusi skatie­nam, un līdz ar to izbālēja atmiņas par pārciestajām mocībām, līdz palika vienīgi fiziskais nogurums un trula nomāktība kā pēc smaga murgpilna sapņa. Ieleja kļuva līdzenāka, un upe sāka plūst rāmāk un platākā gultnē, līdz gabalu tālāk starp diviem pakalniem no jauna pazu­da. Ceļiniekus atkal sāka mocīt izsalkums un slāpes, bet arī šeit nebija nekā ēdama. Starp klintīm auga sūnas un pašķidri krūmeļi, arī pa kādai ogai, tomēr neviens neuz­drošinājās tās nogaršot. Vienīgi skats uz pakalnu virkni ielejas otrā malā viņiem piešķīra spēku. Aiz pakalniem gan bija neziņa, tomēr arī cerība uz siltu pajumti, gultu un kaut ko ēdamu.
   Saule jau slīdēja uz apvārsni, kad viņi sasniedza pa­kalnus. Kelhims, kas aiz sāpēm vairs tikko vilka kājas, stenēdams nolikās upes krastā un noguldīja galvu uz ķetnām. Arī pārējie sagūla, tikai Gorgs savā neizsmeļa­majā enerģijā uzsteidzās pakalnā un drīz vien nozuda kalna otrā pusē.
   Kims pārguris atlaidās un aizvēra acis. Bija auksts, un vējš, kas, nākdams no austrumiem, vēdīja pāri ielejai, atnesa līdzi ziemas un sniega dvesmu. Tomēr šeit upmalā viņi bija cik necik no tā pasargāti, un saulei vēl pietika spēka atsildīt viņu mitrumā sastingušos locekļus un ie­dvest viņos dzīvību. /
   Brītiņu Kims palika sūnā nekustīgi guļam, pirms atkal atvēra acis, lai palūkotos, kā klājas Kelhimam.
   Lācis šķita zaudējis samaņu. Viņš gulēja uz sāna, visas četras kājas atstiepis, un nekustējās. Tikai reta ievai- dēšanās liecināja, ka viņš vēl dzīvs.
   Blēņas! Kims sirdīgi sevi norāja. Tik drīz neviens ne­mirst. Kur nu vēl tāds stiprinieks kā Kelhims. Tikai sma­gais piekusums viņu pārmācis. Kims nometās zemē pie lāča un tikai tad pamanīja, ka otrā pusē pietupies Ado un prasmīgiem pirkstiem rīkojas ap ievainoto plecu.
   —  Vai tu varēsi viņam palīdzēt? — Kims jautāja.
   —   Ne tik labi, kā es vēlētos, — Ado atzinās. — Tēvs gan būtu mācējis palīdzēt, par to es nešaubos. Es nekā daudz nespēšu. Vienīgi varbūt mazināt sāpes, un arī tikai uz brīdi. Brūce izskatās nejauka. Cik tā veca?
   — Trīs dienas, — Kims atteica.
   Ado palocīja galvu. Viņš vēl Kimam neizprotami pa­čubinājās ap Kelhima plecu, tad piecēlās.
   —   Ļausim viņam pagulēt, vismaz tik ilgi, kamēr at­griezīsies Gorgs, — viņš sacīja.
   Viņi pagājās mazu gabaliņu tālāk, lai netraucētu Kel­himu. Ado ar galvu pamāja uz Privinu, kas arī bija sari­tinājies uz cietās zemes un likās aizmidzis.
   —  Vai viņš tiešām ir princis? — Ado jautāja.
   —   Jā, — Kims skumji atteica. — Princis bez karaļ­valsts, tieši tāds pats kā tu. — Bridi vilcinājies, viņš tomēr nenoturējās un izteica jautājumu, kas viņu visu laiku nodarbināja:
   —  Vai tas, ko izdarīja tavs tēvs, — viņš vilcinādamies iesāka, — es domāju — to visu ar ūdeni… kas tas bija? Burvestība?
   Ado pasmaidīja. Par spīti visam, ko Kims pats bija piedzīvojis un no Privina un pārējiem dzirdējis, viņu tomēr vēl joprojām mulsināja vienaldzība, ar kādu Pasakzemes iedzīvotāji uzņēma nāvi. Bet varbūt, — viņš nodomāja, un šī doma viņu iepriecināja, — tikai neziņa piešķir nāvei drausmas. Viņa dzimtenē cilvēki vēl nebija iemācījušies uzskatīt nāvi par to, kas tā īstenībā ir: par dzīvības daļu.
   —  Burvestība? — Ado šo vārdu tik dīvaini uzsvēra, ka Kims netika pie skaidrības. — Tu varbūt tā sacītu. Jā, laikam tā ir burvestība. Bet es to dēvēju citādi.
   —  Kā?
   Ado atkal pasmaidīja. Tad viņš pagriezās un brīdi cieši noraudzījās uz upi, it kā tur meklēdams atbildi uz Kima jautājumu.
   — Pirms uzradās Borāss, mans tēvs bija Ezeru karalis, — viņš atgādināja. — Un tagad laikam tāds esmu es, — viņš klusu piebilda. — Kaut gan neesmu pie tādas domas vēl pieradis. Pastāv… pastāv saikne starp cilvēku un apkār­tējo pasauli — dabu, ja tā tev patīk labāk. Es par jūsu pasauli nekā daudz nezinu, taču man šķiet — jūs dabu uzskatāt par kaut ko tādu, kas bija pietiekami laba, lai jūs radītu, un tagad ir pietiekami laba, lai jūs to izkalpinātu. Lai to nežēlīgi izmantotu, saērmotu, pārveidotu, kā vien jums ienāk prātā.
   Kims grasījās runāt pretī, bet tad pārdomāja. Varbūt Ado izteicās visai asi, tomēr nebija noliedzams, ka tā tiešām ir.
   —  Bet tāda pieeja ir aplama, — Ado turpināja. — Mēs esam dabas dala, turklāt varbūt nemaz tik pārāk svarīga. Un mēs esam ar dabu saistīti ciešāk, nekā vairums no mums to nojauš. Ir cilvēki, kas šo saistību izjūt ciešāk nekā pārējie, un to vidū ir daži — pavisam nedaudzi, bet katrā ziņā tādi ir, kas šo saikni prot īpašā veidā izmantot.
   Kims brīdi pārdomāja Ado vārdus.
   —   Vai to, ko izdarīja tavs tēvs, — viņš vilcinādamies jautāja. — Vai arī tu to spētu?
   Ado papurināja galvu. — Nē, vismaz pagaidām vēl ne. Varbūt kādreiz vēlāk spēšu. Pagaidām vēl nezinu. Nezinu pat, vai es to vēlos.
   Kims gribēja vēl daudz ko jautāt, bet tai brīdī at­griezās Gorgs un elsdams pūzdams nosēdās starp abiem zēniem.
   —  Nu?
   —  Viņpusē upe turpinās, — milzis paskaidroja visiem zināmo. — Tur ir arī pa kādam kokam. Ne īsts mežs, bet koki un zāle. Varbūt mums tur palaimēsies atrast ko ēdamu. Bet auksti gan tur ir. Man tā vien liekas, ka drīz sāks snigt — Gorgs noskurinājās, it kā sajustu aukstumu, pat šai pusē pārnācis. Viņš uzstatīja milnu kā mietu un, uz tās atbalstījies, pieslējās kājās.
   —    Iesim tālāk, — viņš nomurdēja. — Labāk pār­nakšņosim viņā pusē.
   Kims norādīja uz Kelhimu. — Viņš ir iemidzis. Ma­nuprāt, vajadzētu ļaut viņam atpūsties.
   Gorgs mirkli paprātoja. — Tur otrā pusē būs labāka atpūšanās, — viņš noņurdēja. — Un drošāka. 20» 307
   —  Drošāka?
   Gorgs palocīja galvu. — Reiz jau mēs tā jutāmies drošībā, mazo varoni, — viņš atgādināja. — Pārliecīgā drošībā. Man negribētos otrreiz pieļaut tādu pašu kļūdu. — Viņš liegi papurināja lāci, līdz tas ierūkdamies atvēra aci. Gorgs paskaidroja savu priekšlikumu, un Kelhims nepre­todamies slējās augšā. Arī Brobings un stepes princis žāvādamies piecēlās un paklausīgi klumburoja Gorgam aiz muguras augšā pakalnā. Kims gāja pēdējais. Kaut arī katrs solis prasīja lielu piepūli, viņš ļoti labi saprata milža domu. Ieleja arī viņam nepatika, un cerība atkal reiz ieraudzīt zaļumu, zāli un kokus gandrīz ļāva aizmirst lielo nogurumu.
   Kalna korē uzkāpis, Gorgs apstājās un sagaidīja pārējos.
   —  Tur lejā krastmalā zem kokiem man šķiet laba vieta apmetnei, — viņš sacīja.
   Kims, pat lāgā nepaskatījies, piekrītot palocīja galvu. Spēka viņam bija vairs vienīgi tik, lai noturētos kājās. Un arī tas vairs nebūs ilgi.
   —  Vēl tikai pavisam mazu gabaliņu, — Gorgs centāsvinu uzmundrināt.
   Kims nopūtās. Tad sapurinājās un tenterēja milzim nopakaļ pa nogāzi lejup un tālāk līdz kokiem apau­gušajai krastmalai. Kelhims nometās zālē pašā krastā un tūdaļ no jauna iemiga. Arī Kims ierīkojās koka pavēnī. Viņš bija noguris, neizsakāmi noguris, taču trakāk par nogurumu mocīja izsalkums. Vienbrīd viņam sametās pavisam nelabi un mutē sakāpa neganti rūgta garša.
   —  Vajadzētu nostādīt sardzi, — ieteica Brobings.
   —   Jā, — Gorgs piekrita. — Un sasiet plostu. Straume gan nav nekāda varenā, bet ceļošana kājām man pama­zām sāk apnikt. Vai aizdosi man savu zobenu?
   Kimam vajadzēja vairāk sekunžu, lai saprastu, ka runāts tiek ar viņu. Viņš pasniedza Gorgam ieroci, pacē­lās sēdus un noskatījās, kā milzis apbrīnojamā ātrumā sacirta lielu daudzumu jaunu kociņu, bet tievākos zarus no lielajiem kokiem vienkārši nolauza.
   Tad nogurums ņēma virsroku un apmigloja viņa do­mas. Viņš noslīga pie zemes un izstiepās visā garumā. Gorgam taisnība — šeit bija jūtami vēsāk nekā pakalna viņā pusē un gaiss smaržoja pēc sniega. Kims nožāvājās. Tad apvēlās uz otriem sāniem un atbalstīja galvu uz rokas delma kā uz spilvena. Saule rietēja un apvija pakal­nu apaļās kontūras ar liesmainu vainagu. Mirkli pirms īstās iemigšanas Kimam likās, ka uz pakalna kores kaut kas sakustas — nekas vairāk kā ēna, kas uz sekundes sīkdaļu aizslīdēja priekšā saulei un atkal pazuda.
   Liela auguma spīdošā melnā metālā ietērpta jātnieka ēna. Taču, nepaspējis izdomāt domu līdz galam, Kims aizmiga.
   Arī šoreiz viņam nebija novēlēts salds miegs. Neva­rēja teikt, ka viņu mocītu murgaini sapņi — vismaz viņš nekā tāda neatcerējās, tomēr vairākkārt trūkās augšā, jo šķitās sadzirdējis aizdomīgus trokšņus. Taču vienmēr viņu pamodināja vienīgi paša nemierīgie sirdspuksti. No rīta Kims pamodās līdz ar pirmo ausmas blāzmiņu un, kaut arī vēl jutās noguris, nolēma celties augšā. Modās neskaidra atmiņa — kāds bija kaut ko runājis par sarg­posteņiem. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja milzi kopā ar Ado sēžam pie maza ugunskuriņa un sildām rokas virs liesmām.
   Klusu, lai nepamodinātu citus, Kims piecēlās un aiz­slīdēja pie ugunskura. Gorgs izskatījās noguris un negu­lējis. Sejā iegrauzušās jaunas grumbas, kādas tur līdz šim nebija redzamas, un āda nemierīgajā uguns gaismā iz­skatījās pelēka un neveselīga.
   Kad Kims apsēdās, milzis pacēla galvu.
   — Tu jau nomodā?
   Kims papurināja galvu. Viņš pastiepa rokas virs lies­mām un berza pirkstus citu pret citu. Tikai tagad, siltumā viņš pamanīja, cik auksts kļuvis rīts. Zāle bija pārvil- kusies ar salnu. — Nē, pamodies vēl neesmu, — Kims nomurmināja, — es tikai izliekos. — Viņš pievilkās tik tuvu pie uguns, ka liesmas sāka snaikstīties gar viņa bruņām, tomēr viņam joprojām sala. — Un kas ar jums? Vai esat tādi agri cīruļi vai arī vispār neesat gājuši gulēt?
   —  Gan vienādi, gan otrādi, — atbildēja Ado. — Mēs ar Gorgu sardzē nomainījāmies.
   —  Kālab nepamodinājāt mani? — Kims vaicāja. — Es arī būtu varējis savu laiku sargāt.
   Gorgs iesmējās, un Kims nolēma labāk mainīt tematu.
   — Kā tad kulsimies tālāk?
   —  Gorgs ar galvas mājienu norādīja uz upi. Pie krasta šūpojās bezveidīgs plosts. Par mākslas darbu to dēvēt nevarēja, taču tas bija pamatīgs un pietiekami liels, lai visi, ciešāk saspiežoties, uz tā novietotos. Gorgs droši vien bija pie tā nostrādājis pusi nakts.
   Kims atzinīgi palocīja galvu. — Ja tu tagad vēl no piedurknes izbursi ceptu vistu, — viņš sacīja, — tad tu man pa īstam iepatiksies.
   Gorgs bēdīgi papurināja galvu. — Gaužām žēl, Kim. Esmu izlūkojis visu apkārtni, bet šī zeme ir kā izmirusi. Itin nekā. Pat neviena putna!
   Izmirusi zeme… Kimam pārskrēja drebuļi — ne no aukstuma vien. Gorgs bija izteicis to, ko Kims neap­zinoties bija izjutis. Ar visiem kokiem un cietajā zemē izaugušajiem zāles kumšķiem šī zeme tomēr bija mirusi. Varbūt ne gluži mirusi, bet pavisam savādāka nekā viss cits līdz šim iepazītais — it kā viņi būtu ielauzušies apvi­dū, kas nebija domāts tādai dzīvībai, kādu viņi pazina.
   —  Kad dosimies tālāk? — viņš apvaicājās, ne tādēļ, ka tas viņu ļoti interesētu, bet vienkārši gribēdams ievirzīt domas citās sliedēs.
   —  Tiklīdz būs kļuvis pavisam gaišs. Kelhims varēs uz plosta turpināt nomiedzi, un tu arī, ja vēlēsies. Ilgāk mēs vairs nedrīkstam laiku nelietīgi tērēt.
   Vienu mirkli Kima domas pakavējās pie drūmā redzē­juma iepriekšējā vakarā pirms miegā laišanās. Pie melnā jātnieka vai, pareizāk sakot, pie melnā jātnieka ēnas, kas bija ielavījusies viņa sapņos. Ienāca prātā — vai derētu par to pastāstīt Gorgam, bet tad nolēma nestāstīt. Sapnis vien, nekas vairāk. Nebija nekādas jēgas darīt draugus nemierīgus.
   Kima skatiens taustījās pār krēslā tītajiem pakalniem un aizķērās pie kokiem upes pretējā krastā. Iepriekšējā vakarā viņš bija pārāk noguris, lai tos pamatīgāk aplū­kotu, toties tagad ievēroja, ka tie ir visai ērmoti koki; tādus viņš vēl nekad nebija redzējis. Stumbri gludi un rītausmas mijkrēslī izskatījās kā nolakoti, bet tievie zari un zariņi kā no stieplēm izliekti — stīvi ar asiem leņķiem. Arī zāle zem kājām bija svešāda. Zaļumam bija kaut kādas vārdā grūti nosaucamas krāsas piejaukums un stiebri, lai gan plāni un lokani, tomēr bija kā mazi, asi duncīši. Pat krastmalas akmeņi visi bija stūraini, ar asām šķautnēm, it kā šeit viss būtu veidots un sagatavots paš­aizsardzībai un aizstāvībai. Aizstāvībai — pret ko? Kims neviļus pats sev pajautāja. Taču domu līdz galam viņš neaizšķetināja, jo tai brīdī Gorgs stenēdams rausās augšā un posās uz pakalnu kori. Ado viņam piebiedrojās, un beidzot ari Kims slējās kājās, lai abus panāktu.
   Kad viņi uzkāpa pakalna virsotnē, pie apvāršņa parā­dījās bāla oranžsarkanas gaismas strēlīte. Ēnas ielejā pa­mazām sāka bālēt. Vienīgi stūrainās pakalnu virknes priekšā pie ieejas ielejā palika asa, kā ar lineālu novilkta līnija, kas šķīra gaišo no tumšā, it kā tieši tur nakts stūr­galvīgi liegtos atkāpties. Dīvaini — kalni tur nemaz nebija sevišķi augsti, un, kad Kims atcerējās tos milzu augstumus, ko viņi bija izkāpelējuši, tad šī ainava bija tikai kā milzum liels burbulis zem ļoti plāna klinšu pār­sega. Un arī tālākie kalni bija pārsteidzoši zemi — vismaz salīdzinājumā ar tām varenajām aizām un klinšu nogru- vēm, ko viņi savos gājienos bija pieveikuši. Ja padomāja par dažādajiem augstumiem, kādos tecēja Pazudusī upe, tad jāpieņem, ka šis novads atrodas krietni zemāk par Pasakzemi. Varbūt viss apvidus nebija nekas cits kā viena vienīga neaptverami liela ieleja.
   Kims jau grasījās griezties apkārt un doties atpakaļ uz apmetnes vietu, kad pamanīja sakustēšanos melnajās ēnās ielejā. Iztrūcies viņš sagrāba milzi aiz rokas un norādīja lejup.
   Gorgs ieņurdējās. Seja viņam saspringa. Arī viņš likās pamanījis sakustēšanos, un, saulei kāpjot arvien augstāk debesīs, atklājās daudz jaunu sīkumu. Un, jo vairāk to atklājās, jo lielāks auga izmisums Kima sirdī. Patiesība vairs nebija noliedzama.
   Starp idintīm lejā upes krastā ņudzēja jātnieki.
   Melnie jātnieki.
   To nebija vairs tik daudz kā pēdējoreiz, varbūt tikai divdesmit vai trīsdesmit kareivju, bet arī ar tādu mazumiņu pietiktu, lai šajā neaizsargātajā klajumā viņus visus sešus piebeigtu. Un grupas priekšgalā pat iztā­lēm izcēlās milzīga auguma karotājs melnās bruņās.
   —  Barons Kārts, — nomurmināja Kims.
   Melnie vēl bija vismaz drošas stundas jājienā un uz klinšainās pamatnes nekādu lielo ātrumu attīstīt neva­rēja. Bet Kims saprata, ka viņu laika priekšrocība jo ātri saruks, tiklīdz jātnieki būs šķērsojuši ieleju un tikuši pāri pakalnu grēdai. Pat ar plostu viņiem neizdosies sasniegt auļojošu zirgu gaitas ātrumu.
   —   Velti, — viņš savā nodabā noteica. — Viss velti. Rangariga nāve, Akača karaļa bojāeja… — Palika pē­dējais glābiņš — Laurina mētelis. Tomēr kaut kas spieda domāt, ka tam vēl nav pienācis laiks.
   —  Stāvi klusu! — uzsauca Gorgs. Balss viņam drebēja un sejā zvēroja tāds niknums, ka Kims neviļus soli atkāpās.
   —  Nekas nav bijis velti! — Gorgs dārdināja. — Mums vēl ir laiks. Aizskrien un pamodini pārējos. Jums tūliņ jā­brauc projām!
   —  Mums? — Kims neizpratnē jautāja. — Kāpēc mums? Vai tu…
   —  Es palieku, — Gorgs stingri noteica. — Kā praz­dams es viņus aizturēšu.
   — Tu esi traks! — Kimam paspruka. — Tu nejēdz, ko runā. Palikt tev nozīmētu drošu nāvi.
   Gorgs aizsmacis iesmējās. — Viņu nav daudz un…
   — Viņu ir pārāk daudz! — Kims viņu pārtrauca. — Arī tev.
   —  Vai grasies mani apvainot? — Gorgs apskai­tās. — Ar saujiņu melno jātnieku nepietiek, lai piespiestu mani bēgt.
   Kims papurināja galvu. — Es nepieļaušu, ka tu zie­dojies, — viņš stingri noteica. — Ja mēs paliekam te visi,
   tad varam viņus ievilināt lamatās. Tā mums būtu izdevība…
   Gorgs neatbildēja, bet pārtrauca pārrunas pa savai mo­dei. Nekā neteicis, viņš satvēra Kimu kā kartupeļu maišeli un, padusē iežmiedzis, platiem soļiem drāzās lejup pa no­gāzi, nelikdamies ne zinis par Kima protesta brēku.
   Kima brēcieni pamodināja pārējos.
   —   Kas noticis? — Privins mulsi jautāja, berzēdams miegu no acīm.
   —   Melnie jātnieki, — sacīja Gorgs. — Apmēram div­desmit. Jums tūliņ jābrauc projām. Pēc stundas šie būs klāt!
   Mirkli Privins galīgā neizpratnē blenza uz milzi un tad vienā lēcienā bija kājās. Viņš nostājās Kima pusē. Arī viņš negribēja pieļaut, ka Gorgs viens paliek uz vietas.
   —Pietiks! — Gorgs pavēlēja. — Es laikam zinu, ko daru.
   Kims tomēr pat nedomāja piekāpties.
   —  Nezini vis, — viņš tiepās. — Tu mums esi vajadzīgs, Gorg. Neviens nezina, kādas briesmas mūs vēl ceļā gaida.
   —   Ja neviens nepaliks aizkavēt melnos, tad vispār vairs nebūs nekādu briesmu, — Gorgs mierīgi atbildēja. — Tad viņi pēc divām stundām būs mūs panākuši.
   —  Atstājiet mani te, — ierunājās Kelhims, kas līdz šim klusēdams bija noklausījies strīdā. — Kimam taisnība. Tevis viņiem varbūt vēlāk vajadzēs. Turpretim es… — viņš ar izteiksmīgu žestu norādīja uz savu nelietojamo ķetnu un bezveidīgi pietūkušo plecu, — esmu jums vie­nīgi par nastu. Tāds kroplis kā es nav nekāds zaudējums.
   —    Un ko tad tu tāds ievainots domā nodarīt mel­najiem? — noprasīja Gorgs.
   Kelhims dobji iesmējās. — Var jau būt, ka es vairs neesmu gluži tāds, kāds biju. Bet Kartam sagādāt ne­patikšanas es vēl spēju! Es nepieļaušu, ka tu paliec.
   —   Nekļūsti smieklīgs! — Gorgs rāmi atteica. — Jūs tagad visi kāpsiet uz plosta un zudīsiet kokos. Ja mēs te vēl ilgi ķēpāsimies, viss nokārtosies pats no sevis. Tad šie savāks mūs visus.
   — Es palieku, — sacīja Kelhims.
   Gorga acis samiedzās šaurās spraudziņās. — Ak tā?
   Kelhims draudīgi sacēlās pakaļkājās. Pirmoreiz pēc ilgāka laika Kims atkal redzēja, cik lācis ir liels un varens pat salīdzinājumā ar Gorgu. Milzis gan pārsniedza Kel­himu vairāk nekā par divu galvu tiesu, toties lācis bija daudz masīvāks un druknāks.
   —  Es palikšu šeit, — Kelhims atkārtoja. — Un ja tev kaut kas pret to iebilstams, tad vajadzēs ar mani pacī­nīties.
   Vienu mirkli likās, ka Gorgs pieņems izaicinājumu. Taču tad viņa saspringtais ķermenis atslāba un sejā parā­dījās tāda kā nožēla.
   —  Ja tev tā šķiet pareizi, — viņš klusu sacīja, — tad tikai neaizmirsti, ka pats to vēlējies.
   Viņš pagāja sānis, nogaidīja, kamēr lācis, vēl aizvien divkājās izslējies un abas ķetnas draudīgi uz priekšu izstiepis, pagāja viņam garām, un tad no visa spēka uzgā­za ar milnu tam pa pakausi. Kelhims nogāzās kā nopļauts un palika guļam.
   Privins šausmās iekliedzās: — Ko tu izdarīji?
   —  Vienīgi to, kas bija vispareizāk, — Gorgs atbildēja, nepagodinājis stepes princi pat ar skatienu. — Šitais nel­ga būtu bez apdoma sevi nobeidzis. — Nometis milnu zālē, viņš stenēdams pacēla lāča smago ķermeni un aiz­nesa to uz plostu. — Un nu jūs, — viņš nepacietīgi mudināja, kad bija Kelhimu noguldījis uz mitrajiem koku stumbeņiem. — Pasteidzieties!
   Kims, Brobings, Ado un Privins, cits aiz cita, novie­tojās uz plosta. Gorgs satvēra pinekli, kas turēja plostu un, daudz negudrodams, to pārrāva. Plosts sazvārojās, atspērās pret straumi un lēnām sāka slīdēt projām no krasta uz upes vidu.
   Kelhims pamodās tikai pret pusdienlaiku. Viņam bija drudzis, un viņš murgoja. Plecā iecirstā brūce bija vēl stiprāk iekaisusi un sāka izplatīt nelāgu smaku. Ado kādu brīdi ap to noņēmās, tad, galvu papurinādams, piecēlās un nelaimīgs palūkojās uz lāci.
   — Man ļoti žēl, vecīt, — viņš klusu sacīja, — bet vairāk es tev līdzēt nespēju.
   Brītiņu viņš raudzījās Kimam acīs, tad pievērsa ska­tienu ūdeņiem, kas strauji traucās garām.
   — Ja negadīsies kārtīga palīdzība, viņš nomirs, — Ado sacīja. Pateica to pavisam mierīgi, viņa balsī neskanēja ne sēras, ne sarūgtinājums.
   Un tomēr Kimu pārņēma tāda sajūta, ka ik vārds duras krūtīs kā nokaitēts duncis. Nomirs…
   Vai viņu ceļojums patiesi bija vienīgi ceļojums nāvē? Vai katru no viņiem beigu beigās nesagaidīs nekas cits kā bezjēdzīga nāve? Acu priekšā vēlreiz aizslīdēja visi viņu ceļojuma izšķirošie mirkļi: vispirms Rangarigs, lie­lais, labestīgais, neuzvaramais pūķis, nešķīsti nokauts nežēlīgā cīkstiņā, kritis par mērķi, kuru viņi, domājams, nekad nesasniegs, kura varbūt vispār nemaz nav. Tad Akača karalis, skumjais sirmgalvis, kas vēlreiz bija sacēlies pret savu likteni un pēc apspiestības gadu desmitiem beidzot pavērsies pret saviem mocītājiem un par to samaksājis ar dzīvību. Tagad Gorgs, varenais, mīlamais milzis, kas īstenībā nebija nekas cits kā krietni pāraudzis puika un kas Kimam, pašam līdz pat šim brīdim neapzinoties, bijis pats mīļākais no visiem. Arī Gorgs pagalam, Kims to zināja; miris tāpēc vien, lai viņiem dotu pāris stundu laika priekšrocību. Un nu Kelhims. Debestiņ mīļo, vai tiešām tie visi bija nākuši līdzi vienīgi tāpēc, lai viņam blakus vai pat viņa vietā mirtu?
   Uz vienu mirkli Kima bēdās uzliesmoja spējš nik­nums. Viņš gandrīz vēlējās, kaut barons Kārts turpinātu viņus vajāt, lai viņi varētu vēlreiz nostāties viens otram pretī, vēl vienu vienīgu reizi, lai viņš tad varētu tam atmaksāt visu ļauna darījumu.
   Kims maigi noglāstīja lāča galvu un saldams pie­kļāvās tā kažokam. Saule bija sasniegusi augstāko punk­tu savā dienas ceļā, tomēr gaiss kļuva arvien saltāks. Starp kokiem upes krastos šur tur bija sakrājušās nelielas sniega sanesas, un debesis rietumu pusē bija aizvilkušās ar zemiem, pelēkiem mākoņiem. Ledainais vējš pūta vēl sirdīgāk, un plosta koku spraugās krājās salna. Laikam jau vēl šai pašā dienā sāks snigt.
   Kims saritinājās apaļš kā bumbulis, ieraka seju lāča mīk­stajā vilnā un lūkoja aizmigt. Plosts nesteidzīgi peldēja pa upes vidu pietiekami tālu no krastiem, lai būtu drošībā gan no bultām, gan no šķēpiem. Pagaidām vajātāji vēl nebija manāmi. Vai nu Gorgam bija izdevies piespiest melnos jātniekus bēgt, vai ari tie pazaudējuši viņu pēdas. Bet šī cerība bija tik niecīga, ka Kims gan tai labprāt pieķērās, tomēr sirds dziļumos noticēt nespēja. Gan jau melnie jāt­nieki pamanīs, ka viņi cirtuši kokus, un vajadzīgo no tā izsecināt nenāksies grūti.
   Kļuva vēl aukstāks. Krastos cits pēc cita pazuda koki. Upei gar abām malām pletās sniega klaji un plaši melnu, kailu klintsakmeņu lauki. Vēlā pēcpusdienā uz ūdens parādījās pirmais apledojums, vēl trausls un plāns kā stikls, tomēr — priekšvēstnesis tam, ko varēja gaidīt vē­lāk. Saldami, pusapdulluši no aukstuma, visi saritinājās ap Kelhimu, lai pagulētu. Saule norietēja, un plosts slī­dēja tālāk pa plato, rāmo upi. Kims drīz iemiga, tomēr bieži modās, kad lielāki, cieti ledus gabali atsitās pret plostu, un vienreiz kaut kas zem plosta noskrāpējās tik spēcīgi, ka likās — plosts tūdaļ sairs. Taču tas izturēja, un viņi peldēja tālāk naktī un neziņā.
   Kims pamodās, kad plosts, skaļi noņirkstēdams, uz­skrēja sēklī. Viņš uzrausās sēdus un, atbalstu meklēdams, grābstījās visapkārt, līdz satvēra kaut ko aukstu un cietu.
   Viņiem apkārt viss stinga ledū. Ledū, kas, augstā, mirguļojošā mūrī sastindzis, šķērsu cēlās pāri upei, ar asām smailēm pāri ūdens virsmai un krastos veidoja fan­tastiskas ainavas.
   —  Gala stacija, — Privins lakoniski noteica. — Rādās, ka tālāk mums būs jācilpo kājām.
   Kims nespēja pievienoties Privina šķietamajai vienal­dzībai. Viņš piecēlās, nomurdēja kaut ko nesaprotamu un pārbijās, kad salā sastingušie muskuļi pretojās kustībām. Pirksti bija aukstumā notirpuši, bet āda kņudēja un dega. Citiem laikam neklājās labāk. Privins un Ado bija bāli un izvārguši. Brobings trīcēdams sita rokas krustām, ledus bar­jeras malā stāvēdams un pūlēdamies paskatīties tai pāri.
   — Vai vari ko saskatīt? — jautāja Ado.
   Brobings pamāja. — Jā gan, — viņš sacīja. — Ledus. Cik vien tālu acs rāda. Šur tur upe vēl paņirb, tomēr lielākoties tā ir zem ledus. Skaidrs, ka ar plostu tālāk netiksim.
   Nopūties viņš pagājās uz plosta vidu un raudzījās uz krastu. Upe ap šo vietu bija tik sekla, ka varēja redzēt līdz pat dibenam. Bet plosts bija tā ieķīlējies ledū, ka nebija vērts ķerties klāt, lai to izkustinātu. Pat, ja viņiem tas izdotos, straume plostu tūliņ pagrūstu zem ledus.
   Kims dziļi ievilka elpu un noslidinājās pāri plosta malai. Līdz gurniem viņš iegrima ledainajā ūdenī. Auk­stums sāpēja tik skaudri, ka viņš iekliedzās. Vienu mirkli viņam nogriezās melns gar acīm. Saņēmis vienkop visu gribasspēku, viņš tenterēja tālāk, ar labo roku turēdamies pie ledus barjeras, un grīļodamies tuvojās krastam; ik solis nozīmēja mokas. Jau pēc pirmajām sekundēm kājas kļuva nejūtīgas, un ne vienreiz vien viņam uznāca vēlē­šanās padoties un vienkārši ievelties uz mutes ūdenī. Taču kaut kā viņš malā izķepurojās, un pēc maza brītiņa arī pārējie sasniedza krastu un pusnemaņā sastinguši noslīga uz ledus.
   —   Tālāk! — urdīja Kelhims, kurš pats pēdējais bija pametis plostu. — Jums jāiet tālāk. Ja jūs tagad iemigsiet, pagalam būsiet.
   Kims vaidēdams apvēlās uz sāniem. Viņš gribēja tikai gulēt, padoties kārdinošajai nejutībai, kas sāka pārņemt visus locekļus. Instinktīvi viņš zināja, ka Kelhimam tais­nība, ka iekšējais siltums nav nekas cits kā nāves priekš­vēstnesis, bet viņam bija vienalga. Viņš gribēja gulēt, nekā cita kā vienīgi atpūsties.
   Kelhims nesaudzīgi uzrāva Kimu kājās, pagrieza un iegrūda mugurā tik pamatīgu dunku, ka Kims neviļus pastreipuļoja uz priekšu.
   —   Tālāk! — lācis pavēlēja. — Jums jāiet tālāk, jūs nedrīkstiet apgulties. Tālāk! Jums jāiet tālāk!
   Dažus soļus pameimurojis, Kims sabruka uz ceļiem, bet Kelhims gan viņu, gan pārējos bez žēlastības dzina tālāk. Kima drēbes bija ūdenī samirkušas smagas, un viņam likās, it kā miklums bruņutērpā pamazām stingtu un drīz iekals vina ķermeni ledus bruņās.
   Sirds Kimam dauzījās tā, ka draudēja pārtrūkt. Gar acīm slīdēja un mijās miglas plīvuri. Un gaiss ar katru elpas vilcienu šķita pārvēršamies šķidrā ugunī, kas de­dzināja viņa plaušas. Bet, neizprotamas varas dzīts, viņš devās uz priekšu. Un kustības, kaut arī gausas un ar pastāvīgām sāpēm saistītas, tomēr nepalika bez iespaida. Pamazām viņa ķermenī atgriezās dzīvība, sākumā tā izpaudās kņudēšanā un durstīgās sāpēs roku un kāju pirkstgalos, bet tad sāpes kļuva plosīgas. Pēc tam migla acu priekšā sāka gaist, un viņš sāka apkārtnē saredzēt šo to vairāk nekā tikai izplūdušus apveidus.
   Ainava bija vienmuļi balta, bez kontūrām. Nebija nekā — neviena nelīdzenuma, neviena koka vai krūma, kaut vai klintsbluķa, kur piesaistīt skatienu. Apvārsnis pazuda miglā, un vienīgi dažbrīd Kimam šķita, ka balt- pelēkajā dūmakā pavīdētu kādas milzīgas, savādas celt­nes apveidi. Taču aina ikreiz pazuda, pirms viņš paguva koncentrēt skatienu uz to.
   Piepeši Brobings apstājās un pārbīlī ieplestām acīm norādīja atpakaļ virzienā, kādā viņi bija nākuši. Kims samiedza acis, lai pārskatītu spožo ledus lauku, un šaus­mās sarāvās.
   Uz ledus klaja iezīmējās vairāki melni punktiņi.
   — Tās ir beigas, — nomurmināja Brobings.
   Kelhims nikni atsaucās:
   — Nekas tamlīdzīgs! Ejam! — Viņš sasparojās un sāka iet, aizčāpoja pāris soļu pa ledu un tad pārsteigts apstājās. Neviens netaisījās viņam sekot.
   — Nāciet taču! — viņš mudināja. — Mums jābēg!
   Ado apņēmīgi papurināja galvu.
   —    Nav jēgas, lāci, — viņš sacīja. — Mēs tikai notē­rēsim spēkus. Mums nav, kurp bēgt.
   Kelhims jau gatavojās enerģiski atbildēt, tomēr ne­pateica nekā. Tikai pārlaida domīgu skatienu bezgalī­gajam ledus klajumam, kas pletās viņiem visapkārt. Jau­najam Akača karalim bija taisnība. Ledainajā tuksnesī nebija nevienas slēptuves, nekā, kur viņi varētu patver­ties vai nocietināties.
   — Pareizi, — viņš norūca. — Šoreiz vajadzēs cīnīties.
   Kims pamāja. Lēnām, apcerīgi viņš izvilka melno zo­benu no maksts, sagrāba vairogu ciešāk un, sagatavojies pēdējai, izšķirošajai cīņai, raudzījās pretī jātniekiem, kas tuvojās.

   Viņu bija septiņi. Seši slaidi, liela auguma karotāji mirdzoši melnās bruņās; lokus un bultas tie turēja šau­šanas gatavībā. Un viņiem pa priekšu, milzīgs un drau­dīgs, vienīgais ar lielu, melnu ķēdē iestiprinātu lodi ap­bruņots, barons Kārts. Dziļi pār zirgu kakliem nolīkuši, melnie nāves vēstneši tuvojās — vēl tie bija trīssimt, vēl divsimt metru atstatu, taču attālums ar katru acumirkli saruka.
   Kims sagrāba zobenu ciešāk. Melnais asmens viņa rokās šķita ietrīcamies. Pagāja brīdis, pirms Kims pama­nīja, ka netrīc vis asmens, bet trīc viņš pats un nevis no bailēm vai aukstuma, bet gan no satraukuma. Viņam līdzās sadursmei sagatavojās Privins. Acis princim bija ciet, ķermenis dīvaini atslābināts. Un Privinam aiz muguras divkājās izslējās Kelhims, ieņemdams lāčiem raksturīgo cīņas stāju. Taisni izslējies, ķetnas uz priekšu pastiepis, viņš bija krietni lielāks par melnajiem jātnie­kiem zirgu mugurās.
   Kims mierīgi raudzījās pretī jātniekiem. Jebkurā citā reizē viņi būtu viegli tikuši ar uzbrucējiem galā. Bija taču tikai septiņi, un Kelhims viens pats atsvēra četrus vai piecus melnos. Brobingu un Privinu Kims jau bija redzē­jis cīņā un zināja, ka no tiem var daudz gaidīt, un arī viņš pats bija iemācījies rīkoties ar vairogu un zobenu. Bet šoreiz kārtis bija slikti sadalītas. Lai arī Kelhims centās sāpes neizrādīt, ievainojums viņu tomēr gauži mocīja. Ado nepavisam nebija sagatavots cīņai uz dzīvību un nāvi, un atklātajā, līdzenajā laukā jātniekiem bija lielas priekšrocības.
   Gandrīz tā, it kā šī doma būtu kļuvusi par signālu uz­brukumam, pieauļojošo jātnieku rinda sadalījās. Pa labi un pa kreisi uz katru pusi izvērsās pa trim jātniekiem, lai uz­bruktu no abām pusēm reizē. Tikai barons Kārts ar savu milzīgo zirgu jāja taisni pie Kima. Gaisā nošalca melnu bultu kārta. Kims ar vairogu metās aizsargāt Ado un uztvēra vienu nāvējošo šāviņu. No atsitiena viņš sastreipuļoja. Pa acu galam viņš redzēja, kā Privins pietupdamies izvairījās no bultas, kas nosvilpa tam pāri galvai. Barons Kārts, spalgi iekliedzies, pacēla savu ieroci. Dzelkšņainā bumba, iestip­rināta rokas delma garuma ķēdē, sāka griezties dziedošā nāves aplī. Taču līdz sitienam viņš netika.
   Notika kaut kas ar gaismu. Tā kļuva dzeltena, mirkli noplaiksnīja, tad norima un palika viegli kvēlojam. Ar katru mirkli biezēja migla un aukstums šķita sablīvē­jamies.
   —  Stāt!
   Balss nodārdēja viņu galvās, ķermeņos, ledū un gaisā. Tā bija tik valdonīga pavēle, ka Kims palaida zobenu vaļā un ar rokām aizspieda ausis. Divi vai trīs melnie jātnieki izkrita no segliem, kad viņu pārbiedētie zirgi spēji sa­slējās pakaļkājās; arī melnais barons ar pūlēm tik tikko noturējās seglos. Jātnieku izveidotā uzbrukuma ierinda dažos mirkļos bija pilnīgi pajukusi.
   Pamanījis kustību, Kims iztrūcies apsviedās apkārt. No miglas iznira milzīga ēna. Miglas vāli pašķīrās, un starp kaujiniekiem strauji ietraucās balts milzu jātnieks.
   Apbrīnas un baiļu sajaukumā Kims vēroja svešo. Gan zirgs, gan jātnieks bija pilnīgi balti — tādā pašā pienainā baltumā kā ledus, pa kuru viņi vairākas stundas bija nākuši. Jātniekam mugurā bija biezs kažoks, bet kājās — ar kažok­ādu izoderēti ādas zābaki, kas sniedzās līdz gurniem. Ari viņa kumeļu no spelgā aukstuma sargāja balts kažokādas pārklājs. Jātnieks bija milzum liels — ne tik daudz augumā, kaut gan viņš patiesi bija ļoti liels, bet gan izstarojuma dēļ, nesatricināma spēka un pārākuma auras dēļ, kas viņu ap­ņēma kā neredzams aizsargtērps. Tas būtu bijis cienīgs pretinieks Gorgam, Kims skumji iedomājās.
   Melnie jātnieki kārtojās no jauna. Barons Kārts bija savaldījis savu zirgu, un arī tie, kas bija novēlušies no zirgiem, tagad aši sakāpa atpakaļ seglos un nostājās aiz sava vadoņa.
   —   Vācies nost no kājām! — iešņācās Kārts. Pat šinī apkārtnē viņa balss skanēja salti.
   Ledusmilzis ļoti noteikti papurināja galvu.
   —  Nē. Šeit kauja nenotiks, Kart. Šeit ne.
   Kārts nikni atmeta galvu un uzsauca asu pavēli. Divi viņa jātnieki strauji apgrieza zirgus, izvilka zobenus un lēkšoja pie baltā milža. Tas mierīgi nogaidīja, līdz abi jātnieki bija klāt, un tad pacēla roku. Divkāršs briesmīgs bļāviens saplosīja gaisu. Zirgi un jātnieki nokrita kā zi­bens nosperti un palika nekustīgi guļam. Vienā mirklī viņu ķermeņi pārklājās ar ledus kārtu.
   —   Es tevi brīdināju, Kart! — Ledusmilzis sacīja. — Aizvāc savus kareivjus, lai ar viņiem un arī ar tevi nenotiek tas pats. — Viņš pagrieza galvu, ar vērtējošu ska­tienu nomērīja Kelhimu un pārējos, bet tad pievērsās Ki­mam. — Un nu ir tava kārta, Kim Larsen. Mēs tevi gaidījām. Tevi un tavus draugus. Vēlu gan jūs ierodaties.
   Kims satrūkās. — Tev… tev zināms mans vārds?
   Pār baltā milža vaigu pārslīdēja smaids.
   — Protams, — viņš atbildēja. — Gan tavs, gan arī tavu draugu vārdi. Es zinu, kādā nolūkā esat šeit, un zinu arī, kā esat ieradušies. It nekas no tā, kas kaut kur mūsu valstī notiek, nepaliek mums apslēpts.
   — Bet kādēļ… — Kims stostījās, — kas… tu tāds esi?
   —  Mums sadots daudz vārdu, un viens ir tikpat labs, kā otrs. Man šķiet, ka Pasakzemes ļaudis mūs dēvē par pasauļu sargiem.
   —  Par pasauļu sargiem? — Kims brīnīdamies atkār­toja. — Ko tas nozīmē?
   —    Gan uzzināsi. Bet nu nāciet! — Viņš apgrieza zirgu, pamāja ar roku un lēnām jāja pa priekšu. Miglas siena saira, un, kur vēl nupat bija pleties kails ledus tuksnesis, ceļinieku izbrīnītajiem skatieniem pavērās krāšņs no ledus un sniega uzcelts cietoksnis. Mirdzoši ledus tilti savienoja cietokšņa augstos torņus, kas slējās debesīs, un virs plaši atvērtajiem vārtiem greznojās Bez­galības simbols — gulošs astotnieks.
   Kelhims pārsteigumā iekliedzās.
   — Pasaulsgala cietoksnis, — viņš norūca.
   Baltais jātnieks apturēja zirgu un pagaidīja, kamēr
   Kims un Kelhims tika viņam blakus.
   —  Ejta pa priekšu. Jūs gaida.
   Kims vilcinājās. Kārts un četri atlikušie jātnieki nebija izkustējušies no vietas. Taču Kims juta Karta naidpilno skatienu urbjamies mugurā.
   —  Ejta pavisam droši, — sacīja pasauļu sargs. — Šeit jums nekas nevar notikt. Pasaulsgala cietoksnis ir miera vieta. Borāsa vara šeit neiesniedzas.
   Viņi paklausīja un tuvojās vārtiem, bet jātnieks palika viņiem aiz muguras urt likās lēnām sakustam ar miglu. Kims pats sev šķita neiedomājami sīks un pazudis, kad viņi iegāja pa Pasaulsgala platajiem vārtiem — sakauts, aizklīdis pulciņš, no kura kādreizējās drosmes un opti­misma gandrīz nekas vairs nebija atlicis. Šis pēkšņais, negaidītais glābiņš viņam likās īsts brīnums. Taču tai pašā laikā viņam no jauna iešāvās prātā, ko bija sacījis pasauļu sargs. Nekas no tā, kas notiek mūsu valstī, mums nepaliek apslēpts…
   Vai tas nozīmētu, ka vīni visu laiku atradušies Baltā milža aizsardzībā? Kimam negribējās izdomāt šo domu līdz galam. Ja jau tā, tad Gorga upuris bijis veltīgs.
   Viņi iegāja plašā apledojušā iekšpagalmā. Kims iz­dzirda klusu skaņu. Pagriezies viņš ieraudzīja lielos vār­tus aizveramies. Sētsvidū viņi palika stāvam, nesapraz­dami, ko tālāk darīt. Torņi un mūri blīvi slējās augšup — līdzenas, mirdzošas sienas bez logiem un durvīm. Cie­toksnis mazliet līdzinājās Gorivinnai, tikai viss, kas tur bija no stikla, šeit bija veidots no ledus un sniega un mirdzēja sterilā baltumā, nevis laistījās mirdzošās krāsās kā tur. Kur Gorivinnā rotājās arhitektonisks līniju skais­tums un grācija, šeit valdīja rāmums un majestātisks diženums. Un klusums, baismīgs klusums.
   Viena gludā siena, kā neredzamas rokas bīdīta, pavē­rās, un pagalmā kāds iznāca. Izskata ziņā tas būtu varējis būt brālis milzim, kurš viņus klajumā izglāba, tikai šim trūka varenības un dziļā miera, kas staroja no pirmējā.
   — Esiet sveicināti Pasaulsgalā, pilī, kur beidzas laiks, — svešais sveicināja. Kimam šie vārdi likās nedaudz teatrāli, tomēr viņš saņēmās un nopietni palocīja galvu. Ledus- milzis klusēja, it kā gaidīdams atbildi, bet tad paraustīja plecus un aicinot pamāja ar roku.
   — Nāciet man līdzi, es jūs aizvedīšu uz jūsu istabām, kur dabūsiet paēst un kur apkops jūsu vainas.
   Piedāvājums gan skanēja gaužām vilinoši, tomēr visi pieci palika stāvam kā zemē iemieti un negrasījās aicinā­jumam sekot.
   — Jums ne no kā nav jābaidās, — ledusmilzis smaidot sacīja. — Jūs atrodaties pasaules visdrošākajā vietā.
   —   Neba par to ir runa, — Privins atteica. — Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Mūsu…
   —  Jūsu ceļš izbeidzas šeit, — ledusmilzis viņu pār­trauca, vēl joprojām laipnā, bet ļoti noteiktā tonī.
   —  Ko tas nozīmē? — Kims izbijies jautāja.
   —   Jūsu ceļam šeit ir gals, jo šeit beidzas visi ceļi. Neviena taka, ne ceļš, ne lielceļš neved no Pasaulsgala tālāk.
   —   Bet… tur otrā pusē taču arī kaut kam jābūt, — stomīdamies ieteicās Kims.
   Ledusmilzis nopietni papurināja galvu. — Vienīgi Nekas. Šeit beidzas jūsu pasaule.
   — Mūsu pasaule? — Privins modri uztvēra. — Ko tas nozīmē — mūsu pasaule?
   —  Pasauļu ir vairāk nekā viena vien, stepes princi, — ledusmilzis pacietīgi paskaidroja. — Ir bezgala daudz pasauļu, tāpat kā cilvēku ir bezgala daudz un tiem ir bezgala daudz domu. Ikviens no jums sevī nes vairāk pasauļu, nekā kosmosā ir planētu. Un visām kopīgs ir tikai tas, ka šeit tās beidzas.
   — Tātad ceļš tomēr ir, tikai tas nav domāts mums? —
   Privins nedevās mierā.
   —  Viens ceļš ir, — ledusmilzis vilcinādamies atteica, — bet tas ir bīstams un šaurs un nav domāts tādām būtnēm kā jūs. Tagad nāciet līdzi. Vēlāk būs laika diez­gan par to parunāt.
   Viņš pakāpās sāņus, un tūliņ pagalmā uzradās otrs, trešais, ceturtais un piektais ledusmilzis, līdz katram Ki­ma ceļabiedram bija pa pavadonim, kuram viņi, kaut arī negribīgi, tomēr sekoja uz pili. Gaiteņi bija šauri un aug­sti, tik augsti, ka griestus nevarēja saredzēt un radās iespaids, it kā viņi staigātu pa cietokšņa mūru iekšpusi.
   Kima pavadonis norādīja uz durvju aili, kas piepeši atdarījās, kaut vēl nupat tur bija tikai gluda ledus siena.
   — Ej iekšā, Kim.
   Kims nedroši paraudzījās apkārt, meklēdams pārējos. Viņam nepatika tikt no tiem atšķirtam, tomēr viņš redzē­ja, ka nav nekādas jēgas pretoties. Ledusmilžu lēnīgā laipnība tomēr neļāva mānīgi noticēt, ka viņu noteiku­mus būtu iespējams pārkāpt.
   Kims padevīgi nopūtās un sekoja savam pavadonim blakustelpā. Durvis viņiem aiz muguras atkal pazuda, sakusdamas ar sienu.
   Kims brīnīdamies raudzījās visapkārt. Telpā nebija ne durvju, ne logu, tomēr tā bija gaiša kā dienā. Vienu sienu aizņēma plata, ērta gulta, tai priekšā stāvēja galds un krēsls ar augstu atzveltni. Uz galda bija ar augļiem, gaļu un maizi bagātīgi piekrauti trauki, bet vēderainās krūzēs kūpēja karsti dzērieni. Viss šai istabā, pat mēbeles un trauki, kuros atradās ēdieni, bija no ledus. Un tomēr telpā bija silti un mājīgi, pat ļoti silti.
   — Tagad atstāšu tevi vienu, — sacīja Kima pavadonis. — Ēd un dzer, un atpūties. Vēlāk es atkal ienākšu un apkopšu tavas brūces.
   Kims gribēja pretoties, bet ledusmilzis ātri apgriezās un izgāja ārā tieši cauri blīvajai sienai. Kims vēl labu brīdi kā apstulbots vērās uz sienu tai vietā, kur pavadonis bija pazudis. Viņš svārstījās starp aizvien kvēlāko vēlēšanos atkal reiz izgulēties siltā, mīkstā gultā un starp izsal­kumu. Pēdīgi izsalkums uzvarēja. Piesardzīgi Kims apsē­dās uz šķietami trauslā krēsla un tvēra pēc šķīvja, kur smaržoja cepeša šķēles. Gaļa vēl bija tik karsta, ka viņš gandrīz apdedzināja pirkstus. Ledus šķīvis tomēr nekū­sā. Bet Kims bija sen beidzis brīnīties par visu neiedo­mājamo un neiespējamo, kas šeit notika. Nekas cits neatlika kā samierināties.
   Paēdis viņš piecēlās, izstaipīja nogurušos locekļus un aiztenterēja līdz gultai. Arī gulta, kā jau domājams, bija no ledus, un gultas drānas šķita izaustas no sniegpārslām, tik mīkstas un pieglaudīgas tās bija. Kims apgūlās, sasedzās un jau pēc dažām sekundēm aizmiga.
   Šoreiz murgi viņu nemocīja. Pamodies viņš jutās tik atspirdzis un spēcīgs, kā sen nebija juties. Kamēr viņš gulēja, istabā kāds laikam bija ienācis. Galds bija no­kopts, un izšķērdīgās svētku maltītes vietā bija saliktas sātīgas, bagātīgas brokastis, bet pie gultas atradās mutesbloda ar siltu ūdeni.
   Kims paēda, nomazgājās (tieši šādā secībā, jo piepeši izjuta tīri bērnišķīgu prieku rīkoties pretēji labas audzi­nāšanas noteikumiem) un sāka gaidīt, kas notiks tālāk.
   Viņa pacietība netika bargi pārbaudīta. Siena bez skaņas pašķīrās, un ienāca viņa kopējs.
   —  Nu, — ledusmilzis laipni ierunājās, — ceru, ka ar uzņemšanu esi apmierināts?
   Kims pamāja. — Ļoti. Jūtos tik labi, kā sen neesmu juties. Sirsnīgs paldies par to visu.
   Arī ledusmilzis pamāja. — Tu droši vien biji pārlieku noguris.
   — Jā. Bet tagad jūtos lieliski. Vai es ilgi nogulēju?
   —   Divas naktis un vēl vienu dienu, — ledusmilzis atbildēja.
   — Divas naktis? — Kims iztrūcies iesaucās.
   —  Tu biji pārguris, Kim. Mēs parūpējāmies, lai tavs ķermenis atgūst mieru, kas tik ilgi tam bija laupīts.
   — Divas naktis… — Kims atkārtoja. — Zaudētas divas naktis un viena diena.
   —  Nekas nav zaudēts, Kim. Neraizējies. Šeit beidzas ne vien jūsu pasaule, bet arī jūsu laiks. Kad tu iziesi no Pasaulsgala, nebūs pagājusi pat stunda. Bet nu nāc. Mums ar tevi jāparunājas.
   Milzis izgāja gaitenī un aicināja Kimu līdzi.
   —   Kas ir ar citiem? — Kims satraukts jautāja. — Ar Privinu un Ado, un Brobingu? Un kā klājas Kelhimam?
   —   Viņi vēl atpūšas, — atbildēja ledusmilzis, kamēr viņi nesteigdamies gāja pa gaiteni uz priekšu. — Lāča ievainojums izskatījās aplam nelāgi. Paies diezgan ilgi, līdz viņš atgūs spēkus. Bet neuztraucies — viņš to pār­cietīs. Jūs ielaidāties lielā riskā, — viņš pēc klusuma brīža piebilda.
   Viņi gāja lejup pa platām, garām kāpnēm, cauri vēl daudziem augstiem, šauriem gaiteņiem un vispēdīgi ap­stājās pie aizslēgtām durvīm. Durvju mirdzošajā augš­daļā bija iegravēts bezgalības simbols — gulošais astot­nieks, ko Kims bija ievērojis arī virs lielajiem vārtiem.
   —  Ej iekšā!
   Kims paklausīja. Durvis bez trokšņa atvērās, un Kims iegāja augstā hallē ar kupolveida griestiem. Gar sienām slējās apaļas, spīdīgas zilganbalta ledus kolonnas. Gai­sotne zālē bija dīvaina, gandrīz nomācoša, un, kad Kims vilcinādamies pa spožo grīdu tuvojās galdam zāles vidū, viņam šķita, ka jūt it kā pavisam viegli uzdvesmojam atskārtu par to, ko nozīmē redzētais simbols. Bezgalības dvesmu. Viņš nodrebēja.
   —   Nāc tuvāk, Kim, — aicināja vidējais no trim pa­sauļu sargiem, kas sēdēja ap pusapaļo galdu un vērīgi raudzījās Kimam pretī. — Nu, kad tu esi atpūties un paēdis, pienācis laiks parunāties.
   Kims norīstījās. Nespēdams izskaidrot, viņš šķitās sa­dzirdējis runātāja balsī tādu kā ļaunu priekšnojausmu.
   —   Tavi draugi un tu esat uzņēmušies lielu risku, lai nokļūtu šeit. Jau daudzi pirms jums ir mēģinājuši sa­sniegt Pasaulsgalu, taču tikai dažiem retiem tas ir izdevies.
   —    Bet .es nemaz negribēju nokļūt Pasaulsgalā, — Kims nedroši sacīja. — Es gribēju nokļūt pie…
   Pasauļu sargs ar ašu rokas kustību viņu pārtrauca.
   —   Mēs zinām, kas bija tavs mērķis, Kim. Bet tev būs zināt, ka tavs ceļojums beidzas šeit. Līdz šim vēl nevie­nam nav izdevies aiziet ceļu līdz Varavīkšņu karalim.
   Vismaz ne turp un atpakaļ.
   —  Bet vai tāds ceļš ir? — Kims jautāja.
   Pasauļu sargs pasmaidīja.
   — Jā, ir, — viņš sacīja, — bet nevienam cilvēkam nav vēlēts to redzēt.
   — Man tomēr jātiek pie viņa! — Kims uzbrāzmoja. — Vienīgi viņš vēl spēj glābt Pasakzemi no bojāejas!
   —   Viņš to varētu gan, Kim. Bet pat tad, ja mēs tev atļautu iet savu ceļu tālāk, tu nemūžam nenokļūtu pie mērķa. Tiltu pār Neko ir cēlušas būtnes, kas pārākas par jums, cilvēkiem, apmēram tādā pakāpē, kādā jūs esat pārāki par skudrām. Pat mēs nespējam nojaust viņu va­renību. Neviens cilvēks nespēj pārvarēt briesmas, kas uzglūn šā ceļa malās.
   —  Ļaujiet jel par to parūpēties man pašam, — sacīja Kims. — Ļaujiet man vismaz pamēģināt. Rangarigs, Gorgs un pārējie nedrīkst būt velti miruši. Ja… ja es to neiespēšu, — viņš izmisis nobeidza, — Pasakzeme aizies bojā.
   —  Vai tev līdz šim brīdim nav ienācis prātā padomāt, kālab īstenībā esam mēs? — pasauļu sargs tiešas atbildes vietā apvaicājās. — Mēs neesam šeit vienīgi tāpēc, lai jūs, cilvēkus, pasargātu no pārkrišanas pāri pasaules malai. Mēs esam šeit, lai sargātu bezgalību.
   —  No mums?
   —  Nojums un no katra, kas grib tajā ieiet. Taču mūsu galvenais uzdevums ir tādus vieglprātīgus nelgas kā tu paglābt no posta. Ja mēs tev ļautu iet, tas būtu tavs gals.
   — Bet jūs taču nevarat.. — Kimssastostījās. — Es gribu sarit., jums taču vajag… Pasakzeme aizies bojāja…
   —  Ja tu tai nepalīdzēsi, mazais varoni? — pasauļu sargs labsirdīgā zobgalībā jautāja. — Vai tu tici, ka varēsi panākt vairāk nekā Temistokls, vairāk nekā visi spēcīgie Pasakzemes burvji, vairāk nekā varenie karapulki, ko Borāss sūta kaujās pret jums? Vai tu tiešām tam tici?
   Kims pamatīgi pārdomāja atbildi. Neapzināti viņš juta, cik daudz no tās atkarīgs un ka pašreiz neder rem­dens «jā» vai «nē». Viņš juta, ka šai mirklī pasauļu sargs viņam ielūkojas pašā sirdī.
   —   Jā, — viņš atbildēja, un tā bija viņa visciešākā pārliecība. Viņš gluži vienkārši zināja, ka milzīgās, skais­tās Pasakzemes liktenis tagad un vienmēr atradīsies viņa, maza, viegli ievainojama zēna rokās.
   Pasauļu sargs pamāja.
   — Ja tā ir tava brīvā griba, tad tu vari iet, — viņš sacīja. — Bet tev jāzina: līdz ar aiziešanu no Pasaulsgala cie­tokšņa tev zūd mūsu aizsardzība. Arī pirms tevis ir bijuši drošinieki lēcienam tur, kur vairs nav nekā, Kim, lieli, drosmīgi varoņi. Atgriezies tomēr nav neviens.
   —    Es zinu, — Kims nomurmināja, — bet man tas jādara.
   Piepeši viņam kaut kas iešāvās prātā. — Kāpēc jūs mums nepalīdzat? — viņš noprasīja.
   —  Kāpēc lai mēs to darītu?
   — Varbūt Borāss neaprimsies, iekarojis Pasakzemi, — Kims sacīja, kļūdams drošāks. — Varbūt viņa vara snie­dzas tālāk, nekā jūs domājat. Vienreiz viņš jau padarīja neiespējamo par iespējamu un ar sava drausmīgā pava­doņa — Melnā dižkunga palīdzību izgāja no Ēnu valsts un pārgāja pār Ēnukalniem. Kālab lai viņš…
   — Gan mēs pratīsim aizstāvēties, ja radīsies vajadzība, — pasauļu sargs viņu pārtrauca. — Nav mūsu varā lemt citu likteņus. Jūsu darīšanās mēs nejaucamies. Pat gribēdami, mēs to nevarētu. Arī mēs esam tikai maza telpas un laika daļiņa. Pāri mums stāv varenāki nekā mēs. Un nu, — pasau­ļu sargs citādā noskaņā piebilda, — pārbaudi vēlreiz savu sirdsapziņu. Ja tava stingrā apņemšanās ir iet, Pasaulsgala pils vārti tev atvērsies. Tikai tev, Kim, tev vienam. Taviem pavadoņiem jāpaliek te. Bezgalības tilts nes tikai vienu vienīgu ceļotāju.
   Kims gribēja atbildēt, bet pasauļu sargs pacēla roku.
   —   Vēl kaut kas, mazo varoni. Tu šeit ieradies vajāts. Mūsu bezpartijiskums aizliedz jebkādu iejaukšanos. Tā­pēc ceļu uz Neko atradīs arī tavs vajātājs.
   Kims saspringti domāja. Pasauļu sarga sarežģītais sa­kāmais varēja nozīmēt vienīgi to, ka barons Kārts viņam sekos.
   —  Viens pats, — apstiprināja pasauļu sargs, kas patiesi laikam prata lasīt Kima domas. — Viņa pavadoņi paliks šai pusē — tāpat kā tavējie. Nu? Vai vēl joprojām esi gājējs?
   Kims klusēdams pamāja.
   Vienu brīdi nenotika nekas. Tad piepeši zāles kon­tūras viņa acīs sāka izplūst. Kad Kims atkal spēja skaidri skatīties, viņš stāvēja lielā gaišpelēkā līdzenumā. Labi pazīstams smagums novilka kreiso roku, un, pārlaizdams pats sev skatienu, viņš redzēja, ka ir tērpies melnajās bruņās un rokā tur vairogu.
   Pacēlis acis, viņš ieraudzīja gludu, bezgala augstu mūri, kas uz abām pusēm izzuda bezveidīgā pelēkumā. Nebija vairs ne vēsts ne no cietokšņa, nedz arī no sniego­tās ainavas.
   Kims nodrebēja un apgriezās pats ap savu asi. Pelēkais līdzenums stiepās uz abām pusēm līdz bezgalībai — kā apmale, kas varenā pasauļu mūra pakājē tiecās uz Neko.
   Kims ilgi nostāvēja un noraudzījās melnajā bezgalībā, kas pletās aiz līdzenuma. Tas nebija samtainais, zvaigžņu piemirdzētais Kosmosa melnums, kādu viņš bija gatavojies ieraudzīt, nedz ari tukšums starp planētām. Tas bija tieši tas, ko pieminēja pasauļu sargs — Nekas.
   Absolūtais Nekas.
   Kims ievaidējās. Locekļi viņam sāka trīcēt, un dvēselē kā asiem nagiem grauzās neaprakstāma, nāvējoša pamestības sajūta. Un tomēr viņš nespēja novērst skatienu.
   Cilvēka gars nav radīts tā, ka tas spētu nostāties vaigu vaigā ar Neko. Mēs varam iedomāties tukšumu, varbūt ari aiz kādas stērbeles satvert bezgalību. Bet Nekas — kaut kas tāds, kur nav pat tukšuma, nav telpas, nav vientulības — kaut kas tāds nav ietilpināms mūsu iztēlē. Pati Nekā ideja ir tik abstrakta, ka tā veidols, tā patiesā klātbūtne, kas jau pati sevī ir pretruna, cilvēku var pa­darīt vājprātīgu. Kims pēkšņi saprata, par kādām bries­mām bija runājis pasauļu sargs. Nebija ne slazdu, ne briesmoņu, ne naidnieku, kas uzglūn ceļa malā. Nekas bija slazds pats par sevi, kārīgs zirnekļa tīkls, kurā sapinas cilvēka gars. Labirints ar nebeidzamām ejām, līkloču ta­kām, kur domas neglābjami nomaldīsies.
   Sasprindzinot visu gribasspēku, Kimam izdevās no­vērst skatienu. Viņš nopurinājās. Ķermeni pārklāja sīki, salti sviedri.
   Niecīgs troksnis mudināja viņu pacelt galvu. Tālu priekšā, attāluma dēļ drīzāk nojaušami nekā saredzami pasaules mūra gludajā sienā atvērās vārti un tajos parā­dījās milzīgs melnā tēraudā tērpts augums.
   Vienu mirkli Kimam iešāvās prātā doma par bēgšanu. Bet ne ilgāk par mirkli. Nebija, kurp bēgt. Viņš varēja bēgt, skriet, taču, vienalga, cik tālu skrietu, visur viņš sastaptu šo gludeno, pelēko līdzenumu Nekā pamalē. Bēgšanas un slēpšanās laiks bija pagājis uz neatgriešanos.
   Viņš izvilka zobenu no maksts, satvēra vairogu un devās pretī baronam Kartam.
   Mierīgi, vairogu un zobenu stingri turot, melno sejsegu nolaidis, Kims gaidīja pretinieka uzbrukumu. Dažu soļu atstatumā Kārts bija apstājies. Dzelkšņotā bumba vaļīgi kuļājās viņam pie sāniem, un tumšās acis aiz sejsega šau­rajām spraugām šķita Kimu noskatām visai nicīgi.
   — Ilgi gan, — viņš beidzot ierunājās. Pirmo reizi, kopš Kims pazina melno baronu, tā balsī nebija ne zobgalības, ne augstprātības. Tā pauda cieņu un atzinību. — Ļoti ilgi. Nekad vēl nevienam nav izdevies mani tik ilgi vazāt aiz deguna.
   — Un man vēl nekad neviens nav tik neatlaidīgi minis uz papēžiem, — Kims spītīgi atcirta. — Ko tu gribi — cīnīties vai runāt?
   Kartam acīs iezibējās smiekli.
   —   Rāmu garu, mazais varoni, rāmu garu! Mums ir laiks. Daudz laika. Neaizmirsti, ka pēc šīs cīņas no mums abiem dzīvs paliks tikai viens. Nav jāsteidzas. Gan jau nāvei tās tiesa nezudīs.
   Kims aizdomīgi vēroja baronu. Vai Karta vārdi būtu jauns triks, lai iemidzinātu viņa uzmanību, lai izdevīgā brīdī nodevīgi uzbruktu?
   Kārts papurināja galvu. — Tu mani apkauno, Kim. Es cīnos nikni, un, ja tu ceri uz žēlastību, tu pievilsies. Taču es allaž cenšos spēlēt godīgi.
   Kims sarāvās kā no pātagas cirtiena.
   — Tu… vai tu lasi manas domas? — viņš jautāja.
   Kārts pamāja. — Kopš pirmā mirkļa, Kim.
   —  Bet… bet kā…
   Kārts iesmējās. Metāla sejsegs izķēmoja smieklus, pār­vērzdams tos dobjā čarkstoņā.
   —  Tu laikam sev jautā, kā tev izdevās izbēgt. Gudrs jautājums. Un šai brīdī, kad drīz viss izšķirsies vai nu
   vienādi, vai otrādi, es tev varu to pateikt. Tas ir, ja vien tu vēlies uzzināt patiesību.
   — Lūdzu, — Kims sacīja, ar pūlēm apvaldot balsi.
   — Tev tā neliksies patīkama, mazo varoni.
   — Runā!
   Kārts paraustīja plecus. — Viss bija izplānots, Kim, — viņš mierīgi sacīja. — No paša sākuma. Katrs tavs solis bija izplānots.
   — Bet…
   —  Vienīgi tu mums sagādāji iespēju uzbrukt Pasak- zemei, — Kārts bez žēlastības turpināja. — Tava bēgšana no Morgonas bija nepieciešama, tāpat arī tava klātbūtne mūsu armijā.
   — Tad… tad jūs zinājāt, ka es esmu jūsu vidū?
   Kārts atkal iesmējās. — Zinājām? — viņš zobgalīgi
   pārvaicāja. — Tieši tā mēs bijām izplānojuši. Tu mums biji vajadzīgs. Vienīgi kopā ar tevi mūsu armijai bija iespējams pāriet Ēnukalnus. Vienīgi tu spēji pacelt šķērs­koku ceļā uz Pasakzemi. /
   Kims ievaidējās. Viņu sagrāba ar bezpalīdzīgu iz­misumu sajaukts salts niknums. Ja tā patiesība, tad viņš, Kims Larsens, bija atbildīgs par visu nežēlīgo un bries­mīgo, kas jau noticis un varbūt vēl notiks. Draugu bojā­eja, Kaivalonas izpostīšana, katra izlieto asiņu lāse — tikai un vienīgi viņa vaina! Ļaunie bija izmantojuši viņu kā labprātīgu ieroci un tagad ar ņirgu gandarījumu rāda viņam spoguli. Tu, Kim, vienīgais, esi vainojams Pasak­zemes ciešanās.
   To atjēgušam, Kimam likās, ka viņš grimst drausmīgā bezdibenī. Kā gan viņš, mazs, vārgs puišelis, lai spēj " ielūkoties tādā spogulī. Taču Kārts bezkaislīgi tur­pināja:
   —  Tie bijām mēs, kas tevi atsauca, Kim. Mēs! Nevis Temistokls. Tavu māšeli mēs saķērām vienīgi tādēļ, lai atvi­linātu tevi šurp. Mēs zinājām, ka savā izmisumā Te­mistokls griezīsies pie tevis. Un zinājām ari, ka tu steig­sies šurp. Mēs jau sen bijām piesprieduši Pasakzemei bojāeju, bet Ēnukalni mums liedza pieeju. Tikai cilvēks no jūsu pasaules varēja tos pāriet, un, kad tava māšele todien atrada slepeno ceļu un apmaldījās Ēnu valstī, mēs ieraudzījām savu izdevību. Tu, vienīgi tu varēji aizvest karaspēku uz Pasakzemi. Un vienīgi tu spēji iedzīvināt mūsu spēcīgāko ieroci. Melno dižkungu.
   —  Izbeidz! — Kims iesaucās. — Izbeidz, kad saku!
   Kārts salti iesmējās. — Kālab? Vai tu nespēj izturēt pa­tiesību, mazo varoni? Vai tu neesi nācis šurp, lai uzzinātu visu? Lai izlūgtos palīdzību Varavīkšņu karalim? Nu — ceļš uz turieni ir tāls un briesmu pilns, taču tas ved ari pa Patiesības taku. Apjēdz tagad visu, ko esi nodalījis, un liecies mierā.
   —  Likties mierā? — Kims kliegšus izkliedza. — Pēc visa tā, ko tu esi pateicis?
   —  Jā. Nav jēgas cīnīties tālāk. Viss, ko tu esi darījis, nācis Pasakzemei par postu. Arī satikšanās šeit iederas mūsu plānā. Met mieru, un es tev dāvāšu dzīvību. Borāsa piedāvājums joprojām paliek spēkā. Pārnāc pie mums, un nāves un pazušanas vietā tu iemantosi varu un bagātī­bu. Pārdomā labi, Kim. Tā ir tava pēdējā izdevība.
   Kims enerģiski papurināja galvu. Izmisums bija pār­vērties spīvā apņēmībā.
   —  Nemūžam.
   —  Kā vēlies. Tā ir tava dzīvība, ko tu tik viegli esi ar mieru zaudēt.
   —Vai esi par to tik pārliecināts? — Kims jautāja. — Esmu iemācījies pretoties, Kart.
   —  Zinu. Un tici — es nekādā ziņā negribu tevi novēr­tēt pārāk zemu.
   — Tad cīnies! — Kims uzsauca.
   Viņa zobens nozibēja gaisā, tēmēja uz Karta krūšu- bruņām un nošvīkstēja tukšumā, jo barons zibenīgi pa­sitās sānis. Kims virpulī apgriezās un strauji pacēla vairo­gu. Karta bumba sāka riņķot — melna dzelkšņota tērauda nāve — vispirms lēni, tad aizvien ātrāk un bei­dzot drausmīgā spēkā trāpīja pa vairogu. Kims sagrīļojās un nākamajam sitienam iznira pa apakšu. Kreisā roka bija notirpusi kā nedzīva, un plecu plosīja nežēlīgas sā­pes. Kims cirta, pats izvairījās un ar zibenīgu belzienu atsita Kārtu.
   Kārts atzinīgi pamāja ar galvu.
   —  Tu cīnies brangi, — viņš uzslavēja. — Tomēr ne tik labi, kā vajag.
   Bumba lidoja atkal, un atkal Privina vairogs sitienu pēdējā mirklī uztvēra. Kims iekliedzās sāpēs un tūliņ cirta atpakaļ. Zobens aizķēra Karta krūšubruņas un noslīdēja gar tām. Tomēr barons no sitiena atstreipuļoja atpakaļ, un Kims uz mirkli ieguva atelpu.
   Viņš ievaidējās. Viss kreisais sāns dega kā ugunī. Vairo­ga kokā rēgojās gari, robaini plīsumi. Vēl pāris šādu belzie­nu, un cīņa būs galā. Ar pēdējiem spēkiem Kims pacēla zobenu un mānīgi it kā gatavojās līmeniskam cirtienam, taču pēdējā acumirklī pasita ieroci augšup. Kārts pārstei­gumā bezmaz aizrijās. Viņš mēģināja pats ar savu ieroci cirtienu uztvert Kima zobens noslīdēja gar to, ķēra Karta cimdoto roku un izsita no tās ieroci.
   Kims atlēca atpakaļ un, smagi elpodams, norādīja uz bumbu.
   — Pacel! — viņš ar pūlēm uzsauca.
   Karta acīs pazibēja izbrīns.
   —   Pacel! — Kims atkārtoja. — Es necīnos ar neap­bruņotu pretinieku.
   Kārts noliecās pēc ieroča un strauji palēca atpakaļ.
   — Tavi bruņnieciskie niķi tev maksās dzīvību, — viņš sacīja. — Otrreiz tev tādas izdevības vairs nebūs.
   Viņš savicināja tērauda bumbu augstu virs galvas, pie­liecās un, nikni ņurdēdams, bruka virsū. Kims palēca sāņus, izvairījās no svelpjošās tērauda bumbas un vienlaikus cirta Kartam pa lieliem. Zobens gan atlēca no tērauda bruņām, tomēr cirtiens izsita Kārtu no līdzsvara. Viņš klupa, sāka airēties ar rokām un nostiepās visā garumā. Kims triumfā iekliedzās un pacēla zobenu. Bet viņš nebija rēķinājies ar Karta reakcijas ātrumu. Aši — kā čūska — barons ap­metās uz muguras, ar savu ieroci uztvēra cirtienu un no visa spēka spēra Kimam krūtīs. Tēraudā ieautā kāja at­sitās pret krūšubruņām un atsvieda Kimu vairākus me­trus atpakaļ. Kims rīstīdamies tvēra gaisu. Ķermenim cauri izskrēja negantas sāpes. Viņš nespēja ievilkt elpu, acīm priekšā aizmetās sarkana migla. Neskaidri viņš redzēja Kārtu pielecam kājās un pienākam klāt. Kims instinktīvi aizsedzās ar vairogu un pacēla zobenu mirklī, kad bumba žvingoja lejup. Tā noslīdēja gar zobe­na asmeni. Nežēlīgs trieciens parāva Kima roku uz au­gšu, izsita ieroci un pašu notrieca uz ceļiem.
   Kārts ļaunīgā priekā iesmējās.
   —    Nu, mazo varoni, — viņš ierunājās, taču pašam balss trīcēja piepūlē. — Vai tagad tev nav žēl, ka atvēlēji man izdevību?
   Kims nikni klusēja. Zobens gulēja metrus divus vi­ņam aiz muguras. Tikpat labi tas varētu gulēt uz Mēness vai kaut kur Gorivinnā. Viņš bija palicis kailām rokām.
   —  Pacel savu zobenu, — Kārts sacīja. — Tu man devi iespēju. Tagad es tādu piedāvāju tev.
   Kims vilcinājās.
   —  Tu man netici? — Kārts glūnīgi jautāja. — Paņem zobenu. Es nekautrēšos nogalināt neapbruņotu.
   Kims uzslējās un atmuguriski tuvojās zobenam. Kārts ar aizdomīgu skatienu pavadīja katru viņa kustību.
   — Pacel! — Kārts nodārdināja.
   Kims dziļi ievilka elpu, noliecās un tvēra pēc zobena. Tai pašā mirklī Kārts palēca uz priekšu un, savicinājis bumbu,.laida tai pilnā sparā krist. Kims pasviedās sāņus. Pirksti sažņaudza zobena rokturi. Bumba trāpīja pa vai­rogu, un tas brīkšķēdams pārlūza vidū pušu. Sitiena spēks notrieca Kimu zemē. Sāpju apžilbināts līdz aklu­mam, Kims pacirta zobenu uz augšu un gaidīja pēdējo, nāvējošo triecienu.
   Nekas nenotika. Zobens Kima rokā smagi nodrebēja, un barons Kārts ar tādu kā krācienu atstreipuļoja atpakaļ. Tērauda bumba noripoja zemē. Patenterējis pāris soļu, Kārts sabruka uz ceļiem un lēnām slīga uz priekšu.
   Kims ļoti pārsteigts raudzījās uz sava zobena asmeni. Tas bija asiņains. Taklaikam Kārts bija uztriecies tieši uz zobena.
   Lēnām Kims nolaida zobenu, piecēlās un gāja pie sabrukušā milzeņa. Barons gan vēl bija dzīvs, tomēr ze­me arvien spēcīgāk sārtojās no viņa asinīm. Kims nome­tās viņam līdzās zemē un paskatījās acīs; viņš redzēja, ka pār pretinieku savu roku jau pacēlusi nāve.
   —  Labi… tu cīnījies, mazais varoni… — Kārts ar mokām izteica. — Pārāk labi… runājot par mani… laikam tomēr nevajadzēja… dot tev iespēju. — Viņš nīgri iesmējās. — Diezin, vai tā ir nejaušība vai Augstākā taisnīguma mājiens…
   — Taisnīguma?
   —  Jā, taisnīguma. Varbūt tas ir sods par manu ļaun­prātību. Bet varbūt arī tā vajag. Varbūt tev vajadzēja uzvarēt, lai galu galā zaudētu.
   Kims brītiņu pārdomāja barona vārdus. Vai mirēja prāts jau tik stipri nojucis, vai arī tas ir vēl pēdējais viltus drauds?
   —  Klausies, ko es teikšu, Kim, — Kārts dziestošā balsī čukstēja. — Tu kāvies drosmīgi, un, kaut arī mēs esam pretinieki, es cienu drosmi un vīrišķību pat ienaidniekā. Tāpēc došu tev padomu. Un šoreiz tas būs pilnīgi godīgi. — Viņš pieklusa, un, kad turpināja runāt, Kims juta, cik grūti viņam izteikt katru vārdu. — Ceļš, pa kuru tu iesi, ir grūts. Pat man trūktu drosmes to uzņemties. Bet tu vari to pieveikt. Vēro uzmanīgi visu, kas tev ceļā gadīsies. Tieši tas, kas šķitīs pavisam nekaitīgs, varbūt būs visbīs­tamākais… — Viņš gribēja vēl ko sacīt, bet balss aiztrūka. Elpa aprāvās. Viņš bija miris.
   Kims ilgi notupēja pie mirušā. Velti viņš gaidīja, vai nemodīsies kāda uzvaras vai gandarījuma sajūta. Lai kā viņš pārbaudīja savu dvēseli, nekādu tamlīdzīgu jūtu tur neatrada. Vienīgi skumjas. Skumjas un gandrīz pretī­gumu pret sevi. Viņš bija nogalinājis cilvēku. Fakts, ka šis cilvēks bija bijis viņa ienaidnieks un šai zemei un tās iedzīvotājiem atnesis neizsakāmas ciešanas, neko negro­zīja. Savā sirdī Kims juta, ka ir slepkava.
   Viņš piecēlās, noraisīja no rokas sašķaidīto vairogu un noliecās pacelt zobenu. Brīdi viņa pirksti kavējās pie melnā spala, bet acis šai brīdī neredzēja nekā cita kā asinīm notašķīto asmeni.
   Viņš atvilka roku. Nē, viņš nodomāja. Vienreiz viņš nogalinājis. Vienreiz par daudz. Nekad viņš vairs to nedarīs.
   Pagriezies viņš pagājās tuvāk apmalei un palika stā­vam pussoli pirms Nekā. Tilts tur tiešām bija — kā jau pasauļu sargs tika teicis: plats, varenā lokā izliekts, visās varavīksnes krāsās zaigojošs ceļš, kura gals izzuda bez­galībā.
   Lēnām, stingriem soļiem, Kims uzkāpa uz tilta un pārgāja pār Nekā slieksni.

   Stundu stundām Kims gāja pa Varavīksnes tiltu. Pa­sauļu siena palika aiz muguras un līdz ar to pazuda arī pēdējā saikne ar tiešamību. Viņam nebija ne jausmas, kādu gabalu nogājis un vai vispār kustas uz priekšu. Likās, ka kājas tiltam nemaz nepieskaras, un, kad pielie­cies viņš pataustīja varavīkšņaino pamatu, tad nejuta nekā. Varbūt viņš nemaz nevirzījās uz priekšu, bet var­būt ātrāk par domu slīdēja pa lielo tukšumu starp pasau­lēm — viņš nezināja nekā.
   Kaut kad — varbūt pēc stundām, varbūt minūtēm, varbūt gadiem, jo laika sajūta bija izzudusi tai brīdī, kad viņš uzkāpa uz tilta — iznira klints apmale, tāda pati kā tā, no kuras viņš devās ceļā, tikai šeit nebija pasauļu sienas, vienīgi bezgalīgs līdzens klajums tādā krāsā, kādu viņš nekad mūžā nebija redzējis. Viņš gribēja apstāties un mierīgi visu apskatīt, bet kājas patvaļīgi gāja vien tālāk, un jau pēc dažiem acumirkļiem viņš nokāpa no tilta un nokļuva uz cieta pamata.
   Pagriezis galvu atpakaļ, viņš redzēja, kā varavīksne viņam aiz muguras pamazām izbālē. Krāsām zuda mir­dzums, tās kļuva caurspīdīgas, līdz izgaisa pavisam.
   —   Esi sveicināts, cilvēk! — atskanēja spēcīga balss. Kims parāvās atpakaļ. Viņa priekšā tupēja milzīgs
   melns putns. Līdzīgs ērglim, tikai daudz daudz lielāks, ar nespodri melnu spalvojumu un bīstama izskata knābi rokas delma garumā.
   —  Kas tu tāds esi? — Kims nedroši apvaicājās.
   —  Mans vārds ir Roks, — atbildēja melnais putns.
   —    Esmu pēdējais postenis, Varavīksnes sargs un Bez­galības lielkungs. Un kas tu tāds esi?
   —  Mani sauc Kims, — viņš atbildēja stingrā balsī, lai gan putna izskats viņā modināja tādas bailes, ka ceļi sāka trīcēt. — Un es eju meklēt Varavīkšņu karali.
   Vienu brīdi putns caururbīgi vērās Kimā un tad sāka kērkdams smieties.
   —  Tu? — tas noprasīja, kad bija atkal ticis pie elpas.
   —  Tu gribi nokļūt pie Varavīkšņu karaļa? Akurāt tu? — Un negaidot kļuva nopietns. — Kādēļ?
   —  Eju lūgt palīdzību.
   —    Palīdzību? Kam? Tavas problēmas šeit nevienu neinteresē.
   —  Negribu nekā pats sev, — Kims steidzās paskaid­rot. — Gribu lūgt palīdzību Pasakzemei. Tās ļaudis ir lielās briesmās.
   — Pasakzemei… — Roks domīgi piešķieba galvu.
   —  Jā, liekas, ka esmu šo nosaukumu kādreiz dzirdējis. Un kāpēc tu iedomājies, ka šeit varētu būt kāds, kas intere­sējas par jūsu problēmām?
   —  Es… orākuls… — Kims stomījās. — Gribēju sacīt, ka ir tāds pareģojums…
   —   He, nieki! — Roks viņu pārtrauca. — Pare­ģojums! Mazu bērnu pasakas. Jūs, cilvēki, jau vienmēr esat kaut ko pareģojuši — labu vai ļaunu, vai ko nu par šādu vai tādu uzskatāt. Tīrākās blēņas. Jūs vienmēr sapareģojat visu tā, kā pašiem iznāk izdevīgāk. Ja gribi, lai tevi palaižu garām, tad izdomā gan kaut ko jēdzīgāku.
   Kims gandrīz krita izmisumā. Piekļūt tik tuvu mērķim un nu varbūt viss velti — tāda stulba putna dēļ.
   —   Gar maniem nolūkiem tev nav nekādas daļas, — viņš nikni atcirta. — Lai nokļūtu līdz šejienei, esmu pār­varējis daudz lielākas briesmas. Es nu gan neļaušos, ka tu mani aizturētu!
   Roka it kā pati no sevis aizslīdēja pie jostas, un brīnu­mainā kārtā zobens atkal atradās makstī, it kā nekad nebūtu ticis aizmests projām. Visas cēlās apņemšanās bija izkūpējušas. Ar apņēmīgu kustību viņš izņēma zobenu, draudīgi piegāja pie Roka un uzsauca:
   —  Pazūdi! Atbrīvo ceļu!
   Roks uzjautrināts pasmējās: — Nekļūsti jel smieklīgs, cilvēciņ!
   Kimam sametās sarkans gar acīm. Viņš pavēzēja iero­ci un cirta no visa spēka pa melno spalvaini. Taču asmens atlēca, kā pret akmeni atsities.
   —   Ohooo! — Roks pabrīnījās. — Kauna nemaz ne­proti! — Viņš pacēla vienu kāju, ar rotaļīgu kustību pa­spēra Kimu nostāk un draudīgi noklabināja knābi. — Neesi jau pirmais, kas mēģina ar mani runāt var­mācīgā valodā.
   Kims nikni iekliedzās un cirta pa Roka knābi. Putns ne aci nepamirkšķināja, bet paplēta spārnus un uzlēca Kimam uz krūtīm.
   — Beidz ākstīties! — viņš draudīgi uzsauca. — Ja tev nav labāku argumentu kā zobens, tad būs prātīgāk, ja tīsies atpakaļ uz turieni, no kurienes esi nācis.
   Kims jutās gaužām atvieglots, kad putns no viņa atlaidās un nometās atpakaļ savā vietā. Pēkšņi Kims pats sev šķita nožēlojams. Viņš nesaprata, kas viņam tā uzreiz bija uz­nācis — mesties Rokam virsū ar ieroci; viņš nokaunējās. Juzdamies vainīgs, viņš iebāza zobenu atpakaļ makstī.
   — Es… — viņš sastomījās. — Piedod, Rok. Bet es, zini, esmu jau gandrīz aizmirsis, ka ir arī citādas iespējas, kā tikt pie mērķa, nevis ar ieroci rokā.
   Roks samirkšķināja acis. Tad piecēlās un apgriezās, un nu Kims redzēja, ka putns ir melns tikai no vienas puses. Otra puse tam bija balta, turklāt tik mirdzoši balta, ka Kims apžilbis aizsedza acis ar plaukstu.
   —  Tie ir prāta vārdi, Kim, — Roks noteica. Balss tam skanēja tā, it kā tiktu piesists pie milzīgas plāna stikla glāzes. — Un es tevī izlasu, ka tu tiešām arī domā tā, kā runā. Tā ir labi, jo ar varmācību un naidu sirdī neviens nevar nokļūt Varavīkšņu pilī. Tu tātad esi atnācis lūgt palīdzību?
   Kims pazemīgi palocīja galvu.
   —  Un ko tu darīsi, ja tev tā tiks liegta?
   —   Es… es nezinu, — Kims mulsi atteica. — Atklāti sakot, vispār neesmu par to padomājis.
   Roks brītiņu klusēja. Tad papurināja galvu.
   — Tāds kā tu man vēl nekad nav patrāpījies, — viņš nopurpināja. — Atnāk šurp un pat nezina, ko īsti grib.
   Ko tad tu domā teikt Varavīkšņu karalim?
   —  Lūgšu, lai viņš paglābj Pasakzemi.
   — Pasakzemi. Tātātā. Tu takesi naivs, vai sajēdz ar?
   —  Neesmu vis naivs! — Kims uzbrāzmoja. — Es…
   Roks strauji apsviedās apkārt un pievērsa viņam atkal savu melno pusi.
   —  Nu — ko tad? — viņš glūnlgi noķērca. — Dod tik vaļā, dumjais, mazais karstas putras strēbēj! Turpini tādā pašā garā!
   Kims apjucis salika rokas uz muguras.
   —   Lūdzu, atvaino, — viņš klusu sacīja. — Zinu, ka dažkārt esmu nesavaldīgs, bet…
   —   Bet tu domā, ka es to sapratīšu — pēc visām tām briesmām, ko esi pārcietis, — Roks pabeidza teikumu un pagrieza atkal balto pusi. — Var jau būt, ka tev taisnība, mazo varoni. Esmu spiests atzīties, — viņš noķērcās, — ka man tevis dēļ iznāk lauzīt galvu. Nevaru tevi laist tālāk, ja tev nav stingrāka pamatojuma, bet nevaru ari tevi sūtīt atpakaļ, jo tāda atpakaļ nemaz nav. — Viņš nogrozīja galvu. — Man te nākuši šādi tādi. Vieni kāroja varu un slavu, otri kāroja zeltu vai… — viņš iesmējās, it kā stāstītu varenu joku, — vai nemirstību. Bet tāds, kas nezina, ko grib, vēl nekad nebija šurp nācis.
   —  Es taču zinu, ko gribu, — sacīja Kims.
   —  Nezini vis. Tu gan iedomājies, ka zini, tomēr mal­dies. Es visā nopietnībā prātoju — ko lai ar tevi iesāku? — Viņa baltās puses acs nopētīja Kimu ar dīvainu, ilgu skatienu. Tad pēkšņi viņš palocīja galvu, piegāja Kimam soli tuvāk un paplēta spārnus.
   —  Sēdies man mugurā, — viņš aicināja. — Tas gan ir pret noteikumiem. Bet šeit, kā tu droši vien saproti, es tevi arī nevaru paturēt. Lai citi palauza galvas, ko ar tevi iesākt.
   Kims paraudzījās uz Roka milzīgajiem spārniem, un viņam iešāvās prātā Karta brīdinājums. Vai šis bija viens no tiem slazdiem, no kuriem Kārts viņu bija brīdinājis?
   Bet varbūt melnais barons vienīgi gribēja ar saviem pē­dējiem vārdiem viņa sirdī iesēt aizdomas?
   — Nu nāc tak šurp, kamēr vēl neesmu pārdomājis, — Roks skubināja. Viņš pagrieza galvu, un mirkli Kims atkal redzēja viņa melno pusi un launīgo spīdumu acī. Tad viņš bezpalīdzīgi paraustīja plecus, uzlēca Roka pla­tajā mugurā un cieši pieķērās pie spalvām.
   Roks ieskrējās un tad ar stingru atspērienu pacēlās gaisā. Kims ierāva galvu plecos un nolaida sejsegu, kad ledainais gaiss sāka sisties sejā. Ar spēcīgiem spārnu vē­zieniem Roks cēlās arvien augstāk.
   —  Uz kurieni mēs lidojam? — Kims pārkliedza gaisa šalkoņu.
   —  Ne uz kurieni, — Roks atsaucās. — Jo te nav ne «šeit», ne «tur». Ja tu tiešām gribi uz Varavīkšņu pili, tad nav tālu, bet, ja tu šaubies, tad nesasniegsi to nekad, kaut ietu uz turieni tūkstoš gadu.
   Kims nopūtās. Būtu bijis pārāk jauki saņemt skaidru, viennozīmīgu atbildi. Roks lidoja ātrāk, aizvien ātrāk, līdz klajums lejā zem viņiem šķita joņojam kā lidojošais paklājs. Pat Rangarigs ne tuvu netika sasniedzis tādu ātrumu, Kims ar klusu nožēlu nodomāja. Pēc brīža Roka spārnu vēdas kļuva gausākas, līdz beidzot viņš lēzenā lokā nolaidās līdzenumā un teica Kimam, lai kāpjot zemē. Kims vilcinādamies paklausīja. No solītās Varavīkšņu pils ne ziņas, ne miņas. Līdzenums bija klajš un tukšs.
   —  Kur mēs esam? — Kims klusu jautāja.
   — Pie mērķa, — atbildēja Roks un šoreiz nostājās tā, ka Kims vienlaikus varēja redzēt abas puses — gan melno, gan balto. — Gandrīz. Tālāk mēs tevi vairs pavadīt nevaram. Vai tu mērķi sasniegsi, ir atkarīgs vienīgi no tevis paša. Ja no visas tiesas gribēsi, tad līdz galam tiksi.
   To pateicis, Roks ar spēcīgu atspērienu atkal pacēlās gaisā, apmeta vēl loku un tad, spārnus rāmi vēzējot, aizlidoja. Kims noskatījās tam pakaļ, līdz tas saruka par sīksīciņu punktiņu un tad pazuda pavisam.
   Kims neziņā palūkojās visapkārt. Līdzenums palika tukšs, kā bijis, un viņš pat nesaprata, no kuras puses atlidojis. Velti viņš centās ieraudzīt apvārsni vai kādu citu norobežojumu. Viņš bija viens, pilnīgi viens un pir­moreiz mūžā sāka izprast, ko īsti nozīmē vārds «vien­tulība».
   Viņš vēlreiz apgriezās pats ap savu asi un tad sāka iet, vienkārši iet, nedomādams, kādā virzienā. Soļi bija dī­vaini viegli, viņš nejuta ne sava ķermeņa, ne bruņutērpa svaru. Tad sāka skaitīt soļus, lai vismaz aptuveni zinātu, cik tālu noiets, taču, ticis līdz pieciem simtiem, tad līdz tūkstotim un beidzot līdz diviem tūkstošiem, no skai­tīšanas atteicās. Kā Roks sacīja? Ja no visas tiesas gribēsi, tad līdz galam tiksi. — Jā! — Viņš gribēja no visas tiesas. Un ies tālāk, vienalga, cik tālu.
   It kā šī doma būtu bijusi atslēga — ar katru jaunu mirkli Nekā ainavā sāka iezīmēties brīnišķīga, visās va­ravīksnes krāsās zaigojoša pils. Kā apburts Kims vērās uz augstajiem mūriem un torņiem, kas krāsu žilbumā cēlās pret debesīm. Varavīkšņu pils… Piemērotāka nosaukuma šim krāsu un formu sapnim nebija iespējams iedomāties. Pat Gorivinnā un Pasaulsgala cietoksnis likās pavisam nenozīmīgi salīdzinājumā ar Varavīkšņu pili. Kamēr Kims stāvēja un skatījās, abu senāk redzēto piļu aina atmiņā sāka bālēt, līdz izzuda pavisam.
   Skats uz pili Kimam aizrāva elpu. Veltīgi viņš centās iedomāties matēriju aiz krāsu mirdzuma, kas tālu snie­dzās pāri pazīstamajam spektram. Tās bija krāsas, kādas viņš nekad agrāk nebija spējis iedomāties. Krāsas, kam cilvēku valodā nebija nosaukuma, kādas cilvēka acs ne­kad nebija skatījusi.
   Pils mūra apakšējā trešdaļā atvērās milzīgi krāšņi vār­ti tā, kā veras vaļā puķes ziedkauss, un pa tiem izplūda plata, mirdzoša varavīksne, nolija pār klajumu, izvei­dojot tikpat platu, mirdzošu ceļu. Kims vilcinādamies uzgāja uz tā, un likās, ka zem viņa kājām eksplodē visbrī­numainākās krāsas.
   Lēnām, brīnumu pilnīgi apmāts, Kims sāka iet uz pils pusi. Taču viņš nedeldēja telpisko attālumu vien. Viņš pat nepamanīja, ka ar katru soli, ko spēra, tuvojoties margojošajām sienām, viņš paietas soli atpakaļ pats savā pagātnē. Apgrieztā notikumu kārtībā viņš vēlreiz pār­dzīvoja visu ceļojumu — dienu pēc dienas: ik solis viņu aizveda atpakaļ par vienu stundu, ik desmit metri — par vienu dienu. Gluži kā atpakaļiski ritinātā filmā, viņš vēl­reiz skatīja visus notikumus. Vēlreiz atgriezās Pasauls­gala cietoksnī, vēlreiz piedzīvoja kauju ar Ugunsrīkli, izgāja cauri Dvēseļu aizai, vēlreiz, vēja un Rangariga spēcīgo spārnu nests, lidoja pāri Pasakzemes bezgalī­gajām tālēm. Pēc tam ceļojums turpinājās uz Gorivinnu, Kaivalonu, Ēnukalniem, un līdz ar katru soli viņā izdzisa atmiņas.
   Ieiedams pa Varavīkšņu pils plaši atvērtajiem vār­tiem, Kims vairs nezināja, kālab nācis šurp, nezināja, kur atrodas, nezināja pat sava vārda. Piepeši viņš bija vairs tikai ziņkārīgs, brīnumu pārņemts bērns, kas priecājās par visu brīnišķīgo, ko atklāja viņa acis. Aizmirsti bija gan draugi, gan ienaidnieki, un līdz ar to norimušas bailes. Lielie vārti viņam aiz muguras aizvērās, un viņš neizjūta nekā cita kā vienīgi apbrīnu un prieku par krāsām sev visapkārt. Izgājis pa zilmirdzošu un ar zeltu cauraustu oranžkrāsas gaiteni, viņš beidzot sasniedza citas, mazā­kas durvis.
   Pa tām viņš iegāja burvīgā dārzā. Veci, kumpaini koki deva tīkamu pavēni, sulīgajā zālē ziedēja tūkstošu tūk­stošiem raibu puķu, apkārt lidinājās tauriņi ar košiem, caurspīdīgiem spārniņiem, un no dārza pretī skanēja līksmu putnu koris.
   Kims izgāja no durvju ailes dārzā. Siena viņam aiz muguras aizvērās, it kā durvju nemaz nebūtu bijis. Vienu mazu mirklīti Kims šķitās dzirdam brīdinātāju, kas čuk­stēja: tieši tas, kas liksies pavisam nekaitīgs, varbūt būs visbīs­tamākais. Bet doma izgaisa, iekams viņš to paguva izdomāt līdz galam, un jau nākamajā acumirklī viņš bija to aizmirsis.
   Kājas līdz potītēm grima mīkstā zālē. Viens no liela­jiem raibajiem tauriņiem bez baiļu uzlaidās un palika uz Kima izstieptās rokas. Kims brīdi vēroja, kā kustas tauriņa trauslie taustekļi, tad ar īkšķa nagu viegli noglauda tam muguru un pacēla roku — lai lido tālāk. Pa dārzu, jautri līkumodams, gulgoja strautiņš, dzidrs kā stikls. Kims no­metās strautmalā uz ceļiem, pasmēla un iedzēra pāris sauju ledainā ūdens. Tas bija gards — gardāks par visu, ko viņš jebkad dzēris.
   No kaut kurienes skanēja viegla, līksma mūzika. Kad Kims pacēla galvu, viņš ieraudzīja no tuvējās mežmalas izplīvojam pulciņu brīnum jauku feju, kas dziedāja un dejoja burvīgās mūzikas pavadījumā. Kims piecēlās un pamāja ar roku. Fejas apstājās, pārtrauca dziesmu un ziņkārīgi raudzījās uz Kimu.
   —   Nebaidieties, — Kims sacīja, — es jums pāri ne­darīšu.
   Viņš pārlēca pār strautu, aizskrēja pa garo zāli pie fejām un netālu no tām apstājās. Tās bija lielas, ļoti lielas un tik slaidas, ka šķita — teju teju pārlūzis. To ķermeņi bija caurspīdīgi kā piena stikls, tā ka gaisma un saule tām vizēja cauri, un pašas fejas likās kā no mākoņiem vei­dotas.
   —  Esi sveicināts! — viena uzsauca. — Kas tu esi?
   Kims sāka domāt.
   —  Es nezinu, — viņš pēc brītiņa godīgi atzinās. Vi­ņam kļuva skumji, ka aizmirsis savu vārdu, un viņš no­kaunējās no fejām. Bet burvju būtnes viņa aizmāršību nelikās ņemam ļaunā.
   — Tas nekas, — feja, kas pirmā bija ierunājusies, viņu mierināja. — Tad tu iederies mūsu pulkā. Mums arī nav vārdu. Mums vārdu nevajag. Vai tev vajag? Ja tev tīk, vari izvēlēties, kādu gribi.
   Kims papurināja galvu. — Ja jau jums nav vajadzīgi vārdi, tad man arī nevajag.
   Fejas pasmējās: — Jauki. Nāc, parotaļājies ar mums. Vai gribi nākt mūsu pulkā?
   —  Jā, labprāt, — Kims priecīgi piekrita un sāka kopā ar fejām dziedāt un dejot. Viņi slaaidīja pa pļavu, pa­plosījās gar strautu un beidzot atgriezās mežmalā.
   —   Nāc mums līdzi, — viena feja aicināja. — Mums zināma vieta, kur var vēl daudz jaukāk rotaļāties. Un tur ir daudz patīkamu ļaužu. Tādu kā tu.
   —   Kā es? — To Kims nespēja aptvert. Bet fejas bija pamodinājušas viņā ziņkāri, un viņš tām sekoja. Taču, aizgājis koku pavēnī, viņš jau atkal bija aizmirsis, kādēļ īsti gājis fejām līdzi. Viņš bija priecīgs jau tādēļ vien, ka varēja ar tām kopā dziedāt un rotaļāties. Visi kopā viņi izskrēja cauri mežiņam, kur auga koki ar gludiem, apsū­nojušiem stumbriem, un pēc brīža sasniedza pļaviņu; tur bija vēl ne tikai daudz feju, bet arī lērums dažādu citādu būtņu — puscilvēki puszirgi, cilvēkveidīgi radījumi ar krāšņiem spārniem, tērpušies garās, baltās drānās, un arī tādi paši cilvēki kā viņš. Visi izskatījās līksmi un apmie­rināti, un viņu dziedāšana un smiekli skanēja vai līdz meža vidum.
   Daži vīrieši pameta kauliņu spēli, kad feju pulciņā pamanīja Kimu. Neviens netaujāja viņa vārdu, nedz arī,kas viņš ir un no kurienes uzradies. Nevilcinādamies vini uzņēma Kimu savā vidū, un Kims uzreiz jutās pie viņiem piederīgs — kā viens no lielas, laimīgas ģimenes locek­ļiem. Priecīgu prātu viņš devās jaunajiem draugiem līdzi uz ezeriņu klajuma malā, karināja kājas ūdenī un no sirds iesmējās, kad kāds no jaunajiem draugiem jokodams viņu pagrūda un viņš uz vēdera ieplunkšķēja ūdenī. Rāpus izrausies krastā, viņš nopurināja ūdeni un tīrās pārgalvības labad pats vēlreiz — nu atmuguriski — ieme­tās ūdenī.
   Otrreiz krastā rāpdamies, viņš ieraudzīja laumiņu. Tā bija maza, tieva būtne, trausla kā stikls, ar smalkiem, gracioziem locekļiem. Tērps kā no saulstariem izausts, un sejiņa tāda pati kā viss augumiņš — sīka, balta, vārīga. Rebekas sejiņa. Šī atziņa ķēra Kimu kā āmura belziens. Un mirkli pēc mirkļa atdzīvojās atmiņa, kas viņš ir, kāpēc šurp nācis un kāds ir vina uzdevums. Laumiņa klusēdama skumji viņā noraudzījās.
   Kims ievaidējās. Piepeši viņš saprata, cik tukša un bezjēdzīga ir jautrība viņam visapkārt. Tā nebija sirds- prieka līksme, tā bija aizmiršanās jautrība, par kuru jā­maksā ar galēju sastingumu. Visi šie cilvēki, ikviens no tiem, reiz bija nākuši to pašu ceļu, ko viņš, tomēr nav Varavīkšņu karali ne acīs redzējuši. Viņiem visiem ceļš izbeidzies tepat — šinī brīnišķajā, apburtajā Aizmiršanās dārzā, vietā, kur visas vēlēšanās kļūst nesvarīgas, visas rūpes nenozīmīgas. Par to, lūk, domāja Kārts. Par šo pēdējo bīstamo šķērsli ceļā pie Varavīkšņu karaļa: galēju aizmiršanos, pilnīgu personības zudumu. Arī viņš pats, Kims, bija visu aizmirsis — jau sen pirms nākšanas uz šejieni, jā, jau pirms iziešanas no Gorivinnas viņš bija aizmirsis sava ceļojuma īsto mērķi. Viņš taču bija devies ceļā, lai atbrīvotu māsiņu no Borāsa gūsta.
   Un viņš to izdarīs.
   Viņš grasījās apgriezties un doties atpakaļ uz mež­malu, kad ievēroja dīvainu klusumu. Dziesmas un smiek­li apklusuši; cilvēki un pasaku būtnes, nekustīgi sastin­guši, raudzījās uz viņu. īsu brīdi viņam pat likās, ka bezrūpību viņu acīs nomijušas aizdomas un naidīgums.
   — Palaidiet mani garām, — viņš sacīja vīru pulciņam, kuri bija pārtraukuši kauliņu spēli, lai aizsprostotu viņam ceļu.  Vīri nepakustējās.
   —  Laidiet! — Kims atkārtoja. — Man jātiek projām.
   —   No šejienes neviens nevar aiziet, — kāds vīrietis mierigi atteica. — Aiziedams tu sapostītu mūsu laimīgo dzīvi. — Balsī skanēja nepārprotams drauds.
   Kims saspringa. Viņš gluži vienkārši nevarēja ie­domāties, ka šie līksmie cilvēki pēkšņi varētu kļūt bīstami.
   —  Paliec, — kāds cits miermīlīgi ierunājās. — Šeit ir skaisti. Kaut kad sen mēs visi esam atnākuši šurp, pilni plānu un cerību — gluži kā tu, un visi esam te palikuši un kļuvuši laimīgi. Tu pats redzēsi, cik viegli tas notiek. Drīz vien būsi aizmirsis itin visas savas raizes un jutīsies līksms. Uz laiku laikiem. Šeit nav ne vecuma, ne nāves.
   Kims palūkojās uz laumiņu, kas izskatījās pēc Re- bekas, un ilgi nenolaida acu no tās.
   —  Es nevaru, — viņš sacīja. — Lūdzu, saprotiet mani. Es nevaru šeit palikt, jo tad pieviltu daudzus.
   —  Drīz tu viņus būsi aizmirsis. Vienalga, kādā nolūkā esi šurp nācis, tas nav svarīgi. Ja paliksi, būsi laimīgs. Un vai cilvēka dzīvē ir kas svarīgāks par laimi?
   Kims pamāja: — Jā, ir. Un nu laidiet mani garām.
   Rinda draudīgi pievirzījās tuvāk. Kims neviļus sāka kāpties atpakaļ, līdz stāvēja ūdenī līdz puslieliem.
   —  Mēs neļausim tev aiziet, — draudēja kāds cits vīrs. Kimam kļuva nemierīgi ap sirdi. Ikviens no šiem vīrie­šiem fiziski bija stiprāks par viņu, un nu tie vairs nebija bērnišķīgi rotaļbiedri, tagad tie bija bīstami pretinieki.
   —   Kālab jūs negribat, ka es aizeju? — viņš drebošā balsī jautāja. — Man nekā no jums nevajag. Jūs varat palikt šeit un darīt visu, kas tīk.
   —  Tu visu sapostītu. Vēl nekad nevienam no mums nav izdevies šo vietu atstāt. Un tā ir labi. Ja tas kādam, kaut vienam, izdotos, mēs saprastu, ka neesam savu mēr­ķi sasnieguši, ka aiz šī dārza ir vēl cita dzīve, un vairs nespētu būt laimīgi. Taču, dzīvojot tā kā tagad, vismaz spējam aizmirst, ja arī nebija lemts sasniegt kāroto mērķi.
   Kima roka pieķēra pie jostas. Zobens nošvīkstēdams izslīdēja no maksts, tomēr viņš pats sev šķita smieklīgs. Pārspēks bija simtkārtīgs.
   Kad rinda spiedās virsū, viņš pakāpās vēl soli. Ap­metnis, slapjš un smags, sitās gar kājām un vilktin vilka viņu atpakaļ.
   Apmetnis! Laurina mētelis!
   Kims bija burvju mēteli gandrīz pilnīgi aizmirsis. Šai mirklī viņš atcerējās tā brīnumdarītāja spēku, kaut visu laiku bija to valkājis vienkārši kā mēteli.
   Pirksti krampjaini ieķērās smalkajā audumā. Aiznes ma­ni projām! viņš domās lūdzās. Padari mani neredzamu!
   Taču nekas nenotika. Mētelis neatsaucās, un vīru pulks spiedās arvien tuvāk.
   Domas Kima galvā joņoja. Droši vien viņš kaut ko izdarījis aplam. Viņš mēģināja vēlreiz — no visa spēka, ar karstāko sirdsdedzi. Bet arī šoreiz mēteļa burvju spēks nedarbojās.
   — Met mieru! — ierunājās viens vīrs. — Svied ieroci projām un aizmirsti, kālab esi šurp nācis. Tas nebūs grūti!
   Kims izmisumā iekliedzās, pacēla zobenu virs galvas un metās uz priekšu. Pretinieku rindu pāršalca brēciens. Aklās bailēs Kims sita uz visām pusēm un izbrīvēja sev eju cauri pārbiedēto vīru pulkam. Klupdams viņš traucās uz priekšu, nogāza vienu pretinieku gar zemi, bez žē­lastības zvetēja plakaniski ar zobenu, kad kāds cits grasī­jās mesties viņam virsū. Sāpēs dobji ievaidoties, uzbru­cējs nogāzās zemē, un Kims tenterēja tālāk. Rokas stiepās pēc viņa, tvēra apmetni, tvēra ieroci, pūlējās viņu pašu noraut zemē. Kims sita ar zobenu, spēra, skrāpēja un vēlreiz tika pie atelpas.
   Bet atelpa nebija ilgāka par dažām sekundēm. Ken­taura mugurā pieauļoja milzīgs bārdainis, novēzēja mil­nu un izsita Kimam zobenu no rokas. No daudzbalsīgā uzvaras kliedziena Kimam aizkrita ausis.
   Trešo lāgu viņš piesauca mēteļa burvju spēku.
   Pār klajumu nodimdēja dzidra zvana skaņa. No de­besim nolaidās mirdzoša varavīksne, izdzenāja uzbru­cējus un iekļāva Kimu kā mīksts, pieglaudīgs mētelis. Siltums un drošības sajūta iestrāvoja viņā, un jau nāka­majā mirklī izgaisa bailes.
   Kims jutās kā neredzamu roku pacelts. Ezers, klajums un beidzot viss apburtais dārzs it kā aizslīdēja zem viņa projām. Piepeši viņam uzmācās liels gurdenums. Tā pati brīnišķīgā siltuma sajūta, ko viņš bija pārdzīvojis toreiz Gorivinnas troņa zālē, kad ar viņa muti runāja orākuls, sajūta, it kā viņam pieskartos liela, maiga sargātāja roka.
   Bet viņš nepaguva šai domai pieķerties, kad iegrima dziļā bezsapņu miegā.
   Viņš pamodās mīkstā, jaukā gultā. Skanēja liega mū­zika un kaut kur arī balsis, kas klusu sarunājās tā, ka vārdus nevarēja saprast. Vispirms viņš samirkšķināja, tad strauji atvēra acis un pacēlās sēdus. Gulta atradās vien­kāršā nelielā istabā ar baltām sienām un baltiem griestiem.
   —   Tu tātad katrā zinā vēlies runāt ar Varavīkšņu karali? — ieteicās maiga balss. Kims satrūcies apsviedās apkārt un ieraudzīja jaunu, vienkārši tērptu vīrieti — tikai nedaudz vecāku nekā viņš pats, uz sliekšņa starp zēnu un jaunekli, kas stāvēja pie sienas, rokas pār krūtīm sakrustojis, un labsirdīgā zobgalībā vēroja Kimu.
   —  Kas tu esi? — Kims jautāja.
   —  Vispirms atbildi uz manu jautājumu, — jauneklis sacīja. — Kāpēc tu gribi runāt ar valdnieku?
   Kims vilcinājās.
   —    Vari mierīgi atbildēt. Te tev vairs briesmas ne­draud. Tu esi drošībā.
   —   Tā jau man dažu labu reizi ir licies, — Kims no­purpināja.
   Jauneklis pasmaidīja. — Visai pamatotas aizdomas. Bet šeit tu vari tās aizmirst.
   — Tomēr… — Kims apņēmīgi papurināja galvu. — Es savu vajadzību atklāšu vienīgi pašam Varavīkšņu kara­lim, nevienam citam.
   Jauneklis smagi nopūtās.
   —   Nu labi, — viņš sacīja, ar strauju kustību atrau­damies no sienas un iedams uz durvju pusi. — Nāc man līdzi. Es tevi aizvedīšu pie viņa.
   Kims pārsteigts izlēca no gultas.
   —  Vai… vai tad tas izdarāms tik ātri? — viņš izbrīnījies jautāja.
   —    Kālab gan ne? Ceļā uz šejieni, man šķiet, tu esi diezgan nomocījies. — Jauneklis pakustināja roku, un dur­vis bez trokšņa ieslīdēja sienā. Viņi izgāja šaurā, maigi apgaismotā gaitenī. No tā pa otrām durvīm nokļuva apaļā, pilnīgi tukšā telpā. Jauneklis atkal pakustināja roku. Telpas vidū izslējās slaida balta marmora kolonna. Tās galā atradās stikla bumba dūres lielumā; tā izstaroja liegu gaismu.
   —  Nu, Kim, saki savu vajadzību.
   Kims izbrīnījies paraudzījās viņā. — Es…
   —  Tu gribēji runāt ar Varavīkšņu karali. Nu — te es esmu. Runā.
   Kims, pagalam pārbijies, pussoli atkāpās. — Tu? — Viņam sametās mēle. — Es gribēju teikt… jūs… jūs esat…
   —  Paliec vien pie tā paša «tu», — noteica Varavīkšņu karalis. — Atšķirību «jūs» un «tu» uzrunā kā pie jums, cilvēkiem, mēs šeit nepazīstam.
   — Bet… — Kims stostījās, — man likās, ka jūs… ka tu… būtu…
   — Vecāks? — Varavīkšņu karalis smaidīdams jautāja. — Lai būtu gudrs? Varbūt ar garu baltu bārdu un šķid­riem matiņiem? — Viņš iesmējās. — Tas cilvēkiem arī tāds maldīgs pieņēmums. Es esmu nemirstīgs. Kālab man jāklimst apkārt kā vārgam sirmgalvim, ja varu izvēlēties jebkādu vecumu? Bet nu par tevi, — viņš negaidot mai­nīja tematu. — Es vērīgi izsekoju tavu ceļu uz šejieni. Sava vecuma zēnam tu esi ļoti drosmīgs. Vai tu to zini?
   Kims impulsīvi pamāja, taču tad samulsis pasmaidīja un papurināja galvu.
   —  Nav ko lieki kautrēties, — Varavīkšņu karalis no- pietni sacīja. — Simtiem šo ceļu nākuši pirms tevis, un tikai pavisam nedaudzi sasnieguši mērķi, pareizāk sakot — gandrīz sasnieguši. Kopš ilgiem laikiem tu esi pirmais, kas izturējis arī pēdējo pārbaudi.
   Kims pasmēja. — Burvju dārzu…
   — Jā. Visi, ko tu tur sastapi, līdzīgi nākuši cauri Dvēseļu aizai. Arī viņi pieveikuši vai apmānījuši Ugunsrīkli, un arī pasauļu sargi, un putns Roks nav spējuši tos atturēt. Vienīgi paši ar sevi tie nav pratuši tikt galā.
   — Bet kādēļ? — jautāja Kims. — Kādēļ tu esi ierīkojis šo slazdu tik tuvu pie mērķa?
   — Tas nav slazds, Kim. Atceries, ko teica Roks, vecais, strīdīgais putns? Mērķi spēj sasniegt tikai tas, kas to grib no visas tiesas. Bet visi tie — visi lielie, stiprie varoņi, īstenībā paši nezināja, kālab šurp nākuši. Viņi apmie­rinājās ar šķietamiem iemesliem, piemēram: lai ieman­totu bagātību vai slavu, vai arī aiz tīra dēku prieka. Vienīgi tas, kas pats sevi izzinājis un zina arī, kāpēc ieradies šeit, var sastapt mani un runāt ar mani, Kim. Tāds kā tu.
   Kims, vainīgs juzdamies, pamāja. Arī viņš bija aiz­mirsis, kāpēc devies ceļā. Viņš bija domājis un ticējis, ka riskē ar dzīvību, lai izglābtu Pasakzemi. Vienīgi, ieraugot mazo laumiņu, viņam bija atvērušās acis.
   —   Tu esi atnācis, lai glābtu savu māsiņu, — sacīja Varavīkšņu karalis.
   Kims pamāja: — Laumiņa. Vai to atsūtīji tu?
   —  Jā. Ikvienam, kas iegājis Apburtajā dārzā, tiek dota vēl viena iespēja. Taču gandrīz neviens to nepamana.
   Kims saņēma visu drosmi, paskatījās Varavīkšņu ka­ralim tieši acīs un vaicāja: — Vai tu man palīdzēsi?
   —  Palīdzēšu — ko palīdzēšu? — karalis jautāja. — Pieņemsim, ka es būtu ar mieru izpildīt tavu vēlēšanos — tikai vienu vienīgu, Kim — kā skanētu šī vēlēšanās? Vai man atbrīvot tavu māsu no Morgonas kazemāta un jūs abus nogādāt atpakaļ tur, no kurienes esat ieradušies? Bet Pasakzeme tad aizietu bojā ar visiem cilvēkiem, zvē­riem un brīnumiem. Vai man glābt Gorivinnu un padzīt melno karapūļus? Bet tad Rebeka paliktu Borāsa varā.
   Par kuru vēlēšanos tu izšķirtos?
   Kims ilgi klusēja.
   —  Tu prasi neiespējamo, — viņš beidzot sacīja. — Tu mani piespied izvēlēties tā, kā es nespēju. Es gribētu…
   —    Tu gribētu, lai es izdaru kā vienu, tā otru, — Varavīkšņu karalis viņu pārtrauca. — Tu saki, ka es tevi nostādu nežēlīgas izvēles priekšā, bet vienlaikus tu aizmirsti, ka esi ieradies kā lūdzējs. Tavu drosmi es cienu, Kim, un tāpēc gribu izpildīt vienu tavu vēlē­šanos. Bet tikai vienu vienīgu. Pārdomā labi, iekams to izsaki.
   Kims jau grasījās atbildēt, bet Varavīkšņu karalis, galvu papurinādams, viņu atturēja. Uzlicis pirkstu uz lūpām, viņš aicināja Kimu līdzi. Kims piegāja kopā ar viņu pie slaidās marmora kolonnas telpas vidū. Vara­vīkšņu karalis norādīja uz stikla bumbu kolonnas vir­sotnē. '
   —  Ieskaties tanī, — viņš mudināja.
   Kims paklausīja. Sākumā viņš redzēja vienīgi pats savas sejas miglaino, viegli izķēmoto atspulgu. Tad bum­ba pieplūda ar tādu kā miglu, kurā šķita virmojam sim­tiem tūkstošiem punktiņu. Ieskatoties ciešāk, Kims re­dzēja, ka ikviens no šiem punktiņiem ir vesela pasaule — tik liela kā Zeme vai Pasakzeme, pasaule ar kontinentiem un jūrām, ar upēm un kalniem, un zemēm. Simtiem tūkstošiem pasauļu ar miljonu miljoniem tautu un tikpat daudziem likteņiem un vēsturēm, katra tikpat sarežģīta un daudzslāņaina kā Zeme, tomēr vienlaikus nenozīmī­ga un sīka milzīgajā daudzumā.
   Varavīkšņu karalis smaidīdams apsedza bumbu ar abām plaukstām. Vienu mirkli nenotika nekas. Tad mir­dzums un zaigojums apdzisa un tā vietā Kims ieraudzīja brīnum skaistu starojošu planētu. Arī tā pazuda, un parā­dījās pazīstama ainava — stepe, meži un kalni, ezers un tā krastā krāsās mirdzoša pils. Gorivinnā. Bet cik ļoti pārvērtusies! Debesis virs pils dūmos un sodrējos no­kvēpušas melnas. Viens stikla aizsargvalnis jau kritis par upuri liesmām. Ezerā peldēja simtiem kuģu un plostu, un visa plašā stepe bija pilna Borāsa melno karapulku.
   —   Nu tu redzēji, ka pasaule, no kuras tu nāc, ir tikai viena no daudzām, — sacīja Varavīkšņu karalis. — Vien­alga, kas tur notiek, viss ir nenozīmīgs, kamēr netiek apdraudēts Lielais Plāns. Pasakzeme var krist Borāsa nagos, bet Visumā tas nekā negrozīs. Jūsu problēmas, lai cik svarīgas jums tās liktos, ir tīrā niecība.
   — Tas nav tiesa, — Kims turējās pretī. — Tā nevar būt niecība, ja tik brīnišķīga vieta kā Pasakzeme tiek vai netiek nopostīta. Ja tu esi viszinātājs, tad zini un pazīsti arī Ēnu valsti.
   —   Zinu un pazīstu. Bet labais un ļaunais atrodas pastāvīgā cīņā, Kim, tie nespēj viens bez otra pastāvēt. Cilvēka dabai ir raksturīgi, ka tā vienlaikus spēj iemiesot svēto un velnu. Bieži jo bieži ļaunais ir sacēlies pret labo, un ne vienreiz vien tādi vīri kā Borāss ir gājuši satriekt Pasakzemes. Bet vienalga, cik ilga ir viņu kundzība, kaut kad — pēc simt, tūkstoš vai simttūkstoš gadiem — lik­tenis tikpat atkal ir labvēlīgs otrai pusei. Tāpēc, redzi, nav nepieciešams nostāties vienā vai otrā pusē.
   —   Kaut ko tamlīdzīgu sacīja arī Temistokls, — sa­triekts nomurmināja Kims. — Tu tātad negribi palīdzēt.
   —  Tomēr, Kim, ja tu mani pārliecināsi, ka man jāie­jaucas, es to darīšu. Bez īsti svarīga iemesla es principiāli nejaucos tautu likteņos.
   —  Bet Pasakzemes pastāvēšana…
   —   Nav nekāds svarīgais iemesls, — Varavīkšņu ka­ralis viņu pārtrauca. — Pasakzeme joprojām pastāvēs — ja ne rīt, tad tālā nākotnē. Ja es iejaucos vienreiz, tad tas nozīmē, ka man jāiejaucas vēl un vēl. Pēc tevis nāks citi lūdzēji no citām pasaulēm, no citām tautām. Ja varbūt kādudien tavā vietā man priekšā nostāsies barons Kārts, lūgdams palīdzību, balstoties uz tikpat labiem nolūkiem vai vēl labākiem nekā tu, kā gan es varēšu liegt viņam palīdzību, ja būšu palīdzējis tev?
   — Tu būtu ar mieru kalpot ļaunumam? — Kims jau­tāja, nespēdams tam noticēt.
   —  Ļaunumam? — Varavīkšņu karalis pasmaidīja. — Kas tad ir ļauns, Kim? Kurai pusei ir taisnība? Taisnība vienmēr ir tai, kurā stāvi tu. Vai tev neliekas, ka barons Kārts un Borāss par savas lietas taisnību ir tikpat pār­liecināti kā tu par savējo? Vai tev neliekas, ka viņi ar tādām pašām tiesībām drīkst prasīt manu palīdzību kā tu? Pasakzemē mani uzskata par varenu, varbūt par vis­varenu, bet es tāds neesmu. Esmu tāds pats radījums kā tu, tikai citā vietā. Nav manā varā lemt kādas tautas likteni. Arī es esmu tikai niecīgs ķieģelis universa vei­dojumā, un pār mani stāv varenāki, kas gaužām stingri vēro, ko es daru. Tāpēc neprasi, lai es vieglprātīgi no­stājos kādā pusē. To es nevaru un nedrīkstu, ja vien tev tiešām neizdodas mani pārliecināt, ka tas ir nepieciešams. Tikai ņem vērā, ka visās mūžībās, kopš es valdu, pie manis vēl nav bijis neviens, kas būtu varējis mani pār­liecināt par to, kam neticu.
   Satriekts Kims aizgāja no pasauļu spoguļa. Bumbas starojošais mirdzums apdzisa. Kims jutās kā paralizēts. Viņa sapņi sašķīda kā rotaļlieta, ar kuru viņš nesaudzīgi apgājies. Viņš bija šeit ieradies, nezinādams, kas viņu gaida. Bija visu iztēlojies pārāk vienkārši.
   Viss bijis velti, viss. Varbūt Gorivinnā jau šai pašā mirklī iet bojā, un viņš tur nenieka nespēj grozīt. Viņam ļauta viena vēlēšanās, tikai viena vienīga, kad vajadzīgas divas. Glābdams Gorivinnu, viņš māsiņu atstātu ļaunā burvja nagos. Un, glābjot Rebeku, viņš pamestu bojāejai Gorivinnu, kas visas cerības saistīja ar viņu.
   Un tad — vienā mirklī viņš pēkšņi atrada atrisinā­jumu.
   —   Esmu izšķīries, — viņš noteikti paziņoja. — Tu izpildīsi manu vēlēšanos, vienalga, ko lūgšu?
   Varavīkšņu karalis palocīja galvu. — Ja vien tas būs manā varā, izpildīšu.
   Kims ar troksni ievilka elpu.
   —   Visā, kas noticis, vainīgs esmu es, — Borāsa plāns nebūtu īstenojams, ja es nebūtu ieradies Pasakzemē.
   —  Un ko tu tagad pieprasi?
   —  Lai, — Kims ar mokām valdīja balsi, — lai viss atkal ir tā, kā bija, pirms mana māsa krita Borāsa gūstā. Lai ir tā, it kā es nekad nebūtu šeit bijis.
   Varavīkšņu karalis vilcinājās ar atbildi.
   —   Es cerēju, ka tu izteiksi šo vēlēšanos, — viņš bei­dzot sacīja. — Kaut arī tā nav izpildāma.
   —  Nav izpildāma? — Kims iesaucās. — Bet…
   —   Tas, ko tu prasi, vienkārši ir neiespējams, jo reiz notikušais vairs nav padarāms nenoticis. Bet tu esi iztu­rējis vispēdējo pārbaudi.
   —  Kādu pārbaudi?
   —   Vai neatceries? Mani spēj pārliecināt vienīgi tas, kurš patiesi zina, ko grib. Tu pateici, kālab esi šeit. Es tev palīdzēšu.
   —   Tu…— Kimam satraukumā aizrāvās balss. — Tu tiešām mums palīdzēsi?
   — Lūkošu, Kim. Kā jau sacīju — es neesmu visvarens.
   Kims neizpratnē norādīja uz pasauļu spoguli. — Bet…
   visas tās pasaules. Apburtais dārzs, viss…
   —  Man tiešām pieder liela vara, Kim. Bet vienīgi šeit, tā spēka centrā, kas Kosmosu satur kopā un vada. Tiklīdz es pametu šo vietu, zūd arī mana vara. — Redzēdams Kima izbīli, viņš mierinot pasmaidīja. — Neraizējies. Tik vājš es arī neesmu, kā tev varbūt šinī mirklī liekas. Arī pārējā pasaulē manā rīcībā ir daži līdzekļi, par kuriem tu pabrīnīsies. Es aizturēšu Borāsu un izglābšu Gorivinnu.
   —   Tad nāc! — Kims urdīja. Degošā pils viņam vēl joprojām skaidri stāvēja acīs. — Ejam!
   —  Ne tik strauji, Kim! Vēl jāpaveic daži priekšdarbi. Tev vajadzēs mazliet paciesties.
   —  Bet Gorivinnā jau tiek aplenkta…
   —  Borāss to pasaku pili lenc jau četras dienas, — taču pat viņa armijai nepietiek spēka ieņemt pili ar joni. Mēs tur tiksim īstā laikā. Tagad nāc man līdzi. Viņš pagriezās un izgāja no zāles pa tām pašām durvīm, pa kurām bija ie­nākuši. Tomēr viņi vairs neatgriezās istabā, kur Kims bija pamodies, bet izgāja plašā, saules piemirdzētā pagalmā.
   Kimam brīnumos iepletās acis. Plato, no krāsām vien konstruēto kāpņu pakājē pagalmā pulcējās daudz jāt­nieku. Tie bija spēcīgi vīri zeltmirdzošās bruņās. Tie sē­dēja milzīgos baltos zirgos, kuru zeltītie iemaukti un apauši saulē mirdzēja kā ar zvaigžņu zeltu pārlieti. Sa­traukta murdoņa pārskrēja pār karapulku, kad uz kāp­nēm iznāca Varavīkšņu karalis un Kims. Tad nošalca slavinājums tā, ka kāpnes šķita sašūpojamies.
   Kims izbrīnā paraudzījās uz Varavīkšņu karali.
   —  Kas tie par vīriem? — viņš jautāja.
   —  Vai tu tos nepazīsti? Ieskaties pamatīgāk!
   Kims paklausīja un sazīmēja pulkā pāris pazīstamu seju. Šos vīrus — vismaz dažus no tiem — viņš bija redzējis pavisam nesen.
   — No Apburtā dārza! — viņš pārsteigts iesaucās. — Tos esmu sastapis Apburtajā dārzā!
   — Pareizi. Un viņi uzgavilē tev, Kim, ne man.
   —  Man? — Kims šaubīdamies pārvaicāja. Gaviles un suminājumi nebeidzās. Jātnieki — viņu bija simti četri vai vairāk — vicināja ieročus un bruņucepures un jūsmīgi sveica Kimu.
   —  Viņi uzgavilē savam atbrīvotājam, — paskaidroja
   Varavīkšņu karalis.
   —   Atbrīvotājam? Bet kā gan… ko tad es esmu izda­rījis?
   —  Tev vēl nav īsti zināms Apburtā dārza noslēpums? Kur gan tu būtu varējis to uzzināt? Daudzus gadsimtus lielākajiem varoņiem — un tikai tiem — ir izdevies atrast ceļu uz šejieni, tomēr neviens netika tālāk par Apburtā dārza robežu. Tur visi palika sagūstīti līdz tai dienai, kad ieradīsies kāds, kas tos atbrīvos. Proti — tiklīdz kāds cilvēks, izkļuvis no Apburtā dārza, nonāk pie manis, visi gūstekņi tiek atbrīvoti. Daudziem bija jāgaida ilgi, ļoti ilgi. Tāpēc viņi tagad tev uzgavilē, Kim. Viņi šeit jutās laimīgi vai vismaz iedomājās, ka ir laimīgi. Un tomēr gaidīja ierodamies tādu kā tu. Ved viņus, Kim. Viņi tev sekos visur, kurp vien tu vēlēsies.
   Kimam apreiba galva. Vēl pavisam nesen viņš sevi uzskatīja par nekam nederīgu un zaudētāju, bet nu viņš pēkšņi noraudzījās uz varenu karaspēku, kas klausīs vi­ņa pavēlēm. Uz karaspēku, kurā bija labākie no labāka­jiem, leģendārie Pasakzemes varoņi, no kuriem ikviens bija simtkārt drosmīgāks un stiprāks par Borāsa jātniekiem.
   — Ved viņus, Kim, — atkārtoja Varavīkšņu karalis. — Ar viņu palīdzību tu Borāsu uzveiksi.
   Kims sāka lēnām kāpt lejup. Gaviles pamazām ap­rima. Kad Kims nokļuva jātnieku priekšā, iestājās gaid- pilns klusums.
   Rindas pašķīrās, un viens karotājs pavadā pieveda zirgu — melnu kā krauklis. Kima sirds priecīgi salēcās, kad viņš atpazina savu rumaku.
   —  Draudziņ! — viņš drebošā balsī iesaucās un maigi paplikšķināja zirga kaklu. Tad apņēmīgi ielēca seglos un satvēra pavadu. Zirgs priecīgi iezviedzās, sapurināja krē­pes un sāka nemierīgi dižāties. Kaut Kims jau nu tik ilgi bija projām no Gorivinnas, kur bija savu kumeļu atstājis, tas viņu nebija aizmirsis.
   —    Mēs esam gatavi, kungs, — ierunājās viens no karotājiem. — Pavēli, un mēs tev sekosim.
   —   Līdz pasaules galam, — sacīja otrs, un viņam pie­biedrojās četri simti citu balsu.
   Kims stalti izslējās seglos, apgrieza Draudziņu un izjāja cauri jātnieku ierindai. Pagalma mūri pašķīrās, un viņus uzņēma plata varavīksne.
   —  Uz priekšu! — uzsauca Kims. Viņš iespieda zirgam piešus sānos un sava karaspēka priekšgalā pa Varavīk­snes tiltu aizauļoja bezgalībā.

   Pār Gorivinnu gulēja biezs dūmu un liesmu mākonis, un pils stikla mūros un sienās atbalsojās kaujas troksnis, ieroču šķinda un ievainoto kliedzieni. Ezera sudrabainā virsma bija pārvērtusies par kaujas lauku, un simtiem mazo, kustīgo laivu velti centās atturēt un padzīt milzī­gos ienaidnieka kaperkuģus. Ezera ūdens šķita vārāmies, un, kur to nebija uzvandījušas degošu kuģu paliekas vai grimstoši vraki, tas sārtojās no kritušo asinīm. Gorivinnā dega vairākās vietās, un pirmais no trim cits aiz cita saceltajiem aizsargvaļņiem, ienaidniekam uzbrūkot, jau bija kritis: torņi sagrauti, mirdzošās stikla sienas sašķai­dītas vai pārvērstas neglītās, sodrējos nomelnējušās dru­pās. Arī otrs valnis bija apdraudēts. Pagaidām vaļņa aizstāvji vēl noturējās pret uzbrucēju plūdiem, taču ze­mesrags un klajums aiz tā bija gluži melns no karotājiem. Saule satumsa no šurp un turp svelpjošo bultu krusas un degošajiem šāviņiem. Melno karaspēks bija pievedis milzīgas katapultas, kas trieca pret pils sienām un vār­tiem lielus klintsakmenus un asas stikla lauskas — ieņemtā vaļņa drumslas, un, kaut arī Gorivinnas drosmīgo aizstāvju bultas gandrīz vienmēr trāpīja mērķī, tomēr likās, ka ikviena kritušā uzbrucēja vietā kā no zemes izaug trīs citi, un ienaidnieka rindas pildījās gandrīz straujāk, nekā tika sagrautas.
   Mūra virsotnē, augstu virs lielajiem bronzas vārtiem, kas uzbrucējus vēl šķīra no Gorivinnas pēdējā aizsarg- vaļņa, stāvēja pasīks, baltā tērpts tēls. Šķita, ka ap pleciem tam liesmo oreols, un, lai cik bultu un šķēpu lidoja aug­šup to iznīcināt, neviens netrāpīja, bet aizdegās pusceļā un sabirza pelnos.
   Akmeņu un stikla šķembu krusa atkal nošķīda pret valni, un šoreiz mūri no triecieniem šķita sazvārojamies. Atskanēja dobjš, čerkstošs troksnis, un pie pašiem vār­tiem parādījās robaina plaisa. Uzbrucēju rindās uzban­goja mežonīgas gaviles. Simtiem melno jātnieku kā pēc komandas metās turp, lai ielauztos pilī.
   Taču Gorivinnā vēl nekapitulēja. Temistokls pavēl- nieciski pacēla roku, un no vaļņa nolija bultu lietus, izsitot vairāk nekā pusi jātnieku no segliem. Tomēr atli­kušie neapstājušies lauzās tālāk. Pieauļoja palīgspēki un pāri saviem kritušajiem biedriem tiecās uz izsisto plaisu. Atkal iedziedājās gorivinniešu loki, un atkal uzbrucēji maksāja augstu asinsmaksu par savu pārdrošību. Bet lai krita cik krizdami, Borāsa rezerves šķita neizsmeļamas.
   Drīz vien visa zeme bija melna no kritušajiem karotājiem, bet visu laiku ar negantiem kaujas kliedzieniem nāca jauni klāt. Un arī pils aizstāvji cieta smagus zaudējumus. Ja kāds strēlnieks, nāvīgi ievainots, krita, viņa vieta pēc tam parasti palika tukša, jo nebija vairs neviena, kas varētu tur stāties.
   —   Uzbrukumā! — Temistokls pērkonbalsī pavēlēja. Kaut arī valdīja kaujas troksnis, viņa balss bija dzirdama visā pilī, gluži kā viņš pats bija redzams no jebkuras vietas Gorivinnā.
   Mizīgie bronzas vārti plaši atdarījās, un, jaunas bultu krusas nebīdamies, Kaivalonas stepes jātnieki auļoja uz­brucējiem pretim.
   —  Likās, ka zeme nodreb, kad abi karaspēki sastapās. Bez ieročiem, vienīgi ar trīsstūrainajiem vairogiem no morgoniešu bultām pasargāti, stepes jātnieki, izveidojuši ķīli, metās pret ienaidnieku falangu. Tērauds skanēja, zirgi cēlās divkājās, cilvēki sastapās tuvcīņā, un uz bridi uzviļņoja tādi putekļi, ka nebija iespējams atšķirt draugu no naidnieka. Morgoniešiem bija liels skaitliskais pār­svars. Viņi droši vien bija iedomājušies, ka neapbruņotos pretiniekus pieveiks ar smieklu. Pārāk vēlu tie atjēdza, ka ir rūgti maldījušies. Viegli varēja iedomāties, ka stepes jātnieki nav spējīgi cīnīties, taču viņu rokas un kājas, elkoņi un ceļgali pārvērtās par neatvairāmiem ieročiem. Viens melnais jātnieks pēc otra beigti vēlās ārā no segliem vai tika padarīti kaujai nederīgi. Kauja ilga tikai dažas minūtes. Melno jātnieku falanga paira, veidojās no jauna un tad sabruka pavisam. Kad stepes jātnieki grieza savus zirgus apkārt, aina liecināja, ka uz katriem desmit Mor­gonas jātniekiem, kas gulēja asinīm piemirkušajā zemē, bija kritis viens stepes jātnieks.
   Uz bridi kauja iestrēga. Melnais karapūlis vilkās atpa­kaļ kā liels, neveikls zvērs, ievilka elpu un no jauna vēlās virsū stikla mūriem.
   Piepeši tumšā sega virs kaujas lauka pārplīsa. Gaisu piepildīja dzidra, dziesmai līdzīga skaņa. Un tad pār debesīm pārdrāzās plata, visās krāsās margojoša vara­vīksne un noliecās pašā kaujas lauka vidū.
   Uz vairākām sekundēm izbrīnā sastinga gan uzbru­cēji, gan aizstāvji. Tūkstošiem seju pievērsās fantastis­kajai parādībai; viena sirdspuksta ilgumā kauja bija zau­dējusi dzīvību. Daudzbalsīgs šausmu kliedziens no melno jātnieku rīklēm saplosīja klusumu. Pa varavīksnes tiltu drosmīgā jājienā tieši no debesīm pieauļoja zeltā bruņoti jātnieki, kuru vadonis bija maza auguma un pilnīgi melnā bruņutērpā. Zeltotie jātnieki sasniedza ze­mi un metās pašā melnās armijas sirdī. Neviens vairogs, nekādas bruņas, pat vissīkstākā pretestība nespēja tos aizturēt. Ar neatvairāmu spēku tie izlauza eju melno pulkā un auļoja uz pili. Sākumā bikli, tad aizvien daudz­balsīgāk Pasakzemes karotāju rindās cēlās kaujas sau­ciens, no kura pils stikla mūri likās notrīcam:
   — Glābiet Gorivinnu!
   Tikpat lielā mērā kā aizstāvjiem radās jauna drosme, melno jātnieku vidū sāka celties panika. Pirmo reizi kopš piecām dienām, kad kauja bija sākusies, melno karotāju rindas sašķobījās un tie vilcinājās mesties pretim ienaid­niekam. Aizvien vairāk karotāju pagriezās uz bēgšanu, un, kad zeltainie jātnieki Kima vadībā sasniedza pirmo sabrukušo valni, tie dzina sev pa priekšu izkliedētu mel­no jātnieku pulciņu un beigu beigās piespieda tos bēgt. Otra vaļņa smagie bronzas vārti plaši atvērās, un jātnieki ieauļoja ar stikla flīzēm nobruģētajā pagalmā. Simtiem vīriešu un sieviešu saplūda pagalmā, palīdzēja jātnie­kiem izkāpt no segliem un spirdzināja tos ar ēdieniem un dzērieniem. Uz bridi Gorivinnai atkal bija radušās cerības.
   Arī Kimu skāra gaviļu vilnis. Kaut arī viņš sirdīgi pretojās, tomēr viņu izcēla no segliem un triumfa pro­cesijā pārnesa pār pagalmu. Viņam nekas cits neatlika, kā nogaidīt, līdz sajūsma noplaka un viņš atkal tika pats uz savām kājām.
   —  Kur ir Temistokls?
   Kāds parādīja uz nocietinājumu viņam aiz muguras. Kims pagriezās un ieraudzīja balti tērpto burvi, kas no­steidzās pa kāpnēm lejā no mūra, izbrīvēdams pūlī sev ceļu.
   —  Kim! — viņš priecīgi iesaucās.- — Lai slavēti dievi! Tu dzīvs!
   —  Jā, un, kā redzi, neesmu atgriezies viens! — Kims norādīja uz zeltbruņotajiem jātniekiem, kas pulcējās ap viņu. — Es atvedu palīdzību un glābiņu Gorivinnai!
   —    Tu dzīvs! — Temistokls atkārtoja, it kā nebūtu Kima vārdus nemaz dzirdējis. — Tu nespēj iedomāties, kā mēs raizējāmies par jūsu pazušanu. Kur ir pārējie — Gorgs, Kelhims, pūķis un Privins?
   Kima triumfa jūsma noplaka vienā rāvienā, viņu pār­ņēma smagas skumjas. — Gorgs un Rangarigs ir paga­lam, — viņš klusu sacīja. — Viņi labprātīgi ziedojās, lai glābtu mani un pārējos. Mani draugi palika pie pasauļu sargiem.
   —  Pie pasauļu sargiem? — Temistokls atkārtoja, vai­rāk runādams pats ar sevi. — Vai tu biji tur? Pasaulsgala cietoksnis tātad tiešām pastāv?
   —   Jā. Es tur biju. Un biju arī kādā vietā, kas ir vēl daudz fantastiskāka par Pasaulsgalu.
   —  Tu… tu redzēji Varavīkšņu karali?
   —   Jā, Temistokl. Un vēl vairāk. — Brīdi vilcinājies, Kims sāka īsi pārstāstīt, ko piedzīvojis. Kad viņš bija beidzis, visā pagalmā iestājās apbrīnas pilns klusums.
   —    Tātad tā ir patiesība, — burvis beidzot nomur­mināja. — Varbūt viss tomēr vēl nav zudis. Varbūt ir iespējams Gorivinnu glābt.
   — Tā tiks izglābta, — Kims dziļā pārliecībā apgalvoja. — Varavīkšņu karalis man apsolīja pats ierasties, un viņš vārdu turēs.
   Temistokls pasmaidīja. Tas bija skumjš, bezcerīgs smaids, ko Kims nesaprata, bet kas viņam uzdzina drebuļus.
   —    Nāc līdzi! — Temistokls aicināja. Viņš paņēma Kimu aiz rokas, pārveda pāri pagalmam pie nocietinā­juma un klusēdams norādīja uz šaurām kāpnēm, kas veda augšā uz dzegām. Kims sekoja burvim augšup. Kareivji aiz nocietinājuma bijīgi pakāpās sāņus, lai pa­laistu viņus garām.
   Burvis aizveda Kimu līdz vaļņa vidum, kas bija tieši virs lielajiem bronzas vārtiem.
   —  Skaties, — viņš sacīja.
   Klajums, kas pletās aiz pils, bija gluži melns no ie­naidnieka kareivjiem. Melno karapulks gan vēl nebija atguvies no trieciena, taču no austrumiem plūda pa­stiprinājums. Pulks aiz pulka, jātnieki aiz jātniekiem. Mazas grupiņas, ne vairāk par desmit vai piecpadsmit vīru, cituviet simti; un vienu brīdi pat likās, ka apvārsnis sakustējies, kad pienāca milzīgs pulks, varbūt savs tūk­stotis karotāju, un apvienojās ar armiju, kas jau bija izvietojusies un gaidīja.
   —   Tas šādi turpinās jau vairāk dienu, — Temistokls mierīgi paskaidroja. — Šeit tu redzi tikai daļu Borāsa armijas. Viņa karotāju skaits ir neizsmeļams. Iespējams, ka vīri, ko tu atvedi, ir varoņi, varbūt paši lielākie, kādi Pasakzemei jel kad bijuši. Taču pat tad, ja ikviens no viņiem būtu tūkstoš melno jātnieku vērts, ir tad mums nav nekādu izredžu.
   Kims neizpratnē uzlūkoja burvi.
   — Vai tad tu mani nesaprati? — viņš iesaucās.
   —  Neba viņi vien ir mums apsolītā palīdzība. Varavīkšņu karalis pats ieradīsies un sakaus Borāsa karapulkus.
   —  Vai tu tiešām tam tici? — Temistokls jautāja.
   — Protams!
   —  Kaut jel tev būtu taisnība.
   — Viņš katrā ziņā ieradīsies! — Kims apgalvoja.
   Temistokls papurināja galvu. — Nav jēgas tā pie­ķerties sapnim, Kim. Tas ir bezjēdzīgi un bīstami. Arī es uz brīdi tam pieķēros. Nē, Kim. Mēs esam zaudējuši. Nekāda vara pasaulē nespēj aizkavēt Borāsu ieņemt Go­rivinnu. Tu esi darījis visu, kas tavos spēkos, varbūt pat vairāk. Bet beigas tik un tā.
   — Tu nedrīksti tagad padoties! — Kims uzsauca.
   —  Tieši tagad ne!
   — Es arī tā domāju, — ierunājās kāda balss viņiem aiz muguras.
   Temistokls pārsteigts pagriezās. Viņam aiz muguras stāvēja slaids vienkāršās brūnās drēbēs ģērbies jauneklis.
   —   Mūsu mazajam varonim taisnība, Temistokl. Tu pārāk ātri atsakies no cīņas. Vēl tā nav zaudēta.
   Temistokls izbrīnījies raudzījās svešiniekā. — Kas jūs esat? Un no kurienes jūs nākat?
   —  Kas esmu? Nu, ja tu neticēji Kimam, tad droši vien neticēsi arī man.
   — Jūs tātad esat… — Temistokls nepabeidza teikumu.
   —    Tam, kas es esmu, nav nekādas nozīmes, Gori­vinnas kungs. Daži mani sauc par Varavīkšņu karali, daži citādi. Bet es katrā ziņā esmu tas, ko jūs gaidījāt.
   —  Un… jūs ieradāties, lai mums palīdzētu?
   —    Ne jums, — Varavīkšņu karalis viņu pārlaboja. Viņš norādīja uz Kimu. — Viņam. Bet galu galā tas pats jau vien iznāk. — Viņš paskatījās uz melno armiju un sagrauto valni pie kājām un nopūtās.
   —   Redzu, ka jūs tiešām esat lielās grūtībās, — viņš klusu noteica.
   Temistokls pamāja. — Kad otrs valnis kritīs, mums } vairs nav vīru, kas aizsargātu trešo.
   Varavīkšņu karalis kaut ko prātoja. Piepeši viņš izslē­jās, ar galvas mājienu norādīja uz pagalmu lejā un sacīja:
   —  Ejam!
   Viņi pameta mūri un gāja lejup. Ļaudis pagalmā pa­šķīrās, lai atbrīvotu viņiem ceļu uz vārtiem.
   —  Atveriet vārtus! — pavēlēja Varavīkšņu karalis.
   Temistokls pavēlnieciski pacēla roku, un divi vīri ie­darbināja slepeno mehānismu, kas bez trokšņa atvēra daudztonnu smagos bronzas vārtus.
   Laukums starp vārtiem un sagrauto pirmo valni bija tukšs. Melnie karotāji, kas dzīvi bija izglābušies no zel­taino jātnieku uzbrukuma un no pils aizstāvju raidīto bultu lietus, tagad bija atvilkušies krietni tālu aiz vaļņa. Trijotne šķērsoja ar kritušajiem un stikla lauskām sētin nosēto laukumu un uzrāpās pirmā vaļņa robainajās dru­pās. No šejienes melnais karapulks izskatījās vēl drau­dīgāks. Izskatījās, it kā pati stepe, nomelnējusi un bīs­tama, veltos aizvien tuvāk.
   Kims sažņaudza dūres, lai nebūtu manāms, kā viņam trīc rokas. Viņš nebija gļēvulis, ko bija uzskatāmi
   pierādījis. Taču šis skats bija gandrīz neizturams. Pirmā karotāju rinda nebija no viņiem tālāk par desmit met­riem, pietiekami tuvu, lai redzētu viņu naidīgos ska­tienus, saostu vinu sviedrus.
   —  Morgonas vīri! — uzsauca Varavīkšņu karalis. Vi­ņa balss noskanēja pāri stepei tik vareni, it kā runātājs stāvētu blakus. — Uzklausiet mani! Jūsu cīņai nav izre­džu. Jūsu barveži jums melojuši, teikdami, ka Gorivinnu iespējams ieņemt. Jūs cīnāties par aplamu lietu un, ja to turpināsiet, mirsiet bezjēdzīgā nāvē.
   Mirkli viņš pagaidīja, lai vārdi iedarbotos. Tad tur­pināja:
   —    Ejiet no šejienes projām, un nevienam no jums nekas Jauns nenotiks! Nolieciet ieročus, un es galvoju par jūsu drošību.
   Viena vienīga melna bulta nošņāca gaisā un ieurbās stiklā viņam pie kājām.
   —  Metiet mieru! — Varavīkšņu karalis lūkoja kareiv­jus pārliecināt. — Jūs cīnāties aplamajā pusē. Ļaunie spēki nedrīkst uzvarēt!
   Vesels slaidu, melnu bultu spiets lidoja uz valni. Taču neviena bulta nesasniedza mērķi. Pusceļā tās eksplodēja, uzmirdzot visās varavīksnes krāsās, un izgaisa.
   Varens, daudzbalsīgs kaujas sauciens atskanēja mel­no karotāju rindās. Karaspēks sakustējās un vēlās tuvāk kā milzīgs melns vilnis. Kims iztrūcies gribēja kāpties atpakaļ, bet Temistokls ar dzelžainu tvērienu viņu notu­rēja aiz rokas.
   Varavīkšņu karalis stalti izslējās un izstiepa rokas pret debesīm. Tievi, krāsaini gaismas staru diedziņi uzdzirk­stīja no viņa pirkstu galiem uz augšu, un piepeši debess uzliesmoja spilgtā, ārkārtīgi intensīvā gaismā. Varavīksne, lielāka un varenāka, kādu Kims jebkad bija redzējis, iz­pletās pār debess velvi, un no tās zibeņi cits aiz cita šāvās lejup uz melno karapūļi, iegremdēja to krāsu un gaismas plūsmā, un tie kūleņiem vien vēlās ārā no segliem.
   Karaspēka kustība apstājās. Gaismas aizkars nolija no debesīm un apmēram četrdesmit metru platumā nospie­da pie zemes gan cilvēkus, gan zirgus. Taču Kims ievēro­ja, ka karotāji nav nogalināti. Kad zibens trāpīja, viņu bruņutērpi iekvēlojās, zaudēja melno krāsu un pārvērtās par parastu metālu. Kad viens jātnieks novēlās no zirga Kimam tiešā tuvumā, Kims redzēja tā sejā ārkārtīgu iz­brīnu, it kā tas pēkšņi būtu pilnīgi pazaudējis atmiņu un vairs neatjēgtu, kas pats ir un kā te gadījies. Un Kims saprata, ka Varavīkšņu karaļa zibšņi nevienu nenoga­lina, vienīgi salauž Borāsa burvju varu. Zibeņi pēra mel­no armiju bez apstājas, un debesīs plandīja bengāliskās ugunis. Kaujas saucienus sen bija nomijuši izmisuši brē­cieni pēc palīdzības, un uzbrukums bija pilnīgi apturēts.
   Taču Kims ievēroja kaut ko tādu, ko, šķiet, nebija pamanījis ne Temistokls, ne Varavīkšņu karalis. Debesīs joprojām liesmoja vistrakākās krāsas, taču tām pa vidu pēkšņi bija uzgadījušies mazi melni punktiņi, sīki tumši caurumiņi gaismas aizkarā, kas bija aizsedzis mākoņus. Un ar katru zibeni, kas šāvās lejup, ar katru jātnieku, kas izvēlās no segliem, punktiņu saradās aizvien vairāk, it kā ar katru pieveiktu karotāju varavīksne maķenīt padzistu, mazdrusciņ zaudētu spēku. Drīz vien varavīksne sāka izskatīties bakurētaina un caurumaina un izplūda lielos, neglītos traipos, starp kuriem krāsu košums aizvien vai­rāk izbalēja. Vēl pēc brīža varavīksne sāka plūksnoties, izplēnēt atsevišķās, tādās kā kožu saēstās plēksnēs. Zi­beņi, kas šāvās lejup, nepavisam vairs nebija tik spilgti kā pirmējie, kad no tiem krita simtiem jātnieku; tagad kāds nozibsnīja tikai šad un tad.
   Arī gaismas aizkars zaudēja spēku. Gan arī tagad pret valni tēmētās bultas joprojām gaisā iekvēlojās un izgaisa, tomēr tās pielidoja ievērojami tuvāk.
   — Temistokl! — Kims šausmās iekliedzās. — Skaties!Temistokls pamāja. Nu arī viņš laikam beidzot bija
   pamanījis briesmas.
   — Atpakaļ! — viņš uzsauca. — Atri!
   Kims vēl vilcinājās. Melno karaspēks lēnām, tomēr nepielūdzami tuvojās. Kims mocījās neziņā — gribējās pašam paglābties drošībā, bet gribējās arī palīdzēt Vara­vīkšņu karalim.
   Vēl aizvien no debesīm lejup šāvās spoži zibšņi. Taču drausmīgākais varavīksnes sairšanas process ar katru brī­di kļuva straujāks.
   Un tad piepeši notika kaut kas baismīgs. Virs kara­spēka sabiezēja tumsa, uzvilnīja liels miglas blāķis; tumsa bija gandrīz sataustāma un rītin aprija gaismu. Un tās vidū uzplaiksnīja milzīga kārna seja.
   — Borāss! — Temistokls šausmās iekliedzās. Briesmīgi smiekli satricināja Gorivinnas mūrus.
   — Jā, Temistokl, tas esmu es! — parādība ierunājās.
   — Jūsu laiks nu beidzot pagājis! Mani plāni ir īstenojušies ātrāk un labāk, nekā es jebkad biju iedrošinājies cerēt.
   Paldies par jūsu palīdzību. It īpaši tev, Kim. Bez tevis es nemūžam nebūtu mērķi sasniedzis.
   Kims ar varu apspieda izmisušu kliedzienu. Viņš sāka nojaust, ka pieļāvis šausmīgu kļūdu.
   Atkal noplaiksnīja balts zibens no debesīm, ieurbās tieši Borāsa milzīgajā attēlā un noslīdēja zemē, attēlam nekā nenodarot. Kims aši pagrieza galvu, lai palūkotos uz Varavīkšņu karali. Un redzēja, kā slaidais augums sagrīļojas. Karaļa vaigs saviebās kā drausmīgā piepūlē. Uz viņu raidītās bultas viņu jau gandrīz sasniedza.
   —   Tu man devi arī iespēju pieveikt savu sīvāko ie­naidnieku, Kim, — Borāss ņirdzīgi turpināja. — Tur, kur viņš mīt, savā nolādētajā gaismas un krāsu pilī, viņš mūžam man būtu palicis nesasniedzams, jo pat manas varas nepietiek noiet Bezgalības ceļu. Bet tu viņu izvi­lināji no dzimtās vietas un piedabūji ierasties šeit, kur viņš ir vājš un ievainojams. Paldies, Kim. Tu biji mans uzticamākais sabiedrotais!
   Atkal nograndēja tukšie, dobjie smiekli. Tad debesīs nošķīda melns, stūrains zibens, pilnīgi izdzēsdams vara­vīksni un ietīdams Varavīkšņu karaļa augumu melnā mā­konī. Vairākas sekundes turpinājās gaismas un tumsas cīņa. Virs kaujas lauka eksplodēja krāsas.
   Tad Varavīkšņu karaļa aizsardzība sabruka. Viņš iekliedzās un bez dzīvības saļima.
   Melnais karaspēks auroja neprātīgās gavilēs. Izklie­dētās rindas kārtojās no jauna, un, it kā paklausot ne­dzirdamai pavēlei, milzīgais karapūlis sāka virzīties uz Gorivinnu.
   — Atpakaļ! — kliedza Temistokls. — Mums jābēg!
   Viņi strauji pagriezās, noslīdēja lejā gar vaļņa dru­pām un skrēja uz bronzas vārtiem, kas pavērās. Zeme viņiem zem kājām nodrebēja, kad simtu simtiem melno jātnieku metās viņus vajāt.
   — Ātri! — uzsauca Temistokls.
   No Gorivinnas uz vajātājiem bira bultas un smagie šāviņi no katapultām. Tikko bēgļi bija iekļuvuši pagalmā, lielie vārti sāka vērties ciet. Taču par vēlu. Bronzas vārti sašūpojās no melnā karapūļa uzbrukuma spēka. Vairāk, aizvien vairāk melno jātnieku, rēkdami un ieročus vi­cinādami, spiedās pagalmā. Jau dažus mirkļus vēlāk sā­kās briesmīga tuvcīņa. Gorivinnas aizstāvji pretojās ar izmisuma drosmi. Tomēr pa varmācīgi atlauztiem vār­tiem plūda iekšā arvien vairāk ienaidnieku.
   Kims zibenīgi pasitās sānis, izvairoties no melnā jāt­nieka, kas gatavojās viņam uzbrukt. Izrāvis zobenu no maksts, viņš atsita melnā cirtienu, bet pašu jātnieku ar labi tēmētu sitienu izcēla no segliem. Taču tūliņ parādījās otrs ienaidnieks, aiz tā trešais un ceturtais, un Kimam vajadzēja atkāpties arvien tālāk. Viņš pameta skatienu apkārt, lai redzētu, kur atrodas viņa zirgs, un sāka bez žēlastības cirst sev ceļu. Zirgu viņš atrada, ielēca seglos, atgrūda melno jātnieku, kas grasījās viņu saķert aiz kājas, un raušus strauji apgrieza zirgu.
   —   Varoņi! Stepes jātnieki! — viņš centās pārkliegt kaujas troksni. — Pie manis! Pulcējieties! — Ar zobenu viņš norādīja uz trešā vaļņa vārtiem un palaida zirgu auļos. Pirmajā mirklī izskatījās, it kā viņš gatavotos bēgt. Tad viņa jātnieki jau bija sasnieguši vārtus un izveidojuši ap viņu pusloku.
   — Atvērt vārtus!
   Vārti atdarījās, un Kims ar rokas kustību pavēlēja jātniekiem izvērsties. Pusloks pārveidojās par ķīli, kas, ienaidniekus spīvi šķaidot, iebrāzās melno rindās, vēlreiz izvērsās, bet nu šaurā, taisnā ejā, ko izveidoja divkārša jātnieku rinda šķērsām pāri pagalmam līdz trešajam val­nim. Tiklīdz melnie jātnieki atskārta, kāds Kimam plāns, tie uzbruka vēl sparīgāk. Tomēr divkāršā rinda izturēja, un pils aizstāvji pa eju cits pēc cita paglābās aiz trešā, vēl neskartā vaina.
   Kims cīnījās priekšējā rindā. Viņa bruņutērps drīz vien bija iedauzīts un saplosīts no cirtieniem, kas nolija pār viņu. Bet viņš cīnījās kā apreibis, cīnījās, aizmirsis sāpes, turēdams prātā vienu vienīgu domu — paglābt drošībā cik vien iespējams vairāk Pasakzemes vīru. Un ikviens karotājs viņa pulkā cīnījās tikpat drosmīgi — zeltbruņotie varoņi kopā ar brūnajiem neapbruņotajiem stepes jātniekiem un zaļajiem šķēpnešiem no ziemeļiem. Pārspēks bija milzīgs, bet vīri cīnījās ar nekad un nekur nepieredzētu drosmi. Kur viens krita, tur biedrs, kas lī­dzās, turpināja cīņu ar divkāršu sparu un atsvieda melno uzbrucēju atpakaļ. Beidzot bēgļu plūsma sāka apsīkt un Kims deva atiešanas pavēli. Divkāršā rinda noslēdzās, saruka par zobenu un šķēpu apli un sāka lēnām kāpties atpakaļ uz valni.
   Tikai nedaudzi sasniedza drošo patvērumu viņpus vaļņa. Kad vārti aiz tiem aizvērās un Kims pārguris iz­šļuka no segliem, viņam gribot negribot nācās atzīt, ka vairums viņa karotāju par glābšanas akciju samaksājuši ar dzīvību. Pats pavisam bez spēka palicis, viņš atspiedās pret zirga sāniem un aizvēra acis. Viņu pārņēma iz­misums. Kad viņu aizskāra maiga roka un viņš parau­dzījās Temistokla sejā, daudz netrūka, lai viņš sāktu raudāt.
   —   Zaudējuši, — viņš sacīja, — mēs esam zaudējuši, Temistokl. Visam beigas.
   Burvis nolieca galvu.
   —   Tā nebija tava vaina, Kim, — viņš klusu sacīja. Balss skanēja tā, it kā viņš gribētu lūgt piedoša­nu. — Nevienam nebija ne jausmas, cik ļauns īstenībā ir Borāss un cik tālu sniedzas viņa vara. Ja kāds ir vainīgs, tad vienīgi es. Es taču tevi ataicināju šurp. Un pirms tam es biju tas, kas pietiekami neuzmanīja tavu māsiņu.
   — Un tagad? — Kims jautāja. — Vai spēsim noturēties?
   Temistokls bēdīgi papurināja galvu. — Nē, — viņš
   sacīja. — Mūsu ir pārāk maz.
   Kims palūkojās augšup uz dzeguļiem. Tikai saujiņa karotāju bija nocietinājušies uz mūra un ar uzvilktiem stopiem gaidīja pēdējo uzbrukumu, kas viņus iznīcinās, turklāt viņu vidū nebija neviena, kas nebūtu ievainots un līdz nāvei pārguris.
   —  Mums jāpadodas, — Kims sacīja. — Varbūt Borāss žēlos viņu dzīvības, ja mēs brīvprātīgi padosimies.
   —   Es jau to mēģināju, Kim, — atbildēja Temistokls. — Sen pirms tavas atgriešanās. Aizsūtīju vēstnesi pie Borāsa un piedāvāju uzsākt sarunas par Gorivinnas atdo­šanu bez cīņas.
   —  Un? '
   —   Borāss lika pateikt, ka viņš nevēloties saņemt par dāvanu to, kas viņam tik un tā piederot. Viņš gribēja šo cīņu, Kim. Negaidi žēlastības no Borāsa.
   No dzeguļiem atskanēja daudzbalsīgs šausmu klie­dziens.
   —  Viņi nāk! Melnais dižkungs nāk!
   Temistokls nobāla kā audekls. Melnā dižkunga vārda pieminēšana vien šķita viņu satriecam vairāk nekā visa melnā karaspēka tuvošanās.
   Dobjš sitiens nodārdēja vārtos, un pār mūri sīkdams pārskrēja vesels bultu mākonis un nobira pagalmā.
   —  Atkāpties! — Temistokls pavēlēja. — Atstājiet mū­rus un lūkojiet bēgt!
   Tā bija lieka pavēle. Likās, ka Melnā dižkunga iera­šanās pilnīgi salauzusi aizstāvju drosmi. Trakā panikā viņi pameta pozīcijas, nodrāžas lejā pagalmā vai sāka nocietināties torņos. Arī Kims un Temistokls, saujiņas dzīvajos palikušo pavadīti, atkāpās uz Pasaku pils gal­veno celtni. Vārti atkal nodrebēja no briemīgajiem zvēlie­niem, un uz mūra dzeguļiem parādījās pirmie melnie bruņutērpi. Šur tur noritēja īsa, asa tuvcīņa, bet Gori­vinnas pretestība bija salauzta, un nedaudzos, kas vēl pretojās, uzbrucēji pieveica.
   Vārti ielūza tad, kad Temistokls kopā ar Kimu bija sasnieguši plato ārējo kāpņu augšgalu. Lielie bronzas vārti ieliecās uz iekšu, mānīgi lēnām līka lejup un pēdīgi ar baigi negantu spēku atsitās pret zemi iekšējā pagalmā. Visa pils šķita sadrebam, un grīdas stikla flīzēs iesprāga plīsumi kā zirnekļa tīkli. Iekšpagalmā ievēlās melno jāt­nieku vilnis, bet tā priekšgalā garš, ielīcis, platā, melnā apmetnī ietinies stāvs, bet tam līdzās augumā daudz mazāks bruninieks.
   Borāss un Melnais dižkungs!
   Kims stāvēja kā paralizēts. Viņš raudzījās uz abiem nāvīgākajiem ienaidniekiem, nespēdams sakarīgi domāt. Melnais dižkungs! Trešo reizi viņš sastopas aci pret aci ar Morgonas noslēpumaino karakungu. Taču šī bija pirmā reize, kad viņš to piedzīvoja kaujā un pieredzēja, cik neiedomājami ļauns ir šis punduris.
   Bulta nogāza stepes jātnieku, kas bija stāvējis blakus Temistoklam.
   —   Atkāpties! — Temistokls no jauna pavēlēja. Viņi atkāpās iekštelpās un aizbultēja vārtus. Uz brīdi viņi bija noslēgušies no kaujas trokšņiem un rēkoņas.
   —  Kurp tagad? — Kims jautāja.
   —  Uz troņa zāli, — Temistokls atbildēja un tūliņ sāka gariem soļiem steigties pa gaiteni turp. Kad viņi bija nonākuši pie kāpnēm, kas veda uz troņa zāli, viņiem aiz muguras no smagajiem sitieniem nodrebēja aizslēgtie pils vārti. Kims izrāva zobenu no maksts un ar īsu pavēli sasauca pie sevis karotājus. Tika nolemts cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam.
   —   Nē, Kim, — mierīgi, bet loti noteikti iebilda Te­mistokls. — Cīņas ir beigušās. — Tad viņš pievērsās nedaudzajiem drosmīgajiem karotājiem, kas bija iztu­rējuši līdz šim brīdim. — Bēdziet, kamēr vēl laiks, — viņš mudināja. — Gorivinnā ir liela, un varbūt jums izdodas atrast labu paslēptuvi vai tikt ārā no pils. Borāsu es pie­ņemšu viens pats.
   Vīri vēl vilcinājās.
   — Jā, — pievienojās Kims. — Temistoklam taisnība.
   Cits pēc cita karotāji nolaida ieročus un devās projām.
   Kims un burvis palika divi vien.
   —  Un tu? — Temistokls jautāja. — Vai tu negribi bēgt projām?
   —    Uz kurieni? — Kims klusu atjautāja. — Borāss nerimsies, iekams viņš nebūs mani atradis. Ja man izdo­tos no viņa izsprukt, viņš Gorivinnu nolīdzinātu ar zemi un nevilcinātos sagraut drupās un pelnos visu Pasak­zemi. Viņš neliktos mierā, kamēr mani neuzokškerētu. Es palikšu pie tevis.
   Temistokls pamāja, it kā nebūtu citādu atbildi gaidījis.
   — Tad nāc, — viņš sacīja.
   Lēni un gandrīz tik mierīgi, it kā melnā karaspēka un briesmu pasaulē nebūtu, viņi devās augšā pa kāpnēm un iegāja troņa zālē.
   Saules piemirdzētā zāle bija tukša. Galds novākts tīrs, un vienu mirkli Kims ļāvās miera un drošības ilūzijai. Bet tad no lejas atskanēja grautiņa trokšņi un dzelžainu pa­pēžu klaudzoņa uz kāpnēm. Melno karotāju bars lauzās iekšā zālē. Temistokls paceltām rokām devās tiem pretī.
   —   Stāt! Nevienam nebūs apgānīt Gorivinnas svēto zāli!
   Likās, ka šie vārdi karotājus ietekmēja. Projām viņi negāja, bet nogaidot sastājās abpus ieejai, ieročus drau­dīgi pacēluši. Un tad durvīs parādījās Borāss. Viņam blakus mazs un šķietami nenozīmīgs — Melnais diž­kungs. Kims, to uzskatīdams, ievaidējās.
   Borāss paspēra soli zālē. Ar skatienu nomērojis vis­pirms Temistoklu, tad Kimu, viņš klusu iesmējās.
   — Brāli, — viņš zobgalīgi ierunājās, — tad nu beidzot mēs atkal saredzamies. Cik ilgi man nācās šo mirkli gai­dīt!
   Temistokls klusēja. Borāss laikam arī atbildi nemaz negaidīja.
   — Tāls ceļš bija jānoiet, lai es beidzot piedzīvotu savu vēlēšanos piepildījumu.
   —Ko tu gribi? — Temistokls rimti jautāja. — Tu esi mani uzvarējis. Vai tev nepieciešams mani arī apsmiet?
   —  Ak brāli! — Borāss papurināja galvu. — Man pat prātā nenāk tevi apsmiet. Bet tu taču man neliegsi prie­cāties par uzvaru. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tu pats man palīdzēji to sasniegt. Vēl gan tā nav pilnīga, tomēr kauliņi jau ir mesti.
   — Ja mana nāve ir tas, kā tev vēl trūkst, tad nogalini mani, — sacīja Temistokls. — Tikai nekavējies, dari to ātri.
   —   Tava nāve? Kālab lai es vēlētos tavu nāvi? Ne­aizmirsti, ka esam vienu asinu.
   —  Ko tad tu kāro?
   —  Tevi, — Borāss skaidri atteica. — Tavu uzticību. Tu man zvērēsi palikt ar mani plecu pie pleca, paklausīt manām pavēlēm un pārvaldīt zemi pēc mana prāta. Es jau ilgus gadus esmu pavadījis Morgonas mūros, un zeme ir par lielu, lai viens cilvēks to spētu pārvaldīt. Kļūsti par manu vietvaldi, un es dāvāšu dzīvību tev un viņam, — viņš norādīja uz Kimu.
   Temistokls rūgti iesmējās. — Tev jābūt jukušam, ja tu iedomājies, ka es ielaidīšos ar tevi tādā darījumā.
   — Es neuzstāju, lai tu izšķirtos tūliņ, — Borāss atteica.
   —   Tu mani pavadīsi. Būsi mans viesis, cik ilgi vien tev patiks. Izlemt varēsi vēlāk.
   — Tavs viesis? — Temistokls izsmējīgi atkārtoja.
   —  Tavā karcerī, vai ne?
   Borāss nekautrēdamies palocīja galvu. — Tur tev būs vieglāk izšķirties. Bet apdomā tomēr, ka droši vien ir labāk dzīvot manā cietumā nekā mirt šeit.
   — Par to uzskati var būt dažādi, — Temistokls atteica.
   —     Man nepiemīt pārspīlēts varoņgars. Tomēr godīga nāve man vairāk pa prātam nekā dzīve tavā gūstniecībā.
   Borāsa vienaldzīgajā sejā pavīdēja slēpts niknums:
   —  Vai tas ir tavs pēdējais vārds?
   Tieši neatbildējis, Temistokls nolika savu spieķi un mierīgiem soļiem pārgāja pāri zālei un nocēla no sienas sudraba zobenu.
   —   Kā vēlies, — nomurdēja Borāss. Viņš aizraidīja karotājus, kas sargādami bija nostājušies viņam aiz mu­guras, un pamāja Melnajam dižkungam.
   —  Vai tu pats necīnīsies?
   —   Kālab lai es to darītu? Zinu, ka cīņā tu esi pārāks par mani, Temistokl. Vai gaidi no manis bruņniecisku izturēšanos?
   Bezspēcīgā niknumā Temistokls papurināja galvu: — Nē, brāli, to es no tevis nekādā gadījumā negaidu.
   Melnais dižkungs sāka lēnām mest lokus ap Temis­toklu. Burvis mierīgi raudzījās ienaidniekam pretī. Kims skaidri izjuta saspringumu, kas bija pārņēmis abus preti­niekus; tās nebija bailes, bet abpusēja cieņa un apziņa vienam par otra spēku.
   Divkauju atklāja Melnais dižkungs. Mežonīgi ie­kliegdamies, viņš metās uz priekšu. Zobens pazibēja gaisā un fantastiski straujā kustībā triecās lejup uz burvja galvu, bet pēdējā acumirklī noskanēja, atsitoties pret tā ieroci. Uzbrukuma spēks abus atsita atpakaļ, tomēr cīņa tūliņ bez žēlastības turpinājās. Kims kā apburts raudzījās šinī nepārspējamā izrādē. Nekad vēl viņš nebija redzējis divus tādus pretiniekus. Cirtieni un pretcirtieni mijās tik ātri, ka acs nespēja tiem izsekot un redzēja vairs vienīgi izplūdušus ķermeņu apveidus un zibošus ar zobeniem vilktus puslokus. Temistokls atkāpās, cirta Melnajam diž­kungam pa lieliem un savam vecumam neticamā ātrumā aizvēlās pa galda virsu. Melnā dižkunga zobens pāršķēla galdu, bet Temistokls jau atkal bija kājās. Zobeni no jau­na, dzirksteles šķiezdami, sitās viens pret otru, un šoreiz Temistokls bija mazliet ātrāks par pretinieku. Viņa zobens neatdarināmā virpuļkustībā it kā apvija Melnā dižkunga ieroci, izsita viņam to no rokas un no visa spēka triecās pa pretinieka bruņucepuri. Melnais dižkungs zaudēja līdz­svaru un atmuguriski nogāzās zemē. Bruņucepure nokrita no galvas un grabēdama aizvēlās.
   Kims, ieraudzījis Melnā dižkunga seju, šausmās ie­kliedzās.
   Tā bija viņa paša seja!
   Melnais dižkungs nebija neviens cits kā viņš pats.
   Dažos mirkļos viņš saprata visu. Zibenīgā ātrumā gar acīm aizslīdēja visa bēgšanas aina no Morgonas — karceris, sadursme, kurā viņš nemūžam nebūtu varējis uzvarēt Bē­got skrējiens pa spogulzāli. Ausīs atkal ieskanējās Karta mirstot čukstētie vārdi, un tagad viņš beidzot saprata, ko tie nozīmēja. Viņš no jauna redzēja sevi skrienam pa lielo, tukšo zāli Morgonā, redzēja lielo, melno spoguli un juta vājumu, kas viņam toreiz uznāca.
   Melnais dižkungs bija viņa spoguļattēls! Viņa at­spulgs negatīvā, visu viņa ļauno īpašību, visu mūžā do­māto nelabo domu negatīvais spoguļattēls.
   Arī Temistokls laikam šai acumirklī atskārta patie­sību. Viņa roka ar cirtienam pacelto zobenu sastinga gaisā, acis iepletās.
   Vilcināšanās mirklis viņam maksāja dzīvību. Melnais dižkungs pietraucās kājās, satvēra zobenu un iegrūda to līdz pat spalam Temistokla krūtīs.
   Labu brīdi Kims kā apstulbots tupēja Temistoklam blakus un stingi raudzījās uz nedzīvo ķermeni. Reizē ar burvja nāvi arī viņā kaut kas likās nomiris. Tikai tagad Kims sāka apjaust, ko viņam bija nozīmējis labestīgais, rimtais, vecais vīrs.
   — Nu, Kim, — Borāss pēc brīža ierunājās. — Vai tagad tu redzi, cik bezjēdzīga ir jel kāda pretošanās manai gribai. Pats pret sevi tu nespēj cīnīties. To nespēj neviens.
   Kims gribēja atbildēt, bet rīkle viņam bija kā aiz­žņaugta. Viņš nespēja izteikt ne vārda. Viņš raudzījās Melnā dižkunga vaigā — pats savējā — un redzēja tur vienīgi naidu, cietsirdību, patmīlību un ļaunumu. Un tas
   esot viņš — Kims Larsens?
   —  Tas tu esi, — bilda Borāss, nolasījis Kima domas. — Katrā cilvēkā iemīt labais un ļaunais. Nav neviena, kas būtu tikai labs vai tikai ļauns. Viens bez otra nespēj pastāvēt. Vairumā cilvēku uzvar tas, ko jūs dēvējat par labo, bet es — par vājumu. Tikai nedaudzos uzvar patiesi spēcīgais elements, par ko esam izšķīrušies mēs. Temis­toklam gan būtu vajadzējis atskārst, kas ir Melnais diž­kungs, jo pirms ļoti ilga laika viņš piedzīvoja tādu pašu likteni.
   — Tad tu esi…
   —  Es tev stāstīju, ka mēs ar Temistoklu esam brāļi. Tā tomēr bija tikai daļēja patiesība. Kaut kad ļoti sen mēs bijām viens — tā kā tu ar Melno dižkungu. Un tāpat, kā pēc ieskā tīšanās manā burvju spogulī no vienas perso­nības radās divas — tu un Melnais dižkungs, tā arī no vienas būtnes, kas mēs reiz bijām, radās divas būtnes — Temistokls un Borāss, labais un ļaunais.
   Kims ievaidējās. Ar izjūtu viņš precīzi uztvēra burvja vārdus, bet viņa saprāts liedzās tos atzīt.
   —  Darījums, ko piedāvāju Temistoklam, ir spēkā arī tev, — Borāss turpināja. — Pārnāc manā pusē, un es tev dāvāšu dzīvību. Vēl vairāk — apsolu, ka atlaidīšu brīvē tavu māsu. — Ar valdonīgu žestu viņš norādīja uz troni zāles viņgalā. — Reiz tu jau uz tā sēdēji, Kim. Lai tas pieder tev. Es tev dāvāju iespēju valdīt Pasakzemē.
   — To tu nedomā nopietni, — Kims vārgi atteica. — Es izmantotu pirmo iespēju, lai tevi padzītu.
   Borāss pavīpsnāja.
   —  Ai nē, Kim. Tiklīdz tu būsi solījies, tu piederēsi man uz mūžīgiem laikiem. Man ir zināšanas un līdzekļi, kā priekšlaikus novērst jebkuru nodevību.
   Kims ilgi klusēja.
   Tad viņš izvilka zobenu no maksts un uzmeta Melnajam dižkungam izaicinošu skatienu.
   Borāss pacēla roku. Nosīca melnu bultu spiets un izdzēsa Kima apziņu.

   Viņš pamodās no tā, ka pieri noglauda vēsa roka. Viņš gulēja mīkstā gultā, silta saulīte kutināja viņam seju, un no kaut kurienes ausīs sitās liega mūzika.
   Tas nav iespējams, viņš domāja. Es taču esmu miris! Viņš jo skaidri atcerējās melnās bultas, un viņam pat likās, ka dzird spalgo skaņu, bultām urbjoties cauri viņa bruņutērpam.
   —  Nu, — ierunājās pazīstama balss. — Kā tev klājas? Kims plaši iepleta acis un neticīgi raudzījās sejā, kas
   rūpju pilna bija noliekusies pār viņu.
   — Privin!
   Stepes princis pamāja. — Tas pats gan, mazo varoni.
   —   Bet kā gan… — Kims piecēlās sēdus un nometa segu. Viņš bija kails, ja par apģērbu neuzskata šauru, baltu gurnu jostu, un viņa āda bija vesela, uz tās nebija ne mazākās skrambiņas. — Privin, — viņš atkārtoja. — Tu… tu esi dzīvs!
   —  Ko nozīmē — tu? — ierunājās cita balss gultas otrā pusē. — Mēs!
   Kims strauji apsviedās un lāgā nespēja aptvert.
   —Ado! — viņš iesaucās. — Tu arī? Varbūt pat Kelhims…
   —  Jā, arī viņš, — sacīja Ado. — Un Gorgs, un Ran­garigs arī.
   —   Tad… tad jūs visi esat dzīvi! Un atgriezušies! Vai jums izdevās pierunāt ledusmilžus, lai tie jums palīdz?
   Privins iesmējās: — Nē, Kim. Viņi mūs kopa, kamēr atveseļojāmies. Viņi atrada ari Gorgu un pūķi — abi bija smagi ievainoti un, drudzī mocīdamies, maldījās kalnos. Bet ledusmilži mūs pavadīja tikai līdz savas valsts robežai. At­likušo ceļa gabalu mēs atlidojām uz Rangariga muguras.
   Nu Kims vairs nesaprata nekā. Viņš mulsi papurināja galvu, tad piecēlās un, ceļgaliem drebot, piegāja pie loga. Zeltaina saules gaisma ieskāva Gorivinnas stikla sienas liesmainā oreolā, un lejā pagalmā sīki kā raibas skudriņas ņudzēja cilvēki.
   —   Bet kā…? — Kims stomīdamies jautāja. — Es ne­saprotu…
   — Tu ari nevari to saprast, — sacīja Ado. — Bojāeju bija pareģojis Borāss pats. Bet ari viņš neizzināja patiesību.
   —  Es nesaprotu neviena vārda, — Kims atzinās. — Kā jūs gadījāties šeit? Kā tas nākas, ka Gorivinnā nav iz­postīta? Es taču pats redzēju, kā gruva tās vaļņi…
   Privins ar draudzīgu rokas mājienu viņu pārtrauca.
   —  Tavs apjukums ir pilnīgi saprotams, Kim, — viņš sacīja, — bet lai cits tev izskaidro visu, kas noticis. Ģēr­bies ciet, ja jūties pietiekami vesels.
   Vesels? Kims jutās tik labi un tik atspirdzis, kā sen nebija juties. Viņš aizgāja atpakaļ pie gultas, palūkojās uz melno bruņutērpu, bet tad atmeta domu par to un apģērba vienkāršas pelēkas drēbes, kas atradās turpat līdzās uz krēsla. Neprazdams izskaidrot, viņš tomēr skai­dri juta, ka bruņutērps vairs nav vajadzīgs.
   Privins un Ado pacietīgi gaidīja, līdz viņš apģērbās. Tad Ado aicinādams norādīja uz durvīm, un Kims, ie­dams vidū starp viņu un Privinu, izgāja no istabas. Pa pazīstamo ceļu cauri stikla gaiteņiem viņi devās uz troņa zāli, un visur viņi sastapa jautrus, smejošus cilvēkus, vīriešus, sievietes, bērnus, fejas, laumas un citas pasaku būtnes. Itin nekas vairs neatgādināja drausmīgās kaujas, kas te vēl nesen bija notikušas. Likās, ka Gorivinnā un tās iedzīvotāji vispār nekā nezina par melnā karaspēka ie­brukumu.
   Kims kļuva nevaldāmi ziņkārīgs, tomēr noturējās, nekā nevaicājis. Un tad viņi pēdīgi stāvēja pie troņa zāles durvīm.
   —   Sagatavojies pārsteigumam, — Privins noslēpu­maini sacīja. Kims jautājot pavērās uz stepes princi. Tad pastiepa roku un atvēra durvis.
   Lielais galds zāles vidū bija nebojāts, tam visapkārt dažādi, cits no cita atšķirīgi krēsli — ikviens lielumā un formā piemērots tam, kuram tur jāsēž.
   —  Temistokls! — Kims pārsteigts iesaucās. — Akača karalis! Harkvans!
   Tur viņi patiesi visi sēdēja. Temistokls, stepes karalis, Ado tēvs — nu vairs nepavisam vecs, noskumis sirm­galvis, bet varens karalis brīnišķā tērpā ar mirdzošu kroni galvā. Brobings ar visu dzimtu, Taki, Gorgs un Kelhims — vēl daudzi jo daudzi. Visi, kas bija gājuši kopā ar Kimu, plecu pie pleca ar viņu cīnījušies un bija krituši, nu sēdēja, sapulcējušies ap garo galdu, visi sveiki un veseli, visi gaiši smaidīja pretī Kimam.
   Privins uzmundrinot iedunkāja Kimu mugurā, un Kims aizklupšus pietenterēja pie galda.
   —    Sēdies, Kim, — Temistokls laipni aicināja. Viņš norādīja uz brīvu vietu galda augšgalā, un Kims, vai plīsdams aiz ziņkārības, paklausīja.
   —  Jūs dzīvi! — Šie vārdi izteica visu, ko Kims pašreiz izjuta — bezgalīgo atvieglojumu, nevaldāmo prieku, ka atkal sastapis par mirušiem turētos draugus.
   — Jā, Kim, mēs esam dzīvi. Gorivinnā atjaunota senā­kajā spožumā. Nevienam Pasakzemes iedzīvotājam nav noticis nekas ļauns, — Temistokls stāstīja, — un Vara­vīkšņu karalis atkal valda savā Laika un Telpas pilī.
   —   Mēs par vislabāko ieskatījām aizsūtīt Privinu un Ado tevi pamodināt un sagatavot pirmā trakā pārstei­guma pārvarēšanai, — ierunājās Gorgs un piemiedza aci.
   —  Bet kā tas vispār var būt? — Kims galīgā neizpratnē jautāja. — Es taču pats redzēju, kā…
   Temistokls pacēla roku.
   —    Viss, ko tu piedzīvoji, bija patiess, — viņš rimti sacīja. — Viss notika tā, kā vajadzēja notikt, un tomēr ir tā, it kā Borāsa nekad nebūtu bijis.
   —   Aha, — Kims noteica tik pārsteigtā balsī, ka Te­mistoklam ar varu nācās novaldīt smieklus.
   —  Borāss pats tev izskaidroja visu notikušo, — burvis smaidot turpināja. — Vai atceries, ko viņš tev sacīja par labā un ļaunā mijiedarbību cilvēkā?
   Kims pamāja: — Ka ikvienā cilvēkā iemājo tiklab viens, kā otrs.
   —   Jā, tomēr vēl kaut ko, kas ir pat svarīgāk un kā īsteno būtību Borāss acīmredzot pats neprata saskatīt. Arī man tas visdziļākajā būtībā palika neizprasts, līdz es ieraudzīju Melnā dižkunga vaigu. Proti, ka tie viens bez otra nespēj pastāvēt; ka neviens cilvēks nav absolūti labs vai absolūti ļauns. Labais un ļaunais ir kā viena veseluma divas savstarpēji saistītas daļas. Nomaitā vienu, un tu neizbēgami iznīcināsi arī otru. Savā tīkojumā pēc varas un varmācībā Borāss aizmirsa, ka galu galā viņš ir tikai daļa no manis, gluži tāpat kā Melnais dižkungs ir daļa no tevis. Ja Borāss būtu apmierinājies ar mūsu pakļaušanu, viņš būtu varējis uzvarēt, bet viņš kāroja mūs pilnīgi un galīgi iznīcināt, un, tā kā viņam tas izdevās, viņš iznīci­nāja arī pats sevi.
   —  Tu gribi sacīt, ka viņš vairs nav dzīvajo vidū? — Kims piesardzīgi apvaicājās.
   Temistokls uzmeta viņam caururbjošu skatienu. — Nē, negribu, Kim. Bet viņš un es atkal kļuvām par vienu tai brīdī, kad viņš mani iznīcināja. Tāpat kā Mel-' nais dižkungs atkal kļuva par daļu no tevis, kad tu miri no Borāsa bultām. Viņi abi atkal dzīvo mūsos, un sargies to jel kad aizmirst!
   —  Un Morgona? — Kims prašņāja tālāk. — Morgona un Ēnu valsts?
   —   Tās beidza pastāvēt tai brīdī, kad Gorivinnā sa­gruva drupās. Jo, gluži tāpat kā Morgonas karapūļi nebi­ja nekas cits kā Pasakzemes iedzīvotāju melnie spoguļ­attēli, arī Morgona bija vienīgi Gorivinnas negatīvais atspulgs. Tā bija Borāsa vienīgā kļūme. Viņš aizmirsa, ka atspulgs var būt redzams vienīgi tik ilgi, kamēr eksistē oriģināls. Tā viņš galu galā pats sevi iznīcināja. Cīņā ir iespējams, ka ļaunais uzvar labo. Bet Borāss aizmirsa, ka varmācība galu galā vienmēr vēršas pati pret sevi.
   —   Tad tagad viss ir tā, kā bija agrāk? — Kims, vēl arvien nespēdams ticēt, jautāja.
   — Jā. Ēnu valsts atkal ir zeme, kur cilvēki spēj būt laimīgi. Morgonas vairs nav, un melnais karaspēks pazudis kā ļauns rēgs. Taču tas viss bija nepieciešams. Vienīgi pēc pilnīga zaudējuma mēs galu galā varējām uzvarēt
   Kims ilgi pārdomāja burvja vārdus. Ļaunais nevar pastāvēt bez labā. Bet arī labais bez ļaunā ne. Tas pa­stāvīgi ir un būs viņos. Temistoklā, Ado, viņā pašā — visos. Melnais dižkungs vienmēr glūnēs, gatavs lēcie­nam, lai pirmajā vājuma brīdī uzmestos par kaklakungu.
   Jā gan, viņi bija uzvarējuši, tomēr nekad nedrīkstēja zau­dēt modrību, jo pilnīga uzvara pār otru pusi nav ie­spējama. Un, ja gūta šāda mācība, tad tas bijis pūliņu vērts.
   —  Un Rebeka? — viņš vaicāja.
   Temistokls piecēlās un aizgāja pie durvīm. Kad viņš tās atvēra, ārpusē stāvēja meitenīte ar gaišām biželēm. Sejiņa vairs nebija ne bāla, ne iekritusi, bet gan sārta un veselīga, un acīs dzirkstīja nebēdnība.
   —   Rebeka! — Kims līksmi iesaucās. Viņš tik strauji pietraucās kājās, ka krēsls rībēdams apgāzās, pieskrēja pie māšeles un to apskāva. — Tu esi brīva! — viņš sauca. — Vesela un brīva!
   Temistokls smaidīdams stāvēja blakus un gaidīja, līdz atkalredzēšanās gaviles mazliet noplaks. Tad viņš no- kremšļojās.
   Kims atjēdzās pirmais. — Nu taču viss ir labi, — viņš sacīja.
   —   Vēl atliek nokārtot tikai vienu, — Temistokls no­pietni piebilda.
   —  Ko tad?
   Temistokls satvēra Kimu un Rebeku katru pie vienas rokas. Pie galda sapulcētie varoņi piecēlās, un burvis viņiem garām aizgāja līdz Gorivinnas tronim.
   —  Tas pieder jums, — viņš vienkārši paziņoja. — Jūs abi izglābāt Gorivinnu, tāpēc jums pieder godavieta Pa­sakzemes priekšgalā.
   Kims izbijies papurināja galvu.
   —  Nē, — viņš sacīja, — es negribu.
   Temistokls pasmaidīja: — Bet jums tā pienākas. Ja nebūtu jūsu, ļaunais būtu uzvarējis un Pasakzeme gad­simtiem būtu pakļauta tirānijai.
   Bet Kims stingri palika pie sava: — Mēs darījām vienīgi to, ko būtu darijis jebkurš cits. Mums nekas tāds nepienākas.
   — Kā tu vēlies, Kim. Bet tronis jūs gaida. Kad vien tev ienāks prātā, tu vari tanī uzkāpt, un visa Pasakzeme tev kalpos.
   Laiks aizritēja. Dienas rāvās īsākas, naktis kļuva sal­tas, un vienu rītu pār Pasaku pils stikla dzegām bija noklājies pirmais sniegs. Kims un Rebeka dzīvoja laimīgi un apmierināti, un, kaut arī viņi nepieņēma troni, tomēr ikviens Pasakzemes iedzīvotājs pret viņiem izturējās godbijīgi kā pret valdniekiem, un nebija neviena, kas nebūtu viņu draugs. Viņi apceļoja visu zemi, apciemoja Takus un Brobingu sētu, nedēļām ilgi nodzīvoja Akača karaļa zemē un allaž bija gaidīti viesi Kaivalonas cie­toksnī stepē, jo arī šī pils bija atguvusi kādreizējo skais­tumu. Pamazām aizmirsās viss briesmīgais, ko viņi bija piedzīvojuši, un pavasarī reizē ar sniegu izkusa un izzu­da arī atmiņas par Borāsu un Morgonu. Pavasarī viņi devās lielā ceļojumā pa visu Pasakzemi — Rangariga zelta spārni viņus aiznesa uz jebkuru vietu. Viņi skatīja brīnumu brīnumus, ko neviena cilvēka acs nebija re­dzējusi, nedz arī jel kad ieraudzīs.
   Taču kādu dienu, kad viņi jau sen bija atgriezušies no sava ceļojuma, Kimam un Rebekai gadījās būt troņa zālē. Un pēkšņi, ne ar pušplēstu vārdu nesarunājuši, abi devās
   tieši uz Pasakzemes koka troņa sēdekli. Akmens stabi abpus tronim iekvēlojās, un, kad brālis ar māsu viens otram blakus apsēdās cietajā, platajā sēdeklī, liels spožums pārspēja saules gaismu, kas lija iekšā pa logiem.
   Brīnum jauks silts nogurums pārņēma bērnus un, roku rokā saķērušies, abi iemiga.
   —  Kim! Mosties!
   Kāds Kimu maigi, bet neatlaidīgi purināja pie pleca. Un pazīstama balss neparko nedeva mieru: — Kim, mos­ties! Mums jābrauc! Ātri!
   Kims samirkšķināja, tad pilnīgi atvēra acis un izbrī­nījies raudzījās mātes sejā. Istaba bija tumša, tikai no gaiteņa iespīdēja šaura, dzeltena gaismas švīka. Modi­nātājpulkstenis pie viņa gultas bija ticis līdz puspieciem. Kims miegaini nobraucīja ar plaukstām seju, pieslējās sēdus un nomurdēja:
   —   Kas noticis? Kur ir Temistokls un kā es nokļuvu šeit?
   —   Tu būsi sasapņojies, draudziņ, — māte mierinot noteica. — Celies un veikli saģērbies. Mums jābrauc uz klīniku!
   —    Klīniku? — Kims samulsis atkārtoja. Viņš atsita segu un neveikli izcēla kājas no gultas. Viņš dzirdēja tēvu priekštelpā runājam pa telefonu. Kad viņš izkāpa no gultas un vilcinādamies sāka meklēt drēbes, māte ašiem soļiem izgāja no istabas.
   —  Pasteidzies, — viņa, ārā iedama, atkārtoja, — mums tūliņ jābrauc. Pa ceļam es tev visu paskaidrošu.
   Ar miegu kaudamies, Kims ģērbās. Domas galvā jau­cās kā saliekamo bildīšu nesaskanīgās daļiņas, un, nu­dien, nenācās viegli koncentrēties tik vienkāršam dar­bam kā krekla aizpogāšana. .
   Kas noticis? Vēl nupat, nupat viņš taču sēdēja Pasak­zemes pils tronī. Bet tagad atrodas šeit, savā tumšajā, vēsajā istabā, abi vecāki tik traki satraukti un nakts vidū raus viņu ārā no mājas.
   Paņēmis no krēsla adīto jaku, viņš gāja uz durvīm un iededza gaismu. Aizsāktie mājasdarbi gulēja uz galda, it kā tiešām būtu pagājusi tikai .viena nakts, un turpat uz grīdas arī atvērtā grāmata, ko viņš bija lasījis.
   Kims nodzēsa gaismu un, galvu neizpratnē grozī­dams, devās uz apakšstāvu. Tēvs joprojām runāja pa telefonu. Viņš jau bija uzvilcis vējjaku; mati spuraini, uz visām pusēm pajukuši, arī noskūties laikam nebija iznā­cis laika, tā ka viņš mazliet izskatījās it kā būtu vecā, spurainā Taka brālis.
   Ieraudzījis uz kāpnēm Kimu, tēvs nolika klausuli. Māte iznāca no virtuves, ar plaukstu noglauda matus un devās uz durvīm.
   —    Piezvanīja no klīnikas, — viņa sacīja. — Mums jābrauc pie māsiņas. Žigli.
   —  Kāpēc klīnika? Rebeka taču ir vesela.
   Tēvs nesaprašanā uzlūkoja Kimu. Bet mātes gurdajā sejā piepeši atspīdēja prieks.
   — Jā, Kim, — viņa līksmi iesaucās. — Māsiņa ir vesela. Noticis brīnums!
   —  Labais brīnums, — Kims sašutis noteica. — Sevišķi viegli jau nu tas vis nenāca.
   Taču ne tēvs, ne māte neklausījās viņa vārdos. Viņi visi trīs izgāja ārā, un Kims ar māti celiņa malā saldami gaidīja, līdz tēvs izbrauc mašīnu no garāžas.
   Ielas bija tukšas kā izslaucītas, kad viņi pa aizmigušo pilsētu brauca uz autostrādes pusi. Ceļā viņi sastapa vienu vienīgu mašīnu, un, pāris minūšu vēlāk traucoties pāri Dienvidu tiltam, likās, ka pat upe zem tā aizmigusi. Kims prātoja: diezin vai stāstīt vecākiem par saviem un
   Rebekas piedzīvojumiem Pasakzemē, taču nosprieda, ka pašreiz tie noteikti viņā neklausīsies. Bez tam viņam bija aizdomas, ka tik un tā nenoticēs. Vismaz šai mirklī.
   Riepām nočirkstot, tēvs iegrieza Moru ielā. Liela un tumša priekšā gulēja klīnika. Dažos logos vēl aizvien, bet varbūt — jau, dega gaisma. Tēvs stūrēja taisni uz ie­brauktuvi, izkāpa un labu brīdi tielējās ar nīgru nakts­sargu aiz lodziņa. Pēdīgi vecais piekrītot pamāja, tēvs atgriezās mašīnā un iedarbināja motoru. Baltsarkanais bomis, klusu čīkstēdams, pacēlās, un šoreiz viņi nobrauca visu ceļu gar ķirurģisko klīniku, kur iepriekšējā dienā bija kātojuši kājām. Brīdi viņiem vajadzēja pagaidīt pie aiz­slēgtām durvīm, līdz beidzot iedegās gaisma un nakts- māsa durvis atdarīja.
   — Larsena kungs ar kundzi, vai ne? — viņa vaicāja.
   Tēvs pamāja. — Jā. Mēs… es…
   Māsa pasmaidīja. — Doktors Šreibers man sacīja, ka jūs ieradīšoties, — viņa klusinātā balsī sacīja. — Lūdzu, nāciet līdzi. Bet klusu gan. Pārējie mūsu pacienti guļ.
   Viņi sekoja māsai pa plato, pavisam vārgi apgaismoto vestibilu. Soli, uz kuriem vēl vakar bija sēdējuši cilvēki, tagad izskatījās pamesti un bāri un kaut kā dīvaini cieti un neērti. Kad viņi tuvojās Bērnu nodaļas aizvērtajām stikla durvīm, Kimam pavisam īsu mirklīti šķita, ka ne­redz tajās vis savu un vecāku atspulgu, bet redz tuvoja­mies trīs slaidus gorivinniešus.
   Māsa atvēra durvis. Uzlikusi pirkstu uz lūpām, viņa aicināja atnācējus tālāk.
   Doktors Šreibers viņus sagaidīja garā, gaišdzelteni izkrāsotā gaiteņa galā. Viņš priecīgi smaidīja, un, lai gan vispār izskatījās negulējis un gurds ar tumšiem lokiem ap acīm, viņa sejā nepārprotami atspoguļojās dziļš atvieg­lojums. Ne vārda neteikdams, viņš vispirms tēvam, tad mātei paspieda roku, pavirši noglauda Kimam galvu un atvēra durvis uz Rebekas palātu.
   Māte paklusu iekliedzās, metās pie gultas un piekļāva Rebeku pie krūtīm. Tad viņa piepeši laida vaļā skaļas, nevaldāmas raudas. Taču nu tās bija prieka asaras, jo viņas meitiņa it stalti sēdēja gultā, gan vēl pabāla un mazliet apjukusi, bet pie pilnas apziņas.
   —  Tas ir… — tēvs iesāka, aprāvās, gribēja sākt vēlreiz, bet balss atkal aizlūza. Arī viņam acīs spīdēja asaras.
   —   Tas patiesi līdzinās brīnumam, — sacīja doktors Šreibers. — Mediķis būdams, es gan nedrīkstu tādu vār­du ņemt mutē, bet tomēr to saku. Kad pirms stundas naktsmāsa mani pasauca, es… — nu arī viņam no dziļa iekšēja satraukuma aizrāvās balss.
   Tēvs klusēdams paspieda viņam roku, bet tad ap­skāva sīko dakterīti kā mīlu tuvinieku.
   Arī Kims lēnām piegāja pie lielās gultas. Vispirms viņš palūkojās uz mirdzošajiem hromniķeļa aparātiem, kas tagad bija mitējušies mirkšķināt un zuzēt, tad ieskatījās māšelei sejā.
   Ne Kims, ne Rebeka ne vārda nebilda par kopīgi piedzīvoto — ne tagad, ne vēlāk. Bet, kad Kims vilci­nādamies pastiepa roku un paņēma vienausaino un vien- acaino spēļu lācīti, kas gulēja uz segas, un sastapās ar māsiņas skatienu, viņš zināja, ka nav sapņojis, ka Pasak­zeme un Gorivinnā patiesi ir — kaut kur.
   Lai nu lielie mierīgi tic saviem medicīnas brīnumiem. Viņi abi ar Rebeku zināja labāk. Bet tas paliks viņu no­slēpums. Varbūt, — Kims nodomāja, — varbūt viņi kaut kad vēlreiz aizceļos uz Pasakzemi.
   Viņš pieglauda Kelhimu pie krūtīm, tad saudzīgi no­lika atpakaļ uz segas un piegāja pie loga paraudzīties, kā mostas pilsēta.
 
 
   Volfgangs un Heike Holbeini
   PASAKZEME
   Formāts 60x84/16. Pasūtījuma Nr. 85").
   Līgumcena. Licences Nr. 2-1016. Iespiesta a/s «Preses nams» tipogrāfijā Rīgā, Balasta dambī 3. Iesieta «Paraugtipogrāfijā», Rīgā, Puškina ielā 12.