AHMETS HROMADŽIČS
   AKMENS VILKI

   Pasaulē ir kāds kalns. Kalna virsotnē neliels ezers un ezera krastā krauja klints. Uz klints nekustīgi stāv seši akmens vilki. Viņi raugās uz savu atspulgu ūdenī: gan dienu, kad pie debesīm staro saule, gan nakti, kad mirguļo zvaigznes.
   Reizēm vilkus ietin mākoņi.
   Reizēm apņem migla.
   Skaidrā dienā, kad nav nedz mākoņu, nedz miglas, vilkus slēpj mežs.
   Neviena taka neved uz šo klinti, un aizkļūt turp ir bezgala grūti. Drosminieks, kurš dotos meklēt akmens vilkus, ilgi maldī- tos pa mežu mežiem, kur mājo lāči un lūši, kur padebešos valda ērgļi, kur no katra koka, katra krūma svešinieku paslepus vēro kvēlojošas acis. Taču, kad beidzot būtu sasniegta kalna virsotne, drosminieks nenožēlotu, ka leģenda par akmens vilkiem aizvīlusi viņu šai drūmajā dižmežā. Kā balvu par drosmi un neatlaidību viņš pilnām izbaudītu brīnumaino skatu, kāds paveras no kalna augstumiem.
   Tikai tādu drosminieku ir gaužām maz, un tikai retajam laimē­jies pārvarēt neskaitāmos šķēršļus un ezera krastā aizgrābtam izsaukties:
   — Leģenda stāsta vistīrāko patiesību! Akmens vilki vēl šobalt­dien stāv uz klints.
   Vairums ļaužu, nejuzdami ne mazāko vēlēšanos kāpt kalnos, nesaskata leģendā par vilkiem neko citu kā vienīgi izdomu no sākuma līdz galam.
   Taču daudzi domā citādi.
   — Tāpēc jau tā ir leģenda, — vipi iebilst. — Galvenais, lai leģenda būtu skaista un aizraujoša. Ja arī tajā ir kāda kripatiņa izdomas — vai tas tik svarīgi?
   Patiesi! Vai tas tik svarīgi?
   Taču paklausīsimies labāk pašu leģendu…

   Tas bija viņa pirmais pavasaris. Viņš bija vēl pavisam maziņš. Bezrūpīgs stirnas mazulītis, kas ne soli neatkāpās no mātes. Gulēja viņai blakus, rotaļājās, viņas mīļo acu uzraudzīts. Arī tais reizēs, kad viņi devās uz kalnu pļavām, kas bija klātin noklātas ziediem un mīkstu, smaržīgu zāli, viņš tipināja blakus mātei. Viņiem bija mājīgs miteklis meža vīnogulāju biezoknī, blakus veca, pamesta cietokšņa mūriem. Senos laikos šeit meža droši vien nemaz nebija. Bija vienīgi kails kalns, bet uz kalna cietoksnis, pa kura vārtiem pretim ienaidniekiem auļoja smagās bruņās tērpti vīri straujos zirgos, un neviens īsti nezina, cik daudz sīvu kauju izcīnīts veco mūru piekājē. Pēc tam šie mūri kļuva par upuri nežēlīgajiem iebrucējiem un nesaudzīgajām liesmām. Taču cie­tokšņa vēsturei nav tieša sakara ar mūsu stāstu, un tāpēc ilgāk pie tās mēs nepakavēsimies. Parunāsim labāk par ko citu. No kalna dzīlēm iztecēja avots. Plūzdams lejup uz ieleju kā skaļš strauts, tas pulcināja vecā cietokšņa apkaimē jo daudzus meža iemītniekus. Uz avotu un strautu gan vienatnē, gan veseliem bariem devās vilki, lai dzesētu slāpes un gūtu kādu medījumu. Uz strautu piesardzīgi lavījās viltīgās lapsas, bet vasaras tveicē, glābdamies no svelmainajiem saules stariem, strauta vēsajā ūdenī pērās putni. Šurp nāca arī tramīgās stirnas un staltie stirnāži, bet
   debesu zilgmē virs kalniem no agra rīta līdz vēlam vakaram drau­dīgi lidinājās vanagi un ērgļi. Ak dievs, cik daudz asiņainu traģē­diju pieredzējuši šās kalnu upītes krasti! Cik daudz neaizsargātu dzīvnieku krituši par upuri plēsoņām! Taču par to zina vienīgi pats kalns. Bet kalns cieši glabā savus noslēpumus, un mums' nekad neizdosies tiem piekļūt, ja nu vienīgi mazlietiņ tajos ielū­koties. Tāpēc ļausim kalnam arī turpmāk glabāt savus noslēpu­mus, bet paši atgriezīsimies pie mūsu mazā varoņa.
   Viņš tikai nupat bija sācis apgūt meža dzīves gudrības, un, protams, viņam nebija ne jausmas, kādus pārbaudījumus viņam gatavo dzimtie kalni.
   Stirnēna māte, tāpat kā visas mātes pasaulē, ne brīdi neizlaida savu lolojumu no acīm un nelika viņam mieru ar dažnedažādiem padomiem un pamācībām:
   —    Neņem to mutē.
   —   Neēd šo mērdēkli.
   —   Neej pie ūdens — noslīksi.
   —    Uzmanies! Skaties, kur ej!
   Bija pavasaris, un viss bija gluži tāpat kā katru pavasari.
   Brīžam nolīst silts lietus.
   Brīžam pāri kalniem aizvēdī spirgts vējiņš.
   Brīžam savelkas melni mākoņi un, zemu nogūluši pār zemi,
   noliec egļu galotnes — tad sākas vētra. Tās brāzmās nodreb kalns no virsotnes līdz pamatnei, un nav neviena stūrīša, kur varētu justies mierīgi un droši. Vējš nežēlīgi lauž zarus un gāž kokus. Dārd pērkons, draudīgi plaiksnī zibeņi. Un visa dzīvā radība, ko mežā pārsteigusi vētra, trīc aiz šausmām. Meža iemītnieki paslē­pušies gaida, kamēr pāries draudošās briesmas, kas vienlīdz bīsta­mas gan asinskāram plēsoņam, gan dziedātājputniņam. Un tikai pēc tam, kad trakojošā stihija norimusi un mākoņspraugā atkal paveras saule, meža iemītnieki uzdrīkstas pabāzt laukā galvu no neskaitāmām alām, klinšu spraugām un citām paslēptuvēm, un pieklusušais kalns atkal atdzīvojas.
   Par laimi, tai gadā vētras neuznāca bieži.
   Daudz vairāk bija saulainu pavasara dienu, kad kalnus pieskandē jautras tērgas, bet mežu pilda reibinošas smaržas un līksme.
   Stirnēns auga lielāks no dienas dienā un savā pirmajā pava­sarī bija Joti laimīgs un jautrs. Un kā lai nebūtu! Māte pret viņu bija bezgala mīļa un gādāja kā mācēdama, lai viņas mazulim nekā netrūktu. Bet stirnēns vēl bija aplam liels nepraša un neva­rēja atšķirt pat draugu no ienaidnieka. Viņš vēl nezināja, cik daudz briesmu viņam uzglūn uz katra soļa un kādi bargi likumi valda mežā. Par laimi, viņa māte bija ļoti gudra. Viņa pacietīgi mācīja gudrībā arī savu mazuli.
   Vispirms viņam vajadzēja iemācīties savas cilts valodu — stirnu valodu. Taču ar to vēl nepietika. Viņam vajadzēja apgūt meža ierašas. Daudzbalsīgajā meža korī atšķirt pēc dzirdes četrkājainos un spārnotos iemītniekus. Nekļūdīgi pazīt spalgos putnu ķēr­cienus, kādi parasti atskan, tuvojoties bīstamiem un nevēlamiem viesiem. Tā stirnēns uzzināja, ka mežam ir savi sargi, — paslēpu­šies biezajā lapotnē, krūmos vai zālē, tie vērīgi seko visam, kas notiek apkaimē.
   Pirmajās dienās, kad stirnēns vēl bija vārgs un nejaudāja atstāt savu mājokli vīnogulāju biezoknī, māte ne mirkli nerada mieru, ieklausīdamās ikvienā aizdomīgā skaņā. Piekodinājusi mazulim gulēt klusi un rātni, viņa vai ik brīdi gāja lūkoties, kas notiek tuvākajā apkārtnē, vai nezogas kāds ienaidnieks.
   Reizēm viņa atgriezās nomierinājusies.
   Reizēm atgriezās satraukta, un tad viņi abi, elpu aizturējuši, ilgi, ilgi gulēja, baidīdamies pakustēties, gaidīdami, kad briesmas būs garām.
   Reizēm, kad ienaidnieks bija pienācis pārlieku tuvu, stirnu māte ķērās pie pēdējā izmisīgā līdzekļa. Viņa skaidri apzinājās — ja ienaidnieks atklās viņu mājvietu, viņas bezpalīdzīgajam mazulim, kas tik tikko bija iemācījies noturēties uz savām vēl nepaklausīgajām kājiņām, draudētu neglābjama bojā eja. Un viņa izšķīrās par drosmīgu soli — pati parādījās ienaidniekam un aizvilināja to iespējami tālāk no mājvietas. Riskēdama ar dzīvību, stirna uzsāka šo rotaļu ar nāvi. Un kalni kļuva par liecinieku šaušalīgai vajāšanai, kuras iznākumu neviens nevarēja paredzēt. Viss bija atkarīgs no tā, kurš būs izturīgāks un spēcīgāks — stirna vai viņas vajātāji. Visbiežāk tie bija vilki un lapsas. Rei­zēm lūši. Bet dažkārt klaiņojoši suņi.
   Nav grūti iedomāties, ko izjuta mūsu mazulis, gaidīdams mātes atgriešanos.
   Nabadziņš mira vai nost aiz bailēm. Un kā lai viņš nebaiļotos! Māte taču varēja vairs neatgriezties pie viņa. Bet varēja notikt arī kas cits. Kamēr māte bija prom, vecā cietokšņa drupās varēja uzklīst jauns ienaidnieks un aiznest neaizsargāto mazuli uz mežu. Un vēl daudz citu briesmīgu nelaimju varēja notikt ar stirnēnu,
   kas bija palicis bez mātes.
   Stirnēns bija aplam bailīgs. Viņu biedēja pat mazputniņa sadre­bināto lapu čaboņa. Zāles švīkoņa, ko sacēla gliemezis, ķirzaka vai vabole. Stirnēnam šķita, ka viņa mājokli no visām pusēm aplenkuši asinskāri plēsoņas un visi tie grasās mesties viņam virsū. Un viņš gulēja, baidīdamies pakustēties vai pasaukt palīgā.
   Viņš tikai viegli drebēja kā sausi meldri vējā.
   Un klusītēm raudāja.
   Tomēr viss beidzās laimīgi. Māte atgriezās pārguruši un norai­zējusies. Taču, atradusi savu mīluli sveiku un veselu, viņa aiz­mirsa nogurumu, viņa aizmirsa visu pasauli un nodevās vienīgi savai mīlestībai.
   Viņa ilgi un maigi apmīļoja savu mazuli.
   Un nevarēja vien beigt viņu skūpstīt, bet stirnēns raudāja — tikai šoreiz nevis aiz bailēm, bet aiz laimes.
   Ai, cik mīļa viņam māte!
   Ai, cik laba viņam māte!
   Stirnēns jau sen bija sapratis: ja māte ir līdzās, ar viņu nevar notikt nekas slikts, tas nemaz nav iespējams. Un nekādi viņš nevarēja aptvert, kāpēc citi zvēri neliek viņus mierā. Viņi taču itin nevienam nedara pāri. Mierīgi dzīvo savā mājīgajā miteklī un nevienu netraucē. Pie viņiem ciemos reizēm atlaižas sīki
   putniņi un jautri tauriņi, tie uzsāk rotaļu ar mazuli, un arī viņam nav nekas pretī padraiskoties.
   Tolaik mājoklī zem meža vīnogulājiem kopā ar stirnēnu dzī­voja arī viņa tēvs — stalts stirnāzis ar spēcīgiem un asiem ragiem. Taču savās mājās viņš izturējās kā ciemiņš un nebija diez cik laipns pret paša dēlu un viņa māti. Tēvs bieži nozuda uz ilgāku laiku — droši vien klaiņoja pa mežiem — un pārradās mājās dusmīgs un noguris. Un tūdaļ devās pie miera, neļaudams sevi traucēt un modināt. Tais retajos brīžos, kad tēvs pamodās labā garastāvoklī, mazulis steidzās pie viņa padraiskoties. Taču visas mazuļa izdarības, par kurām māte viņu apveltīja ar skūp­stiem, tēvu atstāja vēsu un vienaldzīgu. Tikai retumis viņš uzmeta dēlam kādu laipnu mirkli, lai pārējā laikā nepievērstu tam nekādu uzmanību.
   Viņi nodzīvoja kopā tikai neilgu laiku. Kādu dienu tēvs aiz­gāja un vairs nepārradās. Un stirnēns nekad neuzzināja, kur viņš nozudis. Vai nu tēvs bija aizklīdis uz tālām zemēm, vai arī viņu saplosījuši plēsīgi zvēri.
   Kad mazulim kājas kļuva spēcīgākas un viņš iemācījās skraidīt un lēkāt, māte ņēma viņu līdz uz ganībām.
   Viņi devās turp pievakarē, īsi pirms saulrieta, kad mežs bija kluss un pierimis.
   Vai arī rītausmā, kad mežu no nakts miega pamodinājusi putnu vīterošana un simtiem citu balsu.
   Tās bija viņa bērnības laimīgākās dienas! Leknajās un saulaina­jās kalnu pļavās stirnēns pirmo reizi iepazinās ar saviem vienau­džiem, kurus bija atvedušas līdzi mātes draudzenes. Nu varēja lēkāt un draiskuļoties, cik sirds kāro. Vienā mirklī sadraudzēju­šies cits ar citu — stirnēni, tāpat kā bērni visā pasaulē, pārstei­dzoši ātri nodibina vistuvākās un vissirsnīgākās attiecības ar saviem vienaudžiem —, mazuļi uzsāka līksmas rotaļas. Viņi skrai­delēja loku lokiem pa plašo pļavu. Un vāļājās samtainajā un smaržīgajā zālē. Labi iztrakojušies, stirnēni varēja atpūsties, cik tīkas. Neiztika, protams, arī bez ķīviņiem. Aizvainotie mazuļi tad skrēja sūdzēties savām mātēm. Visbiežāk gan mātes nemaz nepie­ļāva ķīviņus un, laikus atsteigušās palīgā, izšķīra un nomierināja mazos palaidņus. Strīds tika aizmirsts, un pretējās puses šķīrās kā labi draugi.
   Mierīgi plūkdamas zāli, stirnas ne mirkli neizlaida no acīm savus lolojumus. Jo arī pļavās stirnām uz katra soļa uzglūn briesmas. Nekad nevar zināt, vai cauri biezoknim nezogas asins­kārs plēsoņa, vai tas nelien, pieplacis garajā zālē, vai gaisos nav uzlidojis briesmīgais ērglis un pievērsis savu skatienu neaizsar­gātam upurim. Tiklīdz atskanēja kāds aizdomīgs troksnis, stirnas tūdaļ sacēla trauksmi. Steidzīgi savākušas mazuļus, viņas aizveda tos atpakaļ uz mežu.
   Reizēm tramīgās stirnas atkāpās uz mežu bez panikas, jo bries­mas nebija tik lielas.
   Taču gadījās arī tā, ka, atskanot brīdinājumam, stirnas pa galvu pa kaklu metās uz patvērumu meža biezoknī, bez žēlastības dzī- damas atpaliekošos mazuļus.
   Stirnēniem nebija viegli izturēt trako skrējienu. Lai gan tas bija arī lielisks treniņš.

   Lai aizbēgtu no ienaidnieka vai pārspētu to viltībā, ikvienai stirnai jāpazīst sava vajātāja raksturs un ieradumi. Mazulis to visu vēl nezināja. Viņam vēl nekad nebija gadījies sastapties ar kādu no briesmīgajiem plēsoņām, kuri lika drebēt bailēs visai viņa ciltij un ari viņa mātei.
   Bieži viņš dzirdēja rejam lapsu un labi atcerējās šīs rejas, jo māte daudzkārt lika dēlam ieklausīties tajās.
   Bieži vien viņš dzirdēja vilku baismīgo gaudošanu, ko nav iespējams aizmirst.
   Bieži vien viņš dzirdēja arī ērgļu kliedzienus augstu gaisos.
   Un redzēja, kā milzīgie putni riņķo debesu zilgmē.
   Māte pacietīgi skaidroja stirnēnam, kā noskārst ienaidnieka tuvošanos, kā to piemānīt vai aizlaisties, kamēr nav par vēlu.
   Klaiņodama ar dēlu pa mežu, stirnu māte brīdi pa brīdim apstā­jās un lika ari mazulim stāvēt klusu. Viņa ilgi klausījās un ilgi ostīja dažādas smaržas un smakas, ko atnesa vējš. Tikai pēc tam, kad bija pārliecinājusies par pilnīgu drošību, stirnu māte turpi­nāja pastaigu. Taču arī pēc apkārtnes izlūkošanas viņa joprojām bija piesardzīga un tramīga. Ienaidnieks var slēpties aiz katra koka, aiz katra krūma, aiz katra akmens. Un tas pats koks, krūms vai akmens var noderēt par lielisku paslēptuvi arī viņiem.
   Tikai nedomājiet, ka pēc daudzajam mātes pamācibam musu mazulis kļuva par mīkstpēdiņu un to vien darīja kā vārtījās savā migā vīnogulāju biežņā pie vecā cietokšņa mūriem. Viņam ļoti patika klaiņot pa mežu. Viņš bija neparasti ziņkārīgs mazulis un, atklāti sakot, itin nemaz neticēja, ka ar viņu varētu notikt kas nelāgs. Viņš iemācījās skraidīt, lēkt pāri bedrēm, slēpties zālē un krūmos. Un māte bija gluži apmierināta ar dēla panākumiem. Tomēr viņa nemitīgi pamācīja un brīdināja mazuli.
   —           Piesargies! — māte viņam sacīja, un stirnēns zināja, ka tas ir nopietns brīdinājums par draudošām briesmām. Iespējams, ka ceļā pēkšņi bija gadījies kāds šķērslis vai arī viņiem tuvojās ienaidnieks.
   —           C-s-t! Klusu! Klausies! — māte bieži vien čukstēja, un tas bija vēl satraucošāks brīdinājums.
   Pēc tam parasti sekoja komanda:
   —    Skrien!
   —    Man pakaļ!
   —    Gulies! Gulies!
   —    Zālē!
   Māte sarunājās ar stirnēnu viņu cilts valodā, un pamazām mazulis iemācījās savu valodu. Taču parasti pietika ar vienu mātes skatienu, lai stirnēns saprastu, ko no viņa grib.
   Tāpat kā visiem bērniem, stirnēnam ļoti patika sapņot. Un, kā parasti, viņš sapņoja par to, kas pagaidām viņam vēl nebija sa­sniedzams. Viņš sapņoja kļūt stalts un spēcīgs stirnāzis. Viņš sap­ņoja par asiem un stipriem ragiem.
   —           Ai, cik ļoti es vēlētos radziņus … — Stirnēns bieži nopūtās. — Kaut maziņus, vismazākos pasaulē!
   Un viņš jautāja mātei:
   —    Māmiņ, kāpēc man neaug radziņi?
   —    Māmiņ, vai tiešām es vienmēr būšu maziņš?
   Un stirna mierināja savu dēlu, kā visas mātes pasaulē mierina savus bērnus, un nemitējās atkārtot, ka vienā jaukā dienā viņš kļūs stalts un spēcīgs, visstaltākais un visspēcīgākais stirn­āzis, kādi mēdz būt vienīgi viņu ciltī. Tad mazulis nomierinājās un pacietīgi gaidīja, kad piepildīsies mātes solījumi. Un, gaidī­dams šo brīnum jauko laiku, viņš bieži redzēja sapņos niknas divkaujas, kurās viņš vienmēr guva uzvaras. Viņš iztēlojās sevi par bezbailīgu barvedi, kuram bez ierunām visi paklausa.
   Un ik reizes, kad pļavās vai mežā viņam gadījās sastapt pieau­gušos stirnāžus, mazulis aizgrābts raudzījās uz šiem spēcīgajiem un lepnajiem dzīvniekiem. Viņš pat lūkoja pieiet tiem tuvāk. Var­būt pat sadraudzēties ar kādu no tiem. Taču visi viņa pūliņi bija veltīgi. Lepnie dzīvnieki nepievērsa viņam nekādas uzmanības. Dažreiz pat rupji patrenca mazuli prom, noraidīdami visus viņa mēģinājumus iepazīties. Taču pat šāda izturēšanās neaizvainoja sajūsmas pārņemto mazuli. Vai tad gluži tāpat neizturējās viņa paša tēvs? Un mazais stirnēns saprata, ka visā milzīgajā mežā viņam ir tikai viens vienīgs draugs — māte.
   Acīm redzot, pieaugušie stirnāži ne visai ieraudzīja savas cilts mazos neprašas un nejāva tiem maisīties pa kājām. Kāpēc tas tā bija, mūsu stirnēns nezināja. Toties tagad viņš apjauta, ka aug lielāks ar katru jaunu dienu. Un pienāks bridis, kad viņš būs pavi­sam liels, viņš pats izraudzīsies sev draugus, un lai tad mēģina kāds patriekt viņu prom!
   «Kas gaida, tas sagaida!» tautas gudrība māca.
   To pašu dēlam sacīja arī stirna:
   — Pacieties mazlietiņ. Drīz būsi pavisam liels.
   Stirnēns noticēja mātei un sagatavojās pacietīgi gaidīt. Turklāt viņš jutās gaužām labi. Viņa dzīve ritēja vienos priekos. Pēc spē­lēm un klejojumiem pa mežu viņš gulēja ciešā miegā un, liekas, itin nemaz nemanīja, kā steidzas laiks. Māte joprojām rūpējās par viņu un lutināja viņu. Un viņš bija laimīgs.
   Taču laime nevar ilgt bezgalīgi, un reiz bezbēdīgajai bērnībai pienāca gals.
   Pavasaris pagāja. Atnāca vasara.
   Sākās svelme, neizturama svelme, kas izdzēra rasu lāsi pa lāsei, izsausēja pēdējo peļķi. Nokalta zāle. Puķes pirms laika nobirdi­nāja ziedlapiņas. Koku zaros novīta lapas. Un mežā sākās ūdens bads. Dienu un nakti uz strautu virknēm nāca zvēri un putni, kas slāpa pēc valgmes un vēsuma. Kalnu upe bija vienīgā vieta, kur vēl varēja atrast ūdeni. Starp zāles ceriem, krūmiem un kokiem, kas auga krastā, vai ik brīdi pašāvās laukā tramīgi vai viltīgi zvēru purni. Vai ik brīdi bija dzirdamas putnu klaigas un spārnu vēcieni. Parasts ūdens tagad bija dārgāks par visu pasaulē. Zvēri veselām ģimenēm atstāja dzimtās vietas un, meklēdami ūdeni, pārcēlās uz jauniem apvidiem.
   Vēsās kalnu upītes krastos ne dienu, ne nakti nenorima asiņaini slaktiņi.
   Un tieši šai trauksmainajā laikā mūsu stirnēns tikko neiekļuva nelaimē.
   Reiz, kamēr viņa māte dzēra ūdeni, viņš sāka klimst apkārt un izkļuva mazā noriņā, ko ieskāva rets krūmājs. Noriņas mīkstajā zālē rotaļājās vilcēnu bariņš. Vilcēni lēca cits citam pāri, meta kūleņus, skraidelēja — vārdu sakot, draiskojās un blēņojās, kā tas pienākas veselīgiem bērniem.
   Mūsu stirnēns pārsteigts apstājās un platām acīm raudzījās uz vilcēniem, itin nemaz neapjēgdams draudošās briesmas. Viņam pat prātā neienāca, ka viņa acu priekšā rotaļājas visīstākie vil­cēni. Viņu jautrības aizrauts, stirnēns jau grasījās lēkt iekšā trokšņainajā varzā, taču nepaguva. Rotaļā iekarsušie vilcēni pēkšņi metās šķērsām pāri noriņai stirnēnam tieši virsū. Mūsu mazulis briesmīgi pārbijās. Sajutis ko nelāgu, viņš diedza prom un nomierinājās tikai pēc tam, kad atradās blakus mātei. Vilcēni tobrīd izskrēja upes krastā, un stirnu māte nu varēja viņus labi redzēt. Uzmetusi tiem īsu mirkli, viņa nekavējoties pieņēma lēmumu: drāzties, ko kājas nes, uz glābēju mežu.
   Vilcēni palika upes krastā.
   Itin kā nekas nebūtu noticis, viņi atgriezās noriņā un atsāka pārtraukto rotaļu. No biezās zāles viņiem pretī iznāca milzīga vilku māte — svelmes nokausēta, viņa bija gulējusi paēnā. Vil­cēni metās pie mātes, spiegdami aiz prieka vēl līksmāku rotaļu gaidās.
   Kas notiktu ar mūsu stirnēnu, ja vilcene nebūtu iesnaudusies? Ai, cik plāni tad viņam būtu klājies! Gan viņam, gan stirnu mātei. Izvairīties no pieauguša vilka nav nemaz tik vienkārši.
   Taču nav nekādas jēgas prātot par to, kas nav bijis.
   Parunāsim labāk par citu. Piemēram, par to, ko stirnēns toreiz nezināja:
   ka šī pirmā tikšanās ar vilcēniem nebūs pēdējā,
   ka piemīlīgie vilcēni, kas rotaļājās noriņā, drīz kļūs par visa meža biedu,
   ka jokainās iepazīšanās turpinājums būs šaušalīgs.
   Bija noticis tas, kas kalnos notiek katru pavasari.
   Stirnēns un vilcēni bija nākuši pasaulē vienā un tai pašā dienā, un šis pavasaris viņiem bija pirmais pavasaris un jautrās rotaļas vecā cietokšņa piekājē, noriņās un strauta malā bija viņu pirmās rotaļas.
   Tā viņi auga cits citam kaimiņos, par To nekā nezinādami.
   Muļķa stirnēns.
   Un muļķa vilcēni.
   Vilcene bija tāda pati mīloša māte kā stirnēna māte. Un, tā kā arī vilkiem ir ienaidnieki, vilcene, gluži tāpat kā stirnēna māte, ik brīdi bija nomodā par savu bērnu dzīvību un uzmanīja tos kā acuraugu. Vilku mātei bija divas drošas paslēptuves, divas mājas. Vienas īstās mājas dziļā klints plaisā, kas no visām pusēm bija pasargāta no vēja, lietus un miglas. Otras mājas atradās netālu no pirmajām necaurejamos brikšņos, un vilcene tās laiku pa laikam izmantoja, kad viņai likās — ienaidnieks varētu atklāt viņu mājokli klints plaisā.
   Tiklīdz vilcēniem atdarījās acis un ķepas kļuva pietiekami stip­ras, viņi, tāpat kā visi zvērēni, sāka pārbaudīt savu spēku rota­ļās. Sākumā viņi draiskojās krēslainajā alā, bet, mazliet paaugu­šies, pārgāja rotaļāties uz noriņu netālu no mājām milzīgu priežu paēnā, kur viņus no nelūgtiem skatieniem droši pasargāja meža vīnogulāju kaskādes. Vilcēni nekad netika atstāti bez uzraudzības. Vai nu vilku mātes, vai vilku tēva, bet reizēm abu vecāku vērīgie skatieni sargāja vilcēnus un arī uzmanīgi sekoja rotaļai. Nebēdī­gās rotaļas vilcēniem bija īsta skola, kur viņi mācījās veiklību, izturību, viltību — vārdu sakot, visas tās zinības, kādas vilkiem tik ārkārtīgi nepieciešamas visu mūžu.
   Vilcēniem jau kopš dzimšanas tika mācītas asinskāro meža saimnieku iemaņas. Taču tikai medības mazajos plēsoņos pa īstam atmodināja alkatīgo instinktu. Medības parasti notika mājās vilku mātes uzraudzībā. Atstiepusi no meža aiz pārbīļa pusdzīvu zaķi un nometusi to alas vidū, pati vilcene tikmēr nostājās sardzē pie ieejas alā. Sajutis brīvību, nabaga zvēriņš sāka skraidīt pa alu. Ja nu izdodas izglābties! Viņš šaudījās no viena stūra uz otru, velti mēģinādams patverties kādā tumšā spraugā, bet neparastās rotaļas iejūsminātie vilcēni skrēja savam upurim pakaļ, pieskan­dinādami alu ar līksmām rejām. Tiekdamies izrauties brīvībā, zaķis uzdrāzās virsū vilcenei, bet tā atkal aizstiepa viņu alas vidū. Līksmās medības sākās no jauna. Mazie mednieki iekarsa aizvien vairāk un vairāk. Nabaga zaķis beidzot padevās, un tad sekoja atrisinājums. Bet, kāds bija šis atrisinājums, — to itin labi nojau­šat jūs paši.
   Nākamās medības bija vēl aizraujošākas.
   Šoreiz vilku māte pārstiepa no meža lielu, pusnomocītu rubeni. Viņa nometa to alas vidū un atkal nostājās sardzē pie ieejas, bet vilcēni, milzīgā putna kareivīgā izskata nobiedēti, ierāvās tumšā­kajā kaktā un neparko neuzdrošinājās nākt laukā. Vilcenei vaja­dzēja krietni nopūlēties, lai uzkurinātu vilcēnu cīņas sparu un uzrīdītu viņus putnam. Sākās medības. Rubenis cīnījās par
   savu dzīvību, bet vilcēni aizgrābīgi nodevās neparastajai ro­taļai.
   Tomēr vislielāko prieku saviem bērniem vilcene sagādāja tai dienā, kad izveda viņus pirmajā pastaigā saltūdens strauta krastā, zaļajā meža noriņā, kur vilcēnus gaidīja jauni prieki un rotaļas. Pamazām vilcēniem atklājās neizpētītā un skaistā pasaule, noslēpumainais mežs, kuram vajadzēja kļūt par viņu milzīgajām mājām un neaptveramām medību vietām. Mežā viņiem bija ļauts draiskoties pēc sirds patikas. Māte viņus vienādi uzmundrināja:
   — Skraidiet, bērniņi, skraidiet!
   Un vilcēni skraidīja.
   Gan garajā zālē, gan priežu silā, gan biezajos krūmos skanēja viņu ķiukstieni, viņu kareivīgās rejas, kam drīz vien būs lemts pārvērsties par draudīgām vilku gaudām. Vilcēni pieņēmās spēkā ar katru dienu. Pat viņu prasīgā māte, kuras skatienam nepaslī- dēja garām neviens sīkums, — pat viņa bija apmierināta ar saviem bērniem.
   Tā auga vilcēni.
   Lai kādā jaukā dienā kļūtu par visa meža biedu.
   Tikām auga lielāks arī mazais stirnēns.
   Un ne vienreiz vien viņu paglāba no nenovēršamas nāves viņa mātes pašaizliedzīgā mīlestība.
   Jo ne vien vilki, bet arī plēsonīgie ērgļi, kas nemitīgi lidinājās virs meža, bija niknākie stirnu ienaidnieki.
   Kādu rītu gaismas svīdā stirnu māte atgriezās ar mazuli no ganībām. Viņi nesteidzīgi soļoja mājup. Kā parasti, stirna vērīgi ieklausījās ikvienā troksnītī un tramīgi raudzījās apkārt. Un tomēr nepamanīja milzīgu ērgli, kas riņķoja augstu gaisos. Meklē­dams upuri, ērgļa asais skatiens spraucās cauri meža lapotnei. Atradis meklēto, ērglis gluži kā akmens krita lejup. Tas notika tieši tai brīdī, kad mūsu mazulis ar māti gāja pāri norai. Izpletis varenos spārnus, ērglis spēji pagriezās. Vēl mirklis, un viņš jau atradās virs noras. Virs mazuļa galvas atskanēja viņa uzvaras ķērciens. Vēl mirklis — un cietsirdīgā plēsoņas sagrābtais stirnēns pacelsies gaisā. Vēl mirklis — un briesmīgais mednieks aiznesīs mazuli uz savu kalnu valstību. Un tās būs beigas. Taču tai pašā acumirklī, kas dzīvību atdala no nāves, māte atkal devās savam lolojumam palīgā. Viņa metās ērglim virsū un iebelza tam no visa spēka ar galvu. Ērglis zaudēja līdzsvaru, sazvārojās un vare­niem spārnu vēcieniem uzlidoja gaisā, atkal gatavs mesties savam upurim virsū. Taču par vēlu. Māte un mazulis jau atradās zem biezās lapotnes, kur plēsīgais putns vairs nevarēja pļ^kļūt.
   Un atkal cita citai sekoja bezrūpīgas dienas.
   Rotaļādamies un draiskuļodami auga vilcēni.
   Rotaļādamies un draiskuļodams auga stirnēns.
   Stirnēna un vilcēnu pirmā tikšanās beidzās laimīgi. Paliesi, stir­nēnam toreiz bija ļoti laimējies. Turklāt viņš saņēma labu mācību un tagad būs daudz piesardzīgāks. Taču nekādas mācības nevar pasargāt zvērus no nelaimes, jo neviens nezina, no kurienes tā var atnākt.

   Līdz pat rudenim nekas neparasts ar stirnēnu nenotika.
   Tad atnāca rudens un atnesa sev līdz lietu, salnas un skarbus vējus. Vēji norāva kokiem drānas, nolieca novītušo zāļu stiebrus un izkaisīja pa zemi pēdējo meža puķu ziedlapiņas. Kalni zaudēja krāsas, kļuva vientuļi un skumīgi. Pēdējie putni aizlidoja uz dien­vidiem, un viņu dziesmas skanēja aizvien retāk un retāk. Gan lielie, gan mazie meža iemītnieki steidzās patverties ziemas mājokļos un atstāja tos vienīgi tais retajos brīžos, kad no pelēkās mākoņu blīvas paraudzījās laukā saules maliņa. Pret rudeni stir­nēns bija kļuvis par skaistu un staltu pusaudzi. Tagad vairs neviens nevarētu sazīmēt, ka tas ir tas pats neveiklais mazulis, kurš ne soli neatkāpās no mātes. Tiesa, pagaidām viņam vēl nebija radziņu. Un kāda gan jēga jau rudenī iemantot ragus, ja tik un tā līdz pavasarim tos nevar saglabāt? Tāds reiz ir stirnu cilts likums — rudenī ragus nomest un pavasarī tos atkal atgūt.
   Stirnēns joprojām nešķīrās no mātes, lai gan tagad viņam vairs nebija vajadzīga nemitīga aprūpēšana un sīkumaina aizgādība. Tagad viņš pilnām apzinājās savus spēkus un varēja droši paļau­ties uz paša dzirdi un redzi. Kā rotaļādamies stirnēns varēja panākt un apdzīt kuru katru un atsteigties palīgā mātei, kā tas piedienas pusaudzim, kas iemācījies saglabāt drosmi jebkuros apstākļos.
   Pagaidām viss ritēja brīnišķīgi, un stirnēnam nevarēja ne prātā ienākt, ka drīz vien viņam uz visiem laikiem būs jāšķiras no mātes. Paklausieties, kā tas notika.
   Kādu dienu pār kalniem savilkās smagi, melni mākoņi. Mežam uzklupa negants vējš, tas purināja kokus, un, padodamies vētras brāzmām, mežs liecās un plaka pie zemes. Kalnus pārskanēja mežonīgi vētras auri:
   Ū-ū-ū!
   Ū-ū-ū!
   Ne mirkli nepiestādams, svilpa un gaudoja viesulis. Tas lauza un gāza zemē kokus, bet panikas pārņemtie meža zvēri joņoja pa kalniem, meklēdami kādu patvērumu. Taču patvērumu viņi nekur neatrada, jo pēc brītiņa jau gāza lietus, granda pērkons un plaiksnījās zibeņi.
   Mežu izgaismoja žilbinoši liesmojumi, drebināja neiedomājama dārdoņa.
   Šķita, kalns sašķelsies drumslās un iegāzīsies tumšā bezdibenī.
   Pār zemi gruva veselas ūdens gāzmas; ūdens straumēm plūda lejup pa vecām, izžuvušām gultnēm, pa gravām un ieplakām, savā ceļā visu sagraudams.
   Odens rāva sev līdz akmeņus.
   Odens kā nožēlojamas skaidas aizmēza kokus un celmus. Odens bez žēlastības izskaloja visu, kas nokļuva tā gūstniecībā, un vai tai dzīvajai radībai, ko ierāva savos virpuļos neapturamā straume!
   Negaiss plosījās dienu un nakti.
   Šķita, ka tas nekad nebeigsies, šķita, ka cauri melnajiem pade­bešiem nekad neizlauzīsies neviens gaismas stariņš.
   Kam no meža iemītniekiem, pēc jūsu domām, klājās vissliktāk?
   Ko bez žēlastības pātagoja lietus un vējš?
   Putnus?
   Nē.
   Putni paslēpās koku dobumos, tur bija silts un sauss.
   Vilkus?
   Nē.
   Vilki salīda dziļi midzeņos.
   Arī lapsas ielīda alās.
   Gan zeltastes caunas, gan lunkanās zebiekstes, gan peles, gan kāmji, gan āpši — tiem visiem bija alas, kurās tie steidzīgi salīda.
   Bet kur palika mūsu stirnas?
   Kur tās noslēpās?
   Kur patvērās no nežēlīgā vēja, ledainā lietus, žilbinošā zibens un apdullinošā pērkona?
   Kā zināms, stirnas nerok sev alas.
   Un nekad nedzīvo klinšu plaisās — par tādām viņas nemaz nezina.
   Stirnas varēja meklēt glābiņu zem kuplajiem kokiem vai arī meža vīnogulāju biežņā, taču nesaudzīgās lietus gāzmas izlauzās cauri lapotnei, un stirnas samirka un izsalās vējā līdz pat kau­liem.
   Stirnas panikā šaudījās pa mežu.
   Šaudījās kā neprātīgas stirnu mātes.
   Šaudījās līdz nāvei pārbiedētās stirniņas un stirnēni.
   Stirnas auļoja, izmisīgi mēģinādamas aizbēgt no vēja un pēr­kona, viņas spiedās bariņos zem kokiem, zem klintīm, taču nekur neatrada patvērumu. Gan kalni, gan debesis, šķiet, bija sazvērē­jušies viņas pazudināt. Tā vismaz viņām pašām likās. Un tas ne­bija tālu no patiesības.
   Sai vispārējā panikā, kas bija pārņēmusi stirnu cilti, stirnēns pazaudēja māti. Kokā, zem kura bija patvēries kāds desmits stirnu, pēkšņi iespēra zibens. Pēc tam otrs. Taču otrs zibens šai vietā vairs nevienu nesastapa. Stirnas pajuka uz visām pusēm. Melnajā tumsā nebija iespējams sasaukties un atrast citam citu.
   Tai baismajā naktī stirnēns palika viens.
   Veltīgi viņš sauca pēc palīdzības.
   Veltīgi meklēja savu māti.
   Cauru nakti un arī pēc tam daudzas naktis un dienas, kad negaiss jau bija norimis, stirnēns, nezaudēdams cerības, meklēja māti. Viņš izstaigāja simtiem taku un pārbrida simtiem strautu. Viņš apstaigāja simtiem noru. Viņš sastapa simtiem stirnu — taču viņa mātes starp tām nebija.
   Stirnēns bez mitas staigāja ap savu mājvietu vecā cietokšņa piekājē, gar meža vīnogulājiem noaugušajiem mūriem. Viņš aiz­vien vēl gaidīja māti.
   «Varbūt viņa vēl atgriezīsies?»
   Taču māte neatgriezās. Pagāja dienas un naktis, un katra jauna diena, katra jauna nakts aiznesa sev līdz kādu drusciņu cerību. Veltīgi stirnēns gaidīja māti, veltīgi taujāja pēc viņas — neviens viņam neko nevarēja pateikt. Un viss, kas bija noticis ar stirnēna māti tai baismajā naktī, palika noslēpums. Noslēpums, ko būtu varējuši atklāt vienīgi kalni.
   Vai stirna bija iekritusi bezdibenī?
   Vai dabūjusi galu putojošā straumē?
   Vai arī nokļuvusi kāda plēsoņa nagos?
   Vēl ilgi pēc vētras kalnos meklēja pazudušos. Mātes meklēja savus bērnus, bērni meklēja vecākus. Un bija daudz priecīgu tikšanos. Un daudz prieka asaru.
   Taču vēl vairāk rūgtu asaru, jo simtiem dzīvnieku bija kri­tuši par upuri nežēlīgajai stihijai.

   Drīz vien pēc briesmīgās vētras, iestājoties pirmajām lietaina­jām rudens dienām, vecāki pirmo reizi izveda vilcēnus medī­bās — un šoreiz pavisam īstās medībās. Vilku māte un vilku tēvs veda savus bērnus aizvien tālāk un tālāk, virzoties pa viņiem vien zināmām takām, dziļām gravām, putojošu strautu krastiem un klinšainām kalnu virsotnēm, kur brīvi pūta visi vēji. Vilku ģimene gāja bez atpūtas. Jaunajiem vilkiem nu uz visiem laikiem bija jāatvadās no bērnu dienu rotaļām un uz patstāvīgas dzīves sliekšņa jāiziet pēdējā skarbā skola.
   Vecāki bija iemācījuši vilcēniem pazīt zvēru pēdas, kas bija atstātas zālē, uz nokritušajām lapām, itin visur, kur vien tās sa­skatāmas.
   Vecāki bija iemācījuši vilcēniem iet citam aiz cita, nedzir­dami, cenšoties neiztramdīt snaudošos putnus un zvērus.
   Vecāki bija iemācījuši vilcēniem izraudzīties visizdevīgāko vietu slēpnim. Viņi bija iemācījuši vilcēniem gaidīt uz laupījumu. Un šī gaidīšana bija vesela māksla — pacietības māksla.
   Paslēpušies kuplā zālē, krūmos, dzelkšņainos brikšņos kaut kur strauta krastā, pie avota vai meža takas, jaunie vilki jau prata stundām ilgi gulēt kā pamiruši, neuzdrīkstoties pakustēties vai izdvest kaut vienu skaņu. Turklāt viņiem vajadzēja saklau­sīt visklusāko čaboņu, neļaut sevi pievilt nedz dzirdei, nedz redzei. Reizēm medījums iemaldījās tieši slēpnī, un tad nogurdi­nošā gaidīšana tika gandarīta ar lepnām dzīrēm. Taču bieži vien gaidīšana bija arī veltīga. Vairākas reizes pēc kārtas vilcēni atgriezās no slēpņa tukšiem vēderiem. Tā viņi iepazina izsalkumu un saprata, ka barība mežā no gaisa nekrīt, tā iegūstama ar darbu un gudrību.
   Taču visbiežāk jaunie vilki mācījās medījumu vajāt, un šis medību veids viņiem patika vislabāk. Viņus valdzināja trakais skrējiens, un viņi dzinās paka] savam upurim, kamēr vien kājas turēja, razdami šai aizrautīgajā un reizē nogurdinošajā rotaļā patiesu prieku.
   Viņi dzina pēdas zaķiem.
   Viņi dzina pēdas stirnām.
   Reizēm viņi dzinās pakaļ arī viltīgajām lapsām. Taču lapsu medības vilcēniem vairāk atgādināja aizrautīgas sacīkstes atta­pībā un viltībā.
   Lapsas viltība visiem sen zināma — šiem rūdītajiem blēžiem visā mežā neviens nevar līdzināties, tie kuru katru apvedīs ap stūri. Tomēr būtu aplam uzskatīt, ka vilki paļaujas vienīgi uz savu spēku. Viltībā un izmanībā vilks neatpaliek no vispieredzē- jušākās lapsas. Reizēm pat pārspēj lapsu un pamanās nocelt tai no deguna priekšas drošu laupījumu.
   Nekad nevar zināt, kādus stiķus izmetīs lapsa, bēgdama no vilka, toties itin labi zināms, ka lapsa nekad nepadodas, pat vis­bezcerīgākajā stāvoklī nezaudē cerību kaut kā izkulties sveikā. Kad viltība vairs neko nelīdz, lapsa cīnās līdz pēdējam elpas vil­cienam.
   Reiz vilkam un vilcenei laimējās noķert dūšīgu lapsu, kuras neizsīkstošais cīņas spars jaunajiem vilkiem palika atmiņā uz ilgiem laikiem. Tai bridi, kad vecāki pameta lapsu vilcēniem par uzjautrinājumu, viņa jau bija krietni saplosīta un stipri noasi­ņojusi. Vilku tēvs un vilku māte vēroja kaujas lauku, stāvēdami malā. Viņi bija pārliecināti, ka vilcēni attaisnos viņu cerības, un jau sen dzīrās uzrīdīt viņus lapsai. Beidzot ilgi gaidītā kauja sākās. Vecāku klātbūtnes uzmundrināti, vilcēni sparīgi metās lapsai virsū, rādīdami vecākiem savu drosmi un vīrišķību. Taču steiga šoreiz bija nevietā, jo viņi nezināja, ka ne jau velti
   ievainota lapsa tik slavena ar savu negantumu un to nevar ne salīdzināt ar bezpalīdzīgo zaķi vai rubeni. Saplosītā lapsa cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam. Tas lika vilcēniem atkāpties. Viens no viņiem ar kaujā iemantotu asiņojošu brūci kaklā, smilkstē­dams aiz sāpēm, skrēja pie vecākiem, taču tie bez kādas līdzjū­tības raidīja viņu atpakaļ.
   — Hei, drošāk! Kod viņai! Plēs viņu! — tie uzmundrināja vil­cēnus.
   Asinīm noplūdusi lapsa sagatavojās atvairīt jaunu uzbrukumu, viņas acis šķīla zibeņus. Viņa, šķiet, meta saviem mocītājiem mēmu izaicinājumu:
   «Kas ir? Nobijāties? Nāciet šurp — es gaidu!»
   Ieslēguši lapsu aplī, iebiedētie vilcēni mulsi mīņājās. Tā bija viņu pirmā nopietnā kauja. Līdz tam bija tikai rotaļas. Ja vecāki tik bargi nelūkotos virsū, viņi, protams, uzskatītu par labāku ar kaunu pamest kaujas lauku un paslēpties kaut kur alas dzi­ļumā. Taču vecāku skatieni viņiem atkal lika bez apdoma doties uzbrukumā. Un atkal sākās izmisīgs cīniņš, un vilcēnu kaujas saucieni satricināja kalnus. Savij ušies kamolā, lapsa un vilcēni ripoja pa zemi, palēcās, krita, pajuka un atkal saķērās kopā. Skrapstēja zobi, uz visām pusēm lidoja spalvu kušķi, taču neviens pat nedomāja par samierināšanos vai bēgšanu. Ne lapsa, ne vil­cēni. Jo vairāk tāpēc, ka tagad jau skaidri bija samanāms vil­cēnu skaitliskais pārākums, un viņi acīm redzami guva virsroku pār savu pretinieku un galu galā arī pieveica to.
   Tā vilcēni pabeidza savu izglītošanos.
   Tā beidzās viņu bērnība.
   Nākotnē viņus gaidīja jauni piedzīvojumi un asiņainas kau­jas bezgalīgajos meža plašumos.
   Drīz vien pēc cīniņa ar veco lapsu pie vilku alas sāka pulcēties nepazīstami vilki. Tie bija viena bara vilki. Mūsu vilcēnu brāļi un māsas. Jauni, stalti un pārdroši zvēri. Tuvojās ziema, un vil­kiem bija laiks pulcēties baros. Lai kā viena liela ģimene dotos klaiņojumos pa mežiem, uzbruktu ciematiem, savā ceļā visu izlau­pot un apslaktējot. Un tā līdz pat pavasarim. Kamēr mežos nesāks vīterot putni un saule neatsegs savu vaigu, kamēr zvēri nesāks mest spalvu, kad vilki kā saules brāļi apskurbuši klimst pa mežiem, nebēdādami par to, kur viņi sagaidīs krēslu un kur viņus atradīs rītausma.
   Pa pirmo sniegu vilku bars devās lielajā sirojumā.
   Gaisu satricināja gari stieptas gaudas, un mežs nodrebēja aiz šausmām.
   Vilcēni kopā ar visiem pārējiem devās sirojumā, no kura tiem vajadzēja pārnākt jau pilnīgi pieaugušiem.

   Nikno rudeni togad nomainīja barga ziema. Mežā bija sasni­dzis dziļš sniegs, ko klāja cieta sērsna, bet aizās nerimtīgi gau­doja salti vēji, pūzdami mežam cauri, izraudamies klajumos un saceldami baltu putekļu mākoņus. Koku kailie zari pārklājās ar ledus bruņām, bet no biezās, baltās dūnu segas, kas ietina zemi, vairs nespraucās laukā neviens zāles stiebriņš.
   Naktīs pieturējās neizturams spelgonis — pat pūkainais zaķēns manījās pieglausties siltajiem zaķenes sāniem.
   Pirms rītausmas kalnos vai ik brīdi rībēja šāvieni. Tur nesprak- šķēja vis mednieku bises, bet sprēgāja sasalušie koki. Vēl ilgi pirms saullēkta baismie spraksti biedēja putnus, kas nakšņoja mežā. Uzmodinātie putni vāri mēģināja pacelties spārnos, taču daudziem tas neizdevās, un putni palika stingi tupam koku zaros vai arī nokrita kā akmeņi dziļajā sniegā.
   Spārnotie lidoņi kalnos vairs tikpat kā nebija sastopami.
   Te bija palikuši vienīgi slimie un vārgie putni. Veselie putni pārvācās ielejās, tuvāk ļaužu mitekļiem, tuvāk šķūņiem un klē­tīm. Vienīgi tur vēl varēja sadabūt ko ēdamu. Vienīgi tur vēl varēja atrast kādu siltāku kaktiņu.
   Ziema nepazina žēluma.
   Ziema atnesa sev līdz badu.
   Bet ledainā vējā, bargā salā un dziļā sniegā bads moka jo neganti.
   Visbēdīgāk šai bargajā ziemā klājās stirnām. Biezās sniega segas dēļ nebija iespējams izkašņāt nekādu barību. Lai kaut cik remdētu badu, stirnas apgrauza apledojušos, sīkos zarus.
   Tā kā nebija silta mitekļa, stirnas bieži vien nosala.
   Un tad vēl nekaunīgie vilki, juzdamies neierobežoti kalnu valdnieki, nesodīti iznīcināja šos miermīlīgos dzīvniekus. Naktīs kalnos atbalsojās ļaunu vēstošās vilku gaudas. Mežā vilki bija itin visur. Gan nakti, gan dienu vilku atņirgtās rīkles un degošās acis vajāja stirnas.
   Gāja bojā mātes.
   Gāja bojā bērni.
   Neizbrienamais sniegs sasaistīja viņu kājas, un atstātās pēdas nodevīgi rādīja ceļu vilkiem. Vairs nebija kur meklēt glābiņu. Vairs nebija kur rast aizstāvību.
   Mūsu stirnēns, tāpat kā citas stirnas, daudzreiz atradās par matu no nāves. Un tad viņš atcerējās kādreiz teiktos mātes vārdus: «Par visu vairāk bīsties vilku. Tie ir mūsu niknākie ienaidnieki.»
   Līdz šim stirnēnam bija laimējies izvairīties no vajātājiem. Taču reiz viņam uz pēdām nokļuva vesels bars asinskāru vilku, kas vajāja viņu ar tādu neatlaidību un negantu niknumu, ka stir­nēns jau zaudēja cerības izglābties.
   Ledus garoza, kas klāja sniegu, saskrāpēja viņam kājas līdz asinīm.
   Ar katru mirkli viņa spēki izsīka
   Vēl brītiņš, un stirnēns sabruks sniegā un nekad vairs nepie- celsies. Bet vilki nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Šaušalīgs vilku bars. Un šajā barā tie paši jaunie vilki, kas bija uzauguši stirnē­nam kaimiņos tai pašā meža nostūrī. Tie paši vilki, kuriem stir­nēns strauta krastā bija nejauši uzskrējis virsū. Patiesību sakot, jaunie vilki vēl nevarēja mēroties izturībā un spēkā ar pieauguša­jiem vilkiem un kūlās bara astē. Viņi bija kļuvuši tik vīrišķīgi, ka stirnēns viņus vairs neparko nepazītu. Starp citu, tam arī nebūtu nekādas nozīmes. Jaunie vilki bija kļuvuši viņa ienaidnieki, turklāt ne mazāk bīstami kā visi pārējie plēsoņas.
   Glābiņš nāca gluži negaidīts.
   Joņodams tikai uz priekšu, stirnēns pēkšņi izkļuva kāda cie-
   mata nomalē. Turpat pakalnā vizinājās ar ragaviņām bērni. Viņi iztālēm ieraudzīju stirnēnu, kuru vilki jau bija tikpat kā panā­kuši.
   — Vilki, vilki! — sniegotos laukus pārskanēja satrauktas bērnu balsis.
   Ja turpat nebijuši sargsuņi — bērnu uzticamie aizstāvji un rotaļu biedri, iespējams, bērniem nebūtu pieticis drosmes. Taču suņi jau drāza plēsoņām pretī, un vilki, bērnu kliedzienu un suņu reju pārsteigti, apstājās.
   Tikmēr suņi bija klāt.
   Sākās nežēlīgs cīniņš.
   Asiņains cīniņš, kad darbā tiek laisti visi līdzekļi: gan zobi, gan nagi, gan biedinoši rēcieni.
   Šoreiz vilkiem nelaimējās. Viņi bija sastapušies ar milzīgiem, apmācītiem vilku suņiem, kas bija sevišķi nikni un bezbailīgi. Turklāt suņu bija vairāk, ciemata un bērnu tuvums deva viņiem drosmi. Suņi ar tādu sparu metās vilkiem virsū, ka šķita — tūlīt saplosīs nelūgtos viesus gabalgabalos un izmētās pa sniegu. Taču tā, protams, tikai šķita. Arī vilki nebija no bailīgajiem — ne velti tos bija audzinājuši mežonīgie kalni, no mazotnes radinā­dami cīnīties uz dzīvību un nāvi. Viņus mocīja izsalkums. Viņus tracināja dusmas, ka drošs laupījums aizgājis gar degungalu. Saņēmuši spēkus, vilki bruka suņiem virsū. Kaujas lauku ietina sniega mākonis. Gaudodami un smilkstēdami naidnieki kūleņoja sniegā. Niknums auga augumā ar katru mirkli. Kura puse gūs virsroku? Kura puse uzvarēs negantajā cīniņā? Pretinieki apvēla cits citu sniegā, kuru jau sārtoja asinis, pārmaiņus svinēdami īslai­cīgas uzvaras. Grūti būtu bijis paredzēt kaujas iznākumu, ja no ciemata neatsteigtos palīgspēki, — izdzirduši rēcienus, rejas un bērnu satrauktās balsis, palīgā biedriem atsteidzās vēl citi suņi. Pārliecinājušies par acīm redzamo pretinieka skaitlisko pārākumu, vilki nolēma atkāpties uz mežu. Izmisīgi atvairīdami uzbrukumu, viņi virzījās uz mežmalu, līdz beidzot sasniedza pirmos kokus — šeit suņi apstājās.
   Tā beidzās šī kauja.
   Suņi vēl ilgi rēja nopakaļ vilkiem. Vēl ilgāk laizīja savas asiņo­jošās brūces tie kaujas dalībnieki, kuriem uz savas ādas bija
   jāpārbauda vilku zobu stiprums. Starp citu, gluži tāpat rīkojās arī viņu pretinieki, kas nespēkā saļima sniegā, tiklīdz bija sasnieguši meža biezokni.
   Bērni sanāca ap stirnēnu. Viņam vairs nebija spēka nedz bēgt, nedz aizstāvēties, un viņš ļāva, lai bērni dara ar viņu, ko vien vēlas. Lai arī stirnēnam bija bailes, viņš ļoti labi saprata, ka vilki ir daudz briesmīgāki.
   Bērni tikmēr ar sajūsmu aplūkoja stirnēnu.
   —           Kāpēc tu drebi? — kāds no zēniem mīļi vaicāja. — Tu bai­dies no vilkiem? Vilku vairs nav. Tie aizmuka pa galvu pa kaklu.
   —            Vienreizīgs stirnēns! — kāds cits jūsmoja. — Paskaties, viņam taču sudrabota spalva!
   —    Nudien! — pārējie apstiprināja.
   —           Sudrabītis! — kāds izsaucās. — Vecmāmiņa man stāstīja, ka mežā dzīvojot stirnēns ar sudraba spalvu.
   —   Tad jau tas pats vien būs! Visīstākais Sudrabītis.
   —    Sudrabītis, Sudrabītis! — bērni priecīgi sauca cits par citu.
   Tā mūsu stirnēns iemantoja vārdu.
   Taču patlaban domas par vārdu viņu nenodarbināja. Sudrabīti bija pārņēmušas pavisam citas izjūtas, kas viņam teica, ka viņš gluži negaidīti nokļuvis draugu vidū. Un šīs izjūtas viņu nepie­vīla. Kopš šīs dienas starp stirnēnu un bērniem nodibinājās liela un cieša draudzība.
   Tikmēr bērni, teju, teju paguvuši savu jauno draugu nokrustīt, gandrīz vai saķildojās viņa dēļ. Pie kura ciemosies stirnēns ar sudraba spalvu? Ikviens centās pierādīt, ka tieši viņam ir tiesības uzņemt stirnēnu savās mājās. Sākās neiedomājama kliegšana un spiegšana.
   —    Es pirmais viņu pamanīju! — viens sauca.
   —    Nē, es! — cenzdamies pārkliegt biedru, auroja otrs.
   —           Bet es pirmais pieskrēju viņam klāt! — aizgūtnēm centās pierādīt trešais. — Tātad man ir visas tiesības.
   —           Bet mūsu suņi aizdzina vilkus! — vienā balsī bļāva divi pui­sēni.
   —           Toties es izdomāju viņam vārdu! — jutās sašutis tas pats zēns, kas bija atcerējies vecmāmiņas stāstīto.
   Šķita, ka nav nekādas iespējas nonākt pie kopīga lēmuma.
   Neviens nebija ar mieru atteikties no stirnēna, kas tikmēr nomie­rinājies ziņkāri vēroja bērnus. Te pēkšņi kādam no bērniem iešāvās prātā laimīga un saprātīga doma: lai Sudrabītis dzīvo pie visiem pēc kārtas, bet stirnēnu barot un apkopt varēs kopīgi.
   Pie tāda lēmuma arī palika.
   Tad atkal radās jauns jautājums: kuram būs pirmajam kārta?
   Tikai ar lielām grūtībām tikuši pāri šim sarežģījumam, bērni bariņā veda Sudrabīti uz ciematu.
   Stirnēns paklausīgi sekoja bērniem.
   Sudrabītis pamazām atguva spēkus un kļuva možāks. Laikam gan patlaban viņš bija laimīgākais stirnēns visā mežā. Tagad viņam vairs nebija bīstams nedz sals, nedz bads, nedz vilki. Jau­nie draugi par viņu parūpēsies un neļaus darīt viņam pāri.
   Sētas suņi sagaidīja Sudrabīti ne visai laipni.
   Tie skrēja tam pretī, skaļi riedami.
   Kranči mācās virsū no žogmalēm, no suņu būdām, cieši noņē­mušies aizdzīt nelūgto viesi atpakaļ uz mežu.
   Nabaga Sudrabītis šādu uzņemšanu nebija gaidījis.
   Viņš domāja, ka visas nedienas jau palikušas aiz muguras.
   Taču bērni drīz vien pierādīja krančiem, ka viņi ar vislielāko atbildības sajūtu pilda viesmīlīgu saimnieku lomu, un patrieca suņus ar sniega pikām. Sapratuši, ka šoreiz ar bērniem jokus dzīt nedrīkst, kranči lika Sudrabīti mierā. Viņi rūkdami līda atpa-
   kaļ būdās, nevarēdami vien nobrīnīties par pārvērtību, kāda bija notikusi ar bērniem. Raduši pakļauties cilvēkiem, sētas suņi pakļāvās arī šoreiz, lai gan bija neapmierināti. Savā prātā viņi nolēma pirmajā izdevīgajā gadījumā atdarīt nelūgtajam viesim.
   Nonācis cilvēku mājoklī, Sudrabītis pirmajā mirklī briesmīgi pārbijās.
   Istabas vidū akmens būrī plosījās uguns. Savu mūžu stirnēns nebija redzējis tādu nezvēru. Viņš pasitās sānis, grasīdamies bēgt prom. Taču bērni viņu saturēja. Un Sudrabītis drīz vien pārlie­cinājās, ka uguns ne vien nav bīstama, bet, gluži otrādi, apdveš viņu ar tīkamu siltumu, kura viņam tik ļoti bija pietrūcis kopš paša ziemas sākuma. Vasaru gluži tāpat bija sildījusi laipnā saulīte, kamēr to neaizklāja tumši mākoņi un neganti vēji neat­nesa sarmu un sniegu. Un Sudrabītis vairs nebēga prom, bet gan piegāja tuvāk labajam nezvēram, kas laizīja pavardu sarkanām mēlēm un izstaroja visapkārt spozmi un siltumu. Tā stirnēns iepazinās ar uguni.
   Tā bija pirmā iepazīšanās ar brīnumaino un nezināmo pasauli, kura kopš šās dienas Sudrabītim atklājās.
   Kamēr samulsušais stirnēns iejutās jaunajā vietā, bērni sanesa visvisādas ēdamlietas un mieloja ar tām savu draugu. Vispirms viņi piedāvāja stirnēnam sienu, un pēc ilgiem laikiem Sudrabī­tis atkal sajuta puķu aromātu, zaļas, smaržpilnas pļavas un meža noras, kur viņš bija draiskuļojies un ganījies kopā ar māti, bet pēc tam klaiņojis vientulībā. Tad stirnēnu uzcienāja ar maizi un graudiem. Kāds no zēniem atnesa bļodiņu ar pienu un nolika to Sudrabītim priekšā. Šāds daudzums dažnedažādu gardumu stirnēnu gauži samulsināja, un, lai gan viņš bija izsalcis, neiedo­mājami izsalcis, viņš tomēr nemetās ēdienam virsū bez kāda apdoma, bet cītīgi apostīja vispirms vienu, tad otru un pēcāk trešo ēdienu, līdz galu galā izšķīrās par sienu, jo siens bija vienīgais ēdiens, ko viņš pazina.
   Pēc tam bērni turpat pie pavarda uztaisīja viņam guļvietu no mīkstiem salmiem. Sātīgi paēdis un padzēries, Sudrabītis, aiz noguruma vairs neturēdamies kājās, apgūlās un tūdaļ aizmiga. Pēc visām nedienām un nelaimēm, kuras viņu nemitīgi bija vajā­jušas, viņš beidzot varēja atpūsties siltā un mīkstā gultā un mierīgi aizmigt, nebaidoties vilku, nebaidoties miegā nosalt vai nosmakt zem sniega kupenas, kuru pa nakti sanesīs putenis. Viņa jaunie, visuvarenie un labie draugi nekad neatstās viņu nelaimē. Tie būs tādi paši pašaizliedzīgi aizstāvji, kāda reiz bija viņa māte, kamēr nebija nozudusi baismajā naktī.
   Pēc dažām dienām stirnēns jutās ciematā kā savās mājās. Viņš bija atbrīvojies no pastāvīgā satraukuma, kādā viņam likuši dzīvot daudzie ienaidnieki, kuru skatieni paslepus sekojuši katram viņa solim. Visi cieminieki no maza līdz lielam bija bez­gala laipni pret viņu, un Sudrabītis kļuva tik drošs, ka tagad bez baiļu gāja iekšā ikvienā mājā, ikvienā sētā.
   Tiesa, kranči aizvien vēl negribēja atzīt stirnēnu par savējo un draudīgi rūca viņam nopakaļ no visām sētmalēm, bet visniknākie un nerimtīgākie vaukšķēja un klakšķināja zobus, taču bērni tos apklusināja ar bargiem uzsaucieniem, sprunguļiem un sniega pikām. Visnegantākie tika ieslēgti vai piesieti ķēdē. Un galu galā arī viņi padevās. Kuram gan patīk saņemt dunkas un sitie­nus! Tā stirnēns guva iespēju gluži brīvi pastaigāties pa ciematu.
   Starp citu, viņš gandrīz nekad nepalika viens pats. Sudrabītis bija kļuvis par visu ciemata bērnu nešķiramu draugu.
   Viņi ņēma stirnēnu līdzi pikoties, vizināties ar ragaviņām, kūle­ņot sniegā un reizēm pat atveda savu mīluli uz skolu. Un bērni no visām klasēm izskrēja viņam pretī, un desmitiem roku sniedzās paplikšķināt un noglāstīt stirnēnu. Dažkārt Sudrabītis pats aizstai­gāja pie bērniem uz skolu. Viņš zināja, ka tur sapulcējušies visi viņa mazie draugi, un pacietīgi gaidīja, kad beigsies stundas. Jūs, protams, paši varat noskārst, ka bērni, kas sēdēja pie loga, redzēja, kā stirnēns pastaigājas skolas tuvumā, vai ik brīdi vērda­mies logos cerībā ieraudzīt kādu pazīstamu sejiņu.
   Parasti cerības viņu nepievīla. Kamēr skolotājs bija iegrimis lasīšanā vai rakstīja kaut ko uz tāfeles, kāds no bērniem pieplaka pie loga un māja Sudrabītim, itin kā sacīdams:
   «Pacieties mazlietiņ! Mēs tevi redzam. Tūlīt aiziesim pie tevis.»
   Tiklīdz stunda bija beigusies, cauri gaitenim, lejā pa kāpnēm un pāri pagalmam aiztraucās vesela bērnu straume. Visi zināja, ka Sudrabītis viņus gaida. Un stirnēns tiešām jau bija pagalmā.
   Viņam ļoti kārojās parotaļāties ar bērniem, bet pēc tam kopā ar viņiem doties uz mājām.
   Reizēm Sudrabīti nakts vidū uzmodināja vilku gaudas ciemata nomalē.
   Aiz bada vai sajēgu zaudējuši, vilki slamstījās gar ciematu, gatavi saplosīt pirmo dzīvo būtni, kas gadītos viņiem ceļā, lai tas būtu kas būdams — cilvēks vai dzīvnieks. Nežēlīgais bads šaustīja vilkus ar tērauda pletni.
   Gadījās, ka vilki iekļuva kūtī un aiznesa aitas. Taču visbiežāk apmācītie vilku suņi sagaidīja plēsoņas jau ciemata pievārtē un aizdzina tos atpakaļ uz mežu.
   Sudrabītis zināja, ka pat ciematā viņš nevar justies pilnīgi pasargāts no saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem. Gari stiepto gaudu uzmodināts, stirnēns neaizdarīja acis līdz pat rītausmai, saspringti ieklausīdamies vismazākajā troksnītī, lai kuru katru brīdi, šķiet, saklausītu sev blakus plēsīga zvēra rēcienu vai ierau­dzītu tumsā gailējošas acis un plati atplestu rīkli.
   Kad sāka kust sniegs, pamazām kaut kur nozuzdams, vilki atkal pārvācās meža biezoknī. Ciemata suņi nomierinājās, naktis kļuva klusas — asiņaino cīniņu troksnis, gaudas un rejas vairs netraucēja miegaino klusumu.
   Siltais dienvidu vējš dienu un nakti vēsmoja pāri kalniem un ciematam.
   Dienvidu vējš izkausēja sniegu.
   Dienvidu vējš atnesa sev līdz neizdibināmu satraukumu, un Sudrabītis aizvien biežāk un biežāk raidīja skatienus uz kalniem, kas mazpamazām mainīja savu tērpu. Kalni vilināt vilināja stir­nēnu pie sevis. Kalni sauca viņu uz dzimtajām vietām. Un viņš atcerējās sen aizmirsto necilo mājvietu meža vīnogulāju biežņā blakus cietokšņa drupām, viņš atcerējās taciņas, pa kurām viņu bija vadājusi māte, un atcerējās mātes pamācības. Itin viss pēk­šņi atausa stirnēna atmiņā. Bet kā lai viņš pēkšņi atstāj savus glābējus? Savus draugus un draudzenes? Arī bērni nevarēja iz­tikt bez stirnēna nevienu brīdi.
   —     Sudrabīt! — viņi dudināja un stiepa viņam pretī mazās rokas.
   —   Sudrabīt! — stirnēnu sauca viņa draugi.
   Un stirnēns atsaucās aicinājumam: viņš jau sen bija pieradis pie jaunā vārda. Ciemata zēnu un meiteņu vidū Sudrabītim bija savi mīluļi, un, izdzirdis viņu balsis, tas skrēja pie viņiem, ko kājas nes, un atsteidzies izstiepa kaklu, gaidīdams glāstus, bet pēc tam viņi visi kopā rotaļājās.
   Kad mežs ietērpās zaļā tērpā, stirnēna dzīvē atgadījās nepa­rasti svarīgs notikums. Viņam parādījās mazi radziņi un reizē ar tiem spēka apziņa. Viņš bija ieguvis drošu ieroci. Tagad viņš varēs sevi aizstāvēt un vajadzības gadījumā pat pārmācīt savu ienaidnieku.
   Bet mežs tikmēr ar katru jaunu dienu kļuva aizvien krāšņāks un krāšņāks.
   Pļavas un lauki acu priekšā sazaļoja. Pārsprāga un atvērās dažnedažādu puķu ziedpumpuri.
   Strauti, aizplūdinājuši izkusušā sniega un biežo lietavu dubļai­nos ūdeņus, nomierinājās un kļuva skaidri un dzidri.
   Zēni gatavoja kārklu stabules un ritināja no oša mizas īstas taures.
   Pavasaris atnesa līksmi.
   Pavasaris atmodināja dabu.
   Bezgalīgajā debesu zilgmē lidinājās platspārnainie ērgļi. Pļa­vas pielija ar putnu dziesmām, bet rītos un saulrietā aizās aiz­vien biežāk skanēja stirnāžu aicinošie auri.
   Agri no rīta un saulrietā Sudrabītis devās ganīties.
   Reizēm viņš pavadīja pļavās augas dienas.
   Viņš turējās ciemata tuvumā. Starp citu, viņam nebija nekādas vajadzības doties kaut kur tālu: visapkārt ciematam zaļoja birz­talas un lauki, visur bija atliku likām zāles un saldu puķu.
   Kādu dienu viņam uzklupa traku suņu bars. Sudrabītis laidās prom un aizelsies iedrāzās ciematā. Viņa vajātājiem stājās pretī apmācītie vilku suņi, kas pēc ieraduma snauda žogmalēs un krū­mos ciemata pievārtē. Arī šoreiz, tāpat kā tai neaizmirstamajā dienā, kad Sudrabītis bēga no vilkiem, sargsuņi aizstāvēja stir­nēnu asiņainā cīniņā un aizdzina neaicinātos viesus tālu aiz cie­mata ganībām. Lai zina, kā iet, kad ielaužas svešos īpašumos, lai zina, kā iet, kad uzbrūk svešiem stirnēniem!
   Ceļš uz pļavām bija brīvs, un Sudrabītis atkal varēja mierīgi doties ganībās.
   Sudrabīti iemīlēja ne tikai bērni vien.
   Uzticamie sargsuņi jebkuru bridi bija gatavi atsteigties viņam palīgā, un, kamēr stirnēns plūca zaļo zālīti, viņi no slēpņiem vērīgi sekoja savam jaunajam draugam.
   Šķita, ka viss noris brīnišķīgi.
   Un tomēr stirnēnu tirdīja dīvains nemiers. Tas pieņēmās spēkā ar katru dienu. Beigu beigās Sudrabītis skaidri apjauta, ka vairs nejaudā pretoties neatlaidīgajam kalnu vilinājumam.Viņš sap­ņoja aiziet tālu, tālu uz mežu norām, kur pulcējas stirnas un stirn- āži, taču nevarēja saņemties un atstāt savus draugus.
   Neskaitāmas reizes Sudrabītis saposās aiziet kalnos un atkal atgriezās ciematā.
   Un atkal mocījās.
   Daba tomēr uzvarēja.
   Kādā jaukā dienā Sudrabītis nozuda, un bērni, meklēdami pa­zudušo draugu, veltīgi pārmeklēja visu ciematu un tuvējās birz­talas. Tai laikā Sudrabītis jau atradās tālu kalnos. Viņš steidzās ātrāk satikt savējos, lai vairs nešķirtos no viņiem visu pavasari un uzzinātu no viņiem to, ko nebija paguvusi iemācīt māte.
   Stirnēnu aicināja pavasaris.
   Viņš zināja, kurp viņam jāiet. Uz pamesto cietoksni. Kur vijas meža vīnogulāji, kur čalo kalnu upīte, kur zied skaistākās puķes pasaulē. Kur viņš pirmo reizi ieraudzīja saules gaismu un pirmo reizi ieelpoja neatkārtojamās kalnu smaržas, un pirmo reizi iz­dzirda putnu dziesmas.
   Sudrabītis atcerējās itin visu.
   Jo nekur citur viņš nebija juties tik labi un mierīgi. Kas tur ko gudrot? Un stirnēns atkal atrada mājvietu blakus vecā cietok­šņa mūriem un, lai arī kurp viņš aizstaigāja, allaž atgriezās šai vietā.

   Dienas sekoja cita citai. Vasaras sākumā ienācās saldie savva­ļas ķirši, un ciemata bērni nu bija bieži viesi mežā.
   Pēc saldajiem ķiršiem nāca zemenes. Un bērni atkal uzturējās mežā. Iedami ogās, viņi ikreiz cerēja sastapt Sudrabīti. Ja nu pēkšņi viņš izlec no biezokņa un pieskrien pie viņiem, iespē­jams, ka viņš atgriežas kopā ar viņiem ciematā. «Nevar būt, ka stirnēns pavisam pazudis,» bērni domāja. Un viņiem bija tais­nība. Kādu dienu stirnēns ne saukts, ne aicināts stāvēja viņu priekšā kā no zemes izaudzis.
   Mežā atbalsojās prieka saucieni:
   — Sudrabīt! Sudrabīt!
   Bērni ielenca stirnēnu un nevarēja vien beigt viņu glāstīt, un arī stirnēns tikpat mīļi glaudās viņiem klāt.
   Viņš parādīja bērniem savus radziņus, ar kuriem bezgala lepo­jās, — un kā lai nelepojas, ja īstu stirnāzi bez ragiem pat iedo­māties nevar.
   Arī bērni bija jūtami pārmainījušies: pastiepušies garāki, kļu­vuši spēcīgāki, saulē iedeguši.
   Visu dienu viņi pavadīja kopā.
   Viņi izlodāja meža noras, kas bija kā sētin nosētas sarkanām ogām, atpūtās, atlaidušies zālē, un jautri rotaļājās simtgadīgu priežu paēnā, vēsa kalnu strauta krastā. Un itin visur, kur vien
   viņi gāja, viņus apņēma meža balsu saskanīgā dunoņa un pava­dīja lielu un mazu meža iemītnieku neuzticīgie skatieni.
   Sudrabītis bieži cēla galvu un ieklausījās. Līksmajā bērnu ba­riņā viņš ne mirkli neaizmirsa par piesardzību, jo ļoti labi zināja, ka mežā viņiem ik uz soļa uzglūn briesmas.
   Reizēm stirnēns ilgi ieklausījās, ostīja gaisu un vēju, un bērni, kuriem nepaslīdēja garām neviena viņa kustība, satraukti apstā­jās. Viņi.zināja, ka draugs neieklausās veltīgi, jo viņa ausis dzird to, ko nevar uztvert cilvēka auss, bet acis redz to, ko nevar izšķirt cilvēka acs. Ja Sudrabītis būtu meties skriet, bērni nedomādami diebtu viņam pakaļ, ne brīdi nešaubīdamies, ka viņiem pakaļ dze­nas asinskārs zvērs. Taču, par laimi, nekas nenotika. Diena pagāja klusi un mierīgi. Nokrēslā bērni devās uz mājām. Mežmalā viņi apstājās, nosprieduši, ka Sudrabītis tālāk neies, taču stirnēnam ne prātā nenāca atpalikt, un viņš kopā ar bērniem iegāja ciematā.
   Suņi saņēma viņus ar skaļām rejām un lēkšoja pretī no visām pavārtēm — sargsuņi apsveikdami savu veco paziņu, bet sētas kranči manīdamies viņam iekost. Bērni neļāva savam mīlulim darīt pāri, un uzmācīgie suņi aizvācās, astes iežmieguši.
   Tomēr izrādījās, ka daudz vieglāk ir nomierināt krančus nekā trokšņainos ciemata bērnus, kas gāzās šurp no visām pusēm, jau pa gabalu saukdami:
   —    Kur jūs viņu atradāt?
   —     Vai viņš atkal neaizies?
   Nebeidzamie jautājumi mijās ar sajūsmas pilniem izsaucieniem par to, cik pārsteidzoši ātri Sudrabītis izaudzis.
   —    Palūk, viņam jau ir īsti radziņi! — viņi kliedza.
   —    Un jauna spalva!
   —    Mūsu Sudrabītis ir skaistākais stirnēns visā mežā.
   Kuplās svītas pavadīts, Sudrabītis lepni un cienīgi soļoja pa ciemata ielu.
   Viņš ar interesi ieklausījās bērnu balsīs un, lai arī nevarēja saprast vārdus, skaidri nojauta, ka viņam apkārt ir draugi. Un laipni atļāva sevi glāstīt, aptaustīt un apskatīt no visām pusēm radziņus.
   Stirnēns bija gaužām priecīgs par tikšanos ar bērniem.
   Tāpat kā agrāk, viņš jutās laimīgs.
   Taču, lai cik labi Sudrabītim klājās ciematā, paviesojies pie bērniem tikai dažas dienas, viņš atkal nozuda. Sudrabītis ne no viena neatvadījās, un neviens viņu nepavadīja. Viņu neatvairāmi vilināja kalni. Bez tiem viņš nevarēja dzīvot.

   Sudrabītis dzīvoja un izturējās tieši tā, kā jādzīvo un jāizturas stirnu cilts pārstāvim. Vakara krēslā īsi pirms saulrieta un rīt­ausmā pirms saullēkta viņš devās uz pļavām. Tur veseliem bariem ganījās viņa ciltsbrāļi. Jauni un veci. Kareivīgi un miermīlīgi. Viņa brāļi un māsas. Lai arī Sudrabītis krāsas ziņā stipri atšķīrās no pārējām stirnām, viņas nevairījās no tā un ļāva tam ganīties kopā ar visiem. Taču Sudrabītis nevarēja pārvarēt kautrību. Jo nedroši viņš jutās, kad bija kopā ar lielajiem stirnāžiem, kam bija spēcīgi un asi ragi. Viņš lēnprātīgi pacieta viņu nekaunīgos izlēcienus un aizvainojošos jokus. Stirnēnam vēl nebija pienācis laiks mēroties spēkiem ar viņiem. Taču iekļūt viņu pulkā Sudra­bītis alka visvairāk.
   Katru nakti viņš ar nepacietību gaidīja jaunu dienu, kas solīja viņam ne tikai bagātīgu mielastu pļavās, bet arī jaunas tikšanās. Stirnēns nezaudēja cerības atrast uzticamus draugus. Taču pagai­dām viņš tādus neatrada, un bija par to gaužām izbrīnījies. Dienā stirnas izklīda kur kurā un Sudrabītis palika viens. Viņš klaiņoja pa mežiem, iemaldījās visklusākajos nostūros. Par visu vairāk pasaulē viņam patika šīs vientulīgās pastaigas, viņam patika atklāt jaunus strautus un noras, un, jo vairāk Sudrabītis iepazina dzimto mežu, jo vairāk viņš to iemīlēja. Viņš uzkāpa pašā kalna
   virsotnē, kur vairs neauga nedz priedes, nedz egles, kur kūpēja migla un vējoja nemierīgie vēji. Stirnēns nokāpa lielas, nepa­zīstamas upes krastā, iespraucās tumšā un drūmā meža biezoknī, kur visapkārt virmoja aizdomīgas skaņas, un atkal atgriezās pie vecā cietokšņa mūriem.
   Ko visu tik neredzēja stirnēns savos klaiņojumos!
   Var droši sacīt, ka tikai dažiem viņa cilts izredzētajiem pārstāv­jiem gādīgais mežs atklāja tik daudz noslēpumu kā mūsu stirnē­nam.Nejaušs gadījums velreiz lika stirnēnam sastapties ar vilkiem. Reiz viņš stāvēja uz augstas klints un, vērodams apkārtni, pēkšņi ieraudzīja tos lejā, pļaviņā. Vilki bezrūpīgi gulēja, atlaidušies paēnā, un stirnēnam bija labi redzami. Pretvējš neļāva plēsoņām atklāt Sudrabīša klātbūtni, un viņi joprojām mierīgi gulēja, pat nenoj auzdami, ka stirnēns uzdrīkstas tik nekaunīgi viņus aplūkot. Bet Sudrabītis tobrīd sapņoja par neiespējamo. Viņš vēlējās kļūt ļoti spēcīgs un nogrūst lejā milzīgo klinti, kuras pakājē gulēja vilki, nospiest negantos plēsoņas un iemantot mūžīgu slavu! Izpel­nīties visas savas cilts, visu meža iemītnieku pateicību.
   Diemžēl mūsu stirnēnam šāds milzu spēks nepiemita, un viņam nebija arī tādu burvju vārdu, kas liktu klintij nogrūt lejā. Tāpēc viņa niknākie ienaidnieki, asinskārie vilki, varēja mierīgi snau­duļot klints pakājē. To viņi arī darīja, būdami pilnīgi pārliecināti, ka neviens neuzdrošināsies traucēt viņu atpūtu. Tie bija tie paši vilcēni, ar kuriem Sudrabītis tais tālajās dienās bija iepazinies strauta krastā. Jau labu laiku viņi bija kļuvuši par visa meža
   biedu un dabūjuši iesauku «drosmīgais septiņnieks». «Drosmīgais septiņnieks» izdarīja pārdrošus uzbrukumus ciematiem, parādī­damies tur, kur tas vismazāk tika gaidīts. Septiņnieks ik reizes sveiks un vesels izkļuva no mednieku ielenkuma, un visa dzīvā radība slēpās un bēga no tā. Lai aizbiedētu pārdrošiniekus, gani dienā šāva ar bisēm, bet naktī kurināja ugunskurus. Taču sep­tiņnieks ielauzās aplokos, uzglūnēja ganāmpulkiem kalnos un allaž aiznesa laupījumu. Šķita, ka lodes tam neko nevar padarīt.
   Šķita, ka septiņniekam nav bīstami nekādi vajātāji, jo tam pie­mita brīnumainas spējas kļūt neredzamam pēc paša vēlēšanās.
   Vilku drausmā slava radās meža biezoknī kaujā ar lāčiem. Šādu kauju kalni savu mūžu nebija pieredzējuši. Tā ilga no agra rīta līdz vakara krēslai. Šai kaujā nesastapās nedz armijas, nedz kara­spēki. Tajā cīnījās lāči pret vilkiem. Trīs lāči pret septiņiem vilkiem. Vilki pirmie uzbruka lāčiem un izaicināja viņus uz cīņu.
   Kalni nodrebēja un salīgojās.
   Ierēcās saniknotie lāči.
   .Ierūcās alkatīgie vilki.
   Putni no tuvējiem kokiem, pacēlušies spārnos, steidzīgi aizli­doja drošākā vietā. Un ne tikai putni vien. Arī četrkājainie meža iemītnieki, kas atradās kaujas lauka tuvumā, meklēja glābiņu bēgot. Lāči rāva laukā kokus ar visām saknēm, un apkārt viss krakšķēja, un kalni dunēja, itin kā sīvā cīniņā būtu sastapušies divi karapulki.
   Kaujas laime bija drīz vienā, drīz otrā pusē.
   Asinīm noplūdušie pretinieki kūleņoja pa zāli, pa akmeņiem, spieda cits citu atpakaļ, sagāja kopā un atkal atlēca sāņus, bet kalni vēroja viņus, gaidīdami cīņas iznākumu.
   «Kura puse uzvarēs šai kaujā, tā kļūs par kalnu pavēlnieku!» kalnus pārskanēja sauciens.
   Meža ziņneši steidzās aiznest šo vēsti uz visām meža malām.
   Viņi stāstīja meža iemītniekiem par kaujas norisi. Bet kauja aizvien vēl turpinājās. Pretinieki neganti kāvās cits ar citu. Pamiers starp karojošām pusēm bija pilnīgi neiespējams. Vilki devās uzbrukumā, lāči atsita uzbrukumus. Saule svelmēja. Diena jau tuvojās vakaram. Saulei rietot, lāči sāka piegurt. Cits pēc cita. Pēdējais no viņiem metās bēgt un nogāzās lejā no stāvās kraujas. Un bija uz vietas beigts. Cīņas troksnis norima, mežā iestājās klu­sums. Kaujas laukā palika savainotie, spēkus zaudējušie vilki — uzvarētāji. Atzīmējot uzvaru, viņi baismi ieaurojās, itin kā brīdinādami kalnus:
   «Te mēs esam! Skatieties uz mums! No šā brīža mēs esam meža valdnieki! Lai tikai mēģina kāds stāties mums ceļā.»
   Un turpmāk vilki pacentās izpildīt savus draudus.
   Kalnos izplatījās «drosmīgā septiņnieka» asiņainā slava. Vilki ar katru dienu kļuva aizvien pārdrošāki un nežēlīgāki.
   Savus sirojumus septiņnieks vienmēr izdarīja pilnā sastāvā, pārsteigdams ar uzbrukuma pēkšņumu un šaušalīgām gaudām, kas satricināja kalnus, turklāt vilki nesaskatīja nekādu atšķirību starp nakti un dienu.
   Ceru, ka tagad jūs gluži labi saprotat, kāpēc Sudrabītis tik kaismīgi vēlējās nogrūst klinti un iznīcināt asinskāros plēsoņas. Atbrīvoties no tiem būtu bijusi neticama laime, jo tūdaļ nāko­šajā dienā vilki pārsteidza Sudrabīti kādā vientuļā norā, kur viņš plūca kalnu puķu ziedlapiņas. Stirnēns nedzirdēja vilku soļus, taču instinktīvi juta plēsoņu tuvošanos un laikus metās bēgt. Viņš neskatījās pēc ceļa, nemeklēja takas, bet joņoja, kur acis rāda. Viņš auļoja, ko kājas nes, bet viņam nopakaļ drāzās vilki. Ne reizi vien stirnēnam šķita, ka viņš pakritīs, ka spēki izsīks . ..
   Te pēkšņi Sudrabītis sajuta, ka neviens vairs nedzenas viņam pakaļ.
   Tas bija ļoti dīvaini.. .
   Iespējams, ka šoreiz vilki nebija sevišķi izsalkuši, varbūt viņus aizvīla kāds cits ceļā pagadījies medījums.
   Taču, lai būtu kā būdams, — stirnēns bija glābts.

   Rudens pieteica savu atnākšanu ar lietu un vēju. Un atkal novīta zāle un kokiem nokrita lapas, un vējš dzenāja tās pa kal­niem. Salnas nokoda pēdējās kalnu puķes. Stirnām pienāca grū­tas dienas. Lai sameklētu trūcīgo barību, Sudrabītis bija spiests ilgi klaiņot pa pļavām un ielejām. Reizēm tomēr pagadījās kāds zāles stiebriņš vai salds ziediņš.
   Pār kalniem aizvien biežāk savilkās smagi mākoņi, balts mig­las auts aizvien biežāk ietina apkārtni.
   Un tomēr saule vēl nebija zaudējusi agrāko spēku.
   Piepeši izlauzusies no mākoņu gūsta, saule tik dāsni sasildīja zemi, ka pat vislielākie mīkstpēdiņi, kas bija nolēmuši nelīst laukā no savām alām līdz pat pavasarim, siltuma vilināti, atstāja savas zemnīcas, pazemes labirintus un katakombas.
   Maigajos saules staros kalni pilnīgi pārvērtās, greznodamies visneiedomājamākās krāsās.
   Reiz šādā jaukā rudens dienā vai, pareizāk sakot, rītā Sudra­bītis iznāca uz plašas, saules apspīdētas noras. Viņam gribējās ēst. Viņš gāja piesardzīgi, kā vienmēr, kā viņu bija mācījusi
   mate, ka viņu bija mācījuši kalni. Ka viņam lika viņa cilts para­šas.
   Viņš bija viens.
   Viens plašajā norā, lai gan viņam šķita, ka viņš ir viens visā pasaulē — tāds klusums tai rītā valdīja kalnos.
   Klusēja putni.
   Klusēja meža zvēri.
   Sudrabītim zem kājām čabēja sausā zāle un nokritušās lapas. Kaut kur tuvumā iedūdojās balodis. Viņam atsaucās otrs, pēc tam uzreiz vairāki, itin kā viņu pienākums tai rītā būtu uzmodināt kalnus.
   Sudrabītis nesteidzīgi apstaigāja noru.
   No viena zieda pie otra.
   No viena zāles kušķa pie otra.
   Viņš bieži apstājās, ieklausīdamies klusumā, kurā reizēm var slēpties nelaime. Taču nekur nedzirdēja ne skaņas.
   Te pēkšņi klusumu saplosīja briesmīgs rībiens.
   Pāri kalniem pārvēlās barga atbalss.
   Šāviens!
   Sudrabīti no galvas līdz kājām apbēra zemes kumšķi. Lode bija ietriekusies zemē viņam pie kājām. Stirnēnu atkal bija izglā­busi viņa laimīgā zvaigzne. Lode taču varēja trāpīt viņam. Un tās būtu bijušas beigas.
   Nākamais šāviens vairs neatrada Sudrabīti agrākajā vietā.
   \
   Viņš sadzirdēja to skrējienā.
   Un tomēr viņš paguva pamanīt, ka noras malā no krūmiem iznāca cilvēks un, pacēlis briesmīgo ieroci, izšāva viņam nopa­kaļ, un lode nospindza kaut kur līdzās.
   Taču Sudrabītis jau joņoja cauri mežam.
   Viņš šāvās kā bulta, lavēdams starp priedēm, viņš drāzās, ko kājas nes, un krūtīs viņam mežonīgi dauzījās sirds.
   Pēdējā šāviena atbalss ilgi nenorima kalnos, dunēdama kaut kur aizās.
   No kokiem ar troksni uzspurdza gaisā izbiedētie putni.
   Lai aiī par mata tiesu, nāve šoreiz bija pagājusi Sudrabītim secen.
   Taču, pavēries tai acīs, stirnēns uzzināja par šausmīgo ieroci, kurš var zibenīgi nopļaut savu upuri, un šā ieroča priekšā nobāl pat baismīgā vilku slava.
   Līdz šim stirnēns cilvēkus bija uzskatījis par saviem draugiem. Cilvēki bija viņu barojuši. Dzirdinājuši. Cilvēki viņu bija luti­nājuši, cilvēki bija ar viņu rotaļājušies. Cilvēki bija devuši viņam vārdu, un viņš bija pieradis tam atsaukties un līksmi skrējis pie saviem mīļajiem draugiem. Taču izrādās, ka arī cilvēku vidū sastopami ienaidnieki.
   Tas nebija prātam aptverams.
   Klusajā mežā ieradās cilvēks, kurš turēja rokās nāvi. Neredzams un nedzirdams viņš var parādīties jebkurā norā, slēpties aiz koka, aiz akmens, aiz krūma. Kā izvairīties no nelaimes, kā laikus atklāt draudošās briesmas? Kas lai zina, vai Sudrabītim citreiz laimēsies?
   Nespēdams atbildēt uz visiem šiem jautājumiem, stirnēns pagai­dām cieši nolēma vairs neiet uz šo noru, kur bija parādījies cil­vēks ar ieroci, un vispār šo vietu apiet ar līkumu.
   Laiks gāja, un mežā aizvien biežāk atskanēja šāvieni.
   Pēc katra šāda šāviena stirnēna sirds sažņaudzās skumjās un bailēs.
   Tagad šie šāvieni Sudrabītim vairs nebija noslēpums, un viņš ilgi ieklausījās šāviena atbalsī, kas dārdēdama aizvēlās un noplaka kaut kur kalnos. Viņš tramīgi atskatījās, atskanot pat vismazākajam troksnītim, un viņam šķita, ka tūdaļ atkal norībēs šāviens, uzliesmos zibens un nograndīs pērkons kaut kur pavisam
   blakus. Lode aizspings gar pašu ausi un izārdīs zemi viņam pie kājām, ja vien netrāpīs tieši mērķī.
   Tā pagāja rudens un pienāca ziema. Otra ziema mūsu drauga mūžā.
   Pirmais sniegs pārsteidza nesagatavotus Sudrabīti un tūksto­šiem citu zvēru un zvēriņu. Taču, meža iemītniekiem par laimi, tas drīz nokusa. Un, lai arī cik reižu šai ziemā sniga sniegs, tas ilgi neturējās.
   Ziema bija neparasti maiga, un šoreiz kalniem pagāja secen ziemeļvēja negantās brāzmas, sniegputeņu auri un bargais sals, kas liek sprēgāt dižskābaržiem un vecām eglēm līdz pat serdei. Šāda maiga ziema mūsu stirnēnam bija vairāk nekā glābiņš. Tāpat kā visai viņa ciltij.
   Aplaimoti jutās visi meža iemītnieki.
   Tik brīnišķīgu ziemu kalni vēl nebija pieredzējuši.
   Toziem pat lāči — lielie izgulētāji — nenolīda midzeņos un klumburoja pa mežu līdz pat janvārim. Un kam gan patiktos līst tumšā alā tādā siltā laikā! Sniegs uzsniga un ātri nokusa. Vienīgi pašā kalna virsotnē sniegs nogulēja visu ziemu, un saule nejau­dāja to izkausēt. Taču meža iemītniekiem par to nebija nekādas daļas.
   Kārtīgs sniegs uzsniga janvārī, un tikai tad lāči ielikās savos midzeņos uz ziemas guļu. Taču viņiem vairs nebija atlicis ilgi ko gulēt. Un vēl daudzus gadus pēc tam pekaiņi kavējās atmiņās par brīnumaino ziemu.
   Bet Sudrabītis? Kur viņš būtu patvēries ziemas spelgonī, kad zem biezās sniega segas nevar izkašņāt nevienu zāles stiebriņu? Bet pār kalniem gaudo stindzinoši vēji? Un vilki dzenas pa pē­dām? Un tūkstošiem citu nedienu, no kurām kalnos nav glābiņa, vajā stirnēnu. Kam lai viņš būtu lūdzis pajumti? Protams, ciemata bērniem. Taču ziema bija silta un maiga. Lai gan stirnēnam uz­nāca vēlēšanās apraudzīt savus labos draugus, kurus viņš allaž pieminēja ar pateicību, taču doma par cilvēku, kas bija turējis rokās nāvi, viņu atturēja. Viņš nevarēja bez šausmām to atcerē­ties. Iespējams, ka arī tai ciematā dzīvo tādi cilvēki, un kas zina, kāda uzņemšana viņam tiek gatavota?
   Tā pagāja ziema. Pagāja bez bada. Bez sevišķiem notikumiem.

   Zaļās, lipenās lapiņas un siltā saule atnesa sev līdzi gaišu prieku visiem, kas bija kalnos pārlaiduši ziemu, un atkal zālē un kokos sākās dzīva rosība, bet meža norās atskanēja dziesmas.
   Saulgozī izlīda čūskas.
   Izrāpoja lielas un mazas ķirzakas.
   Iedūcās bites un vaboles.
   Atgriezās gājputni.
   Bet Sudrabītim izauga jauni ragi. Stipri, asi un gari ragi. Un viņš sajuta dīvainu spēka un nemiera pieplūdumu. Līdz ar pava­sara atnākšanu Sudrabītis zaudēja mieru un nenoguris auļoja pa kalniem un ielejām, neatpūzdamies ne dienu, ne nakti un sajuz­dams sevī neapklusināmas alkas mesties cīniņā ar pirmo pretim­nācēju, — viņam gribējās iespējami ātrāk parādīt savu spēku. Viņš klimta pa zaļām pļavām, lauzās cauri meža biezoknim, ap­staigāja noras un strautus, un visur viņu sagaidīja ar jūsmīgiem izsaucieniem:
   Paskat, kāds skaistulis!
   Paskat, kāds varonis!
   Tiesa kas tiesa! Neviens no jaunajiem sāncenšiem, kuri topa- vasar izgāja mēroties cits ar citu spēkā un skaistumā, nevarēja stāties līdzās jaunajam sudrabotās spalvas īpašniekam un, pro­tams, ne jau kažoka dēļ vien.
   Tāds bija kalnu dzīves likums. Vecie ar katru gadu kļuva neva­rīgāki. Bet jaunajai paaudzei pēc stirnu cilts ierašām ik pavasari atklātā cīņā jāiegūst neuzvaramā slava. Beidzot pienāca kārta cīkstēties arī mūsu varonim. Vispirms bija jāparāda savs spēks, jo pēc skarbajiem kalnu cilts likumiem visaugstāk tiek vērtēts fiziskais spēks. Un ik pavasari tiek sveikts nežēlīgo sacīkšu jau­nais uzvarētājs, viņu tuvu un tālu daudzina, un visa meža cilts jūsmīgi sačukstas viņam aiz muguras:
   —    Tas ir viņš! Cik skaists!
   —   Tas ir viņš! Cik stalts!
   Slavenajām sacensībām vajadzēja notikt lielajā norā pie dzidrā aukstūdens strauta. Un nebija kalnos, bet, iespējams, arī aiz kalnu robežām tādas vietas, kur nebūtu nonākusi ziņa par gaidā­majām sacensībām. Izmēģināt tajās laimi pulcējās jaunie preten­denti no visa meža. Tā tas notika kalnos katru gadu. Katru pava­sari. Klusā nora tad pārvērtās par ilgu un nežēlīgu cīņu arēnu. Reizēm šīs cīņas turpinājās vairākas dienas. Tās nemitējās arī naktīs. Tik ilgi, kamēr pats spēcīgākais nekļuva par uzvarētāju.
   Kamēr satracinātie sāncenši sparīgi uzbruka cits citam, daudzie četrkāji un spārnotie plēsoņas, paslēpušies krūmos, zālē un kokos, alkatīgiem skatieniem sekoja kaujas norisei, cerēdami uz bagātu mielastu, ar kādu ne vienreiz vien beidzās šīs sacensības. Nāvīgi ievainotajiem sāncenšiem bieži vien bija lemts palikt kaujas laukā. Dažs, noplūzdams asinīm, aizvilkās uz mežu, un tad pa viņa asiņainajām pēdām zagās sīki zvēriņi, kas slāpa asiņu, tomēr neuzdrošinājās uzbrukt līdz tam brīdim, kamēr nāvīgi ievainotais dzīvnieks nav nogāzies bez dzīvības zemē.
   Taču viņu pacietība ne vienmēr guva atalgojumu.
   Bieži vien uz asiņainajām dzīrēm salaidās ērgļi.
   Saskrēja vilki.
   Vai arī citi plēsoņas. Viņi centās iebrukt norā sacensību kar­stumā vai pašās beigās. Un jūs, protams, varat iedomāties, kādas sekas bija viņu negaidītajam iebrukumam.
   Reizēm no debesu zilgmes uz naida un dusmu apstulbināta­jiem sāncenšiem uzkrita ērgļi, un tad uzvarētāji paši kļuva par upuri.
   Taču vēl briesmīgāki par ērgļiem bija asinskārie vilki.
   Lūk, kas pavasaros notika mežā!
   Tas pats ik pavasari notika ari tai norā, kur rīta agrumā vēl ilgi pirms saullēkta bija nonācis Sudrabītis.
   Vēl nepaguvis uzlikt kāju uz zaļā paklāja, viņš jau bija spiests mesties cīniņā. Viņu izsauca uz divkauju liels un spēcīgs stirn- āzis, kurš nupat bija viegli ticis galā ar savu pretinieku.
   Pirmajā mirklī Sudrabītis mazliet saminstinājās, taču tūdaļ atguva drosmi un, pieņēmis izaicinājumu, drāzās stirnāzim virsū. Pirmais trieciens — un pretinieks nokrita uz ceļiem. Taču viņš ātri piecēlās un metās pretuzbrukumā. Sākās cīņa. Stirnāži deva viens otram negantus triecienus un sparīgi atsita uzbrukumus. Kaujas laime nosvērās brīžam vienā, brīžam otrā pusē.
   Tā bija sīksta cīņa. Pretinieku drosme un izturība bija apbrīnas vērta. Saule jau bija uzlēkusi un pacēlusies virs kalniem, kad Sudrabīša pretinieks, kārtējo reizi saļimis uz ceļgaliem, vairs nejaudāja piecelties. Viņš nebija ievainots. Taču bija spiests atzīt sevi par uzvarētu.
   Sudrabītis lepni stāvēja pie zemē notriektā pretinieka.
   Viņš svinēja uzvaru.
   Pirmo kalnos izcīnīto uzvaru.
   Mežu pārskanēja putnu čalas un zvēru daudzbalsīgais koris.
   Par ko viņi vēstīja mežam? Sudrabītis bija pārliecināts, ka visi daudzināja viņa uzvaru.
   Taču varonis vēl nebija paguvis attapties pēc gūtās uzvaras, kad kaujas laukā iedrāzās jauns pretinieks.
   Liels stirnāzis, noliecis kaklu un izslējis uz priekšu asos ragus, drāzās pāri norai mūsu draugam tieši virsū. Sudrabītis pagriezās un metās sāncensim pretī. Viņi joņoja pa noru sirdīgi un nenogur­dināmi. Viņi bezbailīgi metās uzbrukumos. Un atkal Sudrabītis kļuva par uzvarētāju, uzveicis savu pašpārliecināto pretinieku, kas tik nekaunīgi bija ielauzies kaujas laukā. Zaudētājs metās bēgt un putni skaļiem ķērcieniem pavadīja bēgli. Nav zināms, cik ilgi viņš bēga un kur apstājās. Taču var droši sacīt, ka tā bija viņa pēdējā divkauja.
   Sudrabītis nedevās vajāt gļēvuli, jo viņam virsū drāzās cits satracināts stirnāzis. Taču arī viņš, neizturējis pirmo sadursmi, nogāzās zemē. Un tūdaļ padevās, nebūdams spējīgs turpināt cīņu.
   Diemžēl tās vēl nebija beigas.
   Taču tas bija neparastas dienas rīts.
   Šī diena bija uzaususi, lai atnestu Sudrabītim spožu varoņslavu, jo tūlīt pēc trim pirmajām uzvarām viņš plūca uzvarētāja laurus vēl divos cīniņos un palika plašajā norā viens pats. Kad Sudrabī­tis pēc tam soļoja pa mežu, viņam pa pēdām nāca līdzi torīt izcī­nītā slava.
   Neviens nepasniedza uzvarētājam ziedu vītnes.
   Un šāda ceremonija mežā nemaz nav vajadzīga. Vēsts par Sudrabīša uzvaru zibens ātrumā aplidoja kalnus, un stirnas nekļū­dīgi pazina savu varoni un sacīja, norādīdamas uz viņu:
   — Tas ir viņš! Nedomājiet viņu kaitināt. Neviens stirnāzis visā mežā nevar mēroties ar viņu spēkiem.
   Pēc Sudrabīša neparastās spalvas itin visur tūdaļ pazina sla­veno varoni, pat visattālākajos meža nostūros. Togad nevienam citam stirnāzim nebija tādas sudrabotas spalvas.
   Pēc slavenajām sacensībām Sudrabītis pilnām apzinājās savus spēkus. Kad viss bija aiz muguras, viņš pārsteigts jautāja pats sev:
   «Vai tiešām es varēju to visu paveikt?»
   Taču nekādu šaubu vairs nebija.
   Viss mežs jūsmoja par viņa varoņdarbu.
   Viss mežs zināja par viņa uzvaru.

   Reiz agri no rīta, kad pamodās pirmie putni, klaiņodams pa mežu un plūkdams zāli, Sudrabītis piegāja pavisam tuvu kādas dziļas aizas malai. Viņš labi pazina šo pusi, taču nekad ilgi šeit neuzkavējās. Šī vieta viņam nepatika. Vai nu viņu biedēja krau­jās klintis, pa kurām kāpelēt neuzdrīkstētos pat visveiklākais zvērs, vai arī dobji rēcošā straume, kas traucās aizas dziļumā. Iespējams, ka vainīga bija kāda dīvaina sajūta, par kuru viņam pašam nebija nojēgas.
   Visi meža iemītnieki apgāja šo aizu ar līkumu.
   Tā kā arī stirnāži ar savām draudzenēm nemēdza iegriezties šai attālajā nostūrī, tad meža norās šeit bija bagātīgi klāts galds. Nekur citur visā mežā nebija tik saldu ziedu un sulīgas zāles kā šais vientuļajās norās.
   Sudrabītis nesteidzīgi plūca zaļo zāli, virzīdamies gar pašu kraujas malu.
   Laiku pa laikam viņš apstājās.
   Laiku pa laikam viņš ielūkojās aizas dziļumā, kur šalkoja upe, atspoguļodama pēdējās zvaigznes, kas dzisa dzidrajās debesīs.
   Par kalniem slīdēja ēnas, aizvien skaļāk skanēja putnu vite- rošana.
   Te pēkšņi klajumiņā kā rūsgans rēgs ielavījās vilks — viens no septiņiem drosminiekiem. Brāļu kopā ar viņu nebija. Acīm redzot, viņš jau sen klaiņoja pa mežu viens pats Varbūt bija saķildojies ar brāļiem vai arī tāpat vien sagudrojis pastaigāties vienatnē. Starp citu, mūsu draugam tas bija gluži vienalga.
   Sudrabītis pamanīja vilku brīdī, kad bēgt bija par vēlu un, gal­venais, nebija kur bēgt. Viņam atlika tikai viens — mesties vil­kam virsū. Bet tas nozīmēja brīvprātīgi mesties nāves apkampie­nos.
   Pēkšņi vilks apstājās. Iespējams, ka viņu kas bija pārsteidzis. Iespējams, ka viņš bija gatavojies lēcienam. Tā viņi stāvēja, ieur­bušies skatieniem viens otrā, itin kā mērodamies spēkiem. Taču viņu spēki bija acīm redzami nevienādi. Upuris bija izraudzīts. Sudrabītis bija bezspēcīgs salīdzinājumā ar jauno, stipro vilku, kas bija pazīstams ar savu nežēlību. Kāds liktenis gaidīja mūsu varoni ar sudraboto spalvu, kurš bija iespiests starp bezdibeni un asinskāro zvēru?
   «Tās ir beigas. Nāve,» prātā pazibēja doma.
   Taču notika tas, ko Sudrabītis nekādi nebija gaidījis.
   Kalnos kaut kas tāds notiek labi ja reizi simt gados, bet, iespē­jams, vēl nekad nav noticis. Šai zibeņātrajā cīniņā krita vilks — rūdīts plēsoņa un lopu bende.
   Nogaidījis vēl mirkli un nospriedis, ka viņa skatiens jau paguvis atstāt savu maģisko iespaidu, vilks ar uzvarošu rēcienu bruka virsū stirnāzim. Viņš gribēja ar vienu lēcienu sasniegt savu upuri un iecirst tā ķermenī briesmīgos ilkņus. Taču Sudrabītis, kas līdz tam bija stāvējis pagalam apjucis, ar negaidītu sparu metās vilkam pretim. Viņš izslēja uz priekšu savu vienīgo ieroci. Ragus. Tēraudcietus un asus ragus. Un, iekāms vilka žokļi paguva iecirsties stirnāzim skaustā, kalnus satricināja šaušalīgs brēciens. Uztvēris vilku uz ragiem, Sudrabītis ar spēcīgu rāvienu iemeta plēsoņu bezdibenī. No turienes, no aizas dziļumiem, atskanēja dobjas zvēra gaudas. Vilks lidoja lejup, ķerdamies aiz asajām klinšu radzēm, raudams sev līdz akmeņu gāzmas, bet aizas dibenā
   viņu sagaidīja stindzinošā straume, kas trakā ātrumā traucās pāri akmeņiem. Tūdaļ straume satvers savu upuri un aiznesīs sazin kur. Varbūt ieraus kādā velnišķīgā atvarā. Vai aiznesīs uz ieleju, kur plūst plata upe. Starp citu, meža iemītnieki tā arī nekad neuzzināja, kur straume vilku bija aiznesusi. Toties viņi visi ar prieku uzņēma ziņu, ka torīt gājis bojā viens no septiņiem ienīs­tajiem plēsoņām. Cik līksma gan bija visa meža saime!
   Bet Sudrabītis vēl labu brīdi nekustīgi stāvēja bezdibeņa malā, nespēdams noticēt brīnišķīgajam sapnim. Viņam vēl aizvien likās, ka briesmīgais plēsoņa izlēks no bezdibeņa un atkal metīsies viņam virsū.
   Tad, izdzirdis vilka atvadu rēcienu, kas izgaisa aizā, Sudrabītis attapās un, nodrebējis pie visām miesām, drāza, ko kājas nes, tālāk no šās nolādētās vietas.
   Tas bija vienīgais, ko viņš vēl spēja darīt.
   Sudrabītis skrēja tik ilgi, kamēr aiz noguruma vairs nejaudāja, un tikai tad, apstājies uz mirkli meža biezoknī, viņš galīgi pārlie­cinājās par to, ka baismā aiza ar vilka gaudām palikusi tālu aiz muguras, ka bezdibenis uz visiem laikiem aprijis vienu no viņa niknākajiem ienaidniekiem, kurš vairs nekad nesiros šejienes mežos, iedvesdams šausmas visiem tā iemītniekiem.
   Laime arī šoreiz nebija Sudrabīti pievīlusi.
   Mūsu jaunais draugs bija īsts laimes luteklis.
   Viņš atlaidās zālē un tūdaļ iemiga trauslā un tramīgā miegā.
   Miegā Sudrabītis dzirdēja vilku gaudas. Viņš pamodās, taču visapkārt valdīja klusums. Pēc tam Sudrabītis sapņoja, ka viņam pakaļ dzenas vilki, vesels simts, bet, iespējams, arī vairāk; simts vilku ar atplestām rīklēm un asinīm pielijušām acīm. Vilki jau ir pavisam tuvu, bet viņam nav spēka skriet un nav arī vairs kur skriet. Un Sudrabītis svaidījās miegā, tas arī nebija nekāds brī­nums pēc šārīta notikumiem.
   Kamēr Sudrabītis gulēja, vēsts par viņa jauno uzvaru zibens ātrumā aplidoja kalnus, un šis varoņdarbs aizēnoja visu citu varoņu slavu.
   Četrkājainie vēstneši traucās uz visām meža malām, un drīz vien visi zvēri uzzināja par to, kas bija noticis drūmās aizas malā. Ne velti mēdz sacīt, ka mežā nevar saglabāt noslēpumus. Lai gan neviens, šķiet, nebija redzējis Sudrabīša acumirklīgo cī­niņu ar vilku un nebija dzirdējis vilka pirmsnāves gaudas.
   Tā Sudrabītis atkal pavairoja savu dzimto kalnu slavu.
   Līdz tam laikam viņa cilts zināja daudz skumju stāstu, kuru varoņi bija gājuši bojā nevienlīdzīgā cīniņā ar vilkiem. Stirnas allaž bija upuri, bet vilki — nežēlīgi vajātāji. Tagad stirnas varēja lepoties ar gluži citādu varoņstāstu. Tam vajadzēja uz mūžiem saglabāties zvēru tautas atmiņā kā spilgtam apliecināju­mam, ka arī mežā nav neuzvaramo.
   Viens no septiņiem brāļiem bija gājis bojā, taču seši vēl aiz­vien bija dzīvi.
   Nav zināms, no kā viņi uzzināja par brāļa bojā eju, toties visi redzēja, kā seši brāļi šaudījās pa mežu un šaušalīgi gaudoja; tik drausmas gaudas līdz šim mežā vēl nebija dzirdētas.
   Un simtiem sīku zvēriņu, izdzirduši šīs gaudas, drebēja aiz bai­lēm, ierāvušies savās alās un arī tur nejuzdamies drošībā. Šķita, ka vilki bargi brīdina meža iemītniekus:
   «Atcerieties mūs! Mēs esam šeit! Mēs esam dzīvi!»
   Pēc brāļa bojā ejas vilki devās sirojumos, vairāk atriebības nekā izsalkuma skubināti. Ar īpašu negantību viņi bendēja stir­nas. Iespējams, ka viņi dzina pēdas Sudrabītim. Varbūt viņu ne­gantuma cēlonis bija ļauni vēji? Daudzi gluži nopietni apgalvoja, ka vilki nolīguši spiegus. Spiegi klimstot pa mežu, apošņājot no­ras un krūmus, meklēdami Sudrabīti, izlodājot necaurejamus meža biezokņus. Atraduši stirnāzi, spiegi drāžoties ar ziņojumu pie vilkiem, un tie tūdaļ metoties pa svaigām pēdām un, protams, jau sen būtu Sudrabīti panākuši un saplosījuši gabalos, ja viņam nebūtu uzticamu draugu, ja viss mežs nenostātos jaunā varoņa pusē. Ikreiz, kad vilki sāka dzīt pēdas, draugi paguva Sudrabīti brīdināt.
   Tie modināja viņu nakts vidū.
   Tie sargāja viņa miegu.
   Un vilki allaž ieradās par vēlu.
   Nežēlīgā vajāšana notika katru dienu un katru nakti, pārsteig­dama ar savu neatlaidību tuvos un tālos kalnus. Sudrabīša nere­dzamie draugi uzvedināja vilkus uz nepareizām pēdām. Viņi tren­kāja tos pa kraujām, kur ne tikai Sudrabītis, bet, iespējams, arī neviens no viņa ciltsbrāļiem nebija staigājis.
   Šai spēku pārbaudē piedalījās viss mežs.
   Itin nevienu tā neatstāja vienaldzīgu.
   Tā pagāja vasara. Tad kādā jaukā dienā viss negaidīti pārmai­nījās.

   Mežā izcēlās ugunsgrēks.
   Šās nelaimes cēlonis, kā parasti tas mežā notiek, tā arī palika neizzināts.
   Iespējams, ka pie visa vainīgi gani, kas sakūruši ugunskuru un promejot aizmirsuši to nodzēst, iespējams, ka to izdarījis nejaušs ceļinieks. Iespējams, ka iemesls meklējams gluži citur. Droši va­rēja apgalvot tikai to, ka mežs bija aizdedzies, un tas izraisīja mežā neiedomājamu paniku.
   Iespējams, ka vislielākā vaininiece šoreiz bija karstā vasara.
   Un nežēlīgā saule, kas izkaltēja zemi, un skaidrās debesis un karstie vēji.
   Izsīka avoti, kādreiz ūdeņiem bagātie strauti vairs tikai kā šaura urdziņa locījās pa akmeņaino gultni, bet lielā upe kļuva tik sekla, ka ūdens vairs tikko pārklāja dibenu.
   Sajutuši sausumu, meža iemītnieki kļuva nemierīgi.
   Bez ūdens nav dzīvības.
   Bez ūdens nav līksmes.
   Bez ūdens neskan dziesmas.
   Un atkal, kā tas jau daudzreiz bija noticis, kalnos sākās cīņa par ūdeni. Pa tikko saskatāmām un pilnīgi nesaskatāmām taci­ņām, staigātām un nestaigātām stigām, līzdami cauri garai zālei, cauri krūmiem, pāri akmens nogruvumiem, pāri nokalnēm un ielejām, uz dzeršanas vietām plūda nebeidzamas zvēru un zvē­riņu virtenes. Pie dzeršanas vietām norisa izmisīga cīņa ar die­nām ilgu aplenkšanu, ar asiņainām kaujām un daudziem upuriem: ūdens bija tik maz, ka aizkļūt līdz tam un dzesēt slāpes varēja tikai visspēcīgākie. Taču arī uzvarētāji vai ik brīdi nomainīja cits citu: tiklīdz viens paguva izlauzties līdz ūdenim, tūdaļ parā­dījās jauni izslāpušie un aizdzina iekarotāju.
   Slāpes mocīja visus.
   Zāle izkalta.
   Novīta lapas.
   Versmainajā gaisā nebija ne lāsītes valguma.
   Ne dienu, ne nakti mežā un meža klajumos nenoklusa lūdzoši vaidi:
   — Ūdeni! Ūdeni!
   Bet saule svelmēja un dedzināja.
   Karstums ar katru dienu kļuva aizvien nepanesamāks.
   Nebija ar ko elpot.
   Taču visbriesmīgākais vēl bija priekšā.
   Šai sausajā gadā, kad visu vasaru nenolija neviena lietus lāse, mežam uzbruka briesmīga nelaime.
   Mežā izcēlās ugunsgrēks.
   Liesmas alkatīgi apņēma aizvien jaunus un jaunus plašumus.
   Liesmas kā viļņojoša straume plūda pa zemi.
   Liesmas šāvās pret debesīm, itin kā grasīdamās arī tās sadedzi­nāt līdz pašām dzīlēm.
   Liesmas bezbailīgi rāpās līdz pašām milzum garo egļu un priežu galotnēm, tās pārmetās pāri norām un pļavām. Kā sarkanas čūs­kas, kas nepazīst nekādus šķēršļus, tās locījās caur garo zāļu biežņu. Pa pēdām ugunij sekoja dūmi — biezi, smacējoši dūmi kā necaurredzams plīvurs ietina apkārtni, debesis un sauli.
   Šausmu pārņemtie meža iemītnieki panikā bēga no uguns.
   Bēga lielie un mazie zvēri, spārnainie un bezspārnainie, un kopā ar viņiem bēga pazemes iemītnieki, kurus uguns bija izsvē- pējusi no alām. Uguns un dūmi iespiedās katrā spraudziņā. Simt­gadīgie koku milzeņi pārvērtās oglēs un pelnos, bet akmeņi plai­sāja aiz karstuma.
   No liesmu apņemtajiem kokiem un krūmiem bariem pacēlās
   ugunīgi putni. Nelaimīgie šaudījās virs meža līdzīgi dzīvām lāpām. Gaisu satricināja degošo putnu pirmsnāves ķērcieni. Veseli bari degošu putnu izspurdza no brikšņiem, taču viņu ugu­nīgais lidojums nebija ilgs: gaisā, šķiet, uzliesmoja brīnumainas bengāliskās ugunis un tūdaļ apdzisa.
   Bezspārnainajiem meža iemītniekiem klājās vēl ļaunāk — viņi nevarēja pacelties augstu padebešos, kur viņus nesasniegtu rēco­šās uguns sarkanās mēles.
   Bezspārnainie meklēja glābiņu bēgšanā.
   Bezspārnainie izmisīgi joņoja pa mežu.
   Taču nežēlīgais uguns pūķis panāca viņus skrējienā, aizšķērsoja viņiem ceļu, un zvēri šausmās metās atpakaļ, veltīgi cerēdami izlauzties no uguns loka.
   Tas izdevās tikai nedaudziem.
   Nesaudzīgais uguns loks savilkās ap bēgļiem aizvien ciešāk.
   Zvēri saspiedās baros klajumos un smalcēs, vietās, kur uguns viņus neaizsniegtu. Vietās, kur viņi varētu justies drošībā. Taču šādu drošu vietu mežā bija gaužām maz. Līdzīgi karaspēkam, kas saņem ienaidnieku dzelžainās spīlēs, briesmīgais uguns vāls virzī­jās uz priekšu, ceļā iznīcinādams un pārvērzdams pelnos visu dzīvo.
   Gadījās, ka, ugunsgrēka pārsteigti, vienā barā saspiedās niknā­kie ienaidnieki, tāpēc ka lāči un vilki, lapsas un zaķi, lūši un vāveres, stirnas un mežacūkas, vājie un spēcīgie — visi vien­līdz baidījās no uguns. Nav grūti iztēloties, kāda neiedomājama sabiedrība reizēm sapulcējās liesmu ielenktā norā.
   Zvēri asiņainā cīniņā izbrīvēja sev vietu, mazu zemes gabaliņu.
   Nebeidzami vaidi un rēcieni tais dienās plosīja kalnus.
   Visā savā pastāvēšanas laikā kalni neatminējās neko tamlī­dzīgu.
   Nekad niecīgā zemes stūrītī nebija saspiedušies kopā tik daudz līdz nāvei pārbiedētu zvēru. Aptvēris, ka glābiņa vairs nav, rai­bais zvēru bars, aiz šausmām zaudējis prātu, metās cauri pelnu un dūmu priekškaram, lai pārrautu uguns loku. Daudzi atrada tur savu galu. Gadījās, ka neizglābās neviens.
   Liesmas aprija savus upurus ar uzvarošu rēkoņu.
   Uguns lauks pletās plašumā, liesmas varēja apturēt vienīgi ūdens.
   Mežam tās bija patiesi traģiskas dienas.
   Un itin visiem, kas tajā mājoja.
   Par laimi, mūsu Sudrabītim atšķirībā no daudziem simtiem viņa ciltsbrāļu, atšķirībā no simtiem citu meža iemītnieku izdevās izkļūt no uguns sveikam un veselam.
   Kādā veidā? Viņš pats to lāgā nezināja.
   Glābiņš tais dienās bija atkarīgs gandrīz vienīgi no kāju ātruma, un Sudrabītis skrēja, viņš skrēja uz labu laimi, skrēja ar pēdējiem spēkiem, vienas vienīgas vēlēšanās dzīts — aiztikt pēc iespējas tālāk no uguns.
   Taču nesaudzīgās liesmas aizšķērsoja bēglim ceļu, un Sudrabītis tad metās atpakaļ un, pārliecinājies, ka ceļš ir brīvs, atkal auļoja, kamēr kājas viņu nesa.
   Ja Sudrabītis kaut reiz iekļūtu uguns lokā, viņa liktenis būtu izlemts. Taču viņam laimējās. Ne jau velti Sudrabīti dēvēja par laimes lutekli. Viņš izturēja līdz brīdim, kad ugunsgrēku nodzēsa nesamierināmais uguns ienaidnieks — ūdens.
   Pār kalniem negaidīti savilkās svina pelēki mākoņi, un sāka gāzt lietus.
   Plaiksnījās zibeņi. Granda pērkons.
   Lietus gāza kā no spaiņa, itin kā nozvērējies nemitēties līdz tam
   brīdim, kamēr ugunsgrēks nebūs aizrijies ar ūdeni. Lietus lija vairākas dienas un naktis no vietas. No plašajām meža krāsmatām pret debesīm vairs necēlās uguns, bet vijās dūmu stabi.
   Ilgi cīnījās uguns un ūdens.
   Beigu beigās ūdens guva pārsvaru.
   Kā baisms atgādinājums par neseno ugunsgrēku mežā palika izdegas, kas bija līdzīgas melnām brūcēm.
   Ugunsgrēks iznīcināja veselus meža masīvus, līdz nepazīšanai pārmainīdams apkārtni. Taču nāves draudi jau bija aiz muguras, un zvēri vairs nepievērsa tam nekādas uzmanības. Atlicis vēl bija pietiekami daudz meža, lai visi dzīvnieki — no vismazākā līdz vislielākajam — varētu tajā brīvi iekārtoties. Atrast sev pārtiku un ērtu mājokli.
   Lietus vēl nebija mitējies, kad mežs jau atdzīvojās, un zvēri aizmirsa par neseno ugunsgrēku, kā līdz tam bija aizmirsuši dau­dzās nedienas, kas tiem bija jāpārcieš..
   Ari Sudrabītis ātri aizmirsa ugunsgrēku.
   Lai gan daudzas viņa iemīļotās noras uguns bija iznīcinājusi, viņš uzgāja citas, kur bija tikpat sulīga zāle un patīkama sabied­rība. Pamestā cietokšņa apkaimi ugunsgrēks tikpat kā nebija skāris. Sudrabītis uzmeklēja veco mājvietu vīnogulāju biežņā un iegriezās tur aizvien biežāk.
   Kad viņš pirmoreiz pēc ugunsgrēka ieradās savā mājoklī, viņu laipni sagaidīja vecā draudzene pūce. Un Sudrabīti pārņēma klusa svētlaime, kādu viņš allaž izjuta, atgriezdamies dzimtajās vietās. Cik labi, ka uguns bija saudzējusi gan cietoksni, gan tuvējo mežu un visu šo ziedošo stūrīti! Un Sudrabītis saprata, ka viņam apnicis
   klimst pa mežiem. Nekur viņam neklājās tik labi kā šeit. Un viņš apmetās savā vecajā mājvietā. Kaimiņos dzīvoja viņa bērnības draugi — viņš redzēja tos paslēpušos kokos, zālē, cietokšņa mūros. Tāpat kā agrāk, viņi rūpējās par Sudrabīša mieru. Tāpat kā agrāk, viņi neaizdarīja acu, sargādami viņa miegu.
   —           Piesargies! Piesargies! — briesmu gadījumā kliedza pūce, skaļi sizdama spārnus.
   —    Piesargies! — viņas kliedzienu uztvēra simtiem citu balsu.
   Pēc ugunsgrēka mežā bija iestājies apbrīnojams miers un klu­sums un ilgu laiku nenotika itin nekādi starpgadījumi. Mežs atve­seļojās gluži kā slimnieks, bet pa pasauli izklīdušie iemītnieki pamazām saradās vecajās mājvietās.
   Vienīgi vilki bija nozuduši.
   Gluži kā akā iekrituši.
   Vai viņi vēl dzīvi?
   Un meža sīkaļas, kurus plēsoņu šaušalīgās gaudas bija dzinušas dziļāk pazemes alās, tagad nodevās rožainiem sapņiem par to, ka seši brāļi uz visiem laikiem pazuduši dūmos un ugunī.
   Tas bija tik ticami.
   Simtiem godīgu un miermīlīgu meža iemītnieku tieši tādā veidā bija atraduši galu.
   Liktos pat gaužām dīvaini, ja liesmas būtu saudzējušas ļaunos plēsoņas.
   Tad vēl uzradās apšaubāmi aculiecinieki, kas daudzināja vienā gabalā:
   —   Vilki pagalam! Vilki pagalam!
   Viņi stāstīja visiem, ka vilki sadeguši uguns apņemtā biezoknī, cauri kuram viņi lauzušies, izmisīgi mēģinādami izkļūt no uguns gūsta.
   —    Vilki pagalam! — kalnos izplatījās priecīgā vēsts.
   Un meža saime atvieglota nopūtās.
   Bet Sudrabīti šī vēsts iepriecināja vairāk par visiem.
   Atbrīvojies no negantajiem ienaidniekiem, Sudrabītis ar jaunu spēku izjuta bezrūpīgās dzīves jaukumu, kad viņu diendienā netrenkā un ausīs viņam neskan saniknoto plēsoņu gaudošana. Pēc ugunsgrēka šausmām un visiem citiem uztraukumiem viņš.
   beidzot varēja baudīt mierīgu dzīvi vecajā mājoklī blakus pus­sagruvušā cietokšņa mūriem.
   Taču mūsu drauga prieks bija priekšlaicīgs. Vilki pēkšņi uzradās ne saukti, ne aicināti. Viņi pavēstīja savu atnākšanu ar draudīgu gaudošanu, kas lika nodrebēt kalniem. Un Sudrabītim ari.

   Sākumā vilki Sudrabīti nevajāja. Neviens nezināja, kas viņiem padomā, — varbūt ugunsgrēks bijis plēsoņām par mācību un viņi nolēmuši likt jauno stirnāzi mierā. Lāgu lāgiem viņi iebruka mežā kā asinskāru sirotāju bars un atkal nozuda uz ilgāku laiku.
   Pienāca rudens.
   Lēni nolidinājās zemē pirmā dzeltenā lapa.
   Meža bumbieri un āboli nokrita pirmo salnu skartajā zālē. Pēc tam lazdas nobirdināja dzeltenbrūnus riekstus. Čaklie un gādīgie meža zvēriņi, gatavodamies garajai ziemai un salam, cītīgi vāca pārtikas krājumus.
   Vissaimnieciskākās, kā vienmēr, bija jautrās vāveres.
   Vāveres rosījās, nepazīdamas noguruma. Tās naski lodāja pa kokiem, stiepdamas uz savu mitekli kārtējo guvumu. Gan riek­stus, gan čiekurus. Vārdu sakot, visu, kas gadījās ceļā. Lai tikai vairāk ēdamā būtu slēptuvītē — kaut kur dobumā vai aliņā zem koka saknēm.
   Staip citu, pie darba ķērās ne tikai vāveres — sarosījās īdzīgie āpši un kustīgās peles, sarosījās veselas zvēriņu armijas. Vērīgs novērotājs tais dienās būtu saskatījis patiesi apbrīnojamu ainu. Kalni, šķiet, steidzīgi gatavojās aizsardzībai, ilgam karam. Karš.
   Patiesi, vai tad ziema nebija pieteikusi viņiem karu? Protams. Vis­īstāko karu. Un, gatavodamies atsist ziemas pirmo uzbrukumu un izturēt aplenkumu, kas, iespējams, nebeigsies ilgus mēnešus, zvēri sakārtoja savas mītnes kaujas gatavībā.
   Rieksti togad bija auguši brīnum raženi. Un tā bija droša pazīme, ka ziema solās būt gara un barga.
   Meža iemītniekiem to sacīja nekļūdīgais instinkts.
   Vienīgi mūsu Sudrabītis, tuvojoties bargajai ziemai, pagaidām neizjūta nekādas bailes. Viņš piederēja pie cilts, kura negatavoja ziemai nekādus krājumus. Sudrabītis bezrūpīgi baudīja silto sauli un jutās toruden tik spēcīgs kā nekad.
   Taču vilki, viņa niknākie ienaidnieki, neizgāja viņam no prāta. Sudrabītis zināja, ka tie viņam seko un viņiem vēl būs jāsastopas, lai arī nevarēja paredzēt, ar ko šī sastapšanās beigsies.
   Mūsu draugs nebija kļūdījies.
   # Reiz rīta agrumā vilki pārsteidza Sudrabīti meža norā, kas tinās rīta miglā.
   Tad sākās skrējiens, kādu mežs savu mūžu nebija pieredzējis.
   Sudrabītis joņoja pa priekšu.
   Viņam pakaļ dzinās vilki, apņēmušies par katru cenu panākt savu upuri, lai arī būtu jāizskrien visas pasaules pļavas un visi pasaules meži.
   Trakais skrējiens bija sācies.
   Tā bija divkauja uz nāvi, un Sudrabītis to ļoti labi zināja.
   Un ne tikai viņš vien. To saprata visi, kas redzēja vilkus zoga- mies uz meža noru, to saprata visi, kas dzirdēja viņu baismo gau­došanu.
   Nedz biezie krūmi, nedz migla vairs nevarēja paslēpt Sudrabīti no vilkiem.
   Pat visuzticamākie draugi nespēja viņam palīdzēt. Sudrabīti varēja glābt vienīgi viņa ātrās kājas un attapīgais prāts.
   Taču arī vilki bija pietiekami spēcīgi un ātri skrējēji, un pie­mānīt viņus nebija nemaz tik viegli. Turklāt Sudrabītis bija viens, bet vilki bija seši. Seši atriebības alku pārņemti vilki.
   Sudrabītis tomēr nezaudēja cerības izglābties un vispirms mēģi­nāja saviem sekotājiem sajaukt pēdas.
   Viņš lēca pāri strautiem un gravām, slēpās aiz miglas vāliem,
   kuri vēlās pāri kalniem. Viss veltīgi. Vilki ātri uzgāja pēdas un turpināja pakaļdzīšanos.
   Brīžam Sudrabītim šķita, ka viņš ticis vaļā no vilkiem. Un Sudrabītis kļuva žirgtāks un priecīgāks. Taču tikai uz īsu brīdi. Neredzamos vajātājus nodeva viņu smaka, tikko dzirdama gaudo­šana un lapu čabēšana.
   Sudrabītis labi pazina dzimtos kalnus.
   Neviens no viņa biedriem nezināja tik daudz noru, stigu un slepenu nostūru.
   Kur gan viņš nebija aizklīdis!
   Kādas vietas izstaigājis!
   Iespējams, ka tieši tāpēc Sudrabītis nolēma meklēt glābiņu pašā kalna virsotnē, kur allaž drūzmējas mākoņi un gaudo vēji. Vai arī aiz kalnu grēdas, kur vilki vēl nav bijuši.
   Sudrabītis drāzās augšup pa stāvām nogāzēm, traucās kā bulta pāri ielejām, paļaudamies vienīgi uz savu kāju izturibu.
   Jau sen bija iestājusies diena, bet vajāšana vēl gāja pilnā sparā.
   Saule tikai brīžam pavērās cauri miglas vāliem — un tikai tāpēc, lai pārliecinātos, Iras notiek kalnos, un atkal nozustu.
   Sudrabītim jau vairākkārt bija šķitis, ka ilgāk viņš neizturēs un nogāzīsies zemē. Un nepiecelsies vairs. Uz mirkli apstājies, lai atvilktu elpu un ieklausītos, viņš juta, cik neatvairāmi viņu pie­velk zeme, cik ļoti viņam gribas atlaisties zālē. Kaut tikai uz brī­tiņu! Taču asinskārie vajātāji atkal atgādināja par sevi. Un Sudra­bītis, saņēmis pēdējos spēkus, traucās augšup kalnā.
   Pēkšņi viņš izrāvās no miglas auta. Viņš atradās pašā kalna virsotnē. Visapkārt saules spožumā staroja skaidra diena, ko neapēnoja neviens mākonītis, neviena miglas strēmele.
   Un pēkšņi notika kaut kas tāds, ko neviens nebija gaidījis.
   Kalnus satricināja neiedomājama dārdoņa. Notrīcēja koki, sadrebēja akmeņi, un dziļi pazemē kaut kas valstījās, mutuļoja un rībēja aizvien varenāk. Tā vien likās — no šās dārdoņas sagrūs kalni un tos aprīs drūmās pazemes dzīles. Aprīs uz visiem laikiem. Bet melnais iegruvums, kas pavērās zem tiem, ar laiku pieplūdis ar ūdeni, un radīsies jauns ezers, bet, iespējams, vesela jūra. Taču tā tikai šķita.
   Kalni joprojām stāvēja kā stāvējuši.
   Baismā dunoņa apklusa tikpat negaidīti, kā bija sākusies. Toties uzblīdusi kalna virsotne pēkšņi it kā pārplīsa un sāka strauji sada­līties, pavērdama bezdibenīgu aizu. Šī aiza atdalīja Sudrabīti no vilkiem, kuri palika taipus pēkšņi radušās plaisas. Vilki apstājās kā zemē iemieti. Bezdibeni, kas bija pavēries viņu priekšā, neva­rēja nedz pāriet, nedz apiet.
   Vilki gaudoja aiz trakām dusmām.
   Bezspēcīgā naidā viņi grieza zobus. Vilku degošās acis meta zibeņus. Taču plēsoņas nevarēja nogalināt savu upuri, kas viņu acu priekšā nozuda mežā. Sen iecerētais un gandrīz iegūtais medī­jums bija izslīdējis no vilku ķetnām brīdī, kad tam, likās, vairs nebija glābiņa.
   Sudrabītis vēl nezināja, ka viņam neviens vairs pakaļ nedzenas. Viņš tik tikko skrēja. Spēki viņu bija galīgi atstājuši. Viņš klupa vai ik brīdi un tikai ar pūlēm uztrausās kājās.
   «Beigas,» Sudrabītis nodomāja. «Tās ir beigas.»
   Itin kā apstiprinādama viņa vārdus, saule debess jumā pēkšņi satumsa, un pasaulē iestājās akla tumsa.
   Un atkal zem kājām nodrebēja zeme — sākumā tikko manāmi, pēc tam aizvien spēcīgāk un spēcīgāk.
   Melni mākoņi aizklāja debesis un sauli.
   Tas bija tik baigi. Taču viss, kas notika pēc tam, bija vēl bais­mīgāks. No plaisas kalna virsotnē izlauzās liesmas — ugunsstabs
   uzšāvās līdz pat debesīm, gūdams aizvien draudīgākus apmērus. Necaurredzamajā tumsā, šķiet, pati zeme gāzās kaut kur melnā bezdibenī.
   — Glābieties! Glābieties! — kalnus pārskanēja sauciens.
   Un visi, kas vien varēja, metās glābties.
   Visa dzīvā radība, neiedomājamu baiļu pārņemta, panikā kaut kur bēga. Zvēri bēga tālāk prom no briesmīgās kalna virsotnes, kas izvirda liesmas un dūmus, lai gan neviens no viņiem nezināja, no kā viņi bēg un kas notiek.
   Arī Sudrabītis bēga kopā ar visiem. Tagad viņš vairs nemeklēja glābiņu no vilkiem. Viņš bēga no nezināma briesmoņa, kurš bija šausmīgāks par visas pasaules vilkiem.
   Ari vilki gribēja bēgt.
   Taču bija par vēlu.
   Vilki šaudījās pa kalna virsotni. Viņus jau cieši apņēma uguns gredzens, un pelni, kas lauzās laukā no plaisas kopā ar uguni, bira un bira viņiem virsū kā palss, silts sniegs. Pelni apbēra kokus un zemi, un visu dzīvo. Tie apbēra arī vilkus.
   Un, apbedīti zem pelnu kārtas, savu briesmīgo nāvi beidzot bija atraduši seši asinskārie plēsoņas.
   Tā viņi palika stāvam kalna virsotnē, apklusuši uz mūžiem.
   Vēl daudzas dienas un naktis kalna virsotnē blāvojās spožās liesmas un virs tām mutuļoja smagi mākoņi, no kuriem krita un krita palsi pelni.
   Tad kādā jaukā dienā pie debesīm atkal staroja saule.
   Kalnos iestājās klusums. Elles uguns atkal ievilkās zemes dzī­lēs. Un paslēpās tur. Taču neviens nezināja, cik ilgi uguns tur paliks un kad atkal tai ienāks prātā uzšauties pret debesīm kā sarkanam liesmu stabam.
   Tā kalnos pamodās un atkal apdzisa vulkāns. Taču tā pakājē turpinājās pilnskanīga dzīve, itin kā nekas nebūtu noticis, itin kā nebūtu bijis nedz zemestrīces, nedz vulkāna izvirduma. Vie­nīgi leģenda glabāja atmiņas par šo baismīgo notikumu.

   Gadi sekoja cits citam. Pāri kalniem tāpat pūta vēji. Lija lie­tus, sniga sniegs, plosījās vētras, dārdēja pērkons. Pelnus iznē­sāja vējš, aizskaloja ūdens, un pašā kalna virsotnē, kur kādreiz aizas priekšā bija apstājušies vilki, izveidojās ezers. Ezera krastā uzauga priedes, sazaļoja zāle. No pelniem atbrīvotā zeme deva dzīvību augiem un dzīvniekiem.
   Bet ezera krastā, augstas klints virsotnē, vilki tā arī palika stā­vam; apbērti ar pelniem, tie jau sen bija pārvērtušies par akmeni un stāvēja gluži tādi paši, kādi bija toreiz, kad viņiem aizšķēr­soja ceļu ugunīgā vulkāna atvere.
   Šķiet, ka viņi aizvien vēl dzenas pakaļ Sudrabītim. Šķiet, ka viņi tūdaļ metīsies dziļajā ezerā, pārpeldēs pār to un panāks Sudrabīti, lai arī viņiem vajadzētu traukties līdz pat meža malai vai, iespējams, līdz pat pasaules malai.
   Akmens vilkus šausta lietus.
   Ieputina sniegs.
   Bet zvēri apiet vilkus ar līkumu, jo viņi nezina, ka vilki jau sen pārvērtušies par akmeni un nevienam vairs nav bīstami.
   Kalna virsotnē, tāpat kā agrāk, ligzdo ērgļi.
   Reizēm, uzlidojuši augstu debesīs, viņi kā akmeņi nokrīt uz vilku mugurām. Ērgļi knābā vilkus, kamēr pārliecinās, ka nav nekādas jēgas plosīt saltu akmeni. Tad, itin kā neticēdami paši
   sev, atkal metas vilkiem virsū. Un viss atkārtojas no jauna. Pāri kalniem laižas putni.
   Dažādi zvēri iemin mežā neskaitāmas takas, bet vilki aizvien vēl stāv nekustīgi, lai gan joprojām briesmīgi. Stāv, itin kā viņus būtu kāds nobūris.
   Bet lejā, kaut kur mežā, varbūt pamestā cietokšņa piekājē, dzīvo mūsu Sudrabīša pēcteči.

   Ko stāsta leģenda………………………………………………………………………….. 5
   Pavasaris mežā …………………………………………………………………………………….. ?
   Tie ir tavi ienaidnieki…………………………………………………………………………… 14
   Viens mežā …………………………………………………………………………………………. 24
   Vilcēni dodas medībās……………………………………………………………………
   Nepazīstamie draugi ……………………………………………………………………………. 83
   Nejauša tikšanās…………………………………………………………………………………. 44
   Atkal vilki …………………………………………………………………………………………. 47
   Šāviens klusumā ………………………………………………………………………………… 53
   Atkal pavasaris ………………………………………………………………………………….. 57
   Straujupes upuris ………………………………………………………………………….
   Ugunsgrēks mežā ……………………………………………………………………………….. 67
   Trakais skrējiens un negaidītās beigas…………………………………………………….. 75
   Akmens vilki ……………………………………………………………………. 81