DELFĪNU SALA
   A.Klarks

   Džonijs Klintons gulēja, kad lidojošais ku­ģis traucās pa ieleju, slīdēdams gar veco sienu uz sava gaisa spilvena. Svilpjošā rē­koņa nakts tumsā zēnu netraucēja — viņš to bija dzirdējis gandrīz visu mūžu. Jebku­ram divdesmit pirmā gadsimta zēnam šī skaņa likās kaut kas maģisks, tā stāstīja par tālām zemēm un savādām kravām, ko pār­vadāja pirmie kuģi, kas vienlīdz viegli pār­vietojās pa sauszemi un ūdeni.
   Nē, pazīstamais izplūstošo gaisa strūklu troksnis Džoniju nespēja uzmodināt, lai gan tas varē'a atspoguļoties viņa saDņos. Bet nu kuģis pēkšņi bija apstājies Starpkontinentālās 21. maģistrāles vidū. Ar to pietika, lai zēns uzlēktu gultā sēdus, berzētu acis un saspring­ti ieklausītos naktī. Kas gan varēja būt no­ticis? Vai tiešām viens no liela'iem laineriem varēia būt apstājies šeit, četrsimt jūdžu no tuvākās pieturas?
   Bija tikai viena iespēja to noskaidrot. Džonijs brīdi vilcinājās, nevēlēdamies izjust ziemas aukstumu. Tad viņš sadūšojās, apņēma segu ap pleciem, klusi pavēra logu un izkāpa uz balkona.
   Bija skaista, spirdzinoša nakts, gandrīz pilnais mēness izgaismoja katru snaudošās ainavas detaļu. Džonijs nevarēja saredzēt barjeru no mājas dienvidu puses, bet, tā kā balkons stiepās visapkārt senatnīgajai celtnei, viņš uz pirkstgaliem dažās sekundēs bija nokļuvis ziemeļu pusē. Sevišķi piesardzīgi viņš gāja gar krustmātes un radinieku guļamistabām, jo zināja, kas notiks, ja pamodīsies tie.
   Taču māja gulēja dziļā miegā, un neviens no Džonija nepatīkamajiem radiniekiem nepamodās, kad viņš zagās gar to logiem. Tad viņš tos pilnīgi aizmirsa, jo pārliecinājās, ka tas, ko viņš dzirdējis, nav sapnis.
   Lidojošais kuģis bija novirzījies no trases un, prožektoriem degot, gulēja zemē dažus simtus jardu no maģistrāles. Džonijam likās, ka tas ir nevis pasažieru laineris, bet preču kuģis, jo tam bija tikai viens novērošanas klājs, kas aizņēma tikai dalu no piecsimt pēdu garā kuģa korpusa. Kuģis atgādināja zēnam milzu gludekli, tikai gludeklim gareniski piestiprinātā roktura vietā tam šķērsām pāri, apmēram garuma trešdaļas attālumā no priekšgala, stiepās plūdlīnijas formas komandtilts. Virs tā nepārtraukti iedegās un nodzisa sarkana signāluguns, brīdinot citus kuģus, kas varēja tuvoties pa šo ceļu.
   «Ar to kaut kas ir noticis,» domāja Džonijs. «Interesanti, cik ilgi kuģis te uzkavēsies? Vai nenoskriet lejā un to labi neaplūkot?» Viņš nekad nebija redzējis lidojošo kuģi pavisam tuvu, vismaz stāvošu ne. Un neko lielu ari nevar saredzēt, kad tie aizdārd garām ar trīssimt jūdžu ātrumu stundā.
   Viņam nevajadzēja daudz laika, lai izlemtu. Pēc desmit minūtēm, steidzīgi uzvilcis savas siltākās drēbes, zēns klusi atbultēja sētas durvis. Izejot saltajā naktī, viņam pat prātā neienāca, ka viņš iziet no mājām pēdējo reizi. Un, ja arī viņš to zinātu, tomēr nenožēlotu.

   Jo tuvāk kuģim Džonijs gāja, jo milzīgāks tas likās. Tomēr tas nebija viens no tiem simttūkstoštonnīgajiem naftas vai labības transportkuģiem, kas dažreiz svilpdami drāzās caur ieleju, — tā tilpums droši vien bija tikai piecpadsmit vai divdesmit tūkstoši tonnu. Pāri tā priekšgalam stiepās nedaudz padzi-sis uzraksts «Svētā Anna. Brazīlija». Pat mēness gaismā Džonijs skaidri redzēja, ka kuģi būtu vēlams no jauna nokrāsot un vispār uzkopt. Ja mašīnas bija tādā pašā stāvoklī kā salāpītais un noplukušais korpuss, tad ar to arī varēja izskaidrot šo sarakstā neparedzēto apstāšanos.
   Džonijs staigāja ap ķezā nokļuvušo bries­moni, bet nemanīja ne mazāko dzīvības zīmju. Tomēr tas zēnu nepārsteidza, jo preču kuģi bija lielā mērā automatizēti un šādas tonnāžas kuģi droši vien apkalpoja mazāk nekā ducis vīru. Ja šis pieņēmums būtu pa­reizs, tad viņi noteikti ir sapulcējušies ma- šīntelpā un pūlas atrast kļūmi.
   Tagad, kad «Svēto Annu» vairs nebalstīja gaisa strūklas, tā gulēja uz lielām, plaka­nām peldkamerām, kas palīdzēja kuģim tu­rēties virs ūdens, ja gadījās nolaisties jūrā. Tās apjoza korpusu un rēgojās virs zēna kā pārkārušās sienas. Dažās vietās pa šīm sie­nām varēja uzkāpt, jo korpusa padziļināju­mos bija pakāpieni un turekļi, kas veda uz ieejas iūkām apmēram divdesmit pēdu aug­stumā virs zemes.
   Džonijs domīgi vēroia šīs atveres. Pro­tams, tās droši vien bija ciet. Bet kas gan notiktu, ja viņš uzkāptu uz klāja? Katrā ziņa viņš pagūtu diezgan daudz apskatīt, pirms apkalpe viņu notvertu un izsviestu ārā. Ta bija vienreizēja izdevība, un viņš nekad sev nepiedotu, ja palaistu to garām …
   Zēns vairs nevilcinājās un kāpa augšup pa tuvākajām kāpnēm. Apmēram piecpa­dsmit pēdu augstumā viņam iešāvās prātā cita douia, un viņš uz brīdi apstājās.
   Bija par vēlu — viņa liktenis biia izlemts. Lielā lokveida siena, pie kuras Džonijs bija piekļāvies kā muša, bez jebkāda brīdināiuma pēkšņi sāka vibrēt. Nakts klusumu pāršķēla gaudojošs rēciens, it kā vienlaikus būtu sā­kuši plosīties tūkstoš viesuļu. Pavēries lejup, zēns redzēja, kā, «Svētajai Annai» smagi pa­ceļoties gaisā, no kuģa apakšas ar draus­mīgu spēku tiek izsviestas zemes pikas, ak­meņi un zāles kušķi. Atpakaļceļa vairs ne­bija — gaisa strūklas aiznestu viņu pro­jām kā spalviņu vētrā. Vienīgā izeja — rāp­ties augšup, tikt iekšā kuģi, pirms tas sācis kustēties. Džonijs neiedrošinājās pat domāt par to, kas notiks, ja lūka būs aizslēgta.
   Zēnam tomēr laimējās. Viņš sataustīja tu­rekli vienā līmenī ar metāla durvīm, kas at­vērās uz iekšpusi, uz blāvi apgaismotu gai­teni. Brīdi vēlāk, atviegloti nopūties, Džonijs jau bija drošībā kuģī. Aizverot durvis, viņš izdzirdēja, ka gaisa strūklu rēkoņa pāriet at­tālam pērkonam līdzīgā dunoņā, un tai pašā mirklī sajuta, ka kuģis sakustas. Sākās Džo- nija ceļojums pretī nezināmajam.
   Sākumā zēns izbijās, bet tad atskārta, ka nav par ko raizēties. Viņam taču tikai jāno­kļūst uz komandtilta, jāpaskaidro, kas noti­cis, un nākamajā pieturā viņu izsēdinās. Po­licija dažās stundās nogādās viņu mājās.
   Mājās? Bet viņam taču īstenībā nemaz ne­bija māju, nebija vietas, kur viņš tiešām būtu piederīgs. Pirms divpadsmit gadiem abi četr­gadīgā Džonija vecāki bija gājuši bojā aviā­cijas katastrofā, un kopš tā laika viņš dzī­voja pie mātes māsas. Krustmātei Martai bija sava ģimene, un viņa nebūt nepriecājās par tās pieaugumu. Stāvoklis nebija tik slikts, kamēr vēl bija dzīvs apaļais, jautrais tēvocis Džeimss, bet nu viņš bija miris, un Džonijs arvien skaidrāk saprata, ka ir svešinieks krustmātes mājā.
   Tātad — kādēļ lai viņš atgrieztos, vismaz kamēr apstākļi nespieda to darīt? Otrreiz šāda izdevība taču vairs neradīsies, un, jo vairāk zēns par to domāja, jo vairāk viņam likās, ka pats liktenis ir parūpējies par viņu. Viņš tomēr sekos šim aicinājumam!
   Vispirms vajadzēja atrast kādu vietiņu, kur paslēpties. Tas nevarētu sagādāt grūtības tik lielā kuģī, bet par nelaimi Džonijs nezināja «Svētās Annas» telpu izkārtojumu un varēja nejauši uzdurties kādai apkalpes telpai. Droši vien visprātīgākais bija uzmeklēt kravas telpu, jo maz ticams, ka brauciena laikā kāds varētu tur ieiet.
   Juzdamies kā kramplauzis, zēns sāka iepa­zīties ar kuģa iekšieni un drīz vien pilnīgi apmaldījās. Likās, ka viņš iau jūdzēm klīdis pa vāji apgaismotiem gaiteņiem un ejām, augšup un lejup pa vertikālām un spirāl­veida kāpnēm, gar lūkām un durvīm ar no­slēpumainiem uzrakstiem. Reiz viņš sadūšo­jās atvērt durvis ar uzrakstu «Galvenā mašīntelpa». Ļoti lēni pavēris durvis, Džonijs ieraudzīja plašu telpu, ko gandrīz pilnīgi aizņēma turbīnas un kompresori. Par cilvēku resnāki gaisa vadi stiepās no griestiem cauri grīdai, un zēnam ausīs griezās spalga skaņa — likās, it kā trakotu simtiem viesuļu. Telpas pretējā siena bija noklāta ar mērinstrumen­tiem un kontrolskalām, un trīs vīri pētīja tās tik saspringti, ka Džonijs savā novērošanas postenī jutās pilnīgi drošs. Viņus no zēna šķīra katrā ziņā vairāk nekā piecdesmit pēdu, un nez vai viņi ievēroja, ka durvis pa­vērtas par pāris collām. .
   Acīm redzot viņi noturēja apspriedi, iz­skaidrodamies lielākoties ar zīmēm, jo šajā troksnī nebija iespējams sarunāties. Džonijs drīz noprata, ka tas drīzāk ir strīds nekā ap­spriede, jo sarunu pavadīja enerģiski žesti, vīri rādīja uz mēraparātiem un raustīja ple­cus. Beidzot viens no viņiem pacēla rokas, it kā gribētu teikt: «Es mazgāju rokas nevai­nībā,» — un cēli izsoļoja no mašīntelpas. Zēns nosprieda, ka uz «Svētās Annas» viss nebūt nav kārtībā.
   Mazliet vēlāk viņš atrada paslēptuvi. Tā bija neliela noliktava, apmēram divdesmit kvadrātpēdu platībā, pieblīvēta ar kravu un bagāžu. Ievērojis, ka krava adresēta dažā­dām vietām Austrālijā, Džonijs saprata, ka te viņš būs drošībā, kamēr kuģis aizvedīs viņu tālu tālu projām no mājām. Nevienam taču nevarēja rasties vajadzība šeit ienākt, pirms kuģis nebūs šķērsojis Kluso okeānu un nonācis otrā puslodē.
   Zēns izbrīvēja nedaudz vietas starp kas­tēm un saiņiem un, atviegloti nopūties, apsē­dās, atbalstīdamies ar muguru pret lielu kasti ar uzrakstu «Bundaberg Chemical Pty». [1]
   Viņš sāka domāt, ko gan varētu nozīmēt «Pty», un nebija vēl atšifrējis, ka tas nozīmē «īpašums», kad viņu pieveica pārciestais uz­traukums un nogurums, un zēns aizmiga uz cietās metāla grīdas.
   Kad Džonijs atmodās, kuģis stāvēja; to varēja uzreiz noprast pēc klusuma. Arī vib­rācija bija norimusi. Viņš palūkojās pulk­stenī un secināja, ka pavadījis uz kuģa jau piecas stundas. Šajā laikā «Svētā Anna» viegli varēja būt veikusi tūkstoš jūdzes — protams, ja nekur nav notikusi vēl kāda ne- paredzēta apstāšanās. Iespējams, ka kuģis sasniedzis vienu no lielajām Klusā okeāna piekrastes ostām un, tikko būs uzņemta krava, dosies jūrā.
   Džonijs saprata — ja viņu tagad noķer, piedzīvojumam beigas. Labāk palikt paslēp­tuvē, līdz kuģis atkal būs devies ceļā un at­radīsies kaut kur tālu okeānā. Maz ticams, ka tas griezīsies atpakaļ, lai izsēdinātu seš­padsmitgadīgu bezbiļetnieku.
   Bet zēns bija izsalcis, un viņam gribējās dzert; agri vai vēlu vajadzēja dabūt kaut ko ēdamu un dzeramu. «Svētā Anna» varēja uz­kavēties šeit dienām ilgi, un tādā gadījumā bads piespiestu Džoniju atstāt paslēptuvi…
   Viņš nolēma nedomāt par ēšanu, bet tas bija grūti, jo tieši pašreiz bija pienācis bro­kastlaiks. Džonijs centās sev iestāstīt, ka sla­veniem piedzīvojumu meklētājiem un pētnie­kiem bijis jāpanes nesalīdzināmi lielākas grū­tības.
   Par laimi «Svētā Anna» uzkavējās šajā ne­zināmajā ostā tikai stundu. Tad sev par lielu atvieglojumu Džonijs sajuta, ka grīda sāk vibrēt, un izdzirdēja attālu spiedzošu gaisa strūklas skaņu. Viņš nepārprotami sajuta, ka kuģis ceļas augšup, pēc tam sekoja grūdiens, tam uzsākot kustību. Divāš stundās kuģim jābūt krietni tālu okeānā, ja vien viņa aprē­ķini bija pareizi, un šī tiešām bija pēdējā sauszemes pietura.
   Šīs divas stundas zēns gaidīja, cik pacie­tīgi vien spēja; tad viņš nosprieda, ka nu var droši rādīties apkalpei. Nedaudz satraukts viņš devās meklēt cilvēkus un, protams, kaut ko ēdamu.
   Tomēr tas nebija tik viegli, kā Džonijs bija iedomājies. Ja no ārpuses «Svētā Anna» bija likusies liela, tad no iekšpuses tā savos apmēros šķita gluži bezgalīga. Izsalkums kļu­va arvien mocošāks, bet nekur nemanīja dzī­vības zīmes.
   Drīz zēns tomēr atrada kaut ko, kas viņu zināmā mērā uzmundrināja. Tā bija neliela lūka, pa kuru Džonijs varēja pirmo reizi pa­lūkoties uz ārpasauli. Lai gan viņš neko lielu nesaredzēja, tomēr tas bija gluži pie­tiekami. Visapkārt, cik tālu vien sniedza ska­tiens, pletās nemierīgs, bezgalīgs pelēka ūdens klajš. Ne miņas no sauszemes — tikai ūdens, kas milzīgā ātrumā traucās zem viņa.
   Džonijs pirmo reizi redzēja okeānu. Visu dzīvi viņš bija pavadījis tālu no jūras, Ari­zonas tuksneša eksperimentālajās bezaug- snes kultūru fermās un Oklahomas jaunajos mežos. Redzēt tik daudz nevaldāma un neie­robežota ūdens bija brīnišķīgi un reizē maz­liet baismīgi. Zēns ilgi stāvēja pie lūkas, cenzdamies aptvert faktu, ka viņš tiešām traucas projām no dzimtenes, uz zemi, par kuru viņš nezināja neko. Tagad, protams, bija par vēlu kaut ko grozīt…
   Pārtikas jautājums atrisinājās gluži ne­gaidot, kad Džonijs uzdūrās kuģa glābšanas laivai. Divdesmit piecas pēdas garā, pilnīgi slēgtā motorlaiva bija noslēpta zem korpusa sektora, ko varēja atvērt kā plašu logu. Laiva bija iekārta starp diviem nelieliem ce­ļamkrāniem, kas nepieciešamības gadījumā nolaistu to ūdenī.
   Džonijs nevarēja noturēties, neiekāpis ma­zajā laivā, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija aizslēdzama kaste ar uzrakstu «Neaiz­skaramais krājums». Brīdi zēns cīnījās ar sirdsapziņu, bet pusminūti vēlāk jau grauza cepumus un konservētu gaļu. Piedevām viņš vēl padzērās ūdeni, kam gan bija diezgan manāma rūsas piegarša, un beidzot jutās daudz labāk. Brauciens gan nebūs nekāds ērtais, tomēr tagad tā grūtības būs vieglāk pārvaramas.
   Šis atklājums lika Džonijam mainīt rīcī­bas plānu. Nebija vairs nekādas vajadzības sevi atklāt; viņš varēja palikt paslēptuvē visu ceļojuma laiku un beigās, ja palaimē­tos, nepamanīts atstāt kuģi. Ko darīt pēc tam, zēnam nebija ne jausmas, bet Austrā­lija taču bija liela, un viņš bija pārliecināts, ka kaut kā jau tiks galā.
   Nonācis atpakaļ slēptuvē ar pārtikas krā­jumu divdesmit stundām (viņam likās, ka ilgāk ceļojums nevilksies), Džonijs pūlējās at­slābināt sasprindzinājumu.. Brīžiem viņš iesnaudās, brīžiem lūkojās pulkstenī un cen­tās noteikt, kur «Svētā Anna» varētu atrasties. Viņš nezināja, vai kuģis apstāsies Havaju salās vai arī kaut kur citur Klusajā okeānā, bet cerēja, ka tas neapstāsies. Zēns gribēja pēc iespējas ātrāk sākt savu jauno dzīvi.
   Pāris reižu Džonijam ienāca prātā krust­māte Marta. Vai viņa skuma pēc viņa? Droši vien ne, un arī viņa radinieki noteikti bija laimīgi, tikuši no viņa vaļā. Kādreiz, kad viņš būs ieguvis bagātību un pieredzējis veiksmi dzīvē, viņš apmeklēs tos, kaut vai tādēļ, lai redzētu to sejas izteiksmi. Tas pats attiecās uz lielo vairumu viņa klases biedru, sevišķi uz tiem, kuri smējās par Džonija mazo augumu un saukāja viņu par Sīko. Viņš tiem pierādīs, ka gudra galva un stingra apņem­šanās ir svarīgāka par fizisko spēku … Bija patīkami tā aizmirsties nākotnes sapņos, un zēns pamazām grima miegā.
   Viņš vēl gulēja, kad ceļojums beidzās. Acumirklī Džoniju uzrāva kājās sprādziens, un brīdi vēlāk viņš sajuta grūdienu, «Svēta­jai Annai» iegāžoties okeānā. Tad gaisma nodzisa, un zēnu apņēma necaurredzama nakts.

   Pirmo reizi mūžā Džonijs izjuta, tādas ār­prātīgas nāves bailes. Likās, ka viņa locekļi pārvērtušies želejā. Viņš tikko spēja paelpot zem drausmīgā smaguma, kas spieda krūtis. Zēnam šķita, ka viņš jau slīkst, — un tas tiešām drīz varēja notikt, ja vien viņš neiz- kļūs no šī slazda.
   Džonijam bija jāatrod izeja, bet viņu ielenca kastes un saiņi, un, maldīdamies šajā jūklī, viņš driz vien pilnīgi pazaudēja vir­zienu. Tas bija kaut kas līdzīgs murgam, kad cilvēks mēģina paskriet, bet nevar; šo­reiz viss bija pārāk reāls, lai būtu sap­nis.
   Pēkšņi zēns uzgrūdās kādam neredzamam šķērslim, un sāpes lika uz brīdi aizmirst bai­les. Bija taču muļķīgi pazaudēt galvu un bezmērķīgi grozīties šajā tumsā. Vajadzēja iet vienā virzienā, kamēr viņš nonāks līdz sienai, pēc tam virzīties gar to, līdz būs sa­sniegtas durvis.
   Ideja bija lieliska, bet ceļā stājās tik daudz kavēkļu, ka, šķita, pagājusi mūžība, kamēr beidzot zēns sajuta savā priekšā gludo me­tālu un saprata, ka ir sasniedzis nodalījuma sienu. Pārējais bija veicams viegli, un Džo­nijs gandrīz iekliedzās aiz atvieglojuma, bei­dzot atradis un atgrūdis vaļā durvis: velti viņš bija baidījies, ka gaitenis būs tumšs. Galvenais apgaismojums gan bija nodzisis,
   bet dega zilas rezerves spuldzes, un redzēt varēja bez grūtībām.
   Piepeši Džonijs sajuta dūmu smaku un saprata, ka «Svētā Anna» deg. Viņš ievēroja arī, ka gaitenis vairs neatrodas horizontālā stāvoklī, jo kuģa pakaļgals ar mašīnām bija stipri nosvēries uz leju. Zēnam ienāca prātā, ka sprādziens ir izsitis kuģa korpusā cau­rumu un pa to tagad ieplūst ūdens.
   Varbūt kuģim nedraudēja briesmas, bet drošs viņš par to nebija. Viņam nepavisam nepatika kuģa svēršanās uz sāniem, vēl vai­rāk — korpusa ļaunu vēstošā čīkstoņa. Bez­palīdzīgais kuģis nejēdzīgi valstījās un šū­pojās, un Džonijs sajuta pakrūtē, kā viņš do­māja, pirmos jūras slimības simptomus. Viņš centās nelikties par to zinis un darīt visu iespējamo, lai saglabātu vissvarīgāko — savu dzīvību.
   Ja kuģis grimst, viņam cik vien ātri iespē­jams jāsameklē glābšanas laiva. Uz turieni noteikti steigsies arī citi. Apkalpe, protams, būs pārsteigta par vēl vienu pasažieri, bet zēns cerēja, ka pietiks vietas arī viņam.
   Bet kur gan atradās laiva? Džoniis bija bijis tur tikai reizi, bet biia pārliecināts, ka uzies to atkal, ja vien pietiks laika, — un tieši tā viņam trūka. Steigā viņš vairākkārt nogriezās nepareizi un bija spiests meklēt citu eju. Kādā vietā viņam ceļu aizšķērsoia masīva tērauda starpsiena, kuras agrāk šeit noteikti nebija. Ap tās malām vijās dūmi, un Džonijs pavisam skaidri sadzirdēja no
   otras puses plūstam nepārtrauktus sprak- šķus. Zēns apsviedās un cik spēdams skrēja atpakaļ pa blāvi apgaismoto eju.
   Beidzot, izvārdzis un šausmīgi izbiedēts, viņš atrada īsto ceļu. Jā, tas bija pazīstamais gaitenis — tā galā būs īss kāpņu posms uz laivas telpu. Džonijs metās skriet — tagad viņš bija pie mērķa, un viņam vairs nevaja­dzēja taupīt spēkus.
   Atmiņa nebija zēnu vīlusi. Kāpnes šeit tiešām bija, kā viņš bija paredzējis, bet lai­vas vairs neredzēja.
   Lūka bija plaši atvērta, laivceltņi izsviesti ārā, un tukšie trīši šūpojās, it kā lai zēnu spīdzinātu. Pa plato spraugu, kas bija at­vērta, lai izlaistu laivu, ielauzās spēcīgas vēja brāzmas ar ūdens šļakatām. Džonijs jau tā juta mutē sāļu garšu, un drīz viņš to iepazīs pārāk labi.
   Ar smagu sirdi zēns piegāia pie lūkas un pavērās ārā. Bija nakts, un mēness, viņa pie­dzīvojuma sākuma liecinieks, tagad noskatī­jās tā beigās. Tikai pāris jardu zemāk pret kuģa sāniem nikni sitās jūra, un laiku pa lai­kam kāds vilnis uzrāpās līdz lūkai un novirpu- ļoja gar Džonija kājām. Pat tad, ja «Svētajai Annai» citur nebija sūces, ūdens drīz vien varēja sākt ieplūst pa šejieni. . Kaut kur netālu varēja dzirdēt klusinātus sprādzienus, gaisma iemirgojās un nodzisa. Tā bija palīdzējusi Džonijam pietiekami ilgi, jo šajā tumsā viņš nekad nebūtu atradis ceļu. Bet vai tam bija kāda nozīme? Viņš taču bija
   viens grimstošā kuģi, simtiem jūdžu no sauszemes.
   Zēns cieši ielūkojās naktī, pūlēdamies sa­skatīt glābšanas laivu, bet visapkārt bija tikai ūdens. Bet varbūt motorlaiva atradās te­pat līdzās, otrā pusē kuģim, tā ka viņš neva­rēja to saredzēt? Likās, ka tas ir visticamā­kais izskaidrojums, jo apkalpe diez vai bija atstājusi kuģi, kamēr tas vēl peldēja. Un tomēr vīri droši vien nebūs velti zaudējuši laiku, zinādami, ka stāvoklis ir nopietns. Varbūt «Svētā Anna» veda sprāgstvielas vai ugunsnedrošus materiālus — tādā gadījumā atlika gaidīt, kad tā uzlidos gaisā.
   Džoniiam seiā iesitās vilnis, un šjakatas aizsedza skatienu; pat šajā īsajā laika sprīdī ūdens līmenis bija manāmi cēlies. Viņš ne­kad nebūtu ticē'is, ka tik liels kuģis varētu tik ātri grimt; bet lidojošie kuģi, protams, biia viegli būvēti un nebija paredzēti šādiem pārbaudījumiem. Džoniis aprēķināja, ka ap­mēram pēc desmit minūtēm ūdens būs vienā līmenī ar viņa kāiām.
   Viņš biia maldīiies. Pēkšņi, bez jebkāda brīdinājuma, «Svētās Annas» lēnā, pakāpe­niskā agoniia izbeidzās, un kuģis stinri sa- zvēlās kā mirstošs dzīvnieks, kas cenšas vēl pēdē'o reizi piecelties kāiās. Džonijs vairs neviMnā'ās: vfriš instinktīvi nojauta, ka ku­ģis iet dibenā un viņam jātiek pēc iespējas tālāk no tā.
   Saņēmies un cenzdamies nedomāt par auk­stumu, viņš slaidi ienira ūdenī. Pat zem ūdens zēns bija pārsteigts, aukstuma vietā sajūtot siltumu. Viņš bija aizmirsis, ka dažu pēdējo stundu laikā nokļuvis no ziemas va­sarā.
   Izniris virspusē, Džonijs sāka sparīgi pel­dēt neveikliem, bet spēcīgiem vēzieniem. Aiz­mugurē atskanēja burbuļošana, brīkšķi un svilpoņa, ar kādu parasti no geizera izlau­žas tvaiks. Pēkšņi visi šie trokšņi apklusa, palika vienīgi vēja vaidi un viļņu šņākoņa naktī. Vecā, nogurusī «Svētā Anna» nogrima mierīgi, bez kādas agonijas, neizveidojās pat visu iesūcošais ūdens virpulis, no kā Džo­nijs tā bija baidījies.
   Pārliecinājies, ka viss ir cauri, zēns centās pacelties augstāk un aplūkot apkārtni, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija glābšanas laiva apmēram pusjūdzes attālumā. Viņš sāka māt ar rokām un kliegt pilnā kaklā, bet gluži veltīgi. Laiva jau peldēja projām; ja arī kāds paskatītos atpakaļ, maz ticams, ka zēns tiktu pamanīts. Un, protams, nevienam taču ne prātā neienāca, ka palicis vēl kāds, ko uzņemt.
   Nu viņš bija viens zem - zeltainā mēness, kas pamazām virzījās uz rietumiem, un sa­vādajām dienvidu debess zvaigznēm. Viņš varēia tā peldēt stundām — šeit bija daudz vieglāk turēties virs ūdens nekā saldūdens upītēs, kur viņš bija mācīiies peldēt. Bet, lai cik ilgi viņš spētu noturēties, galu galā tam nebija nozīmes. Nebija pat vienas iespējas no miljona, ka viņu kāds varētu atrast; pēdējā cerība bija izgaisusi līdz ar aizpeldošo laivu.
   Pēkšņi Džonijam kaut kas iebelza, liekot iekliegties pārsteigumā un izbīlī. Taču tas bija tikai kuģa vraka gabals. Zēns ievēroja, ka visapkārt peld neskaitāmi priekšmeti. Šis atklājums nedaudz uzlaboja viņa garastā­vokli, jo, ja izdotos uztaisīt plostu, tas ievē­rojami uzlabotu viņa izredzes. Varbūt viņš varētu pat aizdreifēt līdz sauszemei, tāpat kā vīri, kuri gandrīz pirms gadsimta pārva­rējuši Kluso okeānu ar slaveno Kon-Tiki.
   Džonijs sāka peldēt uz lēni virpu|ojošo priekšmetu pusi un ievēroja, ka jūra kļuvusi daudz rāmāka. Eļļa, sūcoties no vraka, bija nomierinājusi viļņus, kas vairs nikni ne­šņāca, bet tikai miegaini cēlās un plaka. Sā­kumā to augstums zēnu bija biedējis, bet ta­gad, šūpojoties tiem līdzi, viņš redzēja, ka ne­kas nedraud. Pat šajā kļūmīgajā situācijā bija aizraujoši atklāt, ka var droši un bez pūlēm pārvarēt vislielāko vilni.
   Pašreiz Džonijs īrās starp peldošām kas­tēm, koka gabaliem, tukšām pudelēm un daž­nedažādiem sīkiem priekšmetiem. Nekā node­rīga te nebija — viņam vajadzēja kaut ko lielu, uz kā varētu turēties virs ūdens. Zēns jau gandrīz bija zaudējis cerību kaut ko at­rast, kad piepeši pamanīja viļņos apmēram piecdesmit pēdu atstatumā šūpojamies tumšu taisnstūri.
   Sasniedzis to, Džonijs iepriecināts konsta­tēja, ka tā ir prāva kaste. Ar nelielu piepūli zēns uzrāpās uz kastes un pārliecinājās, ka tā iztur viņa svaru. Plosts gan nebija visai stabils un tiecās apgāzties, kamēr Džonijs nebija izstiepies uz tā guļus. Nu tas peldēja pa viļņiem, paceldamies apmēram trīs collas virs ūdens. Spožajā mēness gaismā zēns va­rēja salasīt ar šablonu uzkrāsotos burtus, kam viņš bija nogūlies pāri: «Uzglabāt vēsā, sausā vietā».
   Nu ko, sauss viņš jau nu nebija, bet drīz viņam, bez šaubām, kļūs auksti. Vējš, pūšot viņa slapjajās drēbēs, lika sajust nepatīkamu drēgnumu, bet līdz saullēktam ar to bija jāsamierinās. Džonijs palūkojās pulkstenī un nemaz nelikās pārsteigts, redzot, ka tas ap­stājies. Bet arī tam vairs nebija nozīmes, jo zē­nam ienāca prātā, ka kopš tā brīža, kad viņš uzzagās uz nelaimīgās «Svētās Annas», viņš noteikti jau ir šķērsojis vairākas laika zo­nas. Tādējādi viņa pulkstenis tagad būtu vismaz sešas stundas ātrāks.
   Trīcošais Džonijs gaidīja uz nelielā plosta, vērodams, kā riet mēness, un ieklausīdamies jūras trokšņos. Lai gan zēns bija nobažījies, tomēr viņš nebija vairs tik ļoti izbijies. Viņš jau tik daudz reižu bija par mata tiesu izglābies, ka gribot negribot sāka justies drošībā. Lai gan nebija ne pārtikas, ne dze­ramā ūdens, tuvākajās dienās briesmas ne­draudēja. Par tālāko Džonijs vairījās domāt.
   Mēness slīdēja zemāk, un nakts kļuva tumšāka. Sev par izbrīnu Džonijs ievēroja, ka ūdens virsma mirgo, pārklāta ar miljoniem mikroskopisku uguntiņu. Tās iedegās I un nodzisa līdzīgi signālugunīm un veidoja ļ aiz plosta mirdzošu sliedi. Kad viņš iemērca ūdenī roku, likās, ka no pirkstiem pil uguns lāses.
   Skats bija tik brīnišķīgs, ka zēns uz mirkli aizmirsa briesmas. Viņš bija dzirdējis, ka jūrā eksistē spīdoši kukainīši, bet nekad ne­bija domājis, ka to varētu būt tādas miriā- des. Pirmo reizi Džonijs ielūkojās brīnišķī­gajā un noslēpumainajā elementā, kas klāja trīs ceturtdaļas zemeslodes un kura varā viņš pašreiz atradās.
   Mēness skāra apvārsni, kādu brīdi, šķiet, karājās virs tā un tad pazuda. Debesīs virs Džonija liesmoja vecie zvaigznāji un jaunās zvaigznes, kuras tur bija ielicis cilvēks piec­desmit' gadu laikā, kopš tas bija uzdrošinā­jies spert soli kosmosā. Bet neviena no tām nebija tik spoža kā tie miljardi, pa kuriem kā pa ugunīgu ezeru peldēja plosts.
   Pat pēc tam kad mēness bija norietējis, laiks līdz pirmajiem ausmas vēstnešiem likās ilgstam veselu mūžību. Beidzot Džonijs ieraudzīja austrumos vāju atblāzmu, kāri vē­roja, kā tā izplešas gar apvārsni, un juta, kā dauzās viņa sirds, zeltainajam saules dis­kam parādoties pamalē. Dažās sekundēs de­bess un jūras zvaigznes izgaisa kā nebiju­šas. Sākās jauna diena.
   Džonijs nebija paguvis izbaudīt saullēkta skaistumu, kad viņš ieraudzīja kaut ko, kas laupīja visas ar šo rītu saistītās cerības. Ar ātrumu un nolūkiem, kas stindzināja asinis, tieši no rietumiem uz viņa pusi traucās des­mitiem pelēku trīsstūrainu peldspuru.

   Spurām ar neticamu ātrumu šķeļot ūdeni un tuvojoties plostam, Džonijam atmiņā uz­peldēja kādreiz lasītie šausmīgie nostāsti par haizivīm un avarējušiem jūrniekiem. Viņš savilkās kamoliņā, pūlēdamies aizņemt pēc iespējas mazāk vietas kastes centrā. Tā nemierīgi gāzelējās, un zēns saprata, cik niecīgs grūdiens vajadzīgs, lai to apgāztu. Pats sev par izbrīnu viņš sevišķu baiļu ne­juta, bija tikai savāda, stinga nožēla un ce­rība, ka, ja tiešām notiks ļaunākais, tad tas viss ātri būs cauri. Bez tam bija žēl, ka ne­viens nekad neuzzinās, kas ar viņu noticis …
   Drīz ūdens ap plostu mudžēja no spīdī­giem, gludiem, pelēkiem ķermeņiem, kas gra­ciozi šaudījās pa ūdens virsmu. Džonijs gan­drīz neko nezināja par jūras iemītniekiem, bet katrā ziņā haizivis tā nepeldēja. Bez tam šie dzīvnieki elpoja gaisu, tāpat kā viņš: tiem peldot garām, varēja dzirdēt krākšanu, un zēns ievēroja arī atveramies un aizveramies nāsis. Kā tad, tie taču bija delfīni!
   Džonija sasprindzinājums atslāba, un viņš vairs necentās paslēpties sava plosta vidū. Viņš bija bieži redzējis delfīnus filmās un televīzijā un zināja, ka tie ir draudzīgi un saprātīgi radījumi. Tagad tie kā bērni rota­ļājās ar «Svētās Annas» atliekām, badīdami peldošos priekšmetus ar saviem plūdlīnijas formas purniem, pie tam izdodot ārkārtīgi dī­vainas svilpjošas un čīkstošas skaņas. Da­žus jardus atstatu viens bija izbāzis galvu pilnīgi laukā no ūdens un balansēja uz purna dēli kā dresēts dzīvnieks cirkā; likās, ka viņš aicina savus biedrus: «Palūkojieties, cik es gudrs!»
   Savādā, saprātīgā galva, kas tomēr nemaz neatgādināja cilvēku, pagriezās pret Džoniju, un delfīns nepārprotamā izbrīnā nosvieda savu rotaļlietu. Tad tas, uztraukti pīkstēdams, ienira atpakaļ ūdenī, un mirkli vēlāk Džoniju ielenca spīdīgas, ziņkārīgas sejas. Tās bija arī smaidošas, jo delfīnu mutes likās sastin­gušas stīvā smīnā, viena pat tik dabiska, ka zēns uzsmaidīja pretī.
   Viņš vairs nejutās vientuļš; tagad blakus bija sabiedrība, kaut arī tie nebija cilvēki un nespēja viņam palīdzēt. Bija saistoši vērot baložpelēkos, elastīgos ķermeņus šaudoties ap viņu tik nepiespiesti viegli. Delfīni medīja starp «Svētās Annas» atliekām. Džonijs drīz vien saprata, ka viņi to dara, vienīgi lai pa­rotaļātos un papriecātos; tie ļoti atgādināja pavasarī pļavā jautri lēkājošus jērus. Zēns nekad nebija domājis, ka jūrā var ieraudzīt kaut ko tādu.
   Laiku pa laikam delfīni uzpeldēja, lai pa- raudzītos uz zēnu, it kā gribētu pārliecinā­ties, vai viņš nav aizbēdzis. Tie ar lielu in­teresi noraudzījās, kā viņš novelk savu iz- mirkušo apģērbu un izklāj to žāvēties saulē, un likās rūpīgi apdomājam, kad Džonijs vi­ņiem svinīgi jautāja: «Ko lai daru tālāk?»
   Viena atbilde bija skaidra — jāizveido pa­tvērums no tropiskās saules, kamēr viņš vēl nav dzīvs izcepies. Par laimi šo problēmu ne­nācās grūti atrisināt; viņam izdevās no pel­došajiem dēļiem uzcelt nelielu telti, ko viņš sastiprināja, sasienot ar kabatas lakatiņu, un pēc tam pārklāja ar kreklu. To padarījis, Džonijs jutās diezgan lepns uz sevi un ce­rēja, ka skatītāji pienācīgi novērtēs viņa ap­ķērību.
   Tagad viņam neatlika nekas cits kā ap­gulties ēnā un taupīt spēkus, kamēr vējš un straume nesa viņu pretī nezināmajam. Zēns nejuta izsalkumu, un, kaut gan viņa lūpas jau bija sausas, būs jāpaiet vairākām stun­dām, līdz slāpes kļūs par nopietnu problēmu.
   Jūra tagad bija daudz mierīgāka, un ne­lieli, eļļaini vilnīši maigi skalojās garām. Kaut kur Džonijs bija uzdūries frāzei «jūras šūpuļa ieaijāts». Tagad viņš skaidri saprata, ko tas nozīmē. Šeit bija tik glāstošs miers, ka zēns gandrīz bija gatavs aizmirst savu ne­laimi; bija patīkami vērties zilajā jūras klaidā un zilajās debesīs un vērot savādos, tomēr skaistos dzīvniekus, kas slīdēja un trau­cās visapkārt zēnam, laiku pa laikam neval­dāmā dzīves priekā izšaudamies pilnīgi ārā no ūdens …
   Kaut kas satricināja plostu, un Džonijs uztrūkās no miega. Kādu brīdi zēns negribēja ticēt, ka ir gulējis un ka saule jau ir gandrīz virs galvas. Tad viņš sajuta vēl vienu grū­dienu un ieraudzīja tā cēloni.
   Četri delfīni, peldot cieši blakus, stūma plostu. Jau tā tas peldēja ātrāk par cilvēku, un ātrums joprojām auga. Džonijs izbrīnā blenza uz dzīvniekiem, kas šļakstījās un sprauslāja tikai dažas collas no viņa. Vai tā bija jauna rotaļa?
   Jau uzdodams sev šo jautājumu, Džonijs saprata, ka atbilde ir NĒ. Delfīnu izturēša­nās bija mainījusies pašos pamatos, tagad viņu rīcība bija apdomāta un mērķtiecīga. Rotaļas bija beigušās. Džonijs atradās lielā delfīnu barā, kas peldēja, stingri ieturot vir­zienu. Priekšā un aizmugurē, pa labi un pa kreisi, cik tālu vien sniedza skatiens, bija desmitiem, ja ne simtiem dzīvnieku. Viņš juta, ka ceļo pāri okeānam karaspēka vienī­bas vidū. Tā bija līdzīga jātnieku nodaļai.
   Džoniju interesēja, cik ilgi delfīni tā tur­pinās, bet vēl nemanīja ne mazākās atslā­buma pazīmes. Šad un tad kāds no delfīniem atstāja plostu, un tā vietā nekavējoties stā­jās cits, tā ka ātrums nemazinājās. Lai gan bija grūti aoteikt ātrumu, ar kādu plosts tika stumts, zēnam likās, ka tas ir apmēram pie­cas jūdzes stundā. Toties nebija zināms, vai viņš peld uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem vai rietumiem, jo pēc saules, kas atradās gandrīz tieši virs galvas, to nekādi nevarēja noteikt.
   Nedaudz vēlāk Džonijs atklāja, ka virzās uz rietumiem, jo saule slīdēja lejā viņam priekšā. Zēns priecājās par tuvojošos nakti un nevarēja vien sagaidīt tās vēsumu pēc svelmējošās dienas. Tagad viņam ārkārtīgi slāpa; lūpas bija izkaltušas un saplaisāju­šas, un, lai gan milzīgais ūdens daudzums visapkārt sagādāja ciešanas, viņš tomēr sa­prata, ka to ir bīstami dzert. Slāpes bija tik stipras, ka Džonijs nemaz nejuta izsal­kumu, — pat ja viņam būtu kas ēdams, viņš nespētu norīt nevienu kumosu.
   Saule rietēja, grimstot zeltainās un sarka­nās liesmās, un tas sniedza zēnam brīniš­ķīgu atvieglojumu. Delfīni joņoja tālāk uz rietumiem zvaigžņu un uzlēcošā mēness gais­mā. Džonijs aplēsa, ka, ja tā turpināsies visu nakti, tie būs aiznesuši viņu gandrīz simt jūdzes. Delfīniem noteikti bija kāds mērķis, bet kas gan tas varēja būt? Zēnam uzausa ce­rība, ka netālu jābūt zemei un nezināma iemesla dēj šie draudzīgie un saprātīgie ra­dījumi nes viņu uz krastu. Bet viņš nespēja iedomāties, kādēļ gan viņiem tas viss būtu bijis jāuzņemas.
   Šī bija garākā nakts, kādu vien Džonijs varēja atcerēties, jo slāpes pieņēmās un ne­ļāva aizmigt. Zēna ciešanas vēl palielināja tas, ka pa dienu viņš bija saulē stipri apde­dzinājies un tagad visu laiku grozījās un locījās, velti pūlēdamies novietoties ērtāk. Lie­lākoties viņš gulēja uz muguras, palicis apakšā drēbes, lai aizsargātu sāpīgās vie­tas, kamēr mēness un zvaigznes mokoši lēni šķērsoja debess jumu. Dažreiz no rietumiem uz austrumiem aizslīdēja^ pavadoņa spožā signāluguns, pretējā virzienā un daudz āt­rāk par jebkuru zvaigzni. Varēja sajukt prā­tā, zinot, ka tur augšā, kosmiskajās stacijās, ir ļaudis un instrumenti, ar kuriem varētu viegli viņu atrast, ja vien pameklētu. Bet vi­ņiem, protams, nebija nekāda iemesla to da­rīt.
   Beidzot mēness norieteja, un neilgaja pirmsausmas tumsā jūra atkal sāka fosfo- rescēt. Graciozos, lieliskos plūdlīnijas ķerme­ņus visapkārt plostam ietvēra ugunīgas kon­tūras; laiku pa laikam kāds izšāvās no ūdens, un tā lēciena trajektorija atgādināja naktī mirdzošu varavīksni.
   Šoreiz Džonijs nepriecājās par rītausmu: tagad viņš zināja, cik nožēlojams ir viņa patvērums no tropiskās saules. Zēns atkal uz­cēla savu mazo telti, palīda zem tās un pū­lējās nedomāt par dzeršanu.
   Tas bija neiespējami. Bieži vien Džonijs pieķēra sevi iztēlojamies vēsa piena malkus, atdzesētas augļu sulas glāzes, ūdeni, kas vi­zuļojošām šaltīm šļācas no strūklakas. To­mēr viņš atradās uz plosta ne vairāk kā trīs­desmit stundu; cilvēki ir palikuši dzīvi, ciez­dami ūdens trūkumu daudz ilgāk.
   Vienīgais, kas kaut cik uzturēja zēna gara­stāvokli, bija viņa pavadoņu noteiktība un enerģija. Bars joprojām traucās uz rietu­miem, stumjot plostu ar to pašu ātrumu. Džonijs vairs nelauzīja galvu par delfīnu no­slēpumaino rīcību; gan jau tas ar laiku no­skaidrosies, bet varbūt arī ne!
   Vēlā rītā zēns pirmo reizi ieraudzīja zemi. Ilgu laiku viņš baidījās, ka tas varētu būt ti­kai mākonis pie apvāršņa. Bet, ja tā, tad kā­pēc tas bija vienīgais un kāpēc gan tas nekus­tīgi rēgojās priekšā? Viņš vairs nešaubījās, ka tā ir sala, kaut gan likās, ka tā turas gaisā virs ūdens, un tās kontūras uz debess fona siltā gaisa plūsmās ņirbēja un vibrēja.
   Stundu vēlāk Džonijs jau skaidri saskatīja salu. Tā bija gara un zema, pilnīgi apaugusi kokiem. Salu apjoza šaura pludmale ar žil­binoši baltām smiltīm. Aiz pludmales, likās, bija loti plats, sekls rifs, jo vismaz jūdzi tālu jūrā varēja redzēt baltu bangu līniju.
   Pirmajā acumirklī Džonijs neredzēja ne­kādu dzīvības pazīmju, bet tad sev par lielu atvieglojumu beidzot pamanīja tievu dūmu strūkliņu vijamies virs kādas koka ēkas. Ja jau šeit ir dūmi, tātad ir arī cilvēki — un ūdens, pēc kura tā ilgojās viss zēna ķer­menis.
   Kad Džoniju no krasta šķīra vēl dažas jū­dzes, viņš pēkšņi sajuta spēcīgu grūdienu; delfīni pagriezās sāņus,- it kā taisīdamies peldēt garām zemei, kas tagad bija tik tuvu. Tad zēns saprata, kādēļ dzīvnieki tā dara.
   Rifs bija pārāk liels šķērslis, viņi gatavojās to apiet un piepeldēt salai no otras puses.
   Sis manevrs ilga vismaz stundu, bet Džo- nija prāts bija mierīgs, zinot, ka drīz viņš būs drošībā. Plostam un tā nenogurstošajam es­kortam tuvojoties salas rietumu krastam, zēns vispirms ieraudzīja nelielu noenkurotu kuģu grupu, tad dažas zemas, baltas ēkas un barakas, starp kurām kustējās tumšādaini cilvēki. Uz šā vientuļā zemes gabaliņa Klusā okeāna vidū bija diezgan plaša sabiedrība!
   Beidzot tomēr delfīni likās nedaudz vilci­nāmies, un Džonijam radās iespaids, ka tie nevēlas iepeldēt seklajā ūdenī. Lēni aizstū­muši plostu garām noenkurotajiem kuģiem, dzīvnieki pagriezās atpakaļ, it kā sacīdami: «Tālāk tiec galā pats!»
   Džonijs juta nepārvaramu vēlēšanos pa­teikties, bet mute bija pārāk izkaltusi, lai ru­nātu. Viņš lēni norausās no plosta ūdenī, kas šeit sniedzās tikai līdz jostas vietai, un sāka brist uz krastu.
   Pa pludmali šurp skrēja ļaudis, taču viņi varēja pagaidīt. Džonijs pagriezās pret skaistajiem, varenajiem dzīvniekiem, kuri vi­ņam bija likuši veikt šo neticamo ceļojumu, un pateicīgi māja tiem ardievas. Delfīni jau griezās atpakaļ, uz mājām, uz atklātās jūras dziļajiem ūdeņiem.
   Pēkšņi ar viņa kājām notika kaut kas dī­vains, un, Džonijam triecoties pret zemi, del­fīni, saka un viss pārējais izgaisa no viņa apziņas.

   Džonijs pamodās zemā gultā kādā ļoti tīrā istabā ar baltām sienām. Viņam virs galvas dūca ventilators, un caur aizkariem spiedās iekšā gaisma. Vienīgās mēbeles istabā bija niedru krēsls, neliels galds, kumode un maz­gājamā bļoda. Pat tad, ja nebūtu jūtama vājā dezinfekcijas smarža, viņš saprastu, ka atrodas slimnīcā.
   Zēns piecēlās gultā sēdus un tūlīt sāpēs ievaidējās. Likās, ka viņš viss deg. Palūko­jies uz savu ķermeni, Džonijs ievēroja, ka āda ir iekaisusi, sarkana un lobās nost lie­lām plēksnēm. Acīm redzot viņš jau bija sa­ņēmis medicīnisko palīdzību, jo stiprāk ap­degušās vietas bija bagātīgi klātas ar baltu ziedi.
   Džonijs vairs nemēģināja piecelties, vis­maz kādu laiku, un atkal, negribot iekliegda­mies, atkrita atpakaļ gultā. Šai brīdī atvērās durvis un ienāca milzīga auguma sieviete. Viņas rokas atgādināja baļķus, un arī viss pārējais bija tikpat masīvs. Sieviete noteikti svēra vismaz divsimt piecdesmit mārciņas, tomēr viņa nebija slimīgi resna — viņa bija vienkārši liela.
   — Nu, jaunais cilvēk? — viņa ierunā­jās. — Kādēļ tāds troksnis? Es nekad ne­biju dzirdējusi tādu brēku nieka saules apde­guma dēļ.
   Sievietes platajā šokolādes krāsas sejā
   atplauka plats smaids, īstajā laikā, lai Džo­nijs atturētos no īgnas atbildes. Viņš izmo­cīja vārgu smaidu un ļāva, lai viņa pārbau­da pulsu un izmēra temperatūru.
   —  Tagad, — sieviete noteica, nolikdama termometru, — es tevi liķšu gulēt, un, kad tu pamodīsies, sāpes būs pārgājušas. Bet vai tu vispirms nepateiktu man savu adresi, lai mēs varētu piezvanīt tavai ģimenei?
   Par spīti apdegumiem Džonijs sastinga. Pēc visa pārdzīvotā viņš nebūt nebija noska­ņots ar nākamo kuģi doties mājās.
   —  Man nav ģimenes, — viņš atcirta. — Es nevēlos nevienam neko ziņot.
   Masas uzacis pacēlās par veselu collu.
   —   Hm, — viņa skeptiski norūca. — Labi, tādā gadījumā es tev tūlīt iedošu miega zāles.
   —   Acumirkli, — Džonijs teica. — Sakiet, lūdzu, — kur es atrodos? Vai Austrālijā?
   Māsa brīdi vilcinājās, lēni lejot mērglāzē bezkrāsainu šķidrumu.
   —  Jā un nē, — viņa atteica. — Sī ir Aus­trālijas teritorija, lai gan atrodas simt jūdžu no kontinenta. Tu esi uz vienas no Lielā Bar­jeru rifa salām un vari būt laimīgs, ka esi to sasniedzis. Norij šo te — tas nav sevišķi pretīgs.
   Džonijs savieba seju, bet māsa bija teikusi taisnību. Norijis zāles, viņš uzdeva vēl vienu jautājumu:
   —   Kā šo vietu sauc?
   Māsa pie sevis pasmējās, un tas skanēja kā attāls, garāmejošs pērkona negaiss.
   —   Tev vajadzētu zināt, — viņa teica. Zāles laikam bija ļoti iedarbīgas, jo Džonijs tikko sadzirdēja viņas vārdus un tad atkal iegrima bezsamaņā.
   —   Mēs to saucam par Delfīnu salu.
   Kad Džonijs pamodās nākamo reizi, viņš jutās pastīvs, bet dedzinošā sajūta bija zu­dusi. Viņš bija zaudējis pusi ādas un dažas dienas mainija to kā čūska.
   Māsa, kura bija teikusi, ka viņu sauc par Tesiju un ka viņa esot no Tongas salas, uz­mundrinoši vēroja, kā zēns notiesā bagātīgo maltīti — olas, konservētu gāju un tropu aug­ļus. Pēc tam viņš jutās gatavs uz visu un de­dzīgi vēlējās tūlīt sākt pētīšanu.
   —   Neesi tik nepacietīgs, — teica māsa Te- sija, — laika taču ir tik daudz. — Viņa rak­ņājās pa drēbju kaudzi, meklēdama zēnam piemērotas bikšeles un kreklu. — Uzlaiko šos. Ņem šo cepuri arī. Izvairies no saules, kamēr nebūsi kā nākas iededzis, citādi drīz vien at­kal nokļūsi šeit, un tad es būšu ļoti dusmīga.
   —   Es būšu piesardzīgs, — Džonijs apso­līja. Viņš sprieda, ka būtu ārkārtīgi slikti sa­dusmot māsu.
   Viņa iebāza mutē divus pirkstus un grie­zīgi iesvilpās, un pēc šī signāla gandrīz acu­mirklī parādījās sīka meitenīte.
   —       Te ir tavs delfīnu zēns, Annij, — teica rnāsa. — Aizved viņu uz kantori — doktors gaida.
   Džonijs sekoja meitenītei pa sadrumstalotu kora|ļu gabalu taciņām, kas mežonīgi kar­stajā saulē spīdēja žilbinošā baltumā. Viņi līkumoja starp lieliem, ēnainiem kokiem, kas drīzāk atgādināja ozolus, tikai to lapas bija vairākas reizes lielākas. Zēns jutās nedaudz vīlies — viņš vienmēr bija domājis, ka tropis­kās salas ir apaugušas ar palmām.
   Drīz šaurais ceļš pārgāja plašā klajumā un Dzor\i]a priekšā iznira grupa vienstāva be­tona ēku, kuras savā starpā savienoja slēgtas alejas. Dažām ēkām bija lieli logi, pa kuriem varēja re'dzēt strādājam ļaudis, citas bija bez logiem, un likās, ka tajās atrodas mašīnas, jo uz tām veda caurules un kabeļi.
   Džonijs sekoja savai mazajai pavadonei augšup pa galvenās ēkas pakāpieniem. Ejot gar logiem, zēns ievēroja, ka iekšā strādājošie ziņkāri aplūko viņu. Tas viņu nepārsteidza, ja ņem vērā, cik neparasti viņš šeit bija iera­dies. Dažreiz Džonijam likās, ka šis savādais ceļojums ir tikai viņa iztēles auglis, — tas šķita pārāk fantastisks, lai būtu īstenība. Un vai tiešām šo vietu sauca par Delfīnu salu, kā māsa Tesija bija paskaidrojusi? Tā gan būtu nedzirdēta sagadīšanās.
   Viņa pavadone, kas acīm redzot bija pārāk kautrīga vai arī pārāk godbijīga, lai kaut ko teiktu, pazuda, tikko bija pievedusi zēnu pie durvīm ar uzrakstu «Dr. Keits, direktora pa­līgs». Džonijs pieklauvēja, nogaidīja, kamēr no iekšpuses atskan «Iekšā!», un iegāja lielā kabinetā ar kondicionētu gaisu, kur pēc āra svelmes bija atspirdzinoši vēss.
   Doktors Keits bija vīrietis pāri četrdesmit gadiem un atgādināja koledžas profesoru. Kaut gan viņš sēdēja pie rakstāmgalda, Džo­nijs ievēroja, ka doktors ir neparasti garš un izstīdzējis; viņš bija arī pirmais baltais, ko zēns sastapa salā.
   Doktors norādīja uz krēslu un nedaudz caur degunu teica:
   —   Sēsties, dēliņ.
   Džonijam nepatika, ka viņu sauc par dēliņu, nepatika arī doktora austrāliešu akcents, ko zēns nekad tuvumā nebija dzirdējis. Tomēr viņš ļoti pieklājīgi pateicās, apsēdās un gai­dīja, kas būs tālāk.
   Sekoja kaut kas gluži negaidīts.
   —  Varbūt tu vispirms mums pastāstītu, — teica doktors Keits, — kas ar tevi notika pēc tam, kad nogrima «Svētā Anna»?
   Džonijs blenza viņā ar atplestu muti, juz­dams, ka sabrūk visi viņa plāni. Tie gan bija izstrādāti tikai pa pusei, bet viņš vismaz bija cerējis kādu laiku izlikties par avarējušu matrozi, kam zudusi atmiņa. Bet, ja viņi zina, kā viņš ceļojis, tad zina arī, no kurienes viņš ir, un, bez šaubām, nekavējoties nosūtīs viņu uz mājām.
   Džonijs nolēma nepadoties bez cīņas.
   —   Es neko nezinu par «Svēto …» — kā viņu sauc, — viņš nevainīgi atbildēja.
   —      Nemēģini mūs piemānīt, dēliņ. Kad tu izpeldēji malā tik neparastā veidā, mēs, da­biski, sazinājāmies pa radio ar krasta apsar­dzi un apjautājāmies, vai nav pazudis kāds kuģis. Viņi mums paziņoja, ka lidojošā preču kuģa «Svētā Anna» apkalpe ieradusies Bris- benas ostā un stāstījusi, lea viņu kuģis nogri­mis apmēram simt jūdzes uz austrumiem. To­mēr viņi apgalvoja arī, ka izglābti visi, pat kuģa kaķis.
   Tā nu likās, ka «Svētās Annas» versija būtu izslēgta, līdz mums ienāca prātā spožā ideja, ka tu varētu būt «zaķis». Pēc tam at­lika tikai ar policijas palīdzību izsekot «Svē­tās Annas» maršrutu.
   Doktors uz brīdi apklusa, paņēma no galda mežrozes koka pīpi un sāka to pētīt, it kā re­dzētu šo priekšmetu pirmo reizi. Nu Džonijs nosprieda, ka doktors Keits gluži vienkārši spēlējas ar viņu, un zēna sākotnējā nepatika pret viņu vēl vairāk pieauga.
   —  Tu būtu pārsteigts, ja zinātu, cik daudz zēnu vēl joprojām bēg no mājām, — nepatī­kamā balss turpināja. — Tikai pēc vairākām stundām kļuva zināms, kurš no viņiem esi tu. Un, kad mēs izsaucām tavu krustmāti Martu, viņa, man jāsaka, nelikās esam diez­ko pateicīga. Es sevišķi nenosodu tavu aiz­bēgšanu.
   Varbūt doktors Keits galu galā nemaz ne­bija tik slikts?
   —   Ko jūs esat nodomājuši darīt ar mani tagad, kad esmu šeit? — Džonijs vaicāja. Sa­traukts viņš juta, ka no vilšanās un zuduša­jām cerībām balss tikko manāmi trīc un ka nav tālu līdz asarām.
   —   Šobrīd mēs neko daudz nevaram da­rīt, — doktors teica, uzreiz no jauna pamodi­not zēnā cerību. — Mūsu kuģis ir aizbraucis pāri uz kontinentu un līdz rītam atpaka) ne­būs. Pēc tam tas brauks atkal tikai pēc nedē­ļas, tā ka vari rēķināties ar to, ka astoņas die­nas tev būs jāpavada šeit.
   Astoņas dienas! Laime vēl nebija pagrie­zusi Džonijam muguru. Šajā laikā daudz kas varēja notikt un notiks arī!
   Pusstundu Džonijs aprakstīja savu brau­cienu no kuģa vraka, bet doktors Keits izda­rīja piezīmes un uzstādīja jautājumus. Likāsr ka nekas šajā stāstā viņu nepārsteidz, un, kad zēns bija beidzis, doktors izņēma no rak­stāmgalda atvilktnes kaudzi fotogrāfiju. Tie bija delfīnu attēli, un Džonijs pirmo reizi re­dzēja tik milzīgu dažādību.
   —   Vai tu pazītu savus draugus? — vai­cāja doktors.
   —   Mēģināšu, — zēns atbildēja, rakdamies attēlos. Viņš drīz vien noraidīja visus, izņemot trīs varbūtējos un divus iespējamos.
   Doktors Keits likās gluži apmierināts ar delfīnu izvēli.
   —   Jā, — viņš noteica, — vienam no šiem jābūt.
   Tad viņš uzdeva Džonijam pavisam dī­vainu jautājumu:
   —   Vai kāds no viņiem runāja ar tevi?
   Sākumā zēnam šķita, ka tas ir joks, bet tad viņš ievēroja, ka doktors Keits ir pilnīgi no­pietns.
   —   Viņi izdeva visdažādākās skaņas — pīkstienus, svilpienus, rejas, — bet neko tādu, ko es būtu varējis saprast.
   —   Neko tamlīdzīgu? — doktors jautāja. Viņš nospieda pogu uz rakstāmgalda, un no ska|ruņa kabineta malā izlauzās skaņa, kas atgādināja ierūsējušu vārtu čīkstoņu virās. Pēc tam sekoja trokšņu sērija, kas Džonijam atsauca atmiņā vecmodīga gāzes motora iedarbināšanu, un beigās skaidri un pareizi: «Labrīt, doktor Keit!»
   Vārdi sekoja cits citam daudz ātrāk, nekā tos varētu izrunāt cilvēks, bet tie bija pilnīgi skaidri. Un pat tagad, klausoties tos pirmo reizi, Džonijs saprata, ka nedzird vienkāršu atbalsi vai papagaiļa mēdīšanos. Dzīvnieks, kas teica «Labrīt, doktor Keit!», apzinājās, ko dara.
   —   Tu izskaties pārsteigts, — iesmējās dok­tors. — Vai tad tu neesi dzirdējis, ka delfīni var runāt?
   Džonijs papurināja galvu.
   —   Jau pusgadsimtu ir zināms, ka tiem ir pašiem sava komplicēta valoda. Mēs mēģinā­jām to iemācīties un tai pašā laikā iemācīt tiem angļu valodas pamatus. Pateicoties pro­fesora Kezena izstrādātajām metodēm, esam guvuši vērā ņemamus panākumus. Tu viņu satiksi, kad viņš atgriezīsies no kontinenta. Viņš ļoti grib noklausīties tavu stāstu.
   Pagaidām es labāk pameklēšu kādu, kas tevi pieskatīs.
   Doktors Keits nospieda slēdzi, un ruporā tai pašā acumirklī atskanēja atbilde:
   —   Šeit skola. Jā, doktor?
   —  Vai kāds no vecākajiem zēniem pašreiz ir brīvs?
   —   Varam nodot jūsu rīcībā Miku, mēs par to tikai priecāsimies.
   —   Labi, lai viņš tūlīt nāk uz kantori.
   Džonijs nopūtās. Pat uz tik mazas un tā­las saliņas kā šī neviens, likās, nevarēja aiz­bēgt no skolas.

   Kā ceļvedim pa salu Mikam Nauru piemita tikai viens trūkums — viņš mēdza pārspīlēt. Lielākā tiesa viņa izdomājumu bija tik neti­cami, ka tos nemaz nevarēja ņemt nopietni, bet dažreiz Džonijam radās šaubas. Piemē­ram, vai tas tiešām bija taisnība, ka māsa Te- sija (jeb divtonnīgā Tesija, kā salinieki to bija iesaukuši) atstājusi mājas tādēļ, ka Ton- gas lielās meitenes smējušās par viņas mazo augumu? Džonijs tā nedomāja, bet Miks ap­galvoja, ka tā esot visīstākā patiesība.
   — Pajautā viņai, ja tu man netici, — viņš sacīja, pie kam viņa sejā zem melno,
   sprogaino matu kuplā cekula bija svarīga
   izteiksme.
   Par laimi pārējā informācija bija daudz vieglāk pārbaudāma, un par tiešām svarīgām lietām Miks runāja gluži nopietni. Tikko dok­tors Keits bija nodevis Džoniju viņam, Miks to ātri izvadāja pa salu uri iepazīstināja ar tās ģeogrāfiju.
   Sajā mazajā teritorijā bija diezgan daudz ko redzēt, un Džonijs iepazina apkārtni tikai vairāku dienu laikā. Pirmais, ko viņš uzzi­nāja, bija tas, ka Delfīnu salā dzīvo pētniecī­bas stacijas zinātnieki un tehniķi, kā arī zvej­nieki, kas braukā ar laivām un pārtiek no tā, ko dāvā jūra. Zvejnieki apgādāja arī strādnie­kus, kas bija nodarbināti elektrostacijā, ūdens apgādes sistēmā un citās svarīgās vie­tās, tādās kā virtuve, veļas mazgātava un miniatūrā ferma ar desmit izlutinātām govīm.
   —   Mēs ievedām govis pēc tam, — paskaid­roja Miks, — kad profesors bija mēģinājis apstrādāt delfīnu pienu. Tā bija vienīgā reize, kad salas iedzīvotāji sadumpojās.
   —   Cik ilgi tu jau te dzīvo? — Džonijs vai­cāja. — Vai tu te esi dzimis?
   —   Ak nē, es esmu no Dārnlija salas Toresa jūras šaurumā. Mēs atbraucām šurp pirms pieciem gadiem, kad man bija divpadsmit. Maksāja labi, un dzīve šeit likās interesanta.
   —   Un vai tā tiešām ir?
   —   Un kā vēl! Es negribu nedz atgriezties Dārnlijā, nedz arī braukt uz kontinentu.
   Pagaidi, kamēr ieraudzīsi rifu, tad sapratīsi, kādēļ.
   Zēni atstāja notīrītās taciņas un devās taisni cauri nelielam mežam, kas klāja salas lielāko daļu. Lai gan koki bija biezi saauguši, tomēr ceļa izlaušana starp tiem grūtības ne-; sagādāja, jo šeit nemanīja tropiskā meža ērk­šķu un vīteņaugu, ko Džonijs cerēja ieraudzīt. Salas flora bija pirmatnēja, bet ne mežonīga.
   Likās, ka dažiem kokiem stumbra lejasdaļā piestiprināti nelielu nūjiņu saišķīšu atbalsti, un tikai pēc kāda laika Džonijs aptvēra, ka šie atbalsti tiešām ir koka sastāvdaļa. Koki it kā neuzticējās mīkstajai augsnei, kurā tie auga, un bija izcēluši papildu saknes virs zemes kā balstus.
   —   Tie ir pandanusi, — paskaidroja Miks. — Daži tos sauc par maizes kokiem, jo no tiem var izgatavot kaut ko līdzīgu maizei. Es reiz ēdu — garša gan pretīga. Uzmanies!
   Bija par vēlu. Džonija labā kāja iegrima zemē līdz celim, un, cenšoties atbrīvoties, kreisā kāja iegrima vēl dziļāk par labo.
   —   Žēl, — noteica Miks, kura sejas izteik-l sme drīzāk liecināja pretējo. — Man vaja­dzēja tevi brīdināt. Seit ir albatrosu kolonija. Tie ligzdo zemē kā truši, un dažviet nevar paspert ne soli, neiekrītot to ligzdās.
   —   Paldies par brīdinājumu, — sarkastiski atteica Džonijs, rāpdamies ārā un tīrīdams putekļus. Šķita, ka šeit, Delfīnu salā, ir ļoti daudz lietu, ar ko vēl jāiepazīstas.
   Ķīļastaino albatrosu alas vēl vairākas reizes sagādāja viņam nepatikšanas, līdz bei­dzot zēni izgāja no meža un devās lejup uz pludmali salas austrumu krastā, kur viņu priekšā pletās atklātā Klusā okeāna milzīgā bezgalība. Gandrīz negribējās ticēt, ka viņš ieradies te no zemes, kas atrodas tālu aiz ap­vāršņa, ka par to jāpateicas brīnumam, ko viņš vēl joprojām nesaprot.
   Nekas neliecināja, ka te dzīvotu cilvēki: likās, ka viņi ir vienīgās dzīvās būtnes uz sa­las. Šo krastu periodiski piemeklēja vētras, tādēļ visas ēkas un piestātnes būves atradās salas otrā pusē. Resns koka stumbrs, izmests smiltīs un mēnešu vai pat gadu gaitā izbalējis saulē, bija kāda reiz trakojuša orkāna kluss liecinieks. Šeit bija pat lieli, tonnām smagi mirušu koraļļu gabali, ko varēja būt izsvie­duši krastā tikai viļņi. Un tomēr tagad tas viss izskatījās tik mierīgs!
   Zēni sāka iet pa smilšu kāpām starp meža malu un koraļļiem klāto pludmali. Miks bei­dzot atrada, ko bija meklējis.
   Kaut kas liels bija rāpies augšup no jūras, atstādams smiltīs tanka sliedei līdzīgas pē­das. To galā, augstu virs ūdens līmeņa, bija saplacinātu smilšu laukumiņš, kurā Miks sāka rakt ar rokām. Džonijs viņam palīdzēja, un apmēram nēdas dziļumā viņi uzdūrās des­mitiem olu. kam biia galda tenisa bumbiņu izmēri un forma. To čaula tomēr bija nevis cieta, bet elastīga, līdzīga ādai. Miks novilka kreklu, izveidoja kaut ko līdzīgu somai un sa­lika tajā tik daudz oluj cik vien varēja.
   —   Zini, kas tās ir? — viņš vaicāja.
   —   Jā, — Džonijs ātri atbildēja, sagādā­dams Mikam acīm redzamu vilšanos. — Bru­ņurupuču olas. Es reiz redzēju pa televīziju, kā mazie bruņurupuči izšķiļas un pēc tam iz- rokas no smiltīm. Ko tu ar tām darīsi?
   —  Ēdīšu, protams. Ceptas ar rīsiem, tās ir ļoti garšīgas.
   —   Fui! — noskurinājās Džonijs. — Mani nu gan tu nepierunāsi tās nogaršot.
   —   Tu nemaz to nezināsi, — atteica Miks. — Mums ir ļoti gudrs pavārs.
   Zēni gāja tālāk gar izliekto pludmali uz sa­las ziemeļu krastu, tad pagriezās uz rietu­miem, līdz nonāca atpakaļ pie ciemata. Viņi gandrīz jau bija to sasnieguši, kad negaidot ieraudzīja lielu baseinu jeb ūdenskrātuvi, ko ar jūru savienoja kanāls. Tā kā pašlaik bija bēgums, kanālu noslēdza slūžas, kas aiztu­rēja ūdeni līdz paisumam.
   ' — Te nu mēs esam, — noteica Miks. — Te ir tas, ar ko nodarbojas visa sala.
   Baseinā lēni, tāpat kā Džonijs bija novēro­jis atklātā okeānā, peldēia divi delfīni. Zēns gribēja tos aplūkot tuvāk, bet stiepļu žogs nelāva piekļūt baseinam. Pāri žogam stiepās lieliem, sarkaniem burtiem uzkrāsots brīdinā­jums: «Ievērot klusumu — darbojas hidro- foni».
   Viņi paklausīgi uz pirkstgaliem pagāja ga­rām, un tad Miks paskaidroja:
   —   Profesors necieš, ka kāds runā delfīnu tuvumā. Viņš uzskata, ka tas var dzīvniekus samulsināt. Vienu nakti kāds traks zvejnieks piedzērās un sāka skaļi lamāt delfīnus. Izcē­lās milzīgs skandāls, un ar nākamo kuģi viņu aizveda projām.
   —   Kas profesors ir par cilvēku? — Džonijs vaicāja.
   —   O, viņš ir jauks—,tikai ne svētdienu pēcpusdienās.
   —   Kas tad notiek?
   —   Katru svētdienas rītu viņu izsauc sieva un mēģina pierunāt, lai atgriežas mājās. Viņš negrib, viņš saka, ka ienīst Maskavu, jo tur vasarā esot pārāk karsts un ziemā — pārāk auksts. Tā viņi plēšas, bet ik pēc pāris mēne­šiem vienojas un satiekas kādā vietā, ko sauc par Jaltu.
   Džonijs pārdomāja dzirdēto. Viņš vēlējās uzzināt par profesoru Kezenu pēc iespējas vairāk, jo cerēja tādējādi palielināt savas iz­redzes palikt salā. Mika apraksts zēnu ne­daudz satrauca, tomēr, tā kā svētdiena tikko bija pagājusi, profesoram droši vien vairākas dienas būs labs garastāvoklis.
   —   Vai viņš tiešām prot delfīnu valodu? —- zēns vaicāja. — Es nedomāju, ka šīs pārda­biskās skaņas kāds varētu atdarināt.
   —   Profesors var pateikt tikai pāris vārdu, bet viņš prot iztulkot ierakstus lentēs ar skait­ļošanas mašīnas palīdzību. Pēc tam viņš ie­raksta jaunas lentes un atbild viņiem. Tas ir sarežģīti, tomēr darbs virzās uz priekšu.
   Šie vārdi atstāja uz Džoniju stipru iespai­du, un viņa interese auga augumā. Viņš
   vienmēr bija vēlējies visu izzināt un nespēja iedomāties, kā varētu pat iesākt mācīties del­fīnu valodu.
   —   Bet, — teica Miks, kad Džonijs viņam to pajautāja, — vai tu esi jebkad padomājis, kā tu iemācījies runāt?
   —   Man liekas — klausoties mātē, — Džo­nijs atbildēja paskumjā balsī — viņš taču māti atcerējās kā pa miglu.
   —   Protams. Profesors ievietoja delfīnu mātīti ar mazuli vienus baseinā un, mazulim augot, klausījās viņu sarunas. Tā viņš iemācījās delfīnu valodu, tāpat kā mazulis.
   —   Izklausās gandrīz vai pārāk viegli, — Džonijs ieteicās.
   —   O, tas prasīja gadus, un viņš vēl jo­projām mācās. Bet tagad viņam ir vārdnīca, kas aptver tūkstošiem vārdu, un viņš pat sā­cis rakstīt delfīnu vēsturi.
   —   Vēsturi?
   —   Tā to var nosaukt. Tā kā delfīniem nav grāmatu, tiem ir brīnišķīgi attīstīta atmiņa. Viņi var mums pastāstīt par to, kas jūrā noticis pirms daudziem gadsimtiem, — vismaz profesors tā apgalvo. Un tas ir loģiski: pirms cilvēki izgudroja rakstību, tiem taču viss bija jāpatur galvā. Delfīni ir paveikuši to pašu.
   Džonijs prātoja par šiem pārsteidzošajiem jaunumiem, līdz zēni bija nonākuši pie pār­valdes ēkām un noslēguši ceļojumu apkārt salai. Uzlūkojot visas šīs būves, kurās bija tik daudz sarežģītu mašīnu un strādāja tik
   daudz aizņemtu cilvēku, viņam iešāvās prātā kāda gluži ikdienišķa doma.
   —   Kas par to visu maksā? — viņš jau­tāja. — Te taču aiziet barga nauda!
   —   Nu, izdevumi nav sevišķi lieli, salīdzi­not ar to, kas aiziet kosmosa vajadzībām, — atbildēja Miks. — Profešors iesāka pirms piecpadsmit gadiem ar sešiem palīgiem. Kad viņš guva pirmos panākumus, lielās zinātnis­kās iestādes apgādāja viņu ar visu nepiecie­šamo. Tā nu ik pēc pusgada mums jānodar­bojas ar ģenerāltīrīšanu, lai uzņemtu grupu izrakteņu, kas dēvējas par inspekcijas komi­siju. Profesors saka, ka agrāk bijis daudz pa­tīkamāk.
   «Var jau būt,» nodomāja Džonijs. Bet arī tagad dzīvei šeit vajadzēja būt jaukai, un viņš apņēmās palikt salā. .

   Kuteris ar zemūdens spārniem «Lidojošā zivs» traucās ar piecdesmit mezglu ātrumu, veikdams attālumu no Austrālijas kontinenta divās stundās. Netālu no Delfīnu salas rifa tas ievilka savas milzīgās slēpes, nosēdās ūdenī līdzīgi parastam kuģim un nobeidza ceļojumu, samazinot ātrumu līdz mierīgiem desmit mezgliem. Kad visi salas iedzīvotāji sāka plūst lejā uz piestātni, Džonijs saprata, ka kuteris jau saredzams. Viņš ziņkārē sekoja un apstā­jās pludmalē, vērodams, kā baltais kuteris uzmanīgi virzās pa koraļļos izspridzināto ka­nālu.
   Profesors Kezens nevainojami baltā tropu uzvalkā un platmalē izkāpa krastā pirmais. Viņu sirsnīgi apsveica sagaidīšanas komisija, kurā ietilpa visi — tehniķi, zvejnieki, kan­tora darbinieki un bērni. Salas sabiedrībā val­dīja demokrātija, katrs uzskatīja sevi par līdzīgu visiem citiem, bet profesors Kezens, kā Džonijs drīz atklāja, bija lielisks pats par sevi, un salinieku attieksmē pret viņu cieņa mijās ar mīlestību un lepnumu.
   Džonijs ievēroja arī, ka, ja jau cilvēks no­nācis pludmalē sagaidīt «Lidojošo zivi», tad no viņa sagaida, ka viņš arī palīdzēs to iz­kraut. Veselu stundu zēns palīdzēja nogādāt iespaidīgu daudzumu saiņu un kastu no kuģa uz noliktavām. Darbs tikko bija pabeigts, un Džonijs pašlaik veldzējās ar patīkami vēsu dzērienu, kad pa skaļruni tika laipni lūgts nekavējoties ierasties Tehnikas korpusā.
   Tur viņu ieveda plašā, ar elektronisko aparatūru pilnā telpā. Profesors Kezens un doktors Keits sēdēja pie komplicētas vadības pults un neveltīja zēnam ne mazāko uzma­nību. Džonijam bija vienalga — viņu pārāk apbūra viss notiekošais.
   No skaļruņa nāca savādas skaņas, kas at­kārtojās atkal un atkal. Tās izklausījās pēc
   delfīnu radītajiem trokšņiem, ko zēns jau bija dzirdējis, tomēr tikko manāmi atšķīrās no tiem. Noklausījies vairākas reizes, viņš pēk­šņi saprata, kas tas ir. Skaņas bija ievērojami palēninātas, lai cilvēka auss varētu novērtēt to smalkās nianses. ,
   Bet tas vēl nebija viss. Katru reizi, kad no skaļruņa plūda delfīnu skaņas, tās gaismas un ēnu veidā parādījās arī uz liela televīzijas ekrāna. Gaišo līniju un tumšo joslu raksts veidoja kaut ko līdzīgu kartei, un, ja Džo- nija nepieradušajai acij šis skats neizteica neko, tad abiem zinātniekiem tas acīm redzot atklāja daudz ko. Viņi saspringti vēroja to katru reizi, kad tas uzliesmoja uz ekrāna, un šad tad paregulēja kontroltaustiņus, kas lika dažām vietām iemirdzēties gaišāk, citām sa­tumst.
   Pēkšņi profesors pamanīja Džoniju, izslē­dza skaņu un pagriezās ar visu sēdekli pret viņu. Tomēr viņš neizslēdza attēlu, kas joprojām mirguļoja klusi un ātri, tādā hipnotizējošā ritmā, ka zēna acis neviļus vēl un vēl atgriezās pie tā.
   Tomēr Džonijs nepalaida garām pirmo iz­devību pēc iespējas labāk izpētīt profesoru Kezenu.
   Tas bija tukls sirms vīrietis tuvu seš­desmitiem; viņa sejas izteiksme bija laipna, bet reizē arī diezgan atturīga, it kā viņam ne­būtu nekas pretī draudzēties ar visiem un to­mēr viņš uzskatītu par labāku palikt vienatnē ar savām domām. Vēlāk Džonijs uzzināja, ka
   va|as brīžos profesors var būt loti sabiedrisks, kaut gan sarunājoties šad tad radās iespaids, ka viņa domas aizmaldījušās kaut kur tālu projām. Viņš nebūt neatgādināja «izklaidīgo profesoru», par kuru sacerētas neskaitāmas anekdotes; nevarēja iedomāties mazāk izklai­dīgu cilvēku par profesoru Kezenu, ja runa bija par svarīgām lietām. Viņš spēja it kā sašķ°lties: daļa viņa prāta nodarbojās ar ik­dienišķām lietām, bet otra dala risināja kādu sarežģītu zinātnisku problēmu. Tādēļ arī ne­bija nekāds brīnums, ka dažreiz viņš šķita ieklausāmies kādā viņam vienam dzirdamā iekšējā balsī.
   —   Sēdies. Džonij, — viņš sāka. — Doktors Keits paziņoja par tevi pa radio, kamēr es biju kontinentā. Domāju, tu saproti, cik ļoti tev laimējies?
   — Jā. ser, — zēns izjusti atbildēja.
   —   Jau kopš gadsimtiem zināms, ka delfīni dažreiz palīdz cilvēkiem nokļūt krastā. Fak­tiski tādas leģendas eksistē jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu, lai gan līdz šim neviens tās neņēma nopietni. Bet tevi vienkārši neiz­meta krastā — tevi veda pa jūru simt jūdzes. Pie tam tevi atveda tieši pie mums. Bet kā­dēļ? Tieši to mēs loti vēlētos uzzināt. Ko tu pats nar to domā?
   Džonijam šis jautājums glaimoja, bet viņš nespēja uz to kaut cik izsmeļoši at­bildēt.
   —   Nu ko, — viņš vilcinoties iesāka, — vi­ņiem droši vien bija zināms, ka jūs strādājat ar delfīniem, lai gan es nevaru iedomāties, kā viņi to būtu varējuši uzzināt.
   —   Uz to nav grūti atbildēt, — iejaucās doktors Keits. — To viņiem laikam pastāstī­juši tie delfīni, kurus mēs izlaidām jūrā. At­cerieties, Džonijs piecus no tiem pazina foto­grāfijās, kuras es viņam parādīju, kad viņš ieradās pie mums.
   Profesors Kezens pamāja.
   —   Jā, un tas mums sniedz vērtīgu informā­ciju. Tas nozīmē, ka piekrastes sugām, ar ku­rām mēs strādājam, un to «ļziļOdens radinie­kiem ir viena valoda. To mēs līdz šim nezi­nājām.
   —   Bet mēs joprojām esam neziņā par viņu rīcības iemesliem, — sacīja doktors Keits. — Ja savvaļas delfīni, kam nekad nav bijis tiešu sakaru ar cilvēkiem, tā nopūlas, tātad viņiem no mums kaut kas ir vajadzīgs — un ļoti vajadzīgs. Varbūt Džonija izglābšana no­zīmē: «Mēs palīdzējām jums — tagad jūs palīdziet rņums.»
   —   Izklausās ticami, — piekrita profesors Kezens. — Bet pļāpāšana vien mums atbildi nedos. Ir tikai viena iespēja uzzināt, ko vē­las Džonija draugi, — pajautāt viņiem pa­šiem.
   —   Jā, ja mēs mācēsim tos atrast.
   —   Ja viņiem tiešām kas vajadzīgs, viņi ne­var būt sevišķi tālu. Iespējams, ka mēs varam nodibināt sakarus ar viņiem, neizejot no šīs istabas.
   Profesors pagrieza slēdzi, un telpu atkal piepildīja skaņas. Drīz vien Džonijs atskārta, ka dzird ne tikai delfīnu, bet visas jūras balsis.
   Tas bija šņākoņas, sprakšķu un rīboņas sa­jaukums. Varēja dzirdēt arī kaut ko līdzīgu putnu čivināšanai, tālus, neskaidrus vaidus un klusinātu viļņu čalu.
   Vairākas minūtes viņi klausījās šajā brī­numainajā skaņu maisījumā, tad profesors pagrieza citu milzīgās mašīnas slēdzi.
   —   Tas bija rietumu hidrofons, — viņš pa­skaidroja Džonijam. — Pamēģināsim austru­mu hidrofonu. Tas atrodas lielākā dziļumā, pie pašas rifa malas.
   Tagad skaņu glezna mainījās: viļņu trok­snis kļuva vājāks, turpretī neredzamo jūras iemītnieku vaidi un čīkstoņa — stiprāka. Pro­fesors atkal pāris minūtes klausījās, tad pār­slēdzās uz ziemeļu un beidzot — uz dienvidu hidrofonu.
   —   Izlaidiet, lūdzu, magnetofona lenti caur analizatoru, — viņš palūdza doktoru Keitu. — Bet es jau tagad varu saderēt, ka divdes­mit jūdžu attālumā nav neviena lielāka del­fīnu bara.
   —  Tādā gadījumā mana hipotēze nekur neder.
   —   Nebūt nē. Divdesmit jūdzes delfīniem ir nieks, bez tam atcerieties, ka tie pēc dabas ir mednieki, tātad nevar uzkavēties vienā vietā. Tiem visur jāseko savam medījumam. Bars, kas izglāba Džoniju, ātri vien iznīcināja visas mūsu rifa zivis.
   Profesors piecēlās un sacīja:
   —   Turpiniet, lūdzu, analīzi, man laiks iet uz baseinu. Nāc, Džonij, es tev parādišu da­žus no saviem labākajiem draugiem.
   Ejot uz baseinu, profesors likās iegrimis sa­vās domās. Pēkšņi viņš pārsteidza Džoniju, sākdams svilpot, veikli rrfodulējot skaņu.
   Redzot Džonija sejā izbrīnu, viņš iesmējās.
   —   Neviens cilvēks nekad tekoši nerunās delfīnu valodā, — viņš teica, — bet es varu samērā precīzi atdarināt kādu desmitu vis­vienkāršāko frāžu. Tomēr man pie tām vēl daudz jāpiestrādā, un es baidos, ka mana iz­runa ir drausmīga. Tikai tie delfīni, kas mani labi pazīst, saprot, ko es saku. Un arī tad man dažreiz liekas, ka viņi tikai aiz pieklājī­bas izliekas saprotam.
   Profesors atslēdza baseina vārtiņus un pēc tam tos atkal rūpīgi aizslēdza aiz sevis.
   —   Katram gribas parotaļāties ar Suziju un Sputņiku, bet es to nevaru atjaut, — viņš paskaidroja. — Vismaz tik ilgi, kamēr es mēģinu tiem iemācīt angju valodas pamatus.
   Suzija bija spīdīga, labi kopta, apmēram trīssimt mārciņu smaga matrona. Apmeklētā­jiem tuvojoties, tā līdz pusei iznira no ūdens. Sputņiks, viņas deviņus mēnešus vecais dēls, bija atturīgāks, bet varbūt arī kautrīgāks — viņš visu laiku slēpās aiz mātes.
   —   Sveika, Suzij! — profesors teica, izru­nādams vārdus pārspīlēti skaidri. — Sveiks, Sputņik! — Pēc tam viņš izstiepa lūpas, un atskanēja tas pats komplicētais svilpiens.
   Kaut kas laikam neiznāca, kā vajadzētu, un profesors klusiņām pie sevis nolamājās. Tad viņš sāka atkal no gala.
   Suzijai tas likās ļoti jocīgi. Viņa pāris reižu savdabīgi iesmējās un izšļāca uz apmeklētā­jiem ūdens strūklu, tomēr pietiekami pieklā­jīgi, lai nesaslapinātu viņus. Tad viņa piepel­dēja pie profesora, kas iebāza roku kabatā un izvilka plastikāta maisiņu ar cienastu.
   Tagad viņš izstiepa roku ar gardumu aug­stu virs galvas, bet Suzija, mazliet atkāpu­sies, kā raķete izšāvās no ūdens, veikli izķēra barību profesoram no rokas un gandrīz bez trokšņa ienira atpakaļ baseinā. Pēc brīža viņa parādījās vēlreiz un skaidri izrunāja:
   —   Pateicos, profesor.
   Acīm redzot viņa gaidīja vēl, bet profesors Kezens papurināja galvu.
   —   Nē, Suzij, — profesors noteica, papliķē- dams viņai pa muguru. — Vairāk nē, drīz būs ēdienreize.
   Suzija nosprauslājās, izrādot nepatiku, pēc tam sāka riņķot pa baseinu kā motorlaiva, acīm redzot, lai palepotos.
   Sputņiks tai sekoja. Profesors teica Džoni­jam:
   —   Pamēģini viņu pabarot, baidos, ka man viņš neuzticas.
   Džonijs paņēma kārumu, kas stipri oda pēc zivīm, eļ{as un ķimikālijām. Vēlāk viņš uz­zināja, ka delfīniem tas ir apmēram tas pats, kas cilvēkiem tabaka vai konfekte. Šis izgud­rojums bija profesora vairāku gadu darba rezultāts, un dzīvnieki to bija tā iecienījuši, ka bija gatavi gandrīz uz visu, lai tikai nopel­nītu kādu gabaliņu.
   Džonijs nometās ceļos baseina malā un sāka vicināt ēsmu.
   — Sputņik! — viņš sauca. — Sputņik, šurp!
   Mazais delfīns iznira no ūdens un neuzti­cīgi pavērās viņā. Pēc tam viņš palūkojās uz māti, uz profesoru Kezenu un atkal uz Džo­niju. Lai gan gardums viņu acīm redzot kār­dināja, tomēr viņš nevis tuvojās zēnam, bet nosprauslājās, žigli ienira un sāka riņķot pa baseinu, neiznirstot virspusē. Likās, ka tam nav noteikta mērķa; viņš atgādināja cilvēku, kas, nevarēdams izšķirties, skraida šurpu turpu.
   «Manuprāt, viņš baidās no profesora,» no­sprieda Džonijs. Viņš pagāja gar baseina malu apmēram piecdesmit pēdu tālāk no zi­nātnieka un atkal pasauca Sputņiku.
   Zēns nebija maldījies. Delfīns novērtēja ra­dušos situāciju, atzina to par labu un piepel­dēja pie Džonija. Vēl joprojām šaubīdamies, tas tomēr izbāza no ūdens purnu un atvēra rīkli, kas bija pilna sīkiem, kā adatas asiem zobiem. Džonijs izjuta lielu atvieglojumu, kad delfīns aprija savu atalgojumu, nenokoz- dams viņam pirkstus. Galu galā Sputņiks bija gaļas ēdājs, un Džonijs neuzdrošinātos kailām rokām barot jaunu lauvu.
   Delfīnēns kavējās baseina malā, gaidīdams vēl kaut ko.
   —   Nē, Sputņik, — teica Džonijs, atcerē­damies, ko profesors bija sacījis Suzijai.
   —  Nē, Sputņik, drīz būs ēdienreize.
   Delfīns atradās tikai dažas collas no viņa, un Džonijs pasniedzās, lai to noglāstītu. Kaut gan tas parāvās atpakaļ, tomēr projām ne­bēga un atļāva noglāstīt sev muguru. Zēns bija pārsteigts, ka dzīvnieka āda ir mīksta un elastīga kā gumija. Tā nepavisam neatgā­dināja zivs zvīņas. Cilvēks, kas kaut reizi no­glāstījis delfīnu, nekad neaizmirsīs, ka tas ir siltasiņu zīdītājs.
   Džonijs labprāt vēl būtu parotaļājies ar Sputņiku, taču profesors aicināja viņu pie se­vis. Ejot projām, zinātnieks jokodamies teica:
   —   Esmu aizvainots savās labākajās jū­tās! Sputņiks nekad nav laidis mani tuvumā, bet tev tas izdevās pirmajā reizē. Liekas, tu proti apieties ar delfīniem. Vai tu neesi kād­reiz turējis pieradinātus dzīvniekus?
   —   Nē, ser, — atbildēja Džonijs. — Izņemot kurkulēnus, bet tas bija sen.
   —   Nu, — pasmaidījis teica profesors,
   —  domāju, ka tos mēs neskaitīsim.
   Brītiņu vēlāk viņš sāka runāt ar zēnu pa­visam citādā tonī, nopietni, kā ar līdzīgu, kaut gan tas bija par četrdesmit gadiem jau­nāks.
   —   Es esmu zinātnieks, — viņš teica,
   —   bet tai pašā laikā es esmu arī māņticīgs krievu zemnieks. Kaut gan tas no loģikas vie­dokļa ir muļķīgi, man jāsāk domāt, ka pats liktenis atsūtījis tevi uz šejieni. Vispirms jau pati ierašanās atgādina sengrieķu mītu. Un tagad — Sputņiks ņem barību no tavām ro­kām. Protams, tā ir apstākļu sagadīšanās, ne­kas vairāk, bet saprātigs cilvēks arī to iz­manto savā labā.
   «Kas gan viņam padomā?» prātoja Džo­nijs.
   Bet profesors vairāk neko neteica, līdz viņi bija atkal nonākuši pie Tehnikas korpusa ieejas. Tad viņš pēkšņi smaidot piezī­mēja:
   —  Cik es saprotu, tu ne visai ilgojies at­griezties mājās.
   Džonijam sirds salēcās.
   —   Tas tiesa, ser, — viņš dedzīgi teica. — Es gribu palikt šeit, cik ilgi vien iespējams. Es labprāt uzzinātu vairāk par jūsu delfī­niem.
   —   Ne maniem, — profesors noteikti izla­boja. — Katrs delfīns ir patstāvīga būtne, personība, kas bauda lielāku brīvību, nekā mēs jebkad pieredzēsim uz zemes. Viņi nevie­nam nepieder un, domājams, arī nepiederēs. Es vēlos tiem palīdzēt ne tikai zinātnes dēļ, bet arī tāpēc, ka tas man sagādā prieku. Ne­kad neuzskati tos par dzīvniekiem — savā va­lodā viņi dēvējas par jūras tautu, un labāku nosaukumu arī neizdomāt.
   Pirmo reizi Džonijs redzēja profesoru tik apgarotu, bet zēns saprata viņa izjūtas, jo pats taču bija jūras tautai pateicību parādā par savu dzīvību un cerēja kādreiz šo parādu nolīdzināt.

   Delfīnu salu kā milzīga karaļvalsts ietvēra rifs. Cilvēka mūžs būtu par īsu, lai izzinātu vi­sus tā noslēpumus. Džonijs kaut ko tadu ne­bija redzējis pat sapņos — šeit mita milzums savādu un skaistu radījumu. Sauszemes lauki un meži, salīdzinot ar šīm vietām, šķita gan­drīz vai izmiruši.
   Paisuma laikā rifs atradās pilnīgi zem ūdens, neapplūda vienīgi šaurā balto smilšu josla ap salu. Bet dažās stundās notika neti­cama pārvērtība. Kaut gan paisuma un bē­guma laikā ūdens līmeņa starpība bija tikai trīs pēdas, rifs bija tik plakans, ka ūdens at­kāpās vairākas jūdzes. Dažās vietās jūra pat izzuda skatienam un koraļļu plato atsedzās līdž pašam apvārsnim.
   Tādās reizēs varēja pētīt rifu, vajadzēja tikai izturīgu apavu pāri, platmali, kas aizsar­gātu no saules, un masku. Pats galvenais bija apavi: asie, trauslie koraļļi varēja radīt rētas, ko bija viegli inficēt, un tad pagāja ne­dēļas, līdz tās sadzija.
   Kad Džonijs pirmo reizi devās uz rifu, viņa pavadonis bija Miks. Tā kā Džonijs nezināja, kas būs tālāk, viņam viss likās ārkārtīgi sa­vāds, un viņš arī mazliet baidījās. Sākumā zēns ļoti uzmanījās — un tas arī bija pareizi. Rifu apdzīvoja sīkas, no izskata pavisam ne­vainīgas būtnes, kas viegli varēja viņu noga­lināt, ja vien tiktu aizmirsta piesardzība.
   Abi zēni devās taisni no pludmales uz sa­las rietumiem, kur atklātais rifs bija tikai pus- jūdzi plats. Vispirms viņi šķērsoja neintere­santu tuksnesīgu joslu, kur varēja redzēt vie­nīgi mirušus, salauztus koraļļus — sadrum­stalotas atliekas, ko gadsimtu gaitā bija iz­metušas krastā vētras. Faktiski visa sala bija veidota no šādām atliekām, kas laika ritumā pamazām bija pārklājušās vispirms ar plānu zemes kārtu, tad ar zāli un nezālēm un vis­beidzot noaugušas ar kokiem.
   Drīz mirušo koraļļu josla palika aiz mugu­ras, un Džonijam likās, ka viņš iet pa dārzu ar dīvainiem pārakmeņotiem augiem. Te bija smalki krāsaina akmens zariņi un arī masī- vāki, gigantiskām sēnēm vai piepēm līdzīgi veidojumi, tik izturīgi, ka pa tiem varēja droši staigāt. Tomēr, neraugoties uz to izskatu, tie bija nevis augi, bet gan dzīvnieku valsts veidojumi. Noliecies aplūkot tos tuvāk, Džo­nijs ievēroja to virsmā tūkstošiem mikrosko­pisku caurumiņu. Katrs no tiem bija atse­višķa koraļļu polipa šūniņa. Tas bija minia­tūrai jūras anemonei līdzīgs niecīgs radījums, un katra šūniņa bija būvēta no dzīvnieciņa izdalītā kaļķa. Kad polips nobeidzās, šūniņa palika, un nākamā paaudze būvējās tālāk uz tās. Tā gadu pēc gada, gadsimtu pēc gad­simta auga koraļļu rifs. Visu te redzamo pla­kano līdzenumu, kas spīdēja saulē, bija bū­vējuši par viņa nagu mazāki radījumi.
   Un tā bija tikai niecīga daļa no milzīgā Lielā Barjeru rifa, kas stiepās vairāk nekā tūkstoš jūdžu gar Austrālijas piekrasti.- Ta­gad Džonijs saprata profesora Kezena pie­zīmi, ka rifs esot lielākā būve uz zemeslodes, ko vien uzcēlušas dzīvas būtnes.
   Drīz zēns atklāja, ka zem viņa kājām mīt ne tikai koraļļi. Pilnīgi negaidot, dažas pēdas no viņa gaisā uzšāvās ūdens strūkla.
   —  Kas tas? — Džonijs pārsteigumā iepleta muti.
   Miks iesmējās.
   —  Molusks, — viņš īsi noteica. — Izdzir­dēja tavus soļus.
   Dažas minūtes vēlāk Džonijam radās iz­devība novērot, kā tas notiek. Molusks, ap­mēram pēdu diametrā, bija paslēpies koraļ­ļos tik dziļi, ka ārā rēgojās tikai tā atvērtās lūpas. Līdz pusei no gliemežnīcas izlīdušais ķermenis atgādināja spilgtu samta gabalu, kas izrotāts ar skaistākajiem smaragdiem un safīriem. Kad Miks uzkāpa uz klints tam bla­kus, izbiedētais molusks momentā aizcirta lūpas, un ūdens strūkla gandrīz ķēra Džonija seju.
   —   Tas ir sīkums, — Miks nicīgi noteica. — Dziļumā ir lielāki eksemplāri, četras piecas pēdas diametrā. Mans vectēvs stāstīja, ka viņš reiz, nodarbodamies ar pērļu zveju uz kāda kuģa no Kuktaunas, redzējis divpadsmit pēdu resnu molusku. Bet viņš ir slavens ar saviem pārspīlējumiem, un es viņam neticu.
   Džonijs neticēja, ka eksistē arī piecas pē­das resni moluski. Vēlāk viņš tomēr pārlie­cinājās, ka šoreiz Miks teicis vistīrāko patie­sību. Nebija gudri uzskatīt par izdomājumu jebkuru stāstu par rifu un tā iemītniekiem.
   Iztraucēto molusku apšauditi, viņi nogāja vēl simt jardus, līdz nonāca pie neliela eze­riņa klintī. Tā kā šeit nebija vēja, kas ņirbi­nātu ūdens virsmu, Džonijs varēja saredzēt zivis šaudāmies ūdenī tik skaidri, it kā tās karātos gaisā.
   Zivis laistījās visās varavīksnes krāsās, svītras un apļi uz to ķermeņiem mijās ar punk­tiem, it kā tās būtu izraibinājis neprātīgs mākslinieks. Pat visraibākie tauriņi nebija daudzkrāsaināki un iespaidīgāki par zivīm, kas nedzirdami kustējās starp koraļļiem.
   Ezeriņā bija arī daudz citu dzīvu būtņu. Miks norādīja Džonijam uz diviem gariem taustekļiem, kas rēgojās ārā no nelielas alas. Tie nemierīgi kustējās šurpu turpu, it kā pē­tītu apkārtējo pasauli.
   — Raibais langusts, — sacīja Miks. — Varbūt atpakaļceļā mēs kādu noķersim. Tie ir ļoti garšīgi, ja tos cep veselus, pieliekot pavairāk sviesta.
   Nākamajās dažās minūtēs Miks bija Džo­nijam parādījis ap divdesmit dažādu radī­jumu — vairākas sugas ļoti skaistu gliemež­nīcu, piecstarainās jūras zvaigznes, kas lēni rāpoja pa jūras dibenu, meklējot laupījumu, vēžus vientuļniekus, kas slēpās gliemežnīcās, kur bija iekārtojušies kā mājās, un beidzot kaut ko līdzīgu milzīgam gliemim, kas izšļāca veselu mākoni purpurkrāsas tintes, kad Miks piebikstīja tam ar kāju.
   Džonijs šeit pirmo reizi ieraudzīja arī as- toņkāji. Tas bija mazulis, dažu collu dia­metrā, un kautrīgi paslēpās ēnā, kur tikai Mika trenētā acs spēja to ieraudzīt. Kad Miks to izbaidīja ārā, astoņkājis graciozi aizslī­dēja pār koraļļiem, mainot krāsu no tumši pe­lēkas uz bāli sārtu. Sev par lielu brīnumu Džonijs nosprieda, ka šis ir jauks, mazs ra­dījums, lai gan zināja, ka tā nedomātu, sasto­pot tiešām lielu eksemplāru.
   Zēns būtu varējis nostāvēt tā visu dienu, pētot šo mazo ezeriņu, bet Miks mudināja do­ties tālāk. Viņi turpināja ceļu, ieturot virzienu uz tālumā redzamo jūru un izvairoties no vie­tām, kur koraļļi bija pārāk trausli, lai iztu­rētu viņu svaru.
   Reiz Miks apstājās, lai paceltu planku­mainu gliemežnīcu, kam bija egles čiekura lielums un forma.
   —   Paskaties, — viņš teica, rādīdams glie­mežnīcu Džonijam.
   Miniatūram sirpim līdzīgs melns, smails āķis veltīgi snaikstījās no viena gliemežnīcas gala uz viņa pusi.
   —   Indīgs, — teica Miks. — Ja tas tev iedzels, tu smagi saslimsi un vari pat nomirt.
   Viņš nolika gliemežnīcu atpakaļ uz klin­tīm, kamēr Džonijs domīgi nolūkojās tai pa­kaļ. Tāda skaista, no izskata nevainīga būtne — un tomēr nes nāvi! Šo mācību viņš atcerējās ilgi.
   Zēns uzzināja, ka uz rifa nekas nedraud, ja patur prātā divus likumus. Pirmais — ska­ties, kur sper soli, otrs — nekad neko neaiz­tiec, iekāms neesi pārliecinājies, ka tas ir ne­kaitīgs.
   Beidzot viņi bija sasnieguši rifu un apstā­jās, vērdamies uz mierīgi viļņojošo jūru. Bēgums vēl nebija beidzies, un ūdens tecēja lejup no atsegtajiem koraļļiem pa simtiem sīku kanāliņu, ko tas bija izgrauzis dzīvajās klin­tīs. Tādējādi bija radušies lieli, dziļi, ar jūru savienoti ezeri, kuros peldēja daudz lielākas zivis par tām, ko Džonijs bija redzējis līdz šim.
   — Aiziet, — teica Miks, uzlikdams masku. Viņš gandrīz bez trokšņa ienira tuvākajā eze­riņā, pat neatskatīdamies, vai Džonijs viņam seko.
   Džonijs brīdi vilcinājās, tad, nevēlēdamies izrādīt mazdūšību, uzmanīgi sāka laisties le­jup pa trauslajiem koraļļiem. Tikko maska bija ūdenī, zēns aizmirsa visas bailes. Zem­ūdens pasaule, kurā viņš bija lūkojies no aug­šas, likās vēl brīnišķīgāka tagad, kad viņš peldēja, skatīdamies uz leju. Džonijs pats ju­tās kā zivs milzīgā akvārijā. Caur mas­kas stiklu viss bija redzams apbrīnojami skaidri.
   Zēns lēniņām sekoja Mikam gar izliekta­jām sienām, starp koraļļu klintīm, kas atkā­pās, jo vairāk viņi tuvojās jūrai. Sākumā ūdens bija tikai divas trīs pēdas dziļš, tad, pilnīgi negaidot, pamats zem kājām izzuda, un, iekāms zēns paspēja kaut ko apjēgt, viņš jau atradās divdesmit pēdu dziļumā. Lielais, plakanais rifs palika aiz muguras. Džonijs bija sasniedzis atklātu jūru.
   Pirmajā acumirklī viņu tiešām sagrāba bailes. Viņš pārstāja peldēt un brīdi uzkavē­jās, atskatīdamies atpakaļ, lai pārliecinātos, ka drošā vieta ir tikai pāris jardu aizmugurē. Tad Džonijs vēlreiz palūkojās uz priekšu — uz priekšu un lejup.
   Bija neiespējami noteikt, cik dziļi sniedzas skatiens, — simt pēdas vismaz. Viņa priekšā ija gara, stāva nogāze, un tā veda valstībā, as nepavisam nelīdzinājās spilgti apgaismo­tajiem ezeriem ar bagātīgo krāsu rotaļu, ku­rus viņš tikko bija atstājis. No saulē dzirksto­šās pasaules viņš ielūkojās tumši zilā, noslē­pumainā krēslā. Tālu lejā šajā tumsā it kā svinīgā dejā kustējās kaut kādi lieli ķermeņi.
   —   Kas tie tādi? — Džonijs vaicāja bied­ram.
   —  Jūras asaru paveids, — atbildēja Miks. — Skaties!
   Džonijam par izbīli viņš paslīdēja zem ūdens un šāvās lejup kā bulta, tikpat graciozi un ātri kā jebkura zivs. Tuvojoties šīm kustī­gajām ēnām, viņš kļuva mazāks un mazāks, turpretī tās savukārt likās augam. Miks ap­stājās apmēram piecdesmit pēdu dziļ uma, tieši virs ēnām, un izstiepa roku, grasīdamies pieskarties vienai no milzīgajām zivīm, bet tā pasita ar asti un izvairījās.
   Likās, ka Miks nesteidzas atgriezties virs­pusē, bet Džonijam, vērojot šo izrādi, vismaz reizes desmit aizrāvās elpa. Beidzot vienīga­jam skatītājam par lielu atvieglojumu Miks sāka lēni peldēt augšup, mādams ardievas asariem.
   —   Cik lielas bija šīs zivis? — jautāja Džo­nijs, kad biedrs bija izniris un atvilcis elpu.
   —   Ko nu, tikai kādas astoņdesmit vai simt mārciņas. Ziemeļos — tur tie gan ir lieli. Mans vectēvs pie Kernsas reiz noķēris uz āķa astoņsimt mārciņas smagu eksemplāru.
   —  Bet tu taču viņam netici, — pasmīnē­dams teica Džonijs.
   —   Ticēju, — smaidot atbildēja Miks. — Toreiz viņš to bija nofotografējis un parā­dīja uzņēmumu.
   Peldot atpakaļ uz rifa malu, Džonijs vēl­reiz palūkojās zilajā dzelmē ar koraļļu klin­tīm, izvelvētajām terasēm un milzīgajām ēnām, kas lēni peldēja starp tām. Šī pasaule bija tikpat sveša kā kāda cita planēta, lai gan atradās tepat uz dzimtās Zemes. Tā viesa Džonija sirdī ziņkārību un bailes tieši tādēļ, ka bija tik ļoti savāda.
   Bija tikai viena iespēja atbrīvoties no šīm izjūtām — agri vai vēlu viņš sekos Mikam le­jup pa zilo, noslēpumaino nogāzi.

   — Jums taisnība, profesor, — sacīja dok­tors Keits, — kaut gan lai mani velns parauj, ja es zinu, kā jūs to esat noteicis. Mūsu
   hidrofonu darbības zonā tiešām nav neviena lielāka delfīnu bara.
   —  Tādā gadījumā mēs tos pameklēsim ar «Lidojošo zivi».
   —   Bet kur? Tad taču mums jāpārmeklē desmit tūkstoš kvadrātjūdžu liela teritorija.
   —   Šim nolūkam ir izlūkpavadoņi, — atbil­dēja profesors Kezens. — Izsauciet Vumeras kontrolstaciju un palūdziet nofotografēt pla­tību piecdesmit jūdžu rādiusā visapkārt sa­lai. Un lai viņi to izdara cik iespējams drīz pēc rītausmas. Vienam pavadonim rīt no rīta tieši jālido šeit pāri.
   —   Bet kādēļ tieši pēc rītausmas? — jau­tāja Keits. — Ā, saprotu, garās ēnas dos iespēju vieglāk tos pamanīt.
   —   Protams. Pārmeklēt tādu teritoriju nav joka lieta, un, ja mēs ar to nodarbosimies pā­rāk ilgi, delfīni var pazust nezin kur.
   Džonijs uzzināja par šo plānu drīz pēc bro­kastīm, kad viņu iesauca iekšā palīdzēt izlū­košanā. Likās, ka profesors Kezens nokodis lielāku kumosu, nekā spēj sagremot, — sa­las fotouztvērējs bija pieņēmis divdesmit pie­cus atsevišķus fotouzņēmumus, no kuriem katrs aptvēra kvadrātu ar divdesmit jūdžu garu malu un attēloja milzumu detaļu. Tie bija uzņemti no meteoroloģiskā pavadoņa, kas riņķoja tikai piecsimt jūdžu augstumā, apmē­ram stundu pēc rītausmas. Tā kā nebija mā­koņu, uzņēmumi bija teicamas kvalitātes. Spēcīgas teleskopiskās kameras bija samazi­nājušas augstumu līdz piecām jūdzēm.
   No visas šīs mozaīkas Džonijam iedeva uzņēmumu, kas gan nebija tik svarīgs, toties ļoti ieinteresēja zēnu. Tas bija centrālais, kas rādīja pašu salu. Bija aizraujoši aplūkot to caur lupu un skaidri saredzēt ēkas, taciņas un zvejas kuģus. Varēja atšķirt pat atseviš­ķus cilvēkus kā melnus punktiņus.
   Džonijs pirmo reizi apjauta Delfīnu salu ieskaujošā rifa visu milzīgo plašumu. Tas stiepās jūdzēm tālu uz austrumiem, un sala izskatījās pēc maza komatiņa. Kaut gan bija paisums, seklajā ūdenī varēja saredzēt katru rifa detaļu. Aizrāvies, pētot padziļinājumus, zemūdens ieplakas un neskaitāmos kanālus, ko ūdens bija izgrauzis, bēguma laikā atstā­jot rifu, Džonijs gandrīz aizmirsa savu uzde­vumu.
   Meklētājiem veicās — baru pamanīja seš­desmit jūdžu uz dienvidaustrumiem no salas, gandrīz pašā fotomozaīkas malā. Kļū­dīšanās bija izslēgta: desmitiem ķermeņu at­radās virs ūdens, dažus no tiem objektīvs bija notvēris lēciena brīdī. Pēc divžuburainās slie­des, ko delfīni bija atstājuši ūdenī, varēja noprast, ka viņi dodas uz rietumiem.
   Profesors Kezens apmierināts lūkojās uz fotouzņēmumu.
   —   Tie tuvojas, — viņš sacīja. — Ja delfīni nemainīs kursu, pēc stundas mēs tos satik­sim. Vai «Lidojošā zivs» ir gatava braucie­nam?
   —   Vēl uzņem degvielu, bet pēc pusstundas varēs iziet jūrā.
   Profesors palūkojās pulkstenī. Viņš likās uztraukts kā mazs zēns, ko apsolījuši ņemt līdzi izbraukumā.
   —   Labi, — viņš aprauti noteica. — Pēc divdesmit minūtēm visiem sapulcēties pie­stātnē.
   Džonijs bija klāt jau pēc piecām. Viņš taču pirmo reizi atradās uz kuģa (neskaitot «Svē­to. Annu» — tur taču viņš gandrīz neko ne­bija redzējis) un bija stingri apņēmies neko nepalaist garām. Tikko viņu bija padzinuši no novērošanas punkta mastā, trīsdesmit pēdu virs klāja, ieradās profesors, ģērbies spilgtā havajiešu kreklā, nesdams fotoaparātu, binokli un portfeli un kūpinādams resnu ci­gāru.
   —   Braucam! — viņš teica.
   «Lidojošā zivs» uzņēma gaitu. Izbraukusi cauri koraļļos izcirstajam kanālam un sasnie­gusi rifa malu, tā apstājās.
   —   Ko mēs gaidām? — Džonijs jautāja Mi­kam, kurš kopā ar viņu bija pārliecies pār margām un vēroja-sarūkošo salu.
   —   Skaidri nezinu, — tas atteica, — bet varu iedomāties … A, tur jau viņi nāk! Profe­sors tos droši vien izsaucis pa zemūdens skaļ­ruņiem, kaut gan parasti tie ierodas bez sauk­šanas.
   Palēkdamies augstu virs ūdens, it kā pūlētos pievērst sev uzmanību, «Lidojošajai zivij» tu­vojās divi delfīni. Viņi piepeldēja pie paša kuģa un Džonijam par lielu izbrīnu tika ne­kavējoties uzvilkti uz klāja. Ar vinču ūdenī iegremdēja buraudekla maisu, dzīvnieki pēc kārtas iepeldēja tajā, maisu uzvilka augšā un delfīnus ielaida nelielā ūdens tvertnē kuģa priekšgalā. Mazajā akvārijā abiem tikko pie­tika vietas, tomēr viņi, šķita, jutās lieliski. Bija skaidrs, ka tas viņiem nav nekāds jau­nums.
   —   Einars un Pegija, — teica Miks. — Vieni no gudrākajiem delfīniem, kādi mums jebkad bijuši. Profesors pirms dažiem gadiem tos iz­laida jūrā, bet viņi nekad nepeld tālu pro­jām.
   —   Ka viņus var atšķirt? — vaicaja Džo­nijs. — Man viņi visi liekas vienādi.
   Miks pabužināja savu kuplo cekulu.
   —   Nezinu, kā lai tev atbild. Einaru var viegli pazīt. Vai tu redzi rētu viņa labajā peld- spurā? Nu, un viņa draudzene parasti ir Pe­gija. Tā nu es domāju, ka tā ir viņa, — Miks piebilda ar šaubu pieskaņu balsī.
   «Lidojošā zivs» bija uzņēmusi ātrumu un tagad attālinājās no salas, veicot apmēram desmit mezglu stundā. Kapteinis, viens no Mika daudzajiem tēvočiem, negribēja attīstīt pilnu ātrumu, kamēr nebija pārvarēti visi zemūdens šķērsli.
   Kad viņus no rifa šķīra jau divas jūdzes, viņš izlaida lielos spārnus un atvēra spraus­las. It kā sajūtot spēku pieplūdumu, «Lido­jošā zivs» rāvās uz priekšu, tad pakāpeniski palielināja ātrumu un sāka celties ārā no ūdens. Pēc pārsimt jardiem virs ūdens jau atradās viss kuģa korpuss un bremzēšanas efekts daudzkārt samazinājās. Virs viļņiem kuģis attīstīja piecdesmit mezglu ātrumu ar to pašu jaudu, ar ko ūdenī tas varēja sasniegt tikai desmit.
   Bija uzjautrinoši, stingri turoties, stāvēt uz priekšējā klāja un vērot ūdens virpuļus, ko kuģis atstāja aiz sevis, traucoties pa okeānu. Bet pēc kāda laika, gluži aizelsies no vēja brāzmām, Džonijs paglābās aizvējā aiz til­tiņa un skatījās, kā Delfinu sala izzūd aiz ap­vāršņa. Drīz tā bija vairs tikai kaut kas līdzīgs baltu smilšu plostam ar zaļu pārsegu, tad pārvērtās šaurā svītriņā debesmalā un beidzot izgaisa pavisam.
   Stundas laikā viņi pabrauca garām vairā­kām līdzīgām, tikai mazākām saliņām, kas, pēc Mika vārdiem, bija neapdzīvotas. No tā­lienes tās likās tik brīnišķīgas, ka Džonijs ne­saprata, kā gan tās palikušas tukšas šajā pārapdzīvotajā pasaulē. Viņš vēl nebija no­dzīvojis Delfīnu salā pietiekami ilgi, lai sa­prastu, cik daudz grūtību jāpārvar elektro­enerģijas, ūdens un pārtikas piegādē, lai va­rētu apmesties uz dzīvi Lielajā Barjeru rifā.
   Nekur vēl nebija redzama zeme, kad «Lido­jošā zivs» pēkšņi samazināja ātrumu, nosē­dās ūdenī un apstājās pavisam.
   —   Lūdzu klusumu! — iesaucās kaptei­nis. — Profesors vēlas paklausīties!
   Profesors neklausījās ilgi. Apmēram pēc piecām minūtēm viņš iznāca no kajītes, acīm redzot diezgan apmierināts ar sevi.
   —       Mēs esam uz pareizā ceļa, — viņš pazi­ņoja. — Viņi atrodas apmēram piecas jūdzes no mums un klaigā pilnā kaklā.
   «Lidojošā zivs» turpināja ceļu, nedaudz novirzoties uz rietumiem no sākotnējā kursa. Jau pēc desmit minūtēm to no visām pusēm ielenca delfīni.
   Simtiem dzīvnieku rotaļīgi, bez pūlēm ce­ļoja pa jūru. Kad «Lidojošā zivs» apstājās, tie sapulcējās ap kuģi, it kā būtu gaidījuši šādu apciemojumu, — un ļoti iespējams, ka tā arī bija.
   Einaru ar vinču nolaida ūdenī, bet tikai viņu vienu. Profesors paskaidroja:
   — Tur ir pārāk daudz trakulīgu tēviņu, un mēs nevēlamies radīt sarežģījumus, kamēr Einars ar viņiem apspriedīsies.
   Pegija bija sašutusi, bet nevarēja darīt neko citu kā apšļākt ar ūdeni katru, kas pie­nāca par tuvu.
   «Tā laikam ir viena no dīvainākajām sa­nāksmēm, kāda jebkad notikusi,» domāja Džonijs. Noliecies pār bortu, viņš kopā ar Miku stāvēja uz priekšējā klāja un lūkojās le­jup uz gludajiem, tumši pelēkajiem ķerme­ņiem, kas drūzmējās ap Einaru. Ko viņi runā? Vai Einars pilnīgi saprot savus dziļūdens brā­ļus, un vai profesors sapratīs Einaru?
   Lai kāds būtu šīs sapulces iznākums, Džo­nijs jutās dziļi pateicīgs šiem draudzīgajiem, graciozajiem radījumiem. Zēns cerēja, ka pro­fesors Kezens varēs palīdzēt viņiem, tāpat kā viņi bija palīdzējuši Džonijam.
   Pēc pusstundas Einars atkal iepeldēja maisā un tika uzcelts uz klāja par lielu atvieg­lojumu kā Pegijai, tā arī profesoram.
   — Šķiet, ka lielākoties tās bijušas pļā­pas, — viņš piezīmēja. —Pusstunda nepār­trauktas delfīnu sarunas nozīmē veselu ne­dēļu darba, lai gan skaitļošanas mašīna sniedz man lielu palīdzību.
   Zem klāja ierēcās «Lidojošās zivs» mašī­nas, un kuģis atkal lēni pacēlās virs ūdens. Delfīni turējās līdzi dažus simtus jardu, bet tad bezcerīgi atpalika. Sajā ātruma sacensībā viņi nevarēja cerēt uz uzvaru. Pēdējo Džonijs redzēja tumšu ķermeņu joslu pie apvāršņa, bet drīz tā jau bija palikusi jūdzēm tālu aiz muguras.

   Džonijs sāka vingrināties niršanā piestāt­nes malā, starp noenkurotajiem zvejas ku­ģiem. Ūdens te bija kristāldzidrs un tikai čet­ras piecas pēdas dziļš, tā ka viņš pilnīgi droši varēja pieļaut visas savas iesācēja kļūdas, līdz iemācījās lietot pleznas un masku.
   Miks nebija nekāds labais skolotājs. Peldēt un nirt viņš bija pratis visu mūžu un vairs neatcerējās savas pirmās grūtības. Viņam likās neticami, ka kāds nevarētu viegli nonirt līdz jūras dibenam un mierīgi pavadīt tur divas trīs minūtes. Tādēļ arī viņš gandrīz zau­dēja pacietību, kad viņa skolnieks nevarēja ienirt dziļāk par dažām collām un gulēja uz ūdens kā korķis, vicinādams kājas pa gaisu.
   Tomēr drīz Džonijs saprata, kā jārīkojas. Viņš iemācījās neieclpot pirms ieniršanas: ie­elpojot viņš kļuva līdzīgs balonam ar tādu peldspēju, ka gluži vienkārši negrima. Tā­lāk — viņš atklāja, ka, ja izsviež kājas no ūdens, to svars, zaudējis ūdens atbalstu, liek viņam tūlīt grimt lejup. Pēc tam, atrazdamies jau zem ūdens, viņš varēja kustināt pleznas un pārvietoties jebkurā virzienā.
   Pēc dažu stundu treniņa sākotnējā neveik­lība pazuda. Viņš atklāja, kāda bauda ir traukties lejup un slīdēt pa bezsvara pasauli kā kosmonautam orbītā. Džonijs iemācījās mest cilpas un griezties ūdenī, kā arī nekus­tīgi karāties jebkurā dziļumā. Bet zēns vēl nevarēja uzturēties zem ūdens pat ne uz pusi tik ilgi kā Miks — tāpat kā katrai lietai, ko ir vērts apgūt, arī tam bija vajadzīgs laiks un neatlaidīgi treniņi.
   Džonijs zināja, ka laika viņam tagad pie­tiks. Profesors Kezens, lai gan bija diezgan mīkstsirdīgs, vajadzības gadījumos prata būt stingrs, un to viņš bija pieredzējis. Profesors lika lietā savu autoritāti, tika izpildītas anke­tas, un beidzot Džoniju ieskaitīja salas štatos. Viņa krustmāte tam piekrita no visas sirds un ar prieku izsūtīja tās nedaudzās lietas, ku­rām viņa acīs bija kaut kāda vērtība. Tagad, kad Džonijs atradās otrā pasaules malā un varēja objektīvi pārdomāt bijušo, viņam ie­nāca prātā, ka arī pats ne vienmēr rīkojies pareizi. Vai viņš kādreiz bija papūlējies iejus­ties ģimenē, kas bija viņu uzņēmusi? Viņš taču zināja, ka krustmātei pēc vīra nāves nav viegli. Paaudzies viņš droši vien saprastu krustmāti labāk, un viņi varbūt pat kļūtu draugi. Bet, lai kā būtu, viņš tomēr ne mirkli nenožēloja, ka aizbēdzis.
   Likās, ka viņa dzīvē atvērusies jauna no­dala, kam nav nekāda sakara ar iepriekšējo. Džonijs saprata, ka līdz šim ir vienkārši ek­sistējis, nevis dzīvojis. Tik agri zaudējis mīļo­tos cilvēkus, viņš kļuva aizdomīgs un noslē­dzās sevī. Bet tagad viņš strauji pārvērtās, jo salas sirsnīgajā sabiedrībā viņa noslēgtība drīz vien izzuda.
   Zvejnieki bija draudzīgi, cēlsirdīgi un darbā sevišķi nenopūlējās. Tas arī nebija vajadzīgs šeit, kur nepazina ziemas un kur pietika iz­braukt jūrā, lai sagādātu pārtiku. Gandrīz ik vakarus ļaudis pulcējās krastā, lai padejotu, noskatītos kinofilmu vai kopā pavakariņotu. Ja kādreiz lija, kā tas šad tad gadījās, — no­krišņu daudzums stundā šeit sasniedza pāris collu, — ļaudis sēdēja pie televizora. Pateico­ties sakaru pavadoņiem, Delfīnu salu no jeb­kuras zemeslodes pilsētas šķīra par pusse- kundi mazāks laika sprīdis. Salinieki varēja noskatīties visu, ko piedāvāja pārējā pasaule, kaut gan bija tik ļoti nošķirti no tās. Viņi baudīja visas civilizācijas priekšrocības un cieta tikai no nedaudziem tās trūkumiem.
   Protams, Džonija dzīve nesastāvēja no iz­priecām vien. Tāpat kā kuram katram citam par divdesmit gadiem jaunākam (bet dažreiz arī vecākam) saliniekam, viņam bija ik die­nas dažas stundas jāpavada skolā.
   Profesors Kezens izglītībai veltīja lielu vē­rību, un salā bija divpadsmit skolotāju — divi cilvēki un desmit elektronu mašīnas. Tā bija parastā attiecība, jo apmācošo mašīnu izgudrošana divdesmitā gadsimta vidū mā­cību sistēmu beidzot bija nostādījusi uz zi­nātniskiem pamatiem.
   Mašīnas bija savienotas ar OSKARU — milzīgu kibernētisku skaitļošanas mašīnu, kas profesoram tulkoja, pārzināja lielāko dalu salas saimniecības un grāmatvedī­bas un, ja vajadzēja, piedalījās šaha čempio­nātos. Neilgi pēc Džonija ierašanās OSKARS zēnu rūpīgi noeksaminēja, lai noteiktu viņa iz­glītības pakāpi, tad sagatavoja attiecīgas len­tes ar ierakstiem un iespieda viņam paredzēto nodarbību programmu. Tagad Džonijs katru dienu vismaz trīs stundas pavadīja pie elek­tronu skolotāja klaviatūras, gūstot arvien jau­nas zināšanas un rakstot atbildes uz jautā­jumiem, kuri uzliesmoja uz ekrāna. Kaut gan nodarbību laiku zēns varēja izvēlēties pats, tomēr viņš bija pietiekami prātīgs, lai tās ne­izlaistu. Ja tas kādreiz gadījās, OSKARS tū­līt ziņoja profesoram vai — vēl jaunāk — doktoram Keitam.
   Pašreiz abus zinātniekus nodarbināja daudz svarīgākas problēmas. Pēc divdesmit četru stundu spraiga darba profesors Kezens bija pārtulkojis Einara atnesto ziņojumu, un tas viņu bija nostādījis dilemmas priekšā. Profe­sors bija miermīlīgs cilvēks. Ja gribēja viņu raksturot ar vienu vārdu, tad vispiemērotā­kais bija «labsirdīgs». Un tagad sev par lielu sarūgtinājumu viņam bija jānostājas vienā no karojošām pusēm.
   Viņš cieši raudzījās paziņojumā, ko OS­KARS tikko bija iespiedis, it kā cerēdams, ka tas izgaisīs. Bet viņš varēja vainot tikai pats sevi — galu galā viņš taču bija tas, kurš bija sūtījis pēc tā.
   —   Nu, profesor, — jautāja doktors Keits, kas noguris un neskuvies bija pārliecies pār kontrolaparātu, — ko tagad iesāksim?
   —   Nav ne jausmas, — atteica profesors Kezens, kas līdzīgi daudziem talantīgiem zinātniekiem un loti nedaudziem neapdāvinā­tiem zinātniekiem nekad neslēpa, ka nokļuvis strupceļā. — Ko jūs iesakāt?
   —   Domāju, ka tagad ir īstā reize apspries­ties ar Konsultatīvo komiteju. Kādēļ gan ne­lūgt padomu dažiem tās locekļiem?
   —   Ideja nav slikta, — noteica profesors. — Paskatīsimies, ar ko varam šajā stundā nodibināt sakarus.
   Viņš izņēma no atvilktnes uzvārdu sarakstu un sāka vilkt ar pirkstu pa stabiņiem.
   —   Amerikāņus nedrīkst traucēt — viņi visi gul. Tas pats attiecas uz vairumu eiropiešu. Palūkosimies, kas mums atliek … Saha Deli, Hiršs Telavivā, Abdallahs …
   —   Pilnīgi pietiek! — pārtrauca doktors Keits. — Es nekad neesmu redzējis, ka kon­ference paveiktu ko derīgu, ja tajā piedalās vairāk par pieciem cilvēkiem.
   —   Pareizi. Mēģināsim izsaukt šos.
   Pēc ceturtdaļstundas pieci cilvēki, atrazda­mies dažādās zemeslodes tnalās, sarunājās, it kā sēdētu vienā telpā. Profesors Kezens ne­bija pieprasījis televīzijas sakarus, kaut gan nepieciešamības gadījumā varēja tos nodibi­nāt. Lai apmainītos viedokļiem, pilnīgi pietika ar skaņu.
   —   Kungi, — viņš iesāka, pēc tam kad visi bija sasveicinājušies, — mums radusies pro­blēma. Drīz vien tā būs jānodod izskatīšanai visai Komitejai, varbūt pat augstāk. Bet vis­pirms es gribētu dzirdēt jūsu domas neofi­ciāli.
   —   Ha! — atbildēja slavenais Pakistānas bioķīmiķis doktors Hasims Abdallahs no sa­vas laboratorijas Karači. — Jūs esat lūdzis mani «izteikt savas domas neoficiāli» vismaz reizes desmit, bet es neatceros gadījumu, kad jūs tās būtu ņēmis vērā.
   —   Šoreiz būs citādi, — sacīja profesors. Svinīguma pieskaņa viņa balsī liecināja, ka šī nav parasta diskusija.
   Viņš īsumā pārstāstīja notikumus, kas bija atveduši Džoniju uz salu. Viņa klausītāji to jau zināja, jo vēsts par šo brīnumaino izglāb­šanos bija aplidojusi pasauli. Pēc tam profe­sors aprakstīja tālāko — «Lidojošās zivs» braucienu un Einara sarunas ar dziļūdens delfīniem.
   — Tas var ieiet vēsturē, — viņš sacīja, — kā cilvēka pirmā apspriede ar citiem dzīv­nieku valsts pārstāvjiem. Esmu pārliecināts, ka tā nebūs pēdējā, jo tas, ko mēs pašreiz darām, var palīdzēt veidot nākotni — kā kos­mosā, tā arī uz Zemes. Es zinu, daži no jums uzskata, ka es pārspīlēju delfīnu prāta spējas. Tagad jūs varat spriest paši. Viņi uzmeklēja mūs, lai lūgtu aizsardzību pret saviem nežē­līgākajiem ienaidniekiem. Faktiski ir tikai di­vas dzīvnieku sugas, kas uzbrūk delfīniem. Viena no tām, bez šaubām, ir haizivs, bet tā nopietni neapdraud pieaugušu delfīnu baru — viņi to var nogalināt ar sitieniem pa žaunām. Haizivs ir tik dumja, cik dumja vien var būt zivs, un delfīni pret to nejūt neko citu kā ni­cinājumu un naidu.
   Cita lieta ir otrs to ienaidnieks, jo vairāk tādēļ, ka tas ir delfīnu radinieks, — zobenva- lis Orcinus Orca. Nebūs pārspīlēts, ja teik­sim, ka tas ir gigantisks delfīns, kas kļuvis par kanibālu. Tā garums sasniedz trīsdesmit pēdu, un ir atrasti eksemplāri, kuru vēderā uzietas pat līdz divdesmit delfīnu atliekas. Padomājiet tikai, kas tā par ēstgribu, kuras apmierināšanai nepieciešami uzreiz divdesmit delfīni! Tāpēc nav brīnums, ka viņi lūdz mums palīdzību. Viņi zina, ka mūsu rīcībā ir līdzekļi, kādu viņiem nav. Pierādījums tam ir mūsu kuģi, kas jau gadu simtiem ilgi vago jūras. Varbūt viņu sensenā draudzīgā attiek­
   sme pret mums ir bijis mēģinājums nodibināt sakarus, lūgt palīdzību viņu nepārtrauktajā cīņā, un tikai tagad mēs esam sasnieguši tādu attīstības pakāpi, ka varam viņus saprast. Ja tā tiešām ir, tad es kaunos par sevi un par visu cilvēci.
   —   Acumirkli, profesor, "— viņu pārtrauca indiešu fiziologs doktors Saha. — Tas viss ir ļoti interesanti, bet vai jūs esat pilnīgi pārlie­cināts, ka esat pareizi iztulkojis? Neapvaino­jieties, bet mēs visi pazīstam jūsu pieķerša­nos delfīniem. Arī mēs tiem simpatizējam. Vai esat pārliecināts, ka neesat neko no sevis pie­licis klāt?
   Dažs labs varbūt, to dzirdot, būtu apvaino­jies, kaut gan doktors Saha centās runāt cik vien iespējams taktiski. Tomēr profesors Ke­zens atbildēja pietiekami laipni:
   —  Šaubu nav — varat pavaicāt doktoram Keitam.
   —   Pareizi, — doktors Keits apstiprināja. — Es gan neprotu iztulkot delfjnu valodu tik labi kā profesors, bet šoreiz varu likt uz spē­les savu reputāciju.
   —   Katrā ziņā, — turpināja profesors Ke­zens, — manas uzstāšanās nākamais punkts pierādīs, ka es nebūt neesmu akli nostājies delfīnu pusē, lai kā es tos mīlētu. Es neesmu zoologs, tomēr šo to zinu par līdzsvaru dabā. Pat ja mēs spētu palīdzēt delfīniem, vai būtu pareizi to darīt? Doktor Hirš, ko jūs par to domājat?
   Teiavivas zooloģiskā dārza direktors uz­reiz neatbildēja: viņš bija mazliet miegains, jo Izraēlā vēl nebija uzaususi diena.
   —   Jūs esat iegrūdis mums karstu kartu­peli, — viņš norūca. — Šaubos, vai esat pa­domājis par sekām. Dabā visiem dzīvniekiem ir ienaidnieki — plēsēji, un, ja tā nebūtu, tas viņiem pašiem nāktu par sliktu. Pavērosim, piemēram, Āfriku, kur līdzās dzīvo lauvas un antilopes. Pieņemsim, ka jūs apšautu visus lauvas. Kas no tā iznāktu? Varu pateikt — antilopes savairotos tādā skaitā, ka iznīcinātu visu augu valsti un galu galā nobeigtos badā. Lai antilopes par to domā, ko grib, lauvas tām ir ļoti noderīgi. Tie nejauj antilopēm iztē­rēt pārtikas krājumus un uztur to skaitu nor­mālā līmenī, iznīcinot vājākos īpatņus. Tā rī­kojas daba — pēc mūsu domām cietsirdīgi, tomēr efektīvi.
   —   Sajā gadījumā nedrīkst vilkt paralē­les, — iebilda profesors Kezens. — Mums ir darīšana nevis ar vienkāršiem savvaļas dzīv­niekiem, bet ar saprātīgiem radījumiem. Tā nav tauta cilvēku izpratnē, tomēr tauta. Drī­zāk tos varētu salīdzināt ar mierīgiem zem­kopjiem, ko pastāvīgi terorizē cilvēkēdāji. Vai jūs teiksiet, ka cilvēkēdāji nes zemkopjiem labumu, mēģināsiet tos pāraudzināt?
   Hiršs iesmējās.
   —   Nav slikti teikts, kaut gan nevaru iedo­māties, kā jūs iesakāt pāraudzināt zobenvaļus.
   —   Pagaidiet, — iejaucās doktors Abdal- lahs. — Jūs spriežat par jautājumiem, kas
   neietilpst manā kompetencē. Sakiet, lūdzu, — cik saprātīgi ir zobenvaļi? Ja tie nav tikpat gudri kā delfīni, analoģijai ar cilvēkiem nav nekāda pamata un par morāles problēmām te nevar būt runas.
   —   Viņi ir pietiekami saprātīgi, — skumji atbildēja profesors Kezens. — Nedaudzie pē­tījumi rāda, ka tie ir vismaz tikpat gudri kā pārējie delfīni.
   —   Jūs varbūt zināt pazīstamo stāstu par zobenvaļiem, kas mēģinājuši notvert Antark­tikas pētniekus? — vaicāja doktors Hiršs. Tā kā pārējie to nebija dzirdējuši, viņš turpi­nāja:
   —   Tas notika sen, pagajuša gadsimta sa­kumā, kad uz Dienvidpolu devās viena no pir­majām ekspedīcijām, liekas, Skota vadībā. Pētnieku grupa stāvēja uz ledus gabala ma­las, vērojot dažus zobenvajus, kuri peldēja tur­pat netālu. Viņiem ne prātā nenāca, ka draud, briesmas, — līdz pēkšņi ledus viņiem zem kā­jām sāka plaisāt. Dzīvnieki taranēja to no apakšas, un pētnieki tikko bija paspējuši at­lēkt drošā vietā, kad ledus ielūza. Jāpiebilst, ka tā biezums sasniedza trīs pēdas.
   —   Tātad, ja vien rastos izdevība, tie sāktu rīt cilvēkus, — kāds teica. — Balsoju pret vi­ņiem.
   —   Pastāv hipotēze, ka viņi noturējuši ka­žokādās ģērbušos pētniekus par pingvīniem, bet es jau nu neņemtos to pārbaudīt. Lai nu kā, diezgan skaidri zināms, ka tie vairākas reizes uzbrukuši pērļu zvejniekiem.
   Uz bridi iestājās klusums, visi pārdomāja dzirdēto. Tad doktors Saha atsāka sarunu.
   —   Acīm redzot, lai pieņemtu lēmumu, jā­savāc vairāk faktu. Jāsaķer pāris zobenvaļu un tie pamatīgi jāizpēta. Kā tu domā, Nikolaj, vai jums izdosies nodibināt ar tiem kon­taktu, tāpat kā ar delfīniem?
   —   Droši vien, bet tas var ilgt gadiem.
   —   Mēs novirzāmies no temata, — nepacie­tīgi sacīja doktors Hiršs. — Mums jānolemj, kas būtu jādara, nevis kā to izdarīt. Baidos, ka pastāv vēl viens svarīgs arguments, kas runā par labu zobenvaļiem un par sliktu mūsu draugiem delfīniem.
   —  Es zinu, kāds, — teica profesors Ke­zens, — bet turpiniet vien.
   —   Ievērojamu procentu mūsu uzturā sa­stāda zivis — apmēram simt miljonu tonnu gadā. Delfīni ir mūsu tiešie konkurenti —ko tie aprij, tas mums ir zudis. Jūs sakāt, ka ri­sinās karš starp zobenvajiem un delfīniem, bet tāds pats karastāvoklis ir arī starp zvej­niekiem un delfīniem, kas saplēš tīklus un iz­zog lomus. Sājā karā zobenvali ir mūsu sa­biedrotie. Ja tie neregulētu delfīnu skaita pie­augumu, loti iespējams, ka mums nebūtu zivju.
   Savādi — šie iebildumi nebūt nesatrieca profesoru. Gluži otrādi, viņš pat likās apmie­rināts.
   —   Paldies, Mordekaj, tu man ļoti palīdzēji. Tu, protams, zini, ka delfīni ne vienreiz vien palīdzējuši zvejniekiem, iedzīdami tīklos zivju barus, un pēc tam dalījusi lomu ar cilvēkiem? Tā tas notika arī ar Kvinslendas iedzimtajiem pirms divsimt gadiem.
   —  Jā, zinu gan. Vai tu vēlies atjaunot šo paražu?
   —   Starp citu, jā. Paldies, kungi, esmu jums ļoti pateicīgs. Tikko būšu veicis dažus ekspe­rimentus, es to paziņošu visai Komitejai un mēs sasauksim pilnsapulci.
   —   Jūs varējāt dot vismaz kādu mājienu par saviem plāniem, ja jau esat mūs tik agri uzmodinājis.
   —   Vēl ne, — ja jūs neiebilstat, — jo man vispirms jānoskaidro, kuras no manām ide­jām ir pilnīgi trakas un kuras vienkārši ne­gudras. Dodiet man pāris nedēļu, un pa to laiku jūs varat apjautāties, vai kādam nav zobenvalis, kuru es varētu aizņemties, — vis­labāk tāds, kas aprij ne vairāk par tūkstoš mārciņām dienā.

   Džonija pirmā nakts ekskursija uz rifu bija piedzīvojums, ko viņš atcerējās visu mūžu. Bija bēgums, mēnesi neredzēja, un skaidrajās debesīs spoži mirdzēja zvaigznes, kad viņi abi ar Miku atstāja pludmali, apbruņojušies ar ūdensdrošām laternām, harpūnām, maskām, cimdiem un maisiem, kurus zēni cerēja piepildīt ar langustiem. Daudzi rifa iemītnieki atstāja slēptuves tikai pēc tumsas iestāšanās, un Miks sevišķi vēlējās atrast kādu retu un skaistu gliemežnīcu, kuras nekad nebija re­dzamas dienā. Viņš labi pelnīja, pārdodams tās kontinenta kolekcionāriem, tiesa gan, pil­nīgi nelegāli, jo salas faunu sargāja Kvins- lendas zvejniecības likums.
   Zem zēnu kājām brakšķēja atsegtie koralli, viņu laternas izsvieda gaismas kūlīšus, kuri likās Joti mazi, salīdzinot ar necaurredzamo tumsu, kas klāja rifu. Nakts bija tik melna, ka pēc simt jardiem sala jau izzuda skatie­nam; par laimi vienā no radiomastiem brīdi­noši mirgoja sarkana signāluguns, kas node­rēja viņiem par bāku. Ja tās nebūtu, zēni ne­spētu orientēties un bezcerīgi apmaldītos. Pat pēc zvaigznēm nevarēja droši vadīties, jo ceļš uz rifa malu bija tik tāls, ka tās pa to laiku jau bija stipri novirzījušās sāņus.
   Lai nu kā, bet, virzoties pa trauslo, ēnaino kora|lu pasauli, Džonijam vajadzēja koncen­trēt tik daudz uzmanības, ka viņam nemaz nebija laika skatīties uz zvaigznēm. Reiz,kad zēns tomēr pacēla acis, viņš ieraudzīja kaut ko tik dīvainu, ka brīdi spēja tikai pārstei­gumā blenzt uz to.
   Rietumu pusē no apvāršņa augšup slējās milzīga gaismas piramīda; tās virsotne atra­dās gandrīz tieši virs Džonija. Tā bija ne­spodra, tomēr pietiekami skaidra, un to varēja noturēt par tālas pilsētas uguņu atblāzmu. Taču šajā virzienā vismaz simt jūdžu attālumā nebija nevienas pilsētas — tikai jūra.
   —   Kas tad tas? — Džonijs beidzot jautāja.
   Miks, kurš bija aizgājis kādu gabalu uz
   priekšu, kamēr Džonijs lūkojās debesīs, uz­reiz nesaprata, kas biedru apmulsinājis.
   —   Ā, — viņš novilka, — to var redzēt gan­drīz katru nakti, kad nav mēness. Man liekas, ka tas ir kaut kas tur augšā, kosmosā. Vai tad tavā zemē tas nav saredzams?
   —   Es nekad neesmu to ievērojis, bet mums arī nav tik skaidru nakšu kā šī.
   Tā abi zēni, uz brīdi izdzēsuši laternas, stā­vēja un skatījās uz brīnumaino debesu parā­dību, ko redzējuši tikai nedaudzi, kopš pa­sauli nomāc pilsētu ugunis un dūmi, aizklā­jot gleznaino debesu ainavu. Tā bija zodia­kālā gaisma, par kuru astronomi lauzīja gal­vas gadsimtiem ilgi, līdz atklāja, ka tas ir milzīgs putekļu oreols ap sauli.
   Neilgi pēc tam Miks noķēra savu pirmo langustu. Tas rāpoja pa sekla ezeriņa dibenu, un elektriskā gaisma nabadziņu tā apstulbi­nāja, ka tas nemaz nespēja pretoties. Lan- gusts nokļuva Mika maisā, un drīz tam pie­vienojās citi. Džonijs sprieda, ka tāds medību veids nav sportisks, bet tas viņu nebūt ne­traucēja vēlāk ar baudu langustus notiesāt.
   Pa rifu klejoja arī daudzi citi mednieki, un laternu gaisma atklāja tūkstošiem nelielu krabju. Parasti, Džonijam un Mikam tuvo­joties, tie steigšus glābās bēgot, bet dažreiz palika uz vietas un draudīgi kustināja spīles, lai aizbaidītu abus tuvojošos briesmoņus. Džonijs nesaprata, vai tie izrāda drošsirdību vai vienkārši ir muļķi.
   Pa koraļļu virsmu pārvietojās arī daudzkrā­sainās kauri un konusveida gliemežnīcas. Bija grūti iedomāties, ka vēl sīkākiem rifa iemītniekiem pat šie gausie moluski ir bries­mīgi plēsoņas. Visa apbrīnojamā un jaukā pasaule zem Džonija kājām bija kaujas lauks; katru brīdi šajā klusumā, kas ietvēra zēnu, notika neskaitāmas slepkavības un uzbrukumi no slēpņiem.
   Zēni tuvojās rifa malai un brida pa dažas collas dziļu ūdeni. Tas viss fosforescēja, tā ka ik uz soļa viņiem zem kājām pajuka zvaigznī­tes. Pat stāvot uz vietas, no niecīgākās kustī­bas pa ūdens virsmu aizņirbēja dzirkstis. Bet, kad ūdeni apgaismoja ar laternām, tas izrā­dījās pilnīgi tukšs. Luminiscējošās būtnes bija vai nu pārāk sīkas, vai pārāk caurspīdīgas, lai tās varētu saredzēt.
   Ūdens kļuva dziļāks, un priekšā tumsā Džo­nijs sadzirdēja viļņu rēkoņu un dunoņu, tiem sitoties pret rifu. Zēns virzījās uz priekšu lēni un uzmanīgi, jo, lai gan bija šeit staigā­jis katru dienu reizes desmit, šaurajos laternu gaismas staru kūļos šīs vietas tomēr likās pil­nīgi svešas un savādas. Bez tam viņš zināja, ka kuru katru brīdi var ievelties kādā dziļā ezerā vai pārplūdušā ieplakā.
   Tomēr Džonijs bija pārsteigts, kad koraļļi zem viņa kājām pēkšņi izzuda un viņš atra­dās tumša, noslēpumaina ezera pašā malā. Laternas stars šķita iespiežamies tumsā tikai pāris collu; lai gan ūdens bija kristālskaidrs, gaisma dzelmē ātri izgaisa.
   — Šeit noteikti jābūt langustiem, — teica Miks. Viņš gandrīz bez trokšņa ienira ezerā, pamezdams Džoniju rifa dunošajā tumsā, ap pusjūdzi no krasta.
   Sekot nebija nekādas vajadzības: viņš, ja vēlējās, varēja pagaidīt, kamēr Miks būs bei­dzis. Ezers likās nemīlīgs un ļaunu vēstošs, un nebija grūti iztēloties tā dzīlēs slēpjamies visdažādākos briesmoņus.
   «Bet tas taču ir smieklīgi!» Džonijs sev teica. Viņš droši vien jau bija niris šai pašā ezerā un ticies ar tā iemītniekiem. Tie noteikti daudz vairāk izbītos no viņa nekā viņš no tiem.
   Zēns rūpīgi pārbaudīja laternu un iegrem­dēja to, lai pārliecinātos, vai tā deg arī zem ūdens. Tad viņš noregulēja masku, vairākas reizes dziļi ievilka elpu un sekoja Mikam.
   Tagad, kad viņš kopā ar laternu atradās zem ūdens, tās gaisma likās neparasti spilgta. Tomēr tā izrāva no tumsas tikai niecīgu dalu koraļļu virsmas un smilšu pamata; ārpus šaurā gaismas konusa bija tikai melna, no­slēpumaina un draudīga tumsa. Šajās pirma­jās nakts zemūdens ceļojuma sekundēs Džo­nijs nebija tālu no panikas. Viņš izjuta gandrīz nepārvaramu vēlēšanos atskatīties pār plecu, lai redzētu, vai kāds neseko. ..
   Brīdi vēlāk zēns tomēr saņēma sevi rokās. Mika meklējošais gaismas stars, kas mirgoja caur zemūdens tumsu tikai dažu jardu atsta­tumā, atgādināja Džonijam, ka viņš nav viens. Zēns sāka izklaidēties, ielūkodamies alās un zem klints izciļņiem un sastapdamies aci pret aci ar izbiedētām zivīm. Reiz viņš ieraudzīja skaistu murēnu, kas draudoši sa­kustējās uz viņa pusi no paslēptuves klintī, izlocīdama ūdenī savu čūskas ķermeni. Džo­nijs nebūt nevēlējās iepazīties ar tās asajiem zobiem, bet viņš zināja, ka murēnas nekad neuzbrūk pirmās, ja vien tās neaiztiek, — un viņa nodoms nebija šajā ceļojumā iegūt ienaidniekus.
   Ezers bija pilns savādu skaņu un savādu būtņu. Katru reizi, kad Miks ar harpūnu iesita pa klinti, Džonijs dzirdēja to atbalsojamies daudz skaidrāk nekā ārpusē, gaisā. Viņš arī sadzirdēja — un dažreiz pat juta' — viļņu dobjo dunoņu pret rifa malu tikai dažu jardu attālumā.
   Pēkšņi zēns izdzirdēja jaunu skaņu — iz­klausījās, ka birtu smalki krusas graudiņi. Skaņa bija vāja, bet loti skaidra, šķita, tā ir tepat blakus. Tai pašā brīdī viņš ievēroja, ka laternas gaisma kļūst miglaina.
   Miljoniem mikroskopisku būtņu, no kurām vairums nebija lielākas par smilšu graudiņu, gaismas pievilktas, metās pret laternas stiklu kā naktstauriņi uz sveci. Drīz to skaits tā pie­auga, ka gaismas stars vairs nespēja izlauz­ties tām cauri; tās, kurām nepietika vietas pie laternas, sizdamās pret zēna kailo ķer­meni, durstīja miesu. Sīkās būtnes kustējās tik ātri, ka Džonijs nevarēja atšķirt to for­mas. Šķita, ka dažas no tām līdzinās niecī­gām garnelēm, apmēram" rīsa graudiņa lie­lumā.
   Džonijs zināja, ka tie ir lielākie un aktī­vākie planktona pārstāvji, no kuriem pārtiek gandrīz visas jūras zivis. Viņš bija spiests izslēgt gaismu, kamēr tie izklīda un viņš vairs nedzirdēja un nejuta šīs ķermeņu miria- des. Gaidot, kamēr šī dzīvā migla attālinās, zēnam iešāvās prātā, vai tikai gaisma nav pievilinājusi arī kādus lielākus radījumus, pie­mēram, haizivis. Viņš bija gatavs tikties ar tām dienā, bet pēc saulrieta — tas bija pavi­sam kas cits . . .
   Kad beidzot Miks sāka lēni peldēt augšup, Džonijs iepriecināts sekoja. Zēns tomēr jutās apmierināts ar šo piedzīvojumu — viņš bija iepazinis vēl vienu no jūras sejām. Zem ūdens nakts pārveidoja pasauli tāpat kā virs ūdens. Jūru nepazīst neviens, kas pēta to tikai sau­les gaismā.
   Tiešām, dienas gaismu pazina tikai neliela daļa okeāna. Lielākoties tā bija tumsas val­stība, jo saules stari jau dažu simtu pēdu dziļumā tika pilnīgi absorbēti. Bezdibenī ne­kad neiespīdēja gaisma, to deva spokainie lu- miniscējošie radījumi, kas apdzīvoja šo val­stību bez saules un gadalaikiem.
   —   Ko tu noķēri? — Džonijs vaicāja Mi­kam, kad viņi bija izrāpušies no ezera.
   —   Sešus langustus, divas tīģerkauri un spirālveida gliemežnīcu, kādu es vēl nekad nebiju redzējis. Nav slikts guvums, lai gan tur vēl bija liels langusts, kuram es netiku klāt. Tas slēpās alā, un ārā bija redzami tikai taustekļi.
   Zēni sāka iet mājup pa dzīvo koraļļu plato, izmantodami radiomasta signāluguni par bāku. Šī spilgtā, sarkanā zvaigzne likās atro­damies jūdzēm tālu tumsā, un Džonijs sa­traukts juta, ka ūdens, pa kuru viņš- brien, pa to laiku, kamēr viņi pētījuši ezeriņu, kļuvis dziļāks. Bija sācies paisums, un būtu ļoti ne­patīkami iestrēgt šeit, tik tālu no sauszemes, kad ūdens applūdina sēkli.
   Bet tas nedraudēja, jo Miks bija ekskursiju rūpīgi izplānojis. Viņš to bija noorganizējis arī, lai pārbaudītu savu jauno draugu, un Džonijs šo pārbaudījumu bija spīdoši iz­turējis.
   Ir cilvēki, kuriem nervi neparko neļautu ienirt ūdenī naktī, kad saredzams tikai šau­rais laternas stara ovāls un aklajā tumsā var iztēloties nezin ko. Džonijam, tāpat kā jebku­ram iesācējam, protams, arī bija bailes, bet viņš bija pratis tikt ar tām galā.
   Drīz viņš būs pietiekami sagatavots, lai at­stātu šos drošos, slēgtos ezeriņus un pa īstam ienirtu no rifa malas mūžam mainīgajos, pārsteigumu pilnajos atklātā okeāna ūde­ņos.

   Pēc divām nedēļām salinieki pieredzēja, kā pirmie profesora nodomi tiek īstenoti dzīvē. Protams, izplatījās arī dažādas baumas, jo, tiklīdz kļuva zināmas delfīnu lūguma detaļas, katram radās savs ieskats par to, kas īsti būtu darāms.
   Pētniecības stacijas zinātnieki, kā jau bija sagaidāms, dedzīgi nostājās delfīnu pusē. Viņu viedokli rezumēja doktors Keits, piezī­mēdams:
   — Pat tad, ja zobenvaļi izrādītos saprātī­gāki par delfīniem, es atbalstītu pēdējos. Tie tomēr ir daudz jaukāki, un draugus taču neiz­vēlas intelekta dēl.
   To dzirdot, Džonijs bija ļoti pārsteigts, jo viņš joprojām nevarēja pierast pie doktora Kleita augstprātīgās, aizbildnieciskās izturē­šanās un pie sevis salīdzināja to ar aukst- asiņu zivi, kam piemīt tikai nedaudz cilvē­cisku jūtu. Bet laikam taču viņam bija arī labas īpašības, ja jau profesors Kezens bija viņu pieņēmis par savu palīgu. Kas attiecas uz profesoru, tad viss, ko viņš darīja, pēc Džonija domām, nepieļāva nekādu kritiku.
   Zvejnieku domas dalījās. Arī viņiem patika delfīni, bet, no otras puses, viņi pamatoti uz­skatīja tos par konkurentiem, jo paši taču vis­vairāk izjuta to, ko bija minējis doktors Hiršs. Delfīni ne vienreiz vien bija saplēsuši viņu tīklus un izlaupījuši lomus, tādējādi dodot iemeslu izteikties par sevi vārdiem, kas būtu ļoti sarūgtinājuši profesoru Kezenu, ja vien pēdējais dzirdētu, kā nosoda viņa draugus. Ja jau zObenvaļi neļāva delfīniem pārāk sa­vairoties, tad atlika tikai novēlēt tiem labas sekmes!
   Džonijs ar interesi klausījās šajās diskusi­jās, bet viņš jau bija pieņēmis lēmumu, ko nespētu vairs grozīt nekādi fakti. Ja reiz kāds izglābis tev dzīvību, tad ar to pietiek: lai ko runātu citi, tu nenostāsies pret viņu.
   Tagad Džonijs jau bija kļuvis par prasmīgu nirēju, lai gan saprata, ka nekad nespēs lī­dzināties Mikam. Viņš bija iemācījies pras­mīgi rīkoties ar elpojamo cauruli un spēja uz­turēties zem ūdens tik ilgu laiku, par kādu vēl pirms dažam nedēļām nebija varējis pat sap­ņot. Lai gan veselīgā dzive svaiga gaisā darīja Džoniju lielāku un spēcīgāku, tas vēl nebija viss. Sākumā viņš nirstot bija nervozējis, bet tagad jutās zem ūdens tikpat labi kā uz saus­zemes. Zēns bija iemācījies pārvietoties ūdenī veikli un bez pūlēm, un gaisa rezerves plau­šās viņam tagad pietika daudz ilgākam lai­kam, nekā sākot apgūt niršanas mākslu. Ja vien Džonijs vēlējās, viņš varēja palikt ūdenī veselu minūti, nemaz sevi nenogurdinot.
   Līdz šim viņš visu to darīja tikai joka pēc, vienkārši tādēļ, ka niršana pati par sevi bija apgūšanas vērta. Zēnam ne prātā nenāca, ka viņa aizraušanās drīz vien tiks praktiski iz­mantota.
   Kādu pēcpusdienu profesors Kezens uzai­cināja viņu pie sevis. Profesors izskatījās noguris, bet priecīgs, it kā viņš būtu cauru diennakti strādājis pie kādas problēmas, ku­ras atrisinājums vairs nav tālu.
   — Džonij, — viņš teica, — man padomā kāds darbiņš, ar kuru tu, liekas, būsi apmieri­nāts. Paskaties uz šo te. . *
   Profesors pabīdīja uz viņa pusi aparātu, kas atgādināja miniatūru aritmometru ar pie­cās rindās sakārtotiem divdesmit pieciem taustiņiem. Aparāta izmēri nepārsniedza trīs collas, tam bija izliekta porainas gumijas pa­matne, un tas bija apgādāts ar siksniņām un sprādzēm. Acīm redzot aparāts bija paredzētsj nēsāšanai uz rokas, līdzīgi milzīgam rokas pulkstenim.
   Daži taustiņi bija bez uzrakstiem, bet uz lie­lākās daļas no tiem lieliem, skaidriem burtiem bija iegravēti vārdi, uz katra taustiņa pa vie­nam. Pārlaidis acis nelielajai klaviatūrai, Džonijs pamazām sāka saprast, kam ierīce domāta.
   Uz taustiņiem bija šādi vārdi: NE, JĀ, AUGŠUP, LEJUP, DRAUGS, PA LABI, PA KREISI, ĀTRI, LĒNI, STOP, UZ PRIEKŠU, SEKOT, SURP, BRIESMAS! un PALĪGĀ! Sie vārdi uz klaviatūras bija izvietoti loģiska kārtībā. Vārdi AUGŠUP un LEJUP atradās attiecīgi augšā un apakšā. PA KREISI un PA LABI — kreisajā un labajā pusē. Vārdi ar pretēju nozīmi, tādi kā JĀ un NĒ vai STOP un UZ PRIEKŠU, atradās cik iespējams tālu viens no otra, tā ka nevarēja kļūdīties, nospie­žot nepareizu taustiņu. Taustiņiem ar uzrak­stiem BRIESMAS! un PALĪGĀ! bija droši­nātāji, kas bija jānobīda, lai varētu šos taus­tiņus nospiest.
   —   Tur iekšā ir daudz precīzas pusvadītāju elektronikas, — paskaidroja profesors, — un baterijas, kas paredzētas piecdesmit stundām. Nospiežot kādu no taustiņiem, tu izdzirdēsi tikai vāju dūcienu, toties delfīns sadzirdēs uz taustiņa iegravēto vārdu, tikai savā va­lodā — vismaz mēs ceram, ka tā būs. Tagad mēs vēlamies uzzināt, kas notiks tālāk. Kā redzu, tu brīnies par neaprakstītajiem tausti­ņiem. Tos mēs atstājām brīvus, līdz izlemsim, > kādi vārdi vēl nepieciešami. Tagad paņem šo ierīci — sauksim to par 1. komunikatoru — un peldi un nirsti kopā ar to, līdz tas būs kļu­vis par tava ķermeņa neatņemamu sastāv­daļu. Taustiņu izvietojums uz klaviatūras tev jāapgūst tā, lai tu varētu ar tiem operēt pat ar aizvērtām acīm. Pēc tam atnāc atkal pie mums, un mēs ķersimies pie nākamā eksperi­menta.
   Džonijs bija tik satraukts, ka gandrīz visu nakti sēdēja, spiezdams taustiņus un iegau­mēdams to izkārtojumu. Kad viņš tūlīt pēc brokastīm ieradās pie profesora, zināt- ļ nieks izskatījās apmierināts, bet ne pār­steigts.
   —   Paņem pleznas un masku, — viņš sa­cīja. — Satiksimies pie baseina.
   —  Vai varu ņemt līdzi arī Miku? — ap­vaicājās Džonijs.
   —   Protams, ja vien viņš būs mierīgs un ne­traucēs.
   Komunikators ieinteresēja Miku, bet viņš likās neapmierināts, ka tas bija nodots Džo­nija rīcībā.
   —   Nesaprotu, kādēļ viņš uzticējis izmēģi­nājumu tieši tev, — viņš teica.
   —   Tas taču skaidrs, — Džonijs pašapmie­rināti atteica. — Delfīni mani mīl.
   —   Tādā gadījumā viņi nebūt nav tik gudri, kā profesors uzskata, — Miks atcirta.
   Citā reizē tas izraisītu strīdu: līdz kauti­ņam viņi nekad nenonāca, kaut vai tā vien­kāršā iemesla dēļ, ka Miks bija gandrīz div­reiz smagāks un vairāk nekā divreiz stiprāks par Džoniju.
   Tā nu sakrita — un tas nepavisam nebija dīvaini, — ka profesors Kezens un doktors Keits, smagi apkrāvušies ar dažādu apara­tūru, ejot uz baseinu, risināja to pašu tematu.
   —   Sputņika izturēšanās pret Džoniju, — teica profesors, — saskan ar literatūrā minē­tajiem gadījumiem. Ja savvaļas delfīns sa­draudzējas ar cilvēku, tad gandrīz vienmēr tas izvēlas bērnu.
   —   Un Džonijs ir savam vecumam tik mazs, — piebilda doktors Keits. — Manu­prāt, viņi dod priekšroku bērniem tādēļ, ka pieaugušie ir lieli un, iespējams, slēpj sevī briesmas, bet bērns ir apmēram tikpat liels, cik jauns delfīns.
   —   Pilnīgi pareizi, — noteica profesors. — Delfīni, kas iedraudzējas ar peldētājiem jūrmalas kūrortos, droši vien ir mātītes, kuras zaudējušas mazuļus, un cilvēka bērns, šķiet, zināmā mērā tos aizstāj.
   —   Lūk, tur jau nāk mūsu delfīnu zēns, — sacīja doktors Keits. — Izskatās ļoti apmie­rināts.
   —   Toties par Miku to nevar teikt. Baidos, ka esmu viņu sarūgtinājis. Bet ko lai dara, Sputņiks noteikti baidās no viņa. Reiz es vi­ņam atļāvu ienirt baseinā, un tad pat Suzija izrādīja nepatiku. Jūs varat ņemt viņu pie se­vis, lai palīdz uzņemt kinolenti.
   Brīdi vēlāk zēni bija klāt, un profesors Ke­zens viņus vēlreiz noinstruēja.
   —   Tā kā jūs pie baseina ievērotu pilnīgu klusumu, — viņš teica. — Jebkāda sarunāša­nās var izjaukt eksperimentu. Doktors Keits ar Miku uzstādīs kinokameru austrumu pusē, tā, lai saule spīdētu no aizmugures. Es aiziešu otrā malā, bet tu, Džonij, pa to laiku ieiesi ūdenī un aizpeldēsi līdz vidum. Droši vien Suzija un Sputņiks tev sekos, bet, lai notiktu kas notikdams, paliec tur, kamēr es tev došu zīmi peldēt uz kādu citu vietu. Skajdrs?
   —  Jā, ser, — atbildēja Džonijs, juzdamies ļoti lepns uz sevi.
   Profesors bija paņēmis līdzi daudz lielu, baltu kartīšu ar tiem pašiem vārdiem, kas bija iegravēti uz komunikatora taustiņiem.
   —   Es pacelšu šīs kartītes citu pēc citas,— viņš sacīja, — bet tu katru reizi nospied at­tiecīgo taustiņu un pārliecinies, ka tiešām esi nospiedis īsto. Ja es pacelšu divas kartītes
   uzreiz, vispirms nospied augšējai, tūlīt pēc tam — apakšējai atbilstošo taustiņu. Saprati?
   Džonijs pamāja ar galvu.
   — Pašās beigās izmēģināsim kaut ko ie­darbīgāku. Vispirms dosim signālu BRIES­MAS!, pēc tam, ar pāris sekunžu intervālu, — PALĪGĀ!. To darot, tev jāķepurojas, it kā tu slīktu, un tad lēni jāgrimst. Atkārto, ko es tev teicu.
   Tikko Džonijs bija beidzis, klāt bija arī stiepļu žogs, kas ietvēra baseinu. Sarunas tika izbeigtas, tomēr troksnis turpinājās, jo Suzija un Sputņiks saņēma viņus ar skaļiem pīkstie­niem un šļakstiem.
   Profesors Kezens pasniedza Suzijai parasto gardumu, bet Sputņiks turējās nostāk un ne­ļāvās iekārdināties. Tad Džonijs ieslīdēj-a ūdenī un lēni peldēja uz baseina centru.
   Abi delfīni sekoja, turēdamies apmēram divdesmit pēdu atstatumā. Palūkojies atpakaļ, turot galvu zem ūdens, zēns pirmo reizi va­rēja īsti novērtēt grāciju, ar kādu, astes spu­ru dzīti, lokās to elastīgie ķermeņi.
   Džonijs turējās baseina vidū, ar vienu aci skatīdamies uz profesoru, ar otru — uz del­fīniem, un gaidīja, kad pacelsies kartītes. Pirmā bija ar uzrakstu DRAUGS.
   Nebija šaubu, ka delfīni to dzirdējuši, jo viņi kļuva ārkārtīgi satraukti. Pat Džonija ausij komunikatora dūkoņa likās pietiekami skaidra, kaut gan viņš zināja, ka dzird ti­kai zemfrekvences toņus, bet ne ultraskaņas, kuras tieši dod iespēju delfīniem saprast sig­nālu nozīmi.
   Profesors atkal pacēla kartīti ar uzrakstu DRAUGS, un Džonijs atkal nospieda taus­tiņu. Šoreiz zēnam par prieku abi delfīni pa­peldēja uz viņa pusi, apstājās apmēram pie­cas pēdas no zēna un palika tur, lūkodamies viņā ar savām tumšajām, gudrajām acīm. Džonijam radās iespaids, ka viņi jau uzminē­juši eksperimenta nolūku un gaida nākamo signālu.
   Tas bija PA KREISI, bet rezultāts bija pilnīgi negaidīts. Suzija tūlīt apsviedās pa kreisi, bet Sputņiks pagriezās pa labi, un pro­fesors Kezens sāka sevi lamāt par idiotu vi­sās četrpadsmit valodās, kuras viņš pārval­dīja. Tikai tagad viņam iešāvās prātā, ka, do­dot komandu, jāzina, vai to nav iespējams iztulkot dažādi. Sputņiks bija pieņēmis, ka Džonijs domājis savu kreiso pusi, bet vairāk egocentriskā Suzija — ka viņas kreiso pusi.
   Nākamais signāls — LEJUP — neskaid­rības neradīja. Centīgi strādājot ar peldspu- rām, delfīni nonira līdz baseina dibenam un palika, pacietīgi gaidot, līdz Džonijs deva signālu AUGŠUP. «Interesanti,» zēns nodo­māja, «cik ilgi viņi tur paliktu, ja es neno­spiestu taustiņu?»
   Acīm redzot Suzijai un Sputņikam ļoti pa­tika šī jaunā, aizraujošā rotaļa. Delfīni ir vis­draiskulīgākie no visiem dzīvniekiem, un, ja arī tiem neko neiemāca, tie paši izgudro sev dažādas izpriecas.
   Un droši vien Suzija un Sputņiks saprata, ka tas ir nevis vienkārši joks, bet gan pirm­sākums savienībai, kas nestu labumu abu vei­du dzīvajām būtnēm.
   Profesors pacēla pirmo kartīšu pāri — UZ PRIEKŠU un ĀTRI. Džonijs nospieda vienu taustiņu, pēc tam otru. Otrais signāls vēl nebija beidzis dūkt, kad abi delfīni jau drā­zās pāri baseinam. Vēl joprojām nesamazinot ātrumu, tie pagriezās, paklausīdami koman­dām PA KREISI un PA LABI (šoreiz viņu virzienos), samazināja ātrumu pēc signāla LĒNI un apstājās, kad Džonijs nospieda taus­tiņu ar uzrakstu STOP.
   Profesors vai prātu zaudēja aiz prieka, un pat nesatricināmi mierīgais doktors Keits, vē­rodams šo ainu, smaidīja pār visu seju, bet Miks lēkāja gar baseinu gluži kā kāds no viņa senčiem, izpildot cilts rituāla deju. Pēk­šņi iestājās svinīgs klusums — pacēlās kartīte ar uzrakstu BRIESMAS!.
   «Kā tagad rīkosies Suzija un Sputņiks?» domāļ'a Džonijs, nospiezdams taustiņu.
   Delfīni pasmējās par viņu. Dzīvnieki zināja, ka tā ir rotaļa, un nelāvās piemuļķoties. Dzīv­nieku reakcija bija daudz straujāka nekā cilvē­kam, viņi pazina katru baseina collu, un, ja tie­šām draudētu briesmas, viņi tās būtu pama­nījuši daudz agrāk, nekā cilvēka gausais sa­prāts spētu tos brīdināt.
   Te profesors Kezens pieļāva nelielu taktis­ku kļūdu, likdams Džonijam atsaukt iepriek­šējo signālu ar jaunu — BRIESMU NAV.
   Abus delfīnus acumirklī pārņēma traks, pa­nikai līdzīgs satraukums. Viņi drāzās pa ba­seinu, laiku pa laikam izšaudamies no ūdens gandrīz sešas pēdas, un joņoja garām Džoni­jam tik ātri un tik tuvu, ka viņš baidījās, ka tie nejauši viņu taranēs. Šī izrāde ilga vai­rākas minūtes. Pēc tam Suzija izbāza galvu no ūdens un, pagriezusies pret profesoru, iz­grūda kaut ko nelaipnu. Tikai tagad skatītāji saprata, ka delfīni par viņiem uzjautrinā­jušies.
   Atlika pārbaudīt vēl vienu signālu. Vai del­fīni to noturēs par joku vai uzņems nopietni? Profesors Kezens pavēcināja kartīti PALĪGĀ!. Džonijs nospieda taustiņu un grima dibenā, izteiksmīgi laizdams burbuļus.
   Divi pelēki meteori metās pie viņa. Zēns sajuta stingru, bet maigu grūdienu, kas iz­nesa viņu virspusē. Pat ja Džonijs būtu vēlē­jies, viņš nebūtu varējis palikt zem ūdens — delfīni turēja viņu tā, lai galva atrastos virs­pusē, tāpat kā viņi mēdza turēt savus ievai­notos ciltsbrāļus. Vai nu šis PALĪGĀ! bija patiess vai ne, riskēt delfīni tomēr nevē­lējās.
   Profesors māja, aicinādams Džoniju, un viņš peldēja atpakaļ uz malu. Bet nu delfīnu draiskulība likās pārgājusi arī uz viņu. Ne­valdāmā priekā zēns nonira līdz baseina di­benam, apmeta ūdenī salto un pagriezās uz muguras, ar seju uz augšu. Viņš pat sāka atdarināt dzīvnieku kustības, turot kopā kā­jas ar pleznām un cenšoties līdzīgi tiem locīt visu ķermeni. Lai gan pa daļai tas viņam iz­devās, tomēr ātrums nesasniedza ne desmito daļu no tā, kādu attīstīja Suzija un Sputņiks.
   Delfīni pavadīja viņu visu atpakaļceļu, šad tad maigi pieskardamies zēnam. Viņš saprata, ka vismaz šo abu dēļ viņ^m nekad nebūs jā­nospiež taustiņš ar uzrakstu DRAUGS.
   Kad Džonijs izrāpās no baseina, profesors Kezens apkampa viņu kā sen gaidītu dēlu; pat doktors Keits zēnam par pārsteigumu centās viņu piekļaut sev ar kaulainajām ro­kām, tā ka viņam nācās ātri pabēgt sāņus, lai izvairītos. Tiķko viņi bija atstājuši klusuma joslu, abi zinātnieki sāka pļāpāt kā uztraukti skolnieki.
   —    Pārāk labi, lai ticētu, ka tā ir īste­nība, — teica doktors Keits. — Visu laiku viņi reaģēja ātrāk par mums!
   —   Es to ievēroju, — atteica profesors. — Nezinu, vai viņi aptver labāk nekā mēs, bet ātrāk jau nu noteikti.
   —   Vai nākamreiz es nevarētu izmēģināt šo ierīci, profesor? — žēlabaini jautāja Miks.
   —  Jā, — profesors Kezens tūlīt atbil­dēja. — Tagad mēs zinām, ka ar Džoniju viņi sadarbosies katrā laikā, bet mums jāredz, kāda būs viņu attieksme pret citiem cilvēkiem. Es jau iztēlojos speciāli apmācītu delfīnu ni­rēju komandas, ka.s pavērs mums jaunas ie­spējas jūras pētīšanā, nogrimušu vērtību iz­celšanā … o, un vēl daudzos citos darbos!
   Kad profesora entuziasms bija sasniedzis kulmināciju, viņš aprāvās.
   —   Nupat es atcerējos tos divus vārdus, kuru komunikatoram vēl trūkst. Mums tie ne­kavējoties jāiegravē.
   —  Un kādi tie būtu? — jautāja doktors Keits.
   —  LUDZU un PATEICOS, — atbildēja profesors.

   Jau vairāk nekā simt gadu Delfīnu salā klīda leģenda. Džonijs, protams, ar laiku būtu to dzirdējis, bet gadījās tā, ka viņš pats no­kļuva tai uz pēdām.
   Lai saīsinātu ceļu, zēns gāja cauri mežam, kas klāja trīs ceturtdaļas salas, un, kā pa­rasti, ceļš nebūt neizrādījās īss. Nogājis no taciņas, viņš tūlīt pazaudēja virzienu panda- nusu un pizoniju biezoknī un ik uz soļa līdz ceļiem stiga smilšainajā augsnē, kurā alba- trosi bija izurbinājuši alas.
   Bija savādi justies «pazudušam» tikai dažu simtu pēdu atstatumā no biezi apdzīvotā cie­mata un draugiem. Džonijs viegli varēja sevi iztēloties pašā plašu džungļu vidienē, tūksto­šiem jūdžu no civilizācijas. Te bija īsta mūža­meža vientulība un noslēpumainība, bet ne­bija briesmu, jo zēns zināja, ka, lai ietu kurp iedams, piecās minūtēs viņš izkļūtu no nelielā mežiņa. Tiesa, viņš neiznāktu tur, kur bija vēlējies, bet uz tik niecīgas saliņas tam nebija nozīmes.
   Pēkšņi Džonijs pamanīja kaut ko savādu šajā džungļu stūrītī, kur viņš bija iemaldī­jies. Koki bija mazāki un auga tālāk cits no cita nekā citur. Parlaidis §katienu apkārtnei, viņš saprata, ka šeit kādreiz bijis attīrīts kla- jumiņš. Ļaudis to pametuši jau sen, un tas paguvis atkal gandrīz pilnīgi aizaugt. Vēl pēc pāris gadiem no tā nebūtu vairs ne mi­ņas.
   «Kas gan šeit varētu būt dzīvojis,» Džo­nijs prātoja, «kad radio un aviācija vēl nebija nodrošinājuši Lielajam Barjeru rifam sakarus ar pārējo pasauli? Noziedznieki? Pirāti?»
   Džonijam galvā šaudījās cita par citu ro­mantiskākas idejas, un viņš sāka taustīties starp koku saknēm cerībā kaut ko atrast.
   Sākotnējā degsme ātri atslāba, un Džoni­jam jau ienāca prātā, ka tas viss ir tikai iedo­mas, kad viņš pēkšņi uzdūrās nokvēpušiem akmeņiem, ko pa pusei sedza lapas un zeme. «Pavards!» viņš nosprieda un turpināja mek­lēt ar divkāršu sparu. Drīz vien viņš atrada dažus sarūsējušus dzelzs gabalus, tasīti bez osas un salauztu karoti.
   Tas bija viss. Lai gan tie nebija nekādi dār­gumi, tomēr liecināja, ka senos laikos te dzī­vojuši civilizēti cilvēki, nevis mežoņi. Neviens taču nebrauks uz Delfīnu salu tikai piknikā — tā atradās pārāk tālu no kontinenta. Lai kas būtu bijuši šie ļaudis, šādai rīcībai noteikti bijis svarīgs iemesls.
   Karoti par piemiņu paņēmis līdzi, Džonijs atstāja laukumiņu un desmit minūtes vēlāk jau bija krastmalā. Tagad vajadzēja uzmeklēt Miku. Džonijs to atrada klasē pašlaik bei­dzam matemātikas programmas otrās daļas trešo lenti. Tikko Miks bija pabeidzis un iz­slēdzis apmācošo mašīnu, parādīdams tai garu degunu, Džonijs izvilka karoti un izstās­tīja, kur to atradis.
   Viņam par izbrīnu Miks pilnīgi pārvērtās.
   —   Labāk nebūtu to aizticis, — viņš teica. — Nes atpakaļ.
   —   Kādēļ? — Džonijs izbrīnā vaicāja.
   Miks pilnīgi apmulsa. Viņš ar savām lie­lajām kājām mīņājās uz spožās plastmasas grīdas un izvairījās no tiešas atbildes.
   —   Protams, — viņš sacīja, — es neticu spo­kiem pa istam, tomēr tumšā naktī negribētu tur atrasties.
   Džonija ziņkārība sasniedza augstāko pa­kāpi, bet viņš saprata, ka jāļauj draugam iz­stāstīt visu tā, kā viņš pats vēlas. Miks vis­pirms aizveda Džoniju uz sakaru mezglu, iz­sauca Brisbenas muzeju un pateica pāris vārdu Kvinslerfdas vēstures nodaļas vadītāja palīgam.
   Pēc dažām sekundēm uz televizora ekrāna parādījās savāds priekšmets. Tā bija neliela dzelzs tvertne jeb cisterna, kuras laukums bija apmēram četras kvadrātpēdas un dziļums — divas pēdas. Tvertne atradās stikla ekspozī­ciju skapī, un tai blakus gulēja divi primitīvi airi.
   —   Kā tu domā, kas tas ir? — jautāja Miks.
   —   Izskatās pēc ūdens tvertnes, — atteica Džonijs.
   —   Jā, — Miks novilka, — bet tā kalpoja arī par laivu. Pirms simt trīsdesmit gadiem trīs cilvēki ar to atstāja šo 'salu.
   —   Trīs cilvēki — tik mazā laiviņā!
   —   Viens no viņiem, jāsaka gan, bija zīdai­nis. Pieaugušie bija Mērija Votsone un viņas pavārs, ķīnietis, kura vārds bija A .. ., tālāk neatceros.
   Stāstam risinoties tālāk, Džonijs domās pārcēlās atpakaļ, laikmetā, ko viņš tikai ar pūlēm spēja iztēloties. Tas tomēr nebija ne­maz tik sen — 1881. gadā, tikai pirms pusotra gadsimta. Toreiz jau eksistēja telefons un tvaika mašīnas un jau bija piedzimis Alberts Einšteins. Bet kanibāli joprojām braukāja sa­vās kaujas kanoe gar Lielo Barjeru rifu.
   Par spīti visam kapteinis Votsons, kurš bija nesen apprecējies, apmetās Delfīnu salā uz dzīvi. Viņš vāca un pārdeva jūras gurķus jeb beche-de-mer — neglītus, desām līdzīgus ra­dījumus, kas laiski pārvietojās katrā koraļļu ezeriņā. Ķīnieši labi maksāja par to izžāvē­tajām ādām, ko tie lietoja kā ārstniecības līdzekli.
   Drīz beche-de-mer krājumi salābija izsī­kuši, un kapteinis devās tos meklēt arvien tā­lāk no mājām. Viņš ar savu nelielo kuģīti bija projām nedējām ilgi, atstājot mājas un jaun- piedzimušo dēlu sievai, kurai palīdzēja divi ķīniešu kalpotāji.
   Reiz kapteiņa prombūtnes laikā salā izcē­lās mežoņi. Viņi nogalināja vienu kalpotāju un otru smagi ievainoja, līdz Mērija Votsone ar bisi un revolveri tos aiztrieca. Tomēr viņa saprata, ka mežoņi atgriezīsies, bet viņas vīra kuģis būs projām vēl veselu mēnesi.
   Stāvoklis bija bezcerīgs, bet Mērija Vot­sone bija drošsirdīga un atjautīga sieviete. Viņa nolēma bēgt no salas kopā ar zīdaini un kalpotāju nelielā dzelzs tvertnē, ko lietoja beche-de-mer vārīšanai, cerot, ka viņus uz­ņems kāds no kuģiem, kuri kursēja gar rifu.
   Mērija apgādāja savu mazo, nestabilo ku­ģīti ar pārtiku un ūdeni un sāka irties projām no mājām. Kalpotājs bija smagi ievainots un gandrīz neko nevarēja palīdzēt, bez tam viņai nepārtraukti bija jārūpējas par četrus mēne­šus veco dēlēnu. Tikai vienā ziņā viņai lai­mējās — bija pilnīgs bezvējš, citādi ceļojums nebūtu ildzis ne desmit minūtes.
   Otrā dienā viņi izcēlās uz tuvākā rifa un palika tur divas dienas, cerēdami ieraudzīt kuģi. Tomēr neviens kuģis nerādījās, un tā ceļotāji atkal devās tālāk. Beidzot viņi sa­sniedza mazu saliņu četrdesmit divu jūdžu attālumā no ceļojuma sākuma punkta.
   No šīs saliņas viņi ieraudzīja garāmbrau­cošu tvaikoni, bet neviens no turienes nepa­manīja misis Votsoni izmisīgi vicinām la­katu, kurā viņa tina mazo.
   Viņi bija iztērējuši visu dzeramā ūdens krā­jumu, bet uz salas tā nebija. Tomēr viņi no­dzīvoja vēl četras dienas, lēni mirstot no slā­pēm, cerēdami uz lietu, kas tā ari nenolija, un uz kuģi, kas tā arī neparādījās.
   Trīs mēnešus vēlāk garāmbraucoša šonera kapteinis gluži nejauši nosūtīja vīrus krastā pameklēt ko ēdamu. Tā vietā viņi atrada ķī­niešu pavāra līķi un biezoknī noslēpto dzelzs tvertni. Kamolā saritinājusies, tajā gulēja Mērija Votsone, joprojām turēdama rokās savu dēlēnu. Blakus gulēja astoņu dienu ilgā ceļojuma žurnāls, kurā bija aprakstīts viss līdz pat pēdējai dienai.
   — Es to redzēju muzejā, — Miks ļoti svi­nīgi teica. — Tajā ir kāds pusducis no pie­zīmju grāmatiņas izplēstu lapu. Vēl tagad lielāko daļu var salasīt, un es nekad neaiz­mirsīšu pēdējo ierakstu. Tas ir pavisam īss: «Ūdens nav — esam pusdzīvi no slāpēm.»
   Abi zēni ilgi klusēja. Tad Džonijs palūkojās uz salauzto karoti, ko viņš joprojām turēja rokā. Tas, protams, ir muļķīgi, bet viņš no­liks to atpakaļ — vienkārši aiz cieņas pret Mērijas Votsones drošsirdību. Viņš tagad sa­prata Mika un viņa tautiešu attieksmi pret varonīgās sievietes piemiņu. Tas arī izskaid­roja faktu, ka mēness naktīs ar daudz bagā­tāku fantāziju apveltītajiem saliniekiem likās, ka viņi redz jaunu sievieti dzelzs tvertnē ira­mies jūrā …
   Tad Džonijam iešāvās prātā cita, daudz sa­traucošāka doma. Viņš pagriezās pret Miku, nezinādams, kā savu jautājumu ietērpt vār­dos. Bet tas arī nebija vajadzīgs, jo Miks pats atbildēja.
   — Man šī lieta ļoti nepatīk, — viņš tei­ca, — kaut gan tas noticis tik sen. Redzi, es skaidri zinu, ka mana vectēva vectēvs palī­dzējis apēst otru ķinieti.

   Tagad Džonijs un Miks mēdza katru dienu peldēt baseinā kopā ar abiem delfīniem, mē­ģinot noteikt, cik tālu sniedzas to saprāts un gatavība sadarboties ar cilvēkiem. Dzīvnieki pamazām pierada pie Mika un paklausīja pa­vēlēm, ko viņš noraidīja ar komunikatoru, bet to attieksme pret viņu joprojām nebija kļu­vusi draudzīga. Dažreiz delfīni pat mēģināja Miku nobiedēt, mezdamies uz viņu ar atviez- tiem zobiem un pēdējā brīdī pagriezdamies sāņus. Ar Džoniju viņi neko tādu neatļāvās, lai gan bieži vien knibināja viņa pleznas vai arī maigi berzās gar viņu, gaidīdami, ka viņš tos savukārt pakutinās vai noglāstīs.
   Sis aizspriedums Miku uztrauca, viņš ne­kādi nesaprata, kādēļ gan Suzija un Sputņiks dod priekšroku tādam, kā viņš sprieda, «bāl- sejainam pundurim» kā Džonijs. Bet delfī­niem, tāpat kā cilvēkiem, ir savas emocijas, un par gaumi nestrīdas. Mikam paveicās vē­lāk, un tas notika tādā veidā, kādu neviens nepavisam nebija gaidījis.
   Par spīti domstarpībām un strīdiem abi zēni bija cieši sadraudzējušies un gandrīz vienmēr turējās kopā. Miks bija kļuvis Džonijam par pirmo īsto draugu. Tam bija savi iemesli, lai gan Džonijs pats to neapzinājās. Tik agri zau­dējis savus vecākus, zēns bija baidījies no jauna kādam pieķerties, bet tagad, kad viņš bija sarāvis saites ar pagātni, tai gandrīz vairs nebija varas pār viņu.
   Bez tam Miks tiešām bija apbrīnas vērts. Līdzīgi lielajam vairumam salinieku viņš bija teicami attīstīts fiziski; tas bija mantots no senčiem, kurus bija rūdījusi nepārtrauktā cīņa ar jūru. Miks bija veikls, gudrs un pie­sātināts zināšanām par tādām lietām, par ku­rām Džonijs nekad nebija dzirdējis. Mika trū­kumi bija nenozīmīgi — nepacietība un tiek­sme uz pārspīlējumiem un rupjiem jokiem, kas, starp citu, bieži viņam pašam sagādāja nepatikšanas.
   Pret Džoniju viņš izturējās aizbildnieciski, gandrīz tēvišķīgi, kā spēcīgāks pret vājāku. Varbūt sirsnīgais salinieku zēns, kuram bija četri brāļi, trīs māsas un desmitiem krust­māšu, tēvoču, brālēnu, māsīcu, brāļadēlu un māsasmeitu, sajuta šī no otras pasaules ma­las atbēgušā bāreņa iekšējo vientulību.
   Kopš Džonijs bija apguvis niršanas tehni­kas pamatus, viņš neatlaidīgi uzmācās Mi­kam ar lūgumu paņemt viņu līdzi aiz rifa, kur viņš varētu izmēģināt savas jaunās iemaņas dziļā ūdenī un starp lielām zivīm. Bet Miks nesteidzās. Lai gan viņš bija nepacietīgs sīkumos, svarīgās lietās tomēr rīkojas ar ap­domu. Viņš zināja, ka niršana mazā, drošā baseinā vai tuvu pie piestātnes nepavisam nav tas pats, kas peldēšana atklātā jūrā. Tur varēja atgadīties daudz kas: spēcīgas strau­mes, negaidītas vētras, haizivju uzbrukumi — jūra bija pilna pārsteigumu pat vispieredzē- jušākajam nirējam. Tā bija nežēlīga pret tiem, kuri kļūdījās, un otru izdevību sagā­dāja reti.
   Džonijam izdevība radās pavisam negai­dīti. Par to bija jāpateicas Suzijai un Sputņi- kam. Profesors Kezens bija nolēmis, ka ir laiks atbrīvot delfīnus, lai tie paši pelna sev iztiku. Viņš nekad neturēja dzīvnieku pāri ilgāk par gadu, jo uzskatīja, ka tas ir netais­nīgi. Tie bija sabiedriski radījumi, kam nepie­ciešami sakari ar sev līdzīgiem. Vairums viņa audzēkņu, palaisti brīvībā, palika turpat salas tuvumā, un tos varēja katrā laikā pasaukt pa zemūdens skaļruņiem. Profesors bija pilnīgi pārliecināts, ka Suzija un Sputņiks rīkosies tāpat.
   īstenībā notika citādi — delfīni vienkārši atsacījās atstāt baseinu. Kad atvērās slūžas, tie papeldēja kādu gabalu pa kanālu uz jūras pusi, tad kā bultas metās atpakaļ, it kā bai­dīdamies, ka slūžas aizvērsies un viņi paliks ārpusē.
   — Es zinu, kas par lietu, — nicīgi sacīja Miks. — Viņi ir tā pieraduši, ka mēs tos ba­rojam, ka kļuvuši pārāk slinki, lai paši ķertu zivis.
   Pa daļai tā bija patiesība, bet tas vēl ne­bija viss izskaidrojums. Kad profesors Ke­zens lika Džonijam peldēt pa kanālu uz jūru, delfīni viņam sekoja. Zēnam pat nevajadzēja lietot komunikatoru.
   Baseinā vairs neviens rfepeldēja, jo profe­sors Kezens bija paredzējis to izmantot ci­tiem mērķiem, ko pārējie pat nenojauta. Katru rītu tūlīt pēc nodarbībām skol a Miks un Džo­nijs satika abus delfīnus un devās ārā uz rifu. Parasti viņi ņēma līdzi Mika akvaplānu, ko izmantoja par peldošu bāzi, uz kuras viņi va­rēja novietot savas lietas un noķertās zivis.
   Džonijs uzzināja šausmīgu stāstu par to, kā Miks sēdējis uz šī paša akvaplāna un ap­kārt līkumojusi tīģerhaizivs, cenzdamās no­kost gabalu no trīsdesmit mārciņu smagās barakudas, kuru viņš bija nodūris un viegl­prātīgi atstājis Šūpojamies ūdenī.
   — Ja gribi ilgi nodzīvot Lielajā Barjeru rifā, — viņš noteica, — tikko esi nodūris zivi, tūlīt velc to ārā. Austrālijas haizivis ir ne­lietīgākās pasaulē — tās katru gadu iznīcina trīs četrus nirējus.
   Cik patīkami! Džonijs prātoja, cik ilgā laikā haizivs varētu pārgrauzt Mika divas collas biezo stikla-putuplasta akvaplānu, ja vien tā īsti ķertos pie tā …
   Bet Suzijas un Sputņika pavadībā varēja nebaidīties no haizivīm; viņi Dat reti tās re­dzēja. Abu delfīnu klātbūtne radīja brīniš­ķīgu drošības sajūtu, kādu atklātā jūrā vel nebija piedzīvojis neviens nirējs. Sad tad Su- zijai un Sputņikam pievienojās Einars un Pe- gija, un reiz viņus pavadīja pat vesels bars, kurā bija vismaz piecdesmit dzīvnieku. Tas jau nu bija par daudz — ūdens bija tā pārpil­dīts, ka redzamība līdzinājās nullei. Džonijs tomēr nespēja nospiest taustiņu UZ PRIEK­ŠU, lai neaizvainotu delfīnus.
   Viņš bija gana peldējis seklajos ezeriņos lielajā koraļļu plato, kas ieskāva salu, bet ienirt no rifa malas bija 'daudz bīstamāk. Odens dažreiz bija tik dzidrs, ka Džonijam li­kās — viņš peld gaisā bez jebkāda atbalsta. Palūkojoties lejup, viņam šķita, ka starp viņu un zobainajiem koraļļiem četrdesmit pēdu ze­māk nav nekā, un atlika tikai drošināt sevi ar domu, ka nokrist nav iespējams.
   Dažviet lielais, salu ietverošais rifs pēkšņi nobeidzās ar gandrīz vertikālu koraļļu sienu. Bija aizraujoši lēni laisties lejā gar šo krauju, izbiedējot spilgti izkrāsotās zivis, kas miti­nājās tās plaisās un padziļinājumos. Vēlāk Džonijs vairākkārt mēģināja atrast Institūta katalogos iespaidīgākos no rifa iemītniekiem, bet parasti tiem nebija vienkāršu apzīmējumu, tikai sarežģīti latīņu nosaukumi.
   Daudzās vietās no jūras dibena gandrīz līdz pašai ūdens virspusei pacēlās atsevišķas smailas klintis, kuras Miks sauca par kārtīm. Džonijam tās atgādināja Lielā kanjona ro­bainos klinšu veidojumus. Tomēr šie te bija nevis radušies erozijas rezultātā, bet gan tādi izauguši, jo sastāvēja no neskaitāmu koraļļu atliekām. Dzīvs bija tikai plāns slānis pašā virspusē, pārējo veidoja nedzīva kaļķak­mens masa, kas svēra vairākas tonnas un sniedzās desmit divdesmit pēdu augstumā. Sliktas redzamības apstākļos zem ūdens, pie­mēram, pēc vētras vai ljetus gāzes, bija sa­traucoši uzdurties šādam akmens briesmo­nim, kas pilnīgi negaidot iznira no miglas.
   Daudzus no tiem bija izrobojušas alas, kas vienmēr bija apdzīvotas. Nebija gudri līst tādā alā, iepriekš nenoskaidrojot, kas tajā mīt. Varēia uzdurties murēnai, kas nepār­traukti plātīja savus drausmīgos žokļus, vai arī draudzīgi noskaņotajām, tomēr bīstama­jām zivīm-skorpioniem, kas vēdināja savas indīgās adatas līdzīgi uzbudinātam tītaram, kad tas sacēlis spalvas. Ja ala bija liela, tajā parasti uzturējās klinšu menca vai jūras asa­ris. Sīs zivis, lai gan bija daudz lielākas par Džoniju, bija gluži nekaitīgas un pašas sa­traukti bēga. ia tām tuvojās.
   Pārsteidzoši īsā laikā zēns iemācījās pazīt atsevišķas zivis un zināja arī, kur tās atrast. Jūras asari nekad neaizmaldījās tālu no sa­vām alām, un Džonijs drīz vien sāka uzska­tīt dažus no tiem par draugiem. Kādam rētām klātam veterānam apakšlūnā biia ieķēries makšķerāķis, pie kura vēl biia palicis gabals auklas. Pēc sava bēdīgā piedzīvojuma ar cil­vēkiem tas nebūt ņeizturēiās naidīgi un pat atļāva Džonijam piepeldēt tik tuvu, ka viņš varēja to noglāstīt.
   Jūras asari, murēnas un zivis-skorpioni bijā' pastāvīgi iemītnieki šajā rajonā, kuru Džo­nijs sāka arvien vairāk iepazīt un iemīlēt. Bet dažkārt no dziļajiem ūdeņiem šeit iepeldēja negaidīti un uztraucoši viesi. Tādēļ jau arī rifs bija tik pievilcīgs, ka nekad nevarēja zi­nāt, ar ko katru reizi iznāks sastapties, lai gan to pašu vietu esi apmeklējis jau desmi­tiem reižu un pazīsti kā savus piecus pirkstus.
   Visbiežāk, protams, rifu apciemoja haizi­vis. Džonijs nekad neaizmirsa savu pirmo sa­stapšanos ar haizivi reiz, kad viņi bija pame­tuši savus pavadoņus un izpeldējuši jūrā stundu agrāk nekā parasti. Viņš pat nepama­nīja to tuvojamies, tā parādījās pēkšņi kā pe­lēka, ideālas plūdlīnijas formas torpēda, lēni un bez piepūles slīdot uz viņa pusi. Haizivs bija tik skaista un gracioza, ka briesmas ne­nāca ne prātā. Tikai kad to no zēna šķīra ap divdesmit pēdu, viņš nobažījies ar acīm sa­meklēja Miku. Draugs atradās tieši virs viņa un mierīgi vēroja situāciju, tomēr turot gata­vībā harpūnu.
   Kā visas haizivis arī šī bija vienkārši ziņ­kārīga. Tā aplūkoja Džoniiu ar saltām, stin­gām acīm, kas tik loti atšķīrās no delfīnu draudzīgajām, gudrajām acīm, un desmit pēdu atstatumā nogriezās pa labi. Zēns skaidri saredzēia zivi-loci, kas peldēja tai pa priekšu, un piesūcekni uz haizivs muguras — šo bezbiļetnieku, kas ceļo pa okeānu bez mak­sas.
   Ja nirējs sastop haizivi, atliek tikai to no­vērot, neko neuzsākot cerībā, ka arī tā iztu- rosies tāpat. Ja cilvēks nezaudē galvu, hai­zivs parasti aiziet. Bet, ja neiztur un mēģina bēgt, tad tas ir vienkārši muļķīgi, jo haizivs bez mazākās piepūles attīsta trīsdesmit, turpretī nirējs — tikai trīs jūdžu ātrumu stundā.
   Daudz nepatīkamāki par jebkuru haizivi bija barakudu bari, kas klejoja gar rifa malu. Pirmo reizi pamanījis, ka visapkārt viņam ūdenī šaudās sudrabaini pīķi ar naidīgām acīm un plēsīgi izvirzītiem žokļiem, Džonijs juta lielu atvieglojumu, zinot, ka augšā uz ūdens šūpojas akvaplāns. Barakudas nebija sevišķi lielas — to garums nepārsniedza trīs pēdas, bet barā to bija simtiem un tas vei­doja riņķveida sienu, kuras centrā atradās Džonijs. Lai labāk varētu aplūkot zēnu, ba­rakudas meta spirālveida lokus ap viņu, ar­vien vairāk tuvodamās, līdz beidzot Džonijs neredzēia neko citu kā tikai to spīdīgos ķerme­ņus. Lai gan viņš vēcināja rokas un kliedza ūdenī, tas viss neatstāja uz zivīm nekādu iesnaidu: tās laiski pētīja zēnu, bet tad bez jebkāda redzama iemesla apsviedās un pa­zuda zilajā krēslā.
   Džonijs iznira virspusē, pieķērās pie akva- plāna un sāka satraukti apspriesties ar Miku. Ik pēc brīža viņš iebāza galvu ūdenī, lai pārliecinātos, vai vilku bars nav at­griezies.
   — Tās tevi neaiztiks, — Miks pārliecināti noteica. — Kudas ir gļēvas. Tikko tu vienu nošausi, viss bars metīsies bēgt.
   Džonijs nomierinājās un, sastopot baraku- das nākamo reizi, vairs nenobijās. Tomēr viņš jutās neomulīgi ik reizi, kad sidrabainie med­nieki ielenca viņu līdzīgi veselai kosmosa kuģu eskadrai, kas ieradusies no citas pasau­les. Ja nu kāda iedrošinās riskēt, tad viss bars …
   Izpētīt rifu traucēja kāds svarīgs apstāk­lis — rifs bija pārāk liels. Vienkārši peldot, tā lielākā dala nebija pieejama, un līdz pat ap­vārsnim pletās rajoni, kur vispār neviens ne­bija bijis. Džonijs bieži vēlējās iekļūt dziļāk neizpētītajā teritorijā, bet neuzdrošinājās, jo varēja pietrūkt spēka atpakaļceļam. Bet reiz, kad viņi abi ar Miku noguruši peldēja atpakaļ, stumdami akvaplānu, uz kura atradās vismaz tūkstoš mārciņu zivju, viņam iešāvās prātā sarežģītā uzdevuma atrisinā­jums.
   Miks ierosinājumu uzņēma skeptiski, lai gan atzina, ka ideja ir lieliska, — ja vien iz­dotos to īstenot.
   —   Nebūs viegli, — viņš sacīja, — izgata­vot iejūgu delfīnam. Viņi ir tik glumi, ka tas slīdēs nost.
   —   Man liekas, ka vajadzīgas elastīgas sa­kas, ko nostiprināt tieši priekšā peldspurām. Ja tās būs pietiekami platas un stingras, tās nekritīs nost. Bet nerunāsim par to, citādi mūs izsmies.
   Padoms bija labs, bet neizpildāms. Visi gri­bēja zināt, kādēļ zēniem pēkšņi ievajadzējies porainās gumijas, elastīga auduma, neilona auklas un dīvainas formas plastmasas ga­balu. Nācās atklāt patiesību. Nebija nekādu cerību veikt pirmo mēģinājumu slepenībā, un, kad Džonijs uzlaikoja Suzijai iejūgu, salasī­jās neiedomājami daudz skatītāju.
   Sprādzējot delfīnam apkārt siksnas, zēns laida gar ausīm jokus un padomus, kas nāca no pūļa. Suzija uzticējās Džonijam un nemaz nepretojās, būdama pārliecināta, ka viņš tai nenodarīs neko Jaunu. Tā bija savāda, jauna rotaJa, un viņa ilgojās ātrāk iepazīties ar tās noteikumiem.
   Iejūgs aptvēra delfīna vārpstveida ķermeņa priekšdaļu, un Džonijs domāja, ka peldspu- ras un astes spura neļaus tam noslīdēt. Viņš nostiprināja siksnas ļoti rūpīgi, lai neaizsegtu elpošanas atveri galvas pakaļdaļā. Caur to delfīni elpo, izniruši virspusē, un tā automā­tiski noslēdzas, tiem ienirstot.
   Džonijs piesēja iejūgam neilona auklas un spēcīgi parāva tās. Likās, ka nekas nav izkus­tējies. Tad zēns piestiprināja auklu otrus ga­lus Mika akvaplānam un uzrāpās uz tā.
   Kad Suzija vilka viņu projām no krasta, pūlī atskanēja ironiski izsaucieni. Nevaja­dzēja dot nekādas pavēles: dzīvnieks, kā pa­rasti, ātri aptvēra, ko Džonijs vēlas.
   Pēc simt jardiem zēns nospieda komunika­tora taustiņu PA KREISI. Suzija reaģēja precīzi un nekavējoties. Viņš nospieda taus­tiņu PA LABI, un delfīns atkal paklausīja. Akvaplāns jau tā virzījās ātrāk, nekā viņš varētu papeldēt, bet Suzija neizrādīja nekādu redzamu piepūli.
   Viņi uzņēma virzienu uz atklātu jūru. Džo­nijs nomurmināja: «Es viņiem parādīšu!» un deva signālu ĀTRI. Akvaplāns palēcās un drāzās pa viļņiem, Suzijai uzņemot ātrumu. Džonijs nedaudz pavirzījās atpakaļ, un tagad akvaplāns šāvās uz priekšu, kā nākas, nearot ar priekšgalu ūdeni. Džonijs bija ļoti sa­traukts un lepns uz sevi. Interesanti, cik ātri viņš peldēja? Vispār Suzija spēja attīstīt trīs­desmit jūdžu ātrumu stundā, bet tagad, pat velkot akvaplānu un ņemot vērā, ka iejūgs zināmā mērā traucē, tās ātrums droši vien sasniedza piecpadsmit vai divdesmit jūdžu. Tas nebija maz, ja gulēja vienā līmenī ar ūdeni un šļakatas sitās sejā.
   Pēkšņi kaut kas noplīkšķēja, akvaplāns rā­vās uz vienu pusi, Džonijs aizlidoja uz otru. Sprauslādams izniris virspusē, viņš pārlieci­nājās, ka nekas nav salauzts, — Suzija tikai bija izsprāgusi no iejūga kā aizbāznis no pudeles.
   Nu ko, pirmajā mēģinājumā šādas tehnis­kas grūtības, protams, varēja sagaidīt. Lai gan līdz krastam bija jāpeld tālu un tur jau gaidīja daudz ļaužu, lai pasmietos par viņu, Džonijs jutās apmierināts. Viņš bija apguvis jaunu paņēmienu, kā pārvietoties pa jūru, un tas dos viņam iespēju daudz vieglāk apceļot rifu. Bez tam viņš bija atklājis jaunu sporta veidu, kas reiz kļūs par patīkamu izklaidēša­nos kā cilvēkiem, tā arī delfīniem.

   Profesors Kezens bija iepriecināts, dzirdot par Džonija izgudrojumu, jo tas pilnīgi sa­skanēja ar viņa paša plāniem. Lai gan tie vēl bija visai neskaidri, tomēr jau sāka ietērp­ties arvien noteiktākā formā, un profesors ce­rēja, ka vēl pēc dažām nedēļām varēs doties uz Konsultatīvo komiteju ar pamatīgu darbu tās locekļiem.
   Profesors nebija pieskaitāms tiem zināt­niekiem — sevišķi tas sakāms par matemā­tiķiem, — kuri jūtas vīlušies, ja atklājas viņu darba praktiskā vērtība. Lai gan viņš ar lie­lāko prieku visu savu atlikušo mūžu būtu vel­tījis delfīnu valodas studēšanai, necenšoties pielietot savas zināšanas, tomēr viņš saprata, ka pienācis laiks tās izmantot praksē. Uz to viņu bija pamudinājuši paši delfīni.
   Profesoram joprojām nebija ne jausmas, ko varētu darīt vai kas būtu jādara zobenvaļu lietā. Viņš saprata, ka, ja jau delfīni sagaida no cilvēkiem palīdzību, tad tiem būs jā­pierāda, ka viņi savukārt var kaut ko dot pretī.
   Jau 20. gadsimta sešdesmitajos gados dok­tors Džons Lilijs, pirmais zinātnieks, kurš mēģināja nodibināt sakarus ar delfīniem, bija ieteicis, kā tie varētu sadarboties ar cilvēkiem. Delfīni varētu glābt kuģu katastrofās cietu­šos, kā tas jau bija noticis ar Džoniju, un neiz­mērojami daudz palīdzēt cilvēkam bagātināt zināšanas par okeānu. Viņi droši vien pazīst radījumus, ko cilvēks nekad nav redzē­jis, un varbūt pat varētu atminēt joprojām neatrisināto Lielās Jūras Čūskas noslēpumu. Ja delfīni palīdzētu zvejniekiem plašākos mē­rogos, nekā tas bijis līdz šim, tiem varētu būt liela loma sešu miljardu Zemes iedzīvotāju paēdināšanā.
   To visu bija vērts pētīt, un profesoram Ke- zenam bez tam arī pašam bija dažas jaunas idejas. Pasaules okeānos nav tādu bojā gā­jušu kuģu, ko delfīni nevarētu atrast un iz­pētīt, protams, ja vien tie neguļ dziļāk par tūkstoš pēdām, kas ir maksimālais delfīnu niršanas dziļums. Pat tad, ja kuģis avarējis pirms vairākiem gadsimtiem un pārklājies ar dūņām un koraļļiem, viņi tomēr to atrastu. Delfīniem ir apbrīnojami attīstīta oža jeb, pareizāk sakot, garša, un tie var ūdenī pama­nīt visniecīgākās metāla, eļļas vai koka pēdas. Delfīnu izlūki, ostīdami jūras dibenu kā pēdu dzinēji suņi, var izdarīt veselu apvērsumu jūras arheoloģijā. Profesors Kezens aizdomā­jās pat tik tālu, ka iztēlojās dresētus delfīnus pēc smakas meklējam zeltu …
   Reiz, kad profesors bija gatavs pārbaudīt kādu no savām teorijām dzīvē, «Lidojošā zivs» devās uz ziemeļiem, un uz tās no jauna ierīkotās tvertnēs ceļoja Einars, Pegija, Su­zija un Sputņiks. Kuģis veda arī daudz spe­ciālas aparatūras, bet Džonijam par lielu sa­rūgtinājumu viņu neņēma līdzi. OSKARS bija aizliedzis.
   —   Ļoti žēl, Džonij, — profesors teica, drū­mi vērdamies iespiestajā kartītē, ko bija iz­sviedusi skaitļošanas mašīna. — Bioloģijā tev ir pieci, ķīmijā — pieci ar mīnusu, fizikā — četri ar plusu, bet angļu valodā, matemātikā un vēsturē — tikai četri «r mīnusu. Tas tie­šām nav labi. Cik daudz laika tev katru dienu aizņem niršana?
   —   Vakar es vispār neizgāju ārā, — Džo­nijs izvairīgi atbildēja.
   —   Par to es nebrīnos, jo vakar nepārtraukti lija. Es runāju par vidēju dienu.
   —   O, tikai pāris stundu.
   —   No rīta un pēcpusdienā, protams. Redzi, OSKARS tev izstrādājis jaunu nodarbību sa­rakstu. Tā lielāko daļu sastāda priekšmeti, kuros tu atpaliec. Baidos, ka stāvoklis vēl pasliktināsies, ja tu brauksi mums līdzi. Mēs būsim projām divas nedēļas, bet tu nedrīksti vairs zaudēt laiku.
   Tā arī palika. Strīdēties nebija nozīmes, ja arī Džonijs būtu uzdrošinājies, jo viņš sa­prata, ka profesoram taisnība. Savā ziņā ko­raļļu sala nebija no labākajām vietām, lai mā­cītos.
   Pagāja divas garas nedēļas, iekāms «Li­dojošā zivs» atgriezās, pabijusi vairākās kon­tinenta ostās. Kuģis bija aizbraucis līdz pa­šai Kuktaunai, kur 1770. gadā bija piestājis slavenais kapteinis Kuks, lai pielāpītu savu bojāto «Centību».
   Laiku pa laikam pa radio pienāca ziņas par ekspedīcijas panākumiem, bet visos sīkumos to Džonijam atgriezies pastāstīja Miks. Tas, ka Miks aizbraucis, nāca tikai par labu Džo­nija mācībām, jo nebija neviena, kas viņu vi­linātu projām no skolotājiem un apmācoša­jām mašīnām. Šajās divās nedēļās viņš bija ievērojami progresējis, un profesors bija ļoti apmierināts.
   Pirmais, ko Miks Džonijam parādīja, bija matēti balts, ovāls akmentiņš apmēram zirņa lielumā.
   —   Kas tas ir? — Džonijs vaicāja bez ma­zākā entuziasma.
   —   Tu nezini? — brīnījās Miks. — Tā ir pērle. Pie tam gluži laba.
   Džonijs joprojām nesaskatīja Mika atra­dumā nekā sevišķa, bet viņš negribēja aiz­vainot draugu un izrādīt savu nezināšanu.
   —   Kur tu to atradi? — viņš jautāja.
   —   Ne jau es — to atrada Pegija Marlina ieplakā astoņdesmit asu dziļumā. Tur nav bi­jis neviens nirējs — tas ir pārāk bīstami, pat ar moderno aparatūru. Reiz pēc tam, kad tē­vocis Henrijs seklā ūdenī parādīja delfīniem, kādas izskatās sudrablūpu gliemežnīcas, Pe­gija, Suzija un Einars izvilka pāris centneru. Profesors saka, ka tās segšot visus ceļojuma izdevumus.
   —   Kas — šī pērle?
   —   Nē taču, muļķīt, gliemežnīcas. Tas jo­projām ir vislabākais materiāls pogām un nažu spaliem, bet austeru fermas nespēj tās saražot pietiekamā daudzumā. Profesors uz­skata, ka daži simti trenētu delfīnu var no­drošināt gliemežnīcu ieguvi rūpnieciskā mē­rogā.
   —   Vai bojā gājušus kuģus neatradāt?
   —   Ap divdesmit, bet lielākā daļa no tiem jau bija atzīmēti Admiralitātes kartēs. Bet svarīgāko eksperimentu mēs veicām ar Gladstonas zvejas traleriem: mēs iedzinām tieši viņu tīklos divus tunzivju barus.
   —   Varu iedomāties, kā viņi priecājās.
   —   Ne visai. Viņi neparko neticēja, ka to paveikuši delfīni, bet apgalvoja, ka tas esot viņu elektrisko lauku un skaņu signālu no­pelns. Mēs jau nu zinām labāk un kādreiz, kad mūsu rīcībā būs vairāk trenētu delfīnu, to arī pierādīsim. Tad varēsim dzīt zivis, kur vien vēlēsimies.
   Pēkšņi Džonijs atcerējās, ko profesors Ke­zens bija viņam teicis par delfīniem, pirmo reizi sastopoties. «Tie bauda lielāku brīvību, nekā mēs jebkad varam iedomāties uz zemes. Viņi nevienam nepieder un, jādomā, arī ne­kad nepiederēs.»
   Vai tiešām tagad delfīni zaudēs savu brī­vību, un profesors Kezens, neskatoties uz saviem labajiem nodomiem, pie tā būs vai­nīgs?
   To rādīs nākotne. Bet varbūt delfīni tomēr nav tik brīvi, kā cilvēks iedomājas? Džonijam neizgāja no prāta stāsts par zobenvali, kura vēderā atrasts ap divdesmit jūras tautas pār­stāvju atlieku.
   Par brīvību, tāpat kā par jebko citu, ir jā­maksā. Varbūt delfīni ielaidīsies darījumā ar cilvēci, atdodot daļu savas brīvības par dro­šību? Daudzām nācijām jau bijis par to jāiz­šķiras, un ne vienmēr tas devis gaidīto rezul­tātu.
   Profesors Kezens jau, protams, bija par to domājis — un ne tikai par to. Viņš vēl ne par ko neuztraucās, jo pagaidām tikai eksperi­mentēja un krāja faktus. Bija jāpieņem lē­mumi; cilvēku un delfīnu līgums, ko viņš ne­skaidri iztēlojās, vēl bija tālā nākotnē. Var­būt pat viņa mūžā šis līgums nemaz netiks parakstīts, — ja vien delfīni spēs to parakstīt. Bet kādēļ gan ne? Viņu mutes muskuli bija apbrīnojami kustīgi. To viņi bija pierādījuši, savācot un transportējot daudzus simtus sud- rablūpu gliemežnīcu. Profesora nākotnes plā­nos ietilpa arī iemācīt delfīnus ja ne rakstīt, tad vismaz zīmēt noteikti.
   Daudz vairāk laika — iespējams, gadsim­tus — prasīs Jūras vēstures sastādīšana. Pro­fesoram sen jau bija aizdomas, ka delfīniem ir brīnišķīga atmiņa, un tagad viņš par to bija pārliecināts. Kad vēl nebija izgudrota rakstība, cilvēki tāpat paturēja galvā savu pagātni. Menestreli un bardi iegaumēja mil­joniem vārdu, un katra paaudze tos saņēma mantojumā no iepriekšējās. Viņu dziedātās dziesmas, leģendas par dieviem, varoņiem un lielām kaujām aizvēsturiskos laikos bija faktu un izdomas sajaukums. Bet fakti bija, vajadzēja tikai tiem piekļūt. Tā, piemēram,
   Slīrnanis 19. gadsimtā aizrakās līdz Trojai, ko klāja trīs tūkstoš gadu kultūras slānis, un pierādīja, ka Homērs teicis patiesību.
   Arī delfīniem bija savi stāstnieki, lai gan profesoram pagaidām nebija izdevies nodibi­nāt sakarus ar kādu no tiem. Einars spēja vis­pārējos vilcienos atkārtot dažus nostāstus, kurus tas bija dzirdējis savā jaunībā. Pārtul­kojis tos, profesors Kezens pārliecinājās, ka šīs delfīnu leģendas satur informāciju, kāda nekur citur nav atrodama. Tās sniedzās pa­gātnē daudz tālāk par jebkuru cilvēku mītu vai leģendu, un dažas no tām skaidri norā­dīja uz ledus laikmetiem, bet pēdējo no tiem no mūsu dienām taču šķir septiņpadsmit tūk­stoš gadu.
   Kāda teika bija tik neparasta, ka profesors Kezens neticēja sava tulkojuma pareizībai. Viņš iedeva lenti doktoram Keitam un pa­lūdza, lai pēdējais to izanalizē patstāvīgi.
   Keitam, kurš neprata delfīnu valodu ne tuvu tik labi kā profesors, bija vajadzīgs gan­drīz mēnesis, lai no šī stāsta kaut ko izlobītu. Pat tad viņš atstāstīja savu versiju tik negri­bīgi, ka profesoram Kezenam bija burtiski jā­izvelk katrs vārds.
   — Tā ir loti sena leģenda, — doktors Keits iesāka. — Einars to atkārto vairākas reizes. Un liekas, ka tā atstājusi uz delfīniem milzīgu iespaidu, jo viņi uzsver, ka ne pirms tam, ne arī vēlāk nekas līdzīgs nav noticis. Cik es sa­protu, delfīnu bars peldējis naktī projām no kādas lielas salas, kad pēkšņi kļuvis gaišs kā dienā un «saule kritusi lejup no debesim». Par šo frāzi es esmu pilnīgi drošs. «Saule» iegri­musi" ūdenī un nodzisusi; vismaz kļuvis at­kal tumšs. Bet jūrā peldējis kāds milzT gs priekšmets — 128 delfīnu garumā. Vai tik tālu es nekļūdos?
   Profesors Kezens pamāja.
   —   Piekrītu visam, izņemot skaitli. Man iz­nāca 256, bet tas nav tik svarīgi. Nav šaubu, ka priekšmets bijis milzīgs.
   Profesors bija atklājis, ka delfīni skaitī­šanā lieto pāru sistēmu. To arī varēja sagai­dīt, jo tiem taču ir tikai divi «pirksti» — as­tes spuras, uz kurām skaitīt. Vinu apzīmējumi 1, 10, 100, 1000, 10 000 atbilst' 1, 2, 4, 8, 16 cilvēku decimālajā sistēmā. Tā 128 un 256 viņu valodā ir skaisti apaļi skaitļi, kas izsaka aptuvenu lielumu, nevis precīzus izmērus.
   —   Delfīni bija izbiedēti un turējās tālāk no priekšmeta, — turpināja doktors Keits. — Guļot uz ūdens, tas izdeva savādas skaņas. Einars dažas no tām atdarināja, un man tās atgādināja elektromotoru vai kompresoru troksni.
   Profesors Kezens piekrītoši pamāja, bet ne­pārtrauca.
   —   Tad atskanēja drausmīgs sprādziens, jūrā ūdens sakarsa un sāka vārīties. Nobei­dzās viss dzīvais 1024 vai pat 2048 garumu rādiusā ap priekšmetu. Tas ātri grima, un, tam laižoties dibenā, vēl joprojām atskanēja sprādzieni. Pat tie delfīni, kuri tika cauri sveikā, neilgi pēc tam nobeidzās no kādas ne­
   pazīstamas slimības. Gadiem ilgi visi turējās tālāk no tās vietas, bet, tā kā nekas vairs ne­notika, daži ziņkārīgi delfīni devās izpētīt šo rajonu. Viņi atrada jūras dibenā «vietu ar daudzām alām» un sāka tajās medīt zivis. Pēc tam tie nobeidzās ar to pašu savādo sli­mību, un tagad visi no tās vietas izvairās. Man šķiet, ka šī stāsta galvenais nolūks ir brīdināt.
   —   Jā, tas ir brīdinājums, kas atkārtojas nu jau gadu tūkstošiem ilgi, — piekrita profe­sors. — Bet no kā tas brīdina?
   Doktors Keits neveikli sakustējās krēslā.
   —   Es neredzu nekāda izskaidrojuma, — viņš sacīja. — Ja šī leģenda balstās uz fak­tiem — un maz ticams, ka delfīni to būtu iz­domājuši no sākuma līdz galam, — tad pirms dažiem gadu tūkstošiem kaut kur nolaidies kosmosa kuģis. Tā kodoldzinējiem eksplodē­jot, jūra radioaktīvi saindēta. Teorija ir fan­tastiska, bet labāk izskaidrot es to ne­varu.
   —   Kādēļ fantastiska? — iebilda profesors Kezens. — Tagad mēs skaidri zinām, ka Vi­sumā mīt loti daudz saprātīgu būtņu, tātad arī tās droši vien būvē kosmosa kuģus. Grūti, protams, izskaidrot faktu, kādēļ tās līdz šim nav apmeklējušas Zemi. Daži zinātnieki uz­skata, ka mūs pagātnē apciemojuši viesi no citām pasaulēm, bet tas bijis pirms tik dau­dziem gadu tūkstošiem, ka nav palicis ne­kādu pierādījumu. Tagad ir izdevība tos iegūt
   —   Ko jūs domājat darīt?
   —   Šobrīd mēs nevaram darīt neko. Es esmu izvaicājis Einaru — viņam nav ne jaus­mas. kur tas viss noticis. Mums jādabū rokā kāds no šiem delfīnu stāstniekiem un jā­pieraksta visa teika. Jācer, ka tā mēs iegū­sim sīkākas ziņas. Ja aptuveni zināsim ra­jonu, tad varēsim precīzi noteikt vraka at­rašanās vietu ar Geigera skaitītājiem — pat pēc desmit tūkstošiem gadu. Bet es baidos viena.
   —   Un tas būtu?
   —  Zobenvaļi, iespējams, aprijuši šo stāst­nieku kopā ar visu teiku. Tādā gadījumā mēs nekad neuzzināsim patiesību.

   Nekad vēl neviens salas apmeklētājs nebija uzņemts ar tik dažādu jūtu sajaukumu. Visi, kas vien tobrīd nebija jūrā, sapulcējās ap ba­seinu, kad no dienvidiem, no Tasmānijas vaļu pētniecības stacijas ieradās lielais transporta helikopters.
   Tas palika nekustīgi karājamies virs ba­seina, un tā propelleru radītā gaisa plūsma veidoja uz ūdens virsmas fantastiskus, mai­nīgus zīmējumus. Tad atvērās lūkas helikop­tera vēderā, un no tām lēni laidās lejup liels,
   virvēs iekārts maiss. Kad tas skāra ūdens virsmu, atskanēja kaut kas līdzīgs sprādzie­nam, gaisā uzšāvās ūdens šļakatas un pu­tas — un maiss bija tukšs.
   Toties pa baseinu, to pētīdams, ātri riņķoja lielākais un negantākais radījums, kāds jeb­kad bija redzēts Delfīnu salā.
   Džonijs, pirmo reizi ieraugot zobenvaļi, to­mēr bija nedaudz vīlies. Lai gan tas lielumā pārspēja jebkuru delfīnu, zēns bija gaidījis kaut ko vairāk. Tikko helikopters bija projām un varēja atkal normāli sarunāties, Džonijs pateica to Mikam.
   — Tā ir mātīte, — Miks atbildēja. — Tās ir divreiz mazākas par tēviņiem, tādēļ nebrīvē uzturamas daudz vieglāk. Šai te pietiks ar centneru zivju dienā.
   Neskatoties uz savu pilnīgi saprotamo ne­patiku, Džonijam bija jāatzīst, ka dzīvnieks ir skaists. Ar raibo krāsojumu — balto pavēderi, melno muguru un lielajiem, baltajiem planku­miem aiz acīm — zobenvalis izskatījās iespai­dīgi. Tieši šo plankumu dēļ to uzreiz iesauca par Sniegpārsliņu.
   Pabeigusi baseina pārmeklēšanu, Snieg- pārsliņa sāka iepazīties ar apkārtējo pasauli. Viņa izbāza no ūdens savu masīvo galvu, pa­lūkojās pūlī ar caururbjošu, gudru skatienu un slinki pavēra rīkli.
   Redzot šos drausmīgos, asām naglām lī­dzīgos zobus, pūlī atskanēja atzinīga mur­mināšana. Sniegpārsliņa, iespējams, saprata, kādu iespaidu atstājusi, jo nožāvājās vēlreiz,
   atplezdama rīkli vēl platāk un ļaudama la­bāk aplūkot savu baismīgo zobu rindas. Del­fīniem ir mazi adatveida zobi, kas domāti ti­kai zivju saķeršanai, pirms viņi tās norij tā­pat veselas, bet šie bija paredzēti tādam pa­šam nolūkam kā haizivs zobi. Tie viegli va­rēja pārkost roni, delfīnu vai arī cilvēku.
   Tagad, kad sala bija ieguvusi zobenvaļi, visi dega nepacietībā redzēt, ko profesors ar to darīs. Pirmās trīs dienas viņš to lika mierā, lai Sniegpārsliņa pierastu pie jaunajiem ap­stākļiem un atjēgtos no ceļojumā pārciestā uztraukuma. Tā kā viņa jau vairākus mēne­šus bija dzīvojusi nebrīvē un bija pieradusi pie cilvēkiem, tad drīz vien nomierinājās un ar prieku pieņēma visu, ko tai deva, — gān dzīvas, gan beigtas zivis.
   Zobenvaļa barošanu uzņēmās Mika ģi­mene, sevišķi viņa tēvs Džo Nauru, kā arī tē­vocis Stefens, «Lidojošās zivs» kapteinis. Kaut gan viņi to bija uzņēmušies tikai tādēļ, lai piepelnītos, tomēr drīz vien viņiem tas ie­patikās. Sniegpārsliņa bija ne vien gudra — tas nevienu nepārsteidza, — bet arī- labsir­dīga, ko gan nevarēja gaidīt no zobenvaļa. Sevišķi tā pieķērās Mikam, izrādīja acīm re­dzamu patiku, kad viņš atnāca pie baseina, un vilšanos, kad viņš gāja projām, neko viņai neiedevis.
   Pārliecinājies, ka Sniegpārsliņa pilnīgi iejutusies jaunajā dzīves vietā un interesējas par dzīvi, profesors sāka savu pirmo eksperi­mentu, pārraidot pa hidrofoniem dažas vien­kāršas frāzes delfīnu valodā un novērojot, kā dzīvnieks uz tām reaģē.
   Vispirms Sniegpārsliņa sāka mežonīgi šau­dīties pa baseinu, meklējot skaņu avotu. Ne­bija šaubu — delfīnu balsis viņai saistījās ar barību, un viņa domāja,- ka klāt pusdienu laiks.
   Tomēr jau pēc dažām minūtēm Sniegpār­sliņa saprata, ka ir izjokota, ka baseinā nav neviena delfīna. Tagad viņa uzmanīgi ieklau­sījās skaņās, bet vairs nemēģināja meklēt, no kurienes tās rodas. Profesora Kezena cerības, ka viņa atbildēs uz delfīnu balsīm savā va­lodā, nepiepildījās — Sniegpārsliņa tiepīgi klusēja.
   Tomēr profesors bija guvis zināmas sek­mes «orkānā» — zobenvaļu valodā, lietojot to balsu ierakstus magnetofona lentē. OS­KARA nekļūdīgā elektroniskā atmiņa pa­līdzēja viņam šajā ierakstu masā atrast del­fīnu valodai līdzīgus vārdus. Tādu nebija ma­zums. Piemēram, dažu zivju nosaukumi ska­nēja vienādi kā zobenvaļu, tā delfīnu valodā. Iespējams, ka abas valodas, līdzīgi angļu un vācu vai franču un itāļu valodām, bija cē­lušās no kāda kopīga sena celma. Profesors Kezens cerēja, ka tā tiešām ir, jo tas ļoti at­vieglotu viņa darbu.
   Viņš nebija sevišķi apbēdināts par Snieg- pārsliņas nevēlēšanos sadarboties ar viņu, jo viņam attiecībā uz dzīvnieku bija citi plāni, kuri tiks realizēti neatkarīgi no tā, vai Snieg­pārsliņa sadarbosies ar cilvēku vai ne. Divas nedēļas pēc zobenvaļa ierašanās salā no In­dijas atbrauca grupa medicīniskās aparatū­ras speciālistu un sāka uzstādīt ap baseinu elektroniskas ierīces. Tikko viņi bija to pabei­guši, no baseina izlaida gandrīz visu ūdeni, un sašutusi Sniegpārsliņa bezpalīdzīgi palika guļot seklumā.
   Tad pie darba ķērās desmit vīru ar dažām izturīgām virvēm un masīvu koka rāmi, kas bija paredzēts, lai noturētu dzīvnieka galvu nekustīgā stāvoklī. Sniegpārsliņa nepavisam nebija apmierināta ar šādu rīcību, un tas ne­patika arī Mikam, kuram bija nepārtraukti jāaplaista dzīvnieks ar ūdeni, lai pasargātu tā ādu no izžūšanas saulē.
   — Neviens tev nedarīs pāri, vecenīt, — viņš mierinoši runāja. — Tas ilgs tikai minūti, un tad tu atkal varēsi peldēt.
   Tad Mikam par šausmām viens no tehni­ķiem piegāja pie Sniegpārsliņas, turot rokās kaut ko vidēju starp medicīnisko adatu un elektrourbi. Ļoti rūpīgi izvēlējies zināmu vie­tu zobenvaļa galvā, viņš tur pielika savu ierīci un nospieda pogu. Atskanēja vājš, spalgs vaids, un adata dziji ieurbās Snieg­pārsliņas smadzenēs, iegrimstot biezajā gal­vaskausa kaulā tikpat viegli kā karsts nazis sviestā.
   Miku šis process uztrauca daudz vairāk nekā pašu dzīvnieku, kas juta apmēram to pašu, ko cilvēks, saņemot adatas dūrienu. Tas nepārsteigtu nevienu, kas kaut cik zina fizio­loģiju, bet Miks, tāpat kā vairums cilvēku, nezināja interesanto faktu, ka smadzenes ir nejūtīgas: tās var griezt vai caurdurt, neno­darot sāpes to īpašniekam.
   Pavisam Sniegpārsliņas smadzenēs ie­gremdēja desmit zondes. Tām pieslēdza va­dus, kas bija savienoti ar»plakanu plūdlīnijas formas kārbu, ko nostiprināja uz dzīvnieka galvas. Viss kopā vilkās apmēram stundu. Pēc tam baseinu atkal piepildīja ar ūdeni, un Sniegpārsliņa elsdama un pūzdama slinki sāka peldēt uz priekšu un atpakaļ. Piedzīvo­jums acīm redzot nebija viņai kaitējis, tomēr Mikam likās, ka viņa apvainoti noskatās uz viņu, kā cilvēks, ko pametis nelaimē draugs, kuram viņš uzticējies.
   Nākamajā dienā no Ņūdeli ieradās doktors Saha, institūta Konsultatīvās komitejas lo­ceklis, vecs profesora Kezena draugs. Viņš bija visā pasaulē pazīstams vissarežģītākā orgāna — cilvēka smadzeņu speciālists.
   —   Es pēdējo reizi lietoju šo ierīci, — fi­ziologs sacīja, vērodams, kā Sniegpārsliņa peld šurp turp pa baseinu, — eksperimentā ar ziloni. Darbs vēl nebija galā, kad es jau va­rēju ar viņa snuķi rīkoties tik precīzi, ka man izdevās ar to pat rakstīt ar mašīnu.
   —   šeit tāda virtuozitāte nav vajadzīga, — atbildēja profesors Kezens. — Es vēlos tikai kontrolēt Sniegpārsliņas kustības un iemācīt to nerīt delfīnus.
   —  Ja mani līdzstrādnieki pareizi novieto­juši elektrodus, tad es to varu apsolīt. Bet ne tūlīt — vispirms man jāsastāda smadzeņu darbības karte.
   Tas bija smalks darbs, kas virzījās uz priekšu ļoti lēni un prasīja milzu pacietību un prasmi. Saha stundām ilgi sēdēja pie sava instrumentu pane|a, vērodams, kā Sniegpār­sliņa nirst, gozējas saulē, slinki peld pa ba­seinu vai pieņem no Mika zivis. Tai pie gal­vas piestiprinātais radioraidītājs visu laiku raidīja viņas smadzeņu impulsus līdzīgi Ze­mes pavadonim orbītā. Zondu uztvertie im­pulsi tika ierakstīti lentē, tā ka doktors Saha varē|'a sekot elektriskās ierosmes ainai,' kas atbilda katrai atsevišķai darbībai.
   Beidzot viņš sāka rīkoties. Ja līdz šim viņš bija uztvēris impulsus no Sniegpārsliņas smadzenēm, tad tagad sāka ievadīt tajās strāvu.
   Rezultāts bija reizē pārsteidzošs un savā ziņā pārdabisks — tas vairāk atgādināja ma­ģiju nekā zinātni. Pagriežot slēdzi vai nospie­žot pogu, doktors Saha lika lielajam dzīvnie­kam pagriezties pa labi vai pa kreisi, mest apjus vai veidot astoņniekus, nekustīgi sa­stingt baseina vidū vai darīt vēl ko citu. Džo- niia mēģinājumi kontrolēt Suzijas un Sput- ņika rīcību ar komunikatoru, kas reiz likās tik iespaidīgi, tagad šķita gandrīz bērnišķīgi.
   Tomēr Džoniiarn te nebija ko iebilst — Suzija un Sputņiks bija viņa draugi, un viņš tiem labāk lāva izvēlēties. Ja tie negribēja pa­klausīt, kā tas šad tad gadījās, — tā bija viņu darīšana. Turpretī Sniegpārsliņai nebija izvēles: viņas smadzenēs ieplūstošā elektriskā strāva pārvērta to par dzīvu robotu, kam nav savas gribas un kam jāklausa doktora Sahas pavēlēm.
   Jo vairāk Džonijs par to domāja, jo ne- omulīgāk jutās. Vai tiešāņi arī viņam var pie­lietot tādu pašu kontroles sistēmu? Apjautā­jies viņš uzzināja, ka laboratorijās tas tie­šām vairākas reizes darīts. Zinātnei bija ra­dies jauns ierocis, un, ja vien tas kalpoja ne­vis labajam, bet ļaunajam, tas bija ne mazāk bīstams par atomenerģiju.
   Nebija šaubu, ka profesors Kezens nodo­mājis to izmantot labos nolūkos — vismaz par labu delfīniem, — bet kā viņš to izdarīs, Džonijam nebija ne jausmas. Viņš netika gudrs arī tad, kad eksperimenta nākamajā stadijā uz salu atveda apbrīnojamu priekš­metu — mehānisku delfīna modeli dabiskā lielumā, kuru darbināja elektromotori.
   Pirms divdesmit gadiem to bija uzbūvējis kāds Jūras kara flotes pētniecības laboratori­jas zinātnieks, kurš nekādi nebija varējis sa­prast, kā delfīni spēj tik ātri peldēt. Pēc viņa aprēķiniem bija iznācis, ka delfīnu muskuli spēj attīstīt ātrumu, kas tikai nedaudz pār­sniedz desmit jūdzes stundā, bet īstenībā viņi bež pūlēm attīsta divreiz vairāk.
   Tā nu zinātnieks bija uzbūvējis delfīna mo­deli un vēroja, kā tas, apgādāts ar mērinstru­mentiem, peld augšup un lejup. Viņa plāni cieta neveiksmi, bet modelis bija būvēts tik lieliski un darbojās tik nevainojami, ka nevie­nam necēlās roka to iznīcināt, pat tad, kad pats konstruktors riebumā no tā novērsās. Laiku pa laikam laboratorijas darbinieki ap- slaucīja modeli un nodemonstrēja skatītājiem, un tā par to bija izdzirdējis arī profesors. Lai gan tas nebija plaši pazīstams, par to runāja daudz.
   Modelis piemuļķotu jebkuru cilvēku, bet, kad to desmitiem sajūsminātu skatītāju klāt­būtnē ielaida baseinā pie Sniegpārsliņas, re­zultāts bija pilnīgi negaidīts. Dzīvnieks pa­meta uz mehānisko rotaļlietu vienu vienīgu nicīgu skatienu un vairs nelikās par to zinis.
   —   Tieši no tā es baidījos, — ne sevišķi vī­lies, noteica profesors. Tāpat kā visi zināt­nieki, viņš jau sen bija sapratis, ka lielākā daja eksperimentu parasti ir neveiksmīgi, un nekautrējās kļūdīties pat skatītāju klātbūtnē. (Galu galā arī lielais Darvins reiz stundām ilgi bija pūtis sakņu dārzā tauri, lai redzētu, vai skaņa ietekmē augu augšanu.) — Viņa droši vien izdzirdēja elektromotora troksni un saprata, ka tas ir tikai māns. Izvēles vairs nav — mums būs jāizmanto pievilināšanai īstie delfīni.
   —  Vai jūs taisāties meklēt brīvprātīgos? — doktors Saha jokojot ievaicājās.
   Joks tomēr neizraisīja gaidītās sekas. Pro­fesors Kezens rūpīgi apdomāja priekšlikumu un piekrītoš-i pamāja.
   —   Tieši to es arī darīšu, — viņš atbildēja.

   —   Salā valda uzskats, — teica Miks, — ka profesors ir galīgi sajucis prātā.
   —   Tu taču zini, ka tās ir blēņas, — Džo­nijs asi atteica, ar visu sirdi aizstāvot savu mīluli. — Ko tad viņš izdarījis?
   — Viņš sadomājis izmantot šo smadzeņu viļņu ierīci Sniegpārsliņas barošanas kontro: lei. Viņš man liek to barot ar vienu zivju sugu, bet doktors Saha viņai to neļauj ēst. Un Sniegpārsliņa pati arī to nevēlas, pēc tam kad viņš tai devis vairākus triecienus. Viņš to sauc par «kondicionēšanu». Pašlaik baseinā peld četras piecas lielas līdakas, bet viņa uz tām pat neskatās. Tomēr citas zivis tā ēd tā­pat kā agrāk.
   —   Un kādēļ tu domā, ka profesors ir saju­cis prātā?
   —   Tas taču ir skaidrs, ko viņš grib darīt. Ja viņš var atturēt Sniegpārsliņu no līdaku ēšanas, tad viņš, protams, var tai neļaut arī rīt delfīnus. Kāds no tā labums? Zobenvaļu ir miljoni, un viņš taču nevar tos visus kondi- cionēt!
   —   Lai ko profesors darītu, — Džonijs tie­pīgi noteica, — tam ir savs iemesls. Gan tu redzēsi.
   —   Tomēr es vēlētos, lai viņi liek Sniegpār­sliņu mierā. Baidos, ka tas sabojās viņas rak­sturu. - -;
   «Tas nu gan ir dīvaini teikts par zoben­vaļi,» nodomāja Džonijs.
   —   Nedomāju, ka tam būtu sevišķa no­zīme, — viņš sacīja.
   Miks diezgan kautrīgi pasmaidīja un pamī- ņājās uz vietas.
   —   Vai apsoli, ka nevienam neteiksi? — viņš vaicāja.
   —   Protams.'
   —   Redzi, es esmu vairākas reizes peldējis kopā ar Sniegpārsliņu. Tas ir daudz aizrau- jošāk nekā ar taviem mazaiiem kurkulēniem.
   Džonijs blenza viņā tik ārkārtīgi pār­steigts, ka palaida gar ausīm Suzijai un Sput- ņikam adresēto apvainojumu.
   —   Un tu vēl saki, ka profesors sajucis prātā! — Džonijs atguvies iesaucās. — Vai tikai tu mani nemuļķo? — viņš aizdomīgi pie­bilda. Nu jau viņš bija iemācījies atšķirt Mika jokus no nopietnības, bet šoreiz draugs likās runāiam patiesību.
   Miks paraustīja plecus.
   —   Ja netici, atnāc uz baseinu. O, es sa­protu, tas izklausās neprātīgi, bet patiesībā nav ko baidīties. Viss sākās gluži nejauši: reiz, barodams Sniegpārsliņu, es biju neuzmanīgs, paslīdēju uz baseina malas un iekritu ūdenī.
   —   Fjū! — Džonijs pārsteigts iesvilpās. — Varu saderēt, ka tu domāji, ka tev pienā­kusi pēdēiā stundiņa!
   —   Protams! Kad izniru virsousē, tieši man pretī rēgoiās Sniegpārsliņas rīkle. — Viņš uz brīdi apklusa, —■ Zini, tomēr nav tiesa, ka
   šādos brīžos cilvēks atceras visu savu dzīvi. Es nespēju domāt ne par ko citu kā vien par šiem zobiem — vai viņa mani norīs veselu vai pārkodīs uz pusēm.
   —   Un tālāk? — Džonijs, aizturējis elpu, vaicāja.
   —   Uz pusēm viņa mani* nepārkoda, tikai maigi piegrūda ar purnu, it kā teikdama: «Būsim draugi!» No tās reizes mēs arī sa­draudzējāmies. Ja es kaut vienu dienu ne­peldu ar Sniegpārsliņu, viņa uztraucas. Bet tas ne vienmēr ir iespējams, jo, ja kāds mani ieraudzīs, tas kļūs zināms profesoram, — un tad visam beigas.
   Miks iesmējās, vērojot Džonija sejas izteik­smi, kurā satraukums mijās ar nosodījumu.
   —   Tas taču ir daudz drošāk par lauvu dre­sēšanu. un cilvēki ar to nodarbojas jau ga­diem. Bez tam man šī lieta loti patīk. Varbūt es kādreiz nodarbošos pat ar lielajiem vājiem, piemēram, ar zilajiem, kuri sver simt piecdes­mit tonnu.
   —   Nu, tie vismaz tevi nevarēs aprīt, — teica Džonijs, kurš pēc ierašanās salā bija jau daudz ko uzzinājis par vaļiem. — To rīkles ir pārāk mazas, un tie pārtiek tikai no kreve-
   k tēm un tamlīdzīgām sīkbūtnēm.
   —   Labi, bet ko tu teiksi par Mobijam Di- kam līdzīgu kašalotu? Tas var vienā paņē­mienā aprīt trīsdesmit pēdu garu kalmāru.
   Miks iekarsa arvien vairāk, un Džonijs pa­mazām sāka apjaust, ka te vainojama skau­dība, sāncensības gars. Pat tagad delfīni tikai
   pacieta Miku, bet nekad neizrādīja viņam tādu pieķeršanos kā Džonijam. Viņš bija apmieri­nāts, ka Miks beidzot atradis draugu starp - vaļveidīgajiem, tomēr vēlējās, kaut tas būtu miermīlīgāks.
   Viņam tā arī nekad neizdevās redzēt Miku un Sniegpārsliņu peldam kopā, jo profesors Kezens gatavoja nākamo eksperimentu. Viņš bija visas šīs dienas strādājis, montēdams lentes un sastādīdams garus teikumus del­fīnu valodā; tornēr arī tagad viņš nebija gluži pārliecināts, vai varēs pateikt delfīniem tieši to, ko grib. Profesors cerēja, ka tajās vietās, kur tulkojums nebūs visai izdevies, talkā.nāks delfīnu saprāts.
   Viņš bieži domāja — kā gan delfīni uzņem viņa runas, kuras viņš sastādīja no daudzu un dažādu avotu vārdiem. Katrs teikums, ko viņš pārraidīja ūdenī, droši vien skanēja tā, I it kā desmit vai vairāk delfīnu pēc kārtas iz- { runātu pāris vārdu katrs ar savu akcentu. I Tam noteikti jāmulsina viņa klausītāji, ku- 1 riem diez vai bija priekšstats par magneto- 1 fona ierakstu un skaņu montāžu. Viņu snēja I vispār atrast šajos trokšņos kādu jēgu tikai I lieeināia par viņu gudrību un pacietību.
   «Lidojošajai zivij» atstājot piestātni, pro- fesors Kezens biia neparasti uztraukts.
   — Vai saprotat, kā es jūtos? — viņš teica 9 doktoram Keitam, abiem stāvot uz priekšējā 1 klāja. — Tas ir tā, it kā es būtu ielūdzis vie- S šos savus draugus un uzlaidis tiem cilvēk- ļ ēdāju tīģeri.
   —   Tik briesmīgi jau nav, — iesmējās Keits. — Draugus jūs esat godīgi brīdinājis, un tīģera rīcību jūs taču kontrolējat.
   —   Es ceru, — atbildēja profesors.
   Kuģa skaļrunis paziņoja:.
   «Pašlaik atveras slūžas. Viņa sevišķi ne­steidzas atstāt baseinu.»
   Profesors Kezens pacēla tālskati un palū­kojās atpakaļ uz salu.
   —   Es negribētu, ka Saha to komandētu, kamēr nav nepieciešams, — viņš teica. — Ā, tur jau viņa nāk.
   Sniegpārsliņa lēni peldēja pa kanālu uz jūru. Izpeldējusi atklātā jūrā, viņa izskatījās galīgi apmulsusi un vairākas reizes apgrie­zās kā orientēšanās spēju zaudējusi. Tā vien­mēr reaģē dzīvnieks — vai arī cilvēks, — kas ilgu laiku pavadījis nebrīvē un tad palaists plašajā pasaulē.
   —   Pasauciet viņu, — profesors sacīja. Odenī atskanēja delfīnu signāls ŠURP. Pat tad, ja šī frāze Sniegpārsliņas valodā skanēja citādi, viņa to saprata. Viņa piepeldēja pie «Lidojošās zivs» un devās tai līdzi arvien tā­lāk no salas, dziļajos ūdeņos aiz rifa.
   —   Man vajadzīga telpa, lai manevrētu, — teica profesors Kezens. — Un es esmu pārlie­cināts, ka Einars un Pegija ar kompāniju to pienācīgi novērtēs, sevišķi, ja tiem nāksies bēgt. »
   —   Ja tie vispār ieradīsies. Iespējams, ka viņiem pietiks saprāta, lai nerādītos, — dok­tors Keits atbildēja ar šaubu pieskaņu balsī.
   —   To mēs pēc dažām minūtēm redzēsim. Izsaukuma signāls tika raidīts visu rītu, tā ka delfīniem vairāku jūdžu rādiusā to vaja­dzēja dzirdēt.
   —   Skatieties! — pēkšņi iesaucās doktors Keits, norādīdams uz rietumiem. Pusjūdzes attālumā paralēli kuģa kursam peldēja ne­liels delfīnu bars. — Tie ir jūsu brīvprātīgie, un neliekas, ka viņi taisītos nākt tuvāk.
   —   Tur jau ir tā lieta, — nomurmināja pro­fesors. — Uziesim augšā pie Sahas.
   Radioaparatūra, kas raidīja signālus uz Sniegpārsliņas galvai piestiprināto kastīti un uztvēra dzīvnieka smadzeņu impulsus, bija uzstādīta netālu no stūres. Tas padarīja «Li­dojošās zivs» jau tā šauro tiltiņu ļoti neērtu, bet bija svarīgi, lai kapteinis Stefens Nau­ru un doktors Saha atrastos līdzās. Abi lie­liski zināja, kas jādara, un profesors Kezens nedomāja iejaukties, izņemot, protams, ārkār­tējas nepieciešamības gadījumu.
   —   Sniegpārsliņa tos ir pamanījusi, — čuk­stēja Keits.
   Par to nebija šaubu. Sniegpārsliņas sākot­nējā nenoteiktība bija pazudusi, un viņa kā ātrgaitas kuteris šāvās uz delfīnu pusi, at­stājot aiz sevis putojošu sliedi.
   Bars pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ izklīda. Profesors sajuta sirdī rūgtu vainas apziņu — ko gan par viņu domā delfīni, ja vien viņi šo­brīd vispār spēj domāt par ko citu, izņemot Sniegpārsliņu?
   Vairs tikai trīsdesmit pēdu šķīra viņu no spīdīga, trekna delfīna, kad viņa pēkšņi uzli­doja gaisā, ar blīkšķi iegāzās atpakaļ ūdenī un palika guļot, purinādama galvu gluži kā cilvēks.
   —   Divi volti, centrālais sodīšanas ra­jons, — teica doktors Saha, noņemot pirkstu no pogas. — Redzēsim, vai viņa mēģinās vēl­reiz.
   Delfīni, kurus, bez šaubām, arī bija pārstei­dzis un dziļi iespaidojis redzētais, atkal bija sapulcējušies barā pāris simt jardu tālāk. Arī viņi nekustīgi gulēja uz ūdens, modri vērojot savu senseno ienaidnieku.
   Sniegpārsliņa pamazām atjēdzās no sa­ņemtā trieciena un sāka atkal kustēties. Ta­gad viņa peldēja ļoti lēni un pat nepagriezās pret delfīniem. Novērotāji tikai vēlāk sāka sa­prast viņas taktiku.
   Viņa peldēja pa lielu apli, kura centrā at­radās nekustīgie delfīni. Tikai vērīgs skatī­tājs pamanītu, ka aplis pamazām sašaurinās.
   —   Grib apvest mūs ap stūri, vai ne? — profesors Kezens jūsmīgi sacīja. — Piepeldēs, cik tuvu vien varēs, izlikdamās, ka delfīni viņu neinteresē, un tad pēkšņi metīsies tiem virsū.
   Dzīvnieks tieši tā arī rīkojās. Tas, ka del­fīni tik ilgi palika uz vietas, spilgti pierādīja viņu uzticību draugiem — cilvēkiem un lieku reizi apliecināja viņu apbrīnojami ātro ap­tveršanas spēju. Delfīnam reti kad vajadzēja atkārtot divreiz vienu un to pašu.
   Sasprindzinājums auga, kad Sniegpārsliņa tuvojās spirāles centram, kā veclaicīga gra­mofona adata arvien vairāk tuvojas asij. Kad līdz tuvākajam, drosmīgākajam delfīnam bija atlicis vairs tikai četrdesmit pēdu, viņa beidzot izšķīrās.
   Zobenvalis spēj attīstīt neticamu ātrumu, bet doktors Saha bija sagatavojies un turēja pirkstu tikai collu virs pogas. Sniegpārsliņai nebija nekādu izredžu.
   Viņa bija gudra — ne tik gudra kā tās iespējamie upuri, bet gandrīz tādā pašā līmenī.  Viņa saprata, ka cietusi sakāvi. Atjēgusies no otra trieciena, Sniegpārsliņa pagrieza delfīniem muguru un sāka peldēt tieši pretējā virzienā. Doktora Sahas pirksts atkal sniedzās  pie pults.
   —   Ei, ķo jūs gribat darīt? — jautāja «Li­dojošās zivs» kapteinis, kurš notiekošo bija vērojis ar nepatiku. Tāpat kā viņa brāļadēls , Miks, arī viņš negribēja, ka Sniegpārsliņai dara pāri. — Vai tad viņa jūs neklausa?
   —   Es viņu nesodu — es apbalvoju, — pa­skaidroja doktors Saha. — Kamēr vien es  spiežu šo pogu, Sniegpārsliņa jūtas apbrīnojami labi, jo strāva ar nedaudzu voltu spriegumu kairina tos smadzeņu centrus, kas rada baudas sajūtu.
   —   Liekas, vienai dienai pietiks, — teica  profesors Kezens. — Lieciet viņai atgriezties  baseinā — viņa ir nopelnījusi maltīti.
   —   Vai rīt būs tas pats, profesor? — jautāja ļ kapteinis, «Lidojošajai zivij» pagriežoties mājup-
   —   Jā, Stīv, katru dienu tas pats. Bet es būtu pārsteigts, ja mums tas būtu jāturpina ilgāk par nedēļu.
   Taču jau pēc trim dienām bija skaidrs, ka Sniegpārsliņa ir izmācīta. Nebija vairs jā­soda, pietika ar pāris mirkļiem elektriskās ekstāzes. Tikpat ātri delfīni aizmirsa savas bailes, un nedēļas beigās tie jau bija pilnīgi saraduši ar Sniegpārsliņu. Tie draudzīgi me­dīja ap rifu, dažreiz vajājot zivju baru ko­pīgi, reizēm meklējot barību patstāvīgi. Daži no jaunajiem delfīniem pat sāka ap Sniegpār­sliņu savas rupjās rotaļas, bet tā neizrādīja ne sašutumu, ne nepārvaramu ēstgribu, ja arī delfīni kādreiz uzgrūdās viņai virsū.
   Septītajā dienā pēc trokšņainās rīta rota­ļas ar delfīniem Sniegpārsliņu vairs nesūtīja atpakaļ baseinā.
   —   Mēs esam darījuši visu, kas vien bija mūsu spēkos, — teica profesors. — Tagad es laidīšu viņu vaļā.
   —  Vai tas nav riskanti? — iebilda doktors Keits.
   —   Taisnību sakot, ir, bet agri vai vēlu mums tas būs jādara. Ja mēs viņu neizlai­dīsim, mēs nekad neuzzināsim kondicionēša­nas rezultātus.
   —   Un ja nu Sniegpārsliņa paķer uzkodai pāris delfīnu, ko tad?
   —   Pārējie to mums nekavējoties paziņos. Tad mēs iziesim jūrā un viņu atkal noķersim. Atrast nebūs grūti, jo radioraidītājs paliks piestiprināts viņai pie galvas.
   Pie «Lidojošās zivs» stūres stāvošais Stefens Nauru, kurš bija klausījies šajā sarunā, palūkojās atpakaļ pār plecu un uzdeva jautā­jumu, kas jau tā satrauca visus:
   —   Pat tad, ja jums izdosies pārvērst Snieg­pārsliņu par veģetārieti, ko jūs iesāksiet ar pārējiem šo zvēru miljoniem?
   —   Mums jābūt pacietīgiem, Stīv, — atbil­dēja profesors. — Pagaidām es tikai vācu informāciju, un varbūt no tās nebūs nekāda labuma ne cilvēkiem, ne delfīniem. Bet es esmu pārliecināts par vienu — visa pļāpīgā delfīnu pasaule zina par šo eksperimentu un sapratīs, ka mēs viņu labā darām visu iespē­jamo. Te nu jūsu zvejniekiem rodas izdevība noslēgt darījumu.
   —   Hm-m, par to es neesmu padomājis.
   —   Lai nu kā, ja ar Sniegpārsliņu mans no­doms izdosies, manuprāt, katrā rajonā būs nepieciešams kondicionēt tikai dažus zoben- vaļus un tikai mātītes. Tās tad arī izskaidros saviem dzīvesbiedriem un pēcnācējiem, ka par katru aprītu delfīnu jāsamaksā ar briesmī­gām galvassāpēm.
   Stīvu tas tomēr nepārliecināja. Ja viņš sa­prastu, cik spēcīga un nepārvarama ir sma­dzeņu elektrostimulācija, varbūt tas atstātu uz viņu lielāku iespaidu.
   —   Es tomēr nedomāju, ka viens veģetārie­tis spētu piespiest laboties veselu kanibālu cilti, — viņš atteica.
   —   Iespējams, ka jums taisnība, — profe­sors atbildēja. — Tieši to es vēlos uzzināt.
   Pat tad, ja šis darbs ir veicams, varbūt to vis­pār nav vērts sākt. Un, ja to ir vērts darīt, tas var prasīt vairākus cilvēka mūžus. Bet jābūt optimistam — atcerieties divdesmitā gadsimta vēsturi.
   —  Kuru tās daļu? — jautāja Stīvs. — Tā ir tik gara.
   —  To daļu, kam tiešām ir nozīme. Pirms piecdesmit gadiem ļoti daudzi negribēja ticēt, ka visas tautas var dzīvot mierā. Mēs zinām, ka viņi maldījās; ja tā nebūtu, mēs ar jums tagad neatrastos šeit. Tā ka neuztveriet manu plānu tik pesimistiski.
   Pēkšņi Stīvs iesmējās.
   —   Kas te tik jocīgs? — vaicāja profesors.
   —  Man tikai ienāca prātā, — teica Stīvs, — ka nu jau trīsdesmit gadu nav bijis iemesla piešķirt Nobeja miera prēmiju. Ja jūsu plānu realizēs dzīvē, jums ir izredzes.

   Kamēr profesors Kezens eksperimentēja un sapņoja, virs Klusā okeāna pulcējās spēki, kam nerūpēja ne cilvēku, ne delfīnu cerības vai bailes. Miks un Džonijs bija vieni no pirma­jiem to varenības lieciniekiem. Tas notika uz rifa kādā bezmēness naktī.
   Zēni kā parasti medīja langustus un retas
   gliemežnīcas. Šoreiz Mikam bija līdzi jauna palīgierīce — ūdensdroša laterna, nedaudz lielāka par parasto. Kad Miks to iededza, la­terna izstaroja vāju zilu blāzmu.
   Bet tā izstaroja arī cilvēka acij nemanāmo ultravioleto gaismu. Kad gaisma krita uz ko­raļļiem un gliemežnīcām, likās, tās aizdegas un mirdz tumsā zilā, zeltainā un zaļā gaismā. Neredzamie stari bija kā burvju nūjiņa, kas atklāj citkārt apslēptus un parastajā gaismā neredzamus priekšmetus. Piemēram, kad kāds molusks slēpjoties ierakās smiltīs, ultravio­letie stari atklāja tā atstāto valnīti, un Miks , līdz ar to ieguva par vienu medījumu vairāk.
   Zem ūdens efekts bija pārsteidzošs. Kad zēni ienira koraļļu ezeriņos netālu no rifa ma­las, vājā zilā gaisma iesniedzās tumsā neti­cami dziļi. Viņi saredzēja desmitiem jardu at­tālumā mirdzam koraļļus līdzīgi zvaigznēm vai miglājiem kosmosa dzīlēs. Dabiskā jūras luminiscence, lai cik tā skaista un iespaidīga, nespēja sacensties ar šo gaismu.
   Aizrāvušies ar jauno rotaļlietu, Miks un Džonijs palika zem ūdens ilgāk, nekā bija domājuši. Kad zēni gatavojās iet mājup, viņi ievēroja, ka laiks ir mainījies.
   Līdz šim nakts bija bijusi mierīga un klusa, vienīgi viļņi čaloja, slinki veldamies pret rifu. Bet tagad stundas laikā vējš bija pieņēmies un pūta spēcīgiem brāzieniem, arī jūras balsī skanēji niknāki, noteiktāki toņi.
   Rāpdamies laukā no ezeriņa, Džonijs pir­mais pamanīja kaut ko neparastu. Aiz rifa nenosakāmā attālumā pār ūdeņiem lēni slī­dēja bāla gaisma. Sākumā viņš nodomāja, ka tas ir kuģis, bet tad ievēroja, ka plankums ir pārāk neskaidrs un bezveidīgs, tas drīzāk at­gādināja mirdzošu miglu.
   —   Mik, — viņš satraukti čukstēja, — kas tad tas, lūk, tur jūrā?
   Mika atbilde bija nenoteikta. Viņš pārstei­gumā klusi iesvilpās un pievirzījās tuvāk draugam, it kā meklētu aizsardzību.
   Gandrīz neticēdami savām acīm, zēni vē­roja, kā migla sabiezē, kļūst gaišāka, iegūst asākas kontūras un ceļas arvien augstāk un augstāk debesīs. Dažās minūtēs no vājā spī­duma tumsā bija izveidojies ugunīgs stabs, kas pārvietojās pa jūras virsmu.
   Abus zēnus pārņēma māņticīgas šausmas, bailes no nezināmā, no kurām cilvēce nekad netiks vaļā, jo Visuma noslēpumi ir bezgalīgi. Pa viņu galvām šaudījās visdažādākie iz­skaidrojumi un fantastiskas teorijas. Tad Miks iesmējās — atviegloti, kaut gan mazliet trīsošā balsī.
   —   Es zinu, kas tas ir, — viņš teica. — Tas ir tikai ūdens virpulis. Es esmu to re­dzējis jau agrāk, bet naktī — nekad.
   Tāpat kā daudzām citām mīklām, ari šai atminējums bija vienkāršs — tikko tas kļuvis zināms. Brīnums tomēr palika, un zēni kā ap­burti skatījās uz savērpto ūdens stabu, kas iesūca sevī un svieda pret debesīm mirdzošo jūras sīkbūtņu miljardus. Droši vien tas at­radās vairākas jūdzes tālu, jo Džonijs nedzirdēja rēkoņu, tarn drāžoties pār viļņiem. Pēc kāda laika ūdens stabs pazuda kontinenta virzienā.
   Kad zēni atjēdzās no pārsteiguma, ūdens bija pacēlies līdz ceļiem, jo tuvojās paisums.
   —   Ja nepasteigsimies, būs jāpeld, — Miks teica. Brizdams uz salas pusi, viņš domīgi piemetināja:
   —   Man šī lieta nepatīk. Tā ir slikta laika pazīme. Varu likt desmit pret vienu, ka pie mums drīz vien stingri pūtīs.
   Otrā rītā viņi redzēja, ka tas bijis taisnība. Pat tad, ja cilvēks neko nezināja par meteo­roloģiju, aina uz televizora ekrāna bija šaus­minoša. Visu Klusā okeāna rietumu daļu klā­ja mākoņu gubas vairāku tūkstošu jūdžu dia­metrā. Attēlā, ko no kosmosa pārraidīja me­teoroloģisko pavadoņu kameras, mākoņi iz­skatījās pilnīgi nekustīgi. Bet tam par ie­meslu bija tikai mākoņu milzīgie izmēri. Ja vēroja uzmanīgi, pēc dažām minūtēm varēja pamanīt, ka spirālveida mākoņu joslas ātri virzās pāri zemeslodei. Vēji, kas tās dzina, sasniedza simt piecdesmit jūdžu lielu ātrumu stundā, jo šīs paaudzes laikā šis bija spēcī­gākais viesulis, kāds vien uzbrucis Kvinslen- das piekrastei.
   Delfīnu salas iedzīvotāji neatgāja no tele­vizoru ekrāniem. Katru stundu pārraidīja skaitļošanas mašīnu pārbaudītas laika ziņas par viesuļa attīstības gaitu, bet pa visu dienu maz kas mainījās. Meteoroloģija tagad jau bija precīza zinātne — sinoptiķi spēja droši pareģot, kas notiks, tomēr pagaidām nespēja ietekmēt dabas parādību norisi.
   Sala jau bija pieredzējusi daudzas vētras, tādēļ ļaudis gan bija satraukti, bet ne nobi­jušies. Par laimi viesuļa kulminācijas punkts bija paredzams bēguma laikā, tā ka salai ne­draudēja appludināšana, kā tas bija gadījies citur Klusajā okeānā.
   Visu dienu Džonijs palīdzēja veikt drošības pasākumus. Nedrīkstēja atstāt nenostiprinātu neko, ko vētra varētu aiznest, logus vajadzēja aizsist ar dēļiem un laivas izvilkt pēc iespējas tālāk krastā. «Lidojošo zivi» nostiprināja ar četriem smagiem enkuriem un, lai būtu pavi­sam drošs, ka tā nekustēsies, piesēja ar vir­vēm pie pandanusu pudura. Tomēr vairums zvejnieku sevišķi neuztraucās par saviem ku­ģiem, jo osta atradās salas aizvēja pusē un viņi cerēja, ka mežs vājinās vētras spēku.
   Diena bija karsta un nomācoša, bez ma­zākās vēja pūsmiņas. Nebija lielas vajadzības skatīties attēlu uz televizora ekrāna un klau­sīties ātro laika ziņu straumi no austrumiem, lai saprastu, ka Daba gatavo vienu no savām grandiozajām izrādēm. Pat vairāk — kaut gan debesis biia skaidras, bez viena mākoņa, vētra jau bija izsūtījusi pa priekšu savus vēst­nešus. Cauru dienu pret ārējo rifu sitās mil­zīgi viļņi, un sala drebēja no to grūdieniem.
   Iestājoties tumsai, debesis joprojām bija skaidras un zvaigznes likās neparasti spo­žas. Džonijs stāvēja pie Nauru ģimenes be­tona un alumīnija bungalo, pirms iekšā iešanas vēl pēdējo reizi lūkodamies debesīs. Pēkšņi viņš izdzirdēja jaunu skaņu, kas pār­spēja pat viļņu pērkonīgo rēkoņu. Tādu zēns vēl nebija dzirdējis: izklausījās, it kā sāpēs vaidētu kāds milzīgs dzīvnieks, un šī skaņa pat karstajā, tveicīgajā vakarā lika viņa asi­nīm sastingt dzīslās.
   Beidzot Džonijs austrumu pusē ieraudzīja kaut ko tādu, no kā viņam dūša pavisam sa­plaka. Pret debesīm cēlās melna, pilnīgi ne­caurredzama tumsas siena, kas auga acīm re­dzot. Nu viņš bija dzirdējis un redzējis vēt­ras sākumu un vairs nevilcinājās.
   — Es pašlaik gribēju iet tevi meklēt, — sacīja Miks, kad Džonijs ar atvieglojumu bija aizvēris aiz sevis durvis. Tie bija pēdējie vārdi, ko viņš dzirdēja daudzu stundu laikā.
   Dažas sekundes vēlāk visa māja nodrebēja. Tad atskanēja troksnis, kas, neskatoties uz neticamo skaļumu, Džonijam likās apbrīno­jami pazīstams. Uz brīdi tas aiznesa zēnu at­pakaļ, pašā piedzīvojumu sākumā: viņš atce­rējās «Svētās Annas» gaisa strūklu pērkonīgo dārdoņu, viņam kāpjot augšā pa lidojošā kuģa sānu kāpnēm. No tā viņu šķīra puspa­saules un, likās, vesela mūžība.
   Vētras rēkoņā vairs nebija iespējams saru­nāties. Tomēr, lai cik neticami tas būtu, trok­snis vēl pieauga, jo pār māju nogruva tādi ūdens plūdi, kādus Džonijs nekad nebūtu va­rējis iedomāties. Bezkrāsainais vārds «lietus» nekādi nespēja aprakstīt šo parādību. Sprie­žot pēc dārdoņas, kas spiedās cauri jumtam un sienām, cilvēks ārpusē būtu momentā no­slīcis šajās krītošā ūdens masās, ja vien tās jau iepriekš nebūtu to nospiedušas.
   Mika ģimene tomēr uzņēma to visu gluži mierīgi. Jaunākie bērni pat bija sapulcējušies ap televizoru un skatījās pārraidi, lai gan sa­dzirdēt nevarēja ne vārda. Misis Nauru mie­rīgi adīja: šo reto mākslu viņa bija apguvusi jaunībā, un Džoniju tā, gluži dabiski, pār­steidza, jo viņš nekad nebija redzējis kādu adām. Bet pašlaik zēns bija pārāk satraukts, lai sekotu sarežģītajām adatu kustībām un vērotu vilnas burvīgo pārvēršanos zeķē vai svīterī.
   Viņš mēģināja pēc trokšņa noteikt, kas no­tiek ārpusē. Kokus katrā ziņā rāva ārā ar saknēm, laivas svaidīja, un varbūt vētra pat postīja ēkas! Taču vēja auri un apdullinošā, nebeidzamā ūdens dārdoņa nomāca visas ci­tas skaņas. Pie durvīm varētu pat šaut ar lielgabalu, un neviens to nedzirdētu.
   Džonijs lūdzoši pavērās Mikā: viņam bija nepieciešams mierinošs mājiens, ka viss no­risinās tā, kā tam jābūt, ka drīz tas būs cauri un atkal viss būs labi. Miks tikai paraustīja plecus un ar žestiem attēloja, ka uzliek uz se­jas masku un elpo caur akvalangu, bet Džoni­jam šajā situācijā tas nepavisam nelikās jo­cīgi.
   Džonijs pūlējās stādīties priekša, kas no­tiek ar pārējiem saliniekiem, bet viss, izņe­mot šo istabu un tās iemītniekus, likās nere­āls. Šķita, ka viņi vienīgie eksistē pasaulē un vētra uzbrūk tieši viņiem. Tā laikam bija ju­ties Noass ar savu ģimeni plūdu laika, vie­nīgie visā pasaulē dzīvi palikušie.
   Džonijs nekad nebija domājis, ka vētra uz sauszemes varētu viņu nobiedēt, — galu galā tas taču bija «tikai» vējš un lietus. Bet šī dēmoniskā trakošana ap nestipro cietoksni, kurā zēns bija patvēries, pārspēja visu, ko viņš bija pieredzējis un spēja iztēloties. Ja viņam teiktu, ka vētra tūlīt iesviedis visu salu jūrā, viņš tam arī būtu noticējis.
   Pēkšņi, pārspējot pat vētras rēkoņu, atska­nēja varens brikšķis — nevarēja pateikt, vai tas ir tepat blakus vai tālu no šejienes. Tajā pašā brīdī nodzisa gaisma.
   Sī pilnīgā tumsa pašā vētras kulminācijas brīdī bija šausmīgākais, ko Džonijs jebkad bija piedzīvojis. Kamēr vien viņš bija redzē­jis blakus savus draugus, lai gan nevarēja ar tiem sarunāties, viņš bija juties samērā drošs. Tagad zēns bija viens aurojošajā naktī, bez­spēcīgs drausmīgo dabas spēku priekšā, par kuru eksistenci viņam agrāk nebija ne jaus­mas.
   Par laimi tumsa ilga tikai dažas sekundes. Misters Nauru Jau bija sagatavojies ļaunāka­jam un turēja gatavībā elektrisko laternu. Kad viņš to iededza un Džonijs redzēja, ka nekas nav mainījies, viņam kļuva kauns par savām bailēm.
   Dzīve turpinās pat vētras laikā. Tagad, kad vairs nevarēja skatīties televīzijas pārraidi, mazie ķērās pie rotaļlietām vai bilžu grāma­tām. Misis Nauru mierīgi adīja tālāk, bet vi­ņas vīrs sāka urbties biezajā Vispasaules pār­tikas organizācijas pārskatā par Austrālijas zvejniecību ar daudzām tabulām, statistiskiem datiem un kartēm. Miks kārtoja uz dēlīša dambretes kauliņus, un, lai gan Džonijs ne­juta sevišķu vēlēšanos spēlēt, viņš saprata, ka tā ir vienīgā prātīgā izeja.
   Nakts vilkās mokoši ilgi. Dažreiz vētra uz brīdi pierima un vēja auri pieklusa tiktāl, ka varēja sadzirdēt cilvēka balsi, kaut gan jo­projām bija jākliedz. Neviens tomēr nepūlē­jās to darīt, jo nebija jau arī ko teikt, un drīz vien troksnis atguva sākotnējo stiprumu.
   Ap pusnakti misis Nauru piecēlās, izgāja virtuvē un pēc dažām minūtēm atgriezās ar lielu karstas kafijas krūzi, pusduci alvas krū­zīšu un cepumu bļodu. Džonijs nodomāja, ka šī droši vien ir pēdējā maltīte viņa mūžā. To­mēr cepumi viņam garšoja, un paēdis viņš turpināja zaudēt Mikam partiju pēc partijas.
   Vētra sāka pierimt tikai ap četriem rītā, ne­pilnas divas stundas pirms ausmas. Tās spēks pamazām kļuva vājāks, līdz pārgāja parastā stipruma vētrā. Vienlaikus mitējās arī lietus, un ļaudīm vairs nešķita, it kā viņi dzī­votu zem ūdenskrituma. Ap pieciem māju šad tad vēl satricināja atsevišķi grūdieni, tikpat spēcīgi kā iepriekš, bet tie bija mirstošā vie­suļa pēdējie krampji. Kad pār cietušo salu uzlēca saule, drīkstēja jau iziet ārā.
   Džonijs paredzēja nelaimi, un viņš nebija vīlies. Abi ar Miku rāpdamies pāri desmitiem kritušu koku, kas aizsprostoja kādreiz pa­zīstamās taciņas, viņi satika citus saliniekus klīstam apkārt kā sabombardētas pilsētas ap­mulsušus iedzīvotājus. Daudzi bija ievai­noti — pārsietām galvām vai saitēs pakār­tām rokām, tomēr visumā jaudīm bija palī­dzējusi labā sagatavotība un pa daļai arī laime, jo nopietnu nelaimes gadījumu nebija.
   Vētra bija nodarījusi tiešām lielus materiā­los zaudējumus. Elektropārvades līnijas bija pārrautas, bet tās varēja ātri atjaunot. Daudz nopietnāks bija fakts, ka sagrauta'elektrosta­cija. To bija sabojājis koks, kas bija nevis vienkārši uzkritis tai virsū, bet gan lidojis pa gaisu kādus simt jardus un tad ietriecies ēkā līdzīgi milzu nūjai. Katastrofā bija cietusi arī blakus esošā dīzeļiekārta.
   Tomēr ļaunākais vēl bija priekšā. Naktī, par spīti visiem pareģojumiem, vējš bija mainījis virzienu un uzbrucis salai no parasti aizsar­gātā rietumu krasta. Puse zvejas kuģu bija nogrimuši, pārējie izmesti krastā un sadau­zīti, tā ka derēja vairs vienīgi malkai. «Lido­jošā zivs» gulēja uz sāniem pa pusei ūdenī. Kuģis vēl bija glābjams, bet, lai tas varētu atkal doties jūrā, bija jāpaiet nedēļām.
   Tomēr par spīti šīm drupām un haosam neviens nelikās pārāk izmisis. Sākumā tas Džoniju pārsteidza, bet tad viņš pamazām sāka aptvert, ka vētras ir neatņemama dzīves sastāvdaļa uz Lielā Barjeru rifa. Katram, kas vien nolēmis te apmesties, bija jābūt ga­tavam par to maksāt. Bet, ja cilvēks ar to nebija mierā, izeja bija vienkārša — viņš katrā laikā varēja pārcelties uz citu vietu.
   Profesors Kezens to pašu izteica citiem vār­diem, kad zēni viņu atrada aplūkojam sagāzto iežogojumu ap delfīnu baseinu.
   —   Šķiet, mēs zaudēsim apmēram pus­gadu, — viņš sacīja, — bet mēs tiksim tam pāri. Iekārtu var katrā laikā apmainīt, bet cilvēki un to zināšanas nav aizvietojami. Un tieši to mēs esam saglabājuši.
   —   Kas noticis ar OSKARU? — apvaicā­jās Miks.
   —   Kamēr mums atkal nebūs elektroenerģi­jas, viņš ir miris, bet viņa atmiņas šūniņas ir neskartas.
   «Tas nozīmē, ka kādu laiku stundu nebūs,» nodomāja Džonijs. «Galu galā no šīs vētras ir arī savs labums.»
   Bet tā bija nodarījusi arī daudz vairāk ļau­numa, nekā jebkurš to spēja aptvert — izņe­mot māsu Tesiju. Šī lielā, darbīgā sieviete pil­nīgā izmisumā aplūkoja savu medikamentu izmirkušās atliekas.
   Iegriezumi, izmežģījumi, pat lūzumi — ar to visu viņa vēl varēja tikt galā, kā tas bija bijis jau no paša rīta. Bet sarežģītākos gadī­jumos viņa vairs nevarēja līdzēt; nebija pali­kusi pat neviena penicilīna ampula, kam va­rētu uzticēties.
   Aukstums un citas vētras atnestās nelaimes varēja izraisīt saaukstēšanos, drudzi un, ie­spējams, pat vēl bīstamākas slimības. Labāk jau nekavējoties pieprasīt pa radio jaunu me­dikamentu rezervi.
   Viņa ātri sastādīja sarakstu, kādas zāles, spriežot pēc līdzšinējās pieredzes, viņai būs vajadzīgas tuvākajās pāris dienās, un stei­dzās uz sakaru mezglu, kur to gaidīja jauns trieciens.
   Divi izmisuši elektrontehniķi sildīja uz prī- musa savus lodāmurus. Apkārt mētājās sa­mudžinātas stieples un salauzti rīku statīvi, ko bija sakropļojis pandanusa zars, ietriekda­mies telpā tieši caur jumtu.
   —   Ļoti žēl, Tesa, — viņi teica. — Ja mums izdosies nodibināt sakarus ar kontinentu līdz nedēļas beigām, tad tas būs brīnums. Pagai­dām mēs esam atsviesti atpakaļ dūmu sig­nālu laikmetā.
   Tesija pārdomāja dzirdēto.
   —   Es nevaru riskēt, — viņa sacīja. — Būs jāsūta kuģis uz kontinentu.
   Abi tehniķi rūgti iesmējās.
   —   Vai tu neko neesi dzirdējusi? — viens no viņiem vaicāja. — «Lidojošā zivs» guļ ar ķīli gaisā, un visi pārējie kuģi ir noenkuroti pie kokiem salas iekšienē.
   Noklausījusies šo tikai pa daļai pārspīlēto paziņojumu, viņa jutās bezpalīdzīgāka kā jeb­kad kopš tās reizes, kad viņa, vēl jauna iesā­cēja, bija dabūjusi šausmīgu brāzienu no saimnieces. Viņai atlika cerēt, ka līdz sakaru atjaunošanai neviens nesaslims.
   Tomēr jau pret vakaru vienā no daudza­jām savainotajām kājām viņa konstatēja gan-
   grēnas pazīmes. Drīz vien bāls un trīcošs ieradās profesors.
   — Tesij, — viņš teica, — izmēri man tem­peratūru. Šķiet, ka man ir drudzis.
   Jau pirrns pusnakts viņai bija skaidrs, ka tas ir plaušu karsonis.

   Vēsts par to, ka profesors nopietni saslimis un nav iespējams viņu pienācīgi ārstēt, ra­dīja lielāku izmisumu nekā visi vētras noda­rītie postījumi. Džoniju tas, protams, satrieca visvairāk.
   Lai gan viņš par to nekad nebija tā īsti do­mājis, sala viņam bija kļuvusi par dzimtajām mājām, kādu viņam nekad nebija bijis, un profesors zēnam aizstāja tēvu, kuru viņš gan­drīz neatcerējās. Šeit viņš juta drošību, pēc kuras tā bija ilgojies un kuru neapzinīgi bija pūlējies atrast. Tagad šī drošības sajūta bija apdraudēta, jo neviens nevarēja nosūtīt radio- grammu nieka simt jūdžu attālumā — šajā laikmetā, kad pavadoņi wn planētas sarunā­jās savā starpā!
   Tikai simt jūdzes! Viņš pats taču bija no­peldējis vairāk, pirms nokļuva salā .. .
   To atceroties, zēnam pēkšņi kļuva skaidrs — bez jebkādām šaubām un svārstī- šanās, — kas viņam jādara. Delfīni bija viņu atveduši šurp, uz salu — tagad tie varētu aizvest viņu arī atlikušo ceļa gabalu līdz kon­tinentam.
   Viņš bija pārliecināts, ka Suzija un Sput­ņiks, pēc kārtas velkot akvaplānu, spēs veikt šīs simt jūdzes mazāk nekā divpadsmit stun­dās. Tas būtu lielisks kopsavilkums visām dienām, kas bija pavadītas kopā, medījot un pētot jūru gar rifa malu. Ar diviem delfīniem blakus Džonijs jūrā jutās pilnīgi drošs: viņi ari bez komunikatora saprata visu, ko viņš vēlējās.
   Džonijs atcerējās vienu no kopā veiktajiem ceļojumiem. Suzijai velkot Mika lielo akva­plānu un Sputņikam mazāku, uz kura sēdēja viņš pats, viņi bija sasnieguši blakus esošo rifu, kas apjoza Reka salu, apmēram desmit jūdžu attālumā. Ceļojums bija ildzis nedaudz vairāk par stundu, pie tam delfīni nebija se­višķi steigušies.
   Bet kā lai viņš pārliecina ļaudis, ka tas nav neprātīgs risks, kas robežojas ar pašnāvību? To saprastu tikai Miks. Pārējie salinieki Džo­niju noteikti aizkavētu, ja vien zinātu, kas viņam padomā. Nu ko, būs jāatstāj sala, ka­mēr tie vēl nav kaut ko uzzinājuši.
   Miks izturējās pret Džonija ideju tieši tā, kā viņš bija gaidījis. Viņš skatījās uz drauga plānu gluži nopietni, bet nepavisam nebija sajūsmināts.
   — Esmu pārliecināts, ka tas ir izda­rāms, — viņš teica. — Bet tu nedrīksti to uz­ņemties viens pats.
   Džonijs pamāja.
   —   Es jau esmu par to domājis, — viņš at­bildēja. Pirmo reizi mūžā viņš jutās laimīgs, ka ir mazs. — Vai atceries mūsu sacensības? Cik reizes tu uzvarēji? Tu esi par lielu — tu tikai aizkavēsi mūs.
   Tas bija pilnīgi pareizi, to Miks nevarēja noliegt. Pat daudz spēcīgākā Suzija nevarēja pavilkt viņu tik ātri kā Sputņiks Džoniju.
   Sakauts vienā punktā, Miks izmēģināja citu argumentu.
   —   Pagājusi jau vairāk nekā diennakts, kopš mēs esam atgriezti no kontinenta. Kuru katru brīdi kādam jāatlido paskatīties, kas noticis, jo viņi nav saņēmuši no mums nekā­das ziņas. Tad tu būsi riskējis veltīgi.
   —   Tas tiesa, — Džonijs piekrita. — Bet kura dzīvība ir vairāk vērta — mana vai pro­fesora Kezena? Ja mēs gaidīsim un neko vai­rāk, var izrādīties par vēlu. Bez tam pēc šīs vētras ļaudis uz sauszemes arī būs stipri aiz­ņemti, labojot postījumus. Var paiet nedēļa, līdz viņi iedomāsies mūs.
   —   Zini ko? — teica Miks. — Gatavosimies un, ja līdz tam laikam, kad tu būsi gatavs doties ceļā, vēl nebūs pienākusi palīdzība un profesoram joprojām būs slikti, tad izlemsim galīgi.
   —  Tu nevienam neteiksi? — Džonijs sa­traukts noprasīja.
   —   Protams, ne. Starp citu, kur ir Suzija ar Sputņiku? Vai tu esi drošs, ka atradīsi viņus?
   —   Jā, šorīt agri tie bija piestātnē, droši vien meklēja mūs. Ja es nospiedīšu taustiņu PALĪGĀ!, viņi būs klāt diezgan ātri.
   Miks sāka uzskaitīt uz pirkstiem līdzi ņe­mamos priekšmetus:
   —   Tev vajadzēs blašķi ar ūdeni — vieglo, plastmasas, nedaudz konservu, kompasu, nir- šanas piederumus … vairāk nekas man ne­nāk prātā. Ā, laternu! Visu attālumu vienā dienā tu neveiksi.
   —   Es taisījos doties cejā pusnaktī. Tad ceļa pirmo pusi spīdēs mēness, un es sasniegšu krastu dienā.
   —   Liekas, tu esi visu rūpīgi pārdomājis, — Miks teica ar skaudīgu apbrīnu. Viņš jopro­jām cerēja, ka šis mēģinājums nebūs vaja­dzīgs un kaut kas mainīsies. Bet ja ne, tad viņš darīs visu, lai palīdzētu Džonijam sa­sniegt tālo kontinentu.
   Tāpat kā visiem saliniekiem, abiem zēniem bija jāpiedalās steidzamajos remontdarbos, tādēļ līdz tumsai viņi gandrīz neko nevarēja iesākt. Daži darbi turpinājās pat tumsā, ne­spodrajā petrolejas lampu gaismā, tā ka Džo­nijam ar Miku izdevās pabeigt sagatavošanos tikai vēlu vakarā.
   Par laimi neviens neredzēja, kā viņi nogā­dā ostā mazo akvaplānu un nolaiž to ūdenī starp apgāztajiem un sadauzītajiem kuģiem. Uz tā jau bija nostiprinātas ceļojumā nepie­ciešamās lietas un iejūgs. Tagad atlika iz­saukt delfīnus un pēdējo reizi pārliecināties, vai tiešām ir nepieciešams doties ceļā.
   Džonijs iedeva Mikam aproci ar komunika- toru.
   — Pamēģini viņus izsaukt, — viņš teica. — Es aizskriešu uz slimnīcu. Būšu atpakaļ vēlākais pēc desmit minūtēm.
   Miks paņēma aproci un iegāja dziļāk ūdenī. Fosforescējošie burti uz nelielās klaviatūras bija labi saredzami, bet viņam tie nebija va­jadzīgi, jo viņš, tāpat kā Džonijs, prata rīko­ties ar instrumentu aizsietām acīm.
   Miks ienira siltajā, mitrajā tumsā un no­gūlās koraļļu smiltīs. Viņš brīdi vilcinājās; vēl bija iespēja Džoniju aizturēt. Viņš taču varēja neizmantot komunikatoru un pateikt, ka delfīni nav ieradušies. Tik un tā tie diez vai atpeldēs.
   Nē, viņš tomēr nekrāps draugu, kaut gan labā nolūkā, — lai atturētu no riskēšanas ar dzīvību. Viņam atlika cerēt, ka, ieradies slim­nīcā, Džonijs uzzinās, ka profesoram vairs nedraud briesmas.
   Un tā Miks, nodomādams, ka viņam varbūt tas būs jānožēlo visu mūžu, nospieda taustiņu PALĪGĀ! un izdzirdēja tumsā pazīstamo vājo dūkoņu. Viņš piecpadsmit sekundes nogaidīja, tad nospieda taustiņu vēlreiz un vēlreiz.
   Turpretī Džonijs nešaubījās. Iedams līdzi laternas gaismas staram gar pludmali un tā­lāk pa taciņu uz galveno ēku, viņš ļoti labi zināja, ka šī var būt pēdējā pastaiga pa Del­fīnu salu, ka viņš var nesagaidīt nākamo saullēktu. Tā bija smaga nasta, kas reti gul­stas uz viņa vecuma zēnu pleciem, bet Džo­nijs to uzņēma ar prieku. Viņš neuzskatīja sevi par varoni, viņš taču tikai izpildīja savu pienākumu. Šeit, uz salas, viņš bija laimīgs, te viņš dzīvoja tādu dzīvi, par kādu sen bija sapņojis. Ja viņš gribēja to saglabāt, tagad bija par to jācīnās un, ja vajadzīgs, arī jā­riskē ar dzīvību.
   Nelielajā slimnīcas ēkā, kur pirms gada viņš pats bija pamodies kā saules apdedzināts katastrofas upuris, valdīja pilnīgs klusums. Visiem logiem, izņemot vienu, bija nolaisti aizkari. No šī vienīgā loga plūda petrolejas lampas dzeltenā gaisma. Džonijs nenoturējās un ielūkojās apgaismotajā telpā. Tas bija ārsta kabinets, un tajā pie rakstāmgalda sē­dēja māsa Tesija. Viņa kaut ko rakstīja lielā žurnālā vai dienasgrāmatā un izskatījās ga­līgi izmocīta. Vairākas reizes viņa pielika ro­kas pie acīm, un Džonijs notrīsēja, sapratis, ka māsa Tesija raud. Ja jau pat šī lielā, iz­turīgā sieviete bija novesta līdz asarām, tā­tad stāvoklis bija bezcerīgs. Džonijam sa­žņaudzās sirds — varbūt jau ir par vēlu!
   Tomēr tik tālu vēl nebija, lai gan stāvoklis bija diezgan slikts. Kad Džonijs, klusi pie­klauvējis, iegāja kabinetā, māsa saņēmās, un viņas sejā parādījās parastā profesionālā iz­teiksme. Viņa droši vien būtu izsviedusi ārā jebkuru, kas traucētu tik vēlā stundā, bet pret Džoniju viņas sirds vienmēr juta maigumu.
   — Viņš ir ļoti slims, — māsa Tesija no­čukstēja. — Ja būtu vajadzīgie medikamenti, es tiktu galā ar slimību dažās stundās. Bet tagad …
   Viņa bezpalīdzīgi paraustīja savus platos plecus un piebilda:
   —   Un ne jau tikai profesors: man ir divi citi pacienti, kam nepieciešama pretkrampju pote.
   —  Ja nesaņemsim palīdzību, — čukstēja Džonijs, — vai viņš izturēs?
   Māsa neatbildēja, bet viņas klusēšana bija pietiekami skaidra, un Džonijs vairs nevilci­nājās. Par laimi viņa bija pārāk nogurusi, lai ievērotu, ka zēns «Ar labu nakti!» vietā no­saka «Sveiki!».
   Nokļuvis atpakaļ krastā, Džonijs ieraudzīja, ka Suzija jau iejūgta un Sputņiks pacietīgi gaida blakus.
   —   Tie bija klāt pēc piecām minūtēm, — Miks teica. — Es pat nobijos, kad viņi iznira no tumsas, jo nedomāju, ka tas būs tik drīz.
   Džonijs noglāstīja abus slapjos, spīdīgos ķermeņus, un delfīni maigi paberzās gar viņu. Zēns brīnījās, kā tie pārcietuši vētru, jo viņš nespēja iedomāties, ka kāds dzīvnieks varētu būt palicis dzīvs ap salu trakojošajos viļņos. Aiz Sputņika muguras spuras rēgojās skram­ba, kuras agrāk tur nebija, bet citādi abi delfīni neizskatījās cietuši vētrā.
   Blašķi ar ūdeni, kompasu, laternu, hermē­tisko konteineru ar pārtiku, pleznas, masku, elpošanas cauruli, komunikatoru — Džonijs visu to pārbaudīja. Tad viņš teica:
   —   Paldies par visu, Mik, es drīz būšu at­pakaļ.
   —   Es tomēr ļoti vēlētos doties tev līdzi, — aizsmakušā balsī atbildēja Miks.
   —   Nav ko uztraukties, — sacīja Džonijs, lai gan vairs nebija tik pārliecināts par izdo­šanos. — Sputņiks un Suzija par mani parū­pēsies, vai ne?
   Vairs nezinādams, ko teikt, viņš uzrāpās uz akvaplāna, iesaucās: «Uz priekšu!» un pa­māja nelaimīgajam Mikam, kad Suzija jau vilka viņu jūrā.
   Džonijs bija paguvis izdarīt to pēdējā brīdī, jo ieraudzīja pa pludmali kustamies laternas. Pazuzdams naktī, viņš juta nožēlu, ka Mikam būs jāizstrebj šī putra vienam.
   Varbūt tieši no šīs pašas pludmales pirms pusotra gadsimta nelaimīgajā dzelzs tvertnē veltīgi bija centusies izglābties Mērija Vot- sone kopā ar zīdaini un mirstošo kalpu. Cik savādi, ka šajā kosmosa kuģu, atomenerģijas un planētu apgūšanas laikmetā viņam gan­drīz tādā pašā veidā jāatstāj tā pati sala!
   Bet varbūt tas tomēr nebija tik savādi? Ja viņš nekad nebūtu dzirdējis par Mērijas Vot- sones piedzīvojumu, kas gan viņu būtu pa­mudinājis to atkārtot? Un galu galā, ja vi­ņam laimēsies, viņas nāve uz vientuļā rifa četrdesmit jūdžu uz ziemeļiem nebūs bijusi veltīga.

   Kamēr viņi nebija izkļuvuši no rifa, Džo­nijs ļāva delfiniem pašiem izvēlēties ceļu. Viņu brīnišķīgā skaņu lĢkācijas sistēma, kas deva tiem iespēju uztvert Džonija ausij ne­dzirdamas atbalsis, kuras pildija tumšo jūru, precīzi noteica to atrašanās vietu. Tā brīdi­nāja viņus par visiem šķēršļiem un lielākajām zivīm simt pēdu rādiusā. Jau miljoniem gadu pirms tam, kad cilvēki bija izgudrojuši radio­lokāciju, delfīni, tāpat kā sikspārņi, bija izstrādājuši to visos sīkumos. Tiesa, viņi gan lietoja nevis radioviļņus, bet skaņu viļņus, to­mēr princips bija tas pats.
   Jūra viļņojās, bet ne pārāk stipri. Šad tad Džoniju apšļāca ūdens, un reizēm akvaplāns ieurbās ar priekšgalu vilnī, bet lielāko tiesu zēns slīdēja pa jūras virsmu, neizjuzdams neērtības. Tumsā bija grūti noteikt ātrumu. Iededzis laternu, viņš redzēja, ka ūdens mil­zīgā ātrumā traucas viņam garām, kaut gan zināja, ka vairāk par desmit jūdzēm stundā nevar būt.
   Džonijs palūkojās pulkstenī. Bija pagāju­šas jau piecpadsmit minūtes, tomēr, kad viņš pavērās atpakaļ, no salas vairs nebija ne mi­ņas. Zēns cerēja ieraudzīt vismaz ugunis, bet arī tās bija nozudušas. No salas viņu šķira jau vairākas jūdzes. Viņš traucās naktī ar uzde­vumu, kas vēl pirms gada būtu viņu šausmi­nājis. Taču Džonijs nebaidījās — vismaz viņš varēja apvaldīt savas bailes, jo zināja, ka blakus ir draugi, kas viņu aizsargās.
   Bija laiks uzņemt kursu. Tā nebija pro­blēma. Ja viņš kaut aptuveni virzīsies uz rie­tumiem, tad agri vai vēlu uzdursies Austrāli­jas krastam, kas stiepjas tūkstošiem jūdžu garumā. Palūkojies kompasā, Džonijs pār­steigts redzēja, ka virziens nav jāmaina — Suzija pati turējās tieši uz rietumiem.
   Tas bija spilgtākais un tiešākais viņas sa­prāta pierādījums. Bija pieticis tikai ar Mika doto signālu PALĪGĀ!. Nebija vajadzības no­rādīt vienīgo virzienu, no kurienes varētu nākt palīdzība: viņa to jau zināja, tāpat kā droši vien pazina katru Kvinslendas piekras­tes collu.
   Bet vai Suzija peldēja ar pilnu ātrumu? Sā­kumā Džonijs nevarēja izšķirties — atstāt to viņas ziņā vai likt saprast uzdevuma svarī­gumu. Bet tad viņš nosprieda, ka nebūtu par ļaunu nospiest taustiņu ĀTRI.
   To izdarījis, zēns sajuta grūdienu, bet ne­zināja, vai ātrums ir daudzmaz palielinājies. Tomēr ar šo mājienu pilnīgi pietika. Džonijs bija drošs, ka Suzija zina, ko dara, un peld ar maksimālu ātrumu. Ja viņš uzstātu, lai tā peld vēl ātrāk, viņš to tikai nogurdinātu.
   Nakts bija loti tumša, jo mēness vēl nebija uzlēcis un vētras atstātie zemie mākoņi slēpa gandrīz visas zvaigznes. Nemanīja pat pa­rasto jūras mirdzumu — iespējams, ka spī­došie dzelmju iemītnieki vēl nebija atjēgušies pēc vētras un nespīdēs tik ilgi, kamēr nebūs nomierinājušies. Džonijs no visas sirds vēlē­jās atkal ieraudzīt šo vājo spīdumu, jo daž­brīd viņam tomēr uzmācās bailes, tā pa kaklu pa galvu traucoties caur piķa melno tumsu. Ja nu, viņam joņoļot tikai trīs collas virs ūdens, pēkšņi priekšā nemanot paceļas milzīgs vilnis vai pat klints? Par spīti paļāvībai uz Suziju, laiku,pa laikam zēnam uznāca vājuma brīži, un tie bija jāpārvar.
   Kādu atvieglojumu Džonijs izjuta, kad aus­trumos parādījās uzlēcošā mēness pirmā bālā atblāzma! Mākoņi joprojām neizklīda, un, lai gan pašu mēnesi viņš neredzēja, tomēr tā atstarotā gaisma izpletās ap viņu arvien vai­rāk. Tā bija pārāk vāja, lai saskatītu visu, bet zēnu nomierināja jau tas vien, ka varēja sa­skatīt apvārsni. Tagad viņš pats varēja pār­liecināties, ka priekšā nav ne rifu, ne klinšu. Suzijas zemūdens maņu orgāni bija attīstīti nesalīdzināmi labāk nekā Džonija sasprindzi­nātā redze, taču tagad viņš vismaz nejutās pilnīgi bezpalīdzīgs.
   Peldot pa dziļo ūdeni, nepatīkamie, nemie­rīgie vilnīši, kas bija svaidījuši akvaplānu ceļojuma sākumā, bija palikuši aiz muguras. Tagad viņi slīdēja pa platiem, lēniem viļņiem; atstatums starp to galotnēm sasniedza sim­tiem pēdu. Viļņu augstumu bija grūti noteikt — Džonijam no guļus stāvokļa tie, bez šau­bām, likās daudz lielāki, nekā bija īstenībā. Suzija ilgi peldēja augšup pa garu, lēzenu nogāzi, tad akvaplāns brīdi sastinga kustīgā ūdens kalna virsotnē un atkal slīdēja lejup.
   ieplakā. Un tad viss sākās no gala. Džonijs jau sen bija iemācījies pielāgoties šiem kāpie­niem un kritieniem un automātiski pārvietoja ķermeņa svaru pa akvaplānu kā riteņbraucējs nelīdzenā apvidū.
   Pēkšņi no mākoņiem iznira dilstošā mē­ness sirpis. Pirmo reizi Džonijs ietvēra ska­tienā bezgalīgo šūpojošos ūdens klajumu ar milzīgajiem viļņiem, kas nebeidzamām virk­nēm vēlās naktī. To galotnes kā sudrabotas mirdzēia mēness gaismā, tādēļ ieplakas starp tām šķita jo melnākas. Akvanlānam ie­nirstot tumšajās ielejās un atkal lēni rāpjo­ties kustīgo kalnu virsotnēs, zēnam likās, ka nakts nepārtraukti mijas ar dienu, diena — ar nakti.
   Džonijs paskatījās pulkstenī — viņš ceļoja iau apmēram četras stundas. Tas nozīmēja, ka ir nopeldētas labākajā gadījumā četrdes­mit jūdzes, un arī to, ka rītausma vairs nav aiz kalniem. Tā viņam palīdzēs pārvarēt miegu. Viņš jau divas reizes bija iesnaudies, noslīdējis no akvanlāna un sprauslādams at­jēdzies ūdenī. Nebija patīkami peldēt tumsā, gaidot, kamēr Suzija atgriezīsies un uzņems viņu.
   Debesis austrumu pusē pamazām kļuva gai­šākas. Pirmo saules staru gaidās lūkodamies atpakaļ, Džonijs atcerēiās kādu citu rītausmu, ko bija vērojis no «Svētās Annas» bojā ejas vietas. Cik nevarīgs viņš toreiz jutās, un cik nežēlīgi dedzināja saule! Tagad zēns bija mierīgs un pašpārliecināts, kaut gan no saus­zemes abās pusēs viņu šķira piecdesmit jū­dzes. Ari saule Džonijam vairs nebija bīs­tama, jo viņa āda jau sen bija kļuvusi tumši zeltaini brūna.
   Saullēkts ātri aizdzina nakti, un, sajutis uz muguras jaunās dienas siltumu, Džonijs nospieda taustiņu STOP.'Bija laiks ļaut Su- ziiai atpūsties un kaut ko noķert brokastīm. Viņš noslīdēja no akvaplāna, papeldēja uz priekšu, atlaida iejūgu, un atbrīvotā Suzija, priecīgi palēkdamās, šāvās prom. No Sm.it- ņika nebija ne vēsts; viņš droši vien kaut kur medīja uz savu roku. Tomēr vajadzētu tikai pasaukt, un viņš drīz būtu klāt.
   Džonijs uzgrūda uz pieres masku, ko nebija noņēmis visu nakti, lai pasargātu acis no šļa­katām, un apsēdās uz akvaplāna, kurš viegli šūpojās. Notiesājis banānu, divus gaļas pīrā­dziņus un uzdzēris malku apelsīnu sulas, viņš jutās paēdis. Pārējais noderēs vēlāk. Pat tad, ja viss noritēs labi, viņam vēl priekšā bija piecas sešas stundas ko ceļot.
   Zēns ļāva delfīniem piecpadsmit minūtes atpūsties, kamēr pats guiēia uz akvaplāna, kas cēlās un krita viļņos. Tad viņš nospieda izsaukuma taustiņu un gaidīja tos atgrieža­mies.
   Pēc piecām minūtēm viņš sāka kļūt nemie­rīgs. Šajā laikā delfīni varēia veikt trīs jū­dzes, bet tik tālu viņi taču nebija aizpeldēiuŠi! Drīz viņa sasprindzināiums tomēr atslāba, pamanot ūdenī ātri tuvojamies pazīstamo mu­guras spuru.
   Bridi vēlāk Džonijs uztrūkās sēdus. 3i spura, protams, bija pazīstama, bet tā nebija gaidītā. Tā piederēja zobenvalim!
   Šīs sekundes, lūkojoties pēkšņajā nāvē, kas nesās šurp ar trīsdesmit mezglu ātrumu stundā, Džonijam likās kā vesela mūžība. Pēkšņi zēnam iešāvās prātā kāda doma, kas nedaudz nomierināja, un viņam uzausa ce­rība. Dzīvnieku noteikti atsaucis viņa signāls. Varbūt tā bija …?
   Un tiešām — kad nedaudzu pēdu atstatumā virs ūdens iznira milzīgā galva, Džonijs ieraudzīja pazīstamo plūdlīniias formas kārbu ar kontroliekārtu, kas joprojām stingri turē­jās uz masīvā pakauša.
   — Tu mani pamatīgi nobiedēji, Sniegpār- sliņ, — viņš teica, atvilcis elpu. — Lūdzu, vairs tā nedari.
   Tomēr pat tagad nebija garantijas, ka viņš ir drošībā. Pēc pēdējiem ziņojumiem, Snieg­pārsliņa joprojām ieturēja stingru zivju diētu — vismaz delfīni nebija sūdzējušies. Bet viņš taču nebija delfīns un arī Miks ne!
   Akvaplāns spēcīgi šūpojās, Sniegpārsliņai beržoties gar to, tā ka Džonijam neatlika ne­kas cits kā turēties, lai neieveltos ūdenī. Bet tas bija maigs pieskāriens, vismaigākais, uz kādu spējīgs piecpadsmit pēdu garš zoben- valis, un, kad Sniegpārsliņa pagriezās, lai atkārtotu to pašu manevru no otras puses, Džonijs jau jutās daudz labāk. Nebija šaubu, ka viņa ir noskaņota draudzīgi, un zēns pie sevis dedzīgi pateicās Mikam.
   Vēl joprojām drusku satraukts, Sniegpār­sliņai klusu un viegli slīdot garām, Džonijs pastiepās un paplikšķināja viņai pa muguru. Dzīvnieka āda bija elastīga, līdzīga gumi­jai — tipiska delfīna āda, kas arī bija gluži dabiski. Bet bija grūti ticēt, ka šis jūru drauds arī ir delfīns, tikai daudz-lielāks.
   . Sniegpārsliņai, likās, patika diezgan ner­vozais Džonija rokas pieskāriens, viņam no­glāstot tās sānu, jo viņa tuvojās, lai to izbau­dītu vēlreiz.
   — Liekas, tu esi vientuļa un garlaiko­jies, — Džonijs līdzjūtīgi teica un sastinga.
   Sniegpārsliņa nepavisam negarlaikojās, un viņai nebija arī iemesla justies vientuļai. Tur­pat jau nesteidzīgi tuvojās arī viņas trīsdes­mit pēdu garais draugs. Šī milzīgā muguras spura, kas augstumā pārsniedza cilvēku, va­rēja piederēt tikai zobenvaļa tēviņam. Milzī­gais, melnais, burai līdzīgais trīsstūris lēni tuvojās akvaplānam ar sastingušo Džoniju. Viņam galvā šaudījās tikai viena doma: «Tevi nekondicionēja, tu neesi draudzīgi peldējis kopā ar Miku.»
   šis bija lielākais dzīvnieks, kādu Džonijs jebkad bija redzējis, — kuģis kas kuģis — un Sniegpārsliņa blakus viņam likās pēkšņi sarāvusies līdz delfīna izmēriem. Tomēr stā­vokļa noteicēja bija viņa, jo, kamēr viņas mil­zīgais laulātais draugs lēni patrulēja ap ak­vaplānu, viņa pati riņķoja pa iekšējo orbītu, visu laiku turēdamās starp savu draugu un Džoniju.
   Reiz milzenis apstājās, izbāza galvu no ūdens krietnas sešas pēdas un pāri Sniegpār­sliņas mugurai palūkojās tieši uz Džoniju. Šajā skatienā bija izsalkums, saprāts un ciet­sirdība, bet ne mazāko draudzības pazīmju. Bet varbūt Džonija saasinātajai iztēlei tā ti­kai likās? Dzīvnieks pa spirāli pamazītēm tu­vojās akvaplānam, dažās minūtēs viņš pie­spiedīs Sniegpārsliņu pie tā.
   Sniegpārsliņai tomēr bija citi nodomi. Kad viņas biedrs atradās vairs tikai desmit pēdu no Džonija un aizsedza viņam visu redzes­lauku, viņa pēkšņi pagriezās un deva tam grūdienu sānos. Džonijs skaidri sadzirdēja dobjo atbalsi, kas izplatījās zem ūdens. Tāds trieciens viegli ielauztu sānus nelielam kuģī­tim!
   Milzenis saprata vieglo mājienu un Džoni­jam par milzīgu atvieglojumu atpeldēja no­stāk. Piecdesmit pēdu tālāk atkal radās ma­zas domstarpības un sekoja jauns grūdiens. Ar to viss beidzās. Dažu minūšu laikā Snieg­pārsliņa ar savu pavadoni nozuda skatie­nam, turot kursu tieši uz ziemeļiem. Pavadot tos ar acīm, zēns nodomāja, ka nupat re­dzējis cietsirdīgu briesmoni pārvēršamies par vīru zem sievas tupeles, kurš starp ēdien­reizēm nedrīkst uzkost. «Uzkožamais» bija Sniegpārsliņai par to augstākā mērā pa­teicīgs.
   Džonijs vēl ilgi sēdēja uz akvaplāna, pūlē­damies atgūties. Zēns vēl nekad savā mūžā nebija tā pārbijies, un viņš par to nekaunējās, jo bija jau ari no kā nobīties! Beidzot viņš vairs ik bridi nelūkojās atpakaļ pār plecu, lai redzētu, vai kāds neseko, un saņēma sevi rokās. Vispirms bija jānoskaidro, kur ir Su­zija un Sputņiks.
   No delfīniem nebija ne vēsts, un Džonijs par to nemaz nebrīnījās. Viņi, bez šaubām, bija pamanījuši zobenvaļus un gudri darīja, turēdamies tālāk. Ja arī viņi uzticējās Snieg­pārsliņai, tad tomēr bija pietiekami saprātīgi, lai netuvotos tās draugam.
   Varbūt viņi aizbaidīti pavisam vai — cik briesmīga doma! — zobenvaļi tos jau apri­juši? Ja viņi neatgriezīsies, Džonijs būs pa­zudis, jo līdz Austrālijas krastam vēl bija ne mazāk par četrdesmit jūdzēm.
   Zēns baidījās nospiest izsaukuma taustiņu otrreiz: varēja atgriezties zobenvaļi, bet vi­ņam nebija ne mazākās vēlēšanās vēlreiz pār­dzīvot to pašu, kaut arī viņš bija drošs, ka viss beigsies tikpat laimīgi. Atlika tikai sēdēt un gaidīt, vērīgi pētot, vai kaut kur jūrā ne­parādīsies normāla lieluma peldspura, ne vairāk kā pēdu augstumā.
   Pēc piecpadsmit nebeidzamām minūtēm dienvidos beidzot parādījās Sputņiks un Su­zija. Viņi droši vien bija gaidījuši, kamēr gaiss būs tīrs. Pat satiekot cilvēkus, Džonijs nekad nebija priecājies tā kā tagad, redzot tuvojamies abus delfīnus. Nošļūcis no akva­plāna, lai sakārtotu iejūgu, viņš plikšķināja tiem pa muguru, izdaļāja glāstus, kas tiem tik ļoti patika, un sarunājās ar tiem, it kā delfīni viņu saprastu. Starp citu, dzīvnieki viņu tie­šām saprata, jo, lai gan viņi zināja tikai da­žus angļu vārdus, toties teicami orientējās Džonija balss intonācijā. Viņi vienmēr zināja, vai zēns ir priecīgs vai dusmīgs, un tagad, bez šaubām, dalījās ar viņu milzīgajā atvieg­lojuma sajūtā.
   Viņš nostiprināja Sputņika iejūga sprā­dzes, pārbaudīja, vai elpojamā atvere ir brīva un vai siksnas netraucē darboties spurām, un uzrāpās uz akvaplāna. Tikko viņš bija nogū­lies uz vēdera un noregulējis līdzsvaru, Sput­ņiks sāka peldēt.
   Taču šoreiz viņš nevis turpināja ceļu uz rietumiem, uz Austrāliju, bet devās dienvidu virzienā.
   — Ei! — iesaucās Džonijs. — Tas nav pa­reizais virziens! — Bet tajā pašā brīdī viņš atcerējās zobenvaļus un saprata, ka galu galā tā nav slikta ideja. Zēns nolēma paļauties uz Sputņiku un vērot, kas no tā iznāks.
   Akvaplāns traucās ātrāk nekā jebkad ie­priekš. Ātrums tik tuvu ūdens virsmai likās ļoti mānīgs, tomēr Džonijs nebūtu pārsteigts, uzzinot, ka tas sasniedz piecpadsmit jūdžu. Sputņiks tā turpināja divdesmit minūtes, pēc 1 tam, kā jau Džonijs bija gaidījis, viņi pagrie­zās uz rietumiem. Tagad jau vairs nebija va­jadzīga sevišķa veiksme, lai netraucēti sa­sniegtu Austrāliju.
   Laiku pa laikam Džonijs pavērās atpakaļ, lai pārliecinātos, vai viņiem neseko, bet mil­
   zīgajā plašumā aizmugurē nebija redzama neviena augsta spura. Reiz no ūdens vairāku simtu jardu attālumā izlēca liela raja, uz brīdi sastinga gaisā līdzīgi milzīgam, mel­nam sikspārnim un tad iekrita atpakaļ ar troksni, kas (iroši vien bija dzirdams jūdzēm tālu. Džonija ceļojuma ©trajā posmā tā arī bija vienīgā pazīme, kas liecināja, ka okeāns pārpilns ar d.zīvām radībām.
   Ap pusdienas laiku Sputņiks palēnināja gaitu, tomēr turpināja rotaļīgi vilkt akva­plānu. Džonijs nevēlējās apstāties, kamēr nav saredzams krasts; tad viņš iejūgs Suziju, kas būs jau krietni atpūtusies. Ja viņš bija kaut cik pareizi noteicis ātrumu, līdz Austrālijai nevarēja būt atlicis daudz vairāk par desmit jūdzēm un krastam vajadzēja parādīties kuru katru brīdi.
   Viņš atcerējās, kā pirmo reizi tik līdzīgos un tajā pašā laikā tik atšķirīgos apstākļos bija ieraudzījis Delfīnu salu. Toreiz zeme atgādi­nāja nelielu mākonīti pie apvāršņa ar karstā gaisa plūsmās vibrējošām kontūrām. Tagad viņš tuvojās nevis mazai saliņai, bet gan pla­šam kontinentam, kura piekrastes josla stie­pās tūkstošiem jūdžu tālu. Pat vissliktākais stūrmanis diez vai pabrauktu garām tādam mērķim, bet Džonijam taču to bija divi, pie tam vislabākie. Šajā ziņā nebija par ko Uz­traukties, viņš tikai sāka kļūt nepacietīgs.
   Zēns pirmo reizi ieraudzīja krastu, kad ak­vaplānu pacēla neparasti liels vilnis. Uz brīdi nekustīgi sastindzis viļņa virsotnē, viņš mehāniski palūkojās tālumā un ieraudzīja baltu līniju visgarām apvārsnim . . .
   Džonijam aizrāvās elpa, un viņš juta asinis saplūstam vaigos. Tikai stunda vai divas šķīra viņu no sauszemes, kur viņš būs drošība un atradīs palīdzību profesoram. Viņa garais ceļojums pa okeānu gandrīz bija galā.
   Pusstundu vēlāk kāds liels vilnis ļāva zē­nam vēl labāk saskatīt priekšā redzamo kras­tu. Tagad viņš saprata, ka jūra vēl nebūt nav beigusi rotaļāties ar viņu un ka grūtākais pārbaudījums vēl priekšā.

   Vētra bija beigusi trakot jau pirms divām dienām, bet jūra vēl arvien to atcerējās. Tu­vojoties krastam, Džonijs varēja jau izšķirt atsevišķus kokus, ēkas un bāli zilganas pau­guru virsotnes kontinenta iekšienē. Viņš re­dzēja ari milzīgus viļņus un dzirdēja to du­noņu gaisā. Visgarām krastam no ziemeļiem līdz dienvidiem pret sauszemi vēlās veseli baltkrēpjaini ūdens kalni. Lielie viļņi plīsa apmēram tūkstoš pēdu no krasta, atsizdamies pret zemūdens klintīm. Līdzīgi klūpošam cil­vēkam tie uzņēma ātrumu un beidzot sabruk- dami sacēla veselus putu mākoņus.
   Džonijs veltīgi meklēja šajās kustīgajās, rēcošajās ūdens sienās kādu spraugu. Cik tālu vien sniedza skatiens — bet, piecēlies kājās uz akvaplāna, viņš varēja redzēt jūdzēm tālu, — viscaur gar krastu bija viena un ta pati aina. Varētu jau, protams, stundām ilgi meklēt aizsargātus līčus vai upju grīvas, kur būtu drošāk izkļūt malā. Tomēr labāk būs doties taisni cauri viļņiem un jo ātrāk, jo labāk, kamēr viņš vēl nav zaudējis dūšu.
   Džonijam bija šim nolūkam nepieciešamais rīks, bet viņš nekad nebija to lietojis. Delfīnu salas cietais, plakanais koraļļu rifs, kas pie­gāja tik tuvu klāt sauszemei, nebija piemērots sērfingam — jāšanai pa viļņiem, jo tur nebija lēzenas zemūdens nogāzes, pa kuru viļņi ve­ļas uz krastu. Bet Miks bieži bija viņam aiz­rautīgi stāstījis par «viļņa ķeršanas» tehniku, un tas nebija izklausījies pārāk grūti. Vietā, kur viļņu galotnes sāk liekties lejup, jāno­gaida kāds lielāks vilnis un jāairē kā trakam. Pēc tam atliek tikai turēties pie dēļa un lūgt dievu, lai tevi nenosviež. Pārējo izdarīs vilnis.
   Jā, izklausījās diezgan vienkārši, bet vai viņš spēs to izdarīt? Džonijs atcerējās muļ­ķīgo joku: «Vai tu proti spēlēt vijoli?» — «Ne­zinu, neesmu mēģinājis.» Šeit neveiksmei būtu daudz nopietnākas sekas nekā dažām nepa­reizām notīm.
   Pusjūdzi no krasta zēns deva Suzijai sig­nālu apstāties un atsprādzēja iejūgu. Tad viņš, gan ne bez nožēlas, nogrieza pie akva­plāna piesietās auklas; tās tikai traucētu, svai­doties apkārt, kad viņš uzbruks bangām. Zēns bija krietni piestrādājis, lai izgatavotu šo iejūgu, un viņam nemaz negribējās mest to projām. Taču viņš atcerējās profesora pie­zīmi: «Iekārtu vienmēr var aizvietot.» Iejūgs slēpa sevī briesmas, un no tā vajadzēja šķir­ties.
   Viņam iroties uz krastu un grūžot akva­plānu uz priekšu ar pleznās ieautajām kājām, abi delfīni joprojām peldēja blakus, bet nu tie vairs nevarēja viņam palīdzēt. Džonijs iedo­mājās, ka diez vai pat šie lieliskie peldētāji tiktu cauri sveikā verdošajā katlā tur priekšā. Delfīni bieži tika izmesti tādos krastos, un Džonijs negribēja riskēt ar Suziju un Sput- ņiku.
   Šī vieta izskatījās kaut cik piemērota, lai izsēstos malā: viļņi virzījās paralēli krastam, un nebija arī pretviļņu, kas rada virpuļus. Bez tam tur bija ļaudis, kas vēroja bangas no zemajām smilšu kāpām. Varbūt tie viņu jau pamanījuši. Lai nu kā, tie katrā ziņā pa­līdzēs viņam izkļūt krastā.
   Džonijs stāvēja uz akvaplāna un enerģiski māja ar roku; uz tik nestabilas platformas tas nebija viegli. Jā, beidzot tie bija pamanī­juši zēnu: tālās figūriņas pēkšņi pārņēma sa­traukums, un dažas no tām, rokas izstiepušas, rādīja uz viņa pusi.
   Tad Džonijs ieraudzīja kaut ko, kas viņu nebūt neiepriecināja. Augšā kāpās bija vis­maz ducis akvaplānu — daži no tiem gulēja autopiekabēs, citi bija nostatīti smiltīs. Tik daudz akvaplānu krastā un neviena ūdenī! Pēc Mika stāstiem Džonijs zināja, ka aus­trālieši ir labākie peldētāji pasaulē — gan ar akvaplāniem, gan bez tiem. Tur nu tie stā­vēja ar visiem piederumiem, pacietīgi gaidot, bet pat nemēģināja neko darīt, zinot, ka tādā jūrā nav ko meklēt. Jā, tas nebija nekāds ie­priecinošais skats cilvēkam, kurš gatavojas savam pirmajam mēģinājumam!
   Džonijs lēni īrās uz priekšu, un rēkoņa pie­auga arvien vairāk. Līdz šim viļņi bija vēlu­šies garām mierīgi un to galotnes bija gludas, bet tagad tos jau klāja putas. Tikai simt jardu priekšā viļņi jau krita un pērkonīgi triecās pret klintīm, bet šeit, neitrālajā joslā starp bangām un atklāto jūru, viņš vēl bija drošībā. Kaut kur asi vai divas zem viņa viļņi, netrau­cēti veikuši tūkstošiem jūdžu pa Kluso okeā­nu, pirmo reizi izjuta zemes bremzējošo un pievelkošo iedarbību. Pēc tam tie pastāvēja vēl pāris sekunžu un tad ar troksni sašķīda pret krastu.
   Zēns ilgi šūpojās augšup un lejup pie balto putu joslas ārējās malas, pētīdams viļņus, ievērodams, kur tie plīst, izjuzdams to spēku, bet nepadodamies tam. Reizi vai divas viņš jau grasījās rauties uz priekšu, bet instinkts vai piesardzība viņu atturēja. Džonijs zi­nāja — uz to viņam skaidri norādīja acis un ausis, — ja viņš riskēs, tad otras izdevības vairs nebūs.
   Ļaudis krastā uztraucas arvien vairāk. Daži no viņiem māja ar rokām, norādot uz jūru, un Džonijs sākumā bija pārsteigts par tādu, kā viņam likās, muļķību. Kurp viņi to sūta? Drīz zēns saprata, ka tie mēģina viņam palī­dzēt, brīdinot no viļņiem, kurus nedrīkst ķert. Reiz, kad viņš gandrīz jau bija sācis airēt, tālie novērotāji drudžaini māja, aicinot do­ties uz priekšu, bet pēdējā brīdī viņš tomēr zaudēja drosmi. Ar acīm pavadīdams garām palaisto vilni, kas putodams līdzeni aizvēlās uz krastu, Džonijs saprata, ka vajadzēja pa­klausīt skatītāju padomam. Viņi taču bija savā ziņā eksperti, kas pazina šo krastu. Nā­kamreiz viņš darīs, ko tie liks.
   Džonijs turēja akvaplānu pavērstu tieši pret krastu, kamēr pats lūkojās atpakaļ pār plecu uz sekojošajiem viļņiem. Viens, tikko pacēlies no jūras, jau gatavojās kuru katru brīdi plīst; ta galotni visā garumā klāja baltu putu vainags. Zēns žigli pameta skatienu uz krastu un redzēja, ka lēkājošie stāvi izmisīgi met ar roku, lai viņš dodas uz priekšu. Bija laiks.
   Džonijs aizmirsa visu un sāka airēt, cik jaudas, cenzdamies izspiest no akvaplāna maksimālo ātrumu. Tas paklausīja ļoti gausi, un zēnam likās, ka viņš tikko velkas uz priek­šu. Viņš neuzdrošinājās palūkoties atpakaļ, taču tāpat zināja, ka vilnis aiz viņa ātri ce­ļas, jo dzirdēja tā rēkoņu pieaugam un tuvo­jamies ar katru brīdi.
   Beidzot vilnis sagrāba akvaplānu, un Džo- nija izmisīgā airēšana kļuva bezjēdzīga un arī nevajadzīga. Tagad viņu nesa nepārva­rams spēks, kas bija tik nomācošs, ka zēna niecīgās pūles nevarēja tam ne palīdzēt, ne stāties ceļā. Viņam atlika padoties.
   Džonijs uzreiz izjuta ^apbrīnojamu mieru; akvaplāns bija pēkšņi kļuvis tik stabils, it kā kustētos pa sliedēm. Lai gan tā, bez šau­bām, bija ilūzija, viņam pat likās, ka ir iestā­jies klusums, ka troksnis un dārdoņa palikuši aiz muguras. Vienīgā skaņa, ko zēns tiešām uztvēra, bija mutuļojošo putu šņākoņa; tās šalca visapkārt, apšļācot viņu no galvas līdz kājām un pilnīgi aizsedzot skatu. Džonijs ju­tās kā jātnieks uz izbēguša, neapseglota zirga, kas neko neredz, jo sejā sitas plīvojo­šās krēpes.
   Akvaplāns bija teicami uzbūvēts, un Džo- nijam bija laba līdzsvara izjūta — viņam visu laiku izdevās noturēties viļņa galotnē. Lai noturētu akvaplānu horizontālā stāvoklī un saglabātu līdzsvaru, viņš automātiski vir­zījās par nepilnu collu te uz priekšu, te atpa­kaļ un drīz vien varēja atkal redzēt. Putas ta­gad sniedzās viņam līdz jostas vietai; galva un pleci bija atbrīvojušies no svilpjošajām, acis aizmiglojošajām šļakatām, un tikai vējš pūta sejā.
   Tas nebija nekāds brīnums, jo viņš pašreiz noteikti virzījās ar ātrumu trīsdesmit vai četrdesmit jūdzes stundā. Ne Suzija, ne Sputņiks — pat Sniegpārsliņa nespēja attīstīt tādu ātrumu. Zēns balansēja uz tik milzīga viļņa, kādu viņš agrāk pat sapņos nebūtu iedomājies: paveroties lejup, ieplakā, viņam reiba galva.
   Līdz krastam bija atlikuši vairs nepilni simt jardi, un vilnis jau sāka saritināties, lai pēc dažām sekundēm galīgi sabruktu. Džo­nijs zināja, ka šis ir visbīstamākais moments. Ja vilnis tagad sagrūtu pār viņu, tas viņu triektu pret dibenu un samaltu miltos.
   Zēns juta, ka akvaplāns zem viņa sāk šū­poties un svērties ar priekšgalu lejup, gata­vojoties reibinošajam kritienam, kas nozīmētu beigas. Vilnis, uz kura viņš jāja, bija bīsta­māks par jebkuru jūras briesmoni un arī ne­salīdzināmi varenāks. Ja šo skrējienu uz priekšu neizdosies apturēt, viņš noslīdēs pa izliekto ūdens krauju, bet pārkārusies siena augs un augs, līdz beidzot sagrūs pār viņu.
   Ļoti uzmanīgi Džonijs pārvietoja sava ķer­meņa svaru atpakaļ, un akvaplāna priekšgals lēni pacēlās. Tomēr viņš nsuzdrošinājās pa­virzīties par daudz, jo saprata, ka tādā ga­dījumā var noslīdēt no šī viļņa pleciem, un tad nākamais saberzīs viņu pulverī. At­lika noturēt pilnīgu, lai arī šaubīgu līdz­svaru šā niknuma pilnā putu kalna pašā vir­sotnē.
   Ūdens kalns zem Džonija sāka plakt, un viņš laidās lejup tam līdzi, joprojām turēdams akvaplānu horizontāli. Vilnis no kalna pār­vērtās par uzkalnu, tad — par kustīgu putu pauguru, kas krasta pretdarbības rezultātā bija zaudējis savu spēku. Kaut gan tagad tas bija vairs tikai nenozīmīgs putu virpulis, to­mēr akvaplāns pēc inerces šāvās uz priekšu. Tad nāca pēkšņs grūdiens, garš slīdējiens — un kustīgā ūdens vietā Džonijs ieraudzīja savā priekšā nekustīgu zemi.
   Gandrīz tai pašā brīdī viņu satvēra stipras rokas un uzrāva kājās. Visapkārt skanēja balsis, bet Džonijs joprojām bija jūras rēko­ņas apdullināts un saklausīja tikai dažas at­sevišķas frāzes: «Neprātīgais jaunais muļ­ķis… labi, ka palika dzīvs … tas nav no mūsējiem…»
   — Ar mani viss ir kārtībā, — zēns no­murmināja, atbrīvodamies no roku tvē­riena.
   Tad viņš pagriezās atpakaļ, lai redzētu, vai aiz bangām nav manāma Suzija un Sput­ņiks, bet acumirklī aizmirsa viņus, tikko ie­raudzīja satriecošo skatu, kas pavērās viņa acīm.
   Tikai tagad, nolūkojoties gigantiskajos viļ­ņos, kas trakodami un kūpēdami vēlās uz viņa pusi, Džonijs saprata, ko pārvarējis. Kaut ko tādu nevienam nebūtu cerību paveikt divreiz, un viņam tiešām bija jāpriecājas, ka viņš palicis dzīvs.
   Tas atstāja uz zēnu tādu iespaidu, ka vi­ņam saļodzījās kājas, un viņš bija laimīgs, ka var apsēsties, ar abām rokām stingri at­balstoties pret cieto, viesmīlīgo Austrālijas zemi.

   —   Vari iet iekšā, — teica māsa Tesija. — Bet neaizmirsti — ne vairāk kā piecas mi­nūtes. Viņš vēl nav pietiekami atspirdzis un atpūties pēc iepriekšējā apmeklējuma.
   Džonijs to visu zināja. Pirms divām die­nām «līdzīgi kazaku nodaļai», kā kāds, tikai nedaudz pārspīlējot, bija izteicies, salā bija izkāpusi misis Kezena. Viņa par visu vari bija centusies aizdabūt profesoru uz Maskavu ārstēties, tā ka Tesijai bija nācies likt lietā visu savu noteiktību un profesoram — savu viltību, lai šos plānus izjauktu. Un arī tad viņi būtu cietuši sakāvi, bet, par laimi, ārsts, kurš katru dienu lidoja šurp no kontinenta, bija stingri piekodinājis nekustināt slimnieku vismaz nedēļu. Tā nu misis Kezena bija aiz­braukusi uz Sidneju iepazīties ar Austrālijas kultūras dzīvi, kas tagad jau bija sasniegusi ievērojamu attīstības pakāpi. Viņa bija solī­jusi atgriezties tieši pēc nedēļas.
   Džonijs uz pirkstgaliem iegāja nodaļā. Viņš tikko saskatīja profesoru Kezenu, kas gulēja gultā, tā apkrāvies ar grāmatām, ka pat ne­pamanīja apmeklētāju. Pagāja vismaz mi­nūte, līdz viņš ievēroja zēnu. Tad viņš stei­dzīgi nolika malā grāmatu, ko bija lasījis, un pastiepa roku sveicienam.
   —  Ļoti priecājos tevi redzēt, Džonij. Pal­dies par visu. Tu ļoti riskēji.
   Džonijs nemēģināja to noliegt. Risks bija bijis daudz lielāks, nekā viņš, pirms nedēļas atstājot Delfīnu salu, bija spējis iedomāties. Varbūt, ja viņš būtu zinājis … Bet viņš bija to paveicis, un visam pārējam nebija nekādas nozīmes.
   —   Es priecājos, ka aizbraucu, — viņš vien­kārši atbildēja.
   —   Es arī, — teica profesors. — Māsa saka, ka Sarkanā Krusta helikopters esot atlidojis tieši laikā.
   Iestājās ilgs, neveikls klusums. Tad profe­sors mazāk nopietni turpināja:
   —   Kā tev patika kvinslendieši?
   —   O, tie ir brīnišķīgi ļaudis, tikai ilgi ne­gribēja ticēt, ka esmu no Delfīnu salas.
   —   Tas mani nepārsteidz, — profesors sausi atteica. — Ko tu tur darīji visu šo laiku?
   —   Es pat neatceros, cik daudzās televīzijas un radio pārraidēs man nācās piedalīties. Man tas viss pagalam apnika. Vislabākais bija sērfings. Kad jūra bija kļuvusi rāmāka, viņi paņēma mani līdzi un parādīja visus savus trikus. Tagad, — viņš lepni piebilda, — es esmu Kvinslendas sērfinga kluba mūža godabiedrs.
   —   Lieliski, — profesors mazliet izklaidīgi noteica. Džonijs saprata, ka viņam kaut kas padomā, un tā arī bija.
   —   Džonij, — profesors sāka, — kamēr es šeit gulēju, man bija diezgan laika domāša­nai, un es esmu pieņēmis vairākus lēmumus.
   Tas izklausījās diezgan draudoši, un Džo­nijs gaidīja, kas būs tālāk.
   —   Es esmu sevišķi norūpējies par tavu nā­kotni, — profesors turpināja. — Tev jau ir septiņpadsmit gadu, un laiks raudzīties uz priekšu.
   —   Jūs zināt, profesor, ka es vēlos palikt šeit, — zēns satraukti sacīja. — Šeit, salā, ir visi mani draugi.
   —   Jā, to es zinu. Bet mums jāatrisina sva­rīga problēma — tava izglītība. OSKARS var palīdzēt tev noiet tikai pusi ceļa. Ja tu vēlies paveikt kaut ko derīgu, tev jāapgūst specia­litāte un jāattīsta savas spējas. Vai tu nepie­kriti?
   —   Iespējams, ka jums taisnība, — Džonijs bez degsmes atbildēja. «Ko gan tas viss no­zīmē?» viņš domāja.
   —   Es tev iesaku, — profesors teica, — ar nākamo semestri iestāties Kvinslendas uni­versitātē. Neesi tik satriekts — tas taču nav otrā pasaules malā. Brisbena atrodas tikai stundas brauciena attālumā no šejienes, un tu vari apciemot salu katru sestdienu. Nevar taču visu mūžu nodarboties ar niršanu rifa apkārtnē.
   Džonijs nodomāja, ka tieši tas ir tas, ko viņš vēlētos, bet sirds dziļumos saprata, ka profesoram taisnība.
   —   Tev ir iemaņas un darba mīlestība, kas mums ļoti vajadzīga, — teica profesors Ke- zens. — Tev vēl trūkst disciplīnas un zinā­šanu, un tās tu iegūsi universitātē. Tikai tad tu varēsi pa īstam palīdzēt realizēt dzīvē ma­nus nākotnes plānus.
   —   Kādus plānus? — Džonijs vaicāja, balsī ieskanoties cerībai.
   —   Man liekas, lielāko daļu to tu jau zini. Mērķis ir viens — cilvēku un delfīnu savstar­pējā sadarbība abu pušu labā. Dažu pēdējo mēnešu laikā mēs esam atraduši iespējas sa­darboties vairākās jomās, bet tas ir tikai ne­ievērojams sākums. Zvejniecība, pērļu zveja, glābšanas Operācijas, patrulēšana gar pie­krasti, avarējušu kuģu izpēte, ūdenssports — o, ir simtiem dažādu veidu, kā delfīni varētu mums palīdzēt! Un ir arī daudz svarīgākas lietas …
   Kādu brīdi profesors juta kārdinājumu ie­minēties par akmens laikmetā nogrimušo kos­mosa kuģi. Bet viņš bija norunājis ar Keitu nebilst par to ne vārda, kamēr nebūs iegūta precīzāka informācija. Tas bija profesora trumpis, ko vajadzēja izspēlēt tikai īstajā brīdī. Kādreiz, kad būs jāpapildina budžets, viņš ar šo delfīnu mitoloģiju iepazīstinās Kosmosa pētījumu pārvaldi un pēc tam gai­dīs, ka sāks ripot dolāri…
   Džonija balss pārtrauca Viņa sapņu lido­jumu:
   —   Un kas būs ar zobenvaļiem, profesor?
   —   Tā ir nākotnes problēma, un pašlaik uz to ir grūti atbildēt. Elektriskā kondicionēšana ir tikai viens no līdzekļiem, kādi būs jālieto, kad mēs būsim izstrādājuši labāko rīcības plānu. Bet man liekas, ka es zinu galīgo at­risinājumu.
   Viņš norādīja uz zemu galdu istabas pre­tējā pusē.
   —   Atnes to globusu, Džonij.
   Džonijs atnesa globusu, kas sasniedza div­padsmit collu diametrā, un profesors pagrieza to ap asi.
   —   Lūk, — viņš teica. — Es esmu domājis par rezervātiem: «Tikai delfīniem. Zobenva- ļiem iepeldēt aizliegts». Liekas, būs jāsāk ar Vidusjūru un Sarkano jūru. Vajadzēs tikai simt jūdžu garu aizžogojumu, lai šos ūdens- baseinus norobežotu no okeāniem un pada­rītu drošus.
   —   Aizžogojumu? — Džonijs neticīgi pār­jautāja.
   Profesors likās uzjautrināts. Neskatoties uz māsas brīdinājumu, viņš, šķiet, bija spē­jīgs runāt stundām.
   —   O, es nedomāju stiepju žogu vai kādu citu izturīgu barjeru. Kad būsim apguvusi orkānu, zobenvaju valodu, tādā līmenī, ka būs iespējams ar tiem sarunāties, mēs varē­sim lietot zemūdens skaņu raidītājus, lai ga­nītu zobenvajus un neļautu tiem iepeldēt tur, kur mēs nevēlamies. Daži raidītāji Gibraltāra šaurumā, daži Adenas līcī — un delfīni abās jūrās varēs justies drošībā. Un vēlāk mēs var­būt varēsim pat nožogot Kluso okeānu no At­lantijas, vienu no tiem nododot delfīniem, otru — zobenvaļiem. Skaties, no Horna raga līdz Antarktikai nav tālu, Bēringa jūras šau­rumu nosprostot būs viegli, tikai teritorija uz dienvicļiem no Austrālijas sagādās grūtības.
   Jau gadiem ilgi vaļu mednieki runā par šāda veida operāciju, un agri vai vēlu tā būs jā­īsteno.
   Profesors pasmaidīja par Džonija diezgan izbrīnījušos sejas izteiksmi un atgriezās no sapņu pasaules īstenībā.
   —   Ja tu domā, ka daļā manu ideju ir ne­prātīgas, tev ir pilnīga taisnība. Bet nav zi­nāms, kura daja, un tieši tas mums jānoskaid­ro. Tagad tu saproti, kādēļ es vēlos, lai tu ie­stātos universitātē? Tas nepieciešams tikpat daudz maniem egoistiskajiem mērķiem, cik tev pašam.
   Džonijs paspēja tikai pamāt par atbildi, kad atvērās durvis.
   —   Es teicu — piecas minūtes, bet nu jau pagājušas desmit, — rūca māsa Tesija. — Tūlīt ej projām. Te jums būs piens, profe­sor.
   Profesors Kezens kaut ko noteica krie­viski — pēc intonācijas varēja skaidri no­prast, ka viņš nebūt neilgojas pēc piena. To­mēr viņš sāka to dzert, kamēr Džonijs ļoti do­mīgs atstāja telpu.
   Viņš gāja lejup uz pludmali pa šauru ta­ciņu, kas vijās cauri mežam. Lielākā dala kri­tušo koku jau bija novākti, un vētra likās kā šausmīgs sapnis, kas īstenībā nekad nav bi­jis.
   Bija sācies paisums, un rifu klaja divas trīs pēdas dziļš ūdens. Viegls vējiņš rotaļīgi vei­doja uz tā virsmas interesantus un brīnumai­nus rakstus. Vietām ūdens palika nekustīgs, līdzīgs eļļai, mierīgs ka spoguļa virsma. Citur to izraibināja miljardiem sīku grumbiņu, kas, atstarojot saules gaismu, mirgoja un ņirbēja kā dārgakmeņi.
   Pašlaik rifs bija skaists un mierīgs, un ve­selu gadu tas viņam bija aizvietojis visu pa­sauli. Bet tagad viņu aicināja plašāki ap­vāršņi — vajadzēja lūkoties tālāk.
   Gaidāmie studiju gadi vairs nenomāca Džoniju. Darbs nebūs viegls, bet tas solīja arī prieku, jo viņš taču vēlējās uzzināt tik daudz par jūru.
   Un arī par tās tautu, kas tagad bija viņam draudzīga.

   Ja esat izlasījuši grāmatu līdz šai vietai, domāju, ka jūs vēlēsieties uzzināt, cik lielā mērā viss teiktais balstās uz faktiem un cik daudz ir tīras izdomas.
   Pirmajās nodaļās aprakstītais lidojošais kuģis, protams, vēl neeksistē, bet Lielbritā­nijā kursē pirmie šā tipa tirdzniecības kuģi • (VA-3 un SRN-2). Piecdesmit gadu laikā šādi satiksmes līdzekļi uz gaisa spilveniem, pilnīgi iespējams, var sasniegt «Svētās Annas» iz­mērus. Kuģi uz slēpēm, kas dod iespēju at­tīstīt ātrumu līdz piecdesmit jūdzēm stundā un vairāk, ir plaši izplatīti Krievijā un pārējā Eiropā. Sādi kuģi, kas var uzņemt simtiem pasažieru, jau kursē pa PSRS upēm.
   Lielā Barjeru rifa (kā virsūdens, tā arī zemūdens daļas) apraksti pilnīgi atbilst īs­tenībai un balstās uz manis paša pētīju­miem, kas aprakstīti grāmatā «Koraļļu krasts». 13. nodaļā sniegtais Mērijas Votso- nes likteņstāsts ir pilnīgi patiess — es ne­esmu tajā mainījis ne vārdus, ne datumus. Tikai šis traģiskais piedzīvojums atgadījās nevis uz manis izdomātās Delfīnu salas, bet
   gan uz Ķirzaku salas, daudz tuvāk konti­nentam. Šis stāsts visā pilnībā, kopā ar Mē­rijas Votsones dienasgrāmatu, ko es pats esmu turējis rokā, atrodams «Koraļļu krastā».
   Vai delfīni tiešām ir tik gudri, kā es to esmu aprakstījis, — tā ir viena no aizraujo­šākajām mūsdienu zinātnes problēmām. To­mēr nav šaubu, ka viņi ir ļoti gudri, ka tiem ir kaut kāda valoda un brīnišķīga skaņu lo- kācijas sistēma, kas dod iespēju atklāt zem­ūdens šķēršļus un medīt zivis tumsā. Ja vē­laties uzzināt kaut ko vairāk par šiem jauka­jiem dzīvniekiem, pamēģiniet dabūt Antonija Olpersa «Delfīnu grāmatu» un doktora Džona Lilija darbu «Cilvēks un delfīns», no kurām es ieguvu daudz vērtīga materiāla. Es gribētu arī pateikties misteram F. G. Vudam, Marin- lendas direktoram Sentogastinā, Florīdas štatā, kurš sniedza man vērtīgas ziņas par delfīnu izturēšanos.
   16. nodaļā aprakstītā dzīvnieku rīcības kon­trole, ievadot to smadzenēs elektriskos im­pulsus, jau īstenota praksē — tā tika pielie­tota jau mūsu gadsimta 30. gados. Ja vēla­ties tuvāk iepazīties ar šo aizraujošo (un to­mēr diezgan šausmīgo) priekšmetu, izlasiet rakstu «Elektriskā izturēšanās kontrole» žur­nāla «Scientific American» 1962. gada marta numurā.
   Zemūdens ultravioletā starojuma apraksts 18. nodaļā pamatojas uz maniem personīga­jiem novērojumiem Indijas okeānā, lietojot ultravioleto staru avotu, ko manā rīcībā laipni nodeva šī zemūdens apgaismojuma veida pionieris doktors Ričards G. Vudbridžs no Visuma pētīšanas laboratorijas. Beigās vēl jāpiebilst, ka iesācējiem nav ieteicams nodar­boties ar niršanu naktī.
   »
   A. K l a r k s
   DELFĪNU SALA Vāku zīmējis E. Skujiņš.
   Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore //. Pope. Korektore I. Ozola. N^d~>t.a salikšanai 1968. g. 14. novembri. Parakstīta iespiešanai 1968. g. 20. decembrī. Tipogr. pap. Nr. 2, pap ra formāts 70x90'/:2. 6 25 fiz. iespiedi ; 7,31 uzsk. iespiedi.; 6 83 izdevn. 1. Metiens 30.000 eks. Maksā 36 Kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvi'as PSR Ministru Pad >mc3 Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārval­des 6. tipogrāfijā Rīgā, G'orkija ielā 6. Pasiit. Nr. 1889. A(Angļu)
   Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmi­jas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu.
   [1] bandabergas ķīmiskā koncerna īpašums (angl.).