Stefauns jounsons
   TEIKSMA PAR MAZO HJALTI
   Stāsts

   Es kavējos atmiņās… Man ir deviņi gadi . . . Mēs atkal pārvācamies. Jāju uz bēra zirga un dodos pretī nezināmai nākotnei.
   Diena sliecas uz vakara pusi. Jau pavasaris, bet laiks pieturas nejauks. Kalnu virsotnes tītas sudrabainā miglā. Šur un tur pie pašām mājām no zemes spraucas jauni, zaļi dzinumi, bet ganībās vēl redzama pērnā kūla
   Tas gan tikai tā liekas no pirmā acu uzmetiena. Palūkojies uzmanīgāk, un ieraudzīsi gan šeit, gan tur starp pelēcīgi dzelteniem stiebriem pirmo zaļo, sulīgo zālīti. Tāpēc laikam arī aitas, kas ganās takas tuvumā, nepie­vērš mums ne mazāko uzmanību. Tikai tad, kad esam pavisam tuvu, tās satrūkstas un pajūk katra uz savu pusi. Vai nu viņas sajūt zemes drebē­šanu, vai arī dzird mūsu ratu riteņu čerkstoņu. Mazu gabaliņu paskrē­jušas, tās apstājas un sāk klusi blēt. Un tad kā pēc komandas no tuvējām ieplakām izveļas mazi, balti kamoliņi, tie ir jēri, kas traucas pie savām mātēm un alkatīgi zīž pienu.
   Šie maziņie laikam tikai vakar nākuši pasaulē. Ieturot azaidu, tiem vēl nevajag nolaisties uz ceļiem, kā tas jādara vasaras beigās. Piespiedušies pie mātes, jēriņi zīž un zīž, un bez mitas virpina mazās, baltās ļipiņas. Lielās aitas ar mātes lepnumu cienīgi noskatās uz garāmbraucējiem. Tās nebaidās no cilvēkiem, nebaidās pat no melnā, pinkainā suņa, kas, sagrie­zis asti gredzenā, skrien pa ceļu visiem priekšgalā. Un tas arī tiešām ir ļoti kārtīgs suns. Aitām viņš nepievērš ne mazāko uzmanību, toties reti palaiž garām kādu cini, to neapostījis un nepagodinājis ar parasto suņa uzmanības apliecinājumu.
   Pēc tam viņš pagaida ceļiniekus un atkal skrien teciņus pa priekšu.
   Vīrietim, kas jāj man blakus, ir kalsna seja, pelēkas acis un nav bārdas. Galvā viņam ir rūtaina naģene, kas pastumta slīpi uz labo pusi. Viņš sēž melnā zirgā, kam balta zvaigznīte pierē. Segli ir diezgan jauni, bet viena kāpšļa siksna ir īsāka par otru, un tāpēc viņš sēž šķībi, uzrāvis vienu plecu uz augšu. Šādā stāvoklī viņš jāj visu dienu, vezdams pavadā gaiši bēro zirgu Blēsi, kas iejūgts mūsu ratos. Blesis staipa kaklu, miedz acis un reizi pa reizei rausta pavadu. Mutes dzelži viņam iespiedušies lūpās, uz tām parādījušās zaļganas putas.
   Sieviete vai nu turas blakus vīrietim, vai jāj mazu gabaliņu pa priekšu. Viņa sēž sieviešu seglos uz rudās ķēves ar gaišām krēpēm. Galva sievietei apsieta ar šalli, tā aizsedz arī seju, bet melnie ceļa brunči no vienas vietas aplipuši ar zirga spalvām. Zirgi met spalvu — tos nevar pat noglāstīt: lielas spalvu šķipsnas tā vien līp pie rokām. Sieviete ir neliela auguma. Platie brunči apslēpj skaistas, jaunavīgi slaidas kājas melnos, īsos saišu zābaciņos. Šī ir visskaistākā sieviete, ko es pazīstu. Viņa taču ir mana māte. Klēpī viņa tur mazu meitenīti, kas satīstīta daudzās drēbītēs. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka tas ir kaut kāds tīstoklis, bet tad var pa­manīt divas acis un mazu deguntiņu. Meitenīte ir mana māšele, un viņu sauc par Douru.
   Nu, bet tagad par puisēnu, tas ir, par mani pašu. Sis ceļojums ir uzsākts viņa dēļ, tāpēc no mana viedokļa viņš šeit ir galvenā persona. Man liekas, ka puisēns ir diezgan simpātisks, kaut arī ar sevišķu skaistumu nevar lepoties — deguntelis aiz pārmērīgas ziņkārības uzrauts uz augšu, un arī acis viņš blisina vairāk, nekā vajadzētu.
   Es jāju uz dūkanbēra zirga. Zirgs nav sukāts, uz kakla tam nokarājas garas krēpes, bet acis aizsedz pieres krēpes. Es sēžu seglos, kāpšļu siksnas ir uzsietas, cik vien augstu iespējams, tomēr kāpšļus es nevaru aizsniegt, un jājot kājas man kuļājas zirgam gar sāniem.
   Ratos sakrauta visa mūsu iedzīve — maisi ar gultas veļu un lāde ar izliektu vāku. Lāde ir ļoti skaista, uz vāka uzzīmētas rozes. Pa kreisi no slēdzenes redzams skaitlis «18», bet pa labi — «86». Lādei ir sava inte­resanta vēsture. Jau kuro reizi tā maina dzīves vietu, tiek pārvesta uz jaunu māju! Ar lādi saistās manas atmiņas par visām tām mājām, kur tā kādreiz atradusies. Taču pašlaik es par to nedomāju. Te redzams tik daudz jauna, un man nav laika domāt. Es nedomāju pat par mazo, dzelteno lādīti, kas atrodas ratos aizmugurē, kaut arī tajā glabājas visi dārgumi, kas tik mīļi manai sirdij. Arī lādīte pārceļo. Rūpīgi pārsieta ar virvi, tā ir novietota ratu apakšā.
   Mēs braucam garām viensētām, es rādu uz tām un jautāju:
   — Mamm, kā sauc šo viensētu?
   Māmiņa visu zina. Šos nosaukumus arī es esmu dzirdējis, kaut arī nekad agrāk nebiju šīs mājas redzējis. Man par tām stāstīja, un es katru to biju iedomājies savā iztēlē. Diemžēl izrādījās, ka īstenībā tās izskatās pavisam citādas.
   Mūsu ceļš ved uz dienvidrietumiem, un mēs aizvien vairāk attālinā­mies no viensētām, kas atrodas augstāk kalnos. Ceļš stiepjas gan pa gran­tētu līdzenumu, ko klāj virši un sūnas, gan pa piekalnēm un šaurām purvu strēmelēm.
   Mēs dodamies lejup pa ieplaku, tai abās pusēs paceļas kalni. Pa ieplaku tek strautiņš — tik maziņš, ka mēs to bez grūtībām bieži vien šķērsojam. Bet drīz kalni attālinās. Mēs iejājam ielejā, pie lielākas upītes, kur nemanot ietek arī mūsu strautiņš. Pa kreisi, upītes otrajā krastā, kalni
   pavisam izzūd, pāriedami pauguros, ko klāj pelēki krūmi, kas pēc ziema.» sala vēl stāv kaili.
   Pa labi, tīrumā, kalnu piekājē redzama neliela viensēta . .. Nē, esmu kļūdījies — izrādās, tur ir divas mājas. Blakus tām tieši no zemes laužas ārā lieli tvaika mutuļi.[1] es tūlīt noprotu, kas šīs būs par mājām, par to varētu arī nejautāt, taču es nespēju atturēties to nedarījis.
   Tā ir Leigamiri. Mūsu ceļa mērķis.
   Es skatos uz mājām, un visa pasaule manās acīs nobāl. Pats es kļūstu
   mazs un bezpalīdzīgs, dzīve uzreiz zaudējusi savu skaistumu un jēgu. Manu jauno dvēseli nomāc smagas domas, neatvairāmas skumjas sa­žņaudz sirdi. Es jūtu: kaut kas ir zudis uz visiem laikiem un nekad vairs neatgriezīsies. Vīrietis, kas jāj kopā ar mums savos čīkstošajos seglos uz melnās ķēves, man vairs neliekas labs un laipns. Nē, tas ir briesmīgs, nepielūdzams cilvēks — viņš taču atņem to vienīgo balstu, kas man palicis dzīvē. Viņš atņem man māmiņu un māsiņu. Vai tad vēl ir vērts dzīvot šajā pasaulē?
   Leigamiri jau gandrīz ar roku aizsniedzama. Tikai īsu brītiņu mēs vēl pabūsim kopā. Tiesa, kaut kur dvēseles dziļumos vēl kavējas neskaidra cerība: varbūt kaut kas izjauks notikumu gaitu? Taču nekas nenotiek, šķir­šanās brīdis nepielūdzami tuvojas.
   Mēs nogriežamies sāņus no upītes un virzāmies uz māju pusi. Akme­ņains ceļš ved tieši pa purvu un zem zirgu pakaviem līgojas. Mājas stāv piekalnē pavisam tuvu viena otrai. Beidzot iebraucam Austrumu māju pagalmā.
   Tukla, gaišmataina sieviete iznāk no mājas un laipni sasveicinās ar mums. Viņai ir apaļa, smaidīga seja, uz muguras atmestas viņas krāšņās pīnes. Sieviete paņem rokās Douru, lai māmiņa varētu vieglāk nokāpt no zirga.
   —    Labdien, Inga, labdien, dārgā!
   Viņas saskūpstās divas vai trīs reizes, bet varbūt arī četras reizes.
   Pēc tam sieviete pienāk pie manis. Es vēl aizvien sēžu savos seglos.
   —    Tad redz, kur puisēns! Ļoti jauks puišuks. Nu labdien, mīļais, lab­dien! Mani sauc par Solveigu, un es, acīm redzot, būšu tava saimniece. Ko tu par to teiksi?
   Es klusēju un tikai pieklājības dēļ kustinu lūpas. Varbūt es arī svei­cinu.
   Sieviete izceļ mani no segliem un nolaiž zemē.
   —   Mīļo knauķi, cik tu esi jauks! Tevi taču sauc par Hjalti, vai ne tā?
   Es apstiprinoši pamāju ar galvu.
   Viņa noskūpsta man vaigu, pēc (tam otru, uzceļ uz lieveņa un pievēr­šas vīrietim melnā svīterī, kas turpat stāv, sabāzis rokas kabatās. Es tikai tagad viņu pamanu.
   —    Klausies, Jouhan, — viņa tam saka, — liec, lai Palli pabaro zirgus, kamēr ciemiņi pakavēsies pie mums. Esiet tik laipni, nāciet, lūdzu, iekšā.
   Taču vīrietis, kas veda pavadā Blēsi, atrunājas, ka drīz būšot vakars, bet līdz Hruthoularai neesot tālu — vai tad būtu vērts izjūgt zirgu — un arī kafiju dzert neesot īstais laiks. Gan jau te ieskriešot citureiz, viņš solās. Pēc tam viņš, protams, ļaujas pierunāties un ieiet istabā.
   Durvīs stāv maza meitenīte un skatās uz mums.
   «Lūk, tāds tas puisēns!» viņa laikam domā pie sevis.
   —    Nāciet, lūdzu, iekšā! Esiet tik labi! — Solveiga gādīgi rosās.
   Mūs aicina viesistabā. Istabā stāv mazas ērģelītes, pie sienām daudz portretu. Taču tie mani neinteresē. Gaitenī, iepretī durvīm, kas ved uz viesistabu, sākas kāpnes uz bēniņiem. Tieši pie šīm kāpnēm man laimējas ieķerties māmiņās brunčos, un tad arī drosme mani pamet. Trīcoša balsī es lūdzos:
   —    Māmulīt mīļā, es negribu palikt, es gribu pie tevis, māmulīt! Ļauj man jāt atpakaļ uz Breki!
   —    Klusāk, Hjalti, nevajag, mazulīti — viņa čukst. — Nerunā tik skaļi, mīļo dēliņ. Viss būs labi. Nu saņemies taču. Saproti, mēs nevaram palikt Brekē. Esi prātīgs zēns un papūlies nesarūgtināt māmiņu. Atceries, ko tu man solīji, mans labais.
   Ak, kāpēc gan es devu tādu solījumu! Un tas tikai tāpēc, lai pierādītu savu vīrišķību. Kāda muļķība! Skaidrs, ka es pašlaik to negribu atcerēties, un tikai ciešāk ieķeros māmiņas brunčos.
   —    Māmulīt mīļā, nu kāpēc mēs vienmēr pārvācamies un pārvācamies? Man gribas atpakaļ uz Breki!
   Te māmiņai ir dažādas atbildes. Viņa, lūk, esot nabadzīga un tikai lauk- strādniece. Es jau esmu to dzirdējis daudz reižu, un tas mani nepārliecina. Taču tagad māmiņa saka kaut ko citu:
   —   Vai atceries, Hjalti, kad mēs pagājušā gadā braucām uz Breki, tu teici, ka gribot palikt Sandē?
   —    Jā, es tā teicu, bet pēc tam man iepatikās Brekē.
   —    Arī šeit tev iepatiksies, tici man.
   —   Nē, māmulīt, es nevaru šeit palikt bez tevis un bez Douras! Māmulīt, tu man esi vismīļākā, ļauj man braukt kopā ar jums!
   Tagad vairs nevajag lūgt, lai es runātu klusāk, mana balss jau tā ir gandrīz izgaisusi, un māmiņa tikko sadzird pēdējos vārdus. Viņa saņem manas rokas savējās, notupstas un čukst man ausī vārdus — tik pazīsta­mus, agrāk tik bieži dzirdētus:
   —    Hjalti, manu puisēn, nu saņemies, esi vīrišķīgs! Māmiņa arī negrib no tevis šķirties, bet viņa ir nabadzīga sieviete, strādā par kalponi, un dēliņš pie viņas nevar palikt. Māmiņa ir ļoti priecīga, ka labi ļaudis tevi šeit pieņem. Un bez tam, mīļo dēliņ, tu bieži varēsi nākt pie mums ciemos, un mēs ar Douru apciemosim tevi. No šejienes taču līdz Hruthoularai nav nemaz tālu, pareizāk — nav pārāk tālu. Atceries, Hjalti, tu solījies māmiņai labi uzvesties. Dari to māmulītes dēļ, esi taču vīrišķīgs, manu mazuli!
   Vairāk es nedrīkstu bilst ne vārda. Māmiņas balss skan kaut kā savādi, un mani pēkšņi sagrābj bailes.
   Blakus māmiņai īsajā, zilajā mētelītī uz savām taisnajām, resnajām kājelēm stāv Doura. Viņa skatās uz mani ar lielām, zilām acīm un savā bērna nezināšanā tomēr neskaidri noprot, ka šeit norisinās kaut kas tāds, kam nevajadzētu notikt. Kaut arī Doura bieži bija dzirdējusi, ka es nevarēšu dzīvot kopā ar viņu, bet man būs jādzīvo citā mājā, un būtu varējusi jau pie tā pierast, viņa jūt, ka esmu ļoti bēdīgs, ka māmiņa ir bēdīga un arī pašai nemaz nav priecīgs prāts. Ja jau tā, Doura nejūt nekādas vajadzības slēpt savas jūtas un vispār kaut ko slēpt no šiem svešajiem ļaudīm šajās mājās. Un viņa sāk skaļi un gauži raudāt.
   —    Māmiņ, māmiņ, — viņa elso, — es negribu, ka Hjalti paliek šeit! Te ir tik garlaicīgi un pretīgi! Es, māmiņ, negribu, ka viņš paliek te!
   Māmiņa klusina Douru un aizrāda, ka bērnam nav pieklājīgi tā runāt.
   Doura turpina stabulēt, toties man izdodas savaldīt asaras, kas jau sāk lauzties uz āru. Šķiršanās brīdis ir nenovēršams. Ja jau pasaules va­renie kaut ko nolēmuši, vai tad mazs bērns te var ko izmainīt? Tas nav iespējams ne ar kādām asarām.
   Mēs izejam pagalmā. Divi pieauguši vīrieši ātri izņem no ratiem maisu ar manām gultas drēbēm un lādīti. Viņi atsien mezglus, atbrīvo virves un atkal visu sasien tāpat, kā bijis. Man jau nemaz nav tik daudz to dār­gumu — visi tie atrodas šajā mazajā lādītē. Daži kauli, kas krāsoti govju mēslos, nekrāsoti kauliņi un skaisti gliemežvāki. Un vēl ābece. Tie arī ir visi dārgumi.
   Es atvados no māmiņas, bet cilvēki stāv pagalmā un skatās. Māmiņa skūpsta mani un lūdz dievu sargāt mani. Es nesaku ne vārda, stāvu, klusi piespiedies pie māmiņas, un ar rokām esmu aptvēris viņas kaklu. Tad lēnām atbrīvojos no viņas skavām, ņemu savu dzelteno lādīti, it kā gribē­dams aiznest to kādā slepenā vietā. Lādīte ir vienīgais draugs, kas paliek kopā ar mani.
   Taču man tā atkal jānoliek zemē, jo esmu aizmirsis atvadīties no Douras. Viņa strauji metas man ap kaklu. Viņa vēl joprojām šņukstēja, bet tagad sāk atkal skaļi raudāt. Tā vairs nav raudāšana, bet īsti asaru plūdi. Māmiņa ir uzkāpusi savā zirgā, un saimniece Solveiga stāv, lai viņai padotu uz ceļiem meitu. Dzirdēdama Douras skaļās raudas, Solveiga no­laiž rokas. Viņas apaļīgajos vaigos pavīd smaids, kas drīz pārvēršas gri­masē. Solveiga zaudē pacietību.
   —    Ak tu kungs, cik šausmīgs bērns!
   —              Jā, šī mazā, liekas, ir mazliet spītīga, — pie­bilst vīrietis melnajā svīterī, nenoteikti paraustīdams plecus.
   Māmiņa klusē, cilvēks, kas sēž melnajā zirgā, mulsi smaida. Kaut kādi cilvēki stāv durvīs un skatās, kā mēs atvadāmies. Beidzot Solveiga paceļ Douru un saka:
   —              Nu, nu, mana labiņā! Beidz taču raudāt. Hjalti paliks pie mums, viņš būs šeit pie manis.
   Doura jau ir izraudājusies, aizvien retāk nobirst asaras, bet mani atlaist viņa negrib ne par kādu cenu pasaulē.
   —              Manu meitiņ, ļauj krustmātei iecelt tevi seglos, — māmiņa viņu lūdz.
   Doura turas stingri un vēl ciešāk spiežas pie manis. Bet vai tas ko līdzēs? Vai tad viena maza meitenīte ir spējīga neļaut visiem šiem pieauguša­jiem darīt tā, kā viņi izlēmuši? Šeit noteicēja ir Solveiga.
   —    Kas tas par bērnu! — viņa atkal vaimanā.
   Viņa atliec Douras rokas, atbrīvodama manu kaklu
   no māsiņas ciešā apkampiena, un mūsu brēkulei gribot negribot jāpiekāpjas.
   Solveiga ir spēcīga, un meitenīte jau nākošajā mirklī sēž māmiņai uz ceļiem. Nelīdz ne lūgšanās, ne spārdīšanās ar kājām. Doura neprot citādi aizstāvēties, tāpēc izmēģina šo pēdējo līdzekli.
   Zirgi sāk soļot, un ratu riteņi sāk ripot uz rietumiem. Blesis savelk pa­vadu, bet vīrietis uz melnā zirga iesēžas šķībi seglos, viens plecs viņam paceļas augstāk nekā otrs. Pa priekšu uz bērās ķēves jāj sieviete, meite­nītes raudas izgaist tālumā.
   Tuvojas vakars. Migla, kas visu dienu bija krājusies virs kalnu vir­sotnēm, nemanāmi izklīst, uņ aiz kalniem, tieši virs mājas, atsedzas stū­rītis zilas debess.
   Es stāvu Leigamiri pagalmā viens starp svešiem cilvēkiem. Taču viņu
   nav daudz, un drīz vien mēs jau esam iepazinušies. Vīrieti melnajā svīterī sauc par Jouhanu, viņš ir saimnieks. Arī viņa vecāki dzīvo šeit. Veco sievieti sauc par Gudrunu, viņa pret mani ir ļoti laipna. Vecais vīrs ir plikgalvis, gandrīz bez matiem, toties bārda viņam ir gara gara. Viņš tur rokā lielu tabakdozi un visu laiku bāž degunā tabaku.
   Man ir tāda sajūta, ka viņš gribētu kaut ko teikt. Acīm redzot, mans biklums izraisījis viņā līdzjūtību, bet viņš neatrod vārdus, lai mani uzmundrinātu. Viņš ilgi glauda bārdu un beidzot saka:
   —: Tā, tā, draudziņ. Bet vai spēks tev ir? Nē, spēka man nav.
   —    Nu, varbūt priekš saviem gadiem tu esi spēcīgs, mazais? Vīriešiem jābūt spēcīgiem, tad nav ne no kā jā­baidās, pat ļaunie gari nevar neko padarīt. Tādas tās lietas.
   —    Nepiesienies puisēnam, Helgi, — vecā sieviete saka, jo veco vīru sauc par Helgi.
   Viņš smejas, un viņa pelēkā bārda sāk kustēties, bet zilās acis kļūst pavisam maziņas. Bez šiem ļaudīm, par kuriem es jau pastāstīju, šeit ir vēl meitene — vai at­ceraties, viņa stāvēja durvīs? Meiteni sauc par Helgu, un arī viņai ir deviņi gadi. Beidzot, vēl ir Palli, pavisam jauns cilvēks. Viņš šeit ir kalps. Palli ir liels deguns, kupls melnu matu cekuls, bet zodu un vaigus klāj gari, melni bārdas rugāji — viņš sen nav skuvies. Palli ir lielas, pelēkas acis, tievs, garš augums un stiegrainas strādnieka rokas. Tie arī ir visi mājas iedzīvotāji.
   —    Helga, meitiņ, esi pret puisēnu laba. Viņam, nabadziņam, šeit bez māmiņas laikam būs skumji.
   —    Jā, redzams, viņam, nabadziņam, skumji, — Jouhans piebalso. Viņš viegli parausta plecus un abi ar sievu ieiet iekšā.
   Mums abiem nemanot, bijām palikuši uz lieveņa divatā — meitene un es. Šķiet, nebija visai prātīgi uzdot mani pieskatīt mazai meitenei. īsu brī­tiņu mēs klusēdami skatāmies viens otrā. Beidzot viņai iešaujas galvā lie­liska doma —izrādīt man māju. Tas ir ļoti labs priekšlikums. Māja ir liela.
   Bez viesistabas, ko es jau minēju, apakšā ir vēl saimnieku guļamistaba. Tā atrodas gaiteņa otrā pusē. Augšā, bēniņos, mājas dienvidu pusē, šķērs­siena norobežo mazu istabiņu. Pašlaik te neviens neguļ, meitene man pa­skaidro. Bēniņos ir vēl divas istabiņas un lūka ar vāku, te uz apakšējo stāvu ved kāpnes ar margām.
   —    Šeit guļ Palli, — meitene paskaidro, ieiedama vienā no bēniņu istabām, kur sienā virs gultas ir mazs lodziņš. — Ari tu šeit gulēsi, — vina piebilst, rādot uz otru gultu, kas stāv iepretī.
   To es sapratu, un te nebija vairs ko paskaidrot.
   Mājas priekšējā daļā, tās ziemeļu pusē, atrodas virtuve ar vaļēju pa­vardu, bet dienvidu pusē ir otra virtuve ar nelielu plītiņu. Te mājas ļaudis ēd, un no šejienes var nokļūt pagrabā, tur atrodas pieliekamais. Pielieka­majā novietotas lielas mucas. Vienās glabājas dzīvnieku iekšas, otrās var­būt galvas, bet trešajās, protams, biezpiens. Gar sienu sarindoti skapji. Saimnieci, kā jau zinām, sauc par Solveigu. Man tāda nojauta, ka Solveiga ir galvenā noteicēja gan mājā, gan sētā, bet šeit, pieliekamajā, viņas vara liekas neierobežota. Meitene par to nestāsta, taču tas skaidrāks par skaidru, jo visur nojaušama saimnieces roka, visur mājo viņas neredzamais gars. Mucas izskatās ļoti līdzīgas viņai, un pieliekamajā no katra plaukta, no katra skapja sadzirdama viņas balss. Es to sajūtu, bet pašlaik manas domas nodarbina pavisam kas cits.
   Beidzot jāiet gulēt, un es, ierāpies gultā, kas atrodas iepretī Palli gultai, tūlīt ierokos spilvenā. Arī pārējie iet pie miera.
   —   Mazais vīriņš jau aizmidzis, — vecais Helgi saka, parādīdamies bē­niņu lūkā. — Tā, tā! Laiks gulēt, laiks atpūsties
   Kad mājā iestājas klusums, man par daudz ko jādomā, un atmiņā cita pēc citas uzpeld dažādas ainas. Tās visas ir vienādas. Visas par māmiņu. Pasaulē neviens nav labāks par viņu. Viņa, lūk, aizbrauca, bet es paliku šeit viens. Viņa nozuda tur, kur vakaros aiz augstiem kalniem noriet saule, paņemdama sev uz ceļiem līdzi Douru. Es aizvien vēl dzirdu māsiņas balsi: «Hjalti, brālīt, nāc parotaļāties ar Douru… Hjalti nedrīkst darīt pāri savai Dourai.»
   Man jādomā par māsu: tieši viņa šodien vairāk nekā citi juta man līdzi. Un tomēr māmiņas tēls atkal un atkal uzpeld manā atmiņā. Ausīs skan viņas maigā, čukstošā balss, visjaukākā balss pasaulē. Māmiņa lūdz, lai es vienmēr būtu labs puisēns. Kad viņa pieliecas, lai no manis
   Iespējams, ka šo grāmatu pat nevar nosaukt par stāstu, bet drīzāk gan par īsu stāstiņu krājumu, tajos pastāstu visu, kas notika ar mani, ierodoties Leigamiri mājās. Visumā šie stāstiņi veido manu dzīves stāstu, tāpat kā viss, kas atgadījies ar tevi, veido tavu dzīves stāstu.
   Divās Leigamiri mājās, kas atrodas vienā nokal nē, dzīvo divas zem­nieku ģimenes. Tomēr, kaut arī mājas atrodas tuvu, starp tām uzcelta siena, ko ļoti grūti pārkāpt. Sienu uzcēluši abu māju iemītnieki, un dīvai­nākais ir tas, ka tā nav redzama. Un tomēr siena ir. Kad vienas mājas iedzīvotāji skatās uz kaimiņu pusi, šī siena visu izkropļo. Ļoti nelaba siena. Un, kad Jouhans, Austrumu mājas saimnieks, saka Solveigai: «Ir gan riebīgs vecis šis Hatlgrimūrs, vai ne, mana dārgā?» — tad vainīga ir tieši šī siena, naida un savstarpējās nesaprašanās siena. Tādas sienas ar vienkāršu aci nevar ieraudzīt.
   Par Austrumu mājas iedzīvotājiem esmu jau nedaudz pastāstījis. Rie­tumu mājās dzīvo Hatlgrimūrs un Groua. Viņiem ir trīs bērni: divi zēni apmēram manā vecumā un gadus divdesmit veca meita. Meitu sauc par Sigu, bet zēnus — par Adi un Ouli. Abu sētu bērniem neatļauj kopā ro­taļāties. Vienīgi Siga brīvi un bez ierobežojumiem staigā turp un atpakaļ, un tāpēc visi viņu mīl.
   Tā arī bija visa novirze. Vēl gribu piebilst, ka šos notikumus stāstu nevis tāpēc, ka tie man liktos sevišķi svarīgi, bet vienīgi tāpēc, ka es tos zinu labāk nekā citu ko.
   Ar dziļu cieņu Hjalti Hanesons

   Vakarā es aizmigu raudādams, bet otrā rītā no asarām nebija ne miņas — es pamodos mierīgs un mundrs.
   Arā spoži spīdēja saule, un jaunā diena ik mirkli solīja daudz ko ne­redzētu un nezināmu — pavasara dienas taču bagātas visdažādākiem pie­dzīvojumiem, ja cilvēkam ir tikai deviņi gadi.
   Pieaugušie bija aizņemti katrs savā darbā, un mūsu mājas Helga iz­dzina ganīties trīs govis un rūsganu telīti. Agrā pavasarī lopi var ganī­ties tikai ganībās. Taču zāle vēl bija maza, un govis no abām mājām, par
   lielu nepatiku saviem saimniekiem, visu laiku ganījās kopā vienā barā. Ko lai dara, lopi jau neprata nolasīt cilvēku domas. Tie nenaidojās. Varbūt tāpēc arī cilvēki tos sauc par muļķa lopiņiem.
   Vispirms man uzdod iztīrīt un apkopt kūti. Grīda tajā izklāta ar ba- zalta plāksnēm, tā ir slidena un nelīdzena. Šīs pašas lielās plāksnes, stāvus saslietas, veido arī šķērssienas starp lopu stāvvietām. Tīrīt kūti ir ļoti garlaicīgi, bet kopā ar meiteni šis darbs sokas jautrāk.
   —     Kūti tīrāt? Tā, tā, — saka vecais Helgi. — Nu, vārdamāsa, vai tev puišelis patīk? — viņš jautā Helgai.
   —    Labs puisēns, — Helga atbild.
   —    Protams, labs, kālab gan ne? … Es redzu, jums šeit ir lāpsta, tās tagad modē. Kad es biju puika, lāpstas mums pat sapnī nerādījās, bet kūti taču vajadzēja tīrīt. Tā, redz, mani mīļie.
   —    Kā, vectētiņ, tev nebija lāpstas? — izbrīnījusies jautā Helga.
   —     Protams, ne, mēs par tām pat nebijām dzirdējuši. Kūti mēs tīrījām ar govju lāpstiņām. Tā, redz.
   Pēc tam vecais vīrs pievēršas man:
   —    Nu, vīriņ, bet vai tev mūsu meitenīte patīk?
   —    Ļoti patīk, — es atbildu.
   — Jā, tā jau tas, protams, ir. Meitēns mums diezgan jauks. Bet ko tu teiksi par viņas vectētiņu? Tev, protams, no viņa pamatīgi bail, nu, at­zīsties!
   —    Nē, nav bail, — es atbildu.
   —    Hm! Tad tu domā, ka mēs ar tevi būsim draugi?
   —    Laikam.
   —     Noteikti, ar laiku. Un, ja tu man kādu reizi, nu kaut vai šodien, . sasmalcināsi šņaucamo tabaku, es tevi arī neaizmirsīšu: iedošu tev savus seglus, kad tu gribēsi apciemot savu māmiņu. Katrā ziņā iedošu. Tā, redz. Bet tabaku vajag sasmalcināt smalku smalku un tabakmaku piebāzt pilnu pilnu, draudziņ. Ko tu uz to teiksi? … Kā — tu gribi to izdarīt tūlīt? Nu, neiebilstu, man palicis tikai viens nieka šņauciens.
   Un es dodos kopā ar veco Helgi uz māju. Viņš iedod man griežamo un dēlīti, pēc tam nogriež garu gabalu presētas tabakas, liek to uz dēlīša un rāda, cik smalki tabaka jāsagriež.
   —    Tā, redz, manu puisēn. Bet tagad griez tu un labi veikli. Tā, redz. Strādā, kamēr sāk sviedri līt, tikai skaties, lai tie neiepil tabakā. Ja tu man
   sabojāsi tabaku, es tevi nosūdzēšu sis- lumanam[2]. Viņš, draudziņ, ir mans dēls un pamatīgi prot griezt tabaku. Agrāk viņš bieži to man smalcināja. Un tu arī dienās kļūsi sislumans, jo tu taču tagad dari to pašu darbu. Tā, redz.
   Es apsēžos uz gultas, nolieku dēlīti uz lādes un nenoguris ņemos smalci­nāt tabaku. Ārā spoži spīd saule, tās stari glāsta un silda valgano zemi.
   —   Ko es redzu, Helgi? Atkal tavs nolādētais slinkums? Esi norīkojis pui­sēnu pie tabakas griešanas?
   Pie mums bēniņos ieskatījās vece­nīte.
   —    Jā, jā, lai nu viņš mazliet pa­strādā, tas viņam nāks tikai par labu. Es iedošu seglus, ja viņam kādreiz atļaus apciemot māti.
   —   Bet vai tu esi pārliecināts, Helgi, ka Solveigai neatrastos priekš viņa kāds svarīgāks darbs? Sargies no šitā veča, Hjalti, viņš ir neiedomājams sliņķis un grib, lai citi strādātu viņa vietā, lai pa­šam nebūtu viss jādara.
   —    Nu, nu, Gudruna, nemaitā pui­sēnu. Mēs ar viņu esam draugi, viņš pats man to teica. Tā, redz.
   Un es turpinu smalcināt tabaku. Sākumā viss iet labi, kā vajag. Pie sienas vecīšu istabā vienmuļi tikšķ pulkstenis, un tā rādītāji naski skrien pa apli. Taču pamazām rādītāju kustība kļūst arvien lēnāka. No vienmuļās augšup un lejup kustības rokas nogurst, plecos sāk sāpēt, bet nazis vairs nekustas tik vienmērīgi kā sākumā. Man ļoti gribas darīt kaut ko citu. Piemēram, iet ārā un parotaļāties ar meiteni vai arī paskatīties uz otru
   māju, iepazīties ar tas iemītniekiem un parunāties ar zēniem, kurus es tur redzēju.
   Bet rādītāji kustas aizvien lēnāk un lēnāk, minūtes velkas garas kā ve­sela mūžība, un, jo vairāk tabakas es sasmalcinu, jo nesagrieztais gabals kļūst lielāks, tā man liekas. Acīm redzot, to vispār nebūs iespējams kādreiz sagriezt. Ja jau tā, tad vislabāk domāt par kaut ko citu — par māmiņu, par Douru. Taču, tiklīdz es iedomājos viņas, griežamais nezin kāpēc pa­visam apstājas, kaut arī tas neprot domāt.
   Tad bēniņos uzkāpj Solveiga, pati mājas saimniece.
   —    Vai tad tu esi šeit? — viņa jautā.
   Uz šo jautājumu es neatbildu — vai tad viņa pati neredz, ka es tiešām esmu šeit un nevis kaut kur citur?
   —    Vai šo te tev Helgi lika? — viņa turpina.
   —    Jā, — es klusām atbildu. Kas to lai zina, ja nu viņa pēkšņi iedo- māj as, ka es pats šņaucu tabaku.
   —    Es domāju, ka būtu labāk, ja tu, draudziņ, kopā ar Helgu iztīrītu kūti, — Solveiga saka, un viņas balsī es saklausu sapīkumu.
   —    Kūts jau ir iztīrīta, •— es atbildu.
   —    Lūk, kā! Nu tad tev vajadzēja pajautāt vīriešiem, vai tu nevari vi­ņiem kaut ko palīdzēt. Seit visiem ir jāstrādā.
   —   Tātad vairāk nevajag griezt tabaku? — es jautāju, cerēdams, ka viņa teiks «jā».
   Taču viņa nesaka «jā», tieši otrādi, viņa man pavēl turpināt darbu:
   —    Nē, dari vien to, ko Helgi tev lika. Viņš taču, acīm redzot, uzskata, ka var šeit izrīkot visu un visus.
   To teikdama, viņa aiziet. Es turpinu smalcināt tabaku, bet laiks ir it kā apstājies. Tad no savas istabas iznāk vecenīte.
   —    Ko tev Solveiga teica? — viņa uzrunā mani.
   —    Viņa tikai gribēja uzzināt, kas licis man griezt tabaku.
   —   Labi, mazais. Dod, labāk es pabeigšu šo darbu tavā vietā. Izskrej ārā, mans mīļais. Tur pie ganībām stāv ķēve Jerpa ar mazu kumeliņu. Tas šo­nakt piedzimis. Helga jau aizskrēja viņu apskatīt. Tev taču arī gribas?
   —    Bet Helgi lika man smalcināt tabaku, — es iebilstu.
   —    Es viņam pateikšu, bet tabakas smalcināšanu pabeigšu pati. Oho, kāds tu dūšīgs, jau beidz! Nu, dod šurpu, pārējo sagriezīšu es.
   Viņa man maigi papliķē pa vaigu, un es sajūtu siltumu un maigumu, kas it kā izstaro no šīs labās sievietes. Man gribas mesties ap kaklu un pilnīgi uzticēties viņai, jo jūtos tik Vientuļš šajā svešajā mājā! Taču to izdarīt ir pāri maniem spēkiem. Es neuzdrošinos pat pateikties un tikai klusēdams skatos uz viņu ar asaru pilnām acīm. Vecenīte lēnīgi smaida un papliķē man pa muguru. Varbūt viņa domā, ka es raudu aiz pateicībai, ka viņa atbrīvojusi mani no garlaicīgā darba? Ja tā, tad viņa kļūdās. Manas asaras izsaka daudz ko vairāk.
   Pusdienojot Solveiga jautā saimniekam, kādu darbu viņš paredzējis dienas otrajā pusē.
   —     To pašu, ko sāku no rīta, — Jouhans atbild, sparīgi plēsdams gabalos kaltētu mencas galvu. — Mēs ar Palli savedam kārtībā sienaugšu. Domāju, ka noņemsimies tur līdz vakaram.
   —    Nezinu, — Solveiga iebilst. — Tā, protams, nav mana darīšana, bet man liekas, būtu laiks iznest no aitu kūts mēslus uz lauka un izkaltēt, kā nākas.[3] Vajadzētu izmantot labo laiku. Ne jau ilgi tas pieturēsies labs.
   —    Jā, jā, tā tas, protams, ir, — Jouhans saka, skatīdamies pa logu.
   —    Mums jau arī palīgs ir radies, — smaidot piezīmē Solveiga un pa­skatās uz manu pusi.
   Pēc pusdienas mēs ķeramies pie kūtsmēsliem. Palli tos sagriež četrstū­rainos gabalos, bet es šos gabalus nesu laukā no aitu kūts, un Jouhans tos iekrauj ķerrā, aizved uz lauka un sagāž kaudzē. Šeit vecais Helgi un mazā Helga ņem četrstūrainos kūtsmēslu gabalus, sagriež tos ar griežamo plānās plāksnītēs un izklāj uz lauka. Pēc dažām dienām, bet varbūt jau nākamajā dienā plāksnītes jau tā izkaltušas, ka tās pa pāriem saslien uz šķautnes un vēl pakaltē. Vēl pēc kāda laika tās sakrauj strēķos, bet pēc tam ved uz mājām un noliek piebūvē. To es jau sen zinu.
   Iznest mēslus no aitu kūts nav viegls darbs. Kamēr Palli griež četr­stūrainos gabalus aizgaldos, kas tuvāk pie durvīm, es vēl tieku galā, bet, jo dziļāk viņš aiziet aitu kūtī, jo grūtāk iznest kūtsmēslus pie durvīm. Lai turētos līdzi, man jāskrien turp un atpakaļ. Katrs četrstūrainais kūts­mēslu gabals ir ļoti smags; lai to paceltu, man jāsasprindzina visi spēki, bet pēc tam grīļojoties jāsteidzas uz āru. Sviedri plūst aumaļām, veļa pielīp pie miesas, bet rokas līdz pat elkoņiem pārklājas ar biezu kārtu melnu aitumēslu. Mēsli klāj arī manu apģērbu no krūtīm līdz pat ceļiem. Pamazām es viss kļūstu līdzīgs mēslu pikai. Stipra, kodīga smaka sitas man degunā, es nekā cita neredzu kā tikai mūžīgos mēslus, ne par ko citu es nespēju domāt kā vienīgi par nolādētajiem mēsliem. Es cenšos neat­palikt no Palli un laikus iznest ārā gabalus, ko viņš jau sagriezis. Taču, lai kā es steidzos, man tas neizdodas. Es atpalieku. Mēslu gabali cits pēc cita krājas aizgaldos.
   —   Tu, puišel, pasteidzies, man ķerra jau tukša, — Jouhans steidzina, pabāzis galvu pa kūts durvīm.
   Palli pārtrauc darbu, lai atpūstos. Viņš apsēžas uz aizgalda sētiņas, atbalstīdamies ar kājām pret ārsienu, un ar pirkstiem bungo pa lāpstas kātu. Pēc tam klusēdams pieceļas, paceļ uz lāpstas vienu gabalu un iznes to ārā. Tad otru, trešo, ceturto… Kad Jouhans aizved pilno ķerru, Palli man saka:
   —    Nezin vai tas tev būs pa spēkam, nabadziņ. Deviņus gadus vecam bērnam šis taču ir elles darbs!
   Un Palli arvien vēl nes ārā kūtsmēslus, pie sevis rūkdams:
   —    Nav ko teikt, labs «bērnu darbiņš»! Te jau pat liels cilvēks var garu izlaist, stiepdams no rīta līdz vakaram tādu smagumu, kur nu vēl bērns. Viņi vienmēr tā: izspiež no cilvēka pēdējo sulu, bet atmaksā tikai ar ļaunu nepateicību. Veca patiesība! Būtu pamēģinājusi pati vecene pa­staipīt. Ha-ha-ha! Būtu interesanti redzēt, kā viņa izpurina savas kuplas miesas. Nekas, pie gadījuma es viņai klāšu visu vaļā.
   Es neatbildu, bet izjūtu pret Palli simpātijas un strādāju, cik jaudas. Nē, es nu gan nepadošos, lai tas man maksā vai dzīvību. Un esmu jau pār­liecināts, ka darbs man tiešām maksās dzīvību. Bet kam tad te par to ir bēda?
   Mums jāiztīra trīs aitu kūtis, bet līdz tam laikam, kad Solveiga atnes mums kafiju, esam tikuši līdz pusei ar pirmo. Esmu tā noguris, ka jau līgo­jos. Rokas un kājas atsakās klausīt, galva ir galīgi apdullusi. Man nemaz negribas kafiju, bet, protams, jādzer, lai neviens nepamanītu manu no­gurumu.
   Mēs sasēžamies apkārt Solveigai, netālu no aitu kūts. Viņa lej mums krūzītēs melnu kafiju, un mēs dzeram, cukuru piekožot.
   —    Nu, kā veicas? — Solveiga jautā. — Kā strādā mūsu zēniņš?
   —   Nekas, kaut kā jau palīdz, — Jouhans smaidīdams atbild, visā ga­rumā izlaidies uz zemes.
   —    Vai tu netiec līdzi? — Solveiga jautā, pagriezusies pret mani.
   —    Nē, — es klusām atbildu un jūtu, ka asaras sakāpj kaklā.
   —    Še tev nu bija! Ja tu zinātu, cik dūšīgi strādāja Steine, tas puisis, kurš pie mums dzīvoja aizpērn! Visiem cilvēkiem jāstrādā un jāstrādā cī­tīgi, ja viņi grib būt īsti cilvēki. Nu, vai tad tāpēc jāraud, mazuli?
   Vai tad es raudu? Es taču nemaz negribu raudāt.
   —    Iznest kūtsmēslus nav viegls darbs, — saka vecais Helgi. — Tas laikam ir pats grūtākais darbs, mēžot aitu kūtis, — viņš piebilst, šņauk­dams tabaku un glaudīdams bārdu.
   — Es nevaru atcerēties, ka šis darbs būtu uzskatīts par grūtu, kad mēs augām, — Solveiga iebilst un savāc tukšās krūzes, ar kurām tikko dzērām kafiju.
   Iestājas klusums. Palli skatās kaut kur tālumā, viņš laikam saņem drosmi, lai pateiktu Solveigai visu to, ko gribēja piemērotā brīdī sacīt. Taču nē! Viņš, acīm redzot, tomēr nolēmis mazliet nogaidīt. Vismaz tagad viņš muti vaļā never. Ja Solveiga kaut ko saka, tad nezin vai kāds uzdro­šināsies viņai iebilst vai kaut vārdu piemetināt. Es jūtu, ka labāk būt ar viņu pa draugam.
   Drīz skraidīšana atsākas. Es daru savu darbu, Palli — savu. Mēs abi klusējam. Kūtsmēslu gabali atkal sāk uzkrāties aizgaldos, un es saprotu, ka tos visus aiznest es nespēšu. Es šaudos turp un atpakaļ kā traks, it kā galvā man būtu kaut kas samežģījies. Un tā tas arī ir: acu priekšā man viena migla, un šajā miglā kā melni, šausmīgi briesmoņi peld četrstūrainie kūtsmēslu gabali.
   Beidzot man laimējās, nejaušs gadījums deva man iespēju mazliet at­vilkt elpu.
   Bija notikusi nelaime, liela nelaime!
   Rudās ķēves kumeļš, kuru es no rīta kopā ar mazo Helgu apskatīju, bija gājis bojā. Kumeliņš bija noslīcis staignajā purvā kūdras bedrē netālu no mājas, un pašlaik ķēve stāv pie šīs bedres un nespēj atdot savam ma­zulim dzīvību. Varbūt viņa raud.
   Taču, kā saka, nav ļaunuma bez labuma. Šīs nelaimes dēļ mēs varam atpūsties un uz brītiņu aizmirst kūtsmēslus. Palli nomet lāpstu: viņam jā­izvelk kumeļš no bedres.
   Kumeļš ir rūsgans. Tas droši vien būtu izaudzis par labu zirgu. Man ar Helgu liek aizvest zirgus pie upītes ieplakā, ko sauc par Breidihvamūru. Mums nav nekas pretī. Ķēve Jorpa jāvelk ar varu, viņa negrib pamest savu kumeliņu. Pat beigts viņš tai liekas ļoti skaists. Skatīdamās uz ķēvi, raud arī Helga. Ieplakā es turu ķēvi aiz iemauktiem. Viņa skaļi un neval­dāmi zviedz, un man no viņas mazliet bail. Ja nu pēkšņi viņa man iesper vai iekož?
   Helga drīz vien nomierinās un tagad vairs tikai šņukst. Beidzot mums atļauj ķēvi palaist vaļā.
   Palli un Jouhans jau ir nodīrājuši kumeļam ādu, bet pašu kumeļu norakuši zemē. Priecādamās par atgūto brīvību, Jorpa tūlīt steidzas uz kūdras bedri. Visi zirgi metas viņai līdz, un kā paši pēdējie skrienam mēs ar Helgu. Jorpa skraida apkārt bedrei, brīdi pa brīdim iegrūž purnu netī­rajā ūdenī un rūpīga aposta vietu, kur bija gulējis kumeļš. Bet kumeļš nozudis. Cilvēki ir vainīgi viņas lielajā nelaimē, cilvēki viņai nozaguši mazuli. Ķēve paceļ galvu, neprātīgām acīm skatās visapkārt, iezviedzas, palec dažus lēcienus sānis, grūž purnu pie ciņa, noplūc zāli, tad apstājas un atkal skrien pie bedres. Nabaga Jorpa, lielas ir viņas bēdas!
   Tuvojas vakars, saule noslīdējusi aiz kalniem, darbs pabeigts, un es viens pats stāvu pagalmā. Gaiss liekas sastindzis, un visapkārt tāds klu­sums, ka labi var sadzirdēt upītes guldzēšanu tajā vietā, kur tā laužas cauri iežmaugai. Šodien mēs iztīrījām pusotras aitu kūts, un tomēr es vēl varu pakustēties. Tiesa, esmu šausmīgi noguris, bet tas nekas, gan jau nogurums pāries. Pie kaimiņu mājas es redzu divus zēnus, kas trijatā ar māsu Sigu spēlē sunīšus. Ar šiem zēniem es vēl neesmu iepazinies. Un kāda gan man daļa gar viņiem? Taisnība, gribētos ar viņiem sadraudzēties. Taču viņi iz­liekas, it kā mani nemaz neredzētu.
   Pretī mūsu mājas āra durvīm uzmesti zemes vaļņi, tiem pārlikta kārts, bet uz tās izklāta bojā gājušā kumeļa āda. Un pēkšņi man liekas, ka es redzu savā priekšā parādību. Ada nav vairs āda. Pēkšņi tā ir rūsgans zirgs ar krēpēm, asti, kājām — īsts, labs zirgs. Tas stāv nepacietīgs un gaida mani. Vai tad var atturēties no šāda kārdinājuma?
   Uzlēcu zirgam mugurā un auļiem vien dodos pasaulē.
   Uz rītiem no mūsu sētas atrodas klēts. Un, kad es strauji traucos tikai uz priekšu, uz priekšu vien, cirzdams piešus ādā, kas kūļājas man gar kājām, gar klēts stūri iznāk vecais Helgi un mazā Helga. Es, protams, izliekos, ka viņus neredzu, un gribu pajāt garām.
   — Oho, kāds tev varens auļotājs, manu puisēn! — vecais Helgi ap­brīno. — Nu-nu, tikai skaties, ka viņš tevi nenomet zemē.
   Es izliekos, ka nekā nedzirdu. Patiesību sakot, man ne visai patīk, ka tieku tā apskatīts. Neesmu arī pārliecināts, vai kāds pieaugušais prastu šādu zirgu pietiekami novērtēt. Un man ap sirdi kļūst tūlīt vieglāk, kad vecā Helgi bārda pagriežas uz mājas pusi un drīz vien nozūd durvīs. Bet mei­tene paliek, viņa stāv turpat u:n noskatās, cik es lieliski auļoju. Tas vairs nav tik ļauni. Es cenšos turēties zirgā kā īsts kavalērists, jo Helga, taisnību sakot, man ļoti patīk. Viņa ir simpātiska, it sevišķi, ja ir nomazgājusies un sakārtojusi matus. Gaišās bizes labi pieskaņojas rūtainajai kleitai, kas viņai mugurā. Un es cenšos izskatīties viņas zilajās acīs kā īsts varonis. Lai paskatās, kā mans auļotājs iemauktu dzelžiem mutē traucas uz priekšu, tā ka es tikko spēju noturēties seglos. Taču šajā brīdī Helga nostājas man ceļā.
   —    Hjalti, ļauj man mazliet pajāt, — viņa lūdz. — Ļauj, lūdzu, labo Hjalti! Tikai īsu brītiņu.
   Es, protams, viņai atļaušu pajāt, ja viņa pratīs apturēt zirgu. Bet atbil­dēt es tomēr kavējos. Ceļš nav nekāds labais, un Rudais mani seglos ne­iedomājami svaida.
   Nē, kamēr nebūsim uz līdzenāka ceļa, sieviete nevarēs zirgā notu­rēties.
   —    Hjalti mīļais, nu ļauj man pajāt! Hjalti labiņais, ļauj!
   Es nokāpju zemē.
   —    Tikai īsu brītiņu, — es saku, — un esi uzmanīga, zirgs ir varen straujš.
   Helga ierāpjas seglos.
   —    Nerausti pavadu, — es meiteni pamācu. — Un turies seglos taisnāk.
   —    Nav tava darīšana, — Helga atbild. — Tev te nav nekāda teikšana. Nū, n-nū!
   Un meitene piecērt zirgam piešus.
   Es domāju, ka tā nevajadzēja darīt, jo zirgs jau tā ir pārāk straujš. Es mēģinu Helgu atturēt, bet viņa aizmirsusi visu, aizmirsusi, cik sirsnīgi man izlūdzās atļauju. Esmu ļoti apvainojies, pie tam man jājāj tālāk, un es Helgai pieprasu, lai viņa tūlīt pat izkāpj no segliem.
   Bet Helga par to negrib ne dzirdēt.
   —    Klusē! — viņa atcērt. — Tu jau arī ilgi jāji.
   —    Nē, Helgiņ, — es saku, cik iespējams, laipni, — es tev atļāvu tikai mazliet. Tagad ir mana kārta.
   —    Iedomājies, — viņa atbild, — man esot vajadzīga tava atļauja! Āda nav tava. Nū, nū-u! Āda pieder tētim. Arī kārts ir tētes. Tāpat žogs. Varu jāt, cik man patīk. Nū, nū-ū, nū!
   Helga lēkā un lēkā, un man, skatoties uz viņu, kļūst nepanesami gar­laicīgi. Man taču jājāj tālāk. Ar labu viņa neklausa, būs jāpiedraud.
   —    Nometīšu tevi zemē, ja mani nelaidīsi.
   —   Pamēģini tikai, tu nejaukais puika! — Helga kliedz. Un viņas acīs iedzirkstas dusmu uguntiņas. — Pamēģini tikai tu, lupatlasi. Pamēģini! f
   Man krūtīs kaut kas sagriežas. Bet, kas tieši, — nezinu, un nav arī laika par to domāt. Pielecu meitenei klāt un, sagrābis viņu aiz kājas, no visa spēka pagrūžu uz augšu. Helga nelabi iebļaujas un tajā pašā mirklī pazūd. Pazūd arī zirgs, un otrā pusē zemes valnim uz dārza mitrās zemes nokritusi guļ meitene, starp kājām viņai āda, un virsū uzvēlusies kārts. Helga gan tūlīt pielec kājās un, nesavaldīgi raudādama, apber mani ar visiem iespējamiem lāstiem. Helga pašlaik nemaz neizskatās pievilcīga — seja, mati un kleita vienos dubļos. Raudādama viņa skrien uz mājām. Sagaidāmas lielas nepatikšanas.
   Ar grūtībām novietoju kārti vecā vietā, tai pāri pārstiepju ādu, lai
   viss būtu kārtībā. Tagad mans zirgs nav vairs zirgs, bet tikai beigtā ku­meļa āda. Stāvu tai blakus un nezinu, ko darīt. Domās piesaucu gan mā­miņu, gan visuvareno dievu, bet neviens no viņiem mani, protams, nedzird, jo abi no šejienes ir tik tālu . ..
   Mani sauc. Durvīs stāv Solveiga. Neslēpšu — esmu ļoti ļoti nobijies. No sāniem skatos uz mājas saimnieci, bet nekā nevaru saprast, vai viņa dusmojas vai ne. Acīm redzot, ne pārāk, kaut arī seja viņai nopietna. Es sekoju Solveigai. Ieejam virtuvē, kur visi jau beidz ēst vakariņas. No vir­tuves ved akmens pakāpieni uz pagrabu. Solveiga man norāda uz kāpnī­tēm. Es paklausu un dodos lejā. Pēc tam sākas tiesa. Sirds man parasti pukst klusām un mierīgi, bet tagad klauvē tik skaļi, ka Solveigai, ja viņa nav kurla, būtu jāsadzird. Viņa, sev par laimi, pret citu siržu klauvējie­niem ir pakurla, jo nepievērš tiem ne mazāko uzmanību.
   Es viņai saku, ka neesmu vainīgs. Un arī pats esmu par to pārliecināts. Es taču negribēju Helgai nekā ļauna nodarīt.
   —    Nemelo, zēn. Es redzēju, kā Helga bija nosmērējusies, un ar to man pietiek, — mierīgi, bet nelokāmi saka Solveiga, stingri saņēmusi mani aiz rokas.
   Smaids, kas parasti plaiksnās viņas apaļīgajā sejā, tagad nozudis, ap lūpām ievilkušās skarbas rievas, un acis raugās nikni un stingri.
   —    Man ļoti žēl, ka tu izrādījies tik slikts zēns, mazo Hjalti. Ja es būtu tava māte, es tev pavēlētu novilkt bikses un pacienātu, lūk, ar šo te. — Viņa rāda uz bērza žagaru slotu, ar ko slauka pagrabu. — Bet, tā kā tu esi tikko atbraucis un es negribētu ar tevi apieties pārāk nežēlīgi, pietiks, lūk, ar šo.
   Un viņa man iesit ar roku pa vaigu.
   Patiesību sakot, es nebūt neesmu varonis. Solveigas sitiens nav sevišķi spēcīgs un lielas sāpes man nenodara, tomēr es tūlīt laižu vaļā brēcienu, ka ausis krīt ciet. Pirmkārt, esmu nobijies un, otrkārt, izjūtu savu bez­spēcību. Esmu uz saimnieci bezgala nikns, bet viss, ko varu darīt, ir raudāt un brēkt, cik spēka.
   Sākumā Solveiga tam nepievērš uzmanību, pēc tam sagrābj mani aiz rokas un velk pie galda.
   —    Nu, ēd, — viņa saka, norādīdama uz sagatavotajām vakariņām. — Nu, ēd taču! Negribi?
   Es tiešām negribu ēst. Man nav ēstgribas.
   — Labi, Hjalti, labi, mazais, — un viņas balss jau skan maigāk, un sejā atkal parādās smaids. — Ēd, Hjalti, ēd. Un notikušo aizmirsīsim. Tikai apsolies turpmāk labi uzvesties. Bet tagad ēd, mījais, tev taču jāaug lie­lam. Tu šodien daudz un cītīgi strādāji. Apēd taču savu biezputru.
   Es nekā neatbildu un tikai raudu. Redzēdama, ka nevar mani nomie­rināt, Solveiga saņem mani aiz pleca un stumj uz bēniņu kāpnēm, un, viegli pieturēdama, izvada mani cauri visai mājai līdz pat gultai.
   —     Nu, mazuli, ja jau tu esi tik ļoti sarūgtināts, tad liecies gulēt, — viņa saka.
   Viņai tas nav jāatkārto, jo es tūlīt apsēžos uz gultas malas un, jopro­jām raudādams, velku nost drēbes. Pēc tam iemetos gultā.
   Palli jau guļ, vecie laikam savā istabā arī guļ. Es pūlos no visa spēka, lai neviens nedzirdētu manas elsas. Patiesībā, es jau arī vairs neraudu, tikai paretam iešņukstos. Esmu pārāk noskaities, lai raudātu. Dusmojos uz visiem, pat uz māmiņu tāpēc, ka viņa mani pametusi. Tomēr klusībā viņu piesaucu un lūdzu, lai ņem mani pie sevis. «Ai māmulīt, atnāc un paņem mani līdz!» es atkārtoju vienā laidā. Es dusmojos arī uz dievu. Viņam taču bija jāzina, ka neesmu nemaz vainīgs, ka negribēju Helgai darīt pāri! Nesaprotu, kāpēc dievs nekad neuzklausa manas karstās lūgšanas. Ļoti dusmīgs esmu uz Solveigu. Viņai es nekad nepiedošu, jo viņa mani pie­kāva. Es viņu neieredzu un kādreiz par visu atriebšos, bet pagaidām apzi­nos savu bezspēcību un, kaut gan vēl esmu nikns, pēkšņi atkal griežos pie dieva. Sī ir ļoti smieklīga lūgšana, pavisam bezdievīga lūgšana, jo vēl arvien manī verd neprātīgas dusmas.
   —     Žēlīgo dieviņ, izdari tā, lai Solveiga nobeigtos. Padari mani tik spē­cīgu, lai es varētu viņu piekaut, saspiest un spārdīt ar kājām. Padari mani par tik ievērojamu cilvēku, lai viņa nokaunētos, ka mani piekāvusi. Lai viņa, dieviņ, dzīvo, tikai lai izlūdzas man piedošanu.
   Tā es lūdzos, ja to var nosaukt par lūgšanu. Drīz man pietrūkst spēka pat lūgšanai, un es atkal sāku šņukstēt. Niknumu nomaina bezcerība un žēlums pašam pret sevi,
   —     Ai māmulīt, — es šņukstu un pēkšņi jūtu, ka mīksta roka noglauda man galvu, un dzirdu brīnišķīgu, maigu balsi:
   —    Hjalti, kas tev kaiš, maziņais? Nabaga bārenīt! Guli nu, guli!
   Es atveru saraudātās acis. Vai tiešām māmiņa atnākusi? Nē, tā nav
   mamiņa, tā ir veca Gudruna. Viņa stāv pie manas gultas baltā naktskreklā un garos, melnos brunčos.
   —   Ak tu nabaga bārenīt! — viņa saka, maigi glāstīdama manus matus. Pēc tam iebāž roku kabatā, izvelk lielu, sarkanu ledeni un pasniedz to man. — Mēģini aizmigt, — viņa vēl saka un aiziet uz savu istabu.
   Pat viņas soļi izdveš mieru un lēnību.
   Gudruna izstaro ap sevi tik daudz labsirdības un siltuma, tik daudz miera, ka mokas manās krūtīs norimst, skumjas un vientulība izgaist. Es sūkāju ledeni, un pamazām mans satraukums noplok. Aizveru acis. Tagad vislabākais ir aizmigt.
   —    Vai tu jau esi aizmidzis, mazuli? — izdzirdu balsi pie savas gultas. Atkal atveru acis. Blakus manai gultai stāv Solveiga. Vienā rokā viņa
   tur mazu šķīvīti, bet otrā — glāzi piena.
   —   Man ļoti žēl, ka tu aizgāji gulēt nepaēdis. Tu droši vien esi ļoti izsalcis? Apēd šo sviestmaizi un izdzer pienu, draudziņ.
   Es pieceļos, no mana lepnuma nav palicis ne miņas, dusmas arī pārgā­jušas, un no skumjām nav ne vēsts. Sāku ēst.
   Kamēr ēdu, Solveiga stāv man blakus. Maizi viņa apsmērējusi ar sviestu un gaļas pastēti, tā ir ļoti garšīga. Paēdis es viņai pateicos, bet viņa vieglītēm papliķē man vaigu. Šajā mirklī Solveiga ierauga manu sarkano ledeni, un tūlīt viņas seja pārvēršas. Solveiga jautā:
   —    Kas tev to iedeva?
   Es izstāstu visu, kā bija.
   —     Ak tad šitā, — ar pēkšņu saltumu caur zobiem izspiež Solveiga un iet projām. — Ar labu nakti, mazais, — viņa vēl nosaka, aizverot aiz sevis bēniņu lūkas vāku.
   Tas viss notika tajā gadalaikā, kad nakts ir gandrīz tikpat gaiša kā diena.[4] bet šī nakts gaisma ir tāda savāda un spocīga.
   No Palli gultas dzirdama stipra krākšana, bet ārā valda pavasara mij­krēslis. Uz mājas jumta nenoguris svilpo strazds, varbūt tas dziedās visu nakti.
   Asaras man nožuvušas. Es noskaitu pie sevis «Mūsu tēvs» un lūdzu dievu sargāt māmiņu.
   —    Un Douru arī, — vēl piemetinu.
   Pēc tam aizmiegu.

   Pagājis neilgs laiks, esmu jau te apradis un jūtos daudz labāk. Un tomēr ilgas pēc māmiņas brīžiem ir gluži neizturamas.
   Toties es katru jaunu dienu aizvien labāk iepazīstu ļaudis, ar ko dien­dienā esmu kopā, aizvien vairāk iepazīstu katra šā cilvēka raksturu.
   Vecais Helgi ir vienkāršs, ļoti jautrs un dzīvespriecīgs. Viņš vienmēr pasaka kādu joku. Ar viņu ir viegli un patīkami. Viņa sieva Gudruna ir mierīga, piemīlīga un laipna. Viņa runā maz, bet, ja kaut ko saka, neviens viņai nerunā pretī. Pat Solveigai jāpiekrīt viņas domām.
   Ar Palli kaut kas nav kārtībā. Viņu es nekādi nevaru izprast. Cilvēkos viņš ir ļoti kluss, bet, kad paliekam divatā, viņš runā vienā runāšanā. Diemžēl pasaulē ne viss iekārtots tā, kā viņš būtu gribējis, vienīgi ar savu īpašumu viņš ir mierā. Tā, piemēram, viņam ir zirgs — bērs rikšotājs. Jau pašās pirmajās dienās, kad es te ierados, Palli man pastāstīja daudz atga­dījumu par savu zirgu, vārdā Skjone. Tas esot sevišķs radījums. Skjone esot gudrāks par dažu labu cilvēku un auļojot ātrāk par kuru katru zirgu visā apgabalā. Rikšojot Skjone apbrīnojami viegli, vieglāk nemaz neesot iespējams. Jā, tas esot brīnišķīgs zirgs!
   —    Bet nabaga Skjonem jācieš par to, ka viņa saimnieks ir nožēlojams nabags, trūcīgs kalps, kurš nav pelnījis, lai viņam būtu labs zirgs, — Palli apgalvo.
   Tāpēc Skjonem dzīve nav tāda, kādu viņš būtu pelnījis, tāpēc viņam jāpārtiek no pelavām, turpretī bagāto zemnieku rikšotāji ēdot lielisku sienu. Tas nav joks, un man liekas, ka, stāstot par savu zirgu, Palli acīs sāriešas asaras.
   —    Ja tu būtu bagāts zemnieks, — es jautāju, — vai tu dotu savam Skjonem sienu?
   —    Kas tas par jautājumu! — Palli atbild, tad viņš iegrimst domās un turpina: — Kāda nozīme par to runāt, es taču nekad nebūšu bagāts zem­nieks.
   Palli īpašumā esot arī vairākas aitas. Tās neesot parastas aitas. Bet arī viņām tāds pats liktenis kā Skjonem; aitas netiekot tik rūpīgi koptas, kā vajadzētu, arī viņām jāciešot, jo tās piederot kalpam.
   Gadījies, ka Palli vajadzējis pirkt aitām barību citur. Tas, lūk, nozī­mējot visu mūžu būt trūcīgam strādniekam. Strādāt vaiga sviedros un par to saņemt tikai sūru nepateicību — tāds esot kalpa liktenis. Un tomēr mū­žīgi tā nebūšot! Palli Jounsonu gaidot labākas dienas!
   —    Ko tad tu esi nodomājis darīt, ja netaisies kļūt par zemnieku? — es viņam jautāju.
   Uz šo jautājumu Palli jau sen izdomājis atbildi. Viņš taisoties uz dien­vidiem. Uz dienvidiem, pie jūras. Tur par darbu maksājot labāk un uz strādnieka cilvēku neskatoties no augšas, kā tas esot šeit. Nu, tad jau arī es braukšu uz to pusi, tiklīdz būšu pieaudzis.
   Starp Palli un mājas saimnieku Jouhanu ir milzīga atšķirība. Vispirms, protams, tajā ziņā, ka Jouhanam, nevis Palli, pieder māja. Otrkārt, Palli runājas ar mani, bet Jouhans nerunā. Viņš parasti vairāk klusē, bet, ja es palieku ar saimnieku divatā, viņš izturas, kā ūdeni mutē ieņēmis. Ja es nezinātu, ka Jouhanam tāds raksturs, varētu domāt, ka viņam parasti nav labs garastāvoklis. Bet nelabs garastāvok­lis viņam nepavisam nav bieži. Klusē viņš ari tikai tāpēc, ka nav ko runāt. Visu, kas vajadzīgs, viņa vietā pasaka Solveiga. Un ne tikai Jouhana vietā, bet arī viņu abu vietā. Kad Solveigai ir labs gara­stāvoklis, un parasti viņai tāds ir, viņa runā ļoti daudz un pie tam smaida. Ja turpretī Solveigai nav laba oma, tad runāt viņa runā daudz, bet nesmaida. Sliktā garastāvoklī viņa ir nikna kā velns un var izlamāt kuru katru, vienīgi to viņa neatļauj as ar savu vīramāti Gudrunu. Vīramāti Solveiga nekad nelamā un varbūt tāpēc runā ar viņu ļoti maz.
   Ja Palli ir tuvumā un var viņu sadzirdēt, Solveiga ar vislielāko gandarījumu nenoguruši skandina vienu un to pašu: cik tagad dārgi esot turēt kalpus, cik prasīgi tie kļuvuši un jābrīnoties, ka Islandē varot vēl kāda saimniecība pastāvēt. Ļoti ļoti neat­zinīgi Solveiga izsakās par tiem, kam ienācis prātā no laukiem aizbēgt uz Reikjaviku. Tie, kā viņa apgalvo, esot nekur nederīgi ļaudis. Taisnība, tādās pašās domās ir ari visi pārējie. Tāpat runā arī Jouhans, tāpat domā vecais Helgi un Gudruna. Nu, un, ja Gudruna tā saka, tad tas nozīmē, ka taisnība vien ir. Kad es izaugšu liels, es nekādā ziņā nebraukšu uz jūru. Vienīgi Palli tā nedomā, kaut arī citu klātbūtnē par to nerunā. Toties mati viņam saceļas stāvus, seja pēkšņi satumst, un viņa skatiens top vēl drū­māks nekā parasti. Es to nekā nevaru saprast, it sevišķi viņa pastāvīgo klusēšanu. Kad esam divi vien, tad taču viņš izturas ļoti lepni un izliekas, ka var pateikt Solveigai visu, kas uz sirds. Tomēr Solveigas klātbūtnē viņš zaudē dūšu.
   Es, protams, neesmu aizmirsis, ka pirms dažām dienām mazās Helgas dēļ saņēmu pļauku. Nē, to es neesmu aizmirsis, bet esmu jau Helgai pie­devis, tāpēc ka viņa man ļoti patīk. Kad es izaugšu liels un Helga arī būs liela, es viņu lūgšu kļūt par manu sievu un skūpstīšu tieši uz lūpām. Viņa taču ir skaista! Tad mēs pa īstam dzīvosim kopā, bet nevis pa jokam, kā tagad. Ja, gandrīz aizmirsu pastāstīt, ka netālu no mājām, tur, kur sākas stāvā nogāze, ir liela terase. Turp iemīta šaura taka, kas beidzas kaut kur tālu aiz kalna, pie aitu nakts ganībām. Nakts ganībās es vēl neesmu bijis. Bet uz terases ir mana un Helgas saimniecība. Pareizāk sakot, šī ir Helgas saimniecība, bet viņa ļoti labprāt dalās ar mani visās īpašnieka tiesībās. Šo māju Helga saņēmusi mantojumā no tēva, kas šeit kādreiz dzīvojis kopā ar brāli, toreiz, kad viņi vēl nebija bagāti. Ilgus gadus šī māja stā­vējusi pamesta, un tad, kad tā kļuva par Helgas īpašumu, mājele biļa gandrīz jau sagruvusi. Tagad, protams, no mājas palikuši vienīgi gruveši vai, drīzāk, neliela būda, kur var ielīst tikai rāpus. Ar vārdu sakot, šī saimniecība pastāv tikai mūsu iztēlē.
   Šo māju sauc par Hjatli, jo tā sauc ar zāli apaugušo kalna terasi, uz kuras tā atrodas; tāpat sauc arī visas līdzīgās terases tuvumā. Mēs ar Helgu nolēmām māju un saimniecības ēkas izremontēt. Ēku mums vajag ļoti daudz. Mūsu saimniecībā taču ir papilnam dažādu mājlopu — kaulu un ragu. Mēs neesam nekādi trūcīgie!
   Uz šīs pašas terases kaimiņu sētas bērniem arī ir mājiņa, bet tā atro­das vairāk uz rietumiem. Bērni gan ir tikai divi (trešā, Siga, jau vairs negrib rotaļāties), un ar viņiem vēl nav gadījies sastapties. Viņi no manis vairās, un arī es ne visai tiecos ar viņiem iepazīties. Mana draudzene Helga viņiem devusi piemērotas iesaukas. «Adi — vieplis un Ouli — smējējs — tie ir viņu īstie vārdi,» Helga saka.
   Abi brāļi nemaz nav līdzīgi viens otram, vienīgi tādējādi, ka abi ir zēni. Adi ir apbrīnojami garš, tievs un vājš, ļoti kustīgs. Viņam ir lielas, pelēkas acis, caururbjošs skatiens, un viņš vienmēr tarkšķ kā ložmetējs. Ouli ir apbrīnojami maza auguma, resns un apaļš, un, lai kaut ko pa­teiktu, viņam vajag daudz laika, tāpēc ka viņš neiedomājami stostās. Helga saka, kauns gan esot smieties par muļķīšiem, tomēr, skatoties uz Ouli, nevarot noturēties nesmējies. Brāļi turas vienmēr kopā — Adi ar savām garajām kājām soļo pa priekšu, bet Ouli gāzelēdamies tipina nopakaļus. Bet kāda man par viņiem daļa?
   Jaukais pavasaris iet savu uzvaras gājienu, zeme sasilst, un mazās sēk­liņas tajā pamazām piebriest. Tās nomet apvalku, kas pasargāja ziemā no sala, un zemes virspusē izspraucas tievi, zaļi asni. Ap māju jau sazaļo­jusi zāle, zaļas kļūst kalna nogāzes, arī purva ieplaka un ganības.
   Zemes gabali un pļavas Leigamiri tuvumā sadalītas starp abām mājām. Tā, piemēram, ganības austrumu daļā pieder Jouhanam, bet kalna rietumu nogāzes — Hatlgrimūram. Nesadalītas palikušas tikai tādas pla­tības kā purvs.
   Tā kādreiz mēs strādājam tīrumā pie aitu kūts, kraujam grēdās sausos kūtsmēslus un pēkšņi redzam, ka mums garām no otras mājas aizauļo vairāki zirgi.
   —    Hjalti, ej un aiztriec šos kleperus, tie ir no Steinara mājas, — Jouhans man saka.
   Man rokās kaltēto mēslu gabali. No sirds priecādamies, ka radusies iespēja mazliet izklaidēties, es metu tos kaudzē blakus vecajam Helgi, kam es palīdzu, un skrienu uz ganībām. Pa ceļam paaicinu līdz savu jauno draugu — rudo suni Struturu. Laiks pieturas brīnišķīgs, un virs karstā avota, gar kuru mums jāiet, pret debesīm ceļas biezi tvaika mutuļi.
   Man izdodas tikt zirgiem priekšā, tieši starp Hjatli terasi un dzeloņ­stiepļu žogu, kas aptver mūsu saimniecību, un pagriezt tos atpakaļ.
   Teicami izpildījis uzticēto uzdevumu, atgriežos pie aitu kūts un atkal sāku pienest mēslus vecajam Helgi, kas tos krauj grēdās.
   Pēkšņi Helgi krekstēdams izstiepjas taisns, brauka notirpušo muguru un, sameklējis tabakmaku, pievēršas mums.
   —    Paskatieties uz šiem puikām, — viņš saka, atbalstījis dūri pret gurnu, — apķērīgi zēni! Nezaudēja vis galvu! Vai redzat tikai, ko viņi dara!
   Mēs pārtraucam darbu un pagriežam galvas.
   Izrādās, Ouli un Adi pratuši atgriezt zirgus, kurus es tikko kā biju aiztriecis, un atkal atdzīt uz mūsu ganību pusi. To paveikuši, viņi pašreiz mierīgi iet uz mājām. Jouhans nogaida, kamēr viņi aiziet prom, tad saka man:
   —    Ej, Hjalti, un aizdzen zirgus.
   Es eju un izdaru, kā man pavēlēts. Taču neesmu vēl ticis atpakaļ pie aitu kūts, kad Adi un Ouli jau atkal atgriež zirgus uz mūsu pusi.
   Mēs turpinām kraut kūtsmēslus. Kādu brīdi visi klusē. Es pienesu ga­balus vecajam Helgi, bet Helga palīdz savai vecmāmiņai. Palli un Jouhans iztiek bez palīgiem. Gaidu, vai mani atkal sūtīs triekt zirgus atpakaļ.
   —    Hjalti, ej un aši aiztriec zirgus! — Jouhans pavēl.
   —    Bet vai tālu dzīt?
   —    Prom no mūsu zemes, — Jouhans sausi atbild.
   Es pasaucu Struturu un dzenu zirgus uz otras mājas ganībām.
   Taču, tikko es pagriežos atpakaļ, tūlīt parādās Ouli un Adi un dzen zirgus man pakaļ.
   Visi, izņemot, protams, mani un Jouhanu, tikko valda smieklus. Jouhans izliekas, it kā nekā nebūtu manījis. Viņš, uzacis bargi saraucis, beidz kraut pēdējo grēdu.
   Paskatījies uz viņu, es arī neuzdrošinos pasmaidīt, kaut gan man ļoti gribas to darīt.
   —   Vai tu redzi, draudziņ, — vecais Helgi man pamirkšķina, — izska­tās, ka viņi grib tevi piespiest nolikt ieročus. Redz, tā, redz, tā . . .
   Mana patmīlība ne pa jokam ir aizskarta, taču man nav ko atbildēt. Aizdzinuši zirgus, Ouli un Adi aiziet, bet Jouhans jau kuro reizi pavēl:
   —    Ej, Hjalti, un aiztriec zirgus.
   Es nelieku sevi lūgties un drāžos kopā ar Struturu uz ganībām. Viss sākas no gala. Bet zirgi no nepārtrauktas trenkāšanas ir nokusuši. Viņi kļuvuši nemierīgi un tramīgi. Jau pa gabalu mani ieraudzījuši, tie paši dodas kaimiņu saimniecības virzienā, skrienot sprauslā un spārdās. Tūlīt parādās arī Adi un Ouli. Brāļi skrien pāri laukam, un abus pavada suns Kjammi. Vēl mirkli, un visi mani pūliņi būs bijuši velti.
   Es nevaru samierināties, ka mani pūliņi būs velti. Tāpēc es skrienu ātrāk, un zirgi, kas jau bija sākuši rikšot, tagad metas auļos.
   Adi savukārt skrien, cik spēka, ar savām garajām kājām, gribēdams zirgiem aizšķērsot ceļu, bet Ouli nevar tikt brālim līdz. Aizelsies viņš skrien pakaļ, savā dīvainajā izrunā mani šausmīgi lādēdams.
   Adi ir paguvis tikt zirgiem priekšā. Viņš kliedz pilnā kaklā un vicina rokas. Izskats viņam ir ļoti kareivīgs. Taču zirgi to neievēro. Pa labi un pa kreisi, apdzenot Adi, zirgi aizdrāžas viņam garām un tikai tālu, pie paša kalna, paliek lēnāki.
   Mēs ar Ouli satiekamies aci pret aci. Es noprotu, ka manā priekšā stāv ienaidnieks. Manā dzīvē ir pienācis brīdis, kad man sevi jāaizsargā. Ouli aiz niknuma tumši pietvīcis. Nevaru noliegt, ka es mazliet baidos, un neesmu pārliecināts, vai mana sirds atrodas tajā vietā, kur tai jābūt. Man trīc ceļi, trīcu arī pats.
   Man ir tikai viens mierinājums: cilvēki pie aitu kūts taču redz mūs un visu, kas šeit notiek.
   Ouli ir paķēris lielu akmeni un svārsta to rokā. Man nav ne mazāko šaubu, kuram viņš grib ar to sviest. Ouli gan ir vēl gabaliņu no manis. Varbūt tāpēc viņš nesviež akmeni, bet sāk lamāties:
   — Tu-t-t-u-u n-no-ll-ā-dd-ēts mm-u-uļ-ķis. T-te-vi vv-a-a-jag n-o-o- s-sist!
   Es nepapūlos Ouli atbildēt un esmu pārliecināts, ka spēšu viņu pie­veikt, ja tikai iepriekš mani neapdullinās ar akmeni. Bet šajā mirklī pie­skrien Adi. Neveiksme ar zirgiem arī viņu ir satracinājusi.
   —    Met zemē akmeni, Ouli! — viņš kliedz. — Es pats parādīšu šitam stulbiķim! Met akmeni zemē, tev saka!
   Taču, pirms Adi pagūst izpildīt savus draudus, notikumi pēkšņi ņem citu pavērsienu man par labu.
   Mums līdzi ir divi suņi. Suņi zvērīgi neieredz viens otru. Katrs no tiem uzskata, ka pretinieks ir pats neciešamākais suns pasaulē un ka tas vainojams visās nebūšanās. Tāpēc suņi vienmēr ir lielā naidā un nekad nepalaiž garām izdevību iekrist viens otram kažokā. Tieši pašlaik nu ir izdevīgs brīdis. Aizsteigušies mums priekšā, abi gaudodami, riedami un rūkdami — kā vienmēr, kad suņi plēšas, — metas uzbrukumā.
   Adi laikam baidās, ka viņa Kjammi var klāties plāni, tāpēc neuzbrūk vis man, bet metas izšķirt suņus. To darot, viņš liek lietā visu savu stipro vārdu krājumu. Tas paglābj man dzīvību.
   Kad suņi izšķirti, Adi niknums manāmi saplacis un stipro vārdiņu krājums izsmelts. Tāpēc viņš tikai sagrābj mani aiz krūtīm un, pamatīgi sapurinājis, noprasa:
   —    Kas tā par lietu? Kāpēc tu visu laiku dzen zirgus uz tēva zemes?
   —    J-jā, k-kā-pp-ēc t-tu visu 1-lai-k-ku dz-dzen z-zirg-gus uz t-tēv-va z-zemes? — Ouli atkārto.
   Es atbildu, ka man pavēl dzīt zirgus uz šo pusi, tāpēc ka tie ir Steinaru zirgi un Steinari atrodas uz rietumiem, nevis uz austrumiem.
   —     Muti ciet! — Adi aizsvilstas. — Nav tava daļa, kaut tie būtu no Steinara.
   —    T-te-v t-tur n-n-a-a-v nek-kā-ādas d-da-ļļas, — Ouli atkārto.
   Brāļu domu gājienu es nevaru saprast, un tā es arī pasaku, skatī­damies tieši Adi pelēkajās acīs.
   Šobrīd man pret Adi nemaz nav sirsnīgas jūtas.
   Ar strauju kustību es izraujos no viņa rokām. Beidzot esmu ieguvis rīcības brīvību! Mans naids pret šo lamzaku ir tik liels, ka es atvēzējos un, nedomādams par sekām, no visa spēka triecu ar dūri viņam pa degunu. Tad metos skriet.
   Neesmu paskrējis ne pāris soļu, kad Adi mani jau panācis. Viņam taču ir tik garas kājas. Adi izskatās drausmīgs — no uztūkušā deguna pil asinis. Viņš domā vienīgi par to, kā man atriebties. Sākas kaušanāš.
   Abi kaujamies un cīnāmies nevis uz dzīvību, bet uz nāvi. Adi uzvara ir visai apšaubāma, bet drīz viņam atsteidzas palīgspēki. Smagi elsdams, pieskrien Ouli. Tieši tajā mirklī, kad esmu dabūjis Adi sev apakšā, saņemu spēcīgu sitienu pa muguru. Ouli sagrābj mani aiz apkakles, un es nevaru atvilkt elpu. Taču tad cīņas vietā ierodas Jouhans.
   —    Kas te notiek? — viņš skarbi jautā.
   Mēs* pieceļamies kājās. Kaut gan deguns Adi vairs neasiņo, abi esam notraipījušies ar asinīm. Ouli pirmais paver muti.
   —    V-v-viņš s-sā-āka. Adi, mans b-brā-ālis, p-pirm-mais n-nesāka.
   —    Klusē! Prom uz savu māju, resgaļi! Ejam, Hjalti, — Jouhans saka, sniegdams man roku.
   Brāļiem laikam ir kauns uzvarētiem pamest kaujaslauku, un viņi ne­ziņā stāv.
   —    Es pateikšu tētim, lai viņš tevi nosukā, — Adi saka.
   Acīm redzot, šie vārdi domāti nevis Jouhanam, bet man. Taču atbild Jouhans.
   —     Tu, zeņķi, labāk būtu pats piesargājies. Vai tad tēvs lika jums tren­kāt zirgus?
   —    Nē, tētis pašlaik strādā Gilhagē, — Adi saka. — Bet jums nav tie­sību laist zirgus uz mūsu zemes arī tad, ja viņa nav mājās …
   —    Nemaisies citu darīšanās. Nekā tu nesaproti! — Jouhans viņu pār­trauc.
   —    Es tti-ik-ppat n-n-o-osit-tīšu š-šit-to n-neliet-ti, j-ja viņš man g-ga- dīsies p-pa rokai, — Ouli stostās un apveltī mani ar naidīgu skatienu.
   —    Lasieties mājās! — dusmīgi uzsauc Jouhans.
   Brāļi ar noliektām galvām klunkurē uz mājas pusi. Jouhans ņem mani pie rokas, un mēs ejam savu ceļu.
   —    Nomazgājies, draudziņ, — viņš saka. — Pēc tam vari parotaļāties ar Helgu, kamēr jūs pasauks.
   —    Vai gribi maizīti ar svaigu sviestu? — ar reti vēlīgu smaidu jautā Solveiga.
   Es, protams, neatsakos un, nomazgājis no sejas netīrumus, sāku ar pilnu muti notiesāt sviestmaizi. Es izjūtu saimnieku labvēlību, un sirds man pildās ar prieku.
   —    Nu, draudziņ, — Solveiga saka, — kā tu domā, vai tev nebūs gar­laicīgi pie mums?
   —    Nē, nē, — es atbildu.
   Viņa smaida savu jaukāko smaidu un uzsit man uz pleca.
   —   Nu tad lieliski, draudziņ. Bet es parūpēšos, lai tu varētu apciemot savu māmiņu.
   Nevarētu teikt, ka mana iepazīšanās ar Ouli un Adi būtu sākusies ļoti draudzīgi. Pareizāk gan būtu teikt, ka abi brāļi kļuvuši man nāvīgākie ienaidnieki. Lai nu kā tas būtu bijis, bet, kad mēs ar Helgu dodamies uz mūsu mājiņu Hjatli terasē, garastāvoklis man ir lielisks. Tur mūs gaida dažādi darbi. Nedaudz dienās mūsu saimniecība ir panīkusi. Aitas, zirgi un govis izklīduši, kur pagadās, mājiņa un saimniecības ēkas sagāzušās, un visā saimniecībā nav nekādas kārtības. Tāpēc nav jābrīnās, ka rokas mums drīz vien ir netīras līdz pat elkoņiem.
   Labi vēl, ka mājās ir tik lieliska saimniece kā Helga. Viņa ir taupīga un rūpīga un prot no māliem, piejaucot tiem nedaudz ūdens, cept maizi un pīrādziņus.

   Iztālēm es bieži redzu Ouli un Adi. No abu izturēšanās nevar pateikt, ka viņi turētu uz mani ļaunu prātu, sarunāties mēs tomēr nesarunājamies. Viņi rotaļājas divi vien, tāpat kā mēs ar Helgu. Un tomēr man dažreiz ļoti gribētos ar viņiem papļāpāt.
   Kad spīd saule, visa pasaule ir neparasti skaista un dzīve liekas se­višķi interesanta. Taču laiks mūs diemžēl ne vienmēr lutina. Tā, pie­mēram, šodien līst lietus, kaut gan ir svētdiena. Jāpiebilst, ka svētdienas šeit, Leigamiri mājās, ir garlaicīgas, un muļķīgi tās gaidīt tik nepacietīgi, kā to darām mēs ar Helgu. Tiesa, šajā dienā brokastīs mēs saņemam pa olai. Pēc tam Palli izved savu Skjoni un aizjāj — svētdienās viņš nekad nepaliek mājās. Pievakarē Palli ar Skjoni atgriežas, pie tam Palli bieži vien ir jautrā omā. Cik interesanti būt par zirga īpašnieku un ar to aizjāt, kā to dara Palli!
   Šodien līst lietus, un mēs ar Helgu nevaram doties uz savu mājiņu. Pēc brokastīm vecie saimnieki uzkāpj savā istabā. Viņi ir ļoti priecīgi, kad mēs ar Helgu viņus apciemojam, bet mēs to darām nelabprāt. Pie viņiem nemaz nav interesanti. Par to mēs pārliecinājāmies pagājušajā svētdienā.
   Tiklīdz mēs ieejam, Gudruna ņem rokā lielu, biezu grāmatu un sāk to skaļi lasīt. Grāmatā rakstīts tikai par dievu, un tāpēc tā laikam ir laba. Bet domāt par to, ka tā ir garlaicīga, acīm redzot, nav labi. Taču mums ar Helgu grāmata tomēr nepatīk. Mēs sākam sačukstēties, un es kutinu Hel­gai ceļgalus. Tad Gudruna skatās uz mums pāri brillēm. Skatās stingri un nelaipni. Taču teikt viņa nekā nesaka, jo mēs tūlīt pat apklustam.
   Man liekas, ka arī vecajam Helgi grāmata nepatīk. Viņš sēž pītajā krēslā, kas izklāts ar melnu aitādu. Šis krēsls ir pats skaistākais visā mājā, un tas stāv gultas galvgalī. Pēkšņi Gudruna apklust. Paldies dievam, es domāju, viņa beigusi lasīt. Bet nekā, tā ir tikai īsa atelpa. Gudruna paska­tās uz vīru:
   —    Helgi, vai tu guli? Vai tu esi aizmidzis, Helgi?
   —    Ko? Es?… Nē, nē, — viņš atbild un pie tam saraujas tā, ka krēsls, kurā sēž, skaļi iebrikšķas. — Nē! Es klausos, turpini vien lasīt, dārgā.
   Un viņa atkal sāk lasīt un lasa veselu mūžību. Bet pēc tam atkal ap­stājas un atkal jautā:
   —    Helgi, vai tu guli? Vai esi aizmidzis, vai?
   Un atkal viņš saraujas, un atkal iebrikšķas krēsls.
   —    Ko? Es? Nē, nē. Es klausos. Protams, klausos! Turpini tik tālāk.
   Nē, nē, man nemaz negribas klausīties šajā lasīšanā. Bet lietus aizvien
   vēl līst, un viss pagalms mājas priekšā pārvēršas staignājā. Es stāvu dur­vīs un nezinu, ko darīt. Helga palīdz savai mātei virtuvē, un Gudruna vēl lasa skaļi priekšā Helgi. Es neapzināti pametu skatienu uz otru māju. Bet ieiet svešā mājā bez kaut kādas vajadzības ir neērti. Tas ir nepieklā­jīgi. Es dungoju neapzināti kaut ko pie sevis un pūlos izdomāt ieganstu, lai iegrieztos kaimiņu mājā. Taču veltīgi. Nekā nevaru izdomāt, nekādas vajadzības man tur nav. Par to muļķīgi pat sapņot. Tikai savādi, ka nekad agrāk man tur nebija gribējies aiziet.
   Izeju uz lieveņa. No ziemeļiem peld melni mākoņi. Pūš auksts vējš. Zāle visapkārt ir zaļa un skaista, bet debesis drūmas un skumīgas. Ielejā, netālu no mājām, bariņā sadrūzmējušās govis. Vienalga, uz kuru pusi skatītos, nekas interesants nav redzams. Tikai tur otras mājas pagalmā uz veļas auklas karājas vīriešu bikses. Tās laikam ir paša saimnieka Hatl- grimūra bikses. Tās vējā plandās, aprakstot gaisā visbrīnišķīgākās cilpas. «Dīvaini,» es domāju, «kāpēc gan tās pakārtas kaltēties tādā vējā un lietū? Varbūt tās aizmirsuši? Varbūt vajadzētu aiziet un pateikt?»
   Nē, bikses, protams, nav aizmirstas, bet izkārtas, lai lietus no tam noskalotu netīrumus. Tāpēc iet uz otru māju nav nozīmes. Bet kāpēc bikses tik spēcīgā vējā nekrīt zemē? Tās taču pietur tikai viens vienīgs knaģis. Varbūt labāk lai tās tomēr nokrīt?
   Auklas var no logiem redzēt, un man jābūt ļoti uzmanīgam. Gar maliņu aizlavos līdz otrai mājai, un man izdodas aizkļūt līdz auklai, neviena ne­pamanītam. Neviens mani nav redzējis. Viss norisinās tā, kā tam jānotiek. Gandrīz visi knaģi no biksēm jau ir atrauti, un man liekas, ka tās tik un tā tūlīt nokritīs zemē. Lēnītēm es paraustu aiz vienas staras. Taču bikses turas stingrāk, nekā es domāju. Paraustu vēlreiz, spēcīgāk. Kaut kas notrūkst, un bikses krīt zemē. Es tūlīt tās visai laipni paceļu, pārsviežu pār roku un eju uz kaimiņu mājas durvīm. Trīs reizes pieklau­vēju, kā tas pieklājas labi audzinātam cilvēkam. Durvis atver Siga. Viņa ir ļoti skaista. Mati viņai ir melni melni, bet āda balta balta.
   —    Šīs te nokrita zemē, — es saku un sniedzu viņai bikses.
   —    Nokrita? Ak tu nejaukās! Liels paldies tev. Ak tu nelabais, pat ādas cilpa notrūkusi, cik ļoti spēcīgs vējš! Vēlreiz lielais paldies!
   —     Lai Hjalti ienāk pie mums, Siga, — dzirdu kādu sakām. — Ienāc, puisēn, esmu šeit, pieliekamajā.
   —    Paldies, — es atbildu. — Nevaru. Man nav laika.
   Bet pats, protams, eju iekšā. Saimniece Groua ar mani sasveicinās ļoti sirsnīgi.
   —    Ak Hjalti, es taču kādreiz pazinu tavu tēti. Viņam no manis nemaz nebija bail. Bet tev laikam no manis gan ir tā pabail, vai ne tā?
   Viņa maldās. Es no viņas it nemaz nebaidos.
   —    Tu pie mums nezin kāpēc nekad neienāc. Tev to, protams, ir aiz­lieguši, puisēn.
   Atbildu, ka neviens man to nav aizliedzis.
   —    Nu labi, — viņa turpina, — tātad līdz tam viņi vēl nav tikuši. Bet vai vafeles tev garšo?
   —    Paldies, garšo.
   —    Ēd, lūdzu. Tu, protams, par mani būsi dzirdējis tikai sliktu, vai ne tā?
   Es sataisu visnevainīgāko seju.
   —    Nē, ko jūs! Protams, ne …
   —     Saprotu, saprotu, tu tikai negribi man teikt. Nu ko tur, tā jau laikam arī ir pareizi… Ēd vafeles, mīļais. Vai Solveiga ir pret tevi laba?
   —    Jā.
   —    Nu, tas jau saprotams. Pret tevi taču visi ir labi, vai nav tā?
   —    Jā, — atbildu.
   —    Nu, protams, protams, — viņa piekrīt.
   Groua ir ļoti kalsnēja un tieva. Runādama ar mani, viņa ātri šaudās pa pieliekamo turp un atpakaļ. Viņai ir melni mati. Nesaprotami, ka dēls viņai var būt tāds resnulis kā Ouli.
   Es tomēr šeit nejūtos labi, mana sirdsapziņa nav mierīga. Man ir kauns, ka esmu šurp atnācis. Kauns bikšu dēļ. Laikam esmu slikts zēns.
   —     Bet saki, draudziņ, — vai Solveiga ar veco Gudrunu labi savā starpā satiek?
   —    Ko?
   —    Nē, nē, tev, protams, taisnība, nevajag nekā teikt. Man par to nav nekāda daļa. Vari neatbildēt. Bet kas jums šajās dienās par kautiņu iznāca
   ar manu Adi? — viņa jautā un sme­jas. Un, pirms esmu paguvis atbildēt, turpina: — Neuztraucies, es jau zē­niem pateicu, lai viņi ir pret tevi labi. Ja kaut kas gadās, nāc tieši pie manis. Vai apsoli?
   —    Jā.
   —       Es pazinu tavu tēvu. Esmu •daudz pateicības viņam parādā, un man būs patīkami parūpēties par viņa dēlu. Māmiņa tātad nevarēja tevi ņemt pie sevis?
   —    Nē.
   —    Protams, viņa, nabadzīte, to ne­varēja atļauties. Tātad, mans mīļais, tu saki, ka neesi par mani nekā dzir­dējis — ne sliktu, ne labu?
   —    Tikai labu, — es apgalvoju.
   —    Nu, draudziņ, tu tikai nekā ne­gribi teikt. Tas jau arī ir pilnīgi pa­reizi. Nekad nekā nesaki. Bērniem nevajag lieki pļāpāt. Tu, protams, dzī­vosi kaimiņos tik ilgi, kamēr pieaugsi vai ne tā?
   —    Nezinu.
   —    Viņiem tas, protams, nav grūti, viņiem jau daudz naudas. Arī apriņķa priekšniecība par tevi tik slikti nemaz nemaksā, vai ne tā?
   —    Es par to nekā nezinu, — es atbildu.
   —    Nedomāju, ka tavai mātei būtu par tevi ko maksāt. Var jau būt, ka pēc tava tēva nāves kaut kas arī palika, bet diezin vai. Man turklāt liekas, ka tagad jau tu pats nopelni sev uzturu. Tev taču liek tik smagi strādāt.
   Es neatbildu un ļoti nožēloju, ka esmu šurp atnācis. Man jāiet prom.
   —    Tātad Solveiga nav mani pieminējusi? — vēlreiz jautā Groua.
   Man izdodas no atbildes izvairīties, jo šajā brīdī ienāk Grouas vīrs
   Hatlgrimūrs.
   —    Un es pat nezināju, ka mums šeit ir ciemiņi, — viņš smaidot saka.
   —   Vai Solveiga zina, ka tu esi pie mums?
   —    Laikam ne, — es atbildu. — Man nu jāiet.
   —   Neuztraucies, — Hatlgrimūrs pavīpsnā. — Paliec pie mums un nebaidies. Tev varbūt ir sastāstīts, ka esmu slikts un cietsirdīgs cilvēks?
   —    Nē, nē! — es atrunājos.
   —    Nu labi, — Hatlgrimūrs smaida, glāstīdams savu kailo galvu.
   Jā, Hatlgrimūrs ir plikgalvis — tāds pats plikgalvis, kādi būsim visi, kad mums būs pāri četrdesmitiem. Pašlaik viņš nav noskuvies un izskatās ļoti noguris.
   —    Neiztaujā puisēnu par tādām lietām, Hatlgrimūr, — Groua saka.
   —    Man ļoti nepatīk, ka no bērniem cenšas izdibināt dažādas tenkas… Ko tad Solveiga jums šodien deva pusdienās?
   Es izstāstu.
   —   Viņreiz jūs kaut kāda nieka dēļ sakāvāties ar Adi, — Hatlgrimūrs atgādina. — Kauns, bērni! Es jau savējiem teicu, lai pret tevi izturas labi.
   Es neatbildu. Savu vafeli esmu jau apēdis un tagad gribu ātrāk aiziet. Viesistabā Adi un Ouli spēlē kārtis. Man ar viņiem esot jāsasveicinās. Tā pieprasa Groua. Taču viņi pat galvas nepagriež, tikai turpina spēlēt.
   —    Paspēlējiet kopā ar Hjalti, — Groua uzstāj.
   —    Man jāiet, — es iebilstu.
   —   Labi, ej, bet atnāc pie mums, kad vien tu gribi, — mani izvadot, saka Groua.
   —    Uz redzēšanos, — es saku visiem.
   —    U-uz r-redzēš-šan-o-os, — Ouli mani izmēdī un parāda mēli. Istabā es neredzēju Sigu un tāpēc esmu noskumis. Siga ir ļoti skaista!
   Es laikam būtu vēl mazliet pasēdējis, ja varētu viņu redzēt. Bet tagad eju projām, uzmanīgi apiedams dubļainākās vietas un peļķes. Savu ceļo­jumu uz otru māju esmu veicis, un man ir kauns, ka vispār esmu tui gājis.
   —   Kur tu biji? — Solveiga man jautā, tikko esmu paguvis iebāzt galvu pa durvīm.
   Viņa uz plīts kaut ko vāra, bet Jouhans sēž uz virtuves galda pie loga.
   —    Arā, — es atbildu.
   —    Ko tad tu lietū darīji? — viņa neatlaižas, mani no galvas līdz kājām nopētīdama. — Un kā gan tu lietū neizmirki! Kur tu biji?
   —    Govju kūtī.
   —    Govju kūtī?
   —    Jā … Nē … Es … es biju šķūnī.
   —    Kāpēc tu pēkšņi sāc stostīties? … — Solveiga pratina, saraukdama uzacis un nenolaizdama no manis caururbjošu skatienu.
   Jouhans ļauni smaida un skatās ārā pa logu. Es klusēju.
   —    Ko tu darīji šķūnī?
   —    Es nebiju šķūnī, — atbildu.
   —    Ak tad tu nebiji šķūnī. Nu, tagad es zinu, kur tu biji. Un tev nav kauna melot, puišel?
   Jā, man ir kauns. Man ir liels kauns, bet es par to nerunāju. Es klusēju. Pēc visa tā, ko esmu izdarījis, man atliek vienīgi klusēt. Smaids no Solveigas sejas nozūd. Viņa ir ļoti dusmīga.
   —     Es tev uz stingrāko aizliedzu saieties ar otras mājas ļaudīm! Tu nedrīksti ar viņiem sarunāties! Ja tu tur iesi, dabūsi sukas. Šoreiz es tevi nesodīšu, kaut arī par saviem meliem tu būtu pelnījis žagarus. Kāpēc tu tā uzvedies, puisēn?
   —    Es domāju … es domāju, ka tu uz mani dusmosies, ja teikšu patie­sību, — es stostos.
   Jouhans nošļūc no galda un iziet no virtuves. Solveiga, acīm redzot, šādu atbildi nebija gaidījusi, un tā viņu tik ļoti pārsteidz, ka viņa uzreiz neattopas, ko atbildēt. Taču pēkšņi viņa aizsvilstas.
   —    Ak tā, tātad tu no manis baidies? Varbūt esmu bijusi pret tevi ne­jauka? Vai tev liekas, ka es pret tevi izturos slikti?
   —    Nē, — es saku, — tu izturies pret mani labi.
   —    Labi, Hjalti, tad par to vairs nerunāsim. Tikai atceries, ko es tev teicu.
   Pēc tam viņa ilgi klusē un slauka loga stiklus, galdu, solu. Bet es tur­pinu stāvēt kā piekalts. Nezinu, vai drīkstu aiziet, nezinu, vai drīkstu pa­likt. Tad Solveigas sejā atkal parādās smaids. Viņa pagriežas pret mani un jautā:
   —    Vai Groua par mums kaut ko jautāja?
   —    Nē, — es atbildu, — viņa mani tikai pacienāja ar vafelēm.
   —    Tātad viņa ar tevi ne par ko nerunāja?
   —    Nē, mazliet runāja gan.
   —    Ko tad viņa runāja?
   —    Viņa runāja par tēti un māmiņu un teica, ka esot viņus pazinusi.
   —    Bet vai mani Groua nepieminēja?
   —    Nē, tevi viņa nepieminēja, — es saku pat nenosarkdams. Taisnība, es meloju, un tāpēc man ļoti dauzās sirds. «Tas jau nav
   nemaz tik ļauni,» es sevi mierinu, «es taču negribu, lai viņas viena ar otru naidotos.» Nekad agrāk nebiju nokļuvis šādā grūtā situācijā. Atvieg­loti nopūšos, kad pratināšana beigusies un Solveiga man saka:
   —    Labi, mazuli, tu, protams, man nekā negribi teikt. Nu, sīkums, par to vairāk nerunāsim.
   Sev es klusībā apsolos nekad vairs neiet uz otru māju, kaut arī vafeles Grouai ir ļoti garšīgas.

   No augšas, no Hjatli terases, ir labi redzami abu saimniecību lauki, kas plešas ap mājām. Tagad tos klāj jauna, zaļa zāle, un tā ļoti jāsargā no govīm, aitām un zirgiem. Taču viena vienīga dzeloņstieples kārta, kas apjož šo platību, nespēj aizturēt aitas no kārdinošā zaļuma. Ir jāsargā pa naktīm. Tas jādara man. Vakarā, kad visi aiziet gulēt, man ar suni Stru­turu jāiet sargāt.
   Taisnība, mums jāapsargā tikai viena puse, jo no otras puses to sargā Adi ar suni Kjammi. Citiem vārdiem, mēs ar Adi abi esam sargi, bet rotaļāties vai sarunāties vienam ar otru mums ir aizliegts. Cik lielā mērā mēs abi šo pavēli paklausām un tai pakļaujamies, par to var runāt tikai pusbalsī.
   Taisnību sakot, sākumā es no šīm nakts dežūrām ļoti baidījos. Baidījos no vientulības, baidījos, ka no klints nenokāpj kāds pasaku rūķītis, kas varētu mani, tādu maziņu, nolaupīt, kaut arī esmu cilvēks. Tomēr manas bailes izrādījās veltīgas. Tagad man bija pietiekami daudz laika, lai sala­botu saimniecības ēkas uz Hjatli terases. Tur es varēju rīkoties, kā pašam patīk. Man pat atļāva ņemt vajadzīgos būvmateriālus. Helga, mana labā saimniece, bija pratusi to panākt.
   Pulksten divos naktī man un Struturam ir pusdienas pārtraukums. Mēs ejam uz māju, jo virtuvē mūs gaida piens, sviestmaizes un citi gardumi. Iekšā jāiet klusām, lai neuzmodinātu mājiniekus.
   Naktis aizlido cita pēc citas kā brīnišķīgs sapnis. Nekad agrāk es ne­biju dzīvojis tik interesantu dzīvi. Dažreiz man pašam liekas, ka es vairs neesmu agrākais Hjalti, neesmu vairs deviņus gadus veicais puisēns, ku­ram pasaulē par visu vairāk gribējās dzīvot kopā ar savu māmiņu. Pro­tams, kad mēs rotaļājamies ar Helgu, mani, tāpat kā agrāk, sauc par Hjalti un es, tāpat kā agrāk, esmu viņas vīrs. Rotaļā taču tā vajadzīgs. Bet rotaļājoties mēs varam būt viss, kas tikai ienāk prātā, pat zirgi.
   Taču, palicis viens, es savos sapņos ceļu citu pasauli, un tas ir ļoti interesanti, tāpēc ka tajā visu izlemju es pats, izlemju tā, kā man patīk. Tad mani vairs nesauc par Hjalti, bet gan par Erdnu — tas ir pats skaistā­kais vārds, kādu es zinu. Un es neesmu vairs puisēns, bet jauneklis, tik skaists, ka skaistāka par mani nav visā pasaulē. Esmu ļoti apdāvināts, es protu visas pasaules valodas, esmu visstiprākais cilvēks un vislabākais
 
   meistars visā Islandē. Man ir vislabākie un visstraujākie zirgi, bet Hjatli viensēta — pati lielākā un labāk iekārtotā saimniecība pasaulē. Taču es neesmu Hjatli viensētas īpašnieks, kā varētu domāt, bet gan tikai pār­valdnieks. Hjatli pieder ļoti bagātai kundzei. Viņu sauc par Helgu, un viņa ir Portugāles princese. Es varu kļūt viņas vīrs, kad vien man tas iepatīkas.
   Helga šeit ierodas reti, tāpēc visas darīšanas kārtoju es. Bez tam esmu arī slavens dzejnieks. Pats skaistākais dzejolis, kādu zinu, pieder manai spalvai. Esmu sarakstījis arī dziesmas «Cik jauka mūsu zeme» un «Senā Islande». Par visu to esmu jau mēģinājis stāstīt Adi, jo, atzīstos, pa naktīm mēs slepeni sarunājamies, bet Adi nekā nesaprata. Viņš tikai pašūpoja galvu un pasmējās par mani. Tomēr vienu noslēpumu es viņam neat­klāju, to es nebūtu varējis izstāstīt nevienam. Tas ir mans svētākais, vislie­lākais noslēpums. Esmu saderināts. Manu līgavu sauc par Sigu, un viņa dzīvo kaimiņu mājā. Par laimi pati Siga par to nekā nezina. Par visām sievietēm pasaulē skaistākā ir Siga.
   Paši saprotat, ka Helgai par to nekā neesmu stāstījis. Tas viņu sāpi­nātu. Arī Helgu es ļoti mīlu. Taču viņa nav tik skaista kā Siga, tāpēc ne­varu ar viņu precēties.
   Manu labāko zirgu sauc par Serdli. Es pats to esmu izaudzējis. Viņu es iegādājos pavasarī, kad tīrījām pagalmu. Jouhans salauza savu grā­bekli un aizmeta. No grābekļa kāta es izgatavoju sev Serdli. Pats izdrāzu galvu, pēc tam sēdos jāteniski tam mugurā. Tā radās labākais auļotājs pasaulē. Bez Serdli man ir daudz labu zirgu, ar tiem es dodos tuvos izjā- jienos. Taču tie ir tīrie ādinieki, un tos nevar salīdzināt ar Serdli. Tāpēc, kad jājāj tālu, es ņemu tikai viņu.
   Tā paiet baltās pavasara naktis. Es piedzīvoju daudz brīnišķīga tajā pa­saulē, ko esmu pats sev radījis. Kad esmu no šīs izdomas noguris, tad lab­prāt atpūšos, sarunājoties ar Adi, kaut arī ļoti bieži viņš mani tikai traucē.
   Ar lauku apsargāšanu es tieku labi galā, un mani par to allaž uzliela. Tā es ceļos pats savās acīs. Un vispār — ka nenoskauž — man veicas varen labi, un es pat baidos, ka drīz vairs nebūs pa naktīm jādežurē, tāpēc ka aitas jāpārdzen uz ganībām.
   Mēs ar Adi dežurējam līdz pulksten četriem rītā, pēc tam varam iet gulēt. Taču aitas mums jāaizdzen tālāk no laukiem. Esmu norunājis ar Adi, ka katrs no mums dzīs aitas tikai vienā virzienā — viņš uz rietumiem, bet
   es uz austrumiem. Skaidrā laikā, kad mēs dodamies gulēt, saule ar saviem zeltaini sārtajiem stariem jau parasti zeltī dienvidu kalnu virsotnes un putni sāk savas dziesmas.
   Atceros kādu nakti. Esmu ļoti aizņemts ar celtniecības darbiem. Laiks pieturas silts, rēns, skaidrajās debesīs virs dienvidu kalnu nogāzēm peld balti spalvu mākoņi; no upītes puses dzirdama dobja, melanholiska šal­koņa, gaisā jūtama mitrās zāles smarža. Netālu no manis, nolicis galvu uz ķepām guļ Struturs. Laikam kaut kas rādās sapnī, jo viņš guļ nemierīgi. Mans zirgs Serdli arī guļ un atpūšas. Pēkšņi geizera tuvumā ieraugu veco aitu Hatu ar mazo, brūno, baltkājaino jēriņu; abi zogas uz iežogojuma pusi.
   Vecā Hata ir zaglīga aita. Neviens viņu nemīl, vienīgi vecais Helgi, un arī viņš pret to izturas labvēlīgi tikai tāpēc, ka tā ir viņa aita. Hata ir visnekaunīgākā aita, un Struturs viens pats ar viņu netiek galā, kaut arī suns ir drošsirdīgs kā vikings.
   Tātad uz brīdi man jāpārtrauc savi darbi. Es pasaucu Struturu, ņemu savu labo zirgu Serdli un, lēkādams no ciņa uz ciņa, auļoju lejup pa taku tieši uz iežogoto platību.
   Serdli ir tik straujš, ka tik tikko spēju viņu noturēt pie pašas dzeloņ­stieples. Kaut arī Hata nav no bailīgajām, bet tagad, ieraudzījusi mani tuvojamies, viņa metas bēgt. Lepni pacēlusi galvu, aita joņo prom kopā ar savu jēriņu. Mēs metamies pakaļ. Serdli zviedz un traucas pilnos auļos, Struturs skaļi rej.
   Aizdzinis Hatu krietni tālu, es pagriežu zirgu un jāju atpakaļ. Sākumā Serdli joņo pilnos auļos un tikai saimniecības tuvumā pāriet rikšos. Serdli skrien skaisti un iznesīgi, bet, kad esmu sasniedzis šķūni, es spēju tikko atvilkt elpu, un no maniem zābakiem šļakstās ūdens. Visā šajā skrējienā man nebija ienācis prātā paskatīties apkārt, un tikai tagad es pamanu Adi, kas stāv pie šķūņa un ar izsmieklu skatās uz mani.
   Ai, es nelaimīgais! Esmu gan muļķis, ka auļoju, viņam redzot. Tagad viņš varbūt pastāstīs savai māsai Sigai, ka es kā mazs muļķa puika auļoju uz koka nūjas. Man ir liels kauns. Taču mēs ar Adi nepagūstam pārmīt ne pāris vārdu, kad mūsu suņi Struturs un Kjammi pēc veca ieraduma sāk plēsties. Mēs viņus izšķiram, un pa šo laiku izsmiekls pagaisis no Adi sejas. Viņš pagriežas pret mani un saka:
   — Klausies, Hjalti, vai nevajadzētu pajāties ar īstiem zirgiem? Tas, liekas, būs labāk nekā auļot uz nūjas?
 
   Es šaubos un jautāju, ko viņš ar to domā. Adi atbild, ka uz lauka netālu no saimniecības ganās viņa tēva un Jouhana zirgi, un tie tur ilgāk ne­varot palikt. Kuru katru mirkli zirgi varot pārceļot uz vienas vai otras mājas pļavām.
   Sajā ziņā Adi, protams, ir taisnība. Mums zirgi jāaizdzen tālāk.
   —   Dzīsim tos uz Fitjaru, — Adi ierosina. — Paņemsim iemauktus un jāsim katrs ar savu zirgu. Pēc tam ar šiem pašiem zirgiem atjāsim līdz mājām atpakaļ. Esmu pārliecināts, ka tie paši atradīs ceļu atpakaļ pie bara.
   Šis priekšlikums man ļoti patīk, un es esmu ar mieru. Jā, esmu gatavs.
   Mēs dodamies uz lauku. Suņi nomierinājušies skrien mums pakaļ. Zirgu bars ganās netālu no saimniecības. Daži zirgi stāv, daži — guļ, pārējie kūtri plūc zāli. Nakts ir neparasti rāma, un pāri zemei klājas zilgana dūmaka.
   —    Ņem, lūk, to, loso, bet es kāpšu uz bērā, -— Adi saka.
   Es ņemu loso, bet viņš — bēro. Mēs pievedam zirgus pie ciņiem, lai varētu tiem vieglāk uzrāpties mugurā, pēc tam sēžamies jāteniski un viens
   otram uzsmaidam. Suņi, mēles izkāruši, ar izbrīnu skatās uz mums. Kas gan te notiek?
   — Purvam pāri nejāsim, — Adi saka, — labāk dzīsim zirgu baru pa taku uz upīti, bet pēc tam pa rietumu krastu uz Fitjaru.
   Es pieņemu Adi priekšlikumu. Dzenam zirgus uz upīti. Sākumā tie klunkurē diezgan slinki, nakts miers it kā saista viņu kustības. Suņi skrien zirgiem nopakaļus, ieķer tiem kājās, rej un rūc. Un drīz viss zirgu bars jau auļo pa taku, bet mēs tik uzsaucam un uzsaucam. Cui! Cui! Cik jauki! Mājās visi guļ un nekā nezina. Cik jauki!
   Bērais zirgs raujas uz priekšu, arī losais neatpaliek. Adi pucina suņus. Cui! Cui! Suņi traucas ātrāk, un arī zirgi paātrina riksi. Taka atbalso zirgu kāju dipoņu, akmentiņi lido uz visām pusēm, zib spožie pakavi. Taka ir šaura, zirgi uz tās sadrūzmējas, grūžas cits citam virsū, un te atpaliek gan viens, gan otrs, iestigdams līdz ceļiem purvā. Rāvainais purva ūdens šļak­stās uz visām pusēm, un pati taka, šķiet, līgojas zem daudzo zirgu kājām.
   Pa priekšu auļo Skjone, mūsu Palli zirgs. Viņš skrien vienmērīgā un lepnā galopā, ausis izslējis, krēpes, nokarājoties gar abiem sāniem, veido skaistu šķirtni. Zirgi gan skrien aizvien ātrāk un ātrāk, bet Adi nebeidz tos mudināt.
   Kad nonākam pie upes, Adi novirza zirgu baru pa rietumu krastu. Zirgi auļo, cik vien jaudas. Es domāju tikai par to, kaut nenokristu, un no visa spēka ieķeros losā zirga krēpēs. Taču baiļu man nav.
   Novirzāmies no krasta un šķērsojam grantaino Hestabreka nogāzi, tad Breidihvamūras ieplaku, līdz beidzot sasniedzam Fitjaru.
   Upe nav vairs redzama, tā apjož Fitjaru no dienvidiem. Arī mūsu mājas vairs neredz. Mēs esam jau pie strauta, netālu no kaimiņu viensētas Steinaras. Te sākas sveša zeme.
   Mēs nokāpjam no zirgiem. Zirgi pēc tik straujas auļošanas ir noguruši un smagi elso. Struturs un Kjammi, izkāruši sarkanās mēles, skrien pie strauta un kāri lok ūdeni. Pēc tam viņi ilgi vārtās pa zemi un beidzot notupstas viens otram blakus pie strauta. Suņi, acīm redzot, ir ļoti no­guruši un savā starpā vairs neplēšas.
   —    Nu? Kā tev patīk? — Adi smaidīdams jautā.
   —    Lieliski, — es atbildu, — mēs auļojām vareni.
   —    Pareizi, — viņš ir apmierināts un piebilst: — Bet tagad jāsim at­pakaļ uz mājām.
   Pirms tam vēl īsu mirkli pavārtāmies uz zemes un izstaipāmies. Adi ir ļoti garš un tievs. Esmu ļoti priecīgs, ka ar viņu sadraudzējos. Mēs ņemam zirgus un jājam atpakaļ.
   Atkal auļojam.
   Pa priekšu galopā traucas bērais zirgs. Traucas kā neprātīgs. Bet lo- sais jau sāk pagurt. Mēs atpaliekam, bet tas zirgu it nemaz neuztrauc. Mēs joņojam pa grantaino nogāzi lejup uz Breidihvamūras ieplaku, kur tek mazs strautiņš. Bērais zirgs, tāpat kā pirmīt, ir priekšā, losais auļo viņam pakaļ. Nevaru saprast, kas pēkšņi notiek. Bērais zirgs uzlido gaisā, Adi nosveras pa kreisi un strauji lido ar galvu uz leju tieši strautā. Bērais zirgs paliek bez jātnieka. Tajā pašā mirklī es negaidot atrodos Adi pie kājām, bet galva man nezin kāpēc noliekta zem vēdera. Tāds stāvoklis man nepatīk, un es steidzos pielēkt kājās. Arī Adi jau ir piecēlies, bet, tā kā viņš bija ievēlies strautā, tagad no drēbēm straumītēm tek ūdens.
   —    Tu sadauzījies? — es bažīgi jautāju.
   —    Ko niekus! — viņš lepni atbild un nospļaujas. — Bet tu?
   Es viņam saku tā, kā tas ir. Es nemaz neesmu sasities. Pēc tam mēs noskaidrojam, kā tas bija noticis. Bērais zirgs, ieraudzījis strautiņā rāvainos dubļus, satrūcies un mazliet parāvies sāņus. To nu varēja saprast, bet ne­bija skaidrs, kāpēc tad arī es nokritu. Taču par to tagad domāt nav laika: nejaukie kleperi mūk no mums, ko kājas nes, un pavadas abiem karājas kaklā. Mēs gan cenšamies viņus piemānīt un pieņemt iespējami nevainīgu izskatu, bet tas nepalīdz. Acīm redzot, abi grib reizi par visām reizēm tikt vaļā no mums un auļo atpakaļ pie pārējiem zirgiem uz Fitjaru.
   Adi rupji nolamājas. Es negribu no viņa atpalikt un arī izšauju savu lamu vārdu krājumu. Atceros gan, ka esmu māmiņai apsolījies rupji ne­runāt, bet vai tad varēju paredzēt, ka nokļūšu šādā situācijā? Pie tam pašlaik māmiņa jau mani nedzird.
   —    Zirgi mums jāpanāk, — Adi saka. — Nedrīkstam tos atstāt ar iemauktiem.
   —    Jā, tie katrā ziņā jāpanāk, un iemaukti jānoņem, — ari es tā domāju.
   Mēs dodamies pakaļ zirgiem, suņi jož aiz mums. Tagad abi ir pierimuši. Šoreiz ceļš mums liekas sevišķi garš. Nakts ir brīnišķīga, arī garastāvoklis mums labs.
   —    Vai atceries, pavasarī? — Adi iesāk.
   —    Jā, — es atbildu.
   —    Norunāsim nekad vairs neķildoties, — viņš piedāvā.
   —    Nekad, — es piekrītu.
   —    Vai tev nav garlaicīgi sargāt? — viņš jautā.
   —    Nē, — es atbildu. — Un tev?
   Adi kļūst nopietns.
   —    Nē, nav nemaz garlaicīgi. Pagājušā gadā taču es arī sargāju, bet tad bija daudz garlaicīgāk. Ar zēnu, kas pagājušā vasarā sargāja tava saimnieka aitas, es tik labi nesatiku. Mēs visu laiku ķildojāmies.
   Mēs bez steigas ejam atpakaļ. Adi man stāsta par zēnu, kas šeit dzīvo­jis pagājušā gadā.
   Beidzot esam pienākuši pie zirgu bara.
   Zirgu bars ganās mierīgi, tie ir nomierinājušies un plūc zālīti. Mēs saķeram savus zirgus aiz iemauktiem, uzrāpjamies mugurā un pagriežam uz māju pusi. Ir pagājis daudz vairāk laika, nekā mēs to paredzējām, taču
   tagad mēs jājam daudz uzmanīgāk. Suņi bēdīgi rikšo mums pakaļ. Abi, acīm redzot, cerējuši, ka viņiem atkal vajadzēs dzīt zirgus, tāpēc tagad ir vīlušies un sarūgtināti. Suņi laiku pa laikam atņirdz zobus, viens uz otru rūc un beidzot sāk kauties. Mēs ar Adi nolecam no zirgiem, izšķiram su­ņus, bet pa šo laiku ir pazuduši zirgi. Mums otru reizi jāgriežas atpakaļ pie zirgu bara. Te nu atkal paiet krietni daudz laika, kaut arī mazāk nekā pirmo reizi, jo bijām nojājuši tikai mazu gabalu.
   —    Suņi gan viens otru nemaz nevar ieredzēt, — Adi saka.
   —    Jā, — es piekrītu. — Tieši tāpat kā viņu saimnieki.
   To pateicis, es tūlīt nožēloju savus
   vārdus un nosarkstu. Lai kā arī būtu, Adi tomēr ir Hatlgrimūra dēls.
   Adi skatās uz mani un pēkšņi sāk pilnā kaklā smieties.
   —  Jā, jā, tev taisnība. Viņi, pro­tams, tā nekaujas, es domāju tēti un Jouhanu, bet viens otru nevar ne acu galā ieredzēt.
   —   Es viņus nedomāju, — es ie­bilstu.
   —   Bet ko tad? Protams, viņus. Vai tu kādreiz esi dzirdējis, kā viņi abi lamājas? — Adi jautā.
   —   Nē, — es atbildu. Un tā ir tais­nība.
   —    Ak tā, pareizi, viņi taču vēl nav ne reizes lamājušies, kopš tu esi atbraucis. Bet es gan esmu dzirdējis, kā viņi ķildojās, un tas atgadījās ļoti bieži. Tētim ar to nav nekāda sakara.
   —    Tiešām?
   —   Protams, viņš tur nav vainīgs. Tētis saka — pie visa vainīga esot Solveiga.
   —    Solveiga?
   —    Jā, tā tētis saka. Ja tētis un Jouhans tik bieži neķildotos, abi jau sen būtu savas saimniecības iežogojuši. Mūsu saimniecība ir vienīgā visā apriņķī, kas nav iežogota ar dzeloņstiepli.
   Ar to sarunu izbeidzam, jo esam jau sa­snieguši Hestabreka nokalni, un priekšā re­dzamas abas mājas. Bet kas tas? Visi piemā­jas lauki pilni ar aitām.
   Te Adi pasaka kaut ko tādu, ko man ne­pieklājas pat dzirdēt. Arī es saku to, ko man nevajag teikt. Beidzot Adi atvelk elpu un piezīmē:
   —    Labāk būtu, ja neviens to neuzzinātu.
   Es neatbildu, es pat nezinu, ko atbildēt.
   Mēs, protams, to varējām paredzēt, jo uz rīta pusi taču aitas kļūst nemierīgas un tad visdrīzāk gaidāms viņu iebrukums.
   Mēs skubinām zirgus un auļojam uz Lei­gamiri pusi. Taču ir jau par vēlu. Aitas bēg gan no vienas, gan no otras mājas — tātad kāds jau tur ir piecēlies un tās dzen. Mēs to pamanām gandrīz reizē. Mani sagrābj bailes, bet Adi nopietnajā sejā pavīd salts smaids.
   —     Skaties, abi vīrieši piecēlušies. Tas mums dārgi maksās, — viņš mierīgi saka.
   Mēs piejājam pie vārtiem un ātri nolecam no zirgiem, bet suņi tikmēr jau steidzas pa­līgā saviem saimniekiem. Noņēmuši iemauk­tus, mēs zirgus padzenam tālāk no vārtiem. Viņi sprauslā, ošņā zemi, atkal nosprauslājas, nopurinās un sāk plūkt no ciņiem zāli. Es no bailēm trīcu.
   —     Paskaties uz šo vīru — viņš taču ir apakšbiksēs! — Adi saka un sāk skaļi smieties.
 
   Adi saka taisnību. Mans saimnieks Jouhans tikai apakšbiksēs un pe­lēkā, adītā kreklā skraida kā neprātīgs pa laukumiņu ap geizeru un kliedz uz aitām. Viņa izspūrušie mati sacēlušies stāvus, pats izskatās ļoti karei­vīgs, un man kļūst tik baigi, ka es te neredzu nekā komiska. Es jūtos vainīgs, bet Adi tikai skaļi smejas.
   Abi noliektām galvām lēnām ejam pa taku uz mājām. Sods mums tuvo­jas no abām pusēm.
   Jouhans pienāk pirmais. Ar vienu roku viņš pietur apakšbikses, un viņa balsī var saklausīt vāji slēptas dusmas:
   —    Ko jūs, puikas, tur darījāt?
   —   Mēs aizdzinām zirgus, — Adi atbild, — zirgi bija pienākuši par tuvu un varēja uziet uz pļavām.
   —    Kāpēc tad jums vajadzēja tos dzīt abiem? — vēl vairāk sadusmojas Jouhans un grasās vēl kaut ko piebilst.
   Te pienāk Hatlgrimūrs un pārtrauc viņu pusvārdā. Jouhans ir ļoti dusmīgs, bet Hatlgrimūrs ir pārskaities. Arī viņš nav paguvis apģērbties un, kā vienmēr, ir neskuvies, un viņa baltais, plikais pauris spīd virs iedegušās sejas.
   —    Ak jūs nelieši, jūs abus vajadzētu noslānīt! — viņš kliedz. — Kas jums atļāva zagt zirgus un dauzīties ar tiem apkārt?
   —    Mēs paši, — Adi atbild. — Vai tad zagšanai kāds prasa atļauju?
   Es klusēju, un mani sagrābj bailes un izmisums par Adi nekaunību.
   —   Turi muti! — Hatlgrimūrs kliedz. — Kā tev nav kauna! Cik reižu es tev neesmu piekodinājis, lai tu nepinies ar šo puiku! Tā, protams, ir viņa gudrība ņemt zirgus. Tu parasti tik slikti neuzvedies. Tev uzticēja saimniecību, bet šis skrandainis ir tevi pierunājis aiziet no sargposteņa, nozagt zirgus, un te nu ir — visi lauki pilni aitu.
   Adi nekā neatbild. Viņš skatās uz savu tēvu un nicīgi smaida. Jouhans stāv blakus un neziņā uz vietas mīņājas. Es klusēju. Jūtos ļoti nelabi. Bei­dzot Jouhans paver muti.
   —    Tā, protams, ir nepiedodama nolaidība. Bet es, Hatlgrimūr, domāju, ka arī tavs dēls nebūt nav mazāk vainīgs.
   -— Ak tā gan! Tagad tu iestāstīsi, ka viņš visu izdomājis. Labi vēl, ka tu neapvaino mani pašu . . .
   —    To es neesmu teicis.
   —    Nē, tu teici. Tu teici, ka vainīgs esot Adi, un nevarēsi to noliegt. Ne jau tik bieži tu uzdrošinies izteikt savas domas tieši, bez aplinkiem.
   Tagad Jouhana pacietības mērs ir pilns. Viņš dreb no niknuma un nespēj izteikt neviena vārda. Bet te ierunājas Adi:
   —    Šoreiz, tēt, nelamājies ne ar vienu citu kā tikai ar mani. Es to visu izdomāju. Es ieteicu aizdzīt zirgus un ar tiem pajāties. Mēs negribējām nekā slikta izdarīt, kaut arī viss iznāca citādi. Vari tagad mani rāt un pat nopērt, ja tu gribi. Tev, protams, ir tiesības tā rīkoties, bet es nebaidos.
   Tādu atbildi Hatlgrimūrs nebija gaidījis. Viņš apstulbst, bet, izlikda­mies, ka nekā nav dzirdējis, pievēršas Jouhanam:
   —    Cik ļoti draudzīgi gan mēs dzīvojam, ka nekā nevaram vienoties, lai iežogotu savus laukus.
   —   Vari savu pusi iežogot, un es iežogošu savu. Starp citu, vai lai es norādu, kas tev jādara? — Jouhans atbild un dodas uz istabu.
   —    Protams, kāpēc tu? Tev jau Solveiga pateiks, kas jādara! — viņam pakaļ izsmējīgi uzsauc Hatlgrimūrs un arī dodas uz savu māju.
   Tā viņi aiziet katrs uz savu māju burkšķēdami, viens otru lādēdami un uz laiku aizmirsdami mūs — galvenos vaininiekus.
   Aiztrencis aitas, es, kā parasti, eju gulēt, bet šoreiz miegs man nenāk. Domas par to, ka neesmu izpildījis savu pienākumu, neesmu attaisnojis saimnieku uzticību, man nedod mieru. Vai es kaut kā varēšu izpirkt savu vainu? Es gultā grozos un grozos, bet aizmigt man tā arī neizdodas. Beidzot esmu izlēmis. Jālūdz Jouhanam piedošana. Katrā ziņā. Bet pielūgties Jou- hanu? Nē, tas nav iespējams. Tad jau labāk Solveigu. Nē, tas ir vēl slik­tāk. Abi nav tādi cilvēki, kuriem viegli lūgt piedošanu. Abiem kopā — to vēl varētu kaut kā izdarīt, — bet katram atsevišķi — neiedomājami.
   Nākošajā rītā es pieceļos paagri, neesmu nemaz gulējis. Manu nedarbu neviens nepiemin, kaut esmu pārliecināts, ka Solveigai jau viss zināms. Es jūtos ļoti neērti. Bezmērķīgi klīstu apkārt mājai un pēkšņi pie šķūņa durvīm uzgrūžos Solveigai un Jouhanam. Solveiga savāc piena spaiņus, ko viņa pēc izmazgāšanas parasti uzkarina uz žoga. Vienā rokā viņa tur spaiņus, otrā — vākus. Viņa ar Jouhanu kaut ko runā, taču, tikko es tuvojos, apklust. Šī būs piemērota reize. Es to izmantoju un tajā brīdī, kad Solveiga jau pagriežas, lai dotos uz māju, tikko dzirdami izdvešu:
   —    Es gribu jums lūgt piedošanu, ka esmu šonakt nelabi uzvedies.
   Ja tas nebūtu iznācis tik negaidīti, man varbūt izdotos atrast labākus vārdus. Bet es redzu, ka Solveiga jau taisās iet prom, un viņus abus kopā sastapt var tikai ļoti reti. Jouhans stāv pie šķūņa un loka uz rokas siena vezumu parsienamo virvi. Viņš neka neatbild, bet tikai smaida ar mutes kaktiņu.
   Solveiga apstājas un mani uzmanīgi nopētī.
   — Tu lūdz mums piedošanu? Nu, protams, mēs, Hjalti, tev piedosim, bet tikai zini, ka esi uzvedies ļoti neglīti. Tu taču atceries, cik reižu esmu tev teikusi, lai tu nepītos ar otras mājas puikām. Nu labi, manu puisēn, šoreiz mēs tev piedodam.
   Solveiga man dāvā savu jaukāko smaidu un ieiet mājā. Taču es nemaz neesmu apmierināts. Jūtos neiedomājami pazemots, un man liekas, ka no šā brīža Solveigas klātbūtnē nekad nespēšu izturēties pietiekami brīvi. Viņa taču ir pārāk pašpārliecināta un uzskata, ka taisnība vienmēr viņai. Bet kas zina, varbūt man drīz nevajadzes vairs lugt viņai piedošanu?

   Naktīs, sargādami aitas, mēs ar Adi sadraudzējāmies, un īstu draudzību nekas vairs nav spējīgs sagraut. Aizliegt mums kopā rotaļāties tagad ir veltīgas pūles: kaut kas mūs velk vienu pie otra. Bet pēc tam iznāk it kā pats no sevis, ka Helga un Ouli arī seko mūsu piemēram. Izrādās — mēs visi esam ļoti labi cilvēki. Mums nav nekāda daļa par to naidu, kas pastāv starp pieaugušajiem. Tagad mēs esam draugi.
   Pagāja tikai dažas dienas — dažas brīnišķīgas pavasara dienas, un mēs pēkšņi jutāmies jau gandrīz lieli.
   Visi taču zina, ka pieaugot bērns pieņemas gan prātā, gan dzīves pieredzē. Tā arī notika ar mani — kādā jaukā dienā es pēkšņi pieņemu apbrīnojamu lēmumu. Šīs pašas dienas vakarā es eju pie Helgas un par to viņai paziņoju. Viņai gan laiks jau gulēt, bet kāda tam nozīme! Mūsu saruna notiek pie šķūņa, un es pats sev liekos īsts varonis, kas vēl nomodā tad, kad visi jau guļ. Tāpēc es pūlos izskatīties ar iespējami platākiem pleciem un ar bagātāku dzīves pieredzi.
   —    Man ienākusi prātā kāda doma, — es saku.
   —    Kāda? — tūlīt jautā Helga.
   Es, protams, šo jautājumu gaidīju.
   -— Varbūt tas ir savādi, bet esmu stingri nolēmis vairs kaut ko nedarīt.
   Tikai nezinu, vai ir vērts tev par to sacīt.
   —      Saki, saki, mīļo Hjalti, es nevie­nam neizpļāpāšu! Ko tu nekad neda­rīsi?
   —    Uzmini!
   Viņa miedz acis un sasprindzināti domā.
   —     Hm! . . . Laikam . . . laikam tu ne­kad vairs netīrīsi govju kūti. Jā?
   —     Nē, tīrīšu gan, neesi uzminējusi. Helga atkal un atkal mēģina uzmi­nēt un saka man visu, kas viņai tikai iešaujas prātā.
   —      Tu vairs ar mani nerotaļāsies? . . . Nespēlēsies? . .. Turpmāk vairs neēdī­si? … Vairs neskraidīsi? . . .
   Tā kā uz visiem šiem jautājumiem es atbildu noraidoši, Helga apmulst, bet pēc tam pēkšņi viņas seja atplaukst, un viņa saka:
   —     Bet tagad es zinu — tu vairs ne­gulēsi.
   —              Tad es nevarēšu dzīvot, — es ie­bilstu. — Man ir jāguļ un ir jāēd. Tad jau es nomiršu.
   Te viņa manām domām nepiekrīt, un mēs kādu laiku strīdamies. Beidzot Helga paziņo:
   —      Es iešu gulēt, Hjalti. Un, ja tu man neteiksi, ko tu gribi vairs nedarīt, es ar tevi nedraudzēšos. Pievākšu no Hjatli saimniecības visus ragus un kaulus un neļaušu tev tur rotaļāties. Tu taču zini, ka kauli un mājiņa pieder man.
   —    Nu, nu, nedusmojies, Helgiņ, — es izbijies viņu lūdzos.
   —    Jā, tā es izdarīšu, ja tu man nepateiksi, tūlīt pat nepateiksi.
   —      Es visu laiku gribu tev to pateikt. Es gribu pateikt, ka nekad vairs neraudāšu.
   —    Ko tu saki? Neraudāsi? — viņa smejas. — Tu vairs nekad ne- raudāsi?
   —    Jā, — es atbildu, mazliet apvainojies par viņas smiekliem. — Es vairs nekad neraudāšu. Tas taču ir veltīgi.
   —    Bet ja nu tu sasitīsies?
   —    Nu, varbūt vienīgi tad, ja sasitīšos.
   —    Bet ja tu nobīsies?
   —    Es ne no kā nenobīšos, — apgalvoju.
   Nē, viņa nepiespiedīs mani atteikties no sava lēmuma.
   —    Bet kā tas tev ienāca prātā? — Helga jautā.
   Tā arī ir visa lietas būtība. Ja es izstāstīšu, viņa tūlīt pat uzzinās, par ko domāju katru dienu no rīta līdz vakaram. Kas zina, varbūt tas mani Helgas acīs pazemos. Tomēr es savu noslēpumu viņai atklāju.
   —   Nav nozīmes raudāt tad, ja neko nevar grozīt. Tagad es vairs ne­raudāšu par māmiņu, neraudāšu, ka viņa no manis aizbrauca.
   —    Bet vai tu par to bieži raudāji? — Helga man pēkšņi jautā svešādā balsī.
   —    Dažreiz, — es atbildu, un, lai cik dīvaini tas arī būtu, man kaklā iespiežas nepatīkams kamols, bet acis aizmiglojas.
   Pāri vaigiem noripo asaras, bet es raudu tikai īsu brīdi. Blakus tup Struturs un saprotoši skatās uz mums abiem. Esmu pārliecināts, ka pašlaik suns domā par to, cik interesanti būt cilvēkam.
   Ar katru dienu vairāk es attālinos no māmiņas, un šīs dienas joprojām virknējas cita aiz citas. Un tad pienāk reize, kad mums ar Adi nav vairs pa naktīm aitas jāsargā. Šī ir vispriecīgākā diena manā dzīvē. Protams, ne jau nu tāpēc, ka tagad man vairs nav jāpaliek pa naktīm nomodā — pati par sevi šī ziņa nav nemaz tik priecīga, — bet, ja šodien no rīta es vēl biju deviņus gadus vecs nabaga puisēns, vārdā Hjalti, kuru māmiņa nevarēja paņemt sev līdzi, tas pats puisēns, no kura viņa aizbrauca ar asarām acīs līdzi svešam cilvēkam, tad jau vakarā — šīs pašas dienas vakarā esmu tik laimīgs, it kā man piederētu visas pasaules bagātības. Manu lielo prieku aizēno tikai tas, ka es nevaru būt pie māmiņas un viņai izstāstīt, cik esmu laimīgs.
   Kad šajos apvidos vāc kopā aitas, zemnieki to dara kopīgi. Citādi tas nav iespējams, jo aitas drūzmējas lielos baros kopējās ganībās. Saimnie- čības rietumu daļā, pie Hatlgrimūra aitu kūtīm, atrodas kopējs aploks, kur sadzen visus aitu barus. Aploks iežogots ar akmeņiem.
   Naktī pirms aitu cirpšanas es neaizveru acis. Mēs ar Adi neejam pat gulēt, kaut arī mums ir pavēlēts to darīt. Saule jau lec četros. Pieaugušie drīz vien celsies augšā, un mēs uzskatām, ka iet gulēt vairs nav nozīmes. Tāpēc mēs uz Hjatli terases kopā salabojam savu saimniecību, kas tagad kļuvusi liela un skaista. Taču drīz vien no māju dūmeņiem paceļas dūmu strūkliņas, un mēs dodamies katrs uz savu māju.
   Šodien darba diena sākas līdz ar saules lēktu. Visi jau sēž virtuvē un dzer kafiju, piekozdami graudu cukuru.
   —    Kāpēc tu vēl neguli, mazuli? — Solveiga man jautā.
   Es atbildu, bet viņa, aizņemta ar savām darīšanām, tūlīt pat aizgriežas. Mati Solveigai vēl izspūruši, un, acīm redzot, viņa nav tā pa īstam pamo­dusies. Manu atbildi viņa palaidusi gar ausīm, jo pēc brītiņa atkal jautā to pašu:
   —    Kāpēc tu vēl neguli, mazuli?
   Es viņai atkal paskaidroju. Te Palli kāpj lejā no bēniņiem un paziņo, ka, pēc viņa domām, es esot traks. Jouhans klusē, bet laikam domā to pašu. Pēc tam Jouhans, Palli un Hatlgrimūrs saiet kopā pagalmā, par kaut ko sarunājas un ar nūjām rokā dodas kalnos sadzīt aitas kopā. Pa šo laiku mums, bērniem, jāsadzen kopā tās aitas, kas ganās Fitjarā un purvā. Ļoti labi, ka mēs nebijām aizgājuši gulēt.
   Aitu atdzīšana aizņem daudz laika, bet, kad tā ir paveikta, visas aitas ir sadzītas kopā uz pļaviņas netālu no mājām. Mūsu — bērnu pienākums ir aitas uzraudzīt. Mēs ļaujam aitām mazliet izklīst, lai drūzmā tās nepa­zaudētu savus jērus. Uzraudzīt aitas, protams, nav nemaz garlaicīgi, taču vēl interesantāk būtu bijis pie aploka. Kad aitas ir atdzītas, visi, protams, ir ļoti izsalkuši. Tas ir saprotams. Taču mums šīs ir vismokošākās stundas. Liekas, ka pieaugušie nekad nebeigs pusdienot.
   Beidzot uz takas parādās Palli un Jouhans. Viņi tikko kustas, bakstī­dami zobus. Pēc abu izturēšanās nevar pat nojaust, ka viņus gaida vēl liels darbs. Mazliet citādu iespaidu atstāj Hatlgrimūrs. Vismaz sākumā viņš teciņiem steidzas pa taku, kamēr panāk mūsmājas vīriešus. Panācis Palli un Jouhanu, arī viņš kļūst tāds pats laisks un gurdens. Mums tomēr ir skaidrs: gaidāms kaut kas ievērojams. Mēs redzam, ka visi dodas uz Hatlgrimūra aitu kūtīm. Tur jau ir Gudruna, vecais Helgi, Groua un Siga.
   Beidzamā ierodas Solveiga. Helga dusmojas, ka aploks atrodoties pie Hatlgrimūra aitu kūtīm. Bet ko lai dara!
   Tagad aitas sadzen aplokā. To jau es visu zinu. Tieši tāpat rīkojās arī tajā dienā, kad aitas iezīmēja. Vīrieši atdala no bara nedaudz aitu ar jēriem un dzen aplokā. Mēs, bērni, pārmaiņus palīdzam. Reizēm ir ļoti grūti, jo aitas neparko negrib iet aplokā. Viņas grib šajā īsajā vasaras laikā saglabāt savu brīvību. Struturs un Kjammi palīdz, un mēs gūstam virsroku.
   Kad visas aitas sadzītas aplokā, svešās aitas iesprosto īpašos aizgaldos, kur tās nīkst visu dienu. Tagad jērus var pazīt pēc zīmēm, ganībās tās nevarēja saskatīt, tur tie bija jāpazīst tikai pēc ārējā izskata. Aplokā valda neiedomājams troksnis — jēri un aitas blēj vienā blēšanā.
   Hatlgrimūrs, Siga un Groua cērp aitas pie kūts durvīm, bet mūsmājas ļaudis — pie aploka rietumu sienas. Laiks iet, un vilnas kaudzes aug. Ir četras tādas kaudzes. Vislielākais baltās vilnas kalns ir Jouhanam. Otrā vietā ir vecais Helgi, bet viņa vilnas kalns ir daudz mazāks. Tad nāk Palli, taču viņam ir tikai dažas aitas. Toties šīs aitas viņš cērp sevišķi lēnām, daudz ilgāk nekā pārējās. Pie tam viņš ne ar vienu nesarunājas, bet gan čukst kaut ko ausī katrai aitai un, pabeidzis cirpt, ilgi glauda tām muguru, purnu un pat ragus. Viņš to cenšas darīt tā, lai neviens neredzētu.
   Vecais Helgi un Gudruna strādā kopā, bet Solveiga raujas viena pati. Jouhans un Palli arī strādā bez palīgiem, bez tam viņi visu laiku piedzen jaunas aitas pārējiem cirpējiem.
   —    Saņem, tēv, savu melnkāji, — Jouhans saka un stiepj uz aploka vārtiņiem, kur mēs ar veco Helgi gaidām nākamo aitu, to pašu Hatu, kas visu laiku zagās uz piemājas laukiem.
   Kamēr Hatu stiepj uz vārtiņiem, viņas mazais, brūnkājainais jēriņš ar priekšējām kājām kasa aitai sānus un žēli blēj, kad vārtiņi aizveras un māte paliek viņā pusē.
   —    Bet nu palīdzi pievārēt, — Helgi saka.
   Mēs saņemam Hatu aiz ragiem. Aita, protams, no visa spēka turas pretī. Gudruna, aizlikusi maisa auduma priekšautu, stāv netālu un tur rokās dzirkles.
   —   Redz, vellata! Niķojas kā ietiepīgs sievišķis! — vecais Helgi dus­mojas un spēcīgi pūš sev bārdā.
   —    Kas tas par salīdzinājumu! — Gudruna dusmojas.
   Arī Hata noskaitusies. Mums par pārsteigumu aita ar lēcienu pasitas
   sāņus. Helgi gandrīz nokrīt gar zemi un, skaļi iekliegdamies, nogrābj aitu aiz kakla. Hata saceļas pakaļkājās, un Helgi aitai veltī ne sevišķi glaimo­jošus vārdus.
   — Kā tev nav kauna tā apieties ar mīļu aitiņu? — Gudruna bargi jautā.
   —   Viņa taču gribēja mani nosist, šī nekauņa! Tu jau nu arī noskaistos, ja aita būtu tev likusies virsū. Protams, noskaistos. Viņa var cilvēku nosist… Ai, nelabais, kā sāp pirksts!
   —   Ak mans dārgais Helgi, tev gan maz pacietības! — Gudruna smaida. — Tu uzvedies kā bērns. Nu vai tad var skaisties uz muļķa radību!
   Vecajam Helgi nepatīk, ka par viņu smejas. Viņš zaudē savaldīšanos. Un, kamēr Hatu nogāž zemē un cērpj, abi vecie nepārtraukti strīdas.
   Es klusēju. Man Hata nepatīk. Esmu uz aitu dusmīgs par daudzām ne­patikšanām un ļoti priecātos, ja Helgi būtu viņu iekaustījis. Vai tad tagad abi vecie nesaķildojās viņas dēļ? Abi vēl ilgi strīdas, līdz nomierinās, lai gan vēl aizvien ir dusmīgi. Varbūt nekad vairs nesalīgs mieru. Mani tas ļoti uztrauc.
   Pa to laiku, kamēr abi vecie cērp, es sēžu aitai pie galvas un tēloju, it kā turētu viņu aiz ragiem. Īstenībā es visu laiku grasos iespert aitai ar kāju. Beidzot aita ir nocirpta. Gudruna atsien Hatai kājas, bet Helgi stāv, pārliecies aitai pāri, un satur to pie muguras. Pēc tam Helgi ņem Hatu aiz viena, bet es aiz otra raga.
   —    Helgi, — Gudruna saka un paskatās uz viņu.
   Abi klusēdami saskatās, un Helgi strupi pamāj ar galvu, it kā būtu devis zvērestu nekad vairs ar sievu nerunāt. Mēs vedam Hatu līdz vārti­ņiem, Gudruna mums seko.
   —    Atved viņas jēru, — Helgi man saka.
   Es nekā nejautāju, paņemu koku ar kāsi galā, eju aplokā, no aizmu­gures piezogos klāt jēram, kuru iesaukuši par Hosu, aizķeru ar kāsi aiz kakla un velku pie sevis. Pēc tam paņemu Hosu rokās un nesu uz aploka vārtiem. Jēram manās rokās nepatīk, un viņš spārdās no visa spēka.
   Kaut gan mazā aitiņa ir Hatas meita, viņa man liekas ļoti jauka: spri­gana, mīlīgu purniņu, ar brūnām kājiņām, dzidrām actiņām; pat viņas vilnas smaka man liekas patīkama!
   —    Nu, draudziņ, kā tev patīk jēriņš? — Helgi jautā.
   Atbildu, ka man ļoti patīk.
   —   Hm, tas jau nu tā, viņš patiesi ir skaists. Ļoti skaists, visskaistākais no visiem jēriņiem, ko dievs radījis, bet dievs kungs taču nav nekāds meistara palīgs. Mēs ar Gudrunu gribam šo aitiņu uzdāvināt tev. Viņa ir tava, manu puisēn. Mēs viņu tev dāvinām par to, ka . . . Hm, par ko mēs viņam dāvinām jēru, ko, Gudrun?
   —    Ka — par ko? Tu taču pats to ļoti labi zini.
   —    Jā, jā, protams, zinu. Starp citu, nē, es nezinu. Laikam gan par to, ka tu nekad nedarīji Hatai pāri. Acīm redzot, tu esi pelnījis apbalvojumu, jo par velti neviens tādu jēru nesaņem. Kā tu domā?
   Es nezinu, ko atbildēt, un klusēdams stāvu ar jēru rokā. Es vairs neesmu tas, kas biju pirms mirkļa, un pasaule arī vairs nav tā — pēkšņi viss ir pārmai­nījies. Esmu šajā jaunajā pasaulē apmal­dījies. Un tomēr es pagriežos pret Helgi, izstiepju lūpas un meklēju viņa muti, kuru beidzot atrodu pašā bārdas bie­zoknī. Pēc tam es pagriežos pret Gud- runu. Viņa mani nobučo tieši uz lūpām un maigi papliķē pa vaigu. Es neviļus iešņukstos, acu kaktiņos man ieriešas asaras. Vecīši viens otram uzsmaida. īg­nums abu starpā ir zudis, un viņi viens pret otru ir tikpat mīlīgi kā parasti.
   Es joprojām turu rokās jēru, bet Hata ir aizgājusi aplokā. Jērs vairs ne­spārdās. Viņš neizpratnē skatās apkārt un brīnās, kas šeit notiek.
   —    Lai mazā Hosa iet pie savas mā­miņas, — Gudruna saka.
 
   Es daru tā, kā liek, kaut gan es turē­tu jēriņu klēpī kaut vai visu savu dzīvi. Nekad neesmu redzējis tik skaistu radībiņu un nevaru no tās acu atraut.
   Tiklīdz iedzīto aitu cirpšana pabeigta, tās izlaiž no aploka, dzenā turpat apkārt
   un palīdz tām atrast jērus, kas palikuši pie Hjatli terases. Tad cirpšanai nošķir citas aitas.
   Visu pēcpusdienu man jāsargā piemājas lauki. Es jūtos tik viegls, ka bez grūtībām būtu varējis uzlēkt līdz saulei. Bet man patīk uz zemes — tā ir tik brīnišķīga, un uz tās ir tik jauki dzīvot!
   No šejienes es varu labi redzēt, kā uz ganībām aiziet Hata. Manas acis viņai seko un redz mazu, raibu kamoliņu, kas skrien pakaļ savai mātei. Te Hosa noplūc zālīti, te pazīž pieniņu, bet beidzot noguļas pie ciņa. Hata man turpmāk nebūs ienaidniece. Tagad man viņa patīk labāk par citām aitām, neskaitot, protams, Hosu. Man ļoti gribētos panākt Hatu, noglaudīt un lūgt piedošanu. Vakarā, kad nolikšos gultā, es palūgšu dievu, lai viņš atmaksā manā vietā Gudrunai un vecajam Helgi. Bet tagad nav laika — man ir daudz citu rūpju.
   Ļoti žēl, ka es tagad ilgi ilgi neredzēšu Hosu. Ak, ja es jau pavasarī būtu zinājis, ka saņemšu tādu dāvanu, cik daudz prieka tā man būtu sagādājusi! Savādi, ka agrāk es nebiju ievērojis, cik Hosa ir skaista, kaut arī to redzēju gandrīz vai katru nakti. Bet tagad viņa atgriezīsies pie manis tikai rudenī. Vakarā, kad cirpšana būs pabeigta, visas aitas atkal aizdzīs kalnos. Taču labāk par to nedomāt. Katram bērnam abās mājās ir pa aitai un pa jēram. Viņi nebēdājas, un arī es nebēdāšos, kaut šis ir sevišķs gadījums. Es tikai šodien kļuvu saimnieks, tikai šodien man pašam ir sava aita, pie tam daudz skaistāka nekā visas pārējās. Tāpēc arī jābēdājas man būs vairāk.
   Pēdējās aitas sadzītas aplokā. Jūtos noguris. Vēl lielāku nogurumu sajūtu, kad Adi paziņo, ka viņam esot atļāvuši šonakt aizdzīt aitas kalnos. Nē, man tādu atļauju nedos, un tas mani nospiež.
   Kamēr aplokā cērp pēdējās aitas, mēs ar Helgu dodamies pēc zirgiem. Kad atgriežamies, jau ir sanākuši ļaudis no Steinara un Bakes viensētas. Viņi ir atnākuši pakaļ savām aitām, kas izrādījās ieklīdušas mūsu saim­niecībā. Adi un Palli savukārt iet uz kaimiņu viensētām, lai paskatītos, vai tur nejauši nav aizklīdušas mūsu aitas. To uzzinājis, es vēl vairāk izjūtu, cik nepietiekami mani šeit novērtē. Neviens pat neieminējās, ka varētu sūtīt ari mani vai Ouli. Bet ko lai dara. Toties tagad esmu bagātnieks, man pieder jērs, skaista, dzīva aitiņa!
   Man un Ouli liek sadzīt kopā aitas. Aitas izklīdušas uz visām pusēm, un tās, kuras nocirpa no rīta, jau ir nozudušas kalnos. Ar grūtībām mums izdodas savākt diezgan lielu baru. Bet Hatu es neredzu. Struturs un Kjammi rej bez apstājas. Adi laikam ļoti gribas gulēt. Mēs ar Ouli dodamies uz mājām, bet pa ceļam atgriežamies un skatāmies, kā aizdzen aitas. Viss ga­nāmpulks lēnām virzās uz kalnu pusi. Drīz tas, aiziedams ielejā, nozudīs no redzes loka. Cik labi tagad būtu tur! Ouli it kā uzmin manas domas:
   — Nn-ā-ā-kamā p-p-avas-sarī man arī atļaus iet.
   Labi, ja var sevi mierināt ar to. Bet man ir arī cits mierinājums. Iestā­jusies nakts. Zāle pļavās pilna mirgojošas rasas. Nakts klusumā no tālienes dzirdamas apslāpētas suņu rejas. Nē, muļķīgi ir skumt, ja bijusi tik skaista diena kā šodiena. Laiks iet gulēt, kaut arī gulēt man vēl negribas. Es tomēr eju gulēt. Palli gulta ir tukša.
   Es visu laiku domāju tikai par jēriņu. Arī tagad, kad jūtos tik laimīgs, ilgas pēc māmiņas ir vēl spēcīgākas nekā iepriekš. Ek, ja viņa būtu atnā­kusi pie manis, ja es varētu viņai izstāstīt, kāds bagātnieks esmu. Un, kaut arī biju sataisījies lūgt dievu atlīdzināt vecīšiem par brīnišķīgo dāvanu, es, pats to nemaz nemanīdams, sāku rūgti raudāt. Tā žēlums pēc māmiņas ir spēcīgāks par manu varonīgo apņemšanos nekad vairs neraudāt. Tā manu lielo prieku nomaina lielas skumjas.
   Es saraujos, kad atceros savu zvērestu, ko es uzticēju mazajai Helgai. Arī iemesls asarām ir pārāk niecīgs. Es taču nekad agrāk neesmu bijis tik laimīgs kā tieši šodien. Es mēģinu tikt ar sevi skaidrībā un pārliecinos, ka esmu tikai nožēlojams puika, kuram nav gribasspēka, kurš nekad ne­kļūs īsts cilvēks. Un, to apzinoties, es raudu atkal. Lūk, ko nozīmē kļūt bagātam. Izrādās, ka arī bagāti ļaudis var raudāt.
   Beidzot es aizmiegu un redzu sapni. Es redzu Hosu. Tas ir brīnišķīgs sapnis.

   Nemanāmi pienāk siena laiks. Hatlgrimūram ir atbraucis strādnieks. Tas ir vīrs jau gados, vārdā Gudjouns, ar plānu, rūsganu bārdu. Gudjouns ir no tiem cilvēkiem, kurus sastop vienu reizi, un pēc tam nekad vairs par viņiem nekā nedzird. Neviens nezina, no kurienes šis cilvēks ieradies un kur pēc tam aizgājis. Pašlaik viņš pļauj zāli mājas tuvumā, un viņa izkapts
   katrā atvēzienā iesvelpjas. Reizē ar izkapts atvēzienu arī viņš pats ar lūpām viegli iesvelpjas.
   Mēs, bērni, paslepus novērojam un klausāmies viņa svelpienos. Man tas ir vesels notikums. Es šo cilvēku redzu pirmo reizi, bet viņš šeit esot strādājis jau pagājušā, aizpagājušā un iepriekšējos gados, kā to atceras bērni. Gudjouns visu laiku kaut ko murmina, un tas izskatās ļoti jocīgi,
   pēc tam pārtrauc pļaušanu, noliec uz sā­niem viegli trīcošo galvu un kādu laiku pats pie sevis atkārto:
   —    Tā gan! Tā gan! Pēc tam skatās uz mums un jautā:
   —   Interesanti, kāpēc saule vienmēr ir apaļa kā stikla burkas vāciņš?
   Mēs ķiķinām, mūsu ķiķināšana pār­iet skaļos smieklos. Taču atbildēt uz viņa jautājumu nevaram. Mēs nekad ne­varam atbildēt uz jautājumiem, ko mums uzdod Gudjouns.
   —   Vienu es nekā nevaru saprast, kaut arī par to domāju: kāpēc jūra neiz­plēšas, ja tajā viss satek, bet nekad neiz­tek? Tā gan! Tā gan!
   Tas, protams, ir ļoti savādi, bet mēs arī nezinām, ko atbildēt, un tikai sme­jamies. Beidzot Ouli saka:
   —   L-l-laikam j-jūrai d-d-dibenā c-c- caurums.
   —    Jā, protams, tev ir zināma tais­nība. Tu atminēji. Kāpēc man tas nekad neiešāvās prātā?
   Diemžēl mēs nedrīkstam ilgi sarunā­ties ar Gudjounu, jo tad viņš stāv uz vietas un nestrādā.
   Šodien ir sestdiena, un pļaušanu vienmēr sāk tieši sestdienā. Palli un Jo­uhans ir nopļāvuši nelielu loku ap māju,
   bet man vēl nav izkapts, un tāpēc es pļaut nevaru. Es ļoti gribētu, kaut ari man būtu izkapts! Man saka — pļaut es vēl nemācēšot. Toties es varu ar grā­bekli vākt kopā sienu. Ja palikšu uz nā­košo vasaru, es droši vien dabūšu iz­kapti. Bet pašlaik nav vērts par to minēt.
   Mājiņa uz Hjatli terases ir jau uzbū­vēta. Pat durvis ir ierīkotas. Mājiņa pie­der man un Helgai, bet tās celšanā pie­dalījās arī Adi un Ouli, it sevišķi Adi. Viņi bija pavisam pametuši savas mā­jiņas būvi. Pareizāk sakot, pārcēla to pie mums, un tagad mēs spēlējamies visi kopā. Pieaugušie tam vairs nepievērš uz­manību, bet mums ir viens ļoti viltīgs plāns. Mēs to turam slepenībā, lai mums viņu neizjauktu. Pirmais šo plānu ieteica Ouli. Viņš teica:
   —    š-š-šī jau ir-r-r t-t-tik liela m-m- āja, ka mēs v-v-visi v-v-varēsim š-šeit g-g-gulēt.
   Ouli saka taisnību. Mēs visi varam šeit gulēt pa nakti. Kāpēc gan ne? Tais­nība, mums nekad to neatļaus, bet mēs nenokaram degunu un nolemjam visu izdarīt tā, lai pieaugušie nekā nezinātu.
   Kad visi aizies gulēt, mēs paklusām izlavīsimies no istabas un iesim pārgu­lēt uz savu mājiņu. Pēc tam pieaugušie varbūt sapratīs, kādu brīnišķīgu mājiņu
   mēs esam uzbūvējuši. Tāpēc šī sestdiena varbūt nav parasta diena. Šī diena ir pilna gaidu un satraukuma. Vai mums izdosies? Šo jautājumu mēs ar Helgu lasām viens otra acīs, kad sagrābjam nopļauto zāli. Par šo pašu mēs spriežam, ari tīrot govju kūti.
   vi- vi/" > ml'
   —    Es gulēšu pie sienas, bet tu man blakus, — Helga saka.
   Es to pārdomāju, atbalstījies uz lāpstas un skatīdamies uz kūts grīdu.
   —    Redzi, es gribu gulēt pie durvīm, — es iebilstu.
   —    Nē, mīļo Hjalti, tev jāguļ man blakām. Es negribu gulēt blakus tiem puikām.
   Es, protams, apsolos izpildīt viņas lūgumu.
   Cik neiedomājami gara liekas šī diena! Tā ir vienmēr, kad kaut ko gaida. Kad beidzot pienāk vakars, notiek kaut kas negaidīts.
   Pa ceļu, kas nāk no upes uz augšu, jāj trīs jātnieki. Sev pa priekšu tie dzen vairākus neapseglotus zirgus. Pirmais jāj liela auguma vīrietis un tik skaļā balsī uzmundrina zirgu, ka kalni aiz mūsu mājas atbild viņam ar skaļu atbalsi. Tas ir ļoti varens cilvēks, sislumans Hjaulmars, saimnieka brālis un mūsu veco dēls.
   Kad mūsu mājās uzzina, kas ierodas ciemos, visi sāk rosīties. Jouhans noliek izkapti, Helgi un Gudruna steidzas uz lieveni, un viņu sejās jau krietnu brīdi pirms viesu iejāšanas pagalmā atviz saulains smaids. Sol­veiga apsien tīru priekšautu, sakārto savas resnās bizes un nogludina ma­tus uz pieres. Helgi liek man skriet pretī viesiem un atvērt vārtus. Es trau­cos, cik nu ātri varu, un pagūstu to izdarīt laikā.
   Neapseglotie zirgi aizrikšo man garām. Sausā zeme dun zem to kājāmr bet sakaltušas zemes piciņas lido man tieši sejā. Tūlīt aiz zirgiem parādās sislumans. Jādams man garām, viņš paceļ pirkstu pie cepures. Esmu laikam viņa sveiciena cienīgs. Aiz sislumana jāj viņa sieva, kas sēž sieviešu seglos un mani nemaz nepamana — vismaz izliekas, ka neredz. Pēdējais pagalmā iejāj apmēram mana vecuma puisēns. Jādams man garām, viņš vaikstās.
   Kad es atgriežos pie lieveņa, viesi jau ir sasveicinājušies ar mājinie­kiem. Sislumans norāda uz mani ar savas pātagas kātu un jautā, kas es tāds esot. Jouhans paskaidro, ka esmu puisēns, kas te paņemts padzīvoties. Ar to arī viss ir noskaidrots. Sislumans ar mani nesasveicinās, bet, ieiedams mājā, pabaksta ar pātagas kātu uz manu pusi. Puisēns un kundze izliekas, ka viņi mani nav pamanījuši. Redzams, ka viņu acīs esmu pārāk neievē­rojams.
   Pēc tam sauc Palli, mums abiem liek sapīt zirgus un palaist tuvumā ganīties.
   Viesi nepievērš Palli ne mazāko uzmanību, un tas mani nedaudz no­mierina. Tūlīt var redzēt, ka mēs ar Palli piederam pie citas pasaules. Beidzot sislumans pievēršas Palli un saka:
   — Esiet tik laipns un sāpiniet šo gaiši rūsgano pie pašiem nagiem. Vi­ņam ir mazliet noberztas potītes.
   Palli kaut ko nomurmina. Mēs ņemam zirgus un vedam tos uz pļavu netālu no mājām. Pēc tam Palli pārmet iemauktus pār plecu, un mēs soļo­jam uz mājām. Pa ceļam Palli saka:
   —    Vai tu ievēroji, cik lepni viņi izturas? Tēlo lielu priekšniecību. Vai ar tevi viņi sasveicinājās?
   —    Nē, — es atbildu.
   —   Uzskata sevi par pārāk augstdzimušiem, lai sasveicinātos ar vienkār­šiem ļaudīm. Jā, pat uzrunā ar «jūs». Vai ievēroji?
   Tiku ievērojis arī to. Palli, acīm redzot, nav labs garastāvoklis, tāpēc viņš turpina tādā pašā garā:
   —   Bet viņš taču ir tikai vecā Helgi dēls. Tepat izaudzis un darījis to pašu melno darbu, ko es daru. Bet tagad šis stulbenis uzrunā mani ar «jūs»! Redzi, mazais, kā viņi izturas pret darba cilvēkiem. Un kuram gan tad gribas būt par strādnieku? Bet viņi vēl brīnās, kāpēc neviens negrib strā­dāt uz laukiem!
   Palli nievājoši nošņaucas. Viņš sakārto uz pleca iemauktus un smagiem soļiem dodas uz māju pusi — melnmatis ar kailu galvu.
   No viesistabas vijas šurp smaržīgu cigāru dūmu strūkla. Tur smejas un pļāpā. Kāds spēlē uz ērģelēm, pēc tam mūzika pārtrūkst. Es stāvu gaitenī. Man arī ļoti gribas iekļūt paradīzē, tas ir, atrasties viesistabā, bet tur man nav vietas. Toties Helga ir viesistabā. Uz mirkli es redzu viņas seju, bet arī Helga izliekas, ka neredz mani. Neviens mani neievēro. Pat Gud­runa mani neredz, kamēr nesaskrienamies gaitenī. Viņa steidzas no vir­tuves ar paplāti, kas apkrauta ar ēdiena šķīvjiem. Tad viņa uzrunā mani apbrīnojami stingrā tonī:
   —    Ko tu te slaisties, mazuli?
   Bet pēc tam jau daudz mīlīgāk:
   —    Ej no šejienes prom, manu draudziņ!
   Kāda vilšanās! Es vēl aizvien biju neskaidri cerējis, ja ne cits, tad "Gudruna mani aicinās viesistabā. Tagad es visu saprotu. Pat Gudruna uz­skata, ka es neesmu cienīgs sēdēt vienā istabā ar tik ievērojamiem cil­vēkiem. Ar Helgu tas ir citādi. Viņai ir daudz ievērojamāka izcelšanās. Nē, Palli teica taisnību, un pretēji savai gribai es izjūtu naidu pret visiem šiem ļaudīm. Visvairāk es neieredzu Helgu, arī Gudrunu neieredzu, kaut arī viņa man uzdāvināja Hosu, kaut arī nevienu neesmu tā mīlējis kā •Gudrunu, vismaz šinīs mājās ne. Kungiem atbraucot, ar Gudrunu noticis kaut kas nesaprotams. Parasti tāda lēnīga un pat maiga, tagad viņa rīko visus mājiniekus un aizrāda pat Solveigai, kā jāliek uz šķīvjiem. Gudrunai liekas, ka nepietiekami smalki tiek cienāta Helgasona kundze, kā viņa sauc savu vedeklu. Laikam gan Gudruna nekad nav bijusi tik priecīga kā šodien. Taču viņa nepriecājas ne par mani, ne par Solveigu, ne par kādu citu, viņa priecājas par viesiem.
   Dzīvot ir neinteresanti, ja visi tevi ir aizmirsuši, un, ja arī atceras, ka tu esi pasaulē, tad tomēr uzskata par niecīgu cilvēku. Man nav neviena, ar ko papļāpāt, nav kam izkratīt sirdi, un pati lielākā nelaime — mūsu nakts pasākums, acīm redzot, izjuks. Maz ticams, ka Helga būtu šonakt ar mieru pārnakšņot Hjatli mājiņā, bet… Tāpēc es gribētu tomēr ar viņu parunāt. Tas man izdodas pie galda vakariņu laikā. Solveiga izturas savādi. Pret mani viņa ir apbrīnojami laba un mīlīga. Liekas — viņa ir vienīgais cilvēks, kas vēl atceras, ka arī es esmu pasaulē. Taču parastais smaids ir nozudis. Notiek kaut kas tāds, kas sniedzas pāri manai saprašanai.
   Pa visu māju dzirdami Helgasona kundzes skaļie smiekli. Jā, tagad jau esmu pilnīgi pārliecināts, ka Helga negribēs pārnakšņot uz Hjatli terases. Taču esmu kļūdījies. Izrādās, ka viņa nav aizmirsusi mūsu plānu un grib to izstāstīt savam brālēnam Ragnaram, sislumana dēlam. Helga grib, lai arī viņš nāktu mums līdzi. Tad nu gan būs ko stāstīt citiem bēr­niem, ja pats sislumana dēls būs pārnakšņojis kopā ar mums!
   —    Viņš ir ļoti skaists un uzposies, — Helga apbrīno Ragnaru.
   —    Droši vien, — es atbildu.
   Man ļoti negribas par to runāt.
   —    Es domāju, ka viņš ir ļoti labs zēns, — Helga nerimstas.
   —    Vai tu viņu pazīsti? — es jautāju.
   —    Vai tad viņš tev neliekas skaists? — viņa interesējas.
   —    Nekas sevišķs, — es atbildu.
   Noskaidrojas, ka viesu atbraukšana netraucēs mūsu iecerētās nakts gaitas. Ouli un Adi var viegli izmukt: viņi guļ atsevišķā istabā. Man arī to nav grūti izdarīt, ja tikai es būšu uzmanīgs. Visgrūtākais būs Helgai, jo viņa guļ kopā ar vecākiem. Turpretī Ragnars gulēs viesistabā uz grīdas, un Helga apgalvo, ka viņš atzinīgi izteicies par mūsu nodomu.
   Gulēt šovakar visi dodas vēlāk nekā parasti. Es ilgi ilgi guļu gultā un pūlos nekustēties. Aizmigt es nedrīkstu. Palli jau guļ un pilnā sparā krāc. Bet lejā vēl arvien nevar nomierināties. Beidzot vecais Helgi kāpj augšā un aiziet uz savu istabu, drīz uzkāpj arī Gudruna.
   Es vēl ilgi gaidu, kamēr Solveiga aiziet savā istabā. Aizturējis elpu, es uzmanīgi ieklausos. Visā mājā valda dziļš klusums. Tad es uzmanīgi
   pieceļos no gultas, uzvelku zeķes, apģērbjos un uzklāju gultu. Pēc tam, no aukstuma sabo­zies, klusām žogos pa kāpnēm lejā. Ārā ir patumšs, jo nolaidusies migla un visa zāle ir rasas pilna. Netālu ganās sapītie viesu zirgi.
   No Hjatli terases puses dzirdamas balsisr tātad Ouli un Adi ir jau tur. Mani sagrābj ne­parasts prieks, un esmu gatavs uzlēkt augstāk par savu galvu. Pašlaik man tas ir sevišķi ne­pieciešams, lai sasildītos, jo zobi klab no aukstuma.
   Mājas durvīs parādās sislumana dēls — pelēks, bāls, basām kājām. Rokās viņš tur zeķes, saišzābakus, žaketi un bikšturus.
   — Sveicināts, — viņš saka. — Pagaidi, ka­mēr es apģērbšos.
   Es tikko uzdrīkstos viņam atbildēt. Viņš ir tāds dižciltīgs. īsts princis! Savādi, ka man atļauts dzīvot zem vienas saules kopā ar viņu. Sislumana dēls jautā, kā mani sauc, un saka, ka viņu pašu saucot par Ragnaru Helgasonu. Man tas liekas neparasti: viņa tēvu taču sauc par Hjaulmaru[5]. Bet es neuzdrošinos iebilst vai vispār kaut ko piezīmēt, neuzdrīkstos iz­runāt neviena paša vārda . . . Pēc tam mēs dodamies ceļā un ejam pa rasas pilnu zāli. Man ātri vien izmirkst kājas, zābakos žļurkst ūdens, tā vien šļakstēdams uz visām pusēm. Ragnaram kājās ādas zābaki, kas aizšņorēti līdz ceļiem, un viņš apgalvo, ka tie rasā neizmirkstot.
   —    Vecais papiņš un vecene jau guļ nāves miegā, — stāsta Ragnars savā griezīgajā balsī, un viss, ko viņš saka, izklausās nepierasti.
   Viņš ļoti bieži lamājas, taču pat viņa lamas man neizklausās rupjas.
   —    Puikas, pagaidiet mani! — aizmugurē dzirdama balss.
   No mājas mums pakaļ skrien Helga. Tātad viss kārtībā. Mūsu plāns ir izdevies. Bet, mūs panākusi, Helga pēkšņi ļoti noskumusi paziņo:
   —    Viss ir atklājies! Man vajadzēja māmiņai izstāstīt par mūsu nodomu. Viņa vēl negulēja, bet es domāju, ka viņa jau aizmigusi, un kā par ne­laimi arī tēvs tūliņ atmodās. Nelabi iznāca.
   Ragnars saceļ briesmīgu brēku. Es nezinu, vai esmu kādreiz dzirdējis kaut ko līdzīgu. Pēc tam viņš nezin kāpēc sāk lēkt augstu gaisā un sist sev pa dibenu. Es uzņemu visu nopietni un jautāju, vai mēs drīkstam iet uz terasi vai mums jāatgriežas mājās. Taču te Helga viltīgi pasmaida un mūs nomierina. Izrādās, viņas māmiņa tikai pasmējusies un atļāvusi mums iet uz terasi, lai tikai mēs tur nenosalstot. Tas, ka viss ir atklāts, man šķiet ļauna zīme, taču pagaidām es uzskatu par labāku klusēt.
   Uz Hjatli terases mūs gaida Ouli un Adi. Ieraudzījuši mūsu viesi, viņi, tāpat kā es, pieņem svinīgu izskatu un izturas pavisam neparasti.
   —    Kas tas par graustu! Un to jūs saucat par māju? — viesis jautā.
   Neviens no mums neatbild. Viesis notupstas uz ceļiem un ieskatās iekšā.
   —    Zemes klons. Bet kāds gan šeit paliks mans uzvalks? Eh jūs, velna lauķi! Ar ko gan jūs domājat?
   Iestājās neveikls klusums, kas parasti vēstī, ka grūst visgaišākie sapņi. Taču Ouli vienā mirklī mūs izglābj.
   —    M-m-man š-š-šeit ir maiss, — viņš saka.
   Mūsu viesis ar izbrīnu skatās uz Ouli, tad izrauj no viņa rokām maisu un saka:
   —    Tad viss kārtībā, es gulēšu uz tā.
   —    Mēs nevaram gulēt uz kailas grīdas, šeit ir ļoti netīrs, — Helga iebilst. — Jāsameklē kaut kas, ko paklāt.
   Mēs ar Adi skrienam uz māju, sameklējam maisus, aitādas un lupatas, kādas tikai varam sadabūt. Mēs atgriežamies rasā slapji nobridušies.
   —    Es gulēšu pie sienas, — Helga saka, — bet Ragnars gulēs man blakus.
   —    Ar skuķiem es neguļu! — viņš atburkšķ.
   «To viņa pelnījusi,» es nodomāju. Pārāk lielās ar savu brālēnu.
   —    Starp citu, gulēt mēs šeit nevaram, — Helga saka. — Tie ir nieki. Es iešu uz māju. Māmiņa baidās, ka es varu sasaldēties.
   —    Lūdzu, bez činkstēšanas! — viesis pavēl. — Ak tu pikstule! Pie velna tādu niķu pūzni!
   Man Helga nekad nebūtu piedevusi tādus vārdus un būtu ļoti sadusmo­jusies, bet tagad viņa tikai smejas. Bet ko gan viņa lai citu dara? Es rāpus ielienu mājiņā, izklāju uz grīdas maisus un izlienu atpakaļ.
   —    Nu, skuķi, gulsties tur, pie sienas, — viesis pavēl, pēc tam ņem mani aiz rokas un saka: — Bet tu, lauķi, vari gulties blakus. Tad nolikšos es. Ek, būs gan zēniem mājās ko stāstīt!
   Mēs darām tā, kā viesis mums pavēl, bet klusībā visi domājam vienu un to pašu: mēs vairs pašu mājā neesam saimnieki.
   Mēs noguļamies mājiņā šķērsām, tā ir tik šaura, ka visā augumā iz­stiepties nevaram. Sienas asi smaržo pēc mitras zemes.
   —    M-m-man š-š-šeit nav r-r-rūmes, — Ouli saka, kas ir nogūlies pēdē­jais pie pašām durvīm. — J-j-jums j-j-jāgulstas uz s-s-sāniem.
   Mēs piespiežamies cits pie cita un guļam uz sāniem, saliekušies kliņģerī. Ouli aizver durvis. Man sāk salt.
   —    Bet nu tagad gulēsim, — Adi saka.
   Visi vienā balsī piekrīt.
   Iestājas klusums, ko drīz vien pārtrauc Helgas balss:
   —    Bet cik tagad ir pulkstenis?
   To neviens nezina, un atkal iestājas klusums.
   —    Rīts laikam vēl ir tālu? — Helga jautā.
   —    Jā, protams, tālu, — es atbildu, no aukstuma trīcēdams.
   —    Es laikam šeit nevarēšu aizmigt, — Helga saka.
   —    Palieciet reiz klusu! — viesis pavēl.
   —     Tūlīt, — Helga atbild. — Tikai māmiņa teica, lai es šeit neguļot, ja man būšot auksti, un tāpēc es baidos aizmigt.
   —   Tad es tev teikšu, kas tu tāda esi, — viesis paziņo. — Tu esi lupata. Riebīga, šausmīga, neiedomājama, nekam nederīga lupata.
   Helga neiedrošinās neko atbildēt. Man viņas kļūst ļoti žēl. Es jūtu, ka arī viņa sāk trīcēt. Mēs visi pūlamies aizmigt, bet tas, protams, neizdodas.
   —    Bet k-kā j-j-jūs d-d-domājat, vai s-s-spoki ir? — Ouli pēkšņi jautā.
   Stāvoklis sarežģījas. Viesis zaudē savaldīšanos.
   —    Jā, — viņš kliedz, — spoki ir!
   Un tūlīt pat mums apgalvo, ka pats vairākas reizes redzējis spokus un tie bijuši visīstākie spoki. Pēkšņi viņš pielec kājās un sāk stāstīt. Tie ir baismīgi stāsti. Viņa balss kļūst noslēpumaina kā paši spoki, un mūs nomāc drausmīgas bailes. Viņš mums stāsta, ka dzīvojot jūras krastā un bērni tur gandrīz katru dienu krastmalā redzot spokus. Taču neviens tādiem sīku­miem nepievēršot uzmanību. Ja vien mēs zinātu, viņš turpina, ko tikai jūra bieži izmetot krastā, ja kāds no lauku bērniem to visu būtu pats redzējis, tam katrā ziņā dūša saskrietu papēžos. Mēs saspringuši klausā­mies viņa stāstījumā. Beidzot es nolemju, ka šie stāsti jāizbeidz, un uzdro­šinos viesim par to iebilst, kaut gan agrāk es to nebūtu uzdrošinājies. Ar tik cienījamu personu jābūt uzmanīgam un, runājot ar viņu, jāparāda vajadzīgā cieņa.
   —   Man liekas, jums tagad nevajadzētu stāstīt tādus notikumus. Mēs varam nobīties un tad nemaz neaizmigsim.
   —    Kā? Ko tu saki, lauķi? Tu, liekas, uzdrīksties mani uzrunāt ar «jūs»!
   Viņš vēl kaut ko piebilst, raidīdams pār manu galvu visneiedomāja­mākās lamas un nosaukdams mani par ēzeli un citādi apvainodams. Es neuzdrīkstos iebilst. Man, protams, neizdevās pateikt to, ko es gribēju, pietiekami pieklājīgi. Un kā gan es varēju zināt, ka viņu nedrīkst uzrunāt ar «jūs»? Es biju pārliecināts, ka viņš tieši tā ir jāuzrunā. Viņš taču ir labi ģērbies un pie tam paša sislumana dēls.
   Es jūtu, ka ar Helgu nav labi.
   —    Tev salst? — es jautāju.
   —   Jā, mazliet, un māmiņa teica, ka es nedrīkstu saldēties. Man ir ari ļoti bail, — Helga iešņukstas.
   —    Nebaidies, mīļā Helga, nebaidies, — es viņai saku vismaigākā balsī. — Mēs tūlīt atvērsim durvis, un tūlīt būs gaišs.
   —    «Nebaidies, mīļā Helga, mēs tūlīt atvērsim durvis, un tūlīt būs gaišs,» — kāds man blakus saka tieši tādā pašā balsī. Tas ir Ragnars, kas mani izzobo. Un tūlīt pat viņš sāk skaļi smieties.
   Taču neviens viņu neatbalsta. Es sāku dusmoties. Ja viņš nebūtu bijis tik cienījama vīra dēls, es viņam gan rādītu!
   Stāvoklis atkal sarežģījās. Helga pieceļas un sāk raudāt skaļā balsī.
   —    Es šeit ilgāk nepalikšu, iešu uz mājām! — viņa sņukst.
   —    «Es šeit ilgāk nepalikšu, iešu uz mājām!» — viesis Helgu izzobo.
   Visi pārējie klusē.
   Helga pārkāpj mums pāri un šņukstēdama dodas uz durvīm. Pēc tam viņa izlien ārā, un mēs redzam, ka viņa aiziet.
   Mājiņā kļūst brīvāk. Visi guļ un klusē. Durvis paliek atvērtas. Ārā ir migla. Es iedomājos, kā Helga šņukstēdama dodas pa nogāzi lejā un nozūd miglas pelēcīgajā dūmakā. Pēc tam paiet daudz laika — ļoti daudz laika.
   —    Es tr-tr-trīsu, m-m-man auksti, — Ouli iestenas. — Es n-n-nevaru a-a-aizmigt.
   Neviens viņam neatbild. Vēl pēc mirkļa Ouli pieceļas un saka:
   —    A-d-i, es iešu uz m-m-mājām. N-n-nāc 1-1-līdzi.
   —    «Ad-d-di, es iešu uz m-m-mājām. N-n-nāc 1-1-līdzi,» — viesis ņirdz, pēc tam laiž vaļā pašu drausmīgāko brēcienu, spārda ar kājām griestus un izturas ļoti kareiviski.
   Līdz šim Adi bija klusējis, visu klausījies ļoti pacietīgi un savaldīgi. Es vairs nepazinu ne Adi, ne Ouli — viņi nekad nebija izturējušies tik savaldīgi. Acīm redzot, abi baidījās no viesa ne mazāk kā es. Taču tagad Adi pieceļas.
   —    Labi, Ouli, vienu es tevi nelaidīšu.
   Pēc tam viņi abi izlien ārā.
   —    Vai jūs pēļus arī gribat ņemt līdzi? — viesis kliedz, ķerstīdams maisus, ko Adi vāc kopā, un neganti lamājas.
   Bet, tiklīdz Adi un Ouli aiziet, sislumana dēls pēkšņi kļūst pavisam cits cilvēks.
   —    Tagad iekārtosimies ērtāk, — viņš saka jau daudz laipnāk. — Vai tev salst? — un viņš mani apsedz ar maisiem un aitādām. — Par mums gan neviens neteiks, ka mēs nobijāmies.
   Es neuzdrīkstos iebilst, kaut arī man neizsakāmi gribas iet projām, es ļoti baidos palikt divatā kopā ar šo bandītu. Tagad es saprotu: nekad ne­vajag priecāties par agru. Šī nakts būs viena no briesmīgākajām, kādas esmu piedzīvojis. Man šermuļi pārskrien, iedomājoties, ka šeit vēl jāpa­vada vairākas stundas, un es ļoti vēlos, lai šis vīzdegunis atteiktos no savas muļķīgās iedomas. Taču viņš nedomā to darīt.
   —    Ir gan nožēlojami ļautiņi! — viņš pēkšņi saka. — Skuķis izstāstīja par jūsu plānu un lūdza mani tajā piedalīties, bet pati tūlīt aizšļūca. Vai tev bail no spokiem?
   —    Vai tad spoki ir? — es jautāju, baidoties izteikties konkrētāk.
   —    Nav jau, nav, protams, nav! Es jums tikai sameloju. Jūs esat tādi mērkaķi. Vai tad grēks muļķiem pamēļot? Kā tu domā?
   Es neuzdrošinos ne noliegt, ne piekrist.
   —    Nezinu, — es atbildu.
   —    Ha-ha-ha! — viesis skaļi smej. — Tad tu nekā nezini!
   Kādu laiku mēs abi klusējam, pēc tam viņš saka:
   —    Tu šeit, protams, tīri govju kūti, vai ne tā?
   —    Jā, — es atbildu.
   —    Tu od pēc mēsliem. Jūs visi šeit ožat pēc mēsliem. Mamma saka, ka mēslu smaka esot visšausmīgākā no visām smakām, kādas viņa pazīst. Es tā nedomāju, bet mamma taču ir ļoti smalka. Viņa saka — neesot iespē­jams pārgulēt zemnieku mājās, bet tētis apgalvo, ka viņa muldot niekus. Tad mamma saka — tētis jau pats esot izaudzis šādos netīrumos, un tētis dusmojas, un abi sāk rāties. Vai zini, cik interesanti viņos klausīties! . .. Nu labi, tagad es gribu gulēt.
   Viņš ieritinās maisā, bet drīz atkal sāk stāstīt:
   —     Tētim ir vislielākā māja mūsu ciematā. Viņš, kā tev zināms, ir sislumans, un tāpēc mēs esam ievērojami ļaudis. Man atļauj rotaļāties tikai ar tirgotāju un vēl ārsta bērniem, bet ar viņiem ir tik garlaicīgi! Es, protams, rotaļājos, ar ko gribu, — ar tiem bērniem, kuri man patīk. Tad mamma dusmojas un tētis arī. Esmu pārliecināts, ja tētis un mamma uzzi­nās, ka es biju šeit kopā ar tevi zemnīcā, viņi abi tevi nopērs. Kā tev tas patīk?
   —    Es taču neesmu vainīgs! — es izbailēs iesaucos.
   —    Tas nav svarīgi, lai arī tu neesi vainīgs. Vai tad kādam par to daļa? Labi, tagad es gulēšu.
   Ragnars grozās no vieniem sāniem uz otriem, pēc tam ilgi klusē. Veselu mūžību. Laikam aizmidzis. Jā, viņš ir aizmidzis. Es domāju un domāju par sevi. Tas ir šausmīgi. Es baidos no sava kaimiņa, baidos no nakts, baidos no klintīm virs mūsu mājvietas, bet visvairāk es baidos par to, kas mani sagaida rīt. Bez tam es no aukstuma mirstu vai nost. Labāk jau būtu nomirt! Dzīve ir tik sūra — tikai bēdas un vilšanās. Kaut es pašlaik varētu atrasties pie māmiņas! Es gribu aizbēgt pie viņas. Esmu pārliecināts, ka atradīšu māju, kurā viņa dzīvo. Māmiņa man piedos, viņa sapratīs, cik man pašlaik smagi un grūti.
   81
   Paiet ilgāks laika sprīdis, — kā man liekas, ne īsāks par visu manu iepriekšējo dzīvi. Zēns man blakus guļ dziļā miegā, bet drīz arī viņš sāk trīcēt. Laikam salst. Ja nu pēkšņi viņš saslimst! Esmu dzirdējis, ka daži no saaukstēšanās ir saslimuši un pat nomiruši. Ja nu pēkšņi viņš nomirst! Tad
   es būšu vainīgs! Mani nomāc drūmas domas. Neesmu spējīgs pret tām cīnīties. Es padodos, un mana kapitulācija ir bez ierunām. Šajā mirklī Ragnars strauji pielec kājās un sāk nejauki lamāties.
   —    Es mirstu no aukstuma! — viņš saka.
   —    Varbūt iesim uz mājām? — es piedāvāju.
   —    Uz mājām? Nē, nekad! Esmu nolēmis pārnakšņot šeit un nevienam neļaušu par sevi ņirgāties. Neviens nevarēs teikt, ka esmu padevies. Izlī- dīsim ārā, paskraidīsimies un sasildīsimies, — viņš ierosina.
   Es piekrītu. Mēs izlienam no mājiņas un ilgi skraidām pa āru. Migla pamazām izklīst, gaiss kļūst maigāks un siltāks. Pie mūsu kājām zaļajās ieplakās dus mājas, iekļautas tikko nopļautas zāles vālu ielokā. Pašlaik mājas ieslīgušas miegā.
   Mēs skraidām pa Hjatli terasi šurpu turpu. Kā viss pārmainās, kad vis­apkārt ir gaišs! Bailes man tūlīt izgaist. Izskraidījušies mēs atkal ielienam mājiņā un apguļamies. Ne es, ne Ragnars nevaram aizmigt, bet cienījamā
   viesa iedomība manāmi plok. Viņš pat ir ar mieru iet uz mājām, lai izgu­lētos pēļos viesistabā uz gnīdas.
   Pēkšņi ārā kļūst pavisam gaišs. Debesis krāsojas zeltainas un sārtas. Migla ir izklīdusi, bet no zemes ceļas balti tvaiki, kas pamazām izgaist zilgmē. Ir uzlēkusi saule.
   Visgarākā nakts manā mūžā drīz būs galā, tāpat kā visas pārējās naktis. Helga un abi brāļi no otras mājas jau sen guļ. Taču mēs šeit izturējām līdz galam.
   —    Urā! — iekliedzas mans biedrs, izlēkdams no mājiņas.
   Viņa prieks pielīp arī man, un es aizmirstu visas savas bēdas. Kamēr piecelsies mājinieki, vēl ilgi jāgaida, un mēs nolemjam, ka tagad padoties jau nu nedrīkst. Mēs skrienam pie geizera, un es rādu viesim, kā karstajās smiltīs cep maizi. Es pat uz brīdi aizmirstu, cik pārāks par mani ir šis zēns. Es ar viņu sarunājos kā līdzīgs ar līdzīgu.
   Beidzot mēs pamanām, ka dūmenis sācis kūpēt. Tātad Solveiga ir pie­cēlusies. Mēs skrienam uz mājām. Man ir mazliet bail: baidos, ka dabūšu sukas. Taču manas bailes izrādās veltīgas. Solveiga nedomā mani rāt, bet smaidot runā:
   —    Tātad izturējāt līdz galam. Ko gan tikai jūs neizdomājat!
   Tagad mani un Ragnara ceļi šķiras. Viņš dodas pie saviem vecākiem, bet es eju tīrīt govju kūti. Kūtī ir silti, un man sāk uzmākties miegs. Drīz tur ierodas Solveiga slaukt govis. Piena strūklas šļācas balti izberztā koka spainī un skaļi atsitas pret tā dibenu. Piena līmenim spainī ceļoties, piens aizvien vairāk puto un it kā vārās.
   —     Aizej uz māju un atnes bļodu. Es tev ieliešu siltu pienu ar pu­tām, — Solveiga saka.
   Cik viņa laba! Visi savā reizē labi, ja tikai viņus pareizi saprot. Drīz esmu atpakaļ un dzeru silto, kūpošo pienu, bet Solveiga skatās uz mani un smaidīdama jautā:
   —    Kā tev patīk Helgasona kundze? Tāda uzposusies un skaista, vai ne?
   Es piekrītu, un Solveiga pēkšņi beidz smaidīt. Viņas seja kļūst nopietna,
   viņa skatās uz spaini un saka:
   —    Jā, protams, kā gan citādi? Es arī tā domāju.
   6*
   83
   Diena, liekas, būs karsta. Kad es izdzenu govis, saulīte jau pamatīgi silda, bet es pēc šādas nemierīgas nakts jūtos gurdens un miegains. Redzēs, vai sislumans nevainos mani visā šajā pasākumā? Vai viņš dusmosies, ka dēls
   bijis kopā ar mums? Šie un citi jautājumi man visu rītu neiziet no galvas. Taču es nemaz nebaidos. Un tomēr sirds man bailēs tūlīt sažņaudzas, kad es pēkšņi sastopos ar viesiem. Es nejauši eju ap šķūņa stūri un redzu pa­galmā mājas priekšā sislumanu ar sievu un veco Helgi. Sislumans ir iznā­cis pusapģērbies, lai parādītu sevi uil savu balto kreklu svētdienas rīta saules staros. Viņš staipās un labsajūtā kaut ko murmina. Griezties atpakaļ? Taču ir jau par vēlu. Helgi ir mani pamanījis. Viņš viltīgi paskatās uz savu dēlu un saka:
   —    Redz, kur tas nedarbnieks!
   —    Nu, panāc šurp, puisēn! — sislumans aicina.
   Es bailēs trīcu un nezinu, ko darīt. Tad Helgi saka:
   —     Viņš ir ļoti labs puisēns. Kopš viņš atbraucis pie mums, bērni cits ar citu sākuši dzīvot daudz saticīgāk. Tā, redz.
   —    Patīkami dzirdēt, — kundze maigi saka.
   —    Tu jau nemaz neesi muļķis, draudziņ, — sislumans saka, uzlikdams man uz galvas savu lielo plaukstu. — To taču viņš izdomāja — šo nakts dēku vai ne tā?
   —     Jā, protams, viņš, — Helgi apstiprina un, vēlīgi smaidīdams, izslienas taisnāk.
   Helgasona kundze atver somiņu, sameklē spogulīti, skatās tajā un smaida.
   —     Jā, — sislumans saka, — man patīk enerģiski puikas. Klausies, dārgā, vai tev neatradīsies priekš mazuļa kāda monēta? Man nav nekā klāt.
   Kundze liek spogulīti atpakaļ.
   —     Pagaidi, — viņa saka un meklē pa somiņu. — Atradu vienu mo­nētu. — Tad viņa pasniedz man to ar saviem garajiem, tievajiem pirkstiem un mīļi uzsmaida.
   —    Saki paldies, draudziņ, — Helgi pamāca.
   Es pateicos kundzei un pēc tam sislumanam par dāvanu.
   —     Nav par ko, nav par ko, tas taču nieks, — sislumans atrunājas. — Centies tikai būt drošs un enerģisks, nebaidies no grūtībām.
   Saule apspīd dāvāto monētu, un tā skaisti zaigo man uz delnas. Esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē un tikai daudz vēlāk atceros, ka nevis es, bet gan Ouli ieteica pārgulēt mājiņā uz Hjatli terases. Tāpēc viņam, nevis man vajadzēja saņemt monētu. Taču tagad nu vairs nekā nevar darīt. Monēta ir ļoti skaista.

   Labāk ir vienmēr runāt taisnību. Par to nav jāšaubās. No otras puses, dažreiz ir labāk noklusēt nekā teikt to, kas īstenībā bijis. Tāpēc es vienmēr klusēju, kad Gudruna un Helgi, it sevišķi Gudruna, piemin Ragnaru. Pēc Gudrunas domām, Ragnars esot audzināts labāk nekā pārējie bērni un varot visiem būt labs paraugs.
   —     Tikai atcerieties, kāds ir Ragnars! — viņa iesaucas. — Kā man gri­bētos, lai tu būtu līdzīga savam brālēnam Ragnaram! — viņa Helgai saka.
   Arī Helga neatbild, tikai klusē, tāpēc ka viņa ir laba meitene un negrib sarūgtināt vecmāmiņu, kaut tagad viņai ir pavisam citāds ieskats par Ragnaru nekā tajā liktenīgajā vakarā.
   — Vecmāmiņa domā, ka sislumana ģimene ir vislabākā, visbrīnišķī­gākā ģimene pasaulē, — Helga man saka.
   Un mēs abi smaidām. Smaidām, jo mēs zinām kaut ko tādu, ko mūsu labā vecmāmiņa nezina. No šā brīža Gudruna vairs nav mums visuzinā- tāja. Gudruna, protams, ir ļoti laba, bet mēs zinām vairāk, kaut arī viņa ir veca un mēs jauni. Neviens puisēns, pēc viņas domām, nevarot Ragna­ram līdzināties. Viņš taču esot skaists, labs un mīļš; un viņam esot brī­nišķīgs raksturs, nekad viņš nerunājot rupjības, nekad nemelojot, nekad nelamājoties. «Dievs dod, lai jūs visi būtu līdzīgi Ragnaram,» viņa saka, «tad jūs būtu laimīgi.»
   Nē, mīļo Gudrun, mēs klusēsim. Mēs zinām vairāk nekā tu un tomēr klusēsim. Tagad jau es izturos citādāk pret pieaugušajiem, pret viņu ne- maldīgumu un taisnīgumu. Taču labāk par to nerunāt.
   Laiks iet lēnām uz priekšu. Kaut kur tuvāk pie jūras, aiz kalniem, svešā mājā dzīvo mana māmiņa un Doura. Iespējams, ka šovasar man atļaus aizbraukt pie viņām ciemos. Tas jau man ir solīts ne vienu reizi vien un sola vēl tagad. Ja vajag ātrāk aizskriet pēc zirgiem, man saka, ka drīz es braukšot pie māmiņas. Ja vajag ātrāk tikt galā ar kūts tīrīšanu, lai pagūtu apgriezt vēl sienu, apsola mani palaist pie māmiņas jau tuvākajā svētdienā. Bet, kad šī svētdiena pienāk, neviens vairs neatceras savu solījumu. Varbūt mani palaidīs jau svētdien, ja es neuzbāzīšos ar lūgumu?
   Tā paiet nedēļa pēc nedēļas, viena svētdiena pēc otras, bet es nekur netieku. Nevaru taču katru dienu lūgt vienu un to pašu! Bez tam man arī daudz darīšanu. Kādreiz es būšu pieaudzis un tad darīšu visu, ko tikai gribēšu. Tad dzīvot būs daudz interesantāk. Varbūt otras mājas Siga kļūs mana sieva, bet es pats — ievērojams cilvēks.
   Katru svētdienas rītu Palli izjāj kaut kur ar savu Skjoni un atgriežas tikai vēlu vakarā. Skjone skrien ātri un viegli, un, kad tas rikšo, skaistās krēpes kakla abās pusēs līgani šūpojas soļu taktī.
   Vakarā, atgriezies mājās, Palli parasti ir ļoti jautrs. Viņš dzied un runā skaļāk nekā parasti. Pret mani šajos vakaros viņš ir sevišķi labs un solās palīdzēt man kļūt par ievērojamu cilvēku. Viņš pat apsola, ka mak­sāšot par manu mācīšanos skolā, lai es izskolotos par garīdznieku. Naudas viņam pietiekot, tā Palli apgalvo. Es to nevaru nekā saprast, jo Palli visbie­žāk bēdājas par savu nabadzību, par to, ka viņš esot tikai strādnieks. Taču tā viņš runā tikai tad, kad ir slikts garastāvoklis, un tāds viņam ir ļoti bieži, dažreiz arī svētdienas vakaros. Tad viņš sarunājas tikai ar mani un tikai tad, kad esam ar viņu divatā. Palli sēž uz savas gultas, atbalstījis elkoņus uz ceļiem un zodu plaukstās, un šajos mirkļos pasaule viņam nebūt neliekas lieliska. Viņš man stāsta, ka visa Islandes lauksaimniecība balsto­ties uz nabadzīgo ļaužu darbu. Bet daži vēl uzskatot, ka Islande esot trūcīgajiem tīrā paradīze. Īstenībā viņi, strādnieki, tiekot nicināti, viņu darbu necik augstu nevērtējot.
   —     Bet drīz tam būs gals, — Palli paziņo, paaugstinādams balsi. — Drīz trūcīgie vairs neļaus sevi apspiest. Un tad tu redzēsi, kas būs.
   —    Kas tad būs, Palli? — es lēnīgi jautāju.
   —  Kas tad būs? Tu jautā, kas tad būs? Tad viensētas kļūs tukšas, mazuli. Kā tu domā, kas notiks ar bagātajiem zemniekiem, ja no viņiem aizies strādnieki? Viņi nespēs vairs saimniekot, un to viņi pelnījuši. Viņi taču vienmēr ir nicinājuši strādniekus un tos uzskatījuši par zemākas šķiras cilvēkiem nekā paši. Vai man nav taisnība? Nu, kā tu domā, vai tā nav?
   Par to es neesmu domājis, un man ari nav laika domāt, jo Palli tarkšķ kā ložmetējs, spēj tikai viņu uzklausīt. Darba cilvēki — tie esot visvaja­dzīgākā sabiedrības šķira, bet tos vismazāk vērtē. Visi kaunoties piederēt šai šķirai, pie tam cilvēki uzskatot, ka tā tas palikšot uz visiem laikiem.
   —    Vai tu, Hjalti, domā, ka viss var palikt pa vecam?
   —    Nē, — es atbildu, jo Palli runā tādā tonī, it kā es te būtu vaino­jams. Man tomēr liekas, ka neesmu vainīgs un es nekā nevaru mainīt paš­reizējo stāvokli.
   —   Nē, — viņš turpina. — Tā nepaliks. Drīz neviens vairs nevergos zemniekiem, un kas tad būs?
   Bet, kā jau es teicu, šādas sarunas notiek tikai tajos svētdienas vakaros, kad Palli atgriežas mājās sliktā garastāvoklī. Turpretī katru pirmdienu Palli vienmēr ir sliktā garastāvoklī. Tad viņš vispār nerunā — ne ar mani, ne ar kādu citu, bet tikai klusē un dzer ļoti daudz ūdens.
   —   Šodien tev ir parastās pirmdienas slāpes, mans dārgais Palli, — saka Solveiga, taču viņai neviens neatbild.
   Pēc pāris dienām Palli garastāvoklis nedaudz uzlaboj as. Pēc tam pienāk nākošā svētdiena.
   —    Bet man pirmdienās nekad negribas dzert vairāk nekā citās die­nās, — es saku Helgai.
   Viņa man atbild, ka es esot muļķis.
   Aiz dzīvojamās ēkas atrodas govju kūts, bet siena šķūņa tur nav. Tas atrodas pie aitu kūts. Solveiga saka, tas neesot parocīgi. Jouhans atbild, kā vienmēr, paraustot plecus, bet Gudruna paskaidro, ka neesot ko brīnī­ties, visu jau uzreiz nevarot paspēt. Solveiga viņai iebilst, ka vispirms vajadzējis uzbūvēt siena šķūni pie govju kūts. Gudruna nesaka vairs ne vārda. Arī pārējie klusē. Taču liekas, ka visi ir norūpējušies par to, ka saimniecībā viss nav iekārtots, kā vajadzētu būt. Siena šķūnis ir ļoti vecs, to pie aitu kūts bija uzcēlis vecais Helgi vēl tajā laikā, kad viņš saim­niekoja.
   Pie govju kūts ir iežogota vieta, kur sakrauj sienu. Reiz pavasarī Palli, paņēmis speciālu griežamo, nogāja lejā uz purvu un sagrieza velēnas. Tas bija tajā laikā, kad es pa naktīm sargāju aitas. Dienas vidū pamodies, re­dzēju, ka Jouhans jau šīs vēlēnas ved uz grantētu laukumu pie mājas. Velēnas sakrautas uz četriem zirgiem, kurus Jouhans veda citu aiz cita, pakaļējo zirgu iemauktus piesējis pie priekšējo zirgu astēm. Zāle purvā bija tik slapja, ka no zirgiem straumītēm tecēja ūdens. Jouhans arī bija izmircis un nošķiedies ar dubļiem līdz pat zodam. Izmirku un nošķiedos arī es, nokraujot velēnas uz laukuma. Pa šo laiku Gudruna, Helgi un Helga rosījās turpat netālu, un pulksten četros visi pusdienās ēdām sālītas zivis.
   Pēc dažām dienām velēnas bija tiktāl apkaltušas, ka mēs ar Helgi tās nostādījām uz šķautnes lielos apļos. Beidzot kādā sestdienas vakarā es un Palli velēnas sanesām vienkopus un sakrāvām lielās grēdās. Pūta spēcīgs ziemeļu vējš, un acu kaktiņos man salīda daudz netīrumu. Palli bija labā omā. Kad siens būs labi izžuvis, ar šīm velēnām nosegs lielo stirpu pie govju kūts.
   Siena laikā visiem ir daudz darba, un mums, bērniem, atļauj rotaļāties tikai svētdienās. Aizvien biežāk es iegrimstu nopietnās pārdomās. Man nav mazāk rūpju kā Palli un citiem pieaugušajiem. Vasarai aizejot, pieaug arī manas rūpes. Tagad taču man ir savs īpašums un vēl kāds! Bet visi zina: jo cilvēks bagātāks, jo viņam vairāk rūpju. Mans īpašums ir aitiņa Hosa. Viņa ganās kaut kur kalnos. Kā lai zina, kas viss ar viņu nevar atgadīties. Pašlaik gan vēl ir vasara, bet tur laiku pa laikam līst lietus un pūš auksts vējš. Hosai droši vien ir auksti. Vai es varu mierīgi gulēt mīkstā gultā, kad Hosa salst zem klajas debess? Un ja nu viņa pēkšņi iestieg slīkšņā un noslīkst? Vai tad nav gadījies, ka aitas iegrimst slīkšņā? Varbūt Hosa ar māti aizklīdis tik tālu, ka abas pārdos svešiem ļaudīm un es nekad vairs viņu neredzēšu? Bet visbriesmīgākā ir asinskārā lapsa, kas var tumsā pie­zagties, kad Hosa ar māti mierīgi gulēs, uzglūnēt un iecirst savus zobus viņas skaistajā purniņā.
   No šādām domām Hosas saimniekam acīs saskrien asaras. Hosa taču ir visskaistākā un vislabākā aitiņa pasaulē. Beidzot es saņemos un domāju: «Nē, tie ir nieki. Esmu pārliecināts, ka Hosa no kalniem atgriezīsies tāpat, kā atgriežas visi jēri. Kāpēc tieši viņai lai kaut kas atgadītos?»
   Taču tās vēl nav visas manas rūpes. Ir vēl mokošākas. Ko es darīšu ar Hosu, kad pienāks rudens un pēc tam ziema? Es nevaru viņai nopelnīt barību, neesmu taču spējīgs uzturēt pat sevi. Nē, šis jautājums man ir pārāk sarežģīts. Kā būtu, ja es tagad ietu pie Jouhana, apķertos viņam ap kaklu un teiktu:
   «Mīļo, labo Jouhan, baro, lūdzu, ziemā manu Hosu, lai rudenī neva­jadzētu to sūtīt uz kautuvi. Par to es tev atstrādāšu, kad būšu pieaudzis.»
   Protams, tas nemaz nebūtu tik slikti. Tomēr to izdarīt es nevaru. Mēs ne reizi vien ar Jouhanu palikām divatā, bet viņš vienmēr bija tāds drūms un nerunīgs, ka tikai no domām vien par sarunu man ceļos sāka trīcēt kājas. Nē, man nekad nebūs drosmes viņu uzrunāt.
   Rūpes par Hosu mani tā nomāc, ka viens pats neesmu spējīgs ar tām tikt galā. Tāpēc es dodos pie Ouli. Tagad mēs ar viņu esam draugi. Tas notiek agri no rīta, esmu tikko iztīrījis govju kūti un domāju, ka Ouli dara to pašu. Tā tas arī ir, viņš strādā savā kūtī.
   Vasara iet uz beigām. Zāle gan vēl ir zaļa, bet grīslis zemienē jau sācis dzeltēt. Dzeltenie tārtiņi vēl nav aizlidojuši, bet dziedāt vairs nedzied. Lielos baros tie lidinās virs mājām, vienmērīgi un nesteidzīgi vēcinādami spārnus, bet vakaros, nolaidušies zemē, svilpo savu «fjūt, fjūt, fjūt». Ouli ir aizņemts darbā. Viņš uzrotījis krekla piedurknes līdz elkoņiem un iebāzis roku tieši kūtsmēslos.
   —   K-k-kā t-tev t-t-as p-pat-tīk? — Ouli jautā, izvilkdams no mēsliem skaistu, brūnu kaulu. Viņš man to rāda un smaida pār visu seju.
   Es atbildu, ka man kauls ļoti patīk.
   —    Es t-to t-tur ieb-bāzu p-pirms t-trim n-ned-dēļām, — Ouli paskaidro.
   Viņš pieskrien pie lielas, zaļas peļķes, kas atrodas blakus kūtsmēslu čupai, noskalo tajā kaulu, pēc tam kaulu un rokas noslauka zālē.
   —   Tas ir rotaļu zirgs, — es saku. — Viņam nav vajadzīga barība, kā dzīviem lopiem.
   Ouli neatbild. Sādi filozofiski prātojumi nav viņa gaumē. Tad es ķēros tieši pie lietas.
   —   Man, acīm redzot, rudenī vajadzēs pārdot savu Hosu, ja neviens viņu nebaros.
   —    Es š-šo z-zirgu p-pat-taisīšu p-p-lank-kumainu, — Ouli saka.
   —    Man ir ļoti žēl pārdot Hosu, — es turpinu.
   —    Es t-to v-vienk-kārši v-vairāk-kās v-vietās n-nok-kasīšu, un tad t-tas k-kļūs p-plankumains, — Ouli man atbild.
   —    Es nevaru lūgt Jouhanu, lai viņš barotu Hosu, — es neatlaižos.
   Tikai tagad Ouli beidzot aptver, par ko es runāju.
   —   T-tētis b-baro manu aitu G-gibbu un viņas j-jēru arī, — viņš pa­skaidro.
   —     Protams, māmiņa arī man būtu palīdzējusi, ja es varētu ar viņu aprunāties. Bet viņa pat nezina, ka man ir jērs, — es stāstu.
   —     B-bet n-nākošā p-pavasarl m-man t-tātad b-būs d-divas aitas, bet p-pēc tam v-vēl v-vairāk aitu, un t-tētis v-vi- sas v-viņas b-baros. T-tētis mums ir t-tik 1-labs.
   —     Mana māmiņa ari ir laba. Es zinu, māmiņa kaut ko būtu izdomājusi, ja es varētu pie viņas aiziet un parunāties, — es saku.
   —    Es g-grib-bu apkalt s-savu z-zirgu. Bet p-pēc t-tam iedzīšu v-viņam s-sprau- di. Skaties, — un Ouli paķer kaulu rokās un jāšus uz tā skrien ap kūtsmēslu čupu.
   Esmu jau zaudējis cerības izraisīt viņā līdzjūtību un atvieglināt savu rūpju nastu. Tās man seko kā ēna, un es ne­tieku no tām vaļā, tāpat kā no savas ēnas. Ne vienmēr ir patīkami, ja ir pa­šam savs jērs.
   Nākošais cilvēks, ar kuru es dalos savās bēdās, ir mazā Helga. Tajā dienā līst lietus, un mēs ar viņu esam patvērušies šķūnī. Durvis ir vaļā. Stāvam un skatāmies, kā sakņu dārzā lietus lāses krīt zemē un uz kartupeļu lakstiem. Viss ir drūms un pelēcīgs. De­besis nav saredzamas, visa zeme ieti­nusies pelēcīgi baltā miglā. Netālu stāv mitra siena zārdi. Siens tika šurp savests vēl vakar, kad laiks bija daudz labāks. Jouhans veda sienu mājās, bet es viņam palīdzēju to nosviest no zirgu mugurām. Mēs vilkām aiz virvju galiem, ar ko bija sasietas gubas, siens vēlās zemē un juka uz visām pusēm. Pēc tam virves saritinājām un uzkārām uz seglu kāšiem.
   Saimnieki, acīm redzot, nolēmuši, ka šodien man nav jāstrādā, tāpēc pašlaik sēžu šķūnī. Sliktā laikā, kad no augšas gāžas nepārtrauktas
   apnicīgas lietus straumes, grūti pat ticēt, ka varētu kaut kur būt saule. Lai ari laiks rādījās drūms, mēs ar Helgu no paša rīta bijām mundri, tikai pēdējā mirklī viņa mazliet sadrūma.
   Mēs spēlējām vārdu spēli: es klusībā pie sevis kaut ko iedomājos un Helgai jautāju «jā» vai «nē». Pēc tam pastāstu, ko esmu domājis. Helgai neveicās. Viņa atbildēja «jā», kad zīlēju, ka viņai viss mūžs būs jānodzīvo kopā ar veco Gudjounu, otras mājas strādnieku, un viņa uz mani ļoti apvainojās. Tas mani tikai sasmīdināja: man taču par to nebija nekāda daļa. Bet man, tieši otrādi, palaimējās, un tieši tas Helgai nemaz nepatika. Es biju izvēlējies dzīvot kopā ar Sigu un teicu, ka Helgu pametīšu. Tad nu Helga sāka par mani zoboties.
   —   Tu skraidi pakaļ Sigai, — viņa ņirgājās. — Domā, ka es to nezinu? Bet viņa uz tevi, tādu smurguli, negrib ne paskatīties! Un, kad tu būsi pieaudzis, ja tas kādreiz notiks, tad Siga jau būs vecene! Ha-ha-ha!
   Es ļoti apvainojos un nezināju, ko atbildēt. Man bija liels brīnums, kā Helga uzzinājusi manas apslēptākās jūtas. Taču ar viņu ķildoties es ne­gribu un tāpēc saku:
   —    Labāk paspēlēsim vēl «jā» uņ «nē».
   —    Nē, — Helga atcērt, — negribu. Ar tevi ir ļoti garlaicīgi.
   Bet projām viņa neiet, un mēs tāpat stāvam šķūņa durvīs un skatāmies lietū.
   Man laikam ir pamuļķīgs izskats, jo Helgai pēkšņi noraustās mutes kak­tiņi un viņas zilajās acīs pavīd smīns. Tad viņa smejas skaļi un saka:
   —   Dārgo Hjalti, neķildosimies. Tu jau neskraidi pakaļ Sigai. Es tevi tikai kaitināju. Spēlēsim «jā» un «nē».
   —   Nē, — es atbildu, bet tūlīt pat apķēros: — Kaut gan varam arī spēlēt. Kurš sāks — es vai tu?
   Sāk viņa:
   —    Kur tu liki naudu, ko tev vakar uzdāvināja Hamburgas kundze?
   —    Nopirku sienu, — es saku un klusībā no sirds priecājos, cik veikli atbildēju: esmu taču pieskāries jautājumam, kas man visvairāk dara raizes.
   Pēc tam kad mēs esam izrunājušies un Helgai ir skaidrs, ko es gribu darīt ar nopirkto sienu, abi kļūstam jautrāki. Viņa mēģina mani samulsināt un liek izrunāt tos vārdus, ko šajā spēlē nedrīkst teikt, bet es veikli izvai­ros no šīs viltības. Jā, šo spēli ir ļoti interesanti spēlēt. Un, kad es Helgai
   stāstu par saviem pārdzīvojumiem, viņas labajai sirdij nevajag daudz laika, lai steig­tos man palīgā. Helgas skaistā seja at­plaukst, un viņa saka:
   —    Mīļo Hjalti, es palūgšu tēti un mā­miņu, lai viņi izbaro tavu jēru. Esmu pār­liecināta, ka vecāki neatteiks, man viņi nekad nekā neliedz.
   Tas vienā mirklī izkliedē manas skum­jas. Tagad es mierīgi varu gaidīt, kad Hosa atgriezīsies no kalniem un būs vienmēr manā tuvumā. Mana sirds ir pilna mīles­tības pret visu dzīvo radību uz zemes. No šā brīža būšu vienmēr labs pret vi­siem.
   Vakarā, kad esmu jau gultā, ierokos spilvenā un no visas sirds pateicos likte­nim. Es lūdzu, lai Helgai vienmēr ietu labi. Nebiju vēl zinājās, ka Helga ir tik laba.
   Pēc dažām dienām es ar veco Helgi turpat pie mājas divatā izārdām sienu, lai tas izkalstu. Jouhans un Palli aizgājuši uz purvu. Debesis pavisam skaidras, spoži spīd saule, un tikai no ziemeļiem pūš viegls vējiņš. Helgi pārtrauc darbu, izvelk no kabatas savu sarkanrūtaino kabatas lakatu un tik skaļi šņauc degunu, ka iedžinkstas pat ausis.
   —    Eh, zēniņ, — viņš smaidīdams saka. — Tu, acīm redzot, uzskati Helgi par vecu muļķi, jā?
   —    Nē, es tā nemaz nedomāju! — es izbrīnījies atbildu.
   —    Nedomā? Patiesi nedomā? Nē, tu tā domā. Taču tas arī sa­protams.
   Viņš iegrābj krietnu šķipsnu šņaucamās tabakas, ierauj to degunā un atkal sāk ārdīt sienu. Diezgan ilgi mēs strādājam klusēdami. Beidzot Helgi saka:
   —     Tu, acīm redzot, domā, ka es nebarošu tavu Hosu, puisi. Taču ne
   jau tāpēc es dāvināju aitiņu, lai tev tā būtu tūlīt jāpārdod. Nē, par to neraizējies, manu puisēn. Tā ja.
   Ko te lai atbildu? Un ko varu atbildēt? Itin nekā! Man nav ko teikt. Vecajam Helgi, protams, nepatika, ka es par to esmu runājis ar savu draudzeni Helgu. Kāpēc viņam nepatika un kā viņš to bija uzzinājis, es tā arī nesaprotu. Viens man ir skaidrs: pašam negribot, esmu ierauts to dīvaino attiecību virpulī, kādas pastāv pieaugušo starpā Leigamiri mājās. Un pats ļaunākais, ka vecais Helgi, protams, mani tagad uzskata par vis­nepateicīgāko stulbiķi pasaulē.

   Vasaras dienas aiztrauc cita pēc citas, un tagad vairs neviens nerunā, ka es drīz varētu aizbraukt apciemot savu māmiņu.
   Rudenim tuvojoties, visa daba maina savu izskatu. Vējš vairs nav smaržu pilns kā pavasarī, un saules gaisma, ja arī palikusi tāda pati kā iepriekš, tad ieguvusi citu nokrāsu. Un pasaule vairs nav tāda, kāda bija vasarā. Ari cilvēki un lopi nav tādi paši. Govis kļuvušas spalvainākas, viņas kustas smagnējāk. Sakņu dārzā kartupeļu laksti savītuši un nodzel­tējuši, bet siena stirpa, kas atrodas aiz mājas, izplata pa visām istabām sīvu sasutušas zāles smaržu.
   Es klaiņoju mājas tuvumā, un manā atmiņā ik brīdi ataust aizgājušās vasaras ainas. Katram priekšmetam te ir sava pagātne, un interesanti vērot, kā tie pārvērtušies. Tāpēc pasaulē dzīvot ir interesanti, kaut arī māmiņa pašlaik atrodas tālu no šejienes un daudz kas notiek tā, kā tam nevaja­dzētu notikt.
   Atcerēties pagājušo — tas nozīmē atmiņā pārdzīvot ne tikai pašus pa­tīkamākos un interesantākos notikumus. Ne mazāk aizraujoši ir reizēm atcerēties arī skumjos brīžus, kaut, domājot par tiem, nereti kaklā iespie­žas kamols. Tā šovasar kādreiz es apgāzu spaini ar gaļas zupu, un tā iz­lija zemē nelielā bedrītē. Sārti, skaisti sālītas liellopu gaļas gabali peldēja starp ciņiem pelēcīgajā buljonā. Solveiga vasarā parasti strādāja purvā, un pusdienas gatavoja Gudruna, bet šo spaini uz purvu bija atgādājusi mazā Helga. Tiklīdz Solveiga redzēja, kas noticis, nopietnība izdzēsa viņas smaidu un viņa izrāja mani par neizdarību. Visi mani rāja, vienīgi vecais Helgi ne. Pat Palli mani nosauca par mencas pauri. To arī varēja saprast: Palli bija ļoti izsalcis. Es, protams, sāku dīkt, nometos garšļaukus uz vēdera un pilnā balsī raudāju, bet Solveiga sašuta: paskat vien, viņam pat nekā teikt nedrīkst — tūlīt vienās asarās. Bet pēc tam mani lika mierā, un Solveiga sāka smelt zupu no bedrītes un liet bļodiņās. Kad visi, izņemot mani, bija kaut ko saņēmuši, man lika ēst to, kas vēl atlicis bedrītē.
   — Labi, labi, draudziņ, — Jouhans teica savā parastajā sausajā tonī, — beidz raudāt, to jau tu nedarīji tīšām.
   Es vairs neraudāju, paņēmu karoti, ko man pasniedza Solveiga, un, vēl mazliet šņukstēdams, sāku ēst no savas lielās bļodas — tieši no bedrītes. Zupa laikam bija ļoti garšīga, taču manai tiesai bija piejaucies klāt pārāk daudz siena. To es arī biju pelnījis. Krietns laiks pagājis kopš šā notikuma, taču vēl tagad, klaiņojot pa purvu un meklējot zirgus, un visu atceroties, asinis spēcīgāk nekā parasti pieplūst sejā, bet kaklu kaut kas aiz­žņaudz.
   Es apstaigāju kaimiņu mājas laukus un šeit mani apņem jaunas atmi­ņas, kaut arī ne tik skumjas, jo šajos tīrumos es netiku strādājis. Uz še­jieni es tikai tiecos. Un nevis tā strādnieka dēļ ar rudo bārdu, kurš tik apbrīnojami svilpoja taktī līdzi savai izkaptij un uzdeva neskaitāmus jau­tājumus, kas parasti palika bez atbildes. Nē, ne jau viņa dēļ es tiecos uz otru māju. Iemesls tam nebija pat mani biedri Ouli un Adi, un tomēr es tiecos turp ar visu savu sirdi, it sevišķi tad, kad Siga staigāja, tērpusies gaišā kleitā. Tā viņai ļoti piestāvēja. Šajā kleitā viņa bija skaistākā mei­tene, kādu vien es biju redzējis.
   Siga ir tik skaista, ka no manis bēg visas nelabās domas, kad esmu viņai blakus, un ari man gribas būt tikpat skaistam un labam. Ja Siga man uzsmaida, tad liekas — viņa apstiprina, ka esmu skaists un labs. Taču tas ir mans noslēpums, un nevienam par to nav jāzina. Diemžēļ ļoti bieži man neizdodas Sigu redzēt pat no tālienes. Tagad, kad es šeit staigāju, Sigas, protams, te vairs nav, bet varbūt tieši šajā vietā viņa vāca ar grā­bekli sienu kādā tālā, saulainā vasaras dienā, kad es pats biju vairāk uz austrumiem, purvā, bet sapņoju, kaut atrastos šeit. Sigas dēļ es būtu gājis caur uguni, kaut gan tas ir šausmīgi. Sigas dēļ es būtu uzrāpies visaugstā­kajā klintī, kaut gan es ļoti baidījos no augstuma. Ko visu es būtu izdarījis, lai tikai Siga mani uzteiktu, ka esmu varens puika!
   Tuvojas rudens. Kādā saulainā septembra rītā es stāvu pagalmā. Šo­dien paredzami lieli darbi. Mājas priekšā mūs gaida zirgi ar iemauktiem galvā. Mēs ar Helgu tos tikām atdzinuši jau vakar vakarā, un naktī tie ganījās mājas tuvumā, lai no rīta tos vairs nevajadzētu meklēt. Es snaužu, jo, šodienu gaidīdams, neesmu iepriekšējās naktis gandrīz nemaz gulējis. Palli nemaz netika gulējis, — viņš vāca kopā aitas. Šodien mums aitas jāpārdzen uz aplokiem, un arī mana Hosa atgriezīsies no kalniem. Vai tad varēju gulēt?
   Otras mājas pagalmā parādās Siga ar abiem brāļiem — Adi un Ouli. Arī viņi pošas uz aplokiem. Man liek jāt ar Vinduru; tas ir ļoti labs zirgs. Seglu vietā man iedota pelēka aitāda, ko vecais Helgi ar resnu virvi uzsējis zirgam mugurā. Mēs jājam trijatā — Helga, vecais Helgi un es. Palli un Jouhans jau aizjājuši. Mājas durvīs stāv Gudruna, bet caur virtuves logu mums uzsmaida Solveiga. Šodien viss ir pavisam citādi, nekā bija vakar, šodien viss ir tā, kā jābūt. Vakar Solveiga nesmaidīja. Vakar viņa stingri pateica, ka uz aploku es nejāšot. Bērniem, viņa teica, tur neesot ko darīt. Tā viņa laikam bija izlēmusi tāpēc, ka viņai pašai negribē­jās jāt uz aplokiem. Taču tad tika iebildis Jouhans, kaut gan ļoti nedroši, tomēr iebildis, lai gan agrāk nekad nebiju dzirdējis, ka viņš būtu uzdroši­nājies ar sievu strīdēties:
   —     Viņš taču vēl ir bērns, Solveig, un, ja jau Helga var jāt, tad viņam arī gribas …
   Tādi nu ir tie pieaugušie. Nekad nevar zināt, ko no viņiem var sa­gaidīt. Vai tad es varēju iedomāties, ka Jouhans mani aizstāvēs?
   —    Kas teica, ka Helga jās? — Solveiga jautāja. — Pēc manām domām, labāk lai viņi abi paliek mājās.
   To pateikusi, viņa aizgāja uz pagrabu, vienā rokā turēdama šķīvjus, bet otrā — sveci, jo bija satumsis. Visi klusi sēdēja pie galda. Klusumu traucēja vienīgi Palli. Viņš tikko bija atgriezies no kalniem, kur vācis kopā aitas, un tagad skaļi strēba no apakštases kafiju un stāstīja vecajam Helgi, kā tur gājis. Pēkšņi šajā galda galā, te, kur sēdēju es un Helga, at­skanēja savāds troksnis. Skaļi ieraudājās Helga. Neviens nejautāja, kāpēc viņa raud, tas bija lieki. Vecmāmiņa pienāca pie meitenes, bet no pagraba atgriezās Solveiga tieši tajā mirklī, kad Gudruna teica:
   —   Neraudi, mana mīļā, es neredzu iemesla, kāpēc nevarētu jums abiem atļaut jāt uz aploku.
   Solveiga paskatījās uz abām, nekā neiebilda un klusējot turpināja savu darbu. Tikai pēc kāda mirkļa Solveiga ierunājās, ka mūsu laikos bērniem ļaujot darīt visu, kas tikai viņiem Iepatīkoties. Tāpēc jau tie arī izaugot izlutināti un nepaklausīgi.
   Drīz mēs gājām gulēt, bet es nevarēju aizmigt, — mani pārāk nomo­cīja neziņa.
   Toties no rīta Solveigu vairs nevarēja pazīt. Viņa palūdza, lai es zirgiem uzmaucu iemauktus. To es tūlīt pat izdarīju. Un tagad, kad mēs jau esam saposušies doties ceļā, viņa iznāk uz lieveņa un man laipni saka:
   — Tev nebūs ērta sēdēšana, draudziņ. Kājas nokarāsies. Vajadzētu piesiet virvi, lai tu varētu kājas atbalstīt.
   Tādi nu ir tie pieaugušie. Vai tad var uzminēt, kas no viņiem sagai­dāms? Solveiga dodas uz šķūni un atnes no turienes virvi. Ar vecā Helgi palīdzību viņa izveido man kāpšļus. Mēs kāpjam zirgiem mugurā. Atva­doties Solveiga nobučo uz vaiga vispirms mani, bet pēc tam Helgu.
   Mēs dodamies ceļā. Solveiga un Gudruna paliek stāvot pie durvīm. Viņas mums māj ar rokām un novēl laimīgu ceļu. Mūsu ceļojums sākas.
   Adi, Ouli un Siga ir izjājuši mazliet agrāk nekā mēs, un tagad viņi jau ir pie rietumu kalna. Es mudinu Vinduru, lai viņus ātrāk panāktu, bet vecais Helgi diemžēl mani aiztur.
   —    Uz kurieni tu tā steidzies, mīļais? — viņš burkšķ sev bārdā. — Tā jau var drīz zirgu nokausēt, delveris tāds! Tā ja! Iegaumē: nekad neļauj zirgam ceļa sākumā auļot pilnā gaitā. Vispār rudenī nedrīkst ātri jāt… Nu, bet tagad, draudziņ, — viņš pēkšņi iesaucas, — parādi, ko tu spēj!
   To teikdams, viņš negaidot aši iesit ar pātagu manam zirgam un tajā pašā laikā palaiž auļos savu ērzeli Gloui. Vindurs no viņa neatpaliek.
   Mēs traucamies kā putni. Vējš vien svilpo man gar ausīm, bet pa labi mums garām strauji joņo kalns. Mēs abi gandrīz reizē panākam otras mājas bērnus un pieturam zirgus. Helga ir mazliet atpalikusi, bet drīz arī viņa piejāj.
   —   Tā, redz! Lēnām, toties droši, — vecais Helgi nosaka, atskatīdamies uz mazmeitu. — Lēnām, toties droši. Tā, redz! …
   Es cenšos jāt iespējami tuvu Sigai. Šodien viņa ir neiedomājami skaista…
   —    Tu jāj tīri braši, — viņa saka, un man šie vārdi liekas labākā uz­slava pasaulē — tos taču teikusi Siga.
   —   Es varu jāt vēl ātrāk, daudz ātrāk, nekā Vindurs skrien, — es atbildu.
   Siga smejas — liekas, viņa man netic.
   Turēdamies, tāpat kā iepriekš, līdztekus kalnam, mēs pajājam garām Steinariem un daudzām citām viensētām, kas atrodas kalna nogāzē. Taču te beidzas kalns un mūsu priekšā redzama vēl kāda viensēta, ko no visām pusēm ietver plaši lauki, kur ganās daudz govju. Šeit viss ir apbrīnojami skaists. Skaista ir gan lielā, baltā dzelzsbetona māja ar sarkanu jumtu, kura stāv uz līdzena, zaļa paugura, gan mājai blakus iekoptais dārzs. Ceļš vijas garām saimniecībai, lejup pa grantainu lauku. Šeit atrodas aitu kūtis. Tās ir septiņas, bet aiz tām — liels siena šķūnis. Visas ēkas nobal- sinātas ar kaļķiem, un visām ir sarkani jumti. Viss iežogots ar augstu, piec- kārtīgu dzeloņstiepļu žogu. Taču visvairāk gribas apbrīnot vārtiņus. Tie izgatavoti no dzelzs stienīšiem, nokrāsoti sarkanā krāsā un iestiprināti
   augstās un varenās akmens kolonās. Šī viensēta liekas pati ievērojamākā, kādu vispār esmu redzējis. Es nevaru no tās atraut acu un esmu pārlie­cināts, ka pat karalim, kurš, kā man stāstīts, dzīvojot kādā miestiņā, ko sauc par Kopenhāgenu, nav tik skaistas mājas.
   —    Šī ir Hruthoulara. Vai šeit nedzīvo tava māmiņa? — Siga jautā.
   Esmu tik ļoti pārsteigts, ka ilgi nevaru izrunāt neviena vārda. Beidzot
   es izdvešu:
   —    Tad tāda ir Hruthoulara? Jā, mana māmiņa dzīvo šeit.
   To teikdams, es vienlaicīgi izjūtu gan prieku, gan skumjas. Man ir patīkami, ka māmiņa dzīvo tik skaistā mājā, no šīs apziņas es pats savās acīs izaugu lielāks. Taču līdz ar to man liekas, ka māmiņa kļuvusi man neuzticīga. Cik ilgi esmu gaidījis to brīdi, kad varēšu viņai pastāstīt par visām savām rūpēm, pastāstīt par Hosu, par to, kā man gājis pa šo laiku! Bet vai tad māmiņa mani uzklausīs? Vai viņu interesēs mana dzīve, ja pati dzīvo tik brīnišķīgā mājā? Es apskaužu māmiņu. Jūtu, ka es no viņas kautrēšos. Es pat baidos viņu sastapt aplokos un tagad esmu pārliecināts, ka tas tā notiks. Es pagriežu savu zirgu uz Helgas pusi un saku tik mierīgi, cik vien spēju:
   —    Šeit dzīvo mana māmiņa.
   —    Es zinu, — Helga atbild, it kā runa būtu par kaut ko ļoti parastu.
   —    Kāda skaista māja! — es piebilstu.
   —    Skaista gan, — Helga apstiprina.
   —    Daudz skaistāka nekā Leigamiri, — es turpinu.
   —   Jā, — Helga negribīgi atzīst, — bet man tomēr labāk patīk Lei­gamiri.
   Es vairs nerunāšu ar Helgu, viņa negrib mani saprast! Es gribu palaist Vinduru pilnos auļos lai kaut kā nomierinātos. Šajā mirklī pamanu, ka Helgi nogriežas no galvenā ceļa un dodas uz ziemeļiem, garām saimnie­cībai. Mēs viņam sekojam. Aiz kalna paveras plaša paleja. Ceļš šeit iet pa pelēcīgi melnu lavu, tas ir ļoti šaurs, abās pusēs ir daudz plaisu un bedru, un mums jājāj lēnām, citam aiz cita. Visur mētājas sausa, sadzeltē­juša siena kušķi. Pirms daudziem simtiem gadu šo aizu piepildīja nokaitēta lava. Toreiz dzīve šeit, acīm redzot, nebūs bijusi tik mierīga kā tagad. Un ja nu pēkšņi viss atkal atkārtojas?
   Taču labāk par to nedomāt.
   Interesanti, cik zirgu šeit ir gājis pāri, lai cietajos akmeņos iemītu
   ceļu? Varbūt pa tiem gājis paša Hlīdarendi Gunnara1 zirgs? Taču labāk par to nedomāt.
   Drīz mēs piejājam pie nelielas upītes, kas tek pa lavu. Tā ir rāma, ļoti mierīga, dzidra un zilgana. Upītes krasti apauguši ar zaļu zāli, kas nesen nopļauta. Upītes krasti atgādina mazu mazītiņu oāzi lavas tuksnesī. Zaļie krasti stiepjas kā šaura strēmele, ko pa labi un pa kreisi, cik tālu vien acis var redzēt, pāršķeļ lavas bluķi. Upīte ir sekla, zirgiem tikai līdz ceļiem. Brasla vietā tās dibens ir līdzens. Šodien ir karsts, mūsu zirgi no­svīduši un grib dzert. Vindurs iebrien upītē, noliec galvu un tik alkatīgi rij ūdeni, ka no mutes dzelžiem viņam izšļācas veselas šļakatu strūklas. Vecā Helgi zirgs Gloui iegremdē purnu dziļāk par nāsīm un iet pret straumi. Upe ir tik dzidra, ka es tās dibenā labi saskatu baltos un raibos akmentiņus.
   —    Seit tava māmiņa vasarā vāca sienu, manu dārgo Hjalti, — Helgi saka. — Sīs upes krastos sienu pļāva Hruthoularas iedzīvotāji.
   —    Aha, — es tikai atbildu, bet mani pārņem kaut kāda dīvaina sajūta.
   Kad jājam tālāk, ceļa malā es pamanu skaistu, krāsainu akmentiņu kaudzītes. No šiem akmentiņiem veidotas dažādas būves. Neviens man nekā nesaka, bet es tūlīt pazīstu, ka tas ir manas māsas Douras darbs. Seit viņa ir rotaļājusies vasarā kādā karstā dienā, kamēr māmiņa grāba sienu. Interesanti, ko es tajā dienā darīju?
   Mēs vēl ilgi jājam pa lavu, bet tad pamazām atkal parādās augi. Pašiem nemanot, esam piejājuši pie aploka, kas atrodas lavas lauka malā. No lavas gabaliem sakrautas aploka sienas.
   Mēs nokāpjam, noņemam seglus un sāpinām zirgus. Visapkārt daudz­balsīgs troksnis, bet es nekā nedzirdu un nekā neredzu. Esmu aizmirsis savu biklumu, aizmirsis it visu pasaulē, esmu piespiedies pie māmiņas, pie vismīļākās būtnes pasaulē, un viņa tajā pašā laikā čukst man ausi brīnišķīgus vārdus:
   —    Manu dārgo, manu mīļo puisēn!
   Bet Douras šeit nav … Kur ir Doura?
   Doura ir māsiņa.viņa ir saslimusi un nav varējusi atjāt.
   Par laimi, Doura neesot pārāk stipri slima.
   —     Man atļāva uz neilgu laiciņu atjāt, lai redzētu tevi, manu puisēn, — māmiņa saka. — Doura tev sūta sveicienus. Viņa ļoti gri­bēja, lai es tevi satiktu. Viņa visu laiku tevi piemin. Es taču tikai uz mazu brītiņu, mīļo Hjalti, man jābūt atpakaļ pie Douras, viņai vienai būs garlaicīgi, ja es aizkavēšos.
   Māmiņa ir pie manis. Tas ir neticams sap­nis, kam nav nekā kopēja ar manu parasto dzīvi. Es staigāju māmiņai pie rokas apkārt aplokam, un neviens cits, tikai viņa mani in­teresē. Es neskatos uz Helgu, esmu aizmirsis Adi un Ouli. Pat Siga šajā brīdī ir tieši tāds pats cilvēks kā visi pārējie, un es par viņu nedomāju. Es vairs nedomāju arī pats par sevi un attopos tikai tad, kad Adi man saka, Palli esot tikko iedzinis aplokā manu Hosu. Tad es tūlīt atceros, ka esmu bagāts, un stāstu to ar lepnumu. Māmiņa ir ļoti priecīga un pat negrib ticēt, ka sveši cilvēki varētu būt tik labi pret viņas dēlu. Es eju kopā ar viņu aplokā. Jā, tā ir taisnība — tur atrodas mana Hosa. Kopš pavasara aitiņa ir ļoti pārmainījusies, bet tādu es arī biju cerējis viņu ieraudzīt: skaistu, ar tumši brūnu muguru un sāniem, ar baltām kājiņām, baltu vilnas kušķīti pierē un maziem, tumšiem radziņiem. Es stiepju Hosu pie māmiņas. Lai viņa redz. Bet Hosa savu saim­nieku neklausa, no visa spēka turas pretī un ir ļoti apmierināta, kad es viņu palaižu vaļā.
   Māmiņai laiks jāt projām. Viņa paspiež roku vecajam Helgi un saka, ka nezinot, kā pateikties par to, ka viņš esot tik labs pret mani.
   —    Nav par ko, nav par ko, mana dārgā! — Helgi atbild.
   Pēc tam viņš papliķē māmiņai uz pleca un ilgi tur viņas roku, it kā negribētu vairs atlaist.
   —     Nav par ko pateikties, dārgā Inga, tev ir ļoti labs puisēns. Ļoti labs puisēns . . .
   Te Helgi nosmīn sev bārdā un bez gala atkārto savu iemīļoto: «Tā, redz.» Vecajam Helgi parasti ir labs garastāvoklis, bet šodien pat neparasti labs.
   Viņš staro un, mīņādamies no vienas kājas uz otru, visu laiku šņauc tabaku.
   Kad māmiņa aizjāj, es vēl ilgi izjūtu tādu kā tukšumu. Man acis ir mitras no asarām un plecos it kā uzvēlies smags kalns. Pašreiz nav īstais brīdis bēdāties un skumt. Un arī vieta nav šim nolūkam piemērota. Vis­apkārt trokšņo un līksmo. No daudzajām bedrēm un ieplakām atskan vairākbalsīga dziedāšana.
   Mēs ar Ouli dodamies izlūkos.
   — V-viņi v-vis-si ir ap-pdzērušies, šie v-vīrieši, — Ouli saka un izsmē­jīgi smaida.
   Starp sastingušajiem lavas gabaliem skaistās, ar zāli apaugušās iepla- ciņās starp segliem, iemauktiem un pārtikas somām dzīro iereibušie vīrieši, un Aiekas — pašlaik visas pasaules muļķība un stulbums būtu izķēmojis viņu sejas. Par viņiem nav vērts vairs runāt, viņi izskatās pretīgi. Viņi ir savas zemes kauna traips. Mēs ar Ouli, protams, nekad tādi nebūsim.
   Laiks šodien brīnišķīgs, tādās dienās dzīvot pasaulē ir sevišķi priecīgi. Mana sirds ir pārpilna pateicības apkārtējai dabai, kaut māmiņa jau aiz­jājusi un man palicis tikai raibs jēriņš.
   Nemanot saule sāk tuvoties horizontam. Visi cits pēc cita salūko savus zirgus un dodas uz mājām. Helga aizjāj kopā ar vectētiņu, bet man jāpa­liek, lai aizdzītu aitas.
   Kad aitas izlaiž no aplokiem, tās brīvībā ir grūti valdāmas un ašā gaitā tūlīt pat virzās uz dienvidiem, uz lavu, vēlēdamās ātrāk nokļūt savās mājās. Es uz Vindura jāju pa priekšu. Taka ir šaura, un viss ganāmpulks izstiepjas tievā, garā virtenē. Man jābūt uzmanīgam, lai priekšējās aitas mani neapdzītu, — tās traucas uz priekšu un nemaz nebaidās no manis un Vindura, gandrīz skrien zirgam zem kājām. Ganāmpulku no aizmugures dzen Adi, Ouli un Palli, bet Jouhans un Hatlgrimūrs palika pie aploka. Viņi solījās mūs panākt pirms tumsas iestāšanās.
   Vairāk uz dienvidiem no upītes, kā jau man tika teikts, es aizšķērsoju ceļu un apturu ganāmpulku. Seit vislabāk visas aitas sadzīt kopā. Sācis jau krēslot. Palli, Adi un Ouli ir vēl tālu iepakaļ, uz lavas ceļa, un vakara klusumu pārtrauc tikai Kjammi un Strutura riešana. Es gaidu uz ceļa, sa­turēdams nemierīgo Vinduru. Aitas nepārtrauktā straumē virzās pāri upī­tei, pēc tam drāžas lejup gar krastu, kāri tverdamas īso, pēc pļaujas vēl neataugušo zālīti un izklīst gar lavas malu pa vietām, kur vēl redzama ne­nopļauta zāle. Bet daļa aitu, acīm redzot, nemaz nedomā par ēšanu. Tās stāv uz ceļa un skatās manī, it kā gribēdamas paj autāt, kāpēc es tās nelaižu uz mājām. Šeit ir arī Hata ar savu Hosu. Hosas brūnajās acīs es laikam izskatos ļoti nejauks, vismaz visai dīvains cilvēks. Hosa jau nezina, cik viņa man mīļa un cik viņa manās acīs izskatās skaista.
   Beidzot visas aitas ir pārbridušas pār upīti, un mēs atkal dodamies uz dienvidiem. Aiz Hruthoularas man nav vairs jājāj ganāmpulkam pa priekšu, jo ceļš te kļuvis platāks, un aitas var brīvi iet gar abām malām. Es jāju kopā ar pārējiem un drīz vien pamanu, ka ar Palli nav labi. Viņam galva nezin kāpēc vairs nevar noturēties uz pleciem un liecas aizvien zemāk un zemāk. Palli, gods kam gods, no visa spēka tam pretojas. Viņš izmisīgi pūlas galvu noturēt vajadzīgā stāvoklī un pat pūlas ar gudru izskatu raudzīties apkārt, taču tas vairs neizdodas, it sevišķi pēdējais, jo tagad viņa acis atgādina beigta kumeļa acis.
   Drīz Palli uzsāk dziesmiņu «Cauri aukstiem tuksnešiem», bet to no­dziedāt neizdodas. Viņš uztraucas par to, ka mēs blenžam uz viņu un saka (pilnīgi pareizi), ka mēs būtu varējuši lūrēt arī uz kaut ko citu. Neesot uz viņu ko bolīt acis. Pēc tam viņš atkal uzsāk savu dziesmiņu.
   —    T-tu s-sam-mīsi v-visus j-jērus, Palli! — Ouli kliedz, un viņa bažas ir visai pamatotas, tāpēc ka mēs nepaspējam pat atskatīties, kad Palli jau atrodas pašā ganāmpulka vidū.
   —    Vai viņš jau no paša ceļa sākuma bija tik piedzēries? — es jautāju.
   —    Nē, bet viņš sāk reibt aizvien vairāk un vairāk, — Adi atbild.
   Uznāk krēsla.
   Palli uz kādu brīdi apklusis. Tagad viņš kā mēnessērdzīgs gurdeni vel­kas uz sava Skjones pakaļ ganāmpulkam. Mēs vērīgi uzraugām aitas un ļoti uztraucamies par to, kā veiksim atlikušo ceļa gabalu. Pēkšņi Palli atžirgst. Viņš skaļi kliedz uz suņiem, un tie tūlīt sāk skaļi riet aitas.
   —    Bet nu, ātrāk! — Palli sāk tās trenkt. — Vai gribat visu nakti ceļā pavadīt?
   Pēc tam viņš palaiž Skjoni auļos un, smiedamies un bļaustīdamies pilnā kaklā, šaudās apkārt ganāmpulkam, it pa brīdim neganti plīkšķinādams pātagu. Taču tā tas neiet ilgi. Drīz Palli nokūst, galva atkal noslīgst uz krūtīm, un viņš atsāk savu dziesmiņu. Pēkšņi Palli nogriežas no ceļa uz neliela uzkalniņa, nošļūc zemē no zirga un visā garumā uz mutes iegāžas zālē. Viņa kājas sapinas pavadā, un Skjone, galvu noliecis, paliek turpat stāvot. Mēs pieskrienam klāt, atbrīvojam Palli kājas no pavadas, bet Kjammi aposta degunu, lai pārliecinātos, vai Palli nav miris. Taču viņš ir dzīvs. Palli kaut ko murmina, dzied un ir diezgan jautrā garastāvoklī. Pēc tam viņš paziņo, ka ne par kādu naudu necelšoties augšā un no šejie­nes projām neiešot, tāpēc ka šeit esot ļoti patīkami. Mēs visi esot muļķi.
   Mēs apspriežamies un secinām, ka esam nokļuvuši neapskaužamā stā­voklī. Tuvojas nakts, un tumsā aitas var izklīst uz visām pusēm. Mēs gan esam vīrieši, bet diemžēl vēl pārāk mazi vīrieši. Bet uz paugura bļaustī­damies vārtās tas pats mūlāps, kuram vajadzēja mūs pavadīt uz mājām. Tāpēc mums pašiem jāizdomā, ko tagad darīt.
   Mēs norunājam, ka abi brāļi kopā ar suņiem dzīs ganāmpulku, bet man tiek uzdots visatbildīgākais pienākums — piecelt Palli un aizvadīt viņu uz mājām.
   Es eju pie Palli un cenšos viņu pierunāt.
   —    Palli, dārgais Palli, — es atkārtoju vismaigākā balsī un cenšos iestāstīt, ka mums jāsteidzas uz mājām, ka ganāmpulks pa ceļam var izklīst, ka viņš ir atbildīgs gan par aitām, gan par mums visiem.
   Jā, viņš to zinot. Bet mēs visi esot muļķi un dīkdieņi. Vai arī mēs domājot, ka viņš par to šauboties?
   —    Ko gan jūs būtu izdarījuši bez manis? — Palli jautā.
   Taču viņa domas lēkā kā zaķēns. Pēkšņi viņš pieceļas sēdus un ar saviem dzelžainajiem pirkstiem cieši satver mani aiz pleca.
   —    Pasaki Solveigai, lai viņa tūlīt nāk šurp! — viņš stostīdamies pavēl. — Pienācis laiks viņu pārmācīt. Pavēli viņai atnākt. Un Jouhanam arī. Labāk parunāšu ar abiem kopā. Pasaki, lai viņi atnāk pie manis, vai dzirdi?
   —    Palli dārgais, — es iebilstu, bet mana sirds klauvē kā veseris, — bet Solveigas taču šeit nav . ..
   —    Kā — nav! Kur tad viņa ir?
   —    Viņa ir mājās. Mēs taču neesam mājās, dārgais Palli.
   Viņš atkal noslīgst zemē.
   —    Lūk, kā? Kur tad mēs esam?
   —   Dārgais Palli, mēs jājam mājup no aplokiem, un mūsu aitas tumsā var pazust. Mums drīzāk tās jāpanāk, — es viņam paskaidroju, viegli šņuk­stēdams. — Tev jāceļas augšā. Izbeidz muļķoties, jāsim.
   —   Muļķoties. . . — Mēle viņam mežģījas. — Protams, tā visa ir muļ­ķošanās. Es tūlīt ceļos. Kur Skjone?
   Palli pieceļas kājās, līgodamies kā noklīdusi un izkāmējusi aita. Viņš noņem platmali un vicina to virs galvas.
   —    Skaties, tā ir mana jaunā, brūnā platmale. Vai redzi? — viņš jautā.
   Lai nu kā, sāk iet it kā uz labo pusi.
   —    Aha, redz, kur viņš ir, mans Skjone! Redz, kur viņš ir — mans dār­gais draugs! — Palli saka. Grīļodamies viņš pieiet pie zirga un apkampj tā kaklu. — Skjone, mans dārgais, tu svētītais radījums! Nē, tu esi pārāk labs tādam mūlāpam kā es. Es taču esmu ubags, bet tu īsts zelts. Es pat neesmu pelnījis jaunu, skaistu platmali. Jā, Skjone, tev tā piestāv daudz labāk nekā man . . .
   Viņš pļāpā un pļāpā bez apstājas. Es stāvu mazliet nostāk, turēdams aiz iemauktiem Vinduru, un nedrīkstu ne vārda iebilst. Pēc tam pievedu Vinduru pie ciņa un uzrāpjos mugurā.
   —    Bet tagad jāsim ātrāk, dārgais Palli, — es saku, — citādi zēni tumsā pazaudēs visas aitas.
   Taču Palli izliekas, it kā manis nemaz nebūtu, un turpina sarunāties ar Skjoni, svētīdams to un sajūsminādamies par sava mīluļa labajām
   īpašībām. Tajā pašā laikā viņš neaizmirst visādi nozākāt to nelaimīgo mūlāpu, kam Skjone pieder. Beidzot Palli uzmauc savu skaisto, brūno platmali zirgam galvā. Bet tas, acīm redzot, nebūdams diezin kā apmieri­nāts ar parādīto godu, tūlīt nomet platmali zemē.
   —   Ek, Skjone! Ek, mans dārgais! Tev nepatīk mana platmale? Un tev ir taisnība. Tavai brīnišķīgajai galvai tā nav nekas. Nu, arī man tās nav žēl, nemaz nav žēl. Ja jau tu to negribi, tad es arī negribu. Metīsim to pa­visam prom! . ..
   Palli sāk meklēt platmali. Pie tam viņa galva smagi nozvejas zemē, un galvai paklausīgi seko ķermenis. Palli tomēr sagrābsta savu platmali, pa­nēm to un aizsviež tālu sānis, bet pats paliek guļus tajā vietā, kur nokritis. Tādējādi mēs neesam ne par soli pavirzījušies uz priekšu — uz māju pusi.
   Es atkal nokāpju no zirga un sāku meklēt platmali. Ir jau tik tumšs, ka es to nevaru saskatīt.
   Palli guļ uz muguras, plaši atmetis rokas un kājas, un pilnā kaklā dzied. «Tagad esmu bez pajumtes! Bez pajumtes!» viņš pilnā rīklē bļaus­tās. «Jā, pilnīgi bez pajumtes.» Pēc tam viņš pēkšņi sāk raudāt un iegalvo man, ka viņš no trūcīgajiem esot visnelaimīgākais pasaulē. Viņam neesot vērts vairs dzīvot. Nabaga Palli! Viņš apveļas uz vēdera un pilnā balsī raud. Esmu tā nomocījies un arī sāku raudāt. Tagad dīcam abi divi it kā sacenzdamies, bet ir jau iestājusies nakts. Es vairs nedzirdu ne skaņas no ganāmpulka, ne arī zēnu balsis. Acīm redzot, viņi jau ir aizgājuši ļoti tālu. Kas lai zina, kā viss šeit beigsies.
   —    Klausies, — pēkšņi ierunājas Palli, piecēlies četrrāpus, — klausies, mans labais.
   Es pieeju viņam klāt.
   —    Vai tu zini, ka tā vecene negribēja tevi laist uz aplokiem? Redzi, kāda viņa ir! Bet nebaidies, tūlīt Palli viņai parādīs. Tici, Hjalti, es viņai pamatīgi sadošu. Lai tikai es atgriežos mājās! Sitai Solveigai būs ļoti derīgi kaut reizi mūžā dzirdēt par sevi taisnību. Un arī Jouhans no manis dabūs, kā nākas. Žēl, ka viņa nav šeit. Ek, Hjalti, visa zeme jau uz tā strādnieku darba vien turas, bet kas strādniekam no tā tiek? Nekas. Visi skatās uz viņu no augšas. Jā, velns parāvis, no augšas! Bet tagad tam beigas. Tagad es viņiem parādīšu …
   —   Labi, dārgais Palli, lai jau tā būtu, bet tagad jāsim drīzāk, — es saku. — Tagad mums nav laika ar tādām lietām noņemties. Ir jau nakts.
   —   Bet kas man par daļu, ir nakts vai nav? — Palli lepni pasaka un atkal izstiepjas zemē. — Es gribu parādīt šai Solveigai, saproti? Nu kaut vai par to, kā viņa izturas pret tevi.
   —    Solveiga ir pret mani ļoti laba, — es iebilstu.
   —    Laba? Ak tā gan? — Palli neskaidri murmina.
   —   Jā, — es uzstāju, — viņi visi ir ļoti labi, varbūt Gudruna labāka par visiem.
   —    Gudruna! — Palli nicinoši nosprauslājas. — Ak tu! Gudruna arī nav daudz labāka. Arī viņa taču mūs, kalpus, neieredz.
   Palli uz brītiņu apklust, bet pēc tam atsāk dziesmu, ko atkal pārtrauc pusvārdā, lai paziņotu:
   —    Es… gribu, lai Jouhans tūlīt nāk šurp. Tāpēc ka tu, Hjalti, esi nabaga bārenis, un man kauns par tevi. Man kauns, ka es neesmu bijis pret tevi diezgan labs. Tagad es ņemšu tevi savā aizsardzībā. Saproti? Tagad tev būs īsts draugs. Palli būs tavs draugs. Vai tu gribi? Kāpēc tu klusē?
   —    Protams, gribu, dārgais Palli, — es atbildu ar asarām acīs. •— Bet tagad jāsim.
   —    Muļķības! Uz kurieni tu tā steidzies? Vai tad tu gribi ātrāk ieraudzīt Solveigu? Ha-ha-ha-ha! Ak, būtu nu atnācis Jouhans! Viņš jau nu man dabūtu p-p-ēc… nopelniem. Viņš taču ir auns, Hjalti, īsts auns. Baidās no savas vecenes! Zaķapastala! Es to viņam arī acīs pateikšu. Lai tikai es ar viņu sastopos.
   Tumsā var sadzirdēt tuvojamies zirgu soļus. Zirgu pakavi skaļi klaudz uz grantētā ceļa. Acīm redzot, jātnieki traucas pilnos auļos. Drīz mūsu priekšā no tumsas iznirst trīs jātnieki. Tie ir Jouhans, Hatlgrimūrs un Steinaru saimnieks.
   —    Kas tas? Kas te notiek? — Jouhans jautā.
   Es mēģinu viņam paskaidrot. Palli klusē un guļ kā beigts.
   —   Kādi idioti! — Jouhans skaišas un nokāpj no zirga. — Bet kāpēc tu šeit slaisties, Hjalti?
   —    Un tur ar ganāmpulku tikai divi? — Hatlgrimūrs jautā.
   —   Es jautāju, kāda velna pēc tu šeit slaisties, zeņķi, — Jouhans uz­traucas un sagrābj mani aiz elkoņa.
   —   Vai nesaproti, ka nevar atstāt ganāmpulku tikai diviem zēniem? — Hatlgrimūrs uzstājas.
   Es klusēju. Ka gan var viena laika atbildēt uz tik daudziem jautā­jumiem?
   —     Tevi derētu pamatīgi nosukāt, — Jouhans draud. Pirmo reizi viņš ar mani runā tik bargi.
   Steinaru saimnieks un Hatlgrimūrs steigšus jāj tālāk.
   —     Tā ir nejēdzība, ka mani nabaga puisēni divi vien valda visu ganāmpulku! — nozuzdams tumsā, rājas Hatlgrimūrs.
   Iznāk tā, it kā es viens pats būtu bijis pie visa vainīgs,, bet Palli, tas pats Palli, kurš tikko piedāvāja man savu draudzību, manis labā neiebilst ne vārda. Liekas pat, ka viņam vairs nav vēlēšanās parunāt ar Jouhanu. Katram gadījumam viņš guļ kluss un mēms kā zivs.
   —    Palli dārgais, vai tu esi saslimis, vai? — Jouhans jautā. — Bet nu celies augšā, draudziņ.
   —    Man arī šeit ir labi, — Palli murmina.
   -— Vai tikai tu neesi sataisījies te palikt pa nakti? — Jouhans iesmejas.
   —    Par to nevienam nav nekāda bēda, — Palli paziņo. — Mēs ar Skjoni paši tiksim galā.
   —    Ko tu šeit vēl nīksti, zeņķi? — Jouhans klūp man virsū. — Veikli, marš pakaļ ganāmpulkam!
   Es pievedu Vinduru pie liela ciņa, uzrāpjos mugurā un jāju projām. Sirds man no aizvainojuma sažņaudzas. Nakts tumsā man vienam bail, un es raudu par savu vientulību. Un ko tad, ja es noklīstu no ceļa? Un ko tad, ja troļļi nonāk no kalniem un mani sagrābj? Lai jau — man tagad vienalga.
   Laiks velkas lēnām. Vindurs skrien vienmērīgos rikšos. Skatos, ka viņa gaišās krēpes viļņo skrējiena taktī, un domāju par notikušo. Tikko vakar vakarā Jouhans mani bija aizstāvējis, un es nemaz negribēju sagādāt nepatikšanas un tomēr esmu viņu sarūgtinājis, kaut vainīgs nejūtos. Man pat liekas, ka Jouhans pret mani ir bijis netaisns.
   Drīz aiz muguras dzirdu zirgu pakavu dipoņu. Vindurs sāk skriet raitāk.
   —    Neesi jau necik tālu ticis, mazuli! — dzirdu Jouhana balsi.
   Palli klusē. Viņi abi ir mani panākuši.
   —   Ātrāk, ātrāk, — Jouhans mudina un iesit ar pātagu manam Vin- duram.
   Tas metas auļos. Es sāku slīdēt uz sāniem, bet man izdodas noturēties un stingrāk nosēsties uz savas aitādas. Skjone auļo pa priekšu, lepni atme-
   tis galvu. Zem viņa pakaviem šķiļas dzirksteles, viņš aizsteidzies krietnu gabalu abiem pārējiem zirgiem priekšā. Palli kā bezveidīga guba pieplacis pie zirga muguras, tomēr turas un zemē nekrīt. Pret debess fonu zilganajā rudens tumsā rēgojas melni klinšu apveidi. Ir parādījies mēness.
   Mēs strauji auļojam uz priekšu. Ganāmpulku panākam jau netālu no Steinariem. Adi un Ouli ir visu paveikuši lieliski, un tāpēc abi ir ļoti lielīgi. Tiesa, daļa jēru, it sevišķi tie, kam savainotas kājas, bija no savām mātēm atpalikuši. Pārgājiens no kalnu ganībām šiem jēriem bija grūts.
   Mēs tos tāpat atstājām aizmugurē. Toties mana Hosa ir nenogurdināma. Viņa, tāpat kā vecā Hata, paspēj ceļā paplūkt vēl zālīti. Jā, nav ko teikt, mana Hosa ir tiešām dūšīga!
   Ceļā starp Steinariem un Leigamiri mēs ganāmpulku pametam un auļo­jam uz mājām. Tagad aitas var iet, kur viņām patīk. Pie vārtiņiem mēs noņemam zirgiem seglus un nesam uz māju. Starp Hjatli terasi un mūsu laukiem kaut kādi ļaudis dzen aizkavējušos ganāmpulku. Tie, acīm redzot, ir no Tverdalūras. Viņiem ir savas ganības un savi aploki.
   Virtuvē mūs gaida karsta gaļas zupa ar apbrīnojami garšīgiem rāce­ņiem. Pa ceļam Palli nebija pat muti atvēris. Viņš klusē arī tagad, kad ierodamies mājās. Pašlaik viņš ir tajā omā, kas man pie viņa nepatīk. Jo vairāk viņš klusē pie galda, jo vairāk viņš runās tad, kad būsim palikuši ar viņu divatā. Melno galvu zemu noliecis pār bļodiņu, viņš skaļi strebj zupu un čāpstina.
   Jouhans ir neparasti jautrs. Es vēl nekad neesmu redzējis, ka viņam tā spīdētu acis. Mēs ēdam trijatā, un ēdienu mums pasniedz Solveiga.
   —    Ēd, mazuli, parādi, ka esi vīrietis, — Jouhans saka, nebūdams vairs dusmīgs.
   Solveiga stāv, rokas sānos iespiedusi, un smaidot skatās uz mums, pēc tam pieiet pie lielās petrolejas lampas, kas šodien pirmo reizi pakārta virs galda, uzgriež lielāku gaismu un saka jau mazliet īgni, bez smaida
   sejā:
   —    Ir gan ļaudis pasaulē! Ēd garšīgu zupu un tā čāpstina, ka visa istaba skan! Būtu vismaz pamācījies labas manieres pie kārtīgiem cil­vēkiem.
   Palli strauji paceļ galvu no bļodiņas un caur pieri paskatās uz Solveigu. Taču viņš klusē. Acīm redzot, viņš ir aizmirsis to runu, ko gatavojās teikt, mājās atgriezies.
   Solveiga pievēršas man. Viņas seja atkal noskaidrojas, un viņa jautā:
   —    Nu, Hjalti, vai aplokos bija interesanti?
   —    Es tur sastapu māmiņu, — es atbildu.
   —   Vai tiešām? Tas ir ļoti labi, mīļais. Man prieks, ka tu uz turieni aizjāji.
   Solveiga mani sīki iztaujā par mūsu tikšanos un interesējas, vai esmu cītīgi strādājis. Te es apklustu un neviļus nosarkstu. Jouhans laiž vaļā skaļus smieklus.
   —    Cītīgi? Ha-ha-ha! — viņš smejas, apsūkādams lielu kaulu, ko tur ar abām rokām. — Cītīgi? Kas to deva!
   Viņš sāk stāstīt, ka mēs ar Palli esot atpalikuši 110 ganāmpulka, pametuši to otras mājas zēnu ziņā. No viņa paskaidrojuma izriet, ka Palli nezin kāpēc esot sācis iecirsties un neesot gribējis jāt uz mājām un es, to izmantodams, atpalicis un neesot izpildījis to, kas man bijis uzticēts. Iznāca tā, ka pie visa vainīgs esmu bijis es viens pats, bet Palli nevainīgs kā jēriņš. Es jau trīcu un sagaidu visbargāko sodu, bet te notiek kaut kas pavisam negaidīts. Solveiga pagriežas pret Jouhanu un viņam bargi saka:
   —     Ek, Jouhan! Kā tev nav kauna par visu vainot mazo! Vai tad viņš šoreiz ir vainīgs? Nē, vainīgi ir citi, un tu labi zini, kas tieši. Un tu pats? Kur tu pats blandījies? Kāpēc tu nejāji kopā ar ganāmpulku? Tu esi gļē­vulis, tāpēc tu uzklūpi tam, kas nav spējīgs sevi aizstāvēt. Vai varbūt tu domā, ka bērnam jāatbild jūsu — pieaugušo vietā par to, ka jūs uzvedaties kā īsti idioti! Nē, es vairāk negribu nekā dzirdēt, Jouhan!
   To pateikusi, Solveiga aiziet uz pagrabu, kur nezin vai kāds uzdrīkstē­sies viņai sekot. Tur viņa ir neierobežota valdniece, un neviens nevar viņas varu apstrīdēt.
   Mana sirds no sajūsmas vai pamirst. Tad tādi ir šie pieaugušie ļaudis! Neviens nevar iepriekš uzminēt, kā viņi rīkosies. To viņi, gan Palli, gan Jouhans, ir pelnījuši. Jouhans pašlaik izskatās diezgan nokaunējies, bet Palli atgrūž bļodiņu un, dusmīgi piepūties, iet uz durvīm. Viņš vairs ne- grīļojas. Izspūrušie melnie mati viņam šūpojas kā stiprā vējā vistai aste.
   Mēs paliekam ar Jouhanu divatā. Man ir lielisks garastāvoklis, un es gatavojos vēl ilgi izbaudīt savu uzvaru. Taču no tā diemžēl nekas neiznāk: virtuvē atgriežas Solveiga un pavēl:
   —    Ej gulēt, mazuli.
   Dusmīgi sakniebusi lūpas, viņa veikli novāc no galda traukus, izlik­damās, ka nemaz neredz Jouhanu, kas stāv pie loga, baksta zobus un paslepus vēro sievu. Šodien man negribas sarūgtināt Solveigu, un es paklausīgi aizeju gulēt.
   Turpmāk viss norisinās tieši tā, kā jau biju paredzējis. Tikko esmu gultā, Palli atkal atgūst runas dāvanas. Sākumā gan no viņa kakta var dzirdēt tikai neskaidru čukstēšanu un kaut kādu murmināšanu, bet vēl nevar saprast neviena vārda. Istabā ir tumšs. Vienīgi pa lodziņu virs Palli gultas viešams mēness gaismas atspulgs. Esmu bezgala noguris, bet nevaru nekā nomierināties. Esmu uzvaras prieka pārpilns. Pašlaik man gribētos dziedāt, nevis gulēt. Te spalgi iečīkstas Palli gulta, un istabas tumsā sa­klausu balsi:
   —   Vai dzirdēji, ko tā vecene teica, Hjalti? Kā tev patīk? Vai viņa mani nelamāja kā vienmēr?
   —    Viņa tevi nelamāja, — es atbildu.
   —    Ha-ha-ha! Nelamāja? Vai tu domā, ka esmu muļķis? Viņa jau vien­mēr tā. Bet Jouhans tik vien zina kā klusēt. Lupata! Viņš taču jau sen zem tupeles. Tāda ir viņu pateicība par visu, ko es daru. Pazīstu es tādu Sol­veigu! Bet Jouhans tikai klusē. Lupata un vēlreiz lupata! Tāda ir viņu pateicība! Tevi nedrīkst lamāt, nē! Lamāt drīkst tikai mani. Saproti?
   Es klepoju, nezinādams, ko atbildēt. Bet Palli turpina izkratīt savu sirdi. Palli lamā Solveigu, nosauc par nepateicīgu, tādu, kas nenovērtējot viņa darbu, kaut arī uz viņa vienīgā pleciem gulstoties rūpes par saim­nieku labklājību. Beidzot Palli apklust. Arī es klusēju. Taču jau pēc īsa brītiņa sāk atkal visu no gala:
   —    Un tu, Hjalti, domā, ka es ļaušu ar sevi tā apieties? Nē, to es viņiem neļaušu. Vai tu zini, ko es izdarīšu? Es aizbraukšu.
   —    Ko? — es brīnos. — Tu aizbrauksi?
   —    Jā, aizbraukšu. Un rīt pat, jau gaismiņā. Šeit es vairs nepalikšu nevienu dienu, nevienu pašu dienu! Jau sen to vajadzēja izdarīt. Būtu vēl labāk, ja es dotos projām jau šovakar. Kam gan es te esmu vajadzīgs? Kas pēc manis skums? Vai tu skumsi?
   —    Jā, — atbildu, — es skumšu.
   —   Var jau būt, mīļais. Var jau būt, ka tu arī skumsi, bet man nav laika par to domāt. Rīt no rīta es braucu prom.
   —    Uz kurieni tad tu brauksi, Palli? — es jautāju.
   —    Uz kurieni? Kam gan par to kāda daļa? Varbūt aizbraukšu uz dien­vidiem, uz Reikjaviku. Tur esot darbaļaužu organizācija. Jā, es noteikti braukšu projām. Un kļūšu par šīs organizācijas priekšsēdētāju. Ek, tad ar sadošu piparus visiem šiem draņķīgajiem lauku lielmaņiem, kas mani apspieduši jau no pašas bērnības! Redzēsi, kad atgriezīšos, es Solveigu ietupināšu cietumā. Ha-ha-ha-ha!
   —    Nē, Palli, nevajag, nevajag! — es izbijies lūdzos.
   Ej tu sazini, kā viņam paveiksies!
   —      Nebaidies, muļķīt, tevi es nepametīšu. Tu taču vēl esi muļķītis. Bet
   šeit es vairs nepalikšu nevienu dienu. Rīt no rīta es braucu projām. Un kam gan es šeit esmu vajadzīgs? Kas pēc manis skums?
   Palli runā un runā bez apstājas. Sākumā viņa nodoms mani mazliet uztrauc, bet, tā kā viņš visu laiku skandina vienu un to pašu, mans uztrau­kums pāriet. Pēkšņi jūtu, ka esmu ļoti noguris. Ir jau vēls, un nemanot man aizveras acis. Šodien pieaugušie atkal likuši man pabrīnīties. Tas, kam es vismazāk uzticējos, pēkšņi izrādījās mans vislielākais aizstāvis. Tā pamazām es sāku labāk iepazīt ļaudis. Bet Palli visu laiku tikai runā un runā.
   Ārā melno klusa un mierīga rudens nakts. Pa logu es vēl sadzirdu aitu blēšanu. Tās jau ir veikušas savu ceļojumu un pienākušas mājas tuvumā. Varbūt tur ir arī manas Hosas balss?
   — Nekādā ziņā es šeit ilgāk nepalikšu! Nepalikšu nevienu pašu dienu! — Palli murmina.

   Visu vasaru es nesu no govju kūts mēslus un krāvu milzīgā kaudzē, un vesels mākonis dzelteno mēslu mušu to uzskatīja par savu mitekli. Tās visu vasaru uzmācīgi sīca ap šo kaudzi. Tagad kaudze ir nozudusi. Nozu­dušas arī mušas. Mēslu bedre kļuvusi tukša, un tās dibenu klāj tikai lielas akmens plāksnes, kas baltas mirdz rudens saules staros. Ar tādām pašām plāksnēm izliktas arī bedres sienas. Pirms dažām dienām Palli un Steinaru kalps sakrāva kūtsmēslus lielās kastēs, ko tad pa divām uzsēja zirgiem mugurā un aizveda. Bija četri pa pāriem sasieti zirgi. Es vadīju zirgus no kaudzes pie kaudzes, pēc tam nodevu Helgai, viņa zirgus veda tālāk un nodeva savam tēvam, kurš tad uz lauka izkrāva kastes. Sajā dienā mēs ar Helgu bijām nosoļojuši daudz kilometru un pret vakaru jutāmies krietni noguruši. Otras mājas ļaudis kūtsmēslus veda ar ratiem, bet Jouhans uz­skatīja, ka tas neesot izdevīgi.
   Dīvains cilvēks ir mūsu Palli. Viņš nekur tā arī neaizbrauca, kaut gan par to runāja. Laikam savu apņemšanos bija aizmirsis. Varbūt ari sapratis, ka citās vietās dzīve nemaz nebūs saldāka. Kādu vakaru es viņam teicu, cik bagātas un skaistas ir Hruthoularas mājas, bet viņš ļoti uztraucās, pie­rādīdams man pretējo.
   —    Jā, kad uz šo māju skatās no malas, tur liekas laba un pārtikusi dzīve, — viņš iebilda, — bet tur dzīvot nemaz nav tik patīkami. Es to labi zinu. Esmu taču pats tur strādājis.
   —    Varbūt tur tomēr ir labāk nekā pie mums? — es neatlaidos.
   —   Pat salīdzināt nevar. Seit ir daudz labāk, — Palli paziņoja. — Kā tu domā, vai tavai māmiņai tur ir laba dzīve?
   Es atbildēju, ka par to mēs netikām runājuši.
   —   Es arī nevaru pateikt, kā viņai iet, — Palli teica. — Zinu tikai to, ka es viņu neapskaužu. Šie skopuļi, turienes saimnieki, pat ēdiena neno­sliecas.
   Protams, Palli ir pesimists, un visu, ko viņš runā par šejienes zemnie­kiem, nevar ņemt par pilnu, taču mana sajūsma par Hruthoularu tūlīt saplaka. Tagad man ir tikai viena cerība: laiks iet, es kļūstu lielāks un drīz spēšu palīdzēt māmiņai, ja viņai būs grūti.
   Vajag tikai sākt domāt par kaut ko nopietnu, tūlīt uzrodas gan rūpes, gan uztraukumi, un tomēr dzīvot pasaulē ir ļoti interesanti. Rudens šogad ir brīnišķīgs, dienas pieturas jaukas, un pats esmu prieka pārpilns. Gribas kliegt tik skaļi, lai mani varētu sadzirdēt visa pasaule. Esmu tikai norū­pējies, ka Hata vairs nemaz neuzvedas tā kā pavasarī. Viņa arvien nozūd kalnos, un es ļoti reti redzu Hosu. Kaut drīzāk pienāktu ziema un uzsnigtu sniegs, tad mana Hosa mitināsies aitu kūtī. Taču ziema nezin kāpēc visai nesteidzas. Būtu jau bijis laiks, bet te pēkšņi kļuvis tik silts kā vasarā. Tas ir ļoti savādi. Kādā jaukā dienā pie sakņu dārza es pamanu tikko uzplaukušu pieneni.
   —   Ja nu šogad ziemas nemaz nav? — es saku Helgai, kad abi sēžam pie žoga un sildāmies rudens saulē.
   —     Nu, tad visu laiku būs vasara, — viņa atbild, it kā tā būtu pavi­sam parasta parādība.
   Helgai diemžēl prātiņš ir īsāks, nekā es to būtu gribējis.
   —    Bet, — es iebilstu, — tad aitas nekad nemitinās pa kūti, neizēdinās sapļauto sienu, un nākošajā vasarā nebūs vairs jāpļauj.
   —   Iedomājies, kāda nelaime! Man gan gribētos, lai vienmēr būtu va­sara, — Helga saka.
   —    Tā nevar būt, — es strīdos pretī.
   —    Kāpēc nevar?
   Ir nu gan tā Helga! Viņa ir vislabākā meitene no visām, kuras es pazīstu, un pie tam arī skaista, bet viņai nav nopietnības. Tagad Helga priecājas, ka iedzinusi mani strupceļā, un tas viņai ļoti patīk. Taču šoreiz nekas neiznāks. Es rūpīgi apdomāju, ko atbildēt, pēc tam ļoti nopietni saku:
   —    Tāpēc ka dievs tā negrib.
   Tā viņai vajag! Lai redz, cik es esmu gudrs. Taču Helga nezin kāpēc tikai smaida.
   —    Bet kāpēc dievs tā negrib?
   —    Tāpēc, ka negrib, — es dusmīgi atbildu.
   —    Tāpēc, ka negrib? Tā nav atbilde, — viņa zobojas.
   —    Nē, tā ir ļoti laba atbilde.
   —    Nē, nav atbilde.
   Mēs ilgi strīdamies, kamēr aizmirstam, par ko esam sākuši strīdēties. Pēc tam mēs pēkšņi sākam runāt par ko citu.
   —   Tu šeit esi tikai audžubērns, — Helga pēkšņi paziņo. — Tev šeit nekā nav. Viss pieder tētim un māmiņai un, ja jau tas pieder viņiem, tad arī man.
   —   Tā varbūt arī ir, — es atbildu, — bet mana māmiņa dzīvo ļoti bagātā viensētā, daudz labākā nekā jūsējā.
   To teikdams, es pēkšņi ar sirdssāpēm atceros visu, ko man stāstīja Palli, un mana balss aizlūst. Taču Helga to nepamana. Viņa no niknuma piesarkst un dusmīgi izmet:
   —    Kas par to?
   Pēc tam Helga paziņo, ka vairāk ar mani nedraudzēšoties, un ilgi sēž piepūtusies un nesaka ne vārda. Pēc kāda brītiņa viņa gan ierunājas, bet tikai tāpēc, lai nosauktu mani par muļķi, tad atkal apklust un domīga plūc zāles stiebriņus, kas aug viņai apkārt. Apklustu arī es. Klusēšana velkas neiedomājami ilgi. Helga jau vairākas reizes ir nodungojusi vienu un to pašu dziesmiņu un saplūkusi veselu klēpi zāļu, beidzot es uzdrošinos pajautāt:
   —    Vai neiesim uz Hjatli terasi? Šodien tik jauks laiks . ..
   —    Man vienalga, — Helga atbild.
   —    Iesim.
   —    Labi, iesim, — viņa ir ar mieru.
   Mēs pieceļamies un klusēdami dodamies uz terasi. Pusceļā Helga pēkšņi ieliek savu roku manējā un saka:
   —    Hjalti dārgais, lūdzu, piedod! Neapvainojies. Es tā negribēju.
   — Ja tu arī man piedosi, — es atbildu.
   —    Man nav ko piedot, — Helga saka.
   Atkal viss ir labi. Abi esam salīguši mieru un, saķērušies rokās, doda­mies augšup uz Hjatli terasi.
   Laiks pieturas brīnišķīgs, taču, neraugoties uz silto laiku, rudens jau liek sevi manīt. Zāle ir nodzeltējusi un izbalojusi, vienīgi nelielā zemes
   gabaliņā apkārt geizeram redzams koši zaļš vainags. Pa visiem laukiem kā lāceņu ogas milzīgā biezpiena bļodā izmētātas kūtsmēslu čupiņas. Otras mājas Hatlgrimūrs, Adi un Ouli ārda kūtsmēslus, bet es šodien esmu brīvs. Palli un Jouhana nav mājās, viņi aizgājuši uz birzi sacirst kurināšanai; žagarus.
   Augšā kalnos laiku pa laikam norīb šāvieni, un tie skaļi atbalsojas klintīs. Šāvieni iztraucē apbrīnojamo klusumu, kas valda visapkārt. Med­nieki tur medī irbes. Pēc dažām dienām tās aizlidos no mūsu kalniem tālāk, uz zemes centrālajiem rajoniem. Taču arī tur mednieki viņas dabūs rokā.
   Dienas kļūst manāmi īsākas, bet laiks vēl aizvien ir silts. Kūdras lau­kumā, kas atrodas netālu aiz aitu kūts, Palli ir sagriezis daudz kūdras. Es sanesu kūdru pagalmā un sakrāvu skaistos strēķos, bet Jouhans. jau ir iz­kliedējis kūtsmēslus pa visiem laukiem. Kādā decembra dienā mēs visi, abu māju bērni, sapulcējamies uz Hjatli terases. Tuvojas vakars. Debesis klāj drūmi, pelēki mākoņi. Tādas debesis mums ļoti nepatīk, un mēs ātri savācam savus kaulus un ragus. Jau rīta pusē vējš no jūras bija sapūtis lietu kopā ar sniegu, kas gan ātri pārstāja.
   Pēkšņi sāk snigt biezs sniegs, uznāk vēja brāzma. Mājas pazūd trako­jošās vētras tumsā. Mēs skriešus dodamies lejup no kalna un neesam vēl
   sasnieguši māju, jau visa apkārtne kļuvusi balta jo balta. Sniega pārslas krīt un krīt, nekas nav saredzams, un bez tam tuvojas arī nakts.
   Ziema ir klāt.
   Jouhans cer, ka snigšana drīz pierims, bet vecais Helgi skurinās, pūš sev bārdā un saka — viņš neesot par to pārliecināts. Pēc viņa domām, tāds laiks varot pieturēties ilgi. Palli nekādus pareģojumus neizsaka. Viņš apliek šalli un jautā, kur esot viņa ziemas cepure. Solveiga pasniedz cepuri un interesējas, kur viņš gribot iet. Palli izvairās atbildēt. Arī Jou­hans apģērbjas, un viņi abi nozūd sniega vētrā.
   Paiet ilgs, ļoti ilgs laiks. Ārā trako tāda vētra, ka mājai krakšķ visi baļķi. Vecais Helgi iziet, lai padotu govīm barību. Es varu iet kopā ar viņu. Mēs dodamies uz siena šķūni. Tur pie durvīm stāv kastes ar sienu, ko padot govīm. Citas ir domātas vakaram, bet citas — rītrītam. Helgi tās ir piepildījis jau dienā, tas ir viņa darbs. Tagad viņš ņem divas lielas kastes, bet es ņemu vienu mazu kasti jaunajam bullēnam Dretliram. Kaste ir smaga, un to es tikko spēju aiznest pāri pagalmam uz govju kūti. Vētra trako, vējš gāž gandrīz no kājām, un arī elpot ir grūti.
   Helgi noliek kastes kūts stūrī un aizdedzina lukturi.
   —    Nu, atnesi gan, — viņš saka, kad es ieeju kūtī. — Varens puika! Es vienmēr esmu teicis, ka no tevis iznāks lietas koks. Tā, redz. Tagad notīri grīdu, bet es atnesīšu Rozei sienu.
   Govju kūtī ir silti. Saņēmušas barību, govis nesteigdamās gremo sienu, un man patīk sēdēt viņām blakus un klausīties, kā ārā gaudo vētra.
   Tad atnāk Solveiga. Viņa slauc govis, un mēs ejam uz māju. Atgriežas arī Palli un Jouhans. Abi ir apsniguši no galvas līdz kājām. Palli ir kluss un drūms, toties Jouhans — neparasti jautrs. Sen neesmu viņu redzējis tik labā garastāvoklī kā šodien, kaut gan viņi ir atraduši tikai nelielu daļu aitu, vienīgi tās, kas ganījušās mājas tuvumā. Hatas un Hosas tur neesot bijis.
   Vakariņas mēs ēdam virtuvē. Mājā ir auksti. Logu stikli aizsaluši. Jouhans apgalvo, ka ārā tik stipri snieg, ka divu soļu attālumā neko nevarot saredzēt. Viņš domā, ka šī esot pati spēcīgākā vētra, kādu jebkad piedzīvojis. Helgi apstrīd — šī esot tīrais nieks salīdzinājumā ar to vētru, kas plosījusies novembrī pirms daudziem gadiem, kad bojā gājis nelaiķis Torvi no Hetlas.
   —      Toreiz vētra uzbrāzās tikpat negaidot kā šodien, — stāsta vecais vīrs, — es to ļoti labi atceros, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Tā, redz. Tas notika dažas dienas pēc mana dēla Hjaulmara piedzimšanas . . .
   — Dieva dēļ, dārgais Helgi, nestāsti šo notikumu! — Gudruna lūdz. — Mēs taču to visi zinām no galvas.
   Helgi apklust, izvelk no kabatas mutautu un šņauc degunu tik skaļi, ka sienas atbalso. Pēc tam viņš klusēdams šņauc tabaku. Jouhans smejas un saka, kaut arī toreiz novembrī vētra varbūt esot bijusi spēcīgāka, taču arī šodien tā viņam liekoties pietiekami stipra.
   Es nevaru saprast, kāpēc Jouhanam tik labs garastāvoklis. Liekas — negaiss viņam sagādā pat prieku. Vai tiešām viņam ir vienalga, ja pazūd tik daudz aitu? Tieši tāpat viņš priecājās vasarā, kad uznāca ļoti spēcīga lietus gāze un salija kaltēšanai izārdītais siens. Es to nekādi nevaru saprast.
   Jau gultā, kad esmu viens pats, mani sagrābj nemiers. Kas noticis ar Hosu? Vētra, protams, viņu būs pārsteigusi kaut kur kalnos. Pašlaik viņa brien pa sniegu, bet es guļu zem silta pēļa un nevaru nekā palīdzēt. Kaut gan varbūt varu. Lūgšu par viņu dievu. Varbūt nav labi — lūgt dievu, lai pasargā vienu vienīgu aitiņu? Dievs, protams, uzskata, ka viņam ir arī svarīgākas darīšanas. Taču Hosa ir mana vienīgā aita, mans vienīgais prieks, un es ceru, ka dievs neņems manu lūgumu ļaunā. Un es lūdzu viņu tik dedzīgi, kā vien spēju, lūdzu parūpēties par manu Hosu. Es ticu, ka viņš man palīdzēs. Es nomierinos un aizmiegu, būdams pilnīgi pārliecināts, ka viss būs labi. Bet vētra met lielas sniega šaltis aizsalušajā logā virs Palli gultas.
   Nākošajā dienā vētra vēl nav norimusi. Tāpat kā iepriekšējā dienā, gaudo vējš un nepārtraukti gāžas sniegs. Es neizeju no mājas. Visu dienu mēs ar Helgu sēžam manā gultā un spēlējam kārtis. Vecais Helgi savā istabā kāš vilnu, bet Gudruna vērpj. Jouhans un Palli strādā pagalmā. Kad viņi ienāk istabā, abi atgādina sniega vīrus. Palli atnes spaiņus ar ūdeni; tie ir apledojuši, un ūdenī peld slapjš sniegs un ledus gabaliņi. Palli un Jouhans pastāsta, ka vairākas aitas esot pašas atnākušas uz aitu kūti, bet Hatas un Hosas tur neesot. Nozudušās aitas meklēt šādā laikā esot veltīgs darbs.
   Paiet trīs dienas, bet vētra vēl aizvien nenorimst.
   Beidzot ceturtajā dienā cauri sniega plīvuram paspīd saule. Sniegs vairs nesnieg, debesis noskaidrojušās, un tikai pa kalnu nogāzēm vēl joņo zemais putenis. Tagad nogāzes ir nolīdzinājušās ar ieleju. Vienīgi visaugstāko klinšu virsotnes šur un tur slejas pāri baltajam tuksnesim. Ari kalni tagad liekas pavisam līdzeni un gludi.
   Nevar redzēt arī mūsu mājiņu uz Hjatli terases. Tā ir paslēpusies zem biezas sniega kārtas.
   Kā sevišķu labvēlību es novērtēju atļauju pavadīt Palli, kad viņš dodas meklēt aitas. Protams, Struturs arī nāk mums līdz. Pa purvu un gar upi klaiņo nosarmojušie zirgi. Seit ir arī Palli zirgs Skjone. Tagad viņš ir pavisam savādāks nekā vasarā. Skjonem spalva savēlusies, pieres krē­pēs iesalušas sniega pikas, bet astē trizuļo ledus gabaliņi. Skjones spožajās acīs jaušams nemiers un skumjas.
   Upīte dobji veļ savus ūdeņus apledojušos krastos. Kad vētra trakoja pilnā sparā, tā vietām bija gājusi pāri krastiem, atstādama ledus sastrē­gumus. Palli, kā parasti, klusē, bet ne jau tāpēc, ka viņam būtu slikts garastāvoklis. Palli grib man tikai pierādīt, ka tagad viņš ir galvenais. Es taču vispār esmu tikai maza astīte, kas neko daudz nenozīmē. Viss Palli izskats it kā pauž: skaties, tas esmu es, kas iet. Man ne no kā nav bail. Esmu pieaudzis vīrietis, kas nebaidās ne vētras, ne negaisa. Palli tiešām ir pašpārliecināts. Viņš soļo pa upes krastu gar ledus sastrēgumiem un tos rūpīgi apskata. Viņš zina, kas viņam jādara. To es redzu pēc viņa muguras, pēc viņa lielās kažokādas cepures.
   —    Veries šurp! — viņš saka un rāda divus aitu ķermeņus ledū. — Tā jau es domāju.
   Pēc tam Palli apskata tetovējumu, bet, acīm redzot, to nepazīst, jo nevar atbildēt uz manu jautājumu, kam pieder šīs aitas.
   —    Šīs nešpetnās aitas ir ieklīdušas upē kaut kur augstāk, ielejā. Tās, acīm redzot, šurp atnesusi straume, — viņš paskaidro un iesper ar kāju sasalušajai aitai. Jā, viņam ne no kā nav bail.
   Mazliet tālāk mēs atrodam vēl dažas aitas. Tās stāv atsevišķi pa vienai, iestigušas kupenās, un liekas, it kā pašas arī būtu veidotas no sniega. Aitas nespēj pakustēties. No vēdera nokarājas milzīgas lāstekas, kas viņām neļauj paspert ne soli. Tagad aitas no cilvēkiem vairs nebaidās un nedomā no tiem bēgt. Palli iet pēc kārtas pie katras aitas un ar nazi nogriež lielākās lāstekas.
   Pēc tam mēs dzenam aitas uz māju. Debesis ir pavisam bez mākoņiem. Mums pretī velk neliels zemais putenis, un man liekas — visas kalnu nogāzes sākušas kustēties. Tās slīd lejup no pašas augstākās virsotnes,
   kas sazīmējama uz tālā, zilganā debesu fona. Tā ir. ziema, kas nāk ar saviem ka­rapulkiem. Šodien visa ieleja ir to varā.
   Man sals kniebj vaigos, toties Strutu- ram savā kažokā ir ļoti silti. Viņš mierīgi sīkiem solīšiem skrien pakaļ aitām, sagrie­zis asti gredzenā. Kad mēs sasniedzam māju, sāk krēslot. Šodien mēs nekur vairs neiesim.
   Nākošajā dienā pieturas ļoti jauks laiks. Ārā ir neliels sals, bet debesis ir skaidras un gaiss mierīgs. Šodien visi — gan Jouhans, gan Palli, gan Hatlgrimūrs — dodas meklēt aitas. Viņi domā, ka aitas va­rētu būt ieputinātas. Mums, zēniem, arī at­ļauj iet līdzi. Protams, Struturs un Kjammi, kā parasti, katrā meklēšanā arī nāk līdzi. Mēs apbruņojamies ar lāpstām, bet Jou­hans vēl paņem garu maiksti ar mazu at­sperīti galā. Ar šo maiksti viņš pārbauda kupenas. Iegrūdis maiksti sniegā, Jouhans to pagroza, pēc tam izvelk un skatās, vai uz atsperītes nav uzķērušies vilnas kušķi. Ja vilna ir, tad skaidrs, ka zem sniega atrodas aitas. Vienā kupenā mēs tā atro­dam uzreiz trīspadsmit aitu. Tās visas ir dzīvas un jūtas daudz labāk nekā tās, kuras mēs atradām virs sniega. Mums, zēniem, uzdod aitas dzīt uz mājām. Aitas skrien diezgan moži, un pēc izskata nemaz nevar pateikt, ka tās ir bijušas tādās sprukās. Šajā dienā mēs atrodam vēl vairākas aitas, bet Hatas un Hosas starp tām nav. Katru nakti man sapņos rādās Hosa. Taču tie diemžēl arvien lūdzu dievu, lai mana aitiņa atrastos, manas lūgšanas, jo Hosa tā arī neatrodas.
   ir tikai sapņi. Tomēr es vel Dievam laikam apnikušas
   Nedēļu pēc vētras sākuma Palli dodas kalnos. Abās mājās joprojām vēl nav visu aitu, un viņš grib paskatīties, vai tās nav palikušas kalnos. Pārējie tam negrib ticēt. Visticamāk, ka negaiss aitas būtu nodzinis ielejā.
   Šodien ir svētdiena. Es neuzdrošinos lūgt atļauju iet Palli līdzi, bet viņš pats to izdara manā vietā.
   —   Vai puikēnu var ņemt līdzi? — viņš jautā Solveigai. — Laiks ir tik jauks, un gājiens viņam nāks tikai par labu.
   Viens vīrs, viens zēns un suns — visi trīs dodas uz austrumiem, kalnos. Sniegs čirkst zem kājām, saule mums silda muguru un met sniegā tievas, garas ēnas. Mēs ejam aizvien tālāk, un, kaut arī mani soļi un Strutura solīši ir ļoti īsi, drīz sasniedzam pašu augstāko virsotni. Šeit mēs apstā­jamies un skatāmies uz ieleju, kur izkaisītas viensētas un redzama upe, kas tagad atgādina zilu, viļņainu līniju, kura šķeļ balto sniega tuksnesi.
   —    Cik šeit skaisti! — Palli saka. — Paskaties tikai uz upi! — Pēc tam viņš uz brītiņu iegrimst domās un turpina: — Tā plūst uz jūru. Skaties, kur ceļš no kalniem uz jūru. Taisni lejup pa straumi.
   Es nezinu, ko atbildēt, un tikai piebalsoju viņa vārdiem. Mēs ejam tālāk. Mūsu priekšā zaigo kalni, bet aiz tiem atkal ieleja un atkal upe. Es vienmēr biju domājis, ka, uzkāpjot kalnā, var redzēt tā pretējo nogāzi. Taču tā nav. Kad esam pašā virsotnē, es savā priekšā redzu bezgalīgu plakankalni ar daudziem baltiem un gludiem pauguriem un dažas klintis austrumos. Palli saka — tās esot Stāpara klintis. Uz turieni mēs arī do­damies. Šeit valda savāds klusums. No dzīvās radības ne vēsts, vienīgi četri kraukļi notupušies uz paugura. Tie lēkā un muļķīgi ķērc, kaut gan tiek uzskatīti par visai gudriem putniem. Kad pieejam tuvāk, kraukļi klusēdami paceļas gaisā, un mēs sadzirdam viņu melno spārnu švīkoņu.
   Nekas neliecina, ka šeit nesen būtu bijušas aitas. Kalns ir kā izmiris. Sasalusi sniega sērsna čirkst zem mūsu apledojušiem ādas zābakiem.
   Palli man paskaidro, ka šeit esot ļoti labas ganības, uz pauguriem augot daudz viršu, bet starp tiem ieplakās — zāļains purvs. Aitām šeit patīkot ganīties agri pavasarī, jo pēc sniega nokušanas apkārt purvam ātri uzaugot sulīgs un garšīgs grīslis. Turpretī tagad visu augu valsti līdz pavasarim apracis sniegs, kaut arī plakankalnē sniega mazāk nekā ielejā.
   Mēs uzkāpjam uz kādas klints un raugāmies visapkārt. Tagad es varu redzēt ieleju otrpus kalniem. Dienvidaustrumos plešas lēzeni pauguri. Tieši aiz šiem pauguriem, Palli saka, atrodoties ieleja. Uz ziemeļiem no šejienes plešas mūsu ganības. Tagad beidzot esmu uzzinājis, kur tās atro­das, taču pašlaik nav īstais laiks par to prātot.
   —    Šeit, pie Stāpara klintīm visu rudeni ganījās Hata, — Palli turpina. — Es domāju, ka šeit viņu arī būs pārsteigusi vētra. Vislabāk būtu iet uz dienvidaustrumiem. Tur nelielā ielejā ir ezers, un tā krastos aug kārkli. Šajos kārklos aitas labprāt ganās.
   Mēs ejam uz ezeru. Visu laiku neesmu atvēris muti, taču pašlaik man liekas, ka būs pieklājīgāk, ja kaut ko teikšu.
   —    Interesanti, vai tagad ganībās ir bēgļi? — es jautāju.
   —    Kas? Bēgļi? — Palli nesaprot.
   —    Jā, bēgļi.
   —    Nē, tie laiki jau pagājuši, — viņš atbild.
   —    Kāpēc lai viņi tur nebūtu? — es jautāju. Man liekas daudz intere­santāk, ja bēgļi būtu bijuši.
   Palli nicinoši nosprauslājas. Viņš nedomā atbildēt uz tādiem jautā­jumiem.
   —    Mēs dzīvojam divdesmitajā gadsimtā, — Palli beidzot saka.
   Es nesaprotu, kāda tam nozīme. Kāds sakars te gadsimtam? Vai nav vienalga, divdesmitais gadsimts vai ne?
   —    Bet troļļi, — es turpinu, — vai tad troļļu arī nav?
   —    Kas? Troļļi?
   —    Nu jā, troļļi un elfas.[6] vai tad viņu vairs nav?
   —   Viņu nekad arī nav bijis, troļļu nu nekādā gadījumā, — Palli pa­ziņo, pieņemdams cienīgu izskatu.
   —    Savādi! — es nosaku. — Kāpēc tad par to raksta grāmatās?
   —    Ne jau viss ir taisnība, ko tajās raksta, — Palli atbild.
   —     Vecais Helgi man stāsta, ka esot gan bēgļi, gan troļļi, — es ietiep­jos. — Vai tu domā, ka Helgi melo?
   —    Nekā es nedomāju, — Palli atcērt. — Acīm redzot, Helgi prot melot ne sliktāk kā citi. Nu, protams, ne viss ir tā, kā viņš tev stāsta.
   Man šī Palli piezīme nemaz nepatīk, un es, mazliet apvainojies, saku:
   —    Kāpēc tu domā, ka Helgi mānās? Helgi ir ļoti labs.
   —    Varbūt tā arī ir, — Palli piekrīt, — bet ir tāds paradums — puikām stāstīt melus. Atceros, man arī bieži meloja. Daudzus notikumus un piedzīvojumus, ka man liekas, tikai tapec vien stasta, lai jūs kļutu vel dumjāki.
   —   Tas nozīmē, ka Helgi man visu to stāsta, lai es kļūtu dumjš? — es naivi jautāju.
   Palli neatbild, bet tikai pasmejas. Šodien viņam ir labs garastāvoklis. Tomēr ar mani sarunāties viņam laikam nav viegli, jo es visu laiku atsaucos uz veco Helgi.
   —   Tu, protams, labi pazīsti karaļus, karalienes un visus tos salašņas, par ko mēs vienmēr lasām dažādās pasakās. Tas viss ir blēņas. Kāda mums, islandiešiem, daļa gar viņiem! Un Helgi tev to stāsta tikai tāpēc, ka arī pats ir līdzīgus stāstus klausījies bērnībā.
   —    Laikam tomēr ir interesanti būt par karali, — es turpinu izprašņāt.
   —    Ir interesanti, ir neinteresanti, — Palli izvairās. — Mums Islandē nemaz nav karalis vajadzīgs.
   —    Mums taču ir savs karalis Kopenhāgenā?
   —   Ak, kas nu tas par karali! Nez vai viņš maz ir tāda liela persona. Es labāk gribētu būt bagāts zemnieks.
   —   Palli, vai tad tu gribi but par zemnieku? Tu taču visu laiku sirdies uz zemniekiem, saki, tie esot sīkstuļi un slikti izturoties pret kalpiem.
   Šoreiz Palli nekā neatbild. Viņš sāk iet ātrāk, es tikko spēju sekot. Acīm redzot, viņam apnicis atbildēt uz maniem jautājumiem. Taču tik viegli viņš no manis vaļā netiks.
   —    Tu taču tā teici, Palli?
   —   Nu labi, teicu, un, ja jau teicu, tas nozīmē, ka tā ir taisnība, — viņš neapmierināts atbild.
   Kā Palli to pasaka, varu uzminēt, ka šī saruna viņam apnikusi, un neuzdrošinos to turpināt. Tagad man jāpadomā cits sarunas temats. Kādu laiku mēs soļojam klusēdami. Es nezinu, par ko runāt, un sāku domāt par Hosu.
   Mēs apstājamies uz neliela paugura. Priekšā redzams ezers, ko Palli minēja. Ezers ir aizsalis. Virs tā laidelējas vairāki kraukļi. Pēkšņi Struturs sāk ostīt gaisu, pēc tam uzņem pēdas un brašā izskatā skrien uz ezera pusi.
   Lejā, uz krasta, mēs atrodam vētras upurus. Pirmo ieraugām lielu aitu. Tā guļ uz sāniem. Apkārt aitai izveidojusies liela kupena, virs tās redzama galva. Pret sauli pavērstajā pusē rēgojas tukšs acs dobums. Acs nav. Es šo aitu pazīstu. Tā ir Hata.
   Šajā ziemas un sniega valstībā, šajā stindzinošā sala valstībā man pēkšņi kļūst karsti, un es jūtu, ka dzīslās man sāk straujāk pulsēt asinis.
   Palli klusēdams saņem Hatu aiz raga. Viņa ir vēl dzīva. Es redzu, ka viņa kustina lūpas, un, kad saule apspīd veselo aci, plakstiņš nolaižas un paceļas vienu, pēc tam otru reizi. Vienīgās jūtas, kas mani tagad pārņem, ir naids pret kraukli.
   — Kā tas var būt, ka aita vēl ir dzīva? — es jautāju.
   Palli neatbild. Viņš iebāž roku kabatā un izvelk nazi. Es zinu, ko tas nozīmē. Tūlīt pat uz baltā sniega izplūst sarkanas asinis. Hatas mokas ir beigušās.
   Taču ne tikai kraukļi vien te lidinājušies. Sniegu nopēdojušas lapsas, tāpēc Struturam darba pietiek. Viņš skraida turp un atpakaļ, griežas riņķī uz vietas, osta zemi un uzņem gan vienas, gan otras pēdas. Sniegā mētājas apgrauzti kauli un vilnas kumšķi. Šeit nobeigušās daudz aitu. Un visur, kur vien paskaties, redzams viens un tas pats: visur kupenās aitas — dažas vēl pusdzīvas, pārējās beigtas, lapsu saplosītas. Neviena no turpat div­desmit aitām vairs nestāv uz kājām. Vētra tās ir nogāzusi zemē, bet draus­mīgais vējš un biezais sniegs nav ļāvis piecelties. Palli izbeidz šo pusdzīvo aitu mokas. Cita nekā nevar darīt. Viņa seja pie tam ir ļoti nopietna.
   Uz ledus netālu viens no otra redzami divi bezveidīgi sniega kamoliņi.
   Es zinu, kas tur ir. Esmu par to tik pārliēcināts, ka tūlīt dodos pie viena. Es zinu, ka tā ir mana Hosa. Tā arī ir. Viņa guļ uz vēdera, priekšējās un pakaļējās kājas izstiepusi. Galva nolikta uz ledus. Hosa ir vēl dzīva un pat tagad baidās no sava saimnieka. Kad es tuvojos, viņa mēģina bēgt, bet, protams, tas neizdodas. Hosa ir tā piesalusi pie ledus, ka var tikai mazliet pakustēties. Tā viņa ir nogulējusi vairākas dienas. Tagad esmu atnācis viņai palīgā. To jau vajadzēja izdarīt agrāk. Bet vai tad es varēju?
   Klusēdams skatos uz Hosas skaisto purniņu un pieliecies glāstu galvu. Garā vilna uz pieres ir apledojusi, bet brūnie ragi ar maigām šķērssvīt- riņām pie pašas galvas, ir vēl silti. Pēc visa pārciestā viņa ir vēl dzīva. Es nezinu, vai Hosa to jūt, bet man viņas ir tik ļoti žēl, ka varu raudāt. Es mīļi glāstu purniņu, bet tas, acīm redzot, Hosai nepatīk, jo viņa raustās un kustina kājas.
   Pienāk Palli.
   —    Nu, kas šeit? — viņš jautā.
   Uzzinājis, kas par lietu, viņš kādu laiku skatās visapkārt un pēc tam saka:
   —    Aitas vētrā būs atklīdušas šurpu pēc tam, kad ūdens aizsalis, bet šīs divas, lūk, uzgājušas uz ledus un noturēties kājās, protams, nav spē­jušas.
   Es nedzirdu, ko saka Palli. Man liekas, viņa vārdi te ir pavisam lieki. Taču, redzot viņam rokās nazi, es visu saprotu. Jā, tikai tagad saprotu, ka esmu zaudējis visu savu mantību. Ar lūdzošām acīm es skatos uz Palli. Bet vai tad mana vēlēšanās kaut ko nozīmē? Itin nekā.
   Es aizgriežos un noslauku asaras, kas klusām un lēnām rit man pār vaigiem. Kad paceļu acis, Palli savu jau ir padarījis. Uz ledus radies vēl viens sarkans plankums.
   Palli pieiet pie otra kamoliņa. Tas ir Jouhana baltais jērs. Tas guļ tieši tāpat kā mana Hosa. Palli stāv ar nazi rokā un kādu brīdi klusēdams skatās uz jēru. Pēc tam viņš atstumj cepuri pakausī, noslauka no pieres sviedrus un atkal iegrimst pārdomās. Beidzot viņš pieliecas un sāk ar nazi atbrīvot vilnu, kas iesalusi ledū. Pēc tam viņš apgāž jēru uz muguras un rūpīgi apskata kājas, it sevišķi pakaļējās. Tajā vietā, kur gulēja jērs, ledus ir mazliet atkusis un tagad redzams neliels iedobums. Palli nogriež no jēra vilnas ledus gabalus, un neesmu vēl atguvies, kad viņš jau uzvēlis jēru sev plecos un dodas uz mājām.
   Drūmo nāves ezeru apspīd sarkani, asinīm līdzīgi decembra saules stari, kura lēnām iegrimst dūmakā virs dienvidu kalnu nogāzēm.
   Palli smagi soļo man pa priekšu. Sniegs čirkst zem viņa kājām. Stru­turs kalnos ir daudz ko redzējis, un sunim ir tāds izskats, it kā viņš būtu guvis lielu dzīves pieredzi. Es eju pats pēdējais, zaudējis visu, kas man bija.
   Atpakaļ mēs ejam lēnāk, jo smagās nastas dēļ Palli spiests bieži atpūs­ties, taču nogurumam viņš nepievērš uzmanību. Lai nu Palli daudz ko runā, bet savu saimnieku labā gatavs darīt visu, kas viņa spēkos.
   Kad mēs pārrodamies mājās, pagalmā jau ir tumsa. Mēs novietojam jēru tukšā aizgaldā govju kūtī. Viņš ir ļoti vārgs, un visi šaubās, vai izdzīvos.
   Pie vakariņu galda mēs stāstām par savu gājienu. Mājinieki klausās ļoti uzmanīgi un visi ir ļoti apmierināti ar Palli. Un kāpēc gan lai viņi
   nebūtu apmierināti? Palli arī ir ļoti jautrs. Varbūt tas ir muļķīgi, taču nezin kāpēc domāju, ka manu jēru Palli arī varēja izglābt. Tā taču bija visa mana bagātība, turpretī Jouhanam jēru ir ļoti daudz. Bet tā laikam nevajag domāt. Vismaz neviens cits tā nedomā. Kad runā par Hosu un kāds piezīmē, ka man ar aitām neveicoties, Solveiga smaidīdama skatās uz mani un vēsi izmet:
   —- Zaudē tikai tas, kam ir ko zaudēt.
   Pēc tam viņa paņem no plīts kastroli un dodas ar to uz pagrabu. Līdz šim brīdim es ar sevi kaut kā cīnījos, bet Solveigas vārdi man ir tik sāpīgi, ka es pieceļos no galda un eju augšā. Uguni neiededzis, es iemetos gultā un raudu spilvenā, tajā pašā spilvenā, kas laikam gan vairāk par jebkuru citu spilvenu pasaulē iesūcis asaru. Drīz istabā ar sveci rokā ienāk Gudruna. Viņa apsēžas uz gultas malas, glāsta man galvu un saka:
   —   Neraudi, mīļo Hjalti, neraudi, dārgais. Kas lai zina, varbūt nāka­majā pavasarī tev uzdāvinās citu jēru. Cerēsim, ka būsi laimīgāks.
   —    Es raudu ne jau tāpēc, ka man nav jēra, — es atbildu, — man žēl Hosas, žēl viņas ciešanu.
   —    Daudzi cieš, Hjalti. Tāda ir dzīve, — Gudruna saka.
   —   Bet saki, Gudruna, — kāpēc dievs to atļauj? — es jautāju. — Vai tad dzīvnieki viņa priekšā ir kaut ko nogrēkojušies?
   Es paceļu galvu un redzu, ka Gudruna mierīgi un uzmanīgi skatās uz mani.
   —   Dārgo puisēn, — viņa nopūšas, — tu man uzdod jautājumus, uz kuriem es nevaru tev atbildēt. Pasaulē ir daudz tāda, ko mēs nesaprotam. Dzīve, kā tu jau zini, ir dažkārt apbrīnojami jauka, taču reizē arī pilna ciešanu. Mēs pie tā pierodam un ciešanas izjūtam tikai tad, kad tās skar mūs pašus. Mēs vienmēr domājam, tikai par sevi, tikai paši par sevi.
   —    Bet es nedomāju par sevi. Domāju par Hosu, — es iebilstu.
   —    Jā, jā, mans mīļais, — Gudruna pasmaida. — Tu domā par Hosu. Bet kāpēc tu domā par viņu? Viņas ciešanas taču nebija lielākas kā pā­rējām aitām. Tas nozīmē, ka tu domā par Hosu tikai tāpēc, ka viņa piede­rēja tev.
   —    Jā, laikam tāpēc, — es čukstot atbildu.
   —   Tad nedomā par viņu vairāk, dārgo Hjalti. Paiet laiks, un bēdas aizmirstas. Dzīve ir noslēpumaina, un to ir grūti izdibināt. Tāpēc jau arī mums ir tik interesanti dzīvot, vai nav tiesa? Kā tu domā?
   Es varbūt visu nesaprotu, par ko runā Gudruna, bet, kad viņa pēc laiciņa aiziet un es dzirdu uz kāpnēm viņas vieglos soļus, manas bēdas vairs nav tik lielas kā iepriekš. Es gan jvēl raudu, bet man jau ir vieglāk. Es skaitu «Mūsu tēvs debesīs» un lūdzu dievam žēlastību, kaut arī viņš man atņēmis visu mantu. Es varbūt nebiju pelnījis būt visskaistākās aitas īpašnieks, kādu viņš jebkad radījis? Varbūt tāpēc man tik ļoti žēl Hosas, ka viņa bija mana! Es varbūt nemācētu pārvaldīt pasauli dieva vietā, taču man liekas — es daudz ko izdarītu labāk par viņu! Vai Palli rīkojās pareizi, izglābjot Jouhana jēru, bet nokaujot manu Hosu? Jā, varbūt tas tā ir. Un tomēr tam pilnīgi noticēt es nevaru.

   Divdesmitais februāris! Mana dzimšanas diena! Esmu desmit gadus vecs. Līdz divdesmit gadiem man jāgaida tikai desmit gadu. Tad es pre­cēšos. Sigai būs divdesmit deviņi gadi.
   Nav vairs manas Hosas, un es nevaru viņu aizmirst. Nākamajā dienā, pēc tam kad mēs ar Palli atradām aitas, Palli un Jouhans atkal clevās uz ezeru. Viņi iejūdza zirgu ragavās un atveda beigtās aitas.
   Starp citu, šajās dienās man ļoti svarīgu vēstuli atsūtīja bagāts tirgo­tājs no apriņķa pilsētas. Vēstulē ar lieliem, skaistiem burtiem bija rakstīts mans vārds: «Hjalti Hanesona kungam. Jūs esat nodevis pārdošanai mai­siņu ar pastēti.» Mazliet zemāk izlasu: «Jums jāsaņem 12 kronu.» Tālāk sekoja kaut kādi kāsīši un ķeksīši, ko nevarēju saprast. Tas bija vārds, ko es neatceros. Tātad no manas mīļās Hosas palikušas tikai atminas un šī vēstule, viņas pēdējais sveiciens.
   Mazo aitiņu, ko Palli uz saviem pleciem pārnesa mājās, mēs saucam par Oufeigu. Visi viņai parāda sevišķu uzmanību. Mēs ar Helgu ļoti mīlam Oufeigu un esam aitiņu iemācījuši ēst maizi. Solveiga viņai dod tikko slauktu siltu pienu, kasa pakakli un saka: «Mana mīļā aitiņa.» Pat Jouhans dažkārt Oufeigai uzsmaida un pa reizei nopriecājas.
   —    Paskat, cik mīlīga!
   Vienīgi Palli, ierodoties govju kūtī, izliekas, ka neredzētu aitiņu. Oufeiga taču ir viņam dzīvību parādā. Kāpēc gan lai viņš pievērš aitiņai uzmanību?
   Ir ziema. No Hjatli terases līdz pat mājai saputināta stāva, gara kupena. Šī kupena paslēpusi mūsu mazo, jauko mājiņu. Tagad otras mājas zēni no terases vizinās ar lielām, smagām ragaviņām, ko viņiem uztaisījis tētis. Kad abiem zēniem labs garastāvoklis, un tas ir diezgan bieži, viņi atļauj arī man vizināties. Helga no kalna vizinās uz dēļa, ko viņa izvilkusi no vecmāmiņas gultas. Ziemas vakari ir ļoti skaisti, un dzīvot pasaulē arī ziemā ir jauki. Patīkami skatīties vakara debesīs, kas piebārstītas spožām zvaigznēm, un vizināties ar ragaviņām no kalna! Kad nevar iet ārā, Helgi un Gudruna- mums stāsta dažādus notikumus. Mēs klusi sēžam un klau­sāmies Gudrunas glāsainajā balsī un adāmo adatu knakstēšanā. Vecais Helgi pa to laiku guļ. Viņam nemaz neinteresē Gudrunas stāsti, un tāpēc viņš guļ. Dažreiz Helgi sāk krākt tik stipri, ka traucē mums klausīties, tad Gudruna aizrāda:
   —    Helgi dārgais, nekrāc tik stipri!
   —    Ha! Ko? Es tak nemaz nekrācu. Es pat acis neesmu aizvēris.
   —    Nē, tu biji aizmidzis, mans mīļais.
   —    Es biju aizmidzis? Nē, es nebiju aizmidzis. Es dzirdēju visu, ko tu stāstīji.
   Gudruna stāsta tālāk, bet pēc kāda brīža atkal dzirdama krākšana, kas sākumā tik tikko saklausāma, bet kļūst aizvien stiprāka un stiprāka, līdz Gudruna savu stāstījumu atkal pārtrauc:
   —    Nekrāc taču tik stipri, Helgi!
   Viņš kaut ko nomurmina un apgalvo, ka neesot gulējis. It nemaz neesot bijis aizmidzis. Viņš tikai atpūšoties. Tā, redz. Un tūlīt pat atkal aizmieg.
   Nav jau, protams, brīnums, ka vecajam Helgi neinteresē Gudrunas stāsti. Tie viņam nepatīk. Gudrunas stāstos vienmēr ir neiedomājami na­
   badzīgi un nelaimīgi, bet ļoti labi un rātni zēni un meitenes. No šiem ,'tāstiem mums ar Helgu sariešas acīs asaras, bet mēs zinām, ka beigas noteikti būs labas. Labie bērni sastaps bagātus ļaudis vai pat princi un prin­cesi, kas viņiem palīdzēs, un paši beidzot kļūs par karaļiem un karalienēm. Pavisam citādus notikumus stāsta vecais Helgi. Notikumi strauji seko cits citam. Visi vīrieši ir milži, bet sievietes — milzīga auguma. Dažkārt viņš stāsta arī par milzīgiem troļļiem, kas staigā pa jūrām un ezeriem un sper soļus ar saviem septiņjūdžu zābakiem no viena kalna uz otru. Parastām cilvēciskām būtnēm ir bīstami ar tiem sastapties. Kad mēs ar Helgu klau­sāmies, mums mati ceļas stāvus un pār muguru skrien saltas tirpas. Mēs klausāmies sasprindzināti līdz pat brīdim, kad Helgi rokās parādās sarka­nais kabatas lakats, ko viņš pieliek pie deguna, un viss drausmīgais stās­tījums beidzas ar skaļu deguna šņaukšanu. Pēc tam Helgi ievelk degunā tabaku un, kratīdamies no skaļiem smiekliem, saka:
   — Tā, redz, mani mīļie.
   Gudruna strīdas ar viņu. Viņa uzskata, ka bērniem nevajag stāstīt tādas lietas. Tad Helgi sāk smieties vēl skaļāk un pastāsta mums kādu islandiešu teiksmu, bet šīs teiksmas, izņemot teiksmu par Gretiri, nav tik interesantas kā pasakas par troļļiem un milžiem.
   Un tomēr visinteresantākie ir stāsti, ko mēs, bērni, paši stāstām cits citam. Šie mūsu pašu stāsti paliek vislabāk atmiņā, vieš šausmas un sa­trauc. Mēs tos stāstām krēslā, kad esam pagalmā vai siena šķūnī, kad ne­viens no pieaugušajiem mūs nedzird un kad pie mums ir Ouli un Adi, kas nav dzirdējuši Gudrunas un vecā Helgi pasakas. Pieaugušajiem par šīm pasakām nekas nav jāzina, tāpēc ka tajās darbojas drausmīgi rēgi un spoki, kas uzbrūk dzīviem cilvēkiem. Sevišķi daudz šādu nostāstu zina Ouli. Viņš savai stostīgajai balsij piešķir tik neiedomājami draudīgu pieskaņu, ka mēs vai pamirstam no bailēm un nedrīkstam pat pakustēties. Helga pēc tam dažkārt pat iešņukstas un apņemas, ka nekad vairs neklausīšoties, bet nākošajā dienā, protams, ir jau savu apņemšanos aizmirsusi.
   Kas nepazīst Ouli, varbūt pabrīnīsies, kā gan tāds stosteklis, kurš tikko prot lasīt, var zināt tik daudz nostāstu par spokiem. Un tas ir pareizi. Ouli šos nostāstus nav nekur izlasījis, nav arī noklausījies. Viņš tos izdomā stāstot turpat uz vietas. Viņam ir talants. Ouli var stāstīt par visu, par ko tikai grib. Viņa spoki nav vis nekādi nieki. Tie ir šausmīgi spoki. Protams, ne jau viss, par ko viņš stāsta, liekas ticams. Bet kāda tam nozīme?
   Taisnība te tikai traucētu. Visi nostāsti par spokiem ir izdomājums. Kāpēc tad Ouli tos nevar izdomāt tāpat, kā to dara citi? Vismaz mēs te neredzam nekā peļama.
   Es jau pieminēju savu dzimšanas dienu. Beidzot tā pienāk. Es nezinu, no kurienes tā atnākusi un kur tā bijusi kopš pagājušā gada. Pēkšņi tā ierodas ar siltām smalkmaizītēm un kafiju. Par to man jāpateicas Sol­veigai.
   Visa zeme klāta ar smagu un aukstu sniega segu. Līdz akai, no kuras Palli nes ūdeni, ved tikai septiņi pakāpieni, bet tagad viņam vajadzēja virs tās izbūvēt diezgan augstu sniega māju. Visi lopi stāv kūtīs. Aitu kūtīs mudž no pelēm. Palli ķer peles lielā spainī ar ūdeni, kur tās iekrīt pa spraugu, tiklīdz uzrāpjas uz spaiņa vāka pēc gaļas. Katru nakti šajā spainī iekrīt un noslīkst desmit vai divdesmit peļu. Ja es būtu pele, mani gan tā nepiemānītu.
   Solveiga man iedod vēstuli. Tā ir no māmiņas. Vēstulei pievienots liels vīstoklis — dzimšanas dienas dāvana. Vīstoklī atrodu skaistu, baltu kamzoli, ko māmiņa pati noadījusi. Kaut man arī kauns, tomēr atzīstos, ka nemāku vēl labi lasīt. Tāpēc man jāpalūdz, lai kāds skaļi nolasa mā­miņas vēstuli.
   —    Vai gribi, es izlasīšu tev vēstuli, mans mīļais? — Gudruna piedāvājas.
   —    Jā, lūdzu, — es atbildu.
   —    Es arī būtu varējusi to izlasīt. Vēstule taču atsūtīta man,— Solveiga mierīgi iebilst un smaida. ,
   —    Izrādās, ka ir daudz gribētāju, kas vēlētos izlasīt tavu vēstuli, — Gudruna saka un arī smaida. Viņa jau bija paņēmusi vēstuli, bet tagad to atdod man atpakaļ. — Es negribu nevienam steigties priekšā. Lai Sol­veiga tev izlasa vēstuli, mans mīļais.
   —    Es? Nē, lasi jau nu tu, Gudrun. Kāpēc gan tu nevarētu izlasīt vēs­tuli? — Solveiga smiedamās jautā.
   —    Nevajag strīdēties, Solveiga. Es to nelasīšu.
   —    Kas par muļķībām? — Solveiga parausta plecus. — Tad lai izlemj Hjalti. Nu, mazuli, izvēles — kurš lai tev lasa vēstuli?
   Abas stāv un smaida. Taču šajos smaidos man kaut kas nepatīk.
   —   Man vienalga, — es, nevarēdams izšķirties, nopūšos.
   —    Saki taču beidzot — kura no mums lai lasa?
   Es tiešām nezinu, ko darīt, un izvēlos to, kas man liekas mazāk bīstami.
   Taču mana izvēle nemaz nesaskan ar manu vēlēšanos. Es nesaku taisnibu. Teikt taisnību es neuzdrīkstos.
   —    Es gribu, lai vēstuli nolasa Solveiga, — es atkal nopūšos.
   Solveiga dzēlīgi pasmaida, bet Gudruna ar smaidu iziet no istabas.
   Solveiga sāk lasīt. Bet prieks par vēstuli man jau ir pagalam. Ak, cik viss būtu labi, ja nebijis šīs nejēdzīgās ķildas! Bet ja nu Gudruna ir sadus­mojusies?
   Solveiga lasa. Vēstulē ir tikai dažas rindiņas. Māmiņa cer, ka vēstuli es saņemšot vesels un priecīgs. Viņa mani apsveic dzimšanas dienā un raksta, ka Doura ļoti bieži mani pieminot. Māmiņa cer, ka es uzvedoties labi, nepalaidņojoties un klausot labajiem ļaudīm, pie kuriem dzīvoju. Viņa raksta, ka nekad nespēšot dievam pateikties par visu to labo, ko es saņemot no saimniekiem. Viņai un Dourai klājoties labi, kaut arī Doura bieži slimojot. Bet māmiņa cer, ka viss būšot labi. Beigās viņa lūdz dievu parūpēties par mani un vēlreiz atgādina, lai es esot labs puisēns un vien­mēr un visur klausot jaukos un labos cilvēkus, kas mani pieņēmuši. Pēc tam seko paraksts: «Tevi mīlošā māmiņa».
   Pabeigusi lasīt vēstuli, Solveiga man maigi noglāsta galvu.
   —   Tev ir brīnišķīga māmiņa, mans mīļais, — viņa saka. Pēc tam tuvina acīm priekšauta stūri un noslauka asaras.
   Atzīšos, esmu apmierināts ar savu dzimšanas dienu. Jūtos kaut kā ne­parasti priecīgs. Šodien esmu ievērojama persona. Es izeju uz lieveņa. Tīrajās, skaidrajās debesīs spoži spīd saule, un, kaut gan diezgan stipri piesalst un visapkārt tikai sniegs, no mājas sienas atkūst un krīt zemē ledus garoza. Es stāvu uz lieveņa malas, kur nav sniega, un man zem kājām plīst un lūst ledus gabaliņi. Es stāvu ar kailu galvu, un pie manis pienāk Helga, tērpusies savā svētku kleitā. Viņas gaišās bizes laistās saulē, it kā ar savu skaistumu mani godinādamas. Šodien gan ir svētdiena, bet es nešaubos, ka Helga ir uzvilkusi savu svētku kleitu un matos iesējusi skaistas, sarkanas lentes tikai tāpēc, ka man ir dzimšanas diena.
   —    Hjalti, — viņa saka un viltīgi smaida, — nāc man līdzi. Es gribu tev kaut ko parādīt.
   —    Ko tu man rādīsi?
   —    Kaut ko. Iesim!
   Helga velk mani aiz rokas, visu laiku viltīgi smaidot. Viņa mani ved uz govju kūti. Interesanti, ko tas varētu nozīmēt?
   Kūts durvis ir aiztaisītas ar lielu dzelzs krampi.
   Helga grib to attaisīt. Viņa pieceļas uz pirkstgaliem un sasprindzina visus spēkus. Tad es jautāju:
   —    Ko tu, Helga, man gribi šeit parādīt?
   —    Kaut ko ļoti interesantu, — viņa atbild, atverot durvis.
   Pēc tam mēs atveram vēl otras durvis un esam kūtī. Seit ir ļoti silti un mājīgi, pa mazo lodziņu iespīd saule. Govis guļ pie barības silēm un tusnī, bet mēs ar savu negaidīto ierašanos iztraucējam, un tās cita pēc citas uzceļas kājās. Oufeiga gremo sienu un sildās saulē. Mūs abus viņa nemaz neievēro. Un tikai tad, kad Helga pārkāpj pāri zemajiem vārtiņiem un atrodas aizgaldā, aitiņa strauji pielec kājās. Viņa bola uz Helgu acis, it kā gribētu jautāt: «Ko tas nozīmē?»
   Helga ņem aitiņu aiz raga un velk uz manu pusi.
   —    Redz, ko es gribēju tev parādīt, — viņa saka.
   —    Jēru? — es jautāju, un mana sirds iepukstas straujāk.
   —                       Jā, vai tad tev nepatīk? — Helga smaida un glāsta aitiņai muguru.
   —    Patīk, — es atbildu.
   —    Tā ir tava.
   —              Ko, ko tu teici? — es brīnos, nekā nesapratis.
   —              Tā ir tava, — Helga atkārto. — Es tev viņu uzdāvinu dzimšanas dienā.
   —              Bet viņa taču nav tava, — es šaubī­damies saku.
   —              Mana. Māmiņa atdeva Oufeigu man, un es viņu uzdāvinu tev dzimšanas dienā, tāpēc ka tu esi zaudējis Hosu.
   Es nezinu, ko teikt. Nevaru izteikt ne vārda, kaut arī jūtu, ka vienīgais, ko varu darīt, ir pateikties. Un, nedomājot, ko par to teiktu Ouli un Adi, es pārliecos pāri vārtiņiem, apkampju Helgu un noskūpstu tieši uz lūpām. To izdarījis, esmu nedaudz sabozies, tāpat kā Helga. Taču tā tas ir tikai mirkli un laikam tāpēc, ka manu skūpstu
   redzēja govis. Govis šādus sīkumus neievēro. Viņas ir ļoti pieklājīgas un izliekas, ka nekā nav redzējušas. Bet Oufeiga, acīm redzot, uzskata, ka uz viņu tas neattiecas.
   Labu brīdi esmu ļoti priecīgs. Tagad pats grūtākais man stāv vēl priekšā. Kad pēc brīža atgriežos virtuvē un tur sastopu Jouhanu, Solveigu, Palli un Gudrunu, esmu ļoti samulsis un nezinu, ko darīt. Pateikties Gud- runai man nemaz nebūtu grūti, bet tagad par dāvanu man jāpateicas nevis Gudrunai, bet Solveigai. Nu labi, ko lai dara? No likteņa neizbēgsi. Es aši pārkāpju pāri slieksnim un kā akls izplestām rokām dodos tieši pie Solveigas. Man izdodas ar rokām apkampt viņas pakausi un ātri noskūpstīt. Tas nu izdarīts, vēl jāpateicas Jouhanam, kas nosēdies kaktā. Es eju pie Jouhana un gribu iespējami ātrāk arī viņu, tāpat kā Solveigu, no­skūpstīt.
   —   Vai tu tikai netaisies arī man dot buču? — viņš jautā ar viltīgu smaidu. — Nav vērts, nav vērts, viņas jau tev uzdāvināja jēru. Es tikai nupat to uzzināju.
   Rokas man nolaižas, un es apstājos pusceļā.
   —    Kāpēc tu neļauj puisēnam sevi noskūpstīt, Jouhan? Kāpēc viņš nevar tev pateikties? — Solveiga dusmojas.
   Viņas vārdu uzmundrināts, es pieeju un cieši noskūpstu Jouhanu.
   —   Ceru, mans mīļais, ka šoreiz tev ar jēru veiksies labāk, kaut gan Oufeiga salīdzinājumā ar Hosu ir tīrais nieks. Par jēru vari pateikties Helgai, viņa jau to tev izlūdzās.
   —    Nē, māmiņ, tu man tā liki izdarīt, — Helga iebilst.
   Solveigai vaigi viegli sārtojas, un viņa sausi atbild:
   —    Jā, es jau zināju, ka tev tā ļoti gribas.
   Palli un Gudruna nekā nesaka, bet es redzu, ka Gudrunai lūpās pavīd smaids. Viņa laikam smejas par mani. Nu, lai arī smejas. Labi, ka viss jau garām. Man tūlīt kļūst vieglāk, un arī Helga ar grūtībām apvalda savu prieku. Pēc mirkļa Gudruna mani aicina pie sevis istabā. Tur sēž vecais Helgi ar acenēm uz deguna un lasa lielu grāmatu.
   —   Mana dāvana nav tik liela kā citiem, — Gudruna saka, — bet varbūt šie cimdiņi tev ari noderēs.
   Viņa man pasniedz skaistus, adītus dūraiņus, kas izšūti ar rozēm. Šoreiz es nešaubos. Cieši apkampju Gudrunu un dāvāju viņai pašu kvēlāko skūpstu.
   —    Manu dārgo puisēn, — viņa maigi saka un mani pāris reižu no­skūpsta.
   Pēc tam es eju pie vecā Helgi un noskūpstu ari viņu, kaut gan manas lūpas nekā cita neatrod kā bārdu. Viņš noliek grāmatu sānis un pāri brillēm skatās uz mani.
   —    Aha, jauno cilvēk, — viņš iesmejas, — tātad tu šodien esi gaviļ­nieks. Tā, redz. Bet vai zini, tu ātri kļūtu bagāts, ja dzimšanas diena būtu katru dienu un tu katru reizi saņemtu pa aitai. Nu, parēķini, cik aitu tev būtu pēc gada?
   —    Tik daudzas dzimšanas dienas jau nav iespējamas, — es atbildu.
   —     Nav iespējamas? Nu un labi, ka nav iespējamas. Tādu cilvēku taču nevarētu turēt mājā. Iedomājies tikai: katru dienu pa aitai! Tas taču būtu visšausmīgākais cilvēks pasaulē. Tā, redz.
   Beidzot paiet arī mana dzimšanas diena. Tāpat kā visas citas dienas, tā ir aizgājusi un pieder jau pagātnei. Tagad no tās palikušas tikai atmiņas. Kad tā ir pagājusi un pagājušas vēl dažas dienas, Solveiga sāk aizvien bie­žāk aizmirst, ka pasaulē ir arī Oufeiga. Viņa vairs nesauc Oufeigu par mīļu radībiņu un nedod viņai pienu. Viņa pat aizrāda mums ar Helgu, lai nedodam aitiņai maizi. Kāpēc jēram jādodot maize? Tam pietiekot ar sienu. Jouhans vairs neredz Oufeigu un nesaka: «Cik mīlīga.» Beidzot kādā jaukā dienā Solveiga izrīko, ka aitiņa neesot jātur govju kūtī, tā jālaižot pie pārējām aitām. Oufeigu pārdzen uz aitu kūti. Aizgalds paliek tukšs. Var, protams, domāt, ka esmu laimīgs, jo atkal esmu kļuvis bagāts cilvēks, man ir aita. Un tomēr man liekas, ka es nekad neiemīļošu Oufeigu tā kā Hosu.

   Divi cilvēki — viens mazs, otrs liels — vienmēr turas kopā. Šos divus cilvēkus var redzēt katru dienu un pie tam ne vienu reizi vien. Te viņi ir pie aitu kūts, te pie akas, te pagalmā pie mājas un saimniecības ēkām. Visur abi ir kopā. Lielais cilvēks iet pa priekšu. Tas ir Palli. Mazais cil­vēks viņam seko. Tas esmu es. Tagad mēs esam labi draugi. Tam ir savs cēlonis. Helga ir aizbraukusi, Ouli un Adi arī aizbraukuši. No visiem bērniem šeit esmu palicis tikai es. Un tāpēc es draudzējos ar Palli.
   Jā, esmu aizmirsis pastāstīt, kāpēc bērni aizbrauca. Viņiem ir jāmācās, bet skola atrodas tālu citā apriņķī, viņpus kalna, Brekē. Es nekad tur neesmu bijis. Es, protams, ļoti gribētu iet skolā, bet par to neviens nebilst ne vārdiņa. Palli domā, ka tas tāpēc, ka es esot pa pusei bārenis. Nezinu, vai tā taisnība. Palli bez tam vēl saka, ka es varot sūdzēties. Apriņķim it kā esot jāatbild par manu izglītību. Varbūt Palli saka taisnību, bet tas nav tik svarīgi. Esmu jau pie tā pieradis. Ir sava priekšrocība, ka man nav jāmācās un ka es varu palikt mājās. Ir taču daudz interesantāk palīdzēt Palli barot lopus, tīrīt kūti un barības galdus, izlīdzināt aitu kūtīs mēslus un pie akas dzirdīt lopus.
   Tagad Palli nav nemaz tāds, kāds viņš man likās agrāk. Sajās dienās ar viņu ir notikusi apbrīnojama pārvērtība. Viņa sejā ik pa brīdim at­plaukst priecīgs smaids, it kā starp mākoņiem pēkšņi paspīdētu saules stars. Pie tam acis viņam kaut kā sevišķi mirdz. Man liekas ļoti nesapro­tami, ka vieni cilvēki var kļūt noteicēji pār citiem, bet ar Palli, starp citu, tieši tā ir atgadījies. Viņš man uzticēja noslēpumu, ka pašlaik sapņojot par kādu meiteni, kuru gribot iegūt par sievu. Viņš neparko negrib man atklāt, kas tā tāda ir. «Nu pasakaina meitene,» viņš man tikai saka. Te nu es nekā vairs nesaprotu. Vai tad tas nebija Palli, kas man nesen apgalvoja, ka nekādu pasakainu būtņu neesot un neesot nekad arī bijis? Turpretī tagad, kad es to atgādinu, viņa seja kļūst noslēpumaina, un es secinu, ka viņš, acīm redzot, domā jau citādi. Pašlaik arī pats Palli ir tāds savāds, it kā būtu noslēdzis savienību ar visām pasakainām būtnēm pasaulē. Par savu braukšanu projām viņš vairs nebilst ne vārda, bet, tieši otrādi, kādreiz, dzirdījot aitas, viņš man paziņoja, ka ne visi, kas aizbraucot uz Reikjavikur tur atrodot zelta kalnus. Tā viņš tagad domā.
   Palli to pateica ļoti pārliecinoši, un es sapratu: šoreiz viņš ir visu labi apsvēris. Palli nemaz nebija tāds vientiesītis, kā es domāju. Es uzzināju, ka viņš ir ļoti apdāvināts. Viņš dzied un pats sacer dzejoļus. Nē, ar viņu tiešām notiek kaut kas neparasts. Vai tikai viņš nesatiekas ar pasaku elfām?
   —    Saceri par mani dzejolīti, Palli, — es viņu lūdzu.
   Man ļoti gribas, lai arī par mani būtu dzejolis!
   —    To tā nevar, tam jānāk no iedvesmas, — viņš atbild.
   Taču no visa, ko Palli sadzejojis, viņš man nolasīja tikai vienu pantu. Pašlaik, kad mēs abi guļam sienā, kas nesen izpurināts, es cieši lūkojos
   uz viņa pieri. Tur taču, aiz pieres, zem melno matu cekula, ari rodas brīnišķīgie dzejoļi, ko viņš sacer. Interesanti pazīt šādus cilvēkus!
   Esam abi atlaidušies sienā. Es tikko pabeidzu tīrīt barības galdus, bet Palli — purināt sienu. Pašlaik mēs atpūšamies. Klusējam. Palli košļā kādu stiebriņu. Man klusēt nepatīk, tāpēc saku:
   —    Dzejoļus sacerēt gan laikam ir šausmīgi grūti, Palli?
   —   Jā, protams, tas ir diezgan grūti, — viņš atbild, izspļaudams no mutes siena stiebriņu.
   Pēc tam mēs atkal klusējam. Beidzot Palli saka:
   —   Hjalti, vakar vakarā es sacerēju dzejoļus. Būs divi dzejoļi, bet pa­gaidām esmu pabeidzis tikai vienu. Pabeigšu otru un tad abus aizsūtīšu meitenei, kurai tos rakstīju.
   —    Kādai tad meitenei? Pasaki man, lūdzu, Palli.
   Palli negrib man atklāt savu noslēpumu.
   —    Nu vienai meitenei, — viņš atbild.
   Ir labi, ka Palli ir dzejnieks. Labi, ka viņam ir meitene, kurai var veltīt dzejoļus.
   —   Vai zini, es tev nolasīšu dzejoli, ko esmu jau pabeidzis. Man nav jākaunas. Liekas, ka tas man izdevies.
   —    Lūdzu, Palli, nolasi to, lūdzu!
   —    Tev jāapsola, ka neizpļāpāsi. Sis, protams, ir tikai viens dzejolis, bet, kā jau teicu, pavisam būs divi.
   Es apsolos klusēt, un Palli svinīgā pozā sāk deklamēt:
   Viļņojas mati kā paisuma viļņi,
   Ada tik balta kā mirdzošais sniegs.
   Skatieni tavi tik mirdzuma pilni,
   Sejiņa staro, no mutes ik vārdiņš plūst liegs.
   Pēdējā rindiņa ir tāda pagara, bet es domāju, ka tā nav liela nelaime. To nevar pārtaisīt, nesagrozot domu, — Palli domā.
   Es klusēju. Beidzot uzdrošinos pajautāt:
   —    Palli, par kādu paisumu tu tur raksti?
   —    Paisums? — Palli skaļi smejas. — Vai tad tu nesaproti? Tā, redzi, ir jūra. Kur tad vēl var būt paisums, ja ne jūrā? Es nekur citur nevaru iedomāties paisumu kā tikai jūrā.
   Acīm redzot, esmu liels muļķis, ka nesaprotu pašas vienkāršākās lietas.
   —    Jā, tas ir brīnišķīgs dzejolis, — es saku.
   Atzīties, ka nesaprotu, kā sielvieti var salīdzināt ar jūru, es, protams, nekādā ziņā neuzdrošinos. Jūru es domāju mazliet savādāku. Ja jūra tiešām ir tāda, tad tā izskatās ļoti dīvaina. Ja tā ir pasaku meitene, tad, protams, var būt visādi.
   —    Otrs dzejolis nebūs sliktāks, — Palli saka. — Esmu uzrakstījis tikai pirmo rindu. Klausies:
   Zobi tai mirdz kā kristāls īsts.
   Nekā nevaru atrast vārdu, kas atskaņotos vārdam «īsts», citādi jau būtu uzrakstījis arī šo dzejoli.
   Palli apklust un iegrimst domās. Arī es apklustu un arī domāju.
   Ak, cik būtu labi, ja es prastu dzejot! Es tad palīdzētu Palli. Es cenšos atminēties visus vārdus, kas rīmējas ar vārdu «īsts», un tādu atrodu diez­gan daudz, piemēram: šķīsts, nīsts, mīksts un līksts. Pateikt tos Palli, bet varbūt nav arī vērts? Labāk neteikt. Es taču no dzejas nekā nesaprotu. Nē, tomēr pateikšu
   —    Palli, — es saku, — pēc manām domām, ir daudz vārdu, kas rīmējas ar «īsts».
   —    Bet pēc manām domām nav.
   —    Nē, ir, — es uztiepju, — piemēram, «mīksts».
   —    Vai tu prātiņu esi izkūkojis, vai? Kā tad šo vārdu lai piemēro tādam skaistam dzejolim? Vārdam taču kaut kas jāizsaka.
   Palli, protams, ir taisnība. Vārds pats par sevi var būt labs, bet dzejā tam jāieņem sava vieta un jāsaistās ar citiem vārdiem. Mēs klusēdami atpūšamies sienā. Palli kaut ko dungo, drīzāk gan murmina pie sevis. Pēkšņi man iešaujas prātā lieliska ideja.
   —    Palli, es atradu vārdu, kas tev katrā ziņā derēs. Tas ir vārds «sīksts».
   —    Man šis vārds neliekas sevišķi piemērots.
   —    Nē, Palli, tas der: saka taču «šis kumoss ir sīksts», kad nevar sakost.
   —    Kas par niekiem, muļķi! Kur tad es varu likt tādu vārdu?
   Man ir kauns. Laikam gan no dzejas es neko nesajēdzu. Nekad nebūšu dzejnieks. Negribu ar to samierināties un saku:
   —   Dažreiz taču saka, «tas gan ir sīksts», ja nevar kādu pieveikt? Nē, šo vārdu tu droši vari likt, Palli.
   Bet Palli pašūpo galvu.
   —    Man tas nepatīk, — viņš iebilst. — Kaut gan . . . varbūt tas var arī derēt, — viņš pēkšņi piekrīt un piecēlies ņem lielu klēpi siena. Viņš lai­kam grib barot aitas.
   Es jautāju:
   —    Palli, pasaki, lūdzu, — kā tu saceri dzejoļus?
   Palli izlaiž sienu no rokām, izslienas, iespiež rokas sānos un sarauc uzacis.
   —    Kā es saceru? Nu, es jau tikai nesen ar to sāku nodarboties un pateikt nemaz nav tik viegli. Saproti? Dažreiz es jūtu, ka manī kaut kas sāk mutuļot, un neesmu vēl atjēdzies, kad galvā rodas dzejas rindas. Pēc tam es tās sakārtoju, un iznāk dzejolis.
   To pateicis, Palli pieliecas, atkal paņem klēpi siena un dodas uz aitu kūti. Aitas nepacietīgi gaida barību. Cita citu grūstīdamas un dipinādamas ar kājām, viņas metas pie barības galdiem. Es pieceļos un stingri apņemos turpmāk uzmanīgi ieklausīties, vai manī arī kaut kas nemutuļo.
   Ne vienmēr man atļauj būt kopā ar Palli. Tas ir ļoti nepatīkami. Pie tam man uzbrūk nelaime. Kādreiz man par lielām šausmām Solveiga pēkšņi paziņo, ka mazajam Hjalti jāiemācot lasīt un rakstīt. Es jau gan mazliet lasot pa zilbēm, toties rakstīt gandrīz nemaz nemākot.
   —    Man pašai, — Solveiga turpina, — nav laika ar tevi nodarboties, bet pie mums mājā ir tāds grāmatnieks kā vecais Helgi, un es domāju, ka labāku skolotāju nemaz nevar atrast.
   Šo priekšlikumu, protams, vienprātīgi pieņem, kaut gan ne man, ne Helgi tas nemaz nepatīk. Visi priekšlikumi, kas man nepatīk, vienmēr tiek vienprātīgi pieņemti. Tāda jau nu ir tā Solveiga. Nekad iepriekš nevar uzminēt, ko viņa būs izdomā­jusi. Tāpēc Solveigas klātbūtnē vienmēr jūtos kaut kā neveikli un nedroši.
   Solveiga nekad un nekā neaizmirst. Visi mājā darāmie darbi ir viņai smadzenēs it kā uztīti uz kādas stieplītes. Un, kad viņa šo stieplīti atritina, viss nokārtojas, kā vajadzīgs.
   «Izlej no spaiņa netīro ūdeni, Hjalti,» viņa pavēl. Es izleju ūdeni. «Atnes man no šķūņa kizjaku, dārgais.» Es atnesu no šķūņa kizjaku. «Atnes dažas pagalītes plītij, dārgais.» Es eju pie malkas grēdas, kas gandrīz ieputināta sniegā starp diviem šķūņiem, pārskaldu dažas pagales un atnesu Solveigai. «Padauzi man kaltētās zivis, dārgo Hjalti.» Es sadauzu kaltētās zivis. «Iznes šo pelnu spaini.» Es to iznesu.
   Jā, tāda ir Solveiga. Taču šī pati Solveiga bija likusi Helgai, lai uzdā­vina man aitiņu, un tāpēc esmu viņai ļoti pateicīgs. Solveiga nekad ne­aizmirst, kas jāpadara, un vienmēr izdomā vēl daudz ko jaunu. Rīkojumi cits pēc cita viņas smadzenēs, burtiski, dzimst. Neizpildīt to, ko viņa likusi, nekādi nav iespējams. Tagad bez visa pārējā viņa man katru dienu apjau­tājas: «Vai tu šodien jau esi mācījies, Hjalti?»
   Tāpēc tagad es katru dienu sēžu Gudrunas un vecā Helgi istabā nolie­cies pār galdu un skumstu. Gudruna ar savu ratiņu čakli vērpj. Helgi griež tabaku vai kārš vilnu. Es lasu evaņģēliju, un, kaut arī Helgi darbā ir ļoti aizņemts, viņš pagūst sekot savam skolniekam. Ja es lasu nepareizi, viņš izlabo. Diemžēl es pārāk bieži lasu nepareizi, bet vecais Helgi, par laimi, ne katrreiz to pamana. Toties, ja viņš pamana, ka es lasu nepareizi, sāk rāties.
   —    Lasi kā cilvēks, puis! Nu, atkārto! Protams, tur tā nebija. Pavisam nepareizi! Ne velti esmu teicis, ka tu nekad neiemācīsies lasīt. Nē, tu pat negribi iemācīties lasīt, gribi palikt muļķis. Tā, redz. Tu gribi palikt muļķis.
   Te Gudruna aptur savu ratiņu.
   —    Ko tu, Helgi, puisēnam piesienies? — viņa jautā. — Viņš jau lasa pareizi.
   —     «Lasa pareizi»! Tieši otrādi. Iedomājies! Nevarēs viņam neko vairs pateikt! Tā neviens nelasa. Nu labi, turpini. Tev iznāk lieliski. Drīz tu lasīsi pavisam tekoši. Teicami. Lasi tik tālāk.
   Gudruna smaida, atkal vērpj pie sava ratiņa un saka:
   —    Tev, kā vienmēr, ir tikai galējības, mans dārgais Helgi.
   Es, it kā nekas nebūtu bijis, turpinu lasīt, kamēr vecā dziesma atkal atkārtojas:
   —              Lasi, kā vajag, puis! Nu, atkārto! Kā tu teici? Protams, tur tā nebija. Tu nekad neiemācīsies lasīt!
   Tā es mācos lasīt. Vēl daudz lielākas grūtības man sagādā rakstīšana. Vecais Helgi, protams, raksta labi, pat lieliski. Viņš to apzinās. Man viņš rāda, kā vajag glīti rakstīt. Helgi pieliec galvu uz sāniem un velk ar zīmuli uz papīra. Roka viņam viegli trīc, bet burti iznāk ļoti skaisti. Pēc tam zīmulis jāņem man, bet burti vairs neiznāk glīti. Helgi plūkā savu bārdu un ļoti dusmojas. Viņš arī agrāk esot bērniem mācījis rakstīt. Tā, redz. Viņa dēls tagad esot sislumans, taču tādus šausmīgus ķeburus nekad neesot rakstījis.
   — Kas tie par burtiem, puis? Tādus ķeburus tu vari rakstīt sev uz pieres. . . Neturi zīmuli kā lāpstu, tev saka! Vai tu domā, ka rakstīšana ir tas pats, kas kūts tīrīšana?
   Es klusēju un mēģinu rakstīt labāk. Man aiz muguras Helgi mīņājas no vienas kājas uz otru, šņaukājas un ik pa brīžam iešņauc tabaku.
   — Uh, — viņš saka, — vai tad tie ir burti? Nē, tie nav burti. Nezīmē man tādus ģindeņus. Dod šu savu ķepu!
   Helgi noliecas pār mani, un viņa bārda man kutina vaigus, bet tabakas smalkumi izbirst viņam no deguna man tieši aiz apkakles. Es mēģinu tos izvilkt ar brīvās rokas rādītāja pirkstu.
   —    Vai tu beigsi kasīties? — viņš jautā.
   —    Nemaz nekasos, — es atbildu. — Man aizbira tabaka.
   —    Tabaka! Kas tās par muļķībām, puis?
   —    Jā, tā izbira no tava deguna, — es atbildu.
   Gudruna pārtrauc vērpšanu. Viņa skaļi smejas, bet Helgi ļoti dusmojas:
   —    Tu vienmēr aizstāvi bērnus, Gudrun! Beidz smieties!
   Gudruna vairs nesmejas, tikai smaidīdama skatās uz mums. Helgi vada manu roku.
   —    Vai tev ķepa nemaz nekustas? Kāpēc tu nevari noturēt zīmuli? - viņš jautā.
   —    Tu jau pats teici, ka to vajagot turēt brīvi, — es atbildu.
   —    Es nekad to neesmu teicis.
   —    Nē, teici gan.
   —    Nu, pieņemsim, ka teicu, bet tas taču nenozīmē, ka tev zīmulis nebūtu jātur pirkstos.
   —    Tu teici, lai es to turot brīvi.
   —     Ciet klusu, puika! Vai tu domā, ka tev ir tiesības strīdēties man pretī?
   —    Nē, tu tomēr teici, lai es to turot brīvi.
   Helgi nekā neatbild. Gudruna turpina vērpt. Viņas sejā rotājas smaids. Skatoties uz viņu, jūtu, ka briesmas nedraud. Helgi ņem papīru, apsēžas pie galda un lieliem, skaistiem burtiem raksta: «Pirmais sniedziņš ir balts.»
   —    Tā, tagad pārraksti šo teikumu vairākas reizes uz visas lappuses. Tikai pacenties to izdarīt labi, citādi es tevi nopēršu.
   Es sāku rakstīt teikumu. Helgi pieiet pie liela Bornholmas pulksteņa, kas karājas pie sienas netālu no durvīm, lai to uzvilktu. Viņš tur paliek diezgan ilgi. Es turpinu rakstīt. Pēkšņi Helgi jau atkal stāv man aiz muguras.
   —      Kas tad tas? — viņš dusmojas. — Skaties, viens «i» tev ir tik maziņš, ka to pat ar vairojamo glāzi nevar saskatīt, bet otru «i» tu, acīm redzot, gribi izstiept līdz pašai Austrālijai.
   —    Nē, līdz turienei tas nesniegsies, — es atbildu.
   —    To vēl nevar zināt. Paskaties uz saviem burtiem, mazuli. Dažviet tu tā saspied, un burti izskatās kā kopā saauguši kartupeļi, bet starp citiem var izbraukt ar zirgu. Nē, tu nekad neiemācīsies rakstīt.
   —     Helgi, — Gudruna paceļ galvu, atraudamās no sava ratiņa, — kāpēc tu tā runā ar puisēnu?
   —      Vai tad viņu pat norāt nedrīkst? Viņš taču ir sliņķis un nekad neie­mācīsies rakstīt. Un visu laiku runā man pretī.
   —    Tomēr nesaprotu, kāpēc vajadzīgas šīs rupjības, — Gudruna iebilst.
   —     Protams, tu nesaproti. Ko tu vispār saproti? Bērni tikai tā jāmāca. Mūsu dēls nekad nebūtu kļuvis sislumans, ja savā laikā es pret viņu nebūtu bijis tik stingrs. Hei, puis, negrauz zīmuli! Vai tu koku ēd? Labāk jau tad ēst putru.
   Es turpinu rakstīt. Helgi neatlaidīgi seko manai rokai. Tagad varbūt man iznāks labāk?
   —      Nu, redz, tagad sāk iet uz labo pusi, — Helgi saka. — Ar laiku tu rakstīsi teicami. Es pat domāju, ka tu kļūsi par mācītāju. Tā, redz. Jā, nu jau iet uz labo pusi. Tu rakstīsi lieliski. . . Ko? Kas tad nu? Kas tas par ķeburu, gluži kā vista ar kāju? Nē, nē, es neesmu pārskatījies: tu nekad neiemācīsies rakstīt!
   —    Ak, cik tu gan esi nepacietīgs, Helgi! — Gudruna nenociešas.
   Esmu ļoti priecīgs, kad nav vairs jāmācās un varu iet pie Palli. Kaimiņu
   mājās neesmu vairāk bijis kā toreiz vasarā. Šīs mājas saimniece man atgā­dina būtni no citas pasaules. Dažreiz es viņu redzu no tālienes starp govju
   kūti un māju. Viņa vienmēr skrien teciņiem. Viņai vienmēr jāsteidzas. Tā viņa laikam ir skraidījusi visu savu mūžu, bet tālāk par savu māju tā arī nav tikusi. Hatlgrimūru es redzu «ļaudz biežāk. Viņš vienmēr ir nesku­vies, vienmēr netīrs un liekas ļoti sa­guris. Runā, ka viņa plaušas nepane­sot siena putekļus. Palli man stāstīja, ka Hatlgrimūrs slimojot ar siena sli­mību. Es nezinu, kas tā par slimību, bet man viņa ļoti žēl.Viņš visu dara daudz lēnāk nekā Groua. Man liekas, ka Hatlgrimūrs ne vienreiz vien ir mēģinājis sievai tikt līdzi un tāpēc dabūjis aizdusu. Palli domā, ka
   Hatlgrimūram neesot vajadzējis nodarboties ar lauksaimniecību, viņš lauku dzīvei neesot derīgs. Viņš esot galdnieks un pilsētā būtu varējis dzīvot daudz labāk. Es tomēr ceru, ka Hatlgrimūrs, man šeit dzīvojot, ne­aizbrauks, jo tad kopā ar viņu aizbrauktu arī Siga. Sigu es neredzu tik bieži, kā būtu vēlējies. Taisnība, dažreiz viņa ienāk mūsu sētā papļāpāt ar Solveigu un Gudrunu. Visi Sigu slavē. Mani tas nepārsteidz. Es gribētu Sigu redzēt katru dienu. Man ir vēl kāds noslēpums, par kuru neviens neko nezina. Dažreiz es paslepus ielavos govju kūtī pie Sigas. Kamēr brāļu nav mājās, viņa apkopj lopus. Par laimi, govju kūts nav redzama no mūsu mājas. Grūti aprakstīt kāda izskatās Siga. Zinu, ka viņa ir skaista, un, būdams tās tuvumā, izjūtu dīvainu svētlaimi. Taču Siga nedrīkst nojaust, ka esmu viņā iemīlējies. Ja viņa to uzzinātu, man būtu grūti viņas klāt­būtnē. Un mani tad nesildītu viņas smaids. Un dzīvē man nebūtu vairs ne­kādas intereses. Man būtu liels kauns.
   Ar mani Siga runā maz, un tur es pats esmu vainīgs. Kad viņa ir blakus, man mēle kā pielipusi pie aukslējām, un es viņai atbildu tikai «jā» un «nē», it kā mūsu valodā citu vārdu nemaz nebūtu. Saprotams, ka viņai ar mani runāt ir garlaicīgi. Bet, skatīdamās uz mani, Siga vienmēr smaida, un es viņai atsmaidu pretī. Krēslā es paslepus atnāku pie viņas uz govju kūti. Bet pats izliekos, it kā būtu šeit vizinājies ar ragaviņām. Tās man at­stāja Adi un Ouli pa to laiku, kamēr paši mācās skolā.
   —    Vai tu tas esi? — Siga jautā, kad es parādos durvīs.
   Es smaidu un atbildu:
   —     Jā.
   —    Nu, ko tu labu teiksi? — Siga atkal jautā.
   —    Nekā.
   —    Tev, protams, ir garlaicīgi bez zēniem?
   —    Jā.
   —    Tu arī gribētu mācīties skolā?
   —    Nē.
   —    Tiešām?
   —    Jā.
   Pēc tam viņa baro govis. Kaimiņiem ir tikai divas govis un vēl pelēks telēns. Es sāku rotaļāties ar teļu un pakasu viņam aiz auss.
   —    Vai nav jauks telēniņš? — Siga jautā.
   —    Jā.
   Te Siga paskatās uz mani un pasmaida. Arī es smaidu. Ar to mēs bei­dzam sarunu. Atnāk Hatlgrimūrs un sāk barot govis, bet Siga izslauc govis. Hatlgrimūrs, kā vienmēr, ir ļoti apaudzis ar bārdu un izskatās pavisam saguris. Es eju uz durvju pusi.
   — Tu jau ej projām? — Siga jautā.
   Es atbildu «jā» un aizeju. Man bija ļoti patīkami pabūt pie viņas, un esmu nodomājis tuvākajās dienās katrā ziņā atkal atnākt. Labi, ka Siga mūsu mājās nekad nestāsta par maniem apciemojumiem. Viņa ir meitene, uz kuru var paļauties.
   Skumt, pēc manām domām, ir ļoti muļķīgi. Es tomēr mazliet skumu, kad zēni aizbrauca. Pamazām esmu pieradis. Tagad es jūtos lieliski. Es pat baidos, ka viņi pārāk ātri var atgriezties. Man tagad nav laika garlaiko­ties. Dienas aizlido tik ātri, ka tās pat nepamanu. Tikpat ātri aizlido arī visa dzīve. Te tu vēl esi bērns, tad pusaudzis, pēc tam jau pieaudzis cilvēks, un pieaugušie nekad negarlaikojas. Lai nu kā tas būtu bijis, bet kādu vakaru virtuvē ienāk Jouhans ar drēbju saini rokās. Ziema iet uz beigām, vakari kļuvuši gaiši, drīz būs lieldienas.
   Mums ļoti gribas redzēt, kas Jouhanam ir tajā sainī, un mēs visi sanā­kam viņam apkārt, vienīgi Palli nav ziņkārīgs. Solveiga sāk tīt saini vaļā, līdz pēkšņi atklājas, ka pašā vidū starp drēbēm paslēpta maza meitene ar
   gaiši brūnām bizītēm. Vai tad es viņu vairs nepazīstu? Taču šoreiz esmu nedaudz samulsis — meitene jau ir mācījusies skolā. No visām pusēm viņu apber ar jautājumiem. Vienīgi es nekā nejautāju.
   —     Tagad tu laikam jau būsi daudz ko samācījusies. Tā, redz, — iesāk vecais Helgi. — Bet tu nu saturies, dārgā, mēs ar Hjalti pēdējā laikā arī mazliet mācījāmies.
   Viņš stāsta Helgai par manām mācībām un pilnā balsī mani cildina. Helgi saka, ka no visiem viņa skolniekiem es esot visapdāvinātākais. Tas, protams, no vecā Helgi ir ļoti laipni, ka viņš tā runā par mani. Šajā mirklī es jūtos ievērojams cilvēks. Es sabāžu rokas bikšu kabatās un droši skatos uz Helgu.
   —    Man liels prieks, — Helga saka.
   Viņa jau tagad ir tāda izglītota un saprot, ko nozīmē mācīšanās. Viņai pat prātā nenāk būt pret mani iedomīgai. Un tāpēc man ir mazliet kauns. Taisnību sakot, es viņu apskaužu.

   Sniegs, kas jau no ziemassvētkiem klāj visas kalna nogāzes, pamazām sāk kust. Lejā, līdzenumā, tas jau ir nokusis, un tikai vietām vēl redzamas mazas, čauganas ledus saliņas. Tuvojas pavasaris. Visur es dzirdu tā balsis un jūtu tā elpu. Pat vējš mūsu mājas pažobelēs jau svilpo citādi. Bieži vien naktīs, gulēdams gultā, es ziņkāri klausos tā gaudošanā. Vējam ir tik dažādas balsis! Ziemā tas gaudo bargi un izaicinoši, un, tajā klauso­ties, es no maza, nabadzīga puisēna pēkšņi esmu pārvērties par vikingu, par pašu Olafu Trigvasonu. Es dzirdu tauru skaņas un kauju dunu, kas pārspēj citus trokšņus. Šajā brīdī es varu būt pat Hlidarendas Gunnars, kas uz sava šķēpa paceļ ienaidniekus un iemet upē.
   Bet dažreiz vējš dzied savādāk. Dažkārt tas atgādina baznīcas ērģeles, kuras es kādreiz dzirdēju dievkalpojumā Stapi viensētā, kad man bija septiņi gadi. Tad man acīs sariešas asaras. Leigamiri mājās viesistabā arī stāv ērģeles, bet uz tām neviens nespēlē.
   Daudz, ļoti daudz vējš var pastāstīt katram, kas viņā ieklausās. Daudz ko var uzzināt, ieklausoties lietus lāsēs, kas sīki bungo pa jumtu vai pa lodziņu virs Palli gultas. Nabaga Palli, viņš nesaprot ne vēja, ne lietus balsi. Viņš dusmojas gan uz vienu, gan uz otru, kaut ari ir dzejnieks. Bet lietus un vējš taču prot stāstīt to, ko cilvēks pats grib dzirdēt. Nav intere­santāku stāstu par tiem, ko cilvēks sacer pats sev! Nav interesantāku piedzīvojumu par tiem, ko viņš rada savā iztēlē. Tad arī vējš var dziedāt un lietus lāses runāt. Tad arī dzīve ir pilna dažādu noslēpumu.
   Varbūt arī Palli glabā kādus noslēpumus.
   Kādreiz vakarā mēs ar Helgu stāvam pagalmā. Mūsu rotaļu saimnie­cību vēl pa pusei klāj sniegs, kas tagad vairs nav mirdzoši balts, bet kļuvis jau pelēks, vietām pat melns. Mājiņas jumts zem kupenu smaguma ir iebrucis, un būs ļoti grūti māju atjaunot. Bet tas jau ir cits jautājums. Pašlaik mēs stāvam pagalmā un spriežam par dzīvi. Pēkšņi no otras mājas puses parādās Ouli. Kā var noprast, tad viņš no kāda glābjas. Bet, acīm redzot, viņa dzīvībai briesmas nedraud, jo pats pilnā kaklā smejas. Tūlīt aiz Ouli jož Siga. Mēs varam labi dzirdēt un noprotam, ka viņa ir pārskai­tusies. Abu balsis saplūst vienā vienīgā kliegšanā.
   Abi nozūd aiz mājas, bet pēc dažiem mirkļiem aiz stūra parādās Ouli un drāžas tieši pie manis.
   —    P-paņem š-š-it-to un n-noslēp, — viņš stostās, pasniedzot man mazu papīrīti.
   Es neziņā skatos uz papīrīti un tūlīt pazīstu mūsu Palli ķeburus. Uz papīrīša ir divi dzejoļi. Diemžēl es lasu vēl tik slikti, ka nepagūstu abus dzejoļus un pārējo, kas tur uzrakstīts, izlasīt. Vienīgi man izdodas izburtot: «Zobi tai mirdz kā kristāls īsts, raksturs tik padevīgs, maigs, un ja pār mani skumjas līst.. .» Taču te pie manis pieskrien Siga. Ar vienu roku viņa izrauj man papīrīti, bet ar otru roku iecērt tik stipru pļauku, ka man pat ausīs sāk džinkstēt.
   —   Vai tev nav neērti, bezkaunīgais? — viņa kliedz. — Kā tu drīksti to lasīt!
   Pēc tam Siga lēnām aiziet uz māju."Tagad viņu grūti būtu nosaukt par skaistu. Viņa laikam tikko ir stāvējusi pie siles, jo viss priekšauts ir slapjš. Sev par lielu sarūgtinājumu es redzu, ka viņa raud.
   Es stāvu kā pie zemes pienaglots, Helga ir satriekta, bet Ouli kā muļķī­tis skaļi smejas.
   —    V-viņa b-b-i-ija to n-noslē-ēpusi uz k-krūtīm, — viņš saka.
   —    Kas tur bija uz papīrīša? — Helga nesaprot.
   Es klusēju un tikai nopūšos. Esmu visu sapratis. Pēc tam, zobus sakodis, pie sevis murminu: «Nu ko, lai jau tā būtu.»
   —   Kas tur bija uz papīrīša, Hjalti? Lūdzu, pasaki, Hjalti, — Helga mani lūdz.
   Atbildes vietā es pagriežos pret Ouli un jautāju:
   —    Vai tu visu izlasīji?
   —   N-n-nē, es n-nep-pasp-pēju. T-t-ur b-bija kaut k-kādi dze-dzejoļi. Viņa laik-kam k-kļuvusi p-par dze-dzejnieci, — Ouli atbild.
   —    Ko tu tur izlasīji? — Helga uzstāj. — Izstāsti man, lūdzu, Hjalti!
   —   Manuprāt, tur nekā interesanta nebija. Nepaguvu izlasīt, — es salti atbildu.
   Taču krūtīs man nemaz nav salti, tur trako uguns.
   Šis atgadījums man sagādā lielus pārdzīvojumus. Es uzmanīgi nopētu Palli, lai atrastu viņā kaut ko skaistu, ko agrāk nebūtu pamanījis. Taču nekā jauna neatrodu. Deguns ir tāds pats kā agrāk, un man tas liekas pa­visam neglīts. Arī mati ir tikpat melni un nesasukāti kā parasti. Es, pro­tams, varēju pajautāt, kā Siga tikusi pie viņa dzejoļiem, bet man negribas runāt. Tas var sacelt traci. Bet ja nu Siga šos dzejoļus ir atradusi? Tas taču ir pilnīgi iespējams. Nē, nav vērts velti riskēt.
   Pēc dažām dienām es sastopu Sigu pagalmā. Jūtos mazliet neveikli un taisos paiet garām, bet viņa smaidīdama mani uzrunā:
   —    Labdien, mīļo Hjalti. Ko tu pastāstīsi?
   —    Nav nekā jauna, — es atbildu.
   Labāk jau nu viņa nebūtu mani apturējusi. Ar mani tagad nav joki. Es viņas klātbūtnē vairs nemulstu. Viņa man uzdrošinājās iesist kā tādam smurgulim! Lai tagad pati padanco.
   —    Kur tu dabūji tos dzejoļus? — es jautāju Sigai.
   —    Kādus dzejoļus?
   —    Nu, tos pašus.
   Kāpēc gan viņa izlokās?
   —    Ā, dzejoļus! — viņa nomurmina, it kā tikko būtu atcerējusies. — Tie taču nebija dzejoļi. Kā tev nav kauna!
   Bet man nemaz nav kauna. Es neesmu nekā slikta izdarījis, tātad man nav ko kaunēties.
   —    Protams, tie bija dzejoļi, un es pat zinu, kas tos uzrakstījis. Tie ir Palli dzejoļi.
   —    Kā tu to zini? — Siga aizsvilstas.
   —    Es redzēju šos dzejoļus, kad Palli tos sacerēja.
   —    Bet vai viņš tev teica, kam tos raksta?
   es droši
   —   Nē, to viņš man netika teicis. Bet tev nav man jāmelo, saku.
   Siga kļūst tāda savāda un sāk čukstēt:
   —    Es tev pateikšu, dārgais Hjalti, šos dzejoļus es atradu. Apsoli, ka tu Palli neteiksi, ka tie ir pie manis. Es gribu viņu pakaitināt. Vai apsoli, Hjalti?
   —    Jā, apsolu. Nekā neteikšu, — es ļoti iepriecināts atbildu.
   —    Nu tad viss ir labi, — Siga smaida. — Es .zināju, ka tu esi labs un mīļš puisēns.
   Un ko tagad Siga darīja? Viņa man maigi papliķēja pa vaigu! Tas bija vispatīkamākais pieskāriens, kādu es jebkad esmu sajutis. Pēc tam viņa aizgāja, bet es paliku stāvot ar sajūtu, it kā man kalns no pleciem būtu novēlies. Nē, es viņu nepiemānīšu. Protams, dzejoļus viņa ir atradusi. Es jau arī pats tā biju domājis. Kāds es gan esmu muļķis! Protams, Sigu es nepiemānīšu, bet nekad nepiedošu, ka viņa man iesita. Un tomēr es esmu muļķis, liels muļķis.
   Atgādināšu vēlreiz, ka ziema tuvojās beigām. Pie sliekšņa jau pava­saris. Siena stirpa pagalmā vēl nav pusē, toties siena šķūnis jau gandrīz tukšs. Bet kaimiņiem siena atlicis vēl mazāk.
   —    Hatlgrimūrs atkal paliks bez siena, — runā mūsu mājās.
   Aitas jau ir izdzītas ganos, tuvākajās dienās ganībās laidīs arī govis. Ir atlidojuši strazdi un sākuši, tāpat kā pagājušā gadā, uz jumta svilpot. Atlidojis arī dzeltenais tārtiņš, drīz pēc tam parādīsies arī jūras bezdelīga. Tātad drīz jau būs pagājis gads, kopš es ierados Leigamiri pagalmā un ar skumjām noskatījos pakaļ māmiņai, kas aizjāja pāri kalniem. Toreiz man bija bail šeit palikt. Tagad es baidos, ka man vajadzēs braukt projām. Par laimi tas nenotiks. Solveiga teica, ka es varot palikt vēl vienu gadu, ja apsoloties būt čakls, labs un paklausīgs. Es apsolos, un tad Solveiga saka, ka viņiem būšot žēl mani laist projām, ja jau reiz esot pieņēmuši, kaut arī es te sevišķi vajadzīgs neesot.
   Arī Palli nebrauc nekur projām. Viņš sen vairs nepiemin Reikjaviku, kur visi dzīvojot ļoti labi. Mana Oufeiga ir aizgājusi kalnos. Viņa nav vairs nekāds jērs, bet gan jauna aitiņa. Es mazliet no viņas kaunos. Dažreiz es viņu centos noglāstīt, bet tas nebija sirsnīgi. Man viņa nemaz nav mīļa. Tāda bija tikai Hosa. Oufeiga manās acīs ir aitiņa — patīkama aitiņa, nekas vairāk.
   Nu, bet tagad par Palli. Pēdējā laikā Palli kļuvis vēl noslēpumaināks. Viņš bieži vien kaut kur nozūd. Naktīs es dzirdu, ka viņš grozās no vieniem sāniem uz otriem un nevar aizmigt. Viņam laikam iekšā kaut kas dudina un neļauj gulēt. Droši vien viņš sacer dzejoļus. Tā paiet stunda, bet dažreiz pat divas. Arī es neesmu aizmidzis un guļu nepakustēdamies. Tad Palli uzmanīgi pieceļas, apģērbjas, paņem rokās zābakus un bez trokšņa klusām zogas pa kāpnēm lejā. Viņš kāpj tik klusām, ka es, lai gan klausos sa­springti, nedzirdu ne skaņas. Es nedzirdu arī to, kā viņš atver durvis un kā tās aiz sevis aizver.
   Tas izraisa manī ziņkārību. Es nevaru aizmigt. Pat tad, kad man uznāk snaudiens, es saraujos no visniecīgākā troksnīša. Mani uzmodina pulksteņa zvanīšana veco saimnieku istabā, un es vienmēr pamostos, kad Palli at­griežas, lai cik klusām viņš nāktu. Tomēr es neuzdrošinos viņam ierādīt, ka neguļu, un tikai uzmanīgi paskatos no pēļa apakšas. Naktis parasti ir ļoti tumšas, tomēr man izdodas novērot katru Palli kustību, sevišķi tad, kad viņš sēž uz gultas, jo lodziņš atrodas aiz muguras. Cik uzmanīgi viņš kustas! Uz kurieni gan viņš iet? Es baidos Palli pašu iztaujāt, jo viss notiek ļoti noslēpumaini un mīklaini. Notiek kaut kas baismīgs. Iemesls var būt tikai viens: Palli satiekas ar elfām. Tas ir ļoti interesanti! Nē, Palli nav tāds, kāds izliekas. Bet varbūt viņš tikai sacer dzejoļus? Dzejnieki taču varētu nebūt līdzīgi parastiem cilvēkiem. No tiem, kuri sacer dzejoļus, daudz kas sagaidāms.
   Tad es ievēroju, ka savās nakts gaitās Palli dodas noteiktās dienās. Vis­biežāk viņš iet sestdienas vakaros, dažreiz arī pirmdienas un trešdienas vakaros. Nākošajā dienā es viņu uzmanīgi un ilgi vēroju, taču neko nemanu. Nekas jauns Palli ārienē nav redzams. Viņš ir kļuvis tikai daudz jautrāks nekā pagājušā gadā. Toties es pats esmu ļoti pārvērties. Solveiga bieži jautā, vai tikai es nejūtos slims, jo esmu ļoti bāls un man nemaz nav ēstgribas. Es viņai atbildu, ka esmu vesels, kaut arī dažreiz sūdzos par galvas sāpēm. Īstenībā te vainojama Palli izturēšanās. Esmu lielā neiz­pratnē. Ko viņš dara pa vakariem?
   Kādā trešdienas vakarā es nolēmu viņu izsekot. Kā kaķis es izlīdu no gultas un aizzagos līdz ārdurvīm. Ahā, redz, kur viņš ir! Redzu, ka Palli, cik vien ātri var, jož uz aitu kūtīm. Bet kas tad tas? Ko es redzu? Pie aitu kūts stūra stāv kāda dzīva būtne! īsu mirkli es redzu tās galvu. Galva pa­kustas un tūlīt pazūd. Arī Palli nozūd aiz aitu kūts stūra, un viss paliek klusu. Ir pavasara nakts, visu apņem maiga pustumsa. Struturs, uzlicis priekšējās ķepas uz lieveņa pakāpiena, skatās uz to pusi, kur nozuda Palli,
   dažas reizes nosprauslājas un liekas priekšnamā gulēt. Tālāk es neuzdro­šinos iet. Bailes man sasaistījušas kājas. Neesmu tik drosmīgs, lai at­klātu noslēpumu. Tas man vienam pašam nav pa spēkam. Vajadzēs meklēt palīdzību. Tagad es tikko val­dos, lai nesāktu kliegt, un, zogoties atpakaļ, spoki un elfas man rādās uz katra soļa. Beidzot esmu atkal gultā. Taču aizmigt neizdodas. Esmu pārlie­cināts, ka būtne, ar ko satiekas Palli, nav cilvēks. Laiks velkas bezgalīgi ilgi. Es skaitu pulksteņa sitienus. No blakus istabas dzirdama vecā Helgi skaļā krākšana. Man bail palikt vie­nam. Varbūt ieiet pie vecīšiem un visu izstāstīt? Bet vai tad esmu prātā jucis, vai? Uz jumta jau iesvilpojas strazds. Bet Palli aizvien vēl nenāk atpakaļ. Es guļu, mirkdams sviedros un grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem. Pamazām es atkal sadūšojos un sāku domāt daudz saprātīgāk. Protams, man nav ko baidīties. Visas elfas taču nav ļaunas, ir arī labas. Un, ja jau pašam Palli nekas nedraud, tad jau man ne tik. Bet kā var zināt, ka Palli nekas nedraud? Vai tad ne­var gadīties, ka tomēr kādu nakti viņš vairs neatgriežas? Varbūt jau šonakt? . . . Nē, tur jau viņš nāk. Nu viss ir labi! Bet cik ļoti klusu viņš zogas! Viņš izģērbjas un pēc kāda mirkļa jau guļ. Turpretī es visu nakti neaizveru acu.
   Nākošajā dienā Palli izskatā nekādas pārmaiņas nevar manīt. Vienīgi, kamēr ģērbjas, viņš biežāk nekā parasti žāvājas. Es visu rūpīgi apdomāju. Es baidos no Palli. Viņš salīdzinājumā ar citiem cilvēkiem ir savādnieks. Šajās naksnīgajās pastaigās katrā ziņā ir kaut kas nelabs. Kāpēc gan citādi viņš tā zagtos? Viņš, protams, baidās kādu uzmodināt. Varbūt man tā tikai likās? Varbūt pie aitu kūts stūra neviens nestāvēja un Palli tikai sacer dzejoļus? Tā tas laikam arī ir. Nav nekādu elfu. Taču es vairs nespēju paturēt pie sevis šo noslēpumu. Vispirms man ienāk prātā to uzticēt Helgai, bet tūlīt pat no šā nodoma atsakos. Diezin vai viņa kaut ko sapra­tīs, tikai nobīsies. No mājiniekiem es varētu aprunāties tikai ar Jouhanu. Taču, visu rūpīgi apdomājis, secinu, ka tā nebūs labi.
   Ja nu parunātu ar pašu Palli? Nē, arī tas neder.
   Beidzot esmu izdomājis, kam uzticēt savu noslēpumu! Tas ir Adi. Viņš man liekas pats uzticamākais cilvēks.
   Manu stāstījumu Adi uzklausa ļoti nopietni. Nav šaubu, saka Adi, ka Palli nokļuvis elfu varā. Es pats arī tā domāju, kaut gan nav izslēgts, ka Palli tikai sacer dzejoļus. Var jau būt, ka viņš tikai dzejo, bet, kaut arī mēs abi gribam apgūt šo noslēpumu, tas nemaz nešķiet interesanti. Mēs būtu izvēlējušies kaut ko noslēpumainu. Un mēs bez gala pārcilājam visus nostāstus par elfām, kādus vien esam dzirdējuši.
   Jā, Palli neapšaubāmi ir saistīts ar tām. Tas nu tagad ir skaidrs. Viņš ir apburts. Par to nav šaubu.
   Un tomēr mēs nekā nevaram, atkratīties no domām, ka viņš tikai sacer dzejoļus. Bet mēs būtu gaidījuši kaut ko citu. Mums gribētos, lai visā šajā notikumā būtu kaut kas mīklains un nesaprotams.
   —    Viņš varbūt nav vairs noteicējs pār sevi? — Adi domā.
   —    Nabaga Palli! — es nopūšos.
   —    Un tā kādā naktī viņš nozudīs pavisam, — Adi turpina.
   —    Un nekad vairs neatgriezīsies, — es piebalsoju.
   Mums ir Palli ļoti žēl.
   Un tomēr mēs šaubāmies. Mēs taču bieži esam dzirdējuši no pieaugu­šajiem, ka nekādu elfu nav.
   —    Tikai pielūko, nestāsti par to Ouli, — es brīdinu Adi.
   —    Vai tu jucis esi! — viņš uztraucās. — Man ne prātā nenāk. Viņš tūlīt pat izpļāpās.
   —    Tomēr elfas laikam ir, — es saku.
   —    Iespejams. Kaut gan es īsti nezinu, — Adi šaubas.
   —    Bet kā tad radušies visi šie nostāsti? Nedomāju, ka tīšām kāds būtu sagudrojis tādus melus un vēl sarakstījis grāmatās, — es sevi cenšos pārliecināt.
   —    Protams, ne. Es arī tam neticu. Kāpēc tā būtu bijis jādara? — Adi piekrīt.
   —    Ja nu tomēr Palli sacer dzejoļus? — es turpinu.
   —    Var būt arī tā, — Adi parausta plecus.
   Mēs saprotam, ka esam nonākuši strupceļā, un klusēdami ilgi skatāmies viens uz otru. Beidzot nolemjam to noskaidrot, un Adi izklāsta rīcības plānu:
   —    Nākošajā sestdienā ielīdīsim aitu kūtī un tur noslēpsimies. Neviens nepamanīs, ka mēs neesam mājās.
   —   Es varu aiziet gulēt ātrāk, uzbužināt pēli, it kā es zem tā gulētu, un izmukt pagalmā. Palli jau nepārbaudīs, vai esmu gultā vai ne, — es saku.
   —    Lieliski! Bet es pagaidīšu ārā, — Adi piekrīt. — Neviens mūs ne­pamanīs.
   Tas ir ļoti interesanti. Naktīs mums sapņos rādās elfas, arī dienā mēs par tām domājam.
   Beidzot pienāk sestdienas vakars.
   Pūš auksts ziemelis, kalnos ir migla. Aitām jau ir mazi jēriņi, un Palli visu dienu tās uzraudzīja. Vakariņu laikā es saku, ka gribu gulēt. Neviens pret to neiebilst. Es uzkāpju augšā un uzbužinu savu pēli tā, lai izskatītos, it kā es gulētu gultā. Pēc tam klusām izzogos pagalmā. Nogriežos gar mājas stūri un skrienu, cik vien ātri varu, uz aitu kūtīm. Adi jau ir tur un ēd lielu sviestmaizi. Aitu kūtīm durvis ir vaļā. Mēs tur ieejam un pa­slēpjamies no vēja. Mēs gaidām ilgi, ļoti ilgi. Esam jau visu izrunājuši un pārrunājuši. Sirdis mums skaļi dauzās, bet domas jaucas un jūk.
   —    Vai tev bail? — Adi jautā.
   —    Nezinu. Varbūt mazliet.
   —    Es arī mazlietiņ baidos.
   —    Jābūt uzmanīgākiem, lai viņi mūs nepamanītu, — es saku jau kuro reizi.
   —    Es domāju, ja viņš tiešām ar kādu satiekas, tad tā ir elfa, — kuro reizi prāto Adi, un kuro reizi es viņam atbildu:
   —    Bet ja nu izrādās, ka viņš tikai dzejo? Viņš taču ir dzejnieks.
   Pienāk nakts. Mums liekas, ka Palli jau sen būtu jānāk, un ik pa brītiņam skrienam pie aitu kūts stūra skatīties. Nē, acīm re­dzot, šonakt viņš nenāks.
   Adi sāk jau dusmoties. Viņš man pār­met, ka es esot visu izgudrojis. Varbūt tas man esot tikai sapnī rādījies.
   «Ja nu tiešām es to būtu sapnī redzē­jis?» es pie sevis domāju. Nē, nē, tas nebija sapnis. Adi draud, ja es viņu piemānīšot, lai tad es sargoties. Es sāku dusmoties par viņa muļķību. Draud izcelties ķilda. Ak, kā es gaidu, lai ātrāk atnāktu Palli! Bet viņa kā nav, tā nav.
   — Es eju uz mājām, — jau desmito reizi saka Adi un divdesmito reizi palūr gar stūri. Pēkšņi viņš atraujas un bailēs kāpjas atpakaļ, uztrauktā balsī čukstot: — Viņš nāk, viņš nāk, viņš nāk!
   Abi esam tā pārbijušies, ka ielecam barības galda un, aizskrējuši pa to līdz otram galam, nokāpjam siena šķūnī. Un īstā laikā, jo Palli jau ir tur, kur mēs tikko stāvējām. Viņš kādu gaida. Mums ir laimējies. Tūlīt kaut kas notiks. Mazliet pastāvējis, Palli sāk staigāt turp un atpakaļ.
   —    Pazūdam no šejienes, — es čukstu, — ja nu viņš pēkšņi paskatās siena šķūnī un mūs pamana?
   —    Ts-s, ne tik skaļi, — Adi čukst. — Seit viņam nav ko meklēt.
   —    Bet, ja viņš pienāks tuvāk, varēs sadzirdēt mūs, — es iebilstu. Mēs taustāmies pa šķūni uz priekšu un, saceldami veselu putekļu mā­koni, uzrāpjamies siena pantā, kas atrodas pretī durvīm. Tur mēs nogu- ļamies pie pašas sienas. Tagad mēs aitu kūti neredzam, jo nakts ir ļoti tumša. Mēs tikai dzirdam Palli soļus. Taču drīz vien viss paliek klusu. Mēs gaidām. Kas tur notiek? Adi norāpjas no siena panta, klusām iziet cauri siena šķūnim un ieskatās pa durvīm aitu kūtī. Es neuzdrīkstos pakustēties
   un viss trīcu. Man dūša papēžos. Adi aizvien vēl nezaudē drosmi un laiku pa laikam palūr aitu kūtī.
   Beidzot viņš pienāk pie siena panta. Es pielienu pie malas, un Adi man čukst:
   —    Viņš sēž uz barības galda pie kūts durvīm. Sēž kā koka dievs.
   —    Viņš laikam dzejo, — es spriežu.
   —    Jā, laikam gan dzejo, — Adi piekrīt, un viņa čukstos saklausāma galīga bezcerība.
   Sasprindzinājums atslābst. Man sirds nomierinās un tagad tik tikko pukst. Jūtos tā vīlies, ka zudusi katra interese par dzīvi. Adi stāv pie panta, ar kreiso roku atbalstījies pret šķūņa sienu, bet es augšā guļu uz vēdera. Abi nezinām, ko tagad iesākt. Esam gan bijuši lieli muļķi! Palli, protams, dzejo. Tur nekā pārdabiska nav. Un vispār nav nekā pārdabiska.
   Pēkšņi no aitu kūts puses līdz mums atlido balsis.
   Adi vienā mirklī, kā tērauda at­speres sviests, uzlido pie manis augšā, siens vien pajūk. Elpu aizturējuši, mēs pieplokam sienai. Balsis tuvojas. Esam tā satraukti, ka aiz nepacie­tības zaudējam vai prātu. Pirmo reizi dzīvē mēs kaut ko tādu pār­dzīvojam. Taču šoreiz nav ilgi jā­gaida.
   Siena šķūņa durvīs parādās Palli. Mēs viņu redzam diezgan labi, kaut gan šeit ir krietni patumšs. Viņš no­kāpj pa pakāpieniem un tad pasniedz roku elfai.
   —    Uzmanīgāk, mana mīļā! — viņš saka.
   Tad ieraugām arī elfu. Mēs abi tikko novaldāmies, lai neieklieg­tos, — šī elfa ir mums labi pazīstama.
   —     Kas par vel… — iesāk Adi un izrunā vēl dažus vārdus, ko es nevaru atkārtot.
   Elfa ir Siga. Neviena cita kā Siga. Tā pati Siga, kuru es biju nodomājis precēt, kad izaugšu liels.
   Abi stāv uz šķūņa grīdas — viņa un Palli. Nav jājautā, ko dara Siga. Viņa ar abām rokām apskauj Palli kaklu un skūpsta viņu tik mīļi, ka mani tas satriec. Adi tas viss ļoti patīk. Viņš spēcīgi un sāpīgi grūž man ar el­koni sānos, bet es no sāpēm pat nesaviebjos. Esmu galīgi apdullis.
   —    Palli mīļais, es ta baidos! — Siga čukst.
   —   No kā tad tu baidies? Tev nav jābaidās, dārgā, kad esmu kopā ar tevi, — Palli viņai atbild.
   Es nekad nebūtu ticējis, ka Palli var runāt tik maigā balsī!
   —    Es baidos, ka tas palaidnis Adi ir kaut ko uzodis un mūs izspiego. Šovakar gultā viņa nebija, Ouli gulēja viens pats.
   —    Ej nu, ej, varbūt kaut kut izgājis, — Palli viņu mierina.
   —    Un tomēr es baidos. Esmu pārliecināta, ka drīz viss atklāsies. Va­karnakt es redzēju šausmīgu sapni… Nē, tas, protams, visiem drīz būs zināms.
   Palli atbild, ka sapņiem ticēt esot muļķīgi un viņai ne no viena neesot jābaidās. Abi tuvojas siena pantam, un mēs dzirdam, ka viņi apsēžas sienā. Tagad mēs viņus neredzam, toties labi dzirdam. Viņi ilgi strīdas. Palli uzstāj, ka viss esot jāizstāsta Sigas vecākiem, proti, ka viņi esot saderinājušies un gribot precēties, bet Siga to nevēlas. Nē, tūlīt ne, uzreiz ne. Viņa paziņo, ka vairs šurp nenākšot. Ko tad viņa gribot? Viņa to ne­zinot, esot tāda muļķe, Siga atbild. Tad iestājas klusums.
   Adi ir visai neapmierināts ar to, ka nekā neredz. Un viņš klusu klusu pielien pie pašas panta malas. Viņam tik ļoti gribas redzēt mīlētājus! Taču piedzīvojam neveiksmi. Pēkšņi es redzu, ka nozib Adi pēdas, un, spalgi iekliedzies, viņš lido ar galvu lejā, aizraudams sev līdzi lielu klēpi siena.
   Tas ir drausmīgs mirklis. Palli un Siga pielec kājās. Siga no bailēm iekliedzas un sauc palīgā visuvareno. Adi paceļas četrrāpus, pēc tam uz- traušas kājās un grib aizmukt pa aitu kūts durvīm. Taču Palli jau ir ap­tvēris, kas viņus iztraucējis. Viņš metas Adi pakaļ, sagrābj ar savu spēcīgo roku puiku aiz biksēm un stiepj atpakaļ siena šķūnī. Es arī esmu piecēlies kājās un, acis ieplētis, skatos uz viņiem.
   —    Es tev rādīšu! — Palli rēc lielās dusmās.
   —    Ai Palli, es ģībstu! — Siga iesaucas.
   Viņa noslīgst uz siena klēpja, taču nenoģībst, bet paliek sēdus, parā­vusi kājas zem sevis. Palli beidz purināt Adi. Es nokāpju no panta.
   —    Arī tu esi šeit, smurguli? — ieraudzījis mani, saka Palli.
   Siga klusē. Viņu, acīm redzot, nekas vairs nepārsteidz. Palli tur Adi aiz pleca.
   —    Jūs abi esat pelnījuši sukas, — viņš paziņo.
   Mēs ar Adi klusējam. Palli, acīm redzot, saka taisnību. Te pēkšņi Siga sāk skaļi šņukstēt.
   —    Es jau paredzēju, ka tā beigsies! — viņa runā šņukstēdama. — Es nekad to neesmu gribējusi. Tu, Palli, esi pie visa vainīgs. Es jau to pare­dzēju, ka tā beigsies!
   Palli ir ļoti samulsis. Viņš stāv un kasa sev pakausi. Man kļūst viņa ļoti žēl. Viņš taču ir mans draugs. Pat dzejnieka talants pašlaik viņam nevar palīdzēt. Diemžēl Palli laikam neizprot manas jūtas. Viņš zaudē savaldību un sāk mani un Adi neganti lamāt. It kā visā šajā notikumā mēs būtu tie vainīgie. Pēc viņa vārdiem, mēs esot lielākie nelieši. Mēs joprojām klusējam. Adi ļauni smaida. Siga aizvien vēl raud.
   —     Kāpēc tu rāj puisēnus? — viņa saka. — Labāk būtu viņus palūdzis. Dārgie zēni, lūdzu, apsoliet, ka nevienam nekā nestāstīsiet. Mani dārgie, dariet nu to manā labā! Lūdzu! Vai apsolāt?
   —    Mēs ar Sigu būtībā . -. — Palli saka.
   Taču viņa to pārtrauc:
   —    Nerunā muļķības! Jā, pareizi, es ar Palli esmu saderinājusies, taču par to nav nevienam jāstāsta. Vai apsolāt?
   —    Es nevienam nekā neteikšu, — es apgalvoju, un acīs man parādās asaras, iedomājoties, ka esmu tik labs.
   —    Bet tu, mīļo Adi? — Siga iešņukstas.
   —    Es varbūt arī neteikšu, — Adi viņu ķircina, — bet lai Palli tūlīt mani laiž vaļā. Es gribu gulēt.
   —    Iesim kopā, — Siga saka.
   —    Mēs ar Sigu būtībā esam saderinājušies, — Palli mums paskaidro un muļķīgi skatās uz mani un Adi. Nabaga Palli!
   Siga pieceļas, un mēs izejam ārā, kur mūs apņem nakts dzestrums. Vis­apkārt klusums, kalni tīti miglā. Mēs nezinām, ko runāt, un pašlaik ari nav par ko runāt. Adi aizvien vēl ļauni smaida. Pie sakņu dārza mūsu ceļi šķiras. Palli sniedz Sigai roku un grib novēlēt labu nakti, bet viņa mīļotā
   to nepamana. Viņa slauka asaras un kopā ar brāli aizsteidzas uz savu māju.
   —   Mēs ar Sigu būtībā esam saderinājušies, — Palli atkal saka, kad mēs ieejam mājā.
   —    Jā, —- es atbildu, it kā man viss jau sen būtu bijis zināms.
   Ar to mēs sarunu izbeidzam.
   Liekamies katrs savā gultā un guļam. Par ko domā Palli, es nezinu, bet man par daudz ko ir jāprāto. Tagad es zinu, ka Siga nekad nebūs mana sieva, arī tad ne, kad es kādreiz kļūšu pieaudzis. Jo ļaunāk viņai. Es taču gribu kļūt par ļoti ievērojamu cilvēku.
   Lai cik tas arī dīvaini būtu, pēkšņi man no sirds noveļas it kā smags akmens. Dvēseles dziļumos man vienmēr bija mazliet kauns, ka esmu iemīlējies Sigā. Es sapratu, ka mazam zēnam ir smieklīgi iemīlēties pie­augušā sievietē. Tas nu tagad, paldies dievam, izbeigts, un nevienam par to nekas nav jāzina. Ir novērsti visi šķēršļi, kas mani kavēja kļūt par ievērojamu cilvēku. Sigas klātbūtnē man nebūs vairs jāmulst. Nabaga Palli! Viņš droši vien nevar aizmigt.

   Pagājis tieši gads, kopš esmu šeit.
   Laika rats ir paveicis veselu apli, un mēs atkal sagaidām pavasari. Cik daudz ūdens ir aiztecējis no tās pirmās tālās pavasara dienas te Leigamiri pagalmā!
   Kā vienmēr, neskuvies, Hatlgrimūrs un Jouhans atveduši no pilsētas stabus un dzeloņstiepļu rituļus. Viņi nolēmuši iežogot piemājas laukus, un mums, bērniem, ir ļoti interesanti noskatīties, kā to dara. 2ogu taisa divi jauni puiši. Vienu sauc par Skuli, otru — par Sveintu. Skuli pārnakšņo mūsu mājās, bet Sveints — pie Hatlgrimūra. Tagad mums dzīve kļuvusi daudz jautrāka. Jaunajiem puišiem darbā palīdz Jouhans un Hatlgrimūrs, bet Palli noņemas pa saimniecību. Vakaros Skuli un Sveints labprāt ar mums padraiskojas. Taču sevišķi jautri iet sestdienas vakarā, pēdējā va­karā, ko Skuli un Sveints pavada pie mums. Sākumā mēs pie aitu kūtīm spēlējam sunīšus. Kamēr jaunā zāle vēl nav paaugusies, mums atļauj tur skraidīt. Pēc tam Skuli paņem Sigu zem rokas un pastaigājas ar viņu turp
   un atpakaļ, it kā staigātu pa bulvāri. Visi, izņemot Palli, smejas. Mēs ar Adi jau nu zinām, kāpēc Palli nesmejas, bet nevienam nesakām, tikai viens otram pametam ar aci. Palli tomēr iet rotaļās. Par to parūpējās pati Siga, un viņš neuzdrīkstējās turēties pretī vai izlikties, ka negrib to darīt. Mēs ejam rotaļās diezgan ilgi. Piedalās visi bērni un jaunie: Siga, Palli, Skuli un Sveints. Pat vecais Helgi pienāk pie mums, nostājas maliņā un, plecus raustīdams, apmierināts saka:
   —    Jaunība draiskojas. Tā, redz.
   Pēc tam mēs apsēžamies atpūsties. Skuli sagrābj mani abām rokām un nogāž zemē. Es spārdos, skaļi smejos un pilnā kaklā kliedzu. Negaidot man palīgā nāk Siga. Viņa aiz matiem atvelk Skuli nost un dauza viņam pa muguru. Ir ļoti jautri noskatīties. Skuli, protams, tūlīt metas pretī jau­najam uzbrucējam, un Sigai iet plāni. Viņa gan pilnā kaklā kliedz, bet tas neko nepalīdz. Skuli ir par viņu daudz spēcīgāks. Saķērušies abi kopā, viņi veļas no kalniņa lejā — uz avotu. Visi smejas, tikai Palli nesmejas, un mēs ar Adi zinām, kāpēc viņš nesmejas.
   Vecais Helgi tik stipri smejas, ka nespēj vairs nostāvēt kājās un ap­sēžas uz ciņa.
   —    Jaunība draiskojas. Tā, redz, — viņš murmina.
   Pēc tam Siga un Skuli pieceļas un nāk atpakaļ, bet pa ceļam viens otru vēl iedunkā. Neraugoties uz to, viņi tomēr apsēžas kopā pie pārējiem.
   —    Tu esi rupjš! — Siga saka un iekniebj Skuli vaigā.
   —  Vai tu vēl par maz dabūji? — Skuli jautā, gribēdams sākt visu no gala.
   Siga sauc palīgā. Te pēkšņi kājās pielec melnmatains cilvēks, vārdā Palli.
   —   Vai tad tā kāda lieta ar meitieti kauties? — viņš saka. — Nāc ar mani, ja nav bail.
   Skuli smaidīgā seja tūlīt kļūst nopietna. Viņam laikam ir mazliet bail. Taču atteikties ir neērti, un tāpēc viņš atkal smaida. Arī Palli cenšas pasmaidīt, taču viņa smaids drīzāk atgādina grimases.
   Sākas īsts kautiņš. Palli ir pamanījies ātri sagrābt Skuli savos apkam­pienos un spiež no visa spēka. Skuli krīt, un Palli viņam virsū. Mēs seko­jam abu cīņai, elpu aizturējuši. Cīkstoņi elš, šņāc un sten. Ļoti interesanti.
   —    Nesakropļo viņu, Palli, — Siga saka.
   —    Nebaidies, nekas ļauns nenotiks, — Palli murmina, neslepdams savu prieku.
   Abi jau sen būtu varējuši piecelties kājās, bet to nedara. Skuli viena roka ir brīva, un viņš no visa spēka sit Palli tieši pa degunu. Tas, acīm redzot, viņam ir licies pārāk liels. Deguns no sitiena pašķiebjas, un no tā izšļācas asinis. Sitiens Palli ir saniknojis, un viņš nopietni uzbrūk preti­niekam, ar abiem ceļgaliem uzliekas uz vēdera. Sveints redz, ka pienā­cis laiks iejaukties.
   —    Vai jūs jukuši esat, vai? — viņš jautā un izšķir kaušļus.
   Skuli pieceļas kājās. Viņš mulsi smaida, bet Palli ir notraipljies ar asinīm. Siga pieiet pie Palli, ar lakatiņu slauka viņam asinis un runā ļoti maigi. Helgi vairs nesmejas, bet burkšķ:
   —    Jaunība draiskojas. Tā, redz.
   Un viņš aiziet uz māju, pa ceļam šņaukdams tabaku. Bet mēs atkal sākam iet rotaļās. Sākumā mazliet pastīvi, bet pēc tam jautri, it kā nekas nebūtu bijis.
   Visa saimniecība jau ir iežogota. Un žogs ir ļoti glīts. Piecām kārtām uz stabiem novilkta dzeloņstieple. Ir arī vārti. Tie, protams, nav tik skaisti kā Hruthoularas viensētā, tomēr tie ir vārti. Lai tagad nokļūtu uz Hjatli terases, mums, bērniem, jāiet liels līkums. Nākošajā rītā Skuli un Sveints jās projām. Smidzina lietus. Abiem zirgi, viens bērs, otrs sirms, piesieti pie sakņu dārza. Sirmais zirgs stāv, acis piemiedzis un priekšējo kāju pacēlis. Bērais zirgs staigā, galvu noliecis, un plūc zāli. Viņš ir saslējis ausis, un iemauktu dzelži visu laiku šķind. Seglos sakrājušās mazas ūdens peļķītes. Ūdens tek mazās straumītēs pār zirgu krustiem un pil no krēpēm. Visus laukus jau klāj zaļums. Abi puiši iet pāri kaimiņu mājas pagalmam, pie­sien savas somas pie segliem, atsveicinās un kāpj seglos. Zirgi tūlīt pat kļūst mundrāki. Viņi sāk rikšot pa taku, uz slapjās zemes tiem ik pa brīdim paslīd kāja. Tā aizjāj Skuli un Sveints. Man ļoti žēl, ka viņu vairs nebūs, jo abi bija ļoti jautri. Taču Palli pēc viņiem neskumst. Viņš apgalvo, ka Skuli neesot vīrieša vērts. Tādi cilvēki kā Skuli, saka Palli, nerūpējoties, lai tiktu pie saimniecības vai kaut ko atliktu nebaltām dienām. Maz gan esot labuma no cilvēka, kas saņemot lielu algu, bet to izsviežot vējā. Šie vārdi liecina, ka Palli tagad dzīvi vērtē pavisam citādi.
   Kādā pavasara dienā Helga saka, ka viņa zinot interesantu jaunumu, bet to pastāstīt tāpat, par velti, viņa negribot. Man par to esot jāsamaksā.
   —    Es zinu kaut ko tādu, Hjalti, ko tu nezini, — viņa apgalvo.
   —   Tiešām? — es jautāju. — Nu, bet es arī zinu kaut ko tādu, ko tu nezini.
   —    Ko tad tu zini?
   —    Bet ko tu?
   —    Neteikšu, kamēr tu nebūsi pateicis, ko tu zini.
   —   Es nevaru tev to stāstīt, — es, pieņēmis nopietnu izskatu, saku. — Esmu apsolījis, ka nevienam neizpļāpāšu.
   —    Vai tu zvērēji?
   —    Nē, es tikai apsolīju.
   —    Tad es tev ari nekā neteikšu.
   —    Nesaki ar, es nemaz negribu, ka tu man stāsti, jo tur jau droši vien nekā interesanta nav, — es atbildu.
   Protams, esmu melojis. Es degu aiz nepacietības. Man pat dzīvot ne­gribas, ja Helga zina kaut ko tādu, ko es nezinu. Tomēr es nekādā ziņā neatklāšu viņai Sigas un Palli attiecības. Mēs abi klusējam. Helga ļoti pār­dzīvo. Viņai laikam ļoti gribas man izstāstīt savu jaunumu.
   —    Nu labi, lai jau notiek, es tev izstāstīšu, — viņa saka. — Es taču zinu, ka tu mirsti aiz ziņkārības. Es neesmu tik ziņkārīga kā tu.
   Man ļoti nepatīkami to dzirdēt, bet esmu pārāk viltīgs, lai izpļāpātos. Tagad es nedrīkstu ar viņu strīdēties. Ja būtu spējis, es tūlīt pat liktu viņai apklust.
   —   Varbūt, — es piekrītu. — Varbūt tu arī neesi tik ziņkārīga.
   Viņa sāk čukstēt.
   —    Vai zini, Hjalti, ka Siga un Palli ir saderinājušies?
   —    Kā tad tu to zini? — es brīnos.
   — Es dzirdēju, ka Siga pati stāstīja māmiņai. Tiešām, tā ir taisnība.
   —    Nu, — es saku. — Es jau to sen zinu.
   Helga ir ļoti vīlusies un neapmierināta izstiepj lūpas. Viņa vienmēr izstiepj lūpas, ja kaut kas nepatīk.
   —    Kāpēc tad tu man to nepastāstīji? — viņa jautā.
   Es atbildu, ka esmu solījis klusēt. Bet pēc tam viņai šo to pastāstu. Protams, visu es viņai nestāstu — es nekad neizpaudīšu to, kas man uz­ticēts, — un paskaidroju, ka to esmu uzzinājis no Palli. Helga ir ļoti iz­brīnījusies. Vai tiešām es esot jau tik liels, ka Palli man uzticot savus noslēpumus? Viņas skaistās acis sajūsmā raugās uz mani.
   Pēc tam Helga saka:
   —   Savu saderināšanos viņi gribot paziņot nākošajā sestdienā. Sigas vecāki aicinot visus uz kafiju, arī mūs, bērnus.
   Lūk, tas gan ir jaunums! Es Helgai saku, ka par saderināšanās paziņo­šanu atklātībā nezināju, un viņa par to patiesi priecājas. Šajā brīdī man Helga liekas tik jauka un tik piemīlīga, ka nenoturos un neviļus izstāstu visu, kas toreiz notika siena šķūnī. Helgai man grūti kaut ko noslēpt. Taču tūlīt pat mani sāk mocīt sirdsapziņa. Kāpēc gan es izpļāpājos! Pār­metu sev, ka neesmu izturējis pašu pirmo pārbaudījumu. Esmu nodevējs.
   Un pie visiem svetajiem ludzu, lai Helga klusē. Viņa apsola, zver un saka man daudz skaistu vārdu.
   Te man iešaujas prātā cita doma. Redz, kādi īstenībā ir tie lielie cilvēki! Lūdza mani un Adi klusēt, un mēs godīgi pildījām savu solījumu, bet paši mums aiz muguras, redz, ko sagudrojuši. Laikam būs bijuši svarīgi no­tikumi, ja jau izlēmuši paziņot. Jā, Siga un Palli attiecībā pret mums nav rīkojušies godīgi. Viņi droši vien sen visu ir izstāstījuši Hatlgrimūram un Grouai. Visi pieaugušie jau zina par abu saderināšanos. Un runā par to. Bet mēs ar Adi kā muļķi esam klusējuši. Tādi jau ir tie lielie. Esmu uz viņiem ļoti dusmīgs.
   Sestdienas vakarā mēs uzpošamies un ejam uz otru māju. Abu māju vēsturē tas notiek pirmo reizi.
   —    Es to daru tikai Sigas dēļ, — Solveiga čukst Jouhanam.
   Viņi nāk aiz manis un Helgas, bet viņiem seko vecais Helgi un Gudruna.
   Durvīs mūs sagaida Siga. Šodien viņa ir ļoti skaista un viesiem laipni uzsmaida. Uz labās rokas zeltneša viņai mirdz zelta gredzens. Sigai aiz muguras, mulsi mīņādamies no vienas kājas uz otru, stāv Palli. Arī viņam pirkstā ir gredzens. Nabaga Palli izskatās ļoti apjucis. Viņš uzvil­cis svētku uzvalku un ap kaklu aplicis baltu, iecietinātu apkaklīti, kas, galvu grozot, griežas kaklā.
   Nabaga Palli! Es gan negribētu būt viņa vietā.
   Mēs ieejam viesistabā. Tur uz galda stāv piekrauti šķīvji, bet pa istabu turp un atpakaļ staigā Hatlgrimūrs. Šoreiz viņš ir noskuvies un neiz­skatās tik noguris, toties uz vaigiem redzamas bārdas naža atstātās pēdas. Mēs ar viņu sasveicināmies un sēžamies pie galda. Arī Ouli un Adi ap­sēžas. Visi ir ļoti svinīgi.
   —    Tā, tā, — Hatlgrimūrs iesāk.
   —    Tā, redz, — Helgi atbild.
   Pārējie klusē.
   Pēc tam Siga atnes tases ar karstu šokolādi. Groua nerādās, viņa saim­nieko par virtuvi.
   —   Vai tad māte neiznāks pie viesiem? — Hatlgrimūrs jautā meitai.
   —    Viņa vāra kafiju un atnāks vēlāk, — Siga atbild.
   Solveiga nepaver muti, arī Gudruna klusē. Vecais Helgi, Jouhans un
   Hatlgrimūrs runā par laiku. Visi iztu­ras kaut kā dīvaini. Palli izskatās tā, it kā viņu bērētu.
   —   Cik garšīgi tev šie cepumi, mīļā Siga! Droši vien taču tu tos cepi? — Gudruna interesējas.
   —    Jā, kopā ar māmiņu, — Siga atbild, un viņas seja staro kā saulīte.
   —    Lieliski cepumi! — arī Solvei­ga paslavē.
   —    Tiešām lieliski! — viņai pie­balso vecais Helgi. Pēc tam viņš uz­runā Palli: — Nu, draudziņ, bet tu taču esi daudz viltīgāks, nekā izska­ties. Tādu lielisku meiteni no­kampis …
   —   Ko tu, Helgi, — Gudruna viņu pārtrauc brīdinošā tonī.
   —     Kas tad tas? Pat vārdiņu ne­drīkstēs bilst! — Helgi iesmejas un apmierināts grozās uz krēsla. Bārda viņam trīc no klusiem smiekliem. Acīm redzot, prātā kaut kas ļoti jautrs. — Varbūt Siga tevi ir nokampusi, ko?
   —    Helgi! — Gudruna atkārto.
   Palli mulsi pasmaida. Viņš nezina,
   ko atbildēt. Arī Solveiga smaida savu parasto smaidu. Ouli man pretī vaik- stās. Man nepatīk skatīties uz viņu. Siga stāv ar kafijas kannu rokās ve­cajam Helgi aiz muguras. Viņa pa­pliķē večukam plecu:
   —      Laikam mums ar Palli viss sākās tāpat kā tev kādreiz ar Gud­runu.
   —     Ai, labāk man to neatgādini! — Helgi iebilst smiedamies. — Es taču vienmēr esmu bijis karsts kā uguns, bet viņa — auksta kā ledus. Tā, redz.
   —    Izbeidz, Helgi, — Gudruna lūdz.
   —    Vai tad tā nav? — viņš jautā. — Un uguns, protams, izkausēja ledu — karstums taču vienmēr stiprāks par aukstumu, vai ne tā?
   —     Nezinu, — Gudruna atbild. — Bet es domāju, ka varam runāt par ko citu.
   Šī saruna tiek pārtraukta, un Helgi vairs nemēģina iekustināt sabied­rību. Viņš tikai šņauc tabaku un klusē. Jouhans un Hatlgrimūrs runā, ka viņi esot pareizi darījuši, iežogodami saimniecību. Nepieciešams, viņi saka, lai visas saimniecības būtu iežogotas. Tas gan iznākot dārgi, toties ar uzviju atmaksājoties. Pēc tam arī viņi apklust. Visi klusē. Ouli, tāpat kā iepriekš, taisa grimases. Es nedrīkstu paskatīties uz viņa pusi, lai nesāktu skaļi smieties. Tad viņš sāk rādīt grimases Helgai, kas visu laiku ir ļoti nopietna. Pēc tam Ouli ar elkoni pagrūž savu brāli tā, ka tas nomet zemē pīrāgu. Visi bērni smejas. Par Ouli nav iespējams nesmieties.
   —     Beidziet trokšņot, bērni, sēdiet mierīgi, — Hatlgrimūrs aizrāda. — Jūs traucējat mums sarunāties.
   Mēs tūlīt apklustam. Tagad visi sēž mierīgi. Un, tāpat kā iepriekš, klusē. Beidzot mēs pieceļamies no galda un pateicamies Hatlgrimūram, Palli un Sigai par cienastu. Palli pieiet pie Hatlgrimūra, noskūpsta viņu uz lūpām un par visu sirsnīgi pateicas.
   Ouli, acis izbolījis, skatās uz abiem, pēc tam taisa atkal grimases un čukst Adi:
   —    T-t-agad t-t-tu vairs n-nevari v-viņu saukt p-par Palli. T-tev jās-saka: d-d-ārgais s-svaini!
   Gudruna sauc Grouu, lai mēs arī viņai varētu pateikties. Groua ir tāda pati kā vienmēr: ļoti kalsnēja, ļoti melniem matiem un ļoti kustīga. Viņa tikko var palikt mierā, lai paspiestu mums visiem rokas, un neapstājas pat tad, kad Palli viņu noskūpsta tieši uz lūpām.
   Vakarā, kad Palli jau ir gultā, atnāk Siga un ilgi sēž pie viņa. Abi saru­nājas pusbalsī. Tie ir noslēpumi, ko es nedrīkstu zināt.
   Beidzot Siga pieceļas, noskūpsta Palli un aiziet.
   Mēs guļam klusēdami. Tagad ir vispiemērotākais mirklis, lai aprunātos ar Palli. Es jūtu, ka viņš neguļ. Un to var saprast. Man gribas viņam pateikt kaut ko ļoti ļoti gudru, un es diezgan ilgi prātoju, kā uzsākt sarunu. Laikam vislabāk būtu iepriekš noklepoties. Es ieklepojos, bet pēc tam saku gudrāko, kas man ienāk prātā:
   —    Saki, Palli, — tas laikam ir ļoti patīkami būt saderinātam?
   Palli apgriežas gultā uz otriem sāniem.
   —    Jā, — viņš atbild nopietni. — Tas ir ļoti patīkami, pie tam ar tādu labu meiteni kā Siga.
   Man liekas, ka tagad būtu Palli reize turpināt mūsu sarunu, taču viņš to nedara, un man pašam jālauza galva, par ko runāt.
   —    Un jūs, protams, drīz apprecēsieties? — es interesējos.
   —    Laikam. Varbūt nākamajā pavasarī, — Palli atbild un nopūšas.
   —    Kad jūs kļūsiet vīrs un sieva, tad jūs laikam iekārtosiet paši savu saimniecību?
   —   Iespējams, dārgo Hjalti, iespējams, ka Hatlgrimūrs jau nākošajā pavasarī atstās laukus un aizbrauks uz pilsētu. Tikai pagaidām par to ciet klusu! Tad mēs ar Sigu dabūsim zemi. Bet arī par to tu nevienam nestāsti.
   Es apsoios nestāstīt un iegrimstu domās. Šī ziņa man liekas ļoti svarīga, bet es tūlīt tajā atrodu arī slikto pusi. Ja Hatlgrimūrs pametīs savu saim­niecību un pārvāksies uz pilsētu, tad Adi un Ouli arī aizbrauks. Kādu laiku mēs guļam klusēdami, pēc tam Palli turpina:
   —     Es negribu uz visiem laikiem palikt par kalpu. Ar laiku es ceru dabūt zemi.
   —   Tātad tu gribi būt saimnieks, iegādāties daudz aitu un algot daudz kalpu? — es jautāju Palli.
   —   Pagaidām nezinu. Par to padomāt vēl laika pietiek. Nezinu, vai ir vērts algot daudz kalpu. Darbaspēks ir kļuvis tik dārgs, ka tas vairs neatmaksājas, un arī kalpi gadās dažādi. Tagad taču es viens pats visu neizlemšu — mana mīļā Siga arī gribēs teikt savu vārdu, — Palli izbeidz sarunu.
   Es atceros visu, ko kādreiz par kalpiem runāja Palli. Cik ātri viņš ir mainījis savus uzskatus! Tādi jau ir tie lielie ļaudis. Neviens nevar uz viņiem paļauties. Šodien runā tā, rīt jau atkal citādi, taču prāta viņiem, kā liekas, ir vairāk nekā mums, bērniem.

    Pavasara darbi ir apdarīti, aitas ganās kalnos, bet vilna jau izmazgāta un žūst pie avota. Ap šo laiku arī zāle jau ir kupli sazēlusi un gaida pļāvējus.
   Kādā jaukā dienā pie Hatlgrimūra atjāj tas pats rudbārdainais cilvēks, kas šeit bija pagājušajā gadā. Viņš pļauj un atkal pie katra atvēziena iesvilpjas. Tā jau daudzus gadus viņš šeit ierodas siena pļaujas sākumā un atkal pazūd, kad siens nopļauts. Tagad viņš stāv, vērīgi apskatīdams mūs, bērnus, un, atsegdams retus, bojātus zobus, jautā:
   —    Interesanti, kāpēc zāle ar vienu galu piesieta pie zemes?
   Mēs uz to nevaram atbildēt un tikai smejamies.
   Pēc vairākiem atvēzieniem viņam izkapts ietriecas akmenī.
   —   Seit, kā vienmēr, lauks slikti notīrīts, — viņš saka un apskata izkapti. Pēc tam, noliecis galvu uz sāniem, asina izkapti, skatās uz mums un atkal jautā: — Vai tad nav jocīgi, ka akmens ir ciets?
   Mums tas tiešām liekas jocīgi.
   —    Pasaulē ir daudz interesanta, — viņš turpina un, atbalstījies uz izkapts, ilgi un nekustīgi stāv uz vietas. — Es, lūk, bieži domāju par vienu lietu, — viņš saka.
   —   Par ko tad, Gudjoun? — mēs jautājam.
   —   Par ko? Lūk, par to. Kāpēc cilvēks staigā tikai uz divām kājām, bet visas pārē­jās radības uz četrām?
   —  Bet ne jūras bezdelīga, — es iebilstu, rādīdams uz putniņu, kas netālu no mums met gaisā lokus. — Jūras bezdelīgai ir tikai divas kājiņas.
   Viņš paskatās uz putnu.
   —   Jā, tev taisnība. Man tas nekad agrāk neiešāvās prātā.
   —   I-ir v-vēl v-viena 1-lieta, ko es n-ne-k- kadi n-nesaprotu, — Ouli stostās.
   —   Ko tad tu nesaproti? — Gudjouns in­teresējas.
   —    K-k-āp-pēc t-tu dz-dzīvo? — Ouli jautā.
   —    To es arī nesaprotu, — Gudjouns atbild.
   Es nezinu, kāpēc Gudjouns mums uzdod šādus jautājumus. Domāju, ka laikam tikai tāpēc, lai izklaidētos. Pieaugušajiem viņš nekad nekā nejautā. Taču Ouli un Adi uzskata, ka viņš ar mums runājot nopietni. Lai kā tas arī būtu, ilgi pļāpāt ar Gudjounu mums nav atļauts. Adi mūs brīdina, ka viņa māte varot sadusmoties, jo, pļāpājot ar Gudjounu, mēs viņu atraujam no darba. Es nezinu, no kurienes viņš pavasarī atjāj un uz kurieni rudenī atkal aizjāj, — zēni saka, viņš esot no Akranesas, — bet vienu es skaidri nojaušu: šajā cilvēkā ir kaut kas noslēpumains. Rudajai, retajai bārdai un daudzajām krunkām viņa brūnajā sejā ir savs stāsts. Bet izlasīt šo stāstu es nemāku. Es saprotu, ka tas attiecas uz laiku, kas sen jau pagājis. Gudjouns ir tik ilgi nodzīvojis pasaulē, ka kļuvis par sen aizgājušo dienu atbalsi. Un, kaut arī tā ir, viņš vienmēr iziet pļaut, nerau­goties, vai spīd saule vai līst lietus. Kalsnējs, izkāmējis, īsām kājām viņš stāv un pļauj, pie katra atvēziena iesvilpdamies. Otras mājas puikas ap­galvo, ka reiz viņš sajukšot prātā pavisam. Puikas bieži par viņu smejas. Dažreiz es arī pasmejos. Gudjouna apģērbs ir tik dīvaini nolāpīts, un, protams, arī viņš pats ir smieklīgs. Es zinu, kāpēc tas tā. Gudjouns ir vien­tuļš. Par viņu neviens nerūpējas. Viņa dzīve rit savrup no pārējiem cil­vēkiem. Neviens viņu nav mīlējis. Nekad. Tāpēc arī viņš ir kļuvis tāds savādnieks. Arī mēs varam kļūt tādi paši, ja mūs neviens nemīlēs un mēs nemīlēsim nevienu. Mēs paliksim vientuļi un sveši visai pasaulei.
   Jau siena laika sākumā Jouhans aizjāja uz pilsētu pārdot vilnu un no turienes atveda mūsu vecīšiem ciemkukuli. Es manu, ka Solveiga par to ir ļoti neapmierināta. Viņa rāj Jouhanu, bet viņš taisnojas, saka, neesot varējis to neņemt līdzi. Solveigai taču pašai jāsaprotot, ka viņš nevarējis nekā atteikties.
   Ciemkukuļi, kā zināms, mēdz būt lieli un mazi. Tos iesaiņo papīrā un pārsien ar auklu. Bet šis ciemkukulis ir pavisam citāds. Tas ir ļoti liels ciemkukulis. Viņš staigā uz divām kājām, sagrābj mani aiz pleca un uzsauc:
   —    Velna milti! Tu vēl aizvien tāds pats sīkulis! Un purns arī tev nosmulēts kā aunam!
   Tas ir Ragnars Helgasons, mūsu pagājušās vasaras paziņa. Es neattopos, ko atbildēt uz šadu apsveicinašanos, un tapec klusēju. Esmu pieradis, ka cilvēki satiekoties sasveicinās.
   Gudrunai Ragnara atbraukšana ir vislielākā laime. Viņa no laimes staro. Dārgais puisēns! Viņš, dārgais puisēns, gribot mazliet paciemoties pie vectētiņa un vecmāmiņas. Viņš, dārgais puisēns, laikam būšot dzīvojis labākās mājās nekā mūsējā. Viņš, dārgais puisēns, laikam būšot pieradis pie labāka ēdiena nekā mūsmājās. Bet savas vecmāmiņas dēļ dārgais pui­sēns tam varbūt nepievērsīšot uzmanību. To īso laiciņu, ko Ragnars pa­dzīvos šeit, vecmāmiņa nevarēšot no viņa acu atraut. Tāpēc viņam jāguļot pie sava vectētiņa. Dārgais puisēns!
   Toties mums, bērniem, dzīve līdz ar Ragnara ierašanos zaudē jebkuru jēgu. Mēs jūtam, ka viņa acīs esam dumiķi. Viņš pavēl, mēs paklausām. Mēs neesam apmierināti ar Ragnara uzkundzēšanos, bet viņš prot apspiest mūsu pretošanos. Viņš izzobo mūs katru atsevišķi pārējo klātbūtnē. Viņš mūs neiedomājami izmēdī un izsmej. Mēs, protams, dusmojamies, toties mums ir interesanti, kad viņš izsmej citus. Katru reizi viņam ir tikai viens pretinieks. Un viņš visiem uzspiež savu gribu.
   Ragnara atbraukšana un viņa dzīvošana pie mums ir interesanta arī cita iemesla dēļ. Viņš ir atbraucis no cita apvidus, kur arī dzīvo cilvēki. Bet tiem cilvēkiem ir citādas paražas. Viņi citādi domā, citādi dzīvo. Ragnars ir viens no viņiem, bet mēs esam tikai bērni. Viņš zina neiedomā­jami daudz ko tādu, par ko mums nav ne mazākās nojautas. Viņš smejas par mūsu nezināšanu, un mums ir kauns pašiem no sevis. Taču pasmieties par Ragnaru mums neizdodas, kaut arī viņš nosauc govs asti par krēpēm, bet govs pupus — par tapiņām, no kuram tek piens. Viņš apgalvo, ka tas nemaz neesot tik svarīgi, kā vienu vai otru lietu saucot.
   —    Kāpēc nevar teikt, ka govij ir krēpes? — viņš jautā.
   —  Tad jau arī zirga spalvu var saukt par vilnu, — es iebilstu, — kaut gan vilna ir tikai aitām.
   —    Manuprāt, tas ir vienalga, — viņš saka, klakšķinādams mēli. — Kā­pēc nevar teikt, ka zirgam ir vilna?
   Mēs neesam tik gudri, lai atbildētu uz šo jautājumu, un tāpēc klusējam, vienīgi Ouli nekad neapmulst:
   —   T-t-u d-domā, ir v-vienalga, ja matus uz t-tavas galvas n-nosauc par v-v-ilnu?
   Ragnars nevar vai negrib atbildēt. Viņš tikai sašķoba seju un izmedī Ouli.
   —    «T-t-u d-domā, ir v-vienalga, ja matus uz t-tavas galvas n-nosauc par v-v-ilnu?»
   Mēs visi smejamies.
   Tā viņš uzvar Ouli, kas no mums laikam ir visgudrākais.
   Ragnaram nekad nav jādara tas, ko viņš negrib. Viņš ir sislumana dēls un tāpēc pavisam citas šķiras cilvēks nekā mēs, pārējie. Kad es un Helga, viņa māsīca, pēc darba dienas aiz noguruma krītam vai no kājām un mums vēl jāārda smagais siens, Ragnars tikai valstās pa to pašu sienu, kliedz uz mums un cenšas nokaitināt. Tomēr, ja Ragnars grib, arī viņš var būt čakls.
   Tagad pirmdienās Palli nemoka slāpes vairāk kā pārējās nedējas dienās. Katru svētdienu, ja ir labs laiks, viņš kopā ar Sigu kaut kur izjāj ar saviem zirgiem. Un, vakarā atgriezies mājās, Palli vienmēr ir ļoti labā garastāvoklī. Tagad Palli ar mani runā daudz mazāk nekā agrāk. Viņš sev ir ieguvis jaunu tuvu draugu, daudz tuvāku nekā es.
   Kādā jaukā svētdienā, kad siena pļauja pabeigta, visi pieaugušie — Jouhans, Solveiga, Helgi un Gudruna — dodas uz baznīcu. Mūs, bērnus, uz baznīcu līdzi neņem. Solveiga apsola, ka nākošajā svētdienā mani at­laidīšot pie māmiņas. Cik reižu gan viņa jau man to ir solījusi!
   —   Būs vislabāk, ja Ragnars un Helga jās kopā ar tevi, — viņa saka. — Tā būs pēdējā svētdiena, ko Ragnars pavadīs pie mums.
   Mums ir jāsamierinās un jāpaliek mājās, kaut arī es ļoti šaubos, vai pēc nedēļas tikšu pie māmiņas.
   Šodien saimniece mums būs Helga. Virtuvē stāv ar sviestmaizēm pilni šķīvji, bet pagrabā ir daudz piena. Badoties mums nevajadzēs.
   Atklāti sakot, mēs pat esam ļoti priecīgi, ka paliekam vieni. Nav jau nemaz tik slikti uz visu svētdienu tikt vaļā no pieaugušajiem. Kaimiņos mājās paliek tikai Groua un, protams, Gudjouns, bet viņš svētdienās vien­mēr no rīta līdz vakaram guļ.
   Mēs sākam rotaļāties un rotaļājamies ilgi. Bet pēc tam mums viss ap­nīk. Ko tagad vēl lai sadara?
   Laiks pieturas brīnišķīgs, labāku nemaz nevar vēlēties. Mūsmājas pa­galmā mēs noturam apspriedi. Visi runā cits caur citu, un mēs nekādi ne­varam vienoties. Beidzot nolemjam, ka vislabāk parotaļāties uz Hjatli terases. Tur mēs varēsim saimniekot, cik ilgi vien patiks, jo neviens mūs nepasauks un neraus projām.
   —    Jūs esat vislielākie ēzeļi, kādus vien dzīvē esmu sastapis, — Ragnars paziņo.
   —    T-t-ad t-tu pats sevi n-nekad n-neesi sa-astapis, — Ouli viņam atbild.
   —    E-e-e-ē! — Ragnars mēdās un rāda Ouli mēli.
   —    Nevajag ķildoties, zēni, — Helga iejaucas. — Ko tad tu mums iesaki darīt, Ragnar?
   —   Ko darīt? Tūlīt es jums pateikšu. Es gribu būvēt baseinu. Bet jūs jau esat pieķērušies tikai šai mājelei. Jūs to vien zināt kā spēlēties ar saviem kleperiem un govīm. Nav ko brīnīties — jūs visi esat uzauguši netīri un arī muļķi, kā saka mana mamma. Jums ne prātā neienāk kaut reizi kārtīgi nomazgāties. Mamma pat negribēja mani laist šurpu.
   —   E-es d-domāju, t-tev b-b-ūtu b-bijis 1-labāk p-pa-palikt pie savas mam-mas, — Ouli viņam atbild.
   —    Nevajag ķildoties, -— es viņu pārtraucu.
   —     Nevajag gan, — Adi mani atbalsta. — Nu tad ņemsim un uzbūvēsim baseinu. Tikai kur lai to būvējam?
   —    Kur? Kas par jautājumu! Nekā jūs nezināt! īsti stulbeņi! Jūs no pašas dzimšanas redzat, ka garām tek upīte, un vēl jautājat, kur būvēt baseinu! Vispirms, protams, mums upīte jāaizsprosto ar dambi, — Rag­nars paziņo.
   Tas tik ir kaut kas! Mēs esam sajūsmā par šo lielisko ideju un, samek­lējuši lāpstas, skrienam pie upītes.
   Darbs rit pilnā sparā. Mēs griežam lielas, zaļas velēnas un metam tās ūdenī. Neviens vairs neķildojas. Ragnars strādā kā īsts spēkavīrs. Ļoti ātri virs upes paceļas vesels velēnu kalns. Baseinam esam izvēlējušies vietu ar stāvākiem krastiem. Helga veikli strādā ar lāpstu, bet visnetīrāko •darbu uzņemamies mēs, vīrieši. Nemanot visi esam notašķījušies ar dub­ļiem no galvas līdz kājām. Ragnars strādā peldbiksītēs. Mums, pārējiem, tādu nav. Ļoti jocīgi izskatās, ka Ragnars nes lielas velēnas, piespiedis sev pie kailā vēdera.
   —    Nekas, es pēc tam nomazgāšos, — viņš saka.
   Ūdens aiz aizsprosta sāk celties. Mēs noaujam zābakus, zeķes un iespē­jami augstāk uzrotām bikses. Viss, kā liekas, notiek pēc plāna. Bet pēc tam mūs piemeklē neveiksme, kā parasti tajos gadījumos, ja kāds ķēries pie darba, ko neprot. Vienu velēnu kārtu straume aiznes, un mums tās jāiz­zvejo. Mēs notriepjamies vēl vairāk. Toties tagad viss ir kārtībā. Esam aizsprostu nostiprinājuši, nokraudami pie pamatnes velēnas trijām kārtām. Mēs esam uzvarēj uši ūdeni.
   Saule svilina, un mēs mirkstam sviedros. Esam visu citu aizmirsuši. Kāda mums daļa par laiku? Mūsu baseins ir gatavs. Visdziļākajā vietā ūdens sniedzas Ragnaram līdz jostas vietai. Vēl viena kārta velēnu, pēc tam vēl viena — un būs lielisks baseins. Pēkšņi mēs redzam brīnumu, vislielāko brīnumu pasaulē: Ragnars metas ūdenī un peld. Mēs skatāmies uz viņu ar apbrīnu. Es zinu, ka mūs visus sagrābj vienas jūtas: Ragnars mūs ir pārtrumpojis. Viņš jau ir sev nodrošinājis varu pār mums uz visu mūžu. Viņš nopeld mazliet vairāk par pieciem metriem, un te baseins izbeidzas.
   —    Kas tad tas? — Ragnars jautā. — Vai tad jūs nepeldēsiet?
   Mēs stāvam maliņā un bolām uz viņu acis. Sākumā klusējam. Visiem galvā viena un tā pati doma. Helga jau ir nolaidusi acis. Ragnars savu jautājumu atkārto. Tad Ouli saka:
   —    T-tas n-nav iespējams.
   —    Kā tā — nav iespējams? — Ragnars nesaprot.
   —    Nē, — Adi atbild, — tas nav iespējams. Seit taču ir meitene.
   —    L-lai v-viņa iet uz m-māju, — Ouli iesaka.
   —    Iešu arī, — Helga saka, un viņas balsī saklausu tādas skumjas, ka mana sirds saraujas.
   —    Nē, — es saku, — nav labi dzīt Helgu uz mājām. Viņa taču mums. palīdzēja būvēt baseinu. Mēs šeit priecāsimies, bet Helga lai garlaikojas? Es tā negribu.
   Mēs apdomājam stāvokli.
   —    Labi, es iešu, — Helga saka.
   —    Nē, — Ragnars atbild. — Es arī tā negribu.
   Pēc tam Ragnars norauš no pieres slapjos matus un sāk domāt.
   —    Ahā, izdomāju! — viņš pēkšņi iesaucas. — Jūs, zēni, varat peldēties apakšbiksēs un es arī, bet Helga, ja grib, var ņemt manas peldbiksītes. Pēc tam mēs apakšbikses saulē izžāvēsim.
   Tātad izeja atrasta. Ragnars izrāpjas no baseina, iznāk krastā un nozūd aiz tvaiku mutuļiem, kas paceļas virs geizera. Drīz viņš atgriežas, uzvilcis
   tikai apakšbikses. Arī mēs izģērbjamies, atstājam tikai apakšbikses un drīz vien visi plunčojamies baseinā. Peldēt neprotam, bet tā nav nekāda bēda. Mēs ilgi kūleņojam un šļakstināmies ar ūdeni, kas nav vairs nemaz tīrs. Kāda tam nozīme! Te valda troksnis un kņada. Un tad notiek nelaime. Aizsprosts, kas mums likās tik drošs, pieviļ. Zem ūdens spiediena tas ielie­cas, sašūpojas un pēkšņi sabrūk. Velēnas aizlido uz visām pusēm, bet mēs
   paši tikko noturamies kājās. Tomēr mums visiem, izņemot vienu, izdodas paglābties un izrāpties sausumā. Upē ir palicis tikai Ouli. Viņš bija stā­vējis pie paša aizsprosta mirklī, kad tas sabruka. Ūdens notrieca viņu no kājām un iznesa cauri pārrāvumam, kas bija radies aizsprostā. Nabaga Ouli, viņam nu ir beigas! Viņš gan vēl mēģina izrunāt pēdējos vārdus savā dzīvē, bet, kā vienmēr, sāk stostīties un nepagūst pateikt nekā. Drausmīgi iebļaudamies, viņš pazūd sarkani brūnajā dzelmē starp peldošām velēnām. Viss pagalam. Bet nē. Izrādās, viņam lemts vēl dzīvot. Viņš jau piecēlies kājās.
   —   A-h-h-h, g-gand-drīz n-n-oslīku! — Ouli saka, stostīdamies vēl vai­rāk nekā parasti. Viņa sejā lasāmas šausmas, bet uz apaļīgās, pilnīgās miesas redzamas slapjo velēnu pēdas.
   Šis notikums mums neko nenozīmē. Ja aizsprosts pārrauts, tas atkal jāatjauno. Mēs tūlīt pat ķeramies pie darba, bet, kā jau iepriekš teicu, bijām zaudējuši jēgu par laiku. Pēkšņi sadzirdam zirga pakavu dipoņu. Tur atgriežas baznīcēni.
   Visi, it kā nekas nebūtu bijis, turpina darbu, tikai man nolaižas rokas. Pēkšņi saprotu, ko esam izdarījuši. Zāles zaļā sega abos upītes krastos ir norakta, un tās krasti atgādina brūnu, uzartu lauku. Noraktais gabals gan nav nemaz tik liels, bet tā ir lekna pļava. Zemnieki savas pļavas ļoti mīl. Taču tas vēl nav viss. Mēs stāvam gandrīz kaili, slapjās apakšbiksēs, un mūsu drēbes — kas tad ir ar tām? Drēbes mētājas uz krasta slapjas, ne­tīras, saņurcītas. Tas taču bija mans vislabākais uzvalks! Kas gan tagad būs? Ilgām pārdomām nav laika. Jouhans ir palaidis zirgus turpat pie mājas un tagad nāk tieši pie mums. Taka pār pļavu vijas gar pašu strautu, un arī visi pārējie nāk šurpu.
   Jouhans tur rokā pātagu, un viņa izskats neko labu nesola. Pēc tā grūti pateikt, ka viņš tikko būtu pārradies no dievnama. Viņa seja ir satumsusi kā negaisa mākonis. Viņš nokliedz kaut kādu drausmīgu lamu vārdu, kas nemaz nav saprotams. Es tikai nojaušu, ka viņš jautā, kas šo pasākumu ierosinājis.
   —    Nezinu, — es atbildu.
   —    Nezini? Tūlīt pat uzzināsi! — viņš nikni kliedz.
   No bailēm man dreb lūpas, un es sāku šļupstēt:
   —    Es ne, es ne. Es to nedarīju!
   Bērni ir pārtraukuši darbu un nogājuši malā. Viņiem ir kauns, jo šādā
   izskatā jau cilvēkiem nerādās. Taču palīdzību nav ko gaidīt. Pat Gudruna runā ļoti stingrā balsī:
   —    Nesaprotu, kā tas jums varēja ienākt prātā!
   Pieaugušie visi sāk runāt reizē, tā ka nevar saprast atsevišķus vārdus, bet visvairāk rājas Jouhans. Helga šņukst. Ouli un Adi krastā vāc kopā savas drēbes, lai ātrāk aizmuktu.
   —    Es to visu izdomāju. Es esmu vainīgs, — Ragnars saka.
   —    Ak tad tu esi tas sācējs! Tā jau es domāju! — Jouhans kliedz un sagrābj viņu aiz rokas. — Un tev kauna nav?
   —    Nezinu, — Ragnars atbild. — Laikam nav. Mēs taču gribējām uz­būvēt tikai baseinu.
   Ragnars izskatās tik mierīgs, ka Jouhans neviļus apmulst. Viņš it kā zaudē valodu.
   —    Vai tad neredzat, ko esat izdarījuši ar pļavu? — Solveiga dusmīgi jautā.
   —    Nekā slikta mēs te neesam izdarījuši, no šī gabala tik un tā vairāk par gubu siena nesavāksi. Nesaprotu, kāpēc tā jādusmojas, — Ragnars rausta plecus.
   —    Tā jau, protams, ir — skāde nav nekāda lielā. Bet jums vajadzēja palūgt atļauju, — sarunā iejaucas vecais Helgi.
   —    Lielākas nekaunības savā mūžā neesmu redzējis! — Jouhans nevar norimt.
   —    Bet ko jūs esat izdarījuši ar savām drēbēm! — Gudruna iesaucas.
   —    Es palūgšu tēti, lai viņš par visu samaksā, viņam jau tas nieks, — Ragnars atbild.
   Ouli un Adi, uzstīvējuši bikses tieši uz slapjajām apakšbiksēm, jož uz mājām, negribēdami palikt uguns līnijā.
   —    Klusu, zeņķi! Zinu jau, kā tu samaksāsi. Iekāms runā par zaudējuma atlīdzināšanu, lai tēvs samaksā par tevi pašu. Bet jūs, Helga un Hjalti, no manis vēl dabūsiet. Tūlīt pat izjauciet šo aizsprostu, dzirdat?
   Jouhans sagrābj Ragnaru un, vairākas reizes sapurinājis, ar spēku atgrūž no sevis.
   —    Nekādu aizsprostu es nejaukšu, — Ragnars atbild un, uzgriezis Jouhanam muguru, savāc savas drēbes.
   Pieaugušie aiziet uz mājām, un mēs ar Helgu paliekam divatā. Viņa vairs nešņukst. Ir jāpaklausa Jouhanam, un mēs ķeramies pie darba.
   Darbs veicas lēnam. Vilkdami velēnas no upītes, mēs ar Helgu gan klusējam, gan lamājam zēnus. Man liekas — tā mēs netiksim galā līdz pat naktij. Nejaukie puikas atstājuši mūs divus vien. Bet Ragnars jau ir apģērbies un skrien uz mājām, virs galvas vicinādams savas slapjās apakš­bikses. Jā, viņš ir īsts vīrietis. Patīkami būt tādam kā viņš: nebaidīties izteikt savas domas. Ragnars ir ļoti drosmīgs, tāpēc viņu neviens arī ne­sodīja.
   Noņēmis zirgiem seglus, Jouhans pats tos aizved tālāk no mājas un, atgriezies atpakaļ, apstājas pie mums.
   —    Nesaprotu, bērni, kā jums tas varēja ienākt prātā? — viņš jautā vairs ne tik bargi.
   Es sadūšojos un gribu būt līdzīgs Ragnaram.
   —    Jouhan, — es saku, — skāde jau nav nemaz tik liela. Mēs paņēmām tikai dažas velēnas.
   —    Un to tu uzskati par nieku? Kā tev nav kauna!
   Esmu viņu atkal nokaitinājis, un viņš nāk tieši pie manis. Es visvairāk baidos, ka tikai viņš nesadomā mani nopērt, jo tagad to izdarīt ir ļoti viegli.
   —    Jums vismaz vajadzētu lūgt piedošanu, — Jouhans rūc.
   —    Bet vai tad Ragnaram nav jālūdz piedošana? — es jautāju.
   Neko muļķīgāku es, acīm redzot, nebiju varējis izdomāt.
   —   Kas tev par daļu! — Jouhans kliedz un iesit man pa vaigiem.
   Roka viņam nav nekāda vieglā, un es brēkdams iekritu zālē.
   —    Kāpēc tu viņam sit, tēt! — Helga kliedz. — Tu taču zini, ka Hjalti nav vainīgs. Tikai mēs divi tevi paklausījām un palikām izjaukt aizsprostu.
   Jouhans, nekā neatbildējis, iet uz mājām.
   Es guļu un brēcu. Paskatījusies uz mani, Helga nometas blakus un arī sāk raudāt. Tagad mēs brēcam abi, it kā viens ar otru sacenzdamies. Tas man nepatīk. Viņa mani tikai traucē.
   —    Kāpēc tad tu raudi, Helga? — es jautāju.
   —   Tāpēc, ka tētis pret tevi izturējās tik nežēlīgi. Tu taču nemaz neesi vainīgs.
   —    Tāpēc tev nav jāraud, — es saku, pieņemdams vīrišķīgu izskatu.
   —    Tu vienmēr esi tik labs pret mani! Vai viņš tev ļoti sāpīgi iesita?
   —    Nē, ne pārāk. Ir jau pārgājis, — es atbildu.
   Es pieceļos un taustu vaigus. Viss būtu it kā kārtībā. Galva atrodas savā vietā. Mēs noslaukām asaras un neviļus viens otram uzsmaidām. Pēc tam atkal ķeramies pie darba un vēl ilgi noņemamies ar aizsprostu, iekāms ejam uz māju. Taču, kaut arī sliktākais ir jau aiz muguras, mēs jūtamies nelāgi. Sodīt jau nu vairs laikam nesodīs. No visiem vainīgajiem es vienī­gais saņēmu sodu par savu muļķību, par to, ka gribēju sev kā piemēru ņemt Ragnaru. Tagad mums ar Helgu ir kauns paskatīties pieaugušajiem acīs, bet Ragnars staigā cienīgs un pašpārliecināts. Viņu neviens vairāk nerāj. Viņam arī nav ko baidīties. Ragnaram ir ievērojami vecāki, viņš var droši runāt ar kuru katru cilvēku. Ko viņš drīkst, to es nedrīkstu. Es arī būtībā ne uz vienu nedusmojos. Vienīgi abi brāļi mani kaitina, jo viņi aizmuka uz mājām un atstāja mūs ar Helgu divatā. Nē, es nedusmojos pat uz viņiem, esmu tikai šo un to uzzinājis. Uzzināju, cik taisnīga ir pasaule.
   Pats lielākais sods būs, ja mani nākošajā svētdienā nelaidīs apciemot māmiņu.

   Esmu veltīgi raizējies: man tomēr atļāva apciemot māmiņu. Šī svēt­diena man ir lieli svētki. Helga un Ragnars jās kopā ar mani. Viss ir tā, kā Solveiga bija solījusi. Ouli un Adi mūs ļoti apskauž. Nu, lai.
   Laiks ir lielisks, pats labākais siena laiks. Siens ir novākts, un sāk jau pļaut ganības.
   Mēs ar Ragnaru atdzenam zirgus pie mājas. Vecais Helgi mums palīdz tos apseglot. Pēc tam mēs paēdam brokastis un dodamies ceļā.
   Mēs auļojam ļoti ātri. Es jāju uz Vindura, Helga — uz Jarpura, bet Ragnars — uz Gloui. Šie ir lieliski zirgi. Esam aizmirsuši visas šīs pasaules raizes. Ilgi, ļoti ilgi esmu gaidījis šo dienu. Tagad tā ir pienākusi. Mēs pajājam garām Steinariem, atstājam aiz sevis laukus un paugurus. Beidzot mūsu priekšā Hruthoulara. Māmiņa droši vien būs ļoti priecīga. Un Doura? Kā viņas brīnīsies!
   Pie skaistajiem vārtiem Ragnars nolec no zirga un, kamēr Gloui mī­ņājas, atver vārtiem abas puses.
   —     Laipni lūdzu, mana dāma, laipni lūdzu, cienīts kungs, — viņš saka un pieklājīgi paklanās mūsu priekšā.
   Mēs visi trīs iejājam pa vārtiem un dodamies uz priekšu pa ceļu, kas ved uz lielu, baltu māju. Ceļš iežogots ar gludu stiepļu žogu. Viss šeit taisīts no laba materiāla. Tik skaistu māju es nekad agrāk neesmu redzējis. Mēs esam jau pagalmā. Pagalmu iežogo augsts, kupls dzīvžogs. Šeit valda klusums un miers. Pie kokiem guļ balts jēriņš un gremo. Ieraudzījis mūs, viņš pielec kājās un pāris reižu ieblējās. Tā ir vienīgā skaņa, ko mēs šeit dzirdam. Izņemot šo vienīgo jēru, nekur visapkārt nav redzama neviena dzīva radība. Pat suņa neredz.
   Mani ietekmē apkārtnes svinīgums. Viss šeit ir tik noslēpumains.
   —    Vai mēs šeit ilgi stāvēsim kā muļķi? — Ragnars jautā un nokāpj no zirga.
   Nē, mēs nolemjam ilgāk nestāvēt kā muļķi. Arī Helga un es nokāpjam no zirgiem. Tie kāri metas plūkt zāli, kas aug pagalmā gar dzīvžogu. Pie mājas ir kāpnes, tām galā durvis. Viss liecina, ka ieeja brīnišķīgajā mājā atrodas tieši šeit. Ragnars uzkāpj pa kāpnēm un pieklauvē pie durvīm. Viņa klauvējieni skaļi atbalsojas mājā. Tad iestājas klusums. Ragnars klauvē atkal, taču neviens neaicina ieiet. Te mēs ar Helgu pamanām liela auguma sievieti, kura iznāk no nelielas koka ēkas, laikam šķūņa, kas atrodas turpat aiz mājas. Sievietei mugurā pelēka kleita un svītrains priekšauts. Priekšautā viņa kaut ko tur, bet, tieši ko, nevaram sa­redzēt.
   Mēs pieejam klāt un sveicinām. Sieviete ir pavisam sirma. Uz mums viņa neskatās, bet skatās kaut kur sānis.
   —    Vai māmiņa mājās? — es jautāju.
   —    Kāda māmiņa? — nesaprot sieviete un iet uz durvīm, kas ved mājas pagrabā.
   —    Mana māmiņa, — es paskaidroju.
   —    Kā lai es zinu, kas ir tava māmiņa! Kā tevi sauc?
   —    Hjalti, — es klusām atbildu.
   —    Ak tu esi Hjalti, — saka sieviete, gatavodamās nokāpt pagrabā.
   —    Vai pa tām durvīm nestaigā? — Ragnars jautā.
   Sieviete nozūd pagrabā, tā arī neatbildējusi Ragnaram.
   —    Redz, vecā ragana! — Ragnars dusmojas.
   —    Tā ir Torbjerga, mājas saimniece, — Helga paskaidro.
   Es klusēju, viss, kas te notiek, man nepatīk.
   Paiet krietns brīdis.
   —    Vai tā vecene vairs ārā nenāks? — Ragnars, zaudējis pacietību, jautā.
   Taču beidzot viņa parādās, un priekšautā tagad viņai nekā nav.
   —    Tātad tevi sauc par Hjalti. Tavas māmiņas pašlaik nav mājā, mans dārgais. Viņa ir pļavā. Tu, protams, vari uz turieni aizskriet, bet man liekas — viņai nebūs laika ar tevi parunāties. Iekšā es jūs neaicinu, jūs taču nedomājāt pie mums ienākt?
   —    Nē, — Helga atbild.
   —    Tu laikam esi Jouhana un Solveigas meita? — sieviete interesējas.
   —    Jā, — Helga atbild.
   —    Bet kas tu tāds esi? Kā tevi sauc? — sieviete turpina pratināt. Viņa uzrunā Ragnaru, bet skatās savas mājas sienā.
   —    Mani sauc par Ragnaru Helgasonu.
   —   Ak tā! Vai tikai tu neesi paša sislumana dēls?
   —    Jā, sislumana dēls, — Ragnars atbild, apstiprinoši mādams ar galvu.
   —      Tad ienāciet kaut uz brītiņu, — sieviete aicina. — Tikai vispirms piesieniet zirgus. Bet tu, Hjalti, vari pa to laiku aiztecēt uz pļavu. Nāciet iekšā.
   —    Mēs ieiesim visi, — Ragnars nosaka. — Bet pēc tam visi kopā jāsim uz pļavu.
   —    Nu, kā gribat.
   Viņa mūs ved pie mājas durvīm, pie tām pašām durvīm, pie kurām Ragnars bez panākumiem bija klauvējis, un drīz vien mēs esam jau viesistabā. Tā ir iekārtota daudz labāk nekā Leigamiri viesistaba.
   —    Tu varbūt gribi redzēt savu māšeli? — sieviete man jautā.
   —    Ļoti gribētu. Bet vai viņa ir mājās? — es savukārt jautāju.
   —    Mājās. Iesim, es tevi pavadīšu.
   Mēs uzkāpjam bēniņos un ieejam mazā istabiņā. Doura guļ gultā un turpat uz galdiņa vāzītē ir lauku puķes.
   —   Doura, pie tevis atnācis brālītis, — sieviete saka un atstāj mūs divatā.
   Doura ar rociņām apķeras man ap kaklu. Esmu ļoti laimīgs, kaut arī mazliet samulsis. Viņas lielajās acīs parādās prieka asaras.
   Es nezinu, ko teikt. Beidzot es paveru muti:
   —    Vai tu esi slima, mīļo māsiņ?
   —    Jā, es visu laiku slimoju.
   Laikam arī Doura nezina, ko ar mani runāt.
   —   Vai tev nav garlaicīgi vienai te gulēt? — es interesējos.
   —   Dažreiz, — viņa atbild. — Man tā gribas iziet ārā! Slimot ir ļoti slikti. Bet es zinu, ka drīz izveseļošos. Visu laiku lūdzu dieviņu un esmu pārliecināta, ka viņš mani paklausīs un es izveseļošos.
   —    Vai šī sieviete ir laba pret tevi?
   —   Torbjerga? Jā, viņa ir ļoti laba. Tikai viņa ir vienmēr nevaļīga un reti pie manis ienāk. Nevienam nav laika pie manis atnākt. Vienmēr esmu viena. Māmiņa atgriežas tikai vakarā un pie tam ļoti vēlu!
   —    Un tu visu laiku esi viena?
   —    Jā. Bet es nemaz nebaidos.
   Es labprāt gribētu parunāt par ko citu, bet tas man nekā neizdodas. Pēc brītiņa mēs atkal runājam par Douras slimību. Viņa saka, ka sāpes jūtot reti, bet piecelties kājās nemaz nevarot. Doura ir ļoti vājina un ļoti bāla.
   —    Vai zini, Hjalti, māmiņa jau ir sarunājusi, un rudenī mēs pāriesim uz citām mājām.
   —    Nē, to es nezinu, nekā neesmu par to dzirdējis.
   —    Jā, māmiņa jau ir salīgusi Hreinpridi mājās. Līdz tam laikam, kad mēs tur pārvāksimies, es noteikti būšu vesela.
   Man liekas — mēs esam runājušies ļoti ilgi. Bet Doura domā, ka es esot tikko atnācis. Man gan ir liels kauns atzīties, bet ar māsiņu runāt ir ļoti garlaicīgi. Es nevaru ilgāk nosēdēt. Gribu atpakaļ pie bērniem, gribu redzēt māmiņu.
   —    Uz redzēšanos, mīļā Doura, — es saku.
   —    Neaizej tik ātri! — viņa lūdz. — Pastāsti man kaut ko.
   —    Ko lai tev pastāstu?
   —    Nezinu, — Doura saka. — Pastāsti, kā tu dzīvo.
   Es negribu stāstīt par sevi, negribu šeit uzkavēties, kaut arī saprotu, ka tā nav labi. Man būtu jāpriecājas, ka esmu saticies ar māsiņu, bet es nejūtos priecīgs, kaut gan viņu ļoti mīlu.
   Man kaklā iespiežas kamols un sirds sāpēs sažņaudzas, tomēr jūtu, ka ātrāk jāiet projām. Pie Douras esmu uzkavējies īsu brīdi, kādas desmit minūtes.
   —    Nu, man laikam būs jāiet.
   —    Neaizej vēl, neaizej, Hjalti! — Doura lūdzas.
   —    Man vēl jāaiziet uz pļavu un jāsatiek māmiņa, — es taisnojos.
   —    Nu, tad ienāc vēl pie manis atpakaļceļā. Vai apsoli?
   —    Apsolu, — es saku un atsveicinos no Douras.
   Viņa pieceļas gultā sēdus un noskūpsta mani uz vaiga.
   —    Es bieži redzu sapnī, ka tu ar mani rotaļājies, — viņa čukst.
   Es ātri, atpakaļ neatskatījies, izeju no istabas, taču jūtu, ka Doura man māj ar roku.
   —    Tātad tu ieskriesi vēl pie manis, kad jāsi atpakaļ no pļavas?
   —    Jā! — es atbildu jau uz kāpnēm un veikli metos lejā.
   Svešajā mājā nedaudz pamaldījies, beidzot esmu viesistabā, kur sēž Ragnars un Helga. Abi tikko beiguši mieloties ar zilenēm un krējumu.
   —    A, tu jau atgriezies. īsu brīdi esi pabijis pie māšeles.
   Saimniece mani neuzaicina apsēsties, nepacienā ar zilenēm un krējumu. Viņa tikai mums paskaidro, kā nokļūt pļavā.
   —   Nu, pasteidzieties, — viņa saka. — Pasveicini savus vecākus, mīļo Ragnar. Sveicini no Hruthoularas, no Torbjergas. Viņi jau laikam mani atcerēsies.
   Es saprotu, ka saimniece mani nedomā pacienāt, un tāpēc jūtos pa­visam sapīcis. Taču es neizrādu, ka esmu sarūgtināts, un atsveicinos no saimnieces. Arī Helga atsveicinās, bet Ragnars neziņā mīdās uz vietas. Beidzot viņš skaļi un skaidri saka it nemaz nesamulsdams:
   —    Bet vai viņu jūs nepacienāsiet?
   Torbjerga apjūk, viņas vaigi mazliet piesarkst.
   —    Ko tu saki? — viņa jautā.
   —  Un viņam jūs ogas nedosiet? — vēl skaļāk un skaidrāk saka Ragnars.
   —    Vai tad viņš tās neēda? — Torbjerga brīnās.
   Viņa izskrien no istabas un ātri atgriežas ar zileņu tasīti.
   —    Diemžēl krējuma man vairs nav. Bet tas nekas, vai nav tiesa? — viņa taisnojas, pasniegdama man tasīti.
   —    Nekas, — es nosaku.
   Kamēr es tiesāju zilenes, Torbjerga mūs izjautā, kā Leigamiri mājās veicoties ar darbiem. Viņa apjautājas arī par Hatlgrimūru un Grouu, bet sevišķi interesējas par Palli un Sigas saderināšanos. Diemžēl mēs par to pārāk maz zinām. Es pieklājīgi pateicos par cienastu, un mēs atsveici­nāmies.
   Tikko esam no mājas kādus desmit soļus pagājuši, Ragnars saka:
   —    Ir gan sīkstule šī vecene! Nebaidies, viņai krējuma, cik tik uziet. Tikai žēl bija ar to Hjalti pacienāt. Viņa nemaz negribēja Hjalti pacienāt.
   Pļavā vāc sienu pilnā sparā, un šeit strādā ļoti daudz cilvēku. Savi desmit, varbūt pat visi divdesmit cilvēki — nepagūstu tos saskaitīt. Uz kuru pusi arī skaties, visur cilvēki. Cilvēki aplipuši ap pļavu kā mušas ap mēsliem. Pēkšņi nosarkstu, man liekas — tie visi skatās uz mani. Un tiešām, tie visi skatās uz mani. Taču lielākā daļa skatās ļoti vēlīgi. Mana māmiņa ir ļoti priecīga, kaut arī aizbildinās ar nevaļu. Ragnars un Helga gar lavas malu sāk lasīt ogas. Savus zirgus abi ved līdzi. Šodien ir ļoti karsta diena. Māmiņa paņem mani pie rokas.
   —    Apsēdīsimies uz brītiņu, — viņa saka, un mēs abi nosēžamies sienā.
   Mums visapkārt ļaudis.
   —    Saki, dēliņ, — vai tu mājā biji un Douru redzēji?
   —    Jā, — es atbildu.
   —    Nabaga Doura, esmu par viņu ļoti noraizējusies, — māmiņa nopūšas. — Bet par tevi man prieks, tu esi izaudzis lielāks un kļuvis dūšīgāks. Bet no rudens būsim vēl tālāk viens no otra.
   Es māmiņai saku, ka Doura man visu jau izstāstīja. Māmiņa novelk no rokas cimdu un noglāsta man vaigu.
   -— Jā, neizdevīgā reizē esi atjājis, dēliņ. Pamēģini nu atjāt vēl kādu citu reizi.
   Mums garām paiet jauna meitene ar gaišiem matiem.
   —    Neuztraucies, pasēdi vien šeit, — viņa pačukst māmiņai.
   —    Tā ir Unnura, mūsu saimnieku meita, — paskaidro māmiņa. — Viņa pret mani vienmēr ir ļoti laba.
   —   Jums Leigamiri, acīm redzot, nav ko darīt, ja veltīgi šķiežat laiku un jādelējat apkārt pa citām mājām, — atskan kāda balss mūsu tuvumā.
   Es pagriežu galvu un ieraugu netīru neliela auguma vīrieti ar krun­kainu seju, kuru it kā izvagojušas visas pasaules raizes. Viņš stāv, atbal­stījies uz grābekļa.
   —    Vai tad siens pie jums jau novākts? — viņš jautā. Mani tūlīt pārņem lepnums, ka viņš man saka «pie jums».
   —    Esam gandrīz visu novākuši, — es atbildu. Māmiņa sāk uztraukties.
   —   Jā, neviens nav tā aizkavējies ar sienu kā es. Biju paredzējis, ka varēšu novākt līdz svētdienai, bet, redz, neizdevās. Tu, Ingibjerga, iesi pie Ļausi, — viņš saka māmiņai.
   —     Jā, jā, tūlīt eju, — viņa atbild, steidzīgi pieceldamās. Es arī piece­ļos. Kad netīrais cilvēks aiziet tālāk, māmiņa man klusām pačukst:
   —    Tas ir mūsu saimnieks. Viņu sauc par Tourduru. Būsi varbūt dzirdē­jis. Saimniekam nepatīk, ka viņa ļaudis sēž un nestrādā.
   Eju ar māmiņu pie Ļausi un pazīstu, ka tas ir tas pats cilvēks, kurš mani veda uz Leigamiri.
   Viņam, māmiņai un visiem pārējiem, kas strādā šeit pļavā, ir kaut kas kopīgs. Man liekas, ka visu sejās jaušama tāda kā ēna, lai gan pie debe­sīm neredz ne mākonīša. Seit ir tiešām grūti elpot, lai gan visapkārt vēdī svaiga siena smarža. Seit cilvēki pat sarunājas pusbalsī.
   —   Vai jums arī svētdienās jāstrādā? Mūsmājās mēs šajā dienā atpū­šamies, — es saku.
   Māmiņa pasmaida:
   —    Jā, dažreiz gadās, ka strādājam.
   —    Man liekas, ka tas gadās biežāk nekā dažreiz, — iebilst jauns cilvēks ar baltu kreklu mugurā, enerģiski grābdams sienu.
   —    Ne vienmēr ir labāk strādāt pie bagātiem, — Ļausi burkšķ.
   —    Kā viņam nav kauna likt tev strādāt, ja tev atjājis dēlēns! — kāda meitene čukst māmiņai.
   —     Varbūt viņš mani arī atlaistu, bet es neuzdrošinos lūgt, — māmiņa atbild.
   —    Atlaistu? — Ļausi atkārto. — Vecis jau nu drīzāk atstieptu kājas!
   —    Arī vecene dabūs trieku, ja to uzzinās, — piebilst kāda meitene.
   —    Interesanti, cik pašlaik ir pulkstenis? Mēs laikam līdz naktij galā netiksim, — bēdājas cita meitene.
   —    Ja arī tiksim galā, vecis tik un tā vēl kaut ko izdomās, — saka jau­neklis baltajā kreklā.
   —    Ko jūs tur visi viefnā vietā? — kliedz Tourdurs. — Nāciet šurp, man palīgā!
   —    Jā, dēliņ, neizdevīgā reizē tu esi atjājis, — māmiņa skumīgi saka.
   —    Nekas, māmulīt, es atjāšu citreiz, — es viņu mierinu.
   —    Arī citreiz būs tas pats. Tici man, — Ļausi pavīpsnā.
   —    Būs jāiet, — es saku.
   —  Jā, manu mīļo dēliņ. Neizdevīgā reizē atjāji! Es tevi tomēr pavadīšu līdz lavai, — māmiņa nopūšas.
   Mēs ejam. Māmiņa mani ved pie rokas. Pa ceļam māmiņa to vien apgalvo, cik viņa esot priecīga, ka es dzīvojot pie labiem cilvēkiem. Māmiņa atzīstas arī, ka esot ļoti nobažījusies par Douru!
   —    Nabaga bērns, visu laiku guļ viena pati. Es tiešām nezinu, ko varētu viņas labā darīt, — māmiņa bēdājas.
   Es arī nezinu. Es pat nezinu, ko teikt, bet to gan esmu sapratis ļoti labi, ka māmiņai ir ļoti grūta dzīve. Šīsdienas ciemošanās, ko tik ilgi un ar tādu nepacietību biju gaidījis, man nav devusi ne mazākā prieka.
   —    Esmu bēdīgs, māmulīt, ka tu dzīvo pie sliktiem saimniekiem, — es saku.
   —    Nē, nē, dēliņ! Tourdurs un Torbjerga nav slikti cilvēki. Arī viņiem ir savas labās īpašības. Bet ir ļoti grūti un smagi būt atkarīgiem no svešu ļaužu žēlastības un labvēlības … Nerunāsim vairs par to.
   Es atvados no māmiņas. Viņa lūdz dievu gādāt par mani un glāsta manu galvu. Es pieglaužos pie māmiņas pleca, un mēs abi raudam.
   Ir jauka, saulaina vasaras diena. Virs kalna, kas paceļas aiz viensētas, tālā debesu zilgmē peld balti, pūkaini mākoņi. Mēs auļojam atpakaļ. Cik gan skaista izskatās Hruthoulara! Šeit viss mirdz un pārsteidz ar savu krāšņumu. Bet šīs skaistās mājas bēniņos gultā guļ maza, slima meitenīte, kas nevar priecāties ne par sauli, ne svaigo gaisu, ne arī par šīs brīnišķīgās dienas jaukumu. Viņa guļ un gaida mani.
   Ragnars un Helga jautri čivina kā putnēni. Viņiem šis jājiens ir skaista izprieca. Bet man ir smagi. It sevišķi tāpēc, ka jūtos slikts, bailīgs un nekrietns puisēns. Neesmu turējis savu vārdu. Taču rīkoties citādi es ne­pratu. Man nebija tik daudz vīrišķības, lai palūgtu Ragnaru un Helgu vēlreiz kopā ar mani iegriezties šai mājā. Man nepietika drosmes vēlreiz runāt ar Douru. Saprotu, ka ir negodīgi lauzt solījumu, bet citādi es ne­varu. Mēs pajājām garām Hruthoularai, bet es pat neieminējos, ka esmu JDourai apsolījis atpakaļceļā pie viņas ieiet.
   Mēs auļojam ātri. Zeme dun zem zirgu pakaviem, bet man ausīs skan: nelabs zēns, nelabs zēns, nelabs zēns.
   Atri vien mēs atgriežamies mājās. Apslēpju savas jūtas un ārēji liekos ļoti priecīgs. Bet sirds dziļumos raudu rūgtas asaras. Neesmu izpildījis savu solījumu. Tas nav uz labu. Tagad es varu sagaidīt nelaimi. Ciemoša­nās Hruthoularā mani nospiež kā klints. Un šī klints met lielu, drūmu ēnu visā manā turpmākajā dzīvē. Līdz šim nekad nebiju sevi vērtējis, kāds īstenībā esmu.

   Taču nekādi pārdzīvojumi, nekādas skumjas nevar mocīt bezgalīgi.
   Paiet dažas dienas, un apziņa, ka esmu bezspēcīgs un vientuļš, mani vairs nemoka. Es atkal jūtos brīvs, priecīgs un neatkarīgs. Tikai kaut kas mani joprojām nospiež: man ir kauns — liels kauns, ka tiku piemānījis Douru. Par to domājot un atceroties savu māšeli, it kā ass nazis ieduras man sirdī. Es cenšos paslēpties savdabīgās bruņās, lai kaut kā aizsargātos pret uzmācīgajām domām.
   Diezin vai man ir iemesls no kaut kā baidīties. Doura droši vien jau izveseļojusies, un rudenī abas ar māmiņu pārvāksies uz jaunu dzīves vietu. Tur viņām būs daudz labāk. Pēc desmit gadiem es būšu jau pieaudzis, tad māmiņai dzīve vienmēr būs laba. Nē, man nav jābaiļojas.
   Protams, nožēloju, ka esmu Douru piemānījis. Viņa varbūt piecēlās no gultas, skatījās pa logu un redzēja, ka es aizjāju garām. Nabaga Doura! Taču nav vērts par to vairs domāt, man pietiek citu rūpju.
   Paiet diena pēc dienas, un katra jauna diena atnes jaunus notikumus. Arī Ragnars no mums jau aizbraucis. Tajā rītā mūsu mājā bija liela kņada. Visi bija piecēlušies agrāk nekā parasti. Vienīgi Palli ietiepīgi gulēja kā gulējis, pat acu neatvēra. Viņš, kā likās, i nedomāja traucēt savu miegu tikai tāpēc, ja kāds zēns dodas uz mājām. Ragnaru pavadīs vecais Helgi.
   — Pārāk liela greznība, — Solveiga nenociešas, —- pieaugušam cilvē­kam pavadīt puiku un pie tam vēl siena laikā.
   Šoreiz Solveigai tomēr nav taisnība — siena pļauja gandrīz jau beigu­sies. Man ļoti žēl, ka Ragnars aizbraucis. Dažreiz viņš bija diezgan pretīgs, bet dažreiz ļoti labs. Viņam laikam ir citādi uzskati nekā rnan. Tas vēl nenozīmē, ka viņš ir nelabs cilvēks. Vai cilvēks ir labs vai nav labs, to nosaka viņa domas. Katrs cilvēks var būt labs, ja tikai nav muļķis un ir pietiekami saprātīgs, un prot valdīt pār sevi. Cilvēks ir tāds, kādi viņam uzskati. Kādreiz man Helga stāstīja, ka Ragnara tēvs zēnu atsūtījis šurp, lai tā viņu sodītu par dažādām delverībām mājās. Helga esot dzirdējusi, ka par to runājuši viņas vecāki. Ragnars, kādu laiku padzīvojis pie mums laukos, krasi pārmainījās un sāka domāt citādi.
   Man vienmēr ir paticis Palli. Neviens man nav tik daudz uzticējis kā viņš. Taču arī Palli tagad nav tāds, kā bija agrāk. Tagad Palli vienmēr ir labā omā, un pirmdienās viņu vairs nemoka slāpes. Palli saka — viņam ļoti nepatīkot atcerēties savu uzvedību agrāk. Bail domāt par to, kā uz­vedoties daži jauni cilvēki. Katram cilvēkam esot jāpadomā par savu nākotni — tādas tagad viņa domas.
   Palli apgalvo, ka dievs devis cilvēkam prātu tāpēc, lai viņš izlemtu, kas ir labi un kas nav labi, un lai izvēlētos labo. Esmu ar viņu vienis prātis. Vispār Palli ne pārāk bieži piemin dievu. Man tikai žēl, ka Palli vairs nedzejo. Turklāt pat apgalvo, ka dzejošana esot tikai niekošanās. Nekāda lielā nelaime jau neesot, ja cilvēks sacerot pa dzejolītim, bet muļķīgi ziedot šim nolūkam daudz laika. Iespējams, ka Palli runā taisnību, tomēr ir taču patīkami sagudrot tik jaukus dzejoļus, kādus viņš ziemā sacerēja.
   —   Turīgie zemnieki bija pirmie kulturālie cilvēki mūsu zemē jau to­reiz, kad Islandi tikko sāka apdzīvot, — Palli apgalvo.
   Es labi nesaprotu, ko viņš ar to grib pateikt.
   —    Bet kalpi? — es jautāju.
   Palli iegrimst domās.
   —    Jā, protams, kalpi arī, bet pirmie bija zemnieki, — viņš beidzot atbild.
   Es nezinu Islandes vēsturi, Palli droši vien to zina labāk, bet es zinu, ka ziemā viņš domā apprecēt Sigu un pavasarī abi iekārtos savu saimnie­cību. Tāpēc es klusībā pasmejos par Palli vārdiem. Es taču vēl labi at­ceros, ko viņš agrāk runāja par kalpiem un ko par zemniekiem. Es viņam šīs pretrunas piedodu. Galu galā viņam abas reizes ir taisnība. Katrai patiesībai visinteresantākais ir tas, ka tai nekad nav tikai viena puse vien.
   Vasaras beigās sākas lietavas. Varbūt debesis raud? Nezinu. Sienu pļaut tagad nav tik patīkami kā vasaras sākumā. Lietainā un vējainā laikā dienas pļavā velkas pārāk gausi. Esmu ļoti priecīgs, kad pienāk mana nedēļa tīrīt govju kūti un izdzīt govis. Tādās dienās cenšos iespējami ilgāk pasēdēt govju kūtī. Tas ir mans noslēpums, un neviens par to nekā nezina. Runājot par pļaušanu, Jouhans apgalvo, ka es esot pavisam labi iemanījies. Kad visu dienu ir gāzis lietus, vakarā ļoti patīkami likties gultā. Taču nezin kāpēc tieši šādā drūmā laikā naktis ir ļoti īsas. Neesmu vēl paguvis aizvērt acu, kad jau dzirdu blakus Solveigas balsi:
   —    Laiks celties, manu puisēn. Jāizdzen govis.
   Sos vārdus viņa atkārto katru otru nedēļu. Bet citreiz viņa saka:
   —    Laiks celties, Hjalti. Visi sen jau ir pļavā.
   Kā vienā, tā otrā gadījumā man atliek tikai ātrāk apģērbties, kaut arī liekas, ka esmu tikko iemidzis.
   Toties Helgai ir labi. Tajā nedēļā, kad Helgai nav jādomā par govīm un kūti, viņa var gulēt tik ilgi, cik patīk. Kad pie mums dzīvoja Ragnars, arī viņš katru rītu varēja gulēt tik ilgi, cik patika. Vēl jo vairāk: vecmā­miņa viņam pienesa pie gultas pienu ar pīrādziņiem. Viegli dzīvot pasaulē, ja tu esi sislumana dēls!
   Vienīgais mierinājums ir tas, ka Adi un Ouli arī ceļas agri. Viņi rītos ceļas reizē ar pieaugušajiem un pēc tam strādā visu dienu līdz vakaram. Solveiga apgalvo, ka viņiem neesot vieglāk kā man. Es to dzirdu katru reizi, kad Solveiga domā, ka esmu palaidies slinkumā. Pie tam viņa pie­bilst:
   —    Kusties veiklāk, puis. Apriņķis nemaz tik daudz par tevi nemaksā.
   Es visu saprotu. Saprotu, ka ir pazemojoši dzīvot uz apriņķa rēķina.
   Kad izaugšu liels, es apriņķim samaksāšu visus izdevumus. Apriņķim nebūs jānožēlo, ko manā labā darījis, — es taču gribu kļūt ievērojams cilvēks.
   Arā tumst septembra vakars. Šodien otrdiena, un visu dienu lietus gāž kā spaiņiem. Pāri laukiem klājas bieza migla. Kājas man slapjas, pilnīgi izmirkušas. Cik labi, ka esmu jau govis atdzinis un tagad varu novilkt slapjās drēbes! Gudruna gaida virtuvē, lai tās paņemtu un aiznestu iz­kaltēt. Viņa nesaka ne vārda, tikai savādi manī paskatās. Man liekas, viņa kaut ko slēpj. Solveiga slauc govis, bet Jouhans un Palli vēl strādā pļavā. Es sēžu uz sola un velku nost zeķes, kad virtuvē ienāk Solveiga ar piena spaini rokā. Viņa ir drūma, viņas sastingusi seja neko neizteic. Viņa pamet ātru skatienu uz Gudrunu. Gudruna aiziet, nesagaidījusi manas zeķes. Visā šajā rīcībā ir kaut kas mīklains. Laikam esmu nogrēkojies, būšu iz­darījis kaut ko neatļautu. Taču izrādās — ir pavisam citādi.
   —   Mīļo Hjalti, — Solveiga iesāk, — no Hruthoularas bija atskrējis mazais Gisli un atnesa man vēstuli.
   Solveiga var neturpināt. Es jau zinu, ko viņa teiks. Ledains aukstums
   mani sastindzina, un es saraujos, lai slēptu savas jūtas.
   — Vēstule ir no tavas māmiņas, — Solveiga turpina. — Viņa man lūdz tev paziņot bēdīgu vēsti. Es ceru, ka tu tu­rēsies dūšīgi, dārgo Hjalti, un šo vēs­ti uzņemsi vīrišķīgi un mierīgi. Tava māsiņa Doura ir nomirusi.
   Jā, es šo vēsti uzņemu mierīgi. Es pat velku nost otru zeķi, kaut arī tā man pie kājas ir kā pielipusi. Es pare­dzēju, ka tas tā notiks. Paredzēju tajā pašā dienā, kad neturēju savu vārdu un piemānīju Douru. Taču es turos braši un klusēdams klausos Solveigas vārdos, ka Dourai varbūt tā esot pat labāk. Par to es neesmu pārliecināts. Zinu tikai, ka man bija maza māsiņa, kura mani ļoti mīlēja. Kamēr mēs dzīvojām kopā es viņu bieži tiku ķircinājis. Kad viņu pēdējo reizi apciemoju, man negribējās pakavēties pie viņas ilgāk. Pēc tam es neturēju vārdu, neizpildīju, ko viņai solīju. Ko lai saka par tādu zēnu? Nekā laba.
   Man bail pašam no sevis. Nepiedodami, pavisam nepiedodami ir nepildīt solījumu, ko esi devis mirējam. Ko par mani domā Doura? Viņa taču tagad, protams, ir jau eņģelis. Un kāpēc brālis, kas zaudējis māsiņu, tagad neļaujas bēdām? Kāpēc viņš neraud? Nē, tas nav labs, nemaz nav labs brālis!
   Turpmākajās dienās es domāju tikai par Douru. Ļaudis man apkārt kaut ko dara, par kaut ko runā, bet viņu rīcībā un vārdos es nesaskatu ne­kādas jēgas. Lai kur es ietu, lai ko darītu, sev acu priekšā vienmēr redzu Douru.
   Es dzīvoju atmiņās par viņu. Nekad agrāk nebiju sapratis, cik viņa
   ir brīnišķīga. Un, kaut arī es nojautu, ka tā var notikt, tomēr grūti ticēt, ka viņa mirusi. Man ausīs aizvien vēl skan Douras balstiņa, un, atceroties viņas pirmos bērna šļupstus, acīs sariešas asaras. Taču tās tūlīt pat nožūst. Es neuzdrīkstos pat raudāt. Neesmu bijis labs brālis.
   Kaut gan Gudruna arī agrāk bija pret mani laba, bet šajās dienās viņa ir sevišķi laipna, tāpat arī Solveiga. Seit visi ir labi cilvēki, kaut ari Jouhans, tāpat kā iepriekš, neveltī man uzmanību, bet Palli nav laika domāt ne par ko citu kā vienīgi par Sigu un abu nākotni.
   Nākošajā svētdienā būs dievkalpojums Hreinpridi baznīcā, un Hruthou­lara atrodas tieši blakus šim dievnamam. Pēc dievkalpojuma notiks apstā­vēšana. Man atļauj doties turp, bet es pats negribu. Mana atteikšanās rada izbrīnu. Uz baznīcu dodas Solveiga un Jouhans. Un, kad viņi atgriežas mājās, Solveiga man paziņo svarīgu jaunumu.
   —    Redzi, mazuli, cik es saprotu, tu pie mums vairs ilgi nepaliksi. Māmiņa grib tevi ņemt līdzi uz Hreinpridi. Viņa, nabadzīte, ļoti pēc tevis ilgojas un turpmāk grib tevi uzturēt pati. Tas arī saprotams. Nav jau visai patīkami dzīvot uz apriņķa rēķina. Un tev arī laikam ļoti gribas no mums aizbraukt, vai ne?
   —    Nē, — es atbildu tikko dzirdami, jo apzinos, ka nav labi melot.
   Īstenībā mana sirds var no laimes vai pārplīst: beidzot taču es atkal
   dzīvošu kopā ar māmiņu!
   Pēc tam es visu pārdomāju un atrodu arī šeit savas ēnas puses: daudz ko Leigamiri mājās esmu paguvis iemīlēt, pie daudz kā pierasts. Visas turpmākās dienas es gan tvīkstu cerībās par nākotni, gan raizējos par to. Beidzot cerības tomēr uzvar. Vai tad tie, kam liktenis lēmis pastāvīgi pārvākties no vienas mājas uz otru, maz drīkst kaut kam pieķerties?
   Lai kā tas arī būtu, manā dzīvē paredzamas lielas pārmaiņas, un to gaidās viss, kas ir ap mani, tagad liekas neinteresants un maznozīmīgs. Toties Helga ir noskumusi.
   —    Man būs ļoti garlaicīgi, Hjalti, kad tu aizbrauksi, — viņa bieži gaužas.
   —    Tā būs tikai pirmajās dienās, — es atbildu, — pēc tam tu mani ātri aizmirsīsi.
   —   Nē, nē, Hjalti, es ļoti ilgi pēc tevis skumšu un pat raudāšu, viņa apgalvo.
   — Nu ko tu, Helga, — es nopietni iebilstu. — Raudāt nevajag — tas ir muļķīgi.
   Adi un Ouli laikam ari nožēlo, ka es braukšu projām. Taču brāļi neizrāda savas jūtas. Līdzko es iebilstu par savu aizbraukšanu, abi vienā balsī apgalvo, ka pavasarī ari viņi pārcelšoties uz apriņķa pilsētu. Un tur, protams, kļūšot par ļoti ievērojamiem cilvēkiem.
   Lēnām un garlaicīgi velkas lietainās rudens dienas. Zināma izklaidē­šanās ir tikai kārtējā aitu savākšana aplokos. Bet, taisnību sakot, visu var paciest: gan garlaicību, gan vienmuļību, pat aitu zarnu tīrīšanu, kaut gan sliktāku darbu laikam būs grūti sameklēt.
   Pienāk arī mana aizbraukšanas diena. Tā ir pirmā ziemas diena. Vēl pagājušā gadā, tieši 1. decembrī, mēs ar Helgu sēdējām uz zemes vaļņa
   mājas tuvumā, un toreiz laiks pieturējās vēl vasarīgi silts. Turpretī šodien piesalst, pūš auksts ziemelis, un kalnu virsotnes jau apsegušās ar lielām sniega cepurēm, kaut gan nolaisties lejā, sētās, sniegs nav vēl uzdrīkstējies.
   Es pieceļos agrāk, nekā parasts, un eju uz otru māju atvadīties. Hatl­grimūra nav mājās, Groua ir govju kūtī, bet Ouli un Adi vēl gultā. Es steidzīgi paspiežu brāļiem roku un lūdzu pasveicināt tēvu un māti. Garai sarunai un kaut kādiem filozofiskiem prātojumiem man nav laika. Pats par sevi saprotams, mums vajadzētu par daudz ko cits citam pateikties, bet mēs to aizmirstam izdarīt. Nekas! Kas to lai zina, varbūt vēl kādreiz tiksimies? Pēc tam es atvados no Sigas, un viņa mani nobučo uz vaiga. Lūk, kā dažreiz dzīvē atgadās! Siga taču tā arī netika uzzinājusi manas jūtas pret viņu. Esmu priecīgs, ka viņa to nav uzzinājusi. Vismaz tagad varu nesamulsis saņemt viņas skūpstu.
   Mājinieki visi jau ir iznākuši pagalmā, lai atvadītos no manis. Līdz Hruthoularai mani pavadīs Palli. Es klusēdams atvadoties nobučoju visus pieaugušos. Visi kā viens novēl man laimīgu dzīvi. Tikai Jouhans smīnē­dams piezīmē:
   —    Uz redzēšanos, Hjalti, uz redzēšanos, dārgais. Paldies tev par visu. Savu aitiņu tu pagaidām atstāsi pie mums?
   Sabāzis rokas kabatās, viņš stāv manā priekšā, bet es esmu apjucis un samulsis. Man ir kauns, ka biju pavisam aizmirsis Oufeigu.
   —   Labi, Hjalti, par to nedomā. Rīts gudrāks par vakaru. Kādreiz jau tu par viņas barošanu samaksāsi, — Solveiga mani nomierina.
   Es turpinu atvadīties.
   Solveiga mani cieši noskūpsta un novēl visu labu. Pēc tam viņa pieliek pie acīm priekšauta stūrīti, slauka tās un smaida. Es noskūpstu Gudrunu. Viņas seja ir tikpat laipna un mīlīga, balss tikpat mierīga kā vienmēr. Kamēr es atvados, viņa sameklē manu roku un iespiež tajā piecu kronu papīra naudas gabalu. Tad es viņu noskūpstu vēlreiz. Pēc tam es atvados no vecā Helgi, un mana seja iegrimst viņa bārdā. Viņš man papliķē uz pleca:
   —    Ceru, ka no tevis iznāks cilvēks, manu zēn. Tā, redz.
   To pateicis, viņš ievelk nāsīs lielu šķipsnu tabakas.
   Pienākusi mazās Helgas kārta. Ak, kāpēc gan es skūpstījos ar visiem?
   Tagad man arī viņa jānoskūpsta. Nu, ko darīt, lai jau notiek. Es ātri pa­griežos pret viņu, un mēs saskūpstāmies. Helga it nemaz nesamulst un ar abām rokām cieši apķeras man ap kaklu. Pēc tam viņa novēršas un rau­dādama iemetas istabā, bet es aizeju, aizeju smaidīdams.
   Palli uzveļ visu manu mantību sev uz muguras. Tas ir neliels maišelis un mana mīļā lādīte. Ceļā mūs sagaida Siga, lai vēlreiz nobučotu savu Palli. Es to varu saprast. Viņa laikam Palli ļoti mīl. Beidzot mēs izejam uz ceļa un kājām dodamies uz rietumiem, pa to pašu ceļu, pa kuru kādreiz aizjāja mana māmiņa. Liekas — tas noticis tikai vakar. Bet tagad pa šo ceļu aizeju es.
   Kamēr es aizveru vārtus, Palli stāv un apskata ganības. Pēc tam viņš saka:
   —    Ja nolīdzinās visus šos ciņus, šeit būs labs tīrums.
   Kājniekam ceļš līdz Hruthoularai ir diezgan tāls. Palli apgalvo, ka manas paunas esot ļoti smagas. Es viņam pilnīgi piekrītu un ar to pat lepojos.
   Manas domas un jūtas kaut kā dalās: te es domāju par nākotni, te atceros pagātni. Pagātne daudz laika neprasa. Dažos īsos mirkļos man atmiņā garām aizslīd visi notikumi, kādus Leigamiri mājās esmu piedzī­vojis, — gan kā es, sargādams laukus, dežurēju pa naktīm, gan kā būvēju baseinu. Neesmu aizmirsis arī savu Hosu. Jā, man ir ko atcerēties. Ari Palli iegrimis savās domās. Viņš sakārto ērtāk sev uz pleca manas paunas un saka, it kā skaļi domādams:
   —     Ja tev nākošajā vasarā iekrīt būt šinī pusē, ceru, ka tu, dārgo Hjalti, ienāksi arī pie manis un Sigas.
   Es viņam to apsolu. Un Palli turpina skaļi domāt:
   —    Rietumu māju saimniecībā, protams, nevar neko lielu izvērsties. Vairāk kā divas govis šajā saimniecībā neizturēsi.
   —    Un tavs zirgs Skjone paliks bez siena, kaut arī tu būsi saimnieks, — es atbildu.
   —    Siens ir pārāk dārgs, lai to izbarotu zirgiem, — Palli iebilst.
   Beidzot mēs esam sasnieguši Hruthoularu. Tur jau gaida kalps no
   Hreinpridi mājām. Viņš pavadīs mani un māmiņu. Šoreiz man Hruthou- larā nav ilgi jāuzkavējas. Es arī negribu šeit ilgi palikt. Es atvados no Palli un lūdzu viņu pasveicināt visus Leigamiri iedzīvotājus.
   —      Neaizmirsti, ka apsolījies pie mums ienākt, ja nākošajā vasarā būsi šajā pusē, — atvadoties Palli man atgādina. — Varbūt tad es varēšu tevi pacienāt ar krūzi kafijas un gabaliņu plāceņa.
   Manas un māmiņas mantas ir iekrautas ratos, bet paši mēs ejam kā­jām — Hreinpridi no šejienes nav tālu. Es turos tuvāk pie māmiņas. Mūsu ceļi ir atkal satecējuši kopā, un mani pamazām pārņem kaut kāda ne­apjausta miera un drošības sajūta. Tagad man nav ne no kā jābaidās pie manis ir māmiņa, un es ceru, ka tagad mēs nekad vairs nešķirsimies. Tiesa, māmiņa vairs nav tāda, kādu es viņu pazinu agrāk. Protams, mā­miņa ir priecīga, pat ļoti priecīga, ka mēs atkal esam kopā, bet viņa runā vienīgi par mūsu bēdām. Nevis par mani, ne par mūsu nākotni, bet tikai par Douru. Es neiebilstu — tam tā jābūt. Es pats brīnos, kāpēc agrāk tik maz domāju par savu māsiņu. Man viņu vajadzēja biežāk atcerēties. Un mana satikšanās ar māmiņu nav nemaz tik priecīga, kādu es to visas šis dienas biju iztēlojies . . .
   Ceļš vijas gar lavas malu. Kalni palikuši aizmugurē, un mēs ejam p<i līdzenumu uz jūras pusi. No kalniem uz jūru — tāds ir mūsu ceļš. Doties no kalna lejā taču ir daudz vieglāk, kā to man kādreiz teica Palli.
   Mums aiz muguras ratu riteņi, ripodami pa sasalušo ceļu, čīkst un čīkst.
   Mēs atkal pārvācamies.
 
 
   11 

   Priekšvārds Ceļinieki . Novirze Jaunā dzīve . Ļaudis …. Starp divām ugunīm Baltās naktis . Jauna pasaule . Viesi . Rūpes . Aploki Ziema . Skūpsti
   Poēzija un skola . Noslēpumi Pavasaris . Pasaules taisnīgums Pie māmiņas . Mēs atkal pārvācamies

   1 Viens no senislandiešu «Sāgas par Njali» galvenajiem varoņiem.
   8 2232
   [1] islandes sala ir ļoti bagata ar geizeriem — karstiem avotiem, kas plūst no zemes.
   [2] sislumans — tiesnesis, policists un nodokļu iekasēšanas priekšnieks administra­tīvajā vienībā «sislā» — vienā divpadsmitajā daļā Islandes.
   [3] islandē gandrīz nav mežu, tur mājas agrāk apkurināja ar sausiem kūtsmesliem (kiz- jakiem), tāpat kā mūsu stepju rajonos.
   [4] no maija līdz augustam Islandē ir baltās naktis.
   [5] islandē katram vīrietim uzvārds ir pēc teva vārda, pievienojot galotni «son» vai «sson». Tā, piemēram, Hjaulmara dēlu sauks par Hjaulmarsonu.
   [6] troļļi — tautas ticējumos ļaunie gari, cilvēkēdāji; elfas — labie gari, kas pacienā cilvēkus ar plāceņiem.