Sakje Komacu
   RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI
    FANTASTISKU DARBU KRĀJUMS
   IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977

   .

   Tas sākās pavisam negaidīti. Prezidents apsprieda svarīgus jautājumus ar valsts sekretāru, kad viņam ziņoja, ka pils priekšā esot sapulcējies liels bars bērnu, kuri ļoti vēloties ar viņu runāt. Viņš tūlīt pārtrauca apspriedi — katrā ziņā šī vēsts viņu ļoti intriģēja. Viņš jau iepriekš savilka seju platā smaidā. «Politisks darbinieks, kas mīl bērnus» — tas vienmēr rada neatvairāmu iespaidu, jebkurā situācijā publi­kai ir kā medus uz mēles. Neviens nav varējis pare­dzēt šādu tikšanos, taču gan jau kaut kādi kores­pondenti būs klāt kā naglas, apbruņojušies ar zib­spuldzēm un fotoaparātiem. Un tomēr, iedams garām sekretāram, prezidents deva mājienu: jāaizsūta turp arī pašu korespondents. Lai, nevienam nemanot, novietojas laukuma pretējā pusē un uzknipsē kādus desmit kadriņus. Izskatīsies varen efektīgi: prezi­denta pils parādes kāpnes, un uz tām laimīgu bērnu pulkā stāv prezidents — īsts cēlsirdības paraugs!
   Soļodams pa gaiteni, viņš izmēģināja vairākus smaidus. Viņam to bija vesels krājums: sievietēm veltītais — maigs un nedaudz jūsmīgs, vēlētājiem domātais — mazliet kautrīgs un neredzēti vīrišķīgs, bet bērniem… Nu, protams, bērniem vajadzīgs kaut kas gaišs, tāds, kas pauž bezgalīgu mīlestību pret šiem dzīves ziediem. Ja, ja, smaidam jābūt gaišam un turklāt saldam kā konfektei! Starp citu, vai viņam ir klāt konfektes? Viņš pačamdīja pa kabatām un atrada vienu vienīgu ledeni, ietītu raibā papīrītī. žēl, ka nav paķēris līdzi vairāk. Nu, nekas, iztiks lapot. Viņš izraudzīsies kādu bērneli — apburošu mazuli — un pats ar savu roku iebāzīs viņam ledeni mazajā, apaļajā mutītē. Cik labi būtu, ja fotokorespondents pagūtu notvert šo brīdi! …
   Kādi divdesmit trīsdesmit bērni gaidīja viņu pie parādes ieejas. Neviens no mazuļiem nebija vecāks par desmit gadiem. Sejas ļoti nopietnas un sasprin­gtas. Ar tādiem nesaprašām viegli sarunāties. Inte­resanti, no kurienes viņi ieradušies? Droši vien no provinces, tāpēc arī ir tik bikli.
   —    Esiet sveicināti, dārgie zēni un meitenes! Kā jums labi klājas?
   Plati smaidīdams, prezidents izstiepa uz priekšu rokas, it kā gribēdams apskaut visus bērnus reizē. No viņa plaukstas pieskāriena izvairījās īsi apcirpta galviņa, kuru viņš gribēja noglāstīt. Prezidents tam nepievērsa uzmanību un paņēma mazuli uz rokām. Viņš tūlīt bija notēmējis uz šo apburošo resnuli — stingru un sārtiem vaigiem, gluži kā ābolu. Prezi­dents veikli iztina no papīrīša ledeni un gribēja to iebāzt pavērtajā mutē bērnam, kas bija pieliecies viņam pie pleca kā sastindzis. Taču bērns tūlīt cieši saknieba lūpas. Mazulis bija kļuvis pavisam bāls, taču muti tā arī neatvēra. Tas no viņa prasīja tik varonīgas pūles, ka acīs sariesās asaras.
   Tikai tad prezidents pamanīja bērnu asos, dzēlīgos skatienus.
   —   Kas noticis, bērniņi? — viņš izbrīnījies vaicāja. — Vai esat ieradušies pie manis darīšanās?
   Kāds zēns, acīmredzot vecākais no bērniem, panā­cās uz priekšu un sāka runāt drebošā balsī:
   —   Prezidenta kungs … mēs … mēs …
   —   Nu, ko tu kautrējies? — prezidents viņu mēģi­nāja iedrošināt. — Mācies, draudziņ, teikt runas, var­būt arī tu kādreiz kļūsi par prezidentu!
   Viņš skaļi un gardi iesmējās, ārkārtīgi apmierināts ar savu joku. Taču neviens no bērniem pat nepa­smaidīja. Zēns noklepojās un turpināja daudz mierī­gākā balsī:
   —   Mēs runājam visu bērnu vārdā un esam iera­dušies šeit, prezidenta kungs, lai nodotu jums šo paziņojumu.
   Viņš izvilka no kabatas papīra lapiņu un pastiepa prezidentam.
   Ar izteiksmīgu žestu, it kā viņam patlaban pa­sniegtu mīlestības vēstuli, prezidents paņēma saņur­cīto, ar tintes traipiem pamatīgi izraibināto papīrīti un sāka lasīt. Jo tālāk viņš lasīja, jo lielāka nepatika viņu pārņēma, taču viņš joprojām nebeidza smaidīt.
   —    Jā, jā, pareizi! — prezidents māja ar galvu, tēlodams patiesu sajūsmu. — Es jūs lieliski saprotu un priecājos par šo dokumentu. Redziet, mīļie bērni, jums ir pilnīga taisnība, taču …
   —    Prezidenta kungs, — zēns viņu pārtrauca, — tas ir mūsu — bērnu iesniegtais ultimāts.
   Bērnu barā atskanēja smalka balstiņa — meitenīte runāja no galvas kādu ultimāta fragmentu:
   —    «… Nekavējoties izbeidziet karus un slepkavī­bas! Taisnīgi sadaliet starp cilvēkiem produktus un mantas! Vienojieties par to ar visām pasaules zemēm! Visas zemeslodes pieaugušie, nekavējoties vienojie­ties savā starpā, lai mūsu pasaule kļūtu laba! …»
   —    Klusāk, bērni! — prezidents uzsauca, sākdams skaisties ne pa jokam. — Jūs patiešām runājat par ļoti nopietnām lietām, taču ņemiet vērā, ka tik svarīgi jautājumi nav atrisināmi vienā stundā…
   Sanāksim, kā jūs jau to ierosinājāt, tuvākajā laika visi kopu un padomāsim …
   Ne! Mes nevaram gaidīt, mums nav laika, —zēns sacīja. — Mēs visu kārtīgi aprēķinājām. Ja jūs nekavējoties nepieņemsiet mūsu priekšlikumu, mums, kad būsim pieauguši, nāksies iet karā.
   Mēs negribam nogalināt cits citu! Mēs esam draugi! — meitenīte iesaucās. — Kā tas nu iznāk? Patlaban mēs nekad neplūcamies savā starpā, bet, kad izaugsim lieli, tad kausimies uz dzīvību un nāvi? Lielie pastrādājuši visādas blēņas, uzvedušies kā hu­ligāni, bet mums jāatbild?!
   —    Kas tad jums! — vēl kāds cits iečīkstējās. — Jūs, kas esat pieauguši un veci, tik un tā reiz mirsiet, bet mēs vēl esam mazi un arī gribam izaugt lieli! …
   —    Es jūs ļoti labi saprotu, — prezidents sacīja. Viņa seja tagad atgādināja masku ar sastingušu smaidu un ļaunu skatienu. — Atnāciet pie manis vēlreiz, tad mēs bez steigas visu apspriedīsim. Bet pašlaik esmu ļoti aizņemts. Mani gaida apmeklētājs. Uz redzēšanos, bērni!
   Viņš pagriezās un, smagi sperdams soļus, devās augšup pa kāpnēm.
   Tad viņa ausis sasniedza bērna balss:
   —    Prezident, mēs atkārtojam: šodien ir pats pēdē­jais brīdis! Ja jūs nekavējoties nepieņemsiet mūsu ultimātu, mēs sāksim noteikti rīkoties. Mēs zinām, kas jādara …
   Prezidents vairs necentās slēpt skābo sejas izteik­smi. Tikko pārkāpis pāri kabineta slieksnim, viņš nospieda interfona podziņu un izsauca pils apsardzes inspektoru.
   —    Parūpējieties par to, lai tūlīt pārbaudītu šo bērnu vecākus un skolas, kurās bērni mācās. Pār­baudiet, cik rūpīgi vien iespējams. Es domāju, ka te ir iejaukti sarkanie …
   Viņa balsij bija metāliska pieskaņa.
   drīz pēc šīs tikšanās pils laukumā dažādās zemes­lodes vietās cits pēc cita pazuda bērni, kas bija jau­nāki par desmit gadiem. Sākumā domāja, ka vaino­jama kada banda, kas masveidā laupa bērnus. Bet, kad savada parādiba izplatījās visā pasaulē, vecākus pārņērma īsta panika. Bērni, apmānījuši vismodrākos un visstingrākos uzraugus, pazuda bez pēdām. Nekas nespeja viņus aizturēt — ne pārliecināšana, ne pēršana, ne māšu asaras. Pat tikko dzimuši zīdaiņi neiz­protamā kārtā pazuda no bērnu ratiņiem. Tad pieau­gušie atjēdzās un sāka apspriest «bērnu ultimātu», taču bija jau par vēlu. Pusaudži pieauga, bet bērnu vispār vairs nebija uz Zemes. Cilvēki ar šausmām gaidīja vecumu kas gan stāsies viņu vietā, kas parūpēsies par viņiem?… Vai tiešām jaunās paau­dzes vairs nemaz nebūs, vai tiešām cilvēcei lemts izmirt? … Tagad viņi, šie pieaugušie, varēja nožēlot savu rīcību, cik tīk, taču novēlota nožēlošana neko vairs nelīdz.
   Vīrieši un sievietes, cenzdamies apvaldīt elsas, vēlreiz un vēlreiz pārlasīja bērnu ultimātu, kurš bija uzrakstīts uz daudzu ēku sienām:
   «… Māmiņas un tēti! Jūsu pasaule ir ļoti bries­mīga. Mēs negribam tajā dzīvot…»

   Ministrs bija pavisam sadrūmis. — Vai tad tiešām nevar atrast kādu izeju? — viņš sacīja, bungodams ar pirkstiem pa galdu. — Tikai
   korupcija un korupcija… Es nespēju vairs dzirdēt šo vārdu! Ja kukuļņemšana arī turpmāk palielināsies tik pat strauji, tad sašķobīsies ne tikai kabineta, bet arī mūsu partijas prestižs.
   Piedodiet… — sekretārs sastomījās. — Jums, protams, taisnība, taču… Būtu jārunā ne tik daudz par pašu kukuļņemšanas pieaugumu, kā par mūsu tiesu orgānu rīcību. Pēdējā laikā arvien biežāk sāk iztiesāt lietas par kukuļņemšanu.
   —    Nu, to vēl var labot! — ministrs savilka skābu ģīmi, it kā sūkātu citronu. — Būs jānospiež dažas podziņas un jāaizbāž mute šiem justīcijas kalpiem. Citādi mūsu partijas stāvoklis kļūs kritisks.
   —    Jums ir pilnīga taisnība, ministra kungs, — sekretārs pamāja ar galvu. — Patlaban notiek kaut kas neiedomājams. Personas, kuras ieņem augstus amatus, — es te runāju par jautājumu, kas nevienam nav noslēpums, — demoralizējas visas sabiedrības priekšā… Cik man zināms, taisnā tiesa gatavojas saukt pie atbildības arī jūs, ministra kungs …
   —   Cst! — ministrs, ierāvis galvu plecos, sāka ru­nāt čukstus. — Ceru, ka pašlaik mums vēl nekas ne­draud? Mēs taču bijām piesardzīgi, centāmies sapras­ties ar visiem, ar kuriem bija jāsaprotas.
   —    Bet šis jautājums taču skar arī citus ministrus un partijas līderus … Ko labāk darīt? Varbūt aiz­steigties priekšā un sarīkot pamatīgu tīrīšanu amat­personu vidū? Atjaunot viņu sastāvu?
   —    Tas, ziniet, arī ir abpusgriezīgs zobens, — mi­nistrs samācās kā lietus mākonis. — Visi kliedz — korupcija, korupcija! Bet vai kāds ir pacenties atklāt šīs parādības cēloņus? Spriediet paši, politika ir sa­režģīta, un, ja cilvēks, ar to nodarbojoties, negūs nekādu personīgu labumu, tad kāpēc gan viņam jā­uzņemas šīs papildu pūles? Šādā garā Japāna pazau­dēs visus savus politiskos darbiniekus.
   Sekretārs, pazibinājis briļļu stiklus, viltīgi piemie­dza acis. Visa šī cilvēka āriene liecināja, ka viņš ir attapīgs un neparasti izmanīgs.
   —    Ministra kungs, man ir viens priekšlikums… Patlaban kabinetam ir tiesības ārkārtējos apstākļos, kad no tā atkarīga valsts labklājība, pārtraukt jeb­kuru tiesas procesu. Vai nevarētu šīs tiesības piemē­rot arī ikdienas praksē? Kā saka, izmantot tās bez liekām ceremonijām, jebkurā gadījumā… Tas mūs pasargās no tiesas orgānu iejaukšanās.
   —    Nedod dievs, tas tikai ielies eļļu ugunī! — mi­nistra sejā pavīdēja nepatika. — Vai atceraties ga­dījumu ar kukuļņemšanu kuģu būves uzņēmumā? Toreiz mēs izmantojām savas ārkārtējās tiesības un uz mums sāka rādīt ar pirkstiem, — redz, kā roka roku mazgā. Nē, tur nekas neiznāks.
   —    Bet jūs taču toreiz, ministra kungs, pateicoties šīm tiesībām… — sekretārs gribēja turpināt, bet, pa­lūkojies uz ministra seju, tūlīt cieši saknieba lūpas.
   Vajag tomēr kaut ko izdomāt… Kaut ko izdo­māt … Kaut ko izdomāt… — ministrs, kura seja vairs nebija tik samākusies kā debesis pirms lietus, bet kļuvusi zaļgandzeltena kā kuņģa slimniekam, stūrgalvīgi atkārtoja vienu un to pašu. — Izdomāt… izdomāt… Citādi mūsu stāvoklis kļūs kritisks …
   —   Tādā gadījumā, — sekretārs paliecās uz priek­šu, — ja jau kukuļņemšana un kukuļdošana ir zināmā mērā sociāla nepieciešamība …
   —    Pilnīgi pareizi! — ministrs pēkšņi strauji atdzī­vojās. Liekas, viņš sāka nojaust, kas sekretāram pa­domā. — Patiešām, — sociāla nepieciešamība! Gluži dabiska peļņa cilvēkam, kurš nodarbojas ar politiku, kas pati par sevi nekādus ienākumus nedod…
   —    Un šī problēma, — sekretārs turpināja, — pēc manām domām, pastāv tikai tāpēc, ka kukuļus ņem slepeni, zagšus. Tātad, tātad … Jāpieņem likums par kukuļņemšanu un tādejādi korupcija jāpadara liku­mīga, oficiāla.
   Ko? Ko?… — ministrs iepleta acis. Kaut ko tādu viņš tomēr nebija gaidījis.
   Ludzu, uzklausiet mani uzmanīgi, prezidenta kungs. Jūs taču būsiet ar mani vienisprātis, ka pati kukuļošana nav nekas slikts. Nav labi tikai, ka tas viss notiek slepšus, neoficiāli. Tāpēc arī tik smagi apvainojumi par līdzdalību korupcijā. Otrkārt, uz­ņēmēji, kas konkurē savā starpā, arī šajā ziņā rada sava veida konkurenci — sacenšas, kas dos vairāk. Dabiski, ka izveidojas papildu sarežģījumi.
   —    Pareizi! — ministrs piekrītoši pamāja. Viņa seja sāka apskaidroties. — Ar represijām pret korupciju nevar cīnīties. Prakse pierādījusi, ka kukuļus tik un tā dod un ņem, vienalga, kādas represijas arī pielie­totu. Esmu jau domājis par to. Te nepieciešama kaut kāda likumība. Vajadzētu pamācīt cilvēkus, kā to darīt. Varbūt organizēt kādus kursus, lai… pilnvei­dotu kukuļņemšanas sistēmu …
   —    Ar to vien, ministra kungs, nebūs līdzēts. Pati galvenā problēma — vai kukuļošana būs slepena, kā līdz šim, vai oficiāla. Vajadzētu visu ievirzīt oficiā­lās sliedēs, turklāt vēl paredzēt aplikšanu ar no­dokli …
   —    Mjā … Aplikt ar nodokli… Nav slikti, nepa­visam nav slikti… Itin viss jāapliek ar nodokļiem! Bez nodokļiem jebkura sabiedriskās dzīves parādība zaudē savu veselīgo pamatu.
   —    Man ir konkrēts priekšlikums, ministra kungs. Es ierosinu izstrādāt, teiksim, likumprojektu, kas ku­kuļņemšana noteiktu zināmu kārtību. Publicēsim to «Ministru kabineta vēstīs». Jānorāda, cik liels kuku­lis katrā konkrētajā gadījumā jādod. Un līdzās ku­kuļu apjomam — aile, kurā norādīts attiecīgs nodok­lis. Nodokļi jāmaksā gan tam, kas dod, gan tam, kas ņem, tā sakot, abām ieinteresētajām pusēm. Es gal­voju jums, ka tā ir lieliska izeja no pašreizējā strup­ceļa. Valdība būs taisni sajūsmināta.
   —    Bet tas taču patiešām nebūtu slikti… Nodok­lis par kukuļņemšanu, nodoklis par kukuļdošanu… Nē, tas tik būtu vareni!
   —    Jā, jā… Un vēl kaut kas. Kāpēc neizmantot šim nolūkam vairāksolīšanu? — sekretārs jau bija pavisam iededzies. — Bet vēl labāk būtu, ja notiktu tā kā fondu biržā: katrs var pārdot un pirkt tiesības uz kukuli.
   —   Lieliska ideja! — ministra seja atplauka smaidā.
   —   Un man būtu iespējas …
   —    Aplikt kukuļus ar augstu, ļoti augstu nodokli! — sekretārs ar lielu iedvesmu turpināja. — Bet tos, kas iedomāsies pārkāpt likumu un iesmērēt kādam kukuli neoficiālā veidā — cietumā! Vai pat uz mūžu katorgā. Ja arī tas nelīdzēs, — nāves sods, un lieta darīta!
   —   Nāves sods?! — ministrs pat nodrebinājās.
   —   Nu gan jūs šaujat pār strīpu!
   —   Citādi neko nepanāksim. Ja tā nebūs, tad sāks dot un ņemt neoficiāli, — sekretārs palika pie sava.
   —    Lai korupciju demokratizētu un uzlabotu kukuļ­ņemšanas sistēmu, ir nepieciešams, ka visas kukuļ­ņemšanas un kukuļdošanas operācijas notiek oficiāli, atklāti.
   —    Piekrītu! Jums, mans dārgais, gan ir gaiša galva! — ministrs uzsita ar dūri uz galda. — Uzdodu jums sagatavot «Projektu likumam par kukuļņem­šanu». Nākamajā kabineta sēdē to apspriedīsim un iesniegsim parlamentam izskatīšanai kā valdības projektu. Tā ir vienīgā iespēja, kā attīrīt korupciju no neveselīgām parādībām.
   Iedams ārā no kabineta, sekretārs pasmīnēja.
   Pēc tam viņš ieslēdzās savā kabinetā un, vispirms izraidījis ārā visus padotos, divas reizes piezvanīja pa telofonu.
   Abus reizes viņš sacīja vienu un to pašu:
   gribu jūs informēt par kādu ārkārtīgi svarīgu lielu… Patlaban pie mums tiek gatavots projekts likumam par kukuļņemšanu… Tā būtība ir šāda …
   Beidzis runāt pa telefonu, viņš atkal pasmīnēja.
   — Lieliski, — sekretārs, berzēdams rokas, nomur­mināja, — patiešām lieliski… Tagad uzņēmēji pūlē­sies, cik spēs, lai likumprojekts izgāztos. Pretējā gadī­jumā viņu izdevumi sakarā ar kukuļošanu desmit- kāršosies. Bet politiskie darbinieki visiem spēkiem pūlēsies dabūt cauri šo likumu. Padomā tikai, kāds sasniegums — ņem kukuli, bet rokas paliek tīras! … Ir nu gan man uzsmaidījusi laime! Pa to laiku dabūšu krietnu naudas žūksni gan no vieniem, gan no ot­riem. Es jau pacentīšos izdabāt abām pusēm!

   —   Direktora kungs, ko pavēlēsiet darīt? — klau­sulē atskanēja jauniņā grāmatveža raudulīgā balss.
   —    Kantoris stāvgrūdām pilns ar kreditoriem. Nav pat kur adatai nokrist… Prasa naudu. Pieci no vi­ņiem sacīja, ka neiešot projām tikmēr, kamēr nebū­šot saņēmuši kaut vai nelielu summiņu… Kāds draud atvest šurp reketieru bandu un kantori izde­molēt …
   —    No kurienes tu zvani? — Marujama satraucās.
   —   Ceru, ka ne no kantora?
   —   Protams, ka ne! Ja es zvanītu no kantora, viņi saplosītu mani gabalos: tak jau zinu, kur ir šefs, un tikai slēpju to no viņiem! … Es runāju no tabakas preču veikaliņa tepat kaimiņos …
   —   Mjā… — Marujama kļuva domīgs. — Saki viņiem, lai pienāk rīt. Rīt, tā teikt, noteikti atmaksā­sim daļu parāda …
   —   Kā lai es to pasaku? Mēs taču jau nezin cik reizes esam solījuši — rīt. Manī viņi nemaz neklau­sīsies. Varējāt labāk pats atnākt un pateikt, bet jūs tikai visu laiku slēpjaties …
   —   Es neslēpjos. Staigāju apkārt pa pilsētu, cenšos sadabūt naudu, — vai tad tu nesaproti? … — Maru­jama apklusa un skumīgi aplaida skatienu lētajai tējnīcai, kurā viņš sēdēja. — Nu labi, tūlīt aiziešu, pats ar viņiem parunāšu.
   Bija gada beigas. Tās vienmēr sola nepatikšanas, taču šoreiz bija gaidāmas ne tikai nepatikšanas, bet gan īsta katastrofa. Nekad vēl nebija izveidojies tik briesmīgs un bezcerīgs stāvoklis. Bankrotējušo sīko un vidējo uzņēmēju skaits bija milzīgi pieaudzis. Klientu bankrots un lielo firmu finansiālās grūtības ietekmēja arī nelielās metālapstrādes rūpnīcas «Ma­rujama un kompānija» likteni. Rīt tā izputēs. Jā, jau rīt. Līdz bankrotam vēl atlikusi viena diena. Bet rīt, kad pieprasīs apmaksāt daudzos viņa izdotos vek­seļus …
   Rūpnīciņa bija strādājusi pavisam neilgu laiku. Marujama to bija cēlis pamazītiņām, sākdams bur­tiski ne no kā. Tiklīdz nostājies uz kājām, tā beigas klāt… Sievu un bērnus nācās nosūtīt pie sievas ve­cākiem, apgādāt viņš tos vairs nespēja … Strādnieki strādāja tikai spaidu kārtā: kuram gan ir patika locīt muguru, ja nav ticības rītdienai un saimnieks jau vairākus mēnešus neizmaksā pilnu algu… Pēdējā laikā Marujama bija pavisam novājējis, zaudējis vis­maz septiņus kilogramus no sava svara. Tas jau nevar palikt bez sekām, ja jāskraidelē apkārt, naudu me klējot, un jaspēlē paslēpēs ar kreditoriem.
   tās nav gada beigas, tas ir sākums īstām šausmām: navlens neņem pretim apgrozībā esošos vekseļus, visas bankas, kas specializējušās sīko un vidējo uzņē­mumu linansēšanai, reizē pārtraukušas izsniegt kre­dītus. Naudu nevar dabūt pat no augļotājiem … Bet kreditori, kas apsēduši viņa kantori, ir tādi paši sīkie uzņēmēji kā viņš. īsti nabagi… Saņemt no viņa naudu tiem tagad ir dzīvības vai nāves jautājums …
   Marujama arī agrāk nebija parādījis sevišķu drosmi, taču tagad, par visu to domājot, viņš galīgi zaudēja galvu. Likās, ka viņa paša kantoris vairs nav nekāds kantoris, bet īsta pekle. Galīgā izmisumā viņš nolēma ķerties pie meliem. Meliem, kas dos atelpu līdz nākama jai dienai.
   —   Sveicināti, kungi! — cenzdamies runāt pēc iespējas vīrišķīgāk, viņš laipni uzsmaidīja kredito­riem. Tiklīdz viņš spēra kāju pāri kantora slieksnim, šiem ļaudīm, gluži kā izbadējušos vilku baram, asins­kāri iezibējās acis. — Goda vārds, man ļoti žēl, ka vajadzēja likt jums tik daudz reižu nākt uz šejieni. Droši vien jums tulznas kājās iemetušās… Bet ta­gad, par laimi, man izdevies šo to nokārtot un …
   —   Un ar ko jūs samaksāsiet par mūsu tulznām? — viens no kreditoriem asi vaicāja, uzmezdams Maru- jamam neuzticīgu skatienu. — Cik reizes jūs jau tam­līdzīgā veidā neesat mūs apmānījis!
   —   Nē, nē, šoreiz nebūs nekādas mānīšanās! — Marujama uzmundrinoši pasmaidīja. — Pasaulē dzīvo arī krietni ļaudis. Kāds ļoti cienījams un materiāli ļoti labi nodrošināts cilvēks apsolījās man rīt pēc pusdienas aizdot lielāku summu… Negribu jums melot, summa nav tik liela, lai es varētu uzreiz un pilnīgi atmaksāt savus parādus, taču vismaz daļu parāda atdošu katram.
   —   Skaidrā naudā?
   —     Protams, skaidrā naudā! Par to nav jāšaubās. Ja vēlaties, es tūlīt piezvanīšu viņam, lai viņš pats to apstiprina, — Marujama izstiepa roku, it kā snieg­damies pēc klausules.
   —     Tad nē jau, nav vajadzīgs… Mēs jums ticam. Nu, ko, paldies par pūlēm. Pateicoties jums, mēs ne­paliksim Jaungadā bez rīsiem …
   Kreditori piecēlās, gatavodamies iet projām.
   —     Tātad rīt pēc pusdienas? Vai jūs runājat patie­sību?
   —    Absolūtu patiesību. Atnāciet ap trijiem. Starp citu, lai jums nebūtu jāgaida, labāk ap četriem.
   Kad viņi bija aizgājuši, grāmatvedis jautāja:
   —    Marujama san, vai jūs to domājat nopietni?
   —     Kā gan citādi? Man izdevās kaut ko sadabūt. Apmēram miljonu savācu. Tas, protams, nav daudz, taču pirmajam maksājumam pietiks … Bet tu ej mā­jās, atpūties. Pietiek te tupēt. Tu jau esi noguris līdz nāvei, gluži zaļš kļuvis. Ej vien, ej …
   Grāmatvedis devās mājās. Palicis tukšajā kantori viens, Marujama iegrima pārdomās.
   Diena pirms bankrota … Rīt metālapstrādes rūp- nīciņa «Marujama un kompānija» būs izputējusi. Cik dīvaina sajūta… Atliek vēl nakts. Ja varētu pagūt kaut ko izdarīt… Taču nē … nekas nenāk prātā … Varbūt mēģināt pazust?
   Iezvanījās telefons.
   —    Atvainojiet, atgādinām jums, ka maksu par te­lefonu esat nokavējis par četrām dienām, — telefona kompānijas kasiera balss skanēja pavisam sausi. — Ja rīt nesamaksāsiet, ar jūsu atļauju telefonu no­slēgsim.
   neuztraucieties, lūdzu, rit es noteikti samaksāšu
   pēc tam zvanīja vēlreiz. Kāds, kam bija viņa izdoti vekseli. runa bija par tiem pašiem vekseļiem, kas rīt k lūs par bezvērtīgiem papīra gabaliņiem.
   Marujama san, ceru, ka nepiemānīsiet. Rīt iesniegsim tos apmaksāšanai — bankā …
   Rīt… Rīt viņa vairs šeit nebūs. Nē, viņš negata­vojas beigt savu dzīvi, izdarot pašnāvību. Vajadzēs nozust. Sievas vecāki, protams, neliegs viņam pa­jumti. Pārmetīs ik dienu un nakti un gremzīs par katru kumosu, taču projām jau nedzīs …
   Pēkšņi pa grīdu aizšāvās kaut kas pelēks. Žurka! Fui, cik pretīgi! Viņš instinktīvi paspēra kāju un ar papēdi piespieda žurkas asti pie grīdas.
   —    Ai-ai-ai! Laid va-a-ļā! Sāp! — žurka spiedza.
   Marujama aiz pārsteiguma nodrebēja un vērīgi
   palūkojās uz šo savādo runājošo dzīvnieku. Acīmre­dzot tā bija nevis žurka, bet gan kaut kāds dīvains tādas pašas krāsas un lieluma radījums.
   —    Ko tas nozīmē? — Marujama nomurmināja, un viss viņa augums pārklājās aukstiem sviedriem. — Kas tu … tāda esi?
   —    Esmu velns, īsts velns! Vai tu tiešām nesa­proti? — dīvainais radījums smilkstēja. — Es taču teicu, ka man sāp! Laid vaļā!
   —    Ak, tu esi velns?! — Marujama iebrēcās, zau­dējis savaldīšanos. — Laikam gan taisnība: ja jau neveicas, tad neveicas! Vai man nav diezgan savu rūpju? Un tagad vēl rādās visādi nešķīsteņi! Tātad tu esi tas, kas man liks bankrotēt?
   Aizsvilies dusmās, Marujama gribēja samīt šo pelēko riebekli, bet velns iekaucās:
   —    Pažēlo! Es izpildīšu jebkuru tavu vēlēšanos!
   —    Jebkuru! — Marujama nekādi nespēja nomie­rināties, niknums plosījās viņā kā spēcīgs cunami.
   — Nemels nu niekus! Vai mazums tadu manīts! Pa­skat tik — jebkuru vēlēšanos!
   —   Es nemeloju, itin nemaz nemeloju! Tev tikai jāpasaka, ko velies, un tad tu pats par to pārlieci­nāsies!
   —   Nu tad Izdomā, kā novērst rītdienu! Šodien taču ir pēdējā dienu pirms mana bankrota … Bet rīt pē­dējais termiņš vekseļu izpirkšanai…
   Marujama iedomājās nākamo dienu, un viņam šer­muļi pārskrēja pār kauliem. Muskuļi pēkšņi atslāba. Velns izmantoja šo brīdi un izvilka asti no papēža apakšas. Pa kaklu, pa galvu tas metās uz istabas kaktu, lai iešmauktu alā, taču pirms tam vēl pagrie­zās apkārt un iesaucās:
   —    Es turēšu vārdu! Par rītdienu es padomāšu!
   Direktora kungs, ko pavēlēsiet darīt? — klau­sule atskanēja jauniņā grāmatveža raudulīgā balss: Kantoris stāvgrūdām pilns ar kreditoriem. Nav pat kur adatai nokrist…
   Marujama atkal atradās mazajā, netīrajā tējnīcā. Ar bālajiem pirkstiem viņš ieķērās telefona klausulē. Rīklē viņam bija iespiedies kamols.
   Viņš bija tuvu histērijai…
   Jā, velns bija turējis vārdu. Viņš bija apsolījis no­vērst rītdienu. Un bija arī novērsis. Rītdiena — diena, kad vajadzēja nomaksāt parādus, Marujamas dzīvē nepienāca.
   Šodien kalendārs rādīja to pašu datumu, ko va­kar — dienu pirms bankrota. Un rīt atkārtosies tas pats, un parīt arī. Un tā visu mūžu — dienu pirms bankrota…

   Bet, ko tur rok? — dēlēns jautāja.
   Droši vien ierīko jaunu metro līniju, — tēvs <i ll ii Ideja, un pēkšņi viņu pārņēma dīvaina sajūta.
   … Putekļains ielu krustojums. Pelēks asfalts. Ne­pārtraukta automašīnu straume. Debesis klāj rūsgans smoga un sīku putekļu mākonis. Ausis plēš pušu ne­mitīgs troksnis: švirkst riteņi, kauc bremzes, dip neskaitāmu gājēju soļi, čīkst vinčas, klaudz tvaika āmurs. Vienu māju ceļ, otru ārda. Lielas pilsētas ik­diena …
   Bet tieši šis ikdienišķums viņu satrauca. Visu to viņš jau bija redzējis, redzējis simtiem, tūkstošiem reižu. Arī toreiz, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad bija tāds pats puisēns, kāds tagad ir viņa dēls …
   Tas pats ielu krustojums. Viņš, sīks puišelis, stāv šajā pašā vietā kopā ar savu tēvu. Tēvam apmēram tikpat daudz gadu, cik tagad ir viņam. Viņš jautā:
   — Tēt, ko tur rok? …
   Viņš apjucis paraudzījās uz to pusi. Čīkstēja vin­čas. No pazemes izbrauca ar zemi piekrauta plat­forma. Netīrs pašizgāzējs izdarīja atpakaļgājienu, padeva klāt kravas kasti. Cik dīvaini — atkal rok… Rok tajā pašā vietā, kur raka pirms divdesmit ga­diem. Ko tad šeit būvē? Kad beigs? …
   Dažkārt gadās, ka pilsētnieku, kurš ārkārtīgi aiz­ņemts ar savām darīšanām un tāpēc nepievērš ne­kādu uzmanību tam, kas notiek apkārt, pēkšņi pārņem nevaldāma ziņkāre: ko šeit dara un kāpēc dara? No­tiekošais it kā uz viņu nemaz neattiektos, un tomēr tas viņu interesē.
   «Interesanti, ko tad te galu galā dara,» viņš sev vaicāja, «un vai ilgi vēl raks… Jāmēģina uzzināt.»
   Viņš apjautājās par to kādam savam paziņam — avīžniekam. Avīzes līdzstrādnieks noorganizēja vi­
   ņam tikšanos ar redaktoru, kas vadīja nodaļu «Pilsē­tas saimniecība», taču tas vēl nesen bija strādājis pa­visam cita nodaļa un tāpēc neko nezināja.
   Pēc manam domam, tur būvē metro līniju, — sacīja kāds no avīzes līdzstrādniekiem.
   tad ne jau, tur bus apakšzemes pāreja, — cits Iebilda.
   Zini ko, pazīstainais avīžnieks deva padomu, vislabak būtu, ja tu mēģinātu to noskaidrot tieši merijas projektešanas nodaļā.
   Viņš devas uz mēriju. Viņam līdzi bija ieteikuma vēstulē no avīzes. Jauns projektēšanas nodaļas ierēd­nis atri parskatija vēstuli un sāka šķirstīt biezas dokumentu mapes.
   —   Pilsētā notiek grandioza celtniecība. Uzreiz ne­maz nevar pateikt, tieši kurš objekts jūs interesē. Ak tā … ceturtais iecirknis. Metro? … Nē, metro jau sen šeit uzbūvēts, šķiet, jūs pats to labi zināt.
   —    Nu jā, bet kāpēc tur tomēr visu laiku rok? …
   —    Iespējams, ka apakšzemes pāreju … — ierēdnis atšķīra vēl vienu mapi. — Starp citu, tajā vietā gan apakšzemes pāreja netiek projektēta. Tad jau drīzāk ūdensvads, kanalizācija vai kaut kas tamlīdzīgs. Jūs labāk aizejiet uz ūdensapgādes nodaļu.
   Ūdensapgādes nodaļā paskaidroja, ka viņiem ne­esot nekāda sakara ar zemes darbiem šajā iecirknī. Viņam deva padomu apjautāties celtniecības nodaļā. Tur apstiprināja — jā, rokam, no priekšniecības sa­ņēmām rīkojumu, darbu projektu un tāmi, tāpēc arī rokam. Bet kas tur būs — to grūti pateikt… Pilsēta taču ir tik milzīgi liela. Un vispār dažādu būvju bez sava gala, reizēm grūti saprast, kuras būves saistītas cita ar citu …
   Viņš devās uz telefona tīkla pārvaldi. Tur sacīja, ka viņu pārziņā esot tikai kabeļu vilkšana, bet par visiem zemes darbiem atbildot mērija.
   mērijā atcerējās, ka reiz pieņemts kāds projekts, U<11 kura realizēšanai piešķirti attiecīgi asignējumi, un i ceturtajā iecirknī uzsākti darbi. Liekas, runa bija par vienu no daudzajām apakšzemes komunikācijām.
   jūs sakāt, ka rok jau vairāk nekā divdesmit gadu? mērijas sapulces sekretārs izbrīnā paraus­it |a plecus. — Tas nevar būt! Visas mūsu būves tiek nodotas ekspluatācijā projektā paredzētajos termi­ņos. Lai gan… tajā rajonā, par ko patlaban intere­sējaties, mēs ceļam ļoti daudz. Nāk klāt arvien jau­nas būves. īsts kaleidoskops. Gadās, ka bieži vien jārok vienā un tajā pašā vietā …
   —    Kā tad tā … — viņš nomurmināja. — Tas taču ir nesaimnieciski… Bet vai tad jūs nezināt… kaut vai aptuveni, kad darbi beigsies?
   —    Kad beigsies? Nezinu, kādus darbus jūs domā­jat. Piemēram, jaunā metro līnija jau sen uzbūvēta un nodota ekspluatācijā. Apakšzemes pāreju šajā rajonā sāksim celt tikai pēc vairākiem gadiem un, tiklīdz tā būs pabeigta, saskaņā ar vispārējo mūsu provinces rekonstrukcijas un labiekārtošanas plānu tūlīt ķersi­mies pie kanalizācijas tīkla izveidošanas darbiem. Gluži dabiski, kanalizācijas ierīkošana savukārt pra­sīs apakšzemes komunikāciju sistēmas ievērojamu pārbūvi. Jūs, protams, saprotat, ka mēs netaupām pūles, lai pabeigtu darbus, cik ātri vien iespējams.
   —    Pateicos par informācij u. Varbūt jus tomēr bū­siet tik laipni un dosiet man padomu, kur tad es galu galā varu uzzināt sīkāk par šo celtniecību? Mani inte­resē noteikts ielu krustojums un tas, ko tur rok un kāpēc rok …
   Sekretārs apmulsa.
   —    Es pat nezinu, kādu padomu lai jums dodu. Cik zināms, tad mēru pie mums ievēlē uz četriem gadiem. Bet celtniecības darbi rit savā noteiktajā kārtībā… Jā, un mērijas ierēdņi arī ne vienmēr visu labi pārzina,
   jo personāls nemitīgi mainās — vecie, kas sasnie­guši sešdesmit gadus, aiziet pensijā, un katru gadu parādās jauni darbinieki. Taču celtniecība ne brīdi neapstājas… Dzimst arvien jauni un jauni projekti. Dažkārt pal atbildīgi mērijas vadītāji nezina, kādi projekti pieņemtl Tomēr pamēģiniet parunāt, — sekretdis pamaja uz kada sirmgalvja pusi, kurš snau­duļoja uz kresla istabas kakta, — ar šo kungu. Viņš visu mūžu stādājis mērijā, bet tagad pēc aiziešanas pensija, Kārto un pēta mūsu arhīvu. Varbūt viņš kaut ko zina.
   Viņš piegāja klāt sirmgalvim. Tas sakustējās un palūkojās viņā ar miegainu skatienu. Viņš uzdeva jautājumu.
   —  A-ā… — sirmgalvis sacīja un sāka blenzt tukšu­mā. — Kā tad, kā tad … Jautājums visai pamatots. Pat ļoti pamatots. Tikai atbildēt gan uz to nav iespējams. Nekādi nav iespējams! Tur nu neko nevar darīt. Pil­sēta taču milzīgi liela, un, ņemiet vērā, tai pašai savs organisms! Un dzīvo savu dzīvi. Šī dzīve ir ļoti dar­bīga, it īpaši kopš tā laika, kad modē nācis jēdziens «vielu maiņa pilsētas organismā».
   —   Piedodiet, kā to lai saprot?
   —    Pavisam vienkārši, pavisam vienkārši, jaunais cilvēk… Vai pilsētas iedzīvotāju skaits aug? Aug! Tātad komunālo celtniecību paplašināt vajag? Vajag! Tur jau ir tā lieta! Tāpēc mēs arī paplašinām. Tikai visu uzreiz uzcelt nav iespējams — tas jādara pama­zām, palēnām. Bet pēkšņi kāda veca sakaru līnija, kas līdz zināmam laikam kalpojusi godam, kļūst pil­nīgi nederīga. Tad šī savu laiku nodzīvojusī līnija jālikvidē. Un mēs arī likvidējam. Taču šādā milzum lielā pilsētā viss savstarpēji saistīts. Kā jūs domājat, ir saistīts vai nav? … Nu, redzat, par to neviens
   nešaubās kad kaut ko ko nojauc, jāizdara izmaiņas arī v vienā no jaunajiem projektiem. Bet projekti ir kā diedziņā savērtas krellītes: ja vienu nomaina, tad ari citi jāmaina. Nu, izmaiņas, protams, ietekmē jebkuras celtnes būvi. Termiņi tiek pagarināti, darbi ievelkaS … M-ja … ceļam no viena gala, ceļam no otra, reizēm, paskat tikai, pēkšņi viss jāsāk atkal no jauna…
   Bet tā taču ir vislielākā nejēdzība! — viņš pat paaugstināja balsi. — Tātad kreisā roka nemaz ne­zina, ko dara labā? Rokat un rokat, jau divdesmit gadus nekā cita nezināt, nav ko darīt, kā vienīgi rakt, bet pilsētnieku sadzīves apstākļi šajā laikā nav uzlabojušies ne par matul
   Sirmgalvis vērīgi palūkojās uz viņu un tad pēkšņi, plati atvēris bezzobaino muti, iesmējās.
   — Piedodiet, kungs, liekas, jūsu uzvārds ir… At­cerējos! Patiešām atcerējos! Padomā tikai, cik apbrī­nojama līdzība! Nekad vēl savā mūžā neesmu redzē­jis, ka dēls tik ļoti līdzinātos tēvam. Jā… Tieši tā­pat pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad es vēl biju mērijas sapulces sekretārs, te ieradās jūsu tēvs. Arī viņš visus izprašņāja, arī viņu interesēja — gluži tāpat kā jūs! — ko tad īsti rok tajā ielu krusto­jumā …

   — Ko jūs prātojat, pārdodiet mums tūlīt visu, kas vien ir pārdodams! — Zemes iedzīvotājs sacīja, uz­radīdams dokumentu, kas atļāva uz citām planētām izdarīt valūtas operācijas par lielām summām. Tas bija_ liela auguma, spēcīgs un robusts cilvēks. Viņš runa ja pavēlošā tonī: acīmredzot uz Zemes bija pie­radis citus komandēt. — Nu, kā tad būs? … Es ņemu visu vairumā — jūsu mākslu un piedevām… arī tās galvenos sargātājus.
   Falfietis, tikpat trausls un smalks kā vietējās sie­vietes, lēnām nolaida plakstiņus ar garajām skrop­stām un papurinaja galvu:
   —    Tas nav iespējams.
   —   Ko? Nav iespējams? — Zemes sūtnis kļuva pikts. — Uz Zemes mēs tādu vārdu nepazīstam. Mums viss ir iespējams. Mēs, piemēram, ja vien vē­lētos, varētu pat iznīcināt visu jūsu planētu. Ceru, ka jums tas ir zināms?
   Falfieša sejā pavīdēja tikko jaušams smaids.
   Arī uz Zemes cilvēki bieži vien smaida. Un šajā brīdī falfietis pasmaidīja gluži tāpat, kā to darām mēs. Taču… smaidi var būt dažādi. Falfiešu smaids Zemes iedzīvotājiem joprojām bija īsta mīkla. Šim smaidam īstenībā bija pavisam cita nozīme nekā Ze­mes ļaužu smaidam. Runāja, ka planētas Falfa iedzī­votāji smaidot tad, kad gribot noslēpt savas patiesās jūtas.
   Patiesībā gan neviens par šī smaida būtību neko noteiktu nezināja. Civilizācijai uz Zemes un civili­zācijai uz Falfas bijis katrai savs attīstības ceļš. Pat Zemes zinātniekiem, kuri ilgi pētījuši falfiešu kul­tūru, būdami pret to labvēlīgi noskaņoti, šajā jautā­jumā bija dažādi viedokļi. Tomēr zinātne te bija pil­nīgi bezspēcīga un vajadzēja paļauties vienīgi uz intuīciju.
   «Galaktikas enciklopēdijas» pārlabotajā un papil­dinātajā izdevumā, kas tika laists klajā pirms piec­desmit gadiem, šim smaidam bija veltīts vesels rak­stiņš. Tā saturs bija šāds: «Falfiešu smaids. F. s. ārēji ne ar ko neatšķiras no Zemes iedzīvotāju smaida, taču faktiski tas nepavisam nenozīmē prieka, laipnī­bas vai draudzības izpausmi. F. s. ir zobgalīgs, nicīgs, mflkslols. S., kas kalpo pašaizsardzībai. S., kas pauž pAnikumu; smaidošais grib apliecināt, ka viņš nav tAds ka citi, ka ar savām garīgajām un morālajām īpašībām ir ievērojami pārāks par to, kam viņš uz­smaida.» Par laimi, falfieši bija ļoti miermīlīga un saticīga tauta, viņiem pat prātā nenāca protestēt pret šo muļķīgo rakstiņu. Taču tas nemaz nebūtu bijis par ļaunu — visai pašpārliecināti un aprobežoti bija ļaudis, kas sēdēja «Galaktikas enciklopēdijas» redak­cijā. Taču diezin -vai tamlīdzīgs protests būtu izraisī­jis pietiekami plašu atbalsi: Galaktikas sistēmā Falfa bija viena no vismazākajām un attālākajām pla­nētām.
   Vīrietis, kas bija ieradies no Zemes, acīmredzot labi pārzināja šo enciklopēdiju un rakstu par falfiešu smaidu ņēma par pilnu. Viņš saskaitās un sāka kliegt:
   —    Kāpēc jūs smaidāt? Es te neredzu nekā smiek­līga. Liekas, jūsu tautieši pietiekami nenovērtē Ze­mes iedzīvotājus. Ārkārtējā gadījumā mēs varam lietot arī politiskas sankcijas, jo Falfa faktiski atro­das Zemes aizbildniecībā. Un vispār, man tikai jāat­gādina jums «Starplanētu vienošanās par kultūras aizsardzību», un viss notiks pēc mana prāta.
   —    Nedusmojieties! — falfietis, joprojām smaidī­dams, sacīja. — Mani tautieši ir laimīgi, ka Zemes ļaudis sapratuši un spēj novērtēt mūsu seno mākslu. Savstarpēja saprašanās vienmēr iepriecina. Mēs ļoti labprāt iemācīsim jūs veidot dūmu ziedus. Ko jūs vēl gribat?
   Falfieša vārds bija Sāžs — prātnieks. Interesanti, ka vienā no Zemes iedzīvotāju valodām, kas piede­rēja pie indoeiropiešu valodu grupas, vārdam Sāžs bija gluži tāda pati nozīme. Falfietis patiešām bija gudrs, to apstiprināja visi Zemes ļaudis, kuri bija ar viņu sarunājušies. Sāžs bija nenoteikta vecuma cilvēks, ļoti glīts, smalkiem kauliem un gludu, iezaļganas nokrāsas ādu; viņš ieņēma augstu posteni: bija kaut kas līdzīgs zinātniskajam sekretāram klanā, kas no paaudzes paaudzē nodeva tālāk dūmu ziedu veido­šanas mākslu. Sāžs smaidīja, un nekādi nebija iespē­jams uzminēt, ko viņš domā.
   —   Piedodiet, varbūt, runājot par pārdošanu, es savus apsvērumus izteicu ne visai precīzi, — Zemes sūtnis kļuva rāmāks. — Taču es šeit atrodos kādas lielas organizācijas uzdevumā un cenšos šo uzde­vumu izpildīt pēc labākās sirdsapziņas.
   —   Jā, jā, protams, — Sāžs smaidīja. — Mūs vien­mēr sajūsmina Zemes iedzīvotāju godprātība.
   «Bet jums nu gan diemžēl nav nekādas sajēgas par godprātību. Jūs vienmēr esat uzpūtīgi, noslēpumaini, laikam gribat, lai jūs vairāk cienītu,» Zemes sūtnis gribēja sacīt, taču laikus paguva iekost mēlē.
   —    Redziet, organizācija, kas mani atsūtījusi uz šejieni, ir bagāta un ļoti ietekmīga, tā ir viena no lie­lākajām Zemes finansu organizācijām. Bet mūsu nodaļa visus savus līdzekļus izlieto Galaktikas kultū­ras aizsardzībai…
   Sāžs atkal pasmaidīja:
   —   Jā, jā, es to ļoti labi zinu.
   —   Nu, tad jau lieliski! — Zemes sūtnis pievirzījās tuvāk savam sarunu biedram. — Tad jau vienosi­mies. Jums jāsaprot, ka aizsardzība nozīmē ne tikai glābt to, kam draud bojā eja …
   —    Pilnīgi pareizi! — šoreiz Sāža acīs pavīdēja skaidri jaušams nicinājums, ko nedaudz mīkstināja skumjas. — Jūsu organizācija tiešām izglābusi daudz vērtību. Kādreiz, kad atrados uz Zemes, man bija izdevība apmeklēt Starpzvaigžņu civilizāciju muzeju. Tur pārstāvētas daudzu dažādu planētu kultūras. Nemaz nešaubos, ka bez jūsu palīdzības tās būtu aiz­gājušas bojā.
   Jfi-ē, Zemes sūtnis, necenzdamies slēpt savu pašapmierinātību, sacīja, — tā ir apbrīnojama ko­lekcija.
   Brīnišķīga un… nemirstīga, — Sāžs, pievēris plakstiņus, tikko manāmi nodrebēja. — Nemirstī­ba… Mūžīgs klusums, sastingums… cik šausmīgi! Absolūta nemirstība ir briesmīga. Kāpēc tā vaja­dzīga? Kam tā nepieciešama, ja tai nav nekāda sa­kara ar brīnišķīgo laika ritumu? Šāda nemirstība taču ir tas pats, kas miris laiks. Un tas ir sevišķi briesmīgi.
   —    Ziniet, es neesmu atbraucis šurp, lai ielaistos filozofiskos strīdos par nāvi un nemirstību, un arī ne tāpēc, lai jūs intervētu un noskaidrotu jūsu estētis­kos uzskatus, — Zemes pārstāvis atkal kļuva īdzīgs. — Tāpēc lūdzu mani uzklausīt. Šī ideja par Galakti­kas starpplanētu kultūru aizsardzību aptver daudzas dzīves parādības. Runa ir ne tikai par pašu aizsar­dzību, bet arī par labvēlīgāku, piemērotāku apstākļu radīšanu. Uz Zemes ir viss nepieciešamais, lai nodro­šinātu šādus apstākļus jūsu oriģinālās kultūras attīs­tībai.
   Iestājās pilnīgs klusums. Sāžs atkal nolaida plaksti­ņus ar garajām skropstām. Viņš tikko manāmi pašūpoja galvu.
   —    Tas nav iespējams, — viņš čukstēja. — Varbūt kaut ko citu … taču … dūmu ziedus …, nē, tas nav iespējams.
   —    Bet kāpēc gan ne, kāpēc? — Zemes sūtnis no jauna sāka kliegt. — Es atkārtoju, mums nav nekā neiespējama. Mūsu organizācijai pakļautie zinātnis­kās pētniecības institūti radīs lieliskus apstākļus jūsu mākslas attīstībai.
   Pēc šīs tirādes Zemes pārstāvis noslaucīja svied­riem norasojušo pieri un, neslēpdams savu nicīgo attieksmi, pārlaida skatienu istabai. Tā bija tipiska falfiešu telpa, kurā valdīja vienkāršība, gandrīz na­badzība. Te nebija pat viselementārāko lietu, kādas jau kopš senseniem laikiem var sastapt uz visām Ga­laktikas planētām. Falfa … Vientuļa pasaulīte Vi­suma nomaļā nostūrī. Primitīva, sievišķīgi skumja civilizācija.
   —   Man liekas, — Sāžs tagad runāja pavisam no­pietni, nemaz nesmaidīdams, — jums tas neizdosies. Dūmu ziedi uz Zemes, tālu no dzimtās augsnes, neuzziedēs.
   Zemes sūtnis nokrekšķējās.
   —   Nejauciet man galvu! Es taču lieliski saprotu, kāpēc jūs tā sakāt. Dūmu ziedi ir svarīga jūsu pla­nētas eksportprece. Jums negribas zaudēt ienāku­mus, tāpēc arī pretojaties. Taču tas viss atgādina bēr­nišķīgu mānīšanos. Jums nav jāuztraucas — kom­pensācija būs pietiekami liela. Jūs nenožēlosiet.
   —   Un tomēr jums neizdosies ieviest uz Zemes mūsu seno mākslu. Dūmu ziedi pie jums neuzplauks.
   Kosmosa kuģis devās atpakaļ uz Zemi. Ietekmīgās finansu organizācijas pārstāvis, sekmīgi veicis savu misiju, nosūtīja ziņojumu vadībai:
   — Viss kārtībā … Viņi, protams, tielējās, nācās ietekmēt ar spēku… Taču neuztraucieties, viss no­tika pilnīgi likumīgi. Ar falfiešu valdības piekrišanu.
   Viņš noklusēja to, ka šo piekrišanu izdevies pa­nākt tikai ar draudiem, ka gandrīz jau vajadzējis iesniegt ultimātu. Falfieši nevienu brīdi, ne tad, kad cēla iebildumus, ne arī tad, kad deva piekrišanu, nebija izpauduši savas īstās jūtas. Vienīgi noslēpu­mains smaids reizēm bija parādījies uz viņu smalki veidotajām gleznajām lūpām. «Viņi ir stulbi kā zā­baki,» Zemes sūtnis tobrīd bija nodomājis, «viņi nemaz neapjēdz, ka aizved projām viņu seno, tradicionālo, vleiuel/.lgo mākslu. Kopā ar visiem tās glabātājiem. Aizved uz visiem laikiem.» Bet pēc tam kosmo- (Imiiui viņu bija pat sagrābušas šausmas: tūkstošiem Inlfleāu bija atnākuši pavadīt savus ziedus pēdējā re|ā. Izrādījās, ka dūmu ziedi, kas Zemes iedzīvotā­jiem šķita tikpat netverami kā paši dūmi, bija neat­ņemama šīs nelielās planētas dzīves sastāvdaļa.
   Un tā nu Falfa, sākumā vēl redzama kā sīks pun-> ktiņš, drīz vien izzuda kosmosa tālēs. Senā māksla bija nokļuvusi Zemes cilvēku rokās — kosmosa kuģī. Te atradās arī galvenais glabātājs — tieviņa, gluži jauna meitene ar piemīlīgu, taču pavisam neizteik­smīgu seju. Uz Zemes viņu droši vien noturēs par garā vāju.
   Galvenā glabātāja amatā cilvēku ievēlēja uz visu mūžu. Piecu klanu piederīgie, kuri mantoja šo māk­slu no paaudzes paaudzē, saviem bērniem jau ma­zotnē iemācīja veidot ziedus no dūmiem. Katrs klans no sava vidus izvēlējās visapdāvinātāko bērnu, un pēc vairākiem mācību gadiem piecus jaunos meista­rus eksaminēja galvenais glabātājs. Pēc eksāmena viņš no šiem bērniem izraudzījās savu pēcteci.
   Runāja, ka pašreizējā galvenā glabātāja ir vista­lantīgākā no visiem, kas tikuši ievēlēti šajā amatā pēdējos gadsimtos.
   Zemes sūtnis skatījās uz meiteni pa durvīm, kas nebija aizvērtas. Viņa rotaļājās ar dūmiem. Viņas maigā sejiņa bija pilnīgi bez jebkādas izteiksmes.
   Dūmu ziedi…
   Tā bija dīvaina māksla, ko radījusi savdabīga civi­lizācija Visuma nostūrī. Falfas iedzīvotāji ar dūmiem darīja brīnumus. Jau no senseniem laikiem viņi prata piešķirt tiem visfantastiskākās formas un krā­sas. Iespējams, ka to veicināja arī tas apstāklis, ka uz viņu planētas nemaz nebija vēja.
   Un ari šajā brīdī bālā meitene darīja brīnumus. Viņa turēja rokās četrpadsmit caurulītes ar vārstu­ļiem. Tievie pirksti ātri slīdēja pa vārstuļiem, gluži kā pa mūzikas instrumenta taustiņiem. No katras caurulītes gaisā pacēlās dūmi septiņās dažādās krā­sās. Galvenā glabātāja, kas pati bija līdzīga gandrīz caurspīdīgajiem, aromātiskajiem dūmiem, kuri iz­plūda no smēķējamām nūjiņām, veidoja brīnišķīgas gleznas. Viņas vijīgās rokas izlocījās gaisā, un virs tām peldēja ziedlapiņas, baloniņu vītnes, pavedieni, mākoņi. Dūmu strūkliņas te saplūda kopā, te atkal kļuva tievākas, te sašūpojās, sagriezās virpulī vai arī sāka velties kā viļņi. Šo mākslu, liekas, būtu pareizāk dēvēt par dūmu glezniecību vai skulptūru, tomēr laikam gan nosaukums «dūmu ziedi» vispil­nīgāk un poētiskāk apzīmēja tās būtību… Kas gan cits kā ziedi izplaukst tik apbrīnojami ātri un dzīvo tik īsu mirkli. Ziedi ir gaisīgi kā sapnis. Dūmi bija dažādi ne tikai pēc krāsas un formas, bet arī pēc svara. Visvieglākie uzvijās gaisā, smagākie nogūlās apakšā. Dūmi, kuri bija tikpat smagi kā gaiss, iz­plūda horizontāli kā migla. Meitene mirkli palika stāvam uz vietas un palūkojās, ko viņai izdevies iz­veidot. Arī Zemes cilvēks skatījās kā apburts. Tas viss viņam šķita kā brīnišķīgs, pēkšņi par īstenību pārvēr­ties sapnis … Taču meitenei kaut kas nebija paticis. Viņa pacēla roku un izdarīja tik strauju kustību, ka ar acīm bija grūti tai izsekot. Pēc tam viņas daiļā roka sāka zvāļoties kā svārsts, un gaisā ieslīpi virs tās saviļņojās ceriņkrāsas aplis. Tad apļa kontūras nedaudz izplūda un izveidojās atkal kāda pavisam cita figūra — harmoniska, ar stingrām līnijām. Smal­kie pavedieni sāka līgani locīties uz visām pusēm gluži kā sarežģītā dejā un izauda pavisam īstu — dzīvu! — ziediņu. No zeltaini dzeltenā kātiņa, kas at­radās centrā, uz visām pusēm aizstiepās tievi, maigos
   to'nos nokrasoti zariņi. Apakšā sabiezēja pelēcīgi l >Mli ii dūmu mutuļi, kas sastinga un atgādināja ak­mens bluķus. Ceriņkrāsas aplis spēji atvērās, izvei­dodams iesārtus ziedpumpurus. Tie auga arvien lie­lāki, mainīja krāsu un kļuva dzelteni, gaiši zili, koši balti. Un virs ziedpumpuriem gan savijās kopā, gan alkal atrisa vaļā kaut kas tāds, kas bija līdzīgs gan smalkajiem orhideju taustekļiem, gan visdažādākās krāsās vizošām zīdainas vilnas šķeterēm …
   Zemes cilvēks, elpu aizturējis, skatījās uz brīnum skaisto sapņu ziediņu, kas ik pēc mirkļa mainīja savu apveidu.
   Arī meitene, sastingusi kā statuja, lūkojās uz savu darinājumu.
   —    Nu, kā jums patīk? — Sāžs, kuram bija uzticēts pavadīt galveno glabātāju uz Zemi, ievaicājās.
   —   Apbrīnojami! Nedomājiet, ka mēs, Zemes ļau­dis, neprotam novērtēt skaisto. Varu iztēloties, kas tā būs par sensāciju, kad šī mis parādīs savu darbu dažādo mākslas cienītāju biedrību biedriem.
   Sāžs skumīgi pašūpoja galvu.
   —    Par to jūs nesapņojiet. Dūmu ziedi aizies bojā. Galvenā glabātāja, neatrazdamās vairs uz Falfas, neko nespēs izveidot.
   —    Jūs runājat muļķības! — Zemes cilvēks iebilda. — Mēs to uzņemsim filmā — simts kadru sekundē, — un pēc tam visu šo procesu izanalizēs elektronu smadzenes. Tādējādi falfiešu māksla tiks saglabāta uz mūžīgiem laikiem, un Zemes ļaudis vienmēr varēs par to jūsmot.
   Praktiskajam Zemes cilvēkam bija taisnība. Tik­līdz galvenā glabātāja bija nonākusi uz Zemes un nodemonstrējusi savu meistarību, tūlīt sākās īsts «dūmu» bums. Zemes iedzīvotājus jau sen bija val- dzinējusi falfiešu savdabīgā māksla. Tagad visās malās dibināja šīs mākslas cienītāju biedrības. īpa­šos klubos lasīja lekcijas, kurās pamācīja, kā no dū­miem veidot ziedus. Masveidā sāka ražot dūmu cau­rulītes un speciālus plastmasas futrāļus ziedu glabā­šanai — Zemes iedzīvotāji, nebūdami tik pacietīgi un čakli kā falfieši, bija par kūtriem, lai ziedus dari­nātu katru reizi no jauna. Izdeva lielu skaitu dažne­dažādu brošūru un rokasgrāmatu, kurās it kā bija dotas sīkas instrukcijas, kā rīkoties ar dūmiem, taču patiesībā tās bija uzrakstītas pavirši un steigā. Kāds veikls cilvēks, kas uzdevās par izgudrotāju, bija iz­domājis speciālu palīgierīci, kas deva iespēju ērtāk darboties ar caurulītēm: bija jāņem vērā tas, ka fal­fiešu rokām ir septiņi pirksti, tātad Zemes cilvēkam divu pirkstu «pietrūka». Taču lielākā sensācija, pro­tams, bija pati galvenā glabātāja. Viņas ierašanās uz Zemes glaimoja mūsu vecās planētas godkārīga­jiem iedzīvotājiem. Patiešām — vai tas nebija apkau­nojoši — kaut kādai nomaļai planētai Falfai, izrādās, pieder kaut kas tik vienreizīgs, par ko Zemes ļaudis var vienīgi sapņot.
   Tagad galvenā glabātāja dzīvoja uz Zemes, un tā­dējādi Zeme pati kļuva par senās savdabīgās māk­slas glabātāju.
   Taču bums beidzās, jo visam pasaulē reiz pienāk gals. Toties bija sagatavota lieliska augsne visāda veida jaunām mākslas skolām un tendencēm. Snobi izveidoja topoloģisko estētiku, mainīgo formu glez­niecību un citus «dūmu mākslas» novirzienus. Pēc tam dūmu ziedi kļuva par ikdienišķu parādību. Māj­saimnieces rotāja ar tiem savus dzīvokļus. Pētniecī­bas institūtos dūmu ziedus, ko bija veidojusi galvenā glabātāja, uzņēma stereofilmā, rūpīgi izanalizēja un izstrādāja kaut ko līdzīgu skaistuma formulai. Vēlāk konstruēja robotu, kuram tāpat kā falfiešiem bija septiņi pirksti No tērauda un plastmasas caurulēm veidotais milzenis darbojās lieliski. Kibernētiskais skolnieks pat pārspēja savu dzīvo skolotāju.
   trauslā meitene izpildīja viņai uzdoto pienākumu Iemācīja Zemes iedzīvotājiem falfiešu mākslu. Vairāk viņai uz svešās planētas nebija ko darīt. Viņa nīkuļoja un beidzot klusām un mierīgi nomira. Pirms nāves viņas rāmajā, vienaldzīgajā sejā parādījās noslēpumains smaids.
   Apbedījuši galveno glabātāju, ļaudis atviegloti nopūtās: šīs meitenes smalkie pirksti viņiem vairs nebija vajadzīgi, dūmu ziedu veidojumi jau sen bija kļuvuši par Zemes mākslu.
   Beigu beigās, kad troksnis bija jau gandrīz pavi­sam norimis, kāda tabakas firma paslepšus sāka ra­žot cigaretes, kuras varēja izmantot arī kā caurulītes ziedu darināšanai. Nevienu tās īpaši neinteresēja. Daži Zemes iedzīvotāji apgalvoja, ka pirms daudziem gadsimtiem, lidmašīnu — aeroplānu laikmetā, piloti lieliski pratuši ar dūmiem zīmēt gaisā visādas figūras. Vairāki kosmosa kuģu komandieri — sportisti de­monstrēja debesīs «dūmu» akrobātiku. Kāds ab- strakcionlsts kartOjā starpgalaktiku izstādē, kuras rikoja reizi četros gados, paviljonā «Zeme» izvei­doja milzīgu dūmu strūklaku. Apmeklētāji tai nepie­vērsa vairak uzmanības kā parastajām strūklakām.
   Apmēram tajā laikā kāds nopietns un gudrs cil­vēks izteica domu, ka senā māksla zaudējusi savu dvēseli. So uzskatu mēģināja atspēkot, jo Zemes iedzīvotājiem esot bijušas zināmas visas šīs mākslas fineses un nianses. Tomēr robots, lai kā arī centās, nespēja radīt neko tadu, kas pārspētu jau iepriekš radīto. Tas gan ekstrapolēja un interpolēja neskai­tāmus variantus, taču tā darinājumi nevienu vairs nesaviļņoja. Varbūt ziediem patiešām vairs nebija dvēseles? …
   Jā, dūmu ziedu veidošanas māksla drīz vien pa­nīka. To neviens nevarēja apstrīdēt.
   Uz Falfu devās speciāla ekspedīcija, kuras dalīb­nieki cerēja gūt iedvesmu šo ziedu dzimtenē. Taču arī tur viņi ieraudzīja bēdīgu ainu. Ziedi vīta. Bez galvenās glabātājas viss gāja bojā.
   Atklāti runājot, māksla, kuru kādreiz tik loti dau­dzināja, tagad bija mirusi, un Visumā nebija tāda stūrīša, kur tā varētu atdzimt no jauna.
   Cilvēks, kas pirms daudziem gadiem bija atvedis uz Zemi galveno glabātāju, reiz tikās ar Sāžu. Dūmu ziedus pirmo reizi ieraudzījis kosmosa kuģa kajītē, viņš vēlāk bija kļuvis par šīs mākslas dedzīgu cie­nītāju. Tagad pat runāja, ka viņš licis pamatus vienai no jaunākajām fūmisma [2] skolām. Viņam jau bija savi skolnieki un sekotāji.
   Un tā nu viņi satikās — kādreizējais Zemes sūtnis, kurš jau bija nosirmojis un kļuvis manāmi vecāks, un falfietis, kurš nemaz nebija izmainījies.
   —   Tev, Sāž, tomēr bija taisnība, — Zemes cilvēks sacīja, — jūsu māksla uz Zemes panīka …
   Sāžs skumji pasmaidīja, un viņa sejā nemaz nebija manāma noslēpumainā izteiksme.
   —   Bet kāpēc, kāpēc gan? Vai tad mēs kaut ko pa­zaudējām, kad lidojām no Falfas uz Zemi?
   —   Vai jūs patiešām līdz šim vēl to neesat sapra­tis? — Sāžs atkal pasmaidīja.
   —   N-nezinu … Laikam gan ne.
   Sāžs nodūra acis. Garās skropstas meta uz vai­giem ēnu.
   —   Viss atkarīgs no psiholoģijas … Pareizāk sakot, no psiholoģiskā attāluma. Nu, kā lai jums to iz­skaidro … Mēs uz Falfas vienmēr zinājām: mūsu māksla pieder mums pašiem. Tāpēc ka Zeme un citas plānotas atrodas ļoti tālu. No tāda atstatuma nav iespējams izstiept roku un aizskart to, kas mums ir svēts…
   —    Tad, lūk, par ko tu domā… — Zemes cilvēks nomurmināja. — Noslēpums … Vai arī jauki māņi?
   —    Varbūt ari tas … Falfiešiem un Zemes iedzīvo­tājiem ir dažāda psiholoģija. Jums patīk skaidrība. Jūs esat saprātīga tauta. Kāpēc jums vajadzīgi dūmi? … Tas, ka kaut kur kosmosa tālēs rodas dūmu ziedi, protams, var jūs interesēt. Tālais un neizpro­tamais vienmēr vilina. Bet vajag tikai tālo padarīt tuvu, nesasniedzamo — sasniedzamu, un burvība izgaist. Romantika pazūd. Taču mēs esam romantiķi. Patiesi romantiķi. Mums arī ikdienišķas parādības ir svētas. Es biju viens no šīs mācības sludinātājiem. Es raudzījos uz to, lai tradīcijas mūsu mākslā tiktu saglabātas… Vai tagad jūs sapratāt? Zemes cilvēku loģika noraida māņus, pat ja šie māņi ir skaisti. Jums skaistums ir gluži materiāla parādība un dūmi ir tikai dūmi…
   —    Tas, ko tu saki, ir tīrās aplamības, — Zemes cilvēks čukstus teica. — Es te domāju to, ko tu teici nevis par skaistumu, bet par māņiem. Māņi — tas ir, tas ir… vienkārši kaut kas dumjš… Ja cilvēks no­darbojas ar māņiem, tad viss tūlīt zaudē savu jēgu …
   —    Gluži otrādi, — Sāžs rāmi sacīja. — Bez nosacī­tības nav noslēpuma, nav skaistuma. Vai tad senu lietu vērtību nenosaka noslēpumainība un gudrība, kas tajās iemīt? Nedrīkst tīkot pēc citu gudrības, nedrīkst pat tādā gadījumā, ja tu centies to izprast.. .
   —   A! — Zemes cilvēks iesita sev pa pieri. — Sa­pratu, beidzot sapratul Dūmu ziedi bija viena no Falfas reliģijām, vai nav tiesa?
   —    Jā! — Sāža balss tagad skanēja neparasti asi. — Patiešām reliģija. Lai gan tā nav reliģija jūsu izpratnē. Mēs nepielūdzām ziedus kā kaut kādu elku.
   Mēs izteicām tajos savu ticību dzīvei. Dievība var iemiesoties bezgalīgi daudzās parādībās un mainīt savu izpausmi, tas viss kopumā veido dzīvi… Taču jūs nevarat pieņemt mūsu ticību ar visu sirdi un dvēseli, tāpēc arī Zeme nevarēja kļūt par māti dūmu ziediem. Tā ir tikai pamāte.
   Zemes cilvēks kļuva domīgs.
   —   Reliģija un māksla … idejas un māksla … Runā, ka uz Zemes tās arī kādreiz bijušas viens veselums. Tas bijis sen, ļoti sen, tad, kad Zeme bijusi tāda pati savrupa un atpalikusi planēta, kāda tagad ir Falfa…
   —    Atpalikusi? — Sāžs ar tikko manāmu ironiju pārvaicāja. — Falfieši nekad nav kultūru iedalījuši atpalikušās un attīstītās. Jebkura kultūra ir diža un apbrīnas vērta, ja vien tā radījusi kaut ko skaistu. Un šādas kultūras radītājiem nebūt nav obligāti jā­dodas ceļojumos uz citām galaktikām …
   Aiz loga pēkšņi iekaucās sirēna. Zemes cilvēks piecēlās kājās un palūkojās ārā. Šodien notiekošais varēja interesēt ikvienu cilvēku, kurš aizrāvies ar dūmu ziedu veidošanas mākslu. Šodien gaisā debi­tēja viens no jaunās nesen izveidojušās moder- nistu-avangardistu skolas pārstāvjiem. Debitants bija paziņojis, ka pārsteigs un satricinās visu pasauli. Viņš parādīšot kaut ko tādu, kas atgādinot dūmu ziedus un tomēr esot pavisam kas cits.
   Patlaban viņš ar savu helikopteru riņķoja gaisā un kliedza skaļrunī:
   —    Uzmanību! Uzmanību! … Klausieties, ko jums saka jaunas, patiesas mākslas proklamētājs. Beidzot jūs ieraudzīsiet īstu Zemes mākslu … Mēs pielūdzam dūmus! Skatieties visi, tūlīt debesīs uzplauks…
   —    Vai tu dzirdi? — Zemes cilvēks triumfējoši iesaucās un uzsita skaistajam, trauslajam Sāžam uz pleca. — Šī senā māksla atkal atdzimst. Vai to kāds varēja iedomāties …
   —    Nē, tā ir mirusi… — Sāža nobālušās lūpas čukstēja. — Es to zināju… Tā ir mirusi, un nekas to…
   Viņš nepaspēja pabeigt teikumu.
   Virs svina pelēkā apvāršņa parādījās dzeltenīgi sarkans lodveida zibens. Neviens gan precīzi neva­rēja pateikt, kādā krāsā tas bija … Pēc tam apvār­snis pacēlās uz augšu un pāršķēlās uz pusēm. Bet varbūt tas nemaz nebija apvārsnis?… Neviens to nezināja …
   Augstu pie melnajām debesīm bija izaugusi mil­zīga indīgi sarkana sēne.

   Kad kosmosa kuģis tuvojas nepazīstamai planētai kādā no jaunatklātajām Saules sistēmām, visi ir ļoti satraukti. It īpaši tad, ja iepriekš bijis zināms, ka uz šīs planētas jābūt dzīvībai. Šādās reizēs ne tikai jau­nie astronauti, bet pat nopelniem bagāti veterāni ir tik saviļņoti, ka nerod nekur miera.
   Kuģa apkalpe burtiski dega aiz nepacietības. Kap­teinis, lai kā arī centās, nespēja izkliedēt sasprin­dzināto atmosfēru.
   —    Kā tu domā, kādas šīs būtnes ir? — klusiņām čukstēdams, jaunais meteorologs vaicāja savam kaimiņam operatoram. — Vai tās ir augsti attīstītas, saprātīgas?
   —    Protams! Par to nevar būt šaubu, — radara operators atbildēja. — Viņas jau sen dzīvo Saules sistēmā, tā viņas apspīdējusi jau desmitiem miljardu gadu. Un visi dati liecina, ka uz šīs planētas ir ļoti labvēlīgi apstākļi dzīvības attīstībai.
   Meteorologs dziļi ievilka elpu un noliecās uz priekšu.
   —    Jā … Interesanti, kādas tās ir … Man patiktu, ja tās būtu labsirdīgas un neizskatītos pārāk šaus­mīgas. Saprotu, ka tas ir aizspriedums, bet es tomēr nevaru ciest izdzimteņus. Kāpēc gan saprātīgām būt­nēm dažkārt ir kroplīgs ārējais veidols? Ak, kaut tās būtu līdzīgas mums! Tad varētu pieiet klāt, paspiest roku un nodibināt sakarus! …
   —    Ieslēdzu bremzes! — reproduktorā atskanēja pilota balss. — Pāreju uz planētas pavadoņa orbītu, apbraukšu dažus apļus un tad sākšu nosēšanos.
   —    Tagad tikai, puiši, mierīgi! — kapteinis sacīja, smīnīgi palūkodamies uz satrauktajiem astronautiem.
   —    Pacietieties vēl mazliet. Mēs jau esam tikpat kā klāt. Drīz varēs izdarīt novērojumus ar optisko ierīču palīdzību.
   Un tad pēkšņi iedegās sarkanā signālspuldzīte. Visi satraukti pievērsa skatienus reproduktoram.
   —    Automātiskā sistēma izgājusi no ierindas, un sprauslas nesaņem degvielu! — reproduktors rēca. Tā bija galvenā mehāniķa balss. — Nosēsties nav iespējams. Ieiet pavadoņa orbītā un izdarīt optisko novērošanu neizdosies.
   —   M-jā! — kapteinis savilka skābu seju. — Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai sistēmu izlabotu?
   —    Iesaku atgriezties bāzē — tādas ir manas domas.
   —   Jūs dzirdējāt? — kapteinis runāja mikrofonā.
   —   Nosēšanās uz planētas un optiskā novērošana tiek atcelta. Šoreiz nāksies apmierināties ar maksimālu tuvošanos planētai. Aizsūtīsim lidaparātu ar izlū­kiem, lai tie izpēta iespējami lielāku mums nepazīs­tamās pasaules telpu.
   Kosmosa kuģis sāka lidot pa orbītu, kuru no pla­nētas šķīra diezgan liels attālums. Tika sagatavots lidaparāts. Tajā varēja iekāpt tikai desmit cilvēku,
   taču kapteinis bija parūpējies, lai viņu vidū atras­tos ari gados jaunākie astronauti. Uz planētas izlūki nedrīkstēja ilgi uzturēties: sakarā ar avāriju auto­mātiskās padeves sistēmā bija radusies degvielas noplūde.
   Kad lidaparāts tuvojās planētai, apkalpes locekļu acīm pavērās arvien jaukākas ainavas. Ļaudīm gluži vai elpa aizrāvās, raugoties lejā uz krāšņo pano­rāmu. Beidzot lidaparāts iegāja planētas atmosfērā un drīz vien, izlaidis spārnus, sāka slīdēt pāri kal­niem, kas tagad jau bija redzami pavisam skaidri.
   —   Jūra! — viens no jaunajiem astronautiem iesaucās, uz mirkli atrāvis skatienu no optiskajām ierīcēm. — Kontinenti! … Mākoņi… tuksneši… kalni… meži…
   —    Tas mums jau zināms pēc novērojumiem, kurus izdarīja no kosmosa kuģa, — lidaparāta komandieris rimti piebilda. — Bet vai kādus dzīvniekus neredzat? Te jābūt arī dzīvām būtnēm. Vai neesat ieraudzījuši pazīmes, kas liecinātu, ka te mīt saprātīgi radījumi?
   —   Pagaidām to grūti pateikt. Mēs vēl lidojam pā­rāk augstu, — radara operators atbildēja.
   —   Jānolaižas zemāk.
   —    Skatieties! — meteorologs iekliedzās. — Tas ir dzīvnieks! Jā, jā, dzīvnieks! Rāpulis… Kaut kas līdzīgs zvīņnesim …
   —   Kur? — pilots vaicāja.
   —   Redziet, tur! Pa kreisi. Uzņemiet kursu uz to krauju, kur sākas mežs.
   Pilots veikli pagrieza lidaparātu pa kreisi. Tagad viņi jau lidoja pavisam zemu. Apakšā vējā šūpojās tumši zaļi koku zari. Pēc tam starp biezajām lapot­nēm pavīdēja plašs klajums un aiz tā tālāk stepe. Klajumā kaut kas ātri pārvietojās. Kaut kas garš un brūns.
   —   Liekas, tie patiešām ir zvīņneši… — koman­dieris nomurmināja. — Uz šis planētas …
   —   Grieziet atpakaļ! — meteorologs iespiedzās, ne soli neatkāpdamies no optiskās ierīces. — ŠI būtne izskatās gluži tāda pati kā mēs!
   —   Ko?! Kur? — pilots kliedza. — Sasodīts, aizli­doju garām. Tūlīt pagriezīšu atpakaļ…
   —   Bet kas tie par putekļiem? — komandieris pat izberzēja acis, it kā putekļi jau būtu iekļuvuši lid­aparātā. — Šķiet, tur lejā notiek kautiņš!
   —   Jums taisnība! — meteorologam aprāvās balss. — Viņi kaujas! Nu, šitas, kas ir līdzīgs mums, cīnās ar nezvēru! Nolādētais zvīņnesis tūlīt viņu aprīs!
   Tagad visu varēja jau saredzēt bez optisko ierīču palīdzības. Milzīgs, šausmīga izskata zvīņnesis uz­bruka kādam citam radījumam, kas arī bija milzīgs, taču uz mata tāds pats kā ikviens no lidaparāta ap­kalpes locekļiem — ar divām kājām, platām krūtīm, muskuļainām rokām un saulē iedegušu biezu bārdu apaugušu seju. Klintīs atbalsojās nezvēra rēcieni un ciklopa kliedzieni. Zāle meža klajumā bija izmīdīta, gaisā pacēlās tumši brūni putekļu mākoņi. Zeme du­nēja zem abu pretinieku kājām. Zvīņnesis pavēcināja savu resno roboto asti, vispirms nogāza gar zemi koku un tad ciklopu sāniski ielingoja krūmos. Tas ātri atguvās, veikli pielēca kājās un, paķēris at­lūzušu klints gabalu, meta ar to šausmīgajam ne­zvēram.
   —   Tas tik ir ko vērts! — komandieris aiz uztrau­kuma rija siekalas. — Lieliski! Nu gluži kā kino. Es bērnībā esmu redzējis ne vienu vien šādu filmu par nezvēriem…
   —    Šitais riebeklis pievārēs ciklopu! — meteoro­logs atkal iekliedzās. — Skatieties, rīkle jau atvērta! Ak tu nabadziņš, labi tev neklāsies! — viņš lūdzoši palūkojās uz komandieri. — Šef, vai tiešām mēs to pieļausim?! Steigsimies palīgā! Tas taču mūsējais! Mūsējos sit!
   Pagaidiet! — komandieris bija galīgi apjucis. — Mums neklājas iejaukties. Starpgalaktiku kodekss to neatļauj. Gan paši tiks galā. Starp citu, ciklops varbūt arī bez mūsu palīdzības pievārēs zvīņneši.
   —    Kā tad tā?! Daudz kas nav atļauts! Bet, ja mēs ar šīs planētas iedzīvotāju esam līdzīgi kā divi ūdens pilieni? Tad taču ne brīdi nedrīkst vilcināties! Pa­skatieties, cik daudz šo pretīgo zvīņnešu, bet viņš viens pats!
   Tikai šajā brīdī ari citi apkalpes locekļi ierau­dzīja pārējos nezvērus. Tie vēroja cīniņu pa gabalu, no visām pusēm ielenkuši meža klajumu. Liekas, nezvēri arī jau bija pamanījuši lidaparātu un tagad bažīgi raudzījās uz debesīm.
   —    Lai notiek! Jūs mani pierunājāt! — komandie­ris nomurmināja. — Sagatavojiet lielgabalu kaujai!
   Lidaparāts apmeta slaidu loku virs kraujas, un tad pilots strauji piķēja to lejup uz mērķi. Uz īsu mirkli lidaparāts iegrima putekļu mākoņos, ko bija sacēluši abi cīnītāji. Lielgabalnieks rūpīgi notēmēja un izšāva. Šis bridis bija ļoti izdevīgs, jo pretinieki, kas nupat vēl žņaudza viens otru, uz kādu sekundes desmitdaļu bija atgājuši nost viens no otra. Optis­kais tēmēklis nepievīla: raķete, atstājusi aiz sevis šauru zilganbaltas liesmas svītriņu, nemaz neskāra ciklopu un trāpīja tieši krūtīs zvīņnesim.
   —    Padomā tikai, cik lieliski tas izdevās! — meteo­rologs sajūsminājās. — Nu tiešām kā kino. Es arī bērnībā esmu redzējis ne vienu vien šādu filmu.
   Milzīgais zvīņnesis, aplauzdams krūmus un no­liekdams zāli, nogāzās zemē. Pārējie nezvēri pārbi­jušies ātri izklīda uz visām pusēm. Pilots nosēdināja lidaparātu turpat līdzās pārsteigtajam ciklopam. Ko­mandieris uzrunāja viņu ar automātiskā tulka starp­niecību:
   —    Ceru, mans draugs, ka neesat cietis. Bet varbūt jūs tomēr ievainojusi kāda šķemba?
   Ciklops brīdi klusēja un pārbijies skatījās visap­kārt. Tad viņa smadzenes acīmredzot bija uztvērušas automātiskā tulka viļņus. Viņš sāka kustināt lūpas.
   —    Nē … nē … Nepavisam … Neesmu ievai­nots … — mikrofonā skanēja atbilde. — Bet jūs… Kas jūs tādi esat?
   —    Mēs esam no citas galaktikas. Kā redzat saprā­tīgas būtnes, līdzīgas jums. Tā pati suga! — meteoro­logs piesarka, un aiz uztraukuma viņa seja pārklājās ar sīkām sviedru lāsītēm. — Sakiet, vai tādu kā jūs te ir daudz?
   —   N-nē… Uz šīs planētas mūsējo ir pavisam maz…
   —   Un vai jums pastāvīgi jācīnās ar šiem nezvē­riem?
   —    Nē… tas ir, jā… — likās, ka ciklops no kaut kā baidās.
   —    No kuģa saņemta radiogramma! — radists pār­trauca sarunu. — Lidaparātam pavēlēts nekavējoties atgriezties. Degvielas noplūde nepārtraukti palieli­nās. Pēc stundas izlidosim uz bāzi.
   —    Nu, tad ardievu, mīļais draugs! — komandieris svinīgā balsī sacīja. — Turieties, nepadodieties! Iznī­ciniet šos zvīņnešus! Lai plaukst un zeļ jūsu planētas civilizācija!
   —    Šef! — kad lidaparāts jau bija uzņēmis aug­stumu, meteorologs vēl nevarēja rimties. — Man šķiet, ka šiem nabadziņiem te nav nekāda saldā dzīve. Nezvēri mācas virsū ciklopiem. Un mūsu paziņa arī nebija ticis cauri ar veselu ādu, lai gan spēka viņam ir diezgan. Šie zvīņneši taču iznīcinās viņus visus līdz pēdējam!…
   Bet ko gan mēs varam līdzēt?
   Komandieri, sniegsim palīdzību saprātīgajām būtnēm! Man ļoti gribētos, lai tās varētu mierīgi un normāli attīstīties. Bez jebkādiem traucējumiem.
   Komandieris papurināja galvu.
   —   Nekas neiznāks. Mēs jau tā pārkāpām likumu un iejaucāmies citu dzīvē. Pēc noteikumiem evolūci­jai uz ikvienas planētas jāiet pašai savs ceļš.
   —   Kā tad tā? Vai mēs patiešām neko nedarīsim? — meteorologs bija sarūgtināts. — Ciklops taču mums pastāstīja, ka viņu ir ļoti maz. Nolādētie zvīņneši nedod miera saprātīgajām būtnēm. Ja mēs neiejauk­simies, tās visas uz šīs planētas aizies bojā… Un vispār, katram likumam ir izņēmumi. Galu galā, kā­pēc tik daudz jāspriedelē. Jāizkaisa uz planētas mūsu radioaktīvais preparāts, kuram jāiedarbojas izvēles veidā — tikai uz milzīgo zvīņnešu organismu.
   Komandieris pasmīnēja.
   —   Jā, es zinu, ka jūs nejūtat simpātijas pret šā­dām groteskām dzīvības formām. Atklāti sakot, man arī ne visai patīk nezvēri, turklāt vēl tik ļauni un asinskāri… — Komandieris brīdi padomāja un tad turpināja. — Labi, lai notiek pēc jūsu prāta. Pilot, apmetiet virs kontinenta vienu apli!
   Kad lidaparāts pazuda debesu zilgmē, no aizām, klinšu spraugām un meža biezokņa izlīda zvīņneši un tūlīt metās klāt savam cietušajam biedram.
   —   Cik tas bija briesmīgi! — viens no zvīņnešiem iesaucās savā valodā. — Kas ir šie svešinieki?
   —   īstas šausmas! Man prātā nenāca, ka šī draus­mīgā leģenda varētu kļūt par īstenību, — zvīņne­sis — aktieris, vilkdams nost ciklopa tērpu, sacīja. — Tātad šādas kroplīgas dzīvības formas tomēr kaut kur, citās galaktikās, eksistē. Kad svešinieki tuvojās un sāka runāt ar mani, es gandrīz vai pamiru aiz bailēm.
   —    Cik žēl, — režisors teica, — ka filmu par ne­zvēriem vairs nevarēsim uzņemt. Tā ir liela neveik­sme, jo kur gan citur atradīsim tik piemērotu pla­nētu filmēšanai dabā. Te izskatās tā, it kā senatne būtu atdzīvojusies. Gan šī ainava, gan aborigēni — tas viss ir tik piemērots. Patiešām, šejienes zvīņne­šus, kuri evolūcijas ceļā vēl nav pārvērtušies par saprātīgiem radījumiem, mēs būtu varējuši izman­tot masu skatiem. Un te nu pēkšņi ierodas šie sveši­nieki un visu sabojā …
   —    Ziniet, mums tagad vajag pasteigties, — reži­sora palīgs norūpējies sacīja. — Manas smadzenes nupat ar lielām grūtībām uztvēra svešinieku sarunu, kas notika lidaparātā. Viņi nodomājuši saindēt pla­nētas atmosfēru ar radioaktīvu vielu, kas ir nāvējoša zvīņnešu organismam. Mēs jau nu aizlidosim, bet vietējie iedzīvotāji… Jādomā, viņiem tas beigsies visai traģiski.
   —    Posties ceļā! — režisors nokomandēja. — Mēs tūlīt pametīsim šo planētu! Centīsimies pēc iespējas neuzturēties tajā pusē, kur atrodas viņu kuģis. Aiz­nesiet uz raķeti mūsu traģiski bojā gājušā biedra ķermeni!
   —    Kāda nelaime! — viena no aktrisēm iesaucās. — Tik jauns un skaists! Publikas mīlulis! Vienmēr tēloja supermenus, un tagad tik drausmīga nāve… Ko mēs teiksim viņa sievai? .. .
   —    Labāk jau tad es būtu gājis bojā, — aktieris, kas bija tēlojis ciklopu, nomurmināja. — Nekad vairs netēlošu šos pretīgos, asinskāros nezvērus!
   Milzīgie, pūķiem līdzīgie zvīņneši — rāpuļu evo­lūcijas visaugstāk attīstītās formas pārstāvji —, gal­vas nokāruši, vilkās uz savu raķeti. Viņu novad­nieki— aborigēni, kuri vēl ne tuvu nebi ja saprātīgas būtnes, gaisa izslējuši savas pūķu galvas, vien­aldzīgi nolūkojās uz aizbraucējiem …
   Milzīgie zvīņneši, kas bija apdzīvojuši zemeslodi desmitiem miljonu gadu, pēkšņi izmira. Tas notika pirms sešdesmit miljoniem gadu. Runā, ka izrakumos atrasto milzu zvīņnešu skeletos konstatētas radioak­tīvas vielas un to procents bijis daudz augstāks nekā citu tā paša perioda izrakteņu skeletos. Tomēr līdz pat šai dienai nav izdevies noskaidrot, kāds cēlonis bijis viņu traģiskajai bojā ejai uz mūsu planētas.

   Šajā dienā no ielejām, dziļām aizām un senām alu pilsētām bija ieradušies visi Dira draugi. Viņi vēlē­jās būt klāt tajā brīdī, kad Dirs veiks savu neparasto varoņdarbu.
   —    Mēs varam būt patiešām laimīgi! — viņi sačuk­stējās savā starpā. — Cik dižā laikmetā dzīvojam! Padomājiet tikai, viņš grib pacelties augstāk par vis­augstākajiem kalniem…
   —   Jā … apbrīnojami… brīnišķīgi… Tomēr arī baigi. Ja nu pēkšņi aparāts sabojājas? Vai notiek avārija? Ko tad? …
   —    Tad ir beigas. Momentāna nāve, — zinātnieks, kas pēc dabas acīmredzot bija diezgan nīgrs, greizi pasmīnēja. — Vai jums ir priekšstats par augstumu, kurā viņš gatavojas pacelties? Tur ir ļoti zems atmo­sfēras spiediens…
   —   Un ko jūs…? — kāds provincietis viņu pār­trauca.
   —    To, ka organismi, kas gadsimtiem ilgi dzīvojuši blīvā, smagā atmosfērā, nokļūstot gaisa slāņos, kur ir zems spiediens, parasti iet bojā. Šeit uz katru mūsu ķermeņa kvadrātreru spiediens ir desmit dziāru, bet tur…
   —   Ko? … Desmit dziāru?! — kāds provincietis, muti atplētis, brīnījās. — To nu gan jūs pārspīlējat, profesor! Es, piemēram, neko tādu nesajūtu.
   Profesors nomēroja lauķi ar nicīgu skatienu.
   —    Nesajūtat tāpēc, ka esat pieradis. Bet, ja spie­diena vairs nebūs, jūsu lempīgais ķermenis un stulbā galva acumirklī sadalīsies gabalos. Un šos gabalus neviens vairs kopā nesaliks. Tas ir tāpēc — lai pie­šķirtu teiktajam lielāku svaru, viņš uz brīdi apklusa un tikai tad turpināja, — ka retinātajos atmosfēras slāņos iekšējais spiediens mūsu organismā ir daudz­kārt lielāks par ārējo. Vai sapratāt?
   —   Pēc manām domām, mūsu Dirs vienkārši zaudē­jis veselo saprātu, — viens no sirmgalvjiem nosku­mis sacīja. — Zemais spiediens — tas vēl nav viss. Tur augšā ir arī šausmīgs karstums, neciešami spil­gta gaisma, nāvējošs izstarojums, kosmiskā radiācija un diezin kas vēl…
   —   Jāsauc pie kārtības visi šie panikas cēlāji! — kādam spēcīgam, labi noaugušam jauneklim nikni iedzalkstījās acis. — Kā jums nav kauna apšaubīt Dira ģeniālo prātu? Viņš kopā ar savu grupu ir vei­cis milzum daudz izmēģinājumu un ņēmis vērā visus sīkumus. Kā jūs domājat, vai tad viņi tāpat vien, pa jokam, tik daudz reižu palaiduši lielā augstumā auto­mātiskos kuģus?…
   Virs ļaužu galvām iedārdējās reproduktors.
   —    … Tagad mums ir tikai viens tiesnesis — nā­kamība, — diktora balss sacīja. — Tā parādīs, kas ir Dirs — dižens varonis vai mēra sajūtu zaudējis sap­ņotājs. Un tomēr mēs apbrīnojam viņa pārgalvību un drosmi! Dira kungs, līdz startam vēl atlicis ne­daudz laika. Vai negribat pateikt dažus vārdus mūsu dārgajiem klausītājiem?
   Augstums … Tas vienmēr mūs vilinājis … — Dirs runāja mikrofonā, un laužu pūlis apklusa. — Jau no senseniem laikiem mūsu senči ar ilgām un cerībām lūkojušies zilgajās tālēs. Par augstumu sa­cerētas dziesmas un leģendas. Peldēt atmosfērā kā zivis, lidināties virs aizām un sasniegt augšējos at­mosfēras slāņus — tas ir mūsu mūžsenais sapnis! Un tagad, lai šis sapnis piepildītos, es metu izaicinājumu augstumam!
   —    Dira kungs, atbildiet vēl tikai uz vienu jautā­jumu! — diktors lūdza. — Kāda nozīme ir jūsu nedzirdēti drosmīgajam pasākumam?
   —    Šī izlūklidojuma nozīme ir milzīga. Ja mēs pa­matīgi izpētīsim augstuma apstākļus dabā un vēlāk pratīsim tiem piemēroties, tad mūsu pasaule kļūs ārkārtīgi plaša. Iedomājieties — četru tūkstošu sa- roto liels augstums, un visur — dzīvība! … Mūsu izmēģinājumu staciju iegūtie dati liecina, ka trīs tūkstošu saroto augstumā izbeidzas kalni. Vēl aug­stāk ir vairs tikai nepārredzami līdzenumi. Līdzko mēs apmestos šajās milzīgajās platībās, mūsu civili­zācija izdarītu varenu lēcienu. Tas arī ir viss, mani draugi! Uz redzēšanos!
   Izlūkkuģa lūku rūpīgi aizvēra. Vēlreiz pārbau­dīja, vai visas šuves ir hermētiski noslēgtas, un pār­cirta trosi, ar kuru kuģis bija pietauvots pie Zemes. Kuģis uzšāvās gaisā. Tad nopakaļus vējš nesa smilšu virpuļus un pavadītāju sajūsmas saucienus. Ļaudis vēl ilgi skatījās uz sudraboto aparātu, kas no dziļās, šaurās aizas lielā ātrumā traucās tumšajā debesu zilgmē.
   Preču kuģis, nokļuvis dienvidu platuma grādos, atradās netālu no Filipīnu salām, virs jūras ieplakas, kuras dziļums sasniedza desmit tūkstošus metru.
   Sargmatrozis pēkšņi ieraudzīja kādu dīvainu priekš­metu, kas šūpojās viļņos. Kad kuģis piegāja tam tu­vāk, to izvilka no ūdens. Tas bija agrāk nekad vēl neredzēta liela jūras dzīvnieka līķis. Izpētot tā gaba­los saplosīto ķermeni, varēja secināt, ka tas ir dziļ­ūdens dzīvnieks, kas gājis bojā lielas spiedienu mai­ņas rezultātā. Taču kuģa apkalpi visvairāk pārstei­dza metāla šķembas, kas bija dziļi ieurbušās šī dīvainā radījuma muskuļos un kaulos.

   —   Esmu dzirdējis par daudziem šausmīgiem noti­kumiem un lasījis daudz šaušalīgu stāstu… — S. kungs pēkšņi iegrima domās un kļuva nopietns. — Taču visbriesmīgākais stāsts …
   —   Jā, jā, es zinu! — T. kungs kaut kā pavisam dīvaini palūkojās uz viņu. — Tas ir stāsts «Vērša galva», vai ne?
   S. kungs mazliet nobālēja un nodūra acis:
   —   Jūs uzminējāt… Šis stāsts patiesi ir draus­mīgs …
   —   Es lūdzu jūs, tikai nestāstiet visus sīkumus, — T. kunga balss iedrebējās, pēc kā varēja samanīt, ka viņš ir ārkārtīgi satraukts.
   —   Runa te nav tikai par to, ka stāsts ir šauša­līgs, — S. kungs turpināja, it kā nemaz nedzirdē­dams, ko saka viņa sarunu biedrs. — Tas vēl nebūtu nekas sevišķs. Bet cik pretīga sajūta pēc tam pār­ņem … To pat grūti izstāstīt…
   —   Jā, jā … — T. kungs pamāja ar roku un nemie­rīgi sakustējās krēslā, slepšus pamezdams skatienu uz mani. — Jums tūkstoškārt taisnība, taču nevajag runāt par to!
   Dīvaini… Kāpēc viņš pēkšņi kļuva tik nervozs? Kāpēc tik neatlaidīgi centās mainīt sarunas tematu… Es gluži nevilšus paliecos uz priekšu.
   —    Par kādu stāstu jūs runājat?
   —     Kas par jautājumu? Vai tad jūs patiešām to neesat lasījis? — T. kungs caur pieri paglūnēja uz mani un pēc tam pavērsa skatienu sāņus. — Šo stāstu taču zina visi.
   —    Man kauns atzīties, bet es diemžēl ne tikai ne­esmu to lasījis, bet pat neesmu neko dzirdējis par to…
   Man jau vaigos iemetās sārtums, jo nešaubījos, ka tas patiesi būs šaušalīgs un neparasts stāsts, un gata­vojos to noklausīties. Man ļoti patīk visādi notikumi, kuros iejaukti spoki un laupītāji. Viņi abi saskatījās.
   —    Tātad jūs to nezināt… — T. kungs sacīja.
   —   Un, ja nezināt, tad labāk arī necentieties ko izdi­bināt, mans draugs …
   Tālāk notika kaut kas pavisam dīvains. S. kungs kļuva vēl bālāks. Liekas, ka viņu sāka kratīt drudzis. Kakls zem platās atlokāmās apkaklītes pārklājās ar zosādu. Uz T. kunga pieres parādījās sviedru lāsītes.
   —    Ko jūs te dzenat velnu? — es sāku protestēt.
   —   Man taču nav tikai pieci gadi! Nu, stāstiet, lūdzu! Apgaismojiet man prātu! Vienkārši kauns nezināt tik lielisku stāstu.
   —    Bet… — T. kungs konvulsīvi norija slienas.
   —   Runā, ka ar to, kas noklausās šo stāstu, katrā ziņā notiek kaut kas nelabs.
   —     Bet jūs taču to zināt un līdz pat šim brīdim vēl esat sveiki un veseli!
   Viņi abi atkal daudznozīmīgi saskatījās.
   —    Nu, lūdzu! Tikai neuzsitiet sev cenu! — es sāku lūgties. — Lai arī ar mani notiek nelaime, vienalga izstāstiet. Tātad — par ko ir šis stāsts?
   —   Labi, lai notiek, klausieties, — S. kungs dziļi ieelpoja, pārvilka ar roku pār seju, it kā atgaiņā­dams baigu rēgu, un cieši ielūkojās man acīs. — Šis stāsts… šis šaušalīgais, ne ar ko neizskaidrojamais notikums…
   Es sasprindzināju dzirdi un ar vislielāko uzmanību sekoju katrai S. kunga lūpu kustībai. Taču viņš pie­peši apklusa. Viņa seja bija šausmās pārvērsta.
   —   N-nē … nevaru … nevaru to stāstīt.
   —   T. san, nu tad stāstiet jūs.
   —   Ziniet, man mēle neklausa, — T. kungs, noliek­dams galvu, dobjā balsī nomurmināja. — Par daudz šausmīgs … Turklāt riebīgs … Pavisam pretīgs stāsts…
   —   Atliksim uz citu reizi, — S. kungs kategoriski pateica. — Bet vēl labāk būtu, ja jūs palūgtu, lai jums to pastāsta kāds cits. Man vienkārši pietrūkst drosmes.
   Kopš šī vakara «Vērša galva» man vairs nedeva miera. Es sāku iztaujāt visus man pazīstamos rakst­niekus, visus savus draugus, kas aizrāvās ar šausmu stāstiem. Izrādās, viņiem visiem šis notikums bija zināms un viņi nemaz nekautrējās slēpt izbrīnu par to, ka esmu tik atpalicis.
   Es vairs neko nesapratu. Ja jau šis stāsts patiesi ir tik lielisks, kā tad es par to neko nezināju? Es taču kādu laiku pat krāju tamlīdzīgus sacerējumus. Mani piederīgie jokoja, ka mūsu mājās esot bail pat pie­skarties grāmatu plauktiem — tā vien skaties, no tiem izlēks kāds mironis, spoks, velns vai arī laupī­tājs asiņu aptraipītām rokām.
   Tātad visi zināja šo stāstu, bet, tiklīdz es lūdzu man to izstāstīt, notika kaut kas neparasts. Mani sarunas biedri sāka stomīties, sarka un bālēja, kodīja lūpas un visi kā viens atbildēja: kādu citu reizi.
   Stāsts patiešām lielisks. Varētu teikt, pat ģe­niāls, — sacīja viens no maniem draugiem. — Tā valoda ir apbrīnojami-tēlaina un sižets grods. Pārņem sajūta, ka pats esi ierauts šajos notikumos.
   Taču viņš atteicās atstāstīt tā saturu, un varēja redzēt, ka, uzmezdams man dvēseli stindzinošu ska­tienu, viņš notrīsēja.
   —    Šis stāsts ir baigs! — sacīja otrs, cenzdamies neizrādīt, ka viņu krata drebuļi. — Kaut kas tāds nerādās pat vismurgainākajos sapņos. Nezinu, var jau, protams, būt, ka ir vēl šaušalīgākas grāmatas, taču es gan neko briesmīgāku neesmu ne lasījis, ne dzirdējis.
   Nolādētā «Vērša galva» vajāja mani kā lietuvēns. Mani urdīja slimīga, neremdināma ziņkāre, un likās, ka manā galvā ieperinājusies tikai viena vienīga doma. Kad satiku kādu paziņu, es sagrābu to kā bul­dogs un apvaicājos nevis par veselību un par to, kā klājas darbā, bet tūlīt noprasīju:
   —    «Vērša galva»… Vai jūs zināt šo stāstu?…
   Beigu beigās no manis sāka vairīties kā no bīstama
   maniaka. Mani kvēlojošie vaigi un drudžainais ska­tiens atbaidīja ikvienu cilvēku. Mani ieraudzījuši, paziņas jau pa gabalu cirtās sāņus, iesaukdamies:
   «Re, kur iet «Vērša galva»!»
   Reiz pēc šādas tikšanās es pats šausmīgi pārbijos. Drāzos uz mājām un metos pie spoguļa. Ne jau velti saka, ka stāsts esot murgains. Varbūt tam piemīt arī kāds maģisks spēks un… tūlīt no spoguļa man pre­tim raudzīsies nevis mana seja, bet gan baismīgs vērša purns ar saniknota dzīvnieka acīm un putām uz lūpām .. Taču spogulī es ieraudzīju savu baiļu pārvērsto seju, ko klāja auksti sviedri, — nožēlo­jamu un pretīgu seju, tomēr tai bija cilvēciski vaibsti un tā piederēja man.
   Es mazliet nomierinājos, taču joprojām turpināju izprašņāt paziņas.
   Tā pagāja vairāki mēneši. Man tomēr izdevās kaut ko noskaidrot. Proti, — stāsta pirmavotu. Izrādās, ka to bija sacerējis metrs O., viens no vecākajiem un pazīstamākajiem detektīvžanra pārstāvjiem. Rakst­nieks sižetu bija aizguvis no Vidusāzijas folkloras.
   Kādā pievakarē es ielauzos cienījamā metra dzī­voklī un sāku lūgties, lai viņš man izstāsta šo «Vērša galvu». Sirmgalvja sejā pavīdēja izbailes un apju­kums.
   —    Jā, jā… jums taisnība… stāsta pirmavots ir kādas Vidusāzijas tautas folklora, — viņš nomurmi­nāja. — Es to pierakstīju Samarkandā. Jā, jā… pro­tams, protams, tūlīt izstāstīšu … Kāpēc gan lai jums to nepastāstītu? … Tikai ne patlaban, mīļais draugs. Pat­laban… man jāiet projām… Atnāciet rīt. Rītvakar.
   Nākamajā dienā es norunātajā laikā piezvanīju pie rakstnieka dzīvokļa durvīm. Man bija pacilāts, pat svinīgs noskaņojums: beidzot es dzirdēšu šo satrau­cošo stāstu, kas man visu laiku nebija ļāvis mierīgi dzīvot!
   Durvis atvēra mājkalpotājs:
   —    Jūs esat tāds un tāds kungs? Man ļoti žēl, bet metrs O. lūdza jums pateikt, ka viņš ārkārtīgi stei­dzamās darīšanās aizlidojis uz ārzemēm…
   Pavisam apstulbis par tik negaidītu pavērsienu, es vilkos mājup. Bija auksts, dūmakains vakars. Šur tur miglā pamirdzēja sarkanās luksofora ugunis — likās, tur raudzījās satrakotais vērsis, kas visu laiku vajāja mani. Un pēkšņi man patiešām kļuva baisi. Kas ir sajucis prātā — es vai visi pārējie?… Rakstnieks aizbēdzis no manis… Varbūt arī nav aizbēdzis, taču katrā ziņā nolēmis tikt no manis vaļā. Lai tikai ne­būtu jāstāsta, nebūtu jārunā par «Vērša galvu»… Bet varbūt šīs «galvas» nemaz nav?… Ir tikai nosau­kums, ir šausmas, kas nomāc ļaužu prātus, bet paša stāsta nemaz nav un nekad nav bijis?! Kas tas ir?
   Bailes no šausmām, kas nemaz neeksistē… Neviens nekad nav dzirdējis šo stāstu …
   … Kādreiz sensenos laikos kāds cilvēks izstāstījis otram cilvēkam šaušalīgu stāstu. Varbūt vecmāmiņa savam mazdēliņam. Un bērnam kļuvis pavisam baisi… Pēc tam viņš aizmirsis stāsta saturu, taču šausmu sajūta saglabājusies. Viņš biedējis savus bēr­nus ar «Vērša galvu». Bet tie, — kad pieauguši, — savējos… Un šausmas sākušas klejot apkārt pa pilsētām un laukiem. Šīs šausmas pastāvēja tikai no­saukumā — «Vērša galva» …
   Es soļoju pa Tokijas ielām, un man līdzās soļoja šausmas. Gluži dzīvas un taustāmas. Tās saucās «Vērša galva». Mani kratīja viegli drebuļi. Kurš galu galā ir vājprātīgs — es vai pārējie cilvēki? …
   Pēc vairākiem gadiem televīzijas studijā mani uzrunāja kāds gados jauns režisors:
   —   Ļaudis runā, ka esot tāds šaušalīgs stāsts — «Vērša galva». Vai jūs to zināt?
   —    Jā-ā, — es tikko dzirdami nomurmulēju, juz­dams, ka kļūstu bāls. — Kā gan ne, zinu, protams, ka zinu.. .Tas ir briesmīgs stāsts. īsti murgi… Pa­saulē nav baismīgāka un pretīgāka stāsta par šo.

   —   Ken čan…
   Virs zemā lodziņa, kam pāri pārliekušies nokaltuši vīteņaugu stumbri, parādās balts, gaišs plankumiņš — meitenītes sejiņa.
   —   Še ņem … Un piedod, ka nāku tik vēlu.
   Rokā, kas izstiepta pāri žodziņam, šūpojas tievi pustumsā tikko saskatāmi ķīniešu miskanta stiebriņi.
   Keniti, pacēlies uz pirkstgaliem, pastiepj abas ro­kas pretim meitenes rociņai.
   Keniti māte, pa ceļam uzvilkusi basā kājā dārza getas, no galerijas nokāpj lejā dārziņā. Var dzirdēt vienīgi viņas vieglos soļus.
   —    Paldies, Josiko čan. Atvaino, lūdzu, ka traucēju tevi. Keniti pašam vajadzēja doties uz pļavu pēc mis­kanta, taču viņš ir mazliet sasirdzis, jo iedzēra pārāk daudz saldā ūdens ar ledu. Viņš jau nevar atturēties no tādiem našķiem.
   Pavīd baltas kājas, gar acīm aizzib vieglais vakara kimono. Sievietes lūpas rotā mīlīgs smaids. Viņas sejai ir smalki vaibsti, gaiša, blāva ādas krāsa. Mati atsukāti atpakaļ un savīti uz pakauša smagā mezglā.
   «Cik mana māmiņa ir skaista!» — domā Keniti, ar apbrīnu lūkodamies uz savu māti.
   —    Kā tev klājas, Josiko čan? — sievietes pirksti maigi pieskaras meitenes galviņai. — Vai jūsu mājās jau viss sagatavots mēness sagaidīšanai?
   —   Jā… Es pati visu sagatavoju.
   —    Pati? Visu viena pati?
   —   Nu ja… Viņiem jau nav laika — tētis sēž un dzer sakē, bet māmiņa aizgājusi darīšanās.
   Kādu brītiņu padomājusi, Keniti māte saka:
   —   Vai negribi kopā ar mums nosvinēt mēness uz­lēkšanu? Mūsu tētis ir komandējumā, un mēs ar Keniti esam divi vien.
   Meitenītes sejiņa, kas ir tik gaiša kā vīteņauga ziediņš, aiz laimes kļūst vēl gaišāka. Tā vien liekas, ka viņpus žodziņa jau būtu uzlēcis mēness. Noklaudz getas, nočīkst vārtiņi.
   Tagad viņi visi atrodas galerijā. Sieviete noliek priekšā meitenei un zēnam, kuri rātni apsēdušies viens otram pretim zemē, tasītes ar miežu tumi. Uz galdiņa — no nekrāsota koka darināta paplāte. Uz paplAtes salikti rauši — tik apaļi kā bumbas, ar vi- siini pākstīm vārīti zaļi zirņi, kastaņi.
   Māte ieliek vāzē miskanta stiebru pušķi — Josiko atnesto dāvanu.
   —   Ai, ai, skatieties, mēness jau uzlēcis!
   Virs kaimiņu mājas jumta parādās mēness — apaļš, gaišs un spodrs kā tikko notīrīta sudraba paplāte. Tam pāri lēnām aizslīd caurspīdīgu mākonīšu strēles.
   —   «Mēnestiņš, mēnestiņš, uzlēcis mēnestiņš…» — Josiko sāk dziedāt smalkā melodiskā balstiņā, norī­dama vārdus. Keniti pagriežas un redz, ka viņa māte, kā lūgšanā salikusi rokas, raugās uz mēnesi. Droši vien domā par tēti… Un zēns pēkšņi jūt, cik ļoti viņš patlaban ilgojas pēc tēva, kas aizbraucis komandē­jumā. Arī viņš skatās uz mēnesi. Zēnam liekas, ka tam ir gluži tādas pašas ūsas kā tētim…
   —    Vai nespēlēsim sunīšus ar ēnu? — Keniti vaicā tādā balsī, it kā būtu par kaut ko noskaities. Taču īstenībā viņš nepavisam nav noskaities, gluži vien­kārši grib aizdzīt skumjas.
   Josiko priecīgi pamāj ar galvu un, skaļi klaudzi­nādama mazās, sarkanās getas, izskrien dārziņā. Pa sidrabaini pelēcīgo zemi slīd vieglas ēnas. Te šur, te tur pazib zirgastēs sasietās matu kodaļas. Sārtās tapetes namiņā, šķiet, kļuvušas pilnīgi melnas …
   —    Noķēru, noķēru!… Redz, tava ēna man rokā!
   Keniti žigli pamet skatienu atpakaļ un redz, ka
   Josiko atrodas turpat aiz muguras. Meitene noliecas un smiedamās satver ar rokām viņa ēnu, kas šaudās pa zemi. Zēns strauji palec sāņus.
   Gan dārziņa zālājā, gan šķērsām pāri grāvim pār­likto dēļu spraugās aiz žoga — visās malās kukainīši dzied savas dziesmas par vasaru.
   Darba biedri aicināja Keniti uz alus bāru, taču viņš atteicās. Viņš pēkšņi bija atcerējies, ar ko ievērojama šī diena. Piezvanīja uz mājām. Ar lielām pūlēm kāda universālveikala ziedu nodaļā sameklēja miskanta stiebru saišķi. Putekļainajā, smacīgajā, ļaužu pie­blīvētajā elektrovilciena vagonā viņam trauslos stieb­rus tik tikko izdevās saglabāt veselus.
   —    Kas ar tevi pēkšņi noticis? — gandrīz vai zo­bodamās, vaicāja Josiko.
   Viņa steidzīgi sameklēja virtuvē traukus, lai pa­gūtu visu vēl sagatavot līdz mēness uzlēkšanai.
   —    Zini, es atcerējos… Jau sen mēs abi kopā ne­esam atzīmējuši Mēness svētkus, — Keniti samulsis taisnojās.
   Josiko iznesa uz balkona nelielu galdiņu. No ne­krāsota koka darinātās paplātes nebija, un viņa salika baltos, apaļos raušus uz gluži parastiem šķīvīšiem.
   —   Vai pati izcepi?
   —   Kur nu! Nopirku konditorejā… Vai tad mūsu rajonā var dabūt rīsu miltus?
   —   Un kur ir Koiti?
   —    Klaiņo apkārt, ko gan citu lai viņš darītu, — Josiko teica, ielikdama vāzē miskanta stiebriņus. — Viņš pēdējā laikā ir kļuvis gluži traks uz mašīnām. Saka, ka draugam esot jauni «satriecoši eleganti spēkrati»…
   —    Jā… Ko tu viņam padarīsi. Zēns izaudzis liels. Un tomēr žēl… Reizēm tā gribas, lai mēs visi pasē­dētu kopā. Kaut vai Mēness svētkos.
   Josiko pavīpsnāja.
   —      Kas gan tie tagad par svētkiem! Protams, ne­būtu jau slikti patīksmināties par mēnesi, bet vai tad mūsu mikrorajonā to var dabūt, redzēt? Mums pretim, skat, kādi milzīgi nami. Ja nu vienīgi naktī…
   Vēlu naktī atgriezdamies mājās, Koiti pēkšņi ierau­dzīja vecākus. Viņi sēdēja skvērā uz soliņa. No liela izbrīna Koiti pat sāka berzēt acis.
   Ko jus to darāt? Vai kaut kas atgadījies?
   Viņa jauneklīgā auguma apveids bija skaidri sa- skatams sidrabainajā mēness gaismā. Nīkulīga, pil­sētas ielā izaugušā kociņa sīkā ēna tik tikko skāra viņa gurnus, kas bija iespīlēti šaurās biksēs gluži kā triko tērpā.
   —    Neko sevišķu. Sēžam un priecājamies par mē­nesi, — tēvs atbildēja. Šodien taču ir Mēness svētki… Mēs to pēkšņi atcerējāmies, un tad…
   —   Panāc šurp, pasēdi kopā ar mums, — aicināja māte.
   —    Vai negribi pagaršot svētku raušus?
   —   Mēness svētki? — Koiti iespurcās un paskatījās uz debesīm. — Tad nu gan ir svētki. Mēness ir pavi­sam prozaiska planēta. Jūs taču esat to redzējuši fotogrāfijās…
   —   Jā, protams … — tēvs nomurmināja. — Bet… cilvēkiem droši vien dažkārt rodas nepieciešamība iedomāties, ka mēness ir atkal tāds pats, kāds bijis pirms tūkstoš gadiem. Un pajūsmot, cik tas ir skaists…
   —   Māmiņ, nu kāpēc tu izslēdzi televizoru? Un kāpēc nodzēsi gaismu? — bērni sapīkuši uzmeta lūpu. — Šodien ir tik interesanta programma!
   Māte paraustīja plecus.
   —    Kāpēc izslēdzu? Hm… Tā runā, ka šodien esot Mēness svētki un nevajagot vis skatīties televīzijas programmu, bet gan palūkoties uz mēnesi, — viņa sa­cīja un novietoja uz plastmasas plātnes koncentrā­tus. — Es gan īsti nezinu, kas tie ir par svētkiem, taču daru tā, kā vectētiņš man lika.
   —   Padomā tikai, ekur brīnums — mēness! — bērni joprojām protestēja. — Un kāpēc tieši šodien uz to jāskatās?
   —   Bērni, lūdzu, apklustiet! — sirmgalvis, liekas, bija mazliet apmulsis. — Patiešām ir tādi svētki, ku­rus sauc par Mēness svētkiem. Mans vectēvs Koiti reiz par tiem stāstīja. Pēc senas parašas tie svinēti Japānā — kādreiz bijusi tāda zeme. Tā tas tur bijis iegājies. Bet vispār es arī pats neko vairāk nezinu.
   Bērnu tēvs pacēla acis uz vectēvu.
   —   Tiešām, kas tev nāk prātā? Tu, tēv, agrāk nekad neatcerējies šo parašu, bet nu tev ievajadzē­jies uz mēnesi lūkoties.
   Vectēvs pārvilka ar roku pār gludo seju, kurā nebija nevienas krunciņas. Brīdi klusējis, viņš sacīja:
   —   Es pats nezinu, kas man uznācis… Laikam jau cilvēkam tas ir raksturīgi, ka vecumā viņš atceras bērnību, atceras visu patīkamo. Un ārkārtīgi gribas dalīties savās atmiņās ar mazbērniem. Tikai tā var saglabāt skaisto. Citādi cilvēki to pazaudētu…
   Lēnām un bez trokšņa atvērās jumta kupols, un kļuva redzamas skaidrās naksnīgās debesis. Ātri, viens pēc otra, uzlēca divi mēneši.
   —   Ai, vectētiņ, — bērni iespiedzās, — tie patie­šām ir brīnišķīgi! Un kurš, pēc tavām domām, ir skaistāks?
   —   Nezinu… nezinu… — vectēvs nomurmināja. — Abi ir skaisti. Taču man gadījies redzēt arī vēl citu, daudz skaistāku par šiem…
   Marsa debesīs, apdzenot viens otru, slīdēja divi nakts spīdekļi. Bet vectēvam kļuva skumji, ka bērni nav redzējuši Zemes mēnesi.

   Upe, gāzdamās lejup no kraujas, pie ieejas aizā burzguļoja un krāca, bet tālāk nesa savus ūdeņus rāmi.
   Apaļo avārijas kapsulu, kas peldēja pa straumi, plniia pamanīja kāda sieviete. Viņas vīrs bez seviš­ķam pūlēm izcēla to no ūdens ar autoceltni. Kapsula bija tumši sārta, tādu neviens no viņiem vēl nebija redzējis. Krastā tā pāršķēlās uz pusēm, un no tās izvēlās kosmosa būtne gaišsārtā skafandrā, kas pie­pūtās, tiklīdz saskārās ar atmosfēru. Acīmredzot šis kosmosa iemītnieks bija ieradies no planētas, kur atmosfēra ir ļoti blīva.
   —   Paldies, jūs mani izglābāt! — viņš runāja valodā, kuru galaktikā plaši lietoja. — Mani sauc par Mumu. Ja nebūtu jūs te gadījušies, ar veselu ādu cauri ne­tiktu. Man jau no sākta gala neveicās: es pilotēju pasta raķeti, tā eksplodēja, un es tik tikko paguvu katapultēties, bet tad — paskat tikai! — iekritu šajā upē. Nu, kā jums te klājas? — viņš pameta skatienu visapkārt un, vērīgi nopētījis laulāto pāri, uzsmaidīja viņiem. — Nolēmāt pavadīt medus mēnesi tālu no jebkādas civilizācijas, uz neapdzīvotas planētas?
   Vīrietis un sieviete apmulsuši saskatījās.
   —    Jūs gandrīz uzminējāt, — vīrietis sacīja, no­laizdams acis. — Mani sauc par Dadu, bet manu sievu par Ba.
   —   Vai jūs man nevarat izlīdzēt ar degvielu? Droši vien jūsu raķetei ir kaut kādas rezerves. Ja man ne­būtu pietrūcis degvielas, es ar avārijas kapsulu būtu iegājis pasta raķešu trasē un tur mani būtu pievā­kuši …
   —    Mēs labprāt izlīdzētu, bet … — Dads sastomī­jās. — Mēs vēl nebijām paguvuši izkraut mūsu man­tas, kad raķeti sagrāba kāda mežonīga, ārkārtīgi kareivīga mednieku cilts. Taču neko vairāk par šo cilti nezinu. Tā dzīvo šīs upes lejtecē.
   —   Mēs vispirms gribējām tikai iepazīties ar ap­kārtni, — Ba piebilda. — Devāmies izlūkot, nepaņē­muši līdzi ieročus. Un tad…
   —    Ko jūs tagad iesāksiet? Jūs taču nedomājat pa­likt uz visiem laikiem šajā nomaļajā kaktā? Bet var­būt šī planēta jums iepatikusies? — Mumu pavīpsnāja.
   —    Atklāti sakot, Mumu, mēs esam aizbēguši no mājām, — Dads sacīja, cieši sažņaugdams sievas roku. — Mūsu pasaule mums nav visai piemērota. Tur ir stingrs iedalījums kārtās. Aristokrātiskas iz­celsmes meitenei nav tiesību stāties laulībā ar vien­kāršu strādnieku puisi…
   Ba acis meta zibeņus.
   —    Jā, jā, tad jau labāk palikt uz šīs planētas un dzīvot starp mežoņiem! Turklāt mēs. .. mēs gaidām bērnu… Nekas, gan jau kaut kā iztiksim, te ir daudz meža dzīvnieku. Vienīgi negribētos nokļūt šīs kareivīgās cilts nagos.
   —   M-jā… — Mumu gari novilka. — Būs tomēr jāatgūst jūsu raķete. Ieroču man pietiek. Vai jūs ne- aizdosiet man savu mašīnu?
   —    Protams, ņemiet to! — Dads pēkšņi noskuma. — Cik labprāt es dotos jums līdzi, taču no manis maz labuma.
   —   Jūs neuztraucieties, man ir pašam savs palīgs.
   Mumu iesvilpās. No kapsulas, neveikli gāzelēda­mies, izlīda robots. Tas bija mazs, drukns, izskatījās ārkārtīgi smieklīgs, taču, kā varēja spriest, ļoti ātri izpildīja jebkuru pavēli. Uz pleca tas bija uzlicis kaut kādu daiktu.
   —    Mazs, bet ņiprs, — Mumu sacīja, noglāstīdams robota apaļīgo metāla galvu. — Dod man, puisīt, savu nesamo. Vai jūs redzat, kas mums te ir?
   Viņš uzmanīgi paņēma rokā nelielu, robota augu­mam atbilstošu aparātu ar spārniņiem. Tā bija izlūk- raķete.
   —   Vai zināt, ko? — Ba teica. — Ņemiet sev līdzi mūsu suni. Tas jums parādīs ceļu.
   Mumu aizbrauca. Vīrs un sieva palika aizā divi vien. Viņi brīžiem lūkojās bālgani zilajās debesīs, klausījās, kā čalo upes ūdeņi, ķēra zivis. Un gaidīja.
   Ceturtajā dienā tālumā atskanēja pazīstamas rejas. Suns, priecīgi luncinādams asti, izskrēja no biezā, koši zaļā meža un metās klāt saviem saimniekiem. Tūlīt aiz tā parādījās mašīna.
   —    Es viņiem velnu parādīju! — Mumu kliedza, nobremzēdams krasta smiltīs mašīnu un paceldams virs galvas degvielas kannu. — Es viņus tā nobie­dēju, ka viņi raķetes tuvumā savas acis vairs nerādīs.
   —   Cik lieliski! — sieviete iesaucās. — Tagad jūs varēsiet atgriezties mājās.
   Mumu iepildīja degvielu tumši sārtajā kapsulā. Pēc tam vērīgi palūkojās uz laulāto pāri.
   —    Nezinu, ko es bez jums būtu iesācis. Jūs mani izglābāt jau otrreiz, — to pateicis, viņš brīdi klu­sēja. — Bet vai jūs pavisam nopietni domājat palikt šeit? Vai negribat tomēr labāk atgriezties galaktikas civilizētajā pasaulē? Jums te būs grūta dzīve…
   Sievietei acīs saskrēja asaras. Viņa cieši piekļāvās savam vīram.
   —   Lūdzu, aizmirstiet mūs! — Ba čukstēja, pacel­dama miklos plakstiņus. — Nestāstiet par šo tikša­nos nevienam un nekad …
   —   Apsolu, — Mumu pamāja. — Palieciet sveiki!
   Viņš paspēra dažus soļus uz sārti krāsotās kapsu­las pusi, tad apstājās.
   —    Ziniet, viņiem te ir daudz dažādu cilšu. Karei­vīgo mednieku cilts nav vienīgā. Upes lejteces ra­jonā es redzēju miermīlīgus iedzimtos, kuri nodar­bojas ar zemkopību. Šķiet, šiem nabadziņiem nemaz neklājas viegli līdzās tik kareivīgiem kaimiņiem. Kad es ņēmu viņiem nost raķeti, zemkopji visādā veidā pauda savu sajūsmu. Ejiet pie šiem zemes kopējiem — es domāju, ka viņi ar prieku uzņems jūs savā vidū. Jūs taču te vieni ar bērnu nevarat dzīvot…
   — Paldies! — Ba sacīja. — Mēs tā arī darīsim, Mumu.
   Mumu pamāja ar roku un iekāpa tumši sārtajā kapsulā, kuras abas puses cieši sakļāvās kopā.
   Uzņemdams augstumu, Mumu nolūkojās uz divām sīkajām figūriņām, kas pamazām izgaisa starp bieza­jām koku lapotnēm.
   Tagad viņi iet gar upes krastu lejup, Mumu nodo­māja. Interesanti, kā viņu dzīve veidosies tālāk… Varbūt viņu pēctečus vairs nevarēs atšķirt no abori­gēniem un neviens nekad neatcerēsies šo roman­tisko notikumu. Bet varbūt kaut kas tomēr būs sa­glabājies ļaužu atmiņā. Taču diezin vai kāds pratīs to izstāstīt tā, kā tas īstenībā noticis. Jā, uz atmiņu ne vienmēr var paļauties …
   —   Vecmāmiņ, pasaciņu! — mazulis berzēja ar dūrītēm miegu no acīm.
   —   Nu, pietiek taču! Vai tad tev vēl nav apnicis? Simtām reižu esmu tev to stāstījusi.
   —   Vecmāmiņ, vēl tikai vienu reizīti! — mazdēliņš sāka činkstēt. — Vecmāmiņ, par Momotaro, kas ra­dies no persika.
   —   Labi, lai notiek … Klausies …
   Vecmāmiņa, maisīdama uz ogļu panniņas sezama
   sēkliņas, iesāka:
   —    Kādreiz sensenos laikos dzīvoja vecītis ar vece­nīti. Kādu dienu sirmgalvis devās uz mežu pēc mal­kas, bet vecā sieviņa aizgāja uz upi veļu mazgāt. Mazgā, mazgā un pēkšņi redz, pa upi peld milzīgi liels tumši sārts persiks …
   Momotaro, cīnīdamies ar miegu, vēl dzirdēja, ka vecmāmiņa stāstīja:
   Un, kad Momotaro, kas piedzima no persika, Izauga liels, viņš devās cīņā pret ļaunajiem jodiem, kas nedeva mieru bērniņiem… Bet kopā ar Momo­taro gāja sunītis, pērtiķis un fazāns …

   Istabā bija dzirdama pieglaimīga un reizē arī uzstā­jīga balss:
   «… izjucis interesants ceļojums, vai nav ieradu­šies ciemiņi, kurus jūs tik nepacietīgi gaidījāt, vai arī mājinieki agri aizgājuši gulēt, vārdu sakot, kad skumjas un vientulība jūs māc, ieslēdziet stereotele- vizoru. Stereotelevizors — jūsu labākais draugs!»
   Vīrietis, kas vāļājās uz dīvāna un izklaidīgi rau­dzījās griestos, pārlaida skatienu mājīgajai, kom­fortabli iekārtotajai istabai, kurā viss mirdzēja un laistījās aiz tīrības, un piecēlās kājās. Uz grīdas, pus­otra metra attālumā no dīvāna, bija novietota pla­kana spīdīga kastīte kāju tepiķīša lielumā. Tas bija tas pats stereotelevizors, kuru balss dēvēja par viņa «labāko draugu».
   Vīrietis paspēra dažus soļus, ielēja glāzē vīnu un no jauna atgūlās. Tad viņš laiski nospieda podziņu, kas bija noslēpta dīvāna pārvalkā.
   Atskanēja liega mūzika. Televizora plakanais, sud­rabaini mirdzošais ekrāns kļuva miglains. Migla sa­biezēja, sāka virmot, spīguļot, šur tur iedzirkstījās opāla krāsas uguntiņas un parādījās kaut kādi ne­skaidri silueti.
   Pēc divām trim sekundēm silueti ieguva noteiktus apveidus. Istabas vidū stāvēja vīrietis un sieviete.
   Sieviete bija ļoti pievilcīga. Vīrietis — tipisks varo­nis mīlētājs.
   —   Tu nemaz nespēj iedomāties, cik ļoti es tevi mīlu, — sieviete sacīja.
   Vīrietis un sieviete atradās tepat, pusotra metra no dīvāna. Viņš sajuta smaržu smalko aromātu un sievietes karsto elpu. Ja viņš izstieptu roku, tā pie­skartos viņas tērpam. Jā, pirksti patiešām nesastingtu tukšumā, bet sataustītu mīkstu zīda drānu. Tieši tāda nu ir šo stereotelevizoru īpatnība: tie iedarbojas uz visiem pieciem cilvēka maņu orgāniem. Droši vien, tiklīdz pieliktu lūpas pie skaistules vaiga, sajustu pūdera garšu .. .
   Varonis mīlētājs piegāja klāt sievietei, strauji ap­skāva un ilgi skūpstīja viņu.
   Balss paskaidroja:
   «Mūsdienu melodrāma ar tādiem elementiem kā…
   —    … kā, piemēram, banalitāte! — viņš pagrieza slēdzi, nenogaidījis, kad vīrietis beigs skūpstīties.
   Vīrietis un sieviete sakustējās un tūlīt izgaisa.
   Tagad istabas vidū stāvēja mežonis. Pavisam īsts, pilnīgi kails mežonis, kura miesa no galvas līdz kā­jām bija tetovēta. Vienā rokā tas turēja šķēpu, otrā — krokodilādas vairogu. Uz būdiņas sliekšņa tupēja tikpat pliks bērns. Turpat aiz žoga sākās džungļi.
   Pēkšņi kaut kur tālumā, zaļo krūmu biezoknī, at­skanēja zvēra rēciens. Mežonis sasprindzināja uzma­nību, pacēla gaisā šķēpu. Nākamajā mirklī krūmi pašķīrās, un starp tiem parādījās milzīgs lauva. Ar varenu lēcienu tas pārkļuva pāri žogam, taču mežo­nis pietupās, un zvērs ar visu spēku ietriecās būdiņas sienā. Spalgi iebrēcies, mazulis aizrāpoja tālāk…
   Gulēdams uz dīvāna, viņš redzēja, ka spalvām ap­augušais astes gals bija iestrēdzis starp cieši kopā savītajām klūdziņām, no kurām bija izpīts žogs.
   ' >| I vi i pušķis raustījās un trīcēja. Pēc tam zvērs i.ivas uz priekšu, aste nošvīkstēja gaisā un noslau­cīja 110 galda vīna pudeli. Uz grīdas izplūdušais sar­kanīgais šķidrums izveidoja peļķīti.
   Balss komentēja:
   «Aizraujoši, sasprindzinājuma pilni dokumentāli kadri… Taču brīdinām jūs, dārgie televīzijas skatī­tāji, ka mūsu filmas demonstrēšanas laikā jānovieto­jas pēc iespējas tālāk no televizora. Nekad nevar zināt, kas zvēram padomā …»
   — Šausmas, kuras var pieredzēt tikai Āfrikā. Lauva un mežonis — dabas bērni, iedzimti talanti… — viņš nomurmināja un pagrieza slēdzi.
   … Uz grīdas, piespiedis ceļus pie zoda, sēdēja sa- murajs, kura mati bija sakārtoti kā jau visiem ten- mage stilā. Patiesību sakot, grīdas gan vairs nebi­ja — tas bija meža klajumiņš, noaudzis ar biezu zaļu zāli. Istabā pūta spirgts vējiņš, un savu dziesmu čirk­stināja cikādes.
   Pēkšņi samurajs izstiepās taisns kā vaļā palaista at­spere. «2-vi-kt!» — no viņa rīkles izlauzās sēcoša skaņa. Nozibēja zobens, un zemē sagula nopļautie zaļie stiebri.
   Lielas rasas lāses uzšļācās uz dīvāna. Samurajs, sa­vilcies atkal čokurā, ierāva galvu plecos.
   Izlīdis no zāles, kāds melni tērpts cilvēks vispirms izslējās stāvus, tad sagrīļojās un nogāzās gar zemi. Biezie krūmi klajuma malā atdzīvojās. Iesvilpās me­tamie naži. Viens no nažiem, pretīgi iedžinkstēda- mies, ieurbās sienā virs dīvāna. Tā spals vēl drebēja taisni virs viņa galvas …
   Balss īpaši šim notikumam atbilstošā patētiskā tonī sludināja:
   «Dārgie skatītāji, mēs jūtam, cik strauji pukst jūsu sirdis, skatoties šos kadrus, kas vēstī par mūsu mīļo­tās Japānas varonīgo pagātni…»
   —   Blēņas! — viņš skaļi sacīja, uzgriezdams citu programmu.
   … Istaba bija oranžsarkanas gaismas pielieta. Kaktā kāds bez saprotama nolūka šaudīja ar staru pistoli. Viss trīcēja un drebēja no šausmīgās dārdo­ņas. Likās, ka māja kuru katru brīdi sabruks.
   Pēc tam pēkšņi parādījās kaut kāds kupols. Tālumā sarkanīgā miglā iezīmējās kanālu tīkls.
   —   Ahā, mēs laikam atrodamies uz Marsa… — viņš skaļi domāja.
   No klints aizmugures uzmanīgi izlīda liela auguma vīrietis kosmonauta skafandrā. Smagiem soļiem, me­tāla detaļām grabot, viņam pretim devās milzīgs robots.
   Un pēkšņi viss iegrima tumsā. Dīvāns it kā karā­jās gaisā, un caurspīdīga atmosfēras aizsargkārta at­dalīja to no apkārtnes ledainās tumsas. Nu, protams, tas taču kosmoss… Acīmredzot viņi raida tieši no turienes… Tumsā auksti zalgoja neskaitāmi daudz mūžīgo zvaigžņu, vālu vāliem gar acīm aizslīdēja miglāju blāķi.
   —   Tas vismaz ir efektīgi, — viņš čukstēja un ne­vilšus nodrebēja, turpinādams raudzīties baismajā tumsā. — Efektīgi, tomēr pārāk garlaicīgi…
   «Jūs esat kļuvuši par lieciniekiem neparastiem piedzīvojumiem, kuru arēna ir Visums…» — balss saldi dudināja.
   Viņš atkal uzgrieza citu programmu.
   Istabu piepildīja čala, smiekli, glāžu šķinda, jautra mūzika. Gaisā jaudās tabakas dūmu aromāts. Pie gal­diņiem sēdēja spilgtās drānās tērpušies ļaudis. Lēnām griezās daudzkrāsainas lustras. Uz kristāla glāžu šķautnēm iezaigojās varavīkšņains lāsmojums. Šo­reiz pārraide bija organizēta no līksma nakts kabarē.
   «Palieciet uz vietas, nekustieties,» balss norādīja, «un jūs izjutīsiet lielu baudījumu. Jūs atrodaties
   Zonu*» baudu valstī… Kad skumjas un vientulība | Un mac, iesledziet stereotelevizoru un skatieties m Osu studijas raidījumus …»
   Uz estrādes parādījās meitene. Viņa bija jauna un valdzinoša. Meitenes balsij bija tīkams tembrs, taču viņa laikam bija ļoti uztraukusies, jo dziesma brīžiem skanēja tik klusi, ka to nemaz nevarēja sadzirdēt. Meitene droši vien tikai nesen bija sākusi dziedāt kabarē.
   Tā bija viņa iemīļotā. Viņš pagriezās uz sāniem un cieši lūkojās uz meiteni.
   Ļaudis, kas sēdēja kabarē, nemaz neklausījās, par ko meitene dzied, viņi sarunājās, smējās. Meitene nokāpa no estrādes un gāja cauri zālei. Viņa apstājās pie dīvāna, pieskardamās tā malai ar ceļgaliem. Viņa mīļi uzsmaidīja — gan viņam, gan miljoniem televī­zijas skatītāju…
   Viņš piecēlās sēdus, izstiepa roku un noglāstīja meitenes kailo plecu. Viņš sajuta viņas silto miesu un maigo ādu. Viņa roka slīdēja lejup, sažņaudza viņas elkoni. Elkonis viegli notrīsēja.
   — Cik man ir labi un tomēr skumīgi, — viņš sa­cīja. — Tu taču piederi man, un es tevi mīlu. Un es patlaban glāstu tavu roku, bet to var noglāstīt ik­viens, kas skatās šo programmu… Tas ir bries­mīgi … Briesmīgi mums abiem …
   «Līdz ar to,» balss pavēstīja, «mēs šīsdienas raidī­jumus beidzam. Reklāmas un komerciālo raidījumu programma arī beigusies. Ar labu nakti, dārgie tele­vīzijas skatītāji!»
   Kāds cilvēks kaut kur, kaut kādā istabā, pirms iz­slēdza televizoru, pameta vēl skatienu uz zilo ekrānu. Un ieraudzīja pēdējo kadru: viņa istabu, viņu sēžam
   uz dīvāna un meiteni, kuras elkoni viņš glās­tīja…
   Viņš bija ģēnijs, apveltīts ar nepārspējamu ta­lantu, televīzijas reklāmas zvaigzne.

   Pie ieejas parkā ne iekšpus, ne ārpus žoga nema­nīja neviena cilvēka. Josiko, kurai nejauši gadījās iet garām, nobrīnījās par to, un tajā brīdī kāds viņu skaļā balsī uzrunāja.
   —    Esiet sveicināta, laipni lūdzam!
   Viņa izbijusies atskatījās. Viņai līdzās stāvēja stalts jauneklis.
   —   Vai atjausiet jūs pavadīt?
   —        Ko, vai tad jums tik maz apmeklētāju? — Jo­siko vaicāja.
   —        Pēdējās nedēļas laikā jūs esat pirmā. — Jau­neklis laipni uzsmaidīja viņai. — Cilvēki nemaz vairs neinteresējas par skaistumu. — Pēkšņi viņa balsī kļuva samanāma metāliska pieskaņa. Par ieeju jāmaksā simts un par gida pakalpojumiem — piec­desmit banknošu. Lūdzu, maksājiet.
   Josiko samaksāja. Tad jauneklis pagrieza turni- ketu un ielaida viņu parkā.
   —        Lūdzu! — viņš sacīja. — Ir jau gan mazliet satumsis, taču ejiet vien un pagaidiet mani.
   Kad Josiko acis bija apradušas ar krēslu, viņa ievēroja, ka ceļš iet pret kalnu un visapkārt slienas melni koku silueti. Bet virs koku galiem debesis jau sāka sārtoties — ausa rīts.
   —        Nu, vai jums te patīk? — jautājums atskanēja turpat pie viņas auss.
   josiko nevilšus ierāva galvu plecos.
   Bet kur tad ziedi?
   —        Tūlīt. Skatieties! — jauneklis sacīja. — Tas domāts jums.
   Likās, ka viņš groza kaut kāda aparāta slēdzi.
   Debesis austrumu pusē kļuva gaišākas, apvārsnis vispirms bija zeltaini dzeltens, pēc tam sāka sārto­ties, parādījās mirdzoši mākoņi un cauri biezi saau­gušajiem zariem izlauzās saules stari.
   Uz kailajiem zariem sabrieda mazi, mīlīgi, rožaini ziedpumpuri. Turpat acu priekšā izplauka ziedi.
   Josiko stāvēja zem pavasarīgajām debesīm ziedošo sakuras koku vidū.
   —   Kāds skaistums! — viņa nevilšus izsaucās.
   —        Jums patīk? — jauneklis, ielūkodamies Josiko acīs, jautāja. — Bet jūs esat vēl daiļāka nekā šie ziedi.
   Josiko nosarka. Jauneklis ar rokas mājienu aici­nāja viņu sekot.
   Dodoties lejup pa ceļu, kuru no abām pusēm ieskāva ziedošie sakuras koki, jauneklis nemanāmi nospieda podziņu, kas bija ierīkota vienā no koku stumbriem. Pēkšņi sāka pūst silts vējiņš. Gaisā sa­griezās gaiši sārto ziedlapiņu putenis.
   —        Jūs tiešām protat rūpēties par savu apmeklē­tāju labsajūtu, — Josiko pasmaidīja.
   —    Kā gan citādi! —jauneklis sacīja.
   Sakuras koku aleja beidzās. Kalna pakājē gan­drīz līdz zemei liecās krāšņie, bālgani violetie glicī- niju ziedi. Monotoni dūca kibernētiskās kamenes. Virs dīķa tumšās virsmas izauga zaļi stiebri, klusām vērās vaļā smagās, samtainās žilbinoši balto liliju ziedlapas.
   Uz katra soļa Josiko priekšā uzplauka arvien jauni un jauni ziedi. Bet tad pēkšņi atkal satumsa. Virs
   kalna uzlēca mēness. Klajumā sidrabaino mēness staru gaismā iezaigojās un sāka viļņoties miskanta vārpas, bet aiz tumšā kalna skatienam pavērās vēl viens klajums, kas slīga krizantēmu smacējošās smaržās. Tur auga neskaitāmi daudz — gan dārza, gan lauka krizantēmu. Ielejā, kurā kļavas dega kā milzīgs sārts, piepeši atbalsojās spalgi brieža auri. Zem kājām čaukstēja nobirušās lapas. Josiko notrī­sēja.
   —   Drīz būsim sasnieguši izeju, — jauneklis pa­skaidroja. — Mēs bijām uz kalna un vēlāk apgājām tam apkārt. Kā jums te patika?
   Josiko klusēja. Nepatīkams sīks un salts lietus kapāja viņas vaigus. Pūta stipri auksts vējš. Lapas tagad bira no kokiem nepārtraukti.
   —    Drīz būsim sasnieguši izeju, — jauneklis sacīja. — Tātad, jums te patika? Ceru, ka vēlreiz atnāksiet uz šejieni?
   —   Nē. Paldies! Man pietiek.
   ■ Kas ar jums noticis? — jauneklis sarūgtināts vaicāja. — Vai tad te nav brīnum jauki?
   —    Nu, kā tad, ka jauki! Tūlīt kļūst skaidrs, cik tas viss maksājis! Protams, ļoti ērti, ja pusstundas laikā var uzreiz apskatīt visu gadalaiku ziedus. Bet man liekas, ka par patiesu skaistumu var būt runa tikai tad, kad tiek saglabāta dabas noteiktā kārtība un īstais ziedu laiks ir pavisam īss. Protams, simt piec­desmit banknošu nav liela summa, ja ņem vērā to, cik daudz jūs man parādījāt, taču… — Josiko pēk­šņi iespurcās. — Taču parkā nav ne priežu, ne plūmju koku. [3]
   kad josiko jau bija aizgājusi, no kāda koka stum- bra izkāpa ar bardu apaudzis vīrietis.
   M-ja! — viņš sacīja. — Nu mēs esam ķezā. Šī meitene runāja par kaut kādām priedēm un plūmju kokiem. Vai tu zini, kas tie tādi ir?
   — Kā gan es to varu zināt? — staltais gids—robots atbildēja.

   .

   Nemaz nav katrā ziņā jāpiedzīvo kaut kas ārkārtējs, lai saprastu, cik mūsu dzīve ir bezjēdzīga.
   Vai jus domājat, ka to apjauš tikai sirmā vecumā? Un vienīgi tie cilvēki, kas sirgst ar hroniskiem vē­dera aizcietējumiem un aizraujas ar pārgudrām filo­zofiska satura grāmatām? Nekas tamlīdzīgs. Pilnīgi pietiek, lai cilvēks, tāpat kā es, ne no šā, ne no tā pēkšņi saķildotos ar meiteni, kuru mīl jau trīs gadus, un viņš tūlīt nonāks pie šādas atziņas.
   Un vispār jāsaka, ka tādu gadījumu, kas rosina mūs domāt par dzīves bezjēdzību, nav mazums. Pie­mēram, pusstundas laikā, spēlējot madžonku, tu pa­spēlē mēneša algu, priekšnieks tev mazgā galvu, vai tu ieraugi piemīlīgo darba biedreni, kas nesen sā­kusi strādāt tev līdzās, dodamies izbraukumā (tur­klāt sporta mašīnā!) kopā ar direktora rīkotāja dē­liņu, vai arī tava sieva jau trešo reizi kļuvusi grūta
   ārsti parego dvīnīšus.. .)r un kas tikai vēl viss ne- v«ii notikt… Tātad pat gadījums, kas, šķiet, nemaz nav tik nozīmīgs, pēkšņi atklāj tev vislielāko un vis­senāko no visām patiesībām: dzīve ir pilnīgi un abso­lūti bezjēdzīga.
   Alga niecīga, tramvajos mūžīga spaidīšanās, priekšnieks — īdzīgāks par jebkuru prātu izkūkojušu veceni, darba biedri — roklaižas un lišķi, gaļas šķēlī­tes ēdnīcā — plānākas par zīdpapīru, cenas — pasa­kaini augstas, politiķi — meļi, sievietes — idiotes, vīrieši — ēzeļi, masu informācija — ārprātīgo murgi, nodokļu resora ierēdņi — īstas dēles.
   Ko? Jūs varbūt domājat, ka tas tā nav? Es gan par to esmu pilnīgi pārliecināts!
   Tādos brīžos milzīgā galvaspilsēta, kas čum un mudž no cilvēkiem un mašīnām, man sāk atgādināt smirdošu kloāku un es domāju: nebūtu par ļaunu uz­spļaut šai Tokijai ar visiem tās namiem un ielām un samīdīt to dubļos… Bet vēl labāk būtu, ja es spētu pārvērsties par Godziro vai kādu citu nezvēru un ar ķepu notriekt gar zemi Tokijas torni, sagraut vareno «Marunouti» ēku, izsvaidīt uz visām pusēm ātrgaitas dzelzceļa estakādes … Nekautrēsimies — iebelzīsim no visa spēka mūsu sirmajai māmuļai Zemei, lai aiz­ripo uz elli, pāri Visuma robežām! … Kad man rodas šāds noskaņojums …
   Pagaidiet… Bet kā jūs rīkojaties tādos gadījumos? Piedzeraties? Iegriežaties visos kroģeļos pēc kārtas? Vai arī apgānat policijas iecirkņa durvju priekšu?…
   Bet es… — man pat kauns atzīties, cik nabaga ir mana fantāzija! — Es… uzrāpjos kādā augstā vietā un tīksminos par apkārtējo ainavu. Kā sacīts parunā: «Muļķis arvien tiecas pēc augstuma» … Kad cilvēks alkst pārvērsties par Godziro, viņš acīmredzot kļūst līdzīgs muļķim vai katrā ziņā drīz tāds būs. Taču pa­tiesībā es nemaz tik dumjš neesmu. No augšas, kā saka, labāk redzams. Tu skaties no augstās vietas uz milzīgo galvaspilsētu un saproti, cik pašapmierināti, aprobežoti, smieklīgi un stulbi ir cilvēki, it īpaši japāņi… Patiešām, vai tad lielo Japānas pilsētu bez­jēdzīgo plānojumu un šausmīgo pārapdzīvotību nav radījušas slimas smadzenes? Atliek tikai palūkoties uz Tokijas ielu sarežģīto labirintu, un tūlīt kļūst skaidrs: to veidojuši garā vāji strādnieki inženieru maniaku vadībā. Kaut šī mūsu mīļā galvaspilsēta nodegtu līdz pamatiem! Man tās nemaz nav žēl… Vai nav patī­kama sajūta, ko? Dvēseles pilnīga atbrīvošanās no jebkādām važām… Tu raugies no augšas uz leju un prāto: nu saķildojos ar Kisako — tā sauc manu iemī­ļoto, — un kas par to? Tad ta liela muiža! Te izšķiras galvaspilsētas un varbūt pat visas Japānas likteņi, bet es uztraucos par tādu nieka strīdu.
   Taču atgriezīsimies pie lietas.
   Tātad es biju nolēmis uzkāpt kādā iespējami aug­stāka vieta, lai nomierinātos pēc strīda ar Kisako. Man nebija ne mazakas vēlēšanās uzbraukt augšā Tokijas torni vai uz viesnīcas «Otani» jumta, — itin nekādas vēlēšanās! Kas gan tur vēl būtu ko redzēt? Ik reizi, kad vien uz turieni aizklīdu, — vienmēr ļaužu ka biezs… Nē, tikai projām no Tokijas! Un, kaut arī mana kabata dabūja trūkties, es sarunāju taksometru un drāzos uz Jokohamu. Uzkāpšu, nodo­māju, kādā piekrastes kalnā vai arī Sanjo plato, pa- klaiņošu vienatnē un papriecāšos par pilsētas un ostas ainavu.
   Un tā nu atgadījās, ka tieši Jokohamā, kalna vir­sotnē, no kuras paveras brīnišķīgs skatiens uz ostu, es sastapu viņu.
   — Esi svei-ci-nāts! — pēkšņi kāds ierunājās man aiz muguras. — Kāds šodien būt… kļūt… tapt… laiks?
   Vai tu esi japānis, cienītais?
   Es nemaz nespēju aprakstīt, cik ļoti biju izbrīnī­jies. Sāka jau krēslot. Uz kalna nebija neviena cil­vēka, neviena pārīša, un pēkšņi kaut kur aiz koka atskanēja balss. Un cik jocīgā japāņu valodā tā ru­nāja! Liekas, tikai vājprātīgais varēja iespraust vienā teikumā trīs sinonīmiskus darbības vārdus pēc kār­tas, turklāt tādā teikumā, kur neviens no tiem nebija vajadzīgs. Es, protams, tūlīt gluži nevilšus pagrie­zos, un man mute palika vaļā.
   Tas nu gan bija ērms!
   Zem koka, cēli sakrustojis kājas, kā uz troņa tu­pēja sīka auguma radījums — apaļš un sārts kā biete. Platā seja spīdēja vien — nu gluži kā ar biezu sviesta kārtu apziests plācenis! — mutes līnija stiepās no vienas auss līdz otrai, padegunē retas ūsiņas, brilles sudraba ietvarā, bet acis … Savu mūžu nebiju redzē­jis tādas acis! Labā skatījās uz augšu, kreisā — uz leju. Sāds šķielēšanas gadījums sastopams ļoti reti. Un kā viņš bija ģērbies …
   Izbalējuši vizītsvārki, galvā — no modes sen izgā­jis katliņš. To nu vēl varētu pieciest, bet kopā ar pla­tajām japāņu biksēm un getām viņa tērps būtu gauži piemērots putnu biedēšanai ģimenes dārziņā. Šo dī­vaino skatu papildināja lietussargs, kas šūpojās vi­ņam virs pleciem un bija piestiprināts ar sik­snām, kuras krusteniski savienojās uz krūtīm — šādas siksnas parasti izmanto, pārnēsājot uz mugu­ras bērnus —, un tīkliņš, no kura rēgojās ārā kaut kāda melna kvadrātveida lādīte. Es joprojām stāvēju, muti plati pavēris, tik ārkārtīgi mani bija pārsteigusi viņa neparastā seja un pārlieku oriģinālais apģērbs.
   — Jūs būtu to … šito … kaut drusciņ paelpo­juši, ko? — viņš vaicāja savā ķērcošajā balsī. — Tu apjēdz to vai ne?… Vai tu esi japānis, cienī­tais?
   «Droši vien ubags,» es nodomāju, «tūlīt sāks die­delēt, vai arī klaidonis, vai — vēl ļaunāk — plānprā­tiņš … kā lai zina, kas viņam padomā? … Jāpazūd no šejienes, kamēr vēl neesmu iekūlies kādā ķezā.» Taču jutos kā paralizēts, kājas vairs neklausīja.
   —   Ko stāvi, ne vārda nebilzdams? — viņš turpi­nāja savā jocīgajā japāņu valodā. — Spriežot pēc visa, tu acīmredzot esi kurlmēms. Vai arī garā vājš? Tu esi japānis, cienītais?
   —   Jā-ā, — es aizsmakušā balsī nomurmināju, — esmu japānis. Tiesa, neesmu īpaši pētījis savus radurakstus, taču laikam jau japānis.
   —   Ek, cik es esmu kļuvis, tapis laimīgs! — Viņš staroja no sajūsmas, viņa acuāboli valbījās no aug­šas uz leju, no augšas uz leju. — Tu mani patiešām nomierinājil Aiziet — nāc man līdzi!
   Piedodiet, uz kurieni man jāiet jums līdzi?
   Uz kurieni, uz kurieni… — viņš triumfēdams pasmaidīja. — Pie tevis, uz tavu māju.
   Pie manis?! — man gandrīz pamira kājas.
   Bet… piedodiet… jūs … to … Varbūt jūs esat mans tēvocis vai kaut kas tamlīdzīgs?
   —   Nemuldi nu muļķības! Neesmu un nekad ne­būšu tavs tēvocis. Mani ar tevi, mīļais, nesaista nekādas radniecības saites …
   —   Kāpēc tad mums jāiet uz manu māju? — es nobēru kā ar ložmetēju. — Man, ziniet, ir pavisam mazs dzīvoklītis, tikai istaba un virtuve, dzīvoju ļoti saspiesti, pie manis ir liela nekārtība, gulta nav no­vākta, grīda nav slaucīta …
   —   Mēs, — viņš svinīgi sacīja, nemaz nepievērs­dams uzmanību maniem vārdiem, — mēs esam tūrists! Ārzemju tūrists. Un tūristu ceļvedī ir rakstīts, melns uz balta iespiests, ka visi japāņi ir sevišķi viesmīlīgi, it īpaši pret Ārzemju viesiem. Tur sacīts arī, ka, no- kļuvis, japanā, tu vari palūgt naktsmājas pirmajam japānim, ko sastopi ceļā. Visa Japāna esot, saucas viena liela viesnīca. Ikviens japānis ir priecīgs dot viesnīcu svešzemju ciemiņam.
   —    Pagaidiet, klusējiet! — es biju pavisam apmul­sis. — Jā, protams, viesmīlība… Mums, japāņiem, tiešām piemīt šī vājība, bet… Es neko nesaprotu, jūs gvelžat kaut kādas muļķības …
   —    Nu, labi, nemaz nekautrējies! — viņš uzmundri­noši pasmaidīja. — Cienītais, nekavējies, seko man!
   Putnubiedēklis apgriezās apkārt un devās projām. Es lēnām vilkos viņam aiz muguras, gluži kā nere­dzamā saitē piesiets.
   Jā, ārzemēs izdod tādus ceļvežus… Pretīgas grā- mateles. Acīm redzamas aplamības. Vai tad mūsu Ār­lietu ministriju tas nemaz nesatrauc?! Tiesa, pēdējā laikā gan atjēgušies: nedrīkst pieļaut, ka ārzemēs mācību grāmatās raksta par Japānu visādas blēņas! Pat aprobētas mācību grāmatas, ko izdod Eiropā un Amerikā, rada ačgārnu priekšstatu par mūsu zemi. Tajās, piemēram, rakstīts, ka Japānā vēl līdz šim sastopami rikšas un samuraji, kas matus nēsā ten- mage stilā un izdara sev harakiri. Nemaz jau neru­nājot par tiem draņķīgajiem ceļvežiem. Tikai dievs vien zina, kas tur samuldēts… Bet kāpēc tieši man tas jāizstrebj?! Tagad šis vilkatis, šis ērms apmetīsies manā istabā.
   «Nu nē, lai vācas pie visiem velniem! Ko gan teiks kašķīgās mājsaimnieces no mūsu mikrorajona pašpārvaldes komitejas, ja šis psihopāts sāks dzīvot manā istabā?… Un galvenais — Kisako … Kad viņa uzzinās…»
   —    Eē, pagaidiet! — Es tikko spēju viņu panākt, viņš vēlās lejā pa nogāzi gluži kā bumbiņa. — Vai jūs … eē … patiešām esat ārzemnieks?
   —   Nu, protams, — viņš izrieza krūtis, — tā ir vis­īstākā patiesība.
   —   Vai drīkstu zināt, no kuras valsts?
   —   Nav vērts to nosaukt, jo tu tik un tā neesi nekad dzirdējis tās brīnišķīgo nosaukumu. Mana zeme atro­das tālu tālu. Es atbraucu ar kuģi.
   —   Ar kuģi? … — Es sāku domāt. — Bet… ja jau ar kuģi, tad kā tas varēja atgadīties, ka esmu pirmais japānis, ko jūs sastapāt?
   —   Varēja, varēja, ai kā varēja, mans mīļais!
   Man šermuļi pārskrēja pār muguru. Šis tikai pen-
   terē: «Varēja, varēja!» Gatavais stulbenis. Krupis tāds! Reklāmu aģents. Varbūt viņš patiešām pirms kara ar to nodarbojies, pēcāk sajucis prātā, nonācis psihiatriskajā un tagad atmucis uz šejieni? …
   —   E-ē-ē, — es minstinājos un bažīgi lūkojos uz visām pusēm. Mēs jau atradāmies kalna pakājē, pre­tim nāca cilvēki, un man bija kauns, ka jāiet kopā ar šo vājprātīgo ārzemnieku. - E… ē… atvainojiet Vai nevarētu kaut ko darīt ar jūsu apģērbu? Tas, ziniet, par daudz piesaista garāmgājēju uzmanību…
   - Ko, jums nepatīk mans apģērbs? — viņš dus­mīgi vērās manī savām šķielējošajām acīm. — Tur viss ir rūpīgi pārdomāts. Es ilgi mācījos, pētīju un centos iegaumēt Japānas mūsdienu modes. Tavas ze­mes ļaudīm ir paruna: «Nokļuvis svešā ciemā, ej vienmēr pa labi…»
   —   Nepareizi! — es viņu pārtraucu. — «Nokļuvis svešā ciemā, ievēro vietējās parašas un tikumus!»
   —   Es jau tāpēc arī saku, — dodies… virzies gan pa labi, gan pa kreisi… Taču ne jau tas ir galve­nais. Kā zināms, apģērbā izpaužas katras zemes gars un būtība. Es rūpīgi izstrādāju pats savu stilu, kas raksturo šo būtību un tomēr saglabā arī individuali­tāti. Un tev tas nepatīk! Nesaprotu, kāpēc nepa­tīk! … Paskaties labāk pats uz sevi: pērtiķis, paviāns, makaks, un nekas vairāk. Nolūrēji, nošpikoji, citiem nospēri… ārzemes atdarini! Bet kur ir tava indivi­dualitāte?
   Protams, viņam savā ziņā bija taisnība. Vai, patie­šām, viņa apģērbs neizsaka mūsdienu Japānas bū­tību? No visa pa druskai: slikti pieguloši eiropiešu vizītsvārki, katliņš, brilles, platās nacionālās japāņu bikses, getas… Piedevām vēl kādā aizjūras zemē ražots lietussargs, kurš piestiprināts pie krūtīm ar sik­snām — paņēmienu, kas bija tikpat sens kā Japāna un kuru izmantoja, pārnēsājot uz muguras zīdai­ņus …
   Tomēr šī trakā kombinācija piesaistīja gājēju uz­manību. Labi vēl, ka sāka jau krēslot. Taču, kad mēs nokļuvām laternu gaismā, ļaudis apstājās un nolū­kojās uz mums atplestām mutēm. Es nevarēju nekur aizbēgt, mani dzina uz priekšu kāds nezināms spēks. Mani vaigi pietvīka sārti kā tikko uzplaukušas rozes. «Tūlīt nogriezīšos kādā sānielā,» sāku prātot, «un laidīšos lapās.» Bet kur nu! Kājas mani nesa uz priekšu, es panācu ērmu un sāku atkal soļot viņam līdzās.
   —    Hm, ne visai turīgi jūs te Japānā dzīvojat, — viņš nomurmināja, aplūkodams mājas, kas atradās abās ielas pusēs.
   —   Ir ari rajoni, kur dzīvo turīgāk, — es aizvai­nots atbildēju.
   —    Patiesi? Tas nozīmē, ka būs jāizslauka blisenes.
   Es apmulsu.
   —   Piedodiet… Vai jums kaut kas nav kārtībā ar acīm?
   —    Kas tev noticis, mans mīļais? Vai dzimto valodu vairs nesaproti? Man šķiet, ka es izteicos pietiekami skaidrā japāņu valodā: viss jāaplūko uzmanīgāk!
   —   Atvainojiet, es nezināju, ka jūs esat tāds japāņu valodas speciālists …
   — Kā gan citādi! Mēs netaupījām pūļu, lai to iemācītos. Turklāt bijām ļoti izbrīnījušies, cik tā sarežģīta. Vajadzēja atcerēties visu pēc kārtas, mācī­ties no galvas, iegaumēt, iekalt, iezubrīt…
   Es sadrūmu.
   Patiešām, mūsu Japāna ir pavisam maziņa, bet dažādu grūtību ik uz soļa. Arī valoda nav nekāda vieglā. Cik dialektu vien! Un personas vietniek­vārdi? Piemēram, personas vietniekvārds vienskaitļa pirmajā personā — «es». Liekas, kas tur sevišķs. Taču nē. Mūsu valodā ir milzums vārdu, kas apzīmē šo «es». Visus nemaz nevar paturēt prātā… Sasto­pama vēl arī viduslaiku frazeoloģija un tās atdarinā­jumi. Mēs tam nepievēršam īpašu uzmanību, bet ār­zemnieki, kuri mācās japāņu valodu, sajauc vienā putrā gan dialektismus, provinciālismus, gan arha­ismus un žargona vārdu. īsts juceklis, bet viņi domā, ka tā ir normāla mūsdienu japāņu valoda. Taču tas vēl nav visbēdīgākais. Droši vien, kad japānis mācās kādu svešvalodu, kaut vai angļu valodu, rezultāts ir gluži luds pats: viņš sajauc kopā Oksfordas, Īrijas, Dionvidāfrikas un standarta angļu valodas, kā arī kokni [4] žargona vārdus. Un tad vēl briesmīgi gribas paspīdēt ar kādu idiomu, sakāmvārdu vai parunu. Taisni šausmas! Japānis buldurē, ko iemācījies, un gandrīz vai plīst aiz lepnuma: skat, cik labi es protu angļu valodu! …
   Man iešāvās prātā draiskulīga doma: vai neiepa­zīstināt šo ārzemnieku ar tēvocīti? Mans tēvocis valodas jautājumos ir īsts cietpaurains konservators. Viņš tūlīt sāk viebties, kad dzird neloģismus un visā­dus žargona vārdiņus. Bet, klausoties šādu mistro­jumu, viņš, kas zina, var vēl dabūt infarktu. Kaut gan… tēvocītis katru dienu sastopas ar «grūti panesamu, piegružotu» valodu un tomēr nekas — vel Joprojām ir dzīvs …
   Šādas problēmas lai tevi nesatrauc, — mans ārzemnieks pēkšņi pasmīnēja un ieskatījās man cieši acis, skaidri izrunādams katru vārdu. — Ja radīsies nepieciešamība, es runāšu, stingri ievērodams visus senās literārās valodas likumus.
   Man pat kļuva nelabi. Vai tiešām viņš lasa manas domas?…

   Goda vārds, tas nenotika pēc manas gribas! Vai tad man tas bija vajadzīgs, es taču vēl neesmu ju­cis… Un tomēr, es gluži kā marionete pacēlu roku, apturēju taksometru, pateicu savu adresi. Šoferis, palūkojies uz manu ceļa biedru, aiz brīnumiem izval­bīja acis un droši vien ļoti labprāt būtu pasūtījis mūs pie velna, taču bija jau par vēlu: mēs iekāpām ma­šīnā un aizcirtām durvis.
   —   Ai-ai-ai! — mans ārzemnieks ievaimanājās. — Tad tas ir tā saucamais automobilis? Cik primitīvs transporta līdzeklis!
   —    Tu te labāk nebļausties! Primitīvs, padomā tikai! … Kāds nu ir, tāds jāņem par labu! — šoferis nepārprotami gribēja uzsākt skandālu. — īsts lauķis, nekad ar mašīnu nav braucis un vēl runā . ..
   —    Bet jums nekaitētu pakustināt smadzenes, — ārzemnieks nemaz neapmulsa, — vai tad nav pretīgi braukt ar šo lielo un smago tarantasu, kas izplata šausmīgi indīgu gāzi? Turklāt paļaujoties vienīgi uz nožēlojamu dzīvniecisku instinktu… Nē, tā jau ir īsta pašnāvība!
   —    Ja nepatīk, kāp tūlīt ārā! — šoferis atcirta.
   —    Tst! — mēģināju ārzemnieku apklusināt. — Lūdzu, nekaitiniet šoferi. Iespējams, ka viņš mūs arī neizsēdinās, taču noteikti sāks vadīt mašīnu tā, it kā viņš būtu kamikadze [5] .
   —    Paskat tikai, kādas bangot, plosīties, kūsāt kais­lības! … Ļoti cienījamais kungs, ļauj uzzināt tavu godavārdu! Nekautrējies, klāj vaļā!
   —    Mani sauc par Judzo Todu, — es sacīju, tikko valdīdamies, lai nesāktu gaudot aiz galvas sāpēm, kuras arvien pastiprinājās. — Piedodiet, un kā sauc jūs.
   —   Goemons! — viņš svinīgi pavēstīja.
   —    Goemons?! — es neticēju savām ausīm. — Jūs taču nebūsiet slavenais viduslaiku laupītājs Goe­mons Isikava?
   —   Man ar Isikavas kungu nav nekāda sakara. Esmu gluži vienkārši Goemons. Tā, starp citu, ir ļoti ievē­rojama dzimta.
   A <i, tātad Goemons ir jūsu uzvārds. 'ikuidil's ikislduciju sviedrus no pieres. — Un kAds Jums vārds?
   —Vārds? — Goemona seja savilkās savādā gri­masē. — Vārda man nav. Ir tikai numurs. Esmu Goe­mons Nr. 1268911.
   Nu vai nav vienalga galu galā! Man tagad bija pavisam sāji ap dūšu. Galvā kaut kas dūca un griezās kā vilciņš. Goemons? … Vai tādi vien uzvārdi ir ārzemniekiem? Dažkārt tie japāņu ausīm šķiet ļoti neparasti, tāpēc ka asociējas ar kaut kādu noteiktu priekšstatu.
   Piemēra pēc varētu minēt visaugstāko virsotni Pirenejos, — kalnos, kas atrodas uz Francijas un Spānijas robežas. Japāņu valodā tās nosaukums
   iio/iiiiO Iii Iii Iii… So vārdu pat kauns izrunāt… i,i nHii .it ieskatieties atlantā.
   Ak Iml jus sauc par Goemonu, ārzemnieka kungs? Nu, lai ari tā būtu! Salīdzinājumā ar jūsu ērmoto izskatu, uzvārds pat visai pieklājīgs. Bet varbūt jūs gribējāt paņirgāties par japāņiem un tāpēc izvēlējā­ties tādu vārdu? … Lai gan es tikai nospļaujos par to … Mani visvairāk nodarbināja doma, kā tikt vaļā no Goemona. Vai viņš patiešām apmetīsies manā istabā un pārvērtīs to par «tautas viesnīcu»?! Un man vajadzēs dzīvot zem viena jumta ar šo, ar šo… Nē, vēl viens mirklis, un mani ķers trieka!
   —    Nu, tad, lādzīgais cilvēk Judzo Toda, — Goe­mons pastiepa man savu roku, — tagad mēs esam atklājuši viens otram savus vārdus. Nostiprināsim tikko dzimušo draudzību ar ciešu rokas spiedienu!
   Noslaucījis sasvīdušo plaukstu gar biksēm, es pie­sardzīgi paspiedu viņa roku. Tā bija auksta kā ledus, raupja, ar īsiem, resniem pirkstiem.
   Viņa pirksti!!!
   Es tos tā pa īstam pamanīju tikai tad, kad turēju viņa roku savējā. Man aizcirtās elpa. Arvien pieau­gošo izbrīnu nomainīja paniskas bailes, un, lai gan tas nebija pieklājīgi, es, īsti neaptverdams, ko daru, izbāzu seju pa logu.
   —   Ei, pasažieri! — šofera skarbā balss mani maz­liet atžilbināja. — Kāpiet ārā! Esam atbraukuši. Ne­saprotu, kur un kā esam braukuši, bet galā esam. Fakts!
   —    Ko jūs sakāt? — es sašļuku. — Vai jūs nejoko­jat? Mēs esam braukuši tikai piecas, vislielākais sep­tiņas minūtes!
   —    Jums taisnība … tieši piecas minūtes … To es piedzīvoju pirmo reizi, ka no Jokohamas līdz Tokijai skaitītājs rāda tikai simt divdesmit jēnas… — tak­
   sometra vadītājs runāja dobjā balsī, stostīdamies. — Nevajag man jūsu naudas, rāpjieties labāk ātrāk ārā no mašīnas! Tas nu gan ir brīnums — divi kilometri… no Jokohamas …

   1
   Kad šofera niknā skatiena pavadīti, mēs izkāpām no taksometra, man viss griezās acu priekšā. Varbūt tas viss ir tikai murgains sapnis? …
   Piecās minūtēs nobraukt ceļa gabalu no Jokoha­mas līdz Setajas rajonam Tokijā! Turklāt vakarā, sastrēguma laikā! … Pat pa gaisa līniju būtu kilo­metri divdesmit. Bet skaitītājs rāda divus… Un simt divdesmit jenas.
   Nē, tas nevar būt. Brīnumi taču pasaulē nenotiek! Tie ir murgi… Es to visu redzu sapnī: gan vājprā­tīgo ārzemnieku, gan lidojumu galvu reibinošā āt­rumā — tieši tā: nevis braucienu, bet lidojumu — no Jokohamas līdz Tokijai. Divi kilometri… simt div­desmit jēnas… Tūlīt es pamodīšos savā gultā, kura nekad netiek novākta … Ai, kā sāp galva! … Un cik nelaba dūša … Nedrīkst vairs tā piedzerties… Pa­ģirās ne tādi vien murgi rādās…
   —   Par ko jūs patlaban domājat? — dīvainais cil­vēks … ārzemnieks … Goemons, skatīdamies man sejā, ievaicājās.
   —   Nu gan vienreiz pietiek! … — es nomurmi­nāju un, ar roku atgaiņādamies, centos aizdzīt bez­jēdzīgos māņus. — Sākot ar rītdienu, pārtraukšu dzert. To es svēti apsolu! … Nekad vairs dzīvē…
   ne, vismaz gadu vai pusgadu… neņemšu mutē lēto vlskiju … Kaut tu pazustu, kaut tu izčibētu! Tā jau nelabi ap dūšu, un tad vēl tu man …
   - Ai, ai, ai, tas nu gan nekur neder! — Goemons sāka vēcināt ar rokām gluži kā ar signālkarodziņiem. Viņa acis lēkāja no augšas uz leju, no augšas uz leju. — Auto, takso, taksomobilis brauca loti lēnām, un sastrēgumu bija tik daudz, es pat… Tu, mīļais, acīmredzot neesi pieradis pārvietoties lielos attā­lumos?
   —    Jel rimsties! — es ieaurojos, saķēris ar rokām galvu. — Nemels niekus, labāk būtu pameklējis manu modinātāju.
   —    Modinātāju? — Goemons, pacēlies uz pirkst­galiem, ielūkojās man acīs. Es redzēju, ka viņam no milzīgajām nāsīm lien ārā biezi saaugušas spalvas.
   —   Negvelz muļķības! Tu taču neguli.
   —   Dod man pulksteni, modinātāju! — es kliedzu.
   —   Tam ir jāzvana! … Tad es pamodīšos, un viss iz­gaisīs … Ardievu, Goemon san!
   —    Kāpēc «ardievu»? Mēs tikai nupat kā atbrau­cām. Tu, mans kalps, kusties žiglāk, sper soļus veicī­gāk, kāto man pa priekšu, ej iekšā savās istabās. Es tev sekošu. Es vēlos, es gribu atpūsties!
   Ak tā, lūdzu, ejiet, kur jums tīk, kur vien vēla­ties! … Gan jau kaut kur mūsu mikrorajonā iezva­nīsies modinātājs, un šie murgi beigsies. Cik daudz sapņu savā mūžā biju redzējis — pat saskaitīt ne­varu — taču tādas dumjības man rādījās pirmo reizi. Tagad gan vajadzētu pamosties, pirms ieeju pa dur­vīm savā istabā. Ja šis briesmonis pārkāps pāri sliek­snim, nāksies rīt no dzīvokļa aizvākties, citādi vēl nobeigšos aiz šausmām.
   —    U-i! — Goemons jeb tas biedēklis, kas man rēgojās acu priekšā, nolūkodamies uz mūsu mikro­rajona ēkām, nelabā balsi iebrēcās. — Kas tad tie par klucīšiem?
   —   Tas ir mūsu mikrorajons, — es mehāniski at­bildēju un tūlīt pat nodomāju, cik muļķīgi sarunāties sapnī, turklāt vēl ar tādu biedēkli.
   —   Mikrorajons? — Goemons neizpratnē sašķieba galvu. — Tas ir — kādā nozīmē?
   —   Nu, tādā nozīmē… Vārdu sakot, mikrorajons ir daudzdzīvokļu dzīvojamo korpusu komplekss… Tātad nami…
   —    Kas tie par namiem? Tās jau kastītes!
   —   Nekādas kastītes! īsti mūsdienu dzīvojamie nami. Pie mums, Japānā, sitas vai nost, lai dabūtu tur dzīvokļus …
   Nepievērsdams uzmanību maniem paskaidroju­miem, Goemons no bikšu krokām izvilka senlaicīgu tušai un otiņām domātu lādīti, kā arī tualetes papīra rulli — to viņš acīmredzot lietoja piezīmju grāmati­ņas vietā — un sevišķi glītā rokrakstā, kas mani ļoti pārsteidza, uzrakstīja teikumu: «Japāņi dzīvo kastī­tēs.»
   Es gandrīz vai gribēju sākt protestēt, lai aizstāvētu savu dārgo tautiešu godu — patiešām, kas gan no­tiktu, ja katrs ārzemnieks izdarītu tikpat maldīgus secinājumus! Tomēr nezin kāpēc pārdomāju. Nekas, pamodīšos, un viss izgaisīs.
   —   Ejam, — viņš sacīja, iebāzdams biksēs lādīti. — Soļos marš!
   Taču man nemaz negribējās viņam sekot. Nevie­nam jau negribētos to darīt.
   —    Paklausieties, Goemon san, — es ieteicos, — vai jūs nevēlētos apmesties viesnīcā? Varu sameklēt jums lētu un ērtu numuru.
   —   Nevēlētos vis, — kāpdams pa kāpnēm, Goe­mons palūkojās uz augšu. — Bet jūsu dzīvokli jau kāds ir.
   — Kā jūs to zināt, no šejienes nemaz nevar redzēt, es dzīvoju trešajā stāvā, — es nomurmināju. — Un atslēga ir man kabatā ….
   2
   Taču, kad mēs nonācām pie mana dzīvokļa, es satrūkos. Durvis bija vaļā, un no iekšienes līdz ma­nām ausīm atplūda kaut kādas skaņas.
   Kas tad tas? … Sirds sāka strauji dauzīties.
   Vienīgais cilvēks, kam ir atslēga …
   No istabas kā viesulis izdrāzās ārā Kisako un apķē­rās man ap kaklu.
   —   Mīļais, piedod man! Ko tikai es tev nesaru­nāju! Atnācu, lai atvainotos… Vainīga esmu es, vienīgi es! … Vakarpusē man sametās tik nelāgi ap dūšu, nekur nevaru atrast miera… Tāpēc arī atnā­cu… izlūgties piedošanu… Es atnācu, bet tevis nebija. Nolēmu pagaidīt. Un gaidīdama uzkopu dzī­vokli un pagatavoju visādus gardumus.
   Kisako pieglauda savu seju man pie krūtīm, lai­kam bija mazliet apmulsusi. Viņas taisnie, īsi ap­grieztie mati kutināja manus vaigus, un es noreibu, ieelpodams smaržu «Vol de nuit» [6] saldo aromātu.
   Parasti tādās reizēs es tūlīt sāku starot aiz prieka. Visus trīs gadus mēs to vien darām kā strīdamies, lai pēc tam atkal salīgtu mieru. Laikam tāpēc ari neprecamies, ka baidāmies zaudēt šos tīkamos mir­kļus. Taču patlaban es nepavisam nebiju sajūsmināts.
   —   Nu, beigsim ķildoties, jā? — Kisako palūkojās man acīs. — Un, lai tu nešaubītos, ka es vairs nedus­mojos …
   Aizvērusi acis, viņa tuvināja savas lūpas manējām.
   —   Ko, vai jūs gribat viņam iekost? — Goemons nekautrīgi iejautājās savā čerkstošajā balsī.
   Kisako satrūkās, atrāvās no manis un pietvīkusi pievērsa skatienu svešiniekam.
   —   Piedod, es nezināju… — viņa pielika plauk­stas pie sasārtušajiem vaigiem. — Izrādās, ka tev ir ciemiņš … Vai jūs atnācāt abi reizē?
   —   Kisako! — es čukstēju galīgā izmisumā, satvē­ris viņas rokas savējās. — Es nevēlējos, lai tu ieras­tos pārāk agri… Tu vari man ticēt! … Es gribēju pamosties pirms tavas atnākšanas …
   —   Ko tu pļāpā?! — viņa sadrūma, pēc tam, pie- vērsdamās cilvēkam, kas stāvēja man aiz muguras, medainā balsī sacīja: — Dieva dēļ, atvainojiet, es jūs nemaz nepamanīju. Lūdzu, nāciet iekšā, nekaut­rējieties!
   Sievietes ir neizdibināmas būtnes! Jebkura no vi­ņām spēj vienā acumirklī pārvērsties līdz nepazīša­nai. Kisako nav nekāds izņēmums. Kad mēs saecēja- mies, viņa kā dzelta izskrien priekšnamā un ar kājas spērienu atver durvis. Bet, ja šajā brīdī ierodas viesi, viņa cēli noliecas un, ar trim pirkstiem pieskarda­mās grīdai, zemu paklanās. Cik brīnišķīgas manieres! Gluži kā Ogasavari gleznā.
   —   Laipni lū …
   Ak tā gan, viņa zaudējusi runas spēju! Un tomēr, lai gan viņas acis no pārsteiguma bija izspiedušās uz āru un vārds, ko nespēja izrunāt, iesprūdis rīklē, Kisako sveicināja ciemiņu, zemu palocīdamās.
   Taču šis lops Goemons nelikās par to ne zinis. Pār- lēcis pāri Kisako, viņš iedrāzās istabā.
   Kisako pat nepakustējās, stāvēja kā stāvējusi ar noliektu galvu. Kas viņai lēcies? Viņa pārāk ilgi pa­lika šajā nekustīgajā pozā. Es pieskāros Kisako ple­cam un jutu, ka viņa trīc.
   —    S-s-s … sā … ā … — Kisako murmināja.
   —   Ko? Kas tev noticis? — es iekliedzos, jo mani pārņēma šausmas.
   —    Sā .. .li… ātrāk sāli…
   Es aizjoņoju uz virtuvi un atnesu šķipsniņu sāls. Viņa iebāza to mutē, pasūkāja, saviebusi seju, un beidzot pacēla galvu. No acīm ritēja asaras, taču Ki­sako jau smējās kā prātu zaudējusi.
   —    Pfu, cik rūgts! Kas viņš ir? Tavs tēvocis 110 laukiem?
   —    Tad ne jau, — es atbildēju, pilnīgi zaudēdams spēkus, — nē … Viņš … tas ir … tu saproti, es tikai sapņoju…
   —    Sapņo?
   —    Nu jā. Pavairāk iekampu lēto viskiju, un man tagad rādās sapnī šis briesmonis… Man kauns, ka es rādu tev tik nelāgu sapni…
   —   Ko tu mels! Atjēdzies taču! — viņa pārbijusies paskatījās uz mani. — Tu esi piedzēries, vai?
   —    Nē, es nemaz neesmu piedzēries … — es sacīju lēnām, cenzdamies skaidri izrunāt katru vārdu. — Sa­proti, tas viss ir tikai sapnis. Es guļu, un man miegā … Par šo briesmoni «cilvēka—manekena» izskatā es pat­laban sapņoju … Un par tevi tāpat… Un ari sevi es redzu sapnī…
   Kisako kaprīzi uzmeta lūpu.
   —    Kā tev nav kauna! Es neesmu nekāds rēgs un nerādos tev nekādā sapnī! Es taču neguļu …
   —    Ko tu tur svepsti — žu — žu — žu? — Goemons iejaucās. Viņš stāvēja uz sliekšņa. Šis neaptēstais ērms, ieejot manā dzīvoklī, nebija noņēmis cepuri un novilcis apavus. — Kas viņa tev ir? — Viņš parādīja ar pirkstu uz Kisako. — Zvēriņu esi pieradinājis? Laika kavēklim? Nu, panāc šurp, vai tu re, cik maigs un mīlīgs dzīvnieks! …
   Kisako uzacis spēji pacēlās uz augšu.
   —        Nē, nē, tas nav tā… viņa… — Man vārdi iesprūda rīklē. — Atjaujiet iepazīstināt — mana… ē-ē-ē … līgava Kisako.
   —        Kis … kis … Ak, tas, kas peles ķer, — viņš sa­protoši pamāja ar galvu.
   —        Kas jums nāk prātā?! Viņa ir nevis kaķis, bet sieviete! Kisako ir viņas vārds. Mēs esam nolēmuši precēties.
   —   Ak, viņa tātad ir tava mātīte!
   Es redzēju, ka Kisako sāka trīsēt lūpas. Man atkal galvā viss sāka griezties riņķī. Kaut nu varētu pamos­ties! Kaut drīzāk pamostos! Kaut modinātājs beidzot iezvanītos!…
   —   Bet kāpēc tu ar šo mātīti pirmīt gribēji kosties?
   Man acu priekšā sāka peldēt ugunīgi loki.
   —        Tas ir … tas ir … Nu, kā lai es jums to izskaid­roju … Tas ir — skūpsts! Tā mēs paužam mīlestību.
   Goemons tūlīt izņēma no biksēm man jau pazīstamo tualetes papīra rulli un lieliem burtiem uzrakstīja: «Tēviņi un mātītes, apliecinot mīlestību, kož viens otram.»
   Kisako acis iezvērojās, viņa iekunkstējās un savilka rokas dūrēs.
   «Nu gan vienreiz pietiek,» es nodomāju, «jāsāk beidzot rīkoties enerģiskāk.»
   —        Kisako, dārgā! — es lūdzos, satverdams viņas roku. — Pacieties vēl kādu brītiņu! Paķer kādu sma­gāku priekšmetu un krietni iebelz man pa galvu!
   —        Es viņam tūlīt galvu uz pusēm pāršķelšu! — Ki­sako ieaurojās. — Kā viņš uzdrošinās …
   —        Iegaumē, ka sist viņam nav nekādas jēgas. Viņš taču ir tikai manas iztēles auglis! Es tevi lūdzu, iegāz man tā pa īstam! …
   Es izdzirdu stipru dārdoņu. Iesākumā nodomāju, ka tas no stiprās pulsācijās deniņos. Mēģināju ieklau­sīties uzmanīgāk. Nē, tas tomēr bija tvaika āmurs, kas dzina zemē tērauda pāli.
   Viss sākas atkal no jauna!
   Olimpiāde jau sen bija beigusies, bet ceļus vēl joprojām remontē … Starp citu, nē … troksnis nāca no būvbedres — netālu no manis rok jaunu metro līniju.
   Tvaika āmura sitieniem pievienojās dobja, sēcoša kaukoņa — kāds smurgulis, kas dzīvoja trešajā stāvā, bija uzlicis uz savas paštaisītās stereoradiolas «Modern jazz» plati. Tas nu gan ir draņķis — katru vakaru atkārto vienu un to pašu plati! Turklāt, cik skaļi vien iespējams. Tātad viņš zina, ka skaņu izo­lācija mūsu namā nekur neder …
   Kādu brīdi domās kavējies, atvēru acis. Es gulēju virtuves kaktā, ar galvu atspiedies pret durvju sten­deri. Kisako sēdēja līdzās un vērīgi skatījās uz mani.
   Manas acis drudžaini šaudījās visapkārt.
   Viņš vairs nekur nebija manāms!
   —   Paldies, dārgā! — es sacīju, berzēdams sāpošo pakausi. — Tu mani izglābi. Es nu beidzot esmu pa­modies … Tu redzi, ka man bija taisnība — tas viss bija tikai sapnis. Tagad briesmonis ir pazudis.
   —   Tas nu gan nav tiesa! — Kisako ierunājās visai dzedri. — Viņš sēž istabā un aprij mūsu vakariņas, aprij visu, ko es pagatavoju. Turklāt vēl kopā ar traukiem.
   Es kā dzelts pietrūkos kājās un ielūkojos istabā. Kisako neko nebija pārspīlējusi: viņš patlaban pavi­sam mierīgi notiesāja nelielo plastmasas trauciņu, kurā bija ielieta sojas mērce. . Tas mani gauži sarūgtināja.
   —   Tātad… tas … tomēr … nav sapnis …
   —   Ko tu te visu laiku penterē — sapnis, sapnis! Vai tu vispār kaut ko vēl apjēdz? Kas viņš galu galā ir? Kas viņš tev ir? Kāpēc tu atvāci sev līdzi šo pre­tīgo cilvēku, šo rupekli, šo nekautrīgo, bezkaunīgo cūku?
   —   Nezinu, tiešām nezinu! Neko nesaprotu… Es sastapu viņu pavisam nesen, Jokohamā… Ja tas pa­tiešām nav sapnis…
   —   Man pietiek! — Kisako iekliedzās. — Ja tu vēl vienu reizi pieminēsi, ka tas ir sapnis, es tev tūlīt iekniebšu!
   —   Tu saproti, viņš ir ārzemnieks, loti dīvains ār­zemnieks … Cenšas atdarināt japāņus. Taču kaut kādā pavisam jocīgā veidā… Apturēja mani uz ielas, sacīja, ka dzīvos pie manis …
   —   Vai redz, kā! — viņas balsij bija draudīga pie­skaņa, viņa uzrotīja piedurknes. — Viss skaidrs. Tev ir vājība pret ārzemniekiem, un tu bezkaunīgi me­loji, kad noliedzi to. Patiesībā tu klanies viņu priekšā līdz zemei un tver katru viņu vārdu! Kā gan tev ne­bija kauna zoboties par sievietēm un pārmest mums, ka mēs gluži kā bez prāta jūsmojot par visu ārzem­niecisko?!
   —    Tad ne jau.
   Mēs gandrīz kliedzām — tvaika āmura un stereo- foniskās radiolas troksnis bija tik liels, ka neko nevarēja sadzirdēt.
   —    Ko — nē? — Kisako jau brēca no visa spēka.
   —    Noķēris kaut kādu ārzemnieku, turklāt nezin no kādas zemes, īstu neģēli, klaidoni un ievedis viņu savā mājā, lai dzīvo!
   —   Nē, tad nē jau, viņš pats! …
   —   Kāpēc tāds troksnis? — Goemons izbāza galvu pa durvīm un pārlaida skatienu mūsu virtuvei.
   —   Japāna gan šķiet trokšņaina zeme!
   — Kā tu vēl uzdrošinies! — es ierēcos, galu galā mani nervi to vairs neizturēja. — Bet tagad vācies no šejienes projām pie visiem velniem! Un vari do­māt par Japānu, ko vien vēlies, es nospļaujos par to! Vari pat sakūdīt savu valdību, lai tā piesaka mums karu! Vai tu dzirdi — lasies projām! Ja ne, es piezvanīšu policijai, tevi ātri vien nogādās jūsu konsulātā, un tu izlidosi ārā no Japānas divdesmit četru stundu laikā!
   No nerimstošā trokšņa un aiz lielajām dusmām biju pavisam zaudējis galvu un, pieskrējis pie tele­fona, uzgriezu policijas numuru.
   Taču… ar aparātu kaut kas bija noticis. Disks griezās pilnīgi bez trokšņa.
   Laikam man bija aizkritušas ausis. Es pakratīju galvu — nekas nemainījās. Palūkojos uz Kisako. Viņa izskatījās apjukusi. Ar rokām aizspiedusi ausis, arī viņa purināja galvu.
   Viņas lūpas kustējās. Ko viņa sacīja? Es neko nedzirdēju.
   Bija pazudusi ne tikai Kisako balss, bija pazuduši arī tvaika āmura klaudzieni un džeza gaudoņa. Sa­jutu vienīgi džinkstoņu ausīs.
   4
   Tikai pēcāk es sapratu, ka šī nelielā epizode ir bijusi prelūdija veselai notikumu virknei, kas satri­cināja visu Japānu un ne tikai Japānu vien. Taču toreiz tas man vēl nenāca ne prātā. Sākumā pat nebiju visai pārsteigts. Gadās taču tā: tu nožāvājies, un tev uz kādu sekundi aizkrīt ausis. Droši vien arī tagad bija noticis kaut kas tamlīdzīgs. Es tikai piespiedu telefona klausuli ciešāk pie auss. Taču…
   No nedzīvās plastmasas klausules iekšpuses neat­skanēja nekādi signāli — ne gari, ne īsi.
   Atņēmis klausuli no auss, es iepūtu dvašu cauru­miņos, pašūpoju galvu.
   Nekādas skaņas.
   Es pagriezos un gandrīz atdūros ar savu pieri pret Kisako pieri. Viņa stāvēja man aiz muguras, un viņas lūpas te ātri atvērās, te aizvērās, acīmredzot viņa kliedza.
   —   Kisako, kas tev noticis? — es iebļāvos, taču nedzirdēju pats savu balsi. Aizritēja apmēram trīs­desmit sekundes, pirms es to apjēdzu. Ja cilvēks zaudē dzirdi un vairs neuztver apkārtnes skaņas, tad, kā zināms, viņš joprojām saklausa savu balsi. Cil­vēka paša balss saišu svārstības nokļūst nervu cen­tros ne tikai ar bungādiņu, bet arī ar redzes un dzir­des nerva starpniecību. Un tomēr …
   Es nedzirdēju pats savu balsi!
   Mani pārņēma šausmīgs satraukums. Man kļuva baisi. Vai tiešām sakarā ar šī neģēlīgā Goemona izda­rībām viss mans dzirdes aparāts izgājis no ierindas?!
   Es kļuvu balts kā krīts un aiz šausmām vai pamiru. Bet Kisako, plati iepletusi muti, turpināja «kliegt». Un pēc tam sāka žestikulēt ar rokām. Viņas acīs mir­dzēja asaras.
   —   Es nedzirdu! — auroju no visa spēka. — Pēk­šņi esmu kļuvis kurls. Spēji uzbrucis kurlums! — Es gandrīz pārrāvu balss saites, taču savu balsi nedzir­dēju. No piepūles mana seja bija kļuvusi zila. Velns parāvis, — es varbūt tagad esmu ne tikai kurls, bet arī mēms? Protams, Kisako mani nedzird. Viņa lai­kam par kaut ko žēlojas.
   Es norādīju ar pirkstu uz savu ausi un pēc tam pa­šūpoju galvu. Kisako precīzi atkārtoja manu žestu. Ārkārtīgi uzbudināts, es izvilku piezīmju grāmatiņu un lieliem burtiem ierakstīju tajā:
   «Neko nedzirdu un nesaprotu, ko tu gribi sacīt. Esmu kurls!»
   Viņa izrāva man no rokām pildspalvu un uzrak­stīja uz tās pašas papīra lapas: «Es arī!»
   Es sažņaudzu Kisako plecus.
   — Patiešām?
   Pajautāju to ar vienu vienīgu lūpu kustību. Likās, ka viņa saprata. Sarāvusies aiz bailēm, viņa pamirk­šķināja, pēc tam nodūra acis.
   Vai tas nebija briesmīgi! Es turpināju žņaudzīt Kisako plecus un, atplētis muti, skatījos viņā. Kā to lai saprot? Vai mēs abi vienlaikus būtu kļuvuši kurli? Vai kaut kas tāds maz iespējams? …
   Tomēr ļoti drīz es ievēroju, ka nelaime bija uzbru­kusi ne tikai mums. Manā istabā, kas dzīvoklī bija vienīgā, ja neskaita virtuvi, kura reizē bija arī ēdam­istaba un kurā mēs patlaban atradāmies abi ar Ki­sako, bija televizors. Goemons, līdz pēdējai drupačai notiesājis mūsu vakariņas, sēdēja tur un uzmanīgi skatījās uz ekrānu. Patlaban, šķiet, pārraidīja kaut kādu lugu, taču aktieri izturējās ļoti dīvaini — plā­tīja mutes, skraidelēja pa skatuvi, mētājās ar rokām.
   Pēkšņi uz ekrāna parādījās uzraksts:
   «Cienījamie skatītāji, lūdzam jūs pagaidīt. Neiz- slēdziet televizoru!»
   5
   Tomēr bēdīgo patiesību tā pa īstam atklāja ne jau televizors. Pēkšņas iedomas vadīts, gandrīz aizmirsis savu ērmīgo ciemiņu, es izmetos ārā no dzīvokļa.
   Skrēju lejā pa kāpnēm. Daudzu dzīvokļu durvis bija atvērtas. Manī nolūkojās galīgi apstulbuši, pār­biedēti cilvēki.
   Tiešām visi?! Tas nevar būt… Vai patiesi — visi?…
   Pirmā stāva kāpņu laukumiņā pie kāda dzīvokļa stāvēja briļļaina dāma. Viņas seja pauda tādu pašu apjukumu un neizpratni. Es satvēru viņu aiz rokas, pēc tam norādīju uz savu ausi un pašūpoju galvu. Viņas acīs pavīdēja bailes, bet dāma tūlīt vien atgāja sāņus, lepni atmetusi galvu atpakaļ.
   Man iešāvās prātā, ka vajadzētu parādīt viņai pie­zīmju grāmatiņas lappusīti, uz kuras es ar Kisako ap­mainījos īsiem rakstiskiem paskaidrojumiem. Es pa­sniedzu viņai grāmatiņu un atkal bēdīgi pašūpoju galvu. Kad viņa izlasīja uzrakstīto, viņas acīs pazi­bēja izbrīns un, lai cik tas arī būtu dīvaini, skaidri jaušama atvieglojuma sajūta. Dāma kaunīgi piedūra pirkstu tai vietai, kur Kisako bija uzrakstījusi divus vārdus: «Es arī!»
   Es sarāvos un gribēju skriet tālāk. Bet tagad viņa sagrāba mani aiz rokas. Viņas lūpas, likās, gribēja sacīt: «Pagaidiet!»
   Es apstājos. Dāmas lūpas ātri vērās vaļā un atkal ciet. Viņas seja pārvērtās, un viņa histēriski sāka plūkt sev matus. Pēc tam, beidzot apjēguši, ka ar to nekas nav līdzēts, izvilka no manas krūšu kabatiņas pildspalvu, no iekšējās kabatas — piezīmju grāma­tiņu un, izšļakstīdama tinti, ātri uzrakstīja:
   «Sakiet — vai visi cilvēki ir kļuvuši kurli?»
   «Acīmredzot,» es tāpat rakstiski atbildēju, «bet kāpēc — nezinu.»
   Pievērusi acis, viņa atviegloti nopūtās. Manā pie­zīmju grāmatiņā parādījās vēl viena rinda:
   «Paldies dievam! Bet es domāju, ka tikai mūsu ģimene…»
   Iebāzusi man kabatā pildspalvu un piezīmju grā­matiņu, viņa pazuda savā dzīvoklī.
   Jāatzīstas, biju pārsteigts. Un laikam pat sajūsmi­nāts. Izrādās, ka šādām dāmiņām, kas parasti aiz­ņemtas tikai ar savām sīkajām mājas rūpēm, svarīgi ir nevis tas, kas atgadījies, bet gan — kam tas atga­dījies. Lai tās būtu kaut vai melnās bakas, viņas ār­kārtīgi priecājas par to, ka ne «tikai mūsu ģimene».
   Taču ilgi sajūsmināties par briļļaino dāmu man nebija lemts. Man metās virsū Kisako, kas acīmre­dzot bija izskrējusi uz kāpnēm man pakaļ. Viņas acis zvēroja aiz niknuma.
   Bet kā gan es — kurls un zaudējis balsi — būtu varējis izskaidrot viņai šo situāciju? Es veltīgi plā­tīju muti kā slāpstoša zivs un plakšķināju ar lūpām, gribēdams pateikt — «tu laikam esi prātu izkūko­jusi!».
   Šitā večiņa, nemaz atļauju neprasījusi, bija bāzusi roku manu svārku iekšējā kabatā. Un vispār, kas tad man varēja būt kopīgs ar šo veceni? Viņai vēl atliek tikai mazbērnus auklēt! …
   Kļuvusi gluži vai traka aiz niknuma un tā arī ne­sadzirdējusi, ko es saku, Kisako kā bulta izšāvās uz ielas. Es tūlīt sekoju viņai.
   Saule jau bija norietējusi. Manā acu priekšā pa­vērās skats uz mūsu mikrorajonu, kas bija gluži tāds pats kā vienmēr.
   Vienā līnijā izvietoto taisnstūra ēku skaidri iezī­mētie silueti, mirdzošie logi, bāli zaļganu gaismu izstarojošās dzīvsudraba lampas, taisnās ielas, lau­kumiņi automašīnu apgriešanai, rietumu pusē — saulrieta sarkanā atblāzma, austrumu pusē — neona uguņu atspīdums, tālāk, aiz namiem — vēl neuzbūvē­tās šosejas estakāde visā garumā; prožektora apgais­motais tērauda karkass, sastatnes, tvaika āmura augstais tornis, ātri garāmslīdošo automašīnu un autobusu ugunīgās virtenes un kaut kur pavisam
   tālu — laiku pa laikam uzzibsnījošie elektrisko vil­cienu lukturi.
   Un tomēr mūsu mikrorajons bija izmainījies.
   Tā bija klusuma pasaule. Pasaule bez nevienas skaņas. Pasaule, kas atgādināja murgu pilnu sapni.
   Ak, kaut jel šis nolādētais klusums beigtos! Kaut tas neplestos pāri brīnišķīgajai novakares ainavai, negulētu kā akmens uz sirds, neplosītu smadzenes ar pretīgu zvanīšanu ausīs! …
   Es grozīju galvu, liecu to gan uz labo, gan kreiso pusi, gan uz priekšu, gan atpakaļ — viss veltīgi. Skaņa tā arī neparādījās.
   Šajā klusumā bija kaut kas baigs, nelaimi vēstījošs. Tvaika āmurs tāpat kā agrāk krita uz tērauda pāļa, katru reizi izvemdams veselu tvaika mākoni, taču sitienam nesekoja apdullinošs dārdiens, no kura tā vien gribas ieraut galvu plecos. Nebija vairs ne hao­tiskā pilsētas trokšņa, ne elektrovilcienu grūtsirdīgo svilpienu, ne arī riepu švīkstoņas uz asfalta.
   Visas skaņas bija mirušas.
   6
   Uz ielas es ar visu savu būtni izjutu nelaimi, kas bija uzbrukusi mūsu zemei. Jā, šis pēkšņais kurlums bija piemeklējis ne tikai mūs abus ar Kisako, ne tikai mūsu māju un ne tikai mūsu mikrorajonu. Klusums acīmredzot izplatījās tālu pāri tā robežām.
   Pa visu namu durvīm skrēja ārā apjukuši cilvēki, kuri gluži tāpat kā es grozīja galvas, skatījās apkārt, bez jebkādas jēgas kustināja lūpas, mētājās ar ro­kām. Un tomēr, neraugoties uz šo neparasto rosību, nakts dzīve pamazām norima, it kā to būtu aizbie­dējis pēkšņais klusums.
   Tvaika āmurs pēdējo reizi atsitās pret pāli un ap­stājās. Uz prožektora gaismas apspīdētajām sastatnēm vairs nekustējās sīkās, skudrām līdzīgās cilvēku figū­riņas. Droši vien arī viņi bija kratījuši galvas un cē­luši rokas pret debesīm.. . Automobiļu straume, kas pirms dažām minūtēm vēl bija plūdusi garām lielā ātrumā, pēkšņi saviļņojās un pakāpeniski apstājās gluži kā biezēt sākusi lava.
   Cik šausmīga ir pasaule bez nevienas skaņas!
   Neapšaubāmi ikviens, pēkšņi nokļuvis šādā pa­saulē, apjūk un, baiļu pārņemts, kaut vai uz sekundi sastingst.
   — Piesargies!
   Es nevilšus iekliedzos. Nevarēju nekliegt, lai gan zināju, ka neviens mani nedzirdēs.
   Kisako, greizsirdības apmāta, — viņa iedegās greizsirdībā briļļainās dāmas dēļ, uzliesmoja kā pul­veris, neko neredzēdama, metās uz priekšu, lai gan varbūt jau nožēloja savu rīcību (tāds nu bija viņas raksturs, nekad iepriekš nebiju sastapis sievieti, kas tik pēkšņi iekarst un tik pēkšņi atkal aizmirst savas dusmas), — ātri skrēja pāri ielai tieši tajā vietā, kur bija pagrieziens.
   Šajā brīdī taksometra šoferis izdarīja spēju virāžu un lielā ātrumā iebrauca pagrieziena joslā. Varēja redzēt, kā šoferis, atliecies atpakaļ, no visa spēka spiež bremzes un kā neprātā spaida signālpodziņu.
   Protams, Kisako neko nedzirdēja — ne motora troksni, ne signālus, ne arī bremžu kaukšanu sev aiz muguras. Viņa pat nepalūkojās atpakaļ.
   Šoferis pagrieza stūri līdz galam, taču mašīna pēc inerces joņoja uz priekšu, sasvērusies uz vieniem sā­niem un švīkstinādama gaisā riteņus. Ja es būtu vil­cinājies kaut vienu sekundi, priekšējais aizsarg stie­nis būtu iebelzis Kisako pa muguru. Nezinu, kā es paspēju pārvarēt tos piecpadsmit metrus, kas šķīra
   mani no Kisako, — laikam izdarīju gigantisku lē­cienu … Es uztriecos viņai virsū no aizmugures un ar savu ķermeņa svaru no visa spēka grūdu viņu uz zālāja pusi.
   Veldamies kopā ar Kisako pa zāli, es ar vienu aci vēl paguvu pamanīt, kā mašīna iedrāzās ielas apgais­mojuma stabā.
   Cik šausmīgs skats! Tērauds atsitas pret tēraudu, sadragātais motora pārsegs paceļas stāvus gaisā, ri­teņi vēl turpina griezties. Un nevienas skaņas. It kā tu skatītos mēmo filmu.
   Pēc tam es ieraudzīju Kisako niknuma pilnās acis. Saburzītām drēbēm, notriepta ar zemi, viņa piecēlās kājās un, sapratusi, kas viņu nogāzis zālājā, iecirta man skaļu, tas ir, nedzirdamu, pļauku. Taču nākamajā mirklī viņa ievēroja sadauzīto mašīnu, ietrīsējās, sa­ņēma ar plaukstām manu galvu un pagrieza pret sevi.
   Kisako lūpas kustējās, un es tajās varēju lasīt: «Piedod!» Neskanīgi ieraudājusies, viņa apķērās iii.iii <ip kaklu un cieši piespieda klāt savu vaigu. Visa viņas seja bija aplipuši ar zemi gluži kā kur­mim. Nevar teikt, ka es būtu bijis ļoti iepriecināts. Taču viņas izbailes, apspiestās elsas un mīļā izturē­šanās bija sava veida atlīdzība par manu varonīgo rīcību.
   Kāds rupji purināja manu plecu. Es pagriezos. Tak­sometra šoferis, sarkans kā vēzis, ar milzīgu punu pierē kaut ko man uzkliedza. Droši vien aiz iera­duma, jo viņš jau pats nedzirdēja savu balsi. Es no­rādīju uz savām ausīm, pašūpoju galvu. Viņš, liekas, apjuka, paurbināja ausis un pēkšņi sāka kratīties kā drudzī — laikam stipri klepoja, vai…
   Taču man vairs nebija prātā šoferis. Lūkodamies uz sadauzīto mašīnu, es, satricināts līdz sirds dziļu­miem, domāju par to, kādus apmērus sasniegs mums
   uzbrukusi nelaime, cik tālu izplatīsies šis… šis «skaņas izzušanas fenomens».
   Ja skaņas pazudīs no pasaules uz visiem laikiem, tad kā gan tas ietekmēs sabiedrības attīstību?…
   Pēkšņi mani pārņēma šausmīgs nemiers. Es pie- lēcu kājās, atgrūdis no sevis joprojām raudošo Kisako.
   Kā to izskaidrot? … Es izdomājos visādi. Vai nu esmu pēkšņi kļuvis kurls, vai arī izzudusi pati skaņa? …
   Bet to nemaz nav tik grūti pārbaudīt. Jādodas drī­zāk uz darbu, jāsadabū mēraparāti un… Un tad es sāku drebēt tā, it kā no galvas līdz kājām būtu apliets ar ledusaukstu ūdeni.
   Es strādāju firmā, kas ražoja tele- un radioapara­tūru, magnetofonus, stereofoniskas ierīces, telefonus, interfonus un citus sakaru līdzekļus!

   1
   Droši vien ļoti daudzi iegaumēja šo datumu — 197 … gada 4. augustu. Vakarā, kad pulkstenis bija 19 un 12 minūtes, visu Japānu skāra klusuma vilnis. Laikrakstos ziņots, ka šī dīvainā parādība, kas vēlāk ieguva apzīmējumu «Klusuma josla», izplatījusies tālu aiz Japānas robežām. Klusuma josla stiepās ap­mēram sešsimt kilometru platumā no ziemeļaustru­miem līdz dienvidrietumiem visapkārt zemeslodei, pilnīgi aptvērusi Japānas salas.
   Lidmašīnas un kuģi, kas atradās šajā joslā, tūlīt pazaudēja sakarus ar zemi. Satrauktie radisti veltīgi raidīja ēterā signālus, lūgdami palīdzību. Radioviļņi izlauzās cauri Klusuma joslai, bet pašā Klusuma joslā parastie sakaru līdzekļi nedarbojās, jo gan radiosig­nālus, gan Morzes ābeci uztver ar dzirdes palīdzību. Ārpus zonas robežām nekādas pārmaiņas netika no­vērotas, tā ka briesmas nemaz nebija tik lielas. Tomēr katastrofas notika. Gluži dabiski, ka pēkšņi kurli un mēmi kļuvušie kuģi un lidmašīnas meklēja glā­biņu tuvākajās ostās un tuvākajos lidlaukos. Vairāki kuģi, ieejot ostā, sadūrās un nogrima. Avarēja arī desmitiem lidmašīnu, tāpēc ka pa radio nevarēja koriģēt nosēšanos.
   Pirmajās minūtēs visus pārņēma panika. Pēc des­mit stundām noskaidrojās, ka Klusuma josla aptver tikai ierobežotu platību. Sāka evakuēt visas lidmašī­nas un kuģus, kas atradās šajā zonā. Bet vēl pēc div­desmit četrām stundām visi piloti un kapteiņi saņēma rakstisku pavēli izvairīties no bīstamās zonas.
   Tiesa, par to es uzzināju daudz vēlāk.
   Kuģiem un lidmašīnām tomēr bija vieglāk: tie va­rēja izbēgt no Klusuma joslas. Cilvēkiem, kas bija spiesti palikt uz vietas, klajas daudz ļaunāk.
   Visvairāk cieta japāņi un citu salu iedzīvotāji. Kontinentā cilvēkus var izvest no Klusuma joslas, bet Japānā tādas iespējas nebija.
   Tātad 197… gada 4. augustā, pulksten 19 un 12 minūtēs, visu Japānu pārņēma nāves klusums.
   Un neviens cilvēks nebija varējis to iepriekš nojaust.
   2
   Kas tagad ar mums notiks? Kādas neparedzētas iz­maiņas sabiedrības dzīvē radīs skaņas trūkums? …
   Ar avārijām uz ceļiem vien tas viss nebeigsies. Jā­domā, ka patlaban pat nevar noteikt, kādi zaudējumi būs jācieš šī klusuma dēļ.
   Manī pamodās bažas par savu profesiju jeb pre­cīzāk — kalpotāja nožēlojamās bailes pazaudēt darbu. Mūsu firma taču ražo dažādas sakaru ierīces, skaļruņus un atskaņotājus.
   «Kādas šausmas,» es nodomāju, «kas gan notiks ar mūsu firmu?!» Es laikam domāju skaļi un nevis tikai domāju, bet pat iekliedzos, savu balsi, protams, nesaklausīdams.
   Apziņā uznira draudīgie vārdi: personāla samazi­nāšana .. . atlaišana … bankrots … bezdarbs …
   Mani pārņēma ārprātīga nepacietība, un es, atstā­jis Kisako guļam zālājā, metos pāri automašīnu ap­griešanās ceļam.
   Kisako skatījās izbaiļu pilnām acīm, liekas, viņa man kaut ko kliedza, taču es, bez šaubām, to nedzir­dēju.
   Varbūt puiši no tehniskās nodaļas — viņi vienmēr aizkavējās darbā līdz vēlam vakaram — ir noskaid­rojuši šīs dīvainās parādības cēloni? Par to nebūtu jābrīnās, tehniskās nodaļas puiši ir ārkārtīgi cen­tīgi . .. Turklāt būtu interesanti uzzināt, ko šajā sa­karā domā mūsu firmas pīlāri…
   Es atjēdzos tikai telefona automāta kabīnē, kas atradās otrā pusē ceļam. Nu gan rīkojos muļķīgi! Telefons taču man nelīdzēs. Pat tādā gadījumā, ja dabūšu savienojumu, es tik un tā nedzirdēšu ne signālus, ne arī balsis.
   Turēdams vienā rokā desmit jēnu monētu, otrā tele­fona klausuli, es aiz šausmām sastingu. Mana piere pārklājās sviedriem.
   Nav vairs balss! … Nav vairs skaņas! …
   Cik briesmīgi! … Kāda drausmīga nelaime mūs piemeklējusi! … Ja tā turpināsies ilgāku laiku … Ar delnas virspusi es noslaucīju pieri.
   Telefoni kļuvuši pilnīgi nederīgi… Un ari radio … Televīzija pa pusei paralizēta . .. Skaņu signālierīces pārvērtušās par bērnu rotaļlietiņām .. .
   Aukstums līda man aiz apkakles. Kļuva nelabi, likās, ka esmu nonācis briesmīga bezdibeņa malā. Es sagrīļojos un atslējos pret kabīnes sienu. Un tikai tad aptvēru, kāpēc man pēkšņi sāka salt. Tas nebija vie­nīgi aiz bailēm.
   Uz kabīnes sliekšņa stāvēja Kisako. Pa atvērtajām durvīm lauzās iekšā aukstais vakara gaiss. Agrāk es būtu dzirdējis, ka viņa pienākusi man klāt, bet ta­gad …
   — Kas noticis?
   Kisako vaicāja ar lūpām, acīm un uzacīm. Nesa­gaidījusi atbildi, spēji atmeta galvu. Viņa izņēma no kabatas lūpu krāsu un uzšņāpa uz kabīnes sienas: «Ko tu esi nolēmis darīt?»
   Paņēmis no viņas krāsu, es atbildēju: «Došos uz mūsu firmu. Pie puišiem no tehniskās nodaļas…»
   T.iju bildi viņa izrāva man lupu krāsu no rokām un, dusmīgi saraukusi uzacis, lieliem vilcieniem uz­šņāpa: «Nespied tik stipri! Tā ir ļoti dārga krāsa. Kas no tās paliks pāri?»
   Sievietes gan ir dīvainas būtnes! Lūpu krāsa patie­šām samazinājās gandrīz uz pusi — Kisako rakstīja pārāk plaši un arī spieda no visa spēka.
   Apņēmis ap pleciem Kisako, kura gandrīz vai sāka raudāt, es izgāju no telefona kabīnes.
   Ja telefons nestrādā, tad jāiet vien uz darbu, nekas cits neatliek. Protams, nebūtu slikti atgriezties mājās un paskatīties televīzijas raidījumu, — lai arī nav skaņas, uzrakstus taču var pārraidīt. Bet man tomēr gribējās drīzāk nokļūt firmā.
   Tehniskajā nodaļā strādā mūsu vislabākie speciā­listi. Un arī laboratorijas iekārta tur ir pirmšķirīga… Ļoti iespējams, ka puiši…
   Pēkšņi Kisako satvēra mani aiz pleca un pavicināja ar roku. Es spēji atkāpos, nodomādams, ka viņa man tūlīt iecirtīs pļauku. Taču šoreiz Kisako negatavojās mani samizot, likās, viņa lūdza pagaidīt viņu tepat, uz ielas.
   Atstājusi mani pie ieejas durvīm, Kisako devās uz trešo stāvu, uz manu dzīvokli, un tūlīt atkal atgrie­zās, nesdama rokā somiņu. Viņa atvēra somiņu, iz­ņēma vairākus krīta zīmuļus un iedeva man pusi no tiem.
   «Ņem,» viņa uzrakstīja uz apgaismojuma staba, «gan noderēs, — kā gan lai citādi sarunājas?»
   Kisako strādāja par pasniedzēju skolā, kur gata­voja reflektantus augstākajām mācību iestādēm, un vienmēr nēsāja līdzi krītu. Viņas negaidītā attapība aizkustināja mani gandrīz līdz asarām. Es pievilku viņu sev klāt un noskūpstīju.
   Un pēkšņi atcerējos nekaunīgo ciemiņu, kas bija nosaucis skūpstīšanos par «košanos».
   «Ko dara Goemons?» — es uzrakstīju uz staba.
   «Guļ kā nosists. Es steigšos uz mājām, gribu paska­tīties, kas notiek pie mums. Nespēju uzturēties zem viena jumta ar šo šausmīgo tipu!»
   «Pareizi. Ej vien. Bet es, tiklīdz atgriezīšos, iz­triekšu ārā to lopu, — lai vācas pie velna!»
   «Labi, gan nokārtosim. Tagad labāk ej.»
   Es vēlreiz cieši apskāvu Kisako un, «iekodis» viņai, ātri devos projām pa naksnīgajām ielām.
   Nē, es nekad nespēšu izprast sievietes būtību! Pat manas iecerētās rīcība man bija īsta mīkla. Dārgo lūpu krāsu viņa nēsā kabatā, bet vienkāršus krīta gabaliņus glabā somiņā. Varbūt šis ieradums izskaid­rojams ar viņas profesiju? Diezin vai, — gluži vien­kārši sievietes nervu sistēma izveidota pēc kaut kā­das vīriešiem pavisam neizprotamas shēmas …
   Tokijas ielās es šajā naktī redzēju diezgan dīvai­nus un, varētu teikt, pat baigus skatus. Tieši to arī biju gaidījis.
   Mašīnas brauca ārkārtīgi lēnām. Ļaudis gāja, ba­žīgi lūkodamies uz visām pusēm. Cilvēki iegāja mā­jās un tūlīt atkal iznāca uz ielas, pūlēdamies apjēgt, kas īsti notiek. Raudzījās uz debesīm, šūpoja galvas, tīrīja ausis, neveikli žestikulēja.
   Kāds zīdainis spārdījās mātei uz rokām un izmisīgi brēca. Protams, to varēja nojaust vienīgi, lūkojoties uz viņa krunkaino, asarām pārplūdušo sejiņu un plati atplesto, bezzobaino mutīti. Kāds vīrietis, izstiepis kaklu, bez mitas kustināja lūpas un bija kļuvis pavi­sam zils no piepūles. Man bija skaidrs — bļauj pilnā rīklē, lai gan pats saprot, ka neviens viņu nedzird. Varbūt jau sajucis prātā… Vai arī gluži vienkārši žāvājas? Katrā ziņā, kamēr es skatījos uz viņu, man briesmīgi sagribējās žāvāties.
   Visiem acīs bija lasāms apjukums, satraukums, ne­ziņa par to, kas notiks turpmāk.
   Tramvaji un trolejbusi joprojām kursēja, taču tie pārvietojās neparasti lēnām un pilnīgi bez skaņas — gluži kā gigantiski bruņurupuči drudža slimnieka murgos.
   Pār milzīgo galvaspilsētu, kura pirms pusstundas vēl gura no lielā trokšņa un dārdoņas, tagad bija no­laidies baigs klusums. Ārkārtīgi palēninātas kustības un klusums — gluži kā jūras dibenā. Ja es pēkšņi būtu kļuvis par skatītāju, nevis par darbojošos per­sonu, tad droši vien būtu pat visai interesanti pavē­rot neparasto ainu.
   Es paskatījos uz ēnu, kas pavīdēja man virs galvas, un ieraudzīju lielu pasažieru lidmašīnu.
   Izpletuši melnos spārnus, tā slīdēja pa gaisu kā baisms teiksmu putns. Mirgoja sarkanās un zaļās borta sig- nālugunis. Šasijas bija izbīdītas. Četru propelleru sidrabotajās lāpstiņās atstarojās pilsētas laternu gaisma. Un tomēr nevienas skaņas, lai gan lidmašīna lidoja tik zemu.
   Tā apmeta loku, acīmredzot gatavojās nosēsties. Kad es iedomājos, cik nobažījies ir pilots, kas veltīgi pūlas izsaukt pa radio lidlauku, un cik pārbijušies ir pasažieri, man kļuva pavisam neomulīgi ap dūšu.
   Uz ceļiem katastrofu skaits arvien palielinājās.
   Protams, kurlam šoferim vadīt automašīnu ir daudz vieglāk nekā aklam, taču, ja kurlums ir pilnīgs, abso­lūts, tad visas reakcijas, jādomā, arī ir bremzētas un šofera īpašās jušanas spējas pavājinātas.
   Kas gan notiks tālāk? .. .
   Šis jautājums urdīja mani arvien vairāk un vai­rāk .. .
   Kad biju nokļuvis līdz elektrovilciena piestātnei, mans satraukums vēl palielinājās. Pie biļešu kases bija šausmīga burzma. Kāds vīrietis bija piespiedis kontrolieri pie turniketa, kas aizšķērsoja ceļu uz pe­ronu, un purināja viņu kā tukšu maisu. Un atkal — ne kliedzienu, ne lamu, ne soļu dimas. Nomācošais klusums palielināja baiļu un bezpalīdzības sajūtu.
   Es braucu pārpildītā, mēmā vagonā, kas brīdi pa brīdim noraustījās, riteņiem slīdot pāri sliežu savie­nojumiem. Braucu mēmās pilsētas centra virzienā. Un kopā ar citiem mēmiem pasažieriem, acis neno­laidis, skatījos uz gaismas avīzes rindām, kas mir­goja pie debesīm, un lasīju pēdējās ziņas:
   .. . Visā Japānā pārtrūkuši sakari… Lidmašīnu kustība pa iekšējām līnijām un vilcienu satiksme pa jaunajiem dzelzceļa atzarojumiem uz laiku apturēta…

   1
   Izmocījies līdz pēdējam, vairākas reizes gandrīz pakļuvis zem automašīnas riteņiem, es beidzot sa­sniedzu firmas ēku. Bet tajā brīdī, kad gatavojos jau nospiest durvju rokturi, kāds cilvēks izlēca pa logu un bez trokšņa nogāzās uz ietves.
   Es pieskrēju klāt un piecēlu viņu kājās. Tas bija mūsu darbinieks no komerciālās nodaļas. Uz galvas viņam bija izaudzis pamatīgs puns. Pa muti nāca pu­tas. Acis bija izvalbītas.
   Es iebelzu viņam pāris reizes pa muguru, un acis atkal atgriezās dobumos. Viņš ātri sāka kustināt lū­pas. Es, protams, neko nedzirdēju. Parakņājies pa kabatu, pasniedzu viņam krīta gabaliņu. Viņš iebāza krītu mutē — domāja, ka tā ir cigarete — un pūlējās aizsmēķēt. Nu, pavisam dulls! Rokas viņam drebēja. Es iecirtu viņam kārtīgu pliķi, viņš norija krītu un beidzot atguva sajēgu.
   Biju spiests iedot šim kretīnam vēl vienu krīta gabalu. Ar trīcošu roku viņš uzskribelēja uz ietves:
   «Vai esmu pagalam?»
   «Vēl ne, bet drīz tu mirsi — tāpēc, ka noriji manu krītu,» — es uzrakstīju turpat blakus. «Pagaidām tu esi ticis cauri ar skaistu punu uz sava stulbā paura.»
   «Un tomēr esmu miris! Es taču izlēcu pa logu…»
   «Pilnīgi pareizi, tu izlēci pa pirmā stāva logu. No­mierinies! … Kas jauns mūsu firmā?»
   «Visi bosi ir vēl uz vietas. Brēkā, bet. neviens neko nedzird, — viņš paskatījās uz mani ar vajāta zvēra skatienu. — Prezidents un visi direkcijas padomes locekļi skraida, saķēruši galvas. Mūsu firmai gals klāt! Astoņdesmit procentus no mūsu produkcijas varēs vest uz izgāztuvi. Kāda velna pēc tā jāražo, ja skaņa pazudusi?. .. Radiouztvērēji, televizori, magnetofoni, mikrofoni, skaļruņi, stereofoni, elektro- ērģeles, elektroģitāras, interfoni, noklausīšanās apa­rāti, skaņu plates, grābekļi, klabekļi, sirēnas, viss, kas brēc un gaudo . ..»
   «Rimsties!» es rakstīju. «Gan jau kaut ko izdomās. Televizorus taču pirks. Palielināsim teletaipu ražo­šanu, gatavosim aparatūru fototelegrāfam.»
   «Gaidi vien! Firma bankrotēs, un mūs izmetīs uz ielas. Piecpadsmit gadus mani uztur skaņu aparatūra. Bet ko es tagad iesākšu?»
   «Nezinu. Pamēģini izmantot uzturam bērnu bilžu grāmatiņas. Arī nav slikta barība …»
   Ir nu gan čīkstulis! Es triecu krītu pret ietvi un skriešus metos uz ieeju. Cik grūti sazināties rakstiski! Man sāpēja pirksti. Balss saites un kakla muskuļi tik ātri nenogurst.
   Sargs, cienījama vecuma tēvocītis, sēdēja uz krēsla tieši pretī durvīm. Uz krūtīm viņam karājās kartona plāksne ar uzrakstu:
   «Uzrādiet man savu seju! Es neko nedzirdu, mans dzirdes apa­rāts ir sabojājies.»
   Ieraudzījis mani, sargs pasmīnēja. Viņš bija pa­kurls, un viņa dzirdes aparāts vienmēr niķojās. Mūsu darbinieki mūžīgi zobojās par to. Viņi ierosināja vai nu noregulēt dzirdes aparātu, vai arī nomainīt to pret jaunu — firma taču nedrīkstēja zaudēt savu reputā­ciju! — bet večuks stīvējās pretī. Tagad viņš acīm­redzot jutās kā septītajās debesīs.
   Palūkojies gaitenī uz visām pusēm, es sapratu, ka esmu nokļuvis īstā ellē. Lai gan valdīja kapa klu­sums, viss bija sagriezies ar kājām gaisā. Visur dega gaisma. Kalpotāji joņoja man garām kā prātu zaudē­juši. Sienas bija aprakstītas no vienas vietas — ar krītu, zīmuli, tinti, tušu, pastu — ar visu, kas vien noder rakstīšanai.
   «Runā skaļāk, es nedzirdu!»
   «Kur ir nodaļas priekšnieks? Gribu iesniegt atlū­gumu.»
   «Kur tu tā steidzies, muļķi? Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.»
   Izlasīju pat uzrakstu «Es mīlu tevi!».
   Varēja pamanīt kādu pavisam piedauzīgu zīmē­jumu, kas bija izveidots no burtiem.
   Nogriezies sāņus, es gandrīz uzdrāzos virsū rau­došam cilvēkam. Viņš turēja rokā futlārī ieliktu mū­zikas instrumentu. No skaņu ierakstu kabineta, kas atradās gaiteņa galā, nāca ārā mūziķi. Viņi visi rau­dāja. Ak tu nabadziņi! Viņiem taču bija grūtāk par visiem citiem.
   Es pabāzu galvu skaņu ierakstu kabinetā. Degunā iesitās spirta smaka. Tur bija cilvēku ka biezs. Visi dzēra viskiju tieši no pudeles.
   Piedzēries bundzinieks dauzīja ar vara šķīvjiem pa bungām. Pianists sita ar dūrēm pa taustiņiem. Trom­petista vaigi gandrīz vai plīsa pušu — tik izmisīgi viņš pūta savā instrumentā. Man pēkšņi iesāpējās ausis, es aizspiedu tās ar plaukstām — tās bija fan­toma sāpes, kādas mēdz būt pēc ekstremitāšu ope­rācijas.
   2
   Arī tehniskajā nodaļā bija nemierīgi. Taču inže­nieri, kaut gan laiku pa laikam iemeta no pudeles, tomēr neatgāja nost no savām ierīcēm un aparā­tiem.
   Es satvēru vienu no viņiem aiz piedurknes, gribēju uzrakstīt savu jautājumu uz galda ar krītu, taču pamanīju, ka man jau kāds aizsteidzies priekšā: gluži tāds pats jautājums rēgojās uz blakus sēdošā darbi­nieka muguras. Riebekļi, samaitājuši cilvēkam kreklu, jo rakstīts ar nenomazgājamu tinti! Es pie­dūru ar pirkstu pie sabojātā krekla:
   «Kas īsti notiek? Vai iemesls noskaidrots?»
   Inženieris, kas dvakoja pēc degvīna, norādīja uz pretējo sienu.
   Tur lieliem, skaistiem burtiem ar tušu bija uzrak­stīts:
   «Cēloņi patlaban tiek pētīti, taču pagaidām vēl ne­kas nav zināms. Ir noskaidrots vienīgi tas: skaņas pazušanas fenomens radies sakarā ar to, ka skaņas viļņus izspieduši kaut kādi citi nezināmas izcelsmes viļņi. Turklāt nav izslēgts, ka paralizēti dzirdes or­gāni. Tālāka šīs dīvainās parādības izpēte un izskaid­rošana diemžēl vairs neietilpst mūsu kompetencē …»
   Devos uz citu telpu, kur bija sapulcējušies daudzi cilvēki. Mūsu darbinieki skatījās televīzijas raidī­jumu. Uz ekrāna ik pēc katrām piecām minūtēm pa­rādījās paziņojums: «Atvainojiet, ka nevaram pār­raidīt skaņu, lūdzam pagaidīt!» Starplaikos raidīja uz dažāda formāta papīra lapām steigā uzrakstītos ne­dēļas jaunumus. Brīžiem parādījās diktors, kas, ma­nāmi sasprindzis, rakstīja ar krītu uz tāfeles kārtējo steidzamo paziņojumu.
   Pēdējā laikā arvien biežāk un biežāk bija izvirzī­jies jautājums par televīzijas diktoru nepiedienīgi zemo valodas kultūru. Taču izrādījās, ka viņi rakstīja vēl daudz sliktāk nekā runāja. Es vēl nekad savā mūžā nebiju redzējis tik daudz kļūdu!
   «Dārgie skatitāji! Valdiba nupat sasauca ārkārtēju parlamenta sedi. Mēs pārraidam šo sedi,» es izlasīju, un tūlīt uz ekrāna parādījās parlamenta zāle.
   Viegli pateikt — organizēt parlamenta ārkārtējā sasaukuma speciālu sēdi, kad trūkst jebkādu sakaru līdzekļu! Tomēr zāle nebija tukša. Puse deputātu sē­dēja savās vietās. Un arī šie droši vien bija nobiju­šies, tāpēc ka kļuvuši kurli un mēmi! Otra puse acīm­redzot atradās savos vēlēšanu apgabalos.
   Tā nu gan bija sēde! Tīrais izsmiekls! Diskusiju pilī, kur deputāti parasti uzdod āķīgus jautājumus un ministri sniedz miglainas atbildes, kur kā krusa birst asas replikas un plosās kaislību vētra, tagad valdīja klusums. Deputātu kungiem bija atņemta iespēja iz­mantot savu galveno ieroci — mēli. Tas bija kurl­mēmo valsts parlaments.
   Ikvienam deputātam uz ceļiem gulēja iespaidīga papīru kaudze. Turpat līdzās katram bija nolikts spie­ķis ar galā piesistu lielu kartona gabalu — steigā pa­gatavotu plakātu. Uz tā bija rakstīts: «Priekšsēdētāj! Es iesniedzu interpelāciju.» Priekšsēdētājs ar bam­busa rādāmo kociņu katrreiz norādīja uz to depu­tātu, kurš bija pacēlis plakātu. Šis deputāts steigšus kāpa tribīnē, uzrakstīja uz papīra lapas savu prasību, piestiprināja to ar spraudītēm pie plakāta un, grozī­dams to uz visām pusēm, rādīja priekšsēdētājam, ministriem, deputātiem. Uz mata kā burvju māksli­nieks cirkā, kurš demonstrē bērniem visus savus rek­vizītus, it kā gribēdams sacīt: man, redziet, nav ne­kādu noslēpumu…
   Ja jautājums bija uzrakstīts sīkiem burtiem vai grūti salasāmā rokrakstā, virs deputātu vietām pacē­lās gaisā plakāti, uz kuriem ar sarkanu tušu bija uz­šņāpts: «Neraksti ar tik sīkiem burtiem!», «Raksti skaidrāk!»
   Sevišķi pedantiski deputāti, iesnieguši interpelā­ciju, apstaigāja zāli ar augstu paceltiem plakātiem. Pēdējās solu rindās sēdošie skatījās ar binokļiem, it kā viņi atrastos hipodromā vai teātrī.
   Tribīnē parādījās opozīcijas pārstāvis. «Ko valdība nolēmusi uzsākt sakarā ar neparasto parādību?» Viņš pagrozīja uz visām pusēm savu plakātu, pēc tam no­plēsa papīra lapu un nodeva to tribīnes pakājē sēdo­šajam parlamenta sekretāram — cilvēkam, kura seja bija savilkta kā uz raudāšanu. Stenogrāfistes žāvājās aiz gara laika, viņām absolūti nekā nebija ko darīt.
   Tad tas pats deputāts parādīja visiem šādu pla­kātu: «Vai izdevies noskaidrot šīs parādības cēloņus? Un kādas ir prognozes?»
   Priekšsēdētājs pacēla plakātu «Vārds tādam un tā­dam kungam» — un tribīnē uznāca premjerministrs.
   «Patlaban cēloņi vēl nav noskaidroti. Ļoti iespē­jams, ka skaņas pazušana zināmā mērā atsauksies uz mūsu rīcībā līdz šim esošajiem sakaru līdzekļiem, kā arī uz valsts dzīvi. Valdība nolēmusi steidzīgi veikt pasākumus, lai likvidētu šīs parādības sekas.»
   Pēc tam runāja izglītības ministrs:
   «Ministrija iesaka visām iestādēm nekavējoties pieņemt pagaidu darbā kurlmēmos un kurlmēmo skolu pedagogus, kuri prot apmainīties domām bez balss palīdzības. Tālāk ministrija nodomājusi stei­dzamā kārtā ar preses un televīzijas starpniecību, popularizēt iedzīvotāju vidū īpašu stenogrāfisko rak­stu, kas speciāli piemērots sarunām rakstiskā veidā. Pieņemot to, ka šī parādība varētu būt ilgstoša, mi­nistrija izstrādājusi arī projektu, kas paredz izveidot komisiju kopīgas nacionālās testu standartvalodas izstrādāšanai. Komisijā ietilps kurlmēmo apmācīša­nas speciālisti.»
   Nākamā interpelācija:
   «Vai šo parādību nav inspirējuši lielie monopoli, kas grib panākt, lai visās malās parastā telefona vietā ieviestu videotelefonu?»
   Atbilde:
   «Valdības rīcībā šādu ziņu nav.»
   «Pašreizējā situācijā visupirmais uzdevums ir sa­biedriskās kārtības nosargāšana,» konservatīvo de-
   putēts rakstīja. «Vai valdība nedomā, ka būtu nepie­ciešams izsludināt ārkārtēju stāvokli un sabiedris­kās kārtības saglabāšanai mobilizēt pašaizsardzības spēku vienības?»
   Virs opozīcijas soliem steigšus pacēlās plakāti:
   «Turi muti!»
   «Vācies prom!»
   «Stulbenis!»
   Konservatīvo deputāts uztraucies plaši atpleta muti — acīmredzot kaut ko kliedza — un ar pirkstu norādīja uz plakātu, uz kura bija rakstīts «Stulbe­nis». Pēc tam ārkārtīgā sašutumā piestiprināja pie sava plakāta jaunu papīra lapiņu: «Kā lai to saprot?» Kāds deputāts uzrausās tribīnē un izrāva viņam no rokām plakātu. Kāds cits notriepa ar tušu apvaino­jošo vārdu uz opozīcijas plakāta. Kāds kādam iesita. Valdošās partijas pārstāvji un opozicionāri uzrotīja piedurknes. Pie tribīnes sākās plūkšanās. Priekšsēdē­tājs nekustīgi sēdēja savā vietā, drūmi iespiedis zodu delnā un nolicis sev priekšā plakātu: «Deputātu kungi! Ievērojiet parlamentā pienācīgo disciplīnu!»
   Taču tracis zālē kļuva arvien lielāks …
   Pēkšņi nevis uz televizora ekrāna, bet tieši manā acu priekšā parādījās balta papīra lapa:
   «Paklau, plānu nodaļa! Pietiek slinkumu lāpīt! Jau­tājums ir nopietns: vai iespējams vēl saglābt mūsu firmu, vai nē? Domā nu!»
   Papīru turēja rokās mans šefs, plānu nodaļas priekšnieks. Viņš bija pamatīgi piedzēries.
   Es uzrakstīju malā uz tās pašas lapas:
   «Man iešāvās prātā…»
   «Kas iešāvās prātā?»
   Es izrāvu viņam no rokām viskija pudeli un kāri pieplaku ar lūpām pie pudeles kakliņa.
   Trīs dienas pēc kārtas es visu laiku sēdēju darbā un dzēru. Dzēra visi, rie jau es viens. Līdz šim brīdim nesaprotu, kā es no tāda viskija daudzuma nedabūju galu. Nevaru pateikt, cik stipri biju piedzēries, taču, tiklīdz alkohola reibums sāka mazināties, nespēju atturēties, neieņēmis jaunu devu. Citādi varētu sa­jukt prātā — mūsu dzīve bija kļuvusi tik šausmīga, ka negribējās tam visam ticēt.
   Pagāja viena diena, pagāja otra, un nekas nemainī­jās, vai, pareizāk sakot, stāvoklis kļuva vēl ļaunāks. Lidmašīnas un eksprešvilcieni vairs nekursēja. Policija, liekas, mēģināja aizliegt braukt ar automo­biļiem, taču tam nebija nekādu rezultātu. Pilsētas transporta līdzekļi joprojām darbojās. Tie kustējās gliemeža gaitā, taču avāriju skaits aizvien pieauga. Daudzi cilvēki, neizturējuši nervu sasprindzinājumu, zaudēja prātu un izdarīja pašnāvību. It īpaši mūziķi, dziedātāji, aktieri. Arī skaņu atdarinātāji, vēderru­nātāji un konferansjē bija gandrīz pilnīgi sajukuši. Televīzija ārkārtējo ziņu starplaikos rādīja vecas mē­mās filmas ar uzrakstiem.
   Papīra cenas strauji cēlās. Radiokompānijas bija nokautētas. Taču vislielākos zaudējumus cieta valsts sakaru iestādes: pēdējās trijās dienās tās nesaņēma vairs nekādas iemaksas. Firmu darbinieki ar ļaunu prieku nolūkojās uz valsts iestāžu kalpotājiem — šie sliņķi tagad lēkāja kā zivis uz pannas. Strādāja vie­nīgi fototelegrāfs, un nosūtītāji maksāja naudu, taču tie bija nožēlojami graši, ja salīdzina ar agrākajiem ieņēmumiem!
   Skaņas pazušana gandrīz izraisīja pasaules bojā eju. Kad telefona sakari Klusuma joslā jau bija pār­traukti, dažas Savienoto Valstu kara bāzes saņēma sava aizsardzības galvenā štāba pavēli nosūtīt uz austrumiem lidmašīnas ar ūdeņraža bumbu kravu, taču, par laimi, trešais pasaules karš tika novērsts. Par to es uzzināju trešajā dienā, skatoties televīzijas raidījumu. Viss reibums man vienā mirklī izgaisa, un es streipuļodams devos mājup.
   Pirms olimpiādes pie mums pamatīgi atjaunoja visus ceļus, izremontēja namus, un pilsēta ieguva ļoti pieklājīgu izskatu. Tagad viss atkal sāka panīkt. Putekļi un gruži — tas vēl nebūtu nekas, toties uz­raksti! Nesen krāsotās dzīvojamo māju, sabiedrisko ēku un staciju sienas visur bija izraibinātas ar uzrak­stiem. Nav vērts uzskaitīt, ko un ar ko rakstīja, jo rakstīja visu, kas ienāca prātā, un ar visu, kas gadī­jās pie rokas. Visa galvaspilsēta, nē, faktiski pat visa Japāna pārvērtās par milzīgu sūdzību un ierosinā­jumu grāmatu.
   Beidzot es ar lielām pūlēm biju aizvilcies līdz mūsu mikrorajonam, iegāju savā mājā un uzkāpu trešajā stāvā. Manā istabā gulēja Goemons. Es pat izbijos — uzbrukušās nelaimes iespaidā man no galvas bija pil­nīgi pagaisušas domas par nelūgto ciemiņu.
   Sis pretīgais tips joprojām gulēja un nebija noņē­mis pat katliņu! Kaut arī acis, kas reizē skatījās gan uz augšu, gan uz leju, bija plati atvērtas, viņš tomēr bija aizmidzis.
   Ak tu lops tāds! Cilvēki zaudē prātu, bet viņš gul­šņā jau trešo dienu pēc kārtas! …
   Mani mocīja paģiras, un es biju negants kā velns, tāpēc, ne visai skaidri aptverdams, ko īsti daru, no visa spēka spēru viņam pa galvu. Mana kāja nezin kāpēc trāpīja pa iepirkuma tīkliņu, laikam pamatīgi grīļojos.
   Un pēkšņi kaut kas notika ar manām bungādi­ņām — likās, tās tūlīt pārplīsīs. «Nu ir beigas! Esmu nodzēris savu skaidro prātu!» es nodomāju un tieši tajā brīdī izdzirdēju Goemona balsi.
   — Cik jauks ir kļuvis rīts! — viņš sacīja, saldi izstaipīdamies. — Esmu lieliski izgulējies. Gribu ēst, rīt, ieturēt dūšu, likt ribās, locīt iekšā! Ir taču jau rīts, vai ne? …

   1
   Cilvēki parasti saceļ brēku par kādu notikumu tad, kad tas nemaz vairs nav aktuāls.
   Tā tas bija arī tagad.
   Brīnumainā parādība — skaņas pazušana —, kas pēkšņi bija sākusies 4. augustā, pulksten 19 un 12 mi­nūtēs, ilgusi sešdesmit četras stundas un tikpat pēk­šņi beigusies 17. augustā, pulksten 11 no rīta, sā­kumā izraisīja vispārēju izbrīnu, bet pēc tam . .. Pēc tam sacēlās troksnis, kas bija apdullinošs šī vārda tiešajā nozīmē.
   Uz tiem zemeslodes rajoniem, kur bija novērots šis fenomens, izlidoja ārkārtējas komisijas, kuru sa­stāvā bija ievērojamākie pasaules zinātnieki. Japānu pārpludināja visu zemju laikrakstu un telegrāfa aģen­tūru korespondenti. Prese, radio un televīzija rāvās vai pušu, dienu dienā aprakstīdamas, attēlodamas un izpušķodamas neparasto parādību. Parlamenta sē­des ik dienas ilga līdz vēlai naktij. Interpretācijas bira kā no pārpilnības raga. Atbildes bija tik miglainas, ka deputāti tikai ar grūtībām varēja saskatīt blakus sēdošo sejas. Ļaudis, vēl joprojām satraukti, steidzās cits pie cita ciemos, norunāja tikšanās kafejnīcās un restorānos, pulcējās grupās uz ielām ar vienu vie­nīgu nolūku — parunāties, pastrīdēties un pašausmi- nāties par šo fenomenu, kas bija parādījies un atkal izgaisis, nomocīdams viņus kā šaušalīgs sapnis. Kā­das jaunizceptas sckt.es atbalstītāji izplatīja baumas, ka skaņas pazušana esot bijis brīdinājums no aug­šienes un viņi ar savām vienīgi patiesajām lūgšanām izglābuši pasauli no šausmīga soda …
   Cilvēki, kas trīs dienas bijuši pilnīgi kurli un mēmi, tagad, atguvuši dzirdi un balsi, ārkārtīgi bažījās, ka tikai tas viss neatkārtojas un viņi atkal nenokļūst skaņas vakuumā. Gribējās pārliecināties, ka sarunas biedrs dzird tevi un tu dzirdi viņu, un ļaudis kliedza pilnā balsī. Turklāt vēl katrs briesmīgi plātījās ar rokām — tas bija ieradums, kas radies klusuma periodā.
   Jā, vairākas nedēļas japāņi bendēja savas balss saites, runādami tā, it kā uzstātos mēmo auditorijas priekšā, un turklāt vēl piepalīdzēdami ar rokām un kājām. Agrāk mani tautieši lielākoties sarunājās klusi un mierīgi, un pēc tā viņus jau pa gabalu va­rēja atšķirt no ārzemju tūristiem. Tagad uz ielām troksnis bija divtik liels, pēc nesenā kapa klusuma to it īpaši varēja manīt. Acīmredzot ne jau velti Goe­mons secināja: «Cik tā Japāna ir trokšņaina zeme!»
   Sājā jandāliņā es gandrīz vai sāku ilgoties pēc ne­senā klusuma.
   Galva man griezās riņķī. Un ne tikai no trokšņa, bet arī… Dažkārt daudz grūtāk ir tad, ja tu visu zini, nekā, ja tu nekā nezini. Liekas, es biju uzvēlis uz saviem kamiešiem pārāk smagu nastu.
   Uz darbu es negāju. Es neskuvos, ne soli nespēru ārpus mājas. Sēdēju kaktā un ik pa brīdim iekampu viskiju. Sarīkoju nejēdzīgu scēnu, kad Kisako atnāca pie manis ar vislabāko nodomu — uzkopt dzīvokli un pabarot mani ar siltu ēdienu.
   Nezinu, cik dienu pagāja, līdz manī nobrieda lē­mums aiziet aprunāties ar mūsu nodaļas priekšnieku. Es beidzot noskuvos un izgāju uz ielas. Sasniedzis mikrorajona tirgu, kas bija pārsegts ar jumtu, man i h'kniiI iešāvās prātā: kāpēc gan vilkties cauri visai pilsētai uz inusu nodaļu? Telefoni taču darbojas.
   Sirds man tomēr sāka straujāk pukstēt, kad iemetu desmit jēnu monētu automāta spraudziņā. Bija dzir­dami gari stiepti signāli, pēc tam kāda balss atsau­cās: «Hallo!»
   Jutos kā septītajās debesis!
   —   Oho! — man nevilšus izspruka. — Darbojas! Redz ko, telefons darbojas … Var pat sarunāties…
   —   Vai tu esi jucis, vai? — priekšnieks iebrēcās. — Vai neapjēdz, cik dienu jau pagājis kopš tā laika? … Un vispār — kur tu slamsties? Tūlīt iero­dies darbā!
   —    Pilnīgi pareizi — biju sajucis prātā, — tīšām at­bildēju mierīgi. — Ja atlaidīsiet no darba, būs pavi­sam labi. Došos pie mūsu konkurenta, uz elektroapa- rātu kompāniju «Cosmic». Ceru, ka man izdosies noslēgt izdevīgu darījumu. Izklāstīšu viņiem skaņas vakuuma fenomena cēloņus, un viņi man… Es degunu augstu necelšu, droši vien būšu ar mieru vadīt pie viņiem plānu daļu…
   Sekoja ilgs klusuma brīdis. Pēc tam mans šefs sa­sprindzinātā un pēkšņi aizsmakušā balsī ierunājās:
   —   Pagaidi! … Tu… Nē, vai tu patiešām zini šīs parādības cēloni? Tu nealojies? .. .
   2
   Pēc pusotras stundas es sēdēju konferenču zālē pie prezidija galda. Man pretim savas vietas bija ieņē­muši plānu daļas un tehniskās nodaļas vadītāji, firmas direktori, šo nodaļu kuratori un vairāki inženieri.
   — Tu pārāk daudz dzer, — mans šefs sapīcis sa­cīja. — Varbūt iekārtot tevi uz kādu laiciņu, teik­sim, mēnesi, psihiatriskajā mazliet paārstēties, ko?
   Padomā taču, kurš gan ticēs, ka skaņas vakuuma fe­nomens ir viena paša cilvēka roku darbs, turklāt, ka vaininieks ir kaut kāds īpatnis, kas atgādina pirms­kara laiku «reklāmu nēsātāju».
   —   Jums mani jāsaprot… — es saķēru ar rokām dūcošo galvu, — šāds secinājums rodas pats no se­vis. Tā nav vienkārša sagadīšanās. Tam, ka to izda­rījis viņš, pierādījumu netrūkst…
   —    Kā viņu sauc?
   —    Goemons.
   —    Jaunais cilvēk, ja jūs arī turpmāk atļausieties smieties par priekšniecību, varat palikt bez kārtējā algas paaugstinājuma!
   —    Bet es runāju patiesību! Viņš pats teica, ka viņu tā sauc. Vispār viņš ir ārzemnieks …
   —   No kādas zemes?
   —    Nezinu … Vienīgi…
   Es aprāvos pusvārdā. Laikam gan nav vērts stāstīt viņiem par saviem minējumiem, citādi var gadīties, ka patiešām iesaka aiziet ilgstošā atvaļinājumā ārstēt sabojātos nervus vai arī, kas zina, atlaiž vēl no darba.
   —   Nu, labi, pieņemsim, ka viņš izraisījis šo parā­dību, — mans šefs ieteicās. — Bet kāpēc — vai to tu nevari izskaidrot?
   —   Viņš… tas ir.. . — es noslaucīju aukstos sviedrus, kas man jau bija sākuši tecēt pa pieri. Mani bija sagrābušas šausmas, tāpēc arī mēle pinās. — Vi­ņam nāca miegs, un tad viņš .. .
   —   Ko?! — mana šefa seja pārvērtās.
   —    Jums jāsaprot… Mūsu mikrorajonā ir ļoti trokšņaini… Šoseju būvē, metro rok, dun un dārd, tvaika āmurs un tamlīdzīgi… Un tad vēl es ar savu paziņu sāku strīdēties … Bet viņam nāca miegs … Un tāpēc viņš, lai varētu iemigt, lai viss apklustu, radīja skaņas vakuumu.
   Zālē iestājās tik baismīgs klusums, ka, likās, Goe­mons tieši šajā bridi atkal radījis skaņas vakuumu. Visi sēdēja vaļējām mutēm, gluži kā plānprātiņi. Mana šefa seja pamazām kļuva sarkana.
   —    Pietiek, mums nav jāklausās tālāk šīs dzērāja pļāpas! — viņš ierēcās. — Vai tu maz vari iedomā­ties, kādus zaudējumus Japānas ekonomika cietusi šī notikuma dēļ? Desmitiem miljardu jēnu! Cik tur trūka, ka būtu sācies karš!… Bet tu gribi mums iegalvot, ka pasaule atradās uz katastrofas robežas tikai tāpēc, ka kaut kādam nenormālajam pēkšņi iegribējās pagulēt! .. .
   Es sarāvos melns un maziņš. Šefs pienāca klāt pa­visam nopietns un vārda tiešā nozīmē sagrāba mani aiz apkakles.
   —   Vai tu vēl turpināsi jaukt prātus direkcijai un darīt kaunu savam priekšniekam un visai plānu da­ļai?! — likās, ka viņš gatavojas pamatīgi sadot man pa ādu.
   —    Pagaidiet, lūdzu, neuztraucieties! — iejaucās tehniskās nodaļas vadītājs, ļoti nosvērts un labi audzināts cilvēks. — Man šķiet, mums Toda sans jāuzklausa. Kāds tam visam sakars ar dzērāja pļāpām…
   —    Kā jūs tā varat runāt! Spriediet taču pats, kaut kāds īpatnis, gandrīz vai klaidonis, pēkšņi izraisa skaņas vākumu tik milzīgā teritorijā …
   —    Gluži pareizi, īpatnis… — tehniskās nodaļas priekšnieks domīgi turpināja. — Bet varbūt pat sava veida ģēnijs. Iepazīstoties ar izgudrojumu un atklā­jumu vēsturi, reizēm var sastapties ar ļoti interesan­tiem gadījumiem. Gadās, ka atklājumu izdara nevie­nam nepazīstams cilvēks. Vai jūs, piemēram, zināt, kas izgudroja bezdrāts telegrāfu?
   —    Nezinu . ..
   —    Var minēt vēl citus piemērus. Mūsu gadsimta pašā sākumā kāds cilvēks izgatavoja kaut ko līdzīgu pirmajam atoma dzinējam . .. Divdesmitajos gados nepazīstams ķīmiķis demonstrēja, kā parasts ūdens pārvēršas vistīrākajā benzīnā. Šajā mēģinājumā bija klāt biznesmeņu grupa. Diemžēl tajā pašā dienā iz­gudrotājs pazuda bez pēdām … Un es jums nepār- stāstu fantastisku romānu saturu, bet gan minu reģis­trētus faktus.
   —   Faktus?! Tas viss ir blēņas, nevis fakti! — iekliedzās direktors, kura pārziņā bija plānu daļa.
   —    Nesakiet vis tā, — tehniskās nodaļas vadītājs rāmi turpināja. — Pat par atklājumiem, kuriem ir pasaulvēsturiska nozīme, sākumā nereti domā, ka tās ir tikai blēņas. Tas tāpēc, ka jebkurš izgudrotājs ir mazliet jucis. Bet šajā konkrētajā gadījumā es uz­drošinos ieteikt jums kaut vai tikties un parunāties ar šo cilvēku.
   —   Turklāt… — viens no inženieriem pēc neilgas vilcināšanās piebilda, — ja šim, kā jūs minējāt, Gonbe . .. kungam …
   —   Goemonam, — es, pamazām atkal atguvies, izlaboju.
   —    Piedodiet, lūdzu, ja šim Goemona kungam pie­der ierīce, kas spēj radīt skaņas vakuumu, viņš va­rētu mums palīdzēt. Patlaban taču pie mums tehnis­kajā nodaļā izstrādā universāla skaņas slāpētāja pro­jektu …
   Abi direktori tūlīt kļuva nopietni.
   Universālā skaņas slāpētāja konstruēšanas iespēja teorētiski jau bija pierādīta. Tā kā skaņa rodas no gaisa svārstībām, tad iespējams izraisīt arī citādas, pilnīgi pretējas svārstības — antiviļņus. Antiviļņi un skaņas viļņi sastopoties viens otru iznīcina. Taču teo­rija nav tas pats, kas prakse. Konstruēt šādu ierīci bija ļoti grūti antiviļņu sarežģītās būtības dēļ. Mūsu tehniskās nodaļas izgatavotais izmēģinājuma pa­raugs — neliels tranzistoru aparāts, kas apgādāts ar mikrofonu un reproduķtoru — nepavisam vēl nebija universāls. Viļņi nereti ne tikai neiznīcināja viens otru, bet gan saplūda kopā un skaņas stiprums pie­auga divkārt. Tiesa, atsevišķi mēģinājumi gan bija sekmīgi, taču vēl vajadzēja daudz piestrādāt, lai ska­ņas slāpētājs būtu bez trūkumiem.
   Ja darbs vainagotos panākumiem, universālā ska­ņas slāpētāja lietošanas sfēra būtu ārkārtīgi plaša. Grūti pat nosaukt visus labumus, ko dotu šāda ierīce. Miljoniem cilvēku un simtiem tūkstošiem iestāžu sapņo par klusumu. Iedomājieties skolu, kas atrodas divu trīs kilometru attālumā no lidlauka. Ieslēdzot universālo skaņas slāpētāju, lidmašīnu rūkoņu ne­maz nedzirdētu, un bērni varētu mierīgi mācīties. Un lielās pilsētas, kuru iedzīvotājiem pastāvīgi sāp galva nerimstošā trokšņa un dūkoņas dēļ? Un tālsa­tiksmes vilcienu pasažieri, kuriem apnicīgā riteņu klaboņa nekādi neļauj iemigt? Jā, un, beidzot, kurš gan nealkst pēc klusuma savā paša dzīvoklī? Tu vē­lies pēc nogurdinošas darba dienas mierīgi palasīt grāmatu vai avīzi, bet istabā brēc radio, spītīgā sie­vasmāte skatās pa televīziju populāra dziedoņa kon­certu, sieva šķindina virtuvē traukus, bērni sacēluši kņadu. Tad nu tu ieslēdz universālo skaņas slāpē­tāju, un ap tavu atzveltnes krēslu izveidojas neliels skaņas vakuums. Lūdzu, mīļie radiņi, dariet nu katrs, ko vien gribat!
   Tātad mūsu firma neatlaidīgi turpināja pilnveidot jauno ierīci. Protams, visi izmēģinājumi notika vis­lielākajā slepenībā. Šķiet, arī citas firmas nesnauda.
   — M-jā… — beidzot ierunājās direktors, kas at­bildēja par plānošanu, un jautājoši palūkojās uz klāt­esošajiem. — Lai notiek, kungi, pamēģināsim noor­ganizēt tikšanos ar šo oriģinālo personu …
   Goemons ieslēgts gaidīja istabā, kurai ieeja bija no konferenču zāles.
   Man bija ārkārtīgi jānopūlas, lai atvilktu viņu uz mūsu firmu. Pirmkārt, viņam gribējās ēst, otrkārt, kārot kārojās drīzāk iepazīties ar Tokiju. Es sāku uztraukties jau taksometrā: ja nu viņam pēkšņi ie­nāk prātā pārvietot pa gaisu automašīnu pavisam uz citu pusi, vairākus desmitus kilometru tālu? … Arī pēc tam, kad es jau piedalījos apspriedē, bet viņš atra­dās blakus istabā, sēdēju ka uz karstām oglēm. Izstrā­dāt kādu nedzirdētu numuru viņam taču ir tīrais nieks.
   Beidzot es neizturēju un ielūkojos istabā. Goemons pacietīgi gaidīja. Mana sirds pildījās kvēlām pateicī­bas jūtām pret vispārējās nodaļas darbiniekiem — viņi pēc mana lūguma bija pabarojuši Goemonu. Taču, kad uzzināju, ka viņš aprijis divas porcijas plova, trīs porcijas susi, divas bļodiņas rīsa ar ceptām olām, divas porcijas cepta zuša un pēc tam kā parasti uz­kodis virsū traukus, es atkal vairs nevarēju rimties savā ādā.
   Goemona lielais kārums uz traukiem deva man iespēju noskārst, no kurienes šis viesis ieradies. To­mēr es neuzdrošinājos kādam ieminēties par savām nojautām. Viņam jau nekas: viņš var jebkurā brīdī pazust, bet es būšu iemantojis psihopāta reputāciju. Un tas vēl ir vislabākais variants. Jūs domājat, ka esmu gļēvulis? Es gribētu gan redzēt, kā jūs paši jus­tos manā vietā. Vai varat iztēloties, kas notiktu, ja vienkāršs firmas darbinieks pēkšņi paziņotu, ka viņa ciemiņš, kas atgādina pirmskara gadu reklāmu nēsā­tāju, īstenībā ir būtne, ko… Uh, taisni šausmas sa­grābj, par to iedomājoties!
   Nē, šādās reizēs jābūt ārkārtīgi piesardzīgam. Ja tu sāksi stāstīt katram, kurš pagadās ceļā, kaut ko
   I.kIii, k«is zināms vienīgi tev, tad tevi tūlīt pieskaitīs pie piala jukušiem. No šāda apzīmogojuma nemaz nav lik viegli tikt vaļā. Piemēram, tu sēdi savā darba vietā, bet aiz tavas muguras sačukstas. Tu ej pa gaiteni — uz tevi rāda ar pirkstiem. No visām pusēm tu dzirdi čukstam: «Paklau, vai tas ir tas pats, kurš nesen sajuka?…» Gluži dabiski, ka tādos apstākļos var sprāgt vai no ādas laukā, sākt aizstāvēt savu taisnību, taču cil­vēki to tikai vien gaida: «Redz ko, viņš vēl bļaus­tās?!» Pēc tam seko pavēle par ilgāku atvaļinā­jumu «iedragātās nervu sistēmas atjaunošanai un nostiprināšanai». Ceļš uz augšu pa dienesta kāpnēm ir slēgts. Un tad tu vari līdz sava mūža beigām kver- nēt uz viszemākā pakāpiena, no galvas līdz kājām apzīmogots ar tādiem vērtējumiem kā «nelīdzsva­rots», «ķerts», «prātā jucis» un tā tālāk. Un neko tu vairāk neiemantosi kā vienīgi atdzisuša rīsa porciju, ko tev pasniegs kāds līdzjūtīgs garāmgājējs. Nē, dzī­vojot sabiedrībā un cilvēku sarežģīto attiecību vidē, labāk ir turēt muti un neizteikt oriģinālas domas. Un pats galvenais — nesteigties. Cilvēki necieš, ka viņiem kaut ko uztiepj. Viņus vajag iepriekš pama­zām sagatavot, tad viņi iedomāsies, ka paši ir kaut ko atklājuši.
   Vārdu sakot, es jau nožēloju to, ko biju izdarījis. Kāds velns mani dīdīja dzērumā izmuldēties par Goe- monu! Taču atkāpties jau bija par vēlu. Tagad to smagumu, kas gūlās uz maniem pleciem, vaja­dzēja uzvelt firmai, un lieta darīta. Savs labums būs firmai, un arī es varēšu uzelpot.
   — Goemon, — es sacīju, apvaldīdams satrau­kumu, — dosimies pie viņiem, mīļais. Valzivis gaida mūs.
   Goemons, kurš pēc sātīgajām pusdienām acīmre­dzot bija snaudis, izboza savus blenžamos, pabolīja acis gari uz augšu, gan uz leju, pēc tam pašķielēja uz manu pusi.
   —   Es guļu, sūtu, atpūšos, bet tu atkal cel trok­sni, — viņš ieņurdējās. — Nekādas kārtības! Lai­kam vajadzēs vēl vienu reizīti…
   Viņš pastiepa roku pēc savas melnās lādītes. Es tikko paguvu viņu atturēt.
   —    Pagaidi, Goemon, es lūdzu tevi! Ja tu gribi no­demonstrēt savu lādīti, tad lūdzu dari to valzivju klāt­būtnē.
   —   Valzivis? — Goemona nāsis iepletās, un likās, ka viņš pūlas saostīt kādu īpašu smaku. — Muskusa?
   —   Kāds tam sakars ar muskusu?
   —   Nu, kā dziesmā dzied: «Mana mīļā valzivs, mīļā muskusa valzivs…»
   —   Tad nē jau, es runāju par direkcijas padomes locekļiem.
   —    Locekļi?… Nu labi, iesim pie tavām valzivīm, ja jau tās mūs gaida.
   Goemons, skaļi klaudzinādams getas, iesoļoja kon­ferenču zālē un devās tieši pie cilvēkiem, kuri viņu gaidīja. Es metos viņam pakaļ, taču — ak vai! — nokavēju kādu pussekundi. Goemons sagrāba teh­niskās nodaļas direktora zodu un parāva to uz augšu.
   —   Tu teici — valzivs, — Goemons pablenza uz manu pusi, — bet kur tad ir žaunas? Vai varbūt val­zivīm nav žaunu?
   —    Goemon, ko tu dari?! — es šļupstēju, stostīda­mies un drebēdams kā vēja purināta koka lapiņa. — Tu neesi mani sapratis! Valzivs — tas ir ievēro­jams cilvēks, tā pie mums mēdz teikt. ..
   —   Ahā… — Goemons, acīmredzot nožēlodams savu rīcību, palaida vaļā direktora zodu. — Ei, mans kungs, ievērojamais cilvēk, tu varbūt piederi pie imperatoru sugas?
   Direktors, kura pārziņā bija plānošana, trīcēdams un kļūdams vai zils aiz sašutuma, uzrausās kājās. Mūsu firmā ikviens zināja, cik dziļi viņš ciena impe­ratora ģimeni.
   —   Toda kun! — šis imperatoram uzticamais ierēd­nis man uzbļāva. — Kā viņš uzdrošinās! Lai kas viņš arī būtu — vai nu ir ārzemnieks, vai nav — neat­ļaušu viņam noniecināt tik cildenu un gaišu vārdu! Negribētos domāt, ka jūs šo cilvēku esat speciāli atvedis šurp, lai paņirgātos par mums.
   —   Goemon! — es čukstēju un jutu, ka mana miesa pārklājas ar aukstiem sviedriem. — Goemon, cik reižu es tevi neesmu lūdzis izteikties pieklājīgāki Tu, protams, lieliski runā japāniski, taču… saproti, mūsu valodā ir dažas nianses … Vispār, tu visu esi sajaucis …, tas ir, es … nē, tas ir, es … nē, tas ir, tu… Imperators nav valzivs, tas ir, valzivs nav im­perators … Tpū, velns parāvis! … Es gribu sacīt, ka valzivju jeb ievērojamu cilvēku ir daudz, bet impe­rators ir tikai viens. Imperators, tas ir… tas ir Japā­nas simbols, tas ir … monarhs … Viņa vārdu ne­drīkst tik vienkārši nozākāt… Ja tomēr piemini viņu, tad saki vēl arī «gaišais», «dižais» vai ko citu tamlī­dzīgu .. .
   —    Ko tu man plijies, mācies, bāzies virsū? — Goe­mons īgni norūca. — Tamlīdzīgu, tamlīdzīgu… Gai­šais, dižais… Bet vai nederētu «milzīgais», «treknais», «dūšīgais»? Mon… mon… monarhs… monopols … Nu es saprotu! Jums ir daudz šo… dūšīgo, trekno impēriju, monopolu — Micui, Micu bisi…
   Es sāku žagoties. Viens no inženieriem iesprauslā- jās. Direktors, kas pārzināja plānošanu, kļuva zils kā astmatiķis, kam trūkst elpas. Viņš vairs nerunāja, bet tikai šņāca:
   —   To-d-d-a-k-k-u-n-n! K-k-ā-ā uz-dr-r-ošinā- ties vi-ņam to atļaut?! Arā! Pro-jām!

   1
   Nemaz nebija tik viegli nomierināt direktoru un vest pie prāta Goemonu. Dažās minūtēs es novājēju un zaudēju desmit kilogramus no sava svara — viss organisma valgums izplūda ārā aukstu sviedru veidā.
   Par to arī nav jābrīnās: es centos izpatikt direk­toram, kas bija tiepīgs kā ēzelis un cietpaurains kā kokosrieksts, mirkšķināju ar aci inženieriem, uzsmai­dīju šim briesmonim, šai pārsteigumu vācelei — Goemonam, un tai pašā laikā drudžaini pūlējos aprē­ķināt summu, kāda man pienāktos, ja mani atlaistu no darba.
   —   Tātad, — direktors, kas atbildēja par tehnisko nodaļu, nedrošā balsī sacīja un noskatīja visus klāt­esošos, — mēs esam gatavi uzklausīt Goemona kungu. Vai iebildumu nav?
   Inženieriem iegailējās acis. Direktors, kas pārzi­nāja plānošanu, atlaida kaklasaites mezglu vaļīgāk. Viņa sejas izteiksme bija skāba, likās, ka viņš iedzē­ris etiķi.
   «… Nu es gan izlidošu no plānu nodaļas, un, pro­tams, tikšu pazemināts. Bet varbūt mani vispār pa­dzīs no firmas…»
   —   Tehniskās nodaļas vadītāja kungs, — direk­tors turpināja, — lūdzu jūs vadīt apspriedi un uzdot jautājumus Goemona kungam.
   Pieminētais nodaļas vadītājs konvulsīvi norija sie­kalas. Es lieliski sapratu, kā viņam patlaban bija ap dūšu. Šis talantīgais zinātnieks bija ne mazumu pū­lējies, cenzdamies noorganizēt tikšanos ar Goemonu. Un tagad nu Goemons atradās šeit, firmas konferenču zālē — «svētajā zālē», kā to dēvēja mūsu prezidents, un kura nomāca klātesošos ar savu svinīgi kanonisko formu. Cik Goemons te šķita nepiedienīgs! Apdriskā­tie vizītsvārki, japāņu platās bikses, getas… Bet pie sienas karājās eļļā gleznotais, zeltītos un brūnganos toņos ieturētais firmas dibinātāja diženais portrets. Lietussargs, kas piestiprināts pie muguras ar ma­zuļu pārnēsāšanai domātu jostu, katliņš, kas jopro­jām nav noņemts, tīkliņš ar melno daiktu… Un vis­apkārt — firmas prezidentu,— sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo, — marmora bistes …
   Gluži dabiski, ka šis ērms briesmīgi šokēja gan tehniskās nodaļas vadītāju, gan visus pārējos. Acīm­redzot mūsu valzivīm likās, ka Goemona klātbūtne viņus aizvaino. Taču — lai arī direktors, kas pārzi­nāja plānošanu, sprāga vai no ādas ārā, Goemons par to nemaz neuztraucās. Atgāzies atzveltnes krēslā un skatīdamies ar vienu aci griestos, bet ar otru urbda­mies grīdā, viņš sāka raut ārā no nāsīm biezos mel­nos matiņus.
   Tehniskās nodaļas vadītājs Kokuras kungs galīgi apjuka.
   —   A-a … e-e-e .. . khe-khe … — viņš it kā at- kremšļojās. Pēc tam viņš pēkšņi paraustīja savu tau- riņveida kaklasaiti, diezin kāpēc pagrozīja magneto­fona slēdzi un iesēcās: — E-e-e … Rietumu frontē bez pārmaiņām! …
   —    Kokura kun, — direktors, kas bija atbildīgs par plānošanu, aizsvilās, — man šķiet, mēs nelūdzām jūs izmēģināt magnetofonu.
   —    Atvainojiet… — Kokura sastomījās un, brīdi klusējis, nedrošā balsī uzrunāja Goemonu: — Jūsu žēlsirdība, atļaujiet man uzdot jums dažus jautāju­mus …
   —    Ko jūs teicāt? — Goemona acis pagriezās kā mazi ritenīši un pašķielēja uz Kokuras pusi. — Žēl­sirdība, labsirdība, mīkstsirdība … Vai es esmu tā
   žēlsirdība?
   Goemona dīvainais skatiens un ne mazāk dīvai­nais runas veids tā satrauca tehniskās nodaļas vadī­tāju, ka viņš kļuva sarkans kā vēzis. Lielas sviedru lāses nopilēja no pieres uz vaigiem un tecēja lejup.
   —    Mēs gribējām jums uzdot jautājumu, — viens 110 inženieriem, nespēdams savaldīties, sacīja, — lū­dzam jūs atbildēt mums.
   —   Ko gan es esmu nogrēkojies? — Goemons atkal izrāva no nāss matiņu.
   —    Goemon, — es iejaucos starpā, tikai ar pūlēm valdīdams drebuļus, — es lūdzu tevi, netēlo muļķi, atbildi viņiem!
   —    Mister Goemon, liekas, Jūs sacījāt, ka skaņas vakuumu, kura izpausmi novērojām pirms dažām die­nām, esat radījis jūs. Vai tas ir tiesa?
   —   Nekad neko tamlīdzīgu neesmu sacījis, apgal­vojis, apstiprinājis!
   Gaiss zālē tūlīt sabiezēja, vispirms kļūdams val­kans kā sveķi un pēc tam pārvērzdamies pavisam cietā masā. Abu direktoru acis šķīla zibeņus. Es biju iznīcināts.
   —   Nekad neko tamlīdzīgu neesmu sacījis, apgal­vojis, apstiprinājis, — Goemons ātri atkārtoja, — bet tā ir īsta, tīra, svēta patiesība.
   —    Patiesība? — inženieris, kas bija uzdevis jautā­jumu, saliecās uz priekšu.
   —   Cik tu esi nejauks, pretīgs cilvēks! Ja tev sa­cīja, ka tā ir patiesība, tad tev jātic, ka tā ir patie­sība!
   —   Atļaujiet jūs pārtraukt, mister Goemon, — teh­niskās nodaļas direktors iejaucās starpā, — mums kā zinātniekiem un inženieriem vienkārši nav tiesības ticēt tam, ka mūsdienu zinātnes līmenis dod iespēju radīt skaņas vakuumu tik milzīgā teritorijā. Klusuma josla sešsimt kilometru platumā taču stiepās apkārt visai zemeslodei.
   —    Zinātne? — Goemons, ņirdzīgi vaibstīdamies, atpleta muti. — Mūsdienu zinātne?… Ha-ha-ha! Par to nu gan jāsmejas! Zinātne taču nav uzvelka­mās rotaļlietas, atomu grabuļi vai raķešu šāviņi! Ha- ha-ha! Jūs domājat par zinātni tādā līmenī kā dzies­miņā dzied .. .
   —    Dzie … dzie … smiņā? — mans šefs stomīda­mies atkārtoja šo vārdu. — Vai jūs runājat par tām dziesmiņām, ko dzied?
   —   Par ko gan citu? Vai esat dzirdējuši:
   Grūti klājas studentam, Bikses jāieķīlā tam, Taču bikses tikai vienas, Vajadzīgas tās ik dienas. Kož mušas, odi plikumā, Procenti aug augumā! Ķīmija, jel talkā nāc! — Nevaru! Medicīna, talkā nāc! — Neiešu!
   Goemons nodziedāja humoristisko studentu dzies­miņu tīkamā, lieliski nostādītā balsī, turklāt viņa iz­pildījumā tā skanēja nedzirdēti jauki un izteiksmīgi. No šī negaidītā koncerta visi bija ārkārtīgi samul- suši. Direktoru, kas pārzināja plānošanu, mūsu fir­mā pazina ne vien kā imperatoram uzticamu ierēdni, bet arī kā cilvēku, kurš pārmērīgi aizraujas ar tamlī­dzīgu izklaidēšanos. Kad Goemons skandēja piedzie­dājumu, direktors gandrīz jau sāka viņam piebalsot. Es ar rokām aizsedzu seju un, zaudējis pēdējos spē­kus, atslīgu pret krēsla atzveltni.
   —    Ko tas viss nozīmē? īsts balagāns! Bezjē­dzība! — viens no inženieriem iebrēcās.
   —   Ticiet tam, ko sludina! — Goemons svinīgi uz­runāja klātesošos. — Un ticībā būs jūsu glābiņš!
   —   Beidziet māžoties! —direktors, kas atbildēja par plānošanu, iebrēcās, pārskaities par to, ka nupat kā ļāvis vaļu savām jūtām.
   —    Vai varat pierādīt, ka tieši jūs to izdarījāt? — tehniskās nodaļas direktors pavisam mierīgi iejautā­jās, pūlēdamies apvaldīt kaislību vētru. — Precīzāk izsakoties, mūs interesē jautājuma tehniskā puse. Kā jūs to paveicāt, kādu ierīci izmantojāt?
   Šķiet, ka Goemons nebija dzirdējis šo jautājumu. Viņš loti sasprindzināti aplūkoja savu resno, strupo pirkstu galus. Es sastingu aiz šausmām — tūlīt visi ievēros, ka viņa rokām ir nevis pieci, bet gan seši pirksti…
   —    Jūs, — Goemons pacēla galvu un pārlaida ska­tienu klātesošajiem. Viņa sejā bija vērojama acīm redzama interese. — Jūs bieži graužat nagus. Sa­kiet, — vai tie ir garšīgi? Vai nekaitē kuņģim?
   Direktors, kas atbildēja par plānošanu, no visa spēka trieca ar dūri pa galdu, mehāniski paberzēja sadauzīto roku un, pavisam nepieklājīgi bakstīdams ar pirkstu gandrīz vai sejā tehniskās nodaļas direk­toram, kurš neko nebija noziedzies, sāka kliegt:
   —    Takadzaki kun! Nav nekādas nozīmes turpināt šo komēdiju! Viņš nevar atbildēt uz mūsu jautājumu. Tas ir pavisam parasts vājprātīgais, kurš slimo ar lieluma māniju, turklāt vēl ir afērists, blēdis un . ..
   Pēkšņi viņš apklusa. Tomēr tas tikai tā šķita: viņš turpināja runāt, bet mēs viņa balsi nedzirdējām. Kad klātesošie aptvēra, ka viņš turpina runāt, — viņa lūpas taču kustējās, un pirksts tikpat enerģiski tika kratīts gaisā, — visi strauji pielēca kājās.

   Zālē valdīja absolūts klusums. Goemons, it kā ne­kas nebūtu noticis, ar īstu degustatora baudu grauza nagus.
   Es kopā ar Goemonu sēdēju greznā mersedesā uz aizmugurējā sēdekļa. Mēs joņojām uz Hakonē, fir­mas direkcijas ārpilsētas villu. Es jutos ārkārtīgi draņķīgi.
   Tiesa, pats ļaunākais mani nebija piemeklējis — biju ticis cauri ar veselu ādu, tas ir, no darba mani nepadzina. Taču biju saņēmis nepatīkamu uzdevu­mu — no šī brīža līdz turpmākam rīkojumam dienu un nakti apsargāt Goemonu. Es nepavisam nebiju sajūsmināts par perspektīvu dzīvot kopā ar viņu zem viena jumta un ieturēt maltīti pie viena galda. Bet pats galvenais — kā būs ar Kisako? Es taču nevarēšu vairs tikties ar viņu. Mani pārņēma briesmīgas skumjas.
   Piespiedis pirkstus pie deniņiem, es iegrimu pār­domās. Labi, piezvanīšu viņai no Hakonē, palūgšu svētdien atbraukt. Mēs tiksimies ar Kisako, un, ja izdosies viņu pierunāt… Manas cieši sakniebtās lūpas ietrīsējās, un, likās, sejā tūlīt atplaiksnīsies smaids. Es atcerējos, ko runāja par šo villu. Tur ir ne tikai zāles, viesistabas un citas tamlīdzīgas tel­pas, bet arī trīs grezni iekārtotas guļamistabas. Villa bija paredzēta viscienījamākajiem firmas viesiem. To apsargāja visai elegants večuks ar smalkām ma­nierēm, kurš prata turēt mēli aiz zobiem. Kad nekādu viesu nebija, šeit bieži vien iegriezās direkcijas pa­domes locekļi, protams, patīkamās kompānijās.
   —   Banzai viņa gaišība imperators! — Goemons pēkšņi iebrēcās.
   Jaukā aina, kas jau sāka iezīmēties manā iztēlē, acumirklī izgaisa. Es atkal sadrūmu.
   —    Ei, manu saimniek, manu draudziņ! — Goe­mons sacīja, paraustīdams mani aiz piedurknes. — Vai es patiešām tikšos ar šo gaišību?
   —   Mūsējie acīmredzot centīsies noorganizēt tev audienci, — es norūcu, domās sūtīdams pie visiem velniem gan Goemonu, gan viņa gaišību. — Tikai tas ir ļoti sarežģīti. Parasts cilvēks nemaz nevar tā vien­kārši tikties ar tik augstdzimušu personu, kāda ir imperators. Bet, ja tev pasniegtu ordeni, tad tas būtu pavisam kas cits …
   —   Esmu ar mieru, lai pasniedz ordeni, — Goe­mons izrieza krūtis. — Bet, ja nedos, es nospļaujos, es nošķaudos, es nošņaucoši Ordeni var nopirkt pie vecu lietu tirgotāja.
   —   Goemon, mīļais, tikai neuztraucies! Es jau sa­cīju, ka mūsu valzivis darīs visu, kas vien ir viņu spēkos. Taču tas ir ļoti sarežģīti, tāpēc, lūdzu, pacie­ties, sēdi vien mierīgs un gaidi.
   Neuzklausījis mani līdz galam, viņš atgāzās sē­deklī un pārgrieza acis — vienu, man šķiet, uz pie­res, otru — uz vaiga pusi, — tātad izvalbīja acis un sāka krākl. Es noslaucīju ar mutautiņu seju un kaklu kamēr notika šī īsā saruna, biju pavisam nosvīdis.
   Skaņas vakuums, ko Goemons bija radījis apsprie­des laikā, par laimi, tikai konferenču zāles robe­žās, — mainīja direktoru izturēšanos par simt astoņ­desmit grādiem.
   Visi bija ārkārtīgi uztraukušies. Inženieri nolūko­jās uz Goemonu ar bijāšanu, kā uz dievekli, taču tas netraucēja viņus apbērt Goemonu ar jautājumiem. Ciešā lokā ielenkuši krēslu, kurā Goemons, juzdams, ka ir stāvokļa noteicējs, bija atslīdzis, viņi klaigāja un bļaustījās, pārtraukdami cits citu.
   —   Atklājiet noslēpumu!
   —    Izskaidrojiet to!
   —    Pastāstiet par savu pieredzi!
   —   Nenāciet man tik tuvu, — Goemons norūca, — man tas nepatīk.
   —    Mister Goemon, vai jums ir līdzi šī ierīce? — kliedza sasarkušais un izspūrušais tehniskās nodaļas vadītājs. — Es jūs lūdzu, parādiet! … Ja izņemsiet patenti, atdodiet to mums. Un vispār… direktora kungs . . . kungi… varbūt mēs varam lūgt augsti godāto viesi turpmāk vadīt nodaļu, kuru līdz šim va­dīju es? Tā būtu liela laime!
   Kokuras kungs, kurš vienmēr bija tik nosvērts, nopietns un mazrunīgs, tagad iekarsa arvien vairāk un vairāk. Viņš acīmredzot nemaz nedomāja par to, ka lielas firmas nodaļas vadītājam nepieklājas uzves­ties tā, it kā viņš būtu pavisam zaļš inženierītis. Taču pēc tam, kad viņi abi bija apmainījušies dažiem speci­āliem terminiem, Goemons bija viņu savaldzinājis.
   —    Izskaidrošu, izstāstīšu, parādīšu, pamācīšu … Kāpēc gan lai nepamācu? Man nav žēl! — Goemons sacīja, mazliet izbrīnījies par brēku, kas bija sacelta ap viņu. — Es varu iemācīt ne tikai to, bet arī daudz ko citu. Taču par velti to nedarīšu.
   —    Protams, protams! — tehniskās nodaļas direk­tors atviegloti uzelpoja: beidzot sāksies lietišķa sa­runa! — Neviens jau nedomā, ka tas jādara par velti. Tiesa, pagaidām gan es neko noteiktu nespēju apsolīt, to varēs pateikt tikai pēc konkrētas un vis­pusīgas jautājuma apspriešanas… Piedodiet, bet kādu summu jūs pats vēlētos saņemt par savu ierīci?
   —    Summa … nauda … Nē, nauda mums nav va­jadzīga, — Goemons sacīja. — Mums ir kāda pavi­sam pieticīga vēlēšanās — tikties ar viņa gaišību imperatoru. Un vēl mums varētu būt, kļūt, tapt vē­lēšanās apstaigāt visu pasauli un tikties ar visievē­rojamākajiem cilvēkiem. Citādi — ko lai es mācu? Ja ne ar vienu nesastapšos, nebūs arī neviens ko pamācīt.
   Es bažīgi aplaidu skatienu apkārt. Nu gan mūsu dedzīgais, imperatoram uzticamais direktors, kas pārzināja plānošanu, atkal sacels skandālu. Taču viņš konferenču zālē nezin kāpēc vairs neatradās. Kad direktors atgriezās, Goemonu palūdza uzgaidīt bla­kus istabā, kamēr mēs apspriedīsim viņa lūgumu.
   —    Šo prasību laikam nespēsim izpildīt… — teh­niskās nodaļas direktors, atbalstījis galvu rokās, do­mīgi sacīja. — Bet kāpēc gan viņam iešāvusies prātā tik neprātīga vēlēšanās?
   —    Diemžēl ārzemnieku vidū sastopami daudzi pro­vinciāļi, — viens no inženieriem nopūtās. — Viņi neko nezina par japāņu imperatoru dinasti jas statusu, viņiem nav nekāda priekšstata par galma etiķeti. Mums jau nesen gluži tāpat vajadzēja noņemties ar vienu šādu ārzemnieku — gribot dabūt atļauju au­diencei pie imperatora, un viss! Viņš bija no Teksasas, lielu lopkopības fermu īpašnieks, kuram piederošajās zemēs turklāt ir bagātīgi naftas krājumi…
   —    Šitādiem nekautrīgiem ārzemniekiem vajag sadot pa purnu! — direktors, kas pārzināja plāno­šanu, kļuva atkal gluži sarkans no dusmām. — Vai tad ārzemēs patiešām nav nekādu grāmatu, kas iz­skaidrotu Japānas imperatora svēto misiju? Nesa­protu, par ko gan domā mūsu Ārlietu ministrija?!
   —    Viņam vajadzētu paskaidrot, kāda Japānā ir situācija, — tehniskās nodaļas vadītājs piesardzīgi piebilda. — Praktiski šāda tikšanās ir pilnīgi neiespē­jama. Taču pat tādā gadījumā, ja pretēji pieņēmu­miem to tomēr izdotos panākt, mums vajadzētu vēl­reiz un vēlreiz visu rūpīgi pārdomāt. Spriežot pēc tā, kā Goemona kungs uzvedas, viņš ir spējīgs pateikt visdažādākos apvainojumus.
   —    Par to nav šaubu! — direktors, kas vadīja plānu daļu, iebrēcās. — Viņš taču ir mežonis! Viņš jātriec ratā, un lieta darīta!
   —   Piedodiet, direktora kungs, — tehniskās noda­ļas vadītājs iebilda, — taču padzīt viņu, bez šaubām, būtu neapdomīgi. Es nezinu, protams, kas viņš ir, bet, secinot pat pēc šīs īsās sarunas, šim cilvēkam ir izci­las zināšanas. Viņš nesen pāris vārdos izskaidroja tehnisko pamatojumu… Mums tas ir atradums, pa­tiešām negaidīts atradums. Mums vienkārši nav tie­sību izlaist viņu no mūsu redzesloka.
   —   Turklāt… — es pirmo reizi uzdrošinājos pa­celt balsi, — turklāt, ja nu viņam pēkšņi ienāk prātā izpaust šīs ierīces noslēpumu kādai citai firmai! Ko tad?
   —   Tas tiesa, — šefs mani dedzīgi atbalstīja.
   —    Mūsu konkurenti — elektroaparātu firma «Cos- mic» no rokām izraus šo mantiņu! Un mēs tad būsim kā uz sēkla uzskrējuši.
   —   Lai kā tas arī būtu, mēs esam spiesti no šī brīža viņu nepārtraukti novērot. Tas tiek uzdots jums, — tehniskās nodaļas direktors palūkojās uz mani.
   —   Vajadzēs aizsūtīt viņu uz kādu nomaļu stūrīti un tur kārtīgi apstrādāt — izvilkt no viņa visu, ko viņš zina. Tas, ka viņš slikti orientējas mūsu dzīves īste­nībā, šķiet, nāks mums tikai par labu. Sajauciet vi­ņam galvu, bet pats nesnaudiet, — vai saprotat, Toda, kas jums jādara? Jā, un pats galvenais — ne­vienam ne pušplēsta vārda, ka tāds Goemons pie mums ieradies!
   No Tokijas mēs izbraucām vēlu vakarā, un, kad sasniedzām Odavaru, bija jau satumsis. Mani visu laiku māca bažas, ka tikai Goemons nesadomā paāt­rināt mūsu ceļojumu un nepārvieto automašīnu pa man nepazīstamu telpu, taču, par laimi, viņš gulēja.
   Kad Hakonē pilsētiņa jau bija krietni aiz muguras un automobiļu skaits uz šosejas krietni samazinājies, man pēkšņi likās, ka mums kāds seko. Tomēr es tūlīt atvairīju šo domu — bailēm lielas acis. Vēsts par Goemona parādīšanos taču vēl nevarēja būt izpla­tījusies ārpus mūsu firmas.
   —   Lūdzu, brauciet ātrāk, — es mudināju šoferi. — Būtu labi, ja mēs nonāktu galā, pirms mūsu pasa­žieris pamostas.
   Nu jau mēs bijām sasnieguši ceļa pagriezienu, kas veda uz villu. Izjoņojuši cauri Hatakejazjuku, mēs nonācām pie Sino ezera, apbraucām apkārt Futago kalna pakājei, un te pēkšņi mums drāzās virsū ma­šīna, kas bija stāvējusi ceļa malā ar izdzēstiem luk­turiem. Mūsu šoferis spieda līdz galam greznā mersedesa bremzes, tomēr trieciens bija pietiekami spēcīgs. Mēs ar Goemonu atsitāmies pret priekšējā sēdekļa muguru.
   Es vēl nebiju paguvis atjēgties, kad durtiņas at­vērās, mani sagrāba stipras rokas un izvilka ārā uz ceļa. Man sānos iedūrās kāds ciets priekšmets. Es saskatīju divas melnas ēnas.
   —   Misters Goemons? — viena no ēnām laipni iejautājās. — Lūdzam jūs pārsēsties citā mašīnā.
   —   Ko? — Goemons izbāza galvu pa logu. — Vai jūs sūta viņa gaišība?
   —   Jūs nemaldāties! Mēs varam noorganizēt tik­šanos, ar ko vien jums tīk: ja vēlaties — ar Japānas imperatoru, ja vēlaties — ar Savienoto Valstu pre­zidentu. Jums jāpasaka tikai viens vārds. Bet šie jūs nekaunīgi māna.
   Es jau gribēju iesaukties: «Goemon, nekāp ārā no mūsu mašīnas!» — taču saņēmu tik spēcīgu sitienu pa galvu, ka tūlīt zaudēju samaņu.

   1
   Man likās, ka esmu šausmīgi ilgi bijis nesamaņā, bet patiesībā laikam bija pagājušas ne vairāk kā di­vas trīs minūtes. Atvēris acis, izdzirdu aizbraucošas mašīnas troksni. Nu, pagaidiet, draņķi tādi, gan mēs jums parādīsim!… Velns lai parauj, es nemaz ne­spēju piecelties, vaigs kā pielipis pie asfalta …
   Un tomēr man izdevās piecelties — nostāties četr­rāpus. Bet tad es jutu, ka mani pirksti kļūst ļengani un es krītu bezdibenī. Galva, atrāvusies no rumpja, uzšāvās gaisā, sasniedzot naksnīgās debesis, pārvēr­tās par vienu no spožajām zvaigznēm, aplidoja ap­kārt Fudzi kalnam, tad sāka lēkāt virs kakla aug­šup lejup, it kā būtu piestiprināta pie tā ar gumijas atsperi, atkal palēcās, aizvirpuļoja uz Idzu pusi, ap­riņķoja apkārt Tendzesana kalnam un beidzot nostā­jās savā parastajā vietā.
   Es no jauna atvēru acis… Izrādījās, ka esmu dzīvs. Sēdēju, atslējies pret mūsu mašīnu, saķēris rokām galvu, kas plīsa vai pušu no sāpēm … Debe­sis vairs nešūpojās, taču galva, likās, bija palielinā­jusies trīs reizes un kļuvusi ļumīga kā marsietim.
   Ar milzīgām grūtībām man izdevās ielīst mašīnā. No necilvēcīgās piepūles viss mans ķermenis bija pārklājies aukstiem sviedriem, sirds sāka dauzīties kā negudra. Kādu laiku es sēdēju nekustēdamies un tikai viegli glaudīju apbrīnojami lielo punu, kas bija izaudzis uz pieres šoferim, kurš gulēja, bezspēcīgi atlaidies pret sēdekļa atzveltni.
   Šoferis ievaidējās, un es jau trešo reizi atguvu ap­ziņu. Direktora mersedesā taču bija bārs un radio­telefons. Tātad tieši sakari ar firmu. Kā gan es tūlīt par to nebiju iedomājies?! Blāvi mirgojošais pulkste­nis uz aparātu paneļa rādīja divdesmit minūtes pāri septiņiem. Nebija nemaz tik vēls. Viņi tur droši vien vēl turpina apspriesties. Es piezvanīju firmai un pa­lūdzu izsaukt manu šefu no konferenču zāles uz citu istabu.
   — Katastrofa… — es, gandrīz vai raudādams, murmināju, kad viņš beidzot paņēma klausuli. — No­laupīja. Goemonu nolaupīja …
   —   Kas?! Kur? Kas nolaupīja?
   —        Tas notika Hakonē… Gaidīja mūs uz šosejas mašīnā. Neticama operativitāte …
   Šajā brīdī es pēkšņi atcerējos kādu savādu faktu.
   —        Kas viņš bija? Vai no firmas «Cosmic»? — šefa balss bija ļoti satraukta.
   —        Droši vien … Lai gan nē … es nezinu … — Es pats tagad pēkšņi ārkārtīgi satraucos. — Bet, šef… Padomājiet tikai, tas taču ir ļoti dīvaini. Kā viņi uz­zinājuši par Goemonu?
   —   Ceru, ka tu.. . — viņa balss kļuva skarba.
   —        Kā jums nav kauna! — es viņu pārtraucu. — Kāpēc tad es atvedu šo tipu uz mūsu firmu, riskē­dams turklāt ar savu vietu?! Jūs labāk…
   Man atkal sāka dauzīties sirds. Mazliet atguvies, es turpināju:
   —        Pieņemsim, ka to izdarījusi konkurējošā fir­ma … Taču šī operativitāte … Vai tas jums neliekas dīvaini? Pēc slepenās apspriedes taču pagājušas tikai trīs stundas. Un viņi gaidīja mūs uz šosejas Hakonē rajonā …
   —        M-jā… — šefa balss bija ledaini salta. — Ār­kārtīgi dīvaini.
   —        Un ziniet… — man galvā kaut kas iečirkstē­jās, likās, ka sāktu griezties kādi desmit zobratiņi. Sirds gribēja vai izlēkt no krūtīm. — Nomierinies, jel nomierinies!
   —   Ko, ko? … Es esmu pavisam mierīgs.
   —        Tad nē jau, atvainojiet, es to nesaku jums, bet pats sev.. . Lūk, kas ir pats dīvainākais: laupītāji aizveda Goemonu, apsolījuši noorganizēt viņam tik­šanos ar imperatoru. Tātad viņiem zināmi visi sīkumi.
   —        Bet konferenču zālē taču nav noklausīšanās aparātu, — šefa balss ietrīsējās. — Un turklāt pirms sēdes visas telpas pārbaudīja ar mūsu ierīci «X». Vai tu saproti, par ko es runāju?
   Viņš pieminēja vienu no mūsu firmas slepenajām ierīcēm — noklausīšanās aparātu meklētāju.
   Es noriju siekalas.
   —        Tieši to es arī gribēju sacīt… Konferenču zālē ir bijis spiegs. Tūlīt pēc sēdes viņš sazinājies ar sa­viem saimniekiem un palīdzējis noorganizēt nolau­pīšanu.
   Klausulē bija dzirdami izbrīna pilni rūcieni.
   —        Spiegs? M-m-m … tas nevar būt… Tik … m-m-m … svarīgā sēdē … Paskat, kāds draņķis! Kā tas varēja būt iespējams?
   —        Apmēram nojaušu… — Taču es tūlīt pat atta­pos. Atkal uzbāzos ar savu atklātību! Labāk jau klusēt.
   —        Pēc tam, to pēc tam! — šefs kliedza. Es sapratu, ko viņš ar to domāja: tu taču, muļķi, runā caur ko­mutatoru! — Patlaban ir svarīgi uzzināt pavisam ko citu: kur varēja palikt mūsu apsargājamais? Vai ievēroji kaut kādas laupītāju pazīmes?
   —        Kur nu pazīmes! Man tā iebelza pa pauri, ka es…
   Ai, kā atkal iesāpējās galva! Es apklusu.
   —        Bet es kaut ko ievēroju, — pēkšņi ierunājās šoferis, kas bija atguvis samaņu. — Mašīnas numuru. Mūsu lukturi taču dega. Es ievēroju un atceros pat ļoti labi.
   2
   Kad atgriezāmies firmā, pulkstenis jau bija gan­drīz desmit.
   Galvenās durvis bija slēgtas, un mēs iegājām iekšā pa rezerves ieeju. Sargs sacīja, ka visi jau izklīduši, palicis vienīgi plānu nodajas vadītājs. Viņš gaidot mūs pieņemamā telpā. Galvu man plēsa vai pušu, puns, likās, spieda uz smadzenēm, un es biju ārkār­tīgi uzbudināts. Man nedeva mieru kāda doma.
   —   A-a, esat klāt… — šefs palūkojās uz mums cauri tabakas dūmu vāliem. — Nu, ko dara tavs puns? Vai apziedi ar jodu?
   Es klusēdams noliecu galvu. Lai papriecājas: mans puns bija bērna dūres lielumā, un šoferim, ko atvedu līdzi par liecinieku, tas nebija mazāks.
   —   Paskat tikai! — šefs sarauca uzacis. — Ar ko viņš jums tos uzdauzīja?
   —    Ar «Melno Džeku», — es paskaidroju. — Zi­niet, tas ir tāds neliels ādas maisiņš ar smiltīm un svina skrotīm. Nav ko piebilst — tīrs darbs. Tū­līt redzams, ka profesionāļi…
   —    Ko mēs gaidām? Kāpēc neziņojam policijai? — šoferis, šķiet, sāka dusmoties. — Tas taču ir īsts ban­dītisms.
   —   Šeit jāņem vērā zināmi apstākļi. .. Tāpēc arī neziņojam, — šefs savieba seju. — Bet tev jāizsaka atzinība, ka neapjuki un iegaumēji numuru. Varbūt pēc šī numura izdosies atrast mašīnu, un tad noskaid­rosim arī noziedznieku personības. Ja tikai mašīna ir viņu personīgā, nevis kādam aizdzīta …
   —   Mēs to tūlīt pārbaudīsim, — es palūkojos uz šoferi.
   —    No tā nekas neiznāks, ir jau vēls, patlaban transporta pārvaldē neviena vairs nav. Nāksies at­likt līdz rītam, — mans šefs pašūpoja galvu.
   —    Es tomēr pamēģināšu, — šoferis sacīja. — Man šķiet, ka šīs mašīnas numuru kaut kur jau esmu re­dzējis. Ja palaimēsies un man izdosies sazināties ar mūsu puišiem, mēs to vienā mirklī noskaidrosim.
   Šefs brīdi padomāja. Pēc tam pamāja ar galvu.
   —   Nu labi, rīkojies. Pamēģini piezvanīt pa tiešo telefonu no sardzes telpām vai kādas citas vietas.
   Kad šoferis bija aizgājis, šefs bažīgi paskatījās uz mani.
   —   Kas notika sēdes laikā? — es ievaicājos. — Ko runāja par nolaupīšanu?
   —   Es pagaidām nevienam neko neteicu, — šefs sāka runāt klusākā balsī. — Kad tu piezvanīji, sēde jau beidzās. Direktors rīkotājs ierosināja iekonser­vēt šo jautājumu, līdz būsim noskaidrojuši, ko var izspiest no Goemona. Turklāt viņš gatavojas par to ziņot prezidentam.
   —   Vai sēde bija vētraina?
   —    Nē, ne sevišķi. Vienīgi plānu nodaļas direktoram Asivaram bija kategoriski iebildumi. Viņš apgalvoja, ka Goemons esot blēdis un afērists.
   Es iedzēru auksto tēju, kas atradās uz galda šefa priekšā.
   —   Tas viss ir tikai sīkumi, — es sajutu rīklē kairi­nājumu un ieklepojos. Galvenais ir tas, ka sēdē piedalījies spiegs.
   —   Nu ja … nu ja … — šefs salika rokas uz krū­tīm. — Tāpēc jau es arī neko neteicu. Saproti taču, cik muļķīgi tas būtu izklausījies — direkcijas pado­mes locekļu, nodaļu vadītāju un stingrai disciplīnai pakļauto inženieru vidū pēkšņi ielavījies spiegs! …
   —   Bet kā tad nu iznāk? — es, pavisam izmisis, iesaucos. — Tad jau izpausts ne tikai šis noslēpums, bet kāds pastāvīgi kādam pavēsti arī visas pārējās slepenās ziņas. Pēc manām domām, tas ir pietiekami, lai par visu nekavējoties informētu prezidentu.
   —   Tu sacīji, ka nojaušot, kurš pie mums spiego, — šefs vērīgi ielūkojās man acīs, — nu tad nosauc arī viņa vārdu!
   Man krūtīs kaut kas notrīsēja. Ja arī mana nojauta ir pareiza, vai es drīkstu apvainot cilvēku bez kon- kretiem pierādījumiem? Viņš taču ir parak augstā postenī…
   Un tad vēl man atmiņā atplaiksnījās šaušalīgas ainas no romāniem par rūpniecisko spiegošanu — dažkārt es aiz gara laika šķirstīju šādu makulatūru. Interesanti, cik lielu apdrošināšanas naudu es sa­ņemšu, kad mani padzīs no firmas? … Man ienāca prātā, kas notiktu, ja es apprecētos. Iepriecinoša per­spektīva: es gatavoju ēdienu, mazgāju veļu, uzkopju dzīvokli, bet Kisako mani uztur. Tomēr tas viss bija nieki. Drīzāk mani vienkārši «novāks no ceļa». Galva arvien vēl sāpēja, un acu priekšā iznira divi tumši stāvi, kas bija iebelzuši man un šoferim ar skrošu maisiņu un veikli aizmānījuši projām Goemonu … Jā, šādiem bandītiem «novākt» cilvēku ir tas pats, kas vienreiz nospļauties… Mani sagrāba šausmas.
   —    Kāpēc tu drebi? — šefs jautāja. — Paskaidro man!
   —   Atcerieties, apspriedes laikā, pašā sākumā, — es sacīju, ar nobālušiem pirkstiem iekrampējies trī­cošajos ceļgalos, — viens cilvēks izgāja no zāles…
   Šefs nolieca galvu, it kā pūlēdamies kaut ko atce­rēties. Viņa skatienā pavīdēja kaut kas dīvains. Pēc tam viņš pamāja.
   —    Tiklīdz pirmā apspriede bija beigusies, mēs ar Goemonu taču tūlīt braucām projām uz Hakonē. Iz­nāk, ka bija vajadzīgas tikai nedaudz vairāk nekā divas stundas, lai pagūtu uzzināt automašīnas marku un numuru, to, kurp tā brauc, kā arī par Goemonu un par visu, kas runāts apspriedē. Turklāt viņš pa­spējis ierasties Hakonē pirms mums… Jo viņi jau gaidīja uz ceļa .. . Tātad kāds par visu ziņojis sēdes laikā vai arī tūlīt pēc tam, kad mēs ar Goemonu bi­jām aizbraukuši.
   —   Patiešām, ļoti operatīva rīcība.
   —    Sakiet, vai pēc tam, kad mēs bijām jau projām, apspriede vēl turpinājās? Un vai neatnāca vēl divi — direktors rīkotājs un viens no padomes locekļiem?
   —   Jā. Sēde turpinājās bez pārtraukuma. Protams, kāds izgāja arī ārā uz tualetes istabu. Bet vispār neviens uz ilgāku laiku projām nebija.
   —    Acīmredzot nodevējs sazinājies ar saviem saimniekiem pa tiešo vadu. Bija taču nepieciešams visu sīki izskaidrot, jo gadījums neparasts, no pus­vārda nekā saprast nevarētu. Bet ar komutatora starpniecību runāt nevar. Saruna jau nav parasta, un, ja kaut kas notiktu, varētu pārbaudīt.
   —    Iznākj ka… Tātad, pēc tavām domām, kāds izlikdamies, ka iet uz tualeti, pazvanījis pa tiešo vadu?
   —    Nu ja… Tualete, kā jums zināms, atrodas iepretim konferenču zālei. Tātad atrasties projām ilgāku laiku šis cilvēks nevarēja … — Sirds man sāka dauzīties arvien stiprāk. — Bet šajā stāvā visi telefoni pieslēgti komutatoram. Visi, izņemot vienu …
   —   Jā? Es gan to nezināju.
   —    Tas tiešām tā ir… Izdarīsim tagad tālākus seci­nājumus. Šāda saruna nevar notikt no jebkuras ista­bas, — vai ne? Tātad tiešais telefons ir tur, kur var runāt netraucēti, atrazdamies vienatnē …
   Šefa acis iemirdzējās. Es turpināju:
   —    Firmas direktoru kabinetos, ja neskaita telefo­nus, kurus savieno komutators, ir arī pa vienam tie­šajam …
   —   M-jā… — šefs nostenējās. — Sēdē piedalījās četri direktori.
   —    Divus var nerēķināt: direktors rīkotājs un vēl viens direkcijas padomes loceklis ieradās, kad mēs ar Goemonu bijām jau aizbraukuši.
   —   Tehniskās nodaļas direktors visu laiku atradās zālē, — šefa seja pietvīka, — tātad …
   —    Jā! Direktors Asivara. Te nekādi secinājumi vairs nav jāizdara. Viņa kabinets ir tajā pašā gaitenī, kurā atrodas konferenču zāle. Un tur ir arī tiešais telefons. Kamēr es vēl atrados zālē, Asivara izgāja ārā divas reizes.
   —    M-jā-ā! Pirmo reizi, kad apspriedes pirmā daļa gandrīz jau bija beigusies, otrreiz — īsajā pārtrau­kumā, kad jūs ar Goemonu jau posāties ceļā… — šefs dīvaini skatījās uz mani. — Taču padomā tikai, cik tas skan bezjēdzīgi! Vispār grūti iedomāties, ka mūsu rindās būtu ielavījies nodevējs… Turklāt vēl, ja par direktoru, kas atbild par plānošanu tik lielā firmā, pēkšņi jāsaka, ka viņš ir spiegs… Nē, vien­kārši negribas tam ticēt! …
   —    Jā, šausmīgi. Taču grozi kā grozīdams, neko citu neizdomāsi, — es nomurmināju. — Prātu var zau­dēt … Visatbildīgākā persona mūsu plānošanas sek­torā … Un nodarbojas ar rūpniecisko spiegošanu…
   Šefs urbās manī ar acīm. Klusums kļuva neciešams. Kāpēc viņš neko nesaka? Nemiers manī auga augumā.
   Šefs bija beidzis to pašu universitāti ko es. Kad es sāku strādāt firmā, viņš galvoja par mani. Viņš pie­derēja pie cilvēkiem, kas ātri gūst panākumus. No visiem nodaļu vadītājiem viņš pirmais kandidēja uz paaugstinājumu. Direktors Asivara viņu visādi atbal­sta. Šefam ir jau gandrīz četrdesmit, taču viņš jopro­jām nav precējies. Tiesa, drīz …
   Par to domājot, mani sagrāba šausmas.
   Ak, es trulais idiots, — kā varēju to aizmirst?!
   Mana šefa galvinieks nebija neviens cits kā Asi­vara! Un tas vēl nekas, runāja arī, ka šefs drīz pre­cēšoties ar vecāko, vēl pie vīra neizgājušo Asivaras meitu. Direktors Asivara bija viena no ietekmīgākājām personām mūsu firmā. Viņš pārvilināja manu šefu no kaut kāda maza paputējuša kantorlša un pa­augstināja amatā, tiklīdz bija radusies izdevība. Tā patiešām bija spoža karjera — vēl nesasniedzis četr­desmit gadu vecumu, jau vadīja vienu no galvena­jām nodaļām tādā lepnā firmā, kāda bija mūsējā, turklāt visdrīzākajā laikā varēja atkal cerēt uz paaug­stinājumu! Vārdu sakot, mans šefs bija direktora Asi- varas lolojums un tūlīt pēc viņa svarīgākā persona plānošanas jomā.
   Un tieši šim cilvēkam es biju uzdrošinājies izteikt savus apsvērumus! Nē, acīmredzot pēc pamatīgā belziena mans pauris nemaz vairs nestrādāja! . .. Va­jadzēja agrāk uzmanīgāk lasīt romānus par rūpnie­cisko spiegošanu. Bet es biju domājis, ka tas tikai joks, tīrās blēņas. Man smiekli vien nāca, kad tika aprakstīta kāda sevišķi kritiska situācija. Es daž­kārt klusībā zobojos par varoni, sīku ierēdni, kas bija iekūlies, pēc manām domām, neticamā ķezā. Es gan viņa vietā — tā man toreiz šķita — būtu vienkārši nospļāvies un devis kājām vaļu. Nebija jau pasaulē tikai viena firma vien! … Bet tagad! …
   Acīmredzot es vispār neprotu darbā taisīt karjeru. Esmu pārāk vieglprātīgs. Sarežģītu savstarpēju attie­cību un intrigu apstākļos es ar veselu ādu cauri ne­tikšu. Varbūt tiešām labāk mazgāt veļu un gatavot ēdienu, bet Kisako lai strādā? …
   —    Toda kun … — mans šefs beidzot pārtrauca klusumu. Viņš runāja oficiālā tonī. — Ceru, ka jūs par saviem minējumiem nevienam neko neesat paudis?
   —    Protams, ka ne! — Es sāku raustīt valodu. —L- līdz šim n-nevienam n-neesmu b-bildis ne vārda.
   —   Bet šoferim?
   —   Kur nu! Kā gan var …
   Sajā brīdī — kā vilku piemin, tā vilks klāt — šofe­ris ienāca istabā. Viņš staroja aiz prieka.
   —   Uzzināju! Visu uzzināju! Tas ir kāda firmas «Cosmic» ierēdņa personīgās mašīnas numurs.
   —    «Cosmic»! — es iesaucos. — Nu, kā tad!
   —   Bet viens kas ir dīvaini! — šoferis uztraucies mētājās ar rokām. — Īstenībā mašīna ar šo numuru ir veca grabaža. Jau trīs mēnešus mētājas izgāztuvē. Un vispār šiem subjektiem no Hakonē bija pavisam citas markas automobilis . ..

   1
   Bija vēls vakars.
   Es atkal sēdēju tajā pašā direktora mersedesā kopā ar to pašu šoferi un gaidīju, kad pa caurlaižu telpas durvīm iznāks mans šefs.
   Man galva dūca, pa to jaucās visādas domas, un es nekādi nespēju koncentrēties. Skaidrs bija tikai viens: es biju iekļuvis briesmīgā ķezā.
   Un tas viss notika šī dīvainā radījuma dēļ. Visas likstas sākās kopš tā brīža, kad es viņu satiku. Un satiku tikai tāpēc, ka biju sastrīdējies ar Kisako. Cik liela taisnība ir parunai: «Ja nonāvēsi kaķi, būsi no­lādēts līdz septītajam augumam.» Tiklīdz saķildo­jos ar Kisako, tā noteikti atgadās kaut kas slikts…
   Vispār es ciest nevaru dažādas nesaskaņas. Tāpēc nicinu arī detektīvromānus. Patiesību sakot, nicināju līdz šai dienai. Rūpnieciskā spiegošana — tā nu gan ir cūcība! . .. Protams, es jau arī reizēm domāju par savu karjeru, taču nemēdzu tenkot, iepīties samudži­nātās intrigās, necenšos iezāģēt saviem darba bied­riem. Savu mūžu neesmu mēģinājis piesmērēties
   priekšniecībai, pienest ziņas vai izveidot savu gru­pējumu. Nevaru pat saprast, kā dažiem cilvēkiem patīk nodarboties ar šādām nekrietnībām.
   Nauda man, protams, ir vajadzīga. Tā vienmēr ir vajadzīga. Taču naudu var iegūt dažādi. Ja saņemu algu, tas ir lieliski. Ja izsniedz kādu piemaksu, vēl patīkamāk. Taču blēdīties, lai izspiestu vēl kādu taukšķi, — nē, paldies, tik zemu es sevi nevērtēju. Es nepavisam netīkoju kļūt par nodaļas priekšnieku un, sešdesmit gadu vecumā aizejot pensijā, kā tas pieņemts mūsu firmās, saņemt apaļu summiņu — iz­stāšanās pabalstu. Man nav nekādu iebildumu nodzī­vot tāpat — kā sīkam gariņam. Protams, ja atlaiž, nav patīkami. Nav patīkami, bet nav arī nekāda katastrofa.
   Es neesmu kaprīzs, varu sameklēt arī kādu citu darbiņu. Bet, ja arī nesameklēšu, — gadās jau arī, ka cilvēkam nemaz neveicas, — kļūšu par klaidoni vai ubagu. Varbūt tā būs vēl mierīgāk. Starp citu, man jau šajā jomā ir zināma pieredze. Kādreiz, kad tikko kā biju beidzis universitāti un kādu laiku mē­tājos apkārt bez darba, es aizmigu parkā uz soliņa, un tad ārzemju tūrists, kas gāja garām, pasniedza man ubaga dāvanu. Turpat netālu slaistījās profe­sionāls ubags. Viņš mani vēl uzslavēja, — tev ir la­bas dotības, — viņš teica … Tātad es nepazudlšu …
   Un tomēr kāds apstāklis nedeva man mieru. Šī iemesla dēļ es nevarēju vienkārši uzsviest galdā atlū­gumu un sacīt: diezgan, man vienreiz apnikusi tā jūsu bodīte!
   Direktors Asivara, — lūk, kur slēpās tas āķis. Šis uzpūtīgais tips, kura rokās atradās visa firmas darba plānošana, kā pēkšņi noskaidrojās, bija mūsu kon­kurentu spiegs! Iznāk, ka viņš iebelzis man pa pauri, kaut arī netieši, ar to bandītu rokām, kuri nolaupīja Goemonu, un tomēr tas bija viņš!
   Tpū, kāds maita! Viņš taču katra vārda galā slu­dina: «Bezgalīgu uzticību viņa gaišībai imperato­ram!» Bet kā viņš kliedza uz mani sēdē! Tiklīdz to atceros, tā vai plīstu aiz dusmām! Nē, labāk nogai­dīšu un paskatīšos, kā viņam novelk ādu pār acīm. Tā nav joka lieta. Tas noskanēs tālu ārpus mūsu firmas.
   Starp citu, kas to lai zina, kā tas beigsies. Ja lietu darīs zināmu atklātībai un kļūs skaidrs, ka vienu no direktoriem, kas vada slaveno firmu «Universal», kuras apgrozības kapitāls ir četri miljardi, firmu, kura ražo visdažādāka veida elektroaparātus un ne reizi savā pastāvēšanas laikā nav pieredzējusi akciju kursa krišanos, par savu slepeno aģentu savervējusi kon­kurējošā elektrokompānija «Cosmic», kuras rīcībā ir gandrīz tikpat liels kapitāls un kuras ražotajai pro­dukcijai ir tāda pati nomenklatūra, elektrokompā­nija, ar kuru mēs gandrīz uz pusēm sadalām noieta tirgu, tad, jādomā, izcelsies kolosāls skandāls. Mūsu prezidentam droši vien nāksies nolikt savas piln­varas.
   Laikam gan Asivara arī pats to saprot un jau izdo­mājis, kādā veidā vislabāk varētu atkāpties no amata. Visticamāk, ka abas firmas šo lietu notušēs, pieņems kādu kompromisa lēmumu, bet direktors Asivaras kungs pats iesniegs atlūgumu, aizbildinoties ar kādu ticamu ieganstu, piemēram, veselības stāvokļa pa­sliktināšanos.
   Bet… man pēkšņi sirds salēcās. Ja nu bosi patie­šām atzīs, ka nepieciešams notušēt lietu par spiego­šanu, kurā iejaukts direktors, kas pārzina plāno­šanu, — kas tad notiks ar mani? Kādus līdzekļus viņi izvēlēsies, lai aizbāztu man muti? …
   — Laid uz Jocuju! — mans šefs, sēzdamies ma­šīnā, strupi pavēlēja. — Toda, nupat zvanīja tava paziņa. Es liku viņai pateikt, ka šonakt tu atrodies komandējumā. Tev iebildumu nav?
   —   Bet uz kurieni mēs brauksim? — es bažīgi ievaicājos.
   2
   Mēs riņķojām pa Jocujasamontē ielas apkārtni. Šefs deva norādījumus šoferim, un mašīna iegriezās te vienā, te otrā šķērsieliņā. Es vairs nemaz nesa­pratu, kur mēs atrodamies. Varbūt viņš man tīšām gribēja sajaukt galvu? Beidzot šefs sacīja: «Bet tagad šeit», un mersedess iebrauca senlaicīgā japāņu stilā celtas savrupmājas garāžā.
   Dodamies uz durvīm, kas atradās garāžas viņā galā, šefs, uzrunādams šoferi, strupi noteica:
   —    Tu nāksi mums līdzi!
   Tūlīt aiz durvīm sākās gaitenis — garāža bija pie­būvēta klāt savrupmājai. Mūs sagaidīja kāda sie­viete, acīmredzot vecākā istabene, šefs iečukstēja viņai ausī dažus vārdus, un viņa aizveda šoferi.
   Mēs gājām pa gaiteni, kas laikam atradās mājas aizmugurē, pēc tam pa slēgtu galeriju šķērsojām dārzu un nokļuvām dīvainā telpā. Spriežot pēc biezā mūra un smagajām izbīdāmajām durvīm, te agrāk bijusi noliktava.
   Taču tas, ko es redzēju pašā telpā, mani pārstei­dza: tā bija plaša, grezna, eiropejiski iekārtota is­taba. Dārgs paklājs, atzveltnes krēsli, galdiņš, dīvāns, bufete, neliels bārs un divi televizori. Durvis, kas veda uz nākamo istabu, bija aizklātas ar portjeru.
   —   Kas tas ir? — es jautāju, satraukti vērdamies apkārt. — Vai slepens bārs izmeklētai sabiedrībai? Liekas, tagad tādi ir modē.
   Šefs noraidoši papurināja galvu.
   —   Vai tev tas nav vienalga? … Starp citu, varu ari pateikt — tā ir telpa, kurā notiek sevišķi svarīgas tikšanās un apspriedes. Tiesa, dažkārt, man šķiet, šeit nodarbojas arī ar citām, daudz jaut­rākām lietām.
   —   Cik gara māja, gala nevar redzēt, — es palūko­jos uz sienām, kurās nebija logu.
   —    Vai esi bijis Kioto? Vai zini, kādas tur ir mā­jas? — šefs pasmīkņāja. — No ielas redzamas mazas mazītiņas parādes durvis, bet, kad ieej iekšā, ne gala, ne malas, māja izrādās izstiepta vesela kvartāla garumā, sētas ieeja ved uz pavisam citu ielu…
   Viņš paskatījās rokas pulkstenī un, pēkšņi kļuvis nopietns, iesāka:
   —    Paklau, Toda … Drīz šeit ieradīsies kāda per­sona. Līdz tam man gribētos ar tevi aprunāties. Tātad, ko esi nodomājis darīt?
   Nu, tagad sākas, es nospriedu. Nevaru paciest noslēpumus! Es taču esmu visparastākais mietpilso­nis, sīks gariņš. Taču arī sīkam gariņam ir pašam sava sīka dzīvīte. Un man ar to pilnīgi pietiek.
   Lasot grāmatas par dažādiem pirmskara darbo­ņiem, kas skaitījušies izcili cilvēki un varoņi, tūlīt uzmanību saista viņu plātīgums un stulbā pašapmie­rinātība. Cik smieklīgi un pretīgi!
   Man daudz vairāk patīk demokrātija. Demokrā­tiskā valdīšana taču nozīmē kopā apvienojušos vien­kāršo ļaužu varu.
   —    Nu, kā tad būs, Toda? — šefs cieši palūkojās uz mani, it kā steidzinādams atbildi. — Tu esi jauns. Tev vēl visa dzīve priekšā. Tava nākotne ir tavās ro­kās. Man liekas, patlaban tu stāvi krustcelēs… Tā­pēc uzklausi mani uzmanīgi un mierīgi.
   —   Kur jūs tēmējat, šef?
   —   Vai tu patiešām domā, ka direktors Asivara ir elektrokompānijas «Cosmic» spiegs?
   —    Bet vai tad iespējams domāt ari citādi?
   —    Ir vai nav iespējams, tas ir pavisam cits jautā­jums. Taču tev nav taisnība. Es kategoriski apgal­voju, ka Asivara nenodarbojas ar spiegošanu «Cos­mic» labā.
   —   Kā jūs varat būt tik pārliecināts?
   —    Tāpēc ka… — šefs uz brīdi apklusa un tad turpināja, — elektrokompānijas «Cosmic» spiegs esmu es.
   3
   Es kļuvu mēms. Man pat elpa aizrāvās. Kā?! Mans priekšnieks, mans galvinieks, cilvēks, kuru es mūsu firmā cienīju par visiem vairāk, — spiegs, kas dar­bojas mūsu visniknākā ienaidnieka labā?! Un viņa vadībā es strādāju augām dienām, dažkārt pat nak­tis negulēju, sastādīdams plānus un vākdams mate­riālus, lai pārtrumpotu mūsu konkurentu numur viens!
   —    V-v-v-a-ai… jūs… — es ar pūlēm izdabūju no sakaltušās rīkles. — Tātad jūs… tātad jūsu dēļ man Hakonē iebelza pa pauri?
   —   Nē, es tur neesmu vainojams. Varu tev apzvē­rēt, ka pagaidām par Goemonu firmas «Cosmic» ļau­dīm neesmu bildis ne pušplēsta vārda.
   —   Bet kas tad viņu nolaupīja? Kas ziņoja viņiem?
   —    Ziņoja, protams, Asivara, kā jau tu to esi no- jautis. Tikai kam? Tas nav skaidrs. Kad tu man pie­zvanīji, es tūlīt sazinājos ar firmu «Cosmic». Viņu informācijas orgāni nav saņēmuši nekādas ziņas. Viņiem par to nav ne jausmas.
   Es biju pavisam satriekts.
   —    Bet… kā tad tā … Jūs .. . mans tiešais priekš­nieks … izrādās, esat… spiegs? …
   —   Paklau… Kā lai tev to izskaidro… Tas ir no­derīgs abām firmām.
   Viņa sejā parādījās noslēpumaina izteiksme. Man iekšā viss vārījās no sašutuma: šis draņķis vēl mē­ģina man jaukt galvu!
   —   Redz kā, tātad jūs turklāt esat divkāršs spiegs! — izgrūdu. — Kalpojat abām pusēm.
   —   Kāpēc — divkāršs spiegs! — viņš bailīgi ierāva galvu plecos. — Es vienkārši savā veidā … a-a-a .. . aizstāvu abu firmu intereses. Tu droši vien zini, ka ir likums, kas aizliedz monopolistisku darbību?
   Man sāka skriet šermuļi pār kauliem.
   —   Tātad, redzi, — šefs turpināja, — mums ir tāds likums. Japānā darbojas arī Taisnīgu lietišķo sakaru komisija, kas aizsargā līdztiesīgu komerciālo dar­bību uz brīvas konkurences pamatiem. Tiesa, komi­sija ir pilnīgi bezspēcīga tērauda un naftas rūpniecī­bas uzņēmumu priekšā.
   Šefs piecēlās un sāka skraidīt pa istabu.
   —   Tērauda un naftas magnātiem ir dažādas iespē­jas… Piemēram, pusoficiāla apvienošanās karte­ļos, galveno cenu noteikšana, valsts tirdzniecība. Visos pārējos gadījumos likums paliek likums. Mūsu profila uzņēmumi nevar darboties oficiāli, atklāti. Šajā ziņā mēs politiski neesam pietiekami spēcīgi. Pirms desmit gadiem firmas «Universal» un «Cosmic» — vis­lielākās firmas elektroniskās rūpniecības jomā — uz­sāka karu uz dzīvību un nāvi. Taču drīz vien abas puses saprata, cik bezjēdzīga ir šī cīņa, kuras rezul­tātā varētu sākties absurda cenu krišanās un tātad arī peļņas samazināšanās. Tad arī tās noslēdza klusu vie­nošanos, nodibināja kaut ko līdzīgu slepenam karte­lim. Citas izejas nebija. Mums taču nav tiesības noteikt galvenās cenas, un mēs nevaram arī «oficiāli» ap­spriest un saskaņot ar citiem uzņēmumiem mūsu produkcijas cenas. Tāpēc mēs nolēmām izmantot rūpniecisko spiegošanu, lai tādējādi izveidotu savda­bīgu karteļu apvienību …
   Es biju tik pārsteigts, ka nevarēju vairs izteikt ne vārda. Kāpēc viņš man uztic tik briesmīgus noslē­pumus? … Acīmredzot ne jau bez nolūka. Mani pār­ņēma arvien lielākas bailes.
   —   Skaidrības labad minēsim kaut vai šādu pie­mēru. Valsts pasūtījumi tiek sadalīti pēc vairāksolī­šanas principa. Taču to, kas saņems pasūtījumu, ie­priekš grūti uzminēt — jautājumu izšķir ļoti augstās sfērās, ar sarežģītas procedūras palīdzību nosakot, kuram uzņēmumam priekšroka. Ja mēs tomēr zinām, ka pasūtījumu saņems viena no mūsu firmām, mums, piedāvājot savus pakalpojumus, atliek vienīgi saska­ņot cenas. Mūsu cilvēks, kurš izspiego firmu «Cos­mic», paziņo mums viņu cenu, vai arī otrādi, un viss ir kārtībā. Un tagad vēl viens piemērs, kas raksturo šādas slepenas apvienošanās savstarpējo izdevī­gumu. Dažkārt mūsu firmas, izlikdamās, ka tās ierau­tas niknā konkurences cīņā, apvieno vai aprij sīkos uzņēmumus. Tāpēc abām pusēm ir izdevīgi vispusīgi iepazīties ar tā saucamā pretinieka jaunajiem plā­niem, jaunajiem izstrādājumiem un jauno tehnolo­ģiju. Protams, var gadīties, ka mūs turēs aizdomās par sadarbību, taču pierādījumu tik un tā nebūs. Bet pat tad, ja slavenā komisija arī būs kaut ko uzodusi, novelsim visu vainu uz rūpniecisko spiegošanu.
   —   Tā nu gan ir bodīte! — es novaidējos. — Kāpēc tad mums, vienkāršiem ierēdņiem, cenšas iepotēt uzticību un mīlestību pret savu firmu? Mēs taču jau tā strādājam melnās miesās, cenzdamies pārspēt kon­kurentu. Kā tad nu iznāk?
   Šefs nopūtās.
   —   Ko lai dara… Mūsu firmu prezidenti aizrau­tīgi lasa romānus par sjogunu Tokugavu Iejasu un par nindzju. Turklāt viņi abi — tiesa, nav daudz tādu, kas to zinātu, — dzimuši vienā provincē, abi ir draugi jau no bērnības. Un kara laikā kopā strā­dājuši speciālā dienesta orgānos … Man pat ir aiz­domas, ka viņiem diviem pieder visas abu firmu akci­jas. Tās, protams, ir uz fiktīviem vārdiem . ..
   —   Tas ir tik mu|ķīgi, ka pat dzirdēt par to negri­bas … Pieauguši cilvēki spēlē tik stulbu spēlīti…
   —   Redz ko, — šefs pavīpsnāja. — Bet vai tad starptautiskā spiegošana nav gluži tas pats?
   —   Un jūs tātad apgalvojat, ka direktors Asivara neko … neko nezina par šo bodīti?
   —   Viņam nav nekāda sakara ar to, — šefs kate­goriski apgalvoja. — Mūsu prezidents Asivaru neuz­skata par «savējo». Līdzko Asivara bija pārvilinājis mani uz firmu «Universal», es tūlīt saņēmu pavēli pieskatīt viņu. Ko man atlika darīt? Ja būtu atteicies, neieceltu par priekšnieku. Asivara droši vien vēl tagad domā, ka tieši viņš iekārtojis mani siltā vie­tiņā. Viņš cenšas par katru cenu radīt firmā savu kliķi, tāpēc visgudrākais ir likt, lai viņu izspiego viņa vistuvākais padotais. Ja šis padotais turklāt vēl ir arī firmas «Cosmic» spiegs, tad ir pavisam labi. Izceļoties skandālam, var piespiest Asivaru iesniegt atlūgumu — sak, nav pamanījis, ka turpat viņa de­guna galā rīkojies spiegs! Bet man iedos piemērotu vietu firmā «Cosmic».
   —   Jūs taču gatavojoties ņemt par sievu viņa meitu!
   —   Tās ir tikai baumas, ar viņu neesmu saderinā­jies un neesmu viņu arī bildinājis, — šefs pavisam mierīgi paskaidroja. — Es pats palaidu tādas bau­mas stratēģisku apsvērumu dēl…
   Es mehāniski piegāju pie bāra un paņēmu pudeli. Man mutē atsita šausmīgu rūgtumu. Mācās virsū nelabums. Un vispār bez pudeles te neko nevarēja saprast.
   —    Bet ar ko tad Asivaram ir sakari? — es lēju dārgo nostāvējušos viskiju lielā glāzē, līdz tas sāka plūst pāri malām. —. Kas nolaupīja Goemonu un iesita man pa galvu?
   —    Nav ne jausmas. Tieši tas jau arī mani uz­trauc, — šefa sejā pirmo reizi parādījās izteiksme, pēc kuras varēja spriest, ka viņš patiešām ir norū­pējies.— Vai vari iedomāties, kas notiks ar mani, ja noskaidrosies, ka Asivara spiegojis kādas citas fir­mas labā? Man uzdots viņam sekot, bet es esmu izlaidis viņu no acīm.
   Tieši tajā brīdī aiz durvīm bija dzirdami soli un skaļas balsis.
   —    Nu, vai zini, — kāds man nepazīstamā zemā balsī sacīja, — ja viss atbilst patiesībai, tad tam ir milzīga nozīme attiecībā uz mūsu robežu aizsardzību. Pagaidām, protams, nav zināms, vai izdosies no viņa pietiekami daudz izvilkt, taču, lai cik mēs arī uzzi­nātu, tas radīs pilnīgu apvērsumu mūsu aizsardzības sistēmā …
   Durvis atvērās, un istabā ienāca mūsu firmas pre­zidents, direktors rīkotājs un tukls cilvēks, tērpies kimono. Mans šefs kā dzelts pielēca no krēsla. Viņš vispirms nostājās miera stājā un tad saliecās deviņos līkumos, goddevīgi sveicinādams. Bet es izbrīnījies bolīju acis uz ienācējiem, turēdams rokās līdz ma­lām piepildītu glāzi. Prezidents, uzmetis man ašu ska­tienu, pievērsās manam šefam.
   —   Vai tas tiesa, ka šajā lietā iejaukts direktors Asivara.
   —   Tā ir! Lūdzu jūs uzklausīt, ko saka plānu noda­ļas darbinieks Toda …
   Sajā mirklī iezvanījās telefona aparāts, kas stā­vēja istabas kaktā. Šefs steidzīgi noņēma klausuli. Viņa sejā parādījās ārkārtīgs izbrīns. Viņš paskatī­jās uz mani.
   —   Toda, tevi!
   —        Pagaidiet! — direktors rīkotājs viņam uzklie­dza. — Kas zvana? Kā varēja uzzināt telefona numuru un to, ka Toda ir šeit? Vai jūs kādam pateicāt?
   —        Nē, nevienam, kā jūs drīkstat… — Mans šefs kļuva zaļš aiz dusmām. — Zvana sieviete, kaut kāda Kisako.

   1
   —        Hallo, hallo! … — es drebošā balsī nošļup­stēju.
   Visi klātesošie asi urbās manī ar skatieniem. Es sajutu gandrīz fiziskas sāpes. Mans šefs nospieda telefona aparāta podziņu.
   —        Hallo, hallo! — sienas reproduktorā atskanēja sievietes balss. Tagad mūsu sarunu varēja dzirdēt visi.
   —        Kisako! — es, neko vairs nesaprazdams, iesau­cos. — Kā tu uzzināji šo telefona numuru? Pat man tas nav zināms.
   —    Kāda tev gar to daļa?
   Viņas noskaņojums bija kareivīgs.
   Šefs bargi paskatījās uz mani — jautā taču! Es at­kārtoju jautājumu:
   —    Nu paskaidro taču, lūdzu! Vai tev žēl, vai?
   —        Kā uzzināju! Pavisam vienkārši! . .. Viņš būs vedējtēvs mūsu kāzās, ja vien pirms tam es tev galvu nenoraušu! — Kisako norūca kā zvērēns. — Viņš ir īsts zelta gabals. Atradīs tevi visur, lai kur tu arī būtu pazudis.
   —   Ko, ko? Kāds vedējtēvs? Kas tas ir, par ko tu runā?
   —   Ak, nelieti, tu vēl jautā?!
   Viņas vārdi skanēja manās ausīs kā bumbas sprā­dziens. Es atrāvu klausuli nost no auss — man šķita, ka esmu kontuzēts. Šefs pagrozīja skaļuma regulē­tāju.
   —    Tev nemaz nav kauna! — Kisako kliedza pilnā kaklā. — Pēc visa tā tu vēl jautā — kas? Vai es pati ar viņu iepazinos? Vai tad tas nebiji tu, kas atvilka uz mājām šo šķielaci velnu, nenormālo bezkauņu, rīļu, šo briesmoni, šo ģimenes dārziņu putnu biedēkli?!
   —   Goemons?!
   Klātesošie pietrūkās kājās. Nolaupītais Goemons un … Kisako? …
   —   Kisako, mīļā, kur tu patlaban atrodies? Vai aiz restēm? Vai kādā alā? Vai akmens sprostā? Vai esat ieslēgti?
   —    Ko, vai tev prāts jau pavisam samežģījies? Ieslēgti… Es tev parādīšu — ieslēgti! Tevi pašu va­jadzētu ietupināt aiz atslēgas! Pagaidi, kad apprecē­simies, tu ne to vien vēl pieredzēsi!
   —   Nu labi, lai arī tā būtu … Tikai pasaki man, — kur jūs atrodaties?
   —    Viņš vēl jautā! Tavā dzīvoklī, kur gan citur? … Un kāpēc tu esi tik nevīžīgs? Pretīgi skatīties! Cik reižu es tev esmu teikusi — neatstāj netīro veļu sie­nas skapī! Priecājies nu: tavās mazajās biksītēs peles pelēnus audzē …
   —    Nekul tukšus salmus! Tev jautā par lietu, bet tu… — es iebrēcos, pietvīkdams sarkans kā vēzis, un ar vienu acs kaktiņu pašķielēju uz mūsu prezi­dentu, kurš bija pedantiski tīrīgs. Viņam iekšā viss sagriezās aiz riebuma. — Vai Goemons arī tur ir?
   —   Protams, protams, Goemona kungam labpatīk būt šeit, — Kisako medussaldā balsī dūdoja, izlikda­mās, ka parāda Goemonam ārkārtīgi lielu cieņu. īsta ragana! Tad jau Goemons ir gandrīz vai svētulis, salīdzinot ar viņu. — Viņi ieradās tieši tad, kad es uzkopu jūsu istabu. Apēda veselu paciņu ātri izvā­rāmos makaronus, aprija tos droši vien kopā ar visu iesaiņojumu. Un divus viesus atveda sev līdzi…
   —   Ko? — Es pametu acis uz šefu. — Par kādiem viesiem tu runā?
   —    Viens no viņiem ir ārzemnieks, taču ne tik ēr­mīgs, kā mūsu draugs Goemons. Varens puisis, izcils skaistulis — zeltainiem matiem, zilām acīm, slaids kā niedre! . .. Otrs — japānis, tipisks gangsteris, ar tik pretīgu purnu, ka tādam tikai gribētos zvelt. .. Bet viņi guļ uz grīdas kā akmens statujas un klusē…
   —    Ārzemnieks… — Es vēroju, kā uz to reaģē klātesošie. Visi klausījās, elpu aizturējuši. — Kāds ārzemnieks?
   —    Paklau … — pēkšņi atskanēja man ārkārtīgi labi pazīstamā ķērkstošā balss. Goemons! Tagad es priecājos par viņu kā par savu tuvinieku. — Šie ne- krietneļi iedomājās mūs apmānīt, apmuļķot, apstul­bināt, apšmaukt. Palaida melīgas baumas, pīli, zosi… ē-ē-ē… vistu, ka Merikenas prezidentam it kā pat­laban labpatīkoties atrasties Hakonē. Nu, es tad vi­ņiem arī pateicu: nemelojiet, nesagroziet īstenību, nemelsiet niekus! Merikenas prezidents kopā ar Francijas prezidentu patlaban klīst apkārt pa Eiropu, jo viņi sarīkojuši «partie de plaisir». Turiet muti, apklustiet, aizveriet vāku savām atkritumu kas­tēm! — es viņus pamācu, bet viņi — mums par lielu izbrīnu — bāž degunā hloroformu. Nu es tad viņiem arī atmaksāju par to — pārakmeņoju viņus uz laiku un ievilku tavā dzīvoklī.
   —   Ārzemnieks… — nočukstēja tuklais vīrietis, kas bija tērpies kimono, un viņa acis iezibsnījās. — Kas tas varētu būt? -
   —    Ak tas jūs interesē gan? — Goemons pajautāja, it kā viņš atrastos turpat mums blakus un dzirdētu katru vārdu. — Es parakņājos viņa smadzenēs. Grā­bāties varēja pavisam ērti — viņš guļ un nekustas. Tīrās šausmas, kas tur iekšā notiek. Endžini vien, un tie sapinušies, samudžinājušies, sagūluši cits uz cita krustām šķērsām. Mašīniņas strādā, bet kāpēc tās strādā un ko tās darbina — to nu nekādi nevar sa­prast.
   —   Ko viņš melš? Endžini? Mašīniņas? — mans šefs iejaucās. — Kādi endžini?
   —   Endžins — tas nozīmē «mašīna», — visi varēja sadzirdēt Goemona atbildi.
   —    Pagaidiet! — es pārtraucu šefu, kurš gatavojās vēl kaut ko sacīt. — Viņš droši vien runā par spe­ciālā dienesta, tas ir, informācijas dienesta orgāniem.
   —    Pareizi. .. Taču grūti, ārkārtīgi grūti izprast, kam šie endžini, mašīnas, orgāni dod informāciju. Kam, kur, kurai pusei, kāpēc… A-ā, liekas, to sa­ņem «CIPUSA» …
   —    CIPUSA? — Es nekādi nevarēju saprast, kas tas ir. — Ko tas nozīmē, Goemon?
   —   Es arī to nespēju nojaust, noģist, sagremot… Bet zilacainā smadzenēs es skaidri saredzu šos bur­tus …
   —   Latīņu burtus? — Tagad es sapratu. — «CIP USA» — vai ne?
   —   Jā … Tieši šos burtus.
   —    CIP! — mūsu prezidents nobālēja. — Direktors Asivara un Amerikas centrālā izlūkošanas pārvalde?!
   —    Starp citu, vai viņa majestāte, Japānas zvaig­zne, mēness, saule, arī pieder pie jūsu augstajām ap­rindām, jūsu bandas? — Goemona balss pēkšņi ska­
   nēja ļoti nopietni. — Jūsu padotais Goemons paze­mīgi lūdz gādāt par to, lai viņu no galvas līdz kājām apspīdētu gaisma, ko izstaro imperators!
   —    Goemon, — es sacīju, stingdams no šausmām un tajā pašā laikā tikko valdīdams smieklus, — es neatrodos imperatora pilī. Bet tepat tuvumā ir mūsu kompānijas prezidents, kurš vēlas ar tevi parunāties.
   —    Kampaņa? Karš-nu-nu, turum-tum-tum, bungas, taures, lielgabali, bumbas, kramenīcas?! Es nekur neiešu! Man patīk klusums.
   —    Tad ne jau! Es pieminēju nevis kampaņu, bet kompāniju … nu, sabiedrību, apvienību, firmu … Mūsu firmu, — vai saprati? … Mūsu firmas prezi­dents …
   —   Būtu tūlīt to sacījis! Labi, es iešu. Ar viņu es labprāt parunāšos. Tūlīt būšu klāt.
   —   Bet vai viņš maz zina, uz kuru pusi jāiet?
   —    Zinu gan. Izpētīju to ar telefona vadu palīdzību. Toda sana ķermeņa izstaroto viļņu frekvence man vairs nav noslēpums. Sameklēšu viņu, lai kur viņš arī atrastos, ja vien tuvumā būs telefona vadi. Pacie­tieties vēl piecas minūtes, un es nostāšos jūsu priekšā, lai paskatītos uz jūsu brīnišķīgajiem pur­niem, mūļiem, ģīmjiem, fizionomijām. Un pie viena paņemšu arī Kisiņu sev līdzi… Kis-kis-kis, braucam nu! … Un šos pussprāgušos …
   —   Ei, Goemon, pagaidi! — es iesaucos. — Kisu ne…
   Bet viņš jau bija nolicis klausuli…
   2
   — M-jā… — cilvēks, kas bija tērpies kimono, sakrustojis rokas uz krūtīm, ierunājās. — Patiešām ģeniāla personība.
   —   Es nekādi nespēju saprast, — mans šefs noslau­cīja no pieres sviedrus, — kāpēc direktoram Asiva- ram vajadzēja stāties sakaros ar ārzemju izlūkoša­nas dienestu?
   —   Nu, to gan nemaz nav tik grūti saprast! — cil­vēks, kas bija tērpies kimono, pavīpsnāja. — Jūsu firmai taču ir visai cieši sakari ar pašaizsardzības spēkiem, jūs piegādājat Aizsardzības pārvaldei ne mazums fonometrisku akustisko un elektronisko ierīču. Pārvaldes uzdevumā jūsu laboratorijās gan oficiāli, gan pusoficiāli tiek veikti kaut kādi pētī­jumi, tajā skaitā arī slepena ieroča radīšanai.
   Patiešām, firmas eksperimentālajās nodaļās izda­rīja slepenus pētījumus, lai radītu lāzeru un ultra­skaņas izstarotājus, kurus paredzēts izmantot kā masveida iznīcināšanas ieročus. Sabiedrības maldinā­šanai to dēvēja par «blakus produkciju» — par ekspe­rimentiem sakaru līdzekļu ražošanas nozarē. Taču pat es sapratu, ka šo «blakus produkciju» nosūta Aizsardzības pārvaldes laboratorijām un tā domāta militāriem mērķiem. «Ierocis katram gadījumam», kā pie mums mēdz sacīt.
   —   Nē, tas ir vienkārši neticami! — pavisam sa­traukts teica direktors rīkotājs. — Mūsu firma ir noslēgusi ar vislielākajām amerikāņu elektro- kompānijām vienošanos par tehnisko sadarbību — par akustisku ierīču, radio, elektronisku aparātu izgatavošanu. Es pieļauju, ka tādā gadījumā, ja mēs paraktos dziļāk, atklātos Asivaras sakari ar ārzemju kapitālu. Taču Asivara un amerikāņu valdī­bas oficiālais izlūkošanas dienests — to grūti iedo­māties.
   —   Ko jūs brīnāties? — cilvēks, kas bija tērpies kimono, iebilda. — Amerikā lielais bizness un val­dība darbojas roku rokā. Ja atceraties, prezidenta Eizenhauera valdības sastāvā ietilpa gandrīz tikai
   ievērojami biznesmeņi. Lai saglabātu Amerikas mili­tāro un ekonomisko pārākumu, šie kungi ir gatavi uz visu… Minēsim kaut vai tādu piemēru. Kāds japāņu zinātnieks, kas eksperimentēja ar ērcēm, bīs­tamu slimību izraisītājām, pēkšņi saņēma uzaicinā­jumu strādāt Amerikā. Viņš, protams, nopriecājās, domāja, ka viņa darbi kļuvuši pazīstami aiz robe­žām. Taču patiesībā viss izrādījās daudz vienkāršāk: te runa bija par ērču izmantošanu bakterioloģiskā karā. Redziet nu.
   —   Varbūt Asivara tomēr nav tieši saistīts ar ame­rikāņu militāro izlūkošanu? — prezidents sacīja. — Viņš ziņojis kādiem citiem, bet tie informējuši CIP.
   —   Tās ir tikai detaļas. Bet vispār stāvoklis ļoti no­pietns, — cilvēks, kas bija tērpies kimono, saraucis pieri, turpināja. — Ja tas ir tiesa, ka šī mīklainā per­sona patiešām spējīga radīt skaņas vakuuma feno­menu, tad ari amerikāņu militārās aprindas, pro­tams, sākušas enerģiski rīkoties, lai dabūtu viņu sa­vas rokas. Taču labie gari pagaidām vēl ir mūsu pusē, tāpēc mēģinājums viņu nolaupīt cietis neveiksmi.
   —   Vārdu sakot, — prezidents pārlaida vērīgu skatienu visiem klātesošajiem, — ja šī persona spēj izdarīt tamlīdzīgus trikus, tā pelnījusi visnopietnāko ievērību. Nav izslēgts, ka mēs vēl neesam redzē­juši visus viņa trikus.
   —   Protams, ne visus, — es sacīju. — Šis… šis ra­dījums . .. savā ziņā ir pat bīstams.
   —   Bīstams? — cilvēks, kas bija tērpies kimono, ar acīm ieurbās manī. — Ko jūs ar to domājat?
   —   Es pats viņu ne visai labi izprotu. Taču, kā man šķiet, šī būtne …
   Pēkšņi durvis ar troksni atvērās, un kaut kas ievē­lās istabā.
   — Ai, ai, mani kungi dārgie! — Goemons sacīja līk­smā ķērkstošā balsī un pacēla katliņu. — Man acīs spiežas asaras aiz prieka, sajūsmas, aiz laimes, ka redzu visu tik ļoti godāto un cēlo blēžu baru te sapulcēju­šos kopā! Cik jums patīkami, maigi, mīļi purni! Vai esat nokārtojuši man audienci pie viņa majestātes?
   3
   —    Esiet sveicināts, Goemona kungs! — nesatrici­nāmi mierīgi un ar cieņu sacīja cilvēks, kas bija tērpies kimono. — Sēdieties, lūdzu! Un arī jūs, jaunā dāma …
   —   Tātad jūs esat tas prezidents? — Goemons pa­šķielēja uz viņu ar savām jau tā šķībajām acīm.
   —   Nē. Atļaujiet jums stādīt priekšā elektrokompā­nijas «Universal» prezidentu. Bet es esmu visparastā­kais ierēdnis, varat saukt mani vienkārši par Daidzo Tamuru.
   Es aiz pārsteiguma klusu iesaucos. Nu man bija skaidrs, kas viņš ir! Daidzo Tamura, cilvēks, kuram nav nekāda oficiāla amata, bet patiesībā aizkulisēs vada visu mūsu valsts politiku un ekonomiku. Viņš ir viena no vismīklainākajām mūsdienu Japānas perso­nām!
   Pasaulē daudz mīklainu personu un aizkulišu fi­gūru, taču tik neizprotamu un glumu, kāds bija Tamura, varbūt ir pāris — ne vairāk. Viņu mēdza saukt par «labējo kreiso». Gluži kā svārsts viņš nekad neapstājās kādā noteiktā punktā. Pilnīgas savstar­pējas saprašanās atmosfērā ticies ar kreisās opozīcijas līderi, viņš tūlīt nāca klajā ar galēji labēju paziņo­jumu; cīnīdamies par miera saglabāšanu un nostipri­nāšanu, viņš brīžiem izturējās kā visdedzīgākais militārisma piekritējs… Finansistu aprindās viņš bija savs cilvēks. Viņam bija milzīga ietekme visda­žādākajos sabiedrības slāņos. Tātad Daidzo Tamura bija ļoti liela, veikla un izmanīga haizivs. Mūsu fir­mas prezidentam viņš bija sens paziņa: kādreiz abi rosīgi darbojušies slepenā dienesta orgānos un kļu­vuši slaveni ar to, ka gadiem ilgi «klaiņojuši» pa kontinentu vai, pareizāk sakot, bijuši aģenti, kuriem dots provokatorisks uzdevums kurināt ekstrēmistisku noskaņojumu pret Ķīnu.
   —    Ko iesākt ar šiem te? — Goemons pamāja uz diviem vīriešiem, kas bija nosviesti kā maisi uz grī­das. — Dabūt viņus pie samaņas vai arī atstāt, lai guļ, dus, sūt kādus tūkstoš gadus?
   —   Pagaidām mēs viņus aizvāksim, — Tamura no­spieda zvana podziņu.
   It kā uz burvja mājienu telpas viņā galā pašķīrās portjeras un parādījās divi melni tērpti spēcīgi puiši, kas, paklausot Tamuras mēmai pavēlei, tūlīt aizvilka projām nejūtīgos ķermeņus.
   Tagad man bija skaidrs, kam pieder šī māja.
   Goemona kungs … — Daidzo Tamura nesteidzīgi un majestātiski atzvēlās krēslā. īsi apgriezti iesirmi mati, vērīgas un spriganas acis, plats deguns, gaļīgas lūpas, uz priekšu izbīdīts zods… Jā, viņš patiešām spēja radīt spēcīgas personības iespaidu. Salīdzinā­jumā ar viņa impozanto stāvu, kuram pa visām po­rām lauzās uz āru liela pašcieņa, mūsu prezidents atgādināja sīku kukainīti. — Esmu nodomājis griez­ties pie jums ar pavisam lietišķu priekšlikumu.
   —    Tas nu gan ir jauki, lieliski, brīnišķīgi, debeš­ķīgi! Es par to vien tikai sapņoju, — Goemons, vāļā­damies atzveltnes krēslā, tirināja savas īsās kājeles, kuras nesniedzās līdz grīdai. — Ja es būšu ar mieru, tad tu man, puis, sarīkosi tikšanos ar viņa majestāti Japānas imperatoru, un es varēšu skatīties viņa sau­lainajā vaigā.
   —    Pagaidām man vēl ir grūti jums to noteikti ap­solīt, — Tamura atbildēja. — Katrā ziņā es laikam esmu vienīgais, kas var mēģināt stādīt jūs priekšā visaugstākajam valdniekam. Tomēr es gribētu jūs brīdināt… Starp citu, kāpēc jūs tā cenšaties panākt audienci pie viņa majestātes?
   —    Gribu autogrāfu! Lai Japānas imperators paņem papīra lapiņu un uzraksta, uzšņāpj, uzskricelē savu dārgo vārdiņu, — Goemons pavisam bezrūpīgā no­skaņā sacīja. — Vareni, vai ne? Ar tādu autogrāfu var katra priekšā palepoties.
   —    Viņa majestātei nelabpatīkas dāvāt autogrā­fus, — Tamura kategoriskā tonī paskaidroja. — Ja arī jums tomēr uzsmaidīs tāda negaidīta laime, tad jāņem vērā, ka viņa majestātes autogrāfu nedrīkst rādīt katram, kas pagadās ceļā, vai arī visiem stāstīt par to. Es jūs brīdinu, Goemona kungs, ka šāds svē­tums jāglabā ļoti saudzīgi. Pretējā gadījumā būšu spiests, — lai cik žēl man arī būtu to darīt! — nocirst jums galvu.
   —  Pavei, cik šaus-mīgi! Tu nu gan, kungs, esi bries­mīgs, īsts lielceļa laupītājs! Visi mazi bērni droši vien no tevis baidās! — Goemons pabolīja savas ačteles uz visām pusēm. — Bet, ja jau jūsu žēlastība, augsti godājamais kungs, vēlas, kāro saņemt kā dāvanu manu galvu, tad arī uzdāvināšu, man nav žēl! Bet var­būt gribi divas? Varbūt trīs? Varu dāvāt kaut vai duci, pavisam svaidziņas, siltiņas.
   Daidzo Tamura pat ausi nepakustināja.
   —    Es darīšu visu, ko vien spēšu, lai palīdzētu jums tikt audiencē pie visaugstākā, — viņš sacīja. — Taču, lai būtu dots pret dotu, Goemona kungs, — es palūgšu jūs dalīties ar mani visās savās zināšanās un atklāt man savas ne visai ikdienišķās spējas.
   —    Lai notiek, nekas nevar būt par to vienkār­šāks! — Goemons negaidīti ātri ļāva pierunāt sevi.
   —   Sakiet… piemēram, nesen jūs iznīcinājāt skaņu… Vai jūs kaut ko citu arī vēl protat? — Daidzo Tamura it kā starp citu pavaicāja.
   —  Protu, protu! Visu ko, dažnedažādi… Man prātā pigoriņi un pekstiņi, stiķi un niķi, ha-ha, ha! … Zinu interesantākas spēlītes par jūsu bērnišķīgo rotaļ­lietu, ko jūs saucat par zinātni.
   Varēja redzēt, ka sasprindzinājums, kas bija jū­tams visos klātesošajos, pakāpeniski mazinās.
   Un pēkšņi Kisako, kura visu laiku bija stāvējusi man blakus, sagrīļojās.
   Es steigšus satvēru viņu.
   —   Kas tev kait? Vai tev ir slikti?
   Nedaudz pavērusi plakstiņus, viņa vārgā balsī pa­teica:
   —   Vai tu vari iedomāties, kā mēs šeit nokļu­vām? … Pa … pa … gaisu …
   Un viņa zaudēja samaņu.

   1
   Stāsta, ka pirms divarpus tūkstošiem gadu Spartas valdnieks, pametis skatienu uz jauno šausmīgo ieroci, kas atvests no Sicīlijas, nodrebinājies un izsaucies: — Ai, Hērakl! Cilvēka drosmei pienācis gals! … Šis jaunais šausmīgais ierocis bijusi katapulta. Dinamīta izgudrotājs Alfrēds Nobelis pārdzīvojis briesmīgas dvēseles mokas, bažīdamies, ka cilvēce var iet bojā, ja kādam ienāktu prātā izmantot karā viņa radīto sprāgstvielu. Sastādot testamentu, viņš parūpējies, lai visa viņa atstātā milzīgā mantība tiktu izlietota to cilvēku apbalvošanai, kas devuši savu ieguldījumu civilizācijas progresa veicināšanai un miera saglabāšanai visā pasaulē. Tā likti pamati Nobela prēmijai.
   Kad 1945. gadā Alamogordo tuksnesi uzspridzināja tāda paša tipa atombumbu, kādu vēlāk nometa uz Hi- rosimu un kuras kodolspēks bija tikai dažas kilo- tonnas trinitrotoluola, pazīstamais zinātnieks Roberts Openheimers, kas bija piedalījies šīs bumbas radī­šanā, kā stāsta, pārcietis smagu nervu satricinājumu: viņu mākušas bažas par cilvēces nākotni, jo viņš sapratis, ka cilvēki ieguvuši ieroci, ar kuru tie iznī­cinās paši sevi.
   —   Varbūt šie trīs un pārējie viņiem līdzīgie bijuši ārkārtīgi lieli gļēvuļi?
   —   Nedomāju vis.
   Gluži vienkārši šādi cilvēki apveltīti ar veselīgāku saprātu un spēcīgākām humānisma jūtām nekā citi, kas mīt viņiem visapkārt. Viņi izprot lietu savstar­pējo sakarību. Ar viņiem piemītošo prāta asumu un domu plašumu viņi spēj saskatīt parādību kopumā. Saskatīt un nodrebēt. Spēj sajust, cik nelabojamas sekas var būt nelaimei, ar kuru cilvēci apdraud «vel­nišķīgais izgudrojums».
   Es katrā ziņā teiktu, ka viņi ir nevis gļēvi, bet gan gudri un tālredzīgi.
   Taču ir vēl arī cita cilvēku suga. Tie ir tā saucamie spējīgie un drošsirdīgie. Kad eksperiments Alamo­gordo tuksnesī bija sekmīgi pabeigts, — bumba sprā­gusi un neizpalikušas arī visas iepriekš paredzētās sekas! — daži zinātnieki bija sajūsmināti, tāpēc ka apstiprinājās viņu hipotēze, militāro aprindu pār­stāvji līksmoja, tāpēc ka viņiem tagad radās iespēja ar vienu triecienu, gandrīz bez asins izliešanas sakaut japāņus, ierēdņi priecīgi berzēja rokas, tāpēc ka bija pratuši iztapt priekšniecībai, bet politiskie darbinieki bija pavisam apdulluši aiz laimes, tāpēc ka viņiem jau visa pasaule rādījās pārveidota pēc amerikāņu ģīmja un līdzības. Drošsirdīgie un spējīgie, kas bija enerģijas pārpilni un nepazina noguruma, sadarbojās, un šī sadarbība drīz vien deva augļus — Hirosimā gāja bojā vairāk nekā divsimt tūkstoš cilvēku.
   Kā jūs domājat, ļaudis, kuriem no viņiem bija taisnība? Vai spējīgajiem, kas bija pārliecināti par savu spēku un nepazina bailes un šaubas? Vai svār­stīgajiem un gudrajiem, kas atteicās tēlot varoņus un drebēja aiz šausmām, tāpat kā drebētu jebkura domājoša būtne, redzot, ka iet bojā daudzi tūkstoši tai līdzīgu?
   Gudros un svārstīgos tiesāja Pretamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija, viņus apsūdzēja par panikas celšanu iedzīvotāju vidū un sodīja par gļē­vulību. Bet miljoni spējīgo un drošsirdīgo turpināja strādāt katrs savā nozarē, strādāt sviedriem vaigā, lai zeltu «tēvzemes labklājība», lai plauktu «demo­krātija un brīvība», lai tiktu izpildīts «svētais pienā­kums», un viņi izveidoja «kodolaizsardzības» sistēmu, kas spēja ne tikai vienu, bet simtām reižu iznīcināt cilvēci un pārvērst zemeslodi radioaktīvā tuksnesī.
   Es vēlreiz jautāju, — kam taisnība?
   Pēc dīvainās apspriedes Jocujasamontē ielā spē­jīgie un enerģiskie, kas nepazina bailes, izvērsa vēt­rainu darbību. Šajā gigantiskajā virpulī, kas pagai­dām vēl tikai palēnām pieauga spēkā, pašā centrā, protams, atradās dažādu mistisku izdarību cienītājs Daidzo Tamura — noslēpumaina, nezināmas sugas persona. Un viņa rokās atradās vēl neredzēts trum­pja dūzis — Goemons.
   Lai gan iespējams, ka aiz Daidzo Tamuras muguras stāvēja vēl kāds. Vai arī nevis tikai kāds, bet gan vesela organizācija … Ja kādam iešautos prātā izsekot, kur sākas šis virpulis, viņš beigu beigās tiktu līdz Tamu- ram, taču nokļūt vēl dziļāk tam neizdotos. Bet Daidzo Tamuram patika dziļi ūdeņi, un viņš nepavisam necentās uzpeldēt virspusē. Līdz zināmam laikam viņš trumpja dūzi nevienam nerādīja un taupīja to pēdē­jam, izšķirošajam gājienam. Lietas kursā bija vienīgi šauras ieinteresēto personu aprindas.
   Bet es …
   Bet es, atrazdamies gigantiskā virpuļa pašā centrā, līdzās Goemonam, spirinājos, rīstījos, spļaudījos un miru vai nost aiz bailēm, kā jau tas pieklājas šādā situācijā mazdūšīgam, pavisam parastam, neievēro­jamam ierēdnītim.
   Es gluži intuitīvi jutu, ka Goemons ir bīstams.
   Šajā, pēc izskata smieklīgajā un ērmīgajā būtnē, kurai piemita pārcilvēciskas spējas, slēpās kaut kas mīklains, noslēpumains, biedējošs. Neviens, tajā skaitā arī es, nezināja, no kurienes viņš ieradies. Tiesa, es gan to neskaidri nojautu, taču, protams, nemaz necentos kādam stāstīt par savām aizdomām. Ja arī es tomēr ieminētos par to, cik bīstami ir viņu izmantot, «reāli domājošie» cilvēki labākā gadī­jumā mani izsmietu.
   Pa to laiku «reāli domājošie» jau kļuva nepacie­tīgi, pūlēdamies pēc iespējas drīzāk gūt no Goe­mona kaut kādu labumu.
   Un neviens pat necentās palauzīt galvu, kādas tam visam var būt sekas …
   2
   Pēc apspriedes mēs abi ar Kisako, saņēmuši pavēli pavadīt Goemonu, iekārtojāmies vienā no Daidzo Tamuras ārpilsētas villām, kas atradās stundas lido­juma attālumā no Tokijas.
   Tā bija apbrīnojami patīkama vieta. Te bija tāds klusums, ka likās — esam nokļuvuši dziļa meža vidū. Kopējo iespaidu bojāja vienīgi sargi — neganti un pretīgi puiši, kuri kā ēnas visu laiku ložņāja mums apkārt.
   Kāpēc Kisako bija paņemta līdzi? Nu, protams, ne jau man par prieku! Acīmredzot Kisako bija Goemo­nam iepatikusies, un, kad viņu goddevīgi lūdza pār­celties uz villu, viņš sāka gražoties:
   —   Mūsu žēlastība nekur nebrauks, ne uz kurieni nepārcelsies, pat no vietas neizkustēsies bez māsiņas Kiskis!
   Kisako aizsvilās, kā viņa to parasti mēdza darīt, un sāka kliegt pilnā rīklē:
   —    Esi gan tu man briesmīgi vajadzīgs, vecais muļķi, vilkati nolādētais! Nekur es ar tevi nebraukšu!
   Taču pēc tam, kad Tamura, paņēmis Kisako pie rokas, aizveda viņu sāņus un iečukstēja ausīs dažus vārdus, viņa pilnīgi pārvērtās. Līganā gaitā, staro­dama kā saulīte, viņa piegāja klāt Goemonam un sāka dūdot:
   —   Mīļo vectētiņ, braucam! Braucam, dārgumiņ! V.ii negribi, lai es panesu tavu lietussargu? Tev droši vien muguriņa nogurusi.
   Goemons lietussargu neatdeva, taču viņa acis sāka šaudīties uz visām pusēm tik priecīgi un tik ātri, ka galva reiba, uz tām skatoties.
   Es klausījos, muti atplētis. Kas gan tik pēkšņi noti­cis ar Kisako? Taču drīz vien man viss kļuva skaidrs: Tamura, izrādās, bija apsolījis viņai diezgan lielu summu un kooperatīvo dzīvokli, lai viņa varētu uz­sākt laimīgu ģimenes dzīvi. Paskat tikai — tieši viņai, nelietis tāds!
   Patiešām, Daidzo Tamura tūlīt piespieda mūsu pre­zidentu parakstīt čeku — palūrējis ar vienu aci, es ieraudzīju skaitli ar septiņiem cipariem un doku­mentu, kas dod tiesības iegūt savā īpašumā dzīvokli. Kisako sāka lēkāt aiz prieka. Es tomēr nebiju tik sa­jūsmināts kā viņa. Čeku jau vienmēr var anulēt, pietiek tikai ar vienu telefona zvanu, un arī par dzī­vokli es šaubījos: ja nu izrādīsies, ka tā iegūšanai izdotais dokuments ir tikai fikcija? Kad redzēšu dzī­vokli pats savām acīm, tikai tad noticēšu. Starp citu, gan nauda, gan dzīvoklis — tas viss šķiet tīrās blē­ņas, kad darīšana ar tādu cilvēku, kāds ir Daidzo Tamura. Viņam vajag tikai ar aci pamirkšķināt, un mūs vienkārši novāks no ceļa… Par to iedomājo­ties, es kļuvu zaļš aiz dusmām, taču, redzēdams, ka Kisako priecājas kā mazs bērns, nolēmu atmest visam ar roku — lai notiek, kas notikdams, tagad jau tik un tā neko vairs nevar darīt! …
   Laikam gan mazam cilvēkam daudz nevajag, lai viņš kristu izmisumā.
   Un pa to laiku, kamēr es aiz uztraukuma nezināju, kur likties, mani ierāva pašā virpuļa centrā.
   Villā es miru vai nost aiz garlaicības. Piespiedu bezdarbība vienmēr ir nomācoša, bet šoreiz man vēl nācās kā astei vilkties pakaļ Goemonam. Neviens man nebija aizliedzis atstāt parka teritoriju, taču bez Goemona es tik un tā nedrīkstēju doties uz pilsētu. Toties Kisako bija atplaukusi kā vēl nekad. Saņēmusi naudu, viņa tūlīt nosūtīja uz savu skolu lūgumu, lai atbrīvo viņu no darba. Kisako ļoti centīgi rūpējās par Goemonu, spēlēja ar viņu golfu un mācījās arī vadīt mašīnu, sarunājusi par skolotāju vienu no sargiem — jaunekli ar visai atbaidošu sejas izteiksmi —, tātad viņa pilnā mērā izbaudīja greznās dzīves labumus.
   Villa atradās liela parka vidū. Kas gan tur viss nebija: gan puķu dobes, gan golfa laukums, gan peld­baseins, kam pievadīja karstu avota ūdeni.
   Es bažījos, ka Goemons šeit ilgi nepaliks. Ņemot vērā Goemona spējas pārvietoties no vienas galakti­kas uz otru, tādi šķēršļi kā aplis, žogi un apsardzība likās tīrais sīkums. Bet viņš nezin kāpēc bija kļuvis pavisam rāms un tikai reizēm sāka dziedāt nepieklā­jīgu dziesmiņu savārstījumu, kura piedziedājums sā­kās ar vārdiem «Lai imperators mūžam dzīvo! …» Palaikam viņš uzdeva man vienu un to pašu jautā­jumu:
   — Es gribu zināt, es interesējos, es cenšos izdibi­nāt, kad Tamuras kungs savedīs mani kopā ar impe­ratoru.
   Taču lielākoties viņš gulēja, turklāt krāca tā, ka zeme drebēja un šķita, ka pa istabu brauc vesela tanku kolonna. Es priecājos: lai jau viņš krāc vien vesels, vismaz aizmidzis neko sliktu nepastrādās.
   Reiz Goemons, paklausīdams acumirkļa iedomai, metās baseinā tāds kā stāv, «pilnā amunīcijā». Viņš ienira un ilgi neuzpeldēja. Es par to ļoti uztraucos. Man nekas cits neatlika, kā arī ienirt zem ūdens. Tur manām acīm pavērās brīnumaina aina: Goemons, it kā nekas nebūtu noticis, mierīgi pastaigājās pa ba­seina dibenu, pieturēdams katliņu, lai tas neuzpel- dētu ūdens virspusē. Aizvadījis šādā veidā kādas trīsdesmit minūtes, Goemons izlīda ārā un sāka sku- rināties kā suns, šļakstīdams ūdeni uz visām pusēm.
   Tagad es sapratu, kāpēc viņš spēja tik ilgi uzturē­ties zem ūdens: tajā vietā, kur sākas kakls, viņam bija žaunas.
   Es sarāvos aiz riebuma. Cik labi, ka Kisako to nebija redzējusi!
   3
   Tomēr pārāk ilgi mums nebija jāgarlaikojas. Ap­mēram katru otro dienu villā parādījās apmeklētāji. Starp tiem bija arī Daidzo Tamura. Parasti viņš at­brauca naktī un reizēm aizveda Goemonu sev līdzi.
   Es, protams, vienmēr viņu pavadīju, taču man nebija ne jausmas, par ko viņi runāja un ko gatavojās uz­sākt ar mūsu viesa palīdzību. Tiklīdz mēs ieradāmies iepriekš paredzētajā vietā, man lika gaidīt atsevišķā telpā, kamēr augstās personas apspriedās. Dažkārt apspriede ilga līdz rītam. Visbiežāk mēs lidojām ar kara lidmašīnām. Aerodroms atradās ielejā.
   Villu apmeklēja ļaudis no visdažādākajām aprin­dām: finansu dūži, pazīstami labējo organizāciju līderi, tikpat pazīstami parlamenta deputāti, kuri pār­stāvēja opozīciju, un aizdomīgas pavisam nepazīsta­mas personas, droši vien pašaizsardzības spēku aug­stākie virsnieki, pārģērbušies privātās drānās. Bieži vien šeit iegriezās arī mūsu tehniskās nodaļas vadī­tājs.
   Kad mes naktī izbraucam no villas, es nekad nezi­nāju, kur nokļūsim: reizēm ieradāmies Tokijā, rei­zēm kādā no provincēm, reizēm ēkā, kas piederēja kādai firmai, reizēm pavisam vientuļā jūras krastā, reizēm neapdzīvotā klajumā.
   Kādu vakaru parādījās ciemiņš, kuru es nemaz nebiju cerējis šeit ieraudzīt — tas bija mans šefs. Viņš bija atbraucis tikai tāpēc, lai izsniegtu man algu.
   —    Tu, ziķeri, gan esi pratis te iekārtoties! — viņš ar atklātu skaudību sacīja. — Tagad tu būsi mūsu prezidenta acis un ausis, par to nav jāšaubās.
   —    Ir nu gan liels prieks būt kādas personas ausīm! — es sašutu. — Vispār nesaprotu, kas te pie mums īsti notiek.
   —    Bet kāda tev tur daļa! Tu esi taisījis labu kar­jeru, paskat vien, cik augstu uzrāpies! Nebaidies, kad viss būs garām, par tevi parūpēsies . ..
   —   Nu, protams, kāds jau nu tad parūpēsies. Ki­sako. .. — Es pēkšņi iztēlojos, kā mazgāju veļu un grozos pie plīts, un man kļuva nelabi. — Bet kas no­ticis ar direktoru Asivaru?
   —   Viņš ir aizgājis no mūsu firmas. Kas gan cits viņam atlika? Patlaban viņš, liekas, atrodas ārzemēs.
   —   Sakiet — kāpēc šiem kungiem ir vajadzīgs Goemons? Ko šie gatavojas uzsākt ar viņa palīdzību?
   —   Tu domā, ka es zinu? — šefs pašūpoja galvu.
   —   Taču, ja nojauta mani neviļ, tad mūsu prezidents kopā ar firmas «Cosmic» prezidentu, politiķu grupu un vēl kaut kādiem nepazīstamiem tipiem gatavo kādu lielu pasākumu. Runā, ka Tamura sans militā­ristu aprindās esot tikpat kā savs cilvēks. Viņš drau­dzējas ar daudzām bijušajām militārpersonām un arī ar tiem, kuri vēl patlaban atrodas aktīvajā dienestā. Viņš bieži tiekas ar jaunajiem pašaizsardzības spēku virsniekiem. Jau paspējis arī šeit iemantot popula­ritāti …
   Es šausmās sastingu. Atcerējos, ka pirms vairā­kiem gadiem bija noticis mēģinājums izdarīt valsts apvērsumu, taču toreiz tas beidzās ar neveiksmi. Sa­zvērestībā piedalījās arī agrākās armijas virsnieki un kādas kompānijas prezidents.
   Tamura sanam jau sen ir pašam sava organizācija, tiesa, nav īsti zināms, kādam nolūkam tā radīta, taču tā ir ļoti ietekmīga. Acīmredzot viņam ir kaut kas liels padomā. Un, ja šis briesmonis Goemons viņam ies palīgā …
   —   Kaut kas 1-liels padomā? — mani sāka kratīt drebuļi. — Es ceru, ka ne-nenotiks apvērsums?
   —   Nu, to nevar paredzēt… — šefs sadrūma.
   —    Mums abiem grūti pat iedomāties, cik grandiozi var būt viņa plāni. Un neviens nezina, cik tālu iz- stiepušies viņa tīkli. Daidzo Tamura ir liela mēroga cilvēks, ne tev, ne man ar viņu mēroties …
   Mans šefs devās projām tajā pašā vakarā.
   Šoreiz Goemonam naktī nekur nebija jābrauc. Pulksten divos es pēkšņi pamodos. Aiz sienas bija dzirdama kņada.
   Es klusām apģērbos un izgāju gaitenī, taču tur viss jau bija norimis. Saklausīju vienīgi kāda cilvēka smago elpu. Pēc tam arī dažus teikumus no kādas sarunas:
   —   Vairāk neviens te nav iekļuvis? — kāds vīrie­tis griezīgā balsī jautāja.
   —    Tieši tā, vairāk neviens. Tikai šie divi, — otrs viņam atbildēja.
   —    Labi, aizvāciet viņus, līdz rītam tie nebūs vaja­dzīgi, — sacīja pirmais, acīmredzot boss. — Laikam kāds kaut ko uzodis par šo villu. Tiesa, pagaidām nekas īsti nav zināms, taču ziņot tomēr nāksies.
   Soļi attālinājās. Trīcēdams es atgriezos guļamis­tabā. Kisako bija nomodā. Varbūt arī viņu bija iz­traucējis jandāliņš aiz sienas.
   —   Kisako, — es sacīju, apguldamies viņai blakus greznajā gultā un apskaudams viņu, — man tev kaut kas jāpastāsta.
   —    Vai patiešām tu to esi pamanījis? — viņa pie­kļāvās man cieši klāt. — Man arī visu laiku liekas…
   —   Tātad tu saproti? …
   —    Protams! Man liekas, ka Goemons caur sienu nolūkojas uz mums, kad mēs te guļam. Viņš taču at­rodas blakus istabā. Cik tas ir pretīgi! Es nevaru tikt vaļā no sajūtas, ka mūs kāds visu laiku novēro.
   Man tūlīt pārgāja vēlēšanās izstāstīt viņai par sa­vām aizdomām. Bet Kisako vairs nevarēja apturēt savus runas plūdus. Viņa centās pierunāt mani iespē­jami drīzāk rīkot kāzas, — it kā es pats to nevēlē­tos! — aizbraukt projām no šīs villas un beidzot sākt dzīvot, kā cilvēkam pieklājas.
   Tā aizritēja nedēļa pēc nedēļas. Daidzo Tamura pamazām sāka vilkt ārā savu izmesto tīklu un drīz vien nostādīja visus briesmīga fakta priekšā.

   1
   Bija 197 … gada marts.
   Parlamenta kārtējā divdesmit… sasaukuma sesija tuvojās noslēgumam. Sēdes noritēja mierīgā atmo­sfērā.
   Un pēkšņi parlamenta darba pēdējās dienās sacē­lās skandāls divās tā komisijās: Budžeta komisijā un Sevišķajā administrācijas darbības uzraudzības ko­misijā, kura bija likvidēta 1955. gadā un no jauna izveidota šajā sesijā sakarā ar daudzām nelikumībām valsts aparātā.
   Jaundibinātā Sevišķā komisija enerģiski ķērās pie darba. Taču tās rosībai nebija jūtamu rezultātu: materiāli par nelikumībām tika iesniegti gausi, un arī pašiem komisijas locekļiem bija pārāk maz pie­redzes.
   Bet tad vienā no pēdējām dienām Sevišķās komisi­jas loceklis, deputāts, kurš piederēja pie opozīcijas un līdz šim nebija izrādījis nekādu īpašu interesi par šo darbu, ieradās uz sēdi visai pacilātā noskaņojumā.
   Strauji pārkāpis pāri parlamenta slieksnim, viņš tūlīt iečukstēja ausīs pazīstamiem korespondentiem:
   — Apsolu, ka šodien notiks kaut kas interesants. Atnāciet! Es ķeršos klāt militārajiem.
   Sevišķā komisija pārbaudīja daudzu iestāžu darbu, un starp tām bija arī Aizsardzības pārvalde. Šīs pārvalde intendantūras dienestu turēja aizdomās par kādu nelikumīgu darījumu — tā masveidā iepirka saldējuma mašīnas un elektroniskos sulu mikserus it ka sauszemes un jūras pašaizsardzības spēku apakš­vienību bufešu vajadzībām. Kaut gan šī lieta bija vi­sai nenozīmīga, komisija vēl nebija beigusi izmek­lēšanu, un tieši šodien bija paredzēts aptaujāt Aiz­sardzības pārvaldes pārstāvjus.
   Neviens no šīs sēdes negaidīja nekā intriģējoša — paņems uz grauda intendantus, pēc tam nolasīs lē­mumu, un lieta darīta. Bet te nu pēkšņi komisijas loceklis sadomājis atvilināt šurp korespondentus!
   Paklīda baumas, ka Sevišķajā komisijā briestot skandāls.
   Bet, kad korespondenti centās izdibināt, kurš tad būs upuris, un viņiem sacīja: «Acīmredzot Aizsar­dzības pārvalde», tad sejas tūlīt izstiepās garas.
   —   Atkal par saldējumu?
   —   Nē, šķiet, nācis gaismā kāds jauns fakts …
   —   Nu, skaidrs: bifšteku cepšanai fileja vietā atsū­tītas pazoles…
   Un tomēr zālē, kur notika Sevišķās komisijas sēde, tajā dienā bija ieradušies diezgan daudzi korespon­denti.
   Kad visas detaļas lietā par saldējuma mašīnām un sulu mikseriem bija noskaidrotas, vārdu ņēma depu­tāts, kas pārstāvēja opozīciju, tas pats, kurš bija solī­jis kaut ko interesantu.
   —   Vai Aizsardzības pārvaldes pārstāvjiem ir zi­nāms, — lai radītu lielāku iespaidu, viņš noklepojās, — ka apmēram pirms mēneša, vai, precīzāk izsako­ties, no saules rieta februāra pēdējā dienā līdz sau­les lēktam pirmajā martā Klusā okeāna atklātajos ūdeņos, piecsimt kilometru attālumā no Kudzjukuri- hamas, notikuši slepeni manevri, kuros piedalījušies pašaizsardzības jūras kara spēku kaujas kuģi un aviācijas da]as pilnā sastāvā, kā arī pašaizsardzības gaisa kara spēku F104J «Eiko» tipa un universālā F86D «Gekko» tipa iznīcinātāji.
   —    Jā, ir zināms, — pēc dienesta pakāpes vecākais Aizsardzības pārvaldes pārstāvis atbildēja. — Taču neko sīkāk par šiem manevriem nevaram pastāstīt, jo klātesošo vidū nav neviena no pavēlniecības.
   —    Šo manevru mērķis bija pārbaudīt kaujas ap­stākļos, cik efektīgas ir Zeme—debess tipa raķetes «Tartar», ar kurām apgādāti divi mūsu 1959. un 1960. gadā ūdenī nolaistie kara kuģi, un sarīkot taktiskas mācības ar nosaukumu «Vajāšanas un iznīcināšanas operācija».
   —   Es vēlreiz atkārtoju, ka nekas sīkāk par šiem manevriem mums nav zināms …
   —    Bet vai jums ir zināms, ka šo manevru laikā, kuri kodēti ar nosaukumu «Taktiskā operācija N»… — deputāts pameta daudznozīmīgu skatienu uz to pusi, kur sēdēja korespondenti, it kā gribē­dams pārbaudīt, vai viņu klausās pietiekami uzma­nīgi, — vai jums ir zināms, ka šo manevru laikā ne­viens kaujas kuģu lielgabals nespēja izdarīt itin nevienu šāvienu un netika izšauta arī neviena Ze­me—debess tipa raķete «Tartar», neviena debess— debess tipa raķete «Side-winder» un arī neviena ra­ķete «Mightymouse», ar kurām ir apgādāti iznīcinā­tāji F104J un F86D?
   Atmosfēra zālē vienā mirklī uzlādējas. Kā vēja brāzma klātesošo rindas pāršalca pārsteiguma vil­nis — visur atskanēja klusi izsaucieni. Pēc tam čala norima. Elpu aizturējis, ikviens lūkojās uz deputātu, kurš uzdeva jautājumus. Bet deputāts, rokas sānos iespiedis, gaidīja, ko atbildēs Aizsardzības pārvaldes pārstāvji.
   —   Es jums vaicāju, vai jums ir zināms šis fakts? Atbildiet, lūdzu!
   Aizsardzības pārvaldes pārstāvji bija manāmi ap­jukuši. Viņi sačukstējās savā starpā, ik pa brīdim pamezdami bažīgus skatienus uz deputāta pusi, pēc tam viens no viņiem atstāja zāli.
   —- Kā jau minēju, — slaucīdams nosvīdušo pieri, sacīja pārvaldes pārstāvis, kurš vadīja šo grupu, — mūsu vidū nav neviena no pavēlniecības …
   —    Bet pārvaldes intendantūras dienests taču atro­das jūsu pārziņā, tātad jums jāzina, kāda ir jūsu iepirkto ieroču kvalitāte.
   —    Raķetes mums piegādā Amerikas Savienotās Valstis saskaņā ar visiem zināmo vienošanos par mi­litāro palīdzību, un to kvalitāti garantē šīs valsts armija.
   —    Taču munīcija kara kuģu lielgabaliem tiek ra­žota Japānā.
   —   Jā, bet mēs vēl neesam saņēmuši atskaiti par februāra beigās notikušajiem manevriem.
   —   Labi, par manevriem parunāsim mazliet vēlāk, kad būsiet saņēmuši atbildi. Pēc ziņām, kas ir manā rīcībā, šie manevri tika pārtraukti jau labu laiku pirms rītausmas. Kāds tam bija iemesls, tas izriet no iepriekš sacītā. Patiešām slepeni manevri — absolūti nekāda trokšņa!
   Zāles stūrī, kur sēdēja korespondenti, bija dzirdami smiekli. Deputāts, ārkārtīgi sajūsmināts par savu asprātību, izdzēra vēl vienu glāzi ūdens.
   —    Redziet, manevru laikā lielgabali nešāva tāpēc, ka šāviņiem neaizdegās degli… Taču pieminētais gadījums, kad nedarbojās lielgabali, nav vienī­gais, — deputāts daudznozīmīgi palūkojās uz zālē sēdošajiem. — Pēc ziņām, ko es saņēmu vakar, šo­gad ir bijuši trīs analoģiski gadījumi. Es ceru, ka
   Aizsardzības pārvaldes pārstāvji ir lietas kursā un viņu rīcībā ir arī attiecīgi dokumenti?
   —    Oficiāls rakstisks ziņojums vēl nav sastādīts, un pārvaldes nodaļas to nav saņēmušas. Tātad neko sīkāk par šiem gadījumiem, kurus jūs minējāt, mēs nezinām.
   —    Ak, nezināt?! — deputāts, kurš piederēja pie opozīcijas, pēkšņi uzsita ar dūri pa galdu. Mikrofons un glāze palēcās. — Lieliski, varu pavēstīt jums šos sīkumus. Sā gada janvāra beigās sauszemes pašaiz­sardzības spēku Centrālā kara apgabala trešās divī­zijas artilērijas daļas poligonā tika pārtraukta simt piecdesmit milimetru kalibra haubiču piešaude sa­karā ar to, ka munīcija nebija derīga — arī šoreiz neaizdegās degļi. Tālāk. Sā gada februāra vidū Aus- trumfudzi poligonā notikušo Austrumu kara apga­bala pirmās un vienpadsmitās divīzijas apvienoto manevru pēdējā dienā … Starp citu, šo manevru ko­dētais nosaukums bija «Operācija Zelta ērglis». Tie­šām jābrīnās, dzirdot šādu nosaukumu, jo tajā kā spogulī saskatāmi dažu mūsu ģeneralitātes pārstāvju atpalikušie un reakcionārie uzskati…
   No vietām, kur sēdēja komisijas locekļi — valdo­šās partijas deputāti, atskanēja starpsaucieni: «Runā­jiet pēc būtības!», «Nenovirzieties no temata!»
   —   Tātad šo manevru pēdējā dienā noskaidrojās, ka neviens ložmetējs un neviens vidējā svara tanku M-61 deviņdesmit milimetru kalibra torņa lielgabals, neviens vieglo tanku M-24 septiņdesmit milimetru kalibra lielgabals, neviens pašgājējs zenītlielgabals M-16, neviens pašgājējs automātiskais zenītlielga­bals M-42, neviena karabīne M-4, kā arī neviens no pārējiem automātiskajiem un pusautomātiskajiem ieročiem nespēja izdarīt nevienu šāvienu. Iemesls viens un tas pats — šāviņu degļi neaizdegās. Arī prettanku raķetes «Honest John—30», haubices un mīnmetēji nedarbojās. Tālāk. Apmēram tajā pašā laikā — februāra vidū — notika jūras kara spēku mācības. Tika izšautas piecdesmit dziļūdens bumbas, kas paredzētas zemūdeņu iznīcināšanai. Neviena bumba nesprāga… Es vaicāju — kāpēc Aizsardzī­bas pārvalde līdz šim nav ziņojusi par tik nopietniem faktiem, kas izraisa vislielākās bažas?
   Aizsardzības pārvaldes pārstāvji klusēja un svīda. Tur, kur sēdēja viesi, ne brīdi nenorima balsu mur­doņa. Zālē brīvu vietu kļuva arvien mazāk, jo visu laiku nāca klāt jauni un jauni korespondenti.
   Uzliesmoja fotoaparātu zibspuldzes, iedegās pro­žektori, ietarkšķējās kinokameras.
   — Es jautāju — kāpēc? Atbildiet! — deputāts, kurš piederēja pie opozīcijas, kā ar cirvi noskaldīja.
   Pie ieejas bija manāma kaut kāda rosība, un zālē ienāca Aizsardzības pārvaldes pārstāvis, kas nesen bija atstājis sēdi, un pavēlniecības loceklis, pēc iz­skata vecs kadru virsnieks, kuru viņš bija izsaucis no Budžeta komisijas.
   3
   —    Atļaujiet man atbildēt uz šeit uzdotajiem jau­tājumiem, — sacīja pavēlniecības loceklis, ieņēmis viņam ierādīto vietu. — Kā jau jums labpatikās no­rādīt, neliels daudzums munīcijas, kas piegādāts trim ieroču šķirām, patiešām bijis nederīgs.
   —   Neliels daudzums? — deputāts izbrīnījies sa­rauca uzacis. — Vai jums pastāstīja, kādus piemērus es minēju? Un šo daudzumu jūs dēvējat par «ne­lielu»?
   —   Es nenoliedzu, ka ievērojama daļa munīcijas iz­rādījusies nederīga. Taču šis daudzums ir nenozīmīgs salīdzinājumā ar to, ko ik gadus izlieto visas trīs ieroču šķiras, kā arī salīdzinājumā ar pastāvīgajām rezervēm.
   —    Un tomēr tieši tāpēc, ka pietiekami liels — es atkārtoju, pietiekami liels! — munīcijas daudzums bija nederīgs, miltāro manevru sekmīga norise tika izjaukta. Vai šis visai nopietnais fakts jūs nemaz nesatrauc?
   —    Jums tiešām taisnība, — pavēlniecības loceklis pārvilka ar delnas virspusi pār pieri. — Patlaban Aizsardzības pārvalde visiem spēkiem pūlas noskaid­rot, kādu iemeslu dēļ šāviņu degļi jūsu pieminētajos gadījumos nav aizdegušies.
   —   Atļaujiet vaicāt, — vai jūs par to esat ziņojuši pārvaldes priekšniekam?
   —    Viņam darīja zināmu, ka diezgan liels dau­dzums munīcijas izrādījies sliktas kvalitātes. Taču precīzs skaitlis vēl nav nosaukts.
   —   Kas ir jau paveikts, lai noskaidrotu iemeslus?
   —    Burtiski šajās dienās tiks galīgi izveidota komi­sija šīs lietas izmeklēšanai. Bet patlaban ikvienā no tiem kara apgabaliem, kuros notikuši minētie gadī­jumi, pavēlniecība pati izdara izmeklēšanu ar zināt­nieku speciālistu palīdzību.
   —    Atļaujiet man vēl vienu piebildi, — deputāta sejā parādījās ņirdzīgs smīns. — Cik man ir zināms, tad Aizsardzības pārvalde ļoti pavirši pārbauda pro­dukciju, kuru tai piegādā mūsu rūpniecība. Protams, par to nav īpaši jābrīnās: pārvalde nemaz necenšas ierobežot savus izdevumus un bez jebkādas kontro­les izšķērdē tautas sūri grūti pelnīto naudu, kas ie­plūst valsts kasē nodokļu veidā. Diemžēl tas, kurš nenodarbojas ne ar kādu ražīgu darbu, nav paradis sīknaudu skaitīt.
   Uz pavēlniecības pārstāvja pieres izspiedās dzīs­las. Droši vien viņam, bijušajam komandierim, šajā brīdī ļoti gribējās uzkliegt: «Klusēt!», taču viņš iekoda lūpā un savaldījās.
   Deputāts, kas piederēja pie opozīcijas, pašķir­stīja papīra lapiņas, kas atradās viņa priekšā, un svi­nīgi sacīja:
   —    Nu labi, mūsu pašu vietējos piegādātājus jūs sauksiet pie atbildības. Bet ko esat nolēmuši darīt ar amerikāņu raķetēm?
   —    Man šķiet, par raķetēm var neuztraukties, jo tās tiek pārbaudītas amerikāņu karaspēka daļās.
   —    Kā to ņem! Es jau minēju, ka bijuši vairāki gadījumi, kad amerikāņu ražotajām raķetēm deg­viela nav aizdegusies.
   —    Katram ražojumam var būt kādi trūkumi vai neliels brāķis …
   —    Un to jūs saucat par nelielu brāķi?! Par vienu «Tartar» tipa raķeti mēs maksājam vairāk nekā piec­simt miljonu jēnu, bet nederīgas izrādījās, kā jau teicu, vesels desmits šādu raķešu.
   —    Diemžēl es neko nevaru jums atbildēt, kamēr mūsu rīcībā nav izmeklēšanas komisijas slēdzienu. Starp citu, mūsu sabiedrotajiem amerikāņiem tas jau darīts zināms, un mēs lūdzām viņus piedalīties izmek­lēšanā.
   —    Vēl viens jautājums, — deputāts iedzēra malku ūdens un bargi palūkojās uz pavēlniecības locekli, kuru viņš pratināja. — Kā jūs domājat, kāda iemesla dēļ nedarbojās sešas Zeme—debess tipa raķetes «Hawk», kuras vakar tika izmēģinātas pašaizsardzī­bas spēku speciālajā daļā, 102. zenītvienībā, kas dis­locēta Titosē rajonā Hokaido salā.
   Pavēlniecības loceklis nobālēja.
   —   Man nav ziņots par šo… gadījumu … — pa­vēlniecības pārstāvim drebēja lūpas. — Vai drīk­stētu zināt, no kāda avota jūs esat saņēmuši tamlī­dzīgas vēstis?
   —    Varat būt pilnīgi drošs par to, ka ziņas saņem­tas no ticamiem avotiem. Es uzskatu par savu svētu pienākumu paziņot komisijai un jums, Aizsardzības pārvaldes pārstāvju kungi, ka degļu neaizdegšanās novērota arī kara bāzēs, kas izvietotas Tokijas ap­kārtnē …
   —    Atļaujiet jūs pārtraukt! — iekliedzās Aizsar­dzības pārvaldes pavēlniecības loceklis, acīmredzot nespēdams vairs tālāk klausīties. — Šajā sakarā mums jau ir bijušas sarunas ar mūsu sabiedrotajiem amerikāņiem. Ir mēģināts noskaidrot, kāpēc raķe­tēm, kuras jūs minējāt, — un to pavisam bijis vien­padsmit, — degļi nav aizdegušies. Izrādījies, ka visas šīs raķetes bijušas lieliskā stāvoklī.
   —    Kā to lai saprot — lieliskā stāvoklī? Kāpēc ne­viena raķete ne tikai nesprāga, bet pat nespēja pa­celties gaisā?
   —    Tas nav zināms. Pēc neveiksmīgajiem manev­riem un mācībām raķetes ārkārtīgi rūpīgi pārbaudīja. Pārbaudes laikā tās visas bez izņēmuma pacēlās gaisā un sprāga.
   —    Un lielgabalu šāviņi?
   —    Patlaban notiek šo šāviņu detonatoru vispusīga analīze.
   —   Tādā gadījumā es uzdrošinos uzdot jums šādu jautājumu. Kas tad īsti notiek? Pašā atbildīgākajā kaujas mācību brīdī šāviņi nesprāgst un raķetes ne­paceļas gaisā. Pēc tam pārbaudē noskaidrojas, ka munīcijas kvalitāte bijusi visaugstākā. Pieņemsim, ka tas tā ir. Bet kas būs tad, ja šie augstas kvalitātes šāviņi un raķetes pēkšņi nedarbosies aizstāvēšanās kaujas laikā? … Vai jūs uzskatāt, ka šādos apstāk­ļos spējat pienācīgi izpildīt jums uzticēto pienāku­mu— aizsargāt tēviju?… Man tomēr gribētos ticēt, ka jūs ar savu rīcību necenšaties maskēt noziedzīgu vēlēšanos izpestīt piegādātājus no …
   Pavēlniecības pārstāvis pielēca kājās tik strauji, ka gandrīz apgāza krēslu. Viņš droši vien būtu me­ties deputātam virsū., ja vien vīri no Aizsardzības pārvaldes nebūtu saturējuši viņu aiz rokām.
   Zālē, kur notika Sevišķās komisijas sēde, sacēlās šausmīgs troksnis, un es klusām izlavījos gaitenī.
   Iepriekšējā vakarā Daidzo Tamuras uzdevumā visu šo materiālu par nederīgo munīciju biju nogādājis Sevišķās komisijās loceklim, kurš šodien satrieca Aizsardzības pārvaldi. Es, protams, nezināju, kas at­radās aizzīmogotajā aploksnē, taču tad, kad deputāts, ātri pārlasījis vēstules saturu, kļuva ārkārtīgi sa­traukts, nolēmu palūgt Tamuram viesa karti uz par­lamenta sēdi.
   Pa gaiteņiem kā apsviluši skraidelēja fotokores- pondenti, deputāti, preses pārstāvji. Bet pie Sevišķās komisijas sēžu zāles durvīm bija briesmīga drūzma.
   —   Paklau, — sacīja kāds korespondents savam kolēģim, — te taču ievārījusies īsta biezputra!
   —   Ne tikai te, bet ari Budžeta komisijā, — kolē­ģis atbildēja. — Tur patlaban deputāti sāk iesniegt «interpelācijas par vispārējiem jautājumiem».
   Es tūlīt skriešus metos uz Budžeta komisiju.

   1
   Tiklīdz dzird sakām «Parlamenta Budžeta komi­sija», ikviens droši vien atceras skandālu, kas izcēlās pirms vairākiem gadiem. Toreiz daži opozīcijas par­tijas deputāti, darbodamies Budžeta komisijā, atklāja valdības mahinācijas, kuras tā maskēja ar slepeniem pētījumiem aizsardzības jomā. Pēc šī sensacionālā notikuma Budžeta komisija iemantoja lielu popula­ritāti.
   Kāda rakstura bijuši šie aizdomīgie pētījumi, kas tika apzīmēti ar nosaukumu «Projekts SIDR», tas tā arī palika nenoskaidrots. Lietu nodeva izskatīšanai nelielam komisijas sastāvam, un tur to pamazām ap­raka. Tomēr Budžeta komisija, panākumu iedves­mota, kopš tā laika sagādāja valdībai ne mazums raižu. Komisija pat ieguva jaunu apzīmējumu — «Bu­džeta komisija — valdības bieds».
   Kā jau izriet no paša nosaukuma, komisijas tieša­jos pienākumos ietilpst valsts budžeta izskatīšana, bez tam tā apspriež valdības vispārējo politiku. Šā­das apspriedes dēvē — «Interpelācijas par vis­pārējiem jautājumiem». Valdības pastāvēšana vai izputēšana ir atkarīga no tā, vai komisija ap­stiprina vai neapstiprina valsts budžetu, tāpēc komisijas sastāvā ietilpst gan valdošās, gan arī opo­zīcijas partijas «visizmeklētākie» deputāti. Reizēm šīs bargās komisijas priekšā nākas atbildēt arī mi­nistru kabineta locekļiem un pat pašam premjeram.
   Šajā sesijā, kad Budžeta komisijā apsprieda valdī­bas vispārējo politiku, pēc opozīcijas partijas depu­tātu ierosinājuma bija nolemts izskatīt tā saucamo Likumu par valsts noslēpumu sargāšanu. Nekādas lielās kaislības šajā sakarā neiedegās, tomēr sākās debates, un jautājums joprojām palika dienas kār­tībā.
   Tas notika tāpēc, ka valdība bija nodomājusi pa­plašināt «Likuma par valsts noslēpumu sargāšanu» darbības sfēru, attiecinot šo likumu uz visām iestā­dēm un organizācijām. Iegansts šādai rīcībai bija Ja­pānas un ASV drošības līgums ar visām no tā izrie­tošajām sekām: Japānas apbruņojuma modernizē­šana, piegādājot tai raķetes, arvien ciešāka militārā sadarbība ar Savienotajām Valstīm un tā joprojām.
   Valdība gatavojās izmantot šo likumu kā spēcīgu kontroles līdzekli, kas nedotu nevienam iespēju at­kārtoti «atklāt noslēpumu», kā tas bija noticis ar «Projektu SIDR», patiesību sakot, gatavojās pieņemt likumu, kas būtībā neko daudz neatšķirtos no bēdīgi slavenā «Likuma par militāru noslēpumu sargā­šanu». Praktiski šāda likuma pieņemšana radītu ne­pārvaramu barjeru starp jebkuru valdības nodomu un sabiedrību. Neaprobežotu varu valstī iegūtu aug­stākie valsts ierēdņi, kuri, aizbildinoties ar to, ka «jātur slepenībā noslēpums, kam ir liela nozīme valsts aizsardzībā», iegūtu tiesības neļaut nevienam zināt­niekam vai korespondentam iepazīties ar šo vai citu projektu. Tādējādi tauta varētu tikt ierauta jebkurā avantūrā.
   Līdz pat pēdējam laikam šo likumu attiecināja tikai uz militārpersonām. Ja «personas, kurām sakarā ar ieņemamo amatu ir pieejami aizsardzības rakstura valsts noslēpumi…», nejauši atklāja šos noslēpu­mus nepiederošai personai, tad tās tika sodītas ar cietumsodu līdz diviem gadiem vai arī naudas sodu līdz piecdesmit tūkstošiem jēnu. Tagad šo likumu ga­tavojās pārskatīt, panākt, lai tas būtu vēl bargāks, un attiecināt to uz visiem.
   Kas gan notiks, ja likums stāsies spēkā? Tad mūs­dienu Japāna droši vien kļūs līdzīga pirmskara Ja­pānai … Tiklīdz uzkāpsi ar fotoaparātu uz kaut kāda mazītiņa pauguriņa, tevi tūlīt arestēs… Nāk prātā, ka pirms kara visur rēgojās uzraksti: «Nocietināts rajons. Fotografēt aizliegts.»
   Un tas vēl nebija visbriesmīgākais.
   Toreiz valdība un japāņu militāristi, tāpat kā ta­gad, aizbildinādamies ar «aizsardzības rakstura no­slēpumu» sargāšanu, pastrādāja visādus noziegumus un tikai pēc notikušā paziņoja par to tautai.
   Cik labi, ka es neesmu kara ministrs un nekad arī nebūšu. Kisako vērīgajām acīm tik un tā nepaliktu nepamanīts neviens mans noslēpums, lai arī tam būtu trīskārt aizsardzības raksturs. Nē, labāk jau nu vis­pār nesapīties ar noslēpumiem! Bet, lūk, ierēdņi, mi­litāristi un sievietes vienkārši dievina visādus noslē­pumus. Jo lielāks noslēpums, jo labāk. Taču visi tie, kam var kaut kas tamlīdzīgs patikt, ir nožēlojami ļautiņi. Krietnam cilvēkam nekas nav slēpjams… Bet, ja vajag izmānīt kukuli, saraust svešu naudu, iz­raisīt karu vai arī uzlikt ragus mīlošam vīram, tad jau nu bez slepenas rīcības neiztiksi…
   Atgriezīsimies tomēr pie iepriekš minētā likuma. Kad likums pieņemts, valdība var rīkoties, kā vien tai tīk, bet visiem pārējiem tas sagādā vienīgi raizes.
   Kara laikā no tautas slēpa mūsu karaspēka zvērī­bas, ārvalstu reakciju pret japāņu militāristu izlēcie­niem, kā arī sakāvi frontēs. Tauta zināja tikai vienu lozungu: «Banzai armija!», jo «…vainojams tikai pretinieks, Japāna turpina savu uzvaras gājienu, uz­vara sekos uzvarai, drīz ienaidnieks būs galīgi iznī­cināts …». Man šķiet, ka amerikāņu tauta patlaban ir tādā pašā «svētā» neziņā par patieso stāvokli Dienvidaustrumu Āzijā. Lūk, kā tas viss ir!
   Par to, ka eksistē projekts, kas paredz pārskatīt «Likumu par valsts noslēpumu sargāšanu», opozīcija uzzināja tikai neilgi pirms parlamenta sesijas sākuma un tūlīt nolēma ierosināt šī jautājuma apspriešanu. Taču precīzu pierādījumu tam nebija, un parlamenta aprindās jau bažījās, ka šajā sesijā opozīcijas «bumba» tā arī nesprāgs.
   Sprādziens tomēr notika. Un nevis kaut kur, bet tieši Budžeta komisijā, un šo «bumbu» tur iesvieda — pavisam negaidīti! — šīs komisijas loceklis, valdošās partijas deputāts, tieši tajā pašā dienā, kad Sevišķā uzraudzības komisija sāka izskatīt lietu par nederī­gajiem šāviņiem un raķetēm, kuras nebija pacēlušās gaisā…
   2
   Deputāts, kurš bija iesniedzis Budžeta komisijai jautājumu par projektu, kas paredz pārskatīt «Li­kumu par valsts noslēpumu sargāšanu», piederēja pie valdošās partijas galēji labējā novirziena un bija pazīstams ar saviem vairāk nekā oriģinālajiem sprie­dumiem. Sis večuks, visekstrēmākais no ekstrēmis­tiem, bija savdabīgs, «no bara atšķīries vilks», par kuru šausminājās pat pārējo vilku bars. Viņa neprā­tīgie priekšlikumi, viņa nepieklājīgi kareivīgās rep­likas labējo spārnu pastāvīgi nostādīja neveiklā si­tuācijā. Viņu pat, liekas, gribēja izslēgt no partijas, taču tas tomēr netika izdarīts, jo ņēma vērā viņa lielo partijas un deputāta stāžu. Turklāt viņš bija ļoti bagāts, prata ietekmēt partijas līderus, un viņam bija arī politiski sakari ārpus parlamenta. Valdošās parti­jas deputāti, gados jaunāki politiķi, dēvēja viņu par «ļaundabīgu audzēju partijas miesā, kurš kavē šūnu atjaunošanos». Un patiešām ministru kabineta locekļi pēc viņa kārtējiem izlēcieniem ne vienreiz vien saķēra galvas. Korespondenti šo amizanto vecīti bija pat iemīļojuši un to vien gaidīja, lai viņš biežāk izstrādātu kādu numuru, tad lasītājiem būtu par ko uzjautrināties! Vārdu sakot, viņš bija kašķīgs vecis, kas muldēja visu, kas vien ienāca prātā. Viņš ar tikpat lielu entuziasmu gan klāja vaļā patiesību, gan pļāpāja galīgas muļķības. Citi viņu par to cienīja, citi nicināja. Taču pēdējā laikā, kad ministri un par­tijas līderi bija izdarījuši uz viņu spiedienu, viņš bija mazliet pierimis. Pacietības mērs bija pilns pēc viņa pēdējā izlēciena. Kad apsprieda jautājumu, vai «Japānas impērijas dibināšanas dienas» svinēšana ir likumīga, viņš bija sniedzis šādu paziņojumu: «Es pats personīgi ar laika mašīnu devos pagātnē, lai… paskatītos, kas noticis pirms divi tūkstoši seši simti trīsdesmit gadiem, un pats savām acīm redzēju, kā vienpadsmitajā februārī imperators Dzimmu uzkāpa tronī…» Visi skaļi iesmējās, bet vecītim vēlāk iz­teica stingru aizrādījumu.
   Un tieši šis vecītis, kurš nezin kāpēc bija ievēlēts par Budžeta komisijas locekli, pēkšņi iesniedza inter- pelāciju sakarā ar projektu, kas paredz izmaiņas «Likumā par valsts noslēpumu sargāšanu».
   Sākumā vēl nekas īpašs nenotika. Viņa runas ie­vaddaļa drīzāk liecināja par to, ka viņš atbalsta jauno likumprojektu.
   —    «Likums par valsts noslēpumu sargāšanu» pa­matīgi jāpārskata, — vecītis iesāka spalgā, ķērcošā hroniska smēķētāja balsī. — Patlaban Japānā valsts noslēpumi, vienalga, vai nu tie būtu militāri vai arī diplomātiski, ir tikai šķietami noslēpumi. Tie ir pie­ejami jebkuram. Neviens pat nedomā tos sargāt. Atļaujiet jautāt, — kā šādu stāvokli vērtē premjer­ministrs?
   —    Es ļoti nožēloju, ka tas tā ir, — premjerministrs nomurkšķēja, it kā gribēdams atgaiņāties no uzmā­cīgā oratora.
   —    Sevišķi… sevišķi… — vecītim uznāca astma- tiska klepus lēkme, — nepieļaujami ir tas, ka citiem kļūst zināmi Aizsardzības pārvaldes noslēpumi. Šis fakts, kungi, liek nodrebēt aiz šausmām! Manā rīcībā ir informācija, ka viss, kas notiek aiz Aizsardzības pārvaldes sienām, tūlīt kļūst zināms kādai ārvalstij. Interesanti, ko par šo jautājumu domā Aizsardzības pārvaldes priekšnieks?
   —   Aizsardzības pārvaldes noslēpumus aizsargā «Likums par militāra rakstura noslēpumiem». Pro­tams, mēs novērojam, ka viens otrs nenozīmīgs fakts kļuvis zināms citiem, bet pēc tam darījām visu iespē­jamo, lai tamlīdzīgi gadījumi vairs neatkārtotos. Taču jūs apgalvojat, deputāta kungs, ka Aizsardzī­bas pārvaldes slepenās ziņas it kā regulāri nonākot kādas ārvalsts rokās. Esmu ārkārtīgi pārsteigts, jo kaut ko tādu dzirdu pirmo reizi! Ja jums ir pierādī­jumi, es jūs lūgtu nekavējoties iesniegt tos parla­mentam.
   —   Ko?! Kā?! Jūs pirmo reizi dzirdat, ka jums pa­dotās pārvaldes slepenās ziņas regulāri nonāk spiegu rokās? — vecītis nikni pablenza uz pārvaldes priekš­nieka pusi. — Un pēc visa tā jums vēl pietiek dros­mes palikt savā postenī?!
   Aizsardzības pārvaldes priekšnieks apjuka. Atmo­sfēra zālē tūlīt kļuva saspringta.
   —   Piedodiet, kad noticis tas, par ko jūs runājat? Vai nesen?
   —    Kad? Kopš tās dienas, kad tika izveidota Japā­nas Aizsardzības pārvalde, visi tās noslēpumi platā straumē aizplūda uz kādu ārvalsti. Un plūst projām vēl šobaltdien!
   —   Es atkārtoju: pirmo reizi dzirdu par to. Ja tas viss patiešām ir tā, kā jūs atļaujaties apgalvot, tad stāvoklis ir ārkārtīgi nopietns. Man tikai gribētos zināt, kādā veidā notiek Aizsardzības pārvaldes no­slēpumu izpaušana?
   —   Kādā veidā… — vecītis dzēlīgi ieķiķinājās. — To jau pat katrs bērns zina! Man jums jāsaka, ka tam ir tikai viens veids — slepenās ziņas tiek nodo­tas no vienām rokām otrās, no Japānas Aizsardzības pārvaldes rokām Amerikas Savienoto Valstu rokās.
   Zālē visi atkal sāka smieties.
   Pat pārvaldes priekšnieks nevarēja atturēties ne- pasmlnējis.
   —    Es ceru, jums ir zināms, ka mums ar Ameriku noslēgts drošības līgums. Turklāt saskaņā ar vieno­šanos par militāro palīdzību amerikāņi mums pie­gādā ieročus. Un vēl augstākais pašaizsardzības spēku komandējošais sastāvs tiek apmācīts Amerikā. Vārdu sakot, Japānu ar Savienotajām Valstīm saista militāra savienība.
   —   Vai tiešām? Militāra savienība? — vecītis tēloja patiesu izbrīnu. — Ai, ai, ai, pirmo reizi dzirdu, ka valsts uztic sabiedrotajam visus savus kara noslēpu­mus. Varbūt jums pasaules vēsturē zināms vēl kāds līdzīgs piemērs? Es tādus piemērus nezinu. Pazemīgi lūdzu, apgaismojiet mani, ja jau esmu tik neiz­glītots.
   —    Redziet, ilgtermiņa līguma projektā paredzēts, ka mēs savas robežas aizsargāsim paši, taču pagaidām vēl neesam sasnieguši attiecīgu līmeni, un mums gri­bot negribot jāpieņem amerikāņu armijas palīdzība, it īpaši vēl tāpēc, ka zinām, kāds stāvoklis izveidojies Tālajos Austrumos. Tātad nemaz nav jābrīnās, kāpēc mēs patlaban tik cieši sadarbojamies ar Savienota­jām Valstīm aizsardzības jautājumos.
   —    Bet vai mēs varam samierināties ar to, ka pa­ļaujamies tikai uz rungu svešinieka rokās? Tas taču ir vienkārši neciešami — Aizsardzības pārvalde visu laiku aizkustināta noraugās, kā amerikāņu tēvocītis rotaļādamies vicina savu vareno bozi. Iznāk tā: ņem visu, ko vien vēlies, tikai ja būs vajadzīgs, nāc palīgā kauties! Nē, kungi, mēs veltīgi apvainojam mūsu jaunatni, ka tā ir amerikanizējusies. Nevis jaunieši, kas dauzās apkārt pa krogiem, bet gan Aizsardzības pārvaldes virsotni pārņēmis apgādājamo noskaņo­jums. Ai, cik jauki: augstākie virsnieki uzturamu draugaļu lomās! …
   Vārds «draugaļa» izraisīja vētrainu protestu, un oratoram nācās to atsaukt. Tomēr tas viņu nemaz neapmulsināja, un viņš turpināja:
   — Pietiek kaut vai pavirši iepazīties ar «Aizsar­dzības projektu», par kuru gluži nejauši pirms dažiem gadiem uzzināja sabiedrība, lai pārliecinātos, ka ār­kārtējos apstākļos visa Japānas teritorija pārvērtī­sies par Amerikas Savienoto Valstu kara bāzi, tajā izvietos amerikāņu kodolieročus, bet japāņu pašaiz­sardzības spēki tiks pakļauti amerikāņu armijas pa­vēlniecībai. Vai to var saukt par «Japānas aizsardzības projektu»? Nav nekādu šaubu, ka tas ir amerikāņu projekts, kas paredz izmantot Japānu kā kara poli­gonu. Es, protams, nezinu, varbūt šādas absurdas idejas izperinājuši mūsu pašu militāristi aiz mīlestības pret amerikāņu tēvocīti, bet vai jums nešķiet, ka šāda rīcība drīzāk raksturīga ielas meitām, kas vien­mēr gatavas pakalpot katram bosam. Jebkuram cilvēkam ar veselu saprātu ir skaidra vienkārša patie­sība: ikvienai valstij pirmām kārtām jāievēro pašai savas intereses. Tātad, lai kā arī mēs koķetētu ar savu aizokeāna partneri, lai arī cik laipnus skatienus tam veltītu, pirmajā izdevīgajā brīdī mums bikses nokritīs bez mūsu pašu palīdzības. Vēl vairāk, — aizsardzības projekts, kas paredz ievērot tikai ameri­kāņu intereses, pat nedos mums iespēju saglabāt neitralitāti, ja tas būs nepieciešams. Un jūs vēl uz­drošināties nosaukt šādu nelietību par «Japānas aizsardzības projektu»?! Mūsu tēvzemes drošības labā es aicinu nekavējoties anulēt Japānas un ASV drošī' bas līgumu!
   Komisijas locekļu — valdošās partijas pārstāvju — vidū sacēlās neaprakstāms troksnis.
   Vēl pirms minūtes neviens pat iedomāties nevarēja, ka Japānas un ASV līgumam uzbruks Budžeta komisi­jas sēdē, turklāt vēl valdošās partijas deputāts.
   Opozicionāri apmierināti smīkņāja, bet premjermi­nistram bija tāda sejas izteiksme, it kā viņš nupat būtu norijis mutē ielidojušu mēslu mušu. Aizsardzības pārvaldes priekšnieks aizkaitināts sacīja:
   —    Pieņemu jūsu izteikumus zināšanai, taču atļau­jos pievērst oratora uzmanību tam, ka šiem izteiku­miem nav nekāda sakara ar apspriežamo jautājumu.
   —    Nav nekāda sakara? Tādā gadījumā atļaujiet man paziņot, lūk, ko. Cik atceros, tad patlaban spēkā esošais «Likums par aizsardzības rakstura noslēpumu sargāšanu» tika pieņemts pēc amerikāņu puses reko­mendācijas tieši tajā laikā, kad Japāna saskaņā ar Japānas un ASV vienošanos par militāro palīdzību sāka saņemt ieročus, galvenokārt raķetes. Citiem vārdiem sakot, šis likums tika pieņemts, lai neviens neatklātu šo ieroču noslēpumus. Vai es izsakos pa­reizi?
   —   Vispār… pareizi.
   —    Tātad šis likums neparedz rūpēties par to, lai Japānas valsts noslēpumi nekļūtu zināmi mūsu ame­rikāņu partnerim!
   —   Kā jau paskaidroju, Japānas aizsardzība saskaņā ar Japānas un ASV drošības līgumu tiek cieši saistīta ar amerikāņu aizsardzības sistēmu Tālajos Austru­mos… — pārvaldes priekšnieks pēkšņi sastomījās, acīmredzot atcerējies, ka par Japānas un ASV attiecī­bām pieņemts izteikties daudz miglaināk. — Ē-ē, vārdu sakot… Mēs pagaidām vēl daudzējādā ziņā esam atkarīgi no Amerikas, it īpaši, ja ir runa par modernajiem ieročiem un tātad arī par kopīgas aiz­sardzības sistēmas radīšanu.
   —    Bet tam taču nav nekāda sakara ar apsprie­žamo jautājumu! — vecītis iesaucās, atklāti zoboda­mies par Aizsardzības pārvaldes priekšnieku. — Es jau jums jautāju, vai tiek kaut kas darīts, lai amerikāņu pusei nekļūtu zināmi Japānas militārie noslēpumi, it īpaši militāra rakstura pētniecības darbu slepenie dati?
   —   Es atkārtoju vēlreiz: gandrīz visu veidu ieročus un kara tehniku mēs saņemam no amerikāņiem, tāpēc nav nekādas vajadzības sargāt no viņiem viņu pašu noslēpumus.
   —   Nu, padomā tikai, cik aizkustinoša alianse! — vecītis zobgalīgi novilka. — Un droši vien amerikāņu armija ir informēta arī par darbiem Aizsardzības pārvaldes pētniecības centrā. Ir dzirdētas baumas, ka šajā centrā iekārtojušies Japānā izvietoto ASV bruņoto spēku pastāvīgie pārstāvji.
   —   Šādām baumām nav nekāda pamata, — ne visai pārliecināts par saviem vārdiem, atbildēja pārvaldes priekšnieks.
   —   Ko jūs runājat! Jūsu apgalvojumam gan nav nekāda pamata, — vecītis atkal tikpat strupi kā iepriekš atcirta Aizsardzības pārvaldes priekšnie­kam. — Manā rīcībā ir fakti, ka Japānā darbojas amerikāņu slepenā dienesta speciāla nodaļa, kas vāc informāciju par jaunākajiem militāras nozīmes iz­strādājumiem, kurus ražo Japānas civilās rūpniecī­bas uzņēmumos.
   —   Es par šādiem faktiem neko nezinu, turklāt ne­esmu kompetents civilās rūpniecības jautājumos.
   —    Nu, redziet… — vecītis dziļi ievilka plaušās gaisu un ieķērcās savā visiem jau pazīstamajā hro­niska smēķētāja piesmakušajā balsī. — Pastāvot paš­reizējai valsts noslēpumu sargāšanas sistēmai, Ame­rika tajā var lasīt mūsu noslēpumus kā atvērtā grā­matā! Es jautāju — ko jūs iesāksiet tad, ja mūsu zemē tiks izdarīts atklājums, kas var izšķiroši ietek­mēt Japānas aizsardzības sistēmu, Japānas nākotni, Japānas un visas pasaules likteņus, un kā jūs nosar­gāsiet to no amerikāņiem? Vai jūs sēdēsiet, rokas klēpī salicis, un mierīgi noraudzīsieties, kā Amerika, izmantojot šo — es atkārtoju, izšķirošo! — izgudro­jumu, pastiprina savu jau tā milzīgo kara potenciālu? Un ja nu mēs tiksim ierauti karā pret Savienotajām Valstīm, ko tad?
   Komisijas locekļi, kuri jau bija it kā sarosījušies pēc vecīša asajiem vārdiem par militāra rakstura no­slēpumu izpaušanu, kā arī pēc viņa uzbrukumiem Japānas un ASV līgumam, tagad pat nedaudz ap­juka: paskat tikai, uz kuru pusi viņš velk!
   Klātesošo vidū sākās sačukstēšanās — ikviens vēlējās izprast, ko runātājs īsti grib.
   Aizsardzības pārvaldes priekšnieks, tikpat apmul­sis kā visi pārējie, nomurmināja:
   —   Es ne visai labi izprotu jautājuma būtību …
   —    Ļoti žēl, ka neizprotat! — vecītis skaļi nokrek- šķējās. — Es jautāju pietiekami skaidri: vai «Likums par valsts noslēpumu sargāšanu» tā pašreizējā inter­pretācijā var dot mums garantiju, ka Amerika neko neuzzinās par mūsu aizsardzības pasākumiem un ie­spējamiem militārajiem izgudrojumiem?
   —    Protams, ka var! Aizsardzības pārvalde uzskata par savu svētāko pienākumu nodrošināt valsts aizsar­dzību, tātad arī panākt to, lai netiktu izpausti mili­tāra rakstura noslēpumi.
   —   Un jūs darbojaties Japānas interesēs?
   —   Dīvains jautājums! Pēc manām domām, par to neviens nešaubās.
   —    Pēc manām domām, turpretī, — vecītis pārlaida skatienu klātesošajiem, — aizsardzības jautājumos Japāna pārāk paļaujas uz citu palīdzību. Tās vald­nieki jau no senseniem laikiem nav uzticējušies savai tautai, nekad nav prasījuši tai padomu, nav mobilizē­juši visus tautas prātus un pieredzi mūsu zemes aiz­sardzībai. Un arī tagad mūsu valdība uzskata par labāku vitāli svarīgas problēmas risināt slepšus un ar birokrātiskiem paņēmieniem. Nav jābrīnās, ka tauta kļuvusi vienaldzīga pret savas dzimtenes aiz­sardzību. Bet vai to var vainot par šo vienaldzību? … Vainīgi ir valdnieki, kas ignorējuši un joprojām ig­norē tautas gribu. Miers un draudzība,— lūk, uz ko jā­dibina mūsu dārgās Japānas aizstāvēšana, lūk, kam jā­būt valdības izveidotās aizsardzības sistēmas pamatā.
   Komisijas priekšsēdētājs, atklāti pauzdams savu neapmierinātību, pieprasīja, lai orators nenovirzās no galvenās tēmas.
   Vecītis teatrāli paklanījās priekšsēdētājam un turpināja savā griezīgajā balsī:
   —   Es vēlreiz griežos ar jautājumu pie Aizsardzī­bas pārvaldes priekšnieka kunga. Ja nu japāņu tauta izgudros kaut ko tādu, kas spētu ne tikai ietekmēt valsts aizsardzības sistēmu, bet arī pašos pamatos iz­mainīt starptautisko stāvokli, vēl vairāk, — kaut ko tādu, kas pārvilktu svītru visai pasaules vēsturei un piespiestu sākt rakstīt to no jauna, — vai tādā gadī­jumā Aizsardzības pārvalde ir gatava, stingri ievē­rojot Japānas aizsardzības intereses, nosargāt no jeb­kuras ārvalsts tīkojumiem šādu izgudrojumu, kas faktiski būtu «jauna veida ierocis»?
   —  Ja patiešām rastos tāds izgudrojums, kas spētu, kā jums labpatikas apgalvot, apgriezt otrādi visu pasauli, tad arī, iespējams, mūsu aizsardzības politikas principi tiktu pārskatīti. Skaidrāku atbildi uz jūsu ne visai skaidro, absolūti hipotētisko jautājumu es nevaru dot.
   —   Tas nebija hipotētisks, bet jau zināmā mērā reāls jautājums, — vecītis svinīgi pavēstīja, iesāņus pagriezdamies pret klātesošajiem un it kā pievērsda­mies tautai, kas, nevienam neredzama, šeit varētu būt sapulcējusies. — Tieši tāds izgudrojums, kas spēj apgriezt otrādi visu pasauli, patlaban dzimst mūsu tautā. Un ļaudis, kuri zina par šo izgudrojumu, kuri izprot tā pasaulvēsturisko nozīmi…
   Kad vecītis savā runā nokļuva līdz šai vietai, viņa balsi pārmāca arvien pieaugoša dūkoņa. Komisijas locekļi sarunājās, izmeta replikas, kliedza.
   —   Nemelsiet niekus! …
   —    Diezgan, pietiek! …
   —    Izsakieties skaidrāk! …
   Lai gan priekšsēdētājs varonīgi pūlējās klātesošos apklusināt, troksnis aizvien pieauga.
   —     Tas ir absurds! Tāda izgudrojuma nav un nevar ari būt! — Aizsardzības pārvaldes priekšnieks pilnā rīklē bļāva mikrofonā.
   Arī vecītis nespēja pārkliegt briesmīgo troksni vis­apkārt, lai gan viņš ķērca no visa spēka.
   —     Piemēram, tajā laikā … manevri… Aizsardzī­bas … spēku … liels … dzums …
   —   Nē… nav zināms … kādos …
   —     Bet… irms… āžiem… ēnešiem … skaņas … kuums… arī… auns … rocis .. .
   Kad tika izrunāti vārdi «skaņas vakuums», troksnis zālē sasniedza apogeju. Likās, ka visiem tūlīt tūlīt pārplīsīs bungādiņās.
   Un pēkšņi dūkoņa izbeidzās. Norima vienā acu­mirklī, tikpat momentāni kā nodziest gaisma, kad spuldzītē pārdedzis kvēldiegs.
   Taču pagāja dažas sekundes, un neviens to vēl ne­pamanīja.
   Bet tad kāds neizpratnē papurināja galvu, pamē­ģināja iztīrīt ausis. Pēc tam to darīja vēl viens un vēl viens, un vēl… Pēc minūtes visu sejās atspogu­ļojās ārkārtīgs izbrīns. Parlamenta zāles robežās at­kārtojās tā pati aina, ko pirms dažiem mēnešiem va­rēja vērot Japānas pilsētu ielās: rokas paceltas pret debesīm, mutes atveras un aizveras, neizdvesdamas ne skaņas, sejas no lielas piepūles piesarkušas, acīs lasāmas šausmas. Visas skaņas bija pazudušas, pali­cis tikai absolūts klusums, kas sāpīgi zvanīja ausīs.
   Atkārtojās «skaņas vakuuma» fenomens.
   Taču šoreiz parādība ilga tikai apmēram piecas minūtes.
   Skaņa atjaunojās tikpat pēkšņi, kā tā bija pazu­dusi. Visiem ausis kaut kas iedžinkstējās.
   Klātesošie šajās minūtēs bija kļuvuši pavisam rāmi, tie izskatījās, kā ar aukstu ūdeni aplieti.
   —    Kungi! — no jauna ieskanējās vecīša ķērkstošā balss. — Jūs nupat jau otrreiz bijāt liecinieki «skaņas vakuma» fenomenam! Šai parādībai bija gluži tāds pats raksturs kā tai, ar kuru sastapāmies pirms da­žiem mēnešiem. Varu jums paskaidrot: patlaban kāds japāņu civilās rūpniecības uzņēmums ražo ierīci, kas spēj izraisīt šo parādību. Ja vēlaties, uz­skatiet to par mūsu jauno ieroci!
   Vecītis izstiepa rokas, lai apklusinātu komisijas locekļus, kas jau atkal bija sākuši uztraukties, un, vēl vairāk paaugstinājis balsi, kliedza:
   —   Es turpinu! «Skaņas vakuums» ir tikai viena no jaunā izgudrojuma izpausmēm. Ceru, ka Aizsardzī­bas pārvaldes priekšnieka rīcībā ir pietiekami pilnīga informācija par nesenajiem pašaizsardzības spēku manevriem, kad šāviņi nesprāga un raķetes nespēja pacelties gaisā? Nu redziet, tā ir otra šī izgudrojuma izpausme…
   Atstājis parlamenta zāli, kur turpinājās galīgi ap­jukušās Budžeta komisijas sēde, es izgāju uz ielas ievilkt plaušās svaigu gaisu. Nevarētu teikt, ka mans garastāvoklis būtu slikts, taču mazliet nomākts gan es jutos.
   Ārpus parlamenta sienām elpot kļuva vieglāk. Virs galvas pletās bāli zaļganas pavasara debesis, pie ku­rām nemanīja neviena mākonīša. Zeltainie saules stari maigi glāstīja mani, es pagriezu tiem pretim savu seju, un tie kā silta ūdens straumīte pārskrēja manam zodam.
   Iela no parlamenta vārtiem līdz pat Mijakedzaka kalnam grima vieglā dūmakā. Man garām gāja grez­nās pavasarīgās drānās ģērbušies mīlētāju pārīši.
   Es jūsmoju par līksmo ielas ainavu, kuru nekas neapēnoja, un man pēkšņi sāka likties, ka tas viss, ko biju redzējis parlamentā, aiz tā apkvēpušajām ak­mens sienām, ir tikai pretīga un nožēlojama parodija par īsto dzīvi.
   Man kļuva ļoti skumji. Gaišā pavasara diena tagad jau vairs nespēja mani iepriecināt.
   —   U-ū!
   Es atskatījos. Pašā ietves malā piebremzēja slaida, eleganta ārzemju firmas mašīna.
   Pie stūres — kādas šausmas! — atradās Kisako, kas rūpīgi sakārtotos matus bija apsējusi ar vieglas drānas lakatiņu un priecīgi man uzsmaidīja. Līdzās viņai sēdēja drūmais tips — šoferis un Tamuras mie­sassargs. Bet pats Daidzo Tamura un Goemons bija iekārtojušies uz aizmugures sēdekļa.
   —    Kāpiet mašīnā, Toda! Nu, kas notiek parla­mentā? — Tamuras balss skanēja līksmi.
   —   Apmēram tas, uz ko jūs droši vien cerējāt…
   Uzrunādams viņu, es nekad uzvārdam nepievie­noju cieņu apliecinošo vārdiņu «sensej», bet gan sa­cīju vienkārši «Tamura san» vai aprobežojos vienīgi ar vietniekvārdu «jūs».
   —    Sakiet, kā jums izdevās radīt skaņas vakuumu tajā laikā, kad notika Budžeta komisijas sēde? Vai jūs varbūt pa radio uzturējāt sakarus ar parlamentu?
   Pametis skatienu uz Goemona pusi, Tamura vēlīgi un uzsvērti skaļi iesmējās, kā jau tas pieklājās plaša mēroga darbonim:
   —   Tas viss ir Goemona senseja nopelns. Šādos ga­dījumos es vienmēr paļaujos uz viņu.
   —   Un ko jūs tālāk domājat uzsākt? — Es nikni pa­skatījos uz Goemonu. Viņš savam ākstīgajam apģēr­bam bija pievienojis, jaunu aksesuāru: divus aiz kat­liņa lentes aizbāztus baltus karodziņus ar saules attēlu vidū. Šis dumiķis izskatījās gluži kā svētkos izrotāts tramvajs.
   —   Tālāk?… Jā, tas vēl tikai sākums, — Tamura, sakrustojis rokas uz krūtīm, pašapmierināti pavīp­snāja. — Drīz notiks kaut kas tāds, ka ne vien Ja­pāna, bet visa pasaule pārsteigumā iekliegsies. Un tad…
   —   Tad?
   —   Tad Japānas senais, taču līdz pat šaidienai ne­piepildītais sapnis kļūs par īstenību. Japāna ņems iniciatīvu savās rokās, apvienos visas zemes vienā nedalāmā valstī, un visā pasaulē iestāsies ilgi gai­dītais miers.
   Es sāku nemierīgi grozīties un trīties uz sava sē­dekļa.
   —   Ē-ē … ļaujiet man izkāpt…
   —   Kas jums lēcies, Toda? Jūs esat kļuvis sarkans kā vēzis.
   —   Man, saprotiet, tādas runas izraisa alerģiju. Da­žiem tā ir no apelsīniem vai šokolādes, bet man no labēji noskaņotu cilvēku runām. Ko lai dara, šī kaite man jau no skolas gadiem. Es reiz saņēmu tādu bel­zienu no skolotāja, kurš mums skaidroja, kas ir Lielā Austrumāzijas uzplaukuma zona, ka man vēl tagad, tiklīdz dzirdu kaut ko tamlīdzīgu, sāk niezēt visa miesa. Alerģiskā ekzēma ir ļoti pretīga …
   Tamura neapmierināts savieba seju.
   —    Ak tu, stulbeni! — nevarēdams apvaldīt dus­mas, viņš iegrūda dūri mugurā miesassargam, kas snauduļoja uz priekšējā sēdekļa. — Vai tu domā, ka vari izpildīt savus pienākumus guļot?
   —   Atvainojiet, sensej … — puisis, pavērdams vaļā acis, noburkšķēja. — Es vienkārši nespēju no­skatīties, kā šī meitene vada mašīnu.
   —   Ak jā, — Kisako tas nemaz neuztrauca, esmu aizmirsusi pielikt brīdinājuma zīmi.
   Viņa izņēma no aparātu paneļa kastītes uzrakstu «Uzmanību, mācību mašīna!» un pielipināja to pie vējstikla.
   Tamura nobālēja, taču centās saglabāt pašcieņu.
   —   Mīļo meitenīt, lūdzu izturēties pret mašīnu sau- dzīgāk. Daidzo Tamuram vēl neviens nav devis tie­sības nomirt.
   —    Ahā, skaidrs… Taču jūs neuztraucieties, ja mums izdosies izkļūt ārā no pilsētas, viss ies kā pa sviestu. Pamēģināšu izspiest astoņdesmit, varbūt pat simts kilometru stundā… — Kisako sāka dungot kādu jautru dziesmiņu, pēc tam piebilda: — Nezin kāpēc, braucot ar četrdesmit kilometru ātrumu, man nav īstas drošības sajūtas. Tā vien raugies, ka neno­tiek avārija. Jocīgi, vai ne?
   —    Tātad, — Tamura turpināja pamācošā tonī, jo­projām izlikdamies, ka viņu nekas nespēj satraukt, — mēs dosim iespēju ikvienam pārliecināties par to, cik nestabila ir Japānas un ASV militārā savienība. Ja mūsu attiecībās ar sabiedroto radīsies plaisa, kaut vai aizsardzības jautājumos, arī tas nebūs slikti. Man šķiet, mēs pat centīsimies to sekmēt. Pamēģināsim tādējādi modināt japāņos «saprātīga egoisma» jūtas. Un mūsu zeme, kā jau tas pienākas neatkarīgai val­stij , atgūs savu patstāvību.
   —   Tas jau viss, protams, būtu labi… — es noburk­šķēju. — Bet, ja nu Amerika parāda mums pigu — nolemj boikotēt japāņu preces, lietot ekonomiskas sankcijas, un tā joprojām. Un tūlīt radīsies visādi «bet» ari citās zemēs un… Mēdz sacīt, ka vēsture atkārtojas. Vai mums jau nepietiek šādas atkārto­šanās?
   —   Nē, šodien nav vairs tāda situācija, — Daidzo Tamura sarauca pieri.
   —   Bet CIP? Jūs varbūt domājat, ka amerikāņu izlūkdienests noris šo rūgto malku? Nē, tas tūlīt sāks pa klusam rīkoties. Kas zina, izcelsies vēl karš.
   —    Nu, un kas par to? Ļaunākajā gadījumā būs jā- paspēkojas ar Ameriku. Nerādiet tik izbijušos ģīmi! Šoreiz mēs nebūsim zaudētāji! Pats galvenais — tas viss notiks bez asins izliešanas, nevienā pusē nebūs cilvēku upuru, — Tamura pasmaidīja. — Mums taču tagad ir varens ierocis, un tas saucas — Goemons sensejs.
   —   Pieņemsim, ka tas tā ir… Taču kāda velna pēc jums vajadzēja ievārīt šo biezputru?
   —   Kāpēc? Jāatbrīvo Austrumu un Dienvidaus­trumu Āzija no amerikāņu bruņotajiem spēkiem. Ka­mēr tie nebūs aizvākušies, Tālajos Austrumos vien­mēr pastāvēs kara draudi. Amerikāņu karaspēks pre­tendē uz tādu pašu lomu, kāda reiz bijusi Kvantunas armijai vai japāņu ekspedīcijas korpusam Ziemeļ- ķīnā. Tātad — kamēr vēl nav par vēlu, nepieciešams sakurināt amerikāņiem pamatīgu pirti. Mēs, protams, saglabāsim pašaizsardzības spēkus, bet neuzbrukša­nas pakts, ko noslēgsim ar visām valstīm, garantēs mūsu drošību.
   Jā, ne jau velti viņu sauc «par labējo, kuram ir tendence pieslieties kreisajiem» … Šajā brīdī es jau gandrīz sāku apbrīnot Tamuru. Viņa nodoms izjaukt Japānas un ASV savienību šķita pilnīgi atbilstošs kreiso centieniem. Taču kas slēpjas aiz šī nodoma? Varu likt galvu ķīlā, ka Daidzo Tamura patiesībā pe­rina nelabi dvakojošas panaziātisma idejas.
   —   Bet vai jūs spēsiet realizēt šo grandiozo plānu viens pats?
   —   Kāpēc gan viens pats? Man ir daudz līdzgait­nieku, mani atbalsta spēcīga organizācija. Bet sliktā­kajā gadījumā, — Tamura pievērsās Goemonam, — Goemon sensej, sliktākajā gadījumā es lūgšu jūs «to» izdarīt.
   —   A-ah, ko tad? — Goemons izvalbīja savas mil­zīgās acis. — «To»? Bet es jau izdarīju «to».
   —   Ko?! — Tamura kā dzelts salēcās uz sava sē­dekļa. — Kā tad tā, kāpēc? Kāpēc jūs izdarījāt «to»?

   1
   Daidzo Tamura — šī mīklainā persona — bija tik apjucis un samulsis, ka izskatījās patiešām nožēlo­jams. Goemona vārdi «Bet es jau izdarīju «to»» viņam bija kā zibens spēriens.
   Viņš vispirms pietvīka, pēc tam kļuva zaļš aiz dus­mām. Viņa acis izspiedās uz āru, likās, tūlīt tās izlēks no dobumiem, mute pavērās, apakšējais žoklis atkā­rās. Es baidījos, ka viņu ķers trieka.
   —   Kā … kā … kāpēc gan… — viņš beidzot no­šļupstēja. Bet pēc mirkļa viņa seja vairs nebija zaļa, tā atkal bija kļuvusi sarkana. Niknums Tamuru sma­cēja vai nost. — Mister Goemon, kurš gan jums lika tā steigties, ko? Vai tad mēs nebijām norunājuši, ka jūs rīkosieties pēc maniem norādījumiem?
   —   Ai-ai-ai! Nu paraugieties tik uz šito radījumu! Cilvēciņ, kāds tev izveidoties, rasties, pārvērsties briesmīgs mūlis! — Goemona nāsis iepletās kā vien­mēr, kad viņš par kaut ko brīnījās. Acu āboli valbī­jās uz augšu un leju. — Kāpēc, kāpēc… Ko tu piesienies? Vai pats, kungs labiņais, kungs mīļais, tu vergs nožēlojamais, nestāstīji, nevēstīji, negvelzi: izdari «to», un es savedīšu tevi kopā ar viņa augstību draugu Japānas imperatoru?! Vai tev labpatikās pa­teikt šito, vai ne?
   —    Labpatikās, nelabpatikās, šis un tas, — sajēgu zaudējušais Tamura pēkšņi sāka buldurēt gluži tāpat kā Goemons, bet tūlīt atkal atjēdzās. — Es taču jums skaidri un gaiši pateicu, ka pūlēšos cik spēdams, lai jūs varētu skatīt vaigā mūsu valdnieku aprīļa beigās!
   —    Ai, tētiņ, kungs mīļais, cik līdz aprīļa beigām vēl dienu, nakšu, minūšu, sekunžu! Bet tu mani ne­kur nelaid, pa ielām un šķērsieliņām pastaigāties ne­ļauj. Man apnicis būt tikai par tavas mājas artistu …
   —   Dzīvot mājas arestā, — es mehāniski izlaboju Goemona vārdus.
   —   Vienalga, mājas aresti, orķestri, vijoles, flau­tas, bungas, rungas …
   —   Goemon! Kas tās par rungām?
   —    Liec man mieru, ko piesienies katram vārdam! Te solīja, te nesolīja, norādīja, pierādīja, pigu parā­dīja, še jums tagad piga!
   Goemons bija kļuvis dusmīgs, bet tas ar viņu atga­dījās ārkārtīgi reti.
   —   Labāk klusējiet, Toda! — Tamura uzmeta man niknu skatienu, kas nesolīja neko labu.
   —    Tik un tā man apnikusi šī nīkulīgā dzīve! Izpil­dīšu, izdarīšu, nostrādāšu savu darbiņu, un tad mana augstdzimusī persona dosies satikties ar majestātes kungu… Zvīks, žvāks, tikai uz brīsniņu, viena kāja vēl te, bet otra jau tur, un tad prom, uz mājām, man te apnicis! …
   —   Goemon sensej!
   Tamura pēkšņi novilka dzori un sakrustoja kājas zem sevis.
   Kamēr es mēģināju izdomāt, ko viņš darīs tālāk,
   Tamura pieķērās ar rokām pie kadijaka sēdekļa un nokrita uz vaiga Goemona priekšā.
   Pavej tikai, sadomājis rādīt brīnumus! Es arī tā va­rētu izrīkoties uz tik mīksta sēdekļa!
   —   Goemon sensej! —Tamura sacīja aizlūzušā, teat­rālā balsī, piebāzis savu lielo galvu Goemonam gan­drīz pie paša deguna. — Es nemaz nebrīnos par jūsu dusmām. Es jūs saprotu un jūtu jums līdzi! Nav viegli dzīvot nebrīves žņaugos. Taču es jūs lūdzu, pacie­tieties vēl mazliet. Jūs redzat, kā es, Daidzo Tamura, zemojos jūsu priekšā, goddevīgi noliecis galvu. Zvēru, ka izpildīšu savu solījumu! Vēl taču jāpa­gaida tikai pavisam neilgs laiciņš! Nepametiet mani, dariet to, ko es jums lūgšu. Pazemīgi izlūdzos no jums, stipriniet manu paļāvību!
   2
   Kamēr Tamura, uzrāpies ar kājām uz sēdekļa, kla­nījās, mūsu kadijaks jau bija izbraucis ārpus pilsētas un atradās uz Aoumē šosejas. Kisako, cenzdamās pa­rādīt, ka viņai ne no kā nav bail, grozīja stūri kā negudra un pārsniedza arī atļauto braukšanas ātrumu. Pametis skatienu apkārt, Tamura tai pavēlēja atgriez­ties Tokijā un braukt uz viņa kantori.
   —   Kisako san, es jūs lūdzu, atdodiet vietu pie stū­res manam šoferim, — Tamura sacīja un, salicis rokas uz krūtīm, iegrima dziļās pārdomās.
   Kisako nelabprāt, nobremzēja, izkāpa no mašīnas un nevis apmainījās vietām ar šoferi, bet gan apsēdās uz pakaļējā sēdekļa līdzās Goemonam.
   Kadijaka pakaļējais sēdeklis bija pietiekami plats, uz tā varēja ērti novietoties četri cilvēki, turklāt Goemons aizņēma ļoti maz vietas. Taču mani darīja nemierīgu Kisako uzvedība. Agrāk bēga no Goemona kā no uguns, bet tagad, pēc sarunas ar Tamuru Jocu- jas ielas savrupmājā, viņa liptin lipa pie šā putnu- biedēkļa. Vai patiešām nauda viņu spējusi tā ietek­mēt?
   Bet Goemons, tikko beidzis sarunāties ar Tamuru, bija atgāzies pret sēdekļa atzveltni un aizmidzis saldā miegā. Viņa mute un acis, kā vienmēr, bija vaļā.
   —   Ieslēdz radio! — Tamura pavēlēja, joprojām tikpat domīgi vērdamies vienā punktā.
   Radio patlaban pārraidīja pēdējās ziņas. Parasti dienas jaunumi mijās ar sensacionālām vēstīm no parlamenta sēžu zālēm. Diktori neskopojās ar vār­diem, sīki attēlodami skandālus, kas bija izcēlušies divās parlamenta komisijās. Pārraidi papildināja sēžu zālēs izdarītie magnetofona ieraksti.
   —    Kas notiek pie mums, tas man ir skaidrs. Bet es gribu zināt, ko domā aizjūras zemēs! — Tamura nikni bļāva, neatraudams skatienu no radiouztvērēja.
   —   Tālāk klausieties vēstis no ārzemēm … — radio turpināja.
   Ziņās, kas bija saņemtas no aizokeāna zemēm, ne­bija nekā sensacionāla.
   «.. . Visā pasaulē pazīstama kinozvaigzne ierosi­nājusi šķiršanās prāvu pret savu vīru, visā pasaulē pazīstamu miljardieri, un vienlaikus iesniegusi tiesā sūdzību pret pasaulslavenas slimnīcas pasaulslaveno ārstu. Iemesls tam, kāpēc lieta bijusi jānodod tiesā, ir nepareiza diagnoze, kuru ārsts uzstādījis aktrises vīram pirms laulībām. Pēc šīs diagnozes, minētajam miljardierim bija jānomirst ne vēlāk kā pēc gada. Taču kopš salaulāšanās pagājuši jau vairāk nekā divi gadi, bet laulātais draugs joprojām ir sveiks un ve­sels …»
   «… Amerikas Savienoto Valstu bruņotie spēki tur­pina kara darbību Dienvidaustrumu Āzijas rajonos.
   To uzdevumos ietilpst uzturēt kārtību sadraudzības zemēs…»
   —    Tātad pagaidām vēl nav… — Tamura palūko­jās uz pulksteni un sāka purināt guļošo Goemonu.
   —  Goemon sensej, atmostieties uz vienu mirklīti! Pa- mostieties, sensej!
   —   Atmostieties, celieties augšā, izberzējiet miegu no acīm! … Gan šis, gan tas, urkšķ un burkšķ, nemaz vairs nedod mieru … šitie nemierīgie pusaudži… Bet man nāk miegs …
   —   Sensej, kad jūs «to» izdarījāt?
   —   Pavisam nesen.
   —   Un vai «tas» iedarbojas vienā mirklī?
   —   Vienā mirklī, momentāni, tūlīt, uzreiz… Kā nu kurā gadījumā! — Goemons domīgi pielieca galvu. Viņa acu baltumi, kas bija tikpat spoži kā krāsns po­diņi, izriezās uz āru, un acis skraidelēja uz visām pusēm.
   —    Padomāsim, apdomāsim, pazīlēsim, pakustinā­sim smadzenes … Varēja jau arī ar jūsu mašīnām to izdarīt, bez jebkādām pūlēm, bez jebkādām raizēm. Bet var arī bez mašīnām … Gan šā, gan tā, gan vie­nādi, gan otrādi… Tā jau ir, bet Zeme nav tik maza, tā ir liela, nepārredzama planēta … Un jūrās . .. tril­jons viļņu, triljons triljonu ūdens pilienu . .. Tāpēc pamazītiņām, palēnām, pa drusciņai… Divas die­nas laikam paies.
   —   Divas dienas! — Tamuras acis iemirdzējās.
   —   Tādā gadījumā vēl ir laiks!
   Viņš pastiepa roku līdz priekšējā sēdekļa atzvel­tnei, ieslēdza telefonu un uzgrieza numuru.
   —    Sekretāru… Jā, tas esmu es. Par parlamentu man viss jau zināms. Vakara avīžu pirmo izlaidumu saturu arī zinu. Mani interesē, kā izturas ārzemju ko­respondenti . .. Uztraukušies? Telegrafē uz savām zemēm?… Kā tu domā, kāda būs reakcija aiz
   robežām?… Hm… jā… jā… Labi, pagaidīsim līdz rītdienai. Ārzemju rīta laikrakstos noteikti parādīsies ziņojumi. Skaidrs… — Tamura apmierināts pasmī­nēja. — Pagūsim, vēl nav par vēlu. Nekavējoties no­organizē preses konferenci. Kurā laikā? Rīt, pulksten divpadsmitos, nē, labāk gan ātrāk. Liec saprast, ka runa būs par jauno ieroci, kuru šodien pieminēja parlamentā. Sakāpini viņu ziņkāri. Paziņo laikrakstu redakcijām, lai nodrukā sīku informāciju par šodie­nas sēdēm. Pirms konferences tas būs pašā laikā … Jā, un vēl kas. Ja rīt no rīta paredzēti raidījumi ār­zemēm, tad gādā par to, lai preses konference sāktos ap to pašu laiku… Bet patlaban sapulcini vienību komandierus un visas ieinteresētās personas. Jā, sasauksim steidzamu ārkārtējo apspriedi.
   Kad Tamura nolika klausuli, viņš atkal jutās kā varen svarīga persona un, atgāzies sēdeklī, strupi pavēlēja šoferim:
   —   Uz kantori!
   —   Mēs jau esam atbraukuši, sensej!
   Mazliet apjucis, Tamura nospieda durvju rokturi. Pagriezies pret mani, viņš sacīja:
   —   Bet jūs visi dodieties uz manu pilsētas savrup­māju. Apsardzību palieliniet trīskārt.
   3
   Bija iestājusies nakts.
   Mēs atradāmies vienā no greznajām Tamuras sav­rupmājām. Goemons jau krāca. Kisako, kura bija sākusi nodarboties ar kosmētisko vingrošanu, aiz­miga, izpildot kādu vingrinājumu. Vienīgi es nezi­nāju, kur dēties.
   Kas tagad notiks? Ko Tamura nolēmis ar Goemona palīdzību uzsākt? … Daidzo Tamura bija man atklā­
   jis daļiņu no sava jau apsūbējušā sapņa. Es tikai nezināju, kā viņš izmantos Goemonu, lai pilnīgi rea­lizētu savas pretīgās, satrunējušās idejas …
   Un kāds tam visam sakars ar skandālu, kas šodien izcēlās parlamentā? … Un ko nozīmē «tas», un kāpēc Tamura tā pārbijās, uzzinājis, ka Goemons jau «to» ir izdarījis?
   Bet rīt… Rīt notiks preses konference. Un preses konferencē beidzot kļūs zināms, cik augstu spēli uz­sācis Tamura…
   Tamura atgriezās vēlu naktī un bija ārkārtīgi uz­traukts. Es aizgāju līdz durvīm viņam pretī.
   Man par lielu pārsteigumu, Tamuram pa pēdām sekoja ciemiņš. Tas bija mans bijušais šefs, elektro­kompānijas «Universal» plānu nodaļas vadītājs.
   —   Cik rets viesis! — es sacīju.
   —   Hm… jā … — viņš skatījās uz mani kaut kā pavisam dīvaini un ik pa brīdim mirkšķināja un mie­dza acis. — Man ar tevi jārunā, tāpēc arī esmu te ieradies.
   Mani pārņēma nelaba priekšnojauta. Ne jau velti viņš tā mirkšķināja acis. Diemžēl priekšnojauta mani nepievīla.
   —   Tamura sensejs lūdza mani parunāt ar tevi… — viņš sacīja, tiklīdz bijām iegājuši viesistabā. Pēc tam iestājās ilgāks klusuma brīdis. — E-ē … kā tad klā­jas Kisako sanai? Vai viņa jau guļ?
   —   Jā, pavingroja mazliet un tad aizmiga kā uz galvas nostājusies zelta zivtiņa.
   —    Nu tā … Tamura saka… —mans bijušais šefs ieklepojās. — Viņš saka, tagad esot pienācis visatbil­dīgākais bridis… Ļoti svarīgs moments — vai tu saproti? … Nu, un tāpēc … Vajadzētu palūgt, lai Kisako sana parūpētos par Goemonu …
   —    Tu redz, ko! Vai tad mēs diezgan nerūpējamies par viņu? Gan es, gan Kisako. Protams, neko sevišķu
   jau mēs viņa labā nedarām, tās ir parastās mājas rū­pes. Vispār jāteic, ka viņš gan ir briesmīgi untu­mains tips. Mēs gādājam par viņu, cik spējam, taču viņa kaprīzēm necenšamies izdabāt. Pret viņu būtu jāizturas vienkāršāk, pat rupjāk …
   —   Tad nē jau! Ne par tādu rūpēšanos es gribēju runāt… Tu saproti, vīrietim vienmēr nepieciešams sievietes maigums … Tāpēc arī Tamura sensejs saka, ka būtu labi, ja naktīs …
   —   Ko-o? — mani sagrāba tāds niknums, ka aizrā­vās elpa… — Tā ir bezkaunība! Nelietība! Turklāt viņa…
   —   Pagaidi, es tevi lūdzu nekliedz! Sensejs saka, Goemons esot kļuvis pavisam skumjš un bēdīgs. Un vai gan par to jābrīnās — mājas arests taču ieildzis… Tev jāsaprot, ka viņš var beigu beigās sadusmoties un aiziet… Viņš nospļausies un… Bet Kisako sana acīmredzot viņam iepatikusies. Kā runā, tad sievietes maigums pat ziloni spējot savaldīt.
   —   Diezgan! Klusējiet! — es sāku trīcēt aiz dus­mām.
   —   Nekliedz tik skaļi! … Nomierinies! Pacieties mazliet… tas taču viss mīļotās tēvzemes labā.
   Nekad vēl savā mūžā nebiju tik saniknots. Aiz pa­zemojuma un bezspēcības man gribējās kviekt, nevis kliegt, bet tieši kviekt, gluži kā nelaimīgam sivēnam, kuru ķēris miesnieka nazis.
   «ES PASLUDINU VISAI PASAULEI!» 1
   Daidzo Tamuras organizētā preses konference sā­kās desmitos no rīta T. viesnīcas otrā stāva vestibilā. Daudzie Tamuras «slepenās vienības» biedri jau
   vakarā bija apmetušies viesnīcas numuros, bet agri no rīta viņi ieņēma savus posteņus.
   Nodrošināt apsardzību jaunajā, lieliskajā viesnīcā Tamuram nepavisam nebija grūti: administrācija laiku pa laikam dabūja no viņa krietnu naudas žūk­sni, bet pārvaldnieks regulāri saņēma atlīdzību.
   Mēs, apbruņotu miesassargu pavadīti, izbraucām no savrupmājas lielā un smagā kadijakā, kuram bija ložu necaurlaidīgi stikli un dubults tērauda korpuss. Manu uzmanību saistīja kāda dīvaina parādība: ceļā mēs sastapām ārkārtīgi daudz policijas patruļmašīnu un motociklu.
   Ja kāda no patruļmašīnām pazuda aiz pagrieziena, tad tās vietā tūlīt parādījās cita, un likās, ka mums rādītu ceļu. Arī mums aiz muguras visu laiku brauca policijas mašīnas un motocikli. Paskatījies vērīgāk, es pamanīju, ka mūsu kortežā ietilpa arī parastās mašī­nas, kurās sēdēja civiltērpos pārģērbušies policisti.
   —   Vareni, vai ne? … — es mēģināju izlikties, ka neizprotu notiekošo. — Redzams, arī policija ir jūsu ietekmē, Tamura san. Tātad ar kārtības sargiem jūs esat pratis nodibināt vislabākās attiecības.
   —   Ei, tu! — man iegrūda sānos dunku viens no miesassargiem, kuru es nepazinu — spjēcīgs puisis ar nedabīgi mazu galvu. — Tu, puišel, izturies pārāk nekaunīgi pret mūsu dižo senseju.
   —   Lieciet viņu mierā, mēs viņu apžēlojam, — vi­duslaiku feodāļa tonī sacīja Tamura.
   Likās, ka viņš sācis izteikties Goemona stilā.
   Es policijai neko neesmu lūdzis. Bet, kad cilvēks ir kļuvis par tik ievērojamu personu kā es, policija uzņemas viņa apsardzību pati pēc savas iniciatīvas un izpilda to precīzi un neuzbāzīgi.
   —   Izsaucu SN—1 un SN—3… ziņo SK—6, — pēkšņi ierunājās radio līdzās šoferim. — Maršruta «A» draud briesmas… Lūdzam pie Todzukas mainīt maršrutu …
   Mašīna, kas brauca , mums pa priekšu, pamirkšķi­nāja vienu no pakaļējām signāluguntiņām un nogrie­zās no šosejas pa kreisi, šķērsielā. Mūsu kadijaks tūlīt tai sekoja.
   —   Vai tu re! Kāda piesardzība… — es ieteicos, palūkojies atpakaļ uz aizmugurē braucošo mašīnu, kas bija pilna ar miesassargiem.
   —   Ko lai dara? Es tagad esmu kļuvis par uzbru­kuma objektu visdažādākajiem izlūkdienestiem, — plati atplētis muti, Tamura dārdoši iesmējās.
   —  Vai jūs to nopietni domājat? — Es jutos ne visai omulīgi un pārlaidu skatienu pavasara saules apspī­dētajai ielai, pa kuru mēs braucām. — Kas gan var notikt ar jums Tokijā gaišā dienas laikā?
   —   Daudz kas! Turklāt izdarīt šādu manevru nekad nav par ļaunu. Tuvākajā nākotnē tas var noderēt, — Tamura no jauna tricināja gaisu ar saviem skaļajiem smiekliem, bet pēc tam klusām, it kā ar sevi sarunā­damies, piebilda. — Un vispār, jo tev lielāka apsar­dze un jo tu labāk proti parādīt, ka tev dzenas pakaļ, jo kļūsti ievērojamāks publikas acīs …
   Kas zina, vai viņš jokoja, vai runāja nopietni. Taču tad es atcerējos mūsu uzturēšanos ārpilsētas villā, biežās sadursmes naktīs starp nepazīstam^ perso­nām un apsardzi, uzbrukumu mersedesam tdreiz, kad gribēja nolaupīt Goemonu, un man kļuva baisi.
   Kaut nu tikai nekas neatgadītos ar Kisako, viņa taču ar Goemonu palika savrupmājā!
   Ir gan šī Kisako! Nu, pavisam dīvaina būtne!
   Iepriekšējā vakarā, kad Tamura ar mana bijušā šefa starpniecību man paziņoja, ka Kisako tiek lūgta «kļūt par Goemona draudzeni gultā un izklaidēt viņu ar pasakām», es zaudēju vai galvu aiz dusmām. Bet
   Kisako, šorīt no manis to uzzinājusi, ne acu nepa­mirkšķināja.
   —   Tik vien? — viņa vaicāja. — Tas jau tīrais sīkums. Es labprāt izklaidēšu vectētiņu.
   —    Kisako! Kā tu vari… — Mani no jauna sa­grāba briesmīgs niknums, es būtu spējis viņu no­žņaugt. — Un tu … pēc visa tā vēl uzdrošinies uzska­tīt sevi par godīgu sievieti?… Un to tu saki man, savam līgavainim … kurš …
   —    Ko tu uztraucies, mīļais? Pakavēt otram lai­ku — vai tad tas ir kas sevišķs… — viņa palūkojās uz mani ar pavisam nevainīgu skatienu. — Vispār jāteic, ka mūsu vecais ir ārkārtīgi lādzīgs. Starp citu, kad es vēl strādāju, man visu laiku tā vien gribējās aiziet no sagatavošanas skolas un iekārtoties darbā bērnudārzā par audzinātāju. Tātad vari paļauties uz mani, es viņu aprūpēšu, kā pienākas.
   —    Vai tu maz saproti, par ko ir runa? — es biju pilnīgi satriekts par Kisako nesatricināmo mieru. — Papūlies labāk iztēloties, kas ar šādu laika kavē­šanu ir domāts …
   —    Mīļais, bet tas taču ir tik vienkārši! Es zinu mil­zum daudz pasaku, gan mūsu, japāņu, gan citas — piemēram, Andersena, brāļu Grimmu …
   —    Pasakas! — es ierēcos. — Zinu, kādas «pasakas» tiek lasāms gultā!
   —  NnSFkāpēc tu tā kliedz! Es neesmu nekāda muļ- ķīte, es visu pietiekami labi saprotu, — Kisako sāka skaisties. — Bērneļiem, kad viņus liek gulēt, vien­mēr stāsta pasakas. Un mazuļi vienmēr ļoti vēlas, lai māmiņa vai auklīte atgultos tiem blakus. Gan tu redzēsi, no manām pasakām Goemons gulēs kā nosists.
   Man vairs nebija, ko teikt. Es iekritu uz mutes gultā un centos pārvarēt izmisumu, kas mani pārņēma. Tātad es viņu nemaz nepazīstu?! Un viņa turklāt strādājusi par skolotāju! Ko gan viņa mācī­jusi pusaudžiem un kādai universitātei tos gatavo­jusi?
   —   Stop! Bremzē! — man blakus sēdošags miesas­sargs iebļāvās.
   Kadijaks spēji apstājās, un es no visa spēka atsitos ar pieri pret priekšējā sēdekļa muguru.
   Bremžu kaukšana un izbaiļu pilni izsaucieni mijās ar spēcīgu šņirkstoņu un dārdoņu. Berzēdams iegūto punu, es pacēlu galvu. Priekšējā mašīnā, kas bija pagriezusies, lai izbrauktu uz šosejas, bija ietriecies pārvietojamais betona maisītājs, saspiedis mašīnu plakanu un apvēlis to uz sāniegļ*:,No apgāzušās mašī­nas apakšas uzšāvās liesmu mēdies.
   —   Sensej! — priekšā sēdošais miesassargs strauji pagriezās uz mūsu pusi. Viņa seja bija kļuvusi pe­lēka kā zeme.
   —   Hm… — Tamura sadrūmis iekoda lūpā. — Brauksim pa citu ceļu.
   —   SN—2, padodiet mašīnu atpakaļ! — mūsu šofe­ris kliedza mikrofonā.
   Mašīna, kas atradās aizmugurē, sāka braukt atpa­kaļ.
   —   SN—3 un SN—4, brauciet uz priekšu!
   Iedrāzdamies ar savu garo purnu te vienā, te otrā
   šķērsieliņā, smagnējais kadijaks tikai ar pūlēm spēja izlocīties cauri ielu labirintam. Es paguvu tikai mirkli paraudzīties uz apgāzto mašīnu, ko bija apņēmušas liesmas un melni dūmi. Kauca ceļu satiksmes polici­jas motociklu sirēnas — policisti bija salidojuši šeit no visām pusēm kā maitu ērgļi, kas sajutuši sprā­goņu. Ieklausīdamies šajā nelaimi vēstošajā putnu ķērkšanā, es pēkšņi nodomāju: nezin vai tā ir tikai nejauša avārija, vai arī īsts atentāts, ko Tamura jau bija paredzējis?
   Vienīcas T. otrā stāva zālē mēs parādījāmies ar piecpadsmit minūšu novēlošanos. Varbūt arī tas jau bija paredzēts Tamuras rūpīgi izstrādātajā scenārijā? Katrā ziņā,šī aizkavēšanās palīdzēja viņam vēl vai­rāk uzsvērt savas personas svarīgumu, bet avārija rosināja pastiprināt apsardzi. Tūlīt pēc sadursmes no mūsu kadijaka pa radio tika nodota dīvaina pavēle: kādam no sargiem viesnīcas tuvumā izšaut ar pistoli gaisā un pēc tam pazust.
   Tagad es sapratu, kāpēc tas tika darīts. Šāvieni saistīja policijas uzmanību. Visa iela pie viesnīcas čumēja un mudžēja no policistiem gan formas tērpos, gan civilajos apģērbgftkViņi apturēja un pārmeklēja garāmgājējus. Diezim^vai šādos apstākļos Tamuras ienaidnieki uzdrošināsies te apkārt maisīties. Tamu- ram ar policiju acīmredzot ir cieši sakari. Bet triks ar šāvieniem deva policijai iespēju apsargāt viņu pavi­sam atklāti.
   Zāle bija pārpildīta ar japāņu un ārzemju laikrak­stu un telegrāfa aģentūru korespondentiem, radio un televīzijas darbiniekiem, fotokorespondentiem. Tele­vīzijas operators deva mājienu iededzināt prožekto­rus. Arī mikrofoni bija uzstādīti un gaidīja, kad ora­tors sāks runāt.
   Daidzo Tamura, tērpies kimono un haori, īsā uz­svārcī ar dzimtas ģērboņiem uz piedurknēm, svinīgi pārkāpa pār vestibila slieksni. Viņš gāja lēnām, un resnais vēders šūpojās līdz ar katru viņa soli. Uzlies­moja zibspuldzes. Tika ieslēgta televīzijas kamera.
   Apsēdies iepretim korespondentiem, Tamura ne­steigdamies uzrunāja klātesošos:
   — Kungi, esmu aicinājis jūs šodien šeit sapulcē­ties, lai paziņotu jums kādu jaunu, ļoti svarīgu vēsti.
   Korespondenti, jau iedomājušies, par ko varētu būt runa, paliecās mazliet uz priekšu.
   —   Mans paziņojums attiecas uz jauno ieroci, par kuru jūs, kungi, droši- vien esat dzirdējuši. Par to vakar parlamentā runāja deputāts Ono kungs, kurš nosauca to par «jaunu ieroci ar pasaulvēsturisku no­zīmi».
   —   Tamura san, vai jūsu rīcībā ir precīza informā­cija par šo ieroci? — viens no korespondentiem uz­deva jautājumu.
   —   Protams, ka ir. Es pats savām acīm redzēju, kā tika izgatavots šis jaunizgudrotais ierocis, un biju arī klāt, kad to pirmoreiz izmēģināja praksē.. .
   Klātesošo vidū sākās rosība.
   —   Kāds ir šī jaunā ieroča tips? — japāņu valodā, ar nelielu sveštautieša akcentu, iejautājās kādas ār­zemju informācijas aģentūras korespondents.
   —   Pie kāda tipa tas pieder, to divos vārdos grūti pateikt, — Tamura ļoti nopietnā balsī pavēstīja. — Taču deputāts Ono, cik man zināms, par to jau vakar ierunājās parlamentā. Par jaunā ieroča iz­pausmi liecina skaņas vakuuma fenomens, kuru pirms dažiem mēnešiem varēja novērot uz visas zemeslo­des, tā saucamajā Klusuma joslā.
   —   Sakiet… runā, ka … skaņas vakuuma feno­mens daļēji parādījies vakar parlamentā, — balsij aizķeroties, sacīja kāds jauns korespondents. — Vai tikko pieminētais ierocis ir aparāts, kas slāpē skaņu?
   —   Ne tikai, — Tamura pavīpsnāja un izrieza krū­tis. — Skaņas vakuuma parādība ir tikai daļēja tā efekta izpausme, ko dod šis jaunais ierocis, es pat teiktu, tikai pavisam niecīga izpausme …
   —   Tamura san, nekairiniet mūsu ziņkāri, — iejau­cās kāds gados vecāks korespondents, — pasakiet skaidri un gaiši — kāds tad īsti ir šis ierocis?
   —       Jums, kungi, mazliet jāpaciešas, — Tamura pa­skatījās pulkstenī. — Cik efektīvs ir šis jaunais iero­cis, to jūs drīz vien pieredzēsiet.
   —   Ko? Kā jūs teicāt? — kāds bažīgi iejautājās.
   —  Vai jūs jau lietojāt šo ieroci?
   —    Jā, es to lietoju. Taču uztraukumam nav ne­kāda pamata, — Tamura demonstratīvi mierīgi sa­krustoja rokas uz krūtīm. — Šis ierocis nevienam cil­vēkam, nevienai dzīvai radībai nenodarīs nekādu ļaunumu. Gluži otrādi, tas palīdzēs atbrīvot mūsu pasauli no briesmīgajiem kara draudiem.
   —    Esmu dzirdējis, ka jaunais ierocis ir daudzkārt spēcīgāks par visiem līdz šim pazīstamajiem, — ieru­nājās kāds no ārzemju korespondentiem. — Vai tas pieder pie atomieročiem?
   —    Pilnīgi pareizi, — Tamura pamāja ar galvu.
   —    Tā jauda pārspēj visu pasaulē uzkrāto kodolie­roču jaudu.
   Ārzemju korespondenti satraukti sačukstējās. Klāt­esošo rindas nemierīgi sakustējās. Vairāki cilvēki steigšus atstāja zāli.
   —    Un jūs apgalvojat, ka šis superspēcīgais iero­cis jau lietots praksē?
   —    Jā, — Tamura nevērīgi paskatījās uz pulksteņa rādītājiem. — Es domāju, ka tā efekts, tā sākotnējais efekts jau radis savu izpausmi dažos zemeslodes ra­jonos. Un, proti, vienā no Dienvidaustrumu Āzijas valstīm, kurā amerikāņu karaspēks turpina kaujas ar partizāņu vienībām — šīs zemes vietējiem iedzī­votājiem.
   —    Ko jūs te muldat?! — amerikāņu korespondents iesaucās angļu valodā. — Kas jūs tāds esat? Kas jums devis tiesības izdarīt tamlīdzīgus izmēģināju­mus?
   —    Es esmu privātpersona, un mani sauc Daidzo Tamura, — viņš izslējās visā augumā. — Tātad pat­laban Amerikas Savienoto Valstu armija acīmredzot jau izjutusi, cik efektīvs ir jaunais ierocis. Taču drīz vien tā iedarbības sfēra aptvers visu zemeslodi. Zināmā Dienvidaustrumu Āzijas valsts pagaidām ir tikai viens atsevišķs rajons. Gluži vienkārši — tur notiek kaujas, un tāpēc tā ir sagadījies, ka jaunā ieroča efektivitāte tur izpaužas agrāk nekā citās zemēs.
   —    Sakiet, vai šis ierocis ir jūsu rīcībā?
   —   Jā, manā. Tas glabājas absolūti nepieejamā vietā.
   —   Kā jūs pats novērtējat tādu stāvokli, kad ar ieroci, kurš ir daudzkārt spēcīgāks par kodoliero­čiem, var rīkoties viens pats cilvēks pēc saviem ieskatiem? Kāpēc jūs to nenododat valstij, starptau­tiskai organizācijai vai kādam citam oficiālam orgā­nam?
   —    Jā, patiešām — kāpēc? — Tamura uzsita ar dūri pa galdu. Vairāki mikrofoni noripoja uz grīdas. — Tā jau, kungi, ir šīs problēmas būtība! Es, Daidzo Tamura, līdz pat šim brīdim esmu pūlējies, cik vien spēdams, lai nosargātu šo ieroci un lai tas neno­nāktu tamlīdzīgu «oficiālu orgānu» rokās. Tiklīdz ierocis kļūs par kādas oficiālas organizācijas īpa­šumu, tas tūlīt tiks izmantots šīs organizācijas egois­tisko mērķu realizēšanai. Tad izgaisīs arī sapnis par mieru un laimi. Atcerieties atomenerģijas atklāšanas vēsturi. Vai šī enerģija, kurai būtu vajadzējis kalpot visas planētas labklājībai un uzplaukumam, tagad mūs pastāvīgi neapdraud? Tieši tāpēc es, gluži neci­lais Daidzo Tamura, esmu nolēmis stāties pretī savai valstij un visai pasaulei. Jā, es esmu privātpersona un kā privātpersona arī glabāšu šo jauno ieroci.
   Tamuras runu ik pa brīdim pārtrauca jautājumi un starpsaucieni, tomēr viņš to norunāja līdz galam.
   —   Ko jūs te visu laiku skandējat — ierocis, iero­cis! — kāds skaļi iesaucās. — Bet kur tad ir šis iero­cis? Vai tāds brīnums, par kādu jūs te melšat, maz ir izgudrots?
   — Jūs šaubāties? — Tamura atmeta galvu atpakaļ un dižmanīgi, ar izsmieklu pavērās uz kliedzēja pusi. — Neko darīt, pagaidām jums tomēr vajadzēs pacies­ties. Taču ilgi nebūs jāgaida. Pavisam drīz visi va­rēs pārliecināties par jaunā ieroča iedarbības spēku. Ārvalstu korespondentu kungi, es lūdzu jūs, neka­vējoties informējiet par manu paziņojumu savu zemju preses orgānus. Es, Daidzo Tamura, kā privāt­persona pasludinu visai pasaulei: šodien, šajā stundā un minūtē visas sprāgstvielas visā pasaulē, ieskaitot kodoltermiskos ieročus, ir kļuvušas nederīgas!

   1
   Pēc šī paziņojuma Daidzo Tamura palika savā iepriekšējā pozā. Ārzemju korespondenti kādu mirkli klusēja, pēc tam visi reizē sāka skaļi smieties.
   Šāda reakcija bija gluži dabiska.
   Kopš tās dienas, kad visi bija pieredzējuši skaņas vakuma fenomenu, bija pagājis jau ilgāks laiks. Spilgtie iespaidi bija pagaisuši no atmiņas. Lai cik sa­tricinoši bijuši notikumi, cilvēks tos pamazām aizmirst. Ne velti parunā teikts: «Ko acis neredz, to sirds aiz­mirst.»
   Ārzemju korespondenti smējās kā kutināti. Un vi­ņiem bija gluži dibināts iemesls to darīt. Lielākā daļa acīmredzot nodomāja, ka šis resnais, varen dižmanī­gais, īsi apcirptais japāņu boss ir mazliet jucis vai ari vienkārši nolēmis izspēlēt ar viņiem muļķīgu joku.
   — Un kā tad to var izdarīt? — tēlodams pil­nīgu nesaprašu, skaļi ievaicājās Reitera aģentūras korespondents. — Varbūt jāņem no krāna ūdens un jālej virsū ūdeņraža bumbai?
   Zālē atkal nodārdēja smiekli.
   —    Smejieties vien, kungi, ja jums tas dara prie­ku, — nesatricināmi mierīgā balsī atbildēja Daidzo Tamura. — Drīz, pavisam drīz jums smiekli nebūs prātā. Sacelsies tāds troksnis, ka jums gribēsies labāk aizbāzt ausis.
   —    Bet kā to var praktiski panākt? — nikni iejau­tājās laikraksta «Times» korespondents. — Vai jūs gatavojaties noburt uz mūsu Zemes visus pulvera krājumus?
   —   Jā, apmēram tā tas ir…
   —    Brīnišķīgi! Tādā gadījumā mēs visās baznīcās lūgsim dievu, lai viņš mūs atpestī no jūsu burvju vārdiem. Pat uz šautenēm un šāviņiem uzzīmēsim krustus.
   Zāli pāršalca jauns smieklu vilnis.
   —    Smejieties vien, kungi, ja jums tas dara prie­ku, — Tamura atkārtoja, un arī pats iesmējās. Un tad viņš pēkšņi sāka runāt nopietnā balsī, izteikdams sa­vas domas pareizā angļu valodā, tiesa, gan ar tipisku japāņu akcentu: — Kungi, jūs esat mācījušies skolā un jums ir zināms, ka matērijas elementu ķīmiskās īpašības nosaka tas, cik daudz elektronu riņķo ap atoma kodolu …
   Korespondenti joprojām smējās un nemaz neklau­sījās, ko Tamura saka. Vienīgi žurnāla «United Sta­tes News and World Report» speciālkorespondents izbrīnījies palūkojās uz oratoru.
   —   Nu, un kas tad ir? — ievaicājās šis korespon­dents, kas bija pazīstams ar savām zināšanām kara tehnikas jautājumos.
   —    Pulveris ir ķīmisks savienojums, — Tamura at­bildēja angliski. — Ja mēs izmainām šāda savieno­juma elementu ķīmiskās īpašības, precīzāk izsakoties, izmainām atoma elektronu struktūru, tad iegūstam pavisam jaunu ķīmisku savienojumu, kam nepiemīt vairs iepriekšējās īpašības.
   —   Bet kā? Kā to var izdarīt? — korespondents tincināja.
   —   Diemžēl neesmu ne fiziķis, ne ķīmiķis, un tāpēc arī pats īsti nezinu, kas jādara. Speciālisti apgalvo, ka ar noteiktas frekvences viļņu palīdzību.
   Pateicis šos vārdus, Tamura piecēlās kājās. Lielākā daļa klātesošo joprojām turpināja smieties.
   — Jūs varat ticēt vai neticēt, bet es jums iesaku pašiem ievākt ziņas par rezultātiem, — Tamura no jauna bija sācis runāt japāniski, un tulks atviegloti uzelpoja. — Sazinieties ar savām valstīm. Bet visla­bāk būtu, ja jūs nodibinātu sakarus ar tiem rajo­niem, kur patlaban noris kaujas. Tad jūs arī uzzinā­siet, kas patlaban tur notiek.
   Viņš pamāja miesassargiem un izgāja ārā no zāles.
   Troksnis nenorima. Daži smējās, daži, rādīdami ar roku uz Tamuru, kliedza viņam nopakaļ: «Avantū­rists! Blēdis!» Bet vairums neizpratnē raustīja ple­cus, nožēlodami veltīgi izšķiesto laiku.
   Tamura neatskatīdamies bija nokāpis lejā uz pirmo stāvu un no zāles devās uz galveno izeju. Bet tur pēkšņi notika kaut kas pavisam negaidīts.
   2
   Vestibilā slaistījās apkārt vairāk nekā ducis Tamu­ras detektīvu un «slepenās vienības» biedru, kuri iz­likās par viesnīcas viesiem, kas aiz garlaicības ne­zina, ko iesākt. Uz ielas pie galvenās ieejas divi poli­cisti bija nostājušies uzsvērti laiskās pozās, taču ar acīm viņi aptaustīja katru, kas iegāja viesnīcā.
   Tamura atgaiņājās no dažiem uzmācīgiem japāņu un ārzemju korespondentiem, izgāja ārā pa automā­tiskajām durvīm un sāka soļot lejup pa kāpnēm, dodamies uz savu kadijaku.
   Policists, kurš bija uzmaucis naģeni dziļi uz pieres un stāvēja kāpņu labajā pusē, pēkšņi pagriezās, zi- beņātri, ar apbrīnojami veiklu profesionāļa tvērienu izrāva no maksts lielo, smago četrdesmit piektā ka­libra smitu-vesonu, pavērsa tā stobru tieši pret Tamuras krūtīm un atbrīvoja drošinātāju.
   Neviens nebrīnītos, ja lode, kas izšauta no dažu metru attāluma ar lielkalibra smitu-vesonu, izurbtos cauri Tamuras krūtīm un noguldītu gar zemi arī aiz viņa muguras stāvošo miesassargu. Taču policists bija izrāvis pistoli tik izveicīgi un eleganti, ka Tamura pat pasmaidīja, droši vien nodomādams: šis zellis grib atdot man godu.
   Tamura tomēr maldījās. Tas bija profesionāls slep­kava, izgājis caur uguni un ūdeni. Viņa neizteiksmī­gajā sejā, kas bija ar lieliem vaigu kauliem un pe­lēka kā zeme, nenotrīsēja neviens muskulis, tikai acis auksti iezalgojās stingrā apņēmībā. Viņa roka nenodrebēja, kad viņš notēmēja pistoli uz sava upura krūtīm. Šī pistole rēgojās Tamuras acu priekšā tik draudīga, ka varētu likties: pret viņu pavērsts pasaulē vislielākā lielgabala — līnijkuģa «Jama- to» četrdesmit sešu centimetru kalibra lielgabala stobrs.
   Tas viss norisinājās vienā acumirklī. Kad kaut ko grib aprakstīt, vienmēr iznāk ļoti gari, taču īstenībā es šoreiz pat acis nepaguvu pamirkšķināt. Tamuras vaigi nevilšus noraustījās. Neviens nespēja aizkavēt slepkavu. Neviens pat neiekliedzās. Visi sastinga itin kā pēkšņi apturētas filmas kadrā.
   Tūlīt būs redzams apžilbinošs uzliesmojums, no­dārdēs šāviens, un nāsīs iesitīsies stipra pulvera
   smaka … Es instinktīvi piemiedzu acis. Taču … bija dzirdams vienīgi metālisks klikšķis.
   Es atvēru acis. Zellis, kurš bija izlicies par poli­cistu, itin aukstasinīgi vēlreiz atbrīvoja drošinātāju. Šīs sistēmas pistolēm gaili uzvilkt nevajag — tas dar­bojas automātiski, tiklīdz atbrīvots drošinātājs. At­skanēja vēl viens, gluži tāds pats klikšķis.
   Kad šāviņš jau otrreiz nebija gājis vaļā, slepkavas sejā pavīdēja šaubu izteiksme. Izvairījies no miesas­sarga, kurš viņam beidzot metās virsū, viņš sāka kāp­ties atpakaļ, turot pistoli pie jostas vietas, kā to dara kovboji vesternu filmās. Nepaļaudamies vairs uz automātiku, viņš trīsreiz ar plaukstas sitienu uzvilka gaili un trīsreiz pēc kārtas atbrīvoja drošinātāju.
   Taču visas piecas reizes šāviņš negāja vaļā.
   Nākamajā mirklī aiz izbrīna un šausmām pārvēr­stā viltus policista seja jau bija pazudusi aiz īsto po­licistu, detektīvu un miesassargu mugurām.
   3
   —   Nu, vai redzējāt?
   Tamura stāvēja pie kadijaka durvīm, lepni atmetis atpakaļ galvu, un smējās pilnā kaklā. Uz viņu blenza apstulbinātie korespondenti.
   Pēc tam Tamura pagriezās pret policistu, kas atra­dās viņam līdzās.
   —    Iedodiet man savu pistoli!
   —   Atvainojiet, es to nedrīkstu darīt! — policists, nosarcis sarkans kā vēzis un nezinādams, kā īsti šajā brīdī rīkoties, atbildēja.
   —   Labi, tad šaujiet pats. Neuztraucieties, es, Daidzo Tamura, atbildēšu jūsu priekšniecībai par šo šāvienu.
   Policists, it kā meklēdams sev aizstāvi, palūkojās uz visām pusēm. Viņš saskatījās ar policijas komisāru, taču tas novērsās un acīmredzot aiz cieņas pret Tamuru piegāja klāt tikko notvertajam noziedz­niekam. Policists, izpildīdams pavēli, ko viņam deva «ievērojamā persona», kuru viņš, bez šaubām, pazina, izrāva no maksts pistoli.
   —    Pārbaudiet, cik jums ir patronu, — Tamura sa­cīja.
   Policists lēnām, nepavisam ne tik izveicīgi, kā to bija darījis slepkava, atvēra cilindru.
   No sešām ligzdām piecās spīdēja patronu muguri­ņas. Lai izvairītos no nejauša šāviena, sesto ligzdu vienmēr atstāja tukšu.
   —    Pārbaudījāt, vai viss kārtībā, viss savā vietā? — Tamura līksmi ievaicājās, ar katru ādas poru sajuz­dams korespondentu saspringtos skatienus. — Lie­liski. Bet tagad šaujiet gaisā!
   Policists, padevies liktenim, neveikli pacēla gaisā pistoli un pavērsa stobru pret debesīm. Ja ap viņu ciešā lokā nestāvētu Tamura un tā miesassargi, viņš droši vien būtu rīkojies citādi. Viņam kļuva baismi, redzot, ka uz viņu noraugās citi policisti un detek­tīvi.
   —   Uguni! — Tamura nokomandēja.
   Policists izmisīgā apņēmībā atbrīvoja drošinātāju.
   Atkal varēja dzirdēt klikšķi.
   —    Tikai viens šāviens, — Tamura pavīpsnāja. — Varbūt pistolei gadījusies kļūme? Bet tagad izšau­jiet visas patronas.
   Bija redzams, kā ik reizes, atbrīvojot drošinātāju, lēnām tiek uzvilkts gailis un pagriežas cilindrs.
   Klikšķis! … Klikšķis! … Vēl viens klikšķis! … Visas piecas reizes šāviens negāja vaļā.
   Policists izbijies paskatījās uz pistoli, viņam acīm­redzot likās, ka izdarījis kaut ko nepareizi, bet pēc tam viņš atkal atvēra cilindru. Ikvienā no piecām
   ligzdām spīdēja pa sudrabainam detonatora aplītim, uz kura savas pēdas bija atstājis aizslēga belzenis.
   — Ahā. .. šķiet, jaunais ierocis jau sācis iedarbo­ties! — Tamura pievērsās korespondentiem un iz­plūda skaļos smieklos. — Turpmāk šaujamieroči kļūs par parastām bērnu rotaļlietām.
    To pateicis, Tamura steidzīgi iekāpa kadijakā.Man viss bija skaidrs: Goemons demonstreja savu kārtējo triku.

   1
   Tamura vai, pareizāk sakot, Goemons, bija iesvie­dis ūdenī akmeni, un visā pasaulē bija parādījušies apļi.
   Tie veidojas lēnam, cits pec cita.
   Pompozais paziņojums, kuru Tamura bija sniedzis viesnīcā T., tikai pamazām radīja plašāku atbalsi sa­biedrībā.
   Preses konference notika marta pēdējās dienās, tā­pēc korespondenti šo neticamo ziņu bija uztvēruši kā visai neveiklu pirmā aprīļa joku. Es nezinu, vai Tamura bija paredzējis, ka viss noritēs tieši tā.
   Lielākā daļa Eiropas un Amerikas laikrakstu klu­sēja. Vienīgi dažas lētticīgākās lapeles zem kopīgā virsraksta «Pirmais aprīlis» bija ievietojušas dažus pavisam īsus ziņojumus: «Ūdeņradis bumbās pārvēr­šas par ūdeni», «Japāņu boss dzen jokus», «Tikmēr spridzinājās, kamēr apnika» u. c.
   Japāņu preses paziņojumiem bija daudz sensacio­nālāks raksturs.
   Tomēr ari neviens Japānas laikraksts ziņojumus par preses konferenci nesniedza pirmajā lapaspusē. īsas ziņas tika ievietotas tikai otrās lappuses pašā apakšā. Jāatzīmē gan, ka Tamura pēc starpgadījuma pie vies­nīcas T. bija pazudis bez pēdām. Toties rubrika «Da­žādi notikumi» visos laikrakstos bija veltīta gandrīz vienīgi «atentātam, ko pret Daidzo Tamuras kungu izdarījusi kāda nepazīstama persona». Policija pavēs­tīja, ka noziedznieka personību un nacionālo piede­rību pagaidām nav izdevies noskaidrot. Pratināšanā viņš spītīgi klusējot, un tāpēc varot vienīgi minēt, kas pamudinājis viņu izdarīt šo atentātu.
   Pasaules presi daudz vairāk interesēja kaujas starp amerikāņu armiju Tālajos Austrumos un kādas Dien­vidaustrumu Āzijas valsts iedzīvotājiem. Amerikāņu pavēlniecība jau sešas stundas pirms Tamuras paziņo­juma bija pakļāvusi visstingrākajai cenzūrai visus ko­respondentu paziņojumus no kauju vietām, bet trīs stundas pēc šī paziņojuma Baltais nams bija sācis tik­pat stingri kontrolēt arī presi un radio.
   Kāda tad īsti situācija bija izveidojusies Dienvid­austrumu Āzijas frontēs? Nu jau vairākus gadus tur­pinājās nikns partizānu karš, kas amerikāņiem sagā­dāja ne mazums raižu. Visa pasaule bija nobažījusies par to, ka uguns, kas plēnēja kaut kur Āzijas džun­gļos, kuru katru brīdi var izvērsties milzīgā uguns­grēkā.
   Stundu pēc cenzūras ieviešanas Honkongas tele­grāfa aģentūra PANA sniedza īsu ziņu, ka kauju vie­tās notikušas ievērojamas pārmaiņas.
   Pēc tam aģentūra «Siņhua» publicēja paziņojumu par to, ka amerikāņu sauszemes karaspēka daļas cī­ņās ar partizāniem kādā no Dienvidaustrumu Āzijas rajoniem cietušas lielus zaudējumus.
   Trīs stundas pēc cenzūras ieviešanas Amerikas Sa­vienoto Valstu ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks misters Barbars, kurš bija akreditēts attiecīgās valsts marionešu valdības pārvaldītās teritorijas galvaspil­sētā, atstāja savu rezidenci un, šķērsojis virsskaņas bumbvedējā okeānu, ieradās Vašingtonā.
   Un vēl pēc vienas stundas ASV štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Talis­mans izlidoja no Vašingtonas uz kauju rajonu.
   Kas tad bija atgadījies?
   Pasaules prese, aizturējusi elpu, plaši atvērusi acis un klausīdamās ar abām ausīm, pievērsa visu savu uzmanību Vašingtonai un kādam no Dienvidaus­trumu Āzijas rajoniem.
   Kas tad bija noticis šajā subtropu, rīsa lauku, purvu un džungļu rajonā, kuru apdzīvoja neliela bas­kāju tautiņa ar noslēgtu raksturu, kas izpaudās viņu sejās, rajonā, kura ļaudis, nomocīti marionešu valdī­bas jūgā, cīnījās uz dzīvību un nāvi, rajonā, kurā saimniekoja amerikāņi, kas pieraduši bāzt degunu citu darīšanās, aizbildinoties ar ieganstu, ka «jā­sniedz palīdzība vāji attīstītai tautai», rajonā, kurā aizokeāna bosi, ieguldījuši daudzus miljonus dolāru visdažādākā veida ieroču ražošanā, sarausa nedzir­dēti lielu peļņu, rajonā, kurā labi paēdušie profesio­nālie karavīri kaisa «svētās» dusmās un draudēja at­riebt katru savu kritušo pulka biedru, rajonā, kurā ģenerāļi ekstrēmisti, jau izsenis kļuvuši bēdīgi sla­veni, līda vai no ādas laukā, lai vietējo konfliktu izvērstu pasaules karā, rajonā, kurā CIP aģenti peri­nāja pretīgas intrigas, izpatikdami mēra sajūtu zau­dējušiem militāristiem, rajonā, kurā Baltā nama dar­boņi veltīgi pūlējās pūst cilvēkiem miglu acīs, lai vismaz daļēji attaisnotu sevi pasaules sabiedrības priekšā, un arvien dziļāk iestiga viņu pašu uzsāktajā avantūrā, — kas tad īsti notika šajā nomaļajā ba­nānu, silto vēju un varonīgo partizānu novadā, kurš mudžēt mudžēja no pārdrošiem korespondentiem? .. .
   Neviens nespēja izprast, kas tur notiek. Šajās dienās nevienam nebija laika pievērst īpašu uzmanību paziņojumam, kuru sniedzis kaut kāds japāņu boss Daidzo Tamura, kas turklāt dēvēja sevi par privāt­personu. Privātpersona var pļāpāt visu, kas vien tai patīk, un neviens to neņems par pilnu tikmēr, kamēr valdība nebūs oficiāli apliecinājusi, ka šai pļāpāša­nai var ticēt. Taču Japānas valdība klusēja.
   Un nevienam neienāca arī prātā meklēt kādu saka­rību starp šo gandrīz vai anekdotisko preses konfe­renci un pārmaiņām, kuru rezultātā Dienvidaustrumu Āzijā bija izveidojusies ārkārtīgi sasprindzināta si­tuācija.
   Bet…
   2
   Bet pagāja tikai desmit stundas, kopš amerikāņu pavēlniecība bija ieviesusi cenzūru, un Eiropu jau sasniedza pirmās vēstis, kuras pārkāpa cenzūras no­teiktos ierobežojumus.
   Viens no populārākajiem itāliešu laikrakstiem pub­licēja savās slejās telegrammu, kuru bija parakstījis speciālkorespondents, kas atradās Dienvidaustrumu Āzijā.
   «Traģēdija Kuengbangā!» — tā bija nodrukāts itā­liešu laikrakstā. Un zem šī virsraksta bija ievietota neliela informācija:
   «Džungļos, Kuengbangas ciema rajonā, vienā no Dienvidaustrumu Āzijas frontes priekšējās līnijas iecirkņiem, vietējie partizāni ielenca divus amerikāņu jūras kājnieku bataljonus. Puse no bataljona perso­nālsastāva iznīcināta, otra puse saņemta gūstā.»
   Pēc tam aģentūra «France Press» sniedza presē un pa radio vēl lakoniskāku ziņojumu:
   «Visos Dienvidaustrumu Āzijas frontes iecirkņos amerikāņu karaspēka kaujas spējas ir pilnīgi parali­zētas! Acīmredzot karadarbības gaitā sācies jauns pavērsiens.»
   Un, visbeidzot, kāda Indonēzijas aģentūra atklāja «Kuengbangas traģēdijas» īsto būtību:
   «Divi amerikāņu jūras kājnieku bataljoni, kas bija izvietojušies Kuengbangas ciemā, agri no rīta uzsāka soda operāciju, kuras mērķis bija iznīcināt lielu par­tizānu vienību. Pēc sīvām kaujām, kuras ilga vairā­kas stundas, partizānus iedzina džungļu biezoknī. Kad jūras kājnieki uzsāka pretinieka vajāšanu un, lai likvidētu partizānu štābu, devās džungļos arvien dzi­ļāk, pēkšņi visi amerikāņu ugunspunkti, ieskaitot ar­tilērijas sedzējlielgabalus, pilnīgi izgāja no ierindas. Rezultātā trešdaļa divu amerikāņu bataljonu perso­nālsastāva tika iznīcināta, pārējie — saņemti gūstā. Partizāni, kuri lieliski orientējās vietējos apstākļos, šaujamieroču vietā lietoja bambusa pīķus, lokus ar bultām un pavisam vienkāršas rungas. Apmēram desmit amerikāņu kareivju, kuri nebija krituši kaujā un nebija arī saņemti gūstā, atkāpās uz Kuengbangu.
   Munīcija kļuvusi pilnīgi nederīga ne tikai Kueng­bangas rajonā. Tamlīdzīga parādība vērojama visā Dienvidaustrumu Āzijas frontē gan amerikāņu kara­spēkā, gan arī partizānu vienībās.
   ASV štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs Talismans, kurš bija ieradies kauju rajonā, uzturējās lidlaukā tikai apmēram vienu stundu un, noklausījies ziņojumu par pēdējiem noti­kumiem, nekavējoties izlidoja atpakaļ uz dzimteni.
   Izveidojusies situācija rada bažas …»
   Drīz _vien kļuva zināms, ka vairākas Dienvidaus­trumu Āzijā dislocētā amerikāņu karaspēka daļas sa­dumpojušās.
   Ļaudis visās zemeslodes malās bija ļoti satraukti un vaicāja: «Kas tad īsti notiek?… Kāpēc? … Un kāds tam iemesls? …»
   Tomēr pagāja vēl dažas diennaktis, līdz pasaule saprata, ka «nedzirdētajiem notikumiem» ir ciešs sa­kars ar Daidzo Tamuras paziņojumu. Acīmredzot pa­saule atradās šoka stāvoklī — tik ļoti to bija satrici­nājušas jaunās vēstis.
   3
   Pēc iepriekš aprakstītās preses konferences Daidzo Tamura, kurš sevi dēvēja par privātpersonu, es — viņa rokaspuisis un Goemona sargs, Kisako — Goe­mona aukle un pats Goemons «jaunā ieroča» iemie­sojumā vai, pareizāk sakot, «jaunais ierocis», iemie­sots Goemonā, paslēpāmies no ļaužu acīm, un ne­viens visā pasaulē nezināja, kur mēs atrodamies.
   Bet mēs tajā laikā uzturējāmies vienā no Tamuras ārpilsētas villām — man jau bija sajucis visu šo viņa villu un savrupmāju skaits —, kas atradās ne­tālu no lielpilsētas, Japāņu jūras krastā. Mūsu rīcībā bija īsviļņu radiouztvērējs, telefons, televizors un laikraksti, un tādējādi mēs saņēmām informāciju par paniku, kas pamazām pārņēma visas zemes.
   īsviļņu radiouztvērējam bija pietiekami liela jauda. Sakaru dienesta darbinieks, kurš bija teicami sagatavots kādā karaspēka daļā un prata vairākas valodas, katru dienu noklausījās un pārtulkoja ār­zemju ziņas, kas varētu interesēt Tamuru.
   — Ziniet, Kongo sākušies nemieri, — es sacīju, iepazinies ar telegrammām, kuras sakaru dienesta darbinieks bija pārtulkojis. — Stenlivilā līdz nemaņai piekauts kāds valdības karaspēka kareivis. Vārdu sakot, visā pasaulē, it īpaši vāji attīstītajās zemēs, valda īsts sajukums.
   —   Ne tas vien vēl būs jāpieredz!—Tamura no­rūca un pagriezās uz otriem sāniem — viņa plecus un muguru patlaban masēja akla vecenīte, šīs villas sarga sieva.
   Tad es iepazīstināju viņu ar ziņām, kas bija saņem­tas pa tiešo vadu.
   —   ASV vēstnieks naktī apmeklējis mūsu prem­jerministru, un viņu saruna turpinājusies ļoti ilgi… Ko jūs esat nodomājis darīt? Starptautiskā sabied­riskā doma cenšas izdarīt spiedienu uz Japānas val­dību.
   —   Nekas, lai jau cenšas vien… — Tamura, pie­vēris acis, pavīpsnāja. Pēc tam viņš iedzēra malku viskija. — Visļaunākajā gadījumā es varu arī atteik­ties no Japānas pavalstniecības. Es, Daidzo Tamura, esmu ķēries pie dižena pasākuma, un tagad pats sva­rīgākais ir ne no kā nenobīties. Mani meklē un turpi­nās meklēt, pūlēsies izrakt kaut vai no zemes, ja es tur būšu ielīdis. Kādu laiku man vēl nepieciešams slēpties. Bet pienāks laiks, un tautas balss, Āzijas balss, pareizāk sakot, vairāk nekā puse no visiem zemeslodes iedzīvotājiem atbalstīs mani, Daidzo Ta­muru. Gan tu to pieredzēsi!
   Es sapīcis paskatījos uz Tamuru. Kļūst taisni ne­labi, kad viņš sāk plātīties. Tiesa, pasaulē notiek lie­las pārmaiņas, bet kāds viņam ar to sakars? Tas viss taču ir vienīgi Goemona roku darbs.
   Atkal Goemons… Man kļuva neomulīgi. Pirms pusstundas bija atnācis viens no Tamuras miesas­sargiem un aizvedis viņu kopā ar Kisako uz kādu at­tālāku istabu. Turklāt puisis uzmeta man daudznozī­mīgu, izsmejošu skatienu.
   Protams, Kisako jau gandrīz visu laiku bija atra­dusies Goemona tuvumā, bet tagad šis skatiens, šis smīns…
   —    Be-et… — es sastomījos, — Kisako …
   —   Nomierinieties, Toda, neuztraucieties, — Ta­mura, joprojām neatvērdams acis, noteica. — īstam vīrietim nav jākrīt izmisumā bābiešu dēļ.
   Es jutu, ka šajā brīdī nobālēju. Tātad tomēr.. .Bet man bija šķitis, ka pēdējās dienās, kad bija sākusies šī jezga, jautājums par Kisako vairs nav aktuāls.
   —   Uz kurieni? … — Tamura nokliedza man pa­kaļ, bet es jau biju izdrāzies gaitenī. Asinis, kas līdz tam, likās, bija apstājušās manās dzīslās, tagad sakāpa galvā. Man acu priekšā sāka peldēt sarkani apļi.
   Goemons ir ķēms, putnu biedēklis, taču diezgan pa­tīkams putnu biedēklis. Viņš pat ir zināmā mērā val­dzinošs. Man viņš, protams, sagādā ne mazums raižu, taču es nejūtu pret viņu īpašu nepatiku! Bet tas nu … tas nu tagad bija pavisam kas cits! Goemons un … Kisako! Vecais šķielējošais vilkatis … un mana iemī­ļotā, mana līgava, mana . ..
   Es iekunkstējos. Pasaules likteņi tagad mani vairs nesatrauca un bija izgaisuši miglainās tālēs. Tamura bija kļuvis pavisam sīks un nereāls. Neapjēgdams, ko daru, es metos pa gaiteni uz to pusi, kur aizveda Goemonu un Kisako.
   —    Pagaidi, puis! Kurp tu tā steidzies? — man aiz­šķērsoja ceļu tas pats miesassargs, kura izskats vien jau man iedvesa visdziļāko riebumu. Viņš visu laiku pretīgi smīkņāja. — Tu te neārdies! Tālāk ceļš slēgts. Man dota pavēle nevienu tur neielaist.
   Kad cilvēks ir kā apmāts, viņš spējīgs uz visu … Parastos apstākļos, sastapies ar tik ļaunu skatienu, es droši vien pārbītos un aizvāktos projām kā sapērts suns. Bet tagad, sakopojis visus savus spēkus, ar galvu ietriecos viņam vēderā. Dobji ievaidējies, viņš noslīga uz grīdas un zaudēja samaņu. Neko vairs nedomā­dams, es strauji atrāvu vaļā stiklotās durvis un.. .
   Un pārsteigts apstājos uz sliekšņa.
   Kisako un Goemons bija apģērbti! Vienīgi Goe- mona katliņš vāļājās uz grīdas. Goemons, pat neno- vilcis getas, bija izstiepies visā garumā uz segas. Kisako sēdēja viņam blakus un kasīja viņa pilnīgi kailo galvu, kas spīdēja un laistījās kā biljarda bumba.
   —   Ak, tas esi tu! — mazliet samulsusi, sacīja Ki­sako.
   —   Mūsu vecītim nezin kāpēc šausmīgi patīk, ja viņam pakasa galvu …
   —   Ai-ai-ai, Toda, neskaties, nelūri, aizver, aiz­miedz acis!—Goemons sāka purpināt. — Man kauns, bet es kā bērniņš alkstu, es kā mazulis gribu, lai man pakasa pakausīti.. .

   1
   Kopš šīs nakts, kuru es vienmēr atcerēšos, bija pa­gājusi vēl viena nedēļa. Skandāls, kas bija aptvēris visu pasauli, nemaz nenorima, bet gan, gluži otrādi, radīja ārkārtēju starptautisku sasprindzinājumu.
   Vislielākais apjukums valdīja Amerikas Savieno­tajās Valstīs. Kā gan citādi, jo šī valsts jau izsenis uzskatīja, ka tā ir vislabāk apbruņotā lielvalsts pa­saulē. Un tur bija zināma patiesība, jo tās varenība galvenokārt dibinājās uz kara bāzēm, kas bija izkaisī­tas pa visu pasauli un apgādātas ar visdažādākajiem jauna veida ieročiem. Protams, ne mazāk svarīga loma bija arī Amerikas milzīgajam ekonomiskajam potenciālam, bet vai šis potenciāls varētu noturēties pienācīgajā līmenī, ja tas nebalstītos uz pirmšķirīgu armiju?
   Kādu dienu mūsu vientulīgajā mājā parādījās augsts Aizsardzības pārvaldes ierēdnis, acīmredzot Tamuras ieliktenis.
   —   Joprojām turpinās visādas pārbaudes, — cie­miņš smīnēdams sacīja.
   Arī Tamura pasmīnēja, vienā paņēmienā iztukšo­dams viskija glāzīti.
   —   Tātad nevar vien rimties? Nu ko, skaista nāve ne katram ir lemta.
   —   Aizsardzības pārvalde beigusi izlases veidā pārbaudīt visu veidu munīciju visās tai pakļautajās karaspēka daļās. Bet tagad pēc amerikāņu Tālo Aus­trumu armijas pavēlniecības rīkojuma uzsākta visas munīcijas pārbaude Japānas teritorijā dislocētajās amerikāņu karaspēka vienībās. Tātad divkāršs darbs …
   —   Lai pārbauda, cik vien patīk, rezultāts būs viens un tas pats.
   —   Nu, ziniet, kareivjus taču vajag kaut kā nodar­bināt. Citādi viņi aiz gara laika sāks vēl domāt un pat varbūt sagribēs dumpoties. Viņi visi ir vienādi — tas attiecas gan uz mūsu, gan amerikāņu puišiem. Vārdu sakot, mums jāiegūst laiks. Starp citu, daudzi karavīri jau iesnieguši lūgumus atskaitīt viņus no pašaizsardzības spēku daļām.
   —   Par to nav jābrīnās, jo kareivju vidū ir daudz zemnieku, bet zemnieki vienmēr bijuši saprātīgi! — Tamura iesmējās.
   —   Sakiet, Tamura sensej, — ierēdnis mazliet salie­cās uz priekšu, — vai jūs esat nolēmis vēl ilgi palikt ēnā?
   —    Pagaidām katrā ziņā vēl negatavojos darboties atklāti, — Tamura sakrustoja rokas uz sava resnā vēdera. — Tas viss ļoti rūpīgi jāapsver. Es baidos, ka mana parādīšanās var Japānai kaitēt. Patlaban tiek izplatītas baumas, ka es ceļoju inkognito pa Dienvid­austrumu Āzijas un Indijas rajoniem. Uz ārzemēm ir aizsūtīti vairāki mani dubultnieki. Jā, ārzemju iz­lūkdienestiem es gan esmu devis iespēju krietni vien nopūlēties.
   —   Un kā jūs izturēsieties pret mūsu valdību?
   Tamura piecēlās un, salicis rokas aiz muguras,
   sāka staigāt pa istabu.
   —   Vēl mazliet nogaidīšu, paskatīšos, ko tā da­rīs, — viņš domīgi sacīja, it kā pūlēdamies pats sevi par kaut ko pārliecināt. — Lai kā arī būtu, es nedrīk­stu parādīties atklātībā pēkšņi. Ja tagad nodibināšu sakarus ar oficiālajiem varas orgāniem vai arī gluži vienkārši kāds pamanīs, ka es joprojām atrodos Ja­pānā, tad Amerika visiem spēkiem centīsies iedzīt mūsu valdību strupceļā. Visiem taču zināms, ka ame­rikāņi ir lieli aizkulišu darījumu meistari.
   —    Jums taisnība, — ierēdnis pamāja. — Vakar Japānā ieradās ASV prezidenta slepens sūtnis, kurš patlaban ved sarunas ar mūsu valdības vadītājiem.
   —    To jau varēja sagaidīt, — Tamura pavīpsnāja. — Ja sprāgstvielu iesaldēšanu būtu izdarījusi nevis privātpersona, bet gan Japānas valdība, tad ASV jau sen būtu lietojušas pret Japānu visbargākos pretlī­dzekļus. Droši vien būtu sācies mūsu preču boikots — Amerikas Savienotās Valstis taču ir daudzu pie mums ražoto izstrādājumu galvenās noņēmējas — un sekotu visvisādas ekonomiskas sankcijas.
   Amerikas Savienotās Valstis ir jauna un ļoti kap­rīza zeme. Tās, protams, var pagražoties — tām ir milzīga teritorija, bagātību un spēka arī diezgan. Tā­pēc es saku: tiklīdz sapratīs, ka uz militāro spēku vairs nevar paļauties, tūlīt sāks lietot ekonomiskos sodus. Uz Japānu izdarīs tādu spiedienu, ka tā vairs ne attapties nepagūs, un, ja mūsu valdība nodibinās ar mani sakarus, tai gribot negribot nāksies «saukt mani pie kārtības». Bet kamēr es vēl esmu privāt­persona, kas nekādā veidā nav saistīta ar Japānas valdību, nevienam par mani nav jāatbild.
   Joprojām soļodams pa istabu un turēdams rokas aiz muguras, Tamura izrieza krūtis.
   —   Es saku vēlreiz: ārkārtējas nepieciešamības ga­dījumā atteikšos no Japānas pavalstniecības.
   —   M-jā, tas jau ir agrāko laiku pirātu stilā, — ierēdnis novilka. — Nav slikti izdomāts, taču mani interesē, vai jūs un mēs visi vēl ilgi noturēsimies virs ūdens …
   —   Jā, tas vēl jāapsver… Starp citu, es ceru, ka šoreiz starptautiskā sabiedriskā doma būs manā pusē. Es taču ne no viena neko neprasu, gluži vienkārši iz­darīju tā, ka visi mums patlaban zināmie ieroči kļu­vuši nederīgi. To es izdarīju un pēc tam paslēpos.
   —   Paslēpāties, — un tas ir viss? — ierēdnis izbrī­nījies jautāja.
   —   Nekas, pienāks laiks un parādīsimies atkal at­klātībā, — Tamura pasmaidīja. — Par laimi, esmu pieradis pie tādas dzīves. Atrasties uz skatuves, pro­tams, ir ļoti patīkami, bet arī aizkulisēs ir savi jau­kumi. Naudas man ir diezgan, un pēc slavas es ne­dzenos. Starp citu, vai tad ar to, ka es, privātpersona Daidzo Tamura, esmu apgriezis otrādi visu pasauli, jau nepietiek, lai kļūtu vismaz pats savās acīs va­rens?
   Es skatījos uz Tamuru, kurš, apzinādamies savu nozīmīgumu, bija pietvīcis gluži sarkans, un manī arvien vairāk modās šaubas… Protams, viņš bija sarīkojis lielisku izrādi un pierādījis, ka nav slikts režisors. Taču šajā lugā bija kāda vāja vieta… To …
   Iezvanījās telefons.
   Tamura nevērīgi pamāja man ar galvu.
   —   Grib runāt ar jums, — es sacīju, pasniegdams viņam klausuli. — Kaut kāds K. kungs.
   —   Hallo… Jā, tas esmu es … Ko? Kāpēc to pazi­ņoja? — Tamura pēkšņi kļuva nopietns un brīdi pa­domāja, ko sacīt tālāk. — Nē, tikšanās nav iespē­jama. Sakiet, ka es atrodos ārzemēs. Bet kāpēc vi­ņiem tas jāzina?
   Tamura ilgi klusēja, piespiedis klausuli pie auss, acīmredzot klausījās, ko viņam saka. Pamazām viņš kļuva arvien niknāks. Tad viņš pēkšņi izbrīnījies sa­rauca uzacis.
   —   Ko? Pats premjerministrs?
   Tamura, iegrimis dziļās pārdomās, atkal neteica ne vārda. Pagāja vismaz piecas minūtes. Pēc tam, it kā pieņēmis kādu lēmumu, sacīja:
   —    Labi, esmu ar mieru. Tikšanās laiku un vietu paziņošu vēlāk . .. Sazinieties ar manu dubultnieku Honkongā. Lai viņš ir gatavs. Tikšanās dienā viņam jābūt šeit. Neaizmirstiet pateikt, lai viņš jau iepriekš iegādājas uz lidmašīnu retūrbiļeti. Kad tikšanās būs beigusies, viņam būs tūlīt jāizlido atpakaļ uz Honkongu.
   Nolicis klausuli, Tamura vēl kādu brīdi kavējās domās.
   Pēkšņi atvērās durvis. Uzmanību vispirms pievērsa katliņš, kuru greznoja divi krusteniski salikti karo­dziņi ar saules attēlu.
   —    Ir laiks, vai nav laiks, top redzams mans vaigs! — Goemons līksmi iesaucās. — Ei, mans mī­ļais draugs, mans nolaidīgais verga kungs, es tev jautāju, — vai ir jau laiks?
   —   Ai, ai, Goemon sensej! … — Tamura aiz pār­steiguma sarāvās. — Ar ko jūs īsti nodarbojaties, vai paslēpes spēlējat?
   —    Paslēpes spēlējam, es spēlēju, tu spēlē … — Goemons iepleta nāsis. — Es gaidu, skumstu, ilgojos, mokos, tvīkstu.. . Bet tu nemaz nedomā savest mani kopā ar viņa majestāti. Mana persona nemaz vairs nevēlas tvīkt gaidās. Varbūt pienācis laiks atsaldēt sprāgstvielas?
   — Nē, nē, sensej, nav vēl laiks! Es jūs lūdzu, pa­gaidām pat nedomājiet par to, citādi es nokļūšu pa­visam muļķīgā situācijā. Cēlais Goemon sensej, es pazemīgi lūdzu jūs, pacietieties vēl mazdrusciņ! — Kad redzēju, cik zemu Tamura klanās Goemona priekšā, man no jauna uzmācās bažas.
   Tā nu arī bija Tamuras iecerētās grandiozās izrā­des vājā vieta.
   2
   Pēc divām dienām Jocujasamontē savrupmājā no­tika Tamuras slepenā tikšanās ar Japānas premjer­ministru. Premjerministrs ieradās bruņotā automa­šīnā, kas bija tik veikli nomaskēta, ka atgādināja taksometru. «Taksometrs» apstājās pie savrupmājas galvenajiem vārtiem. Tajā pašā brīdī pie otriem vār­tiem piebrauca kāda cita mašīna, kas no lidlauka bija atvedusi Tamuras dubultnieku. No mašīnas izkāpa cil­vēks ar melnām brillēm, — viņš un mans pašreizē­jais saimnieks bija līdzīgi viens otram kā divi ūdens pilieni.
   Bet īstais Tamura jau kopš vakardienas atradās savrupmājā.
   Jā, kad tiekas divas ievērojamas personas, tad rūpju bez gala.
   —   Tamura san, — premjerministrs iesāka, bažīgi palūkodamies uz Tamuru, — vai jums patiešām pie­mīt spēks, kas var izraisīt šādu parādību?
   —    Protams, — Tamura apstiprināja. — Ja jūs, premjerministra kungs, neticat, varu izraisīt arī vēl citāda rakstura parādības …
   —    Redziet… — premjerministrs ieteicās un nezin kāpēc saminstinājās.
   —       Amerika izdara uz jums spiedienu, jā? — Ta-
   mura pasacīja priekšā, nevarēdams sagaidīt turpinā­jumu.
   —    Jā, protams, jums taisnība! — premjerministrs mazliet atdzīvojās. — Es tikos ar Amerikas Savienoto Valstu pilnvaroto vēstnieku un amerikāņu prezi­denta slepeno sūtni. Rīt Tokijā ieradīsies valsts se­kretāra palīgs, prezidenta speciālais palīgs un vēl viens Pentagona ierēdnis… Un ne tikai ASV, arī Anglija, Francija, Indonēzija un Ķīna kategoriski pie­prasa rīkot slepenu tikšanos un sarunas.
   —   Vai viņi draud arī lietot ekonomiskas sankcijas?
   —    Acīmredzot šis jautājums apspriests ASV se­nātā un Anglijas parlamenta lordu palātā. Taču mūs atbalsta Eiropas tirgus valstis. Lai gan… — premjer­ministrs pasmaidīdams pašūpoja galvu. — Lai gan izveidojusies situācija, ka es nespēju sniegt nekādu atbildi. Ne tiem, kas mūs apsveic, ne arī tiem, kas protestē. Lietojam klusēšanas taktiku. Un tas rada ļoti nelabvēlīgu iespaidu. Neviens negrib ticēt, ka viss notiek bez Japānas valdības ziņas.
   —    Nu, tad jau lieliski! — Tamura tā izrieza krūtis, ka man šķita, viņš tūlīt atmuguriski novelsies zemē. — Valdībai atliek tikai paziņot, ka tai gar to visu nav nekādas daļas un …
   —    Tomēr, Tamura san! — premjerministrs uzma­nīgi pārtrauca viņu. Bija manāms, ka viņš jūtas visai neveikli. — ASV valdība pieprasa, lai mēs pasludi­nām jūs par starptautisku noziedznieku un arestē­jam jūs vai arī atļaujam to izdarīt amerikāņu varas orgāniem. Viņi pastāv uz to, lai pretējā gadījumā šī parādībā nekavējoties izbeigtos …
   —    Premjerministra kungs! — Tamura uzsita ar dūri pa galdu. — Jums par to nav ne jausmas, jūs par to nekā nezināt, un tas ir viss. No ekonomiskajām san­kcijām acīmredzot neizdosies izvairīties, tāpēc es jums iesaku, lai saglabātu līdzsvaru mūsu ekonomikā, nekavējoties nodibināt sakarus ar neatkarīgajām valstīm. Nekādā ziņā nedrīkstam parādīt savu vā­jumu un palaist garām šādu nepieredzētu izdevību. Tagad taču mums nepavisam vairs nav jābaidās no amerikāņu militārās varenības. Tātad nostipriniet taisnības principus. Esmu radījis vislabvēlīgākos ap­stākļus, lai jūs varētu attiecīgi rīkoties. Bet es noslēp­šos un pats parūpēšos par savu drošību.
   —   Gribu jums vēl kaut ko pajautāt, — premjer­ministrs domīgi sacīja. — Šis jautājums šodien inte­resē visu pasauli. Cik ilgi turpināsies pašreizējais stāvoklis? Ja tā ir tikai pagaidu parādība, tad kļūst baigi, tikai iedomājoties vien, kādas sankcijas pēc tam pret mums var tikt lietotas. Tā kā valdība nav spējīga …
   —    Sprāgstvielās ir paralizētas uz mūžīgiem lai­kiem! — Tamura majestātiski sakrustoja rokas uz krūtīm.
   Un tad pēkšņi viņam aiz muguras parādījās Goe­mons, kurš, pēc mūsu domām, patlaban kopā ar Ki­sako mierīgi atpūtās Japāņu jūras krastā.
   Klātesošo ausis plosīja viņa čerkstošā balss, kas atgādināja ilgi neeļļotu bremžu kaukšanu:
   —   Vai jau laiks?
   —   Vēl ne… — Tamura mehāniski atbildēja un kļuva bāls kā līķis.
   Premjerministrs nodrebēja un aizklāja ar rokām acis, pūlēdamies aizgaiņāt šausmīgo rēgu.

   1
   Visas sprāgstvielas — gan milzīgo megatonnu bumbu nāvējošais pildījums, gan niecīga pulvera kri­patiņa nevainīgajās bērnu plaukšķenēs, — kļuva ab­solūti nederīgas. Šur tur pasaulē sākās nemieri.
   Vienīgi Japānā pagaidām nekas īpašs nenotika.
   Daudz nelabvēlīgāka situācija izveidojās tajās ze­mēs, kur sabiedrības dzīvi ietekmēja astronomiski lielie bruņošanās rūpniecībai atvēlētie asignējumi.
   Ņujorkas un Londonas fondu biržas pārplūdināja kara rūpniecības akcijas, kuras centās likvidēt, jo tām vairs nebija nekādas vērtības. Vispirms tur pa­rādījās lielāko ķīmiskās, elektrotehniskās, aviācijas, alumīnija, naftas rūpniecības un kuģu būves firmu akcijas. Pēkšņā «vispārējā atbruņošanās» radīja eko­nomikā inflācijas draudus.
   Neraugoties uz visu to, Japānas fondu biržā stā­voklis vēl bija samērā mierīgs. Tika pārdotas vienīgi ķīmiskās rūpniecības kompāniju un to uzņēmumu akcijas, kuri ražoja ieročus. Cenu krišanās Ņujorkas biržā mūs vēl pagaidām neietekmēja. Taisnību sakot, celtniecības firmu akciju kurss gan sāka stipri svār­stīties. Tika izteiktas prognozes, ka celtniecības uzņē­mumiem būs jācieš lieli zaudējumi, jo dinamīts bija kļuvis tikpat «neiedarbīgs» kā visas pārējās sprāgst­vielas.
   2
   Amerikas dienvidrietumu štatos sākusies policistu likvidēšana, — Kisako, šķirstīdama laikrakstus un brīdi pa brīdim noglāstīdama Goemonam galvu, sacīja.
   —   Policistu likvidēšana? — es pārjautāju. — Ko tad tas nozīmē?
   —    Nu … tas ir … tāpat kā biržā … kad likvidē akcijas … Tpū, sasodīts, es gribēju teikt, ka visi po­licisti iesniedz atlūgumus. Viņi paziņojuši, ka pašrei­zējā situācijā nevarot izpildīt savus dienesta pienā­kumus …
   —   Ahā, skaidrs. Amerikāņu policistiem vienīgais ierocis līdz šim bija pistoles. Es atceros: pat daži Ņujorkas laikraksti kritizēja savus policistus par to, ka tie pārāk daudz šauj. Lai gan dienvidu štatos, kur bieži linčo nēģerus, viņi bez pistolēm nekādi nevar iztikt.
   —    Bet mūsu policisti droši vien pat neprot šaut, kaut arī vienmēr nēsā sev līdzi pistoles.
   —    Tev taisnība, — es pamāju ar galvu. — Viņi šāvuši tikai vienu reizi — Pirmā Maija demonstrāci­jas laikā pils laukumā. Ar gumijas nūju var daudz parocīgāk rīkoties. Ieradumam liels spēks.
   —    Bet Arizonā parādījušies gangsteri — loka šā­vēji. Jau notikuši vairāki iebrukumi bankās … Tur­klāt te rakstīts, ka viņiem esot arī floretes, — Kisako sacīja.
   —   Loka šāvēji? Vai tā ir viņu iesauka?
   —   Tad nē jau, te rakstīts skaidri un gaiši — loka šāvēji. Bez pēdiņām. Varbūt tā ir drukas kļūda.
   —    Ahā, es saprotu, tā nav nekāda drukas kļūda, viņi gluži vienkārši ir apbruņoti ar lokiem un bul­tām.
   —   Ak tad tādas tās lietas… Laikam tuvojas ru­bīna huligānu laikmets .. .
   —    Vai tu kādreiz esi dzirdējusi, ka huligāni stai­gātu apkārt, ar rubīniem izgreznojušies? Tu kaut ko putro! Ja gribēji teikt — Robiņa Huda laiki, tad tā arī būtu teikusi.
   —   Es jau arī saku. Tikai Goemoniņš man galīgi sajaucis galvu ar savu dīvaino valodu.
   Un šajā brīdī šis Goemoniņš, kura kailo galvvidu Kisako visu laiku glaudīja, pēkšņi kļuva pavisam sarkans, mirkšķināja acis un, plati atplētis muti, smagi elsoja.
   —       Kisako, kas viņam kait? — es norūpējies vai­cāju. — Varbūt tā ir kāda lēkme? Vai viņš neslimo ar krītamo kaiti?
   —   Nē, tas nav nekas sevišķs, — Kisako atbildēja un pakasīja viņam aiz auss. — Viņam gluži vien­kārši ļoti patīk, ja pakutina pliko pakausi. Viņš visu laiku to vien prasa — pakasi, paglaudi…
   Taču es biju nobijies ne pa jokam. Ar Goemonu notika kaut kas nelāgs. Viņa lūpas trīsēja. Varbūt viņam trūkst gaisa?
   —   Kisako, liec viņu mierā! Vai neredzi — cilvē­kam slikti. Kas viņš tev ir — kaķis vai suns?
   —    Nepiesienies, man pašai tas ļoti patīk, — Kisako pavisam mierīgi atteica. — Atceros, kad biju maziņa, mūsu ciemā bija dieva tēls. Tas izskatījās ārkārtīgi mīlīgs — gluda gluda galviņa, spīdēja spožāk nekā saulīte, nu taisni tāda pati kā Goemoniņam. Es viņu briesmīgi iemīlēju. Atceros, reizēm pieeju klāt un sāku glaudīt. Glaudu un glaudu …
   —   Vai tu jocīga vai esi kļuvusi — glaudu un glau­du! — es saskaitos. — Vai tev patiešām nemaz nav sirds? Ja nu viņš pēkšņi no …
   —    Nu vai zini, kas tev nāk prātā? … Nekas ar viņu nenotiks. Tiesa, tēvocīt, — tev taču tas patīk, vai ne, un tu nepavisam negatavojies mir …
   —   A-a-a, — Goemons pēkšņi iekunkstējās.
   Es, pagalam pārbijies, skatījos uz viņa plati at­plesto muti, uz viņa krūtīm, kurās viņš, kā man šķita, slāpdams centās vēl pēdējo reizi ievilkt gaisu.
   —   A-a-a …
   —   Kas ar viņu notiek? Goemon, Goemoniņ, mīļais, kas tev kait? …
   —   Tūlīt tas beigsies. Vēl tikai mazliet mazliet jā­paciešas, — Kisako, tikpat mierīgi kā iepriekš, sa­cīja.
   —   A-a-apči!
   Nevis Goemonam, bet man kļuva nelabi.
   Pērkona dārdienam līdzīgs šķaudiens satricināja sienas. Goemona seja tūlīt atkal atguva normālu krāsu. Viņš acumirklī aizmiga.
   —    Viņš ir šausmīgi jocīgs, vai ne? — Kisako pie­bilda, gādīgi noslaucīdama viņam degunu ar grīdas lupatu. — Viņš saka, nekas viņam nesagādājot tik lielu baudu kā šķaudīšanās.
   Durvīs parādījās mūsu sakaru dienesta darbinieks, kurš pasniedza man angļu laikrakstu.
   —    Kur ir Tamura sensej s? — viņš satraukts vai­cāja.
   —    Blakus istabā. Viņš patlaban kaut ko pārdomā un tāpēc lūdza viņu netraucēt, — es atbildēju. — Vai kas atgadījies?
   —   Nezināmu ļaundaru grupa iebrukuši firmas «Universal» laboratorijā, kas atrodas Asigasaki. La­boratorija izdemolēta. Prezidents nolaupīts …
   3
   Bija jau ļoti vēls.
   Tamura paziņoja, ka pats nolēmis doties uz sa­grauto laboratoriju, lai gan līdz šim viņš tikai ārkār­tīgi retos gadījumos mēdza atstāt savrupmāju. Droši vien arī viņam jau bija apnikusi šī vientuļnieka dzīve.
   Mēs nokāpām lejā pa kāpnēm līdz nelielam līcītim, kuram nevarēja piekļūt neviens svešinieks, iesēdā­mies motorlaivā un izbraucām atklātā jūrā. Tur mūs uzņēma hidroplāns un nogādāja Enosimo. No turie­nes mēs automašīnā drāzāmies uz Asigasaki. Šis nakts brauciens man ļoti atgādināja piedzīvojumu fil­mas epizodi. Taču es jau sen biju ievērojis, ka visām izcilajām personām, visiem dižvīriem un bosiem pa­tīk gluži kā maziem bērniem spēlēt teātri. Viņiem droši vien ir dzelzs nervi. Parasts cilvēks ne pa kādu naudu nevēlētos nakts vidū saldēties atklātā jūrā un trīcēt aiz bailēm nelielā hidroplānā, kas, riskēdams novirzīties no kursa, lido zemu virs tumšajiem viļ­ņiem. Un tikai tāpēc, ka viņiem ir dzelzs nervi, šie ļaudis arī kļūst par bosiem un ievērojamiem aizku­lišu darboņiem.
   Braucot automašīnā uz laboratoriju, es pāršķir­stīju laikrakstu, kuru man bija iedevis sakaru die­nesta darbinieks.
   Un tūlīt uzmanību saistīja dīvains virsraksts: «D.D.T. nācis klajā ar otru paziņojumu!»
   Ieskatījies uzmanīgāk, es līdzās pirmajam «D» pa­manīju mazo «r» burtu: «Dr». Nezinu, kādā sakarībā angļu laikraksts Tamuram bija piešķīris doktora grādu.
   «Doktors Daidzo Tamura paziņoja, ka sprāgstvielu iesaldēšanai sekos ķīmisko, bioloģisko un radioak­tīvo ieroču, kā arī napalma bumbu iesaldēšana.»
   «Ahā, nu man ir skaidrs,» es nodomāju, «kāpēc vakar Tamura līdz pašai zemei klanījās Goemona priekšā.»
   Tie nu bija īsti brīnumi! Kā gan var paralizēt indī­gās gāzes, baktērijas, radioaktīvos elementus un na­palma bumbas, kurās izmanto sabiezinātu benzīnu? Pieņemsim, ka sprāgstvielas, iedarbojoties uz tām ar noteiktas frekvences viļņiem, vairs nesprāgst. Starp citu, es arī to ne visai labi izprotu, taču spēju noti­cēt. Bet viss pārējais? .. .
   Pie laboratorijas ēkas bija novietojušās policijas mašīnas, tāpēc mēs piebraucām pie vārtiem, kas at­radās aizmugurē.
   Laboratorijā ieraudzījām šausmīgu ainu. Izskatī­jās, it kā te būtu plosījusies viesuļvētra: aparāti bija sadauzīti gabalu gabalos, seifi uzlauzti un apgāzti otrādi, grīda piebārstīta ar stikla lauskām un papīru strēmelēm. Šur tur varēja manīt asins plankumus.
   Kāds jauns laborants, kuram baltais uzsvārcis bija saplēsts driskās, zem acs rēgojās milzīgs zilums un no deguna tecēja asinis, sniedza mums paskaidroju­mus.
   —    Viņi te iebruka apmēram pulksten deviņos va­karā … Kādi divdesmit, trīsdesmit cilvēku. Visi za­ļoksnēji, spēcīgi, gluži kā profesionāli cīkstoņi… Starp viņiem bija daudz ārzemnieku …
   —   Vai viņi jūs izprašņāja?
   Tamura pārlaida skatienu telpai, kur viss vēl lie­cināja par notikušo kautiņu.
   —    Kā gan citādi, nu, protams, ka izprašņāja! No­stādīja visus darbiniekus vienā rindā un sāka apstrā­dāt ar dūrēm. Pieprasīja, lai mēs atklājam viņiem jaunā ieroča noslēpumu.
   —    Interesanti, kā viņi saoduši, ka man ir sakari ar jums? … — Tamura vaicāja.
   —    Par to nu gan nav jābrīnās! — es iejaucos starpā. — Vai tad jūs esat aizmirsuši Asivaru, bijušo direktoru?
   —    Turklāt, liekas, ka … — laborants šausmīgi svepstēja, jo viņam bija izsisti priekšējie zobi. — Liekas, ka nolaupīts laboratorijas vadītājs un visi vadošie speciālisti.
   —    Laboratorijas vadītājs? — Tamura izbrīnījies sarauca uzacis. — Bet es esmu dzirdējis, ka esot no­laupīts firmas prezidents.
   —    Jā, arī prezidents, tikai viņš atradies savā mā­jā, — viens no miesassargiem sacīja. — Turklāt ap­mēram tajā pašā laikā izdarīts iebrukums firmas «Universal» Tokijas loboratorijā.
   —    Hm… — Tamura uz brīdi iegrima domās un tad turpināja. — Es to paredzēju, taču nevarēju iedo­māties, ka viņi sāks rīkoties tik ātri.
   —   Sakiet, kas notiks ar mūsu priekšnieku un pre­zidentu? — iejautājās laborants, kura seja bija kļu­vusi dzeltenzaļa. — Mēs taču patiesībā nekā nezinām par jaunā ieroča būtību. Mēs viņiem tā ari pateicām, bet viņi… Ziniet, viņi varbūt gribēs jūs šantažēt, jo viņu rokās tagad ir ķīlnieki.
   —   Ko lai dara, iespējams, ka mums nāksies šo to upurēt. — Tamura dzedri sacīja. Es nodrebinājos.
   —   Kur koku cērt, tur skaidas lec. Starp citu, jāpanāk, lai upuru būtu iespējami mazāk… Paklausieties, — Tamura pievērsās vienam no saviem rokaspuišiem.
   —    Aizejiet uz mūsu mašīnu un dodiet pa telefonu rīkojumu steidzīgi sasaukt kopā visus senās kara mākslas speciālistus — paukošanas, džiu-džitsa, ka­ratē, nindzja meistarus. Mums ar viņiem ir noslēgta īpaša vienošanās. Nekavējoties izziņojiet trauksmi.

   1
   Mazā kūrorta pilsētiņa, kas atradās skaistā vietā netālu no Asigasaki, šodien pamodās agrāk nekā parasti.
   Pilsētiņas iedzīvotāji un tūristi vēl saldi sapņoja, kad biezajai priekšausmas miglai cauri izlauzās dobji bungu rībieni. Pamazām tie kļuva arvien stiprāki un beidzot izvērtās varenā dārdoņā. Šī dārdoņa ielauzās iekšā pa dzīvojamo namu un viesnīcu logiem un ap­slāpēja arī karsto avotu kluso čaboņu.
   Pavisam netālu no pilsētiņas uz augsta pakalna stāvēja sena pils. Tagad tā pēkšņi bija atdzīvoju­sies — tās tornī dārdēja lielas trauksmes bungas, kas bija klusējušas visus pēckara gadus.
   Nelielā A. pils, kurai bija slavena pagātne, kara laikā nebija sagrauta. Gan cietokšņa akmens mūri, gan ārējais un iekšējais grāvis, gan piecstāvu sarg­tornis bija pilnīgi saglabājušies. Karš bija pasaudzē­jis pili, bet tās īpašnieku ne. Titulētais īpašnieks iz­putējis, nav varējis samaksāt nekustamā īpašuma nodokli, un pils nonākusi zem āmura. Pils atradās ļoti neizdevīgā vietā, tāpēc nepiesaistīja vietējo uzņē­mēju — tūristu viesnīcu īpašnieku uzmanību un des­mit gadus piederēja provinces nodokļu pārvaldei, līdz beidzot to nopirka kāds pēckara gadu jaunmil- jonārs, kurš bija uzkrājis kapitālu, spekulēdams mel­najā tirgū. Taču, kad pils jau bija daļēji pārbūvēta, miljonārs bankrotēja. Un tieši tad pils kļuva par Ta­muras īpašumu.
   Tamura atstāja neskartu nelielo vietējo elektro­staciju, liftus, vannas istabas un daļu dzīvojamo telpu, kuras bija pārveidotas par komfortabliem viesnīcas numuriem, taču, uzskatīdams, ka šis senās kultūras piemineklis nedrīkst aiziet bojā, daudz pūļu veltīja pils un tās nocietinājumu ārējā izskata atjau­nošanai. Rezultātā A. pils pārvērtās par īstu brīnumu: iekšpusē — lieliski iekārtota mūsdienu viesnīca, bet no ārpuses — pēc visiem viduslaiku fortifikācijas noteikumiem būvēts cietoksnis.
   Tiklīdz priekšausmas miglā nodārdēja trauksmes bungas, pirmie un otrie vārti plaši atvērās un pa tiem lieliem bariem saplūda iekšā no visām Japānas malām sabraukušie senās kara mākslas meistari, kuri bija paklausījuši Tamuras aicinājumam. Pagāja tldfc pusstunda, uzlēca saule, tās staros iemirdzējās fan­tastiskas apzeltītas zivis, kas bija izslējušas savas astes virs piecstāvu sargtorņa jumta, nožvadzēja smagās no dzelzs kaltās bultas, un vārti bija atkal cieši noslēgti.
   Lielajā zālē torņa pirmajā stāvā bija sapulcēju­šies gandrīz visu senās kara mākslas veidu pārstāvji.
   Likās patiešām brīnumaini, ka Japānā vēl līdz pat šai dienai bija saglabājies tik liels skaits senās kara mākslas veidu, lai gan daudziem no tiem vairs nebija nekādas praktiskas nozīmes.
   Starp klātesošajiem bija gan senās kara mākslas dažādo veidu izcilākie speciālisti, gan no paaudzes paaudzē mantotās mākslas rūpīgi sargātāji, gan aug­sti kvalificēti un diplomēti meistari.
   Zāli pāršalca klusināts «Š-š-š!», un durvīs parādī­jās Daidzo Tamura, tērpies parādes kimono, uz kura piedurknēm bija ar zīda diegiem izšūti ģērboņi, un platās tautiskās biksēs. Viņš apsēdās, pievilka sev klāt kājas un pievērsās klātesošajiem.
   —    Kungi! — Tamura iesāka savu runu, un viņa skaļā balss atbalsojās zāles velvēs. — Vispirms atļau­jiet pateikties jums par to, ka jūs atsaucāties manam aicinājumam. Izdzirduši šo aicinājumu, jūs pamētāt savus siltos mājokļus un tumšā naktī devāties ceļā. Es, Daidzo Tamura, sirsnīgi pateicos jums un zemu paklanos jūsu priekšā.
   Tamura zemu paklanījās. Klātesošie atbildēja vi­ņam ar vieglu galvas mājienu. Vairums bija ģērbu­šies nacionālos tērpos, un nezinātājam varētu lik­ties, ka te patlaban notiek kāda reliģiska ceremonija vai arī sasaukusi sēdi kāda biedrība, kurai ir pilnīgi svešas ikdienas rūpes un raizes.
   —    Kungi, kā jūs jau droši vien esat uzzinājuši no laikrakstiem un radioraidījumiem, es, Daidzo Ta­mura, nesen laidu darbā jaunu ierīci, kas padarīja nekaitīgas visas sprāgstvielas. Mērķis, ko es izvirzīju, bija ļoti cēls — nodibināt mieru uz Zemes.
   —   Mēs to zinām, un tas mūs ļoti iepriecina, —- sacīja sirmgalvis, kurš bija ievērojams Dzigas pau­košanas skolas pārstāvis.
   —    Rezultātā visas lielākās valstis, kuras līdz šim ar šaujamieroču palīdzību apspiedušas savus vājākos kaimiņus, kļuvušas par Tamuras ienaidniecēm. Ja­pānā ielavījušies daudzi šo valstu aģenti. Vakar, piemēram, aģentu grupa izdarījusi iebrukumu kādā iestādē, kurai ir tiešs sakars ar jaunā ieroča izgata­vošanu. Šī iestāde pilnīgi izdemolēta.
   Man jums jāpaziņo, ka es šo lēmumu pieņēmu kā privātpersona un esmu gatavs, lai nenodarītu nekādu ļaunumu mūsu kvēli mīļotajai Japānai, jebkurā brīdī atteikties no tās pavalstniecības. Taču nedrīkst aiz­mirst, cik mazdūšīga ir mūsu valdība, it īpaši attie­cībās ar Ameriku. Ja uz mūsu valdību tiks izdarīts spiediens, piedraudot ar ekonomiskām sankcijām, tad ļoti iespējams, ka valdība izdos mani Savienoto Valstu varas orgāniem. Turklāt var gadīties, ka ār­zemju aģentiem neviens īpaši nesekos un tie pacen­tīsies uzbrukt man tieši.
   —   Ja šaujamieroči kļuvuši nederīgi, tad taču uz­brukuma draudi ievērojami mazinājušies, — sacīja kungs vidējos gados, kura dzimta jau piecpadsmitajā paaudzē bija pazīstama ar saviem Kogas skolas nindzja meistariem.
   —   Protams! Un tomēr, lai gan es, Daidzo Tamura, nebīstos nāves, man nav tiesību mirt priekšlaicīgi. Tāpēc es lūdzu jūs, kuriem nav sveši kara mākslas vislielākie noslēpumi, aizsargāt mani. Domāju, ka tā­diem lietpratējiem, kādi esat jūs, nebūs grūti tikt galā ar kādu duci importētu dauzoņu.
   —   Pilnīgi pareizi, — piebilda korpulents kungs, diplomēts Jage skolas paukotājs. — Ja šaujamos ieročus vairs nelietos, es viens pats varu ar vien­kārša koka zobena palīdzību pievarēt vismaz desmit tamlīdzīgu kaušļu.
   —   Vai tiks lietoti kaujas zobeni? — kāds Hoku- sinito skolas paukotājs iejautājās.
   —   Tas būs atkarīgs no tā, ko darīs pretinieks, — Tamura dārdošā balsī atbildēja. — Man šķiet, ka tagad, kad šaujamieroči kļuvuši nederīgi, būs jāpār­skata kara zinātne. Es lūdzu viduslaiku Kosjurjū sko­las taktikas un fortifikācijas pasniedzējus izstrādāt kaujas metodes vienībām, kas apbruņotas galveno­kārt ar lokiem, pīķiem un sitamiem ieročiem.
   —    Redz, kas jums ir padomā… — dziļdomīgi ierunājās Kosjurjū kara zinātnes pētnieks — nožē­lojama izskata večuks ar grumbainu seju. — Tātad mēs atgriežamies senatnē, laikmetā līdz 1556. gadam, kad slavenajā Nagasino kaujā Odas strēlnieki sakāva kņaza Singena dzelzs kavalēriju.
   —   Jums pilnīga taisnība. It īpaši lūdzu jūs izstrā­dāt cietokšņa aizstāvēšanas taktiku.
   —    Tātad jūs esat nolēmis nocietināt šo pili? Vai domājat, ka tā tiks aplenkta? — ievaicājās jauns puisis, kurš apgalvoja, ka protot visus Todas skolas nindzjucū paņēmienus.
   —    Jā, nav izslēgts, ka tas var notikt, — Tamura piekrītoši pamāja ar galvu. — Iepriekšējais pils īpaš­nieks nostiprinājis sienas ar ugunsizturīgiem dzelzs­betona paneļiem, bet es izremontēju un atjaunoju vi­sus ārējos nocietinājumus. Protams, vecā pils neiztu­rētu bombardēšanu no gaisa, toties tā ļoti piemērota tuvcīņai. No aplenkuma mums nav jābīstas. Pils teri­torijā ir ūdens — brīnišķīgs karstais avots, te aug bambuss, no kura var izgatavot bultas, daudz augļu koku un ārstniecības augu. Noliktavās glabājas pār­tikas produkti, kurus jau iepircis iepriekšējais īpaš­nieks. Ja aplenkums sāksies tūlīt un nepagūsim tam pamatīgāk sagatavoties, mēs tomēr spēsim te notu­rēties vairākus mēnešus. Var likties, ka pirmie un otrie vārti veidoti no koka, taču faktiski tie lieti no dzelzs un tikai apšūti ar plankām. Ja mēs noslēgsim vārtus, piepildīsim grāvjus ar ūdeni, iegremdēsim ūdenī peldošas lamatas, šausim pa šaujamlūkām ar bultām, bet no mūriem metīsim lejā akmeņus, tad pils viegli izturēs vienas vai divu tādu divīziju uz­brukumu, kuras nav apbruņotas ar šaujamiem ugunsieročiem.
   2
   Šķiet, klātesošie bija mazliet apmulsuši. Ja vienī­gie kaujas ieroči būs bultas, zobeni un pīķi, tad šī senatnīgā pils, bez šaubām, būs drošs patvērums. Turklāt pils nemaz nebija tik veca — spriežot pēc sargtorņa, tā celta tajā laikā, kad jau lietoja arkebū- zas un degļa lielgabalus. Un tomēr Tamuras nodoms nocietināties pilī un sagaidīt te ienaidnieka uzbru­kumu likās visai dīvains. Lielā zāle bija veidota sen­laicīgā stilā, un nacionālajos tērpos apģērbušies viduslaiku kara mākslas meistari, kuri bija tajā sa­pulcējušies, ļoti atgādināja uzticamus vasaļus, kas gatavi aizstāvēt savu lēņu kungu. Taču, atverot se­natnīgās zāles durvis, tūlīt varēja nokļūt modernā hallē, bet tālāk atradās guļamtelpas ar vannas un tualetes istabām, krānos urdza karstais un aukstais ūdens, bija ierīkots elektriskais apgaismojums, virs sargtorņa slējās televīzijas antēna, bet starp pirmo un otro cietokšņa mūri bija iekārtota plaša automa­šīnu stāvvieta un nosēšanās laukums helikopte­riem …
   — Kungi, tagad gluži tāpat kā viduslaikos pats svarīgākais faktors karā būs prasme rīkoties ar iero­čiem. No jauna atdzims karavīru cildenās īpašības un varoņgars! Militārie spēki pasaulē tiks pārgru­pēti! — Tamura sāka runāt aizvien skaļāk. — Kungi, mūsdienu dzīves veids, kas radīts un uzspiests mums ar pulvera un šaujamo ieroču palīdzību, ir eiropei- zēts dzīves veids. Āzijai, kura atradās viduslaiku iesīkstējušo tradīciju varā, tas, bez šaubām, atnesis jaunas vēsmas. Un tomēr eiropieši uzspieda mums šo dzīves veidu tikai tāpēc, ka viņi izmantoja šaujamo ieroču absolūto pārākumu. Vai gan tad, ja Kortesam un Pisarro nebūtu bijušas arkebūzas un lielgabali, uz zemeslodes nebūtu saglabājies^acteku un inku cil­denais smaids? Vai gan lepnie Āfrikas dēli paši pa savu ceļu nebūtu nonākuši līdz civilizācijai, ja vi­ņiem nebūtu bijis jāiziet pazemojošā verdzības skola? Vai gan Indija bez angļu karabīnēm nebūtu pārkāpusi XX gadsimta slieksni? Vai gan bez četrdesmit piektā kalibra koltu, šauteņu un lauka lielgabalu palīdzības būtu atņemta zeme gudrajiem un drosmīgajiem in­diāņiem? Un vai tad, ja nebūtu lietoti Armstronga lielgabali, Āzijas atdzimšana nenotiktu citādā, aziā- Uem daudz piemērotākā veidā, balstoties uz pašas Āzijas ētiku un gadsimtos uzkrāto gudrību? Un, vis­beidzot, vai gan patlaban pastāvētu šausmīga, visu dzīvo radību apdraudoša kara briesmas, ja nebūtu saražots tik gigantisks daudzums moderno šaujamo ieroču, kodolbumbu un raķešu? Es esmu izvilcis in­dīgu, nāvi nesošu skabargu no mūsdienu pasaules miesas, kurā tā bija dziļi iedūrusies un draudēja pa­zudināt visu cilvēci. Un tagad es gribu lūgt, kungi, lai jūs pareizi izprastu manus nodomus un palīdzētu man ar savām zināšanām un spēku. Es negatavojos uzsākt aneksionistiskus karus un nekad neprasīšu, lai jūs pirmie kādam uzbruktu. Taču, ja uzbruks mums, mēs aizstāvēsimies! Japāņi, kas daudzus gad­simtus nodzīvojuši cieši saspiesti uz nelielas saliņas, acīmredzot jau atteikušies no filozofijas, kas sludina slepkavošanu slepkavošanas dēļ, un šobrīd atzīst tikai filozofiju, kas pieļauj iespējamu slepkavību aizstā­vēšanās nolūkā. Pie šīs atziņas mūs novedusi mūsu vēstures gaita. Tiesa, mūsdienu japāņu sabiedrībai nav bijis nepieciešams ņemt palīgā šādu filozofiju. Taču pagaidām nav zināms, kā tālāk attīstīsies noti­kumi. Tāpēc es, Daidzo Tamura, lūdzu jūs palīdzēt man ar savu gudrību un zināšanām.
   Klātesošo sejas pauda aizkustinājumu. Tamura pacentās apvaldīt smaidu, lai neparādītu to, cik viņš patlaban jūtas apmierināts. Un pēkšņi… zāles sie­nās atbalsojās spēcīgi, dobji rībieni. No jauna bija atskanējuši trauksmes bungu dārdi.
   —   Oho! — ieklausīdamies bungu rībienos, iesau­cās viens no kara mākslas meistariem. — Kas tas? Vai tā ir trauksme?
   Tamuras un pārējo klātesošo sejas saspringa, taču neviens pat nepakustējās. Acīmredzot tas nozīmēja «saglabāt cienījamu izskatu». Bungas skanēja itin dī­vaini — trauksmes signāls ir pavisam citāds. Ieklausī- jos uzmanīgi, un man likās, ka es dzirdu jautras tau­tas dziesmiņas ritmus.
   —   Ei, vai tur kāds ir? — Tamura nobažījies kliedza.
   Pēc viņa sauciena atskrēja gados jauns miesas­sargs.
   —    Kas tur notiek? Kāpēc sit bungas?
   —   Tieši tā, sit… — puisis, šķiet, bija mazliet ap­jucis. — Redziet… Goemons sensejs bija gaužām nogarlaikojies un vēlējās kaut ko uzspēlēt uz liela­jām bungām. Lai kā arī mēs centāmies viņu atrunāt, viņa žēlastība mūs neuzklausīja.
   3
   Sajā naktī es kopā ar firmas «Universal» tehniskās daļas vadītāju, kurš bija atbraucis mani apciemot, uzkāpu sargtorņa pašā augšā. Mēs izgājām uz atklātā laukumiņa.
   Pie tumšajām nakts debesim mirgoja zvaigznes. Lejā ne bridi nenorima darbi. Mēs redzējām, kā pro­žektoru gaismā gar cietokšņa mūru ārējo loku šurp un turp braukā kravas automašīnas. Vairākas līdz malām piekrautas mašīnas aizbrauca uz pārtikas un ieroču noliktavu pusi. Acīmredzot Tamura patiešām bija nolēmis nocietināties savā pilī. Apkārt šaudījās Tamuras ļaudis — viņa slepenās vienības locekļi melnos kreklos. īsti fašisti! Laiku pa laikam iedžink- stējās uzvilktu loku stiegras. Hikagē skolas loka šaušanas meistari rīkoja nakts mācības «slepenās vie­nības locekļiem». Arī šautuvi apgaismoja prožektori.
   Sargtorņa pēdējā stāvā bija ierīkojies pavisam sagrabējušais večuks, viduslaiku fortifikācijas un taktikas pētnieks. Viņš bija apkrāvies ar nodzeltēju­šiem, tārpu sagrauztiem foliantiem, lasīja tos, iegrima uz brīdi pārdomās, tad ar veclaicīgu tālskati palūkojās zvaigznēs un atkal no jauna iegremdējās grāmatās. Iespējams, ka viņš gribēja pēc zvaigznēm uzminēt pils likteņus.
   Vēlreiz uzmetis skatienu naksnīgajām debesīm, es ieslēdzu tranzistoruztvērēju.
   «… Āfrikā vairākas ciltis sacēlušās … Vjetnamā amerikāņu karaspēks cieš vienu sakāvi pēc otras … Saigona faktiski jau atrodas partizānu rokās. Tauta ar akmeņiem nomētājusi amerikāņu ģenerāli. Ģenerāļa veselības stāvoklis smags …
   … Okinavā izdarīts uzbrukums amerikāņu kara bāzēm. Nahā visu laiku turpinās pret amerikāņiem vērstas demonstrācijas. Piekauti vairāki amerikāņu karavīri, aizdedzinātas armijas mašīnas. Amerikāņu karaspēka augstākie komandieri helikopteros atstāj Okinavu …
   … Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā sākušies nemieri. Armijai kopā ar amerikāņu karaspēku pa­gaidām vēl izdodas savaldīt tautas masas. Tomēr korejieši, neraugoties uz Seulas valdības aizliegumu, netraucēti biedrojas ar saviem tautas brāļiem, kuri dzīvo aiz trīsdesmit astotās paralēles, un valdība ne ar kādiem ieročiem nespēj nodrošināt šī aizlieguma ievērošanu.
   … Taivānā notiek sadursmes starp gomindānie- šiem un vietējiem iedzīvotājiem. Gomindāniešu val­dības locekļi steigšus lido projām uz Savienotajām Valstīm…
   … Visās amerikāņu bāzēs, kuras izkaisītas pa da­žādiem zemeslodes rajoniem, novēroti dezertēšanas gadījumi…»
   Es pilnīgi fiziski izjutu, ka tālu aiz apvāršņa notiek kaut kādas pārmaiņas.
   Acīmredzot pasaules vēsturi patiešām nāksies rak­stīt no jauna.
   Zemes, kuras līdz šim tika apspiestas ar ieroču palīdzību, cita pēc citas atbrīvojās no savām važām. Briesmīgā kara mašīna, kurai nocirsti nagi un iz­lauzti zobi, bija kļuvusi par nekur nederīgu krāmu.
   —   Paklausieties, Toda … — tehniskās nodaļas va­dītājs pēkšņi ierunājās. — Kā jūs domājat, vai šis Goemons…
   —   Cst! — es viņu pārtraucu. — Pārraida intere­santu paziņojumu. Patlaban pie mūsu premjerminis­tra oficiālā vizītē ieradies amerikāņu vēstnieks. Nakts vidū, — jūs saprotat? …

   1
   Mazliet vēlāk tajā pašā naktī es, izkļuvis ārā no pils, devos paklaiņot pa pilsētu. Vārtus un visas pārējās izejas modri apsargāja Ta-
   muras rokaspuiši, tomēr iekšējā cietokšņa — hon- maru pagalmā, kas atradās pils aizmugurē, es atradu pazemes eju, kura veda ārā no pils. Lai cik tas arī būtu dīvaini, taču tajā laikā, kad Tamura uzsāka pār­būves darbus, šī eja bija palikusi nepamanīta. Iepriekšējais īpašnieks tai priekšā bija aizlicis lielu plāksni ar burtiem «V» un «S» un droši vien neviens vairs nebija pievērsis īpašu uzmanību šķietamajai tualetei. Acīmredzot kādreiz te patiešām gatavoju­šies ierīkot tualetes istabas — ieniris šajā ejā, es tūlīt atdūros pret būvmateriālu grēdu. Tad manā priekšā pavērās garš neapgaismots gaitenis, un es gāju pa to arvien tālāk un tālāk, līdz pēkšņi man virs galvas iemirgojās zvaigznes. Tā es atklāju šo caurumu.
   Es atrados aiz pils ārējā grāvja un raudzījos lejup uz pilsētas ugunīm. Kājas pašas sāka nest mani uz to pusi.
   Lai gan bija jau vēls, ielas šajā kūrorta pilsētiņā, kas bija slavena ar saviem karstajiem avotiem, mu­džēja no cilvēkiem. Pa galveno ielu pastaigājās at­pūtnieki. Zilganā neona gaismā vizēja greznie muzi- kanšu tērpi un samiseni — stīgu instrumenti, kurus viņas spēlēja. No tumšajām šķērsieliņām atskanēja pavedinoši, valdzinoši sieviešu smiekli. Pa atvērta­jiem restorānu kabinetu logiem laukā plūda kairino­šas ēdienu smaržas, salda mūzika un līksmu balsu skaņas. Japāņi bezrūpīgi baudīja dzīvi, it kā pasaulē nemaz nebūtu šaušalīgu notikumu.
   Es iegāju lētā bārā, nostājos pie letes pašā galā un pasūtīju viskiju ar sodu. Tamlīdzīgās vietās nebiju iegriezies jau sen, patiesībā kopš tā brīža, kad pēc apspriedes Jocujasamontē ielā man lika pastā­vīgi uzraudzīt Goemonu un iekonservēja mani kopā ar manu aizbildināmo. Klausīdamies, kā iereibušie viesi pļāpā ar bāra saimnieci, es pieliku glāzi pie lūpām un jutu, ka man sāk reibt galva.
   Jā, tas viss bija sācies tajā dienā, kad es sastrīdē­jos ar Kisako. Es biju aizbraucis uz Jokohamu izvē- dināties, nomierināt nervus, papriecāties par jauko ainavu, kas paveras no piekrastes pakalna. Vai man toreiz varēja ienākt prātā, ar ko beigsies šī nevai­nīgā pastaiga? … Tolaik biju sīks ierēdnītis, par kuru neviens nedod ne pliku grasi. Es biju liela ražošanas uzņēmuma marionete, kura diendienā laikā starp di­viem kontrolpulksteņa klikšķiem izpilda vienas un tās pašas ietrenētās kustības. Un tomēr mana dzīve bija viegla un bezbēdīga, — manu prātu nodarbināja vienīgi divas domas: kad man paaugstinās algu un kad es varēšu apprecēties? Reizēm spēlēju kārtis, re­tumis aizstaigāju uz hipodromu. Taču gan vienā, gan otrā gadījumā vai nu paspēlēju, vai arī vinnēju pavisam nožēlojamas summiņas. Kādu laiku biju de­dzīgs profesionālā beisbola cienītājs. Dažkārt dzēru­mā pirku lētas sievietes. Krodziņos kopā ar saviem darba biedriem lamāju priekšniecību. Tiklīdz paklīda baumas, ka kaut kur šaurā paziņu lokā rāda striptīzu vai frivolu filmu, — parasti gan šīs filmas bija pavi­sam nolietotas un vecas un kailu skaistuļu vietā uz ekrāna rādījās neskaidri kroplīgi silueti, — es pa galvu, pa kaklu drāzos uz turieni. Reizēm, kad biju uzskrējis uz sēkļa, izņēmu iepriekš algu, mēneša bei­gās, sakodis zobus, tāpat kā visi man līdzīgie, atdevu krogā parādus un izdarīju kārtējo iemaksu par man­tām, kas bija pirktas uz nomaksu. Kad man pagadījās dažas brīvas dienas, vispirms nolādējis visu pasauli, nezin kāpēc devos tālā tūristu pārgājienā ar smagu mugursomu plecos. Dzīvoju tikai šodienai, īpaši neko nedomādams, vai tāda dzīve ir laba vai slikta. Dzīvoju, nemaz necenzdamies ieskatīties rītdienā, dzīvoju, ne ar ko neatšķirdamies no citiem, ik dienas skraidelē­dams apkārt, līdz galva sāka griezties riņķī, un, kau­damies ar savām rūpēm, dzīvoju parasta neievēro­jama cilvēka dzīvi.
   Man pat sapņos nebija rādījies, ka es, vienkāršs puisis, kam līdz šim vēl nekad nebija uzticēti svarīgi pienākumi, pēkšņi iekulšos tādā ķezā.
   Taču tagad manī kaut kas bija izmainījies.
   Es biju ierauts dīvainu notikumu virpulī un pēdējā laikā daudz ko uzzinājis. Biju nokļuvis tādā stāvoklī, kad jādomā par politiku, par pasaules likteņiem. Bet es tam nemaz nebiju sagatavots. Un pats galvenais, — tiesa, es to sapratu nevis tūlīt, bet tikai pavisam ne­sen, — visu skandālu un nekārtību izraisītājs ačgār­nais un ērmīgais Goemons klausīja vienīgi mani un Kisako. Viltīgais Tamura pamanīja to jau pirmajā dienā un lika mums visu laiku uzturēties Goemona tuvumā. Lai arī cik zemu Tamura klanījās Goemona priekšā, izlūgdamies kārtējo brīnumu, Goemons vis­pirms vienmēr apjautājās man: «Nu, ko tu saki, Toda, draudziņ, brālīt, saimniek, vai iepriecināsim šodien resnīti?»
   Tātad bez manas ziņas un piekrišanas neviena no briesmīgajām parādībām nebūtu izraisīta.
   Iznāk, ka man ir tiešs sakars ar cilvēces vēsturē vēl nepieredzētiem notikumiem, kas satricinājuši visu pasauli.
   Kā lai rīkojos tālāk?
   Es sapratu, ka man nav nekā kopīga ar šiem dzī­vespriecīgajiem, dīkajiem ļaudīm. Jutos bezgala vientuļš un sirds man sažņaudzās aiz skumjām un bailēm.
   Nē, domāt par pasaules likteņiem un starptautisko stāvokli — tas tādam nenozīmīgam cilvēciņam kā man ir pārāk grūts uzdevums.
   Sakiet, ja kādam no jums, tikpat vienkāršam un parastam puisim, kādu uz zemeslodes ir miljoniem un kāds esmu arī es, uzdotu izlemt pasaules turpmākos likteņus, — ko tad jūs iesāktu? Tādā gadījumā, ja viens vienīgs jūsu vārds varētu izšķirt, vai…
   Kāds uzsita man uz pleca. Es apgriezos apkārt. Manā priekšā stāvēja firmas «Universal» tehniskās nodaļas vadītājs.
   2
   —   Vai tad tev maz piedien dzert tādā vietā? — vadītājs smagi noslīga uz grozāmā sēdekļa līdzās man. Liekas, viņš bija krietni iedzēris.
   —   Nezinu, piedien vai nepiedien, bet es šajā brīdī nespēju nedzert, — es sacīju un ielēju sev mutē vēl vienu porciju viskija ar sodu.
   —   Es tevi saprotu, lieliski saprotu … — Viņš pa­sūtīja sev viskiju. Pēc tam mirkli klusēja, saņēmis galvu rokās. — Es arī. Neatzinos tev toreiz tur augšā uz torņa. Es aizeju no firmas. Šodien iesniedzu atlū­gumu.
   —   Jūs aizejat? Un kāpēc?
   —    Ierīce nozagta …
   —   Ko … Kāda ierīce? — Es nodrebinājos. — Goe­mona ierīce?!
   —   Tu nekliedz tik stipri! Protams, tas ir bries­mīgi … Viņi taču vēlreiz iebruka laboratorijā. Vienu ierīci nozaga, otru iznīcināja. Taču ne jau tāpēc vien es iesniedzu atlūgumu, — viņš pavīpsnāja, pauzdams skaidri jaušamu nicinājumu pret sevi, un vienā rā­vienā iztukšoja glāzīti. — Saproti, ierīce, kuru mēs izgatavojām pēc Goemona norādījumiem, nekur ne­derēja. Nu… varbūt vienīgi vecāko klašu skolē­niem … kā mācību uzskates līdzeklis …
   —   Kā tas iespējams?
   —   Redzi… Goemons spīdoši pamatoja visus teo­rētiskos principus. Tik lieliska ideja, ka mums visiem mutes palika vaļā. Bet, kad sākām konstruēt… — Viņš bezcerīgi atmeta ar roku. — It ne-kas nesanāca! Izgatavojām kaut ko līdzīgu vibratoram. Taču šādam vibratoram nav absolūti nekādas jēgas. Tas itin neko neietekmē. Ar tām trakajām parādībām, kuras mēs pieredzējām un kuru izpausmi manām arī tagad, šai ierīcei nav nekāda sakara.
   —    Ļoti interesanti, — es sacīju un nezin kāpēc atvieglots uzelpoju. — Bet kādā veidā tad Goe­mons …
   —    Tam ir tikai viens izskaidrojums, — šefs ātri iztukšoja vēl vienu glāzīti viskija. — Velns parāvis! Kā es par to iedomājos, man tūlīt gribas piedzerties līdz nemaņai! Es taču esmu inženieris — vai saproti?
   —   Un kāds ir šis izskaidrojums?
   —    Man tevi jābrīdina, ka es tik un tā tam neticu, vienkārši nespēju noticēt… — Viņš drūmi blenza uz tukšo glāzīti. — Taču neko citu nevar izdomāt. Tas ir kaut kas pārdabisks . ..
   —    Hm… tu saki, pārdabisks … — Es pašūpoju galvu. — Kaut kas līdzīgs telepātiskai iedarbībai… vai arī telekinēzei? …
   —    Jā, jā… Runā, ka tās nemaz neesot blēņas. Kādu laiku pat avīzēs rakstīja, ka amerikāņu atom­zemūdenēs izdarīti telepātiska rakstura izmēģinājumi. Bez tam vēl «General Electric» pavisam nopietni cen­šas izpētīt, vai ar telekinēzes palīdzību nevar novir­zīt raķetes no iepriekš noteiktā kursa… Un tomēr es tam nespēju noticēt, tas viss ir tikai baumas… Taču…
   —    Saprotu, tagad es beidzot saprotu, — es pamāju ar galvu, jau sesto reizi pasūtīdams viskiju ar sodu. — Lūk, kāpēc ir iespējams iesaldēt napalmu, bakte­rioloģiskos ieročus un indīgās kaujas vielas. Sa­kiet, — vai jūs ticat baumām, ka it kā izmainījušās slāpekļa — šaujamā pulvera sastāvdaļas — ķīmiskās īpašības?
   —    Tīrie murgi! Pats saproti, slāpekļa taču dabā ir papilnam. Kā gan tas var būt, ka pulverī tā ķīmiskās īpašības mainās, bet gaisā, piemēram, nemainās? Un olbaltumvielās? Vai zini, cik daudz olbaltumvielu ir cilvēka organismā? … Nu, redzi nu! Bet mūsu ķer­meņos taču pagaidām nekādas pārmaiņas neno­tiek … — viņš pataustīja savus bicepsus.
   —    Jā-ā… Tāpēc arī viņam izdevies pat raķešu degvielu iesaldēt. Tā taču sastāv no šķidra skā­bekļa un petrolejas. Kāds tam sakars ar zinātni? Viņš ir vilkatis, «pārcilvēks», lūk, kas viņš ir!
   —    Par-reizi! — šefs trieca dūri uz letes. — Vilka­tis! Burvis, kuram piemīt pārdabiskas spējas. Bet vai tu noskārt, no kurienes viņš ir ieradies?
   —   Varu apmēram ie-domāties… — tikko noturē­damies uz sēdekļa, es norādīju ar roku uz griestiem.
   —   No turienes … no tālienes … tālienes … tu­rienes …
   —    Arī es domāju tāpat… — šefam mēle jau bija kļuvusi pavisam stīva. — Kosmosa būtne. .. droši vien nav pat no mūsu Saules sistēmas… Un kāpēc viņš ieradies uz Zemes?… Kāpēc tik dīvaini ģēr­bies? Kādā nolūkā to visu pastrādājis?
   —    Ne-ezinu… — Es redzēju, ka mans pirksts graciozi svārstījās tieši gar šefa degunu. — Ne-ezi­nu… Skaidrs ir vienīgi tas, ka viņš kāro iegūt Japā­nas imperatora autogrāfu.
   —  Taču būtne ar šādām spējām… — šefu pēkšņi sāka kratīt drebuļi. — Tā var vēl izdarīt diezin ko. Ja iegribēsies, sadauzīs mūsu veco Zemi drusku dru­skās … Eh, ko tur daudz runāt! Tik un tā iekšde­dzes dzinēji drīz izies no ierindas… Tu saproti, dzirkstele… kas tad ir dzirkstele? Tas ir sprā­dziens! … Ai, Toda, kas gan tagad notiks ar mums?!
   —   Kā lai es to zinu! — es galīgi izmisis iesaucos. — Pavaicājiet to Tamuras kungam.
   —   Paklau, — viņš pēkšņi pieklusināja balsi, — bet vai šis D.D.T., šis profesors Tamura, zina, kas īstenībā ir Goemons? Varbūt zina un tomēr liek vi­ņam to visu darīt?
   Es pašūpoju galvu.
   —   Diezin vai. Viņam taču galva piebāzta pilna ar visādiem mēsliem, visādām satrunējušām idejām. Vai tad viņam laiks padomāt par to, ka šis radījums varētu būt ieradies no kosmosa! Tad jau viņš drīzāk noticēs pasaciņai, ka viņa vecvectētiņa gars pēkšņi materializējies. ..
   —   Taču kāpēc gan Tamuram tas viss ir vaja­dzīgs … — mans šefs nomurmināja. — Tu zini, ķī­miskās rūpniecības bosi jau griež uz viņu zobus. Iesaldēdams napalmu, viņš laikam gan ir pāršāvis pāri par strīpu. S. ķīmiskajā kompānijā, kura ražoja na- palma bumbas Vjetnamai, izcēlusies īsta panika.
   —   Lai velns viņus visus parauj! Man nav ne jaus­mas. — Es piespiedu vaigu pie letes. — Tamura ga­tavojas uzsākt cīņu ar visu pasauli. Viņš nocietinā­jies vecā pilī …
   —   Vai par to jābrīnās. .. tāpēc jau pie viņa sa­pulcējušies slepkavas no visas pasaules!
   —   Tas tiesa … Taču arī tādu, kas viņam simpatizē, netrūkst… visās pasaules malās … Sevišķi koloni­jās un bijušajās kolonijās, kuras līdz šim tika ap­spiestas ar šaujamo ieroču palīdzību.
   Mans šefs neatbildēja — viņš jau bija sācis krākt.
   Es pārlaidu bāram aizmiglotu skatienu. Izņemot mūs abus, te nebija vairs neviena viesa. Droši vien tūlīt bāru slēgs. Kaktā brēca līdz galam uzgriezts ra­diouztvērējs. Saimniece pāri visai zālei sakliedzās ar bārmeni.
   Pēkšņi mūzika apklusa un atskanēja diktora balss:
   «… Pārraidām pēdējās ziņas. Šodien vēlu vakarā ASV vēstnieks apmeklējis premjerministra rezidenci un iesniedzis premjeram ASV prezidenta personīgu vēstījumu. Vēstījuma saturs pagaidām vēl nav pub­licēts, taču, spriežot pēc ziņām, kas saņemtas no ār­zemēm, prezidents pieprasa, lai Japānas valdība ne­kavējoties «atsaldē» sprāgstvielas un izdod ameri­kāņu varas orgāniem noziedznieku, kas vainojams šīs parādības izraisīšanā. Noteikts šo prasību izpil­des termiņš. Domājams, ka šonakt tiks sasaukta ār­kārtēja valdības sēde, kurā apspriedīs šo vēstījumu. Patlaban ASV vēstnieks Japānā tiekas ar mūsu ze­mes teritorijā izvietoto amerikāņu bruņoto spēku pavēlnieku. Sarunās piedalās arī ASV štāba priekš­nieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs. Viņš ieminējies par to, ka amerikāņu armija un Japānas pašaizsardzības spēki, iespējams, vienosies par kopī­giem pasākumiem notikumu vaininieka arestēša­nai …»
   —   Vai tu saproti, ko tas nozīmē? — saimniece sa­cīja bārmenim. — Atkal sākam ķildoties ar Ameriku.
   —   Nu ja, kad izgājuši no ierindas lielgabali un karabīnes, tad visu vainu uzveļ Japānai, — bārmenis atbildēja. — Taču pat tad, ja nāksies karot ar Ame­riku, mums nekas briesmīgs nedraud. Ko gan var izdarīt bez lielgabaliem un karabīnēm?
   3
   Iestūmis aizmigušo šefu taksometrā, pateicu šofe­rim, uz kurieni jābrauc. Kad es pa apakšzemes eju atkal atgriezos pilī, pulkstenis jau bija pāri diviem naktī.
   Šur tur vēl dega gaisma, un sargi staigāja pa pagal­miem ar gumijas nūjām rokās.
   Acīmredzot pili jau bija zināms, cik bargas prasī­bas izvirzījusi ASV valdība. Lielā zāle bija spilgti apgaismota. Šeit sapulcējušies kara mākslas meistari un citas Tamuram tuvu stāvošas personas par kaut ko satraukti spriedelēja.
   —   Nezin kā reaģēs organizācijas, kas cīnās par mieru? — Tamura prašņāja. — Man šķiet, tām vaja­dzētu mani bez ierunām atbalstīt.
   —    Pagaidām vēl neviena no šīm organizācijām nav klaji izteikusi savas domas. Acīmredzot apjuku­šas, — kāds atbildēja. — Bet varbūt svārstās. Tās taču pieskaita jūs, Tamura sensej, pie labākajiem po­litiķiem. •
   Tamura nicīgi nošņācās.
   —    Saņemta telegramma no Anglijas, no sera Bar- tolomeja Rotari, — kāda cita balss sacīja. — Sers Rotari dedzīgi atbalsta jūs. Viņš ir angļu pacifistu organizācijas vadītājs.
   —    M-jā, laikam uz pārējiem nav ko cerēt, — Ta­mura ieteicās. — Bet vai atbilde no ANO ģenerālsek­retāra vēl nav saņemta?
   Es nemanot izslīdēju ārā pa durvīm un devos uz guļamistabu.
   Mūsu divguļamā gulta bija tukša. Es iegāju blakus istabā pie Goemona. Viņš gulēja gultā, plati atvēris acis. Kisako sēdēja līdzās uz krēsla un žāvādamās lasīja kādu grāmatu.
   Tas, ko es saklausīju, mani ļoti pārsteidza.
   —   Ko tu tur lasi?
   —   Aristoteli… — Kisako gari nožāvājās, un vi­ņai acīs sariesās asaras. — Goemoniņš atstiepa no glabātavas veselu kaudzi sarežģītu grāmatu un lūdza palasīt tās viņam priekšā.
   Tikai tagad pamanīju, ka istaba ar grāmatām bāz- tim piebāzta. Es arī vairs nevarēju apvaldīt žāvas, pametis acis uz nosaukumiem — filozofija, teoloģija, ētika un tā tālāk. Nesaprotu, kā cilvēkiem patīk rak­ņāties tamlīdzīgās grāmatās. Man šķiet, pietiek tikai ar vienu rindiņu, lai cilvēks gulētu kā nosists. Var­būt Goemons sirgst ar bezmiegu un izmanto tās miega zāļu vietā? …
   Taču Goemona izskats mani taisni satrieca. Viņš bija piesarcis aiz satraukuma, viņa acis sajūsmā spī­dēja. Viņš patiešām bija pavisam citas sugas cil­vēks nekā mēs — viņu uzbudina prāta skaidrība, do­mas spēks. Liekas, es biju atminējis, kāda ir «pārcil­vēka» būtība! Es jau gribēju pastāstīt Kisako, ko domāju par Goemonu, kad pēkšņi izdzirdu lidmašīnu rūkoņu, kas kļuva arvien skaļāka.

   1
   Aviācijas uzlidojums A. pilsētai, precīzāk sakot, masu uzlidojums A. pilij, mazliet atšķīrās no tiem uzlidojumiem, kurus biju pieredzējis agrā bērnībā.
   Tagad specifiskajam reaktīvo bumbvedēju kaucie­nam sekoja spēcīgs grāviens, pēc tam vēl viens, un pils sāka drebēt vienā drebēšanā. Iekrakšķējās jumts.
   — Gaisa trauksme! Sargieties, neejiet ārā! — kāds kliedza ruporā.
   Bet man, kā par spīti, tieši šajā brīdī sākās stipra no maniem slavenajiem senčiem mantotas slimības lēkme. Ja es būtu mediķis un prastu latīņu valodu, tad to nosauktu par «zinātkārius vulgaris». Es skrēju ko kājas nes uz cietokšņa iekšējo pagalmu — hon- maru un, atmetis galvu atpakaļ, sāku raudzīties debesīs.
   Tumsā kaut kas pazibēja un, traukdamies man ga­rām, aizskāra kreiso celi. Es ievaidējos.
   —   Kas tev noticis? — Kisako, kas bija izskrējusi pagalmā tūlīt pēc manis, pārbijusies iesaucās.
   —   Kur ir tas idiots, kas cēlis šo pili? Dodiet man viņu tūlīt šurp! — Es lēkāju uz vienas kājas, berzē­dams sasisto ceļgalu. — Dakstiņi birst lejā no jumta.
   Kisako iespiedzās un, liekas, gribēja kaut ko sacīt. Taču no rietumu nocietinājumu puses parādījās lid­mašīna, kas pļaujošā lidojumā drāzās uz mūsu pusi, sekoja apdullinošs blīkšķis, un zeme iedunējās.
   —   Ko? Ko tu sacīji? — es kliedzu no visa spēka, joprojām turēdams ar roku savu kāju. — Nekliedz tik skaļi, citādi Goemons atkal noslāpēs skaņu!
   —   Tie nav dakstiņi! Skaties! — Kisako norādīja uz kādu priekšmetu, kas atradās man aiz muguras.
   Es pagriezos atpakaļ. Tur gulēja nezin kad parā­dījusies akmens šķemba, kas līdz pusei bija iestrē­guši zemē. Man kļuva nelabi. Ja nu tā būtu trāpījusi man pa galvu? …
   —   Ieslēdziet prožektorus! — kāds kliedza. — Pa­grieziet tos pret debesīm!
   Tagad es jau pavisam skaidri redzēju reaktīvo lid­mašīnu. Uz spārniem pazīšanas zīmes bija aizkrāso­tas, taču nebija grūti uzminēt, kādai valstij tā pieder. Japānas pašaizsardzības spēkiem vēl nebija tāda tipa lidmašīnu.
   Fizelāža apakšā atvērās, un no turienes izvēlās kaut kas melns. Zeme nodunēja.
   —   Ei, jūs, neskraidiet apkārt kā apsviluši! Pirmām kārtām jāsaglabā miers! — ierunājās kāda balss man aiz muguras.
   Es atskatījos. Tur, sakrustojis uz krūtīm rokas, stāvēja Tamura.
   —   Nu gan iet vaļā! — viņš šķībi pasmaidīja. — Taču tu, Toda, nebīsties, mūsu pils būvēta no dzelzsbetona. Un pazeme ari mums nocietinātā. Ar akmeņiem mūs nesatrieks.
   —    Kas tā par nebūšanu, drebēšanu, purināšanu, zemes tricināšanu, drūzmēšanos? — kāds ierunājās ķērkstošā balsi, un mums turpat līdzās parādījās Goe­mons. — Cilvēks nonācis, iegrimis, iebraucis filozo­fiskā gara pacilātībā, bet jūs te nodarbojaties velns zina ar ko! Tā jau drīz vien var kļūt par garīgu impo­tentu, kastrātu, idiotu, stulbeni!
   Mēs nepaspējām ne vārda bilst, jo viņš tūlīt pat izskrēja pagalmā.
   —   Uzmanies, Goemon! — es nokliedzu viņam pakaļ.
   —    Pilina, pakšķina, plikš-plikš-plikš-plakš-plakš- plakš … Lietus, sniegs, krusa, pērkons … Laiks paš­laik nepastāvīgs. Meteorologi melo, melš niekus, mānās, piemuļķo, paši nekā nezina …
   Tajā brīdī svelpdams krita akmens.
   —   Goemon, atpakaļ!
   Taču bija jau par vēlu. Milzīgs granīta bluķis gā­zās Goemonam uz galvas. Zeme smagi nodunēja.
   Mēs sastingām aiz šausmām un aizturējām elpu. Man mute acumirklī izkalta, un sirds apstājās.
   Ja nu viņš no … nomirst…
   —   Goemon sensej! — Tamura iekliedzās izmisīgā, pēkšņi aizsmakušā balsī.
   Mēs abi ar Kisako, aizmirsuši nāves briesmas un akmeņus, kas bira no debesīm, pieskrējām pie gra­nīta bluķa. Nē, nebija vērts pat mēģināt kaut ne­daudz to pacelt — tas svēra vairākus desmitus tonnu. Man likās, ka es jau redzēju Goemona saspiesto gal­vaskausu …
   —    Oi, oi, cik spēcīga jušana! — pēkšņi atskanēja balss no akmens apakšas. — Es jau sen nebiju saju­tis tik lielu baudu, tīksmi, svētlaimi…
   Bluķis pāršķēlās uz pusēm, un no tā izlīda Goe­mons. Pilnīgi sveiks un vesels. Vienīgi katliņa dibens bija saņurcīts un pazuduši aiz lentas aizbāztie karo­dziņi.
   Mēs abi ar Kisako, zaudējuši pēdējos spēkus, apsē­dāmies zemē.
   —    Goemon sensej! — Tamura nometās uz ceļiem un apskāva Goemona kājas. Pat šajā mirklī viņš ne­varēja iztikt bez teatrāliem žestiem. — Jūs esat sveiks un vesels! Tā patiešām ir īsta svētlaime!
   Belziens Goemonam tomēr nebija gluži nekaitīgs. Viņa seja piesarka, acis aizmiglojās un raudzījās ne vairs reizē uz augšu un leju, bet gan uz kreiso un labo pusi, uz lūpām parādījās putas, nāsis drudžaini izpletās un sarāvās.
   —   Man sen tik spē … šoks … baukš-plaukš … Gandrīz valodu zaudēju …
   —    Un kas ir ar galvu? Kā tu patlaban jūties? — Es saņēmu viņu aiz pleciem.
   —   Pieklājīgi, brīnišķīgi, debešķīgi! — viņš pēkšņi sāka skaļi smieties. — Ko gan man var padarīt tāds blieziens! Man galva nav olas čaumala, rieksts, ķir­bis, arbūzs … Hi-hi-hi…
   Goemons ar šausmīgu troksni nošķaudījās. Viņa acu āboli tūlīt atgriezās savās agrākajās vietās — viena acs skatījās uz debesīm, otra — uz zemi. Un tad viņš pēkšņi kļuva briesmīgi nikns.
   —   Cūcība! Bezkaunība! Rupjība! … Nedrīkst ka­vēt, traucēt! … Mums ir aizrautība, filozofija, teozo- fija, domu lidojums! … Bet jūs tikai — šurp un turp, to un šito, asti luncināt, aiz deguna vazāt… Kur ir japāņu majestāte? Man pacietība trūkst, plīst, šķīst, irst… Ja jūs vēl trokšņosiet, es jums parādīšu tādu troksni, rīboņu, dārdoņu, blīkšķi, ka uguns vien no- šķīdīs! …
   Kad pagaja nakts un uzausa rīts, es ieraudzīju, cik stipri cietusi slavenā pils.
   Tonnu smagi un vēl smagāki akmeņi, kas mesti no augšas pļaujošā lidojumā, bija nodarījuši nopietnus postījumus. Mūri vietām bija sagrauti, dažas celtnes sagāzušās. Ejas bija aizbērtas ar šķembām. Iekšējā cietokšņa jumtā rēgojās divi lieli caurumi. Ļoti dī­vains izskatījās akmens, kas bija ietriecies sargtorņa piektajā stāvā.
   Pēc nomesto akmeņu daudzuma varēja aprēķināt, ka mūs bombardējuši apmēram piecdesmit F105 «Sunder Chief» tipa bumbvedēji iznīcinātāji. Man pat kļuva žēl pretinieka — protams, cietoksnis bija cietis, taču cilvēku upuru tikpat kā nebija: tikai viens nogalināts, divi smagi ievainoti un kādi desmit tikuši cauri ar zilumiem un nobrāzumiem.
   Neviens nezināja, no kuras bāzes bumbvedēji pa­cēlušies gaisā un pie kāda aviācijas pulka tie pieder. Bet par to, kādu nāciju pārstāvēja piloti, kas pieda­lījušies bandītiskajā nakts uzlidojumā, neviens ne­šaubījās. Valsts, kura iesniegusi Japānas valdībai ultimātu, bija no draudiem pārgājusi uz aktīvu rīcību. Ultimāta termiņš vēl nebija beidzies, taču tā jau pasteidzās nodemonstrēt savu militāro spēku. Un vai par to jābrīnās — tādas bija šīs valsts parašas.
   — Idioti! — Tamura sacīja, spraukdamies cauri akmeņu grēdām. — Būtu labāk paši par sevi parūpē­jušies, nevis nodarbojušies ar tādām muļķībām.
   Preses pārstāvji, padzirdējuši par notikušo, bariem vien plūda uz pili. Tomēr tālāk par ārējo grāvi viņus nelaida. Mēs baidījāmies no spiegiem. Bet Tamura nevarēja aizliegt fotografēt pili un tās apkārtni no helikopteriem.
   Jau priekšpusdienā iznāca visu Japānas laikrak­stu speciālizlaidumi.
   «A. pils bombardēta ar akmeņiem!», «N. bruņoto spēku zvērīgā rīcība!»
   Protams, valdība par šo notikumu saņēma sīku jo sīku ziņojumu. Atmosfēra Japānas un ASV ap­spriedē, kas notika šajā dienā, tūlīt kļuva saspīlēta.
   Amerikāņu puse noteikti apgalvoja, ka tai par bombardēšanu nekas neesot zināms, un prasīja pie­rādījumus. Japāņu puse izteica kategorisku protestu, kā pierādījumus izmantodama vietējo laikrakstu in­formācijas, A. pilsētas policijas ziņojumu, Tamuras personīgi uzrakstīto protestu un bombardēšanā pie­dalījušos lidmašīnu fotogrāfijas, kas bija absolūti identiskas tām fotogrāfijām, kurās bija redzamas kādā Tālo Austrumu kara bāzē dislocētās ASV lid­mašīnas. Amerikāņi mazliet apjuka, lai gan, starp citu, delegācija, kas piedalījās apspriedē, varēja arī nekā nezināt par šo akciju.
   Un tad atgadījās kaut kas vēl nepieredzēts. Japāņu puse paziņoja, ka rezervē sev tiesības atbildēt uz iesniegto ultimātu tikai pēc tam, kad būs noskaidroti ASV nekaunīgās akcijas cēloņi. No kurienes mūsē­jiem pēkšņi bija radusies tāda drosme?!
   — Mēs lūdzam amerikāņu pusi ievērot, ka sabied­roto un draudzīgo valstu attiecības nepieļauj rupju militāru iejaukšanos, kādu praktizē ASV valdība tā­dos gadījumos, kad tai kaut kas nav pa prātam, — viens no japāņu delegācijas locekļiem paziņoja. — Ar tamlīdzīgām akcijām jūs diskreditējat savu valsti un apgrūtināt Japānas valdības politiku, ku­ras mērķis ir uzturēt tautā draudzības jūtas pret Ame­riku. (Delegāts pēkšņi atsaucās uz tautu, par kuru gan viņam acīmredzot bija visai miglains priekš­stats.) Vai jūs patiešām neapjaušat, ka jūsu rīcība nav saprātīga? Uzbrukums A. pilij ir bijis izdevīgs vienīgi valdībai naidīgam grupējumam un pastipri­nājis antiamerikānisko noskaņojumu, kurš jau tā ir pietiekami izplatījies. Varbūt jūs gatavojaties izrī­koties ar mums tāpat kā ar dažām citām Āzijas ze­mēm? Taču iegaumējiet: lai gan Amerikas Savieno­tās Valstis, protams, arī turpmāk būs viena no spē­cīgākajām lielvalstīm, to militārā varenība tomēr kopš šī brīža kļuvusi fikcija.
   Tajā pašā dienā parlamenta ārkārtējā sēdē pie­ņēma lēmumu «iesniegt protestu N. valstij, kas pie­ļāvusi šo nekaunīgo akciju». Opozīcijas partija tūlīt pieņēma lēmumu, kurā valdības darbību novērtēja par mīkstčaulīgu, un kategoriski ieteica valdībai neaprobežoties vienīgi ar protestu, bet pieprasīt, lai 1 Amerikas Savienotās Valstis oficiāli atvainojas par bezatbildīgo rīcību un soda vainīgos.
   Pāri visai Japānai vēlās sašutuma vilnis. Visur rīkoja mītiņus, kuros protestēja pret «A. pilsētas bombardēšanu ar akmeņiem». īpaši plaša atbalss bija ^ cietušās pilsētas iedzīvotāju mītiņam.
   Šajā laikā mūsu pils apsardzība tika divkāršota, taču divkārt pieauga arī jau tā lielais saspīlējums. Tas izskaidrojams ar to, ka tikmēr, kamēr mūs ap­sēda korespondenti, pilī nemanīts ielavījās kāds slepkava — gomindāniešu aģents. Viņš pieprasīja tūlītēju tikšanos ar Tamuru. Taču viņu, bez šaubām, nekavējoties iemeta pazemes cietumā. Tajā pašā dienā cietumā nonāca vēl daži spiegi. 11
   Drīz vien demonstranti jau uzbruka vienai no Ja­pānas teritorijā ierīkotajām amerikāņu kara bāzēm. Satracinātais pūlis laida darbā akmeņus un nūjas. ļ| Daudzus virsniekus un kareivjus ievainoja.
   Tikai tad amerikāņu valsts departaments sniedza paziņojumu.
   Pirmie šī dokumenta teikumi izskanēja kā mēģi­nājums attaisnoties. «Amerikas Savienotajām Val­
   stīm nav nekāda sakara ar Japānas pilsētas A. bom­bardēšanu. ASV nav nodomājušas bez brīdinājuma izdarīt tamlīdzīgus barbariskus uzbrukumus draudzī­gai valstij, kas turklāt ir mūsu sabiedrotā.»
   Tad sekoja teksts, kas bija sarakstīts pēc veca, visiem līdz kaklam apnikuša parauga: «Japānas pil­sētas A. bombardēšana ar akmeņiem ir provokato­risks kādas komunistiskas valsts akts …»
   Protams, Padomju Savienības valdība tūlīt atspē­koja šo paziņojumu.
   3
   Jāteic, ka man nemaz nepatika tas, kas notika pa­saulē. Situācijā, kas patlaban bija izveidojusies, bija kaut kas neīsts.
   Es diemžēl nespēju izprast, kur tieši slēpās šis ne- īstums, taču nemiers manī ar katru dienu pieauga.
   Zināms, arī pirms sprāgstvielu iesaldēšanas pa­saule nebija ideāla. Un es nepavisam neesmu status quo aizstāvis. Vēl nesen dzīvoju garlaicīgu, taču bez­rūpīgu sīka ierēdnīša dzīvi, iztiku no algas līdz al­gai. Tomēr sirdī loloju sapni par lielām pārmaiņām. Tagad lielās pārmaiņas bija notikušas: parādījās Goemons ar saviem trikiem, un viss sagriezās ar kā­jām gaisā. Sensācija sekoja sensācijai. Nervu sa­sprindzinājums sasniedza galējo robežu. Bet … vai tad var dzīvot, stāvot uz galvas? … Starp citu, va­rētu jau arī pastāvēt, ja tikai zinātu, kā labā tas jā­dara. Nu, piemēram, ja mūsdienu sabiedrība uz mū­žīgiem laikiem atteiktos no kariem, iestātos stabils miers, cilvēkam nebūtu vairs jātrīc aiz bailēm, ka viņu jebkurā brīdī var izmest no darba un viņš tad paliks bez maizes kumosa … Taču nekas tamlīdzīgs nenotika.
   Šīs smagās pārdomas man ne mirkli nedeva miera. Es devos ārā no pils pa slepeno eju, pēc tam iesēdos taksometrā. Sākumā man nebija noteikta mērķa, bet tad pēkšņi atcerējos tehniskās nodaļas vadītāju, at­cerējos, kā mēs abi divi naktī pirms bombardēšanas dzērām, un nolēmu aizbraukt pie viņa. Viņš dzīvoja starp A. pilsētu un Tokiju, apmēram stundas brau­ciena attālumā no šejienes.
   Par laimi, šefs bija mājās. Tātad nebija aizgājis uz darbu. Acīmredzot arī viņam neklājās labāk. Bija vēl gaiša diena, taču viņš jau paguvis iedzert. Arī man piedāvāja. Nemaz nebrīnījās par manu pēkšņo apciemojumu.
   Es tūlīt apreibu, man kļuva mazliet vieglāk ap sirdi. Cik labi, ja ir kāds, kam var uzticēt savas bē­das un raizes!
   —   Ko jūs par to domājat? Vai jums šķiet, ka viss ir kārtībā?
   —    Hm. .. — viņš līdz dibenam iztukšoja kārtējo glāzīti un kļuva nopietns. — Nekas nav kārtībā. Pirms vēl šī putra bija ievārīta, Tamuram un citiem netālredzīgiem darboņiem vajadzēja noskaidrot, kas ir Goemons.
   — Noskaidrot… — es mazliet paliecos uz priekšu.
   —   Nu, jā. Runa jau nav par sprāgstvielām, bet…
   —   Par paša Goemona būtību! — mēs pateicām abi reizē.
   —   Pilnīgi pareizi. Un ar to būtu jānodarbojas pir­mām kārtām. Visiem kopā. Visām valstīm, visiem cil­vēkiem. Jānoskaidro, kas viņš ir par putnu, ko viņš domā, kādi viņa tālākie plāni. Citādi mēs, zemes­lodes iedzīvotāji, varam nokļūt pilnīgā atkarībā no viņa.
   —   Bet… — mans noskaņojums pēkšņi atkal pa­visam sabojājās, — pagaidām mēs darām ar viņu, kas vien mums ienāk prātā, un viņš mūs klausa. Viņš ir, protams, noslēpumains un neizprotams radījums, taču nebūt nav ļauns. Es neesmu līdz šim manījis, ka vi­ņam būtu kādi ļauni nolūki.
   — E-ē, tu nu gan neko nezini! Tāpēc neesi labāk tik liberāls, — šefs pēkšņi atskurba. — Labi, nu pie­ņemsim, ka viņš nevēlas nodarīt zemeslodes iedzīvo­tājiem nekā ļauna. Bet viņam taču piemīt pārdabis­kas spējas. Vai gan tās drīkst izmantot, kā vien ku­ram katram iepatīkas? Taisni jābrīnās, cik cilvēki ir vieglprātīgi. Viņi kā mazi bērni priecājas par jaunu rotaļlietiņu. Bet rotaļlietiņa ir pavisam nepazīs­tama . . . Vai tu maz spēj iedomāties, kas var notikt?! Un vispār, lai nodibinātu mieru visā pasaulē, nedrīkst lietot šādus paņēmienus. Tā ir delikāta problēma, un ar sprāgstvielu iesaldēšanu vien daudz nevar panākt.
   Viņam bija taisnība. Mēs apklusām, un es sāku šķir­stīt tikko atnesto vakara avīzi. Pasaulē trakoja tumšie spēki. ASV dienvidu štatos saimniekoja kukluks- klanieši. Motorizētas balto bandītu ordas dedzināja nēģeru mājas.
   Paguvu ar šefu vēl šo to norunāt un, paķēris līdzi avīzi, devos projām. Es sēdos atkal taksometrā un iedziļinājos avīzē nodrukātajos materiālos. Pirmajā lappusē bija publicēts ASV valsts departamenta pazi­ņojums, kas stipri atšķīrās no iepriekšējā.
   «Nevar noliegt, ka ASV aizsardzības sistēmā ne­būtu notikušas lielas pārmaiņas. Taču, ņemot vērā visu pasauli aptvērušās parādības lielos mērogus, mēs pavisam droši apgalvojam, ka saglabāsies līdz­šinējais spēku samērs. Patlaban Amerikas Savienota­jās Valstīs tiek radīts jauns ierocis, kas būs noderīgs pašreizējos apstākļos. Gaisa kara spēki joprojām ir ļoti nepieciešami ASV robežu aizsardzībai. Tas, ka zenītlielgabali mūsu varbūtējam pretiniekam izgājuši no ierindas, tikai palielina mūsu gaisa kara spēku pārākumu. Tāpat kā agrāk, tie spēj iznīcināt jebkuru celtni, kas atrodas uz Zemes, un pārvērst jebkuru objektu uguns jūrā…»
   Kad biju izlasījis paziņojumu līdz šai vietai, tak­sometrs pēkšņi apstājās.

   1
   Par laimi, tas notika tad, kad mēs jau braucām pa A. pilsētas ielām.
   —    Neko nesaprotu …
   Šoferis vairākas reizes uzspieda ar kāju uz gāzes pedāļa, pēc tam izkāpa no mašīnas, pacēla pārsegu un sāka rakņāties motorā. Viņš noņēmās ilgi, taču atrast vainu neizdevās.
   —   Neuztraucieties, — es sacīju, — man vairs nav tālu, aiziešu kājām.
   —   Lūdzu, atvainojiet, — šoferis nomurmināja (ga­dās jau arī pieklājīgi taksometru šoferi! Bet varbūt viņš tikai bija pavisam apjucis?). — Neko nesa­protu … It kā viss būtu kārtībā: gan aizdedze, gan benzīna padeves kanāls … Tvertnē degvielas diez­gan …
   Es saku soļot pils virziena un vēl ilgi dzirdēju, kā viņš lādējās.
   Pilī notika kaut kas pilnīgi neiedomājams. Tūksto­šiem melnos kreklos tērptu vīru skraidīja šurp un turp gluži kā skudras. Cits pēc cita pie vārtiem pie­brauca rati, kas bija līdz malām piekrauti ar pārtiku, bambusa pīķiem, zobeniem un citiem aizvēsturis­kiem ieročiem. Grāvjos iegremdēja tērauda slazdus, šaujamlūkās stūma iekšā tiklā sabērtus akmeņus.
   —    Ei tu, pienapuika, — man uzbrēca viens no melnkrekļiem, enerģisks, muskuļains vīrs, kas šajā brīdī bija tik stipri atņirdzis zobus, it kā gatavotos man tūlīt kost. — Nemētājies apkārt bez darba, nāc palīgā!
   —   Es strādāju tajā pašā nozarē, kur Goemons, — es nesatricināmā mierā atbildēju. — Vai jūs man ne­varat paskaidrot, kas šeit tiek gatavots?
   —   Vai tu muļķis esi vai? Nu, karš, protams!
   —   Ar ko tad mēs karosim?
   Viņš nicīgi nopētīja mani no galvas līdz kājām.
   —   Ar ko, ar ko… Kā lai es to zinu? … Jāsaga­tavojas, un viss! Viens uzlidojums jau bija, iespē­jams, ka uzbruks vēlreiz. Nu, pietiek prātot, ej labāk strādāt!
   Pils smēdē spoži kvēloja uguns, kuru uzpūta ar plēšām. Kalēji kala zobenus.
   Pēkšņi izdzirdu mežonīgus bļāvienus. Varbūt ienaidnieks jau bija devies uzbrukumā? Es paskatījos uz to pusi, no kurienes atskanēja kliedzieni. Izrādījās, ka tur notika mācības. Varena auguma puiši, apbru­ņojušies ar bambusa pīķiem, bija nostājušies vairā­kās rindās. Mazliet tālāk stāvēja komandieris. Viņš pamāja ar roku, un spēka vīri, neizjaukdami ierindu un mežonīgi iebļaudamies, metās virsū salmu izbāze­ņiem. Sekoja vēl viens rokas mājiens, un nākamā rinda atkārtoja to pašu operāciju. Izvalbītas acis, sviedriem klātas sejas, ķērcošas balsis … Man kļuva nelabi.
   —   Toda san, vai negribat piedalīties mācībās? — pamanījis mani, vaicāja paukošanas pasniedzējs, ve­cis ar platu un kuplu bārdu. Ap krūtīm viņam bija apspīlēta no bambusa kārtiņām darināta aizsargveste.
   —    Nē, pazemīgi pateicos. Mani tas nevilina. Stipri atgādina kara laika mācības.
   Katru reizi, tiklīdz izdzirdu, kā pīķi ieduras salmu izbāzeņos, man gribējās aizbāzt ausis. Tieši pirms pašām kara beigām es mācījos ģimnāzijas pirmajā klasē. Arī mums rīkoja militāro apmācību. Man ļoti dzīvi atmiņā saglabājusies šāda aina: es skrienu, turē­dams šauteni dūrienam, triecu durkli «pretiniekam krūtīs», tūlīt pēc tam nolaižu šauteni un skrienu at­pakaļ. Virsnieks — militārās apmācības pasnie­dzējs — slānī mani ar siksnu. Un tā neskaitāmas rei­zes …
   —    Ļoti žēl, Toda san … Jums labpatikās atcerē­ties karu. Jā, kara beigās, kad mūsu dārgajai tēvijai draudēja briesmas, kad ienaidnieks kuru katru dienu varēja izcelt desantu un nokļūt uz svētās Japānas ze­mes, mēs visi bijām gatavi stāties tam pretim ar bam­busa pīķiem rokās. Taču pagāja gadi un ļaudis aiz­mirsa savu kādreizējo patriotismu, bet par seno sla­veno ieroci runāja vienīgi ar izsmieklu. Tādus kā mēs dēvēja par fanātiķiem, par vājprātīgiem. Taču es pa to laiku turpināju pilnveidot tuvcīņu taktiku, ar bambusa pīķiem apbruņotu vienību cīņas paņē­mienus. Un mans mūža darbs nav bijis veltīgs. Tagad jūtos ārkārtīgi laimīgs!
   —    Tad jūtieties vien! Kas jums to liedz, — es sa­cīju. — Bet vai nekas prātīgāks par bambusa pīķiem un nūjām jums nav padomā?
   —    Patlaban visā Japānā izplatīts aicinājums. Tiek vākti īsti zobeni un pīķi ar tērauda uzgaļiem, — ve­cais atbildēja, taču viņa balsī bija manāms sarūgti­nājums. — Bet saglabājies ir pavisam nedaudz. Izrā­dās, ka savā laikā policija visus krājumus konfiscē­jusi. Toties mums izdevies sapulcināt šajā pilī gandrīz visus īstos meistarus — ieroču speciālistus. Viņi kaļ zobenus. Tomēr ieroču vēl joprojām nepietiek.
   Pie kādas ieroču noliktavas grupa gados jaunu melnkrekļu meistaru uzraudzībā gatavoja lokus un lēja bultas. Meistars izmisis lādējās. Jau pirmajā izmēģinājumā loku stiegras nemitīgi muka nost un bultas nepavisam nelidoja tur, kurp mērķēja šāvējs. Izmēģinājumu laikā par derīgiem atzina mazāk nekā pusi no gatavajiem lokiem. Senos ieročus acīmredzot bija jāprot darināt, tos nevarēja ražot uz ātru roku.
   Pie pils rietumu mūriem bija sadzīts daudz cil­vēku, kas gatavoja ārkārtīgi lielus lokus un katapul- tas. Visapkārt mētājās resnas bambusa kārtis un dzelzsskārda loksnes. Šeit stāvoklis bija vēl sliktāks. Milzīgās bultas un akmeņi lidoja uz visām pusēm, un bija dzirdami ievainoto kliedzieni.
   Es, domādams par pavisam kaut ko citu, noraudzī- jos šajā juceklī un kņadā.
   — Toda san! — man uzbļāva viens no miesassar­giem. — Tamura sensejs licis jūs sameklēt. Viņš pa­vēlējis jums nekavējoties ierasties honmaru uz štāba sēdi.
   2
   Štābs bija novietojies dziļā pazemē zem iekšējā cietokšņa. Tamura sēdēja ciešā uzticamu personu — savas bandas barvežu lokā.
   —   Tamura san, kas patlaban notiek? — es vaicāju. — Vai gatavojamies kaujai?
   —   Hm… — Tamura dziļdomīgi norūca un sa­krustoja rokas uz krūtīm.
   Viņš bija tērpies kaujas haori bez piedurknēm un zem haori aplicis ap krūtīm bruņas, kas bija izrotā­tas ar melnu zīda auklu.
   —   Es nedomāju, ka tūlīt sāksies kauja. Taču mums jābūt gataviem uz visādiem pārsteigumiem.
   —   Uz kādiem pārsteigumiem?
   —   Vējš un mākoņi vēstī par briesmām. Ļoti iespē­jams, ka tuvāko divdesmit četru stundu laikā Ameri­kas Savienotās Valstis pārtrauks diplomātiskās attie­cības ar Japānu.
   Kāpēc gan viņam patīk tā runāt? Viņš visu saber vienā katlā: poētisko teicienu «vējš un mākoņi vēstī par briesmām» un avīžu šablonu — «pārtrauks dip­lomātiskās attiecības».
   —   Jūs domājat, ka Amerika uzdrošināsies tik pēk­šņi sanīsties ar mums?
   —    Protams, tas nemaz nav tik vienkārši izdarāms. Abas mūsu valstis taču jau ilgāku laiku bijušas sa­biedrotās. Patlaban pēc Francijas ierosinājuma vēst­nieku līmenī notiek sarunas, kurās izskata jautājumu par mūsu premjerministra iespējamo tikšanos ar ASV prezidentu. Tomēr senāts, Pentagons un valsts de­partaments acīmredzot cenšas prezidentu ietekmēt. Prezidents, šķiet, nezina, ko iesākt. — Tamura kļuva ārkārtīgi nopietns. — Iespējams arī, ka Pentagons izšķirsies par separātu rīcību. Tas ir tāpēc, ka armija cietusi visvairāk. Lielgabali nešauj, bumbas ne­sprāgst, karavīriem zudusi dzīves jēga.
   —   Vai gan par šaujamiem ieročiem tā jāuz­traucas! — es iebildu. — Armijai, šim milzīgajam mehānismam, kas vienmēr tik lieliski darbojies, taču ir pietiekami liels potenciāls arī bez lielgabaliem.
   —   Protams! — Tamura piekrītoši pamāja ar galvu. — Lielām ar durkļiem apbruņotām sauszemes spēku un jūras kājnieku vienībām ir varenas kaujas spējas. Ir saņemtas ziņas, ka amerikāņu armijas motorizētās daļas, kas pārdēvētas par kavalēriju, apgūst kavalē- rijas uzbrukuma taktiku. Tikai zirgus šajās daļās aiz­stāj motocikli.
   Man kļuva ārkārtīgi smagi ap sirdi. Tātad izrādās, var iztikt arī bez pulvera un sprāgstvielām. Kara mākslas metodes mainījušās, taču cilvēkus tāpat sūtīs kaujā un tie tāpat slepkavos cits citu, kā tas bijis agrāk.
   Es varēju iedomāties, kāda izskatās šī «kavalērija». Motociklisti dodas uzbrukumā, apbruņoti ar piķiem un zobeniem. Idiotisms! Vājprāts! Konvulsīvi raus­tīdamies, es sāku smieties.
   —   Un vēl jāņem vērā kaut kas, — Tamura turpi­nāja. — Stiprajam vienmēr ir taisnība. Ja Amerika gribēs pārtraukt diplomātiskās attiecības, tās arī tiks pārtrauktas. Mūsu agrākā draudzība karājas mata galā. Vai bombardēšana ar akmeņiem nav šajā ziņā pietiekami labs pierādījums? . .. Bet kāpēc gan visu laiku jāpiemin Amerika! Vai tad mēs savā laikā tāpat neizturējāmies pret Ķīnu?
   Sakarnieks kūleniski noripoja lejā pa kāpnēm. Puisis, kurš bija kļuvis gluži zaļš aiz nervu sasprin­dzinājuma un noguruma, militāri sveicināja Tamuru un pasniedza viņam telegrammu.
   —    Idioti! Nelieši! — Tamuram no dusmām aizrā­vās elpa. — Viņi sadziedējušies ar šiem nekauņām no CIP un nolēmuši izdarīt valsts apvērsumu. Un pēc visa tā viņi vēl uzdrošinās dēvēt sevi par labējiem! Padomājiet tikai — mūsu jaunieši, kas dien pašaiz­sardzības spēkos, — laiza amerikāņiem pakaļas!
   —   Tas nav nekāds brīnums, — es nesatricināmā mierā atbildēju. — Šī ASV politika jau visiem pa­zīstama. Piemēram, Dienvidamerikā viņi vispirms no­dibina sakarus ar labējiem un tad ar to palīdzību at­brīvojas no viņiem nevēlamas valdības. Rezultātā no labējo līderiem tiek izveidota tāda marionešu val­dība, kāda viņiem ir pa prātam.
   —   Nu nekas, nekas! Redzēsim, kurš smiesies pē­dējais! — Tamura plosījās aiz dusmām. — Sie smurguļi ar šādas politikas palīdzību grib par katru cenu iegūt savās rokās Goemonu — slepeno ieroci, — viņš saņurcīja un nosvieda telegrammu uz grīdas. — It īpaši to vēlas militāristi.
   —   Atļaujiet turpināt mūsu sēdi, — bijīgi ieteicās viens no komandieriem. — Mūsu rīcībā ir ziņas, ka amerikāņu septītā flote atstājusi Dienvidaustrumu Āzijas krastus un devusies uz kara ostu Havaju sa­lās, apvienojusies ar Tālo Austrumu floti un patlaban atrodas mums piederošo Ogavasaras salu tuvumā.
   —   Un uz šiem kuģiem, protams, ir jūras kāj­nieki, — Tamura nomurkšķēja.
   —   Bez šaubām. Jūras kājnieki un vairākas saus­zemes kājnieku izlases divīzijas. Acīmredzot šajā flotē ietilpinātas ari gaisa desanta vienības.
   —   Lai gan diplomātisko attiecību pārtraukšana vēl nenozīmē, ka ir jau pieteikts karš, — sacīja kāds bār­dains večuks, kurš izskatījās pēc viduslaiku zināt­nieka un bija speciālists taktikas jautājumos, — taču ļoti iespējams, ka amerikāņi, ignorēdami spēles no­teikumus, lietos spēku. Kā mums māca vēsture, ik­vienu akciju vēlāk var attaisnot. Iemeslu vienmēr ir diezgan. Vēlāk sāk strīdēties, kam bijusi taisnība, kas bijis vainīgs, un, kamēr strīdas, — skaties, drīz vien jau aizmirsuši, kāpēc strīds iesācies. Tā tas ir.
   —   Nu, vai zināt, — es sacīju, — nedrīkst taču aiz­mirst arī pasaules sabiedrisko domu.
   —   Pasaules sabiedrisko domu? — «taktiķis» nicīgi pavīpsnāja. — Ko tā var palīdzēt? Es negribu apgal­vot, ka patlaban plaukst un zeļ rasisms, taču Amerika tikai nospļausies par Āzijas valstu sabiedrisko domu. Ar Eiropu tā vēl varbūt zināmā mērā rēķinās, bet ar Āziju…
   —   Bet vai tad mūs pašus Āzijas valstu domas inte­resē vairāk nekā Eiropas domas? — es mēģināju iebilst, kļuvis jau pavisam grūtsirdīgs.
   Viņš runā ļoti pārliecinoši. Vai patiešām tāda ir dzīves īstenība, un «sabiedriskā doma» te neko vairs nevar līdzēt?
   —   Amerika aicinājusi Padomju Savienību iesais­tīties kopīgos pasākumos pret Japānu. Taču Padomju Savienība noraidījusi šo priekšlikumu un neatlaidīgi prasa nodot jauno ieroci Apvienoto Nāciju Organi­zācijas pārziņā, lai tādējādi pasaulē tiktu saglabāts miers, — komandieris turpināja. — Patlaban ANO ģenerālsekretārs uzsācis sarunas ar Japānas valdību šajā jautājumā. Ķīna piedāvājusi Japānai vispusīgu palīdzību, lai «pasargātu jauno ieroci no citu valstu mēģinājumiem to nolaupīt». Mūsu valdība pagaidām neapspriež šo Ķīnas priekšlikumu …
   Sakaru dienesta darbinieks bija atkal klāt.
   —    Tamura sensej, K. kungs gaida jūs pie telefona. Viņš lika jums pateikt tā: ja jūs nevēlēsieties ar viņu runāt, tad viņš turpmāk vairs neņems vērā ar jums panākto vienošanos un neatzīs jūs vairs par savu skolnieku.
   Šis K. kungs, kurš savā laikā organizēja Tamuras tikšanos ar premjerministru, bija viens no Japānas vecākajiem un pazīstamākajiem aizkulišu politikas darboņiem.
   —   Ak tā gan?! Nu, labi! Sasit pret klausuli sakē krūzīti — lai dzird, ar kādu troksni izirst mūsu savie­nība! — Tamura kliedza. — Un pasaki šim vecajam stulbenim, ka Daidzo Tamura viens pats, bez Japā­nas atbalsta, uzsāks augstu spēli pret visu pasauli. Jā, jā, Daidzo Tamura nocietināsies šajā pilī, un lai tad vien sauc, cik kuram tīk, viņu par kaprīzu bērnu! Lai velns parauj visus kompromisus! Nekas, šie mūri izturēs jebkuru uzbrukumu, un mums pacietības pie­tiek.
   Visi klātesošie jutās aizkustināti. Droši vien Ta­mura prata valdzināt ar savu dabisko vienkāršību, kādu aizkulišu darboņi parasti izmanto citu ietekmē­šanai.
   —    Bet vai jūs pats ticat, ka šeit varēs kādu laiku noturēties? — es bez aplinkiem vaicāju. — Ja akmeņi birs uz galvas katru dienu, mums neklāsies viegli. Turklāt ASV štābu priekšnieku apvienotās komite­jas priekšsēdētājs draudējis mūs apliet ar benzīnu un aizdedzināt.
   —    Akmeņi, — tas ir sīkums. Pils taču celta no dzelzsbetona, un arī apakšzemes būves ir izturīgas un plašas. Vienīgais trūkums ir tas, ka mums pamaz ieroču. Bambusa pīķu ir diezgan, bet zobenu un bruņu gan nepietiek.
   —    Nu, ja sāksies īsts karš, Japānas valdība laikam gan neturēs rokas klēpī, — es sacīju. — Tādā brīdī ikviens sapratīs, cik nepieciešami mums ir pašaiz­sardzības spēki. Visvarenākā armija Āzijā, kā iztei­kusies mūsu valdība.
   —    Izputināti mūsu pašaizsardzības spēki, — bār­dainis traģiskā balsī paskaidroja. — Jau pagājušas četrdesmit astoņas stundas, kopš tie sakarā ar Tālajos Austrumos radušos ārkārtējo situāciju pakļauti ASV armijas pavēlniecībai, kā to paredz Japānas un ASV drošības līgums.
   —    Ko? Ko? — man likās, ka mani ķēris zibens. — Nu, vai zināt… tas taču ir idiotisms! Tas nevar būt!
   —    Diemžēl tā ir patiesība! Japānas un ASV līguma slepenie panti paredz šādus gadījumus. Tā jau bijis katru reizi: tiklīdz amerikāņiem stāvoklis Tālajos Austrumos pasliktinājies, mūsu pašaizsardzības spēki saņēmuši pavēli būt kaujas gatavībā numur viens. Bet šoreiz par ieganstu izmantoti nemieri Seulā.
   —    Kā viņi to uzdrošinās! — es bļāvu, triekdams dūri galdā. — Tad jau iznāk, ka mūsu valsts kara­spēks ne tikai nespej aizstavet savu zemi, bet gan turklāt vēl karos pats pret sevi!
   —   Neuztraucieties, Toda. Jums jāiegaumē, ka Ja­pānas aizsardzības sistēma nav paredzēta ASV bru­ņoto spēku atbalstīšanai, bet ir vienīgi amerikāņu armijas priekšpozīcija, — Tamura ļoti mierīgi pa­skaidroja. — Aizsardzības pārvalde izstrādāja tak­tiskos un stratēģiskos plānus, kuri izmantojami vie­nīgi gadījumā, ja izceltos karš ar kādu no komunis­tiskās nometnes valstīm, bet tāda iespējamība, ka varētu izcelties karš ar Ameriku, vispār netika pa­redzēta. Arī kareivji tika audzināti šādā garā. Ne­viens nekad nav pieļāvis varbūtību, ka mums radī­sies konflikts ar ASV. Es kā labējo aprindu pārstā­vis esmu par to ļoti sašutis!
   Es skatījos uz Tamuru, neko vairs nesaprazdams.
   Tad pēkšņi Tamura nobažījies sacīja:
   —   Ejiet un sameklējiet Goemonu senseju. Man šķiet, es viņu jau sen neesmu redzējis. Ataiciniet viņu šurp uz štābu.

   1
   Un tad pēkšņi cita citai sekoja spalgas, griezīgas skaņas, kas bija dzirdamas visos pils tālākajos no­stūros. Trauksme! Sēdes dalībnieki nepaguva pat pie- lēkt kājās, kad sargtornī iegaudojās sirēna.
   Tās baismā, šausmīgā kaukoņa paralizēja visu pili, vēlās lejā no kalna un izgaisa debesīs virs A. pilsē­tas. Manī atkal atdzīvojās senās murgainam sapnim līdzīgās atmiņas, kaut kas stindzinoši auksts kāpa augšā no kuņģa un sažņaudza rīkli.
   Desmit sirēnas kauc.ieni ar sekundi ilgiem pārtrau­kumiem … Gaisa trauksmes signāls, kas nemitīgi bija satraucis cilvēkus kara laikā. Nepārtraukta bom­bardēšana no gaisa ar degbumbām un fugasa bum­bām — tās bira no debesīm kā krusa. Drausmīgas liesmu mēles. Alkatīgā uguns, kas aprija bez izņē­muma visus — gan vainīgos, gan nevainīgos, gan sie­vietes un bērnus, gan sirmgalvjus un invalīdus. Pār­biedēti cilvēki, kas veltīgi meklēja glābiņu un sa­stapa savā ceļā vienīgi trakojošas liesmas un karstu, melnu dūmu mutuļus …
   Es ļoti labi atcerējos, kā krita lejā bumbas, kā sa­gruva mājas, kā sprādziena vilnis pacēla gaisā cil­vēkus un ar šausmīgu spēku trieca pret zemi. Atce­rējos tik labi, it kā tas viss būtu noticis iepriekšējā dienā … Fugasa bumbas tiešs trāpījums patvertnē … Sešas degbumbas izkrīt cauri maza nameļa jumtam un šņākdamas izspļauj liesmas uz mazītiņas istabiņas sienām. Bet, raugoties no desmit tūkstošu metru aug­stuma, pilsēta atgādina brīnišķīgu mozaīku plaukstas lielumā. Pēc tam optiskā tēmēkļa centrā parādās objekts — melns plankumiņš, kas nav lielāks par melno mērķa apzīmējumu šautuvēs, — un uz šo plan­kumiņu gāžas lejā tūkstošiem tonnu tērauda, pulvera, sabiezināta benzīna. .. Tiek nospiesta podziņa, un bumba acumirklī izzūd no redzes loka. Lidmašīnas apkalpe vienkārši fiziski nespēj iztēloties, ka mel­najā plankumiņā ir simtiem māju, ka mājās dzīvo tūkstošiem cilvēku un ka nekā cita vairāk viņiem nav kā šīs mājas un sūri grūti nopelnītā nožēlojamā iedzīve … Kad melnā plankumiņa malā parādās ne­liels dūmu mākonītis, pilots ir apmierināts — bumba trāpījusi mērķī. Bet uz zemes baltie dūmi kļūst brūn­gani melni, sabrūk ēkas, trako liesmas, cits nomirst
   tūlīt, cits vēl mokās, noasiņodams un zaudēdams sa­maņu aiz neciešamām sāpēm. Un nav vairs ne sie­viešu, ne bērnu, ne sirmgalvju. Ir vienīgi norautas rokas un kājas, apdeguši ķermeņi, cilvēku miesas at­liekas … Nāve, ko atnesis tiešs trāpījums, ievaino­jums, apdegums, elpas trūkums . ..
   Sirēnas atsauca man atmiņā šausmīgās sen pagā­jušās dienas. No tiem laikiem manā sirdī vēl bija sa­glabājušās divējādas jūtas: stindzinošas šausmas un briesmīgs niknums.
   —    Ienaidnieka aviācijas uzlidojums! — kāds klie­dza reproduktorā. — Jūras kara aviācijas lidmašīnas pacēlušās gaisā no lidmašīnu bāzes kuģiem. No dien­vidaustrumiem tuvojas piecdesmit bumbvedēju.
   Sākās vispārēja kņada un skraidelēšana šurp un turp, bija dzirdami kliedzieni, neskaitāmu soļu di- poņa…
   —    Jau atkal… — kāds sacīja. — Turklāt gaišā dienas laikā! Tie gan ir nelieši, nemaz vairs nav kauna!
   —    Visiem palikt telpās! — Tamura deva rīkoju­mus. — Un neceliet paniku! Ar saviem akmentiņiem viņi neko daudz nepanāks. Apbruņotajām vienībām sagatavoties kaujai ar iespējamo gaisa desantu!
   Pie apvāršņa parādījās melni punktiņi. Tie šķērsoja krasta līniju, un drīz vien jau bija saskatāmi jūras kara aviācijas bumbvedēji — iznīcinātāji, kurus pa­rasti izmantoja kājnieku uzbrukuma atbalstīšanai. Lidmašīnas pļaujošā lidojumā pārlidoja pāri A. pilsē­tai, un tad visas piecdesmit nopikēja uz pili.
   Lidmašīnas cita pēc citas šāvās lejup un pēc tam atkal pacēlās gaisā, taču akmeņus šoreiz nemeta.
   —    Nekauņas! — Tamura novaidējās. — Acīm­redzot viņiem tomēr trūkst drosmes bombardēt mūs gaišā dienas laikā. Nolēmuši vienīgi pabiedēt mūs, nodemonstrēt savu spēku …
   —   Nupat saņēmām ziņojumu, ka šādas «demon­strācijas» gaisā notiek ne tikai virs mūsu pils vien, — sakaru dienesta darbinieks pavēstīja. — Virs visām lielākajām Japānas pilsētām parādījušās amerikāņu lidmašīnu eskadriļas. Visas lidmašīnas tuvojas pļau­jošā lidojumā.
   —   Tādā veidā viņi cer piespiest mūs ātrāk uzsākt sarunas: sak, esiet mierā ar mūsu noteikumiem, ci­tādi apmētāsim jūs ar akmeņiem! — viduslaiku «zi­nātnieks», noglaudīdams savu bārdu, sacīja. — Viņi zina, ka zenītlielgabali izgājuši no ierindas, tāpēc arī atļaujas tamlīdzīgus izlēcienus.
   —   Sensej, — loka šaušanas pasniedzējs vērsās pie Tamuras, — atļaujiet man izmēģināt laimi un izlietot kādu senu cīņas paņēmienu.
   —    Ceru, ka jūs neesat nodomājis kāpt kokā un uz­brukt lidmašīnai ar dunci zobos, — Tamura pavīp­snāja. — Tagad pat kokos izvietotiem zenītložmetē- jiem nebūtu nekādas nozīmes. Te nav Vjetnama.
   —    Bet vai jums ir zināms, ka tieši Vjetnamas par­tizāniem izdevies notriekt amerikāņu iznīcinātājus bez ložmetēju palīdzības? — pasniedzējs palūkojās ārā pa novērošanas lūku. — Redziet, visas lidmašīnas pikē lejā no vienas puses. Tātad zina, ka zenītieročus vairs nelieto! Taču tagad viņiem būs jāsamaksā par savu vieglprātību un turklāt vēl jānolīdzina parāds ar procentiem, lai citu reizi neienāktu prātā bombardēt mūs ar akmeņiem!
   —    Kaut nu nenotiktu otrādi! Sakaitināsim tikai pretinieku, un uz mums atkal sāks birt akmeņi, — viduslaiku taktikas speciālists ierunājās.
   —   Nekas, no akmeņiem mēs nebaidāmies, — Ta­mura smīnēja. — Nu ko, tad pamēģiniet arī iedzīt viņiem bailes.
   Lidmašīnas stūrgalvīgi turpināja piķēt. Loka šau­šanas pasniedzējs kaut ko uzkliedza saviem puišiem,
   kas slaistījās apkārt pa iekšējā cietokšņa slēgto gale­riju. Drīz vien pagalma vidū izbrauca kāda ar bre­zentu pārsegta mašīna kravas automobiļa lielumā. Kad brezentu noņēma, parādījās septiņi tīklā ievīstīti daikti.
   Es velti pūlējos uzminēt, kas tie tādi ir. Kad trīs lidmašīnas, apmetušas cilpu, pārgāja piķējošā lido­jumā, mūsu puiši noņēma tīklu. Kļuva redzama mil­zīga katapulta. Pasniedzējs deva komandu, un svi­ras, kas bija ieliekušās no smagu akmeņu svara, ne­daudz pacēlās uz augšu.
   Un tad notika kaut kas pilnīgi neticams. Kad trīs lidmašīnas, kuras laidās arvien zemāk un zemāk, bija sasniegušas jau tādu augstumu, ka bija vai ar roku aizsniedzamas, katapultas milzīgās tērauda sviras iz­taisnojās un pa gaisu aizlidoja akmens bluķi. Viens akmens norāva spārnu lidmašīnai, kura atradās eskadriļas centrā. Es neticēju pats savām acīm. Tais­nība parunai: «Pat neprasmīgam šāvējam viena lode trāpīs mērķī, ja viņš šaus vismaz tūkstoš reižu.» Ne­jauša sagadīšanās. Protams, pretinieks šādu variantu nebija paredzējis. Pa to laiku sašautā lidmašīna pēc inerces vēl dažas sekundes turpināja lidot, mētādamās uz visām pusēm, bet pēc tam ietriecās kalnā, kas at­radās blakus mūsu kalnam. Pilī tas izraisīja vispārē­jas gaviles. Un laikam vēl vienai lidmašīnai bija no­darīts kāds bojājums, jo tā ļoti nedroši, tikai ar pū­lēm uzņēma augstumu.
   Pils pagalmā puiši lēkāja aiz prieka, vērodami, kā virs blakus kalna nogāzes paceļas melni dūmu mākoņi un uzšaujas gaisā spilgti sarkanas liesmu mēles. Vai tad nebija jāpriecājas, ja izdevies paveikt kaut ko līdz šim vēl nepieredzētu — ar pavisam parastu ak­meni notriekt reaktīvo kara lidmašīnu! Protams, arī mums bija zaudējumi: divas katapultas salūzušas un vairāki cilvēki ievainoti.
   —   Taktikas pasniedzēja kungs! — kāds iesaucās. — Lidmašīnas pili ar kaut ko aplējušas.
   —   Ar indīgajām kaujas vielām? Vai ar sērskābi? — pasniedzējs vaicāja.
   —    Nē, liekas, ar naftu vai petroleju.
   —   Skaidrs, — Tamurs sacīja. — Tas nozīmē, ka nākamreiz viņi mums pielaidīs uguni.
   —   Tas tomēr nav nekāds joks, — viduslaiku tak­tikas speciālists piebilda. — Ja nu patiešām liela aviā­cijas vienība aplej mūs ar benzīnu un pielaiž uguni…
   —    Tamura sensej! — mums pieskrēja klāt varens spēkavīrs, kas izturējās pārmērīgi, pat nepieklājīgi enerģiski. — Nupat aizturējām aizdomīgu tipu, kas mēģināja iekļūt pilī, izmantodams uzlidojuma izraisīto apjukumu.
   —    Atkal spiegs. — Tamura atmeta ar roku. — Nu, tad sviediet viņu cietumā!
   Pagalmā parādījās vairāki cilvēki, kuri grūstīdami dzina uz priekšu kādu no galvas līdz kājām ar virvēm nosietu liela auguma vīrieti. Ieraudzījis Tamuru, kurš jau gatavojās doties projām, vīrietis iekliedzās:
   —   Tamura san! Es pie tevis ciemos esmu ieradies, man tev kaut kas sakāms!
   Tamura atskatījās un sastinga aiz brīnumiem.
   —   Ak, pazemīgi lūdzu, piedodiet! Ei jūs, tūlīt at­brīvojiet šo kungu no virvēm! Tas taču ir mans se­nais draugs ministru kabineta sekretariāta priekš­nieks.
   2
   — Man laikam laimējās, jo pēdējā brīdī ieraudzīju jūs … — sekretariāta priekšnieks rūgti pasmaidīja, berzēdams notirpušās rokas. — Lai iekļūtu pilī, es taču tīšām tēloju spiegu. Citādi jau mani te ne­ielaistu.
   —    Jūs gan esat pārdrošs cilvēks! — Tamura plati smaidīja, cenzdamies slēpt apjukumu. — Vai tas kur redzēts, ka sekretariāta priekšnieks viens pats dodas tādā dēkā! Ja nu mani zeļļi būtu jūs nobendējuši, ko tad?
   —    Nu, tāpēc novērtējiet manu «pārdrošību» pie­nācīgi! Neatsakieties mani uzklausīt! — sekretariāta priekšnieks dedzīgi iesaucās.
   —    Labi, es jūs uzklausīšu. Taču brīdinu, ka manas ausis ir kurlas pret visādiem padomiem, kas man iesaka pārtraukt pasākumus, kurus patlaban esmu uzsācis.
   Viņi iekārtojās pils bibliotēkā. Sekretariāta priekš­nieks izskatījās pavisam nomocījies. Un vai par to jābrīnās, ja cilvēks veicis tik garu ceļu! Viņš pa­skaidroja, ka ieradies pēc paša iniciatīvas un lūdzot Tamuru senās draudzības vārdā uzklausīt viņu.
   —    Mēs darām visu iespējamo, lai izstrēbtu šo putru, — viņš ļoti sarūgtināts sacīja. — Amerikāņu nostāja ir visai barga. Pentagons nezina ko iesākt aiz niknuma, viņi izturas kā prātu zaudējuši. Visa Amerika ārdās. Amerikāņus nevar salīdzināt ar japā­ņiem. Viņiem šaujamie ieroči ir pirmās nepiecieša­mības priekšmets, jo kā gan citādi lai aizstāvas pret bandītiem, kuri tur nedod mieru ne dienu, ne nakti? Turklāt valsts viņiem jauna, liela, bez ieročiem grūti iztikt. Un tā nu ir noticis, ka no bažām izaugušas bailes, no bailēm — panika, bet panika savukārt pār­vērtusies histērijā. Tāpēc viņi aizstāv savu viedokli ar maniakālu stūrgalvību.
   —   Nekas, lai mācās uzturēt labas kaimiņu attiecī­bas bez ieroču palīdzības. Dažkārt arī likumi var būt ļoti noderīgi. Tā kā tas ir viņu iemīļotajās kovboju filmas: sakuma varonis sagrabj varu ar pistoles pa­līdzību, bet vēlāk kļūst par uzticamu likuma sargu.
   —   Viņiem pārāk maz laika. Dažās dienās nevar iz­mainīt pilsoņu psiholoģiju. Dienvidu štatos patlaban starp baltajiem un melnajiem sācies īsts karš. Kuk- luksklans trako, linčo nēģerus. Arī daudzi japāņi, kas dzīvo Amerikā, nolinčoti. Noskaņojums pret japā­ņiem ārkārtīgi saasinājies.
   —   Nejēdzība! — Tamura pēkšņi piesarka. — Vai tad viņu policija neko vairs nedara?
   —   Mēs nosūtījām protesta notu, taču viņi atbil­dēja, ka satrakotā pūļa nomierināšanai esot nepie­ciešami šaujamie ieroči. Tas nozīmē, ka par nekārtī­bām Amerikā atbildīga ir Japāna.
   Tamura saviebās.
   —  Tas vēl nebūt nav viss, — kancelejas priekšnieks turpināja. — Tiek boikotētas japāņu preces. Organi­zēti uzbrukumi japāņu firmu pārstāvniecībām. Diplo­mātisko attiecību pārtraukšana — tas ir ļoti nepatī­kams notikums, bet ekonomisko sakaru saraušana mums ir jau īsta traģēdija. Jūs taču zināt, cik mums plaši izvērsta preču apmaiņa ar Ameriku…
   —   Un jūs ar lielāko prieku to atgādināt!
   —   Lūdzu, uzklausiet mani līdz galam! Amerika ir mūsu preču galvenā importētāja. Bet pērkam mēs no viņiem vairāk nekā pārdodam. Dzelzsrūdu, naftu, rūpniecības izejvielas. Ja mēs būtu iepriekš uz to sa­gatavojušies, stāvoklis būtu savādāks. Taču pēkšņa ekonomisko sakaru saraušana ar Ameriku — tas Ja­pānai ir milzīgs, varbūt pat nāvējošs trieciens.
   —   Un tas viss tikai tāpēc, ka līdz šim mēs paļāvā­mies vienīgi uz amerikāņiem, — Tamura sacīja. — Vai tad tā nav bijusi ārkārtīga tuvredzība! It kā, izņemot Ameriku, pasaulē nevienas citas valsts vairs nebūtu. Dabiski, ka ekonomiskā atkarība nove­dusi līdz politiskai atkarībai.
   —    Jel klusējiet! — sekretariāta priekšnieks viņu pārtrauca. — Tad nu gan pateicāt oriģinālu domu! Mēs jau sen to sapratām, un tas mūs ļoti nomāca. Mēs pārāk augstu novērtējām militāro savienību ar ASV, pārāk paļāvāmies uz Ameriku aizsardzības jau­tājumos. Rezultātā Japānas diplomātija kļuva par amerikāņu diplomātijas piedēkli.
   —    Pareizi! Tā arī ir visu ļaunumu sakne! — Ta­mura, kā tādos gadījumos bija paradis darīt, sita ar dūri pa galdu. — Militārā savienība ar Ameriku ma­zināja Japānas nozīmīgumu starptautiskajā arēnā. Tikai Amerikas spiediena rezultātā mēs savā valstī izveidojām pašaizsardzības spēkus. Ja jau mēs konsti­tūcijā esam ierakstījuši, ka atsakāmies no kara kā konfliktu likvidēšanas līdzekļa, tad mums arī jābūt konsekventiem: jāatsakās no bruņošanās un nav jā­izveido militāra savienība ar citām valstīm. Bet starp­tautiskajā politikā mums jācīnās par taisnību un jā­prasa, lai visi to ievērotu, turklāt, izvirzot šo prasību, nedrīkstam lietot draudus. Jā, patiešām mūsu valdī­bai pietrūcis drosmes aizstāvēt savu tautu ar prāta gudrību un prāta spēku. Vai nebūtu bijis daudz pa­reizāk, ja mēs nevis zvejotu Korejas notikumu duļ­ķainajos ūdeņos, bet gan sakostu zobus, savilktu cie­šāk jostas un pagaidām vēl necenstos atjaunot rūp­niecību. Tad gan mēs varētu rādīt piemēru visai pasaulei: nu paskatieties tikai — valsts, kura atteiku­sies no ieročiem un bruņotajiem spēkiem, aicina vi­sas tautas ievērot kopīgus morāles principus. Nekas, mēs būtu iztikuši arī bez ieročiem! Mūsu aizsardzībai būtu kalpojis garīgais spēks, kuru mēs iemantotu pēc pilnīgas atbruņošanās. Vai patiešām tautai un tās valdībai nav apnicis militārisma gars, kas valdīja Japānā tajā laikā, kad plosījās karš Klusajā okeānā?!
   —    Pirmo reizi dzirdu, ka jūs esat tāds ideālists un pacifists! Cik atceros, jūs lējāt rūgtas asaras, kad 1945. gadā izformēja un atbruņoja veco armiju. Un, ja atmiņa neviļ, tad Korejas notikumu laikā jūs, Ta­mura san, ievērojami palielinājāt savu bagātību. Jā, un arī Vjetnamas lietās jūs … — sekretariāta priekš­nieks sastomījās, acīmredzot atcerējies, kāpēc viņš šeit ieradies. — Nu labi, pietiek, tā ir pagātne. Ta­gad vairs nav vērts spriedelēt par to, ko toreiz būtu vajadzējis darīt. Mūsu dzīves īstenība liek mums reāli skatīties uz notikumiem, un tie prasa, lai mēs nekavējoties pieņemtu kaut kādu lēmumu. Mums vajadzīga nafta — tā šodien ir pati svarīgākā pro­blēma.
   —    Nu, un tad? Protams, japāņu naftas monopoli ir pilnīgi atkarīgi no ārzemju kapitāla, taču Tuvajos un Vidējos Austrumos mēs naftu iegūstam patstāvīgi.
   —    Iegūt jau mēs to iegūstam, tomēr patiesībā arī te esam atkarīgi no ārvalstīm, — sekretariāta priekš­nieks sarūgtināts sacīja. — Japānas ķīmiskā un ener­ģētiskā rūpniecība ir galvenās naftas patērētājas, taču pašā Japānā mēs naftu iegūstam ārkārtīgi ne­lielā daudzumā. Jūs teiksiet, ja mēs zaudēsim Teksa- sas naftu, tad mums vēl paliks Tuvo un Vidējo Austrumu nafta. Bet neaizmirstiet — tiklīdz tiks dota komanda, amerikāņu septītā flote tūlīt sāks Japānas blokādi.
   —    Ko gan viņi var mums padarīt? — Tamura ie­saucās. — Arī kuģu artilērija taču izgājusi no ierindas.
   —   Mēs esam saņēmuši ziņu, ka amerikāņu flotes kuģiem steidzīgi tiek pierīkoti tarāni.
   —    Izciļņi, kas atrodas zem ūdens līnijas? Vai lī­dzīgi tiem, kādi tika pierīkoti mūsu kuģiem 1895.— 1896. gada Japānas un Ķīnas kara laikā?
   —   Jā. Mūsdienās tarāns atrodas kuģa priekšgalā un izvirzīts tālu uz priekšu. Tas atgādina ļoti garu un asu pīķi, kas izkalts no ārkārtīgi izturīga tērauda.
   —    Tad jau gandrīz tāds pats, kāds bija zemūdenei «Nautils»! Vai atceraties Zila Verna grāmatu «Astoņ­desmit tūkstoši kilometru zem ūdens»? — Tamura sāka smieties. — Jā, militāristi negrib padoties. Viņi nemaz nevēlas saprast, ka ir zaudējuši.
   —    Bet ko jūs teiksiet tad, kad šie «zaudētāji» ar minēto ierīci izdurs caurumu naftas tankkuģa ne visai stiprajā korpusā?
   —   M-jā… — Tamura vairāk neko nespēja pa­teikt.
   —   Nu jūs sakāt «m-jā»! Ja amerikāņi sāks piekras­tes blokādi, mums drīz vien būs beigas. Izmantojot visas mūsu valsts uzkrātās rezerves, naftas pietiks ne vairāk kā divdesmit dienām.
   —    Paši vainīgi! Mums taču pirms dažiem gadiem piedāvāja padomju naftu… Vajadzēja toreiz no­slēgt vienošanos.
   —   Nu, Tamura san, jūs atkal maļat to pašu! Kāda gan tagad jēga atcerēties pagātni? Starp citu, jūs toreiz bijāt viens no tiem, kas visvairāk iebilda pret vienošanos ar Padomēm.
   —   Lai tā arī būtu, bet ko jūs īsti no manis gribat?
   —    Neraugoties uz diplomātisko attiecību pār­traukšanu, Japānas un ASV sarunas turpināsies ar kādas trešās valsts starpniecību. Mēs neprasām, lai jūs «atsaldētu» visas sprāgstvielas, bet lūdzam jūs vienīgi piedalīties šajās sarunās. Vai arī vismaz mūsu valdības sēdē.
   —   Bet es to nevēlos darīt! — Tamura asi atcirta.
   —   Ņemiet vērā, ka Japānas starptautiskais stāvok­lis šajā brīdī ir šausmīgs. Sabiedriskā doma nav mūsu pusē. Mūs uzskata par visu nelaimju vaininiekiem.
   Es te nemaz nerunāju par zaudējumiem, kurus jācieš mūsu firmām …
   —   Šādu stāvokli izraisījuši vairāki faktori: mūsu valdības neprasme virzīt sabiedrisko domu gan mūsu zemē, gan arī aiz tās robežām, pastāvīgā atkarība diplomātijā no vecākā partnera, pārmērīga piesar­dzība, — Tamura nemaz nedomāja padoties. — Tieši tagad Japānai stingri jāievēro visi taisnīgas politikas principi. Paziņojiet, ka Japānas valdība nekur nav iejaukta, ka vienīgais vaininieks ir kaut kāds vāj­prātīgais — Daidzo Tamura. Bet pēc tam izstrādājiet konsekventu politiku, neatbalstiet turpmāk vairs ne­kādas ASV kaprīzes un aiciniet palīgā pasaules sa­biedrisko domu. Lai Japāna varētu izstrādāt politiku, kas balstītos uz tikumiskiem principiem, šī jēdziena viscēlākajā nozīmē nepieciešams, lai…
   Šajā brīdī pilī pēkšņi nodzisa gaisma. Arī mūsu elektrostacija, kas bija ierīkota pazemē, nezin kāpēc nestrādāja. Es steigšus devos meklēt Goemonu — tas droši vien atkal ir viņa joks!
   Goemons nekur nebija atrodams.
   Viņš bija pazudis kopā ar Kisako.

   1
   Man ieķērās krūtīs viens no Tamuras tuvākajiem palīgiem.
   —   Tu, tikai tu esi pie visa vainīgs! — viņa seja no dusmām bija pārvērsta. — Līdz šim es tev piedevu tavus nekaunīgos izlēcienus. Kaut arī man gribējās gāzt pa tavu pretīgo mūli, kad tu tik familiāri izturē­jies pret dižo senseju Tamura sanu! Taču es apval­dīju sevi, tāpēc ka tu biji Goemona senseja aukle.
   Kā gan tev, puis, tā misējies? Tu vairs nezini, kur atrodas Goemons sensejs! Neesi nemaz viņu redzē­jis?! Tad tā tu pildi savus pienākumus?
   —    Tu esi pelnījis, lai tevi sodītu tūkstoškārt! — iejaucās galīgi prātu zaudējušais paukošanas meis­tars, nemaz nesaprazdams, par ko te ir runa. — Tev jāizpērk sava vaina ar nāvi! Vai tu, blēdīgais smur­guli, maz kaut ko zini par harakiri ceremoniju?
   Jutu, ka man mati sāk celties stāvus.
   Es pēkšņi ārkārtīgi skaidri sapratu, starp kādiem ļaudīm visu šo laiku esmu dzīvojis. Pils mudžēt mu­džēja no slepkavām, bandītiem, ārprātīgajiem un pusārprātīgajiem, kuri par to vien domāja, kā sodīt ar nāvi, nogalināt, nosist, nodurt, pakārt…
   Šiem tipiem, kas visu laiku bija sildījušies Tamuras azotē, tagad piederēja vara! Tiklīdz sprāgstvielas bija kļuvušas nelietojamas, viņi sāka komandēt, uz­brēkt citiem, cirst pliķus pa labi un pa kreisi. Tā tas vienmēr laikam bijis: paskaties no vienas puses — labi, paskaties no otras puses — nekur neder.
   —    Nu, ko tu tagad iesāksi? Atbildi! — bandīts stipri sapurināja mani. Man galva sāka griezties. — Ko lai mēs paziņojam savam pavēlniekam?
   —    Lūdzu, laidiet mani vaļā, — es nomurkšķēju, trīcēdams kā apšu lapa. — Varu tikai apmēram ie­domāties, kur viņš atrodas.
   —   Kur? Nu, runā!
   Bet man negribējās atklāti runāt par savām nojau­tām. Tagad, kad Goemons bija pazudis, es nezin kā­pēc sajutu dīvainu atvieglojumu.
   Nedrīkstēja taču atstāt vienu briesmoni otra briesmoņa rokās.
   Daidzo Tamura, protams, bija visai interesants cil­vēka tips. Viņā stipri bija jaušams pirmskara gadu panaziātisma gars, bet nevarēja arī noliegt, ka viņš nebūtu pietiekami drosmīgs. Tomēr Goemons viņam bija pārāk ciets rieksts. Apsūnojušas idejas neko daudz nevar palīdzēt, kad runa ir par tādu radījumu, kāds bija Goemons. Grandiozā izrāde, kuru Tamura gatavojās noorganizēt, varēja pat radīt apbrīnu, taču vienam cilvēkam šādu izrādi sarīkot nav pa spēkam. Turklāt Tamura visus mērīja ar savu olekti un ne­ņēma vērā Goemona spilgto individualitāti.
   Tamura nebija vienīgais, kas gribēja izmantot Goemonu savā labā. Mūsu firmas direkcija centās iegūt no viņa informāciju, kas varētu dot kaut kādu labumu jaunu izstrādājumu ražošanā. Amerikāņu iz­lūkošanas dienests, kas neatlaidīgi medīja Goemonu, uzskatīja viņu par kaut ko līdzīgu trumpja dūzim, kurš ASV valdībai nepieciešams savas politikas rea­lizēšanai.
   Taču patiesībā pret Goemonu bija jāizturas daudz nopietnāk un delikātāk. Kaut arī Goemons bija citas pasaules būtne, viņam pret mūsu pasauli bija pietie­kami draudzīga attieksme un gan jau Zemes cilvēki būtu spējuši viņu saprast un ar viņu vienoties. Acīm­redzot ne jau velti viņš tā centās panākt tikšanos ar imperatoru. Naivā kosmosa būtne sapņoja, ka varēs šim «debesu dēlam» nodot savas zināšanas, kuras pēc tam kalpotu visai cilvēcei…
   Lai kā arī Tamura plātījās ar taisnīgumu, viņam par to nebija nekāda priekšstata, un Goemons šāda cilvēka rokās pārvērtās par ieroci, kuru izmantoja varas sagrābšanai. Kas īstenībā bija šis noslēpumai­nais svešinieks, tā vēl joprojām bija mīkla. Bet es gluži intuitīvi jutu, ka var tomēr atrast ceļu, kā pie­kļūt viņa sirdij. Vajadzētu tikai parunāt ar viņu pil­nīgi atklāti…
   —    Nu, ko tu klusē, puis? — mans bende no jauna sapurināja mani. — Vai baidies sacīt, kur viņš slēp­jas? Vai arī varbūt tu pats esi viņu noslēpis?
   —       Nē! — es iegārdzos, juzdams, ka milzīga ķepa žņaudz manu rīkli. — Es nekur neesmu viņu no­slēpis …
   —   Ei, — viens no komandieriem, skriedams mums garām pa gaiteni, uzsauca. — Ko jūs vēl te kavēja­ties? Izziņota trauksme!
   —    Atkal jau? — pirksti, kas žņaudza manu kaklu, atlaidās mazliet vaļīgāk. — Bet trauksmes zvana taču nebija…
   —    Elektrība nedarbojas. Vadi vēl nav salaboti, — komandieris sacīja, demonstratīvi vicinādams rokās zobenu.
   Komandieris bija uzvilcis melnu kreklu un uzlicis galvā bruņucepuri. Viņam bija šausmīgi muļķīgs iz­skats, un, ja vien es nejustos tik slikti, tad droši vien būtu sācis smieties.
   —    Kaut kādi nelieši pierunājuši elektrokompā- niju, lai tā pārtrauc strāvas piegādi, — Tamuras ro­kaspuiša acis iezvērojās un lūpas sašķiebās ļaunā smīnā.
   —   Nu, puiši, iedodiet man spalvu, jāaiziet mazliet pakutināt šos sliņķus.
   —   Gaismas nav ne tikai mūsu pilī, bet ari visā pilsētā.
   —    Un mūsu elektrostacija? Vai ari tā līdz šim vēl nav izremontēta? Interesanti, ar ko tad nodarbojas tie nolādētie tehniķi?
   —    Gan jau iztiks bez tevis, — komandieris sacīja. — Tu labāk skrien uz vārtiem, tur vervē brīvprātī­gos tuvcīņām.
   —   Ko?! — šī nelietīgā tipa seja acumirklī kļuva pelēka kā zeme. — Tātad šoreiz tas nav uzlidojums no gaisa?
   —    Jā. No sargtorņa pamanījuši, ka uz blakus kalna, mežiņā, nomaskējusies vesela pašaizsardzības spēku divīzija. Visi komandieri ir amerikāņi. Droši vien grib uzbrukt pilij no aizmugures.
   —    Nelieši! — šis draņķis, kurš pirms īsa brīža vēl bija tik kareivīgs, pēkšņi iebļāvās nelabā balsī.
   —    Mēs taču esam japāņi — savējie! Kā tad tas nu iznāk — mūsējie grib sist savējos?
   —    Jā, tā tas ir. Taču pagaidām viņi vēl neuzbrūk. Droši vien uzbrukums sāksies naktī. Mums līdz tam jāpagūst ierīkot dzeloņstiepļu aizžogojumus pie rie­tumu vārtiem, kas atrodas iepretim šim kalnam, — komandieris sacīja. — Baidos, ka tikai te neparādās amerikāņu soda vienības. Tām uz šādām lietām ir nags. Nu, ko stāvi kā stabs? Uzkāp augšā tornī, tad pats savām acīm varēsi redzēt, kas notiek. Un neaiz­mirsti arī palūkoties uz jūru. Tur ir tik daudz kuģu, ka ūdeni vairs nevar saskatīt — gandrīz visi Japānas un ASV apvienoto jūras kara spēku kuģi savākušies vienkopus.
   Tamuras rokaspuisis, kurš bija speciālists cilvēku žņaugšanā un kuram lieliski padevās arī sitieni pa zo­biem, vienā mirklī bija pazudis. No cietokšņa mūru puses atskanēja komandieru skaļās balsis, kurās gan vairs nebija jūtama agrākā pašpārliecinātība.
   Ērmīgais paukošanas meistars pēkšņi apsēdās uz grīdas, norāva auklu no zobena maksts, piesēja tai garās kimono piedurknes, aptina ap galvu dvieli un, satvēris zobenu kreisajā rokā, piecēlās atkal kājās.
   Man bija bail, ka tikai viņam neienāk prātā pirms kaujas pārbaudīt zobena asumu uz manas miesas, un es kā bulta aizdrāzos projām pa gaiteni.
   2
   Pils bibliotēkā, liekas, vēl joprojām turpinājās Tamu­ras pārrunas ar sekretariāta priekšnieku. Taču es negribēju tikties ar Tamuru un vispār nevēlējos, ka mani kāds ieraudzītu — vienalga, kas tas būtu.
   Soļodams pa nomaļiem gaiteņiem un pārejām, es izkļuvu ārā no pils. Pagalmā patlaban ierindā stājās melnkrekļi, apbruņojušies ar īstiem, kā arī bambusa pīķiem, nūjām ar spalvu nazīti galā, zobeniem un durkļiem. Barveži deva pēdējos norādījumus. Es pār­laidu skatienu mūsu «armijai». Šie varonīgie kareivji noteikti spētu savaldīt kautiņu parlamentā, bet ko viņi iesāks nopietnā kaujā, kad būs jācīnās ar īstu, labi apmācītu armiju, kas pastiprināta ar soda ope­rāciju speciālistiem … Man pat sanāca smiekli.
   Tālā pagalma nostūrī bija sapulcējušies kādi trīs­desmit cilvēki — visi vienādos nakts kimono un ar īsiem zobeniem, kas bija aizbāzti aiz jostas. Visi viņi, nometušies uz viena ceļa, aizgrābti klausījās pahana runu. Manas ausis saklausīja zagļu žargonu. Šī cere­monija, kas atgādināja par deklasētu elementu dzīvi uzņemtas mākslinieciski vājas filmas epizodi, viņus bija galīgi apreibinājusi.
   Iekšējā cietokšņa pagalmā — honmaru — vidus­laiku kara speciālists, kurš bija ietērpts zvejnieku hapi — acīmredzot viņa augumam piemērots kaujas haori nebija atrasts —, mācīja melnkrekļiem stratē­ģijas un taktikas noslēpumus.
   Pūta no gliemežnīcām darinātas taures, šķindēja gongi, dārdēja bungas. Daudzi senās kara mākslas meistari, kuri paši nekad nebija piedalījušies īstā kaujā, drudžaini šķirstīja vecas tārpu un peļu sa­grauztas grāmatas.
   Tajā brīdī, kad es tuvojos no baļķiem steigā sa­slietam novērošanas tornim, viens no puišiem, kuri bija uzrausušies augšā tornī, izmisīgi vēcinādams ro­kas, rādīja uz kaut ko tālumā. Pārējie bija sastāju­šies viņam apkārt. Viņi turēja rokās binokļus.
   —   Klau, kas tur notiek? — es vaicāju.
   —   Rāpies augšā pie mums un skaties pats, — man atbildēja kāds jauneklis ar pūtainu seju. — Tā vien šķiet, ka jūrā mums iepretim nostājusies visa septītā flote kopā ar mūsu floti.
   Viņš pasniedza man binokli, un es ieraudzīju des­mitiem kaujas kuģu ar to draudīgajiem lielgabaliem. Tā kā lielgabali bija izgājuši no ierindas, tie mani sevišķi neinteresēja. Bet transporta kuģi — un to tur nebija mazums — tūlīt pievērsa manu uzmanību.
   —    Kāpēc tie stāv uz vietas? — es brīnījos.
   —   Skaidrs, ka demonstrē savu spēku, cenšas mūs iebiedēt.
   Tomēr man šajā sakarā bija pašam savas domas: iebiedēšanai nepavisam nav vajadzīgi transporta kuģi, droši vien viņi gatavojas izsēdināt malā jūras kājniekus…
   Drīz vien mans pieņēmums apstiprinājās. Es vēl­reiz paskatījos ar binokli un tagad pamanīju nelielus desanta kuģus, kas šūpojās augstajos viļņos starp flo­tili un krastu. Tie man atgādināja uz ūdens nosēdušos nelaimi vēstījošu putnu baru. Kāpēc gan tie nekustas, netuvojas krastam un nesteidzas izsēdināt desantnie­kus? … Uz visu kuģu klājiem drūzmējās kareivji — es redzēju, kā spīd viņu bruņucepures. Man pat kļuva viņu žēl — droši vien puišus pamatīgi šūpoja.
   Pēkšņi no kāda kuģa nolaida ūdenī vecu airu laivu.
   —   A. pilsētas apkaimē arī parādījies karaspēks, — sakarnieks, mums garām skrejot, iesaucās. — Šoseja tur pilna ar tankiem.
   —   Vai viņi vēl tālu? Varbūt jau pienākuši pavi­sam tuvu? — pūtainais puisis jautāja.
   —   Viņi tuvojas no austrumu puses. No viņiem līdz mums vēl apmēram desmit kilometru.
   «Nu vairs nedrīkst vilcināties,» es nodomāju. «Ja­pāņu un amerikāņu karaspēks, kuru komandēja amerikāņu virsnieks, sācis virzīties uz mūsu pusi. Patlaban nav īstais laiks spriedelēt, vai būtu jāsauc pie atbildības japāņu kareivji, kas gatavojas karot
   pret savējiem, vai arī ne. Izkļūt ārā no pils kļūs ar katru stundu grūtāk, tā jau tagad aplenkta no trim pusēm — no jūras, no A. pilsētiņas un kalna, kas atrodas mums kaimiņos.
   Nav saprotams vienīgi, kāpēc viņi vēl nesāk uz­brukumu. Droši vien gaida tumsas iestāšanos. Jā, tagad jāpasteidzas. Jānokļūst pie Goemona un Ki­sako. Nu, protams, viņi atrodas tur, — kur gan citur viņi varētu būt? … Intuīcija mani nepievils …»
   Apakšzemes gaitenī, kuru no ārpasaules atdalīja vairogs ar burtiem «V» un «S», atradu lūpu krāsas gabaliņu. Tātad viss kārtībā, viņi šeit bija gājuši. Mani interesēja vienīgi, kā Kisako atradusi šo eju? Bet varbūt to uzodis Goemons?
   Kad atrados jau aiz ārējā grāvja, es paskatījos vis­apkārt un nevilšus nodrebēju. Pavisam netālu no ma­nis biezajos krūmos šur tur blāvi iespīdējās aizsarg- krāsas ķiveres, īstas kareivju tērauda ķiveres. Vai tās maz varēja salīdzināt ar mūsu plāniņajām, kā olu čaumala trauslajām, apzeltītajām operešu varoņu galvassegām?
   Slēpdamies aiz klintīm, es tuvojos krūmājam. Tajā bija nomaskējies gandrīz vesels pašaizsardzības spēku bataljons. Tik tuvu pilij! Apakšvienību ka­reivji, kuriem bija šautenes ar uzspraustiem durkļiem, gatavojās kaujai. Pēc tam es ieraudzīju komandie­rus — amerikāņus. Parādījās milzīga auguma ser­žants ar sārtiem vaigiem. Sīciņie japāņu kareivji, kuru sejām bija dzeltena ādas krāsa, sarunājās ar viņu, galvas atgāzuši. Mani pārņēma dīvaina sajū­ta — likās, ka tas viss, ko es redzu, ir tikai sapnis …
   Vai tas nebija ārprāts?! Amerika, pārtraukusi dip­lomātiskās attiecības ar Japānu, tagad komandēja japāņu karaspēku!
   Starp citu, mūsu valdībai, parakstot slaveno drošī­bas līgumu, gan vajadzēja paredzēt šādu iespēju.
   Es klusītiņām izlīdu no krūmiem un pa šauru ta­ciņu sāku kāpt no kalna lejā. Taču nebiju vēl paspē­ris ne piecus soļus, kad kāda roka cieši satvēra mani aiz apkakles.
   —    Mēs jau sen jūs gaidām… — balss mani uzru­nāja ar stipru amerikāņu akcentu.
   Manā priekšā nostājās cilvēks civilās drānās, ar zemu uz pieres uzvilktu cepuri.
   —   Mūsu ļaudis no pils ziņoja, ka tūlīt pēc Goe- mona esot pazudis arī jūs, — viņš turpināja, uzpūz- dams man elpu, kurā bija jūtama stipra siera smaka.
   —    Nu labi, brauksim, — sacīja otrs — tas, kurš bija turējis mani aiz apkakles. — Brauksim pie tava drauģeļa Goemona …
   Viņš stipri runāja caur degunu un nezin kāpēc visu laiku mirkšķināja man ar aci.
   Pretīgi tipi! Gan tas, kurš runāja caur degunu, gan tas, kurš uzvilcis cepuri uz acīm!
   Es nepaguvu pat ievaidēties, tik zibenīgi viņš ie­grūda mani milzīgas mašīnas vēderā.
   Bet šoferis pēkšņi sāka lādēties. Motoru nekādi neizdevās iedarbināt.

   1
   Visi, kas atradās mašīnā, izlēca ārā un pameta mani vienu. Es jau nodomāju, ka viņi tā rīkojušies tāpēc, ka nedarbojas motors, bet, kad vējstiklu sadauzīja akmens, sapratu, kas notiek. Bija sākusies kauja. Tas, kurš runāja caur degunu, tūlīt atgriezās un izvilka mani no mašīnas. Bet tad kāds iebelza viņam ar nūju pa galvu, un viņš ar pārsistu galvaskausu novēlas zemē. Es tūlīt metos krūmos.
   Acīmredzot tā vēl nebija kauja, bet gan priekšējo vienību sadursme. Kādi divdesmit spēcīgi puiši, kuri atgādināja smagā svara bokserus, cīnījās uz dzīvību un nāvi. Gaisā zibēja nūjas, maisi ar smiltīm un skro­tīm, iezibsnījās mednieku naži.
   Es noslīgu uz ceļiem. Kaklā sakāpa nelabums.
   Bet pēkšņi mani sagrāba aiz padusēm un es jau karājos gaisā, pat nepaguvis izstiept kājas. Uzvēdīja sviedru un asiņu smaka. Šie nebija tie paši puiši, kas iegrūda mani mašīnā. Mani aizstiepa līdz mežmalai, kalna pakājē.
   Man aiz muguras kautiņš joprojām turpinājās.
   Koku paēnā bija novietotas divas lielas automašī­nas. Pie tām stāvēja vairāki vīrieši.
   —    Nu, vai izrēķinājāties ar šiem bandītiem? — viens no viņiem jautāja angliski.
   —   Pilnīgi vēl ne, — atbildēja tie, kuri mani bija atstiepuši līdz šejienei un tagad nometa zemē. — Nu, labi, mēs aiziesim piebeigt tos, kas palikuši dzīvi.
   Viņi skriešus metās augšā pa stāvo nogāzi.
   —    Toda san, — gara auguma vīrietis uzrunāja mani japāņu valodā, — brauksim. Jūs taču zināt, kur atrodas Goemons?
   2
   Es jau kaut kur biju redzējis šo pretīgo purnu. Bet, kad aiz garā vīrieša muguras iznira man pazīstams stāvs, es aiz pārsteiguma iesaucos.
   Manī ar ciešu skatienu raudzījās firmas «Univer- sal» bijušais direktors, kas pārzināja plānošanu, — Asi varas kungs. Bet garais bija tas pats, kas iesita man pa galvu ar «Melno Džeku», kad mēs abi ar Goemonu braucām uz Hakonē.
   —    Toda, — Asivara, acīm ieziboties, sacīja, — ne­kavējoties jāsameklē šis briesmonis un jāsāk attie­cīgi rīkoties. Viņš un Daidzo Tamura iztraucējuši mieru uz Zemes.
   —    Jums gan vajadzētu kaunēties izrunāt vārdu «miers», — es pēkšņi šausmīgi saskaitos. — Sakiet labāk, cik jūs par uzticīgu kalpošanu esat saņēmis no CIP? Mieru! … Kā jūs uzdrīkstaties! Hitlers arī so­līja tautām, ka iestāsies miers pēc tam, kad viņš būs iekarojis Eiropu. Kam gan vajadzīgs miers, kas sla­cīts ar asinīm…
   —    Labāk apklusti, — garais sacīja. — Zēl, ka nav laika, citādi es sašķaidītu tavu galvaskausu… Mums vajadzīgs Goemons. Mums viņš vajadzīgs, lai sagla­bātu mieru uz Zemes.
   —    Bet es domāju, ka labāk, lai viņš paliek pie Ta- muras, nekā nokļūst pie tādiem kā jūs, — es kliedzu, šņākdams aiz dusmām. — Ja Goemons nokļūs jūsu rokās, tad jūs pastrādāsiet ne tādas nelietības vien!
   —    Vai tu zini, kas tas ir? — garais tips piebāza man pie deguna kādu dīvainu priekšmetu.
   Kad vērīgāk uz to palūkojos, mans izbrīns pārvēr­tās šausmās: tā bija nūja ar resnu ķēdi, kuras galā karājās lode tenisa bumbiņas lielumā ar asiem izciļ­ņiem visapkārt.
   —    Tas ir ierocis, kas lietots viduslaikos Eiropā. To sauc par «rīta zvaigzni», — garais pavīpsnāja. — Ne­kas, mēs varam iztikt arī bez pistolēm. Mūsu senči at­stājuši mums jauku mantojumu. Kad uzsitīsim pa tavu pauri, galvaskauss pāršķelsies vidū pušu kā pārgatavojies arbūzs. Nu, vai pateiksi, kur atrodas Goemons?
   —    Kā es to varu zināt? Vai tad viņam kāds spēj pakaļ izskraidīt? Viņš sadusmojās par to, ka Tamura nekādi nespēj noorganizēt viņa tikšanos ar impera­toru, un kaut kur pazuda.
   No pils atskanēja kliedzieni. Es paskatījos uz to pusi. No cietokšņa sienām šāva ar lokiem, svieda lejā akmeņus. Acīmredzot bataljons, kas slēpās mežā, de­vies uzbrukumā. Es redzēju, kā triecienvienības ka­reivji, kuru augumi no tālienes izskatījās pavisam sīki, rāpās augšā pa pils mūriem.
   —    Te kļūst ļoti trokšņaini, — Asivara nodrebinā- damies sacīja.
   —    Jā, brauksim. Izrunāsimies no sirds mājas ap­stākļos. Dzīvoklī mēs būsim drošībā, tur mūs neviens nesameklēs, — garais tips pasmīnēja. — Bet, ja tu, puis, spītēsies, mēs tur atradīsim speciālistu, kas vienā mirklī atraisīs tev mēli.
   —    Ja jūs gribat vienoties ar Goemonu, tad jārī­kojas pavisam citādi. Jāgriežas ar aicinājumu pie vi­siem cilvēkiem, pie visas pasaules …
   —    Ei, — garais uzsauca šoferim, — ko jūs tur rak­ņājaties? Vēl joprojām neesat salabojuši motoru?
   —    Vēl ne… — aiz vaļā atvērtā motora pārsega parādījās šofera galva. Šoferis bija amerikānis. Seja saspringta, uz vaigiem eļļas plankumi. — Neko ne­saprotu, viss it kā būtu kārtībā …
   —    Neko jūs tur neizdarīsiet, — es sacīju. — Pārāk vēlu…
   —    Klusē! — garais iebrēcās. — Piezvaniet uz štābu, lai atsūta mašīnu, kura ir kārtībā, un lai tā gaida mūs uz šosejas. Bet līdz šosejai aiziesim kājām.
   —    Neviena mašīna jums pakaļ neatbrauks! — es kliedzu.
   Vienīgi es sapratu, kas noticis. Goemons… Viņš taču nevar paciest troksni. Toreiz pēc pils bombar­dēšanas ar akmeņiem viņš šausmīgi saniknojās, jo viņam nebija ļāvuši lasīt gudras grāmatas. Viņš sa­niknojās un panāca to, ka mūsu pasaule kļuva maz­liet klusāka, jo motori pārtrauca darboties …
   —        Ja neticat, pamēģiniet aizdedzināt benzīnu, — es turpināju.
   Šoferis izbrīnījies paskatījās uz mani. Pēc tam viņš pieskrēja pie mašīnas pakaļējā spārna, atskrū- vēja benzīna tvertnes vāciņu, iebāza iekšā lupatu.
   —        Pavisam normāls benzīns, — viņš sacīja, paos­tīdams lupatu. — Un smaka arī normāla.
   —    Bet pamēģiniet aizdedzināt.. .
   Viņš nolika lupatu zemē patālu no mašīnas un iz­vilka no kabatas šķiltavas. Taču tās arī nedarbojās,
   —    Liekas, nav vairs benzīna, — šoferis sacīja.
   —        Še ņem manējās, — garais pastiepa viņam sa­vas šķiltavas.
   —        Gāzes šķiltavas neder, — es paskatījos uz garo tipu. — Šādām šķiltavām nepieciešams butāns, bet to ražo no naftas. Vai kādam nav sērkociņi?
   Man bija taisnība — gāzes šķiltavas nedarbojās. Šoferis nobālēja.
   Asivara iedeva sērkociņu kastīti. Sērkociņš iedegās ar savādu blāvu liesmu. Šoferis piesardzīgi pielika to pie lupatas. Lupata neaizdegās.
   Tad šoferis aizkaitināts iegrūda sērkociņu lupatai pašā vidū. Sērkociņš iečūkstējās un nodzisa.
   —        Nu, vai redzējāt? — es iesaucos. — Vai tagad saprotat, ko spēj Goemons? Cik viņš ir varens …
   —    Ko lai mēs iesākam? — Asivara vaicāja.
   —        Un jūs jau ārdījāties par to vien, ka sprāgstvie­las iesaldētas? — mana sirds līksmoja. — Bet tagad arī nafta, benzīns … Viņam tas viss ir tīrais nieks …
   —        Bet ko tad lai mēs darām, ja nevar izsaukt ne mašīnu, ne helikopteru? — garais tips bija galīgi apjucis. — Acīmredzot vajadzēs vilkties kājām. Līdz elektriskā dzelzceļa stacijai ir diezgan tālu, taču kas cits mums atliek.
   —        Vai esat pārliecināts, ka elektriskie vilcieni kursē? — es nenocietos nepajautājis. — Tas, kas iz­darīts ar benzīnu un naftu, droši vien nav Goemona pēdējā kaprīze. Viņš vēl daudz ko citu …
   —   Bos! — otrās mašīnas šoferis iesaucās. — Tiek pārraidīts speciālziņojums. Pa radio mūs informē, ka ANO nolēmusi sūtīt uz Japānu ārkārtēju komisiju.
   —   Novēlojušies, — es noburkšķēju. — Viņiem ta­gad vajadzēs jāt ar zirgiem un šķērsot okeānu ar buriniekiem. Kā jūs domājat, cik ilgs laiks paies, līdz viņi sasniegs Japānas krastus? …
   Man pēkšņi kļuva pavisam baisi. Es apsēdos uz akmens un aizklāju ar rokām seju.
   3
   Jā, naftas sastāvs bija mainījies. Vienīgi smaka pa­likusi tā pati. Citādi nafta ne ar ko neatšķīrās no pavisam parasta ūdens.
   Transporta līdzekļi, kuri darbojās ar iekšdedzes dzinējiem, bija paralizēti. Funkcionēja tikai nedau­dzas no seniem laikiem saglabājušās tvaika loko­motīves un tvaikoņi. Padomju un amerikāņu atom­zemūdenes arī pagaidām vēl kursēja.
   Šajā liktenīgajā dienā miljoniem Tokijas iedzīvo­tāju kļuva par šausmīgu notikumu aculieciniekiem.
   Pulksten trijos pēc pusdienas visos namos nodzisa gaisma. Neviens lifts vairs nedarbojās.
   Ielas aizsprostoja mašīnas, kuras pēkšņi bija apstā­jušās. Automašīnu laikmetam bija pienākušas beigas. Vairāk nekā pieci miljoni vieglo automobiļu pārvēr­tās par metāla lūžņiem. Iestājās vispārējs klusums. Nafta bija gājusi bojā. Un reizē ar to gāja bojā arī trokšņainā divdesmitā gadsimta civilizācija, kuras attīstība bija balstījusies uz naftu.

   1
   Gigantisko naftas monopolu bankrots satricināja pasauli. Divdesmit četras stundas pēc «naftas bojā ejas» Ņujorkas, Londonas un Tokijas fondu biržās sā­kās panika, kuras sekas bija pilnīgi visu biržas ope­rāciju paralīze. Par laimi, — ja var runāt par laimi šādos nelaimes brīžos, — Japānas tauta nebija radusi ieguldīt savus ietaupījumus akcijās. Pēc tam sākās grūtības pārtikas apgādē. īpaši cieta piekrastes ra­joni, kuriem pārtiku pieveda ar jūras transporta lī­dzekļiem. Strādnieku arodbiedrības nolēma enerģiski rīkoties. Atkal tika uzsākta akmeņogļu ieguve. Tādē­jādi izdevās atjaunot apmēram sešdesmit procentus elektrostaciju, kuras agrāk bija darbinājusi nafta. No jauna sākās tramvaju un elektrovilcienu kustība.
   2
   Bija pagājuši divi mēneši. Panika bija nedaudz mazinājusies. Pasaule sāka piemēroties jaunajiem dzīves apstākļiem.
   Kādu dienu es Jokohamas apkaimē kopā ar Goe­monu atkal stāvēju uz kalna, kas man vēl bija labi sa­glabājies atmiņā. Lejā pie mūsu kājām pletās spožas saules apspīdētā osta. Taču šī osta nemaz vairs neat­gādināja to, kas senāk tik labvēlīgi bija ietekmējusi manus nervus. Uz autoceļiem rūsēja mašīnu vraki, pa līci lēnā gaitā vilkās tvaikonīši, izspļaudami mel­nus dūmu mākoņus. Kaut kur tālumā svilpa tvaika lokomotīves, kas bija atguvušas savas likumīgās tie­sības kopš tā brīža, kad vairs nekursēja lepnie auto­mobiļi un autobusi, kuri kādreiz bija likuši aizmirst sliežu ceļus un ar saviem atsperīgajiem, riepās ietērptajiem riteņiem traukušies jebkurā virzienā.
   —   Esmu sagādājis tev daudz rūpju, raižu, nepa­tikšanu, — Goemons sacīja, pavisam aizsmakušā, aiz- lūzušā balsī. — Es ļoti nožēloju, skumstu, bēdājos, ka man nav izdevies dabūt «debesu dēla» — Japānas imperatora autogrāfu. Turpmāk nebraukšu vairs pie jums, esmu piekusis, noguris, nomocījies… Žēl, ārkārtīgi žēl, gaužas asaras jālej…
   Es nemaz vairs nepazinu Goemonu, tik ļoti viņš bija pārvērties. Izskatījās pavisam bāls un vājš. Apaļā seja, kas agrāk spīdēja un laistījās, bija savilkusies čokurā kā savītusi kāpostu lapa. Deguns kļuvis smai­lāks un plānāks. Acis, no kurām viena bija līksmi raudzījušies uz augšu, otra — uz leju, tagad bija uz­vēlušās uz apakšējiem plakstiņiem un, likās, tūlīt tūlīt pārslīdēs tiem pāri un kā nogatavojušies āboli nokritīs zemē. Katliņš apputējis, platās bikses no- skrandušas. Tīkliņš ar melno lādīti vazājās gar zemi.
   —   Paklau, Goemon, — vai zini, ko es vienmēr aizmirstu tev pavaicāt? … — es sacīju. — Kādam nolūkam tev vajadzīgs lietussargs? Atklāj man šo noslēpumu, — ko tu dari ar lietussarga palīdzību? …
   —   Toda, mīļo draudziņ, brālīt, man par tevi tie­šām jābrīnās! — Viņš paskatījās uz mani ar patiesu nožēlu. — Tu esi Zemes iedzīvotājs un tomēr nezini, neapjaut, nesajēdz, kādam nolūkam vajadzīgs lietus­sargs! Bet ja nu līst lietus — plikš-plikš-plikš, plakš- plakš-plakš? Kam gan patīk samirkt?
   Goemons, ar lielām pūlēm pacēlis roku, lai aizsar­gātu ar to acis no spilgtās saules, lūkojās debesīs.
   —   Liekas, ka brauc man pakaļ…
   Lūkodamies uz augstajām, skaidrajām, sārtajām
   pievakares debesīm, kurās pagaidām vēl nebija re­dzams neviens kosmosa kuģis, es iedomājos Daidzo Tamuru un visus ar viņu saistītos notikumus.
   Kad pret viņu sāka vērsties visa pasaule un viņš juta, ka spēli zaudējis, Tamura atlaida mājās savus bandītus un aizdedzināja A. pili. Tas nemaz nebija tik viegli izdarāms — dzelzsbetona sienas, akmens mūri un — neviena piliena benzīna. Tas ir, benzīna bija tik daudz, ka ar to varētu pielaistīt visas telpas, bet benzīns taču vairs neuzliesmoja. Tamura arī tad atcerējās senatni — viņš ņēma palīgā darvu, salmus, sausus zarus. Kad beidzot sākās īsts ugunsgrēks, Daidzo Tamura, šis noziedzīgais aizkulišu darbonis, visiem pazīstama persona, diktators, vājprātīgais avantūrists, liesmu pārņemtajā pilī izdarīja sev hara- kiri. Tiesa, pēc tam paklīda baumas, ka tas viss bijis tikai inscenējums un ka īstenībā viņš paslēpies, taču es zināju patiesību. Es pats savām acīm biju redzējis viņa apdegušo līķi un identificēju viņu.
   Varbūt viņš bijis drosmīgs cilvēks, varonis? Viņam taču pieticis dūšas izdarīt pašnāvību … Starp citu .. . Hitlers arī izdarīja pašnāvību. Nē, tur no varonības nebija ne smakas, viņi abi divi — gan Hitlers, gan arī Tamura — bija nožēlojami maniaki, nicināmi gļēvuļi. Tamura briesmīgi pārrēķinājās. Viņš viens pats gribēja apgriezt pasauli, un redz, kāds tam bija iznākums . ..
   Tajā dienā, kad spiegi sagrāba mani savās rokās, man tomēr palaimējās aizbēgt. Izmantoju kņadu ap mašīnām un laidos lapās …
   Es devos mājup, uz Tokiju, uz savu veco ligzdiņu, kur mēs ar Kisako tik daudz reižu bijām ķīvējušies un tik daudz reižu pēc tam atkal samierinājušies. Ceļā sastapu daudz pārgurušu cilvēku, kas lēnām vil­kās pa šosejām, kuras bija aizsprostojušas stāvošās mašīnas. Jau uz rīta pusi es pārkāpu pār sava dzī­vokļa slieksni. Es sen te nebiju iegriezies, taču naudu par dzīvokļa īri regulāri sūtīju katru mēnesi.
   Nojauta nebija mani pievīlusi.
   Netīrajā, pieputējušajā istabā dega svece. Kisako sēdēja līdzās Goemonam un dungoja šūpļa dziesmiņu.
   Goemons gulēja izstiepies gultā, un Kisako aprū­pēja viņu kā īsta aukle — tādu ainu es jau daudzkārt biju redzējis. Mani pārsteidza kas cits.
   Kisako rokā bija smags āmurs, un viņa brīdi pa brīdim iesita ar to Goemonam pa pieri.
   —        Kisako, manu nabaga draudziņ! — es iesau­cos. — Tomēr neesi varējusi izturēt visas šīs šaus­mas! Tu esi saslimusi… Es tūlīt aizskriešu pēc ārsta!
   Taču, kā izrādījās, Kisako nebija pārmainījusies.
   —        Es tev parādīšu ārstu! — Kisako sacīja, un viņas acis iezvērojās. — Panāc vien tuvāk, es tev arī iezvelšu . ..
   —   Bet… kāpēc tu to dari?! Kāpēc tu viņam sit?
   —        Ak, — viņa nogurusi atmeta ar roku. — Nezinu. Varbūt patiešām vajadzētu steigšus aicināt ārstu? Pēc manām domām, mūsu Goemoniņš ir mazliet sajucis kopš tā brīža, kad viņam uz galvas uzkrita tas akmen­tiņš. Tas jau iesākās pilī. Iedomājies, viņam ar to vien nepietiek, ka viņu paglauda, viņš nemitīgi lūdz, lai es viņam belžu ar kaut ko smagu. Nu, tāpēc arī situ. Vai man žēl darīt cilvēkam prieku?
   Es pieskrēju Goemonam klāt. Viņš elpoja smagi. Acīs bija sanesušās asaras.
   —   Kisako, tā …
   —   Vai sākusies epilepsijas lēkme?
   —    Nē, tā ir nostalģija, ilgas pēc dzimtenes…
   Mēs divus mēnešus kopām Goemonu, nelikdamies
   ne zinis par vētru, kas trakoja aiz mūsu nama sie­nām. Beidzot Goemons atguva sajēgu un sāka runāt:
   —        Uz mājām, atpakaļ uz dzimteni… Es gribu, vē­los, alkstu… Nespēju izturēt šo dzīvi uz jūsu Ze­mes … Un arī noteiktais laiks pagājis, aizritējis, aiz- plūdis … Drīz vien man atbrauks pakal…
   —   Mums jāšķiras, Toda, manu saimniek, manu draudziņ! — Goemons sacīja un pacēla uz augšu abas rokas. — Man nu atbraukuši pakaļ…
   Parādījies pie vakara blāzmas sarkani nokrāsota­jām debesīm, uz mūsu kalna nosēdās puscaurspīdīgs medūzai līdzīgs kosmosa kuģis.
   —   Uz redzēšanos, Toda, paliec sveiks, dzīvo vesels, neskumsti, nebēdājies …
   —   Goemon! — es nevilšus iekliedzos. — Tu gribi doties projām un pamest mūsu pasauli tik šausmīgā stāvoklī?!
   —    Kas tad ir? — Goemons pagriezās pret mani.
   —    Vai es varbūt esmu izdarījis ko sliktu, nelabu, nekrietnu?
   —   Vai tu joko, vai? — Es norādīju ar roku uz mirušo ostu, uz pilsētu, kurā nemanīja nekādas rosības. — Palūkojies visapkārt… Tas taču viss tavs darbs. Tu esi pilnīgi izpostījis visu mūsu Zemi, at­sviedis to par veselu gadsimtu atpakaļ. Un tagad vienkārši dodies projām …
   —   Ne jau es pats, ne jau mana persona tur vai­nojama, ne jau es to izdomāju … Tamura sans mani lūdza, un es darīju, radīju, izpildīju. Tamura sans iestāstīja, iegalvoja, ka tas nepieciešams jūsu Zemes labklājībai…
   —   Goemon! Goemon! — es sacīju pārmetošā balsī.
   —   Tu taču esi gudrs, tu esi godīgs. Nu, atbildi man, vai tu esi vai neesi godīgs? Vai tad tu pats nesaproti, ka sprāgstvielas mums vēl var noderēt? Protams, karš, bumbas, šāviņi — tas viss iedveš šausmas, un tas viss nevienam nav vajadzīgs. Bet sprāgstvielas var izmantot arī pavisam citos nolūkos, ar to palī­dzību var veikt lietderīgu darbu. Cilvēki taču savā laikā nenonāvēja visus zvērus tikai tāpēc vien, ka tie bija plēsīgi. Piemēra pēc minēšu suņus. Tos pie­radināja, un tie kļuva uzticami cilvēku draugi. Un kāpēc centās iegūt uguni? Mēs taču neizmantojam uguni tāpēc, lai aizdedzinātu mājas. Uguns dod sil­tumu, uz uguns gatavo ēdienu … Pulveris … pro­tams, bīstama lietiņa… Bet mēs jau neesam idioti. Taču tu gribi mums atņemt progresa iespēju, nolau­pīt mums rītdienu.
   —   Nemēģini mani piemuļķot, nejauc prātu, nedzen man galvā visādas muļķības, — Goemons pēkšņi ie­smējās. — Tu taču pats saki, ka cilvēki esot spējīgi sevi sadedzināt, nogalināt, iznīcināt. Un arī nafta. ..
   Pēkšņi Goemona tonis mainījās. Viņš kļuva no­pietns un sāka runāt pareizā, tīrā japāņu valodā.
   Man nezin kāpēc kļuva baisi. Un tieši tāpēc, ka viņš runāja tik pareizā japāņu valodā. Kas ir Goe­mons? Varbūt viņš tikai visu laiku tēlojis dzīvesprie­cīgu savādnieku? Varbūt viņš pārstāv Visuma vis­gaišākos prātus? Varbūt viņš ir būtne no citas galak­tikas, kur jau sen iznīdēts ļaunums un valda taisnī­gums? Kāpēc viņš ieradies uz Zemes — lai vestu pie prāta Zemes iedzīvotājus vai arī lai sodītu tos?
   —    Jūs, Zemes iedzīvotāji, esat dīvaini radījumi, — Goemons sacīja. — Jūsu planēta ir bagāta, kā radīta saticīgai dzīvei. Taisni jābrīnās, kāpēc jūs pielūdzat ļauno un iznīdējat labo? Tu runā par sprāgstvie­lām … Vai daudz labuma tās jums devušas? Paskaiti labāk, cik reižu tās izlietotas bezjēdzīgas slepkavoša­nas nolūkos … Vai arī nafta … Jūs neprotat to izmantot saprātīgi. Jūs izšķērdējat, izniekojat šo ba­gātību. Jums tās nepietiks pat piecdesmit gadiem. Zi­nātne un tehnika jums, protams, nav sevišķi attīs­tīta, taču tā sasniegusi pietiekami augstu līmeni, lai jūs varētu kontrolēt paši savu rīcību… — Goemons brīdi klusēja, pēc tam sāka atkal runāt savā jocīgajā valodā. — Planētiņa tā nekas, tikai ļoti trokšņaina. Puf-puf! Bah-bah! Zibens un pērkons — nu īsts jan­dāliņš! Bet tevi un Kisiņu esmu iemīļojis, jūs esat jauki zvēri, dzīvnieki, cilvēki, kaut tādu būtu vairāk. Nu, un tāpēc man gribējās sagādāt jums dāvaniņu, velti, patīkamu pārsteigumu, lai jūs varētu dzīvot klusi un mierīgi…
   —   Bet…
   —    Tu nepārtrauc mani! Pietiek jums blandīties, dauzīties, vazāties apkārt. Šaudīties pa ceļiem ar ma­šīnām, automobiļiem un sabraukt kaķus, suņus, ļau­tiņus. Arī bez naftas un ultraskaņas ātruma iespējams dzīvot. Pamazām, palēnām, tā, lai nekas netrūktu un nekā nebūtu par daudz. Hop-hop ar zirdziņu… Bet, lai spriedelētu par rītdienu, godīgi jānodzīvo šī diena, neapkaunojot sevi, neaptraipot savu reputāciju ar bezjēdzīgiem kariem. Tā jūs vienā jaukā brīdī varat vēl uzspridzināt gaisā savu Zemi. Lūk, kā! Jums mazliet jāpaaugas, jāpieņemas prātiņā un tad var sākt domāt arī par rītdienu …
   Es samulsis klausījos Goemonā. Viņam gan bija, gan nebija taisnība. Kā lai viņam to ieskaidro?
   —    Saproti, Goemon … Ne viss ir tā, kā tu saki. Uz Zemes vēl, protams, daudz bezprāšu un ļaundaru. Nu, tādu kā Tamura… Ļoti žēl, ka tu nokļuvi viņa na­gos un lāgā neiepazini krietnos cilvēkus. Bet tici man, krietnu cilvēku tomēr ir vairāk. Viņi nepieļaus, vismaz centīsies nepieļaut, ka mūsu planēta pār­vēršas tuksnesī. Tāpēc es tevi lūdzu: nenolaupi mums rītdienu…
   —    Es nezinu, es gan ticu, gan neticu… — Viņš kļuva domīgs. — Bet ūdeņraža bumba? Un visādi klabekļi, grābekļi, lielgabali? … Un cik daudz pui­šeļu, meitenīšu klaiņo apkārt bez tēva, bez mātes? Kur palikuši viņu tēvi un mātes? Nogalināti karā, gājuši bojā bombardēšanā … Tad nu padomā, kas īsti nolaupa jums rītdienu. Nu gan aizpļāpājos, bet tagad paliec sveiks! …
   —   Goemon, apstājies, pagaidi! — es, slāpdams vai
   nost aiz elpas trūkuma, satvēru viņu aiz rokas. — Tev taisnība, bet tikai daļēji. Es taču tev teicu, ka vienkāršie cilvēki…
   Viņš cieši ielūkojās man acīs.
   —        Nu, labi, man nav žēl. Ja gribi, es va,u visu vienā rāvienā «atsaldēt». Vienkāršo cilvēku, kā tu viņus dēvē, labā. Nu, tātad, ko tu man iesaki darīt?
   Es nezināju, ko atbildēt. Nevarēju iedomāties, kāda kļūs mūsu pasaule, kad no jauna atdzīvosies raķetes, lielgabali un bumbas.
   —        Ko tu klusē? — Goemons sacīja, uzlicis jau vienu kāju uz sava kuģa caurspīdīgā trapa. — Es vairs nevaru gaidīt. Tev jāizšķiras.
   , Es klusēju. Pār manu pieri aumaļām plūda auksti
   sviedri. No mana «jā» vai «nē» bija atkarīga Zemes rītdiena. No viena vienīga mazā vienkāršā cilvēka pateikta vārda …
   —       Nu! — Goemons mani steidzināja. — Es dodos projām! Saki drīzāk — jā vai nē?
   Taču es nespēju pavērt lūpas. …
   Bet ko jūs, cilvēki, viņam atbildētu?

   D. Dubrovskis. FANTASTIKA UN ĪSTENĪBA … 5 Stāsti
   Pamestie………………………………………………………………. 17
   Projekts likumam par kukuļņemšanu . . . . 21
   Dienu pirms bankrota…………………………………………….. 26
   Rok un rok…………………………………………………………… 32
   Dūmu ziedi…………………………………………………………… 36
   Nezvēru iznicināšana………………………………………………. 50
   Izaicinājums augstumam………………………………………….. 58
   «Vērša galva»…………………………………………………………. 61
   Mēness svētki……………………………………………………….. 66
   Pasaka…………………………………………………………………. 71
   Kad skumjas jūs māc……………………………………………… 76
   «Ziedu svētki»………………………………………………………… 81
   Rītdienas nolaupītāji . . . ^………………………………………………. 85
   Sakjo Komacu
   rītdienas nolaupītāji
   HE Ns 264
   Redaktore l. Ambajne. Māksi, redaktors G. Kruto/s. Tehn. redaktore A. Pelikša. Korektore A. Kurmaševa.
   Nodota salikšanai 1976. g. 2. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1977. g. 23. februārī. Papīrs Nr. 1. Papīra formāts 70X100/32. 10,50 fiz. iespiedi.; 13,65 uzsk. iespiedi.; 14,12 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 1 rbj. 56 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Lat­vijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grā­matu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā Vienības gatvē 11. Pašūt. Nr. 883.
   * Sakjo Komacu raksta: «Vai tad zinātniskā fantastika neat­brīvo rakstnieku no jebkurām važām, vai tā neieved pasaulē, kur var brīvi paust savas domas, rakstit saistoši un izvirzīt pārdrošas hipotēzes par nākotni, — pasaulē, kuras durvis slēgtas visiem pārējiem, tā saucamajiem nopietnajiem žanriem, kas šobrīd iegūst arvien ortodoksālāku nokrāsu.»
   [2] fumisms — no latīņu vai. fumus — dūmi.
   [3] priedes un plūmju koki ir Japānas tradicionālās ainavas obli­gāta sastāvdaļa.
   [4] gockney (kokni) — angi — londonas nomaļu žargons.
   [5] kamikadze (jap.) — nāvinieki.
   [6] «nakts lidojums» (fr.). 102