SAKJO KOMACU
   JAPĀNAS NOGRIMŠANA
   ZINĀTNISKI FANTASTISKS ROMĀNS

   1.
   Tokijas stacijas uzgaidāmajās telpās pie izejas uz Jaesu, kā vienmēr, drūzmējās ļaužu pūlis. Vairākās vietās darbojās gaisa kondicionētāji, kuru uzdevums bija atvēsināt zāli, tomēr tie nespēja izkliedēt svelmi, kas plūstin plūda no sasvīdušajiem braucējiem — jau­niešiem, kas posās uz jūru vai kalniem, un svētceļo- tājiem, kuri mirušo piemiņas dienas priekšvakarā stei­dzās uz savām dzimtajām mājām.
   Noslaucījis ar delnu no pazodes sviedru lāses, Ono- dera Tosio saviebās un apskatījās apkārt.
   Lietus periodā, jūnijā un jūlija sākumā, bija bijis tikpat auksts kā martā, un laika biroja prognozes va­saru bija paredzējušas vēsu. Bet, lietum rimstoties, pēkšņi iestājās šausmīgs karstums, un nu jau dienām ilgi termometri rādīja pāri trīsdesmit pieciem grādiem. Tokijā un Osakā cilvēki tveices dēļ slimoja un dažs labs pat aizgāja uz viņpasauli. Pie tam ūdens trūkums vasaras mēnešos vēl arvien bija neatrisināta problēma.
   Līdz vilciena atiešanai atlika kādas septiņas minū­tes. Onodera nebija noskaņots iegriezties tējnīcā, kur viss vārījās un burbuļoja kā putras katlā, tādēļ bez no­teikta mērķa sāka lauzties cauri pūlim. Cilvēku ķer­meņi, kuriem viņš nejauši pieskārās, bija karsti kā termofori un lipīgiem sviedriem pārklāti. Kalpotājs kreklā ar pusgarām piedurknēm; vidēja vecuma lauku sieviete ar milzīgu saini rokās, iespīlējusi savu plato
   augumu droši vien vienīgajos izejamajos svārkos, bet gāzelīgās kājas — kurpēs ar nomītiem papēžiem; jauna meitene sasarkušu seju un nosvīdušu degunu, strī­painā, krūtīm cieši piegulošā rupja auduma kreklā un izaicinošos, gūžām apstieptos džinsos, kas sniedzās tikko līdz ceļiem, un salmu cepurē ar spilgtu lenti. Ejot viņai garām, Onoderam degunā iesitās sasvīdušu pa­dušu un nemazgātu matu tvanīgais smārds. Un viņš tūdaļ nodomāja, ka pats droši vien neož neko labāk — sasvīdis tāpat kā visi, pie tam vēl izelpo džina smaku, jo augu nakti, cīnoties ar bezmiegu, nepārtraukti bija cilājis glāzīti.
   Gluži nemanot, Onodera bija nonācis līdz ūdens dzesinātājam pie stacijas sienas. Viņam likās, ka nācis šurp ar nolūku nodzerties, tādēļ noliecās pār krānu, uzmina pedālim, un gaisā uzšāvās vēsa ūdens strūkla.
   Bet viņš nedzēra. Saliecies neērtā pozā, ar zemu no­liektu galvu un atplestu muti, Onodera stīvi raudzījās sienā aiz ūdens dzesinātāja.
   Pāri visai sienai līdz pašiem griestiem stiepās šaura plaisa. Sīka, gandrīz nemanāma, zigzagveidīga. Apak­šējā daļa slēpās aiz dzesinātāja kastes. Toties skaidri varēja redzēt, ka pa labi no plaisas siena nedaudz pa­virzījusies uz priekšu. Tikai vienu centimetru, augstā­kais — pusotra centimetra.
   —  Atļausit! — Onodera izdzirda mazliet saērcinātu balsi. Viņam aizmugurē stāvēja plecīgs gara auguma vīrietis smieklīgā platmalē, kādas pārspīlēti plato malu dēļ mēdza dēvēt par desmitgalonu cepurēm.
   Onodera steidzīgi norija lielu ūdens malku un at­virzījās no dzesinātāja.
   —   Piedodiet… Lūdzu …
   Bet tajā brīdī vīrietis nostājās viņam priekšā, un pārsteigtais Onodera ielūkojās viņam sejā.
   —  Lūk, tā! — un milzīgas, boksa cimdiem līdzīgas rokas cieši apņēma Onoderas plecus.
   —  Kas vēl nebūs! — bet jau nākošajā acumirklī Onodera iesmējās. — Ak, tas esi tu!
   —  Vai neesi paģirains? — vīrietis, vārdā Go Ro- kuro, skaļi ievilka gaisu degunā. — Ne jau velti riji ūdeni kā īsta karpa.
   —   Tā jau nu gluži nebija, — atcirta Onodera. — Bet paģirains gan esmu. Tiesa kas tiesa.
   Neklausoties Go noliecās virs dzesinātāja. Likās, ka viņš vienā vilcienā iztukšos visu tvertni.
   —   Uz kurieni dodies? — ar milzīgo, dzīslaino roku slaucīdams ūdens pilienus no mutes, Go pavērās uz Onoderas pusi.
   —   Uz Jaidzu, — skanēja atbilde.
   —   Atkal tas? — Go izpleta labās rokas pirkstus, izteiksmīgi nodemonstrējot ar tiem piķējošu nolaišanos.
   —   Vispār jā. Bet tu?
   —   Uz Hamamacu. Tu ar nākošo vilcienu?
   —   Brauksim laikam kopā? — Onodera parādīja savu biļeti.
   —   Drīz pienāks. — Go palūkojās pulkstenī. — Saki, ko nozīmē tavs «tā jau nu gluži nebija»?
   —   Ko? — Onodera nevarēja saprast jautājuma jēgu.
   —   Vai tu negribēji teikt — tā jau nu gluži nebija, ka riji ūdeni, paģiras lāpot?
   Nu ja, nu ja. — Onodera iesmējās. — Paguvu nobaudīt tikai vienu malku, jo tu mani izbiedēji.
   —   Bet ko tu tik ilgi tur darīji? Burtiski biji sastin­dzis taisnā leņķī virs krāna. Gribēju jau iespert tev ar kāju zem jostas vietas.
   —   Rau! — Onodera parādīja uz sienu. — Tas lai­kam ir tavā kompetencē, ko?
   —   Vai šī te? — Go piedūra plaisai savu kaulaino pirkstu. — Tīrais nieks, nekā bīstama.
   —   Esi pārliecināts? Tādam nejēgam kā man grūti spriest. Laikam zemestrīces dēļ?
   —   Nē, — Go sarauca uzacis. — Es tikai saku, ka tas ir nieks. Ejam. Nāk vilciens.
   —   Kādēļ brauc uz Hamamacu? Darbs?
   Šo jautājumu Onodera uzdeva jau vēsajā bufetē, kur viņi nesteidzoties iebaudīja alu.
   —   Uz tev zināmu pasākumu.
   —   «Superekspresis ar lineāro motoru»?
   —   Jā. Bet problēmas rodas cita pēc citas, tādēļ nekādi nevaram uzsākt pamatdarbus.
   Vilciens sāka braukt, ainavas viņpus loga strauji mainījās, uz laiku pievēršot sev Onoderas uzmanību.
   —   Kas par problēmām? — Onodera atkal pagriezās uz Go pusi.
   Cieši satvēris rokā alus kausu, Go domīgi raudzījās izzūdošajās putās.
   —   Dažādas, — viņš vēl arvien lūkojās kausā. —Pa­gaidām labāk par tām klusēt. Ja avīžnieki uzošņās, no tiem nevarēs atkauties… Vārdu sakot, iet diezgan raibi…
   Onodera vairs nekā neprašņāja un ielēja alu.
   —  Negribas ticēt, ka sākotnējos mērījumos varētu būt tik daudz kļūdu, — Go runāja klusi, it kā pats sev. — Tajā iecirknī gandrīz viss būs jāmēra no jauna. Ir arī citādākas kļūmes, bet galvenais tas, ka visgrūtā­kajos posmos viss saiet grīstē tieši tagad, kad būvdarbi jau izvērsti pilnā apjomā.
   —   Un tas nozīmē, ka …
   —   Neko sevišķu tas nenozīmē. Man vienkārši liekas, ka pēdējā laikā visa Japāna trīc un dreb kā receklis.
   —   Ak tā, — Onodera pamāja ar galvu. — Nu jā, tu taču esi pats galvenais, kas veido tos precīzos mēr­aparātus. Kā viņus īsti sauc — rezonējošie, vai?
   —   Vai nepaņemsim vēl vienu pudelīti? Jeb vai at­griezīsimies savās vietās, — viņu pārtrauca Go, pār­laizdams acis bufetes telpai, kurā saradās arvien vai­rāk cilvēku. — Bet kas tev darāms Jaidzu? Vai kāds kuģītis aizgājis dibenā? Tādā svelmainā laikā tavu darbu var tikai apskaust.
   —   Kas tur ko skaust? — Onodera pasmīnēja. — Lī­gošos uz Drošības pārvaldes kuģa. Dosimies uz dien­vidiem. Esi dzirdējis, kas ir «Vadacumi»? Nu, tātad regulēsim batiskafu.
   —   Cik tālu brauksit? — Go piecēlās kājās. — Tu saki — uz dienvidiem?
   —   Dienvidaustrumos no Tori salas. Mazliet uz zie­meļiem no Ogasavaras arhipelāga. Tur pazudusi viena saliņa.
   —   Vai vulkānisks izvirdums? — Go mazliet aizka­vējās pie izejas.
   —   Nekāds izvirdums, — Onodera iegrūda dūri Go platajā mugurā. — Ņēma un bez kāda iemesla no­grima.
   Sidzuokā atvadījies no Go, Onodera pārsēdās uz veco Tokaido līniju. Līdz Jaidzu vajadzēja braukt vec­modīgā vilcienā, kas bija piekabināts elektriskajai loko­motīvei. Nokvēpušā pasažieru vagonā, kādā Onodera jau sen nebija ceļojis, viņu uzrunāja pretim sēdošs saulē iededzis vecis. Drīz vien tam pievienojās vidēja vecuma sieviete, tikpat melnīgsnēja no saules staru iedarbības. Pacienāta ar vārītām olām, viņa nez no kurienes izvilka ārkārtīgi smaržīgu zaļo tēju, kas kā zāļu deva bija ievīstīta smalkā zīda vatē. Teica, ka pati salasījusi un, dodoties ceļā, vienmēr to ņemot līdzi. Lai gan Sidzuokā ir slavens tējas rajons, tomēr tēja, ko pārdod stacijās, nav dzerama. Sieviete uzlēja tējas lapiņām karstu ūdeni no termosa un pacienāja Ono- deru. Veselīga skolniece, kas brauca līdzi vecim, pa­stāstīja, ka netālu no Toro pilsdrupām atrastas seno laiku apmetnes paliekas, un apvaicājās, kādēļ Onodera brauc uz Jaidzu. Kamēr viņš gudroja, kā labāk atbildēt, vilciens jau apstājās stacijā. Neatlika nekas cits kā atvadīties no ceļabiedriem.
   Apstājies uz perona, kur pūta sāļie jūras vēji, viņš paskatījās atpakaļ. Meitene caur atvērto logu māja viņam ar roku. Atbildējis viņai, roku augstu paceļot, Onodera juta, cik dziļi viņu aizkustinājis sirsnīgais cilvēciskums, kas vēl saglabājies ceļojumos pa šiem «vecajiem» dzelzceļiem.
   Neviļus viņš domās atgriezās pie Go, kas jau lai­kam sen sasniedzis Hamamacu. Saprotu, ka tu esi aiz­rāvies ar superjauno maģistrāli, kas ļaus aizbraukt no Tokijas līdz Osakai vienā stundā un desmit minūtēs, 0 bet tomēr nevajadzētu nodot aizmirstībai arī šo veco vilcienu cilvēcisko vērtību.
   Sasniedzis kluso un tukšo Jaidzu ostu — visi zvejas kuteri bija izgājuši selgā —, Onodera pat zem brezenta pārklāja pazina batiskafu uz Drošības pārvaldes patruļ­kuģa «Hokuto» kvarterklāja.
   —Sveiki, — jau no tālienes Onoderam ar roku ināja jūras ģeologs docents Jukinaga; — Piedodiet, ka tā sanāca. Jūs taču esat atvaļinājumā, vai ne?
   Vinčas čīkstošās skaņas, enkurķēdes dārdoņa,
   griezīgās svilpes, steiga un kņada uz klāja pārsteidza Onoderu. Viņš palūkojās pulksteni.
   —   Vai jau dodamies ceļā?
   —   Jā, esam nolēmuši iziet jūrā agrāk, nekā bija paredzēts. — Docents satraukti vēroja piestātni. — ja laikrakstu redakcijām kļūs zināms, kādēļ un uz kurieni dodas «Vadacumi», tad sacelsies liels troksnis.
   —   Bet viņi taču jau ir iekārtojušies uz meteorolo­ģiskā kuģa. — Onodera viegli pasmīnēja. — Avīze «M» tādās lietās ir ļoti nadzīga. Tā laikam ir pat noīrējusi civilās aviācijas hidroplānu.
   —   Jā, vēriens plašs, — Jukinaga paraustīja plecus.
   Viņam bija savāda īpašība — kā jūras ģeologs viņš
   gandrīz visu laiku pavadīja uz kuģiem, bet nemaz ne­iedega.
   —   Nevaru saprast, kāpēc vajadzīgs tāds satrau­kums, — Jukinaga turpināja. — Vēl nav nekādas skaidrības, un diez vai kas noskaidrosies ari turpat uz vietas.
   —   Tā jau ir, bet avīžu vīrus pašreiz piemeklējis sava veida sausums, — teica Onodera. — Lasītājiem jau līdz kaklam apnicis ik dienas lasīt par tveici un OdctH trūkumu.
   Tāda (gadījuma, — Jukinaga spožajos saules itaroi piemiedza acis, — izcelsies milzīga jezga, ja I .id un izdosies uzost grūtības otrās jaunās maģistrāles būvdarbos.
   Ko? — Onodera ar neslēptu izbrīnu ielūkojās docenta sejā. — Jums arī zināms?
   —   Jā, ir ienākusi šāda tāda informācija, — Juki­naga klusi atbildēja. — Kolēģim 110 ģeoloģijas ka­tedras uzdots slepeni izdarīt apsekošanu. Labi, ja tā problēma skars tikai būvdarbu iecirkņa grunts īpašības. Bet, ja runas izplatīsies, tad…
   —   Un, ja tās, — Onodera pamāja ar galvu, — tiks saistītas ar Amagi izvirdumu, tad miera vairs nebūs.
   Jukinaga sveicienam pacēla roku. Pa betonēto pie­stātni, mirkdams vienos sviedros, steidzās zema au­guma drukns cilvēks. Ar savām mantām viņš aizķēra tīklu žāvēšanas stabiņus un, uzkāpis zivij, kuru kāds bija nometis uz betona, paslīdēja un tik tikko noturējās kājās. Beidzot šis cilvēks bija sasniedzis kuģi.
   —   Lūdzu, pasteidzieties, — Jukinaga smaidot skubi­nāja. — Tūdaļ dodamies jūrā!
   —   Bez manis? — resnītis sašuta. — Tikai pamēģi­niet… Tik un tā panākšu jūs kaut vai peldus!
   —   Ko jūs, ko jūs! — Jukinaga paņēma no atnācēja rokām koferi. — Onodera - kun,[1] esiet pazīstami — profesors Tadokoro.
   —   Ā, jūs esat speciālists jūras vulkānu jautā­jumos! — Onodera paklanījās. — Bet es strādāju ak­ciju sabiedrībā, kas nodarbojas ar jūras dibena apgū­šanu.
   —   Mana specialitāte ir ģeofizika, — paskaidroja profesors, — bet es bāžu degunu visur, kur tik tas var ielīst. Tādēļ esmu ieskaitīts arī vuikanologos.
   Nosviedis uz klāja savas mantas, profesors Tado­koro tūdaļ devās pie brezenta, palūkojās zem tā un ar roku uzsita tērauda pludiņam, kas ļoti līdzinājās mini- zemūdenei.
   —   Lūk, kāds tas ir! Es jau vairākas reizes griezos pie jūsu vadības, lai man atļauj pavizināties tajā, bet līdz sim allaž tiku noraidīts.
   —   Pārāk daudz pasažieru… —• Onodera nosmī­nēja. — Bet drīz būs gatavs «Vadacumi Nr. 2». Tad kļūs vieglāk.
   —   Konstrukcija laikam tāda pati kā «Archimedes», tātad varēs ienirt desmittūkstoš metru dziļumā? — profesors Tadokoro, pacēlis uz augšu zili noskūto zodu, vērīgi ielūkojās Onoderā. — Un tāda iekārta tiks iz­mantota, lai apsekotu jūras straumes un zemūdens klintis, ap kurām mēdz pulcēties zivju bari? Tas taču ir tas pats, kas ķidāt vistu ar miesnieka tuteni.
   —   Savāda laiviņa. Iegremdēšanas ilgums cieši sais­tīts ar iegremdēšanas dziļumu. — Onodera noglāstīja batiskafa korpusu. — Piecsimt metru dziļumā var mie­rīgi peldēt kaut vai veselu dienu. Bet, ja dziļums pār­sniedz divi tūkstoši metru, tad peldēšanas ilgums krasi samazinās. Sāk niķoties balasta sistēma. Vārdu sakot, mums ieteikts nenolaisties pārāk lielā dziļumā, kamēr nebūs izdarīta pilnīga noregulēšana. Cerams, ka ar Nr. 2 tādu problēmu nebūs …
   —   Cik reizes jūs nolaidāties jūras dzelmē?
   —  Līdz deviņi tūkstoši metriem četras reizes, bet divas reizes — pāri desmit tūkstošiem. Un nekas bries­mīgs nenotika…
   —   Bet vai izturētu, ja nolaistos Vitjaza dzelmē?1 — profesors domīgi vaicāja.
   —   Ja ar Nr. 2, tad gan… Jo sevišķi tādēļ, ka tas būs apgādāts ar iežu paraugu savācēju…
   —   Jukinaga, — it kā kaut ko atcerējies, profesors Tadokoro atvirzījās no «Vadacumi», — mums jāapru­nājas.
   Uzlicis roku docentam uz pleca, profesors kopā ar viņu nozuda kajītē. Onodera viens pats palika pie bati- skafa. Kuģa virsnieks devās apgaitā, pārbaudīt braucē­jus. Sirēna vēstīja, ka «Hokuto» gatavs doties ceļa. At­laida tauvas, aiz kuģa pakaļgala ūdens sakūlās baltās putās, un pelēki zilais patruļkuģis ar deviņi simti piec­desmit tonnu lielu tilpumu viegls un ātrs atgaja no piestātnes.
   Onodera izvilka no portfeļa firmas mapīti un pār­lūkoja dokumentus par «Vadacumi» nodošanu. Šķiet, ka viss kārtībā. Noregulēšanu viņš uzsāks selga vai pievakarē, kad kļūs vēsāks.
   Uz klāja parādījās drukns vīrietis ar izdzisušu kukurūzas stiebra pīpi zobos.
   —   Ko? — Onodera brīnījās. — Arī tu esi te?
   —   Jā, nevaru paļauties tikai uz papīriem, — nervozi iesmējās stūrmanis Jūki, kas bija vadījis «Vadacumi» iepriekšējā reizē. — Krastā pekles svelme. Labak palī­dzēšu remontdarbos.
   —   Domāju, ka līdz Hačidzjo salai tiksim galā, — Onodera uzmeta acis «Vadacumi», — bet no turienes tu varēsi atgriezties ar lidmašīnu. Laikam esi krietni pa­guris?
   —   Būs redzams, — Jūki izdauzīja pīpi pret kuģa bortu un nospļāvās. — Šim kuģītim ātra gaita, līdz Hačidzjo tiksim vienā pūtienā. Bet mums ir jaizjauc otrās dzenskrūves pārslēdzējs. Tā reizēm negriežas at­pakaļgaitā.
   —   Dokumentos minēti ieskrambājumi gondolas dibenā. Cerams, ka nav nekas nopietns, vai ne? — Ono­dera ielūkojās zem batiskafa. Zemūdenei līdzīgā plu< diņa apakšējā daļā bija piestiprināta smagnēja rotē­joša eliptiska gondola no superizturīga molibdēna tē­rauda.
   —   Nieka skrambiņas. Nav ko uztraukties. Bet ne­daudz cietis sānu iluminators. Esmu atvedis rezerves organisko stiklu.
   Zvejnieku savienības uzdevumā «Vadacumi» pētīja jūras dibenu Surugas līča Senoumi kvadrātā. Tādēļ tas bija novietots uz liela tralera klāja Jaidzu ostā. Tajā laikā no dienvidiem pienāca ziņas par salas no­grimšanu un uz notikuma vietu ar meteokuģi devās speciāla komisija, kuras kodolu sastādīja galvenokārt laika biroja darbinieki. Pēc Jūki vārdiem, ar lūgumu at­sūtīt «Vadacumi» esot griezies kāds šīs komisijas dalībnieks — okeanologs, kam ir liela autoritāte Zi­nātnes un tehnikas pārvaldē.
   Vai velak Ienāca vel kādas ziņas? — Onodera vriiļ'i aplūkoja Juki nelielo augumu. — Pēdējā laika le*.lādes ļoti nervozi reaģē uz visu, kas notiek Fudzi vulkāniskajā joslā. Kas tur tāds sevišķs noticis? No­grimusi kāda neapdzīvota saliņa…
   —   Gluži neapdzīvota laikam gan nav bijusi, — Jūki sašķobīja seju, un tad īsti varēja manīt, cik tā ir pār­guruši. — Stāsta, ka tur esot bijuši kanaku zvejnieki. Reizēm viņi meklē salā patvērumu no vētrām.
   —   Tātad viņi bijuši aculiecinieki? — Onodera sa­traukti jautāja. — Atradušies uz salas un izglābušies?
   —   Jā. Tajā vakarā salas piekrastē enkuru esot iz­metis japāņu zvejas kuģis, — sāka stāstīt Jūki, ap­sēdies uz tauvas rituļa. — Tas izglābis kanakus, bet tagad tie it kā esot pārcelti uz meteokuģa…
   —   Tu slikti izskaties, — Onodera uzlika roku uz Jūki pleca. — Atpūties kajītē. Remontu sāksim uz va­kara pusi.
   —   Jāsāk ātrāk, — Jūki ierosināja. — Tu laikam ne­zini, ka mūsu kuģis traucas uz priekšu ar vidējo āt­rumu divdesmit pieci mezgli. Kā īsts mīnu kuģis.
   —   Lai būtu kā būdams, bet īsto iegremdēšanu sāk­sim tikai parīt. — Onodera pavilka Jūki aiz rokas, tā liekot viņam piecelties. — Ej atpūties.
   —   Nolādēts! Šķiet, ka, lietojot akvaiangu, esmu sa- rijies hēliju, — Jūki grīļodamies mēģināja jokot. — Nu, labi, iešu arī. Uzturēšu tev sakarus ar kuģi…

   «Hokuto» lielā ātrumā traucās tālāk uz dienvidiem. Klausot Jūki padomam, Onodera, negaidot vakaru, uz­sāka remontdarbus. Nomainījis detaļas dzenskrūves pārslēdzējā, viņš pabeidza motora pārbaudi, iemontēja iluminatorā konusveidīgu organiskā stikla gabalu un sevišķi rūpīgi noregulēja balasta izsviešanas magnē­tisko slēdzi, kas parasti niķojās tieši dziļākos ūdens slāņos. Samazinājis balasta tvertnēs tērauda skrošu skaitu, viņš kā rezerves dibenbalastu piestiprināja divas svarķēdes. Tagad, ja pat notiktu kas neparedzēts, piemēram, atvērtos kāda balasta tvertne un izkristu skrotis, — tik un tā varētu nodrošināt iegremdēšanu, regulējot benzīna daudzumu pludiņā.
   Dienas otrajā pusē, kad «Hokuto» atradās jau pa­visam tuvu Hačidzjo salai, pienāca telegramma, ka minētās akciju sabiedrības bāzeskuģis «Tacumi-maru», kam vajadzēja satikt «Hokuto» Hačidzjo ostā, jau devies uz notikuma vietu. Tādēļ arī «Hokuto», ne- iegriežoties ostā, taisnā ceļā devās uz turieni.
   —   Iznāk tāds kā forsēts pārgājiens. Vai tas jūs netraucēs? — jautāja kuģa kapteinis, kam sejā vēl bija saglabājušies bērnišķīgi vaibsti. — Zems tropiskais ciklons, par laimi, pagriezies uz austrumiem, bet viļņu augstums pieaug. Vai būs iespējams veikt remont­darbus?
   —   Viss kārtībā, — Onodera atbildēja. — Atlikušas tikai divas trīs iegremdēšanas pārbaudes.
   —   Izskatās, ka ne gluži viss ir kārtībā… — Jūki ar roku norādīja uz Hačidzjo salu, kas melnoja kuģa priekšā apmēram piecu kilometru attālumā. — Kas tas tāds?
   —   Saņemta radiogramma, — uz klāja parādījas radists. — No Hačidzjo pie mums lido laikraksta «A» redakcijas helikopters. Lūdz mūs uzņemt vienu cilvēku.
   —   Nu tad ies vaļā, — neapmierināts noburkšķēja kuģa kapteinis, vēršoties pie Onoderas. — Laikam kaut ko ir saoduši.
   —   Lepni dzīvo, — piebilda Jūki, vērojot helikopteru, kas jau skaļi tarkšķēja virs kuģa. — Varēja taču pie- brauktfar kādu laivu.
   Kapteinis pavēlēja apturēt kuģi. Helikopters palika karājamies virs kuģa pakaļgala. Pa virvju kāpnēm uz klāja ātri nolaidās kāds vīrietis. Propellera saceltā vēja brāzma norāva viņam cepuri, un uz klāja nokrita viņa plecu soma.
   —   Kas tā par ierašanos bez iepriekšēja brīdinā­juma? — kapteiņa seja pauda atklātu īgnumu.
   —   Ja grieztos ar lūgumu, jūs noteikti būtu aizmu- kuši, — bezrūpīgi iesmējās jauns korespondents ar lie­liem vaigu kauliem. — Stāsta, ka esot cilvēku upuri. Tādēļ jūs arī vedat līdzi «Vadacumi»? Lai sameklētu līķus?
   —   Cilvēki laikam nav gājuši bojā, — kapteinis pa­griežas pret viņu ar muguru. — Kāpēc ievajadzējies «Vadacumi», mums nav zināms. Mūsu uzdevums no­badīti to lidz vietai.
   Vai jfls esat «Vadacumi» apkalpe? — korespon- deiils versas pie Onoderas un Jūki. — Pastāstiet man kaut ko! Jums tas taču ir zināms, vai ne? Kas ir salas nogrimšanas cēlonis?
   —   Nezinu, — Onodera paraustīja plecus. — Brau­cam laikam tādēļ, lai noskaidrotu. Mēs paši tikai vadām šo te. Nolaidīsimies vajadzīgajā dziļumā, bet tālāko pētīs zinātnieki.
   —   Man jau pašam vienalga, — teica Jūki, paceļot no klāja nokritušo somu. — Bet vai nevajadzētu pār­baudīt, kas tur iekšā saglabājies? Nokritis taču vismaz 110 piecu metru augstuma!
   —   Ak vai! — jauneklis šausmās iekliedzās un metās pie somas.
   —   Beigta fotokamera… — Viņš skumju pilnu seju izvilka fotoaparātu ar sasistu objektīvu.
   —   Muļķīgi iznācis, — aizrādīja Jūki. — Kas tad, nolaižoties ar helikopteru, atstāj teleobjektīvu neno­ņemtu.
   —   Gan jau kaut kā iztikšu, — jau nākošā brīdī iesmējās korespondents ar tādu nebēdnību, kas rakstu­rīga tikai jaunatnei. — Nav jau rnans, bet redakcijas…
   «Hokuto» joprojām ar divdesmit piecu mezglu āt­rumu traucās gandrīz taisni uz dienvidiem. Hačidzjo sala, it kā nogrimusi balti putojošajā straumē, kas plūda aiz kuģa, palika kaut kur aiz ziemeļu horizonta, bet priekšā nebija redzama neviena sala. Visapkārt milzīga, mazliet izliekta ūdens bļoda. Onodera uzkāpa novērošanas tornī, no kura pats «Hokuto» izskatījās kā sīciņa vabole, kas, uzrāpusies uz kolosālas šķidras lodes, no visa spēka mazpamazārn cītīgi veļ šo jocīgo ūdens bumbu, kuras diametrs vairākas simttūkstoš reizes pārsniedz viņas pašas ķermeņa garumu.
   Ausīs svilpoja spocīgs, mitrs jūras vējš. Augstajiem viļņiem uzbangojot, «Hokuto» priekšgals pazuda ūdenī. Dienvidaustrumu tālē parādījās neliels padebesis, var­būt sala, bet dienvidrietumu pusē no dienvidiem uz ziemeļaustrumiem virzījās gari stiepts mākonis. Virs galvas žilbinošs, gaiši zils debess jumols. Tā vidū vā­rījās un burbuļoja saule, izelpojot svilinošu svelmi. Radās iespaids, ka debesis pārkausējas zilā stiklā un tek lejup.
   Viļņu šļakatas, vēja brāzmu svilpoņa ausīs un tur­bīnu rūkoņa zem kājām kaut kur dziļi kuģa iekšienē kopā ar ūdens spilgtumu un debess zaigu apreibināja un iemidzināja. Onodera grima it kā savādā griezīgu kliedzienu pārpilnā sapnī.
   Pēkšņi viņam likās, ka tiešām dzird kāda cilvēka saucienu. Paraudzījies lejup, viņš redzēja, ka uz viņu, galvu atpakaļ atliecis, skatās Jukinaga.
   —   Re, kur jūs uzrāpies! — kliedza docents, cenz­damies pārspēt vēja un viļņu plosīšanos. — Vai ir kas redzams?
   —   Lidojošās zivis! — tikpat skaļi atbildēja Ono­dera. — No apakšas laikam arī var redzēt…
   No zaļi melnajiem viļņiem lēca ārā kaut kas līdzīgs mazām, sudrabaini spīdīgām izsaukuma zīmēm, apsed­loja vēju, liegi palidinājās virs ūdens fona un atkal nozuda viļņos. Likās, ka neskaitāmo viļņu muguras iz­elpotu sudraba bultas, kas veidoja lēzenu loku, bet pati jūra, ieraudzījusi pa savu virsmu lielā ātrumā slīdošo eleganto kuģi, nepārtraukti izdvestu klusus pārstei­guma saucienus.
   Kad sudrabadatiņām līdzīgo lidojošo zivtiņu bari uz brīdi nozuda, gaisā draudoši strauji izšāvās kaut kas sarkanzils — žilbinošs un desmitiem reižu lielāks nekā lidojošās zivis — un neiedomājami vijīgi, nesaceļot pat šļakatas, ienira atpakaļ viļņos.
   —   Korifena, — paskaidroja Onodera.
   —   Kas? — Jukinaga pārjautāja.
   —   Korifena. Vajā lidojošās zivis.
   —   Delfīns?
   Onodera noraidoši pakratīja galvu. Ieskatījies ap­kārtnē, viņš tālu ziemeļrietumos ieraudzīja veiklu, spī­dīgi melnu būtņu baru, kas arī pacēlās virs viļņiem un, nolidojušas pusapli, atkal ienira jūras dzelmē. Vēl tālāk uz ziemeļiem reizēm pavīdēja milzīga zaigojoša vaļa mugura.
   Sākās subtropiskā zona, kuras siltās straumes viļņi aizskaloja tālu sev līdzi uz ziemeļiem. Aiz horizonta, pie kura savā lepnumā traucās šis. elegantais kuģis, stiepās Mariānu un Karolīnu — mūžīgās vasaras — arliipelagi un vēl daudzas citas saliņas zem svelmai­najiem saules stariem ekvatora joslā, kas ieskāva visu zemeslodi.
   liet vēl tālāk uz dienvidaustrumiem — līdz pat Hor- nas ragam Amerikas kontinenta pašā dienvidu galā, kur Antarktīda snaigsta savus peldošos ledus laukus, — plešas bezgalīga ūdens valstība ar retām salļņām, kas atgādina debesīs izkaisītu putekļu sauju. Odens un tikai ūdens. Vislielākais pasaules okeāns — kopplatība simt sešdesmit pieci miljoni kvadrātkilometru, vidējais dziļums četri tūkstoši trīs simti metru. Gandrīz puse no visa Pasaules okeāna! Zemeslodes virsmas trešā daļa! Ja uz tās izklātu visu sauszemi, arī tad vēl pa­liktu nenosegti divdesmit miljoni kvadrātkilometru ūdens.
   —   Nāciet lejā, — Jukinaga ierosināja, svaidot uz delnas alus bundžu. — Atdzesēta, iedzersim!
   Uzmetis acis radara antenai, kas grozījās viņam pašā deguna priekšā, Onodera laidās lejup.
   Jukinaga, atspiedies pret klāja margām, pielika pie lūpām vēsu, norasojušu alus bundžu, un vēja brāzma tūdaļ nopūta no tās lipīgo putu cepuri.
   —   Ko dara Jūki? — iebaudījis vienu malku, tau­jāja Onodera.
   —   Guļ kajītē. Un tas avīžnieks kopā ar viņu. Laikam nav laba jušana.
   —   Bet profesors Tadokoro?
   —   Ieslēdzies radio kabīnē un spīdzina operatoru. Komisija jau ieradusies notikuma vietā, tādēļ viņš grib iegūt no turienes informāciju.
   —   Akvalangisti droši vien jau ieniruši?
   —   Laikam gan vēl ne. Vispirms apsekos jūras sek­toru un tad atgriezīsies Tori salā.
   —   Tori salā, — Onodera, vienā rāvienā iztukšojis bundžu, iesvieda to baltzaļajos viļņos, kas kā bultas strauji lidoja kuģim pretējā virzienā, — manuprāt, jābūt meteorologam …
   —   Vai tā tur nav Aogasima? — Jukinaga norādīja uz austrumiem, kur bija redzama mākoņu kopa. — Lie­kas, ka tā. Virzāmies ātri. Ja temps netiks samazināts, pirms saulesrieta būsim uz Tori.
   —   Bet kas tas? — Onodera pamāja ar roku kuģa priekšgala virzienā. — Kuģis, vai?
   Virs dienvidu horizonta pret debesīm slējās rēns tumšu dūmu stabs, kura augšdaļu pluinīja vējš un dzina uz ziemeļaustrumiem.
   —   Nē, tas nav kuģis, — Jukinaga piemiedza acis. — Vulkāniskie dūmi. Bajonezas klinšu rajonā.
   —   Uz Mjodzina rifa?
   —     Nē, pēdējā laikā Mjodzins uzvedas mierīgi. To­ties uz Sumisu rifa pirmo reizi pusgadsimta laikā pa­rādījušās iespējama izvirduma pazīmes. Nupat sācis dūmot vēl viens rifs. Varbūt pat vesela sala izveidosies.
   Onodera pēkšņi atcerējās, ka vēl bērnībā viņš no avīzes bija uzzinājis par sprādzienu Mjodzina rifā. Tas notika tūkstoš deviņi simti piecdesmitajā gadā (vai tiešām tik sen?). Pilnīgi negaidīti bija sašķēlusies okeāna gludā virsma un no tā dibena uzšāvies gaisā dūmu, uguns un lavas stabs. Liesmas mutuļoja kaut kur zemes iekšienē, bet likās, ka, izspļaudams dūmu mutuļus, deg pats ūdens. Cik briesmīgi viņu toreiz iespaidoja izvirduma fotoattēls! Milzīgais sprādziens bija pārvērtis putekļos novērošanas kuģi «Kaijo-maru Nr. 5», un visa apkalpe — trīsdesmit viens cilvēks — bija aizgājusi bojā. Visapkārt, cik tālu vien acis var aptvert, klusa, mierīga ūdens valstība, kurā nav pat salas pēdu, īsta «Mare Pacifico», un pēkšņi kādā punktā sākas karstu dūmu un pelnu mutuļu izvirdums.,, Pat tagad, kad pagājis tik daudz gadu, viņa sirds atkal jūt puicisko saviļņojumu. Ak, kādus brīnumus reizēm veic tas, ko sauc par Dabu!
   —   Ar Tori salu tūkstoš astoņi simti astoņdesmit sestajā gadā notika tas pats, — teica Jukinaga, vēršot pretim vējam nedaudz iedegušo seju. — Šausmu lietas. Milzīgs sprādziens, un vienā acumirklī pazūd kalns pašā salas centrā! Aizgāja bojā visi salas iedzīvotāji, kopskaitā simt divdesmit pieci cilvēki, un galīgi mai­nījās salas forma un izskats.
   —   Pēdējā laikā, — Onodera nomurmināja, — vul­kāniskā josla atkal kļūst aktīva …
   —   Lielā Idzu sala, Mijake sala, Aogasima.,. — tikpat klusi runāja Jukinaga. — Klīst baumas par Amagi izvirdumu. Tiesa, cik līdz šim ir zināms, visu šo vulkānu aktivitāte nav savstarpēji saistīta, bet…
   —   Ko nozīmē «bet»?
   —   Nevar apgalvot, ka vulkānu aktivitāte kalnu vei­došanas josla nekādi nebūtu saistīta ar izmaiņām fteotektoniskajā līnijā.
   Kādu laiku viņi abi klusi lūkojās jūrā.
   Kuģis brauca tieši virs Fudzi vulkāniskās joslas, kas pa Klusā okeāna dibenu stiepjas no Japānas cen­trālās daļas taisni uz dienvidiem. Šī gandrīz tūkstoš septiņsimt kilometru garā uguns josla sākas no Siramas, Midas un Norikuras virsotnēm Honsju salas centrālajā kalnu masīvā, iet cauri Asamas, Fudzi, Hakones un Akagi kalniem, Idzu salām, Aogasimai, Bajonezas klin­tīm un Tori salai, tālāk aizķer Jūodzimas salu grupu un aizvijas gandrīz līdz Vēža tropam. Okeānā uz to norāda sīki punktiņi — zemūdens vulkānu virsotnes, kas pacēlušās no četrtūkstoš metru dziļuma. Šo salu vulkānisko iežu pamatus apskalo caurspīdīgā melnizaļā Kurosio straume, kas traucas no dienvidiem uz zieme­ļiem. No tālām siltām dienvidu jūrām tā nes sev līdzi un atstāj salās koraļļus, zivis, ūdensaugus, putnus, sēklas. Šīs «Okeāna lielās melnās upes» ziemeļu atteka, kas sākas tropu jūrās, pagriežas uz austrumiem un, izplešoties kā vēdeklis, ar savām spēcīgajām plūsmām apskalo Japānas salas no Klusā okeāna puses un dodas tālāk līdz Ziemeļamerikas krastiem.
   Sīkās saliņas, kas kā uguni izverdoša ķēde beidzas Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā, būtībā ir milzīgas zemūdens kalnu grēdas virsotnes. Ne velti zinātnieki reizēm mēdz apgalvot, ka «tieši šeit atrodas īstā Klusā okeāna rietumu piekraste». Sī kalnu grēda, kuras sā­kums ir tālās Ziemeļaustrumu Sibīrijas Kamčatkas pus­salā, kā liela fleksūra šķērso Kuriļu salas, Hokaido, Honsju ziemeļaustrumu un centrālo daļu un tad met lielu loku, ejot pāri Fudzi vulkānisko salu virknei, Oga- savaras salām, Mariānu arhipelāgam un Palavu salām, tādējādi veidojot vēl vienu fleksūru, kas slēpjas jūras dzelmē. Beidzot šī loka gals sasniedz Javas—Sumatras fleksūras līkni.
   Sī jūras dibena fleksūru sistēma tālāk sniedzas no Tongas—Kermadekas salām dienvidu puslodē līdz Jaunzēlandei. Jāpiezīmē, ka šīs zemūdens kalnu grēdas rietumu un austrumu pusē jūras dibena struktūras ir atšķirīgas.
   Savādi ir tas, ka gar šo salu loku ārējo malu, kas vērsta uz Klusā okeāna pusi, nepārtrauktā virknē stiep­jas viskraujākās jūras dziļvagas: Kuriļu—Kamčatkas, Japānas, Idzu—Ogasavaras, Mariānu, Japas, Tongas— Kermadekas. Tuvāk sauszemei Rjūkjū dziļvaga, bet pie Filipīnām — Filipīnu dziļvaga. Un šajās savādajās zemūdens kalnu grēdās ir vēl kaut kas — Klusā okeāna zemestrīču josla, ko mēdz dēvēt par «Klusa okeāna uguns gredzenu», un tas reizēm kopā ar tai­fūnu sasniedz arī Japānas krastus.
   —   Neticami, — Onodera neviļus iesaucās, lūkoda­mies tumšajā ūdenī, kas palika aiz kuģa pakaļgala.
   —   Kas tad? — jautāja Jukinaga, veltīgi cenšoties vējā aizdedzināt cigareti.
   —   Nekas, tāpat vien. Domāju, kas tik nav tur apakšā zem mūsu kursa.
   —   Ak tā, — Jukinaga, pamājis ar galvu, saspieda un aizmeta pār bortu cigareti, kas jau bija izmirkuši šļakatās. — Tiešām. Es arī pašreiz domāju par to pašu.
   —   Kā Janagidas Kuņio romānā «Lielceļš virs jū­ras». — Onoderam veikli izdevās palīdzēt Jukinagam aizsmēķēt otru cigareti. — Seit virs vulkānu joslas stiepjas kaut kas līdzīgs šosejai. Tieši pa to, kā rak­stīts seno laiku hronikās, dienvidu vēju un ātras Ku- rosio straumes dzīti, Japānas krastus sasniedza Idzu salu «velni», bet būtībā laikam Mikronēzijas iedzimtie.
   —   Jā, — teica Jukinaga, ar baudu ievelkot tabakas dūmus. — Klusā okeāna dibena kalnu grēdas hori­zonts — nav peļams termins.
   Abi iesmējās.
   —   Nav ko smieties! — pēkšņi atskanēja dobja balss. Sakrustojis uz krūtīm spalvainās rokas, viņiem blakus nostājās nez kurā brīdī no kajītes iznākušais profesors Tadokoro. — Es uzskatu, ka visi — gan cilvēki, gan augi, gan koraļļi — ir vienādi. Tiklīdz ierauga kādu izcilni, tā tūdaļ ķeras tam klāt. Iespējams, ka pirmat­nējā dzīvība izcēlusies ūdenī nevis nejauši, bet tādēļ, ka lielmolekulārais koloīds aizķērās aiz virsmas, kuras raupjums vērtējams molekulārā mērogā, tādējādi iz­veidojot pirmo salikto olbaltuma molekulu.
   —   Sākušās teorijas jūsu gaumē, profesor, — Ju­kinaga iesmējās.
   —   Nekā smieklīga te nav! Paklausies, tevi laikam sauc Onodera? Kā tu domā? Ar ko atšķiras koraļļi, kas veido rifus, no cilvēkiem, kas būvē modernās betona pilsētas? Kā vieni, tā otri skeleta izveidošanai izmanto kalcija karbonāta fiksēšanu.
   —   Tik tiešām, — Onodera nopietni pamāja ar galvu.
   —  Ja pieņem tādu viedokli, tad iznāk, ka cilvēces evo­lūcijas modelis un tās nākamais liktenis jau ir ierak­stīts zemeslodes dzīvības vēstures četru miljardu gadu lappusēs.
   —   Un ne tikai tas vien. Es uzskatu, ka, sākot ar elementārdaļiņu un beidzot ar Visuma evolūciju, atšķi­rība ir vienīgi pakāpēs, toties ļoti liela līdzība ir vēro­jama kopīgajā modelī. Tu, Jukinaga, pirmīt pieminēji «Klusā okeāna uguns gredzenu». Kā tu domā, vai flek­sūru struktūra okeāna dibenā ir jau aizritējušo kalnu veidošanās procesu atliekas vai otrādi — vēl priekšā esošu līdzīgu parādību pazīme?
   —   Nezinu, — Jukinaga apjucis pakratīja galvu.
   —   Precīzai atbildei trūkst datu. Tomēr man liekas, ka Ogasavaras—Mariānu loka rajonā sāksies jauni kalnu veidošanās procesi. Tādas parādības taču jau notikušas kontinentu apkaimē kainozoja ēras vidū un beigās. (Autora piezīme: pirms divdesmit pieciem miljoniem gadu.)
   —  Tā ir teorija par kalnu veidošanās procesa vir­zīšanos uz austrumiem? — profesors dzēlīgi pajautāja.
   —  Ja tas kļūs zināms tavam dekānam, tūdaļ tiksi pār­celts bada maizē.
   —  Es tikai pajokoju. Tā pat nav nekāda nejauša doma, — docents Jukinaga manāmi satraucās. — Lū­dzu, to aizmirstiet. Nekā nevar zināt, kamēr netiks pienācīgi izpētīta Klusā okeāna rietumu daļas dibena ģeoloģija.
   —  Un tādēļ pašreiz ērtāk uzskatīt, ka pats fleksūras loks Klusā okeāna dibenā ir miocēna perioda kalnu vei­došanās produkts, — profesors atkal iedzēla. — Pastrī­dēsimies! Nākotnē Ogasavaras un Mariānu salās sāk­sies lieli kalnu veidošanās procesi, to rezultātā tur pacelsies milzīgs arhipelāgs, bet Filipīnu jūras baseins pārvērtīsies iekšējā jūrā. Ohotskas, Japānas un Dienvid- ķinas jūra kļūs par ezeriem un purviem, un daļēji var­būt pat par līdzenumiem. Centrālās Ķīnas līdzenumā izveidosies kontinentāls klimats, un tas pamazām pār­vērtīsies tuksnesī.
   —   Kāda jēga tādam strīdam, kas spriedīs tiesu?
   —  Cilvēki pēc desmit miljoniem gadu. Ja kalnu vei­došanās process attīstīsies straujākā tempā, tad, ma­nuprāt, tāds laika posms būs pilnīgi pietiekošs! — profesors iesmējās. — Protams, ja pēc desmit miljo­niem gadu vispār vēl būs cilvēce!
   —  Bet ja nu pirms tam… — Jukinaga gribēja kaut ko iebilst, bet tajā acumirklī visi sajuta dobju triecienu pret kuģa dibenu.
   —   Kas tas? — profesors Tadokoro ielūkojās ūdenī.
   —  Vai esam kaut kam uzdūrušies?
   —  Ko jūs! Seittaču nav nekādu zemūdens klinšu! — Jukinaga skaļi iebilda.
   Pēkšņi viņiem sejās bez skaņas ietriecas gaisa vil­nis. Un tad pāri jūras plašumiem nogranda kaut kas līdzīgs tālai lielgabalu zalvei.
   No kuģa komandtiltiņa atskanēja pavēles, un uz klāja sākās skraidīšana.
   —   Izvirdums! — no augšējā klāja kliedza Jūki, kas kopā ar korespondentu Tacuno jau bija paspējis iz­skriet no kajītes.
   —   Kur, kur? Vai nav bīstami? — tvīžnieks uztrau­cās. — Cūcība… Ja nebūtu sabojāies fotoaparāts!
   —   Vari paņemt manējo, — ieteicās Onodera.
   —   Somā virs manas kojas. Bet tas ir puskadra.[2]
   Uz abiem klājiem visi kaut ko klaigāja un rādīja uz ziemeļaustrumiem.
   Bajonezas klintis, gar kurām tikai pavisam ne­sen bija pabraucis kuģis, ar spalgu troksni izvirda nelēkbrūnus dūmus. Starp ūdeni un dūmiem skaidri va­rēja saskatīt spilgti sarkanas liesmas. Vulkāniskās vie­las pārklāja jūras virsmu ar baltu pūkainu segu.
   —   Profesor Tadokoro, — sauca kapteinis no tiltiņa.
   —   Kā jūs domājat, vai tiksim cauri sveikā?
   —   Gan jau viss būs labi, nekas sevišķs nav noti­cis, — atbildēja profesors, kas nez kurā brīdī bija pie­licis pie acīm binokli. — Attālums līdz mums diezgan prāvs. Vajadzētu brīdināt tuvējos kuģus, bet pašiem pasteigties nokļūt ātrāk pie mūsu mērķa.
   —   Lūk, pie Mjodzinas rifa arī kūp tvaiki, — Juki­naga skatījās no profesora paņemtajā binoklī. — Jā, izvirdums laikam nav liels. Līdz jaunas salas izveido­šanai vēl patālu.
    Bet kas tas par belzienu? Cunami? — Onodera jautāja. •
   —   Iespējams. Bet arī ne visai stiprs. Aizies līdz Aogasimai, vienu reizi to apskalos, un ar to viss beig­sies, — profesors nomierināja.
   Onodera palūdza Jukinagam binokli. No jūras vairā­kās rindās izšāvās oranžas liesmas. Un tad klints vir­sotne palēcās gaisā un sabruka gabalos, bet ūdens vir­sma sāka vārīties. Brūni dūmi un balti tvaiki izkliedēja liesmas. Dūmi ne tikai slējās augstu pretim debesīm, bet smagā kārtā pārklājās pār diezgan lielu jūras sek­toru. Kā lietusgāze no gaisa krita nokaitētas vulkānis­kas bumbas un pumeks, saceļot virs ūdens neskaitāmus burbuļus. Atskanēja vēl daži dobji sprādzieni.
   —   Tik tiešām, nav nekā nopietna, — profesors Ta­dokoro atkārtoja. — Skatieties, liesmas jau mazinās!
   Profesoram bija taisnība. Apakšējā daļā dūmi vairs nebija tik biezi. Palūkojies vēlreiz binoklī, Onodera ieraudzīja, ka klinšu starpās izveidojies kaut kas līdzīgs sēklim, uz . kura plīvoja zemas, sukas sariem līdzīgas liesmu mēlītes. Kuģis sasvērās. «Hokuto» gaita vēl pa- ātrinājās. Viļņi vēlās pāri klājam, un šļakatas sāpīgi sitās sejās. No gareniskās šūpošanas kuģis sāka sīki vibrēt.
   Apkalpe pazuda no klājiem, gāzes turbīnas kauca kā vējš pazemes alās.
   —  Nupat saņemta telegramma no novērošanas kuģa. Tikšanās laiks izmainīts, — teica kapteinis, nokāpis no tiltiņa. — Izmainīta arī tikšanās vieta. Dosimies vis­pirms uz nogrimušās salas rajonu, bet pēc tam evaku­ēsim meteostacijas personālu no Tori salas.
   —  No Tori salas? — Jukinaga uztraucās. — Vai tur arī manītas izvirduma pazīmes?
   —  Ne mazākās jausmas. Man ir zināms tikai tas, ka meteostacijas priekšnieks izsludinājis trauksmes stā­vokli un lūdzis izvest cilvēkus. Jūs te kļūsit cauri slapji. Kuģis var ar priekšgalu iegrimt viļņos. Labāk ejiet kajītē. — Kapteinis uzkāpa uz trapa pakāpiena, kas veda uz tiltiņu, un atskatījās atpakaļ. — Zināt, nesenajam cunami laikam nav nekāda sakara ar izvir­dumu. Saņemts brīdinājums, ka tas acīmredzot izcēlies tādēļ, ka Ogasavaras jūras dziļvagas austrumu daļā notikusi zemestrīce.
   I/d'/irdi[3], adu paskaidrojumu, profesors Tadokoro sadrūmo.
   Onodei asnu,1 - no kuģa pakaļgala parādījās Tacuno, i/mircis no galvas, līdz kājām un ļoti nosku­mis. Lsiiiu ļoti vainīgs. Kad sākās šūpošana, man uzvēlās vilnis un aizskaloja jūsu fotoaparātu.
   Onodera, nostājies pie tilpnes lūkas, vērīgi nopētīja Tacuno, kas atgādināja slapju kaķi, un apvaldīti iesmējās:
   —   Kompensēsi!

   Pulksten septiņos vakarā «Hokuto» ieradās tikšanās vietā trīsdesmitajā kilometrā uz ziemeļrietumiem no Tori salas.
   Rietošā saule, kā gribēdama nokveldēt visu jūru, nevaldāmā niknumā lēja savus pēdējos starus pār ūdens virsmu trīsdesmitajos ziemeļu platuma grādos. Bija iestājies bezvējš, un jūra, izņemot retus brīžus, kad uzpūta vieglas brāzmas, pletās klusa un rāma kā eļ­ļains laukums.
   «Vadacumi» kopā ar paliktni nolaida uz ūdens, ar tauvām pievilka pie meteodienesta novērošanas kuģa «Daito-maru Nr. 3» un pacēla uz tā pakaļējā klāja. Jū­ras dibena apgūšanas firmas tankkuģis vēl nebija pie­nācis. Runāja, ka tas ieradīsies tikai pusnaktī. Laikam «Hokuto» bija to apdzinis.
   Kad pār klusajiem ūdeņiem nolaidās krēsla un de­besīs iezaigojās neaprakstāmi spilgtas dienvidu zvaig­znes, visi darbi bija pabeigti. No «Hokuto» atskanēja atvadu sirēna, kuģis uzņēma dienvidrietumu kursu un ar pilnu ātrumu devās uz Tori salu, lai evakuētu meteo­stacijas darbiniekus.
   —   Kas tad galu galā notiek Tori salā? — profesors Tadokoro jautāja kādam uz tumšā klāja.
   —   Situācija ne visai skaidra … Zemes temperatūras celšanās, dūmu mutuļu pieaugums. Vārdu sakot, viss tas, ko sauc par vulkāniskā izvirduma ekstraordinā- rajām pazīmēm, — atbildēja paveca vīrieša balss. — Stāsta, ka tu esot novērojis izvirdumu uz Bajonezas klintīm? Iet diezgan raibi, vai ne? ..
   —   Bet kas tā par zemestrīci uz austrumiem no Oga- savaras ieplakas?
   —   Pašreiz vēl nekas sevišķs. Laikam pat nemaz nav atbalsojusies Honsju salā.
   Pār klāju pārslīdēja gaismas kūlis, atskanēja daudzu cilvēku balsis. Profesora Tadokoro un docenta Juldna- gas augumi iznira no tumsas. Atbildējuši skaļajiem sveicieniem, abi tūdaļ nozuda kajītē.
   Nodevis «Vadacumi» Jūki pārziņā, Tadokoro at­stāja klāju un kāpa lejup. Tūkstošastoņsimttonnīgais «Daito-maru» bija paredzēts ilgstošiem novērojumiem un mērījumiem. Tā iekšpuse ne ar ko neatšķīrās no pa­sažieru kuģa — tikpat ērtas kajītes, tāda pati tīrība un kārtība. Kad Onodera gāja pa gaiteni, no virsnieku salona viņu pasauca Jukinaga:
   —   Onodera-kun, ienāc arī tu pie mums. Apspriedī- simies visi kopā.
   Virsnieku salonā ap jūras kartēm un dokumentiem apkrautu galdu bija sapulcējušies kādi desmit cilvēki — zinātnieki un novērotāji. Viņu vidū izcēlās padzīvojis cilvēks, kas, spriežot pēc izskata, varēja būt augstsko­las profesors.
   —   Onodera, nodarbojas ar jūras dibena apgū­šanu, — Jukinaga stādīja priekšā atnācēju. — «Vada­cumi» vecākais stūrmanis.
   Klusa, apvaldīta paklanīšanās, un pārtrauktā saruna risinājās tālāk.
   —   Kur atrodas kanaku zvejnieki, kas nogrimšanas brīdī bijuši uz salas? — skaļi jautāja profesors Tado­koro. — Vai uz šī kuģa?
   —  Aizsūtīju jau pēc viņiem, — paskaidroja kāds gados vecāks cilvēks. — Rīt amerikāņu armijas kuģis viņus aizvedīs atpakaļ.
   «Ahā,» nodomāja Onodera, «tas laikam ir tas pats slavenais okeanologs, kas ieteicis noīrēt «Vadacumi» apsekošanas darbiem.»
   —   Ierodoties šeit, man vispirms uzkrita, ka tādas nieka saliņas nogrimšana Klusā okeāna vidū sacēlusi tik lielu kņadu, — sacīja profesors Tadokoro, pārlaidis acis visiem klātesošajiem. — Gluži neticami. Visi cen­šas iejaukties šajā lietā. Meteoroloģijas pārvalde, Jūras un upju produktu pārvalde, Zinātnes un tehnikas pār­valde. Sarīkojušas pat speciālu kuģi…
   —  Vasaras atvaļinājumu laiks, — bez liekas kaut­rības iesmējās jauns, pēc izskata ļoti erudēts inženieris no Zinātnes un tehnikas pārvaldes. — Tokijā, kā zi­nāms, valda neciešams karstums. Visiem gribas doties uz jūru.
   —  Patiesību sakot, — ierunājās Meteoroloģijas pārvaldes darbinieks, — šī sala atklāta pavisam nesen, pirms kādiem četriem pieciem gadiem, bet tās teritori­ālo piederību apstiprināja tikai pirms trim gadiem. Tai pat līdz šim laikam nav oficiāla nosaukuma.
   —   Kā tas varēja notikt, ka šajā attīstīto sakaru laikmetā tā netika pamanīta veselus piecus gadus?
   —   Pašas salas vēl ne-bi-ja! — sāka skaidrot kāds no apsekošanas komisijas locekļiem. — Sākumā bija kaut kas līdzīgs zemūdens rifam, par kura esamību zi­nāja tikai atsevišķi zvejnieki. Bet, tā kā tas atradas tālu no satiksmes līnijām, tam gandrīz neviens ne­pievērsa uzmanību. Pirms pieciem sešiem gadiem, kad to atklāja japāņu meteokuģis, tā bija jau īsta sala — pusotra kilometra dienvidu—ziemeļu virzienā, astoņi simti metru austrumu—rietumu virzienā un septiņ­desmit metru virs jūras līmeņa. Uz tās auga krietna zāle, bet galvenais — strūkloja diezgan spēcīgs tīra saldūdens avots.
   —   Tik mazā saliņā? — profesors Tadokoro izbrī­nījās. — Dīvaini! Pašā okeāna centrā…
   —   Starp vulkāniskajām salām paretam gadās šādas, — Jukinaga iejaucās sarunā. — Nav zināms kāpēc, bet varētu teikt, ka pazemē izveidojusies tāda kā destilācijas iekārta.
   —   Un tad? — profesors nepacietīgi pārtrauca.
   —   Lai cik tas izliekas savādi, šī sala tika nodota premjerministra kancelejas tiešā pārziņā. Tāds stāvok­lis saglabājās pat pēc tās teritoriālās piederības noteik­šanas. Pirms pusotra gada Meteoroloģijas pārvaldē un Jūras un upju produktu pārvaldē sākās runas par šīs salas izmantošanas iespējām. Nezinu, kādā veidā varētu lo vel izmantot, bet amerikāņu Tālo Austrumu karaspēks ierosināja izmantot šo saliņu bombardē­šanas apmācībām. Un ASV valdība gribējusi atpirkt šo salu.
   —   Un tādēļ, — turpināja kāds cits komisijas lo­ceklis, — arī sākās šīs salas pētīšana. Jūras un upju produktu pārvalde gribēja izmantot šo salu par ostu, kur varētu paslēpties ekspedīciju flotes traleri, bet Meteoroloģijas pārvalde vēlējās pārvietot no Tori salas uz turieni savu novērošanas staciju. Jaunajā salā at­šķirībā no nedrošās Tori salas vulkāniskā darbība it kā esot izbeigusies jau pirms vairākiem desmittūkstošiem gadu. Tur atradās diezgan ērts līcītis, kas bija izveido­jies laikam sena krātera vietā, ļoti piemērots kuģu pie­stāšanai, un lieli saldūdens krājumi. Apstākļi tur bija daudz labāki nekā Tori salā.
   —   Vai jau bija uzsākta kāda celtniecība?
   —   Pērn tika piešķirti papildlīdzekļi, par kuriem va­rēja ielikt tikai dažus pamatus. Šogad apstiprināja ģenerālprojektu, bet pa īstam būvdarbus vajadzēja veikt, sākot ar nākošo gadu.
   Durvis atvērās, un salonā ienāca plecīgs zema au­guma, gandrīz melns saulē iededzis gadus piecdesmit vecs vīrietis. No īsajām piedurknēm līda ārā resnas, spēcīgas rokas, zem deguna — nekārtīgas īsas ūsiņas. Pie iekaisušajiem sasarkušajiem plakstiņiem — varbūt spēcīgo saules staru ietekmē — nebija gandrīz ne­vienas skropstas.
   Aiz šī spēkavīra, kas, kā jau tas īstam zvejnie­kam pieklājas, izplatīja zivju un mašīneļļas smārdu, telpā ieradās vēl trīs izstīdzējuši, gluži melni iedeguši cilvēki ar izvalbītām acīm. Diviem bija stīva audekla krekli, tādi paši kā havajiešiem, bet trešajam — vienos caurumos noplīsis, aiz vecuma rūsgans sporta krekls. Viņiem visiem bija biezas lūpas, izspūruši mati kā dzēr­ves kronītis vai pieneņu pūkas ieskāva garenās galvas. Visvecākajam vīrietim ar sudrabainu sirmumu ūsās seju, plecus un krūtis greznoja spilgti zili tetovējumi. Plecī­gais vīrs noņēma ar eļļu piesūkušos darba cepuri, pa­klanījās un kautrīgi nostājās pie durvīm. Trīs kanaki, smaidīdami, it kā nezinādami kur likt savas garās rokas un kājas, mīņājās uz vietas.
   —   Tas ir Jamamoto kungs no zvejas kuģa «Sui- ten-maru Nr. 9», kas izglāba kanaku zvejniekus. Viņš mazliet prot kanaku valodu, tādēļ mēs lūdzām viņu palikt pie mums kopā ar šiem cilvēkiem. Viņi ir zvejnieki, paši dzīvo Urakasas salā, bet nogrimšanas brīdī bijuši tur, uz tās salas …
   —   Lūdzu, pastāstiet, kā tas notika, — profesors Tadokoro piedāvāja visiem četriem krēslus. — Jūs droši vien jau esat to stāstījuši citiem, bet atkārtojiet mums velreiz.
   Ja a, - nolaidis acis, pat nemēģinot apsēsties ii/, piedāvātā krēsla, aizsmakuša balsi sāka vīrietis, kuru sauca par Jamamoto. — Neko daudz es kanaku valodā neprotu. Vēl pirms kara kādu laiku pabiju uz Saipanas, Palavas, Japas, Angauras un citām salām, tēvs tur strādāja. Toreiz biju vēl knīpa, neko necentos iemācīties. Bet viņi nedaudz buldurē angliski, un vec­tēvs mazliet prot japāniski.
   —   Končiva,[4] — tetovētais kanaks svinīgi nolieca sirmo galvu.
   —   Labdien, labdien, — profesors. Tadokoro ne­gaidīti sirsnīgi piedāvāja kanakiem cigaretes. Kad visi trīs ļoti apmierināti izlaida violetu dūmu riņķus, zināt­nieks atkal griezās pie japāņu zvejnieka. — Lūdzu, stāstiet!
   —   Tajā dienā mūsu kuģis zvejoja ziemeļaustrumos no Jamomes rifa. Tas ir dienvidrietumos no Ogasa- varas, — sāka Jamamoto. — Pa radio dzirdējām, ka pēcpusdienā uznāks tropiskais ciklons un kritīsies spie­diens, tādēļ steidzāmies ātrāk tikt galā ar visiem darbiem. Bet kā par nelaimi sāka niķoties motors. Kus­tēt kustējās, bet ātrumu nedeva. Ciklonu paredzēja ne visai stipru, bet, ja trāpītos tieši viņam ceļā, tad stūre būtu beigta. Tādēļ nolēmām paslēpties kādas salas pa­spārnē. Bijām jau aiznesti diezgan tālu uz ziemeļiem no Mukodzimas. Domājām doties uz Tori, bet stūr­manis teica: «Tori salā nevarēsim paslēpties no vētras., Daudz labāka vietiņa ir jaunā sala uz ziemeļrietumiem no Tori. Tur ir klints kā īsts aizkars. Ļoti piemērota, lai • pasargātu no visiem vējiem.» Ar ceļavēja un straumes palīdzību kaut kā aizkūlāmies līdz tai salai bez nosaukuma. Metās jau vakars. Salas ziemeļu puse tiešām ļoti piemērota kā patvertne no vētrām, arī dibens tāds, ka var labi noenkuroties. Puskrēslā ap­skatījāmies apkārt un ieraudzījām ieeju līcī. Kapteinis teica: «Iebrauksim tur, un viss būs kārtībā.» Bet stūr­manis, lai gan zināja šo salu, taču nekad vēl nebija braucis šajā līcī. Neuzdrošinājās līst iekšā — i dziļums nebija īsti skaidrs, i motors nekārtībā. Vārdu sakot, viņš bija pret to, ka tādā tumšā naktī gribam braukt nezināmā vietā. Visapkārt mākoņi, nevienas zvaigznī­tes, tumsa. Nolēmām, ka stūrmanim taisnība. Ja jau ciklons nav tik bīstams, tad to var pārlaist arī tepat — izmetām enkuru jūrā septiņi simti metru attālumā no salas. Naktī, izņemot mehāniķi, visi devās pie miera.
   —   Kāds bija dziļums noenkurošanās vietā? — Ju­kinaga pajautāja.
   —   Apmēram piecpadsmit metri. Nakts vidū uzpūta vējš, bet nekas nopietns nenotika. Ciklons aizķēra mūs tikai ar malu un aizgāja uz austrumiem. To dzirdējām pa radio. Visi nomierinājās un atkal likās uz auss. Un tad pulksten trijos, jau rītausmā, kuģa priekšgalu it kā kāds pavilka lejup uz jūras dibenu. Es tieši tajā brīdī biju pamodies, aizgājis uz ateju un nācu at­pakaļ. Tādēļ to sajutu. Bet pārējie gulēja un nekā ne­manīja. Kapteinis augšā iekliedzās: «Kas noticis?» Sargmatrozis nobļāva: «Nekas nav. Viss kārtībā.» Es atkal aizmigu, bet pēc četriem pamodos. Sargmatrozis kaut ko auroja. Izberzu acis, izgāju uz klāja, bet tur visi klaigāja: «Šausmas, sala pazudusi!» Mākoņos pa­rādījās plaisas, jūra kļuva gaišāka. Aplūkoju apkārtni. Tavu brīnumu — no salas, kas vēl nesen rēgojās acu priekšā, ne miņas. Bet mūsu kuģis viens vienīgs visā plašajā jūrā. Motors apstājies, dreifējam. Kāds ieminē­jās:' «Laikam enkura ķēde pārtrūkusi?» Bet enkurs ne­bija pazudis, tas peldēja ūdenī. «Naktī, kad saņēmām triecienu, enkurs būs atrāvies no dibena…» kāds cits sāka spriedelēt, bet kapteiņa palīgs apgalvoja, ka tik un tā stundas laikā straume nevarēja aizdzīt mūs tik tālu prom no salas. Ļoti aizstāvēja savu viedokli. Sargmatrozis — it kā pats būtu vainīgs salas pa­zušanā — uzkāpa signālmastā un iekliedzās: «Cilvēks aiz borta!» Un tiešām, gandrīz pie paša kuģa peldēja un kaut ko kliedza cilvēki. Nu, mēs tūdaļ izglābām viņus, lūk, šo trijotni.
   —  Tā, — profesors Tadokoro smagi nopūtās. — Tas nozīmē, ka tajā naktī viņi bija uz salas?
   —  Laikam jā. Bet, kad mēs viņus izvilkām, viņi bija tik nobijušies un uzbudināti, ka mēs nekā nevarē­jām no viņiem saprast. Vēlāk kaut kas noskaidrojās. Viņi nodomājuši piebraukt pie Mukodzimas, lai vēl mazliet pazvejotu, kad pēkšņi uznācis stiprs vēja grū­diens, kas saplēsis viņu buru, kura jau bez tā bijusi vienos ielāpos. Laiva nesta uz ziemeļiem. Viņi ķērušies pie airiem un iepriekšējā dienā iebraukuši tās salas līcī. Salāpījuši buru un palikuši atpūsties salas augstā­kajā vietā. No viņiem arī uzzinājām, ka, viņiem guļot, sala nogrimusi. Izveidojies atvars, bet sala pazu­dusi — kanoe ierauta dzelmē, bet šie tomēr noturēju­šies uz ūdens. Tā viņi, tumsā maldoties un piesaucot kaut kāda sava dieva vārdu, peldējuši līdz rītausmai.
   —  Piedodiet, ka atkal pārtraucu, — teica Jukinaga. — Vai jūs tad izmērījāt ūdens dziļumu?
   —   Izmērījām. Tieši zem kuģa bija septiņi simti metru. Bet, taisnību sakot, mēs tikai vēlāk noskaidro­jām, ka no noenkurošanās vietas bijām aiznesti kādus divus kilometrus uz ziemeļiem, — paskaidroja Jama­moto un mulsi jautāja: — Ē-ē, vai drīkstu apsēsties?
   —   Lūdzu, — atsaucās jaunais tehniķis, — bet lai viņi arī apsēžas.
   Jamamoto kaut ko nomurmināja kanaku valodā. Trīs kanaki, kas bija neveikli mīņājušies pie durvīm, lempīgi panāca uz priekšu un izvietojās uz sola. Divi jaunie, acis nepamirkšķinādami, ieurbās pelnu traukā, kur kaudzē bija sakrauti gari cigarešu gali.
   Onodera izvilka no kabatas veselu paciņu un pie­dāvāja to puišiem. Atiezuši platā smaidā koši baltos zobus, viņi paņēma cigaretes. Viņu melnie, it kā no­pulētie ķermeņi izplatīja sāls, saules un svaigu zivju smaržu, bet no viņu mutēm plūda viegls, savāds — lai­kam betelpalmas riekstu — aromāts.
   —   Un tad, — Jamamoto izvilka no krūšu kabatas saņurcītu cigareti «Jaunā dzīve» un iebāza to mutē. Viņš pastiepa roku pēc sērkociņiem, kas mētājās uz galda, bet jaunais tehniķis pasteidzās pasniegt viņam savu jau aizdedzināto gāzes šķiltavu. — Tencinu! Un tad kapteinis atzinās, ka tādu lietu dzird pirmo reizi mūžā, bet stūrmanis, kā saka, piedeva gāzi. Motors jau bija savests kārtībā. Devāmies pilnā gaitā uz dien­vidiem. Un visu laiku, protams, mērījām dziļumu ar eholotu. Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, kad stūr­manis iesaucās: «Kaptein! Atradusies. Jūra kļūst ar­vien seklāka. Pašreiz dziļums piecdesmit metru.» «Tādi sēkļi mēdz būt šajās vietās,» kapteinis negribēja pie­krist. «Jūs panāciet šurp un paskatieties, ko rāda eho­lots. Tad viss būs skaidrs!» stūrmanis ierosināja. Te viņš izmainīja kursu par kādiem desmit grādiem uz rietumiem un brauca ārkārtīgi uzmanīgi, sākumā ar ceturto ātrumu, tad pavisam lēnā gaitā. Kapteinis stā­vēja kuģa priekšgalā — viņam ir loča pieredze — un, jau gluži gaišajā rītausmā vērodams jūras vir­smu, burkšķēja: «Kas par salu, nekā tamlīdzīga…» Pēkšņi arī manas acis pamanīja, ka jūras krāsa sāk mainīties. Kapteinis deva pavēli: «Novērot ūdens dzi­ļumu!» Bet stūrmanis, izbāzis galvu no stūres mājas, iekliedzās: «Kaptein, mēs pašreiz peldam virs salas!» «Ja tā ir tiesa, esi uzmanīgs!» kapteinis atbildēja. «Ne­kas, gan jau viss būs kārtībā. Gandrīz jau pārbraucām. Tā dziļākā vieta laikam bija krāterī izveidojies līcis.
   Gandrīz simt metri. Tagad dodamies pāri kalna virsot­nei salas dienvidu pusē. Dziļums — desmit metri,» tā stūrmanis.
   Jamamoto uz brīdi apklusa. Salonā valdīja pilnīgs klusums, pat elpošana nebija dzirdama. Visus aizrāva zvejnieka stāstījums. Šis šļupstošais cilvēks ar aizsma- kušo balsi ļoti spraigi un spilgti attēloja notikumus.
   —   Vai dziļuma mērīšanas pieraksti ir saglabāju­šies? — Jukinaga painteresējās.
   —   Jā, — Jamamoto piesmēķēja otru «Jauno dzīvi» no pirmās cigaretes gala. — Tie nodoti jūsu kuģim. Tieši tajā brīdī parādījās saule, un mēs izmērījām tās augstumu, lai precizētu atrašanās vietu. Dati pilnīgi sakrita ar tām salas koordinātēm, kas bija zināmas stūrmanim. Daži mūsējie ienira jūrā un tūdaļ atrada to visaugstāko virsotni. Tad mēs noraidījām ziņas uz Tori, bet no turienes ziņoja tālāk. Un tad no centra pienāca rīkojums, lai kanaki un kāds aculiecinieks ierodas Tori salā. Mūsu traleris jau bija pilns ar zivīm, vajadzēja braukt mājās. Saldējamā iekārta mums ir īsts vecs krāms, mazākā neuzmanība, un viss ieguvums var izkūpēt vējā. Tādēļ tika nolemts — jāpaliek man kā viņu valodas pratējam.
   —   Tori salas iedzīvotāji pēdējā laikā kļuvuši ļoti nervozi. Tieši viņi bija tie, kas uzstāja, lai tūlīt sūta komandējumā pētniecības kuģi, — nosvērtā balsī uz­sāka okeanologs. — Sagadījās tā, ka mēs gatavojām «Daito-maru» okeāna novērojumiem dienvidu ra­jonos. Bija jādodas ceļā trīs dienas agrāk nekā pare­dzēts. Steigā sasaucām cilvēkus un pilnā gaitā devā­mies uz notikuma vietu. Ņemiet vērā, ka līdz ar šīs bez­vārda salas nogrimšanu par vienu metru iegrimusi arī Tori sala, bet atstatums starp tām abām ir veseli trīs­desmit kilometri!
   —   Tagad noklausīsimies šos cilvēkus no Urakasas salas, — profesors Tadokoro pievērsās kanakiem. — Vai jūs varēsit pārtulkot?
   Pakasījis pakausi, Jamamoto stājās pie uzdevuma pildīšanas. Bet nedz viņa kanaku valodas, nedz vecāka zvejnieka japāņu valodas, nedz jauniešu angļu valodas zināšanas nepalīdzēja jautājumus sīkāk noskaidrot. Nesalīdzināmi daiļrunīgāk nogrimšanas ainu attēloja
   šo triju dabas bērnu veiklās ķermeņu kustības un skaņu atdarināšana.
   Viņi ieradušies salā pēcpusdienā. Līdz vakaram la« bojuši sabojāto kanoe un buru. Dziļš līcis, augsta klints, šādi tādi augi. Visādā ziņā laba sala. At­radies arī saldūdens avots. Turpat tuvumā ne visai dziļa ala. Un taciņa līdz tai. Laikam to bija ieminuši zvejnieki, kas laiku pa laikam ieradās salā. Kāds bija pat uzbūvējis nelielu būdiņu. Bet trijotne nolēmusi pār­gulēt alā, jo no turienes bijis labi redzams līcis un ka­noe, un pie tam negribējuši uzlauzt būdiņas atslēgu. Naktī sācis pūst vējš. Bet alā klusi un mierīgi. Visi trīs aizmiguši.
   Veco uzmodinājusi bangojoša jūra, viņš uzmodi­nājis jauniešus. Ūdens jau bijis pie pašas alas. Tumsā nevarējuši redzēt, kur palikusi krastā izvilktā kanoe. Jūra viļņojusies, griezušies sīki atvari, bet apkārt val­dījis klusums, un sala grimusi bez trokšņa.
   —   Bet pazemes grūdieni vai dunoņa?
   —   Nekā ncjutuši. Un, ja ari tādi bijuši, tad pali­kuši nepamanīti, jo viņi ļoti pārbijušies.
   —   Cik ātri sala nogrima?
   —   Lūk, tik ātri! — Jaunais kanaks pietupās, pie­spieda delnu pie grīdas un tad palēnām pacēla to līdz krūtīm.
   —   Ar agrāko laiku zemūdenes iegrimšanas āt­rumu, — kāds nomurmināja. — Diezgan ātri.
   Viņi skriešus metušies uz salas virsotni. Ūdens se­kojis pa pēdām. Kamēr skrējuši, virsotne pārvērtusies akmens bluķu kaudzē, kurai apkārt vārījušās baltas pu­tas. Bet arī šie bluķi sākuši grimt. Ūdens jau apskalo­jis viņu potītes. Apskāvušies un piesaukuši Urakasas salas kanaku sargdievu, jūras dievu, senču dievus. Visapkārt tumsa, nevienas zvaigznītes. Ūdens jau līdz vēderam. Licies, ka akmeņi zem kājām sāk pa­zust. Viļņi skalojušies ap krūtīm, tad sasnieguši kaklu. Bet zeme it kā kaut kur aizpeldējusi. Putu vairs ne­bijis. Tikai daudz un dažādi atvari — gan lieli, gan vidēji. Viņus sākuši raut iekšā, bet viņi tomēr kaut kā noturējušies virs ūdens. Salas vairs nebijis. Visi mēģi­nājumi kaut ko sataustīt ar kājām beigušies neveik­smīgi — apkārt tikai ūdens. Melna, bezdibenīga jūra zem tikpat melnām bezgalīgām debesīm. Viņi sākuši
   peldēt un meklēt savu kanoe. Neatraduši. Bailes no pārdzīvotā, bailes no tikšanās ar haizivīm, pārgurums. Sākuši slīkt. Pēc kārtas pieķērušies baļķa gabalam. Pie horizonta parādījusies gaismas strēmelīte, tālumā ieraudzījuši kuģi. Glābti! Saukuši un peldējuši. Sa­traukumā gandrīz vai noslīkuši. Bet izvilkti. Vai cik baigi bijis! Senču teikās esot stāstīts par salas nogrim­šanu. Bet paši to redzējuši pirmo reizi. Gribas pēc iespējas ātrāk atgriezties uz Urakasu. Atgriezušies mājās, pateiksies visiem dieviem. Salas iedzīvotāji būs pārsteigti. Virsaitis varbūt sarīkos svētkus. Bet sievietes klausīsies viņu nostāstos …
   —   Iedodiet, lūdzu, cigareti, — negaidīti tīrā japāņu valodā teica vecais, nobeidzis savu runu.
   Paņēmis Onoderas pasniegto cigareti un iebāzis to mutē, viņš ar dziļu pašcieņu — kā jau pienākas jūras vilkam, kas izklāstījis garu un brīnumainu dēku stāstu, — nesteidzīgi piesmēķēja un caur lieliskā, pla­kanā deguna nāsīm izlaida garu, violetu dūmu strūklu.
   —  Cik daudz dažādu stāstu ir par nogrimušām salām, — profesors Tadokoro sakrustoja rokas uz krū­tīm. — Ir pietiekoši neapšaubāmi ziņojumi par salām, kas nogrimušas bez kāda sakara ar vulkāniskām pa­rādībām, tas ir, bez izvirdumiem un sprādzieniem. Bi­jušas arī tādas salas, kas vairākkārt parādījušās un atkal pazudušas. Bet šis gadījums, kad diezgan prāva sala tādā ātrumā nogrimst liecinieku acu priekšā, manuprāt, ir ārkārtīgi rets un dīvains.
   —  Un ne tikai tas vien, — kā parasti vienā mierā piebilda okeanologs. — «Suiten-maru» salas vis­augstākā punkta atrašanās vietā izmeta boju. Bet, kad mēs ieradāmies tur, straume bija aiznesusi boju prom. Pirms tikšanās ar jums mēs paguvām izdarīt dažus dziļuma mērījumus.
   —  Vai salu atradāt?
   —  Atradām, — okeanologs pamāja ar galvu. — Mūsu kuģa pašrakstītājs uzzīmēja tādas pašas jūras dibena kontūras, kādas jau ir «Suiten-maru» rīcībā. Tā mēs noteicām salas atrašanās vietu. Bet visaugsta- kais punkts tagad ir deviņdesmit metru dziļumā. Ko jūs teiksit par to, Tadokoro-kun? Iznāk, ka divarpus dienās jūras dibens šajā rajonā nosēdies par simt sešdesmit metriem …
   Onodera devās uz viņam ierādīto mājokli. Viņa pa­vadonis, vēl gluži bērnišķīgs matrozītis, atvainodamies paskaidroja, ka sakarā ar daudzu ievērojamu cilvēku ierašanos atsevišķas kajītes vairs nav.
   Jūki vārtījās pa koju.
   —   Atkal slikta jušana? — Onodera jautāja.
   —   Nē, — Jūki atbildēja nepieceļoties. — Mazliet noguru. Regulēšanu pabeidzu pilnīgi. Rīt vari nirt kaut vai no paša agra rīta.
   —   Piedod, ka sagādāju tev tik daudz darba, — Onodera iesvieda savas mantas brīvajā kojā.
   Kajītē ar papīra lapiņām rokā trokšņaini iedrāzās Tacuno.
   —   Satriecoši, Onodera-san, satriecoši! Vienīgi mūsu redakcijai izdevies notvert «Vadacumi» izbrauk­šanas brīdī un ierasties notikuma vietā. Nosūtīju jau pirmo telegrammu. Kamēr citas avīzes vēl tikai cels troksni ap izvirdumu uz Bajonezas klintīm, mums jau būs ziņojums par «Suiten-maru» un kanaku stāstī­jums. Tā taču ir īsta sensācija! Jūs rīt iegremdēsities? Vai nepaņemsit mani līdzi uz «Vadacumi»?
   —   Laikam nekas nesanāks, — Onodera pakratīja galvu. — Tik daudz zinātnieku un ierēdņu, un visi grib braukt ar «Vadacumi». Bet gondolā vieta tikai trijiem. Nav zināms, cik reižu varēsim nolaisties. Viss atkarīgs no laika apstākļiem.
   —   Šaubos, vai tā ir kāda sensācija, — Jūki, vārtī­damies pa savu šauro koju, lūkojās griestos. — Ja uz salas būtu bijis izvirdums un gājuši bojā cilvēki, tad gan iznāktu kliedzošs raksts. Bet tagad — pašā pa­saules malā bez mazākā trokšņa klusi nogrimusi kaut kāda saliņa, kurai pat nosaukuma nav. Kas būs pār­steigts par šādu ziņojumu? Es nupat noklausījos īs­viļņu pārraidi no Japānas — uz ātrgaitas šosejas To- kija—Nagoja notikusi drausmīga avārija.
   —   Kas par avāriju? — Tacuno izvalbīja acis.
   —   Kaut kur Aiči prefektūras austrumu daļā esot sabrucis tilts. Aizā iekritusi ar benzīnu piepildīta auto­cisterna. Izcēlies meža ugunsgrēks, un jādomā, ka bojā
   gājis daudz cilvēku. Glābšanas darbos piedaloties paš­aizsardzības vienība. Vārdu sakot, milzīgs troksnis.
   —   Tiešām? Tāds troksnis? — nokāris galvu, iesau­cās Tacuno. — Tātad manu ziņojumu iespiedīs sīkiem burtiņiem kaut kur slejas beigās.
   —  Vai nebūtu labāk uzrakstīt rakstu zinātnes un mākslas nodaļai? — ierosināja Jūki.
   —   Kādas sekas atstājis cunarni, kas aizķēra mūs ceļā uz šejieni? — Tadokoro jautāja.
   —   Laikam nekā nopietna. Tikai viegli postījumi Boso pussalas rajonā.
   —   Pavisam neveicas. — Tacuno, galīgi nošļucis, smagi atkrita uz sola. — Fotoaparāts, ar kuru nofoto­grafēju izvirdumu, iekritis jūrā. Tagad mani var glābt vienīgi nokļūšana uz «Vadacumi», vienalga kādā veidā..,
   —   Neraizējies, — Onodera uzsita Tacuno uz pleca.
   —   «Hokuto» kapteiņa palīgs Ogino visu uzņēmis — gan ar fotoaparātu, gan ar astoņmilimetrīgo kino­kameru. Viņš ir lielisks meistars. Sazinies ar viņu pa radio un palūdz, lai aizdod filmiņas. Vari pateikt, ka par tām uzzināji no manis.
   —  Tiešām? — Tacuno acis iedegās. — Tas gan būtu lieliski!
   —   Uz «Hokuto» ir fototelegrāfa aparāts, — Jūki iejaucās sarunā. — Var pārraidīt uz mākslīgo pava­doni virs Klusā okeāna un no tā retranslēt uz Cjosi, tad attēli nokļūs jau rītrīta numurā.
   —   Lieliski! — Tacuno pielēca kājās. — Bet vai Drošības pārvaldes kuģis nodarbojas ar tādām lietām?
   —   To gan es nezinu. Viss atkarīgs no tā, kā tev izdosies ar viņiem sarunāt, — noteica Jūki un pagrie­zās uz otriem sāniem. — Agri no rīta uz «Hokuto», kas tagad stāv reidā pie Tori salas, dosies sakaru heli­kopters. Varbūt tu gribi lidot uz turieni?
   —   Var pamēģināt! — Tacuno strauji piecēlās.
   —   Liels, sirsnīgs paldies jums!
   Kad Tacuno izskrēja ārā no kajītes, Jūki skaļi iesmējās.
   —   Kas tev lēcies? — Onodera brīnījās.
   —   Sis naivulis nesaprot, ka no viņa grib tikt vaļa.
   Onodera arī pasmīnēja un ierosināja: — Šeit pārāk smacīgi. Kondicionētājs nedarbojas. Iesim uz klāja.
   «Daito-maru» dreifēja, apturējis dzinēju. Straume palēnām nesa to tālāk uz ziemeļaustrumiem, un tagad tas atradās kādu desmit kilometru attālumā no nogri­mušās salas. Mēness, savā košajā baltumā atgādinā­dams kailu sievieti, spilgti apgaismoja ūdens virsmu. Vēju nemanīja. Uz klāja nebija kļuvis neko daudz vē­sāks, tomēr varēja paelpot. Viņi devās uz kuģa pakaļ­galu, kur kāds trinkšķināja havajiešu ģitāru — ukuleli.
   Klusa, miegu raisoša nakts. Laiski viļņi gandrīz bez šļakstiem apskaloja kuģa korpusu. Atspiedies pret bortu, Jūki izvilka pīpi. Tumsā — šeit nepiekļuva mēnesnīcas gaisma — laiku pa laikam, itin kā elpo­dama, iezaigojās dzeltena liesmiņa, atstādama aiz sevis baltus dūmus.
   «Mare Pacifico».,* Tās ūdeņi tiešām izskatās kā klusuma iemiesojums. Bet to tumšajās dzīlēs slēpjas apbrīnojams spēks, kas vienā naktī spēj klusi aprīt pusotra kilometra lielu salu. Tīri neticami! Un tieši šeit tumšajā jūras dibenā no dienvidiem uz ziemeļiem trīs tūkstoši kilometru garumā stiepjas «uguns josta». Bet vēl dziļāk, tālāk prom no cilvēku acīm, slēpdamās zem biezas dūņu kārtas, milzu ugunsčūska jau gadsim­tiem ilgi neatlaidīgi cīnās ar cietām, cietām klintīm. Reizēm notiek kaut kas neparedzēts, un tad, biedējot acis, plīst Zemes garoza, atveras jūras gludums. Bet tā ir tikai šī milža sviedru lāse, viņa briesmīgās elpas viens vienīgs vilciens.
   —   Kas galu galā notiek šīs jūras tumšajā di­benā? — prātoja Onodera. — Kas būs, ja klinšu un ugunsčūskas cīņā sāksies jauns pavērsiens?
   —   Lūk, kur jūs esat! — tumsā pa klāju tuvojās izstieptam trīsstūrim līdzīgs balts stāvs. Spriežot pēc briļļu stiklu mirgošanas, nevarēja būt nekādu šaubu, ka tas ir Jukinaga, kas pat vasaras svelmē allaž kār­tīgi apģērbies, un arī tagad viņam starp žaketes at­lokiem mirdzēja koši balts krekls. — Darbu sāksim rīt septiņos. Domāju, ka vienības komandieris jums par to paziņos vēlāk. Cikos varēsim iegremdēties, ja gatavo­ties sāksim septiņos?
   —   Pēc pusotras stundas — tādas ir manas domas, — Jūki atbildēja. — Metoties ūdenī bez rūpī­gas pārbaudes, var viegli noiet dibenā.
   —   Vai būs līdzi kādi speciāli aparāti? — Onodera painteresējās.
   —   Šoreiz laikam ne, — Jukinaga pakratīja galvu.
   —   Ir atvestas dažas jaunas konstrukcijas iekārtas Zemes garozas mērīšanai jūras dibenā, bet man šķiet, ka tām nav nekāda sakara ar «Vadacumi».
   —   Bet kā ar Tori? — Jūki jautāja. — Vai tur būs izvirdums?
   —    Pašreiz viss, kā liekas, ir kārtībā. Iedzīvotāju evakuēšana no Tori uz «Hokuto» jau pabeigta. Izvir­dums Bajonezā norimis. Tur izveidojusies maza saliņa.
   —   Šeit sala nogrimusi, tur izaugusi… — noburk­šķēja Jūki, izdauzīdams pret margām savu pīpi.
   Matrozis ar ukuleli pienāca tuvāk. Kādu laiku visi trīs klusi kiausījās viņa spēli. Lejup pa trapu ātri no­skrēja Tacuno. Ejot garām, viņš nobēra:
   - — Man izdevās sarunāt ar Ogino-san par filmi­ņām. Liels paldies. Viņš gan atteicās pārraidīt kopijas, bet apsolīja krāsainās. Varēs izmantot kādā ilustrētā žurnālā. Tur, — Tacuno ar roku norādīja uz augšu,
   —   raida televīzijas ziņas. Avārija uz Tokijas—Nago- jas šosejas patiešām ir kaut kas šausmīgs. Vēl arvien deg.
   Visi trīs nez kāpēc pacēla acis pret nakts debesīm, kurās mirdzēja nedaudz zvaigžņu.
   Virs galvām, trīsdesmit seši tūkstoši kilometru aug­stumā, starptautiskās informācijas aģentūras «In- tersat» liels mākslīgais pavadonis «Mocking-bird»[5]pārraidīja ziņas speciāli tiem kuģiem, kas atradās Klusajā okeānā. Acīmredzot katastrofa uz Tokijas—Na- gojas šosejas pieskaitīta pie starptautiska mēroga no­tikumiem. Onodera domāja par milzīgo ugunsgrēku, kas plosījās kaut kur kalnainajā apvidū Japānas centrā­lajā daļā, un tad nez kāpēc atcerējās tikšanos ar Go pa ceļam uz Hamamacu.
   —   Pārāk daudz notikumu, — Onodera teica Juki- nagam. — Un pie tam visi vienā dienā…
   —   Jā, gadās tādas dienas… — Jukinaga atsau­cās, bet viņa balss skanēja ne visai pārliecinoši.
   —   Kā jūs domājat, vai šīs parādības ir savstarpēji saistītas? — Onodera tieši noprasīja.
   —   Kā to lai saka. Ļoti iespējams, ka sakarība ek­sistē. Bet nav nekādu pierādījumu, kas liecinātu par tās esamību. Un tādā gadījumā zinātnieks ir spiests teikt, ka šādas vai tādas parādības pašreiz cita ar citu nav saistītas.
   —   Un tomēr, — Onodera iebilda, juzdams iekšēju saērcinājumu.
   —   Mēs nepārtraukti mērām dziļumu, — Jukinaga pārtrauca viņu. — Šajā rajonā patlaban jūras dibens gandrīz par divsimt metriem zemāks, nekā norādīts kartēs.
   —   Kas tad tur galu galā notiek?
   —   Nezinu. Skaidrs ir vienīgi tas, ka kaut kas tur tiešām notiek. Bet, pamatojoties uz datiem, kādi ir mūsu rīcībā, nav iespējams secināt, kas un kāpēc. At­klāti sakot, mums vēl nav zināmi pat zemestrīču cē­loņi. Ir daudz spēcīgu hipotēžu, toties neviena pierādī­juma, kas runātu kādai par labu. Var teikt tikai to, ka zemes dzīlēs notiek kaut kas tāds, kas mums vēl ir svešs un neizprotams.
   —   Bet, — Onodera neatlaidās, — vai tad nav skaidrs, ka plašā rajonā, kas aptver Fudzi vulkānisko joslu gar Japānas dziļvagu un pašu Japānas salu flek­sūru, Zemes garozā sākusies kaut kāda milzīga dar­bība? Vai jums pašam neliekas, ka zemes dzīlēs zem Japāņu arhipelāga aktivizējas īpatnējs spēks?
   —   Nezinu, — Jukinaga atkārtoja. — Vēl nav skaidrs, vai jūras dibena nosēšanās pie Tori salas un katastrofa uz Tokijas—Nagojas šosejas ir kaut vai netieši saistīti. Iztēlošanās ir ļoti romantiska lieta, bet zinātnieks nedrīkst runāt, lietojot nepierādītus tēlo­jumus.
   —   Piedodiet, — šoreiz iejaucās Jūki. — Pat bez jebkādiem pierādījumiem notiek zemestrīces un vul­kānu izvirdumi!
   Jūki vārdus dzirdēja tikai jūra. Jukinagas vairs ne­bija kuģa pakaļgalā — viņš devās uz kajīti. «Nav zināms. Nezinu, Nav pierādīts. Pierādījumu nepietieka­mība …» Onodera īgni atgrūdās no margām un, piegājis pie vēl arvien spēlējošā matroža, palūdza viņam ukuleli un uzbudināti ātrā tempā sāka atskaņot strauju melodiju.
   —   Lieliski, — jaunietis bija sajūsmināts.
   Onodera turpat uz vietas sacerēja dziesmas vār­dus — tikpat uzbudinātus un straujus kā mūziku.
   —   Kas tā par dziesmu? — matrozis savaldzināts jautāja. — Pirmo reizi tādu dzirdu.
   —   Es to nupat sacerēju, — un tad Onodera īgni piebilda. — Tā ir dziesma «Nekā nezinām par to».
   —  Ak tā! — matrozis nobrīnījās, paņēma no Ono­deras atpakaļ instrumentu un gandrīz bez kļūdām at­kārtoja motīvu.
   —  Vai šajā vietā nevajadzētu pārtaisīt, lūk, tā? — Un jaunais puisis parādīja, kā tieši.
   —   Protams, — Onodera pamāja ar galvu, apmulsis no sava puiciskā uzbudinājuma, ko bija izraisījis īg­nums. — Tā ir daudz labāk.
   —  Iesim lejā. Vai jūs nesacerētu vēl dažus pantus?
   —   Nē, es likšos gulēt. Beigas saceri tu pats.
   Atgriezies kajītē un izstiepies uz kojas, Onodera
   atcerējās tikko nospēlēto melodiju un nodomāja, ka dziesmiņa izdevusies itin labi. Nogūlies uz vēdera, viņš uzmeta notis uz papīra lapiņas, kas gadījās pie rokas.
   7.
   Nākošajā dienā pulksten septiņos no rīta «Daito- maru», nelielā ātrumā virzoties uz priekšu, izmērīja jūras dziļumu un apstājās tieši virs nogrimušās salas.
   «Tacumi-maru», vienlaikus gan tankkuģis, gan pa- līgkuģis, bija atbraucis jau iepriekšējā naktī un tagad trīssimt metru attālumā no «Daito-maru» turpināja veikt priekšdarbus. Celtņa izlice pacēla «Vadacumi» gaisā, lai pēc tam to lēni ielaistu ūdenī. Onodera ar Jūki pārlēca uz peldošo iekārtu, kas jūras viļņos turē­jās ļoti nestabili. Onodera ienira gondolā un, saņemot rīkojumus no Jūki, kas iekārtojās atvērtajā lūkā, aiz­vadīja «Vadacumi» līdz «Tacumi-maru». No kuģa zemā darba klāja pasvieda tauvu, bet pie borta uzpūtās amor­tizatora koši sarkanā plastmasas desa. Pastiepās mani­pulatori, kas maigi apskāva un nostabilizēja «Vada­cumi». Tad pievadīja šļūteni un sāka pārsūknēt benzīnu batiskafa pludiņā.
   Dziļūdens kuģis «Vadacumi» bija konstruēts pēc Pikāra 1948. gadā radītā batiskafa parauga, kas skai­tījās novecojies. Tagad darbojās daudz modernāki dziļūdens kuģi — divi Amerikā, viens Francijā —, kuru lielo peldspēju nodrošināja litijtērauds, kas ir vieglāks par ūdeni.
   Jā, Ogista Pikāra vārdu padarīja nemirstīgu nevis viņa radītais stratostats «FNRS-1», kas 1940. gadā deva cilvēkam iespēju pirmo reizi pacelties trīsdesmit- tūkstoš metru augstumā virs zemes, bet tieši ideja par «FNRS-2» — batiskafa tipa zemūdeni.
   Peldspējas ģēnijs Pikārs!
   Viņš sapņoja par tādu «balonu», kas varētu peldēt jūras dzīlēs tikpat brīvi, kā, pateicoties ūdeņraža celt­spējai, stratostats peld debesu plašumos. UKM. gada Viljams Bībs uzstādīja pasaules rekordu, nolaizdamies ar batisfēru deviņi simti astoņdesmit četru metru dzi­ļumā, bet nolaišanās princips bija tāds pats kā Maķe­donijas Aleksandra laikos — ceļu uz jūras dzīlēm iero­bežoja tērauda trose.
   Pikārs sapņoja par «zemūdens gaisa balonu», kas, atbrīvojies no smagās, neērtās un bīstamās tērauda saites, varētu brīvi ienirt un manevrēt jūras dzīlēs, bet vajadzības gadījumā, izmetot balastu, tūdaļ paceltos augšup. Vai zemūdene te nevar būt noderīga? Nē, tā­dam nolūkam tai trūkst korpusa stingruma. Šāda doba konstrukcija lielā dziļumā, kur spiediens sasniedz tonnu uz vienu kvadrātcentimetru, tiktu saspiesta kā rieksta čaumala. Pat korķis, nokļuvis dziļumā, tiek sapresēts kā akmens un kā akmens arī nogrimst dzelmē. Ja no­stiprinātu korpusu, palielinātos svars un peldspēja kļūtu nepietiekama. Varēja mēģināt kompensēt zaudēto peld­spēju ar pludiņu, bet milzīgais hermētiskais pludiņš neizturētu ārkārtīgo spiedienu. Ja pludiņu izveidotu nehermētisku un ļautu jūras ūdenim iekļūt tajā, tad spiediens pludiņa ārpusē un iekšpusē līdzsvarotos, bet līdz ar to gaiss, kas būtu pakļauts jūras ūdens vairāku simtu atmosfēru spiediena ietekmei, savā apjomā sa­rautos vairākus simtus reižu un tāpat vairākus simtus reižu samazinātos ari peldspēja. Ūdenī gaisa balons, pārsniedzis noteikto dziļuma robežu, grimtu tikpat strauji kā akmens bluķis.
   Un, lūk, Pikāram ienāca prātā doma izmantot vielu, kas zem augsta spiediena tikpat kā netiek saspiesta. Izrādījās, ka tāda viela ir šķidrums — benzīns. 1948. gada 3. novembrī pirmais automātiskais batiskafs «FNRS-2» ar benzīna pludiņu iegrima deviņi simti metru dziļumā selgā netālu no Senegālas galvaspilsē­tas Dakāras. Vēlāk šāda tipa zemūdens kuģi, tai skaitā «FNRS-3», «Trieste-1,» «Trieste-2» un «Archimedes», ne vienu reizi vien iekarojuši pasaules jūru dzīles, ienirdami pat dziļāk par desmittūkstoš metriem.
   «Vadacumi» arī bija tāds batiskafa tipa kuģis, tikai vecāks nekā amerikāņu «Aluminaut» vai franču un beļģu kopražojums «Lithimarine», tomēr tas izcēlās ar maksimālu manevrētspēju, piemērotību dzīvošanai tajā un spēju ilgstoši uzturēties ūdenī — sevišķi lielā dzi­ļumā. Apgādāts ar ļoti efektīviem un viegliem ūdeņ­raža akumulatoriem, «Vadacumi» ar divu cilvēku ap­kalpi bija uzstādījis rekordu — divdesmit četras stundas zem ūdens uz kontinentālā šelfa. Bet tā gondolā, trīs­arpus metrus garā un divi metri divdesmit centimetri diametrā, bija iekārtotas guļvietas un pat mazizmēra tualetes telpa. Maksimālais ātrums zem ūdens sasniedza septiņus mezglus, bet vidējais — četrus mezglus. Elek­tromagnētiskā stūre deva iespēju lielā ātrumā iegrimt četri simti metru dziļumā. Bez tam «Vadacumi» arse­nālā bija zemūdens apgaismošanas bumbas un zem­ūdens televīzijas kamera ar panorāmas objektīvu, bet stabilus sakarus ar bāzeskuģi nodrošināja zemūdens supergaro viļņu raidītājs.
   Virs «Tacumi-maru» klāja plīvoja sārts karogs, kas nozīmēja: «Bīstami. Iedegt uguni stingri aizliegts». Gaiss oda pēc benzīna. Koši baltais «Vadacumi», izro­tāts ar divām acis žilbinošām sarkanām un divām oranždzeltenām svītrām, lēnām grima ūdenī.
   Kad tvertnes bija piepildītas ar benzīnu un sārto karogu nomainīja dzeltenais, no «Daito-maru» nolaida motorlaivu un uz «Tacumi-maru» ieradās seši cilvēki. Diviem vajadzēja palikt uz kuģa, lai nodrošinātu sa­karus, bet pārējiem — trijās maiņās pa divi katrā — iegrimt jūras dzīlēs ar «Vadacumi». Katra iegrimšana bija aprēķināta divarpus stundām, bet vajadzības ga­dījumā šo laiku varēja pagarināt. Motorlaiva atgriezās atpakaļ, un «Daito-maru», sirēnai skanot, attālinājās no «Tacumi-maru». Komisijas vadītājs palika uz «Daito-maru».
   Pa to laiku bija pabeigti visi priekšdarbi «Vada­cumi» iegrimšanai. Jūki aši pārcēlās no batiskafa klāja uz «Tacumi-maru» un pamāja ar roku Onoderain.
   —   Vērošu no augšas ar zemūdens radaru, — teica Jūki. — Nu, laimīgu ceļu! Vidējais dziļums šeit maz­liet pāri četriem simtiem metru. Tātad kaut kas līdzīgs izpriecas braucienam.
   —   Ne gluži, — Onodera ar pirkstu parādīja uz profesoru Tadokoro, kas līdzīgi karakuģa komandierim pastaigājās pa «Vadacumi» klāju. — Saimnieks ir ļoti satraukts. Saka, ja būšot iespējams, gribētu ieskatīties dziļāk ieplakā.
   Pirmajā maiņā brauca profesors Tadokoro un jau­nais speciālists no Jūras un upju produktu pārvaldes. Iekārtojis viņus gondola, Onodera deva signālu aizbraukšanai. Mehāniskās rokas atvērās un atstūma «Vadacumi» no kuģa. Onodera, iebāzis mutē saliektu pirkstu, griezīgi iesvilpās, bet no «Tacumi-maru» klāja tādā pašā veidā atbildēja Jūki. Ieslīdējis četri metri garajā cilindriskajā ejā, kas šķērsoja pludiņu, Onodera nolaidās gondolā un blīvi noslēdza lūku.
   —   Dodamies ceļā! — vēlreiz pārbaudījis supergaro viļņu raidītāja darbību, Onodera griezās pie saviem abiem ceļabiedriem, kas sēdēja saspringtās pozās:
   —   Vai viss kārtībā? Iluminatori jums priekšā. Pa­kaļgalā arī. Bet šis te ir zemūdens televizors. Panorā­mas objektīvs, redzes loks simt četrdesmit grādi. Ka­mera nostiprināta kuģa priekšgalā.
   Onodera samazināja apgaismojumu un pastiepa roku pie elektromagnētiskā ventiļa sviras. Abas gaisa tvertnes atvērās. No «Tacumi-maru» bija redzams, kā «Vadacumi» baltoranžais komandtornis nesteidzīgi pa­zūd mutuļojošu viļņu putās.
   Onodera ieslēdza dzinēju. Dzenskrūve virs pludiņa sāka lēni griezties.
   —   Dziļums sešdesmit. Sākam iegremdēties. Esiet uzmanīgi, lūdzu, turieties pie rokturiem!
   Onodera pagrieza stūri — līdzīgu lidmašīnas stū­rei — pa labi, un «Vadacumi», griezdamies ap gare­nisko asi, piecpadsmit grādu leņķī nira dziļumā.
   Batiskafam lēni griežoties, priekšgala iluminatoru redzes lokā parādījās neskaidras melnās ēnas. Divi ūdenslīdēji no «Tacumi-maru», virs izraudzītā mērķa novietojuši nelielu boju, balansēja uz peldoša kesona, žestikulējot ar rokām kā īsti satiksmes regulētāji. Lai gan kesona nodalījumi bija pildīti ar hēliju, nevis ar slāpekli, noturēties kājās deviņdesmit metru dziļumā nebija tik vienkārši.
   Onodera ieslēdza zemūdens telekameru. Attēls pa­rādījās skaidrs un plašs.
   —  Ja vēlaties, var izdarīt videoieraksti, — viņš teica profesoram Tadokoro. — Vajag tikai nospiest šo pogu. Bet viens uzņemšanas laiks ilgst ne vairāk kā trīsdesmit minūtes. Rezervē ir trīs lentes.
   Profesors Tadokoro un jaunais speciālists klusē­dami raudzījās gan televizora ekrānā, gan ilumi­natoros.
   —  Tā ir viņa! — iekliedzās profesors Tadokoro. — Nudien, tā ir viņa …
   Pulkstenis rādīja tikko pāri deviņiem, saules stari slīpi krita pār jūras virsmu, pavisam nedaudz ielau­žoties arī dziļumā. Bet ūdens bija ļoti dzidrs, un uz televizora ekrāna varēja skaidri redzēt, kā garām peld nogrimušās salas melnais siluets. Gaiša plankuma veidā izdalījās virsotne, bet nogāzes grima dzelmes tumsā.
   —  Dodieties tieši pie salas, — ieslēdzis videoierak- stes iekārtu, pavēlēja profesors Tadokoro. — Un, ja ir iespējams, turpiniet iegrimšanu tādā pašā stāvoklī.
   Onodera īsiem rāvieniem pagrieza stūri, pārtrauca batiskafa rotēšanu, pavērsa tā priekšgalu pret salu un, ieslēdzis atpakaļgaitu, apstādināja «Vadacumi». Tad, kā iepriekš, piecpadsmit grādu leņķī, neizmainot bati­skafa stāvokli, atsāka iegrimšanu. Kā uz skatuves ek­rānā lēnām peldēja agrākās «bezvārda salas» virsotne. Līdz tai bija apmēram trīssimt metru. Profesors atkal uzspieda videoierakstes pogu. Klusi dūcot, slīdēja lente.
   Onodera ieslēdza ultraskaņas eholotu.
   —  Neaizraujieties ar ierakstīšanu, — viņš teica, vērīgi sekojot eholota trīsošajai bultai, kas arvien vai* rāk tuvojās sarkanajai nulles svītrai, un iegrimšanas ātruma rādītājam. — Priekšā vēl būs daudz interesanta.
   Kādu desmit metru attālumā no virsotnes Onodera pēkšņi ieslēdza atpakaļgaitu. «Vadacumi», vēl arvien sasvēris priekšgalu par piecpadsmit grādiem, atlēca atpakaļ.
   —   Vai gremdēsimies gar nogāzi? — Onodera jau­tāja.
   —   Neesi pargalvīgs! — no «Tacumi-maru» pa su- pergarajiem viļņiem atskanēja Jūki brīdinošā balss. — Es jau domāju, ka tu tūlīt ietrieksies…
   —   Apbrauciet pusloku ap virsotni un tad laidiet dziļumā gar nogāzi.
   —   Ziņojums no «Daito-maru», — atskanēja skaļ­runī. — Uz austrumiem no salas jūras dibens veido trīs grādu slīpumu. Tā garums vēl nav noskaidrots. Pēc jūras kartēm šajā rajonā dibenam jābūt samērā līdzenam, bet dziļumam par simt astoņdesmit metriem mazākam.
   —   Vai sakustējies noslīdenis? — jautāja tehniķis.
   —   Profesor, — Onodera ieslēdza pilnu gaitu. — Ar
   ko izskaidrojams, ka, jūras dibenam nosēžoties gandrīz par divsimt metriem, nav izveidojies cunami?
   —   Nezinu! — Tadokoro gandrīz vai ierēcās. —» Kaut kur, protams, panākts līdzsvars, bet kādā veidā — tas nav skaidrs. Nekas nav zināms!
   «Kopš vakardienas visi tikai atkārto: «Nav zināms! Nekas nav zināms!»,» Onodera nodomāja.
   Apmēram piecdesmit metru attālumā no zem­ūdens salas virsotnes «Vadacumi» sāka slīdēt lejup. Ātrums trīs mezgli. Deviņdesmit metru dziļumā vēl ar­vien bija diezgan gaišs. Varēja skaidri saredzēt vecā vulkāna krātera sienas. Pat nebija nepieciešams ieslēgt starmešus. Nebūdams speciālists, Onodera tomēr sa­prata, ka sala izveidojusies jūras dibenā un ilgu laiku gulējusi zem ūdens, bet tad iznirusi virspusē, par ko liecināja gan erozijas, gan dēdēšanas pazīmes. Tagad šī dīvainā sala atkal nosēdusies jūras dzelmē. Krātera diametrs apmēram divi trīs simti metru, iekšējās sienas gandrīz vertikālas. Tajās rēgojās dziļa plaisa, kas at­gādināja burtu V. Iespējams, ka tā nebija radusies izvirduma laikā, bet kāda sekundāra cēloņa dēļ jau pēc krātera izveidošanās. Eholots rādīja, ka krātera dzijums simt metri. Onodera bažījās, vai tik profesors Tadokoro negribēs nolaisties krāterī. Bija apmests pus­loks apkārt salai, bet nevarēja pamanīt ne mazāko pie­rādījumu tās vulkāniskajai darbībai. Sala kā auksts bluķis gulēja jūras dibenā, it kā tā būtu atradusies šeit jau no laika gala.
   Onoderam deva signālu iegremdēties. Vērodams hidrolokatoru, viņš nolaida batiskafa priekšgalu gan­drīz trīsdesmit grādu leņķī pret nogāzi, pieslēdza liidrolokatora atbalsi skaļrunim un ierunāja supergaro viļņu mikrofonā:
   —   Jūki, mēs braucam! Vēro mūs uzmanīgi!
   —  Okei, — atbildēja Jūki. — Pašreiz jūs atrodaties gandrīz tieši virs tās virsotnes. Redzamība ļoti laba…
   Onodera pagrieza kloķi. Aiz gondolas biezās sienas atskanēja ūdens šļakstoņa. Bija jūtama vibrācija, ko ūdenī izraisīja dzenskrūve. Profesors Tadokoro un teh­niķis, piesprādzējušies ar jostām pie sēdekļiem, pie­vērsās gan iluminatoriem, gan televizora ekrānam. Gondolā dunēja hidrolokatora atbalss: «Ko-n, ko-n…». Sasvēries sāniski pret nogāzi, «Vadacumi» grima dzi­ļumā. Ātrums divi mezgli.
   Televizora ekrānu šķērsoja augšup peldošu zivju bari un milzīgu haizivju ēnas. Labajā iluminatorā rēgojās nogrimušās salas — pareizāk sakot, zemūdens vulkāna — nogāze. Bija redzamas arī svaigas izskalo- juma pēdas.
   —  Atgriezieties horizontālā stāvoklī, — profesors palūdza. — Kaut uz īsu brīdi. Pabrauciet gar izskalo- juma līniju.
   Onodera pacēla priekšgalu. Izrādījās, ka izskalo- juma līnijas ir vairākas. Tās stiepās horizontālu joslu veidā. Tatad sala, atrazdamās virs jūras līmeņa, vairākkārt bija gan grimusi lejup, gan atkal cēlusies augšup.
   —  Vai ir līmeņa mērītājs? — profesors jautāja.
   —   Kuģa dienasgrāmatas galda atvilktnē.
   Tadokoro pielika līmeņa mērītāju pie iluminatora
   un ieurbās acīm tajā.
   —  Ja tās ir pirms trim dienām bijušā jūras līmeņa pēdas, tad visa sala pa šo laiku ir nošķiebušies uz aus­trumiem par četriem pieciem grādiem.
   —   Nolaižamies, — Onodera paziņoja.
   Profesors, it kā sacīdams «aiziet», uzsita viņam uz pleca.
   «Vadacumi» grima arvien dziļāk. Divi simti metru… divi simti piecdesmit… Saule laikam bija uzkāpusi diezgan augstu, jo apkārt nekļuva tumšāks. Ūdens viņpus stikliem pēkšņi iezaigojās spilgti zilos toņos. Onodera vadīja batiskafu, gandrīz nepievēršot uzmanību ūdens spiediena mērītāja bultai. «Vadacumi» tas bija tāds kā promenādes dziļums. Trīs simti metru! Onodera palēnām pacēla batiskafa priekšgalu. Nogāze kļuva arvien lēzenāka un tālumā izzuda zilzaļā jūras dibena krēslainībā. Odens temperatūra — piecpadsmit grādu. Uz ekrāna vairs nebija redzams gandrīz nekas, tādēļ Onodera izslēdza televizoru. Kad izslēdza elek­triskās spuldzes, pa iluminatoriem ieplūda spokaina gaisma. Dziļums trīs simti piecdesmit metru. «Vada­cumi» gandrīz horizontāli virzījās pretim ļoti lēzenas nogāzes pakājei, kas slēpās dzelmes tumsā. Onodera izmeta nedaudz balasta.
   —   Tūlīt būs dibens.
   —   Ziņojums no «Daito-maru», — atskanēja Jūki balss. — Šeit vērojams izliekums — desmit kilo­metri no austrumiem uz rietumiem un piecpadsmit kilo­metri no ziemeļiem uz dienvidiem. No tagadējās pozī­cijas trīs kilometri uz austrumiem būs šelfs ar ap­mēram desmit grādu slīpumu.
   Onodera ieslēdza starmešus. Caur ūdens sienu kā caur miglu bija redzams dibens. No batiskafa ar troksni tika izsviesta ķēde. Sasniegusi dibenu, tā sacēla dūņu virpuli. «Vadacumi» vēl mazliet pavirzījās uz priekšu un apstājās. Līdz dibenam atlika divi metri.
   No pirmā acu uzmetiena nekādas izmaiņas dibenā nebija vērojamas. Tikai redzams tikko jaušams slī­pums. Bet abi cilvēki, kas stāvēja Onoderam aiz mu­guras, izrādīja ārkārtīgu uzbudinājumu.
   —   Virmojuma pazīmes… — nomurmināja tehniķis.
   —   Cik klaji atsegti vulkāniskie ieži un bumbasl — satraukti bubināja profesors Tadokoro.
   —   Pilnīgi skaidrs, ka nogulas jūras dibenā pavisam nesen strauji pārvietojušās, — atsaucās tehniķis. — Pa­lūkojieties uz šo pusi!
   —   Hrri, — profesors novilka. — Acīmredzot šajā ra­jonā lielā platībā nogulšņi šļūc lejup pa nogāzi.
   '— Vai nebūtu pareizāk sacīt, ka šeit izveidojies īsts noslīdenis?
   — Onodera, — profesors Tadokoro atkal ierunā­jās, — dodieties, lūdzu, virs nogāzes uz austrumu šelfa krauju.
   Kad viņi iznira, uz «Tacumi-maru» virda strīds. Tas bija uzliesmojis jau agrāk, vēl pirms tam, kad «Vadacumi», izmetis balastu, uzsāka izniršanu un pa supergarajiem viļņiem paziņoja to gan «Tacumi-maru», gan «Daito-maru». Mehāniskās rokas atkal satvēra «Vadacumi», un «Tacumi-maru» vislēnākajā gaitā devās uz austrumiem. Sākās gatavošanās otrajai ienir- šanai. Kamēr papildināja balasta krājumus, mainīja videolentes un automātiskās ierakstes iekārtas, strīds uz kuģa sasniedza kulmināciju. Profesors Tadokoro stūrgalvīgi apgalvoja, ka robeža starp šelfa slīpo daļu un paaugstinājumu gandrīz izzudusi. Tehniķis uzska­tīja, ka tā pastāvējusi līdz pat pēdējam brīdim. Par to liecināja atkailinātās biotas1 un iežu parādīšanās diez­gan lielā platībā.
   Pa to laiku «Vadacumi» bija sagatavots nākošajai operācijai. Nolaisties paredzēja tā paša šelfa iecirknī. Iepriekšējos pētniekus nomainīja Jukinaga un vulkano- logs. Viņi ļoti steidzās, tādēļ pusdienas paņēma līdzi. Arī šoreiz batiskafs ātri iegremdējās sešsimt metru dziļumā, bet vēlāk gar nogāzi nolaidās līdz tūkstoš astoņsimt piecdesmit metru dziļumam. Abi pētnieki, ieraudzījuši ainu, kas pavērās viņu acu priekšā, ma­nāmi uztraucās. Pat allaž aukstasinīgais docents Juki­naga aiz pārsteiguma iekliedzās — tiesa gan, tikai vienu reizi.
   Kad batiskafs iznira no ūdens, sākās neliela viļņo­šanās. «Tacumi-maru» pacēla «Vadacumi» uz klāja un, šķeļot viļņus, pilnā gaitā devās uz priekšu.
   — Trešā iegremdēšanās atlikta līdz rītdienai, — profesors Tadokoro paziņoja. — Acīmredzot «Daito- maru» ir pamanījis kaut ko neparastu Ogasavaras dziļ- vagā; tas ir kādus simt divdesmit kilometrus no še­jienes. Pamēģināsim šoreiz nolaisties līdz dziļvagas dibenam. Ceru, ka tas izdosies?
   — Teorētiski iespējama ieniršana desmittūl^toš metru dziļumā, — Onodera atbildēja. — Batiskafam ir desmitkārtīgs drošības koeficients. Tas izturējis ne­iedomājamas pārbaudes ar triecienviļņiem «I» kuģu- būvētavas hidrodinamiskajā baseinā.
   8.
   Nākošajā dienā…
   Arī šoreiz «Daito-maru» vēroja «Vadacumi», kad tas, nolaidies zem gludās jūras virsmas, sāka iegrimt bezdibenīgajā dzelmē. Gondolā atradās profesors Tadokoro un docents Jukinaga. Drīz vairs nebija re­dzama parasta dzelme, tuvojās dziļuma galējā robeža, kuru spēj sasniegt redzamie gaismas stari. Zem tūk­stoš metru biezas tumsas savu muti plaši pavēra vēl tālāki — daudzus tūkstošus metru dziļi melni ūdens slāņi. Pašā dibenā ūdens temperatūra nokritās līdz nul­lei, bet spiediens uz cilvēka delnas lieluma platību pār­sniedza simt tonnu. Ledaina ūdens un augsta spiediena elle… Korespondents Tacuno, kas bija pārcēlies uz «Tacumi-maru», ar šausmām sekoja eholota rādītā­jiem — signāls, noraidīts uz jūras dibenu, atgriezās atpakaļ tikai pēc desmit sekundēm gandrīz nemanāms. Skaņas viļņa ātrums zem ūdens apmēram pusotra tūkstoša metru sekundē. Tātad «Vadacumi» bija sa­sniedzis vairāk nekā septiņarpus tūkstošu metru dzi­ļumu.
   — Desmit sekundes… — Tacuno nomurmināja. — Pietiekoši ilgs laiks, lai televīzijas pārraidē iespraustu vienu reklāmas lenti…
   Šoreiz visus bija pārņēmis skaidri jūtams satrau­kums. Arī Onodera vadīja batiskafu ļoti uzmanīgi un saspringti, nepieļaujot nekādus akrobātiskus pagrie­zienus kā abās iepriekšējās reizēs. «Vadacumi» grima lēni, ar ātrumu četri kilometri stundā. Sākumā Ono­dera bija izmantojis lejupplūstošo straumi, bet jau simt metru dziļumā viņi iekļuva gandrīz nekustīgu ūdeņu valstībā. Izzuda zivju bari, augstāko slāņu iemītnieki. «Vadacumi» izslīdēja cauri jūras sniega mākonim, kas atgādināja sniegputeni, pazibēja dziļūdens medūzas un savādas, nekad neredzētas vizuļojošas zivis. Septiņ­simt metru dziļumā izzuda blāvā gaisma viņpus ilumi­natoriem, bet tūkstoš metru dzelmē jau sākās tumsas pasaule — līdzīga biezai, melnai lakai. Kļuva vēss, un gondolas iekšējās sienas pārklājās iztvaikojuma lāsēm.
   —   Iesaku uzvilkt jakas, — Onodera teica.
   Kā jāņtārpiņi pusnaktī zaļā krāsā mirgoja mēr­aparāti. Tūkstoš piecsimt metru robežu sasniedzis, Onodera ieslēdza starmešus. To gaismā ūdens tik tikko zaigoja un virmoja, ieskaujot «Vadacumi» kā daudz- kārtainā pelēki zaļā lakatā. Reizēm garām aizpeldēja dīvainas dziļūdens būtnes, kas nepievērsa savādajam iebrucējam ne mazāko uzmanību. Kā raķešu ugunis uz­liesmoja un saira fosforisko garneļu un medūzu bars. Un vēl kas milzīgs, nepazīstams, neskaidri melns kus­tējās uz gaismas un tumsas robežas …
   —  Trīs tūkstoši metru… — sacīja Onodera, pa­lūkojies uz ūdens spiediena mērītāju. — Pa kreisi sā­kas dziļvagas nogāze. Attālums vienpadsmit kilometri. Slīpums divdesmit pieci grādi.
   Hidrolokatorā, kas izmanto fononmāzera viļņus un saīsināti tiek dēvēts par zemūdens radaru, laiku pa lai­kam nepatīkami griezīgi atskanēja reflektēta skaņa «bin-n-n!», un uz ekrāna skaidri iezīmējās tālā jūras dibena reljefs. Jūras ieplakas kontinentālās puses no­gāzei, spriežot pēc kartēm, vajadzēja būt ļoti stāvai, bet īstenībā tā bija diezgan lēzena, ar trīsdesmit grādu maksimālo slīpumu. Bet okeāna puses nogāze bija vēl lēzenāka — ar desmit piecpadsmit grādu slīpumu. Un tikai nedaudzu jūras aizu sienas strauji krita lejup piecdesmit līdz sešdesmit grādu leņķī.
   Kad dziļummērs rādīja četrarpus tūkstošu metru, Onodera izslēdza eholotu. Gondolā iestājās klusums. Šajā dziļumā «Vadacumi» bija tik stabils, ka likās pat nekustīgs. Tikai spriežot pēc ātruma, ar kādu viņpus iluminatoriem augšup cēlās dziļjūras iemītnieki, varēja secināt, ka šis tērauda rotācijas elipsoīds nepārtraukti grimst lejup — ik sekundi pusotra metra. Temperatūra gondolā — sešpadsmit grādu, ārpusē — tikai trīs. Ju­kinaga pacēla džempera apkakli. Susinātājam iedarbo­joties, no sienām un caurulēm nozuda ūdens lāses. Hidrauliskais manometrs rādija četri simti divdesmit atmosfēras, pie tam spiediens pamazām pieauga. Gon­dolā atgādināja tērauda zārku, kuru nolaiž ūdens spie­diena kapa klusajā dibenā.
   Pieci tūkstoši metru … Jukinaga smagi elsa, it kā uz savas ādas izjustu neizsakāmo ūdens smagumu, no kura viņu šķīra tikai divdesmit centimetru bieza siena. Pret gondolu vērsās vairākus miljonus tonnu liels ūdens spiediens. Likās, ka septiņi centimetri biezā spiedienizturīgā čaula tūdaļ sadrups kā milža spīlēs saspiests cepums. Kaut kas klusi iečabējās, un Juki­naga bailīgi pavērās apkārt.
   —   Nekas nav noticis, — it kā nojauzdams viņa garastāvokli, Onodera mierīgi teica. — Zemas tempe­ratūras dēļ saraujas savienojumi, ar kuriem iekārtas ir piestiprinātas pie sienām. Tik vien! Varbūt ieslēgsim sildītājus?
   —   Nevajag, — teica profesors Tadokoro. — Drīz būs jūras dibens.
   —   Dziļums pieci tūkstoši septiņi simti… — Ono­dera uzmeta acis manometram. — Bet līdz dibenam …
   «Hjū-ū!…» — skaņas vilnis ar griezīgu troksni aiztraucās uz leju. Un tūdaļ atgriezās atbalss.
   —   Tūkstoš deviņsimt piecdesmit… Dibens gluds …
   Dzīvās būtnes gandrīz pilnīgi izzuda. Tikai reizēm
   starmešu gaismā tālumā aizpeldēja zušiem līdzīgas garenas ēnas. Tās bija medūzas un vēžveidīgie, kam piemīt apbrīnojamas pielāgošanās spējas.
   Bet, tiklīdz izslēdza starmešus, uzreiz iestājās ne­caurredzama tumsa, ko vietumis kā gaiši punktiņi pār­šķēla fosforescējoši mikroorganismi. Ūdens tempera­tūra bija pazeminājusies gandrīz līdz diviem grādiem. Gaisa temperatūra gondolā — trīspadsmit grādi. Hro­nometrs rādīja, ka kopš iegremdēšanās sākuma jau pa­gājusi stunda un četrdesmit divas minūtes.
   —   Septiņi tūkstoši metru …
   —   Kas tas tāds? — Jukinaga čukstēja stingstošā balsī. — Raja?
   Aiz kreisā iluminatora, kur starmeša gaisma meta tikai nelielu atblāzmu, lēni aizplanēja kaut kas līdzīgs milzīgam aizkaram.
   —   Nevar būt, — profesors sēcoši nomurmināja. — Pārāk liels priekš dzīvas būtnes!
   Apgaismoto platību šis «kaut kas» šķērsoja piecās sešās sekundēs. Tātad tā garums sasniedza vismaz trīs­desmit metrus.
   —  Varbūt pamēģināsim ar hidrolokatoru noskaid­rot, kas tas ir? — Jukinaga ierosināja.
   —   Jau aizpeldējis uz augšu, — Onodera atbildēja,
   —   Bet drīz būs dibens.
   Viņš pastiepa roku pie slēdža, lai izmestu balastu. Atskanēja dobja šņākoņa, grimšanas ātrums samazi­nājās. Un gandrīz tai pašā brīdī «Vadacumi» dabūja spēcīgu triecienu sānos. Priekšgals strauji pagriezās gandrīz par divdesmit grādiem pa kreisi, tad par trīs­desmit grādiem pa labi.
   —   Kas noticis? — Jukinaga skaļi iekliedzās.
   —  Avārija?
   —   Nē… — Onodera mierīgi atbildēja. — Laikam dziļūdens straume.
   —   Tādā dziļumā? — profesors brīnījās. — Un tik spēcīga? Kāpēc?
   —   Nezinu. Bet es arī agrāk esmu vērojis šādu pa­rādību. Taču tik spēcīga gadās pirmo reizi. Ja tā ir jūras ūdens straume, tad tās ātrums pārsniedz trīs­arpus mezglus.
   —   Savādi… — Jukinaga neticīgi norūca. — Vai septiņi tūkstoši metru dziļumā tiešām iespējama tik ātra straume?
   —   Cēlonis nav skaidrs, — Onodera pakratīja galvu. — Mēs jau esam to šķērsojuši.
   Straumes biezums bija apmēram pusotra simta metru. «Vadacumi», tikai nedaudz novirzoties sāņus, laimīgi bija ticis cauri kustīgajam ūdens slānim. Ono­dera, iedarbinājis ūdensmetēju, kas bija paredzēts vir­ziena regulēšanai, atkal pagrieza batiskafu tieši pret dienvidiem. No sāniem trieciena nebija.
   —   Līdz jūras dibenam četri simti metru, — Ono­dera, vērīgi lūkojoties dažādos mēraparātos, pamazām meta ārā balastu. Iegrimšanas ātrums strauji mazinā­jās: pusotra metra sekundē, metrs un divas desmit­daļas, tad metrs un pat vēl mazāk. Viens kloķa pagrie­ziens, un abas dzenskrūves nostājās vertikāli — bati­skafs lēni bremzēja. Motori tika izslēgti, un atkal lēna jo lēna iegrimšana — tikai pusmetra sekundē. Līdz
   jūras dibenam atlika piecdesmit metri. Korpuss no­drebēja un sasvērās — zem batiskafa palika karāja­mies enkurķēdc*, Tika izmesta vēl viena balasta por­cija, un nu jau iegrimšanas ātrums nokritās līdz div­desmit centimetriem sekundē.
   — Parādījies… — atskanēja klusam čukstam lī­dzīgā Jukinagas balss.
   Priekšgala un pakaļgala starmešu sakrustotajos gaismas staros parādījās mazliet izliekts, blāvs, dzel­teni brūngans aplis. Pamazām tā apveids kļuva arvien skaidrāks. Vietumis virs šī apļa riņķoja nelieli, duļ­ķaini, virpuļiem līdzīgi gredzeni. Šos augšup peldošos dūņu mākonīšus bija izraisījušas nule izmestās balasta lodītes. No dibena uzšāvās dubļu strūkla — jūras di­benam pieskārās un gareniski nogūlās enkurķēde. Tagad peldspēju nodrošināja tikai šīs garās ķēdes svara samazināšanās, galam atbalstoties pret dibenu. «Vadacumi» pamazām pārstāja grimt un beidzot ap­stājās pusotra metra attālumā no jūras dibena.
   Kad tikko samanāma straume aiznesa sev līdzi visas duļķes, acu priekšā pavērās jūras dibena skumīgi brūnais, saltais tuksnesis. Starmeši apgaismoja visu apkārtni. Gaisma bija dzelteni pelēka, kā tuksneša at­blāzma, tikai tālumā vīdēja tumši zaļi toņi, kas tik rak­sturīgi jūras dzīlēm. Apgaismoto jūras dibena laukumu no visām pusēm ielenca bezgalīga tumsa, bet pats ūdens bija dzidrs, un tajā nebija gandrīz nekādu suspensiju, kas varētu atstarot starmešu gaismu.
   «Vadacumi», pievienots jūras dibenam ar īsu ķēdi, karājās ūdenī kā nekustīgs gaisa balons. Ar sešiem spēcīgiem gaismas stariem tas bija ērti iekārtojies uz ķēdes augšējā posma. Kā jogs, kas meditācijas pozā nosēdies uz gaisā pasviesta virves gala… Milzīgs < dziļjūras klusums no visām pusēm ieskāva šo drukno satiksmes līdzekli. Kā uz tā čaulas, tā arī uz gondolas katra kvadrātcentimetra spieda astoņsimt kilogramu — astoņsimt atmosfēru. Šeit pat ūdens blīvums bija par četriem procentiem lielāks nekā parasti. Tāds kolosāls smagums gūlās uz visu zemūdens tuksneša neaptve­ramo platību, ko klāja lipīgu dūņu kārta. Temperatūra gondolā bija tikai divpadsmit grādi, bet ūdens kļuvis pavisam auksts — pusotra grāda. Cilvēkus gondolā tik ļoti nomāca neparastais spiediens, kas gūlās uz orga­niskā stikla iluminatoriem piecpadsmit centimetru dia­metrā, ka viņi neuzdrīkstējās pat ieklepoties.
   —   Tātad… — Onodera ierunājās aizsmakušā balsī. — Mēs esam dziļvagas dibenā. Dziļums septiņi tūkstoši sešsimt četrdesmit metri.
   It kā viņa balss uzmodināti, abi zinātnieki sāka sa­traukti sačukstēties.
   —   Lūk, kur tās ir! — profesors rādīja ar pirkstu.
   Jukinaga piekrītoši pamāja. Jūras dibenā vairākās
   vietās stiepās viļņveidīgas joslas.
   —   Nupat no rietumiem uЈ austrumiem šeit aiztrau- kusies diezgan spēcīga dibenplūsma, — Jukinaga pa­skaidroja. — Bet, lūk, tur vēl palikušas vecas pēdas. Tās stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem.
   —   Un kas tas? — jautāja profesors. — Tāds garš, grāvim līdzīgs?
   —   Nav zināms, — Jukinaga pakratīja galvu.
   —  Varbūt kāda dzīvnieka atstātās pēdas?
   —  Vai jūs domājat, ka tādā dziļumā jūras dibenā dzīvo tik milzīgi gliemji? profesors Iesaucās. — Va­gas platums taču ir vairāki metri!
   Dibena nozibsnija īsi uzliesmojumi — gondolā vai­ra kas reizes ar sausu sprakšķi noklakšķēja fotoaparāta slēdzis. Profesors Tadokoro nervozi sažņaudza dūrē superjutīgu gravimetru.
   —   Vai varam pārvietoties šādā dziļumā? — viņš jautāja. — Lūdzu, septiņi grādi pa labi.
   Onodera ieslēdza televizoru un izsvieda nedaudz balasta. Aiz iluminatoriem atkal uzvirmoja dubļu mā­konis. «Vadacumi» nedaudz uzpeldēja — tik daudz, ka ķēde vienīgi nodrebēja. Ar hidroraķetes palīdzību Ono­dera uzmanīgi pagrieza kuģi ap ķēdi kā ap asi un minimālā ātrumā devās uz priekšu.
   Cauri dubļu mākonim bija redzama gara, septiņus astoņus metrus plata iedobe. Tā atgādināja milzīga dzīvnieka vai aizripojuša kolosāla akmens bluķa pēdas.
   —   Skatieties, tādas ir arī tālāk, — Jukinaga teica.
   —   Un pie tam daudz …
   —   Kas tās varētu būt? — profesors Tadokoro jau­tāja.
   —   Nezinu, — Onodera pakratīja galvu. — Kaut arī man vairākas reizes gadījies nolaisties jūras ieplaku dibenā, tādas riežas redzu pirmo reizi.
   Platas vagas lielā skaitā šķērsoja jūras dibenu no austrumiem uz rietumiem. Noteikt to garumu nebija iespējams, bet platums bija no četriem līdz astoņiem metriem. Izskatījās, it kā nepazīstams, milzīgs zvērs būtu saskrāpējis šo dubļu klājumu…
   —   Varbūt tas ir saistīts ar gravitārām iz­maiņām? — Jukinaga izteica savu hipotēzi.
   —   Grūti spriest, — Tadokoro joprojām grozīja rokās kinokameru. — Pasekosim mazliet?
   Onodera klusējot pavilka stūri uz augšu. Tūdaļ no- granda spēcīgs-trieciens pret gondolu.
   —   Kas noticis? — profesors jautāja.
   —   Nezinu. Ūdenī vibrācija, — Onodera atsaucās, vērojot mēraparātus.
   Virs galvas atskanēja signāls no pludiņa. Un atkal pret gondolu vairākas reizes atsitās spēcīgi viļņi.
   —   Zemūdens zemestrīce?
   —   Kas to lai zina?
   —   Ja tā būtu bijusi zemestrīce, mēs tik viegli ne­tiktu cauri, — Jukinaga teica. — Bet vāja vibrācija tomēr ir.
   —   Kas tas par vājumu, ja spēj dot gondolai tādus triecienus, — profesors noburkšķēja. — Vai iespējams noteikt, no kuras puses plūda viļņi?
   —   Gandrīz tieši no austrumiem, — Onodera uzmeta acis pašrakstītājam.
   —   Dosimies ceļā, — profesors Tadokoro ierosināja. — Izsekosim šī fantastiskā gliemja pēdas.
   Ieslēdzis raiduztvērējā maksimālo jaudu, Onodera mēģināja izsaukt «Tacumi-maru». Beidzot uztvērējā atskanēja Jūki balss, bet traucējumu dēļ tā bija tik tikko sadzirdama.
   —   Pašreiz es jūs neredzu. Nupat ar hidrolokatoru uzzinājām, ka esat sasnieguši dibenu.
   —   Bet vai izjutāt arī neparastu zemūdens vibrā­ciju?
   —   Uzgaidiet brītiņu!
   Uztvērējs sprakšķēja.
   —   Nē, nekas nav reģistrēts, — caur trokšņiem ska­nēja Jūki ziņojums. Laikam virs «Vadacumi» peldēja kāds biezs planktona mākonis ar ievērojamu metālisko elementu piejaukumu, tādēļ uztvērējs reizēm galīgi ap­klusa. — No «Daito-maru» simts metru dziļuma nc- laists zemūdens skaņu uztvērējs, bet nekas nav ma­nāms. Tagad pārbaudām ierakstus, bet netiekam pie skaidrības, jo pārāk daudz dažādu inikrovibrāciju.
   «Nekas cits nebija gaidāms,» Onodera nodomāja, «jo svārstības ar tik mazu amplitūdu pa ceļam tiek iz­kliedētas, un pie tam vēl jāņem vērā, ka tās reflektējas no robežslāņa, kam raksturīga krasa temperatūras maiņa.»
   —   Okei, — teica Onodera. — Dziļvagas dibenā at­klātas savādas riežas. Dodamies gar tām austrumu virzienā. Noprecizējiet mūsu atrašanās vietu.
   —   Tiks izdarīts! — Jūki atsaucās. — Turpmāk katru minūti raidiet skaņu vilni.
   Onodera cieši lūkojās hronometrā. Pēc minūtes ultraskaņas oscilators, kas bija nostiprināts pie plu­diņa, noraidīja pirmo signālu uz jūras virsmu. Atbildes signāls no «Tacumi-maru» apliecināja «Vadacumi» at­rašanās vietu. Pārslēdzis oscilatoru uz automātisko režīmu, Onodera vadīja batiskafu uz priekšu. Apmetis vijīgu loku, kuģis ar ātrumu līdz trim mezgliem virzī­jās gar trešo vagu. Varēja secināt, ka šī vieta nebija visdziļākā. Vaga slīpi noslīga austrumu virzienā. Ba­tiskafs virzījās uz priekšu ar izsviestu enkurķēdi, lai ievērotu noteiktu attālumu līdz dibenam. Mikromano- inetra bultiņa sāka tikko samanāmi celties augšup.
   Pēc diviem kilometriem vaga kļuva divtik plata, bet toties seklāka. Cita vaga, kas stiepās kādus četrdesmit metrus pa kreisi, pamazām izzuda dūņās. Signālapa- rāts skaitīja minūtes. Klusināti dūca dzinējs, un reizēm ietarkšķējās kinokamera.
   — Tagad mēs atrodamies septiņi tūkstoši deviņ­simt metru dziļumā, — Onodera paziņoja. — Jūras dibena nogāze kļūst stāvāka.
   —   Ūdens saduļķojies, — piebilda profesors Tado­koro.
   Tiešām, redzamība pasliktinājās. Starmešu gaismā varēja saskatīt tikai duļķu mākoņus. Pēkšņi negaidīts trieciens pasvieda kuģa priekšgalu uz augšu. Pēc iner­ces batiskafs pacēlās gandrīz par divdesmit metriem. Tad sākās gareniska šūpošana.
   —   Vai viss kārtībā? — Jukinaga ieķērās krēslā. Elektriskās spuldzes blāvajā gaismā uz viņa pieres bija redzamas sviedru lāses.
   Atbildes vietā Onodera pavilka dziļuma stūri un pa­cēla batiskafu par kādiem trīsdesmit metriem. Gare­niskā šūpošanās krasi samazinājās. «Astoņi tūkstoši metru dziļumā tik spēcīga dibenstraume. Tādas parā­dības nav pat mācību grāmatās,» nodomāja Onodera, «Tas ir jauns atklājums!» Sešdesmit metru attālumā no dibena viņš atgrieza kuģi horizontālā stāvoklī. Šū­pošanās gandrīz aprima.
   —   Vai nolaidīsimies vēlreiz? — Onodera piedāvāja.
   —   Nē, pietiks, — teica profesors. — Vaga tā vai tā ir pazudusi dūņu mākonī. Dosimies taisni uz priekšu!
   Redzamība pasliktinājās. Onodera katram gadīju­mam ieslēdza eholotu. Taisnību sakot, atbalss bija mazliet saraustīta, varbūt dibenstraumes dēļ, bet dibens gandrīz līdzens un dziļums — tie paši astoņi tūkstoši metru. «Ar ko tad izskaidrojama nesenā gare­niskā šūpošana?» Onodera turpināja prātot. «Mazliet augstāk — pilnīgs miers, bet, tiklīdz nolaižamies ne­daudz dziļāk, tā tūdaļ sākas straujš viļņojums. Iespē­jams, ka tas ir izskaidrojams ar jūras dibena reljefu. Bet ja nu tur apakšā, zem dibena, ir aktīvs slānis, kurā notiek pastāvīgas svārstības?»
   (Autora piezīme. Okeāna augšdaļā reizēm ir novē- jama krasi izteikta robeža starp silta un aukstā ūdens slāņiem. Viļņojums uz šo slāņu robežas, kuriem ir dažāds blīvums, gandrīz nav izjūtams uz ūdens vir­smas, bet, ja šī robeža atrodas tuvu virsmai, tad brau­cošs kuģis, pat dzenskrūvju apgriezienu skaitu palieli­not, tomēr nevar tikt uz priekšu, jo iedarbojas tā sau­camā spoku ūdens parādība. Dzenskrūvju velkmi praktiski paralizē arvien pieaugošā viļņu pretestība.)
   «Vadacumi» nobrauca trīs kilometrus, bet jūras iepiakai vēl arvien nebija gala. Visšaurākajās vietās tā bija vairākus desmitus kilometru plata, un pie tam pret to pavērstais okeāniskais slīpums bija vēl kaut kur ļoti tālu. Attālums līdz dibenam joprojām sešdesmit metri, bet redzamība nepārsniedza ij desmit metrus. No iegrimšanas brīža bija pagājušas vairāk nekā trīs stundas.
   —   Apstāties! — profesors Tadokoro deva rīkojumu.
   Onodera ieslēdza atpakaļgaitu un apstādināja dzi­nēju. «Vadacumi» sāka palēnām laisties zemāk. Un, kaut gan vibrācija, ko bija izraisījusi dzenskrūve, iz­beidzās, zemūdens mikrooscilogrāfa bulta spēji šaudījās un virsotnes uz tā lentes nekļuva mazākas.
   —  Varbūt vēlreiz nosēdīsimies? — teica Onodera,
   Iegrimšanas ātrums bija tikai daži centimetri se­kundē.
   —   Nav vērts, — profesors Tadokoro nedroši nomur­mināja.
   —   Nu tad palaidīsim apgaismošanas raķeti?
   —   Laidiet!
   Onodera atvēra lādīti, kas bija novietota pa labi no vadības pults. Viņš jau iztēlojās, kā sudrabains cilindrs tūlīt izspruks no pludiņa un slīpi šausies ārā, atstājot aiz sevis garu putu asti, un pavilka vienu no sešām svirām. Pēc tik tikko manāma grūdiena televīzijas ek­rāna augšējā daļā parādījās acis žilbinoša spilgta lode. Saceldama mirdzošus burbuļus, tā lēni aizpeldēja lejup pa diagonāli.
   Divi pie iluminatoriem piekļāvušies stāvi pauda mēmu izbrīnu. Bija pārsteigts arī Onodera, kas lūko­jas superblivās izvērses televizora ekrānā. Grimstošās balti zilās zemūdens saules spēcīgo staru apgaismoti, lejā, alzplūstot nezināmās tālēs, virmoja dīvaini dūņu mākoņi. Nebija nekā cita, izņemot šos mutuļus — tik līdzīgus gubu mākoņiem debesīs zem lidmašīnas. Jā, šajā briesmīgajā dziļumā tumši melno jūras dibenu klāja mutuļojošu un kūpošu dūņu mākoņu gubas.
   —   Onodera!…
   Bet Onodera, nenoklausījies profesorā līdz galam, jau uzspieda sviru nākošās apgaismošanas raķetes pa­laišanai. Pamanījis, ka dibena attēls uz eholota ek­rāna kļuvis galīgi neskaidrs, viņš ar steigu no skaņu oscilatora pārslēdzās uz fononmāzeru.
   Un tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Asā vēr- suma augstas enerģijas skaņu vilnis izurbās cauri seš­desmit metrus biezajam slānim, gāja tālāk un kādus simt metrus zem virsmas, kas līdz šim brīdim tika uz­skatīta par jūras dibenu, sazīmēja cietu, īstu jūras dibenu. Savukārt sešdesmit līdz astoņdesmit metru dziļumā hidrolokators uzrādīja tikai neskaidru, mig­lainu attēlu.
   —   DIS! — Onodera gandrīz vai iekliedzās. Bet no kurienes astoņu tūkstošu metru dziļumā varēja rasties dziļūdens izkliedes slānis? Eholots tā sauktā pseidodi- bena attēlu taču parasti rāda tikai dziļumā no piec­desmit līdz trīssimt vai četrsimt metriem. Tas laikam notiek tādēļ, ka uzpeld un nogrimst planktona sakopo­jumi. Tātad, dūņu mākoņu slānim pildot planktona lomu, dziļjūras dibenā notiek DIS līdzīga parādība.
   —  Vai ir iespējams nolaisties dziļāk? — noklausī­jies Onoderas ziņojumu, vaicāja profesors Tadokoro.
   —   Nebūs bīstami? — Jukinaga uztraucās.
   —   Nobrauksim vēl piecdesmit metrus zemāk, — Onodera ierosināja. — Odens temperatūras, blīvuma un sāls koncentrācijas mērīšanas aparatūru, kas atrodas ārpusē, varēs nolaist ar troses palīdzību vēl kādus piec­padsmit metrus dziļāk.
   —   Bet, lūdzu, esiet uzmanīgs… — profesors klusi teica. — Esiet gatavs pacelties jebkurā brīdī.
   Onodera izsūknēja benzīnu no nelielas balasttvert- nes. «Vadacumi» sāka ātri grimt. Ar steigu tika izsviests balasts, bet kuģis jau bija ieniris dūņu mākoņos. Atkal sākās spēcīga viļņošanās. Beidzot, ar lielām grūtībām pacēlis gondolu piecpadsmit metrus uz augšu, Onodera nolaida mērinstrumentus dūņu mākonī. Trose, pie kuras bija piestiprināti mērītāji, šūpojās uz visām pusēm.
   —  Blīvs, aktīvs slānis, — teica profesors Tadokoro. — Temperatūra viens komā septiņi grādi. Mazliet aug­stāka nekā parasti.
   —   Šis slānis virzās no dienvidiem uz ziemeļiem, — Jukinaga piebilda. — Pretējā virzienā nekā pastāvīgā jūras ieplakas straume.
   —  Blīvums viens komā nulle piecdesmit trīs! — profesors izbrīnījās. — Tas taču ir daudz vairāk nekā jūras ūdens maksimālais blīvums!
   —   Bet sāls blīvumam… — Jukinaga pēkšņi samin- stinājās, — dabiski, jābūt lielam. Tai lielā daudzumā ir piejaukti metālu joni, sevišķi smago metālu joni.
   —   Paņemiet ūdens paraugu, — profesors deva rīko­jumu.
   Ūdens sūknim iedarbojoties, atkal bija jūtams spē­cīgs trieciens. Šoreiz «Vadacumi» satricināja horizon­tālā šūpošana. Lejā pāri dūņu mākoņiem pārskrēja kaut kādas tumšas joslas.
   —   Profesor Tadokoro! — Onodera klusi iesaucās.
   —   Palaidiet vēl vienu apgaismošanas raķeti… Tadokoro, nepievēršot uzmanību ne triecienam, ne šū­pošanai, vēroja mēraparātu rādītājus un raudzījās iluminatorā.
   Palaidis trešo raķeti, Onodera instinktīvi juta briesmu tuvumu un izsvieda lielu daļu balasta. Dūņu mākoņi, kas tikko mutuļoja tepat blakus, strauji at­tālinājās, palikdami tālu lejā.
   —   Ko tu dari? Vēl taču …
   Šajā brīdī spēcīgs dibenvilnis ietriecās «Vadacumi» sānos. Kuģis pagriezās par deviņdesmit grādiem un sasvēries novirzījās sāņus par vairākiem desmitiem metru.
   «Zemestrīce?» Onodera domāja. «Šādā dziļumā tādā ķezā es nokļūstu pirmo reizi. Vai tiešām…»
   Gondolā ieņerkstējās un nodrebēja. Onodera vēlreiz izmeta balastu. Tad viņš attapa, ka vibrācija daļēji rodas no troses un mēraparātiem, kas palikuši ārpusē. Momentā pacēlis aparatūru un atbrīvojies no enkur- ķēdes, viņš Ieslēdza dzinēju. Vibrācija norima. Onodera palūkojās kompasā. Kuģa priekšgals bija vērsts tieši pret dienvidiem. Viņš pagrieza batiskafu par simtastoņ- desmit grādiem. Pacelšanās ātrums bija negaidīti mazs. Tikai tad Onodera pamanīja, ka balasta otrā kārta nav izsviesta elektromagnētiskā vārsta bojājumu dēļ. Tātad batiskafs sācis uzpeldēt tikai tādēļ, ka tas atdalīts no enkurķēdes.
   —   Profesor! Bet, lūk, kas tur… — Jukinaga iesaucās.
   Onodera neviļus pieplaka pie iluminatora.
   Gaismas raķete, kas tika palaista īsi pirms trieciena,
   koši spīdēja tālumā. Karājoties dzidrajā ūdenī, tā tālu visapkārt apgaismoja mutuļojošus dūņu mākoņus, kas aizsedza jūras dibenu. Uz gaismas un tumsas robežas šūpodamies cēlās un grima kaut kas milzīgs. Drīz kļuva skaidrs, ka tā ir zaļgana duļķu straume, kas brūk lejup no jūras ieplakas nogāzes augšējās malas uz vieglā­kajiem dūņu mākoņiem, tos sakuļot un izklīdinot.
   —   Juceklīgā duļķu straume! — satraukti izdvesa profesors Tadokoro. — Jūras dibena juceklīgā duļķu straume, par kuras esamību tā uzstāja Kjūnens1 . Un, ja tas tiešām tā, tad mēs esam pirmie pasaulē, kas to redzējuši savām acīm.
   — Ceļamies augšup! — Onodera bija jau nomie­rinājies, un viņa balss skanēja rāmi. — No kuģa sa­ņemts ziņojums, ka uz jūras virsmas sākusies viļņo­šanās.
   «Vadacumi» atradās astoņdesmit metrus virs mutu­ļojošiem dūņu mākoņiem. Lejā viļņojās nezināmas iz­celsmes un augsta blīvuma dibenstraume, 1->s piepil­dīja ieplakas dziļāko daļu. Batiskafs — vientuļš un sīks jūras dzelmes caurspīdīgajā melnumā — devās atpakaļceļā un, līdzīgi gaisa balonam, ar katru metru uzņemot ātrumu, traucās pretim sudrabotajiem gries­tiem, kas mirgoja uz atmosfēras un ūdens robežas astoņi tūkstoši metru augstumā.
   Lai samazinātu svaru, Onodera palaida trīs atli­kušās gaismas raķetes. Tās šāvās augšup kā ugunīgas bultas un, pārvēršoties trijos gaišzilu liesmu mutuļos, palika karājoties virs «Vadacumi». Spēcīgais gaismas uzliesmojums izrāva no mūžīgās tumsas milzu ūdens lodi, kurā nekad nebija atmirdzējusi cita gaisma kā vien dziļūdens fosforescējošo būtņu spīdums.
   Sajā brīdī Onodera pirmo reizi neparasti skaidri sajuta to pasauli, kurā viņš bija nokļuvis. Gaismas avots ar vairāku desmittūkstošu vatu jaudu izgaismoja caurspīdīgus, bezgalīgus, neizmērojamus ūdeņus. Priekšā, aizmugurē, pa labi, pa kreisi… Pilnīgi nekus­tīga ūdens siena, kuru spieda vienīgi pašas astoņsimt atmosfēru lielais smagums. Vairāku kilometru tālumā nekas neaizšķērsoja redzes loku. Tikai kreisajā pusē uz gaismas apļa malas, gandrīz pazūdot tumsā, mel­nēja jūras ieplakas nogāze. Tas bija viss. Pārējais — caurspīdīga, auksta ūdens masa. Bet lejā arvien plašāk izvērsās blīvi, nedaudz sakrokoti dūņu mākoņi ar vienu vienīgu tumšu plankumiņu — ēnu, ko meta «Vada­cumi» — niecīgs, dobs ķermenis, kas strauji traucās pretim zilajam lokam.
   Trīs spīdekļi lēni dzisa un pamazām zaudēja savu spožumu. Tur, kur nenokļuva to gaisma, Onodera iz­tēlojās milzīgu — turpat vai simt kilometru platu — lū­zumu Zemes garozā, kas stiepjas vairāku tūkstošu kilometru garumā no trīsdesmit astotā dienvidu platuma grāda līdz pat piecdesmit trešajam ziemeļu platuma grādam. Un pa šo neiedomājamo grāvi okeāna dibenā pāri tropiem tālu uz ziemeļiem līdz Kamčatkas kras­tiem plūst antarktisko jūru aukstie ūdeņi.
   Japāņu jūras dziļvaga!
   Pasaulē lielākā jūras dziļvaga, kas stiepjas septiņi tūkstoši metru dziļumā zem gaismas un vēju pilniem Klusā okeāna plašumiem. Šīs dzelmes dibenā patlaban acīmredzot kaut kas gatavojas, kaut kas briest. Mil­zīga, auksta tumsas čūska, izstiepusies no galējiem dienvidiem līdz galējiem ziemeļiem, pārvarot lielā spie­diena slodzi, tik tikko manāmi nopurināja savu ādu un sakustējās. Paies vēl kāds brīdis, un tā sāks raustī­ties krampjos.
   Bet kas tur īsti notiek, kas?
   Raugoties trijās zvaigznītēs, kas lēni izgaisa bez­galīgajā tumsas dzelmē, Onodera sajuta, cik varens ir okeāns un briesmonis, kas tajā slēpjas. Salīdzinājumā ar tiem cilvēks ir tīrais nieks — viens smilšu grau­diņš, kura zināšanas arī visai niecīgas.
   l edains aukstums sažņaudza krūtis. Cilvēks juta, elk smaga ši aukstā ūdens nasta, ko paša nevarības apziņa padarīja vēl smagāku. Kas bija viņa spēkos?
   Arī divi pārējie laikam izjuta to pašu. Ar aizturētu elpu, kā sastinguši viņi stāvēja, acīm iezīdušies nelielo iluminatoru gaiši zaļajos aplīšos.
   Kas aiz tiem briest?

   1.
   Nolicis uz galda ziņojumu, viņš jau grasījās iziet no kabineta, bet nodaļas vadītājs Josimura, it kā pēkšņi kaut ko atcerējies, uzsauca:
   —   Onodera-kun!
   Viņš atskatījās. Nodaļas vadītājs, iespiedis doku­mentus padusē, ar zīmuļa galu plikšķināja pa lūpām un dziļās pārdomās blenza tukšumā.
   —   Kas noticis? — Onodera jautāja.
   —   Nē, nekas… Vai tu tagad brauksi mājās?
   — Varbūt… — Onodera nenoteikti atbildēja. — Gribu no parītdienas turpināt pārtraukto atvaļinājumu.
   Josimura piecēlās no galda, savilka ciešāk vasaras krekla kaklasaiti un paņēma no pakaramā mazlietotu, spilgti baltu panamu.
   —  Es aizeju un vairs ncatgriezīšos. Celtniecības daļa dokumentus ir parakstījusi, tādēļ varat nodot tos zemūdens nodaļai, — viņš teica mašīnrakstītājai.
   Onodera atvēra durvis.
   —  Ko tu teiktu par mucu aliņa? — iejautājās no­daļas vadītājs. — Varbūt dosimies uz Gindzu?
   —  Tādā tveicē alus nelīdzēs, vēl vairāk svīdīsim, <— Onodera atbildēja. — Labāk aukstu kafiju.,,
   —  Labi, pakavēsim laiku pie tases kafijas.,« — Jo­simura omulīgi teica, nospiezdams lifta pogu. — Vai tu zini bāru «Miruto» Rietumu Gindzā?
   —   Esmu dzirdējis, — Onodera nomurmināja. — Reiz puiši no firmas «Judzimas jūras produkti» aicināja uz turieni, bet toreiz es neaizgāju.
   —   Tur ir viena jauka meiča. Maza augumiņa, pie tam ļoti īpatnēja.
   «Par ko viņš grib ar mani runāt,» Onodera gud­roja. «Labāk doties mājup un izgulēties nekā dzert. Varbūt tā arī pateikt?»
   Liftā bija sutīgi un smacīgi. Vairāki sveši darbi­nieki — spriežot pēc žaketēm, kuras, par spīti tveicei, bija aizpogātas līdz pat pēdējai pogai, no kāda tirdz­niecības uzņēmuma, — skaļi sarunājās visā braukšanas laikā, no divdesmitā stāva sākot līdz pašai apakšai.
   —   Runā, ka pēc zemestrīces Komoro strauji kritu­šās zemes gabalu cenas Karuidzavā.
   —   Vajadzētu nopirkt kādu pleķi tur, kur lētāk. Zemestrīces taču nebūs mūžīgi…
   —   Rimsties un neizpaud savus spekulanta instin­ktus! Baumo, ka Dzenkodzidairā augsnes apakškartas pamats pārvērties drupačās. Citi apgalvo, ka izvirdums iespējams gar visu Cikumas upes krastu.
   —   Ja tā labi padomā, tad jāsaka, ka arī Macusiro rajonu pārāk ilgi jau krata … Bet ir tomēr vēl tādi, kas nepadodas un joprojām paliek turpat uz vietas.
   Klausoties jauno klerku mēļošanā, Onodera sa- drūma. Jā, zemestrīce Macusiro pilsētiņā tiešām ieil­gusi. Kādu laiku tur bija diezgan mierīgi, bet šogad viss sācies no jauna, pēdējās nedēļās zemestrīču vilnis izplatījies pa Dzenkodzidairas līdzenumu gan uz zie­meļiem, gan uz dienvidiem. Interesanti, ko tagad dara Go? Nez vai dzelzceļa celtniecības darbi vēl turpinās? Un kas notiek uz šosejas Tokija—Nagoja, kur iegāzies tilts?
   Bet, atklati sakot, pašlaik Onoderam negribejas do­māt par šādām lietām. Viņu bija pārņēmis smags no­gurums. Sasprindzinājums neatslāba pat pēc tam, kad viņš bija jau izniris no astoņtūkstošmetrīgās dzelmes. Notikumi dziļjūras dibenā prasīja milzīgu piepūli. Neiz­dzēšamās atmiņas par neaptveramo ūdens mūri, Toki­jas tveice un mitrums, lipīgais un netīrais gaiss, namu un cilvēku drūzma un neskaitāmās birokrātiskās for­malitātes izraisīja Onoderā alerģisku riebumu un mocīja kā briestošs audzējs. Viņš alka tikai pēc atpūtas.
   Fiziskais nogurums jau sen bija izzudis, dvēselei bija nepieciešams miers, lai kamols, kas iestrēdzis kaut kur iekšās, varētu pamazām uzsūkties. Bet tas prasīja laiku.
   «Mājās … Gulēt…» bija vienīgās domas, kas val­dīja Onoderas galvā, kad viņš izkāpa no lifta. «Vai arī klusā vietā klausīties mūziku. Franku, Debisī… Vai varbūt piedzerties līdz nemaņai?»
   Tiklīdz viņi šķērsoja izejas gaisa aizsegu, no debe­sīm kā īsta katastrofa uzbruka karstums. Vienā acu­mirklī Onoderu pārklāja sviedru kārta. Krekls, kas vēl pirms minūtes patīkami atvēsināja ķermeni, kļuva kvelds un lipīgs. Likās, ka viņu satvērušas mitras, lipī­gas rokas, ka viņš nokļuvis sasvīdušas sievietes svel­mīgos apskāvienos. Onodera neviļus saviebās.
   —   Fu, — acīmredzot tādu pašu domu mākts, smagi nopūtās nodaļas vadītājs. — Šausmas. Brauksim ar taksi…
   Kad viņi sēdās mašīnā, zem kājām sīki iedrebējās zeme. Onodera sasprindzis sastinga. Tad palūkojās debesīs un apskatījās visapkārt. Ielās tā pati drūzma. Nomocītas sejas, drausmīgās versmes nokausēto cil­vēku trulie skatieni. Bet nekādu uztraukuma pazīmju. Tikai nogurums .. .
   —   Sēdies ātrāk iekšā! — jau no mašīnas atskanēja Josimuras balss. — Ja ilgi turēsi durvis vaļā, gaisa kondicionētājs nedarbosies.
   —   Zemestrīce, — Onodera teica.
   —  Laikam jā, — bez kādas intereses piekrita Josi­mura. — Cik gadus tu dzīvo Tokijā? Būtu jau laiks pierast, ka zemestrīce nav nekas sevišķs.
   «Tā jau ir …» Onodera pasmīnēja. «Vienkārši nervi mazliet uzdevuši. Bet varbūt viss tas tikai tādēļ, ka es esmu redzējis TO pats savām acīm.»
   —  Vai nav izstājusies no ierindas Centrālā rajona dzeses sistēma? — Josimura griezās pie šofera. — Vien­kārši neciešami!
   —  Nē, darbojas, — šoferis atbildēja. — Bet ne ar pilnu jaudu. Trūkst ūdens un elektroenerģijas. Depar­tamenta darbinieks teica, ka nākamgad visu sistēmu pārbūvēšot.
   —  No Harumi dzeses torņiem trīs ir sabojāju­šies, — Onodera atkārtoja radio ziņas. — Tajos izmanto jūras ūdeni, tādēļ radusies korozija.
   —   Līdz «vēsajai Tokijai» aizritēs vēl kādi trīs gadi, — Josimura atpogāja apkakli. — Domāju, ka tā īstenosies tikai pēc superdebesskrāpju kvartāla izbūves Centra rajonā.
   Onodera atskatījās caur mašīnas aizmugures stiklu uz atpakaļskrejošo ielu. Augstu pretim debesīm slējās jaunā Jaesu kompleksā stacija, bet apkārt, Marunouči kvartālā un Gindzā, ierindā stāvēja stikla un alumīnija milzeņi, kas atgādināja stāvus saceltas grāmatas. Sīs plakanās ēkas apmēram divdesmitā stāva augstumā savienoja koridori, kas karājās virs ielas; desmitā stāva augstumā celtņu starpās stiepās ātrgaitas ma­ģistrāles, bet no stacijas jumta tieši šajā brīdī pacēlās » milzīgais simtvietīgais helibuss, kas, divu rotoru dzīts, devās už Otro lidostu.
   Sī pilsēta nemitīgi stiepās augstumā. Bet cilvēki tika iedzīti arvien dziļākās aizās, kur nekad neielūko- jas neviens saules stars, un ļoti bieži viņi icrakās vēl dziļāk — zem zemes. Mitrās, slapjās, ēnainās vietās, kur mūždien kaut kas puva. Ne tikai tas, kas bija nove­cojis, atpalicis, iestrēdzis un atgrūsts atpakaļ, bet arī tas, kas bija iekritis kādā likteņbedrē un nespēja iz­rāpties … Bāla, kroplīga dzīve, kas gūst spēku, savādā procesā izdalot riebīgu puvuma smaku un smirdošās gāzes siltumu un tādējādi pamazām pārvēršoties ne­organiskā masā.
   «Cik ilgi šī pilsēta vēl mainīs savu seju?» domāja Onodera.
   Kopš viņa bērnības dienām Tokija nepārtraukti mainījās. Jauca nost vecās mājas, izveidoja jaunas ielas, nolīdzināja uzkalniņus, izcirta mežus, būvēja lielas ēkas. Kad Onoderam bija desmit gadi, Tokija ga- " * tavojās olimpiskajām spēlēm un līdz ar to pavisam izmainīja savu seju. Bet arī pēc olimpiādes būvdarbi neapsīka — visur veidoja ceļus, dūca pašizgāzēji, uz ielām savu deju dejoja sarkanrūsainas tērauda kon­strukcijas un milzīgi celtņi. Vai šī pilsēta kādreiz pie­dzīvos brīdi, kad varēs nodoties skaistai, mierīgai dzīvei?
   —   Iegriezies pa kreisi tunelī, — teica Josimura. — Te var izbraukt cauri.
   Taksometrs iebrauca platā pazemes ielā. Tās labajā , , pusē bija ierīkotas automašīnu stāvvietas, bet kreisajā
   aiz gaišzajajiem skatlogiem stiepās veikalu virkne. Šeit pāfdeVa tikai dārgas preces, tādēļ cilvēku bija maz un valdīja klusums. Grīdas noklātas ar sintētiskiem pa­klājiem, kas atgādināja samta tepiķus, bet griestus un sienas greznoja skaņu absorbējoši materiāli. Nebija dzirdams pat soļu troksnis.
   Josimura iegriezās šaurā ejā starp juvelierveikalu un modes ateljē. Liekas, pazibēja izkārtne «Miruto», bet Onodera nepievērsa tai uzmanību. Viņš ievēroja ko citu — mīkstais celiņš zem kājām pēkšņi lēni sakus­tējās. Apgaismojums kļuva arvien blāvāks, aiz pagrie­ziena viss jau grima pustumsā, un tikai pašā ejas galā atmirdzēja dzintarkrāsas durvis.
   —   Laipni lūdzam!
   Tumsā pie sienas kaut kas sakustējās, un viņu priekšā parādījās smokingā tērpts bojs.
   —   Jūsu mantas?
   —   Mums nekādu mantu nav!
   Josimura ne mirkli neapstājās. Bojs sīkiem soļiem aizsteidzās priekšā. Nogājuši pa pūkainu vīnkrāsas tepiķi starp sienu, kas liegi viļņojās bēšos toņos, un starp tievām zelta kolonnām, atnācēji izvietojās ērtos klubkrēslos. Blakus galdiņam podā auga skaista palma. Tālāk — liela, abstrakta skulptūra, kaut kas līdzīgs deformētai arfai. Aiz tās — gaiši zilā mirgā izgaismota skatuve. Skanēja liega, klusināta mūzika.
   —   Ko es redzu tik agrā stundā?
   Nezin kurā brīdī un nez no kurienes bija parādīju­sies sīka auguma meitenīte baitos haizivs ādas mini- svārciņos.
   —  Augšā cepina, — noburkšķēja Josimura, slau- koties sasmaržotā osibori[6]. — kas notiek tatesinā? Kad tu atbrauci?
   —  Nemaz neesmu tur bijusi. Stāsta, ka šogad tur neesot mierīgi.
   —  Zemestrīces? Bet Tatesina taču ir daudz tālāk uz dienvidiem no Macusiro.
   —  Runā, ka trīcot visapkārt līdz pat Komuro. Pirms kādām dienām tur aizbrauca viena kompānija. Ar krī­tošiem akmeņiem sadauzīts viss vāģis. Tādēļ viņi bijuši spiesti palikt un uzdzīvot Hajamā.
   —   Džinu ar toniku[7], — pasūtīja Josimura.
   —   Džinu ar rikiju2 , — pievienojās Onodera.
   —   Esiet pazīstami. Onodera no mūsu firmas. Bet tā ir Juri-san.
   —   Ļoti patīkami, — teica Juri,, — Ar ko jūs tur no­darbojaties?
   —   Braukāju ar dziļūdens kuģi.
   —   Zemūdenē?
   —   Nē, tas nav karakuģis, bet tāda peldoša ierīce, ar kuru var ienirt pat desmittūkstoš metru dziļumā, — Josimura paskaidroja.
   —  Šausmas! Bet, ja jūs braucat ar zemūdeni, tad droši vien protat arī peldēt ar akvalangu?
   —   Protu, — Onodera pasmīnēja.
   —  Vai jūs nepamācītu mani? Kaut vienu reizi! Saka, ka tas esot ļoti bīstami?
   —  Vai Mako atnākusi? — vaicāja Josimura, pa­ņēmis glāzi džina ar toniku.
   V— Tikko ieradusies. Pašreiz laikam krāsojas.
   <-— Pasauc viņu. Gribu pajautāt, kā viņa nospēlēja golfu ar Nakagavu.
   —   Domāju, ka zaudējusi, jo nesaka ne vārda. Ja būtu uzvarējusi, tad ar savu plātīšanos nedotu ne­vienam miera. — Juri piecēlās un, uzlikusi roku Ono- deram uz pleca, ielūkojās viņam sejā. — Vai tiešām pamācīsit? Kad?
   —   Kādā brīvā brīdī, — Onodera īsi atbildēja.
   Apmeklētāju saradās arvien vairāk. No pustumsas
   iznira hostešu[8] trauslie augumi. onodera satraukti skatījās apkārt, tad cieši satvēra norasojušo glāzi ar gaiši zaļo šķidrumu un ledus gabaliņiem un divos mal­kos iztukšoja to.
   —  Vai atļausit atkārtot? — bojs piedāvāja. Ono­dera pamāja ar galvu.
   Pienāca cita hostese, ar acīm sveicināja Onoderu, nosēdās blakus Josimuram un sāka tam kaut ko čukstēt ausī. Laikam taujāja par kādu no apmeklētājiem. Onodera klusēdams paņēma sālītu riekstu un vienā paņēmienā iztukšoja pusi no otrās džina glāzes. Viņš sāka garlaikoties. Gan aizgājusi Juri, gan Josimuram blakus sēdošā meitene tējas krāsas parūkā bija glītas un elegantas, bet viņu jaunajās sejiņās — abām ne vairāk par divdesmit trīs divdesmit četri gadi — skaidri manāmas noguruma pēdas. Dārgs šiks apģērbā, bet svaiguma trūkums ādā. Stāja lieliska, bet abās kaut kāds dzēlīgums. Pelna droši vien trīs četras reizes vairāk nekā viņš, tomēr sirgst ar neremdināmām slā­pēm. Konkurence, skaudība, greizsirdība, nauda, neval­dāma dziņa pēc greznības plosa viņas un sadedzina no iekšienes. Viņās bija kaut kas tāds, kas Onoderu kaitināja un saniknoja.
   «Šis jaunās, apburoši skaistās meitenes, neraugoties uz savu jaunību, vairs neprot īsti priecāties. Viņu sir­dis nepazīst pilnību, tāpat kā plēsoņas nejūt sātu. Viņas ir nogurušas no pašu vēlmēm, kas nepārtraukti tiek mākslīgi uzkurinātas. Viņu acu dziļumā jau parā­dījusies drūma garlaicības izpausme. Un, lai gan viņas allaž čalo par gudrām lietām, tomēr nevienā nav jū­tams īsts intelekts. Ko lai dara, būs vēl mazliet jāpa­ciešas.» Skumju pārņemts viņš atkal satvēra glāzi. Kāds īstenībā bija šis pirmšķirīgais uzņēmums Gindzā? Un kādi ļaudis šīs jaunās būtnes pārvērtuši tādās nievā­jamās sievietēs? Politiķi, kultūras darbinieki, firmu kalpotāji? Jeb vainīga vienīgi nauda, ko viņi kaisa bez apdoma un jēgas?
   «Lai varētu savaldīties, vajag mazliet apreibt,» no­domāja Onodera un atkal iztukšoja glāzi. Garastāvoklis nedaudz uzlabojās.
   —  Cik skaisti jūs dzerat! — tēlodama sajūsmu, teica hostese, kas sēdēja blakus Josimuram. — Ar tik lielisku augumu, protams, var..,
   —   Starp citu… — Onodera nolika glāzi un grie­zās pie Josimuras. — Jūs laikam gribējāt aprunāties?
   —  Ko? — nodaļas vadītājs aiz pārsteiguma sa­mirkšķināja acis. — Jā, tik tiešām. Bet es biju domājis vēlāk. Nav kur steigties…
   —  Var jau arī vēlāk, — Onodera piekrītoši pamāja. — Par darba lietām?
   —   Nē… — Josimura pakratīja galvu. — Paklau, vai tu negribētu apprecēties?
   —   Va-a-i! — hostese iekliedzās kā neprātīga. — Tas tik ir lieliski! Tātad jūs vēl esat vecpuisis?
   —   Pietiks, izej labāk ārā, labi? — Josimura runāja ar meiteni kā ar mazu bērnu.
   Onodera pēkšņi juta reibumu — galvā bija savāds tukšums. Viņš paņēma riekstu.
   —   Vai tev ir mīļākā vai līgava? Vecāki nav kādu sarunājuši?
   —   Vēl ne… — Onodera pakratīja galvu. «Vai mana seja šajā brīdī nav pārāk garlaicīga,» tā bija viņa vienīgā doma.
   —   Tev droši vien ir zināms, ka mūsu firma nolē­musi krasi palielināt kapitālu un lielā mērā paplašināt izejvielu apgūšanas nodaļu. Lai tas kādu laiku paliek starp mums, bet man ir pamats domāt, ka tev tiks pie­dāvāts diezgan svarīgs darbs. Tā sakot, lēciens ārpus kārtas. Esmu tevi ieteicis. Tātad tagad tev jānostabilizē ģimenes stāvoklis. Tas vajadzigs, lai tev vairāk uzti­cētos kā pašā firmā, tā arī ārpus tās.
   —   Darbs būs uz zemes? — Onodera jautāja, jau iepriekš zinot priekšnieka atbildi.
   —   Jā. Nevar taču mūžīgi vadīt batiskafu. Esmu pārliecināts, ka tu esi pilnīgi piemērots daudz svarīgā­kam garīgajam darbam…
   Onodera ar priekšzobiem skaļi pārkoda mandeli. Viņš juta, ka reibonis lēnām izzūd, bet noskaņojums līdz ar to pasliktinās. «Nav labi,» viņš nodomāja. «Ie­spējams, ka atmosfēras spiediena dēļ.»
   —   Vai tu esi ar mieru satikties? — māksloti bez­rūpīgi pavaicāja Josimura un atzvēlās krēslā.
   —   Ar ko tad?
   —   Vārdu sakot, tā būs līgavas lūkošana.
   —   Pats nezinu, ko teikt…
   —   Nu, ja gribi, tad brauksim šovakar.
   Roka ar riekstu sastinga pie Onoderas mutes.
   —   Jau šovakar? — Onoderam aiz pārsteiguma iz- valbijās acis. — Tādā izskatā?
   —   Nav svarīgi. Būs pārsteigums. Viņai divdesmit seši, ārkārtīgi skaista. Bet zirdziņš mazliet ietiepīgs. Tomēr, ja tu.., Vārdu sakot, domāju, ka ar tevi…
   Onoderu sāka satraukt priekšnieka runas veids, jo viņa vārdos arvien biežāk ieskanējās pavēle lūguma veidā. Josimura bija senas dzimtas attāls radinieks. Ar izcilību beidzis slavenu universitāti, viņš bija iestājies darbā kādā valsts iestādē, bet pēc nedaudz gadiem dažādu apstākļu dēļ pārnācis uz jūras dzīļu apgūšanas akciju sabiedrību. Onoderu tas daudz neinteresēja, bet arī līdz viņa ausīm bija nonākušas baumas, ka Josimuras karjeru veicinājis kāda prominenta politiķa ieteikums. Firmā Josimuru, protams, vērtēja diezgan augstu, un viņš varēja pretendēt uz vadošu vietu. Gara auguma plecīgs, izskatīgs vīrietis — viņš tūdaļ krita visiem acīs. Tagad firma nolēmusi divkāršot savu miljardu lielo kapitālu un vēl plašāk izvērst darbību, tādēļ lai­kam arī Josimura paplašinājis savas aktivitātes ietva­rus. Onodera nojauta, ka starp firmas projektiem un Josimuras ierosinājumu ir cieša sakarība…
   Tas nav vienkāršs ieteikums precēties vai aizbraukt līgavu lūkoties. Josimura mēģina iztaustīt, vai Onodera būs viņa piekritējs, un dod mājienu, ka visu izlems pa­klausība. Viņš, protams, neizsacīja savas intereses tieši, bet runāja aplinkus, lai jebkurā brīdī, ja Onodera pienācīgi nereaģēs, varētu atkāpties no sākotnējiem no­domiem. Onodera rūgti pasmīnēja. Ierēdņi un arī biju­šie ierēdņi bija lieli savādnieki. Viņi allaž rīkojās kā pērtiķu bars, kas izvēlas sev vadoni, — centās vai nu izlauzties uz augšu un tur uzsēsties kādam uz galvas, vai neveiksmes gadījumā palikt apakšā un uzsēdināt sev kādu uz kakla. Šāda cīņa par varu bija sveša Ono­deras raksturam. Bet šoreiz, varbūt reibuma iespaidā, viņam radās vēlēšanās ielūkoties Josimuras nodomos, jo šis godkārīgais vīrietis izskatījās pārāk pašapmieri­nāts.
   —   No kādas ģimenes viņa cēlusies? — Onodera
   vaicāja.
   —   Senas lauku dzimtas vecākā meita… — tīšām nevērīgi, bet ar neslēptu nodomu iztaustīt savu pa­doto, atbildēja Josimura. — Ģimenei pieder diezgan liels īpašums. Lai gan tā ir lauku dzimta, tajā valda ļoti liberāli uzskati. Pats tētiņš beidzis augstskolu Ei­ropā, arī meitene studējusi ārzemēs un atgriezusies Japānā tikai pirms pāris gadiem. Pēc šādas informā­cijas tu droši vien ieslēgsi atpakaļgaitu?
   Nodaļas vadītājs skaļi iesmējās un ar roku pamāja hostesei, kas patlaban tuvojās.
   —   O! — arī ar rokas mājienu atbildēja jauka, sīka meitene. — Cik sen neesam tikušies! Laikam kopš tā laika, kad bijām Kavanā.
   —   Stāsta, ka tu esot zaudējusi? — Josimura jautri iesaucās.
   —   Jau paspējuši sapļāpāt! Man vienkārši neveicās. Pat pusspēlē es izsitu tikai piecdesmit punktus. Divas reizes man pat nācās iesist «birdie»[9], bet katru reizi kā garām, tā garām.
   —   Nu jā! Lai, sitot no biezas zāles, trāpītu tieši bed­rītē, kā tas tev reiz gadījās, jābūt lielai veiksmei.
   —   Mani sauc Mako, labdien, — meitene paklanījās, noliekusi galviņu kā putniņš, kas knābā graudus, un nosēdās blakus Onoderam.
   —   Esiet pazīstami, tas ir Onodera, — teica nodaļas vadītājs.
   —   Ahā, — iesaucās meitene, pēkšņi satvērusi Ono­deras atkailināto roku un ostot to ar smailu degun- tiņu. — Smaržo pēc jūras. Aizraujaties ar jahtu?
   —   Nē, ar zemūdeni, — Josimura paskaidroja.
   —   Tātad tas esat jūs! — hostese, saukta par Mako, plati iepleta acis. — Sen esmu dzirdējusi par jums no Josimuras-san, tādēļ gribējās tikties. Esmu ļoti priecīga iepazīties.
   —   Paldies.. k — Onodera uzsmaidīja ar lūpu kakti­ņiem.
   —   Kaut ko iedzersim? — Josimura pacēla roku. — Konjaku?
   —   Vai nav par agru? Labāk «whisky sour»[10] vai kaut ko līdzīgu.
   Maigā mūzika pavisam apklusa. Tumstošajā krēslā galda lampas likās spilgtas kā ielas laternas. Iegaismo- jās skatuve, un sāka spēlēt neliels orķestris. Instrumenti skanēja klusi, izraisot intīmu noskaņojumu.
   —   Iedzer vēl mazliet, — teica Josimura, ceļoties kājās.
   Tiklīdz viņi palika divatā, Mako_ nodūra galvu un apklusa kā maza meitenīte. No pirmā acu uzmetiena likās, ka viņai nav pat divdesmit gadu — tāda naiva pusaudze vien. Arī krāsojusies viņa nebija daudz, iespē­jams, ka te viņai izlīdzēja iedegums, bet zods bija vēl bērnišķīgi apaļš.
   Uztvērusi Onoderas skatienu, viņa bikli uzsmaidīja.
   —   Vai nevēlaties padejot? — meitene iejautājās.
   —   Nē… — Onodera arī pasmaidīja. — Es neprotu.
   Zālē dejoja vairāki pāri. Onodera aiz gara laika bez
   intereses raudzījās viņos.
   —   Te pie jums ir moderni, — viņš teica, uzskatot, ka izsaka meitenei komplimentu.
   —   Protams! Pirmās kategorijas bārs, un pie tam Gindzā. — Mako iesmējās, it kā pasacījusi kaut ko smieklīgu. — Pie mums apgrozās visādi direktori un svarīgi ierēdņi, vārdu sakot, tie, kas dzer ne par savu naudu.
   —   Vai tu šeit jau sen?
   —  Trīs mēneši. Agrāk apmeklēju augstākos īster­miņa kursus, bet mācības bija grūtas, tādēļ pametu.
   —   Šeit laikam jautrāk nekā kursos?
   —   Protams. Un pie tam nauda nāk klāt.
   Reibums — viņš taču bija citu pēc citas iztukšojis
   trīs glāzes džina — pārņēma visu ķermeni. Tagad Ono- deram likās, ka nokļuvis kādā noslēpumainā valstī. Cik gan daudz naudas vajag, lai izveidotu šādu veikalu, pie tam vēl Gindzas rajonā. Kā īsti dzīvo un kā uz šādu dzīvi skatās tie, kas ik vakaru nododas dzeršanai šajā gaiši zilajā krēslā liegas mūzikas pavadījumā? Un ko redz, ko gaida, par ko sapņo šīs vēl pavisam jauniņās būtnes ar tukšajiem acu skatiem — šīs rosīgās nakts dzīves daļiņas? Kādas viņas ir ārpus šīs mākslīgi ilu- zoriskās nakts robežām, kur skan klusa un nesteidzīga, visu tavu būtni ietveroša mūzika, šķind ledus glāzēs un lēni pārvietojas meiteņu augumi, kas atgādina zivis, spilgtām spurām līdzīgo kleitu mākoņos gaiši zilas jūras dibenā baltu un sarkanīgu galda lampu ap­gaismojumā? …
   —  Vai vēl iedzersit? — Mako pajautāja.
   —   Jā, bet šoreiz džinu ar toniku.
   —  Jūs dzerat alkoholiskos dzērienus kā ūdeni!
   Kaut kur sirds dziļumos ņudzēja klusa, bet neat­laidīga vēlēšanās pēc iespējas ātrāk piedzerties. Iespē­jams, tur izpaudās bezspēcīgs protests pret nodaļas vadītāja nodomu sarīkot viņam šovakar līgavas lūko­šanu.
   —   Vai jūsu zemūdene liela? — meitene taujāja.
   —   Nē. Lai gan priekš šīs klases kuģa diezgan liela, protams, ne tik, cik tu domā. Ja tajā brauktu četri cil­vēki, viņiem nebūtu kur apgriezties. Toties tā var iegrimt desmittūkstoš metru dziļumā.
   —   Desmittūkstoš metru… — meitenes plaši atples­tajās acīs pazibēja bailes. — Es pat nestādos priekšā, cik dziļi tas ir. Un ko var atrast šādas dzelmes dibenā?
   Onodera norija siekalas, uzmeta acis blāvi dzeltena­jai galda lampai un, noslēpumaini smaidot, izgrūda:
   —   Tur nav itin nekā!
   Odens spiediens — tonna uz kvadrātcentimetru. Vairākus tūkstošus kilometru gara čūska, kas palēnām sāk purināt savu ādu. Čūska, kuru viņš bija redzējis zemūdens apgaismošanas raķetes skumju pilnajās lies­mās.
   —   Bet vai tad tur nav nekādu zivju?
   —   Kāpēc nav? Pat tādā dziļumā… Jā, pat tik zemas temperatūras un drausmīga spiediena apstākļos, bez mazākā gaismas stariņa tomēr ir dzīvas būtnes. Gan zivis, gan arī citi mugurkaulnieki.
   —   Kāda bauda dzīvot tik dziļā, aukstā un pilnīgi tumšā vietā!
   Onoderu pārsteidza viņas balss. Viņš cieši pa­raudzījās sejā šai hostesei, vārdā Mako. Meitenes apaļās acis bija asaru pilnas.
   —   Nezinu, — Onodera maigi teica, it kā mierinā­dams bērnu. — Tomēr dzīvo!
   Lūk, ko bija turējis prātā Josimura, stāstot par «ļoti īpatnēju meiču». Tiešām viņā bija kaut kas gluži bērniš­ķīgs. Varbūt viņas atmiņā atausa pasaciņa «Nāra un sarkanā svece»?
   —   Kur palicis Josimura-san? — jautāja Juri, atkal pienākusi pie galdiņa.
   —   Nezinu. Pirmīt izgāja ārā. Bet, ja uz tualetes istabu, tad pārāk ilgi.
   —   Viņš nemaz negāja turp. Es viņu redzēju runā­jam pa telefonu, — Juri teica, un pēkšņi viņas acis it kā ieurbās tukšumā. — Ai! — viņa iekliedzās.
   —   Kas noticis? — Onodera nodomāja, ka viņai sā­kas krītamās kaites lēkme vai kaut kas tamlīdzīgs.
   Meitenes seja k]uva drausmīga — cauri maigajai ādai spiedās kauli. Bet tas ilga tikai vienu acumirkli.
   —   Nu jau pārgāja… — vēl arvien sastingusi, teica Juri.
   —   Kas?
   —  Zemestrīce! Luk, skatieties!
   Glāzēs drebēja ūdens un, klusi tinkšķēdami, saskā­rās pakusušie apaļīgie ledus gabaliņi.
   —   Nepamanīju. Laikam esmu apreibis.
   —   Man nemaz nav bail no zemestrīcēm, tomēr esmu ļoti jutīga pret tām, — Juri iesmējās. — Man bieži jautā, vai tik es neesmu dzimusi Sama gadā. Jā, pēdējā laikā pārāk bieži trīc.
   —   It sevišķi Tokijā, — Onodera piebilda. — Gadās divi trīs grūdieni dienā, un pie tam diezgan jūtami.
   —   Vairāk nekā jūtami! — Juri sarauca uzacis. — Pat slikta dūša paliek. Vai nevajadzētu aizbraukt kaut kur citur, kur mazāk trīc?
   Viņa palūķojās uz Mako un izbrīnījusies iesaucās:
   —   Atkal pingāšana! Vai Onodera-san būs pāri nodarījis, ko?
   —  Nepavisam, — Onodera apjuka. — Es stāstīju par jūru, bet viņa pēkšņi…
   —   Skaidrs, Mako parastais triks, — Juri jautri iesmējās, r— Viņa uzvedas kā mazs bērniņš. Te pēkšņi sāk raudat, te ne no šā, ne no tā var uzjautrināties…
   Zālē parādījās Josimuras staltais augums. Apstājies pie galdiņa, viņš teica:
   —   Nu, Onodera-kun, laiks palēnām doties tālāk!
   —  Jūs jau ejat prom? — Juri apstulba. — Kādi vēji uzpūtuši?
   - — Myms nepieciešams būt vienā vietā. Onodera- kun, mašīna jau gaida.
   —   Uz kurieni mēs dosimies? — Onodera ne visai droši piecēlās no galda.
   —   Uz Dzusi. Es sazvanījos. Mūs gaida.
   —   Jau tūlīt? — Onodera paberza kaklu. — Pat ne­zinu, ko teikt.
   —   Arā vēl gaišs, — Josimura ejot izmeta. — No Tokijas—Jokohamas trešās šosejas tiksim ārā uz Kamakuras jauno lielceļu un tad taisni uz priekšu. Pus­otras stundas laikā būsim klāt. Man taču ir jaunais «Benz»,
   —   Nāciet atkal, gaidīsim jūs, — teica Mako, satvē­rusi Onoderas roku. — Tad sīkāk pastāstīsit par jūras dibenu, labi?
   —   Oho! — Josimura iesmējās. — Cik tālu jūs jau esat tikuši!
   2.
   Mašīnā Onoderam uznāca reibonis un viņš drīz aiz­miga. Zināmu iespaidu atstāja arī nogurums. Bet pirms aizmigšanas viņš vēl paspēja pajautāt Josi­muram:
   —   Vai būs jātiekas arī ar viņas vecākiem?
   —   Nē. Vecāki dzīvo Idzu. Bet Dzusi vasarnīcā viņa viena pati.
   —   Viena pati! — Onodera nomurmināja.
   —   Ir vēl kalpone. Patlaban pie viņas sapulcējušies draugi. Mazas viesības. Tādas tiek bieži rīkotas. Kād­reiz arī es biju to pastāvīgs dalībnieks. Pēdējā laikā man daudz darba, tādēļ neesmu tur rādījies…
   —  Viesības?… — Onodera nožāvājās. — Tādas lietas man nav pa prātam …
   —   Neuztraucies. Gadās reizēm pa mazam tracītim, bet vispār tur viss notiek augstā līmenī.
   «Lai notiek kas notikdams,» nodomāja Onodera un aizmiga.
   Kad pamodās, mašīna jau joņoja gar krēslā iegri­mušo jūras krastu. Pabraukuši garām Dzusi, apmēram pusceļā līdz Hajamai, viņi nogriezās uz privātas šo­sejas un sāka rāpties biezu mežu apaugušā kalnā. Tā virsotnē rēgojās diezgan neparasta izskata māja — kaut kāds F. L. Raita «Mājas virs ūdenskrituma» un Hohauzera—Hanzamana «Olveidīgā mitekļa» mistro­jums. Dārza laterna, izveidota avangardisma stilā, lēja pār apstādījumiem zilas un gaišzaļas gaismas starus. No vasarnīcas, kas atgādināja plastmasas olu, plūda spilgta gaisma un skanēja mūzika.
   Josimura šeit jutās kā savās mājās. Iekšā viņi tika caur franču logu, kas bija vērsts pret dārzu. Nelielajā gaitenī uzskrēja virsū kaulainai meičai ar vīna glāzi vienā un cigareti otrā rokā. Stipri izkrāsotas acis, šau­ras bikses, vasaras džemperis ar augstu apkakli, bet bez piedurknēm.
   —   Sveiki, sveiki, — šai divdesmit septiņus astoņus gadus vecajai sievietei mēle jau krietni pinās. — Visi sen jūs nogaidījušies.
   —   Kur Rei-sana? — Josimura nepiespiesti jautāja.
   —   Šeit pat. Jaunkundze šovakar mazliet iegrimusi sentimentos.
   Atvēruši baltas plastmasas durvis, viņi nokļuva plašā ovālā istabā ar apaļīgi izliektām bēša krāsas sienām. Grīdu sedza zaļš sūnām līdzīgs tepiķis. Tālā­kajā nostūrī ziloņkaula krāsas koncertklavieres. Apkārt paletes formas stikla galdam, kādus var redzēt Hansa Alpas gleznās, savādos, bet acīmredzot ērtos krēslos bija izvietojušies kādi pieci cilvēki, gan vīrieši, gan sie­vietes. Istabas pretējā malā bija bārs, no kura viņiem pretī pagriezās meitene ar mikseri rokās. Viņas bālo seju pa pusei slēpa gari, izlaisti mati.
   —   Laipni lūdzu, — meitene teica vienaldzīgā balsī.
   —   Sveika, — sena paziņas tonī izmeta Josimura. — Atļausit stādīt priekšā? Onodera-kun no mūsu fir­mas zemūdens nodaļas.
   —   Lūdzu, sēdieties, — patīkams jauneklis ar gaišu ādu, tērpies neuzkrītošā havajiešu kreklā, piedāvāja krēslu. — Ko dzersit?
   Onodera bija mazliet pārsteigts. Šo cilvēku smal­kums, elegance un uzvedība ārkārtīgi labi saskaņojās ar sirsnību un vienkāršību. Viesību atmosfēra krasi at­šķīrās no tās, ko pēc Josimuras teiktā viņš bija iztēlo­jies. Onodera pēkšņi jutās kā neveikls laucinieks, kas itin nemaz neiederas šādā izsmalcinātā sabiedrībā. Vārdi, kurus cits pēc cita nosauca cilvēki, iepazīdamies ar viņu, bija jau pazīstami, tos viņš bija lasījis laik­rakstu un žurnālu slejās. Pamazām kļuva skaidrs, ka viņš nokļuvis vidē, kādā vēl nav gadījies būt, — visi šī nama viesi piederēja pie tā saucamās intelektuālās elites. Onodera atcerējās, ka pie klavierēm stāvošais bālais jaunietis ar skaistajiem sejas pantiem ir kompo­nists un komponē avangardistisku mūziku, kas vidus­mēra japānim — tādam kā Onodera — nav saprotama. Šis komponists, būdams ārzemēs populārāks nekā dzimtajā zemē, jau bija saņēmis vairākas starptautis­kas prēmijas. Te viesojās arī jauns zinātnieks ekono­mists, kura rakstus Onodera vairākkārt bija lasījis biezajos žurnālos, un vēl producents, un arhitekts, ne sevišķi lielas slavenības, bet pietiekami pazīstami un populāri.
   Beidzot Onoderu stādīja priekšā jaunajai sievietei, kas stāvēja blakus bāram. Viņa — Abe Reiko — bija šīs mājas saimniece, tā pati, ar kuru Josimura gribēja viņu iepazīstināt. Onodera nezināja, uz kuru pusi vērst skatienu.
   —   Vai jūs dzersit šito? — Reiko palūkojās viņā vien­aldzīgām nogurušām acīm, norādot uz glāzi ar kaut kādu šķidrumu. — Gribat? Tas ir martīni, iedzeriet!
   Viņa piebāza Onoderam gandrīz pie deguna lielu glāzi ar maisītāju. Onodera čukstus nomurmināja: «tencinu» un paņēma smago miksera glāzi. Reiko, pēkšņi atsviedusi galvu atpakaļ, īsi iesmējās:
   —   Atvainojos ciemiņam, kas šeit ieradies pirmo reizi… — Viņai mazliet pinās mēle. — Nav vairs ne­vienas kokteiļa glāzes. Es visas sasitu.
   —   Tas nekas, — Onodera māksloti pasmaidīja.
   —  Pateicos. — Pielicis pie lūpām glāzi ar visu maisītāju, viņš vienā rāvienā iztukšoja to līdz dibenam, ar roku noslaucīja lūpas un nolika glāzi uz letes. — Paldies par cienastu! — Un, pagriezis sievietei muguru, devās pie galda.
   —   Paklausieties, Onodera-san.., — viņu sirsnīgi uzrunāja havajiešu kreklā tērpies jaunietis, kas jau pir­mīt bija aicinājis apsēsties. — Esmu dzirdējis par jums no Josimuras-san. Jūs, protams, varētu vadīt zemūdens tūristu kuģi?
   —   Domāju, ka jā… Atklātais modelis vai ekrāna?
   —   Ekrāna modelis, gluži kā rotaļlieta, bet var no­laisties līdz trīssimt metriem. Švarckopfa …
   —   To es labi pazīstu. Bet ko jūs domājat uzsākt?
   —   Mēs plānojam izveidot eksperimentālu zemūdens izpriecu parku, — sarunai pievienojās ekonomists.
   —  Neko sevišķu, bet katrā ziņā ar jaunām atrakcijām. Kāda tūrisma firma piedāvā mums līdzekļus oriģinālu ideju izstrādāšanai.
   —   Tur tiks izbūvēta pat zemūdens koncertzāle, — jaunietis havajiešu kreklā izklāja uz stikla galda rasē­jumu uzmetumus, ar galvas mājienu norādot uz kompo­nistu, kas stāvēja pie klavierēm. — Viņš pašreiz aizravies ar «Zemūdens simfonijas» komponēšanu. Skaņ­darbs solās būt ļoti interesants.
   —   Vai jūs nebūtu ar mieru palīdzēt mums brīvajā laikā? — jautāja kāds cits jauneklis, dizainers. — Gribat piedalīties mūsu grupā? Mēs visi nodarboja­mies ar šo lietu prieka pēc. Ja rīkotos pēc visiem noteiku­miem, būtu vajadzīgi milzīgi līdzekļi štata uzturēšanai.
   —  Vai mans pienākums būs tikai jūras dibena ap­sekošana? — Onodera jautāja, acīm pārbraucot skices.
   —   Jā. Iespējams, ka mūsu prasības ir pārāk lielas, bet, ja mēs iesniegtu jūsu firmai oficiālu pasūtījumu apsekot to jūras rajonu, kas mūs interesē, tas prasītu lielu naudu, un galvenais — mēs nevarētu brīvi ap­mainīties domām. Būtu lieliski, ja jūs pats piedalītos mūsu pasākumā. Ar skaļiem strīdiem un diskusijām.
   —   Patlaban mūsu bāze ir šajā vasarnīcā, — teica puisis havajiešu kreklā. — Bet Švarckopfa laiva at­rodas Aburacubo. Vai ne, Rei-san?
   —  Vēl vienu glāzīti? — jautāja Reiko, sniedzot čindzano[11] glāzi un raugoties apreibušām acīm.
   Kādu laiku runas risinājās ap jauna tipa zemūdens parku un tā skicēm. Onodera, iespējams, alkohola ietekmē, pārdzīvoja patīkamu uzbudinājumu un arī pie­dalījās kopējos strīdos par projektu un pētniecisko darbu plāniem. Bet viņa domas koncentrējās ap Reiko, kas sarunājās ar Josimuru. Onodera nolūkojās viņos abos. Josimura, neizlaižot no rokām glāzi, pats sajauca viskiju ar sodu, dzēra lieliem malkiem un nepārtraukti kaut ko stāstīja Reiko, kura nedrošā rokā turēja glāzi ar kokteili, reizēm ar piedzērušu žestu īgni atsviežot matus, kas krita sejā. Nevarēja saprast, vai Reiko vispār klausās Josimurā. Viņas sejas izteiksme nemai­nījās, bet reizēm viņa iesmējās vai ierāva galvu plecos, kā to nereti mēdz darīt iereibuši cilvēki. Brīžiem, at- gāzusies atpakaļ, ilgi smējās sausiem smiekliem. Uz­vedās kā maza meitene. Viņas tievās rokas un kājas slēpa kaut ko bērnišķīgu, bet krūtis un gūžas, ietērptas vienkāršā puķainā kleitā, bija neparasti attīstītas. Gara auguma, slaida, Reiko nemaz neizskatījās trausla, viņa bija pilnīgi nobriedusi sieviete.
   Zemūdens parks, ko veido sava prieka pēc? … Var­būt šis «cienasts» sagatavots speciāli viņam?… Sāda doma nedeva Onoderam mieru. Lai nomaskētu īsto mērķi, ar kādu viņš ieradies pie Reiko?… Ja tas tā, tad Josimura tiešām viltīgs vīrs.
   —   Man vienalga, tikai būvējiet ātrāk, — teica Reiko un, pametusi Josimuru pie bāra, nedrošiem soļiem pienāca pie galda. — Es gribu organizēt zemūdens nūdistu klubu. Paredziet savos plānos arī tādu sektoru. Citādi es slēgšu visu bāzi.
   Vīrieši iesmējās. Uzmanīgais jauneklis havajiešu kreklā paņēma Reiko zem elkoņa un nosēdināja viņu krēslā.
   Visi atkal ķērās pie glāzēm. Kāds devās pie bāra un ieslēdza stereoatskaņotāju.
   Onodera ielēja sev skotu viskiju ar sodu un nevērīgi atspiedās pret klavierēm. Komponists, kas līdz šim ne­bija teicis ne vārda, pēkšņi ar zodu norādīja uz Josi­muras pusi.
   —   Tas tips tavs priekšnieks?
   —   Jā… — Onodera piekrītoši pamāja ar galvu.
   —   Nav smuki tā runāt, bet viņš tiešām ir nepatī­kams cilvēks, — teica avangardists, saviebis lūpas. — īsts rebinieks. Lieku soli nespers, ja tas nedos vi­ņam kādu labumu. Tādiem cilvēkiem, pat ja viņi ir spē­jīgi un talantīgi, galīgi trūkst cilvēcisku jūtu. Viņiem varaskāre pārvērtusies instinktā, tādā kā dzimum­dziņā …
   Onodera, pārsteigts par šādiem ievadvārdiem, klu­sēdams dzēra.
   —   Te viņam nav ko meklēt, — dzēlīgi turpināja skaistais mūziķis. — Būtu labāk lišķīgi spēlējis golfu ar saviem bijušajiem priekšniekiem no valsts iestādēm vai tagadējiem varasvīriem.
   —   Nezinu, kāpēc tu esi tik ļauns pret viņu, bet ne­vajadzētu būt tik atklātam. Tu taču redzi mani pirmo reizi, — Onodera mierīgi teica, grozot pirkstos kokteiļa glāzi. — Es, protams, netaisos to atstāstīt viņam, bet tevi varu iekaustīt. Es varbūt pilnīgi piekrītu tev, bet viņš tomēr ir mans priekšnieks,
   Komponists kādu brīdi nervozi vēroja glāzi, kas grozījās Onoderas rokās, tad uzsita viņam uz pleca un atklāti teica:
   —   Piedod. Aizmirsti! — piemiedzis acis, viņš ap­lūkoja Onoderas augumu. — Esi gan tu stiprs, — ne­māksloti iesaucās. — Dievs nedod no tevis saņemt belzienu.
   —   Man tikai tāds izskats. īstenībā esmu vājāks nekā sieviete.
   Abi skaļi iesmējās. Pats nodaļas vadītājs Josimura vēl arvien jautri tērzēja ar jaunajiem cilvēkiem, kas atkal bija sapulcējušies pie skicēm.
   —   Viņš te ir pastāvīgs ciemiņš? — Onodera jau­tāja Jui. Tāds bija komponista uzvārds.
   —   Ne gluži. Pēdējā laikā gan biežāk iegriežas. Senos laikos, studiju gados, viņš dzīvojis istabā ar pansiju Abes ģimenes radinieku mājā Tokijā. Tik vien ir to sakaru.
   —   No kuras puses ir viņas vecāki?
   —   Tepat kaimiņos. Idzu. — Jui ar zodu parādīja virzienu. — Viņiem ir zemes gabali Idzu un Sidzuokā. Arī vairākas salas. Vai tik viņš netēmē uz šīm salām?
   Onoderam kļuva neomulīgi. Viņš sāka kaut ko atskārst. Bet ļoti maz ticams, ka tādu nodomu varētu realizēt, pat ja tāds pastāvētu. Vismaz pašreizējā sta­dijā viss bija pārāk neskaidrs.
   —   Ejam peldēties! — Reiko pēkšņi iekliedzās, uz­lēca kājās un nometa kleitu. Viņas iedegušais bronzas krāsas augums ar tvirtajām krūtīm un gūžām, ko izcēla izbalojis bikini peldkostīms, izskatījās negaidīti spēcīgs.
   —   Atkal? — paraustīja plecus jaunietis havajiešu kreklā. — Cik reizes var peldēties?
   —   Es atsakos, — teica arhitekts, piebāžot pīpi ar tabaku. — Nupat kā biju zem dušas, un pie tam esmu galīgi izlādējies.
   —   Labāk neej, — Josimura mēģināja atrunāt au­dzinātāja tonī. — Tu esi pārāk daudz iedzērusi…
   —   Tātad neviens nenāks man līdz? Kā vēlaties! — tīšām streipuļodama, Reiko devās uz terases pusi. — Ejiet visi gulēt.
   •— Un tu? Arī nepeldēsies? — komponists čukstus jautāja Onoderam. — Viņu nedrīkst laist vienu. Ārā jau nakts.
   Tieši šajā brīdī Reiko gāja viņiem garām. Apstāju­sies, uzmeta acis abiem vīriešiem.
   —   Jūs nāksit, Onoda-san?
   —   Iešu! — Onodera vienā rāvienā novilka kreklu. — Starp citu, es esmu Onodera.
   Reiko neatvainojās par savu kļūdu, tikai iespur- ► dzās un devās uz priekšu. Sekojot viņas skaistajai mu­gurai, Onodera izgāja uz terases, novilka bikses un nosvieda tās uz galda. Terases stūrī, noslēpts aiz priežu zariem, bija iekārtots neliels diagonālais lifts, kas vienā mirklī nogādāja braucējus līdz jūras krastam. Šaurajā kabīnē viņu ķermeņi saskārās. Onodera sarāvās un at­virzījās pie kabīnes margām. Tiklīdz lifts devās lejup, izzuda istabas gaisma, kabīnē kļuva tumšs kā būrī, ko piepildīja paisuma un priežu šalkoņa. Liftam vienmē­rīgi klaudzot un raustoties sliežu salaidumos, Onoderu ^ pārņēma savāda neērtuma sajūta, ko izraisīja Reiko tuvā elpa. Zvaigznes nemirgoja, pūta sutīgs vējš.
   —   Kā jūs domājat? — Reiko pēkšņi jautāja vienal­dzīgā balsī, kad krasts bija jau pavisam tuvu un at­vizēja blāva dzīvsudraba spuldzes gaisma. — Cik vī­riešu skūpstījuši mani šajā kabīnē?
   —   Nezinu gan …
   —   Tikai viens. — Reiko klusi pateica tādā tonī, kurā varēja saklausīt sevis apsrniešanu.
   Onodera nepaguva nekā atbildēt. Lifts apstājās. No betonētā laukumiņa līdz ūdenim bija pārsviesta koka laipa, bet viļņos šūpojās liels koka pludiņš.
   Reiko neatskatīdamās devās uz priekšu un kāpa no pludiņa ūdenī, it kā taisīdamās iet tālāk pa ūdens virsu. Onodera piesardzīgi iebrida. Jūra bija silta, gandrīz pavisam rāma. Kad ķermenis bija apradis ar ūdeni un muskuļi atslābuši, Onodera, ar kājām spēcīgi atgrūdies, sāka peldēt. Viņš centās tumsā saskatīt meiteni, līdz g» pēkšņi juta vieglu grūdienu vēderā, un viņam pie paša degungala parādījās Reiko galva. Viņa lēni peldēja brasā uz tumsas ietverto selgu. Onodera apsteidza mei­teni un, kā sargādams viņu, peldēja pa priekšu. Viņam likās, ka Reiko bālajā sejā parādās viegls smaids.
   —   Pabraukāsimies motorlaivā? — Reiko ierosināja.
   —  Nē, — viņš papurināja galvu. — Labāk griezī­simies atpakaļ.
   —   Nu tad sacentīsimies peldēšanā?
   —   Nav vērts.
   — Man ir ļoti stipra sirds.
   —   Un tomēr nevajag. Tu esi pārdzērusies, — viņš iesmējās. — Un es arī…
   Viņi peldēja klusēdami. Reiko virzījās uz ne­lielu pludmali kādu piecdesmit metru attālumā no lai­pām. Sasniegusi krastu, viņa uz vēdera nogūlās ūdenī. Atkal juzdamies neveikli, Onodera arī apsēdās ūdenī, bet mazliet tālāk no Reiko.
   —   Gribat precēt mani? — viņa pēkšņi jautāja.
   Viņš klusēja, nevēlēdamies atbildēt.
   —   Nav vēlēšanās, ko? — Reiko tincināja.
   —   Vēl pats nezinu, — viņš nomurmināja. — Tikko esam tikušies.
   —   Bet Josimura-san nolēmis to panākt. — Reiko iegremdēja pirkstus smiltīs. — Mans tēvs gandrīz rau­dādams lūdza viņu, lai izprecina mani. Tādēļ viņš at­veda jūs šurp.
   —   Es tikai šovakar uzzināju …
   —   Ir gan viltnieks. Labi zina, kāds vīriešu tips man patīk … Bet sakiet, vai tās nebūs laulības aiz aprēķina?
   —   Aiz kāda? —* Onodera strupi vaicāja.
   —   Nezinu. Kad viņš tā centās pierunāt mani, pēkšņi iešāvās prātā tāda doma.
   Puisis brīdi klusēja. Tad nedroši jautāja:
   —   Cik salas pieder tavam papam?
   —   Kas tur pieder! Viņam vienkārši patīk salas. Un pie tam tās ir pavisam maziņas un neapdzīvotas.
   —   Vai «S» sala pie Idzu pussalas arī ir viņa īpa­šums?
   —   Jā. Kādēļ tāds jautājums?
   «Nu, puslīdz ir skaidrs,» viņš nodomāja, bet mei­tenei nekā neteica. Zināmā mērā tā lieta skāra firmas noslēpumus. Pērn tieši šajā rajonā — starp Idzu pus­salu un «S» salu — jūras dzīļu apgūšanas nodaļa ap­sekoja dibenu vairāku kilometru garā joslā. Toreiz viņš piedalījās tikai sagatavošanas darbos. Urbumus veica jau bez viņa, bet Onoderam kļuva zināms, ka tur at­rasta kaut kādas rūdas dzīsla. Iespējams — pat zelta, klīda tādas baumas. Droši vien nodaļas vadītāja rīcībā bija jaunāka un sīkāka informācija.
   —   Ja tās būtu laulības ar aprēķinu, jūs atteiktos?
   —   Kāpēc? — viņš noburkšķēja.
   —   Vai es jums patīku?
   —   Lai to saprastu, vajadzētu biežāk tikties.,.
   —   Vai tiešām biežāka saskarsme nepieciešama, lai izlemtu — patīk cilvēks vai ne? Jūs man patīkat, — Reiko skaidri noskaldīja pēdējos vārdus, atbalstīdamās uz elkoņiem. — Taču tas nenozīmē, ka gribu precēties. Man šausmīgi patīk sekss, bet par precībām ij domāt nedomāju. Man vispār nav skaidrs, kāpēc vajag stāties laulībā. Vai jūs arī taisāties precēties?
   —   Jā …
   —   Kādēļ?
   —   Lai piedzimtu bērni.
   Viņš juta, ka Reiko tumsā cieši raugās viņā. Pār viņu ķermeņiem pāršļācās viļņi. Bēgot atpakaļ jūrā, tie paķēra līdz arī smiltis, kas kņudināja abiem ādu. Reiko vēlreiz palūkojās uz viņa pusi. Likās, ka sievieti pār­steidzis Onoderas atbildes lakoniskums un skaidrība. Bet viņam šī jautājumu un atbilžu rotaļa sāka kļūt ap­nicīga.
   Reiko pēkšņi smagi nopūtās. Garā nopūta beidzās ar sīkām trīsām. Atspiedusies ar delnām pret smiltīm, viņa pagriezās uz sāniem. Tik tikko sadzirdama šņā­koņa pārvērtās mūzikas skaņās.
   —   Kas tas? — viņš izbrīnījies jautāja.
   —   Radiouztvērējs ar integrālo shēmu. Iemontēts rokassprādzē, ūdensnecaurlaidīgs… — Reiko atbildēja aizsmakušā balsī, smagi elpodama. — Nu, ko tad? Apskauj taču jel mani!
   —   Šeit?
   —   Jā. Vai priekš tevis pārāk ātri? Es taču teicu, ka nebūt nevairos no seksa!
   Viņš klusēja, raugoties selgas tumšajā tālē. «Josi­mura ir īsts triku meistars, nav vārdam vietas. Un ve­dējtēvs, protams, arī būs pats nodaļas vadītājs. Reiko tēvs acīmredzot ir prominenta persona Zivju rūpniecības savienībā, un viņam, protams, ir sava teikšana vietējo varasvīru aprindās. Viņa rokās milzum daudz vaja­dzīgu sakaru pavedienu. Un Josimura grib panākt, lai viņa padotais kļūtu vīrs šai vienīgajai meitai, kuru tās tēvs dievina līdz neprātam. Lai kā tā lieta ievirzītos, tā tik un tā nāks par labu Josimuram, risinot dažādus jautājumus sakarā ar tās pašas zemūdens rūdas iegu­las apgūšanu. Josimura neko garām nepalaidīs! Šis godkārīgais darbonis droši vien sapņo par savu neat­karību nākotnē. Un tad Reiko turīgā tēva materiālais pabalsts… Pag, pag… Zemūdens izpriecu parka projekts, ar kuru, pa pusei izklaidējoties, nodarbojas šie Reiko viesi, arī ir saistīts ar Josimuras nodomiem. Tiešām, priekšnieks pasvītroti nevērīgi, it kā starp citu, met smalku tīklu un allaž sev par labu. Tāda ir Josi­muras daba.» Onoderam kļuva mazliet baigi. Bet, ja tā tas ir un ja viņš visu izpratis pareizi, vai tādā gadī­jumā būtu jāsekmē Josimuras nodomu īstenošana? Kal­potājam, ja viņš grib nodrošināt sev nākotni, protams, vajadzētu piebalsot savam priekšniekam. Bet Onoderu maz interesēja organizācija — cilvēku sabiedrība. Viņa sirdī lielu vietu aizņēma jūra, kas pašreiz pletās acu priekšā. Rāma, tumša, elpojoša, it kā dzīva būtne. «Uz salām slienas gaisā melni kalni, bet pār jūru un kalniem blāvi mirgo zvaigznes.
   Jūra un trīcoša zeme… Milzīga, apaļa planēta, kas peld kosmosa tumšajos plašumos. Paiet gadsimtu mil­joni, bet tā vēl arvien peld riņķi pēc riņķa. Un kā asa­ras viņu klāj rūgti sāļi ūdeņi, virs kuriem tikai vietu­mis savu seju atklāj sauszeme… Un uz tas cilvēku vēlmju samezglotā pasaule, kurā trako vara, greznība, intrigas, mīla, tukša godkāre, apātija, ķildas — viss tas, ko sauc par efemero turību.»
   —  Apskauj jel… — Reiko atkārtoja vēlreiz. Viņas balss skanēja klusināti, bet kaisli. Onodera juta, cik smagi cilājas viņas kuplās krūtis. Meitenes rokas ap­vijās ap viņa kaklu … '
   Onodera gandrīz iekliedzās. Selgas tālumā, kurā viņš lūkojās, pār tumšo naksnīgo debess plašumu pārskrēja spilgts gaismas uzliesmojums. Uz tā fona iezīmējās un tūdaļ izzuda tālās Idzu kalnu grēdas siluets. Nē, tā nebija parastā rūsa, jo gaisma bija pārāk spilgta, balti žilbinoša. Ko nozīmē šādas liesmas?… Vai tā nav kāda pazīme? Bet tuvumā skanēja mūzika, un stiprās rokas, kas bija apvijušās ap kaklu, vilka viņu pie ze­mes. Reiko trīcošās lūpas smaržoja pēc alkohola un bija mazliet sāļas. Vēl arvien uzbāzīgi skanēja mūzika, bet drīz tā un visa apkārtne izzuda …
   Pēkšņi viņš nodrebēja.
   —    … līķis … — atskanēja pie auss no Reiko uz­tvērēja. — … noskaidrots, ka pirms nedēļas bez vēsts pazudušais Go Rokuro kungs, kas kalpoja «N» celtnie­cības kompānijas pētnieciskajā nodaļā, bija 31 gadu vecs. Go kungs vadīja ģeoloģiskus pētījumus tajā iecirknī, kur šī kompānija būvē Tokaido jauno super- ātrgaitas dzelzceļa maģistrāli. Darba biedri apliecināja, ka pēdējā laikā Go kungs bijis ļoti nervozs sakarā ar savu darbu. Šī mēneša sākumā viņš aizgājis no būv­darbu vadīšanas centra Hamamacu un nav atgriezies. Spriežot pēc atrastā līķa, domājams, ka tā bijusi paš­nāvība …
   —   Palaid, — Onodera mēģināja atbrīvoties no Reiko rokām.
   —   Nē! — Reiko, paātrināti elsodama, vēl ciešāk apskāva Onoderu. — Nē, vēl…
   —   Palaid, es tev saku! — viņš nikni uzkliedza. •— Mans draugs miris…
   —   Nākošais ziņojums … — teica diktors.
   Grūdiens, kas atbalsojās vēderā, nāca no pašām ze­mes dzīlēm. Sejā kā pļauka iesitās pēkšņa vēja brāzma. Smilšainā pludmale, kurā viņi gulēja, sīki drebēja, un no kraujas cauri krūmu biezoknim lejup bira akmeņi:
   Viņš instinktīvi pagriezās pret jūru. Virs tālajiem Idzu kalniem nepārtraukti šaudījās zibens strēles.
   —   Piecelies! — Onodera vienā rāvienā aiz rokas uzrāva Reiko kājās. Viņas plecs skaļi nokrakšķēja.
   —   Uzvelc peldkostīmu!
   Virs kalna galotnes selgā parādījās oranža blāzma, un tūdaļ pret debesīm uzšāvās spilgti sarkans uguns- stabs. Nogranda tāds pērkons, U kā reizē izšautu ne­skaitāmi lielgabali.
   —   Kas tas ir? — Reiko jautāja aizsmakušā balsī.
   —  Kas noticis?
   —   Izvirdums! — Onodera atbildēja un nodomāja, ka laikam sācis darboties vulkāns Amagi, viņš tikai nevarēja saprast, kādēļ tas noticis tik pēkšņi. — Vei­cīgāk! — viņš gandrīz kliedza, skubinot Reiko.
   Zeme, smagi stenēdama, nepārtraukti līgojās, no kraujas bira smiltis, sīki akmeņi un klinšu atlūžņi. «Slikti,» Onodera domāja un, satvēris Reiko roku, gri­bēja skriet uz jūras pusi, bet tad viņam prātā iešāvās sirdi stindzinoša doma.
   —   Kur ir ceļš augšup uz vasarnīcu?
   —   Aiz tās klints, pretējā pusē. Priekš kā tas tev?… — Reiko čukstēja trīcošā balsī. — Tur ir bīs­tami, var uzkrist akmeņi. Iesim no jūras puses.
   Viņš klusēdams rādīja uz zemi zem kājām. Smil­šainā pludmale, kuru pirmīt apskaloja jūras viļņi, ta­gad bija kaila, jūra bija atkāpusies par vairākiem metriem, un tās tumšie ūdeņi plūda arvien tālāk un tālāk prom no krasta. Vietumis jau atkailinājās arī zemūdens klintis.
   Bija manāms, ka Reiko pārņēmušas bailes un viņa nedzirdami kliedz. Tāls uguns stabs nokrāsoja māko­ņus un dūmu mutuļus asinssarkanā krāsā, bet no kalna galotnes lejup stiepās spilgtas lavas straumes.
   3.
   Tajā dienā, 198… gada 26. jūlijā, pulksten 23 un 26 minūtēs sākās vulkāna Amagi izvirdums, kam se­koja zemestrīce tuvākajos rajonos. Kā vēlāk noskaidro­jās, izvirdums nebija cēlonis, bet sekas seklajai zemes­trīcei, kuras epicentru konstatēja desmit kilometru dziļumā zem jūras dibena dienvidrietumu virziena no Sagami līča. Tā bija ļoti neparasta vulkāna izvirduma aina. Sešarpus balles spēcīga zemestrīce Japānā nav nekāda retā parādība, taču šoreiz tā krasi atšķīrās no parastās strukturālās zemestrīces un izraisīja pēkšņu izvirdumu neaktīvajā vulkānā, kas sen nebija rādījis nekādas darbības pazīmes.
   Astoņas minūtes pēc Amagi sprādziena sākās Mi- haras vulkāna izvirdums Lielajā Idzu salā. Un tad ierūcās un dūmu mutuļus izvirda Oomuro kalns ziemeļ­austrumos no Amagi. Atagavas — Karstās upes — ūdeņi, it kā piemērodamies nosaukumam, sakarsa, bet no karstajiem avotiem pretim debesīm ar milzīgu spēku izšāvās tvaika strūklas. Idzu pussalā starp Ito un Higasiidzu pilsētām nevarēja braukt ne pa šoseju, ne pa dzelzceļu. Lavas straume plūda Atagavas pilsētas virzienā. Glābt pilsētu iedzīvotājus, kas zemestrīces un cunami dēļ bija nokļuvuši katastrofālā stāvoklī, varēja tikai no jūras puses — ar kuģiem un gaisa spilvena kuteriem.Noskaidroja zemestrīces epicentra koordinātes: ziemeļu platuma 34° 59' 10" un austrumu garuma 139° 14' 30." Tas atradās zem jūras dibena. Zemestrīces iz­raisītais cunami uzbruka Idzu pussalas austrumu krastam, Lielajai Idzu salai un visai Sagami līča piekrastei. Rezultātā cieta Ito, Atami, Odavaras, Oiso, Hiradzukas, Dzusi, Hajamas un Miuras pilsētas. Salī­dzinot ar lielo zemestrīci Ziemeļidzu 1930. gada 26. no­vembrī, šoreiz dabas katastrofas mērogi nebija tik lieli, bet, tā kā kapitālieguldījumi Tokaido megalopolē gar Klusā okeāna piekrasti bija sasnieguši ļoti augstu līmeni, reālie zaudējumi izrādījās kolosāli. Pie tam ļoti daudz cietušo bija arī starp atpūtniekiem, kas kuplā skaitā bija sabraukuši tur pavadīt vasaras sezonu. Amagi, pēc ilgstošas klusēšanas pēkšņi sācis darboties, vēl arvien turpināja izgrūst kuplus dūmu mutuļus. Vēja brāzmas pacēla augstu gaisā vulkāniskos pelnus un kopā ar lietus gāzēm aizpūta tos līdz pat attālākajiem Sjonanas apgabala nostūriem. Uz Tokaido un Jaunās maģistrāles līnijām apstājās visi vilcieni, nevarēja pa­braukt pa Valsts šoseju Nr. 1, vairākos posmos pa Tokijas—Nagojas šoseju bija iespējama tikai vienvir­ziena satiksme, netika piegādāta elektriskā strāva, da­ļēji bija pārtraukti telefona sakari… Bet zeme, iedve­šot šausmas visai dzīvajai radībai, vēl arvien trīcēja un drebēja. No baismīgi uzpūtušās jūras dzīlēm, biedē­jot cilvēku sirdis, atskanēja dunoņa, līdzīga plēsīga zvēra rēkoņai…
   Onodera kopā ar Reiko viesiem nolēma atgriezties Tokijā. Neliels kuteris, skrienot pa viļņu galotnēm, ātri traucās prom no zemestrīces rajona. Reiko vasarnīca, kas atradās piecdesmit metru virs jūras līmeņa, gandrīz nemaz nebija cietusi. Tikai cunami trieciena dēļ bija sa­brucis lifts. Uz laiku nodzisa gaisma. Nogruvums aiz- bloķēja ceļu. Tas visus satrauca visvairāk. Sevišķi sa­nervozējās Josimura, kas nekādi nespēja apslēpt bailes. Kopš tā brīža, kad viņš ieraudzīja izvirduma sarkanās liesmas, viņam trīcēja lūpas. Reiko, kas bija pilnīgi mierīga, no Sidzuokas piezvanīja tēvs. Vecais, protams, bija uztraucies — vai tik ar meitu nav kas noticis. Viesi arī bija nemierīgi — visus nākošajā rītā Tokijā gaidīja neatliekamas darīšanas. Par laimi, neskarts bija palicis gaisa spilvena kuteris, kas cunami laikā atradās ellingā aiz dzelzs durvīm. (Kuteris bija firmas «Westland-M» ražojums un maksāja divdesmit mil­jonu jenu. Izmantot to izpriecu braucienam bija ne­prātīgs greznums!) Onodera vienīgais no visiem prata vadīt šādu kuģi. Kuteris joņoja ar ātrumu septiņdesmit kilometru stundā. Starmeša gaisma šķēla nakts tumsu. Lija ar pelniem sajaukts lietus. Reizēm, novērsis acis no radara ekrāna, Onodera palūkojās uz Amagi pusi, kur debesīs virs vulkāna liesmoja purpursarkana blāzma. Kaut kur sirds dziļumos auga neapzināts ne­miers. Onodera vēl neizprata sava satraukuma iemeslu, bet neskaidri nojauta, ka tas ir cieši saistīts ar to vārdā nenosaucamo drausmi, milzīgo un bries­mīgo kaut ko, kas raustījās krampjos un ko viņš bija redzējis un sajutis cauri batiskafa čaulai Japānas dziļ­vagas dienvidu galā.
   —  Onodera-kun, — kāds sauca viņu, kad kuteris jau bija pārbraucis Aburacubo līci. —< Tev zvana no Tokijas. Privātsaruna.
   Izdzirdis aicinājumu, viņš palika nekustīgi stāvam un izklaidīgi blenžam vienā punktā. Stindzinošās šaus­mas, kas bija pārņēmušas dvēseli, vēl arvien nebija zudušas.
   Beidzot Onodera nomierinājās.
   —   Ko, privātsaruna? — viņš nočukstēja un atcerē­jās, ka pēdējos gados, tāpat ka Eiropā un Amerikā, ari šeit ļoti izplatītas bija privātās radiotelefona sa­runas. — Pārslēdziet uz mani… — Onodera uzlika austiņas.
   —  Hallo, hallo… — viņš izdzirda pazīstamu zemu balsi.
   —   Lūdzu, runājiet, Onodera klausās…
   —  Tas esmu es — Tadokoro… Beidzot sameklēju tevi. Kā tur izskatās Amagi?
   —  Izvirdums turpinās… — Onodera uzmeta acis iluminatoram, ko bija pārklājušas pelēkas lietus lā­ses. — Un Mihara arī kūp pilnā sparā…
   —  Tev, izrādās, esot dienasgrāmata, rakstīta pirms pāris nedēļām, apsekojot jūras dibenu Sagami līcī. Man to paziņoja jūsu firmas galvenais direktors Jamasiro, bet viņš uzzinājis no tava priekšnieka Josimuras…
   —  Jā, esmu paņēmis mājās kopiju, lai apkopotu materiālus un uzrakstītu ziņojumu. Oriģināls glabājas firmā. Līdz tā nodošanai atliek vēl diezgan krietns laiks…
   —   Saki, vai dienasgrāmatā ir ieraksti par kādām neparastām izmaiņām, kas novērotas pēdējā laikā Sagami līča jūras dibena dziļumslāņos?
   —   Jā … Taču tie ir drīzāk mani personiskie novēro­jumi un iespaidi, jo no iepriekšējiem pētījumiem nekādu sīkāku datu nav. Ja dibena reljefu salīdzina ar ag­rāko — jūras dibens tur tika apsekots apmēram pirms pusgada —. tad jāsaka, ka notikušas pārsteidzošas iz­maiņas. Bet; es vēlreiz atkārtoju, ka šāds slēdziens ir dibināts tikai uz maniem paša novērojumiem.
   —   Vai pēdējā reizē jūs uzzīmējāt jūras dibena karti? Novērojumus ierakstījāt žurnālā?
   —   Uzmetām skici vispārējos vilcienos… Ja nemal­dos, tad jāsaka: dibena reljefs izmainījies diezgan lielā iecirknī…
   —   Paklausies, kad tu būsi Tokijā? — profesors Tadokoro jautāja savā pierastajā tonī, kas nepieļāva nekādus iebildumus. — Saprotu, ka esi ļoti noguris, bet man pēc iespējas ātrāk vajadzīgas tavas piezīmes. Paš­reiz esmu Hongo, savā institūtā. Kur tu dzīvo?
   —   Aojamā… — Onodera palūkojās pulkstenī. Viens un četrdesmit piecas minūtes pēc pusnakts. — Ja tā labi piespiestos, tad līdz rītausmai varētu jums nogādāt. Adrese?
   —   Otrais kvartāls. Piezvani, kad būsi tuvumā.
   —   Vai tiem datiem… ir kāds sakars ar pašreizējo zemestrīci?
   —   Ar pašreizējo zemestrīci? — profesora balss ska­nēja gandrīz dusmīgi. — Es cenšos uzskicēt daudz lie­lāku ainu, tādēļ man vajadzīgi visi iespējamie dati, jo pēc ziņām, kas patlaban ir mūsu rīcībā, vēl nekā no­teikta nevar spriest, bet tomēr…
   Pēkšņi profesora Tadokoro balss izzuda.
   —   Hallo, hallo… — Onodera sauca, domādams, ka pārtrūkuši telefona sakari.
   —   Es varbūt esmu jucis, — pēkšņi atskanēja pro­fesora izmisīgā balss. — Iespējams, ka tā ir tikai mana neprātīgā fantāzija. Bet tā nedod mieru, un es tādēļ caurām naktīm nevaru gulēt. Vārdu sakot, lūdzu tevi…
   —   Sapratu! — Onodera atbildēja.
   Metot lielu loku ap Dzjogasimas salu, Onodera va­dīja kuteri uz priekšu pilnā gaitā. Troksnis un vibrā­cija pastiprinājās, «Rolls-Royce» turboreaktīvais dzi­nējs «Dart-x» skaļi ierēcās, spidometra bulta šaudoties pārsniedza ciparu astoņdesmit, tad deviņdesmit un tuvojās simtam. «Tādā ātrumā drāžoties, nakts tumsā itin viegli var uzrauties uz jūras patruļu,» Onodera no­domāja. Pa priekšējo stiklu, raušot nost putas, nepār­traukti slīdēja tīrītāji. Pētot radara uzrādīto krasta rel­jefu, Onodera pavirzīja kuteri tuvāk sauszemei. Ķuģītis pārvietojās uz gaisa spilvena, tādēļ nebija jādoitiā par ūdenslīniju. Lieliski! Bet sauszemes transporta pārvaldē gan iesēdušies cietpauri! Viņi sen varēja atļaut tādiem kuteriem pārvietoties pa zemes ceļiem. Vajadzētu tikai izstrādāt satiksmes noteikumus, un viss būtu kartībā! Tagad pat varētu izcelties uz šosejas, un — aiziet taisni uz priekšu!… Arhitekts, kas sēdēja blakus Ono­deram, ieslēdza radiouztvērēju. Beidza raidīt ziņas par zemestrīci, un atskanēja trokšņaina mūzika. Bija sā­kusies pusnakts pārraide, un diskžokejs, manierīgi runājot caur degunu, izturējās tik klīrīgi, ka pat dūšu šķebināja. Naksnīgā galvaspilsēta, garāmejot paziņo­jusi par zemestrīci Idzu, Amagi izvirdumu un Cunami Sugamo līcī, kā ik nakti dziedāja savu apātijas dziesmu.
   «Ak, jā, Go!» atcerējās Onodera, tiklīdz ieskanējās uztvērējs. «Viņš taču miris. Devies pašnāvībā. Kādēļ? Kas ir noticis? Neticami, ka viņš varējis to izdarīt. Pat ja viņam būtu gadījušies sarežģījumi darbā. Nē, ne­kādā gadījumā…»
   —   Vai nav bīstami traukties tādā ātrumā? — bai­līgi jautāja blakus sēdošais vīrietis.
   Atjēdzies no domām, Onodera paķēra mikrofonu iekšējiem raidījumiem:
   —   Visiem uzvilkt jostas! — viņš pavēlēja un palū­kojās degvielas mērītājā. — Viss kārtībā, gan jau kaut kā tiksim līdz Harumi.. 4
   Ministru kabineta kārtējā dienas sēdē premjer­ministra kancelejas lietu pārvaldnieks sniedza īsu, stei­dzīgu ziņojumu par zaudējumiem, kas radušies sakarā ar zemestrīci Idzu. Precīzus skaitļus viņš, protams, ne­varēja paziņot. Pēc aptuveniem datiem, cunami, izvir­duma un zemestrīces rezultātā bija galīgi sagrauti vai aizskaloti vairāki tūkstoši māju, bet bojāto ēku skaits pārsniedza vairākus desmittūkstošus. Lava no Amagi bija aiztecējusi gandrīz līdz Atagavas pilsētai. Aplēses lika domāt, ka dzelzceļiem, šosejām, rūpnīcām un tūrisma objektiem nodarīto zaudējumu kopsumma sa­sniegs vairākus simtus miljardu jenu.
   —   Vai tad par zemestrīci un izvirdumu nebija ne­kādu prognožu un brīdinājumu? — aizsmakušā balsī jautāja premjerministrs, kas bija tikko atgriezies no ār­zemju brauciena un izskatījās ļoti noguris. — Dabas katastrofu prognozēšanas problēmas jau sen tiek pētī­tas, un tam tiek atvēlēti pietiekoši lieli līdzekļi no valsts budžeta ..,
   —   Ēsmu dzirdējis no zinātniekiem, ka tuvāko piecu, desmit gadu laikā vēl nebūs iespējams prognozēt zemestrīces. Izvirdumi gan ir cita lieta… — atbildēja gados visjaunākais ministru kabineta loceklis, Zinātnes un tehnikas pārvaldes priekšnieks. — Pašreiz nav zinātniski pamatoti pat zemestrīču cēloņi. Tādēļ es do­māju, ka nav tik vienkārši saskatīt gaidāmās zemes­trīces pazīmes kādā noteiktā rajonā, it sevišķi pēdējā laikā, kad trīc pārāk bieži.
   —   Kaut ko tamlīdzīgu gadījies dzirdēt Meteorolo­ģijas pārvaldē… — piebilda Vietējās pašpārvaldes ministrs. — Iespējams, ka arī šoreiz bijušas kaut kādas pazīmes, bet uz kopēja signālu fona pēc tām grūti ko spriest. Vērojams kaut kas līdzīgs radiotraucējumiem, bet ej nu sazini, kas aiz tiem slēpjas. Uz nepārtrauktu sīku zemestrīču fona tāpat ļoti grūti noteikt, kurš «tinkšķis» uzskatāms par lielas zemestrīces pazīmi.
   —   Tātad superjaunās maģistrālās līnijas izbūve at­kal aizkavēsies? — taujāja tirdzniecības un rūpniecības ministrs.
   —   Valsts dzelzceļa direktors sūdzējās: sākumā speciālisti uzskatījuši, ka zemestrīces netraucēs būv­darbus, bet tad cita pēc citas tika atklātas grunts no­bīdes celtniecībai paredzētajos iecirkņos. Tā kā ikreiz nepieciešami jauni ģeodēziski mērījumi, būvdarbu uz­ņēmēji saceļ nepanesamu kņadu… — skaidroja ve­čuks, transporta ministrs. — Kustības drošība uz jau­nās maģistrāles arī ir apdraudēta. Plānotie celtniecības termiņi netiks ievēroti. Vārdu sakot, gan valsts, gan privātajiem dzelzceļiem radīsies krietns deficīts.
   —   Pat neņemot vērā plūdus lietus sezonā, mums šogad jau trešo reizi jāpielieto «Likums par palīdzības sniegšanu sakarā ar dabas katastrofām», — ar skābu sejas izteiksmi paziņoja finansu ministrs. — Ja tā tas turpināsies tālāk, būs nepieciešami papildasignējumi valsts budžetā. Arī nākošajā gadā finansiālais stāvok­lis nebūs labāks.
   — Turpmāk acīmredzot vajadzēs plānot lielākas summas tādos pantos kā zemestrīces un dabas kata­strofas, — slaukot briļļu stiklus, ierunājās celtniecības ministrs. — Ar katru gadu zaudējumi kļūst lielāki. Prese, radio un televīzija, protams, sacels lielu troksni, bazūnēs, ka «tīšām plānojam dabas katastrofas».
   Uz īsu brīdi iestājās klusums. Celtniecības ministra vārdi vēl vairāk uzkurināja nemieru, ko katrs kabineta loceklis neskaidri sajuta savas sirds dziļumos. Japāna vēl arvien turpināja izstrādāt pilsētu, rajonu un rūp­niecības zonu celtniecības un rekonstrukcijas ilgter­miņa plānus un projektus, it kā tās šaurajā teritorijā būtu iespējams izvērst daudzkārtainu celtniecību, slejot vienu kārtu otrai virsū. Tāds jau bija, piemēram, trans­porta līdzekļu kustības superpaātrināšanas septiņ­gadu plāns, sakaru un informācijas tikla izveidošanas piecgadu plāns, lauksaimniecības pārkārtošanas piecpa­dsmit gadu plāns, automatizētās pārvaldes un kontro­les sistēmas ieviešanas astoņgadu plāns, valsts teritori­ālā sadalījuma pārveidošanas desmitgadu plāns, sociā­lās nodrošināšanas plāns, jauno dzīvojamo namu celtniecības piecgadu plāns… Gada laikā ekonomis­kais pieaugums formāli sasniedza astoņus komā četrus procentus, un, lai arī, salīdzinot ar iepriekšējiem ga­diem, tas faktiski bija noslīdējis līdz seši komā diviem procentiem, tomēr pēc starptautiskām mērauklām pie­augums vēl arvien bija augsts un tautas reālie ienā­kumi pamazām pieauga līdz ar ekonomikas mērogu at­tīstību. Gandrīz visiem plāniem bija skaidras realizāci­jas perspektīvas. Bet pēdējos gados visas ministrijas un pārvaldes savos budžetos maz paredzēja dabas kata­strofu varbūtību, it sevišķi tādēļ, ka aizritējušajos gados tās praktiski nebija ietekmējušas plānu izpildi. Pat tādās tautas saimniecības nozarēs, kas parasti vis­vairāk cieš no dabas katastrofām, tās netika ņemtas vērā, jo zaudējumi nepārsniedza daudzu gadu vidējo līmeni.
   Bet šogad …
   Jaunajā gadā bija pagājuši tikai četri mēneši, bet pār visiem plāniem jau gūlās kaut kādu netveramu draudu tumšā ēna.
   Ja katru pasākumu izskatītu atsevišķi, tad liktos, ka nekas nopietns nenotiek. Šajā taifūnu un zemestrīču apvidū, kur var gan nolīt spēcīgas lietusgāzes, gan uz­krist dziļi sniegi, šajā nelielajā, juceklīgajā zemē cīņa ar dabas katastrofām bija pierasta lieta. Pat tādos gadījumos, kad nelaimes sekoja cita citai, atjaunošanas darbi tika veikti ātri un enerģiski. Japāņu tautai piemīt vēstures gaitā izveidojies optimisms — no ārzem­nieku viedokļa varbūt pat ļoti savāds —, kas dod tai spēku ne tikai pārvarēt katru kārtēju liela mēroga ne­laimi, bet arī pēc katras tādas katastrofas iet vēl tālāk uz priekšu pa progresa ceļu. Šajā zemē, kur nav no­slieces pieļaut radikālu sadursmi starp jauno un veco, dabas katastrofas tiek uzskatītas par debesu gribas iz­pausmi noslaucīt no zemes virsas visu, kas kļuvis par piedauzības akmeni un traucē cilvēkiem normāli dzīvi virzīt tālāk, bet ko viņi paši saviem spēkiem nav spē­juši novākt.
   Arī politiskos jautājumos šajā valstī, liekas, balstī­jās ne tik daudz uz prāta stingri loģiskajām koncepci­jām, cik uz perifēriskās nervu sistēmas signālu asumu. Japānā ar tās iedzīvotāju blīvo koncentrāciju no seniem laikiem pastāv tradīcija izmantot stihiskās nelaimes. Neviens, protams, to nedara apzināti, bet, spriežot pēc rezultātiem, tā iznāk. Taču pašreizējos notikumos jau­tās kas cits. Ja katrā atsevišķā gadījumā nebija nekā principiāli jauna, tad visas parādības kopumā slēpa sevī vēl nepazītu šausmu perspektīvu. Varbūt ne visi kabineta locekļi to manīja. Bet daļa no viņiem skaidri juta stindzinošo elpu, kas dvesa no šī nezināmā.
   —  Patlaban galvenā problēma ir nemiers, kas pār­ņēmis ļaužu prātus… — premjers ierunājās un pēkšņi apklusa. Viņa skatienu saistīja tasīte uz galda. Uz at­dzisušās tējas līmeņa, kurā atspoguļojās caur logu krītošie spilgtie saules stari, virmoja sīki vilnīši.
   —   Cik ilgi vēl turpināsies šīs zemestrīces? — prem­jers pēkšņi mainīja balss toni. — Tas ir, es gribēju teikt, vai pēdējā laikā visā valstī zemestrīces nenotiek pārāk bieži…
   —   Statistiski pierādīts, ka vasarā zemestrīču vairāk nekā ziemā, — piebilda pašpārvaldes ministrs.
   —   Bet izvirdumu skaits arī liels… — premjers turpināja. — Ko tas nozīmē? Varbūt sācies lielu dabas pārvērtību periods? Kā jūs domājat?
   —   Kādu laiku valdīja versija, ka gaidāma otrā lielā zemestrīce Kanto apgabalā, — teica Aizsardzības pārvaldes priekšnieks. — Bet tā neattaisnojās.
   —   Vārdu sakot, vai turpmāk trīcēs vairāk vai ma­zāk? — premjers taujāja, mazliet sapīcis. Viņa parasti mierīgā seja nervozi raustījās. — Es, protams, domāju, ka nav nekā bīstama. Bet, ja lietas būtība tiktu noskaid­rota, tad mēs varētu ieplānot attiecīgus aizsardzības pasākumus.
   «Pēdējā laikā premjerministrs kļuvis nervozs,» no­domāja lietu pārvaldnieks. «Cēlonis tam meklējamsme tikai dabas katastrofās. Viņu satrauc skandāls, kas var izcelties sakarā ar nelikumīgajiem kapitālieguldījumiem kādā milzīgā ar premjera frakciju cieši saistītā uzņē­mumā.»
   —   Vai mums nevajadzētu noklausīties zinātnieku viedokli par zemestrīcei»? ierosināja veselības aiz­sardzības ministrs. — Būtu interesanti dzirdēt, kādas ir viņu domas.
   —   Nekā jauna jūs neuzzināsit, — Zinātnes un teh­nikas pārvaldes priekšnieks nosmīnēja. — Pētījumi dabaszinātņu jomā atšķirībā no pētījumiem tehnikā pa­rasti ir maz rezultatīvi, lai gan mums tie izmaksā milzīgas summas. Ļoti reti var izdarīt precīzus secinā­jumus. Bet, ja arī būs tāds zinātnieks, kas sadūšosies un uzstāsies ar saviem secinājumiem, viņu uzskatīs par šarlatānu vai savādnieku. Meteoroloģijas pārvaldē strādā mans draugs. Bieži tiekos ar viņu un vairākkārt esmu mēģinājis pieskarties šim jautājumam, bet viņa atbildes allaž ir ļoti miglainas.
   Zinātnes un tehnikas pārvaldes priekšniekam nesen bija apritējuši četrdesmit gadi. No visiem kabineta lo­cekļiem viņš bija vienīgais ar dabaszinātņu izglītību un piederēja pie jauna tipa politiskajiem darbiniekiem, tā saucamās kvazibirokrātijas, kas parādīja savas spējas kosmiskās tehnikas un atomenerģijas attīstī­šanā, citiem vārdiem izsakoties — lielajā zinātnē.
   —   Nav svarīgi… — premjers teica, lūkodamies uz lietu pārvaldnieka pusi. — Jāpaklausās, ko teiks seis- mologi. Bet parūpējieties, lai tas notiktu bez liela
   trokšņa. Citādi avīžnieki atkal sacels jezgu. Noklausī­simies vairākus zinātniekus. Tūlīt sāciet atlasīt refe­rentus …
   Pēkšņi istaba sašūpojās. No griestiem nobira pu­tekļi. Pēc brīža sekoja daudz spēcīgāks grūdiens. Sie­nas iečīkstējās, no tasītēm izlija tēja.
   —   Diezgan spēcīgi… — teica nobālušais trans­porta ministrs, cenzdamies piecelties no krēsla.
   Trīcēšana norima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Tikai tēja tasītēs vēl arvien drebēja un ūdens savādi burzguļoja puķu vāzē. No sienas nokrita vairāki ap­metuma gabali.
   —  Trīc un trīc… — sarūgtināts nopūtās veselības aizsardzības ministrs.
   Visi nosmējās un reizē atviegloti ierunājās. Atska­nēja tāla dārdoņa, līdzīga lielgabala šāvienam, un tajā pašā brīdī kāds pieklauvēja pie durvīm. Konferenču zālē ienāca sekretārs un kaut ko pačukstēja lietu pār­valdniekam. Tas paraustīja plecus, viegli paklanījās un griezās pie visiem klātesošajiem:
   —   Nupat esot sācies Asamas izvirdums…
   Šīs zemestrīces laikā Onodera atradās Hongo otrajā kvartālā, profesora Tadokoro privātās laboratorijas otrajā stāvā. Viņš gulēja uz veca dīvāna, no kura līda ārā salmi un atsperes. Atvēris acis, viņš kā pa sapņiem vēroja, kā griesti un putekļiem klātā dienasgaismas spuldze līgojās. Tikai, kad pārplīsa loga stikls un kaut kas nokraukšķēja dīvānā, viņš atģidās un atcerējās, kur atrodas, piecēlās no dīvāna un skaļi nožāvājās. Zemestrīce beidzās. Kāpņu telpā atskanēja soļi.
   —   Vai ugunsgrēks? — viņš jautāja jaunam puisim, kas skrēja pa gaiteni.
   —   Nē, laikam Asamas izvirdums.
   Onodera skriešus devās līdzi puisim uz trešo stāvu un no turienes uz jumta. Vairāki cilvēki, turēdamies pie margām, rādīja uz ziemeļrietumiem un uzbudināti kaut ko sprieda. Horizonts nebija skaidri pārredzams, jo traucēja balstu šoseja, superaugsteeltņu komplekss pilsētas centrā un jau manāmi sakarsušais smogs. Va­rēja redzēt tikai brūnu dūmu strēli… «Laikam tā arī
   ir…» «Nē, nevar būt!» «Tiem jābūt dūmiem no kāda dūmeņa.» «Vai tad iespējams no šejienes saskatīt Asarnu?» «Līdz tai taču vairāk nekā simt kilometru, pie tam gaiss tā piesārņots…» Klausoties šajās izkliedē­tajās sarunās, Onodera pamazām pilnīgi atmodās. Pirms saules lēkta viņš bija ieskrējis savās mājās Aojamā, atvedis šurp vajadzīgos dokumentus un tepat atlaidies uz pāris stundām līdz darba sākumam. Viņš paraudzījās pulkstenī. Bija jau pusdivpadsmit. Jāpie­zvana uz firmu. Viņš jau gan bija iesniedzis lūgumu piešķirt atvaļinājumu, bet tas sākās tikai ar rītdienu. Kāpnēs Onodera saskrējās ar profesoru Tadokoro. No­valkātā laboratorijas uzsvārcī, čībās, neskūts, sasarku­šām acīm un iekritušiem vaigiem vecais vīrs izskatījās ļoti nomocīts — pavisam ne tas cilvēks, kas pirms ne­dēļas brauca ar «Vadacumi».
   —  Asama? — profesors nomurmināja aizsmakušā balsī. — Nav nekas nopietns …
   —   Bet vakar Amagi un šodien… — Onodera at­meta ar roku. — Nu sāksies satraukums sabiedrībā.
   —   Nav ko uztraukties. Parunās un norimsies, — profesors cīnījās ar žāvām. Viņa iekaisušajās acīs pa­rādījās asaras. — Aizmirsis, tiklīdz beigsies drebinā- šana. Bet lietas būtība ir pavisam citur…
   —   Labi… — Onodera vēlreiz palūkojās pulkstenī. — Man jāiet. Aizgulējos, nokavēju darbu.
   —   Onodera-kun, — šoreiz profesors nespēja apval­dīt kārtējās žāvas. — Nesteidzies. Vai tu nevarētu kopā ar mani nokāpt lejā? Vēlos aprunāties. Tu tik saldi gulēji, ka negribējās modināt.
   —   Domāju, ka… — Onodera īsu brīdi apstājās kāpnēs. — Jā, varu. Ar rītdienu būšu atvaļinājumā, bet šodien man vēl jānodod lietas. Parādīšos pēcpusdienā uz pāris minūtēm, un tas būs viss. Kas par lietu?
   —   Tūlīt paskaidrošu. — Tadokoro pievērsās trok­šņojošajiem jaunajiem zinātniskajiem līdzstrādnie­kiem: — Paklausieties, cik ilgi var kvernēt bezdarbībā? Ķerieties jel pie darba! Vajadzīgi dokumenti ar datiem par Asamas izvirdumu.
   —   Es tomēr piezvanīšu pa telefonu, — Onodera teica un noskrēja lejup pa kāpnēm.
   Profesora Tadokoro privātās laboratorijas centrālā daļa bija izvietota trīsstāvu ēkas pagrabtelpās un
   pirmajā stāvā. Šajā divstāvu dzelzsbetona kastē bija ieslēgta viena mazāka kastīte — istaba ar dubult- sienām, kurā darbojās sevišķi mazs miniskaitļotājs ar integrālshēmām. Apkārt tam drūzmējās nekārtīgi sabī­dīti galdi un plaukti, uz kuriem kaudzēm mētājās at­vērtas un aizvērtas dokumentu mapes, kā arī rasējamie dēļi un dažādi mēraparāti. Knikšķēja veca tipa atmiņas ierīce, kas laiku pa laikam ar troksni izsvieda perforētu lenti.
   Pie lielās pagrabtelpas griestiem gar trim sienām bija izveidota ar metāla pinumu apjozta galerija. Tajā aiz stikla un plastmasas šķērssienām atradās vairākas kabīnes, bāztin piebāztas ar telefoniem un citiem sa­karu aparātiem. Brīvo sienu aizņēma milzīga Japānas un tai tuvāko jūru karte, bet zem tās — caurspīdīga magnētiskās plastmasas pults ar daudzām krāsainām podziņām. Likās, ka visa šī trīsstāvu ēka, būvēta no stiegrotiem paneļiem, kas tagad vietumis jau bija sa­plaisājuši un pat sašķobījušies, turas kopā tikai tādēļ, ka cieši pieķērusies kastītei ar skaitļotāju. Šis nožēlo­jamais, novecojušais grausts vairāk būtu bijis piemē­rots kādai blēžu firmai, kas nododas mahinācijām ar nekustamiem īpašumiem, vai sīkieguldītāju kaktu bankai. Vārtos stāvēja nolietots autofurgons un aiz­vēsturiska vieglā mašīna.
   Piezvanījis pa telefonu, Onodera nokāpa pagrabā. Tur bija patīkami vēsi — gaisa kondicionētāji darbo­jās nevainojami. Telpa bija tukša, laikam jau sācies pusdienu pārtraukums. Profesors Tadokoro viens pats sēdēja pie galda. Atbalstījis galvu rokās, viņš kaut ko murmināja pie sevis. Onodera piegāja viņam klāt. Ta­dokoro pacēla sasarkušās acis un palūkojās atnācējā kā svešiniekā.
   —  Ā, tas esi tu… — beidzot profesors ierunājās, it kā tikko atguvis saprašanu. — Jā, nupat zvanīja Jukinaga. Drīz būšot šeit. Kad pasacīju, ka tu esi pie manis, viņš izteica vēlēšanos tikties.
   —   Docents Jukinaga? — Onodera pārvaicāja.
   —  Jā, viņš dzīvo tepat tuvumā. Papusdienosim visi kopā? Pasūtīsim, lai atnes šurp! — un profesors pa­stiepa roku pēc telefona.
   —  Jūs gribējāt aprunāties ar mani?
   —   Tieši tā… — profesors lēni nolika klausuli un iegrima pārdomās.
   —   Es par to batiskafu, kas jūsu iestādē… — pēc ilgstošas klusēšanas viņš ieteicās. — Cik būtu jāmaksā, ja to iznomātu,ilgākam laikam?
   —   Kā to lai saka. Viss atkarīgs no noteikumiem… — Onodera nebija gaidījis šādu jautājumu. — Sazinieties ar mūsu firmas nomas nodaļu. Man grūti aprēķināt, jo nomas maksa atkarīga no izmantošanas ilguma, mērķa un jūras dziļuma darbības vietās…
   —   Un vēl es gribēju uzzināt… — profesors Tado­koro pacēla gaisā savu resno rādītājpirkstu. — Vai būtu iespējams tūdaļ sākt izmantot batiskafu, ja nomas pieteikumu iesniegtu nekavējoties?
   —   Tas nebūs iespējams, — Onodera ātri atbildēja. — Tiklīdz pabeigs pašreizējos pētījumus, «Vadacumi» tūdaļ pārvedīs uz Kjūsjū salu. Tur tiks izvērsti pētī­jumi sakarā ar tuneļa celtniecību Korejas jūras šau­rumā starp Simonoseki un Pusanu. Darba pietiks veselam mēnesim. Pēc tam būs jāpilda Indonēzijas pa- sūtijuins. Ir vel daudz citu pieteikumu, tā ka jūsu kārta pienāktu tikai pēc vairākiem mēnešiem.
   —   Runa ir par ārkārtīgi svarīgu lietu! — profesors uzsita ar delnu pa galdu. — Es taisos izmantot batis­kafu sevišķiem pētījumiem. Vai tiešām nevar panākt atvieglotus noteikumus?
   —   Nezinu. Es neko nevaru jums pateikt. — Ono­dera iztēlojās, ar kādu sejas izteiksmi raudzīsies uz viņu nodaļas vadītājs Josimura, no kura viņš bija at­vadījies rītausmā. — Tas laikam atkarīgs no lietoša­nas ilguma … Uz kādu laiku jums vajadzīgs batiskafs?
   —   Uz pusgadu, varbūt vēl ilgāk, — profesors ietie­pīgi uzstāja, droši vien arī pats labi saprazdams, cik aplama ir viņa vēlēšanās. — Tu taču esi redzējis, mēs abi vērojām TO! Es gribu pamatīgi krustām šķērsām apsekot Japānas dziļvagas dibenu.
   —   Uz pusgadu? — Onodera pakratīja galvu. — Tas ir absolūti neiespējami. Jums taču nebūs pa prātam, ja batiskafu jums dos, tā sakot, firmas programmas starpbrīžos. Pēc katras reizes būs ilgi jāgaida.
   —   Bet kāpēc Japānā ir tikai viens vienīgs batiskafs, kas var nolaisties desmittūkstoš metru dziļumā! — profesors jau sāka skaļi kliegt. — Un tā esot jūras liel­valsts? Pat dzirdēt negribas!
   —   Ir batiskafi, kas piemēroti iegrimšanai līdz div­tūkstoš metriem. Viens tāds pieder mūsu firmai. Bet visā valstī tādu ir pieci vai seši. Vajadzība pēc desmit- tūkstošmetru klases batiskafa radās pavisam nesen. Ari mūsu «Vadacumi» parasti tiek izmantots jūras dibena apsekošanai tūkstoš līdz divtūkstoš metru dziļumā. Kad ierindā stāsies «Vadacumi Nr. 2», grafiks vairs nebūs tā pārslogots. Bet, kamēr jauno batiskafu pārbaudīs, paies vismaz vēl pusgads, — Onodera centās nomieri­nāt profesoru. — Varbūt jūs varat nomāt ārzemēs? Amerikā ir tāda organizācija «PCMD» (Pacific Coast Marinē Development), kas nodarbojas ar jūras dzīļu pētīšanu gar ASV Klusā okeāna piekrasti. Tās rīcībā ir divi «Aluminaut» tipa kuģi un četri — «Trieste» tipa. Ja tur nekas nesanāktu, varētu griezties pie franču dziļjūru pētīšanas grupas «Malan», tai ir trīs «Archi- medes» tipa kuģi.
   —  To es pats visu zinu, — profesors nosvieda uz galda papīra lapu. Tas bija visas pasaules dziļūdens kuģu saraksts. — Bet es negribu nomāt ārzemju kuģi. Par katru cenu gribu dabiit japāņu. Kāds iemesls? Tā­dēļ, ka mani pētījumi ir, tā sakot, ļoti delikāti un pie tam cieši saistīti ar Japānas interesēm..»
   Profesors Tadokoro pēkšņi apklusa.
   —  Skolotāj Tadokoro! — Onodera sadūšojās. — Vai jūs nevarētu man paskaidrot, ko jūs gribat izpētīt? Kas galu galā notiek Japānas dziļvagas dibenā?
   Tadokoro pielēca no krēsla, viņa mati izspūra, kvē­lojošām acīm viņš ieurbās Onoderā.
   —   Kas notiek? — profesors ierēcās. — Nezinu! Itin nekā nezinu! Tādēļ jau nepieciešami pētījumi. Esmu savācis visādus datus, bet galveno trūkst! Tādēļ arī nevaru pateikt nekā noteikta. Skaties!
   Profesors noklakšķināja slēdzi. Aiz Japānas kartes, kas bija uzzīmēta uz caurspīdīgas magnētiskās plast­masas paneļa, iezīmējās vēl viena, pavisam citāda karte — kā daudzkrāsaina un daudzkārtaina mozaīka …
   —  Te ir savākti un cits pie cita salikti dažādi dati: meteoroloģiskie vērojumi, augsnes pārvērtības, jūras krasta līnijas svārstības, vulkāniskā darbība, gravitā­cijas svārstības, siltās straumes, apakšzemes tempera­tūru sadalījums, ģeomagnētiskās izmaiņas, zemes strāvu katra gada raksturlielumi, jūras dibena svārstības, magmas pārvietošanās (cik bija iespējams uzzināt), zemestrīces, kalnu grēdu novirzes, pat izmaiņas bio- sfērā… Viss, sākot ar svārstībām bioloģiskajās fāzēs un beidzot ar izmaiņām migrējošo zivju un gājputnu ekoloģiskajos procesos… Bet neko nevar noskaidrot. Tad es mēģināju rast'atrisinājumu, analizējot norises lielākā, globālā mērogā. Iespējams, kaut kādas pazīmes jau ir pavīdējušas, bet uz to pamata vēl pārāk agri iz­darīt nopietnus secinājumus. Man vajag vairāk datu, pēc iespējas vairāk… Nepieciešams steidzami savākt visu iespējamo informāciju kaut vai par dziļvagas dibenu…
   —   Kāpēc tāda steiga? — Onodera jautāja. — Vai ir kaut kas saskatāms?
   —   To… — profesors noraidoši papurināja galvu. — To es vēl nevaru apgalvot. Bet mani moka bažas, un tās liek steigties.
   Profesors Tadokoro pagrieza slēdzi. Viņa rokas bez­spēcīgi nokarājās gar ķermeni. Tagad viņš izskatījās pēc nomocīta veča.
   —   Atvaino. Bieži iekarstu… — profesors teica at­slābušā balsī. — Bet saproti, man trūkst datu. Arī nau­das vajadzēs šausmīgi daudz. Steidzīgi! Var jau būt, ka manas bažas ir aplamas. Aprēķinu kļūdas varbūtība ļoti liela. Es pat pieļauju, ka tas viss ir manas mežo­nīgās fantāzijas auglis. Bet, lai izprastu, vai tā ir fan­tāzija vai nav, vajadzīga traka nauda.
   —   Man ļoti gribētos būt jums noderīgam … — teica Onodera.
   —   Jā, jā, palīdzi man, Onodera-kun. Esmu gatavs pieņemt kaut vai visniecīgāko palīdzību. Ja man izdosies dabūt «Vadacumi», tu neiebildīsi, ja lūgšu nozīmēt par stūrmani tieši tevi?
   —   Protams, ar lielāko prieku… Bet varbūt es būšu noderīgs arī kādā citā lietā …
   Kāpņu telpā atskanēja soļi. Docents Jukinaga arī šajā svelmē bija žaketē un ar kaklasaiti. Uz viņa stin­grās sejas nebija ne lāsītes sviedru.
   —   Sveiks! — Jukinaga uzsmaidīja Onoderam.
   —   Paēdīsim kopā pusdienas, — profesors ierosi­nāja. — Vai iziesim kaut kur ārā? Jeb pasūtīsim, lai atnes šurp?
   —   Man vienalga …
   —   Uzgaidiet, — profesors spieda interfona pogas.
   —   Neviens neatsaucas. Augšā atkal pilnīgs tukšums. Pagaidiet tepat. Atnesīšu kaut ko vēsu nodzerties.
   Profesors uzskrēja augšup pa kāpnēm tik ātri, ka neviens nepaguva viņu aizkavēt.
   —   Labs cilvēks, — Onodera teica smaidot'.
   —   Jā, sirsnīgs un vienkāršs. Tādi mūslaikos ir re­tums… — Jukinaga nopietni sacīja un nopūtās. — Ģe­niāls un pārgalvīgs. Tādēļ mūsu zinātniskajās aprin­dās viņu ciena daudz mazāk nekā ārzemēs..,
   Onoderam tas bija labi zināms. Jukinaga, ieraudzījis istabas kaktā kādu aparātu, izteica savu sajūsmu par jaunās ierīces ieviešanu un sāka to aplūkot.
   —   Lieliska laboratorija, — Onodera uzslavēja.
   —  No ārienes gan nav izskatīga …
   —   Tās iekārtošanai iztērēti gandrīz pieci simti mil­jonu jenu, — paskaidroja Jukinaga. — Bet cik vēl ne­izmaksā tās uzturēšana. Jūs taču zināt, ar kādu ener­ģiju strādā profesors. Lai kā taupītu, naudas nepietiks, jo skolotājam ļoti plašs vēriens. Pie tam visu laiku ceļas cenas, arī zinātnieku darba algas tiek paaug­stinātas …
   —   Kur profesors ņem tādus līdzekļus? — Onodera vaicāja. Viņš jau sen bija domājis par šo jautājumu.
   —   No Pasaules okeāna draudzes, — Jukinaga at­bildēja. — Tā ir jauna reliģija, kas izplatījusies pa visu zemeslodi. Veikli izgudrots, vai ne? Saules kults un dzīvnieku kults ir zināmi no seniem laikiem, bet pa­sludināt okeānu par pielūgšanas objektu — tas ir gluži jauns gājiens! Šīs draudzes locekļi ir dažādu tautību cilvēki no zvejniekiem līdz kuģu īpašniekiem, vārdu sakot, visi, kam ir kāds sakars ar jūru. Daudzās valstīs esot filiāles. Sakari visā pasaulē. Runā, ka organizā­cijas centrs atrodoties Grieķijā un ka to atbalstot Ona* sis. Ļoti naudīga baznīca.
   —   Jaunradusies reliģija mecenāta lomā… — To gan Onodera nebija gaidījis. Pasaules okeāna kults? Tādā gadījumā arī viņa firmai varbūt ir kādi sakari ar šo draudzi?
   —  Mūsu profesors ir nevaldāms, — Jukinaga tur­pināja. — Viņš ir ne tik daudz ārpus zinātnes, kā ārpus likuma un tradīcijām stāvošs. Ja zinātnes labad būs kaut kas vajadzīgs, viņš izmakšķerēs naudu no paša nelabā un pacentīsies nostrādāt tā, lai pats neuzķertos uz velna makšķeres. Tā ir viņa pārliecība. Tādēļ Japā­nas zinātnieku aprindās viņš nav pieņemams…
   Kāpņu augšgalā parādījās profesors Tadokoro. La­bajā rokā viņš turēja norasojušu tējkannu, bet krei­sajā — paplāti ar apgāztām tasītēm.
   —  Jukinagas kungs, kādās attiecībās jūs esat ar profesoru? — Onodera klusi jautāja.
   —  Senāk, kad viņš bija mūsu universitātes ārštata profesors, neilgu laiku apmeklēju viņa lekcijas. Tas ir viss. Es bieži tikos ar viņu ēdnīcā blakus kopmītnei. Profesors dzīvoja tās tuvumā. Man viņš ļoti patīk. Plašs redzesloks un ģeniāla pieeja problēmu risināšanā. Runā, ka agrāk šāda tipa zinātnieki neesot bijuši ne­kāds retums. Bet mūsu laikos ne tikai retums, tādu vis­pār vairs nav. Tagadējie vairāk atgādina kalpotājus un birokrātus.
   —   No kuras viņš puses?
   —  Par ko jūs te čukstaties? — Profesors jau bija nokāpis pa kāpnēm lejā. — Droši vien mani aprunājat?
   —  Tieši otrādi, slavējam!
   —  Pietiks. Ja to saka Onodera, tad es ticu. Tu esi godīgs cilvēks. Jukinaga, ko tu ēdīsi? Rīsus ar dār­zeņiem? Rīsus ar ceptu zivi? Rīsus ar vistas gaļu un olām? Vai varbūt kaut ko no eiropiešu ēdieniem?
   —  Man vienalga, — Jukinaga atbildēja. — Es ar jums gribēju …
   —  Tu vispirms izlem, ko ēdīsi. Un tu, Onodera-kun?
   —   Rīsus ar vistas gaļu un olām, — Onodera teica.
   —  Nu tad man arī to pašu, — Jukinaga iesmējās. — Es ar jums gribēju runāt zem četrām acīm…
   Tadokoro, neklausoties viņā, grozīja telefona disku. Profesors pasūtīja divas porcijas rīsu ar vistas gaļu un olām un divas porcijas rīsu ar ceptu zivi, paņurdēja klausulē, ka ēdienos allaž maz mērces, un piekodināja, lai tās būtu pieliets vairāk.
   Onodera, klausoties profesora dobjajā balsī, neuzkrī­toši, it kā apskatot aparatūru, atvirzījās no Jukinagas.
   —   Onodera-kun! — atskanēja Tadokoro balss. — Panāc šurp! Jukinaga, viņš ir uzticams cilvēks. Es tikko lūdzu viņa palīdzību, un viņš apsolīja, protams, iespēju robežās.
   —   Jā, bet…
   —   Es vēlreiz saku — uzticams. Vai tu neesi to izpratis pēc mūsu kopīgā brauciena? Viņš pazīst dabu, pazīst jūru. Viņa sirds ir pavērsta pret Lielo pasauli. Un tādi puiši, zinot par visādu mahināciju un intrigu esamību, paši tajās nepiedalās.
   Onoderu aizkustināja profesora teiktie vārdi. Viņš pat nosarka. «Bet kāpēc tādu talantīgu cilvēku neat­zīst zinātniskajās aprindās?» Onodera prātoja. «Varbūt tādēļ, ka viņš pārāk dziļi un asi ielūkojas cilvēku dvē­selēs?»
   —   Es jūs sapratu, profesor… — Jukinaga sacīja, mazliet apmulsis. — Onodera-kun, tu neļaunojies uz mani.
   —   Atkal nieku melšana. Vai tu tiešām nevari ap­jēgt, ka viņš absolūti nav spējīgs apvainoties par tā­dām lietām?
   «Jā, viņš visu atklāti runā, ko domā. Nez, vai viņš ar visiem tā, jeb tikai ar tiem, kam uzticas…» Ono­dera atkal iegrima pārdomās.
   —   Skolotāj, jūs kā vienmēr esat strikts… — Juki­naga ierunājās. — Es pateikšu ļoti īsi. Man pirms brīža piezvanīja bijušais kursa biedrs, tagad viņš strādā par sekretāru premjerministra kancelejā.
   —   Premjerministra kancelejā? — profesors Tado­koro sarauca uzacis. — Ierēdnis?
   —   Jā. Ministru kabineta locekļi grib neoficiāli no­klausīties zinātnieku domas par pēdējā laikā bieži no­tiekošajām zemestrīcēm. Tādēļ viņš lūdza mani palīdzēt izvēlēties apspriedes dalībniekus.
   —   Viņš pilnīgi uzticēja tev šo izvēli?
   —     Domāju, ka nē. Galīgo lēmumu droši vien pie­ņems premjerministra kancelejas pārvaldnieks. Man lie­kas, ka šajā jautājumā viņi griezušies ne tikai pie manis.
   —   īsti ierēdnieciski! — profesors asi izgrūda. — Viņi absolūti neuzticas cilvēkiem. Nedz zinātniekiem, nedz tautai. Netic nevienam. Melš, ka vēloties piesais­tīt visus izcilākos prātus, bet pašiem nav ne novēro­šanas spēju, ne nojautas, lai tādus prātus saskatītu. Viņu galvas aizņemtas tikai ar vienu domu — kā labāk saglabāt spēku līdzsvaru, lai tikai spētu izvairīties no briesmām. Viņi nekad neriskē un tādēļ nespēj paredzēt, kas notiks nākotnē. Zaļknābji un neprašas! Izmanto valsts iestādes varu, lai noliktu uz svariem prātniekus. Nepinies ar tiem ierēdņiem!
   —   Bet, profesor, es taču arī esmu valsts kalpo­tājs. — Jukinaga iesmējās. — Skolotāj, man liekas, ka jūs nepavisam neizprotat ierēdņu pamatprincipu. Tos plusus, ko sabiedrībai dod viņu reālisms, prasme risināt pašreizējā momenta problēmas, organizētība. Arī pašas valsts iestādes nav nekas cits kā stingra sistēma, kas sadala vienam cilvēkam pārak smago atbildību, kuru prasa sabiedrības, šī milzīgā organisma, vadī­šana. Pati sabiedrība ir organizēta valstī, kurā sa- vukārt viena kamolā satītas daudzas jo daudzas sa­režģītas un samezglotas sistēmas. Ierēdņi ir cilvēki, kas visvairāk piemēroti tam, lai veidotu stabilu organizā­ciju, ko sauc par valsti. Politisko darbinieku organiza­toriskais princips ir pamatots uz cilvēku jūtām, pirmkārt, uz pienākuma apziņu un brīvprātīgu, bet katrā ziņā obli­gātu pakļaušanos augstākstāvošajiem. Tā, lūk, iznāk, ka šis princips cieši savijas ar spēku līdzsvara principu, kas ir lielā cieņā ierēdņu vidū. Birokrātiska domāšana at­tīstās, absolūti izvairoties no riska, saglabājot izvēles iespējas un ieturot spēku līdzsvaru nulles līmenī. Citiem vārdiem sakot, ierēdņi ir tā cilvēku cilts, kas visvairāk piemērota un noderīga organizētai sistēmai.
   —   Tik daudz es pats saprotu! — profesors negai­dīti viegli piekrita. — Ja visiem šiem ierēdņiem pēkšņi parādītos radošas spējas, tad mūsu pasaulē, kur untu­maini un nikni sakrustojušās savstarpēji pretējas inte­reses, noteiktas jomas nonāktu pilnīgā sabrukumā — tas man arī labi zināms. Bet, ja cilvēks ir izsities uz augšu, vāroties šīs milzīgās organizācijas sulā, un šī organizācija pati ir izveidojusies uz fantastiska apmēra daudzu gadsimtu uzkrājumiem, tad šāds cilvēks bieži jo bieži zaudē cilvēcisku seju. Protams, reizēm starp tādiem ļaudīm gadās arī izcilas personas, bet man arī tās nešķiet simpātiskas kā cilvēki. Sevišķi nepatīk cen­trālā aparāta augstākā ranga ierēdņi. No ierindas cil­vēkiem viņi atšķiras ar to, ka uzskata sevi par visgud­rākajiem un visizcilākajiem. Pie tam ir pārliecināti, ka viņu izcilību nosaka viņu amats šajā iestādē. Viņi nav spējīgi kontaktēties ar citiem kā visi pārējie. Viņiem tādi jēdzieni kā vienkāršs cilvēks, daba…
   —   Es visu sapratu, profesor. — Jukinaga gurdi pa­māja ar galvu. — Bet man šodien, vēlākais rīt, jādod atbilde. Vai varu cerēt, ka jūs būtu ar mieru pieda­līties?
   —   Es? — profesors izvalbīja acis. — Ha! Lai es tur ietu! Kas vēl nebūs! Manuprāt, piedalīsies tikai Taka- mine no Centra cīņai pret dabas katastrofām, Nodzue no Meteoroloģijas pārvaldes, Kimisima no Izglītības mi­nistrijas zemestrīču prognozēšanas zinātniskās pado­mes, Jamasiro no «T» universitātes un varbūt vēl Oidzumi no «K» universitātes …
   —   Apbrīnojami! Cik precīzi jūs uzminējāt! — Ju­kinaga nervozi norija siekalas. — Kā naglai uz galvas!
   —   Bet tu biji pārliecināts, ka es nekā nesajēdzu, vai ne? Ja valsts iestāde sadomājusi sapulcināt zināt­niekus, tātad cilvēkus no tai neizprotamas pasaules, tad šī iestāde izvēlēsies tieši tādus šīs pasaules pār­stāvjus. Varbūt vēl pieaicinās Nakagavaru no «Y» uni­versitātes, ja tikai Nodzue ieteiks viņa kandidatūru. Visi ir ievērojami, visi ar vārdu. Katrs savā ziņā talan­tīgs, katram savā nozarē izcili nopelni. Bet viņiem visiem ir šaurs redzesloks — ne soli ārpus savas nozares! Sa­vos spriedumos viņi būs ļoti piesardzīgi. It sevišķi snie­dzot paskaidrojumus kabineta locekļiem, kas ir galīgi diletanti zinātnes jautājumos. Tās ir sekas, kas radušās pēc ilgstošas uzturēšanās zinātnes pasaulē. Bet kas ir mūsu zinātnes pasaule? Tā pati birokrātiskā sistēma, valsts sistēmas precīza kopija. Zinātnieki allaž ir iegro­žoti, tādēļ gribot negribot viņiem jāiekļauj sava dar­bība noteiktajos ietvaros. Viņi ir iemācījušies izteikties stingri un atturīgi, jo uz augšu virzās tikai tas, kas «neizlec no rāmjiem»! Pie tā viņi paši pat nav vainīgi, bet tādi viņi ir. Un, ja kāds no viņiem kā īsts zināt­nieks uzdrošināsies pārkāpt novilktās robežas, viņu bārs, zākās, sitīs. Pretīgi runāt par tādām lietām. Bet pamazām viņi pie tā pierod. Tas kļūst par viņu otro dabu. Un palēnām viņi zaudē spējas radoši domāt pla­šos mērogos, aptvert visas zinātņu nozares. Viņi nīkst savos šaurajos ietvaros, zaudē vitālos spēkus un..,
   —   Tieši tādēļ, profesor, es lūdzu jūs piedalīties!… — Jukinaga pārtrauca runātāju. — Jūs pastāstīsit par saviem tagadējiem pētījumiem …
   —   Par tagadējiem pētījumiem? — profesors ieklie­dzās, pielēcis no krēsla. — Par maniem tagadējiem pētījumiem? Stāstīt par tiem? Kāda tam jēga? Lai mani atkal nosauktu par prātu zaudējušu un padarītu par izsmieklu? Man vēl arvien nav precīzu datu. Es izmi­sīgi cīnos, lai tos iegūtu. Kāda jēga kaut ko stāstīt pašreizējā stadijā, kad pašam viss liekas miglā tīts un neskaidrs? Ja ar viņiem dalīšos savos minējumos, tie izraisīs sabiedrībā tikai lielu satraukumu. Mani izslu­dinās par vājprātīgo, kas lolo trakulīgas idejas. Man pietiek! Un vel viena lieta. Mana klātbūtne izslēgtu (Inžu citu zinātnieku piedalīšanos. Atteiktos gan No­dzue, gan Jarnasiro. Viņi uzskata, ka esmu šarlatāns, kuru pat kauns saukt par zinātnieku. Saņemu naudu no aizdomīgas reliģiskas draudzes. Arī žaketes man nav labi pašūtas. Neprotu, kā nākas, sasiet kaklasaiti. Reizēm staigāju neskuvies. Klaigāju. Oficiālās sapulcēs varu jebkuru nolamāt. Netupu savas šaurās speciali­tātes ietvaros. Piesargies, manas kandidatūras ieteik­šana nenāks tev par labu. Padomā par savu nākotni. Arī tavs draugs var ciest, zaudēs autoritāti. Nē, es ne­piedalīšos! Neparko!
   —   Ko tur bažīties par manu nākotni? — Jukinaga pacietīgi iebilda. — Vai jums vajadzētu pievērst uzma­nību tam, kādi vēji pūš zinātnieku aprindās? Jūs taču, kā pats tikko teicāt, jau sen esat izpratis šīs lietas. Kā­dos nolūkos jūs nodarbojaties ar tagadējiem pētīju­miem? Un vai jums pašam neliekas, ka tik kategoriska atteikšanās nemaz neizskatās pēc jums, skolotāj? Runa taču ir par Japānai ārkārtīgi svarīgu …
   —   Japāna… Japānai?… — profesora seja pēkšņi savilkās krunkās, un likās, ka viņš tūdaļ sāks raudāt. — Japāna … Man vienalga, kas notiek ar šo valsti! Juki- naga-kun, man ir Zemeslode… Miljardu gadu ritumā tā no okeāna un atmosfēras radījusi daudzas jo dau­dzas dzīvas būtnes, beidzot izveidojusi cilvēku, un, lai gan šis radījums izpostījis pats savas mātes virsmu, tā turpina veidot likteni, savu vēsturi. Tāda, lūk, ir mana lielā Zvaigzne, lai gan Visuma mērogos niecīgāka par smilšu graudiņu. Mana Zemeslode ir izveidojusi sauszemi un kalnus, ietinusies atmosfērā, uzvilkusi ledus tērpu un piepildījusi sevi ar brīnumainiem noslē­pumiem, kurus cilvēks vēl arvien nav atklājis. Mana sirds apskauj šo Zemeslodi, Jukinaga-kun! Varbūt iz- sakos dīvaini? Šī siltā, mitrā, virsotnes augšup slejošā un dzelmju dziļumos krītošā planēta. Ietērpusies val­ganajā atmosfērā, tā pratusi nosargāt maigo virsmu no Visuma, kas bāztin piebāzts ar ledainu vakuumu, radiāciju un bezgalīgu tumsu… Neiedomājami ilgi audzējusi augsni, zaļus kokus, visādus kukainīšus… Vienīgā planēta visā Saules sistēmā, kas varējusi savās miesās iznēsāt bērnu. Zemeslode dažubrīd ir ļaunprā­tīga. Bet nav nekādas sevišķas jēgas cīnīties pret to. Man ir Zemeslode. Un, lai kas arī notiktu ar šo pašu Japānu, ar šīm nieka saliņām, kas izstiepušās kā stri- ķītī…
   —   Bet, profesor, jūs taču esat japānis… — Juki­naga klusi teica. — Tikpat spēcīgi, kā jūs mīlat zemes­lodi, tāpat kā jūs uzskatāt zemeslodi par mīlīgu pla­nētu, jūs mīlat, tikai slepeni, arī Japānu. Ja tas nav tā, tad sakiet, kāpēc jūs neesat nosūtījis visus savāktos datus Pasaules okeāna draudzei? Un kādēļ jūs neko nepublicējat, klusējat par savām hipotēzēm, izvairāties no avīžniekiem, nedēļas žurnālu skribentiem un visā­diem citādiem sensāciju un skandālu mīļotājiem?
   —   Pagaidi! — profesors strupi pārtrauca Jukinagu.
   —  No kurienes tev zināms, ka es slēpju datus no tiem, kas mani atbalsta?
   —   To es teicu uz labu laimi, profesor. Esmu, pro­tams, vainīgs. Gribēju noķert uz mušpapīra, — Juki­naga nodūra acis, bet tad paraudzījās uz profesoru.
   —   Man allaž likās savādi… Man nekad negadījās ieska­tīties ziņojumos, ko publicē Pasaules okeāna draudze, jo jūs pats man visu atstāstījāt. Bet nesen uzmetu acis vienam tādam izdevumam. Tajā bija kaut kas nejēdzīgs. Jūsu brīnišķīgā angļu valoda tur bija pārsteidzoši bāla. Pie tam jūs sniedzāt ziņas par biopasauli un koraļļiem jūras dibenā, tas ir, tādus datus, kas šodien nemaz jūs neinteresē. Bet mājiena par kaut ko draudošu, ko es jutu jūsu nostāstos, tajā ziņojumā nemaz nebija. Es pārlasīju visu vēlreiz un sapratu, ka jūs esat daudz centies, lai uzrakstītu ziņojumu ar vislielāko piesar­dzību. Protams, ja pieņem, ka lasītājs kaut ko zina, tad viss var izskatīties citādā gaismā, bet, ja nekas nav zināms, tad neko nevar nojaust. Jā, jūs papūlējāties. Pat speciāli novērsāt uzmanību …
   —   Nu jā. Atceros, tu stāstīji, ka vēl vidusskolā esot izlasījis oriģinālā visus Šekspīra kopotos rakstus… — profesors Tadokoro pakratīja galvu. — Biju piemirsis par tavām spējām angļu valodā …
   —   Tātad, profesor, sirds dziļumos jūs tomēr raizē­jaties par Japānas likteni, vai ne? — Jukinaga uzstāja. — Jūs taču gribat noslēpt no citām valstīm un arī no Pasaules okeāna draudzes centra kaut ko īpašu, kas attiecas tikai uz Japānu. Vai nav tiesa?
   —   Ko tu zini par Pasaules okeāna draudzi? — pro­fesors urķīgi jautāja.
   —   Gandrīz neko… — Jukinaga teica. — Runā, ka tās centrs atrodoties kaut kur Grieķijā. Bet filiāles katrā valsti laikam ir pietiekami patstāvīgas? Organizācija ārkārtīgi bagāta, bet ļoti amatieriska …
   —  Jukinaga, — pēkšņi gluži citā tonī teica pro­fesors. — Esmu ar mieru, es aiziešu uz to sapulci, vai kā tur to sauc. Protams, ja tavs ieteikums būs spēkā. Kādā datumā?
   —   Vēl nav izlemts, bet domāju, ka pēc trim četrām dienām. — Jukinaga atviegloti nopūtās. — Ķersimies pie ēšanas. Citādi pavisam atdzisīs…
   4.
   Ministru kabineta locekļu un zinātnieku apspriede, veltīta zemestrīču problēmām, notika tikai pēc nedēļas, slepeni, preses pārstāvjiem nezinot, kāda kluba jaunajā ēkā Hirakavas rajonā. Dalībnieki uzzināja maz jauna. Centra cīņai pret dabas katastrofām vadītājs paziņoja, ka, Tokijas celtņu antiseismiskajai rekonstrukcijai tur­pinoties tikpat sekmīgi kā patlaban, zaudējumi būšot gandrīz nemanāmi pat gadījumā, ja tuvāko divu trīs gadu laikā notiktu tāda mēroga zemestrīce kā 1923. gadā. Toties Koto, Cibas, Sinagavas un Omori rajonos, kur vērojama grunts nosēšanās, cunami varot izraisīt lielu postu, tādēļ tajās vietās arī turpmāk esot nepieciešams veikt noteiktus aizsardzības pasākumus.
   Ierēdnis no Meteoroloģijas pārvaldes neatlaidīgi pieprasīja paplašināt seismisko staciju tīklu, lai to būtu tikpat daudz kā meteostaciju. Tālāk viņš norādīja, ka nepieciešams centralizēt un automatizēt to datu ap­strādi, kas saistīti ar Fudzi kalna un tam pieguļošo kalnu grēdu vulkāniskās darbības aktivizāciju, un ka vajadzētu pastiprināt aizsardzības pasākumus tajās at­pūtas un tūrisma vietās, kas atrodas seismisko zonu rajonos.
   Profesors Jamasiro no «T» universitātes un profe­sors Oidzumi no «K» universitātes sniedza īsus ziņo­jumus par to, ka pēdējā laikā biežāk notiek zemestrīces Japānas ārējā seismiskajā joslā.
   Vidēja mēroga zemestrīču skaits krasi pieaudzis, bet ar tām tiek izlādēta enerģija, kas uzkrājusies Zemes dzīlēs, tādēļ pašreiz nav novērotas nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka turpmāk iespējamas lielākas zemes­trīces. Ņemot vērā vulkāniskās darbības aktivizēšanos, varētu pieļaut, ka notiek kaut kādas strukturālas izmai­ņas zem Japānas arhipelāga, bet nekā konkrēta šai sakarībā teikt nav iespējams. Prognozes nav skaidras. Lai noteiktu, vai šīs izmaiņas attīstīsies tālāk vai pa­mazām nonāks līdz nullei, vajadzīgi ilgāki novērojumi.
   —   Kā jūs vispārējos vilcienos izprotat formulējumu «strukturālas izmaiņas»? — jautāja celtniecības mi­nistrs. — Vai tuvākajā laikā var rasties liela zemestrīce?
   —   Ne jau zemestrīce, — profesors Oidzumi atbil­dēja. — Runa ir par izmaiņām daudz lielākos mērogos. Bet patlaban nav vērts pārāk daudz uztraukties. Tādām izmaiņām nepieciešami gadu tūkstoši un pat desmit- tūkstoši. Mūsu laikmets no ģeoloģiskā vecuma vie­dokļa līdzinās Alpu kalnu intensīvās veidošanās pe­riodam. Tagadējās tektoniskās izmaiņas — tai skaitā arī zemestrīces un vulkānu izvirdumi, kas notiek visā pasaulē, — bija ļoti raksturīgas šim periodam. Citiem vārdiem sakot, mūsu laikmets sakrīt ar aktīvu, pat ļoti aktīvu, sauszemes tektonisku izmaiņu periodu.
   —- Nu un? — finansu ministrs jautāja. — Vai tas nozīmē, ka turpmāk zemestrīces notiks biežāk vai ap­klusīs? Vai turpmāk zaudējumi būs ļoti lieli vai tikai lieli?
   —   Tas ir grūts jautajums. Nevaru teikt, ka nemaz nebūs. Bet nevaru arī noteikti apgalvot, ka būs, — teica profesors Jamasiro no «T» universitātes, noliecis savu cēlo galvu. — Citiem vārdiem izsakoties, zemestrīces nav vēl tik tālu izpētītas, lai par tām varētu runāt kaut ko noteiktu. Bet man personīgi liekas, ka turpmāk sevišķi lielas zemestrīces nav paredzamas, lai gan parasto zemestrīču skaits, iespējams, pieaugs. Zemeslodes ga­rozā uzkrātā enerģija sīko zemestrīču laikā pamazām izlādējas, un līdz ar to nevar izveidoties lielas zemes­trīces …
   —    Bet, — pirmo reizi ierunājās profesors Tadokoro, kas līdz šim brīdim bija klusējis, — tā saucamais tek­toniskās darbības koeficients, kā to apzīmējis Rotc, pē­dējo piecu sešu gadu laika manāmi pieaudzis. Japānai tas bija caurmērā no trīs simti astoņdesmit līdz trīs simti deviņdesmit, tātad pasaulē augstakais, bet pēdējā laikā tas pārsniedzis četrus simtus. Vērojams nemitīgs pie­augums.
   —   Jā, — profesors Jamasiro piekrita, pat nepagrie­zies uz Tadokoro pusi. — Pie tik intensīva zemestrīču skaita koeficients, dabiski, kļūst lielāks.
   —  Vidējais zemestrīču skaits, ko reģistrēja seismo- grāfi, gada laikā parasti bija ap septiņi tūkstoši pieci simti, bet tagad šis skaitlis gandrīz dubultojies un sa­sniedzis jau trīspadsmit tūkstošus …
   —   Tiešām. Gada vidējais zemestrīču skaits pieau­dzis. Un pat ļoti. Bet pieaudzis ir mazo un vidējo zemestrīču skaits, toties lielās zemestrīces kļuvušas daudz retākas, tādēļ, man liekas, var runāt par zināmu līdzsvaru…
   —   Bet zaudējumu apjomu ne vienmēr nosaka zemes­trīces spēks. Reizēm vidēja zemestrīce var sagādāt daudz lielākus zaudējumus nekā spēcīga, ja profilakses darbi veikti slikti, — teica Centra cīņai pret dabas ka­tastrofām vadītājs. — Tātad acīmredzot turpmāk būs nepieciešams izstrādāt jaunu pasākumu kompleksu, lai panāktu dzelzceļu, autošoseju un ēku antiseismisku drošību.
   —  Vai profesoram Oidzumi ir zināms, ka negatīvās gravitārās anomālijas josla, kas atrodas virs Japāņu jūras ieplakas rietumu nogāzes, ātros tempos pārvie­tojas uz austrumiem? Joslas viena daļa jau noslīdējusi no nogāzes augšpuses uz okeāna dibenu, — profesors Tadokoro turpināja runāt, par spīti mēģinājumiem viņu pārtraukt. — Pie tam ir novērots, ka šīs anomā­lijas līmenis pazeminās tik krasi, ka var gaidīt visas joslas pārvietošanos uz austrumiem. Pašreiz, kaut gan man vēl nav izdevies izdarīt visus vajadzīgos mērīju­mus, šajā joslā jau sastopami atsevišķi posmi, kuros anomālija pilnīgi izzudusi. Es saku to, pamatojoties uz datiem, kurus pirms nedēļas ieguvis pētniecības kuģis «Sinten-maru», kas arī tagad vēl turpina novērojumus. Ko jūs par to domājat?
   —  Redzat, es tikai pirms desmit dienām atgriezos no ārzemēm… — profesors Oidzumi apklusa.
   —  Man nesen izdevās piedalīties kādas ļoti dīvainas parādības novērošanā. Klusajā okeānā, Ogasavaras dienvidu daļā, vienā naktī divsimt metrus iegrima maza saliņa, — profesors Tadokoro it kā runāja pats ar sevi. — Tas nozīmē, ka vienā naktī tādā pašā dziļumā nosēdies jūras dibens. Jūras dziļvagas dibenā no bati­skafa novēroju augsta blīvuma duļķu straumi. Japānas salu rajonā seismiskie dziļumepicentri pēdējos gados pārvietojas uz jūras dibenu austrumu virzienā. Ir vēl viena spilgti izteikta parādība — pieaug sauszemes seismisko epicentru dziļums.
   —  Zem Japānas, protams, notiek savādas parā­dības, — profesors Jamasiro piekrita. — Bet neviens nevar pateikt, ko tās nozīmē. Šoreiz mēs esam sapul­cējušies ne jau tādēļ, lai izvērstu zinātnisku diskusiju. Mūsu mērķis — vispārējos vilcienos ziņot premjeram un ministriem par situāciju pašreizējos apstākļos.
   —  Jā. Tādēļ arī esmu ieradies šeit, lai par visu zi­ņotu premjeram, — profesors Tadokoro teica, skaļi aiz­cirzdams piezīmju grāmatiņu. — Valsts darbiniekam jābūt gatavam uz visu, viņš nedrīkst apjukt nekādos apstākļos. Gribu izteikt savu personisko viedokli: man ir nojauta, ka notiek kaut kas nebijis ļoti lielos apmēros.
   Visi pēkšņi apklusa. Premjers satraukti palūkojās uz profesora Jamasiro pusi.
   —    Vai jūs nevarētu paskaidrot mums, kas tieši var notikt un uz kā ir dibināti jūsu pareģojumi? Profesor Tadokoro, jūsu paziņojums ir ļoti nopietns! Ja zināt­nieks runā ar politiskajiem darbiniekiem, kas nav spe­ciālisti šajā nozarē, tad …
   —  Es vēl nezinu, kas var notikt. Un man gandrīz nav pamatojuma… — profesors Tadokoro mierīgi teica. — Bet Jamasiro-san, jums, mums visiem jāskatās uz lietas būtību daudz plašāk, visas ģeofizikas mērogos, pareizāk sakot, tādos mērogos, kas aptver visas zinī­bas par zemeslodi. It sevišķi tas attiecas uz jūras di­benu. Mūsu iespējas tā novērošanai ir ļoti trūcīgas, bet mums vajadzētu pievērst tam daudz lielāku uzma­nību. Jo tur sākas kaut kas ļoti nopietns, lai gan es pats nezinu, kas tieši. Lai izprastu Japānas arhipelāga turpmāko kustēšanos, mūsu uzmanība jākoncentrē uz okeāna dibenu. Gribu vēl piebilst, ka nav izslēgta parā­dība, kādu mēs vēl neesam vērojuši, tāda pārvērtība, kas vēl nekad nav notikusi uz Zemes.
   —  To var sacīt par jebkuru jaunu parādību, — teica profesors Jamasiro, vel joprojām neraudzīdamies uz Tadokoro. - Bet maz ticams, ka arī šāds vēl nekad nenovērots process varētu sākties bez jebkādām iepriek­šējām pazīmēm.
   —   Iespējams, ka tas izpaužas dažādās mums labi pazīstamās parādībās, kas notiek mums apkārt gandrīz vai katru dienu. Mēs vienkārši nepievēršam uzmanību, jo uzskatām, ka tās jau sen izpētītas. Kaut ko palaižam garām… — profesors Tadokoro iebāza piezīmju grā­matiņu kabatā. — Ir vēl viena problēma. Kaut gan jūs atkal teiksit, ka tas ir mans kārtējais izdomājums. Mēs parasti neņemam vērā evolūcijas procesu, kas ir tek­tonisko izmaiņu pamatā. Kalnu veidošanās cikli kļūst īsāki līdz ar Zemes ģeoloģiskā vecuma pieaugšanu, bet izmaiņu krasuma pakāpe acīmredzot kļūst lielāka. Tiesa, šai sakarībā ir arī citādi, atšķirīgi viedokļi. Bet pēdējo miljonu gadu ritumā norisinās akcelerācija tek­tonisko izmaiņu evolūcijā. Tāpat kā tas notiek ar evo­lūciju dzīvnieku pasaulē. Ja, piemēram, rit sāktos tek­tonisko izmaiņu lūzuma fāze, neviens neapgalvotu, ka nevar notikt tādas parādības, kādas mēs pat iedomāties nevaram. Nav izslēgts, ka atgadās kaut kas tāds, ko nevar paredzēt, pamatojoties uz mūsu tagadējiem novē­rojumiem un no seniem laikiem uzkrāto pieredzi.
   Zinātnisko novērojumu vēsture ir vēl pārāk īsa… At­ļausit atvadīties … Man šonakt darbs līdz rītausmai…
   Izteicis visu, ko gribēja, profesors Tadokoro piecē­lās un ātri izgāja no istabas.
   —   Kā vienmēr, — izmeta kāds zinātnieks. — Sapūš miglu, maldina visus …
   —   Neņemiet viņam ļaunā, — profesors Jamasiro uzsmaidīja. — Viņa vārdos ir zināma taisnība. Vienīgi viņš tver pārāk plaši. Tik plaši un tik tālu, ka tā jau vairs nav ne šīsdienas, ne rītdienas problēma. Piemē­ram, apgalvojums, ka tuvākajā nākotnē zeme un debess apmainīsies vietām, nebūs nedz pareizs, nedz kļūdains, jo mēs par tādu varbūtību nezinām pat tik daudz, cik melns aiz naga, un pie tam jēdziens «tuvākā nākotne» ir ārkārtīgi relatīvs un stiepjams.
   —   Piedodiet, vai viņš ir paziņa kādam no klāteso­šajiem? — īgni jautāja Centra cīņai pret dabas kata­strofām vadītājs. — Viņš taču ir diezgan ievērojama persona.
   —   Nē, mēs visi tiekamies ar viņu pirmo reizi, — lietu pārvaldnieks pasteidzās atbildēt. — Esmu dzir­dējis, ka viņš ir plaši pazīstams ārzemēs, it sevišķi Amerikā.
   —   Vai jums zināms, ko viņš darījis Amerikā? — pro­fesors Oidzumi painteresējās. — Jūras karaflotes uzde­vumā Klusā okeāna dibenā plašā mērogā pētījis gai- jotus — ir tādi vulkāni jūras dibenā. ASV flotei bija nodoms izmantot šos gaijotus par orientieriem un ko­dolraķešu bāzēm …
   Sajā brīdī durvis atvērās un ienāca profesors Ta­dokoro. Profesors Oidzumi apklusa kā aizrijies.
   —   Aizmirsu pildspalvu… — Tadokoro nomurmi­nāja un, paņēmis no galda resnu «Mont Blanc», devās atpakaļ.
   —   Profesor Tadokoro! … — viņu pēkšņi uzrunāja premjerministrs. — Jūs teicāt, ka man kā valstsvīram jābūt uz kaut ko sagatavotam. Atļausit jautāt, tieši uz ko? Kāda mēroga parādībām man jāsagatavojas?
   —   Es jau teicu, ka vēl nevaru pasacīt nekā no­teikta, — profesors Tadokoro paraustīja plecus. — Bet man liekas, nav izslēdzama pat tāda varbūtība kā Japānas sagrūšana. Var notikt arī tā, ka Japānas salas vienkārši pavisam pazūd…
   Istabā atskanēja sīki smiekliņi. Izteikti neapmieri­nāts ar sevi, profesors Tadokoro izgāja.
   Pēc tikšanās ar zinātniekiem viens no premjermi­nistra kancelejas sekretāriem, izbraucis savu automa­šīnu no apakšzemes stāvvietas un apturējis to pie zālāja malas, ieslēdza tālsakaru radiotelefonu un pie­zvanīja uz ārpilsētu. Klausulē atskanēja vecīga balss.
   —   Beigusies… — sekretārs ziņoja. — Kā jau bija gaidāms, nekas noteikts netika izteikts. Atļausit pazi­ņot galvenos momentus.
   Sekretārs nolasīja piezīmes par apspriedes gaitu.
   —   Bija gan viens savāds zinātnieks, kas sarunāja dīvainas lietas. Viņu sauc Tadokoro… Teica, ka Ja­pāna vienkārši nogrims… Jā, Tadokoro Jūsuke… Tieši tā … Jūs viņu labi pazīstat?… Jā, klausos… — sekretārs mazliet sarauca uzacis. — Saprotu. Ja var tūlīt, tad es momentā braucu …
   Nolicis klausuli, sekretārs nopūtās un uzmeta acis pulkstenim uz mērpaneļa. Bija vienpadsmit un trīs­desmit piecas minūtes.
   —   Satrauc? — sekretārs murmināja tumšajā auto­mašīnā. — Kas viņu satrauc?
   Ieslēdzis dzinēju, viņš piezvanīja vēlreiz.
   —  Tas esmu es. Pa ceļam iegriezīšos Cigasaki, tā­dēļ mājās būšu vēlu. Liecies uz auss.
   Viņš brauca zem Tokijas tveicīgās nakts debesīm, kurās nemirdzēja neviena zvaigznīte un tumsā slēpās Jojogi birzs un stadions. Šeit naktīs allaž mēdza sa­tikties iemīlējušies. Apgaismojis ar starmešiem vairākus pārīšus, viņš uzspieda uz akseleratora.
   Aizritēja vairākas dienas.
   Tokija joprojām vārījās trīsdesmit piecu grādu peklē. Cilvēki staigāja iedeguši gluži melni un novārguši. Kopš Sjonanas jūras krasta nobrukuma un izvirduma Idzu rajonā pilsētnieki baidījās izbraukt piepilsētas zonā. Glābjoties no tveices un alkstot pēc jūras ūdens vēsuma, ļaudis masveidīgi devās uz Čibas prefektūru un tālāk uz Kansaja apgabalu, Kjūsjū salu, uz ziemeļ­austrumiem, pat uz Hokaido salu. Vilcieni un lidma­šīnas bija stāvgrūdām pilnas, automašīnas plūda pa šosejām nepārtrauktā straumē. Amagi, izvirdis daudz magmas, nomierinājās, lai gan vēl joprojām kūpēja, bet Asama laiku pa laikam atkārtoja nelielus izvirdu­mus. Zemestrīces nerimās, ik dienu notika pieci seši diezgan jūtami grūdieni. Vecās mājas sasvērās, sienās parādījās plaisas, no jumtiem bira dakstiņi. Visu pre­fektūru pilsētās un ciematos steidzīgi tika uzskaitītas novecojušās un līdz ar to bīstamās ēkas. Bet tuvākajai desmitgadei ieplānoto projektu, kas paredzēja visas valsts mērogā paātrinātos tempos kāpināt celtņu seis­misko un ugunsizturību, vēl arvien apsprieda Celtnie­cības ministrijā.
   Smacīgās tveices nomocīti, cilvēki vairs neievēroja zemestrīces. Uztvere notrulinās, ja zini, ka tevi ik brīdi var sašūpot, lai kur tu arī būtu — uz ielas, tējnīcā, mājās. Sevišķi spilgti tas izpaudās Tokijā. Tur pilsēt­nieki bija tiktāl pieraduši pie zemes līgošanās, ka bie­žās zemestrīces tika uzskatītas gandrīz vai par normālu parādību. Un tomēr ziņojumi, ka visā valstī, no Kjūsjū dienvidiem līdz Ilokaido ziemeļiem, nepārtraukti notiek sīkas un vidējas zemestrīces, krita uz nerviem. Nemieru izraisīja ari ūdens temperatūras celšanās Asinoko ezerā Hakonē kalnos. Rezultātā zivis uzpeldēja ar vēderiem uz augšu. Apziņas dziļumos cēlās neizprotams satrau­kums un bažas. Reizēm cilvēki sāka skraidīt un šau­dīties apkārt, it kā viņus kāds vajātu. Salīdzinot ar pagājušā gada augustu, stipri bija pieaudzis auto­katastrofu skaits. Visi bija kļuvuši apbrīnojami ātri sakaitināmi. Bieži notika strīdi, kautiņi, slepkavības. Bija zudusi interese par profesionālo beisbolu un hipo­dromiem. Neparastā daudzumā slīka atpūtnieki. Lietus gāzes bija nopostījušas rīsa laukus Sikoku salas Tosas apgabalā, lai gan, pēc iepriekšējiem aprēķiniem, visā Ja­pānā bija gaidāma bagātīga raža. Dienvidu rajoniem tuvojās taifūni Nr. 17 un Nr. 18. Piejūras kūrvietā tika apcietināta grupa pusaudžu un jauniešu, kas, sašņau- kušies LSD, bija noslepkavojuši cilvēku.
   Kansaja apgabalā, mirušo piemiņas dienai «Ura- bon» tuvojoties, sākās japāņu encefalīta epidēmijas otrais vilnis, bet universālveikalos demonstrēja rudens sezonas jaunās modes. Atombombardēšanas piemiņas dienā arī šogad notika plaši mītiņi. Un tad jau tuvojās piecpadsmitais augusts — kapitulācijas dienas datums, kas allaž modināja šausmu pilnas atmiņas par tālo, seno karu.
   Desmitajā dienā pēc tikšanās ar kabineta locekļiem profesora Tadokoro laboratorijā atskanēja telefona zvans. Runāja Jukinaga. Docents ļoti lūdza profesoru, neraugoties uz to, ka viņš aizņemts darbā gan dienās, gan naktīs, nekavējoties atbraukt uz viesnīcu «Palace», lai tiktos ar kādu cilvēku, kas ļoti vēlas iepazīties ar viņu. Mašīna esot jau izbraukusi pēc profesora.
   —   Ar ko tu gribi mani iepazīstināt? — īgni rūca Tadokoro, neskūts, negulēšanas nomocīts. — Esmu aizņemts. Bez tam tu velc mani uz viesnīcu, kur jābūt ar kaklasaiti?
   —   Tas atņems jums pavisam nedaudz laika. Tikai kādas trīsdesmit minūtes, ne vairāk. — Jukinaga uz­stāja. — Cik man zināms, šis cilvēks ļoti labi pazinis jūsu tēvu.
   —  Tādēļ es tev jautāju, kā viņu sauc.
   Tieši šajā brīdī saruna pārtrūka, bet tūdaļ iedūcās interfons.
   —   Profesor Tadokoro… Pie durvīm jūs gaida automašīna, ko atsūtījis Jukinagas kungs.
   —   Lai gaida! — Profesors pagrozīja galvu un ar delnu novilka pa neskūtajiem vaigiem. Tad, neapmieri­nāti nošņācies caur degunu, paķēra žaketi.
   Tiklīdz profesors Tadokoro sagumzītā kreklā un no­valkātā žaketē ieradās viesnīcā, pie viņa pienāca žilbi­noši skaista meitene, tērpusies kimono.
   —   Profesors Tadokoro kungs? — viņa vaicāja. — Lūdzu, sekojiet man.
   Viņi šķērsoja vestibilu, kurā drūzmējās ārzemju viesi, biznesmeņi un grezni tērptas sievietes — laikam bija paredzētas viesības —, un uzkāpa uz neliela pa­augstinājuma, kur jau gaidīja jauns, stalts vīrietis tumšā uzvalkā.
   —   Lūdzu, profesora kungs. Jūs tiekat gaidīts… viņš pieklājīgi paklanījās.
   Profesors Tadokoro paskatījās uz norādīto pusi. Tur stumjamā krēslā sēdēja vecs vīrs, tik izģindis, ka palikuši tikai kauli un āda. Viņa kājas, neraugoties uz vasaras svelmi, bija ietītas segā.
   —   Kur Jukinaga? — atskatījies uz jauno cilvēku, vaicāja profesors. Bet tas jau bija pazudis.
   —   Tadokoro-san?
   Vecajam vīram bija negaidīti spēcīga balss. No dzi- jiem dobumiem biezu, sirrnu uzaču aizsegā uz Tadokoro asi un taisni raudzījās izbalējušas, bet skaidras acis. Krunkainā, savādiem plankumiem klātā seja izskatījās smaidoša.
   —   Tik tiešām līdzīgs. Labi pazinu jūsu tēvu. Ta­dokoro Einosins, vai ne? Bija ietiepīgs jauneklis.
   —   Ar ko man tas gods? — Tadokoro jautāja, lūko­joties vecī jau bez īgnuma.
   —   Sēstieties, — vecais izklepojies teica. — Uzvārds nav svarīgs. Es esmu Vatari, bet tas jums neko neiz­saka. Esmu pārkāpis jau otrā gadsimta slieksni. Šogad oktobrī būs simts un viens gads. Medicīna stipri pro­gresējusi un neļauj večiem aizmigt. Arī agrāk esmu bijis kaprīzs, bet, jo vecāks kļūstu, jo topu vēl untumai­nāks. Gadu gaitā vairojušās manas zināšanas, un, jo vairāk es uzzinu, jo mazāk bijāšanas paliek — tagad ne no kā pasaulē vairs nebīstos un līdz ar to esmu niķu pilns. Lūk, piemēram, sadomāju iepazīties ar jums — tas taču arī ir veca cilvēka untums… Bet vispār gribu jūs par kaut ko izprašņāt.
   —   Piedodiet, par ko tad? — Tadokoro pats nebija pamanījis, kā apsēdies uz krēsla un noslaucījis no­svīdušo seju.
   —   Ir tāda lieta, kas man nedod mieru… — vecais ieurbās profesorā asām acīm. — Jums varbūt liksies, ka es uzstādu bērnišķīgu jautājumu, bet nekā darīt. Mani satrauc tikai viens — bezdelīgas!
   —   Bezdelīgas?
   —   Jā, manās mājās katru pavasari atlidoja bezde­līgas un zem dzegas izveidoja ligzdu. Jau gandrīz div­desmit gadu. Bet pērn atlidoja maijā, uzcēla ligzdu un jūlijā nez kāpēc pazuda. Pameta tikko izdētas oliņas! Šogad nemaz neatlidoja. Un ne tikai manās mājās, bet visā apkārtnē. Kāpēc, ko?
   —   Bezdelīgas… — profesors Tadokoro pamāja ar galvu. — Tas notiek ne tikai pie jums, bet visā valstī. Pēdējo divu trīs gadu laikā krasi samazinājies Japānā atgriezušos gājputnu skaits. Ornitologi apgalvo, ka tāda parādība izskaidrojama ar ģeomagnētiskajām svārstībām vai klimatiskajām izmaiņām. Bet man lie­kas, ka ir vēl kādi citi cēloņi. Pērn un šogad atgriezu­šos bezdelīgu skaits mūsu zemē samazinājies simt div­desmit reizes. Tas notiek ne tikai ar bezdelīgām. Mil­zīgas izmaiņas novērotas arī zivju migrācijā.
   —   Hm, — vecis noņurdēja. — Ko tas nozīmētu? Varbūt kāda brīdinājuma zīme?
   —   Nekā nevaru pateikt, — profesors Tadokoro pa­grozīja galvu. — Absolūti nekā nezinu teikt! Es pats lienu vai no ādas laukā, lai kaut ko izprastu. Man ir neskaidras bažas, bet vēl neuzdrošinos kaut ko ap­galvot …
   —   Saprotu, — vecais atkal ieklepojās. — Ir vēl viens jautājums. Kā jus domājat, kas visvairāk nepie­ciešams zinātniekam?
   —   Nojauta! — profesors Tadokoro nekavējoties at­bildēja.
   —   Kas? — vecais vīrs pielika roku pie auss. — Kā jūs teicāt?
   —   Es teicu «nojauta», — profesors atkārtoja ar dziļu pārliecību. — Jums tas varbūt liksies savādi, bet zinātniekam, it sevišķi tādam, kas strādā dabaszinību jomā, pats galvenais ir asa un aptveroša nojauta. Cil­vēks, kam tās trūkst, nekad nekļūs liels zinātnieks, ne­kad neizdarīs lielu atklājumu.
   —   Labi. Es jūs saprotu.., — Vecais pamāja ar galvu.
   —   Atvainojiet… — teica pēkšņi parādījies jaunais cilvēks un sāka grūst prom ratiņus. Profesors Tadokoro samulsis un pārsteigts acīm pavadīja jaunā cilvēka un kimono tērptās meitenes augumus.
   Atjēdzies viņš paskatījās apkārt. Jukinaga nekur nebija redzams. Tikai tagad profesors pamanīja vies­nīcas zēnu, kas sauca viņu vārdā un pasniedza zīmīti no Jukinagas. «Lūdzu piedošanu. Paskaidrošu vēlāk,» profesors izlasīja.
   Aizritēja vēl viena nedēja, un kādā vakarā profe­sora Tadokoro laboratorijā ieradās stipri iededzis vī­rietis vidējos gados.
   —   Esrnu dzirdējis, ka jums vajadzīgs bati­skafs… — tūdaļ iesāka nepazīstamais. — Vai franču «Kermadec» būtu noderīgs? Tas var nolaisties vairāk nekā desmittūkstoš metru dziļumā.
   —   Ko nozīmē — būtu noderīgs? — profesors sa­rauca uzacis. — Man vajadzīgs japāņu batiskafs.
   — Runa nav par nomāšanu. Batiskafs tiks nopirkts un uz laiku nodots jūsu lietošanā, — teica savādnieks. — Kas attiecas uz jūsu darbu Pasaules okeāna draudzes cen­tram, tad tas varēs itin labi iztikt arī bez jums. Tik­līdz vispārējos vilcienos pabeigsit līgumdarbus, mēs lūdzam jūs — protams, ne jau tūdaļ, bet pamazām — izbeigt attiecības ar šo centru. Domāju, ka laboratoriju varēs atdot viņiem tādu, kāda tā ir. Jums jāsaprot, ka šis centrs ir tikai aizsegs, lai ASV jūras karaflotes okeānu pētīšanas nodaļa varētu sniegt jums finansiālu palīdzību. Mums tas ir zināms, tādēļ esam gatavi pie­šķirt jums pētnieciskajiem darbiem nepieciešamos līdzekļus, pie tam tik daudz, cik jums būs vajadzīgs. Mēs esam ar mieru, ka jūs pats izvēlaties piemērotus līdzstrādniekus. Vienīgais, ko lūdzam — atstājiet mūsu pārziņā noslēpumu saglabāšanas sistēmu. Līdz šim lai­kam jūs esat darījis visu, lai Japānas interesēs uz ār­zemēm netiktu izpausta informācija par jūsu veikto darbu. Ceram, ka arī turpmāk Japānas labad sekmēsit noslēpumu saglabāšanu.
   —   Tas ir Jukinagas pirksts! — profesors Tadokoro iesaucās. — Kas jūs tāds esat? Kāds sakars jums ar Jukinagu?
   —   Protams, mēs griezāmies ar lūgumu sadarboties arī pie docenta Jukinagas. Lūdzu, es esmu… — vīrie- , tis izvilka no kabatas portfeļa vizītkarti.
   —   Ministru kabineta… pētījumu sektors… — profesors izlasīja kā vaidēdams.
   Šajā brīdī kāpņu telpā atskanēja skaļš soļu trok­snis un skaitļošanas telpā iedrāzās jauns cilvēks.
   —   Kas noticis? — profesors jautāja, gandrīz vai nobijies. — Vai tad klusāk nevari?
   —     Skolotāj… — Vēl pavisam jauniņš, bērnišķī­giem sejas pantiem, puisis ierāva galvu plecos un pa­sniedza papīrīti. — Nupat… atkal… Kansaja ap­gabalā …
   Tajā laikā Onodera kopā ar dažiem studiju bied­riem atradās Kioto pilsētā un no galerijas virs Kamo- gavas upes tīksminājās ar kalnā degošo milzīgo hiero­glifu «liels». Visas viesnīcu galerijas Bontočjo kvartālā gar Kamogavu, Trešās un Ceturtās līnijas tilti, kā arī krasta zemes uzbērums bija ļaužu pārpildīti. Pa Ceturto līniju no upes rietumu krasta līdz Minamidzas kvartā­lam un pat vēl tālāk līdz Kioto—Osakas dzelzceļa 1 Ceturtās līnijas stacijai nepārtraukti plūda cilvēku straume. Transporta satiksme bija pārtraukta.
   Milzīgi, koši sarkani ugunskuri, izvietoti hiero­glifa veidā, Austrumu kalnā bija uzliesmojuši pirms kādām divdesmit minūtēm. Pa kreisi, tālajā ziemeļu nogāzē, arī iedegās milzīgs hieroglifs. Tā bija svētā uguns, kas «Urabon» — mirušo piemiņas — dienā pa­vadīja no šīs pasaules aizgājušo dvēseles.
   —   Savādi gan… — nočukstēja inženieris elektro­niķis Kimura, kas pavisam nesen bija atgriezies no starptautiskas konferences televīzijas jautājumos.
   —  Zemē, kas palaiž mākslīgus pavadoņus ar radiorai­dītājiem un taisās būvēt atomtankkuģus, vēl saglabāju­šās tādas lietas… Pats par to it kā nemaz nedomāju, bet, tiklīdz iestājas augusts un tuvojas mirušo piemiņas diena, atkal ar nepacietību un pat ilgošanos gaidu šos uguņus…
   —            Esmu dzirdējis, ka informācijas tehnikā liela uz- r manība tiekot veltīta simboliem, — teica no alus sa­sarkušais Ueda, filozofijas pasniedzējs vietējā privāt- universitātē. — Bet kā informācijas tehnika definē un operē ar tādiem jēdzieniem kā «daiļums», «izsmalcinā­tība», «gaumes izpausme» un tā tālāk?
   —  Jā, tiešām dīvaina zeme, — Kimura turpināja.
   —   Kāpēc pie mums saglabājušies tādi seni paradumi? Tajos laikos, kad nebija nedz elektrības, nedz neona, šāda izrāde, protams, varēja atstāt dziļu iespaidu, bet mūsu dienās? Kāpēc tā saglabājusies? Vienam laikme­tam izbeidzoties, kopā ar šo laikmetu būtu jāatmet arī
   šī laikmeta kultūra. Man liekas, ka kultūra jāapglabā kopā ar tās laikmetu …
   —  Tāda ir Japāna, — teica Ueda, ar delnu noslau­kot lūpas. — Šajā zemē nekas neizmirst un neizzūd.
   Iespējams, ka no pasaules skatuves kaut kas arī aiziet, tomēr galīgi neiet bojā un nemirst. Uz laiku paslēpies, tas turpina dzīvot kaut kur šīs pasaules kaktos. Mirušo piemiņas dienā, kā arī citos svētkos pie miera aizgāju­šie cilvēki kopā ar savām paražām atkal uznāk uz ska­tuves. Tad viņus uzņem kā visdārgākos viesus, un dievi un senči, kas jau sen devušies pie miera, vienu dienu at­kal kļūst galvenie varoņi. Tā pie mums ir pieņemts. Dī­vaina zeme! Aplūkosim reliģijas jautājumu. Kādu tik Japānā nav reliģiju, bet vienas, galvenās, vadošās — nav. Toties ir paradums visu uzņemt un saglabāt. Šis paradums ir unikāls, tā ir mūsu garīgās kultūras sa­stāvdaļa, kurai citās zemēs nav nekā līdzīga ..,
   —   Ja nebūtu šī paraduma, kas neļauj aiziet bojā nekam un nevienam, tad mūsdienās nebūtu ne miņas arī no tik mīlīgas maiko[15]! — sarunā iejaucās Osakas celtniecības firmas kalpotājs Nodzaki, aiz pleciem pie­velkot sev klāt biezi nopūderētu slaidu maiko. — Kur tu vēl mūsu laikos atradīsi tādu gaumi un smalkumu! Gindzas hosteses tik vien prot kā dzert un naudu izvi­lināt, bet mums, apmeklētājiem, vēl jāapkalpo viņas pašas. Vai man nav taisnība, mazulīt? Gribi, iemācīšu tevi skūpstīties, kā nākas?
   —  Ko jūs, — maiko smiedamās iesaucās. — Lie­cieties mierā! Nobirsiet viss ar pūderi!
   Onodera, atspiedies pret margām un raudzīdamies hieroglifu lēkājošajās liesmās, izklaidīgi klausījās draugu sarunās. Pagarinājis savu divu nedēļu atvaļi­nājumu vēl par vienu nedēļu, viņš bija aizbraucis uz Go bēru ceremoniju, bet vēlāk piedalījies viņa pīšļu ap­glabāšanā Go dzimtajā pusē Sikoku salā. Tika atrasts kaut kas testamentam līdzīgs un noskaidrots, ka Go izdarījis pašnāvību. Ātrrakstā uzmestās nesakarīgās piezīmes bija grūti salasāmas, tomēr varēja izburtot, ka Go kaut ko atklājis …
   Kāpēc viņš gāja nāvē?
   Ugunskuri, kā pavadot Go dvēseli, mirgoja un pa­lēnām izdzisa. Šajā zemē nekas neizmirst un neiz­zūd… Vai tas ir tiesa? Vai tiešām neizzūd? Piemēram, Kioto… Pastāv jau tūkstoš gadu… Un dzīvo vēl tagad, neļaujot pagātnei aiziet nebūtībā. Bet kā būs turpmāk? Nākošajā gadu tūkstotī?
   —   Atļausit piedāvāt vēl vienu, — viņam tuvāk pie­virzījās ne visai jauna geiša. — Kas jums lēcies? Gar­laikojaties?… Vai nevēlaties nobaudīt?
   —   Ielej labāk man, — teica informācijas nodaļas reportieris Ito, kas bija ieradies no Tokijas. — Bet tikai ne mazā tasītē. Iedod glāzi vai kaut ko tai lī­dzīgu …
   —   Ha, kāds spēkavīrs atradies! Tādā gadījumā, lūdzu, šo te! — geiša paņēma no galda lielu, ar sar­kanu laku pārklātu, dziļu paplāti. — Jūs no tādas vēl neesat dzēris?
   —   Kas tas tāds? — jautāja jau diezgan iereibušais Ito, blenžot uz trauku. — Nu tad iemetīsim trīs reizes pa trim malkiem kā jau kāzās!
   —   Sirsnīgi pateicos. Bet es runāju pavisam par ko citu. Ja šajā paplātē ielej ūdeni, notver tajā uguņu at­spulgu un pēc tam to izdzer, tad nevar saaukstēties.
   —   Kioto uz katra soļa tikai burvestības vien, — Ito nopurpināja. — Labi, lej iekšā. Bet ūdens vietā auksts sakē gan būtu noderīgāks!
   Vienā rāvienā iztukšojis līdz malām piepildīto pa­plāti, viņš ar delnas virspusi novilka pār lūpām.
   —   Garšīgs. Kansajā sakē labāks nekā jebkur ci­tur. — Ito apmierināts nopūtās. — Kas garšīgs, tas garšīgs!
   —   Jā, tas tiesa. Kāpēc nenobaudījāt grunduļu bul­jonu?
   —   Es upes zivis neēdu. Ja nu paretam kādu zuti vai foreli. Bet uz visādiem grunduļiem un karpām pat virsū neskatos! — Ito teica māksloti familiārā tonī un pagriezās uz Onoderas pusi. — Ko tad tu? Nemaz ne­dzer?
   —   Dzeru… — Onodera pielika pie lūpām glāzi ar alu.
   —   Bet tu laikam nemaz nereibsti… — Ito piebilda un palūdza geišai, lai tā atkal ielej. — Domā par Go?
   —   Jā …
   —   Es arī domāju par viņu.
   Iestrēbis no pilnās tases, Ito nolika to uz galda un piesēdās tuvāk Onoderam.
   —   Viņa testaments.., Nezinu, varbūt tas nemaz nav viņa… Bet man tomēr ir līdz kopija, — Ito uz­sita uz bikšu kabatas. — Vai tev neliekas, ka tajā lietā kaut kas nav kārtībā?
   —   Kas tieši?
   —   Es visu laiku prātoju, vai tik tā nav slepka­vība… — Ito kā parasti, kad bija piedzēries, lūkojās uz Onoderu caur pieri. — Viņš nebija tik mazdūšīgs, lai dotos pašnāvībā. Es viņu pazinu vēl no skolas sola.
   —   Slepkavība? — Onodera pārsteigts vaicāja.
   —   Bet kādēj?
   —   Vai pats nenojaut? Nav šaubu, ka uz super- jaunās maģistrāles celtniecības rēķina kāds ir krietni iedzīvojies, — Ito, atspiedies ar delnām pret ceļiem, izpleta elkoņus. — Go būs atklājis paviršības ģeodēzis­kajos mērījumos un balstu būvdarbos. Kāds no priekš­niekiem, kam galva noripotu, ja tās nāktu atklātībā, aizvilināja viņu uz Tenrjūgavas upes augšteci, nogali­nāja un inscenēja pašnāvību. Nu, ko tu teiksi par tādu scenāriju?
   —   Nē, nē, — Onodera izklaidīgi prātoja. — Būv­darbi vēl nebija tādā stadijā, lai jau varētu kaut ko at­klāt. Tādēļ nebija vajadzības nogalināt Go.
   —   Tu laikam man nepiekriti? — Ito jautāja.
   —   Zini, kas to saka? Es, Ito-san, tas pats, kas at­maskojis korupcijas uz ātrgaitas autostrādēm un sa­ņēmis par to prēmiju no pārvaldes priekšnieka. Atgrie­zīšos darbā un cīņā par nelaiķa piemiņas godināšanu mēģināšu atmaskot arī šos …
   —   Man liekas, ka te slēpjas kas cits, — Onodera nedroši nomurmināja.
   —   Cits? Tātad tu domā, ka tā bija pašnāvība?
   —   Nē…
   —   Ne slepkavība, ne pašnāvība … Kas tad? …
   —   Es domāju, ka tā bija nejauša nāve.
   Pēc šiem vārdiem Onoderam pēkšņi sāka likties, ka viss ir noskaidrojies. Acu priekšā uzpeldēja Go nāves aina, par kuru viņš bija dzirdējis notikuma vietā. Div­desmit otrā jūlija naktī, precīzāk sakot, divdesmit tre­šajā jūlijā pulksten divos no rīta, Go, nevienam nekā nesakot, pēkšņi izgājis no viesnīcas Hamamacu. Dežu­rants pie durvīm redzējis, kā viņš iesēdies taksometrā. Šoferis, kuru sameklēja vēlāk, pastāstīja, ka aizvedis Go līdz kalna ceļam pie pašas Sakumas. Viesnīcā Go vairs nav atgriezies, bet viņa līķi atraduši ūdenī tikai pēc trim dienām vairākus kilometrus lejpus Sa­kumas aizsprosta Tenrjūgavas upes augštecē. Galvas­kauss bijis stipri iedragāts… Viesnīcā atrastas tās savādās piezīmes… Aizrāvies ar kādu domu, Go bija spējīgs pat vēlās nakts un agrās rīta stundās skriet uz laboratoriju vai modināt no miega savus darbabiedrus. Tātad bijis kaut kas tāds, kas viņu šaus­mīgi satraucis nakts vidū. Nesagaidījis rītu, Go drā­zies uz Tenrjūgavas augšteci. Tur kaut ko ieraudzījis vai gribējis pārbaudīt. Sakumas rajonā ieradies īsi pirms rītausmas. Būdams neapdomīgs cilvēks, viņš at­laidis taksometru, bet pats devies pie aizsprosta. Sācis kāpt aizā, lai kaut ko aplūkotu. Rītausmas rēnajā gaismā paslīdējis uz norasojušās zāles vai kaut kā cita un nokritis lejā… Laikam tā bus bijis. Bet kas bija licis viņam nakts vidu traukties uz Sakumu?
   Kaimiņu veranda sāka spēlēt samisenu[16]. Vējš pēkšņi pierima, un tūdaļ iestājās smacīgs karstums.
   —  Vai šeit atrodas Onodera-san? — kalpone pa­bāza galvu verandā. — Jums zvana no Tokijas.
   Onodera pielēca kājās un devās pie kases letes.
   —  Onodera-kun? Runā Jukinaga, — atskanēja klausulē. — Mums vajag nekavējoties tikties un ap­runāties. Vai jūs varēsit rīt atgriezties Tokijā?
   —  Neesmu noskaņots, bet… — Onodera sastomī­jās. — Bet, ja tāda steiga, izbraukšu no rīta pa jauno maģistrāli. Sakiet kaut vai apmēram, kas par lietu?
   —   Kad tiksimies, tad arī pastāstīšu visu sīki jo sīki. Gribu lūgt jūs sadarboties kādā pasākumā… — Jukinaga uz brīdi apklusa. — Vārdu sakot, runa ir par darbu pie profesora Tadokoro…
   Saruna pēkšņi pārtrūka.
   —  Hallo, hallo! — Onodera kliedza klausulē. — Hallo, hallo!
   Pēkšņi viņš sagrīļojās kā piedzēries. Kaut kur spalgi iespiedzās maiko vai kāda cita sieviete, smalki iesīkdamās nodrebēja fusuma[17]. Onodera vēl nepaguva nekā apjēgt, kad visa māja salīgojās un sāka griezties ap savu asi. No pazemes atplūda dobja rūkoņa. Atska­nēja griezīgs brīkšķis, no staba, kas balstīja jumtu, atlūza sija. Sienas un griesti iegrima putekļu mākonī. Cauri dunoņai un grūstošo māju krakšķiem izlauzās sirdi plosoši kliedzieni un vaidi. Onodera, nespēdams noturēties kājās, pieķērās pie staba, bet, ieraudzījis, ka no eņģēm izlec pieliekamā durvis un no turienes kā dejodams atlido varens galds, sagrāba to, piestutēja pie sienas un palīda apakšā. Nodzisa gaisma, un kaut kas ar milzīgu dārdoņu nogāzās uz sarkankoka galda vir« sas. Onodera nez kādēļ paskatījās pulkstenī un iegau­mēja laiku. Spriežot pēc tā, ka nebija iepriekšējo vieglo grūdienu, epicentram vajadzēja atrasties kaut kur tuvumā. «Cik ilgi tā turpināsies?» Pēkšņi prātā pazi­bēja šaušalīga doma, un pa muguru pārskrēja šermuļi. Ar mokām pagriezis galvu, viņš palūkojās uz istabas iekšējo pusi. Cauri starpsienu, stabu, siju un dēļu sa­blīvējumam vīdēja blāva gaismas strīpiņa.
   Tur, kur agrāk atradās veranda, tagad nebija vairs nekā un neviena …
   Šī «Kioto lielā zemestrīce», kas izcēlās, pēkšņi akti­vizējoties sen apklusušai seismiskai joslai, bija tiešām drausmīga. Gan pēc mērogiem, gan pēc cilvēku upuru skaita. Uz «Daimondzi» — Lielā hieroglifa svētkiem — Kioto bija sabraucis milzum daudz ļaužu. No visiem tiltiem un galerijām Bontočjo un Kijamači kvartālos cilvēki bira lejup kā pupas. Neskaitāmas dzīvības tika apraktas zem māju gruvešiem vai samīdītas šausmu pārņemtajā pūlī. Pilsētā vienā acumirklī aizgāja bojā četri tūkstoši divi simti cilvēku, bet trīspadsmit tūk­stoši bija ievainoti. Bontočjo, Kijamači, Gion-pirmais, Gion-otrais, Mijagavamači un Simidzu kvartāli pa­zuda no zemes virsas, bet viss Minamidza rajons sa­svērās uz vienu pusi, atklājot patiešām traģisku ainu.
   Pēc šīs drausmīgās katastrofas vidējas zemestrīces Kanto apgabalā ne tikai nenorimās, bet, tieši otrādi, kļuva biežākas un pamazām sāka izplatīties arī Japānas rietumu daļā …

   1.
   Nākošā gada martā, ekvinokcijas dienas[18] priekšva­karā, Interpola Japānas filiāle, kas atrodas Tokijas policijas departamenta ēkā, saņēma teletaipa ziņojumu no Parīzes centra:
   «D. Martēns, beļģu tautības mākslas darbu tirgo­tājs, divdesmitajā datumā izlidojis uz Japānu ar avio­kompānijas «Sabena» lidmašīnu. Reiss Nr. 301. Šis cilvēks ir svarīga persona starptautiskā sindikātā, kas nodarbojas ar mākslas priekšmetu izlaupīšanu, kontra­bandu, viltošanu un zagtu mantu uzpirkšanu. Vēlams ņemt uzraudzībā.»
   Vēlāk tika piesūtīts viņa sevišķo pazīmju saraksts, biogrāfiskie dati un faksimila fotoattēls.
   —   Kā rīkosimies? — jautāja līdzstrādnieks, rādot dokumentus savam priekšniekam. — Vai ziņosim poli­cijas departamenta ārzemju nodaļai?
   —   Jā, — nodaļas vadītājs pagrozīja galvu. — Sprie­žot pēc ziņojumiem, tas ir krietni liels putns. Intere­santi, kas viņu te pievelk?
   Nolēma pieprasīt no Parīzes sīkākas ziņas par šo D. Martēnu, bet uz lidostu nekavējoties nosūtīt aģentus ārzemju viesa novērošanai. Aviokompānijas «Sabena» virsskaņas lidmašīnai, kas veica reisu Nr. 301 no Parīzes
   uz Japānu caur dienvidu valstīm, vajadzēja pienākt Tokijas starptautiskajā lidostā «Narita» šīs dienas rīta stundās.
   Bet, kad milzīgā, divsimttrīsdesmitvietīgā lidmašīna «Boeing 2707» nolaidās, izrādījās, ka D. Martēna kunga starp pasažieriem nav. Pasažieru pārvadāšanas nodaļā noskaidrojās, ka D. Martēns izkāpis no lidmašīnas Kalkutā.
   Nekavējoties tika organizēta novērošana Kansaja otrajā starptautiskajā lidostā. Bet nebija tik vienkārši atrast vajadzīgo cilvēku milzīgajā pasažieru straumē, kas nepārtraukti izplūda pa daudzajām izejām no lid­ostas, kurā cita pēc citas pienāca reisu lidmašīnas no Dienvidaustrumu Āzijas.
   Interpola Japānas filiālei bija mazi štati, tādēļ tā lūdza imigrācijas biroju un lidostas policiju paziņot, ja, pases pārbaudot, tiks pamanīta persona ar uzvārdu Martēns, un nolēma uz laiku pārtraukt viņa meklešanu, i — Kas tas mākslas darbu tirgotājs Martēns tāds ir? — nodaļas vadītājs jautāja Interpola ASV filiāles darbiniekam, kas, izsekojot kādu aizdomīgu personu, bija ieradies Japānā.
   —  Mākslas darbu tirgotājs Martēns? Antverpenes D. Martēns? — amerikānis, agrākais korespondents, kas desmit gadus bija nostrādājis preses aprindās, iegūdams lieliski informēta cilvēka slavu, izbolīja acis. — Tas ir liels putns. Savā jomā īsts meistars. Kas ar viņu noticis?
   —  No Parīzes centra ziņots, ka viņš izlidojis uz Japānu.
   Amerikānis iesvilpās.
   —   Savādi. Līdz šim brīdim biju pārliecināts, ka Tālie Austrumi ir ārpus viņa darbības sfēras. Jums vajadzētu viņu ņemt uz grauda. Sis tips nekad nerādās pats, ja lieta negrozās ap milzīgiem darījumiem. Bet, ja reiz viņš izkustējies, tas nozīmē, ka ir nolemts sle­peni izvest no valsts tādus mākslas darbus, kas ir īsta nacionālā bagātība. Viņš ierodas Japānā pirmo reizi?
   Nodaļas vadītājs nobālēja un vēlreiz piekodināja, lai abās lidostās pastiprinātu ārzemnieku novērošanu.
   Bet neilgi pirms tam…
   .,. Cilvēks, kas tika gaidīts, iznāca no milzīgās, trīssimt tonnu smagās reaktīvās lidmašīnas «Air India»
   pirmās klases salona dažas minūtes pēc nosēšanās Kansaja starptautiskajā lidostā. Grimdams rietošās saules spilgtajos staros, viņš laipni uzsmaidīja sari[19]tērptajai stjuartei un, turot rokā nelielu koferi, izgāja cauri pasu kontroles punktam, uzrādot dokumentus ar svešu uzvārdu, iesēdās automašīnā, kas bija atbrau­kusi viņam pretim, un pazuda. Viņa pazīmes no Inter­pola Japānas filiāles ienāca lidostā veselu pusstundu pēc viņa ierašanās. Tajā laikā automašīna ar D. Mar­tēna kungu jau traucās ziemeļu virzienā.
   Vēl pēc pusstundas Martēna kungs sēdēja kāda klusa kluba istabā Roko kalnu nogāzē. Caur logu pa­vērās brīnišķīgs skats uz Kobes ostu, kurā jau sāka mirgot naksnīgas ugunis. Martēna kunga sarunu biedrs bija jauns, slaids, plecīgs un eleganti frizēts japānis. Blakus pussirmajam ārzemniekam viņš izskatījās pēc pusaudža, jo viesim viss bija liels — acis, deguns, mute, augums — metru deviņdesmit un svars — simt desmit kilogramu.
   —  Apliecinu, ka tiešām esmu saņēmis ITogaju un Hirosigi … — teica Martēna kungs angliski ar stipru akcentu. — Brīnišķīgas lietas. Esmu rādījis tās mūsu speciālistiem. Oriģināli.
   —  Esmu priecīgs, ka jūs esat apmierināts, — ja­pānis atbildēja perfektā angļu valodā.
   —  Jus tiešām man tās dāvināt? — Martēna kungam acīmredzot ļoti gribējās, lai sarunu biedrs vēlreiz ap­liecinātu šo faktu.
   —   Jā, piemiņai par mūsu iepazīšanos…
   —  Hm … — Martēna kungs nomurmināja, jo ne visai labi saprata sarunu biedra nodomus. — Es gri­bētu dzirdēt, kādi ir jūsu priekšlikumi? Cik sapratu, man būs iespēja iegādāties daudz japāņu mākslas darbu…
   —  Tieši tā, — sarunu biedrs apliecināja. — Mums ir zināms, ka jūs iepērkat tikai pirmšķirīgus mākslas darbus un pie tam vairumā. Mēs varam sagādāt jums tieši to, kas jums vajadzīgs.
   —   Kas par preci? Gleznas?
   —  Dažādas mantiņas. Arī grebumi, Būdas statujas, lietišķās mākslas izstrādājumi,,,»
    Martēna kungs, lūpas savilcis, domāja. Pārāk veikla runa, vai tik nav kādas lamatas?
   — Kad jūs paredzat tās nodot?
   — To es jums vēl nevaru pateikt precīzi. Domāju, ka īstu darījumu mēs noslēgsim pēc gada vai diviem. Bet mantas var nokļūt mūsu rokās jebkurā brīdī, un tad, kā jūs pats saprotat, mēs rīkosimies nekavējoties. Tādēļ mēs apgrūtinājām jūs ar lūgumu atbraukt pie mums, lai nodibinātu kontaktus. Gribam iztikt bez starpnieku līdzdalības. Nav vēlams izpaust mūsu no­slēpumus, jo runa ir par tādām mantām, kas pa lie­lākai daļai ir nacionālie dārgumi.
   «Kas ir šis jauneklis?» Martēna kungs prātoja. «Par viņu galvojis kāds uzticams cilvēks Honkongā. Pats gan neizskatās pēc noziedznieka. Varbūt boss? Jeb viņam vēl kāds ir aiz muguras,,.»
   —^ Patlaban mēs vēlētos uzzināt jūsu noteiku­mus, — sarunu biedrs turpināja. — Cik jus varētu maksāt?
   —   Tas atkarīgs no priekšmeta… Ko jūs teiktu par vairākiem desmitiem procentu no starptautiska­jām cenām?
   —   Mēs gribētu divtik. Toties paši nogādātu visu uz ārzemēm. Tieši jūsu norādītajā visdrošākajā vietā. Tātad mēs uzņemtos visu risku. Bet jūs, izmantojot tikai jums vienam pašam zināmus ceļus, pārdotu tos bagātniekiem kolekcionāriem par cenām, kas ir daudz­reiz augstākas nekā starptautiskās. Ņemot vērā, ka no mūsu darījuma ir izslēgti vidutāji, jums nodroši­nāta liela peļņa. Tā visa nonāks jūsu rokās. Atšķirībā no viltojumiem, kuru pārdošanā jūs esat specializē­jies, mūsu prece būs absolūti īsta.
   Paņēmis glāzīti ar konjaku, Martēna kungs pa­grozīja to resnajos pirkstos.
   —   Parasti es noslēdzu darījumus tikai ar noteik­tiem partneriem. Ar tādiem cilvēkiem kā jūs es ne­mēdzu noslēgt tiešus darījumus. Tas ir mans prin­cips .. „
   —   Bet varbūt reizēm ir vērts noriskēt? Ar notei­kumu, ka mūsu starpā nebūs nekādu personisku kon­taktu līdz pat preces saņemšanai..,
   —   Labi. Bet kāda būs sakaru metode?
   —  Varēsit sazināties ar mums Briselē pēc šīs ad­reses. Pēc sakaru uzņemšanas nosūtīsim jums šifru.
   —   Lai iet. Arī es pamēģināšu likt uz spēles…
   —   Pie vienas reizes, lūdzu, ielūkojieties šeit, — sa­runu biedrs izvilka albumu. — Tas ir tāds kā mūsu preces paraugu katalogs. Kā redzat, mums jau šis tas ir …
   Kad jauneklis atvēra albumu, pārsteigtais Martēna kungs sarauca uzacis.
   —   Sjaraku … Diez vai..,
   —  Jūs paskatieties vērīgāk, — sarunu biedrs pie­bīdīja albumu vēl tuvāk.
   Izvilcis no krūšu kabatas saliekamu lupu, Martēna kungs cieši ielūkojās attēlā.
   —   Šķiet, ka oriģināls… — viņš nesaprašanā no­murmināja. — Bet man taču ir skaidri zināms, ka tas atrodas Valsts mākslas muzejā.
   —   Jā, atradās. Bet tagad tur glabājas lieliska kopija! — sarunu biedrs aizcirta albumu.
   —   Sākumam mēs nogādāsim to uz Antverpeni. Pēc saņemšanas noguldiet norunāto summu dolāros Švei­ces bankā mūsu norādītajā kontā.
   —   Un jus uzņematies arī piegādi? — Martēna kungs izskatījās mazliet apmulsis. — Kā jūs to iz­darīsit?
   —   Šajā gadījumā mantiņa nav pārāk liela, — sa­runu biedrs iesmējās. — Nekādu grūtību nebūs. Pie tam ir tāds jēdziens kā «diplomātiskā imunitāte»…
   Apmēram tajā pašā laikā Jūras dzīļu apgūšanas sabiedrībā ar aviopastu negaidīti ienāca Onoderas lūgums atbrīvot no darba. Viņš bija bez vēsts pazudis kopš sešpadsmitā augusta, tas ir, no Kioto lielās zemestrīces dienas. Nedz Kobē dzīvojošā māte, nedz darbabiedri nezināja, vai viņš dzīvs un kas ar viņu no­ticis. Uz aploksnes bija Neapoles pasta zīmogs.
   —   Ko tas nozīmē? — direktors uzklupa nodaļas vadītājam Josimuram. — Uzskatījām, ka viņš gājis bojā Kioto!
   —  Visi viņa draugi, ar kuriem viņš toreiz bijis kopā, nav vairs starp dzīvajiem… — Josimura skaid­roja galīgi satriekts. — Es gan esmu aizkavējis bēru pabalsta piešķiršanu.
   —   Kādēļ viņš devies uz Eiropu? Un vai firmu ne­vajadzēja brīdināt? — Direktors pagrozīja galvu.
   —  Nevaru saprast. Bet katrā gadījumā vajag ne­kavējoties padomāt par vakantās vietas aizpildīšanu, — teica nodaļas vadītājs. — Tāda darba veterāna zaudē­jums mums būs ļoti sāpīgs.
   —  Tomēr, kāpēc viņš aizbraucis uz Eiropu? — di­rektors nespēja norimties.
   Atbildi uz šo jautājumu pēc vairākām dienām sniedza pilnīgi negaidīts avots. Pārlapojot informāci­jas nodaļas ziņojumus, Josimura pēkšņi cieši ielūkojās kādā lappusē. Sakniebis lūpas, viņš mazliet padomāja, tad pa telefonu sazinājās ar informācijas nodaļu. Ne­daudz vēlāk ar piezīmju grāmatiņu rokā Josimura iegāja direktora kabinetā,
   —  Man liekas, esmu noskaidrojis Onoderas savādo rīcību, — viņš teica. — Šodien saņemta informācija: kāda japāņu glābšanas kompānija nopirkusi no Fran­cijas jūras karaflotes batiskafu «Kermadecv -.
   —   Kas tā par kompāniju? — direktors taujāja,
   •— Kaut kāda aizdomīga, sīka kompānija Kobē. No­skaidrots, ķa tā vai nu galīgi bankrotējusi, vai uz laiku pārtraukusi darbību. Vārdu sakot, tumša bilde,..
   —. Bet ko tāda bodīte darīs ar desmittūkstoš metru klases batiskafu? Ir taču daudz vienkāršāk tādu iekārtu nomāt. Brīvi kuģi ir gan Francijā, gan Anglijā, gan Amerikā.,. — Bija skaidri manāms, ka direktors sak iekarst. — Un kā šī knīpa uzdrošinājusies nopirkt tik dārgu mantu? No kurienes tai tāda nauda?
   —   Nav zināms. Cenšamies izdibināt.,. — Josi­mura ieskatījās piezīmju grāmatiņā. — Domāju, ka šī kompānija pārvilinājusi Onoderu un aizkomandējusi viņu uz Eiropu saņemt «Kermadec». Kāda jēga pirkt kuģi, ja nav tehniķa, kas spēj to pārbaudīt un vadīt?
   —   Viņš būtu tas? — direktors vēl vairāk izbrīnījās. — Onodera nemaz neizskatījās pēc cilvēka, kas spē­jīgs spert tādu soli…
   —  Ir ienākušas ziņas, ka «Kermadec» saņemšana notiks Neapolē.,,.
   —  Nu tad esmu viņā vīlies… — direktors aiz­smēķēja cigareti.
   Kabinetā ienāca informācijas nodaļas vadītājs.
   —   Es vēl par to pašu Kobes kompāniju. Tā sen vairs nenodarbojas ar avarējušu kuģu glābšanu. Kādu laiku būvējusi kuģi koraļļu pētīšanai, bet arī šis pa­sākums nav izdevies. Tāda niecīga bodīte ar divdesmit miljonu jenu lielu kapitālu.
   —  Un tomēr, kur tāds niecīgs uzņēmums dabūjis naudu?
   —   Vietējie finansisti un bankas piešķīruši kredītus. Bet summas niecīgas. Jādomā, ka to atbalsta kādi daudz spēcīgāki naudas dūži. Bet skaidrības nav. Ir aiz­domas, ka šīs kompānijas aizmugurē zem smagās mašīnbūves firmas «K» izkārtnes slēpjas Aizsardzības pārvalde. Taču šādas ziņas vēl nav apstiprinātas.
   —• Aizsardzības pārvalde? — direktors atkārtoja.
   —   Vai nav iespējams, ka tieši Aizsardzības pār­valde grib iegādāties batiskafu? Varbūt to nedrīkst pa­rādīt budžetā vai arī nav vēlams izpaust lietošanas mērķi. Tādēļ darījums tiek kārtots bankrotējušas kom­pānijas aizsegā. Mēs sniedzam jums finansiālu at­balstu, jūs pēc mūsu norādījuma pērkat batiskafu, bet mēs to nomāsim no jums krietni ilgu laiku,,,
   i— Jā, kaut kas tamlīdzīgs, — direktors sāka ur­bināt ausi. — Bet kādēļ Aizsardzības pārvaldei vaja­dzīgs batiskafs? Kāpēc to nevar īrēt tieši no ārzemēm? Kādēļ jāiet aplinku ceļi? Vai nepieciešams kaut ko pār­baudīt tik steidzīgi, ka nav laika gaidīt, kamēr tiks no­laists ūdenī mūsu «Vadacumi Nr. 2»?
   —   Noskaidrosim visu Aizsardzības pārvaldē, — Josimura ierosināja.
   Bet viņu mēģinājumi beidzās neveiksmīgi. Pave­diens drīz pārtrūka un pazuda «drošības noslēpumu» tumšajos labirintos,
   Docents Jukinaga iesniedza universitātei lūgumu at­brīvot viņu uz laiku no ieņemamā amata un caurām dienām un naktīm sēdēja ieslēdzies kantorī, kas atradās daudzstāvu ēkā Tokijas Haradzjuku kvartālā. Tagad visas viņa domas bija saistītas ar projektiem, ko ko­pumā nosauca par plānu D. Sī plāna centrālā figūra, protams, bija profesors Tadokoro. Arī profesors strā­dāja kā apmāts, jo vajadzēja vienlaicīgi pārcelt labora­torijas materiālus un nekavējoties sastādīt pētījumu programmu,
   «Ar ko es galu galā nodarbojos?» Jukinaga reizēm iegrima pārdomās. Viņš pilnīgi bija nodevies darbam, kas izrādījās netverams kā mākoņi. Ja galarezultātā izrādīsies, ka tā bijusi viena zinātnieka fanātiķa ne­prātīga fantāzija, kāda nākotne sagaidīs viņu — Juki- nagu? Visu savu laiku un spēkus viņš ziedo šim plā­nam D un pie tam nedrīkst stāstīt par savu darbu nedz saviem bijušajiem skolotājiem, nedz radiem, nedz drau­giem. Un viss joprojām tikpat neskaidrs un miglā tīts kā sākumā, un neviens nezina, ko vajadzētu uzsākt, lai kaut ko minimāli noskaidrotu. Ja viņš būtu turpinājis mierīgi strādāt, varbūt jau nākošajā gadā iegūtu profe­sora grādu. Viņa zinātniskie darbi bija diezgan plaši pazīstami, un rudens konferencē viņš gribēja uzstāties ar nopietnu referātu. Bet nu profesors, viņa bijušais pasniedzējs, dusmās kaisdams, meklē savu pazudušo audzēkni.,. Kas lika viņam šajā atbildīgajā dzīves posma iesaistīties tik neskaidra, tik nenoteiktā lietā, kur neredzēja neviena pavediena, kam varētu īsti pie­ķerties?
   «Protams, ja pētījumus varētu veikt atklāti, viss būtu daudz vienkāršāk — nekādu noslēpumu, nekādu aplinku ceļu, jebkurš sasniegums būtu pieejams visai sabiedrībai un tiktu atzinīgi novērtēts. Bet darbam tāds raksturs, ka nepieciešams ievērot visstingrāko slepe­nību. Par slepenību sevišķi uzstājas premjerministrs un.,, tas vecis. Mokpilns darbs, par kuru nedrīkst zi­nāt neviens, pat tuvākais draugs. Un nav apsolīts ne­kāds atalgojums.» Viņš pats brīnījās par sevi. Par ko viņš īsti domāja? Kāpēc palaida vējā savas dzīves gai­šāko daļu? Varbūt tagad vienkārši svaidās izmisumā? Varbūt pie visa vainīga sieva — pirms vairākiem ga­diem miruša zinātnieka, viņa iemīļotākā skolotāja, vie­nīgā meita. Izaugusi greznībā, lutināta, viņa spēja būt apbrīnojami cietsirdīga, Bērnu viņiem nebija. Pirms gada, kamēr viņš atradās ārzemju komandējumā, viņa bija pametusi māju un aizgājusi dzīvot pie saviem ra­diem. Šī sieviete acīmredzot nespēja būt dzīvesbiedre tādam kautrīgam, savaldīgam un mazliet savdabīgam zinātniekam, kas, aizrāvies ar savu zinātni, gandrīz ne­kad nebija mājās»
   Bet kas notiks ar viņiem visiem, ja plāns, kuru viņi tagad centās īstenot, izrādīsies tukšas fantāzijas aug­lis? Neviens nav devis garantiju neveiksmes gadīju­mam. Un visļaunākais bija tas, ka ne tikai viņš pats bija iesaistījies šajā plānā, bet pierunājis piedalīties ari vairākus savus visspējīgākos draugus, tālab tagad ju­tās atbildīgs arī par viņu nākotni. No šādām domām sāka reibt galva un kļuva slikti.
   —  Vārdu sakot, tā ir bezcerīga mākoņu ķeršana, — teica Nakada Kadzusige, Jukinagas studiju biedrs, iz­cils informācijas teorijas speciālists. — Noteikumi ir pārāk sarežģīti. Vadīdamies pēc sistēmas «PERT», laikā nepaspēsim. Būs jāizstrādā jauns programmēša­nas veids. Pirmkārt, jāpanāk, lai valdība piešķir mums līdzekļus regulāri, negaidot kārtējās fāzes pētījumu rezultātus. Otrkārt, pēc zināmu darbu veikšanas būs nepieciešamas tik milzīgas naudas summas, ka valdībai vajadzēs izdomāt kādu īpašu ieganstu, lai tās tiktu piešķirtas. Treškārt, ja pētījumu rezultāti katrā atse­višķā posmā izrādīsies puslīdz pozitīvi, valdībai pa­mazām būs jāveic attiecīgi pasākumi. Bet ne jau katrā etapā tūlīt iegūsim nešaubīgus, hipotēzi apstiprinošus rādītājus. Pēc «jā» var nākt arī «nē». Un, pat ja rezul­tāti tuvosies atbildei «jā», tomēr pašā pēdējā variantā var parādīties arī «nē», un visi aprēķini var izkūpēt gaisā. Viss iespējams. Cik ilgi tādā gadījumā valdība mūs uzturēs? Un cik ilgi viņa to spēs slēpt no sabied­rības? Ceturtkārt, līdz kādam pētījumu posmam vispār varēs saglabāt slepenībā mūsu veiktos darbus un hipo­tēzi, uz kuras pamata šie darbi tiek veikti?…
   —   Slepenībai ir dažādas pakāpes. Viena lieta — no­slēpumi, ko nedrīkst izpaust ārzemēs, bet pavisam kas cits ir slepenība pašu zemē, — teica Jamadzaki no mi­nistru kabineta informācijas sektora. — Arī mūsu pašu valstī slepenība var būt dažāda — attiecībā pret visu tautu, kas izmanto masu informācijas līdzekļus, pret opozīcijas partijām parlamentā, valsts iestādēm, finan­sistu aprindām,.,
   —- Pastāv vēl cita problēma — kurā pētījumu pos­ma un līdz kādai pakāpei valdība veiks savus pasa- kumus, — sarunā iejaucās premjerministra kancelejas sekretārs Kuņieda, Noteiktā posmā būs vajadzīgi jauni likumi. Tad arī izvirzīsies jautājums — līdz kādai pakāpei un kādos ietvaros ievērot slepenību un vai vispār būs iespējams nosargāt šo noslēpumu. Viss pārāk sarežģās.
   Jā, tiešām viss ārkārtīgi sarežģījies. Sākumā Juki­naga bija domājis, ka līdz zināmam laikam darbi tiks veikti atklāti, saskaņā ar parasto zinātnisko pētījumu programmu. Tādā gadījumā nebūtu grūti panākt, lai parlaments apstiprina papildu budžetu liela mēroga kompleksiem pētījumiem, un atsevišķus tematus tad va­rētu uzticēt universitātēm. Vajadzības gadījumā kādā posmā darbus varētu padarīt arī slepenus. Jukinaga, kam šādas problēmas bija tālas un svešas, vispār uz­skatīja, ka pētījumu slēpšana ir tīrā nejēdzība. Bet viņa draugi Nakada un Kuņieda, ar kuriem viņš dalījās do­mās par šo jautājumu, nepiekrita viņam. Ja Kuņieda — pēc Jukinagas domām — sprieda kā katrs ierēdnis, tad nopietnais pētnieks Nakada, kas savu zinātnisko darbu rezultātu dēļ bija nokļuvis amerikāņu firmas «Rand Corporation» redzeslokā un ne vienreiz vien noraidījis tās piedāvātos kontraktus par milzīgām summām, to­mēr viņu pārliecināja.
   Pirmais iemesls, kāpēc nedrīkstēja pieļaut atklātus pētījumus, bija tas, ka šie darbi cieši skāra visas Ja­pānas likteni. Iepazinies ar profesora Tadokoro materi­āliem, Nakada bija tūdaļ intuitīvi sapratis — varbūtība, ka turpmākie pētījumi pārvērtīsies ļoti svarīgā lietā, nepārsniedz divus procentus.
   — Pašreizējos apstākļos pat vienprocentīga varbū­tība ir daudz, — Nakada droši apgalvoja. — Mūsu pa­saulē šad tad notiek lietas, kuru varbūtība ir neparasti maza. Ar varbūtību teoriju vien tas nav izskaidrojams. Jāņem vērā kvalitatīvi pavisam citādu parādību raša­nās un attīstība.
   Nakada jau daudzus gadus nodarbojās ar dabas parādību analīzi, kas pamatojās uz varbūtību teoriju. Viņš bija devis lielu ieguldījumu dabā vērojamo gadī­juma procesu «sazarošanās parādību» izskaidrošanā un tālāk attīstījis dzīvības evolūcijas topoloģisko ana­līzi, kā arī izvirzījis teoriju, kas izskaidroja, kādu cē­loņu dēļ dabā notiek parādības, kuru varbūtība ir ļoti niecīga. Šī ideja, ko varētu nosaukt par strukturālo varbūtību teoriju, zinātnieku aprindās vēl netika atzīta, bet viens otrs jau bija sācis pēc analoģijas ar «Vīnera procesu» un «Markova procesu» lietot godpilno vārd­kopu «Nakadas process».
   —   Tiešām… — Kuņieda piemiedza acis. — Tas ir iespējams. Kad spēlēju pokeru, man vienā vakarā trīs reizes sanāca «piecas kārtis», pie tam divas reizes pēc kārtas..,
   —   Brīnos, ka tu neizlaidi garu!.,. — Jamadzaki dzē­līgi piebilda. — Stāsta, ka spēlmaņi turpat uz vietas aizejot uz viņpasauli, ja tāda situācija izveidojoties ķī­niešu kauliņu azartspēlē «maczjan».
   —   Pietiks pļāpāt par azartspēlēm, labāk vēl paprā­tosim, — Nakada pārtrauca tukšo tērzēšanu. Sim talan­tīgajam matemātiķim neveicās spēlēs, un, lai ko arī spēlētu, viņš allaž bija zaudētājs. — Realitātes iz­maiņas faktori sadalāmi divās lielās grupās. No vienas puses, pētījumiem un novērojumiem attīstoties, uzkrājas daudz dažādu datu un kļūst skaidrāka notiekošo parā­dību kopaina. No otras puses, ir pieļaujama doma, ka izmainās pati novērojamā parādība. Tālab pēc iespējas ātrāk jānoteic, kādā virzienā konverģējas parādību vek­tori polimorfiskā sistēmā. Tad, pirmkārt, varēs pa­teikt, kādai parādībai jāīstenojas, un, otrkārt, — kad tam jānotiek…
   Tāds bija otrs iemesls, kāpēc bija nepieciešams šo plānu turēt slepenībā. Pēc profesora Tadokoro aptuve­niem aprēķiniem, TAS varētu notikt vēlākais piecdesmit, bet agrākais — divu gadu laikā. Profesora aprēķinos bija daudz neskaidrību, jo viņa datu vākšanas un mate­riālu apstrādes metodes bija tikpat savdabīgas kā pats zinātnieks. Jukinagam, kas ļoti labi zināja, cik bieži apstiprinās profesora intuīcija, pareģotais minimālais laiks iedvesa šausmas. Vajadzēja no jauna izanalizēt milzīgu daudzumu datu, kas reizēm pat likās savstar­pēji nesaistīti, lai varētu pēc iespējas ātrāk pārbaudīt aprēķināto termiņu pareizību. Varēja jau balstīties uz vidējo aritmētisko — divdesmit četri, divdesmit pieci gadi —, bet Jukinaga pārāk labi zināja, ka savstarpēji saistīto dabas paradību virknē pat visniecīgākais sī­kums spēj izraisīt citas parādības, kas tad strauji vēr­šas plašumā līdzīgi milzu lavīnai. Tiesa, ir arī tādas situācijas, kad parādības gan sāk veidoties, bet pusceļa apsīkst. Tomēr, ja runa ir par pārvērtību, kuras sekas var kļūt bīstamas visai Japānai, jaapsver visļaunakā varbūtība.
   Pēc Nakadas programmas, kas balstījās uz «vis­ļaunāko», gan paši pētījumi, gan to veikšanas procesi bija jātur pilnīgā slepenībā. Ja pētījumu gaitā visļau­nākie pieņēmumi apstiprināsies, vajadzēs veikt ārkārtē­jus pasākumus, bet tiem jārit bez satraukuma un pa­nikas. Sevišķi nevēlama būtu noslēpuma izpaušana ārzemēs, jo nedrīkst nerēķināties ar starptautiskajiem sakariem, īpaši tādā gadījumā, ja TAS pārsniegs zināmu robežu ietvarus. Labāk, ja pasaules sabiedriskā doma uzzina par TO tikai tad, kad jau veikti kādi pretpasā- kumi. Protams, tiklīdz būs precizētas šīs parādības at­tīstības tendences, datus vajadzēs publicēt. Un te nu radās jauna problēma ar milzīgu politisku nozīmi, proti, ko un kādā apjomā izdosies veikt pirms noslē­puma atklāšanas un vai daļa informācijas nenoplūdīs pirms oficiālās publicēšanas? Tādēļ bija nepieciešams nekavējoties detalizēti izpētīt visu, kas notiek pašrei­zējā brīdī,
   Par pretpasākumiem patlaban negudrot — tāds bija Nakadas norādījums, Konkrētus pasākumus var plānot un veikt tikai konkrētā situācijā. Toties liela no­zīme operativitātei. Ja tāds brīdis tiešām pienāktu, jā­būt sagatavotiem uz jebkādiem pārsteigumiem, lai spētu nekavējoties pielietot attiecīgus pretlīdzekļus. Tāpēc patlaban jāsistematizē un sīki jāanalizē visa jau zināmā informācija. Vēlāk vajadzēs rūpīgi apstrādāt datus, kuri ienāks turpmākajos darba posmos, kā arī noskaidrot, kas un kur vislabāk informēts par jautāju­miem, kuri mūs visvairāk interesē..
   —   Vārdu sakot, vajadzīgs priekšstats par visu ko,— Nakada apgalvoja. — Tas nav nekas jauns, vai ne? Katram savā nozarē jāvadās pēc nojautas, jāvāc un jāapkopo materiāli — tas arī ir viss darāmais. Dabiski, tiek pieņemts, ka mums katram piemīt zinātniekam ne­pieciešamā nojauta un mēs visi protam atšķirt primāro no sekundārā .. *
   —   Nu, nu,,. — Jukinaga nopūtās. — Lielākais speciālists informācijas teorijas problēmās stāsta par vispārīgu priekšstatu un nojautu. Ko šai sakarībā domā profesors Tadokoro? Izrādās, ka to pašu — zināt­niekam galvenais esot nojauta! Nudien kā sensenos lai­kos! …
   —  Starp citu, tieši informācijas teorija apliecina, ka tādas spējas ir absolūti nepieciešamas, — Nakada pārliecināti teica. — Mums vajadzīgi cilvēki ar labi at­tīstītu nojautu. Un pēc iespējas vairāk. Vai nevarētu kaut ko uzsākt, lai sadabūtu tādus?
   It kā pats no sevis Nakada kļuva par šī plāna īste­nošanas teorētisko vadītāju. Bez profesora Tadokoro patlaban darbos piedalījās tikai pieci cilvēki. Visi jauni, no trīsdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem.
   —  Esmu izskatījis skolotāja Tadokoro plānu, — paskaidroja gados visjaunākais — Jasukava, kurš bija pārvilināts no celtniecības kantora, kas izīrēja viņiem telpas. Tagad viņš kārtoja šī pasākuma grāmatvedības lietas. — Pilnīgi skaidrs, ka jau pirmaja posmā izde­vumi pārsniegs līdzekļus, ko mums piešķir ministru ka­bineta pētījumu sektors. Jāpalielina štati. Un arī apa­rātu vajadzēs daudz vairāk…
   —  «Kermadec» jau nopirkts… 1 — Jukinaga teica. — Cik vēl vajadzēs skaitļotāju?
   —  Vienu pārvedām no profesora laboratorijas, tā­tad kādu laiku iztiksim, ja iegādāsim vēl vienu. Atse­višķus aprēķinus var veikt dažādās firmās, maksājot par nomas stundām, — Nakada paskaidroja. — Bet mums vajadzīgs vēl otrs batiskafs. Profesora Tadokoro plāns paredz pētījumus arī Japānas jūrā. Ar vienu batiskafu da'rbu efektivitāte nepieaugs.
   —  Vēl vienu? Kur lai to ņem? — Kuņieda paraus­tīja plecus. — Nomāt ārzemēs mēs nedrīkstam, un, ja palaimētos nopirkt, tad kur dabūt līdzekļus?
   —   Pagaidiet, — Jukinaga sacīja. — Man ir precīzi zināms, ka Jūras dzīļu apgūšanas sabiedrība drīz no­laidīs ūdenī «Vadacumi Nr. 2».
   —  Lieliski! — Nakada noklakšķināja pirkstus. — To arī nomāsim. Tūdaļ jāievada sarunas.
   Grupai pievienojās vēl viens cilvēks. Pēc Nakadas ieteikuma no Aizsardzības institūta pie viņiem pārnāca līdzstrādnieks «ar labu ožu». Pašreiz ar to arī pietika. Bet turpmāk… Taču šodien vēl bija pilnīgi neiespē­jami- aprēķināt, cik vajadzēs cilvēku, cik līdzekļu un līdz kādai robežai nāksies izvērst darbus. Un vēl: kā valdībai iegūt naudu, ja nedrīkst atklāti paziņot, kādām vajadzībām tā paredzēta.
   Līdz šim līdzekļus piešķīra no ministru kabineta pētījumu sektora, premjerministra kancelejas un Aiz­sardzības pārvaldes slepenajiem fondiem, noteikta summa ienāca arī no nezināma avota. Bez paša prem­jerministra par plānu vēl bija informētas trīs augsti stā­vošas personas — premjerministra kancelejas priekš­nieks, ministru kabineta lietu pārvaldnieks un Aizsar­dzības pārvaldes priekšnieks. Tā kā tikai Aizsardzības pārvalde bija spējīga ievērot slepenību, mobilizējot lie­lus materiālos līdzekļus un cilvēku rezerves, tad varēja iedomāties, ka pamazām projekts pāries tās pārziņā. Jau pērkot «Kermadec», aizkulisēs iedarbojās Jūras pašaizsardzības spēki. Bet arī tie, pieļaujot kaut vis­niecīgāko paviršību, varēja nokļūt asu pārmetumu krustugunīs par «līdzekļu bezjēdzīgu izšķērdēšanu». Bija vēl citas rūpes — vajadzēja sekot, lai projekts ne­nokļūst amerikāņu armijas rokās.
   Ja izdevumi pārsniegs asignējumus par dažiem simts miljoniem jenu, vēl varēs kaut kā tikt galā. Bet, ja par vairākiem miljardiem, tad diez vai būs iespējams noslēpt īstenību no politiķu acīm? Valdošās partijas lī­deri droši vien negribēs griezties pēc palīdzības pie ci­vilām finansu aprindām, jo tās jau iesaistītas līdzekļu vākšanā sakarā ar vēlēšanu kampaņu, kas notiks pēc diviem gadiem.
   —  Par naudu lai rūpējas premjerministrs un citas prominentas personas, — teica Nakada. — Tur mēs nekā neizgudrosim. Mūsu uzdevums — strādāt, galvu nepaceļot. Ko citu vēl varam …
   Paraustījis plecus, Jasukava paņēma paciņu iekārtas pasūtījumu blanku un izgāja ārā. Gandrīz visu, kas bija paredzēts sakarā ar dziļūdens pētījumiem, vaja­dzēja speciāli pasūtīt. Protams, tas maksāja lielu naudu.
   —  Kur ir profesors Tadokoro? — Nakada jau­tāja. — Gribētos sīkāk aprunāties par praktisko novē­rojumu un mērījumu sistēmu …
   —  Pašlaik viņam tikšanās ar premjerministru, — teica Jamadzaki, palūkojies pulkstenī. — Domāju, ka drīz atgriezīsies.
   —   Nu tad vēl mazliet atpūtīsimies? — Nakada iero­sināja. — Aiziešu iedzert tasīti kafijas. Un ko jūs?
   —   Es drīz piebiedrošos… — Jukinaga piekrita. Viņam nebija steidzama darba, viņš vienkārši nespēja atbrīvoties no nomācoši smagās sajūtas un izrauties no apkārtnes tik viegli kā Nakada.
   Kad Nakada un Jamadzaki bija aizgājuši, Juki­naga uzmeta acis no profesora Tadokoro vecās labora­torijas atvestajai Japānas kartei. Dienvidrietumos no Japānas salām, ko klāja krāsaina mozaīka, stiepās Ja­pānas dziļvaga, kuru tagad šķērsoja lielas trīsstūrainas bultas. Tas bija profesora Tadokoro plāns.
   Jukinaga pamanīja, ka karte viegli šūpojas. «Atkal drebina,» viņš nodomāja.
   —   Stāsta, ka Vatari vectētiņš esot daļēji šķīries no savas gleznu kolekcijas… — Kuņieda it kā nejauši ieminējās, aizdedzinot cigareti.
   —   Un tā nauda ieskaitīta mūsu pētījumu fondā?
   —   Acīmredzot. Tam vecim pieder retas gleznas, īs­tas nacionālas dārglietas…
   «Kas viņš ir, šis krunkainais sirmgalvis, kas braukā ratiņu krēslā?» Jukinaga prātoja. «Savāds vecis! Dzi­mis vienā apvidū ar Kuņiedu, un laikam jau ne bez viņa atbalsta Kuņieda iestājies darbā premjerministra kancelejā.» Pilsētas bērnam Jukinagam bija svešas lauku kopienu un lielo ģimeņu tradīcijas, kas vēl arvien bija saglabājušās un tika ievērotas daudzos valsts ap­gabalos. Bet Kuņieda laikam uzturēja šādus kontaktus, tai skaitā arī ar veco vīru. Kad Jukinaga izstāstīja Ku- ņiedam par profesora Tadokoro bažām, bet vēlāk viņu gandrīz varmācīgi iesaistīja profesora zemestrīču pro­blēmu apspriedes dalībnieku skaitā, viņš vēl nezināja par Kuņiedas attiecībām ar sirmgalvi. Nebija dzirdējis pat viņa vārdu. Bet, kad Kuņieda pastāstīja par Va­tari un paskaidroja, kas viņš tāds, Jukinaga atcerējās, ka senos laikos Vatari bijis diezgan plaši pazīstama persona. Tagad viņam jau pāri simtam, un pagājuši vairāk nekā divdesmit gadu, kopš viņš aizgājis no lie­lās sabiedrības. Tieši Kuņieda bija tas, kas stādīja viņam priekšā Jukinagu pēc zinātnieku tikšanās ar valdības ierēdņiem. Jukinagu pārsteidza gara spēks, kas piemita grumbainajam, pēc izskata galīgi novārgušajam vecim, viņa prāta asums un skaidrība. Sirmgalvis uzstādīja
   Jukinagam īsus, precīzi formulētus jautājumus un tajā pašā laikā izturējās kā labsirdīgs un mīlīgs večuks. Kad Jukinaga, viesodamies Vatari mājā, uzzināja, ka šī cilvēka ietekme spēj iekustināt pat premjerministru, viņš bez iebildumiem piekrita atvilināt profesoru Tado­koro uz tikšanos.
   Lai būtu kā būdams, skaidrs bija viens: ja vecim nebūtu radusies interese par šo jautājumu, ja Kuņieda nebūtu pastāstījis viņam par zinātnieku un valstsvīru apspriedi, ja vecais nepainteresētos par profesora Tado­koro personību un kaut ko nenojaustu, tiekoties ar profe­soru viesnīcā «Palace», tad par plānu D nebūtu ne runas.
   Jukinaga nespēja saprast, kā simtgadīgam vecim, kas sen aizgājis no aktīvas darbības, vēl arvien tik liela ietekme, lai iespaidotu pie valsts stūres stāvošus politiķus. Viņš bija aculiecinieks tam, ka sirmgalvis, uzaicinājis premjerministru savās mājās, ar diviem trim vārdiem piespieda viņu piekrist pētījumu plānam. Un tad vēl šī veča apkārtējā vide! Kaut kādas aizdomī­gas personas, vīrieši ar caururbjošiem skatieniem, acīm­redzot miesassargi, skaista jauna meitene. Kaut kāda leģendāra pasaule, baismīga un tomēr vilinoša…
   —   Pilnīgi iespējams, ka vectēvs pats kaut ko sado­mājis neatkarīgi no mūsu plāna. — Kuņieda nodzēsa cigareti un saspieda to pelnu traukā.
   —   Man visu laiku gribas tev pajautāt, — Jukinaga teica. — Kas viņš tāds ir, šis vecis?
   —   Es pats nekā lāgā nezinu. Mēs ar viņu esam no vienas puses, bet, tiklīdz sāku šķetināt kamolu, ko sauc par «mūsu puses cilvēkiem», pavediens pārtrūkst. Skaidrs tikai tas, ka savā laikā viņš bijis liela persona gan politiskajās, gan finansiālajās aprindās. Par veci sarakstīti veseli papīru kalni, bet vai tad rakstos var visu izstāstīt? Bet tie, kas to varētu — viņa līdzgait­nieki un laikabiedri —, tagad jau gandrīz visi viņpa­saulē. Viņa darbības uzplaukums laikam sakrita ar notikumiem Mandžūrijā. Ja arī ne pats savām rokām, tad tomēr kādus trīs četrus, nē — daudz vairāk, no ce|a būs novācis. Kara gados pilnīgi pārtraucis jeb­kādu darbību, dzīvojis klusumā, tādēļ netika uzskatīts par kara noziedznieku, bet pirmos piecpadsmit gadus pēc kara atkal bijis ļoti aktīvs un izdarīgs. Pārkāpjot astoņdesmitā gada slieksni, pārstājis piedalīties jebkādos darījumos. Tomēr dažādi politiskie darbinieki līdz pat šim laikam griežas pie viņa gan pēc padoma, gan ar lūgumu samierināt saķildojušos. Tagadējo premjer­ministru viņš pazīst no laikiem, kad tas vēl bijis pa­visam sīks gariņš, tādēļ veča priekšā viņa ekselence neuzdrošinās ne muti paplest. Reiz vecais pat izglābis viņu no nepatikšanām, kad tas ticis iejaukts kādā skandalozā afērā …
   —   Riebjas visu to dzirdēt… — Jukinaga teica.
   —   Tu domā, ka man neriebjas? — Kuņieda sarauca uzacis. — Viņš taču bijis aculiecinieks veselu trīs laikmetu — imperatoru Meidzi, Taisjo un Sjovas val­dīšanas gadu — ēnas pusēm un, protams, nav palicis stāvam mala šajā tumšajā pasaulē… Mums, «skaitļo­tāju ēras» zaļknābjiem, grūti izprast tādus cilvēkus. No mūsu redzes viedokļa,viņi strādājuši ļaunus darbus. Bet tajā pasaulē, viņu pasaulē, īsts spēks bija tikai ļau­niem cilvēkiem. Taču, no otras puses, ja nebūtu bijis tāds «ļauns, bet nelokāms spēks», daudz kas netiktu īstenots.
   —   Interesanti, ko var just cilvēks, kas nodzīvojis veselu gadsimtu? — Jukinaga domīgi teica. — Viņam jau pāri simtam, bet vēl ir vara, viņš vēl arvien ietekmē notikumu slepeno gaitu… Ko viņš domā? Ko vēl grib uzsākt?
   —  Nezinu, — Kuņieda piecēlās no krēsla. — Ne­apšaubāms tikai tas, ka tieši viņa ietekmē plāns D ir ievirzījies īstenošanas gultnē…
   Kuņieda aizgāja. Jukinaga palika viens un turpināja prātot. Domās pavīdēja simtgadīgais tumšais priekškars, aiz kura skanējuši un vēl tagad atskan pat premjer­ministram obligāti rīkojumi, valsts iestāžu virkne, pil­nīgi slepens plāns… Un viņš pats, cilvēks, kas allaž centies izvairīties no samezgloto attiecību virpuļa un tādēļ izvēlējies tīro zinātnes ceļu, lūk, tagad ievilināts politiskā noslēpumā! Kas būs tālāk?
   2.
   Vecmodīgais izteiciens «izvirzīties pasaules arēnā», sākot ar septembra beigām, pēkšņi kļuva ļoti populārs. Vispirms tas atskanēja parlamenta vestibilā, tad to sāka lietot daži finansu aprindu pārstāvji un bei­dzot — žurnālisti. Kāds ziņkārīgs avīžnieks nolēma noskaidrot, kas īsti izlaidis apgrozībā spārnoto frāzi. Izrādījās, ka prioritāte pieder premjerministram. Viņš bija lietojis šos vārdus valdošās partijas vadītāju un finansistu apspriedē. Izteiciens netika uzņemts nopietni, tomēr drīz vien ieguva piekrišanu, kaut gan ar mazliet ironisku pieskaņu.
   Lai dabūtu skaidrību, kādos nolūkos tiek lietota šī vārdkopa, korespondents griezās pie premjerministra kancelejas vadītāja. Tas paskaidroja, ka reiz premjers izlasījis kādu rakstu biezā žurnālā un iegrimis dziļās pārdomās. Acīmredzot raksts atstājis uz viņu tik dziļu iespaidu, ka, stāstot par to saviem kolēģiem, viņš vai­rākkārt atkārtojis iepatikušos izteicienu.
   Raksta saturs īsumā šāds. Pirmskara Japānā, vai vismaz līdz Meidzi laikmetam, katram japānim bijuši skaidri jēdzieni — «ģimene» un «sabiedrība». Pilnga­dību sasniedzis vīrietis vai nu, pārstāvot «ģimeni», no­nāca saskarē ar «sabiedrību», vai ari, atvadījies 110 «ģi­menes», iegāja «sabiedrībā». Pēckara gados šīs attiecī­bas pilnīgi izmainījušās. «Ģimene» sairusi līdz «kodol- ģimenei» ar minimālu locekļu skaitu. No otras puses, iedzīvotāju skaita pieaugums, ienākumu palielināšanās, sociālās nodrošināšanas pilnīgošana un obligātās izglī­tības laika pagarināšana novedusi pie «pārmērīgas sa­biedriskas aizbildnības» un «augstas dzīves intensitā­tes», kā rezultātā vīrietis, izgājis no vecāku paspārnes, vairs nenokļūst «sabiedrībā, kur plosās vētras un viļņo bangas». Līdztekus pārmērīgai sabiedrības aizbildniecī­bai attiecībā uz vīrieti vai varbūt pat kā pretsvars tai sākusies sieviešu masveidīga piedalīšanās sabiedriskajā dzīvē. Pašreizējos apstākļos notiek visas japāņu sabied­rības totāla «ģimenizācija», un vīrieši, kaut gan fiziski pieauguši, nav spējīgi šādā «ģimenizētā sabiedrībā» atrast piemērotu darbības lauku, lai kļūtu par stiprām, nobriedušām personībām. Ir labi zināms, ka lašu dzimtas zivīm vajadzīgs okeāns, lai galīgi nobriestu, pretējā gadījumā, ieslēgtas saldūdeņos, kur nākušas pasaulē, viņas pamazām deģenerējas un nodzīvo savu mūžu, tā ari nekļūstot «pieaugušas». Par piemēru der arī Bivas ezera forelītes un kuprlasis ziemeļaustrumu Japānas ūdenstilpēs. To pašu var teikt par gājputniem, kas iegūst patstāvību un rūdījumu tikai savā pirmajā pār-» lidojumā… Iespējams, ka arī cilvēks, it sevišķi vīrietis, sakarā ar savām fiziskajām un psiholoģiskajām īpašī­bām nav spējīgs kļūt par patstāvīgu personību, ja viņš nenonāk sadursmē ar rupju «ārējo realitāti». Jauno japāņu vīriešu feminizācija ir fakts, pie tam pilnīgi dabisks «ģimenizētajā sabiedrībā», kurā vadošo lomu sāk piesavināties sievietes, tātad ir gluži likumsakarīgi, ka vīrieši līdzīgi maziem bērniem, kas auguši ģimenes pārmērīgā aizbildniecībā, uz mūžu paliek infantili vai feminizējas. Ja japāņu sabiedrība ģimenizējusies un pārsātinājusies, tad sabiedrība, kurā varētu iegūt brie­dumu, acīmredzot atrodas ārpus Japānas. Tādējādi Ja­pānas valsts patlaban ir «ģimene», bet «sabiedrība» atrodas pasaulē aiz valsts robežām. Vai tādēļ nevaja­dzētu nācijas veselības labad nodot valsts iekšējās lie­tas sieviešu un vecu cilvēku pārziņā, bet jaunie vīrieši varētu doties pāri jūrām, lai tur kļūtu par «pasaules mēroga vīriem»?
   —  Vai vārdos «izvirzīties pasaules arēnā» netiek pausta valdības jaunā politika attiecībā uz jaunatni? — žurnālists jautāja.
   —   Iespējama arī tāda interpretācija, bet man liekas, ka problēma vēršas plašuma, — māksloti naivi atbil­dēja kancelejas vadītājs. — Japānas ekonomika nespēj pastāvēt un attīstīties bez ciešiem sakariem ar ārpa­sauli. Iespējams, pienāks laiks, kad visai japāņu sa­biedrībai būs jāiziet ārpus valsts robežām, lai veiktu darbus, kas nes labumu visai cilvēcei. Nedrīkst vārīties vienīgi paši savā sulā, tas var novest pie pašsaindē- šanās.
   —  Bet daudzas valstis diezgan noraidoši raugās uz to, ka japāņi plaši iziet pasaulē. Ne velti mūs sauc par «ekonomiskajiem dzīvniekiem». Vai iziešana netiks uztverta kā jauna veida «agresija»? ■— vaicāja kāds korespondents. — Pie tam aiz jūrām arī nav nemaz tik daudz brīvu vietu …
   —   Nu, tādā gadījumā mums neatliek nekas cits kā izcelties kosmosā, — kancelejas vadītājs uzjautrināja žurnālistus.
   —  Nu, tagad sāksies! — Nakada pasmīnēja, lasot interviju ar kancelejas vadītāju. — Izvērsīsim veselu kampaņu ar lozungu «Izvirzīties pasaules arēnā!».
   —   Tā ari ir jūsu ideja, Nakada-san? — jautāja jau­nais Jasukava.
   —   Nē. To no savām smadzenēm izspieduši politiķi un ierēdņi, kas ir lietas kursā. Protams, ne bez ierosi­nājuma no mūsu puses.
   —   Jābūt piesardzīgiem. Iespējams, ka tauta kaut ko nojauš. — Kuņieda norādīja uz lasītāju atsauksmēm, kas bija pievienotas iespiestajai intervijai. Vienā no tām bija parodija par Sjovas laikmeta sākuma periodā populāro dziesmiņu:
   «Ja tu brauksi, braukšu arī es —
   Drebošajā zemē nedzīvosim mēs!»
   —   «Izvirzīties pasaules arēnā!» — Nakada atkal pavīpsnāja. — Protams, atradīsies cilvēki ar pietie­kami attīstītu nojautu, kas šo saukli saistīs ar zemes­trīcēm. Japāņu tautai nav nemaz tik slikta oža.
   —   Šodien premjerministrs apspriežas ar vadošo ministriju ministriem… — Kuņieda teica, šķirstot pie­zīmju grāmatiņu. — Parīt Ekonomisko problēmu pado­mes ārkārtējā sēde. šovakar viņam tikšanās Akasakas pilī ar Plānošanas pārvaldes priekšnieku un tirdznie­cības un transporta ministru. Jādomā, ka spriedīs par kapitālieguldījumu vairākgadu plānu, lai sekmētu ār­valstu ekonomisko attīstību ar mūsu kapitāla investī­cijām.
   —   Nu, ja tā, tad mēs nebūsim zaudētāji. Veikls manevrs, — Nakada teica, graužot nagus. — Bet, ja rīkosimies pārāk steidzīgi, var izcelties liela rīvēšanās gan iekšzemē, gan ārzemēs, un tad, skaties, mūsu no­slēpums vairs nebūs noslēpums. Rīkoties vajag pie­sardzīgi, nezaudējot mēra sajūtu.
   —   Lai kādi arī būtu pētījumu rezultāti saskaņā ar plānu D, kapitālieguldījumi ārzemēs tik un tā mums nenesīs zaudējumus, — Jasukava piebilda. — Varēsim tos paņemt atpakaļ… Vispār šādi pasākumi var kļūt par pagrieziena punktiem valsts vēsturē, un japāņu nācija varbūt tiešām internacionalizēsies vislielākos mērogos. Nav ļauna bez laba.
   —   Tu laikam ļoti tici iespējai iegūt pēc plāna D rezultātus, kas līdzinātos nullei, — Kuņieda pasmīnēja.
   —   Atklāti sakot, negribu ticēt šim bažu cēlonim kā kaut kam reālam, — Jasukava izvalbīja acis.
   — Japāna ir pietiekoši liela, izstiepusies divi tūkstoši kilometru garumā … Mums ir pat savi Alpi…
   —   Bet zini ko? — Nakada pagrozīja galvu. — Ja teritorijas astoņdesmit procenti…
   Vārdus aprāva viegls apakšzemes grūdiens. Tāds, kādiem pēdējā laikā neviens vairs nepievērsa uzmanību. Istabā, it kā grūdiens būtu bijis signāls viņam, ienāca Jamadzaki.
   —   Aso un Kirisimas izvirdums… — viņš izgrūda, nosviedis uz galda panamas cepuri. — Nupat dzir­dēju televīzijas ziņās. Komuras pilsētas rajonā spēcīgā zemestrīce.
   —   Kas tagad būs ar kapitālieguldījumiem tūrismā? — Jasukava uztraucās. — Stāsta, ka Idzu, Hakonē un Karuidzavā zemes gabalus pārdodot par smiekla naudu …
   —   Ne tikai tur. Drīz tāda pati jezga sāksies visā Ja­pānā. — Jamadzaki ar kabatas lakatu noslaucīja seju. — Šogad vēl kaut kā izturēs, bet nākotnē… Ban­krotēs ļoti daudz sīko un vidējo uzņēmumu.
   —   Nu, stāsti, kā gāja Aizsardzības pārvaldē? — Kuņieda jautāja.
   —   Priekšnieks ar lielām grūtībām pierunāja apvie­notā štāba priekšsēdētāju. — Jamadzaki atpogāja krekla apkakli. — Tā bija savāda saruna. Priekšsēdētājs uzskatīja, ka šādas operācijas izstrādāšana ir nejē­dzība. «Nonsenss», kā viņš teica. Nu, tas, protams, no karavīru viedokļa. Visas japāņu tautas pilnīga evakuā­cija kā operācija neesot iespējama, un pie tam reāli šāda situācija vispār nevarot rasties. Kāda jēga pētīt un iz­strādāt absurdu. Pārvaldes priekšnieks strīdējās pretim un, kad vairs nezināja, kā vēl varētu pārliecināt, štāba priekšsēdētājs, it kā kaut ko nojautis, pēkšņi piekrita: «Sapratu! Rīkosimies!» Vairāk nekā nerunāja, sapratās gandrīz vai telepātiski.
   —   Vai tiešām saprata? — Kuņieda jautaja.
   —   Protams, nē. Bet kaut ko nojauta. Nolemts izstrā­dāt operatīvu plānu D2, iesaistot šajā darbā visgaišā­kos prātus no štābiem un pētnieciskā institūta. Noslē­pums — «spec-A» kategorija.
   —   Ar kādu ieganstu? — Jukinaga jautāja. — Ne­var taču būt, ka …
   —     Neuztraucieties. Iegansts — ūdeņraža bumbu karš, — Jamadzaki teica. — Tas, protams, ir anahro­nisms. Bet visi acīmredzot kaut ko nojauš un turēs muti ciet.
   Durvis ar troksni atvērās, un istabā kā tanks iedrā­zās profesors Tadokoro.
   —   Kas dzirdams par «Kermadec»? Vēl nav pienā­cis? — tie bija jautājumi, ko pēdējā laikā profesors uzstādīja neskaitāmas reizes. — Kur tas kavējas? Vai nav notikusi kuģa avārija?
   —   Viss kārtībā. Kuģis ar batiskafu uz borta jau pabraucis garām Okinavai un rīt sasniegs Modzi, — Nakada vicināja gaisā Onoderas telegrammu.
   —   Modzi? — profesors piesarka aiz dusmām.
   —   Kādēļ uz turieni? Mums jāpēta Japānas dziļvaga! Mēs taču zaudēsim veselas divas dienas.
   —   Profesor, tas tiek darīts, lai nepievērstu ļaužu uzmanību, — Nakada pacietīgi skaidroja. — Kobē vai Jokohamā neizdotos noslēpties no korespondentu acīm. Bet Modzi, pat ja vietējie avīžnieki ieraudzītu batiskafu, nekādas briesmas nedraud, jo ziņas paliks uz vietas. Tiklīdz muitnieki pārbaudīs kuģi, batiskafu tūdaļ pār­vietos uz «Takacuki» — Pašaizsardzības spēku kara­kuģa, kas dosies taisnā ceļā Ises virzienā, kur Tobas līcī un Kumano selgā tiks veikti iegrimšanas eksperi­menti.
   —   Es arī braukšu uz īsi! — teica profesors Tado­koro. — Nedrīkst kavēties ne acumirkli. Palūkojieties šajos dokumentos. Jūras piekrastes sauszemes daļa iegrimst par puscentimetru dienā. Jūras dibenā pie Sanriku katru dienu notiek vairākas sīkas un vidējas zemestrīces ar seklu epicentru. Vispirms vajag izpētīt tās vietas, kur dziļvaga atrodas vistuvāk sauszemei. Steidzīgi! Kad pienāks aparatūra, kas nepieciešama novērojumiem?
   —   Viena daļa jau nogādāta uz Modzi un Tobu. Bet, kamēr visi aparāti tiks sagatavoti un samontēti batis- kafā, paies vismaz nedēļa, varbūt pat desmit dienas.
   —   Desmit dienas! — profesors ierēcās kā zvērs.
   —  Mums ir dārga katra minūte, bet te… Velns parā­vis! Kaut kur zem Japānas salām ik brīdi notiek iz­maiņas. Nemāku pateikt, kā tās attīstīsies tālāk, bet mums vajag pēc iespējas ātrāk tās noskaidrot. Kas notiks, ja mēs nepagūsim īstenot plānu Dl?
   Klātesošo skatieni neviļus pievērsās darbu veikšanas shēmai, kas atradās pie sienas. Luminiscējošas līnijas apzīmēja virzienus, kādos ritēja novērojumi, bet infor­mācija par novērojumu rezultātiem tika saņemta no skaitļotājiem, Shēmā vēl bija daudz tukšu vietu. Sar­kanās vertikālās strīpas norādīja termiņus. Datumam, kurā bija paredzēts uzsākt novērojumus, cieši līdzās bija novilktas vairākas strīpas.
   —   Lūk, ko es jums teikšu, — profesors Tadokoro uzsita ar plaukstu uz dokumentiem, kurus viņš turēja rokā. — Vārdu sakot, mūsu darbs ir cīņa ar laiku…
   Iedūcās zummers. Jasukava pacēla klausuli un pār­steigts jautāja:
   — No «Kristīnes»?
   -T- Izmantojat ārzemju kuģi? — profesors Tadokoro neapmierināti noburkšķēja.
   —   Jā, tas ir holandiešu kuģis. Nebūs tik uzkrītošs kā japāņu, — Nakada paskaidroja, paņemdams klau­suli, — Ar mums runā Onodera.
   Jukinaga neviļus piecēlās no krēsla. Viņam bija simpātisks šis jaunais, dūšīgais un mazrunīgais puisis, kas smaržoja pēc jūras. Jukinaga jutās ļoti vainīgs, ka ievilinājis viņu šajā pasākumā, bet bez Onoderas iztikt nebija iespējams.
   Sapratu, viss skaidrs, Modzi jūs sagaidīs Ka- taoka no Aizsardzības pārvaldes institūta .,. Esiet mie­rīgs. Jūs viņu nemaz nepazīstat, bet viņš ietilpst mūsu grupā, un pie tam ir īsts mehānikas ģēnijs.
   Nakada veikli izslēdza telefonu un ar gaismas spalvu noraidīja kaut kādu signālu uz skaitļotāja displeju.
   —   Jama-san, izsauciet, lūdzu, Kataoku. Viņš paš­reiz atrodas Jokosukas arsenālā, Nakada teica, tur­pinot raidīt signālus. — Lai viņš lido uz Nagasaki, tas ir, uz Modzi. Un lai pa ceļam netaisa trikus ar pārsē- Šanos uz «Kristīni»! Lai gaida uz pašaizsardzības kuģa «Takacuki», kas izbrauks pretī. «Kristīne» iebrauks Modzi ostā rīt pulksten desmitos no rīta,
   —   Kas noticis? — profesors Tadokoro uztraucās.
   —   «Kermadec» mehānismā kaut kas nav kārtībā. Onodera viens pats netiek galā, — Nakada mierīgi pa­skaidroja. — Viss būs labi. Kataoka ir īsts ģēnijs. Nav tādas mašīnas, kas viņa rokās neatdzīvotos.
   Bet Kataoka tajā laikā bija aizņemts Jokosukā, stei­dzami pārkārtoja kuģi «Josino», ko pirms diviem gadiem Japānas jūras pašaizsardzības spēki bija nopirkuši no ASV karaflotes. Amerikā šo kuģi uzbūvēja virsūdens operāciju veikšanai, bet vēlāk pārbūvēja par tāljūras pārvietojamo komandpunktu, kas, būdams apgādāts ar elektroniskajām skaitļošanas mašīnām, nodrošināja centralizētus sakarus ar militārajiem un navigācijas pavadoņiem, jūras karaflotes eskadrām, kuģu karavā­nām, gaisa karaspēka eskadriļām un atomzemūdenēm, kā arī sekmēja taktisko operāciju izstrādāšanu. Drīz vien ASV karaflotē sāka ieviest citādu stratēģisko kon­cepciju un vadības sistēmu, tādēļ kuģis kā novecojies tika nodots Japānas rīcībā, bet tās jūras pašaizsardzī­bas spēkiem, kas neparedzēja plašas operācijas jūrās un desantu izcelšanu uz sauszemes, šāds kuģis šķita pārmērīga greznība, jo bija izmantojams tikai pētīju­miem un apmācībām. Kataokam radās ideja kuģi pār­būvēt un piemērot plāna I) vajadzībām. Viņš ļoti stei­dzās, jo bija nepieciešams sagatavot vietu «Kermadec», noregulēt nolaišanas un pacelšanas sistēmu un daļēji apmainīt elektronisko aparatūru. Tam visam vajadzēja vēl vismaz pusmēnesi laika.
   Ґ* Zaudējumi Komuras apkaimē laikam nav nekādi lielie, Kuņieda teica, noplēšot garu papīra lenti ar pēdējo ziņu faksimila reprodukcijām. Saku rajonā gan bijuši kalnu nogruvumi, Būtu labi, ja dabas kata­strofas kaut uz neilgu laikil apstātos šādā līmenī» Ci­tādi ļaudis uztrauksies, sāksies panika,,*
   Pēc divām lielām zemestrīcēm, kas jūlijā un au­gustā bija notikušas Sagami un Kioto, daba atļāvās sev atpūtu — izvirdumi un zemestrīces vairs neizrai­sīja lielus zaudējumus. Tiesa, šajā gadalaikā vispār zemestrīču skaits Japānā mēdza samazināties. Lai gan Amagi turpināja kūpēt, izvirdumu nebija. Asamas ga­lotne nosēdās par vairākiem metriem, un tas laikam nomierināja vulkānu. Satraukums, kas bija pārņēmis iedzīvotājus, pamazām norima.
   — Skolotāj, — Jukinaga turēja rokās perfolenti ar nupat pabeigtiem aprēķiniem, — visu zemestrīču ener­ģija un Zemes garozas pārvietošanās maksimālais lie­lums Japānā pēdējā gadā pārsniedz teorētisko aprēķinu augšējo robežu,
   —   Rodas jautājums, no kurienes nāk šī liekā ener­ģija? — profesors Tadokoro satvēra perfolenti. — No kurienes? Ko? Un kāpēc?
   Jukinaga paskatījās uz jau minēto Japānas salu maketu, kurā bija redzama pat mantijas kārta.
   Kad Japānas arhipelāgā uzkrājusies deformācijas enerģija (tās cēlonis varēja būt pastāvīgā siltā straume, ģeomasas svara izmaiņas, Zemes garozas bloku vispā­rēja relatīva pārvietošanās vai arī sevišķi intensīva vielas plūsma mantijā) pārsniedza noteiktas Zemes garozas tilpuma vienības izturības robežu, tad šī ener­ģija atbrīvojās, salaužot Zemes garozu. Parasti to uz­skata par tektonisko zemestrīču cēloni. Pamatojoties uz Zemes garozas vidējo elastības robežlielumu, aprē­ķina Zemes garozā uzkrājušās enerģijas robežu, bet šo rādītāju savukārt izmanto enerģijas teorētiski maksi­mālā lieluma aprēķināšanai vienā zemestrīcē. Ja ap­skata Zemes garozas vienu atsevišķu iecirkni, enerģija, kuras uzkrāšanās ir teorētiski iespējama, izdalās, Zemes garozai lēni kustoties, vai nu mazās devās, kas rada daudzas vājas zemestrīces, vai vienā reizē — dažos stipros grūdienos. Atbrīvotā enerģija kopsummā nevar pārsniegt tās uzkrājuma teorētisko robežlielumu Zemes garozas iecirkņa vienā elastības vienībā; tā līdzinās 5-1024 ergiem. Šis rādītājs atbilst zemestrīcei, kuras magnitūda ir 8,6. Aprēķini dibināti uz zināmiem lielu­miem un raksturlīknēm, kā arī uz teorētiskiem atzinu­miem. Bet pašreizējās pazīmes liecina, ka var atbrīvo­ties daudz lielāka enerģija.
   Kur tā rodas?
   —   Iespējams, ka mans viedoklis nav visai pārlieci­nošs, — Jukinaga teica. — Bet, manuprāt, vienīgais pareizais ceļš: uzmodelēt visas zemeslodes un it sevišķi Āzijas sauszemes austrumdaļas Zemes garozu līdz pat mantijas slānim, pievēršot galveno uzmanību Zemes garozas kustībai Japānas arhipelāga baseinā. Iespē­jams, ka tikai tādā veidā mums izdosies noskaidrot, kas tur notiek īstenībā.
   —   Japānas arhipelāga modelis jau ir gatavs, — profesors Tadokoro uzsita pa skaitļotāju. — Bet mums trūkst datu, tādēļ mašīna nevar sniegt vajadzīgos ap­rēķinus. Vārdu sakot, vajadzīgi dati un vēlreiz dati…—
   Profesors pēkšņi palūkojās pulkstenī. — Paklau, Na- kada-kun, es arī došos uz Modzi! Tu tam piekriti?
   —   Bet, skolotāj… — Nakada iepleta acis. — Ja pat jūs braucat, arī tad …
   —   Gribu vēlreiz iepazīties ar situāciju Rietum- japānā, — velkot mugurā žaketi, profesors piepūtās kā kaprīzs bērns. — Līdz pat pēdējam brīdim cerēju, ka tur viss kārtībā, bet tagad man nedod mieru Aso—Kiri- simas vulkāniskā josla.
   —   Ko lai dara ar jums! — Nakada noklakšķināja mēli. — Jasukava-kun, piezvani uz Jokosuku. Pasaki Kataokam, ka profesors Tadokoro brauks kopā ar viņu.
   —   Vai tad ne ar pasažieru lidmašīnu? — profesors brīnījās.
   —   Ar jūras pašaizsardzības spēku sakaru lidma­šīnu. Plāns D2 ir atzīts par labu, tādēļ tā īstenošanai mūsu rīcībā nodots helikopters un sakaru lidmašīna. Jums taču gribēsies palidot virs Aso?
   Profesors kaut ko norūca zem deguna, bet varēja manīt, ka viņš ļoti apmierināts.
   —   Skolotāj, mums ir jaunumi, kas liek bažīties, — Jukinaga teica. •— Ienākusi informācija, ka Izglītības ministrijas Zemestrīču prognozēšanas zinātniskā pa­dome, ģeofiziķi un Meteoroloģijas pārvaldes līdzstrād­nieki kopā ar grupu parlamenta deputātu grib uzsākt kompleksus pētījumus sakarā ar izmaiņām Japānas ar­hipelāga Zemes garozā.
   —   Padomes priekšsēdētājs ir informēts, — Kuņieda iejaucās. — Pēc sava statusa šai organizācijai kaut kas ir jādara.
   —   Iespējams, kāds ģeoķīmiķis, ģeofiziķis, ģeologs vai seismologs pilnīgi patstāvīgi izpratis šīs lietas būtību, — Jukinaga teica.
   —   Tas ir dabiski… — profesors Tadokoro sa­žņaudza rokas. — Tāda ir zinātnes būtība. Lai kādā slepenībā viss tiktu turēts, tik un tā kāds ar savu prātu to izdibinās. Tas var būt pat ne japāņj, bet ār­zemju zinātnieks. Zinātne… Tajā nekā nevar noslēpt…
   —   Tā tas ir, bet viņu darbība būs mazefektīva, — Nakada iebilda. — Viss atkarīgs, cik tālu mēs aizsteig­simies viņiem priekšā, par cik agrāk sasniegsim finišu.
   —   Ir dažādas iespējas likt viņiem ceļā mākslīgus šķēršļus. — Tas būtu lieliski. Bet jārīkojas ārkārtīgi piesardzīgi, lai neiznāk nepatikšanas, — Kuņieda brī­dināja. — Sāksim veidot savdabīgas grūtības, bet kā­dam tās var kļūt par iedvesmas avotu.
   —   Nu, to es nokārtošu, kā nākas, — Jamadzaki apsolīja. — Vispirms vajag sīki noskaidrot, kas un kur vēl ir ieinteresēts šajā lietā.
   —   Jā, mums vajadzīgs vēl viens cilvēks, tikai viens vienīgais. Vajadzētu tādu pārvilināt pie mums.,. — Nakada, sakrustojis rokas uz krūtīm, grauza nagus.
   — Kas tas būtu? — Kuņieda jautāja.
   —   Kāds zinātniskais komentators.
   —   Absolūti izslēgts! — Jamadzaki iekliedzās. — Nav nekā bīstamāka par avīžnieku …
   —   Bet, ja viņš iesaistītos mūsu grupā, tas būtu ārkārtīgi izdevīgi. Mums tāds cilvēks ir pat nepiecie­šams, — Nakada nepiekāpās. — Es runāju par kores­pondentu, kam ir sakari ar zinātniekiem un parlamenta locekļiem, kas ir cieši saistīts ar zinātniskajām biedrī­bām. Viņš apgādātu mūs ar informāciju par to, kas īsti viņiem zināms. Pie tam viņam pilnīgi jāsaprot mūsu pasākumu būtība un jābūt gatavam jebkurā brīdī kopā ar mums pārvilkt svītru savai nākotnei.
   —   Pazīstu tādur Ilodzumi. Strādājis laikrakstā «N».., — Jukinaga nedroši ieminējās. Viņam atkal radās sirdsapziņas pārmetumi. — Pavisam nesen kļuvis brīvais žurnālists. Vēl nav četrdesmit, bet jau ir per­sonība …
   —   Jūs sakāt Hodzumi? Es arī viņu pazīstu, — Na­kada noknikšķināja pirkstus. — Būs piemērots. īsts vilks vientuļnieks, prot muti turēt. Izveicīgs, starptau­tiska klase. Pamēģināsim pierunāt.
   —   Vai uz viņu var paļauties? — Jamadzaki vēl arvien šaubījās.
   —   Būs jāpamēģina, neko citu neizgudrosim. Mēs ar Jukinagu gatavojamies uzbrukumam. Un, ja starp zinātniekiem atradīsies tāds, kas jau kaut ko nojauš, neatliks nekas cits kā iesaistīt arī viņu plāna īstenošanā.
   —   Tātad naudas būs vajadzīgs arvien vairāk… — Jasukava bažījās.
   —   Pētījumu sektora vadītājs šajā sakarībā jau pa­cēlis balsi, — Jamadzaki teica. — Pat tur mūsu plāns reģistrēts ailē «Pilnīgi slepeni». Tātad asignējumus ci­tiem pasākumiem daudz ko nesamazināsi…
   —   Nu ko, būs jārunā ar pašu premjerministru, —* Kuņieda apņēmīgi noteica. — Bet tādā gadījumā pa­lūgšu visus mani atbalstīt.
   Kad profesors Tadokoro aizgāja, lai dotos uz Modzi, Jukinaga nopūties paņēma no galda biezo žurnālu. To pašu, no kura premjers bija smēlies izteicienu «iz­virzīties pasaules arēnā».
   —   Veikli!.., — Jukinaga iesaucās, atverot žurnālu vajadzīgajā lappusē. — Politiķi spēj būt pat ļoti gudri. Ja viņi grib kaut ko paziņot, tad katrā ziņā iepriekš iz­gudros kādu ieganstu. Paklau, vai tu neesi pielicis roku šim rakstam?
   —   Ko tu? — Nakada iespurdzās. — Man tādām lie­tām neatliek laika. Jādomā, ka paši nonākuši līdz tādai domai. Kāds no sekretāriem vai pats lietu pārvaldnieks būs nejauši uzgājis un tūdaļ licis lietā. Viņi kļūst ļoti veikli un atjautīgi tad, kad viņiem tas izdevīgi.
   —   Kas tas par zinātnieku, kurš sarakstījis Šo rakstu?
   —- Labi nezinu, bet laikam sociologs… No Kan­saja jaunajiem. Strādā daudz un labi. Runā, ka esot ļoti talantīgs.
   «Pienāks diena,» Jukinaga nodomaja, ar acīm pār­skrienot rakstam, «un mums būs vajadzīgi sociologi.,, Bet kad pienāks tā diena?…»
   3.
   Tikšanās notika nelielā restorānā Akasakas rajonā. Uzrunādams plānošanas pārvaldes priekšnieku un tirdzniecības un rūpniecības ministru, premjers, it kā starp citu, teica:
   —   Kā jūs domājat, vai mums nevajadzētu šodien patērzēt tā brīvāk, neskarot nekādas konkrētas pro­blēmas?… Piemēram, kādas ir prognozes turpmākai japāņu kapitāla ieguldīšanai ārzemēs, ņemot vērā gan valsts, gan privātos līdzekļus? …
   —   Tā pamazām, palēnām… — atbildēja tirdz­niecības un rūpniecības ministrs. — Turpinām godīgu kauju, cenšamies noturēties pret milzīgo starptautisko kapitālu, bet no aizrobežas sāk pūst nelabvēlīgi vēji, tādēļ reizēm krietni jānopūlas. Ja neuzsāksim diplomā­tisku ofensīvu, turpmākie kapitālieguldījumi — gan jaunattīstības valstīs, gan Eiropā un Amerikā — no­slīdēs līdz nabadzības līmenim…
   —   Mēs esam krietni izvirzījušies Brazīlijā, bet pat­laban šī valsts jau pārsātināta. Tai nepieciešama at­pūta, lai varētu sagremot to, kas ieguldīts, jo citādi atsāksies inflācija, — teica plānošanas pārvaldes priekš­nieks, slaukot rokas karstajā osibori. — Mūsu uzņē­mumi daudzās valstīs visdažādākajās nozarēs ir attīs­tīti diezgan plaši. Tātad, ja mēs neizstrādāsim jaunas metodes kapitālu eksportēšanai, starptautiskie finansu monopoli, iespējams, dosies pretuzbrukumā. Jūs taču paši saprotat, ka amerikāņu rūpniecība, pārplūdinot pa­saules tirgu ar savu produkciju un izmantojot darī­jumu kārtošanai perfektas metodes, tikai tagad sāk at­klāt savas slēptās rezerves. Paplašinātais Eiropas kopējais tirgus arī iegājis īstajās sliedēs. Tas nozīmē, ja mēs nepiedāvāsim daudz izdevīgākus noteikumus, mums klāsies plāni.
   —   Un tomēr mēs esam vairāk vai mazāk spēcīgi iesakņojušies arābu naftas rūpniecībā, Indijas, Centrā­lās un Dienvidamerikas metalurģijā, Āfrikas vara rak­tuvēs. Mūsu klātbūtne ir manāma visur, kur darīšanas ar vājstrāvu, automašīnām, naftas ķīmiju un metāla kausēšanu, — tirdzniecības un rūpniecības ministrs iebāza mutē cepumu. — Tālo Austrumu resursu apgū­šana ar padomju un japāņu kopējiem spēkiem jau spē­rusi pirmos soļus, bet Ķīnas un Japānas ekonomiskā sadarbība aizkavējusies. Panākumi tikai vieglajā rūp­niecībā. Tekstiliju ziņā jaunattīstības zemēs mums ne­veicas, toties labi iekļaujamies plašpatēriņa preču ražo­šanā, plastmasas apstrādē, kā arī dažās citās vieglās rūpniecības nozarēs. Būvējam šajās zemēs uzņēmumus, kuros izmantojam lēto darbaspēku, bet produkciju vēlāk eksportējam. Taču arī šajā jomā musu kapitālieguldī­jumi pakāpeniski samazinās.
   —   Licenču pārdošana vēršas plašumā, — sarunā iejaucās Plānošanas pārvaldes priekšnieks, — bet ne jau tādos mērogos, lai tie mūs pilnīgi apmierinātu. Eks­ports uz jaunattīstības zemēm saistīts ar līdzekļu ilg­termiņa apgrozību. Pie tam šajās zemēs politiskā situ­ācija vēl arvien diezgan tālu no stabilitātes, tādēļ bez kapitālu apdrošināšanas vai šo valstu valdību garan­tijām mūsu vidējie uzņēmumi atsakās no eksporta ope­rāciju kārtošanas. Ko varam darīt jaunattīstības zemju labad? Vienīgi atbalstīt tās, «pārvietojot uzņēmu­mus» — mēs taču nesūtām, kā to dara Amerika, tā sau­camo militāro palīdzību un neizvietojam «sabiedroto karaspēku».
   —   Ir vēl viena iespēja — tehniskā personāla eks­ports, — tirdzniecības un rūpniecības ministrs skaļi ievilka gaisu. — Tā ir tehnisko vadītāju un inženieru nosūtīšana, bet vai to var saukt par eksportu? Pie­mēram, strādnieki pārceļotāji no Dienviditālijas pilnā spēkā raujas svešās zemēs, sūtot uz dzimteni nopelnīto naudu. Viņiem ir ciešas ģimenes saites, un Itālijai tas ir krietns ārzemju valūtas iegūšanas avots. Ienākumi tik lieli, ka dažas valstis vairs ne visai labprāt pieņem darbā šos strādniekus. Ar japāņiem šajā ziņā pavisam citādi. Viņi visi grib atgriezties savās firmās Japānā un maz rūpējas, lai iegūtu autoritāti svešās zemes darba vietās. Tā rezultātā japāņu kapitālieguldījumi un uzņēmumi tur kļūst nevēlami.
   —   Atklāti sakot, — premjerministrs teica, — man liekas, ka pienāks laiks, kad Japānai būs jāsper drošāki soļi pāri jūrām. Tuvojas tāda situācija, kad vairs nebūs jēgas aizsargājoties ieslēgties savā miestiņā un domāt tikai par savas zemes pilnīgošanu.
   Tirdzniecības un rūpniecības ministrs sašutis novēr­sās un sāka aplūkot tējas tasīti.
   —   «Teorija par forelīti Bivas ezerā»… — Plāno­šanas pārvaldes priekšnieks iesmējās.
   —    Neba jau bez tās. Bet ir arī kas cits. Esmu tādās domās, ka nākotnē japāņiem nāksies dzīvot ne vien Ja­pānā, vajadzēs izvietoties pa visu pasauli. Tuvojas laiks, kad japāņi vairs nevarēs domāt tikai par savu zemi. Ame­rikas kapitāls, pabeidzis izvirzīšanās pirmo raundu, tūdaļ uzsāks otru. Pirmajā raundā bija Vjetnamas problēma, un tās gaitā mēs ar lielām grūtībām kaut ko tomēr ieguvām, bet otrajā raundā viņi noteikti apsteigs mūs. Manuprāt, tā vietā, lai aizsargātos un domātu par Ja­pānas iekšējo pārpilnību, būtu labāk, kaut vai pieļaujot starptautiskā kapitāla ieplūdi Japānā, visiem spēkiem izvirzīties pasaules ekonomiskajā kaujas laukā. Tam jā­kļūst par mūsu valsts politiku. Es runāju ne par «sav­starpēju nogalināšanu», bet par «savstarpēju pārvieto­šanos». Lai mūsu partneri zināmā mērā iztukšo Ja­pānu, bet, ja japāņi un to kapitāli lielā mērogā būs iz­platījušies visā pasaulē, tad tomēr uz skaitīkļiem daļa kauliņu rādīs mūsu labā.
   —  Nu jūs gan… — ministrs nomurmināja zem deguna. . .j „;
   —   Jāsaka, ka tādam nolūkam senās kapitāla izplatī­šanas metodes vairs nav derīgas. Tās valstis, kas vēl ne­sen bija vāji attīstītas, tagad nostājušās uz attīstības eeļa, bet to vadītāji nopietni pievērsušies savu valstu celtniecībai. Tādēļ mums vajag visnotaļ sekmēt mūsu uzņēmumu un kapitālu pārceļošanu pāri jūrām. Atkār­toju vēlreiz, tam jākļūst par mūsu valsts politiku, — premjerministrs turpināja nosvērtā tonī. — Vajadzēs samierināties zināmā mērā arī ar ilgtermiņa zaudēju­miem un dažiem citiem upuriem. Kamēr notiks pārcel­šanās un uzņēmumi iesakņosies, mums būs jāziedo daudz enerģijas, spēka, prāta un vēl vairāk, protams, materiālo vērtību …
   —  Tieši tā. Japānas sabiedrības internacionalizācija turpmāk kļūs nenovēršama. Jums taisnība. Jau tagad jūtama tās nepieciešamība, — Plānošanas pārvaldes priekšnieks piekrita. — Tehnika un sakaru līdzekļi jo­projām attīstīsies un pilnīgosies, tādējādi jau pati attīstība novedīs mūs līdz internacionalizācijai. Bet tas nozīmē, ka japāņu rūpniecība pamazām jāvērš citā vir­zienā …
   —  Nepavisam nē, — premjers dedzīgi iebilda. — Es domāju, mēs nedrīkstam gaidīt, kamēr viss nokārtosies pats no sevis. Vai tad jebkuras politikas būtība nav iniciatīvas pārtveršana, pirms vēl pati objektīvā reali­tāte pieprasa kādu noteiktu rīcību? Vai tad galu galā Japānas upuri nebūs mazāki, ja mēs jau iepriekš visur ieguldīsim balstus, lai uz tiem spītīgi izveidotu mūsu sliežu ceļus, par ko, protams, vajadzēs maksāt zināmu cenu? Bez šaubām, politisks darbinieks atbild par valsts stāvokli dotajā momentā un par valsts vadīšanu sa­mērā īsā periodā. Bet ne tikai par to. Politiķis zināmā mērā ir atbildīgs arī par tautas nākotni. Viņam jāprot lūkoties uz priekšu vismaz par vienu gadsimtu, vai ne? Manuprāt, tieši tā ir politiskā darbinieka galvenā mērķa būtība. Tā tas ir no senseniem laikiem…
   «Kā viņš ir izmainījies,» nodomāja Plānošanas pār­
   valdes priekšnieks, raugoties premjerministrā. «Pēkšņi kļuvis pavisam eits cilvēks. Izturas arī pavisam citā­dāk. Agrāk tādās sapulcēs, kas noritēja nepiespiestā atmosfērā, viņš neuzstājās ar runām un neizteica tik aktīvas domas par politikas būtību. Kādas pārmaiņas notikušas viņa dvēselē? Kas noticis? Vai tik viņu nav ietekmējis tas vecis vai kāds cits?»
   Vispār premjers nebija spilgta personība. Viņš ne­piederēja tā tipa cilvēkiem, kas apmāti noteiktām poli­tiskām idejām un stūrgalvīgi cenšas ieviest tās dzīvē. Viņš bija tipisks sešdesmito gadu sākuma Japānas sa­biedrības loceklis. Vārdu sakot, viņš piederēja tai poli­tisko funkcionāru virknei, kas, nepretodamies straujām un sarežģītām sociālām pārmaiņām, prot veikli tām- pielāgoties. Spējīgs, izveicīgs, zināmā mērā elastīgs un apdāvināts ar labu politisku nojautu, viņš tajā pašā laikā ne visai izdalījās no sev līdzīgo bara. Parlamenta deputāti no opozīcijas partijām un mēlnesīgie kores­pondenti viņam aiz muguras mēļoja, ka neviens ij ne­pamanītu, ja premjers un ministru kabineta lietu pār­valdnieks apmainītos posteņiem. Pirms dažiem gadiem, kad trešais pēckara koalīcijas kabinets sabruka nepilna pusgada laikā, līdz tam brīdim maz pazīstamais ierin­das darbinieks vispirms uzvarēja valdošās partijas priekšsēdētāja vēlēšanās, tad nodrošināja savai partijai uzvaru vispārējās vēlēšanās un, izveidojis tagadējo ministru kabinetu, ātri ieviesa kārtību politiskajās ap­rindās. Viņa nopelns tika atzinīgi novērtēts, bet, tik­līdz politiskais haoss beidzās, politiķu lielais vairums no­nāca pie slēdziena, ka premjers kā valsts vadītājs nav ne tuvu ideālam. Viņam bija raksturīga ārkārtēja pie­sardzība, spēku līdzsvara saglabāšana un absolūta atteikšanās no jebkādiem pārgalvīgiem soļiem. Viņš ne­kad nepieļāva galējus izteicienus un neuzsāka radikālas pārmaiņas.
   Un tagad šis cilvēks pats aktīvi cenšas izmainīt po­litisko kursu! Kad viņš pirmoreiz izrunāja vārdkopu «izvirzīties pasaules arēnā», nevienam neienāca prātā, ka aiz tās var kaut kas slēpties. Bet, izrādījās, viņš no­skaņots ļoti kategoriski.
   Kas salūzis viņa dvēselē? Ko pauž viņa nostāja, kurā šobrīd samanāmas milzīgu pārmaiņu pazī­mes?
   —  Zināt ko? — tirdzniecības un rūpniecības mi­nistrs atkal iebilda. — Mūsu dienās, kad tehnikas pro­gress un sociālās pārvērtības norisinās neparasti strau­jos tempos, būs ļoti grūti īstenot jūsu ieceri. Mēs ab­solūti nevaram zināt, kā izmainīsies situācija pēc des­mit vai divdesmit gadiem …
   —  Varbūt tieši šo mūsu laikmeta īpatnību dēļ vaja­dzēs īstenot minētos pasākumus? — premjers jautāja.
   —  Jums taisnība. Bet man liekas, ka pašlaik nebūtu savlaicīgi realizēt tādu kursu, kas paredz upurēt iek­šējo tirgu, lai, izmantojot to kā atbalsta punktu, aktivi­zētu japāņu uzņēmumu un pašu japāņu izvirzīšanos aizjūru teritorijās. Vēl vairāk — manuprāt, tieši tagad vairāk kā jebkad mums vajadzētu ierobežot šādu pār­vietošanos uz ārzemēm, kas līdz šim notikusi paš­plūsmā, un mierīgi pavērot, kā rīkojas citas valstis.
   —   Esmu domājis arī par šādu iespēju. Mums jārū­pējas, lai japāņu valsts, japāņu uzņēmumi un pati ja­pāņu nācija spētu asimilēties svešās zemēs, saplūst ar to zemju tautām un kultūru. Sajā kursā ietilpst arī ja­pāņu tautas nākotnes garīgās problēmas, — teica premjers, pārslēdzoties uz viņam ierastajiem toņiem.
   —  Vārdu sakot, va« jūs neuzskatāt, ka būtu vērts vispusīgi izpētīt, kādas ^spējas ir «izvirzīties pasaules arēnā bez konfliktiem»? Ko jūs par to domājat?
   —   Pamēģināsim. Man šī problēma liekas intere­santa, — Plānošanas pārvaldes priekšnieks piekrita. Nebūdams ierēdnis pēc izcelsmes, viņš ar savu aso prātu bija pārāks par daudziem citiem ministru kabi­netā un premjera vārdos nojauta slēptu lūgumu sa­meklēt kādus skaitliskus datus, kas varētu attaisnot ieteikto kursu.
   «Tas ir nopietni,» nodomāja priekšnieks. «Nav zi­nāms, kādi viņam aprēķini, bet skaidrs, ka viņš tiešām nolēmis izdarīt pavērsienu politikā. Un kļuvis tik uz­stājīgs, ka bail. Ar ko to varētu izskaidrot?»
   —  Izveidosim pārvaldē speciālu grupu, — priekš­nieks teica, — un uzdosim tai izpētīt šo problēmu «se­višķi steidzami»!
   —  Būšu ļoti pateicīgs, — kā garāmejot piebilda premjers.
   Gaitenī atskanēja soļu troksnis. Izbīdāmā siena pa­vērās, un telpā ienāca partijas pirmais sekretārs. Gara
   auguma, resnu degunu, viņš drūmi ieņēma vietu pie galdiņa un tūdaļ jautāja:
   —   Vai ārzemju ceļojums tiešām tik neatliekams? Esmu dzirdējis, ka gribat braukt novembri tieši pirms parlamenta sesijas…
   —   Ja vien būs iespējams, — premjers atbildēja. — Brauciens nav tik svarīgs. Bet man gribētos tikties ar dažādu valstu vadītājiem, lai pārrunātu pasaules un Japānas turpmāko likteni. Virzāmies, tā sakot, ar lie­liem ātrumiem. Dzīvojam taču virsskaņas transporta laikmetā.
   —   Bet vai nebūtu iespējams pārcelt jūsu braucienu uz nākošā gada aprīli, pēc vispārējām vēlēšanām? Mums ar tām šoreiz būs krietni jāpapūlas. Ārzemēs taču nav nekādu neatliekamu problēmu, kāpēc tāda steiga?
   —   Tādēļ jau ar vienu kāju turp, ar otru — šurp. Tiešām zibensceļojums.
   —   Pēdējā laikā jūs bieži braukājat, — tirdzniecības un rūpniecības ministrs piebilda.
   — Tā iznāk.Šoreiz uz Eiropu aizbrauca studēt jaunākā meita. Tagad visi mani bērni «izvirzījušies pa­saules arēnā». Tādēļ arī pašu tā vien velk…
   Premjerministrs skaļi iesmējās. Visi piebiedrojās viņam. Bet Plānošanas pārvaldes priekšnieks saklausīja šefa smieklos izteiktu nemieru.
   Atskanēja plaukstu sitieni, un uz istabas sliekšņa parādījās sievietes krāšņos tērpos. Cita pēc citas, pie­skaroties ar rokām salmu pītenim tatami, tās graciozi paklanījās. Likās, ka telpa kļūst gaišāka.
   Atskanēja augstas, dzidras sieviešu balsis, un ne­viens laikam pat nepamanīja, kā nodrebēja fusuma un sašūpojās lustra.
   4.
   Oktobra pirmajās dienās darbību uzsāka «Parla­menta speciālā komisija pasākumu veikšanai sakarā ar zemestrīcēm», kuru izveidot bija ierosinājusi grupa de­putātu gan no valdošās partijas, gan opozīcijas. Ne­daudz vēlāk Izglītības ministrijas Ģeodēzijas padome kopā ar Meteoroloģijas pārvaldi nodibināja speciālu
   apvienību «Japānas salu Zemes garozas izmaiņu pētī­šanai». Gandrīz tajā pašā laikā Japānas ģeoloģijas biedrība izveidoja savu organizāciju pētījumu koordi­nēšanai. Speciālā apvienība, kas izvietojās Zemestrīču prognozēšanas zinātniskās padomes ēkā, mēģināja ar Izglītības ministrijas starpniecību pieprasīt no parla­menta papildu asignējumus, bet noskaidrojās, ka šis birojs jau vairākus gadus saņem prāvus līdzekļus Vis- japānas automātisko novērošanas staciju sistēmas uz­turēšanai, tādēļ cerības uz lielākas naudas summas sa­ņemšanu pilnīgi atkrita. Tad apvienība steidzās meklēt palīdzību parlamenta starpsesiju komisijā, bet arī šis gājiens neizdevās, jo neatkarīgi no savas partejiskās piederības deputāti no tiem rajoniem, kas zemestrīču dēļ bieži cieta zaudējumus, bez savu vēlētāju piekri­šanas neko nespēja uzsākt. Tādējādi speciālā apvienība mīņājās uz vietas, līdz galu galā uzsāka darbību ar jau iegūto datu kompleksu analīzi.
   Japānā vajadzēja sākties rudenim, bet vasara vēl arvien neatkāpās. Pat septembrī, pēc rudens ekvinok­cijas, tveice bieži izkāra pār salām savu sakarsēto mēli. Bet visam reiz pienāk gals. Izbalējusī debess kļuva zilganāka un dziļāka, naktīs valgana dūmaka vairs nevirmoja ap spilgti zaigojošām laternām. Cilvēki, pa­mazām atbrīvodamies no mokpilnām atmiņām par aiz­ritējušo vasaru, kas bija bijusi pārpilna draudīgām dabas katastrofām, sāka atjēgties.
   Par laimi, šogad zaudējumi taifūnu un ūdensplūdu dēļ bija samērā nelieli. Toties dažos rajonos, piemēram, Nagano prefektūras Macusiro pilsētā, zeme vēl jopro­jām trīcēja gan dienās, gan naktīs. Decembra vidū San- riku apgabalam divas reizes uzbruka diezgan spēcīgi cunami. Arī Hokaido salas Nemuro rajons bija cietis no cunami, kas izcēlās zemūdens zemestrīces laikā. Turpinājās vulkānu izvirdumi Kjūsjū salā. Sāka darbo­ties vulkāns Sakuradzimas salā, un Meteoroloģijas pār­valde oficiāli brīdināja iedzīvotājus par draudošām briesmām. Bet visi šie brīdinājumi pamazām pieņēma tādu kā vietējo ziņu nokrāsu un vairs nekļuva par ļaužu sarunu tematu. Uzmanības centrā atkal nāca sporta ziņas,_ rudens modes, jaunie deju ritmi, jukas Centrālajā Āfrikā, Ķīnas jaunais kurss pēc poli­tiskajiem pārkārtojumiem, revolūcijas Centrālajā un
   Dienvidamerikā un beidzot ASV projekts izcelties uz Marsa, ko pēc vairākām neveiksmēm bija nolemts īs­tenot šajā rudenī.
   Laikrakstos parādījās raksti par korupciju atom­elektrostaciju celtniecībā un strauju narkomānijas pie­augumu jauniešu un pusaudžu vidū, jo marihuanas vietā bija parādījusies jauna narkotiska viela. Tika at­maskota liela organizācija, kas nodarbojās ar šīs vielas izplatīšanu un bija saistīta ar starptautisku noziedz­nieku sindikātu. Rudens automašīnu skatē apmeklētāju uzmanību pievērsa elektromobilis, kas varēja attīstīt simt sešdesmit kilometru ātrumu stundā, un, protams, visi sprieda un pārsprieda par privātautomašīnu uz gaisa spilvena, kuru, pēkšņi atklājot savu noslēpumu, bija izstādījusi kāda firma. Pa to laiku visā Japānā ik dienu notika simtiem jūtamu zemestrīču. Plaisas sie­nās, sabrukušas mājas un sašķobījušies daudzstāvu dzelzsbetona nami vairs nesaistīja uzmanību. Sākās ru­dens atvaļinājumu periods, daudzas tūristu grupas de­vās uz ārzemēm, un arī svešzemnieki ne mazākā skaitā ieradās Japānā. Ekskursiju autobusi pārpildīja kūrortus un vēsturiskas vietas. Pāri dzidrajām, gaiši zilajām debesīm reizēm aizpeldēja viegli gubu mākoņi. Kalnos, kur iedegās ugunssarkanās kļavas, atskanēja jauniešu dziesmas. Agrīnā rīsa vārpas kļuva smagas un, ietērpu­šās zeltā, liecās pretī zemei. Ielejās kā dunduri dūca minikombaini — automātiskas rīsa pļaujmašīnas un kuļmašīnas, kas bija gandrīz katra zemnieka setā. Lauksaimniecības un mežkopības ministrija pazi­ņoja, ka šogad gaidāma nepieredzēti bagāta raža, kas stipri pārsniegs pērnā gada devumu.
   Japāna ierastā gaitā tuvojās rudenim, kas ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējiem. Arī pilsētas, ciemati, ļaudis, laiks un daba,,, Jā, no pirmā acu uzmetiena arī daba.
   Pabeidzis vairākas eksperimentālās iegremdēšanās Ķumano selgā, Onodera atgriezās Tokijā īsto pētījumu uzsākšanas priekšvakarā. Pēc defektu novēršanas «Kermadec» darbojās apmierinoši. Taisnību sakot, ar «Vadacumi Nr, 1» varēja vieglāk manevrēt, bet «Ker­madec», pat jau diezgan daudz lietots, bija drošāks, varēja just, ka tas būvēts Francijā — batiskafu dzim­tenē. Vēl vairāk — ar tā pārbūvi un regulēšanu nemi­tīgi nodarbojās talantīgais tehniķis Kataoka. Tika no­lemts negaidīt, kamēr pārkārtos inženierkuģi «Josino», kuram vajadzēja kļūt par komandpunktu plāna D īste­nošanas laikā. Jau šonakt no Tobas ostas izbrauca «Takacuki», lai taisnā ceļā dotos uz pirmo iegremdē­šanās vietu.
   Onodera vairāk nekā mēnesi nebija bijis mājās. To­reiz Kioto, izrāpies no lausku kaudzes, viņš tūdaļ devās meklēt telefonu. Par laimi, sakaru tīklu ātri atjaunoja, un viņš varēja piezvanīt uz Tokiju. Tālāk notikumi at­tīstījās zibens ātrumā. Pēc sarunas Onodera tūdaļ iz­lidoja uz Eiropu pirkt «Kermadec». Saistīties ar saviem piederīgajiem viņš nepaguva.
   Tagad Onoderas rīcībā bija vairākas stundas brīva laika, un viņš ar sakaru amfībijlidmašīnu ieradās no Tobas Tokijā. Vajadzēja paņemt no mājām dažas man­tas. Bija jāsteidzas, jo rīt kopā ar Jukinagu un Nakadu viņš, lidodams šajā pašā lidmašīnā, panāks «Takacuki», kas tajā laikā jau atradīsies pusotra simta kilometru uz austrumiem no Inubo zemesraga.
   Pirms brauciena uz mājām Onodera iegriezās galve­najā darba vietā Ilaradzjuku rajonā. Nakada, Jukinaga L./1 pārējie kolēģi iesaistīja viņu bezgalīgā diskusijā par s ikaru sistēmu un pētījumu programmu.
   Onoderu pārsteidza straujais temps un precizitāte vissarežģītāko problēmu risināšanā. Vēl vairāk, viņš iz­brīnījās, ka, neraugoties uz jau sasniegtajiem rezultā­tiem, milzīgais darba apjoms nav samazinājies. Vai tiešām viņi cerēja ar tik maziem štatiem veikt visus uzdevumus?
   — Nu, redzat, Ģeodēzijas padome un Meteoroloģi­jas pārvalde arī iekustējušās, — Jukinaga paziņoja, pārskrejot ar acīm faksimila lentei ar pēdējām ziņām. — Jāsteidzas. Trīsgadīgā Zemes mantijas pētī­šanas programma pabeigta, un tagad viņu rīcībā ir milzīgs novērošanas staciju tīkls, kas apgādāts ar vis­modernāko iekārtu. Ar viņiem sadarbojas daudzas uni­versitātes un pētnieciskas organizācijas. Viņiem iz­devies aptvert zinības par Zemi gandrīz visās jomās. Iespējams, ka starp viņiem atradīsies arī tāds, kas visu nojautīs, ja vien viņa rokās nonāks summārā uzskaite par izmaiņām Zemes garozas kustībā zem Japānas salu grēdas.
   —   Nav ko uztraukties, lai tik cenšas, tas nāks mums vienīgi par labu, — Nakada smiedamies teica. — Mums palīdzēs Hodzumi, viņam piebiedrosies Zi­nātnes un tehnikas padomes priekšsēdētājs, un mūsu rokās nonāks tie paši dati, kas viņiem. Vārdu sakot, viņi sadarbosies ar mums, paši to nezinot. Profesors Tadokoro sāka veidot šādu sistēmu, mēs to pilnīgosim. Bet jūras dibens viņiem vēl arvien ir vājā vieta. Tātad šajā jomā mēs esam izrāvušies stipri uz priekšu,
   — Jukinagam-san tas laikam būs ne visai patī­kami, bet mēs esam nolēmuši izmantot kādu mūsu iz­gudrojumu, Jamadzaki ierāva galvu plecos. —• Tas būtu,,, Hm! Ierīce skaitļotāju noklausīšanai!
   — Lūk, cik tālu esam aizgājuši! — Jukinaga no­pūtās. — Un jūs tiešām to pielietosit?
   —   Jā, nepieciešamības gadījumos.., — Nakada ar skābu seju grauza nagus. — Nav citas izejas. Mašī- niņa pavisam vienkārša. Pieslēgta skaitļotaja ieejai un izejai, tā reģistrē un pārraida impulsus. Izanalizējuši attiecīgā veida visu ienākušo informāciju, mēs vispārē­jos vilcienos varēsim noteikt, uz kādu problēmu tā at­tiecas un kādu atbildi sniedzis skaitļotājs.
   —   Labi, uzskatīsim, ka man nekas nav zināms, •— Jukinaga bezcerīgi atmeta ar roku. — Lai tas paliek uz jūsu sirdsapziņas.,, Bet es esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā dažs labs Starptautiskajā ģeodēzijas un ģeofizi­kas savienībā sācis pārāk aktīvi interesēties par iz­maiņām Japānas salu Zemes garozā. Ja visi pasaules zinātnieki sāks pievērst uzmanību Japānai, tad gan,,,
   —   Laiks, Jukinaga! Tā ir mūsu vienīgā cerība! — Nakada uzsita viņam uz pleca. — Es pazīstu zināt­niekus no tās savienības. Viņi vēl ilgi nevarēs iekustē­ties. Vispirms sarīkos konferenci, kurā nodziedās slavas dziesmas pasaules labākajai — Japānas seismoloģijai, un tikai tad pamazām… Būs sliktāk, ja par mūsu darbu interesēsies liela mēroga ārzemju uzņēmumi vai militārās aprindas. Bet vēl mums ir laiks. Ticēsim tam. Viss atkarīgs no tā, par cik mēs viņus apsteigsim… Par cik gadiem, mēnešiem, nedēļām, dienām, stundām, minūtēm un pat sekundēm …
   —   Mani uztrauc vēl viena lieta. Jums zināmā Pasaules okeāna draudze gandrīz vai prātā sajukusi, meklējot profesora Tadokoro atrašanās vietu, — Ku­ņieda paziņoja. — Profesors nosūtījis viņiem atskaites ziņojumu, līguma termiņš arī beidzies, palikuši neno­kārtoti tikai daži sīki jautājumi… Draudzes vadītāji sašutuši par profesoru kā par cilvēku, kam neesot ne kauna, ne goda…
   —- Arī mums pašiem no kauna un goda nav daudz kas palicis pāri, — Nakada uzsita sev pa krūtīm.
   —  Bet ko lai tādā gadījumā sakām par Onoderu? Pirm­šķirīgas firmas inženieris, bet zemestrīces laikā bur­tiski izgarojis.
   To atceroties, Onoderam iesāpējās pakrūtē. Labi, Josimura kaut kā nomierināsies, bet abi direktori droši vien vēl arvien svilst aiz dusmām.
   —   Beidzam! No mūsu pļāpāšanas nav nekāda la­buma, — Nakada, nosviedis uz galda dokumentus, skaļi nožāvājās. — Ierosinu šodien labi izgulēties, vai ne? Onodera-kun, vai mums nevajadzētu kaut kur aiziet un miegazāļu vietā iemest kādu glāzīti? Atzīmēsim iepazī­šanos un šķiršanos, jo tu taču jau rīt atkal pazudīsi no Tokijas.
   —   Nebūtu slikti, — Onodera piecēlies paraudzījās pulkstenī. — Pasēdēsim kādu stundu vai divas…
   Atstājuši kantorī Jasukavu vienu pašu, viņi devās uz bāru Jojogi rajona jaunās superaugstceltnes augšējā stāva panorāmas hallē. Patumšā telpa, kurā tik tikko varēja saskatīt cilvēku siluetus, bija gandrīz pilna, lai gan pulkstenis rādīja tikai vienpadsmit. Sveces ar sar­kaniem un zaļiem abažūriem meta pār galdiņiem 1ās- mainu gaismu. Klusināti spēlēja orķestris, tikpat klusi sarunājās gaumīgi tērpti pāri. Zili violetā puskrēslā kā bāli zivju vēderi tumšā jūras dzelmē līgojās sejas_, rokas, kaili pleci un dārglietas uz krūtīm. Reizēm kā dzeltenas zibspuldzes uzliesmoja šķiltavas.
   Visi pieci, apsēdušies pie loga, pasūtīja baltvīnu un klusi pacēla glāzītes.
   —   Nu tad, — Kuņieda ierosināja, — par mūsu rīt­dienas grandiozo ceļojumu!
   —   Ko nu par ceļojumu!… — Onodera iesmējās.
   <5 a»
   —   Labāk uzdzersim par veiksmi pētījumos!
   — Par «Kermadec» sekmīgu darbību! — Jukinaga piebilda.
   Un par Japānas nākotni… — Nakada pabeidza.
   Glāzes klusi nošķindēja. Kad tās bija piepildītas otrreiz, Onodera, izvairīdamies no kopējās sarunas, at­spiedās pret krēsla atzveltni un caur stikla sienu sāka vērot lejā izpletušos naksnīgo pilsētu.
   Tokijas nakts kā allaž grima gaismas plūdos. Ielās dzīvsudraba laternu aukstā, zilganā gaisma mijās ar automašīnu starmešu baltajām strēlēm un pakaļējo uguņu sarkanajiem punktiem. Ātrgaitas šoseja, ko ap­gaismoja dzeltenas nātrija spuldzes, vijās kā milzīga čūska, bet debesskrāpji — šie melnie briesmoņi — ar miljons spilgtām acīm lūkojās naktī.
   No četrdesmit piektā stāva varēja redzēt Akasaku, Ropongi un pat Gindzu. Sarkana, zaļa, zila, gaiši vio­leta neona gaisma, virpuļodama naksnīgajās debesīs, nenogurstoši veidoja vienas un tās pašas rakstu zīmes. Lūkojoties daudzkrāsainā atblāzmā vizmojošās debesīs, šķita, ka var dzirdēt pat zem šīm debesīm bangojošo līksmības troksni.
   Gindzas bāri — bezgalīgs virszemes un pazemes labirints,*, Katrā no tiem skaistas, trauslas, glīti tērptas meitenes saskandina glāzītes ar labi koptiem ap­meklētājiem vai, mīlīgi smiedamās, uzkož olīvas, graci­ozi liekot tas pie visās varavīksnes krāsās zaigojošajām lūpām, vai arī dejo, gūžas ritmiski gorot… Centrā­lajās ielās jau sāk pulcēties taksometri, drīz parādīsies pirmie ftakts pasažieri. Metro, elektriskie vilcieni, pri­vātās automašīnas.., Hosteses ar saviem klientiem do­das tālākos izbraucienos — uz Atami vai Hakoni… Bet Ropongi vai Akasakā jautrība un uzdzīve tikko sa­kas… Tokija.,. Sī milzīgā, pasaulē visplaukstošākā pilsēta, kas glabā sevī divpadsmit miljonus cilvēku,,. Tokija.,. Sī milzīgā pilsēta ar sirsnīgiem, elegantiem vīriešiem un sievietēm, kas prot skaisti izklaidēties, un… Japānas arhipelāgs, uz kura tā izvietota,,.
   Vai TAM var ticēt?
   Vai TAS tiešām var notikt? Sī pilsēta ir lielākā visā pasaulē, bet zeme, kas viņu tur, izstiepusies divtūkstoš kilometru _garumā un aizņem trīssimt septiņdesmit tūk­stoš kvadrātkilometru platību… Uz tās pretī debesīm slejas vairākas trīstūkstoš metru augstas smailes, uz tās plešas gan meži un kalni, gan lauki un upes, to apdzīvo simt desmit miljoni cilvēku, uz tās ir pilsētas, rūpnīcas, dzīvojamās mājas, ceļi un vēl daudz kas cits, nepieciešams šo cilvēku dzīvei…
   «Nē, tas nav iespējams! Tīrs absurds! Kā var ienākt prātā tāda doma?» Onodera stingušām acīm caur stiklu raudzījās naktī. Gandrīz pieskardamies Tokijas televī­zijas tornim, ko ierāmēja spīguļojoši punktiņi, lejup, Hanedas lidostas virzienā, kā drausmīgs melns putns noslīdēja iekšējās līnijas aerobuss. Tā baltie un sar­kanie uguņi mirgodami pazuda tālumā. Un, ja tas to­mēr notiks, tas, no kā baidās profesors Tadokoro… Ja tas tiešām tā būs… Kāds liktenis tādā gadījumā pie­meklēs šo milzu pilsētu un dzīvi, kas to piepilda? Kas notiks ar simt desmit miljonu cilvēku pieticīgajiem sap­ņiem? Ar sapņiem, kurus viņi lolo un cer piepildīt nā­kotnē savā dzimtajā zemē, kas izplaukusi uz šīm salām un ar vēstures saknēm dziļi ieaugusi to augsnē… Uzcelt savu māju. Dzemdēt un izaudzināt bērnus. Iestāties augstskolā. Aizbraukt ārzemju ceļojumā. Meitenes, kas sapņo kļūt dziedātājas, un jaunieši, kas vēlas kļūt māk­slinieki. Vīrieši, kas meklē īslaicīgu baudu alkoholā un jautrā tērzēšanā ar sievietēm, atrod mazu prieku mak­šķerēšanā, golfa un kāršu spēlē… Kas notiks ar šo simts miljonu cilvēku pieticīgajiem sapņiem?
   «Baudiet prieku, lūkojoties gaismas jūrā!» Onodera domās lūdza. «Priecājieties no visas sirds kaut vai tagad, kamēr tas vēl iespējams. Visi! Gūstiet prieku no katra acumirkļa, jo tie vairs neatgriezīsies un neatkār­tosies! Lai paliek atmiņa kaut vai par sīku, pieticīgu prieku. Tas tomēr ir labāk kā nekas. Tveriet, baudiet tūdaļ, bez vilcināšanās! Rītdiena var nepienākt…»
   —  Ejam, — Nakada palūkojās pulkstenī un piecē­lās. — Mums šonakt labi jāizguļas.
   —  Ceru, ka tavs dzīvoklis ir kārtībā, — Jukinaga teica Onoderam. — Jasukava uzdeva mājas pārvald­niekam to pieskatīt un kārtīgi maksāja īri…
   Kad viņi piegāja pie kases, sīka auguma meitene šoruden modernā smilškrāsas kleitā ar zaļganiem rotājumiem ielūkojās Onoderas sejā un pēkšņi klusi iesaucās:
   —  Ak! Jūs tiešām esat Ono..«
   —   Ahā, — Onodera atcerējās šo meiteni. — Laikam Mako-čjan?[20]
   —   Tieši tā. Tātad jūs neesat aizmirsis! Esmu ļoti aizkustināta, Onoda-san… Nē, piedodiet, Onodera- san.
   —   Pareizi. Jūs kādreiz bijāt bārā «Miruto»?
   —   Jā, bet kopš tās reizes jūs tur neesat bijis. Juri- san ļoti nožēlo, ka neiemācījāt viņu peldēt ar akva- langu, — teica meitene, kuru sauca Mako. Nepievēršot uzmanību savam cienīga izskata pavadonim, viņa lip- tin pielipa Onoderam. — Lūdzu, iegriezieties pie mums. Josimura-san teica, ka jūs esot aizgājis no tās firmas. Vai tiesa?
   Onodera drūmi pamāja ar galvu.
   —   Esiet sveiks, — meitene teica. — Pienāciet.,. Vai piezvaniet. Noteikti, labi?
   —   Ļoti jauka! — Kuņieda ironiski novērtēja. — Hos­tese?
   —   Jā. Nevajadzīga tikšanās, — Onodera ar acīm sekoja meitenei, kas, ka putniņš čivinadaina, pievērsās savam pavadonim un devas uz zāli. — Varbūt nobrīdi­nāt, lai tur muti?
   —   Nav vērts. Spriežot pēc izturēšanās, viņa nekā nenojauš, — Nakada teica, — Rīt tu jau būsi jūrā, ne, jūras dibenā.
   Piebraucis pie savas mājas Aojamā — tā bija bū­vēta kooperatīvā, bet vēlāk dzīvokļus izīrēja, — Ono­dera vispirms gribēja sasveicināties ar nama pārvald­nieku, bet viņa dzīvoklis bija aizslēgts. Tad ar liftu uzbrauca trešajā stāvā, piegāja pie sava dzīvokļa dur­vīm un pēkšņi nojauta, ka tur kāds ir iekšā. Atslēga bija uzlauzta. Ilgi nedomājot, Onodera atrāva durvis un iebruka istabā. Tajā dega spilgta gaisma, uz grīdas apskāvies vārtījās puskails pāris.
   — Kas te notiek? — Onodera uzkliedza, bet šajā brīdī saņēma spēcīgu sitienu pa galvu. Zaudēdams samaņu, viņš vēl dzirdēja griezīgus sievietes smieklus.
   Jādomā, ka bezsamaņas stāvoklī viņš bija atradies īsu bridi. Kad atģidās, kāds bāza mutē sprusli —• ne­tīru, saņurcītu kabatas lakatu. Rokas viņam bija sa­sietas uz muguras, kājas apsaitētas pie potītēm, bet nevīžīgi un ļoti vaļīgi.
   Istabā atradās pieci cilvēki — trīs puiši un divas meitenes. Visi jauni, ne vecāki par divdesmit gadiem. Puiši gara auguma, neskūti, netīros, smirdošos kreklos. Viena meitene cieši pieguļošos džinsos, otra —» tērpu­sies tikai kombinē, pat bez biksītēm. Kāds puisis ari bez biksēm. Izriezis savu kailo dibenu, viņš rāpoja pa grīdu un stenēja raudulīgā balsī. Otrs, skatīdamies uz viņu, bezjēdzīgi zviedza un strinkšķināja ģitāru ar divām pārtrūkušām stīgām. Meitene kombinē, ierāpusies gultā, uzmācīgi plijās virsū trešajam puisim ar gariem, līdz pleciem noaugušiem matiem. Bet puisis nepievērsa viņai uzmanību. Viņš ar rokām grāba un rija konservētas ga­ļas gabalus, kas bija nekārtīgi izbārstīti pa visu gultu.
   «Tie ir «dopiji»…» Onodera nodomāja, raugoties viņu miglainajās acīs un ļenganajā ādā. «Dopiji — tā ir mūsdienu japāņu pilsētu sērga. Puiši un meitenes apreibinās ar jaunu sintētisku narkotisko vielu, LSD paveidu.» Narkotiķi jau sen kļuvuši par nopietnu pro­blēmu. Diemžēl viņu skaits nav mazinājies, bet pēdējā laikā, tieši otrādi, stipri pieaudzis. Agrāk tie bija gal­venokārt pusaudži no pārtikušām ģimenēm, izlaisti, nekādu ierobežojumu nezinoši, tādēļ daļēji noklīduši no ceļa. Vēlāk vairums šo jauniešu atmeta neveselīgos ieradumus un atgriezās normālā dzīvē. Bet tagad nar­kotiku vecums bija izmainījies, un viņu vidū atradās pat tādi, kas pārsniedza trīsdesmit gadu robežu. Viņi izmēģināja visādas notrulinošas vielas, sākot ar miega zālēm un acu pilieniem un beidzot ar marihuanu, at­šķaidītājiem un LSD. Pēdējā laikā vislielāko populari­tāti bija ieguvusi nezināmas izcelsmes narkotiska viela «dop», ko Japānā ieveda amerikāņu noziedznieku sin­dikāti. Jaunais vārds «dop» saplūda kopā ar veco «hi­piji», un tā izveidojās šo narkotiku iesauka «dopiji». Agrāk viņi nesagādāja apkārtējiem cilvēkiem lielas raizes, toties tagad viņu rīcība bija kļuvusi ļaunprātīga. Reibuma stāvoklī viņi aizbrauca automašīnas, ielauzās svešos dzīvokļos, bet, saukti pie atbildības, netika no- pietni sodīti, jo varas iestādes ņēma vērā viņu nepie­skaitāmības stāvokli un pusaudžu vecumu.
   Un nu šāda kompānija bija okupējusi un pilnīgi izdemolējusi Onoderas dzīvokli. Stereoatskaņotājs sa­dauzīts, ilgspēlējošās plates pārvērstas lausku kaudzē, gultas pārklājs sagraizīts gabalos, televizors apgāzts, no ledusskapja viss izmests ārā, grīdas tepiķis apvemts.
   Taču, ieraudzījis šo bēdīgo ainu, Onodera sev par izbrīnu nejuta sašutumu. Viņš izkustināja rokas, un mezgli, ko bija sējuši apdullušie jaunieši, atslāba. Kad Onodera sāka nesteidzīgi atbrīvot kājas, jaunieši at­plestām mutēm, pārsteigti lūkojās uz viņu.
   —   Kas tas! — iespiedzās meitene kombinē. — Ska­tieties, viņš taču atraisījies!
   Kamēr Onodera cēlās kājās, dopiji, vēl arvien apju­kuši, vēroja viņu. Pirmais attapās un metās virsū pui­sis ar ģitāru. Onodera acumirklī atņēma viņam «ieroci» un iesita ar to puisim tik spēcīgi, ka galva izbrāzās cauri instrumenta korpusam — gluži kā kinokomēdijās. Nākošajā minūtē viņš tika gala ar abiem parejiem. «Nu gan esmu iekūlies ķezā ar šiem zaļu rijējiem!» nodomāja Onodera, bet viņa rokas darbojas nežēlīgi, viņš atgrūda pie sienas pal meitenes, kas spiedzot ar zobiem koda viņam.
   —   Ja jau ielīdāt svešā dzīvoklī, tad varējāt vismaz uzvesties mazliet pieklājīgāki… — Onodera rūca uz puišiem, kas valstījās pa grīdu un smagi elsa. — Nu, žigli pie tīrīšanas darbiem! Kaut gan no tādiem apdul­lušiem tikpat nekādas jēgas nebūs. Bet vēmekļus gan es jums likšu pašiem novākt!
   Onodera sagrāba vienu puisi aiz apkakles un iebāza tā seju vispirms konservos uz gultas un tad vēmekļos uz grīdas. To pašu atkārtoja ar abiem pārējiem. Arī meitenes, kas aiz nobīļa bija kļuvušas bāli zaļas, viņš sagrāba aiz matiem un ar deguniem iegrūda netīrumos.
   —   Rijiet! — viņš kliedza. — Laiziet! Jūsējie taču bieži piedaloties šādās ceremonijās!
   Viņš cieši turēja meitenes pat tad, kad tās jau sāka skaļi raudāt. Pēkšņi pašam kļuva pretīga šāda cietsir­dība, kuras esamību sevī viņš nemaz nebija nojautis. Ļoti sen, zēnībā, viņš gan bieži piedalījās kautiņos. Bet kas gan pusaudža gados nav pieļāvis kādu rup­jāku izlēcienu..,
   —   Policijai es jūs nenodošu, — Onodera teica, kā vecas lupatas sviežot viņus ārā gaitenī. — Vācieties prom, cik kājas nes. Rijiet savas zāles, kļūstiet vēl dul- lāki un sprāgstiet nost, ja vēlaties!
   Neraugoties uz lielo troksni, kaimiņu dzīvokļu dur­vis pat nepavērās. Daudzdzīvokļu mājās tāda auksta vienaldzība raksturīga.
   Aizcirtis durvis un smagi nopūties, Onodera ap­lūkoja istabu. Tad uzrakstīja lūgumu apkopējai savest visu kārtībā un sāka likt koferī vajadzīgās mantas. Bija pienācis daudz vēstuļu. Nevajadzīgās viņš tūdaļ izmeta. Starp izsaukumiem no firmas bija arī Jūki zīmītes un vēstules. Acīmredzot viņš nācis šurp vairākkārt. Ar smagu sirdi Onodera saplēsa tās un iesvieda atkri­tumu vadā.
   Magnetofona lente telefona sarunu ierakstam abo­nenta prombūtnes laikā bija pilna. Pārtinis to, viņš no­klausījās ierakstus. Gandrīz visi bija zvani no firmas. Beigās atskanēja sievietes balss. Runāja Reiko:
   «Atbraucu uz Tokiju, tādēļ piezvanīju… Paldies, ka toreiz… Drīz pēc tās zemestrīces nomira mans tēvs. Tiklīdz nokārtošu visu, kas saistīts ar bērēm, došos uz Eiropu. Domāju, ka jau septembra otrajā pusē. Ja pagūstiet, piezvaniet man uz Hajainu… Lai gan ne­kādu nopietnu darīšanu nav…»
   Balss aprāvās, iestājās klusums. Onodera jau gri­bēja pārtīt lenti, kad balss atkal atskanēja, šoreiz pa­visam skumji: «Gribu… ar jums… vēlreiz.,, gulēt… Uz redzēšanos!»
   Viņš apstādināja lenti, pārtina, mazliet padomāja, tad izdzēsa ierakstu. Viņam likās, ka atveras durvis. Onodera atskatījās. Tā pati meitene vienā kombinē blenza viņā izbiedētām acīm. Uz vaigiem un zoda vēl arvien atradās netīrumi.
   —   Ko vajag? — Onodera jautāja.
   —   Kurpes aizmirsu… — meitene nočukstēja.
   Viņas pelēki bālā sastingusi sejiņa izskatījās pa­visam bērnišķīga un nožēlojama. Narkotiskās vielas iedarbība laikam bija beigusies. Un, lūk, tādu meiteni, gandrīz bērnu, viņš dusmās bija tik bargi pārmācījis! Kļuva neērti. Izvilcis no gultas apakšas kurpes ar no­mītiem papēžiem, viņš pasniedza tās meitenei.
   —   Paldies …
   —   Pagaidi… — Onodera apturēja viņu. Meitene bailīgi atskatījās. — Nomazgājies. Tad varēsi iet.
   Viņa mīņājās pie durvīm. Onodera paņēma meiteni aiz rokas, aizveda uz tualetes istabu un atgrieza ūdens- krānu. Nelūgtā viešņa paklausīgi sāka mazgāt seju, tad pēkšņi viņas pleci nodrebēja elsās. Pleciņi šauri, trausli kā mazam bērnam… Viņš iedeva viņai dvieli, un, samērcējis otru, noslaucīja viņas nosmērētos, retos un sarkani krāsotos matus.
   Kad meitene šņukstēdama bija aizgājusi līdz izejas durvīm, viņš uzlika roku viņai uz pleca.
   — Nu ko, labi apdullāt? — Onodera jautāja un, ne­gaidot atbildi, izvilka no kabatas visu naudu un iespieda meitenei saujā. — Varat baudīt priekus tālāk. Cik tik lien iekšā. Bet netraucējiet dzīvot citiem.
   Meitene apstulbusi turēja naudu abās rokās. It kā dodot zīmi «ej», viņš atvēra durvis. «Pašam šonakt būs jāpārguļ kur citur. Vajadzēs samaksāt nama pārvald­niekam, lai sarunā apkopēju,» viņš nodomāja.
   Kad Onodera ar koferi rokā izgāja gaitenī, meitene bija jau pazudusi. Viņš paraudzījas loga. l eja tumšos krūmos iebrauktā automašīna apskāvas kaus pārītis. Nopūties viņš novērsās no loga. Saja brīdī atkal nodu­nēja zeme, salīgojās māja. Reizē nodzisa visas spul­dzes, atskanēja plīstošu stiklu šķindoņa. Kāds ieklie­dzās tumsas dziļumā. Onodera ieķērās loga rāmī. Nezin kuro reizi viņš pārdzīvoja šādu rūkoņu un trīcēšanu. «Spēcīga…» viņš nodomāja. Grūdieni cits pēc cita sa- šūpoja tumsu. Aiz loga, no kura bija izbirušas visas rūtis, pazibēja zila, elektriskai izlādei līdzīga liesma. Bet zeme trīcēja un drebēja, it kā gribēdama apgāzt visu pasauli..,
   5.
   Konvojkuģis «Takacuki» …
   Koptilpums trīstūkstoš piecdesmit tonnas, apbruņots ar pretzemūdens raķetēm. Otrās pārbruņošanās gados stājies ierindā kā labākais savā klasē, bet vēlāk ieskai­tīts rezervē un tikai pirms gada atgriezies aktīvajā die­nestā jau kā speciāla uzdevuma kuģis. Visas raķešu palaišanas iekārtas bija demontētas, bet kuģa pakaļ­galā uz torpēdu sliedēm novietoti ratiņi batiskafam «Kermadec». Protams, tā bija Kataokas ideja. Viņam kā speciālistam elektronikas jautājumos bija gadījies piedalīties karakuģu projektēšanā un būvēšanā, tādēļ «Takacuki» steidzīgā pārveidošana nesagādāja grūtības.
   Kuģim bija divskrūvju turbīna, dzinējs ar sešdesmit' tūkstoš zirgspēku jaudu, un pašreiz tas vagoja okeānu no Japānas salām uz austrumiem. Pēc profesora norā­dījumiem divu nedēļu laikā «Kermadec» vairāk nekā divdesmit reižu nolaidās jūras dzelmē rajonā starp austrumu garuma 142° un 145° un ziemeļu platuma 34° un 45°. Darbu grafiks bija ļoti saspringts. Sanriku selgā, kur jau kļuva jaušama uz dienvidiem plūstošā aukstā Kuriļu straume, batiskafam neklājās viegli. Allaž augstos viļņus bieži jo bieži sedza bieza baltas miglas kārta. «Kermadec» kā vieglu čaumalu svaidīja zemūdens paisuma straumes. Vairākas reizes sacēlās spēcīga vētra, redzamība pat lielā dziļumā kritās līrlz nullei, tādēļ iegremdēšanu daudzkārt nācās atlikt līdz labākiem laika apstākļiem. Bija arī tādas dienas, kad ap «Kermadec» riņķoja ārzemju izlūkkuģi. No nepār­trauktās iegremdēšanās Onoderam āda kļuva pelēka, vaigi iekrita, acis sasarka. Reizēm viņš nepaguva pat no- skūties. Mocīja sāpes locītavās un bezmiegs. Zināma ne­gatīva ietekme bija arī tam, ka «Kermadec» nedaudz at­šķīrās no pierastā «Vadacumi». Taču visvairāk nogurdi­nāja vienmuļība. Katru dienu batiskafs — niecīgs kā boja bangojošā jūrā — nolaidās septiņi astoņi tūkstoši metru dziļumā. Pēc profesora Tadokoro pavēlēm Ono­dera manevrēja, ieslēdza prožektorus, palaida zem­ūdens apgaismes raķetes, fotografēja, pārtina video­lentes, nolaida jūras dibenā mērinstrumentus. Lielā dziļumā temperatūra kritās līdz diviem trim grādiem pēc Celsija, no mērinstrumentiem dvesa ledains auk­stums, pēc katras iegremdēšanās vajadzēja mainīt su- sinātājus — pretējā gadījumā gondolas iekšpusē viss kļuva mitrs. Pie tam šajā steigā pārbūvētajā gondolā, kas bija bāztin piebāzta ar dažādiem aparātiem un instrumentiem, nevarēja pat apgriezties, bet katra iegremdēšanās ilga vairākas stundas. Tādēļ nebija ne­kāds brīnums, ka Onodera galīgi pagura kā fiziski, tā garīgi.
   — Esi uzmanīgs un sargā sevi, — Jukinaga teica norūpējies, — mēs visi varam aizvietot cits citu, bet tu pašreiz esi neaizvietojams.
   Jukinaga izsauca no Jokosukas kuģa ārstu. Tas novērsa sāpes locītavās, bet ar bezmiegu tā arī netika galā.
   «Takacuki» sakumā brauca virs Japānas dziļvagas no dienvidiem uz ziemeļiem, tad griezās atpakaļ — turp un atpakaļ vairāk nekā divi tūkstoši kilometru. Gandrīz ik dienu «Kermadec» nolaidās jūras dibenā. Dienās «Takacuki» stāvēja uz vietas, bet naktīs ar maksimālu ātrumu pārvietojās uz nākošo paredzēto punktu. Tādē­jādi Japānas arhipelāgs no šīs malas pamazām tika pamatīgi izzondēts. Diemžēl no visas divi tūkstoši kilo­metru garās salu grēdas «Kermadec» varēja aptaustīt tikai niecīgu daļiņu.
   «Kas tas par darbu?» reizēm Jukinaga, kuru nomāca veicamā uzdevuma bezgalība, pats sevi pieķēra pie domas. «Blusas ložņāšana pa milža vēderu…»
   Čjosi selgā dziļvagas dibenā viņi vairākas reizes nokļuva seklfokusa zemestrīces iedarbības zonā. Kad ūdens spiediens bija tonna uz vienu kvadrātcentimetru, batiskafs pēkšņi saņēma spēcīgu triecienu un, gondolai skaļi čīkstot, saka griezties uz vietas ka vilciņš. Kļuva baismi, lai gan visi labi zināja, ka batiskafs nodrošināts ar desmitkārtīgu izturību. Taču pētījumi turpinājās arī šādos apstākļos. Par laimi, laiks visumā pieturējās labs, un darbi tikai nedaudz atpalika no grafika. Pro­fesora Tadokoro seja kļuva arvien bālāka, vaigi apauga bieziem sariem, bet acīs zaigoja savāds, drudžains mirdzums.
   Forsētā «Kermadec» izmantošana neizpalika bez sekām — darba septiņpadsmitajā dienā dzinējs sabo­jājās un vajadzēja atlikt iegremdēšanos. Profesors Ta­dokoro ar milzīgu materiālu kaudzi ieslēdzās virsnieku salona, bet Onodera, cīnoties ar vispārēju pagurumu, kopā ar «Takacuki» mehāniķiem, drūmi klusēdams, remontēja «Kermadec».
   Deviņpadsmitajā dienā ar nelielu nokavēšanos iera- dās speciālo darbu kuģis «Josino». Kad pie apvāršņa paradījās trīs radara masti un milzīgā kosmisko sakaru paraboliskā antena, uz «Takacuki» atskanēja skaļas ga­viles. «Josino» zemajā pakaļgalā, abās pusēs angāram, kurā parasti atradās hidroplāni, uz sliedēm bija no­vietoti lieli celtņi, bet pāri bortiem gaisā slējās mani­pulatoru «rokas». Sapārotie celtņi spēja viegli izcelt uz klāja ar trosi apjozto «Kermadec» un bez kādas piepūles nolaist to ūdenī. Tādēļ varēja cerēt, ka darbi turpmāk ritēs daudz raitāk un tīkamāk.
   Ar «Josino» atbrauca Kataoka — neliela auguma jauns cilvēks ar puicisku kastaņkrāsas seju un dzirk­stošām acīm.
   —   Iznāca negaidīta aizkavēšanās, piedodiet! — ar starojošu smaidu Kataoka teica skaļrunī no komand­tiltiņa. — Tūdaļ sāksim pārkraušanu. Nakada-san un Kuņieda-san arī atbraukuši. Drīz ar sakaru lidmašīnu ieradīsies Jamadzaki-san. Te taču notiks apspriede, vai ne?
   Kad motorlaivā sasēdās tie, kam vajadzēja pārvie­toties uz «Josino», viņus pavadīt iznāca «Takacuki» kapteinis. Tieši tajā brīdī viņam pasniedza radio- graīnmu. Pārskrējis pār to ar acīm, kapteinis atdeva papīra lapu profesoram Tadokoro.
   —   Hakonē parādījušās izvirduma pazīmes, — kap­teinis sadrūmis teica. — Arī Mijakes salā sākusies apakšzemes dunoņa. Esam visu nokārtojuši tieši laikā. Mūs_u kuģim ar steigu jādodas uz Mijakes salu.
   Ūdenī nolaistais dzeltenais «Kermadec», līgodamies viļņos, paiēnām pievirzījās «Josino» pakaļgalam. Tik­līdz pārkraušana bija pabeigta, «Takacuki», ar priekš­galu šķeldams baltus viļņus, ātri devās prom. Onodera un Jukinaga nopakaļ pamāja tam ar roku.
   —   Būs jāiztiek bez apsveikuma vakariņām! — Na­kada ieminējās. — Ko darīsim? Vai tūdaļ sāksim ap­spriedi?
   —   Protams! — profesors Tadokoro piekrita. — Iepa­zīsimies ar kapteini un nekavējoties ķersimies pie darba. Kādā telpā?
   —  Vispirms gan palūgšu iekārtoties savās kajītēs, — Kuņieda ierosināja. — Tad es aizvedīšu jūs uz plāna D štāba kajīti. Tur arī apspriedīsimies.
   Pēc divdesmit minūtēm visi sapulcējās norādītajā telpā, kas atradās augšējā klāja priekšgalā. Pie vienas sienas mirgoja skaitļotāja lampiņas, griezās atmiņas iekārtas lentes un spoles, bet otru sienu aizņēma elek­troniska luminiscējoša plāksne ar darbu norises grafiku un visiem jau labi pazīstamā Japānas salu karte no profesora Tadokoro laboratorijas. Kajītes vidū bija no­vietota milzīga caurspīdīga plastmasas kaste. Sākumā likās, ka tā ir tukša, bet Kataoka piespieda kādu pogu, un tajā parādījās krāsains Japānas salu stereoattēls. Klātesošie neviļus noelsās aiz pārsteiguma.
   —  Vai nav skaisti? — Kataoka jautāja, smaidā atsedzot balti mirdzošus zobus. — Tas ir hologrāfisko uzņēmumu projicēšanas ekrāns, ko izprojektējis Aiz­sardzības pārvaldes zinātniskās pētniecības institūts. Esmu pārliecināts, ka tas ir pasaulē pirmais nevis fik­tīvo, bet reālo attēlu ekrāna bloks. Izskatās caurspīdīgs, bet īstenībā šajā plastmasas blokā atrodas īpatnējas metāliskas korpuskulas.
   —  Tātad uzņēmumi, kas tiek izdarīti gaisā, tūdaļ kļūst hologrāfiski? — Jukinaga painteresējās.
   —   Nē, to gan nevar teikt. Liekot pamatā infrasar­kano stereouzņēmumu, kas izdarīts no liela augstuma, un izmantojot paralaksi, izgatavo krāsainu stereoma- ketu. Tālāk to apstaro ar lāzera staru un tādējādi iegūst negatīvu. To dara tādēļ, ka hologrammas diapozitīvs izveidojams, izmantojot no telpiskā veidola atspīdošu lāzera staru interferenci. Luk, ie ir negatīvs.
   Izvilcis no kastes apakšas parastās vizītkartes lie­luma fotoplati, Kataoka parādīja to visiem klātesošajiem. Uz tās varēja saskatīt tikai kaut kādus vienkrāsainus virpuļojošus mākonīšus un daudzslāņainus gredzenus — interferences zīmējumu.
   —  Cik dīvaini… — Onodera nomurmināja. — Tā­tad vajag tikai to apgaismot ar lāzera staru, un tūdaļ varēs redzēt krāsainu stereoattēlu?
   —  Tieši tā. Pēdējā laikā ļoti viegli izgatavot krā­sainus telpiskus maketus no stereoskopiskiem attēliem. Vajag tikai izvērst paralakses uzņēmumus, tos izana­lizēt un atrast kontrolskaitļu vērtības izteiksmi. Tagad pat vairs nefotografē. Divas lidmašīnas lido noteiktā attālumā viena no otras un, uztverot Zemes reljefu ar telekameru, ieraksta primāro informāciju.., Holo­grammas gan ir ērtākas, lai saglabātu lielā daudzumā stereoattēlus.
   Reizē ar katru slēdža klikšķi plastmasas blokā pa­rādījās jauns telpisks attēls, dažos bija redzams arī jūras dibena reljefs.
   Kataoka turpināja darboties ar slēdžiem, un uz tel­piskā attēla parādījās visdažādākās zīmes, spīdīgi punkti, bultas, līnijas. Uz šī attēla varēja projicēt datus par ģeotermiskajām plūsmām, gravitācijas anomā­lijām, ģeomagnētiskā lauka izvietojumu, Zemes ga­rozas pacelšanos un nosēšanos, vulkānu aktivitāti un vēl daudz citas informācijas.
   —   Pieslēdzot iekārtu pie elektroniskā skaitļotāja, iespējams tūdaļ projicēt visus ienākušos datus; šī ierīce, kurā mikrĢfilmu veidā glabājās vairāki tūkstoši karšu un shēmu, bija Nakadas lepnums.
   —   Eksperimentāls eksemplārs, kas izveidots Paš­aizsardzības spēku apvienotā štāba vajadzībām, bet nonācis mūsu rokās, — Kataoka smīnēdams demon­stratīvi spieda pogu pēc pogas. — Institūta direktors droši vien saņēma par to krietnu brāzienu.
   —   Nu tad, skolotāj, — ierosināja Kuņieda. — Var­būt sāksim apspriedi?
   Profesors Tadokoro sēdēja, pavērsies pret sienu, un, iekļāvis galvu rokās, kaut ko saspringti do­māja. Jukinaga no malas vēroja zinātnieka seju. Ap­augusi ar biezu saru kārtu, svina pelēkumā, pārklāta sīkām sviedru lāsēm, tā pauda tik dziļas skumjas, kas līdzinājās izmisumam.
   —   Tadokoro-sensei[21], — pie viņa griezās Nakada.
   —    Visi plāna Dl dalībnieki, izņemot Jamadzaki, ir sapulcējušies. Mc\s būsim ļoti pateicīgi, ja jūs vis­pārējos vilcienos iepazīstināsit mūs ar šī plāna mēr­ķiem un pastāstīsit, kas līdz šim brīdim ir izdarīts un noskaidrots…
   —   Skolotāj… — Jukinaga piegāja pie profesora un uzlika tam roku uz pleca. — Jūs nejūtaties labi?
   Pieskāriens plecam iedarbojās kā strāvas trieciens. Profesors satrūkās un pielēca kājās.
   —   Jā-ā … — viņš dziļi ievilka gaisu, tad ar smagu nopūtu izelpoja. — Nu ja …
   Tadokoro nostājās blakus galdam, aiz kura no­sēdās apspriedes dalībnieki. Aplūkoja skaitļotāju, pro­jicēšanas ekrānu, operāciju pulti. Tad viņa taujājošais skatiens pievērsās caurspīdīgās plastmasas kastē ietvertajam Japānas salu trīsizmēru maketam. Un, jo ilgāk viņš to vēroja, jo dzīvāk iemirdzējās acis.
   —   Interesanta ierīce… — Tadokoro nomurmināja.
   —    Bet vai ir iespējams projicēt lielākus reģionus?
   Piemēram, visu Dienvidaustrumāziju, sākot no Klusā okeāna rietumdaļas?
   >— Pašreiz mūsu iespējas vēl ierobežotas, — Ka­taoka paskaidroja un nodemonstrēja diapozitīvus. Ek­rānā uzpeldēja Ogasavaras salu, Okinavas, Taivanas, Filipīnu, Korejas pussalas un Piejūras novada krasta rajonu maketi.
   —   Labi, lai tas paliek, — profesors piegāja pie Japānas salu kartes.
   —   Lūdzu, kungi, sēdieties, — viņš teica zemā, gār­dzošā balsī. — Tūdaļ mēģināšu jums paskaidrot.
   Visi izvietojās kartes tuvumā. Profesors, acis no­dūris, kaut ko saspringti domāja. Jukinagam, lūkojoties zinātniekā, sažņaudzās sirds: kas noticis ar šo cilvēku divu triju mēnešu laikā, kā viņš ir novecojis! It kā būtu aizritējuši veseli desmit gadi! Nosirmojis, seja bez dzī­vības, dziļu grumbu izvagota, acis iekaisušas, plakstiņi pietūkuši un bezgalīgs nogurums visa slava…
   —   Plāna D… —• profesors iesaka bez jebkādas izteiksmes balsī, — mērķis ir izpētīt, vai iespējamas liela mēroga izmaiņas Japānas salu grēdas ģeoloģis­kajā struktūrā… Analizējot šajā jautājumā savāktos materiālus, man radās ne visai skaidra hipotēze par šādu izmaiņu iespējamību. — Profesors apklusa un smagi nopūtās. — Kas tad īsti iespējams? Pārmaiņas var būt tāda apjoma, ka jaudātu dot triecienu visai Ja­pānai, iespējama pat kataklizma, kuras rezultātā var aiziet bojā viss Japānas arhipelāgs, tJ ,
   Visiem likās, ka telpā ieplūdusi baismīgi auksta vēja šalts. Paņēmis lodīšu pildspalvu, profesors uzsita ar to pa karti.
   —   Pašreiz plāns D sadalīts divās daļās: Dl un D2. Situācijai attīstoties, iespējami arī citādāki vari­anti. Saskaņā ar D2 tiks pētīti pasākumi, kurus va­jadzēs veikt, lai glābtu japāņu tautu un tās īpašumus visļaunākajā gadījumā. Dl ir tas, ar ko mēs nodar­bojamies patlaban.
   Profesprs, piespiedis roku pierei, kādu brīdi ap­domājās, tad turpināja:
   —   Pastāstīšu visu pēc kārtas. Esmu pētījis zem­ūdens vulkānus, it sevišķi Klusā okeāna dibenā. Tiem veltīju veselus desmit gadus. Pamazām manu interešu loks kļuva plašāks — no zemūdens vulkāniem pār­slēdzos uz kalnu grēdām jūras dibenā un to ģeolo­ģiju, un beidzot sāku nodarboties ar paša jūras dibena ģeoloģisko struktūru, kā ari ar dziļumslāņu struk­tūru zem okeāna dibena… — Profesors ar abām ro­kām atspiedās pret projicēšanas bloku. — Sākumā man likās dīvaini, ka gravitācijas anomāliju joslas izvieto­jums jūrās ap Japānu stipri izmainījies, salīdzinot ar to, kāds bija vēl pirms desmit gadiem. Tik lielām pār- grozībām tas ir pārāk niecīgs laika sprīdis. Svārstības notikušas diapazonā no dažiem desmitiem līdz simt miligaliem, bet ģeogrāfiski anomāliju josla pārvietoju­sies vairākus simtus kilometru uz austrumiem. Līdz ar to neparastas kļuvušas arī ģeolermiskās plūsmas un ģeoinagnētisma raksturīgākās īpašības. Sevišķi jāat­zīmē ģeotermiskā plūsma. Zem Japānas jūras dibena tā allaž bijusi ievērojami liela, bet tagad kļuvusi īpaši spē­cīga. Nupat uz ziemeļiem no Ogasavaras salām pazuda maza saliņa. Vienas nakts laikā jūras dzelmē nogrima zemes pleķītis, kas pacēlās vairākus desmitus metru virs jūras līmeņa. Ārkārtīgi noslēpumaina parādība.
   Profesors Tadokoro cieši ielūkojās Onoderam sejā. Tas krampjaini norija siekalas.
   — Veicot šos pētījumus, pievērsu uzmanību kādai īpatnai parādībai, kas lika domāt, ka… Vārdu sakot, sāku pārbaudīt savu hipotēzi. Tagad mēs nodarboja­mies ar to pašu. Hipotēze īsumā šāda: pašlaik notiek nepieredzēti straujas pārmaiņas apakšzemes mantijas konvekcijas straumē zem Japānas dziļvagas.
   — Bet kas ir tā konvekcijas straume mantijā? — Kuņieda jautāja. — Lūdzu, paskaidrojiet.
   — Hm… — profesora svinpelēkā seja mazliet at­dzīvojās. — Labi, to var izdarīt. Starp jums ir tādi speciālisti, kas pilnīgi izprot lietas būtību, bet ir arī tādi, kas nojauš to tikai daļēji. Runāsim īsi par pa­šiem pamatiem.
   Profesors nospieda pogu. No griestiem nolaidās tāfele. Jukinaga atcerējās profesora lekcijas, kas deva milzīgu baudījumu ar saviem daudzajiem interesanta­jiem papildinājumiem. Tadokoro ļoti precīzi, kā ar cir­kuli uzvilka uz tāfeles lielu krita apli un tajā vēl vienu — mazāku.
   — Zemeslodes centrā līdzīgi olas dzeltenumam atrodas kodols, kas ietverts mantijā, kuras ārējo plāno kārtu mēdzam saukt par Zemes garozu.,. To jūs esat mācījušies vidusskolas gados! — profesors piesita ar krītu apļa centrā. — Runājot precīzāk, ko­dols dalās divās daļās — iekšējā un ārējā kodolā, mantija — apakšējā un augšējā slānī, bet Zemes ga­roza sastāv no diviem slāņiem — sialas un simas. Starp Zemes garozu un mantiju atrodas krasi izteikta robeža — Mohorovičiča pārtraukumainais slānis. Bet tik sīkas detaļas pašreiz neaplūkosim. Uzskata, ka mantija sastāv no cietas vielas, ārējais kodols no šķidras, bet iekšējais — atkal no cietas. Sāda hipo­tēze radusies, novērojot raksturīgākās īpašības seis­misko viļņu izplatīšanās laikā zemeslodes iekšējā daļā. Protams, ka kodolā koncentrējas smagākās vie­las, mantijā — vieglākās, bet Zemes garoza izveidota no visvieglākajām vielām. Zemeslodes centrālajā daļā spiediens hipotētiski līdzinās trim miljoniem atmo­sfēru, temperatūra seši tūksļoši grādu pēc Celsija, tu­vāk mantijas robežai — aj četri tūkstoši divsimt grādu, bet tajā joslā, kur mantija robežojas ar Zemes garozu, — sešsimt līdz astoņsimt grādiem zem konti­nentu masīviem un maksimums divsimt grādu zem jūras dibena. Starp citu, mantijas biezums sasniedz gandrīz zemeslodes pusrādiusa garumu, tas ir, apmē­ram divtūkstoš deviņsimt kilometru. Turpretī Zemes garoza ir ļoti plāna — sauszemes daļā tās biezums nepārsniedz trīsdesmit kilometrus, bet okeānu un jūras dibenā — tikai pieci kilometri. Kontinentu masīvi pa­ceļas virs mantijas kā leduskalni, kas izvietoti uz simas kārtas. Tas nozīmē, ka vietās, kur ir Andiem un Himalajiem līdzīgi augsti kalni, kontinenta masa dziļi spiežas Zemes garozā. Tā saucamā izosta- tika …
   Klausoties profesora, Onodera jutas neomulīgi. Vi­ņam likās, ka grīda zem kājām kuru katru brīdi iz­kusīs un aiztecēs. Ir zināms izteiciens: «Nesatricināms kā zeme», bet izrādās, ka cilvēks staigā pa šīs planē­tas, kuras diametrs ir divpadsmittūkstoš septiņsimt kilometru, plāno ādiņu. Gan civilizācija, gan tās vēsture, gan pati dzīve — viss radies uz šīs plānās kārtiņas… Bet okeāna dibenā tikai pieci kilometri… Biezums, kas nedaudz pārsniedz zemeslodes rādiusa tūkstoš divsimt piecdesmito daļu… Gaisa baloniņš — diametrs piecdesmit centimetru, plēvīte — milimetra divas desmitdaļas!
   — Var domāt, ka mantijas sastāvviela ir olivīns. Spriežot pēc seismisko viļņu izplatīšanās, tas ir ciet- ķermenis. Bet mantijā ir arī straumes, kas novērotas ilgstošu ģeoloģisku periodu ritumā. Tādēļ pieļaujama varbūtība, ka tā ir šķidra. Šādu hipotēzi pirmo reizi izvirzīja Edinburgas universitātes profesors Holmss 1929. gadā, kad plaši pazīstama kļuva Vegenera kon­tinentu pārvietošanās teorija. Holmss uzskatīja, ka galvenais enerģijas avots kontinentu kustībai ir kon-
   vekcijas plūsmas mantijā. Bet drīz vien šī hipotēze tika aizmirsta kopā ar Ve- genera teoriju. Taču pēdējos gados, oke­āna dibena pētīju­miem attīstoties, dau­dzas parādības nav izskaidrojamas bez šīs hipotēzes. Pie tam neatkarīgi no slēdzie­niem, pie kuriem piecdesmitajos gados bija nonākuši angļu zinātnieki Lankorns un Blakets, pētot ģeomagnētisma pro­blēmas. Viņi pierā­dīja, ka kontinentu pārvietošanās tiešām notikusi. Toronto uni­versitātē Vilsons at­kal saistīja konti­nentu pārvietošanos ar mantijas vielas konvekcijas straumju enerģiju. Vispār mantijas dziļumslāņi tek ar vienu divu centimetru ātrumu gadā, bet tuvāk vir­smai šis ātrums irž divi līdz seši centi-f metri, kas izraisa' ievērojamu Zemes garozas pārvietoša­nos, it sevišķi okeānu un jūru dibenā, un acīmredzot ir iemesls tam, ka kontinentu malās izveidojušās
   lokveidīgas kalnu grēdas.,, Kataoka-kun, lūdzu pasaules ģeoloģisko karti…
   Kataoka pagrozīja kaut kādus slēdžus, un uz proji­cēšanas ekrāna parādījās daudzkrāsaina pasaules karte.
   —  Varbūt pārnest uz caurspīdīgo ekrānu? — Kata­oka ierosināja. — Būs vieglāk skatīties.
   Stāvot pie kartes caurspīdīgā ekrāna, kas, tāpat kā tāfele, bija nolaidies no griestiem, profesors Tadokoro turpināja:
   —  Visā pasaulē okeāna dibenu sāka plaši pētīt tikai piecdesmito gadu sākumā… — profesors ar lodīšu pildspalvu norādīja uz Atlantijas okeānu. — Kad bija pierādīts, ka ģeotermisko straumju plūdums jūras di­benā neko daudz neatšķiras no līdzīga plūduma konti­nentu masīvos, kas atspēkoja līdz tam pastāvošos pie­ņēmumus, tad atkal uzpeldēja hipotēze par konvekcijas plūsmām mantijas slānī. Gandrīz visas ģeotermiskās kustības kontinentu masīvos izraisa siltums, ko iz­staro radioaktīvie elementi kontinentu granīta veido­jumos. Bet izrādījās, ka ari okeāna dibenā, kas ir ba- zalta veidojums, siltums uzkrāts tikpat lielā dau­dzumā kā kontinentos. Neatlika nekas cits, kā pieļaut varbūtību — okeāna dibenā siltums nokļūst no zemes­lodes dziļumslāņiem. Uzskata, ka mantija gandrīz ne­maz nesatur radioaktīvos elementus. Ja arī pieļautu, ka tādi tur ir, tad siltums, kas radies, zemeslodei iz­veidojoties — tas ir, pirms četrarpus miljardiem gadu —, no dažu simtu kilometru dziļuma būtu va­rējis sasniegt Zemes garozu tikai mūsu dienās, jo mantijas siltumvadītspēja ir ļoti zema. Neviļus rodas slēdziens, ka tieši konvekcijas plūsmas mantijā ir tās, kas pārnes ģeotermisko enerģiju no zemeslodes dziļumslāņiem uz okeāna dibenu …
   Profesors pārvilka ar pildspalvu pa Atlantijas okeāna centrālo daļu,
   Starp Amerikas un Āfrikas kontinentiem Atlan­tijas okeāns izveido burtam «S» līdzīgu figūru. Tāda pati konfigurācija ir Vidusatlantijas kalnu grēdai, kas sākas aiz Ziemeļu polārā loka pie Islandes krastiem un stiepjas līdz Dienvidu polārajam lokam. Sīs grēdas platums ir tūkstoš kilometru.
   Lūk, ja mēs salīdzināsim Eiropas un Āfrikas rietumkrasta līniju ar Ziemeļamerikas un Dienvidameri­kas austrumkrasta līniju, tad redzēsim, ka tās sa­krīt. Tieši šī īpatnība deva Vegeneram stimulu izvei­dot savu teoriju par kontinentu pārvietošanos, sa­skaņā ar kuru Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kon­tinenti pēc krīta perioda atdalījušies no Eiropas un Āfrikas un sākuši pārvietoties uz rietumiem.
   Milzīgā Vidusatlantijas kalnu grēda, kas izstiepu­sies no Ziemeļu polārā loka pāri visam Atlantijas oke­ānam līdz Dienvidu polārajam lokam, pievērš sev uz­manību ar savām neparastajām īpatnībām. Šīs grēdas vidējā daļā, kuras augstums, kā jau teicu, sasniedz trīstūkstoš metru, atrodas dziļa plaisa. Tās centrālajā sektorā vērojama ļoti augsta siltumplūsmu vērtība, bet gandrīz visu Atlantijas okeāna baseina zemūdens zemestrīču epicentri ir koncentrēti šīs grēdas vir­sotņu daļā… Ir vēl arī citas interesantas parādī­bas… Pamatojoties uz šiem faktiem, Vilsons seci­nāja, ka tieši šeit, tas ir, kalnu grēdas virsotņu daļā, atrodas mantijas konvekcijas plūsmu augšējā līnija, un izvirzīja hipotēzi, saskaņā ar kuru mantijas vielas straume, pacēlusies šajā rajonā no zemes dzīlēm un sadalījusies divos atzarojumos, izveidoja milzīgu plaisu seno laiku Pangejas kontinentā, ko bieži piemin Vegeners. Tā kļuva par pamatavotu enerģijai, kas at­virzīja Ziemeļameriku un Dienvidameriku uz rie­tumiem. Problēmas tālākā izpēte pierādīja šīs hipo­tēzes pareizību. Kā vēlāk noskaidrots, okeāniskās kalnu grēdas, kas atbilst Zemes garozas lūzumiem, tas ir, mantijas vielas konvekcijas straumju augšējā līnija, stiepjas pa visu Pasaules okeāna dibenu… — Profe­sors Tadokoro uz brīdi apklusa, tad, mazliet pazeminā­jis balsi, runāja tālāk. — Taču patlaban sakarību starp konvekcijas plūsmām un zemūdens kalnu grēdām ap­liecina tikai netieši pierādījumi. Un, lai gan mantijas konvekcijas straumju esamība kļūst arvien skaidrāka, tomēr tai vēl arvien nav tieša apliecinājuma… Esmu izstrādājis jaunu metodi, kas vēl nav publicēta… Pa­matojoties uz šo metodi, man izdevās sastādīt diezgan precīzu mantijas konvekcijas plūsmu karti un atklāt daudzas līdz šim nepazīstamas parādības. Tādēļ tagad varu izdarīt plašus vispārinājumus, kas ļauj man pro­gnozēt dažu pilnīgi jaunu parādību izcelšanos…
   Jukinaga juta, cik strauji pukst viņa sirds. Kas no­tiktu, ja publicētu profesora Tadokoro teoriju un atklā­jumus? Tā būtu vesela sensācija visas pasaules zināt­nieku aprindās. Bet tieši tagad to nedrīkst darīt. Profe­sora hipotēze varētu likties pilnīgi aplama, pārāk fantastiska. Ir taču skarta tāda parādība, kas nav vēl ne reizi novērota īsajā laika sprīdī, kurā cilvēce pēta Savu planētu. Vai tāda parādība patiešām iespējama? Jukinaga vēl tagad nespēja tai īsti ticēt.
   <—< Tātad,,. — profesors Tadokoro pagrieza slēdzi, un kartes centrā izgaismojās Klusais okeāns. — Kas notiek šajā rajonā?
   Onodera saliecās uz priekšu.
   Klusais okeāns!
   Cik tas milzīgs un varens! Apsedz gandrīz visu pus­lodi.,. Pusi no visas zemeslodes apskalo šī okeāna ūdeņi,
   Bet virs ūdens izkaisītas salu virknes,,. Neviena kontinenta. Tikai malās kontinentu krastu līnijas — to formas dīvainas kā liānu zari. Austrumos — Klinšu kalnu un Andu milzu fleksūras. Ziemeļos — Aleutu salu treses, Kuriļu—Kamčatkas un Japānas salu loki. Rietumu pusi izdaiļo Rjūkjū salu izliekums. No Japānas Salu grēdas vidējās daļas uz dienvidiem stiepjas Oga­savaras—Mariānu loks, un no Taivanas aizvijas Fili­pīnu loks, bet starp šiem diviem lokiem plešas varenā Filipīnu jūra. Dienvidu puslodē pie Jaungvinejas sākas Zālamana salu, Jaunhebridu un Jaunkaledonijas salu loki. Vēl tālāk uz dienvidiem līdz Jaunzēlandei stiepjas Samoa, Fidži, Tonga un Kerinadeka. Okeāna rietum­daļā gar salu lokiem jūras dibenā iegrauzušās milzīgas dziļvagas…
   — Satriecoši , >— nespēdams savaldīt savas jūtas, izdvesa Kataoka, lūkodamies spilgti izgreznotajā jūras dibena kartē. — Pat prātā nenāca, ka jūras dibens iz­vagots ar tik daudzām un dziļām grumbām!
   Onodera strauji pavērsās uz Kataokas pusi:
   f- Redziet, kartes mērogs ir tāds, kas dod mazliet pārspīlētu priekšstatu par dibena vertikālo sadalījumu. Bet, protams, milzīgas kalnu grēdas jūras dibenā nav nekāds retums. To augstums sasniedz vairākus tūksto­šus metru, bet garums — vairākus tūkstošus kilometru.
   Onoderas uzmanību saistīja kalnu grēdas jūras di­benā milzu okeāna austrumu daļā. To virsotnes, izlī­dušas no ūdens, veidoja vulkāniska tipa salas vai salu grupas. Austrumos no datuma maiņas līnijas, tas ir, apmēram no rietumu garuma 150°, ziemeju—dienvidu virzienā izstiepušās Havaju un Lainas salas. Dienvidu puslodē to turpinājums ir Marķīza, Tuamotu un Bied­rības salas. Zem tām, paslēptas bezgalīgajā okeānā, guļ milzīgas jūras kalnu grēdas. Un tālāk… Cik sa­režģīts jūras dibena reljefs dienvidu puslodē starp da­tuma maiņas līniju un Austrālijas kontinentu!
   Šaurajā platībā no Jaungvinejas paralēli cits citam stiepjas Bismarka arhipelāgs, Zālamana salu virkne, Jaunhebridu, Jaunkaledonijas, Samoa, Tongas, Kerma- deka salas, Jaunzēlande, bet jūras dibenā — vairākas kalnu grēdas. Ja šeit nebūtu okeāna ūdeņu, vietu varētu uzskatīt par milzīgu kalnu zemi. Uz ziemeļiem no ekva­tora arī stiepjas zemūdens kalnu grēdas. Lai gan tās nav tik augstas kā Jaunzēlandes baseinā, tomēr vir­sotnes izslējušās no ūdens un veido Gilberta, Maršala un Karolīnu salas …
   —   Izrādās, ka Klusā okeāna ziemeļaustrumu daļā nav visai daudz zemūdens kalnu grēdu, — Kataoka klusi nomurmināja. — Bet kas tās? Tādas kā gravas izstiepušās no Ziemeļamerikas kontinenta līdz Havaju un Ziemassvētku salām. Un tik daudz!
   —   Tie ir lūzumi, — Onodera paskaidroja, dziļi sa­traukts.
   Jūras dibens no Aļaskas līča līdz pat Tuamotu zem­ūdens kalnu grēdai bija līdzens un gluds. Bet pa šo līdzenumu no austrumiem uz rietumiem vijās lūzumi. Intervāli starp tiem bija gandrīz vienādi. Likās, ka visa Zemes garoza saplaisājusi un rievas izvagojušas jūras dibenu no ziemeļiem līdz pašiem dienvidiem.
   —   Nepatīkams iespaids… — Kataoka teica. — It kā zemeslode būtu sagriezta ripiņās.
   —   Nezinu, kā sauc lūzumu, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem, bet ziemeļu platuma četrdesmitajā grādā ir ievērojamais Mendosino lūzums. Mazliet zemāk atrodas Pioniera lūzums, kas ir izpētīts labāk nekā pārējie. No Meksikas krastiem sākas Kraliona lūzums. Uz zieme­ļiem no ekvatora, apmēram gar ziemeļu platuma des­mito grādu, stiepjas Kjipertona lūzuma josla. Tas ir visgarākais jūras lūzums un stiepjas vairāk nekā trīs­tūkstoš kilometrus. Un, lūk, vēl viens — dienvidu pus­lodē. Nezinu, kā to sauc…
   —   Es turpinu, — teica profesors Tadokoro, rādot uz zemūdens kalnu grēdu Cīles piekrastes tuvumā. — Klusā okeāna dibens diemžēl nav vēl pietiekami iz­pētīts. Viens no iemesliem — pārāk lielais plašums. To­mēr kaut kas mums jau zināms. Okeānu kalnu grēdu vienotā sistēma stiepjas pāri visam Atlantijas okeānam, pāriet Indijas okeānā un tad arī Klusajā okeānā. Tur to sauc par Klusā okeāna Dienvidu un Klusā okeāna Austrumu pacēlumu. Zemūdens grēda, kā jūs redzat, no Indijas okeāna centrālās daļas virzās uz ziemeļiem, pie Indijas pussalas rietumu piekrastes izveidojot Mal- divu un Lakadivu salas. Saskaņā ar Vilsona hipotēzi mantijas vielas plūsma Centrālās zemūdens grēdas zonā bijusi par cēloni, ka Indijas kontinents pavirzīts uz ziemeļiem, kur sadūries ar Āzijas kontinentu. Abu kontinentu saskares vietā izveidojušies Himalaju kalni. Mantijas vielas plūsma arī tagad ir parnatavots Hima­laju kalnu grēdas augšanai. Viens no Centrālās grēdas atzarojumiem Indijas okeānā stiepjas uz Sarkano jūru, veidojot lūzumu starp Arābijas pussalu un Āfrikas kontinentu. Uzskata, ka šis lūzums arvien vēl paplaši­nās. Tālāk grēdas atzarojums iet pāri Etiopijas kalnie- nei, šķērso Ugandu, Keniju, Tanzāniju, Malavi un Mozambiku, pāri_ visai milzīgajai platībai, veidojot tā saucamo Lielo Āfrikas lūzumu — Rūdolfa, Alberta, Viktorijas, Tanganjikas un Njasas ezeru, kā arī vulkā­niskās virsotnes — Keniju un Kilimandžāro. Tādējādi Lielais Austrumāfrikas lūzums, stiepjoties no dienvi­diem uz ziemeļiem veselus četrtūkstoš kilometrus, it kā atdala Rietumāfriku no visa pārējā Āfrikas konti­nenta …
   Profesora Tadokoro rādāmais kociņš pieskārās Klusā okeāna rietumu daļai.
   —   Šīs hipotēzes pamatdoma: mantijas vielas pie­plūdums Klusā okeāna austrumu daļā izraisījis okeāna Dienvidu un Austrumu pacēlumu veidošanos. Plūdu­mam ir ziemeļrietumu virziens. To apliecina līdzīgais Tuamotu, Lainas un Havaju salu grupējumu izvieto­jums, pie tam vulkānu vecums uz tām pieaug virzienā uz ziemeļaustrumiem. Mantijas plūsma, saduroties ar šī rajona mantijas masu, slīd uz leju un sadalās vairākos atzarojumos, veidojot īpatnēju, ļoti garu jūras dziļvagu. Tā redzama austrumos no loka, ko veido šīs salas. Vis­garām vagai pastāv negatīvas gravitācijas anomālijas josla un arī anomālās ģeotermiskās plūsmas josla, kas tiek uzskatīta par pierādījumu tam, ka mantijas masa, būdama smagāka par Zemes garozu un vairāk piesāti­nāta ar siltumu, šajās vietās dziļi iespiežas Zemes ga­rozā. Ja. tas viss tiešām tā, par ko tad liecina daudzie salu loki pie Klusā okeāna rietumu robežām? Un kā lai izskaidro, ka apkārt Japānai un Dienvidrietumu Āzijai, tāpat arī Okeānijas austrumu daļā jūras dibena reljefs ir tik komplicēts? Kāpēc gar daudzajiem salu lokiem stiepjas vulkānu un zemestrīču joslas?
   Kajītē valdīja absolūts klusums. Visi sēdēja kā sa­stinguši. Spalgi noskanēja slēdža klikšķis. Uz ekrāna parādījās Klusā okeāna ziemeļrietumu daļas palielināta karte.
   — Klusā okeāna vainagveida seismiskajā joslā, kas stiepjas gar piekrastēm, zemestrīču epicentru dziļums sadalās šādi: salu loku tuvumā epicentri ir ne visai lielā dziļumā, bet, jo tuvāk kontinentam, jo to dziļums pieaug. Seklajās vietās epicentri atrodas trīsdesmit grādu leņķī pret zemes virsmu, bet vidējā dziļumā šis leņķis palielinās līdz sešdesmit grādiem. Tādēļ var se­cināt, ka pastāv sava veida epicentru slīpuma leņķu gradācija. Lūk, daži piemēri. Dziļfokusa zemestrīcēm Dienvidamerikas Andos epicentri atrodas dziļi zem kalnu grēdas. Zemestrīču epicentru dziļums Javas jūras rajonā pieaug virzienā no Javas dziļvagas uz Borneo salu. Japānā visu seklo un mēreni seklo zemestrīču epi­centri atrodas Klusā okeāna kontinentālajā nogāzē.
   Tālāk pasekosim, kā izvietoti Japānas dziļfokusa zemestrīču epicentri. Tie atrodas četri līdz septiņi simti kilometru dziļumā paralēli Fudzi vulkāniskajai joslai, kas aptver Mariānu, Ogasavaras un Idzu salas, tad šķērso Japānas centrālo daļu un, ievirzījušies Japāņu jūrā, stiepjas uz ziemeļiem līdz Vladivostokai, kur gan­drīz taisnā leņķī pagriežas uz ziemeļaustrumiem, sa­sniedzot Ohotskas jūras vidusdaļu. Tā veidojas ļoti šaura epicentru josla. Lūdzu to iegaumēt!
   Zem Klusā okeāna rietumdaļas salu lokiem atrodas iregulārs mantijas slānis, kuru var uzskatīt vai nu par
   nomata virsmu, vai par lūzumu. Sis slānis |oti dziļi — pat līdz septiņi simti kilometru — iegrimst zemē. Uz­skata, ka no kontinenta puses mantijas viela pa nomata virsmu paceļas augšup okeāna virzienā. Tur, kur šis mantijas slānis sasniedz zemes virsmu, izveidojas salu loki vai arī milzīgas fleksūras, bet gar tām rodas vul- •Ј> kāniskās joslas un seklu un mēreni seklu zemestrīču «ligzdas»…
   Profesora nūjiņa pacēlās uz augšu, pārslīdēja pāri Japāņu jūrai un nolaidās līdz Dienvidķīnas un Fili­pīnu jūrai.
   — Bet kāpēc šo salu loku sauszemes pusē atrodas jūras baseini, kas tieši pašreiz turpina attīstīties? Un kāpēc šo baseinu centrālajās zonās ir rajoni ar ļoti augstu siltumplūsmas vērtību? Saskaņā ar starptau­tiskā ģeofizikālā gada programmu 1965. gadā speciāla zinātnieku grupa apsekoja zemestrīču rajonus, tai
   skaitā arī Japāņu jūras dibenu. Iegūtie dati liecina, ka Japāņu jūras dibena struktūra ir okeāniska, tur ir ļoti plāna Zemes garoza, tikai divpadsmit kilometru, bet ģeotermiskās plūsmas vidējais lielums 2,17 mikro-* kaloriju, kas ir daudz lielāks nekā pasaules vidējais rādītājs — 1,5 mikrokalorijas sekundē. Ir zināms, ka selgā pie Hokaido salas Japāņu jūras pusē ģeoter- miskā plūsma ir 1,7 reizes lielāka nekā vidējā. Bet Fili­pīnu jūrā — tas gan mans personiskais viedoklis, kas pamatojas tikai uz maniem vērojumiem, — Palavu—> Kjūsjū grēdā, kas sākas Moluku jūrā un stiepjas uz zie­meļiem pāri Palavu salām līdz Okinotori salai, arī ir zona, kur vērojama intensīva ģeotermiskā plūsma. Lī­dzīgs anomāls iecirknis atrodas arī Ohotskas jūras zie­meļos. Ko tas varētu nozīmēt? Attiecībā uz Japāņu jūru var pieļaut domu, ka tur notiek mantijas daļēja pacelša­nās. Pie tam šo pacelšanos izraisa Zemes garozas virzī­šanās no kontinenta uz Klusā okeāna pusi. Tā rezultātā Japānas salu grēda tiek atstumta Klusā okeāna virzienā un centrālajā daļā izliekta. Rēķinot pēc ģeoloģiskajiem laikmetiem, šādas pārmaiņas noris diezgan ātri. Citiem vārdiem sakot, terciāra laikmetā, tas ir, tikai pirms divdesmit pieciem miljoniem gadu, Japānas arhipelāgs laikam atradies daudz tālāk ziemeļos, tā centrs bijis uz ziemeļu platuma četrdesmitā grāda, pie tam Japānas salu grēda, kas stiepās paralēli Piejūras novadam, to­reiz nav bijusi lokveidīga, bet veidojusi gandrīz taisnu līniju. Vēlāk garozas bloka pārvietošanās dienvid­austrumu virzienā izraisīja arhipelāga atvirzīšanos tā­lāk uz dienvidiem un radīja izliekumu tā vidū. Tādējādi lūzums sadalīja Japānu divās daļās — Ziemeļaustrumu un Rietumjapānā. Pēc tagadējiem datiem, Japānas salu grēdā arī mūsdienās pārvietojas uz dienvidiem ar viena līdz trīs centimetru ātrumu gadā. Es pieļauju varbūtību, ka tieši lūzuma rezultātā ir izveidojusies Fudzi vulkā­niskā josla… Kāpēc tad jūras baseinos notiek man­tijas masas daļēja pacelšanās? Kā jūs domājat, Ono- dera-kun?
   — Es varbūt kļūdos, bet… — Onodera apjuka no negaidītā jautājuma. — Man liekas, ka tajos gadīju­mos, kad mantijas masa, kas atradās apakš okeāna, ienirst zem kontinenta, ; tajā vietā no dziļuma mantijas viela daļēji paceļas uz augšu!
   —   Jā, jūsu domas gandrīz sakrīt ar manu viedokli. Minēšu vienkāršu piemēru. Ja tvertnē ielietu ūdeni silda uz nelielas uguns, centrālajā daļā tas sāk celties uz augšu, bet malās — grimt uz leju. Pie tam pretējo plūsmu pārvietošanās notiek lēni. Ja ūdeni silda augstā temperatūrā, vārīšanās punkti izveidojas uz visas ūdens virsmas …
   —   Piedodiet… — Kataoka pacēla roku. — Vai tas nozīmē, ka mantija zemeslodes iekšienē vārās arī paš­reiz?
   —   Labs jautājums… — profesors Tadokoro lēni pagriezās pret Kataoku. — Ja šo problēmu apskata no ģeoloģisko laikmetu viedokļa, tas irr rēķina laika ziņā ļoti ilgstošos procesos, tad var teikt, ka lielā dziļumā mantijas pretstraumēs notiek krasas izmaiņas. Bet par šo mums ārkārtīgi svarīgo jautājumu parunāsim kād­reiz vēlāk. īr zināmi arī citi dati, kas var izskaidrot mantijas daļējo pacelšanos Japāņu jūras dibenā. Kā jau esmu sacījis, Japaņu juras dibens izveidojies ne tadeļ, ka iegruvusi kontinentāla struktura, bet tādēļ, k;i attīstījusies okeaniska tipa Zemes garoza… Juki- nag'i, vai tu šai sakarībā nekā negribi teikt?
   Jukinaga pakratīja galvu. Viņš nojauta, ko vēlējās profesors Tadokoro, bet viņam nepietika drosmes iz­teikties.
   —   Kas tad galu galā uz mūsu planētas dod vis­uzskatāmāko priekšstatu par dažādi sasilušu plūstošo vielu savstarpējo kustību'' — profesors atkal uzstājīgi taujāja.
   Jukinaga notrīcēja. Lūk, kas par lietu… nu, pro­tams …
   —   Atmosfēras parādības… — viņš atbildēja aiz­smakušā balsī. — Bet, skolotāj…
   —   Lieliski. Tu, protams, gribi teikt, ka viss atkarīgs no tā, kādā stāvoklī atrodas viela. Jā, mantijas viela ir cieta, bet dažos supergaros laika periodos tā sāk darbo­ties līdzīgi plūstošam ķermenim. Atmosfēru var rak­sturot ar tiem pašiem rādītājiem, kādi ir specifiski plūs­tošiem ķermeņiem. Novērot izmaiņas, kas notiek atmo­sfērā, nav grūti. Tādēļ, lai noskaidrotu mantijas dar­bību, mēs varam kā modeli izmantot atmosfēras parā­dības. Ja mantijā tiešām past^V pretplūsmas, tas no­zīmē, ka mantijas virsējā slānī ir izkliedētas masas ar
   dažādu temperatūru, kas tātad var ilgāku laiku funk- eionēt līdzīgi gaisa masām. Vai tāda hipotēze nav pie­ņemama?
   Visi apjukuši lūkojās ar sariem apaugušajā profe­sora Tadokoro sejā.
   Analoģija starp atmosfēru un pretplūsmām man­tijā … Visvieglākā gāzveida viela, kas brīvi un momen­tāni pārvietojas jebkurā virzienā, un smaga sakarsēta masa… Kas varēja iedomāties, ka te iespējama kaut kāda analoģija?
   —   Šoreiz es neminēšu pierādījumus šādas analo­ģijas pastāvēšanai. Bet, lai kā tas būtu, abos gadījumos eksistē plūstoša viela. Tādēļ izmantosim atmosfēras pa­rādības, lai izskaidrotu mantijas vielas pacelšanos kādā rajonā un tās izraisītās siltumplūsmas daļēju pieau­gumu. Iedomājieties ainu, kad aukstā masa saduras ar silto…
   —   Tik tiešām… — Kuņieda klusi nočukstēja.
   —   Tā, jūs laikam sākat saprast…
   Profesors uzzīmēja uz tāfeles horizontālu līniju, bet virs tās — izliektu. Izveidotajā lokā viņš no labās pu­ses uz kreiso ievilka bultiņu.
   —   Tā ir aukstā fronte griezumā. Zemākā taisnā lī­nija — zemes virsma. No labās puses virzās aukstais gaiss. Tas it kā ienirst zem siltā gaisa, kas atrodas pa kreisi. Siltais gaiss ceļas uz augšu un atdziest, kā rezultātā veidojas mākoņi un līst lietus. Bet, ja uz priekšu virzās siltā josla, notiek pretēja parādība, un siltais gaiss paceļas virs aukstā. šādā gadījumā aukstā gaisa straume lēzeni nolaižas uz zemes virsmas.
   —   Tātad pa labi atrodas mantijas vielas aukstā straume, kas nokļūst zem Āzijas kontinenta, bet krei­sajā pusē — no kontinenta apakšas nākošais mantijas vielas slānis … — Onodera teica.
   —   Pareizi. Gandrīz visa sauszeme sastāv no gra­nīta veidojumiem, kuros sakoncentrēti visi radioaktīvie elementi, kas ir Zemes garozas siltuma avots. Tātad var secināt, ka sauszeme spēj saglabāt termālo ener­ģiju daudz lielākā apjomā nekā okeāna dibens, ko veido galvenokārt bazalts ar zemu radioaktīvo elementu sa­turu. Pie tam kontinentos Zemes garoza ir daudz bie­zāka nekā okeāna dibenā. Sauszemes garozas trīsdes­mit kilometru biezums apmēram sešreiz pārsniedz jūras
   dibena garozas biezumu. Un sauszemes masa arī pati izstaro siltumu, tādēļ temperatūras gradients nav liels…
   —   Tātad iznāk, ka mantijas vielas aukstās strau­mes, ienirstot zem sauszemes, ceļ uz augšu siltās? — Kataoka vaicāja.
   —   Jā, notiek kaut kas tam līdzīgs. Mantijas vielas straumes pārvietojas pēc tā paša principa kā gaisa plūsmas, siltā un aukstā gaisa masām saplūstot, tas ir, kad izveidojas oklūzijas fronte. Rezultātā notiek saus­zemes un okeāniskās mantijas vielas pretplūsmu pa­celšanās. Domāju, ka tieši šādos gadījumos veidojas jūras baseini. Vai ne? Mantijas augšējo kārtu nosedz Zemes garoza. Šī masa ir diezgan liela, tādēļ mantija ceļas pretī Zemes garozai zināmā leņķī. Citiem vārdiem sakot, mantijas vielas aukstā masa nepaceļas taisni, bet slīpi. Tā rezultātā gar Klusā okeāna kontinentu seno piekrastes līniju izveidojušies salu loki, bet pār­rāvumi starp tiem un kontinentu sekmējuši iekšējo jūru un baseinu rašanos.
   Visi klausījās profesorā ar aizturētu elpu. Onodera uzdrošinājās jautāt:
   —   Mantijas kārta, kas atrodas zem okeāna dibena tā dziļākajā daļā, sasniedz kontinentu jau diezgan at­dzisusi un, sastopoties ar kontinentam tuvāk stāvošo kārtu, izveido jūras dziļvagu, kurā siltumplūsma tiktāl saplok, ka izraisa daļēju gravitācijas anomāliju. Vai esmu pareizi sapratis? Bet kāpēc tad nav dziļvagu gar Ziemeļamerikas kontinentu?
   —   Atcerieties aukstās un siltās frontes šķērsgrie­zumu. Aukstajai frontei ir raksturīga nolaišanās taisnā leņķī. Bet siltā gaisa masa ceļas augšup pa aukstās masas lēzeno nogāzi. Jaunās pasaules dienvidu un zie­meļu daļu uz rietumiem atvirzīja mantijas konvektīvā plūsma, kas, ceļoties augšup, izveidoja viņpus konti­nenta Vidusatlantijas grēdu. Tādēļ Atlantijas okeānā radusies Puertoriko dziļvaga un dziļš Argentīnas ba­seins. Klusajā okeānā tas nav noticis. Tikai tā dienvid­austrumos, Klusā okeāna Austrumu pacēluma priekšējā daļā, kas tiek uzskatīta par mantijas pārkarsētās vielas pacelšanās vietu, acīmredzot arī notikusi mantijas slāņa grimšana, tādēļ izveidojusies Peru un Cīles dziļvaga.
   Nokratījis krīta putekļus, profesors Tadokoro uz­meta acis kartei, pagriezās pret klausītājiem un dziļi nopūtās.
   — Tātad, — viņš teica, it kā būtu izšķīries. — Tagad, kad jūs kaut ko zināt, gribu paskaidrot pa­zīmes, kas brīdina par iespējamām mantijas vielas pret- plūsmu pēkšņām izmaiņām gar Japānas salām…
   Acīmredzot bija sacēlies vējš un jūra sākusi viļņo­ties. Kajīte viegli šūpojās te pa kreisi, te pa labi.
   Klusumā skaidri varēja dzirdēt kuģa korpusa čīkstē­šanu, vēja šalkoņu un viļņu atsišanos pret bortiem. Visi pēkšņi sāka justies ļoti neomulīgi.
   Onodera, noliecis galvu, ieklausījās ārējos trokšņos. «Josino» traucās rietumu virzienā ar četrpadsmit mez­glu ātrumu stundā. Laikam drīz būs sasniegts Idzu salu rajons? Kas noticis ar Mijakes salas iedzīvotā­jiem? Klīda valodas, ka tur manītas izvirduma pazīmes. Vai «Takacuki» būs paguvis ierasties laikā?
   —   Skolotāj Tadokoro, — pie profesora griezās Na- kada, kas līdz šim bija klusējis. — Vai jūs varat precīzi pateikt, kas tad galu galā notiks? Zemestrīce?
   Profesors Tadokoro, dziļdomīgi klusējot, lēni pakra­tīja galvu.
   —   Zemestrīce? Jā, būs arī zemestrīces. Laikam dau­dzas. Labi, ja tās būtu tikai parastās zemestrīces! Pie tām Japāna ir pieradusi, un to raksturs ir pamatīgi iz­pētīts. Vislielākais enerģijas daudzums, ko izverd viena zemestrīce, atkarībā no Zemes garozas īpatnībām ne­pārsniedz 8,6 balles jeb 5-1024 ergus. Vienas zemes­trīces apjoma vienība ir simts piecdesmit kilometri… Līdz šim visspēcīgākā zemestrīce Japānā reģistrēta 1933. gadā atklātā jūrā Sanriku rajonā. Tās spēks bija 8,3 balles. Bet es jūs lūdzu stingri iegaumēt, ka cilvēce sākusi zinātniski pētīt zemestrīces un vispār visu zemeslodi tikai pirms simt gadiem, bet globāla mēroga vērojumi uzsākti tikai mūsu gadsimta piecdesmitajos gados…
   —   Tātad jūs pieļaujat domu, ka agrāk, pirms vēl cilvēce bija sākusi novērojumus, varēja būt zemes­trīces, kuru spēks pārsniedza 8,6 balles? — Jukinaga ierunājās. — Bet šis lielums taču noteikts, pamatojoties uz Zemes garozas īpašībām …
   —  Tas arī vēl nav gluži skaidrs… Mūsdienu cil­vēks ir tikai dažu desmittūkstoš gadu vecs. Nevienam nav zināms, kādas parādības notikušas tajos laikmetos, kurus no mums šķir vairāki simt miljoni gadu. Arī tagad nav vēl pilnīgi izpētītas dažādu izmaiņu atstā­tās pēdas Zemes garozā. Tikai pēdējo desmit gadu laikā noskaidrots, ka Zemes griešanās ass pārvietojas, ka Zemes magnētiskais pols četrsimttūkstoš gadu gaitā pārvietojies pretējā pusē, ka, ģeomagnētismam nepār­traukti samazinoties, pēc diviem tūkstošiem gadu tas pilnīgi izzudīs, kā rezultātā visa biosfēra būs pieejama kosmiskajiem stariem un Saules izstarotajām daļiņām ar augstu elektrisko lādiņu. Visas mūsu līdzšinējās zināšanas par Zemi līdzinās tikai nelielai skrambai tās virsmā. Tev, Jukinaga, vajadzētu to ļoti labi saprast! Bet, ja mēs nekā nezinām par to, kas noticis pagātnē, un nepietiekoši izprotam Zemes tagadni, tad nākotnē…
   Profesora Tadokoro runa sāka atgādināt murgus. Viņa pirksti gramstījās pa vadības pulti. Viņš nospieda kādu pogu. Uz ekrāna parādījās zemeslodes shēma griezumā. Iekšējais kodols, ārējais kodols, mantija, Zemes garoza… Uz shēmas bija daudz pārtrauktu joslu, katra izkrāsota savā krāsā. Profesors raudzījās shēmā it kā neko neredzošām acīm. Kajīte stipri salīgo­jās, kaut kur aizcirtās durvis.
   —  Mēs gandrīz nekā nezinām pat par to, kas notiek mūsu acu priekšā… — profesors murmināja svešādā balsī. — Un vēl grūtāk pateikt, kas var notikt tur­pmāk… Varbūt kaut kas tāds, kas vēl nekad nav no­ticis uz mūsu vecās Zemītes visā viņas četrarpus mil­jardu gadu pastāvēšanas laikā. Kaut kas pilnīgi jauns un nepieredzēts …
   —   Bet kas tas varētu būt? — Onodera jautāja. — Vai jūs gribat teikt, ka notiks kas tāds, kas nekad agrāk nav noticis?
   —   Pagaidiet brīdi, — Nakada iejaucās. — Vai prin­cipā var notikt tas, kas nekad agrāk nav noticis?
   —   Jā, to rāda vēsture… — profesors pievērsās Na- kadam. — Tā nav atkārtošanās. Vienmēr rodas kaut kas gluži jauns… Atskatieties dzīvības izcelšanās vēs­turē uz Zemes. Saules sistēmā piedzimst desmit pla­nētas, To lielums ir dažāds, bet veidošanās acīmredzot bijusi vienāda. Tātad starts arī bijis līdzīgs. Bet dzī­vība radās tikai uz vienas. Tādu parādību neviena pla< nēta pirms tam nebija piedzīvojusi. Pieņemsim, ka ir eksistējis kaut kāds prāts, kas novērojis planētas pirms dzīvības izcelšanās. Ja šim prātam nebija nekāda priekšstata par dzīvību, tad nekāda paredzēšana arī ne­bija iespējama.
   —  Vai skolotājs netaisās paredzēt to, kas vispār nav paredzams? — Kuņieda jautāja galīgi apjucis.
   —  Visu pilnībā paredzēt nevaru, bet tāda iespēja pastāv… — profesors atbildēja, lūkojoties Zemes grie­zuma shēmā. — Vispirms mums pašiem sev jāie­skaidro: mēs nedrīkstam kategoriski apgalvot, ka šāda vai citāda parādība nenotiks, jo tai nav nekādu priekš­noteikumu mūsu trūcīgajās un nepilnīgajās zināšanās, kas uzkrātas vēsturiski īsā novērojumu periodā. Ļoti iespējams, ka agrāk nav bijušas zemestrīces, kuru spoks pārsniedz 8,6 balles. Pamatojoties u/. zināšanām, ko mums līdz šiin brīdim izdevies iegut, var pieļaut, ka spēcīgākas zemestrīces vispār nav iespējamas. Taču paradības, kas nav notikušas agrāk, nav izslēgtas nā­kotnē. Piemēram, kas notiktu, ja sakoncentrētu daudz Zemes garozas posmu ar uzkrātu maksimālo enerģiju 5-1024 ergi un visi šie posmi reizē atbrīvotos no ener­ģijas uzkrājumiem? Vai mēs drīkstam kategoriski ap­galvot, ka tas nav iespējams? … Mēs, protams, nespē­jam prognozēt nākotni precīzi līdz vissīkākām detaļām. Pat tādā gadījumā, ja, līdzīgi Laplasa dēmonam, visā pilnībā zināma gan pagātne, gan tagadne…
   —   Skolotāj! — Jukinaga palūkojās pulkstenī. — Tu­vojas pusdienu laiks. Vai jūs nevarētu pieskarties gal­venajai problēmai?
   —   Jā, protams, — profesors atkal atgriezās reālajā dzīvē. — Paskaidrošu ļoti īsi. Jums kļuvis skaidrs, ka mantijai, ja mēs runājam par seismisko viļņu izplatī­šanos, piemīt visas cietas vielas īpašības, bet ilgstoša laika periodā jāņem vērā arī tās plūstamība, tas ir, pret- plūsmu veidošanās. Tālāk jums ir zināms, ka Japānas dziļvaga atrodas tajā rajonā, kur notikusi mantijas plūsmas grimšana, bet Japānas salu grēda izvietota divu mantijas pretplūsmu — no kontinenta puses un okeāna puses — sadures vietā. Klusa okeāna piekraste grimst tūdaļ pēc okeāna garozas bloku grimšanas, bet kontinentālā garozas masa, kāpjot augšup pa pret- plūsmu, ceļ uz augšu ari arhipelāgu. Tādēļ gadu tūk­stošu gaitā Japānas salas aizvirzītas tālāk uz dienvi­diem gandrīz par pieci seši simti kilometriem. Tādējādi var uzskatīt, ka, sākot ar terciāro periodu, Japānas salu grēda izliekusies par apmēram četrdesmit grā­diem …
   Profesora roka sataustīja slēdzi. Uz ekrāna parādī­jās Japānas salu karte.
   Dreifējošā Japāna!
   Tā arī tagad pārvietojas uz dienvidaustrumiem ar ātrumu viens divi centimetri gadā. Bet pretim tai ar āt­rumu četri centimetri gadā no okeāna puses virzās mantija. Japāna pārvietojas, neraugoties uz mantijas lielo vilni! Ja profesoram taisnība, Japānas salas kaino- zoja ēras terciārā perioda sākumā bijušas izvietotas gar Piejūras novada krastu taisnā līnijā un nav bijušas izliektas kā tagad lokveidīgi uz ziemeļrietumiem un dienvidaustrumiem. Piecdesmit miljonu gadu laikā arhipelāgs pārvietojies uz dienvidiem apmēram par seš­simt kilometriem. Ja pārvietošanās ātrums ir viens divi centimetri gadā, tāds attālums minēto gadu laikā bija pilnīgi pārvarams.
   Japānas salas acīmredzot veidojušās līdzīgi negaisa mākoņiem, ceļoties augšup pa vēsās mantijas plūsmu, kas no okeāna puses spiedās zem kontinenta. Tādēļ mantijas grimšana notikusi vēl lielākā apjomā, izveido­jot garu jūras dziļvagu, kas laikam pamazām arvien padziļinājās.
   Bet Japānas arhipelāga centrālo daļu no dienvidiem uz ziemeļiem šķērso vēl viens salu loks, zem kura man­tijas viela nav vienveidīga. Gar šo loku no jūras izceļas vulkāniskās salas, un divsimt četrdesmit divsimt piec­desmit kilometru attālumā uz rietumiem no šīs lokveida līnijas, kuras raksturīga īpašība ir ģeotermiskās plūs­mas augstais rādītājs, paralēli stiepjas dziļfokusa zemestrīču josla ar cilmvietām četri simti kilometru dzi­ļumā. Fudzi vulkāniskā josla beidzas Japānas centrā­lajā daļā, bet dziļfokusa zemestrīču epicentru josla, šķēr­sojot Japānas arhipelāgu, liecas zem Japāņu jūras di­bena un stiepjas līdz Vladivostokai, kur, pagriežoties gandrīz deviņdesmit grādu leņķī uz austrumiem, plešas tālāk gar Piejūras novadu līdz Ohotskas jūrai.
   Divsimt četrdesmit divsimt piecdesmit kilometru at­tālums, mērot pa zemes virsu, starp Mariānu un Oga- savaras vulkānisko salu loku un dziļfokusa zemestrīču epicentru joslu, kas atrodas četrsimt kilometru dziļumā, norāda, ka zemestrīču ciimvietas, izvietotas uz slīpas plaknes, iegrimst zemes dzīlēs sešdesmit grādu leņķī. Tāda pati aina vērojama arī Japānas ziemeļaustrumos!
   «Tādā gadījumā,» Jukinaga nodomāja, «var pieļaut, ka Japānas ziemeļaustrumos seklfokusa un dziļfokusa zemestrīču epicentra josla atrodas plaknē ar trīsdesmit četru grādu leņķi pret vulkānisko joslu. Lai gan paš­reiz starp Japānas arhip'elāga vulkānisko joslu un seis­misko joslu, kas stiepjas gar Piejūras novada piekrasti ziemeļrietumu virzienā un ir cieši saistīta ar dziļfokusa zemestrīcēm, izveidojies pieci seši simti kilometru at­tālums, jādomā, ka pagātnē, pirms Japānas salu dreifa, distance starp šim abām joslām nepārsniedza divsimt kilometru, varbūt bija pat vel mazāka. Arī toreiz tas stiepās paralēli. Plaknes slīpuma leņķis starp vulkā­nisko un seismisko joslu palielinājās tik daudz, cik daudz Japāņu jūras rajonā mantijas vielas pacelšanās aizvirzīja Japānas salas uz dienvidiem, un, kad šis leņķis dziļi zemē bija sasniedzis savu galējo robežu, augstākos slāņos arī notika plaknes noliece, tikai daudz mazākā leņķī. Acīmredzot tā radās šo trīsdesmit četru grādu slīpuma plakne, uz kuras simt kilometru dziļumā izkaisītas dziļfokusa zemestrīču ciimvietas…»
   Jukinaga atcerējās sarunu ar profesoru par vienā naktī nozudušo salu un juta saspringstam ķermeni. Jā, laikam gan toreiz jūlija sākumā viņam bija taisnība, kad viņš neapdomīgi atbildēja uz zinātnieka jautājumu.
   Kas ir lokveida salu grēdas okeānā — vai tās radu­šās aktīvā kalnu veidošanās gaitā vai ir uz rietumiem pārvietotā kontinenta atlūzas? Lai nu kā, bet Ogasa- varas—Mariānu salu loks arī tagad turpina attīstīties. Kādreiz, pēc vairākiem desmitmiljoniem gadu, kad mantijas pacelšanās Kjūsjū—Palavu grēdā, kas sākas Filipīnu jūras vidū, šo loku novirzīs uz austrumiem, tur, iespējams, pacelsies milzīgs arhipelāgs… Ja, pro­tams, šajā laikā neizrnainisies mantijas vielas pret- plūsmu raksturs!
   Kad Jukinagam prātā iešāvās doma, ka var izmainī­ties mantijas vielas pretplūsmu raksturs, viņš aši pa­lūkojās uz profesoru Tadokoro. Lūk, kas par lietu! Tas var izmainīties?… Strauji? Cik īsā laikā?
   —   Un tā… — profesors Tadokoro, kā atminējis Jukinagas prātojumus, uzmeta tam asu skatienu. — Kad Lankorns no Ņūkāslas universitātes, pamatojo­ties uz paleomagnētisma principiem, atjaunoja konti­nentu pārvietošanās hipotēzi, jūs, Jukinaga-kun, laikam atceraties, kā viņš izskaidroja dīvaino faktu — Ameri­kas kontinenta pēkšņo pārvietošanos uz rietumiem, kas notika samērā nesen — pirms divsimt miljoniem gadu mezozoja ērā, uz juras un krīta periodu robežas?
   —   Atceros… — Jukinaga juta, ka viņam mute kļūst sausa. — Jūs domājat Čandrasekara modeli?..,
   —   Pareizi. Amerikā dzīvojošais lielais Indijas as­tronoms Candrasekars veicis interesantus aprēķinus. Ielūkojieties vēlreiz šajā shēmā. Zemeslodes centrā redzams olas dzeltenumam līdzīgs kodols. Tā diametrs pašreiz ir lielāks nekā puse zemeslodes diametra, tas ir, apmēram septiņi tūkstoši kilometru. Bet uzskata, ka Zemes dzimšanas laikā kodols bijis daudz mazāks. Sa­karā ar zemeslodes saplakšanu gravitācijas ietekmē, spiediena un temperatūras pacelšanos planētas iekšienē kodols pamazām attīstījās un palielinājās. Bet līdz ar kodolu mainījās arī mantijas vielas pretplūsmu aina. Piemēram, ja sākumā pretplūsmas līdzinājās milzīgiem atvariem ar pacēlumiem Dienvidpolā un iegrimumu Ziemeļpolā, tad vēlāk līdz ar kodola diametra pieau­gumu šie lielie atvari sadalījās vairākos mazākos, kas no ekvatora plūda abu polu virzienos. Pie tam šāda sabrukšana nenotika pamazām, bet pēkšņi. Tiklīdz ko­dola izmēri sasniedza zināmu robežu, tūdaļ veidojās daudz jaunu sīku atvaru. To ir pierādījuši Čandrasekara aprēķini,..
   Rādot pasaules kartē uz Atlantijas okeānu, profe­sors Tadokoro, kā bērnus mācot, lēni un skaidri izru­nāja katru vārdu.
   —   Amerika, Āfrika un Eiropa, kas līdz tam bija bijusi vienota sauszeme, pēkšņi sadalījās. Nav nekādu ģeomorfoloģisku pēdu, kas liecinātu par kontinentu pār­vietošanos līdz tam periodam. Tikai šajā periodā saus­zeme pēkšņi sāka irt un slīdēt uz visām pusēm. Tas pierāda, ka iepriekš Zemes garozas plātne bija vienota, vesela masa. Tikai tad, kad pēkšņi izmainījās mantijas masas pretplūsmu kopējā aina un izveidojās daudzi sīki atvari, sauszeme sadalījās un it kā aizplūda dažā­dos virzienos…
   Profesora tonis kļuva mierīgāks, balss klusāka. Bet klausītāji juta, ka tuvojas stāstījuma kulminācija. Visi ar aizturētu elpu cieši raudzījās referentā.
   Onodera pamanīja, ka viņam nosvīdušas delnas. Mehāniski viņš aptaustīja pieri. Arī tā bija slapja. «Lūk, kas par lietu,» viņš nodomāja. «Beidzot kļūst skaidrs, kas nedod mieru šim zinātniekam, kuru apsē­dusi gandrīz vai maniakāla ideja.» Onodera bija iepa­zinies ar viņu pavisam nesen, bet kopš tā laika atgadī­jušies jau tik daudzi notikumi… Vēl acumirklis, un noslēpums tiks atklāts. Onoderam gandrīz viss jau bija kļuvis skaidrs… Bet nepietika drosmes izkliedēt pašu pēd: jo vel atlikušo miglas šķidrautu. Viss sasprindzis, aukstu sviedru pārklāts, viņš gatavojās noklausīties, nē, pat ne noklausīties, bet pats savām acīm ieraudzīt kaut ko milzīgu un baismīgu ..,
   — Tātad… — profesors smagi nopūtās. — Pirms divsimt miljoniem gadu sākās kontinentu pārvietoša­nās… Pēc tam kad beidzās Zemes garozas lielo pār­maiņu vētrainais laikmets — alpīnā kalnu veidošanās procesa epohālais periods mezozoja un kainozoja ērās — aizritēja sešdesmit miljoni gadu. Kad izbeidzās miocēna kalnu veidošanās process, ar kuru reizē uz zemeslodes izvērsās neredzēta vulkāniskā aktivitāte, lai galu galā izveidotos zināma stabilitāte, pagāja vēl divdesmit pieci miljoni gadu… Kas zina, varbūt pašreiz mēs at­kal esam Zemes garozas kolosālu izmaiņu perioda priekšvakarā? … Milzīgo Zemes garozas pārvērtību pe­rioda starplaiki — es runāju par tādām pārvērtībām, kas izraisa izmaiņas ne tikai sauszemes reljefā un jū­ras dibenā, bet arī biosfērā, — acīmredzot kļūst īsāki. Sāds secinājums izriet no zemeslodes četru miljardu sešsimt miljonu gadu vēstures. Pie tam galvenais nav tas, ka šie starplaiki saīsinās — no arhaja ēras līdz paleozojam, no mezozoja līdz kainozojam —, bet tas, ka izmaiņu mērogi kļūst arvien lielāki un skaidrāk iezī* meti. Tiesa gan, šādam viedokiim ne vienmēr var pie­krist, jo pārvērtības ir pētītas ne par visai ilgu laika periodu. Mērogi pieaug ne tikai kalnu veidošanās pro­cesiem, klimata un vulkānisko iežu īpašību izmaiņām, bet pārveidojas pat dzīvo būtņu evolūcijas kopaina. Es uzskatu, ka mūsu planētas attīstības vēsturei ir rakstu­rīgas šādas iezīmes: jo vēlāks laikmets, jo straujākas pārmaiņas no pat Zemes centra līdz tās virsmai, arī to amplitūda kļūst plašāka. Notiek ne vien zemeslodes iz­skata un Zemes garozas periodiska pārvērtība, bet no­risinās arī pašas Zemes «evolūcija»…
   —   Vai Japānas salu apkaimē ir vērojamas jaunas pārmaiņas mantijas vielas pretplūsmās? — Kataoka nepacietīgi jautāja. — Pastāstiet, lūdzu, kas notiks ar Japānas arhipelāgu?
   —   Lūdzu labi iegaumēt, ko es jums tagad sacīšu! — profesors Tadokoro uzsita ar dūri uz galda. — Pēc no­vērojumiem pagātnē mēs daļēji varam paredzēt noti­kumus nākotnē. Atkārtoju — tikai daļēji. Un tomēr ne­drīkst apgalvot, ka nevar notikt tas, kas agrāk nekad vēl nav noticis! Kādu pagātnes pieredzi varēja uzkrāt mūsdienu cilvēce, kuras vēsture ir tikai dažus desmit- tukstoš gadus gara? Ko mēs varējām uzzināt par pa­gātni pirms cilvēces rašanās niecīgu divus gadsimtus ilgo zinātnisko pētījumu laikā? Pat par kalnu veidoša­nās procesiem, kas tiek uzskatīti par svarīgākajiem robežposmiem Zemes vēsturē, mums ir visai miglains priekšstats. Arī par tik tuviem pagātnes notikumiem kā, piemēram, milzīgo miocēna kalnu veidošanās procesu, kas risinājies tikai pirms divdesmit pieciem miljoniem gadu, mēs nezinām tikpat kā neko. Par tā mērogiem var spriest vienīgi pēc atsevišķām pazīmēm, kas sa­glabājušās Zemes slāņos. Pati cilvēce to nav piere­dzējusi. Mēs sakām «gigantiskas izmaiņas Zemes ga­rozas struktūrā», bet savām acīm redzam tikai to pēdas, mirstīgās atliekas. Mums ir visai neskaidrs priekšstats par to, kā senatnē dzīvojusi mūsu planēta, kādas kata­klizmas tā pārcietusi. To pašu var teikt arī par mūs­dienu dabas katastrofām. Mēs uzzinām posta mērogus, kad_ tās jau notikušas… Vārdu sakot, mēs ļoti maz zinām par lielajām pārmaiņām, kas notikušas Zemes garozā pagātnē. Bet mūsu zināšanu mazumiņš ir tikai šo izmaiņu, kas neietilpst līdz izsmieklam īsās cilvēka
   dzīves ietvaros, atspulgs telpā un laikā. 1944. gadā Ho- kaido salā pēkšņi sāka veidoties jauns kalns Sjova- sindzans un gada laikā pacēlās trīssimt metru aug­stumā. Visaktīvākajos periodos pacelšanās ātrums sasniedza pusotra metra dienā. Taču šis notikums — cilvēkam tik neparasts un pārsteidzošs — laikam neietekmēja Zemes ģeoloģisko struktūru, neatstāja tajā nekādas pēdas. Cilvēce bijusi arī daudzu citu dīvainu un drausmīgu parādību aculieciniece. 1815. ga­dā Sumbavas salā Indonēzijā notika vislielākā vēs­turē zināmā Tambora vulkāna eksplozija. Toreiz bojā aizgāja piecdesmit seši tūkstoši cilvēku… 1883. gadā Krakatau vulkāna sprādziens laupīja trīsdesmit astoņi tūkstoši dzīvību. Vulkāniskie pelni pacēlās stratosfērā divdesmit septiņi tūkstoši metru augstumā un trīs ga­dus neizklīda. Tā rezultātā zemeslode par desmit pro­centiem saņēma mazāk saules siltuma, un visu pasauli piemeklēja liela neraža… 1902. gadā Vestindijā Mar- tinikas salā eksplodēja Monpelē vulkāns. Augsttempe- ratūras triecienvilnis un siltuma masa, kuras ātrums pārsniedza simt piecdesmit metrus sekundē, vienā acu­mirklī iznīcināja divdesmit astoņus tūkstošus Senpjē- ras pilsētiņas iedzīvotāju… Mūsu atmiņā vēl ir svaiga Kanto apgabala lielā zemestrīce, kas prasīja simttūk­stoš cilvēku upuru… Mums šādas katastrofas liekas neiedomājami liela mēroga, bet no ģeoloģiskā laika viedokļa tās acīmredzot ir visai parastas parādības, kas neatstāj nekādas ievērojamas sekas. Tātad mūsu priekšstatiem par izmaiņām Zemes garozā aizvēsturis­kajos laikos jābūt diezgan neskaidriem. Zināšanu nav pietiekami, lai paredzētu, kādas nebijušas kvalitatīvi jaunas parādības varētu nākotnē rasties Zemes ga­rozā …
   —  Tādā gadījumā, — Nakada ieminējās, — pēc kā jūs, profesor, taisāties tās prognozēt?
   —  Ar intuīciju un iztēli… — profesors asi at­cirta… — Tev, Nakada-kun, tas būtu jāsaprot. Oficiāli zinātne neņem vērā cilvēka intuīciju un iztēli. Var teikt, ka zinātne vēl nav sasniegusi tādu attīstības pa­kāpi, lai precīzi rēķinātos ar intuīciju un iztēli kā ar izziņas zinātnisku metodi. Kaut gan tieši intuīcija un iztēle ir novedušas pie lēcienveida pagrieziena mūs­dienu zinātnē, it īpaši matemātikā… Gan matemātika, gan citas teorētiskās zinātnes attīstījušās ne tikai in­duktīvi vai deduktīvi un pamatojoties uz uzkrātām zināšanām. Tieši otrādi, cilvēka nevaldāmā fantāzija un iztēle, kas spēj rast jaunus, agrāk nevienam nezinā­mus modeļus un saites, balstoties uz gluži nenozīmī­giem datiem, pavērušas ceļu fundamentālu zinību lē­cienveidīgai attīstībai. Bijis, protams, arī ne mazums kļūdu. Bet dažas teorijas, kas sākumā tika izvirzītas kā hipotēzes, pie kurām autori bija nonākuši tīri intuitīvi, vēlāk apstiprinājās un izraisīja apvērsumu visā zi­nātnē… Piemēram, Mendeļa iedzimtības teorija, Ein- šteina relativitātes teorija, Planka kvantu teorija… Lai gan Darvina evolūcijas teorija visiem tagad liekas acīmredzama un netieši apstiprināta, tā vēl arvien nav pilnīgi zinātniski «pierādīta». Un tikai tādēļ, ka šīs teorijas mērogi aptver kolosālus laika periodus. Bet pati evolūcija ir neapstrīdams fakts. Es negribu tais­noties. Apzinos, ka dažos gadījumos es kā zinātnieks esmu ignorējis sistēmu un organizāciju, stūrgalvīgi pa­stāvot pie sava. Zinu, ka mani uzskata par rupju un nenosvērtu, tādēļ neņem vērā arī manas idejas un ne­rēķinās ar tām. Saprotu arī to, ka neesmu spējīgs zi­nātniski pamatot to, ko mana iztēle tīri intuitīvi izvei­dojusi, balstoties uz vairākām, manuprāt, ļoti iespai­dīgām pazīmēm, bet manī arvien ciešāk nostiprinās pārliecība, ka TAS var notikt. Atkārtoju vēlreiz: iespējams, ka tādas izmaiņas nav notikušas Zemes garozā visā mūsu planētas pastāvēšanas vēsturē. Un, ja kaut kas tāds arī noticis, tad nejādu pierādījumu nav, jo tajos datos, kurus cilvēcei izdevies saglabāt līdz šim laikam, par to nekas nav teikts. Bet, kā jau minēju, nevar apgalvot, ka parādība nevar notikt, ja tā nav notikusi pagātnē! Iespējams, ka zemeslode tuvā­kajā laikā piedzīvos pavisam jaunu attīstības fāzi. Varbūt ģeomorfoloģiskajām izmaiņām kainozoja ēras kvartāra periodā arī nebija līdzīgu izmaiņu pagātnē. Iespējams, ka šī parādība pavērs jaunu lappusi mūsu planētas vēsturē. Es paredzu to, pamatojoties uz man­tijas vielas kustību, kas notiek pazemē vairāku desmitu kilometru dziļumā!
   Profesors piesita kāju pie zemes. Visi bija pār­steigti.
   — Man liekas, pazīmes sāk jau neskaidri iezīmēties
   datos, kurus mēs esam savākuši. Analogu datu nav. Varu droši apgalvot: tikai es esmu nodarbojies ar šo problēmu. Vēlāk mēģināju visus datus atgriezt izejas punktā, savienoju atsevišķus posmus, kas noskaidroti, pamatojoties uz pilnīgi atšķirīgiem parametriem, un cen­tos iegūt kopainu. Lai sasaistītu atsevišķas pazīmes, iz­strādāju vairākas versijas. Arī tā ir tikai hipotēze, ka Ja­pānas arhipelāgu uz Klusā okeāna pusi virza mantijas vielas daļējā pacelšanās zem Japāņu jūras dibena. Arī meteoroloģisko parādību izmantošana, lai izskaidrotu pretplūsmas mantijā, ir tikai starphipotēze. Vēl nav pie­rādījumu par manas hipotēzes absolūtu pareizību. Tam trūkst vajadzīgo faktu. Bet galu galā visas šīs hipo­tēzes nav nekas vairāk kā palīglīdzeklis, lai saistītu savā starpā atšķirīgas pazīmes. Uz austrumiem lielā ātrumā pārvietojas negatīvās gravitārās anomālijas josla, kas stiepjas gar Japānas dziļvagas kontinentālo nogāzi… Ar šo parādību saistīta ģeomagnētiskās ano­mālijas un siltuma plūsmas anomālijas joslu pārvieto­šanās… Tās ir pazīmes par pašas Japānas dziļvagas visdziļāko slāņu pārvietošanos uz austrumiem… Arī kontinentālās nogāzes pēkšņais daļējais iegrimums un tam sekojošā salas pazušana …
   —  Atļaujiet pajautāt, — Kuņieda iejaucās. — Kā­pēc tik milzīgas izmaiņas neizraisa cunami?
   —   Lai gan šīs izmaiņas ir pēkšņas, pašreiz tās vēl nav impulsīvas. Pārvietošanās notiek vienmērīgi ar āt­rumu no dažiem desmitiem centimetru līdz desmit un vairāk metriem stundā, — profesors paskaidroja. — Ja zem ūdens kustības notiek mierīgi, viļņi uz virsmas ne­saceļas. Gandrīz neticami, ka Zemes garoza tik elastīga, bet tas ir fakts, un tās pārvietošanās notiek rāmi un nepārtraukti. Šādas pārvietošanās var konstatēt, ja lielā mērogā izseko izmaiņām paisumos un bēgumos… Līdz šim laikam gan neviens, izņemot mani, ar to nav nodarbojies. No pirmā acu uzmetiena niecīgās pārmai­ņas notiek gandrīz nemanot, it sevišķi mums, japāņiem, jo mūsu rīcībā nav novērošanas staciju tīkla, kas va­rētu sīki pētīt jūras dibena reljefu. Var jau būt, ka tieši šeit slēpjas jauna, vēl nebijuša Zemes garozas pārvietošanās veida galvenā īpatnība. Bet…
   Profesors Tadokoro pēkšņi apklusa un, iekodis apak­šējo lūpu zobos, sāka vērīgi lūkoties Japānas salu ma­ketā. Drūmā klusēšanā aizritēja minūte, vēl viena mi­nūte …
   —   Skolotāj Tadokoro, — nomāktā balsī nepacie­tīgi taujāja jauniņais Kataoka. — Kas tad var notikt? Pieņemsim, straujas pārvērtības mantijas pretplūsmās Japānas salu tuvumā … Bet kas tālāk?
   —   Jā-ā… — profesors pacēla galvu. — Es tieši pašreiz domāju, kāpēc mantijas pretplūsmās notiek tik straujas izmaiņas. Kāpēc tik pēkšņi pārvēršas mantija, kas tiek uzskatīta par cietķermeni? …
   —   Tas laikam izskaidrojams ar mantijas plūsmu izmaiņu pēkšņumu un pārtraukumainību, kas, kā jūs, skolotāj, teicāt, saistīts ar zemeslodes attīstību, — Ju­kinaga ieminējās. — Mantijas pretplūsmu atvari izvei­dojuši vēl vairākus sīkākus atvarus… Ja definē pre­cīzāk, tas nozīmē, ka kaut kur Klusā okeāna baseinā, vairāku simtu kilometru dziļumā, mantijas viela sairusi vai sāk sairt sīkās daļās…
   —   To es saprotu, bet man nav skaidrs, kāpēc tas notiek tik strauji…
   —   Es domāju, ka mantijas neviendabīgums tās iekš­pusē kļuvis par cēloni tam, ka izveidojušās daudzas virsmas ar nesamērīgām siltumplūsmām, un tur, kur visvairāk uzkrājas siltums, krasi samazinās mantijas stingrība. Vai ne? — Jukinaga teica. — Man varbūt ne viss ir skaidrs… Bet ja izsekotu attiecībām starp tem­peratūru un spiedienu… Kad, kodolam attīstoties, ceļas temperatūra mantijas dziļumslānī un daļa no tā sa- plūst ar mantijas ārējā slāņa šķidro daļu, šajā virsmā strauji pieaug spiediens un tajā pašā laikā krītas ku­šanas punkts uz virsmas siltumģenerējošā slāņa. Man­tijas viela, kaut arī nesāk kust, tomēr strauji zaudē stingrību. Iespējams, ka tieši šādās vietās pretplūsmu masas sāk šķelties. Un varbūt notiek netikai tas vien…
   —   Lai kā tas būtu, pašlaik mantijas viela Japānas salu grēdas apvidū no Klusā okeāna puses acīmredzot dažādās vietās ātri un spēji saraujas… — profesors Tadokoro uzsita ar nūjiņu pa ekrānu. — Varbūt, ka tas izraisīs gluži jauna tipa izmaiņas Zemes garozā visas pasaules mērogā. Bet var gadīties, ka tā būs lokāla pa­rādība, kas skars tikai kādu noteiktu Zemes rajonu. Pilnībā izskaidrot patlaban varam tikai to, ka strau- jājām izmaiņām mantijas pretplūsmās Japānas salu Klusā okeāna pusē — spriežot pēc tiem datiem, ko mums izdevies iegūt, — pašreiz piemīt tīri lokāls rak­sturs un, neraugoties uz pārmaiņu straujumu, vielas masa, kas mainījusies, ir tikai neliela vienība salīdzi­nājumā ar mantijas kopmasu, kas strukturāli ietekmē Japānas arhipelāgu. Ja pieļauj, ka tāds izmaiņu āt­rums un virziens saglabāsies arī turpmāk, bet mainī­gās masas lielums sasniegs noteiktu līmeni, tad manti­jas un Zemes garozas bilance pēkšņi zaudēs līdzsvaru. Un tad… Japānas salas… vārdu sakot, visai mūsu valstij sekas būs katastrofālas …
   —  Tātad … kas tad … notiks? — Onodera vaicāja, juzdams, cik viņam izkaltusi mute. — Kas notiks ar Japānas salām?
   —   Nezinu. Bet mums jādomā par šādu lietu. Visas Japānas salas kopumā padotas tādam spiedienam no Japāņu jūras puses, ka pārvietojas uz dienvidaustru­miem ar ātrumu viens centimetrs gadā. Ņemot vērā šo apstākli, kā arī bilanci starp visu Japānas salu masu un termālo spiedienu, kas nav vienmērīgs atsevišķos dziļumiecirkņos, var izrēķināt, ka enerģijas lielums, kas uzkrājas zem Japānas gada laikā, ir 2,5-1023 ergi. Šī enerģija vienlīdzīga tai, ko visas Japānas salas iz­dala gada laikā zemestrīču rezultātā. Un tieši tā ener­ģija, kuras avots ir zemestrīces, palīdz Japānas salām saglabāt līdzsvaru. Bet ja pieļauj varbūtību, ka šādā veidā uzkrātā enerģija ir spiediens, kas nāk no Japāņu jūras puses… Tas ir, ja pieļauj domu, ka Japānas sa­las tiek virzītas tās mantijas plūsmas virzienā, kas atrodas Klusā okeāna pusē, un ka salas paceļas virs šīs plūsmas pretnomata veidā … tad laikam gan pret­plūsmās mantija no Klusā okeāna puses pretosies šim spiedienam… Bet ja mantijas pretplūsmā, kas stājas ceļā spiedienam no Japāņu jūras puses, notiks pēkšņas izmaiņas un pretspiediens no Klusā okeāna puses sa­mazināsies …
   Onodera sastindzis raudzījās vienā punktā. Viņš iztēlojās drausmīgu ainu: pēkšņi lūst un sabrūk viss, uz kā balstās Japānas salas Klusā okeāna pusē…
   —  Kādus mērogus jūs paredzat izmaiņām? — Na- kada aukstasinīgi jautāja.
   —  Nezinu! — profesors Tadokoro asi atcirta. Sa­žņaudzot un atlaižot dūres, viņš nervozi staigāja gar ekrānu. — Tādēļ jau mēs arī pūlamies, ka neesam spē­jīgi pat iztēloties katastrofas mērogus. Un nezinām, kad tā var notikt. Skaidrs tikai tas, ka daba negaidīs mūsu paredzējumus un aprēķinus. Vienīgais, ko varam apgalvot jau tagad, ir tas, ka atbrīvotā enerģija tālu pārsniegs enerģijas daudzumu, kas līdz šim gada laikā tika uzkrāts un izdalīts Japānā zemestrīču rezultātā. Pēc mūsu rīcībā esošiem datiem, viena maksimālā vul­kāniskā eksplozija izdala enerģiju, kas līdzinās 1027 er- giem. Es domāju, ka visa enerģija, ko izdalīs Japānas salu grēda kopumā, pārsniegs 1030 ergus. Tas, protams, nenozīmē, ka šī enerģija izdalīsies vienā vietā kā lielu zemestrīču laikā. Un nav arī teikts, ka izdalīšana notiks vienā reizē. Iespējams, ka zemestrīces kopaina būs pa­visam citada nekā tā, ko mēs esam vērojuši līdz šim… Iedomājieties, ka vairākās vietās cita pēc citas notiek sešas līdz astoņarpus balles stipras zemestrīces. Līdz šim tas likās neiespējami, bet turpmāk ta var kļūt īs­tenība. Taču zemestrīces būs tikai blakus parādība. Tam, kas var notikt, bus daudz lielāki mērogi. Un tās gran­diozās «ķedes reakcijas» zemestrīces, kas visā pasaulē izraisīs milzīgu postu, būs tikai viens no jauno izmaiņu izpausmes veidiem! Es tā domāju…
   —  Ko nozīmē «tam būs daudz lielāki mērogi»? — Kuņieda nepacietīgi jautāja.
   —  Sliktākajā gadījumā … — profesors Tadokoro no­rīstījās. — Visļaunākajā gadījumā Japānas salu grēdas lielākā daļa nogrims zem jūras līmeņa…
   Kajītē iestājās stindzinošs klusums.
   Ārpusē vēl arvien plosījās vētra, viļņi spēcīgi sitās pret bortiem, kuģis sāka šūpoties, bet telpā valdīja tāds klusums, ka pietiktu nokrist zemē adatai, lai visi sa­traukumā uzlēktu kājās. Onodera ar acs kaktiņu pama­nīja, ka elektroniskais skaitļotājs, signālu saņemšanas sarkanajām lampiņām mirgojot, sāk reģistrēt ienākušos datus. Bet neviens nepievērsa tam uzmanību. Ietark- šķējās teletaips, ieslēdzās fototelegrāfa aparāts shēmu uztveršanai. Bet visi kā sastinguši turpināja sēdēt sa­vos krēslos.
   Kajīte sasvērās uz sāniem. Kādam no pirkstiem iz­krita zīmulis un ar spalgu skaņu aizripoja pa grīdu.
   Onodera nodomāja, ka kuģis pacēlies virs viļņa, bet sānsvere kļuva vēl lielāka, jau kļuva grūti saglabāt līdzsvaru. Kas notiek? Ahā, mainām kursu. Straujš pagrieziens pa kreisi. Varbūt jau esam sasnieguši mērķi? Onodera palūkojās pulkstenī. Līdz paredzēta­jam laikam vēl bija pusotras stundas. Bet kuģis vēl arvien griezās pa kreisi. Šaura līkne… Tas jau bija pagrieziens par simtastoņdesmit grādiem! Kas noticis?
   Kad kajīte ieņēma normālu stāvokli, visi, atbrī­vojušies no smagā spiediena, atviegloti uzelpoja. Pēc apgrieziena «Josino» turpināja ceļu uz priekšu, nesama­zinot ātrumu. Viļņu bangošanās, vēja šalkoņa, lēna šū­pošanās …
   Pēkšņi gaitenī atskanēja steidzīgu soļu dipoņa. Kāds spēji pieklauvēja pie durvīm un lūdza atļauju ienākt. Durvis pavērās, un jauns iededzis virsnieks, atdevis godu, ar viegli trīcošu roku sniedza papīra lapiņu..,
   — Nupat no eskadras pavēlniecības Jokosukā pa telegrāfu saņemta pavēle, — raugoties lapiņā, virsnieks ziņoja, mazliet stomīdamies. — Kanto apgabalā noti­kusi liela mēroga zemestrīce. Epicentrs Tokijas līcī trīsdesmit kilometru attālumā no krasta, spēks 8,5 bal­les… Tokijas un Sagami līču piekrastes cietušas no cunami. Pašā Tokijā sešas septiņas balles stipri pa­zemes grūdieni nodarījuši ievērojamus zaudējumus. Mūsu kuģis, pildot Pašaizsardzības jūras flotes štāba pavēli, izmainījis kursu un dodas uz Tokijas līci, lai sniegtu palīdzību …

   i.
   Tas notika brīdī, kad Jamadzaki gatavojās aiziet no plāna Dl štāba, kas atradās llaradzjuku rajonā kādas ēkas sestajā stāvā.
   Bija mazliet pari pieciem. Sešos Harumi piestātnē vajadzēja ierasties pašaizsardzības spēku jūras flotes helikopteram, lai viņu aizvestu uz «Josino».
   Tieši piecos, atlaidis kantoristi, viņš palika divatā ar Jasukavu. Pabeidzis rakstīt ziņojumu premjerminis­tra kancelejai, Jamadzaki salika dokumentus «dip­lomāta» portfelī un piezvanīja mīļākajai — divdesmit astoņus gadus vecai patuklai apģērbu modelētājai, bijušajai hostesei. Jamadzaki sagājās ar viņu vēl tajos laikos, kad viņa strādāja Sindzjuku bārā. Pametusi hos- teses darbu, viņa saglabāja ieradumu vēlu celties, tā­dēļ šajā laikā viņai vajadzēja būt mājās. Viņš zvanīja vairākas reizes, bet viņa neatsaucās. Tas Jamadzaki sabojāja garastāvokli, jo viņi kādu laiku nebija redzē­jušies, bet tagad, lūk, neizdevās sarunāt tikšanos pēc atgriešanās.
   «Laikam būs kaut kur izgājusi ar kārtējo aizbildni?»
   —   Kā ar laiku? Vai pagūsit? — Jasukava jautāja, raugoties pulkstenī. — Drīz maksimumstunda, būs sa­strēgumi.
   —  Nekas, pa ātrgaitas šoseju aizdrāzīšos līdz Siodomei, — Jamadzaki negribīgi nolika klausuli, izstaipījās un paņēma portfeli. — Laiks doties ceļā. Šo­nakt jau šūpošos uz viļņiem.
   —  Nav viegli, — Jasukava teica, bungodams pa skaitļotāja taustiņiem. — Es arī šodien palieku strādāt visu nakti.
   —  Jums tomēr vajadzētu vairāk rūpēties par savu veselību, — Jamadzaki uzlika cepuri. — Kaut arī esat vēl jauns. Mašīnu atstāšu stāvvietā piestātnes tuvumā. Rīt aizbrauciet pēc tās ar taksi. Rezerves atslēga paliek mana galda atvilktnē.
   Jamadzaki piegāja pie loga, lai paskatītos, vai uz ielas daudz automašīnu.
   Dienas bija kļuvušas manāmi īsākas. Pār Tokiju jau sabiezēja krēsla. Rietumos dega asiņains saulriets. Austrumu pusē savilkās smagi, svinpelēki mākoņi. Laiks bija tveicīgs un smacīgs. Neona reklāmu un ielas la­ternu gaismā varēja skaidri manīt rudens pazīmes.
   Jau otro reizi šajā dienā pilsēta ar divpadsmit mil­joniem iedzīvotāju devās pretim maksimumstundai. Mil­joniem cilvēku, reizē iznākot no kantoriem, rūpnīcām un veikaliem, devās uz stacijām, taksometru stāvvietām, ielām un izpriecu kvartāliem. Reizē iedarbojās simttūk­stoš motoru — kravas mašīnu, autobusu, taksometru, privātmašīnu. Haradzjuku stacijas peronu, kas pa logu labi bija redzams, sāka piepildīt drūzma, bet ielā, kas veda uz staciju, platā straumē mirgoja transporta līdzekļu sarkanās uguntiņas.
   Raugoties pilsētas ainavā, kas pavērās aiz loga, Jamadzaki smagi nopūtās. Viņu nomāca daudzu dienu grūtajā darbā uzkrājies nogurums un neveiksmīgais mēģinājums sazināties ar savu mīļāko.
   Pēkšņi virs Jojogi meža, kā arī no atsevišķiem ko­kiem debesīs ar troksni pacēlās melnu punktu mākoņi. Baloži, zvirbuļi, vārnas… Putni visi reizē traucās gaisā kā prātu zaudējuši.
   Jamadzaki izdvesa bailpilnu kliedzienu. Pretī putnu bariem no smagajiem svinkrāsas mākoņiem, kas klājās pār debesīm austrumu pusē, izšāvās vairākas zibens šautras. Katrs uzliesmojums apgaismoja debess jumolu kā ekrānu.
   - P?k'au, Jasu-san … — Jamadzaki nedroši ieru- ir. js — Panāc šurp! Kas tas varētu būt?
   Austrumos tieši no pilsētas ēku biezokņa debesīs slējās baltas gaismas stabi. It kā zeme būtu pāršķēlu- sies. Viens, divi, trīs … Stabi pacēlās dažādās pilsētas pusēs. No viena izlidoja sarkanīga bumba. Apmetuši platu loku, tā nokrita zemē.
   —   Kas noticis? — Jasukava piecēlās.
   Pēkšņi visu sadrebināja spēcīgs grūdiens no apak­šas uz augšu. Tam sekoja vesela virkne graujošu bel­zienu, it kā zemes dzīlēs kāds neredzams milzis sistu ar veseri. Ar katru triecienu gaisā palēcās viss, kas at­radās uz galda — tasītes, tintnīcas, kārbiņas. Kastīte ar spraudītēm, apvilkusi gaisā loku, izkaisīja uz grīdas visu savu saturu.
   —  Zemestrīce! — Jamadzaki iekliedzās un parau­dzījās pulkstenī. — Tāda… vēl nav bijusi!
   «Vertikālais grūdiens!» viņš nodomāja pie sevis. «Bet, ja primārais vilnis, kas parasti gandrīz nav jū­tams, ir tik spēcīgs, tad epicentram jābūt kaut kur pa­visam tuvu. Un pie tam ļoti lielam!»
   Viņiem vēl bija mazliet laika. Gareniskā, tas ir, pamattrīce notiek pēc vertikālā grūdiena ar nelielu atstarpi. Jo izplatīšanās ātrums S garenviļņiem, kas iz­raisa garenisko satricinājumu, ir mazāks nekā P viļ­ņiem, kas ir primāro, vertikālo grūdienu cēlonis. Pie tam garengrūdieniem ir daudz lielāks postošais spēks nekā vertikālajiem. Bet, jo tuvāk ir epicentrs, jo ma­zāka atstarpe starp grūdieniem. Vai neizmantot starp­brīdi un nenoskriet lejā?
   Bet bija jau par vēlu. Kaut kur tālumā dunēja zeme, it kā reizē būtu nograndusi vairāku simtu lielgabalu zalve. Ēka nostenēja un spēcīgi salīgojās. Jamadzaki atsitās pret sienu un nokrita uz grīdas. Plaukstās iedzēla izsvaidītas spraudītes. Viņš mēģināja piecelties uz ceļiem, bet nespēja noturēties pat četrrāpus. Grīda šūpojās trakā ātrumā, un viņu svaidīja no kakta kaktā.
   —  Jamadzaki-san! — atskanēja šausmu pilnā Jasu- kavas balss.
   —   Zem galda! — Jamadzaki uzbļāva. — Slēpies zem galda!
   Ar milzīgu troksni apgāzās smags grāmatu plaukts. No plaisām griestos un sienās nobira betona un apme­tuma gabali. Jamadzaki, apsedzis galvu ar rokām, tik tikko paspēja palīst zem galda. Bezprātīgām acīm viņš skatījās, kā sašķobās stiprie rāmji, kā plīst un birst uz visām pusēm logu stikli. Brīžiem nodzisa elektrība, un tajās reizēs pelēkajās debesīs kā uz ekrāna dzirkstīja gaišas uguntiņas.
   Horizontālā trīcēšana uz laiku norima, bet drīz at­sākās ar vēl drausmīgāku spēku. Galda skaitļotājs, vel­kot aiz sevis vadu, pārlidoja pāri istabai un, atsities pret sienu, ar lielu troksni nokrita blakus Jamadzaki. Šoreiz grūdiens bija daudz stiprāks nekā pirmoreiz. Šķēlās un dunēja visa ēka. No griestiem krita betona gabali. Jamadzaki juta, ka grīda slejas augšup. «Ap- gāzīsimies?» viņš gandrīz mierīgi prātoja. «Ja šī sep­tiņu stāvu ēka, kuras sestajā stāvā tu atrodies, sagrūs, tad glābiņa nebūs. Tevi kopā ar betona bluķiem nosvie­dīs zemē…»
   Logu rāmji vēl arvien trīcēja un tarkšķēja. Tad Jamadzaki ieraudzīja, ka tie atdalās no ailēm un šķie­tami lēni izkrīt ārā. «Nāve .. .» viņš vēsi nodomāja it kā kaut kur zemapziņā. «Cik niecīga būs bijusi mana dzīve, ja tagad iešu bojā. Nekas vēl nav padarīts…»
   Dārdoņa pamazām apklusa. Grīda bija sasvērusies par kādiem septiņiem grādiem, istabas puskrēslā pel­dēja biezs putekļu mākonis. Kad Jamadzaki mēģināja izrāpties no galda apakšas, kaut kas aizšķērsoja viņam ceļu. Izrādījās, ka galdu sedz nokritis griestu gabals.
   Pa logu ailēm ieplūstošajos gaismas staros istabā atklājās drausmīga aina. Caur gaisā peldošajiem pu­tekļu mākoņiem acīm pavērās saplaisājušas sienas un milzīgs caurums griestos, uz grīdas mētājās nez no kurienes uzradušies betona bluķi, grāmatu skapji un krēsli apgāzti, galdi sašķaidīti šķēpelēs. Vārdu sakot, istabas vietā viens vienīgs haoss. Kā alā, kur noticis nobrukums. Pat brīnumainā kārtā veseli saglabājušies priekšmeti, kas līdz šim bija slēpušies zem mierīgu krāsu apdares, stāvējuši uz izsmalcināti ģeometrisku, precīzu ornamentu fona, pēkšņi šķita rupji un neizska­tīgi.
   —  Jasukava… — Jamadzaki izgārdza. — Vai esi dzīvs?
   —  Jā … — atskanēja tikko sadzirdama balss. -— Kaut kas iesita man pa galvu, bet dzīvs esmu.
   Istaba atkal salīgojās. No sienas atrāvās un ar lielu blīkšķi nokrita plaukts.
   —   Ko darīsim? — Jasukava jautāja bailīgā bērna balsī. — Kas tagad būtu jādara?
   No ielas atskanēja plīstoša stikla troksnis. Tālumā kļuva dzirdamas cilvēku klaigas un vaimanas. Putekļu dvakai piejaucās deguma smaka. Jamadzaki instinktīvi sajuta briesmas.
   —   Jāiet lejā! — viņš teica. — Grūdieni var atkārto* ties. Šeit palikt bīstami.
   —   Lilts laikam nedarbojas? Vai kāpnes veselas?
   —   Nezinu. Ja durvis atveramas, tad labāk pa ārē­jām, rezerves kāpnēm .. .
   Jamadzaki galva bija zem galda un sānus spieda kaut kas ciets. Rāpjoties atmuguriski, viņš beidzot iz­kļuva no galda apakšas. Piedurkne aizķērās aiz kaut kā asa, un žakete ar sprakšķi pārplīsa pleca šuvē.
   —   Vai tiksi ārā? — viņš jautāja Jasukavam.
   —   Jā, bet lūdzu aizvāciet šo skapi.
   Tērauda skapis ar plaši atvērtām durvīm gulēja starp sienu un galdu, zem kura bija palīdis Jasukava. Kad Jamadzaki mazliet nobīdīja skapi, palīdzības lū­dzējs tūdaļ izrāpās no galda apakšas. Asinis no brūces pierē bija notecējušas gandrīz pa visu seju.
   —   Noslaukies … — Jamadzaki pastiepa viņam ka­batas lakatiņu.
   —   Nekas… — Jasukava teica, slaukot pieri ar del­nas virspusi. — Vai mēs tiksim ārā no šejienes?
   —   Labāk jau būtu tikt, — Jamadzaki parādīja uz durvīm. — Ja grūdieni atkārtosies, šī ēka diez vai iz­turēs.
   —   Dzelzsbetons, bet tā sašķobījies, — Jasukava ne­uzticīgi ieminējās. — Varbūt celtnieki bijuši pavirši?
   —   Domāju, ka tas ir pazemes noslīdenis.
   Ārpusē uzliesmoja sarkanas strēles. Saprotot, ka tagad nav laika tukšai ziņkārībai, Jamadzaki tomēr pie­gāja pie loga. Dega trīs saskrējušās automašīnas. Acīmredzot vidējā bija aizdedzies propāns. Atskanēja sprādziens, un augstu gaisā uzšāvās liesmu mutulis.
   —   Kāpnes nav izmantojamas, — Jasukava satraukti paziņoja. — Griesti nogāzušies, arī daži laidumi sa­brukuši.
   Deguma smaka, kas plūda no kāpņu telpas, kļuva arvien jūtamāka. Jamadzaki atcerējās, ka pirmajā stāvā ir neliels restorāniņš. Iespējams, ka tur aizdegusies eļļa.
   —   Uz rezerves kāpnēm! — viņš uzkliedza.
   Izeja bija īsa gaiteņa galā. Zem kājām šķindēja iz- birušie stikli. Pustumsā varēja saredzēt milzīgas plai­sas griestos un sienās. Jamadzaki neviļus sarāvās. Ugunsizturīgās dzelzs durvis, kas veda uz rezerves kāpnēm, bija nedaudz sašķiebušās un nevērās vaļā. Jamadzaki grūda tās no visa spēka. Pēc otrā mēģinā­juma durvis padevās, un viņš gandrīz izlidoja ārā. Ja­sukava, bailīgi iekliedzies, saķēra viņu aiz žaketes. Sejā iesitās balti dūmi un karstums. Dega tējnīca blakus esošajā trīsstāvu koka namā. No logiem vijās liesmu mēles. Lejā pustumsā skanēja kāju dipoņa, kliedzieni un vaimanas. Haradzjuku stacijā no sliedēm bija no­skrējis elektriskais vilciens, un gar tā vagoniem šaudī­jās cilvēki. Gaudoja ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas. Dau­dzās vietās mutuļoja melni dūmi.
   —  Ātri! — Jamadzaki iekliedzās un sāka skriet le­jup pa rezerves kāpnēm. Zem kājām uzbudinoši dārdēja metāla plātnes, aiz muguras dobji dunēja Jasukavas soļi. Kāpnes bija sasvērušās kopā ar ēku, un katra ne­precīza kustība draudēja ar novelšanos. Kad viņi bija nokāpuši līdz trešajam stāvam, atkal sāka dunēt zeme un debess.
   —  Sargieties! — Jasukava izmisīgi ķērca. — Esiet uzmanīgs, Jamadzaki-san!
   Jamadzaki nokrita uz muguras, stipri sasita gurnu un sāka ripot pa kāpnēm lejup. Viņam izdevās aizķer­ties uz kāpņu laukumiņa, bet mēģinājums piecelties kājās beidzās neveiksmīgi, jo kāpnes šūpojās un dim­dēja kā milzīgs gongs. Viņš tikko paspēja pieķerties margām. Kārtējais grūdiens bija tik spēcīgs, ka likās, debesis ar zemi kaucot sagriežas kopā vienā virpulī. Koka ēka, kas atradās dažu metru attālumā, sagruva kā kāršu namiņš. Vaigu ieskrāpēja vai nu dakstiņa šķēpele, vai arī skārda gabals. Gaisā uzvijās dzirk­steļu kūlis. Dunošajā pelēkajā gaisā rezerves kāpnes žvadzēja tik skaļi, it kā gatavotos viņiem pārplēst bungādiņas. Vairāki simti dzelzs lokšņu un cauruļu, kas vēl karājās pie betona sienām, drebēja tā, ka varēja gaidīt — tūlīt atrausies un nokritīs zemē.
   —  Jasukava! — Jamadzaki kliedza pilnā balsī. — Turies stingrāk, Jasukava!
   Viņš pats nesaprata, kam viņš kliedz — Jasukavam vai sev. Jamadzaki izmisīgi iekrampējās cauruļmargās, kas vibrēja kā pneimatiskais veseris. Bet galva bija ap­brīnojami skaidra. Viņš raudzījās sienā un domāja, ka kāpnes laikam tomēr neatrausies. Tad viņš palūkojās lejup un neticēja pats savām acīm — zeme uz ielas sa­šķēlās, un tās viena mala pacēiās augstāk nekā otra* Lūzums beidzās pie dzelzceļa līnijas ar saliektām slie­dēm. Oda pēc gāzes. Nogranda apdullinošs sprādziens, pārsprāga gāzes vads, un no zemes izšāvās gaiši zila liesma. Jamadzaki, muti atplētis, vēroja, kā augstu gaisā uzvirpuļoja gāzes skatlūkas vāks, it kā būtu plāna papīra lapiņa. Dūmenim līdzīgā ēka, celta piec­desmito gadu beigās, arvien vairāk un vairāk svērās uz vienu pusi…
   Zemestrīce, kas šajā dienā uzbruka Cibas un Iba- ragi prefektūras dienvidu daļai, kā ari Tokijai un Joko- hamai, notika laikā, kad iedegās laternas un sākās va­kara maksimumstunda. Tādēļ cilvēku upuri bija mil­zīgi. Daudz cilvēku aizgāja bojā Tokijas stacijā, kā arī dzelzceļa galapunktos Marunouči, Jūrakučjo, Kandā, Rjogoku, Ueno, Ikebukuro un Sindzjuku. Gājēji, kurus pēkšņais grūdiens pārsteidza uz ielas, nespēja noturē­ties kājās, sākās grūstīšanās, bet no augšas kā lietus nolija desmittūkstoši logu stiklu, krita ķieģeļi, torņveida reklāmas. Stacijās valdīja neprāts. Cilvēki vēlās no peroniem, elektriskie vilcieni, kas pienāca tikai ar dažu minūšu atstarpi, ietriecās cits citā. Strauji brem­zējot, vagoni saslējās stāvus un apgāzās. Uz ielām sa­skrējās taksometri, veidojot milzīgas mašīnu kaudzes, daudzas automašīnas tika uztriektas uz ietvēm.
   Metro nodzisa elektrība. Pilnīgā tumsā palikušie cilvēki šaudījās uz visām pusēm, kliedza, raudāja, spieda nost cits citu. Kādai upei laikam bija pāršķelts dibens, jo metro tuneļos sāka šļākties dubļains ūdens. Pazemes ielās, kas kā zirnekļa tīkls apvija staciju rajo­nus, izcēlās ugunsgrēki — aizdegās apdares plastikāts, izplatījās indīgās gāzes. īsta elle! Pie Jaesu izejas, Gin- dzas ceturtajā kvartālā, Ilibijas krustojumos, Sindzjuku, Sibujā, Ikebukuro, Ueno un Rjogoku arī notika auto­mašīnu masveida sadursmes, aizdegās benzīns, kas izraisīja sprādzienus tajos satiksmes līdzekļos, ko dar­bināja ar propānu.
   Automobiļi, kas traucās pa ātrgaitas ceļiem, uz­brauca cits citam virsū vai ietriecās stabos. Pazemes tuneļi pārvērtās dūmejās, kurās mutuļoja uguns lies­mas un melni dūini. Ja kāda automašīna piebremzēja, tajā tūdaļ ietriecās citas.
   Arī uz estakādēm stāvoklis nebija labāks. Mašīnas, zaudējušas varu pār stūri, šķērsoja zemo sadales joslu, iebrauca pretējā plūsmā, triecās barjerās. Bet Rietum- kandā, kur uz estakādēm asi pagriezieni, daudz kri­tumu un pacēlumu, līdz ar pirmajiem grūdieniem ma­šīnas uzlidoja gaisā. Estakādēm, kas bija uzbūvētas virs aizbērtām upēm, vienā acumirklī sagruva visi bal­sti, un automobiļi bira lejā kā smilšu graudi. Dzirkste­les aizdedzināja izlijušo benzīnu. No Tokijas debesīm gāzās uguns un automašīnu lietus.
   Tokijas piejūras joslā, kas bija cieši apbūvēta ar dzīvojamām mājām, Bunkjo, Sindzjuku un Sibujas daudzdzīvokļu namu rajonos, kā arī Edogavas un Ku- rodas rūpniecības zonās ugunsgrēki izcēlās vienā acu­mirklī. Visur dega gāze — cilvēki gatavoja vakariņas. Tāds pats cēlonis bija milzīgajam ugunsgrēkam Kanto lielās zemestrīces laikā 1923. gadā. Tikai toreiz nelaime notika pusdienu stundā. Koto rajonā sabruka vairāki tilti, gruntij svārstoties un iebrūkot, tika pārrauti aiz­sprosti, ūdens applūdināja ceļus, bet no zāģmateriālu noliktavām viļņu izskalotie baļķi tos galīgi aizspros­toja. Desmitiem vietās reizē izcēlās ugunsgrēki. Aiz­degās pa ūdens virsmu izlijusī nafta. Šajā rajonā bija sakoncentrēti daudzi sīki uzņēmumi, kas ražoja plast­masas un apstrādāja sintētiskos sveķus. Tādēļ, uguns­grēkiem sākoties, tūdaļ izdalījās indīgās gāzes — hlors, ciānskābes gāze, fosgēns un oglekļa oksīds. Tie, kas izglābās no liesmām, gāja bojā indes mutuļos. Vē­lāk noskaidrojās, ka šajos rajonos zaudējuši dzīvības gandrīz četrsimt tūkstoš cilvēku.
   Posts piemeklēja arī ostu rajonus Harumi, Sinagavu un Omori. Piekrastēs sabruka naftas rezervuāri, un jau no pirmās dzirksteles sākās ugunsgrēki. Ilanedas lid­ostā nolaižoties apgāzās un aizdegās starptautiskās līnijas reaktīvā lidmašīna. Pietauvotie kuģi sitās pret piestātnēm, Sibauras noliktavu zonā izcēlās ugunsgrēki.
   Un beidzot uzbruka baigs, melns cunami.., Tas, protams, plašajos pilsētas rajonos notika viss reizē ļoti īsā laika posmā. Mazāk bija cietuši Cijodas un Sibujas rajoni, daļa no Jojogi un Ostas rajoniem, kā ari tās zonas, kas atradās tālāk no pilsētas centra.
   Zemestrīce ir šausmas, kas pēkšņi uzbrūk no zemes dzīlēm, sastindzina cilvēka sirdi, paralizē tā prātu un gribu. Cilvēks pilnīgi pakļaujas pašsaglabāšanās in­stinktam un bieži nav spējīgs rīkoties aukstasinīgi. Pie tam cilvēki visi reizē zaudē saprātu, kas vēl vairāk palielina postu,
   Trīsdesmit mierīgo pēckara gadu laikā japāņi, se­višķi lielo pilsētu iedzīvotāji, bija zaudējuši tā saucamo dabas katastrofu kultūru, kas, veidojusies vairāku gad­simtu gaitā, deva cilvēkiem iespēju momentāni orientē­ties milzīgas stihiskas nelaimes gadījumos. Izrādījās, ka ne tokijieši, ne citi pilsētnieki vairs nezināja, ko da­rīt, katastrofai izceļoties. Milzīgā pilsēta dzīvoja sa­springtu dzīvi, cilvēki, tiecoties pēc dienišķās maizes un izpriecām, centās nedomāt par nebaltām dienam.
   Uguns plosījās piepilsētas koncentrētās apbūves ra­jonos. Izlauzusies no virtuvēm, tā aprija visu, kas ga­dījās ceļā. Visur panikā šaudījās baiļu un šausmu pārņemtie ļaužu pūļi. Rezultātā tika samīdīti vai sa­spārdīti tūkstošiem cilvēku. Liesmu apņemtajā lejas- pilsētā iemītnieki svieda ārā no dzīvokļiem mēbeles, ar to vēl vairāk sekmējot ugunsgrēka izplatīšanos. Glābjoties no liesmām, cilvēki metās smirdošos dīķos un upēs, bet no krastiem tiem virsū spiedās arvien jauni pūļi un pāri gāzās brūkošās celtnes. Tādējādi šīs ūdens­tilpes drīz vien pārvērtās par slīkoņu brāļu kapiem. Uz vakara pusi uzpūta vējš. Uguns uzvijās vēl augstāk un izpletās vēl tālāk, draudot pilnīgi iznīcināt visu lejaspilsētu.
   Zemestrīcei sākoties, visas galvaspilsētas ugunsdzē­sēju vienības saņēma ārkārtēju pavēli izbraukt uz no­tikumu vietām. Bet tikai atsevišķām ugunsdzēsēju ma­šīnām izdevās izlauzties līdz degošajam centram, jo pa ielām nebija iespējams pabraukt. Uz mazāk cietušajiem rajoniem izspraukties bija vieglāk, bet arī tur uguns­dzēsēji nespēja sniegt nekādu jūtamu palīdzību — ne­bija ūdens. Upes gandrīz pilnīgi aizbirušas, bet uguns­dzēsības hidranti nedarbojās. Ugunsdzēsēju darbu apgrūtināja arī juceklīgi skraidelējošie cilvēki. Dažos gadījumos saniknotie ļaudis izvilka no kabīnēm šoferus, kas ar savām mašīnām lielā ātrumā bija iedrāzušies pūlī, zvērīgi tos piekāva un saspārdīja, pārvēršot asi­ņainos gaļas gabalos.
   —   Neko nespēju darīt, — ziņoja nobālis ugunsdzē­sējs, turot rokās neizmantojamo šļūteni.
   Komandieris, arī gluži bāls, paķēra radiotelefona klausuli:
   —   Dinamītu, kur dinamīts? Ko jūs tur tūļājaties? Mašīnu ielencis pūlis? Tā nevar braukt? Nesiet kaut vai uz muguras! Veicīgāk!
   Grūdieni atkārtojās. Bet jau daudz vājāki nekā iepriekšējie, tomēr cilvēkiem bija ārkārtīgi saasinājusies baiļu sajūta, un neprātīgais ļaužu pūlis, skaļi gaudojot, atkal metās bēgt.
   —   Seit palikt bīstami. Lūdzam visus evakuēties Takebasi tilta virzienā, — auroja ugunsdzēsēju mašīnas skaļrunis. — Tūdaļ sāksim spridzināt ēkas, lai aptu­rētu uguns izplatīšanos. Lūdzam evakuēties!
   Beidzot ieradās spridzinātāju brigāde ar dinamīta bumbām un metās mutuļojošo liesmu jūrā. Mērķis — milzīga divstāvu koka noliktava un dzelzsbetona rūp­nīcas korpuss viņpus tiltam. Noliktava jau bija aizde­gusies.
   —   Tiltu arī laidiet gaisā, — komandieris pavēlēja aizsmakušā balsī.
   —   Bet pa to vēl skrien cilvēki… — uz viņu atska­tījās kāds brigādes loceklis.
   —   Nav svarīgi, sagatavoties spridzināšanai… — norēca komandieris. — Tā ir pavēle no augšas!
   No tilta puses skrēja ugunsdzēsēji ar šļūtenēm, steig­damies paslēpties aiz mašīnām, kurām arī bija dots rīkojums atkāpties.
   Dobji atbalsodamies, nogranda sprādziens, un nolik­tava pazuda pelēku dūmu virpulī.
   Pa pusei sagruvušajā, ar smiltīm un putekļiem apbērtajā premjerministra rezidencē bāli kā līķi ieradās sabiedriskās drošības komitejas priekšsēdētājs ar tautas labklājības ministru. Pie premjera jau atradās tirdz­
   niecības un rūpniecības ministrs un Aizsardzības pār­valdes priekšnieks.
   —  Kandas un Sindzjuku rajonos izcēlušās sadur­smes starp pūli un operatīvajām vienībām, — teica tautas labklājības ministrs. — Es saprotu, ka trūkst cilvēku, bet vai pārējiem neliekas, ka operatīvo vienību izman­tošana šeit tomēr nevietā?
   —  Tagad nav īstais laiks apsvērt šādus jautāju­mus, — tirdzniecības un rūpniecības ministrs iebilda.
   —  Vienu daļu operatīvo vienību aizvietosim ar paš­aizsardzības spēkiem, — Aizsardzības pārvaldes priekš­nieks paziņoja. — Nupat saņemts lūgums no pilsētas mēra un Valsts komitejas cīņai pret dabas katastrofām. Pirmās divīzijas celtniecības un transporta bataljoni jau darbojas. Piedalās arī parastās kājnieku rotas, bet ieroču nav nevienam …
   —  Vai nav bīstami? — Sabiedriskās drošības komi­tejas priekšsēdētājs sarauca uzacis. — Tauta padevu­sies liela mēroga panikai.
   —   Nav ko uztraukties. Viņi dodas glābt savu tautu. Es teicu viņiem — pildiet savus pienākumus, mirstiet par tautiešiem, ja jāmirst, un jūs tiksit godam apgla­bāti… — Aizsardzības pārvaldes priekšnieks, laikam stingra rakstura cilvēks, sāka mirkšķināt acis. — Jūs te ieminējāties par pašaizsardzības spēku mobilizāciju sabiedriskās kārtības sargāšanai. Bet es esmu katego­riski pret! To var darīt tikai ārkārtējā gadījumā, tikai visārkārtējākā! Bet pašreiz pašaizsardzības spēki rīko­sies kā glābēji, ne vairāk. Mēs jau esam mobilizējuši arī Narasino pirmo gaisa desanta korpusu un Kasumi- gauras helikopteru eskadriļu, bet vienīgi ar nolūku iz­mantot tos glābšanas darbos…
   —   Bet no Policijas pārvaldes priekšnieka ziņojuma var secināt, ka stāvoklis vairākās vietās ir diezgan ne­mierīgs… — lūkojoties premjera sejā, teica Sabiedris­kās drošības komitejas priekšsēdētājs. — Jūsu rezidence arī ir pašaizsardzības spēku apsardzībā, vai ne?
   —  Tikai pagalms, — premjera sekretārs paskaid­roja. — Bet no ielas puses sardzē ir policija.
   —   Es arī uzskatu, ka pašaizsardzības spēkus var mobilizēt kārtības uzturēšanai tikai ārkārtējā situācijā. $ajā ziņā esmu vienisprātis ar Aizsardzības pārvaldes priekšnieku, — teica premjers. — Ja stāvoklis kļūs bīstamāks, tad evakuēsimies. Iekšējā pagalmā stāv paš­aizsardzības spēku helikopters.
   —  Ja jau galvaspilsētā izveidojusies šāda aina, kas tad notiek Cibā un Jokoharnā? — tautas labklājības ministrs taujāja noraizējies. — Runā, ka tur esot uz­darbojies spēcīgs cunami.
   Atkal iedunējās zeme. Istaba salīgojās, kaut kur tā­lumā atskanēja birstoša apmetuma troksnis.
   —   Precīzu ziņu vēl nav, bet zaudējumi, liekas, tie­šām ir visai prāvi, — teica premjers, lūkojoties pulk­stenī. — Stāsta, ka piekrastes rajoni no Tokijas un Čibas līdz Miuras pussalai pilnīgi iznīcināti. Boso pus­salas Klusā okeāna krasts neesot sevišķi daudz cietis, bet arī uz turieni nosūtīti jūras pašaizsardzības spēki, kas piedalīšoties glābšanas operācijās.
   Ārā jau bija pilnīgi satumsis. Tikai vietumis vēl naksnīgās debesīs atmirdzēja ugunsgrēku blāzmas. Katra vēja brāzma,atnesa sev līdz skrejošu cilvēku kāju dipoņu, automašīnu motoru rūkoņu, apsardzes dusmīgos uzkliedzienus, un virs šī skaņu jūkļa plašā straumē plūda daudzu jo daudzu cilvēku izmisīgie vaidi, kurus varēja pielīdzināt no jūras dzelmes nākošām dēmonu gaudām…
   —  Deputāti sāk pulcēties, — teica tirdzniecības un rūpniecības ministrs, cieši piespiedis pie auss telefona klausuli. — Kas zināms par finansu ministru? Vesels? Kad viņš varēs ierasties? Aizsūtījāt pēc viņa helikop­teru? Ārkārtējā sēde sāksj^s pēc trīsdesmit četrām mi­nūtēm …
   Ienāca sekretārs un klusi paziņoja, ka ieradušies galvenās un arī divu citu opozīcijas partiju vadītāji, lai tiktos ar premjeru.
   —  Nav labi iznācis, — tautas labklājības ministrs sadrūma. — Pirms pašas sēdes…
   —  Eju, eju, — premjers teica. — Šādā situācijā nav ko atrunāties.
   Ieskrēja radists un pasniedza telegrammu. Tagad pieri sarauca arī premjers.
   —  Hm… — viņš norūca. — Pašreiz gan nav īstais brīdis…
   Premjers atdeva telegrammu sekretāram.
   —  Parādiet kancelejas priekšniekam, tiklīdz viņš ieradīsies. Lai viņš saglabā.
   Iekaucās sirēna. Garām rezidencei Mijakedzavas virzienā aiztraucās ātrās palīdzības vai varbūt uguns­dzēsēju mašīna. Klausoties sirēnas kaukšanā, prem­jers aši devās uz kabinetu, kur viņu gaidīja opozicio­nāri.
   Naktij iestājoties, zemestrīce norima un tikai reizēm vēl atkārtojās draudīga dimaoņa, toties ugunsgrēki vērsās plašumā un nakts tumsā šķita vēl drausmīgāki. Neviens vairs necentās tos dzēst, virs galvaspilsētas liesmoja koši sarkana blāzma, un cilvēkiem likās, ka deg visa zeme. Piekrastē plandījās naftas, petrolejas un ķīmisko izejvielu glabātavas spilgti sarkanās liesmu mēles. Apkārtējie rajoni slīga melnu, smacīgu dūmu vērpetēs. Vējš aizpūta dzirksteles pat līdz Sibas un lii- bijas kvartāliem. Glābjoties no neciešama karstuma, cilvēki skrēja uz austrumiem. Imperatora pils laukumā saplūda vairāku desmittukstošu pūlis, un cilvēki vel ar­vien nāca klat.
   Pilsētas ielās vienīgais apgaismojums bija ātrās pa­līdzības mašīnu starmeši. Dažas celtnes Marunouči kvartālā iedarbināja savus elektroģeneratorus, bet tā­das varēja uz pirkstiem saskaitīt. Spēcīgie pazemes grūdieni bija izsituši no ierindas gandrīz visas mazga­barīta elektrostacijas. Nomocīti, pārbiedēti cilvēki mek­lēja glābiņu Sibas parkā, Jojogi laukumā un apkārtējās birzīs. Sākumā tur pulcējās kalpotāji, kas ceļā uz mā­jām cerēja tur nogaidīt, kamēr norimsies zemestrīce, bet vēlāk sāka ierasties arī ugunsgrēkā cietušie, kas bija paguvuši paķert līdz kādu mantu …
   Nedz valsts, nedz privātie dzelzceļi nedarbojās. Metro daļēji dega, daļēji bija applūdināts. Ielas un ceļī vēl arvien bija neizbraucami, jo tos aizsprostoja uguns­grēki, sabrukušās ēkas un degošie transporta līdzekļi. Ātrgaitas šosejas bija slēgtas. Uguns liesmu apņemtās mašīnas izplatīja tik spēcīgu karstumu, ka asfalts iz­kusa un tecēja uz visām pusēm. Gāzes sprādzieni apakš­zemes komunikācijās reizēm vēl uzsvieda gaisā kontrol- lūku smagos vākus, bet ūdens, izplūstot no pārplīsušajām caurulēm, sadūrās ar uguni un pārvērtās karsta tvaika mākoņos.
   Kad Jamadzaki galīgi atģidās, viņš saprata, ka at­rodas mežiņā pie imperatora Meidzi tempļa. Laikam bija izmežģīta kāja. Pie katra soļa caur potīti izšāvās sāpju bultas. Jamadzaki apskatījās apkārt. Jasukavas blakus nebija. Priekšā, aizmugurē, pa kreisi un pa labi steidzīgi soļoja savainoti, aizelsušies, ar putekļiem un dubļiem pārklāti cilvēki. Aizmugurē starp kokiem iespī- dējās sarkanīga blāzma, un sāka izplatīties degošu koku smarža. Laikam sācies ugunsgrēks pie tempļa galvenā ceļa.
   «Kā man izdevās izglābties,» izklaidīgi prātoja Ja­madzaki, velkot slimo kāju. Viņam likās, ka ēka, no ku­ras viņi centās tikt ārā, pēdējā brīdī sagruva. Viņš atcerējās, kā, ieķēries kāpņu margās un krītot lejup kopā ar visu celtni, bija skatījies uz sakropļoto un sa­plosīto ielu. Viņš tiešām bija kritis — lēni un liegi, kā palēninātā kinofilmā… Bet kas notika tālāk? Tālāk viņa ķermenis kopā ar dzelzsbetona milzeni nogāzās zemē. Viņš ļoti sāpīgi atsitās pret kaut ko ar muguru. Dzirksteles vien pašķīda gar acīm. Deguma smaka, pu­tekļu pilnas nāsis un mute… Viņa ķermenis palēcās gaisā kā viegla bumbiņa… Kāda drausmīga, sirdi plo­soša, kliedzoša balss … Bet kas tad?
   Saspringums pēkšņi atslāba, un viņš juta sāpes visā ķermenī. Pa seju tecēja kaut kas lipīgs. Acis bija baltu putekļu pilnas, žaketes piedurkne norauta, it kā būtu ar žileti nogriezta. Kreklam trūka piedurknes, pār atkaili­nāto roku tecēja asins tērcīte. No kreisās bikšu staras zem ceļa bija palikušas tikai stērbeles, kāja vienās brū­cēs. Viņš neviļus iestenējās aiz sāpēm visās malās. Sirds atkal trakoti ieklauvējās, arvien ātrāk un ātrāk. Ausīs sāka džinkstēt.
   Šķērsojis rnežiņa jaunaudzi, Jamadzaki juta neap­rakstāmu nespēku. Nevarēdams noturēties kājās, viņš nolaidās uz ceļiem. Pieri pārklāja aukstu sviedru kārta, elpot kļuva grūti, visu ķermeni pārņēma skaudras sā­pes. Tiklīdz norima spalgā džinkstoņa ausīs, viņš sa­dzirdēja viļņu šļācieniem līdzīgas, satrauktas cilvēku balsis. Jamadzaki vairākas reizes dziļi ievilka elpu, galva kļuva mazliet skaidrāka. Mežā apkārt templim sanākuši tūkstošiem, varbūt pat desmittūkstošiem cil­vēku.
   Tumsā pārvietojās melnas ēnas, reizēm ugunsgrēka blazma izgaismoja kādu šausmu sašķobītu seju, kas likās kā šīs drausmīgās nakts atspulgs.
   —   Lejaspilsēta galīgi nopostīta! — kāds kliedza
   —  Akasaka un Sibuja arī… Briesmas draud Aojamas dzīvojamo namu kvartāliem.
   —   Stāsta, ka Tokijas līcis pārvērties liesmu jūrā… — cits nobēra, ejot garām Jamadzaki. — No Cukidzi līdz Sinagavai… Arī Gindzās vairs nav.
   Uzmanīgi balstot savainoto kāju, Jamadzaki piecē­lās. Viņu pārņēma satraukums. Kas noticis ar ģimeni un māju Sosijā?- Pārgurusī, allaž īdzīgā sieva. Putai­nais, gariem matiem apaugušais vecākais dēls, vecākā meita — devītās klases audzēkne, nez kurā atsitusies — tik skaista, ka bailes metas par viņu, un tad vēl jau­nākā meita, vārgulīte un attīstībā mazliet atpalikusi pārciestās bērnu triekas dēļ…
   —   Atļausit paj a utat? — Jamadzaki griezās pie ga­rāmgājēja, kura seja nebija saredzama. — Vai elek­triskie vilcieni vēl nebrauc?
   —   Kas par elektriskiem vilcieniem! — vīrieša balss asi atcirta. — Visas sliedes saliektas kā nūdeles bļodā. Visur noslīdeņi un iegruvumi. Vai to iespējams atjau­not? Bet Sibujā… No Sibujas izbrauca pārpildīts elektriskais vilciens un uz estakādes noskrēja no slie­dēm… Līķu kaudzes… Es pats nupat redzēju…
   —   Uz ātrgaitas šosejām tīrais ārprāts! — kāds raudulīgi stāstīja. — Kasumigaseki… Šausmas… Pa zemes pārejā …
   —   Ko skatās policija? — kāds cits skaļi kliedza.
   —   Kur tā ir? Parastā laikā uz katra soļa pa kārtībnie­kam, bet tagad? …
   Aiz kokiem iezaigojās automašīnas ugunis. Gaisu pāršķēla izmisusi balss.
   —   Stāt! Ei, tūdaļ apstājies!
   Mašīna mēģināja izlauzties cauri pūlim, bet tika tūdaļ apturēta. Tas bija taksometrs. Cilvēki saskrēja tam apkārt un visi reizē sāka klaigāt.
   —   Aizved līdz Setagajai. Samaksāšu, cik gribi! — kāds atkārtoja vairākas reizes.
   —   Kas notiek Ornijā? Vai tur arī deg? — jautāja cita, bailēs pamirusi balss.
   —   Ko jūs! Nekur nevar izbraukt. Visas ielas aiz­sprostotas. Vai nu deg, vai ēkas sabrukušas, — tuvu raudām, skaidroja ar varu ārā izvilktais šoferis. — Ne­vajag bojāt mašīnu, tā nepieder man, bet firmai… Man tik grūti bija izbraukt ar to no uguns…
   —   Paņem ievainotos! — iekliedzās bažu pilna balss. — Viņu ir daudz — kaulu lūzumi, stipri apdegumi, asins zaudējumi.. *
   —   Pie Sporta nama esot ieradusies glābšanas grupa, — kāds auroja no tālienes. — Arī pašaizsardzī­bas spēki laikam jau ir ceļā …
   —   Ļauj mums vismaz radio noklausīties! — daži ielīda taksometrā.
   —   Skaļāk! — visapkārt iesaucās. — Mēs arī gribam dzirdēt,
   Uztvēra «NHK» — Japānas Valsts radiofona — vilni. Skanēja diktora satrauktā balss: «… satiksme pa To- kaido jauno maģistrāli, Centrālo, Sinecu un Ziemeļaus­trumu dzelzceļa līnijām pārtraukta… Atjaunota kus­tība pa veco Tokaido līniju uz rietumiem no Atami… Cietis viss Kanto apgabals — Cibas, Ibaragi, Točigi, Saitamas prefektūras, Tokijas pilsēta, Kanagavas pre­fektūras austrumu daļa, Gummas prefektūras dienvidu daļa… Visā joslā gar Tokijas līci milzīgus zaudēju­mus nodarījis cunami… Tokijas un Cibas piekrastes rūpniecības zonā reizē ar ugunsgrēkiem uz milzīgās nosusinātas platības radies noslīdenis, tādēļ visa zona applūdināta… Cunami nodarījis postu no Kanagavas prefektūras Sagami piekrastes līdz Idzu pussalas aus­trumu krastam…»
   —   Kādi zaudējumi nodarīti pilsētai? — atskanēja nepacietīgas balsis.
   «…Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Taka- radas vadībā notikusi ministru kabineta ārkārtējā sēde. Noklausījusies ziņojumu par zemestrīces nodarītajiem zaudējumiem dažādās prefektūrās, valdība nolēmusi, negaidot galvaspilsētas municipalitātes lūgumu, nodi­bināt Ārkārtēju štābu cīņai pret dabas katastrofām. Savu pienākumu pildīšanu štābs uzsāk šovakar, pulk­sten sešos un divdesmit minūtēs . ..» ziņoja diktors. «Tā kā pilsētas mēra liktenis pašreiz nav zināms, viņa pienākumus pildīs vicemērs Uno, kas jau sācis ener­ģiski rīkoties, kaut gan municipalitātes funkcijas gan­drīz paralizētas, jo zemestrīce izcēlās tajā laikā, kad tās darbinieku lielākā daļa jau bija atgriezusies mājās, bet tuvumā izcēlušos ugunsgrēku dēļ vajadzēja evakuēt arī pašu municipalitāti. Sēde par galvaspilsētas aizsar­gāšanu no postījumiem notikusi Pašpārvaldes ministri­jas ēkā… Pārejam pie nākošām ziņām. Aizsardzības pārvalde glābšanas darbu veikšanai mobilizējusi paš­aizsardzības sauszemes spēkus: Galvaspilsētas pirmo divīziju un Kasumigauras pirmo desanta pulku, kā arī Pašaizsardzības jūras spēku pirmo eskadru un Gaisa spēku ceturto eskadriļu. Sauszemes pašaizsardzības spēku austrumu korpusa štābs pašreiz apsver jautā­jumu par Gummas prefektūras divpadsmitās divīzijas iesaistīšanu glābšanas operācijās. Valdība negrib iz­mantot pašaizsardzības spēkus sabiedriskās kārtības uzturēšanai, bet saņemti ziņojumi, ka galvaspilsētas centra rajonos sākušās sadursmes starp bēgļiem, tādēļ Tokijas sabiedriskās drošības komiteja griezusies pie valdības ar lūgumu kārtības uzturēšanai ievest pilsētā pašaizsardzības spēku vienības. Aizsardzības pārvalde uzskata, ka atkarībā no situācijās spēki, kas mobilizēti glābšanas darbu veikšanai, var tikt pārorientēti sabied­riskās kārtības nodrošināšanai… Nupat ienākušas jau­nas ziņas. Kā kļuvis zināms no labi informētiem avo­tiem, valdība, ņemot vērā nopietno situāciju galvaspil­sētā, kā arī zemestrīces nodarīto zaudējumu milzīgos apmērus, patlaban ministru kabineta sēdē izskata jau­tājumu par pirmā pēckara ārkārtējā stāvokļa pasludi­nāšanu. Saskaņā ar premjerministra lūgumu sasauktas abas parlamenta palātas, bet sanākušo deputātu skaits nepārsniedz pat pusi no kvoruma. Tālāk ziņosim par zaudējumiem, kas nodarīti dažādiem galvaspilsētas rajoniem…»
   Jamadzaki gribēja ieklausīties, bet no tālienes atska­nēja skaļi kliedzieni. Varēja sadzirdēt arī motoru rū­koņu. Pēc kāda brīža starmeši apgaismoja ļaužu pūli. No trim kravas automašīnām sāka lēkt ārā karavīri bruņucepurēs un haki krāsas formas tērpos.
   — Tautieši, mēs esam sauszemes pašaizsardzības spēku glābšanas vienība, — skanēja pastiprinātājā. — Visiem, kam nepieciešams, nekavējoties tiks sniegta palīdzība! Tos, kas spēj pārvietoties paši, lūdzam doties uz Jojogi sporta nama peldbaseinu vai arī uz Japānas Valsts radiofonu Sibujas rajonā. Tur ir atvērti pirmās palīdzības pagaidpunkti. Lūdzam saglabāt mieru un ievērot kārtību. Zemestrīce beigusies. Ugunsgrēki tiek apkaroti. Vēl nav iespējams noteikt, kad atjaunos dzelz­ceļa satiksmi, bet pašaizsardzības spēku inženierbatal- joni jau uzsākuši atjaunošanas darbus uz maģistrāla­jām līnijām Tokijas virzienā. Drīzumā būs atjaunota kustība arī pa galvenajām šosejām…
   —   Vai mūs uz mājām nevedīsit? — kāds iespiedzās. — Man vajag uz Mitaku. Nezinu, kas ar ģimeni…
   —   Drīz Jojogi sporta centrā ieradīsies transporta brigādes. Ejiet, lūdzu, uz sporta centru un ievērojiet kārtību… Tur jūs saņemsit informāciju par stāvokli katrā galvaspilsētas rajonā. Ejiet uz sporta centru! Tur jūs varēsit atpūsties un nodzerties. Lūdzam visus, ievē­rojot kārtību, mierīgi doties uz sporta centru! Jūs aiz­vedīs mūsu vienības cilvēki…
   Iedegās starmeši. Ļaužu pūlī izcēlās satraukums. Šiem cilvēkiem gaisma laikam vēl nekad nebija tik vē­lama. Starmešu gaismā Jamadzaki ieraudzīja koman­diera seju. Tas bija iededzis virsnieks, gadus trīsdesmit vecs. Viņa enerģiskā, apņēmības pilnā seja, kā jau visas šīs paaudzes jauno cilvēku sejas, vēl pauda zināmu bērnišķību. Virs galvas uzbāzīgi tarkšķēja helikopters. Izskatījās pēc transporta helikoptera no pirmā desanta pulka… Sacēlās vējš. Atskatījies uz ugunsgrēku tumši sārto atblāzmu, Jamadzaki saprata, cik bīstami tagad lidot ar helikopteru.
   Debesis aizklāja melnu dūmu sega. Uz tās fona zai­goja indīgi sarkanas liesmas. Gaiss pēkšņi iedūcās un nodrebēja — acīmredzot sprāga naftas tvertnes.
   Jamadzaki smadzenēs atpiaiksnīja tālas pagātnes atmiņas. Karš… Lielais uzlidojums Tokijai… Toreiz viņš bija vēl pusaudzis. Tajā naktī, kad nodega Sina- gava, aizgāja bojā viņa māte un brālītis… Un viņam viss kļuva vienaldzīgs. Viņš nesteidzās uz patvertni. Stāvēja uz ielas un skatījās, kā krīt un sprāgst deg­bumbas… Ne mazāko baiļu, tikai izmisums un trulas sāpes sirds dziļumos… Tagad viņš izjuta kaut ko līdzīgu. Šoreiz stāvoklis vēl sliktāks. Neviens nebija šā­dai katastrofai sagatavots. Tādi jēdzieni kā «evakuācija» un «cietušo glābšana» palikuši tāla pagātnē. Cilvēki pieraduši dzīvot mierīgi. Bet, kad dzīve rit mierīgi, ne­viens netic, ka reiz var uzglūnēt arī nelaime. Pie tam salīdzinājumā ar kara gadiem Tokija bija briesmīgi izvērsusies, augusi plašumā. Zaudējumi laikam būs ne­aprēķināmi. Un ja nu aizdegsies nafta, kas izlijusi To* kijas līcī? Kad dabas katastrofa būs palikusi tālu aiz muguras, galvaspilsēta vēl būs paralizēta diezgan ilgu laiku. Ļoti grūti atgriezt tik milzīgu pilsētu normālās dzīves sliedēs. Un nemiers ne tikai nerimsies, bet tieši otrādi — augs augumā… Valdība izpelnīsies asus opozīcijas un sabiedrības pārmetumus. Melsīs, ka zau­dējumi varētu būt ievērojami mazāki, ja visus šos ga­dus valstī būtu bijis vairāk kārtības… Iespējams, ka tagadējā valdība būs spiesta demisionēt. Tādā gadī­jumā nemiers izplatīsies pa visu valsti…
   «Slikti…» Jamadzaki nodomāja, velkot savainoto kāju un cenzdamies iet kopsolī ar pūli, kas sāka kustē- ties. «Ja pēc visa notikušā kritīs valdība…»
   Starmešu gaismas lokā gaisa kaut kas virmoja. Ja­madzaki paraudzījās debesīs. Tur virpuļoja milzum daudz melnu plēkšņu, it kā vējš būtu sacēlis gaisa ne­skaitāmus sikspārņu barus.
   —   Pelni krīt, — teica pavecs vīrs, kas gāja blakus. — Jāpieliek solis. Citādi, kā parasti šādos gadījumos, uznāks lietus. Pēc lieliem ugunsgrēkiem vienmēr līst. Vai ne? Arī pēc lielā uzlidojuma bija tā…
   «Jā, slikti…» Jamadzaki turpināja prātot. Viņš pat nepievērsa uzmanību pirmajām lietus lāsēm. «Ļoti slikti… Kas būs ar plānu D, ja demisionēs val­dība? …»
   Lietus lāses sāka krist biežāk. Cilvēki satraukti me­tās bēgt.
   —  Esiet piesardzīgi! Lūdzam neskriet! Tas ir bīs­tami! Negrūstieties!…
   Karavīri skaļi kliedza, bet pūlis jau skrēja, un no tā soļiem nodunēja akmens šķembām noklātais ceļš. No lāsītēm izveidojās lietus. Melns, pelnains lietus, kas uz balta krekla atstāj netīrus traipus.
   «Slikti,» pats sev atkārtoja Jamadzaki, raugoties ainā, kas pavērās viņa acu priekšā, un domādams par to, kas viņu satrauca. «Kas būs tālāk?»
   Pār sagruvušo pilsētu nolija melna lietus gāzes. Tās nodzēsa ugunsgrēkus, bet ne jau visus. Vietumis uguns, tieši otrādi, pieņēmās spēkā, jo līdz ar lietu sa­cēlās vējš. Toties cilvēki mazliet nomierinājās, uguns vairs neiedvesa viņos šausmas.
   Tokijas līča piekrastē izveidojās traģiska situācija. Tur aizdegās vairāki desmittūkstoši tonnu naftas, ma­zuta un ķīmisko izejvielu. Ugunsgrēka liesmas trakoja ar tik briesmīgu spēku, ka lietus iztvaikoja gaisā. Ne­ciešams karstums, skābekļa trūkums un indīgo dūmu mutuļi pārvērta šo rajonu par verdošu kapsētu bez ne­vienas dzīvas dvēseles. Jau tūlīt pēc ugunsgrēka izcel­šanās krastam uzbruka astoņus līdz desmit metrus augsts cunami, kas kopā ar ūdeni izplatīja degošo naftu pa visu piekrasti. Harumi ieņēma otro vietu — tūlīt aiz Koto — bojā gājušo un bez vēsts pazudušo cilvēku skaita ziņā. Bet piekrastes pilsētas Sibaura, Si- nagava, Oi, Omori un Kavasaki gandrīz pilnīgi aizgāja bojā ugunsliesmās un ūdens plūdos. Kravas, kas milzī­gos apmēros bija uzkrātas piestātnē, aizdegās. Smagos preču kuģus un degošos tankkuģus cunami uzsvieda gaisā, apgāza un aizdzina tālu prom — līdz pat Cuki- dzi. Šie brīvi peldošie milzeņi, triecoties pret galvaspil­sētas pirmās ātrgaitas šosejas balstiem, kas stiepās gar visu jūras krastu, tos sagrāva.
   Aizdegās arī akmeņogļu noliktavas Koto un Jume- nosimas salā. Šīs abas vietas ilgi turpināja gruzdēt, kas stipri aizkavēja atjaunošanas darbus galvaspilsētas piekrastes rajonos.
   Cunami iedrāzās Tokijas līcī ar nepieredzētu spēku. Tas sagrāva Tatejainu Boso pussalā, Misaki Miuras pussalā, kā arī Uragu, norāva pusi Tomicu zemesraga, noskaloja lielāko daļu Tomicu pilsētas celtņu un, uz­sēdies paisuma mugurā, aiztraucās uz Jokohamu, Kava­saki, Cibu, aizjoņoja gar Tokijas līča krastu, skarot Funabasi un Uragasu pilsētas, tāpat arī daudzus galvaspilsētas rajonus, galvenokārt Edogavu, Koto, Cjūo, Minato, Sunagavu un Otu. Rajonus ar nulles augstumu virs jūras līmeņa — Kasai, Sunamači un Komacugavu — milzīgais vilnis aprija vienā acumirklī, bet Arakavas upes ūdeņi sāka tecēt pretējā virziena, applūdinot Sendzjū TEC.
   Vēlāk mēdza atzīmēt, ka reti kad kopā sagadījies tik daudz nelabvēlīgu apstākļu kā šajā «Otrajā Kanto apgabala lielajā zemestrīcē» — vakara maksimum- stunda, mājās gatavotās vakariņas, paisums, kas tajā brīdī bija sasniedzis augstāko līmeni, un spēcīgais dienvidu vējš, kas pūta jau visu pēcpusdienu… Labi vēl, ka tajā dienā nebija Mēness pilnā fāze ar vis­lielāko paisumu, tomēr rīta stundās tā augstums sa­sniedza 2,2 metrus.
   Cunami spēcīgais trieciens pārrāva galvaspilsētas artērijas un iedūra tai tieši pašā sirdī. Šis milzu vilnis, pārvēlies pāri aizsargdambjiem un aizskalojis māk­slīgi izveidotos zemesgabalus, ar līdzpaķerto šķidro dubļu kārtu uzbruka piekrastes līdzenurifam, pārvēr­šot drupu kaudzēs Hosjū—Tokijas, Sinagavas pirmo un otro, Kavasaki, Siodas un Curumi termoelektrocentrā­les, naftas un gāzes pārstrādes rūpnīcas, kuģu būvē­tavas, tēraudlietuves, piestātnes, noliktavas, šosejas, dzelzceļus, lidostas. Hanedas lidostu vilnis sasniedza brīdī, kad tur jau bija izcēlies ugunsgrēks, nolaizīja skrejceļus un angārus, sabojāja daudzas lidmašīnas. Lidostā šajā laikā arī bija maksimumstunda — no­laidās un pacēlās iekšzemes līniju lidmašīnas, uzgaidā­majās telpās pulcējās pasažieru un sagaidītāju pūļi. Mo­mentā tika sagrautas apkārtējās ātrgaitas šosejas, vien- sliedes dzelzceļš. Sabruka tilti, un lidostas rajons bija izolēts no ārpasaules. Visam tam pievienojās vēl ugunsgrēks, kas sākās tuvākajā naftas pārstrādes rūp­nīcā. Ūdens iznēsāja degošo naftu pa visu apkārtni, tā rādot briesmas degvielas noliktavām. Nesen atvērtā Naritas lidosta, par laimi, bija cietusi samērā maz, tā­dēļ daļu pienākošo lidmašīnu bija iespējams norīkot uz turieni, bet starptautisko līniju lidmašīnas tika novir­zītas uz Osaku vai griezās atpakaļ uz Seulu, Taibeju, Manilu un Honkongu.
   «Josino», kas Idzu pussalas selgā pagriezās par 180° un devās uz Tokijas līci, pulksten vienpadsmitos trau­cās pa Uragas jūras šaurumu. Kad kuģis apbrauca Mi- uras pussalu, jau varēja tālumā redzēt ugunsgrēkus, kas plosījās Sagaini un Uragas piekrastēs. Drīz vien vēja brāzmas atnesa sev līdz pavisam neparastu dvaku.
   Aiz Kano zemesraga retās lietus lāses pārvērtās gāzēs, redzamība krasi pasliktinājās. Bet no komandtiltiņa tomēr varēja redzēt, kā miglaini aizplīvurotās debess ziemeļu pīise arvien vairāk un vairāk piesātinās ar sarkanīgi melnām uguns liesmām.
   —  Tokija deg… — čukstēja Kataoka, stāvot uz komandtiltiņa blakus Onoderain. — Kavasaki un Čiba arī…
   —   Laikam pirms kādām trim stundām šeit pāri gā­jis cunami, — Onodera sacīja, savelkot ciešāk gumijas lietusmēteļa kapuci. — Vakara stunda… Cik draus­mīgi daudz būs upuru un zaudējumu…
   «Josino» samazināja ātrumu līdz septiņiem astoņiem mezgliem. Tālumā aiz lietus aizkara iekaucās sirēna. Gaisā uzvijās spilgts gaismas stabs, un drausmīgas eksplozijas troksnis aizsita ausis. Kaut kas uzsprāga — vai nu šķidrās dabasgāzes krātuves Kavasaki un Joko- hamā, vai arī galvaspilsētas gāzes rezervuāri.
   —   Nu gan smird! — Nakada sabozies ievilka gaisu. — Laikam iebrauksim Jokosukā. Arī tur droši vien viss sagrauts, bet doties tālāk uz ziemeļiem bīstami — in­dīgas gāzes, degoša nafta, cunami saārdītā piekraste…
   Ūdens tumšo virsmu vēl tumšāku vērta pēkšņi pa­rādījušies dažādi peldoši priekšmeti: kastes, biezi salmu pīteņi — tatami, dzelzs mucas, dēļi, drupas… Un lai­kam arī līķi…
   —  Priekšā kreisajā pusē kaut kas peld! — ieklie­dzās sargmatrozis kuģa priekšgalā.
   «Josino» ieslēdza starmešus un, palīgstūres skrūvei smagi dūcot, strauji pagriezās pa labi. Gar kreiso bortu aizslīdēja melns milzenis — apgāzies un pa pusei no­grimis vairāku tūkstoštonnu klases kuģis. Ūdens virs­pusē rēgojās tikai daļa kravas telpas.
   Cauri lietum un tumsai izlauzās tikko sadzirdama cilvēka balss.
   —  Priekšā labajā pusē cilvēks aiz borta! — sarg­matrozis atkal iekliedzās.
   —  Atpakaļgaitā! — kapteinis klusi pavēlēja stūr­manim un ieslēdza iekšējo telefonu. — Nolaist glāb­šanas laivu no labā borta! Izglābt cilvēku!
   Starmetis pagriezās un apgaismoja jūru pa labi no kuģa. Nekas nebija redzams — tikai lietus strūklas zaigodamas sitās pret saduļķoto ūdens virsmu. Toties skaidri bija dzirdams glābšanas laivas nolaišanas troksnis.
   —   Priekšā laikam daudz dreifējošu kuģu, — teica navigators, kas uzraudzīja radaru. — Acīmredzot zve­jas šoneri un plakandibena laivas, kas cietušas no cu­nami… Drīz pabrauksim garām otrajam viļ ņ- lauzim…
   —   Glābšanas laiva atgriežas.,. — sargmatrozis ziņoja.
   —   Vai atradāt? — jautāja kāds uz klāja.
   —   Atradām… — no laivas atbildēja. — Bet… viņš nav pie pilna prāta …
   —   Profesor Tadokoro… — Onodera vērsās pie zinātnieka, kas kailu galvu, bez lietus mēteļa, drūmi sabozies, stāvēja blakus. — Šķiet, ka Tokijas—Joko- hamas un Tokijas—Cibas rajoni stipri cietuši, bet Toki­jas krasta rajons laikam… vairs vispār neeksistē…
   —   Sākums… — nomurmināja profesors, slaucī­dams lietus lāses no bārdas rugājiem apaugušās se­jas. — Tas vēl tikai sākums …
   —   Nez kā tur klājas draugiem?… — Kataoka iz­meta. — Mūsu kantorī…
   —   Jā, tiešām. Vai Jamadzaki un Jasukavam iz­devies izglābties?
   Postījumu, ugunsgrēku, cunami un melnā lietus drūmā nakts bija beigusies. Lietus gāzes norima, at­klājot galvaspilsētas nožēlojamās atliekas. Piekrastes joslā ugunsgrēki vēl arvien nebija apslāpēti, un biezu, melnu dūmu mākoņi vijās zemu virs jūras kā milzīgs pūķis.
   Onodera kopā ar profesoru Tadokoro un Jukinagu izlidoja no Jokosukas ar helikopteru — viņus steidzīgi izsauca uz premjerministra kanceleju. Onodera pa lo­dziņu ar acīm ieurbās baismīgajā postījumu ainā, kas pavērās lejā. Virs Jokoharnas, Kavasaki un galvaspil­sētas vietumis vēl arvien cēlās dūmi no gruzdošām krāsmatām. Šī milzīgā zona, kurā bija sakoncentrēju­šies divdesmit procenti no visiem Japānas iedzīvotājiem, tagad neticamā klusumā pletās zem skaidrajām, zilajām debesīm ar nedaudziem gubu mākoņiem. No augšas pirmajā acu uzmetienā viss izskatījās kā ik­dienā, ja neņem vērā piejūras rajonu, kas vēl arvien dega. Šur un tur varēja saskatīt neskartas augstcel­tnes un torņus. Bet vajadzēja ielūkoties tikai mazliet vērīgāk, lai pamanītu pēkšņās un negaidītās milzīgās dabas katastrofas nežēlīgo nagu pēdas.
   Drupas stiepās nepārredzamā virknē. Sagrautas un pussagrautas celtnes. Krāsmatu atbaidoši melnie plan­kumi. Nokvēpuši automašīnu ģindeņi gan uz ātrgaitas šosejām, gan uz parastajiem cejiem. Ugunsgrēkos no­melnējušas tuneļu mutes. Izkusušā asfalta tumšie blāķi, no kuriem augšup vijās tievas dūmu strūkliņas. Bet no vakardienas radiopārraidēm Onodera jau zināja, ka sa­tiksme pa šoseju no Tokijas uz Nagoju pārtraukta ze­mes virskārtas iegruvurna dēļ.
   Vairums lielu rūpnīcu palikušas neskartas, toties gandrīz visi naftas pārstrādes kombināti bija nodeguši vai uzsprāguši gaisā. Tikai vietumis vēl rēgojās brīnu­mainā kārtā saglabājušās rektifikācijas kolonnas un cauruļvadu posmi. Ielās jau parādījās cilvēki. Pilsētas un pašaizsardzības spēku ugunsdzēsēju vienību ūdens cisternas, ar milzīgām grūtībām pārvarējušas dažādus šķēršļus, galvenokārt sabrukušos elektrotīkla stabus un dakstiņu kaudzes, beidzot bija tikušas līdz dzīvojamiem kvartāliem, kur cilvēki ar spaiņiem rokās stāvēja garu garās rindās.
   Hanedas lidostā uz skrejceļa «A» bija redzamas sa­degušas lidmašīnas DC-8 atliekas. Piekrastes skrej­ceļus sedza bieza ūdens kārta. Ugunsgrēki degvielu no­liktavās bija nodzēsti, bet, lai atjaunotu visas lidostas funkcijas, bija vajadzīgs krietni ilgs laiks. Vēl traģis­kāka aina pavērās Hanedas apkārtnes rajonos, kas kādreiz ar tik lielām pūlērn bija atkaroti jūrai.Ono- deram aiz sāpēm sažņaudzās sirds — tagad tie pārvēr­tušies milzīgā, blāvi spīdošā dubļu jūrā. Viensliedes dzelzceļa un ātrgaitas šoseju balstu starpās bija iestrēguši vidēja lieluma preču kuģi un prāmji. Vairā­kās vietās virs ūdens rēgojās sabrukuši un stāvus sa­slējušies tiltu laidumi, kuru margās aizķērušās kravas automašīnas un pašizgāzēji. Gaisā karājās viensliedes dzelzceļa vilciens. «Kas noticis ar tā pasažieriem?» Onodera skumji nodomāja.
   Pār jūras ūdeņu un naftas applūdināto Hamas ār­pilsētas pili laiski pletās dumi. Tālāk bija redzamas sašķiebušās un saplaisājušas, tomēr savu formu sa­glabājušas noliktavas un citas celtnes: daudzstāvu vies­nīcas, tirdzniecības centra ēkas, Tokijas televīzijas tor­nis, Kasumigaseki debesskrāpis …
   —  Cijodas rajons cietis pavisam maz… — Ono­dera teica uzbudināts. — Bet pa Tokijas—Jokohamas otro šoseju jau brauc automašīnas!
   Zem skaidrajām debesīm Tokija pamazām atsāka kustēties. Buldozeri nolīdzināja sabrukušos namus. Parādījās kravas automobiļu virkne — tie droši vien piegādaja materiālo palīdzību cietušajiem. Tiem pretī brauca pašaizsardzības spēku kravas automašīnas un autobusi, līdz beidzamam pārpildīti ar cilvēkiem, kuri beidzot bija ieguvuši «kājas» un varēja atgriezties mā­jās… Japāņi laikam tiešām ir pieraduši pie dabas katastrofām, nosprieda pie sevis Onodera, jūtot, ka acīs saskrien asaras. Kāds vācietis, kas apmeklējis Japānu pagājušā gadsimta otrajā pusē un bijis liela uguns­grēka aculiecinieks Edo — toreizējā Tokijā, savās ceļo­juma piezīmēs rakstīja: «… cilvēki, kuriem līdz pama­tiem nodegušas mājas, nemaz nepakļaujas skumjām, bet ir dzīvespriecīgi, un, lai gan apkārt vēl kūp dūmi, būvdarbos jau enerģiski skan āmuru sitieni…»
   Taču šoreiz postažas mērogi pārāk lieli. Kā izturē­sies ļaudis, kad pāries pirmā «tradicionālā» reakcija, kļūs zināmi katastrofas īstie apjomi un visā pilnībā at­klāsies atjaunošanas milzīgās problēmas?… Un cik ilgi tās pastāvēs?… Un ja nu notiek vēl kaut kas…
   —  Valdības paziņojums… — teica Jukinaga, kas klausījās radio. — Bojā gājušo skaits aptuveni pār­sniedz divus miljonus… Materiālo zaudējumu kop­summa acīmredzot būs vairāk nekā desmit triljoni jēnu…
   —   Kas tur spīguļo? — Onodera vaicāja, raugoties lejup uz augstceltnēm, no kurām laiku pa laikam no­bira kaut kādi zaigojoši priekšmeti.
   —  Logu stikli. Tie mēdz izkrist ari pēc zemestrī­cēm, — skaidroja profesors Tadokoro. — Peru lielās zemestrīces laikā šo stiklu dēļ gāja bojā daudz cil­vēku .. r
   Tieši zem helikoptera, kas jau bija sācis samazināt augstumu, tikko vilkdams smagnējās kājas, soļoja Ja­sukava. Pusi sejas viņam klāja sarecējušas asinis, no žaketes un biksēm palikušas vienīgi skrandas. Ļoti sā­pēja galva.
   Pagājušajā naktī, brīnumainā kārtā ticis laukā no grūstošās ēkas, viņš, kas zin, varbūt meklēdams Jama­dzaki, bija sācis lauzties cauri pretim plūstošajam ļaužu pūlim, atdūries pret nokritušu elektrības stabu vai kaut ko tamlīdzīgu un pakritis. Viņam pāri kāpa daudz jo daudz cilvēku … Atģidies, Jasukava saprata, ka atrodas Aojamas kapsētā. Visapkārt čumēja ļaužu pūļi, cilvēki skrēja šurp veselām ģimenēm. Katru nā­košo grūdienu pavadīja izbīļa kliedzieni. Viņam kļuva nelabi, un viņš atkal zaudēja samaņu. Kad, lietū izrnir- cis, Jasukava atvēra acis, tuvumā vairs neatradās ne­viena dzīva dvēsele. Visi bija viņu aizmirsuši…
   Viņš piecēlās kājās, un no aukstuma trīcēdams, sāka kustēties uz priekšu.
   —  Auksti, — Jasukava sarunājās pats ar sevf. — Ak, cik auksti…
   Paslēpies zem kādas ēkas dzegas, viņš ieraudājās.
   —  Jūs esat ievainots? — blakus atskanēja jaunas sievietes balss. Uzliesmoja šķiltavu uguntiņa. — Kurp dodaties?
   —  Pats nezinu, — Jasukava atbildēja. — Slikti jū­tos.
   —   Aojamas ielā ieradusies pirmās palīdzības vie­nība, — šķiltavu uguntiņa nodzisa, balss attālinājās. — Ejiet labāk uz turieni…
   Jasukava atcerējās šos vārdus, kad otrreiz nāca pie samaņas. Jau ausa rīts. Sajūta briesmīga. «Aojamas iela…» viņš apdomājās, piecēlās un sāka iet… «Bet kas tur ir, tajā Aojamas ielā? …»
   Ejot pa šo ielu, viņš sasniedza Akasaku, bet nekādi nespēja saprast, kur atrodas. Hitocuki ielas vairs ne­bija — tā bija nodegusi līdz pamatiem. Pie metro ieejas gulēja līķi. Visapkārt sabrukuši nami, apgāzti stabi, nokritušas neona reklāmas… Bet Jasukavam ši drausmīgā aina likās tikai skumja un nesaprotama, «Kas šī par vietu? Kāpēc es atrodos šeit? Kurp tagad būtu jāiet?»
   Un beidzot… «Kas es tāds esmu?»
   — Labi… labi.,, — viņš murmināja. — Man vairs nekā nevajag .., nekā negribu darīt..
   3.
   Jau nākošajā dienā pēc zemestrīces sākās atjauno­šanas darbi. Bet, jo skaidrāk atklājās zaudējumu ap­mēri, jo lielākas šausmas pārņēma katru, kas bija saistīts ar šiem darbiem.
   Tikai Tokijā vien pusotra miljona bojā gājušo un bez vēsts pazudušo. Sadeguši, saindējušies ar indīgām gāzēm, ņēmuši galu transporta līdzekļos un zem sa­gruvušām celtnēm, samīdīti saprātu zaudējušā ļaužu pūlī… Bet kopā ar tiem, kas gājuši bojā Cibas, Kana­gavas, Ibaragi un Saitamas prefektūrās, kā arī Sidzu- okas prefektūras austrumdaļā, kur cunami bija plosī­jies sevišķi zvērīgi, upuru skaits pārsniedza divarpus miljonus. Tādējādi vienā acumirklī Japāna bija zaudē­jusi divus un trīs desmitdaļas procenta no visa iedzī­votāju skaita.
   Kanto lielās zemestrīces laikā 1923. gada septembrī, kad Tokijas iedzīvotāju skaits nedaudz pārsniedza di­vus miljonus divsimttūkstoš cilvēku, bojā gājušo skaits bija tikai simts tūkstoši. Salīdzinot ar to laiku, galvas­pilsētas iedzīvotāju skaits pieaudzis gandrīz pieckārtīgi, bet iedzīvotāju blīvums Tokijas divdesmit trīs rajonos vienkārši nebija salīdzināms ar agrāko. It sevišķi Ci- jodas rajonā, kur cilvēku skaits dienas stundās sešas reizes lielāks nekā nakts laikā, bet Centrālajā rajonā — četras reizes lielāks. Automašīnu un degvielu koncen­trācijas pakāpe arī nebija salīdzināma ar divdesmita­jiem gadiem. Sindzjuku, Ikebukuro un Sibujas rajoni, kas Kanto pirmajā zemestrīcē bija cietuši samērā maz, šoreiz visvairāk cieta no ugunsgrēkiem.
   Arī cunami bija nodarījis milzīgus zaudējumus. Kanto pirmās zemestrīces laikā cunami sakrita ar bē­gumu, tādēļ, izņemot Sagami līča piekrasti, kuru bija skāris «lielais vilnis», un Idzu salas rietumu daļu, Ta- tejamas pilsētu, Idzuosimas ziemeļu piekrasti un Mi- uras pussalas ragu, kur zemestrīces dēļ augsne bija pacēlusies par metru augstāk, zaudējumi nebija sevišķi lieli. Turpretim šoreiz cunami radās paisuma laikā, pūta dienvidu vējš, zemestrīces epicentrs atradās pie paša Tokijas līča, tādēļ cunami varēja taisnā ceļā iebrukt tieši līcī. Epicentra koordinātes: austrumu ga­ruma 130°30/ , ziemeļu platuma 34°55', dziļums — 90 kilometri. Šo punktu var savienot taisnā līnijā ar Uragas jūras šaurumu. Bet Kanto pirmās zemestrīces epicentrs atradās Sagami līča ziemeļrietumu stūrī pie Hacu salas, tādēļ cunami, izcēlies Miuras pussalas izolētajā rajonā, nespēja ielauzties Tokijas līcī.
   Jā, šajā reizē cunami bija belzis tiešā tēmējumā. Jūrā izdalītā enerģija bija dzinusi ūdeni lielā ātrumā caur šauro ieeju seklajā līcī, saceļot līdz piecpadsmit metru augstus viļņus.
   Kanto pirmās zemestrīces laikā Sagami līča dibens svārstījās — gan pacēlās, gan nosēdās — divsimt līdz trīssimt metru diapazonā, bet šoreiz divdesmit kilometru attālumā uz ziemeļrietumiem no Osimas salas jūras di­bens bija pacēlies par simt metriem vairāku kilometru garā joslā, kas stiepās no dienvidiem uz ziemeļiem, bet tās austrumu pusē bija izveidojies turpat piecdesmit metru dziļš iegruvums. Uz dienvidiem no Ito, Idzu pus­salas austrumu piekrastē, šoreiz augsne bija pacēlusies par piecdesmit līdz simt centimetriem. Boso dienvidu daļā, Miuras pussalā un Kanagavas prefektūras dien­vidu daļā, tāpat kā Kanto pirmās zemestrīces laikā, augsne pacēlās apmēram par vienu metru. Šaurā, garā joslā, kas sākas pie Rokugo upes un cauri Tokijai un Hačiodzi stiepjas tālāk rietumu virzienā uz Jamanasi prefektūru, augsne bija nosēdusies par četrdesmit piec­desmit centimetriem, bet piekrastes posmos — pat par veselu metru. Sagami līča piekrastē un Tamas pauguru zonā augsne pacēlusies, bet tālāk uz ziemeļiem — Mu- sasino līdzenumā — nosēdusies. Tādēļ sabrukuši daudzi tilti pāri Rokugo upei, uz ātrgaitas šosejas Tokija—Na- goja posmā starp Rokugo upi un Mačidas pilsētu iz­veidojies milzīgs lūzums, bet uz Tokaido jaunās dzelz­ceļa maģistrāles sliedes atsevišķos posmos pacēlušās vai nosēdušās par septiņdesmit centimetriem. Tūdaļ pēc pirmā grūdiena bija iedarbojušās supereksprešu auto­mātiskās bremzes, bet, neraugoties uz to, tomēr noti­kušas sešas avārijas: seši vilcieni noskrējuši no slie­dēm, apgāzušies, ietriekušies cits citā. Acumirklī bojā gājuši vairāk nekā tūkstoš cilvēku.
   Ceturtā daļa no galvaspilsētas trīs miljoni septiņ­simt tūkstoš ģimenēm bija zaudējušas pajumti. Tikai Tokijā vien sagruva, nodega vai tika noskalotas deviņ­simt tūkstoš māju. Bet galvaspilsētā kopā ar trim ap­kārtējām prefektūrām iznīcināto ēku skaits pārsniedza miljonu četrsimt' tūkstošus. Tādējādi uz ielas palika ap trīs miljoni cilvēku. Bet Kanto pirmajā zemestrīcē bez pajumtes bija palikuši septiņdesmit procenti galvaspilsētas iedzīvotāju. Tātad tagadējie zaudējumi relatīvi it kā mazāki, jo stipri gājusi uz priekšu anti- seismiskā un ugunsdrošā celtniecība. Tomēr milzīgu pro­blēmu radīja šo gandrīz divu miljonu bez pajumtes pa­likušo tokijiešu izvietošana.
   Sevišķi. drausmīga aina pavērās Koto un Fuka- gavas rajonos, kas bija stipri cietuši arī iepriekšējā zemestrīcē. Toreiz no sešdesmit tūkstoš cilvēkiem trīs­desmit astoņi tūkstoši jeb četrdesmit procenti gāja bojā tieši šajos rajonos. Šoreiz arī četrdesmit procentu upuru nāca no šiem rajoniem, tikai iedzīvotāju skaits te bija pieaudzis desmitkārtīgi… Ja tam vēl pievienoja Edogavas rajona, Cibas prefektūras, Urajasu un Funa- basi pilsētu cietušos, tad sanāca visi piecdesmit pro­centi …
   — Tā taču īsta Osvencima! — nobālis iekliedzās kāds komisijas loceklis.
   Materiālo zaudējumu kopsumma pārsniedza desmit triljonus jēnu — desmit procentus nacionālās bruto produkcijas jeb gandrīz pusi šī gada valsts budžeta. Stipri bija cietuši naftas pārstrādes uzņēmumi, metalur­ģiskās rūpnīcas, kuģu būvētavas un elektriskās stacijas. Minētajos rajonos koncentrējās četrdesmit svarīgāko Japānas tautas saimniecības uzņēmumu. Galvaspilsētas rūpniecība, kas ražoja septiņpadsmit procentus visas valsts produkcijas, bija zaudējusi sešdesmit procentu jaudas. Gājusi zudumā Japānas ražotspējas desmitā daļa. Vienā acumirklī iznīcināti desmit procenti visu naftas uzkrājumu. Lai cik ātri virzītos uz priekšu at­jaunošanas darbi, to veikšanai bija vajadzīgi vismaz pieci seši gadi. Tikai teritorijas attīrīšanai no krās­matām vien jāveltī pusotra gada …
   Valstī pārvietojās milzīgas ļaužu masas, kas bija palikušas bez pajumtes un iedzīves. Kustība uz visām dzelzceļa līnijām, izņemot Tokaido un Jauntokaido maģistrāles, tika atjaunota pēc pāris dienām, bet visi vilcieni bija briesmīgi pārpildīti. Cietušie bēga no galvaspilsētas, bet viņiem pretim gūzmu gūzmām plūda tie, ko satrauca radu un paziņu liktenis. Daudzi brauca vienkārši tukšas ziņkāres dēļ. Valsts dzelzceļu pārvalde bija spiesta ierobežot biļešu pārdošanu uz Tokiju. Uz šosejām automašīnu iebraukšanu galvaspilsētā kontro­lēja policijas posteņi. Lai cik savādi tas šķistu, šajās valstij tik grūtajās dienās notika plašas sadursmes starp bezatbildīgajiem ziņkārīgajiem, kas ar varu cen­tās iekļūt Tokijā, un policiju un dzelzceļniekiem, kas aizšķērsoja tiem ceļu. Pie tam vēl arī daži laikraksti pārsteidzīgi uzstājās pret «to personu patvaļīgo rīcību, kanruzticēta sabiedriskās kārtības uzturēšana».
   Pašos katastrofas rajonos situācija bija samērā mie­rīga. Tas izskaidrojams vispirms ar to, ka cilvēki, kurus pārsteidza negaidīti uzklupusī nelaime, vēl arvien at­radās šoka stāvoklī un pret visu izturējās ar saltu vien­aldzību. Bez tam labvēlīgu ietekmi deva tā paaudze, kas bija pārdzīvojusi dažādas likstas — kara un pēc­kara gadu šausmas un trūkumu.'Radio ik dienu ziņoja arvien jaunas un jaunas detaļas par notikušo kata­strofu, bet iedzīvotāju apziņā neatspoguļojās sakarība starp posta mērogiem un to, kas noticis ar katru pašu vai viņa acu priekšā. Tādēļ sejas kļuva arvien vienal­dzīgākas un atsvešinātākas. Pēc zemestrīces un lietus­gāzēm iestājās skaidrs laiks, un nesagrauto piepilsētas rajonu iedzīvotāji varēja redzēt, kā no galvaspilsētas centra pretī debesīm vēl arvien stiepjas melnu dūmu strēles.
   Tokijas centrā valdīja neticams klusums. Metro ne­darbojās. Tas bija nodedzis vai applūdināts. Pazemē lēni trūdēja desmitiem tūkstošu līķu. Loka ceļš bija pārrauts vairākās vietās, arī uz ātrgaitas šosejām kus­tība nebija manāma, bet ielās, pieblīvētās ar betona bluķiem un nogāztām izkārtnēm, varēja redzēt tikai kravas automašīnas, buldozerus, autobusus (privāt- mašīnām nebija iespējas iegādāties benzīnu vai pro­pānu) un savādi domīgus kājāmgājējus.
   Likās, ka milzīgajā metropolē, kas līdz šim laikam bija ieņēmusi pirmo vietu pasaulē iedzīvotāju skaita un vispārējā jucekļa ziņā, nevar vien beigties pēkšņi pie­šķirta milzīgi gara izejamā diena. Reizēm no kādas sašķiebušās ēkas, neraugoties uz bezvēju, nokrita iz­kārtne vai izbira logu stikli. Dobjš trieciens, viegla šķin­doņa, un atkal klusums… Pilsētā bija arī tādas ēkas, kas vēl gan turējās, bet kuru katru bridi varēja sabrukt. Tās apjoza ar virvēm, bet neviens nepievērsa barjerai uzmanību, jo iemītnieki lauzās uz saviem dzīvokļiem, lai vēl kaut ko izglābtu.
   Bet tad atkal atkārtojās pazemes grūdieni. Šīs jau­nās zemestrīces epicentrs atradās Tamas augstienes ziemeļu daļā, un tās spēks sasniedza 6,1 balli. Tamas augstiene nosēdās par divdesmit centimetriem, bet Mu- sasino līdzenums pacēlās tikpat augstu. Rezultātā sa­bruka vēl vairāki simti namu, bet bojā gājušo skaits pieauga par vairākiem desmittūkstošiem cilvēku.
   Četrdesmit divas stundas pēc parlamenta ārkārtējās sesijas sasaukšanas beidzot bija sanācis kvorums. Daudzi deputāti nevarēja ierasties galvaspilsētā sakarā ar transporta grūtībām, bet no tiem, kas dzīvoja metro­polē, daži bija gājuši bojā, citi bez vēsts pazuduši. Pil­sētas mērs bija smagi ievainots, tādēļ viņa pienākumus pildīja vietnieks.
   Reizē ar ārkārtējā stāvokļa pasludināšanu un li­kuma «Par palīdzības sniegšanu cietušajiem» apstip­rināšanu parlaments pieņēma lēmumu nodibināt «Ār­kārtējo komiteju pasākumiem pret Kanto otrās zemes­trīces sekām», kurā ietilpa kā valdības, tā arī opozīcijas partiju pārstāvji. Tika izveidota arī «Galvaspilsētas zonas ātras atjaunošanas padome», Tajā dzīvu dalību ņēma Tokijas un pārējo cietušo prefektūru prominentas personas, kā arī «Galvaspilsētas dzīves regulēšanas komisijas» locekļi. Ārkārtējā komiteja pieprasīja parla­mentam piešķirt tai uz trim mēnešiem ārkārtējas piln­varas kārtības uzturēšanai, produktu piegādei, patēriņ- preču cenu regulēšanai un galvaspilsētas apmeklēšanas ierobežošanai. Plašos mērogos tika izmantoti pašaiz­sardzības spēki: lai sniegtu palīdzību cietušajiem rajo­niem, pārdislocēja divas divīzijas. Galveno sauszemes satiksmes mezglu atjaunošanas darbos piedalījās spec- bataljoni. Pielietoja arī tā saucamo ļaužu jūras tak­tiku — iedzīvotāju masveida mobilizēšanu dažādu darbu veikšanai.
   Tukšumu un klusumu pamazām atkal nomainīja «ik­diena». Un tūdaļ tapa skaidri redzams, cik stipri cietis milzu pilsētas mehānisms. Galvaspilsētā palikušajiem astoņiem miljoniem iedzīvotāju, no kuriem ceturtā da|a bija zaudējusi pajumti, draudēja pārtikas trūkums.
   Vecpilsētas divdesmit trijos rajonos neveicās ar ūdensvada atjaunošanu, ūdeni pieveda cisternās, un veselu nedēlu pēc zemestrīces vēl arvien te darbojās vairāk nekā divi simti ūdensapgādes punktu. Bija jū­tams medikamentu trūkums, miljoniem ievainoto slim­nīcās nepietika vietas. Tokijas elektrotīkls, piekrastes rajonos zaudējis septiņdesmit procentus superjaudīgo TEC, pirmo nedēļu pēc nelaimes apgādāja ar enerģiju, ko saņēma no citiem apgabaliem, tikai vissvarīgākos objektus. Galvaspilsēta grima tumsā, apgaismoti bija tikai četrdesmit pieci procenti ielu un laukumu. Un tikai trīs stundas.
   Krēslai metoties, pār Tokijas centru nolaidās melns tumsas plīvurs. Gaisma dega vienīgi sabiedriskajās ēkās, vietumis apgaismoja tos ielu posmus, kur tika veikti kādi darbi, un reizēm iezaigojās kravas automobiļu starmeši. Sevišķi bieza un lipīga tumsa likās Gindzas, Sindzjuku un Akasakas rajonos, jo pavisam nesen šeit visās varavīksnes krāsās bija mirgojušas, liesmojušas un virpuļojušas neona ugunis un nepārtrauktā straumē plūdušas automašīnu rindas. Lielās celtnes šur tur vēl bija saglabājušās. Bet Gindzas rietumu daļa bija līdz pamatiem nodegusi milzīgā ugunsgrēka liesmās. Te pa­vērās drausmīgs skats. Gribējās aizvērt acis, lai nekā neredzētu.
   —  Nu tagad Gindzas bāriem beigas… — sacīja patruļas policists, ejot pa tumšu, apdegušu aleju.
   —  Nav teikts… — atbildēja gados vecāks kārtīb­nieks, raugoties sev zem kājām. — Paies divi trīs gadi, un atkal viss būs tāpat kā agrāk… Cilvēks ir stūrgal­vīgs. Piemini manus vārdus, drīz vien sāks būvēt tikpat bīstamas mājas… Kā sakāmvārdā: «Kad norija, tad aizmirsa, cik karsts tas kumoss bija!»
   —   Stāsta, ka šeit aizgājis bojā šausmīgi daudz hostešu, — turpināja gados jaunākais policists, soļojot pāri nomelnējušām neona cauruļu atliekām. — Viņas apjukumā skrējušas ārā uz ielas un… tieši zem ma­šīnu riteņiem. Gandrīz visas sabrauktas… Bet tās, kas palikušas telpās, dzīvas sadegušas. Nabadzītes… Tik jaunas, skaistas meitenes…
   —   Ko lai dara… Tādas jau te bija tās ieejas — augšup, lejup, ļoti sarežģītas… — padzīvojušais po­licists ar lukturīti apgaismoja kāda bāra atvērto priekš­telpu, ko aizsprostoja izkārtne un nogāzts elektrības stabs.
   —   Kāda smaka… — jaunais paraustīja degunu.
   —  Laikam te vēl palicis daudz līķu …
   —   Ne tikai šeit… Un jau trūd. Neviens pat nezina, cik to līķu te īsti guļ, — gados vecākais soļoja tālāk.
   —   Labi, ka vasara pagājusi. Stādies priekšā, kā būtu, ja tas notiktu jūnijā vai jūlijā. Tūlīt izceltos masveida epidēmijas… Un slimnīcas jau tā pārpildītas ar ievai­notajiem …
   —   Bet pilsētā diezgan klusi un mierīgi…
   —   Tas tādēļ, ka cilvēki vēl nav atguvušies. Kad mazliet attapsies, tad arī sāksies visādi trači un nemieri. Dzīvot nav kur, nākotnē nekādu cerību, ko darīt tālāk un kā rīkoties — neviens nezina. Japāna, protams, ir ļoti plaukstoša zeme, un mēs visi — gan valsts, gan sabied­rība, gan katrs cilvēks atsevišķi — dzīvojām, tā sakot, uz zaļa zara. Bet kas tagad? Redzēsi, paies vēl dažas die­nas, un ļaudis — it sevišķi tie, kam ir klēpja bērni, tā­pat veči un ievainotie — jau skaļi burkšķēs un šķendē­sies. Un tūdaļ uzratlīsics arī musinātāji, sāks klīst dažādas tenkas. Kanto pirmās zemestrīces laikā baumas par korejiešu dumpi izplatījās jau nākošā dienā pēc zemestrīces un cirkulēja turpat pusmēnesi. To rezul­tātā iedzīvotāju organizētās aizsarggrupas nogalināja vairāk nekā tūkstoš nevainīgu korejiešu…
   —   Jā, vakar Sindzjuku un Sibujā nogalināti trīs jauni puiši, — pat tumsā varēja redzēt, kā jaunais po­licists sarauca uzacis. — Divi no tiem bijuši studenti. Dumiķi, uzlikuši galvā ķiveres, piesprauduši tām kaut kādus karodziņus un sākuši aģitēt par brīvības rajona izveidošanu galvaspilsētā. Trešais bijis hipijs. Aplūkojis kādu sasvērušos ēku un teicis: «Skaisti!» Pūlis viņus turpat uz vietas saplosījis gabalos. Policistu, kas iz­brauca uz notikuma vietu, vēlāk visu laiku mocīja ne­labums, un viņš ilgi nevarēja atgūties… Lūk, kas notiek, kad visi uzbudināti līdz pēdējai robežai.
   —   Jaunieši nekā nesajēdz. Nedz sabiedrība, nedz ģi­mene viņus nemāca. Nožēlojami… Mums tagad jābūt modriem, citādi pilsētnieki paši sāks slepkavot jauno paaudzi. Parastos apstākļos vēl jauniešus pacieš, vār^ dos pat atbalsta viņus, bet būtībā gados vecāki cilvēki visu laiku jūt īgnumu pret tādiem padulliem puišiem. Un tagadējos apstākļos īgnums var pāraugt klajā naidā… Iedarbojas tas pats «agresijas instinkts», kas, kā saka, slēpjoties katrā cilvēkā. Un, pirmkārt, tas var vērsties pret šo zaļknābju kompāniju, kas uzvedas izaicinoši un nez ko tēlo.
   —  Ja tagad parādītos kāds Hitleram līdzīgs tips, tas varētu tālu tikt, — teica jaunais. Vecais pat pagrie­zās atpakaļ, lai ielūkotos viņam sejā.
   —   Ko lai saka… — viņš domīgi atbildēja. — Hit­lera Japānā varbūt arī nebūs, bet no labējiem jāpiesar­gājas. Tomēr, ja pielietosim varmācības paņēmienus, tad gan var putru ievārīt… Zini, kādas ļaundarības tika pieļautas, izmantojot «Likumu par sabiedriskās drošības sargāšanu», kas bija pieņemts Kanto pirmās zemestrīces laikā …
   Jaunais policists pavērsa lukturīša gaismu uz priekšu.
   —   Seit kāds ir, — viņš noteica.
   Pie nelielas nodegušas mājas, no kuras bija palicis pāri tikai viegls metāla karkass, tupēja kāds vīrietis. Viņam blakus gulēja mazs koferītis.
   —   Piedodiet, — jaunais pieskārās vīrieša plecam. — Kas jums kaiš? Te uzturēties bīstami, var kaut kas uzkrist uz galvas… it sevišķi naktī.
   Vīrietis nekustējās. Viņš jau bija gados, labi ģērbies, tikai notriepies ar dubļiem, pussirmie mati izpluinīti. Pa vaigiem ritēja asaras.
   —   Atstājiet, lūdzu, mani tepat… — viņš viegli pa­raustīja plecu. — Seit ir manas mājas, veikals… Bet zem drupām … sieva un meita …
   —   Jūsu sieva… — jaunais policists nezināja, ko teikt, bet tad attapās. — Jā, veikals nodedzis, taču tas vēl neko neliecina. Iespējams, ka viņas ir izbēgušas un kaut kur paslēpušās. Seit tuvumā, Hibijas parkā, ir atvērts bez vēsts pazudušo reģistrācijas centrs…
   —   Nē, viņas ir mirušas… Es biju Jamanasi, ar lie­lām grūtībām tikai šovakar atgriezos. Un ieraudzīju… Stabi, apogļojusies zeme… Bet zem drupām sievas ki- mono un kāja… Viņa guļ tā, it kā gribētu ar savu ķer­meni kādu aizsegt… Es zinu — meitu. Viņai sešpadsmit gadi… Slimoja ar sirdi un kājām. Gandrīz visu laiku pavadīja gultā …
   Vīrietis aizsedza seju un ieraudājās. Viņš viss bija notraipījies ar kvēpiem un pelniem. Uz abām rokām sarecējušas asinis. Laikam pats saviem spēkiem mēģi­nājis novākt gruvešus.
   —   Es… šo veikalu… tik tikko… bet tagad viss pagalam… — vīrietis runāja šņukstēdams. — Jūs taču man nepalidzēsit dabūt ārā sievu un meitu… Atstājiet mani mierā… Es palikšu tepat. Viņas šeit tikai divas vien… Es nedrīkstu atstāt viņas vienas pašas…
   —   Jā, apkārt tumsa un drupas, — pirmo reizi ieru­nājās vecākais policists. — Lūdzu, piecelieties. Ja jums nav kur palikt pa nakti, mēs pacentīsimies pameklēt kādu patvērumu. Nedrīkstam pieļaut, ka jūs te saslim­stat. Ko jūs darīsit tādā gadījumā?
   Policists paņēma raudošo vīrieti pie elkoņa un palī­dzēja piecelties.
   —   Ak, cik daudz cilvēku zaudējuši savas ģimenes!; Man arī vairs nav ne sievas, ne bērnu. Mammas arī… — policists stāstīja. — Pēdējā karā uzlidojuma laikā gāja bojā tēvs un vecākais brālis. Tomēr nedrīkst noskumt, ar to nevienam nevar līdzēt. Vai ne? Šādos laikos visiem jāturas kopā, citādi…
   —   Kas tas? — jaunais policists palūkojās melnajās debesīs, kurās nemirgoja neviena zvaigznīte. — Laikam atkal līst!
   Saka smidzināt sīks lietutiņš. Sacēlās vējš. Kaut kur kaut kas gāzās, smagi atsizdamies pret zemi, un dob­jais troksnis tālu atbalsojās tukšajā ielā.
   —   Redziet, kas te notiek. Pietiek uzpūst vieglai brāz* miņai, lai atkal kaut kas gāztos …
   Turot zem rokas vīrieti, kas raudāja kā bērns, vecais policists sacīja viņam tā, it kā gribēdams pārliecināt pats sevi:
   —   Drīz uznāks sals… Šausmas…
   Centrālais tirgus, tāpat arī Sibauras un Sinagavas saldētavas bija pilnīgi sagrautas, tādēļ apgādāt galvas­pilsētu ar svaigiem pārtikas produktiem nebija iespē­jams. Ostas vēl nespēja uzņemt kuģus. Kravas varēja piegādāt tikai pa sauszemes ceļiem. Bet galvenās dzelz­ceļu un šoseju maģistrāles daļēji nebija lietojamas. Ar pilnu slodzi centās izmantot vecos ceļus. Un rezultātā uz kādas šosejas jau izveidojās divdesmit četru stundu sastrēgums. Produktu piegādi ar kravas automobiļiem stipri bremzēja arī degvielas cenu straujais pieaugums.
   Tika izdots «Ārkārtējs dekrēts par produktu cenu kontroli». Tomēr visā valstī drīz vien kļuva dārgāki konservi, garšvielas, rīsi, maize, medikamenti un būv* materiāli. Tirgos sāka izzust dažādas preces: tirgotāji un uzpircēji, galvenokārt tie, kas nebija cietuši kata­strofā, pārdeva un iepirkās kā negauši. Sāka atdzimt «melnais tirgus».
   Kansaja apgabals vēl nebija pilnīgi atguvies no pērnās zemestrīces, tātad uz to kā pārtikas sagādes bāzi nevarēja likt nekādas lielās cerības. Steidzīgā produktu piegāde no prefektūrām, kur cenas jau tā hroniski pie­auga, izraisīja visu preču vēl straujāku sadārdzināša- nos. Centrālās finansiālās un ekonomiskās sistēmas paralīze noveda, ja arī ne gluži pie ekonomiskas krīzes, tad vismaz pie bažām par finansu stabilitāti un pie uz­ticības mazināšanās pret naudas vērtību. Visiem kļuva skaidrs, ka valsts atrodas inflācijas priekšvakarā. Izpla- tijās baumas: kādas lielas bankas galvenajā kantorī esot radusies kļūme ESM atmiņā. Tas izraisīja gandrīz īstu paniku. Par laimi, valdības rīcībā bija lieli ārzemju valūtas uzkrājumi. Varēja steidzīgi importēt pārtikas produktus un būvmateriālus. Valsts mērogā tika darīts viss iespējamais, lai pareizi organizētu finanses un kre­dītus. Tomēr varēja manīt, ka uzbrūkošo inflāciju būs iespējams novērst tikai pēc diviem trim gadiem. Un te vēl finansu un rūpniecības aprindas sāka ievērot ļoti lielu piesardzību, saskatot valdības ekstraordinārajos pasākumos «kontrolējamas ekonomikas» pazīmes.
   «Pašreizējā situācija valstī ir daudz labāka nekā pēckara periodā, sevišķi tādos rādītājos kā ražošanas jauda un uzkrājumi,» paziņoja finansu ministrs, bet šis apgalvojums izraisīja daudzus strīdus.
   Nekavējoši aizliedza izdarīt izmaiņas nekustamo īpašumu reģistros, bet, neraugoties uz to, drupu dēļ tomēr uzliesmoja neganta cīņa starp hiēnām līdzīgiem tumšu darījumu kārtotājiem un lielkapitālu, kas rīkojās «politiskā līmenī». Maskējoties zem atjaunošanas darbu izkārtnes, veikli mahinatori nelikumīgi sagrāba grunts­gabalus, izvēršot «pagaidceltniecību». Klīda baumas, ka šādās afērās līdzdalību ņem arī starptautiskais kapi­tāls. Baumoja pat par «galvaspilsētas pārcelšanu», tā­dēļ strauji sāka celties gruntsgabalu cenas apkārtējās prefektūrās. Jamanasi, Gummā, Točigi un Nagano ce­nas sākumā pieauga trīskārtīgi, bet nedaudz vēlāk jau pieckārtīgi.
   4.
   Parlamenta ēkas priekšējo pagalmu no vienas vietas klāja laikrakstu redakciju teltis un televīzijas kompāniju translāciju autobusi. Pārgājuši pāri pagalmam, Ono­dera, Jukinaga un Nakada pie galvenajiem vārtiem uzrādīja policistam savas caurlaides un devās uz Finansu ministrijas pusi. Valdības iestādes, kas atradās galvenokārt centrā, Nagatačjo un Kasumigaseki kvartālos, gandrīz nemaz nebija cietušas, tikai dažu vecāku ēku sienās parādījušās plaisas un dažviet iegru- vušas ietves vai ielu bruģis. Ouči pakalnā mauriņš mierīgi zaļoja saulē, kas koši staroja pie skaidrajām rudens debesīm. Čijodas rajonā vislielākie zaudējumi bija Jūrakučjo un Kandas kvartāliem.
   Raugoties no pakalna uz austrumiem, šķita, ka Hibi- jas, Marunouči un Otemači kvartālos augstceltņu kon­tūras nemaz nav mainījušās, vienīgi virs Jumenosimas vēl arvien vijās melnu dūmu pavedieni. Bet, ielūkojoties vērīgāk, varēja manīt, ka debesskrāpjos logu vietā rē­gojas melni caurumi. Logu stikli šobrīd bija milzīgs deficīts. Ap ēkām ik uz soļa rēgojās uzraksti: «Esiet uz­manīgi! No augšas draud briesmas!», daudzās vietās virs ietvēm bija saslietas pagaidu nojumes. Tomēr garāmgājējus reizēm vēl savainoja no logiem krītošie stikli. To preču skaitā, kam pēkšņi stipri pacēlās cenas, iekļuva no pirmā skata it kā ne visai ejošas mantas. Piemēram, stiklplasta aizsargķiveres. Tagad, ejot ārā no mājām, cilvēki cepuru vietā lika galvā ķiveres.
   —   Cik savāds skats! — Nakada ironiski pasmīnēja, lūkojoties dzeltenu, baltu, sarkanu, strīpainu ķiveru straumē. — Liekas, ka visi Tokijas iedzīvotāji pārvērtu­šies celtniekos. Vai arī studenti izgājusi demonstrācijā. Viņi taču vienmēr iziet demonstrācijās ķiverēs…
   —    Nu, ko darīsim? — Onodera jautāja. — Iegriezī­simies premjerministra kancelejā? Varbūt Jamadzaki ir tur?
   —   Var jau ieiet, bet kā plāna D štābs tā laikam zaudējusi savas funkcijas… — Jukinaga bezcerīgi at­bildēja. — Visas iestādes tagad ir aizņemtas ar zemes­trīces seku likvidēšanu …
   —   Un tomēr ielūkosimies, — Nakada uzstājs. — Var­būt ir kādas ziņas no «Josino»?
   Pagriezušies ap stūri, viņi ieskrēja tieši krūtīs pre­tim nākošajam Jamadzaki. Nelielais Jamadzaki šobrīd izskatījās vēl sīkāks nekā parasti. Neskūtie vaigi iekri­tuši, ap acīm zili riņķi, seja aiz noguruma svina pelē­kumā.
   —   Ā-ā … — Jamadzaki bezspēcīgi paskatījās uz vi­ņiem. — Kur profesors Tadokoro?
   —   Sēž kā pielipis parlamentā, — Onodera atbildēja. — Bet kāda tam jēga. Gaidi tur, cik gribi, pat sekre­tāru nenoķersi. Mēs viņam teicām — nav ko cerēt uz tikšanos ar premjerministru. Bet viņš ij neklausās.
   —   Mēs jau desmit dienas pēc kārtas ejam uz tu­rieni… — Nakada paraustīja plecus. — Vai Jasukava atradies?
   Jamadzaki palūkojās pēc kārtas visos trijos, tad gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu.
   —   Kur? — Onodera nepacietīgi jautāja. — Dzīvs un vesels?
   —   Nejauši iegriezos pašaizsardzības vienībā lā­gajā, tur sanitārajā daļā ieraudzīju Jasukavu. Ievaino­jums niecīgs, bet kādu laiku strādāt nevarēs… — Ja­madzaki pielika roku pie galvas. — Šeit. Atmiņas zudums. Ne šoka dēļ, bet no spēcīga sitiena pa galvu.
   —  Vajadzētu dabūt viņu ārā! — Onodera ieminējās.
   —   Nedrīkst! Viņš ne tikai zaudējis atmiņu, bet maz­liet arī sajucis. Es tur atstāju viņa radu adreses. Gan jau kādam paziņos. Viņš, protams, ir mūsu biedrs, bet ko mēs iesāksim, paņemot viņu līdz … Padomājiet paši! Strādāt viņš nav spējīgs, bet slimnīcas pārpildītas ar ievainotajiem un pusjukušiem. Jau tā ir laime, ka viņš nokļuvis pašaizsardzības spēku lazaretē.
   «Tik tiešām,» nodomāja Onodera, atceroties Jasuka- vas bērnišķīgos sejas vaibstus. «Visas slimnīcas, nudien, pārpildītas, cietušos izvieto pat pirmšķirīgo hoteļu luk­susa numuros.» Galvaspilsētā nebija iespējams veikt visas steidzamās operācijas un smagākos pacientus no­gādāja ar helikopteriem uz tuvāko prefektūru slimnīcām.
   —   Ieiesim iekšā? — Nakada iejautājās. — Tu izska­ties ļoti paguris…
   —   Dabiski. Esmu nācis kājām no Ičigajas staci­jas… — jamadzaki skumji palūkojās uz savām nopu­tējušām un nošķiebtām kurpēm. — Vilcienos drūzma, tīrais ārprāts… Metro atjaunots tikai par trīsdesmit procentiem. Taksīšu maz — visā pilsētā tikai septiņi tūkstoši… Kā jūs domājat, cik šoferi tagad noplēš cilvēkam par atvešanu no Ičigajas līdz šejienei? Četri tūkstoši jenu!
   —   Kā sokas ar valsts dzelzceļu līniju atjaunošanu pilsētas ietvaros? — Jukinaga vaicāja. — Pēc zemes­trīces jau pagājušas divas nedēļas…
   —   Pašreiz atjaunoti kādi septiņdesmit procenti, ne vairāk… — Onodera atbildēja. — Visvairāk cietušas līnijas no Očjanomidzu līdz Suidobasi un no Tokijas līdz Jokohamai.
   —   Nu gan visi nožēlos, ka nojauktas tramvaja līni­jas… — Jamadzaki rūgti iesmējās. — Cilvēks ir ļoti patvaļīga būtne. Tagad par to vairs nav vērts runāt, bet tramvajs tiešām ir drošs un spēcīgs braucamais!
   Premjerministra kancelejā valdīja burzma, pa gaite­ņiem šaudījās daudz dažādu cilvēku. Spraucoties cauri ļaužu baram uz istabiņu, kas bija speciāli ierādīta plā­nam D, Nakada jautāja:
   —   Vai ar veco saistījāties?
   —   Ar lielām mokām, — Jamadzaki noburkšķēja.
   —   Viņš uzturoties Hakonē. Runā, ka esot bijis tur arī zemestrīces laikā. Vakar pie manis mājās atnāca kāds no vecā padotajiem. Kuņieda pašreiz aizbraucis pie viņa.
   —   Lieliski! Tad profesoram Tadokoro nav nekādas vajadzības tikties ar premjeru, lai visu pastāsta vecais,
   —   Tā vai šitā, kādu laiku ar plānu D mēs tik un tā nenodarbosimies, tas ir skaidrs, — Jamadzaki teica, tverot durvju rokturi. — Sī ļaužu staigāšana tik drīz nebeigsies, Bet, kad pāries, gan mēs kaut ko uzsāksim. Domāju, ka tas, ja vispār notiks, tad ne tik drīz, vai ne? Pēc gadiem pieciem, ne ātrāk…
   —   Kā to lai ņem.,. — Nakada mierīgi iebilda,,
   —  Analizējot vispārējos vilcienos datus, kas iegūti pētī- urnu gaitā uz «Takacuki», esam aprēķinājuši, ka «vis- aunākā gadījumā: D minimums = 2 gadi».
   —  Divi gadi? — Jamadzaki iepleta muti. — Tu to nopietni?
   —   Es jau teicu, ka aprēķini nav visai precīzi. Tas ir minimālais lielums, visļaunākā gadījumā,
   —   Bet… — Jamadzaki mulsi palūkojās biedros.
   —   Neticami. Es taču arī esmu kaut ko nrmcījies… Pēdējā zemestrīce izbrīvējusi diezgan daudž enerģijas. Domāju, ka tagad kādu laiku būs miers. Jeb es maldos, skolotāj Jukinaga …
   —   Parunāsim par šo lietu istabā, — Onodera pār­trauca sarunu.
   Istaba, kas pēc premjerministra norādījuma bija iedalīta sakaru uzturēšanai ar piāna D līdzstrādnie­kiem, neizcēlās ar lieliem mērogiem. Tur bija salikti vienkārši rakstāmgaldi ar krēsliem, grāmatu plaukts, aizslēdzams dzelzs skapis dokumentu glabāšanai, no­bružāts dīvāns, mazs galdiņš un pāris ķeblīšu. Ja istabā sanāca četri pieci cilvēki, tad vairs nebija kur apgriezties. Uz durvīm ārpusē nekāda uzraksta. Solīja iedot vēl divus sakarniekus, bet pagaidām tādi nebija atsūtīti. Apmeklētāji te gandrīz nekad neieradās, ja nu vienīgi pa retam, garām ejot, ieskatījās kancelejas priekšnieka sekretārs. Arī paša plāna D līdzstrādnieki, izņemot Jukinagu un Jasukavu, ļoti reti iespēra te savu kāju. Bet tagad, kad kantoris Haradzjukū kļuvis ne­lietojams, viņiem bija palikusi tikai šī istaba, kur gla­bājās svarīgu dokumentu kopijas.
   —   Uz laiku demontēts pilsētas telefons, traki neērti… — Jamadzaki ar zodu norādīja uz galdu.
   —   Pat tēju nevaru piedāvāt. Iedzersim ūdeni, ko?
   —   Neraizējies, — Nakada iesmējās. — Labāk pa­domā, kā saistīties ar veco Hakonē. Vai izgudro iegan­stu, lai mēs varētu doties pie viņa tiešā ceļā.
   —   Kur mēs dabūsim vāģi? Visi taupa benzīnu. Telefona sakari atjaunoti tikai par sešdesmit procen­tiem, — Jamadzaki gurdi nosēdās uz krēsla. Bet vakar­vakarā pie maniem kaimiņiem zagļi ielauzās…
   —   Neesi izgulējies? … — Onodera plati nožāvājās.
   —   Mēs arī esam galīgi beigti.
   —     Kur tad patlaban var izgulēties! Pie manis dzīvo divas ģimenes — radi un paziņas. Knauķi naktīs raud aiz bailēm… Sabiedēti, jo tās tiešām bija šausmas…
   Jamadzaki lēni braucīja ar delnām seju. Onodera raudzījās viņā ar savādu izbrīnu, it kā nepazīstot. Kas viņš ir, šis cilvēks ar pēkšņi sarāvušos augumu? Vēl pa­visam nesen viņš bija spējīgs ierēdnis, bet tagad — no­vecojis, bezgala nomocīts ģimenes tēvs. «Visi ģimenes cilvēki ir noskumuši un iecietīgi,» Onodera nodomāja ar rūgtumu. Viņam pašam ,gan viegli. Bet viņa vecuma vīriešu vairākums, līdzīgi Jamadzaki, bija bezgala pacietīgi, līdz nāvei noguruši ģimenes tēvi. Viņi godam strādāja ar pilnu atdevi, uzturēja sievu un bērnus, se­koja meitu un dēlu mācībām no pamatskolas līdz universitātes absolvēšanai, mitinājās šauros dzīvoklīšos, no daudz kā atteicās un apvaldīja visas savas tieksmes, jo jutās atbildīgi ģimenes priekšā, bija uzņēmušies pienākumu veidot tās dzīvi, lai tā nenonāktu pretrunā ar sabiedrību …
   —   Kataokas ģimene laikam visa gājusi bojā… —- Nakada teica. — Viņš taču dzīvojis Tamači…
   Jamadzaki pēkšņi pārstāja berzēt seju.
   — Vai nav cigaretes? — viņš pajautāja.
   Onodera klusējot pasniedza viņam paciņu. Aizsmē­ķējis, Jamadzaki ar spēku izgrūda dūmus, it kā gribē­dams atbrīvot plaušas no visa tajās uzkrātā gaisa.
   —   Jā, šoreizējā zemestrīce tiešām bija draus­mīga … — viņš sarauca uzacis. — Japānai tas ir mil­zīgs trieciens…
   —   Protams, — Nakada piekrita. — Bet…
   —   Es gan vairs tam neticu… — Jamadzaki palū­kojās logā. — Vai tas tiešām var notikt? Man jau šīs zemestrīces radītais posts liekas fantastisks. Nē, nevar būt… Izmaiņas, kas pēc saviem mērogiem simtiem reižu pārsniegtu tagadējo zemestrīci… Nē un vēlreiz nē… Šī zemestrīce pārliecinājusi mani, ka nekas tam līdzīgs nevar notikt. Vai tie nav padulia veča un prātu zaudējuša zinātnieka murgi?
   — Laikam daudziem tā liekas, — Nakada teica. — Arī zinātniekiem. Bet manī, tieši otrādi, nostiprinās pārliecība, ka tas notiks. Un tai parādībai būs gluži ci­tāds raksturs nekā šoreizējai zemestrīcei. Zemes garozā notiks tādas izmaiņas, kādas mēs pat iedomāties ne­
   varam. Protams, kā sekundāra parādība būs arī zemes­trīces. Bet īstās izmaiņas notiks zem tā slāņa, kurā ro­das zemestrīces.
   —   Nespēju tam noticēt… — Jamadzaki izklaidīgi atkārtoja. — Sakiet, skolotāj Jukinaga, vai tiešām…
   Jukinaga tikai mazliet pamāja, saglabādams neizdi­bināmu sejas izteiksmi.
   —   Kas tad notiks? Simts miljonu japāņu… rūp­nīcas, mājas…
   —   Manuprāt, ļaunākajā gadījumā lielākā daļa aiz­ies bojā, — Nakada sacīja, — tieši tādēļ, ka vairums cilvēku tam neticēs. Šaubīsies… Labi, ja palaimētos un nenotiktu nekas sevišķi bīstams… Bet mums tad klāsies plāni, mūs apsmies un lamās, mūs zākās par ma­niakiem un šarlatāniem, sauks pie atbildības par musi­nošu baumu izplatīšanu un valsts līdzekļu izšķērdē­šanu. Reizē ar mums minēs arī dažus politiķus. Es domāju, ka viņi to apjēdz un, palīdzot mums, gatavo­jas šādam pavērsienam. Bet viņi acīmredzot rīkosies gudrāk nekā mēs un gan jau kaut kā izlocīsies. Gadī­jumā ja viņi tiešām stāsies tiesas priekšā, tad jau iepriekš tiks sarunāts, kas izpestīs viņus par to, ka viņi uzstājušies «upuru» lomā. Bet mūs neviens neatbalstīs, un tādēļ nebūs grūti padarīt mūs par grēkāžiem. Iespē­jams, ka pat nolinčos. Turpretim, ja tas tiešām notiks, skeptiķi vēl ilgi šaubīsies un spriedelēs, bet stāvoklis ik mirkli kļūs arvien sliktāks, līdz pienāks brīdis, kad vairs nekā nevarēs palīdzēt. Lūk, tad arī izcelsies īstā katastrofa, kurā aizies bojā milzum daudz cilvēku…
   —   Jūs esat nihilists! — Jamadzaki klusi sacīja.
   —   Kāpēc? Es esmu optimists. Ja, par laimi mums visiem, iedarbosies kāds nezināms līdzsvars un tas ne­notiks vai notiks tikai nelielos mērogos, lai tad man klūp virsū visa sabiedriskā doma, lai man nākas meklēt patvērumu ārpus dzimtenes. Esmu gatavs pārciest visu! Un vēl apsveikšu sabiedrību un valsti, ko sauc par Ja­pānu. Bet ja nu notiks? Tādēļ uzskatu, ka mums jātur­pina darbs, lai tas būtu kaut drusciņ noderīgs un mazi- nāļft paredzamos zaudējumus kaut vai par vienu vai diviem procentiem. Tas ir viss. Viens procents ir ļoti daudz. Viens procents ir miljons mūsu sirdīm tuvo ja­pāņu cilvēku … Viņi tiks izglābti… Ja mums būs tais­nība, par varoņiem mēs nekļūsim. Tad visapkārt vārīsies īsta elle. Bet kāda jēga lepoties ellē ar savu pareģojumu pareizību!
   —   Man ir sieva, bērni… — nodzēsis cigareti, teica Jamadzaki aizsmakušā balsī. — Nezinu, kā jūs.., bet, kad es domāju par ģimeni… Protams, kāds jau viņiem palīdzēs… Bet būtu labāk tomēr iepriekš aiz­sūtīt ģimeni uz ārzemēm. Kaut gan šādā situācijā…
   Jamadzaki pacēla telefona klausuli, ilgi gaidīja, ka­mēr viņam atbildēja, tad nosauca numuru.
   —   Ar Hakoni savienos tikai pēc trīsdesmit minū­tēm, — viņš pavēstīja, liekot klausuli atpakaļ. — Bet es nudien neticu … Vai tas tiešām var notikt? …
   —  Mēs pašreiz analizējam visus iespējamos vari­antus un veidojam modeļus, ņemot vērā dažādas novir­zes… Paies vēl kāds laiciņš, un mēs varēsim progno­zēt daudz precīzāk… — Jukinaga apgalvoja. — Mums vajadzētu mazliet vairāk datu… un…
   —   Un tomēr nav iespējams paredzēt, kad tas no­tiks, — Nakada iebilda. — Vai vispār notiks un kādos mērogos… Lai cik datu mēs savāktu, tik un tā neko nevarēsim paredzēt absolūti precīzi. Vienīgais, kas mūsu spēkos — precizēt paredzamās parādības var­būtību . .. Šajā spēlē «būt—nebūt» es paļaujos uz savu nojautu un saku — «būt». Ja zaudēšu, būšu lai- mīgs.
   —  Jums bieži izkrīt «būt»?
   —   Mazliet mazāk par pusi no visām spēlēm. Bet es allaž lieku krietnu likmi, un, ja gadās zaudēt, tad man klājas plāni…
   Jamadzaki smiedamies piecēlās.
   —   Būtu labi izvilināt profesoru Tadokoro ārā no parlamenta. Mašīnu es kaut kā dabūšu. Apvedīšu kādu ap stūri, un aizbrauksim. Bez benzīna talona… — teica Jamadzaki un, ejot ārā no istabas, piebilda: — Ja iekritīšu, sodīs un atbrīvos no darba.
   —   Nakada-san, jūs esat neprecējies? — Jukinaga klusi jautāja.
   —   Nē, precējies. Bērnu gan nav…
   — Jūs neraizējaties par sievas likteni?
   —  Viņa viena pati aizbraukusi uz Eiropu. Izklaidē­jas… — Nakada pēkšņi skaļi iesmējās. — Nepavedij niet mani uz muļķīgām domām.
   —  Vai jūs dzīvojat atsevišķi?
   —   Ko jūs? Kāpēc jums tādas domas? Mēs ļoti mī­lam viens otru… — Nakada samulsa. — Mana sieva ir no ļoti bagātas ģimenes, viņas tēvs — ievērojams Zinātnieks. Es neesmu audzis tādā pārticībā, tomēr dzī­ves sūrumu nepazinu… Vārdu sakot, trūkumu necie­tīsim. Lūk, tādēļ man ir ne tikai tiesības, bet pat pienā­kums nodarboties ar visiem šiem pētījumiem…
   —   Ak tā … Onodera teica. — Tādā gadījumā jūs tiešām esat īsts nihilists.
   —   Iespējams, — Nakada piekrītoši pamāja ar galvu. — Reizēm sāku šaubīties, vai tiešām mīlu Ja­pānu un japāņus. Bet mīlēt un glābt — tās ir dažādas lietas. Pieņemsim, ka es nemīlu japāņus, bet, gadījumā ja spēju viņus glābt, man jāveltī šim pienākumam visi spēki… Pat ja būtu jāmaksā par to ar savu dzīvību …
   Visi ceļi uz Mākoni tā vai citādi bija bojāti. Visbie­žākie šķēršļi — diagonālie lūzumi. Vajadzēja tos ap­braukt. Vidējais ātrums tikai nedaudz pārsniedza desmit kilometrus stundā. Hakonēviņi ieradās jau pēc pusnakts.
   Pati Hakone bija stipri cietusi. Tonosavas tuvumā ik uz soļa varēja redzēt pussagruvušus hoteļus un pri­vātmājas. Dažās vietās nebija elektrības. Un tomēr vi­sas viesnīcas un kempingus pārpildīja bēgļi no Kana­gavas un Tokijas. Loka ceļš atsevišķos posmos bija kļuvis necaurbraucams nogruvumu dēļ, citur varēja braukt tikai pa vienu pusi.
   Pusceļā no Ubako līdz Kodziri kalnu pārejai uz kriptomēriju birzi nogriezās neievērojams privātceļš. Kad mašīna līkločiem uzbrauca stāvajā nogāzē, at­klājās dzīvžogu ieskauta vienstāva māja. Apturējuši mašīnu pie slēgtiem vārtiem, atbraucēji pa iekšējo tele­fonu lūdza atļauju iebraukt. Tūdaļ ar distantvadības ierīces palīdzību atvērās vārtu abas puses.
   Mazliet aizlaistā dārzā, no kura laikam ar nolūku netika novāktas kritušās lapas, gulēja nogāzies laternas akmens stabs, veidots «oribe» stilā, sūnās bija palikusi dziļa, laternas stieņa iecirsta brūce. Tātad zemestrīces grūdieni bijuši jūtami arī šeit.
   Vecais vīrs vientuļi sēdēja nelielā istabā, sildot kā­jās pie grīdā iebūvētas ogļu pannas. Viņš bija atlaidies
   zemā krēslā ar izrakstītu violeta zīda atzveltni. Mugurā kimono un virs tā tumši brūns, vatēts bezrocis. Kakls ap* tīts ar balta audekla šalli. Viņš izskatījās maza au* gurna, jo bija stipri sakumpis. Virs pusaizvērtiem plak­stiņiem kuploja baltas uzacis. Likās, ka viņš snauž. Ne­bija skaidrs, vai viņš pamanījis piecus pie izbīdāmās sienas — sjodzi — sasēdušos ciemiņus ar profesorii Tadokoro priekšgalā, bet viņa galva mazliet sašūpojās.
   —   Kā jau Hakonē, vēsi! — profesors skaļi teica un bez kādām ceremonijām iegāja viesu istabā un aiz­šļūca pa tatami nevīžīgi uzvilktās ne visai tīrās zeķēs. Jauna meitene īsā, viņas vecumam pārāk pieticīgā ki­mono uzaicināja viesus sasēsties apkārt ogļu pannai. Viņas kuplie mati pakausī bija saņemti mezglā. Lielas acis. Uz sejas ne mazāko pūdera pazīmju. Lūpas cieši sakniebtas, kas liecināja par spītīgu raksturu. Bet smai­dot vaigos parādījās bedrītes un atsedzās skaisti zobi, kas padarīja viņu bērnišķīgi naivu.
   —  Jūs te arī mazliet pakratīja? — jautāja profesors Tadokoro, raugoties nišā — tokonomā — aiz veča mu­guras. Tur, ar smiltīm izgreznotajā sienā, blakus no vecas ķriptomērijas stumbra darinātam balstam rēgo­jās plaisa. Apakšā uz melnas persimona koka grīdas bija nobiruši smilšu graudiņi.
   Aplūkojis dienvidu skolas gleznu, kas karājās toko­nomā, Jukinaga ierunājās:
   —  Vai Tanomuras Cjokuņu darbs?
   —   Asa acs, — vecis klusi iesmējās. — Tomēr tas ir viltojums. Bet nostrādāts labi. Patīk dienvidu skolas gleznas? Kā ar Tesaju?
   —   Nē, ne visai… — Jukinaga sastomījās.
   —  Tā? Man arī ne visai patīk. Manā vecumā šādas gleznas apnīkst.
   Meitene, baltajās zeķēs graciozi soļodama uz pirkst­galiem, atnesa tēju. «Gaita izkopta, acīmredzot no­darbojoties ar No žanra teātra dejām,» nodomāja Juki­naga. Tasītēs, kuras tika viņiem pasniegtas, nebija tēja, bet kaut kāds cits šķidrums ar peldošiem brūnganiem augiem.
   —  Orhidejas ziedi, — Onodera noteica, nobaudījis vienu malku.
   Cauri tvaikiem, kas liegi vijās virs tasītes, viņš
   lūkojās tokonomā, kur tropiskā bambusa vāzē liecās koši sarkans zieds.
   —   Nu … — vecais klusi ieklepojās. — Kas tad būs tālāk, Tadokoro-san?
   —   E … ē … — profesors saliecās uz priekšu.
   —   Par Tokiju vairs nestāstiet, esmu dzirdējis daudz un no daudziem …
   —   Protams! — Tadokoro vienā paņēmienā izdzēra orhideju ziedlapiņu tēju. — Mans secinājums paliek tāds pats kā agrāk. Lai visu uzzinātu precīzāk, nepie­ciešams veikt lielāka mēroga pētījumus, piesaistot vairak zinātnieku … Bet kā to panākt? Un kā izskaid­rot valdībai šādu plānu?
   Sausiem zariem līdzīgās rokās vecis lēni grozīja keramikas tasīti. Nebija saprotams, kurp skatās viņa dziļi iegrimušās acis. Vai viņš līdzīgi bērnam bezrūpīgi vēroja, kā tasītē viegli trīs tēja, vai arī iegremdējās sevī, aizmirsis visu apkārtējo pasauli? Ārpusē šalca koki. Bet cauri koku šalkoņai izlauzās ne visai stipra kalnu dunoņa, kas atgādināja miegaina zvēra rūkšanu. Tā nerimās kopš zemestrīces.
   —   Pašreizējā posmā, — Nakada pēkšņi iejaucās sa­runā, — turpināt darbu ar mūsu rīcībā esošo darbinieku skaitu nav iespējams. Mēs, protams, strādāsim tālāk arī tagadējā sastāvā… Bet, kad tā diena nāks tuvāk, daudz cilvēku sāks kaut ko nojaust. Parādīsies taču vi­sādi brīdinājumi… Kaut gan laikam reti kāds no­ticēs… Bet tas… šis neticamais, vienalga, notiks tad, kad tam būs jānotiek…
   Vecais vīrs vēl joprojām grozīja tasīti. Viņa krun­kainais kakls nodrebēja, atskanēja tikko dzirdams kle­pus. Visi vēroja tasītes liego deju. Veča roka pēkšņi ap­stājās, un tasīte ar vieglu troksni atsitās pret galdu.
   Grumbainā roka pazuda zem galda malas un uz kaut kā uzspieda. Mājā klusi, gandrīz nemanāmi saviļ­ņojās gaiss.
   —  Tadokoro-san, — vecis pacēla galvu un mazliet pagrieza to sānis. — Vai jūs pamanījāt, lūk, to vien­tuļo ziedu?
   Tadokoro pacēla acis. Blakus tokonomai sienā bija ierīkoti plaukti. Pie staba starp šiem plauktiem piestip­rināta no ķirbja darināta vāze ar vienu vienīgu koši sārtu ziedu, kuram pie kāta bija izdīgušas divas tumši zaļas lapiņas.
   —   Tā laikam ir kamēlija vabisuke… — profesors nomurmināja.
   —   Pareizi. Rudeni viens krūms atkal viss saplaucis kā traks. Tadokoro-san, man liekas, ka pēdējā laikā Ja­pānas daba it visur jauc ierasto kārtību. Iespējams, ka no zinātnieka viedokļa tas nav nekas sevišķs. Bet es, kas kopā ar šo dabu esmu nodzīvojis veselu gadsimtu, nojaušu, ka Japānas daba — zāle, koki, putni, kukaiņi, zivis — visi no kaut kā nobijušies un…
   Gaitenī notipināja viegli soļi un apstājās aiz sjodzl.
   —   Vai saucāt mani? — atskanēja balss.
   —   Hanae, — teica vecais, — atbīdi sjodzi, stikla durvis arī. Pilnīgi…
   —   Bet… — meitene iepleta acis. — Ārā iestājies auksts laiks …
   —   Nekas. Atver.
   Meitene ar troksni atvēra durvis, nobīdīja sjodzl. Istabā, kuru apsildīja tikai viena ogļu panna, ieplūda Hakones rudens nakts vēsums. Varēja dzirdēt kukaiņu sisināšanu un tumši melnās kriptotnēriju[22] alejas noslē­pumaino šalkoņu.
   Leja, starp koku stumbriem, atvizēja Asinoko ezers. Septiņpadsmitās nakts pilnmēness spīdēja gandrīz debess centrā, un tā ledainā gaisma sadrupa uz ezera virsmas. Kā melni aizsegi nepārtrauktā virknē stiepās un augšup slējās Hakones kalni, kuru virsotnes peldēja mēnesnīcā.
   Atbraucēji tīksminājās ar šo līdz sāpēm brīnišķīgo ainu, un pēkšņi viņiem aiz muguras atskanēja pārstei­dzoši spēcīga vecā vīra balss:
   — Tadokoro-san… Vai nav skaisti? Lūdzu, ielūko­jieties. Lūdzu, vērīgi paskatieties uz šiem Japānas kal­niem un ezeriem. Jūs redzat — Japāna ir liela. Tā ir izstiepusies divi tūkstoši septiņi simti kilometru ga­rumā, tās lielo un mazo salu kopplatība ir trīssimt septiņdesmit tūkstoš kvadrātkilometru, šo teritoriju ap­dzīvo simt desmit miljonu cilvēku, kuru ražotais nacio­nālais kopprodukts ieņem trešo vietu pasaulē… Vai jūs ari tagad uzskatāt, ka šai Japānai, šīm milzīgajām salām, jānogrimst jūras dzelmē? Vai jūs arī šodien vēl arvien ticat, ka tāda nogrimšana tiešām var notikt vis­tuvākajā nākotnē?
   —   Es… — profesora balss skanēja kā vaids, — Es tam ticu. Pēdējie pētījumi vēl vairāk nostiprinā­juši manu pārliecību.
   Onodera nodrebēja.
   Ne tikai tādēļ, ka visās porās iekļuva nakts vēsma. Viņš lūkojās kalnu virsotnēs, kuras apskaloja mēness gaisma, tīksminājās ar ūdeņiem bagāto melno ezeru, kas sašķēla mēnesnīcu neskaitāmos sudraba vilnīšos, un viņu pārņēma savādas jūtas.
   Vai tiešām šīm salām kopā ar milzīgajiem kalniem, mežiem un ezeriem, pilsētām un tajās dzīvojošiem cil­vēkiem lemts pazust zem ūdens?
   —   Labi, — atskanēja veča balss. — Es tikai to gri­bēju dzirdēt no jums. Hanae, pietiks, vari aizvērt .. <
   Onodera, kas nenovērsdamies, līdz sāka sūrstēt acis, bija raudzījies zaigojošajā mēnesī, pēkšņi sarauca pieri. Viņam likās, ka absolūti precīzās mēness kontūras du­bultojas. Kukaiņu sisināšana aprāvās. Vējš norima, koki vairs nešalca. Visapkārt iestājās nāves klusums.
   Pēkšņi melno koku birzī atskanēja griezīgs lēļa klie­dziens. Un tad satraukti iečalojās milzīgs putnu bars, kas nakts tumsā bija akls un nevarīgs. Tālu lejā, ezera pretēja krastā, kauca un rēja suņi, iedziedājās gaiļi.
   —   Sākas… — profesors Tadokoro nočukstēja.
   Viņš nepaguva pateikt nākošo vārdu, kad jau viss —
   gan birzs, gan kalni — sāka dunēt. Rībēja dakstiņi, čīkstēja stabi un sijas, tad nostenēja visa māja. No­dzisa elektrība. Atskanēja krītošu mēbeļu troksnis, no sienas nobira kaļķi, kaut kas novēlās uz tatami. Ieklie­dzās pārbijusies meitene.
   —   Viss kārtībā. Tas ir grūdiens, kas mazliet pacels nosēdušos Tandzavas kalnu masīvu. Nav ko uztrauk­ties… — profesors Tadokoro mierīgi skaidroja. — Iz­maiņām Zemes garozā, par kurām es runāju, ir gluži citāds raksturs. Protams, tām izceļoties, būs arī zemes­trīces un vulkānu izvirdumi.
   Zemestrīce beidzās ļoti ātri. Klusi sēžot tumsā iegrimušajā istabā, visi atkal vērās mierīgajā, spilgtas mēnessgaismas pielietajā Asinoko ezerā, it kā nekas ne­būtu noticis. Mēness kāpa arvien augstāk, un tā mir­dzums krita uz tatami,
   —   Nakada-kun … Jūs tā sauc? Jaunais cilvēks, kas nupat te kaut ko stāstīja.., — tumsā bija dzirdama veča balss.
   —   Es klausos … — Nakada atsaucās.
   —   Vai jūs stādāties sev priekšā kaut vai vispārīgos vilcienos, kas būtu jādara nākošajā stadijā?
   —   Jā, vispārējos vilcienos, — Nakada mierīgi at­bildēja. — Izsakoties precīzāk, man ir daži apsvē­rumi … Apsvērumi par to, kas un kādā secībā būtu tū­daļ jāuzsāk.
   —   Labi. Steidzīgi sastādiet projektu. Vēl vajag, lai rīt kāds aizbrauktu uz Kioto… Būtu labi, ja ceļā do­tos divi. Kioto dzīvo zinātnieks Fukuhara. Gados jauns, bet, lasot viņa darbus, uzreiz var pateikt, ka tas ir no­pietns cilvēks. īsts zinātnieks. Vajag nodot viņam manu vēstuli, izskaidrot situāciju un lūgt viņa sadar­bību. Bet ar kādu ieganstu varēs sastapt viņu, to es pateikšu jums rīt. Tokijas zinātnieki allaž izcēlušies ar savu neprasmi domāt un risināt problēmas, kas aptver ilgstošus periodus. Tie dzīvo tikai šai dienai. Jūsu darbam vairāk piemēroti Kioto zinātnieki…
   —   Fukuhara?… — Jukinaga atkārtoja uzvārdu. — Viņš nodarbojas ar civilizāciju salīdzināmo vēsturi. Vai jūs sen viņu pazīstat?
   —   Ne reizi neesmu ticies, — vecis atkal dobji iekle­pojās, — Bet mēs vairākkārt esam apmainījušies vēstu­lēm. Ceru, ka viņš jūs sapratīs …
   No blakus istabas caur sienas spraugām iespīdēja gaisma. Meitene ienesa senatnīgu degošu laternu.
   —   Ak!… — meitene sarauca uzacis. — Vabi- suke…
   Dzeltenās gaismas aplī, kas atblāzmoja no laternas, kā asins traips sārtojās mazā kamēlija.
   Rīts…
   Onodera kopā ar agrā rītausma nez no kurienes ieradušos Kuņiedu nogādāja vecā vīra vēstuli Kioto. Jaunā Tokijas—Osakas maģistrāle darbojās tikai līdz Sidzuokai. Lai no Sidzuokas nokļūtu Jaunosaka, vajadzēja vismaz trīs stundas, pie tam vecā maģistrāle arī bija pārslogota un vilcieni tik pārpildīti, ka pat pir­mās klases vagonos pasažieri sēdēja gaiteņos uz grīdas.
   Onodera, saspiests no visām pusēm, stāvēja smacī­gajā pārpildītā vagona gaitenī. Kad vilciens šķērsoja Tenrjūgavas upi, viņš pēkšņi atcerējās savu tikšanos ar Go pirms gada pie dzeramā ūdens tvertnes Tokijas sta­cijā.
   Go dzīve bija apravusies šīs pašas Tenrjūgavas augštecē. Sākumā viņu turēja aizdomās par pašnāvību, tika paziņots, ka tas bijis pašnāvībai līdzīgs nelaimes gadījums. Vēlāk atrada nelaiķa Go piezīmes. Onodera salīdzināja šīs piezīmes ar Go vēstuli, kuru nelaiķis bija sūtījis viņam, atrazdamies Ogasavaras salās. At­klājās kāda ārkārtīgi svarīga lieta. Viņa draugs, veik­dams apbrīnojami precīzus mērījumus un aprēķinus, bija nonācis pie pārsteidzoša secinājuma, ka superātrās maģistrāles celtniecība nav iespējama. Ja Go to būtu paziņojis atklāti, viņu uzskatītu par vājprātīgu. Bū­dams cilvēks ar augstu pienākuma apziņu, viņš visu ļoti pārdzīvoja un mocījās. Rezultātā radās bezmiegs, mil­zīga pārpūle, neatslābstošs nervu uzbudinājums. Reiz naktī, tās pašas uzmācīgās domas vajāts, viņš bija de­vies uz upes augšteci — bīstamu zonu, kur tad arī aiz­gāja bojā nelaimes gadījumā, kas varētu nenotikt, ja viņš butu bijis garīgi līdzsvarots.
   «Go bija uztaustījis tikai pašu maliņu no TA,» Ono­dera nodomāja. «Bet, kad viņš, pamatojoties uz fak­tiem, izveidoja modeli, tad viņam pavērās kaut kas pil­nīgi neticams un neiedomājams. Viņam bija neciešami grūti domāt par TO… Georgs Kantors devās pašnā­vībā, atklājis kopu teoriju, Tīrings padarīja sev galu, pierādījis «Tīringa universālā aparāta» teorētisku iespējamību… Cilvēka psihē ir kaut kāds stingum- punkts, kam «nepanesams loģisks noslēgums». Gadās, ka līdz pēdējai iespējai uzvilktā prāta stīga pēkšņi ar troksni pārtrūkst…»
   Tagad Onodera pats brauca uz Kioto, kur viņš pa­visam nesen kopā ar draugu bija atcerējies Go un kur viņi vēl strīdējās, vai Go nāve bijusi pašnāvība vai slepkavība… Viņam sāpīgi sažņaudzās sirds. Jā, to­reiz viņi sēdēja atklātā galerijā virs Kamogavas upes, kad pēkšņi bija sākusies «Kioto zemestrīce». Vēlāk viņš
   ar nolūku bez vēsts pazuda. Cik ilgs laiks pagājis kopš tā brīža? Toreiz viņam pat prātā nenāca, ka apdraudēta Japānas eksistence un ka viņš tiks ieskaitīts tādā darbā. Tagad viņš ir viens no retajiem cilvēkiem, kam zināmi pilnīgi slepeni dati par Japānas turpmāko likteni… Viņu nomāca šī noslēpuma smagums un nerimstošā briesmu sajūta. «Kas īsti būs?» Onodera iekšēji ieklie­dzās, slaucīdams nosvīdušo seju. «Kas galu galā no­tiks!»
   Pēc pērnā gada zemestrīces Kioto bija jau gandrīz pilnīgi atjaunota. Bet Gionas un Bontočjo krāšņie kvar­tāli, kas agrāk tika uzskatīti par izsmalcinātās Kioto dvēseli, šķita skumji un sērīgi. Arī lejaspilsēta ar tās dzīvojamo namu kompakto masu vēl arvien likās kā nedzīva.
   Beidzot viņi nokļuva līdz Fukuharas dzīvoklim Kioto ziemeļu daļā. Saimnieku viņi sastapa mājās. Viņš jau otro dienu negāja ārā, jo nejutās labi.
   Zinātnieks viņus sagaidīja grezna zīda halātā. Vi­ņam bija koši melni mati un vēl gandrīz bērnišķīga seja, kaut gan runāja, ka viņam jau pāri piecdesmit, ir tādas sejas, pēc kurām vecums nav nosakāms. Viņš, galvu noliecis, vairākkārt pārlasīja vecā vēstuli, no­klausījās Onoderas un Kuņiedas izsmeļošos paskaidro­jumus, tad nogrozīja galvu un, nomurminājis tikai vienu vārdu: «Kolosāli!», izgāja no viesistabas.
   Pagāja trīsdesmit minūtes, bet zinātnieks nerādījās. Zaudējuši pacietību, atbraucēji jautāja kalponei, kas noticis.
   —  Skolotājam labpatīk atpūsties otrajā stāva, — skanēja atbilde.
   —   Kas tie par cilvēkiem, šie Kioto zinātnieki! —■ /# Kuņieda klusi noburkšķēja. — Uzskata citus par muļ­ķiem? Divi noslogoti cilvēki speciāli atbraukuši no To­kijas ļoti svarīgā lietā, bet viņš nomurmina «kolosāli» un liekas uz dusu …

   1.
   Kādā premjerministra kancelejas istabā, kas pēc ze­mestrīces vēl nebija pilnīgi izremontēta, pie galda sēdēja premjers, kancelejas priekšnieks un lietu pār­valdnieks, izmocīti, daudzo bezmiega nakšu dēļ novā­jējuši. Uz galda gulēja papīra lapa.
   —   Ko darīsim ar šo jautājumu? — premjers gurdi vaicāja. — Man ir ziņots, ka tālāku pētījumu veikšanai būs nepieciešami papildasignējumi viena līdz desmit miljardu jenu apmērā ..,
   —   Laikam neatliks nekas cits kā nodot šo lietu Aiz­sardzības pārvaldei.,. — kancelejas priekšnieks atbil­dēja. — Fundamentālie pētījumi saskaņā ar plānu D jau uzsākti… Tālāk nepieciešams steidzīgi paplašināt tā operatīvo štābu, palielināt štatus, iekārtu un bu­džetu …
   —   Bet ir gluži skaidrs, ka Aizsardzības pārvalde viena pati saviem spēkiem ar šo plānu netiks galā, — lietu pārvaldnieks iebilda. — Arī budžets, ja tas pār­sniegs slepenā fonda limitu, kļūs par problēmu. Un pats galvenais — ar evakuācijas plāna sastādīšanu vien nekas nebūs līdzēts, nepieciešams precīzi noteikt, kad un kādā veidā TAS notiks. Tādam darbam vaja­dzīga daudzu zinātnieku sadarbība, bet kā viņus sada­būt kopā?
   —   Neko darīt, būs jāsazinās ar Zinātnes un tehni­kas pārvaldi, — premjers sakrustoja rokas uz krūtīm.
   — Vajadzēs līdz zināmai robežai informēt priekšsēdē­tāju un padomes locekļus par lietas būtību un lūgt viņus sadarboties. Bet man liekas, ka Meteoroloģijas pārvaldē, Ģeogrāfijas institūtā, Seismoloģijas institūtā, tāpat arī Institūtā cīņai pret dabas katastrofām droši vien ir cilvēki, kas sākuši jau kaut ko nojaust…
   —   Kas to lai zina… Zinātnieki galvenokārt aizņemti ar neseno zemestrīci, — lietu pārvaldnieks domīgi sa­cīja. — Bet šī parādība būs grandioza un nebijusi. Ja tur arī atrodas, piemēram, divi vai trīs, kas ir spējīgi to nojaust, tad viņi paši sev neticēs. Vismaz citiem ne­sāks stāstīt. Negribēs, lai viņus notur par plānprā­tiņiem …
   Premjers cieši lūkojās uz galda noliktajā papīra lapā.
   —  Es arī šaubos … Taisnību sakot, nespēju noti­cēt… — viņš murmināja. — Liekas pārāk nejēdzīgi. Kaut arī mēs esam zemestrīču un vulkānu valsts, bet lai tāda milzīga teritorija tik īsā laika …
   Abi pārējie arī pievērsās papīra lapai. Pašā vidū tai bija uzrakstīta viena vienīga rindiņa:
   D
   —   Tik tiešām … pilnīgi neticami… — lietu pār­valdnieks bažīgi novilka pār zodu ar tuklo delnu. — Ja tā ir taisnība, tad mūs sagaida tīrais ārprāts… bet,ja neiedomājama kļūda jeb, pareizāk sakot, šī apsēstā zinātnieka Tadokoro pārrēķināšanās vai tīra fantāzija, tad gan …
   Kancelejas priekšnieks uzmeta premjeram asu ska­tienu.. Viņš arī bez mitas domāja to pašu ■— ja nu tā tiešām ir kļūda, maldīšanās, fantāzija … Kancelejas priekšnieks jau sen gāja kopsolī ar premjeru pa poli­tisko arēnu. Viņš absolvēja to pašu skolu, ko premjers, un bija tam lielu pateicību parādā. Bet nupat viņš ne­kādi nespēja atbrīvoties no domas, ka viņa patrons — visatbildīgākā persona valsts pārvaldē — vājuma brīdī pakļāvies milzīgai afērai… Kamēr viss notiek tikai aizkulisēs, vēl ir laiks no tā atteikties. Bet turpmāk, ja tiks palielināti asignējumi un paplašināsies pētīju­mos iesaistīto personu loks, kad viss pieņems oficiālu raksturu, tad atkāpties būs daudz grūtāk. Iespējams pat, ka viņus sauks pie atbildības, bet tādā gadījumā paša premjera un visas vadošās partijas politiskā nāve būs neizbēgama.
   Ko tad labāk upurēt? … Kancelejas priekšnieks aiz ilggadīga ieraduma jau sāka domās meklēt piemērotu kandidatūru. Kas jaunākā gadījumā uzņemsies atbil­dību? Kuru izvēlēties par grēkāzi, lai glābtu premjeru? Viņš gatavs ziedot pats savu galvu … Labi, ja ar to varētu glābt situāciju .,.
   Bet, ja TAS tomēr notiks, ko tad …
   —   Līdzšinējie pētījumi vēl nevar būt par pamatu kādam noteiktam secinājumam … — premjers pacēla galvu. — Lai kā tas būtu, pētījumi jāturpina. Mēs var­būt tiešām varam mazliet palielināt budžetu un štatu?
   Premjers kā vienmēr bija piesardzīgs, bet kancelejas priekšnieks tomēr juta, ka šefs ir sasparojies un nolē­mis rīkoties pietiekoši drosmīgi, neraugoties uz politis­kām briesmām un risku.
   —   Ļoti labi! — pamāja ar galvu lietu pārvaldnieks, sašūpojot visu savu smago ķermeni. -— Bet tagad par partijas sekretariāta rītdienas sēdi…
   —   Es vispirms tomēr gribētu … — premjers pēkšņi kļuva domīgs. — Saistiet mani ar vicepremjeru un par­tijas ģenerālsekretāru …
   —   Vicepremjers laikam jau guļ, — palūkojies pulk­stenī, atbildēja kancelejas priekšnieks. — Vai neizsaukt viņa sekretāru?
   —   Nē, varbūt vēlāk …
   Premjers piecēlās un pats izņēma no skapja konjaka pudeli.
   —  Esmu mazliet noguris… — viņš salēja konjaku glāzītēs. — Vai neatliksim sarunu līdz rītdienai?
   —   Tiešām, parunāsim labāk rīt, — piekrita lietu pārvaldnieks, ķeroties pie glāzītes. — Jums būtu vēlams atpūsties. Bet mana jautājuma iztirzāšanu var mierīgi atlikt līdz rītdienai…
   Visi trīs klusēdami iztukšoja mēriņus. Milzīgs kā profesionāls cīkstonis, lietu pārvaldnieks vienā rāvienā izdzēra savu konjaku, piecēlās un devās uz durvīm. Brīdi vēlāk viņam sekoja kancelejas priekšnieks, bet aiz viņa premjers.
   Kancelejas priekšnieks, gaitenī atpalicis no lietu pār­valdnieka, čukstēja premjeram:
   —  Taisāties reorganizēt kabinetu?
   Premjers pārsteigts palūkojās uz savu tuvāko pa­līgu, kas allaž izcēlās ar sevišķi precīzu nojautu.
   —  Jā, tiklīdz norims pašreizējā kņada … — prem­jera seja saspringa. — Man tomēr liekas, ka savā ziņā arī tagad ir ļoti piemērots moments. Rīt tikšos ar vice­premjeru un partijas ģenerālsekretāru un tad jau.,.
   Kad abi kabineta locekļi aizgāja, premjers viens pats atgriezās atpakaļ un izdzēra vēl vienu glāzīti konjaka. Plašā māja bija tukša. Pēc zemestrīces viņa ģimene bija aizbraukusi, palika tikai veca kalpone un koman­dants, kas reizē izpildīja arī sulaiņa un sarga pienāku­mus. Viņiem dots rīkojums nerādīties citiem acīs. Likās, ka visā rezidencē ir tikai viņš viens pats. Klusums.
   Cik viss savādi… Jūtot, ka alkohols vel pastiprina nogurumu, premjers aizvēra acis un ar pirkstiem iz­berzēja plakstiņus. Nespēks veļas virsu, uzbruka no muguras un pakauša, it kā mēģinādams iegrūst viņu uz galvas bezdibenī. Atgāzies pret krēsla atzveltni, viņš padevās šim kritienam. Svinaini duļķainajā miglā kaut kas sāka neskaidri iezīmēties.
   Tās bija viņa mīklainās «izvēles» pelēkās kontūras.
   «Izvēlēties pilnīgā vientulībā» — lūk, kas bija pro­fesionāla politiķa īstā specialitāte. Vismaz tā tam jā­būt. Jo tieši no šī brīža sākās vara. Samērā jaunais premjerministrs — viņš vēl nebija sasniedzis sestā gadu desmita pusi — pieturējās pie seno laiku pārlie­cības, ka politiķim jābūt sava veida brīnumdarim. Acīm­redzot politikā nekad neizdosies ieviest nekādu racio­nalizāciju. Lai cik augstu līmeni sasniegtu skaitļotāji, tomēr īpaša cilvēku nojauta un viņu pieņemtie lēmumi dažos gadījumos pārsniegs visu automatizēto sistēmu iespējas. Jo politiskā izvēle var veikt lēcienu tik tumšā nākotnē, kuru nespēj paredzēt pat skaitļotājs. Šī ma­šīna, pamatojoties uz apkārtnes un pagātnes datiem, relatīvi precīzi modelē nākotni. Bet dažos gadījumos cilvēku nojauta vienā lēcienā atrod «īsāku ceļu», nekā skaitļotājs spēj izrēķināt. Pamatojoties uz datiem, ku­rus sniedzis skaitļotājs, cilvēks pieņem lēmumu un iz­maina situācijas attīstības procesu, līdz ar to izmainot arī varbūtību sadalījumu. Tad tiek veikti jauni aprē­ķini un rodas jaunas prognozes, kas iesaka jaunu izvē­les virzienu … Pareizo virzienu izdodas noteikt, sum­mējot zigzagveida kustības pēc «Brauna kustības» mo­deļa. Tādējādi galu galā var aplēst situāciju, kas ir «vislabākā no visām iespējamām». Bet reizēm cilvēks bez aprēķiniem spējīgs saskatīt vispiemērotāko ceļu un izdarīt pareizo izvēli._ Šādā gadījumā zaudējumi, kā likums, ir minimāli. īstenība sastāv no neskaitāmām lielām un sīkām parādībām, kas cita no citas atšķiras ar savu amplitūdu, bet, savstarpēji ietekmējoties, tās izveido milzīgu un ārkārtīgi sarežģītu sistēmu. Pašrei­zējā attīstības fāzē vēl nav iespējams ielaist skaitļo­tājā visus iespējamos un iedomājamos realitātes kom­ponentus. Skaitļotājs vēl ir zīdainis, viņam vēl nav nekādu sevišķu nopelnu vēstures priekšā. Un, ja tajā ielaistu zināmos datus, tas tik un tā nespētu paredzēt pilnīgu nākotnes ainu, tajā tomēr paliktu neprogno­zējami tumši plankumi, kā to norāda «Laplasa dē­mons»… «Cik viegli būtu,» premjers nodomāja, «ja rastos tāds skaitļotājs, kam varētu pilnīgi uzticēt visu nākotnes prognozēšanu … Tad cilvēkam nevajadzētu nodarboties ar to, ko tagad sauc par politiku, un tad laikam pienāktu gaidītie laimīgie laiki. Interesanti, vai tiešām kādreiz atausis diena, kad cilvēks tiks atbrīvots no politiskās atbildības morāli smagās nastas gluži tāpat, kā viņš kādreiz, pateicoties mašīnai, atbrīvojies no grūtā fiziskā darba.
   Nē, tādi laiki droši vien nekad nepienāks …
   Bet pašreiz skaitļotāji un vesela armija spējīgu dar­binieku, kas kalpo birokrātiskajā aparātā, tikai palielina komplicētību situācijās, kad nepieciešams izvēlēties, un uzveļ vēl smagāku nastu tiem, kas pieņem lēmumus.» Premjerministrs, kas ārzemju braucienu laikā bija ticies ar dažādu valstu vadītājiem, atcerējās, kā viņš sirds dziļumos bija nodrebējis, ieraugot ASV prezidenta sejā traģiskas atsvešināšanās ēnu un drūmas, vārdos neiz­sakāmas vientulības izteiksmi, kas tika slēpta aiz žilbi­noša smaida. Bet šī cilvēka rīcībā bija vispilnīgākā informācijas sistēma un spējīgu darbinieku augsti organizēts personālais sastāvs. Tas notika Baltajā namā pēc vakariņām tērzēšanas laikā. Prezidents, ap­veltījis katru klātesošo ar smaidu, uz īsu brīdi novēr­sās no sarunu biedra. Premjers, pārmijis dažus vārdus ar prezidenta palīgu, atskatījās atpakaļ un ieraudzīja, ka prezidents smaida tukšumam, vietai, kur neviena nebija. Tajā mirklī premjeram atklājās kaut kāda ne­žēlība, kas bija sastingusi pusceļā starp šī cilvēka ierasto lūpu smaidu un acu stindzinošo saltumu … Bet aiz saltuma — traģiska vientulība, kas pēkšņi izslīdē­jusi ārpusē gluži kā netīra apakškrekla piedurkne no sniegbaltas, stīvinātas aproces. Negribējās to redzēt. Premjeram sāpīgi iedzēla ne ar ko neizskaidrojama vainas sajūta, it kā viņš būtu nejauši ieraudzījis pre­zidentu kārtojam dabiskās vajadzības.
   Premjeram likās, ka ieraudzījis pats sevi — jau ilgi un nepārtraukti sirgstošu ar tādu pašu atbaidoši krop­līgu vientulību, kuru saskatīt spēj tikai līdzīga stāvokļa cilvēki, pie tam tikai tad, ja lieto īpašu atslēgu…
   Premjers, ērti iekārtojies atzveltnes krēslā, domāja, ka patlaban viņam tāda pati sejas izteiksme kā toreiz amerikānim. Vecas burves neglītā seja ar skarbiem, ne visai skaidri iezīmētiem vaibstiem… Tajā laikā ja­pāņu premjeram bija daudz vieglāk nekā Amerikas pre­zidentam. Toreiz ASV bija iestigušas pretīgā kara muklājā, un no prezidenta lēmuma bija atkarīgas gan viņa tautiešu, gan pretinieka karavīru desmittūkstošu dzīvības.
   Toties šoreiz premjers bija nonācis daudz sarežģī­tākā situācijā .. . Viņš ar delnu pārvilka ne visai svaigi skūtajam, taukainajam zodam. Tātad zeme, ko sauc par Japānu, tiks iznīcināta. Valsts teritorija fiziski būs pazaudēta, lielākā daļa tautas aizies bojā, bet tie, kas izglābsies, paliks bez dzimtenes… Viņi būs spiesti klai­ņot pa svešām valstīm, pa trimdiniekiem allaž tik šau­rām citu tautu zemēm …
   Tādas varbūtības iespēja arvien pieaug, bet tikpat liela bija varbūtība, ka nekas tam līdzīgs neizcelsies. Taču patlaban nebija īstais laiks prātošanai — būs vai nebūs nepieciešams gatavoties iespējamai katastrofai. Ņemot vērā, ka D = 2, sagatavošanās varbūt jau bija nokavēta, Japāna varēja nonākt neapskaužamā stā­voklī, un viņam bija jāuzņemas visa atbildība par to.
   «Šāda lēmuma pieņemšana vienam cilvēkam ir pārāk smaga nasta,» premjers domāja, grozīdams rokā konjaka glāzīti. «Nepanesama normālam cilvēkam. Tā­dēļ jau laikam, lai kā tiktu pilnīgoti skaitļotāji un biro­krātiskā sistēma, «vara» vēl joprojām ir un paliek kaut kas brīnumains, iracionāls un pārcilvēcisks, kas balstās uz aukstasinīgu prātu. Normālam cilvēkam trūkst dros­mes, lai pieņemtu lēmumu tik cietsirdīgā jautājumā. Un, jo skaidrāka kļūs situācija, jo vairāk izzudīs drosme. Man vienam pašam jāizlemj par visiem. Notēlot dieva pārcilvēcisko lomu spēj tikai tas, kas apveltīts ar mil­zīgu, žēlastību nezinošu garīgo spēku un neizsmeļamu enerģiju. Vienīgi tāds cilvēks spējīgs iedvest apkārtē­jiem iracionālas bailes varas «svētuma» priekšā. Bet, ja situācija pierims un lēmums izrādīsies ačgārns, tad «svēta» lomas tēlotājs itin viegli pārvērtīsies grēkāzī, kļūs par upuri likteņa dievietes dusmu remdēšanai. Un, ja cilvēks, skaidri to apzinoties, tomēr stājas uz šāda ceļa, tad jau viņš ir kungs un pavēlnieks…»
   Premjers allaž bija uzskatījis sevi par visparastāko cilvēku. Viņa aprēķini vienmēr bija stingri, precīzi un racionāli. Klusībā viņš pat lepojās ar to. Pēc uznākša- nas politiskajā arēnā viņam šķita, ka sen tālā pagātnē nogrimis gan imperatora Meidzi laikmets, gan tālaika politiskie darbinieki kas izcēlās ar plašu domāšanu un tālrcdzību. Viņš uzskatīja, ka politika mūsdienās va­dāma kā rūpniecības uzņēmums — racionāli, pamatojo­ties uz attiecīgi apstradatiem stingriem un precīziem datiem, un publiski spriedelēja par šo tematu. Bet, kad viņš, sev par pārsteigumu, izvirzījās — vēlēšanās uz­varēja valdošās partijas veterānus un pats kļuva tās priekšsēdētājs, bet vēlāk valsts premjers — tad, vēl nepaguvis uztvert savu augšupeju kā notikušu reali­tāti, viņš pēkšņi sāka apsvērt savas spējas, kuras, pēc viņa paša domām, nedarīja viņam godu. Savējie dēvēja viņu par «bezbailīgu un drosmīgu», politiskie pretinieki uzskatīja, ka viņš ir «auksts, cietsirdīgs un apdomīgs kalkulators», bet tautas masas sāka paust viņam uzti­cību, kurai bija piejauktas godbijīgas bailes. Apkārt stāvošās personas pamazām, gandrīz nemanot, uz­spieda viņam cietsirdīga «likteņa lēmēja» lomu, kuras tēlošanai citiem nebija spēju, un nu viņš to beidzot saprata. Nojauta reti kad viņu vīla, pieņemtie lēmumi pa lielākai daļai bija pareizi, un, ja viņš kādreiz arī pieļāva kļūdu, tad nezaudēja apbrīnojamu aukstasinību, nesvārstījās kā citi un galu galā izkļuva no sarežģīta­jām situācijām ar minimāliem zaudējumiem. Reizēm izdevās pat sagrāvi pārvērst uzvarā.
   Pašam nereti likās, ka viņš nav «bezbailīgs un dros­mīgs», bet gan cilvēks, kam vienkārši trūkst dažu emo­ciju, piemēram, baiļu izjūtas. Pie tam viņam piemita zināma garīga pievilcība, kas saistīja cilvēkus un kopā ar viņa izcilo bezbailību veidoja ap viņu noslēpumai­nības oreolu.
   Iespējams, ka viņš nekad nebija sevišķi tiecies pēc varas un ieņēma savu augsto posteni ne tādēļ, ka pats būtu centies to panākt, bet gan tāpēc, ka, pašam ne­manot, bija citu izvirzīts. Tāda sajūta nešķīrās no viņa divus termiņus. Zināmā veidā tas bija «upura» ceļš. Viņš pats nesaprata, kāpēc viss noticis tieši tā. Cēlonis varēja būt vai nu gēni, vai arī audzināšana. Vēlāk viņš uzzināja, ka viņa kandidatūru izvirzījis un aizkulisēs atbalstījis tas pats vecis, bet nepiešķīra tam lielu no­zīmi. Viņš, protams, neignorēja veci apciemoja viņu, klausījās viņa nostāstos par veciem laikiem, tērzēja par mākslu, bet nekādā gadījumā neuzskatīja, ka atrodas viņa aizbildniecībā. Jo veča pasaule bija pārāk tālu no tās pasaules, kurā viņš darbojās ik dienu. Sīs pa­saules pastāvēja it kā dažādās dimensijās, un šķita ne­ticami, ka tās spētu kaut kādā veidā ietekmēt viena otru. Premjera biogrāfija bija diezgan pieticīga. Risi­not valstiskas problēmas, viņš rīkojās ārkārtīgi piesar­dzīgi — kā iedams pa jaunuzceltu tiltu — pirms spēra nākošo soli, izklauvēja un izpētīja tā konstrukciju, lai pārbaudītu stiprību. Valsts politiskajā vēsturē viņš bija pārāk neievērojams kanclers. Tiesa gan, viņš atrisināja vairākas grūtas problēmas un godam izkūlās no poli­tiskajām krīzēm, bet pats nepiešķīra tam sevišķi lielu nozīmi. «Japāna ir mierīga valsts,» viņš domāja, «tādēļ arī mana politiskā biogrāfija noslēgsies tikpat mie­rīgi.»
   Bet nupat situācijā bija krasi izmainījusies. Milzīga zemestrīce, kas sakropļoja galvaspilsētu, izraisīja arī lielu politisku katastrofu. Tomēr ar visu to vēl kaut kā varētu tikt galā, ja nebūtu TĀ, kas apdraudēja nākotni ne tikai valstij, bet arī zemei, uz kuras atradās šī valsts. Ja TAS tiešām notiks, Japānai un tās vadītājiem būs jārisina valstu vēsturē vēl nepieredzēta politiska problēma. Vai var fiziski izzust liela un ekonomiski varena valsts, kas lepojas ar savu gadsimtiem ilgo vēsturi un kultūru? Vai pasaules vēsturē ir bijuši ana­loģiski gadījumi? Kuram politiskajam darbiniekam va­jadzējis risināt tik milzīgu problēmu?
   Iespējams, ka šāda mezgla atšķetināšana viņam tomēr nebūs pa spēkam… Premjers raudzījās tukšumā, vēl arvien lēni grozīdams konjaka glāzīti. Vai viņam pie­tiks enerģijas? Protams, rokas klēpī salicis viņš ne­sēdēs. Bet vai pratīs novest lietu līdz galam? Jeb, no­tikumiem attīstoties, kaut kur pusceļā būs spiests palūgt kādu stiprāku personu pārņemt viņa pilnvaras?
   Bet kur viņam zināmās sfērās ir tāds cilvēks? Prātā nenāca neviena kandidatūra… Ja nu vienīgi skaitliski mazās opozīcijas partijas līderis, kas pamazām gūst arvien lielāku ietekmi. Kara gados šis cilvēks bijis ieslodzīts cietumā, bet pēckara laikā viņam izdevies nostiprināt partijas rindas un, pārvarot smagu partijas iekšējo cīņu periodu, atvairīt visus uzbrukumus gan no labējā, gan no kreisā spārna. Un tomēr, kas viņš tāds ir? Viņā slēpjas kaut kas neizprotams . .. «Jā, tā arī neatrodu neviena piemērota kandidāta,» sprieda prem­jers, tukšojot glāzīti. Iespējams, ka, situācijai saasino­ties, sāksies nemieri un tad kāds pacels galvu. Bet, kamēr tāds mantinieks neuzradīsies, viņam pašam vien būs jātēlo «likteņu lēmēja» loma… Bet tas nozīmēja, ka turpmāk būs jāpieņem vesela virkne grūtu, cietsir­dīgu lēmumu.
   Premjers turpināja prātot. Dīvaini, bet viņš pats nejuta nekādu «heroisku» pacēlumu. Viņam nebija arī ne mazākās vēlēšanās kļūt varonim. Vienkārši neatlika nekas cits kā uzņemties šo lomu. Pašreiz pat neradās jautājums, vai viņš pratīs to izpildīt. Pagaidām «lik­tenis» lika tieši viņam, tagadējam premjerministram, uzņemties šo smago nastu… Līdzīgi visiem japāņu po­litiķiem viņš bija pārliecināts, ka darbus «neveic», bet tie paši «veicas», lai gan par to neviens skaļi neru­nāja… Izrādījās, ka «griba» un «centieni» ieņem ļoti mazu vietu likteņa varenajā spēlē, sevišķi tādos gadī­jumos, kad tuvojas neatvairāmi notikumi…
   Premjers nāca pie atziņas, ka drosme ir nepastāvīgs lielums un ir vajadzīgs tikai tādēļ, lai nekļūdītos sprie­dumos. Jā, nebūtu slikti izbrīvēt sev pāris dienu, aiz­braukt uz kādu klusāku vietu un nodoties «dzen» bu­disma meditācijai, sprieda premjers, lūkodamies iztuk­šotajā glāzītē. Jā … ar veci arī vajadzētu tikties …
   2.
   Kanto otrā lielā zemestrīce — tautā to iesauca par Tokijas lielo zemestrīci — kādu laiku bija pasaules valstu uzmanības centrā. Dabas katastrofa, kas gandrīz vienā mirklī izpostīja lielāko da|u maksimāli moderni­zētas galvaspilsētas ar vislielāko iedzīvotāju skaitu un blīvumu pasaulē, jau pati par sevi bija īsta sensācija. Kādā Rietumu laikrakstā parādījās traģisks virsraksts: «Tokija pārvērsta par otru Hirosimu!».
   Speciālisti pārsprieda jautājumu, cik bīstama ir sti- permoderna, nedabīgi uzpūsta pilsēta, kaut gan nolikusi nelaime tika uzskatīta par «ekskluzīvi japanisku». Visa pasaule nodrebēja, uzzinājusi milzīgo daudzumu upuru.
   No visu pasaules valstu vadītājiem birtin bira līdz­jūtības telegrammas. Amerikas laikrakstu redakcijas un telegrāfa aģentūras, kurām tā patīk sniegt dažadas «palīdzības», uzsāka kampaņu, lai «jebkurā veidā» at­balstītu Japānu. Ārzemēs dzīvojošiem japāņiem nācās ik dienu noklausīties līdzjūtības vārdos, starp kuriem reizēm ieskanējās gandrīz neslēpts, ļauns prieks. Die­nām ritot, līdzjūtību nomainīja ziņkārība — kas tur­pmāk notiks ar Japānu, kā milzīgā katastrofa ietekmēs šīs valsts nākotni? Lūk, kas tagad interesēja pasaules sabiedrību.
   Visur tagad runāja par Japānu. Par šo vienīgo Tālo Austrumu zemi, kas guvusi tik lielus panākumus savas saimniecības modernizēšanā. Divos karos uzvarējusi, pēdējā pasaules karā pilnīgi sagrauta, tomēr atjauno­jusi savu ekonomiku pietiekoši straujā tempā, lai ar nacionālo bruto produkciju ieņemtu trešo vietu pasaulē. Vispārēju uzmanību piesaistīja šī pārmērīgi strādājošā, pārmērīgi ražojošā, pasaules ekonomiku ietekmējošā un vispār kaut kā pārāk «uzmācīgā» valsts … Bija arī tādi, kas ne bez prieka saņēma ziņu par lielajām bē­dām, kuras bija piemeklējušas Japānu. Kāds angļu laik­raksts klaji rakstīja: «Sliktas dzīves sliktās sekas.»
   Un vēl:
   «Japāna, turpinot attīstīt savu ekonomiku nāvinieku «kamikadžu» stilā un pašnāvības «harakiri» tradīcijās, citiem vārdiem sakot, ignorējot cilvēkus un nerēķinoties ar viņu dzīvībām, izveidojusi milzīgu, nedabīgu, cilvē­kam pretīgu, karakuģim līdzīgu pilsētu un, liekot visas cerības uz kaujas saucienu «bandzai», devusies uzbru­kumā pasaules tirgum. Bet avantūra beigusies ar krahu, novedot pie nesaskaitāmiem zaudējumiem un cilvēku upuriem. Tā tas reiz jau notika ar milzīgo karakuģi «Jamato», kas, ignorēdams kara taktiku, devās kaujā, lai gan to nesedza iznīcinātāji. Nacionālais rak­sturs nemainās arī pēc pieļautām kļūdām. Japāna pat divdesmitajā gadsimta atkarto savas «tipveida kļūdas», ko pielaidusi cietokšņu sturmēšanā, sākot jau no krievu-japaņu kara, un turpina līdz pat šai dienai. Acīmredzot būs vajadzīgi vēl daudzi gadi un daudzas kļūdas, iekams Japāna izdarīs pareizus secinājumus no šīs visai sāpīgās mācības.»
   Tomēr ārēji visa pasaule it kā juta līdzi Japānai. Palīdzības sniegšanas fondā ienāca gan dažādi mate­riāli, gan naudas ziedojumi. Amerikas valdība paziņoja, ka bez atlīdzības piegādās divtūkstoš pārvietojamu māju un dažādus medikamentus. Padomju Savienība atsūtīja divdesmittūkstoštonnīgu pasažieru kuģi tiem, kas palikuši bez pajumtes.
   Japāņu valdība gan savas valsts, gan ārzemju fir­mām steidzami pasūtīja izgatavot piecpadsmit tūkstošus pārvietojamo un piecus tūkstošus saliekamo māju. No­liktavās glabājās trīs tūkstoši tā saucamo kapsulmā- jiņu, bet mēnesī no jauna varēja saražot ne vairāk kā septiņus astoņus simtus. Par nelaimi, gandrīz puse uz­ņēmumu, ka s tas ražoja, bija gājuši bojā Kanto apga­balā. Amerikā, Kanādā un Eiropā šīs mājiņas izgata­voja pēc J'apānas patenta. Tur krājumā atradās pieci tūkstoši jau gatavu. Lielā steigā tika noslēgts līgums par to iepirkšanu. Lai gan kapsulu un pārvietojamās mājas jau agrāk bija kļuvušas par starptautiskās tirdz­niecības objektu, taču tādos masveida apmēros tās importēja pirmo reizi.
   Tajā pašā laikā Japānas va'ldība sāka uzpirkt lieto­tus pasažieru kuģus. Vairākus desmitus šādu kuģu bez kādas tielēšanās pārdeva Brazīlija, Austrālija un Skan­dināvijas valstis. Ažiotāžā bija tik liela, ka tūdaļ -ili iinļl cēlās kuģu būvētavu akciju cenas.
   Naritas lidostu, kas bija cietusi daudz nia/.ak u<k.i Hanedas lidosta, pēc zemestrīces atjaunoja divu dimu laikā. Uz Japānu nepārtrauktā straumē sāka pliisl da­žādi ārzemju finansisti un rūpnieki, kas vēlējās pasi savām acīm redzēt katastrofas sekas. Japānas lomu pa­saules ekonomikā, it sevišķi Tālo Austrumu zona, pe dējā laikā vairs nevarēja ignorēt. Tagad situācija bija izmainījusies. Milzīgie zaudējumi, kas bija nodarīti valsts politiskajam un ekonomiskajam centram, tur pmāk varēja stipri iedragāt ekonomiskos sakarus ar Japānu.
   Atbraukušo ārzemnieku vidū bija divi maz ievērojami cilvēki. Abi gara auguma, ar «diplomāta» portfeļiem pie rokas, visiem gadalaikiem noderīgos mēteļos ar pa­celtām apkaklēm, uz acīm uzvilktās platmalēs un sau­les brillēs. Pēc izskata viņi ne ar ko neatšķīrās no biz­nesmeņiem. Bet automašīnai «Lincoln Continental», kurā viņi iesēdās kopā ar trim acīgiem jauniem cilvē­kiem, bija diplomātu numurs. «Lincoln» traucās uz priekšu pa pārpildīto Tokijas—Čibas šoseju, pusceļā strauji nogriezās uz ziemeļiem, Adači rajonā pārbrauca pāri pagaidu tiltam un Čijodas rajonā, kas bija samērā maz cietis, ieslīdēja kādas ārzemju vēstniecības pa­galma vārtos. Brauciens ilga pusotras stundas, un pēc desmit minūtēm abi atbraucēji jau tērzēja ar vēstnieku un vēstniecības sekretāru vienā no savrupmājas tālī­nākajām istabām.
   — Vajag pamatīgi izpētīt, kādā veidā un cik lielos apmēros Tokijas zemestrīce ietekmēs Japānas sabiedrī­bas attīstību… — griežoties pie vēstnieka, pavēlošā tonī runāja cilvēks pusmūža gados ar pliku galvvidu. — Mūsu departamentā, protams, ir vesela grupa, kas pēta šo problēmu, bet attiecīgu apsekojumu veikšanai es vēlētos atstāt šeit vienu no grupas spējīgākajiem lo­cekļiem …
   Viņš norādīja uz līdzatbraukušo gadus trīsdesmit veco gaišmati.
   — Zaudējumi, bez šaubām, ir diezgan ievērojami, — vēstnieks teica, piepildot glāzītes ar vīnu no karafes, kas stāvēja uz kamīna malas. — Vai dzersi? Tokajs..,
   Bet Japāna ir ekonomiski varena valsts. Tā ātri atgūs spēkus. Iespējams pat, ka notikusi katastrofa kļūs par sava veida stimulu tālākai attīstībai.
   — Bet pēc pērnās Kansajas zemestrīces pagājis pā­rāk mazs laika sprīdis… — iebilda ne visai jaunais vīrietis, paņemot vēstnieka piedāvāto glāzīti. — Lai gan toreizējā bija lokāla zemestrīce, kurā cieta galve­nokārt Kioto pilsēta un rajons no Kioto līdz Osakai un ekonomiskie zaudējumi nebija visai ievērojami, tomēr divas lielas zemestrīces tik īsā periodā — tas ir daudz. Cietuši taču divi lielākie valsts centri, un tas nevar neietekmēt ekonomiku. Par sabiedrisko noskaņojumu nav pat ko runāt…
   —   Bez šaubām! — vēstnieks pamāja ar galvu. — Sa­traukums un bažas pieaug. Opozīcija pamazām vēl at­turas no pārmetumiem, bet, protams, drīz vien, apvieno­jusi savus spēkus ar strādnieku arodbiedrībām, dosies uzbrukumā.
   —  Vai tagadējā valdošā partija būs spējīga pārva­rēt krīzi?
   —   Kad noskaidrosies atjaunošanas darbu perspektīva un galvaspilsētas dzīve zināmā mērā normalizēsies, tad, manuprāt, sāksies liela ofensīva ar lozungu: «Sauk­sim pie atbildības valdību un valdošo partiju par ne­pilnībām pasākumu plānā pret dabas katastrofām». Opozīcija droši vien mobilizēs visus spēkus uz nākam- gada rudeni, lai valdības krīzi pieskaņotu zemestrīces gadadienai. Prese arī nesnaudīs, gan jau avīžnieki pa­centīsies ar lielu kņadu atzīmēt šo jubileju. Ja es būtu opozīcijā, rīkotos tieši tā. Pašlaik, protams, visi sa­darbojas ar valdību, lai varētu ātrāk pārvarēt traģisko situāciju. Kad «ārkārtējais stāvoklis» paliks aiz mugu­ras un tauta atgriezīsies pie savām ikdienas rūpēm, tad varēs atkal nodoties prātošanai, sākt aģitēt un mu­sināt.
   " »— Nu un pēc tam? Vai valdošā partija noturēsies?
   —  Nezinu… — vēstnieks Dakratīja galvu. — Grūti teikt.
   —  Lēš, ka tiešie zaudējumi sasniedzot astoņus, pat desmit triljonus. Bet, pēc mūsu aprēķiniem, šī summa būs vairākkārt lielāka… — vecākais vīrietis izvilka no kabatas cigāru un no abiem galiem apostīja to, — Sajā pilsētā sakoncentrēti visi valsts centrālie mezgli. Lai pēc tik pilnīgas paralīzes varētu atjaunot to funkcijas, būs vajadzīgi vismaz pieci seši gadi. Perspektīvā tas neizbēgami atsauksies uz Japānas ekonomikas attīstību. Iespējama pat inflācija. Un daļēja inflācija ātri var pāraugt vispārējā …
   —  Arī par šo jautājumu mēs esam domājuši. teica vēstniecības sekretārs, šķirstot piezīmju grāma* tinu. — Par spīti valdības ārkārtējiem pasākumiem, pie­tiekami strauji jau kāpušas tērauda, cementa, naftas un citu materiālu tirgus cenas. Galvenais ir tas, ka cunami dēļ stipri cietusi lielāko uzņēmumu visjaunākā ražošanas jauda un tādēļ vēl ilgi tie nevarēs normāli funkcionēt. Acīmredzot tuvākā laikā stāsies spēkā efek­tīva valdības ekonomiskā kontrole, ievērojot tomēr zi­nāmu piesardzību, jo pamatīgi cietis tikai viens Japā­nas rajons — Toķija. Kas attiecas uz tēraudu, tad im­porta triecientemps neizdosies, jo visā pasaule vērojamā šī metāla zināms deficīts. Visa valsti krasi dārgākas kļūst plaša patēriņa preces. Vel gribu piebilst, ka japā- ņiem ir savads paradums — gada beigās, it kā atzīmē­jot kādus lielus svētkus, viņi uzsāk cīņu par naudas prēmijām. Tātad Jaungada priekšvakarā visā valsti bus jūtams skaidras naudas trūkums. Bez tam vēl gandrīz desmit miljoni cilvēku steidz no bankām izņemt savus noguldījumus. Daudzās bankās sabojājušies skaitļotāji. Tas ārkārtīgi sarežģī naudas izmaksas operācijas. Uz­ņēmēji nespēj pārskaitīt līdzekļus palīdzības sniegša­nai cietušajiem, arī gada prēmiju izmaksas aizka­vēsies.
   —  Tātad jaunais gads iezīmēsies ar opozīcijas uz­brukumu valdībai, — rezumēja pusmūža vīrietis. — Un pēc tam?
   —  Liekas, valdība jau sākusi rīkoties, lai sašķeltu opozīcijas vienoto fronti… — vēstnieks atbildēja, sa­raucis uzacis. — Bet diez vai tas izdosies… Valdība cenšas dabūt savā pusē divas centristu partijas, bet arī tās jebkurā brīdī var atteikties no sadarbības, tiklīdz saodīs, ka valdības pozīcijas sagrīļojušās. Tagadējais kabinets, protams, pasviedīs ēsmu: piedāvās izveidot koalīcijas valdību un visvalsts kabinetu, bet diez vai opozīcija uzķersies uz šāda āķa.
   — Jūs esat tādās domās, ka tagadējās valdošās partijas valdība ir spējīga nospēlēt šādu teātri? Man liekas, ka premjeram pietrūks politiska spēka.
   —  Jā, mūsdienu Japānā nav personas, kas varētu uzstāties šādā lomā… — vēstnieks paraustīja plecus. — Valsts pārdzīvo grūtu laiku. Japānas sabiedrība sāk jukt un brukt. Arī studenti, izmantojot viņiem labvēlīgo bridi, var sarīkot visādas nekārtības. Pietiek pieļaut visniecīgāko kļūdu, lai Japānas politiskais kurss strauji izmainītos. Gan ekonomika, gan tautas dzīve pietiekoši ilgu laiku attīstījusies, pateicoties maksimālām pūlēm, un iespējams, ka tieši tagad asas adatas gals pieskāries līdz pēdējai iespējai piepūstam gaisa balonam.
   —   Vai ir vērts tā pārspīlēt? — jaunais eksperts jau­tāja. — Zaudējumi tiešām milzīgi, netrūks arī «kompli­kāciju», bet, lai ko jūs sacītu, zemestrīce ir un paliek tikai zemestrīce. Lielākais, kas var notikt — kādu laiku būs vērojama nacionālās bruto produkcijas lejupslīde. Japāna taču ir ekonomiski varena valsts.
   —   Protams, ka zemestrīce paliek zemestrīce, bet ne­viens nezina, kas tai var sekot, — vēstnieks atkal ielēja glāzītēs tokaju. — Man vēl atmiņā, kas te notika pirms pusgadsimta… Biju tad pavisam jauns… Strādāju toreiz tepat mūsu vēstniecībā vairāk nekā desmit ga­dus… Neilgi pirms manas atbraukšanas bija notikusi Kanto lielā zemestrīce. Tolaik Tokija sastāvēja no no­žēlojamām koka vai bambusa būdiņām… Jā, tā bija šausmīga nelaime, bojā aizgāja simttūkstoš cilvēku. Nejēdzīgu baumu dēļ tauta nogalināja tūkstošiem ko­rejiešu, imperatora valdība, izmantodama vispārējo ap­jukumu, noslaktēja ne mazumu sociālistu. Bet šīs zemes tauta, pieradusi pie stihiskām nelaimēm, par spīti ka­tastrofas milzu apmēriem, ar neredzētu sparu ķērās pie atjaunošanas darbiem. Tomēr cilvēkus pārņēma bažas, izveidojās ļoti saspringta situācija. Valdība pastipri­nāja «Likumu par sabiedriskās kārtības uzturēšanu» — tika aizliegta jebkāda pretvalstiska propaganda, pat at­sevišķi izteicieni pret pastāvošo kārtību, lai revolucio­nāri nevarētu musināt tautu. Finansiālā panika, draus­mīga ekonomiska lejupslīde un bailes no starptautiskas krīzes… Kad taupības režīms neattaisnoja sevi un Japāna slīdēja arvien zemāk, valdība mēģināja ar bru­ņošanās drudzi stimulēt ekonomisko aktivitāti un, uz­sākot agresiju kontinentā un okupējot Mandžūriju, cen- i tās mazināt iekšējo krīzi savā zemē. Rezultātā Japāna ne tikai neizkļuva no bīstamās situācijas, bet nonāca līdz traģiskam karam…
   —   Jūs gribat teikt, ka Kanto pirmā lielā zemestrīce bija Japānas fašizācijas cēlonis?
   — Es vienīgi domāju, ka tāda varbūtība nav izslēgta. Vismaz tas ir fakts, ka šī zemestrīce un tai sekojošais sabiedrības apjukums tomēr zināmā mērā izmainīja Japānas vēsturisko kursu.
   — Tagadējā Japānas sabiedrība un tās ekonomiskie mērogi ne tuvu nav tādi kā pirms kara, — jaunais eks­perts protestēja. — Es nedomāju, ka fašisms varētu pēkšņi atkal pacelt galvu. Arī pašreiz spēkā esošās kon­stitūcijas revidēšana ir pilnīgi neiespējama. Valsts aparāts ir uzkrājis lielu pieredzi ekonomikas atjauno­šanā un attīstīšanā, tas ar to vien nodarbojies visus pēckara gadus. Pieļaujama pat doma, ka šai nelaimei var būt arī pozitīva loma — sekmēt sabiedrības elastī­gumu. Vai kaut kas tamlīdzīgs nenotika arī pēc pēdējā kara?
   —    Starp karu un zemestrīci ir būtiska starpība, — teica gados vecākais vīrs, aizsmēķēdams cigāru. — Sa­grāve karā Japānai pārvērtās tādā laimē, par kuru neviens pat sapņot nevarēja. Sakāve noslaucīja visus senlaicīgos uzslāņojumus, zem kuriem japāņu sa­biedrība smaka kopš feodālisma laikiem. Japāna pat atteicās no bruņotajiem spēkiem. Bet zemestrīce ir pa­visam cita lieta. Tā neizraisa kardinālas izmaiņas valstī un sabiedrībā. Pēc stihiskām nelaimēm sabiedriskās pretrunas ne vien netiek nolīdzinātas, bet, tieši otrādi—1 tās kļūst vēl asākas …
   — Ja jau mēs esam spējīgi dot šādu analīzi, tad Japānas valdība un valdošā partija saprot to vēl la­bāk, — vēstnieks piemetināja. — Tādēļ arī Japānas val­dība pacentīsies visās jomās nostabilizēt sabiedrisko sistēmu, lai tikai izkļūtu no kritiskās situācijas. Bet šāda stabilizācija, citiem vārdiem — kontroles un re­glamentu pastiprināšana, var izraisīt dažādus pārstei­gumus. Pietiek kādas niecīgas kļūdas, lai sociālā krīze paplašinātos. Un tad neviens vairs nespēs noteikt, uz kuru pusi stūrēs Japāna …
   —    Lūk, tieši šo jautājumu mēs arī gribētu izpētīt pa­matīgāk, — paskaidroja gados vecākais. — Jo izmaiņas
   Japānas iekšējā stāvokli var stipri atsaukties uz situāciju Tālajos Austrumos. Jādomā, ka jebkurā gadī­jumā krasi samazināsies Japānas ekonomiskās ekspan­sijas tempi Dienvidaustrumāzijas rajonā. Sašaurināsies eksports arī uz Ameriku, Eiropu un Āfriku. Kas aizpil­dīs šo vakuumu? Ķīna, protams, izstieps rokas pēc Dienvidaustrumāzijas. Padomju Savienība nododas sa­vas zemes attīstībai… Atklāti sakot, mums vispirms jāizdibina, ko uzsāks Ķīna … Japānas ekonomikas aug­šanas tempu palēnināšanās un tās ierobežotā piedalī­šanās starptautiskajā tirdzniecībā iepriecinās vienus un sarūgtinās citus. Atsevišķos rajonos dažs labs cen­tīsies atgūt savu agrāko ietekmi. Eiropā un Dienvid- austrumāzijā jau manāmas jenas masveida izpārdo­šanas pazīmes. Šonedēļ tās kurss strauji krities. Viens dolārs maksā tikai divsimtpiecdesmit jenu.
   —   Vai jūs_ gaidāt kādas izmaiņas situācijā, kas izveidojusies Āzijā? — vēstniecības sekretārs painte­resējās.
   — Grūti teikt. Ja kaut kur būs vērojami atklāti un rupji mēģinājumi atjaunot savu zudušo varenību, tas, protams, izraisīs niknumu un novedīs pie prettrieciena. Bet mums jāzina, kādas būs šīs zemestrīces sekas. Sa­vos ilgtermiņa ekonomiskajos plānos un diplomātiskajā stratēģijā mēs rēķinājāmies ar Japānas izvirzīšanos pa­saules tirgos… Ja situācija šai zemē mainīsies, mums būs jāizdara attiecīgi labojumi.
   —   Vai mēs kaut ko vinnēsim, ja atslābs Japānas ietekme ārvalstīs? — taujāja jaunais eksperts.
   —   Nē, es nevaru apgalvot, ka mūsu valsts gūs tiešu labumu. Tur, no kurienes atķāpsies Japāna, ieradīsies citas valstis. Tomēr jebkurā gadījumā, lai gan tas iz­klausās cietsirdīgi, nebūt nav slikti, kad pārāk stipra valsts kļūst vājāka. Un šoreiz mūsu valsts interesēs tas būtu vienkārši lieliski.
   Vēstnieks ar platu smaidu pacēla glāzīti acu aug­stumā.
   —   Ak jā, šodien tieši pusdienlaikā paziņoja par ministru padomes reorganizāciju, — vēstniecības sekre­tārs teica un, izvilcis no mapes trīs kopā saspraustas papīra lapas, pasniedza tās gados vecākajam vīrietim. — Saskaņā ar jūsu norādījumiem mēs iespēju robežās sīki izpētījām jauno kabineta locekļu biogrāfijas.
   —- Oho! — uzmetis acis papīriem, iesaucās vecākais.
   —   Ārlietu ministra krēslā iesēdināta liela figūra. Tas visu labi saprot. Pirms kara darbojies Mandžūrijā, tad bijis sūtnis Brazīlijā un Austrālijā.
   —   Laikam jau krietni gados, ko? — vēstnieks jau­tāja. — Savaldīgs, mazrunīgs un labs teorētiķis. Esmu dzirdējis, ka, būdams Kanberā, viņš sakarā ar Āzijas problēmām iesaistījies vētrainā diskusijā vai nu ar Makmilanu, vai kādu citu, kas bijis tur ieradies…
   —   Tā, tā … celtniecības ministrs, pašpārvaldes … Ho, ho… Bēdīgi slavenajā Tirdzniecības un rūpniecī­bas ministrijā iecelts prātīgs vīrs, bet transports nodots lielākā finansu dūža rokās…
   — Es domāju, ka jūs jau esat pievērsis uzmanību tam, — vēstniecības sekretārs piebilda, — ka kabinets reorganizēts, pilnīgi ignorējot frakciju ietekmes īpat­svaru. Rodas iespaids, ka premjers jaunajā «atjauno­šanas» kabinetā apvienojis visas frakcijas.
   —    Paga, paga, — sūkājot pirkstu locītavas, vecākais lūkojās lapās. — Savādi… Ziņojuma vēl nekas nav teikts par darbinieku pārcelšanu ministrijās…
   —   Baumas jau klīst, — vēstniecības sekretārs teica.
   —   Domāju, ka pēc nedējas paziņos. Zemestrīces laikā gājuši bojā vai cietuši daudz augstākā ranga ierēdņu.
   — Tiklīdz nopublicēs pārcelto sarakstu, nekavējoties un ļoti rūpīgi izpētiet visu to darbinieku biogrāfijas, kas ieņems augstākus amatus nekā nodaļas vadītājs, — vecākais vēl joprojām sūkāja pirkstus. — Tā, ministru kabineta sekretārs un premjerministra kancelejas priekš­nieks paliek savās vietās. Interesanti… Bet par Aiz­sardzības pārvaldes priekšnieku iecelts īsti rūdīts tips!
   —   Pazīstams? — vēstnieks jautāja, ieskatoties sa­rakstā.
   —    Kā lai nepazīstu! Viņš veikli uzdarbojās, kad Jamamoto Isoroku pirms Japānas uzbrukuma Amerikai iepirka Meksikā naftu. Toreiz man neizdevās uzmīt viņam uz astes. Slīpēts vīrs — beidzis jūras karaflotes intendantūras skolu, bet vēlāk grozījies specdienestā vai kur citur …
   —    Nu, ja sāksim rakņāties — vai valdošajā partijā, vai opozīcijā —, kas ar ko nodarbojies kara laikā, tad no daža laba pacelsies tāds putekļu mākonis… Mili­tārās aprindas ar varu piespieda spējīgos jauniešus, it sevišķi karaflotes virsniekus, nodarboties ar dažādām lietām.
   —   Vai tu spēlē japāņu šahu sjogi? — vecākais jau­tāja vietniekam.
   — Nē, tikai parasto Šahu. Ja nemaldos, tu man vēl esi parādā par zaudētām partijām…
   —   Sjogi ir daudz sarežģītāka un interesantāka spēle nekā šahs. Ja sagūsti pretinieka figūru, vari iz­mantot to kā savējo. Gluži kā Mao Czeduna un Vo Nguen Ziapa partizāņu kara teorijā. Figūru kombinā­cijas arī ļoti interesantas.
   —   Nu un tad?
   —   Skatoties sarakstā, redzu šādas tādas dīvainī­bas… Paklau! Ja tu būtu Japānas premjerministrs, kādu kabinetu tu sev izveidotu, kam pievērstu vislielāko uzmanību?
   —   Vispirms kārtības uzturēšanai valsts teritorijā,— vēstnieks teica. — Un tās nostiprināšanai. Izvēlētos cilvēku, kam ir liela ietekme preses aprindās. So valsti nevar vadīt bez sadarbības ar masu informācijas orgā­niem. Tad, pats par sevi saprotams, pievērstu uzmanību Celtniecības, Transporta un Tautas labklājības minis­trijām. Nostiprinātu Finansu ministrijas un Valsts ban­kas pozīcijas, lai izvairītos no valūtas krīzes. Protams, vajadzētu nostabilizēt arī Tirdzniecības un rūpniecības ministriju, jo līdz rūpniecības atjaunošanai liela loma būs jāierāda importam. Būtu vērīgāk jāielūkojas arī Lauksaimniecības un mežkopības ministrijā…
   —   Dabiski, — vecākais pamāja ar galvu. — Atjau­nošanai nepieciešams tāds figūru izvietojums, kas sek­mētu stabilu iekšējo politiku.
   —   No pirmā acu uzmetiena liekas, ka kabinets tā arī sastādīts, — vēstniecības sekretārs iejaucās. — Visas pozīcijas, kuras nupat minēja vēstnieka kungs, ir no­stiprinātas.
   —   Tas tā ir, ja skatās no japāņa redzes vie­dokļa, — vecākā vīra seja pauda šaubas. — Bet ja­pāņu tauta nemaz neprot lūkoties uz savām iekšējām lietām ar ārzemju novērotāja acīm. Arī japāņu politiskie komentatori un korespondenti, ar retiem izņēmumiem, ir tādi paši… Bet no ārzemju novērotāja redzes vie­dokļa reorganizētā kabineta sastāvs liecina par krasi izteiktu orientāciju uz ārieni. Piemēram, jaunais ārlietu ministrs.., Es domāju, ka Japānā reti kāds zina viņa vārdu, toties ārzemēs viņu labi pazīst kā vienu no ievē­rojamākām figūrām…
   —   Japāņi reizē ar iekšpolitiskās situācijas konso­lidēšanu grib nostiprināt arī savu ārpolitiku.
   — Nē, lietas būtība nav tik vienkārša. Manuprāt, spēku izvietojums ir tāds, lai galveno uzmanību varētu veltīt ārlietām, tirdzniecībai un rūpniecībai, transpor­tam, aizsardzībai. Visi šie četri jaunie ministri ir ļoti ievērojami speciālisti starptautiskās politikas jautāju­mos. Ārzemēs viņu autoritāte daudz lielāka nekā dzim­tajā zemē. Tātad pievēršanās iekšpolitikas stabilizēša­nai ir tikai aizsegs ārpolitikas nostiprināšanai.
   Nolicis glāzīti uz galda, vēstnieks kļuva domīgs.
   —   Vai tev neliekas, — vecākais jautāja vēstniekam, — ka šāds izvietojums liecina par Japānas gatavošanos lielai diplomātiskai ofensīvai? Bet kādēļ? Kādēļ Japā­nai vajadzīgs tieši tāds figūru kombinējums, kaut gan valsts iekšienē viss iet kūleniski? Lai to izprastu, nevar paļauties tikai uz veselo sapratu …
   —   Jā, vēl kas, — teica jaunais eksperts. — Tieši pirms mūsu izbraukšanas uz ārzemēm saņēmām diez­gan savādu informāciju. Tiesa, tā man nelikās sevišķi svarīga, tādēļ es neiedziļinājos visos sīkumos. Bet mūsu ekonomists domīgi grozīja galvu. Lieta tāda, ka Japā­nas kapitāla investīciju samazināšanās ārzemēs pēc ze­mestrīces bija vērojama tikai kādu nedēļu, bet tad at­jaunojās līdzšinējais stāvoklis. Izrādās, ka Japānas valdība bez lieka trokšņa piešķir aizdevumus tām privā­tajām firmām, kas iegulda savus līdzekļus ārvalstu rūpniecībā.
   —   Sis jautājums acīmredzot ir pelnījis, lai to sīkāk izpētītu … — teica vecākais, košļājot lūpas.
   —  Ir vēl kaut kas savāds. Noskaidrots pašā pēdējā laikā. Japānas valdība, izmantodama ļoti sarežģītu fik­tīvu personu tīklu, iepērk ārzemēs gruntsgabalus. Visā pasaulē sapirktā kopplatība jau sasniegusi ievērojamus apmērus.
   —  Nekustami īpašumi ārzemēs? — vēstnieks sa- drūma. — Dīvaini! Līdz šim bija zināms, ka japāņi Āfrikā un Austrālijā pērk raktuves, bet gruntsgaba­lus .,.
   Jā, pērk milzīgus neapgūtus līdzenumus…
   — Tātad gatavojas pārcelt savus iedzīvotājus, lai novērstu demogrāfisku sprādzienu. Vai arī cietušos…
   —   Pagaidiet, — vēstnieku pārtrauca vecākais vīrs. — Japānas iedzīvotāju skaits jau trešo gadu nevis pie­aug, bet, tieši otrādi — samazinās. Kaut kā savādi. So jautājumu vajadzēs izpētīt sīki jo sīki.
   —    Ko tad viņi īsti taisās darīt, šie japāņi… — vēst­nieks murmināja. — Kas viņiem aiz ādas?… Es ar viņiem saskaros jau veselu pusgadsimtu, bet ko viņi domā, tā arī ne vienmēr izprotu.
   —   Jā, viss liekas ļoti sarežģīti… — vecākais do­mīgi novilka. — Rodas tāds iespaids, ka Japānas val­dības rīcībā kaut kas slēpjas. Nē, tā nav nekāda ne­jaušība .,,
   3.
   Tokijā, kur ik uz soļa vēl bija redzamas nesenās ka­tastrofas pēdas, pienāca ziema.
   Gada beigās, it kā dodot papildtriecienu, uzplūda liels aukstuma vilnis. No diviem miljoniem cilvēku, kas bija palikuši bez pajumtes, apmēram pusotra miljona izklīda pa provinci, kur viņi dzīvoja nemiera pilnu dzīvi svešās ģimenēs vai arī īrēja atsevišķas istabas. Pārē­jos uz laiku izvietoja pārvietojamās vai saliekamās mā­jiņās. Tikai nedaudzi bargo salu sagaidīja barakās, ko uz ātru roku saslēja krāsmatu vietās. Gandrīz visos pārējos valsts rajonos tika pārtraukti celtniecības un zemes darbi. No dažādām Japānas malām gan pa saus­zemi, gan pa jūru uz Tokiju veda celtņus, ekskavatorus un citāda veida tehniku atjaunošanas darbu veikšanai. Cilvēki strādāja dienu un nakti, bet pagaidām vēl lie­tojama bija tikai ceturtā daļa ātrgaitas šoseju un ne vairāk kā desmit procenti izpostītā metro. Galvenokārt atjaunoja dzīvojamās mājas un ostas. Nesen darbu at­sāka TEC-2, bet pagaidām tikai ar pusslodzi. Vēl arvien spēkā bija rīkojums par enerģijas taupīšanu. Naftas trūkuma dēļ mājas apkurināja vāji, un aukstums atsau­cās uz cilvēku veselību un labsajūtu. Šķidrās degvielas vietā apkures sistēmās kā senos laikos izmantoja ak­meņogles. Cikuho ogļraktuvēs izveidoja akmeņogļu sa­šķidrināšanas eksperimentālo rūpnīcu, bet tās ražīgums
   bija ļoti zems. Lai gan lielākā daļa milzīgo celtņu dū­meņu izvirda melnu dūmu mākoņus, neviens tajā ziemā nekurnēja par sodrējiem.
   No aukstajām debesīm sijājās dzeldīgi sniega pu­tekļi. Onodera, veltīgi cenzdamies paslēpt seju augstu paceltā apkaklē, steidzīgi soļoja no premjerministra kancelejas uz Jūras drošības pārvaldi. Viņam neizde­vās izmantot īsāko ceļu, jo visu parlamenta apkārtni aizpildīja demonstrantu bari. Pēc zemestrīces tā bija pirmā lielā demonstrācija. Vairākās vietās jau notika sadursmes starp studentiem un policijas mobilajām vienībām, tādēļ viņš nolēma aizslīdēt garām Patentu pārvaldei un caur Toranomona kvartālu sasniegt Ka- sumigaseki rajonu. Augstskolas bija cietušas samērā maz, tādēļ lielākajā daļā lekcijas notika. Tiesa gan, dažos mācību korpusos vēl arvien mitinājās zemestrīce cietušie. Ne mazums pasniedzēju bija gājuši boja, tādēļ bieži vien nodarbības tika atceltas. Daudzi studenti, pa­likuši bez' pajumtes, aizbrauca uz dzimtajam mājām, tāpēc demonstrantu vidū studentu nebija visai daudz un, neraugoties uz savu tradicionālo ekipējumu — ķi vere, maska un metāla stienis —, viņi neizrādīja necik lielu aktivitāti. Un tomēr, lai gan sākumā sajaukušies ar strādniekiem un kalpotājiem, viņi tagad jau veidoja paši savas grupiņas un uzbruka policijas vienībām. Vai­rākās vietās parlamenta tuvumā notika kautiņi. Šoreiz studentiem nebija pudeļu ar degošu maisījumu, tādēļ tie apmētāja policistus ar ķieģeļiem un betona ga­baliem.
   Onodera nepievērsa gandrīz nekādu vērību studen­tiem. Daudz smagāku iespaidu atstāja pārējie demon­stranti. Drūmi un nomākti, ievērojot kapa klusumu, viņi nāca vilnis aiz viļņa. Cilvēki nesa plakātus: «Pieprasām dzīvokļus!», «Atdodiet tautai debesskrāpjus!», «Cietu­šajiem — ziemas pabalstu!». Viņu pelēkās, salā sastin­gušās sejas iedvesa nepārvaramu nemieru.
   «Varbūt viņi kaut ko nojauš,» Onodera domāja. Viņš zināja, ka japāņu tautai piemīt saasināts jūtīgums. «Jā, zemestrīces radītie zaudējumi milzīgi, bet Japāna ir ekonomiski varena valsts un, kā apgalvo valdība, pēc dažiem gadiem viss atkal nostāsies savā vietā … Tomēr cilvēku sirdīs sāk iezagties nelabas priekšnojautas, ka pasaulē kaut kas nav kārtībā, ka notiek kaut kas tāds, kam nav jānotiek. Un šāds noskaņojums jaušams visā sabiedrībā.»
   Arī laikraksti sekmēja šī noskaņojuma iesakņošanos, kā vienmēr rakstot savā iecienītajā brīdinoši pareģo­jošā tonī. Parasti cilvēki laida gar ausīm skaļos, rei­zēm klajām rupjībām tuvos avīžu «brīdinājumus». In­formācijas plūdu laikmetā tautas masas bija ieguvušas emocionālu imunitāti pret «kliedzošiem virsrakstiem» un uzskatīja, ka žurnālistikai tādai arī jābūt. Lai cik avīzes bija pārpildītas ar drūmiem, indīgiem rakstiem, tauta prata atvairīties no uzmācīgās preses, ja vien in­tuitīvi juta, ka «pasaule atrodas savā vietā». Vēl vai­rāk, tā spēja atšķetināt arī to, kas slēpās samudžinātajā informācijas kamolā.
   «Nē,» Onodera nodomāja, «šoreiz viņi droši vien sajūt, ka kaut kas nav tā, kā vajag.» Nemiers un bažas, kas dvesa no demonstrantiem, viņu noslēgtajām, salā un skumjās iekritušajām sejām, it kā liecināja, ka cil­vēkiem sāk zust ticība rītdienai. Un plakāti ar šīm ka­tegoriskajām prasībām visai valstij tik grūtajā brīdī… Viņi patiešām juta tuvojamies kaut ko nelabu, kādas traģiskas pārmaiņas… Cilvēki tikpat vienaldzīgi kā agrāk izturējās pret pašiem kliedzošākajiem virsrak­stiem, kā, piemēram, «Vai pienākusi lielā krīze?» vai «Svaigo pārtikas produktu cenu pieaugums vēl par četrdesmit procentiem — pārtikas krīzes briesmas nā­kamgad pavasarī», bet bija kļuvuši piesardzīgāki un uzmanīgāki, cenšoties salasīt zem šādiem virsrakstiem slēptu briesmu pazīmes.
   «Smalka tauta,» Onodera ar sāpēm domāja, ejot garām demonstrantiem un sirds dziļumos jūtot viņu noskaņojumu. «Nu bet kā būs, ja tauta uzzinās par TO? Varbūtība jau pārsniegusi piecdesmit procentus!… Vai tas neradīs milzīgu paniku?»
   Jūras drošības pārvaldē Onodera sastapa Kataoku, kas šeit bija ieradies nedaudz agrāk. īsā laikā šis jaut­rais, tumši iedegušais puisis ar zēniski apaļīgo seju bija līdz nepazīšanai izmainījies. Koši žilbinošais smaids izdzisis, vienmēr cieši sakniebtās lūpas nosedza līdzeno zobu baltumu. Acis bālas, āda pelēcīga… It
   kā būtu kļuvis desmit gadus vecāks. Kataoka, līdzīgi citiem plāna D grupas darbiniekiem, strādāja dienu un nakti līdz nesamaņai, bet galvenais — visa viņa ģimene bija gājusi bojā Tamači rajonā.
   —   Vai demonstrāciju redzēji? — Kataoka vienal­dzīgi vaicāja. Onodera pamāja ar galvu.
   —   Kā tu domā, avīžnieki vēl nekā nav uzoduši? — Kataoka raudzījās ar sniegu aplipušajā loga rāmī.
   —    Šodien viens bija ieradies Aizsardzības pārvaldē. Protams, neviens no plāna D galvenajiem ar viņu neti­kās, bet šis pabija Galvaspilsētas zonas atjaunošanas padomes sēdē, iebāza savu degunu Seismoloģijas in­stitūtā, bet no turienes aizkūlās uz Aizsardzības pār­valdi un ilgi kvernēja preses nodaļā…
   —   Aizdomīgs ceļš… — Onodera nobubināja.
   —   Kādēļ viņam būtu jāvērš savas acis uz Aizsardzī­bas pārvaldi?
   —   Laikam pamanīja tur Jukinagu un profesoru Ta­dokoro. Ar Jukinagu šis korespondents iepazinies jau agrāk. Viņam zināms pat tas, ka Jukinaga pēkšņi aiz­gājis no darba universitātē…
   —   Pirms ziņas nonāks līdz avīzēm, esmu pārlieci­nāts, tiks veikti attiecīgi pasākumi, — Onodera no­teica. — Kuņieda-san pačukstēja man, ka šovakar pie ministru kabineta sekretāra notiks slepena apspriede lie­lāko laikrakstu vadītājiem. Beidzot norunāta arī pilnīgi slepena opozīcijas vadītāju tikšanās ar premjermi­nistru …
   —   Cik tad ilgi var slēpt? — Kataoka sacīja tikpat bezkaislīgi. — Man tāda sajūta, ka tūdaļ sāks klīst dažādas baumas. Nemiers arvien pieņemas spēkā. Un vēl nav zināms, vai izmaksās gada prēmiju. Drausmī­gās krīzes un plaša patēriņa preču cenu krasā pieau­guma dēļ var sākties tā saucamā šķērveida stagflācija.
   —   Stāsta, ka televizori un radiouztvērēji tiekot ne­kavējoši izpirkti, — Onodera teica. — Dīvaina lieta. Automobiļus, piemēram, pavisam nepērk.
   —   Šodien grupā D2 izcēlās vesels skandāls. Dar­binieks, kas piekomandēts no Ārlietu ministrijas, saplū­cās ar jaunu puisi no Ģenerālštāba vai sakāvās, — ar abām rokām berzējot vaigus, savā vienaldzīgajā tonī stāstīja Kataoka. — Štatiem pieaugot, šādas sadursmes
   ir neizbēgamas. Bet ļoti iespējams, ka domstarpības no­vedīs pie noslēpuma izpaušanas.
   —   Arī grupā Dl ne viss iet gludi. Jaunie zinātnieki un tehniskie speciālisti no valsts kalpotāju vidus vēl tā nekas, ar tiem viss kārtībā. Bet, lūk, zinātnieki no Zinātnes un tehnikas padomes noraida profesora Ta­dokoro viedokli un izturas ļoti augstprātīgi…
   —   Kāpēc vajadzēja tādus savākt? Tadokoro-san taču ir tik strauja daba.
   —   Tur jau ir tā lieta, ka viņš ir pavisam kluss un mierīgs. Laikam ne par ko citu ij domāt nespēj…
   —   Bet kas ar to zinātnieku Fukuharu, kas atvilkts no Kioto?
   —   Viņš mitinās Hakonē pie vecā Vatari.
   —   Ko viņš tur dara?
   —   Skaidri nezinu, — Onodera pasmīnēja. — Ku- ņiedam aizdomas, ka viņš caurām dienām guļ.
   Durvis atvērās, un istabā ienāca hidrogrāfijas no­daļas vadītāja vietnieks.
   —   Piedodiet, ka liku jums gaidīt, — viņš teica, no­liekot uz galda dokumentus. — Visas formalitātes no­kārtotas. Rīt astoņpadsmitos «Seirjū-maru» ieradīsies Jokosukā.
   —   Pateicos… — Onodera pievilka sev tuvāk pa­pīrus. — Tātad parīt varēs sakraut aparatūru un uz­ņemt uz borta speciālistus?
   —   Mēs esam saistījušies ar pētniecisku grupu, — vietnieks ar zodu norādīja uz dokumentiem. — Radās neliela aizķeršanās. Gribējām no firmas «Deep Co» no­māt dziļūdeņu pētniecības kuģi un jūras laboratoriju, bet viņi mūs noraidīja. Laikam būs iejaukusies ameri­kāņu jūras kara flote… Kā par laimi, līdzīgs kuģis atbrīvojies kādai japāņu firmai. Mēs to sarunājām. Bija, protams, mazliet jāpastīvējas. Jūras laboratorija arī būs mūsu rīcībā.
   —   Jūs sakāt, japāņu firma? — Onodera satraucās. — Kas tas par uzņēmumu?
   _— Akciju sabiedrība jūras dibena apgūšanai. Izno­māja «Vadacumi-2».
   Onodera ievilka gaisu. «Vadacumi»… Akciju sa­biedrība… Tā, kurā viņš bija strādājis un pēc tam patvaļīgi pametis .,,
   —   Jūs teicāt, ka dziļūdens zemūdeni pievākuši ame­rikāņu kara flote? — it kā starp citu pavaicāja Kata­oka. — Ja es nemaldos, firmas «Deep Co» kuģi nodar­bojās ar naftas izpēti Mariānu salu rajonā. Vai kara- flotei ir nodoms izmantot šos kuģus Klusā okeāna ba­seinā?
   —   Domāju, ka jā, — vietnieks paraustīja plecus.
   —   It kā pirms dažām dienām pēc tiem ieradies ASV septītās flotes karakuģis… Kā teicis «Deep Co» inže­nieris, viņi gatavojoties steidzīgi apsekot Japānas pie­krastes jūras rajonus. Laikam grib pārbaudīt, kādas sekas atstājusi zemestrīce uz zemūdeņu «Polaris» orien­tieriem?
   Onodera un Kataoka neviļus saskatījās.
   —   Būs nojautuši, vai?… — Onodera klusi no­čukstēja, ar papīru žūksni rokās ejot ārā no istabas.
   —   Viņi jau no laika gala labi pārzinājuši juras dibenu Japānas tuvumā. To viņi veikuši stratēģiskos nolū­kos …
   .— Nē, tik ātri nenojautīs, — Kataoka iebilda. — Iz­maiņas jūras dibenā viņi, protams, pamanīs, bet, lai nojaustu, tad …
   —   Nu, nerunā. Viņiem arī ir speciālisti. Pie tam viņu rīcībā nodota daudz efektīvāka informācijas un analīžu sistēma nekā mūsējā. Ļoti iespējams, ka viņiem pietiks tikai ar dažām maznozīmīgām pazīmēm, lai iz­darītu vajadzīgos secinājumus. Un tad arī pie mums viss kļūs zināms… no aizrobežu informācijas avotiem.
   —   Neuztraucies. Esmu pārliecināts, ka Nakada ir apsvēris šādu iespēju. Bet ko mēs vispār varam iesākt? Neiesim taču nakts tumsas aizsegā slīcināt amerikāņu pētniecības kuģi!
   Kad viņi izgāja no pārvaldes, Onodera saņēma pēkšņu sitienu krūtīs. Viņš apstājās pārsteigts. Ceļu bija aizšķērsojis maza auguma melnīgsnējs vīrietis ar naidā zvērojošām acīm. Un Onodera tūdaļ saņēma vēl vienu sitienu — šoreiz pa kreiso žokli. Nākošais si­tiens — degunā no labās puses.
   —   Ko tu dari? — Kataoka metās virsū vīrietim, cenzdamies sagrābt vainīgo aiz rokas.
   —   Nē, Kataoka, paliec mierā, nejaucies! — Ono­dera iekliedzās, ar rokām aizsargājoties no sitienu kru­sas. — Ej … nogādā papīrus … Gan jau es pats!
   Ap viņiem sāka pulcēties ļaudis, un Onodera, vēl un vēl saņemot sitienus, atkāpās aiz ēkas stūra. Ar acs kaktiņu viņš redzēja Kataoku, kas, vēlreiz atskatījies, steigšus devās prom. Dūres triecās acīs, degunā, vē­derā. Beidzot Onodera aiz kaut kā aizķērās un nokrita.
   —   Piecelies, nelieti! — iebrēcās mazais vīriņš.
   —   Jūki… kur tas laiks… — Onodera teica, guļot uz muguras un šņaukājot asiņojošo degunu. — Kā jums tur visiem klājas?
   Sasalusī zeme saldēja muguru. Onodera lūkojās sīkajās sniegputekļu pārsliņās, kas uz pelēkā debess fona pašas izskatījās pelēkas, un viņam likās, ka tru­lās sāpes acu dobumos un žokļos atdzīvina viņu un atdod viņam agrāko jautrību un možumu.
   —  Muļķis tāds… — Jūki, smagi elšot, raudzījās lejup uz Onoderu. — Nu īsts stulbenis! Pat man neko neteikdams, ļāvies pārvilināt sevi citā firmā…
   Onodera lācīgi piecēlās. Jūki izvilka no bikšu ka­batas sagumzītu mutautiņu un pielika to draugam pie deguna. Onodera pašķielēja no uzpampušās uzacs apakšas, uzsmaidīja, paņēma mutautiņu un noslaucīja asiņojošo degunu.
   —   Ķēms tāds!… Kaut vai vienu vārdiņu varēji pateikt! Es no sākuma domāju, ka esi pazudis zemes­trīces laikā… Uztraucos, vairākas reizes braucu uz Kioto pie tevis. Arī vēlāk, uzzinājis, ka esi uzķēries uz šīs firmas āķa, meklēju tevi. Un kaut vai vienu vārdu … ne ziņas, ne miņas… No dzīvokļa arī aizbraucis… Nu saki pats, vai tu man esi draugs?
   —   Piedod, — Onodera sirsnīgi atvainojās, uzlicis rokas Jūki uz pleciem. Jūki bija par veselu galvas tiesu īsāks par viņu. — Esmu vainīgs! Lasīju gan tavas vēstules, gan zīmītes, bet apstākļi neļāva uzturēt saka­rus ne ar vienu.
   —   Gatavojies vadīt «Vadacumi»? — Jūki vaicāja, novērsis acis. — Pēdējā laikā tu esot redzēts valsts iestāžu kvartālos… Un tagad stāsta, ka Aizsardzības pārvalde grib nomāt «Vadacumi». Tūlīt nodomāju —« ja jau tā, tad viņš katrā ziņā parādīsies tur.
   —   Kā Josimuram klājas? Vesels?
   —  Aizgāja no darba. Sanākušas kaut kādas ziepes.
   Aizbraucis strādāt uz ārzemēm. Laikam arī tu biji iejaukts tajā lietā …
   Lūk, kā, Onodera nodomāja, atceroties skaisto uh izveicīgo Josimuru. Gan jau tas godkārīgais talants nepazudīs…
   —  Paklau… — Jūki cieši ielūkojās Onoderā. — Kas noticis? Obligāti kaut kam ir vajadzējis atgadīties. Es tevi labi pazīstu. Citādi tu nebūtu aizgājis no darba tik neglīti. Laikam kaut kas nopietns. Es jau visu laiku biju tādās domās. Un tagad, kā redzu… Sapratu — kaut kas atgadījies. Un kas ar tevi pašu? Esi ļoti iz­mainījies!
   —  Tiešām? — Onodera ar piespiešanos pasmaidīja. Seja sāpēja, acs bija pavisam aiztūkusi. — Šaubos, vai kopš tā laika varēju pārāk novecot…
   —   Iesim pie manis, — Jūki ierosināja. — Lūdzu! Gribas aprunāties tā mierīgi, bez steigas. Māja Go- tandā nodega, tagad esmu apmeties Sugaino. Istabiņa šaura. Bet nu ejam. Un, ja vari, pastasti sīkāk, kas tomēr noticis …
   Onodera svārstījās, bet Jūki, novērsis acis, noburk­šķēja kā apvainojies zēns:
   —  Es eju prom no firmas… Arī braukšu ar «Va- dacumi-2».
   —   Ko? — Onodera aiz pārsteiguma apstājās. — Vai jau esi iesniedzis atlūgumu?
   —  Rīt iesniegšu. Viss jau izlemts. Vai nav labi? Kas bez mums abiem vēl spēj tikt galā ar «Vadacumi»? Viens paliek uz palīgkuģa un uztur sakarus, otrs iegremdējas…
   —   Tencinu!…
   šajā brīdī Onodera izšķīrās. Jo vajadzēs taču iz­mantot ari «Kermadec» … Tiks paplašināta Dl grupa. Bet uz Jūki var paļauties …
   —   Tātad esi ar mieru …
   Jūki it kā kaunēdamies atvilka roku, ko Onodera turēja cieši saspiestu, un izplūda gaišā smaidā.
   —   Strādāsim atkal kopā!
   —  Atnāc rīt uz Aizsardzības pārvaldi, — Onodera teica, atkal spiežot Jūki roku. — Neminot manu vārdu, palūdz majoru Jagi no operatīvās nodaļas, viņš būs lietas kursā.
   — Aizsardzības pārvaldē? — Jūki seja kļuva aiz« domīga. — Tu esi saistījies ar tādu iestādi?
   —   Ejam pie tevis… — Onodera sacīja, dodoties uz priekšu. — Gribu tikties arī ar tavu kundzi, sen neesam redzējušies…
   —  Jā, vai tu pazīsti tādu Reiko? — Jūki jautāja.
   —  Vairākas reizes bija atnākusi uz firmu. Taujāja pēc tevis.
   Reiko? Onodera momentā nespēja atcerēties, kas tā tāda. Pamazām atmiņā atausa tumšais slīpais lifts uz pludmali, pussmaidā pavērto zobu baltais košums, karsts ķermenis… Meitene peldkostīmā… Nakts Ha- jamā. Jaukā noskaņojumā rit jaunās elites viesības, bet viņš tās vidū tik vientuļš… Cik tālu ir tā nakts! It kā viss būtu noticis kādā citā dzīvē. Nez vai Reiko sav­rupmāja Hajamā palikusi neskarta? Sonanas rajons gandrīz nav cietis no cunami, tomēr…
   —   Kādās attiecībās tu ar viņu? — Jūki jautāja,
   —  Viņa arī aizvakar bija atnākusi uz firmas pagaidu telpām. Vaicāja, vai no tevis vēl arvien nav ziņu?
   —  Aizvakar? — Onodera nez kāpēc uztraucās. Un tikai tagad viņa acu priekšā pavisam skaidri uzpeldēja Reiko maigā seja.
   Zeme atkal salīgojās. Kājas pēkšņi kļuva vārgas. Kaut kur dzīlēs atskanēja rūkoņa. Nokrakšķēja vēl ne- sabrukušās mājas. Visi reizē nodzisa ielas gaismekļi. Satumsa logi, kuros tikai nupat bija iedegusies gaisma. Visapkārt skanēja kliedzieni. Sevišķi skaudri kādas sie­vietes balss: «Vai, cik stipra! .. .»
   Onodera dzirdēja, kā blakus stāvošais Jūki noklak- šķina mēli.
   —  Atkal pēcgrūdieni! Ak, cik tie nomācoši!
   4.
   —   Kaut kā nelāgi sanāca ar Meteoroloģijas pār­valdi, — noburkšķēja Kuņieda, beidzis telefona sarunu. — Tur bija dots rīkojums neizpaust informāciju, bet avīžnieki nosprieduši, ka aiz tā kaut kas slēpjas, un sā­kuši izošņāt.
   —   Dabiski, ka viņi neliks mierā seismisko staciju nodaļu, — Nakada piebilda, vērojot «blusu meklētāju» ierīci, kas pirms programmas ievadīšanas skaitļotājā palīdz atklāt un novērst sīkas kļūdas. — Arī Zemes­trīču prognozēšanas zinātniskās padomes locekļi acīm­redzot nespēj atkauties no skribentiem.
   —  Vari iedomāties, šajā biedrībā esot diezgan mie­rīgi. Laikrakstu redakcijās ar tādiem jautājumiem no­darbojas vietējo ziņu nodaļu korespondenti. Bet viņi, kā redzams, ne visai izprot, kādas funkcijas pilda Iz­glītības ministrijas Ģeodēzijas problēmu padome.
   —  Nesaki vis! Pēdējā laikā arī viņi sākuši kaut ko sajēgt zinātnes lietās, — Nakada paberza sariem apaugušos vaigus. — Vismaz viņiem zināms, ka pēc lielas zemestrīces jāiestājas atelpai, un, ja arī krata, tad vairs ne pilnā spēkā, bet tikai tā mazdrusciņ padrebina.
   —  Viņi laikam ir uzoduši, ka iespējama galvaspil­sētas pārcelšana uz citu vietu, — Kuņieda teica, šķir­stot mapi ar dokumentiem. — Laikam kāds no valdo­šās partijas būs izpļāpājis. Bet varbūt baumas palais­tas apzināti. Brīnumainā kārtā šajā zemestrīcē gandrīz nemaz nav cietusi Zinātnes pilsētiņa Cukubā. Un tur man gadījās dzirdēt, kā Valsts aizsardzības pret dabas katastrofām centra direktors izklāstīja savu personīgo viedokli par šādas pārcelšanas varbūtību …
   —   Būtu sliktāk, ja viņi sāktu grozīties ap Ģeogrā­fijas institūtu… Labi, viss kārtībā, — Nakada pa­sniedza operatoram pēdējo lapu un viegli noglāstīja sasarkušās acis. — Bet ģeodēzijas laboratorija Kano- jamā stipri cietusi un pašreiz gandrīz nestrādā…
   —  Gan jau kāds ģeologs nojautīs, — Kuņieda pār­stāja šķirstīt mapē saspraustos dokumentus. — Arī starp Meteoroloģijas pārvaldes tehniķiem un vietējo no­vērošanas staciju darbiniekiem galu galā atradīsies tāds, kas agri vai vēlu pievērsīs uzmanību…
   —  Vai ir kāda aizdomīga informācija?
   Nakada, iestrēbis atdzisušu tēju, paraudzījās uz Ku- ņiedas pusi.
   —   Kā to lai saka. Kaut kas jau ir. Starptautiskā okeanoloģijas biedrība ierosina kopējiem spēkiem pētīt izmaiņas jūras dibena reljefā pēc zemestrīces Kanto apgabalam tuvākajos rajonos. Vārdu sakot, piedāvā savu palīdzību, jo, lūk, japāņu zinātniekiem tagad darbu līdz acīm.
   —   Vai šī biedrība nav pakļauta Starptautiskajai ģeodēzijas un ģeofizikas asociācijai? — Nakada, pieli­cis pie mutes tasīti ar tēju, sarauca pieri. — Tad nu gan ir skaisti! Nebūs nemaz ilgi jāgaida, kad viss kļūs skaidrs no ārzemju ziņām.
   —   Te visvairāk jāsargājas no Amerikas. Tās kara­kuģi jau sen pastiprināti pēta jūras dibenu Tālo Aus­trumu zonā. Arī naftas koncernu pētniecības kuģi siro Tālo Austrumu jūrās, naftu meklēdami.
   —   Ne tikai Amerika, bet arī Padomju Savienība pēdējā laikā kļuvusi aktīva, — ieminējās tehniķis, kas bija piekomandēts no Aizsardzības pārvaldes. — Aus­trumos 110 Kuriļu salām kreisera pavadībā braukā pa­domju pētniecības kuģis. Arī divas vai trīs atomzem­ūdenes.
   —   Jā, laikam abas puses cenšas izvietot zemūdens orientierus… — Kuņieda izteica savas domas.
   Ieskanējās telefons. Tehniķis pacēla klausuli.
   —   Zvana no Ģeogrāfijas institūta, — viņš sacīja klausīdamies. — No rūpnīcas saņemts TW tipa gravi- metrs.
   —   Tikai viens?
   —   Jā. Pārējos divus piegādās mazliet vēlāk. Sa­ņemto pašreiz pārbauda.
   —   Pasakiet, lai pēc pārbaudes to nogādā uz Joko- suku. — Nakada piecēlās un nospieda zvana pogu. — Pagaidiet. Vai nebūtu iespējams to no Meguro aiz­vest uz Jokosuku ar helikopteru? Tad varētu lidot līdzi kāds no mums un transportēšanas laikā izdarīt pār­baudi gaisā.
   —   Cik tu esi nemierīgs, — Kuņieda iesmējās.
   —   Kad beigsies pārbaude?
   —   Šodien pēcpusdienā.
   —   Lieliski. Pasaki, ka jau pēc pusdienām aizsūtī­sim helikopteru.
   —   Nakada-san, Nakada-san, atnācis premjermi­nistra kancelejas vadītāja vietnieks, — atskanēja pa iekšējo telefonu. — Visi sapulcējušies, varam sākt ap­spriedi …
   —   Lūdzam, uzgaidiet piecpadsmit minūtes! — no­spiedis atbildes pogu, teica Nakada. — Vai programma jau ievadīta skaitļotājā? ,,, Ļoti labi!..,
   Istabā ienāca Kataoka. Viņa pelēkie, vēja appūstie vaigi bija iekrituši, acis aiz noguruma it kā ar plēvi pārklātas.
   —   Kataoka, atvaino, bet tev šodien būs jālido ar helikopteru no Meguro līdz Jokosukai. Piegādāts gra- vimetrs. Būtu vēlams, lai tu to pārbaudītu lidojumā.
   —   Ar visu steigu agrāk par rītdienu tik un tā uz­stādīt nevarēs, — Kataoka rāmi atbildēja.
   —   Pretzemūdeņu hidroplānam Jokosukā kaut kas nav kārtībā ar rezerves motoru. Mēs lūdzām, lai mums atsūta hidroplānu no Maidzuru.
   —  Vai magnetometru uzstādīšana jau pabeigta?
   —   Jā, trīs uzstādījām uz sarglidmašīnām. Demon­tējot zemūdeņu magnētisko meklētāju, viens no tiem salūza. Dabūjām krietni pa ādu, vajadzēja rakstīt paskaidrojumu.
   Atkal iezvanījās telefons uz Kuņiedas galda.
   —   Zinātnes un tehnikas pārvalde, — Kuņieda no- klakšķināja mēli. — Jūras pētīšanas tehniskā savienība paziņojusi par kontinentālā šelfa neparastu iegrimšanu Boso pussalas rajonā. Ko tu neteiksi! Tagad jūras dzīļu apgūšanas štābs organizēs pētniecisku grupu…
   —   Nu, un kas par to? Uzsākt pētījumus nemaz ne­būs tik viegli. Mēs taču esam sagrābuši visus esošos batiskafus, — Nakada sacīja.
   —   Tehniskajai savienībai ir zemūdens laboratorija, kas var darboties trīssimt metru dziļumā, — Kataoka atgādināja.
   —   Bet tā taču nav pašgaitas! Domāju, ka pašreiz nekā briesmīga vēl nav, — Nakada domīgi apstājās pie durvīm. — Man liekas, tā stunda situsi — jāpāriet pie demonstratīvajām operācijām.
   —   Demonstratīvās operācijas? — Kuņieda pavērsās pret Nakadu. — Kas tās tādas?
   —   Es jau esmu stāstījis par savu plānu. — Nakada atvēra durvis. — Plāna D dalībnieku skaits pārsniedzis simtu, bet drīz būs vesels tūkstotis. Tad, gribi vai ne­gribi, neko noslēpt vairs nevarēs.
   Nakada pazuda aiz durvīm. Tehniķis, kas visu laiku bija klusēdams klausījies citu telefonu, pasniedza Ku- ņiedam zīmīti. Uzmetis tai acis, Kuņieda sadrūma.
   «… Sprādzieni Mjodzina un Baioneza rifos un Sumisu klintī. Sācies izvirdums Aogasimas salā.
   Izvirduma pazīmes Ņisijamas vulkānā Hačidzjo salā. Uzsākta iedzīvotāju evakuēšana no abām salām.»
   Ziņojumu par izvirdumu Hačidzjo salā Onodera noklausījās divtūkstoš metru dziļumā zem ūdens piec­desmit kilometru attālumā no Tori salas. Sazināties ar palīgkuģi «Josino» bija grūti traucējumu dēļ, tomēr Onodera paguva saprast, ka liela daļa no divpadsmit tūkstoš saliniekiem jau gājuši bojā.
   Tai pašā brīdī, kad no «Josino» pienāca šis ziņo­jums, Onodera juta grūdienu un «Kermadec», kuru žņaudza divsimt atmosfēru spiediens, kaut kā savādi noraustījās.
   —   Paklausieties… — Onodera teica savam palī­gam, bālam, pēc izskata studentam līdzīgam puisim. — Vai jūras dibenā nav vērojamas kādas anomālijas?
   —   Ko?
   Jaunais cilvēks, kas nopietni vēroja juras dibena nolaisto automātisko mērinstrumentu rādījumus, pār­steigts atskatījās atpakaļ. Onodera ar galvas mājienu deva signālu, un viņa asistents ieslēdza telemetru.
   Mēraparāti, kas bija izvietoti jūras dibenā pieci līdz desmit kilometru attālumā cits no cita, reģistrēja tem­peratūras izmaiņas, kā arī ģeomagnētiskā un gravitā­cijas lauka svārstības un pārraidīja augšup attiecīgo informāciju pa diviem sakaru kanāliem — supergaro viļņu diapazonā un ar fononmāzera ierīci. Tehniķis sāka ar telemetru fiksēt vistuvākā mēraparāta rādī­jumus.
   —   Bīstami… — viņš murmināja. — Zemes siltums strauji pieaug. Un slīpums kļūst stāvāks. Arī ģeomag- net…
   —   Vai notiks zemestrīce?
   —   Nē, drīzāk sprādziens…
   «Kermadec», kas bija izgatavots no augstizturīga leģēta tērauda, dobji iedūcās kā budistu tempļa zvans un līgodamies izmainīja kursu.
   —   Vai nebeigsim novērojumus? — raugoties ilumi­natorā, Onodera jautāja un ieslēdza starmešus. — Seit arī laikam nebūs droši.
   —     Vēl mazliet. Vispār esmu jau pabeidzis, bet būtu labi pārbaudīt, kur tieši notikušas izmaiņas — dibenā zem mums vai arī…
   —   Tagad ar to nodarboties vairs nav laika. — Ono­dera iedarbināja dzinēju. — Izslēdzu gaismu. Palaidīšu zemūdens raķetes, bet jūs skatieties iluminatoros. Var- but varēsiet kaut ko ieraudzīt.
   «Kermadec», velkot aiz sevis pa dibenu enkurķēdi, lēni attālinājās no tikko nolaistā mērinstrumenta. Izvie­tojis raķetes četros dažādos virzienos, Onodera no­spieda palaišanas ierīces pogu. Četri viegli grūdieni at­balsojās «Kermadec» korpusā. Tumšajā gondolā iezai- gojās seši dažāda lieluma iluminatori.
   Jaunais cilvēks aiz pārsteiguma skaļi iesaucās.
   —   Vai kas redzams? — Onodera vaicāja. — Kādā virzienā?
   —   Četrdesmit grādi pa labi…
   Izrēķinājis galvā pacelšanās ātrumu, Onodera pa­laida norādītajā virzienā četras atlikušās raķetes. Kļu­vis vieglāks, «Kermadec» mazliet paceļas uz augšu, tagad ķēdes gals tikai reizēm pieskaras juras dibenam. Pamazām pieauga ari kuģa horizontālais ātrums.
   —   Skatieties! — tehniķa balsī skanēja izbailes. Ja gondolā būtu degusi gaisma, varētu pamanīt, ka jau­nietis kļuvis vēl bālāks.
   Atstājis stūres vietu, Onodera piegāja pie tā paša iluminatora, pa kuru lūkojās viņa palīgs. Četru raķešu zilganajā gaismā viņš ieraudzīja jūras dibenu un tumsā grimstošu neliela zemūdens uzkalna nogāzi.Vienā vietā no šīs nogāzes augšup cēlās duļķes. No tumšajiem mu­tuļiem augšup stiepās neskaitāmu burbulīšu virknes. Reizēm notika burbulīšu sprādzienveida izsviešana, un tajos brīžos «Kermadec» atkal mazliet salīgojās.
   —  Vai notiks sprādziens? — Onodera atgriezās savā vietā.
   —  Ceru, ka pašreiz nekas nedraud… — atbildēja tehniķis, aši pārbaudot ūdens un apakšzemes tem­peratūru. — Ja arī sprāgs, tad ne visai spēcīgi. Bet vai batiskafs izturēs?
   Onodera izsvieda ķēdi un steidzīgi uzņēma sakarus ar «Josino», tad citu pēc cita atvēra magnētiskos vār­stus un izmeta daļu balasta. «Kermadec» uzsāka pacel­šanos. Jūtot krūtīs vieglu vēsmu, Onodera mēģināja aprēķināt izniršanas ātruma drošības robežu un lēsa, kā šo ātrumu ierobežot ar horizontālās gaitas dzinēja pa­līdzību. Pārāk strauja izniršana varēja izraisīt pludiņa deformāciju. Tad gondolā, kas svēra vairākas tonnas, nogrimtu dibenā un vairs nespētu uzpeldēt. Onodera mēģināja mazināt ātrumu. Tad pēkšņi nolēma kombi­nēt vertikālo un horizontālo kustību. Sis mēģinājums deva labus rezultātus. Pēc dažiem stūres pagriezieniem «Kermadec», nedaudz sagāzies, turpināja ieslīpi peldēt augšup. Bet šādā stāvoklī gondolā varēja apgāzties, tādēļ reizēm bija nepieciešams pārslēgties tikai uz ho­rizontālo kustību.
   —   Pieturieties ciešāk pie kaut kā, — Onodera ieteica palīgam. — Var sākt šūpot…
   Tūkstoštrīssimt metru dziļumā Onodera atkal iz­svieda nedaudz balasta. «Kermadec» kā bulta šāvās augšup. Onodera baidījās, ka tikai spiediena straujā krišanās neizraisa sprādzienu, jo gaiss pludiņā, kas ju­ras dibenā bija atdzisis zem divsimt atmosfēru spie­diena, sāka adiabatiski izplesties. I\ad līdz virsmai at­lika astoņsimt metru, Onodera nolēma atvērt caur- pūtes vārstu un izlaist gaisu. Mazliet samazinājis izniršanas ātrumu, viņš gribēja novērst benzīna no­plūdi caur atveri pludiņa dibenā, kur degviela nonāca ciešā saskarē ar jūras ūdeni, bet vārstu nekādi neva­rēja aizvērt. Izplūda gaiss, un tad arī benzīns sāka tecēt ārā.
   —   Onodera-kun! — satraukti iesaucās tehniķis. •— Odens … Ūdens sūcas iekšā!
   Dažreiz pacelšanās laikā, kad krasi samazinājās ārējais spiediens uz korpusu, batiskafa šuves atslābst, un tad caur tām gondolā iekļūst ūdens. Pie tam šoreiz «Kermadec» tika pakļauts viņam nepiemērotai pārslo­dzei.
   —   Caur iluminatoru?
   —   Nevaru saprast, bet krietni daudz.
   —   Nekas, viss būs kārtībā. Drīz pārstās tecēt.
   Benzīna noplūdi nevarēja apturēt, izniršanas ātrums
   samazinājās līdz astoņdesmit metriem minūtē. Pārbau­dījis balasta atlikumu, Onodera domās iztēloja vārsta konstrukciju. Piecsimt metru dziļumā viņš ieslēdza dzi­nēju uz pilnu gaitu. Bija skaidrs, ka, braucot tādā āt­rumā, akumulatora jaudas pietiks tikai trim minūtēm, bet Onoderam gribējās pēc iespējas saglabāt horizontā­lās kustības ātrumu līdz pat izniršanai virs ūdens. «Ker­madec» sāka svaidīt uz augšu. Sākās arī sāniska no­virze. Onodera patērēja veselas divas minūtes, kamēr nostabilizēja batiskafu. Akumulators bija gandrīz iz­lietots. Visā korpusā līdzīgi zvanam skanēja «Josino» eholota ultraskaņas signāli. Pārslēdzis telefonu uz su- pergarajiem viļņiem, Onodera izsauca komandpunktu,
   —   Pacentieties noķert mūs! Iespējams, ka mēs iz- lēksim no ūdens.
   —   Sapratu. Nepārtraukti novērojam. Nemainiet vir­zienu. Ejam atpakaļgaitā uz iespējamo pacelšanās vietu,
   —   Kā virs jūras? Laika apstākļi?
   —   Šūpo. Viļņu augstums pusotra metra, ziemeļrie­tumu vējš. Piesargies, ka neuznāk jūras slimība. Sa­ķersim jūs desmit metru dziļumā.
   Kad vairs atlika tikai simtpiecdesmit metru, no tvertnes ar bojāto vārstu izlija pēdējais benzīns. Lai saglabātu līdzsvaru, Onodera sāka izlaist benzīnu ari no abām pārējām tvertnēm. Pacelšanas ātrums sama­zinājās līdz četrdesmit metriem minūte. Neatlika nekas cits kā regulēt izniršanu, izmantojot trīsarpus mezgla inerces ātrumu un izlaižot ārā gaisa atlikumu. Kļuva jūtama ūdens viļņošanās — «Kermadec» sāka lēkāt un šūpoties.
   —  Turieties stingrāk! — Onodera iekliedzās.
   «Josino» operatori kā brīnumdari veikli saķēra ba­tiskafu. Divpadsmit metru dziļumā to sagaidīja divi ūdenslīdēji zemūdens skuteros. Ar magnētiskā enkura palīdzību viņi piestiprināja korpusam vilkšanas trosi un pieslēdza telefona vadu. Izlaidis visu gaisu, manev­rējot vienīgi ar stūri, Onodera samazināja izniršanas ātrumu. Piecu metru dziļumā ūdenslīdēji pabeidza no­stiprināt sloga troses un pludiņam pievienoja šļūteni atlikušā benzīna izsūknēšanai.
   —   Viļņi augsti. Izcelšana būs bīstama, — ziņoja no «Josino» klāja. — Transportratiņus piebrauksim zem ūdens, tādēļ kāpiet ārā caur augšējo lūku. — Celtņa mehāniskās rokas cieši satvēra «Kermadec». Tā apkalpe atvēra lūku un pa līgojošos trapu uzkāpa uz klāja, kur tūdaļ izmirka — tik nemierīgas bija jūras bangas. Kad viņi bija pārcēlušies uz «Josino», mehāniskās rokas at­laida «Kermadec». Pēc tam to pievilka pie kuģa pakaļ­gala un novietoja uz ratiņiem. Onodera apskatījās ap­kārt. Jūrā diezgan lielā platībā peldēja pumeka gabali.
   —   Runā, ka Kosjū rifā esot izvirdums, — teica kāds uz klāja stāvošais. — Tādā vietā, savādi…
   —   Jā, labāk pēc iespējas ātrāk pazust no šejie­nes. — Onodera noslaucīja seju dvielī. — Jūs dzir­dējāt, ko es ziņoju?
   —   Jā, tiklīdz novietosim batiskafu, tūdaļ tā arī darīsim.
   Kad Onodera, iebaudījis karstu kafiju, iegriezās ra­diosakaru kabīnē, «Josino», ātri šķeļot viļņus, jau attā­linājās no bīstamās zonas.
   —   Vai var izsaukt «Seirjū-maru», kur tas tagad atrodas? — Onodera jautāja radistam.
   —   Piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem. Pamēģināšu sa­zināties.
   —   Kas notiek Hačidzjo salā? — kabīnē pabāza galvu Onoderas līdzbraucējs.
   —   Ņisijamas izvirduma laikā bojā aizgājuši ap div­simt cilvēku. Bet briesmas vēl nav garām. Pašreiz ar pasažieru un pašaizsardzības kuģiem evakuē visus sa­las iedzīvotājus… Divpadsmit tūkstoš cilvēku. Saga­tavoties ceļam nedod ne minūti… Citās Idzu salās arī nemierīgi. Runā, ka no turienes saliniekus evakuēšot Sidzuokas virzienā …
   Divpadsmit tūkstoš cilvēku… Trīs četri luksus pa- sažierkuģi… Onodera labi atcerējās šo biezos zaļumos slīgstošo subtropisko salu. Senlaicīgas akmens sētas, katrā dārzā koši dekoratīvie augi. Viņam aiz sāpēm sažņaudzās sirds. Nevarēja paredzēt, cik spēcīgs būs izvirdums un kad tas norimsies. Iet bojā vesela sala! Pat domāt par to grūti. Nebija svarīgi, ka šī saliņa maza. Tā nebija tikai klints galotne, kas izlīdusi virs jūras. Te savijās daudzu paaudžu iedvesmas pilna darba augļi un mierīgi līdzās pastāvošu cilvēku, koku, zvēru un putnu dzīvā vēsture. Sala bija patvērums vi­sam dzīvajam, kas gribēja un varēja tur apmesties. Tādēļ arī pati sala kļuva «dzīva». Bet tagad tā gruva, un, kad visu dzīvo pilnīgi būs iznīcinājis rupjš, var­mācīgs spēks, mirs arī sala …
   —   Uzņemti sakari ar «Seirjū-maru», — radists pār­trauca Onoderas pārdomas.
   —   Palūdziet -izsaukt «Vadacumi» stūrmani Jūki, ja vien viņš nav aizņemts.
   Tūdaļ atsaucās pats Jūki.
   —   Kā tur ar «Vadacumi»? — Onodera vaicāja.
   —   Viss labākajā kārtībā… — Jūki atbildēja. — Jau trīs reizes iegremdējās. 2ēl, ka nestrādājam kopā.
   —   Iespējams, ka drīz atkal sadarbosimies. «Kerma­dec» sācis niķoties. Domāju, ka vajadzēs nosūtīt dokā. Bet vispirms jāpārbauda pašiem. Atkal paies kāda ne­dēļa.
   —   Tātad pārvāksies šurp? — Jūki balsī ieskanējās cerība. — Kad tad?
   Onodera nepaguva atbildēt. Pienāca cits izsaukums. Šoreiz laikam no lidmašīnas.
   —  Tuvumā atrodas jūras pašaizsardzības speķu hidroplāns, — radists ziņoja sakaru dienesta virs­niekam. — Tas pieprasa uzrādīt nolaišanas vietu, lai varētu saņemt datus par juras dibena apsekošanas re­zultātiem …
   Virsnieks nodeva ziņojumu kapteinim. «Josino»
   samazināja ātrumu.
   —   Onodera-san, — radists vēl arvien uzturēja sa­karus ar hidroplānu. — Atbraucis kāds Kataoka, viņš lūdz jūs pārcelties pie viņiem.
   —   Kataoka? — Onodera, kas jau bija izgājis no kabīnes, atskatījās.
   Apaviem klaudzot, garām paskrēja vairāki matroži. Virs galvām atskanēja dūkoņa.
   Onodera uzkāpa uz klāja. Vējš .pieņēmās spēkā, vis­apkārt gaisā slējās vētras sakultie viļņi. Jūras virsmai ātri tuvojās cetrmotoru hidroplāns.
   —  Vai nav bīstami nosēsties uz tik augstiem viļ­ņiem? … — Onodera interesējās.
   —   Absolūti droši, — smaidot atbildēja virsnieks. •— Šī hidroplāna priekšgalā ir viļņu slāpētājs, tāpēc var pacelties un nolaisties pat tādos gadījumos, kad viļņu augstums sasniedz trīsarpus metrus. Nekur pa­saulē nav labāku hidroplānu par japāņu!
   Gaisā pacēlās ūdens putekļu stabs. Hidroplāns no­sēdās un, pagriezis priekšgalu pret kuģi, sāka slīdēt pa ūdens virsmu.
   ' — Onodera-san, nolaižam laivu, — ziņoja aizsma­kusi balss.
   Uz visām pusēm šķīda šļakatas. Onodera uzvilka lietus mēteli un iesēdās gumijas laivā ar piekarināmo motoru. Tā tūdaļ sāka līgoties viļņos. Onodera cieši pieķērās bortam. Apbraukusi hidroplānu no priekšpu­ses, laiva ar lielām pūlēm piebrauca pie durtiņām. Tik­līdz bija izkrauti impregnētie maisi ar pētījumu mate­riāliem, ierūcās motori. Hidroplāns pārskrēja tikai pār dažu Viļņu galotnēm, un ūdens triecieni pret fizelāžas dibenu vairs nebija jūtami — lidmašīna jau atradās gaisā virs «Josino».
   Pa šauru, aparatūrām piebāztu gaiteni Onodera de­vās uz radiokabīni. Kataoka bija tur un raudzījās, kā ekipāžas loceklis darbojas ar kādu ierīci. Onodera uz­sita draugam uz pleca. Tas atskatījās, noteica tikai «Ahā!» un atkal pievērsās ierīcei.
   —   Viss pareizi, — apgalvoja ekipāžas loceklis. — Liela zemūdene … Četri tūkstoši tonnu … Varbūt pat vairāk…
   —   Četri tūkstoši tonnu? Tātad tā ir atomzem­ūdene, — Kataoka apātiski sprieda. — Seko «Josino», vai? Distance astoņsimt metru… ārkārtīgi tuvu.
   —   Vai tā nav mūsu «Udzusio»? — Onodera tau­jāja. — Tai taču arī jāņem līdzdalība plānā D?
   —   «Udzusio» pašreiz jāatrodas pie Kī pussalas, — Kataoka paskaidroja. — Un tā jau nav arī tik milzīga. Tikai tūkstoš astoņsimt tonnu…
   —   Ko tad ta te dara? — domīgi nolieca galvu no­vērotājs. — Varbūt izseko mūs?
   —   Ļoti iespējams. Jānosūta šifrēts ziņojums «Jo­sino», — Kataoka teica.
   —   Acīmredzot par mums interesējas kāda valsts,-— Onodera piebilda.
   —   Tik tiešām. Pirms kāda laika zemūdene četrdes­mit metru dziļumā sekoja «Josino» divu kilometru dis­tancē. Tu to nepamanīji iegremdējoties?
   —   Nē … Bet iznirstot bija ar ko noņemties. Drau­dēja uzsprāgt jūras dibens.
   —   Signāls no tās tik spēcīgs, ka gandrīz salauza zemūdeņu magnētiskā meklētāja bultu. Palūdzām tevi pārsēsties, lai iegūtu laiku. Materiālus taču varēja pa­celt ar trosi. Bet, kamēr nolaida laivu un kamēr tu pār­brauci, mēs paguvām nolaist hidrolokatoru un pār­liecināties.
   —   Es izpildīju aizsega lomu? — Onodera nosmī­nēja.
   —   Ne tikai. Jukinaga-san lūdza, lai tu, ja vien iespējams, šovakar piedalies štāba ārkārtējā apspriedē. «Kermadec» laikam vēdīsit uz doku? Dzirdēju tavu sarunu ar «Seirjū-maru».
   —   Priekšā pa kreisi no kuģa izvirdums! — atska­nēja pastiprinātājā. — Sprādziens…
   Visi metās pie iluminatoriem. Virs tumšzaļās jūras peldēja spēcīga rietumu vēja sapluinītu baltu mākoņu gubas. Zem tām no okeāna dzīlēm kā džins no Aladina burvju lampas lauzās ārā dzeltenbrūnu dūmu mutuļi. Vēršoties plašumā un paceļoties arvien augstāk, tie sašķēla gubu mākoņus. Pat šeit, pieci tūkstoši metru augstumā, gaisu satricināja sprādzieni, bet uz ūdens virsmas dūmu vērpešu spraugās dejā vijās sarkanu liesmu mēles. Bija redzams, kā no līganā dūmu staba ūdenī birst kaut kas balts — laikam pel 11 i un pumeks. Dūmu virpuļviesulī, kas likās biezs un lipīgs, zibsnīja savāda rūsa. Zīmēdams koncentriskus ap|us, lēni aiz­plūda neliels cunami.
   —   Sumisu klints? — Onodera jautāja.
   —   Nē. Aogasima, — Kataoka atbildēja. — Jau ot­rais izvirdums pēc vakardienas. Sala laikam pavisam izzudīs.
   —   Aogasimas sala? Bet kā ar iedzīvotājiem?
   —   Tur bija apmēram divi simti septiņdesmit cil­vēku: laikam visi aizgāja bojā. Ja nu vienīgi kāds paguva iziet jūrā zvejnieku laivā … Bet tas nav no­skaidrots …
   —   Tātad pamesti likteņa varā?
   —   Tuvumā nebija kuģu. Burtiski desmit minūtes pēc radiogrammas saņemšanas no salas par izvirduma pazīmēm starptautiskās aviolīnijas lidmašīna jau ziņoja par pirmo eksploziju, — Kataoka paskaidroja bez jeb­kādas intonācijas balsī. — Aogasima atšķirībā no Hačidzjo atrodas patālu no jūras komunikācijas līni­jām …
   «Un tālāk tas notiks bez gala,» nodomaja Onodera, jūtot vēderā mocošu aukstumu. «Turpmāko izvirdumu un sprādzienu mērogi būs simtiem tūkstošu, miljons reižu lielāki nekā Aogasimā …»
   —     Visa Fuctzi vulkāniskā josla reizē sākusi spļaut uguni, — Kataoka drūmi pamāja ar galvu uz ilumina­tora pusi. — Tiesa, arī agrāk bija manāma aktivitāte, bet ne jau tādā pakāpē.
   Hidroplāns, kāpjot arvien augstāk, sasvērās uz sā­niem. Acu priekšā pavērās vēl viens izvirdums. Dūmu mākonis, jau atrāvies no jūras virsmas, stiepās pretī debesīm dienvidos no Aogasimas. Ziemeļos no Hačidzjo arī bija redzams dūmu stabs.
   —   Un kas tur? — Onodera satraukts jautāja.
   —   Mijakes sala. Pirms divām stundām sācies Aka- bakjo virsotnes izvirdums… Putni visu jūt. Šogad tā arī netika atlidojuši uz salu …
   —   Tad nu gan… — Onodera norūca, un arī viņa balss kļuva tikpat vienaldzīga kā Kataokam. — Visas Idzu salas reizē. Un kā uz Osirnas?
   —   Osirnas sala arī. Miharas vulkānā notika trīs nelieli sprādzieni, bet pelni vēl joprojām birst. Kuru katru brīdi var izlauzties daudz pamatīgāka zalve. Iedzīvotājus evakuē, un ir slēgtas pat iekšējās gaisa satiksmes līnijas pāri salai.
   Hidroplāns, jau sasniedzis astoņtūkstoš metru aug­stumu, cēlās vēl arvien augstāk. Tālāk uz ziemeļiem mākoņu vairs nebija visai daudz, un drīz vien acīm pa­vērās ziemas okeāna tīrā virsma, kas pletās zem pil­nīgi skaidrām debesīm. Hidroplāns ieturēja kursu uz ziemeļiem un tikai reizēm veidoja apļus gan pa labi, gan pa kreisi. Kad tas kārtējo reizi sasvērās uz labā spārna, caur iluminatoru varēja saredzēt visā garumā Idzu salu ķēdi. No piecām salām augstu debesīs slējās blāvi tumšu dūmu stabi. Rietumu vējš salauza šos sta­bus, un šķita, ka uz ziemeļiem virzās milzīga kara­kuģu armāda.
   Bet tie nebija nekādi varonīgie drednauti. Flotile, kuru veidoja šī salu ķēde, krampjaini raustījās pirms nogrimšanas okeāna tumšajā dzelmē. Onodera neviļus aizvēra acis. Atdarījis tās, viņš tālumā ieraudzīja bal­tam sapņu tēlam līdzīgu Fudzi kalna siluetu ar vieg­liem mākoņiem', kas liegi slīdēja gar tā nogāzēm. Likās, ka šis kalns, tik fantastiski skaists tīrā sniega košajā baltumā, — lidinās caurspīdīgajā ziemas gaisā. Vai tiešām pasaulē ir tāds spēks, kas spējīgs iedragāt un apgānīt šo burvīgo ainu? Bet eskadra, kas lejā bija nostājusies kaujas ierindā, izverdot melnus dūmus, tur- pinēja savu karagājienu uz ziemeļiem uz šo nKmInIo, cēlo kalnu. Milzīga uguns čūska, kas līdz miii I>I|m *!<• pusies zemes dzīlēs zem okeāna, šaudot uguni, dimm», tvaikus un pelnus, ar katru acumirkli lavijas aizvien tuvāk klāt Japānas simbolam — Fudzi kalnam.
   —   Augstums deviņi tūkstoši metru, — atskanēja skaļrunī. — Pārejam uz horizontālo lidojumu.
   —   Nu kā? — Kataoka griezās pie elektronikas in/> niera.
   —   Pašlaik viss iet kā pa diegu, — pašpārliccinali atbildēja vīrietis vidējos gados, kravājoties ap kādu lielu aparātu. — Ja tā turpināsies tālāk, tad varēs dar boties pat piecpadsmit divdesmit tūkstoš metru aug­stumā.
   —   TW tipa gravimetrs, — Kataoka paskaidroja Onoderam. — Tokijas universitātes ģeolaboratorijas un Valsts ģeogrāfijas institūta aerorekognoscēšanas no­daļas kopdarbs. Mūsu valsts rada vispilnīgākās šāda veida ierīces. Nav nejaušība, ka tieši Japānā pirmo reizi pasaulē gravitācijas izmaiņas novērotas no šūpo­joša kuģa. Esmu pārliecināts, ka tāda aparāta, kas var darboties lidmašīnā desmittūkstoš metru augstumā, pa­gaidām nav nevienai citai valstij. Tīra elektronika! Bet šī ierīce novērš pat vismazākos trokšņus, kas nāk 110 pašas lidmašīnas. Šodien jauno ierīci pārbaudām pirmo reizi, bet drīz tādas uzstādīs vēl divās lidmašīnās. Varu piebilst, ka ģeomagnētisko anomāliju detektori jau ir iekārtoti divās pretzemūdeņu sarglidmašīnās.
   —   Iegūtos datus reģistrējam šeit un vienlaicīgi pārraidām uz sauszemes staciju, no kuras tos tālāk ievada štāba skaitļotājā, — pastāstīja tehniķis.
   —   Nu un kā? — Onodera nedroši jautāja. — Vai gravitācijas svārstības lielas?
   —   Vienkārši šausmīgas, — Kataoka nez kāpēc pa smaidīja. — Vēlāk štābā varēsi paskatīties uz ekrāna. Negatīvās anomālijas josla Japānas dziļvagas rajona pašreiz drausmīgā ātrumā pārvietojas uz austrumiem Bet austrumos no Fudzi vulkāniskās joslas pārvietoša nās notiek tieši pretējā virzienā — uz rietumiem I ie kas, ka tieši šīs pārvietošanās izraisīja uzliesmojumu'. Idzu un Ogasavaras salās. Kanto apgabala atklala jum negatīvā anomālija palielinās ar katru bridi. Liekas, ka austrumu pusē Japānas dziļvaga kļuvusi vēl par div­simt trīssimt metriem dziļāka … Panāc šurp.
   Kataoka aizvilka Onoderu pie labās puses ilumina­tora un parādīja ar pirkstu:
   —   Paskaties uz jūru austrumos. Redzi?
   — Kāda bieza migla! — Onodera iesaucās. — Ko? Straume tiek bremzēta? Kuriļu straume taču nenonāk tik tālu uz dienvidiem…
   —   Nē, nē, tas ir kas cits. Paskaties meteorolo­ģiskajā kartē. Novērotās lielās gravitācijas anomāliju josla gandrīz sakrīt ar rajonu, kur paceļas šī biezā migla.
   —  Gravitācijas anomālija un migla? — Onodera izbrīnījās. — Kāds tam sakars?
   —   Šajā iecirknī jūras virsma ir ieliekta tādēļ, ka strauji mazinājusies gravitācija, — Kataoka ierāva galvu plecos. — Odens temperatūra pa vertikāli sada­līta ļoti nevienmērīgi. Mazās gravitācijas dēļ aukstais ūdens no dziļuma pacēlies augšējos slāņos. Iespējams, ka notikusi arī adiabatiska paplašināšanās. Vārdu sa­kot, gar negatīvo gravitācijas anomālijas joslu uzkrā­jusies milzīga auksta ūdens masa, ar kuru saduras Kurosio straumes siltais ūdens, un no tā rodas šī migla.
   Hidroplāns līkločiem šķērsoja gravitācijas anomā­lijas joslu, kas stiepās gar Fudzi vulkānisko joslu, un turpināja eksperimentu.
   —  Kamēr mēs te noņemamies, — klusi ierunājās elektroniķis, — amerikāņi palaiduši trīs ģeodēziskus pa­vadoņus pēc kārtas, un visas lidojuma trajektorijas da­žādos leņķos šķērso Japānas teritoriju.
   —  Mākslīgie zemes pavadoņi! Jā, mums arī būtu vajadzīgi šādi makromēraparāti… — Kataoka iedegās. — Kaut gan lielmēroga gravitācijas anomālijas novē­rotas arī agrāk. Bet vēl arvien nav skaidrs, pie kā tās var novest, ko?
   —  Laika jautājums. Piemēram, amerikāņiem infor­mācijas iegūšana apsteidz tās komplekso analīzi.
   —  Ņiigatas un Tojamas prefektūrās zemestrīce, —1 paziņoja skaļrunis. — Tās stiprums septiņas balles, epicentrs atrodas sešdesmit kilometru uz ziemeļiem no Ņiigatas pilsētas, piecdesmit kilometru dziļumā. Pēt­niecības kuģis ziņo par Jamato klints pacelšanos.
   — šoreiz no Japāņu jūras puses… — raugoties skaļrunī, nomurmināja Kataoka. — Esam iekļuvuši spīlēs…
   Kanberas piepilsētā Redhilā, kāda Austrālijas val­dības locekļa vasarnīcā, satikās Austrālijas premjermi­nistrs, vasarnīcas īpašnieks un melnīgsnējs viesis. Jau piecas minūtes valdīja klusums. Vienīgi gaisa kondicio­nētājs apslāpēti dūca — februāris bija neparasti karsts.
   Premjers, it kā gribēdams atgainīt pēkšņi uzmāku- šās domas, strauji piecēlās no zema klubkrēsla. Milzīgs, divi metri garš, viņš šajā brīdī atgādināja ar saknēm izrautu dižkoku. Salicis rokas uz muguras, premjers sāka staigāt šurp un turp pa istabu.
   —   Japāna… — viņš piegāja pie kondicionētāja.
   —   Lūk, arī tas ir «Made in Japan» — Japānas ražo­jums… — un, griežoties pie mazā viesa, piebilda:
   —   Grūti pat iedomāties, mister Nodzaki… Ārkārtīgi sarežģīta problēma …
   Japānis, kuru premjers uzrunāja, bija sīka auguma, kalsns, pussirms vīrietis ar sīkām krunciņām izvagotu seju. Likās, ka viņa skaidrais skatiens seko katram, lai kur tas nebūtu pagriezies. Šis vecais japānis ar vasar­nīcas īpašnieka starpniecību bija lūdzis premjeram kon­fidenciālu tikšanos. Cilvēkus, kas zināja, ka premjers nekādā gadījumā nenoraidīs tikšanos, ja par to kādu labu vārdu aizrunās vasarnīcas īpašnieks, varēja uz pirkstiem saskaitīt ne tikai Austrālijā, bet arī visā Britu nāciju sadraudzībā. Un premjeram nebija ne mazākās jausmas, kā to uzzinājis vecais Nodzaki un kāpēc tik labvēlīgs pret viņu bija vasarnīcas īpašnieks. Jādomā, ka japānis ieguldījis ne mazumu pūļu un līdzekļu…
   Galu galā viņi satikās. Un gluži negaidīti vecis no­deva viņam sava premjera un ārlietu ministra slepenu vēstījumu, paziņodams galīgi neiedomājamas lietas un piedevām vēl griezdamies pie viņa ar apbrīnojamu lūgumu.
   —   Es domāju, jums ir zināms, ka pēdējo desmit gadu laikā Austrālijas iedzīvotāju skaits pieaudzis gan drīz par vienu miljonu. Tagad tas jau pārsniedz divpadsmit miljonus .., — premjers teica, atsācis stai­gāšanu pa tepiķi.
   —  Jā, tas man ir zināms… — atbildēja vecais vīrs ar dziļdziļām acīm. — To pašu desmit gadu laikā Japānas iedzīvotāju skaits pieaudzis par astoņiem mil­joniem. Tagad tas gandrīz sasniedz simtdesmit miljo­nus …
   —  Tātad turpat desmitkārt pārsniedz mūsu valsts iedzīvotāju skaitu… — premjers sadrūma.
   —  Turklāt iedzīvotāju blīvums gandrīz divsimt reižu lielāks. Bet jūsu valsts teritorijas platība ir septiņi miljoni septiņsimt tūkstoš kvadrātkilometru, tātad div­desmit reižu lielāka nekā Japānai.
   —   Bet man liekas, jums ir zināms, ka šīs platības septiņdesmit procenti ir neauglīgs tuksnesis… — «Kāda jēga runāt par tādām lietām,» domāja prem­jers, raudzīdamies logā. Vēl gaišajās zili violetajās de­besīs jau kāpa augšup sarkans mēness. — Japāna …— premjers domīgi atkārtoja. — Brīnumu zeme… Industriāls milzenis Klusā okeāna rietumos, augsti at­tīstīta moderna valsts … Starp citu, mēs esam «kaimiņ­zemes uz austrumu garuma trīsdesmitpiektā grāda». Jūs droši vien atceraties Austrālijas paviljona tēmu izstādē «Expo-70»? Mēs gribējām sadarboties ar jūsu zemi, gatavojamies izmantot jusu palīdzību — gan rūp­niecisku, gan finansiālu… Tagad jūs piedalaties dzelzs­rūdas ieguvē pie mums ziemeļos un naftas rūpniecības attīstīšanā valsts iekšējos rajonos… Jūsu automašīnas «Toyota», «Nissan» un «Matsuda» milzīgā skaitā, kā jūs pats redzat, traucas pa visiem mūsu zemes ceļiem. Pašreiz Austrālijā jau dzīvo sešdesmittūkstoš ja­pāņu …
   —  Zinu, — Nodzaki pamāja ar galvu. — Visus šos divdesmit gadus Austrālija bijusi mums labs sabiedro­tais. Mēs ļoti augstu vērtējam jūsu personisko lomu un ieguldījumu mūsu draudzīgo kontaktu attīstībā.
   —  Esmu centies pārvērst Austrāliju par visai pa­saulei pieejamu «iespēju kontinentu», lai gan mans vectēvs un tēvs bija tā saucamās «Baltās Austrālijas» apoloģēti… — teica premjers, izvelkot no krūšu kaba­tas lielu cigāru. — Sī gadsimta sākumā mūsu valsts ziemeļos uzliesmoja zelta drudzis. Tūliņ pie mums sa­plūda ķīniešu izcelsmes strādnieki no Dienvidrietumu
   Āzijas. Es domāju, ka ne mans vectēvs, ne tēvs nebija klaji rasisti. Bet… padomājiet pats! Austrālija no laika gala bijusi tikai ķenguru, aborigēnu un katordznicku kontinents. Baltie cilvēki, kas tika atsūtīti šajos relatīvi neizmērojamos plašumos, sāka audzēt aitas, liellopus un mazpamazām paplašināja mierīgai dzīvei nepiecie­šamo teritoriju. Viņi nespēja tikt līdzi allaž steidzīga­jiem un kustīgajiem ķīniešu strādniekiem. Baltie sāka uzbudināties. Un tad vēl uzliesmoja mongoloīdu dis­kriminācijas ugunsgrēks, kas kā starptautiska sērga izplatījās arī mūsu zemē. Rezultātā — likums par imigrācijas ierobežošanu, daudzas traģēdijas… Tādēļ, kad Japāna uzsāka savu straujo ekspansiju Dienvid­austrumu Āzijā un Okeānijas virzienā, mēs ne vienu reizi vien ieteicām gudrajiem Japānas rūpniecības vadī­tājiem: «Don't rush … slowly … slowly …» — necen­tieties apdzīt laiku.
   Premjers pasmīnēja, jo manīja, ka sāk iestigt šajā problēmā. Viņš juta zināmu antipātiju pret šo japāni, kas, būdams reti mazrunīgs, tomēr spēja ievirzīt sarunu sev vēlamā gultnē. Pie tam premjers visu bērnību un jaunību bija nodzīvojis Austrālijā, nekur neizbraucot, kādēļ viņa angļu valodā bija saklausāma austrāliešu izruna, kas ļoti līdzinājās londoniešu žargonam «cockney». Turpretī mazais japānis runāja nevaino­jamā angļu valodā, kurā nereti pavīdēja Oksfordas un Kembridžas intonācijas. Un tas dīvainā kārtā nomāca premjerministru.
   —  Tātad… — viņš jautāja, uzvelkot sērkociņu,
   —  cik lielos apmēros jūs to vēlētos?
   —  Sākumā miljonu, — japānis nosauca šo ciparu kā garāmejot. — Bet, ja rastos iespēja, turpmāk skaitu palielināt līdz diviem, pat pieciem miljoniem…
   Premjers klusējot aizsmēķēja cigāru. Pieci miljoni! Veseli četrdesmit pieci procenti no tagadējā Austrālijas iedzīvotāju skaita! Tātad viena trešdaļa Austrālijas jā­pārvērš dzeltenās rases zemē!
   —  Miljons… Tas jau ir gandrīz deviņi procenti no tagadējā skaita, — premjers izpūta biezu dūmu strūklu.
   —  Divos gados?
   —   Būtu vēlams īsākā laika sprīdī, — veča sejā at­spoguļojās smagu pārdzīvojumu pēdas. — Ja ir iespējams, pārcelšanos vajadzētu uzsākt jau šogad. Kaut vai daļēji. Vismaz pirmos simttūkstošus. Piemēram, lai apgūtu neskarto zemju un mūža mežu rajonus …
   —   To būs diezgan grūti panākt, — sarunā pirmo reizi iejaucās vasarnīcas īpašnieks. — Parlaments var atteikties pieņemt tik lielu imigrantu skaitu, ja neat­klāsim īstās kārtis. Bet tam katrā ziņā būs vajadzigs laiks.
   —   Ir iespējams, ka arī parlaments tam piekrīt, — premjers pastiepa cigāru uz priekšu, it kā rādīdams, ka viņam ienākusi prātā lieliska doma. — Ko jūs teiktu par centrālo transkontinentālo dzelzceļu?
   —   Tiešām, — vasarnīcas īpašnieks pamāja ar galvu. — Jo vairāk tādēļ, ka projekts vēl nav izstrādāts līdz galam. Sarīkot starptautisku izsoli un uz mums izdevīgiem noteikumiem nodot būvdarbus Japānai.
   —   Bet pirms tam vajadzēs noslēgt ar Japānu vie­nošanos par mūsu zemes iekšējo rajonu kopēju apgū­šanu vai kaut ko tamlīdzīgu. It kā paplašinot pašreiz spēkā esošo nolīgumu par abu mūsu valstu ekonomisko sadarbību.
   —   Varam nepagūt, — vecais teica. — Bet kā būtu, ja jūs steidzīgi apstiprinātu būvdarbu projektu ar no­sacījumu, ka uz visizdevīgākajiem noteikumiem saņem­sit kredītus no Japānas? Visa tehnika un speciālisti, protams, arī tiks atsūtīti no Japānas. Ja vien jūs varētu pusgada laikā panākt šī jautājuma apstiprināšanu par­lamentā ..,
   —   Tāda steiga un mums pārāk izdevīgi noteikumi var likt saausīties, — namatēvs iejaucās. — Man lie­kas, ka piemērots iegansts viegli atrodams. Teiksim, biežo zemestrīču dēļ Japāna ir spiesta pārskatīt visus jaunu dzelzceļu būvniecības projektus. Jo vairāk tādēļ, ka būvdarbi uz jaunās superātrgaitas maģistrāles jau faktiski pārtraukti. Tā, lūk, iznāks, ka līdzekļu pārpali­kumu mēs uz izdevīgiem noteikumiem varam piešķirt Austrālijai. Protams, tajā pašā laikā uz līdzīgiem no­teikumiem mēs ievadīsim sarunas gan Āfrikā, gan Dien­vidamerikā. Iespējams, ka mūs apsūdzēs dempingā, bet arī šajā gadījumā var rast izeju. Kompensācijai varētu noslēgt ilgtermiņa vienošanos par Austrālijas vilnas un jēra gaļas iepirkšanu lielā vairumā. Gaļa tiešām būs vajadzīga mūsu cietušajiem. Mums jau ir paredzēta lielas refrižeratora bāzes izveidošana Austrumiriānā., Glabāsim krājumus tur …
   Ir vērts parēķināt, premjers nodomāja. Darījums, protams, izdevīgs. Mēs saņemsim augsti kvalificētus, cītīgus strādniekus kopā ar augsti attīstītu tehniku un materiāliem, bet pa to laiku šie cilvēki pazaudēs savu dzimto zemi un mēs — kreditoru. Tomēr rodas daudz satraucošu jautājumu… Ko darīs visi šie cilvēki, kad dzelzceļš būs uzbūvēts? Kā viņi ietekmēs Austrālijas nākotni?
   —   Nē, es tomēr neesmu pārliecināts, ka iespējams uzreiz pārvietot simttūkstoš cilvēku, — premjers domīgi pakratīja galvu. — Un kur nu vēl veselu miljonu! Man liekas, tam vajadzīga speciāla likumdošana. Ko teiks ANO? Ceru, ka tur jau veikts attiecīgs sagatavošanas darbs?
   —   Mums ir bijušas trīs privātas apspriedes ar ANO ģenerālsekretāru. Kontakti ar UNESCO tiks nodibināti tuvākajā laikā. Sakari ar Drošības padomes pastāvīga­jiem locekļiem acīmredzot arī uzņemti. ANO, protams, aicinās izpildīt starptautisko «morāles pienākumu», bet jāšaubās, vai tai izdosies veikt steidzīgus un efektīvus pasākumus. Pašreiz notiek slepenas sarunas ar ASV prezidentu un vairāku Dienvidamerikas un Āfrikas valstu līderiem. Būtu ļoti vēlams nometināt vismaz simttūkstoš cilvēku, iekams TAS metas mums virsū. Protams, tā ir ļoti vienpusīga vēlēšanās. Un tagad es… nē, visa Japāna, nometusies ceļos, lūdz palīdzību no jums, jūsu valsts, no visas pasaules …
   Vecais runāja dedzīgi, un tā vien likās, ka viņš kuru katru brīdi raudot metīsies uz ceļiem premjera priekšā un klanīsies tam līdz zemei.
   Tomēr japānis sēdēja pilnīgi taisni, cieši saspiedis ceļgalus, uz kuriem mierīgi gulēja viņa rokas. Uz lū­pām rotājās viegls, sastindzis smaids. Un tikai acīs zaigoja traģisks lūgums.
   «Mūsu laikmetam apbrīnojama pašsavaldīšanās,» nodomāja premjers. «Laikam tā ir raksturīga šai savā­dajai tautai… Tā saucamais austrumniecisķais smaids slēpj jebkuru jūtu izpausmi. Nekad nevar saprast, kas un kādā mērā satrauc japāni… Apbrīnojama spēja sa­valdīties …»
   —   Un tomēr tas viss ir tik pārāk neticams, — prem­jers, negribēdams parādīt, ka viņam grūti elpot, smagi nopūtās un pelnu traukā nodzēsa cigāru. — Vai tiešām Japāna līdzīgi Atlantīdai nogrims jūras dzelmē? Vai jūsu valsts zinātnieki apgalvo to ar visu atbildību?
   —    Pašreiz es nevaru pateikt nekā noteikta, — veča seju izķēmoja dziļas ciešanas. — Šo problēmu pilnīgi slepeni pēta dienu un nakti. Tauta vēl nekā nezina. Jūs, protams, stādāties sev priekšā, pie kādām nekārtībām novedīs vismazākā neuzmanība, it sevišķi tagad, kad pēc lielās zemestrīces ļaudis jau tā satraukti un uzbu­dināti. Starp citu, tas pat ir labi, ka tauta satrauku- sies — uzmanība novērsta no TĀ izcelšanās iespējas. Vienīgais, ko es varu jums paziņot, — katastrofa ar septiņdesmit procentu varbūtību notiks tuvāko divu gadu laikā. Tas ir viss, kas man zināms. Prognožu precizēšanai vajadzīgs laiks. Bet situācija kļūst arvien ļaunāka. Citiem vārdiem sakot, termiņš saīsinās. Mēs ar savu plānu acīmredzot esam ļoti aizkavējušies. Ar katru dienu vairāk pārliecināmies, ka prognozes ir pa­reizas.
   —   Nodzaki-san, es jūs labi saprotu, — premjers uzlika savu milzīgo spalvaino roku vecītim uz tievā, kalsnā pleca. — Mēs darīsim visu, kas ir mūsu spēkos. Es jums apsolu. Pamēģināšu aprunāties ar Nāciju sadraudzības valstu vadītājiem. Katrā gadījumā ieteikšu šīm valstīm sniegt palīdzību Japānai. Bet mēs kā sadraudzības vislielākā un jums vistuvākā valsts centīsimies darīt visu, kas ir mūsu iespēju robežās.
   —   Pateicos jums, — večuks paklanījās, un viņa acīs saskrēja asaras. — Es vēl kādu laiku palikšu Ja­pānas vēstniecībā. Ļoti ceru uz augstsirdību un dziļo humānismu, ko jūsu ekselence konsekventi izrāda visas pasaules priekšā.
   —   Vai sarunas ar Padomju Savienību vēl nav sā­kušās? — jautāja vasarnīcas īpašnieks. — Šai valstij pieder plaša teritorija Āzijā.
   —   Domāju, ka jau sākušās, — Nodzaki pamāja ar galvu. — Atklāti sakot, mēs daudz ko nesaprotam šajā lielajā zemē. Bet liekam cerības uz tās vēsturiskajiem nopelniem, risinot nacionālo minoritāšu problēmas.
   —   Uz Ķīnu laikam nav ko cerēt, — namatēvs pie­bilda. — tai pašai ir astoņsimt miljoni iedzīvotāju ..,
   Pie tam vēsturiski izveidojušās attiecības starp jūsu valstīm neļauj cerēt uz pozitīvu risinājumu …
   —   Jūsu ekselence, atļausit pasniegt jums mūsu premjera vārdā, — Nodzaki piecēlās kājās, — Pareizāk sakot, visas japāņu tautas vārdā…
   Vecis paņēma no galda istabas kaktā apmēram pusmetru augstu koka kasti un lēni atvēra tās vāku.
   —   Tas taču ir… — premjeram, kas labi orientējās seno Austrumu mākslā, uz īsu brīdi aizrāvās elpa, bet tad viņš izvilka no krūšu kabatas brilles. — Lieliska! Trīspadsmitais gadsimts, ja nemaldos.
   —   Jums pilnīga taisnība. Agrīnais Kamakuras peri­ods. Kaut gan šī Būdas statuete nav reģistrēta kā na­cionāla dārglieta, tomēr tai ir visas tiesības tādai būt… — vecais klusi paskaidroja. — Mēs to iegādā­jāmies kādā provinces templī. Tādas lietas vēl var sa­meklēt attālākās prefektūrās. Lūdzu pieņemt to kā pie­miņas velti.
   Kad Nodzaki, sarunājis nākošo tikšanos pēc divām dienām premjerministra oficialajā rezidencē, aizgāja prom, premjers ar neslēptu baudu sāka sīki aplūkot ne­lielo, trīsdesmit pieci centimetri augsto Būdas tēlu.
   —   Pamazām sāk pārvietot savas kultūras bagātī­bas, — teica namatēvs, jaucot kokteili. — Šogad Eiropā un Amerikā notiks trīs lielas Japānas senās mākslas iz­stādes. Tiks izvestas milzīgas raritātes. Šādas tādas vērtības pavisam neuzkrītošā veidā jau pārdotas vai pasniegtas kā veltes. Pēdējā brīdī vairs neatliks laika to glābšanai.
   —   Bet vai nevarētu jau tagad iepirkt divus trīs seno laiku tempļus? — premjers iegrima pārdomās. — Ja­pānā ir daudz celtņu, kurām nedrīkst ļaut aiziet bojā.
   —   Ar tādiem darījumiem būtu jāpasteidzas. Šajās lietās amerikāņu muzeji un dažādi fondi rīkojas ļoti operatīvi.
   —   Cik labi būtu pieņemt tikai statuetes… — prem­jers smagi nopūtās, noņemot brilles. — Bet miljons, divi miljoni japāņu… Ko ar viņiem darīt? Un, ja nu visi pieci miljoni, tad izveidosies valsts valstī. Būs va­jadzīgas mītnes, pārtikas produkti… Viņu skaits sāks pieaugt… Pie tam viņu ierastais dzīves līmenis nav no zemajiem…
   • — Nezinu, kādā veidā to visu nokārtot… Bēgļu novietnes, koncentrācijas nometnes, geto?… Grūti teikt. Skaidra ir tikai viena lieta — mēs uzņemamies ļoti smagu nastu… — namatēvs nolika premjeram priekšā glāzīti. — Vislabākais būtu izolācija. Valsts iekšējos fajonos mums ir milzīgas neskartas teritorijas. Izklīdi­nāt visus piecus miljonus dažādos tās iecirkņos, un lai viņi uzsāk tuksneša apgūšanu …
   — Un tomēr, vai ir iespējams pārvietot simtdesmit miljonus? Kas pasaulē var pieņemt tādu ļaužu masu? — premjers pārsteigts vērsa skatienu tālumā. — Iedomā­jieties sevi šīs zemes vadītāja un par savas dzimtenes likteni atbildīga cilvēka vietā. Ko tu varētu darīt? Kuģu vien nez cik būs vajadzīgs…
   —    Liekas, vairāk nekā pusi nevarēs izglābt. Būs jāpieņem ļoti cietsirdīgi lēmumi, — teica namatēvs, it kā pārliecinādams pats sevi. — Bet tie, kam izdosies pārcelties, kļūs par lieku nastu visai pasaulei… Vai, kā viņi cietīs… Vajāšanas, apspiešanas, naids… Ari savstarpējās attiecības sarežģīsies, un paši viņi cits ci­tam uzbruks… Bet savas dzimtenes uz Zemes vairs nebūs. Jā, šai tautai, kas palēnām, ar lielu gaumi vei­dojusi savu vēsturi uz necilām, stipri nošķirtām aus­trumu salām, tagad būs jāizbauda tāds pats dzīves rūg­tums, kādam jau vairākus gadu tūkstošus visā pasaulē esam pakļauti mēs — ebreji.
   —   Mani vairāk interesē, kādā veidā tik milzīgas perturbācijas Zemes garozā atsauksies uz Austrāliju? — premjers pacēla glāzīti. — Vajag uzdot mūsu zināt­niekiem izpētīt šo jautājumu…
   5.
   Iegājis štāba vispārējā nodaļā, Onodera uzreiz sa­prata, ka noticis kaut kas nelabs. Darbinieki, sapulcē­jušies bariņos, satraukti un īgni kaut ko pārsprieda.
   Velkot nost jaku, Onodera pajautāja blakus stāvo­šajam:
   —   Kas viņiem lēcies?
   —   Vai tad jūs vēl nezināt? — tas brīnījās un pa­stiepa roku līdz galdiņam. — Lūk, laists pārdošanā vakar vakarā.
   Tas bija masu nedēļas žurnāls, ko publicēja kāda visai respektabla izdevniecība. Burtnīca bija jau diez­gan noplukuši — acīmredzot gājusi caur daudzām ro­kām. Acīs tūdaļ krita trekns virsraksts kādā atvērumā:
   «Japānas salas nogrims?! Lielākā eksperta jūras vulkanoloģijas jautājumos profesora Tadokoro pare­ģojums.»
   Onoderas pirksti, kas turēja žurnālu, neviļus sa­žņaudzās dūrē. Viņš pais juta, ka pārvēršas arī seja. Viņš sāka aizgūtnēm lasīt rakstu, bet satraukums neļāva sākumā izprast tā galveno jēgu. Rakstā gandrīz pilnīgi, tikai ar dažiem grozījumiem, bija atstāstīta pro­fesora teorija par «anomālijām mantijas pretplūs­mās» — protams, ne bez sensacionālām piedevām, kā jau tas mēdz būt lētajos masu izdevumos.
   — Tā ir svarīgu valsts noslēpumu izpaušana! — teica kāds puisis. — Viņš varbūt ir liels zinātnieks, bet reizē arī īsts mežonis. Stāsta, ka bijis krietni sameties un izpļāpājies.
   Profesors Tadokoro piedzēries? Pusgada laikā, kas pagājuši kopējā darbā, Onodera ne reizi nebija redzējis skolotāju lietojam reibinošus dzērienus…
   Uzmanīgi pārlasījis rakstu, Onodera ievēroja, ka profesors ne vārda nav minējis, pat ne mazāko mājienu nav devis par plānu D un tā štābu. Rakstam bija pie­vienots Meteoroloģijas pārvaldes komentārs, kurš gal­venokārt pauda sekojošu domu:
   … Japānas salās tiešām koncentrējušās zemestrīces un ievērojami aktivizējušies kalnu veidošanās procesi, kā arī notiek Zemes garozas novirzes salām tuvos ra­jonos. Pašreiz visas pūles tiek veltītas tam, lai izpē­tītu, kādas dabas katastrofas iespējamas nākotnē. Bet mūsdienu zinātne neuzskata, ka Japānas nogrimšana okeānā būtu kaut cik reāla …
   Raksta noslēgumā bija sniegta intervija ar ievēro­jamu zinātnieku Oidzumi. «Profesora Tadokoro pētī­jumi un teorijas,» viņš uzsvēra, «nekad nav baudījušas Japānas zinātnieku uzticību. Tādēļ arī viņš bija spiests salīgt darbu militāro pētījumu grupā, kas pilda ASV jūras karaflotes pasūtījumus. Vārdu sakot, viņš ir cil­vēks, kam ļoti patīk lēti efekti. Rakstā publicētie iztei­cieni liek šaubīties par viņa mentālajām spējām. Bet, ja viņš tomēr ir pie skaidra prāta, tad viņa rīcība jāvērtē kā tieksme pēc lētas popularitātes mūsu valstij tik grūtā brīdī. Cilvēkus, kas, izplatīdami no zinātnes vie­dokļa galīgi aplamas teorijas, sekmē satraukuma kāpi­nāšanu tautas masās, sabiedriskās drošības labad neka­vējoties būtu jāņem stingrā uzraudzībā …»
   Tālāk sekoja bezatbildīgas pārrunas ar nekustamu īpašumu atkalpārdošanas firmas īpašnieku, namamāti, populāru aktieri un rakstnieku — fantastisko romānu autoru. Viss materiāls bija pasniegts tā, lai lasītājam rastos iespaids, ka profesora teorija nav nekas cits kā absurds un tīrie murgi.
   —   Senāk par valsts noslēpuma izpaušanu viņu bez liekām runām paņemtu ciet un ieliktu aiz restēm, — teica jauns, bet smagnējs majors no sauszemes spēku štāba.
   —    Bet ko pats profesors? — pārvarējis īgnumu, Onodera vaicāja.
   —   Vakar pēcpusdienā pilns kā mārks ieradās Me­teoroloģijas pārvaldē un ar plāna D dalībnieku starp­niecību iesniedza štābam lūgumu atbrīvot viņu no darba, — smagnējais majors sakrustoja rokas uz krū­tīm. — Acīmredzot bija kauns pašam nākt šurp.
   Bijis Meteoroloģijas pārvaldē? Onodera neizpratnē paraustīja plecus.
   —   Ja viņš aizies no mums, viņu neviens vairs ne­savaldīs, — piebilda Aizsardzības pārvaldes zinātniskās pētniecības institūta līdzstrādnieks.
   —   Ar civilistiem nav iespējams sadarboties. Tikai viena vienīga ķēpa! — majors augstprātīgi noteica, iz- riezis krūtis un raudzīdamies Onoderam tieši sejā. — Viņiem absolūti trūkst atbildības sajūtas pat tad, kad dzimtenei draud briesmas. Viņš ir nekavējoši izolē­jams!
   —   Stāsta, ka kāds no valdības devies pierunāt viņu…
   —   Vai ar pierunāšanu pietiks, lai iegrožotu šo lauku mežoni? Tādi tipi, kad ar viņiem pārāk daudz noņemas, sāk vēl vairāk māžoties. Ticiet man, viņš vēl īstas zie­pes savārīs!
   —   Pagaidiet, — Onodera iejaucās. — Sajā rakstā Tadokoro-san izklāsta savu personisko viedokli, ne ar vārdu nepieminot nedz plānu, nedz štābu.
   —   Nu, un kas par to? Gan jau skribenti uzošņās!
   —   Viņi jau tā ir sasparojušies, — teica jauns pui­sis. — Profesoram pa pēdām seko drošības orgānu aģenti, bet viņam tas bijis nebijis. Pēcpusdien uzstāsies televīzijā.
   —   Televīzijā? — majors draudīgi sacēla uzacis.
   —  Kādā programmā?
   —   Pēcpusdienas raidījumā «Šis un tas».
   —   Lops! — majors nolamājās un uzsita ar dūri pa galdu. — Viņš jāsavalda! Vajadzētu to uzdot pretizlū­košanas dienestam!
   —   Mums neatliek nekas cits kā, rokas klēpī saliku­šiem, mierīgi novērot turpmāko, — pasmīnēja cits līdz­strādnieks, kas bija piekomandēts no Ārlietu ministri­jas. — Nemākulīga kņada ap profesoru var izraisīt tikai pretējus rezultātus. Lai peld tālāk, kā peldējis. Ne mūsu cūka, ne mūsu druva. Bet, ja kas notiks — ne mēs ko redzējām, ne mēs ko zinām.
   —   Man tomēr nav skaidrs, — Onodera ierunājās,
   —   kāpēc profesors sadūšojās publicēt savu teoriju… un pie tam tik negaidīti…
   Visi četri, kas atradās ap Onoderu, reizē pievērsās viņarn. Likās, ka viņi tikai tagad atskārta, ka Onodera taču strādājis kopā ar profesoru jau tad, kad vēl nebija nekāda plāna D.
   —   Iespējams, ka iemesls ir aizvainota patmīlība, — izteicās Ārlietu ministrijas darbinieks. — Nevar neatzīt, ka šoreiz Tadokoro izrādījies īsts gaišreģis. Tieši viņš bija tas, kas atvēra valdībai acis. Bet, kad viņa atklā­jums tika atzīts par valsts mēroga lietu un ar to sāka nodarboties organizētā veidā, profesors zaudēja vadošo lomu. Pēc grupas D nodibināšanas profesoram būtībā vairs nebija ar ko nodarboties. Man liekas, ka viņa kvē­lākā vēlēšanās bija pierādīt savas prognozes pareizību. Prognozējamo parādību viņš aplūkoja no tīri zinātnis­kām pozīcijām, nemaz neraizējoties par Japānas likteni. Vispār profesors Tadokoro ir galīgi atpalicis, tipisks «mācīts muļķis», kas nespēj kā nākas tikt galā pat ar skaitļotāju un neorientējas sistēmu kompleksā tehnikā. Viņš, dabiski, pārstāja būt plāna centrālā ass, bet vi­ņam acīmredzot gribējās turpināt galveno lomu. Darbu saskaņā ar šo milzu plānu viņš laikam iztēlojās kā
   «dabas lielās drāmas» novērošanu… Bet runa taču nav par saules aptumšošanos! Kad lieta ievirzījās pa­visam konkrētās sliedēs, uzliesmoja viņa neapmierinā­tās ambīcijas.
   —   Iespējams, viņu satracināja tas, ka jaunatnācējs Nakada laupīja viņam vadošo lomu? — teica jaunais puisis. — Istabā bieži bija dzirdams, kā profesors bārās ar viņu.
   —   Šie mežonīgie zinātnieki visi vienā maisā bā­žami… — majors noklakšķināja mēli. — Viņiem nav ne mazāko bremzēšanas centru. Izdara kādu atklājumu un tūdaļ paliek ka bez jēgas, par valsts interesēm ne domāt nedomā …
   «Nē! Tas viss ir blēņas!» Onodera nespēja piekrist viņiem. «Tadokoro-san nav tāds cilvēks. Viņš ir īsts zinātnieks. Nevis «mācīts muļķis» vai «dulls viszinis». Tā ir persona ar plašu dvēseli, kas labi pazīst dabu, cilvēkus, visu pasauli. Nekādā gadījumā viņš nav no tiem akadēmiskā tipa augstskolu zinātņu doktoriem, kas izauklēti ziloņkaula tornī. Un tomēr… Kāpēc viņš sācis uzvesties tik dīvaini?»
   —   Nāciet žiglāk šurp! — kāds sauca no blakus ista­bas. — Tadokoro-san saplūcies ar savu sarunu biedru! Pašreiz to rāda pa televizoru!
   —   Kas? — visi satraucās. — Ar ko?
   —  Ar profesoru Jamasiro. Bet tagad metas virsū pārraides vadītājam, kas centās viņus izšķirt.
   —   Nekā cita jau arī nevarēja gaidīt! — kāds no­teica.
   Onodera iesvilis atskatījās atpakaļ, bet tā arī ne­saprata, kurš bija tas vērtētājs. Viņš negāja skatīties pārraidi un palika viens stāvot pie galda. «Kas te ta­gad notiek?» viņš klusi čukstēja. Acu priekšā uzpeldēja profesora Tadokoro seja. Plata, neglīta, bezgala skumja. Tāda var būt tikai cilvēkam, kas pieradis vērot dabu un atminējis ne mazumu tās uzstādīto mīklu. Ono­dera pēkšņi smeldzoši skaidri atcerējās, ko profesors bija teicis viņam par Jukinagu: «šim vīram var uzti­cēties.» Un Onoderu pašu pārņēma bezgalīga ticība profesoram… Viņi bija bijuši kopā desmittūkstoš metru dziļumā, kopā redzējuši to, ko nav redzējis neviens* «Profesors vispār ir daudz ko redzējis,» Onodera do; » māja. «Un daudz ko zina.,. Viņš dziļi ieskatījies ne
   tikai dabas, bet arī cilvēka dvēselē. Viņš lieliski izprot, kas ir cilvēks, sabiedrība, organizācija. Bet cīņa par varu viņam sveša. Godkāre, slava viņu nevilina. Viņam ir «lielā daba» un dvēseles plašums. Viņš gatavs bez cīņas atdot savu vietu citam. Kas tad īsti noticis ar viņu? Jeb viņš tiešām ir «mežonis», kas nespēj sadzīvot ar «organizēto sabiedrību», kura ir tikpat nesaticīga un kašķīga kā vīramāte?»
   —  Profesors Tadokoro laikam arestēts! — paziņoja no gaiteņa ieskrējis vīrietis.
   —   Ko, ko tu teici? — Onodera lieliem soļiem metās nācējam klāt, no mugurpuses sagrābdams aiz pleca.
   —  Kāpēc arestēts? Par ko?
   —  Pēc pārraides atkal sakāvies televīzijas centra vestibilā. Detektīvs, kas nejauši tur gadījies, apcietinā­jis viņu nozieguma vietā, — skanēja atbilde. — Laikam arī detektīvs pamatīgi dabūjis. Runā, ka profesors iera­dies studijā galīgi pilnā.
   Istabā visi reizē ierunājās uzbudināti, pat priecīgi. Onodera nespēja vairs palikt iekšā, izskrēja gaitenī. Tur sadūrās ar Jukinagu.
   —  Ejam! — kolēģis satvēra viņa roku. Onoderam vēl nekad nebija gadījies redzēt Jukinagu tādā izskatā: bālu, ar raustošos seju, zvērojošām acīm. — Ejam, es tev saku! Sis nelietis Nakada jāpiekauj!
   —   Kas jums lēcies, Jukinaga-san?
   Onodera pārsteigts lūkojās Jukinagā, kas ar visu spēku stiepa viņu aiz rokas sev līdzi. Viņš pirmo reizi redzēja šo mierīgo, allaž izturēto, labvēlīgo, reizēm pat ne visai drošo zinātnieku tik uzbudinātu.
   —  Lūdzu, nomierinieties! — Onodera neskanīgi iz­dvesa, cenzdamies atbrīvoties no Jukinagas rokas.
   —   Jūs sakāt, ka jāpiekauj Nakada-san? Bet profesoru Takodoro nupat apcietināja par kautiņu ar televīzijas darbinieku…
   —  Tur jau ir tā lieta! Es to Nakadam nekad ne­piedošu! Novedis skolotāju tik tālu …
   Strauji atgrūdis istabas durvis, Jukinaga devās Na­kadam tieši virsū. Darbinieks, kas sarunājās ar Nakadu, bailīgi atskatījās. Onodera uzlika roku viņam uz pleca un izgrūda no istabas. Bet Jukinaga jau bija sagrābis Nakadu aiz žaketes atlokiem. Viņain trīcēja rokas.
   «Tādā stāvoklī cilvēks nav spējīgs kauties,» nodomāja Onodera, raugoties Jukinagas krampjainajā sejā.
   —   Kāpēc … Tadokoro-san … — Jukinaga teica un aizrijās. — Tu … nelietis …
   —   Es neesmu viņam to lūdzis, — Nakada kā parasti mierīgi atbildēja. — Viņš pats uz savu galvu uzņēmās to lietu. Tā ir tiesa. Aprunājās ar veco Vatari un pēkšņi…
   —   Tev vajadzēja viņu aizkavēt! — Jukinaga ieklie­dzās. — Tu tikai padomā, cik daudz viņš darījis mūsu visu labā! Un pie tam viņš ir mans skolotājs! Kā tu drīkstēji man nepaziņot…
   —   Nu, zini! Ja es tev pateiktu, vai tu būtu viņu atrunājis, — Nakada uzmeta skatienu Onoderam. Ju­kinaga vēl arvien turēja viņu aiz žaketes atlokiem.
   —   Atklāti sakot, neviens nebija tik piemērots šai lomai kā profesors Tadokoro. Rezultāts pārspēja visu gaidīto. Neslēpšu, es biju ļoti priecīgs, uzzinot no pro­fesora par viņa nodomu. Bet vēlreiz atkārtoju: es ne­esmu viņu lūdzis. Viņš, pa ausu galam padzirdējis, ka tiek gatavots kaut kāds plāns, pats uzņēmās.
   —   Tu domā, es nesaprotu, ka tīšām izspēlēji šo joku…
   —   Vai tu tiešām uzskati, ka viņš spētu uzķerties uz tāda āķa? Un esi pārliecināts, ka es esmu spējīgs nodot profesoru? — Tagad Nakada jau kliedza. — Varbūt tu domā, ka ir kāds cits, kas varētu notēlot šādu lomu? Varbūt, piemēram, tu pats?
   Jukinagas pirksti, kas visu laiku žņaudzīja žaketes atlokus, atlaidās. Viņš kļuva vēl bālāks, nodrebēja no galvas līdz kājām un ar delnām aizsedza seju. Tikai tagad Onodera varēja nostāties starp viņiem.
   —   Tadokoro-san … — Nakada nostostījās. — Viņš pats izlēma uzsākt šādas «demonstratīvās operācijas».
   —   Demonstrēt pļāpas lomu, kas izpauž noslēpumus un piegādā žurnāliņiem informāciju?
   —   Ari televīzijai___ — Nakada samulsis novērsās
   no Onoderas. — Es nekad nebiju domājis, ka viņš tā iejutīsies lomā… Drīz vairs nebūs iespējams noslēpt, ar ko mēs te nodarbojamies .. .Tādēļ nolēmām izmantot visai nodrāztu paņēmienu. Tā sakot, palaist izmēģinā­juma balonu, dot mājienu par noslēpuma esamību, lai izpētītu tautas masu reakciju. Mana ideja bija — sniegt informāciju skandalozā veidā … Piemēram, izvēlēties šim nolūkam kādu lielu laikrakstu vai žurnālu… Bet es vēl nebiju paguvis izstrādāt kādu konkrētu rīcības plānu, kad …
   — Tadokoro-san pats piedāvājās uzstāties skandā­lista lomā?
   —   Jā, un tikai viņš… — Nakada sastomījās un pat ieklepojās. — Efekts tiešām tālu pārsniedza visas mūsu cerības. Bet es nebiju iedomājies, ka viņš tā aizrau- sies…
   Onoderam rīklē iestrēdza rūgts kamols. Lūk, kā! Kad noslēpums vairs nekādi nav saglabājams, tad zināt­nieks vienpatis, kuru uzskata par savādnieku vai pat par plānprātiņu un kuram zinātnieku aprindās ir diez­gan apšaubāma reputācija, «masu žurnālā», kas nav ne zinātnisks, nedz arī autoritatīvs, sensacionālā veidā publicē savas «satriecošās» domas. Gūts divpusējs efekts. No vienas puses, lasītāji uztver informāciju ar zināmu neuzticību kā nedēļas žurnālos ierasto dziņu pēc sensācijas. Te viss labi pārdomāts: gan trieciena mazināšana ar oficiālo orgānu izvairīgu fakta nolieg­šanu, gan akadēmiski autoritatīvu personu zobgalīga attieksme pret zinātnieku ar «dīvainībām». Lai gan informācija vienreizēja, to tālab uztvers bez sevišķa satraukuma, kā savādnieka viedokli. Profesora izlēciens televīzijas studijā — šī raksta spīdošs noslēgums. No otras puses, cilvēki tomēr būs saskārušies ar viņiem vēl nezināmu faktu un sāks pierast pie domas, «ka tas tomēr var notikt…». Pamazām izstrādāsies imuni­tāte — kā pēc potes, kas satur kaitīgas, bet novājinātas baktērijas…
   —   Tātad skolotājs pats pieteicies… — Onodera teica. — Liekas, es sāku kaut ko saprast.
   —   Tam ciivēkam, protams, ir dīvainības. Bet viņš ir liels cilvēks, — Nakada ieslīdēja krēslā. — Viņam nav ģimenes, tas arī daudz ko nozīmē. Viņam nav ne mazākās tieksmes pēc sabiedriskā stāvokļa un slavas.
   —   Ne tikai tas vien! — Onodera kategoriski no­teica, — Viņš tiešām nekad nav domājis par posteņiem un prestižu. Tādi jēdzieni viņam neeksistēja .,. Bet man liekas, ka galvenais ir rūgtums, kas viņu mocīja.
   —   Rūgtums? — Jukinaga, kas stāvēja pie loga, at­skatījās pār plecu. — Par ko?
   —   Par to, ka tieši viņš bija TO izmaiņu atklājējs,
   Jukinaga un Nakada satriekti vērās Onoderā. Klu­sumā bija dzirdama logu stiklu drebēšana. Tagad sī­kām zemestrīcēm vairs neviens nepievērsa uzmanību.
   Tadokoro-san policijas iecirknī, Onodera nespēja tam noticēt. Šis lielais cilvēks. Viņu, protams, drīz at­brīvos pret galvojumu. Ņems taču vērā, ka bijis iereibis. Bet ko viņš iesāks tālāk?
   —  Pieņemsim, ka profesors uz laiku novērsis sa­biedrības uzmanību no mūsu plāna un tā štāba… Bet vai viņš tiešām neatgriezīsies pie mums? Jeb uzskata, ka savu darbu izdarījis?
   —  Viņš pats aizšķērsojis sev ceļu. Manos aprēķi­nos nemaz nebija paredzēts, ka viņš uzsāks kautiņu televīzijas studijā, — Nakada skumji sacīja. — Bet ļoti gribas, lai mūsu saites nepārtrūktu. Domāju, ka tās saglabāsies. Ceru, — vecais Vatari visu nokārtos.
   —  Vecais vēl arvien Hakonē? — Onodera jautāja. — Vai uz turieni paziņots, ka Fudzi vulkāniskā josla no dienvidiem …
   —  Ak, jā! Pavisam aizmirsu… — Nakada izbijies paskatījās Onoderā. — Atnesa man pirms stundas… Neesi vēl redzējis?
   Nakada izņēma no galda atvilktnes četrkārtīgi salo­cītu avīzi un pasniedza to Onoderam. Sludinājumu no­daļā viens bija apvilkts ar sarkanu tinti:
   «Onoderam Tosio.
   Māte mirusi. Nekavējoši atgriezies.
   Brālis.»
   Tas bija negaidīts milzīgs trieciens, bet Onodera nebrīnījās, ka šādā mirklī neizjūt skaudras sāpes.
   —  Cik veca bija tava māmuļa? — Nakada jautāja, neskatoties uz Onoderu. — Tu laikam sen nebiji ticies ar viņu?
   —  Sešdesmit astoņi, nē, laikam sešdesmit deviņi,— Onodera klusi atbildēja. — Pēc tēva nāves viņa kļuva vārga … Laikam sirds uzdeva …
   —  Aizbrauc, — Jukinaga ierosināja. — Tavas mā­jas Kansajā, vai ne? Hanedas lidosta atkal atvērta…
   —  Bet visas lidmašīnas pārpildītas. Dabūt biļeti nav iespējams, — Nakadas roka jau pastiepās pēc telefona klausules. — No Acugi uz Itami katru dienu dodas pašaizsardzības transporta lidmašīna. Sēdies tajā.
   — Fudzi rajonā izsludināts ārkārtējs stāvoklis, — nobālis teica Kuņieda. — Atsevišķās vietas virszemē izlauzies tvaiks. No meteostacijas kalna virsotnē eva­kuēts viss personāls. Katram gadījumam atstāti tikai daži cilvēki.
   —   No šejienes izvirdums laikam nebūs redzams? — vecais iesmējās. — Bet Komagatakes vai kādas citas Hakones virsotnes izvirdums gan būtu labi novērojams.
   —  Braukšanas kārtībā gaida trīs automašīnas. Ļoti lūdzu jūs — atgriezieties Tokijā. Premjers stingri pavē­lēja jūs atvest. Pat nestādos priekšā, kas būs, ja jums kaut kas atgadīsies …
   —   Neraizējies, es vēl netaisos mirt, — vecis pa­vīpsnāja. — Divu trīs dienu laika nekas vel nenotiks. Es to nojaušu. Arī tie materiāli būs gatavi tikai uz vakara pusi.
   —  Vai tad te kāds strādā? — Kuņieda sakaitināts vaicāja. — Viņi tik vien zina, kā caur|pi dienām pa­staigāties un slaistīties …
   —  Nu jā, staigā, domā… — vecais vīrs pārlaida acis Kuņiedam. — Tas jau arī liek man uztraukties. Pēdējās trijās dienās viņi nemaz nav gulējuši. Tādu slodzi neviens organisms nevar izturēt…
   «Viņi» — tā šajā mājā sauca zinātnieku grupu no Kioto. Bez Fukuharas tās sastāvā bija vēl bāls, nenosa­kāma vecuma cilvēks ar plakanu seju, ģērbies parastā japāņu nacionālajā tērpā, ļoti līdzīgs budistu mūkam, un gluži sirms, padzīvojis vīrietis. Materiālu apstrādei, tehniskajiem darbiem un sakaru uzturēšanai viņu rīcībā no štāba bija atsūtīti trīs palīgi. Dažreiz šeit iera­dās arī pats premjers, kaut gan pārslogots ar citiem darbiem, bet nosēdēja ar zinātniekiem līdz pat rīta ausmai. Šādos gadījumos Kuņiedam vajadzēja viņu ap­kalpot. Pienesot tēju ar cepumiem, radās iespaids, ka vecā Vatari mājā sanākuši ciemiņi — sēž, mierīgi tērzē par dārzu, kokiem un tējas ceremonijas tasītēm. Bet reiz pat premjers un vecis skaļi smējās, jo kāds jautri stāstīja savus piedzīvojumus ārzemju ceļojuma laikā.
   Ar ko nodarbojās šie cilvēki? — Kuņieda ne vienu reizi vien par to domāja. Nemaz nelikās, ka viņi būtu node­vušies nopietnām pārdomām par Japānas likteni, valsts un tautas nākotni…
   Galerijas pretējā galā parādījās gracioza meitene koši sārtā kimono. Viņa piegāja pie ratiņiem, kuros sē­dēja večuks, tīksminādamies par savu skaisto dārzu. Nometušies ceļos, viņa kaut ko iečukstēja viņam ausī. Vecais piekrītoši pamāja ar galvu. Meitene nostājās aiz ratiņiem un sāka tos stumt pa galeriju uz priekšu.
   —   Nāc man līdz, — vecais teica Kuņiedam.
   Aiz pagrieziena parādījās apstādījumos slīgstoša mājiņa. Šķērsojuši segtu galeriju, viņi nonāca priekš­telpā, no kuras durvis veda uz divām palielām istabām.
   Par spīti bargajam salam, kas bija iestājies febru­āra beigās, bīdāmās sienas un stikla durvis stāvēja at­vērtas. Tālumā pletās Asinoko ezers. Uz liela lakota galda istabas vidū bija izmētāta vesela kaudze papīru. Turpat stāvēja izrakstīta lakota kastīte ar tušas otām. Tumši zaļš atvērts tušas trauks atgādināja sastingušu atvaru. Kuņieda atcerējās, ka reiz jau redzējis šādu rakstāmlietu, tušu un tušas trauku izstādē. Sī atvara dibenā cauri sacietējušas tušas plēvītei spridzēja brī­nišķīga zelta zvaigznīte. Ķīniešu Cinu dinastijas galma gaumē veidots, bet, pēc visa spriežot, Japānā ražots tušas stienītis bija izgreznots ar zelta bambusa lapi­ņām. Kastītes malā gulēja resna slapja ota, nupat kā iemērkta tušā. Istabā sakrauts daudz grāmatu un do­kumentu. Šeit varēja redzēt gan izdevumus svešvalo­dās, gan arī futrāļos ievietotus seno laiku ķīniešu rok­rakstus. Visapkārt bija izmētātas dažādas gadagrāma­tas, vārdnīcas un neskaitāmas kartes, kartes …
   Istabā atradās trīs personas. Kaktā sēdēja izvārdzis un noguris vidēja vecuma vīrietis, acīmredzot palīgs, pie galda — neliela auguma cilvēks, tērpies tēraudkrā- sas kimono, uz krūtīm sakrustotām rokām un raudzījās laukā pa atbīdīto sienu, bet viņam blakus — zilpelēkā vatētā kimono tas, kurš atgādināja mūku. Viņa acis bija pusaizvērtas, delnas saliktas uz vēdera. Abiem priekšā uz galda trīs milzīgas ar otu sanumurētas aploksnes.
   —   Vispārējos vilcienos darbs pabeigts… — teica tas, kas raudzījās ārā. Viņš nolaida rokas uz leju un viegli paklanījās.
   —   Ak gatavs? — vecais ar meitenes palīdzību no ratiņiem pārsēdās uz grīdas un, atņemot sveicienu, arī nolieca galvu. — Tātad viņa majestātes ģimene tomēr uz Sveici…
   —   Tieši tā, — atbildēja neliela auguma vīrietis. — Bet imperatora ģimenes jaunā paaudze uz citām ze­mēm. Viens uz Ameriku, otrs — uz Ķīnu, trešais, ja izdosies, uz Āfriku…
   Sīkais cilvēks pavērās uz Kuņiedas pusi, un viņa seja burtiski satrieca Kuņiedu. Nedēļas laikā profesors Fukuhara bija izmainījies līdz nepazīšanai. Viņa vēl tik nesen bērnišķīgi apaļie vaigi bija iekrituši, acis dziļi iegrimušas dobumos, sejas svina pelēkumu vēl vairāk pastiprināja sen neskūtie sari. Viņš atgādināja kaheksi- jas slimnieku, kura dienas jau skaitītas. Un tikai viņa acis spilgti kvēloja — divas oglītes garīgās enerģijas krāsmatā.
   —   Bojā aizies vairāk nekā puse… — klusā, indi­ferentā balsī teica profesors. — Bet arī tiem, kas iz­glābsies, būs rūgta dzīve …
   —   Sadalījāt trijās daļās… — vecais paskatījās uz aploksnēm. — Lūk, kā …
   —   Nē, tās nav trīs daļas, bet trīs varianti, — pro­fesors Fukuhara atklepojies sāka skaidrot. — Viens — tam gadījumam, ja daļai japāņu tautas izdosies kaut kur izveidot sev jaunu valsti, otrais — japāņiem, kas, izvietojušies citās valstīs, asimilēsies tajās, bet tre­šais — tiem cilvēkiem, kurus negribēs pieņemt neviena pasaules valsts …
   —   Trešajā aploksnē ievietota vēl viena aploksne. Tajā — ceturtais variants, kurā izklāstīts galējs vie­doklis, — mūks klusi nočuķstēja. — Atklāti sakot, mēs visi trīs gribējām palikt pie tā, bet tad mūsu darbs ab­solūti neatbilstu mūsu uzdevumam. Tādēļ izklāstījām to atsevišķi kā īpatnēju viedokli.
   —   Tā galvenā jēga — neko neuzsākt, — profesors paskaidroja. — Lai viss paliek tā, kā ir, — pat pirkstu nepakustināt,, r
   —   Ko jūs? — Kuņieda gandrīz vai iekliedzās. — Tas nozīmē, ka jūs esat ar mieru pieļaut, lai visa simtdes- mit miljonu lielā japāņu nācija izmirst, aiziet bojā? Ar ko tie zinātnieki īsti nodarbojas?
   —   Lūk, kā, — vecais Vatari nenovērsa acis no tre­šās aploksnes. — Tātad radies ari tāds viedoklis…
   —  Varbūt tieši tajā izpaužas japāņu tautas atšķi­rība no citām tautām. Japāņi var nonākt ari pie tādas domas … — Mūks atvēra acis. Likās, ka viņš sarunā­jies pats ar sevi.
   —  Vai jūs visi trīs, pirms nonācāt pie šāda sle- dziena, padomājāt par savu vecumu? — vecais vīrs pār­laida asu skatienu pār sarunu biedru sejām.
   —   Kā to lai saka … — profesors Fukuhara atkal pavērās uz izbīdītās sienas pusi.
   —   Hanae, panāc šurp, — vecais deva zīmi meite­nei, kas sēdēja istabas kaktā. — Viņai divdesmit trīs. Vēl nav pazinusi mīlestību. Visa nākotne priekšā. Vai jūs esat padomājuši par tādām skaistām meitenēm? Vai arī par bērniem?
   —   Kā to lai saka … — Fukuhara atkārtoja.
   Kuņieda pat nepamanīja, pa kuru laiku viņa klēpī
   saliktās rokas bija kļuvušas miklas un neviļus sažņau- gušās dūrēs. Viņu kratīja drudzis. Cik šausmīgi ir šie cilvēki …
   —   Lai kā tas būtu, šis viedoklis ir galējais… — mūks atkal pievēra acis. — Mums tā ir pamatpozīcija, uz kuras balstoties mēs varam pārdomāt dažādus va­riantus …
   —   Jā, pamatpozīcija … Tās galvenā jēga — nekā nelūgt, neko nemeklēt citās pasaules valstīs … — pro­fesora balss izskanēja pavisam bezspēcīgi. — Pasaule vēl nav tā izveidota, lai Japāna varētu tai kaut ko pra­sīt. Cilvēku sabiedrība uz mūsu zemeslodes vēl neno­drošina jebkuras valsts pilsonim tiesības dzīvot jeb­kurā valstī. Jādomā, ka šāds stāvoklis saglabāsies vēl ilgu laiku. Tāda ir pamatatziņa. Japāņu tautai, zau­dējot savu teritoriju, būs jālūdz citas tautas, lai tās aiz žēlastības ielaiž japāņus kādā kaktā. Bet, ja lū­gums tiks noraidīts, japāņiem nevajadzētu uzstāt. Un, ja viņiem arī izdosies kaut kur iekārtoties, tad būs jā­dzīvo, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem …
   —   Cilvēka tiesību deklarācijā … — Kuņieda nesa­valdījies iejaucās sarunā — jebkurai valdībai… cil­vēkam tiesības uz dzīvību .,.
   —   Deklarācija paliek deklarācija… — Fukuhara tik tikko dzirdami čukstēja. — Tādas tiesības, uz ku­rām balstoties viens cilvēks varētu uzstādīt savas pra­sības visai cilvēku sabiedrībai, diemžēl vēl nav un nav pat vēl formulētas. Arī kopš tā brīža, kad katrā valstī ar likumu tika apstiprinātas pilsoņu un valdības tiesī­bas un pienākumi, pagājis pavisam īss laiks..,
   —   Ja arī mums izdosies izdzīvot, tad mūsu pēcte­čiem tomēr būs jācieš … — teica vecis, lēni mājot ar galvu. — Vienalga, vai viņi gribēs vai negribēs palikt japāņi. Japāņu dzīves veida noteicēja vairs nebūs Ja­pāna, bet ārpasaule. Būtu vieglāk, ja izzustu pats jē­dziens «Japāna» … Tad japāņi pārvērstos vienkārši cilvēkos… Bet tas nevar notikt… Jo kultūra un va­loda ir vēsturiska «karma»[23]… būtu labi, ja kopā ar teritoriju reiz pa visām reizēm aizietu bojā gan Japā­nas valsts, gan tās tauta, kultūra un vēsture… Bet japāņi vēl ir jauna tauta ar lielu gribasspēku un tās «karma» dzīvot vēl nav beigusies …
   —   Piedodiet… — teica palīgs, kas visu laiku bija klusējis. — Vai nevarētu jaut zinātnieku kungiem maz­liet atpūsties? Viņi taču visu šo laiku nemaz nedabūja pagulēt…
   —   Kuņieda, šīs aploksnes… — Vecais pamāja meitenei ar galvu. — Sirsnīgi pateicos. Novēlu labu atpūtu.
   Meitene ar Kuņiedu palīdzēja vecajam pārsēsties ra­tiņos. Pārējie trīs pat nepakustējās.
   —   Vai tūdaļ dosities uz Tokiju? — Kuņieda jautāja, stumjot ratiņus. — Būtu labi paņemt līdzi arī zināt­nieku kungus. Mašīnas ir. Es domāju, ka šeit palikt bīstami…
   —   Hanae, — vecis pavēloši teica, vēršoties pie mei­tenes. — Nekavējoties izsauc ārstu. Lai apskata zināt­niekus.
   Vatari, divas mašīnas atstājis, nolēma tūdaļ ar Ku­ņiedu un dokumentiem braukt uz Tokiju. Kad Kuņieda piestūma pie mašīnas ratiņus ar veci, no debesīm sāka krist dzeļošas sniegpārslas. Atvēris pēc speciāla pasū­tījuma uzbūvētā «Benz-600» durtiņas un nolaidis trapu, viņš sāka grūst ratiņus mašīnā. Šajā brīdī atskanēja apdullinošs sprādziens. Kuņieda atskatījās. Fudzi kalna nogāzē, gandrīz pie pašas virsotnes, pacēlās balti dūmi.
   —   Tas ir Hoei krāteris, — vecis mierīgi konstatēja.
   —   Spriežot pēc dūmiem, nekādas briesmas nedraud, vismaz pašreiz …
   Atskanēja steidzīgi soļi. Pie mašīnas pieskrēja gluži bālā Hanae.
   —   Vectētiņ.., — viņa ar rokām aizsedza seju.
   —  Skolotājs Fukuhara …
   —   Ko?
   Kuņieda izbijies pagriežas uz majas pusi. No tās lēni iznāca mūks. Izvilcis no piedurknes lūgšanu krel­les, viņš svētsvinīgi salika kopā delnas.
   —   Rīkojies, — vecais uzsauca Kuņiedam, kas vēl nebija ievietojis ratiņus mašīnā. — Hanae, tūdaļ pa­ziņo skolotāja ģimenei. Tacuno-san, lūdzu parūpējieties par visu.
   Mūks, kuru sauca par Tacuno, vēl arvien delnas sa­licis, lēni paklanījās.
   No Fudzi puses atkal atskanēja dārdoņa. Uz mašī­nas jumta, viegli švīkstot, krita pelnainas sniegpārslas.
   6.
   Kansajā Onodera ieradās pēc ilgas prombūtnes. Tur bija daudz mierīgāk nekā Tokijā. Pirms nosēšanās Itami pašaizsardzības transporta lidmašīna apmeta loku virs Osakas. Raugoties lejup pilsētas panorāmā, Onodera tajā juta kaut ko neparastu. Cēloni viņam iz­skaidroja brālis atceļā no Nadas krematorijas, kur viņi bija nogādājuši šķirstu ar mātes mirstīgajām atliekām.
   —   Tu zini, es laikam mainīšu darbu … — brālis viņam teica. — Kansajā gandrīz visi projektēšanas darbi apturēti vai pavisam pārtraukti. Varu palikt tukšā.
   —   Bet kādēļ? — Onodera brīnījās. — Kā tad tā? Zemestrīce Tokijā, bet darbus pārtrauc Kansajā?
   —   Vai tad tu nezini? Pēdējā laikā šeit notiek ļoti stipra grunts nosēšanās, — brālis sakrustoja rokas uz krūtīm. — Tā, protams, sākusies ne jau tikai šodien, bet pēdējā laikā vairs patiesi nav nekādi joki. Vietumis zeme nosēžas pat pa divi centimetri dienā.
   —   Tiešām? — Onodera izklaidīgi nomurmināja un domāja, ka, aizraudamies ar Japānas dziļvagas pētī­šanu, atstājis novārtā informāciju par Japānu kopumā.
   —   Jā. Gandrīz jau veselu gadu. Pie tam šī parādība vērojama ne tikai atsevišķās vietās, bet itin visur. Lie­kas, ka sēžas visa zeme. Rietumjapāna sākusi it kā lēni grimt. Briesmas draud uzbērumiem jūrā starp Osaku un Kobi, kā arī Osakas līča piekrastei. Steidzoši tiek veikta krasta dambju nostiprināšana, bet nosēšanās process tur rit straujāk — tā ātrums ir desmit centi­metri dienā. Desmit dienu laikā vesels metrs! Vari iedo­māties, kas notiek! Zinātnieki gan apgalvo, ka ilgi tā turpināties nevar …
   Onodera sažņaudza dūres. Pamatnes struktūras Ja­pānas rietumu un austrumu daļās ir dažādas. Tātad dažādam jābūt arī izmaiņu raksturam. Bet tas, ka arī Rietumjapāna …
   —   Brauciet uz lidostu, — brālis teica šoferim. — Tur firmai ir helikopters. Parādīšu tev no augšas, kas notiek.
   —   Paklausies, — iebilda Onoderas svaine, kas sē­dēja blakus šoferim. — Varbūt šodien nevajadzētu? Tu taču vadīsi sēru ceremoniju …
   —   Tas nekas. Pīšļu saņemšana rīt no rīta. Tu brauc mājās un sagatavo visu, kas vēl vajadzīgs. Mēs drīz atgriezīsimies.
   Osakas—Kobes, Nagojas—Kobes un pašas Osakas pilsētas ātrgaitas šosejas vēl bija braukšanas kārtībā. Ceļā uz lidostu brālis pa radiotelefonu palūdza saga­tavot helikopteru, un pēc ceturtdaļstundas viņi jau at­radās gaisā.
   No augšas varēja labi redzēt, kā jūra uzbrūk Osa­kas līča piekrastei. Krasta rajoni un nosusinātie zemes gabali starp Osaku un Kobi bija ūdens apņemti. Pa* glābušies vienīgi tie posmi, kurus aizsargāja viļņlauži un steigā uzbērtie dambji. Sakai kvartāls, kas viscie­šāk piekļāvās jūrai, arī bija daļēji applūdināts. Pazu­dis zem ūdens un pārvērties purvā arī lielais grunts gabals, ko nesen nosusināja nolūkā paplašināt jauno Kansajas starptautisko lidostu. No tā tagad dziļi selgā iestiepās duļķaina straume.
   Jūra centās ar savu plato mēli nolaizīt un atgūt visu, ko viņai ar tehnikas spēku bija nolaupījis cilvēks.
   Upju grīvās bija pacēlies paisuma līmenis. Palē­nām sagrūstot, ūdenī mirka pamestas rūpnīcas, nolik­tavas, dzīvojamās mājas. Taisjo, Ņisijodogava un Amagasaki — visi rajoni, kas atradās zemāk par jūras līmeni, stāvēja neapdzīvoti. Sevišķi drausmīgs skats pavērās Ņisijodogavā, kur virs ūdens rēgojās vienīgi melni ēku karkasi.
   —   Vai nu pārliecinājies? — brālis jautāja. — Ja te arī iespējams kaut ko darīt, tad būs vajadzīgi kolosāli līdzekļi. Bet vai tagad kāds sāks ar to nodarboties, ja visi līdzekļi atvēlēti Kanto atjaunošanai? Arī. mūsu firma atrodas bankrota priekšvakarā …
   —  Tu teici, ka gribi mainīt darbu. Ko tad iesāksi? — Onodera drūmi vēroja zemi.
   —   Mammas vairs nav. Saņemšos un došos uz Ka­nādu. Manitobas naftas atradnēs ir brīva tehnologa vieta. Gribu braukt ar visu ģimeni, bet sieva vēl svār­stās …
   —   Tā ir lieliska doma! — Onodera neviļus skaļi iekliedzās un uzlika roku uz brāļa rokas. — Kad tai­sies doties ceļā?
   —   No Kanādas steidzina … Kamēr sataisīšos, ka­mēr nokārtošu visas vietējās darīšanas, kādi divi mē­neši paies. Iespējams, ka jau nākamnedēļ viens pats aizbraukšu uz turieni un visu tuvāk apskatīšu.
   —   Jo ātrāk, jo labāk, — Onodera cieši sažņaudza brāļa roku. — Ilgi negudro, met visu pie malas. Laidies tūdaļ uz Kanādu, jo neko labāku neizdomāsi… Lai sieva paburkšķ, ņem uzreiz līdz visu ģimeni un pārvā­cies …
   —   Tev viegli runāt! Četrdesmit gadu vecumā mai­nīt darbu…, — brālis pasmaidīja, bet tad nesapra­šanā palūkojās Onoderā. — Bet kāpēc tu tik centīgi dzen mani prom?
   —  Japāna taču… — Onodera sastomījās. Viņš gandrīz vai izpļāpājās aiz prieka, dzirdot, ka viņa radi grasās bēgt no nelaimes, paši to nemaz nenojaušot. Bet viņam nebija tiesību atvērt brālim acis …
   Onodera atkal paskatījās uz leju … «Bēdz, brāl, tū­līt bēdz!» … sita viņa sirds. Viņam bija liela vēlēšanās kliegt pilnā balsī: bēdz, kāds tu- esi… Japāna grimst… Nē, ne tikai grimst… Pirms tā pazudīs zem ūdens, notiks vel drausmīgas kataklizmas. Izglābsies tikai retais, kam sevišķi palaimēsies …
   Onodera bija pārsteigts, atklājot sevī šādus «rad­nieciska egoisma» uzplūdus… Jau pēc iestāšanās augstskolā viņš atrāvās no visiem radiem, bet, kad uz­sāka darba gaitas, attālums palielinājās vēl vairāk kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Tokijā radu viņam nebija. Draugi nāca, gāja, mainījās. Jaunībā cilvēku pārsteidz apvāršņu plašums, kas paveras viņa priekšā, bet trīs­desmit gadu vecumā viņš arvien meklē pārmaiņas. Onoderu vēl pie visa tā ierāva sevī straujš dzīves vir­pulis. Viņa dzīvē tālab nebija vietas pat ģimenei. Visā šajā laikā viņš bija ticies ar radiem tikai vienu reizi — tēva bērēs. Septiņdesmit piecas dienas vēlāk brālis at­sūtīja mantojuma da|u — simts tūkstoš jenu. So naudu Onodera nekavējoties aizsūtīja atpakaļ mātei, uzrakstī­jis, ka viņš strādā un viņam nekā netrūkst. Viņš tie­šām strādāja. Ik dienu iegremdējās aukstajā, tumšajā jūrā, cēlās debesīs vai devās divcīņā ar aparātiem un mehānismiem un saskaņā ar pētījumu programmu aiz­pildīja neskaitāmu veidlapu ailes. Viņam bija darīšanas ar milzīgu klints gabalu, kura platība pārsniedza trīs­simt septiņdesmit tūkstoš kvadrātkilometru, ar bezga­līgu okeānu un fantastiski spēcīgu uguns čūsku zem tā dibena. Nodevies darbam, viņš aizmirsa ne tikai savus radus, bet arī pats sevi…
   Tagad, aprunājies ar brāli, viņš juta, ka radniecis­kās saites nav galīgi pārtrūkušas. Onodera nekad ne­atcerējās kādu ķildu vai kautiņu ar viņu, toties allaž nāca prātā, kā brālis viņam bija palīdzējis un aizsar­gājis, jo bija desmit gadus vecāks. Māsa, otrais bērns ģimenē, nomira ļoti sen … Atmiņa daudz ko saglabā … Brālis velk ārā no grāvja resnuli, kas tikko iemācījies tipināt ar savām kājām … Vēls vakars pēc tempļa svēt­kiem, brālis uz muguras nes viņu aizmigušu … Toreiz nesējs pats gāja basām kājām, jo bija notrūkušas getu[24]saitītes… Vēlāk brālis ķēra viņam vaboles, mācīja makšķerēt, peldēt, būvēt modeļus, sportot un vēl daudz ko … Tad brālis kļuva students … Ar kādu neviltotu godbijību viņš raudzījās brāļa grāmatās, kas bija sarakstītas svešvalodās… Atmiņu plūdi parņema Onoderu savā varā.
   Grūti bija klusēt. Cik šausmīgi — nedrīkstēt ne vārdu par to ieminēties pat savam brālim, kura siltumu viņš atcerējās ar visu savu būtni.
   Bet varbūt tomēr pateikt to vienu vienīgo teikumu? «Bēdz, brāl, ar Japānu ir cauri…» Brālis satrauksies, sāks steigšus gatavoties ceļam. Svaine pieprasīs pa­skaidrojumu. Brālis uzbudinājumā noteikti izpļāpāsies. Pirms izbraukšanas pastāstīs savam tuvākajam drau­gam vai visuzticamākajam viesim, kas piedalīsies at­vadu mielastā … Tad vēl iedomāsies pierunāt braukt līdzi kādu padoto, ar kuru kopā nostrādāts ne jau viens vien gads … «Noslēpums» ies no mutes mutē … Var­būt nebūtu nemaz tik ļauni? Tādā gadījumā cilvēki paši brauktu prom, un vismaz da ļa izglābtos … Kāpēc viņš nedrīkst nekā sacīt? …
   Bet tas nebija tikai viņa viena noslēpums. Izpau­šana var izjaukt liela svarīga plāna īstenošanu … Lūk, kur slēpās klusēšanas iemesls …
   Onoderam pat prātā nenāca, ka viņš rīkojas pēc seno laiku tradīcijas — pienākuma dēļ upurēt piede­rīgos.
   Helikopters sāka nolaisties lidostas austrumu sek­torā tālāk prom no starptautisko reisu trases. Onodera, vairīdamies skatīties brālim sejā, lūkojās uz zemi. Sar­kani, zaļi, pelēki jumti. Ielu pāriet jaunāko klašu sko­lēni dzeltenās cepurītēs. Kas viņus ved? Varbūt māte? Mājas … Dienvidu logos izkārta sniegbalta veļa, vē­dinās segas. Spīd spilgta saule. Kāda sieviete ar pirk­stu rāda mazulim helikopteru. Lūk, namamātes ar la­katiņiem un priekšautiem iet iepirkties … Sirds smeldz. Viņš laikam vēl tā īsti nemaz nesaprot, cik smaga ir ģimenes un dzīves nasta. Brāļa ģimene… Kādu vietu viņa dzīvē ieņem sieva un divi bērni? … Svaine spītīga, ar raksturu, tagad sākusi pieņemties svarā un līdz iz­misumam nododas skaistumkopšanas vingrošanai… Dēls vidusskolas pirmās klases skolnieks, meita mācās pamatskolas ceturtajā klasē… Brālis lielā sajūsmā par viņu. Tik vien dzird kā: «… meitene ieņēmusi pirmo vietu skolas klavierspēles konkursā, bet Cerņi piemi­ņai veltītās prefektūras sacensībās apbalvota ar otrās pakāpes godalgu.,, Vajadzēs nopirkt koncertklavie- res …» Vispār ģimenē viņš ieņem mātes lomu … Un tas viss gulstas uz brāļa pleciem kā laimes nasta.
   Un tādu ģimeņu, kas jau nostājušās uz bojāejas sliekšņa, ir vairāk nekā divdesmit miljonu … Onodera pacēlās no sēdekļa, lai pēdējo reizi pirms nosēšanās pārlaistu skatienu panorāmai, kas pletās lejā. Mazu mā­jiņu ciešas rindas, kooperatīvo maju masīvi, lēto dzī­vokļu nami, vietām atsvaidzināti ar birztalu un uzkal­niņu zaļajiem plankumiem, stiepās līdz pašam apvār­snim, kur savienojās ar brūnu dūmu aizsegto Osaku. Katrā šajā kastītē ritēja kāda cilvēka dzīve, kuru rei­zēm izdaiļoja pieticīgas cerības un izpriecas. Bet rad­niecības 'saites, ikdienā gluži nemanāmas, pie mazākās novirzes no normas — kā, piemēram, lauiāto draugu ķildas, bērna slimības, ienākumu samazināšanās vai radinieku nāves gadījumos — pēkšņi kļuva smagas kā svins …
   Un nu vajadzēs izglābt, pārcelt, izmitināt vairāk nekā divdesmit miljonus šādu ģimeņu, kas līkst zem sūrā ikdienas dzīves sloga. Piespiest šos cilvēkus pa­mest māju, par kuru beidzot izmaksāta puse aizņē­muma, atstāt klavieres, kas ar lielām grūtībām iegādā­tas meitai… Visu pamest un doties svešatnē, nezināmā rītdienā …
   —   Ieslīgi pārdomās? Laiks kāpt ārā, — atsprādzē- jies brālis uzsita Onoderam uz pleca. — Vēl agrs, var­būt uzkodīsim? Ko tu teiktu par kādu zivju ēdienu?
   —  Vai gavēni jau drīkst beigt? — Onodera izklai­dīgi atjautāja.
   —   Kāpēc gan ne? Esmu gavējis vakar visu dienu un šodien līdz divpadsmitiem. Šķirsts taču izva­dīts … — brālis veikli nolēca zemē. — Tikai sievai ne­stāsti. Pēdējā laikā viņa šādos jautājumos ir ļoti pie- kasīga. Vecums nāk, vai.
   Maltīti ieturēja Hokusinči kvartāla restorāniņā, kur gatavoja garšīgus zivju ēdienus, bet galvenais — pa­sniedza labākas markas rīsa degvīnu — sakē. Onodera dzēra daudz, taču nemaz nenoreiba. Izgājuši uz ielas, viņi iegrima gaismas jūrā, lai gan apgaismojums bija daudz vājāks nekā parasti, jo visur taupīja enerģiju. Vajadzēja apgādāt zemestrīcē cietušo Kanto apgabalu, un arī pašā Osakā grunts grimšanas dēļ vietējā TEC bija samazinājusi elektroenerģijas padevi. Tomēr pie bāru durvīm kā allaž čaloja sieviešu skanīgās balsis, jautri sagaidot un pavadot apmeklētājus.
   Brālis piedāvāja pastaigāt pa bāriem un pārnakšņot pie viņa, bet Onodera atteicās, jo agri no rīta vajadzēja izlidot uz Tokiju. Istaba viņam bija rezervēta lidostas viesnīcā un arī biļete jau pasūtīta.
   —   Iztiec bez manis rītdienas ceremonijā … — viņš teica brālim. — Lai gan tiešām grūti šķirties. Radi arī pārmetīs …
   —   Neraizējies. Paļaujies uz mani, — brālis mieri­nāja, maksājot tēriņu. — Kad ieradīsies pie mums? Jeb atkal pazudīsi uz ilgu laiku?
   —   Ā-ā, — Onodera izdvesa nenoteiktu skaņu, bet domās jau atradās pie bezgalīgā un savādā darba, ko vajadzēja atsākt ar rītdienu. — Nevaru pateikt. Gan paziņošu, kas un kā …
   Uz brīdi apstājies, brālis izvilka no žaketes iekšējās kabatas garenu aploksni un pasniedza to Onoderam.
   —   Lūdzu, paņem, — viņš teica. — Par piemiņu no mātes …
   Onodera ilgi turēja aploksni rokā. Rīklē iestrēdza rūgts kamols, un viņš pateica pavisam ne to, ko bija domājis.
   —   Brāl, brauc uz Kanādu, tā būs labāk. Tā būs la­bāk… — Viņš atkārtoja dedzīgi un satraukti. — Tev katrā ziņā jābrauc!
   —   Kāds tu jocīgs! — brālis iesmējās un devās uz priekšu.
   —   Ko pats darīsi, kādi tev pašam nodomi? Vai ne­būtu laiks sākt ģimenes dzīvi? Vecpuisis pēc trīsdes- mitiem vairs ne pēc kā neizskatās …
   Viņi šķīrās pie kāda restorāna durvīm. Brālis devās uz vienu pusi, Onodera uz pretējo… Uz augstas ēkas jumta skrēja laikraksta ziņu gaismas hieroglifi: «Fudzi kalna Hoei krātera izvirdums».
   Pilsēta grima februāra beigu stindzinošajā auk­stumā, no debesim sijājās retas, dzeļošas sniega pār­slas, bet centrālajās ielās valdīja ierastā vakarstundu rosība. Tā pati automašīnu straume. Tādi pat banketi restorānos. Uzdzīvoja uzņēmēji un firmu kalpotāji. Skaļi lalinot karalaika dziesmu, aizsoļoja iereibuši kom­pānija. Jauniņas oficiantes garās kleitās ar atsegtiem pleciem, aukstumā trīcot, spiedzošiem smiekliem reaģēja uz kāda apmeklētāja jokiem. Vienmērīgā gaitā aizso- ļoja nopietns kungs dārgā kažokā. Uzmanīgi pieturot kimono apakšmalu, skriešus šķērsoja ielu nosalusi vies­nīcas kalpone. Meitene puķu pārdevēja, ietinusies la­katā, piedāvāja garāmgājējiem ziedu buķetītes. Lēnām aizvilkās klejojošs ielas dziedonis ar ģitāru un akor­deonu. Stāvēdami pie pārvietojamām letēm, pārde­vēji — acīmredzot cerot iegūt peļņu no bāru ofician­tēm — piedāvāja cepta astoņkāja šķēlītes. Šīs ielas vie­nīgās tautas ēdnīcas durvis bija plaši atvērtas, un pa tām varēja skaidri redzēt, kā kūp tikko no katla izņem­tas nūdeles.
   Savilcies no auksta sānu vēja, Onodera soļoja rai­bajā burzmā un nez kāpēc atcerējās, ka tuvojas Naras pilsētas Februāra tempļa svētā ūdens smelšanas svētki, šī doma lika viņam nodrebēt.
   Dzīve rit savā ritējumā. Viss dzīvais gaidīt gaida pavasara iestāšanos. Šajā virpulī katrs cilvēks domā par savu nākotni. Pēc bargas ziemas atnāk ziedonis, uzplaukst sakūra, paaugas bērni, pienāk jauns mācību gads, ierindas rakstveži kļūst par nodaļas vadītājiem, oficiantes atrod aizbildņus un atver savus veikalus vai apprecas. Laika neapturamajā plūdumā cilvēki lolo sa­vus pieticīgos sapņus, gaida gadalaiku miju, vada savu mūža gājumu, kuru rotā mazi prieciņi un saduļķo da­žādas bēdas un likstas. Onodera atkal sadrūma kā pir­mīt helikopterā. Viņu no šīs dzīves šķir caurspīdīga siena. Nē, tā nav vienkārša siena, bet nāves ekrāns. Ja uz dzīvi raugās no Onoderas puses, tad ikkatrā, pat visjautrākajā skatā var ieraudzīt nāves vaibstus. Bet ar gaismu pielietajās ielās skan neskaitāmu kurpju pāru klaudzieni, un katrs pāris nes uz priekšu cilvēka dzī­vību … Onoderam atkal rīklē iespiedās karsts kamols.
   — Bēdziet visi! — viņam gribējās skaļi kliegt. — Pavasaris vairs nav aiz kalniem! Bet vai jums at­nāks vasara? Rudens? Vai sagaidīsit nākamo gadu?… Šī zeme, pa kuru jūs pašreiz soļojat, acīmredzot to ne­sagaidīs. Jūs esat pārliecināti, ka nokļūsit rītdienā, ja vienkārši iesit tikai uz priekšu … Bet rītdiena, tieši jūsu rītdiena, nebūs tāda, kā jūs to iztēlojaties. Milzīga dabas katastrofa apgāzīs šo rītdienu. Un kas nāks pēc tam? Neviens vēl nekā nezina. Bēdziet, glābieties!
   Pametiet visu, bēdziet kaut vai pliki no šīs bojāejai no* lemtās zemes, glābiet savas dzīvības!
   Onodera pēkšņi juta reibumu. Viņš nobijās, ka tie­šām var nostāties ļaužu pūlī un sākt klaigāt. Ķersies visiem pēc kārtas pie krūtīm, grābs aiz pleciem un bie- ,dēs: «Bēdziet! Glābieties!»
   Nomākts no bailēm un reibinošas tieksmes, Onodera satvēra galvu. Nedrošiem soļiem lauzdamies cauri pretī plūstošai ļaužu straumei, uzskrēja virsū kādai garām­gājējai un izsita tai no rokām somu, no kuras izbira dažādi sīkumi.
   —   Piedodiet… — Onodera samulsis murmināja. — Tā ir mana vaina.
   Vēlēdamies pacelt lūpu krāsu, pūdernīcu un mut­autiņu, viņš zaudēja līdzsvaru un gandrīz ietriecās ar seju asfaltā. Par laimi, viņam izdevās noturēties un, lai neizstieptos visā garumā, viņš pietupās.
   —   Onodera-san! — atskanēja vinain virs galvas.
   —   Ko?!
   Tieši sev priekšā uz asfalta viņš ieraudzīja melnas laka kurpes, bet virs tām melnas samta bikses. Viņa acis slīdēja arvien augstāk, un pēkšņi viņa plecam uz- gūla maiga roka.
   —   Cik ilgi es esmu jūs meklējusi, Onodera-san! Man vajag ar jums aprunāties …
   Jūtot smagu reiboni, kas draudēja sašķelt gabalos viņa galvaskausu, Onodera ar pūlēm pacēla galvu. Ar stīpu apjozti mati, melnīgsnēja, nopietna seja. Kaut kur redzēts smaids …
   Tā bija Abe Reiko!
   7.
   Plāna D štābam bija iedalītas vienpadsmit istabas trijos Aizsardzības pārvaldes ēkas stāvos. Lielākajā is­tabā nesen uzstādīja trīsdimensiju indikatoru, daudz apjomīgāku nekā uz «Josino». Šajā ekrānā ļoti uzska­tāmi atspoguļojās visas enerģijas izmaiņas Japānas salu apakšzemes struktūrā. Indikatoru jau pirms pie­ciem gadiem bija konstruējusi firma, kas specializējās fotoelektronisko instrumentu izlaidē. Bet, tā kā šī ierīce bija grūti pieslēdzama skaitļotājam un dārgi izmaksāja, tā līdz šim laikam gandrīz netika izmantota. Jau plāna D īstenošanas pašā sākumā Nakada uzstāja, ka jāpasūta šāds trīsdimensiju indikators. Pirmo modeli aizveda uz «Josino», bet otrs, jau krietni pilnīgotāks, tagad bija uzstādīts štābā.
   Neskaitāmi automātiskie indikatori, izvietoti jūras dibenā ap visu Japānas arhipelāgu, pa diviem kanā­liem, kas darbojās supergaro un ultraskaņas viļņu dia­pazonos, raidīja informāciju par apakšzemes grūdie­niem, siltuma plūsmu svārstībām, kontinenta nogāzes reljefu un gravitācijas lauka iedarbību. Informāciju ievāca divdesmit gan lieli, gan mazi ātrgaitas kuģi un desmit lidmašīnas un ar virszemes stacijas starpniecību ievadīja štāba skaitļotājā. Bez tam štābā ienāca ziņas par ģeomagnētiskajāin svārstībām, kuras gaisā reģis­trēja trīspadsmit lidmašīnas un divi helikopteri, bet di­vas speciālas lidmašīnas pārraidīja informāciju par gravitārajām anomālijām. Vienlaicīgi štābs saņēma arī datus no Meteoroloģijas pārvaldes, kas saskaņā ar zemestrīču prognozēšanas plānu visā Japānas teritorijā bija izvietojusi virs zemes automātiskās reģistrācijas aparatūras.
   Analizēt visu šo informāciju, uz tās pamata veidot trīsdimensiju modeļus un tad tos pārvērst indikatora signālos nebija pa spēkam Aizsardzības pārvaldes vie­nīgajam skaitļotājam. Tādēļ darbā iesaistīja Telegrāfa un telefona sakaru korporācijas zinātniskās pētniecības institūtu. Tas izveidoja lieljaudas skaitļotāju ar holo­grāfisku atmiņu un savienoja to ar Aizsardzības pār­valdes skaitļotāju. Šim nolūkam izmantoja īpatnēju koaksiālo kabeli ar sešdesmit megahercu superdaudz- kanālu kontūru. Visi darbi, kas deva iespēju abus skait­ļotājus izmantot vienlaicīgi, tika veikti neredzēti ātros tempos.
   Štāba pārziņā nodeva arī piekto laboratoriju, kas atradās Jokosukā. Bez «Takacuki» tā rīcībā atradās vēl divi sargkuģi — «Jamagumo» un «Iiarukadze», kā arī jūras pašaizsardzības spēku visjaunākais un vislielā­kais kuģis «Haruna», kura koptilpums bija četri tūk­stoši septiņsimt tonnu. Mēneša laikā štābam vajadzēja vēl saņemt ledlauzi «Fudzi», kas pašreiz atradās zie­meļu platuma grādos, un zemūdeni «Kairjū». To jau pirms pusgada Kobē ielaida ūdenī, kur tā vēl arvien atradās izmēģinājumu stadijā. Tātad tagad plāna D štāba rīcībā bija trešā daļa no visiem jūras pašaizsar­dzības spēku kuģiem.
   Indikators darbojās, bet no visiem kontūriem bija pieslēgta tikai trešā daļa. Ieslēgto mēraparātu kom­plektam paplašinoties, pieauga arī datu un to veida skaits. Ienākošās informācijas apjoms nemitīgi pieauga ģeometriskā progresijā, tādējādi dodot iespēju arvien labāk izprast parādības, kas aizvien plašāk izvērsās zem Japānas salām. Pieaugošās skaidrības dēļ Nakadu dienu un nakti kratīja savāds drudzis un arvien biežāk nomāca atsvešināšanās sajūta.
   —   Stipri palielinājies spiediens no Japāņu jūras puses … — Nakada teica, aplūkojot ekrāna blokā Ja­pānas salu trīsdimensiju attēlu, ko ieskāva mirgojošas daudzkrāsainas līnijas un punktiņi. — To es nemaz ne­biju gaidījis …
   —   Pēdējās nedēļas laikā uz Jamato klints trīskār­tīgi pieaugusi ģeotermiskā plūsma, — atsaucās jauns darbinieks no Meteoroloģijas pārvaldes. — Iespējams izvirdums.
   —   Bet Noto pussalā tuvākajā laikā var notikt ze­mestrīce, — piebilda Seismoloģijas institūta docents Masita.
   —   Mani vairāk satrauc enerģijas uzkrāšanās gar Itoigavas—Sidzuokas struktūrliniju, — sarunā iejaucās Valsts ģeogrāfijas institūta līdzstrādnieks. — Aprēķini pierāda, ka uzkrātās enerģijas daudzums jau sen pār­sniedzis Zemes garozas elastīguma robežu. Bet šī ener­ģija ne tikai neizdalās, bet, tieši otrādi — arvien vairāk uzkrājas, kāpjot pāri teorētiskajam līmenim. Pašreiz notiek tikai maznozīmīgas kustības — vājas zemestrī­ces gar Macumoto lielā grābena[25] joslu un neliela grunts pacelšanās starp Omači un Takadu.
   —   Nakada-san, kā jūs domājat, — Masita jautāja. — Vai zem Japānas salām nenotiek kāda vēl pavisam nezināma paradība? Rodas iespaids, ka mantijas grim­stošā plūsma daļēji ieplūdusi zem Japānas arhipelāga un izrāvusies Japāņu jūrā.
   —  Nevarētu teikt, ka gluži nezināma … — Nakada paņēma krīta gabaliņu un uzzīmēja uz tāfeles shēmu. — Mēs pastāvīgi vērojam šādus procesus.
   —  Saslēgtā ciklona fronte! — iesaucās Meteorolo­ģijas pārvaldes līdzstrādnieks. — Vai tas ir iespējams septiņsimt kilometru dziļumā zem zemes?
   —   Iespējams, ka daudz mazākā dziļumā izveidoju­sies horizontālā aile, — Nakada minēja. — Iesaku šo­vakar nopietnāk padarboties ar modelēšanu.
   Piecu darbinieku vidū, kas bija sapulcējušies indi­katora istabā, atradās arī Jukinaga. Visus sarežģītos aprēķinus viņi veica nakts laikā, kad atbrīvojās Aiz­sardzības pārvaldes skaitļotājs, tādēļ itin bieži vaja­dzēja būt nomodā līdz pašam rītam. Blakus iekārtoja pagaidu guļamistabu, kurā Jukinaga jau pirms pāris dienām bija ievācies ar guļammaisu.
   Šoreiz viss vakars pagāja priekšdarbos un modelē­šanu uzsāka tikai ap diviem naktī. Katrs darbojās ar divām datu ievadīšanas ierīcēm. Jukinagam bija vēl viens uzdevums — rīkoties ar videokameru, kas foto­grafēja katru indikatora koordināti. Nakada novēroja trīsdimensiju ekrānu. Nepagāja ne divas minūtes, kad viņš izbrīnījies skaļi iesaucās:
   —   Stop! Nāciet visi šurp!
   Visi sapulcējās ap Nakadu. Jukinaga uzmeta ska­tienu ekrānam, kas atgādināja lielu, garenu ūdenstilpi, un viņam uzreiz aizrāvās elpa.
   Ar zilu fosforescējošu līniju apvilktais Japānas ar- hipelāga modelis tieši ekrāna centrā bija pāršķelts uz pusēm un sasvēries uz sāniem. Spīdīgs, oranžsarkans aizsegs, kas bija apņēmis salas, kļuva gan bālāks, gan atkal uzliesmoja, tādējādi rādot, kā izvietojas enerģija.
   —  Vai jau grimst? — Jukinaga vaicāja trīcošā balsī.
   —   Pilnīgi grimst! — Nakada cietsirdīgi atbildēja.
   —   Pirms nogrimšanas vēl pāršķeļas vidū pušu …
   —  Pārāk ātri! — Masita palūkojās pulkstenī. — Vai nav pielaista kļūda laika mērogā?
   —  Itin nemaz, — iebilda Meteoroloģijas pārvaldes darbinieks, ieskatījies savā ievadā.
   —  Mērogs tas pats, kas parasti — trīs komā seši reiz desmit piektajā pakāpē, tas ir trīssimtsešdesrnit- tūkstoškārtīgs… Viena sekunde atbilst simt stun­dām …
   —   Aprēķiniet laiku, kas paies līdz tam brīdim.
   —   Simt divpadsmit komā trīsdesmit divas sekun­des, — atbildēja jaunietis. — Reālajā mērogā tas ir vienpadsmit tūkstoš divi simti trīsdesmit divas stundas.
   —   Vienpadsmit tūkstoš divsimt stundas … — Juki­naga klusi nočukstēja. — Tas nozīmē, ka …
   — Gads, trīs mēneši un vēl mazliet… — Nakada ar plaukstu uzsita pa indikatoru. — Pārbaudīsim vēl­reiz joti rūpīgi. Ar mazāku laika mērogu — nulle komā deviņi reiz desmit piektajā pakāpē. Viena sekunde — divdesmit piecas stundas.
   Visi metās uz savām vietām. Spīdošais attēls trīs­dimensiju ekrānā nodzisa. Mērinstrumentu bultas at­griezās nulles pozīcijā. Kataklizmas modelēšana sākās no gala.
   Vienaldzīgi skaitot sekundes, pāri spīdošai ciparnī­cai slīdēja pulksteņa rādītājs, klakšķēja taustiņi, trok­šņaini ieslēdzās elektroniskais iespiedaparāts. Šoreiz fosforescējošais stereoattēls kustējās daudz lēnāk. Pul­sēdami liegi griezās sarkani, oranži un dzelteni gaismas punktiņi, starp tiem parādījās kustīgs daudzkrāsains plīvurs, kas ļoti atgādināja ziemeļblāzmu. Izstaro­dams gaismu, tas līgodamies lēnām tuvojās lokveidīgi izliektajam arhipelāga attēlam. Likās, ka skaisti zaigo­joša, bet indīga raja gatavojas uzbrukt ar zilām svīt­rām konturētajai sauszemei…
   Sākumā spulgojošajā attēlā nebija manāmas nekā­das izmaiņas. Tad dzeltenie un oranžie plankumiņi, iezīmējuši punktētas līnijas, palēnām izdzisa, bet sar­kanie punktiņi un spīdošais plīvurs pamazām palielinā­jās un kļuva arvien spilgtāki.
   —   Stop! — Nakada iekliedzās. — Laiks?
   —   Tieši trīssimt divas sekundes …
   —   Jukinaga-san, tālāko ne tikai fiksējiet videolentē, bet arī fotografējiet. Laika mērogu samazināsim uz pusi. Nulle komā četri reiz desmit ceturtajā pakāpē…
   —   Vai tā būs labi? — kāds vaicāja. — Varbūt sa­mazināt četrkārtīgi?
   —   Domāju, ka tādā gadījumā detaļas nebūs skaidri redzamas. Sanāksim atkal kopā, kad modelis būs ga­tavs. Starts!
   Noklakšķēja slēdzis, un sekunžu rādītājs atkal slī­dēja apkārt ciparnīcai. Šoreiz cilvēki tuvojās ekrānam bez steigas, it kā nobijušies.
   Spilgtie punkti pulsēja lēnāk, bet zaigojošais aiz­kars šūpojās laiski un miegaini. Ikkatras divas sekun­des nosprakšķēja sešu fotokameru ieslēgi. Sarkanie punktiņi iezaigojās spēcīgāk un kā stikla bumbiņas no­stājās rindā gar Japāņu jūras krastu un apkārt Idzu un Ogasavaras salām. No Klusā okeāna puses gar Ja­pānas dziļvagu parādījās mirdzošs mākonis — augš­daļā piestrāvots zaļiem, bet apakšdaļā — sarkaniem toņiem. Ar katru sekundi tas spīdēja arvien spožāk un spožāk.
   —   Kas tas? — Ģeogrāfijas institūta darbinieks jau­tāja. — Iepriekšējā reizē es tādu nemanīju …
   —   Skatieties! — Nakada klusi iesaucās. — Skatie­ties zem Japānas salām!
   Divsimt kilometru dziļumā no mirdzošā mākoņa sar­kanās apakšdaļas pēkšņi atdalījās gaiša svītra, kas pa­nira zem Japānas salu grēdas. Sasniegusi Japāņu jūru, šī svītra iezīmējās vēl intensīvāk, bet tad pārvērtās miglainā plankumā.
   —   Ko nozīmē šī svītra? — Masita nomurmināja.
   —   Kāpēc divsimt kilometru dziļumā enerģija tādā āt­rumā tiecas uz Japāņu jūras pusi?
   —   Kāpēc? — Nakada pakratīja galvu. — Kurš var precīzi pateikt, kas notiek zemes dzīlēs? Pamatojoties uz indikatora sniegtajiem datiem, skaitļotājs izrēķinā­jis mums nepazīstamu procesu un izveidojis attiecīgu modeli.
   —   Tomēr, kāpēc enerģija uzkrājas tik dziļi zemē? — Masita īgni tincināja. — Teorētiski tas nav iespējams. Enerģija pārsniegusi Zemes garozas elastīguma ro­bežu …
   —   Sākas … — meteorologs teica stingstošā balsī.
   —   Japānas salas … lūst…
   Tomijamas līcī pie Japānas arhipelāga centrālās da­ļas pēkšņi izšāvās draudīga, sarkana zigzagveidīga šautra, vēršoties gan uz ziemeļiem, gan dienvidiem. Reizē ar šo šautru salās parādījās neskaitāmi daudz sīkāku līniju. Arhipelāga attēls izmainījās. Klusā oke­āna pusē zaļi vizošais mākonis grima arvien dziļāk, pārvietojoties uz austrumiem. Sarkanmiglainais lāsums, kas bija izveidojies zem Japāņu jūras, pletās ar­vien plašāks un sāka pulsēt kā dzīvs. Arhipelāga gaišzilais attēls sasvērās — austrumdaļa uz austrumu pusi, rietumdaļa uz rietumu pusi. Pulkstenis precīzi skaitīja sekundes, klikšķēja slēdži un taustiņi, bet uz ekrāna grima Japānas salu grēda — mazliet sasvēru- sies, it kā gaisa trūkuma dēļ, tā slīdēja arvien zemāk un zemāk… Un tad salas sastinga. Zaļā mirgošana zem Klusā okeāna izdzisa reizē ar rozā blāzmu zem Japāņu jūras. Sarkano punktu rindas pamazām kļuva oranžas, tad dzeltenas, manāmi izretinājās, līdz beidzot pavisam izdzisa.
   —   Laiks?
   —   Pēc otrā starta sešdesmit divas sekundes … — kāds atbildēja. — Pārrēķinot dienās — trīsdesmit di­vas dienas un vēl dažas stundas.
   —   Un tāda kataklizma iespējama mēneša laikā… — atskanēja Masitas balss.
   —   Kādā virzienā un cik tālu pārvietosies salas? — Jukinaga jautāja.
   —   Pa horizontāli maksimums trīsdesmit pieci kilo­metri un mīnus divi kilometri pa vertikāli. Japānas austrumdaļa pagriezīsies uz dienvidrietumiem, rietum­daļa — uz dienvidiem, bet Kjūsjū sala pa kreisi, ar dienviddaļu pret austrumiem.
   —   Pārvietošanās pa vertikāli, mīnus divi kilo­metri … Tādā gadījumā pat kalnu virsotnes nepaliks virs ūdens.
   —   Palikt jau paliks. Bet vai jūs domājat, ka būs apdzīvojamas? — Nakada iesmējās. — Tur notiks no­gruvumi, izvirdumi. Ar to vien izmaiņas nebeigsies. Arhipelāgs grims arvien dziļāk …
   —   Jā, — apliecināja Meteoroloģijas pārvaldes dar­binieks, raugoties mērpaneļa rādītājos. — Pārvietoša­nās turpināsies ar vairāku centimetru ātrumu diennaktī kā pa horizontāli, tā arī pa vertikāli.
   —   Vai šis modelis ir pareizs? — Masita strupi jautāja. — Es nespēju tam ticēt! Kas tā par enerģiju, kas no Klusā okeāna pārvietojas uz Japāņu jūru tieši zem Japānas salām? Grūti pieļaut, ka tāds enerģijas daudzums tik lielā ātrumā tiktu cauri klinšu iežiem vai­rāku simtu kilometru dziļumā.., Pie tam es vēlreiz atkārtoju: tāda enerģija tālu pārsniedz Zemes garozas elastīgumu…
   —   Pagaidiet… neuztraucieties, — Nakada pār­trauca viņu. — Iespējams, ka modelis ir nepilnīgs. Mēs taču nekā nezinām, kas notiek simts kilometru dzi­ļumā … Bet šāda enerģijas pārvietošanās ir pieļau­jama. Vai jums ir zināms tuneļefekts?
   —   Nakada-kun! Es, protams, atzīstu jūsu ģeniali­tāti, bet nedrīkst taču visu bāzt vienā maisā! — docents uztraucās. — Tuneļefektu izmanto atomkodola modelē­šanā. Bet jūs uzskatāt, ka šis modelis noderīgs arī tik grandiozu parādību kā Zemes garozas procesu izskaid­rošanā.
   —   Es nemaz nedomāju atsaukties tieši uz tuneļ­efektu! Neviens arī neuzskata, ka enerģijas pārvietoša­nās tik cietā ķermenī, kādi ir klinšu ieži, notiek vienīgi tādēļ, ka siltumu pārnes kristāliskā režģa svārstības. Bet ir zināma ļoti interesanta parādība, kas vērojama blīvos cietos ķermeņos un atgādina tuneļefektu.
   —   Kas par parādību?
   —   Enerģijas pārvietošanās divfāzu — šķidrās un cietās — matērijas robežjoslā.
   —   Jūs domājat ledu?
   —   Sļūdoni, — Nakada teica. — Runā, ka milzīgu šļūdoņu bloku iekšpusē rodas ūdens ailas un cauruļ- veidojumi, pa kuriem tek ūdens. Šis ūdens, protams, satur sīkus ledus gabaliņus, un pietiek jau ar niecīgām temperatūras vai spiediena svārstībām, lai ūdens atkal pārvērstos cietvielā un alas izzustu. Tomēr šļūdoņos acīmredzot paliek pietiekoši gari tuneļi, pa kuriem tek ūdens…
   —   Jūs gribat teikt, ka līdzīga parādība notiek zem Japānas salām? — Masita ironiski jautāja. — Bet kur pierādījumi?
   —   Vai tādi vispār pastāv? Tas taču ir modelis! — Nakada sakrustoja rokas uz krūtīm. — Bet vai jūs ne­kad neesat domājis, kāpēc magma izverd pa tuneļveida ailām? Uzskata, ka Fudzi kalna akas izveidojusi lava. Kā tas tai izdevās?
   Jukinaga ar aizrautu elpu klausījās strīdā.
   —   Jā … — pēc īsa brīža teica Masita. — Iespē­jams. Klinšu iezī ar augstu temperatūru zem liela spie­diena veidojas tunelis, pa kuru šķidra straume ar lielu ātrumu pārvieto siltumu. Labi, piekrītu… Bet sakiet, kā ar enerģiju, kas pārvietojusies Japāņu jūrā un tur sakrājusies …
   —   Šī problēma itin nemaz nav pretrunā ar slavenā profesora Cuboi Tadao «seismiskā tilpuma mo­deli» … — Nakada atvairīja uzbrukumu. — Enerģijas uzkrāšanās Zemes garozā pēc Cuboi modeļa notiek zi­nāmos ietvaros. Zemes garoza nevar bezgalīgi uzkrāt enerģiju. Izrēķinājis Zemes garozas elastīguma koefi­cientu un jau notikušo zemestrīču enerģiju, Cuboi no­nāca pie slēdziena, ka «seismiska tilpuma» vienība ir lode ar simtpiecdesmit kilometru rādiusu. Labi! Bet, ja «seismiska tilpuma» vienībai ir uzkrājamās enerģijas robeža, tas nevar traucēt enerģijai uzkrāties blokā, kas līdzinās vairākiem «seismiskiem tilpumiem», un tādā gadījumā enerģija var daudzkārt pārsniegt to dau­dzumu, ko spēj uzkrāt tilpuma vienība. Vai nav tiesa? Pie tam katrā vienībā enerģijas masa var būt daudz mazāka nekā tās pieļaujamā robeža. Ja vēl pieņem, ka enerģijas uzkrāšanā piedalās mantija …
   —   Atkal par mantijas zemestrīci? — Masita vēl arvien ironizēja.
   —   Es to neesmu teicis… — Nakada ar galvu pa­māja uz ekrānu. — Liekas, ka enerģija, kas siltumplūs- mas veidā lielā ātrumā pārvietojas uz Japāņu jūru, laikam gan uzkrājusies lielā Zemes garozas platībā un izdaloties atstums Japānas salas uz dienvidaustru­miem.
   —   Bet zemestrīces?
   —   Tās, protams, notiks, jo sāks atbrīvoties ener­ģija, kas uzkrājusies katrā seismiskajā vienībā… Ko­pumā atbrīvosies ļoti liela enerģijas masa.
   —   Vārdu sakot, visas lietas būtība slēpjas šajā enerģijas tunelī, — Jukinaga atviegloti uzelpoja, atgāja no indikatora un paņēma krīta gabaliņu. — Okeānis- kās litosfēras iegrimšanu gar Japānas Klusā okeāna piekrasti, ja ņem vērā to, kā uzbūvēta fokālā zona, kurā sakoncentrēti visi hipocentri, var uzskatīt par mil­zīgas nogāzes iespiešanos mantijā. Sākumā tās nosvere nepārsniedz divdesmit trīs grādus, bet simt kilometru dziļumā pieaug līdz sešdesmit grādiem. Iegrimšanas trase virzās zem Japānas arhipelāga, Japāņu jūras un izbeidzas kaut kur zem kontinenta piekrastes..,
   Jukinaga shēmas centrā uzvilka lielu bultu.
   —   Okeāniskās plātnes iegrimšanai sākoties, vēro­jama temperatūras un spiediena strauja krišanās, kas izraisa mantijas vielas sablīvēšanos. Tādēļ grimstošās plaknes slīpums sākumā nolaidens. Japānas salas iegrims tik daudz, cik slīpa būs šī plakne. Līdz šim laikam es nekādi nespēju saprast, kāpēc Japānas dziļ­vaga nepaceļas austrumu pusē, bet tagad šis jautājums kļuvis mazliet skaidrāks …
   —   Japāna grims, nedaudz pagriezdamās ap savu asi… — Nakada teica, ievelkot Jukinagas shēmā vēl vienu līkni. — Visticamāk, ka lūzums izveidosies arhi- pelāgā gar enerģētisko tuneli Japāņu jūras pusē, un tad Japānas salu grēda, uzkrājušās enerģijas grūsta, ieslīdēs Japānas dziļvagā …
   —   Pēc jūsu vārdiem viss iznāk ļoti vienkārši… — Masita šaubīgi pakratīja galvu. — Tātad Japanns sa­las slīdēs lejup, neizraisot enerģijas sprādzienveida iz­dalīšanos, kas radītu neredzētus zaudējumus. Vai nav pārāk gludi un skaisti?
   —   Bet vai tad dabā nekad nekas nenotiek gludi? — Nakada jautāja. — Un tomēr, Japānas salām lūstot, atbrīvosies tik milzīga enerģija, ka virs zemes nepa­liks vesela neviena celtne.
   —   Kāda tur starpība! Japānas salas tik un tā no­grims … — Jukinaga bezcerīgi nosēca. — Bet kad? Kad sāksies lielā kataklizma?
   —   Pēc šīsdienas modeļa — trīssimtotrajā se­kundē… — trīcošā balsī paziņoja Meteoroloģijas pār­valdes darbinieks. — Tas nozīmē, ka līdz sākumam atliek trīssimtdivpadsmit komā piecdesmit četras die­nas …
   —   Mazāk nekā gads … — ar mokām izspieda Ģeo­grāfijas institūta pārstāvis. — Desmit mēneši un vēl dažas dieniņas …
   Visi sastinga ap indikatoru.
   Vēl tikai desmit mēneši!
   Jukinagam uznāca reibonis. Likās, ka zem kājām jau grimst grīda. Pēc desmit mēnešiem … Protams, ja modelis pareizs … Bet ko var izdarīt desmit mēnešu laikā?
   Nakada joprojām stāvēja, rokas sakrustojis. Pēkšņi viņš apņēmīgi nocēla telefona klausuli.
   —   Gribi izcelt no gultas ministru kabineta kance­lejas priekšnieku? — Jukinaga vaicāja.
   —   Premjeru! — Nakada izmeta, nospiežot taustiņu.
   — Ko jūs? — Masita pārbijies izdvesa. — Vajag
   taču ievērot subordināciju! Un vispirms nepieciešams rūpīgi pārbaudīt modeli…
   —   Vai tagad laiks par tādām lietām domāt! Jāga­tavojas visjaunākajam variantam! — Nakada apklusa, ieklausoties telefona klausules signālos.
   —   Diez vai kāds sauks viņu pie aparāta tik vēlā stundā … — Jukinaga noburkšķēja.
   —   Es zvanu uz speciālu numuru. Šis telefons no­vietots blakus premjera gultai… — Nakada teica, rau­goties tukšumā.
   Jukinaga, nezinādams kur likties, piegāja pie ista­bas vienīgā loga. Atgrūda biezos aizkarus. Ledaini naksnīgajās debesīs parādījās gaiši pelēka svītra. Ausa rīts …
   Pulksten septiņos no rīta «Hilton Hotel» foajē pul­cējās lielāko laikrakstu, telegrāfa aģentūru un televī­zijas kompāniju direktori, galvenie redaktori un komen­tētāji. Visi ieradās neuzkrītoši, it kā brokastīs, cenzda­mies nepievērst sev ļaužu uzmanību.
   Speciālajā telpā, kas pēc zemestrīces bija jau gandrīz pilnīgi atjaunota, atnācējus sagaidīja jauniņi sekretāri un ministru kabineta kancelejas priekšnieka vietnieks.
   —   Premjers un kancelejas priekšnieks drīz ieradī­sies, — teica kāds no sekretāriem. — Kabineta sēde nedaudz ieilgusi…
   —   Kabineta sēde? — pārjautāja kāds direktors. »— Tik agrā stundā?
   —   Jā … — sekretārs atbildēja, uzmetis acis kance­lejas priekšnieka vietniekam. — Tika sasaukta pulk­sten piecos …
   Visi saskatījās.
   —   Tanaka-san, — komentētājs griezās pie kancele­jas priekšnieka vietnieka. — Acīmredzot situācija ir Joti saspringta?
   —     Jā-ā … — vietnieks, allaž jautrs un plaši pazīs­tams ar saviem asprātīgajiem jokiem, tagad bija sa- drūmis kā mākonis. — Pat mums tas nāca gluži ne­gaidīti …
   —   Es vēlreiz gribu pajautāt… — premjers pār­laida acis pār kabineta locekļiem, kas bija sapulcēju­šies viņa rezidencē. — Vai jūs piekrītat, lai oficiāls pa­ziņojums tiek publicēts pēc divām nedēļām, bet nepie­ciešamības gadījumā pat ātrāk?
   Ministri sastinga traģiskā klusumā.
   —   Šausmas, — izmeta finansu ministrs. — Laika sprīdis līdz nāves slieksnim pēkšņi saīsinājies uz pusi…
   —   Vai nevarētu atlikt vēl uz kādu mēnesi… kaut vai uz trim nedēļām? — jautāja tirdzniecības un rūp­niecības ministrs. — Man bija privātsaruna ar dažiem rūpniecības un finansu aprindu pārstāvjiem. Skaidrs, ka divas nedēļas ir pārāk īss laiks, lai varētu izstrādāt konkrētus pasākumus un pieņemt galīgu lēmumu … Jo pēc oficiāla paziņojuma sāksies panika …
   —   Jā, izvairīties no satraukuma nekādi neizdosies. Bet visvairāk jābaidās, lai mūs šajā ziņā neapsteidz ārvalstis, — brīdināja kancelejas priekšnieks.
   —   Vai tāda varbūtība pastāv? — painteresējās transporta ministrs. — Jūs domājat, ka kāda ārzemju zinātniskā biedrība šajā sakarībā var uzstāties ar pa­ziņojumu?
   —   Štābā apgalvo, ka tas esot pilnīgi iespējams,— kancelejas priekšnieks atbildēja. — Tiesa gan, mums vēl nav zināms, kas un kādā mērā informēts. Pēdējā laikā vērojama izteikta tendence veikt zinātniskus pē­tījumus ap Japānas salām: palielinājies ārzemju kuģu, lidmašīnu, mākslīgo pavadoņu skaits. Esam nosūtījuši uz dažām valstīm slepenas misijas, lai izpētītu pārce­ļošanas iespējas. Tātad valdību galvām tai lietai jābūt skaidrai, lai gan viss tiek turēts slepenībā.
   —   Manuprāt, oficiāls paziņojums jāaizkavē līdz pē­dējam brīdim. Līdz tam brīdim, kad vairs nekas nebūs noslēpjams, — teica Aizsardzības pārvaldes priekšnieks. — Tā domā arī štābs. Neizpaust līdz pēdējam un gata­voties visiem spēkiem ..,
   —   Uzskatu, ka divas nedēļas ir ļoti piemērots ter­miņš … — beidzot, it kā atbrīvojies no sastinguma, savu viedokli izteica finansu ministrs. — Starptautis­kie spekulanti jau sākuši lielā vairumā pārdot jenas. Ir arī pazīmes, ka par dempinga cenām tiks pārdoti mūsu aizņēmumi, kas piešķirti dažādām ārvalstīm. Sā­kumā mēs domājām, ka tās ir lielās zemestrīces sekas, tomēr gada beigās mūsu vērtspapīru kurss nostabilizē­jās, bet tagad, pēc slepeno misiju aizbraukšanas, tas atkal sācis kristies. Vairākas Eiropas bankas uz laiku atlikušas finansiālos norēķinus ar Japānas uzņēmumiem. Jādomā, ka kaut kāda informācija noplūdusi. Ja tas tiešām tā, tad labāk pašiem spert pirmo soli. Divas nedēļas ir piemērots termiņš.
   —   Korejai, Taivanai un kontinentālajai Ķīnai acīm­redzot būs jāpaziņo savlaicīgi, — ierosināja ārlietu ministrs. — Sevišķi Korejai. Tā laikam cietīs būtiskus zaudējumus. Pie tam šāds paziņojums nepieciešams arī no starptautiskas uzticības viedokļa.
   —   Kā jūs domājat, kad notiks ANO Mandātu pa­domes sēde? — premjers griezās pie ārlietu ministra.
   —   Vajadzētu sanākt tuvāko trīs nedēļu laikā. Pa­teicoties ANO sekretariāta gādībai, Padomes dalībnieki ir mazliet sagatavoti. Visgrūtāk būs ar Austrāliju un Ķīnu. Iebildumi gaidāmi arī no Indonēzijas — tās in­tereses arī tiks skartas… Jā, situācija ir pārāk nepa­rasta … Ja arī Mandātu padomē viss noritēs gludi, iebildumi var rasties Drošības padomē vai pat Ģenerā­lajā Asamblejā … Jo, stingri ņemot, mandāts tiek pie­šķirts, lai nodrošinātu aizbilstamās teritorijas neatka­rību, bet te ir runa par sava veida iebrukumu un oku­pāciju.
   —   īstenībā tā arī būs … — tirdzniecības un rūp­niecības ministrs nomurmināja. — Iedomājieties paši. Jaungvinejas ziemeļrietumu daļā, kurā ir tikai mazliet vairāk nekā simttūkstoš iedzīvotāju, ieplūdīs veseli des­mit miljoni japāņu bēgļu …
   —  Tada-kun, vai tu kara laikā gadījumā neesi bijis Rabaulas vienībā? — aizsardzības ministrs zobgalīgi vaicāja. — Ilgojies pēc Bismarka arhipelāga un Jaun- britānijas salas?
   —  Ja ilgosities pēc šīm vietām, tad jūs atkal sāks saukt par militāristu, — pasmīnēja ārlietu ministrs.
   — Jo vairāk nervozēs citi, jo murns pašiem jābūt pie­sardzīgākiem …
   Ienāca sekretārs un kaut ko iečukstēja premjeram ausī.
   — Tātad uzskatīsim, ka oficiāls paziņojums tiks sniegts pēc divām nedēļām un ka neviens pret to ne­iebilst … — premjers teica, ceļoties kājās. — Bet tur­pmāk labi jāuzmana korespondentu kungi. Es tūdaļ braucu tikties ar viņu bosiem.
   —  Mūsu pašu valstī, protams, vajadzēs izvērst at­tiecīgu kampaņu, bet galvenais šajā lietā tomēr ir starptautiskā sabiedriskā doma, — teica laikraksta «A» galvenais komentētājs, ar karoti maisīdams kukurūzas pārslas.
   —   Šaubu nav, — viņam piekrita kancelejas priekš­nieks. — Ārlietu ministram ļoti rūp tieši šis jautājums.
   —  Vai nevajadzētu apspriesties ar kādu ievērojamu ārzemju žurnālistu, piemēram, ar Greiemu no «New York Times» vai Kovaļski no «Le Monde»? — ierosi­nāja laikraksta «M» direktors.
   —   Divas nedēļas ir galīgā robeža, — teica laik- sta «Y» galvenais redaktors. — Pēc Tokijas lielās ze­mestrīces ārzemju laikrakstu un telegrāfa aģentūru speciālie korespondenti apsēduši Japānu. Situācija ta­gad izveidojusies tāda, ka pat vienošanās ar ārzemju korespondentiem neizslēdz nejaušības, kuru rezultātā presē var parādīties priekšlaicīga informācija. Atcera­ties, kas notika pēc tam, kad masu žurnāls bija publi­cējis savās slejās piedzērušā zinātnieka prātojumus? Ārzemju korespondenti vēl arvien meklē viņu, vai bez kājām noskrējušies.
   —   Šis zinātnieks, — televīzijas kompānijas «X» di­rektors paskaidroja, — laikam tiešām saistīts ar šo pro­blēmu … Klīst baumas, ka viņš pēc izgalvošanas esot pazudis bez vēsts … Ja parādīsies pats vai kāds viņam līdzīgs, atkal sāksies liela jezga …
   —   Bet vai nevarētu šo paziņojumu kā sensāciju no­dot kādai ārzemju aģentūrai vai redakcijai? — prem­jers nedroši jautāja. — Bija taču tāds gadījums, kad amerikāņu laikraksts pasniedza sensacionālu ziņu par
   defektlvajām japāņu automašīnām? Varbūt ari šoreiz varētu rīkoties tādā pašā veidā. Pastāv uzskats, ka šāds ceļš būtu daudz efektīvāks.
   Iestājās īsa pauze. Tad ar neslēptu īgnumu sāka runāt laikraksta «S» galvenais redaktors:
   —   Kāda tam jēga, premjera kungs? Vislabāk būtu, ja valdības paziņojums parādītos reizē gan pie mums, gan aiz robežām. Šajā gadījumā sīkām viltībām būtu pārāk īss mūžs.
   —   Mūs vairāk interesē, kad tiks sniegta sīkāka in­formācija par evakuācijas plānu, — televīzijas kompā­nijas «H» direktors rīkotājs uzstāja.
   —   M-jā, kādu laiku visas pasaules uzmanība tiks pievērsta Japānai kā savā laikā Vjetnamai, arābu val­stīm un Bangladešai, — lēni runāja tās pašas televīzi­jas kompānijas galvenais redaktors, cītīgi maisot ka­fiju, kurai viņš nebija pat pieskāries.
   Galvenā redaktora acis raudzījās sienā. Kad kara­darbība Vjetnamā un Tuvajos Austrumos bija sasnie­gusi savu apogeju, viņš vadīja informācijas nodaļu. Tagad viņam atmiņā atausa to dienu pēdējo ziņu kadri. Vjetnamieši kara liesmās, Palestīnas un Bangiadešas bēgļu nometnes. Ceļi ar gurdi klīstošiem nezināmiem cilvēkiem. Aiz muguras — trūcīga mājas iedzīve, se­jās — bezgalīgs nogurums… Bēgļi, kas bez mazākās cerības uz nākotni velk dzīvību nožēlojamās nomet­nēs … Un šo cilvēku drūmās, bezcerības pilnās acis … Tagad viņa domās šie cilvēki iznira ar japāņu se­jām …
   —   Bet… — klusi klepodams, ierunājās kādas tele­grāfa aģentūras direktors, no klātesošajiem gados visve­cākais. — Vai ir iespējams… tikai kādu desmit mē­nešu laikā … izglābt mūsu tautu … izglābt simts des­mit miljonu cilvēku dzīvības? Izvest visus kaut vai tikai ar to, kas viņiem tajā brīdī mugurā?
   —   Jamasita-san, — premjers mierīgi sacīja, — tādu jautājumu nevajag uzdot. Mēs nedrīkstam, mums nav tiesību teikt, ka tas ir neiespējami. Es ceru, jūs pats labi saprotat, ka atbilde var būt tikai viena — tam jā­veltī visas mūsu pūles …
   Atkal ienāca sekretārs un kaut ko iečukstēja prem­jeram ausī.
   '— Nu ko.. , — teica kancelejas priekšnieks. — Apakšpalātas oficiālajā rezidencē paredzēta tikša­nās ar četru opozīcijas partiju vadītājiem…
   —   Kad jūs vispārējos vilcienos iepazīstināsit mūs ar evakuācijas plānu? — jautāja K partijas galva. — Jādomā, ka uzmetums jau gatavs. Ja reizē ar ofici­ālo paziņojumu tautai netiks darīts zināms darbības plāns, panika būs neizbēgama.
   —   Ņemot vērā ārkārtējos apstākļus, nodibināsim parlamentā ārpuspartiju komisiju, tas pats par sevi sa­protams … — pirmās opozīcijas partijas galva drūmi sarauca uzacis. — Bet mums ir ienākušas nepatīkamas ziņas. Izrādās, ka valdošā partija jau labu laiku bez mūsu ziņas slepeni informējusi finansistu un rūpnieku aprindas. Daļa uzņēmēju tūdaļ sākusi izvest kapitālus uz ārzemēm. Vai būtu taisnīgi atbalstīt tikai šis divas grupas? Valdībai vienlīdz jāatbild visas tautas priekšā. Šāda neglīta valdošās partijas rīcība izpaužas ik uz soļa. Tādēļ mums ir radušās šaubas, vai evakuācijas plāns tiešām paredz glābt ikviena Japānas pilsoņa dzī­vību. Pirms sākt šī plāna īstenošanas pārbaudi, mums, premjera kungs, gribētos dzirdēt no jums tā galveno ideju.
   —   Mūsu mērķis ir bez šķirošanas glābt visu pilsoņu dzīvības … — premjers teica. — Tam tiek veltītas vi­sas pūles. Pie tam valdībai ir jāuzņemas atbildība par visas simtdesmit miljonu lielās tautas eksistenci arī pēc katastrofas …
   —   Bet, — iebilda M partijas līderis, — lai gan val­dības partija visu laiku sludina cieņu pret ikkatras personas tiesībām, taču līdz šim rūpējusies galveno­kārt tikai par finansistu un rūpnieku aprindu intere­sēm. Tas vēl nav viss. Valdības pūles tiek veltītas valsts un tās struktūras saglabāšanai. Mums liekas, jūs pats saprotat, ka tāda rīcība ļoti atgādina pirmskara birokrātiskās valdības politiku, kuras pamatā bija pa­stāvošās valsts struktūras saglabāšana, ignorējot at­sevišķu personu dzīvības. Rezultātā valsts struktūras un autoritātes saglabāšanas vārdā tika upurēti miljo­niem japāņu. Acīmredzot šādas politikas gars tik ātri
   neizgaist. Jāšaubās, vai tagadējā valdība ir gatava upurēt savu autoritāti un visas birokrātiskās formali­tātes, lai ar visu sparu mestos glābt tautu no bojā­ejas …
   — Atklāti runājot, valsts struktūra ir ļoti sarežģīta problēma, — premjers nosvērti runāja. — Protams, ir gadījumi, kad upuru skaits mazinās, ja valdība rīkojas, atmetot savu patmīlību … Taču, balstoties uz savu pie­ticīgo pieredzi, varu teikt, ka gan kara laikā, gan ari pēckara gados kā uz kontinenta, tā mūsu valstī kār­tības un miera traucējumi izraisīja ilgstošus un ļoti lielus zaudējumus. Jūs, Kono-san, varbūt teiksit, ka mums ir atšķirīgi viedokļi, bet es esmu pārliecināts, ka politiķis ir tas pats, kas skatuves strādnieks … Man skaidra tikai viena lieta: jārīkojas, sevi nesaudzējot, bet patmīlība un autoritāte jāaizmirst. Mēs esam sadū­rušies ar sevišķi neparastu gadījumu … Tālāk ārkār­tīgi liela nozīme būs attiecībām ar dažādām ārvalstīm. Lai nodrošinātu japāņu tautai nākotni, kādam, sevi ne­saudzējot un aizmirstot savu pašcieņu, būs jādodas lūg­ties pie tām. Nedrīkst pārlieku ticēt, ka viss iecerētais izdosies simtprocentīgi. Mums no visām pusēm bruks virsū, nicinās, bārs, lamās un sauks pie atbildības. Bet es uzskatu, ka mums, kā jau skatuves strādnie­kiem, jādara viss, kas ir mūsu spēkos. Es lūdzu jūsu palīdzību, jo pašreiz mēs visi atrodamies vienā te­ātrī …
   — Morokata-kun… — trešās opozīcijas partijas vadītājs ierunājās zemā, dobjā basā. Tā bija veca po­litiska darbinieka un oratora balss, kas strīdos spēja pārvērsties lauvas rēcienos. — Tu saki, ka politiķi dara to pašu, ko skatuves strādnieki… Pēckara birokrā­tiskā valdība allaž uzskatīja, ka, rīkojoties pēc skatu­ves strādnieku principa, ir iespējams nokārtot jebkuru problēmu. Manuprāt, tā ir valdības galvenā kļūda un cēlonis tam, ka tauta uzskata politiku par kaut ko tumšu un viltīgu. Protams, arī politikā vajadzīgi savi skatuves strādnieki. Kādam taču jāseko, lai visi ārējie efekti, kas tik nepieciešami sabiedrībai, būtu mūsdie­nīgi. It sevišķi tādā gadījumā, kā pašreiz, kad dzimte­nei draud briesmas. Te vajadzīgs varonis, «tēvzemes glābējs», stiprs cilvēks ar nelokāmu gribasspēku un stingru raksturu, persona, kas spējīga iedvest apjuku­šajai tautai cerības uguntiņu, norādīt tai ejamo ceļu, piecelt to un izglābt no bēdas. Bet vai valdošajā par­tijā, ieskaitot arī tevi pašu, ir šāda personība? Vai tev ir tāda apņēmība un popularitāte, kas |autu nostāties priekšgalā vienībai, kas uzsāks cīņu ar nepieredzētu da­bas katastrofu? Vai tu spēsi to izdarīt, kad tev pašam būs jāuzņemas Ašuras — kareivīgā dēmona — loma? Mēs ar tevi kādreiz mācījāmies kopā, tādēļ atļauj man būt vaļsirdīgam. Tu esi spējīgs ierēdnis, kas, protams, māk izlocīties. Bet tev trūkst tās apņēmības, kas absolūti nepieciešama, lai pārvarētu šādu milzīgu postu…
   —  Ar to jāsaprot, ka tu pats uzņemsies varoņa lomu? — premjers jautāja ar mākslotu smīnu. — Acumi-san, man vienalga, kas tieši — tu vai kāds cits — tiks iecelts par nākotnē iespējamās ārpuspartiju koalīcijas ministru kabineta priekšsēdētāju. Es neuz­skatu, ka pats būtu ļoti piemērots šādam postenim. Bet, kamēr «tēvzemes glābējs» nav atrasts, mans pienākums strādāt, cik to atļauj spējas. Bet «varoni», ja viņš vis­pār būs vajadzīgs, tauta sameklēs pati. Taču man lie­kas, ka ļaudīm, kas vēl labi atceras kara gadus, līdz riebumam apnikuši šie «tēvzemi glābjošie varoņi». Viņi uz savas ādas izbaudīja, cik tālu var novest Ja­pānu «varoņi» un viņu «varoņgājieni» …
   —  Lai nu kā, — teica galvenās opozīcijas partijas līderis, — bet mēs lūdzam steidzīgi iepazīstināt mūsu pārstāvjus ar plānu D un tiem evakuēšanas pasāku­miem, kas jau izstrādāti. Nevar taču gaidīt līdz parla­menta sesijai, kas sāksies tikai pēc divām nedēļām!
   —   Protams. Mēs esam sagatavojušies, — kancele­jas priekšnieks paziņoja. — Tiklīdz jūs nozīmēsit pār­stāvjus, tūdaļ iepazīstināsim viņus ar visiem datiem.
   —  Vai ar divām dienām pietiks? — premjers vai­cāja. — Lai gan esam nolēmuši nogaidīt divas nedēļas, tomēr apstākļi ir tādi, ka informācija var noplūst jeb­kurā brīdī. Šajā ziņā sevišķi bīstamas ārvalstis. Ja no turienes sāks ienākt kādas ziņas, mēs būsim spiesti nekavējoties sniegt oficiālu paziņojumu. Ceru uz sa­darbību ar jums.
   Premjers paklanījās, visi reizē piecēlās kājās. Kad opozicionāri atstāja istabu, kāds garāmejot pačukstēja kancelejas priekšniekam: «Vai viņa majestātei vēl nav ziņots?» Priekšnieks aši atskatījās, bet tā arī nesaprata, kurš bija uzdevis šo jautājumu.
   —   Liekas, ka Eiropas investitori ir kaut ko sa­oduši…— teica Finansu ministrijas Starptautiskās va­lūtas pārvaldes priekšnieks. — Šorīt sākusies masvei­dīga japāņu obligāciju pārdošana. Ar fiktīvu personu starpniecību mēs iepērkam tās, bet, ja tā turpināsies, mums krasi samazināsies līdzekļi, kas asignēti zelta iepirkšanai.
   —   Es domāju, ka labāk būtu pakļauties notikumu gaitai, — kādas valūtas bankas direktors ierosināja. — Pazemināsim kursu, lai izpārdošanu sāk parastie obligāciju un akciju īpašnieki. Vairs nav jēgas uzturēt kursu, lai saglabātu noslēpumu … Uzpirksim tad, kad vērtspapīru tirgus cenas būs kritušās vēl vairāk.
   —   Par kādu cenu mēs tās tagad uzpērkam? — vai­cāja finansu ministrs.
   —   Drīz dabūsim par piecdesmit procentiem no no­minālās vērtības.
   —   Varbūt labāk pārtraukt cenas uzturēšanu pie piecdesmit pieciem procentiem, — finansu ministrs no­murmināja. — Pēc tam pavērosim, līdz kādam līmenim turpināsies lejupslīde …
   —   Vai informācija par zelta iepirkšanu nav noplū­dusi? — painteresējās Japānas Valsts bankas direktors.
   —   Kā to lai saka, — Valūtas pārvaldes priekšnieks paraustīja plecus. — Mēs uzskatījām, ka rīkojamies ļoti piesardzīgi, bez steigas, lai neizraisītu aizdomas, bet iepirkšanas gaitā, lai gan darījām to lēnā tempā, tomēr diezgan ievērojami pacēlām zelta cenu. Neuzdrošinos apgalvot, ka cēlonis japāņu obligāciju un akciju mas­veida izsviešanai biržās neslēpjas sakarībā starp zelta un Eiropas valūtu kursa celšanos un jenas zemo kursu attiecībā pret dolāru.
   —   Ja pavērojam, kā Amerikas un Eiropas biržās rīkojas mākleru firmas, uzreiz kļūst skaidrs, ka mūsu centieni atpirkt atpakaļ mūsu pašu vērtspapīrus ļoti at­gādina aitas pielabināšanos vilkam, — norūca Valūtas bankas direktors. — Es nesaku, ka tā ir mantas svie­šana pakaļ zaglim, bet tomēr vajadzētu izmantot kādu labvēlīgu gadījumu un tā kārtīgi viņus pārmācīt.
   —   Jā, varētu jau gan, ja tik mēs nebūtu nokļuvuši pašreizējā situācijā, — izmeta Valsts bankas direktors. — Tagadējos apstākļos, man šķiet, ar visu nopietnību jāizturas pret starptautiskās uzticības jautājumu, allaž turot prātā, kāda nākotne sagaida japāņus, kas zaudēs savu teritoriju. Lai iedzīvojas blēži un krāpnieki. Bet mēs nedrīkstam nodarīt zaudējumus starptautiskajiem investīcijas uzņēmumiem, nemaz nerunājot par mūsu akciju sīkajiem turētājiem ārzemēs. Mēs vienkārši neva­ram atļauties padarīt viņus par saviem ienaidniekiem. Lai cik rūgts būtu šis kumoss, bet mums pašiem va­jadzēs uzņemties zaudējumu lielāko daļu un pacensties, lai Japānas nogrimšanas dēļ citas valstis neciestu ma­teriālus zaudējumus. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs varam atmest visam ar roku un atļauties kļūt par uba­giem. Nē, vajag censties saglabāt to, kas mums ir. Tādas pūles uz laiku palielinās mūsu grūtības, bet nā­kotnē tās atmaksāsies simtkārtīgi… Mūsu priekšteci Meidzi laikmetā1 ar tukšām rokām un kabatām rīkojās tāpat un tieši ar to iekaroja sev starptautisku uzti­cību …
   —   Nezinu, nezinu… Šaubos, vai šāda smalk­jūtība atstās kādu iespaidu uz starptautiskajām finansu aprindām … — Valūtas pārvaldes priekšnieks pakra­tīja galvu.
   —   Protams, ka atstās! — pārliecināti teica Valsts bankas direktors, cilvēks ar kupliem sirmiem matiem. — Bez tādas pārliecības, manuprāt, — nezinu, ko par to domā politiķi — nav iespējams dibināt starptautis­kas uzņēmēju apvienības… It sevišķi tādos gadījumos, kad runa ir par ilgtermiņa pasākumiem… Tādas ir manas domas …
   —   Par nelaimi, — Ekonomisko apvienību federāci­jas priekšsēdētājs smagi nopūtās, — tik īsā laikā uz ārzemēm varēs izvest tikai piecus procentus nekustamā īpašuma, kas pieder tautai. Pēc Japānas nogrimšanas tās kapitāls aiz robežām nebūs lielāks par desmit pro­centiem no tagadējā nacionālā kapitāla, ieskaitot arī to daļu, kas līdz šim laikam tika izvesta slepeni.
   » Meidzi laikmets — 1867.—1912. g.
   —   Piedodiet! Ir paredzēts ieviest stingru kontroli kuģu sadalē, — trīcošā balsī ierunājās kāds federācijas loceklis. — Skaitļi, ko nupat nosauca priekšsēdētājs, būs reāli tikai tādā gadījumā, ja mums būs atļauts pēc saviem ieskatiem izmantot daļu kuģu. Citādi mums ne­izdosies izvest pat trīs procentus īpašuma. Mēs piepra­sām, lai, sadalot transporta līdzekļus, tiktu uzklausīts arī mūsu viedoklis.
   —   Tagadējos apstākļos, — premjers sausi atcirta, — visupirmās tiesības izmantot transporta līdzekļus pie­der tautai. Pie tam cilvēkus nedrīkst bāzt kuģos tikai ar to, kas viņiem mugurā, kā vergus sešpadsmitajā gadsimtā. Cilvēkiem jāļauj paņemt līdzi visnepiecieša­mākās mantas, kas spētu nodrošināt viņu eksistenci kaut vai pirmajā laikā. Tas attiecas uz visiem simtdes- mit miljoniem!
   —   Bet cilvēkus var pārvadāt arī ar lidmašīnām.
   —   Sāda iespēja ir ļoti ierobežota. Mēs esam uzsā­kuši sarunas par ASV un PSRS gaisa karaspēka mil­zīgo transportlidmašīnu izmantošanu šim nolūkam. Bet arī tās mūsu vajadzībām būs tikai piliens jūrā. Ne­aizmirstiet, ka Japāna nelemj visas pasaules likteņus. Mums nav tiesību mobilizēt uz samērā ilgstošu laiku visas pasaules lidmašīnas, līdz ar to paralizējot starp­tautisko ekonomiku. Tas pats jāsaka arī par kuģiem. Pie tam Tokijas un Jokohamas ostas pēc zemestrīces atjaunotas tikai par četrdesmit procentiem …
   —   Parīt es dodos uz Londonu, — transporta mi­nistrs paziņoja. — Šodien uz turieni izlidoja mans viet­nieks. Viņš jau uzsācis sarunas ar Starptautisko kuģu īpašnieku apvienību. Pēc mūsu aplēsēm, nav lielu ce­rību, ka varētu izdoties nofraktēt kuģus mūsu īpašumu izvešanai. Tirgus konjunktūra Eiropā un Amerikā ir ļoti labvēlīga. Āfrikas valstu attīstība iegājusi normā­lās sliedēs. Visā pasaulē jūtams kuģu trūkums. Tiek rīkotas īstas medības, lai jau iepriekš nofraktētu ne vien tos kuģus, kas vēl atrodas kuģu būvētavās, bet arī tos, kas veic neregulārus reisus, un pat tādus, kuriem iz­nomāšanas termiņš beigsies vēl tikai pēc pusgada.
   —   Jādomā, — premjers piebilda, — ka evakuēšanu nāksies veikt diezgan bīstamos apstākļos un ne bez haosa … Mēs orientējamies uz desmit mēnešiem, bet zinātnieki saka, ka nav paredzams, kas var notikt vēl līdz tam laikam …
   Glāzes uz galda visas reizē iedrebējās, dzidri iešķindoties, sakustējās kūstošie ledus gabaliņi. Pēdējā laikā vairs neviens nereaģēja uz viegliem grūdieniem. Premjera tikšanās ar finansistu aprindu pārstāvjiem notika galvaspilsētas centrā, zemestrīces laikā maz cie­tušas superaugstceltnes augšējā stāva restorāna kon­ferenču zālē. Apspriedes dalībnieki bija sapulcējušies neoficiālās pusdienās, bet neviens pat nepieskārās pa­sniegtajiem ēdieniem.
   —   Kad tiks publicēts likums par kuģu sadales kon­troli? — jautāja kāds no klātesošajiem, cieši vērojot valdības pārstāvju sejas izteiksmes.
   —   Pēc divām nedēļām, reizē ar valdības oficiālo pa­ziņojumu, — transporta ministrs atbildēja.
   Biznesmeņu aprindu pārstāvju vidū izcēlās neslēpts satraukums, atskanēja steidzīga sačukstēšanās.
   —   Lūdzu nepārprast, — premjers bargi piekodi­nāja. — Divu nedēļu termiņš nebūt nenozīmē, ka šajā laikā jums tiek dota rīcības brīvība. Nekas labs neiz­nāks, ja šajās divās nedēļās lieluzņēmēji ies uz sacen­sībām, lai katrs sev nofraktētu pēc iespējas vairāk kuģu, tā izdarot starta šāvienu, kas pacels starptau­tiskās cenas kuģu nomai un jūras pārvadājumiem. Es ceru, ka jūs pieturēsities pie «reglamentētas rīcības», kā mēs jau bijām norunājuši pirms gada. Apstākļi mai­nījušies, jo termiņš «divi gadi plus mīnus alfa», kas bija minēts agrāk, sarucis līdz desmit mēnešiem. Jums tiek atvēlētas divas nedēļas — pietiekoši ilgs laiks, lai saskaņotu jūsu pasākumus. Valsts iekšienē varat sākt gatavoties izvešanai, bet tikai tā, lai nekas nekļūtu zi­nāms ārzemēs. Pēdējā gadā maksimāli samazinājušies jauni kapitālieguldījumi mūsu pašu valstī. Lai slēptu ekonomisko lejupeju, jūs ar valdības klusu piekrišanu veikli manipulējāt biržās un no valsts budžeta saņēmāt līdzekļus ražošanas uzturēšanai un darba algu garan­tēšanai. Pa to laiku pieaudzis mūsu ārzemju kapitāl­ieguldījumu koeficients, un tas zināmā mērā ļauj segt tos zaudējumus, kas radušies zemestrīces rezultātā. Es pilnīgi pamatoti apgalvoju, ka japāņu biznesmeņu ap­rindas, kas sevī iekļāvušas izcili spējīgus cilvēkus, veido vienotu, lieliski saskaņotu organismu, kas funkcionē precīzāk nekā jebkurš cits līdzīgs organisms pasaulē. Valdība allaž sekmējusi finansu un rūpniecības attīs­tību, tomēr tai jāatbild ne tikai finansistu un rūpnieku aprindu, bet visas japāņu tautas priekšā. Tādēļ aicinu visus uzņēmējus kā japāņu sabiedrības sastāvdaļu cieši un pilnīgi sadarboties ar valdību.
   —  Jā, nacionālā katastrofa … — teica federācijas priekšsēdētājs, pieceļoties no galda. — Atkal sākas bargs ekonomiskās kontroles laikmets.
   —   Panākumi neizpaliks tikai tad, ja jūs paši lab­prātīgi nāksit pretim. To jūs ņemiet vērā, — premjers nosmīnēja. — Šodien valdībai nav tādas varas, kādu tā iegūst kara laikā. Bet, kad zudumā iet visa valsts teritorija, arī valdības kontrole zaudē jebkādu jēgu. Biznesmeņu aprindu pārstāvjiem vēl ir iespēja brīvi peldēt starptautiskā biznesa jūrā. Bet kāda jēga no valdības ir tautai, kas zaudējusi gan teritoriju, gan na­cionālās bagātības …
   Premjers piegāja pie federācijas priekšsēdētāja, kas pa logu lūkojās lejup.
   —  Morokata-san, man liekas, ka vairāk jāpaļaujas uz civilajām aprindām… — priekšsēdētājs teica, ne­atskatoties atpakaļ.
   šim brīvās konkurences piekritējam un kontrolēja­mas ekonomikas pretiniekam, kas bija dzimis vēl Mei­dzi laikmetā, bet kara gados nav varējis atrast kopēju valodu ar militāristiem un tādēļ ieslodzīts cietumā, bija plata mugura, un tā lieku reizi apliecināja viņa stūr­galvību un nelokāmību.
   —   Manuprāt, — viņš turpināja, — Japānas birokrā­tija nav spējīga saprast nedz pašu tautu, nedz tos, kas viņai kalpo. Es domāju, ka šajā gadījumā stingra val­dības kontrole novedīs tikai pie sliktas kancelejiskas vienlīdzības un pildīs bremžu lomu. Vajag panākt, lai tauta, mobilizējot savus spēkus, rīkotos patstāvīgi. Ti­kai tad varēs īstenot pilnasinīgus pasākumus …
   —  Es esmu pārliecināts par klātesošo absolūto go­dīgumu, — viņam atbildēja premjers. — Bet vai jūs būsit spējīgs savaldīt biznesa pasauli, kad tā, dzenoties pēc peļņas, sāks pielietot visu savu enerģiju?
   —  Dūmi virs Fudzi… — priekšsēdētājs čukstēja, raugoties logā. — Jeb varbūt tas ir mākonis?.,
   Pie viņa piegāja vēl kāds apspriedes dalībnieks. Pa­cēlis brilles uz pieres, vērīgi palūkojās uz to pusi:
   —   Nē, tas nav mākonis … Hoei krāteris … Ho- ho.,, cik spēcīgs dūmu mutulis. Hakonē, Gotembas rajonā no debesīm laikam atkal krīt pelni…
   Visi sadrūzmējās pie loga.
   Tā bija reti skaidra marta diena. Rietumos pie ap­vāršņa peldēja vientuļš padebesis, bet augstu virs tā slējās Fudzi kalna sniegbaltais siluets. Pie pašas vir­sotnes vērpās apaļīgi pelēcīgu dūmu mutuļi. No super- augstceltnes augšējā stāva Tokijas ielas izskatījās kā uz visām pusēm plūstoši stari. Agrā pavasara saule jau bija uzsākusi savu darbību. Viss dzīvais, kas vēl nebija galīgi atžirdzis no zemestrīces nežēlīgo nagu cir­stajām rētām, alkatīgi gaidīja atmošanās brīdi.
   —   Un šī pilsēta … — kāds nopūtās, — pēc desmit mēnešiem tiks pilnīgi sagrauta un nogrims jūras di­benā … Neticami…
   . — Jādomā, ka Fudzi eksplodēs agrāk, nekā mēs bi­jām rēķinājuši, — teica Jukinaga, nenovērsdams no ek­rāna bezmiega naktīs sasarkušās acis. — Ieplakā starp Kofu un Sidzuoku krasi pieaudzis lokālo zemestrīču skaits. Sidzuokas—Itoigavas struktūrjoslas dienvidu daļā krājas diezgan liela enerģija. Atkal pastiprinās ģeotermiskā anomālija. Struktūrjoslas rietumu malas horizontāla nobīde uz dienviddienvidaustrumiem …
   Istabā ne brīdi neapklusa teletaips.
   —   Paredzamais laiks? — Nakada jautāja.
   —   Divsimtčetrdesmit stundas plus mīnus desmit..« Pašreiz vērojama plusa tendence. Ļoti iespējams sprā­dziens starp Hoei krāteri un Asitakas kalnu. Skaidrī­bas nav, bet vēl joprojām iespējams liels izvirdums.
   —   Ja uz līnijas Hoei—Asitaka, tad aizies bojā visa Numadzu pilsēta… — Nakada sāka spiest telefona taustiņus. — Asigatakes smailē, kas atrodas ziemeļos no Kofu, sākušies tvaika izvirdumi, ceļas apakšzemes temperatūra, bet Asamas kalnu grēdā nerimstas samērā spēcīgi izvirdumi. Ja Fudzi vulkāniskā josla sāks tra­kot pa īstam, pārtrūks sauszemes satiksme starp Aus- trumjapānu un Rietumjapānu.
   Istabā ienāca Onodera, aiz noguruma kļuvis pavi­sam pelēks.
   —  Ohol — viņu sveica Jukinaga. — Tik ātri? Es domāju, ka tu tur pabūsi vismaz divas trīs dienas…
   Onodera, nebilstot ne vārda, smagi nosēdās uz krēsla.
   —   Desmit mēneši? — viņš jautāja, ar abām rokām aizspiedis acis.
   —  Tātad tev jau zināms? — Jukinaga pievērsās vi­ņam. — Valdības paziņojums būs tikai pēc divām ne­dēļām.
   —  Jukinaga-san, ar ko man turpmāk nodarbo­ties? — vēl arvien slēpjot seju delnās, Onodera vaicāja nevarīgā balsī. — Pēc plāna jūras dibenā vēl nolaižami vairāki mēraparāti, bet kāda tagad tam jēga? Jā, es esmu inženieris, speciālists batiskafu izmantošanas jautājumos … Bet tas viss palicis pagātnē … Kam es varu būt noderīgs šeit štābā?
   Izslēdzis aparātu, Jukinaga centās aizdedzināt ciga­reti. Viņam trīcēja rokas. Onodera pasniedza viņam de­gošas šķiltavas.
   —   Drīz izsludinās ārkārtējo stāvokli, parlamentā nodibinās ārpuspartiju komisiju evakuēšanas plāna īs­tenošanai … — Jukinaga aizrijās ar dūmiem. — Komi­sijas priekšgalā būs pats premjers, tajā piedalīsies visu partiju priekšsēdētāji, ģenerālsekretāri un sekretāri. Arī visi ministri. Faktiski tā būs ārpuspartiju nacionā­lās vienotības koalīcijas valdība.
   —   Un kas notiks ar mūsu štābu?
   —   Domāju, ka to iekļaus komisijā kā zemāku posmu. Ministru kabineta kancelejas priekšnieks devis norādījumu, lai Nakada-san un mani pārceltu uz zi­nātnisko brigādi, kas darbosies kopā ar evakuēšanas plāna īstenošanas štābu… Būtu labi, ja arī tu strā­dātu kopā ar mums …
   —   Es neesmu valsts ierēdnis … — Onodera iesmē­jās. — Pat ne ārštata darbinieks. Nebija taču nekādas pavēles. Esmu sadarbojies ar jums tikai uz draudzības pamatiem … Un vispār ņemot, kas tad es īsti esmu? Bēglis, kas slepeni aizmucis no privātas firmas… Seit štābā man nav nekādu tiesību… Iedomājies — uz laiku salīgts batiskafa vadītājs …
   Jukinagam roka ar visu cigareti sastinga gaisā. Viņš bija satriekts. Pārgurušajās smadzenēs kā caur miglu asi iedegās dzeļoša doma — Onoderam taču tais­nība. Šis jaunais cilvēks jau no paša sākuma dīvainā kārtā tika iesaistīts viņu darbā, kad vēl nevienam ne­bija skaidrs, kā attīstīsies un ar ko beigsies viņu pētī­jumi. Vēlāk neviens neattapās, ka Onoderu vajadzētu oficiāli noformēt. Sākumā visi citi štāba locekļi, izņe­mot profesoru Tadokoro, Onoderu un uz laiku pieņemto Jasukavu, bija valsts ierēdņi. Diplomēts jūras inženie­ris un pieredzējis zemūdens speciālists Onodera, ja vien viņš pats būtu pieprasījis, tūdaļ tiktu ieskaitīts štatos, bet acīmredzot ne viņam pašam, ne kādam citam tas nebija ienācis prātā. Jukinaga pat ne reizi nebija iedo­mājies, vai štābā «uz laiku darbā pieņemtajiem» ari pienākas kāds atalgojums. Jukinaga tagad pirmo reizi atskārta, ka Onodera visu laiku strādājis pie viņiem kā brīvprātīgais… Kāds pārsteigums. Firmā, kur Ono­dera bija strādājis agrāk, viņu uzskatija par talantīgu jaunu inženieri. Viņam jau bija nopelni, perspektīva, nodrošināta nākotne. Lai saglabātu slepenību, viņam bija likts «izgarot» — patvaļīgi pamest firmu, pat ne­iesniedzot attiecīgu lūgumu. Viņu iesaistīja mokpilnā darbā, kuru viņš pildīja pilnīgā slepenībā, un nevienam nebija laika padomāt par viņa oficiālo stāvokli. Bet pašu Onoderu tas nemaz neuztrauca. Varbūt tā bija neprecēta vīrieša vieglprātība? Jeb tāda īpašība rakstu­rīga jaunās paaudzes cilvēkam, kas ar daudz ko atšķi­ras no «nabagu paaudzes», pie kuras piederēja pats Jukinaga? Jaunie nebija izbaudījuši īstas grūtības, ne­zināja, ko nozīmē nabadzība šī vārda tiešā nozīmē, vi­ņiem bija svešas pastāvīgās šaubas un bailes par savu nākotni, kas plosa sirdi un pārvērš cilvēku nullē. Šim puisim nebija ne mazākās tieksmes nodrošināt sevi ma­teriāli vai iegūt stabilu stāvokli sabiedrībā. Kas zina, varbūt tas ir jauns garīgi bagātu jauniešu tips, ko ra­dījis pārticības laikmets un kādus Jukinagam nav ga­dījies sastapt sev tuvākajā apkārtnē. Tādi kā Onodera nestrādā pa roku galam, toties pa roku galam izturas pret savu stāvokli un saviem panākumiem …
   — Vai jums vēl ir kāds darbs, kurā nevarat iztikt bez manis? — Onodera pārtrauca Jukinagas prātoju­mus. — Tagad vispārīgās līnijās situācija ir noskaid­rota. Valdība ķērusies pie rīkošanās ar visu nopietnību. Noslēdzies laika posms, kad daži entuziasti slepeni veica sarežģītu un atbildīgu darbu … Ja runājam par mani pašu, tad, liekas, esmu pietiekoši daudz pateicīgi kalpojis Japānai par to, ka tā mani izaudzinājusi un daudz ko man devusi.
   Padzirdējis vārdus «pateicīgi kalpojis», Jukinaga pasmaidīja: šāda attieksme raksturīga pēckara jauna­jai paaudzei. Jaunieši neizjūt nekādas fatālas saites, kas saistītu viņus ar «zemi», «nāciju», «valsti», bet ļoti labi apzinās savu pienākumu pret dzimteni, un nevar teikt, ka viņi nevēlētos būt tai pateicīgi un atzinīgi… Bet šāds noskaņojums nepāraug neierobežotā atbildībā valsts un nācijas priekšā. Viņiem svešs arī tāds jē­dziens kā «kolektīvais liktenis». Jaunie visu uztver daudz vienkāršāk: atdevis «parādu», pateicies, un jau visi rēķini nokārtoti. Pie tam viņus nenomāc pazemo­joša parādnieka pateicība savam aizdevējam. Kas at­tiecas uz Onoderu, viņš uzskata, ka savu parādu no­maksājis pilnīgi brīvprātīgi, no visas sirds un vēl ar zināmu uzviju, «pateicīgi kalpodams». Jukinaga ap­mulsa, ieraudzījis savā priekšā jauna kaluma japāni. Cik tālu viņš aizgājis no pirmskara japāņa, kas no galvas līdz kājām bija iekalts «pienākuma», «atzinī­bas», «atbildības», «bezgalīgas uzticības» un «uzupu­rēšanās» važās. Jukinaga bija pārsteigts un vienlaicīgi arī priecīgs. «Varam nosodīt un kritizēt pēckara Ja­pānu,» viņš prātoja, «bet viņa izrādījusies pietiekoši de­mokrātiska, lai pārticībā un labklājībā radītu šāda tipa jauniešus! Šie jaunie cilvēki — vienkārši, nosvērti, ar skaidru dvēseli, ko no bērnības nav kropļojuši kropli pieaugušie, bez tieksmes un dziņas pēc materiālās lab- klājības un pēc varas, vienkārši — dzīvi zinoši un vēr­tējoši — tas laikam labākais, ko devusi pēckara Ja­pāna. Viņi vispirms jūtas kā cilvēki un tikai pēc tam kā japāņi, bet faktā, ka piedzimuši par japāņiem, sa­skata vienīgi dabisku atšķirību, kas piemīt jebkuram cilvēkam vai cilvēku kopai. Viņi neuzskata, ka ir spē­jīgi dzīvot tikai Japānā. Tādi jēdzieni kā «pilnasinīga dzīve», «panākumi», «karjera» viņiem nesaistās ar kādu noteiktu, izolētu sabiedrību. Tādēļ, lai kur viņi dzīvotu, viņi nenonāks nožēlojamā depresijā aiz kreņķiem, ka dzīve nav «izdevusies» tādēļ, ka viņi atrauti no savas sabiedrības. Tādas domas viņiem vienkārši nenāk prātā. Tie ir jauna tipa izglītoti un labi audzināti cii* vēki. Vai kāds no vecākās paaudzes uzdrošināsies pār­mest viņiem domas plašumu, iecietību un allaž možu dvēseli?
   —  Tu gribi aiziet no mums? — Jukinaga ievaicājās.
   —  Taisos precēties, — Onodera atbildēja mazliet piesarcis. — Esmu nedaudz «pārkalpojis» valstij, tādēļ gribu saņemt gratifikāciju. Esam sadomājuši divatā aizmukt uz ārzemēm vēl pirms oficiālā paziņojuma. Vai būs kādi iebildumi?
   Jukinaga pēkšņi skaļi iesmējās.
   —   Jums liekas savādi, ka es precos? — Onodera iesvila.
   —   Nē, ko tu … Apsveicu, apsveicu … — Jukina­gam atkal uznāca smieklu lēkme. — Bet es pirms ne­dēļas oficiāli izšķīros …
   —   Un kur bērni? — Onodera bikli iejautājās.
   —   Vakar kopā ar sievu aizbrauca pie radiem uz Losandželosu. Tur dzīvo sievas tēvabralis. Bērnu vi­ņam nav, tādēļ…
   —  Ak tā? — Onodera atviegloti nomurmināja.
   —  Jā, tev jāiet prom … — Jukinaga pelnu traukā saspieda cigareti. — Bez tevis būs garlaicīgi. Vaja­dzētu ar Nakadu un Kuņiedu sarīkot tev atvadu vakaru …
   — Vai jums ir zināms, kas noticis ar profesoru Tadokoro?
   —   Nē. Varbūt vecais Vatari zina …
   Onodera jau gribēja iet prom, bet viņu aizkavēja Jukinagas jautājums:
   —  Cik gadu tavai līgavai?
   —   Nezinu… — Onodera mulsi palūkojās Juki- nagā. — Domāju, kādi divdesmit seši, divdesmit sep­tiņi. Varbūt vairāk, grūti teikt…
   Kad Onodera jau gāja ārā no istabas, Jukinagam gribējās pateikt, ka būtu ļoti priecīgs atkal redzēt viņu sev blakus, ja ārzemju brauciens kaut kādu iemeslu dēļ neizdotos, bet nepaguva, jo Onoderas garais un plecīgais augums jau bija pazudis durvju ailē…
   —   Nāc pie manis, — čukstēja Reiko. Viņa atmiņā atausa bezgalīgi tāla pagātne — tā nakts Hajamā. Miniuztvērēja vietā, kas toreiz uzmācīgi dūca ausī, tagad viesnīcas istabā skanēja klusināta, liega melo­dija. Onoderam likās, ka Reiko tāpat kā toreiz smaržo pēc saulē sakarsušām smiltīm. Vieglā reibumā viņam pēkšņi uzplūda vēlme. Viņš sniedzās pēc viņas, strauji apskāva, sastapās ar juteklīgām lūpām.
   —   Gribu apprecēties… — Reiko smagi elsa viņa apskāvienos. — Es visu laiku tikai par to vien domāju, kad tevi meklēju …
   —   Kāpēc? — viņš klusi čukstēja. — Kāpēc tieši ar mani? Tev tik daudz paziņu, un visi ir lieliski puiši… Bet ar mani tu esi tikusies tikai vienu vienīgu reizi…
   —   Ne jau tikai tikusies, — Reiko uzsmaidīja. — Biju iereibuši. Vēlāk pašai uznāca kauns. Bet jutu, ka tu mani nenosodīsi. Tu neesi tāds… Par to, ka toreiz jūras krastā …
   —   Un tomēr, kāpēc tieši es? — Onodera nerimās.
   —   Pati nezinu, bet laikam tādēļ, ka tevī ieraudzīju jūru…
   Reiko sāka stāstīt, ka viņai ļoti patīk nirt ar akva- langu. Sieviešu grupā pat sasniegusi rekordu. Viņai vairāk par visu patīkot vientulības sajūta, kad nirējs, nonācis jūras apskāvienos, no visām pusēm auksta, mīksta ūdens ielenkts, iegrimst tumšā klusumā.
   —   Es jūtos tad tik vientuļa, ka gribas raudāt, bet tajā pašā laikā esmu ārkārtīgi laimīga… Un man liekas, ka es esmu Visuma plašumos sadegušas zvaig­znes krītoša drumsla … Un tad es it kā saplūstu ar drūmi zaļo ūdeni, ar līgojošām aļģēm, ar garām pel­došiem zivju bariem, kas ir tik līdzīgi sudrabainiem mākoņiem … Kad biju maziņa, man ļoti patika gra­vīru krājums «Pazaudētā paradīze», laikam Domjē… Tu esi redzējis? Tajā krājumā ir gravīra… Uz tās attēlots visskaistākais eņģelis Lucifers, kas aiz savas augstprātības uzstājas pret dievu un tādēļ tiek izrai­dīts uz elli un pārvērsts atbaidošā briesmonī — sā­tanā. Un tomēr gravīrā viņš ir brīnišķīgs! Izpletis lielus spārnus, gandrīz tādus pašus kā sikspārnim, viņš lido pa saules stariem izrotāto Visumu tieši lejup, uz Ēdenes dārziem, kvēlojot vēlmē atriebties dievam.
   Nezinu kāpēc, bet es vienmēr raudāju, skatoties šo gra­vīru… Un tā arī es pavisam viena eju no krasta… tālāk ūdenī krauja, bet vēl tālāk — bezdibenīga dzelme… Visapkārt zaļš ūdens, kas pamazām pārvēr­šas pelēcīgā miglā, kļūstot arvien tumšāks un necaur­redzamāks, bet es pavisam viena… nirstu dziļāk un dziļāk… Un ik reizi tur dziļumā atcerējos šo gravīru. Reizēm pat zem maskas raudāju. Likās, ka jau ļoti drīz izpratīšu kaut ko sevišķi svarīgu… Reiz pēkšņi arī izpratu… Bet ko tieši — tā arī nepratu izstāstīt, ne­spēju izskaidrot… Varbūt Visumu … Zemi… Dabu … Sevi… Niecīga kā smilšu graudiņš, es pēkšņi saplūdu kopā ar šo milzīgo bezgalību. Sapratu, ka esmu niecīgs puteklītis! Bet, ja to var sajust, tad var arī saplūst vienotā veselumā… Nē, man trūkst vārdu, nezinu, Kā to izteikt… Šādos brīžos es jutos neciešami vientuļa; uznāca baismīgas skumjas, tomēr jutos līdz asarām laimīga… Kad tu pirmo reizi mani apskāvi, ari jutu, ka esmu sapratusi… Bet toreiz pat iedomāties nespēju, ka tu esi batiskafa vadītājs… Tevī es jutu jūru… To milzīgo jūru, kurā allaž iegrimstu, lai tā mani ap­skauj… Dziļa un bezgalīga tā cauri maskai ieraudzīja manas asaras un atnāca pie manis jaunieša tēlā…
   Reiko apņēma Onoderas galvu, atstūma no sevis, ielūkojās tam acīs un lūdzās kā pusaudze:
   — Precē mani!
   Viņš neatbildēja, bet apskāva Reiko. Piekļāvās viņas lūpām… Sāka grimt siltā tropiskā jūrā… gaiši zaļam stiklam līdzīgā… Grima arvien dziļāk, ar kājām un rokām atgrūžoties no ūdens, kamēr pietrūka elpas. Li­kās, ka tūlīt, tūlīt apstāsies sirds, pārplīsīs plaušas… drīz drīz viņš nonāks melnajā dibenā, kur mirdz un zaigo zeltainas, sarkanas un zilas zvaigznes…
   Reiko gulēja klusi, acis aizvērusi. Blakus viņai Ono­dera — dziļa apmierinājuma pārpilns. Līdzīga sajūta viņu dažkārt pārņēma pēc iegrimšanas jūrā, gozējoties smiltīs vai šūpojoties jūras viļņos. Tagad, spēkus zau­dējis, viņš domāja par valdzinošo un reizē mierinošo Reiko. Tad pēkšņi atcerējās, ka jau veselu gadu nav pieskāries nevienai sievietei. Kad Reiko toreiz paņēma viņu aiz rokas un iereibušu iesēdināja taksī, viņam pat prātā nenāca doma atgriezties, palikt pie viņas. Ja vien Reiko nebūtu maigi noskūpstījusi viņu mašīnā un ja šis skūpsts netiktu atkārtots vēl karstāks un garāks. Gads? Nē, nu jau pusotra gada pagājis kopš pirmās tikšanās ar Reiko… Un visu šo laiku viņš ik dienu bija līdis maza tērauda balona šaurajā kabīnē, iegrem­dējies tumšajās jūras dzīlēs, darbojies ar dzinēju un mēraparātiem, pārkliedzot viesuļvētras, devis rīkoju­mus… Ne tikai viņš viens — visi strādāja, strādāja un atkal strādāja, aizmirstot, kas ir miegs un atpūta… Visus jau sabeidzis nemiers… Dzēra tikai pa malkam, lai kaut drusciņ atslābinātos… Gulēja šaurās kuģu kojās vai saliekamās gultās, novietotās starp dažādām mašīnām un ierīcēm… Un tā pusotru gadu! Vīns at­slābina muskuļus un liek just agrāk nemanītu nogu­rumu, bet arī sieviete līdzīgi vīnam liek manīt vīrietim pārpūli, kuru neviens cits, izņemot vienīgi viņu pašu, nav spējīgs atvairīt. Līdz šim brīdim Onodera nebija zinājis, ka ir tik nāvīgi pārguris. Nu pēkšņi saprata, ka muskuļi gandrīz dīc no pārpūles. «Nelādzīgi iznāk,» viņš domāja, paslēpis seju spilvenā. «Ja tevi nomāc pārgurums, tad lokanību zaudē ne tikai muskuļi, bet arī dvēsele, tā sastingst un noveco… Tāda dvēsele kļūst pavisam nejūtīga.» Reiko mīlīgās, apburošās acis, viņas mazliet aizsmakusi balss un pretim izstiep­tās rokas maigi atbrīvoja viņu no necilvēciskā nogu­ruma, kas kņudēja visā ķermenī kā atbaidošas kreveles. Viņam pēkšņi uznāca vēlēšanās skaļi ieraudāties līdzīgi mazam bērnam, kas nomaldījies un nu beidzot atradis savu māju, kurā viņš var izraudāties, pieglaužot gal­viņu mātes ceļiem…
   — Cik tu esi noguris! — Reiko negaidīti teica.
   Viņas skaistās lūpas sedza Onoderas acis, noraušot no viņa vaiga asaru, kuru viņš pats nebija pamanījis. Onodera kā bērns apskāva Reiko. Atpūsties kopā ar šo sievieti, atpūsties blakus viņai… Kļuva skaidrs, ka viņa nogurums slēpj sevī sāpes un skumjas, ciešanas un bai­les par Japānu, kurai lemts iet bojā, bet pārpūli izraisa vēl nepiedzīvotas un pavisam tuvu esošas katastrofas nojausma… Nē, viņš nemēģinās izdibināt sava nogu­ruma cēloņus. Vajag atpūsties! Atpūsties kā nākas, lai vīrišķīgi, kaut arī māksloti vīrišķīgi, pārdzīvotu Ja­pānas pazušanu. Bet nu jau pienācis laiks pagriezt muguru šai zemei un bēgt prom. Laiks atpūsties kopā ar šo sievieti… Tā nebūs nedz nodevība, nedz gļēvu­lība, tikai cilvēciska rīcība. Neatlaidība pāri saprāta robežām un ciešanas tikai ciešanu dēļ pārvērš cilvēku spītīgā un muļķīgā briesmonī. Onodera centās sevi pār­liecināt, ka viņam ir visas tiesības bēgt prom. Bēgt arvien tālāk, lai atpūstos, kamēr vēl nav kļuvis pavisam slims, kamēr gan sirds, gan miesa atgūst možumu un atkal pildās ar tieksmi darboties …
   Pēc tēva nāves Reiko drīz vien bija zaudējusi arī māti. Mantojumā saņemto nekustamo īpašumu viņa paguva pārvērst skaidrā naudā. Lai gan gruntsgabalu cenas pēc zemestrīces bija stipri kritušās, viņa tomēr saņēma krietnu summu. Par šo naudu Reiko bija no­domājusi pēc kāzām braukt uz Eiropu.
   —   Nekavējoši izņem naudu no bankas, — Onodera ieteica, — un apmaini to pret dārglietām un ārzemju valūtu. Arī lidmašīnas biļetes iegādājies… Jau rit pat…
   —  Man vēl palicis mežs, — Reiko teica, laižoties miegā. — Vai to arī pārdot?
   —  Jā, to arī vajag pārvērst skaidrā naudā. Kaut vai pavisam lēti…
   Viņam gribējās piebilst: un, ja nepagūsi pārdot, tad atmet visam ar roku — tas mežs tik un tā sadegs, pa­zudīs, nogrims jūras dibenā …
   —  Atklāti sakot, man pašam nav skaidrs, vai es mīlu tevi… — cieši sažņaudzis Reiko rokas, teica Ono­dera, atvadoties Naritas lidostā. — Es taču nezinu, kas ir laulība. Precos pirmo reizi. Bet nekad agrāk netiku par to domājis… Tomēr man liekas, ka mēs labi sa­pratīsimies …
   —  Nekā vairāk arī nevajag… — Reiko cieši pa­spieda Onoderam roku. — Ar to pilnīgi pietiks…
   Nepagāja ne četras dienas kopš brīža, kad tika pie­ņemts lēmums pēc divām nedēļām sniegt oficiālu val­dības paziņojumu, kad visā valstī jau izplatījās satraucošas baumas: gaidāma neredzēti liela zemes­trīce un milzīgs izvirdums, kas pilnīgi iznīcinās Tokiju, bet Cibas prefektūra un Sjonanas piekraste nogrims jūras dzelmē, tādēļ neatliek nekas cits, kā uz laiku meklēt patvērumu ārzemēs… Laikraksti klusēja, bet baumas izplatījās zibensātrumā, un cilvēki satraukti sačukstējās darbā, mājās, uz ielas. Aviācijas sabiedrību biļešu kasēs drūzmējās veselas ģimenes, kas gribēja nekavējoties doties ārzemju ceļojumos. Ārzemju lidma­šīnas, kas bija nolaidušās Japānā, atceļā devās pārpil­dītas. Tika organizēti papildreisi, bet arī tie nespēja apmierināt visus tīkotājus. Visiem starptautisko līniju reisiem biļetes bija izpārdotas trīs mēnešus uz priekšu. Arī kuģu biļetes nevarēja vairs tik viegli iegādāties.- Biržā acumirklī katastrofiski kritās visu veidu akcijas. Un pēkšņi nez no kurienes uzradās arī pircēji. Akciju izpārdošana turpinājās, bet apgrozībā laistā nauda kādu laiku garantēja to vērtību. Cenas turējās zināmā līmenī pāris dienas, tad atkal palēnām slīdēja lejup. Dažas pazīmes liecināja, ka akcijas drīz vispār zaudēs savu vērtību. Kabutomači un Kitahamā — galvenajos biržu un banku centros — baumoja, ka finansu iestā­des jau tuvākajā laikā slēgs savas durvis uz nenoteiktu laiku. Un tad sākšoties īsta panika un visiem būšot gals klāt… Visi it kā sastinga, nezinot ko darīt — riskēt un nogaidīt vēl kādu laiku vai par smiekla naudu tikt vaļā no akcijām.
   Valdības aprindās sākās satraukums — pa kādu ceļu varēja noplūst informācija. Bet, gatavojoties ofi­ciālajam paziņojumam, nebija laika nodarboties ar iz­meklēšanu. Drīz radās doma, ka valdības iestādes pašas ar nolūku izplata satraucošas baumas. Aizritēja vēl viena nedēļa. Baumas ne vien nenorima, bet pieņēmās spēkā. Gan valdība, gan ārpuspartiju koordinācijas pa­dome uzskatīja, ka nepieciešams paātrināt oficiālo pa­ziņojumu.
   —   Bet es domāju, ka oficiālais paziņojums ir jāat­liek vēl vismaz uz vienu nedēļu, — valdošās partijas sekretārs uzstāja kārtējā apspriedē. — Protams, ja mūs neapsteigs ārzemju avoti… Pa šo laiku vēl daudzi varēs saviem spēkiem un līdzekļiem atstāt Japānu.
   —  Nedēļas vai divu nedēļu laikā paspēs aizbraukt tikai nedaudzas ģimenes, — galvenās opozīcijas parti­jas sekretārs uzsita ar dūri uz galda. — Aizbēgt spēs vienīgi tie, kam ir nauda. Bet kas notiks ar tautu? Vai* dības paziņojums jāpublicē nekavējoties! Paziņot un tūdaļ pārņemt evakuāciju savā kontrolē.
   — Tie, kas paši spēj aizbraukt, izdarīs to arī pēc paziņojuma, — piebilda kāds padomes loceklis. — Vis­pār būtu vēlams, lai reizē ar paziņojumu tiktu veikti ārkārtēji pasākumi panikas apkarošanai…
   Valdība straumēm saņēma pieprasījumus pēc pa­skaidrojumiem sakarā ar baumām, kas vēl arvien vēr­sās plašumā. Arī avīžnieki sāka nervozēt. Līdz parla­menta ārkārtējās sesijas atklāšanai palika vēl vairākas dienas, bet gandrīz visi deputāti jau bija sapulcējušies. Ministriju, pārvalžu un departamentu priekšnieki bija galīgi nomocījušies, atbildot uz deputātu dažnedažā­dām interpelācijām. Neviens vairs nestrādāja mierīgi, neviens mierīgi nedzīvoja. Cilvēki juta, ka KAUT KAM jānotiek, un neviens nešaubījās, ka šis KAUT KAS noteikti notiks.
   Biznesmeņu aprindu pārstāvji sāka rīkoties tūdaļ pēc slepenās tikšanās ar valdības vadītājiem, un jau pēc nedēļas šī rīcība vainagojās ar ievērojamiem pa­nākumiem. Kuģu iepirkšana, kurai dažādu valstu kuģu īpašnieki jau vairāk nekā gadu vērīgi sekoja ar sa­trauktu interesi, tagad ritēja pilnā sparā. Pircēji bija ar mieru maksāt jebkuru cenu pat par nolietotiem un galīgi novecojušiem kuģiem. Japānai piederošo kuģu koptonnāža krasi palielinājās. Plaši tika izmantotas viltus personas un firmas, kas iepirktos kuģus pierak­stīja ārzemju ostās, tomēr pēdējā nedēļā bija skaidri manāms kuģu cenu un vidutāju komisijas naudas straujš pieaugums. Rezultātā Starptautiskā kuģu īpaš­nieku apvienība saņēma milzum daudz protestu. Arī kuģu traktēšanas jautājumos Japāna rīkojās tikpat pār­galvīgi, un tāda rīcība draudēja izraisīt frakta ievē­rojamu padārdzināšanos. Nepārtrauktā straumē plūda skaidrās naudas pārvedumi uz japāņu firmu ārzemju filiālēm, galvenajiem kantoriem un uzņēmumiem ar jauktu kapitālu. Komersantu aprindas uzskatīja, ka di­vas nedēļas ir viņu brīvās rīcības laiks. Biznesmeņiem, kas piedalījās jau agrāk minētajā apspriedē, bija izde­vīgi iztulkot premjera nostāju tā, it kā viņš pats būtu sankcionējis šādu rīcības brīvību. Aizliegumu viņi uz­tvēra vienīgi kā valdības piesardzīgu nodrošināšanos gadījumam, ja tai nāktos attaisnoties tautas masu priekšā. No otras puses, šādos apstākļos valdība jeb­kuru brīdi varētu atgādināt viņiem «senos grēciņus», spert stingrus soļus un pieprasīt procentus no peļņas, kas iegūta, pateicoties brīdinājumam… Vispār šāda lietu uztvere biznesmeņu aprindām bija dabiska, un, ja ņem vērā, ka šajā gadījumā pašas bojā ejošās valsts valdības eksistence atradās zem jautājuma zīmes, ko­mersantu uzvedību varēja uzskatīt gandrīz par nevai­nojamu.
   Bet japāņu finansistu un lielrūpnieku rīcība pie­vērsa sev starptautiskās sabiedrības uzmanību. Ārzemju firmu Japānas filiālēs cits pēc cita pienāca rīkojumi un norādījumi izsekot un izpētīt japāņu ekonomistu īstos nodomus. Pasaules biržās pēkšņi, kaut arī uz visai īsu laiku, atkal strauji cēlās japāņu vērtspapīru cenas.
   Japāna atkal kaut ko sadomājusi… Tālajos Austru­mos kaut kas briest. Japāna jau kuro reizi satraukusi Londonas, Parīzes un Ņujorkas biržas… Strauji krī­tas japāņu vērtspapīru cenas… Dažu japāņu firmu akciju vērtība strauji aug… Japānas rīcība skar visu starptautisko jūras transportu… Kam īsti gatavojas Japāna?…
   —   Paziņojumu publicēs divas dienas ātrāk… — čukstus tika ziņots no viena galvaspilsētas rajona uz otru pa speciāla telefona vadiem, kam vajadzēja no­vērst informācijas noplūdi.
   —   Vai tas ir galīgais lēmums? — jautāja balss vada pretējā galā.
   —   Jā, pie tāda slēdziena nonāca, analizējot situā­ciju, kas izveidojusies pēdējo dienu laikā…
   Dažas stundas vēlāk pa to pašu telefona līniju tika nodota jauna informācija:
   —   Pilnīgi iespējams, ka paziņojumu publicēs div­desmit četras stundas agrāk, nekā bija paredzēts pē­dējā reizē… Līdz ar to attiecīgi tiks pārcelta arī par­lamenta sesija… Gandrīz visi deputāti jau sabrau­kuši galvaspilsētā …
   —   Tātad daži mūsu plāni netiks īstenoti…
   —   Vēl pirms valdības paziņojuma Japānā, — bez- izteiksmīgā balss čukstēja, — visu būs atmaskojusi Eiropa. Valdības paziņojumu ātrāk publicēšot it kā tieši tādēļ…
   Vienpadsmitajā martā pulksten divos pēcpusdienā pēc austrumu laika nogranda pērkons, kas satricināja visu pasauli: Amerikas Savienoto Valstu Ģeodēzijas zinātniskā biedrība sniedza paziņojumu par milzīgām izmaiņām Zemes garozā, kas sākušās Japānas salu baseinā. Tas notika trīs dienas pirms Japānas valdības paredzētā oficiālā paziņojuma datuma. Jaunā ziņa tika pasaulei pasniegta savdabīgā formā, kā ārkārtēja sa­runa starp Ģeodēzijas zinātniskās biedrības priekšsēdē­tāju zinātņu doktoru Jūdžinu Koksu un Zemes māk­slīgo pavadoņu novērošanas komitejas atbildīgu dar­binieku.
   Saruna ritēja mierīgi, tās dalībnieki izvēlējās vār­dus un teikumus ar lielu piesardzību. Domu apmaiņas galvenais temats bija pētniecisko kuģu un ģeodēzisko Zemes mākslīgo pavadoņu pēdējos mēnešos veikto no­vērojumu rezultāti, kas liecināja, ka Talo Austrumu šelfa zonas Zemes garozā jau tuvākajā laika iespējamas tik grandiozas izmaiņas, kādas nav vērotas visas cil­vēces vēstures gaitā. Kad doktors Kokss konkretizēja paredzamo notikumu rajonu un žurnālisti sāka taujāt, vai tik šis process neskars arī Japānu, zinātnieks at­bildēja uz viņu jautājumiem visai piekrītoši, uzsverot, ka tieši mantijas vielas plūsma zem Japānas arhipelāga kļuvusi par sagaidāmās katastrofas cēloni.
   Doktors Kokss izvairījās no precīzas atbildes uz jau­tājumu par izmaiņu raksturu, bet viņa izmestie vārdi: «…mēs atcerējāmies teikas par Atlantīdu…» lika sa­springt visiem korespondentiem.
   «Gaidāmas milzīgas izmaiņas Zemes garozā Japā­nas salu grēdas tuvumā. Vai Japāna kļūs par Āzijas Atlantīdu?» Šī ziņa zibens ātrumā aplidoja visu Eiropu un Ameriku. Bet Japānā sakarā ar laika starpību tā parādījās tikai nākošajā dienā iznākušajos rīta laikrak­stos. Trīs stundas pēc doktora Koksa paziņojuma aģen­tūra «France Presse», atsaucoties uz «labi informētām aprindām», pārraidīja no Parīzes satraucošu informā­ciju — tuvojas Japānas bojāejas diena!
   Visos kontinentos rīta laikraksti ievietoja šo ziņu pirmajā lappusē ar trekniem virsrakstiem. Aģentūras «France Presse» raksta autors sīki komentēja ASV
   Ģeodēzijas zinātniskās biedrības paziņojumu, norādot, ka to procesu rezultātā, kas notiek minētajā rajonā, Ja­pānas četras galvenās salas vistuvākajā laikā nogrims okeāna dibenā, bet pirms tam vēl notikšot spēcīgi vul­kāniski sprādzieni. Rakstam bija pievienota pat pare­dzamo postījumu shēma. Sīs gigantiskās izmaiņas katrā ziņā lielā mērā atsaukšoties arī Tālajos Austrumos un Klusā okeāna rietumsektorā. ANO uzskatot, ka izveido­jusies ļoti nopietna situācija un jau vairākas dienas slēgtā sēdē apspriežot jautājumu, kādi zaudējumi izcel­sies sakarā ar dabas katastrofu Austrumāzijā. ANO sekretariātā iegūtas ziņas, ka tuvāko divu nedēļu laikā notikšot Drošības Padomes ārkārtēja sēde.
   So sensacionālo rakstu Japānā visas radio un tele­vīzijas stacijas pārraidīja astoņos no rīta, kad cilvēki devās uz darbu. Pusstundu vēlāk tika paziņots, ka pulk­sten vienos notiks parlamenta ārkārtēja sēde, kurā pats premjerministrs sniegs ļoti svarīgu paziņojumu.
   Tokijas un Osakas biržu valdes, iepazinušās ar ASV informāciju, sarīkoja apspriedes un, līdzko šī ziņa at­skanēja pa Japānas radio, nolēma nekavējoties pār­traukt jebkādas operācijas. Pulksten vienpadsmitos rītā sākās parlamenta ārkārtējā sēde, kurā piedalījās visi dzīvi palikušie deputāti. Desmit minūtes vēlāk tika pasludināts pārtraukums līdz pulksten vieniem. Laik­raksti sagatavojās ekstrā izdevumu izlaišanai, radio un televīzijas kompānijas izvietoja sēžu zālē savus mikro­fonus un telekameras. Turpat sapulcējās ārzemju žur­nālisti un fotokorespondenti. Visa Japāna, elpu aizturē­jusi, pulcējās pie radioaparātiem un televizoriem. Ne­viens nestrādāja. Cilvēki klusēdami gaidīja apliecinā­jumu savām satraukuma pilnajām nojautām, kas pēc Tokijas lielās zemestrīces, neiedomājamu baumu atbal­stītas, ar katru dienu bija augtin augušas. Arī šajā dienā Tokijā rīta stundās bija jūtami diezgan spēcīgi apakšzemes grūdieni. Runāja, ka zemestrīces epicentrs atrodoties kaut kur rietumos no galvaspilsētas, bet to­brīd cilvēkus satrauca pavisam kas cits.
   Bez ceturkšņa vienos visi deputāti jau atradās sa­vās vietās. Tieši vienos priekšsēdētājs pasludināja sēdi par atklātu, un premjerministrs ar nomāktu sejas iz­teiksmi tajā pašā brīdī uzkāpa tribīnē. Tūdaļ uzliesmoja zibspuldzes, ietarkšķējās kinokameras. Visas telekame- ras reizē pavērsās pret premjerministru. Viņš nolika sev priekšā tekstu, noklepojās un trīcošā balsī sāka runāt:
   —   Deputātu kungi! Japānas valdības vārdā man jāpaziņo jums, ka mūsu zeme ir sadūrusies ar nepiere­dzētām briesmām, ar tādu dabas katastrofu, kas ap­draud pašas valsts pastāvēšanu…
   Tieši šajā brīdī ar mēteli mugurā un koferi rokā štābā ieradās Onodera. Istabā pie tranzistora sēdēja tikai Nakada un Jukinaga. Pārējie bija aizgājuši uz konferenču zāli, kur atradās krāsu televizors.
   Ieraudzījis Onoderu, Jukinaga pacēla sveicienam roku.
   —   Vai brauc jau šodien?
   —   Jā, pusčetros no Naritas. Caur Maskavu… — Onodera pasmaidīja, bet viņa izskats bija diezgan skumjš.
   —   Tev palaimējies. Pēc šīs runas vairs nevarēs dabūt nedz biļetes, nedz valūtu. Ārzemju aviokompāni­jas jau no paša rīta pārdod biļetes tikai par dolāriem. Nupat paziņots, ka ārvalstīs vairs neapmaina jenas…
   — Jā, tik tikko paspējām. Trīs dienas agrāk, nekā bijām paredzējuši.
   —   Labi darījāt! — Nakada uzsita viņam uz pleca. — Kur domājat apmesties?
   —   Pagaidām Šveicē. Viņa pārveduši gandrīz visu īpašumu uz Šveices banku.
   —   Tātad Šveicē? — Nakada pārvaicāja. — Tur tev darbs atradīsies. Lai gan tā ir kalnu valsts, tomēr ļoti ieinteresēta jūras dibena pētījumos. Tajā zemē ir gan batiskafi, gan rekordisti peldēšanā ar akvalangu.. <
   —   Sācies… — Onodera teica, norādot ar zodu uz radiouztvērēju.
   —   Kā jums jau zināms no rīta ārzemju radio pār­raidēm… — tranzistorā atskanēja premjerministra balss, — …vistuvākajā laikā Japānas salu rajonā Ze­mes garozā notiks milzīgas izmaiņas. Japāņu zinātnieki un valdības pētnieciskais centrs ir konstatējuši, ka šo izmaiņu rezultātā Japānas teritoriju piemeklēs iznīci­nošs postījums…
   —   Tas laikam ir pirmais gadījums vēsturē, kad japāņu premjerministra runu sinhronā tulkojumā caur sakaru Zemes pavadoni translē visas pasaules televīzijas un radio stacijas… — Nakada pasmīnēja.
   —   Nu var teikt, ka mūsu darbs ir beidzies. Bet pats grūtākais vēl stāv priekšā. Tieši tagad sāksies apju­kums … Un tajā tiks ierauta visa pasaule …
   —   … Priekšā stāvošo izmaiņu raksturs un termiņi noprecizēti pavisam nesen, — skanēja premjera balss.
   —  Līdz bojāejai atliek apmēram viens gads. Zemestrīču, izvirdumu un citu dabas katastrofu gaitā valsts ne vien tiks izpostīta, tā nogrims okeāna dzelmē…
   —   Vēl viens nedzirdēts gadījums, ka premjerminis­tra runas temats ir fiziskā ģeogrāfija… — Jukinaga piebilda. — Šajā ziņā Japāna ir ļoti īpatnēja valsts.
   —   Japānai savā politikā jau sen vajadzēja balstī­ties uz zinātni, — Nakada piekrita. — Acīmredzot šāda tendence turpmāk, pastiprināsies visā pasaulē. Mūsu dienās arvien lielāku nozīmi iegūst tādas pro­blēmas kā apkārtējās vides saglabāšana, dabas piesār­ņošana, zemeslodes kontrolēšana un pārvaldīšana … Makiavellisma laikmetam, kad galvenais bija sakaru nodibināšana starp ļaužu un valstu dažādiem grupē­jumiem, pienācis gals… Vai drīz nesāksies laiks, kad zināšanas socioloģijas un dabaszinātņu laukā kļūs obligātas jebkuram politiskam darbiniekam?
   —   Diez vai, — Jukinaga pakratīja galvu. — Paš­reiz vēl politikas galvenais uzdevums acīmredzot paliek cilvēku grupējumu pretējo interešu noregulēšana. Grūti teikt, vai tas ir labi vai slikti. Katrā ziņā tagad visi mūsu spēki tiks vērsti tikai šajā virzienā, un tos izman­tos visai neracionāli. Pie tam šāda enerģijas neracionāla pielietošana, lai nobremzētu sprādziena vilni, kas sti­hiski izveidojies sabiedrībā, būs raksturīga tieši bur­žuāziskajai demokrātijai. Turpretī diktatūras izmantos savus spēkus daudz racionālāk, bet savukārt…
   —    …Nostājies mums draudošo briesmu priekšā un izprotot, ka tām nav bijis precedenta visas cilvēces vēsturē, es kā izpildvaras visatbildīgākā persona esmu griezies pie visām partijām ar lūgumu sadarboties nā­cijas glābšanas labad. Visu partiju līderi izrādīja lietas būtības dziļu izpratni, un mums izdevās izveidot ārpus partijām stāvošu komisiju. Reizē ar to mūsu valdība iesniegusi Apvienoto Nāciju Organizācijai un visām pa­saules valstīm lūgumu palīdzēt glābt Japānas pilsoņus un daļēji arī viņu īpašumus no bojāejas. Citiem vārdiem, mēs esam lūguši sekmēt tautas evakuēšanu, kas jāpa­beidz, pirms vēl mūsu zeme tiek pilnīgi sagrauta un nogrimst jūras dzīlēs. No visām pasaules malām Japā­nas valdība saņem paziņojumus, kuros izteikta vēlēšanās cilvēces vienotības vārdā sniegt japāņu tautai visu iespējamo palīdzību …
   —   Pēc šīs runas premjers aizbraukšot no parla­menta, lai pa radio un televīziju tieši uzrunātu tautu… — Nakada paskaidroja. — Amerikā prezidents vispirms grieztos pie pašas tautas, bet Japānā tas nav iespējams…
   —    … Pašreiz valdība veltī visas pūles tam, lai nodrošinātu Japānas pilsoņiem dzīvības saglabāšanu un normālu darbību, gatavojas tautas organizētai pār­vešanai uz ārzemēm. Deputātu kungi, es griežos pie jums ar lūgumu, kas nāk no manas sirds dzijumiem. Kā valsts darbinieks, kam piešķirta augstākā izpildvara, un arī kā cilvēks es aicinu jūs apvienoties, pareizi iz­prast tagadējo situāciju un ziedot visus spēkus mūsu dārgās dzimtenes simtmiljonu tautas izglābšanai no šī vēsturē nepieredzētā posta …
   —  Vai tu nenokavēsi? — Jukinaga jautāja Ono­deram.
   —  Nē, mēs esam norunājuši divos satikties pie šo­sejas, kas ved uz Naritas lidostu.
   —   Kāpēc tu tāds noskumis? Tev priekšā medus mē­nesis Šveicē! Skaties uz dzīvi jautrāk!
   —  Jā, bet patiesībā… — Onodera sastomījās. — Bet ko jūs, Nakada-san un Jukinaga-san, domājat darīt tālāk? …
   —   Ko darīsim turpmāk? — Jukinaga vērsās pie Na- kadas. — Pāriesim uz glābšanas darbu štābu … Acīm­redzot turpināsim novērojumus līdz evakuācijas pabeig­šanai. Klīst valodas, ka Nakada-san pārcelšot uz eva- kuācijasž štābu …
   —   Kaut kā savādi… — Onoderas sejā parādījās samocīts smaids. — Vēl nesen man bija viena vienīga vēlēšanās — pēc iespējas ātrāk teikt «sveiki» un pazust, bet kopš vakardienas man nez kāpēc vairs negribas braukt prom.
   —   Ij nedomā par to! — Jukinaga uzsvēra. — Tas nav tavā raksturā. Vai tu pats neteici, ka «jāsaņem sava prēmija»? Japānai tas nāks tikai par labu, ja vēl kaut viens cilvēks pratīs evakuēties saviem spēkiem. Tādējādi pasaulē paliks par vienu japāni vairāk. Ja vē­lies darīt kaut ko Japānas labā, to vari veikt arī Eiropā.
   —   Bet jūs taču paliekat?
   —   Pacentīsimies nenošaut buku! — Jukinaga iesmē­jās. — Neesam jau mazi bērni! Mēs sen esam pieraduši rast izeju jebkurā situācijā. Protams, esam vecāki par tevi un smagāk pārdzīvojam šādus triecienus, tomēr netaisāmies traģiski iet bojā kopā ar Japānu. Kad pie­nāks izšķirošais brīdis, tad bēgsim, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi.
   Iezvanījās telefons. Nakada pacēla klausuli.
   —   Laikam sākas Fudzi izvirdums… — viņš teica, pabeidzis sarunu. — Hoei krātera tuvumā vairākās vie­tās vērojami tvaika izvirdumi… No rīta pamodusies arī Kamijamas virsotne Hakones kalnos — tāpat tvaika izvirdumi un viegli sprādzieni.
   —   Fudzi… — Onodera čukstēja, nojauzdams kaut ko ļaunu.
   —   Jau vakar sākusies iedzīvotāju evakuācija no Ha­kones, Gotembas, Odavaras un Austrumfudzi rajoniem. Tas bija nepieciešams tādēļ, ka Tonosavas iecirknī ceļas augsne — par diviem centimetriem dienā, bet Asitakas kalna ziemeļu nogāzē par veseliem pieciem centi­metriem dienā…
   —   Nu tad… — Onodera piecēlās no krēsla. — Pa­lieciet sveiki. Gan jau kaut kur tiksimies vēl šajā pa­saulē. Rakstiet uz Šveici. Jā… parūpējieties par Jūki. Viņa ģimene izbraukusi uz Taivānu …
   Pēkšņi tasītes un tintnīcas uz galda ar troksni pa­lēcās. Zīmulis noripoja uz grīdas.
   —   Sākas… — Nakada īgni noburkšķēja, lūko­damies uz loga pusi. — Jā, tiešām sākas…
   Piecēlies no krēsla, Jukinaga arī paraudzījās logā. Parasti pa istabas rietumu sienas logu labi saredzamais Fudzi siluets bija pazudis, tā vietā līgojās sēņveida mā­konis, no kura pret gaišzilajām marta debesīm stiepās tumšu mutuļu virtene. Tad līdz ar pirmo gaisa vilni iešķindējās logu rūtis.
   —   Izvirdums laikam diezgan spēcīgs.., Uzkāpsim uz jumta? — Nakada ierosināja.
   Atkal iezvanījās tālrunis, Šoreiz klausuli pacēla
   Jukinaga. Laikam bija slikti dzirdams. Pēkšņi viņš no­bālēja un pastiepa klausuli Onoderam.
   —   Tevi… — Jukinaga teica. — Kāda sieviete..,
   Onodera metās pie aparāta.
   —   Hallo, hallo, — viņš kliedza klausulē.
   Atbilde nebija dzirdama, tikai trokšņi, dūkšana, ne­saprotami kliedzieni.
   —   Hallo, hallo… — pēkšņi cauri visiem trokšņiem atskanēja Reiko balss.
   —   Kur tu tagad atrodies? — Onodera iekliedzās, aizsedzis ar delnu otru ausi.
   —   Pie Manadzuru šosejas nobrauktuves… sastrē­gums… •• 1 -
   —   Manadzuru šoseja? — Onodera uztraucās. — Kātu tur gadījies? Mums taču pusčetros jāizlido no Naritas.
   —   Vakar… dēļ… uz Idzu… — traucējumi un trokšņi gandrīz pilnīgi noslāpēja Reiko balsi. — Vil­ciens … agri no rīta … automašīnā … bet sastrē­gums …
   —   Hallo, hallo, — Onodera kliedza, pēkšņi nosvīdis no galvas līdz kājām. — Hallo, ļoti slikti dzirdams…
   —  Atbraucu līdz šejienei.., izvirdums… ak­meņi … ceļu …
   Reiko balss skanēja uz dārdoņas un dunoņas fona. Bija dzirdamas sieviešu vaimanas, bērnu raudas, plīs­tošu stiklu šķindoņa.
   —   Pelni birst, ļoti karsti… apkārt viss balts … un sakarsuši akmeņi lido… — pēkšņi dzirdamība uz­labojās. — Onodera-san, lidmašīnas biļetes pie jums, vai ne? Lidojiet uz Sveici viens pats. Es šodien nekādi nepaspēšu. Bet jūs dodieties turp bez manis. Gan jau es jūs katrā ziņā panākšu …
   —   Muļķības! — Onodera nedabiski iekliedzās, vēl ciešāk saspiezdams klausuli nosvīdušajā delnā. — Ne­runā muļķības.
   Dobja dunoņa un vaimanas piekliedza klausuli. Ono­dera sadzirdēja tikai vienu vārdu:
   —    … Zenēvā …
   Tad kaut kas nosprakšķēja, un sakari pārtrūka.
   Onodera sastinga. Seja nobālēja. No plaši atvēr­tajām acīm, kas izmisīgi raudzījās logā, noritēja asa­ras.
   —   Kas noticis? — Nakada jautaja.
   —   Kur tu skrien? — Jukinaga iekliedzās.
   Onodera jau bija pie durvīm. Viņš pats nezināja, uz
   kurieni viņš traucas. Vēlēšanās būt tuvāk Reiko, kas atradās astoņdesmit kilometru attālumā no galvaspil­sētas Manadzuru piekrastē zem sakarsušu akmeņu kru­sas un pelnu segas, laupīja viņam spējas normāli domāt.
   —  Onodera-kun! — Jukinaga metās viņam pakaļ gaitenī. — Koferis! Ko darīt ar koferi?
   Bet Onodera jau bija pazudis kāpņu telpā.
   —  Lūdzu visus tautiešus saglabāt aukstasi­nību… — skanēja premjera balss, kas uzrunāja tautu pēc sapulces parlamentā.
   —    … Lūdzu ievērot disciplīnu un kārtību, lūdzu visnotaļ palīdzēt valdības orgāniem un sadarboties ar tiem, jo tikai tā būs iespējams izvairīties no upuriem iespējamās panikas dēļ. Valdība un parlaments darīs visu, lai nodrošinātu izglābšanos visiem pilsoņiem…
   Dažas minūtes pēc vulkāniskā sprādziena gaisa vil­nis, šķērsojis astoņdesmit kilometru attālumu, sasnie­dza galvaspilsētu. Istaba sašūpojās. Jukinaga, kas vēl arvien stāvēja durvīs, neviļus ieskatījās logā. Rietumos debesis pieblīvēja un aizsedza izvirduma pelēkie dūmi.
   Fudzi kalna sprādziens, kas notika divpadsmitajā martā pulksten vienos un vienpadsmit minūtēs, — tieši tajā brīdī, kad premjerministra runa bija sasniegusi kulmināciju, — nopostīja Hoei krāteri Fudzi dienvid­rietumu nogāzē divi tūkstoši septiņsimt divu metru augstumā virs jūras līmeņa, līdz nepazīšanai pārvēr­šot uz Gotembas pusi vērsto nokalni. Tajā izveidojās vairāk nekā divdesmit jaunu lielu un mazu krāteru, kas arī izvirda pelnus, vulkāniskās bumbas un gāzi. Fudzi vulkāns, kas pēc 1707. gada lielā izvirduma gandrīz divarpus gadsimtus bija nogulējis ciešā miegā, beidzot bija atmodies.
   Gandrīz vienlaicīgi sākās vulkāniski sprādzieni Ečidzenas smailē, Fudzi kalna dienvidaustrumu nogāzē, Asitakas kalnā un Hakones grēdas Kami kalnā. Pie­gulošos rajonus pārklāja bieza pelnu kārta. Gotembas tuvumā tika pārtraukta satiksme pa Tokijas—Nagojas ātrgaitas šoseju, kā arī pa Tokaido un Jauntokaido dzelzceļu līnijām starp Numadzu un Fudzi pilsētām. Misimas. tuvumā pārtrūka augstsprieguma vadi, no sliedēm noskrēja un apgāzās vilciens. Šoseju no Fudzi uz Odavaru apbēra vulkāniskās bumbas. Izvirdums ilga divas stundas, tad iestājās neilgs klusums, bet pulk­sten trijos un četrdesmit minūtēs Fudzi kalna virsotni atkal satricināja spēcīgs izvirdums, un tā sagruva. Starp Asitakas un Taiho kalniem Jamanasi prefektūras ziemeļaustrumu daļā izveidojās jauns krāteris. Milzīga lavas straume no tā plūda lejup pa nogāzi un — kā pirms deviņiem gadsimtiem, 1083. gada izvirduma laikā — pārvērta Aokigaharas mežus liesmu jūrā. Ap­rijusi visus apkārtējos ciematus un viesnīcu komplek­sus, lava nobeidza savu ceļu Ņisinoko un Motosunoko ezeros.
   Taču šie divi izvirdumi tikai iezvanīja nākošo, vēl spēcīgāku eksploziju, kas, pēc speciālistu domām, daudz­kārt pārspēja 864. gada sprādzienu. Otrais izvirdums ilga turpat sešas stundas. Tad uz četrām stundām iestā­jās klusums. Kā tas mēdz būt vulkānisko sprādzienu laikā, visās šajās desmit stundās pār Hakones, Oda- varas un Kanagavas prefektūru rietumu daļu lija dubļu straumēm līdzīgas lietus gāzes. Pulksten vienos un div­desmit sešās minūtēs naktī uz četrpadsmito martu Ņī- dzavā, Kofu, Numadzu un Sidzuokā notika spēcīgas zemestrīces, bet trīs minūtes vēlāk ellišķīgs sprādziens uzsvieda trīssimt metru augstumā to, kas vēl bija at­licis no Fudzi kalna virsotnes. Lūzums, pāršķēlis Fudzi divās daļās, pilnīgi izmainīja tā izskatu.
   Šo izvirdumu izraisīja eksplozija senatnīgajā vul­kānā, kas vairāk nekā divdesmittūkstoš gadu mierīgi bija dusējis mūsdienu Fudzi kalna dzīlēs. Sprādziena enerģija sasniedza 7xl024 ergus, bet efuzīvo materiālu apjoms — kopā ar diviem iepriekšējiem izvirdumiem —- sešus septiņus kubikkilometrus. Jamanasi, Sidzuokas un Kanagavas prefektūrās no vulkāniskajiem pelniem, bumbām, lavas un triecienviļņiem aizgāja bojā vairāk nekā divdesmit tūkstoš cilvēku. Pēc sprādziena Fudzi nosēdās — vulkāns kļuva zemāks par septiņsimt met­riem, bet viss apkārtējais rajons iegrima vairāk nekā par metru. Kalns līdz nepazīšanai izmainījās — skais­tais konuss, kas apdziedāts jau 8. gadsimtā «Manjo» dzejas antoloģijā un no laika gala uzskatīts par
   Japānas simbolu, pārvērtās divos neglītos kalnos. Kroplīgs lūzums stiepās no ziemeļrietumiem uz dienvid­austrumiem, bet uz Kanagavas un Jamanasi prefektūru pusi rēgojās baismīgam elles katlam līdzīgs milzīgs krāteris ar izrobotām malām. Odavaras tuvumā nolija divus metrus bieza pelnu kārta, bet pie Kofu tā sa­sniedza pusotra metra biezumu. Arī Tokijas centru klāja desmit, vietumis līdz divdesmit centimetru bieza pelnu sega. Tā pārklāja pat Naritas lidostas skrejceļus, kas atradās simtčetrdesmit kilometru attālumā no izvir­duma vietas.
   Drīz atklājās vēl drausmīgāka parādība — Fudzi upes grīvā novirzījās krasti. Bet Fudzi kalna milzīgais sprādziens bija tikai nākošo kataklizmu sākums.
   Trīs dienas vēlāk spēcīga eksplozija satricināja Asamas kalnu. Izvirduma enerģija bija 4X 1024 ergi. Lavas straume gāzās austrumu virzienā, applūdinot Oņiosidasi šoseju. Pēc neliela brīža atvērās Sekisona un Hanares kalnu krāteri. Lava un pelni piepildīja visu platību starp Komoro un Karuidzavu. Arī šoseju un tu­neli Usui kalnu pārejā aizsprostoja pelni un lava. Vul­kānisko izvirdumu, kas bija sācies tieši zem Tori vies­nīcas, kas atradās Asamas kalna ziemeļrietumu nogāzē Sinsikadzavas silto avotu tuvumā, ievadīja dārdoņa Ebosi smailē. Apstājās satiksme Tori kalnu pārejā. Cumakoi un Uedas pilsētas tika atgrieztas no ārpa­saules. Asama plosījās cauru nedēļu. Sāka darboties ari Hotakas vulkāns Gummas prefektūras ziemeļu daļā. Lava gāzās Dogena ezerā un aizsprostoja Tonēs upes augšteci. Zemestrīču un lūzuma dēļ sagruva Fudzivaras dambis, paverot ceļu verdoša ūdens straumēm, kas plūda no Mirtakami avotu rajona. Sakarsētā šķidruma viļņi aizvēlās līdz Numatas pilsētai, pārtraucot satiksmi uz Dzjoecu. Tajā pašā laikā aktivizējās vulkānu grupa Kanto apgabala ziemeļu daļā.
   Liesmoja visa Fudzi vulkāniskā josla, kas stiepās zem Kanto kalnu grēdas, sadalot Honsjū salu austrumu un rietumu daļās. Visas galvenās sauszemes maģistrā­les, kas savienoja Kanto apgabalu ar Centrālo un Rietumjapānu, bija izpostītas. Sākās Boso, Miuras un Idzu pussalu iegrimšana. Dienas laikā tās nosēdās gan­drīz par desmit centimetriem, reizē ar to lēni pārvieto­damās uz dienvidaustrumiem.
   Divdesmitajā martā Komitejā cīņai pret dabas kata­strofām ienāca ziņojums, ka konstatēta ievērojama Au- strumjapānas un Rietumjapānas novirze gar lielā no­mata līniju.
   9.
   Gada laikā Japānas salas pazudīs jūras viļņos…
   Japānas valdības oficiālais paziņojums satrauca visu pasauli, bet japāņu tautas masas uzņēma šo vēsti negaidīti mierīgi. Salinieku nostāju pareizāk būtu ap­zīmēt kā garīgu postažu. Nevienā pilsētā netika ma­nīts, ka kāds gaudojot un vaimanājot mestos no mā­jām ārā uz ielas. Ļaudis klausījās premjera uzsaukumu, un viņu sejas pamazām sastinga neizteiksmīgās mas­kās. Iespējams, ka cilvēki vienkārši nezināja, kas vi­ņiem tagad būtu darāms. Viss tas nāca pārāk negaidīti un likās gluži neticami.
   Dažas minūtes pēc premjerministra runas visā Ja­pānā sāka zvanīt telefoni.
   Vai televizoru skatījies? Vai pārraidi klausījies? Ja­pāna nogrimšot, ko tu par to domā? Paklau, ko tagad lai iesāk?… Kā tagad dzīvosim?… Hallo, tas esmu es… Vai esi dzirdējusi jaunumus?… Es nekavējoties braucu mājās… Bet tu pa to laiku atved bērnus no skolas…
   Lai cik savādi tas būtu, nekur neizraisījās de­dzīgas pārrunas vai strīdi. Ļaudis, cenšoties nesastap- ties aci pret aci, ķērās pie telefona klausulēm vai arī klusēdami bungoja ar pirkstiem pa galdu, urbjoties ar skatiem tukšumā.
   Jā, tas nebija tāds jautājums, kuru varētu apspriest darbā vai uz ielas. Trieciens neaizslīdēja pa ikdienas dzīves virsu, bet trāpīja pašā sirdī, un katrs vispirms raizējās pats par sevi — kā pašam rīkoties tālāk.
   Neparedzēti īsās darbadienas dēļ visā valstī maksi- mumstunda sākās jau pulksten divos pēcpusdienā. Pilsētu transportmaģistrāles bija pārpildītas. Tokijā Gindzu, Marunouči, imperatora pils apstādījumus, daudzstāvu namus, ielas, dzelzceļus jau sedza gaiš­pelēki vulkāniskie pelni. Aizsarggrāvī, kas apjoza pili, ūdens kļuva pienains, un baltie gulbji bailīgi spiedās pie grāvja akmens sienām.
   Pa čirkstošajām pelnu pārslām ar stingušām, pelē­kām sejām cilvēki steidzās uz stacijām un pieturām.
   Vai elektriskais vilciens, autobuss, taksometrs, pa­rastais vilciens aizvedīs līdz mājām? Līdz kādai vietai vēl varēs aizbraukt vai aiziet?
   Cilvēkus dzina uz priekšu bailes, kuras viņi jau bija pārdzīvojuši Tokijas lielās zemestrīces laikā, kad vienā acumirklī milzu galvaspilsētā tika paralizēti visi trans­porta un sakaru līdzekļi. Visiem prātā bija viena vie­nīga doma — par katru cenu nokļūt mājās! Galvaspil­sētas ikdienas ārējā čaula pēkšņi izkusa un sāka plūst uz visām pusēm kā sakarsētu tauku kārta. Parastajos vakaros šī čaula pamazām izzuda, atbrīvojot vietu ņir­bošam neonam — galvaspilsētas kūsājošās naktsdzīves galvenajai pazīmei. Bet šoreiz, aplipuši karstiem pel­niem, kas bira acīs un līda nāsīs, radot rūgtumu mutē, cilvēki steidzās drīzāk nokļūt mājās. Trakā ātrumā garām joņoja taksometri. Varēja domāt, ka tie paniskās bailēs mūk prom no braucējiem, bet arī šoferi, tāpat kā visi citi, steidzās uz mājām, pie savām ģimenēm.
   Uz mājām!
   Bez skaņas kliedza visa pilsēta, pār kuru vēl arvien bira čaganas brūnpelēkas pārslas.
   Lai nāk kas nākdams, — tagad uz mājām. Bet kas būs tālāk? Ko iesākt mājās? Ko darīt, kā rīkoties? Šādas domas kā zibens izšāvās katram caur galvu, bet ilgi tur neaizkavējās. Pašreiz galvenais bija sapulcēties ģimenes lokā. Domāt,, prātot, kaut ko darīt — to visu varēs vēlāk …
   Bija arī tādi, kas palika darbavietās — galvenokārt neprecētie un jaunieši, kuri dzīvoja kopmītnēs. Turpretī studenti steidzās uz savām augstskolām, lai biedru pulkā apspriestu jauno situāciju. Ja šur tur arī bija iz­veidojušās nelielas grupiņas, cilvēki tomēr skumji klu­sēja. Daži metās uz stacijām, cerēdami vēl nokļūt dzim­tajā pusē.
   Tomēr izbraukt no galvaspilsētas uz rietumu rajo­niem vairs nebija iespējams. Vilcieni šajā virzienā gāja tikai līdz Hiradzukai, bet pa līniju Tokija—Nagoja tikai līdz Acugi. Centrālā dzelzceļa līnija bija izstājusies no ierindas jau pirms Hačiodzi. Divsimtpiecdesmittūkstoš iebraucēju no Kansaja apgabala izrādījās nošķirti no savām pilsētām un ciematiem. «Tokaido megalopole»
   bija sašķelta divās daļās. Satiksme starp Japānas aus­trumu un rietumu daļu kļuva iespējama tikai pa gaisa un ūdens ceļiem. Nule atjaunoto Hanedas lidostu atkal slēdza — vajadzēja paātrināt dambja būvdarbus, jo pai­suma laikā jūras ūdens applūdināja skrejceļus, un viss lidlaukam piegulošais rajons arvien vairāk nosēdās. Narita bija vienīgā normāli funkcionējošā galvaspil­sētas lidosta, kas apkalpoja kā iekšzemes, tā starptau­tiskos reisus. No ārkārtīgās pārslodzes arī tā varēja jebkurā brīdī iziet no ierindas. Pirms trim dienām Kjsa- radzu un Irimas pilsētās iekšējiem pasažieru reisiem uz laiku atvēra pašaizsardzības spēku aviācijas bāzes, bet tās bija piemērotas tikai vidēja izmēra lidmašīnām. No Tokijas ostas, kas pēc cunami vēl nebija pilnīgi at­jaunota, cits aiz cita uz Kansaja apgabalu un Kjūsju salu devās ar pasažieriem pārpildīti, līdz klājam ūdenī iegrimuši tālbraucēji prāmji.
   Pēc Fudzi eksplozijas pelnu slānis bija apstādinājis visu galvaspilsētas transportu, izņemot metro. Ar sniega novākšanas mašīnām centas attīrīt ielas. Un vieglās automašīnas drīz vien atkal varēja kaut kā uz priekšu tikt, bet automobiļu skaits degvielas trūkuma dēļ ar katru dienu saruka, jo valsts orgāni stingri nor­mēja un kontrolēja benzīna patēriņu.
   Ārkārtējais stāvoklis, ko galvaspilsētā izziņoja pēc Lielās zemestrīces, ilga trīs mēnešus un bija atcelts pirms diviem mēnešiem, bet tagad to atkal atjaunoja un ne vairs tikai Tokijā, bet jau visā Japānā.
   —   Iespējams, ka vajadzēs koriģēt kuģu sadales plānu, — evakuācijas komisijai ziņoja Jūras pārvadā­jumu pārvaldes priekšnieks. — Pēc Fudzi eksplozijas daži ārzemju kuģu īpašnieki sākuši runāt par mūsu nofraktēto kuģu reisu atcelšanu, aizbildinoties ar to, ka pieaugušo briesmu dēļ arodbiedrības it kā pieprasot pa­augstināt darba algas. Patiesībā tie ir tikai veikli triki, lai paaugstinātu luksus kuģu fraktu, kas bija noteikts vēl pirms valdības paziņojuma. Par nožēlošanu, šāda tendence konstatēta.
   —  Pašreiz valdības speciālais pārstāvis ievadījis ar Amerikas prezidentu sarunas, lai mūsu vajadzībām
   piešķir ne tikai septīto, bet arī daļu pirmās flotes, — komisijas priekšsēdētājs sacīja. — Vai tad mums nav neviena sava cilvēka, kam būtu zināma ietekme Starp­tautiskajā kuģu īpašnieku savienībā?
   —   Protams, ka ir. Bet, lai viņš būtu ar mieru iz­pildīt mūsu prasības, vajadzīga papildu «speckrava».
   —   Man liekas, ka valde jau diezgan apbārstīta ar dāvanām… — kāds komisijas loceklis iebilda, — bet viņiem acīmredzot vēl par maz …
   —   Jā. Līdzīgas situācijas tagad veidojas visdažādā­kajās jomās. Notikumi rit negaidīti strauji, tādēļ zelta, platīna un ārzemju valūtas iegāde, ko mēs esam izvēr­suši ārvalstīs, devusi tikai trīs ceturtdaļas no paredzē­tās summas. Un tagad vēl tie kuģu īpašnieki… Mēs varam nonākt līdz milzīgam deficītam.
   —   Nekā darīt… — teica cits komisijas loceklis. — Kuģi jādabū par katru cenu. Visu Japānas tirdzniecī­bas kuģu koptonnāža ir divdesmit seši miljoni tonnu — tas ir niecīgs skaits simtdesmit miljonu cilvēku pārve­šanai. Pie tam jāņem vērā, ka tirdzniecības flotes lie- lum lielais vairums ir tankkuģi.
   —   Kā ar lidmašīnām? — interesējās komisijas priekšsēdētājs. — Vai aviācijas kompānijas negrasās paaugstināt cenas?
   —   Pašreiz vēl ne. Bet, manuprāt, ārkārtējas situā­cijas apstākļos nevar likt lielas cerības uz gaisa trans­portu. Jums taču labi zināms, ka tieši lidostas ir Ja­pānas vājā vieta. Tikai Narita, Itami, Itadzuke un Ci- tose ir piemērotas lielo transkontinentālo gaisa kuģu pieņemšanai. Bet, ja atkal sāksies zemestrīces vai ūdensplūdi, arī šīs lidostas diez vai būs izmantojamas.
   —   Cik lidmašīnas mums jau nodrošinātas?
   —   Nevaru minēt konkrētu skaitli, jo vēl nav pa­beigtas sarunas ar visām aviācijas kompānijām. Bet man liekas, ka varam rēķināties ar trīsdesmit procen­tiem no pasaulē esošo lidmašīnu skaita. Nevar taču visas zemes mūsu dēļ palikt bez transporta. Runa ir tikai par tālā un vidējā darbības rādiusa civilās aviā­cijas lidmašīnām, kuras izdosies iegūt uz kādu nedēļu, kad iestāsies viskritiskākais brīdis. Nedrīkst aizmirst arī lidostu caurlaides spēju. Naritā maksimums ir tūk­stoš pacelšanās un nolaišanās diennaktī, bet Itami —» tikai seši simti. Amerikāņi solās piešķirt mums gaisa karaspēka stratēģiskās transporta lidmašīnas, starp tām arī milzīgās C5—A. Bet tādām mašīnām mūsu lidlauki nav piemēroti… Tādēļ lūdzam iedalīt pēc iespējas vai­rāk vidējā tipa transportlīdzekļu.
   —   Indonēzijas karaflote un Ķīnas valdība arī pie­dāvājušas savu palīdzību… Bet mēs nedrīkstam likt uz tām lielas cerības, — paskaidroja Jūras pārvadā­jumu pārvaldes priekšnieks. — Padomju Savienība vēl nav atbildējusi, bet, cik murns zināms, tās lielā trans- portkuģu flote pašreiz ir ceļā no Ziemeļu Ledus okeāna uz Kluso okeānu. Tātad var gaidīt drīzu atbildi.
   —   Padomju Savienība, Korejas Tautas Demokrā­tiskā Republika, Ķīna… — nomurmināja kāds komisi­jas loceklis. — Tās ir mūsu tuvākās kaimiņzemes, bet mēs nedrīkstam meklēt tajās glābiņu, lai kā mēs to ve­lētos. Nu, vai nav nejēdzība?
   —   Mums jau sen vajadzēja parūpēties par ciešu draudzību un stiprām saitēm ar šīm valstīm! — ārkār­tīgi sašutis, sita dūri uz galda komisijas dalībnieks no opozīcijas partijas. — Bet Japāna jau no imperatora Meidzi laikiem darījusi visu, lai iegutu šīs zemes par saviem ienaidniekiem. Te ekonomiskā agresija, te mili­tārā, te ejam «aukstā kara» sludinātāju pavadā un pie­šķiram tiem kara bāzes… Vārdu sakot, visu laiku da­žādos veidos piekopjam imperiālistisku politiku._ Paši vien esam sagatavojuši Japānai neapskaužamu Āzijas bāreņa likteni. Pat pēckara gados mēs itin nemaz ne­pievērsām uzmanību jaunatnes audzināšanai draudzības un iecietības garā pret Āzijas tautām. Mums tā arī ne­izdevās pārvarēt augstprātību un pārākuma apzjņu attiecībās ar tām. Japāņu internacionālajā uztverē Āzi­jas zemes vispār neeksistē. Kas ir mūsdienu japāņi? Intensīvai darbībai ieprogrammēti ekonomiski dzīvnieki ar biezu kabatu, kas nicinoši nolūkojas uz nabadzīga­jiem un «neieprogrammētajiem» aziātiein. Ko var sagai­dīt no tādiem pārceļotājiem, ja ļaus tiem iebraukt savā zemē?
   —   Tagad par to runāt pārāk vēlu, bet Japāna tiešām centusies iekļūt tikai «moderno zemju» un «rietumu lielvalstu» ierindā, — priekšsēdētājs piekrita. — Jāsaka atklāti, ka mēs šai virzienā esarn arī šo to sasnieguši. Un mūsu pašnošķiršanās no pārējās Āzijas nemaz nav mums kaitējusi. Pie tam mums allaž palika iespēja, ja kas atgadītos, paslēpties mūsu četrās salās un tirgoties ar zemeslodes pretējo pusi, kas atrodas desmittūkstoš kilometru attālumā. Bet tagad mēs spriežam, ka jāpazūd tieši tām salām, uz kurām mēs domājām paslēpties…
   —   Evakuēto personu izvietošanas komisijai galva reibst aiz satraukuma, — atgādināja komisijas loceklis, kas pārstāvēja presi. — Iedzīvotāju vidū izdarīta aptauja, uz kurieni katrs vēlētos pārcelties. Lielais vairums mi­nējis Ameriku, Eiropu un Austrāliju. Dienvidrietumu Āzijā priekšroka tiek dota Honkongai, Bankokai un Sin- gapūrai. Acīmredzot tie cilvēki bijuši tur tūrisma brau­cienos.
   —   Vajadzētu nekavējoties vērsties pret ultralabē- jiem elementiem, kas izplata dažādus apmelojumus un ļaunas baumas par Ķīnu un Padomju Savienību. Ja ag­rāk tie melsa, ka šīs valstis gatavojas uzbrukt mūsu ze­mei, tad pašreiz cilvēkus biedē ar to, ka visus japāņus, kas pārcelsies uz turieni, padarīšot par vergiem, — uzstājās komisijas loceklis no opozīcijas partijas. — Šādiem tipiem nevajadzētu staigāt brīvībā tik atbil­dīgā brīdī! Pie tā, protams, ir vainīga valdošā par­tija — lai kā pēdējos gados mainījies ministru kabineta sastāvs, valdība allaž ar apskaužamu dedzību visnotaļ atbalstījusi ASV antikomunistisko politiku, tādējādi klusībā piekrītot šādu izlēcēju psiholoģijai un darbībai.
   —   Šī problēma jau tiek apspriesta visaugstākajā līmenī, — priekšsēdētājs teica, berzējot virslūpu. — Nav vārdam vietas, mums jāveic attiecīgie pasākumi pret ultralabējiem, protams, nepārkāpjot konstitūciju…
   —   Tik tiešām, nevienā zemē netiek pieļauti tādi difamācijas plūdi attiecībā pret ārvalstīm kā Japānā. Rodas iespaids, ka Japānai absolūti trūkst apziņas, ka tā ir starptautiskās sabiedrības locekle, — savu domu izteica valdošās partijas diplomātisko aprindu pārstā­vis. — Vai iespēja izvēlēties evakuēšanās vietu neizrai­sīs lielas nekārtības? Man liekas, ka šādos apstākļos mēs nespēsim izvairīties no piespiedu sadales.
   —   Nāksies ieborēt mūsu tautiešu smadzenēs, ka tas nav tūrisma brauciens, bet evakuācija dzīvības glāb­šanai, — priekšsēdētājs saīga. — Bet nu atgriezīsimies pie lietas, Lūdzu, turpiniet ziņojumu.
   —   Gaisa transports visideālākos apstākļos desmit mēnešu laikā var pārvest desmit miljonu cilvēku piec­tūkstoš kilometru attālumā vai divdesmit miljonus cil­vēku divarpustūkstoš kilometru attālumā. Bet es vēl reizi gribu uzsvērt, ka šie cipari atbilst ideālam vari­antam. Nav taču zināms, līdz kuram brīdim mūsu lid­ostas būs spējīgas darboties.
   —   Situācija Osakas lidostā jums zināma, bet arī Naritai sava vājā vieta, — piebilda Civilās aviācijas pārvaldes priekšnieks. — Tā ir degviela. Naftas vads 110 Kasimas ostas stipri cietis zemestrīces laikā un at­jaunots tikai par trim ceturtdaļām. Bet, ja spēcīgāki grūdieni atkārtosies, degvielu būs jāpiegādā pa gaisu… Jārēķinās, ka arī iekšējie ūdens ceļi nebūs lietojami. Tiem lidlaukiem, kas atrodas tālāk no jūras ostām, ir liels trūkums — ar tankkuģiem uz turieni nevar nogā­dāt degvielu.
   —  Arī jūras ostās stāvoklis nav labāks, — atgādi­nāja Jūras transporta pārvaldes priekšnieks. — Jau tagad Klusā okeāna piekrastes ostas ir izstājušies no ierindas trīsdesmit procenti piestātņu, bet Japānas jurā paralizēta ostu desmitā daļa. Ja Klusā okeāna piekrastes grimšana un Japānas jūras piekrastes pacelšanās tur­pināsies tagadējos tempos, tad četru mēnešu laikā visas Japānas ostu iekārtas kļūs neizmantojamas un nederī­gas. Tādā gadījumā mēs varēsim cerēt tikai uz iekrau­šanu atklātā jūrā. Bet cik cilvēku varēs pārvest līdz kuģiem laivās?
   —   Būs vajadzīgi aesantkuģi, — priekšsēdētājs ieminējās. — Neatliek nekas cits kā griezties pie paš­aizsardzības jūras spēkiem un ASV jūras karaflotes pavēlniecības. Tagad ir lieli desantkuģi, kuru tilpums ir divarpustūkstoš tonnu … Tajos pat tankus var iekraut…
   —   Jā, Vjetnamas kara laikā ar tādiem kuģiem no Jokohamas uz Saigonu pārvadāja munīciju un citus stratēģiskus materiālus …
   —   Pareizil Tieši tādā kuģī es pats pēc kara repatriē­jos no dienvidiem uz Japānu. Šūpo, nekādu ērtību. Cik slimo un ievainoto aizgāja bojā tropiskās svelmes un distrofijas dēļ…
   —   Ja nemaldos, toreiz no ārzemēm kopā ar militār­personām tika repatriēti vienpadsmit miljoni cilvēku, diplomāts piebilda.
   — Bet cik ilgā laikā? Turpat desmit gados! — priekš­sēdētājs rūgti iesmējās. — Desmit mēnešos simt desmit miljonus. Tas taču ir tīrais ārprāts!
   Japānas arhipelāgu kratīja sīks drudzis. No Kjūsjū salas dienvidos līdz Hokaido salai ziemeļos nepārtraukti turpinājās divas līdz četras balles stipras zemestrīces. Abās Japānas malās reizē aktivizējās vulkāni — Aso un Tokači. Jau vairāk nekā mēnesi nebija izmantojams dzelzceļa tunelis zem Cugaru jūras šauruma, jo tajā ieplūda ūdens. Septiņas balles stipras zemestrīces Kjūsjū salas ziemeļos un Honsjū salas dienvidos izrai­sīja augsnes nobīdi septiņu kilometru garā joslā ar divu metru novirzi horizontāli un septiņdesmit centi­metru novirzi vertikāli. Tā rezultātā sagruva automa­šīnu un dzelzceļa tuneļi starp Simonoseki un Modzi. Kā par brīnumu, vesels palika tilts starp šīm divām pilsētām, bet arī tā balstu augšējā daļa sasvērās par pusotru metru, tādēļ kravas automašīnām bija aizliegts to izmantot.
   Kjūsjū salā drīz sākās Kirisimas un Sakuradzimas izvirdums. Salas Klusā okeāna piekraste iegrima par trim metriem, kādu laiku turējās nekustīga, tad atkal sāka nosēsties ar vēl lielāku ātrumu. Centrālajā Japānā iedarbojās Jakedakes un Tatejamas vulkāni.
   Cilvēki bija it kā pārakmeņojušies un ārēji neviens neizrādīja satraukumu. Visi gaidīja valdības norādī­jumus. Kansaja apgabals tapa gandrīz izolēts no Toki­jas. Tur nesaņēma pat galvaspilsētas žurnālus. Sakarus starp šiem rajoniem uzturēja vienīgi ar radio un tele­vīzijas palīdzību. Darbojās vēl arī trīs laikrakstu fak­simila kanāli. Bija publicēts evakuācijas vispārējais plāns, bet nekādi konkrēti rīkojumi netika saņemti.
   Pilsoņu pārcelšanai uz ārzemēm vajadzēja sākties otrajā aprīlī, Izziņoja, ka katrā prefektūrā, pilsētā un ciematā norādīs konkrētus sapulcēšanās un izbraukša­nas laikus un Vietas, Taču dienas ritēja uz priekšu, bet nekādu norādījumu vēl arvien nebija. Tūlīt pēc valdības paziņojuma tika pārtraukta biļešu pārdošana uz starp­tautiskajiem avioreisiem. Pamazām sāka evakuēt slim­niekus un ārzemēs nepieciešamo personālu, bet ari šos cilvēkus izveda tikai no tiem evakuācijas punktiem, kuri varēja nodrošināt visus transportēšanas drošības notei­kumus. Cilvēki, kas dzīvoja lidostu tuvumā, aizvien vērīgāk sāka lūkoties uz steidzīgi pienākošām un aiz­lidojošām lidmašīnām.
   Kāpēc ik dienu aizlido tik daudz pārpildītu lidma­šīnu, ja pasažieru izbraukšana uz ārzemēm pārtraukta? Kas ir tie braucēji? Varbūt ievērojamu valstsvīru radi­nieki, bagātnieki un cilvēki ar plašiem sakariem? Tātad viņi drīkst? Bet mēs? Vai tad mums te būs jānīkst līdz pēdējam briesmu brīdim? Vai vēl ļaunāk — tiksim pa­mesti likteņa varā?
   Neviens pagaidām skaļi par to nerunāja, bet cilvēku acīs, kas pavadīja aizbraucošās lidmašīnas, atspoguļo­jās bažas un nemiers. Tomēr vēl ļaudis nebija zaudē­juši uzticību sabiedrībai un valdibai. Gan jau mūsu val­dība kaut kā tiks ar visu galā… Sāda cerība sakņojas vēsturiski ilgā nacionālās vienotības apziņa, ka politiķi un valsts ierēdņi taču arī ir japāņi.
   Pārāk ilgi tautā bija potēts priekšstats par «tau­tiešu vienotību». Nacionālās saliedētības apziņa un vienotības jausma ar «valsts vadītājiem» lika visai ja­pāņu tautai, neraugoties uz tās nelabvēlīgo nostāju pret valdību un militāristu kliķi, dziļi izjust savu daļu vai­nas, kad pēc kara, kas beidzās ar īsu imperatora pazi­ņojumu, tika nodoti tiesai un sodīti ar nāvi trīspadsmit galvenie kara noziedznieki. Šāda neiznīcināma apziņa, kas stipri līdzinās bērna uzticībai saviem vecākiem —• «gan jau viņi palīdzēs, ja kas atgadīsies» —, vēl arvien valdīja tautas masās, sekmējot «paklausību un pakļau­šanos liktenim» pat visdrausmīgāko briesmu brīžos.
   Reizē ar tradicionālo nep/etošanos «gādīgo tēvu valdnieku gribai» japāņiem izveidojās arī īpatnēja uz­vedības sistēma. Tā radās sabiedrības aso pretrunu ietekmē. Šīs sistēmas būtība bija ļoti vienkārša — ja tu esi kaut ko zaudējis, ja tev kas atņemts vai tu esi apvainots, tad vajag sapulcēties barā, paklaigāt, kaut ko salauzt, reizēm pat dūres pavicināt… Taču arī tādos gadījumos cilvēki gandrīz nekad nenogāja līdz galējī­bai. Un arī šāda rīcība bija izskaidrojama ar zemapziņā snaudošo «dēlu» attieksmi pret «valsts tēviem» un sa­biedrību. Pēc spraigas un vētrainas garīgas izlādēšanās japāņi parasti nomierinājās — vai tad ir vērts un vai pieklājas ārdīties pašiem savās mājās… Bet šoreiz ap­stākļi bija pārāk neikdienišķi. Tautā arvien vairāk un vairāk izplatījās neuzticība valdībai, un, ja ari patlaban tā vēl neizpaudās nekādās konkrētās formās, tad bailes gan augtin auga un jebkuru brīdi varēja novest pie eksplozijas un nesavaldāmas panikas.
   Satraukuma pilnā atmosfēra sabiezēja ar katru stundu. Cilvēki kustējās mehāniski, vēršot skatienus kaut kur tālumā. Ja tādi skatieni sastapās, tad šausmas, ko cits cita acīs izlasīja, vēl vairāk kāpināja baiļu sa­jūtu — katrs jutās kā vajāts zvērs. Bet zeme turpināja drebēt, un no debesīm nepārtraukti krita balti pelni…
   Komunikāciju tīkls valstī saruka ar katru dienu. No lauksaimniecības rajoniem nošķirtajās pilsētās jau va­rēja just pārtikas trūkumu. Tokijā vēl arvien bija spēkā likums par cenu kontroli un pārtikas produktu normē­šanu, ko ieviesa pēc lielās zemestrīces, bet tagad — ār­kārtējā stāvokļa laikā — valdība kontrolēja pilnīgi visu: sakaru līdzekļus, transportu, pārtikas un pirmās nepie­ciešamības preču sadali un to cenas. Bet, tiklīdz pub­licēja likumu par kontroli, no letēm pazuda visas pre­ces. Tiesa gan, pēc dienām desmit, pateicoties valsts orgānu aktīvai rīcībai, stāvokli izdevās nedaudz nor­malizēt. Tomēr transporta sistēmas sabrukums valstī traucēja preču apgrozību, pārvēršot pārtikas trūkumu galvaspilsētā visnopietnākajā problēmā.
   —   Kartīšu sistēma? — īgni pārvaicāja priekšlaicīgi novecojis vīrs un palūkojās uz sievu tā, it kā viņa būtu pie visa vainīga. — No kura laika?
   —   Ar nākošo nedēļu. Bet šonedēļ vispār netirgos.
   Nogurusi sieviete vidējos gados izvilka no somas
   nedaudz dārzeņu un dažas nūdeļu paciņas.
   —   Līdz nākošajai nedēļai vēl veselas trīs dienas! — vīrs teica, raugoties kalendārā. — Vai mums mājās ir kaut kas? Kādi krājumi?
   —   Tikai četri kilogrami rīsa. Svētdienu ieskaitot, vēl četras dienas. Nav gandrīz nemaz gaļas un sakņu… Vienīgi nedaudz konservu …
   —     Kāpēc tad neiegādāji savlaicīgi? — vīrs skaļi pauda savu neapmierinātību. — Tu taču zināji, ka tā būs!
   —  Veikalos jau divas nedēļas gandrīz nekā nav. Tikai rindas. Es katru dienu stāvu un stāvu, lai kaut ko nopirktu … Stāvu un atceros bērnību … Kara beigās es mācījos pamatskolā. Visapkārt krāsmatas un garu garās rindas… Visi bija izbadējušies… Atceros tos laikus kā murgainu sapni. Vai kādam varēja ienākt prātā, ka tas atkal atkārtosies …
   Viņa paņēma nūdeļu paciņu.
   —  Arī šo te dabūju ar lielām mokām. Neviens ne­grib nekā pārdot. Veikalnieks teica, ka atstājis pats sev. Zaudējusi cerību kaut ko nopirkt, jau gribēju iet prom. Bet tad iedomājos par bērniem — trīs mutes, un visas prasīs ēst. Stāvu un domāju. Bodnieks čukst man ausī: «Kundzīt, man nav nekādas jēgas ņemt naudu, bet, ja jums ir gredzens ar dārgakmeni, tad es varu apmainīt…»
   —  Nu, un… — vīrs dusmās izdvesa. — Apmainīji? Kuru gredzenu?
   —  Tu toreiz saņēmi prēmiju un uzdāvināji man dzimšanas dienā …
   —  Kaķa aci? — vīrs jautāja aizsmakušā balsī. — Tā nav visai dārga manta. Tomēr kādus piecdesmit sešdesmit tūkstošus maksāja. Un tu apmainīji to gre­dzenu pret septiņām nūdeļu paciņām?
   —   Lūdzu, piedod! — sieva klusi teica un izbijusies raudzījās vīra pārvērstajā sejā. — Es biju pavisam ap­jukusi … un nolēmu…
   —  Mamm, vai drīz vakariņosim? — uz kāpnēm at­skanēja soļu dipoņa, un no otrā stāva noskrēja pats jaunākais bērns, pamatskolas piektās klases skolnieks. Tam sekoja vecākais dēls un meita — vidusskolas pir­mās un otrās klases skolēni.
   —   Ēst gribas… Kas šodien būs vakariņās?
   Vecāki saskatījās. Vīrs pēkšņi pielēca kājās un sāka
   atraisīt jostu.
   —   Paklau… — sieva nobijusies ierunājās.
   —  Iziešu uz brīdi ārā, — viņš paskaidroja pārģērb­damies. — Vakariņās mani negaidiet. Ēdiet vieni paši.
   —   Bet ir jau tik vēls …
   Soļodams pa naksnīgajām ielām uz dzelzceļa staci­jas pusi, viņš sevī errojās par naivo iedomu par katru cenu dabūt kaut ko ēdamu. Karam beidzoties, viņš bija mācījies vidusskolas ceturtajā klasē. Vēlākajos gados viņam likās, ka no atmiņas uz visiem laikiem izgaisu­šas tās dienas, kad nepārtraukti domāja tikai par ēšanu. Šobrīd viņš apbrīnojami spilgti atcerējās, kā viņi abi ar tēvu knapi vilkās, apkrāvušies smagām mugurso­mām… Tad pārpildīts vilciens, pie kura viņi karājās, ieķērušies vagona rokturos… Un atkal ceļš… Tālu prom pa kalnu takām. Pazemīgi lūdza zemniekus, lai pārdod kaut ko ēdamu. Beidzot, sadabūjuši pussapuvu­šas batātes1 un piebāzuši ar tām mugursomas, viņi dodas atkal mājup… Kāds prieks mazajiem, bālajiem, izdēdējušiem brāļiem un māsām — batātes tik garšīgas! Skumji smaidot, mate noraugās viņos, saka, ka pašai negribas, un apēd tikai mizas un asnus. Ik reizi, dodo­ties pārtikas medībās, viņš atcerējās mātes seju, kurā bija skaidri manāmas distrofijas pazīmes, un viņas skumju pilno smaidu… Un, zobus sakodis, viņš stiepa mugursomu, kuras lences sāpīgi grauzās plecos… «Ēst gribas,» — viņš skaidri dzirdēja sava jaunākā dēla balsi, kas saplūda kopā ar viņa paša māsu un brāļu balsīm, kuras atskanēja no tālo kara gadu dzijumiem…
   Rimstieties! — viņš iekliedzās, apstājies tumsā un aizbāzis ausis.
   Paša kliedziens lika atjēgties un apskatīties apkārt. Uz ielas dega retas laternas, nebija nevienas dzīvas dvēseles. Viņš vairs nevēlas dzirdēt šīs balsis. Nekad! Karš jau sen beidzies, bet ceļš no pagātnes līdz šodie­nai bijis garš un moku pilns. Cik gadus ildzis šis ceļš? Desmft, divdesmit? Beidzot bija pienācis laiks, kad viņš vairs pieredzēja murgainos sapņus un nepamodās auk­stos sviedros… Viss sāka aizmirsties … Vai tiešām tas atkaļ atkārtosies? Katru reizi, atceroties to briesmīgo laiku, viņš ar prieku bija domājis par bērniem — ka tiem ņebūs jāpiedzīvo nekas tamlīdzīgs. Bet kas nu iznācis…
   -h. Vai tiešām atkal?… — Viņš stāvēja tumsā kā sastindzis, pacēlis acis pret debesīm ar retiem māko­ņiem… Dzīve, kuru viņš veidojis ar šīm divām rokām, līdz bezsamaņai pūloties firmā, upurējot tai visus savus niecīgos sapņus un vēlēšanās. Darbs, sūrs darbs… Pa retam nedaudz lēta degvīna, lai kaut mazliet atslā-
   * Batātes — saldie kartupeļi.
   binātos. Savu dzīvi kopā ar jauno sievu viņš sāka šaurā, svešā mājā noīrētā istabiņā. Beidzot iebrauca savā mājoklī — kooperatīvās mājas divistabu dzīvoklī… Piedzima bērni… auga… sāka iet skolā… Vajadzēja noīrēt mājiņu… Sakrāja naudu iemaksai un nopirka zemes gabalu par tādu summu, kas lika noplēst sev pēdējo ādu. Uzbūvēja savu māju, un tad sekoja bezga­līgi aizņēmuma atmaksas gadi. Pagājis tikai nepilns pusgads, kā nomaksāti visi parādi. Trīsdesmit pacietī­bas un cītīga darba gadi. Tiklīdz tie atplaiksnījās at­miņā, visu ķermeni pārklāja lipīgu sviedru kārta. Jā, viņš bija atteicies no visām vēlmēm, no visām jau­nības cerībām. Pareizāk sakot, ģimenes labad tika upu­rēta arī pati jaunība… Reizēm naktīs viņu pārņēma neremdināmas skumjas, tad viņš lēca augšā un viens pats dzēra nesildītu degvīnu, lai rastu mierinājumu. Pārmetot bērniem nevērīgu, vieglprātīgu attieksmi pret naudu un mantām, viņš bieži pieminēja kara gadus un tū­daļ dzirdēja atbildi: «Nu, un? Kāda mums tur daļa?» Tādos gadījumos viņš gandrīz nespēja savaldīties. Ap­valdījis vēlēšanos iesist, izspieda kaut ko līdzīgu smai­dam un jutās vēl nožēlojamak. Tad atkal dzēra, lai at­brīvotos no sasprindzinājuma. Bet tas viss tomēr bija lieliski. Nebūtu tikai to seno dienu mocību! Kaut atkal nesāktos tāda elle, kad cilvēki kļūst līdzīgi vilkiem un gatavi pārkost cits citam rīkli vienas sapuvušas batātes dēļ… Ne par ko neļaut bērniem pārdzīvot to, ko esam pārdzīvojuši mēs paši, — tāda uzmācīga doma mita visos viņa vienaudžos. Ar šo domu viņš dzēra rūgtu rīsa degvīnu lētā krodziņā, uzjautrinājās, stāstīja krodziniecei pliekanus jokus … Reizēm viņš pat uzrāva karalaika dziesmu, ja pie galdiņa gadījās kāds nejaušs apmeklētājs viņa vecumā, un tad jaunie puiši nicinoši raudzījās uz viņiem … Un tomēr bija labi… Lai kā, mēs tomēr centāmies… Dzīve Japānā ievirzījās normālās sliedēs. Ļaudis kļuva . turīgāki, radās iespēja labi ap­ģērbt un sātīgi ēdināt bērnus. Pēdējos gados par ēšanu vispār nebija ne domu, ne runu… Reiz, kad viņi pār­cēlās jaunajā — beidzot savā — mājā, viņš, aiz prieka iedzēris, izkliedza «bandzai». Sieva sadusmojās uz viņu, bet bērni nosodoši paskatījās … Un, lūk, tagad … Vai tiešām šī visai mēreni nodrošinātā dzīve pārvērtīsies īsā sapnī?
   Japāna nogrims… Pilnīgi neticami, bet runā, ka būšot tieši tā… Simts miljonu cilvēku, ar neaprakstā­mām pūlēm izkļuvuši no kara un pēckara posta bez­dibeņa, pusi savas dzīves veltījuši, lai pacietībā un sūrā darbā nodrošinātu labklājību savām ģimenēm un visai valstij.,, Un tagad, pēc dažiem mēnešiem, lai viss tas izzustu vārda tiešā nozīmē? Nogrimtu jūras dzelmē? … Kas viņus sagaida? Pārpildītas lidmašīnas un kuģi, ja vien varēs tajos tikt, nožēlojama veģetēšana svešā zemē, kas nekad nav redzēta, bet tagad viņiem tiks «iz­nomāta», mētāšanās pa bēgļu barakām un nometnēm.., Piedzīvotāju dzīve un savas nepilnvērtības pastāvīga apziņa …
   Kas gaida viņu pašu? Vai viņš būs spējīgs svešā zemē visu sākt atkal no gala. Viņa apgādē ģimene — ne visai jauna sieva un vēl ne visai lieli bērni. Vai viņš atradīs darbu? Vai varēs nopelnīt un atnest mājās tik daudz, lai visi būtu paēduši?
   «Man jau pāri piecdesmitiem, un es esmu ļoti no­guris…» Galvu nodūris, viņš lēni vilkās uz mājas pusi… «Tomēr vēl pacīnīšos! Esmu taču savu bērnu tēvs! Un savas sievas vīrs! Esmu vīrietis, pieaudzis cil­vēks! Viņu labad uzupurēšos vēlreiz.» Jā, nebūs vecum­dienu mierīgās dzīves pēc aiziešanas no darba, uz kuru viņš bija tā cerējis. Nebūs arī krietnā pabalsta par no­kalpotajiem gadiem. Kas par to? Vai līdzšinējā dzīve de­vusi kādus priekus? Tātad, vai nav gluži vienalga? Cik nelaimīgā laikmetā piedzimusi mūsu paaudze!…
   Zeme ierūcās, atkal sākās trīcēšana. Nodzisa visas jau tā blāvās laternas. Atskanēja plīstošu stiklu šķin­doņa. Kaut kur ar dobju troksni bira dakstiņi. Zeme līgojās, bet viņš spītīgi gāja uz priekšu. Vai bija vērts krist izmisumā un lādēt likteni? Cik nav bijis senatnē cilvēku, kas cietuši vēl lielākas mokas un miruši, tā ari neizbaudīdami dzīvē nekā laba. Un cik grūtdieņu nav mūsu pasaulē?… Viņš tomēr kādu laiku nodzīvojis zināmā pārticībā. Pat golfu spēlējis. Ārzemēs pabijis, tiesa, tikai vienu reizi. Arī geišu gadījies apskaut, lētu gan… Un tagad piecdesmit gadu vecumā sākt visu no jauna. Nekā darīt — ja no jauna, tad no jauna…
   Likās, ka arī nakts līgojas taktī… no jauna.,, no jauna … Viņa sirds iestenējās.
   Apkārtnē nebija nevienas dzīvas radības. Tātad ne­viens arī neredzēja, kā viņš — jau pavecs vīrs — ar delnu centās noraust asaras, kas nemitīgi ritēja pa vai­giem, nez kāpēc visu laiku mēģinādams atdarināt kaut ko līdzīgu nožēlojamam smaidam.
   10.
   —   No Ķīnas saņemta atbilde, — Kuņieda pavēs­tīja. — Piekrīt izvietot divus miljonus cilvēku. Tas ir pagaidām, līdz augustam… Turpmāk varēs pieņemt līdz septiņiem miljoniem, bet mūsējie lūdz vēl mazliet palielināt šo skaitli. Sarunas turpināsies.
   —   Kur nu vēl vairāk! — Nakada pakratīja galvu.
   —   Lai cik plaša būtu teritorija, bet valstī, kur uz vienu iedzīvotāju ražošanas apjoms ir tik niecīgs, neko daudz neuzsāksi. Padomā pats kaut vai par pārtikas problēmu!
   —   Ķīnieši izteikuši vēlēšanos pieņemt zemniekus un augsti kvalificētus tehniskos speciālistus…
   —   Kādos rajonos? Vai Guandunas provincē?
   —   Nē, pašreiz norādīta Czjansu province. Iepretī Janczi grīvai uz Cunmindao salas tiek gatavoti dzīvo­jamie rajoni.
   —   Cunmindao sala? — Nakada pacēla galvu.
   —   Man liekas, tai pretī atrodas Usuna cietoksnis?
   —   Jā, nu un kas par to?
   —  Nē, nekas, — Nakada atteica. — Bet ko saka Padomju Savienība?
   —   Kā jau bija gaidāms, uz Piejūras novadu. No­skaidrots, ka Sahalīnas dienvidu daļa un Kuriļu salas arī cietīs, arī tur pilnā spēkā rit iedzīvotāju evakuēšana. Tātad nav ko cerēt uz lielu skaitu kuģu saņemšanu no turienes.
   Beidzot sāka darboties Japānas glābšanas komiteja, ko nodibināja ANO ietvaros. Kaut kas jau bija darīts arī agrāk pēc ANO ģenerālkomisāra sekretariāta bēgļu glābšanas lietās iniciatīvas. ANO ģenerālsekretārs dok­tors Bīns noraidīja lielvalstu pārstāvju priekšlikumu izveidot no dažādu valstu karakuģiem speciālu floti Ja­pānas iedzīvotāju pārvadāšanai. Tā vietā ANO organi­zēja īpašu komiteju, kurā bez lielvalstīm ietvēra vēl septiņpadsmit citas valstis no dažādiem zemeslodes re­ģioniem. Par tās priekšsēdētāju ievēlēja Tanzānijas pārstāvi Mbajo kungu — ANO Āfrikas ekonomiskās komisijas locekli, bijušo ANO Ekonomiskās un sociālās padomes locekli—, viņa vietnieku posteņus ieņēma ASV un PSRS pārstāvji, bet sekretāra amatu izpildīja Mal­tas pārstāvis. Komitejas locekļos ietilpa ne tikai Eiropas, bet arī Āzijas valstu — Indonēzijas, Jordānijas un Ban- gladešas pārstāvji. Par to parūpējās doktors Bīns. Viņš uzskatīja, ka jaunattīstības valstis, kurās vēl nebija iz­gaisušas atmiņas par pašu pārdzīvotajām ciešanām, varēs sniegt Japānai morālu atbalstu, kura vērtība ne- butu mazāka par lielvalstu materiālo palīdzību.
   Komitejas galvenais uzdevums bija vest sarunas ar dažādu valstu valdībām par japāņu bēgļu uzņemšanu, tatad konsultācijas, kuras līdz šim Japāna ievadīja patstāvīgi. Par konsultantu komitejā bija pieaicināts ASV jūras karaflotes viceadmirālis Braunbergers, liels speciālists jūras un gaisa pārvadājumu organizēšanā. Komitejas sastāvā ietilpa, gan bez balsstiesībām, arī Japāna, kuru pārstāvēja Japānas Ārlietu ministrijas speciālais padomnieks Nodzaki Hačirotas kungs un dabaszinātņu doktors Kokonogi Sakihiras kungs — bi­jušais ANO atašejs zinātnes jautājumos, kas šajā pos­tenī bija nodarbojies ar atomenerģijas un izejvielu problēmām.
   Komiteja uzreiz saskārās ar ļoti sarežģītu un visai delikātu jautājumu par bēgļu sadali dažādām valstīm. Pirmajā slēgtajā sēdē Kanādas pārstāvis Ponsona kungs ierosināja izmantot «proporcionālās izvietošanas» principu. Citiem vārdiem sakot, izmitināt japāņu bēgļus proporcionāli katras valsts iedzīvotāju skaitam. Japānas simtdesmit miljonu tauta sastāda 2,8% no visas zemes­lodes iedzīvotāju skaita, kas dotā brīdī sasniedzis četrus miljardus. Tātad katrai valstij jāuzņem tāds bēgļu skaits, kas līdzīgs šīs valsts iedzīvotāju 2.8%. Pie tam atkarībā no konkrētiem apstākļiem dotajā valstī ir pie­ļaujama novirze plus mīnus viena procenta apmērā.
   Šāds projekts ļoti labi raksturoja Ponsona kungu, kas ilgus gadus gan Kanādā, gan vēlāk ANO bija no­darbojies ar pārtikas produktu statistisku uzskaiti, bet mazās un jaunattīstības valstis kategoriski iebilda pret šādu ierosinājumu. Kā problēmas apspriešanas pamat­principu to atbalstīja Rietumeiropas valstis, Padomju Savienība, ASV un Austrālija.
   Mazo valstu pārstāvju vidū dominēja uzskats, ka sadali nedrīkst veikt mehāniski, bet jāņem vērā katras valsts konkrētie apstākļi — klimats, dzīves veids, valsts iekšējā situācija un ekonomiskā varenība—, savu rīcību saskaņojot ar ANO tiešajām rekomendācijām.
   Viens no iemesliem, kas izraisīja jaunattīstības val­stu iebildumus, bija tas, ka šo priekšlikumu iesniedza Kanāda. Šī zeme katru gadu pieņēma vairāk nekā simt­tūkstoš ieceļotāju. Tās iedzīvotāju blīvums bija ļoti niecīgs, bet teritorija, izpletusies turpat desmit miljonu kvadrātkilometru platībā, lielākā visā Amerikas konti­nentā. Tiesa gan, teritorijas trīs ceturtdaļas tika uzska­tītas par nepiemērotām dzīvošanai bargo dabas ap­stākļu dēļ. Ievērojot proporcionālas sadales principu, Kanādai vajadzēja pieņemt septiņsimttūkstoš bēgļu, bet kuluāros valdīja uzskats, ka, ņemot vērā apdzīvojamo platību un nacionālo ienākumu uz vienu iedzīvotāju, šis skaitlis ir pārāk mazs. Tiešās sarunās ar Japānas val­dību Kanāda jau bija piekritusi pieņemt pusotra mil­jona. Tādējādi jau pirms priekšlikuma iesniegšanas Kanāda bija gandrīz divkāršojusi pašai pienākošos normu, līdz ar to uzsverot savu «morālo» pārākumu sa­līdzinājumā ar citām zemēm.
   — Tas, protams, būtu visideālākais variants, — teica priekšsēdētājs Mbajo. — Bet tādā gadījumā mēs neiekļautos termiņos. Vēlāk viceadmirālis Braunbergers izteiks savas domas šajā jautājumā. Bet es pašreiz gribu iepazīstināt jūs ar dažiem cipariem. Divpusēju sarunu gaitā Japāna jau saņēmusi no astoņpadsmit valstīm piekrišanu izmitināt divdesmit miljonus japāņu bēgļu. Šodien dažādās pasaules valstīs jau dzīvo vairāk nekā miljons japāņu — gan agrāk izbraukušie, gan tie, kas nupat paspējuši evakuēties. Teritorijās, kuras Ja­pāna pārvalda saskaņā ar ANO mandātu, plānots pār­celt piecus sešus miljonus cilvēku. Ja tiem pievieno tos pusotra miljona, kurus paredzēts pārvest uz Japānas īpašumā iegūtām vai likumīgi nomātām teritorijām ār­valstīs, tad izrādīsies, ka pašreiz atrasta vieta tikai trīs­desmit miljoniem cilvēku. Kur un kādā veidā izmitināt pārējās trīs ceturtdaļas no Japānas simtdesmit miljo­niem iedzīvotāju, vēl nav izlemts. Protams, pēc ārkār­tējās evakuācijas arī tos vajadzēs nometināt uz pa­stāvīgu dzīves vietu citās pasaules malās. Šajā gadījumā galvenā problēma tieši ir saņemt atļauju viņu izvieto­šanai uz pastāvīgu dzīvi. Tiem trīsdesmit miljoniem, kurus es nupat minēju, pagaidām ir sameklēta tikai evakuācijas vieta, bet nekas vairāk. Neviena valsts vēl nav devusi Japānai atbildi par atļauju apmesties tur uz pastāvīgu dzīvi. Mūsu komitejai steidzīgi — pareizāk sakot, sešu, desmit mēnešu laikā — jāpabeidz sarunas ar visām pasaules valstīm, lai nodrošinātu pārējo astoņdesmit miljonu cilvēku izvešanu. Un tikai vēlāk mēs sāksim nodarboties ar pastāvīga mājokļa meklēšanu visiem simtdesmit miljoniem japāņu.
   —   Bet vai jūs varat iedomāties, ar kādām problē­mām sadursies valsts, kas uz laiku būs pieņēmusi bēgļus, ja evakuēšana ieilgs? — saraucis uzacis, jau­tāja Jordānijas pārstāvis Tūkana kungs. — Vietējo iedzīvotāju naidīgā nostāja, nabadzība bēgļu nometnēs, epidēmiju uzliesmojumi, noziegumi, sadursmes ar ad­ministrāciju ….
   —  Tā ir pilnīga taisnība. Man neērti to sacīt, bet es ļoti ceru tieši uz jūsu valsts smago, bet ārkārtīgi vērtīgo pieredzi, Tūkana kungs, — priekšsēdētājs Mbajo nolika zodu uz melnajām sakrustotajām rokām. •— Jordānijas pieredze ar Palestīnas bēgļiem…
   —  Atklāti sakot, nezinu, kas te varētu būt node­rīgs,.. — Tūkans, noņēmis brilles, ar pirkstu paber­zēja virsdeguni. — Pasaules vēsturē vēl nav bijusi tik liela bēgļu masa. Manas valsts pieredze šajā gadī­jumā neko nedos. Palestīnas bēgļu bija tikai septiņ­simt tūkstoši. Tie gan sastādīja trīsdesmit piecus pro­centus mūsu pašu zemes iedzīvotāju… ak, cik daudz grūtību tas viss sagādāja! Tagad Jordānijas iedzīvo­tāju skaits tuvojas divarpus miljoniem… Bet šoreiz mums jāatrisina problēma, kā izvietot cilvēkus, kuru skaits gandrīz piecdesmitkārtīgi pārsniedz šo jau tā diezgan prāvo ciparu …
   Bangladešas pārstāvis pacēla roku, lai ņemtu vārdu, bet viņu apsteidza viceadmirālis Braunbergers.
   —  Es gribu vispirms kaut ko paskaidrot, — viņš uzsāka, Tūlīt pēc otrā pasaules kara, būdams vēl leitnants, es piedalījos japāņu repatriēšanā no Ķīnas. Man jāatzīmē, ka šādās situācijās japāņi ir ļoti saval­dīgi un viegli pārvaldāmi.
   *— Jā, ari es varu teikt, ka japāņu masas, ja vien tās nav apbruņotas, nesagādā nekādas raizes, — piekrita PSRS pārstāvis Deņikins. — Ja japāņu vidū rodas kādi pārpratumi, tad, kā likums, viņi paši tiek ar tiem galā …
   —   Man gadījies dzirdēt, ka starp japāņu gūstek­ņiem reizēm izcēlušās nekārtības, bet vainīga bijusi laikam pati nometņu administrācija, — viceadmirālis Braunbergers piebilda. — Kā jums zināms, Sabiedroto valstu karaspēks Japānas teritoriju okupēja taisni neti­cami mierīgos apstākļos!
   —   Bet pēdējā pasaules kara pieredze parādīja visai pasaulei, ka japāņi ne vienmēr noskaņoti tik miermī­līgi, — iejaucās Indonēzijas pārstāvis Ardžo kungs. — Tā ir saliedēta, ļoti enerģiska tauta… Vai ir iz­lemts, ko pēc evakuācijas darīs ar Japānas pašaizsar­dzības spēkiem? Vai tie tiks atbruņoti? Cerams, ka paš­aizsardzības bruņotās vienības nepavadīs pārceļotājus līdz apmešanās vietām?
   —   Pēc noteikta evakuācijas posma tie pāries ANO glābšanas spēku štāba rīcība. Pašreiz dominē uzskats, ka tagadējā situācijā Drošības padome var izmantot Japānas pašaizsardzības vienības, lai uzturētu kārtību, bet ar obligātu noteikumu: pavēlnieka postenī jāieceļ ANO rekomendēta militāra persona, — paziņoja ANO ģenerālkomisārs Spopoloss.
   —   Lai kā tas būtu, tagad nav laiks baidīties, bet glābt Japānu! — priekšsēdētājs Mbajo teica dedzīgi un pārliecinoši. — Es uzskatu Ponsona kunga priekšlikumu par ievērības cienīgu, jo tas var kļūt par atbalsta pun­ktu mūsu darbā. Pašreiz neskaršu tā tīri aritmētisko pusi. Kungi, te nav runa par postu, ko izraisījusi pret­runīgu interešu sadursme. Tā nav parādība, par kuru var teikt: «Ko sēsi, to pļausi». Tā ir kolosāla dabas katastrofa, kura tā vai citādi skars visu cilvēci. Mums ir darīšana ar milzīgu — trīssimtseptiņdesmittūkstoš kvadrātkilometru lielu teritoriju, uz kuras japāņi — viena no visspējīgākām un cītīgākajām pasaules tau­tām — daudzu gadsimtu gaitā ar savu darbu un svied­riem veidojusi un krājusi neskaitāmas bagātības, kas vērtējamas dolāru triljonos. Bet tagad šī teritorija ar visām tās vērtībām tiks pilnīgi iznīcināta un aizies bojā. ANO jau ne vienreiz vien aci pret aci sadūrusies ar šausmīgām dabas katastrofām, kad bijusi vajadzīga starptautiska palīdzība cietušajiem. Zemestrīce Grie­ķijā, taifūns Bengālijā, siseņu baru uzbrukums Sīrijai un pēdējā laikā zemestrīces Peru un Nikaragvā… Bet pašreiz runa ir par neredzētu, cilvēces vēsturē nepie­dzīvotu un pēc saviem mērogiem pilnīgi neiedomājamu postažu. Protams, ja neskaita Atlantīdu. Tā ir cilvēces laime, ka šī katastrofa, pēc zinātnieku aprēķiniem, skars tikai ierobežotu Tālo Austrumu reģionu. Tajā pašā ļaikā šī nedzirdētā nelaime būs pārbaudījums visai cil­vēcei. Reālu palīdzību cietušajiem varēs sniegt tikai tādā gadījumā, ja visas pasaules tautas apvienos cen­tienus. Dabiski, mēs ņemsim vērā atšķirības dažādu valstu apstākļos un nacionālajā ienākumā, kā arī rēķi­nāsimies ar katras iekšējām problēmām. Taču, vēlreiz atkārtoju, arī šoreiz visām pasaules tautām jāapvieno­jas, kā tās apvienojās, risinot kodolieroču, kosmosa ap­gūšanas un jūras dzīļu mierīgas izmantošanas problē­mas. Vispirms mums pašiem jāizstrādā vienota pozīcija. Un tad jau katra tauta atkarībā no savas teritorijas plašuma un savas valsts situācijas sniegs vispusīgu palīdzību. Pareizāk sakot, katra tauta atsevišķi un vi­sas kopā. Manuprāt, mums jānodarbojas ar bēgļu sada­les jautājumu, izejot tieši no šādām pozīcijām…
   Tā bija izjusta runa, kas pilnīgi saskanēja ar šī cilvēka raksturu un dzīves gaitām, — viņš jau no pa­šas jaunības, pārstāvot Tanzāniju, darbojās Āfrikas vienotības organizācijā Adisabebā. Visi klātesošie ar dziļu cieņu klausījās priekšsēdētajā.
   —   Pirms ķeramies pie darba, man gribētos panākt, lai mēs visi saprastu, ka šī problēma ir pasaulvēsturiska un vispārcilvēciska, ka tas ir morālisks pārbaudījums visām tautām, nevis tikai kādas vienas Tālo Austrumu tautas personiskā bēda …
   Priekšsēdētāja runu pārtrauca klusināta zummera skaņa. No faksimila aparāta izlēca papīra lapiņa un nogūla uz galda blakus ģenerālkomisāram. Pārskrējis ar acīm tekstam, Spopolosa kungs pasniedza lapiņu priekšsēdētājam. Tas, apmierināti pasmaidījis, paziņoja:
   —   Piedodiet, esmu spiests atrauties. Kopš mūsu komitejas nodibināšanas ir ienācis pirmais tiešais priekšlikums. Mongolijas Tautas Republikas valdība gatava pieņemt pieesimttūkstoš japāņu bēgļu, bet vēlāk atkarībā no apstākļiem pat vēl vairāk…
   Atskanēja diezgan pašķidri aplausi.
   —   Mongolijas teritorija ir vairāk nekā pusotra mil­jona kvadrātkilometru liela, bet iedzīvotāju skaits tikai miljons trīssimt tūkstoši… Šajā tuksnešu un stepju valstī daudz tiek darīts rūpniecības attīstībā un acīm­redzot ir vajadzīgi labi japāņu tehniskie kadri…
   —   Ir saņemts arī Dienvidkorejas pārstāvja ierosinā­jums Ģenerālasamblejai un mūsu komitejai… Lai mēs izskatītu un apspriestu jautājumu, vai paredzētā katas­trofa kādā veidā atsauksies arī uz Korejas pussalas dienvidu daļu, — priekšsēdētājs teica, izlasījis otru la­piņu. — Protams, mūsu dienaskārtībā ir paredzēts ap­spriest nelaimes iespējamo ietekmi uz citiem zemeslodes rajoniem. Tad vēl…
   Iepazinies ar trešo lapiņu, priekšsēdētājs neizpratnē sarauca uzacis, salocīja papīriņu un iebaza to krūšu kabatā.
   —   Piedodiet, tā ir man personiski adresēta zīmīte no Zambijas parstavja …
   11.
   Tanī pašā laikā, kad pasaules avanscēnā enerģiski un pašaizliedzīgi strādāja ANO speciālā komiteja, aiz­kulisēs sāka uzdarboties gluži citādi spēki. Masu infor­mācijas līdzekļi, protams, par to nekā neziņoja.
   Tiešā telefona zvani valstu vadītāju oficiālajās rezi­dencēs Vašingtonā, Maskavā, Pekinā, Parīzē, Lon­donā… Ārēji neuzkrītoši diplomāti, labi nomaskējušās militārās personas un starptautisko jautājumu eksperti speciālās lidmašīnās šaudījās no kontinenta uz konti­nentu. Miglaini mājieni, «izlūkgājieni», bet reizēm arī ziņojumi preses konferencēs — visu veidu diplomātijas ieroči ar steigu tika mobilizēti, lai pēc iespējas ātrāk un sīkāk noskaidrotu spēles partneru nodomus.
   Kādā veidā Japānas izgaišana ietekmēs stāvokli Tā­lajos Austrumos un visā pasaulē? Vai nesabruks pastā­vošais spēku līdzsvars? Bojā taču aizies valsts, kas lielā mērā ietekmējusi mūsdienu dzīves gaitu.
   ASV, Padomju Savienība un Ķīna — katra atse­višķi — sāka pētīt iespējamos zaudējumus no zemes­trīcēm un cunami Āzijas kontinenta austrumu daļā, it sevišķi Korejas pussalā, Piejūras novadā, Dzeltenās un Austrumķīnas jūru piekrastēs un Taivānā. Līdz ar to pastiprinājās aizdomīga rosme ap personām, kas bija vairāk informētas par gaidāmām izmaiņām zemeslodes struktūrā. Plāna D galvenajā štābā sāka pazust da­žādi dokumenti vai arī kāds no tā darbiniekiem tika uzaicināts ierasties «NN viesnīcas hallē», lai slepenās sarunās izlobītu vajadzīgās ziņas. Aizsardzības pār­valdes gaiteņos saradās ārzemju korespondenti un dip­lomāti. Uzrakstus «Nepiederošām personām ieeja aiz­liegta» vairs neviens neņēma vērā. Lieta nonāca pat tik tālu, ka kopa ar dokumentiem pazuda kāds galvenā štāba darbinieks, bet, viņu meklēdams, «izgaisa» jauns ģeogrāfs.
   Kad drošības orgāni paziņoja, ka abi «nolaupītie» atrodas jau aiz Japānas robežām, Jukinaga histēriski iekliedzās.
   —  Mūsu zemei tas ir jautājums, būt vai nebūt, bet šie… Par ko tādi ārzemnieki uzskata mūs — japā­ņus? — klaigāja šis parasti klusais un savaldīgais zi­nātnieks. — Tie divi darbinieki vajadzīgi mums tieši šeit! Cilvēki aiz pārguruma cits pēc cita izkrīt no ierindas!
   —   Nomierinies un netrako… — Nakada savaldīja Jukinagu. — Nesabeidz veltīgi nervus. Viņi darīs visu, lai kaut ko uzokšķerētu. Bet iedomājies, cik skābas būs viņu sejas, kad viņi uzzinās, ka mūsu rīcībā nav nekā­das īpašas informācijas, izņemot to, kas iekļauta ziņo­jumā Starptautiskajai ģeogrāfu biedrībai. Mums taču vienkārši nebija laika izpētīt kataklizmas ietekmi uz tuvākajām teritorijām.
   —  Bet tāds projekts pastāvēja … — Kuņieda iebilda. — Manuprāt, pat vēl pašā sākumā …
   —  Jā, bet līdz tā īstenošanai netikām… — Nakada paberzēja ar sariem apaugušos vaigus. — Lai viņi paši izdara pētījumus un sastāda prognozi.
   Kuņieda zināja, ka, veidojot Japānas nogrimšanas modeli, bija noskaidrojies — kataklizmas ietekme uz tu­vākiem rajoniem būs negaidīti niecīga. Bet šīs problē­mas sīkākai izpētei tiešām neatlika laika. Nosūtījis ģimeni pie radiem uz Vankūveru, Kuņieda joprojām strādāja bez atpūtas, galvu nepacēlis, tagad jau eva­kuācijas komitejas sekretariātā. Plāna D štābs bija pār­gājis komitejas pakļautībā, bet praktiski visi ieņēma savas agrākās vietas: štāba priekšnieks bija kļuvis par komitejas priekšsēdētāja vietnieku, bet Kuņieda pildīja viņa sakarnieka pienākumus. Notikumi attīstījās straujā tempā, izvirdumi un zemestrīces nerimās, Klusā okeāna piekrastes iegrimšana un horizontālā pārvietošanās kļuva arvien redzamāka. Paralīzes stāvoklī pamazām nonāca visas tautas saimniecības nozares. Ļaudis sa­ņēma savu ikdienas pārtikas devu un gaidīja …Pacie­tīgi gaidīja, kad viņiem pienāks laiks sapulcēties noteik­tajā stundā un vietā …
   Bet starptautiskās sfērās viss ritēja noteiktajā kār­tībā. ASV prezidents konferencē Baltajā namā pazi­ņoja: lai piedalītos Japānas iedzīvotāju izvešanā, tās ūdeņos nosūtīti ne vien tie kuģi, kurus jau nofraktējusi Japānas valdība, bet arī ASV Septītā juras karaflote, un visdrīzākajā laikā tai sekos daļa Pirmās flotes.
   Glābšanas operācijās, protams, piedalīsies visi Tālo Austrumu GKS un Piektā gaisa flote, kā arī Septītās un Trīspadsmitās gaisa flotes transportlidmašinas. Vel nav galīgi izlemts bēgļu skaits, kurus varēs piemitināt ASV, bet pašreiz valdība pieņēmusi lēmumu izvietot Klusā okeāna piekrastē divus miljonus cilvēku. Jautā­jums par bēgļu ievešanu valsts iekšējos rajonos tuvā­kajā laikā tiks saskaņots kongresa.
   Kāds žurnālists aizrādīja, ka transportlīdzekļu dau­dzums neatbilst bēgļu skaitam, kurus ASV gatavojas uz­ņemt. Prezidents paskaidroja, ka Amerikas kuģi un lid­mašīnas pārvadā iedzīvotājus arī uz citām valstīm, kas devušas piekrišanu izmitināt evakuētos. Tā, piemēram, jūras karaflote jau pārveduši gandrīz pusmiljonu cil­vēku.
   Komentētājs kara jautājumos, kas atradās starp korespondentiem, jautāja, ar ko izskaidrojama ameri­kāņu karakuģu pārvietošanās uz Kluso okeānu. Piemē­ram, tā rietumdaļā esot manīts prāvs skaits lielu atom­zemūdeņu. Lidmašīnu bāzes atomkuģis «Eisenhovver», kas ietilpst Otrajā flotē, atstājis Atlantijas okeānu, parādījies Āzijas akvatorijā. Tas esot redzēts Taizemes Satahipas karaostā. Vai šiem kuģiem arī kāds sakars ar palīdzības sniegšanu Japānai? Prezidents atbildēja, ka zemūdenes paredzētas izmaiņu pētīšanai jūras dibenā, bet «Eisenho\ver» palīdzēs Klusā okeāna jūras karaflotei veikt glābšanas darbus.
   Bet visi gluži labi saprata, ka šie pasākumi vērsti pret Padomju Savienības Ziemeļu un Tālo Austrumu flotēm, kuru darbības aktivizēšanos sakarā ar japāņu kataklizmu varēja paredzēt Klusā okeāna ziemeļu un rietumu sektoros. Un tiešām, pie Aļaskas jau bija manī­tas Četras padomju atomzemūdenes, kas caur Beringa jūras šaurumu bija izpeldējušas no Ziemeļu Ledus oke­āna. Arī Cusimas rajonā pieauga padomju karakuģu skaits. Bet, kad Japānas Aizsardzības pārvalde nosūtīja ASV Klusā okeāna karaflotes pavēlniecībai ziņojumu, ka Korejas jūras šaurumu šķērsojuši padomju helikop­teru bāzes kuģis, kas vēl nesen bija dislocēts Vidus­jūrā, un divi ar raķetēm apbruņoti iznīcinātāji no Bal­tijas jūras karaflotes, amerikāņi sāka nervozēt. Kļuva zināms, ka abi šie karakuģi no Baltijas jūras iegājuši Ziemeļjūrā, vēlāk manīti Atlantijas okeāna dienvidos, atklātā jūrā papildinājuši degvielas krājumus, apbrau- kuši apkārt Labās Cerības ragam, Indijas okeānā sa­tikušies ar helikopteru bāzes kuģi un no turienes iera­dušies Tālajos Austrumos.
   Baltijas eskadra Korejas jūras šaurumā! Vēl nesen šāda ziņa būtu pielīdzināta bumbas sprādzienam, bet tagad Japānai nebija laika par to domāt. Pašaizsardzī­bas jūras spēku sargkuģi tika nosūtīti glābt iedzīvotā­jus, kas bija cietuši no izvirdumiem Sakuradzimas salā un Osumi pussalā. Tur notika ne tikai zemestrīces, bet strauji sēdās arī piekrastes rajoni.
   Amerikāņu lidmašīna, virs Fukues salas fotografējot Ontakes smailes izvirdumu, Japānas teritoriālo ūdeņu tuvumā ieraudzīja nepazīstamus savāda izskata kara­kuģus, kas lielā ātrumā virzījās uz ziemeļiem. Lidma­šīna tos nofotografēja un pārraidīja attēlu uz štābu. Viens no šiem trim kuģiem, kuri acīmredzot devās vai nu uz Nadžinas ostu Korejas ziemeļos, vai arī uz Vla- divostoku, nedēļu vēlāk izraisīja vispārēju izbrīnu, bez iepriekšēja brīdinājuma, ar nolaistu karogu izbraucot cauri Cugaru jūras šaurumam ar trīsdesmitpiecu mezglu ātrumu. To visu pamatīgi novēroja no Sirakami un Tapi zemesragiem. Nepagāja ne stunda, kad kuģis jau bija pazudis Klusā okeāna miglā.
   Japānas Aizsardzības pārvalde nekavējoties ziņoja valdībai par notikušo un jūras transporta kustības dro­šības nolūkos lūdza izteikt kategorisku protestu. Ārlietu ministrija sarosījās, bet tālāk arī neko nedarīja. Toties Ķīna iesniedza stingru protestu sakara ar padomju zemūdenes «provokatorisko rīcību» Cindavas rajonā.
   Bet pa to laiku, izpildot savu morālo pienākumu, Padomju Savienības jūras karaflotes un transportkuģi, kā arī «Morflot» pasažieru un preču kuģi sāka pārva­dāt japāņu bēgļus un viņu īpašumus no Rumoi, Akitas, Ņiigatas, Naoecu, Tojamas, Curugas, Maidzuru un Sa- kaiminato ostām uz Nahodku un Vladivostoku.
   Visas pasaules uzmanības centrā nokļuva Klusā okeāna ziemeļrietumu sektors. Sevišķi rūpīgi tur no­tiekošajām izmaiņām sekoja tās valstis, kurām šajā rajonā bija savas intereses. ASV neslēpti nervozēja, vē­rojot Korejas pussalu. Divdesmit četras stundas pēc ārkārtējā stāvokļa pasludināšanas Japānā Dienvidkorejā izziņoja kara stāvokli. Situācija krasi saasinājās. Ne­dēļu vēlāk Dienvidkorejā mobilizēja daļu rezervistu. Dienvidu rajonos reizēm izcēlās nelielas zemestrīces. Kļuva skaidrs, ja tās pieaugs spēkā, tad dienvidaus­trumu piekrastes iedzīvotāju vidū neizbēgami izcelsies panika. Kjūsjū salas ziemeļdaļas iedzīvotāji patvaļīgi sāka pārcelties uz abām Korejas pussalas valstīm un Ķīnu. Pārbiedētie un nomocītie cilvēki neviļus kļuva par dažādu baismīgu baumu avotu, kas iespaidoja Dienvidkorejas vietējos iedzīvotājus, un arī tie sāka meklēt patvērumu tālāk uz ziemeļiem.
   Dienvidkorejas valdība iesniedza Japānas valdībai protestu un paziņoja, ka visi japāņi, kas izcelsies tās teritorijā, tiks internēti kā valsts robežas pārkāpēji, bet pret visiem kontrabandas kuģiem krasta apsardze at­klās brīdinājuma uguni. Turpmāk rīkosies vēl stingrāk: robežas pārkāpējus nodos lauku kara tiesai, bet visus kuģus, kas bez atļaujas tuvosies Dienvidkorejas kras­tiem, nekavējoties nogremdēs. Taču nekādi uzsaukumi no japāņu sargkuģiem nespēja aizkavēt cilvēkus, kas mēģināja šķērsot jūras šaurumu zvejnieku kuģīšos un laivās. Tādēļ izcēlās vesela virkne nepatīkamu starp­gadījumu. Dienvidkorejas valdība ziņoja Japānas val­dībai, ka daudzas japāņu ģimenes apcietinātas par «mu­sinošu darbību iedzīvotāju vidū». Lauku kara tiesas gan vēl nedarbojās, bet jau kļuva gluži skaidrs, ka
   Dienvidkorejas valdība nolēmusi izmantot šo incidentu savtīgos nolūkos.
   No valdības viedokļa Dienvidkorejai lielas briesmas draudēja, tā sakot, gan no frontes puses, gan no aiz­mugures. Kritiskai situācijai izveidojoties, bēgļi varēja iebrukt valstī, pārejot pamiera līniju ar KTDR, kā arī no jūras puses. Japāna nekad nebija sniegusi Dienvid­korejai tiešu militāru palīdzību, bet allaž vairāk vai mazāk nosegusi tās «aizmuguri». Japānai izzūdot, šāda seguma, pēc Dienvidkorejas valdības domām, vairs ne­būs, un tad spēku bilance Korejas pussalā tiks stipri iedragāta. Tātad tupmāk varēs paļauties tikai uz ASV juras karaflotes spēkiem.
   Savienotās Valstis, protams, vēlēdamās tādos ap­stākļos nodemonstrēt savu varenību, sakoncentrēja it kā Japānas glābšanai milzīgus bruņotos spēkus. Bet šāda demonstrācija ne visai saskanēja ar to kursu, kādu ASV valdība realizēja septiņdesmito_ gadu sā­kumā, proti — spiediena samazināšanu uz Āzijas val­stīm, jo gan pašā Amerikā, gan ārzemēs bija stipri jū­tama šī spiediena smagā nasta. Bet tagad ASV atkal varēja nokļūt diezgan grūtā situācijā.
   Savienotās Valstis uzskatīja Ķīnu par vienīgo valsti, kas Tālajos Austrumos spēj aizstāt Ameriku un izveidot «aizsargvalni pret Padomju Savienības ietekmes izpla­tīšanos». Samazinājušas spiedienu uz Ķīnu, ļaujot tai pašas spēkiem novērst iekšējo krīzi, ko bija izraisījusi «kultūras revolūcija», ASV zināmā mērā atraisīja tai rokas, atbrīvodamas to no «operācijām divās frontēs». Atbrīvojušās no smagās nastas Āzijā, Savienotās Val­stis līdz ar to atviegloja savu dzīvi arī Eiropā. Bet Ķīna ar tās milzīgo teritoriju — no Tibetas līdz Mandžūrijai un no Indijas līdz Tālajiem Austrumiem — pēc ameri­kāņu doktrīnas, bija milzīgs «pirmās nozīmes aizsarg- valnis» pret «spiedienu no ziemeļiem».
   Starptautiskās attiecības saasinājās, kļuva arvien daudzšķautņainākas un sarežģītākas. Taču pašos pa­matos tās tāpat kā agrāk balstījās uz vienkāršā «fiziskā spēka». Bet, lai cik fantastiski būtu izkopta virves dejotāja meistarība, ja virve pārtrūkst, tad tomēr arī viņš, pakļaujoties fizikas likumiem, neizbēgami krīt lejup.'..
   Ap salu virkni, kas arvien vairāk saira, ap simt- (lesmitmiljonu cilvēku kopu, ko liktenis bija novieto­jis uz trīssimt septiņdesmit tūkstoš kvadrātkilo­metru lielas laika degļa bumbas, risinājās nežēlīga un nepielūdzama figūru pārvietošana «spēka šaha spēlē», bet likteņa skartie pa to laiku vērīgi ieklausījās bum­bas pulkstenī, kurš bez tikšķēšanas un ciparnīcas skai­tīja viņu atlikušās dzīves stundas. «Spēļu mašīna» tika ieslēgta, lai risinātu «gaidāmās situācijas» mīklas, ņe­mot vērā postījumus, katastrofas un cilvēku upurus vienīgi no tā viedokļa, kā izmainīsies figūru izvietojums uz dēļa. Sādā šaha spēlē humānisms nav nekas vairāk kā tikai viens no gājieniem… Patlaban no dēļa vaja­dzēja pazust vienam tornim. Šīs bojāejai nolemtās figūras dēļ daudzām valstīm draudēja jauna politiska krīze. Izveidojās apstākļi, kuros — ja vien būtu vēlē­šanās — svaru kausi nosvērtos par labu Korejas Tautas Demokrātiskajai Republikai. Tieši ar to varēja izskaid­rot Dienvidkorejas vadītāju nervozitāti — speciāls vest- nieks devās uz Vašingtonu, armijas pārstāvji apmek­lēja Havaju salas.
   Pēc protesta par teritoriālo ūdeņu pārkāpšanu Cin- davas rajonā Pekinas radio sāka gausties par padomju karaspēka pārvietošanos gar Ķīnas ziemeļaustrumu robežu. «Zeņmiņžibao», atkārtodama robežkonflikta ilg­gadējo vēsturi, nopublicēja rakstu «Būsim gatavi at­raidīt revizionistiskā imperiālisma draudus». Aģentūra «France Presse» ziņoja no Pekinas, ka Ziemeļķīnas kara apgabalā paredzama ķīniešu karaspēka pārvietošanās. Un tieši tajā laikā ASV atomraķešnesējs «Trackston», kas piederēja Septītajai flotei, izbrauca no Dienvidkore­jas InČhonas ostas un pāri Dzeltenajai jūrai devās uz dienvidiem. Austrumķīnas jūrā tas sniedza palīdzību ķīniešu kara kuģītim, kas bija cietis ne visai spēcīgā taifūnā. «Trackston» kapteinis darīja zināmu ķīniešu pusei par sniegto palīdzību un lūdza saņemt izglābtos. Kā atbilde atnāca gluži negaidīts ielūgums ierasties stratēģiski svarīgajā Šaņdunas pussalas Veihajas ostā. Tur «Trackston» sagaidīja karakuģu ceremoniālā ierinda un milzīgs līksmu ļaužu pūlis. Tikai tad «Trackston» kapteinis un viņa palīgs atcerējās to, kas viņus bija pārsteidzis, bet kam viņi tajā brīdī nepievērsa lielu uz­manību: uz viņu izglābtā nelielā sargkuģīša atradās iznesīgs virsnieks, kas pilnībā pārvaldīja angļu valodu. Kapteiņi, protams, nekomentēja skaļi savas domas, tikai saskatījās un aplūkoja sarkanos un zvaigžņoti strīpainos karogos ietērpto ostu, kas drebēja no salūta zalvēm.
   Ja jaunā figūru kombinācija uz šaha dēļa Tālajos Austrumos izraisīja veselu vētru, tad zemeslodes pre­tējā pusē, Eiropā, tā izpaudās tikai vieglā satraukumā. Atsāka uz laiku atliktos NATO karaspēka manevrus, bet Maskavā, Varšavā, Parīzē un Zenēvā vairākkārtīgi atkārtojās dažādas tikšanās. Šo sarunu mērķis bija noslēgt vienošanos, kas nepieļautu nekādu kara dar- bību Japānas bojāejas dēļ. Bet sarunām bija vēl arī cits, slepens aspekts: paredzēt militāri stratēģisko situ­āciju Tālajos Austrumos un lomu, kāda tajā piederēs Amerikai, Ķīnai un Padomju Savienībai pēc Japānas izzušanas. Katra valsts centās pārvietot figūras tā, lai nosargātu savas intereses, un ar bažām vēroja konku­rentus. Visi, protams, cerēja, ka ar ieinteresēto pušu klusu piekrišanu atkal iestāsies jauns spēku līdzsvars.
   Sevišķi apdraudēta bija ASV stratēģija Klusā oke­āna ziemeļdaļā. Kad galīgi nogrims Japānas arhipe­lāgs, kas kopā ar Rjūkjū salu loku stiepās trīstūkstoš kilometru garumā gar Eirāzijas austrumu piekrasti, Savienotās Valstis, zaudējušas karabāzes Japānā, šajā plašajā reģionā varēs izmantot tikai divus atbalsta punktus — rietumos Taivānu, ziemeļos Midveju — un ne ar ko vairs nebūs atdalītas no Padomju Savienībai piederošās Sibīrijas un Tālo Austrumu krastiem.
   Vienlīdz arī PSRS Tālo Austrumu aizsardzībā Ja­pānas salas pildīja «bufera zonas» lomu. Tās varēja izmantot amerikāņu kara bāzu izvietošanai, bet tās ne­derēja tiešām kara operācijām. Tātad turpmāk garum garā līnijā divas lielvalstis nostāsies aci pret aci. At­veriet Tālo Austrumu karti, sameklējiet uz tās Klusā okeāna Ziemeļu sektoru un ar pirkstu aizklājiet salu ķēdi, kas ieskauj Eirāzijas kontinenta austrumu malu. Jūs ieraudzīsit, cik kaila kļūst piekraste — Āzijas saus­zemi no Korejas pussalas uz austrumiem līdz pat Pie­jūras novadam tieši apskalos Klusā okeāna viļņi. Un tagad pamēģiniet iedomāties sevi tās personas vieta, kas atbildīga par «aizsardzības sistēmu» un «līdzsvaru» uz šīs jaunās, atkailinātās piekrastes līnijas!
   Nedēļu pēc padomju helikopteru bāzes kuģa iera­šanās Vladivostokā Ķīna negaidīti izmēģināja nelielas jaudas taktisku kodolieroci. Eksperiments notika kādā lekšmongolijas autonomā rajona tuksnesī. Trīs dienas vēlāk Kolombo noslēdzās Indijas, Ķīnas, Padomju Sa­vienības un ASV ārlietu ministru vietnieku sanāksme, kurā tika paziņots, ka pastāv iespēja sasaukt ieintere­sēto valstu apspriedi, lai visaugstākā līmenī kompleksi aplūkotu Tālo Austrumu jautājumu.
   «Japānas problēma» atsaucās pat tik tālās valstīs kā Brazīlija. Tur agrāko japāņu ieceļotāju vidū pēkšņi uzradās revanšistu grupiņas, kas palaida baumas, ka Japānas karaspēks beidzot iebruks Brazīlijā. Un tad gluži negaidīti satraucās arī Dienvidrietumāfrika…
   ANO speciālās komitejas priekšsēdētājs Mbajo uz dažām minūtēm aizgāja no apspriedes, kas ilga jau gandrīz astoņas stundas, lai satiktos ar Zambijas pār­stāvniecības padomnieku Kitovas kungu. Abi bija iepa­zinušies, apspriežot Tanzānijas dzelzceļa būves projektu.
   —   Nepatīkamas komplikācijas… — padomnieks Kitova paziņoja, vedot Mbajo uz halles tālāko stūri. — Saņemtas ziņas, ka Dienvidāfrikas Republika slepeni iesūta Namībijā bruņotas vienības…
   —   Vai tiešām mūsu nodomi būtu izpausti? — priekš­sēdētājs cieši saknieba pilnīgās lūpas. — Nevar būt. Pat Namībijas problēmu padomē neviens nav iepazīs­tināts ar šo plānu… Var pieļaut tikai vienu vari­antu — kad pēc Ģenerālās Asamblejas lēmuma uzsāka darbu speciālā komiteja, Dienvidāfrikas valdība vien­kārši būs uzminējusi šādu varbūtību.
   Namībija, kuru kādreiz sauca par Dienvidrietum- āfriku, bijusī vācu kolonija, kas ziemeļos robežojās ar Angolu, austrumos ar Zambiju un Botsvanu, bet dien­vidos ar Dienvidāfrikas Republiku, pēc pirmā pasaules kara saskaņā ar Tautu Savienības lēmumu kļuva par Dienvidāfrikas Republikas mandāta teritoriju. Pēc otrā pasaules kara, kad pastiprinājās Āfrikas koloniju atbrī­vošanās kustība, Ģenerālā Asambleja nolēma, ka šai teritorijai ne vēlāk kā 1968. gadā jāpiešķir pilnīga ne­atkarība. Bet Dienvidāfrikas Republika nepiekrita šim lēmumam un sāka pat ierobežot vietējo iedzīvotāju autonomiju. 1971. gada jūnijā Starptautiskā tiesa Hāgā pieņēma lēmumu, ka Dienvidāfrikas Republikas klātbūtne Namībijā ir nelikumīga, bet DĀR, atsaucoties uz savām mantiskajām tiesībām, turpināja palikt tās te­ritorijā. Un tad ANO, balstoties uz mandātu, kas tai deva tiesības pārvaldīt Namībiju, nosūtīja uz turieni savu ģenerālkomisāru. Tā Namībijā sākās divvaldība.
   Pēc Ģenerālās Asamblejas lēmuma Zambija, kas bija Dienvidāfrikas nacionālās atbrīvošanās kustības atbalsta punkts, kopā ar kaimiņvalsti Tanzāniju izstrā­dāja plānu par liela skaita japāņu bēgļu, apgādājot tos ar ANO «aizsargrakstiem», pārcelšanu uz Namībiju, kas de iure skaitījās ANO mandāta teritorija. Ar šo plānu cerēja trāpīt diviem zaķiem uzreiz — izpildīt hu­mānu pienākumu un reizē ar to nodrošināt jaunattīstī­bas valsti ar augsti kvalificētiem tehniskiem speciā­listiem …
   —   Manuprāt, jautājums nekavējoši jāapspriež mūsu padomē,,. — priekšsēdētājs Mbajo ierosināja. — Tajā pašā laikā mēs centīsimies uzņemt to mūsu komitejas sēdes darba kārtībā. Un, lai tur vai kas, iztirzāsim šo lietu kopā ar ģenerālsekretāru.
   Pēkšņi hallē izcēlās liels troksnis. Cilvēki steidzīgi devās uz izeju.
   —   Vai kas noticis? — Mbajo kungs jautāja garām ejošam kalpotājam.
   —   Sešos CBS sāks translāciju caur kosmosu, — tas neapstājoties paskaidroja. — Tiešā pārraide no Ja­pānas. Notikumu vietā komentārus sniegs pats Eds Horkinss. Saka, ka būšot vienreizējs skats …
   —   Iesim? — Kitova arī paspēra dažus soļus uz to pusi, kur aizgāja visi citi.
   —   Uzgaidiet, — Mbajo milzīgā roka satvēra padom­nieka piedurkni. — Palūkojieties…
   Halles stūrī, uz kuru norādīja priekšsēdētājs, viņš ieraudzīja nelielu, pavecu austrumnieciska izskata kungu ar pussirmu galvu, kas, novērsies no ārā plūs­tošās cilvēku straumes, raudzījās Ņujorkas asinssar- kanajā saulrietā. Viņa pleci bija bezspēcīgi nolaisti, rokā trīcēja brilles. Vīrietis izvilka no kabatas mutau­tiņu un pielika to pie acīm.
   —   Misters Nodzaki no Japānas, mūsu speciālās komitejas īpašais loceklis… — Mbajo teica klusinātā, afrikāņiem raksturīgā zemā balsī. — Iedomājieties sevi viņa stāvoklī! Grimst viņa dzimtā zeme. Teritorija, kurā no paaudzes uz paaudzi dzīvojuši viņa tēvi un tēvu tēvi. Izgaisīs Japānas kalni, upes, džungļi un ste­pes, kur dus senču gari… Viss pazudīs,.. Gan māj­dzīvnieki, gan putni, gan plēsīgie zvēri.., Mājas, cie­mati, Tokija, senču kapi… arī pērtiķi un nīlzirgi…
   —   Vai tad Japānā ir pērtiķi un nīlzirgi?,, — pa­domnieks Kitova norūca, taču viņa tonī nebija ironijas. Balss skanēja skumji un līdzjūtīgi.
   —   3im vecajam sirmgalvim grūti. Tas ir sapro­tams, — Mbajo teica, uzliekot roku padomniekam uz pleca. — Viņa tautieši patlaban skraida, meklējot glā­biņu drošākā vietā, gaidot, kad sitīs viņu stunda… Mātes, bērni… Bet viņam jānoraugās uz to visu, sē­žot ērtā telpā šajā klusajā un mierīgajā pilsētā… Jā­skatās, kā viss, kas viņam tuvs, iet bojā, jāskatās, kā šīs ainas mijas ar komercreklāmu …
   —   Jums taisnība… — Kitova piekrita. — Televi­zors ir kaste, kas derīga izklaidēšanai. Kinofilmas, ko­mēdijas — tas ir labi, bet vai vajadzētu tiešās pārrai­des no traģisku notikumu vietām?… Mūsu valsti pat radies jautājums, vai televīzijā būtu jārāda prezidenta uzstāšanās un runas. Risinās diskusija, vai pilsoņi spej pilnā mērā uztvert valsts galvas vēstījumus tautai, ja viņš griežas pie klausītājiem no televizoru ekrāna…
   —   Pieiesim pie viņa, — priekšsēdētājs, pamanījis, ka vecais Nodzaki iebāž kabatā mutautiņu, pavilka padomnieku aiz piedurknes. — Tikai bez mierinājumiem. Viņš ir īsts vīrietis. Pajautāsim, ko viņš domā par mūsu projektu.
   Piegājuši pie vecā vīra, viņi sadzirdēja balsis, kas atskanēja no gaiteņa:
   —   Kāda vieta pašreiz grimst?
   —   Labi nesapratu, bet laikam teica, ka Sikoku sala…

   1.
   Pirmo milzīgo triecienu Kinki apgabals saņēma trīs­desmitā aprīļa rītā pulksten piecos un vienpadsmit mi­nūtēs. Šajā dienā pirmo reizi seismisko novērojumu vēsturē Atlantijas okeāna rietumu sektorā tika reģis­trēts jauns zemestrīces veids, kuru nosauca par «ze­mestrīci ar superplašu epicentru».
   Aprīļa beigas.. . Šis laiks Japānā pazīstams kā «zelta nedēļa», kad cilvēki cenšas nokļūt tuvāk dabai un saulei. Tie lielās grupās dodas ārā no pilsētām, pēc iespējas tālāk prom. Prieks un līksme sit augstu vilni. Tā bijis no gada gadā, tā bija arī pērn … bet šogad…
   Galvas nokāruši, no bailēm un izsalkuma novārguši bāli cilvēki nepārtrauktā straumē plūda pa ceļiem, ne­sot uz muguras zīdaiņus, pie rokām turot vecākos bēr­nus, stiepjot līdzi savu iedzīvi — cik nu katrs spēja panest. Viņi gāja uz pulcēšanās vietām. Izmantot perso­niskās mašīnas bija aizliegts. Bēgļus organizēti pārva­dāja nelielos kuģos, pa dzelzceļiem, autobusos, kravas automašīnās un taksometros. Transporta līdzekļi dar­bojās gan dienu, gan nakti, nogādājot evakuējamos no sapulcēšanās punktiem uz lidlaukiem vai jūras ostām. Bet zeme drebēja un trīcēja. Sabruka ieži un veseli kalni, noslīdeņi aizsprostoja upes, sabrukušie nami aiz­bēra ielas. Daudzās vietās vēl darbojās spēcīgi buldo­zeri …
   No Kansaja apgabala sešu prefektūru trīsdcsmitmil- jonu iedzīvotājiem aprīļa trīsdesmit dienās ar gaisa un ūdens transportu uz ārzemēm tika evakuēti trīsarpus
   miljoni. Gandrīz visas jaunās lidostas jau bija applū­dušas, tādēļ vecajam Itami lidlaukam varonīgi vaja­dzēja uzņemties galveno slodzi. Zemestrīcēs arī tur bija cietuši skrejceļi un dispečeru radiolokators, bet, pa­teicoties pašaizliedzīgam trieciendarbam, kāds nebija pieredzēts kopš starptautiskās izstādes «Expo-70», līdz pirmā aprīļa rītausmai, viss tika atjaunots. Tagad lid­osta varēja pieņemt arī smagās transkontinentālās lid­mašīnas.
   Itami sakoncentrējās viss personāls no slēgtajām Rietumjapānas lidostām, tādēļ, sākot ar trešo aprīli, va­rēja ieviest diennakts darba režīmu. Katru dienu lidma­šīnu pacelšanās un nolaišanās skaits sasniedza piecus simtus.
   Evakuācijas plāns pa jūras ceļiem netika izpildīts. Piestātnes cita pēc citas izstājās no ierindas. Sēsties kuģos vajadzēja atklātā jūrā. Osakas Konohana un Taisjo rajoni pilnīgi pazuda zem ūdens, Bentenas pie­stātne arī nogrima jūras dibenā, tādēļ nācās izmantot Adzi un Sinjodogavas upju augšteces krastus un Sa­kai ostu. Hjogo prefektūrā lietojama vairs bija tikai vecā Kobes osta, bet pie pārējiem muliņiern izdevās iz­veidot peldošas piestātnes. Sevišķi stipri cietušas bija Vakajamas un Mies prefektūru ostas, no kuru caurlai­des spējām bija palikusi labi ja desmitā daļa. Un tomēr bēgļu iesēšanās kuģos netika pārtraukta ne dienu, ne nakti. Talkā nāca pašaizsardzības spēku un amerikāņu flotes desantkuģi, plakandibena rūdas kuģi un pat pie­pūšamās laivas. Izmantoja it visu jūras piekrasti un vēl daudzu upju grīvas. Tā mēneša laikā izdevās izvest trīs miljonus un divi simti tūkstošus cilvēku. Sis skait­lis bija diezgan tuvs ieplānotai normai. Uzskatīja, ka desmit mēnešu laikā Kinki apgabals tiks galā ar no­sprausto uzdevumu. Un Kinki evakuācijas štābs tur­pināja strādāt ar neatslābstošu enerģiju, lai maijā sa­sniegtu vēl lielākus rādītājus un turpmāk ik mēnesi varētu pārcelt piecus miljonus bēgļu. Kinki štābam bija uzdots evakuēt arī daļu Okajamas un Tokusimas pre­fektūru iedzīvotāju. Tādēļ štābs, paredzot, ka jūnija lietu laikā samazināsies gaisa pārvadājumi, bet augusta un septembra taifūnu periodā saruks visu veidu transporta līdzekļu reisi, atlikušajos mēnešos no­lēma krasi palielināt evakuējamo skaitu.
   Trīsdesmitajā aprīlī — tāpat kā visās citās dienās — cilvēki, kas bija sagaidījuši savu kārtu doties ceļā, bariem plūda uz lidlaukiem un ostām. Bet tie, kam rinda vēl nebija pienākusi, gulēja nemiera pilnā miegā, sagatavojuši pašu nepieciešamāko ārkārtējas evakuā­cijas gadījumam.
   Osakas lidostā cits pēc cita piebrauca lieli autobusi un kravas automašīnas. Cilvēki klusēdami kāpa ārā, klusēdami stājās garu garā rindā, piereģistrējās un, tāpat klusēdami, pazuda lidostas ēkā. Zīdaiņi mierīgi gulēja mātēm uz muguras, un tikai nedaudz vecāki bērni priecājās, it kā dodamies rotaļās.
   Līdzīgi skati bija vērojami Kobes ostā, pie Majas mola un pie ūdenī iegrimušajām Mikages, Uodzaki un Asijas piestātnēm, Jodo, Adzi un Kidzu upju lejtecē, kā arī Sakai ostā. Bēgļi kāpa Japānas, Amerikas, Aus­trālijas, Holandes, Anglijas, Grieķijas, Panamas, Libē- rijas, Zviedrijas un citu valstu pasažieru un preču ku­ģos, starp kuriem bija arī steidzīgi pārbūvēti ogļu un rūdu vedēji. Konteineru kuģos konteineru vietā krāva kapsulu mājas … Izmantoja visas iespējamās piestāt­nes — gan stacionārās, gan peldošās. Kuģi, kas jau bija sagatavojušies iziet atklātā jūrā, nopūta stieptu, zemu svilpienu un, atstājot aiz sevis garas putu pē­das, ar priekšgalu pagriezās uz Kī jūras šauruma pusi. Starp milzīgajiem laineriem šaudījās sīki velkonīši, kuru griezīgās sirēnas burtiski saplēsa vēso rīta gaisu.
   Pulksten piecos un desmit minūtēs Osakas lidostā no dienvidrietumu puses sāka nolaisties aviokompāni­jas «Sabena» lidmašīna «Boeing-707». Iegājusi radio- bākas zonā, tā nolieca aizspārņus, izlaida šasiju un, laižoties arvien zemāk, tuvojās skrejceļam B.
   Ziemeļrietumos virs Roko kalniem griezās tikko gaisā pacēlusies Holandes Karaliskās Aviācijas lidma­šīna «DC-8-62». «Kabatā» pie skrejceļa savu kārtu gaidīja «Pan-American» kompānijas reaktīvais milze­nis, kam vajadzēja pacelties pēc «Sabena» lidmašīnas nolaišanās. Rezerves skrejceļos darbināja dzinējus ar pasažieriem pārpildītās «Ņiko» un «Lufthansa» lidma­šīnas. Visā lidostā valdīja saspringta rosme.
   «Sabena» lidmašīna nosēdās bez starpgadījumiem. Caur lidostas ēkas stikla durvīm bija labi redzams, kā tā līdzīgi bultai aizšāvās pa skrejceļu. Cilvēki, kas šajā
   brīdī lūkojās ārā pa logiem, caur tumšo mākoņu sprau­gām ieraudzīja izšaujamies žilbinoši baltu gaismu.
   Kobē, Majā un uz kuģiem, kas atradās starp Osaku un Kobi, šo spilgto uzliesmojumu varēja saskatīt vēl skaidrāk. Pāri visam dienvidu apvārsnim no austrumiem uz rietumiem pārskrēja ugunīga šautra. Nākošā acumirklī tā pārvērtās liesmojošā segā, kas pārklāja visu debess jumolu. Uz tās fona skaidri iezīmējās Kongo, Kacuragi un Ņidzjo kalnu silueti.
   Bija saskatāmi pat tālo Kisjū, Sikoku un Avadzi salu kalnu stāvi. Spilgto liesmu segu vietumis pār­šķēla zaļganas un violetas lauztas līkloču svītras. Lies­mojošā seģene trīskārt noplanēja no austrumiem uz rietumiem un atpakaļ. Cilvēki piestātnēs un uz kuģiem sāka uztraukties.
   Asijas ostā bija noenkurojies kuģis «Osumi-maru» — preču un pasažieru kuģis, kura tilpums pārsniedza div­desmit sešus tūkstošus tonnu. Kapteinis uzkāpa uz til­tiņa un, noklausījies sargmatroža ziņojumu, skaļi no­žāvājās. Tajā brīdī uz klāja kāds iekliedzās. Kapteinis uzmeta skatienu debesīm un tūdaļ metas pie sirēnas pogas.
   —   Iedarbināt dzinējus! — viņš uzkliedza dežurējo­šajam virsniekam. — Gatavoties steidzīgai evakuā­cijai!
   Dežurants sazinajas ar mašintelpu.
   —   Kā ar pasažieriem? Cik viņu vēl ir palicis? — kapteinis griezās pie sava palīga, kas atskrēja tūdaļ pēc trauksmes signāla.
   —  Vēl kādi divi simti. Visi jau sabraukuši krastā.
   —   Nozīmējiet viņiem palīgā matrožus. Ātrāk! Pēc piecām minūtēm pacelt trapus. Steidzīgi dodamies jūrā. Pasauciet radistu! Lai paziņo navigācijas nodaļai, ka ejam prom. Ieslēgt visas sirēnas! Paziņojiet arī citiem kuģiem! Evakuējamies atklātā jūrā!
   —   Bet ko paziņot? — palīgs mirkškināja acis.
   —   Muļķis! Cunami! Tūlīt būs klāt!
   Padzirdējuši «Osumi-maru» trauksmes signālus, pa­sažieri izbailēs sastinga. Kuģa komanda šaudījās uz visām pusēm, auroja megafoni un reproduktori, dobji dunēja gongi. Nogranda pirmais grūdiens. Iekliedzās pasažieri, kas bija sapulcējušies uz peldošās piestātnes,
   jo ostas ēka bija applūdusi jau līdz otrajam stāvam. Vairāki cilvēki, zaudējuši līdzsvaru, iekrita jūrā.
   Uz kuģa tiltiņa atskanēja signāls palaist dzinējus.
   —   Sagatavoties tauvu atlaišanai! — kapteinis pa­vēlēja dežurantam. — Labi, ka mums ir dīzeļi… Ar turbīnām nepagūtu …
   «Osumi-maru» sirēna pāršķēla tumšās debesis kā plēsīga zvēra rēciens. Paķēris megafonu, kapteinis klie­dza uz piestātnes pusi:
   —   Glābiet tos, kas iekrita ūdenī. Vēl paspēsit. Drīz sekos otrais grūdiens. Neceliet paniku. Sakāpiet kuģi mierīgi! — un, pagriezies pret klāju, pavēlēja: — Pa­ziņot uz pakaļgalu, lai sagatavojas tauvu atlaiša­nai! …
   Osakas lidostā «Pan-American» aviokompānijas «Boeing-747», uzņēmis četri simti deviņdesmit pasažie­rus, izbrauca uz skrejceļa. Visi četri motori darbojās pilnā spēkā, milzīgais trīssimt piecdesmit tonnu smagais korpuss sīki vibrēja. Un tad pēkšņi uzbruka pirmais vilnis. Dispečeru tornī vertikālās svārstības uzsvieda gaisā un apgāza glāzes, nodzisa vairākas spul­dzes.
   —   Zemestrīce! — kāds iekliedzās. — Apturiet «Pan- American» 107. reisu! Tas tūlīt celsies!
   «Boeing» ātrums jau pārsniedza simtdivdesmit kilo­metru stundā. Dežurējošais dispečers caur šķindošām logu rūtīm nobālis skatījās, kā palēkdamās skrien mil­zīgā lidmašīna un, sakodis zobus, ar delnu aizsedza mikrofonu.
   Kāds šausmās sašķobītu seju pieskrēja viņam klāt un, cenzdamies atņemt mikrofonu, kliedza:
   —   Apturēt! Kas tev lēcies? Ātrāk!
   Bet dežurants, sargādams mikrofonu, rupji atgrūda kārtības traucētāju. Šis dispečers agrāķ bija strādājis Hanedas lidostā. Viņš atradās tur arī lielās zemestrīces laikā un labi redzēja, kas notiek ar tik tikko nolaidušos lid­mašīnu. Vēlāk viņš ne vienu reizi vien bija pieredzējis zemestrīces Tokijā un iemācījies tīri intuitīvi izjust šīs dabas katastrofas raksturu un gaitu. Ja tagad dotu pavēli, lidmašīna, iespējams, apstātos trīs kilometru garā skrejceļa pašā galā. Un ja nu tieši tajā brīdī uz­nāk otrais, šoreiz horizontālais vilnis? Bet lidmašīna vēl arvien kāpināja ātrumu. Simts piecdesmit kilo­metru… simts septiņdesmit… Lainera korpuss sāka lēkāt, un riteņi brīžiem jau atrāvās no zemes.
   «Ak, dievs!» čukstēja dispečers, kas nekad nebija ticējis nekādiem dieviem. Viņš iztēlojās pilotu patlaban ar acīm cieši urbjamies skrejceļa galā, kas strauji tuvo­jās. Gan lidmašīnas komandieris, gan palīgs droši vien pamanījuši, cik neparasti tiek svaidīts gaisa kuģis. Viss būs atkarīgs no viņu lēmuma, kas jāpieņem dažu sekunžu laikā. Skrejceļa lente drīz beigsies, un tad kaut ko izmainīt būs par vēlu.
   —   Celies gaisā! — pie sevis iesaucās dispečers, no galvas līdz kājām pārklājies ar aukstiem sviedriem. — Bēdz debesīs! Uz zemes drīz sāksies drausmīgs posts!
   —  Aiziet! — kāds iekliedzās.
   Noslaucījis no sejas sviedru lāses, dispečers pa­raudzījās uz skrejceļa galu. Sākumā no zemes atrāvās priekšējie riteņi, tad sešpadsmit galvenie.
   —   Runā dispečerdienests… Visam lidmašīnām, kas atrodas lidostā! — Pārliecinājies, ka reaktīvais mil­zenis jau atrodas gaisā, dispečers ieslēdza mikrofonu un aizsmakušā balsī nodeva rīkojumu: — Ārkārtējais stāvoklis. Visām mašīnām izslēgt dzinējus! Gaidāma zemestrīce! — un nespēkā noslīdēja no krēsla.
   —   Nomaini mani, — viņš teica darbabiedram, kas palīdzēja piecelties. — Labāk slēgt lidostu. Lidmašīnas nepieņemt. Lai lido prom. Te notiks kaut kas šaus­mīgs …
   Pirmā, vertikālā viļņa svārstības sāka jau norimt, kad zeme atkal iedūcās — sākās otrais vilnis, šoreiz horizontālais. Likās, ka dispečeru tornis šūpojas uz milzīga rotējoša diska. Dispečera palīga balss, kas ne­pārtraukti brīdināja gaisā esošās lidmašīnas, noslāpa dārdoņā un vaimanās.
   Šai drausmīgajai, septiņas balles stiprajai zemes­trīcei, kas uzbruka Honsjū salas Kinki apgabalam, visai Sikoku salai un Kjūsjū salas centrālai daļai, bija vai­rāki epicentri — Ise līcī, Kitajamas upes augštecē, Kī jūras šaurumā, Tosas līcī, Bungo jūras šaurumā un Mijadzaki prefektūrā Kobajasi tuvumā. Zemestrīču vēsturē šāda parādība nebija novērota. Sākumā visi spe­ciālisti, kas apkopoja seismisko staciju datus, jutās ār­kārtīgi pārsteigti — epicentrs likās pārāk izplūdis. Un tikai vēlāk noskaidrojās, ka šīs zemestrīces epicentri iedarbojušies sešsimt kilometru garā, gandrīz taisnā līnijā no Ise līča līdz Kjūsjū dienvidu daļai. Acīmredzot pirmā epicentra uzliesmojums izraisījis īstu ķēdes re­akciju.
   Epicentri atradās virs Centrālā tektoniskā rajona līnijas, kas sākas Simas pussalā, šķērso Kī pussa­las vidusdaļu, virzās tālāk no austrumiem uz rietumiem pāri Sikoku salai un beidzas Kjūsjū salā. Kļuva skaidrs, ka šī parādība ir turpinājums tām šausmīga­jām izmaiņām, kas notiek Zemes garozā.
   Zemestrīce izraisīja Kī pussalā Kinogavas upes un Sikoku salā Josino upes krastu vertikālu novirzi par vairāk nekā desmit metriem. Tā rezultātā gar šī nomata robežu Kī un Sikoku kalnu masīvu dienvidu daļas pārvietojās par trim metriem uz dienvidiem, bet ziemeļu daļa — par desmit un pat vairāk metriem uz austrumiem.
   Milzīgā nomata līnija bija skaidri redzama no Araihamas Sikoku salā līdz Mies prefektūras Ises pilsē­tai. Protams, ka gandrīz visi tilti pār Kinogavas un Jo­sino upēm sabruka vai kļuva nelietojami. Uz Takami kalna pārejas un Kuņimi kalna pie Naras un Mies, kā arī uz Sasagadakes smailes un Omori kalna Sikoku grēdā notika nogruvumi. Vietumis kalni pāršķēlās un pilnīgi izmainīja savas kontūras.
   Arī abu upju gultnes izmainījās līdz nepazīšanai. Dažās vietās ūdens pilnīgi izzuda, citur upes kā lielos plūdos piepildījās ar jūras ūdeni. Krastiem nobrūkot, izveidojās dabiski aizsprosti, bet mākslīgo dambju sa­brukums izraisīja plūdus lejtecēs. Naruto jūras šau­ruma dibenā arī laikam bija notikušas izmaiņas — tā platums pieauga par vairākiem simtiem metru un gan­drīz pilnīgi izzuda vērpetes.
   Tūdaļ pēc zemestrīces šajās vietās parādījās cunami, kura augstums sasniedza turpat vai desmit metrus. Stipri cieta gandrīz visas piekrastes pilsētas. Ievē­rojami sabojāti bija krastā izsviestie kuģi. Bojā gājušo un bez vēsts pazudušo cilvēku skaits sasniedza apmē­ram divus miljonus. Sevišķi daudz upuru bija starp evakuējamiem Osakas un Tosas līču rajonos, kā arī Mijadzaki piekrastē, kur zemestrīce pārsteidza cilvēkus tieši tajā brīdī, kad viņi kāpa kuģos.
   Visdrausmīgākie postījumi tika nodarīti tieši tur, kur pāri vēlās cunami. Četrpadsmit metru augsts vilnis uzbruka Avadzi salas dienvidu piekrastei, Kisjū pus­salas Kādas pilsētai un Sikoku salas Naruto pilsētai. Pēc cunami Tomogasimā, Kadā, Jurā, Fukurā un Naruto virs zemes vairs nebija palicis gandrīz nekas. Vakajamas un Tokusimas pilsētu lielāko daļu pilnīgi aizskaloja, bet no tiem rajoniem, kas nebija galīgi sa­grauti, jūras ūdens neatkāpās, bet turējās metru augsta līmenī. Visas cietušās pilsētas vienkārši nespēja uzskai­tīt. No satiksmes līniju tīkla bija palikušas tikai dru­pas. Vēl vairāk — šīs zemestrīces, pareizāk sakot, Zemes garozas kataklizmas rezultātā vairs nebija lieto­jama gandrīz neviena osta, ne lidlauks.
   Šo Centrālā tektoniskā rajona neparasto zemestrīci no sākuma līdz beigām novēroja amerikāņu apdzīvotā orbitālā laboratorija MOL-3, kuras komandas sastāvā ietilpa četri cilvēki. Šis mākslīgais Zemes pavadonis, kas dažas dienas pirms zemestrīces tika palaists seš­desmit grādu leņķī pret ekvatoru, šķērsoja Japānas sa­las no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem. Labora­torijas galvenais uzdevums bija novērot izmaiņas Zemes garozā apkārt Japānai.
   Atstājusi aiz sevis Klusā okeāna ziemeļu daļu, A40L-3 simtdivdesmit kilometru augstumā lidoja pāri Japānai pretī Dienvidaustrumāzijai, ko vēl klāja pinns- ausmas krēsla. Ciklons, kas virzījās no Japānas jūras puses, ietina Japānas krastus mākoņos — aiz pelēkas segas jau bija paslēpušies Kinki apgabals, Centrālā apgabala ziemeļu daļa, Seto iekšējā jūra. Bet Kī pus­salas dienvidu daļa, Sikoku salas Muroto un Asidzuri zemesragi, kā arī Kjūsjū salas dienvidu gals vēl vīdēja māķoņu spraugās. Iestādījis dažādus fotoaparātus un mērīšanas iekārtas pret lejā peldošo salu grēdu, apkalpes dežurējošais loceklis uzticēja visu šo apara­tūru automātikai. Divi astronauti gulēja, bet trešais, cieši piekļāvies iluminatoram, binoklī aplūkoja Fudzi kalnu, kas bija pārpārēm izmainījis savas kontūras un pēc lielā sprādziens, vēl arvien kūpēja. Novērotāja uz­manību piesaistīja arī citi Centrālās kalnu grēdas vulkāni, jo virs tiem virmoja liesmu mēles. Kad labora­torija šķērsoja Ensjū atklāto jūru, redzamība paslikti­nājās, jo rīta saules stari krita uz zemi slīpi lidojuma virzienā. Nolicis binokli pie malas, astronauts ieslēdza krāsu noktovizoru ar teleobjektīvu.
   Kad uz ekrāna parādījās kontrastains krāsu attēls, viņš kādu brīdi ar izbrīnu to vēroja, tad pieskārās de­žuranta plecam.
   —   Paklau! Rietumjapānā kaut kas nav kārtībā!
   Uz ekrāna bija redzams apvidus reljefs no Ises līča līdz Kī pussalas dienvidu galam. Dežurants turpat no vietas paplašināja noktovizora skatu, vienlaicīgi no­spiežot videomagnetofona kameras pogu.
   —   Kas notiek? — miegainā balsī jautāja trešais no savas gultas.
   —   Nav saprotams, — dežurants atbildēja. — Uzmo­dini Petu. Palīdziet. Re, kā mainās jūras krāsa!
   Pets piecēlās no gultas un sāka regulēt noktovizora kontrastainību. Uz zaļimelnās jūras virsmas mirgoja kaut kādi zilgani traipi. Tie ātri pārvietojās vienlaicīgi divos virzienos — uz austrumiem un rietumiem. Aizpel­dējuši garām Kisjū pussalai, tie sasniedza Muroto ze­mesragu, kas pašreiz parādījās ekrāna stūrī, un papla­šinājās Klusā okeāna virzienā. Tad šie traipi izplūda un to vietā parādījās pretējā virzienā peldoši diezgan spilgti zili punkti.
   —   Strādājiet ar sešpadsmitmilimetru kameru! — iz­meta dežurants, nospiežot nepārtrauktas darbības au­tomātiskā fotoaparāta slēdzi. — Fotografējiet gan ar krāsu, gan melnbalto filmu. Bet tu, Džimij, novēro caur iluminatoru.
   Visi četri reizē metās pie dažādām iekārtām. Auto­mātiskās ierīces darbojās bez mitas, bet ar tām notika kaut kas savāds.
   —   Kaut kas traks! — iekliedzās Pets, cenzdamies steidzīgi noregulēt aparatūru. Bultas šaudījās pie sar­kanajām svītrām. — Magnitometrs un gravitometrs galīgi prātu zaudējuši. Bil, vai neizsaukt virsūdens sta­ciju?
   —  Jā. Zem mums atrodas «Lafayette». Brīdini to, lai netuvojas krastam.
   —   Oho! — iekliedzās tas, kas vēroja ar binokli. — Sācies! Japāna plīst pušu.
   Bils cieši vēroja noktovizora ekrānu, dežurants neno­laida acis no aparātiem, kas bija izvietoti uz labora­torijas grīdas. Pets, kas gribēja sazināties ar «La- fayette», paķēra binokli un, ar kāju atgrūdies, aizpel­dēja pie iluminatora.
   Katrs savā redzes laukā viņi vēroja vienu un to pašu ainu. Sikoku salas dienvidu daļas un Kī pussalas kontūras, kas bija skaidri redzamas mākoņu spraugās, pēkšņi nodrebēja un sāka deformēties. Uz spilgti zilā$ jūras virsmas parādījās sīki bāli traipiņi. To skaits pieauga, un tie visi nostājās vienā līnijā, kas stiepās no austrumiem uz rietumiem. Pāri jūras virsmai, it kā no negaidīta trieciena, pārskrēja ņirbu vilnīši, un tad ap vairākiem traipiem ļoti lēni sāka celties tumši viļņi.
   —  Cunami! — iekliedzās abi astronauti reizē, novē­rojot to visu caur iluminatoriem.
   —   Skatieties, kā izmainījies Dicnvidjapānas reljefs! Jeb es varbūt kļūdos? — teica tas, kas raudzījās ne­pārtrauktās darbības fotokameras teleskopiskajā skatu meklētājā.
   —   Pet, izsauc staciju, — pēkšņi aizsmakušā balsī teica dežurants, vērīgi sekodams krāsu kombinācijām, kas noktovizora ekrānā mainījās kaleidoskopiskā āt­rumā. — Paziņo, ka Japāna sākusi grimt.
   Un tiešām, visa nomata dienvidu mala, kas sākās Simas pussalas ziemeļos Kinogavas upes rajonā un pāri Josino upei aizstiepās līdz Ehimes prefektūrai, lēni pārvietojās. Cunami pārplūdinātās divdesmit upju grīvas pamazām vērās plašumā. Sikoku salas un Kī pussalas dienvidu gali, trīcot no pašiem pamatiem līdz kalnu grēdu virsotnēm, sāka strauji — ar pusotra un pat divu metru ātrumu stundā — virzīties uz Klusā okeāna pusi. Pat Honsjū sala, kas no orbitālās labora­torijas nebija redzama, arī sāka slīdēt dienvidaustrumu virzienā ar desmit centimetru ātrumu stundā. Salas dienvidu daļas pārvietošanās gar Centrālā tektoniskā rajona nomātu notika tik strauji, ka lūzums veidojās, acīm redzot. Jūras ūdenim ieplūstot šajā lūzumā, Jo­sino un Kinogavas upes naski paplašinājās.
   Bet ceļā, pa kuru uz a'ienvidaustrumiem aizslīdēja nomata mala, neredzētā ātrumā grima šelfs. Simtiem kilometru garš Zemes garozas iecirknis pazuda dzelmē ar vairāku metru ātrumu stundā.
   Pēc zemestrīces dažu stundu laikā pilnīgi pazuda ūdenī Ovases, Kumano un Singū zemesragi. Jūra pacēlās līdz Nači ūdenskrituma pakāj ei. Muroto un Asi- dzuri zemesragi nogruva, sašķēlās vairākās daļās un līdz pusei paslēpās ūdenī. To virsotnes, pārvērtušās atsevišķās saliņās, turpināja slīgt jūrā. Centrālā tek­toniskā rajona dienvidu daļa ar tās mazliet pacelto ziemeļrietumu galu iegrima jūrā, slīdēdama pa konti­nentālo nogāzi.
   Centrālā tektoniskā rajona dienvidu un ziemeļu daļu nobīde izvērsās līdz Honsjū salas Centrālajam apgaba­lam, kur notika vidēja stipruma zemestrīce. Bet tajā pašā dienā pulksten desmitos un četrdesmit septiņās minūtēs sākās liela zemestrīce Tokijas apgabalā, aptve­rot plašu rajonu no Ensjū līdz Fudzi upei. Tās rezul­tātā izveidojās milzīga nomatnobīde no Acumi pus­salas pamatnes pāri Ilamanas ezera ziemeļu daļai līdz Fudzi upei ziemeļos. Vertikāli zeme nobīdījās par diviem metriem četrdesmit centimetriem, bet horizontāli — par pieciem metriem.
   Izveidojies Ensjū atklātajā jūrā, septiņi metri aug­stais cunami ieplūda Surugas līcī un gandrīz pilnīgi nolaizīja no zemes virsas Numadzu un Fudzi pilsētas. Tālāk tas iebruka iegruvuinos, kas bija izveidojušies Liela lūzuma un Centrālā tektoniskā rajona nornat.no- bīdes līniju krustojumā, ar saviem putojošiem ilkņiem sasniedzot Fudzimijas pilsētas dienvidu nomales.
   Bet, kad jūras ūdens iekļuva vulkānu krāteros, kas pēc senā Fudzi izvirduma bija izveidojušies gar Asita- kas kalna pakāji, sākās vairāki sīki izvirdumi Asitakā, bet pulksten divos pēcpusdienā uzsprāga visa Asi- taka — no tās iepriekšējām kontūrām vairs nepalika ne pēdas. Beidzot uguns saskrējās ar ūdeni. Uguns pūķis un ūdens čūska uzsāka sīvu cīņu pašā Honsjū salas vidū.
   2.
   Tiklīdz Rietumjapānā sākās Centrālā tektoniskā ra­jona zemestrīce — Tokijā tā bija izjūtama kā vidēji spēcīgs grūdiens —, plāna D štābā ieskrēja galīgi bāls evakuācijas komisijas loceklis.
   —  Grimst Japanas rietumi! Viss pagalam, nepa­spējām.
   —   Grimšana sākusies ne jau šodien, — Nakada at­bildēja sausi un nosvērti. — Tā notiek jau sen. Laika arī vēl diezgan. Paies vismaz četri, bet varbūt arī visi pieci mēneši, kamēr nogrims visa Japāna.
   —< Tu tā domā? Es tiešām nezinu, vai jums var uzti­cēties. Jūs nebijāt spējīgi paredzēt pat tik milzīgu zemestrīci, kas pāršķēla visu Japānu.
   —   Ja jūs runājat par zemestrīci Centrālajā tektonis­kajā rajonā, tad mēs par to esam brīdinājuši, — Na­kada, nepavērsies pret komisijas locekli, piecēlās no krēsla. — Diemžēl aprēķinos pieļautas dažas nepreci­zitātes. Mēs paredzējām, ka zemestrīce notiks triju dienu vai nedēļas laikā. Mums neizdevās iegūt datus tieši pirms pašas zemestrīces, jo jau divas diennaktis esam spiesti atjaunot vairākus bojātus iecirkņus mūsu novērošanas tīklā. Vēl jāpiebilst, ka jūsu komisijas dar­bība nav pietiekoši saskaņota ar mūsu novērojumiem Zemes garozas izmaiņās. Jūs rīkojaties pēc principa «ātrāk un vairāk». Vedat ārā itin visur, kur vien var iesēdināt cilvēkus, kuģos un lidmašīnās …
   —   Un kas par to? Mums taču nav citas izejas ..,
   —   Evakuācijas komisija varētu ciešāk sadarboties ar novērošanas štābu! Rodas iespaids, ka komisija pie­nācīgi neizmanto to informāciju, ko jums sniedzam. Mēs neatlaidīgi lūdzām jūs iepazīstināt evakuācijas ko­misijas atbildīgos locekļus ar raksturojumu, ko esam devuši par šo dabas katastrofu …
   —  Ar jūsu «raksturojumu»? — komisijas loceklis sašutis iesaucās. — Kāds te sakars ar «raksturojumu»?
   —   Hallo, Nakada klausās… Jā, nolaist visu, ko paguvāt nokomplektēt… Vai novērošanas lidmašīnas pacēlušās? Ko? Pietrūkst boju? … Nekas, lai izlido vi­sas lidmašīnas!… — Nakada nolika klausuli un grie­zās pie komisijas locekļa. — Jā, ar mūsu raksturo­jumu. Es nezinu citu vārdu, kas būtu piemērotāks šajā gadījumā. Nav nekādas jēgas iepazīstināt jūs ar kon­krētiem skaitļiem, bet mūsu raksturojums palīdzētu jums izprast draudošās parādības būtību. Tad, īsteno­jot evakuācijas plānu, noderētu visi mūsu dati, visi brī­dinājumi, vārdu sakot — visa mūsu informācija.
   —   Es, protams, saprotu, ka zinātnieki vēlas, lai viņu darbs tiktu pienācīgi novērtēts. Bet tagad nav laiks par to domāt, — komisijas loceklis iekarsa. — Patlaban no jums tiek prasīta vienīgi precīza prognozēšana.
   —   Pareizi. Bet, tikai iegūstot skaidru priekšstatu par katastrofu, jūs varēsit gūt praktisku labumu no mūsu prognozēm, — Nakada pacietīgi un neatlaidīgi atkārtoja. — Nav iespējams simtprocentīgi precīzi pa­redzēt izmaiņas atsevišķos ģeogrāfiskos punktos. Abso­lūti neiespējami! Mums trūkst pamatzināšanu par šo parādību. Bet jūs pat nesanācāt, lai aprunātos ar rfiumsl
   —   Ko tu galu galā gribi? — komisijas loceklis ju­tās pārsteigts. — Mēs taču sapulcējāmies divas reizes un noklausījāmies jūsu paskaidrojumus.
   —   Jā, bet ļoti formāli. Jūs interesēja vienīgi secinā­jumi, bet, tiklīdz tika skarts pats šīs parādības process, gandrīz neviens vairs neklausījās.
   —   Tā jau nu nav. Komisijas sastāvā ir arī zināt­nieki …
   —   Jā, tādi zinātnieki, kuru galvenā vērtība ir tā, ka viņi iemācījušies «spriest politiski».
   —   Tu … — komisijas locekļa seja saspringa, uz pie­res izspiedās un pulsēja dzīsliņa. — Kas tu tāds esi, lai tā palaistu muti?
   —   Saprotiet jel, ka no tā mums visiem nekur neiz­bēgt! Sapulciniet vēlreiz komisijas locekļus, un mēs visu izskaidrosim … — Nakada lūkojās tekstos, ko iz­deva teletaips. — Nē, tā nebūs izskaidrošana, bet spe­ciāla pamācība komisijas locekļu kungiem. Jāpiedalās visiem, gan ministru kabineta locekļiem, gan augstākā ranga ierēdņiem. Vajadzētu kaut kur ieslēgties, un tad pāris dienu laikā viņi iemācītos izprast šo parādību …
   —   Divās dienās? Tu domā, ka mums laika atliku likām, — aiz dusmām nosarcis, skaļi iekliedzās komisi­jas loceklis, kas arī parlamentā bija plaši pazīstams ar savu kašķīgo raksturu. — Šajā brīdī…
   —   Jā, tieši šajā brīdī! Es zinu, ka jums visiem ir lieliska nojauta. Pateicoties tai, jūs galu galā kaut ko arī izpratīsit, bet līdz tam vēl būs jācieš milzīgi zau­dējumi.
   Nakada nolika komisijas loceklim priekšā papīra lok­sni, ko nupat bija izsviedis teletaips.
   —   Izlasiet. Šī rīta zemestrīcē bojā gājušo un bez vēsts pazudušo kopskaits pārsniedzis miljonu. Ja komi­sijas locekļi kaut drusciņ vairāk orientētos notiekošās parādības raksturā, izprastu, ko nozīmē mūsu progno­zes, un, uz tām pamatojoties, pieņemtu attiecīgus lēmu­mus, tad šīsdienas upuru skaits būtu par simts vai div- simts tūkstošiem mazāks.
   —   Ko tu īsti gribi? — komisijas loceklis raudzījās Nakadā ar neslēptu īgnumu.
   —  Vai jums bērnībā ir gadījies lēkt pāri auklai, kuru divi griež, bet pārējie pēc kārtas lec …
   —   Tu sāksi vēl ņirgāties?
   —   Nebūt ne. Ja jūs uztversit auklas griešanas ritmu, tad lecot to neaizķersiet. Šajā gadījumā ir tas pats ,.. Okei, nāciet šurp! Paskatīsim kopā.
   Iedegās ekrāns. Parādījās attēls, ko pārraidīja no skaitļotāja kabineta.
   —   Projicēsim uz lielā ekrāna. Redzat? šoreiz hori­zontāli novirzīsies ziemeļu nomāts Iloīisjn salas ziemeļ­austrumu daļā. Tas atsauksies arī Ilokaido salas Isi- kari līdzenumā. Rajona austrumu daļa starp Sanriku piekrasti un ziemeļu kalnu novadu sāks slīdēt pa Klm-' okeāna nogāzi. Japānas jūras piekraste pašreiz vel ir relatīvi droša. Bet drīz nāksies pārtraukt bēgļu pulci- nāšanu Saporo un Sendajā, kas pašlaik rit pilnā spēkā, un steidzoši būs jāizved cilvēki no šiem rajoniem. Jūsu rīcībā ir ne vairāk kā piecas dienas.
   —  Vai tas ir precīzi aprēķināts? Šīrīta zemestrīce notika trīs dienas ātrāk, nekā jūs bijāt uzrādījuši savās prognozēs . ..
   —  Šoreiz precizitātes pakāpe manāmi augstāka. Līdz parādības sākumam viena nedēļa, plus mīnus divdes­mit četras stundas. Pēc zemestrīces Centrālajā tekto­niskajā rajonā prognozes kļūst daudz precīzākas. Tā arī ir šīs parādības īpašība. Tālāk. Pieaug briesmas Centrālajā Japānā. Norikuras vulkānu grēdā sāksies vulkāniskie sprādzieni. Divdesmit četru stundu laikā jāsākas lielam izvirdumam, ko izraisīs šīrīta zemes­trīce.
   —   Vai tad nevar sastādīt sarakstu, kam, kur un kad jānotiek? Ko? — komisijas loceklis jautāja, sašķo­bījis lūpas. — Tādā gadījumā mēs varētu ieplānot eva­kuāciju ar minimāliem upuriem un zaudējumiem. Te ir tik daudz dažādu iekārtu un skaitļotāju, bet jūs — spe­ciālisti un zinātnieki — nevarat veikt pat tādu nieku.
   —   Jūsu teiktie vārdi vēlreiz liecina, ka jūs itin nekā nesajēdzat, — Nakada vēsi atcirta. — Vai jums ir zināma spēle «dambretes kauliņu kaudze»? Tajā vajag pa vienam izvilkt kauliņus no kaudzes tā, lai kaudze nesagāztos. Jūs varbūt domājat, ka skaitļotājs var pa­reģot, pēc kura kauliņa sāksies nogruvums, kā pēc tā izskatīsies kaudze un cik vēl kauliņu varēs izvilkt līdz nākošajam nogruvumam? Jūs esat pārliecināts, ka skaitļotājs var līdz sīkumiem aprēķināt visu procesu? Man jums jāsaka, ka viss mūsu novērošanas tīkls ir tas pats, kas blusa uz valzivs ķermeņa. Varu precīzi pateikt tikai sekojošo. Ja nogruvums nenotiek tajā brīdī, kad no kaudzes velk ārā kārtējo kauliņu, tad, velkot nākošo kauliņu, jārēķinās ar to, ka nogruvuma varbūtība stipri pieaug, bet, ja nogruvums notiek, tad līdz nākošajam nogruvumam uz kādu laiku iestāsies relatīva stabilitāte … Tas ir viss. Un, sastādot evakuā­cijas plānus, būtu jāņem vērā un jārēķinās ar to, ko es esmu teicis.
   —  Tu ierosini tagad izmainīt evakuācijas un trans­portēšanas plānus? Bet tam taču neatliek laika.
   —   Laika ir diezgan. Varbūt liekas, ka tas ir aplin­kus ceļš, bet būtībā tas ir visīsākais. Man pietiks ar divām dienām, vairāk nebūs vajadzīgs. Vai varēsit pie­runāt visu komisiju?
   —   Iesniedziet komisijai rakstiski savu viedokli, — pagriezis Nakadam muguru, ieteica komisijas loceklis. — Un pievienojiet tam klāt vajadzīgos dokumentus.
   —   Bet tam gan vairs nav laika! — Nakada norai­dīja. — Mēs jau tā šeit strādājam astoņpadsmit stun­das dienā. Iesniedziet materiālus, kas ir jūsu komisi­jas sekretariātā.
   Komisijas loceklis nikni paraudzījās uz Nakadu, bet tas, nepievēršot apmeklētājam nekādu vērību, atkal iegrima darbā. Komisijas loceklis aizgāja, skaļi aizcēr- tot durvis.
   —  Jūs viņu saērcinājāt, — teica sakarnieks, klabinot teletaipa taustiņus. — Ievērojama persona opozīcijas aprindās. Var radīt pretēju efektu.
   —   Lai dusmojas. Viņš ir absolūta nulle, nevis pro­minenta figūra, — Nakada mierīgi atbildēja un pie­spieda pogu galda malā. Uz galda izlēca mazgabarīta magnetofona kasete.
   —   Pievieno šo kaseti pilnīgi slepenam ziņojumam komisijas priekšsēdētājam. Lai noklausās mūsu sarunu. Vai no P6 un P7 nav ziņu?
   —  Tikko saņemtas no P7, — atsaucās kāds no ista­bas kakta. — Ieslēgt pastiprinātāju?
   —  Tiklīdz uzņemsit sakarus ar P6, tūlīt izsauciet Ka- taoku. Ko ziņo P7? Vai var pārraidīt attēlu?
   —   Tur, liekas, kaut kas nav kārtībā ar retranslācijas helikopteru. CBS uzsāks pārraidi caur Zemes pava­doni ar divu stundu nokavēšanos. Pašreiz virs noti­kumu vietas helikopterā atrodas amerikāņu komentē­tājs Horkinss. Mūsu NHK arī pārraidīs. Paskatīsim?
   —  Tu saki, ka ar divu stundu nokavēšanos? Amerikā patlaban ir televīzijas «zelta stunda» — Nakada, sa­raucis uzacis, izdzēra no papīra glāzītes atdzisušu ka­fiju un palūkojās pulkstenī. — Bet Rietumeiropā nakts. Veltīgi naudu izšķieduši …
   —   Simtiem miljonu skatīsies … — teica sakarnieks, aizsmēķējis cigareti. — Gadsimta izrāde. Viņiem. Bet mums nāves un dzīvības jautājums …
   —  Vai mēs paši esam labāki? — Nakada nožāvājās un izstaipījās. — Kamēr pie mums valdīja miers un klusums, mēs arī ar lielu ziņkāri lūkojāmies ap­kārt … Iedod smēķi!
   Pastiepis roku, Nakada paņēma no sakarnieka ciga­reti un piecēlās no krēsla.
   —  Visu informāciju no novērošanas lidmašīnām tū­daļ ievadiet skaitļotājos. Ja izdodas nodibināt sakarus ar Kataoku, uzturiet tos līdz manai atnākšanai. Bet es pa to laiku palīdīšu zem dušas. Izskalošu acis, lai miegs nenāk.
   Sakarnieks, kuram Nakada atņēma cigareti, pavadīja viņu ar ilgu skatienu.
   —   Runā, ka viņš esot ļoti talantīgs, bet, pēc manām domām, nemaz neizskatās pēc zinātnieka.
   —  Jā, stāsta, ka studiju laikā esot bijis regbija čem­pions … — kāds atsaucās istabas otrā galā. — Jā­domā, no viņa iznāktu lielisks detektīvs. Atšķetinātu jebkuru lietu …
   Novērošanas lidmašīnas sāka pārraidīt informāciju. Istabā pieauga troksnis. Sākās trīs balles stipra zeines- trīce, bet šādiem sīkumiem tagad vairs neviens nepie­vērsa uzmanību. Tāpat kā sienas plaisai, kas parādījās lielās zemestrīces laikā un kļuva ar katru dienu pla­tāka . . 4
   Sarglidmašīnā, kas bija pārbūvēta Zemes garozas no­vērošanai, Kataoka aplidoja milzīgo nomātu starp Kī pussalas centrālo daļu un Sikoku salas kalnu grēdu. Spēcīgās zemestrīces izraisītās lietus gāzes pēc pusot­ras stundas pierima, pārvēršoties sīkā lietutiņā. Kad lidmašīna lidoja pāri Sikoku salai, mākoņi virs kalniem izkliedējās un lejā kļuva labi redzami šausmīgie postī­jumi.
   Vertikālā nomatnobīde, kas stiepās no dienvidiem uz ziemeļiem gar Josino upi, no četru tūkstošu metru augstuma nebija visai skaidri saskatāma, bet Kataoka tomēr ieraudzīja atkailinātu sarkanbrūnu augsni un svina toņos zaigojošo jūras ūdeni, kas bija ieplūdis tālu līdzenuma plašumos. Pamanot daudzās nomata līkloču līnijas, kas šķēla Sikoku kalnu grēdu ieslīpi no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem, Kataokam aiz­rāvās elpa. Sarkanbrūnā augsnes apakškārta, kas ta­gad kaila gulēja zaļo kalnu atbaidošajos lūzumos, at­gādināja milzīga uzšķērsta ķermeņa iekšas, starp ku­rām rēgojās melni bezdibeņi. Paralēlās plaisas bija līdzīgas dziļām rētām. Visur redzamas nogruvuma se­kas, virs dažiem lūzumiem kūpēja biezi tvaika mutuļi.
   —   Dl… Dl… runā P7.. . Vai attēls skaidrs? Kāds ir attēls? Atbildiet… — Kataoka raudzījās gan televīzijas kameras indikatorā, gan iluminatorā.
   —   Ir traucējumi… — cauri čerkstoņai uztvērējā at­skanēja balss. — Turpiniet raidīt. No Hamamacu izlido vēl viens retranslācijas helikopters. Kad sasniegsit Kjūsjū salu, virs Mijadzaki jūs sagaidīs helikopters no «Josino». Kontaktējieties ar to . . . P8 . .. P8 . .. runā Dl … Vai pabeidzāt novērošanas boju izmešanu jūrā? Atbildiet…
   —   Seit P8 … palikušas vēl divas… Pašreiz atrodos virs Tosas līča dienvidu daļas…
   —   P8, klausieties Dl pavēli… Tiklīdz pabeigsit boju izmešanu, tūdaļ lidojiet uz ziemeļiem virs Kī jūras šauruma. Sazinieties ar Maidzuru bāzes sargposteni un gaidiet tālākos norādījumus. Atbildiet…
   —   P8 jūs sapratis …
   —   P6, klausieties Dl pavēli. Kad sasniegsit Bungo šaurumu, lidojiet virs tā uz ziemeļiem līdz Miho… P7, jums pavēle: pēc Mijadzaki uzņemiet kursu uz zieme­ļiem un no Oitas lidojiet pāri Seto iekšējai jūrai aus­trumu virzienā. Atbildiet…
   Uzticējis pilotam sakarus ar komandpunktu, Kataoka lūkojās pēc kārtas gan labajā, gan kreisajā ilumina­torā. Zem kreisā iluminatora aizpeldēja milzīgs stāvs nolaidenis uz Koči līdzenuma pusi. Cunami bija uzbru­cis tam tiešā triecienā, tādēļ krasta līnija pilnīgi izmai­nījusies. Jūras ūdeņi bija applūdinājuši milzīgas pla­tības.
   —   Gandrīz visa Koči pilsēta zem ūdens… — aus­tiņās ieskanējās novērotāja balss no PG, kas lidoja vai­rāk uz dienvidiem no P7. — Redzami tikai daudzstāvu namu jumti un augsto torņu smailes …
   —   Asidzuru zemesrags ieniris ūdenī… — ziņoja P8 stūrmanis, kas lidoja vel tālāk dienvidu pusē. — Vajadzēs izmantot desantkuģus …
   Kataokam blakus sēdošais novērotājs pieskārās viņa plecam, norādot uz kreiso iluminatoru. Rīsu laukā pie Monobes upes, mazliet sasvēries uz sāniem, stāvēja pa­sažieru kuģis. No tāda augstuma cilvēki, protams, ne­bija saredzami. Raugoties šajā rīsu lauka vidū sastin­gušajā kuģī, kura kailais sarkanais vēders spilgti lais­tījās maija saules staros, Kataoka domāja par baiļu dzītajiem cilvēkiem, kas šī rīta sestajā stundā, beidzot uzzinājuši patvēruma vietu, gaidīja savu kārtu, lai kāptu uz klāja …
   —   Runā P8 … — atskanēja štāba Dl skaļrunī. — At­rodos atklātā jūrā pie Idzumiocu …
   —   Nolaidieties līdz tūkstoš metriem, — sakarnieks teica mikrofonā.
   —   HR21… HR21 … Runā Dl… Pacelieties līdz pieci tūkstoši metriem. Pārtveriet raidījumus no P8.
   —   Runā HR21, esrnu jūs sapratis . . .
   Televizora ekrānā parādījās ar naftas kārtu pār­klāta jūras virsma, bet tālāk — sartas liesmas un melnu dūmu stabi. Laikam dega naftas kombināts Sa­kai pilsētā. Mākslīgi jūrā izveidotais gruntsgabals pilnīgi applūdis, virs jūras rēgojās tikai rektifikācijas kolonnu sudrabotās galvas. Cunami trieciens, ko daļēji bija uztvēris Kitana jūras šaurums, šeit nebija izpau­dies tik spēcīgi kā Kī šauruma krastos un Avadzi salas dienvidu daļā. Sakai pilsētā un tās nomalēs dažas mā­jas palikušas pat veselas, citām norauti tikai jumti, bet gandrīz visas ēkas līdz pusei mirka ūdenī. Kāda augstceltne pāršķēlusies tieši vidū pušu, pārvēršoties divos atsevišķos torņos.
   _— Dl, D1l vai attēls redzams? — P8 atkal ierunā­jās. — Kas tā par salu?
   —   īsts nejēga! — Nakada uzkliedza. — Tās taču ir imperatora Nintoku kapenes.
   Ātrgaitas šoseja, kas bija pacelta virs pilsētas uz estakādes, daudzās vietās bija sainetusics, bet daži posmi galīgi sabrukuši. Visur vīdēja sadegušu automa­šīnu melnie plankumi, saskrējušos autobusu un kravas automobiļu sablīvējumi. Kādam posmam sabrūkot, šāda šoseja allaž kļūst par lamatām. Kas noticis ar ievai­notajiem? Varbūt tie vēl mokās, gaidot savu neizbē­gamo nāves stundu …
   —   Esmu saņēmis ziņojumu no Itami lidostas, — P8 ierunājās. — Tūlīt pēc zemestrīces zeme Osakā nosē­dusies par trim metriem … Grimšana turpinās … Divas stundas pēc zemestrīces augsne nosēdusies vēl par pus­otra metra. Kansaja apgabala lidlauki vairs nav lieto­jami. Itami lidostā skrejceļa B papildposmā parādīju­sies plaisa, skrejceļš A arī cietis no plaisām un iegru- vurniem. Pašreiz tur veic remontdarbus… Drīz būs lietojams skrejceļš B, taču ierobežotā posmā — tikai divi tūkstoši astoņsimt metrus… Bet tur palikušas vien divas lidmašīnas, kas spējīgas pacelties gaisā…
   —   Runā Dl, pārslēdziet kameru uz platleņķa lēcu,— Nakada teica.
   Uz ekrāna iezibējās kadri — cits par citu šausmī­gāki. Pār dzelzceļa stigām sakrituši no sliedēm noskrē­juši, apgāzušies vilcieni. Osakas dienvidu daļa vienās drupās. Bez jumtiem palikušie nami atgādināja līķus ar nocirstām galvām. Pilsētas centrā gaisā vijās melnu dūmu stabi. Bet pa apļa ceļa dienvidrietumu posmu nepārtraukti plūda policijas, ugunsdzēsēju un ātrās pa­līdzības mašīnas, autobusi, kravas automobiļi, auto­celtņi.
   Jo vairāk P8 tuvojās pilsētas centram, jo neiedomā­jamāki kļuva pārraidāmie kadri.
   Konohanas, Minato un Taisjo rajoni, kas atradās ze­māk par vidējo jūras līmeni, gandrīz pilnīgi iegrimuši ūdenī. Tintei līdzīgs melns šķidrums — acīmredzot cunami trieciens no līča dibena sacēlis dubļus — ne vien applūdinājis namus, bet, veidojot virmuļus, aizvien tālāk turpināja uzbrukt sauszemei. Rūpnīcu kvartāli, naftas tvertnes un skābbarības torņi Adzi, Kidzu un Sinjodogavas upju grīvu rajonos pēc cunami tiešā trie­ciena vai nu daļēji, vai pavisam sabrukuši, bet celtnes, kas brīnumainā kārtā līdz šim palikušas neskartas, mutuļojošo viļņu apskalotas, acu priekšā gāzās un grima. Milzīgs peldošais doks kopā ar visu remontē­jamo kuģi bija saslējies stāvus un sazvēlies pāri Ben- tcnas piestātnei kā rifam. Pati piestātne nozudusi zem ūdens. Ārpusē redzams tikai kāda novērošanas torņa gals. Tieši pilsētas vidū, uz sāniem sasvēries, gulēja sarkanvēderains kuģis. Melnais mazuts un iesarkanā jēlnafta, kas izplūda no cisternām, jau vairākās vietās aizdegusies. Gan jūra, gan pilsētā ņirbēja liesmu šautras.
   Piekrastei piegulošie Fukusimas, Ņisi, Naņivas un ŅJisinari rajoni arī applūduši līdz ēku trešajiem un pat ceturtajiem stāviem.
   Iekšpilsētā estakādes šoseja sabrukusi. Nakanosiinas rajonā tās balsts sasvēries uz sāniem, bet otrās puses laidums brīvi karājās gaisā virs ūdens. Pati Nakano- sima pilnīgi nogrimusi, tikai nedaudzās vietās virs ūdens rēgojās koku galotnes un jumtu kores. Kādas ēkas trešajā stāvā bija ietriekusies plakandibena preču liellaiva, kuru katastrofa acīmredzot pārsteigusi līcī.
   Osaka vienā acumirklī bija pārvērtusies «pilsēta uz ūdens». Nolaizījuši Kaminači pakalnu, virs kura pacē­lās Osakas pils ar tās administratīvajām ēkām, viļņi aprija Mijakodzimas, Dzjoto un Higasinari rajonus, tad cauri Daito un Moriguči pilsētām ielauzās Kavači līdze­numā. Duļķaini ūdens vāli devās pretim Jamato upes tecējumam, un straume, pārrāvusi Jodogavas upes aiz­sprostu, aizplūda līdz pat Ikomas augstienes pakājei.
   Zemestrīce un cunami ar tiem sekojošiem nogruvu­miem un augsnes iegrimšanu, liekas, pēkšņi atdeva sen­laicīgo izskatu mūsdienu trīsmiljonu pilsētai un visai
   Osakas provincei ar tas septiņiem miljoniem iedzīvo­tāju.
   Kādreiz, pirms trīstūkstoš gadiem, tagadējas Osakas vietā virs ūdens pacēlās tikai Kaminači pakalns, ap kuru skalojās seklā Osakas līča viļņi. Jamato upe, kas sākas ieplakā ar tādu pašu nosaukumu, pēdējā laikā tecēja uz rietumiem un Sakai pilsētas ziemeļu daļā ieplūda Osakas līcī. Bet līdz sešpadsmitajam gadsim­tam, pirms lielfeodālis Tojotomi Hidejosi[26], būvējot Osakas pili, bija izmainījis šīs upes plūdumu, tā tecēja pa Kavači līdzenumu starp Ikomas augstieni un Kami­nači pakalnu, ieplūda Jodogavas upes grīvā un tikai lielu plūdu laikā nesa savus ūdeņus uz Sakai pilsētas pusi. Tajos gados Jodogava Kavači līdzenumā veidoja daudzus ezerus un purvus, bet paisuma laikā jūras ūdeņi pa to nokļuva tālu uz dienvidiem. Ikomas aug­stienes pakājē, līdz kurienei senāk varēja nokļūt ar kuģi, braucot pret Jodogavas straumi, vēl tagad var atrast jūras gliemežu kaudzes.
   Vēlākajos gados Jamato upes pali sanesa Kavači līdzenumā arvien vairāk māla un smilts, un Jodogavas upes grīvā izveidojās milzīgs smilšu sēklis, bet dažus citus rajonus nosusināja jau Tojotomi Hidejosi valdī­šanas gados. Tā radās mūsdienu Osakas zeme ar tās neskaitāmiem ūdens ceļiem.
   Bet tagad likās, ka laiks pēkšņi atgriezies par div­tūkstoš gadiem atpakaļ. No Osakas bija palicis pāri vairs tikai Kaminači pakalns, visi pārējie rajoni nogri­muši drūmi melnā ūdenī. Ikutamas parka ziemeļu daļā, blakus Takacu templim, kur, kā stāsta teika, reiz laivā atpeldējis imperators Nintoku, lai nodibinātu šeit pil­sētu, vāļājās austeru zvejotāju laiva ar nojumi — acīmredzot to izmetusi pretējā virzienā plūstošā Do- tombori upe. Gandrīz visas ielas pilsētas līdzenuma daļā bija applūdušas. Augstākās vietās duļķainais ūdens skalojās ap ēku otro stāvu, bet zemākos kvartālos — ap trešo un ceturto stāvu logiem. Uz nesen sabūvēto daudzstāvu debesskrāpju plakanajiem jumtiem drūzmē­jās cilvēki, kam bija palaimējies izglābties no bojāejas. Viņi kaut ko uzbudināti klaigāja un vicināja rokas no­pakaļ pāri viņu galvām aizlidojošai lidmašīnai. Vairā­kām augstceltnēm bija nobīdījušies pamati, un nu tās stāvēja, sasvērušās uz sāniem. Apkārt ēkām starp tuk­šām kastēm un visādiem atkritumiem peldēja līķi. Bet tur, kur bija izveidojušies automašīnu sastrēgumi, ūdens burbuļoja un putoja kā upes straujtecē.
   Transporta kustība bija iespējama tikai pa atseviš­ķām vēl nesabrukušām estakādēm.
   —  Evakuācijas punkts laikam būs jāpārceļ uz Senri augstieni… — Nakada nomurmināja. — Sazinieties ar D3, lai izsaka savas domas šajā jautājumā. Es do­māju, ka bijušās «Expo-70» izstādes teritorijā varēs nolaisties smagie helikopteri un lidmašīnas STOL, ku­rām nav vajadzīgs garš skrejceļš. Kaut gan tām labāk būtu izmantot Saigoku šoseju … Parunājiet ar D3, lai viņi painformē evakuācijas komisiju un uzzina tās no­stāju. Pie reizes pajautājiet, kādus zaudējumus zemes­trīce nodarījusi D3.
   Radists ilgi pūlējās nodibināt sakarus ar D3, kas atradās Centrālā apgabala pašaizsardzības sauszemes spēku pavēlniecības štābā. Beidzot D3 atsaucās. Dzir­damība bija slikta, kaut ko tomēr varēja sadzirdēt. Ze­mestrīce uz ceļiem bija izveidojusi plaisas, pārplūdinā­jusi Kojas ezeru. Pašaizsardzības spēku Itami galve­najā inspekcijā saskrējuši bēgļi, daudzi gandrīz tuvu ārprātam. Uzbrukuši pašaizsardzības jūras spēku heli­kopteram, kas ieradies no Maidzuru, un sadragājuši to burtiski sīkās druskās. Kāds jauniņš karavīrs, nespē­dams savaldīties, atklājis uguni.
   —   Ko tas nozīmē — atklājis uguni? Šāvis uz cil­vēkiem? — Nakada, piecēlies no krēsla, platām acīm lūkojās radistā.
   —  Nē, laikam gaisā… — atbildēja pārsteigtais sa­karnieks, nervozi grozīdams uztvērēja regulatorus.
   —  Par to pūlis piekāvis divus karavīrus, viņi smagi ievainoti… Nē, viens jau miris …
   —   Sist! — Nakada skaļi iekliedzās un trieca dūri pa galdu. — Sist! Pārraidi komandierim… Ne jau pūli… Karavīrus! Visus pēc kārtas… Tā arī pasaki virsnie­kam … Lai zina, kā uzvesties …
   —   Neuztraucieties! — Jukinaga uzlika roku Naka- dam uz pleca, cenzdamies viņu nosēdināt krēslā. — Es jūs lūdzu, nomierinieties! Gan jau viņi tur paši tiks galā…
   Cauri uzbāzīgajai radiosignālu pīkstēšanai izskanēja steidzīgā izsaukuma zummers. Šī pavēlošā skaņa, kas parasti visus sacēla kājās, šoreiz izlikās klusa. Uz krā­sainās Japānas kartes mozaīkas iedegās trīs koši sal­kani punkti — visi Centrālā apgabala ziemeļos.
   —   No Macumoto… Norikuras smailes eksplozija… Sācies izvirdums Jakidakes un Fudogadakes virsot­nēs … — teica radists, pieņēmis steidzošo ziņojumu. — Pulksten septiņos un četrdesmit piecās minūtēs… No Nagano… Eksplozija Takacumas kalna rajonā… Rietumu nogāzē tvaika izplūdums… Pulksten astoņos un trijās minūtēs.
   —   Takacumas kalnā? — Jukinaga pārjautāja galīgā neizpratnē.
   —   Kaut kā neparedzēti ātri… — Nakada uzmeta acis kartei. — Mēs, protams, zinājām, ka sāksies arī tur, bet… Lielā lūzuma abās pusēs… gar Itoi upi… Hori­zontālā nobīde sasniegusi gandrīz divdesmit metrus… Iedzīvotāji no turienes laikam jau evakuēti…
   —   Bet… — Jukinaga izklaidīgi lūkojās sarkanajās mirguļojošajās uguntiņās dzimtās zemes kartē, — tas var izraisīt…
   Atkal iedūcās zummers. Uz kartes — šoreiz Ziemeļ­austrumu apgabalā — iedegās divas sarkanas ugun­tiņas.
   —   Ziņo no Moriokas. >. sācies izvirdums Ivate kalnā un Komagadakes smailē arī… — klusi teica radists.
   Jukinaga sastinga paneļa priekšā, it kā nekā nebūtu dzirdējis.
   Krāsainā, zaigojošā Japānas salu karte viņam atgādi­nāja izplūdušas pūķa kontūras. Centrālajā kalnu grēdā kā ļaundabīga audzēja perēkļi, brīdinot par gaidāma­jiem izvirdumiem un izmaiņām Zemes garozā, pulsēja spilgti oranži traipi. Piekrastes līnija bija izmainī­jusies līdz nepazīšanai. Virs gaišzilās jūras visos vir­zienos šaudījās neskaitāmas koši sarkanas šautras, sig­nalizējot par dziļām plaisām jūras dibenā. Izstiepusies gar Centrālo tektonisko rajonu no Kī pussalas pāri Sikoku salai kā zilisarkana rēta, brieda lielā lūzuma līnija. Dienvidrietumu salās, Kjūsjū salā, Centrālajā ap­gabalā un Kanto apgabala kalnainajā apvidū kā svaigi asins pilieni mirgoja spoži sarkani punkti. Arī Kanto apgabala dienvidos un virs gandrīz pilnīgi nogrimuša­jām Idzu salām vēl arvien neizdzisa vulkānu izvirdu­mus vēstošie asiņainie traipi,
   Pūķis bija smagi slims.
   Itin visas nezvēra ķermeņa daļas saēda nāvējošā kaite. Iekšās plosījās kvēle, viņam trūka gaisa, viņš spļāva asinis, locījās aiz sāpēm. Pūķa milzīgā miesa — visā divi tūkstoši kilometru garumā un trīssimt septiņ- dcsmittūkstoš kvadrātkilometru platībā — raustījās agonijas krampjos. Tuvojās gals. No jūras reizē ar zil­ganajiem viļņiem atplūda nāves ēna…
   Bet Jukinagas acis vairs neredzēja Pūķi. Viņa ska­tiens kavējās pie viena sarkanā punkta Centrālā apga­bala ziemeļos, bet domas bija pavisam tālu prom.
   3.
   Onodera kļuva par aculiecinieku izvirdumam Taka­cumas smailē, kas atradās uz Nagano un Ņiigatas prefektūru robežas mazliet uz ziemeļiem no Togakusi kalna.
   Starp lielā lūzuma austrumu un rietumu malām nobī­des dēļ pāri šosejām un dzelzceļiem izveidojās desmit- inetrīgas plaisas, Itoi upes gultni pilnīgi izpostīja, Omači pilsētu pārplūdināja Kidzaki ezers, bet Janabas pilsētu un tās apkārtni — Aoki ezera ūdeņi. Augsnes temperatūra paaugstinājās, izraisot sniega kušanu Hi- das un Cikumas kalnos. Piedevām vēl nolija spēcīgas lietus gāzes, ko bija izraisījušas eksplozijas un zemes­trīces. Itoi upes aizā sākās nogruvumi, bet ūdens cēlās arvien augstāk, līdz bangojošās straumes izlauza sev ceļu un izplūda uz visām pusēm.
   Rajonā izsludināja ārkārtējo stāvokli. Mēneša laikā visus iedzīvotājus pārveda uz Nagano prefektūru un Japāņu jūras piekrasti. Bet no pašaizsardzības spēku helikoptera, kas aplidoja cietušo rajonu nolūkā izpētīt ģeomagnētisko un gravitācijas laukus, Tengu plakan­kalnē apkalpe pamanīja vairākus cilvēkus stāvam pie kalnu būdiņas un izmisīgi mājam ar rokām.
   Helikopters nosēdās. Cik pārsteigta bija ekipāža, uz­zinot, ka tā ir alpīnistu vienība — studenti, jauni kal­potāji un kantoristes. Pavisam četrpadsmit cilvēki.
   Iedzīvotājus no Itoi upes aizas rajona evakuēja laikā no piecpadsmitā marta līdz otrajam aprīlim, kad tika izdota pavēle slēgt valsts šoseju Nr. 148 un visus ceļus uz ziemeļiem no Omači un Kidzaki.
   Par spīti pavēlēm un rīkojumiem, divdesmit trešajā aprīlī pa vienu no daudzajiem lauku ceļiem vienība sa­sniedza Omači, iekļuva pilsētā, nepamanīti paslīdēja garām sargposteņiem, pa maksas šoseju devās līdz Kurojona aizsprostam, no turienes pacēlās Kasimaja- rigatakes plakankalnē un tālāk jau soļoja pa parasto alpīnistu maršrutu pāri Ocubetadzavas, Dzidzigatakes, Kasimajari, Gorjū, Jari un Siramas kalniem. Jaunieši bija vēlējušies tikai atvadīties no Japānas Alpiem… Visi bija jauni, ne vecāki par divdesmit četriem gadiem. Onodera raudzījās šajos novārgušajos, kalnu saulē iede- gušajos, pēc izskata spriežot, īstos pilsētniekos, aplūkoja viņu elegantos ceļojumu piederumus, kas liecināja par īpašnieku pārticību, un viņam nebija ko teikt.
   Kalnu ceļš, kas vijas no Kasimajari uz Siramu, ir ļoti skaists. No tā paveras brīnišķīgs skats uz ledāju aizām austrumu nogāzē, bet gājiens pāri Hačimines kalnu aizai ir ļoti sarežģīts un grūts, un pa šo marš­rutu parasti iet tikai vasaras mēnešos. Doties ceļā pava­sarī, it sevišķi tagad, kad nebija pieejamas sinoptiķu prognozes, un vēl bez pieredzējuša pavadoņa — tas jau bija tīrs ārprāts. Pie tam pēdējā laikā Hidas kalnu grēda nepārstāja dobji rūkt, bet tās virsotnēs, nogāzēs un aizās nepārtraukti notika iežu nobrukutni un tvaika izvirdumi.
   Alpīnisti sākumā bija sadalījušies trijās grupās. Pirmā iekļuva sniegputenī un trīs dienas bija spiesta slēpties Tengū būdiņā. Otra grupa atrada patvērumu Karamacu būdiņā, bet trešā grupa, zaudējusi vienu cil­vēku Hačimines aizā, ar lielām grūtībām spēja sasniegt tikai Gorjū pāreju. Un tomēr, pārlaiduši sniega vētru, visi devās tālāk. Pirmā grupa, kāpjot Jari smailē, iekļuva sniega nobrukumā, ko bija izraisījusi pēkšņa zemestrīce. Tika apbērts viens ceļabiedrs. Sagaidījuši otru grupu, jaunieši sāka atrakt apbērto draugu. Dū­šīgi nostrādāja divas stundas. Puisis bija palicis dzīvs, tikai stipri sasities un apsaldējies.
   Visas trīs grupas sanāca kopā pie Hakumas kalna pakājes. Apkārtnē nebija nevienas citas dzīvas dvēseles.
   Ceļu, kas veda lejup, bija galīgi izpostījuši nogruvumi, bet Kohinatas kalna ziemeļu daļā bezdibenīga plaisa nogriezusi ceļu uz Macugavas upes augšteci, kas savu­kārt aizbērta ar sniega kupenām. Blakus viesnīcai «Sa- rukuraso» bija izveidojusies krauja, no kuras dibena plūda augšup tvaiks. Laiks izmainījās. Bieza miglas kārta ietina visu apkārtni, un veselas četras dienas at­kal plosījās sniega vētra. Par laimi, gan viesnīcā, gan būdiņās vēl bija palikusi pārtika un kurināmais, tomēr viena meitene bija saslimusi ar plaušu karsoni, bet divi puiši krītot pārlauzuši kaulus. Vētrai rimstot, visa kom­pānija esot devusies uz ziemeļiem, sasniegusi Cugaikes būdiņu, mēģinājusi nokāpt lejup līdz Hakumaoikes sta­cijai, bet tur viņi konstatējuši, ka Hijodori virsotnes dienvidrietumu nogāzē izveidojusies milzīga plaisa, kas aprijusi Vasedas universitātes tūristu bāzi un nogrie­zusi atkāpšanās ceļu. Visu šī rajona ziemeļu daļu, Ilači- gatakes smailes nogāzes, Koganeju un Renge karstos avotus ieskaitot, pārklājusi bieza sniega kārta… Zem tās, kā bija redzams, veidojās jaunas plaisas, bet dau­dzās vietās gaisā šāvās karsta tvaika strūklas.
   —   Pieņemsim, ka jums izdotos nokāpt līdz Haku­maoikes stacijai. Un ko jūs darītu tālāk? — Onodera jautāja bez jebkādām emocijām balsī. Nebija nozīmes kaut ko pārmest. — Tur nogruvums aizsprostojis upi, un tā pārplūdusi…
   —   Vai šoseja Nr. 148 nav lietojama visā garumā? — jautāja kāds puisis, laikam visas vienības galva.
   —   Kā tu domā, kāda iemesla dēļ tā slēgta? — jau­niešu vieglprātība pārsteidza Onoderu. — Itoi upes krasti nobīdījušies gandrīz par desmit metriem. Bet jūs, ne par ko nepainteresējušies, tomēr pārkāpāt aizlie­gumu!
   —   Kā mums bija to zināt? Televīzijā darbojas tikai divi kanāli, avīzes ne katru dienu iznāk, un arī tās tikai pusformāta lapiņās… — kaprīzi teica puisis ar lieliem vaigu kauliem. — Labi, labi, varat tālāk ne­stāstīt! Visi to vien tik dara, kā lasa mums sprediķus. Bet kalni — tie ir visa mūsu dzīve. Vai tas slikti, ka mēs gribējām atvadīties no šiem skaistajiem Japānas kalniem, ja tiem lemts izzust no zemeslodes virsas? Un vispār mēs esam gatavi mirt Šeit, šajos kalnos. Tādēļ arī nācām šurp..,
   — Lūdzu, kā vēlaties! — Onodera pagrieza alpīnis­tiem muguru un devās pie helikoptera. — Būs mazāk darba — mums vieglāk. Ja pareizi esmu sapratis, tad divi jūsu biedri jau sasnieguši savu mērķi. Varat sekot viņu piemēram…
   Onoderam bija tāda sajūta, it kā viņa dvēsele būtu galīgi izdegusi. Viņš pēkšņi atcerējās, kā toreiz, pēc ilgas prombūtnes atgriezies savā dzīvoklī, bija piekāvis tur ielavījušos jauniņos narkotiķus. Cik ilgs laiks aiz­ritējis kopš tā brīža? Toreiz viņš vēl bija spējīgs dusmu lēkmē gan piekaut un izdzīt, gan pēkšņi atkal kļūt maigs un sirsnīgs.
   Tagad kļuvis pavisam citādāks. Viņu visu bija it kā pārklājusi bieza, raupja ziloņāda. «Jā, esmu pretīgs, cietsirdīgs,» viņš pēkšņi iedomājās, izjūtot pats pret sevi kaut ko līdzīgu žēlumam. «Jeb varbūt esmu aiz pārguruma pārvērties gadu nastas nomocītā vecī? Un vēl…»
   Ar nežēlīgi skaidru apziņu — kā slīcinādams cilvēku, pabāžot zem ūdens tā galvu, — viņš neļāva uzpeldēt atmiņā vārdam «Reiko». Ja neapspiestu savas jūtas līdzīgi cietsirdīgi apdomīgam slepkavam, tad šis vārds, paceļoties no zemapziņas dziļumiem, ar zemūdenes ātrumu mestos viņam virsū, salaužot visu cieto čaulu, kas tagad nosedza viņa sirdi, un briesmīgā sāpe izlītu arā kā ugunīga lava, un viņš atkal, tāpat kā toreiz, raustītos krampjos, vārtītos pa zemi, cenzdamies sa­plēst pats sevi gabalos.
   Tajā dienā, izdzirdis telefonā Reiko balsi no Mana­dzuru šosejas, Onodera kā vājprātīgs bija meties uz ielas. Skriet… ātrāk… skriet! Bet uz kurieni? Un vai iespējams aizskriet no Tokijas līdz Idzu? … Ceļi aiz­bērti, transports nedarbojas…
   Viņš ieskrēja Ičigajas pašaizsardzības bāzē, piepra­sīja dot helikopteru, piekāva divus virsniekus, kas cen­tās viņu nomierināt… Viņu savaldīja, bet viņam izde­vās izrauties un izskriet ārā… Kas notika tālāk, viņš neatceras. Atguvās pašaizsardzības spēku bruņu amfī­bijā, kas šķērsoja Sakavas upi. Bet aiz Odavaras braukt bija aizliegts pat pašaizsardzības spēku transportam.
   Tālāk viņš atcerējās sevi skrāpējam karstos pelnus, kas bija sajaukušies ar pumeku un vulkāniskajām bum­bām. Tas notika ceļmalā pie tuksnesī pārvērstās Odava- ras pilsētas. Viņš gulēja uz biezas pelnu kārtas un skaļi raudāja bez asarām. Mugurā viņam nez kāpēc bija pašaizsardzības spēku majora formas tērps. Bruņu cepure nobrukusi uz vienas auss, vaigā rēta, labās ro­kas pirksti noplēsti līdz asinīm, kreisajā delnā dziļa brūce. Bet bikses un zābaki paša.
   Viņš bija nokļuvis tur nevis izvirduma, bet tikai nā­košajā dienā, taču uzzināja to daudz vēlāk. Virs Fudzi vēl arvien liesmoja sārta blāzma. Kalns, kam vairs ne­bija ne mazākās līdzības ar agrāko Fudzi, nepārtraukti izgrūda melnus dūmus, apberot ar pelniem visu ap­kārtni. No Odavaras bija redzama Hakones nogāze, pa kuru kā čūska vijās sarkanmelna lava. Trakoja karsts, seju svilinošs vējš. Nedaudz atģidies, Onodera vairāk­kārt juta, ka viņam uznāk neprātīgā vēlēšanās mesties šajā sakarsētajā, pelnainajā muklājā. Gribējās kliegt, grābt un sviest uz visām pusēm šos pelnus — varbūt zem pusotra metra biezās pelēkas kārtas kaut kur gu­lēja Reiko…
   Atgriezies evakuācijas štābā, viņš neuzklausīja Naka- das un Jukinagas padomus, bet metās pie vadības un pieprasīja, lai viņu nosūta uz kādu no glabšanas vie­nībām.
   Sākumā D2 izvietoja Gummas prefektūrā divpadsmi­tās divīzijas štābā Somaharā, bet, kad tur palikt kļuva bīstami, pārcēla uz trīsdesmito kājnieku pulku Sibatā Ņiigatas prefektūrā. No Sibatas Onodera tūdaļ devās tālāk uz otro pulku Ečigotakadā un palīdzēja evakuēt cietušo rajonu iedzīvotājus uz Macumoto un Nagano, cenzdamies nokļūt visbīstamākajās vietās. Viņš strā­dāja kopā ar simtseptītā inženierpulka glābējiem, izve­dot cilvēkus, kas neskaitāmu izvirdumu un nobrukumu dēļ bija palikuši Asamas un Ebosi kalnu pakājē, pilnīgi izolēti no ārpasaules. Viņš atteicās no atpūtas un gan­drīz nemaz negulēja. Kad viņu centās pierunāt atpūs­ties, viņš vienkārši nesaprata, ko no viņa grib. Protams, laiku pa laikam, pats to neatskārzdams, viņš aizmiga vai nu teltī, kravas automašīnas šofera būdā, vai pa­mestā, pussagruvušā zemnieka mājā. Tā aizritēja mē­nesis, un viņš vairs nespēja atcerēties visus notikumus. Kā pa miglu atmiņā atausa atsevišķas ainas — te viņš vada kravas automašīnu, kas cauri nogruvumiem trau­cas virs galvu reibinošas kraujas, te iežu plaisā bāž
   dinamīta spridzekli. Bija gadījies ar raudošu bērnu uz; rokām brist pāri straujai kalnu upei… Bet visu šoj laiku savas izdegušās dvēseles tuksnesī viņš juta asu, dzeldīgu vēju. Un ik reizi, kad šī vēja brāzmas uzjun­dīja pazīstamo vārdu, viņš instinktīvi, ar profesionāla slepkavas roku, nogremdēja to aukstajā bezdibenī…
   «Kas ar mani notiek?» viņš reizēm domāja. Jā, viņš bija pa pusei miris. Nē, ne pa pusei, bet pavisam, jo mirusi bija viņa dvēsele. Viņš vienkārši bija spiests jaut arī miesai sagaidīt to brīdi, kas darīs galu skum­jai vienmuļībai, ko sauca par dzīvi. Un tad arī viņš pats nogrims šajā tumšajā, aukstajā ūdenī — līdzīgi tam vārdam, ko viņš simtiem reižu bija mērdējis un gremdējis šajā dzelmē. Un nevajadzēs vairs neko sa­prast, viss izbeigsies un izzudīs.
   —  Tomita-san… — nesteidzīgi, it kā kārtodams vis­parastāko, ikdienišķāko lietu, Onodera atgriezās pie he­likoptera, kas viņu gaidīja ar neapstādinātu propelleru.
   —  Cik cilvēku mēs varam uzņemt?
   —   Divus… — pilots nokliedza. — Mums gan ir sešas vietas. Bet aparatūra, pats saproti. Nav laika to ņemt nost.
   Onodera lēni pakratīja galvu.
   —   Kaut kā pamēģini paņemt četrus. Vismaz slimos un ievainotos …
   —   Ko tu? — pilots atgaiņājās ar abām rokām.
   —  Kur es viņus sēdināšu?
   —   Es palikšu šeit… — Onodera teica. — Vienu pa­ņem sev blakus, bet trīs kaut kā iekārto aizmugurē. Paklau, vai nevarētu pārējo muļķu labad izsaukt no Macumoto trīspadsmitā pulka transporta helikopteru?
   —  Macumoto ir tikai divi helikopteri mācību vie­nībā, bet tie ir vēl mazāki… Paga, paga, Macumoto lidlaukā ir arī viens lielais helikopters. Tas vakar bija spiests nolaisties. Ja dzinējs jau savests kārtībā…
   —   Tas gan varēs pacelt kādus piecpadsmit… — Onodera palūkojās pulkstenī. — Pamēģini sazināties. Pašreiz pulkstenis ir septiņi un sešpadsmit minūtes. Pa­lūdz uz kādu stundiņu iegriezties vēl šeit pirms šīs die­nas pienākumu veikšanas.
   —   Nezinu, vai izdosies. Ar degvielu slikti, Macumoto nav lielu uzkrājumu. Ja nu sagādnieki pieved…
   —   Bet tu kaut ko izdomā. Saki, ka te ir sievietes ar bērniem, virsnieku ģimenes …
   —   Pacentīšos. Bet ja neizdosies?
   —  Tad vedīšu tos muļķus uz leju. Kaut kā mēģināšu nokļūt līdz Otari. Nupat apskatījos. Liekas, ka nogru­vumi ziemeļos no Otari nav tik bīstami. Ceru, ka gar kreiso krastu varēsim aizkļūt līdz Macumoto šosejai.
   —  Vajadzētu pasteigties… — seržants Tomita pa­sniedza Onoderam pārnēsājamu rāciju un palūkojās de­besīs. — Laiks atkal mainīsies. Brīdina, ka iespējama stipra vētra.
   Sabozies propellera saceltajā gaisa virpulī, Onodera atgāja sāņus. Jaunieši, kas visu laiku, it kā baidīda­mies no iedarbinātā propellera, bija stāvējuši nomaļus, tūdaļ pieskrēja Onoderam klāt.
   —   Es ceru, ka jūs pajokojāt? — noraizējies jautāja garmatains jauneklis brillēs. — Jūs taču paņemsit mūs līdz?
   —  Paņemt visus nav iespējams. Pašiem jāsa­prot… — pārbaudot rācijas baterijas, Onodera atbil­dēja. — Aizvedīsim tikai ievainotos un slimos. Tādi lai­kam ir četri?
   —  Vēl vienu meiteni… — lūdza spēcīga auguma puisis ar pavisam bērnišķīgu seju. — Viņa ir ļoti no­vārgusi. Esiet tik labs, paņemiet viņu!
   —   Nav vietas. Var paņemt tikai trīs pat tādā gadī­jumā, ja es palieku šeit…
   —   Bet ko lai mēs darām?
   —   Gaidiet, ko tad vēl? Ja palaimēsies, pēc pusstun­das aizvedīs arī jūs, — nospiedis rācijas pogu, Ono­dera izsauca pilotu. — Seržant Tomita, vai ar Macu­moto sazinājies?
   —  Vilnis aizņemts… nav labi… — ar pārtrauku­miem atskanēja lidotāja balss. — Kad pacelšos, pamē­ģināšu vēlreiz…
   —   Liekas, ka šī rācija arī nav kārtībā… — Onodera sarauca uzacis. — Kā ar dzirdamību? Pārslēdzos uz uztveršanu …
   —  Ne vis … sabojā …
   Ierāvis galvu plecos, Onodera soļoja uz kalnu būdas pusi. Bet, pirms vēl viņš to sasniedza, atkal draudoši iedūcās kalns un nodrebēja zeme. Virs Korenges smai­les liegi un nesteidzīgi, kā palēninātā kinofilmā, pacēlās un nolaidās sniega kārta. Skaidrajās, mazliet vējainajās debesīs parādījās savāds balts mākonis, kas ātri peldēja dienvidu virzienā.
   —   Žiglāk! — Onodera uzkliedza.
   Būdas puskrēslā viņš ieraudzīja vairākus cilvēkus. Oda pēc sviedriem un netīrumiem. Bija jūtama arī stipra asins smaka. Meitene, kas bija saķērusi plaušu karsoni, ar augstu temperatūru gulēja bezsamaņā. Ono­dera no aptieciņas, kas karājās viņam pār plecu, iz­vilka šļirci un ātri ievadīja slimniecei antibiotiku un vitamīnus ar kamparu. Tad viņš aplūkoja apsaldēto puisi. Arī tas atradās diezgan smagā stāvoklī. Onodera nekavējoties izdarīja sirdi stiprinošu injekciju. Kā vēl citādi viņš — diletants medicīnas jautājumos — varēja palīdzēt cietušajiem? Otram puisim acīmredzot bija lauzts atslēgas kauls, riba un apakšdelms. Trešajam abas kājas. Kopā ar puišiem Onodera no neilona telts uzmeistaroja kaut ko līdzīgu nestuvēm. Kad slimos jau varēja pārnest uz helikopteru, Onodera būdas kaktā pamanīja kādu meiteni. Tā gulēja, seju piespiedusi sie­nai.
   Pamājis ar galvu uz meitenes pusi, Onodera jautā­joši palūkojās puisī, kas stāvēja viņam aiz muguras.
   —   Labāk viņu nemodināt, — tas drūmi norūca. — Viņa ir tāda kā sajukusi. Laikam šoks.
   Neņemot vērā teikto, Onodera piegāja pie meitenes un uzlika roku tai uz kalsnā pleca. Meitenes mati un apģērbs bija dubļiem notriepti, tomēr modernā vējjaka un bikses vēl daļēji saglabājušas savu izskatu un spilgtumu. «Šādā tērpā nav jākāpj kalnos, bet jāgro­zās modes skatē,» Onodera nodomāja. Un tādu meiču vilkt līdzi kalnu pārgājienā! Seja saraudāta un izķēmota ar izplūdušiem kosmētikas traipiem. Reizēm meitene miegā skaļi nopūtās un iešņukstēdamās nodrebēja ar visu ķermeni.
   —   Negribu! — viņa iekliedzās un sarāvās kamoliņā, tiklīdz Onoderas roka pieskārās tās plecam. — Es ne­spēju iet tālāk. Atstājiet mani… Mammu, palīdzi man!
   Viņa atkal iešņukstējās, un Onodera viegli paplikšķi­nāja viņai vaigus.
   —  Turies brašāk! Drīz pēc mums atlidos helikopters un visus izglābs. Taisies ceļā, gaidīsim visi kopā. Bet tagad palīdzi pārnest slimos un ievainotos.
   Meitene nobijusies un izbrīnījusies paraudzījās viņā. Tai bija notramdīta zvēriņa seja. īsu brīdi Onodera juta savas atmiņas dziļākajā stūrītī ataustam kādu tālu skatu. Bet viņš nesāka rakņāties atcerēs, pagrieza mei­tenei muguru un ātriem soļiem izgāja no būdas, lai va­dītu cietušo iecelšanu helikopterā.
   Vējš pieauga spēkā. Augstu debesīs joņoja atsevišķi mākoņi, bet vispār diena bija reti skaidra. Cauri vēja gaudoņai un propellera troksnim Onodera sadzirdēja kliedzienu. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja no būdas izskrejam sīku figūriņu, kas krizdama klupdama devās pie puišiem. Tie bija aizņemti ar nestuvju iekraušanu.
   —   Apsaldēto nolieciet šķērsām aiz aizmugures sē­dekļiem! — Onodera rīkoja. — Aparatūru nosedziet ar segām un apsieniet ar siksnām. Virs aizām stipri kra­tīs. Slimo meiteni nosēdiniet ar visu guļammaisu uz aizmugures sēdekļa un ari ka nākas piestipriniet ar siksnām. Puisi ar lauzto roku blakus viņai, bet tas, kam lauztas kājas, lai sēž līdzās pilotam. Veicīgāk!
   Tad Onodera, uzsitis lidotājam, kas visu laiku rau­dzījās debesīs, uz pleca, uzkliedza:
   —  Vai sazinājies?
   —   Situāciju izskaidroju, bet atbildes vēl nav, — lido­tājs atbildēja. — Motors laikam ir izremontēts. Tā helikoptera pilots seržants Jarnaguči mācījās kopā ar mani. Pie tam mēs abi augām vienā ciematā. Domāju, ka viņam izdosies kaut kā pierunāt priekšniecību un dabūt atļauju lidojumam.
   —  Tu teici, kas ir cietušie?
   —   Ko tu! Sacīju, ka vietējie iedzīvotāji, iestrēguši pēc nogruvuma un nevar tikt ārā …
   Pamājis pilotam ar galvu, Onodera aizcirta durtiņas. Aiz muguras viņš atkal izdzirda spiedzīgu kliedzienu. Tajā bija kaut kas pazīstams, un Onodera neviļus at­skatījās.
   Spilgts sarkani dzeltens un zilizaļš augumiņš, līgo­damies, nāca viņam klāt.
   —   Onoda-san …
   Onodera vērīgāk ielūkojās meitenē. Nenoteiktas atmi­ņas kā viegls mākonītis nekādi nevarēja pieņemt no­teiktas kontūras. Arī šī nožēlojamā, smieklīgā sejiņa, notraipīta ar kosmētiku, likās izplūdusi, it kā nebūtu fokusā.
   —   Onoda-san… Jūs taču esat Onoda-san… — tu­vodamās teica meitene.
   —   Nē, Onodera… — viņš pārlaboja, raugoties mei­tenē ar pieaugošu izbrīnu. — Kā jūs šeit nokļuvāt?
   «Mako… Liekas, tās pilns vārds ir Masuko. Tā pati oficiante no Gindzas.» Viņa nemaz nebija izmainījusies kopš tā laika, kad viņš redzēja viņu bārā un viesnīcas augstākā stāva restorānā. Sīciņa kā bērns, grezna kā kūka, Masuko toreiz likās pavisam jauniņa, bet arī tagad viņai varēja dot tikai septiņpadsmit astoņpadsmit gadu, pat mazāk. Pavisam vēl skuķēns. Masuko metās Onoderam pie krūtīm un sāka histēriski raudāt.
   —   Ak, cik man bija bail! Onoda-san… Mako pār­guruši, viņa vairs nevar paiet… Viņa baidās… Pal­dies, ka atnācāt izglābt mani… Bet es jau domāju, ka visam beigas… Tik auksti… tik baismīgi…
   —   Kad šis meitēns beidzot pareizi iegaumēs manu uzvārdu? — Onodera izklaidīgi domāja, mierinot viņu kā mazu bērnu.
   —   Pietiks, pietiks, neraudi… — viņš runāja, labi saprazdams, ka it sevišķi šajā brīdī nemaz neiederas mierinātāja lomā. — Es visu saprotu… Un tagad viss ir labi. Atiesim nost, helikopters tūdaļ pacelsies.
   —  Vai tad mani nepaņems? — Masuko izbijusies palūkojās Onoderam sejā. — Es negribu palikt šajā drausmīgajā kalnā! Mako vairs nevar paspert nevienu soli. Jūs taču iesēdināsit mani lidmašīnā?
   —   Nē… — Onodera atstūma meiteni no sevis nost un pagriezās uz helikoptera pusi, lai dotu signālu lido­jumam. — Šoreiz lidos tikai ievainotie un slimie…
   —   Bet var taču paņemt vēl vienu cilvēku. Lūdzu! Es jūs ļoti lūdzu! Jūs laikam esat te pats galvenais!
   —   Nedrīkst… — Onodera pakratīja galvu un norai­doši pamāja ar roku. — Drīz atlidos glābšanas heli­kopters …
   Masuko laikam nebija sapratusi Onoderas teikto. Viņa, histēriski kliedzot, skriešus metās pie helikoptera, kura propellers griezās arvien ātrāk.
   —   Pagaidiet! Lūdzu! Paņemiet mani!…
   Onodera saķēra Masuko aiz košās vējjakas apkakles. Viņš negribēja pielietot spēku, tomēr trauslā meitene kā plāna papīra lapiņa atsprāga sāņus un nokrita uz sniega klātajiem akmeņiem.
   Nepievērsdams viņai vairs uzmanību, Onodera deva rīkojumu pacelties gaisā. Helikoptera slēpes atrāvās no zemes, un drīz vien tas izzuda no redzes loka.
   Kad propellera saceltais troksnis norima, Onodera pamēģināja nodibināt sakarus ar aizlidojošo helikop­teru. Dzirdamība vēl joprojām bija slikta, tomēr varēja saprast, ka atbilde no Macumoto vēl nav saņemta.
   Izslēdzis rāciju, Onodera uzmeta skatu meitenei. Viņa vēl aizvien gulēja uz zemes, histēriski raudot un krampjaini raustoties.
   —       Kurš ir viņas draugs vai paziņa? — Viņš jautāja palikušajiem puišiem.
   —       Šeit tāda nav… — atbildēja jauneklis ar Osiņām un īsi apcirptiem matiem.
   Onodera nesaprašanā palūkojās puisī.
   —       VienU nupat aizveda helikopters. To, kas iek|uva sniega lavīnā. Bet otrs nomira…
   —   Tātad viņu grupā bija tikai trīs cilvēki?
   —       Nē, es arī biju tajā grupā… Mans draugs ir tas, kurš apsaldējās sniegā, bet ar šo meiteni un viņas mī­ļāko Aidzavu, to, kas nomira, es pirmo reizi satikos šajā pārgājienā. . r .
   Onodera pārsvieda rāciju pār plecu, piegāja pie Ma­suko uri piecēla viņu aiz rokas.
   —   Ejam būdā… — viņš teica, atbalstot tās augumu.
   —   Ko mēs tagad darīsim?
   —       Gaidīsim! — viņš teica, paraudzījies pulkstenī. Tas rādīja septiņi un trīsdesmit piecas minūtes.
   —   Cik ilgi?
   —       To es nemāku teikt. Jums droši vien zināms, ka šorīt Kansaja apgabalu piemeklēja ļoti spēcīga zemes­trīce un šausmīgs cunami. Bojā gājuši vairāki, simt- tūkstoši cilvēku. No lidmašīnām palika pāri vienīgi lūžņu kaudzes. Miljoniem kilolitru degvielas aizplūda jūrā. Kurināmā trūkst pat amerikāņu un padomju ku­ģiem… Helikoptera atlidošanas varbūtība, kā mēdz teikt, piecdesmit pret piecdesmit…
   —   Kas tad būs, ja neatlidos?
   —       Pašreiz vēl nekā nezinu… — atvēris būdas dur­vis, Onodera atskatījās uz kalnu grēdu. — Labi, ja at­lidos pirms vēja sacelšanās… Četrus tomēr izglābām. Ja būs jāmirst, sastādīšu jums kompāniju…
   —   Kāda bezatbildība! — iekliedzās puisis ar liela­jiem vaigu kauliem, kas pirmīt bija stāstījis par vēlē­šanos mirt kalnos. — Jūsu pienākums ir izsaukt heli­kopteru! Atradāt mūs un tagad gribat pamest likteņa varā? Nu jā, kas tad jums par daļu. Jums taču tāda profesija…
   Noguldījis Masuko uz grīdas, Onodera mierīgi pa­raudzījās uz šo puisi. Tas nobālēja un atkāpās dažus soļus.
   —   Paklausieties… — it kā nākot palīgā, kājās uz­lēca puisis brillēs. — Lūdzu, piedodiet… Redziet, viņš nervozē jau no vakardienas … ļoti pārguris …
   —   Man ne prātā nenāk viņu sist… vismaz paš­reiz…— Onodera teica, aizsmēķējis cigareti. — Man jums jāpaskaidro, ka nepiederu pie pašaizsardzības spēkiem, lai gan ilgu laiku sadarbojos ar tiem. Esmu privātpersona. Pat ne alpīnists, bet jūrnieks. Va­dīju batiskafu …
   Pamanījis, kādām acīm visi skatās uz cigareti, Ono­dera pameklēja kabatā un pasniedza puisim brillēs vēi neatplēstu paciņu.
   —   Parādiet karti, — Onodera sacīja, sniedzot pui­sim sērkociņus. — Sliktākā gadījumā pamēģināsim iet uz leju…
   —   Bet nogāzēs tādas plaisas un nobrukumi…
   —   No Macumoto mēs lidojām uz ziemeļiem gar Itoi upes labo krastu, bet atgriezāmies gar kreiso. — Ono­dera izklāja karti. — Nobrukumi un plaisas konstatētas galvenokārt dienvidu nogāzē, bet ziemeļu pusē tās nav tik bīstamas. Var apiet Akakuras kalnu, iziet uz tā pre­tējo nogāzi un pa aizu gar upes krastu nokāpt lejā uz Otari. Bet tur izskatoties drūmi… Visas grūtības sāk­sies tieši no turienes… Ir vēl cits ceļš. Vēlreiz šķērsot Kadzefuki plakankalni, lai nokļūtu līdz Hiraivai. At­tālums lielāks, bet Hiraivā varēsim iekāpt pašaizsar­dzības kravas mašīnā…
   —   Ja sacelsies vētra, tad mēs pa Kadzefuki nepa­spersim ne soļa, — teica liela auguma puisis. — Tad jau labāk kāpt lejup uz Otari…
   Rācija iepīkstējās, un atskanēja tikko sadzirdama seržanta Tomitas balss.
   —   Seit Hakuma, Onodera klausās, — ātri novietojis rāciju uz ceļiem, Onodera uzlika austiņas. — «Henry
   Ocean-8», es jūs klausos… Tomita-san! Vai jūs mani dzirdat? .
   Rācija atkal sāka niķoties, un dzirdamība pasliktinā­jās. Onodera vairākkārt pārprasīja, līdz viņa sarauktās uzacis izlīdzinājās.
   —  Varat priecāties. Pēc trīsdesmit minūtēm pie mums no Macumoto izlidos helikopters… — izslēdzis rāciju, Onodera paziņoja.
   Puiši sacēla priecīgu kņadu, bet Onodera, pacēlis roku, turpināja:
   —   Helikopters vispirms lidos uz Nagano un tikai no turienes uz šejieni. Trīspadsmitvietīgais, visi varēsim iesēsties…
   —  Cik ilgi vēl būs jāgaida?
   —   Ātrums ap divi simti kilometru … Tātad līdz Na­gano lidos kādas divdesmit minūtes … Tikpat ilgi at­pakaļ pie mums. Nezinu, cik ilgi tas aizkavēsies pašā Nagano. Domāju, ka pēc izlidošanas stundas laikā būs klāt. Iznāk, ka vēl vismaz pusotra stunda.
   Zeme atkal nodunēja. Būda iečīkstējās tā, it kā tūlīt taisītos gāzties. Atskanēja dobja dārdoņa. Visi salē­cās. Atkal iepīkstējās rācija. Onodera pacēla to no grī­das, bet grūdiens atsvieda viņu sānis. Uzgrūdies blakus stāvošajam puisim, Onodera izlaida rāciju no rokām. Kamēr viņš vēl to turēja, cauri visiem trokšņiem bija skaidri dzirdama balss:
   —  Trauksme… Ārkārtēja trauksme … Draud Nori- kuras izvirdums. Nekavējoties uzsākt evakuāciju …
   Visi ar aizturētu elpu skatījās uz rāciju. Onodera steigšus pacēla aparātu, bet tas klusēja. Ārpusē at­skanēja brīkšķis, kuru noslāpēja spēcīga dārdoņa. Būda atkal nodrebēja.
   —   Izvirdums! — kāds iekliedzās aizsmakušā balsī.
   —   Sākas! Tagad visam beigas!
   —   Nē, — Onodera teica, galvu pacēlis. — Norikura tālu no šejienes, dienvidos …
   —   Ko jūs runājat! Nevis tālu, bet pavisam tuvu, tepat blakus. Virs mums ir Norikuras smaile.
   Pareizi, nodomāja Onodera. Labi pazīstamā Noriku­ras smaile, Japānas Ziemeļu Alpu lepnums, kur izvie­tota kosmisko izstarojumu laboratorija, saules vainaga novērošanas stacija un Kioto universitātes observato­rija, tiešām atrodas tālu dienvidos, uz rietumiem no
   Kiso ielejas. Uz turieni līdz pašai Virsotnei iet auto­busi. Bet ir vēl viena Norikuras smaile — tepat viņiem aiz muguras, uz ziemeļrietumiem no Hakumas smailes. Tā slejas divi tūkstoši četri simti trīsdesmit sešu metru augstumā virs Cugas ezera tūristu mītnes. Kādreiz tas bija vulkāns, un tā lava izveidoja kalnu grēdas vidū no visām pusēm noslēgtu Hakumaoikes ezeru. Kurā No- rikurā tad izsludināta trauksme? Onodera sāka nervo­zēt — pēdējā laikā tas pie viņa nebija manīts — un, bieži raugoties pulkstenī, nepacietīgi grozīja rāciju.
   Pulkstenis rādīja septiņi un četrdesmit minūtes. At­skanēja stiepta, it kā no pašām zemes dzīlēm nākoša, dobja dunoņa. Būdiņa salīgojās, un viens puisis izlēca ārā.
   —   Kas notiek? Kas par troksni? — kāds spalgi iekliedzās.
   —   Ūdens! — atbildēja gaudojoša balss. — no augšas gāžas ūdensl
   — Hakumaoikes ezers pārrāvis krastus… — nobā­lējis klusi teica gara auguma puisis, kas laikam bija vienības vadonis vai kļuvis par tādu, apstākļu spiests. — Izvirdums,
   —   Mūs noskalos! — kāds nerimās. — Bēgsim! Pa­slēpsimies Narisiro būdā!
   —   Mierā! — Onodera devās pie durvīm, — Kas tur ir ar to ūdeni?
   —   Liekas, ka nekā bīstama nav, — aizelsies teica atpakaļ atnākošais puisis. — Krīt Cugas ezerā,,.
   Onodera izbāza galvu pa durvīm. Negaidīti tuvu viņš ieraudzīja pa nogāzi strauji gāžamies ūdens straumi. Tā virpuļoja, putoja, nogrūžot no sava ceļa akmeņus, triecot tos pret klintīm, un pati dārdot iegā­zās aizā. Pāri apkārtējiem kalniem pārvēlās dobja at­balss. Straume pamazām pieklusa, bet sprādzieni un dūkoņa, kas atskanēja no miglas apņemtās kalnu grē­das puses, tomēr negribēja rimties.
   —   Kā jūs domājat, vai šeit palikt nav bīstami? — mazliet trīcošā balsī taujāja vadītājs, raugoties izsīk­stošajā straumē. — Vai nevar palūgt, lai helikopters nelido uz Nagano, bet tieši pie mums?
   —   Nē, — Onodera pakratīja galvu un aizdedzināja jaunu cigareti. — īsta grabaža, ne rācijai Pavisam veca un nolietota, būtu jānodod lūžņčš, bet rāciju trūkst, tādēļ atstāta …
   —  Varbūt var savest kārtībā?
   —  Vai te ir kāds, kas prot labot radioaparatūru? — Onodera jautāja, pārlaižot acis pār visiem.
   Neviens neatsaucās.
   —  Tātad sakaru nav… — teica vadītājs. — Nu ko, paliksim pusotru stundu šeit? Gaidāms izvirdums, vējš pieņemas spēkā, arī mākoņi nāk virsū …
   Onodera aizdedzināja vairākus sērkociņus, iekams viņam izdevās vēlreiz aizsmēķēt nodzisušu cigareti. Vējš tiešām bija spēcīgs, arī rokas mazliet trīcēja. Viņš neviļus paraudzījās pulkstenī. Septiņi un četrdesmit pie­cas minūtes.
   Onodera svārstījās. Zeme vēl arvien dunēja, bet vai tā jau bija gaidāmās zemestrīces pazīme? Viņam likās, ka pašreizējo zemestrīci radījis nobrukums. Dārdoņa — it kā zem zemes šautu ar lielgabaliem — reizēm dzir­dama arī tad, kad veidojas plaisas un notiek nobru- kumi. Atspiedies pret durvju stenderi, ar cigareti zobos, viņš vēlreiz vērīgi aplūkoja kalnus. Protams, varētu jau uzkāpt pašā smailē un pēc augsnes temperatūras un tvaika izvirduma noteikt Norikuras un Korenges smaiļu aktivitātes pakāpi. Bet tādam pētījumam neatlika laika. Kaut vismaz smaile būtu redzama! Bet to aizsedza svin- pelēki mākoņi, kas skrēja no ziemeļiem un nolaidās pār Tengu plakankalni. Zilās debesis bija aizvirzījušās tālu uz dienvidiem un tagad zaigoja virs Macumotodairas. Vēja brāzmas kļuva arvien spēcīgākas. Reizēm šņāk­dami un svilpdami garām aizjoņoja smilšaini tvaika mutuļi. It kā cenzdamies aizpildīt klusumu grūdienu starplaikos, klabēja logi un durvis, čīkstēja grīda un sienas»
   Onodera pēkšņi nometa līdz galam neizsmēķēto ci­gareti, ar kāju nospieda to un paraudzījās debesīs. Vai­rākas reizes spēcīgi ievilka gaisu degunā, tad atskatī­jās, piesauca sev klāt nesmēķējošo puisi un izgrūda viņu ārā no būdas.
   —   Ceru, ka tev nav iesnas? — Onodera vaicāja. — Vai nejūti kādu smaku?
   —   Nē, nekādu,,, — teica puisis, bet tad nāsis viņa apaļajā sejā sakustējās, ^ Ož**, Tiešām ož pēc sera.
   Onoderā ar vienu lēcienu bija būdā, paķēra rāciju un braši uzkliedza:
   —   Ejam! Apiesim apkārt Akamurai no ziemeļiem un nolaidīsimies uz Otari. Nav nemaz tik tālu. Ja tik no zemestrīces nav radušās jaunas plaisas, tad viss būs kārtībā.
   —  Vai tur ir ceļš? — kāds satraukti jautāja.
   —  To es labi nezinu. Paskatieties kartē. Tomēr labāk iet taisni uz leju, nekā pretim vējam doties pa kalnu pāreju jeb pa dziļu sniegu brist līdz Renges karstajiem avotiem.
   Onodera izskrēja no būdas, pa gludo sniegu noskrēja nelielu gabalu, ar kāju ievilka milzīgu bultu, bet blakus tai uzrakstīja «Uz Otari». Labi būtu, ja līdz helikop­tera ierašanās brīdim vējš neaizputinātu visas zīmes, Un vai šādā laikā helikopters vispār lidos…
   Onodera piegāja pie Masuko un paņēma to pie rokas. Meitene gandrīz neturējās kājās.
   —   Es vairs… nevaru paiet… — viņa šņukstēja. — Salstu … Es miršu … Vai helikoptera nebūs? …
   —   Saņemies, jāiet, — Onodera uzmundrināja. — Kad pati vairs nespēsi iet, es tevi nesīšu.
   Cauri sniegam un bieziem mākoņiem viņi šķērsoja Tengu plakankalni un pa tās austrumu nogāzi sāka kāpt lejup. Pēc neilga laika jau visi saoda sēra smaku.
   —   Priekšnieki… —.kāds puisis uztraucies griezās pie Onoderas. — Cik stipri ož! Ceru, ka Akakuras kalns negatavojas izvirdumam?
   Onodera, kas visu uzmanību bija veltījis ceļam, juta, ka arī viņu atkal sāka mākt bažas. «Iespējams,» viņš domāja, «ka tuvumā tikai izplūst tvaiki. Vai ari izplūde notiek augstu kalnos, bet smaku šurp atnes vēja brāz­mas? Kaut gan pašreiz dienvidu vējš ir tik spēcīgs, ka izkliedētu jebkādu dvaku.»
   Onodera nolēma iet pa nogāzi uz leju un gandrīz intuitīvi aprēķināja, ka pat Norikuras izvirduma gadī­jumā vējš aiznesīs pelnus un vulkāniskās bumbas uz dienvidiem un dienvidrietumiem, bet līdz šai vietai no tā visa nokļūs pavisam niecīga daļa. Lava šeit pēc sava sastāva bija arkoziska, ar lielu skābuma un stīg- rības pakāpi, tātad tā netecēs kā okeanīta lava tiešā ceļā uz ieleju. Visbīstamākais būtu izvirdums nogāzē, kur nemaz nav krātera, bet tāda varbūtība bija gan-
   drīz izslēgta. Un vēl viens labums — Kadzefuki kalnu grēda zināmā mērā sargās gājējus no vējiem.
   «Un tomēr, kāpēc tieši aizā tik stipri ož pēc sēra?» Onodera pamanīja, ka smaka kļūst stiprāka tajos brī­žos, kad vējš maina virzienu un pūš no aizas lejgala uz austrumiem. Viņa kājas pašas apstājās, un viņš vē­rīgi raudzījās tālumā. Bet Itoi upes aizu jau nosedza bieza migla, un Togakusi smaile upes pretējā krastā vairs nemaz nebija redzama.
   «Nevar būt,» viņš domāja, izjūtot pakrūtē stindzinošu vēsumu, «ka šī smaka …».
   Onoderam apstājoties, Masuko, kuru viņš veda zem rokas, nokrita zemē pie viņa kājām kā maiss. Sejā ne asins lāses, pat lūpas nobālušas. Viņa vēl arvien šņuk­stēja, bet asaru vairs nebija.
   Onodera gādīgi noliecās, cenzdamies meitenei palī­dzēt piecelties. Masuko pakratīja galvu un atspiedās pret viņa krūtīm.
   —  Beigas.., — viņa nogārdza. — Atstājiet mani šeit, ejiet paši.*. Bet es… došos pie Aidzavas-sanu .
   Kad Onodera cēla meiteni kājās, viņa roka pieskārās tās vaigam, un viņš sajuta, cik tas ir karsts. Onodera noņēma no pleca rāciju, paņēma no puišiem brezenta siksnu un kā mazu bērnu piesēja sīciņo Masuko sev uz muguras.
   —   Pieliksim mazliet soli, — viņš uzkliedza visai kom­pānijai. — Esiet ļoti uzmanīgi!
   —   Priekšniek, vai rāciju pametīsim? — kāds uzru­nāja viņu.
   Bet Onodera pat neatskatījās. Pamājis ar roku priekšā ejošajam jauniešu barvedim, viņš devās tālāk. Lai gan Masuko bija ļoti sīciņa, laikam tomēr svēra sa­vus trīsdesmit astoņus kilogramus. Viņš juta tās svaru, jo ejot muskuļi atslābinājās, pie tam viņa muguru de­dzināja karsonī svilstošais meitenes ķermenis.
   Tā viņi soļoja vairākas minūtes. Pēkšņi cauri miglai atplūda liegs gaisa vilnis. Visi neviļus apstājās. No lejas, trīcinot pēc sēra dvakojošo miglu, atskanēja drau­dīga rūkoņa, kas radīja smeldzi pakrūtē. Uz īsu brīdi iestājās klusums, tad sākās tāda dārdoņa, it kā arti- lēristi raidītu zalvi no simt lielgabaliem reizē. Zeme pacēlās, it kā visu aizu kāds būtu pagrūdis no apakšas uz augšu, krūmi un koki salīgojās, klintis nodrebēja, sāka birt sniegs, smiltis, akmeņi.
   —   Priekšniek! — Onodera aiz muguras izdzirda pār­biedētu balsi. — Re… tur lejā… aiz miglas… uguns!
   Miglas segas dziļumā, kas jau bija kļuvusi tumši pelēka, uzpeldēja koši sarkans liesmu traips. Līdz šim brīdim gaišās debesis acu priekšā sāka satumst un pārklājās it kā ar biezu melnu lakas kārtu. Visapkārt birstošie akmeņi vairs neizskatījās tādi kā parastajos nobrukumos. Gaisā lidoja vulkāniskā izvirduma sakar­sētas sarkanrudas šķembas.
   «Lūk, kas notiek…» Onoderam izšāvās caur smadze­nēm. Viņš šņirkstināja zobus un bezpalīdzīgi noraudzī­jās liesmu mēlēs, kas kā elles krāsns ugunis šaudījās viņpus tumši pelēkās miglas. Jā, sēra smaka tomēr ne­bija plūdusi no Usirotatejamas grēdas, bet no Toga- kusi kalna puses…
   —   Ko darīsim, priekšniek? — cauri karstajiem pel­niem, kas bira pār viņiem, izlauzās bērnišķīgi spalga balstiņa…
   Trīsdesmitajā aprīlī pulksten astoņos un trijās minū­tēs no vulkāniskas eksplozijas gaisā uzlidoja Takacu­mas kalna virsotne, bet gar Itoi upi, posmā starp Dzidzo kalna rietumu nogāzi un Otari ciematu, iz­veidojās divpadsmit eksplozīvi krāteri, un tad visā To- gakusi kalna rietumu nogāzē sākās nepieredzēti spēcīgs izvirdums.

   Pusi no Zemes ziemeļu puslodes aizņem Eirāzija, ku­ras austrumu galā patlaban lēni mira Pūķis.
   Viņš raustījās briesmīgos priekšnāves krampjos. Viņa ķermenis, izliecies kā Jaungada rotaļā dzenoties pēc saules bumbas, bija liesmu apņemts un dūmu pārklāts. Spēcīgais mugurkauls, starp kura skriemeļiem šalca biezi zaļi meži, saplaisāja, no neskaitāmām rētām pul­sēdamas strūkloja karstas asinis. No Kurosio straumes, kas kopš senseniem laikiem bija Pūķi vienmēr silti apmīļojusi, pēkšņi uzglūnēja nāve. Izsalkušu haizivju bara alkatībā tā ielaida dziļi Pūķa sānos savus nāvējo­šos zobus, atrāva kumosu pēc kumosa no dzīvās, asi­ņojošās miesas, kas pazuda nepiesātināmajā vēderā — okeāna bezdibenīgajā dzelmē.
   Centrālā tektoniskā rajona dienvidu pusē Kjūsjū un Sikoku salas, kā arī Kī pussalas dienvidu daļa jau bija atrautas Pūķa ķermenim un gandrīz pilnīgi nozudušas jūras dzelmē. Kanto un Tohoku apgabalos plata ūdens josla atdalījusi Boso pussalu no Honsjū salas. Šīs pus­salas gals, kas iestiepās tālu okeānā, bija iegrimis gan­drīz desmit metru dziļumā. Arī Rikučjū piekraste ieni- rusi Klusajā okeānā, pirms tam vēl paspējot pārvieto­ties horizontāli gandrīz par divdesmit metriem. Hokaido salas Tomakomai un Otaru pilsētas applūdušas, bet Nemuro un Siretoko pussalas — atrāvušās no sausze­mes un nogrimušas dzelmē. Līdzīgas izmaiņas notiku­šas ari Japānas dienvidrietumu salās un Okinavā. Vai­rākas salas pilnīgi pazudušas.
   Pūķim aiz muguras stāvēja neredzams Milzis. Pirms četrsimt miljoniem gadu, kad vecā kontinenta malā no iesētās sēklas izdīga mazulis Pūķis, dziļi zemes dzīlēs starp viņu un sauszemi nostājās akls Milzis, kas lēnām grūda jaunpiedzimušo, līdz iestūma to okeānā. Atrauts no mātes — lielās sauszemes, mazulis, peldot pa ban­gojošiem viļņiem, auga un auga, pieņēmās spēkā, arvien augstāk pacēlās virs ūdens un daudzu gadu gaitā iz­auga par lielu, spēcīgu Pūķi.
   Un, lūk, tagad aklais Milzis, kas visu šo laiku nebija pārstājis grūstīt Pūķi, pēkšņi satrakojies, pārlauza Pū­ķim mugurkaulu, apgāza un sāka vilkt to jūras dzelmē. Tikai divu trīs pēdējo gadu laikā viss Japānas arhipe­lāgs par vairākiem desmitiem kilometru bija novirzījies uz dienviddienvidaustrumiem. Spēks, kas grūda salas no Japāņu jūras puses, visstiprāk iedarbojās Honsjū salas centrā. Lūzuma rietumdaļa novirzījās par trīsdes­mit kilometriem, bet austrumu daļa par divdesmit kilo­metriem dienviddienvidaustrurnu virzienā. Attālums starp Tojokavas un Oī upju grīvām dažu mēnešu laikā bija pieaudzis gandrīz par divarpus kilometriem. No sa­plaisājušās zemes virsas jūra pilnīgi izdzēsa Tojohasi, Hamamacu un Kakegavas pilsētas, jūras ūdeņi jau ska­lojās pie Japānas Dienvidu un Centrālo Alpu pakājēm. Pa Tenrjū upes gultni pret tās straumi ūdeņi iebruka Inas katlienē un pamazām pārvērta to šaurā, garā ezerā.
   Lietus periods šogad sākās nevis jūnijā, kā tas mēdza parasti būt, bet krietni agrāk — iespējams, tādēļ, ka izdalījās milzīgas apakšzemes siltuma masas. Lietus gāzes pārplūdināja alūvija līdzenumus gar Klusā oke­āna piekrasti. Kanto zemiene pārvērtās sēklā jūrā, un tagad trīstūkstoštonnīgie kuģi ar piecu metru iegrimi itin viegli varēja sasniegt Takasaki, Tatebajasi un Fu- rukavu. Pa Nobi līdzenumu varēja aizbraukt uz Gifu, Ogaki un Tojotu, pa Osakas līdzenumu — līdz pat Kioto, bet starp Fukuokas, Kurumes un Omutas pilsētām pastāvēja tikai ūdens satiksme. Ūdens ieplūda arī Sen- dajas līdzenumā un apdraudēja Hiraidzumi pilsētu. Hokaido salā Klusā okeāna ūdeņi, applūdinājuši Ku- siro zemieni, pielavījās Obihiro un Sibečas pilsētām, bet Konsenas plakankalne pārvērtās jūras piekrastē.
   Smagi ciezdams, Pūķis tomēr pretojās briesmīgajam spēkam, kas grūstīja viņu no mugurpuses, cenšoties ievilkt okeāna dibenā. Jūnija sākumā tā ķermeņa četras piektdaļas vēl atradās virs ūdens, un likās, ka Pūķis dara visu, ko spēj, lai izrautos no nāves stindzinošajām rokām, kas stiepās pēc viņa no jūras bezdibeņa. Ik rei­zes, kad Pūķis rēkdams raustījās krampjos, spļaujot uguni, dūmus un kvēlojošas asinis, gāja bojā neskaitā­mas dzīvas būtnes, kas ilgus gadus bija mitušas viņa muguras zvīņās. Kādai daļai izdevās pamest sava saim­nieka ķermeni, uz kura viņi bija nodzīvojuši daudzus gadu tūkstošus, un doties prom pāri jūrām uz visām pusēm, kur vien acis rādīja.
   Sevišķi centās aizbēgt divkājainas parazītiskas būt­nes, kas ātri bija savairojušās kainozoja ēras kvartā- lajā periodā un pēdējā laikā kļuvušas ārkārtīgi aktī­vas — kasīja Pūķim muguru, urbās viņa ķermenī un sūca asinis, neskaitāmās vietās savainoja vēdera un kakla maigo ādu. No viņu kolonijām veseliem mākoņiem virs Pūķa muguras pacēlās gaisā kaut kas līdzīgs spār­notiem kukaiņiem, bet no tā sāniem atgrūdās, lai dotos pāri jūrām uz visām pasaules malām, desmittūkstošiem stāvgrūdām pilnu čaumaliņu.
   Pūķis vēl bija dzīvs, bet spēks, kas viņu vilka dzi­ļumā; ar katru dienu kļuva varenāks. Auksts ūdens — gan no debesīm, gan no jūras — pēc katras Pūķa kon­vulsijas arvien dziļāk iekļuva tā rētās, līdz atdūrās pret tā verdošajām asinīm, uzvārījās, uzmutuļoja un, pārvērties tvaikā, sāka plēst Pūķa ķermeni no iekšpu­ses. Bija skaidrs: kad nāves stindzinošās rokas piekļūs Pūķa pārkarsušajai sirdij, viņš tiks galīgi iznīcināts. Viņa ādu un miesu saraustīs gabaliņos, izkliedējot pa visu okeānu. Pūķa vairs nebūs. Viņa līķi — vēl siltu, bet jau mirušu un vairs nespējīgu sasprindzināt mus­kuļus, lai pretotos, — aprīs drūmā, aukstā jūras dziļ­vaga, apglabās pašā dibenā, kur nekad nenonāk saules gaisma. Katram bija skaidrs, ka tā diena nav vairs aiz kalniem. Pūķa rēkoņa, krampji un nevienmērīgā elpa, kas izvirda pret debesīm liesmas un dūmus, jau norā­dīja, ka tā ir pēdējā agonija.
   Novecojusī māte sauszeme, kas kādreiz bija dzemdē­jusi Pūķi, ar sāpēm acīs noraudzījās, kā krampjaini raustās un, indi izgārdzot, mokās mirst viņas bērns. Bet okeāns, vēl vecāks un lielāks par sauszemi, auksti un vienaldzīgi gatavoja savam upurim kapa vietu dzelmē. No senseniem laikiem, gadu miljardu ritumā uz šīs pla­nētas sauszeme un jūra allaž cīnījušās savā starpā. Reizēm ūdens atkāpās, un tad pasaulē parādījās jauns sauszemes gabals, bet vēlāk jūra atkal devās uzbru­kumā, atplēšot un norijot vēl lielāku kumosu no zemes. Sauszemei gadījās arī ceļot pa planētas virsmu. Tā gan mainīja savas kontūras, gan sašķēlās. Salīdzinājumā ar neskaitāmiem kontinentiem un salām, kas Zemes pastāvēšanas ilgajos gados bija gan izpeldējušas no jūras, gan atkal nogrimušas tās dzīlēs, leģendārās At- lantīda un Mū bija tīrais nieks. Vai bija vērts ciest ari šī nieka zemes gabaliņa dēļ, kuru sauszeme gatavojās atdot atpakaļ jūrai, lai gan uz tā zēla dzīve, kas lepo­jās ar savu «uzplaukumu», bet bija piemirsusi, ka cēlu­sies no šīs pašas ūdens stihijas? Likās, ka tā čukst jūra. Reizēm tā izrādīja laisku ziņkārību par mirstošo cietvielas gabaliņu. Tādos gadījumos vienaldzīgs, smags un auksts ūdens, pārvarot visdažādākos šķēršļus, iekļuva sauszemes iekšienē un, nerēķinādamies ne ar ko, aiznesa sev līdzi visu, kas atradās tā ceļā.
   . i
   Visas pasaules skatieni tagad bija pievērsti šim Pū­ķim, kas mira Zemes Tālo Austrumu nostūrī. Virs mir­stošā, liesmas un dūmus spļaujošā arhipelāga nepār­traukti riņķoja desmitiem novērotāju lidmašīnu, kurās bija krāsu videokameras. Amerikas trīs lielākās televī­zijas kompānijas CBS, NBG un ABC, «Eirovīzija», «Intervīzija», «Azijavīzija» un pat Dienvidamerikas LAM, izmantodamas virs Klusā okeāna palaistos Zemes pavadoņus, reizi nedēļā regulāri pārraidīja reportāžas par milzīgās salu grēdas pēdējiem brīžiem. Pārraides pie septiņsimt miljonu televizoru ekrāniem noskatījās gandrīz puse no zemeslodes četriem miljar­diem iedzīvotāju.
   Visa cilvēce apzinājās šīs izrādes cietsirdību un tra­ģismu, bet «teātra» mērogi tomēr uzbudināja un kuti­nāja nervus. Iluzoriskās Atlantīdas bojāeja, par kuru leģendas saglabājušās no paaudzes paaudzē, pēkšņi bija kļuvusi visai reāla. Pēc seno laiku mērauklām, Atlantīda bijusi plaukstoša valsts ar augsti attīstītu civilizāciju, bet to tomēr nevarēja pat salīdzināt ar šo Tāio Austrumu salu valsts tautas uzplaukumu un bagā­tību. Simtdesmit miljonu liela tauta, kurai piederēja sabiedriskais īpašums daudzu triljonu Amerikas dolāru vērtībā, kura gadu no gada ieņēma kapitālistiskajā pa­saulē otro vietu pēc saražotās kopprodukcijas, kas nau­das vērtībā nozīmēja trīssimt piecdesmit miljardu do­lāru.., Tauta, kas pretendēja uz pirmo vietu pasaulē divdesmit pirmajā gadsimtā… Vienīgā zeme Āzijā, kas guvusi panākumus modernizācijā un pārvērtusies rūpniecības lielvalstī, tajā pašā laikā saglabājot savu īpatnējo kultūru, ko sauca par «japānisku»… Un tagad šī salu valsts ar tās milzīgajām bagātībām, skaisto un daudzveidīgo dabu tiks saplosīta gabalos, bet milzīgais, neredzamais spēks, kas slēpjas planētas dzīlēs, no­gremdēs tos jūras dzelmē.
   Visas pasaules informācijas līdzekļi uzkurināja kaismi ap Japānu. Japānas salu tuvumā kreisēja ASV Septītās flotes aviobāzes kuģis «Forrestall», Anglijas Tālo Austrumu eskadras aviobāzes kuģis «Buhvark» un Austrālijas JKF aviobāzes kuģis «Melbourne». Tie, protams, pildīja arī glābšanas funkcijas, bet galvenais uzdevums bija informācijas vākšana, jo uz šiem kuģiem bija iekārtots vispasaules informācijas centrs, kuru no­sauca par «Klusā okeāna preses un televīzijas centru». Brošūrele, ko Amerikā izlaida septiņi miljoni eksem­plāru lielā metienā, nebija nekas vairāk kā sensacionāls ātrsacepums, bet to izpārdeva dažu stundu laikā. īstu bumu izraisīja astrologu un gaišreģu izteicienu krā­jums. Izrādījās, ka tie jau sen pareģojuši zemeslodei visdrausmīgākās kataklizmas!
   Bet visvairāk satraucās zinātnieki — ģeologi un ģeo- fiziķi. Viņi bija zaudējuši galvas šīs problēmas priekšā. Tās pētīšanai UNESCO nodibināja speciālu komiteju, kurai atļāva izmantot septiņus ģeodēziskos un meteo­roloģiskos Zemes pavadoņus, ko palaida Amerikā, Pa­domju Savienībā, Anglijā un Francijā, kā arī visas no­vērošanas un pētnieciskās sistēmas, kas atradās ANO glābšanas komitejas rīcībā. Padomju Savienībā, Ame­rikas Savienotajās Valstīs, Ķīnā, Indonēzijā, Austrālijā, Anglijā, Francijā, Vācijas Federatīvajā Republikā un Norvēģijā izveidoja speciālas zinātniski pētnieciskas organizācijas. Steidzīgi tika mobilizēti visi zinātnieki, kas nodarbojās ar zemeslodes pētīšanu. Tiem talkā no visas pasauks saaicināja attiecīgo specialitāšu studen­tus. Zinātniekiem tas tiešām bija ārkārtīgs notikums, kāds gadās vienu reizi tūkstoš gadu laikā. Šī parādība no jaunas, tik tikko nopamatotas zinātnes nozares — ģeoenerģētikas viedokļa bija unikāla un izraisīja ne­skaitāmas jaunas problēmas. Okeāniskās plātnes pēkšņai nogrimšanai — teorētiski šāds modelis jau bija izveidots — seko kontinentālās plātnes nobīde, pie tam šis process noris apbrīnojami ātri — dažu gadu laikā. Liela apjoma mantijas vielas pārvietošanās pēkšņi iz­jauc līdzsvaru apakš Zemes garozas, kas izraisa ener­ģijas eksplozīvu atbrīvošanos… Kas tas bija — kād­reiz uz Zemes jau notikušā straujā kalnu veidošanās procesa atkārtojums (šo izmaiņu atbalsis vēl tagad ga­līgi nebija apklusušas sauszemes masīvu dzīles) vai gluži jauna, mūsu planētai pavisam nepazīstama pa­rādība, kas liecināja par tas ieiešanu kaut kāda jauna evolūcijas attīstības posmā?
   Šie jautājumi gaidīja atbildi. Bet pašreiz skaidra bija tikai viena lieta — vērojamajai parādībai piemīt unikāls raksturs.
   Pēdējo notikumu gaismā leģendārās Atlantīdas sa­brukšana un nogrimšana, ko agrāk uzņēma kā seno laiku izdomājumu un mītu, pēkšņi kļuva par nopietnu pētījumu objektu un tika uzskatīta par pilnīgi iespē­jamu Japānas nogrimšanas modeli. Tagad vairs ne­viens neuzdrošinās teikt, ka Atlantīda vispār nekad nav bijusi, gluži tāpat kā līdz ar paleomagnētisma attīstību neviens vairs nenoliedza Vegenera kontinentu dreifē- šanas teoriju, kuru kādreiz apglabāja galvenokārt tādēļ, ka tās autors bija gan labs meteorologs, bet pilnīgs analfabēts ģeoloģijas jautājumos. Indijas un Austrā­lijas zinātnieku saime izmainīja savu attieksmi pat pret Cērčvalda «mītu par Mū kontinentu», ko līdz šim laikam uzskatīja par vistīrākām blēņām.
   Pasaule ar dalītām jūtām sekoja katastrofai, kas ar katru minūti nāca arvien tuvāk. Ar Pūķa bojāeju ze­meslodes sauszeme būtībā zaudēja tikai viena procenta trīs desmitdaļas. Bet, kad par šo zemes «pleķīti» sāka domāt kā par «cilvēku zemi», tad problēma nevarēja nesatraukt, vēl vairāk — to nevarēja nesajust visa pasaulē. Uz šī zemes pleķīša dzīvoja visas pasaules iedzīvotāju divi un sešas desmitdaļas procenta. Ik gadu tur saražoja apmēram septiņus procentus pasaules kop­produkcijas, četrpadsmit procentus šis arhipelāgs deva starptautiskās tirdzniecības kopapgrozībā. Jaunattīstī­bas zemēm Japāna, šī «Āzijas rūpnīca», bija lielisks noieta tirgus naftai, akmeņoglēm, dzelzsrūdai, varam, boksītiem, urānam, kvarca smiltīm, jēlkokvilnai, vilnai, lopbarībai, pārtikai un augļiem. Tajā pašā laikā Japāna piegādāja starptautiskajam tirgum tēraudu, darbgal­dus, kuģus, automašīnas, elektronisko aparatūru, elek­triskos mājturības piederumus, tekstilpreces, galantē­riju un pat veselas rūpnīcas. Vārdu sakot, tā bija liela mēroga rūpniecības preču piegādātāja. Pēdējos gados Japāna sāka kļūt par pasaules investīcijas tirgus ievē­rojamu aktīvisti, sevišķi jaunattīstības valstīs, jo tieši tām Japāna piešķīra vislielākos ilgtermiņa aizdevumus. Japānai bija milzīga loma visas pasaules ekonomikā. Bet tagad tās grandiozie uzkrājumi aizies bojā, organi­zatoriskā struktūra sabruks, un tās iedzīvotāji kā smagā' nasta uzvelsies uz citu zemju tautu pleciem. Kataklizma draudēja skart diezgan lielu akvatoriju Japānas jūrā. •
   Cilvēki nenolaida acis no televizoru ekrāniem, kino- žurnālii kadriem un laikrakstu fotoilustrācijām. Visi vēroja, kā, izdvešot dūmus un liesmas, iet bojā Pūķis.
   Ar lozurigu «Glābiet Japānu» visā pasaulē izvērsās plaša kampaņa, ko uzsāka starptautiskās un sabiedris­kās organizācijas, kā arī valstu valdības. Notika mī­tiņi, sākās līdzekļu vākšana, Tai palīdzētu japāņu bēg­ļiem. Tomēr lielum lielais vairums cilvēku, tikai kā no­vērotāji malā stāvot, izrādīja tukšu ziņkāri par traģisko izrādi kaut kādā Tālo Austrumu nostūrī. Sirds dziļumos viņi pārdzīvoja sarežģītas un pretrunīgas jūtas: ganda­rījumu, ka TAS nav noticis viņu zemē, zināmu ļaunu prieku par to, ka bojā iet plaukstoša valsts, un nepatī­kamu priekšnojautu, ka vajadzēs pieņemt uz pastāvīgu dzīvi lielu daļu savdabīgas, ļoti enerģiskas un mazliet neizprotamas tautas.
   Taisnības labad jāsaka, ka tikai paši šīs traģēdijas dalībnieki, savas dzīvības nežēlodami, centās pēc iespē­jas mazināt zaudējumus. Japānas glābšanas dienests strādāja nepārtraukti dienu un nakti, it kā vēlēdamies katastrofas apstākļos radīt jaunu «Japānas brīnumu»,
   Beigām tuvojoties, par upuriem krita arvien vairāk pašu glābšanas dienesta darbinieku. Komodors Ger- lands, kas komandēja amerikāņu jūras kājnieku vienību ciešā sadarbībā ar Japānas glābšanas dienestu, dziļi gandarīts paziņoja televīzijas intervijā:
   —   Visas japāņu glābšanas organizācijas — gan valsts, gan militārās, gan civilās — darbojas ārkārtīgi varonīgi. Viņu vienības metas tur, kur savu kāju spert neuzdrošinās pat mūsu jūras kājnieki, kas piedalījušies ne vienā vien kaujā. Iespējams, ka tā ir gluži dabiska rīcība, kad jāglābj savu tautiešu dzīvības. Un tomēr japāņu drosme līdzinās neprātam. Mēs reizēm savā starpā spriežam, ka to viņi dara aiz lielām bēdām1 …
   Un komodors piebilda vēl sekojošus vārdus, kas pār­raides laikā tika izgriezti:
   —   Pēc manām domām, visa japāņu tauta ir nāvinieki «kamikadzes». Jeb varbūt jāsaka, ka viņi visi bez izņē­muma ir drosmīgi karavīri,.. Pat jaunā paaudze, kas tiek uzskatīta par mīkstčaulīgu, sistēmas ietvaros dar­bojas lieliski, ne ar ko neatpaliekot no vecākās paau­dzes.
   Ejot pretī neizbēgamajam, kas ar katru minūti nāca arvien tuvāk, japāņi, cenzdamies veikt «brīnumu», lai­kam bija apņēmušies izaicināt pat pašu dabu. Zināmā mērā šis «brīnums» jau bija veikts. Līdz jūlija sāku­mam nepārtrauktu zemestrīču, izvirdumu un cunami ap­stākļos no Japānas izdevās evakuēt uz citām zemēm sešdesmit piecus miljonus cilvēku. Katrā mēnesī seš­padsmit miljonus! Tādus pasākumus sekmēja visā pa­saulē atzītās japāņu organizatoriskās spējas un Japā­nas tirdzniecības firmu apvienību operativitāte, kas tika likta lietā, tiklīdz bija saņemta valdības slepenā informā­cija par gaidāmo katastrofu. Bet līdz ar posta mērogu palielināšanos un zemes nosēšanos glābšanas darbu efektivitāte krasi sāka kristies. Satiksmes ceļi, ostas un lidlauki cits pēc cita izstājās no ierindas. Praktiski vairs nebija iespējams koncentrēt noteiktos punktos bēgļu masas, lai evakuētu tās lielos mērogos. Vajadzēja sameklēt un pulcināt kopā atsevišķas nelielas cilvēku grupiņas, kas bija nošķirtas no ārpasaules.
   Jūlija sākumā izmantot varēja vairs vienīgi Ci- toses lidostu Hokaido salā, bet arī tās slēgšana bija tikai laika jautājums. Vēl kādu bridi varēja izlietot vie­tējo līniju lidlaukus, kas līdzīgi Aomori atradās samērā augstu virs jūras līmeņa, kā arī līdzenumus vēl neap- plūdinātās stepēs.
   Tagad galveno lomu glābšanas darbos pārņēma de- santkuģi, helikopteri un militārās lidmašīnas, kas va­rēja nolaisties un pacelties pēc īsas ieskriešanās arī ne­līdzenā apvidū. Sajā situācijā īsti apbrīnot vajadzēja milzīgo padomju transporta lidmašīnu spējas. To no­laišanās un pacelšanās sistēma bija tiešām varena. Ar pilnu degvielas krājumu, kas bija paredzēts arī atpakaļ- lidojumam, tās ļoti veikli spēja nosēsties pat dzijās, nelīdzenās ieplakās.
   Izmantojot starptautisko glābšanas vienību palī­dzību, Japānas glābšanas komiteja izmisīgi cīnījās, lai līdz jūlija beigām evakuēto skaits sasniegtu septiņdes­mit miljonus. Rēķinot no kataklizmas sākuma, bojā gā­juši un bez vēsts pazuduši bija vairāk nekā divpadsmit miljoni cilvēku. Šajā skaitā ietilpa arī tie, kam bija lemts iet bojā jau pēc iekāpšanas lidmašīnās vai kuģos. Glābšanas vienību upuru saraksts tuvojās pieciem tūk­stošiem. Bet uz nemitīgi trīcošās, lūstošās un grimsto­šās salas vēl atradās pāri par trīsdesmit miljoniem cil­vēku. Nokļuvuši dziļu ieplaku un ūdeņu ielenktu pie­jūras pakalnu slazdos, tie, šausmu pārņemti, gaidīja savus glābējus. Cenzdamies izglābt visus līdz pēdē­jam pilsonim, Nacionālie glābšanas spēki, kuru rindās cīnījās trīs miljoni cilvēku, uzsāka pēdējo kauju ar dabu.
   s Bet jūlijā un augustā izglābto skaits ar katru dienu saruka, toties katastrofāli pieauga bojā gājušo rindas gan glābēju, gan palikušo iedzīvotāju vidū. Glābšanas vienību locekļus no ierindas izsita arī šausmīgs pārgu­rums. No debesīm nepārtraukti krita vulkāniskie pelni. Tie nosedza pilsētas, laukus, kalnus, iekļuva mājās, bira ēdienā un gultās, līda nāsīs un mutēs. Bet zem drū­majām, izvirdumu dūmiem allaž aizsegtajām debesīm, sēra piesātinātajā gaisā, pa trīcošo un dunošo zemi šaudījās glābēji. Viņi grozīja rāciju kloķus, strīdējās savā starpā, noklausījās cilvēku lūgumos, lamās un lāstos, uzzināja klāt nākušo upuru skaitu, saņēma pret­runīgus norādījumus, kaut ko pasāka arī uz savu galvu, nemazgājušies, neskuvušies, bieži vien neēduši un nedzēruši, gulēdami tikai divas trīs stundas dienā vai nu grabošas kravas mašīnas kaktiņā, vai uz neērta ķeb­līša, var uz asām šķembām nosētas zemes. Pārgurums sasniedza kritisku robežu, nervi vairs neturēja. Glābē­jiem likās, ka viņi izaicinājuši uz cīņu kaut ko pilnīgi neaptveramu, ka pret satracinātās stihijas trakošanu visas viņu pūles veltīgas, un galu galā arī viņi, tāpat kā tie, kas nošķirti no ārpasaules, tiks apglabāti zem pelnu kārtas vai aizies bojā jūras dzelmē, kas arvien ātrāk tuvojās. Viņus pārņēma smeldzošs izmisums…
   Arī Kataoku mocīja līdzīgas domas un stindzināja skumji vēji, kad viņš kopā ar dažiem desmitiem citu cilvēku Ibaragi prefektūrā netālu no Mito pilsētas gai­dīja glābšanas kuģi nelielā ciematiņā ar savādu no­saukumu Ahoke[27]. pati mito pilsēta jau atradās zem ūdens, jūra bija pienākusi cieši klāt Ahokei, bet kādreiz tā slējās simts metru virs jūras līmeņa. Pakalnu vir­sotnes bija pārvērtušās zemesragos, zem tiem svinpe- lēki viļņi laizīja koku galotnes. Mito centrālo kvartālu iedzīvotāji, kas nebija aizgājuši bojā zemestrīcēs vai tām sekojošos cunami, bija meklējuši patvērumu ap­kārtējos kalnos. Daži no tiem atpalikuši, nomaldījušies un tāpēc nespēja savlaicīgi aizbraukt. Ar šādu cilvēku grupiņu tagad bija saticies Kataoka. Ičikajas pilsētiņas rajonā jūra, savienojot Nakas un Kinu upju augšteces, bija pārvērtusi Cukubas kalnu apvidu īstā salā.
   Kataokas vienība trīs cilvēku sastāvā nepavisam neie­radās šeit nolūkā veikt glābšanas darbus. Iemesls bija pavisam cits. Tokajas atomelektrostacija un kodoldeg- vielu institūts jau sen bija iegrimuši jūrā vairāku des­mitu metru dziļumā un, kaut gan pirms iegrimšanas kā stacija, tā institūts tika ekranēti ar daudzu desmit- tūkstošu tonnu betona, tur tomēr varēja novērot pa­augstinātu radioaktivitāti: Radās bažas, ka okeānu pie­sārņos kodoldegvielu atkritumi. Un Kataokas grupa ar pašaizsardzības spēku hidroplānu bija ieradusies šajā apvidū, lai precizētu situāciju. Apsekošanā piedalījās arī pats Kataoka, jo viņš labi prata nirt ar akvalangu. Trauksme izrādījās veltīga. Acīmredzot iegrimšanas laikā bija noplūdis tikai ļoti niecīgs radioaktīvo vielu daudzums. Pabeiguši pārbaudi, visi sakāpa piepūša­majā laivā, lai dotos pie hidroplāna, bet tieši tajā brīdi uzbruka cunami.
   Hidroplāns mēģināja pacelties gaisā, bet viens no pārslogotajiem motoriem neiedarbojās un spēcīgs sānu vilnis apgāza lidmašīnu. Piepūšamo laivu, kurā brauca Kataoka ar saviem līdzgaitniekiem, cunami aiznesa tālu prom bijušās sauszemes iekšējos rajonos. Beidzot tā aizķērās nogrimuša meža koku galotnēs, kas vēl rēgo­jās virs ūdens. Atkāpjoties vilnis aiznesa sev līdzi arī vienu ekspedīcijas dalībnieku. Dzīvi palikušie, kaut ga­līgi nomocījušies, tomēr sasniedza cietzemi, un tikai tad saprata, ka atrodas Asabo kalna pakājē.
   Bēgļi, kas bija atraduši Ahokē patvērumu, ieraudzī­juši Kataokas grupu, priekā gavilējot metās tai pretim, jo uzskatīja to par glābšanas vienību. Bet, uzzinājuši, ka tie ir tādi paši cietušie, vēl vairāk nošļuka.
   —   Vai jums ir līdzi rācija? — Kataokam jautāja cil­vēks pāri sešdesmitiem ar vienkāršu, atklātu seju un lū­dzošām acīm. — Mēs te visu laiku kurinām ugunskuru, signalizējam… Bet debesis vienos pelnos, neko nevar redzēt, lidmašīnas mūs nepamana…
   •— Rācija mums ir, bet tāda pavāja. Ūdenī tā samir­kusi, tātad… — Kataoka nespēkā nosēdās uz akmens bluķa. — Bet mēs, protams, mēģināsim sazināties…
   —   Mēs jūs ļoti, ļoti lūdzam! — ātri ierunājās krun­kaina veča un, salikusi rokas lūgšanā, zemu klanījās Kataokam. — Mēs jau vairāk nekā desmit dienas klīs­tam pa šo kalnu. Vienam bērnam pavisam slikti. Iz­glābiet kaut viņus! Mums, vecajiem, viss vienalga, bet jaunos, bērnus un sievietes gan pacentieties izglābt…
   —   Tu tā neuzmācies, nav labi, — teica vecis, kas te laikam bija vecākais. — Viņi taču paši iekļuvuši cu­nami, galīgi nomocījušies …
   —   Pamēģināsim uzņemt sakarus, — Kataoka grie­zās pie sava darbabiedra. — Vai darbojas? …
   —   Nekā lāga nevar saprast… Rācija ir ieslēgta jau no paša rīta… Varbūt baterijas izlietojušās… — at­bildēja radists, nolicis rāciju uz ceļiem. — Nez vai te jūrā tuvumā ir kādi kuģi?
   —   Kas to lai zina… No rīta puses lidojot es redzēju kādus trīs, bet tagad… — teica grupas trešais loceklis. — Pat uztvēruši briesmu signālus, viņi uzreiz nedosies mums palīgā.,, Kamēr pienāks mūsu kārta, paies krietns laiciņš. Jāņem arī vērā, ka nu jau piecas sešas dienas šis iecirknis slēgts, jo uzskata, ka visi sen eva­kuēti.
   —   Tad varbūt labāk pārvākties kalna pretējā pusē? — jautāja rācijas darbinātājs. — Tajā pusē vai­rāk izredžu, ka parādīsies kāds kuģis vai lidmašīna.
   —   Kamēr pārvāksimies, paies ilgs laiks… — Kata­oka pārlaida acis sievietēm un bērniem, kas bija sasē­dušies uz zemes. Visi, spēkus zaudējuši, sēdēja gandrīz nekustīgi aiz noguruma. Bija dzirdamas tikai klusas zīdaiņa raudas.
   —   Mēs pat vieni paši nemaz tik ātri nenokļūtu tur. Tomēr pamēģiniet uzņemt sakarus pa avārijas viļ­ņiem …
   No ziemeļrietumu puses nāca nemitīga dārdoņa. Kalna nogāze raustījās. «Laikam izvirdums Nasu vul­kāniskās joslas Nantajas un Sjakagatakes virsotnēs,» Kataoka nodomāja.
   —   Ceļu aizbēra nobrukums. Devāmies apkārt, bet mūsu ciemata sievas kopā ar bērniem nomaldījās un aizklīda tālu kalnos… — saraucis iedegušo seju, klusi, it kā pats sev, skaidroja vecais vīrs. — Visi uztrau­cās. Nezinu, ko viņām acis rādījušas, bet bija aizklī­dušas līdz pat Keisoku kalnam. Kamēr viņus meklējām, šurpu turpu skraidīdami, nogrima pulcēšanās vieta, no kuras mums vajadzēja aizbraukt ar kuģi… Mēs, pro­tams, vēlāk tur staigājām, gaidījām, bet nevienu tā ari nesagaidījām. Labi vēl, ka visās mājās kaut kas ēdams ir atrodams… Arī pārnakšņojām zem jumta… Cil­vēki visu_ pametuši un aizbēguši tikai ar to, kas mu­gurā .,. Ūdens, tas gan biedē, visu laiku nāk tuvāk un tuvāk… Re, nu jau visam kalnam apkārt..,
   Vecis ar pirkstu rādīja uz jūras ūdens vērpeļiem, ku­ros griezās pumeks un pelni.
   _— Redziet, arī šai pusē cunami ūdeni sadzinis.,. Vai, kāds šorīt bija cunami, šausmas! Tas, lūk, no turienes atnāca. Bez cunami arī ūdens ceļas. Mēs šeit tikai di­vas dienas, bet ūdens pacēlies jau par diviem met­riem …
   —   Ne jau ūdens ceļas, bet pamazām grimst viss šis rajons, — Kataoka izskaidroja. — Pie tam paši Jami- dzo kalni pārvietojušies uz austrumiem par astoņpa­dsmit, divdesmit kilometriem .,,
   —  Tātad Cukubas kalns nokļūs Kasimas līcī, ko?
   «Jā…» Kataoka pie sevis nodomāja. «Un tad ievel-
   sies Japānas dziļvagā…»
   —   Nekas nesanāk! — pikti noklakšķināja mēli klusi pīkstošās rācijas grozītājs. — Baterijas pavisam izlie­tojušās, bet kaste ar rezerves baterijām aizskalota prom…
   —   Ja jums vajadzīgas sausas, man ir dažas kabatas lukturī… — viņiem aiz muguras teica novārdzis vīrie­tis vidējos gados. — Varbūt noderēs?
   —   Izmēģināsim, — Kataoka pamāja ar galvu. — Bet, ja nederēs, pameklēsim kādā nenogrimušā veikaliņā.
   —   Kādēļ meklēt? Divi kilometri no šejienes pamesta aizsardzības spēku kravas automašīna. Varbūt tajā ir kaut kas noderīgs? — večuks jautāja.
   —   Kas to lai zina? Iespējams, ka arī tur akumulators sen jau izņemts…
   —   Vajadzētu pamēģināt.,. — Kataoka ar milzīgu piepūli piecēla savu smago, kā ar svinu pielieto ķer­meni. — Kur tā mašīna atrodas?
   —   Pagaidiet, es jums došu pavadoni, — vecais pa­griezās pret cilvēkiem, kas tupēja nelielā attālumā. — Drīz satumsīs. Varat apmaldīties. Tā automašīna pa­mesta ielejā, no šosejas krietns gabals. Jūs paši neat­radīsit …
   Pulkstenis vēl nebija septiņi, bet krēsla iestājās ag­rāk nekā parasti, jo rietumu pusē debesīm bija pārvil- kusies bieza dūmu un pelnu plēve. Pāri galvām kā melnas tušas traipi ātri aizslīdēja dūmu mākoņi. Tikai austrumos pie paša apvāršņa vēl varēja redzēt šauru, zilām debesīm līdzīgu svītriņu. Tumsai iestājoties, rie­tumos iezaigojās izvirduma sarkanā atblāzma. Klintīs gaudoja aukstas vēja pūsmas. Sajā gadā cilvēki tā arī nebija redzējuši īstu vasaras sauli, jo tās vietā brūni pelēkajās debesīs peldēja tikai miglains, asiņains disks. Reizēm parādījās neparasts, brūngans mēness, bet zvaigznes vispār nebija redzamas. Augstu stratosfērā izsviestie pelni, ķuru svaru rēķināja tonnu desmittūk­stošos, sāka virpuļot virs ziemeļu puslodes, solot visai pasaulei aukstu vasaru un neražas gadu.
   Nolēmis, ka šajā gadījumā nedrīkst ne uz vienu pa­ļauties, vecais pats jau gribēja doties ceļā.
   —   Kuģis! — tajā brīdī kāds pilnā kaklā iekliedzās.
   Aizmirsuši nogurumu, cilvēki pielēca kājās, staipīja kaklus un beidzot ieraudzīja, ka uz ātri dziestošā saul­rieta fona pavisam tuvu garām aizpeld melns kuģa til­tiņš un masts. Nez kāpēc nedega neviena, pat ne borta uguntiņa.
   —       E-he-hē!.. — cilvēki kliedza un vicinaja rokas. — Brauciet šurp … palīgā …
   —       Ugunskuru! — Kataoka uzkliedza. — Dodiet šurp visus kabatas lukturus, atstājiet tikai divus visspēcīgā­kos.
   Vecais arī savukārt deva rīkojumu, un vīrietis vidējos gados kaut kur aizskrēja. Tūdaļ sāka brīkšķēt zari un ātri izauga vesela kaudze. Drīz uzliesmoja ugunskurs.
   —       Izmantosim visas derīgās baterijas. — Kataoka teica, pārbaudot kabatas lukturus un atdodot radistam labākās. — Pārraidi briesmu signālus. Nešaubies! At­tālums nav lielāks par četriem pleciem kilometriem.
   Kabatas lukturīša gaismā radists ar vadiņu savienoja elementus, neizņemot tos no lukturiem. Ieslēdzis rāciju, viņš priecīgi iekliedzās:
   —   Mums palaimējies, viņi pašreiz sarunājas!
   —       Iejaucies viņu sarunā, — Kataoka ieteica. — Vai tas ir pašaizsardzības kuģis?
   —   Nē, laikam amerikāņu.
   Rācijā pēkšņi atskanēja citas skaņas, daudz stiprā­kas par tām, kas nāca no kuģa.
   —       Paklausies, — radists teica Kataokam, — kaut kur pavisam tuvu darbojas ļoti spēcīgs raidītājs…
   —       Tas nozīmē, ka pavisam tuvu, mums blakus, ir vēl kāds? — Kataoka aplaida acis visapkārt. Bija jau pavisam satumsis. — Ko viņi runā?
   —       Nesaprotu. Reizēm tiek iestarpināti angļu vārdi. Visa saruna šifrēta uz angļu valodas pamata.
   —   Tik un tā spraucies iekšā!
   —   Es jau to daru, bet neviens neatbild.
   Augstu debesīs uzvijās ugunskura košās liesmas. Visi, veci un jauni, nostājušies ar mugurām pret uguni, māja ar rokām un skaļi kliedza.
   —       Neatbild, — teica tas, kas deva gaismas signālus. •— Bet kāpēc šis kuģis tik aptumšots?
   —       Kataoka… — radists iesaucās, — starp kuģi un sauszemi ir vēl kāda vieta, no kuras tiek raidīti radio­signāli. Trejpušu sarunas!
   Kataoka vērīgi lūkojās jūras tumšajā virsmā. Starp izplūdušo kuģa siluetu un krastu varēja saredzēt tik tikko manāmas balti putojošu viļņu vagas. Tās pama­zām tuvojās krastam, atstājot aiz sevis jūrā garu asti. Kaut kur tālumā bija dzirdama motora rūkoņa. Iespē­jams, ka darbojās pat vairāki motori. Bet varbūt tā bija atbalss, kas atskanēja apkārtējos kalnos. Aiz ceļa pagrieziena iezaigojās gaismas mirguļi. Vai tie nebija automašīnu starmeši?
   —   Draugi! — Kataoka iesaucās. — Žiglāk! Tūdaļ pie krasta piestās desantkuģis.
   —   Viņi pārtrauca sarunas, bet mūsu signālus nav ņēmuši vērā! — teica radists, izslēdzot rāciju.
   Cilvēki ilgi klausījās un skatījās tumsā, kamēr sa­prata, kur piestāj desantkuģis. Viņi vadījās pēc auto­mašīnas starmešiem, kas spīdēja kilometra attālumā pie pašas ūdens malas. Krizdami klupdami, rāpdamies pāri klintīm, ļaudis beidzot aizkļuva līdz vietai, kur bijā piestājis kuģis. Viļņi skalojās pie neliela sakņu- dārza, kas bija ierīkots kalna nogāzē uz akmens tera­sēm. Jūras ūdens jau sniedzās līdz akmens iežogojuma augšējai malai. No desantkuģa borta uz krastu pār­svieda trapu. Trīs amerikāņu armijas kravas automa­šīnas atmuguriski piebrauca pie kuģa. No tām sāka izkraut lielas, ar brezentu apvilktas kastes un, izmanto­jot veltņus, uzvilka uz kuģa klāja.
   —   Stāt! — tumsā atskanēja rupja balss. Pret nomo­cītajiem, ar mokām šurp atkļuvušajiem cilvēkiem bija vērsti divu automātu stobri.
   Paņemiet mūs līdz! Te ir sievietes un bērni! — Ka­taoka lūdza angliski.
   Viņam tuvojās gara auguma jauneklīgs virsnieks ar bērnišķīgu seju. Varēja manīt, ka viņš ir mazliet apju­cis.
   —  Jūs esat civilie?
   —   Izņemot mūs trīs. Mēs no glābšanas vienības no­vērotāju brigādes. Bet visi pārējie ir civilpersonas…
   —< Sajā rajonā visas glābšanas operācijas sen pa­beigtas un rajons slēgts.. „ Vismaz es esmu saņēmis šādu informāciju.
   —  Viņi nomaldījušies un nav paguvuši aizbēgt.
   <— Cik viņu ir?
   «— Laikam kādi divdesmit vai trīsdesmit,,,
   —   Pasteidzieties! — virsnieks uzbļāva karavīriem, kas, ieklausoties sarunā, bija sākuši kustēties daudz gausāk. Tad viņš atgrūda bruņu cepuri pakausī un teica līdzjūtīgi, bet stingri:
   —  Man ļoti žēl, bet mēs, neraugoties uz draudošām briesmām, esam ieradušies šeit pēc augstākās pavēlnie­cības rīkojuma, lai veiktu ārkārtīgi slepenu speciālu uzdevumu. Glābšanas darbi neietilpst mūsu uzdevuma,
   —  Jūs gribat, lai šīs mātes, sirmgalvji un zīdaiņi nomirst tepat? Viņi jau vairāk nekā desmit dienas klai­ņojuši kalnos.
   —  Jūtu līdz, bet nekādi nevaru palīdzēt. Pat ja gri­bētu jūs izvest, kuģis ir tik mazs, ka pēc kravas uzņem­šanas mums pašiem gandrīz nebūs vietas.
   —  Nezinu, kas tā par tik vērtīgu kravu, bet katrā ziņā cilvēku dzīvības ir dārgākas!
   —   Ļoti nožēloju, bet es esmu karavīrs un, saņēmis šo uzdevumu, vēl papildus tiku speciāli noinstruēts, ka tas jāizpilda maksimāli precīzi. Atklāti sakot, ielaižo­ties sarunās ar jums, es jau esmu pārkāpis pavēli…
   —   Tādā gadījumā sazinieties ar savu galveno kuģi un palūdziet nekavējoties izsaukt glābšanas komandul — Kataoka lūdzoši teica. — Seit zeme grimst ar trīs metru ātrumu dienā. Pie tam šis ātrums ar katru dienu pie­aug. Līdz augstākajai vietai atlicis vairs tikai simts metru. Un ja vēl uznāk cunami.. , .
   —  Es pat to nevaru jums apsolīt, iekams neaprunā­jos ar savu komandieri. Līdz kuģa iziešanai drošajā jūras joslā mūsu sakari ir nobloķēti…
   —   Lopi! Gatavie velni! — japāniski iekliedzās Kata- okas darbabiedrs, kas bija noklausījies šajā sarunā. — Vai tad jūs esat cilvēki?
   —  Leitnant Skot, pagaidiet… — ar stipru akcentu angliski ierunājās neliela auguma cilvēks, kas līdz tam brīdim bija stāvējis aiz automašīnas. — Cik cilvēku va­rētu braukt vienas kastes vietā?
   —  Tas nav iespējams, — iespītējās nosarkušais leit­nants. — Tā ir pavēles pārkāpšana!
   —   Bet no kurienes nāk šī pavēle? Kā jūs domājat? Galu galā es esmu atbildīgais par šo operāciju. Cik cilvēku var uzņemt kuģis? Atbildiet!
   —• Piecus sešus…
   * Bet ja tikai sievietes un bērnus?,
   —   Tad astoņus deviņus, ne vairāk.
   —       Tātad paņemsit desmit cilvēkus. Es palikšu tepat… :,: r., ,-
   —   Es nedrīkstu to pieļaut! . ;
   —       Bet es izdarīšu tā, lai jūs varētu to pieļaut. Do­diet man papīru un pildspalvu.
   Saņēmis pieprasīto, cilvēks kaut ko ātri uzrakstīja un parakstījās.
   —       Cik jums sieviešu un bērnu? — viņš vēl arvien angliski griezās pie Kataokas.
   —   Sešas sievietes un trīs bērni.
   —       Lai viņus pavada kāds vīrietis. Vēlams tāds, kas kaut drusku prot runāt angliski.
   —   Ko jūs domājat darīt ar atlikušo kravu?
   —       Visa atbildība par to gulstas uz manis. Tātad va­rat neuztraukties! Lūk, šī te priekšpēdējā kaste paliks krastā… Jā, jā, šī pati. Es taču vislabāk zinu, kas kura atrodas,.,
   — Ātrāk! — leinants uzkliedza karavīriem. — Arī jūs palūgšu pasteigties. Laiks ir jau pārtērēts.
   Sievietes, atvadoties no vīriem, sāka raudāt un kavē­jās, bet Kataoka ar saviem palīgiem, gan stumjot, gan velkot, ātri iesēdināja tās kuģī.
   —       Viss būs labi! Jūs noteikti satiksities! — pēkšņi japāņu valodā ierunājās zemā auguma vīrietis. — Brau­ciet, brauciet! Es parūpēšos par palikušajiem!
   Kataoka pārsteigts palūkojās uz šo cilvēku, bet ēna noslēpa viņa seju.
   —       Negribu. Es labāk palikšu tepat! — jau uzkāpusi uz trapa, pēkšņi skaļi ieraudājās jauna sieviete ar zī­daini rokās. — Nespēju pamest vīru vienu! Ja jāmirst, tad mirsim kopā!
   — Tomoko! — no krasta atskanēja elsojoša vīrieša balss. — Tomoko! Tomoko!
   Tas pats nelielais karavīrs, kas bija izlēmis kastes vietā glābt sievietes un bērnus, apturēja nesavaldīgo vīru.
   —< Viss būs kārtībā! Tiksities Amerikā. Es izdarīšu tā, lai jūs tiktos,..
   Trapam paceļoties, cauri motora rūkoņai atskanēja sieviešu raudas un kliedzieni. Krastā palikušie vīrieši arī sauca sievu un bērnu vārdus. Kuģis ātri izzuda no automašīnu starmešu raidītās gaismas šautras.
   Beidzot trokšņi norima un dziļajā nakts tumsā
   skanēja vairs tikai vēja svilpieni. Viss notika tiešām zibenīgi, nedaudz acumirkļos. Vīrieši pārsteigti sastinga sakņu dārzā.
   Krastā palikušais karavīrs glābējs, stāvot blakus pa­mestajai kastei, lēni noņēma bruņucepuri un pagriezās.
   —  Jūs? — Kataoka neviļus iesaucās, ieraudzījis viņa seju.
   —  Tikšanās savādā vietā… — teica Kuņieda, mulsi smaidot. — Valsts ierēdnim reizēm jābūt cietsirdīgam, aizstāvot valsts intereses… Bet šoreiz es nebiju pienā­kumu augstumos. Cilvēks, kas kārtoja šo lietu, gāja bojā zemestrīces laikā, un es jau veselu mēnesi aizvie­toju viņu, bet kā redzi…
   —  Jūs visu laiku pavadījāt šo kravu?
   —  Jā, no Cukubas pārvedu uz Mito, bet pirms Mito nogrimšanas pārvedu šajos kalnos… — Kuņieda gurdi nožāvājās. — Savāds darbs… Bet es biju domājis, ka aizbraukšu uz Ameriku, satikšu sievu…
   —   Kas atrodas šajas kastes?
   —   Pašreiz vēl nedrīkst teikt… — grozot rokās bru­ņucepuri, Kuņieda atbildēja. — Laikam visu mūžu tā arī nevarēšu pateikt. Tādi jau mēs esam, tie valsts ierēdņi…
   Piemiedzis acis, kā vairīdamies no spilgtas saules, viņš aplūkoja vīriešus, kas sapulcējās apkārt kastei.
   —   Es būtu gribējis izsviest visas kastes un iesēdināt jūs kuģī. Bet tas nebija manos spēkos. Saprotiet mani pareizi. Tas nenozīmē, ka es negribēju parūpēties par jums. Bet es esmu nokļuvis tādā situācijā, ka man jāuz­ņemas atbildība par tiem mūsu tautiešiem, kas jau iz­braukuši uz svešzemēm, par viņu nākotni. Šīs kastes ir tieši saistītas ar mūsu tautas turpmāko likteni. Un pie tam… — Kuņieda lēni ierāpās automašīnas šofera būdā. — Mums vēl ir cerība. Es slepus palūdzu šoferi atstāt spēcīgu lauka rāciju…
   Sakņu dārzs atkal ierūcās un nodrebēja. Kuņieda iedarbināja motoru, un izvārdzinātie cilvēki sakāpa au­tomašīnas kulbā…
   Nepieredzeti spēcīgs taifūns, kas augusta vidū radās Mariānu salas rajonā, ar katru minūti tuvojās jau līdz pusei nogrimušajam Japānas arhipelāgam. Tam sekoja vēl divi, bet ne tik stipri taifūni. Daudzi dažādu valstu glābšanas kuģi, vairīdamies no katastrofas, atgāja tā­lāk no Japānas krastiem, un daži no tiem tā arī vairs neatgriezās.
   Spēcīgu vulkānisku izvirdumu izraisīto termisko pret­plūsmu dēļ Japānai piegulošo jūru baseinos bija izvei­dojušies ļoti neparasti meteoroloģiskie apstākļi. Un, ja tagad taifūns uzbruktu tieši Japānai, tā papildus ze­mestrīču grūdieniem, ugunij un ūdenim saņemtu vēl ari vētras triecienus.
   Augusta sākumā plāna D štābu no sauszemes pārcēla uz jūras pašaizsardzības spēku lielāko kuģi «Haruna». Caurām dienām un naktīm Nakada un Jukinaga šeit apstrādāja informācijas blāķus. Viņi nevarēja pat iedo­māties, ka patlaban «Haruna», bēgot no taifūna, pilnā gaitā attālinās no Japānas uz austrumiem.
   Maijā Japānas imperatora ģimene slepeni aizbrauca uz Sveici, bet Japānas valdības iestādes uz laiku izvie­tojās Parīzē. Evakuācijas plānošanas komisija pārcēlās uz Honolulu un tagad saucās «Glābšanas pasākumu štābs». Lielākā daļa Japānas valsts ar tās pamatorgā- niem jau atradās ārpus grimstošajām salām, jo neat­lika jau nekas cits kā pamest tik mājīgo un mīlīgo Tālo Austrumu nostūri un pārvākties uz citām zemēm dažā­dās pasaules malās. Nebija ne mazāko pazīmju, ka va­rētu rasties kāds jauns pavediens, kas spētu apvienot pa visu zemeslodi izkaisīto valsts aparātu ar tā pa­valstniekiem. Toties par galveno problēmu sešdesmit piecu miljonu evakuēto, pa visu pasauli izkliedēto cil­vēku nākotnē izvirzījās eksistences jautājums. Klajos laukos saceltajās bēgļu telšu pilsētiņās, barakās, kara­vīru kazarmās vai nožēlojamos ciematiņos, kas vairāk līdzinājās koncentrācijas nometnēm, pamazām pieauga satraukums. Kā būs ar pārtiku, ar pārvietošanās brī­vību? Un tā tālāk…
   Šie cilvēki pa lielākai daļai bija aizbraukuši, nepa­ņemot līdzi pat visnepieciešamākās mantas. Viņi at­viegloti uzelpoja, tikuši uz «nekustīgas zemes», uz «negrimstoša kontinenta», jo viņiem aiz muguras pa­lika nāves agonijā raustošās salas ar trīsdesmit miljoniem tautiešu, kas vēl tikai gaidīja glābējus.
   Jūnijā un jūlijā evakuēja ap četrarpus miljona, bet tajā laikā bojā aizgājušo skaits bija trīs miljoni. To vidū arī daudz pašnāvnieku.
   Starp divdesmit miljoniem palikušo atradās ne ma­zums tādu, kas brīvprātīgi atdeva savu vietu uz kuģa vai lidmašīnā citiem. Pa lielākai daļai tie bija vecāki cilvēki, kas pārkāpuši septiņdesmit gadu slieksni. Ar­vien biežāk gadījās, ka šādi ļaudis, it sevišķi vīrieši, pameta savas ģimenes un pazuda no pulcēšanās vie­tām, atstājot zīmītes, ka viņi nodod nākotni jaunajiem un brieduma gados esošajiem ģimenes locekļiem, jo paši pietiekoši dzīvojuši, negrib kļūt citiem par nastu un nevēlas šķirties no Japānas, jo dzīve ārpus tās vi­ņiem zaudēs jebkādu jēgu.
   Viens tāds vecis, iespējams, ka starp palicējiem visve­cākais, gulēja plašas, skaistā dārzā slīgstošas savrup­mājas istabā. Izturīgā dzelzsbetona celtne, par spīti visām zemestrīcēm, kas piemeklēja Fučjū pilsētiņu, bija saglabājusies gandrīz neskarta. Bet gan zeltainais gai­tenis, gan istaba, gan sega, ar kuru vecais vīrs bija apsedzies, — viss bija apbērts ar pelniem. Pat veča pelēcīgi krunkaino seju klāja plāna putekļu kārta.
   —- Ak tā… — sirmgalvis murmināja. — Tas Ku­ņieda ir muļķītis. Atstājis vienu kasti, lai iesēdinātu sievietes ar bērniem.,,
   No viņa rīkles izlauzās kaut kas līdzīgs svilpienam. Nevarēja saprast, vai viņš smejas, vai klepo.
   . Bet kur viņš pats devies? Aizbraucis ar pārējām kastēm?
   —   Nē,., «— teica spēcīga auguma cilvēks ar īsi ap­cirptiem matiem, kas svinīgā pozā sēdēja blakus vecim. Pārskrējis acīm garu telegrammu angļu valodā, viņš piebilda: — Teikts, ka palicis uz vietas…
   Vecais pazelēja izkaltušās lūpas, bet gandrīz izdzi­sušajās acīs nekas neatspoguļojās.
   —   īsts stulbenis… jau gados, bet par pieaugušu cilvēku tā arī nav kļuvis… — viņš noburkšķēja bez īgnuma. — Nu un kādu kasti tad viņš izsviedis, tur nekas nav teikts?
   —   Ir… Kuņieda pats norādīja kasti «B»,,,
   No spilvenu kaudzes atskanēja savāda spiegšana. Spēcīgais vīrietis nobijies palūkojās uz veci. Bet tas, plaši atvēris bezzobaino muti, no visas sirds jautri smējās.
   —   Zinājis… *-?- teica vecais, atvilcis elpu. — Veikls, tāds buku nenošaus… Nez, kad viņš to uzostījis? Pats taču nevarēja nosacīt..; Tātad kaut kur uzzinājis.,. Ja viņam tāds ķēriens, tad jau izķepurosies… Sa­prati, Josimura?
   Vecais paklusēja un tad turpināja:
   —   Kastē «B» viss bija viltots.,. To es pats izdo­māju… Jau krietni sen… Neviens par to nezināja… Jā, žēl, ka neizdosies apvest ap stūri to O'Konnelu no Bostonas mākslas muzeja… Ļoti žēl… Nu labi, pa­sveicini viņu manā vārdā, ja gadīsies tikties… Pasaki, ka veča pēdējo joku izjauca kāds puisis, kam ir ļoti laba oža … Bet vai pēc jums jau atbraukuši?
   —   Jā. Ar helikopteru bīstami, motors var iesūkt pel­nus. Tādēļ atbraucis liels «džips». Ar to mēs nokļūsim līdz Čjofu, bet tur mūs gaidīs amfībija…
   —   Labi… ej… Ko dara Hanae?
   —   Domāju, ka būs jau saposusies.
   —   Ved viņu ātrāk prom…
   Spēcīgā auguma cilvēks, kuru sauca Josimura, smagi kāpjot pa tatami, izgāja no istabas. Un tūdaļ parādī­jās meitene, kas laikam bija slēpusies aiz izbīdāmās sienas.
   -— Kas tad tas? — vecais aplūkoja viņu. — Tu gribi braukt «džipā» tādā izskatā?
   Meitenei mugurā bija tumši violets «akasi» zīda ki­mono, kas pats no sevis izplatīja aromātu, un sen­laicīga ar tīteņzieda ornamentu izrotāta josta «obi». Kādu brīdi viņa izmisusi lūkojās sirmgalvī, tad vieg­liem, gracioziem soļiem piegāja tam klāt un nometās uz ceļiem. Bezspēcīgi nolaidusi plecus, viņa ar rokām aizklāja seju.
   —   Es… nebraukšu… — meitene teica uzbudināta, pat mazliet sašutusi. — Palikšu tepat jums blakus…
   —   Nedrīkst… — viņš strupi noraidīja. — Tu vēl… esi jauna… Tev nav jāmirst kopā ar vecu veci…
   —   Nē! Nē! Es… ja man būs jāpamet jūs…
   —   Ko tu runā! — vecais cilvēks pacēla balsi. — Tu netiki tā audzināta, lai izšķirošā brīdī melstu niekus… Tu brauksi… un dzīvosi… dzīvosi, lai tur vai kas… Es tev neko nelieku darīt, neko nepavēlu… Tev vien­kārši jādzīvo… Galvenais, lai tu nodzīvotu ilgu mūžu… Ja iemīlēsi vīrieti, apprecies… Es tev visu
   laiku atkārtoju, ka ir darīts viss, lai tu dzīvotu bez rūpēm… Bet man tomēr jāsaka, ka dzīve… vispār… ir grūta lieta… un diezgan rūgta…
   Meitene vairs nespēja savaldīties. Pasviedusi sāņus kimono platās piedurknes, viņa piespieda seju tatami. Trauslie pleci notrīcēja, bija dzirdamas raudas. Ātri uzmetis acis Josimuram, kas parādījās durvīs, vecais stingri teica:
   —       Atnes viņai ko pārģērbties… Bikses… jeb kā tos sauc… džinsus… Tie būs īstā vietā… — viņš viegli ieklepojās. — Redzi, cik daudz ar tevi visādu rūpju…
   Zeme atkal nodunēja, istaba salīgojās. Josimura sa­grīļojās. Izbīdāmā siena, izrauta no ailes, nokrita uz & grīdas, saceļot gaisā pelnu mākoni. Tukšajā mājā vēl kaut kas nokrita ar lielu blīkšķi. Kapitāli uzbūvēta celtne pretīgi čīkstēja un krakšķēja. No dārza atskaņoja nobrukuma troksnis.
   —       Pasteidzieties… — vecais teica. — Otftdi ceļš vairs nebūs izbraucams…
   Josimura grīļodamies izgāja no istabas, kas vH ar­vien līgojās. Bet vecais, it kā ko atcerējies, pasauca:
   —   Hanae!
   Meitene pacēla noraudāto seju.
   —   Parādies!
   Izstiepusi kaklu, viņa vairākas reizes dziļi ievilka gaisu, piecēlās kājās un iztaisnojās. Nočaukstēja obi, zīda kimono, viegli švīkstot, noslīdēja no pleciem, un tukšās istabas krēslā parādījās sniegbalts, labi attīstīts augums ar apaļīgām formām un mazliet slīpiem ple­ciem.
   Uzmetis meitenei tikai vienu skatienu, vecais aizvēra acis
   —       Japānas… sieviete… — viņš nomurminaja. — Hanae, dzemdē mazuļus…
   —   Labi!
   —       Es saku, dzemdē mazuļus. Ar tavu miesu tev būs lieli, veselīgi bērni… Atrodi labu cilvēku… Var arī nebūt japānis… Galvenais, lai cilvēks būtu labs… Un dzemdē daudz bērnu…
   Ieraudzījis Josimuru, kas ar atnesto apģērbu rokās neuzdrošinājās tuvoties kailajai meitenei, vecais ar acīm deva zīmi: «Aizved viņu!»
   Josimura uzmeta viņai uz pleciem lietus mēteli un viegli pagrūda.
   —« Josimura, parūpējies par Hanai…
   —   Klausos… — varenais Josimura nolaidās uz ce­ļiem un, atspiedies ar delnām pret tatami, zemu pakla­nījās. — Ardievu, priekšsēdētāj …
   —   Labi, labi… — vecais atkal pievēra acis. — Stei­dzieties . t „'
   Soļi un raudas izgaisa tālumā. Pēc laika no dārza atlidoja motora troksnis. Tad ari tas norima. Palika tikai Kanto kalnu nemitīgo izvirdumu rūkoņa un mājas brakšķēšana. Brīdi vēlāk šīs skaņas apslāpēja švīkstoņa. Istabā ielauzās vēja brāzma.
   Gaismu no dārza puses aizsedza ēna. Vecais pavēra acis.
   —  Vai Tadokoro-san? — viņš klusi nočukstēja.
   —   Laikam tuvojas taifūns, — profesors pavēstīja, nokratot no sēdamspilvena pelnus. — Nez vai Hanae- san un pārējie pagūs aizbraukt bez starpgadīju­miem .,,
   —   Un Jūs tā arī neaizgājāt.,, — vecais atkal aiz­vēra ācis un smagi noklepojās. — Es domāju, kā tā būs.,.
   Profesoram Tadokoro acis bija dziļi iekritušas, ap tām parādījušies tumši riņķi. Seja kļuvusi smailāka. Likās, ka viņš novecojis par desmit, varbūt par visiem divdesmit gadiem. Pat platie spēcīgie pleci izskatījās Vārgi. Retie matu kušķīši uz viņa plikās galvas pavi­sam nosirmojuši. Profesors bija tā izmainījies, ka viņu tagad nepazītu pat paša studenti.
   —- Zēl, ka nav vēl viena «džipa», — profesors Tado­koro tlobubināja.'—- Gribēju uzbraukt kalnos…
   Kad notiek tādas lietas, tad kalnos vairs nav ko meklēt.,. — uz mirkli paverot acis, teica vecis. — Nu jau pietiekoši esam piedzīvojuši.,, Cik tad vēl at­liek? …
   —   Kādi divi mēneši.., — profesors slepus noslau­cīja acis. Nē, tie nebija pelni, kas lika viņam raudāt. Arī pēc putekļu noslaucīšanas asaras nepārtraukti ritēja pa viņa vaigiem. — Bet cilvēki varēs dzīvot vēl tikai pusmēnesi, varbūt pat tikai trīs nedēļas…
   —  Tadokoro-san, — it kā kaut ko atcerējies, sirm­galvis jautāja. — Cik jums gadu?
   —   Sešdesmit… pieci… — profesors tikko manāmi pasmaidīja caur asarām. — Ja es būtu klusi strādājis universitātē, šogad varētu doties pensijā. Atzīmējot aiz­iešanu pelnītā atpūtā, nolasītu atvadu lekciju un tad…
   —   Sešdesmit pieci… Cik jūs vēl esat jauns… — vecais nočukstēja. — Bet kāpēc dodaties nāvē?…
   —   Pats nezinu… skumji… — nokāris galvu, profe­sors klusi atbildēja. — Laikam tādēļ, ka pārāk skumji… Esmu nodzīvojis lidz tādam vecumam, bet manī arvien vēl mīt kaut kas tāds — bērnišķīgs…
   Jūs sakāt, ka pārāk skumji…
   — Sākumā biju nolēmis klusēt… — profesors pēkšņi skaļi ierunājās, it kā vairs nespēdams savaldīt savas jūtas. — Kad es to pamanīju… Zinātnieku aprindas jau sen centās turēties no manis pēc iespējas tālāk… Pašā sākumā es to jutu tīri intuitīvi. Atceraties, to­reiz, kad mēs pirmo reizi tikāmies viesnīcā, jūs jautājāt, kāda īpašība dabaszinātniekam ir pati galvenā, un es jums atbildēju — nojauta. Kad mana nojauta ziņoja man par to, es jutos kā salā sastindzis. Tajā pašā laikā sapratu, ka, lai kam es par to arī stāstītu, man tik un tā neviens nenoticēs, sevišķi tādēļ, ka man nebija nekādu pierādījumu. Nolēmu noslēpt to sevī un nevie­nam neizpaust.
   —   Gan jau kādreiz tikpat būtu uzzinājuši…
   —   Bet ar lielu nokavēšanos… — profesora balss trīcēja un aizlūza kā grēksūdzē. — … Un vajadzīgie pasākumi arī būtu aizkavējušies… Ilgi ņemtos, kamēr izprastu kataklizmas būtību… Nokavētu gadu, varbūt pat divus, un tā arī nepagūtu sagatavoties uz tikšanos ar TO… Pie mūsu tagadējās akadēmiskās sistēmas strīdi un diskusijas turpinātos līdz pēdējam brīdim. Zi­nātne netic vienīgi intuīcijai, tai vajadzīgi pierādījumi. Daudzi vardi, tabulas, matemātiskas formulas, diagram­mas. Tevi neviens neuzklausīs, ja paziņosi, ka tu ar visu savu būtni paredzi neparastas izmaiņas. Mani jau it_ sevišķi neņemtu par pilnu… Akadēmiskajās aprin­dās mani ļoti necieta…
   —   Jūs sakāt, ka nokavētos? — vecais taujāja ar dziļu interesi. — Jā, upuru būtu bijis divas trīs reizes vairāk… Bet jūs izcietāt visu… pastāvējāt uz savu… pat bijāt ar mieru, ka jūs nozākā par dzērāju, vājprātīgu… Strādā, sevi nežēlodams… Es allaž esmu tā domājis…
   —   Jā, zināmā mērā tā ari bija… Bet patiesībā…— profesora Tadokoro balss aizsmaka. — Patiesībā es gri­bēju noslēpt to, ko biju saskatījis, pateicoties savai no­jautai, noglabāt visus materiālus, visus novērošanas rezultātus, kurus es biju savācis savas nojautas aplie­cināšanai… Es biju kā neprātā… Vēlējos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku aiziet bojā kopā ar Japānu, ar šīm salām…
   Vecais klusēja, tikai reizēm bija dzirdama viņa iekle- pošanās. ;
   —   Vai tas nav savādi! Atklāti sakot, ari es gribēju griezties ar uzsaukumu pie visiem japāņiem… Draugi, Japāna, mūsu salas… tiks izpostītas, nogrims jūrā, aizies bojā… Japāņi, mirsim visi kopā ar mūsu mīļa­jām salām… Pat tagad man reizēm nāk prātā doma, ka tā būtu bijis labāk… Tādēļ ka… Pat grūti iedomā­ties, kādas mocības un bēdas būs jāizcieš japāņiem, kas aizbēguši pāri jūrām…
   Stipra vēja brāzma gaudodama un žvīkstēdama vēl­reiz iebruka dārzā. Tai līdzi atplūda jau pavisam tuvās jūras valgme un smarža.
   —  Tadokoro-san, jūs laikam neesat bijis precē­jies? — vecais atkal taujāja.
   —   Jā .,.
   —   Tā tam ari vajadzēja but… Es tagad sapratu… Jūs taču bijāt iemīlējies Japānā, salās…
   —   Tieši tā, — profesors Tadokoro, it kā priecāda­mies, ka beidzot var to atklāti izteikt, pamāja ar galvu… — Jā, nebiju tikai aizrāvies ar to, bet izjutu īstu, stipru mīlestību…
   —   Un savas bezgala mīļotās sirdsmīļās ķermenī sa­skatījāt neārstējama audzēja pazīmes… Un tad, aiz pārāk lielām skumjām…
   —   Jā… — profesors Tadokoro, aizklājis seju ar rokām, klusi raudāja… — Jums pilnīga taisnība. Kopš es to pamanīju, es nolēmu mirt kopā ar šīm salām…
   —  Tātad samīlējušos pašnāvība pēc iepriekšējas no­runas… — veča kaklā atkal kaut kas noguldza, bet šoreiz acīmredzot ne no klepus, bet aiz smiekliem par paša izteiktajiem vārdiem. — Japāņi tomēr ir jocīga tauta…
   —  Bija tāds bridis, kad domāju, ka visi japāņi mani sapratīs, tiklīdz griezīšos pie viņiem… — šņaukāda­mies profesors murmināja. — Vēlāk nolēmu, ka ne­drīkst likt citiem cilvēkiem mirt kopā ar sievieti, kurā pats esi iemīlējies..,
   —  Laikam jau ne tāpēc, ka gribējāt būt monopolists, bet gan tādēļ, ka sapratāt: klausoties jūsu uzsaukumu, negaidīti daudziem cilvēkiem būtu radies līdzīgs no­skaņojums…
   —   Jā, jā, es domāju, ka mani sapratīs… — profe­sors Tadokoro pacēla pret debesīm saraudāto seju. — Japāņi… Nav taču tā, ka viņi vienkārši no kaut kurienes ieradās un apmetās uz dzīvi šajās salās.,. Tiesa, arī ar tiem, kas atbrauca vēlāk, notika tas pats.,. Japāņi… Tie taču nav tikai cilvēki, saprotiet? Ja­pāņi… tie ir… lūk, šīs četras salas, šī daba, šīs upes, kalni, meži, zāle, zvēri un putni, pilsētas un ciemati, mūsu senču atstātās pēdas un piemiņa — viss kopā. Gan cilvēkā, gan Fudzi kalnā, gan Tonēs upē, gan Asidzuri zemesragā — visos plūst vienas asinis. Bet, ja šī izsmalcinātā daba… šīs salas… sadrups, pazu­dīs un aizies bojā, tad taču vairs nebūs arī to, kurus tagad sauc par japāņiem.
   Tālumā atskanēja dobjš sprādziens, kam sekoja tāda rūkoņa, it kā zemei būtu iespēruši sirnt zibeņi reizē. Lai­kam kaut kur veidojās jauns lūzums.
   —  Es domāju par sevi… Neesmu nemaz tik apro­bežots… — profesors Tadokoro turpināja. — Kur tikai neesmu bijis… visās pasaules malās… vienīgi Antarktīdā ne… Kopš jaunības esmu braukājis, vēro­dams kalnus, kontinentus, dabu. Kad uz sauszemes priekš manis vairs nebija nekā jauna, sāku novē­rot okeāna dibenu. Es, protams, redzēju gan valstis, gan cilvēkus šajās valstīs, bet to visu es uztvēru kā dzīves izpausmi, kas attīstās uz noteikta zemes masīva noteik­tos dabas apstākļos… Es, kā to lai saka, iemīlēju šo planētu, ko sauc par Zemi. Bet, visu redzējis un daudz ko izpratis, es beigu beigās dziļi pieķēros vienīgi šīm salām, mūsu Japānai. Laikam esmu ļoti iemīlējis to, esmu taču šeit piedzimis. Taisnības labad jāsaka, ka nekur citur pasaulē nav tādu salu, kur cilvēki būtu no­dzīvojuši tik laimīgu vēsturisku periodu, tik izsmalci­nātas dabas vidū, kur gan reljefs, gan klimats ir pār­steidzoši daudzveidīgi… Iemīlēt Japānas salas man bija tas pats, kas iemīlēties vistipiskākajā tīrasiņu ja­pānietē… Tātad, ja aizies bojā sieviete, kuru es esmu mīlējis, veltot tai visu savu mūžu, tad ari mana dzīve zaudēs jēgu.., Savos gados es vairs netaisos nedz pre­cēties, nedz no jauna iemīlēties… Galvenais, lai pēdē­jos, pašos pēdējos brīžos es būtu kopā ar viņu,,, Ar viņu, tās nāves stundā… Kas tad būs blakus, ja ne es, kad ies bojā šīs salas? Kas vēl?
   Viņa vārdus noslāpēja raudas.
   Vecā vīra kāsēšana pastiprinājās, bet, kad pēc laika tā pierima, viņš aizsmacis sāka runāt.
   — Cik nenobrieduši ir japāņu tauta… — vecais at­vilka elpu. — Jūs sakāt, ka jūsos ir daudz kas bērniš­ķīgs … Bet ne tikai jūs, visi japāņi līdz pat šim laikam bijuši laimīgi bērniņi… Gandrīz divtūkstoš gadu tie dzīvojuši savu salu siltajos, mīlīgajos apskāvienos… Ja arī kaut kur izbrauca, allaž drīkstēja atgriezties… Tieši kā puisēns, kas bēg atpakaļ pie mātes un, degunu tās klēpī iebāzis, rūgti raud, ja viņam nav paveicies kautiņā… Tā rodas jums līdzīgi cilvēki, kas dievina savas salas kā māti… Bet zināt, arī mātēm reizēm gadās iet bojā…
   Veča plakstiņi notrīcēja, bet skatiens kļuva izklaidīgs, it kā viņš būtu atcerējies kaut ko ārkārtīgi tālu.
   1 — Pavisam mazs būdams, es kļuvu bārenis… 1888. gadā Bandaja vulkāna izvirdumā zaudēju kā tēvu, tā māti… Zināmu iemeslu dēļ šis fakts nav minēts manā biogrāfijā… Toreiz man bija deviņi gadi… Mani pie­ņēma pie sevis kāda jauna, sirsnīga sieviete… tiešām lieliska, tiešām īsta japāniete. Viņa audzināja mani reizē kā māsa un māte, apbrīnojami… Bet arī viņa aizgāja bojā 1894. gadā Sjonanas lielajā zemestrīcē… Mans liktenis savādā kārtā ir savijies ar zemestrīcēm un izvirdumiem… Es aizskrēju tur, kur bija atvesti smagi ievainotie… Tas laikam bija budistu templis… Piekļāvos viņai un raudāju… Bet viņa gulēja vienās asinīs… Es stingri apņēmos mirt kopā ar viņu.,. Iespējams, ka viņa to nojauta savā nāves stundā, ne­zinu… Bet, pirms uz mūžu aizvērās acis, viņa pēkšņi teica; dzīvo.,, lai cik rūgta nebūtu dzīve, tomēr dzīvo.,, izaudz liels, kļūsti pieaudzis cilvēks… Es pēc tam trīs dienas raudāju pie viņas līķa …
   Profesors Tadokoro klausījās vecī ar godbijīgi no­liektu galvu…
   — Turpmāk japāņiem nāksies ciest… Kamēr pastā­vēja salas, viņiem bija dzimtās mājas, kurās varēja at­griezties jebkurā laikā, bija dzimtā zeme — māte, kas loloja savus bērnus un bērnu bērnus… Pasaulē nav daudz tādu tautu, kurām tik ilgus gadus bijusi silta, laimes pilna ligzda… Toties nav nemaz iespējams uz­skaitīt tās tautas, kurām liktenis lēmis klaiņot bez dzim­tenes, bez savas zemes, dzīvot bēdās un drausmīgā trū­kumā … Jums ir labi, jūs esat iemīlējies savā māmuļā dzimtenē… Bet tiem, kam izdevās aizbēgt no šejienes un izdzīvot… tiem klāsies bēdīgi… Viņu mājas nogri­mušas, pazudušas, tilti nodeguši, atpakaļceļa vairs nav… Viņiem lemts lauzties cauri milzīgās pasaules vētrām bez iespējas kādreiz atgriezties dzimtajās mā­jās, savās salās, kur viņi varētu mierināt saplosītās dvēseles… Varbūt tas nāks japāņiem par labu un viņi, neatkarīgi no pašu vēlēšanās, beidzot kļus pieauguši cilvēki… Viņiem, dzimteni zaudējušiem, tagad iznāks saskarties ar tautām, kas pašas daudz cietušas un izgā­jušas caur deviņām elles ugunīm, vai arī ar tumšām un neizglītotām tautām… Iespējams, ka japāņu nācija saplūdīs ar citām tautām un vispār izzudīs… Man lie­kas, ka pašiem japāņiem tas nenāktu nemaz par ļaunu… Bet var gadīties — kas gan viss pasaulē ne­notiek —, ka viņi pārvēršas jaunā, pieaugušā tautā, un tā iesoļos rītdienas pasaulē… Iespējams arī cits vari­ants … Japāņu tautas asinis, tās valoda, paražas un tikumi tik ātri neizzudīs… un varbūt tādēļ viņi kaut kur izveidos savu maziņu «valstiņu», kurā degradēsies līdz tādam līmenim, ka spēs atstāt pēctečiem manto­jumā vienīgi lāstus un neapmierinātību ar visu pa­sauli … Viņi dzīvos, skumdami par zaudēto dzimteni un lādēdami savu likteni… Un tā būs maksa par iz­glābšanos… Protams, ir labi būt kopā ar savu iemīļoto līdz tās_pēdējam elpas vilcienam… Bet, Tadokoro-san, jūs varētu dot svētību grimstošās mājas pametušajiem brāļiem un māsām, viņu nākotnei… Tiesa, neviens ne­sadzirdēs jūsu svētību… un laikam nekad par to ne­uzzinās… Un tomēr, Tadokoro-san, jūs izglābāt des­mitiem miljonu savu tautiešu. Saprotat? Es to zinu, atzīstu un apliecinu… Tadokoro-san, vai jums ar to nepietiek? … Jūs taču esat veicis milzīgu darbu …
   —  Jā, jā… — profesors Tadokoro piekrītoši pamāja ar galvu. — Es saprotu…
   —   Nu tad beidzot ir labi… — vecais smagi nopūtās. — Ja tā, tad man vairs nekā nevajag… Jūs man bi­jāt… pēdējā… visgrūtākā problēma… Atklāti sakot, man negribējās jūs atstāt vienu ar jūsu neizteiktajām domām… Vienīgi tās vēl mani mocīja… bija kā rūg­tums sirdī… Bet tagad, kad dzirdēju jūsu teikto… man liekas, ka beidzot esmu izpratis japāņus… Viņos allaž bija kaut kas man neizprotams…
   —   Kā tad tā? — veča balss tonis lika profesoram Tadokoro uzdot šādu jautājumu tīri mehāniski, nepie­šķirot tam īpašu nozīmi.
   Vecais īsi nopūtās, paklusēja un tad nočukstēja:
   —   Es neesmu… īsts japānis… Mans tēvs bija… ķīniešu mūks…
   Profesors gaidīja, ka vecais vīrs vēl kaut ko piebil­dīs, bet tas klusēja.
   —  Vatari-san…
   Profesors Tadokoro beidzot atjēdzās, piecēlās un, no­stājies ceļos pie paša pagalvja, ilgi raudzījās sirm­galvja sejā, tad apsedza to ar tumši violeto zīda ki­mono, kas bija pamests uz tatami. Vējš arvien stiprāk pūta istabā, kimono plivinājās. Tadokoro izgāja dārzā, paņēma divus akmeņus un uzlika tos uz plandošā ki­mono piedurknēm. Tad dziļās skumjās sakrustoja rokas un atkal apsēdās pie veča pagalvja…
   Vēja gaudas izgaisa apdullinošā dārdoņā, zeme salī­gojās, un kaut kur šajā dzelzsbetona mājā, dobji iedu- noties, pārlūza tērauda sija…
   Septembris bija galējā robeža… Glābšanas darbi, ko turpināja taifūnu starplaikos un kas jau līdzinājās tīram ārprātam, tika pilnīgi pār­traukti septembra beigās, kad eksplozijā aizgāja bojā četras glābēju vienības uzreiz, bet desantkuģis, kam ar lielām grūtībām bija izdevies uzņemt vairākus simtus cilvēku, nokļuva cunami tiešā triecienā un turpat no­grima.
   Sikoku sala, pārvietojusies gandrīz par simt kilomet­riem uz dienvidiem, jau pilnīgi atradās zem ūdens. No Kjūsjū salas atrāvās tās dienvidu daļa un, aizpeldē­jusi vairākus desmit kilometrus dienvidrietumu vir­zienā, arī nogrima. Kjūsjū salas ziemeļu daļā virs ūdens rēgojās tikai Aso un Undzena virsotnes, kas tur­pināja vēl kūpēt un eksplodēt. Rietumjapāna, atdalīju­sies no Honsjū salas Biva ezera rajonā, sagriezās kā nocirsta Pūķa galva, austrumu piekrasti pavērsa pret dienvidiem un, grimstot arvien dziļāk ūdenī, saira dau­dzos sīkos gabalos. Tohoku apgabala Kitakami kalnu apvidus ienira dzelmē vairāku simtu metru dziļumā, bet Ou kalnu grēda, jau sašķēlusies vairākās daļās, turpi­nāja mest debesīs dūmus un uguni. Runāja, ka no IIo- kaido salas virs ūdens palikusi tikai Taisecu smaile.
   Agonijas pēdējā fāze norisa Kanto kalnu grēdas Cen­trālajā masīvā, kuram jau vairs neviens neuzdrīkstējās tuvoties. Te nemitīgi atkārtojās eksplozijas — enerģija, kas izraisīja zemes dzīļu pārvietošanos, raidīja augšup arvien jaunas verdošas plūsmas, bet aukstais jūras ūdens ieplūda saplaisājušos un sašķēlušos klinšu ma­sīvos. Kalni sabruka, bet viss masīvs liecās gar šelfu pretī jūras dzīlēm. Uz neilgu laiku krasta līnija ne­daudz pacēlās. Te izpaudās tā pati parādība, kas no­tiek, kuģim avarējot pirms nogrimšanas, — tas apveļas uz sāniem, un uz brīdi viens borts paceļas augstāk par otru. Šajā gadījumā aklā Milža spēks vēl palīdzēja grūst bortu jūras dzelmē.
   «Haruna» virsnieku kajītē, kur atradās štābs Dl, Nakada kā parasti gribēja apstrādāt ienākušo informā­ciju, bet pēkšņi saprata, ka vairs nekā darāma nav. Vēl, protams, vajadzēja pārskatīt kaudzi dažnedažādu materiālu, lai varētu uzrakstīt atskaiti, noslēdzot to ar īsu formulējumu «operācija pabeigta», bet nākotnē ne­kāda jauna informācija vairs nevarēja ienākt un līdz ar to nekādi jauni darbi vairs nebija paredzami.
   Pēkšņi uz «ekrāna iedegās ziņojums, kas bija pārrai­dīts caur sakaru Zemes pavadoni: «Beigas =X, X = 09. 30.0000J».
   Viņš pārvilka ar roku par seju, aptaustīja līdz jostas vietai izaugušo bārdu, paņēma no pelnu trauka svešu cigaretes galu, gribēja aizsmēķēt, bet nekur nevarēja sameklēt sērkociņus.
   Ienāca Jukinaga. Ar zemes pelēku seju, iekritušiem vaigiem, blāvām acīm.
   —    Tu vēl strādā? — viņš iekliedzās gandrīz vai sa­šutis. — Operācija pabeigta jau pusnaktī. Cik reižu tev tas jāatkārto?
   —   Iedod labāk sērkociņus,,, * Nakada palūdza.
   Vai Japāna jau nogrimusi?
   —    Nupat televizorā rādīja uzņēmumus no lidmašī­nas. Pirms trīsdesmit minūtēm pēdējo reizi eksplodēja Centrālais kalnu masīvs… — Jukinaga teica, sniedzot Nakadam degošu šķiltavu. — Vēl virs ūdens, bet visu laiku slīd un grimst, tātad ilgi vairs nenoturēsies…
   —    «Vēl negrimst dibenā «Teien» ,,.»[28]-—nakada no­deklamēja un dziļi ievilka dūmus. — Tu saki, ka operā­cija jau beigusies…
   —    Pagājušas jau astoņas stundas.,, — atspiedies pret sienu, Jukinaga sakrustoja rokas uz krūtīm. — Vai tu neesi mazliet ķerts?
   Cik tad galu galā cilvēku izglāba?
   Nav zināms. Nav vēl ziņu par augusta pēdējo de­kādi… — Jukinaga gurdi nožāvājās. — Tūlīt pa tele­vīziju sāks raidīt ANO ģenerālsekretāra aicinājumu pa­saules tautām un Japānas premjerministra runu. Iesim paskatīties?
   —- Kāda jēga klausīties runas?
   Nodzēsis cigareti pret pelnu trauku, Nakada aši pie­cēlās kājās.
   —   Tātad beigas… beigas… Operācija pabeigta.,, Iziesim uz klāja?
   Svilpodams melodiju «Nav dūmi redzami, un mākoņu vairs nav», Nakada platiem soļiem izsteidzās gaitenī. Jukinaga noskaitās, tomēr gāja līdz.
   Klājs bija gaišu saules staru pieliets. Virs ūdens nemanīja vairs pelnus un pumeku, kas pēdējā laikā biezā kārtā peldēja visapkārt kuģim. Jūra likās melna, gaudoja vējš. «Haruna» šķēla jūras viļņus ar divdes* mit astoņu mezglu ātrumu.
   Debesis vēl bija zilas. Bet zilgmes dziļumā jau plaiksnījās bālganas nogulsnes.
   —        Karsti… — Nakada ieminējās, miedzot acis spil­gtajā gaismā. — Cik augstu saule uzkāpusi. Pašreiz taču vēl ir rīts?
   —       Pēc Japānas laika, — Jukinaga teica. — Pirms četrpadsmit stundām mēs mainījām kursu un tagad braucam uz Havaju salām…
   —   Tātad Japānas dūmi vairs nav redzami?
   Pielicis plaukstu pie acīm, Nakada ielūkojās ziemeļ­rietumu apvārsnī. Virs tā karājās milzīgi pelēki plan­kumi. Nezinot, kur atrodas «Haruna», Nakada nespēja noteikt, kas tie tādi ir — mākoņi vai izvirduma dūmi.
   —- «Vēl negrimst dibenā «Teien»…» — Nakada vēl­reiz atkārtoja ākstīgā tonī, kā nerrodamies.
   —       Tev vajadzētu atpūsties, vai ne? — Jukinaga iero­sināja, darba biedra nekautrības saērcināts. — Ar tevi tiešām kaut kas nav kārtībā.
   —       Tātad beigas… — Nakada atspiedās pret borta margām. — Japānas salām pienācis gals… Cau čau… Iedod cigareti!
   —       Jā, beigas… — Jukinaga pasniedza paciņu. — Un mūsu darbam arī…
   Cieši sakodis cigareti, Nakada raudzījās strauji ga­rām skrejošos viļņos. Bet šoreiz viņš ilgi nelūdza sēr­kociņus.
   1 — Jā, darbs… — Jukinaga lēni nomurmināja. — Es vakar sapnī redzēju Onoderu. Man visu laiku tāda no­jauta, ka viņš ir dzīvs. Bet kā tu domā?
   Atbildes nebija. Tad Nakada nomāktā balsī neskaidri izgrūda:
   —   Esmu drausmīgi noguris…
   Novērsis acis no apvāršņa, Jukinaga atskatījās. Drauga milzīgais augums, it kā pārlūzis, bezspēcīgi bija noslīdzis pār margām, bet neaizdedzinātā cigarete izkritusi no mutes un ieķērusies bārdā.
   —   Nakada, paklau…
   Kad Jukinaga izbijies pieskārās darbabiedra plecam, tā ķermenis noslīdēja no margām un ar troksni novē­lās uz klāja.
   Rokas atsviedis, Nakada skaļi iekrācās. Viņa plaši pavērtā mutē saules stari iespiedās līdz pašai rīklei.
   Karsti! —* Onoderam gribējās iekliegties. — Te ir pārāk karsti.,. Iesiēdziet kondicionētāju… Nē, vis­pirms pasniedziet aukstu aiu …
   Pavēris acis, viņš ieraudzīja mazu apaļu meitenes sejiņu, kas noraizējusies lūkojās viņā.
   —   Sāp? — meitene jautāja.
   —       Nē, tikai karsti, — Onodera ar piespiešanos pa­vēra lūpas. Traucēja saites, kas noklāja visu seju.
   —  Drīz jau sāksies subtropi…
   —   Nu jā… — meitenes acis pēkšņi noskuma.
   4 — Vai ar Nakadu un Jukinagu sakari uzņemti?
   Vēl ne…
   —       Ak tā … Nu, bet drīz jau sazināsimies … — Ono­dera sacīja. — Katrā ziņā tiksimies, tiklīdz sasniegsim Taiti… Vai tu zini, cik labi ir Taiti! Tikai tur ir vēl karstāk…
   Meitenes seja izgaisa no Onoderas redzes loka. Atkal aizsnaudies, viņš sajuta uz pieres kaut ko vēsu.
   —       Vai, cik labi kļuva… — viņš čukstēja. — Cik vēsi… — Onodera atkal ieraudzīja viņas seju. Lielās acis bija asaru pilnas.
   Atmiņa pēkšņi noskaidrojās. Vulkāni… izvirdumi.., helikopteri… Reiko.., (Reiko?)… sniegs… zemes­trīce… brūkoši kalni… sakarsuši pelni… vulkāniskās bumbas… straume tumši sarkanas smagas lavas…
   —       Bet vai… — Onodera atjēdzies jautāja, — Ja­pāna jau nogrimusi?
   —   Es tiešām nezinu, laikam…
   —  Tik un tā… nogrims… — Onodera murmināja.
   —  Nē, jau nogrimusi…
   Viņš aizvēra acis. Rīklē iestrēdza rūgts kamols, plak­stiņos krājās asaras.
   —       Guli… — teica meitene, ar vēsu, maigu roku noslaukot viņam asaras. — Tev daudz jāguļ…
   —       Labi, gulēšu… — Onodera piekrita paklausīgi kā bērns. — Tikai man ir karsti. Visa miesa svilst. Bet kas tu tāda esi?
   —  Aizmirsi? Nepazīsti? — viņa skumji pasmaidīja.
   —  Es taču esmu tava sieva…
   —       Sieva? — Onoderas sakarsušās smadzenes centās aptvert dzirdēto. — Savādi… Kaut kāds pārpra­tums … Mana sieva aizgāja bojā zem pelniem… Ak tad sieva, nu, labi vien ir … .
   —   Nevari aizmigt?
   —   Pastāsti man kaut ko, — Onodera palūdza. — Man pasakas patīk labāk nekā šūpļa dziesmas… Es agrāk allaž aizmigu, klausoties pasaciņu…
   —  Pastāstīt… — viņa domīgi nolieca galvu. — Ko lai tev pastāstu…
   —  Vienalga … Vari kaut ko skumju…
   —   Pati nezinu, ko… — meitene nogūlās blakus tā, lai nepieskārtos no galvas līdz kājām apsaitētajam Onoderas ķermenim. — Mana vecmāmiņa bija no Ha- čidzjo salas… Izgājusi pie vīra, viņa pārnāca dzīvot Tokijā… Tomēr mana dzimtā vieta no mātes puses ir Hačidzjo… Vecmāmiņa bija lieliska meistare… au­dēja… esi dzirdējis par Hačidzjo dzeltenajiem audu­miem? Nu tā, viņa aizbēga no mājām ar kādu jaunu cilvēku, bet visu mūžu ilgojās pēc dzimtās puses. Kacl viņa nomira, viņas pīšļus apglabāja tajā salā. Bērnībā es vairākas reizes apmeklēju viņas kapu… Nav inte­resanti?
   —   Nē, nē, stāsti vien tālāk…
   —   Hačidzjo salā ir zināma «Teiksma par Tanabu». Šausmīgi skumjš, bēdīgs stāsts… Sensenos laikos Ha­čidzjo salā notikusi zemestrīce, tad uznācis cunanii. Visi iedzīvotāji aizgājuši bojā… Izglābusies tikai viena vienīga sieviete… Tanaba bijis viņas vārds. Viņa pie­ķērusies airim, un vilnis ienesis viņu taisni kādā alā. Tas noticis ļoti sen, tajos laikos, kad nekādas laivas un kuģi vēl nebraukuši uz Hačidzjo… Tanabai bijis jā­dzīvo vienai pašai galīgi izpostītajā salā… Bet šī Ta­naba tomēr bijusi stāvoklī… Viņa kļuvusi arvien pil­nīgāka un drīz vien lielās mokās dzemdējusi bērniņu. Tas bērniņš bijis puisītis… Tanaba pēc dzemdībām pati sevi apkopusi, iedevusi zīdainim krūti un sākusi viņu auklēt… Es domāju, ka pēc bērna nākšanas pa­saulē viņai būs bijis vēl grūtāk dzīvot… Bet Tanaba tomēr viņu izaudzinājusi… Puisītis izaudzis un pār­vērties skaistā jauneklī. Reiz kādā vakarā Tanaba pa- saukusi dēlu un izstāstījusi, kā aizgājuši bojā visi salas iedzīvotāji un kā viņa palikusi viena pati ar bērnu sa­vās miesās. Tad Tanaba sacījusi: «Mums abiem jādara tā, lai šajā salā atkal būtu cilvēki. Tu dāvāsi man bērnu, bet es tev dzemdēšu māsu, tu apprecēsi viņu un jums piedzims daudz bērnu.,,» Viņa dzemdējusi mci- tiņu… Dēls apprecējis māsu, un viņu pēcnācēji savai­rojušies… Runā, ka tie arī esot tagadējie salinieki…
   Kvēlodams karsonī, Onodera šķetināja atmiņu ka­molu. Tanaba… Hačidzjo.,, Ogasavaras salas.,, auksts, drūms jūras dibens…
   —   Kāds šausmīgs stāsts, vai ne? Kad es pirmo reizi to dzirdēju, biju vēl pavisam maziņa un man kļuva nelabi… Un ļoti skumji… Tanabas kaps arī vēl tagad, nē, pavisam nesen atradās Hačidzjo salā kādā ceļ­malā… Ar sūnām apaugusi piekrastes oļu kaudze… Liekas, nekāda uzraksta tur nebija… Kapiņš tāds ma­ziņš, un saules stari rotaļājas tā akmentiņos… Nebija nekā šausmīga, pat patīkami pasēdēt pie tāda kapa… Bet zem tā… tik skumjš un šausmīgs stāsts…
   Meitene nopūtās un nodūra galvu.
   •— Zini, es pavisam agrā bērnībā dzirdēju šo no­stāstu. Man tas sen nebija ienācis prātā… Bet tagad, pēc visa notikušā, pēkšņi atcerējos. Kopš tā laika doma par Tanabu man nedod miera… Apbrīnojama sie­viete.., Bet teiksma skumja, šaušalīga, pat nepatī­kama.., Taču Tanabas tēls it kā piedod man jaunus spēkus. Arī manās dzīslās rit šo salinieku asinis. Ja pat visi aizietu bojā, es tomēr palikšu dzīva un noteikti izdzīvošu. Dzemdēšu bērnu, nav svarīgi no kā, un iz­audzināšu viņu. Un, ja šis bērns būs zēns, bet mans vīrs kaut kur pazudīs, dzemdēšu bērnu no sava dēla…
   Onodera miegā klusi elpoja. Uzmanīgi, lai neuzmo­dinātu viņu, meitene izkāpa no gultas, kas stipri kra­tījās. Onodera pēkšņi atvēra acis.
   »— Stipri šūpo…
   —   Jā? — meitene bailīgi apskatījās apkārt. — Sāp?
   —  Ahā… mēs pašlaik šķērsojam Kurosio straumi dienvidos no Nodzimas zemesraga. Tādēļ tā šūpo.,.— Onodera neskaidri murmināja. — Jā, līdz Havaju salām vēl tālu … Havaju salas … tālāk Taiti…
   —  Jā, — meitene teica asarās trīcošā balsī. — Tu pacieties un mēģini aizmigt.,,
   Onodera kādu brīdi klusēja, tad ārkārtīgi skaidri un saspringti jautāja:
   •— Vai Japāna jau nogrimusi?
   •— Nezinu.
   : — Palūkojies iluminatorā. Vēl jābūt redzamai.
   Meitene negribīgi piegāja pie loga.
   —   Vai Japāna redzama?
   —   Nav…
   —       Vai tiešām jau būtu nogrimusi… Pat dūmi nav redzami?
   —   Vairs itin nekas nav redzams…
   Pēc brīža Onodera jau atkal miegā smagi elpoja.
   Meitene — tā bija Masuko — ar labās rokas pārsieto stumbeni noslaucīja asaras.
   Vilciens strauji traucās uz rietumiem pāri aukstajiem, agrā salā sastingušajiem Sibīrijas plašumiem. Aiz loga pletās melna bezzvaigžņu nakts…

   Tokijā, Asakusas rajonā, atrodas no kriptomēriju stumbriem celts žēlsirdīgās dievietes Kanonas templis. Pie tempļa ieejas stāv bronzas kvēpināmais trauks, ap kuru vijas smaržīgi paegļa dūmi, kas aizgaiņā jebkādu nešķīstību. Traukam blakus — ar nosūnojušiem akme­ņiem aplikta aka. Dievlūdzēji, iekams dodas pa tempļa kāpnēm, uzvēda sev rūgti nemierīgos dūmus un, pasmē­luši akā ar sudraba kausu, apsvēta elpu ar ūdeni, no kura stingst zobi un trauksmainā priekšnojautā notrīs sirds.
   Zem svētnīcas tumšajām velvēm, kur dievu atveidu priekšā ar karstām uguntiņām gailēja kvēpināmās nū­jiņas, es iegāju kopā ar Sakjo Komacu, vispopulārāko Japānas rakstnieku fantastu. Tas notika Suņa un Me­tāla gadā, kas atbilst Gregorija kalendāra 1970. ga­dam. Pēc sarkanā zīmoga, kuru padzīvojis budistu mūks lietišķi uzspieda mūsu prospektiem ar tempļa svēto vietu aprakstiem, es viegli varu noteikt mēnesi un datumu. Man šī neaizmirstamā diena iespiedusies atmiņā arī vēl tāpēc, ka tajā es pirmo reizi ieraudzīju neizsakāmu brīnumu — akmensdārzu. Bija jau nova­kars, rietošās saules staru zeltā vēl skaidri varēja sa­skatīt augšupliekto dakstiņu jumtu aprises, bet ēnas jau biezēja necaurredzamas un gaisā kā tumši zibeņi šaudījās sikspārņi. «Toyota Corona», kur bija gan tele­vizors, gan gaisa kondicionētājs, nobraukuši neskaitā­mus kilometrus pa Tokijas ātrgaitas estakādēm, mēs ar
   Komacu pēkšņi atradāmies pie augsta mūra, aiz kura dziestošajā zeltā skaidri bija saredzamas gandrīz mel­nās priedes un kriptomērijas.
   —  Vai atceraties Velsa «durvis sienā»? — jautāja Komacu, rādīdams uz maziem vārtiņiem, kurus es ne­maz nebiju pamanījis. — Tūlīt mēs nokļūsim citā laikā, varbūt pat citā telpā, jo telpa un laiks ir nešķirami saistīti.
   —  Tunelis uz Edo laikmetu? — es pajokoju, domā­dams par mana kolēģa un pavadoņa slaveno stāstu.
   —   Uz Komacu radītu pasauli?
   —   Nē, — viņš atbildēja, uz joku neatsaukdamies, un ar klusu paklanīšanos pateicās par komplimentu.
   —  Telpa un laiks sākotnēji ir vienots vesels tukšumā, no kura dzimst viss. Mēs ejam gūt saskarsmi ar šo radošo tukšumu. Apmulsusi cilvēka sirds ilgojas tam atdot savas raizes un nemieru.
   —   Sis ir dzena sektas templis? — es minēju.
   —   Jā, — Komacu piekrītoši pasmaidīja, un, pielikuši soli, mēs pa nevienādām akmens plāksnēm klātu celiņu tuvojāmies torī — vārtiem hieroglifa «debess» izskatā.
   Ko es tolaik zināju par dzena mācību? Pavisam ne­daudz. Manas domas bija neskaidras, priekšnojautas maldīgas.
   «Dzena sekta neatzīst elkus,» rakstīja Jasunari Ka- vabata, pirmais japāņu rakstnieks, kuram piešķirta No­bela prēmija. «Tiesa gan, dzena tempļos ir Būdas tēli, taču treniņa vietās un dzena zālēs nav ne Būdas sta­tuešu, ne svētbilžu, ne sutru — reliģisko traktātu. Šajās telpās visi sēž klusu un nekustīgi, aizvērtām acīm, līdz ir pilnīgi atbrīvojušies no apkārtējā. Tad izzūd «es» un iestājas «nekas». Taču šis «nekas» nepavisam nav tāds, kā to saprot Rietumos. Drīzāk gan otrādi — tas ir dvēseles visums, tukšums, kur lietas kļūst patstāvī­gas, kur nav nekādu šķēršļu, nekādu ierobežojumu, kur viss brīvi sazinās visā.»
   Dzens ir daudz plašāks par reliģisku sektu. Tas ir savdabīgs pasaules uzskats un arī apkārtējās pasaules organizēšanas veids. Slavenā «tējas ceremonija» ir kā­das dzena mistērijas palieka. Nav nejaušība, ka arī mūsdienās uz ceremoniju uzlūgtie viesi tējas dzeršanai paredzētajā telpā nokļūst pa šauru, tumšu eju. Eiropie­šiem nenāk ne prātā, ka tā simbolizē gara maldīšanos.
   Gluži tāpat viņi nesaprot, ka porcelāna tasē plīstošie burbuļi nozīmē visa esošā zūdīgo un nožēlojamo nedro­šumu. īstā ceremonijas jēga meklējama tieši šajās plīs­tošajās putās, kas tik rūpīgi sakultas ar bambusa slo­tiņu, un nevis zaļajā, nesaldinātajā tējā. Arī skopiem vilcieniem uz plāna zīda auduma uzzīmētais kalte- mono — vienalga, vai tas būtu hieroglifs vai priedes zars —, kuru jūs atradīsit sava viesnīcas numura nišā, var būt saistīts ar dzenu. Pat ziedu sakārtošanas māk­sla — ikebana — ir spējīga paust tukšuma ideju: atbrī­vošanos no esības formām, īstās cilvēka pirmdabas at­jaunošanu un atgriešanos pie mūžīgās sākotnes.
   Kā lai pateic,
   Kas ir
   Sirds?
   Priedes šalkas
   Sumiē.[29]
   Šo dzejoli rakstījis kāds 15. gadsimta mūks.
   «Sauja ūdens vai neliels kociņš liek iztēloties aug­stus kalnus un platas upes. Vienā mirklī var pieredzēt neskaitāmu pārvērtību noslēpumus,» ar mūku sasaucas viduslaiku ikebanas meistars.
   Tā pati doma par diženā atspulgošanos niecīgajā, prizmējusies caur tukšumu, redzama arī savdabīgajos japāņu dārzos.
   Atstājuši aiz muguras templi, mēs pagājām garām segtai verandai un 11u jau stāvējām klajumā, ko 110 trim pusēm ietvēra augsts mūris. Te bija tikai dažāda lieluma akmeņi, nelīdzeni un apsūnojuši, un grants, kurā ar grābekli bija izveidots vienkāršs koncentrisks raksts. Viss uzskatāmi simbolizēja okeānu, kas apskalo akmeņainas salas.
   — Lai arī no kuras vietas jūs skatītos uz šiem ak­meņiem, jūs nekad neieraudzīsit tos visus reizē, — Komacu paskaidroja. — Daba neizsakās līdz galam.
   Viņš apklusa un visā laika sprīdī, ko mēs pavadījām «klusās vērošanas» dārzā, neteica vairs ne vārda. Ko viņš domāja, klausīdamies tukšuma aicinājumā? Vai viņam bija lemta «satori» — acumirkļa apskaidrība, kas mazliet atklāj lietu būtību? Nezinu …
   Toties atceļā, kad aiz automašīnas polaroīdstikliem jau trakoja Gindzas ugunis, Komacu negaidīti teica:
   — Man šie akmeņi ir pati Japāna. Gluži kā neizpro­tama stihijas spēļlietiņa tā savulaik ir pacēlusies no ūdens, un kādā drausmīgā dienā tā atkal pazudīs viļ­ņos, aiznesdama nebūtībā visu dižo un zemisko, kas paguvis izaugt starp akmeņu krāvumiem.
   Es toreiz nepievērsu uzmanību šai replikai, jo man šķita, ka akmensdārzu tikai visai nosacīti var pielīdzi­nāt salu zemes Niponas modelim. Neiebilzdams skaļi, es pēc japāņu paražas paklusēju un neizteicu vārdu, kas man jau bija mēles galā — «atbrīvotība».
   Tagad es to nožēloju, jo sapratu, ka jau tolaik Ko­macu bija iecerējis savu lielo programmātisko darbu «Japānas nogrimšana». Ja es būtu pārkāpis uzvedības normas — cilvēkam, kurš pieradis klusuciešanu uzska­tīt par piekrišanu, to var piedot —, tad mans ceļabiedrs droši vien būtu ļāvis labāk saskatīt iecerētās grāmatas dziļāko ideju. Tagad, kad es rakstu pēcvārdu jau pa­beigtam darbam, man būtu bijis daudz vieglāk izskaid­rot tā zemtekstu, tā apslēpto — un pēc japāņu kano­niem galveno — jēgu. Bet var jau būt, ka es kļūdos. Piedodams manu aplamību, Komacu nez vai būtu atļā­vies tādu pats. Uz manu iebildumu viņš būtu atbildē­jis tikai ar klusuciešanu, kas nozīmētu nepiekrišanu.
   Nule, kad esmu izlasījis romānu un arī noskatījies filmu ar tādu pašu nosaukumu, es pavisam citādi sa­protu vārdus, ko viņš tika teicis skaidrajā 1970. gada 29. augusta vakarā pa ceļam uz viesnīcu «New Japan». Un mani māc nemiers, man nav pārliecības, ka esmu šos vārdus pietiekami dziļi izpratis. Ne toreiz, ne divus gadus vēlāk, kad Komacu viesojās pie manis Maskavā, es ar viņu par akmensdārzu nerunāju. Tas ir sapro­tams, jo «Japānas nogrimšana» tolaik vēl bija tikai «lieta sevī», ko varēja apjaust vienīgi tās radītājs.
   Romāna sižets ir ļoti stingri noteikts, pilnīgi acīmre­dzams. Man nav nekā ko piebilst, tur pat nav vajadzīgi dažādie skaidrojumi, bez kā jebkurš pēcvārds zaudē jēgu. Tātad runa var būt tikai par zemtekstu, par ap­slēpto domu, kas «paliek aiz kadra».
   Vēlreiz atkārtoju, es nezinu, ko domāja cilvēks, kas sarakstījis izdaudzināto bestselleru par jauno Atlan- tīdu, kad viņa skatiens slīdēja pār bezveidīgajiem ak­meņiem. Taču romāna sākums, tā ģeoloģiskā premisa ļauj man zināmā mērā to rekonstruēt.
   Japāņu mīti, kas ierakstīti grāmatā «Kodziki» (tul­kojumā «Piezīmes par seniem notikumiem»), stāsta par diviem esamības dievišķajiem sākumiem: vīrišķo — Idzanagi un sievišķo — Idzanami. Savienodamies viņi radījuši Uzlēcošās Saules zemes galvenās salas, die­vus, cilvēkus un gandrīz visu apkārtējo dabu. Tā bija kosmogoniska hipotēze ar pavisam laimīgām beigām, bez sprādzieniem un fantasmagoriskām kataklizmām, kas raksturīgas Kosmosa cīņai ar Haosu. Taču tā tas bijis tikai līdz brīdim, kad Idzanami nolēmusi dzemdēt uguns dievu. Izkļuvis brīvībā, šis dievs, kas personificē līdz tam apslēpto uguni, pamatīgi satricinājis salas (un tricina tās vēl šobaltdien) un radījis briesmīgu jucekli debesu pirmo iemītnieku sadraudzībā. Ne vien jucekli, bet arī pašu nāvi, jo, kad no pirmās dievietes — mātes gurniem izlauzušās liesmu mēles, viņa ievaidējusies un nomirusi. Idzanagi, gluži kā Orfejs, nokāpis ellē, lai izrautu savu mīļoto laulāto draudzeni no nāves ska­vām. Aizvainota, ka vīrs iedrīkstējies paraudzīties uz viņas apdegušo, sakropļoto līķi, Idzanami viņam uzsū­tījusi veselu varzu elles izdzimteņu. Glābdamies no riebīgajām raganām, kuras viņam sekojušas pa pēdām, Idzanagi, līdzīgi daudzu pasaku varoņiem, sviedis sev pār plecu gan suseklīti, no kura izaudzis necaurejams mežs, gan galvas apsēju, kas pārvērties staipīgās vīn­stīgās. Tagad viņam vienam pašam nācies pildīt savu pasaules radīšanas misiju. No abām viņa acīm un no deguna vajadzējis piedzimt galvenajiem sinto dieviem: saulainajai Amaterasu omikami, Mēness valdniekam Cukijomi un nemierīgajam Susano, kam bijis lemts at­nest šai labākajai no pasaulēm ne mazumu nelaimju.
   Tāda ir mitoloģiskā priekšvēsture šai valdzinošajai un skarbajai zemei, kuras briesmīgo bojāeju savā romānā tik uzskatāmi un pārliecinoši atainojis Komacu. Par laimi, fantastiskā romānā …
   Varētu likties, ka kibernētikas un atoma laikmetā mitoloģijai nav vietas.
   Taču, līdzīgi tam, kā stikla un metāla debesskrāpju ēnā slēpjas akmensdārzi un no svēto kriptomēriju stumbriem celti tempļi, mitoloģija gluži nemānāmi ieaudusies senās Niponas iedzīvotāju — neauglīgo ak­meņu pak|āvēju — savdabīgajā domāšanas veidā.
   Saules tornis, kas paceļas pār trokšņaino, simt va­lodās runājošo Osakas gadatirgu. Mokpilnā un svinīgā pacelšanās no nedzīvās matērijas līdz dzīves un sa­prāta augstākajām formām, evolūcijas diženās kāpnes. Dievs radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības, cilvēks dievam atmaksājis ar to pašu — šo gudro aforismu vajadzētu atcerēties brīdī, kad eskalators tevi nes ga­rām fantastiskām, daudzkrāsainām maskām. Droši vien šeit var sastapt visu laiku un visu tautu dievus, bar­gus un žēlsirdīgus, gan šausminošām, gan daiļām se­jām. Visas cilvēces mitoloģija. Tās ilgais miegs, tās pagātne. Arvien tālāk un tālāk aizved evolūcijas kāp­nes — uz jaunām augstienēm, uz jauniem panāku­miem. Saprāta un harmonijas uzvara, Zemes kosmiskā nākotne. Tā jau ir cita mitoloģija, kuru radījis mūsu brīnišķīgais un traģiskais laikmets.
   Nebūt nav nejaušība, ka to vidū, kuri iecerējuši šo diženo pieminekli cilvēka uzvaru un maldu vēsturei, ir arī Japānas izcilākie rakstnieki fantasti. Un pirmām kārtām Sakjo Komacu, kuram pieder šī pieminekļa cel­šanas ideja. Zinātniskā fantastika ir unikāls mūsu gad­simta kultūras lolojums, tilts starp varenajiem izziņas ceļiem — zinātni un mākslu. Tajā Suņa un Metāla gadā pasaules rakstnieki fantasti kopā pulcējās pirmo reizi. Arī tā nebija nejaušība, ka viņi sastapās Japānā Vispasaules izstādes gadā. Fantastikai izrādījusies tais­nība: cilvēce patiešām ir pārvērtusies kosmiskā faktorā. Par to varēja pārliecināties, apmeklējot PSRS un ASV paviljonus. Taču tas, ka fantastikai — gan kosmosā, gan uz Zemes, gan zem ūdens — bija veltīts pat vesels Japānas paviljons, pārsteidza arī rakstniekus fantas­tus. Protams, ne japāņus, kuri pielikuši daudz pūļu, lai fantastika kļūtu par viņu dzimtenes kultūras dzī­ves ikdienišķu sastāvdaļu.
   Nākotni Sakjo Komacu pēta ar savdabīgiem paņē­mieniem.
   Caur atompelniem izlaužas zaļš stādiņš. Vai tam būs lemts izaugt? Kas no tā izaugs? Varbūt kroplīgs mu- tants? Jeb vai cerības uz gaišāku nākotni tomēr ir?
   Japānu zēns aci pret aci sastapies ar viņam neizpro­tamo Laika Dienestu. Laika ekrāni sašķeļ vēstījumu daļās. Dažādos rakursos tie projicē varbūtējo nākotni. Mazajam japānim, kurš alkst ziedot savu dzīvību im­peratora labā, smadzenes ir daudzšķautņainas un iz­lauzītas kā niecīga pasaule, kas ietvērusi sevī Visumu. Vai tiešām pat jaunajiem lemts atkārtot pašnāvniecisko ciklu?
   Sakjo Komacu daiļrades centrālā tēma laikam gan ir nenoteiktas pagātnes ietekme uz šodienas dzīvi. Kā draudīgs zvans skan pagātne. Karš jau sen ir beidzies, pār atompelniem izplaucis sausserdis. No plaisu izva­gotā betona augšup pret debesīm stiepjas jaunās kul­tūras un jaunās morāles pavasarīgie stādiņi. Izliektie samuraju zobeni un kamikadzes, kuri pirms liktenīgā lidojuma iztukšo pēdējo sakē kausu, pelēkie līnijkuģi tropiskajās jūrās un publiskie harakiri imperatora pils priekšā — šķiet, ka visa šī pēc naftalīna smakojošā romantika jau sen būtu aizgājusi nebūtībā. Bet kāpēc sliktā laikā vēl aizvien sāp vecās rētas? Kāpēc sen zaudētais karš vēl aizvien sūta dzīvajiem savas draus­mīgās pavēstes? Tātad kaut kur, kādā citā, fāzē vai amplitūdā nobīdītā laiciskajā pasaulē, vēl vienmēr okeāna viļņus šķeļ uz Pīrlharboras kuģiem notēmētās torpēdas, bet B-29 ar savu atombumbu jau tuvojas Hirosimai. Varbūt tajā karā viss norisinās savādāk. Varbūt tagad imperatora flote uzbrūk Honkongai, bet Pentagona atombumba krīt uz Ņiigatu. Taču karš pa­liek karš. Stratēģija un taktika mainās, bet baismīgā gaļasmašīna joprojām stūķē savā asiņainajā rīklē pie­rasto barību.
   Karam par upuri vienmēr krīt nākamība. Jaunas, ne­uzplaukušas dzīvības un dzīvības, kas vēl tikai grasījās aizmesties pumpurā, tika ziedotas uz šī drausmīgā al­tāra.
   Kālab tad kari nekad nebeidzas? Kāpēc, zaudēti un pa pusei aizmirsti, tie joprojām sūta savas pavēstes sen mirušu kara ministru vārdā? Sakjo Komacu uz šiem jautājumiem dod skaidru atbildi. Tāpēc, ka kāds karu grib! Tāpēc, ka vēl ir dzīvi visādi «bijušie», kād­reizējās slavas atlūžņi, «vecie cīnītāji». Viņi klaudzina kaulus un kruķus. Viņiem trūkst elpas, ja gaisā virmo ābeļziedu smarža, nevis šaujampulvera dvaka.
   Komacu stāstā «Mobilizācijas pavēste» veca, slimnī­cas gultā vārgstoša «psihokinētiķa» maniakālā griba atdzīvina aizgājušā kara smirdīgo līķi. Likumsakarīgi, ka šis vecais karotājs ir tēvs galvenajam varonim, kura personā risinās vēstījums. Tā ir divu paaudžu cīņa uz dzīvību un nāvi. Militārisma kaulainā roka sniedzas jaunajai Japānai pie rīkles. No šīs rokas nedrīkst vien­kārši atgaiņāties. Citādi reiz no rīta kāds savā past­kastītē atradīs mobilizācijas pavēsti.
   «Mobilizācijas pavēste», «Melnā sakuras emblēma», «Hokusaja laiks» — visos šajos darbos nākotne stin­gri nosaka pagātni vai arī atkal un atkal to atdzīvina iespējamos jeb, precīzāk izsakoties, rezonējošos va­riantos. Sakjo Komacu tikai aplinkus liek nojaust šādu saikņu noslēpumaino raksturu vai, gluži pretēji, ar tu« neli caur laiktelpu savieno gadsimtus, kurus šķir ne­pārkāpjams bezdibenis.
   Kāpēc rakstniekam būtu vajadzīga tāda konkretizē* šana? Pirmajā brīdī šķiet, ka tai ir savi trūkumi. No­slēpumainais Laika Dienests, divdesmit gadus vecas pa­vēstes un atombumbas ēna Hokusaja gleznu tirkīzzi- lajā ūdenī — tie pirmām kārtām ir ietilpīgi mākslinie­ciskie simboli. Tic rada zināmu noskaņojumu, ko Iklz galam nepateiktais vēl tikai pastiprina. Turpretī tu­nelis no mūsdienu Japānas uz Edo laikmetu gluži vien­kārši ir fantastisks atribūts ar ļoti konkrētu specializā­ciju. Kālab gan Sakjo Komacu dod priekšroku tieši šim vienkāršajam, emocionāli ierobežotajam paņēmienam? Vai ne tāpēc, ka ala kalnā ved tieši uz Edo laikmetu, kad, pēc autora ieceres, Japāna izvēlējās ceļu, kas no­sacījis tās tagadējo veidolu? Tas jau vairs nav Bredbe- rija stāsta «Un nogranda pērkons» taurenītis, kurš zi­nāmā veidā ietekmēja cilvēces likteni. Tas ir pilnīgi konkrēts laikmets, kad Japānai bija jāizšķiras — palikt izolētai no ārpasaules vai arī atvērt durvis ārzemju tirgotājiem, kuru uzstājīgās prasības pamatoja fregašu lielgabali. Sakjo Komacu nav meklējis «liktenīgo» brīdi, kas smagi iegūlis svaru kausā, rakstnieks nav arī mēģinājis paredzēt, kāds būs jaunais ceļš uz karu. Viņš domājis par citu. Par ko? «… Patriotisms pamazām kļuva arvien kroplīgāks. Uzradās kaut kāda muļķīga nacionālistiska organizācija «Palīdzēsim cietējam Edo!» Sīs organizācijas locekļi rīkoja trokšņainus sa­ietus, uz visiem namiem, visos ielu stūros līmēja pla­kātus un lozungus.
   — Glābsim Edo laikmetu no aizjūras briesmo­ņiem! — aizgūtnēm brēca oratori. — Radīsim augsti attīstītu, modernu lielrūpniecību! Pārvērtīsiin mūsu senču zemi par deviņpadsmitā gadsimta visprogresīvāko valsti! Tad tik mēs rādīsim visiem iekarotājiem, gan agrākajiem, gan nākamajiem! Pilsoņi, dārgie brāļi, pa­līdziet Edo laikmetam, palīdziet Japānai sagatavoties otrajam pasaules karam, lai mēs nepieredzētu sakāvi, ko jau esam pieredzējuši!…»
   Sakjo Komacu gluži vienkārši atkailina nacionālista dvēseli, pārcilā primitīvās urāpatriotisma grabažas un pašā apakšā atrod dzīvīgos revanšisma mikrobus!
   Man ienāca prātā rakstnieks Misima, kurš publiski uzšķērda sev vēderu… Autora iecere kļūst aizvien skaidrāka:
   «Ne mazāku līdzjūtību izraisīja arī paprāvais samti- raju pulks, kas mums vēl bija atlicis. Divi beidza dzīvi pašnāvībā, izdarīdami harakiri. Pieci sajuka prātā un tagad nīkst psihiatriskajā klīnikā. Visrāmākie un vis­saprātīgākie samuraji samierinājās ar savu likteni un nolēma iesaistīties tagadējā dzīvē. Daži no viņiem lasa lekcijas par Edo laikmeta tikumiem un paražām, citi iekārtojušies darbā nacionālās kultūras muzejos. Viens otrs mēģina nodarboties ar jaunatnes garīgo audzināšanu. Siem cilvēkiem vairs nav Čonmages matu sakārtojuma, un ārēji viņi ne ar ko neatšķiras no pārējiem pilsoņiem. Taču, lai kur viņi atrastos un lai ko arī darītu, pagājušais gadsimts dzīvo viņu sirdīs …»
   Un tālāk: «Nē, nē, lai cik spoži spīdētu saule, lai cik • košas būtu krāsas, aiz tā visa tomēr melnē pagātnes rēgs.»
   Rakstnieks vērīgi ielūkojas mainīgajā šodienā, kur neatgūstami mirkļi neslēdz rēķinus ar pagātni un veido nākamības tēlu.
   Klajā imperiālistiskā laupīšana, paverdzinošie līgumi, cilvēka apspiešana un pārvēršana automātā — tāds ir pagātnes rēķins. Bet reizē tas ir arī starta laukums, no kura ik sekundi paceļas rītdienas raķete. Kāda būs šī rītdiena? Vai elektroniski kibernētiska nabadzība?
   Apstājieties! Apdomājieties! Mēģiniet izrauties no vā­veres riteņa! — Uz to lasītāju aicina Sakjo Komacu..
   Tagad mūsu priekšā ir vēl viens nežēlīgs eksperi­ments ar kodētu nosaukumu «Japānas nogrimšana».
   Šoreiz iznīcībai nav lemtas novecojušās Edo laik­meta regālijas vai rūsas saēstās pēdējā kara bruņas. Visai — iedomājieties tikai! — visai valstij, kas radī­jusi vienu no visizsmalcinātākajām civilizācijām Zemes virsū, jānogrimst okeāna viļņos, tāpat kā «kādā likte­nīgā dienā un kādā briesmīgā naktī» gāja bojā teik­smainā Platona Atlantīda, jo skaudīgie dievi to sodīja par tās varonīgo dēlu augstprātību un pārdrošību. La­koniskajai un maksimāli precīzajai dzejai, glezniecībai, kura atmodina vēja šalkoņu bambusa zaros, dieviš­ķajai nepateiktībai, ko pauž trīs zariņi keramikas vāzē ar rasas lāsēs noasarojušu vaigu, — tam visam jā­pazūd jūras dzelmē. Izsmalcinātie sarunu rituāli, tējas ceremoniju skumjas, kaula figūriņu necke neizskaidro­jamā burvība un samuraju zobenu noslēpumi — itin viss aizies nebūtībā. Arī paviljoni pie lotosiem aizau­gušiem dīķiem, apzeltītie senlaicīgie Būdas tēli, arsti- seismiskie debesskrāpji, šis modernās tehnikas brī­nums, zemūdens laboratorijas un pērienu fermas vien­līdz ies bojā patiesi kosmiskajā katastrofā. Neatvai­rāmā un nežēlīgā katastrofā, jo viss ļaunais japāņu mitoloģijā ir neatvairāms un nežēlīgs. Šoreiz šim ļau­najam piešķirti neviena nevadīta, taču tik un tā iepriekš apzināta spēka vaibsti. Rakstniekam nemaz nevaja­dzēja rūpēties par īpašu zinātnisku un tehnisku pama­tojumu. Pūķis, kuru pamodinājusi viņa fantāzija, salu valsts vīrišķīgajiem iedzīvotājiem ir labi pazīstams. Milzīgā saraustītā lokā, kas stiepjas 3400 kilometru ga­rumā, Japāna pagriezusies pret Kluso okeānu, kas pār to izgāž savu mežonīgo niknumu. Starp citu, paretam šis niknums var arī glābt, kā notika toreiz, kad die« višķais vējš («kamikadze») izklīdināja mongoļu ieka« rotāju kuģus.
   Okeāns, kuram nez kāpēc dots Klusā vārds, gan laiku pa laikam piemirsa taifūna plosītos krastus un ļāva ļaudīm uzelpot brīvāk, taču uguns, kura reiz bija sadedzinājusi savu māti, nenoguruši mocīja pārakme­ņojušās dievietes miesu. Ne velti Japāna pieder pie pašiem seismiskākajiem Zemes rajoniem. Ik dienas šeit Teģistrē no trim līdz pieciem grūdieniem. Tikai četru pēdējo gadsimtu laikā vien notikušas apmēram septiņ­desmit postošas zemestrīces. īpaši bēdīgas atmiņas at­stājušas 1855., 1891., 1923. un 1946. gada katastrofas.
   Tā, 1923. gadā Kanto zemienes milzīgā zemestrīce sa« grāva Tokiju un Jokohamu, aizrāva simttūkstoš cilvēku dzīvību un līdz ar ugunsgrēkiem, ko tā izraisīja, iznīci­nāja 576 tūkstošus māju. Patiešām, to var salīdzināt ar katastrofām, kuras tik reālistiski atainotas romānā!
   Kā zināms, ar zemūdens zemestrīcēm cieši saistīti arī milzīgie paisuma viļņi cunami, kas «izslauka» pie­krastes pilsētas un kā skaidas izsviež krastā okeāna kuģus. Skaidrs, ka šajās ainās rakstniekam fantastam īpaša iztēle nebija vajadzīga. Viņa spalvu vadīja nevis fantāzija, bet gan skarbā dzīves īstenība.
   Taču būtu visai naivi «Japānas nogrimšanu» uz­skatīt par viduvēju «brīdinājuma romāna» žanra sace­rējumu, kas uzrakstīts, lai pievērstu sabiedrības uzma­nību reālai katastrofai, kura, viss var gadīties, Japānu gaida nākotnē. Rakstnieks ar savu darbu gribējis sa­sniegt pavisam citu mērķi, un par to liecina kaut vai tas vien, ka patiesie apstākļi būtiski atšķiras no tiem, kurus viņš tik pārliecinoši notēlojis romānā.
   Pirmām kārtām mūsdienu zinātnes priekšstatiem ne­atbilst romāna pamathipotēze, ka ģeoloģiskā laika gaitā Japānas teritorija pakāpeniski samazinājusies, īstenībā šīs zemes reljefs ir veidojies, izlīdzināšanās posmiem vairākkārt mijoties ar izlīdzināto virsmu drupšanas un celšanās posmiem. So virsmu atliekas sastopamas 800—1000, 1500 un apmēram 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Jaunākie cēlumi un gri- mumi, bieži nomainīdami cits citu, visā visumā nav sasnieguši lielus apmērus. Tāpēc Japānā nav daudz augstkalnu rajonu. Cilu pārvietošanās, gan lēnāka, gan ātrāka, sastopama vēl šobaltdien. 1923. gadā Sagami līča atsevišķas vietas pacēlās par 100 metriem un iegrima par 180 metriem.
   Pašlaik Japānas teritorija drīzāk pieaug, nevis sa­mazinās. Es nedomāju zemi, kuru cilvēki atņēmuši jūrai un uz kuras, piemēram, atrodas Hanedas lidosta. Runa ir par vulkāniskas izcelsmes salām, kuras laiku pa laikam parādās lielākā vai mazākā atstatumā no Japānas krastiem. Kopš ir pieņemti jauni noteikumi par divsimt jūdžu plato zvejas zonu, šīs saliņas vārda tie­šajā nozīmē tiek medītas. Amerikāņu un japāņu heli­kopteri dienu un nakti dežūrē debesīs, lai nepalaistu garām tādu tvaika mutuli dzimušu sauszemes pleķīti, uz kuru attiecas likums par jūras šelfu.
   Tātad pesimistiskām prognozēm nav nekāda pamata. Turklāt Sakjo Komacu nebūt nav tas rakstnieks, kurš ies biedēt lasītājus ar neesošām briesmām.
   Kāda tad ir viņa nežēlīgā eksperimenta jēga?
   Atbildi uz šo jautājumu dod visa Sakjo Komacu daiļrade. Asinssaitēm rakstnieks, humānists un pārlie­cināts internacionālists, ir vienots ar dzimto Japānu, tās mitoloģiju, vēsturi, japāņu tautas pasaules uzskatu un īpašo attieksmi pret dzīvi.
   Japāna nogrimst, līdz ar to iet bojā arī miljoniem japāņu. Vieni kļūst par gaidāmās nelaimes priekšvēsts upuriem, citiem gluži vienkārši nav lemts izglābties, bet trešie mirst brīvprātīgi, tādēļ ka viņiem salu no­grimšana nozīmē pašas Japānas bojāeju.
   Taču Japāna nevar pazust bez pēdām! Miljoniem ja­pāņu, kurus izglābušas Apvienoto Nāciju kopīgās pūles, evakuējas uz kontinentiem, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Vai var iet bojā nācija, kam uz mūžīgiem laikiem laupīta dzimtā augsne? Tas ir galvenais jautājums, kas no­darbina Komacu. Noliegdams šovinistiskos murgus par «zemi» un «asinīm», Sakjo Komacu saka: «Nē!»
   Jo, kamēr vien ir dzīva kaut saujiņa gudru, godīgu un drošsirdīgu cilvēku, nemirstīga būs arī kultūra, ko radījuši viņu senči. Jo planētu Zemi apdzīvo vienota cilvēce, kurai jāspēj nosargāt savas skaistās un pa* gaidām vienīgās mājas.
   «Japānas nogrimšana» ir optimistiska traģēdija.
   J. Parnovs

    Pirmā nodaļa. Japānas dziļvaga …… 5
   Otrā nodaļa. Tokija ……… 64
   Trešā nodaļa. Valdība…………………………………………. 130
   Ceturtā nodaļa. Japānas salu gr&da…………………………. 215
   Piektā nodaļa. Grimstošā valsts……………………………… 268
   Sestā nodaļa. Japāna grimst . ………………………………… 416
   Epilogs. POķa nāve……………………. …… 458
   J. Parnovs. Nežēlīgs eksperiments
   (No krievu vai. tulk. V. Stabulniece) ……. 494

   1.  R. Bredberijs. KALEIDOSKOPS
   2.  S. Lems. PETAURA MEDĪBAS
   3.  M. Jemcevs, J. Parnovs. PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS
   4.  L. Obuhova. LILITA
   A. Azimovs. ES, ROBOTS
   6.   K. Abe. CETURTAIS LEDUS LAIKMETS
   7.  R. Bredberijs. MARSIEŠU HRONIKAS
   8.   K. Zandners. SIGNĀLS NO KOSMOSA
   9.  G. Martinovs. VIESIS NO BEZGALĪBAS
   10. J. Nesvadba. EINŠTEINA SMADZENES
   11. F. Pols, S. Kornblats. KOSMOSA TIRGONI
   12. R. Vorsmers. PANS SATĪRUSS
   13. Krāj. «EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI»
   14. N. Amosovs. NĀKOTNES PIEZĪMES
   15. F. Hoils, Dž. Eliots. ANDROMĒDA
   16. A. Šalimovs. «TUSKARORAS» NOSLĒPUMS
   17. F. Karsaks. ATNĀCĒJI NO NEKURIENES
   18. Krāj. «KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS…»
   19. A. Klarks. DELFĪNU SALA
   20. K. Saimaks. VISA DZĪVĪBA ZALO
   21. A. Belajevs. PROFESORA DOVELA GALVA
   22. H. Katners. IEDOMĪGAIS ROBOTS
   23. A. Konans Doils. MARAKOTA BEZDIBENIS
   24. S. Lems. NEUZVARAMAIS
   25. A. Strugackis, B. Strugackis. TĀLA VARAVĪKSNE
   d …:
   26.  H. Velss PASAUĻU KARŠ. !(AD GULOŠAIS MOSTAS
   27.  Krāj. «CIEMOS FANTĀZIJAS ZEMĒ»
   28.  Krāj. «DĒMONU DZĪRES»
   29.  A. Grīns. ZAIGOJOŠĀ PASAULE
   30.  R. Šeklijs. ŠIS TAS PAR VELTI
   31.  R. Bredberijs. PIENENU VĪNS
   32.  M. Kraitons. ANDROMĒDAS CELMS
   33.  R Merls. SAPRĀTĪGAIS DZĪVNIEKS
   34.  H. Harisons. FANTASTISKĀ SĀGA
   35.  R. Bredberijs. 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA
   36.  S. Lems. IJONA KLUSĀ ZVAIGŽŅU CEĻOJUMI. BALSS NO DEBESĪM
   37.  H. Velss. PIRMIE CILVĒKI UZ MĒNESS. DIEVU EDIENS
   38.  Dž. Finejs. STARP DIVIEM LAIKMETIEM
   39.  K. Pedlers, Dž. Deiviss. MUTANTS-59, PLASTMASU ĒDĀJS
   40 S. Komacu. RĪTDIENAS NOLAUPĪTĀJI
   41.  E. Nortone. SARGASI KOSMOSĀ
   42.  Krāj. «CIVILIZĀCIJAS SKATLOGS»
   43.  F. Brauns, V. Tenns. ZVAIGŽŅU KARUSELIS
   44.  E. Rasels. PĀRBAUDES AKMENS
   45.  A. Azimovs. PAŠI DIEVI
   46.  Ž. Verns. METEORA MEDĪBAS. BEGUMAS PIECI SIMTI MILJONU
   47.  K. Sainiaks. NAUDAS KOKS
   48.  V. Mihailovs. SAVAM BRĀLIM SARGS
   49.  R. Merls. MALVILAS PILS
   SĒRIJA «APVĀRSNIS»
   Zinātniskās daiļliteratūras sērijā «Apvārsnis», kas iznāk kopš 1970. gada, tiek ietverti šī žanra labākie darbi, kuru autori ir dažādu zemju zinātnieki un rakstnieki. Sērijas grāmatas saistoši un spilgti, bet reizē arī pietiekami dziji un zinātniski precīzi stāsta par dzīvo un nedzīvo dabu, tuviem un tāliem novadiem, seniem laikiem un mīklainiem mūsdienu noslēpumiem, pētnieku meklējumiem un ceļotāju piedzīvojumiem.
   Sērija domāta visplašākajam lasītāju lokam.
   Šogad sērijā «Apvārsnis» iznāks:
   Cerams K. DIEVI, KAPENES UN ZINĀTNIEKI.
   Rietumvācijas rakstnlekn K. Ccrnmn grāmata (1955), kas pa­zīstama visā posaulā, stāsta pnr Izcilajiem arheoloģiskajiem at­klājumiem, kuri (āvuši restaurēt Grieķijas, Ēģiptes, Babilonijas un Meksikas seno civilizāciju vēsturi. Autors grāmatu nosaucis par arheoloģijas romānu, un tā patiešām lasāma kā aizraujošs daiļ­darbs, kaut arī tās pamatā ir vienīgi autentisks vēstures materiāls.
   Viljamsons H. CDRS TĀRKS.
   Angju rakstnieka naturālista Henrija Viljamsona grāmata par maz pētīto ūdru dzīvi pieder pie zinātniskās daiļliteratūras klasi­kas. Kopš 1927. gada, kad tā iznāca pirmo reizi, tā pieredzējusi desmitiem izdevumu, tulkota daudzās valodās. Lieliski pazīdams Anglijas dienvidrietumu piekrastes floru un faunu, mācēdams tēlaini stāstīt un, pats galvenais, mīlēdams visu dzīvo un raizē­damies par mūsu «mazāko brāļu» likteni, autors ar šo grāmatu, bez šaubām, neatstās vienaldzīgu arī latviešu lasītāju.
   Miura J., Perlmans E. AR SLĒPĒM NO EVERESTA.
   Juhiro Miura, japāņu kalnu slēpotājs, šajā grāmatā stāsta par savu sportisko varoņdarbu — nobraucienu pa 8848 m augstā Eve­resta stāvo nogāzi. Lieliskie, trāpīgie dabas un psiholoģisko pār­dzīvojumu apraksti, krāsainie un melnbaltie fotoattēli, vīrišķības un cīņas filozofijas caurstrāvotās literārās atkāpes padara šo grāmatu par savdabīgu heroiska gara un loģiskas rīcības apo- tēzi.
   Līkijs R., Levins R. SĀKOTNE.
   Visā pasaulē pazīstamais paleontropologs Ričards Līkijs, vis­senākā cilvēka galvaskausa atradējs, kopā ar angļu populārzināt­niskā žurnāla «New Scientist» redaktoru Rodžeru Levinu izseko mūsu aizvēsturisko senču bioloģiskajai evolūcijai, tam dabas brī­numam, kurš miljoniem gadu gaitā pērtiķu baru pārvērta civi­lizētā domājošu būtņu sabiedrībā. Grāmata bagātīgi ilustrēta un sniedz lielisku ieskatu vienā no vissaviļņojošākajām lappusēm, kā­das mums pašķīrusi zinātne.
   1 Kun — pieklājības sufikss pie .japāņu uzvārdiem. — Seit un turpmāk, ja nav ipaši norādīts, tulkotāja piezīmes.
   4 — 2130
   ' pasaules lielākais dziļums (11 034 m) atrodas Klusajā okeānā, Mariānu dziļvagas dienvidu dajā. Atklājis 1958. gadā padomju zinātniskās pētniecības kuģis «Vitjaz». — Autora piezīme.
 
 
   [4] izkropļots japāņu vārds «konņičiva» — labdien.
   [5] dzeltenais ķauķis (angl.).
 
   [5] Holandiešu jūras ģeologs. — Autora piezīme.
 
 
 
 
 
 
   [12] lieltirgotājs (1665—1724).
   [13] ievērojams biologs (1867—1941).
   [14] ievērojams fiziķis, nobela prēmijas laureāts (1907—1981).
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
   [26] japāņu lielfeodālis (1536—1598).
 
   [28] japānas un Ķīnas kara laika dziesmiņa.
   [29] ar tušu zīmēta glezna.