BALSS NO DEBESĪM

   BALSS NO DEBESĪM
   Staņislavs Lems.
   PRIEKŠVĀRDS
   Lai gan es sarūgtināšu daudzus lasītājus ar to, kas šeit tālāk būs uzrakstīts, taču uzskatu, ka mans pienākums ir visu pasacīt. Tādas grāmatas kā šo agrāk nekad neesmu rakstījis, un, tā kā matemātiķi nav paraduši savus darbus ievadīt ar pašatklāsmi, es no tā varēju atturēties.
   Pašam to nevēloties, biju iejaukts notikumos, par kuriem šeit gribu pastāstīt. Iemesli, kuru dēļ ievadam sniedzu sava veida pašatklāsmi, noskaidrosies vēlāk. Runājot par sevi, nepieciešams izvēlēties kādu atskai­tes sistēmu; šajā gadījumā tāda lai būtu nesen pub­licētais manas dzīves apraksts, ko sniedzis profesors Haralds Jovits. Viņš mani dēvē par visvērienīgākā prāta pārstāvi, jo es allaž esot pievērsies visgrūtāka­jām problēmām, kādas vien bijušas iespējamas mūs­dienās. Viņš norāda, ka mans vārds aizvien bijis atro­dams tur, kur tikusi veikta agrākā zinātniskā mantojuma radikāla destrukcija un jaunu priekšstatu izstrāde, piemēram, sakarā ar revolūciju matemātikā, ētikas fizikālizāciju vai arī ar BnD projektu.
   Izlasījis grāmatā vietu, kurā ir runa par radikālo destrukciju, gaidīju, ka vārdiem par manu tieksmi visu iznīcināt un atmest sekos tālāki drosmīgāki seci­nājumi, un nodomāju, ka beidzot esmu atradis sev īstu biogrāfu, lai gan tas mani nemaz neiepriecināja, jo atkailināties pašam nemaz nav tas pats, kas — tikt atkailinātam. Taču Jovits, it kā nobijies pats no savas gaišredzības, vēlāk — gluži nekonsekventi — atgrie­žas pie plaši izplatītās versijas manas personības skaidrojumā, it kā es būtu ģēnijs, kuram vienādi raksturīga kā neatlaidība darbā, tā arī kautra pieti­cība, turklāt pārstāstīdams pat vairākas anekdotes par mani no vispār zināmā repertuāra.
   Es mierīgi varēju nolikt šo grāmatu plauktā pie citām manām biogrāfijām, jo man toreiz pat prātā nenāca, ka atkal sastapšos ar pieglaimīgu portretistu. Pie reizes ievēroju, ka plauktā palicis maz vietas. Neviļus atcerējos savā laikā Aivoram Beiloinam paša sacīto, ka miršu tad, kad plaukts būs pilns. Viņš to uzskatīja par joku, un es arī neiebildu, lai gan biju paudis visgodīgāko pārliecību, kuras ietērpums niek- kalbīgos vārdos nemazināja tās autentiskumu. Taču — atgriežoties pie Jovita — es vēlreiz biju pie­redzējis veiksmi jeb — tikpat labi varētu sacīt — neveiksmi, un tagad sava mūža sešdesmit otrā gadā, kad manai personai jau veltīti divdesmit astoņi bio­grāfisku apcerējumu sējumi, esmu palicis gluži nepa­zīts. Bet vai tomēr tā drīkstētu sacīt?
   Profesors Jovits rakstīja par mani saskaņā ar nor­mām, kuras pats nebija noteicis. Ne jau uz visām atklātībai pazīstamām personībām drīkst skatīties vie­nādi. Lielu mākslinieku atklāsmi drīkst meklēt arī viņu niecīgumā, un daži viņu dzīves pētnieki, šķiet, ir tajās domās, ka mākslinieka dvēselei jābūt sīku nekrietnību cauraustai. Toties, runājot par izciliem zinātniekiem, spēkā vēl aizvien ir vecais stereotips. Māksliniekus mēs jau uztveram kā miesai piesaistītu gara substanci, literatūrzinātnieki drīkst runāt par Oskara Vailda homoseksuālismu, bet grūti iztēloties zinātnes vēsturnieku, kurš līdzīgā kārtā aplūkotu fizi­kas jaunveidotājus. Tos mēs tiecamies redzēt nelokā­mus, nevainojamus, un vēsturiskās pārmaiņas izpau­žas vienīgi viņu dzīves vietas izmaiņās. Politiķis var būt nelietis, palikdams dižens politiķis, toties ģeniāls nelietis ir contradictio in adiecto[1], jo nelietība neesot savienojama ar ģenialitāti. Tā nosaka šodien pieņem­tās mērauklas.
   Tiesa, psihoanalītiķu grupa Mičiganā nopūlējās šajā ziņā kaut ko grozīt, diemžēl gan visai triviālā kārtā. Fiziķiem raksturīgo noslieci uz teoretizēšanu šie pētnieki atvedināja no seksuāliem traucējumiem. Psihoanalītiskā doktrīna cilvēkā atklāj lopiņu, kuram sedlos iesēdusies sirdsapziņa, un tam visam ir fatāls rezultāts: apsedlotais lopiņš zem dievišķīgā jātnieka jūtas pārlieku neērti, bet jātniekai^i šādā situācijā nemaz neklājas labāk, jo viņam jānopūlas ne tikai, lai lopiņu apvaldītu, bet vēl lai to padarītu arī nere­dzamu. Koncepcija, pēc kuras mūsos iemīt sens dzīv­nieks, kas aizlēkšo ar sev mugurā žākleniski uztupi­nāto jaunlaiku saprātu, nav nekas cits kā mitoloģisko primitīvismu konglomerāts.
   Psihoanalīze cenšas izdibināt patiesību infantīlā, varētu sacīt, ģimnāziskā veidā: ašā un brutālā tonī tā pavēsta lietas, kuras dzirdot mēs jūtamies šokēti, un tikai tāpēc tās piesaista mūsu uzmanību. Dažkārt — un tieši arī šajā gadījumā — ir tā, ka pat patiesībai pietuvināts vienkāršojums izrādās tik banāls, ka tam nav lielākas vērtības kā klajai aplamībai. Vēl lieku reizi mums tika parādīti maniheiskos apskāvienos sak)āvušies dēmons un eņģelis, bestija un dievs, vēl lieku reizi cilvēks tika attaisnojis pats sevi, jo viņš uzskatāms tikai par arēnu, kurā risinās cīņa starp spēkiem, kas viņā iemitinājušies no ārienes, pārvēr­tuši viņu par sava veida izbāzni un tagad plosās viņa ādā. Tāpēc arī psihoanalīze vispirms ir «ģimnā- ziska». Cilvēka izskaidrojums meklējams skandalio- zās izdarībās, un visa eksistences drāma norisinās divspēlē starp cūcību un kultūras iedarbes rezultātā radīto izsmalcinātību.
   Tāpēc man patiesībā jābūt pateicīgam profesoram Jovitam par to, ka viņš manu atveidu sniedzis kla­siskā stilā un nav pārņēmis Mičiganas psihologu metodes. Nav mans nodoms rādīt sevi labāku nekā viņi to darītu, taču pastāv kaut kāda atšķirība starp karikatūru un portretu.
   Tiesa, es nedomāju, ka cilvēks, kurš kļuvis par biogrāfisku pētījumu objektu, zinātu par sevi vairāk neka viņa biogrāfi. Biogrāfu pozīcija ir izdevīgāka, jo neskaidrības viņi var aizbildināt ar faktu trūkumu, kas savukārt atļauj pieņēmumu, ka aprakstāmais objekts, ja vien viņš vēl dzīvotu un gribētu būt palī­dzīgs, varētu sniegt šo iztrūkstošo informāciju. Bet aprakstāmā rīcībā nav nekā vairāk kā vien par sevi izstrādātas dažas hipotēzes, kas varētu gan pelnīt ievērību kā viņa paša gara veidojumi, taču ne vien­mēr tās spēj aizvietot celtnei pietrūkstošos ķieģeļus.
   Katrs cilvēks, ja vien tas apveltīts ar pietiekamu iztēles spēku, varētu uzrakstīt veselu virkni autobio­grāfiju, kuras vienotā veselumā saistītu tikai kopējā faktogrāfija. Pat saprātīgi, taču jauni un tāpēc pie­redzes trūkuma dēļ naivi cilvēki šādā iespējā nesa­skata nekā cita kā vien cinismu. Taču viņi maldās, jo runa nav par morāles, bet gan izziņas problēmu. Metafizisko ticējumu kvantitāte nekādā ziņā nav mazāka par to atšķirīgo ticējumu kvantitāti, kāda cil­vēkam var būt pašam par sevi — atkarā no dažādu dzīves periodu secības, bet reizēm arī vienlaicīgi.
   Tāpēc arī neņemšos apgalvot, ka es varētu sniegt ko vairāk par tiem priekšstatiem, kādus attiecībā uz sevi esmu lolojis jau gadu četrdesmit, un par vienīgo
   to īpatnību uzskatu, ka šie priekšstati man nemaz nav glaimojoši. Izvairīšanās no pašaplišķēšanās tomēr neizpaužas «atmaskojumā», kura ir vienīgā psihoana-/ lītiķim pieejamā izrīcība. Pasacīt, piemēram, par ģēniju, ka viņš morālā ziņā bijis cūka, vēl nepavisam nenozīmē, ka esam trāpījuši tur, kur patiesi slēpies viņa negods. «Līdz laikmeta augstākiem sasniegu­miem uzlidojošu domu», kā savā grāmatā izsakās Jovits, šāda veida diagnozes neskars. Ģēnija negods var būt viņa intelektuālā niecība, pašatziņa, cik nedrošs ir viss, ko viņš sasniedzis. Ģenialitāte vis­pirms ir nemitīgas šaubas par visu. Taču jebkurš no dižgariem ir paļāvies vispārības spiedienam, nav sagrāvis savas dzīves laikā viņam uzceltos pieminek­ļus un līdz ar to izvairījies apšaubīt pats sevi.
   Ja es kā persona, kuru par ģēniju pasludinājuši vairāki desmiti augsti mācītu biogrāfu, kaut ko varu pasacīt jautājumā par gara kulmināciju, tad vienīgi to, ka domas skaidrība kā liesmojošs punkts kvēlo tumsas bezgalībā. Ģēnijs nav vienkārši gaisma, bet gan vispirmām kārtām — apkārtējās tumsas nemi­tīgs redzējums, un viņa ierastais gļēvums izpaužas tādējādi, ka viņš gozējas pats savā spīdumā un, cik ilgi vien iespējams, izvairās lūkoties pāri tā robe­žām. Un lai cik liels būtu viņā iemītošais patiesais spēks, aizvien tajā būs atšķirams krietns pārpalikums, kurš nenovēršami ir vairs tikai šī spēka šķietamība.
   Par sava rakstura pamatiezīmēm es uzskatu gļē­vulību, ļaunumu un augstprātību. Taču iznācis tā, ka šīs trejvienības rīcībā bijis zināms talants, kurš palī­dzējis tai maskēties un šķietami pārveidoties, un palī­dzīga šajā ziņā tam bijusi mums piemītošā inteli­ģence — viens no tiem mūsu dzīves faktoriem, kurš visnoderīgāks iedzimto dziņu noslēpšanai, ja tā tiek uzskatīta par vajadzīgu. Un tā jau vairāk nekā četr­desmit gadu es izturos kā atsaucīgs un kautrs cilvēks
   bez jebkādām profesionālas iedomības pazīmēm, jo šādu uzvedības veidu esmu apguvis ilgā un neatlai­dīgā piepūlē. Bet patiesībā, cik tālu vien sniedzas manas bērnības atmiņas, es allaž esmu ļāvies ļau­najam, protams, pašam to neapzinoties.
   Mans ļaunums bija izotrops un gluži nesavtīgs. Godājamās vietās, piemēram, baznīcā vai sevišķi cie­nījamu cilvēku klātienē, es jo bieži domāju par man aizliegtām lietām. Tam, ka šīs domas bija bērnišķīgi smieklīgas, nav ne mazākās nozīmes. Es vienkārši izdarīju tāda mēroga eksperimentus, kādi tolaik bija man pa spēkam. Neatceros, kad pirmo reizi ļāvos šādiem mēģinājumiem. Atceros vienīgi skaudro žēlumu, dusmas un vilšanos, kas vēlāk gadiem ilgi mani pavadīja, kad izrādījās, ka ļaunām domām pie­blīvēto galvu nekur un nekādos apstākļos neķer zibens un izlaušanās no tikušas uzvedības normām nekādā veidā, gluži nekādā, netiek sodīta.
   Ja vispār tā varētu sacīt par dažus gadus vecu bērnu, tad es alku pēc šā zibens spēriena vai cita veida bargas atmaksas un soda, es izaicināju to un ienīdu pasauli, kurā man bija lemts eksistēt, jo tā man pie­rādīja, ka tur viss ir veltīgs, tajā skaitā arī ļaunie darbi un ļaunās domas. Tālab es nekad nedarīju pāri dzīvniekiem un pat zālei, toties šaustīju akmeņus un smiltis, demolēju mēbeles, spīdzināju ūdeni un savā iztēlē lauskās sašķaidīju zvaigznes, lai tās sodītu par vienaldzību pret mani, un es tā rīkojos aizvien bezspē­cīgākā niknumā, jo, pieņemoties saprātā, apzinājos, cik smieklīga un muļķīga ir mana rīcība.
   Mazliet vēlāk es šo savu pašatziņas izgaismoto stā­vokli uztvēru kā skaudru nelaimi, ar kuru absolūti nekas nav iesākams, jo tā nekam nespēj noderēt. Es pieminēju, ka manam ļaunumam bija izotrops rak­sturs, un, patiesi, tas vispirms vērsās pret mani pašu: manu roku un kāju apveids, tāpat spogulī aplūkotie sejas vaibsti mani tik lielā mērā kaitināja un izrai­sīja tādu nepatiku un īgnumu, kādu parasti sajūtam tikai pret citiem. Vēl drusku paaudzies, es apjēdzu, ka tā dzīvot nav iespējams; vairākkārt grozīdams sprie­dumu, es nolēmu, kādam man īsti jābūt, un kopš tā laika, dažbrīd gan svārstīdamies, centos pieturēties pie šās reiz izstrādātās programmas.
   Autobiogrāfijai, kura sākas ar norādījumu, ka ļau­nums, augstprātība un gļēvums uzskatāmi par rak­stura fundamentālajām iezīmēm, no deterministiskā viedokļa piemīt loģiska kļūda. Ja mēs atzīstam, ka viss mūsos iemītošais jau iepriekš nosacīts, tad iepriekš nosacīta bija arī mana pretestība iekšējam ļaunumam, un atšķirība starp mani un citiem, labā­kiem cilvēkiem, meklējama vienīgi rīcības motīvu dažādā lokalizācijā. Ko citi dara no brīva prāta, ar pavisam niecīgu piepūli, pakļaudamies saviem dabis­kajiem dzinuļiem, man vajadzēja paveikt par spīti tiem, izturoties samāksloti. Bet es taču pats noteicu savu rīcību, un tāpēc kopējā bilancē — to šādējādi izprotot — biju predestinēts uz labestību. Kā Demos- tens stostīgā mutē ielicis akmentiņu, tā es, vēlēdamies iztaisnot savu dvēseli, tās dzīlēs ieslēpu dzelzi.
   Taču šajā salīdzinājumā izrādās, ka tieši determi- nismam nav nekādas jēgas, Skaņuplate, kurā ierak­stīta eņģeļu dziedāšana, morālā ziņā ne par matu nav labāka par tādu, kura izpļerkšķ velnišķīgu burkšķi. Saskaņā ar deterministiskajiem uzskatiem tas, kurš grib un spēj kļūt labāks, to izdara, pakļaudamies iepriekšnolemtībai, bet tas pats sakāms arī par tādu, kurš gribējis, taču nav spējis, vai pat par tādu, kurš nemaz nav papūlējies gribēt. Līdzīgs priekšstats vis­pār ir aplams, jo skaņu platē atbalsotā cīņa taču nemaz nav reāla cīņa. Zinādams, ko tas maksā, varu sacīt, ka mani pūliņi nepastāvēja tikai iztēlē. Deter- minisms vienkārši runā par pavisam ko citu — spēkiem, ar kuriem operē fiziska aplēse, šeit nav ne­kādas nozīmes, tāpat kā noziegumu neattaisno tā pār- tulkojums atomu varbūtības amplitūdu valodā.
   Vienā ziņā Jovitam neapšaubāmi bija taisnība: es allaž esmu meklējis grūtības. Situācijas, kurās es būtu varējis ļaut izpausties savam iedzimtajam ļau­numam, es parasti atmetu, jo negribēju iet pa vieg­lāko ceļu. Lai cik dīvaini un pat bezjēdzīgi tas neiz­klausītos, es pārvarēju savu noslieksmi uz ļauno ne tāpēc, ka labo es uzskatītu par augstāku vērtību, bet tieši šādā veidā rīkojos tālab, ka tad es visā pilnībā izjutu ļaunā klātieni. Man svarīga bija piepūles aplēse, kurai ar morālitātes aritmētiku nav itin nekā kopēja. Tādēļ es, patiesību sakot, nezinu, kas ar mani būtu noticis, ja tieksme darīt tikai labo būtu tieši manas iedabas pirmā iedzimtā pazīme. Prātojumiem, kuru mērķis, laužot loģikas likumus, tvert sevi citādā izveidā nekā mums dotā, parasti lemts ātri sabrukt.
   Taču vienu reizi es paļāvos ļaunumam; šīs atmiņas saistās ar manas mātes ilgo un baismīgo agoniju: lai gan es māti mīlēju, tomēr, slimībai turpinoties, es viņas sabrukuma procesu vēroju neparastā skurbā alkatībā. Tolaik man bija deviņi gadi. Viņa, gandrīz vai majestātiska rāma miera, spēka un līdzsvarotības iemiesojums, gulēja ilgi, gaidīdaifaa nāves brīdi, ko ārsti ievilka garumā. Pie viņas gultas aptumšotajā, zāļu smakas piestrēgtajā istabā es vēl apvaldījos, bet kādu reizi, iziedams no tās un redzēdams, ka aiz aiz­vērtajām durvīm esmu viens, uz mātes gultas pusi saverkšķīju jautru viepli, bet, tā kā man ar to nepie­tika, aizjozu uz savu istabu un tur aizelsdamies, ar sažņaugtām dūrēm lēkāju spoguļa priekšā, visādi izv^igstīdamies un kņudošā tīksmē klusi irgodams. Vai tas bija aiz prieka? Es taču labi sapratu, ka māte mirst, no rīta ļāvos izmisumam, un šis izmisums bija tikpat patiess kā tagad klusā irgošana. Es pavisam
   skaidri atceros, cik pārsteigts pats biju, bet tajā pašā laikā jutos pacelts pāri visam līdz šim pieredzētajam, un šajā pacēlumā bija kaut kas pārsteidzoši žilbi­nošs.
   Naktī viens pats gulēdams, pūlējos apjēgt, kas īsti bija noticis, taču, nespēdams to, uzurdījis pienācīgu žēlumu pret sevi un māti, nobirdināju asaras, bet pēc tam aizmigu. Ar asarām es droši vien tiecos izpirkt savu vainu, taču vēlāk, noklausījies aizvien sliktākas vēstis, ko ārsti pasacīja tēvam, viss atkārtojās no jauna. Es jau baidījos palikt viens un tīšām meklēju cilvēku sabiedrību. Bet pirmais cilvēks, no kura es nobijos, biju es pats.
   Pēc mātes nāves es kritu bērnišķīgā izmisumā, bet tam nepiejaucās nekādi sirdsapziņas pārmetumi. Apmātība bija izbeigusies reizē ar viņas pēdējo elpas vilcienu. Tai līdzi pagaisa izbailes. Viss šis notikums ir tik neskaidrs, ka varu izvirzīt vienīgi hipotēzes. Es vēroju par ilūziju pārvērstu absolūtā sabrukumu, pazemojošu, neķītru piepūli, jo pilnestība tajā izšķīda kā satrunējusi skranda. Negrozāmā dzīves kārtība tika kājām samīdīta, un, lai gan par mani augstāk stāvoši cilvēki līdzīga veida rituālus bija apgādājuši ar speciāliem aksesuāriem pat tik drūmā gadījumā, taču šīs ārišķības negribēja pieskaņoties notiekoša­jam. Nav iespējams ar cieņu un, pievilcību saglabā­jot, gaudot aiz sāpēm —- tāpat kā aiz svētlaimes. Nolemtības nekrietnībā es noģidu patiesību. Varbūt par spēcīgāko pusi es uzskatīju to, kas šajā gadījumā bija iejaucies manā dzīvē, un, tā kā tas guva pār­svaru, es nostājos tā pusē.
   Manām slepenajām ņirgām nebija nekā kopīga ar pašām mātes ciešanām. Es no šām ciešanām tikai bai­dījos un spēju saprast, ka tās ir nāves neizbēgams pavadonis; ja vien tas būtu bijis manos spēkos, es būtu viņu no sāpēm atbrīvojis, es nevēlējos ne viņas ciešanu, ne nāves. Pie reālā slepkavās es, kā jau katrs bērns, būtu meties raudādams un žēlastību izlūgdamies, bet, tā kā tāda nebija, man nekas cits neatlika kā akceptēt nežēlīgo pārestību. Viņas uzblī- dušais, ciešanu konvulsijās ņirdzīgi izķēmotais un it kā apzākātais ķermenis pārvērtās pats savā, ērmam līdzīgā karikatūrā. Man nebija citas izvēles kā vai nu iet bojā reizē ar viņu, vai arī viņu izsmiet, un es gļēvulīgā kārtā izvēlējos nodevīgu apsmieklu.
   Nevaru pasacīt, vai patiesi tā bija. Pirmā smieklu lēkme mani sagrāba, redzot mātes sabrukumu, un varbūt man šīs izjūtas būtu gājušas secen, ja viņa būtu šķīrusies no šīs saules estētiskākā veidā, kas līdzinātos iegrimšanai rāmā snaudā, jo cilvēki šādai formai snieguši pozitīvāku novērtējumu. Taču tā tas nenotika. Man vajadzēja ticēt paša acīm, un redzētā priekšā es biju nevarīgs. Senatnē savlaicīgi nolīgts apraudātāju koris nomāktu mātes vaidus, taču kul­tūras pagrimums izvirzīja citas maģiskas izdarības, kas atgādināja jau friziera amata meistarību; tā, pie­mēram, es noklausījos, ka apbedīšanas biroja pārstā­vis tēvam izklāstīja, cik dažādās izteiksmēs viņš spētu pārveidot nāves mokās saverkšķīto mātes seju. Tēvs tad izgāja no istabas, un manī uz mirkli ietrīsējās solidaritātes sajūta, jo es viņu sapratu. Arī vēlāk es neskaitāmas reizes domāju par mātes agoniju.
   Versija, pēc kuras smiekli ir nodevība, man šķiet nepilnīga. Nodevība ir apzināts akts, bet kāda iemesla pēc mūs var pievilkt sabrukums? Kāda melna cerība šeit atplaiksnī cilvēkam? Tās totālā bezvērtība padara neiespējamu jebkuru racionālu skaidrojumu. Velti šo nesātīgo tieksmi samīdījušas daudzas kultūras. Tā mums dota tikpat nenovēršami kā, piemēram, divkā- jainība. Tam, kurš cēlonības meklējumos atmet visas ar nolūku radītās hipotēzes gan to augstākās aizgād­niecības, gan dēmoniskajos variantos, pāri paliek
   tikai demonoloģijas racionālais surogāts — statis­tika. Tādējādi pēdas ved no aptumšotās, trūdējuma smakas piedvakotās istabas uz manu matemātisko antropoģenēzi; ar stohastikas formulu palīdzību es centos atpestīt sevi no derdzīgās burvestības. Taču arī tas ir tikai pieņēmums, sava veida saprāta pašaiz­sardzības reflekss.
   Es labi apzinos, ka viss, ko šeit rakstu, mazliet pār­statot akcentus, viegli būtu pavēršams manā labā — un kāds no maniem vēlākajiem biogrāfiem to arī pacentīsies izdarīt. Viņš pierādīs, ka es ar intelekta palīdzību esmu iegrožojis savu raksturu un guvis šajā virzienā varonīgu uzvaru, bet nozākājis sevi esmu, dzīdamies pēc pašattīrīšanās. Tāds darbs patiktu Freidam, kurš kļuvis par psiholoģijas Ptole- meju, jo tagad jau ikviens, virknēdams epiciklu uz epicikla, sekodams viņam, var izskaidrot cilvēciskus fenomenus, un visa šī celtne mūs noteikti ietekmē, tāpēc ka tā ir estētiska. Idillisko versiju viņš nomai­nījis ar grotesko, neatskārstot, ka paliek par estētikas vergu. It kā būtu svarīgi operu antropoloģijā aizvie­tot ar traģikomēdiju.
   Taču lai mans pēcnāves biogrāfs velti nepūlas; nekādas apoloģijas man nav vajadzīgs, jo manu pie­pūli nosacījusi ziņkāre, kurai nav nekā kopēja ar vai­nas apziņu. Es gribēju izprast — vienīgi izprast un neko vairāk. Ļaunuma nesavtīgums cilvēkā ir taču vienīgais atbalsts teoloģiskai argumentācijai, jo teodiceja meklē atbildi jautājumam, no kurienes radu­sies īpašība, kuru nav devusi ne Daba, ne Kultūra. Humānistiskajā pieredzes materiālā nemitīgi iegrem­dētais un līdz ar to antropocentriskais aparāts galu galā var samierināties ar tādu uztveri, pēc kuras radī­šanas akts ir tikai mazliet baismīga paniekošanās.
   Doma par Radītāju, kurš vienkārši pajokojies, ir visai pievilcīga, taču šeit nokļūstam burvju lokā, jo
   mēs viņu iztēlojamies par ļaunu ne tāpēc, ka viņš mūs tādus radījis, bet gan tāpēc, ka mēs paši tādi esam. Ņemot vērā cilvēka marģinālo nenozīmīgumu un pilnīgo niecīgumu, salīdzinot ar Kosmosu, par ko mūs pārliecina zinātne, manihejiskais mīts izskatās līdz trivialitātei primitīvs. Pasacīšu to vēl citiem vār­diem: ja pasaules radīšana patiešām notikusi — es gan tai neticu —, tad šim aktam nepieciešamais zinā­šanu līmenis ir jau tik augsts, ka tur vairs nav vietas muļķīgai blēņdarībai. Jo — un tieši tas ir viss manas ticības credo — nekas līdzīgs ļaunā perfektai gudrī­bai nav iespējams. Saprāta secinājumi man pierāda, ka Radītājs nevar būt sīks blēdis un krāpnieks, kurš ironiski pasmejas par to, ko pats radījis. Tas, ko mēs uzskatām par ļauna nodoma sekām, varētu tikt izprasts vienīgi kā parasts misēklis vai kļūda, bet tad mēs nokļūstam neeksistējošas teoloģijas jomā, kura atzītu aprobežotas dievības. Un tādā gadījumā viņu prakses lauks nav nekas cits kā mana ikdienas darba novads, un proti, statistika.
   Katrs bērns neapzināti izdara atklājumus, no kādiem izaugušas Gibsa un Bolcmana pasaules, jo īstenību viņš uztver kā iespēju daudzveidību, kuras tik viegli atšķiramas un realizējamas, it kā tas notiktu pavisam stihiski. Visapkārt bērnam plešas liels skaits virtuālo pasauļu, pilnīgi svešs viņam ir Paskala kosmoss, kas atgādina pulksteņa gājienā sastingušu, gausi kustošos līķi. Brieduma pārakme­ņotā saskaņa vēlāk iznīcina šo sākotnējo bagātību. Ja šī bērnības uztvere šķiet vienpusīga, kaut vai tādēļ, ka par iekšējo brīvību bērnam jāpateicas savai ignorancei un nevis izvēlei, tad beigu beigās tāda ir jebkura uztvere. Reizē ar iztēles sabrukumu man mantojumā no visa pāri palika tikai kāds mazumiņš, sava veida permanenta nesaskaņa ar īstenību, bet šī nesaskaņa drīzāk atgādināja dusmas nekā noraidī­jumu. Jau mani smiekli bija noliegums, — kas zina, varbūt pat krasāks nekā pašnāvība. Tagad, sešdesmit divu gadu vecumā, es varu tajā atzīties, bet matemā­tika bija tikai vēlākā šīs nostājas konsekvence. Tā uzskatāma par manu otrreizējo dezertēšanu.
   Es to saku pārnestā nozīmē, taču lūdzu mani uzklausīt. Es nodevu savu mirstošo māti un līdz ar to visus cilvēkus; smiedamies es nostājos tās varenības pusē, kas bija lielāka par viņu spēku, un, kaut arī tā bija riebīga, es citas izejas neredzēju. Bet vēlāk es pārliecinājos, ka šo pretinieku, kurš ir visuresošs, arī mūsos pašos savijis sev ligzdu, es tāpat varu nodot, vismaz līdz zināmai pakāpei, jo matemātika ir neat­karīga no pasaules.
   Laiks parādīja, ka esmu vēlreiz kļūdījies. Patiesībā nostāties nāves pusē — pret dzīvību un matemātikas pusē — pret pasauli nav iespējams. Šāda nostāšanās nozīmē tikai pašiznīcināšanos. Lai ko mēs arī neda­rītu, tas tiek darīts dzīvē, un pieredze rāda, ka mate­mātika tāpat nav nekāds īstens patvērums, jo iemie­sojumu tā gūst valodā. Šis informācijas augs iesak­ņojies pasaulē un mūsos. Šāds salīdzinājums aiz­vien pavadījis mani, pat tad, kad es vēl nepratu to pārtulkot pierādījumu valodā.
   Matemātikā es meklēju to, kas bija vērtīgs bēr­nībā — pasauļu daudzveidību, kura tik viegli izārda saistību ar mums uztiepto pasauli, it kā tai nebūtu šā spēka, kas sakņojas arī mūsos pašos, taču ir tik pamatīgi apslēpts, ka mēs varam to aizmirst. Vienīgi vēlāk, kā ikviens matemātiķis, es ar izbrīnu pārlieci­nājos, cik satricinoši negaidīta un neticami vispusīga ir šī darbība, kas sākumā šķiet līdzināmies rotaļai. Mēs lepni ienirstam tajā, klaji un nepārprotami atraudami domu no pasaules ar patvaļīgiem sprie­dumiem, kuri ir tikpat apodiktiski kā pats radīšanas akts, un tādā veidā definitīvi noslēdzam loku, lai atrautos no visa šā samudžinājuma, kurā mums lemts dzīvot.
   Bet tieši šī atsacīšanās, šis radikālais saišu pārrā­vums noved mūs līdz parādību serdei, un bēgšana izrādās par ieguvi, dezertēšana — par izpratni, šķir­šanās — par apvienošanos. Un tajā pašā laikā tā atklāj mums, ka bēgšana bijusi tikai šķietama, jo mēs atgriežamies pie tā paša, no kā pūlējāmies izvairīties. Ienaidnieks pārvēršas par sabiedroto, un mēs sasnie­dzam tādu apskaidrotību, kurā pasaule, klusu ciešot, liek mums saprast, ka tikai ar tās palīdzību varam to pārvarēt. Tādā veidā bailes norimst un kļūst par sajūsmu tajā īpašā patvērumā, kura slēptākās dzī­les nav nekas cits kā saskare ar vienotās pasaules virsmu.
   Matemātika nekad neatklāj un neatsedz cilvēku tādā mērā, kā to izpauž jebkura cita cilvēka darbības nozare: paša ķermenības abstrahēšanās, kas tajā panākta, nav ne ar ko citu salīdzināma. Ja kādu šie vārdi ieinteresētu, tas lai iepazīstas ar maniem dar­biem. Šeit pasacīšu tikai to, ka pasaules kārtība ielē- jusies cilvēku valodā kopš vissākotnējākiem laikiem, kad šī valoda radusies; matemātika ieslēpta jebkurā valodā, un tā mums tikai jāatrod, nevis jāizgudro.
   Tas, kas tajā ir lapotne, nav atdalāms no sakņo­juma; tā radusies ne jau pēdējo trīs vai astoņi simts gadu civilizācijas vēstures tecējumā, bet gan valo­das evolūcijas tūkstošgadēs, cilvēka nemirstīgajās sadursmēs ar apkārtējo vidi, starpupju un starpcil- vēku visagrīnākajā posmā. Valoda tikpat lielā mērā ir gudrāka par ikviena cilvēka saprātu, cik gudrāks par indivīda apziņu ir tā ķermenis dzīvības procesa plūsmas vispusīgā stihiskā apjautā. Abu evolūcijas paveidu — dzīvās matērijas un informatīvās runas mantojumu mēs vēl ne tuvu neesam apguvuši, bet jau sapņojam, kā pārspēt to .nospraustās robežas.
   Šeit sacīto varētu uzskatīt par dikdienīgu filozofē­šanu, taču tāda nekādā ziņā nav mani secinājumi par matemātisko jēdzienu lingvistisko ģenēzi jeb atziņa, ka šie jēdzieni nav radušies ne no priekšmetu pārskai- tamības, ne arī no saprāta atjautības.
   Iemesli, kuru dēļ esmu kļuvis matemātiķis, bez šau- bām, ir daudzveidīgi, taču viens no galvenajiem bija manas spējas, bez kurām es šajā jomā būtu paveicis ne vairāk kā kuprītis vieglatlētikā, pretendēdams uz rekordista titulu. Es nezinu, vai šajos notikumos, kurus gribu atstāstīt, kāda loma bijusi iemesliem, kuri attiecināmi uz raksturu, bet ne uz talantu, taču šādu varbūtību neuzskatu par izslēgtu, jo paši notikumi risinājās tādos mērogos, ka ne dabiskajai kautrībai, ne arī lepnumam šeit nevar būt nekādas nozīmes.
   Atmiņu autori kļūst līdz pēdējam atklāti, ja viņiem liekas, ka par sevi pastāstītais ir ārkārtīgi svarīgs. Es turpretim par vaļsirdības priekšnosacījumu uzskatu atziņu, ka manai personībai nav itin nekādas nozī­mes, tas ir, principā uz gluži nepanesamu pašat­klāsmi mani paskubina vienīgi nespēja atšķirt, kur beidzas personiskās kompozīcijas statistiskais untums un kur sākas vispārējās, no sugas atkarīgās likum­sakarības.
   Dažādās nozarēs apgūstamas gan reālas zināša­nas, gan arī tikai tādas, kas rada mums garīgu kom­fortu, pie kam tām abām nemaz nav jāsakrīt. Šo divu zināšanu paveidu atšķirība antropoloģijā atrodas jau uz neiespējamā robežas. Ja mēs neko tik slikti nepa­zīstam kā paši sevi, tad droši vien tāpēc, ka mēs, nemitīgi kāpinādami alkas pēc zināšanām, kuras nesatur informāciju par cilvēku veidojošajiem fakto­riem, jau iepriekš, paši to nemaz neapjauzdami, atmetam iespēju, ka visneiedomājamākās nejaušības varētu būt savienotas ar visdziļāko nepieciešamību.
   Kādreiz es vienam no saviem draugiem izstrādāju programmu eksperimentam, kurš dibinājās uz to, ka skaitļojamās mašīnas vidē tika modelēta neitrālu būtņu kopa jeb tādi homeostati, kuriem vajadzēja šo vidi izzināt, lai gan sākotnējā stadijā tie paši bija bez jebkādām «emocionālām» vai «ētiskām» iezīmēm. Šīs būtnes vairojās — protams, tikai mašīnā, tāpēc profāns šo savdabīgo procesu nosauktu par sava veida «aplēses» formu, — un pēc vairākiem desmi­tiem «paaudžu» visos «eksemplāros» aizvien no jauna parādījās mums pilnīgi neizprotama iezīme, ko varēja uzskatīt par īpatnēju «agresivitātes» ekvivalentu. Pēc neizsakāmi grūtām un veltīgām pārbaudes aplēsēm mans izmisušais draugs beidzot — un vienīgi tikai aiz izmisuma — ņēmās pārkontrolēt pat visnebūtis­kākās eksperimenta detaļas, un tad izrādījās, ka viens no relejiem reaģēja uz gaisa mitruma izmaiņām, kas arī izrādījās par nepazīto novirzes cēloni.
   Rakstot šīs rindas, man grūti nedomāt par piemi­nēto eksperimentu, jo vai tad nevarēja notikt tā, ka sociālā progresa kāpinātāja līkne mūs izrāva no dzīv­nieku valsts, kad mēs šādam pacēlumam principā nebijām sagatavoti? Sabiedrisko saišu veidošanās taču sākās tad, kolīdz cilvēku veidojošie atomi uzrā­dīja satuvināšanās sākotnējās spējas. Šie atomi bija tikai bioloģiski apstrādāta izejviela, kas atbilda vie­nīgi tipiski bioloģiskiem kritērijiem, bet šī sakustē­šanās, šis spējais grūdiens augšup mūs izrāva no agrākās vides un aiznesa civilizācijas izplatījumā. Vai šāds starts būtu varējis neuztvert bioloģiskajā materiālā nejaušu līdzību pēdas, līdzīgi tam, kā jūras dibenā nolaistā zonde izceļ virspusē ne tikai meklēto, bet arī gadījuma rakstura smelkni un drazas? Prātā man.nāk perfektās skaitļojamās mašīnas savilgušais relejs. Kāpēc gan lai tas process, kura rezultātā mēs esam radušies, būtu absolūti ideāls — vienalga, no kāda viedokļa raugoties? Taču ne mēs, ne mūsu filo­zofi neiedrošinās iedomāties, ka sugas neatkārtoja­mība un vienreizīgums nepavisam vēl nenosaka kaut kādu tai kopš rašanās brīža piemītošu pilnestību, tāpat kā tā nav meklējama katra atsevišķa vienpatņa šūpulī.
   Ļoti interesants ir tas fakts, ka nepilnestības pazī­mes, kas sastopamas mūsos kā sugas pārstāvjos, nekad nevienā reliģijā nav atzītas par to, kas tās patiešām ir, un proti, par kļūmīgas norises rezultātu, bet, gluži pretēji, praktiski visām reliģijām kopēja ir pārliecība, ka cilvēka nepilnestība radusies divu sav­starpēji naidīgu, antagonistisku perfektu spēku demiurģiskas sadursmes rezultātā. Gaišā pilnestība sadūrās ar tumšo, un radās cilvēks: tā skan šo reli­ģiju formula. Mana koncepcija skanētu vulgāri tikai tad, ja tā būtu aplama, — bet vai tā tas ir, mēs nezi­nām. Mans iepriekš pieminētais draugs to pārformu- lēja karikatūristiskā veidā, sacīdams, ka pēc Hogarta uzskatiem, cilvēce atgādina kuprīti, kurš, neapzinā­damies, ka viņš varētu kuprītis arī nebūt, jau tūksto­šiem gadu savā kuprī meklē augstākās nepieciešamī­bas pazīmes, jo gatavs piekrist jebkurai versijai, izņemot tādu, pēc kuras viņa kroplībai ir vienkārši gadījuma raksturs, ka neviens viņam to nav veltījis kā augstākā saprāta balvu, ka tā nevienam un nekādā ziņā nav vajadzīga, tāpēc ka to nosacījuši vienīgi antropoģenēzes līkloči un novirzes.
   Taču es gribētu runāt par sevi, bet ne par cilvēci kā sugu. Nezinu, kur tas radies un kas manī to izvei­dojis, bet vēl tagad, kad apritējuši tik daudz gadu, es sevī varu samanīt nenovecojušos ļaunumu, jo primi­tīvāko refleksu enerģija nekad neizsīkst. Vai es būtu tiecies iemantot skandālista slavu? Vairākus gadu desmitus es darbojos kā rektifikācijas aparāts, ražo­dams destilātu, no kura izauga manu darbu kau­dze, kā arī to izraisītās hagiogrāfijas sniegums. Ja iebildīsiet, ka jums nav daļas gar tās aparatūras iekšējo struktūru, kuru šeit esmu cēlis dienas gaismā, ņemiet vērā, ka es tās barības tīrībā, ar kādu esmu jūs pamielojis, saskatu visu manu noslēpumu palie­kamas zīmes.
   Matemātika man nebija nekāds idillisks miera nostūris, bet gan drīzāk salmiņš, pie kura ķeras slī­cējs, katedrāle, kurā es, neticīgais, iegāju, jo tur val­dīja treuga Dei[2]. nav nekāda nejaušība, ka mans gal­venais metamatemātiskais darbs atzīts par destruktīvu. Un tāpat ne jau aiz nejaušības es neat­griezeniskām šaubām pakļāvu matemātiskās dedukci­jas pamatus un analītiskuma jēdzienu loģikā. Es pavērsu statistikas ieročus pret pašiem to pama­tiem — un tie sagruva. Es nevarēju būt sātans pazemē un eņģelis saules mirdzumā. Es radīju, taču uz krāsmatām, un taisnība ir Jovitam, ka es vairāk patiesību esmu atņēmis nekā no jauna sniedzis.
   Par šo negatīvo bilanci vainoja laikmetu, nevis mani, jo es taču nācu pēc Rasela un Gedla, pēc tam, kad pirmais jau bija atklājis plaisas kristāla pils pa­matos, bet otrs tos izļodzījis. Tāpēc arī tika atzīts, ka esmu darbojies saskaņā ar laikmeta garu. Bez šaubām. Taču trīsšķautņu smaragds nepārstāj būt trīsšķautņu smaragds arī tad, kad izveidotā mozaikā tas kļūst par cilvēka aci.
   Ne reizi vien esmu domājis par to, kas ar mani notiktu, ja es būtu dzimis kādā no tām četri tūkstoši par primitīvām dēvētām kultūrām, kas bija radušās pirms mūsējās astoņdesmit tūkstošu gadu ilgā laika bezdibenī, kuru mūsu iztēles aprobežotība pazemina par patiesās vēstures priekšlauku vai uzgaidāmo telpu. Dažās no tām es droši vien būtu palicis bez ievērības, bet citās — guvis vēl pilnīgāku izpausmi kā sava veida apsēstais, kurš rada jaunus rituālus un jaunu maģiju, pateicoties tai elementu kombinā­cijas spējai, ko esmu sev līdzi atnesis pasaulē. Un, tā kā būtu pietrūcis tā bremzējošā spēka, kāds mūsu kultūrā ir jebkuras jēdzieniskās esamības relativizā- cija, es varbūt bez kaut kādas pretestības būtu varējis sakralizēt iznīcības un izlaidības orģijas, jo šajos sensirmos pagājības lokos tika praktizēts ikdienišķī- gās likumības periodiska atcēluma jeb kultūras pār­traukuma ieradums (tā bija pamats, atbalsts, kaut kas absolūts, taču dīvainā kārtā tālaika cilvēki ap- jauda,ka pat absolūtais nedrīkst būt bez trūkumiem!), lai dotu izeju sarecējušai pārmērību masai, kura nav ietilpināma nevienā kodificētā sistēmā un no kuras tikai neliela daļiņa saglabājusies karotāju vai ģime­nes dzīvē lietojamās maskās, konvencionālo normu uzliktā iegrožojumā un iemauktojumā.
   Saprātīgs un racionāls bija šis sabiedrisko saišu un tradīciju pārcirtums, grupveida apmātība, pande- monijs, ko uzvandīja un uzpātagoja deju ritmu un indīgu vielu izraisītā narkoze — tā bija drošības vārstu atvēršana, lai pa tiem izbrāzmotu iznīcības faktori, un tieši ar šo paņēmienu barbarisms kļuva cilvēkam piemērots. Atvairāmā nozieguma, atgrieze­niskā ārprāta, sabiedriskās kārtības ritmiski pulsē­jošo pārtraukumu princips ir iznīcināts, un tagad visiem šiem spēkiem jāiet iejūgā, jādarbina smagas piedziņas ierīces, jāspēlē tiem apgrūtinoša un nepie­nācīga loma, tāpēc tie izraisa ikdienības koroziju, slepšus tie ir visur, jo nekur nedrīkst parādīties atklāti. Ikvienam no mums jau kopš bērnības uzpo­tēts kaut kas publiski atļauts, potzariņš no tā, kas izvēlēts, izkopts, ieguvis vispārēju atzinību, un tagad tiek lolots, apglaudīts, pilnveidots un apdvests ar siltu elpu, lai tikai tas jo košāk attīstītos, un ikviens, būdams tikai daļiņa, izliekas par veselumu kā stumbenis, kurš pretenciozi pasludina sevi par neam- putētu locekli.
   Cik ilgi vien sevi atceros, man aizvien pietrūcis jūtelīgumā sakņotas ētikas. Es tīšuprāt esmu kon­struējis sev tās protēzi. Taču man vajadzēja atrast šādas rīcības racionālu jēgu, jo dibināt ētikas priekš­rakstus tukšumā būtu tas pats, kā, neticot dievam, iet pie dievgalda. Nevaru gan apgalvot, ka es būtu savu dzīvi izplānojis tik teorētiskā veidā, kā šeit esmu to izklāstījis. Tāpat paša izrīcībai es netiku ar atpa­kaļejošu datumu pielāgojis kaut kādus postulātus. Es vienmēr rīkojos šādā garā, lai gan vispirms neap­zināti, un tikai vēlāk piedomājot savai izrīcībai motīvus.
   Ja es uzskatītu sevi par pamatos labu cilvēku, tad droši vien nebūtu spējis izprast ļaunumu. Es secinātu, ka cilvēki dara ļaunu aizvien ar iepriekšēju nodomu, realizējot savus lēmumus, jo paša pieredzē es neat­rastu citus nekrietnības avotus. Bet es zināju vairāk, jo vienlaicīgi izpratu kā paša noslieces, tā arī savu bezvainību tajās — manī taču bija iedibināts viss, kas nosacīja manu rīcību, un neviens man netika vaicā­jis, vai es šādam izveidojumam piekrītu.
   Tātad — redzot, ka viens vergs dara pāri otram vergam, lai apmierinātu viņos abos iedibinātus spē­kus, vai viena bezvainība nomāc otru, ja vien pastāv kaut vismazākā iespēja pretoties šādām dziņām, tas man liktos saprāta nozākājums. Mēs gan atrodam sevi jau gatavā veidā, un nesekmīgi ir mēģinājumi apstrīdēt jau doto visā tā kopumā, taču, ja atklājas kaut visniecīgās izredzes pretoties tam — kā gan mēs varētu šādu iespēju neizmantot? Tikai tādi lēmumi un tāda rīcība ir vienīgi mums, cilvēkiem, raksturīgi, tāpat kā pašnāvības iespēja ir brīves sektors, kur mēs metam izaicinājumu nelūgtajam mantojumam.
   Lūdzu nedomāt, ka runāju pats sev pretim, ja trog- lodītu laikmetā tiku saredzejis savu labāko centienu piepildi. Zināšanas ir neatgriezenisks process, -un atkāpties saldās neziņas tumsā nav iespējams. Tajā laikmetā man zināšanu nebūtu, un es tās nevarētu iegūt. Bet apgūtais ir jāizmanto. Es gan zinu, ka mūs izveidojusi un noteiktai kārtībai pakļāvusi nejaušība, bet vai man vajadzētu būt paklausīgam visu to direktīvu izpildītājam, kas nejaušā kārtā izspēlētas neskaitāmās loterijās?
   Manam principium humanitatis[3] piemīt viena īpat­nība — ja to gribētu sev pielāgot kāds, kas savā būtībā ir labs, tad viņam — saskaņā ar «paša ieda­bas pārvarēšanas» principu — vajadzētu piekopt jauno, lai tādā veidā apliecinātu savu cilvēka brīvību. Tālab mani postulāti nav derīgi vispārējai pielieto­šanai, un es arī neredzu nekāda iemesla, kāpēc man vajadzētu atrast visai cilvēcei piemērotu ētisku pana- ceju. Tas izriet no cilvēku atšķirībām, nevienādības, un tāpēc Kanta tēze, lai vienpatņa rīcības princips kļūtu par vispārības likumu, attiecībā pret atseviš­ķiem cilvēkiem pārvēršas nevienlīdzīgā varmācībā un, personiskās vērtības upurēdami augstākām — kultū­ras vērtībām, nodara netaisnību. Tāpat es nepavisam negribu sacīt, ka ikviens par cilvēku kļūst tikai tādā mērā, kādā tas pats sevī savaldījis briesmoni. Es vienīgi izklāstīju gluži personiskus apsvērumus, tikai paša vajadzībām izstrādāto stratēģiju, kura, starp citu, manī neko nav grozījusi. Tāpat kā agrāk, dzirdot par citam atgadījušos nelaimi, mana pirmā reakcija ir apmierinātības uzdzirkstījums, un es vairs nemē­ģinu pat to nomākt, jo zinu, ka nepiekļūšu tai vietai, kurā ieperinājušās šīs nejēdzīgās irgas. Tomēr es atbildu ar pretestību un rīkojos pats sev par spīti, tāpēc ka manos spēkos ir to darīt.
   Ja mans nodoms būtu patiesi uzrakstīt savu bio­grāfiju, kura pretēji manā grāmatu plauktā izvietota­jiem sējumiem izrādītos par antibiogrāfiju, man neva­jadzētu taisnoties par šeit izsacīto atzīšanos. Bet mans mērķis ir cits. Notikums, kuru šeit aprakstu, iezīmīgs ar to, ka cilvēce sadūrās ar kaut ko tādu, ko mūsu dzimumam svešas būtnes bija raidījušas zvaig­žņu tumsā. Šī vēsturē pirmreizējā situācija bija, šķiet, pietiekami svarīga, lai es izjustu nepieciešamību sīkāk, nekā to pieļauj konvencionālās normas, parā­dīt — kas īsti šajā saskarē pārstāvēja mūs. Jo vairāk tālab, ka ne ar manu ģenialitāti, ne ar matemātiku nepietika, lai šī saskare dotu nesaindētus augļus.
   1.
   Par Projektu Balss no Debesīm uzrakstīta milzīgi plaša literatūra, daudz plašāka un daudzveidīgāka nekā par Manhetenas projektu. Pēc tā publicēšanas Ameriku un visu pasauli pārpludināja tik bagātīga rakstu, apcerējumu un monogrāfiju straume, ka to bibliogrāfija vien veido varenu sējumu veselas enci­klopēdijas biezumā. Šā Projekta oficiālo versiju sniedz Beiloina ziņojums, ko Amerikāņu Bibliotēka vēlāk izdeva desmit miljonos eksemplāru, bet tā kvinte­sence atrodama Amerikas enciklopēdijas astotajā sējumā. Par Projektu rakstīja arī citi, kuri tā realizē­šanā ieņēma vadošus posteņus, piemēram, S. Rapa- ports (The First Case of Interstellar Commutiica- tioti[4]), v. dilis (masters voice — / was there[5]) vai d. protero (mavo project — physical aspects***). Šis pēdējais darbs, kuru uzrakstījis mans tagad jau mirušais draugs, pieder pie visizsmeļošākajiem, lai gan patiesībā tas ieskaitāms speciālajā literatūrā, kas rodas, pētījumu objektu definitīvi norobežojot no pētnieka personības.
   Vēsturisko apcerējumu ir pārāk daudz, lai tos būtu iespējams uzskaitīt. Par monumentālu uzskatāms profesionālā zinātnes vēsturnieka Viljama Endžersa darbs (Chronicle of 749 Days[6]). tas mani pār­steidza ar savu precizitāti, jo Endžerss bija sameklē­jis visus Projekta bijušos līdzstrādniekus un sniedza viņu uzskatu kompilāciju, taču es šo darbu nekad netiku izlasījis līdz galam — tas man šķita tikpat neiespējami kā telefona abonentu grāmatas lasī­šana.
   Atsevišķi izdalāmas grāmatas, kurām nav fakto- grāfisks, bet gan skaidrojošs raksturs — sākot no filozofiskā un teoloģiskā līdz pat psihiatriskajam aspektam. Lasot šīs publikācijas, es aizvien jutos sakaitināts un nogurdināts. Droši vien tam nav gadī­juma rakstura, ka visvairāk par Projektu zināja pa­stāstīt tādi cilvēki, kuriem ar to nebija bijusi tieša saskarsme.
   Tas atgādina attieksmi, kāda pret gravitāciju vai elektroniem ir fiziķiem un citādi kulturāliem, popu­lāras grāmatiņas lasošiem cilvēkiem. Siem ļaudīm liekas, ka viņi kaut ko sajēdz tādos jautājumos, par kuriem speciālisti neiedrošinās pat runāt. No citu rokām saņemta informācija allaž atstāj pilnveidotāku iespaidu, pretstatā tām ar neskaidrībām un neaizpil­dītiem robiem pārbagātajām zināšanām, kādas var būt zinātnieka rīcībā. Autori, kuri ieskaitīja sevi inter- pretētāju kategorijā, rakstīdami apcerējumus par BnD, iegūtās zināšanas parasti iežņaudza savu uzskatu korsetē, bez žēlastības un bažām apcirpdami visu, kas tajā neiekļāvās. Dažas no šādām grāmatām vismpz pārsteidz ar autoru atjautību. Taču kopumā šis literatūras paveids nemanot noslīd savdabīgā varietātē, kas būtu nosaucama par Projekta grafomā- niju. Ap zinātni jau kopš senlaikiem atplaiksnās dīvains, juceklīgās galvās izstrādājies pseidozinātnes apdārzs, tāpēc nav nekāds brīnums, ka BnD, būdama bezprecedenta parādība, izmežģījušos prātos izraisīja satraucoši spēcīgu fermentācijas procesu, kas savu augstāko vainagojumu sasniedza dažādu reliģisku sektu dibināšanā.
   Informācijas daudzums, kas nepieciešams, lai kaut vai vispārēji orientētos Projekta problemātikā, šā vai tā pārsniedz atsevišķa cilvēka smadzeņu ietilpību. Taču neziņa, kas atdzesina saprātīgo cilvēku kvēli, ne mazākā mērā neapvalda nejēgas, tāpēc apdrukāto papīru okeānā, ko radījusi Balss no Debesīm, katrs var atrast kaut ko sev atbilstošu, ja vien tam pārāk nerūp patiesība. Tiesa, Projektam veltītajā literatūrā savu spalvu izmēģinājuši citkārt pat visai cienījami ļaudis. Godājamā Patrika Gordinera «Jaunā atklās­me» vismaz ir skaidri loģiska, ko gan es nevarētu sacīt par baznīckunga Bernāra Piņana «Antikrista vēstuli». Tajā dievbijīgais tēvs BnD pielīdzināja demonoloģijai (saņēmis tam nihil obstat* no savas baznīcas priekšniecības), bet tā galīgo neveiksmi izskaidroja ar Augstākās aizgādības iejaukšanos. Manuprāt, vainojams šeit Projektā joka dēļ ievietotais Mušu Pavēlnieka apzīmējums, ko tēvs Piņans uztvēris nopietni, rīkodamies līdzīgi bērnam, kurš domā, ka uz zvaigznēm un planētām uzrakstītos nosaukumus astronomi izlasījuši ar savu teleskopu palīdzību.
   Par neskaitāmu daudzumu sensacionālo versiju runāt nemaz nav vērts — tās atgādina sasaldētus pārtikas produktus, kas tik lielā mērā gatavi tūlītējai
   * Seit: atļauja kāda darba iespiešanai (latīņu vai.). Tulk. piez.
   lietošanai, ka ir gandrīz jau vai sagremoti, taču celo­fānā pārvalkā tie izskatās daudz labāk nekā garšo. To komponenti katru reizi pasniegti citā, taču aizvien pasakaini krāsainā mērcē. Policejiski okšķerīgā poli­tiskā mērcē savu reportāžu sēriju sniedza žurnāls «Look» (ielikdams man mutē tādus vārdus, kādus nekad neesmu sacījis). Nedēļas laikrakstā «New Yor- ker» šī substance bija mazliet smalkāka, ar zināmiem filozofiskiem ekstraktiem, bet medicīnas doktors V. Šeipers savā apcerējumā «MAVO — the True Story»[7] sniedza šiem notikumiem psihoanalītisku iztirzājumu, no kura es uzzināju, ka Projekta darbi­nieku rīcību nosacījusi libido, ko deģenerējušas vis­jaunākās — kosmiskās seksa mitoloģijas projekcijas. Doktora Šeipera rīcībā tāpat bijusi precīza informā­cija par kosmisko civilizāciju seksuālo dzīvi.
   Es nespēju saprast, kāpēc uz vispārējas lietošanas ceļiem neļauj izbraukt cilvēkiem, kuriem nav autova­dītāju tiesības, turpretī grāmatnīcu plauktos neiero­bežotā daudzumā var nokļūt tādu cilvēku darbi, kuriem trūkst elementāra godīguma, nemaz nerunājot par zināšanām. Drukāta vārda inflācija droši vien izskaidrojama ar nemitīgu rakstoņu skaita kāpinā­jumu, taču tikpat liela nozīme šeit ir grāmatu apgādu politikai. Mūsu civilizācijas aizsākumos lasīt un rak­stīt prata tikai atsevišķi izvēlēti, rūpīgi izglītoti cil­vēki, un līdzīgi kritēriji darbojās arī pēc grāmatu iespiešanas izgudrojuma, un, pat ja arī toreiz tika izdoti muļķu sacerējumi (pilnīgi no tā izvairīties šķiet neiespējami), tad to kopējais skaits nebija astro­nomisks, kā tas ir šodien. Tagad sēnalu literatūras palos vērtīgiem izdevumiem jāpazūd, jo vieglāk atrast labu grāmatu starp desmit sliktām nekā tūkstotis tādu miljons nevērtīgu izdevumu vidū. Turklāt neno­
   vēršams kļūst pseidoplaģiāts — svešu, bet autoram nezināmu domu nevilšs atkārtojums.
   Ari es nevaru būt drošs, ka manis uzrakstītais nelī­dzinās kaut kam jau agrāk uzrakstītam. Tas ir demo­grāfiskā uzbangojuma laikmeta risks. Ja es nolēmu izklāstīt savas atmiņas, kas saistās ar darbu Projekta ietvaros, tad tikai tādēļ, ka mani neapmierina nekas no tā, ko šajā jautājumā esmu lasījis. Es neapsolu rakstīt «patiesību un tikai patiesību». Ja mūsu pūles būtu vainagojušās ar panākumiem, tas būtu iespē­jams, taču tajā pašā laikā padarītu manu pasākumu par nevajadzīgu, jo gūtā patiesība aizēnotu tās iegu­ves apstākļus un būtu kļuvusi par mūsu civilizācijā iesakņotu materiālu faktu. Neveiksme tomēr visus šos pūliņus atvirzīja līdz to izejas punktam. Ja neesam atminējuši mīklu, mums patiesībā neatliek nekas cits kā šie apstākļi, kuriem būtu vajadzējis veidot tikai sastatnes, bet ne pašu celtni, sniegt tikai tulkošanas procesu, nevis paša darba saturu. Taču šie apstākļi bija viss, ar ko mēs atgriezāmies no ceļojuma pēc zvaigžņu zelta aunādas. Jau šeit es norobežojos no tās tonalitātes, kāda piemīt arī tām versijām, kuras es tiku nosaucis par objektīvām, sākot ar Beiloina ziņojumu, jo pat vārds «neveiksme» tajās nav sasto­pams. Vai tad mēs pēc darba pie Projekta neesot kļu­vuši bagātāki, nekā bijām, to uzsākot? Jaunas koloidu fizikas, spēcīgas iedarbes fizikas, neitrīno astronomi­jas, nukleonikas un bioloģijas nozares, bet par visām lietām — jaunas zināšanas par Kosmosu esot taču pirmie procenti no tā informācijas kapitāla, kurš, pēc speciālistu domām, solot tālākus guvumus.
   Bez šaubām. Taču guvums mēdz būt dažāds. Skud­ras, savā taciņā atrodot mirušu filozofu, no tā arī ko gūst. Ja šis piemērs ir šokējošs, tad tieši tādu iespaidu es arī vēlējos radīt. Rakstniecībai jau kopš saviem pirmsākumiem bijis tāds ienaidnieks, kāds ir pausto domu brīvības ierobežojums. Tomēr izrādās, ka vārda brīvība domai var būt vēl bīstamāka, jo aizliegtas domas var izplatīties slepeni, bet ko lai iesāk tur, kur svarīgu faktu pāršalc viltojumu pali, bet patiesības balsi nomāc apdullinoša jezga, un lai gan patiesības vārds izskan brīvi, tās balss tomēr nav saklausāma, jo informācijas tehnika pagaidām novedusi pie tādas situācijas, kurā vislabāk sadzir­dama skaļākā, lai arī vismazāk patiesīgā rēkoņa.
   Es, lai gan man būtu daudz kas sakāms par Pro­jektu, ilgi vilcinājos, iekams sēdos pie rakstāmgalda, jo apzinos, ka paplašināšu jau tā neaptveramo papīru okeānu. Cerēju, ka atradīsies kāds vārda mākslā izveicīgāks, kurš manā vietā padarīs iecerēto darbu, taču, gadiem aizritot, atskārtu, ka nedrīkstu klusēt. Visnozīmīgākie Projektam veltītie darbi, objektīvās versijas, sākot ar kongresam iesniegto, atzīst, ka mēs neesam visu izdibinājuši, taču sasniegumiem veltītās nodaļas un nedaudzās lappuses, kur pieminēti neno­skaidrotie apstākļi, jau ar savām attiecībām vien rada iespaidu, it kā mēs būtu izpētījuši visu labirintu, atskaitot dažas, droši vien ar strupceļu izbeigušās vai aizbirušas sānejas, — bet patiesībā mēs tajā nebijām vēl pat soli spēruši. Visnotaļ nododamies minējumiem un no aizzīmogotajām dzīlēm nodrupinājuši dažas kripatiņas, mēs sajūsminājāmies par mirdzumu, ko izstaroja ar saberztajām drupačām apzeltītie pirkstu gali. Bet par to, kas šajās dzīlēs ieslēgts, mēs nezi­nājām nenieka. Taču viens no vispirmajiem zināt­nieka uzdevumiem ir noteikt nevis iegūto zināšanu apjomu, jo tās runā pašas par sevi, bet gan neizprastā apmērus, kas ir šo zināšanu neredzamais Atlants.
   Man nav nekādu ilūziju. Baidos, ka manu balsi nesadzirdēs, tāpēc ka nav vairs universālu autoritāšu. Sadalīšanās vai sadrumstalošanās pēc specialitātēm aizgājusi pietiekami tālu, lai attiecīgi speciālisti pa­sludinātu mani par nekompetentu, kolīdz iemaldīšos viņu jomā. Bet jau sen zināms, ka speciālists ir bar­bars, kura neziņa nav vispusīga. Mani pesimistiskie horoskopi balstās uz paša personisko pieredzi.
   Pirms deviņpadsmit gadiem es kopīgi ar jauno antropologu Maksi Tornopu (viņš vēlāk traģiski gāja bojā automobiļa avārijā) publicēju darbu, kurā mēs pierādījām, ka finītiem, algedoniskai vadībai pakļau­tiem automātiem, pie kuriem pieder visi dzīvnieki kopā ar cilvēku, pastāv komplikācijas slieksnis. Alge- doniskā vadība nozīmē oscilāciju starp sodu un balvu, ko uztver kā sāpes vai baudu.
   Mana aplēse pierāda, ka, regulējošā centra (sma­dzeņu) elementu skaitam augstākajā līmenī pārsnie­dzot četrus miljardus, šādu automātu kopa uzrāda izkliedes tendenci vadības pretējo polu virzienā. Jeb­kurā šādā automātā pārsvaru var gūt viens no kon­troles poliem, jeb, to pašu izsakot parastākā valo­dā, — sadisms un masohisms ir neizbēgami, un to ra­šanās antropoģenēzes procesā bija nenovēršama. Evolūcija «piekrita» šādam atrisinājumam, jo tā operē ar statistiskām aplēsēm: tai svarīga ir sugas sagla­bāšana, bet nevis atsevišķiem vienpatņiem piemītošas kroplības novirzes un izjustās ciešanas. Kā konstruk­tors evolūcija ir oportūnists un nevis perfekcionists.
   Man izdevās pierādīt, ka ikvienā cilvēku populā­cijā, ja pieņemam, ka tajā valda panmiksija, augstā­kais 10 % no visiem vienpatņiem var uzrādīt pienācīgi līdzsvarotu algedonisku uzvedību, turpretī pārējiem no ideālas normas jānovirzās. Lai gan es jau tolaik tiku pieskaitīts pie pasaules izcilākajiem matemāti­ķiem, šā pierādījuma ietekme antropologu, etnologu, biologu un filozofu vidū līdzinājās nullei. Es ilgi to nespēju saprast. Mans darbs nebija nekāda hipotēze, bet formāls, tātad neapgāžams pierādījums, ka cilvēka rakstura iezīmes, par kurām gadsimtiem ilgi bija lau­zījuši galvas domātāju leģioni, nosaka tīrs statistiskas fluktuācijas process, ar kuru — konstruējot automātus vai organismus — nerēķināties nav iespējams.
   Vēlāk es savu pierādījumu paplašināju tādā veidā, ka tas aptvēra arī ētikas izcelsmes parādības sociālā grupā, pie kam es varēju balstīties uz Tornopa saga­tavoto lielisko materiālu. Taču arī šis darbs tika igno­rēts. Daudz gadu vēlāk, kad man aiz muguras jau bija neskaitāmas diskusijas ar speciālistiem, kuri pētīja cilvēku, es nonācu pie secinājuma, ka mans atklājums neiemantoja viņu atzinību tāpēc, ka neviens tādu atklājumu nebija vēlējies. Tas domā­šanas stils, kura pārstāvis biju es, šajā vidē tika uzskatīts par neelegantu, jo tas neatstāja vietas reto­riskai pretargumentācijai.
   No manas puses tas bija netaktiski — ar matemā­tikas palīdzību kaut ko pierādīt par cilvēku! Labā­kajā gadījumā manu pasākumu nosauca par «inte­resantu». Taču patiesībā neviens no viņiem negribēja samierināties ar to, ka diženo Cilvēka Noslēpumu, viņa iedabas neizskaidrojamās iezīmes nosaka vispā­rējās regulācijas teorija. Protams, neviens pret to tik atklātā veidā neuzstājās. Tomēr manus secināju­mus ņēma ļaunā. Es biju uzvedies kā zilonis porce­lāna izstrādājumu noliktavā, jo to, ko nevarēja atri­sināt antropoloģija un etnogrāfija speciālās pētnie­ciskās ekspedīcijās vai arī visdziļākā filozofiskā refleksija apcerēs par «cilvēka iedabu», to, kas neie­kļāvās neirofizioloģijas, tāpat arī etoloģijas problēmu formulējumos un kopā ar zemdzīļu psiholoģiju, kla­sisko un lingvistisko psihoanalīzi un nez vēl kādiem ezoteriskiem darbiem veidoja mūždien raženās meta­fizikas auglīgos rezervātus, — to es ar savu deviņas iespiedteksta lappuses plašo argumentāciju mēģināju pārcirst kā Gordija mezglu.
   Viņi jau bija pieraduši pie sava augstā amata, uzskatīdami, ka viņu pienākums apsargāt Noslēpumu, kas tika dēvēts par Arhetipu Transmisiju, Dzīvības un Nāves Instinktu, Pašiznīcības Gribu, sliecību uz Nebūtību, bet es, ar savām nolīdzinājumu pārveido­jumu grupām un ergodiskajām teorēmām pārvilk­dams svītru šiem svētajiem rituāliem, apgalvoju, ka man zināms problēmas atrisinājums! Tāpēc pret mani uzradās rūpīgi slēpta nepatika un sašutums kā pret brutālu profānu, kurš iedrošinājies aizskart neatmi­namo mīklu, mēģinājis aizsprostot tās mūžam dzīvos avotus un aizbāzt mutes, kuras ar tādu labpatiku uzstāda nebeidzamas jautājumu virknes, un, tā kā mana argumentācija nebija apgāžama, par nepiecie­šamību kļuva tās ignorēšana.
   Sos vārdus nav izraisījusi aizskarta patmīļa. Darbi, kuru dēļ mani pacēla uz pjedestāla, atrodami citās jomās — tīrajā matemātikā. Šis gadījums tomēr bija visai pamācošs. Mēs parasti pārāk zemu novērtējam domāšanas stilu inerci atsevišķās zinātņu nozarēs. Taču psiholoģiski tas ir pilnīgi saprotams. Pretes­tība, ar kādu tiek uztverta statistiska pieeja, atomu fizikā daudz vieglāk pārvarama nekā antropoloģijā. Skaidri izveidotu atomu kodola statistisko teoriju mēs labprāt pieņemam, ja vien to apstiprina eksperiments. Iepazinušies ar šādu teoriju, mēs pēc tam nejautājam: «Labi, bet kā tomēr atomi patiesībā izturas?» — jo saprotam šāda jautājuma bezjēdzību. Bet līdzī­giem atklājumiem antropoloģijas jomā mēs pretoja­mies līdz pēdējai iespējai.
   Jau kopš četrdesmit gadiem mums zināms, ka atšķi­rība starp cildenu, patiesīgu cilvēku un izvirtušu maniaku reducējama uz dažu baltās smadzeņu vielas šķiedru virzību un ka lancetes griezieni, kas virs- pieres smadzenēs sabojā šos ķermenīšus, diženu garu spēj pārvērst derdzīgā izdzimtenī. Taču tik milzīga antropoloģijas nozare — nemaz nerunājot par cii- vēka filozofiju — šo apstākli neņem vērā! Es, starp citu, šajā ziņā neesmu nekāds izņēmums; zinātnieki vai ari laji, galu galā mēs esam vienis prātis, ka mūža tecējumā cilvēks pakļauts fiziskam pagrimu­mam, bet kā ir ar viņa garu?! Mums negribētos redzēt, ka tas līdzinās mehānismam, kuram rodas defekti. Mēs alkstam pēc pilnvērtības — pat ar_ mīnusa zīmi, pat negodīgas un grēcīgas pilnestības7 ja vien tā paglābj mūs no atziņas, ka runa ir par zināmu, pret cilvēka likteni absolūti vienaldzīgu spēku rotaļu, jo šāda atskārta mums liekas vēl ļau­nāka nekā vissātaniskāko spēku perējums. Bet, tā kā mūsu doma rosās aplī, no kura tā nespēj izrauties, atzīstu, ka zināms patiesības grauds ir mūsu pazīs­tamā antropologa vārdos, kurš man teica — un es to labi iegaumēju: «Gandarījums, kādu izjūti, izvir­zot savu tēzi par cilvēka iedabas gluži nejaušo, lote­rijas laimestam līdzīgo raksturu, nav gluži tīrs; to nosaka ne tikai atklāsmes prieks, bet arī patika nozā­kāt citam šķietami jauko un mīļo.»
   Atcerēdamies šo savu neatzīto darbu, es nekad nespēju atvairīt skumjās pārdomas, ka šādiem dar­biem pasaulē jābūt vairākiem. Potenciālo atklājumu atradnes droši vien guļ daudzu bibliotēku plauktos, bet kompetenti cilvēki tos nav pamanījuši.
   Mēs esam pieraduši pie noskaidrotas situācijas, kad viss tumšais un neizzinātais plešas vienlaidus zināt­nes frontes priekšā, bet apgūtais un noskaidrotais veido tās aizmuguri. Taču būtībā te alga viena, vai neizzinātais slēpjas Dabas klēpī, vai arī aprakts grā­matu krātuvju apputējušos, neviena nelasītos folian- tos, jo vērtības, kuras nav iekļautas zinātnes asins­ritē un tādējādi neiedarbojas apaugļojoši jaunu atziņu veidošanā, praktiski mums neeksistē. Zinātnes spējas katrā vēsturiskā laikmetā akceptēt parādību radikāli atšķirīgu uztveri patiesībā ir visai nelielas.
   Tikai sīks piemērs šajā ziņā ir tas fakts, ka viens no termodinamikas izveidotājiem kļuva ārprātīgs un izdarīja pašnāvību.
   Mūsu kultūra, ieskaitot arī tās avangardā ietilpi­nāmo zinātņu summu, ir ierobežots veidojums, savirzīts apvāršņu skatījums, ko sašaurina vēsturiski visnotaļ sastingumam pakļautu daudzveidīgu faktoru konstelācija, kuru vidū pirmo lomu var spēlēt nejauša apstākļu sagadīšanās, lai gan metodoloģiski tos uzskata par neaizskaramām direktīvām. Taču viss šeit sacītais nav tukša liekvārdība.
   Ja mūsu kultūra neprot pareizi asimilēt pat jaunus, cilvēku galvās izstrādātus priekšstatus, ja tie radu­šies ārpus centrālās atziņu plūsmas, lai gan šo priekšstatu izveidotāji ir taču tā paša laikmeta bērni kā visi pārējie cilvēki, tad kā gan lai mēs varētu gai­dīt, ka spēsim sekmīgi izprast no mūsējās pilnīgi atšķirīgu kultūru, ja tā vērstos pie mums no kosmis­kās telpas bezgalības? Salīdzinājums ar sīko radī- biņu armiju, kas daudz ieguva, saskardamās ar mirušo filozofu, man šajā ziņā aizvien šķitis visai trāpīgs. Kamēr tāda saskarsme nebija notikusi, mans spriedums varēja likties zināmā mērā pārspīlēts, ērmīgu uzskatu nosacīts. Bet šāda sastapšanās notika, un neveiksme, kādu mēs pieredzējām, kļuva par patiesu experimentum crucis*, par pierādījumu tam, cik bezspēcīgi mēs esam, un tomēr šā pierādī­juma rezultāti tiek ignorēti! Mīts par mūsu izziņas universālismu, par to, ka mēs esam gatavi uzņemt un saprast gluži svešu, aiz zemes robežām radušos informāciju, paliek neskarts, lai gan mēs, saņēmuši sūtījumu no zvaigznēm, neizdarījām neko vairāk kā mežonis, kurš, sakūris ugunskuru no visgudrākajām grāmatām un pie tā sasildījies, domā, ka viņam lieliski paveicies!
   * Pārbaudes mēģinājumu (latīņu vai.). Tulk. piez.
   Tapec mūsu veltīgo pūliņu apraksts var būt noderīgs — kaut vai nākamajam, vēlākajam Pirmā Kontakta pētniekam. Publicētie pārskati, visi šie oficiālie protokoli pievērš uzmanību tā sauktajām sekmēm, tas ir, tam tīkamajam siltumam, ko uzdveš degošie manuskripti. Par hipotēzēm, kuras mēs citu pēc citas tikām pārbaudījuši, tie gandrīz neieminas. Kā jau sacīju, tādu izrīcību varētu pieļaut, ja pētī­jumi galu galā būtu atdalījušies no pētniekiem. Tos, kas mācās fiziku, mēs neapberam ar informāciju par aplamajām un neprecīzajām hipotēzēm, neizklāstām tiem, kādus nepareizus pieņēmumus izvirzījuši tās veidotāji, cik ilgi maldījies Pauli, iekams viņš pienā­cīgā veidā formulēja savu principu, cik daudz aplamu koncepciju pārbaudījis Diraks, pirms viņš nonāca līdz laimīgajai atskārtai par saviem elektronu «cau­rumiem». Bet BnD Projekta vēsture ir stāsts par nepārtrauktām neveiksmēm, tas ir, maldīšanos, kurai nesekoja īstā ceļa atrašana, tāpēc nedrīkst nevērīgi pārsvītrot šos mūsu virzības līkločus, jo nekas cits mums pāri nav palicis.
   Kopš šiem notikumiem jau pagājis krietns laika sprīdis. Es ilgi esmu gaidījis tieši tādu grāmatu, kāda ir šī. Vēl ilgāk gaidīt — aiz tīri bioloģiskiem apsvēru­miem — es nevaru. Manā rīcībā bija zināms dau­dzums piezīmju, ko tiku uzrakstījis tūlīt pēc tam, kad izbeidzās darbs pie Projekta. Kāpēc es tās nerak­stīju, kamēr darbs vēl turpinājās, paskaidrošu vēlāk. Taču vienu es gribētu pasacīt pavisam skaidri. Nav mans nolūks pacelties pāri saviem biedriem. Mēs stā­vējām milzīga atklājuma piekājē tik nesagatavoti un tajā pašā laikā tik pašpārliecināti, cik vien tas iespē­jams. Mēs to apņudzējām no visām pusēm — ņipri, alkatīgi un veikli, ar tradicionālām iemaņām bruņoti, gluži kā skudras. Es biju viena no šīm skudrām. Tas ir skudras stāsts.
   Kolēģis manā specialitātē, kuram es parādīju šo ievadu, sacīja, ka es tīšuprāt esmu sevi nomelno­jis, lai pēc tam paļautos savai tieksmei — teikt visiem patiesību acīs, jo tiem, kurus nebūšu saudzējis, grūti būs man ko pārmest, tāpēc ka es pirmām kārtām neesmu saudzējis pats sevi. Šī pa pusei joka veidā izsacītā piezīme lika man padomāt. Kaut gan šāda divkosība man nebija ne prātā nākusi, taču es pietie­kami orientējos gara mehānikā, lai saprastu, ka līdzīgām atrunām nav nekādas vērtības. Piezīme var­būt bija dibināta. Iespējams, ka manu rīcību nosacīja neapzināta viltība: savu ļauno īpašību derdzīgumu esmu parādījis atklāti, lokalizējis to, lai no tā noro­bežotos, taču tas viss darīts tikai vārdos.
   Bet ļaunums, slepšus, osmotiskā ceļā iefiltrējies manā «labajā gribā», visu laiku vadīja manu spalvu, un es patiesībā izturējos kā sprediķotājs, kurš, pikti šaustīdams cilvēku neķītrības, meklē tīksmi vismaz to pieminējumā, jo viņam pašam pietrūkst drosmes tām nodoties. Tik radikāli apvērstā variantā tas, ko es uzskatīju par nepatīkamu, pašas tēmas nosacītu nepieciešamību, kļūst par galveno iedvesmotāju motīvu, bet pati tēma — Balss no Debesīm — par ieganstu, kurš izdevīgā brīdī pagadījies pie rokas. Taču šādu spriedumu, kuru varētu nosaukt par karu- seļveidīgu, jo tas riņķo pa apli, priekšnosacījumiem apmainoties ar secinājumiem, savukārt pamatos varētu attiecināt uz pašu Projekta problemātiku. Mūsu domāšanai jāsaduras ar stingru faktu kopumu, kas to noskaidrotu un koriģētu, bet, ja šāda koriģē­juma pietrūkst, tā viegli kļūst par mūsu slēpto neti­kumu (vai arī tikumu, šajā gadījumā tas vienalga) projekciju veicamo pētījumu jomā. Filozofisko sis­tēmu atvedinājums no to radītāju biogrāfijas faktiem (kaut kas man šajā jomā zināms) tiek uzskatīts par tikpat triviālu, cik nepieļaujamu nodarbību. Taču filozofijā, kura aizvien grib pasacīt vairāk nekā paš­laik iespējams, jo tā ir mēģinājums «sagūstīt pasauli» noslēgtu jēdzienu tīklos, tieši visdiženāko domātāju rakstos ieslēpts smeldzīgs nevarīgums.
   Cilvēka izziņas robeža aizsliecas bezgalībā, bet filozofija — mēģina sasniegt šo robežu vienā rāvienā, īssavienojumā, radot pārliecību par pilnīgām un nesa­tricināmām zināšanām. Zinātne tai pašā laikā virzās uz priekšu sīkiem solīšiem, kas reizēm līdzinās rāpo­šanai, bet dažbrīd pat atgādina mīņāšanos uz vie­tas, taču beigu rezultātā tā nokļūst līdz galējiem, filozofiskās domas uzceltajiem nocietinājumiem un, nepavisam nerēķinoties ar to, ka šeit vajadzētu atras­ties saprāta ultimatīvai robežai, dodas tālāk.
   Kā gan tas lai neiedzītu filozofus izmisumā? Viena no šāda izmisuma formām bija pozitīvisms, un galve­nokārt ar savu agresivitāti, jo tas izlikās par uzti­camu sabiedroto, patiesībā būdams zinātnes likvidē- tājs. Tam, kas bija grāvis un iznīcinājis filozofiju, nopulgodams tās lielos atklājumus, tagad vajadzēja tikt bargi sodītam, un pozitīvisms, šis viltus sabied­rotais, pasludināja spriedumu — pierādīdams, ka zinātne patiesībā neko nespēj atklāt, jo tā ir tikai pie­redzes īss pieraksts. Pozitīvisms alka apturēt zinātni, piespiest kaut kādā veidā atzīties, ka tā ir bezspēcīga jebkuras transcendences jautājumu risināšanā (tas tomēr, kā zināms, neizdevās).
   Filozofijas vēsture ir secīgu un neidentisku atkāp­šanos vēsture. Vispirms tā nopūlējās atklāt pasaules galējās kategorijas, pēc tam — saprāta absolūtās kategorijas, bet mēs tajā pašā laikā, uzkrājoties zinā­šanām, aizvien skaidrāk atskārtām tās nespēku. Kat­ram filozofam taču vajadzēja sevi atzīt par visas savas sugas, pat par visu iespējamo saprātīgo būtņu absolūtu etalonu. Bet zinātne tieši ir pieredzes trans- cedence, kas saberž pīšļos agrākās domas kategori­jas; vakar sabruka absolūtā telpa un laiks, šodien izjūk it kā mūžīgā alternatīva starp analītiskajiem un sintētiskajiem secinājumiem jeb starp determinismu un nejaušību. Un tomēr nevienam no filozofiem pat prātā nav nācis, ka no paša domāšanas struktūras atvedināt likumsakarības, kas būtu obligātas visam cilvēku kopumam kopš eolita līdz pat Saules nodzisu- mam, saudzīgi izsakoties, ir visai riskants solis.
   Šis sākotnējais sevis izvirzījums par nezināmo lie­lumu tādām normām, kurām pakļauta visa suga, bija — sacīšu skarbāk — neatbildīgs. Par attaisno­jumu kļuva nosliece izprast «visu», bet tai ir tikai psiholoģiska vērtība. Tāpēc arī filozofija runā par cilvēku cerībām, bažām un vēlmēm daudz vairāk nekā par absolūti vienaldzīgās pasaules būtību, kura tikai viendienim šķiet likumu mūžīgas negrozāmības iemiesojums.
   Ja mēs arī jau esam izdibinājuši tādus likumus, kurus nekāds tālāks progress vairs neapgāzīs, tomēr nespējam tos atšķirt no tādiem, kas tiks pārsvītroti. Tāpēc filozofus es allaž varēju traktēt nopietni tikai kā nemitīgas zinātkāres urdītus cilvēkus, bet nevis kā patiesības paudējus. Vai tad, formulēdami tēzes par kategoriskajiem imperatīviem, kā arī par domas un uztveres attieksmēm, viņi kādreiz būtu vispirms godīgi painteresējušies par neskaitāmo cilvēcisko vienpatņu domām? Kur nu — viņi aizvien interesē­jušies tikai un vienīgi par sevi. Tāpēc šis ikreizējais sevis pacēlums valdnieka tronī, šis neizsacītais sevis pasludinājums par Homo sapieris[8] etalonu mani alla kaitinājis, traucējot pat citādi visdziļāk tverto darbu lasīšanu, jo es tajos ātri vien uzdūros tādām vietām, kur autora acīmredzamības argumenti vairs nebija manējie, un tālab viņš turpmāk runāja tikai pats sev, stāstīja man par sevi un atsaucās uz sevi, zaudēdams tiesības sludināt atziņas, kas būtu patiesīgas arī man, nemaz nerunājot par pārējām planētu apdzīvojošām divkāju būtnēm.
   Cik smieklīga man šķita kaut vai to autoru pašpār­liecinātība, kuri apgalvo, ka nav citas domāšanas, kā vien valodā ietvertas. Šie filozofi pat nenojauta, ka viņi no cilvēku sugas atsevišķā paveidā izdala tādus, kuriem trūkst matemātisko dotību. Cik bieži man savā mūžā nebija nācies jau pēc tam, kad mani bija apžil­binājusi jaunatklāsme, pieņemdama tik noteiktus apveidus, ka to vairs nekādā ziņā nevarēja aizmirst, stundām ilgi nomocīties, lai atrastu tai atbilstošu leksisku ietērpu, jo tā bija radusies ārpus jebkuras kā dabiskas, tā formālas valodas ietvariem.
   Es šo fenomenu nosaucu par uznirtības stāvokli; aprakstīt to nav iespējams, jo no neapziņas uznirsto- šais, ar pūlēm un gausi atrazdams sev vārdu ligzdo- jumu, kā vesels veidols eksistē jau pirms ieperinā- šanās šajās ligzdās, bet es nejaudāju pat visnenoteik- tākajā šļupstienā izskaidrot, kādā īsti veidolā parā­dās šī bez- un pirmsvārdība, par kuru tikai noģiedas skaidrums pavēstī, ka tās gaidības nebūs neauglīgas. Filozofs, kuram šādi stāvokļi introspektivi nav pazīs­tami, ir cilvēks, kas ar dažiem smadzeņu mehā­nismiem ir no manis atšķirīgs; un neatkarīgi no Sugas radniecības pakāpes mēs viens no otra atšķi­ramies daudz vairāk, nekā šādi domātāji to varētu vēlēties.
   Tieši nevarība un milzīgais risks, kādu uzņemas filozofs, bija raksturīgi Projekta darbinieku situāci­jai, uztaustot tā centrālo problēmu. Kas gan īsti bija mūsu rīcība? Noslēpums un minējumu džungļi. No noslēpuma atskribinājām faktu drupačas, bet, tā kā tās savstarpēji nesaliedējās, nesaauga vienlaidu masīvā, kurš spētu koriģēt mūsu minējumus, pēdējie pamazām guva pārsvaru, un galu galā mēs maldījā­mies no hipotēzēm sazēlušā hipotēžu biežņā. Mūsu konstrukcijas kļuva aizvien vērienīgākas un drosmī­gākas, aizvien vairāk attālinājās no apgūto zināšanu izveidotās aizmugures, un mēs bijām gatavi to sagraut, iznīcinot vissvētākos fizikas vai astronomi­jas pamatprincipus, lai tikai piekļūtu tuvāk noslēpu­mam. Tā mums likās.
   Lasītājam, kurš nokļuvis līdz šai vietai un aizvien pieaugošā nepacietībā gaida, kad viņš tiks iepazīs­tināts ar daudzinātā noslēpuma būtību, cerēdams izjust tikpat tīkamas baismu tirpas kā tās, kuras pāršalc augumam, noskatoties asins stindzinošās šausmu filmas, iesaku šo grāmatu nolikt sāņus^ jo viņš pieredzēs vilšanos. Es neaprakstu sensacionālus piedzīvojumus, bet gribu pastāstīt, kādā veidā mūsu kultūra tika pakļauta kosmiskās — vai vismaz arī ārpus Zemes pastāvošas — universālitātes pārbaudei un kas no tā iznāca. Jau uzsākot strādāt pie Projekta, es uzskatīju, ka šis darbs ir tieši tāda mēraukla, neat­karīgi no tā, kāds guvums tika gaidīts no maniem un manu biedru pūliņiem.
   Tas, kurš sekojis manai domu gaitai, varbūt bus pamanījis, ka es, pārnesdams «karuseļveidīgas domāšanas» problēmu no attieksmēm starp sevi un savu tematu uz pašu šo tematu (t. i., uz attieksmi starp pētniekiem un Balsi no Debesīm), kaut kādā veidā esmu izvairījies no visai neērtas situācijās, jo pārmetumu par «nenoskaidrotiem inspirācijas avo­tiem» esmu paplašinājis tik lielā mera,_ ka taja iekļaujas viss Projekts. Taču rīkoties tieši šada veida biju nolēmis, jau iekams tiku dzirdējis kritiskas
   piezīmes. Pieļaudams zināmu, domas izteiksmības pastiprināšanai nepieciešamu pārspīlējumu, sacīšu, ka darba gaitā (man grūti norādīt, kurā brīdī tas īsti notika) man radās aizdomas, ka «zvaigžņu vēstī­jums» mums, kuri pūlējāmies to atšifrēt, kļūst par īpatnēju psiholoģisku asociāciju testu, par sevišķu Roršaha komplicētā testa paveidu. Tāpat kā pārbau­dāmais, krāsu triepumos saskatīdams eņģeļus vai draudīgus putnus, redzētā neskaidrību patiesībā papildina ar «dvēselē ieslēpto», arī mēs nopūlējāmies nesaprotamajās zīmēs konstatēt to, kas vispirms sakņojās mūsos pašos.
   Šīs aizdomas apgrūtināja manu darbu, un arī tagad spiež izsacīt atzīšanos, ko es labprāt būtu gri­bējis sev aiztaupīt, tomēr esmu nonācis pie atziņas, ka tādā dvēseles mulsā nokļuvušais zinātnieks nedrīkst uzskatīt savas speciālās zināšanas par kaut ko līdzīgu izolētam iekšējās sekrēcijas vai kuņģa dziedzerim un viņam nav tiesību noklusēt nevienu no visintīmākajām personiskajām problēmām. Botā- niķim, kurš klasificē ziedus, nav pārāk plašu iespēju projicēt uz šādā veidā radītām shēmām savas iedo­mas, sapņojumus un varbūt pat neķītras kaislības. Senatnes mītu pētnieku gaida jau lielāks risks, jo — ņemot vērā pētījamo objektu milzīgo skaitu — to izvēle vien varbūt drīzāk raksturos viņa sapņu un viņa nezinātniskā nomoda saturu nekā pašu mītu strukturālās konstantes.
   Cilvēkiem, kuri strādāja pie Projekta, vajadzēja spert tālāko, visai pārdrošo soli, uzņemoties tik mil­zīgu risku, kuram līdzīgs nekad vēl nebija pat apjausts. Tātad neviens no mums nezina, kādā mērā mēs bijām objektīvas analīzes ieroči, kādā — tagadnī- bas veidoti un tai tipiski cilvēces pārstāvji un kādā, visbeidzot, katrs pārstāvēja tikai pats sevi, savām hipotēzēm saturu smeļoties paša — varbūt murgai­nās, varbūt slimīgās — psihes jau nekontrolējamās sfērās.
   Kad es izsacīju šādas bažas, daudzi no maniem kolēģiem tās uzskatīja par blēņām. Viņi gan lietoja citus vārdus, taču to jēga bija tieši šāda.
   Es viņus lieliski sapratu. Projektu varēja uzskatīt par precedentu, kurā, tāpat kā bērnu rotaļlietiņā mazās figūras savāztas aizvien lielākās, slēpās citi precedenti, taču vispirms ar to atšķirību, ka līdz šim fiziķi, tehnologi, ķīmiķi, kodolzinātnieki, biologi, informacionisti vēl nekad nebija sastapušies ar tādu pētījuma objektu, kurš sevī neietvēra zināmu mate­riālu, tātad dabisku mīklu, bet kuru Kāds ar nodomu bija izveidojis un atsūtījis, turklāt droši vien neaiz- mirsdams ņemt vērā potenciālus adresātus. Bet tā kā šādi zinātnieki mācījušies «spēlēt ar Dabu», kura nekādā pieļaujamā nozīmē nav uzskatāma par perso­nificētu partneri, tad viņi nepieļauj iespēju, ka aiz pētījamā objekta patiesi atrastos Kāds un ka izprast šo objektu būs iespējams tikai par tik, par cik loģis­kas domāšanas ceļā izdosies piekļūt šim absolūti anonīmajam sūtītājam. Un lai gan viņi palaikam zināja un pat sarunās pieminēja, ka Sūtītājs ir gluži reāls, visa viņu dzīves prakse, visas apgūtās speciā­lās iemaņas bija pretrunā ar šo pieredzi.
   Fiziķim ne prātā nenāks, ka elektronus Kāds ar nolūku izvietojis orbitās tā, lai viņam par orbitu kon­figurācijām būtu jālauza galva. Viņš labi apzinās, ka hipotēze par orbītu Radītāju viņa fizikā ir pilnīgi lieka, jā, pat gluži nepieļaujama. Bet Projektā tāda neiespējamība bija realitāte, fizika savā līdzšinējā veidā izrādījās nepiemērojama, un tā bija īsta mocība. Ar pastāstīto droši vien pietiks, lai kļūtu skaidrs, ka es Projektā ieņēmu diezgan nošķirtu vietu (protams, teorētiskā, vispārinātā, bet ne hierarhiski administra­tīvā nozīmē).
   Man tika pārmests, ka es esot pārāk «nekonstruk­tīvs», tāpēc ka allaž pa rokai turot sprunguļus, ko iebāzt citu domu gaitas riteņos, lai tie aizķertos un apstātos, toties pats pārlieku maz izvirzot noderīgas koncepcijas, «ar kurām būtu iespējams kaut ko iesākt». Beiloins savā Ziņojumā Kongresam par mani gan izsakās augstākā mērā atzinīgi (ceru, ka ne tikai aiz draudzības, kura mūs vieno), bet tas varbūt daļēji izrietēja no viņa (arī administratīvā) stāvokļa. Ja katrā partikulārā pētījumu sektorā uzskati pēc zināma svārstību perioda saliedējās kādā grupas vispār pieņemtā atziņā, tad ikviens, kurš (kā Beiloins) bija Zinātniskās Padomes loceklis, skaidri redzēja, ka atsevišķu grupu domas bieži vien ir diametrāli pretējas. Starp citu, es pašu Projekta koordinācijas struktūru ar tās savstarpēji izolētiem atsevišķiem sektoriem uzskatīju par ļoti saprātīgu, jo tā neļāva rasties tādām parādībām, ko varētu apzīmēt par «kļūdu epidēmiju». Tomēr šādai informācijas karan- tēnai reizēm bija arī savas negatīvas sekas. Bet ar šiem vārdiem es jau sāku priekšlaicīgi iedziļināties detaļās. Tātad laiks pāriet pie notikumu izklāsta.
   3.
   Kad Bleidergrens, Nemešs un Šigubova grupa atklāja neitrīno inversiju, radās jauna astronomijas nozare — neitrīno astrofizika. Tā tūlīt kļuva ārkārtēji populāra, un visā pasaulē sākās šo daļiņu emisijas pētīšana. Arī Mountpalomaras observatorija, turklāt kā viena no pirmajām, uzstādīja attiecīgu aparatūru ar tiem laikiem visaugstāko automatizācijas un selektivitātes pakāpi. Lai piekļūtu pie šīs aparatūras, konkrēti pie tā saucamā neitrīno invertora, izveidojās nepacietīgu pētnieku rinda, un observatorijas direk­toram, kas tolaik bija profesors Rians, radās daudz
   raižu ar astrofiziķiem, it sevišķi jaunajiem, jo ikviens no tiem uzskatīja, ka viņa pētījumu programmai dodama priekšroka.
   Laimīgo vidū atradās divi šādi jaunekļi, Heilers un Mehouns, abi loti godkārīgi un visumā apdāvināti zinātnieki (es viņus pazinu, kaut arī tikai pavirši); meklēdami tā sauktā Steglica fenomena (Šteglics bija vecākās paaudzes vācu astronoms) pēdas, viņi reģistrēja neitrīno emisijas maksimumu noteiktos, izvēlētos debess iecirkņos.
   Šo efektu, kuram vajadzēja būt veco fotonu «apsark- šanas» neitrīno ekvivalentam, tomēr neizdevās atklāt, jo, kā dažus gadus vēlāk izrādījās, Steglica teorija bija aplama. Taču abi jaunie cilvēki nevarēja to zināt un tāpēc cīnījās kā lauvas, lai viņiem priekš­laicīgi neatņemtu aparatūru, un, pateicoties savai uzņēmībai, noturējās pie tās gandrīz divus gadus, lai gala iznākumā paliktu ar tukšām rokām. Veseli kilometri reģistrācijas lenšu pēc tam nokļuva obser­vatorijas arhīvā. Dažus mēnešus vēlāk ievērojama daļa so lenšu nonāca rokās visai izmanīgam, lai gan ne sevišķi apdāvinatam fiziķim, kurš bija padzīts no kādas maz pazīstamas mācību iestādes dienvidos sakarā ar nemorālām izdarībām, taču neievadot pret viņu tiesas prāvu, jo lietā bija iejauktas vairākas godājamas personas. Kādos apstākļos lentes bija ieguvis pusceptais fiziķis Svensons, palika nenoskaid­rots. Vēlāk viņu šajā jautājumā gan nopratināja, taču neko neizdibināja, jo viņš nemitīgi grozīja savus paskaidrojumus.
   Starp citu, tas bija interesants tips. Svensons izpil­dīja materiālu sagādnieka pienākumus, bet darbojās arī kā … baņķieris un turklāt bija pat dvēseļu mieri­nātājs neskaitāmiem maniakiem, kuri agrāk nopūlē­jās, tikai izgudrodami perpetuum mobile vai arī atri­sinādami riņķa kvadratūru, bet tagad jau atklāj
   dažāda veida dziedniecības enerģijas avotus, izdomā kosmoģenēzes teorijas un telepātijas parādību rūpnie­ciska pielietojuma veidus. Šādiem cilvēkiem nepietiek ar papīru un zīmuli; lai konstruētu «orgotronus», «supersensitīvu» fluidu atklājējus, elektriskās stibi- ņas, kas atrod ūdeni, naftu un dārglietas (parastās kārklu viciņas jau ir anahronisms, tālas pagātnes palieka), nepieciešamas daudzas, reizēm grūti iegūs­tamas un dārgas izejvielas. Svensons prata tās pret attiecīgu dolāru summu izraut kaut vai no zemes apakšas. Tādēļ viņa biroju apmeklēja patafiziķi un orgonostiķi, telepatoru un pneimatoru izgudrotāji (šīs ierīces ļauj pastāvīgi sazināties ar viņpasauli); tādā kārtā Svensons rosījās zinātņu valstības zemākajās sfērās, kur tā nemanot jau saplūst ar psihiatru dar­bības jomu, tomēr viņš bija apguvis visai noderīgu zināšanu summu un apbrīnojami orientējās visā, pēc kā tieši rodas vislielākais pieprasījums jukušu gara titānu vidū.
   Starp citu, Svensons nenoniecināja arī vienkāršākā veidā ieraušamu peļņu, piemēram, sīkākajām ķīmiska­jām laboratorijām viņš piegādāja neskaidras cilmes reaktīvus, un nebija viņa mūžā tāda posma, kad viņš nebūtu iepīts tiesu procesos, lai gan cietumā nekad nenokļuva, izmanīgi balansēdams uz legalitātes robe­žām. Svensona tipa cilvēku psiholoģija aizvien bijusi mana vājība. Manuprāt, viņš nebija ne gluži krāp­nieks, ne arī ciniķis, kas iedzīvotos no citu vientiesī­bas, neraugoties uz to, ka viņam bija pietiekami sa­prāta, lai zinātu, ka viņa klientu lielum lielā daļa savas idejas nekad nepiepildīs. Par dažiem viņš uzņē­mās aizbildniecību, piegādādams aparātus uz kredīta, pat ja tas bija galīgi nedrošs. Acīmredzot viņam pret saviem aizbildināmiem bija tāda pati vājība kā man pret viņa tipa indivīdiem. Par sava prestiža jautā­jumu viņš uzskatīja labi apkalpot klientus, tāpēc, ja kāds pieprasīja, piemēram, degunradža kaulus, jo no cita materiāla būvēts aparāts neatsauktos balsīm no viņpasaules, tad Svensons tādam nepiegādāja vērša vai auna kaulus, tā vismaz man tika apgalvots.
   Iegūdams — bet varbūt arī nopirkdams — no nezi­nāma cilvēka lentes, Svensons vadījās no savtīgām interesēm. Tik daudz viņš fizikā orientējās, lai sajēgtu, ka tajās ierakstīts tā saucamais «tīrais trok­snis», un viņš bija sagudrojis ar šo lenšu palīdzību ražot tā saucamās probabilistiskās tabeles. Šādas ta- beles, ko sauc arī par nejaušo skaitļu sērijām, nepie­ciešamas daudzās pētījumu jomās; tās iegūst ar spe­ciāli ieprogrammētu skaitļošanas mašīnu palīdzību vai arī izmantojot rotējošus diskus, kuru apmalēs ierakstīti skaitļi, ko iztver neregulāri mirgojoša punktspuldze. Tās var izgatavot arī citādā veidā, taču šis darbs tiem, kuri pie tā ķeras, bieži vien sagādā ne mazumu raižu, jo iegūtās sērijas reti kad ir «pietie­kami» nejaušas, un rūpīgākā pārbaudē konstatējams, ka atsevišķi skaitļi — jo sevišķi garās sērijās — parā­dās vairāk vai mazāk regulāri un tiem piemīt sava veida tendence parādīties biežāk nekā citiem, bet ar to pietiek, lai šādu tabeli diskvalificētu. Ar iepriekšēju nolūku radīt «pilnīgu haosu», turklāt vēl «tīrā veidā» dažkārt nav nemaz tik viegli. Taču pieprasījums pēc tādām tabelēm ir nemainīgs. Arī Svensons bija cerē­jis uz krietnu peļņu, jo vairāk tālab, ka viņa svainis strādaja par linotipistu kādā universitātes spiestuvē un tur arī tika iespiestas šīs tabeles, kuras Svensons pēc tam pārdeva, izsūtīdams pa pastu un tādējādi izvairīdamies no grāmattirgotāju vidutājības.
   Viens no šā izdevuma eksemplāriem nokļuva rokās F. D. Semam Lazerovicam, kurš bija diezgan divdo­mīga personība. Arī viņš līdzīgi Svensonam bija neparasti uzņēmīgs cilvēks, un tikpat raksturīgs viņam bija savdabīgs ideālisma paveids, jo ne jau visu viņš darīja naudas pēc. Viņš bija biedrs daudzās, aizvien ekscentriskās organizācijās, kuras nereti pats arī bija dibinājis, piemēram, tādās kā Lidojošo Šķīvju pētīšanas liga, un mūždien iestiga nopietnās naudas grūtībās, jo minēto organizāciju budžetos bieži radās neizskaidrojami iztrūkumi, lai gan nekādas ļaunprā­tības viņam pierādīt nevarēja. Varbūt Lazerovics bija vienkārši nevērīgs cilvēks.
   Neraugoties uz uzvārdam piekarināto grādu, viņš fizikas studijas nebija beidzis, un tāpēc viņam nebija tiesību saukties par fizikas doktoru, bet ikreiz, kad viņu šajā jautājumā mēģināja iedzīt sprukās, viņš paskaidroja, ka saīsinājums «F. D.» vienkārši nozī­mējot pseidonīmus, ar kādiem viņš parakstot savus sacerējumus, un proti — Filips un Duglass. Un patiesi, kā «F. D. Sems Lazerovics» viņš parakstīja savus sacerējumus, kurus publicēja daudzos zinātnis­kās fantastikas izdevumos, un šā žanra literatūras cienītāju vidū bija pazīstams arī kā referents dažādos kongresos un konferencēs, kur uzstājās ar runām par «kosmiskām» tēmām. Lazerovica specialitāte bija sensacionāli atklājumi, kurus viņš izdarīja pāris reižu gadā. Starp citu, viņš bija nodibinājis muzeju, kurā tika savāktas Lidojošo Šķīvju pasaž'ieru atstātās lietas dažādos Savienoto Valstu apvidos: viens no eksponātiem bija noskūts un zaļā krāsā nokrāsots, spirtā iekonservēts pērtiķa embrijs; es pats tiku redzējis tā fotoattēlu. Mēs parasti pietiekami neno­vērtējam, cik daudz krāpnieku un plānprātiņu savie- sušies tajā sfērā, kura veido robežjoslu starp mūs­dienu zinātni un psihiatriskajām slimnīcām.
   Lazerovics bija arī līdzautors grāmatai par «sazvē­restību» starp lielvalstīm nolūkā tīšuprāt noklusēt jebkuru informāciju par Lidojošo Šķīvju piezemēša- nos un tāpat arī augsti stāvošu politisku darbinieku kontaktu ar citu planētu sūtņiem. Vākdams ziņas par visvisādām, lielākā vai mazākā mēra bezjēdzīgām «Svešo kosmosa būtņu» darbības pēdām, Lazerovi- cam beidzot bija palaimējies saostīt Mountpalomaras reģistrācijas lentes un atrast to pašreizējo īpašnieku Svensonu. Svensons sākumā nebija gribējis tās aiz­dot, bet Lazerovica rokās bija visai iespaidīgs argu­ments trīssimts dolāru veidā, jo kāds no ērmotajiem naudas maisiem nesen bija aplaimojis vienu no Laze­rovica «kosmiskajām iestādēm».
   Drīz vien Lazerovics ar kliedzošiem virsrakstiem publicēja virkni rakstu, pavēstīdams, ka Mountpalo­maras lentēs atsevišķas trokšņu joslas nodalītas ar klusuma zonām tādā veidā, ka tās atbilst Morzes alfabēta punktiem un svītrām. Tālākajos, aizvien sensacionālākos paziņojumos viņš jau atsaucās uz Heileru un Mehounu kā uz astrofizikas autoritātēm, kuras var apliecināt viņa atklājuma autentitāti. Kad vairākas avīzes provincē publicēja šos ziņojumus, saniknotais doktors Heilers nosūtīja tām atsaukumus, strupi paskaidrodams, ka Lazerovics ir galīgs nejēga (no kurienes «Svešie» varētu zināt Morzes alfabētu?), viņa kosmisko sakaru biedrība — tīras blēņas, bet tā saucamās klusuma zonas lentēs — vienkārši neaprakstītas vietas, kas radušās tādēļ, ka reģistrējošā aparatūra laiku pa laikam tika izslēgta. Taču Lazerovics nebūtu sev uzticīgs, ja pazemīgi paciestu šādu nostrostējumu — nekādiem iebildu­miem viņš nepiekrita, bet Heileru ierakstīja savā «kosmisko kontaktu» ienaidnieku «melnajā sarakstā» līdzās jau daudziem citiem gaiša saprāta cilvēkiem, kuriem bijusi tā nelaime, ka viņi vieglprātīgi iedro­šinājušies uzstāties jau pret Lazerovica agrākajiem «atklājumiem».
   Tajā pašā laikā neatkarīgi no šiem notikumiem, kuri presē guva zināmu atbalsi, atgadījās kaut kas patiesi nozīmīgs. Sākās ar to, ka doktors Ralfs
   Lumiss, pēc izglītības statistiķis, kurš vadīja pats savu sabiedriskās domas pētīšanas aģentūru (tā dar­bojās galvenokārt dažādu nelielu tirdzniecības firmu uzdevumā), griezās pie Svensona ar reklamāciju, uzrādīdams, ka gandrīz trešā daļa probabilistisko tabeļu, ko izdevis Svensons, ir absolūti precīzs agrāko, pirmajā izdevumā publicēto sēriju atkārto­jums. Ar to viņš lika saprast, ka Svensons, kurš nav gribējis nopūlēties ar «trokšņu» sistemātisku pārko­dēšanu skaitļu virknēs, paveicis to tikai vienu reizi un sekojošās sērijās pēc tam vairs nav devis tālākās nejaušību sekvences, bet izdarījis tikai nenozīmīgu atsevišķu lappušu pārkārtojumu. Svensonam — vis­maz šajā gadījumā — bija tīra sirdsapziņa, tāpēc viņš Lumisa pretenzijas noraidīja un, līdz dvēseles dzīlēm sašutis, uzrakstīja tam atbildei dažus skarbus vārdus. Tagad savukārt Lumiss jutās apvainots, tur­klāt vēl piekrāpts, un nodeva lietu tiesai. Svensonam piesprieda naudas sodu par personas apvainojumu, bez tam tiesa pievienojās arī privātsūdzētāja apgal­vojumam, ka jauna tabeļu sērija ir blēdīgs pirmās sērijas atkārtojums. Svensons iesniedza apelācijas sūdzību, taču piecas nedēļas vēlāk to atsauca un, samaksājis piespriesto naudas sodu, bez pēdām pazuda.
   Kanzasas avīze «Morning News» ievietoja vairākas korespondences par Lumisa prāvu pret Svensonu, jo bija klusā sezona un labāku materiālu trūka. Vienu no šīm korespondencēm, braukdams uz darbu, izla­sīja Augstāko pētījumu institūta līdzstrādnieks dok­tors Sauls Rapaports, kurš avīzi bija atradis kupejā uz sēdekļa, jo pats to nekad nepirka.
   Bija sestdiena, un avīze, lai aizpildītu paplašinātā numura slejas, līdzās korespondencei par prāvu bija publicējusi arī Lazerovica interviju par mūsu «Saprāta brāļiem» kopā ar doktora Heilera nikno atspēkojumu. Tādā kārtā Rapaports visā pilnībā varēja iepazīties ar šo dīvaino, kaut arī šķietami nenozīmīgo lietu. Noliekot avīzi, doktoram ienāca prātā gandrīz līdz smieklīgumam fantastiska doma: Lazerovics, iztulkodams «klusuma zonas» lentēs par signāliem, bez šaubām, melsa aplamības. Bet viņam varēja būt taisnība tajā ziņā, ka lentēs reģistrēts kāds «ziņojums», ja par tādu uzskatītu — troksni!
   Šāds pieņēmums bija neprātīgs — taču Rapaports nespēja no tā atbrīvoties. Informācijas plūsmu, pie­mēram, cilvēku valodu, ne jau vienmēr varam uztvert tieši kā informāciju, bet reizēm drīzāk tā liekas skaņu haoss. Sveša valoda mums bieži izklausās pēc bez­jēdzīgas burkšķēšanas. Atsevišķus vārdus atšķir tikai tas, kurš šo valodu saprot. Valodas nepratējam ir tikai viens līdzeklis, kas ļauj konstatēt šo princi­piālo starpību. Gadījumā, ja uztveram autentisku troksni, atsevišķas signālu sērijas nekad neatkārto­jas vienā un tajā pašā secībā. Šajā nozīmē par «trok­šņu sēriju» kļūst, piemēram, tūkstoš skaitļu, kas parā­dās ruletē. Ir pilnīgi neiespējams, ka sekojošās tūkstoš spēlēs tajā pašā secībā varētu parādīties iepriekšējās sērijas rezultāti. Un tieši tā ir «trokšņa» būtība, ka atsevišķu elementu — skaņu vai citu sig­nālu — secība nav iepriekš paredzama. Ja sērijas tomēr atkārtojas, tad tas pierāda, ka parādības «trokšņa» raksturs bijis tikai šķietams, bet patiesībā mums ir darīšanas ar raidītāju, kurš sniedz informā­ciju.
   Doktors Rapaports nodomāja, ka varbūt Svensons tiesā nemaz nemeloja un patiesi nebija kopējis pēc kārtas vienu un to pašu lenti, bet secīgi izmantojis tās, kuras bija radušās, vairākus mēnešus reģistrējot kosmisko starojumu. Ja starojums bija apzināta sig­nalizācija un šajā laika posmā viena_ «ziņojuma» pār­raide beidzās, bet pēc tam to sāka pārraidīt no jauna, tad rezultātā būtu radies kaut kas Svensona apgal­vojumiem atbilstošs. Lentes tādā gadījumā būtu fik­sējušas tieši tādas pašas impulsu sērijas, kuras ar savu atkārtojamību liecinātu, ka to «trokšņu raksturs» ir tikai šķietams!
   Tas bija augstākā mērā neticami, taču iespējami. Bet, kad Rapaportam viedās līdzīgas atskārsmes, tad viņš, citādi būdams visai rāms cilvēks, kļuva neparasti rosīgs un enerģisks. Tā kā avīze bija uzrādījusi dok­tora Heilera adresi, ar viņu bija viegli sazināties. Doktoram Rapaportam vissvarīgākais bija sadabūt lentes. Tāpēc viņš aizrakstīja Heileram, tomēr neko nebilzdams par savu koncepciju, jo tā skanēja pārāk fantastiski, tikai vienkārši palūdza, vai doktors neva­rētu viņam aizdot Mountpalomaras arhīvā saglabā­jušās lentes. Heilers, kuru bija aizkaitinājusi viņa personas iejaukšana Lazerovica afērā, atsacījās to darīt. Šķiet, ka tikai tad Rapaports pa īstam iekaisa un griezās tieši pie observatorijas. Viņa vārds zināt­nieku aprindās bija pietiekami pazīstams, un drīz vien viņš saņēma lentes krietna kilometra garumā, kuras savukārt nosūtīja savam draugam doktoram Hauviceram, lai tas ar skaitļošanas mašīnas palī­dzību nosacītu elementu frekvences sadali jeb izda­rītu tā saucamo distributīvo analīzi.
   Jau šajā fāzē problēma bija daudz sarežģītāka, nekā es to šeit izklāstu. Jo pilnīgāk raidītājs izmanto pārraides kanāla ietilpību, jo vairāk informācija atgā­dina tīru troksni. Ja tā tiek izmantota visā apjomā, neatstājot nekādas ietilpības rezerves, tad šo apstākli nezinošam cilvēkam signāls ne ar ko neatšķiras no pilnīga haosa. Kā jau es teicu, šāds troksnis tikai tad var tikt uzskatīts par informāciju, ja viena un tā paša ziņojuma pārraides atkārtojas cikliski un tās ir sav­starpēji salīdzināmas. Tieši to darīt bija Rapaporta nolūks, un šajā ziņā viņam varēja palīdzēt ierīces skaitļošanas centrā, kurā strādāja Hauvicers. Taču arī viņam Rapaports sākumā visu neizstāstīja, jo gri­bēja saglabāt noslēpumu; turklāt, ja izrādītos, ka viņa ideja ir tukša iedoma, neviens to nebūtu uzzinā­jis. Šo vēlāk pavisam nopietno notikumu nenopietno sākumu Rapaports vairāk reižu pārstāstījis un kā relikviju saglabājis pat avīzes numuru, kurš bija pamodinājis viņā atklājuma nojausmu.
   Ar darbiem pārslogotais Hauvicers ne visai lab­prāt gribēja uzņemties nogurdinošo analīzi, turklāt nezinādams, kādam nolūkam tā īsti vajadzīga. Tāpēc beidzot Rapaports bija spiests viņam izstāstīt savu noslēpumu. Hauvicers sākumā tikai pazobojās, taču beidzot, Rapaporta aizrautīgo vārdu ietekmēts, paklausīja viņa lūgumam.
   Kad pēc dažām dienām Rapaports atgriezās Masa- čusetā, Hauvicers viņu apsveica ar pārbaudes nega­tīvajiem rezultātiem, kuri, pēc viņa domām, apgāza fantastisko hipotēzi. Rapaports — kā mēs to zinām pēc zinātnieka paša vārdiem — grasījās jau atmest savam pasākumam ar roku, taču, drauga zobgalību aizskarts, sāka ar to polemizēt. Kāda debesjuma kvadranta viss neitrīno starojums — viņš tam teica — taču ir vesels milzīgu frekvences spektru aptverošs okeāns, un, pat ja Heilers un Mehouns, šo spektru iztaustot, gluži nejauši būtu no tā iztvēruši mākslīga starojuma «fragmentu», ko raidījusi kāda saprātīga būtne, tad būtu jau īsts brīnums, ja viņiem no jauna — un tikpat nejauši — tas pats izdotos otro reizi.
   Tāpēc vajadzēja sadabūt lentes, kuras atradās Svensona rokās. Hauvicers piekrita šai argumentāci­jai, taču, negribēdams tik viegli piekāpties, piezīmēja, ka, izsverot alternatīvu — «zvaigžņu sūtīta informā­cijā» vai «Svensona blēdīšanās», otrās varbūtība ir pāris miljonu reižu lielāka nekā pirmās. Vēl viņš pie­bilda, ka sameklētās lentes Rapaportam maz ko dos: pēc tiesas aicinājuma saņemšanas, cenzdamies sev radīt sekmīgas aizstāvības pamatus, Svensons varēja viņa rīcībā esošo lenti vienkārši nokopēt un šo kopiju iesniegt kā šķietami patstāvīgu neitrino starojumu ieraksta oriģinālu.
   Rapaports nezināja, ko uz to atbildēt, bet, tā kā viņam kāds paziņa bija speciālists ilgsēriju pusauto­mātiskās ierakstes aparatūras jomā, piezvanīja tam un apjautājās, vai lentes, kurās fiksētas zināmas dabiskas norises, iespējams atšķirt no tādām, uz kurām līdzīgs ieraksts izdarīts atkārtoti (jeb kāda ir atšķirība — ja tāda vispār pastāv — starp pirmrei­zēju ierakstu un tā atkārtojumu). Izrādījās, ka šādu atšķirību reizēm iespējams konstatēt, un tad Rapa­ports griezās pie Svensona advokāta, un pēc nedēļas viņa rīcībā jau bija pilnīgs lenšu komplekts. Eksperts atzina, ka visas lentes ir oriģināli — tātad Svensons nebija blēdījies, un starojums patiešām periodiski atkārtojās.
   Par šādu pārbaudes rezultātu Rapaports nepazi­ņoja ne Hauviceram, ne Svensona advokātam, bet tajā pašā dienā vai, pareizāk sakot, naktī, izlidoja uz Vašingtonu, taču, labi zinādams, cik bezcerīgas var būt pūles forsēt birokrātijas aizsprostus, devās tieši pie Mortimera Raša, prezidenta padomnieka zinātnes jautājumos, bijušā NASA vadītāja, kuru viņš pazina personīgi. Rašs, fiziķis pēc izglītības un ar pirmšķi­rīgu galvu, neraugoties uz vēlo nakts stundu, viņu pieņēma. Trīs nedēļas Rapaports Vašingtonā gaidīja viņa atbildi. Bet lentes pa to laiku pārbaudīja aizvien lielāki speciālisti.
   Beidzot Rašs viņu uzaicināja uz konferenci, kura piedalījās pavisam deviņas personas; to vidū bija amerikāņu zinātnes spožākās zvaigznes — fiziķis Donalds' Protero, lingvists un filologs Aivors Bei- loins, astrofiziķis Taihemers Dils un matemātiķis — informācijas teorijas speciālists Džons Birs. Izvai­roties no formalitātēm, konferencē tika nolemts nodi­bināt speciālu komisiju, lai izpētītu «zvaigžņu sūtīto neitrīno vēstuli», kurai pēc Beiloina pa pusei joka pēc izsacītā ierosinājuma deva kriptonimu apzīmējumu Balss no Debesīm. Rašs lūdza apspriedes dalībniekus, protams, tikai pagaidām, neko neizpaust, jo viņš bai­dījās, ka prese varētu no šīs lietas iztaisīt sensāciju, kas tikai radītu grūtības nepieciešamo līdzekļu iegū­šanai, jo Kongresā tas tūlīt kļūtu par politiskās spē­les objektu, bet tur asi kritizētās administrācijas pār­stāvja Raša pozīcijas bija visai nedrošas.
   Varēja likties, ka pasākums ievirzīts iespējami saprātīgā gultnē, kad gluži negaidot tajā iejaucās pašizceptais fizikas doktors F. D. Sems Lazerovics. No visām atskaitēm par Svensona prāvu viņš bija izlasījis vienīgi to, ka tiesas eksperts savā atzinumā ne ar pušplēstu vārdu nebija ieminējies, ka «Klusuma zonas» lentēs varētu būt «tukšas vietas», ko radījusi aparatūras periodiska izslēgšana. Tāpēc viņš aiz­brauca uz Melvilu, kur notika tiesas prāva, un apme­tās viesnīcā, lai uzglūnētu Svensona aizstāvim, gri­bēdams sadabūt lentes, kurām, pēc viņa domām, vaja­dzēja glabāties «kosmisko retumu» muzejā. Advokāts tomēr viņam kā diezgan šaubīgai personai lentes negribēja izsniegt, bet tad Lazerovics, kurš visur saoda «antikosmiskas sazvērestības», nolīga privāt­detektīvu, lai tas izsekotu aizstāvi, un tādā kārtā uzzināja, ka nezināms, pilsētā svešs cilvēks ieradies šeit ar rīta vilcienu, ieslēdzies ar advokātu viesnīcā un saņēmis lentes, ko pēc tam aizvedis uz Masaču- setu.
   Šis cilvēks bija doktors Rapaports. Lazerovics nosūtīja savu detektīvu izsekot doktoru, kuram par to nebija ne mazākās nojausmas, bet, kad Rapaports iebrauca Vašingtonā un vairāk reižu bija ieradies pie Raša, Lazerovics atzina, ka pienācis laiks rīkoties. Ļoti nepatīkams pārsteigums Rašam un pārējiem BnD operācijas dalībnieku kandidātiem bija raksts avīzē «Morning News», ko pārdrukāja viens no Va­šingtonas laikrakstiem, kurā zem atbilstoša virs­raksta Lazerovics izklāstīja, kā administrācija ar nekrietniem līdzekļiem cenšas noklusēt ārkārtīgi vēr­tīgu atklājumu, gluži tāpat, kā jau pirms vairākiem gadiem, izmantojot Aviācijas departamenta sniegtos oficiālos ziņojumus, tas bija ticis izdarīts ar tā sau­camajiem NLP — neidentificētiem lidojošiem priekš­metiem jeb izdaudzinātajiem šķīvjiem.
   Tikai tagad Rašs atskārta, ka viss šis notikums starptautiskā arēnā var gūt pavisam nevēlamu aspektu, ja kādam ienāktu prātā, ka Savienotās Val­stis cenšas nepieļaut, lai atklātībai kļūtu zināms fakts, ka radušies sakari ar kosmisko civilizāciju. Tiesa, šis raksts viņu pārāk neuztrauca, jo tā neno­pietnais tonis vienādā mērā diskreditēja kā autoru, tā arī pašu informāciju, tāpēc viņš, kā «publicity» praktiskās lietās vairāk pieredzējis, nosprieda klusēt, cerēdams, ka saceltā kņada tad pati par sevi drīz vien norims.
   Beiloins tomēr nolēma gluži privāti aiziet pie Laze­rovica, jo — kā viņš pats man to paskaidroja — viņam šā kosmisko kontaktu mānijas apsēstā cilvēka bija vienkārši žēl. Viņš cerēja, ka, zem četrām acīm piedāvājot Lazerovicam kādu nenozīmīgāku amatu Projektā, viss nokārtosies. Sis vislabāko nodomu dik­tētais solis tomēr izrādījās vieglprātīgs. Beiloins, nepazīdams Lazerovicu, ļāvās pievilties ar «F. D.» iniciāļiem un domāja, ka viņam būs darīšana ar kādu varbūt mazliet jukušu, slavas kāru, līdzekļu sagādē ne visai izvēlīgu cilvēku, taču tomēr kolēģi, zināt­nieku, fiziķi. Bet sastapās ar aizkaitinātu vīreli, kurš, izdzirdējis, ka «zvaigžņu vēstule» ir autentiska, histē­riskā nekaunībā paziņoja, ka lentes un līdz ar to arī «vēstule» esot viņa privātīpašums, kas viņam nolau­pīts; tālākajā sarunā Lazerovics arī Beiloinu bries­mīgi nokaitināja, bet, redzēdams, ka ar vārdiem neko nepanāks, izskrēja gaitenī un tur sāka spiegt, ka viņš šo lietu nodošot Apvienoto Nāciju Organizācijai un Cilvēka Tiesību Tribunālam, pats pēc tam ieklupdams liftā un pamezdams Beiloinu drūmās pārdomās.
   Redzēdams, kāda jezga nu sacelta, Beiloins neka­vējoties devās pie Raša un visu tam izstāstīja. Rašs nopietni uztraucās par Projekta likteni. Lai gan iespēja, ka Lazerovicu kaut kur gribēs nopietni uz­klausīt, bija niecīga, taču pilnīgi izslēgt to nevarēja. Bet, ja visa šī kņada no bulvāru preses slejām iekļūtu metropoles izdevumos, tā ātri vien iegūtu politisku raksturu.
   Kompetentiem cilvēkiem bija pilnīgi skaidrs, kāda brēka radīsies, kad kļūs zināms, ka Savienotās Val­stis cenšas nolaupīt cilvēcei to, kam jākļūst par tās kopīgu īpašumu. Beiloins gan domāja, ka to varētu novērst, ja publicētu īsu, vismaz pusoficiālu paziņo­jumu, bet Rašam tādu pilnvaru nebija, un viņš arī nedomāja tās iegūt, jo — kā pats paskaidroja — pa­sākums taču vēl nav pilnīgi drošs, un valdība ar visu savu autoritāti starptautiskā forumā to nevarētu atbalstīt pat pie vislabākās gribas, kamēr sākotnējie darbi nebūs pierādījuši, ka līdzšinējie pieņēmumi ir pareizi. Bet, tā kā runa bija par ļoti delikātu jautā­jumu, Rašs gribot negribot griezās pie sava paziņas Bareta, kurš bija Demokrātiskās partijas mazākuma līderis Senātā, bet tas savukārt, apspriedies ar saviem ļaudīm, gribēja pasākumā iesaistīt Federālo Izmek­lēšanas Biroju, taču viņu no turienes sūtīja uz Cen­trālo Izlūkošanas Pārvaldi, jo kāds no FIB izcila­jiem juristiem atzina, ka Kosmoss atrodas ārpus
   Savienoto Valstu robežām un tāpēc neietilpst Fede­rālā Biroja, bet gan CIP kompetencēs, jo tas tieši nodarbojas ar ārzemju problēmām.
   Šā soļa kļūmīgās konsekvences nekļuva manāmas tūlīt, taču šādā veidā sākās jau neatgriezenisks pro­cess. Rašs kā amatpersona no robežjoslas starp zinātni un politiku droši vien saprata, cik nevēlamas sekas var būt Projekta nodošanai šādā aizgādnie­cībā, tāpēc, atturējis savu senatoru vēl uz divdesmit četrām stundām no tālākas rīcības, nosūtīja pie Laze­rovica divus uzticamus cilvēkus, lai mēģinātu to vest pie prāta. Lazerovics ne tikai kā neuzklausīja nekā­dus argumentus, bet sarīkoja apmeklētājiem tādu traci, ka izcēlās kautiņš, kurā iejaucās viesnīcas administrācijas izsauktā policija.
   Nākamajās dienās presi pārplūdināja jau gluži fantastiskas, reizēm pat vienkārši muļķīgas ziņas par dažādām no Kosmosa uz Zemi atsūtītām klusēšanas «divvienībām» un «trīsvienībām», par gaismas efek­tiem, par mazu, zaļu, neitrīno drēbēs ģērbušos cilvē­ciņu parādīšanos un tamlīdzīgi murgi, kuru autori bieži atsaucās uz Lazerovicu, ko godāja jau par pro­fesoru. Taču nepagāja ne mēnesis, kad izrādījās, ka «pazīstamais zinātnieks» ir paranoiķis un ieslodzīts vājprātīgo namā. Diemžēl ar to viņa darbība nebei­dzās. Pat centrālajā presē, lielajās avīzēs atbalsi guva Lazerovica fantasmagoriskā cīnīšanās (viņš divas reizes izbēga no vājprātīgo nama, turklāt otro reizi to paveica visai radikālā veidā, izkļūdams no turienes pa devītā stāva logu) par savu atklājumu, kurš — saskaņā ar vēlāk publicētajām versijām — gan šķiet neprātīgs, taču tuvs īstenībai. Atzīstos, ka man pārskrien tirpas katru reizi, kad atceros šo mūsu Projekta pirmsvēstures posmu.
   Kā viegli uzminams, preses sleju pārplūdināšana ar aizvien nejēdzīgākiem izdomājumiem nebija nekas
   cits kā uzmanības novēršanas manevrs, ko bija sagudrojuši CIP veiklie speciālisti. Ja visu pasākumu noliegtu un ziņas par to atsauktu kā melīgas, turklāt vēl nopietnu laikrakstu slejās, tad tas tikai piesaistītu uzmanību un visnevēlamākā veidā uzurdītu vispārēju interesi. Bet parādīt, ka runa ir par blēņām, patiesī­bas graudiņu noslīcināt idiotiskos «profesoram» Laze- rovicam pierakstītos izdomu palos, — tas bija visai veikls gājiens, jo vairāk tāpēc, ka šo akciju varēja noslēgt ar lakonisku ziņu par prātā jukušā cilvēka pašnāvību, jo tā darīja galu visām iespējamām tenkām.
   5ā fanātiķa liktenis bija patiešām briesmīgs, un sākumā es lāgā neticēju, ka viņa ārprāts un tāpat pēdējais lēciens no devītā stāva loga atbilstu patie­sībai, taču mani par šīs versijas neapšaubāmību pār­liecināja cilvēki, kuriem man jātic. Un tomēr jau mūsu milzīgā pasākuma ievadījums tika apzīmogots ar sava veida signum temporis*, kurā varbūt skaid­rāk nekā jebkur citur bija apvienoti zemiskums ar diženību, un liktenīgo notikumu līčloči, pirms tie mums sniedza lielisku iespēju, samala pīšļos cilvēku, kurš, lai gan aklā apmātībā, tomēr pirmais nonāca pie atklājuma sliekšņa.
   Ja nemaldos, tad Raša pārstāvji atzina Lazerovicu par nenormālu jau tad, kad viņš atteicās pieņemt lie­lāku naudas summu kā atlīdzību par atsacīšanos no savām pretenzijām. Bet tādā gadījumā mēs jau abi esam piederējuši pie vienas un tās pašas ticības, tikai ar tādu atšķirību, ka esam to apliecinājuši dažādos klosteros. Ja nebūtu šā lielā viļņa uzbangojuma, kurā viņš iekļuva, Lazerovics droši vien būtu dzīvojis cepuri kuldams un savā "apsēstībā, tāpat kā to dara daudzi citi, mierīgi nodevies lidojošo šķīvju un līdzīgu* Laikmeta zīmogu (latīņu vai.). Tulk. piez.
   problēmu pētīšanai, taču apziņa, ka viņam atņemts tas, ko viņš pats uzskatīja par savu vissvētāko īpa­šumu, atņemts atklājums, kurš cilvēces vēsturi ar robežlīniju pārdalīja divās daļās, iedarbojās kā bum­bas sprādziens, pārsniegdama viņa izturību un iegrūzdama viņu postā. Es nedomāju, ka viņa pie­miņa būtu tikai nopulgojama. Katru lielu pasākumu pavada arī smieklīgi vai nožēlojami, triviāli apstākļi, taču no tā nepavisam neizriet, ka tie šeit integrāli nepiederētos. Starp citu, pats smieklīguma jēdziens ir visai nosacīts. Arī par mani tika smējušies ikreiz, kad es par Lazerovicu ieminējos tādā pašā tonī, kā nule to darīju.
   No prologa aktieriem vislabāk, šķiet, paveicās Svensonam, jo viņš apmierinājās ar naudas kompen­sāciju. Gan ar viņa vietā samaksāto soda naudu (es nezinu, kas to izdarīja — CIP vai Projekta adminis­trācija), gan ar bagātīgo atlīdzinājumu par morālo pārestību, ko viņam nodarīja nedibinātais apvaino­jums blēdībā, Svensons tika paskubināts atsacīties no apelācijas iesniegšanas. Un tas viss tikai tādēļ, lai Projekta darbi netraucēti varētu sākties tiem jau iepriekš paredzētā pilnīgā nošķirtībā.
   4.
   Iepriekš aprakstītie notikumi, kuri visumā — lai gan ne vienmēr — sakrīt ar oficiālo versiju, un tāpat arī pirmais Projekta gads norisinājās bez manas līdzdalības. Par to, kāpēc pie manis griezās tikai tad, kad Zinātniskajā Padomē bija nostiprinājusies pār­liecība, ka nepieciešami zinātnieku papildspēki, man stāstīts tik daudz reižu un tik atšķirīgos variantos, turklāt izvirzot tik svarīgus argumentus, ka no visa tā nez vai kas atbilst patiesībai. Kolēģiem, kurus vadīja Aivors Beiloins, es tomēr neņēmu ļaunā, ka tiku tādā veidā nobīdīts sāņus. Lai gan viņi paši diez­gan ilgi to neapzinājās, viņu organizatoriskais darbs nebija gluži brīvs. Protams, tad vēl nebija sākusies klaja iejaukšanās un netika izdarīts jūtams spiediens. Galu galā visu pasākumu vadīja speciālisti. To, ka es tiku ignorēts, droši vien izlēma visaugstākajās sfērās. Projektu taču jau pašā sākumā pieskaitīja pie HSR — High Securitij Risk[9] pasākumiem, tātad tas tika uzskatīts par operāciju, kuru saglabāšanu slepe­nībā nosaka svarīgi politikas un valsts drošības apsvērumi. Jāpasvītro, ka paši Projekta zinātniskie vadītāji to uzzināja tikai pakāpeniski un parasti katrs atsevišķi atbilstošās apspriedēs, kurās neuzbāzīgi apelēja pie viņu politiskā saprāta un patriotiskajām jūtām.
   Kā tas viss īstenībā bija, kādi pārliecināšanas līdzekļi, komplimenti, solījumi un secinājumi tika pie­lietoti, man nav zināms, jo šo pasākuma pusi oficiālie dokumenti noklusē pilnīgi, un tāpat arī Zinātniskās Padomes darbinieki vēlāk, būdami jau mani darba biedri, nelabprāt ieminējās par šo BnD pētījumu posmu, kas pa pusei vēl bija uzskatāms kā sagatavo­šanās fāze. Ja viens vai otrs mazliet ietiepās un vēršanās pie patriotisma jūtām vai valsts interešu atgādinājumi nelīdzēja, tad beidzās ar sarunām «vis-, augstākajā līmenī». Turklāt — un psiholoģiskās adaptācijas ziņā tas bija vissvarīgākais — Projekta hermetizācija, tā norobežošana no visas pasaules tika pasludināta par kaut ko provizorisku, par pagaidu vai pārejas stāvokli, kuram jāizmainās. Psiholoģiski — es atkārtoju — tas bija mērķtiecīgi, jo, neraugoties uz tā vai cita zinātnieka izvirzītiem iebildumiem pret administrācijas pārstāvju rīcību, vērība, kādu Projek­tam veltīja reizēm valsts sekretārs un reizēm arī pats prezidents, tāpat labvēlīgās gādības vārdi un aizrā­dījumi par cerībām, kas liktas «uz šādiem intelektuā­liem spēkiem», — tas viss radīja tādu situāciju, ka noteiktu jautājumu izvirze par termiņiem un darbu slepenības likvidēšanas datumu izskanētu it kā nevietā, nesmalkjūtīgi vai pat rupji.
   Tāpat varu iztēloties, lai gan par šo delikāto tēmu man neviens nebija ieminējies ne vārdiņa, kā lādzī­gais Beiloins mazāk pieredzējušiem kolēģiem mācīja diplomātijas pamatus, kas bija tik nepieciešami, lai saprastos ar politiķiem, un kā viņš ar sev raksturīgo takta izjūtu novilcināja manu pieaicināšanu un iekļaušanu Padomes sastāvā, nepacietīgākajiem pa­skaidrodams, ka vispirms Projektam jāiegūst lielāka vareno aizgādņu uzticība un tikai pēc tam varēs rīko­ties tā, kā to pēc savas sirdsapziņas par vispiemēro­tāko atzīs visi BnD zinātniskie vadītāji. Starp citu, es to nesaku ar ironiju, jo domās varu sevi labi iztē­loties Beiloina vietā, kurš negribēja saērcināt nevienu no abām pusēm, jo viņš labi zināja, ka aug­stākajās aprindās man ir ne sevišķi uzticama cilvēka reputācija. Tātad Projekta sākotnējos darbos es nepiedalījos, par ko, starp citu, kā vēlāk simtiem reižu tiku dzirdējis, varēju tikai priecāties, jo dzīves apstākļi speciālajā «mirušo pilsētā», simts jūdžu uz austrumiem no Monterosas kalniem, tolaik esot bijuši visai skarbi.
   Esmu nolēmis notikumus izklāstīt hronoloģiskā secībā, tāpēc vispirms pastāstīšu, kas ar mani notika, pirms Ņuhempšairā, kur es tolaik lasīju lekcijas, iera­dās Projekta sūtnis. Uzskatu to par nepieciešamu, jo darbu plūsmā iekļāvos tad, kad daudzas vispārējās koncepcijas jau bija paguvušas izveidoties, bet es toties biju gluži «svaigs» un man vispirms vajadzēja ar tām iepazīties, iekams es kā jauns vilcējzirgs tiku iejūgts šajā milzīgajā mašīnā, kur strādāja divi un pustūkstoša cilvēku.
   Ņuhempšairā es biju ieradies pavisam nesen pēc matemātikas fakultātes dekāna, mana senā studiju biedra Stjuarta Komptona, aicinājuma, lai vadītu brīvdienu semināru doktorantu grupai. Es pieņēmu šo priekšlikumu, jo man bija tikai deviņas nodarbību stundas nedēļā, un es varēju caurām dienām klaiņot pa turienes mežiem un viršājiem. Patiesībā man gan būtu pienākusies pilnīga atpūta, jo es nupat jūnijā biju beidzis pusotra gada ilgu kopīgu darbu ar pro­fesoru Hajakavu, taču, sevi pazīdams, es labi apzi­nājos, ka nespēšu brīvdienās norimties, ja man nebūs vismaz īslaicīgs kontakts ar matemātiku. Atpūtas laikā mana pirmā reakcija aizvien bija sirdsapziņas pārmetumi par veltīgi izšķiesto laiku. Un aizvien man patika iepazīties ar jauniem zinātniekiem, kuri nodar­bojās ar manis iemīļoto elitāro disciplīnu, par kuru izplatīts tik daudz aplamu priekšstatu kā ne par vienu citu.
   Nevaru par sevi sacīt, ka es būtu «sterils», tas ir, «tīrs», matemātiķis, jo pārāk bieži mani pievilkušas arī citas problēmas. Tieši šā iemesla dēļ es kādreiz sadarbojos ar jauno Tornopu (viņa ieguldījums antropoloģijā nav pietiekami novērtēts tāpēc, ka viņš nomira pārāk jauns: arī zinātnē nepieciešama bioloģiska klātiene, jo pretēji izplatītajam uzskatam atklājumi tajā nav pietiekami izteiksmīgi, lai tie iegūtu likumīgas tiesības tikai paši ar savu vērtību), bet vēlāk ar Donaldu Protero (kuru, sev par lielu izbrīnu, es sastapu Projektā) un tāpat ar Džeimsu Fenisonu (vēlāko Nobeļa prēmijas laureātu), un vis­beidzot ar Hajakavu. Kopīgi ar šo pēdējo mēs radī­jām matemātisko mugurkaulu viņa kosmogoniskai teorijai, kura vēlāk tik negaidīti — pateicoties vienam no viņa sadumpojušamies skolēniem — ielau­zās pašā Projekta centrā.
   Daži kolēģi man ņēmuši ļaunā šādus patvaļīgus sirojumus dabaszinātņu medību laukos. Taču guvums parasti bija abpusējs — ne tikai empīriķi izjuta manu palīdzību, bet arī es, iepazīdamies ar viņu problēmām, sāku orientēties, kādi mūsu platoniskās valstības attīstības virzieni atrodas uz nākotni notēmētā gal­venā stratēģiskā trieciena ceļā.
   Bieži gadās dzirdēt uzskatu, ka matemātikā pietie­kot ar «kailām spējām», tāpēc ka to trūkumu ne mazākā mērā neesot iespējams noslēpt, kamēr citās disciplīnās sakari, modes noskaņas, protekcija, bei­dzot arī tas, ka pierādījumiem šeit nepiemīt matemā­tikai it kā raksturīgais kategoriskums, veicinot to, ka karjeru šeit nosakot ne vien dotības, bet arī ārpus zi­nātnes stāvoši faktori. Veltīgi es centos šādiem skau­ģiem ieskaidrot, ka patiesībā arī matemātikas paradīzē viss nemaz nenorit tik gludi. Visskaistākie matemā­tikas novadi — kauču vai Kantora klasiskā kopu teo­rija — ilgus gadus tikuši ignorēti aiz tādiem iemes­liem, kuriem nepavisam nav matemātisks raksturs.
   Tā kā katram cilvēkam piemīt īpašība kādu apskaust, tad es bieži nožēloju, ka nepietiekami pār­zinu informācijas teoriju, jo tieši šajā sfērā, it sevišķi algoritmu valstībā, kur absolūti valda vispārrekuren- tās funkcijas, sagaidāmi fenomenāli atklājumi. Kla­sisko loģiku, kopā ar Būla algebru, kas palīdzēja dzimt informācijas teorijai, kopš paša sākuma kavēja kombinatoriskais stīvums. Tādēļ arī no šīm nozarēm aizgūtajam matemātiskajam aparātam ir zināmas nepilnības — pēc manas izjūtas tie ir neparocīgi, neeleganti un neglīti, un, lai gan dod atzīstamus rezultātus, tas tiek panākts gluži bez jebkāda vērie­nīguma. Es nospriedu, ka vislabākā izdevība padomāt par šādiem tematiem man būs tad, ja es pieņemšu
   Komptona priekšlikumu. Jo tieši par šī matemātiskās frontes iecirkņa perspektīvām man vajadzēja lasīt lekcijas Ņuhempšairā. Varbūt tas izklausās savādi, ka es gribēju mācīties mācot, taču man tā bija gadī­jies jau dažu labu reizi; vislabāk es varu domāt tajā kontaktu saspriegumā, kāds izveidojas starp mani un pienācīgi aktīvu auditoriju. Turklāt pārlasīt vāji apzinātus darbus ir iespējams, bet lekcijām obligāti nepieciešams gatavoties, ko es arī darīju, lai gan nevaru pasacīt, kurš no tā vairāk guva — es pats vai mani klausītāji.
   Laiks tovasar bija jauks, tikai pārāk karsts, pat viršājos, kas bija galīgi izkaltuši. Man zāle ir ļoti mīļa, jo, pateicoties tai, mēs eksistējam; tikai pēc šīs augu revolūcijas, kura ar zaļu segu pārklāja konti­nentus, tur varēja rasties dzīvnieku valsts paveidi. Tomēr es negribu apgalvot, ka šīs jūtas manī būtu izraisījušas tikai pārdomas par dzīvības evolūciju.
   Augusts bija pašā spēkā, kad kādu dienu doktora Maikla Grotiusa personā parādījās pārmaiņu ziņ­nesis, atvezdams man vēstuli no Aivora Beiloina kopā ar slepenu mutvārdu vēstījumu.
   Tur, vecā, no tumšiem ķieģeļiem mūrētā pseidogo- tiskā celtnē ar smailu jumtu, ko vija jau viegli apsar­kušas vīnstīgas, savā nepietiekami izvēdinātajā trešā stāva istabā (vecajā namā nebija gaisa kondicionē­šanas ierīču) es no augumā neliela, klusa un kā Ķīnas porcelāns delikāta jauna cilvēka ar melnu pus­mēneša veida bārdiņu uzzināju, ka zemes virsū nonā­cis vēstījums no zvaigznēm — tikai vēl nebija zināms, vai tas ir draudzīgs, jo, neraugoties uz vai­rāk nekā divpadsmit mēnešu ilgām pūlēm, to nebija izdevies atšifrēt.
   Lai gan Grotiuss neko neteica un arī mans draugs vēstulē par to neieminējās, tomēr es sapratu, ka runa ir par pētījumiem, kas risinās ļoti augstas instances aizbildniecībā vai arī — kā nu kuram labāk patīk — uzraudzībā. Un pie šāda darbu izvērsiena arī nekas cits nebija gaidāms, jo pretējā gadījumā informācija par to neizbēgami būtu iekļuvusi presē, kā arī radio un televīzijas kanālos. Bija skaidrs, ka ceļu tai no­sprosto pirmās šķiras speciālisti.
   Neraugoties uz saviem jaunajiem gadiem, Grotiuss izrādījās visai izmanīgs cilvēks. Tā kā nebija skaidrs, vai es būšu ar mieru līdzdarboties Projektā, viņš man neko konkrētu par šo pasākumu nevarēja pastāstīt. Griežoties pie manis, vajadzēja manai patmīlai paglaimot, pasvītrojot to faktu, ka divi un pustūkstoš cilvēku — no pārējiem četriem miljardiem — kā potenciālu glābēju izvēlējušies tieši mani, taču arī šajā ziņā Grotiuss prata ievērot mēru un izvairīties no pārāk rupji sadiegtiem komplimentiem.
   Cilvēku vairums uzskata, ka nav tādu glaimu, kurus labpatikā nepieņemtu ar šiem glaimiem apvel­tītais. Ja tā ir likumība, tad es šajā ziņā esmu izņē­mums, jo cildinājumus nekad neesmu cienījis. Cildi­nāt var — tā sakot — tikai no augšas lejupejošā virzienā, bet ne no apakšas augšupejošā, jo es pats labi apzinos, ko esmu vērts. Grotiusu vai nu Beiloins bija brīdinājis, vai arī viņam pašam vienkārši bija labo oža. Viņš runāja daudz, šķietami izsmeļoši atbil­dēja uz maniem jautājumiem, taču sarunas beigās visu, ko es uzzināju, varētu pierakstīt uz pāris lapi­ņām.
   Galvenais kavēklis bija darbu slepenība. Beiloins apzinājās, ka tas būs viskutelīgākais punkts, tāpēc vēstulē rakstīja man par savu sastapšanos ar prezi­dentu, kurš viņam apsolījis, ka visi Projekta risinā­juma faktori tiks publicēti, izņemot tādu informāciju, kura varētu kaitēt ASV interesēm. Pentagons vai vis­maz tās šī resora instances, kuru aizbildniecībā atra­dās Projekts, acīmredzot domāja, ka zvaigžņu vēstī­jums ir kaut kas līdzīgs superbumbas vai kāda cita ultimatīva ieroča plāniem — un tā pirmajā acu uzme­tienā bija visai ērmota koncepcija, kas vairāk rakstu­roja vispārējo politisko atmosfēru nekā galaktiskās civilizācijas.
   Uz kādām trim stundām Grotiusu kaut kur aizsū­tījis, es lēnā garā aizstaigāju uz viršāju, lai tur svel­mīgā saulgozī, zālītē atgūlies, visu mierīgi pārdo­mātu. Ne Grotiuss, ne arī Beiloins savā vēstulē ne ar pušplēstu vārdu neieminējās, ka man vajadzēs dot solījumu vai varbūt pat formālu zvērestu neizpaust noslēpumus, taču bija pats par sevi saprotams, ka tikai tādā veidā varēšu kļūt par Projekta līdzstrād­nieku.
   Tā bija viena no tipiskajām mūsdienu zinātnieka situācijām — turklāt specifiskā palielinājumā, kas to vērta gandrīz vai par eksponātu. Lai saglabātu tīras rokas, visvieglākā bija, tā sakot, strausa vai Pilāta metode — neiejaukties nevienā pasākumā, kam — kauču vai visattālākajās konsekvencēs — varēja būt kas kopīgs ar pastiprinātu iznīcināšanas līdzekļu izstrādi. Taču to, ko mēs paši negribam darīt, mūsu vietā aizvien padara citi. Mēdz teikt, ka tas nav mo­rāls arguments: es tam piekrītu. Varētu atbildēt ar pretargumentu, ka tas, kurš ar bažu pilnu sirdi piekrīt piedalīties šādā pasākumā, kritiskā brīdī ļaus šīm bažām kaut kādā mērā iedarboties, bet, ja tas viņam pat neizdotos, tad nav gluži nekādu izredžu arī tādā gadījumā, ja viņa vietā atrastos cilvēks, kuram Šādu bažu nav.
   Kas attiecas uz mani, tad es nedomāju šādā veidā aizbildināties. Es vadījos no citiem apsvērumiem. Ja es zinu, ka kaut kur notiek kas ārkārtīgi svarīgs un tajā pašā laikā potenciāli draudīgs, tad allaž gribu labāk atrasties tur, nekā ar tīru sirdsapziņu un tukšām rokām gaidīt notikumu attīstību. Bez tam es nespēju ticēt, ka par mums nesalīdzināmi augstāka civilizācija sūtītu Kosmosā informāciju, kuru varētu pārvērst par ieroci. Ja Projekta darbinieki bija citās domās, tad mani tas ne mazākā mērā neuztrauca. Un beidzot izdevība, kāda šeit pēkšņi pavērās, nebija salīdzināma ne ar ko citu, kas dzīvē man vēl būtu sagaidāms.
   Nākamajā dienā mēs ar Grotiusu aizlidojām uz Nevadu, kur mūs jau gaidīja armijas helikopters. Biju iekļuvis mehānisma zobratos, kas darbojās pre­cīzi un bez kļūmēm. Sis otrais lidojums ilga kādas divas stundas, gandrīz visu laiku virs dienvidu tuk­sneša. Grotiuss nopūlējās, lai es nejustos kā gangsteru bandā jaunsavervēts loceklis, tāpēc neuzplijās man un tāpat arī nemēģināja mani kvēlāk iepazīstināt ar tumšajiem noslēpumiem, kas mūs sagaidīja pēc mērķa sasniegšanas.
   No augšas apmetne atgādināja tuksneša smiltīs iegrimušu nepareizas formas zvaigzni. Pa apkārtējiem kāpu pauguriem kā dzeltenas vaboles ložņāja buldo­zeri. Mēs nolaidāmies uz augstākās celtnes jumta apmetnē, kuras arhitektūra nebija diezcik patīkama. Tas bija masīvu betona bluķu komplekss, uzcelts vēl piecdesmitajos gados kā jauna atomu poligona teh­niskais un dzīvojamo ēku centrs, jo vecie poligoni, pieaugot lādiņu jaudai, vairs nebija lietojami. Pat no tām tik tālajā Lasvegas pilsētā pēc katra lielāka sprādziena izbira logu rūtis. Jaunajam poligonam vajadzēja atrasties tuksneša vidū, aptuveni trīsdes­mit jūdzes no apmetnes, kas bija nodrošināta pret iespējamo sprādziena viļņa un radioaktīvo nokrišņu iedarbi.
   Ap visu apbūvēto joslu stiepās uz tuksneša pusi slīpi pavērstu vairogu sistēma, kuras uzdevums bija atvairīt trieciena vilni; visas celtnes bija bez logiem, ar dubultmūriem, kuru veidoto starptelpu, liekas, aiz­pildīja ūdens. Satiksmes ejas atradās pazemē, bet dzīvojamās un tehniskām vajadzībām uzceltās ēkas bija noapaļotas un tā izvietotas, lai nevarētu rasties bīstama triecienspēku kumulācija, gaisa vilnim vai­rākkārt atsitoties un lūstot.
   Taču tā bija šīs apmetnes priekšvēsture, jo pirms celtniecības darbu pabeigšanas tika noslēgts kodol­ieroču moratorijs. Celtņu tērauda durvis tad cieši noslēdza, ventilācijas atveres noblīvēja, mašīnas un darbnīcu iekārtu iezieda un iesaiņoja konteineros un novietoja pazemē (zem ielām atradās otrs līmenis ar noliktavām un veikaliem, bet zem tā — vēl trešais ar ātrgaitas sliežu ceļiem). Izolāciju šeit varēja uzska­tīt par pilnīgi drošu, tāpēc Pentagonā kāds šo vietu bija atvēlējis Projekta vajadzībām; varbūt arī tā iemesla dēļ, ka beidzot bija radusies iespēja lietderīgi izmantot tos vairākus simtus miljonu dolāru, kas šeit bija ieguldīti betonā un tēraudā.
   Tuksnesis apmetnē neiekļuva, bet pieputināja to ar smiltīm, tāpēc sākumā daudz pūļu prasīja sanesu aiz­vākšana, turklāt nedarbojās ūdenspiegādes iekārta, jo bija mainījies gruntsūdens līmenis, un vajadzēja urbt jaunas artēziskās akas. Iekams no tām sāka šļākties ūdens, to nācās piegādāt ar helikopteriem. Man tas viss tika sīki izstāstīts, lai es apjēgtu, ko esmu ieguvis no tik vēla uzaicinājuma šeit strādāt.
   Beiloins sagaidīja mani uz tās celtnes jumta, kur atradās helikopteru galvenais aerodroms. Pašā celtnē bija izvietota Projekta administrācija. Pēdējo reizi mēs abi bijām redzējušies pirms diviem gadiem Va­šingtonā. Beiloins ir cilvēks, no kura miesām pietiktu diviem, bet gara — pat četriem. Viņš ir un šķiet aiz­vien paliks lielāks par saviem sasniegumiem, jo ļoti reti atgadās, ka tik apdāvinātā cilvēkā visi psihiskie spēki tiektos vienā virzienā. Viņš drusku atgādina svēto Tomu, kuram, kā zināms, visas durvis bija par šaurām, un mazliet arī jauno Asurbanipalu (tikai bez bārdas), jo Beiloins allaž tiecās darīt vairāk nekā spēja. Lai gan tas ir tikai tīrs minējums, man ir aiz­domas, ka viņš — dibinoties gan uz citiem pamatiem un, šķiet, arī plašākā mērogā — vairāku gadu gaitā bija sev izdarījis tās pašas psihokosmētiskās operā­cijas, par kurām — attiecībā pats uz sevi — es runāju Priekšvārdā. Slepeni ciezdams (atkārtoju vēlreiz, ka tā ir tikai mana hipotēze) no sava garīgā un fiziskā veidola īpatnībām — viņš bija nedrošs, bikls res­nis —, Beiloins izkopa sev uzvedības normu, kuru varētu nosaukt par ironisku uzspēli. Absolūti par visu viņš runāja it kā pēdiņās, ar pasvītrotu samākslotību un pārspīlētību, ko vēl pastiprināja pat runas veids, tāpēc radās iespaids, it kā viņš spēlētu kādu paša sagudrotu lomu vai pat vairākas pēc kārtas, un ikvienu, kas viņu ilgi un labi nepazina, šokēja tas, ka nekad nebija pasakāms, ko Beiloins uzskata par patiesību un ko par aplamību, kad viņš runā nopietni un kad par savu sarunas biedru tikai pazobojas.
   Šī ironiskā runāšana it kā pēdiņās beidzot bija kļuvusi par Beiloina iedabu, un viņš šādā veidā varēja samelst kaut ko tik briesmīgu, kas nevienam citam netiktu piedots. Pat par sevi pašu viņš dažkārt pazobojās visneiedomājamākā veidā, un šis, būtībā pavisam vienkāršais paņēmiens, tik konsekventā pie­lietojumā viņam nodrošināja vispār atzītu neaizska­ramību.
   No jokiem un pašironijas Beiloins ap sevi bija uzcēlis tādu neredzamu nocietinājumu sistēmu, ka pat tie, kas viņu pazina gadiem ilgi, kā, piemēram, es, nespēja paredzēt viņa reakciju: es pieļauju iespēju, ka viņš speciāli par to rūpējās un ka viss, kas reizēm līdzinājās ākstībai, tika darīts ar slepenu nodomu, tikai pasniedzot to iepriekš nesagatavotas improvizā­cijas veidā.
   Mūsu draudzība sākās tā, ka Beiloins vispirms izturējās pret mani nevērīgi, bet pēc tam sāka apskaust. Kā viens, tā otrs mani tikai uzjautrināja. Vispirms Beiloins nosprieda, ka viņam kā filologam un humānistam matemātika dzīvē nekad nebūs vaja­dzīga, un, tā kā viņš bija apgarots vīrs, tad uzskatīja, ka zinātne par cilvēku vērtējama augstāk nekā zinātne par dabu. Taču vēlāk viņš ar valodniecību nokļuva tādās grūtībās, kādas mēdz atgadīties kvēlā mīlas dēkā, — aizrāvās ar pašlaik modē esošajiem strukturālisma principiem, un, pašam negribot, sāka nodarboties ar matemātiku. Tā Beiloins neviļus no­kļuva manā novadā un, saprazdams, ka tur viņš ir vājāks par mani, prata to atzīt tādā veidā, ka es līdz ar savu matemātiku patiesībā tiku izzobts. Vai es jau netiku sacījis, ka Beiloins bija renesanses gara apdvests cilvēks? Man patika viņa nemierīgi satrauktā māja, kur aizvien bija tik daudz cilvēku, ka parunāties ar namatēvu zem četrām acīm izdevās ne agrāk kā pēc pusnakts.
   Viss līdz šim sacītais attiecas uz fortifikācijas sis­tēmu, ar kuru Beiloins bija nodrošinājis savu per­sonu, bet ne uz viņu pašu. Nepieciešama speciāla hipotēze, lai izsecinātu, kas notiek intra mūros[10]. pie­ļauju, ka tur valdīja bailes. Tikai nezinu, no kā viņš baidījās — varbūt pats no sevis. Vajadzēja būt ļoti daudz kam tādam, ko Beiloins centās noslēpt, — ja jau viņš ap sevi radīja tādu kņadu, nemitīgi izstrā­dāja visādas koncepcijas un projektus un ielaidās vis­visādos nevajadzīgos pasākumos kā neskaitāmu biedrību un konversatoriju loceklis, turklāt būdams gandrīz vai profesionāls atbildētājs uz dažādām zinātniskām anketām, kas tika izplatītas zinātnieku vidū, tīšām sevi pārslogoja, lai tikai nevajadzētu palikt vienatnē ar sevi pašu, jo tam vienkārši neat­lika laika. Beiloins nodarbojās ar citu problēmām un tik perfekti orientējās cilvēkos, ka no tā viegli varētu izsecināt, ka viņš tikpat labi orientējas arī pats sevī. Taču šāds secinājums laikam ir aplams.
   Gadiem ilgi Beiloins uzkrāva sev tik daudz dažādu pienākumu, līdz to radītais uzskapstējums kļuva par viņa ārējo, visiem redzamo iedabu un viņš pārvērtās it kā par universālu saprāta aktīvistu. Beiloins tātad bija Sizifs pats no brīvas gribas; viņa milzu pūliņi neļāva saredzēt to veltīgumu, un, ja viņš pats izvē­lējās rīcības regulas un likumus, neviens nevarēja droši un definitīvi pasacīt, vai viņš īsteno visu, ko iecerējis, vai arī dažkārt viņam paslīd kāja. Jo vairāk tāpēc, ka Beiloins ar savām neveiksmēm labprāt lie­lījās, it kā pasvītrodams sava intelekta niecīgumu, taču arī šī dižošanās bija ņemama pēdiņās. Viņam bija raksturīga bagātīgi apdāvinātiem cilvēkiem pie­mītošā specifiskā spēja momentāni, it kā instinktīvi uztvert katru, pat pilnīgi svešu problēmu no pareizās puses. Viņš bija tik iedomīgs, ka nemitīgi, it kā pa jokam piespieda sevi pazemoties, bet arī tāda nemiera apmāts, ka viņam tūlīt vajadzēja atkal sevi parādīt, apliecinot un tajā pašā laikā it kā noliedzot savu vēr­tību. Beiloina kabinets atgādināja viņa gara projek­ciju; viss tur bija it kā Gargantija izmēros — kumo­des, rakstāmgalds, kokteiļa trauks, kurā varētu noslī­cināt teļu; no plašajiem logiem gar sienmalēm kā pamestā kaujas laukā bija sasvaidītas grāmatas. Viņam acīmredzot visapkārt bija nepieciešams šāds haoss, pat paša sarakstē.
   Es runāju par savu draugu tik kaitinošā tonī tāpēc, ka iepriekš arī pats par sevi nerunāju citādi, turklāt es lāgā nezinu, kādas Projekta darbinieku īpatnības noteica tā galīgo likteni. Tomēr katram gadījumam un paturēdams prātā tālāko nākotni es pieminu arī tādas detaļas, kuras pats nespēju savienot vienā veselumā — varbūt tas kādreiz izdosies kādam citam.
   Pārlieku mīlēdams vēsturi un nespēdams to izlaist no redzes lauka, Beiloins it kā atmuguriski virzījās uz nākamību: visu jaunlaicīgo viņš uzskatīja par vēr­tību iznīcinātāju, bet tehnoloģiju — par sātana instrumentu. Ja arī es pārspīlēju, tad tikai kādu nieku. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēce savas attīs­tības kulmināciju saniegusi jau krietni pasen, varbūt renesanses laikmetā, bet pēc tam sācies arvien strau­jāks pagrimums. Lai gan Beilons bija renesanses laikmeta homo animatus[11] un homo sciens[12], viņam patika būt kontaktā ar cilvēkiem, kurus es uzskatu par visinteresantākiem, lai gan mums visbistama- kiem, un proti — politiķiem. Par politisku karjeru viņš nesapņoja, un, ja arī to darīja, tad pat man tas tika noklusēts. Bet visvisādus gubernatora amata kandidātus, viņu laulenes, kongresa krēsla tīkotājus vai jau gatavus kongresmeņus, ieskaitot sirmus, skle­rotiskus senatorus un dīvainus jaukteņus, pus- vai pat ceturtdaļpolitikāņus, kuri ieņem neskaidrus, bet viņiem visai izdevīgus, miglas tītus amatus, pie viņa varēja sastapt ļoti bieži.
   Visi mani pūliņi tērzēt ar šiem ļaudīm — un es to darīju Beiloina pēc — bija tikpat veltīgi, kā mironim iepūst dzīvības dvašu, un pēc minūtēm piecām sabruka, lai gan viņš pats stundām ilgi prata kulstīt ar viņiem mēli — un tikai vienīgi dievam zināms, ar kādu nolūku. Viņam pašam es nekad netiku to vai­cājis, bet tagad izrādījās, ka šie kontakti bija nesuši augļus, jo, atsijājot kandidātus Projekta zinātniskā vadītāja amatam, izrādījās, ka visi padomnieki, liet­pratēji, daždažādu komisiju un komiteju locekļi kopā ar priekšsēžiem un līdz četrām zvaigznēm uzdienēju­šiem ģenerāļiem gribēja tikai Beiloinu un viņam vie­nīgam uzticējās. Turklāt viņš pats, cik man zināms, nemaz pēc šā amata nedzinās, jo bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka agrāk vai vēlāk neizbēgams konflikts — turklāt velnišķīgi nepatīkams — starp abām šīm vidēm, kuras apvienot būtu viņa uzdevums.
   Sajā sakarā pietika atcerēties Manhetenas projekta vēsturi, kā arī to cilvēku likteni, kuri tur atradās vadošos zinātniskos amatos, protams, ne jau ģene­rāļus. Kamēr pēdējie tur taisīja karjeru un mierīgi varēja rakstīt memuārus, zinātniekus dīvaini likum­sakarīgā kārtā sagaidīja «izdzīšana no abām pasau­lēm» — politikas un zinātnes. Beiloins grozīja savu nostāju tikai pēc sarunas ar prezidentu. Es nedomāju, ka viņš būtu ļāvies sevi apmuļķot ar kādu argumentu. Vienkārši tā situācija, kurā prezidents viņu lūdza un Beiloins šo lūgumu spēja izpildīt, viņam šķita pietie­kami svarīga, lai riskētu ar visaugstāko — visu savu nākotni.
   Bet šeit es jau esmu sācis runāt pamfleta tonī, jo, neraugoties uz visu citu, Beiloina rīcību droši vien lielā mērā nosacīja arī zinātkāre. Zināma loma tāpat būs bijusi arī tam apstāklim, ka atteikšanās izskatī­tos pēc gļēvulības, bet ar pilnu apziņu ļauties gļēvu­mam var tikai tas, kam bailes diendienā ir svešas. Bikls un nedrošs cilvēks nekad neiedrošināsies tik skaudri sevi atkailināt, lai pats sev apliecinātu, kas ir viņa rakstura galvenā iezīme. Ja šāda veida izmi­sums spēlēja kādu lomu Beiloina lēmumā, tad tas tikai pierāda, ka viņš bija vispiemērotākais cilvēks šim visnepateicīgākajam amatam visā Projektā.
   Man stāstīja, ka ģenerālis īsterlends, Projekta pir­mais administratīvais šefs, nekādā veidā nespējis tikt ar viņu galā un tāpēc labprātīgi atkāpies no sava amata, bet Beiloins radījis sev tāda cilvēka slavu, kura kvēlākās alkas ir atbrīvoties no līdzdarbības Projektā, un tik klaji paudis savu dedzīgo yēlēšanos, lai Vašingtona pieņemtu viņa demisiju, ka Isterlenda pēcteči, gribēdami izvairīties no nepatīkamām saru­nām augstākā līmenī, visnotaļ viņam piekāpušies. Kad Beiloins juties savā amatā jau nesatricināmi drošs, viņš pats nācis ar ierosinājumu iekļaut mani Zinātniskajā Padomē, un viņam, lai panāktu savu, pat neesot vajadzējis piedraudēt ar atkāpšanos.
   Kad mēs satikāmies, klāt nebija ne reportieru, ne preses fotogrāfu, un tas pilnīgi saprotams, jo neva­rēja būt ne runas par atklātības informēšanu. No helikoptera uz jumta izkāpdams, es redzēju, ka Bei­loins patiešām bija aizkustināts. Viņš mēģināja mani pat apskaut (un to jau es galīgi neciešu). Viņa svīta palika zināmā attālumā; vispār viņš mani pieņēma mazliet tā kā feodāls valdnieks, un man radās iespaids, ka mēs abi vienādā mērā izjutām, cik smiek­līga bija šī situācija. Uz jumta neredzēju neviena cilvēka formas tērpā, un uz mirkli man iešāvās prātā doma, ka Beiloins nav ļāvis tiem rādīties, lai mani nekaitinātu, taču es maldījos — tiesa, gan tikai attie­cībā uz viņa varas robežām: kā vēlāk izrādījās, viņš tiem bija licis aizvākties no visas savas jurisdikcijas sfēras.
   Uz Beiloina kabineta durvīm kāds ar lūpu krāsu milzīgiem burtiem bija uzrakstījis «COELUM» [13] . pro­tams, viņš runājās ar mani vienā laidā, taču atmir­dzēja nogaidošā smaidā, kad viņa svīta, gluži kā ar nazi nogriezta, palika viņpus durvīm un mēs viens otram pavērāmies acīs — divatā.
   Kamēr mēs, tā sakot, tīri dzīvnieciskā simpātijā nolūkojāmies viens uz otru, nekas netraucēja mūsu sastapšanās harmoniju, bet es — lai gan degu nepa­cietībā uzzināt noslēpumu — vispirms sāku Beiloinu izprašņāt par Projekta attiecībām ar Pentagonu un administrāciju — konkrēti par to, kādos apmēros iespējams brīvi izmantot eventuālos darbu rezultātus. Lai gan bez īstas pārliecības, Beiloins mēģināja izmantot to monumentālo dialektu, kādu lieto Valsts departaments, bet es pret viņu izturējos asāk, nekā pats to gribēju, un tāpēc starp mums radās zināms sasprindzinājums, ko aizskaloja tikai sarkanvīns (Beilons bez vīna nevar iztikt) pusdienu laikā. Vēlāk sapratu, ka viņš nepavisam nav kļuvis par birokrātu, bet īpatnējo runas veidu, kas dod iespēju vārdu mak­simumā ielikt satura minimumu, pielietoja tāpēc, ka viņa kabinetā no vienas vietas bija uzstādītas noklau­sīšanās ierīces, un līdzīgā kārtā ar elektroniku bija pārblīvētas visas telpas, ieskaitot darbnīcas un labo­ratorijas.
   Es to uzzināju tikai pēc vairākām dienām no fizi­ķiem, kurus šāds fakts nemaz neuztrauca, jo viņi uzskatīja, ka tā ir gluži dabiska parādība, apmēram tāpat kā smiltis tuksnesī. Tomēr neviens no viņiem nespēra ne soļa bez maza pretnoklausīšanās aparāta un līdzīgi bērniem priecājās, ka tādā kārtā nesekmī­gas kļuvušas visas pūles viņus kontrolēt. Lai mīklai­najiem (nekad es viņus netiku redzējis) ierēdņiem, kuriem bija uzdots noklausīties visas ierakstītās saru­nas, nekļūtu pārlieku garlaicīgi, tad aiz humāniem apsvērumiem elektronisko pretnoklausīšanās apara­tūru — saskaņā ar valdošo paražu — izslēdza tādās reizēs, kad tika stāstītas anekdotes, it īpaši necen­zējamas. Bet tālruņus — tāds padoms man tika dots — vispār nepieklājās lietot, izņemot gadījumus, ja vajadzēja norunāt satikšanos ar kādu no adminis­trācijā strādājošām meitenēm. Cilvēki formas tēr­pos — pat ne tādi, kurus ieraugot šāds tērps nāktu prātā — kā es jau teicu, visā apmetnē ne ar uguni nebija sameklējami.
   Vienīgais nezinātnieks, kurš piedalījās Zinātniskās Padomes sēdēs, bija doktors (gan tikai tiesību zināt­nēs) Vilhelms Inijs — viselegantāk ģērbies cilvēks no visiem Projekta darbiniekiem. Viņš pārstāvēja dok­toru Marsliju (kurš, šķiet, tikai gadījuma pēc tajā pašā laikā bija ģenerāļa dienesta pakāpē ar četrām zvaigznēm). Inijs labi zināja, ka zinātniskie darbi­nieki, jo sevišķi gados jaunākie, cenšas viņu izmuļķot, pasniegdami cits citam kaut kādas zīmītes ar noslē­pumainiem skaitļiem un formulām, vai arī savstarpē­jās sarunās, izlikdamies viņu nemanām, izsacīja šaus­mīgi radikālus uzskatus.
   Visu to viņš pacieta īstā eņģeļa mierā un tikpat apbrīnojami prata izturēties, kad kantīnē kāds viņam rādīja savā istabā no elektriskā slēdža apakšas izkni­binātu slepenu mikrofonu un radioraidītāju, kuri nebija lielāki par sērkociņu. Tas viss mani ne mazākā mērā neuzjautrināja, lai gan humora izjūta man attīstīta diezgan labi.
   Inijs pārstāvēja ļoti reālu spēku, un ne tīkamās manieres, ne interese par Haserla filozofiju nedarīja viņu nekādā mērā simpātiskāku. Viņš lieliski saprata, ka zobgalības, izsmiekli un sīki aizvainojumi, kādus viņam nodara, ir tikai atmaksa, jo galu galā viņš taču bija klusībā smīnošais Projekta spiritus mo- vens[14] — jeb, pareizāk sakot, priekšniecība, kas stai­gāja cimdotām rokām. Viņš jutās kā diplomāts starp iezemiešiem, kuri nopūlas savas bezspēka dusmas izgāzt uz viņa cienījamo personu un reizēm, liela nik­numa sagrābti, var pat kaut ko saplēst vai izpostīt, bet diplomāts viegli pacieš šādus izlēcienus, jo tas taču galu galā ir viņa amats, un turklāt viņš apzinās, ka apvainojumi nav vērsti pret viņu personīgi, bet domāti tai varai, kuru viņš pārstāv. Diplomāts tātad var sevi ar to identificēt, un tas viņam ir ļoti izde­vīgi, jo šāda depersonalizācija piešķir nodrošināta pārākuma nesatricināmu izjūtu.
   Cilvēki, kuri nepārstāv paši sevi, bet zināmā mērā ir tikai taustāms un materializēts, savā būtībā abstrakts simbols, lai arī tas būtu vienlaikus ietērpts kā bikšturos, tā tauriņveida kaklasaitē, uzskatāmi par tādas organizācijas lokālu konkretizācijas formu, kura ar saviem līdzpilsoņiem izrīkojas kā ar nedzī­viem priekšmetiem, un šādus cilvēkus es organiski neciešu, un neesmu spējīgs šīs izjūtas pārvērst tām atbilstošos humora vai zobgalības ekvivalentos. Tāpēc arī Inijs kopš sākta gala vairījās no manis kā no nikna suņa, jo viņš visu sajuta un citādi arī nebūtu spējis pildīt savas funkcijas. Es viņu nicināju, un viņš droši vien atmaksāja man to pašu ar piedevām savā bezpersoniskajā veidā, lai gan aizvien izturējās pret mani laipni un izpalīdzīgi. Bet tas, protams, aiz­kaitināja mani vēl vairāk. Mans cilvēcīgais apvalks tādiem ļaudīm kā viņš bija tikai čaula, kurā ieslēpts augstākiem, viņiem zināmiem, bet man neizprota­miem mērķiem vajadzīgais instruments. Visvairāk mani izbrīnīja tas, ka viņam, šķiet, patiesi bija kaut kādi uzskati. Bet varbūt tā bija tikai veikla imitācija.
   Vēl neamerikāniskākā, nesportiskākā veidā pret Iniju izturējās doktors Sauls Rapaports — šis zvaig­žņu vēstījuma pirmatklājējs. Vienreiz viņš man nola­sīja fragmentu no kādas deviņpadsmitajā gadsimtā izdotas grāmatas, kurā bija pastāstīts, kā jāapmāca trifeļu meklēšanai dresēti vepri; tās bija interesantas, savam gadsimtam raksturīgajā, cildenajā stilā uzrak­stītas lappuses par to, kā cilvēka saprāts atbilstoši savai sūtībai izmanto cūku rijību, pasviežot tām kā atmaksu par izraktu trifeli ozola zīli.
   Pēc Rapaporta domām, šāda racionāla dresūra sagaidīja arī zinātniekus, un, kā mūsu piemērs to rādīja, līdzīgus paņēmienus jau sāka ieviest dzīvē. So prognostiku viņš man izklāstīja pavisam nopietni. Lieltirgotāju ne mazākā mērā neinteresē dresēta vepra garīgo izjūtu pasaule, dzenoties pēc trifelēm; šī, pasaule viņam vispār neeksistē, svarīgi ir tikai cūku darbības rezultāti, un gluži tādas pašas ir attieksmes starp mums un mūsu izrīkotājiem.
   Zinātnieku dresūru gan apgrūtināja tradīciju relikti, neprātīgi franču revolūcijas laikā radušies uzskati, taču varēja cerēt, ka tas ir tikai pārejas stā­voklis. Bez spīdoši iekārtotām kūtīm, tas ir, lieliskām laboratorijām, vajadzēja parūpēties vēl par cita veida ierīcēm, kas mums nekādā ziņā neļautu justies no­māktiem. Piemēram, zinātnes darbinieks varētu apmie­rināt savus agresīvos instinktus zālē, kurā būtu izlikti ģenerāļu un citu augstu amatpersonu speciāli sišanai paredzēti manekeni, tāpat būtu ierīkojamas vietas, kurās varētu izlādēties viņu seksuālā enerģija, u. tml. Pienācīgi atraisījies gan še, gan tur, augsti mācītais ruksis jau bez kādiem kavēkļiem — apgalvoja Rapa­ports — varētu nodoties trifeļu meklējumiem par prieku varasvīriem, bet cilvēcei par postu, kā to no viņa prasa jaunais vēstures laikmets.
   Rapaports savus uzskatus nemaz neslēpa, un es uzjautrinājos, vērodams, kādu reakciju kolēģos, pro­tams, ne jau oficiālās sēdēs, izraisa viņa uzstāšanās. Gados jaunākie vienkārši smējās, vēderus turēdami, bet Rapaportotu tas kaitināja, jo viņš būtībā domāja un runāja pavisam nopietni. Bet tur nekas nebija līdzams: ar personīgo dzīves pieredzi principā nevar apmainīties, un tas var novest līdz pilnīgai nekomu- nikabilitātei. Rapaports bija nācis no Eiropas, kuru amerikāņu maģiskā «ģenerāļu» un tāpat «senatoru domāšana» (tie bija viņa paša vārdi) identificē ar kaut ko derdzīgi sarkanu. Tāpēc Rapaports arī nekad neiekļūtu Projekta darbinieku skaitā, ja vien viņš nejauši nebūtu tapis par vienu no tā radītājiem. Tikai baidoties no iespējamās informācijas «aizplūs- mes», viņu uzņēma mūsu kolektīvā.
   Rapaports uz Savienotajām Valstīm bija emigrējis 1945. gadā. Pirms kara viņa vārdu pazina saujiņa speciālistu; maz ir filozofu, kuriem būtu patiesi dzi­ļas zināšanas matemātikā un dabaszinātnēs, bet viņš piederēja tieši pie tādiem un tāpēc bija sevišķi node­rīgs Projekta darbos. Mēs ar Rapaportu apmetnes viesnīcā dzīvojām blakus telpās, un drīz vien man ar viņu radās tuvāks kontakts. Dzimto zemi viņš bija pametis trīsdesmit gadu vecumā, gluži viens, jo visa viņa ģimene bija tikusi iznīcināta. Nekad viņš par to neieminējās, izņemot to vakaru, kad es viņam — kā vienīgajam cilvēkam — atklāju manu un Protero no­slēpumu. Jau tagad atstāstīdams šo gadījumu, es gan aizsteidzos priekšā notikumiem, taču man tas liekas nepieciešami. Vai nu tāpēc, lai ar savdabīgo atklātību atmaksātu par uzticību, kādu es viņam biju izrādījis, vai arī kādu citu nezināmu iemeslu dēļ, Rapaports man toreiz izstāstīja, kā viņa acu priekšā — liekas 1942. gadā — bija notikusi viena no masveida ekse- kūcijām viņa dzimtajā pilsētā.
   Viņu bija paņēmuši uz ielas kā nejaušu garāmgā­jēju, un viņi grupām tikuši apšauti nesen sabombar- dētā cietuma pagalmā, kuram viens spārns vēl dedzis. Rapaports aprakstīja šīs operācijas norisi ļoti mie­rīgi; nāvei nolemtie bijuši sadzīti pie mūra, kas līdzīgi milzīgai krāsnij sildījis viņu muguras, un pašu no­šaušanu nav redzējuši, jo tā notikusi aiz kādas sienas paliekām; daži, kas, tāpat kā viņš, gaidījuši savu kārtu, iekrituši dīvainā sastingumā, citi mēģinājuši glābties visneticamākā veidā.
   Rapaports atcerējās kādu jaunekli, kurš, pieskrējis
   pie vācu žandarma, kliedzis, ka viņš neesot ebrejs, taču kliedzis ebrejiski (žargonā), jo vācu valodu droši vien nav pratis. Rapaports izjutis šis situācijas nejēdzīgo komismu un pēkšņi par vissvarīgāko viņam kļuvis prāta skaidrības saglabāšana, kas devusi iespēju ievērot intelektuālu distanci no visa notiekošā. Tomēr — viņš man to skaidroja lietišķi un lēnā garā, kā jau cilvēkam «no pretējā krasta», kurš principā no šādiem pārdzīvojumiem neko nespēj ap­jēgt, — vajadzējis atrast kādu ārēju vērtību, sava veida atbalsta punktu saprāta stabilizēšanai un, tā kā tas bijis pilnīgi neiespējams, viņš nospriedis ticēt dvēseļu pārmiesošanās iespējai. Ja varētu šo ticību saglabāt kaut vai minūtes piecpadsmit—divdesmit, ar to būtu pieticis. Taču tīri abstraktā veidā viņš pat to neesot spējis, tāpēc no attālāk stāvošas virsnieku grupas izvēlējies vienu, kas ar savu izskatu atšķīries no citiem.
   Rapaports man attēloja šo cilvēku kā fotogrāfijā. Tas bijis jauns, īsts kara dievs, stalts un skaists, ģēr­bies kara lauka mundierī, kura sudraba uzšuves izskatījušās it kā tveicē apsūbējušas un palsas; virs­nieks bijis pilnā kaujas tērpā, ar dzelzs krustu zem apkakles, binokļa futrāli uz krūtīm, dziļi uzmauktā bruņu cepurē, makstī ielikto revolveri parocīgi pievirzījis pie pašas jostas sprādzes, bet cimdotajā rokā turējis tīru un kārtīgi salocītu kabatas laka­tiņu, brīdi pa brīdim to piespiezdams pie deguna, jo eksekūcija jau no paša rīta turpinājusies tik ilgi, ka • liesmas nokļuvušas līdz agrāk nogalinātajiem pa­galma kaktā un no turienes uzvēdījusi degošas gaļas smirdoņa. Starp citu — un arī to Rapaports nebija aizmirsis — salkano līķu smaku viņš sajutis tikai tad, kad šī virsnieka rokā pamanījis lakatiņu. Un tā viņš nospriedis nošaušanas brīdī iemiesoties šajā vācietī.
   Viņš lieliski apzinājies, ka šāds nodoms ir vislielākā nejēdzība pat no jebkuras metafiziskas doktrīnas, tajā skaitā arī no reinkarnācijas viedokļa, jo «vieta ķermenī» bijusi jau aizņemta. Taču tas viņu nepavi­sam neesot traucējis, — gluži otrādi, jo ilgāk un vērī­gāk viņš ielūkojies virsniekā, jo neatlaidīgāk pieķē­ries šai domai, kurai vajadzējis kļūt par viņa atbalstu līdz pēdējam mirklim, un kaut kādā mērā viņš jau tad izjutis šā cilvēka atspaidu. Virsniekam vajadzē­jis viņam palīdzēt.
   Rapaports stāstīja gan to pavisam mierīgi, taču viņa vārdos, kā man šķita, ietrīsējās kaut kas līdzīgs apbrīnai pret «jauno dievu», kurš tik nevainojami vadījis visu operāciju, pats ne no vietas neizkustēda­mies, neklaigādams, neiekrizdams tajā pusskurbuma transā, kādā viņa padotie ar skārda nozīmēm uz krū­tīm notriekuši zemē un spārdījuši kājām savus upu­rus. Šajā brīdī Rapaports pat sapratis, ka viņiem vajadzējis rīkoties tieši tā, ka viņi paglābjas no saviem upuriem aiz ienaida sienas, bet bez brutālas izrīcības šāds ienaids nebijis iedomājams. Viņiem vajadzējis sist ebrejus ar šauteņu laidnēm, vajadzē­jis panākt, lai no pāršķeltajām galvām plūstu asinis, notašķīdamas sejas, jo tādā kārtā tās tika padarītas derdzīgas, necilvēcīgas, un līdz ar to — es atkārtoju Rapaporta vārdus — šāvēju rīcībā nevarēja rasties ne vissīkākās spraudziņas, kas pavērtu ceļu šausmām vai žēlumam.
   Bet jaunajam dievam palsi sudrabainām uzšuvēm rotātā formas tērpā līdzīgas izdarības nebija nepiecie­šamas, lai godam paveiktu savu darbu. Viņš stāvēja lēzenā paaugstinājumā, ar savu spodro mutautiņu rokā, kuru ar eleganti duēlisku žestu laiku pa laikam piespiedis pie deguna — laipns namatēvs un vadonis vienā personā. Gaisā lidinājušās ugunsgrēka svelmes uzvirmotās kvēpu plēnes, aiz biezajiem mūriem, aiz­restotajos logos ar izbirušajām rūtīm ložņājušas lies­mas, taču neviena vienīga sodrēju pārsla nav nobirusi uz virsnieku vai viņa balto mutautiņu.
   Tik izsmalcinātas uzvedības pārsteigtajam Rapa­portam izdevies aizmirst sevi, kad pēkšņi pavērušies vārti un pa tiem iebraukusi kinooperatoru grupa. Vācu valodā atskanējušas kaut kādas komandas, un šaušana acumirklī apklususi. Rapaports neapjēdzis ne toreiz, ne arī tagad, man visu to stāstot, kas īsti bija noticis. Varbūt vācieši bija nolēmuši filmā uzņemt līķu kaudzes, lai kinohronikā šādā veidā parādītu ienaidnieka zvērības (tas viss norisinājies kādā aus­trumu frontes sektorā). Nošautos ebrejus tad parā­dītu kā boļševiku upurus. Iespējams, ka patiesībā tā arī bijis, bet Rapaports neko necentās izskaidrot, vie­nīgi pastāstīt par to, ko pats bija pieredzējis.
   Tūlīt pēc tam arī sākušās viņa nedienas. Tie, kas bija palikuši dzīvi, tika nostādīti akurātās rindās un uzņemti filmā, bet pēc tam virsnieks ar balto mutau­tiņu pieprasījis, lai piesakās viens brīvprātīgais. Rapaportam tūlīt pazibējusi doma, ka vajag pieteik­ties. Pats gan viņš neapjēdzis, kāpēc īsti tā jādara, tomēr nojautis, ka pretējā gadījumā viņu sagaida kaut kas briesmīgs. Bija pienācis brīdis, kad visam izlemtības domu spēkam vajadzējis iemiesoties vienā uz priekšu speramā solī, taču viņš pat nepakustējies. Tad virsnieks devis viņiem piecpadsmit sekundes apdomas laika un, ar muguru pret ierindu pagriezies, klusā balsī, it kā garlaikodamies, sācis sarunāties ar kādu dienesta pakāpē zemāk stāvošu.
   Rapaportam kā filozofijas doktoram un pazīsta­mam loģikas jautājumiem veltītas disertācijas auto­ram, kurš par to bija ieguvis zinātnisku grādu, nemaz nevajadzēja iedarbināt visu siloģismu aparātu, lai saprastu — ja neviens nepiesacīsies, tad aizies bojā visi, un tālab ierindas priekšā izgājušais patie- slbā ne ar ko neriskē. Tas bija vienkārši, skaidri un neapšaubami. Viņš neatlaidīgi pūlējies sevi uz to paskubināt, tiesa, gan vairs neticēdams, ka tas viņam izdosies, un atkal nav spējis pat ne pakustēties, līdz pāris sekunžu pirms nosacītā laika kāds tomēr pietei­cies, divu kareivju pavadībā pazudis aiz mūra dru­pām, un tur norībējuši vairāki revolvera šāvieni. Pats savām un citu cilvēku asinīm notašķītais jau­neklis pēc tam atgriezies ierindā.
   Jau metusies krēsla,' kad tika atvērti lielie režģu vārti un, vakara drēgnumā drebošie pie dzīvības pali­kušie upuri, kas tikko turējušies uz ļodzīgajām kājām, iztriekti uz tukšās ielas.
   Sākumā viņi nav iedrošinājušies bēgt, bet par viņiem vienkārši neviens nav licies ne zinis. Rapa­ports nezinājis, kāpēc viss tā noticis; vāciešu rīcību viņš nav mēģinājis analizēt, tā viņam atgādinājusi likteni, kuru izprast nav iespējams.
   No rindas brīvprātīgi izgājušajam — nez vai ir kāda vajadzība to atstāstīt? — vajadzējis pārcilāt nošauto līķus — ja kāds vēl izrādījis dzīvības pazī­mes, tas ar revolvera šāvieniem nobeigts. It kā gribē­dams pārbaudīt, vai viņam ir taisnība un arī es neesmu izpratis vāciešu rīcības loģiku, Rapaports man pēc tam jautāja, kāpēc virsnieks licis pieteikties brīvprātīgajam un, ja tāds nebūtu atradies, tad pavē­lētu apšaut visus vēl pie dzīvības palikušos, lai gan tas it kā «nebūtu vajadzīgs» — vismaz ne tajā dienā, — un kāpēc viņam ne prātā nav nācis paskaid­rot, ka no ierindas iznākušajam nekas nenotiks. Atzīstos, ka es šo eksāmenu neizturēju un varēju pateikt vienīgi to, ka vācietis laikam tā būs rīkojies aiz nicinājuma pret saviem upuriem, nevēlēdamies ielaisties ar viņiem kaut kādās sarunās. Rapaports noraidoši pagrozīja savu putna galvu.
   — Es to izpratu tikai vēlāk, — viņš piebilda, — pateicoties citiem notikumiem. Lai arī virsnieks mūs uzrunāja, viņa acīs mēs nebijām cilvēki. Viņš bija pārliecināts, ka mēs, kaut arī principā saprotam cil­vēku valodu, tomēr neesam cilvēki, un par to ne mirkli nešaubījās. Ja viņš pat būtu gribējis, arī tad nebūtu spējis mums neko paskaidrot. Viņš varēja ar mums darīt visu, kas vien ienāca prātā, taču neva­rēja ielaisties ar mums pārrunās, jo pārrunām vaja­dzīgi partneri, kuri kaut vai vienā ziņā ir līdzīgi pārrunu uzsācējam, bet šajā pagalmā bija tikai viņš un viņa ļaudis. Šeit, protams, ir loģiska pretruna, bet virsnieks rīkojās tieši atbilstoši šai pretrunai, turklāt visai konsekventi. Viņa prastākajiem apakšniekiem tādas augstākas izpratnes trūka, tāpēc tas, ka mēs līdzināmies cilvēkiem ar savu augumu, savām divām kājām, seju, rokām, acīm, ar vārdu sakot, viss mūsu izskats viņiem mazliet apgrūtināja sava pienākuma izpildi, un viņi bija spiesti mūs sakropļot, lai mēs neizskatītos pēc cilvēkiem. Bet virsniekam šādi primi­tīvi paņēmieni vairs nebija vajadzīgi. Līdzīga veida secinājumus parasti uzskata par pārnestā nozīmē lietotiem, par kaut kādu izdomu, taču šeit viss jāsa­prot burtiski.
   Vēlāk mēs ar Rapaportu nekad vairs par šo pagāt­nes epizodi nerunājām un nepieminējām arī citas. Vajadzēja apritēt zināmam laika posmam, iekams man, uz Rapaportu palūkojoties, vairs neuzmācās šī aina, kuru viņš tik izteiksmīgi bija attēlojis: cie­tuma pagalmu ar bumbu izrautajām bedrēm, cilvēkus ar melnu un sarkanu asiņu notašķītām sejām un ar šauteņu laidnēm pāršķeltām galvām un virsnieku, kurā viņš tik iluzorā kārtā bija tiecies iemiesoties. Tādēļ arī nevaru pasacīt, cik lielā mērā Rapaportā bija saglabājusies apziņa par iznīcības draudiem, no kuras viņam bija laimējies paglābties. Citādi viņš bija ļoti saprātīgs un tajā pašā laikā diezgan savāds cilvēks — visvairāk viņš man varbūt ņems ļaunā, ja pastāstīšu, kā mēdzu uzjautrināties par viņa dīvaino izrīcību, ko nejauši biju pamanījis, redzot viņu dien­dienā iznākam no savas istabas. Viesnīcas gaitenī aiz kāda pagrieziena atradās liels spogulis. Rapaports, kurš slimoja ar kuņģi un vienmēr nēsāja kabatās pudelītes ar tabletēm dažādās krāsās, no rītiem, iedams uz liftu, spoguļa priekšā ikreiz izkāra mēli, lai pārbaudītu, vai tā nav apķepusi. To viņš darīja katru dienu, un ja kādreiz šī procedūra nenotiktu, man lik­tos, ka viņam atgadījies kaut kas ārkārtējs.
   Zinātniskās Padomes sēdēs viņš acīm redzami gar­laikojās, bet sevišķi alerģisku reakciju izrādīja, kad — starp citu, reti un vispār ar lielu taktu — uzstājās doktors Vilhelms Inijs. Ja kādam nebija patikas klausīties Iniju, tas varēja pakavēt laiku, vērodams mīmisko pavadījumu, kādu Rapaporta sejā izraisīja viņa vārdi. Rapaports saverkšķīja vai­gus, it kā uz mēles pēkšņi būtu sajutis kaut ko šķe- bīgu, grābstījās gar degunu, kašņāja aiz auss, blenza uz runātāju ar tādu izteiksmi, it kā gribētu sacīt: «Tas droši vien nav nopietni domāts» — bet, kad vienreiz Inijs, nespēdams vairs ilgāk izturēt, tieši noprasīja, vai doktoram Rapaportam būtu kas iebilstams, naivā izbrīnā vairākkārt galvu papurinājis un ar rokām noplātījies, atbildēja, ka ne, nekas, gluži nekas viņam neesot sakāms.
   Es tuvāk pie tā visa pakavējos tāpēc, lai lasītājam parādītu Projekta galvenos darbiniekus no neoficiā­lākas puses un tajā pašā laikā ievadītu viņu tajā spe­cifiskajā atmosfērā, kas valdīja šajā no ārējās pasau­les hermētiski izolētajā vidē. Patiesi, ir ko padomāt par tāda laikmeta īpatnībām, kad tik neticami atšķi­rīgi cilvēki kā kaut vai, piemēram, Beiloins, Inijs, Rapaports un es, sanācām vienā vietā un turklāt vēl ar uzdevumu «nodibināt starpzvaigžņu kontaktu», līdz ar to kļūdami it kā par cilvēces diplomātiskās pārstāvniecības aizvietotājiem tās sakaros ar Kosmosu.
   Lai arī cik atšķirīgi mēs bijām, apvienojušies vienā «zvaigžņu vēstījumu» pētošā organismā, mēs izvei­dojām kolektīvu ar īpašām ieražām, tempu un cilvē­cisko attieksmju formām visās to vissmalkākās ofi­ciālās, pusoficiālās un personiskās niansēs, kas viss kopumā veidoja «iestādes garu», un reizē ar to pat vēl kaut ko vairāk, ko sociologs vislabprātāk nosauktu par «lokālo subkultūru». Šī Projekta iekšējā gaisotne — darbinieku skaits tā visdinamiskākajā fāzē sniedzās gandrīz vai līdz trim tūkstošiem — bija tik specifiska un īpatnēja, ka, jo sevišķi ilgstošākā perspektīvā, tā kļuva nomācoša, vismaz es personīgi tā jutos.
   Viens no Projekta vecākajiem darbiniekiem, Lī Reinhorns, kurš vēl kā gluži jauns fiziķis bija pieda­lījies Manhetenas projektā, kādreiz man sacīja, ka šo pasākumu atmosfēra no jebkura viedokļa esot pil­nīgi nesalīdzināma, jo Manhetenas projekts virzījis savus līdzstrādniekus uz tipiski dabaszinātnisku, fizi­kālu problēmu izpēti, turpretī mūsējais sakņojās it kā pašās cilvēka kultūras dzīlēs un nevarēja no šīs atkarības atbrīvoties. Reinhorns dēvēja Projektu BnD par kultūras eksperimentālu testu nolūkā pārbaudīt tās kosmisko invariabilitāti un mūsu kolēģus humā­nistus sevišķi kaitināja ar to, ka naivā un mierīgā tonī mēdza viņu priekšā padižoties ar aizvien jaunām zināšanām — tieši viņu jomā. Neatkarīgi no savas grupas darbiem (fizikā) viņš cītīgi studēja visas pasaules literatūru, galvenokārt lingvistisko, kas pēdējos desmit—divdesmit gados bija veltīta kosmis­kās konversācijas problēmām, jo sevišķi tam pavei­dam, kuru mēdza dēvēt par «semantiski noslēgto valodu izirdinājumu».
   Ka šo darbu blāķis — bibliogrāfija šajā nozarē, ar kuru ari es iepazinos, aptvēra, ja vien atmiņa mani neviļ, ap pieci un pustūkstoš nosaukumu — ir pil­nīgi nederīgs, par to nešaubījās neviens Projekta dar­binieks. Bet visamizantākais bija tas, ka līdzīgi darbi vēl joprojām un diezgan prāvā skaitā turpināja parā­dīties pasaulē, kur taču neviens, atskaitot nelielu grupu atlases cilvēku, nezināja, ka ir saņemts «zvaigžņu vēstījums». Tāpēc tik grūts pārbaudījums bija jāiztur Projektā strādājošo lingvistu profesionā­lajam lepnumam un solidaritātes izjūtai, kad Rein­horns, pēc attiecīgu apcerējumu un grāmatu sūtījumu kārtējās saņemšanas, pusoficiālās sapulcēs pavēstīja mums par jaunumiem «zvaigžņu semantikas» jomā. Visu šo, ar matemātiskām formulām bagātīgi piebār­stīto spriedelējumu tukšums un neauglība patiešām varēja uzjautrināt, vienlaikus gan izraisot arī nepa­tiku.
   Nonaca pat līdz sadursmēm, jo valodnieki pārmeta Reinhornam tīšu ļaunprātību. Vispār nesaticība starp Projekta humānistiem un dabaszinātniekiem bija parasta parādība. Pirmos pie mums saukāja par «humiem», bet otros — par «fiziem»; vispār Projekta iekšējā žargona leksika bija varen sakuplojusi, un būtu lietderīgi, ja par to, tāpat kā par abu «partiju» kopdzīves formām, kādreiz painteresētos sociologi.
   Diezgan sarežģīti faktori bija pamudinājuši Bei­loinu Projekta izstrādē iesaistīt krietnu bariņu huma­nitāro zinātņu speciālistu: ne jau pēdējā vietā, jādomā, šeit bija tas apstāklis, ka viņš pēc izglītības un interešu ievirzes pats bija humānists. Taču sacen­sība nevarēja būt nekāda auglīgā jau tāpēc vien, ka mūsu antropologiem, psihologiem, psihoanalītiķiem un tāpat filozofiem patiesībā nebija nekāda pētījamā materiāla. Tālab katru reizi, kad vajadzēja notikt kādai «humu» sekcijas aizklātai sēdei, uz paziņojumu dēļa blakus referāta tēmai aizvien kāds blēņdaris bija pierakstījis burtus «SF» (Science-Fiction[15]), un tādu puicisku izrīcību zināmā mērā patiesi attaisnoja .šo sēžu neauglīgums.
   Kopējās sapulces gandrīz aizvien beidzās ar atklā­tiem ķīviņiem. Visķildīgākie, šķiet, bija psihoanalītiķi, kas izvirzīja sevišķi agresīvas prasības, uzstādamies, lai attiecīgie speciālisti atšifrētu zvaigžņu vēstījuma «burtisko slāni», bet pēc tam viņi universāli nosacī- šot simbolu kopumu, ar kādu operē «Sūtītāju» civili­zācija. Šeit gluži dabīgi gribējās atbildēt ar repliku, izejot, piemēram, no tādas drosmīgas hipotēzes, ka svešā civilizācija varbūt vairojas bezdzimumu veidā, un tas neizbēgami deseksualizētu viņu «simbolisko leksiku», līdz ar to jau iepriekš lemjot neveiksmei katru psihoanalītisku iztulkojumu. Šādas iebildes izsacītājs nekavējoties tika pasludināts par nejēgu, jo mūsdienu psihoanalīze vairs neesot Freida pansek- suālisms, bet, ja līdzīgā sēdē vēl ierunājās kāds no fenomenologiem, tad ķīviņu kamols samudžinājās jau pavisam neatrisināmā jūklī.
   Mūsu nedienu cēlonis bija tas, ko franči dēvē par «embarras de richesse»[16], jo «humu» skaits bija neva­jadzīgi liels, un viņus pārstāvēja, piemēram, pat tādu ezoterisku jomu speciālisti kā vēstures psihoanalītiķi vai plejogrāfi (lai dievs man piedod, bet es patiešām neatceros, ar ko šie plejogrāfi īsti nodarbojas, lai gan nešaubos, ka savā laikā man tas tika paskaidrots).
   Šķiet, ka Beiloins šajā jautājumā pavisam nevaja­dzīgi bija pakļāvies Pentagona ietekmei: šā resora padomnieki bija apguvuši tikai vienu vienīgu prak- seoloģijas likumu, toties apguvuši to uz mūžīgiem laikiem. Tā dibinās uz šādu pieņēmumu: ja viens cilvēks desmit stundu laikā izrok bedri viena kubik­metra apjomā, tad simts tūkstoš racēju tādu pašu bedri izraks attiecīgā sekundes daļā. Un tāpat kā šādā burzmā racēji ar lāpstām drīzāk pāršķels sev galvas, iekams tie būs izmetuši kaut vienu zemes kukurznīti, tāpat arī mūsu nelaimīgie «humi» galve­nokārt ķīvējās — vai nu savā starpā, vai arī ar mums, līdz «efektīvam darbam» nemaz nenokļūdami.
   Taču nekas tur nebija līdzams, jo Pentagons akli ticēja tiešai proporcijai, kāda pastāv starp līdzekļu ieguldījumu un darba rezultātiem. Jau iedomājoties vien, ka noteicēji par mums ir tādi ļautiņi, kuri tic, ka pieciem speciālistiem neatrisināmu problēmu noteikti atrisinās pieci tūkstoši, mati uz galvas varēja sacelties stāvus. Mūsu nabaga «humi» krita izmisumā un dažādos kompleksos, jo būtībā viņiem bija jānīkst pilnīgā bezdarbībā, ko gan pūlējās vis- dažādākiem līdzekļiem nomaskēt, un, kad es ierados, lai piedalītos Projekta darbos, Beiloins man zem čet­rām acīm atzinās, ka viņa sapnis — tikai diemžēl absolūti nerealizējams — esot paglābties no visa šā zinātniskā balasta. Par to nedrīkstēja pat ieminēties gluži triviāla iemesla pēc: ja kāds bija ieskaitīts Pro­jekta darbos, viņš nevarēja tāpat vienkārši, pats no sevis, tos pamest un aiziet, jo tādā gadījumā draudētu «dehermetizācija» jeb Noslēpuma infiltrācija plašajā pasaulē, kura pagaidām vēl neko nenojauta.
   Tālab Beiloinam vajadzēja būt arī diplomātijas un takta ģēnijam: laiku pa laikam viņš «humiem» sagud­roja pat kādus darbus vai, pareizāk sakot, to aizvie­totājus, un viņu drīzāk kaitināja nekā smīdināja par «humiem» sacerētās asprātības, jo tās no jauna uzplēsa jau aizdzijušās vātis — piemēram, tādās reizēs, kad «ierosinājumu savāktuvē» parādījās pro­jekts psihoanalītiķus un psihologus «oficiāli atbrīvot» no zvaigžņu vēstījuma pētnieku pienākumiem un
   «nozīmēt» ārstu amatos, lai viņi rūpētos par tiem, kuri, nespēdami atšifrēt atsūtīto tekstu, cieš no dažā­dām stresa kaitēm.
   Vašingtonas «gudrie» Beiloinu kaitināja arī ar to, ka viņiem aizvien ienāca prātā jaunas idejas — pie­mēram, ilgi un neatlaidīgi viņi pieprasīja, lai tiktu organizētas lielas jauktas sesijas, saskaņā ar popu­lāro «smadzeņtrieciena» principu, kurš dibināts uz to, ka vienpatņa domātāju ar viņa saspringto problē­mas izsvēri aizvietotu visa kolektīva plenārsēde, kas tad korveidīgi, kolektīvi it kā «skaļi domātu» par uzdoto tematu. Beiloins savukārt izmēģināja dažda­žādus gan «pasīvas», gan «aktīvas», gan «revanšis- tiskas» taktikas paveidus, lai noraidītu līdzīgus «svē­tīgus padomus».
   Tā kā es gluži dabīgi sliecos uz «fizu» frakcijas pusi, manu nostāju var uzskatīt par neobjektīvu, tomēr gribu pasvītrot, ka sākumā man jebkādi aiz­spriedumi bija sveši. Tūlīt pēc ierašanās šeit darbā es sāku studēt valodniecību, jo tas man likās nepie­ciešami, un drīz vien mani dziļi pārsteidza tas, ka pat vissākotnējākos un elementārākajos jautājumos šajā, it kā precīzajā, šķietami matematizētajā un fizi- kalizētajā zinātnes nozarē no vienprātības nav ne pēdu. Tās autoritātes nespēja vienoties pat tik funda­mentālā, varētu teikt, ievadproblēmā kā, piemēram, kas gan īsti ir morfēmas un fonēmas.
   Kad es gluži vaļsirdīgi pajautāju attiecīgiem cilvē­kiem, kā viņi šādos apstākļos vispār var strādāt, mani naivie jautājumi tika uzskatīti par ļaunuma diktētu zobgalību. Un tā — pirmajās dienās, pats to neapzi­nādamies, — es nokļuvu starp laktu un veseri, jo domāju, ka mežs jācērt, neraugoties uz to, kādas skai­das tur lec, un tikai pēc tam draudzīgākie kolēģi, tādi kā Rapaports un Dils, privātā kārtā mani iepazīstināja ar komplicētajiem psihosocioloģiskajiem noslēpumiem «fizu» un «humu» koeksistencē, kuru varētu saukt arī par «auksto karu».
   Man jāpiezīmē, ka ne jau viss, ko darīja «humi» bija bez jebkādas vērtības; piemēram, par ļoti inte­resantiem izrādījās Veina un Trekslera grupas izstrā­dātie darbi, kas bija veltīti «bezapziņas stāvokli pār­varējušo finītautomātu» jeb, citiem vārdiem izsako­ties, «pilnīgas autodeskripcijas spējīgo mehānismu» teorijai — un vispār «humi» izdarīja krietnu skaitu vērtīgu atklājumu, tikai šeit jāatgādina, ka to sakars ar «zvaigžņu vēstījumu» bija gaužām attāls vai arī tāda vispār nebija. Es par to visu runāju, patiesi nemaz nedomādams kaut kādā veidā noniecināt «humus», bet gribu vienīgi parādīt, cik milzīga un komplicēta mašinērija tika iedarbināta uz Zemes sakarā ar Pirmo Kosmisko Kontaktu un cik daudz pūļu bija nepieciešams, lai tā noorganizētu pati sevi un savu iekšējo mehānismu, un tas, protams, nesek­mēja tiešā mērķa sasniegšanu.
   Diezcik labvēlīgi — no fiziskā komforta viedokļa — nebija arī mūsu sadzīves apstākļi. Apmetnē gandrīz nemaz nebija automobiļu, jo kādreiz izbūvētos ceļus klāja smilšu sanesas, un tāpēc tur darbojās vienīgi neliels metro, kas savā laikā bija domāts atomu poli­gona vajadzībām. Visas celtnes bija uz milzīgiem betona atbalstiem un atgādināja pelēkus, smagnējus bluķus ar nošļauktām malām, bet zem tiem pāri tuk­šajām betonētājām automašīnu stāvvietām gaudoja tikai svelmains vējš, kas šaurajā telpā šķita izversmo- jam no milzīgām domnu krāsnīm, mēzdams sev līdzi pretīgi rūzganas, neiedomājami smalkas smiltis, kas iespiedās visur, līdzko kāds izgāja no hermētiski no­slēgtajām telpām. Pat peldbaseins atradās pazemē, jo citādi izpeldēties nebija iespējams.
   Daudzi darbinieki nepanesamajā svelmē no celtnes uz celtni tomēr labprātāk gāja kājām nekā brauca
   ar pazemes vilcienu, jo šāda kurmju eksistencei līdzīga dzīve vēl vairāk nomāca ar to, ka gandrīz uz katra soļa nācās uzdurties zīmēm, kas atgādināja apmetnes pagātni. Tādi bija, piemēram, pat dienā zaigojošie milzīgie oranžkrāsas burti SS (atceros, ka Rapaports man par to sūdzējās), kuri norādīja virzienu uz patvertnēm — tās bija «Supershelter»[17], vai arī varbūt «special shelter»[18], to es vairs neatce­ros. ne tikai pazemē, bet arī mūsu darba telpās kvē­loja uzraksti «Emergeticy exit»[19], «Absorption Shield»[20], bet uz betona atvairiem celtņu ieeju priekšā vietumis bija lasāms «Blast loading****** ar skaitļiem, kas norādīja kādu tieša triecienviļņa spēku attiecīgā struktūra spēj izturēt. Gaiteņu izlokos un uz kāpņu laukumiņiem bija novietoti lieli šarlaksar- kani dekontaminācijas konteineri, bet Geigera skaitī­tāju ik uz soļa bija bez sava gala.
   Viesnīcā uz visām vieglākām starpsienām, uz mūriem un stikla plāksnēm, kas norobežoja vestibilu no pārējām telpām, bija atbilstoši lieli luminiscējoši uzraksti, kuri brīdināja, ka izmēģinājumu laikā šeit uzturēties ir bīstami, jo attiecīgā vieta nav domāta triecienviļņa atvairīšanai. Un beidzot arī uz ielām šur un tur bija saglabājušās milzīgas bultas, kuras norādīja triecienviļņa maksimālās izplatīšanās vir­zienu, kā arī tā atstarojuma koeficientu. Iespaids vis­pār bija tāds, it kā cilvēks atrastos daudzinātajā «nulles» punktā un jebkuru brīdi viņam virs galvas varētu sākt dārdēt termokodolsprādzieni. Tikai ne­daudz uzrakstu ar laiku bija aizkrāsoti. Es apvaicājos,
   kapec nav aizvākti visi, bet man par atbildi redzēju tikai vīpsnās vai arī dzirdēju paskaidrojumus, ka lik­vidēts liels skaits uzrakstu, sirēnu, skaitītāju un ieel­pojamā skābekļa balonu, bet pāri palikušo adminis­trācija lūgusi saglabāt.
   Man kā jaunatnācējam bija saasināta redze, un šie atomu priekšvēstures rudimenti mani pārsteidza, tomēr ar laiku, iedziļinoties «vēstījuma» problemā­tikā, es, tāpat kā visi pārējie, mitējos tos ievērot.
   Sākumā dzīve šeit man šķita neizturama — un ne tikai klimatiski ģeogrāfisko apstākļu dēļ. Ja Grotiuss man jau Hempšairā būtu paskaidrojis, ka es izlidoju uz tādu vietu, kur visi tālruņi un vannas istabas apgādātas ar slepenām noklausīšanās ierīcēm, ja es būtu varējis kaut iztālēm aplūkot Vilhelmu Iniju, tad es ne tikai teorētiski izprastu, bet pats izjustu, ka visas mūsu brīvības var pagaist tajā brīdī, kad mēs izpildīsim savu uzdevumu tā, kā to no mums gaida, un nezvai tādā gadījumā es tik viegli būtu devis savu piekrišanu. Bet pat pāvesta izvēlēšanai sasaukto kar­dinālu sapulci iespējams pievērst kanibālismam, ja tikai prot rīkoties gudri un pacietīgi. Psihiskās adap- cijas mehānisms ir nepielūdzams.
   Ja Kirī kundzei kāds būtu sacījis, ka pēc gadiem piecdesmit no radioaktivitātes, ko viņa atklājusi, radīsies gigatonnas un superslaktiņi, iespējams, ka viņa nebūtu spējusi darbu turpināt, un pilnīgi droši var apgalvot, ka viņa nekad jau vairs nebūtu atgu­vusi iepriekšējo, šā draudīgā pareģojuma iztraucēto iekšējo mieru. Taču mēs esam pieraduši, un tos cil­vēkus, kuri aplēš kilolīķus un megamiroņus, neviens neuzskata par ārprātīgiem. Mūsu prasme visam pie­lāgoties, un no tās izrietošā visa notiekošā akceptā- cija slēpj sevī vislielākās briesmas. Būtnēm, kurām piemīt perfekti plastiskas pielāgošanās spējas, nevar būt nelokāmas morāles.
   Kosmosa klusēšanu, slaveno Silentium Universi*, ko gadsimta vidū pārskanēja lokālo karu jezga, dau­dzi astrofiziķi uzskatīja par negrozāmu faktu, jo neat­laidīgie radioteleskopiskie zondējumi, sākot ar Ozma projektu un beidzot ar ilggadīgiem austrāliešu pētī­jumiem, nebija devuši nekādus rezultātus.
   Līdzās astrofiziķiem visu šo laiku darbojās arī citi speciālisti — tie, kuri izgudroja Loglanu un Linkosu, kā arī vairākas citas mākslīgās valodas, ar kuru palī­dzību vajadzēja uzsākt starpzvaigžņu sakarus. Tika veikti daudzi atklājumi — līdzīgi tam, pēc kura sakaru radīšanā ekonomiskāk būtu pārraidīt nevis vārdus, bet gan televīzijas attēlus. Kontakta teorija un metodoloģija pieauga tādā mērā, ka darbi par šiem jautājumiem sastādīja jau veselu bibliotēku. Jau bija precīzi noskaidrots, kā jārīkojas civilizācijai, kura gribētu sazināties ar citām. To vajadzēja ievadīt izsaukumu signāliem plašā diapazonā, kuri ar rit­misku atkārtošanos apliecinātu savu mākslīgo izcel­smi, bet pēc tam to frekvence norādītu, kur, kādos kilo- vai megaciklos meklējami īstie raidījumi. Tie sāktos ar sistemātisku gramatikas, sintakses un lek­sikas izklāstu — tas bija īsts savoir-vivre**, pare­dzēts visam Kosmosam, obligāti ievērojams visur, līdz pat vistālākajiem miglājiem.
   Bet notika tā, ka nezināmais sūtītājs izdarīja likte­nīgu faux-pas***, jo pienāca vēstule bez ievadījuma, bez gramatikas un vārdnīcas — milzīga, gandrīz kilo­metru garā ieraksta lentē ietverta vēstule. Kad es to uzzināju, mana pirmā doma bija — vai nu vēstījums
 
   * Kosmosa klusums (latīņu vai.). Tulk. piez.
   ** Rīcības veids (franču vai.). Tulk. piez. *** Kļūmīgs solis (franču vai.). Tulk. piez.
   nemaz nav domāts mums un mēs gluži nejauši esam atradušies uz signālu līnijas starp divām civilizāci­jām, kuras savā starpā «sarunājas», vai ari tas domāts visām tādām civilizācijām, kuras jau pārkā­pušas noteiktu «zināšanu slieksni» un vienlīdz spēj kā uztvert grūti atklājamos signālus, tā arī izprast to nozīmi. Saskaņā ar pirmo varbūtību — tīri nejaušo uztveršanu — nekāda problēma par «noteikumu neie­vērošanu» nemaz nevarēja rasties. Saskaņā ar otro — tā ieguva jaunu, savā ziņā bagātinātu veidu: informā­cija (tāds minējums man radās) tika savdabīgi nodrošināta pret iespēju, ka to saņemtu «neaicinātie».
   Pēc mūsu pašreizējo sasniegumu augstākā līmeņa, ja mēs nezinām ne koda vienības, ne sintaksi, ne arī leksiku, nav citas iespējas vēstījuma atšifrēšanai kā vien mēģinājumu un kļūdu metode, izmantojot frek- ventīvo atlases principu, pie kam rezultātus var gai­dīt divi simti vai divi miljoni gadus, tāpat arī varbūt visu bezgalīgo mūžību. Uzzinājis, ka Projekta mate­mātiķu vidū ir Birs un Seirons, bet galvenais pro­grammētājs — Redklifs, es jutos pavisam neērti un nemaz to neslēpu. Tas, ka vispār bija griezušies pie manis, šādā situācijā izskatījās pagalam dīvaini, un vienīgais, kas manī iedvesa zināmu mundrumu, bija tas fakts, ka matemātikā pastāv neatrisināmi uzde­vumi, kuri nav pa spēkam ne visvienkāršākajam skaitļotājam, ne arī visģeniālākajam saprātam. Kaut kādas izredzes, šķiet, tomēr pastāvēja, jo kādēļ gan citādi Beiloins būtu paklausījis Šeironam un Bīram. Acīmredzot tika atzīts, ka, ja ne viņi, tad varbūt kāds cits gūs panākumus šajā neparastajā sacensībā.
   Par spīti plaši izplatītajam uzskatam, jēdzieniskā līdzība starp visu Zemes kultūru valodām, lai cik atšķirīgas tās būtu, ir gluži pārsteidzoša. Telegramma «Vecmāmiņa mirusi apbedīšana trešdien» ir pārtul­kojama jebkurā valodā — sākot no latīņu un hindu un beidzot ar apaču, eskimosu vai dobu cilts dialek­tiem. Droši vien tas būtu iespējams arī Mustjē laik­meta valodā, ja vien mēs to prastu. Tas dibinās uz faktu, ka ikviena cilvēka mātei savukārt ir māte, ka ikviens cilvēks nomirst, ka mirušo atlieku novākšanas rituāls ir jebkuras kultūras konstante un tāda pati konstante ir arī laika skaitīšanas princips. Taču viendzimuma būtnes nevar zināt atšķirību starp tēvu un māti, bet tādām, kuras līdzīgi amēbām vairotos ar dalīšanos, nevajadzētu izstrādāt pat viendzimuma priekšteča jēdzienu. Tātad viņi neapjēgtu vārda «vec­māmiņa» nozīmi. Būtnes, kuras nemirst (amēbas daloties nemirst), nezinātu ne nāves, ne arī bēru jēdzienu. Tāpēc tām vispirms būtu nepieciešams iepa­zīties ar cilvēka anatomiju, fizioloģiju, evolūciju, vēs­turi un paražām, lai varētu pārtulkot šādu mums tik skaidru telegrammu.
   Sis piemērs ir primitīvs, jo dibinās uz to, ka sig­nāla uztvērējam ir zināms, kas tajā veido informāci­jas zīmes, bet kas — neitrālo fonu. Taču situācija ar zvaigžņu vēstījumu bija citāda. Uztvertais ritms varēja būt, piemēram, tikai pieturas zīmes, bet paši «burti» jeb ideogrammas varēja nemaz nenokļūt reģistrējošā lentē, ja tie veidotu impulsus, kurus mūsu aparatūra neuztver.
   Savrup stāvēja jautājums par civilizāciju līmeņu atšķirībām. No Amenhotepa pēcnāves zelta maskas mākslas vēsturnieks var secināt, kāds bijis attiecīgs laikmets un tā kultūras stils. No maskas ornamentā- cijas reliģijas zinātnieks atvedinās tā laika ticēju­mus. Ķīmiķis noteiks, kādas zelta apstrādes metodes toreiz tika lietotas. Antropologs norādīs, vai sugas pārstāvis pirms 4000 gadiem atšķīries no mūsdienu cilvēka, bet ārsts pasacīs diagnozi, ka Amenhoteps sirdzis ar hormonāliem traucējumiem, kuri akromegā- liski deformējuši viņa žokļus. Tādā veidā priekšmets, kurš saglabājies no laikmeta pirms 40 gadsimtiem, mūsdienu cilvēkam sniegs daudz vairāk informācijas nekā sava laika biedriem, jo ko gan viņi varēja zināt par zelta ķīmiju, akromegāliju un kultūras stiliem? Ja mēs rīkotos otrādi un Amenhotepa laika ēģiptie­šiem nosūtītu šodien uzrakstītu vēstuli, viņi to nespētu izlasīt, un ne tikai tāpēc, ka nezinātu mūsu valodu, bet arī tāpēc, ka viņiem trūktu vārdu un jēdzienu, kuri atbilstu mūsējiem.
   Tādi izskatījās vispārējie apsvērumi par «zvaigžņu vēstījumu». Praktisku iemeslu dēļ informācija par to bija kondensēta sava veida etalontekstā, ko ierakstīja magnetofonā un atskaņoja «Sevišķi Svarīgām Perso­nām», kuras mūs apmeklēja. Es to nepārstāstīšu saviem vārdiem, bet labāk citēšu burtiski.
   «Projekta BnD uzdevums ir vispusīgi izpētīt un mēģināt pārtulkot tā saukto zvaigžņu vēstījumu. Spriežot pēc visa, tā ir signālu sērija, ko ar nolūku, pielietojot mākslīgas tehniskas ierīces, izsūtījusi pie nezināmas ārpuszemes civilizācijas piederoša būtne vai arī būtnes. Informācijas nesējs ir elementārda­ļiņu, tā saukto neitrīno, plūsma, kuriem miera stā­voklī nav masas, bet to magnētiskais moments ir 1600 reižu mazāks par elektrona magnētisko mo­mentu. Neitrīno piemīt vislielākās caursites spējas no visām mums zināmajām elementārdaļiņām. Uz Zemes tādas daļiņas nokļūst no visām debess velves pusēm. To vidū atšķiramas daļiņas, kas radušās zvaigznēs (tātad arī uz Saules) dabisku procesu rezultātā, pie­mēram, beta sabrukuma reakcijās, un tāpat arī citās atomu kodolu dabiskās norisēs, no daļiņām, kuras radušās, neitrīno saduroties ar elementu kodoliem Zemes atmosfērā vai Zemes garozā. So daļiņu ener­ģija svārstās no dažiem tūkstošiem līdz vairākiem bil­joniem elektronvoltu. Pateicoties Šigubova pētīju­miem, atklāta teorētiska iespēja radīt tā saucamo neitrīno lāzeru jeb nāzeru, kurš emitētu monohroma- tisku korpuskulāru starojumu. Iespējams, ka pēc šāda principa darbojas raidītājs, kas sūta uz Zemes uztvertos signālus. Pateicoties Hjusa, Laskaļjas un Džefrisa pētījumiem, radīta ierīce nolūkā reģistrēt neitrīno izstarojumu atsevišķas enerģētiskas frakci­jas; šīs ierīces, ko sauc par invertoriem jeb neitrīno pārveidotājiem, dibinātas uz Einšofa principa (tā saucamais pseidodaļiņu apmaiņas princips) un, izmantojot Siņicina—Mesbauera efektu, spēj izfil­trēt starojuma plūsmas kūļus ar precizitāti līdz 30 000 elektronvoltiem.
   Ilgāku laiku reģistrējot plūsmas kūļus ar zemu enerģētisku līmeni, 57 miljonu elektronvoltu joslā tika atklāts mākslīgas cilmes signāls, kas sastāv no vairāk nekā divi biljoni vienībām, pārskaitļojot tās binārā (divskaitļu) kodā, un tiek raidīts nemitīgi (bez pārtraukumiem). Šis signāls ar samērā plašu radi- antu, kas aptver visu Mazā Suņa alfas rajonu, kā arī tā apkaimi 1,5 grāda rādiusā, sniedz informā­ciju, kuras saturs un nolūks mums nav zināmi. Tā kā raidītāja kanāla redundance droši vien ir tuva nul­lei, signālu mēs uztveram kā troksni. Par to, ka šis troksnis ir signāls, liecina visas modulētās sekven­ces regulāra atkārtošanās ik pēc 416 stundām 11 minūtēm un 23 sekundēm ar precizitāti, kas vismaz līdzīga uz Zemes lietotās aparatūras selektivitātei.
   Lai šo signālu atklātu un reģistrētu kā mākslīgi radītu, jāizpilda sekojoši noteikumi: pirmkārt, neit­rīno korpuskulārais starojums jāuztver ar aparatūru, kuras selektivitātei jābūt vismaz 30 000 elektronvoltu, un tā jāpavērš pret Mazā Suņa radiantu, pieļaujot novirzi par 1,5 grādiem uz katru pusi no šā zvaig­znāja alfas. Otrkārt, no visa neitrīno starojuma kopuma jāizfiltrē tā debess segmenta josla, kas atro­das starp 56,8 un 57,2 miljoniem elektronvoltu. Un beidzot, treškārt, signāls jāuztver ilgāk nekā 416 stundas un 12 minūtes, bet pēc tam jāsalīdzina sekojošā starojuma sākums ar iepriekšējā sākumu. Ja tas netiks ievērots, uztvertajā signālā nebūs manāms nekas tāds, kas liecinātu, ka tas ir kaut kas vairāk nekā parasta (dabīga) trokšņa parādība. Vairāku iemeslu pēc Mazā Suņa zvaigznājs ir neitrīno astronomiem interesants apvidus. Tāpēc pir­mais noteikums var tikt izpildīts gandrīz visur, kur attiecīgu speciālistu rīcībā ir piemērota aparatūra. Starojuma joslas izfiltrējuma varbūtība ir jau mazāka, jo šajā apvidū tas aptver 34 maksimumus citos enerģijas paveidos (tik daudz līdz šim to atklāts). 57 miljonu elektronvoltu joslas maksimu­mam visā starojuma spektrā gan ir ķīļa veids un tas ir smailāks, tātad enerģētiski labāk koncentrēts nekā pārējie, kas radušies dabīgu procesu ceļā, taču pati par sevi tā vēl nav noteicoša iezīme, un šī īpatnība praktiski pamanāma tikai ex post[21], tas ir, ja zināms, ka signāls 57 miljonu elektronvoltu joslā ir mākslīgs un tāpēc tam pievērš speciālu uzmanību.
   Ja pieņemam, ka no četrdesmit pasaules observato­rijām, kuras apgādātas ar Laskaļjas—Džefrisa apara­tūru, vismaz 10 pastāvīgi novēro Mazā Suņa radiantu, tad varbūtība, ka viena no tām izfiltrēs šo signālu, aptuveni būs 1/3 (10:34) — caeteris paribus[22]. Tomēr 416 stundu ilgs nepārtraukts ierakstījums tiek uzskatīts par visai garu. Tādi ieraksti nav sastopami biežāk kā vienā no 9—10 pētījumu darbiem. Tāpēc ar saprātīgu aptuvenību nosakāms, ka šāda atklā­juma varbūtība izsakāma skaitļos 1 :30—40, un ar analoģisku varbūtību tās atkārtošanās sagaidāma ārpus Savienoto Valstu teritorijas.»
   Es nocitēju visu šo tekstu tāpēc, ka tas ir intere­sants arī savā otrā daļā. Tajā ietvertie varbūtības aplēsumi nav ņemami pārāk nopietni. Sos skaitļus zināmā mērā nosacījusi mazliet ciniskā Projekta vadības politika. Runa ir par to, ka vajadzēja radīt satraukumu «Sevišķi Svarīgu Personu» aprindās, jo varbūtība 1 :30 vispār neizskatās astronomiski nie­cīga, un tāpēc satrauktās iespaidīgās personas varēja ietekmēt Projektā ieguldāmo līdzekļu palielināšanu (visvairāk naudas — neskaitot skaitļojamās mašī­nas — bija nepieciešams ķīmiskās sintēzes automā­tiskajām ierīcēm).
   Lai ķertos pie «vēstījuma» atšifrēšanas darba, vaja­dzēja ar kaut ko sākt, un tieši tas bija visļaunākais. Nule minētā teikumā tautoloģija ir tikai šķietama. Vēsture pazīst neskaitāmu daudzumu domātāju, kuri bijuši pārliecināti, ka izziņas procesā patiešām var iziet no nulles un, pārvēršot saprātu par neaprakstītu papīra lapu, to aizpildīt ar vienu galīgu atrisinājumu. Sā aplamā iedoma devusi ierosmi apbrīnas cienīgiem pūliņiem. Taču šāds pasākums nav īstenojams. Nav iespējams kaut ko uzsākt, nepieņemot iepriekš noteik­tus postulātus, pie tam tas, vai mēs šo aktu apzinā­mies, nekādā mērā nemazina tā realitāti. Sie postu­lāti sakņojas jau pašā cilvēka bioloģiskajā konstitū­cijā un tāpat arī kultūras amalgamā, kas līdzīgi starpposmam atšķir organismus no apkārtējās vides un realizējas tikai tāpēc, ka eksistencei nepieciešamo izrīcību vide nenosaka kā kaut ko vienveidotu, bet gan atstāj organismiem izvēles brīvības plaisu, kas pietie­kami plaša tūkstošiem visdažādāko kultūru izvieto­šanai.
   Sākot darbu pie zvaigžņu koda, ievadpostulātu skaitu vajadzēja minimalizēt, taču pilnīgi bez tiem iztikt nevarēja. Ja tie bija aplami, veltīgs būtu arī viss darbs. Viens no šādiem postulātiem bija koda divskaitlīgums. Tas aptuveni atbilda reģistrētajam signālam, taču šādu izveidojumu zināmā mērā nosa­cīja arī pati ierakstes tehnika. Neapmierinādamies ar lentēs fiksēto signālu, fiziķi ilgi pētīja arī pašu neitrīno starojumu, kas bija «oriģināls», turpretim lentēs reģistrētais — tikai atspulgs. Beidzot viņi atzina, ka kods uzskatāms par bināru «saprātīgas aptuvenības» robežās. Šāds konstatējums saturēja apodiktiskus elementus, kas bija nenovēršami. Nākamā problēma bija — nosacīt, pie kādas signālu kategorijas «vēstījums» būtu pieskaitāms.
   Vadoties no mūsu zināšanu līmeņa, tas varēja būt vai nu «uzrakstīts» kaut kādā komunikablā, mūsējai līdzīgā valodā, kas operē ar nozīmes vienībām, vai arī sastāvēt no «modelējošiem» signāliem — līdzīgi televīzijai, vai, visbeidzot, ietvert «ražošanas recepti» jeb tādu operāciju kopumu, kuras nepieciešamas noteikta objekta izgatavošanai. Bet galu galā vēstī­jumā varēja būt ietilpināts šāda objekta, tātad kaut kādas «lietas» apraksts kodā, kurš nebūtu saistīts ar noteiktu kultūras paveidu, tas ir, dibinātos tikai uz zināmām, fizikālā ceļā atklājamām, matemātiska tipa pasaules konstantēm. Šo četru iespējamo koda kate­goriju atšķirība nav absolūta. Televīzijas attēls rodas, projicējot trīsdimensiju fenonfenus uz plaknes ar tādu laika selektivitāti, kas atbilst cilvēka acs un smadzeņu fizioloģiskajiem mehānismiem. Tas, ko mēs redzam uz ekrāna, nav saskatāms atsevišķiem evolucionārās attīstības pakāpē diezgan augstu stā­vošiem organismiem, piemēram, suns televīzijas attēlā (un tāpat arī fotogrāfijā) nepazīst suni. Tāpat nav novelkama krasa robeža starp «lietu» un «recepti» tās izgatavošanai. Olšūna reizē ir «lieta», materiāls objekts un tā organisma «ražošanas recepte», kurš no tās attīstīsies. Tādā kārtā attieksmes starp informācijas nesēju un pašu informāciju var būt visai daudzveidīgas un sarežģītas.
   Apzinādamies, cik trausla ir šāda klasifikācijas shēma, bet neatrazdami nekā labāka, Projekta darbi­nieki pamēģināja secīgi atmest tās mazāk iespējamos variantus. Relatīvi visvieglāk bija pārbaudāma «tele­vīzijas hipotēze». Savā laikā tā bija guvusi lielus panākumus un tika uzskatīta par visekonomiskāko. Tādēļ mēģināja zvaigžņu signālu dažādās kombinā­cijās noraidīt uz televizora kineskopu. Šajos mēģi­nājumos neatklājās ne mazākās, cilvēka acij kaut ko izsakošu attēlu pēdas, lai gan, no otras puses, neva­rēja sacīt, ka būtu radies «pilnīgs haoss». Uz balta fona parādījās melni traipi, kas palielinājās, pieauga, saplūda un izzuda, kopumā atgādinot «kūsāšanu». Kad signālu noraidīja tūkstoš reizes lēnāk, attēls izskatījās pēc baktēriju kolonijām to tapšanas, sav­starpējas saplūšanas un izšķīšanas stadijā. Acs uztvēra zināmu procesa ritmu un regulāritāti, kas gan neko neizsacīja.
   Tika izdarītas arī kontroles pārbaudes, ievadot televizorā neitrīno dabīgā trokšņa ierakstu. Tad radās bezveidīga, drebulīga mirgoņa, kurai nebija nekādu kondensācijas centru, visam saplūstot palsā vienvei­dībā. Varēja domāt, ka Sūtītājiem ir cita_ televīzijas sistēma — varbūt ne optiska, bet, piemēram, tāda, kas dibinās uz ožas vai kombinētām taustes un ožas sajūtām. Un tomēr, ja arī viņi būtu veidoti citādi nekā cilvēki, nevarēja būt nekādu šaubu, ka šīs būtnes ar savām zināšanām stāv tālu pāri mums, taču tādā gadījumā tām vajadzēja apzināties, ka vēstījuma izpratnes iespēju nedrīkstētu darīt atkarīgu no pieņē­muma, ka adresāts fizioloģiski ir identisks ar nosūtī­tāju.
   Tādējādi tika atmests arī otrs variants. Pirmais Projektam nesolīja nekādas sekmes, jo, kā jau minēju, bez vārdnīcas un sintakses patiesi «sveša» valoda nekādā ziņā nav atmināma. Palika vēl divi pārējie varianti. Tie tika apvienoti, jo (arī to es jau teicu) atšķirība starp «lietu» un «procesu» ir relatīva. Lai pašu darbu apjomu ietvertu īsos vārdos, sacīšu tikai, ka Projekts startēja tieši no šīm pozīcijām un guva zināmus panākumus, «materializēdams» nelielu «vēstījuma» daļu, tātad atsevišķus fragmentus it kā sekmīgi pārtulkodams, bet tad darbs apstājās un it kā sastinga.
   Uzdevums, kādu man izvirzīja, bija šāds: nosacīt, vai postulāts (vēstījums ' kā «lieta» un «process» reizē) ir pareizs. To darot, es nedrīkstēju dibināties uz rezultātiem, kādi bija gūti, pateicoties šim postulā­tam, jo tādā gadījumā es izdarītu loģisku kļūdu (loģiskais aplis). Tālab arī ne jau ļaunā nolūkā, bet gan lai pasargātu mani no vienpusīgas pie­ejas, sākumā man noklusēja visus sasniegumus. Tie taču zināmā mērā varēja būt arī «pārpratuma» rezultāts.
   Man nebija zināms pat tas, vai Projekta matemā­tiķi bija jau ķērušies pie man nospraustā uzdevuma. Es domāju, ka viņi droši vien bija mēģinājuši to darīt, un, zinādams, kur viņi cietuši fiasko, es varbūt būtu sev ietaupījis liekas pūles, taču Dilis, Rapaports un Beiloins bija atzinuši, ka visprātīgākais būs man neko nesacīt.
   Ar vārdu sakot, es biju izsaukts, lai glābtu planētas godu. Man vajadzēja pamatīgi sasprindzināt mate­mātisko muskulatūru, un — lai arī ne bez lampu drudža — es par to priecājos. Paskaidrojumi, pār­runas, zvaigžņu vēstījuma svinīga pasniegšana aiz­ņēma pusi dienas. «Lielais četrinieks» pēc tam pava­dīja mani uz viesnīcu, cits citu uzmanīdami, lai neviens man neizpļāpātu kaut ko tādu, ko pagaidām es nedrīkstēju zināt.
   Kopš tā brīža, kad es biju nolaidies uz jumta, visās tikšanās un sarunu reizēs mani nekad neatstāja sajūta, it kā es spēlētu zinātnieka lomu kādā sliktā filmā. So iespaidu vēl pastiprināja istaba, vai drīzāk apartaments, kurš man tika ierādīts. Neatceros, vai vēl kādu citu reizi manā rīcībā būtu bijis tik daudz nevajadzīgu lietu. Kabinetā atradās tādu izmēru rak­stāmgalds, it kā tas būtu domāts prezidentam, iepre­tim tam — divi televizori un radiouztvērējs. Atzveltņu krēsls bija regulējams, to paceļot, pavēršot uz jeb­kuru pusi vai arī nolaižot guļus, lai pēc prāta pūli­ņiem tajā varētu kādu brīdi saldi nosnausties. Tam blakus zem balta pārvalka slējās kaut kāds liels priekšmets. Sākumā nodomāju, ka tas ir mehānisms vingrošanai vai arī šūpuļzirgs (pat dzīvs zirgs šeit mani vairs nebūtu pārsteidzis), taču patiesībā tas bija pilnīgi jauns un ļoti labs kriotronu aritmometrs IBM, kurš man patiešām lieti noderēja. Cenzdamies pēc iespējas neatdalāmāk saistīt cilvēku ar mašīnu, IBM konstruktori tam lika rēķināt arī ar kājām. Mašīnai bija pedāļveida rezultators, un, to nospiezdams, es katrreiz neviļus gaidīju, ka iebraukšu sienā, tik līdzīgs tas bija automobiļa akseleratoram. Sienas skapī aiz rakstāmgalda es atradu diktafonu, rakstām­mašīnu, kā arī mazu bāru ar visai rūpīgi izvēlētiem dzērieniem.
   Bet visdīvainākā šeit bija bibliotēka. Tās iekārto­tājs acīmredzot bijis tajā nesatricināmajā pārliecībā, ka visdārgākā grāmata ir arī visvērtīgākā. Tad nu tur atradās enciklopēdijas, matemātikas un zinātņu vēstures sējumi — pat par maiju kosmogoniju. Ideāla kārtība šeit valdīja grāmatu grezno muguriņu un iesējumu nozarē, bet absolūta nejēdzība — tajās ie­spiesto tekstu izvēlē, tāpēc veselu gadu es nevienu vienīgu reizi netiku izmantojis savu bibliotēku. Skaisti iekārtota bija arī guļamistaba. Tur es atradu elektrisko termoforu, mājas aptieciņu un pat minia­tūru aparātu kurliem. Vēl šodien nezinu, vai tas bija joks vai arī pārpratums. Tas viss kopā strikti atbilda pavēlei, kura skanēja: «Iekārtot lielisku dzīvokli lie­liskam matemātiķim.» Pamanījis līdzās gultai uz gal­diņa bībeli, es nomierinājos — patiesi, par manu komfortu bija gādāts.
   Man svinīgi pasniegtā grāmata ar zvaigžņu kodu nebija diezcik interesanta — vismaz pirmo reizi to pārlasot. Tās sākums skanēja šādi: «00011010100011- 111001101111110001010010100.» Arī tālāk tā bija satura līdzīga. Vienīga papildu piebilde informēja, ka koda vienība droši vien sastāv no 9 elementārām zīmēm (vieniniekiem un nullēm).
   Iekārtojies savā jaunajā rezidencē, es sāku visu pārdomāt. Mana domu gaita bija aptuveni šāda. Kul­tūra ir reizē kaut kas nepieciešams un nejaušs, gluži kā ligzdas pūkojums ir patvērums no pasaules, maza antipasaule, kurai lielā devusi klusu, no vienaldzības izrietošu piekrišanu, jo pašā tajā nav rodama atbilde uz jautājumiem par labo un ļauno, skaisto un der­dzīgo, tiesībām un paražām. Kultūras radītā valoda ir tikpat kā ligzdas skelets, kas satur kopā visas pūkojuma daļas un apvieno tās pēc ligzdas iemīt­nieku izpratnes nepieciešamā veidā. Valoda ir ligzdas iemītnieku identitātes apliecinājums, tiem visiem ko­pējais saucējs, to vienveidības invariants, līdz ar to zaudēdama savu nozīmi tūlīt ārpus šīs delikātās konstrukcijas robežām.
   Sūtītājiem vajadzēja to apzināties. Mēs, Zemes iemītnieki, gaidījām, ka zvaigžņu signāla saturs būs matemātika. Kā zināms, šajā ziņā visai augstu tika vērtēti daudzinātie Pitagora trijstūri, un Eiklida ģeometrijai vajadzēja sveikt citas civilizācijas pāri
   telpas bezgalībai. Taču Sūtītāji izvēlējās citu ceļu — un es uzskatīju, ka viņi rīkojušies pareizi. Ar etnis­kās valodas palīdzību viņi nevarēja atrauties no savas planētas, jo ikviena valoda saaugusi ar savu lokālo substrātu. Bet matemātika savukārt ir pār­lieku radikāla atraušanās. Matemātika sarauj lokālās saites un ierobežojumus, kuri kļuvuši par zemiskuma un cildenuma normām, tā rodas tādas brīvības meklē­jumu rezultātā, kas atbrīvo absolūti no jebkuriem taustāmiem kritērijiem. Konstruktoru jaunveidošanas tieksmē, dzenoties pēc tā, lai nekad un nekur neviens šo aktivitāti nevarētu traucēt, ar matemātikas palī­dzību arī nekas par pasauli nav pasakāms, jo mate­mātiku tieši tāpēc sauc par tīru zinātni, ka tā attīrī­jusies no jebkādiem materiāliem uzsūbējumiem, un šī absolūtā tīrība tad nu arī ir tās nemirstība. Bet tieši tāpēc tā patvaļīgi spēj radīt visdažādākās pasaules, lai tikai tās nebūtu pretrunā cita ar citu. No neskaitāmā iespējamo matemātiku daudzuma mēs esam izvēlējušies vienu, un to nosacījusi mūsu vēs­ture ar savām vienreizējām un neatgriezeniskajām peripetijām.
   Ar matemātikas palīdzību iespējams vienīgi pazi­ņot, ka tu esi, ka tu eksistē. Ja tālumā grib panākt ko efektīvāku, nepieciešama kļūst ražošanas receptes pārraide. Taču šādas receptes pamats ir tehnoloģija, bet tehnoloģija ir nepastāvīgs, mainīgs stāvoklis, pār­eja no vienām izejvielām un to apstrādes veidiem uz citiem. Tātad «lietas» apraksts? Bet arī lietu var aprakstīt neskaitāmi dažādos veidos. Tas bija strup­ceļš.
   273
   Man miera nedeva viens apstāklis. Zvaigžņu kods tika pārraidīts nepārtraukti, nemitīgi atkārtojoties, un tas bija grūti izskaidrojams, jo kavēja taču to pazīt tieši kā signālu. Nelaimīgais Lazerovics nemaz nebija tāds bezprātis: periodiskā klusuma zonas
   18 - 1215
   patiesi šķita vajadzīgas, pat vēl vairāk — nepiecieša­mas kā norāde uz signāla mākslīgo cilmi. Klusuma zonas būtu piesaistījušas jebkura novērotāja uzma­nību. Bet kāpēc Sūtītāji nebija tā rīkojušies? Es neva­rēju atrauties no šā jautājuma. Pamēģināju to apgriezt otrādi — paužu trūkums šķita tādas infor­mācijas trūkums, kas norādītu uz starojuma saprā­tīgo cilmi. Bet ja nu tieši tā būtu papildu informācija? Ko tā varētu nozīmēt? To, ka vēstījuma «sākumam» un «beigām» nav būtiskas nozīmes. Ka tas izlasāms, sākot ar jebkuru vietu.
   Šī koncepcija mani aizrāva. Tagad es labi sapratu, kāpēc mani draugi tik ļoti piesargājās, lai tikai man nekļūtu zināms, kādā veidā viņi sākuši uzbrukumu «vēstījumam». Saskaņā ar viņu plānu mani nekas nedrīkstēja ietekmēt. .Man vajadzēja vienlaicīgi, tā sakot, uzsākt cīņu divās frontēs: tiesa, galvenais «pretinieks», kura motīvus es mēģināju uzminēt,-bija nezināmais sūtītājs, bet tajā pašā laikā es nevarēju — jebkurā pieņēmumu posmā — nedomāt arī par to, vai pārējie Projekta matemātiķi gājuši tādu pašu ceļu kādu es. Par viņu darbu man bija zināms vienīgi tas, ka kolēģiem nebija izdevies gūt definitīvus rezultā­tus ne tikai tajā ziņā, ka viņi nebija līdz galam atšif­rējuši «vēstījumu», bet arī tajā, ka viņi nebija droši pārliecināti un līdz ar to nebija arī pierādījuši sava izejas punkta pareizību, proti, ka «vēstījums» pieder pie tās informācijas kategorijas, kas tika pieņemta postulātā: «Lieta — process».
   Tāpat kā mani priekšgājēji, es uzskatīju, ka kods ir pārlieku lakonisks. Tam taču varēja būt ievaddaļa, kas ar vienkāršām attieksmēm norādītu, kā tas īsti izlasāms. Tā vismaz man likās. Tomēr lakonisms nav kodam objektīvi piemītoša īpašība, bet tas ir atkarīgs no saņēmēja zināšanu apjoma vai, pareizāk sakot, — no atšķirībām to zināšanu līmenī, kādas ir sūtītājam,
   no vienas puses, un saņēmējam, no otras. Vienu un to pašu informāciju viens saņēmējs atzīst par pietie­kamu, bet otrs — par pārāk «lakonisku». Ikviens, pat visvienkāršākais objekts satur potenciāli bezgalīgu informācijas daudzumu. Tādēļ, lai cik lielā mērā mēs arī detalizētu nosūtāmo aprakstu, vieniem tas allaž būs pārlieku precīzs, bet citiem — pārāk fragmen­tārs. Grūtības, ar kādām mēs sadūrāmies, liecināja, ka sūtītājs acīmredzot griezies pie tādiem saņēmē­jiem, kuri savā attīstībā aizgājuši daudz tālāk nekā cilvēki noteiktajā vēstures momentā.
   18*
   275
   No objekta atrauta informācija ne tikai nav izsme­ļoša. Tā allaž ir savdabīgs vispārinājums. Izvēlēto objektu tā nespēj aptvert pilnā apjomā. Ikdienas dzīvē mēs to nepamanām, jo informācijas pasniegumā šīs neprecizitātes ir visai niecīgas. Kaut kas līdzīgs notiek arī zinātnē. Lai gan mums ir zināms, ka ātrumi aritmētiski nav summējami, mēs nepielietojam rela­tivitātes teorijas nosacīto koriģējumu, kad mums jāsummē kuģa ātrums ar ātrumu, kādu attīsta pa tā klāju braucošs automobilis, tāpēc ka šis koriģējums attiecībā uz ātrumiem, kuri daudz mazāki par gais­mas ātrumu, ir tik niecīgs, ka tam nav nekādas nozī­mes. Pastāv arī šim relativitātes teorijas efektam atbilstošs informācijas ekvivalents: jēdziens «dzī­vība» diviem biologiem, no kuriem viens dzīvo Havaju salās, bet otrs Norvēģijā, praktiski ir identisks. Taču starp atsevišķām civilizācijām plešas tāds neaptve­rams bezdibenis, ka daudzu jo daudzu jēdzienu šķie­tamai identitātei jāizļogas. Protams, ja Sūtītāji par sākotnējiem objektiem būtu izvēlējušies debess ķer­meņus, šādu grūtību nebūtu. Bet ja nu viņu izejas punkts ir atomu pasaule? Atomi kā «lietas» lielā mērā ir atkarīgi no mūsu zināšanām par tiem. Pirms astoņ­desmit gadiem atoms bija «ļoti līdzīgs» mazai sau­les sistēmai. Šodien tādas līdzības vairs nav.
   Pieņemsim, ka mums atsūta sešstūri. To varam uzskatīt gan par ķīmiskās formulas, gan par bišu šūnas, gan par kādas celtnes shēmu. Taču atrodams neskaitāms daudzums visdažādāko priekšmetu, kuri atbilst šai ģeometriskai informācijai. Nosacīt, ko īsti domājis Sūtītājs, iespējams tikai pēc tam, kad precī­zāk noskaidrots veidojuma materiāls. Ja pieņemsim, ka šajā gadījumā tie ir ķieģeļi, tad atrisinājumu paveids gan samazinātos, taču tas vēl aizvien būs bezgalīgas jaudas kopojums, jo iespējams taču uzcelt neskaitāmu daudzumu sešstūra celtņu. Atsūtīto plānu tādā gadījumā vajadzētu papildināt ar precīziem izmēru rādītājiem. Tomēr pastāv būvmateriāls, kura elementi paši nosaka attiecīgos izmērus. Un tie ir atomi. Apvienojot atomus, nav iespējams patvaļīgi tos satuvināt vai attālināt. Tādēļ, ja man būtu dots tikai sešstūris, es secinātu, ka Sūtītājs domājis no sešiem atomiem vai atomu grupām veidotu ķīmiska savienojuma molekulu. Šāds konstatējums jau ļoti nopietni ierobežotu tālāko meklējumu lauku.
   Pieņemsim, es sev teicu, ka «vēstījums» ir lietas apraksts, turklāt molekulārā līmenī. Pamatkoncepci­jas būtība dibinājās uz atziņu, ka «vēstījumam» nav ne sākuma, ne gala, tātad tas ir ciklisks. Tāds varēja būt attiecīga veida objekts vai process. Atšķirība starp vienu un otru, kā jau tiku minējis, ir atkarīga no vērojuma mēroga. Ja mēs dzīvotu biljons reižu lēnāk un tikpat daudz reižu ilgāk, ja sekunde šādā eksistences formā līdzinātos veselam gadsimtam, tad planētas kontinentus mēs droši vien uzskatītu par procesiem, jo paši ar savām acīm redzētu to nemitī­gās izmaiņas, un kontinenti mums liktos ne mazāk dinamiski kā ūdenskritumi vai jūras straumes. Tur­pretim, ja mēs dzīvotu biljons reižu ātrāk, ūdenskri­tums mums liktos lieta, kaut kas augstākā mērā nekustīgs un nemainīgs. Tātad nebija ko lauzīt galvu par atšķirību starp «lietu» un «procesu». Galvenais tagad jau bija pierādīt, bet nevis vienkārši noģist, ka «vēstījums» ir «aplis», tāpat kā apļveidīga ir benzola molekulas struktūrformula. Ja negribam pārraidīt šīs molekulas attēlu uz plaknes, bet vēlamies to kodēt lineārā veidā, virknējot signālus citu aiz cita, tad nekādas nozīmes nav tā benzola apļa vietai, no kuras mēs sāktu savu aprakstu. Jebkura no tām būtu vie­nādi laba.
   Izejot no šādām pozīcijām, es ķēros pie problēmas pārtulkošanas matemātikas valodā. To, ko esmu paveicis, es nepratīšu uzskatāmi izklāstīt, jo ikdienas valodai trūkst atbilstošu jēdzienu un vārdu. Varu tikai vispārējās līnijās paskaidrot, ka es pētīju «vēs­tījuma» tīri formālās īpašības kā matemātiski inter­pretējamu objektu, meklējot tādas šā objekta iezīmes, kuras ietilpst topoloģiskās un grupu algebras inte­rešu sfērā. Šajā nolūkā es pielietoju pārveidojumu grupu transformāciju, kura dod tā saucamās infra- grupas jeb Hogarta grupas (šajā vārdā tās nosauk­tas tāpēc, ka es pirmais tās atklāju). Ja gala iznā­kumā es būtu ieguvis «atklātās» struktūras, tas vēl neko nebūtu nozīmējis, jo manā darbā varēja ievies­ties aplamu postulātu radītās kļūdas (tāds postulāts, piemēram, varēja būt pieņēmums par koda zīmju skaitu viena «vēstījuma» izteiksmes vienībā). Bet notika citādi. «Vēstījums» lieliski noslēdzās kā no pārējās pasaules norobežots priekšmets vai kā cik­lisks process (precīzāk izsakoties, kā šādas lietas APRAKSTS jeb MODELIS).
   Trīs dienas man pagaja, sastadot programmu skait­ļošanas mašīnām, bet ceturtajā tās sniedza atrisinā­jumu. Rezultāts bija tāds, ka «kaut kas kaut kādā veidā noslēdzas». Šis «kaut kas» bija zvaigžņu «vēs­tījums» visā savu zīmju savstarpējo attieksmju kopumā, bet attiecībā uz problēmu, «kādā veidā» notiek noslēgšanās, es varēju izvirzīt tikai minēju- mus, jo mans pierādījums bija netiešs. Tas pierādīja vienīgi to, ka «aprakstījumam pakļautā lieta» ir «topoloģiski nenoslēgta». Viennozīmīgi nosacīt «noslēgšanās veidu» ar pielietotajiem matemātiska­jiem līdzekļiem es tomēr nespēju, jo šāds uzdevums bija par vairākām pakāpēm grūtāks nekā manis paveiktais. Tātad pierādījums izrādījās tik vispārējs, ka kļuva jau par — vispārējību. Tomēr ne jau kuram katram tekstam būtu piemitušas šādas īpatnības. Pie­mēram, simfonijas partitūra, lineāri pārkodēts televī­zijas attēls vai parasts valodas teksts (romāns, filo­zofisks traktāts) šādā veidā nenoslēdzas. Toties gan noslēgtos ģeometriska ķermeņa apraksts, kā arī tik komplicēts priekšmets kā genotips vai dzīvs orga­nisms. Tiesa, genotips noslēdzas citādi nekā ģeomet­risks ķermenis, taču, sīkāk ielaižoties šo atšķirību pārspriedumos, es lasītāju drīzāk samulsinātu, nekā viņam izskaidrotu, ko tad es īsti biju izdarījis ar «vēstījumu».
   Man šeit tikai jāpasvītro, ka no tā «jēgas» apjaus­mas vai, izsakoties ikdienišķākā valodā, no jebkādas skaidrības, par ko īsti tur «runāts», es biju tikpat tālu kā pirms sava darba uzsākšanas. No «vēstījuma» īpatnību bezgalīgā skaita es biju uzzinājis, un tur­klāt vēl netieši, tikai vienu, zināmā mērā ar tā kopuma struktūras savdabību saistītu kvalitāti. Tā kā man šeit tik labi bija veicies, es vēlāk mēģināju pie­vērsties arī «otram uzdevumam» — vienveidīgi nosa­cīt «vēstījuma» struktūru tās «noslēgtībā», taču, dar­bodamies Projekta ietvaros, es šajā ziņā neguvu nekā­dus panākumus. Trīs gadus vēlāk, kad no Projekta jau biju aizgājis, es no jauna atsāku savus pūliņus, jo šā problēma līdzīgi rēgam vajāja mani, bet mans vienīgais guvums bija pierādījums, ka ar topoloģis- kās un transformācijas algebras aparāta palīdzību šis uzdevums NAV atrisināms. Ķeroties pie darba, es, protams, to nevarēju zināt. Lai nu kā, man tomēr izdevās iegūt svarīgu argumentu, kas apstiprināja, ka mēs patiešām esam no Kosmosa saņēmuši kaut ko tādu, kam piemīt tik liela koncentrētības, saliedētības un viengabalainības nosacīta «noslēgtības» pakāpe, ka tam jau pierakstāmas «objekta» iezīmes (tas ir, objekta aprakstījums, jo es šeit izsakos saīsināti).
   Ziņodams par savu darbu, es biju diezgan nobažī­jies. Taču izrādījās, ka manis paveiktais nevienam nebija pat ne prātā nācis, tāpēc ka jau sākotnējo dis­kusiju laikā bija uzvarējusi koncepcija, pēc kuras vēs-' tījumam vajadzēja būt algoritmam (matemātiskā nozīmē), tātad noteiktai vispārrekurentai funkcijai, un ar šīs funkcijas vērtības meklēšanu tad nu arī bija noslogotas visas skaitļojamās mašīnas. Tas bija saprātīgi tādā nozīmē, ka, ja izdotos šo uzdevumu atrisināt, tas sniegtu informāciju, kas noderētu jau kā ceļa rādītājs uz tālākiem iztulkošanas darba pos­miem. Tomēr «vēstījuma» algoritma pakāpe bija tik komplicēta, ka uzdevumu atrisināt neizdevās. Toties vēstules cikliskums gan bija ticis pamanīts, taču tam nepiešķīra būtisku nozīmi, jo šāds ceļš — toreizējā lielo sākotnējo cerību laikā — nesolīja ātras un reizē nozīmīgas sekmes. Bet vēlāk visi jau tā bija iestiguši algoritma koncepcijā, ka nespēja no tās vairs atbrī­voties.
   Varētu likties, ka pašā sākumā esmu guvis visai nozīmīgus panākumus. Biju pierādījis, ka «vēstījums» ir cikliskas parādības aprakstījums, un, tā kā visi empīriskie pētījumi gāja tajā pašā virzienā, es tiem it kā biju devis matemātisku svētību, sniegdams garantiju, ka tie ir uz pareiza ceļa. Tādā veidā es samierināju divas ķildīgas nometnes, jo starp mate­mātiķiem informacionistiem, no vienas puses,_ un praktiķiem — no otras, bija radušās aizvien lielākas nesaskaņas, kas beidzot pieņēma tādu asumu, ka abas puses griezās pie manis. Tikai nākotne parādīja, cik maz es biju paveicis, gūdams uzvaru cīniņā tikai ar vienu sāncensi, tepat zemes virsū.
   7.
   Ja pavaicātu dabaszinātniekam, ar ko viņam aso­ciējas apļa procesa jēdziens, viņš droši vien atbildētu, ka ar dzīvību. Doma, ka mums atsūtīts kaut kāda dzīvības paveida apraksts un mēs spēsim to rekons­truēt, šķita reizē šokējoša — un pievilcīga. Divus mēnešus pēc izklāstītajiem notikumiem es Projektā skaitījos tā kā māceklis, kurš pēc kārtas iepazinās ar to, ko gada laikā bija paveikušas visas operatīvās grupas jeb — kā tās vēl dēvēja — «triecienvienī- bas». Tādu bija daudz — bioķīmijas, biofizikas, cieto ķermeņu fiziķu grupas, kuras vēlāk daļēji apvienoja (Projekta organizatoriskā struktūra tā darbības laikā kļuva arvien komplicētāka, un dažreiz jau bija dzir­dami spriedumi, ka tā ir vēl sarežģītāka par pašu «vēstījumu») sintēzes laboratorijā.
   Teorētiskā kopa, kuras sastāvā bija informacionisti, lingvisti, matemātiķi un teorētiskās fizikas pārstāvji, darbojās neatkarīgi no iepriekšējām grupām. Visus pētījumu rezultātus konfrontēja visaugstākajā līmenī — Zinātniskajā Padomē, kuras sēdēs piedalī­jās grupu koordinatori, kā arī «lielais četrinieks», kas pēc manas ierašanās kļuva par «piecnieku».
   Kad es šeit nokļuvu, Projektam bija divi konkrēti materiāli sasniegumi, ko gan patiesībā varēja uzska­tīt par vienu un to pašu, lai gan tie bija savstarpēji neatkarīgi atkārtoti biofizikas un bioķīmijas grupās. Tajās abās bija radīta — vispirms uz papīra, parei­zāk sakot, skaitļojamās mašīnas atmiņā — vēstījumā «izlasīta» viela, minētās autarķijas pēc tai dodot arī divus nosaukumus: vienā gadījumā — «Varžu kur­kuļi», otrā — «Mušu pavēlnieks».
   Šāda pūliņu dublēšana varēja likties tīrā izšķēr­dība, taču tai bija arī savas labās puses: ja divi cil­vēki, savstarpēji nesazinoties, vienādi pārtulko noslē­pumainu tekstu, tad jāsecina, ka viņi patiešām piekļu- vuši tā invariantai būtībai, ka viņu atklājums ir dotajā parādībā objektīvi ietverts un nav kaut kādu iepriekšēju pieņēmumu rezultāts. Tiesa gan, arī šādu atklājumu varētu atzīt par diskutējamu. Diviem muhamedāņiem atšķirībā no visiem pārējiem vieni un tie paši nelieli evaņģēlija fragmenti liksies «pareizi». Ja cilvēku iepriekšējais ieprogrammējums ir identisks, sakritīgi var būt arī viņu meklējumi, lai arī viņi iepriekš savā starpā nebūtu sazinājušies, jo zinātnes sasniegumiem — noteiktā vēstures posmā — novelk robežas vispārējais zināšanu līmenis. Tāpēc, piemēram, tik līdzīgas un tajā pašā laikā savstarpēji neatkarīgas bija atomistiskās atziņas, pie kurām nonāca fiziķi kā Austrumos, tā Rietumos, un tāpēc arī nebija iespējams, ka vieni atklātu lāzera principu tā, lai otri par to neko nezinātu. Tātad līdzīgas sakritī­bas izziņas nozīmē nevajadzētu novērtēt pārāk augstu.
   Varžu kurkuļi — tādu nosaukumu atklātai sub­stancei deva bioķīmiķi — bija vienos apstākļos pus- šķidra, citos — recekļveidīga viela; istabas tempera­tūrā un pie normāla spiediena nelielā daudzumā tā izskatījās kā spīdīgs, lipīgs šķidrums, kurš patiešām atgādināja gļotainā apvalkā ietvertas varžu oliņas, un tāpēc tai arī bija dots šāds nosaukums. Biofiziķi uzreiz bija radījuši kādu hektolitru šīs pseidoplaz- mas, kurai — atšķirībā no Varžu kurkuļiem — bez­gaisa telpā piemita dažas citas īpašības un sakarā ar kādu dīvainu efektu tā tika nosaukta dēmoniskākā vārdā.
   Šīs vielas struktūrā nozīmīga loma bija ogleklim, bet tāpat arī silīcijam un dažiem smagajiem elemen­tiem, kuri uz Zemes sastopamajos organismos prak­tiski nav atrodami. Tā reaģēja uz zināmiem kairinā­jumiem un ražoja enerģiju, izstarodama to siltuma veidā, bet sveša tai bija vielmaiņa, šā vārda bioloģis­kajā nozīmē. Sākumā likās, ka šeit atklāta — neiespē­jamā un tomēr realizētā — perpetuum mobile, tiesa gan, koloīda, bet nevis «mašīnas» veidā. Tā kā tas grāva termodinamikas svētos pamatus, šī parādība tika rūpīgi pārbaudīta. Galu galā kodolfiziķi noskaid­roja, ka enerģiju šāda veida norisēm — tās bija uzskatāmas par savdabīgu «cirka triku», īpatnējām akrobātiskām izdarībām, ar kurām uzstājās izolētā stāvoklī esošas nepastāvīgas gigantiskas moleku­las, — dīvainā substance iegūst no «auksta tipa» kodolreakcijām. Šis process sākās, sasniedzot zināmu masas daudzumu, ko sauc par kritisko, un būtiska nozīme šeit bija ne tikai vielas daudzumam, bet arī tās konfigurācijai.
   Atklāt šīs reakcijas bija ārkārtīgi grūti, jo visa tajās izdalītā enerģija, kā radiācijas, tā kodoldrupaču kinētiskā enerģija, tika bez atlikuma absorbēta un izmantota «pašu vajadzībām». Uz speciālistiem šis atklājums atstāja taisni satriecošu iespaidu. Būtībā atomu kodoli visos zemes virsū sastopamos organis­mos ir «svešķermeņi» vai vismaz neitrāli. Dzīvības procesi nekad nesniedzas līdz tajos ietvertajām ener­ģētiskajām iespējām un neprot izmantot milzīgo, tur akumulēto spēku — dzīva organisma audos atomi patiesībā ir tikai elektronu pārvalki, jo vienīgi tie pie­dalās bioloģiskās (ķīmiskās) reakcijās. Tieši tāpēc radioktīvie atomi, iekļūdami organismā kopā ar ūdeni, barību vai gaisu, uzskatāmi par «iebrucējiem», kas tikai ārēji (tas ir, ar elektronu pārvalkiem) «nomaskējušies» un, tādā kārtā «izlikdamies» par parastām, normālām, neradioaktīvām daļiņām, pie­viļ pret šādām atšķirībām nejūtīgos dzīvos audus. Ikviens šāds «sprādziens», katrs šāda nelūgta ciemiņa kodolsabrukums dzīvajai šūniņai ir mikroskopiska katastrofa, kas allaž kaitīga, lai arī nenozīmīgā mērā.
   Bet Varžu kurkuļi nevarēja iztikt bez tādiem pro­cesiem, kas bija tai barības un gaisa vietā, jo citu enerģijas avotu šai substancei nevajadzēja, un tie bija pat neizmantojami. Varžu kurkuļi kļuva par pamatu milzīgam hipotēžu blāķim, īstam hipotēžu Bābeles tornim, jo diemžēl tik lielā mērā tās atšķīrās cita no citas.
   Saskaņā ar vienkāršākajām no tām Varžu kurkuļi bija protoplazma, no kuras veidoti zvaigžņu koda sū­tītāji. Kā jau minēju, tās ražošanai tika izmantota tikai niecīga koda informācijas daļiņa, kas droši vien nepārsniedza 3—4% no atsūtītā daudzuma, — tā, kuru bija izdevies «pārtulkot» sintēzes operāciju valodā. Sā uzskata piekritēji uzskatīja, ka viss kods ir viena Sūtītāja apraksts un, ja to izdotos realizēt visā pil­nībā, tad mūsu priekšā nostātos galaktiskās civilizā­cijas dzīvs un saprātīgs vienpatnis, kurš pārtelegra- fēts uz Zemi ar neitrīno starojuma palīdzību.
   Saskaņā ar citiem, līdzīgiem pieņēmumiem mums no zvaigznēm atsūtīts nevis nobrieduša organisma «atomisks rasējums», bet kaut kas līdzīgs embrionam, oliņai vai auglim, kurš spēj attīstīties. Tas varēja būt arī iedzimtības ziņā attiecīgi ieprogrammēts auglis, un, ja to uz Zemes materializētu, tas varētu izrādīties cilvēkiem tikpat kompetents partneris kā pirmā varianta jau nobriedusī būtne.
   Netrūka arī radikāli atšķirīgu koncepciju. Saskaņā ar kādas citas grupas vai arī «ģimenes» (katras kopas hipotēzes saistīja savdabīga radniecība) uzska­tiem kodā nav aprakstīta «būtne», bet gan «informā­cijas mašīna», tātad sava veida instruments, bet ne sūtītājas rases pārstāvis. Vieni domāja, ka šāda mašīna būs kaut kas līdzīgs no Varžu kurkuļiem izveidotai bibliotēkai vai arī «plazmas atmiņas rezer­vuāram», kurš, starp citu, spētu mums paziņot tajā ietverto saturu un pat uzsākt šajā sakarā «diskusiju». Citi to uzskatīja drīzāk par analogā, diskrētā vai jauktā tipa «plazmatiskām smadzenēm», kuras nespēs atbildēt uz jautājumiem, kas attiektos uz Sūtī­tājiem, bet uzskatāmas par savdabīgu «tehnoloģisku velti», tātad ar koda palīdzību viena civilizācija — pāri izplatījuma bezgalībai — otrai civilizācijai būtu uzdāvinājusi savu visperfektāko informācijas pārvei­des instrumentu.
   Visām šīm hipotēzēm savukārt bija vēl «melnās» jeb «dēmoniskās» versijas, kuru sākums meklējams — kā daži mēdza izteikties — pārāk aizrautīgā zināt­niski fantastiskās literatūras lasīšanā. Saņemtais sūtījums, vai nu tas būtu «būtne», «auglis» vai «mašīna», saskaņā ar šiem minējumiem pēc materiali- zēšanās centīsies sagrābt Zemi savā varā. Taču šo ticējumu ielokā savukārt pastāvēja vēl atsevišķs novirziens — vieni «Zemes sagrābšanas» teorijas pie­kritēji uzskatīja, ka runa ir par Galaktikā izplānotu «invāzijas aktu», toties citi bija tajā pārliecībā, ka runa ir par «kosmiskās labvēlības aktu», jo augstā­kas civilizācijas šādā kārtā uzņemoties sniegt aku­šiera palīdzību zemākajām, lai atvieglotu «pilnīgā­kas» sabiedriskas struktūras dzemdības nevis savā, bet attiecīgas lokālas civilizācijas interesēs.
   Es visas šīs hipotēzes (to bija vēl vairāk) uzskatīju ne tikai par aplamām, bet arī par absurdām. Pēc ma­nām domām, zvaigžņu kods neapzīmēja ne «plazmas smadzenes», ne «informācijas mašīnu», ne «orga­nismu», ne «dīgli», jo tajā ietvertais objekts vispār nefigurē mūsu jēdzienu kategorijās un tas drīzāk pie­līdzināms australopitekam nosūtītam baznīcas plā­nam vai neandertālietim pasniegtai bibliotēkai. Es biju pārliecināts, ka kods nav domāts civilizācijai, kas atrodas uz tik zemas attīstības pakāpes kā mūsējā, un tāpēc mēs nespēsim neko jēdzīgu ar to iesākt.
   Sā iemesla pēc mani dēvēja par nihilistu, un Vil­helms Inijs saviem priekšniekiem ziņoja, ka es Pro­jektu sabotējot — tas man kļuva zināms, lai gan manā rīcībā nebija nekāda noklausīšanās tīkla.
   Biju gandrīz jau kādu mēnesi šeit nostrādājis, kad, pateicoties biologu grupas darbiem, mums viss parā­dījās pilnīgi jaunā gaismā. Projektā bija iekārtota tā sauktā Mazā Suņa Grāmata, kurā katrs varēja ierakstīt savus postulātus, citu hipotēžu kritiku, paša projektus, ieceres vai pētījumu rezultātus. Biologu sniegums tajā ieņēma goda vietu, var būt pat pašu centrālo posteni. Romnijam bija radusies ideja veikt tāda rakstura eksperimentus, kas pilnīgi atšķīrās no tiem, kuri bija saistījuši viņa kolēģu vērību. Romnijs (neskaitot Reinhornu) Projektā bija viens no nedau­dzajiem vecākās paaudzes zinātniekiem. Kurš nav lasījis viņa «Cilvēka izcelšanos», tas neko no evolū­cijas neatskārst. Viņš meklēja saprāta cēloņus — un atrada tos tādās nejaušībās, kuras, savas norises laikā būdamas neitrālas, vēlāk, atpakaļ pavērstas, refleksijas gaismā iegūst ironisku nozīmi, jo, piemē­ram, kanibālisms izrādās par saprāta attīstības vei­cinātāju, apledojuma draudi — par pirmkultūras priekšnosacījumu, kaulu apskrimšana — par darba rīku izgudrošanas stimulētāju, bet no zivīm un rāpu­ļiem mantotais dzimumorgānu apvienojums ar eks- krementālajiem — par topogrāfisku skeletu ne tikai erotikai, bet arī dažādām metafiziskām konstrukci­jām, kuras no šā fakta vai nu riebumā novērsušās, vai arī to pacēlušas dievišķīgos augstumos. Romnijs no evolūcijas līkloču ceļiem atvedināja tās diženumu un zemiskumu, parādīdams, kā nejaušību secība savās novirzēs kļūst par dabas likumu. Tomēr visvai­rāk pārsteidz līdzjūtība, kas caurstrāvo šo grāmatu, tieši — expressis verbis[23] — nekur neizpauzdamās.
   Es nezinu, kādā ceļā Romnijs nonāca pie savas lie­lās idejas. Uz jautājumiem par to viņš atbildēja tikai ar nesaprotamu burkšķēšanu. Viņa grupa nenodarbo­jās ar lentēs ierakstīto «vēstījumu», bet gan ar pašu «oriģinālu», tas ir, ar neitrīno izstarojumu, kas nemi­tīgi plūst no debesīm. Es uzskatu par iespējamu, ka Romnijs sāka interesēties, kāpēc Sūtītājs par infor­mācijas nesēju izvēlējies tieši neitrīno plūsmu. Kā jau minēju, pastāv dabisks, no zvaigznēm nākošs neitrīno izstarojums. Tas, kurš, pateicoties atbilstošai modu- lācijai, satur «vēstījumu», ir tikai šaura šīs kopējās plūsmas josliņa. Romnijs droši vien būs gribējis izdi­bināt, vai šo joslu (tā atbilst «viļņu garuma» jēdzie­nam radiotehnikā) Sūtītāji izvēlējušies nejauši, vai arī viņu izvēles pamatā bijuši kādi speciāli apsvē­rumi. Tāpēc Romnijs bija ieplānojis veselu eksperi­mentu sēriju, kuros neskaitāmi daudz vielu pakļāva gan parastā zvaigžņu neitrīno starojuma, gan «vēstī­juma» staru plūsmas iedarbei. Viņš varēja to darīt, pateicoties tam, ka tālredzīgais Beiloins jo dziļi bija iegrūdis roku valsts kasē un nodrošinājis Projektu ar veselu komplektu augstas selektivitātes neitrīno invertoriem. Turklāt no debesīm plūstošais starojums tika pastiprināts vairāk simtiem miljonu reižu. Šim nolūkam fiziķi bija radījuši atbilstošus amplifikato- rus.
   Neitrīno ir elementārdaļiņas, kurām piemīt vislie­lākās caurspiešanās spējas. Visas, bet jo sevišķi daļi­ņas ar mazu enerģētisku lādiņu, vienādi viegli pārvar kā galaktiskos izplatījumus, tā neskaitāmus materiā­lus ķermeņus, planētas un zvaigznes, jo matērija tām ir nesalīdzināmi rēnāka nekā stikls gaismai. Varēja likties, ka eksperimenti nedos nekādus ievērības cie­nīgus rezultātus. Taču notika citādi.
   Kamerās, kas bija ierīkotas četrdesmit metru dziļās šahtās (eksperimentos ar neitrīno daļiņām tas ir ļoti neliels dziļums), tika uzstādīti ar invertoriem savie­noti gigantiski pastiprinātāji. Arvien spēcīgāk kon­centrēta neitrīno plūsma, kuru izstaroja metāla stie­nītis zīmuļa resnumā, traucās pret dažādām šķidrām, cietām un gāzveida vielām, kas bija izvietotas tās ceļā. Pirmā eksperimentu sērija, šādā veidā apsta­rojot visdažādākās vielas ar debesu dabisko staro­jumu, kā jau varēja sagaidīt, nedeva nekādus intere­santākus rezultātus.
   Toties tam neitrīno staru kūlim, kurš bija «vēstī­juma» nesējs, piemita apbrīnojamas īpašības. No divām lielmolekulāru šķīdumu grupām ķīmiski izturī­gāka izrādījās tā, kas bija tikusi apstarota. Atgādinu, ka parastajam neitrīno «troksnim» tādas iedar- bes nebija. Tā piemita tikai ar informāciju modulēta­jai plūsmai. Likās, ka šie neitrīno, kas līdzīgi nere­dzamām lietus šaltīm visu caurstrāvoja, stājās kaut kādās — mums neizprotamās un nezināmās — attiek­smēs ar koloīdu molekulām un tādā kārtā padarīja tās nejūtīgas pret tādiem faktoriem, kuru iedarbes rezultātā to lielās molekulas normālos apstākļos izira, it kā atmiekšķēdamās un pārraudamas savas ķīmiskās saiknes. Varēja domāt, ka šis neitrīno sta­rojums «ņem savā aizbildniecībā» noteikta veida lie­lās molekulas; it kā ūdens vidē, kurā izšķīdināts zināms daudzums specifisku vielu, tas veicinātu tādu atomu konfigurāciju rašanos, kuras veido dzīvības ķīmisko skeletu.
   Neitrīno plūsma, ar kuru pie mums atnāca «vēstī­jums», bija pārāk izretināta, lai šāds efekts būtu atklājams tieši. Tikai vairāki simti miljoni reižu liels pastiprinājums ļāva pamanīt šo efektu — nedēļām ilgi apstarotos šķīdumos. Taču no tā izrietēja secinā­jums, ka šim starojumam arī nepastiprinātā veidā piemīt «dzīvību veicinoša» iedarbe, tikai tā izpaužas nevis nedēļās, bet gan gadu simt tūkstošos vai, vis­drīzāk, miljonos gadu skaitāmos laika posmos. Jau aizvēsturiskā pagātnē šie visu caurstrāvojošie «nokrišņi» bija veicinājuši, kaut arī visai niecīgā mērā, dzīvības rašanās iespējas okeānos, zināmus makromolekulu tipus apjožot it kā ar neredzamām bruņām un tādā veidā palielinādami to pretestību haotiskai Brouna kustības apšaudei. Zvaigžņu sig­nāls pats par sevi dzīvību neradīja, tikai palīdzēja tai visagrīnākajās, viselementārākajās fāzēs, apgrūti­not jau radušos struktūru izirumu.
   Mellers, fiziķis un Romnija līdzstrādnieks, iepazīs­tinādams mani ar šo eksperimentu rezultātiem, salī­dzināja Sūtītājus ar dziedoni, kas pie mutes turētā glāzē prot iedziedāt tā, ka glāze no balss saišu vib­rēšanas izraisītas rezonanses saplīst. Tam, par ko īsti dzied šis cilvēks, droši vien nav nekāda sakara ar dziedāšanas sekām, tāpat kā formām, krāsai un blī­vumam, kas piemīt papīram, uz kura mums uzrakstīta vēstule, nav nekāda konkrēta sakara ar tās saturu. Tomēr šāda saikne starp pašu informāciju un tās materiālo nesēju tikpat labi var arī pastāvēt; piemē­ram, gadījumā, kad saņemam nelielu, zilganu, ar smalkām smaržām piesātinātu vēstulīti no kādas sie­vietes, mēs tajā nez vai sagaidīsim lāstus vai arī pil­sētas kanalizācijas tīkla shēmu. To, vai šāds sakars pastāv, un tāpat, vai tam ir kāda speciāla nozīme, parasti nosaka kultūra kā tā vide, kurā sakari notiek. Romnija—Mellera efekts bija viens no mūsu vislie­
   lākajiem sasniegumiem, bet tajā pašā laikā, kā tas Projektā parasti notika, ari viens no visīpatnējāka­jiem noslēpumiem, kuri pētniekiem sagādāja ne mazums bezmiega nakšu. Šajā punktā sazēlušo hipo­tēžu skaits nekādā ziņā nebija mazāks par to, kas līdzīgi vīnstīgām bija apvijušās ap substanci, kuru «atvedināja» no zvaigžņu vēstījuma satura, tas ir, no Varžu kurkuļu hipotēzes. Bet vai starp šīm «kodolgļo- tāfn» un neitrīno koda «biosimpātijām» pastāv sakars, un, ja tāds ir, tad kāda tam nozīme — lūk, šeit bija jautājuma būtība.
   8.
   Projekta darbos piedalīties mani uzaicināja pēc Beiloina, Bīra un Protero ierosmes. Kā es izpratu pirmajās nedēļās, sākotnēji man dotais uzdevums un tā vainagojums ar panākumu, uz kuru viņi bija cerē­juši, nebija galvenais iemesls, kāpēc mani kooptēja Zinātniskās Padomes sastāvā. Speciālistu, turklāt vislabāko, Projektam bija pietiekami; grūtības radīja tas, ka trūka problēmas risinājumam tieši piemērotu zinātnieku, jo tādu vispār pasaulē nebija. Es, kurš jau tik daudz reižu biju kļuvis neuzticīgs savai tīra­jai matemātikai un klaiņojis no vienas disciplīnas uz citu, turklāt tik plašā jomā, kas ietvēra kā kosmogo­niju, tā etoloģiju, tādā kārtā biju ne vien šo to apgu­vis visdažādākās zinātņu nozarēs, bet arī reizē ar šīm nemitīgajām interešu izmaiņām pieradis pie agrāko elku sagrāves, un tas bija vēl svarīgāk.
   289
   Man, atnācējam no ārienes, kurš ar visu sirdi vēl nebija pieķēries savā tagadējā darba laukā izstrādā­tajām, neaizskaramajām normām, vieglāk bija apstrī­dēt to, kas citiem, šeit zinātniskos pētījumos dziļāk
   19 - 1215
   iestigušiem, šķita neapstrīdams. Tāpēc arī man bie­žāk nācās graut ilgstošā, sūrā darbā izveidojušos kār­tību, nekā radīt ko jaunu. Tieši tādu cilvēku bija vēlē­jušies Projekta vadītāji. Vairums darbinieku savās grupās — jo sevišķi dabas zinātnieki — bija noska­ņoti turpināt līdzšinējos pētījumus, sevišķi neraizē­damies, vai tie saliedēsies monolītā kopumā, kas atbilstu no zvaigznēm uzklīdušajam informācijas moloham ar tā ierosinātajām bezgala daudzajām interesantajām atsevišķām problēmām, kuru risinā­jumā — kā liecina jau pārspriestie piemēri — bija gūti reāli panākumi.
   Tajā pašā laikā vadošā virsotne, jau minētais lie­lais četrinieks, sāka, varbūt vēl ne gluži skaidri, apjaust, ka nostiprinās jau tāda koku izpēte, aiz kuras arvien grūtāk noģiedama meža kopaina, ka rūpīgi izsvērtā un savā ikdienas sistemātiskajā darbā gluži veiksmīgā rutīna var uzsūkt visu Projektu, atšķaidī­dama to atsevišķu faktu un datu jūrā, un tādā veidā tiks pazudināta arī iespēja aptvert visu notikušo. Zeme bij-a saņēmusi signālu no zvaigznēm, satura ziņā tik pārbagātu vēstījumu, ka ar drupačam, kas no tā tika izknābātas, neskaitāmas pētnieku grupas varētu baroties gadiem ilgi, bet vienlaikus pats šis vēstījums izplūda blāvā miglājā, kura neizprotamība, aizsegta ar sīku sasniegumu plīvuru, aizvien mazāk satrauca prātus. Varbūt šeit vienkārši iedarbojās psi- hikas aizsargmehānismi, bet varbūt arī tādiem cilvē­kiem raksturīgā inerce, kuri pieraduši meklēt parā­dību likumsakarības, netaujājot pēc cēloņiem, kas pasaulē ieviesuši tieši tādus un ne citus likumus.
   Uz līdzīgiem jautājumiem parasti vajadzēja atbil­dēt filozofijai vai reliģijai bet ne dabaszinātniekiem, kas noraida katru kārdinājumu izprast pasaules radī­šanas slēptos motīvus. Taču šajā gadījumā viss bija gluži otrādi: empīrisko zinātņu vēsturiskajā attīstībā
   diskreditētā motīvu atminētāju nostāja bija vienīgā, kas vēl ļāva lolot cerības uz uzvaru. Protams, meto­doloģiskais aizliegums pierakstīt animistiskus motī­vus tam, kas piešķīris atomiem to īpašības, vēl aizvien bija spēkā, bet zināma — kaut arī bezgala tāla — koda Sūtītāju līdzība ar tā saņēmējiem bija kaut kas vairāk nekā prātus nomierinošs sapņojums, jo tā kļuva par hipotēzi, uz kuras smailes svārstījās Pro­jekta liktenis. Un es, kopš paša pirmā brīža, kad spēru kāju uz BnD apmetnes teritorijas, biju pārlieci­nāts: ja tādas līdzības nav, tad visi pūliņi atminēt zvaigžņu vēstījumu ir veltīgi.
   Es ne mazākā mērā neticēju nevienai no izvirzīta­jām hipotēzēm par vēstījuma dabu. Surp attelegfa- fētā būtne, plāni, kuros attēlotas «lielās smadzenes», plazmatiska «informācijas mašīna» vai sintētiskais «varmāka», kam vajadzēja sagrābt Zemi, — tas viss bija aizgūts no tā nožēlojamā konceptu arsenāla, kāds atradās civilizācijas rīcībā tās ierastajā tehno­loģiskajā versijā. Sīs koncepcijas, tāpat kā fantas­tisko romānu tēmas, atspoguļoja vienīgi mūsu sabied­risko dzīvi,, pie tam galvenokārt tās amerikānisko variantu, kura eksports ārpus Savienoto Valstu robe­žām tik rosīgi bija risinājies gadsimta vidū. Tie bija vai nu modes jaunumi, vai uz spēles «Mēs viņus vai viņi mūs» dibināti sagudrojumi — un nekad mūsu fantāzijas pliekanība, tās piesaistījums Zemei šaura vēsturiska laika posma spraudziņā man nebija licies saskatāms skaidrāk kā tad, kad dzirdēju par šīm šķie­tami drosmīgajām, bet būtībā apbēdinoši naivajām hipotēzēm.
   19*
   291
   Diskusijā, kas notika pie Projekta galvenā informa- cionista doktora Makenzija, apgāžot līdzīgas hipotē­zes, man izdevās klātesošos tā sakaitināt, ka viens no jaunākajiem Makenzija līdzstrādniekiem jautāja, kas tad, manuprāt, signāls īsti esot, jo, spriežot pēc
   sparīgajiem līdzšinējo uzskatu noliegumiem, man to vajadzētu zināt.
   — Varbūt tā ir Atklāsme, — es atbildēju. — Svē­tajiem rakstiem nav katrā ziņā jābūt nodrukātiem uz papīra un iesietiem audumā ar zelta rotājumiem. Tie var būt arī plazmas pikucis … kaut vai Varžu kur­kuļi.
   Es to neteicu nopietni, bet viņi, gatavi savu neziņu apmainīt pret vienalga ko, lai tikai tam būtu drošas atziņas šķietamība, patiesi sāka apsvērt manus vār­dus. Un tūlīt arī viss izkārtojās gluži jauki: Vārds, kas kļuvis par Miesu … (runa bija par «bioģenēzei labvēlīgo» jeb tā saukto Romnija—Mellera efektu); iemesli, kuri paskubina uz dzīvības veicināšanu galaktiskā mērogā, nevar būt «pragmatiski», savtīgi, tehniski… jo, lai tā rīkotos, tad bioģenēze — visa Kosmosa mērogā — iepriekš jāatzīst par vēlamu un pozitīvu parādību. Tas būtu sava veida «kosmiskas labvēlības» akts, kas šādā aspektā izrādītos par «Labās Vēsts» pasludinājumu (radošu, aktīvu, reāli iemiesotu), ar to īpatnējo iezīmi, ka tā spēj pašīste- noties neatkarīgi no tā, vai to kāds uzklausa vai ne.
   Viņi bija tā iekvēlojušies pārrunās, ka es, neviena nepamanīts, aizgāju uz savu istabu. Vienīgais, kam es ticēju, bija Romnija—Mellera efekts: zvaigžņu kods palielināja dzīvības rašanās varbūtību. Bioģenēze droši vien būtu iespējama arī bez tā — tikai ilgākā laika posmā un, šķiet, ar mazāku veiksmes procentu. Šajā atziņā bija kaut kas uzmundrinošs, jo es pilnīgi sapratu būtnes, kas rīkojās šādā kārtā.
   Vai drīkstēja domāt, ka šī tīri materiālā, dzīvību veicinošā signāla puse ir pilnīgi neatkarīga, totāli atšķelta no tā satura? To, ka tas vispār nesaturētu «saprātīgu» informāciju, bet raksturotos vienīgi ar savu labvēlīgo attieksmi pret dzīvību, varēja uzskatīt par neiespējamu — to pierādīja kaut vai Varžu kur­kuļi. Bet vai šis saturs būtu zināmā mērā saskanīgs ar tā nesēja iedarbi? Es skaidri apzinājos, uz cik staigna pamata nostājos; uzskats, ka kods būtu tāds raidījums, kurš arī ar savu saturu tiektos «aplaimot», «darīt labu», radās tagad it kā pats no sevis. Bet vai tomēr, — kā trāpīgi teicis Voltērs, — piegādājot padišaham labību, kads kapteinis rūpējas par to, cik tas patīkami pelēm uz kuģa?
   Ciemiņus no ārpasaules pie mums nesauca par «vipiem» («Very important persons»[24]), bet gan par «femiem», no «feeble minded»[25]. Šī iesauka bija radusies ne jau tāpēc, ka vispār atzīta būtu doma par visu augsti stāvošo personu prāta vājumu, bet vien­kārši tādēļ, ka mums nācās sadurties ar lielām grūtī­bām, kad Projektam raksturīgās problēmas vajadzēja izskaidrot cilvēkiem, kuriem sveša speciāla zinātniskā terminoloģija. Lai viņiem darītu saprotamu jautā­jumu par zvaigžņu vēstījuma «dzīvību veicinošās for­mas» attieksmēm pret tā saturu — tas pagaidām mums bija atklājies tikai Mušu pavēlnieka izskatā —, mēs izdomājām šādu salīdzinājumu.
   Pieņemsim, ka burtlicis uz linotipa no metāla mat­ricām saliek rindu. Šai rindai ir noteikta lingvistiska nozīme. Bet var vēl gadīties tā, ka, pār metāla bur­tiem novelkot ar atbilstoši elastīgu, vibrēt spējīgu plāksnīti, rodas skaņa, kura nejauši veido harmonisku akordu. Taču pavisam neticami liktos, ka šādi radu­šās skaņas — vistīrākās nejaušības rezultātā — sniegtu mums Bēthovena Piektās simfonijas pirmās taktis. Ja tā notiktu, mēs visdrīzāk nodomātu, ka muzikālie akordi nav radušies nejauši, bet gan kāds ar nolūku izveidojis vajadzīgā lieluma burtus noteiktā attālumā citu no cita. Skaņu harmonijai kā burtliča salikuma blakusproduktam piemistu ļoti niecīga var­būtības pakāpe, bet tādam paziņojumam, kāds bija zvaigžņu vēstījums, līdzīgi blakus efekti būtu tik neti­cami, ka līdzinātos jau pilnīgai neiespējamībai.
   Citiem vārdiem sakot, dzīvībai labvēlīgā iedarbe, kāda piemita šim vēstījumam, nevarēja būt nejaušī­bas rezultāts. Sūtītājam vajadzēja ar nolūku neitrīno starojuma svārstības modulēt tā, lai tās spētu «veici­nāt bioģenēzi». Lūk, šī «formas» un «satura» kopbū- tība nenovēršami spieda meklēt speciālus izskaidroju­mus, un visvienkāršākais pieņēmums lika domāt, ka, ja «forma» veicina dzīvību, tad arī saturam šajā ziņā jābūt līdzīgi «pozitīvam». Ja turpretim atmeta šādas «vispārējas labvēlības» hipotēzi, ar kuras palīdzību «dzīvību veicinošai tiešai iedarbei» tika pievienots «adresātam labvēlīgs» vēstījuma saturs, tad vaja­dzētu piekrist diametrāli pretējam pieņēmumam, pēc kura Sūtītājs ^labvēlīgā», «dzīvību veicinošā» sūtī­jumā ar sātanisku viltību ietvēris tādu saturu, kas adresātam varētu nest iznīcību.
   Ja es saku, ka mēs būtu spiesti uz sātanisku inter­pretāciju, tad ne jau tāpēc, ka tās būtu tieši manas domas, bet gan vienkārši atzīmēju to, kas Projektā patiesi notika. Neatlaidība, ar kādu tur izvirzīja hipo­tēzes, starp citu, redzama visos publicētajos ziņoju­mos, kuros ietverta BnD vēsture. Un aizvien šai neat­laidībai bija it kā divi poli: «vēstījumam» vajadzēja būt vai nu «labvēlīgas aizbildniecības» aktam, kas atsūta mums instrumentālu informāciju, izdarot mūsu civilizācijai visaugstākā mērā svarīgu pakalpojumu, vai arī veikli nomaskētas agresijas aktam — ja vēs­tules materializācijas rezultātā izraisītie spēki tiek­tos uzkundzēties Zemei un cilvēcei vai pat gribētu to pilnīgi iznīcināt. Es vienmēr pretojos šādu pieņē­mumu inercei. Sūtītāji, piemēram, varēja izrādīties racionālas būtnes, kas izmantoja radušos «enerģē­tisko izdevību»: pēc «biofilo starojumu» raidījuma uzsākšanas viņi vēlāk, tiekdamies uzņemt sakarus ar planētu saprātīgajām būtnēm, vienkārši aiz ekono­miskiem apsvērumiem nebūvēja vis speciālus raidītā­jus, bet izmantoja jau darbojošos enerģijas avotu un uz to pašu neitrīno plūsmu uzslāņoja noteiktu tekstu, kuram ar «dzīvībai labvēlīgo» raksturu varēja arī nebūt nekā kopīga. Tāpat kā telegrammai, kuru mēs nosūtām, nav nekāda viennozīmīga sakara ar radio- telegrāfa elektromagnētisko viļņu īpašībām.
   Bet, kaut gan tas bija paredzams, pie mums valdīja citādi uzskati. Radās pat gluži rafinētas hipotēzes, piemēram, ka «vēstījums» darbojoties «divos līme­ņos». Tas izraisot dzīvību tāpat kā dārznieks, kurš iekaisa sēklu zemē, bet tad atkal ierodoties pārbau­dīt, vai sējums nesis «pienācīgus» augļus. Vēstījums savā «otrajā» līmenī, tas ir, pēc satura, būtu ekviva­lents darzniekam, kurš apcērp augus, — tā saturs iedarbojoties kā «deģenerēto psihozoiku» likvidācijas faktors. Tas nozīmēja, ka Sūtītāji bez līdzjūtības un žēlastības gribot izdeldēt tās evolūcijas ceļā izveido­jušās civilizācijas, kuras neattīstās «pienācīgā veidā», piemēram, radot «pašiznīcināšanas», «destruktīvas» šķiras utt. Tie it kā uzraugot bioģenē- zes sākumu un beigas, evolūcijas koka sakņojumu un vainagu. Vēstījuma satura viena puse zināmam adre­sātu tipam būtu tas pats kā cilvēkam uzdāvināts bār­das nazis, lai viņš ar to pats sev pārgrieztu rīkli.
   Sīs izdomas es atmetu. Tadā veidā iztēloto civilizā­ciju, kura tik neparastā kārtā cenšas iznīcināt «deģe­nerējušās» vai «attīstībā atpalikušās» formas, es uzskatīju tikai par vēl vienu mūsu laikmetam rakstu­rīgu baiļu projekciju — šoreiz vēstījuma mīklas risinājumā kā «asociatīvu testu», — un ne par ko vai­rāk. Romnija—Mellera efekts it kā apliecināja, ka
   Sūtītājs eksistenci dzīvības formā uzskata par «pozi­tīvu» parādību. Tomēr spert nākamo soli — pierakstīt «intencionālu labestību» arī koda informacionālai «iedrēbei» — es neuzdrošinājos, tāpat kā piedēvēt tai negatīvu nozīmi. «Tumšās» aizdomas to autoriem radās mehāniski, atzīstot mums atsūtīto vēstījumu tikai par apšaubāmām danajiešu dāvanām: par instrumentu, jā gan, bet tikai tādu, kas Zemi paver­dzinās; par būtni, jā gan, bet tikai tādu, kuras nolūks ir mums uzkundzēties.
   Visas šīs koncepcijas svārstījās starp dēmoniskā ļaunuma un eņģeliskā sacildinājuma galējībām, līdzīgi mušām, kas sitas starp dubultloga rūtīm. Es mēģināju iejusties Sūtītāja lomā. Es nebūtu sūtījis nekā tāda, ko varētu izmantot pretēji maniem nodo­miem. Sūtīt jebkādus instrumentus, nezinot, kam īsti, būtu tikpat kā bērniem izdāļāt granātas. Bet kas tad varētu būt atsūtīts? Ideāli iekārtotas sabiedrības plāns, kas ietver sevī arī šai sabiedrībai nepiecieša­mās enerģijas avotu attēlojumu sava veida «gravī­rās» (Mušu pavēlnieka izskatā) ? Taču tāds plāns būtu sistēma, kas atkarīga no pašas sabiedrības iekšējiem elementiem jeb atsevišķiem vienpatņiem. Nav iedo­mājams viens, visur un visiem laikiem optimāls variants. Šādam plānam vajadzētu ņemt vērā arī indi­viduālās bioloģiskās īpatnības, bet es neticēju, ka cil­vēks šajā ziņā būtu kāda universāla kosmiska kon­stante.
   Tāpat sākumā nelikās, ka «vēstījums» varētu būt kādas «starpplanetāras sarunas» fragments, kuru mēs nejauši esam noklausījušies. Tas nesaskanēja ar sta­rojuma periodisko atkārtošanos; tā taču nav nekāda saruna, ja viens no partneriem gadiem ilgi atkārto vienu un to pašu. Bet šeit atkal svarīgi bija laika mērogi; «vēstījums» negrozītā veidā pienāca uz Zemes vismaz kopš diviem gadiem — tas bija pilnīgi drošs. Varbūt savā starpā «sarunājās» automātiskas ierīces, un vienas puses aparatūra sūtīja savu infor­māciju tik ilgi, līdz saņēma signālu, ka tās raidījums uztverts? Tādā gadījumā atkārtojumi varētu turpinā­ties arī tūkstoš gadu, ja tikai civilizācijas, kas sazinā­jās, atradās viena no otras pietiekamā attālumā. Mēs neko nezinājām arī par to, vai uz «dzīvību veicinošā» starojuma varētu uzslāņot dažādu saturu, bet tas a priori bija gluži iespējams.
   Un tomēr «noklausītās sarunas» versija šķita pārāk neticama. Ja «jautājumus» no gaidītajām «atbildēm» šķir gadsimtos mērojams laika posms, tad šāda veida informācijas apmaiņu grūti nosaukt par «sarunu». Drīzāk bija sagaidāms, ka ikviena no «pusēm» otrai sniegtu būtisku informāciju par sevi. Tāpēc mums vajadzētu uztvert nevis vienu, bet vismaz divus sta­rojumus. Taču tā nebija. Neitrīno «ēteris», ja vien varēju ticēt astrofiziku aparatūrai, bija ideāli tukšs — izņemot šo vienu, pārraidei izmantoto joslu. Šeit lai­kam gan slēpās viens no visgrūtāk pārkožamiem problēmas riekstiem. Visvienkāršākais iztulkojums bija tāds, ka nav ne sarunas, ne divu civilizāciju,'bet gan tikai viena, kas nosūta izotropus signālus. Taču pēc šāda konstatējuma atkal vajadzēja sākt lauzīt galvu par nosūtītā signāla divējādo iedabu … da capo al fine[26].
   Protams, vēstījumā varēja būt arī kaut kas samērā vienkāršs. Piemēram, varbūt tajā bija tikai tādas mašīnas shēma, kas dotu iespēju sazināties ar Sūtī­tājiem. Šādā gadījumā tas būtu «raidītāja plāns», dibināts uz Varžu kurkuļu tipa «elementiem». Bet mēs līdzīgi maziem bērniem, kas lauza galvas par radio­aparāta shēmu, neko vairāk nebijām sameistarojuši kā vien pāris visprimitīvāko skrūvīšu. Taču tas varēja būt arī psihokosmogoniskas teorijas «iemiesojums», kas izskaidro, kā Metagalaktikā radusies, izvietota un funkcionē saprātīga dzīvība. Ja atmeta «maniheistis- kos» aizspriedumus, kas paskubināja uz aizdomām, ka Sūtītājs mums katrā ziņā novēlē vai nu kaut ko ļaunu, vai labu (vai arī «labo» un «ļauno» reizē, kad, piemēram, atbilstoši saviem kritērijiem tas mums bija intencionāli «labs», bet saskaņā ar mūsējiem — «ļauns»), atminējumu gaitā aizvien brīvāk radās iepriekš iztirzātām līdzīgas hipotēzes, pārvēršoties slīkšņā, kas nebija mazāk bīstama par to profesionālo aprobežotību, kura Projekta empīriķus iesprostoja viņu sensacionālo atklājumu zelta būros. Vismaz daži no viņiem domāja, ka, izpētot Mušu pavēlnieku, mēs beidzot nokļūsim līdz Sūtītāju noslēpuma būtībai, līdzīgi tam, kā aiz pavediena gala atrisinām kamolu. Es uzskatīju, ka tā ir sekundāra racionalizācija: tā kā viņiem nekā cita nebija kā vien Mušu pavēlnieks, tad savos pētījumos viņi konvulsīvi turējās pie tā. Es atzītu, ka viņiem taisnība, ja runa būtu par dabas­zinātnisku problēmu, bet mūsējai taču bija gluži cits raksturs; ķīmiski analizēdami tinti, ar kuru uzrak­stīta mums adresēta vēstule, mēs nekad neko neuzzi­nātu par tās sūtītāja intelektuālajām īpašībām.
   Varbūt mums savos centienos vajadzēja būt pieti­cīgākiem un Sūtītāju nolūkus uztaustīt pakāpenisku tuvinājumu ceļā? Bet arī šeit atkal izvirzījās degošais jautājums: kāpēc viņi saprātīgiem adresātiem domātu ziņojumu savienoja ar biofilu iedarbi?
   Pirmajā acu uzmetienā tas šķita pavisam neparasti, pat baigi. Vispārēji apsvērumi pirmām kārtām norā­dīja uz to, ka Sūtītāju civilizācijai vajadzēja būt neti­cami vecai. Signāla pārraide — mēs to aplēsām aptu­veni — prasīja vismaz tādu jaudas patēriņu, kas līdzinātos Saules enerģijai. Šāds patēriņš nevar būt vienaldzīgs pat sabiedrībai ar augsti attīstītu astro- inženieru zinātņu līmeni. Tātad Sūtītājiem vajadzēja rīkoties pārliecībā, ka šāds «ieguldījums» atmaksā­sies — lai arī ne viņiem pašiem — ar savu reālo, dzī­vību veicinošo iedarbi. Taču pašreiz tādu planētu, uz kurām pastāvētu aptuveni līdzīgi apstākļi kā uz Zemes pirms četriem miljardiem gadu, visā Metaga- laktikā ir samērā maz. Varētu sacīt, pat ļoti maz. Metagalaktika taču ir tāds zvaigžņu vai miglāju organisms, kas jau vairāk nekā nobriedis — pēc kādiem miljards gadiem tas jau «slieksies uz vecumu». Jauneklīgais, spara pilnais un vētrainais planētu veidošanās posms tam ir jau pagājis. Starp citu, tieši tajā laikā radās arī Zeme. Sūtītājiem vaja­dzēja to zināt. Ne jau tūkstošiem vai pat miljoniem gadu viņi sūtīja šo signālu. Es baidījos — citā vārdā grūti nosaukt izjūtas, kas saistījās ar šādām domām, — ka viņi to dara jau kādu miljardu gadu! Bet, ja tas būtu tā, tad — nepieskaroties mūsu iztēlei gluži nepieejamai problēmai par neiedomājamām pār­vērtībām, kas tik baismīgā ģeoloģiska mēroga laika posmā notikušas ar sabiedrību,"— atbilde uz jautā­jumu, kāpēc signālam piemīt šāds «divpusējs» rak­sturs, izrādītos diezgan vienkārša, pat triviāla. Viņi jau kopš vissenākajiem laikiem varēja sūtīt «dzīvību izraisošu faktoru», bet tad, kad nolēma nodibināt starpplanetārus sakarus, nesāka veidot šim nolūkam speciālu tehnoloģiju un raidītājus, bet gan izmantoja starojuma plūsmu, kas jau tika raidīta Kosmosā. Pie­tika ar atbilstošu šā starojuma papildus modulāciju. Tātad viņi šo mīklu mums būtu uzdevuši, vadoties no vienkāršas inženierzinātniskas taupības apsvēru­miem? Bet problēmām, kas radās sakarā ar modulā- cijas programmu, kā tehniski, tā informatīvi vaja­dzēja tomēr būt grandiozām — tā tas šķita mums, bet viņiem? Seit es atkal zaudēju pamatu zem kājām. Bet pētījumi pa to laiku turpinājās: ar neskaitāmiem paņēmieniem tika mēģināts atdalīt signāla «informa­tīvo frakciju» no «biofīlās». Taču tas neizdevās. Mums pietrūka padoma, bet rimties mēs nedomājām.
   9.
   Augusta beigās es sajutu tādu garīgo spēku izsī­kumu kā vēl nekad. Radošais potenciāls, kas spēj risi­nāt problēmas, cilvēkam mainās kā pašam grūti apzināmi paisums un bēgums. Esmu iemācījies kā testu pielietot savu darbu pārlasīšanu — izvēloties tādus, kurus uzskatu par labākajiem. Ja es tajos manu grubuļus un robus, redzu, ka darbu var paveikt labāk, tad uzskatu, ka pārbaudes iznākums ir pozi­tīvs. Ja, turpretim, es pats savus tekstus lasu ne bez apbrīnas, tad zinu, ka nu vairs nav labi. Tieši tā notika vasaras nogalē. Bija nepieciešama — arī to es zināju no ilggadējas prakses — izklaidēšanās, bet ne atpūta. Tāpēc es aizvien biežāk sāku iegriezties pie sava kaimiņa doktora Rapaporta, lai stundām ilgi ar viņu sarunātos. Par pašu zvaigžņu kodu mēs runājām reti un maz. Vienreiz es viņu sastapu atraisām lielus saiņus, no kuriem izbira skaistas, spilgti krāsainas grāmatiņas pasakainos vākos. Kā «daudzveidības ģeneratoru», kuras mūsu konceptos trūka, viņš mēģi­nāja izmantot literārās iztēles augļus, un proti, jo sevišķi pie mums, Savienotajās Valstīs, tās tik popu­lāro paveidu, kuru aiz ietiepīga pārpratuma mēdz dēvēt par Science-Fiction (zinātnisko fantastiku). Viņš vēl nekad nebija šādas grāmatas lasījis, tāpēc skaitās, pat sašuta, jo tās ar savu vienveidību lika viņam vilties. «Tajās ir viss,» viņš sacīja, «izņemot fantāziju.» Bez šaubām, bija noticis pārpratums. Psei- dozinātnisko pasaciņu autori sniedz publikai to, ko tā vēlas: banālitātes, novazātas, stereotipas patiesības, tikai pietiekami nomaskētas un samudžinājumiem pār­blīvētas, lai lasītājs varētu ļauties izbrīnai, neskartu saglabājot savu dzīves filozofiju. Ja kultūra vispār progresē, tad galvenokārt jēdzieniskā ziņā, bet lite­ratūra, jo sevišķi fantastiskā, par to neliekas ne zinis.
   Sarunas ar doktoru Rapaportu man deva daudz. Viņam bija raksturīgi tik agresīvi un atklāti formulē­jumi, kādus es pats labprāt būtu apguvis. Mūsu pār­runu temati varētu likties skolnieciski: mēs spriedelē­jām par cilvēku. Rapaports mazdrusciņ bija «termodinamisks psihoanalītiķis», viņš, piemēram, apgalvoja, ka visi cilvēka rīcības dzinuļi atvedināmi tieši no fizikas, ja tā tikai pietiekami plaši izprasta.
   Iznīcināšanas dziņa tieši atvasināma no termodina­mikas. Dzīvība ir krāpšana un blēdīšanās, mēģinā­jums apiet nenovēršamus un nepielūdzamus likumus; ja to izolē no pārējās pasaules, tā tūlīt nokļūst uz sabrukuma ceļa, kas pa slīpu plāksni noved pie matē­rijas normālā stāvokļa, ko raksturo nāvei atbilstošs pastāvīgs līdzsvars. Lai pastāvētu, dzīvībai nepie­ciešama nokārtptība, bet augsti organizētā veidā tā nekur citur nav sastopama kā tikai pašā dzīvībā, tāpēc dzīvība lemta pašpatēriņam, jo sevis uzturēša­nai tā spiesta iznīcināt dzīvību, baroties ar saskaņo­tību, bet tā pārvēršas par'barību tikai tādā mērā, kādā ļauj sevi pazudināt. Šādu likumsakarību diktē nevis ētika, bet gan fizika.
   ' Pirmais, šķiet, to bija ievērojis Šrēdingers, bet viņš, iemīlējies savos grieķos, nepamanīja to, ko, Rapa­porta vārdiem runājot, varētu nosaukt par dzīvības negodu, tās imanerttu, pašas reālitātes struktūrā sak­ņotu netikumu. Es viņam oponēju, atsaukdamies uz augu fotosintēzi — tie neiznīcina vai vismaz nav spiesti iznīcināt citas dzīvības struktūras, jo pārtiek no saules kvantiem, bet Rapaports man uz to atbil­dēja, ka visa dzīvnieku pasaule ir augu valsts para­zīts. Arī otro cilvēkam raksturīgo iezīmi, kura gan viņam ir kopīga ar gandrīz visiem organismiem, un proti, sadali pēc dzimumiem, Rapaports, izdarīdams savus filozofiskos secinājumus, atvasināja no termo­dinamiskās statistikas tās informatīvajā nozarojumā. Jebkuru kārtību apdraudošais haoss ir cēlonis tam, ka, informāciju pārsūtot, tā aizvien sašaurinās; lai novērstu dzīvību apdraudošo troksni un izplatītu uz laiku nodibinājušos saskaņu, nepieciešams nemitīgi savstarpēji salīdzināt «iedzimtības tekstus», bet šāda konfrontācija, «salasījums», kura nolūks pasargā­ties no «kļūdām», ir divu pretējo dzimumu rašanās īstais cēlonis un attaisnojums. Tātad informatīvās pārraides fizikā, pārsūtīšanas teorijā slēpjas dzi- mumatšķirību radošie faktori. Iedzimtības informāci­jas salīdzinājums ikvienā paaudzē ir obligāta, conditio, sine qua[27] dzīvība nevarētu saglabāties, bet visi pārējie bioloģiskie, algedoniskie, psihiskie, kul- tūrālic uzslāņojumi ir tikai derivāti, konsekvenču mežs, kas izaudzis no šā cietā, fizikas likumu veidotā grauda.
   Es vērsu Rapaporta uzmanību uz to, ka šādā veidā viņš universalizē divdzimumu iedalījumu, pārvērš to par kaut kādu Visuma konstanti; viņš tikai smaidīja, nekad neko tieši neatbildēdams. Citā gadsimtā, citā laikmetā viņš, bez šaubām, būtu kļuvis par stingru mistiķi, doktrīnas radītāju, bet mūsu laikmetā, ko atskurbinājusi atklājumu lavīna, kas līdzīgi šrapne- ļiem saplosa jebkuru monolītu doktrīnu, laikmetā, kas nekad agrāk nepieredzētā tempā paātrina progresu un tajā pašā laikā izraisa mūsos vilšanās sajūtu, viņš bija tikai komentators un analītiķis.
   Atceros, kādreiz viņš man stāstīja, ka esot apsvēris iespēju izveidot kaut ko līdzīgu filozofisko sistēmu metateorijai jeb arī tādu vispārējo programmu, kura ļautu automatizēt jaunrades procesu: atbilstoši noskaņota mašīna vispirms atražotu jau pastāvošās sistēmas, bet pēc tam aizpildītu lielo ontologu nevērī­bas vai nekonsekvences dēļ radušos robus un izstrā­dātu jaunas tikpat veiksmīgi kā skrūvīšu vai kurpju ražošanas automāti. Viņš pat esot jau ķēries pie šī darba, sastādījis vārdnīcu un sintaksi, izstrādājis transpozīcijas režīmus un kategoriālās hierarhijas, kaut ko līdzīgu semantiski papildinātai tipu metateo­rijai, bet pēc tam atzinis savu pasākumu par neauglīgu blēņošanos, kas nav tālāku pūļu vērta, jo nekas cits no šā pasākuma nav iznācis, kā vien noskaidrojusies iespēja ģenerēt no vārdiem radītus tīklus, šūnas vai celtnes, un pat arī kristāla pilis. Rapaports bija mizantrops, un pie viņa gultas aizvien atradās Sopen- hauers, tāpat kā pie manējās bībele. Koncepcija par gribas jēdziena aizvietošanu ar matērijas jēdzienu viņam likās amizanta.
   —   Tikpat labi varētu apzīmēt «to» vienkārši par noslēpumu, — viņš prātoja, — un pakļaut kvantu analīzei, izkliedēt, difraktēt kristālos, kondensēt vai izkliedēt, un, ja atkal izrādītos, ka «griba» var tikt totāli atsvešināta no jūtošu būtņu iekšējās pasaules un. iespējams pierakstīt tai vēl kaut kādu «paškustī- bas» paveidu, piemēram, šo noslieksmi uz nemitīgu šaudulību, kas, neradīdama nekā cita kā vien grūtības, turklāt ne tikai matemātikā vien, mūs tā kaitina atomos, tad kāpēc gan mēs nevarētu saprasties ar Šopenhaueru?
   Rapaports apgalvoja, ka Sopenhauera vīziju atdzimšanas laiks vēl pienāks. Tomēr viņš nebija tikai šā mazā, niknā, sīkstā vācieša apoloģēts.
   —       Viņa estētika ir nekonsekventa. Iespējams, ka viņš neprata to izteikt, jo par traucēkli bija «genius temporis»[28]. piecdesmitajos gados es reiz biju atom­bumbas izmēģinājuma sprādziena liecinieks. Vai jūs zināt, Hogart (citādi viņš mani neuzrunāja), ka nav nekā skaistāka par atomsprādziena sēnes krāsām? Nav iespējams ne aprakstīt, ne krāsainā attēlā uzņemt šo, sekundes piecpadsmit ilgo brīnumu, bet pēc tam no apakšas paceļas duļķe, kas tiek uzsūkta, uguns lodes spriegumam atslābstot. Tad uguns lode kā vaļā pasprucis balons uzšaujas mākoņos, un visa pasaule mirklī šķiet izdrāzta no rožu kristāla — Eos Ptero- daktijlos … Deviņpadsmitais gadsimts nesatricināmi ticēja, ka tam, kas ir nāvējošs, jābūt riebīgam. Bet mēs tagad jau zinām, ka tas var būt skaistāks par apelsīnu birzīm. Vēlāk viss krāsu zieds šķiet padzi- sis, nespodrs — un tas notiek apvidū, kur dažās sekundes daļās radiācija nes nāvi.
   Atlaidies atzveltņa krēslā, es klausījos viņa vārdos, taču man jāatzīstas, ka dažbrīd pazaudēju pat stās­tījuma pavedienu. Kā vecs piena izvadātāja zirgs ietiepīgi atgriežas uz ierastā ceļa, tā arī manās sma­dzenēs ielavījās pārdomas par zvaigžņu kodu, lai gan es visiem spēkiem tās atvairīju, jo likās, ka, pagai­dām šo problēmu atstājot mierā, kaut kas tur varbūt uzdīgs pats no sevis. Tā reizēm taču mēdz notikt.
   Cits mans sarunu biedrs bija Taihemers Dilis, un proti, Dilis juniors, fiziķis, kura tēvu es pazinu, bet tas jau ir vesels stāsts. Dilis seniors pasniedza mate­mātiku vēl Berklijas universitātē. Tolaik viņš bija diezgan pazīstams vecākās paaudzes matemātiķis ar lieliska pedagoga, nosvērta un iecietīga, lai gan arī prasīga cilvēka reputāciju. Kāpēc es viņam nepatiku, nezinu pasacīt. Protams, mūsu domāšanas stils bija
   pārāk atšķirīgs, turklāt mani valdzināja ergodika, pret kuru Dilis aizvien izturējās nevērīgi, taču es aiz­vien jutu, ka runa nav tikai par tīri matemātiskiem jautājumiem. Es gāju pie viņa ar savām idejām — pie kā gan cita es būtu varējis iet —, bet viņš nodzēsa manu sajūsmu kā sveci, īgni atbīdīdams sāņus to, ko gribēju viņam parādīt, bet tajā pašā laikā viņš visai labvēlīgi izturējās pret manu kolēģi Maiersu. Viņš par to rūpējās kā par plaukstošu rozes pumpuru.
   Maierss gāja viņa pēdās, lai gan atzīstu, ka kom­binatorikā, kuru es jau tolaik uzskatīju par iznīkstošu matemātikas atzarojumu, viņš bija diezgan spējīgs. Māceklis attīstīja meistara domu, tāpēc meistars ticēja viņam, tomēr tas nebija tik vienkārši. Varbūt Dillam bija pret mani instinktīva, tīri dzīvnieciska antipātija? Varbūt es biju pārāk uzplijīgs, pašpārlie­cināts un iedomīgs? Muļķis es biju katrā ziņā. Neko es nesapratu, taču uz Dillu nebiju ne drusciņas apvai­nojies. Tomēr Maiersu es necietu un vēl tagad atceros kluso, saldo gandarījuma sajūtu, kad pēc vairākiem gadiem nejauši viņu sastapu. Maierss tolaik strādāja par statistiķi kādā automobiļu firmā, liekas, koncernā «General Motors».
   303
   Taču man nepietika ar to vien, ka Dilis tik ļoti bija vīlies savā mīlulī. Es gan nevēlēju viņam nekā ļauna, tikai gribēju atgūt viņa ticību manām spējām. Tālab manos jaunības gados, šķiet, nebija tāda prāvāka darba, kuru es būtu pabeidzis, neiztēlodamies, kādām acīm Dilis nolūkotos tā manuskriptā. Daudz pūļu man prasīja pierādījumu izstrāde, ka Dilla variāciju kom­binatorika ir tikai ergodiskās teorēmas nepilnīga aproksimācija. Laikam gan nevienu darbu ne pirms, ne pēc tam es nebiju izstrādājis ar tādu rūpību, un nepavisam nav nepamatots pieņēmums, ka visa to grupu koncepcija, kuras vēlāk tika nosauktas par Ho- garta grupām, radusies no klusās kaismes, ar kādu es
   20 -1215
   neatlaidīgā apņēmībā apvērsu otrādi visu Dilla aksio- mātiku, bet vēlāk, it kā gribēdams paveikt vēl ko pie­devām, kaut gan tur nekas vairs nebija grozāms, uzstājos metamatemātiķa lomā un ņēmos visu šo anahronisko koncepciju aplūkot it kā no augšas, garāmejot, lai gan dažs labs no tiem, kas man jau pareģoja augstu lidojumu, nevarēja vien nobrīnīties par šo marģinālo ieinteresētību.
   Protams, es nevienam neatzinos, kas bija šā darba patiesais dzinulis, tā slēptie motīvi. Uz ko es īsti cerēju? Es taču negaidīju, ka Dilis beidzot pienācīgi mani novērtēs, atvainosies par Maiersu, atzīs, cik ļoti viņš kļūdījies. Doma, ka šis valdonīgais, šķietami mūžam spirgtais, sīkstais vecis varētu doties uz sava veida Kanosu, bija pārāk 'absurda, lai kaut vai uz mirkli ienāktu man prātā. Arī nekā cita es vispār nevarēju iztēloties notiekam. Viss šeit saistījās ar kaut ko apkaunojošu un šaursirdīgu. Tā reizēm pat vispār cienīts, atzīts un iemīlēts darbonis savas dvē­seles slēptākajās dzīlēs visvairāk raizējās par kāda cita, ārpus viņa piekritēju loka stāvoša cilvēka sprie­dumu, lai gan tam varbūt ir tikai otršķirīgs svars un atklātības acīs vispār nav nekādas nozīmes.
   Kas gan Dilis seniors galu galā bija? Pavisam parasts matemātikas pasniedzējs, kādu Savienotajās Valstīs ir desmitiem. Taču šādi racionālistiski prāto­jumi man neko nelīdzētu, jo vairāk tāpēc, ka tolaik es pat sev vēl nebiju noskaidrojis manu patmīlības idiosinkrāziju jēgu un mērķi. Tomēr, saņemot no spiestuves tikko iespiestos, svaigos, it kā jaunā mir­dzumā zaigojošos savu darbu eksemplārus, man bija gaišredzības mirkļi, kad parādījās kalsnējais, izstī­dzējušais, sastingušais Dilis ar seju, kas bija līdzīga Hēgeļa sejai portretos, bet Hēgeli es ciest nevarēju un pat lasīt viņu nespēju, jo viņš bija tik pārliecināts, ka ar viņa starpniecību runā pats absolūtais gars, par
   godu un slavu visai prūšu valstij. Hēgelim, kā man tagad liekas, šeit nebija nekādas nozīmes — es vien­kārši viņu noliku cita cilvēka vietā.
   20*
   307
   Pāris reižu Dillu iztālēm redzēju kongresos un konferencēs, taču izvairījos no sastapšanās, izlikda­mies- viņu nepazīstam. Vienreiz viņš pats uzsāka ar mani laipnu un izvairīgu sarunu, bet es izlikos, ka man nepieciešams steidzīgi iziet laukā, jo patiesībā es no viņa vairs nekā negribēju — it kā viņš man būtu bijis vajadzīgs tikai iztēlē. Pēc mana galvenā- darba publicēšanas sāka līt uzslavu lietus, tika uzrakstīts pirmais biogrāfiskais sacerējums par mani, un es jau jutos tuvu savam slepenajam mērķim, un tieši tad es viņu sastapu. Par viņa slimību jau biju dzirdējis, bet nekad nevarēju iedomāties, ka tā tik ļoti varējusi viņu pārvērst. Es ieraudzīju viņu lielā pašapkalpošanās veikalā. Viņš stūma ratiņus, kuros bija sakrautas konservu kārbas, bet es gāju turpat viņam nopakaļ. Visapkārt drūzmējās pūlis. Ašā, zagšus uzmestā skatienā pamanīju viņa ļengani nokārušos, uzburbušos vaigus un, pazīs­tot, ka tas ir viņš, man sirdī iezagās kaut kas līdzīgs izmisumam. Viņš bija pārvērties par saru­kušu večuku ar uzblīdušu vēderu, duļķainām acīm un vaļā atplestu muti, kurš gāja šļūkādams ar lie­lās galošās ieautām kājām, bet uz apkakles viņam kusa sniegs. Ņudzošā pūļa grūstīts, viņš stūma savus rateļus, bet es steigšus pavērsos sāņus, it kā nobijies no viņa tuvuma, rūpēdamies vienīgi par to, kā ātrāk izkļūt laukā, patiesību sakot, aizbēgt. Es vienā acu­mirklī biju zaudējis pretinieku, kurš droši vien tā arī nekad neuzzināja, ka viņš man tāds ir bijis. Kādu laiku pēc tam sajutu sevī tukšumu kā pēc loti tuva cilvēka zaudējuma. Ātri izgaisa tā urdīgā izaicinā­juma sajūta, kas mani bija skubinājusi sasprindzināt visus spēkus. Laikam gan tā Dilla, kas nemitīgi man
   staigāja nopakaļ, pār plecu ielūkodamies mnnos sasvītrotajos rokrakstos, nekad nebija bijis. Kad dažus gadus vēlāk izlasīju ziņu par viņa nāvi, tā mani atstāja jau gluži vienaldzīgu. Bet pagāja ilgs laiks, iekams sadzija iekšējā tukšuma rēta.
   Es zināju, ka viņam ir dēls. Ar Di 11u junioru es iepazinos tikai Projektā. Dilla juniora māte, liekas, bijusi ungāriete, tāpēc viņam bija tik īpatnējs vārds, kas atgādināja Tamerlanu. Lai gan viņš skaitījās juniors, par jaunu uzskatīt viņu vairs nevarēja. Viņš piederēja pie vecišķajiem jaunekļiem. Ir tādi cilvēki, kuri liekas radīti tikai vienam noteiktam vecumam. Beiloins, piemēram, ir veidots kā varens sirmgalvis, kas šķiet esam viņa eksistences īstā forma, pēc kuras viņš tiecas lielā steigā, apzinādamies, ka tādējādi ne tikai nezaudēs neko no sava spara, bet iegūs bībele- jisku diženumu un pacelsies pāri jebkurām aizdomām par iespējamu vārgumu. Bet ir arī cilvēki, kuros iekonservējas neatbilstīgas nobriešanas posma iezī­mes. Tāds bija Dilis juniors. No tēva viņš bija man­tojis stājas svinīgumu, katra žesta rūpīgu izkopi, jo droši vien nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kuriem vienalga, kas jebkurā brīdī notiek ar viņu rokām vai seju. Viņu varēja pieskaitīt pie tā dēvētajiem nemie­rīgajiem fiziķiem, vismaz kaut kādā ziņā, tāpat kā es biju no nemierīgajiem matemātiķiem, jo viņš bieži pārgāja no viena darba citā un tagad kopš kāda laika strādāja Andersona biofiziku grupā. Tiekoties pie Rapaporta, mēs tuvinājāmies, bet tas. prasīja no manis zināmu piepūli, jo Dilis man nebija simpātisks, tomēr es sevi pievārēju, daļēji viņa tēva piemiņas pēc. Ja tas nav pietiekami saprotams, tad varu tikai pie­bilst, ka pats to lāgā neapjēdzu, taču viss bija tieši tā.
   Daudznozaru speciālisti, ko pie mums reizēm sau­kāja par «universāļiem», tika augstu vērtēti; Dilis piederēja pie Varžu kurkuļu sintēzes radītājiem. Bet no tematiem, kas bija tieši saistīti ar Projektu, mēs vakaru sarunās pie Rapaporta parasti izvairījā­mies. Iekams Dilis pārnāca darbā pie Andersona, viņš bija ieskaitīts — liekas, UNESCO uzdevumā — pētnieku grupā, kurai vajadzēja izstrādāt projektu cilvēces demogrāfiskā uzbangojuma apturēšanai. Viņš stāstīja par to ar gandarījumu. Tur bijuši daži biologi, sociologi un ģenētiķi kopā ar antropologiem. Un, protams, arī slavenības no Nobeļa prēmijas lau­reātu vidus.
   Kāds no viņiem uzskatījis atomkaru par vienīgo glābiņu no cilvēku skaita palveida palielināšanās radītājiem «grēku plūdu» draudiem. Savu argumen­tāciju viņš attīstījis diezgan jēdzīgi. Ne ar tabletēm, ne ar pierunām nebūšot iespējams apturēt iedzīvotāju skaita dabisko pieaugumu. Nepieciešama būšot kaut kāda plānveida iejaukšanās ģimenes dzīvē. Un nav svarīgi, ka ikviens līdzīgs projekts skanot vai nu baismīgi, vai smieklīgi, kā, piemēram, ierosinājums, pēc kura «atļauju uz bērnu» varētu iegūt tikai ar zināmu daudzumu punktu, teiksim, par noteiktām psi- hofiziskām kvalitātēm, par zināšanām pedagoģikā utt.
   Līdzīgas vairak vai mazak racionalas programmas gan esot iespējams izdomāt, taču tās neesot reālizē- jamas dzīvē, jo galu galā novedot pie brīvības ierobežošanas tādā jomā, kuru skart kopš civilizācijas sākumiem neesot iedrošinājusies neviena iekārta. Un arī nevienai no pašreiz pastāvošajām neesot šim no­lūkam ne vajadzīgā spēka, ne autoritātes. Vajadzētu taču cīnīties gan ar visspēcīgāko no cilvēku dziņām, gan ar daždažādo konfesiju vairuma nostāju, gan ar tradicionāli izveidotajiem cilvēka tiesību pamatiem. Toties pēc atomkara katastrofas stingra dzimumsa­karu un dzimstības reglamentācija kļūtu par neatlie­kamu, dzīvības uzturēšanai nepieciešamu pasākumu, jo citādi radiācijas deģenerētā iedzimtības plazma no­vestu pie tā, ka pasaulē nāktu neskaitāmi kropļu bari. Šādu nepieciešamības radītu reglamentāciju pēc tam varētu pārvērst ar likumu nosacītā sistēmā, kura pār­zinātu sugas vairošanos, kā arī tās mērķtiecīgu va­dību kā evolucionārā, tā kvantitātes ziņā.
   Atomkarš, protams, esot baismīgs ļaunums, taču tā tālākās konsekvences varot izrādīties labvēlīgas un nest glābiņu. Šajā garā izteikusies viena daļa zināt­nieku, citi pretojušies, un tāpēc vienprātīgi ieteikumi netika izstrādāti.
   Šis stāstījums izraisīja Rapaportā sašutumu, bet jo vairāk viņš iedegās, jo vēsāk, ar iekšēju vīpsniņu Dilis viņam atbildēja.
   — Saprāta pacelšana uz valdnieka troņa, — Ra­paports teica, — nozīmē to pašu, ko pakļaušanās lo­ģisko secinājumu ārprātam. Tēva priekam par to, ka bērns ir viņam līdzīgs, nav nekādas racionālas vērtī­bas, jo sevišķi, ja tēvs ir viduvējs, neapdāvināts cil­vēks — ergo[29] vajadzētu dibināt speciālas sabiedriski visvērtīgāko cilvēku «spermas krātuves» un, mākslīgi apsēklojot, radīt bērnus, kuri līdzinātos šiem vaisli­niekiem, tātad būtu pilnvērtīgi. Ar ģimenes nodibinā­šanu saistīto risku nāktos atzīt par sabiedriski kaitīgu enerģijas patēriņu, ergo partneri būtu jāizvēlas atbil­stoši selekcijas kritērijiem, kas ļautu panākt laulāto draugu fizisko un psihisko īpašību pozitīvu korelā­ciju. Bet tā kā nepiepildītas dziņas izraisa neapmie­rinātību, kas traucē sabiedrisko procesu vienmērīgas norises, ergo visas šīs dziņas būtu remdināmas vai nu dabiskā ceļā, vai ar attiecīgiem tehniskiem ekviva­lentiem, vai arī beidzot pielietojot ķīmiskus vai ķirur­ģiskus līdzekļus, iznīcinot centrus, kuri rada šīs dziņas.
   Pirms divdesmit gadiem ceļojums no Eiropas līdz Savienotajām Valstīm ilga septiņas stundas; iztērējot astoņpadsmit miljardus dolāru, šo laiku saīsināja līdz piecdesmit minūtēm. Ir jau zināms, ka, pateicoties tālākiem miljardiem, lidojuma ilgumu izdosies sama­zināt vēl uz pusi. Fiziski un garīgi sterilizētais pasa­žieris (lai tas pie mums neievazātu ne Āzijas gripu, ne arī aziātisku domāšanas veidu), piestūķēts ar vit­amīniem un tikko no kārbām ņemtu filmu izrādēm, arvien ātrāk un drošāk varēs traukties no pilsētas uz pilsētu, no kontinenta uz kontinentu, no planētas uz planētu, bet, fenomenāli perfekto aprūpes instrumentu apžilbināts, viņš neiedrošināsies aizbāzt mums muti, lai pavaicātu, kam gan īsti kalpo šie zibenīgi ātrie klaiņojumi. Mūsu vecais, dzīvnieciskais organisms tādus tempus nespēja izturēt, jo pārlieku straujā pār­vietošanās no vienas puslodes uz otru izjauc tā miega un nomoda ritmu, taču laimīgā kārtā tika atrasts ķī­misks preparāts, kas šo līdzsvara izjaukumu novērš. Tiesa, šis preparāts reizēm izraisa depresiju, toties ir citi, kas cilvēku uzmundrina; pēdējie gan izraisa vai- nagveida artēriju saslimšanu, taču sirdī savukārt var iespraust polietilēna caurulītes, kurām nedraud aiz­sērēšana.
   Zinātnieks šādās situācijās izturas kā dresēts zilo­nis, kuru dzinējs nostāda ar snuķi pret šķērsli. Zināt­nieks izmanto saprāta spēku, tāpat kā zilonis — mus­kuļu spēku, tas ir, paklausot attiecīgam rīkojumam; tas ir ļoti izdevīgi, jo zinātnieks gatavs paveikt visu, tāpēc ka viņš ne par ko neatbild. Zinātne kļūst par kapitulantu mūku ordeni; loģiskiem apsvērumiem jāpārvēršas par automātu, kurš aizvietotu morāli; mēs pakļaujamies «augstākās gudrības» šantāžai, kas iedrošinās apgalvot, ka atomkarš varētu atnest se­kundāru labumu, kurš izriet no aritmētiskiem aplēsu- miem. Tas, kas šodien ir ļaunums, rit izrādītos par labo, ergo šis ļaunums zināmā mērā ir labs. Saprāts vairs neuzklausa emociju intuitīvos iečukstējumus, perfekti konstruētas mašīnas harmonija kļūtu par ideālu, tāpēc par šādu mašīnu būtu jāpārvēršas visai civilizācijai kopumā un ikvienam indivīdam atsevišķi.
   Līdz ar to civilizācijas līdzekļi tiktu apmainīti ar mērķiem un cilvēciskās vērtības aizvietotas ar ērtī­bām; apsvērumi, kas nosaka to, ka pudeļu aizbāžņus aizvieto ar metāla micītēm, bet micītes — ar plast­masas vāciņiem, kuri nolec, uzsitot tiem ar knipi, paši par sevi ir bez jebkādas vainas, jo tie iemieso tieksmi pēc pilnveidojumiem, kas atvieglo pudeļu atdarīšanu. Bet, ja šos apsvērumus pielietotu cilvēka smadzeņu pilnveidošanai, tad tie kļūtu par gatavo neprātu, jo tādā kārtā katrs konflikts, katra grūta problēma tiktu pielīdzināti neērtam aizbāznim, kurš aizmetams un aizvietojams ar kaut kādu vieglāk manipulējamu ierīci. Beiloins Projektam bija devis nosaukumu Balss no Debesīm, jo tam ir divējāda nozīme. Un rodas jautājums, kāda debesu balss mums jāuzklausa — tā, kas nāk no zvaigznēm, vai arī no Vašingtonas? Būtībā to varētu dēvēt par «Lemon Squeeze» — Cit­rona Izspiešanas — operāciju, lai gan līdzīgi citronam tiek izspiesti nevis mūsu pauri, bet gan kosmiskais vēstījums. Taču lai dievs žēlīgs mūsu pavēlniekiem un viņu pakalpiņiem, ja patiesi izdotos atrisināt šo uzdevumu.
   Ar šādām sarunām mēs vakaros kavējām laiku, jau otro gadu nopūloties atminēt BnD, un aizvien skaidrāk mēs sajūtām to nelāga noģiedu gaisotni, kas lika at­skārst, ka drīz sāksies notikumi, kas nosaukumam «Citrona izspiešanas operācija» piešķirs ne vairs iro­nisku, bet gan jau draudīgu nozīmi.
   Lai gan Varžu kurkuļi un Mušu pavēlnieks bija viena un tā pati viela, kas atšķirīgā veidā tika uzgla­bāta biofiziku un biologu kolektīvos, katrā no tiem lietoja tikai obligātus lokālos nosaukumus, un šajā apstāklī, manuprāt, izpaudās kāda sīka, bet zinātņu vēsturei visai raksturīga iezīme. Izrādās, ka ne pētī­jumu ceļu nejaušie līkloči, ne arī blakus apstākļi, kādos bija radušies atklājumi, nekad nebija pilnīgi atdalāmi no tiem piemītošām galējās izveides īpatnī­bām. Protams, ka šie relikti nav nemaz tik viegli no­sakāmi taisni tāpēc, ka tie saglabājušies sastingušā veidā, kādā tie nostiprinājušies pašas teorijas dzīlēs un visos vēlākos priekšstatos, kur tie izpaužas kā do­māšanas veida pārakmeņojušās pēdas vai nejaušības spiedogs.
   Iekams man pirmo reizi Romnijs parādīja Varžu kurkuļus, es tiku pakļauts jau par klasisku kļuvušai procedūrai, kas bija obligāta visiem atnācējiem no lielās pasaules. Vispirms es noklausījos lakonisko magnetofona lentē ierakstīto referātu, ko jau tiku nocitējis, pēc tam, veicis divas minūtes ilgu brau­cienu ar metro, nonācu sintēzes ķīmijas celtnē, kur atsevišķā zālē zem divstāvu stikla jumola man parā­dīja kaut ko līdz atlantozaura apmēriem palielinātam ūdens blusas skeletam līdzīgu, kas patiesībā bija Varžu kurkuļa molekulas trīsdimensiju modelis. Atse­višķas atomu grupas atgādināja ķekarus, kas sastā­vēja no melnām, purpura, violetām un baltām, ar caurspīdīgām polietilena caurulītēm savienotām lodī­tēm. Stereoķīmiķis Maršs parādīja atsevišķus amo­nija radikālus, sārmu grupas, kā arī dīvainiem zie­diem līdzīgos «molekulāros reflektorus», kuri akumu­lēja kodolreakcijās radušos enerģiju. Sīs reakcijas man nodemonstrēja, iedarbinot aparatūru, kura lika secīgi iedegties modeļa iekšienē paslēptajām neona caurulītēm un spuldzītēm, radot kaut ko līdzīgu futū­ristiskas reklāmas un izrotātas ziemsvētku eglītes krustojumam. Apliecināju savu izbrīnu, kura no manis tika gaidīta, un varēju iet tālāk.
   Paši sintēzes procesi notika pazemes telpās, programmējošo mašīnu uzraudzībā, konteineros, kuri bija izolēti ar cilindrveida pārvalkiem, jo zināmos etapos brīžiem radās diezgan spēcīgs korpuskulārs starojums, kas sintēzes noslēgumā gan mitējās. Gal­venais sintēzes cehs bija četri tūkstoši kvadrātmetru plašs. No šejienes tālāk varēja nokļūt pazemes tā saucamajā sudrabotajā daļā, kur — it kā dārgumu krātuvē — glabājās pēc zvaigžņu diktāta radītā viela. Tur bija apaļa telpa, pareizāk sakot, kamera bez logiem, ar spoguļa mirdzumā nopulētām sudra­botām sienām; toreiz es zināju, kāpēc tas vajadzīgs, bet tagad jau esmu to aizmirsis. Luminiscējošu spuldžu apmirdzēta, uz masīva postamenta tur stā­vēja lielam akvārijam līdzīga stikla tvertne, kas bija gandrīz tukša, tikai pašā tās dibenā bija nogulsnē­jusies spēcīgi zaigojoša, nekustīga, zilgana šķidruma kārtiņa.
   Stikla šķērssiena telpu pārdalīja divās daļās; iepre­tim tvertnei sienā rēgojās atvere, ar tajā iemontētu, bieza pārvalka aizsargātu, no tālienes darbināmu manipulatoru. Maršs vispirms nolaida pie šķidruma virsmas smailas knaibles, kas atgādināja ķirurģisku instrumentu, bet, kad viņš tās pacēla, no to gala nokarājās gaismā dzirkstošs pavediens, kurš ne ar ko vairs neatgādināja lipīgo šķidrumu. Likās, ka līmvei- dīgā masa būtu izdalījusi elastīgu, bet pietiekami tvirtu šķiedru, kas lēnām vibrēja kā stīga. Kad Maršs atkal nolaida manipulatoru un strauji to sapurināja tā, ka pavediens nokrita, atspulgotā gaismā margo­jošā šķidruma virsma to vairs nepieņēma; šķiedra sarāvās, piebrieda resnāka, pārvērtās it kā spīdīgā kūniņā un tārpveida kustībām kā īsts kāpurs sāka rāpot, līdz pieskārās stiklam, tad apstājās un pagrie­zās atpakaļ. Šis ceļojums ilga kādu minūti — pēc tam šis savādais veidojums it kā izšķīda, tā aprises izplūda, un tas atkal uzsūcās mātes masā.
   Šim trikam ar «kāpuru» tomēr nebija sevišķas nozī­mes. Bet, kad visas ugunis tika nodzēstas un šo pašu eksperimentu atkārtoja tumsā, es uz mirkli pamanīju vāju, bet pietiekami skaidru uzdzirkstījumu, it kā starp rezervuāra dibenu un tā vāku kādā sekundes daļā būtu iedegusies zvaigznīte. Maršs vēlāk man paskaidroja, ka ar luminescenci šai parādībai neesot nekāda sakara. Pavedienam pārtrūkstot, šajā vietā izveidojoties monomolekulāra plēvīte, kas nespējot vairs kontrolēt kodolprocesus, un tāpēc tur rodoties sava veida mikroskopiska ķēdes reakcija, bet uzdzirk- stījums esot sekundārs efekts, jo aktivizētie elektroni, kuri tiekot izmesti augstākos enerģētiskos līmeņos, steidzīgi tos atstājot, izdalīdami līdzvērtīgu dau­dzumu fotonu."~Es viņam pajautāju, vai ir iespējama kāda Varžu kurkuļu praktiska pielietošana. Šajā ziņā viņiem tagad bija mazāk cerību nekā sintēzes sā­kumā, jo Varžu kurkuļi vienā ziņā izturoties līdzīgi dzīviem audiem: tāpat kā pēdējie visu ķīmisko reak­ciju enerģiju izmanto tikai un vienīgi paši savām vajadzībām, tā arī sintezētā viela neļaujot nevienam atņemt savu kodolenerģiju.
   Grotiusa grupā, kur bija radīts Mušu pavēlnieks, pastāvēja pavisam citāda kārtība, un šeit pazemē varēja nokļūt, tikai ievērojot ārkārtējus piesardzības noteikumus. Patiesību sakot, es gan īsti nezinu, vai Mušu pavēlnieku novietoja divus stāvus dziļā pazemē tāpēc, ka tam bija dots tāds nosaukums, vai arī tas nokristīts šajā vārdā tāpēc, ka bija radies apakšze­mes telpās, kas atgādināja ēnu valstību.
   Vispirms, jau laboratorijā, mums vajadzēja uzvilkt aizsargtērpu, kas sastāvēja no liela caurspīdīga kom­binezona ar galvas pārsegu un uz muguras ar sik­snām piestiprinātu skābekļa balonu. Visām šīm apgrūtinošajām izdarībām, neraugoties uz to lietiš­ķību, piemita kaut kas ārišķīgi ceremoniāls. Cik man zināms, neviens vēl nav pētījis zinātnieku uzvedību laboratorijās no antropoloģiskā viedokļa, bet es nešaubos, ka ne visu, ko viņi dara, diktē nepiecieša­mība. Gatavoties eksperimentam un realizēt to var ļoti dažādi, bet, ja zināms izrīcības veids nostiprinā­jies, tas noteiktas aprindās, noteiktā skolā kļūst par ieradumu, kuram jau ir normas, jā, pat dogmata spēks.
   Pie Mušu pavēlnieka es devos divu cilvēku pavadī­bā — gida lomu izpildīja pats mazais Grotiuss. Ie­kams doties ceļa, mūsu caurspīdīgo aizsargtērpu, iedarbinot kaut kādus kloķus, piepildīja ar skābekli, tā ka ikviens no mums izskatījās pēc spīdīga balona, kura vidū kā sīks sēklas graudiņš atradās pats cil­vēks. Pēc tam vēl pārbaudīja, vai tērps ir hermētisks, ko izdarīja ļoti vienkārši — pietuvinot degošu sveci dažādās vietās kombinezonam, kura bija neliels virs- spiediens. Šī operācija atgādināja kaut kadu maģisku izdarību, piemēram, apkvēpināšanu ar vīraku.
   Tas viss komponējās svinīgā, nopietnā, it kā rituāli pagausinātā kopumā, droši vien tāpēc, ka spīdīgajā polietilēna balonā ieslēgtais cilvēks nevarēja strau- jak kustēties. Turklāt, atrodoties šajā pārvalka, ari sarunāties nevarēja, bet sazināšanās ar žestu un mīmikas palīdzību vēl vairāk pastiprināja iespaidu, ka šeit norisinās kāda liturģiska ceremonija. Pro­tams, atspēkojot šādus iebildumus, varēja paskaidrot, ka kombinezons pasarga no beta-stariem un, nerau­goties uz to, ka tas zināmā mērā apgrūtina kustības, pateicoties savam caurspīdīgumam, tomēr nekavē redzamību u. tml., bet man šķiet, ka es bez sevišķam pūlēm būtu varējis izdomāt citu procedūru, kas gan nebutu tik gleznaina un, galvenais, nesaturētu nekā­dus smalkus mājienus uz Mušu pavēlnieka nosau­kuma simbolisko jēgu.
   Atsevišķā telpā ar betona grīdu atradās grodēta vertikāla šahta. Nepatīkami čaukstinot savus tērpus un juzdamies visai neērti tāda karstumā, kāds pasta- vēja šajos zivju pūšļus atgādinošajos pārvalkos, mēs cits pēc cita devāmies lejup pa'šahtas sienās iestip­rinātajām dzelzs kāpnēm. Lejā stiepās šaura eja, kādas sastopamas vecās raktuvēs; to apgaismoja regulārās atstarpēs izvietotas aizrežģotas spuldzes. Visus šos aksesuārus, man lojāli jāatzīstas, Grotiusa ļaudis paši nebija iekārtojuši, bet grupa vienkārši izmantoja pazemes daļu, kura kādreiz tikusi pare­dzēta daudz kareivīgākiem, ar poligonā notiekošiem kodolieroču izmēģinājumiem saistītiem nolūkiem. Dažus desmit metrus tālāk iemirdzējās ar spoguļ- gluda sudraba skārdu klātās sienas. Tā bija vienīgā detaļa, kas atgādināja biofiziku «sudraboto pazemi». Taču tieši tā bija vismazāk pamanāma, tāpat kā mēs ārsta kabinetā neievērojam kailuma erotisko rak­sturu; mūsu uztveri taču nosaka attiecīgas parādības kopums, nevis atsevišķi tās elementi. Sudraba sienas pie biofiziķiem asociējās ar kaut kāda ķirurģiska tempļa sterilitāti, bet šeit, pazemē, tās šķita daudz noslēpumainākas, un šo iespaidu kā spocīgā panop- tikumā vēl pastiprināja mūsu pūšļveida augumu izķēmotie atspulgi spožajās sienās.
   Veltīgi es vēros visapkārt, meklēdams tālāko ceļu, jo gaitenis izbeidzās ar paplašinātu nošļaukumu. Sāņus, cilvēka galvas augstumā, rēgojās dzelzs durtiņas; Grotiuss tās atvēra, un biezajā mūrī parā­dījās šaujamlūkai līdzīga niša. Abi mani pavadoņi pakāpās sāņus, lai es labāk varētu ielūkoties iekšā.
   Atvere no otras puses bija aizsegta ar kaut kādu sar­kanīgi blāvu plāksni, kas izskatījās pēc biezam stik­lam blīvi piekļautas gaļas blāķa. Zem aizsargtērpa kapuces, kas aizsedza man seju, cauri vienmērīgajai, no skābekļa balona plūstošai dvesmai es uz pieres un vaigu ādas sajutu spiedienu, ko, liekas, nevarēja izskaidrot tikai ar siltuma efektu. Vērīgāk ielūkojies, es pamanīju ļoti gausu, taču ne gluži vienmērīgu kus­tību, it kā no saviem vākiem izņemts un ar pamatni pie stikla pieplacināts milzu gliemis mēģinātu līst uz priekšu, veltīgi piepūlē sasprindzinādams savu mus­kulatūru. Šī masa šķita spiežam uz stiklu ar nere­dzētu spēku — izdarīdama gausas, taču nemitīgas ložņājošas kustības.
   Grotiuss laipni, bet noteikti atbīdīja mani no nišas, aizvēra bruņu durtiņas un no plecos uzmestās mugursomas izņēma stikla mēģeni, pa kuras sienām rāpoja vairākas parastās istabas mušas. Kad viņš mēģeni pietuvināja aizvērtajām durtiņām — darī­dams to ar mērķtiecīgu, bet svinīgu žestu, — mušas vispirms sastinga, tad izplēta spārniņus un nāka­majā mirklī sāka mēģenē virmot kā melnas, nevaldā­mas lodītes, man pat likās, ka dzirdu tās nikni sīcam. Grotiuss pievirzīja mēģeni vēl mazliet tuvāk durti­ņām, un mušas sāka ņirbēt vēl nevaldāmāk, bet tad viņš mēģeni ielika atpakaļ mugursomā un atgriezās priekštelpā.
   Tagad es beidzot uzzināju, kā bija radies šis nosaukums. Mušu pavēlnieks bija tie paši Varžu kur­kuļi, tikai daudz lielākā daudzumā, kaut kas ap 200 litriem. Palielinoties masas apjomam, tā tikai pakāpeniski izmainīja savas īpašības, bet, kas attiecās, uz šo patiesi īpatnējo iedarbi uz mušām, nevienam nebija ne vismazākā priekšstata par tā mehānismu, vēl jo vairāk tāpēc, ka, atskaitot mušas, šis efekts bija novērojams tikai pie nedaudziem plēvspārņiem.
   Zirnekļi, vaboles un daudzi citi posmkāji, kurus bio­logi pacietīgi sanesa pie nišas, vispār nereaģēja uz to, ka tuvumā atradās substance, kura izdalīja iek­šējo procesu rezultātā radušos siltumu. Tika izsacīti minējumi par viļņiem, izstarojumiem, labi vēl, ka ne par telepātiskiem spēkiem. Mušām, kurām vēderiņu mezgli farmakoloģiskiem līdzekļiem bija paralizēti, šis efekts netika novērots. Taču tas bija diezgan tri­viāls konstatējums. Nelaimīgās mušas tika narkoti­zētas, pēc kārtas tām izgrieza visu, ko vien varēja, pārmaiņus tām padarīja nekustīgas vai nu kājas vai spārniņus, taču gala iznākumā izdibināja vienīgi to, ka dielektriķa biezs slānis efektu sekmīgi ekranizē. Tātad tam bija fizikāls raksturs un tas nevarēja tikt uzskatīts par kaut ko «brīnumainu». Par to šaubu nevarēja būt. Taču joprojām nebija zināms, kas īsti to izraisa. Man apgalvoja, ka tas tikšot noskaidrots, jo ar šo jautājumu nodarbojoties atsevišķa bioniķu un fiziķu grupa. Ja arī viņi ko izdibināja, pat vēl šodien man par to nekas nav zināms.
   Starp citu, Mušu pavēlnieks nebija bīstams dzī­viem organismiem, kas atradās tā tuvumā; pat mušām galu galā neatgadījās nekas ļauns.
   11.
   Iestājoties rudenim, kas gan notika tikai pēc kalen­dāra, jo pāri tuksnesim spīdēja tāda pati saule kā augustā, es no jauna — lai gan nevarētu sacīt, ka ar jauniem spēkiem, — ķēros pie koda. To, ko Projektā uzskatīja par vislielāko sasniegumu un kas no teh­niskā viedokļa tāds droši vien arī bija, proti, Varžu kurkuļu sintēzi, es savos prātojumos ne tikai nopietni neņēmu vērā, bet patiesībā pilnīgi ignorēju, it kā šis dīvainais sintēzes produkts būtu tikai artefakts. Tā radītāji man pārmeta, ka es vadoties no kaut kādiem iracionāliem aizspriedumiem, kas sakņojoties manā personiskajā nepatikā pret šo substanci, — lai cik smieklīgi tas arī neizklausītos. Daži, piemēram, Dilis, pat secināja, ka zināmais dramatiskais svinīgums, ar kādu abu attiecīgo grupu darbinieki izturējās pret šīm «kodolgļotām», izraisījis manī atturīgu nostāju, kas tad tiekot pavērsta pret pašu Mušu pavēlnieku; pēc citu domām, es empīriķiem ņemot ļaunā, ka viņi paša koda noslēpumam pievienojuši vēl citu, kas saistīts ar šo nezināmas nozīmes vielu.
   Es tam nevarēju piekrist, jo Romnija efekts taču arī paplašināja mūsu neziņu, taču tieši tajā — vis­maz tolaik — es saskatīju zināmas izredzes noskaid­rot Sūtītāju nodomus un līdz ar to izprast arī paša vēstījuma tekstu. Cerībās bagātināt savu atjautu es izstudēju veselu blāķi darbu, kuri bija veltīti cilvēka un dzīvnieku ģenētiskā koda atšifrēšanas vēsturei. Dažbrīd man radās miglaina nojauta, ka par paralēli tai parādībai, kura mani mulsināja, zināmā mērā uzskatāma katram organismam piemītoša «divda- bība», jo tas vienā un tajā pašā laikā ir gan «pats par sevi», gan arī informācijas nesējs nākamajiem lai­kiem, respektīvi, paaudzēm.
   Bet ko gan galu galā šāda analoģija man dotu? Jēdzienisko līdzekļu arsenāls, kādu man varēja sniegt laikmets, dažbrīd šķita satraucoši nabadzīgs. Mūsu zināšanas šķita milzīgas tikai salīdzinājumā ar cilvēku, bet nevis ar Visumu. Starp kumulatīvā eksplozijā attīstošos pirmrindas instrumentālo teh­niku un cilvēka bioloģiju mūsu acu priekšā paveras nemitīgi pieaugoša plaisa, kas cilvēci pāršķeļ divās daļās — vienā pusē atrodas informācijas vācēju fronte ar savām rezervēm, bet otrā — vaislīgi pūļi, kur valda inerts līdzsvars, pateicoties smadzeņu uzpildīšanai ar informācijas strebeklīti, kas jau
   iepriekš attiecīgi sagatavots tāpat kā mūsu gremoja­miem orgāniem domātā putriņa. Tādā kārtā izveido­jas īsts juceklības pūznis, jo tikusi pārkāpta'— lai gan noteikti nav zināms, kad tas īsti noticis,— robeža, aiz kuras atsevišķs intelekts nekad vairs nespēs aptvert .visu uzkrāto zināšanu daudzumu.
   Ne tikdaudz bagātināt zināšanu krātuves, cik vis­pirms atmest otršķirīgās un līdz ar to liekās informā­cijas pārlieku plašās iegulas, — tas, manuprāt, ir mūsdienu zinātnes galvenais uzdevums. Informācijas tehnika radījusi šķietamu paradīzes situāciju, kad, liekas, ikviens, kas vien to vēlas, varētu izzināt visu, taču tā ir absolūta fikcija. Rezignācijai līdzvērtīga izvēle kļuvusi tikpat nepieciešama kā elpošana.
   Ja cilvēci nerimtīgi netirdītu, neplosītu un kā ugunsgrēka liesmas nesvilinātu nacionālismu lokāla naida izpausmes, interešu pretešķības (bieži vien šķietamas), vienos zemeslodes punktos sarausta pār­mēra bagātība ar tajā pašā laikā līdzās pastāvošu trūkumu citos (kaut gan mūsu tehniskajos līdzekļos jau rodama iespēja — vismaz principā — atrisināt šīs pretrunas), tikai tad varbūt mēs apjēgtu, cik ļoti mazie, asiņainie feijerverki, kurus ar tālvadības ierī­cēm darbina nuklārais kapitāls, aizsedz mums to, kas risinās «pats par sevi», atstāts savā ziņā un neviena nekontrolēts. Politika vēl aizvien, gluži tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, uzskata Zemi (tagad tikai tai vēl pievienojot apkārtējo izplatījumu Mēness orbi- tas robežās) par šaha spēles dēli, bet tas pa šo laiku pakāpeniski izmainījies un nav vairs nekustīgs atbalsts, platforma, bet drīzāk plosts, ko svaida nere­dzamas straumes, aiznesot uz to pusi, kur neviens vēl nav ielūkojies.
   321
   Es lūdzu piedot man šo metaforiku. Bet, lai gan kopš tā brīža, kad Hermanis Kāns Kasandras profe-
   21 - 1215
   siju pasludināja par zinātni, futurologi savairojušies kā sēnes pēc lietus, tomēr nez kāpēc neviens no viņiem nav skaidri pasacījis, ka mes esam pilnīgi paļāvušies tehnoloģiskās attīstības patvaļai. Lomas šajā laikā ir mainījušās: cilvēce tehnoloģijai kļuvusi par līdzekli jeb instrumentu principa nezināmā mērķa sasniegšanai. Iedarbīga ieroča meklējumi ulti- matīvi skubināja zinātniekus meklet filozofisko akmeni, kurš tikai ar to atšķīrās no alķīmiķu ideāla, ka droši vien patiesi pastavēja. Futuroloģisko darbu lasītājs varēja aplūkot uz krītpapīra iespiestas dia­grammas un tabeles, lai uzzinātu, kad parādīsies ūdeņražhēlija reaktori un kad rūpnieciski tiks apgūtas saprāta telepātiskas īpašības. Šādus nākotnes atklā­jumus paredzēja, nobalsojot attiecīgu speciālistu pul­ciņā, pie kam šāda situācija bija draudošāka par vēs­turē pieredzētajām, tāpēc ka ta radīja zinātnes fik­ciju tādās sfērās, par kurām agrak visi bija vienis prātis, ka tur absolūti nekas nav atrodams.^
   Pietiek ielūkoties zinātņu vēsture, lai pārliecinātos, ka nākotnes apveidus izlemj šodien mums nezināmi un tāpēc neparedzami spēki. Situāciju vel sarežģīja agrāk vēsturē nepazīts «spoguļa» jeb «dubultdejas» stāvoklis, kad viena pasaules daļa ir spiesta pec iespējas precīzāk un ātrāk atkārtot visu, ko otra sasniegusi bruņošanās joma, un patiesība bieži vien nebija nosakāms, kura puse kādu gājienu vai soli izdarījusi pirmā un kura tikai otrai neatlaidīgi seko­jusi. Cilvēces iztēli zināmā mērā bija sastindzināju­šās atomiznīcības drausmīgās izredzes, kuras abam pusēm bija tomēr pietiekami skaidras, lai paralizētu to piepildīšanos. Aizraušanas ar stratēģu un padom­devēju zinātnisko institūtu sacerētajiem kodolieroču «Apokalipses scenārijiem» tik liela mērā paralizēja prātus, ka cilvēki vairs nesaskatīja tālākās, varbūt pat vēl draudīgākas, attīstībā ieslēptās briesmas,
   Līdzsvara stāvokli taču nemitīgi izjauca kārtējie atklajumi un izgudrojumi.
   Septiņdesmitajos gados zināmu laiku valdīja «netiešās ekonomiskās iznīcināšanas» doktrīna, kas bija piemērojama jebkuram no iespējamiem pretinie­kiem un ko valsts aizsardzības sekretārs Kaizers ietvēris formulā: «Iekams tuklie izkāmēs, izkāmējušie nobeigsies.» Sacensību kodollādiņu jomā vispirms nomainīja sacensība raķešu nozarē, bet pēc tam sākās vēl dārgāku ieroču — «raķešu pret raķetēm» izveidošana. Kā nākamais eskalācijas solis pavīdēja «lāzeru vairoga» radīšanas iespēja — tam vajadzēja sastāvēt no savdabīgas gamma lāzeru pāļu sētas, kura visu valsti apjoztu ar iznīcinošu staru valni. Šada veida bruņojuma izmaksa tika aplēsta jau uz četri līdz pieci simti miljardiem dolāru. Pēc šāda pro­gresa varēja sagaidīt jau nākamo soli, kad orbītās ievadītu milzīgus, ar gamma lāzeriem apgādātus mākslīgos Zemes pavadoņus—fabrikas, kas, barā lidinādamies virs pretinieka teritorijas, dažās sekun­des daļās to pilnīgi varētu izdedzināt ar ultraviole­tiem stariem. Šādas «nāves joslas» izveidošanas izmaksa tika novērtēta aptuveni jau uz septiņiem bil­joniem dolāru. Cīņa par pretinieka ekonomisko iznī­cināšanu — pateicoties aizvien dārgāku un dārgāku ieroču ražošanai, kas tādā kārtā izsūc visu valsts organismu, — tika nopietni plānota, taču realizēt to neizdevās, jo super- un hiperlāzeru radīšana tehniski izrādījās pagaidām neiespējama. Žēlsirdīgā Daba ar sava mehānisma īpatnībām šoreiz mūs vēl paglāba no mums pašiem, bet tā taču bija tikai laimīga nejaušība.
   Tāda bija politiķu globālā domāšana un tās nosa­cītā zinātnes stratēģija. Bet pa to laiku sāka izirt visa kultūras vēsturiskā^ tradīcija tāpat, kā sabirst krava, ar ko piepildīts pārāk spēcīgas vētras svaidīts
   kuģis. Tika izskaloti lielo historiozofisko koncepciju pamati, no pagātnes mantotajās vērtībās iedibinātās lielās sintēzes pārvērtās iznīcībai lemtos brontozau- ros, un bija sagaidāms, ka tās tiks sadragātas pret kārtējo atklājumu nepazīstamajiem krastiem, kurus varēja cerēt pēkšņi iznirstam mūsu priekšā. Nebija vairs tādu materiālās pasaules klēpī slēptu spēku, nedz arī tādu briesmu parādību, kas tūlīt pēc to atsegsmes netiktu izvērtēti kā ieroči; un tā patiesībā mūsu pretinieks šajā spēlē vairs nebija Krievija, bet gan pati Daba, jo ne jau no krieviem, bet gan no Dabas bija atkarīgs, ar kādiem kārtējiem atklāju­miem mēs tiksim apveltīti, un būtu taču tīrais neprāts domāt, ka tā būs mums tik labvēlīga, ka sniegs tikai tādus līdzekļus, kuri atvieglos sugas pastāvēšanu. Izredzes, ka pie pētījumu apvāršņa varētu parādīties tāds atklājums, kas nodrošinātu mums pilnīgu pār­svaru visas planētas mērogā, vēl vairāk paskubinātu nežēlot pūles un līdzekļus, jo tas, kurš pirmais šādu mērķi būtu sasniedzis, kļūtu par hegemonu uz Zemes; un tas viss tika atklātībā pārspriests. Bet vai maz bija ticams, ka spēkus zaudējušais pretinieks paze­mīgi ļaus uzlikt sev jūgu? Tāpēc visai šai doktrīnai piemita iekšēja pretruna, jo tā nemitīgi izjauca pastā­vošo spēku līdzsvaru, tajā pašā laikā to aizvien atjaunojot.
   Mēs kā civilizācija bijām iekļuvuši tehnoloģiskos slazdos, un mūsu likteni izlēma tikai tas, kādas likumsakarīgas, mums vēl nezināmas savstarpējas saiknes piemīt enerģijas un matērijas līmeņiem. Kad es izsacīju šādus uzskatus, mani parasti nosauca par defetistu, jo sevišķi tajās zinātnieku aprindās, kur sirdsapziņa bija iznomāta valsts departamentam. Nemitīgos ķīviņos un strīdos iestigusi cilvēce vēl varēja cerēt uz glābiņu, pārraujot šīs sacensības važas, kamēr tā no kamieļiem un mūļiem pārsēdās
   kara ratos, orēs, bričkās, automobiļos, uz tvaika mašīnām un tankiem. Gadsimta vidū totālie iznīcības draudi paralizēja politiku, tajā pašā laikā to neiz-"" mainot un neskartu atstājot tās taktiku, kas dienas pacēla pāri mēnešiem, bet gadus — pāri gadsimtiem, lai gan būtu vajadzējis rīkoties otrādi: uz karogiem kā lozungus rakstīt sugas intereses un apvaldīt teh­noloģisko augšuplidojumu, lai tas nepārvērstos lejup- kritienā.
   Reizē ar to starp Lielajiem un Trešo pasauli papla­šinājās materiālā plaisa, ko ekonomisti nosauca par «ermoņikas plēšu izstiepšanu», lai gan atbildīgas personas, kuru rokās atradās citu cilvēku likteņi, tei­cās saprotam, ka tāds stāvoklis nevar turpināties bezgalīgi ilgi, tomēr tās nepakustināja ne pirksta, it kā gaidot kādu brīnumu. Progresu būtu vajadzējis koordinēt, nevis paļauties uz tā automātiskumu un aizvien pieaugošo pašregulāciju, tāpēc ka būtu neprātīgi iedomāties, ka paveikt visu tehniski iespē­jamo ir tas pats, kā rīkoties gudri un droši, jo mēs taču nevarējām cerēt uz Dabas brīnišķīgo labvēlību un arvien lielāku tās daļu pārvērst par barību mūsu miesām un mašīnām, tādējādi ielaižot to mūsu civili­zācijā. Bet, ja nu izrādītos, ka tas ir Trojas zirgs, salda inde, kas mūs sagandē ne jau tāpēc, ka Visums vēlētu mums ļaunu, bet gan tāpēc, ka esam rīkojušies akli.
   Šo fonu savā darba es nevareju neievērot. Man vajadzēja to paturēt prātā, domājot par vēstījuma divdabīgumu. Savās nemainīgajās frakās uzposušies diplomāti ar tīkamām trīsām ceļgalos jau gaidīja Brīdi, kad mēs būsim beiguši neoficiālos, mazāk sva­rīgos ievadījuma darbus, un viņi, ar ordeņu zvaig­znēm apkārušies, izlidos uz zvaigznēm, lai iesniegtu tur akreditācijas dokumentus un apmainītos proto- kolārām notām ar miljardiem gadu vecu civilizāciju.
   Mums vajadzēja tikai uzcelt viņiem tiltu. Bet viņi pārgriezīs lentu tā atklāšanas ceremonijā.
   Taču kā tas izskatījās patiesībā? Kādā Galaktikas nostūrī reiz bija parādījušās saprātīgas būtnes, kuras, apjaudušas, cik fenomenāls retums ir dzīvība, nolēma iejaukties Kosmogonijā — to koriģējot. Šīs ļoti senās civilizācijas pēcteču rīcībā bija milzīgi, mums gluži neaptverami zināšanu krājumi, ja viņi spēja tik rūpīgi apvienot dzīvību izraisošo impulsu ar pilnīgu neiejaukšanos lokālajos evolūcijas proce­sos. Radošais signāls nebija vārds, kas kļūst par miesu, jo tas ne mazākā mērā nenoteica topošā apvei­dus. Šī procedūra savos pamatos bija pavisam vien­kārša, vienīgi tā tika atkārtota tik ilgā laika posmā, kas jau pielīdzināms mūžībai, tādā veidā radot plaši izvērstus, stingrus krastus, starp kuriem procesa spe­cializācijai vajadzēja jau risināties pašai par sevi. Tas tika veicināts vispiesardzīgākā veidā. Nekādas detalizācijas, nekādu konkrēj:u norādījumu, nekādu fizikāla vai ķīmiska rakstura nosacījumu, — nekā, izņemot tādu situāciju nostiprināšanu, kas termodi­namiski šķita neiespējamas.
   Varbūtības pastiprinātājam bija neizsakāmi vāja jauda, un tas iedarbojās vienīgi tāpēc, ka tā klātiene bija visur jūtama, tas izspiedās cauri katram šķēr­slim, aptverdams nezināmu Galaktikas daļu (varbūt pat visu Galaktiku? — jo mēs nezinājām, cik daudz līdzīgu neredzamu staru tiek izsūtīts). Tas nebija vienreizējs akts, bet gan nemitīga klātiene, kuras ilgums būtu pielīdzināms zvaigžņu mūžam, bet vien­laikus tas pārstāja darboties, kolīdz vēlamais pro­cess bija sācies. Bet pārstāja tāpēc, ka starojuma iedarbe uz jau izveidotiem organismiem praktiski līdzinājās nullei.
   Starojuma nemitīgums mani pārsteidza. Bez šau­bām, varēja būt arī tā, ka Sūtītāji vairs nav starp dzīvajiem, bet process, ko zvaigznē vai zvaigžņu kopā bija izraisījuši viņu astroinženieri, turpināsies, kamēr sau]u raidītājiem pietiks enerģijas. Slepenība, kādā notika mūsu darbs, — visus apstākļus vērā ņemot — man likās noziegums. Runa taču nebija par kādu atklājumu vai veselu atklājumu kompleksu, bet gan par acu atdarīšanu jaunam pasaules skatīju­mam. Līdz šim mēs bijām akli kucēni. Bet tad Galak­tikas tumsā atmirdzēja saprāts, kurš nemēģināja mums uzspiest savu klātieni, bet, taisni otrādi, visrū­pīgākā kārtā centās to noslēpt.
   Neizsakāmi seklas tagad man šķita agrākās, pirms Projekta rašanās tik populāras hipotēzes, kas svār­stījās starp galējo pesimismu, kurš Silentium Uni- versi[30] atzina par dabisko stāvokli, un to bezbēdīgo optimismu, kurš gaidīja skaidri atšķiramās zilbēs izsacītu vēstījumu, ar kādu līdzīgi pirmskolas vecuma bērniem savā starpā vajadzēja sazināties zvaigznēs izkaisītajām civilizācijām. «Sabrucis vēl viens mīts,» es nodomāju, «un mums atklājusies vēl viena patiesība, bet, kā jau parasts, sastopoties ar patiesību, izrādījās, ka mēs neesam spējīgi to aptvert.»
   Palika vēl pāri otra, nozīmi izsakošā signāla puse. Bērns var saprast atsevišķus, no filozofiska apcerē­juma izrautus teikumus, bet kopumu aptvert tam nav pa spēkam. Mēs bijām līdzīgā situācijā. Bērnu var apžilbināt atsevišķu teikumu saturs, un tāpat mēs bijām izbrīnējušies par atšifrēto niecīgo fragmentu. Tā kā es ilgi biju nopūlējies ar zvaigžņu tekstu, ko atkal un atkal no jauna mēģināju atminēt, es ar to biju savādā kārtā saaudzis un bieži vien, gan tikai tīri intuitīvi, sajuzdams, ka tas paceļas man pāri līdzīgi neaizsniedzamai kalna virsotnei, kā caur miglu samanīju tā apveidu diženumu, tādējādi matemātisko uztveri savā ziņa nomainīdams ar estētisko vai arī varbūt tās abas apvienodams.
   Katrs grāmatas teikums, pat no konteksta izrauts, kaut ko nozīmē, taču kopumā ar pārējiem tas salie­dējas kā ar iepriekšējiem, tā sekojošiem kaut kādā augstākā jēgas vienībā. No šādiem sakusumiem, uzslāņojumiem un fokusētiem uzkrājumiem galu galā izveidojas laikā sastingusi doma. Zvaigžņu kodā sva­rīga bija ne tik daudz elementu jeb «kvaziteikumu» jēga, kā to mērķtiecība, kuru es veltīgi pūlējos izprast. Taču signālam piemita iekšēja, tīri matemā­tiska harmonija, līdzīga tai, kura dižā katedrālē apjaužama skatītājam pat tādā gadījumā, ja viņš nesaprot ne tās mērķtiecības, ne statikas likumus, ne celtniecības kanonus, ne arī, visbeidzot, šeit konkrētā veidolā iemiesotos arhitektūras stilus. Es biju tāds aplūkotājs un ielūkotājies. Zvaigžņu teksts bija nepa­rasts ar to, ka tam nepiemita nekādu «tīri lokālu» iezīmju. Spraišļakmens bez arkām un slodzes nav nekāds spraišļakmens, un šo likumsakarību varētu nosaukt par arhitektūras nelokalitāti. Varžu kurkuļu sintēze bija radusies tieši tādā kārtā, ka mēs no koda izdrupinājām atsevišķus fragmentus, pierakstīdami tiem noteiktu atomuzbūves un stereoķīmisku «nozīmi».
   Tādā izrīcībā bija kaut kas vandālisks, it kā mēs «Mobiju Diku» izmantotu par pamācību, kā nogali­nāmas valzivis un no tām izkausējami tauki. Tā rīko­ties būtu iespējams, jo «M^bijā Dikā» valzivju apstrāde ir aprakstīta, lai gan pilnīgi citādā, diamet­rāli pretējā nostādnē, taču mēs varētu to neņemt vērā, sagraizīt tekstu gabaliņos un pārstatīt pēc savas iegribas. Tātad, neraugoties uz Sutītaju gud­rību, kods izrādījās par visai neaizsargātu? Drīzumā man nācās pārliecināties, ka var būt vēl ļaunāk; manām bažām radās jauni motīvi, tāpēc es neatsakos no tās sentimentalitātes, kas izpaužas šajos vārdos.
   Noteiktas koda daļas, kā to liecināja izdarītā frek­vences analīze, šķietami atkārtojās, tāpat kā teikumā vārdi, taču atšķirības blakus signālos izraisīja impulsu veidojumā nelielas savdabības, kuras mūsu informācijas binārā versija nebija ņēmusi vērā. Pacietību zaudējušie empīriķi, kuri aizvien varēja atsaukties uz «sudraba pazemē» ieslēgtajiem dārga­jiem guvumiem, ietiepās, ka šīs atšķirības varētu būt izskaidrojamas ar deformāciju, kas radusies, neitrīno plūsmai mērojot daudzu parseku tālos ceļus kosmosa bezgalīgajās dzīlēs, kā arī — šādā skatījumā — tāpat jau ar gluži niecīgu desinhronizāciju, signālu apveidu asuma zudumu. Es nolēmu šo apgalvojumu pārbaudīt. Pieprasīju signālus reģistrēt no jauna, vismaz prāvākus vēstījuma fragmentus, un salīdzi­nāju jauno, no astrofiziķiem saņemto materiālu ar analoģiskiem, agrāk savstarpēji neatkarīgi izdarī­tiem pieciem ierakstiem.
   Varēja tikai pabrīnīties, ka līdz šim neviens to ar tādu precizitāti nebija izdarījis. Ja pārbauda kāda paraksta autentiskumu, pielietojot aizvien spēcīgākas linzas, beidzot nonāk pie tā, ka palielinājumā redza­mās joslas, ko veido ar tinti uz papīra vilktās burtu līnijas, sāk izirt atsevišķos elementos, kuri izsvaidīti uz rupjām kaņepāju virvēm līdzīgām celulozes šķied­rām, un nav iespējams konstatēt, uz kādas palielinā­juma robežas mitējas izpausties rakstītāja ietekme, viņa «rakstura» nosacītās burtu veidojuma īpatnības un sākas sfēra, kur pārsvaru gūst rokas nervu šķiedru statistiskās kustības un trīsas, kā arī tintes notecējuma nevienmērības, kas vairs nav rakstītāja varā. Taču to varētu noteikt, salīdzinot virkni parakstu — tieši virkni, bet ne tikai divus, jo tad iezīmējas paliekamās, likumsakarīgās īpatnības atšķirībā no tā, kas radies ikreizēji mainīgo lielumu fluktuācijas rezultātā.
   Man izdevās atklāt, ka signālu «apveidu asuma zudums», «desinhronizācija», «izplūdums» pastāv tikai manu oponentu iedomā. Atkārtošanās precizi­tāte saglabājās līdz pat selektivitātes robežai, kāda piemita reģistrēšanas aparatūrai, kuru lietoja astro- fiziķi, un, tā kā grūti bija pieņemt, ka teksts ticis noskaņots tieši uz šādi kalibrētu aparatūru, tad vaja­dzēja secināt, ka signāla precizitāte ir lielāka nekā mūsu pārbaudes iespējas raidītāja lietderības koefi­cienta robežu nosacīšanai.
   Tas izraisīja zināmu apmulsumu. Kopš šā laika mani sāka saukāt par «Debesu pravieti» vai «Sau- ' cēja balsi tuksnesī». Tāpēc septembra nogalē es strā­dāju jau aizvien pieaugošā vientulībā. Bija mirkļi, jo sevišķi naktīs, kad starp manu, vārdos neietērpto domāšanu un tekstu pavīdēja sava veida radniecis- kums, it kā es gandrīz jau būtu atjautis to visā kopumā un pats imateriālā lēcienā pamirtu, noģiez- dams pretējo krastu, kura sasniegšanai man pašās beigās tomēr allaž pietrūka spēka.
   Tagad šie mirkļi man jau izliekas māns. Starp citu, šodien man ir vieglāk atskārst, ka ne tikai es nespēju un nepratu veikt šo uzdevumu, bet ka tas bija pāri jebkura cilvēka spēkiem. Taču, tāpat kā tolaik, tā arī tagad esmu pārliecināts, ka pie šīs problēmas nedrīk­stēja ķerties kolektīviem spēkiem, bet atslēgu tā atri­sinājumam vajadzēja atrast kādam vienpatnim, kas prastu atteikties no ierastās domāšanas rutīnas, tātad — kāds viens vienīgs vai arī neviens. Šāda paša bezspēka apzināšanās droši vien izskatās nožē­lojama, varbūt pat egoistiska. Varētu likties, ka es meklēju attaisnojumu. Bet, ja vien kur nepieciešams atmest patmīļu un godkāri, aizmirst sirdī iemitināju­šos velnēnu, kas lūgsnās diedelē veiksmi, tad tieši šajā pasākumā. Izolācijas un atsvešinātības sajūta toreiz bija pārāk skaudra. Taču visdīvainākais ir tas, ka sakāve, kas bija acīm redzama un nenoliedzama, atmiņā atstājusi cildenuma sajūtu, un šīs stun­das un nedēļas tagad, kad es tās atceros, man ir dār­gas. Nekad nebūtu domājis, ka kaut kas tāds man varētu atgadīties.
   12.
   Publicētajās atskaitēs un grāmatās vismazāk vai pat nemaz netiek runāts par to, kāds bijis mans «kon­struktīvais» sniegums Projektam, tāpat kā — mīļā miera dēļ — noklusēta arī mana piedalīšanās «kon­spiratīvajā opozīcijā», kura — kā es nesen to kādā izdevumā lasīju — varēja kļūt par «vissmagāko noziegumu», un, ja tik tālu arī nenogāja, tad tas nav mans nopelns. Tāpēc tagad pastāstīšu par savu noziegumu.
   Oktobra sākumā tveice nemazinājās, protams, dienā, jo naktīs temperatūra tuksnesī nokrita jau zem nulles. Dienās es nekur neizgāju, bet pievakarē, pirms iestājās lielāks aukstums, devos tuksnesī, īsās pastaigās, pūlēdamies nepazaudēt no redzes lauka apmetnes augstākās celtnes, jo biju brīdināts, ka smilšu kāpās viegli var apmaldīties. Tas bija reiz atgadījies kādam tehniķim, taču ap pusnakti viņš atgriezās, jo ceļu viņam norādījusi uguņu atblāzma. Agrāk es tuksnesi nepazinu — un tas izskatījās pavisam citāds nekā priekšstati, kādi manī bija radušies no redzētajām filmām vai lasītajām grāmatām. Tuksnesis pletās pilnīgi vienmuļš un tajā pašā laikā neparasti daudzveidīgs. Visvairāk mani pievilka ceļojošo kāpu izskats — tās līdzinājās pagausinātiem milzu viļņiem, kas ar savām ģeomet­riski tik skaudrajām, spilgtajām formām iemiesoja Dabai raksturīgo atrisinājumu pilnību visur, kur uzmācīgā, reizēm nekautrīgā, reizēm nežēlīgā bio- sfēras stihija nav ieviesusies tās nedzīvajos apgaba­los.
   Kādreiz, atgriežoties no šādas pastaigas, sastapos ar Donaldu Protero, un, kā izrādījās, šī sastapšanās nebija nejauša. Protero, kādas vecas Kornvelas dzimtas pēctecis otrā augumā, bija visangliskākais no visiem man pazīstamajiem amerikāņiem.
   Zinātniskās Padomes sēdēs starp milzīgo Beiloinu un izkāmējušo Dillu uz nemierīgā Rapaporta un it kā no modes žurnāla izgrieztā elegantā Inija fona viņš bija savdabīga figūra tieši tāpēc, ka ne ar ko īpatnēju neiezīmējās. Iemiesota viduvējība, parasta, mazliet palsā zemes krāsā, angliski iegarena seja ar dziļām acu iedobēm un spēcīgu zodu, ar savu mūžīgo pīpi zobos, bezkaislīgu balsi, dabisku mieru, jebkuras izteiktākas žestikulācijas trūkumu, — tikai tā, uzskaitot to, kā viņam trūka, es varu šo cilvēku aprakstīt. Un tajā pašā laikā tas bija pirmās šķiras intelekts.
   Man jāatzīstas, ka domāju par Protero ar zināmām bažām, tāpēc ka neticu ideāliem cilvēkiem un, sasto­pot indivīdu gluži bez dīvainībām, nepilnībām, apsēs­tības, kaut jel kādas nelielas mānijas un dažiem kvē­las aizrautības izpausmes punktiem, man rodas aiz­domas, ka šie cilvēki sistemātiski izliekas (katrs taču spriež pats pēc savas līdzības) vai arī uzskatāmi par gluži niecīgiem. Protams, liela nozīme ir tam, no kādas puses mēs cilvēku iepazīstam. Ja — kā tas parasti gadījās man — es ar kādu iepazinos, lasot viņa darbus, kuriem manā specialitātē ir galēji abstrakts raksturs, tātad zināmā mērā it kā no per­sonības visapgarotākās puses — saskarsmes moments ar tās gluži ķermenisko iemiesojumu, par kuru man jau neviļus — saskaņā ar tā platonisko izpausmi — bija izstrādājies zināms priekšstats," līdzinājās šokam.
   Redzot, kā pati doma, pati visaugstākā abstrakcija, svīst, mirkšķina acis, skrubina ausi, labāk vai slik­tāk pārvaldot to savas personības mašinēriju, kura, garu rosinādama, tik bieži izrādās tam par kavēkli, es vienmēr sajutu kaut ko no tā ironiski iekrāsotā gandarījuma, kādu sagādā līdzšinējo elku satriek- šana. Atceros, ka mani kādreiz savā automašīnā veda kāds slavens filozofs, solipsisma piekritējs, un ceļā mašīnai pārplīsa riepa. Pārtraucis savus prātojumus, ka visa esamība ir tikai māns. viņš kā jebkurš gluži ikdienišķs cilvēks, viegli krekstēdams ņēmās ar dom­kratu pacelt savu mašīnu un izripināt rezerves riteni, bet es bērnišķīgā gandarījuma sajūtā nolūkojos uz to visu, it kā redzētu Jēzu Kristu izšņaucam degunu. Pielietodams māņu atslēgu, viņš pievilka māņu uzgriežņus, tad izmisis paskatījās uz savām notašķī­tajām rokām, kas saskaņā ar viņa teoriju arī taču bija tikai ilūzija, — taču viņam pašam nez kāpēc tas nemaz neienāca prātā.
   Bērnībā es nopietni ticēju, ka pastāv ideālu cilvēku kategorija, pie kuras pieder vispirms zinātnieki, bet viņu vidū viscildenākiem vajadzētu būt universitāšu profesoriem, taču dzīves realitāte piespieda mani atsacīties no tik izskaistinātiem priekšstatiem.
   Donaldu es pazinu jau gadu divdesmit, taču — nekas tur nebija līdzams — viņš patiesi bija tāds zinātnieks, kuriem ticēt spēj tikai ļoti anahroniski ek­saltēti ļaudis. Atceros, ka Beiloins, kurš bija dižena intelekta cilvēks, bet tajā pašā laikā arī liels grēka gabals, kādreiz neatlaidīgi lūdza Donaldu, lai tas vismaz daļēji pielīdzinātos mums un kauču vienu vie^
   nīgu reizīti atzītos, ka arī viņam ir kāds nejauks noslēpums, vai, ja tāda nebūtu, tad vismaz izdarītu kaut ko nekrietnu, kas mūsu acīs vērstu viņu cilvē­ciskāku. Bet Donalds tikai smaidīja un pakšķināja savu pīpi.
   Tajā vakarā, kad rieta sarkanīgajā atblāzmā mēs gājām pa smilšu kāpu ieplakām un es vēroju mūsu ēnas aizstiepjamies pa smiltāju, kur atsevišķi grau­diņi — gluži kā impresionistu gleznās — šķita mar­gojam mēļā krāsā, it kā tur iedegtos mikroskopiskas gāzes uguntiņas, Protero sāka man stāstīt par savu darbu ar Varžu kurkuļu «aukstajām» kodolreakcijām. Es klausījos vairāk pieklājības pēc un ļoti izbrīnījos, kad viņš sacīja, ka mūsu situācija viņam atgādinot to, kāda bija izveidojusies Manhetenas projekta laikā.
   — Ja arī izdotos Varžu kurkuļos izraisīt liela mēroga ķēdes reakciju, — es piezīmēju, — mums nekādas jaunas briesmas nedraudētu, jo ūdeņraža bumbu jauda tā kā tā tehniski ir neaprobežota.
   Tad Donalds nolika savu pīpi. Tā bija svarīga zīme. Sameklējis kabatā filmas rullīti, viņš to atriti­nāja un pasniedza man; par gaismas avotu noderēja milzīgais sarkanīgais saules disks. Es mikrofizikā tik daudz orientējos, lai filmā saskatītu elementārdaļiņu kustības sērijveida uzņēmumus mazā pūšļveida kamerā. Donalds, stāvēdams man līdzās, nesteidzīgi norādīja uz atsevišķām, sevišķi nozīmīgām vietām. Pašā kameras vidū atradās sīciņa, kniepadatas gal­viņai līdzīga Varžu kurkuļu piciņa, bet izirušā kodola zvaigznīte, ko veidoja daļiņu punktētās ceļa pēdas, atradās kādu milimetru attālāk no gļotainā pikuča. Es tur nesaskatīju nekā sevišķa, bet tad sekoja paskaidrojumi un vēl citi uzņēmumi. Bija noticis kaut kas neiespējams: pat tad, kad pikucītis bija norobežots no visām pusēm ar svina plāksnīti, izir­stošo atomu zvaigznītes kamerā parādījās ārpus šā aizsega!
   —   Reakcija risinās kā distances parādība, — Pro­tero secināja. — Enerģija izzūd vienā punktā, reizē ar izirstošo atomu, kurš pēc tam parādās citā vietā. Vai esi kādreiz redzējis, ka burvju mākslinieks ieliek olu kabatā, bet izņem to no mutes? Tas ir tas pats.
   —   Bet tie taču ir tikai triki! — es vēl aizvien neva­rēju un negribēju saprast. — Bet šeit — vai tad sabrūkošie atomi pārlec pāri aizšķērslim? — es jau­tāju.
   —   Nē. Tie vienā vietā vienkārši izzūd un parādās citā.
   —   Bet tas taču ir pretrunā ar nezūdamības likumu!
   —   Nav sacīts, jo viss norisinās ļoti ātri — šeit izzūd, tur parādās, saproti. Bilance paliek nemainīga. Bet vai zini, kas tos šādā brīnumainā kārtā pārvieto? Neitrīno lauks. Turklāt ar oriģinālu starojumu modu­lētais — savdabīgs «dievu vējš».
   Es zināju, ka tāds'efekts nav iespējams, taču uzti­cējos Donaldam. Ja mūsu puslodē kāds ko sajēdz no kodolreakcijām, tad tas ir tieši viņš. Apjautājos viņam par šā efekta iedarbes attālumu. Acīmredzot, lai gan pats to vēl neapzinājos, manī pamodās ļau­nas nojautas.
   —   Es nezinu, kāds tas VARĒTU būt. Katrā ziņā ne mazāks kā manas kameras diametrs — divarpus collas. Izmēģināju to pašu Vilsona kamerā — desmit collas.
   —   Bet vai tu vari reakciju kontrolēt? Tas ir — noteikt vietu, kurp daļiņas «aizlidos» uz mērķi?
   —  Ar vislielāko precizitāti. Mērķi nosaka fāze — tur, kur lauks sasniedz maksimumu.
   Es pūlējos izprast, kāda veida iedarbe te varētu būt. Kodoli sabruka Varžu kurkuļos, bet sabrukuma pēdas tajā pašā laikā iezīmējās ārpus tā. Donalds apgalvoja, ka šī parādība nav ietilpināma mūsu fizi­kas likumos, jo saskaņā ar tiem šāds process nav iespējams. Mūsu teorētiskās atziņas kvantu efektus tādā makroskopiskā mērogā nepieļauj. Pamazām Protero kļuva runīgāks. Dīvainās parādības pēdas viņš bija uzgājis nejauši, kopā ar savu līdzstrādnieku Makhillu, mēģinot — tāpat vien, uz labu laimi — atkārtot Romnija eksperimentu, tikai šoreiz fizikālā variantā. Viņš mēģinājis iedarboties uz Varžu kur­kuļiem ar starojuma plūsmu. Viņam nebijis ne mazā­kās nojausmas, kas no tā varētu iznākt. Bet tagad rezultāts. Tas noticis jau pirms viņa aizbraukšanas uz Vašingtonu. Nedēļas laikā, kamēr viņš bijis prom, Makhills pēc kopējā plāna uzbūvējis lielāku apara­tūru, kas dotu iespēju izmēģināt reakcijas pārvieto­šanu un centrēšanu vairāku metru rādiusā.
   Vairāku metru. Man likās, ka esmu pārklausījies. Donalds, ar tāda cilvēka sejas izteiksmi, kurš uzzinā­jis, ka viņam ir vēzis, taču fenomenāli prot sevi apvaldīt, piezīmēja, ka principā nekas nekavē uzbū­vēt tādu aparatūru, kura pastiprinātu efektu miljo­niem reižu — kā jaudas, tā iedarbes attāluma ziņā.
   Jautāju, kam šis efekts ir zināms. Donalds nevie­nam neko nebija teicis, pat Zinātniskai Padomei ne. Viņš man paskaidroja savus motīvus. Beiloinam viņš pilnīgi uzticoties, bet neesot gribējis to nostādīt grūtā situācijā, jo Aivors mūsu vidū bija tas, kurš ir tieši atbildīgs administrācijai par darbu kopumā. Bet, ja tā, Donalds nevarējis neko stāstīt arī nevienam citam no Padomes locekļiem. Par savu Makhillu viņš galvo­jot. Jautāju, līdz kādai robežai. Donalds pavērās manī, pēc tam paraustīja plecus. Viņš bija pārāk gudrs, lai nesaprastu, ka sākas spēle ar tik augstu likmi, ka gal­vot vairs nevar ne par vienu. Lai gan bija pavēss, es šīs sarunas laikā nosvīdu caur un cauri slapjš. Do- naids pastāstīja man arī to, kāpēc viņš bijis Vašin­gtonā. Viņš bija uzrakstījis memoriālu par darbiem Projekta ietvaros un iesniedzis to tieši Rašam, bet tagad aizlidojis pēc atbildes, jo Rašs viņu izsaucis. Memoriālā viņš administrācijai izklāstījis, cik bīs­tami ir tas, ka mūsu darbi risinās slepenībā. Ja mums pat izdotos izdarīt atklājumus, kas palielinātu valsts militāro potenciālu, tas varētu tikai izraisīt globālo draudu pieaugumu. Pašreizējais stāvoklis dibinās uz trauslu līdzsvaru, tāpēc, neatkarīgi no tā, uz kuru pusi varētu nosvērties svaru kauss, ja tikai kustība, ko šī pārsvēršanās radītu, būs pārāk krasa, tā pretējo pusi var paskubināt uz izmisīgiem soļiem. Līdzsvars saglabājas tāpēc, ka katru vienas puses soli otra puse izlīdzina. Tā norisinās bruņošanās sacensība un poli­tiskie gājieni. Lai gan es Donaldam mazliet ņēmu ļaunā, ka viņš nebija aprunājies pat ar mani, neliku viņam to manīt, tikai pavaicāju, kādu atbildi viņš saņēmis. Starp citu, tas viegli bija uzmināms.
   —   Es runāju ar ģenerāli. Viņš man apliecināja, ka pilnīgi saprotot manus rakstveidā izklāstītos ap­svērumus, taču man jāturpinot darbi tādā pašā garā kā līdz šim, jo neesot zināms, vai pretējā puse ne­veicot gluži tādus pašus… tātad ar eventuāliem atklā­jumiem mēs līdzsvaru nevis izjauksim, bet, gluži pretēji, nostiprināsim.
   —   Es nonācu īstās sprukās, — Donalds beidza.
   Pretēji savai pārliecībai, mēģināju viņu iedrošināt,
   ka memoriālu droši vien noliks ad ada[31], taču tas viņu nenomierināja.
   —  Es to rakstīju, — viņš sacīja, — kad man pa­domā vēl nekas nebija, itin nekas. Bet, kamēr memo­riāls gulēja pie Raša, es nokļuvu uz pēdām šim efek­tam. Domāju jau par to, vai nevajadzētu nelaimīgo dokumentu ņemt atpakaļ, bet tas viņiem būtu licies aizdomīgi. Iedomājies tikai, kā viņi mani tagad uz­manīs!
   Atcerējos mūsu «draugu» Vilhelmu Iniju. Nevarēja būt nekādu šaubu, ka viņš jau saņēmis attiecīgas in­strukcijas. Jautāju Donaldam, vai nevajadzētu eksperimentus pārtraukt, bet pašu aparatūru vien­kārši demontēt vai pat iznīcināt. Diemžēl es jau iepriekš zināju, ko viņš man atbildēs.
   —   Reiz izdarītos atklājumus nav iespējams padarīt par nebijušiem. Bez tam ir taču vēl Makhills. Viņš man paklausīs, kamēr esam kopā un darām kopīgu darbu, bet nezinu, kā viņš izturēsies, ja es nolemšu rīkoties pēc tava padoma. Ja arī pat tad es varētu uz viņu paļauties, tas neko nedos, tikai visu mazliet pa- vilks garumā. Biofiziķi jau izstrādājuši darba plānu nākamajam gadam. Es redzēju uzmetumu. Viņi grib paveikt kaut ko līdzīgu tam, ko mēs esam jau sasnie­guši. Viņiem ir kameras, ir labi kodolzinātnieki, pie­mēram, Pikerings, ir invertors, un viņi nolēmuši otrā kvartālā analizēt mikrodetonācijas Varžu kurkuļu monomolekulārajās kārtās. Aparatūra ir automā­tiska. Ik dienas tiks izdarīti pāris tūkstoši uzņēmumu, un efektu viņi nevarēs nepamanīt.
   —   Nākamajā gadā, — es piebildu.
   —   Jā, nākamajā, — viņš atkārtoja.
   Nezināju, kas vel būtu piebilstams. Klusēdami gā­jām mājup pa kāpām, ko apmirdzēja tikko manāms sarkanās rieta saules atspīdums. Atceros, ka iedams redzēju apkārtni tik skaidri un tā likās tik skaista, it kā man tūlīt vajadzētu mirt. Pirms šķīrāmies, gra­sījos Donaldam vēl pavaicāt, kāpēc viņš par savu uzticības personu izvēlējies tieši mani, taču to neda­rīju. Patiesi, nekas jau vairs nebija sakāms.
   No speciālo terminu čaulas atlobītā problēma bija vienkārša. Ja Protero nekļūdījās un tālākie eksperi­menti apstiprinātu iepriekšējos, tad izrādītos par iespējamu izraisīt tādu kodolsprādzienu, kurš, pārvie­tots gaismas izplatīšanās ātrumā, postošo enerģiju izraisītu ne eksplozijas vietā, bet jebkurā pēc iegribas izvēlētā zemeslodes punktā. Nākamo reizi sastopo­ties, Donalds man parādīja aparatūras principiālo shēmu un sākotnējās aplēses, no kurām izrietēja, ka, ja efekts saglabās lineāro raksturu, arī pieaugot jau­dai un attālumam, tad ne vienam, ne otram nav ne­kādu robežu. Varētu sašķaidīt pat Mēnesi, koncen­trējot uz Zemes pietiekamu daudzumu skaldāmā ma­teriāla un fokusējot uz Mēnesi kā izvēlēto mērķi.
   22*
   339
   Tās bija nejaukas dienas, bet varbūt vēl sliktākas bija naktis, kad no visdažādākām pusēm apsvēru šos draudus. Aparatūras montēšanai Protero bija vaja­dzīgs vēl zināms laiks. Ar to nodarbojās Makhills, bet mēs ar Donaldu izdarījām datu teorētisko apstrādi, pie tam interesēdamies, protams, tikai par to tīri feno- menālistisko uztveri. Mums nebija pat norunas, ka mēs to darīsim abi reizē, — šī sadarbība radās kaut kā pati no sevis. Pirmo reizi mūžā man nācās izdarīt aplēses, ievērojot zināmu «konspirācijas minimumu», tas ir, iznīcinot visas piezīmes, izdzēšot ierakstus ma­šīnas atmiņā un pat nesvarīgos jautājumos izvairo­ties no telefona sarunām ar Donaldu, jo mūsu kontaktu pēkšņs pieaugums pats par sevi varēja modināt ne­vēlamu interesi. Mazliet baidījos arī no Beiloina un Rapaporta vērīgajiem skatieniem, lai gan tagad mēs tikāmies retāk. Aivoram bija daudz darba sakarā ar sagaidāmo ietekmīgā senatora Makmahona apciemo­jumu, kurš bija cilvēks ar lieliem nopelniem, turklāt
   vēl Raša personīgs draugs, bet Rapaportu šaja laika nodarbināja informacionisti.
   Tā kā es, būdams Padomes loceklis, viens no «lielā piecnieka», taču «bez portfeļa», pat formāli nepiede­rēju pie kādas noteiktas grupas un pats biju notei­cējs par savu laiku, tad neviens nepievērsa uzmanību tam, ka es cauras naktis nosēdēju pie galvenā kom- pjūtera, jo vairāk tāpēc, ka arī agrāk, lai gan aiz ci­tiem iemesliem, tiku to darījis. Izrādījās, ka Makma- hons atbrauks ātrāk, nekā Donalds būs pabeidzis aparatūras montāžu. Negribēdams griezties pie ad­ministrācijas ar specificētiem pieprasījumiem, viņš nepieciešamās ierīces vienkārši aizņēmās no citām grupām, tāpat kā tas reizēm bija noticis arī agrāk. Tomēr pārējiem saviem darbiniekiem viņam vajadzēja izdomāt kaut kādus uzdevumus, turklāt tādus, kuru lietderība nemodinātu ne mazākās aizdomas.
   Kāpēc īsti mēs tik ļoti steidzāmies ar eksperimen­tiem, man pašam grūti pasacīt. Par lielā mērogā iz­darīto mēģinājumu rezultātu pozitīvajām (pareizāk sakot, negatīvajām) konsekvencēm mēs tikpat kā ne­runājām, lai gan man jāatzīstas, ka pirmsmiega vīzi­jās, izeju meklēdams, es apsvēru pat iespēju izsludināt sevi par planētas diktatoru vai arī sagrābt šādu varu duumviratā ar Donaldu, protams, gan tikai vispārī­bas interešu labā. Tomēr es apzinājos, ka vēsturē pēc vispārības labuma dzinušies gandrīz visi, taču atce­rējos arī to, kas no šādiem centieniem iznācis. Cilvēks, kura rokās bija Donalda aparatūra, patiešām varēja piedraudēt ar anihilāciju visām armijām un valstīm. Nopietni šo koncepciju neapsvēru ne jau aiz bailēm zaudēt, jo, manuprāt, nekas vairs nebija zaudējams, bet tāpēc, ka biju dziļi pārliecināts par šāda mēģinā­juma katastrofālajām sekām. Tāds solis nevarēja no­drošināt mieru zemes virsū, un es par šāda veida mur­giem runāju tikai tāpēc, lai parādītu, kādā dvēseles mulsā biju nokļuvis.
   Sie un tālākie notikumi aprakstīti neskaitāmi daudz reižu, taču aizvien sakropļotās versijās. Zinātnieki, kuri saprata mūsu bažas vai personīgi bija mums vēl labvēlīgi, piemēram, kaut vai Beiloins, visu attēloja tādā veidā, it kā mēs būtu rīkojušies sakaņā ar pašam Projektam raksturīgo metodiku vai vismaz ka neesam pat domājuši noklusēt savu pētījumu rezultātus. To­ties bulvārprese, izmantodama materiālus, ko tai pie­gādāja mūsu «draugs» Vilhelms Inijs, pasludināja Donaldu un mani par nodevējiem un ienaidnieka aģen­tiem, kā tas, piemēram, notika Džeka Sleijera pazīs­tamajā reportāžu sērijā «BnD sazvērestība». Ja šā trača rezultātā mēs netikām nodoti Kongresa attie­cīgās komisijas tiesai kā nelietīgas mahinācijas vaini­nieki, tad par to mums jāpateicas labvēlīgām ofici­ālām versijām, Raša aizkulišu atbalstam un beidzot tam apstāklim, ka publiskās jezgas laikā šī lieta jau bija zaudējusi savu aktualitāti.
   Tiesa, nepatīkamas sarunas ar atsevišķiem politi­ķiem man nepagāja secen, taču es viņiem visiem at­kārtoju vienu un to pašu: visus mūsdienu antago­nisma paveidus es uzskatu par pārejošām parādībām tādā pašā nozīmē, kādā pārejošas bija Aleksandra Lielā vai Napoleona impērijas. Katra pasaules krīze izsverama stratēģijas terminos tikmēr, kamēr šādas rīcības sekas nekļūst par potenciālas iznīcības draudu mums visiem kā bioloģiskai sugai. Kad sugas intere­ses kļūst par vienu no vienādojuma locekļiem, izvēle jāizdara automātiski, un atsaukšanās uz amerikāņu patriotismu, demokrātiju vai kaut ko citu zaudē jeb­kuru nozīmi. Ja kāds nostājas citās pozīcijās, tas man vienkārši ir potenciāls cilvēces slepkava. Pašā Pro­jektā krīze tika pārvarēta, taču neapšaubāmi uzradī- sies jaunas. Tehnoloģijas attīstība izjauc mūsu pasau­les_ līdzsvaru, un nekas mūs neglābs, ja mēs paši, at- skārtuši šādu situāciju, neizdarīsim praktiskus secinā­jumus.
   Gaidītais senators beidzot ieradās svītas pavadībā un tika sagaidīts ar pienācīgiem cieņas apliecināju­miem, taču viņš izrādījās cilvēks ar takta izjūtu un neielaidās ar mums tāda veida tērzēšanā, kas būtu pielīdzināma baltā cilvēka «pārrunām» ar mežoņiem. Jaunā budžeta gada priekšvakarā Beiloinam bija ļoti svarīgi noskaņot senatoru cik vien iespējams labvē­līgi Projekta darbiem un sasniegumiem, bet, tā kā viņš uzticējās galvenokārt tikai savam diplomātiskajam talantam, tad nopūlējās Makmahonu pilnīgi okupēt. Taču senators veikli no tā izvairījās un ielūdza mani uz pārrunām. Kā es vēlāk uzzināju, Vašingtonā attie­cīgi informētu cilvēku vidū man jau bija «opozīcijas līdera» reputācija, un senators pūlējās izdibināt, kāds ir mans «votum separatum»[32]. pusdienu laikā gan es nemaz par to nedomāju. Beiloins, būdams izmanīgāks šāda rakstura pasākumos un intrigās, visādi nopū­lējās dot man atbilstošus «norādījumus», bet, tā kā starp mums sēdēja senators, tad viņš varēja tikai sig­nalizēt man ar mīmiku, kurai vajadzēja būt nozīmīgi izteiksmīgai, neuzkrītošai un reizē brīdinošai. Sniegt man iepriekš instrukcijas viņš bija nokavējis, tāpēc tagad šo kļūdu gribēja izlabot un, kad mēs piecēlā­mies no galda, viņš saspringa lēcienam uz manu pusi, bet senators sirsnīgi mani apskāva ap vidukli un aiz­veda uz saviem apartamentiem.
   Tur es tiku pacienāts ar ļoti labu martelu,kuru viņš droši vien bija paņēmis līdzi, jo mūsu viesnīcas res­torānā nekā tāda nebiju manījis. Senators nodeva man sveicienus no kopīgiem paziņām, atjautīgi izsacīja nožēlu, ka pats nespējot iepazīties ar darbiem, kuri mani padarījuši slavenu, un pēkšņi, it kā neviļus, iejautājās, vai kods galu galā ir vai nav atšifrēts. Te nu viņš bija manā varā.
   Saruna noritēja zem četrām acīm, jo visu senatora svītu šajā laikā vadāja pa tām laboratorijām, kuras mēs saucām par «izstādes laboratorijām».
   —   Jā un nē, — es atbildēju. — Vai jūs varētu kon­taktēties ar divgadīgu bērnu? Droši vien varētu, ja jūs ar nolūku grieztos pie viņa, bet ko bērns sapratīs no jūsu runas senātā budžeta jautājumos?
   —   Itin neko, — senators atbildēja. — Bet kāpēc jūs teicāt «jā un nē», ja pastāv tikai «nē»?
   —   Tāpēc, ka šis un tas mums tomēr zināms. Jūs jau redzējāt mūsu «eksponātus» …
   —   Esmu dzirdējis par jūsu pierādījumu. Jūs esot pierādījis, ka «vēstījums» uzskatāms par kāda objekta aprakstu, vai ne? Un jūsu «Varžu kurkuļi» tātad esot šā objekta daļiņa — vai nav tiesa?
   —   Senator, — es teicu, — lūdzu, neņemiet ļaunā, ja tas, ko es teikšu, nebūs gluži skaidrs. Es tur neko nevaru līdzēt. Tas, kas nespeciālistam mūsu darbā — vai, pareizāk, mūsu līdzšinējās neveiksmēs — liekas visnesaprotamākais, ir fakts, ka mēs «kodu» daļēji it kā esam atminējuši, bet pēc tam sākām mīņāties uz vietas, lai gan šifrēšanas lietpratēji apgalvo, ka pēc šifra daļējas izlasīšanas tālākajam darbam vajadzētu ritēt pavisam gludi. Vai nav tā?
   Senators pamāja ar galvu; es redzēju, ka viņš klau­sās jo uzmanīgi.
   —   Vispārēji ņemot, pastāv divi mums zināmi va­lodu paveidi. Parastās valodas, kuras lieto cilvēki, un tālāk vēl valodas, kuras cilvēks nav radījis. Tādās valodās sazinās organismi ar organismiem: es runāju par tā saukto iedzimtības kodu. Šis kods nav dabis­kās valodas variants, jo ietver sevī ne tikai infortnā- ciju par organisma struktūru, bet spēj pats informā­ciju pārvērst par šādu organismu. Tātad kods stāv ārpus kultūras. Lai saprastu cilvēku dabisko valodu, nepieciešams kaut vai mazliet iepazīties ar viņu kul­tūru. Turpretī, lai izzinātu iedzimtības kodu, nekādu kultūras īpatnību pazīšana nav vajadzīga. Šim nolū­kam pietiek ar attiecīgām zināšanām fizikas, ķīmijas un citās jomās.
   —   Tas, ka jums daļēji tomēr paveicies, tātad lie­cina, ka «vēstījums» uzrakstīts iedzimtības valodai līdzīgā veidā?
   —   Ja būtu tikai tā, tad mums sevišķas grūtības ne­rastos. īstenībā viss ir ļaunāk, tāpēc ka īstenība, kā parasti, ir komplicētāka. Atšķirība starp «kultūras valodu» un «akultūras valodu» diemžēl nav absolūta. Ticība šo atšķirību absolūtajam raksturam ir viena no daudzām ilūzijām, no kurām mēs atbrīvojamies tikai ar vislielākām pūlēm. Mans matemātiskais pierādī­jums, ko jūs pieminējāt, apliecina vienīgi to, ka «vēs­tījums» nav uzrakstīts tādas kategorijas valodā, kādu mēs pašlaik lietojam. No tā apstākļa, ka, izņemot iedzimtības koda un dabisko valodu, mēs nezinām ne­kādu citu, vēl nepavisam neizriet, ka tādu nav. Es uzskatu par iespējamu, ka pastāv arī šādas «citas va­lodas» un vēstījums uzrakstīts vienā no tām.
   —   Un kādu jūs šo «citu valodu» iedomājaties?
   —   To es varu jums paskaidrot tikai ļoti vispārējās līnijās. Izsakoties vienkāršoti, organismi evolūcijas gaitā «savstarpēji sazinās» ar «teikumu» palīdzību, par kādiem varētu uzskatīt genotipus, bet «vārdiem» šeit atbilstu hromosomas. Bet, kad zinātnieks jums demonstrē genotipa strukturālo formulu, jūs vairs nenodarbojaties ar «akultūras» kodu, jo šis zinātnieks iedzimtības kodu pārtulkojis, sacīsim, ķīmisko sim­bolu valodā. Lai drīzāk pietuvinātos jautājuma serdei, iedomāsimies, ka «akultūras valoda» vairāk vai ma­zāk būtu pielīdzināma Kanta «lietai par sevi». Nav iespējams piekļūt līdz galam ne šādam kodam, ne arī šādai valodai. Tas, kas radies no kultūras, un tas, kas radies «no dabas» jeb «pašas pasaules», jebkurā pat­vaļīgi ņemtā izteikumā parādās kā divkomponentu «sajaukums». Merovingu valodā vai republikāņu par­tijas politiskajos lozungos «kultūras» piejaukumu pro­cents ir visai ievērojams, bet tas, kas no kultūras nav atkarīgs jeb «tieši dabā radusies sastāvdaļa» šeit ir niecīga. Valodā, kuru lieto, fizika, ir savā ziņā otrādi: daudz tajā ir «dabiskā», kas nāk no «pašas dabas», un maz kultūras veidoto elementu. Taču pilnīga «akulturāla» tīrība principā nav sasniedzama. Ieskats, it kā citai civilizācijai aploksnē nosūtot atomu parau­gus, no šādas «vēstules» varētu izskaust visus kultū­ras piejaukumus, dibinās uz ilūziju. Šos piejaukumus var lielā mērā samazināt, taču neviens un nekad visā Kosmosā nespēj tos novērst līdz nullei.
   —   Vēstījums tātad uzrakstīts «akultūras» valodā, taču tas satur Sūtītāju kultūras piejaukumus, vai ne? Un tas rada grūtības?
   —    Tas rada vienu no grūtībām. Sūtītāji atšķiras no mums kā kultūras ziņā, tā arī, sacīsim, ar savām zināšanām dabas likumu izpratnē. Tāpēc šīm grūtībām ir vismaz divas pakāpes. Uzminēt, kāda ir viņu kul­tūra, mēs nespēsim — ne tagad, ne, manuprāt, arī pēc tūkstoš gadiem. Sūtītāji, šķiet, to skaidri apzinās. Tā­pēc viņi atsūtījuši tādu informāciju, kuras atšifrēšanai nav nepieciešama viņu kultūras pazīšana — tas ir gandrīz droši.
   —   Tātad šis kultūras faktors nevarētu būt nekāds kavēklis?
   —    Senator, mēs nezinām pat to, KAS īsti mums ir vislielākais kavēklis. Mēs novērtējām «vēstījumu» visā kopumā, lai nosacītu tā sarežģītības pakāpi. Un tā aptuveni atbilst mums zināmajām sabiedriskajām un bioloģiskajām sistēmām. Mums nav nekādas sa­biedrisko sistēmu matemātiskas teorijas, tāpēc bijām spiesti kā vēstījumam «pieliekamus» modeļus izman­tot genotipus vai, pareizāk sakot, ne pašus genotipus, bet gan matemātisko aparātu, kuru izmantojam to iz­pētei. Mēs noskaidrojām, ka kodam vislīdzīgāks ob­jekts ir dzīvā šūniņa — vai pat vesels dzīvs orga­nisms. No tā nepavisam nav secināms, ka vēstījums patiesi būtu kāds genotips, bet gan vienīgi tas, ka no visiem mums zināmajiem objektiem, ko salīdzināju- nam «pieliekam» pie koda, genotips izrādījās vis­piemērotākais. Vai jūs saprotat, cik milzīgs risks saistīts ar šādu situāciju?
   —   Ne visai. Varbūt risku rada apstāklis, ka jums neizdosies izlasīt vēstuli, ja tā tomēr nebūtu uzska­tāma par genotipu?
   —   Mēs rīkojamies kā cilvēks, kurš pazudušo priekš­metu meklē ne visur, bet tikai zem degošas laternas, jo tur ir gaišs. Vai jūs zināt, kā izskatās automātiskā pianino jeb pianolas lentes?
   —   Jā gan. Tās ir attiecīgi perforētas lentes.
   —   Var gadīties, ka skaitļošanas mašīnas program­mas lente der arī pianolai, un, lai gan šai programmai nav absolūti nekā kopēja ar mūziku — tā, sacīsim, var attiekties uz piektās pakāpes vienādojumu —, ievadīta pianolā, tā radīs skaņas. Bet var gadīties arī tā, ka ne visas šīs skaņas būs tikai nejēdzīgs haoss, bet vietu­mis mēs izdzirdēsim arī kādu muzikālu frāzi. Vai jūs atskārstat, kāpēc es minu šādu piemēru?
   —   Droši vien. Jūs domājat, ka Varžu kurku|i ir tada «muzikāla frāze», kas radusies, pianolā ievadot skait­ļošanas mašīnai paredzētu lenti?
   —   Jā. Tieši tādas ir manas domas. Cilvēks, kurš skaitļošanas mašīnas lenti ievadījis pianolā, izdara kļūdu, un ir pilnīgi iespējams, ka mēs līdzīgu kļūdu uzskatām par savu panākumu.
   —   Bet taču divas jūsu grupas, pilnīgi neatkarīgi viena no otras, producējušas Varžu kurkuļus un Mušu pavēlnieku, kas turklāt esot viena un tā pati viela!
   —   Ja jums mājā būtu pianola un jūs neko nebūtu dzirdējis par skaitļošanas mašīnām, un tas attiektos arī uz jūsu kaimiņu, tad ir pilnīgi iespējams, ka, atra­duši kaut kur skaitļošanas mašīnas lentes, jūs abi izdarāt vienu un to pašu kļūdu — uzskatāt, ka lente domāta pianolai, jo par citām iespējām jums nekas nav zināms.
   —   Saprotu. Bet tā droši vien ir jūsu hipotēze?
   —   Jā, tā ir mana hipotēze.
   —   Jūs ieminējāties par lielu risku. Kas rada to?
   —   Skaitļošanas mašīnas lentes ievadīšana pianolā, protams, nav savienota ne ar kādu risku, tas ir pār­pratums gluži bez jebkādām kaitīgām sekām, bet pie mums tas ir citādi, un kļūdai var būt pavisam neap­rēķināmas sekas.
   —   Kādā ziņā?
   —   Nezinu. Bet es domāju par tāda veida kļūdām, kad pavāru grāmatā kāds vārdu «kanēlis» izlasa kā «ciankālijs» un sagatavo mērci, pēc kuras visi azaida dalībnieki nobeidzas. Lūdzu, atcerieties, ka mēs da­rījām to, kas bija mūsu spēkos, un šādā kārtā piedē­vējām kodam mūsu zināšanas, mūsu varbūt vienkār­šotos, bet varbūt arī pavisam aplamos spriedumus.
   Makmahoms gribēja zināt, kā tas iespējams, ja mūsu darbs ir tik līdzīgs šifra atminēšanai. Viņš bija redzējis Mušu pavēlnieku. Vai ir iespējams, ka kodu atšifrē nepareizi un tomēr gūst tik apbrīnojamus rezultātus? Vai tulkojuma fragments, par kādu uz­skatāms Mušu pavēlnieks, varētu būt pavisam aplams?
   —   Tas ir iespējams, — es atbildēju. — Ja mēs pa telegrāfu kādam nosūtītu cilvēka genotipu, bet adre­sāts uz tā pamata prastu sintezēt tikai baltos asins
   ķerinenīšiis, rezultātā viņš iegūtu tikai kaut ko amē­bām līdzīgu un pāri paliktu milzīgs daudzums neiz­mantotas informācijas. Nedrīkst apgalvot, ka tas, kurš, dibinādamies uz cilvēka genotipu, atveido tikai asins ķermenīšus, būtu pareizi izlasījis telegrammu.
   —   Bet vai atšķirība ir tik liela?
   —    Jā. Mēs esam izmantojuši divus līdz četrus pro­centus no koda kopējās informācijas, taču tas vēl nav viss, jo šajos nedaudzajos procentos var ietilpt, sa­cīsim, viena trešdaļa mūsu pieņēmumu, tas ir, tādi dati, kurus mēs patvaļīgi esam ienesuši tulkojumā, izejot no mūsu zināšanām stereoķīmijā, fizikā un tā tālāk. Tik zemā līmenī izlasot informāciju par cilvēka genotipu, nebūtu iespējams atveidot pat tā asins ķer­menīšus. Vislabākajā gadījumā mēs iegūtu kaut ko līdzīgu nedzīvai olbaltumvielu suspensijai, bet ne vai­rāk. Starp citu, es domāju, ka līdzīgi eksperimenti ar cilvēka genotipu — tas atšifrēts jau par kādiem sep­tiņdesmit procentiem — būtu ārkārtīgi pamācoši, taču mums nav iespējams to izdarīt, jo šim nolūkam trūkst gan laika, gan līdzekļu.
   Kad senators jautāja, cik liela, pēc manām domām, ir atšķirība, kas attīstības ziņā pastāv starp mums un Sūtītājiem, es atbildēju, ka, lai gan, pēc fon Her- nera un Breisvella statistikas, par visiespējamāko tiek uzskatīta pirmā saskare ar apmēram 12 000 gadu vecu civilizāciju, taču, manuprāt, gluži reāla ir iespēja, ka Sūtītāju civilizācijai ir jau pat miljards gadu. Citādi racionāli nebūtu izskaidrojama «dzīvību veicinošā» signāla raidīšana, jo dažās tūkstošgadēs tā iedarbe būtu nenozīmīga.
   —   Tad jau arī valdības viņiem droši vien ilgi no­turas pie varas, — Makmahons piezīmēja. Vēl viņš gribēja zināt, vai, pēc manām domām, būtu kāda jēga turpināt darbus, ja es tiem dodu šādu vērtējumu.
   —      Ja jauns kabatzaglis, — es paskaidroju, — jums nozog čeku grāmatiņu un seši simti dolāru, tad, lai gan viņš ar čekiem neko neiesāks Un nepiekļūs pie mil­joniem, kas noguldīti jūsu kontā, zaglis tomēr neuz­skatīs to par neveiksmi, jo seši simti dolāru viņam ir liela nauda.
   —   Un šis kabatzaglis esam mēs?
   —   Jā gan. Ar drupačām, kas nobirst no augstas civilizācijas galda, mēs varam pārtikt gadsimtiem ilgi… Ja tikai mēs izturamies saprātīgi.
   Varbūt es šeit vēl ko būtu piebildis, bet iekodu sev mēlē. Tad senators gribēja uzzināt manas personīgās domas par «vēstījumiem» un to Sūtītājiem.
   —   Vīni nav racionālisti — vismaz tādā nozīmē, kādā mēs šo vārdu izprotam, — es paskaidroju. — Vai jums, senator, ir skaidrs, cik liela viņiem ir «pašizmaksa»? Pieņemsim, ka viņu rīcībā esošā ener­ģija vērtējama uz 1049 ergiem. Atsevišķas zvaigznes jauda — bet tā nepieciešama signāla raidīšanai — viņiem nozīmētu apmēram to pašu, ko mums Savie­notajās Valstīs viena liela spēkstacija. Vai mūsu val­dība piekristu tam, ka gadu simtiem un tūkstošiem ilgi tāda kompleksa jauda kā, piemēram, Bilderdems, tiktu tērēta, lai nodrošinātu dzīvības rašanās iespējas uz citu zvaigžņu planētām — ja vien tas būtu iespējams ar tik mikroskopisku enerģijas patēriņu?
   —   Mēs esam pārāk nabadzīgi…
   —   Bet enerģijas procents, kas tiktu iztērēts šādiem altruistiskiem mērķiem, abos gadījumos ir vienāds.
   —   Desmit centu no dolārā finansiāli nav gluži tas pats, kas miljons dolāru no desmit miljoniem.
   —   Bet mums jau ir šie miljoni. Fiziskais attālums, kas mūs atdala no šīs civilizācijas, ir mazāks par morālajām atšķirībām, jo pie mums uz Zemes milzīgas cilvēku masas cieš badu, bet viņi rūpējas, lai uz Cen­taura, Gulbja un Kasiopejas planētām rastos dzīvība. Es nezinu, kas ietverts vēstījumā, taču, šādā gaismā to vērtējot, tajā nevar būt nekas tāds, kas nodarītu mums ļaunumu. Viens būtu pārāk lielā pretrunā ar otru. Lai gan, bez šaubām, aizrīties var pat ar maizi. Manuprāt, ir tā: ja mēs ar savām ieražām, ar savu vēs­turi esam Kosmosā tipiski, tad «vēstījums» mums ne ar ko nevar būt bīstams. Jūs taču tieši to gribējāt uzzināt, vai ne? Jo Sūtītājiem labi jāzina šī Visuma «psihozoiskā konstante». Ja mēs esam kāda aberācija, mazākums, tad arī to viņi ņems, tas ir, viņiem vaja­dzētu ņemt to vērā. Bet gadījumā, ja mēs būtu ārkār­tējs izņēmums, novirze, kaut kāda dīvainība, kas vienā no tūkstoš Galaktikām atgadās reizi desmit mil­jardu gadu laikā, tad šādu iespēju viņi savās aplēsēs un savos nodomos varēja arī atstāt bez ievērības. Tā­tad — kā vienā, tā otrā gadījumā — viņi nav vaino­jami.
   —   Jūs to pasludinājāt Kasandras tonī, — Makma- hons piezīmēja, un es redzēju, ka joki viņam nav prātā; tiesa gan, tāpat kā man. Mēs sarunu vēl turpi­nājām, bet es nepateicu viņam nekā tāda, kas varētu modināt kaut vai vismazākās aizdomas un norādītu, ka Projekts iegājis jaunā fāzē. Tomēr atvadoties es jutos ne visai lāgā omā, jo man tā kā tā bija radies iespaids, ka esmu sarunājis pārāk daudz, jo sevišķi uz beigām. Kasandra es laikam būšu bijis drīzāk mimikā un tonī nekā vārdos, jo vārdu izvēlē es biju ļoti pie­sardzīgs.
   Kad atgriezos pie savām aplēsēm, senators vēl uz­kavējās mūsu apmetnē. Ar Beiloinu mēs satikāmies tikai pēc viesa aizbraukšanas. Aivors bija satraukts un nomākts.
   —  Makmahons? — viņš ierunājās. — Senators ieradās diezgan nemierīgs, bet aizbrauca apmierināts. Un zini, kāpēc? Nezini? Administrācija bīstas no pa­nākumiem — lai tie nebūtu pārmērīgi lieli. Viņi bīs­tas no atklājuma, kam varētu būt militāras sekas.
   Tas mani pārsteidza.
   —  Vai viņš pats tev to teica? — es jautāju. Bei­loins bija satriekts par manu vientiesību.
   —   Kā gan viņš varētu man ko tādu sacīt?! Bet tas taču skaidrs. Viņi vēlas, lai mēs neko nesasniegtu, vai vismaz, ja būtu kādi rezultāti, tad galu galā lai izrā­dītos, ka atsūtīta tikai apsveikuma kartīte ar visa laba novēlējumiem. Tad viņi to ar lielu troksni publicētu, un visi būtu sajūsmināti. Makmahons aizgāja nedzir­dēti tālu — tu viņu nepazīsti, viņš ir ārkārtīgi pie­sardzīgs cilvēks. Un tomēr zem četrām acīm viņš ņē­mās Romniju iztaujāt par Varžu kurkuļu vistālākajām tehnoloģiskajām konsekvencēm. Vistālākajām! Un ar Donaldu viņš runājis par to pašu.
   —   Un ko viņi atbildējuši? — es jautāju. Par Do­naldu varēju neraizēties. Viņš bija ugunsdrošs.
   —   Patiesībā neko. Es pat īsti nezinu, ko Donalds viņam teicis, bet Romnijs atbildējis, ka viņš varētu pastāstīt tikai savus nakts murgus, jo nomodā neko neredzot.
   —   Tas ir labi.
   Es neslēpu savu apmierinātību. Tomēr Beiloins iz­rādīja depresijas pazīmes: iegrūda roku matos, puri­nāja galvu, nopūtās.
   —   Pie mums atbraukšot Līrnijs, — viņš teica. — Ar kaut kādu teoriju par mūsu tematu, ar kaut kādu sevišķu koncepciju. Es skaidri nezinu, ar ko īsti, jo Makmahons man to paziņoja burtiski pēdējā mirklī, jau iekāpjot mašīnā.
   Līrniju es pazinu — viņš bija kosmogonists, viens no bijušajiem Hajakavas audzēkņiem, patiešām biju­šajiem, jo daži apgalvoja, ka viņš pārspējis savu audzinātāju. Tikai es nevarēju iedomāties, kads sa­kars viņa specialitātei varētu būt ar Projektu un no kurienes viņam zināms, ka tāds vispār pastāv.
   — Kur tu īsti dzīvo? Vai tad tu nesajēdz, ka ad­ministrācija dublē mūsu darbu? Ne tikai skatās mums nemitīgi uz pirkstiem, bet dara vēl arī to!
   Man negribējās ticēt. Es jautāju, kā viņš to zina un vai maz iespējams, ka pastāvētu vēl kāds Kontrol- projekts, sava veida paralēla kontrole pār to, ko mēs darām. Likās, ka Beiloinam nekas noteikti nav zi­nāms. bet, tā kā viņam ļoti nepatika to atzīt, tad viņš uzkurināja sevi tik tālu, ka jau Dillam un Donal­dam klātesot, kuri arī bija atnākuši, sāka kliegt, ka šādā situācijā viņa pienākums ir iesniegt atlūgumos no sava amata!
   Šādi draudi, pērkona dārdiem līdzīgu vārdu pava­dībā, laiku pa laikam bija izbrēkti arī jau agrāk, jo Beiloins nespēj dzīvot mazos mērogos un zināms operisks vēriens viņam nepieciešams savas enerģijas izlādēšanai, taču šoreiz mēs visi vienā balsī lūdzām viņu to nedarīt, līdz viņš atzina, ka mums taisnība, nomierinājās un jau grasījās aiziet, bet tad, pēkšņi atcerējies manu sarunu ar Makmahonu, sāka iztaujāt, ko es īsti senatoram tiku sacījis. Lielākā vai mazākā mērā izstāstīju viņam visu, noklusēdams vienīgi vār­dus par Kasandru, un tāds bija senatora vizītes epilogs.
   Drīzumā izrādījās, ka sagatavošanās darbi Donal­dam prasīs vairāk laika, nekā viņš bija domājis. Arī mali neklājās viegli — teorija sarežģījās, vajadzēja pielietot daždažādus paņēmienus, ar personīgo arit­mometru (tā tas bija iesaukts) vairs nepietika, un man bieži vajadzēja iegriezties galvenajā skaitļošanas centrā, bet tas nesagādāja nekādu prieku, jo nemi­tējās brāzmains vējš un pietika noiet pa ielu dažus simtus soļu, lai ausīs, mutē, degunā un pat aiz ap­kakles sakrātos smiltis.
   Mehānisms, ar kura palīdzību Varžu kurkuļi uzsūc izdalījušos kodolenerģiju, vēl aizvien bija tikpat ne­skaidrs kā veids, kādā tie atbrīvojās no šo mikro- eksploziju paliekām, bet tās visas bija reto zemju elementu izotopi ar cieto gamma starojumu. Mēs ar Donaldu bijām izstrādājuši fenomenoloģisku teoriju, kas diezgan precīzi ļāva paredzēt eksperimentu rezul­tātus, taču, tā sakot, tikai retrospektīvi, tas ir, jau izzinātā jomā; kolīdz eksperimenta mērogs tika pa­lielināts, aprēķini vairs nesaskanēja ar rezultātiem. Donalda efekts, ko viņš bija nosaucis par Ekstranu (Explosion Transfer[33]), bija realizējams neparasti viegli. Protero saplacināja Varžu kurkuļu pikucīti starp divām stikla plāksnītēm, un, tikko kārtiņa kļuva monomolekulāra, visā tās virsmā sākās sairuma reak­cija, turklāt, ja «devas» bija prāvākas, tad aparatūra (tās vecais, iepriekšējais modelis) tika iznīcināta. Taču nez kāpēc neviens tam nepiegrieza nekādu vē­rību: laboratorijā bija tāda dārdoņa, tāda kanonāde, it kā tur būtu poligons sprāgstvielu pārbaudei. Kad par to iejautājos Donaldam, viņš, pat nepasmaidījis, paskaidroja, ka darbinieki pētot ballistiskā viļņa iz­platīšanos Varžu kurkuļos — tādu tematu viņš bija tiem izdomājis un ar nerimtīgajiem sprādzieniem visai sekmīgi nomaskēja savus īstos nolūkus!
   Bet teorija pa to laiku izjuka — es manīju, ka patiesībā tās sen vairs nav, tikai pats sev negribēju to atzīt. Teorētiskie meklējumi prasīja daudz pūļu un bija jo grūtāki tāpēc, ka nespēju tiem pieķerties ar visu sirdi. Kā tas palaikam mēdz notikt, sarunā ar Makmahonu izsacītie vārdi bija mani pārņēmuši savā varā. Nereti mūsu bažas nepieņem noteiktus apveidus un šķiet nenozīmīgas, iekams neesam tās skaidri for­mulējuši vārdos. Tieši tā šoreiz bija noticis ar mani.
   Varžu kurkuļi tagad jau neatgriezeniski šķita arte- fakts, koda aplama lasījuma rezultāts, un visu es iztēlojos šādā veidā: Sūtītāji droši vien nebūs gri­bējuši mums atgādāt Pandoras šķirstiņu, bet mēs līdzīgi kramplaužiem uzlauzām atslēgas un piešķīrām iegūtajam saturam to visu, kas Zemes zinātnē ir sav­tīgs, mantkārīgs, jo, manuprāt, atomfizika bij-a guvusi sekmes tieši tur, kur pavērās vislielākās iespējas iegūt visdestruktīvāko enerģiju.
   Tāpēc kodolenerģētikas attīstība visu laiku velkas bumbu produkcijas astē, tāpēc mums bija ūdeņraža lādiņi, bet vēl aizvien nebija ūdeņraža reaktoru; visa rnikropasaule cilvēkam atklāja savu, mūsu vienpusī­gās pieejas dēļ izkropļoto iekšieni, tālab par spēcīga­jām iedarbēm mēs zinājām daudz vairāk nekā par vājajām. Mēs ar Donaldu diskutējām par šo tematu — viņš man nepiekrita, uzskatīdams, ka, ja vispār kāds «vainojams» par «fizikas vienpusību» (taču arī šo vienpusību viņš neatzina), tad ne jau mēs, bet apkār­tējā pasaule, turklāt savas struktūras īpatnību pēc. Iznīcināt, šā jautājuma objektīvā izpratnē, aizvien esot vienkāršāk — kaut vai saskaņā ar vismazākās iedarbes likumu — nekā radīt, jo destrukcija ir gra- dients, kas atbilst visa Kosmosa procesu virzībai, bet radīšanai vienmēr jāiet pret straumi.
   Es viņam atgādināju mītu par Prometeju. Viņa tēlā kā vienā avotā jāsaplūst visām atzinības un pat sla­vinājumu vērtajām zinātnes tendencēm, taču šis mīts cildina nevis nesavtīgu izziņu, bet gan varmācīgu sasniegumu, nevis apguvi, bet ieguvi, lūk, visas em- pīrikas pamats. Viņš man atbildēja, ka ar šādiem prā­tojumiem es nostājoties freidisma pozīcijās, jo izziņas motīvus es reducējot uz agresiju un sadismu. Tagad pats redzu, ka reizēm patiesi man prāts it kā mazliet aptumšojās, es zaudēju apdomu un aukstasinību, visu
   to, kas raksturīgs sine ira et studio[34] nosacītai rīcī­bai, — un ar saviem spriedelējumiem es, mūžīgais mizantrops, «vainu» no nezināmajiem Sūtītājiem uz­vēlu cilvēkiem.
   Novembra pirmajās dienās aparatūra tika iedar­bināta, taču sākotnējie, mazā mērogā izdarītie ekspe­rimenti bija neveiksmīgi — vairākas reizes detonācija notika ar tādu izkliedi, ka sniedzās pāri galvenajam ekranizējošam mūrim, un, lai gan tā bija niecīga, tomēr radiācija lēcienveidīgi sasniedza 60 rentgenus, tāpēc ap ekrānu ārpusē vajadzēja uzsliet vēl otru aiz­sargsienu. Tik masīvs mūris vairs nebija noslēpjams, un Inijs, kurš līdz šim fiziķu laboratorijās nekad nebija iegriezies, vairākkārt ieradās pie Donalda, bet tas, ka viņš neko nejautāja, tikai grozījās un visu aplūkoja, arī nesolīja neko labu. Galu galā Donalds palūdza ienācēju atstāt telpas, paskaidrodams, ka viņš traucējot strādāt. Es Donaldu par šādu rīcību izbāru, taču viņš, būdams par mani aukstasinīgāks, atbildēja, ka šā vai tā drīzumā viss izšķiršoties, bet pagaidām Inijs netikšot pāri slieksnim.
   23*
   355
   Tagad, nolūkodamies uz to visu, es redzu, cik neprā­tīgi — vēl vairāk, pat nejēdzīgi — mēs abi rīkojāmies. Arī tagad es nevaru pasacīt, ko būtu vajadzējis darīt, taču šai konspiratīvai izrīcībai — citādi es to nevaru nosaukt — bija vienīgi tā jēga, ka mēs saglabājām ilūziju par savu roku tīrību. Taču patiesībā mēs bijām neganti ieķēpājušies. Tik tālu pavirzītus darbus ne­bija iespējams ne noslēpt, ne arī — redzot, ka no­slēpums nav saglabājams, — pēkšņi kādu dienu no tiem atteikties. To būtu vajadzējis darīt vai nu tūlīt pēc Ekstrana atklāšanas — vai arī nekad. Abas šīs izejas, lai cik loģiskas tās liktos, mums bija liegtas. Zinot, ka biofiziķi pēc gada ceturkšņa sāks rīkoties
   šajā tik «karstajā» jomā, mums vajadzēja pasteigties. Bažas par pasaules likteni — tieši tas bija likts uz spēles — it kā neviļus radīja nepieciešamību rīkoties slepenībā. Ja tagad no tās atteiktos, mums tiktu uz­stādīti izbrīnās pilni jautājumi: nu labi, bet kāpēc jūs to sakāt tieši tagad? Vai jums jau zināmi galīgie re­zultāti? Kāpēc nepaziņojāt par pirmajiem? Un es nezinātu, ko atbildēt.
   Protero loloja neskaidru cerību, ka lielā mērogā efekts varētu dot kaut ko rikošetam līdzīgu, jo painat- teorija kaut ko tādu lika domāt, taču, pirmkārt, tā izrādījās aplama, un, otrkārt, šī papildizeja varēja rasties tikai pēc zināmu postulātu pieņemšanas, bet tālākajā pētījumu etapā tie uzrādīja jau negatīvu varbūtību.
   No Beiloina es šajā laikā visādi izvairījos, jo mana sirdsapziņa attieksmē pret viņu nebija tīra. Bet viņu mocīja citas raizes — izrādījās, ka pie mums ieradī­sies ne tikai Līrnijs, bet vēl kāds no «ārprojekta» ļau­dīm, lai mēneša beigās apgaismotu mūsu prātus ar saviem referātiem, bet šāda klaja Vašingtonas atzī­šanās, ka tai ir pašai savi BnD speciālisti, kuri tur­klāt strādā bez jebkādas sazināšanās ar mums, no­stādīja Beiloinu visu darba grupu priekšā ārkārtīgi nepatīkamā un grūtā stāvoklī. Dilis, Donalds, Rapa­ports (un tāpat arī es) tomēr uzskatījām, ka viņam savs krusts (tādus izteicienus viņš jau lietoja) jānes līdz galam. Turklāt abi šie mums pieteiktie cilvēki bija pirmšķirīgi zinātnieki.
   Tagad vairs nevarēja būt ne runas par kaut kādu Projekta budžeta apcirpšanu. Likās — ja nelūgtie konsultanti ar savām koncepcijām nepavirzīs pētīju­mus uz priekšu (bet tas man šķita neticami), Projekts turpinās darboties vienkārši aiz inerces, jo «augšā» neviens neiedrošināsies kaut ko tajā grozīt, nemaz nerunājot par pilnīgu likvidēšanu.
   Zinātniskajā Padomē radās ari personīga rakstura saspringtas atieksmes — vispirms starp Beiloinu un Iniju, jo pēdējam, pēc mūsu pārliecības, vajadzēja zināt, ka pastāv šāds otrs, Hnu projekts, Ghost Voice*, bet, neraugoties uz savu runīgumu, viņš par to nebija ieminējies ne ar pušplēstu vārdu (lai gan Beiloinam nemitīgi izsacīja visādus glaimus). Tad vēl sasprin- gtība starp mūsu «sazvērniecisko divnieku» un atkal Beiloinu, jo kaut ko viņš tomēr nojauta, un ne vienu reizi vien es manīju, ka viņš vērīgi manī palūkojās, ir kā gaidīdams paskaidrojumus vai vismaz kādu mājienu. Bet es izlocījos, kā vien spēdams, laikam ne visai veikli, jo tādu partiju spēle nekad nebija bijusi mana stiprā puse. Rapaports savukārt ņēma ļaunā Rašam, ka pat viņš, visa panākuma pirmatklājējs, nebija ticis informēts par «Ēnu projektu». Tāpēc Pa­domes sēdes tagad bija kļuvušas vairāk nekā nepa­tīkamas, jo tajās valdīja aizvainotības, aizdomu un nomāktības atmosfēra. Bet es nomocījos, sagatavo­dams programmas skaitļošanas mašīnām, izšķiez- dams savu laiku un spēkus, jo to būtu varējis izdarīt jebkurš programmētājs, taču «konspirācijas» apsvē­rumi uzvarēja.
   Donaldam nepieciešamās aplēses es galu galā pa­beidzu, taču aparatūra viņam vēl nebija gatava. Tā kā man pietrūka ko darīt, pirmo reizi kopš ierašanās šeit mēģināju noskatīties kādu televīzijas programmu, bet tās visas man likās neizsakāmi melīgas un bez­jēdzīgas, ieskaitot kinohronikas. Devos uz bāru, bet arī tur nevarēju nosēdēt. Nespēdams atrast sev vietu, beidzot aizgāju uz skaitļošanas centru un tur, rūpīgi ieslēdzies, ķēros pie aplēsēm, kuras neviens no manis vairs neprasīja.
   '" Rēgu Balss (angļu vai.). Tulk. piez.
   Es vēlreiz operēju ar tagad jau pa pusei nopulgāto Einšteina formulu par masas un enerģijas ekviva­lenci. Novērtēju invertoru un releju efektīvo jaudu eksplozijai zemeslodes rādiusam līdzīgā distancē; nelielās tehniskās grūtības, kas šeit radās, mani aiz­rāva, taču uz neilgu laiku. Uzbrukums, kurš dibinātos uz Ekstrana efektu, nekādiem līdzekļiem nebija novēr­šams. Zemei noteiktā brīdī zem cilvēku kājām vaja­dzēja pārvērsties saules plazmā. Eksploziju tāpat va­rēja izraisīt ne tikai zemes virspusē, bet arī jebkurā dziļumā zem tās. Līdz ar to kā tērauda vairogi, tāpat viss Klinšu kalnu masīvs, kuriem vajadzēja paglābt štābus to plašajās pazemes patvertnēs, zaudēja jeb­kuru nozīmi. Nebija vairs pat tādu cerību, ka ģene­rāļi, šie mūsu sabiedrības visvērtīgākie cilvēki — ja kādas personas vērtību nosaka -ar tās dzīvības un veselības aizsargāšanai patērētajiem līdzekļiem — kā pēdējie cilvēki iznāks radioaktīvā starojuma izsvili- nātā zemes virspusē, lai, novilkuši pagaidām nevaja­dzīgos mundierus, ķertos pie civilizācijas atjaunoša­nas no pašiem tās pamatiem. Pēdīgais nabags kaut kur savā graustā tagad bija apdraudēts tādā pašā mērā ka augstākais noteicējs par kodolspēkiem.
   Es nodrošināju patiesi demokrātisku vienlīdzību starp visiem planētas iedzīvotājiem. Mašīna man sil­dīja kājas ar vieglu siltuma dvesmu, kas izplūda pa metāla žalūzijas spraugām. Tā darbojās vienmērīgi, uz lentēm izklaudzinādama skaitļu virknes, jo ma­šīnai bija vienalga, vai tie attiecas uz gigatonnām un megalīķiem vai arī uz smilšu graudiņu skaitu Atlan­tijas okeāna liedagos. Pēdējo nedēļu izmisums, kurš pakāpeniski izvērtās spiedošā nomāktībā, pēkšņi bija rimies. Es strādāju veicīgi un ar gandarījumu. Man nevajadzēja vairs rīkoties pretēji savai gribai, gluži otrādi, es darīju to, ko no manis gaidīja. Es biju pat­riots. Dažbrīd iztēlojos sevi uzbrucēja, citkārt — aiz­stāvja lomā, un darīju to pavisam lojāli.
   Taču problēma nepieļāva uzvarošas stratēģijas iespēju. Ja jau eksplozijas centrs no jebkuras vietas, bija pārnesams tāpat uz jebkuru zemeslodes punktu,, tad dzīvību varēja iznīcināt jebkurā platībā. Klasis­kais atombumbas sprādziens no enerģijas patēriņa viedokļa bija tīrā izšķērdība, tāpēc ka «nulles» punktā' bija «supernāvējošs» spēks. Celtņu un cilvēku palie­kas šeit tiek sašķaidītas ar tūkstošiem reižu lielāku spēku, nekā to prasa militārā nepieciešamība, bet reizē ar pieaugošu attālumu aizvien vājākā iedarbe jau dažu desmit jūdžu lielā distancē ļauj izdzīvot pat samērā vienkāršās patvertnēs.
   Šāda izšķērdība, programmējot mašīnu, zem ma­niem pirkstiem pārvērtās aizvēsturiskā mūmijā. Eks- trans bija ideāls iznīcināšanas līdzeklis ar savu eko­nomiskumu. Klasisko kodolsprādzienu uguns lodes varēja saplacināt, izvalcējot tās savdabīgā_ nāvējošā folijā, un izklāt zem cilvēku kājām visas Āzijas vai Savienoto Valstu teritorijā. Trīsdimensiju lokalizētā, no zemes ģeoloģiskā pārvalka izolētā kārtiņa niecīgā sekundes daļā varēja pārvērsties uguns slīkšņā. Kat­ram cilvēkam pienāktos precīzi tik daudz atbrīvotās enerģijas, cik vajadzīgs viņa nonāvēšanai. Tomēr bojā ejošajiem štābiem paliktu dažas desmitdaļas sekundes, lai pagūtu dot signālu ar kodolraķetēm apgādātām zemūdenēm. Mirstošais vēl varēja nogali­nāt savu pretinieku. Bet, ja viņš to spēja, tad tieši tā viņam arī vajadzēja rīkoties. Un tā tehnoloģisko lamatu durtiņas beidzot aizcirtās.
   Tālāk es meklēju izeju, nostādamies globālās stra­tēģijas pozīcijās, taču aplēses iznīcināja kārtējos mek­lējumus. Es strādāju veikli, taču jutu pirkstus dre­bam, un, kad noliecos pie lentēm, kas izslīdēja no mašīnas, lai izlasītu rezultātus, sirds man drudžaini
   lēkāja un mute izkalta, bet vēderā es sajutu tādas graizes, it kā zarnas kāds man žņaugtu ar cieši sa­vilktu auklu. Šo gremojamo orgānu paniku es novē­roju ar sevišķi saltu ironiju, it kā bailes justu tikai mana muskulatūra un zarnas, bet kaut kur manī pašā kņudēja klusi smiekliņi — tādi paši kā pirms pusgad­simta, ne par mata tiesu neizmainījušies, nenoveco­juši. Es nejutu ne badu, ne slāpes, jo barojos un slāpes remdināju ar skaitļu virknēm, un tā gandrīz piecas stundas, ievadīdams mašīnā aizvien jaunas un jaunas programmas. No kasetēm izrautās lentes sa­ņurcīju un bāzu kabatās. Beidzot atģidos, ka mans? darbs kļuvis veltīgs.
   Uz viesnīcu negribēju iet, jo baidījos, ka, ieraudzī­jis ēdienu karti vai oficianta seju, sākšu nevaldāmi smieties. Arī savā dzīvoklī nespēju atgriezties. Kaut kurp man tomēr vajadzēja iet. Donalds, aizņemts savā darbā, vismaz pagaidām, bija labākā stāvoklī. Laukā izgāju kā apskurbis. Metās krēsla, spuldžu dzīvsud­raba gaismā iegrimusī apmetne ar dzirkstošām apri­sēm šķēla tuksneša tumsu, un tikai vājāk apgaismo­tās vietās melnajās debesīs bija redzamas zvaigznes.- Vēl vienai nodevībai vairs nebija nekādas nozīmes, tāpēc lauzu Donaldam doto vārdu un aizgāju pie sava viesnīcas kaimiņa Rapaporta. Sastapu viņu mājās. Noliku viņam priekšā saņurcītās lentes un īsumā visu izstāstīju. Rapaports izrādījās piemērots cilvēks. Viņš man uzdeva tikai trīs vai četrus jautājumus, kuri lie­cināja, ka viņš mirklī apjautis atklājuma nozīmi un konsekvences. Mūsu konspiratīvā sazvērestība viņu it nemaz nepārsteidza. Rapaports tai vienkārši nepie­vērsa uzmanību.
   Neatceros, ko viņš, nolicis lentes, man pateica, taču no viņa vārdiem nojautu, ka kaut ko tādu viņš bija gaidījis gandrīz vai no paša sākuma. Visu laiku vi­ņam uz papēžiem minušas bailes, bet tagad, kad pa­redzējums piepildījies, viņš jūtoties pat it kā atvieg­lots — varbūt aiz intelektuāla gandarījuma, varbūt vienkārši no apziņas, ka tagad visam beigas. Es lai­kam biju vairāk satraukts, nekā pats apjautu, tāpēc ka Rapaports vispirms painteresējās ne par cilvēces galu, bet par mani. Kopš bēguļošanas gadiem pa Eiropu viņam bija ieradums, kas man likās smieklīgs. Viņš dzīvoja saskaņā ar principu «omnia mea mecurti porto»[35], it kā instinktīvi rēķinādamies ar to, ka kuru katru brīdi atkal vajadzēs bēgt. Tā es uztvēru to, ka ceļasomās viņam aizvien glabājās «neaizskaramā rezerve», ieskaitot kafijas vārītāju, cukuru un sausi­ņus. Atradās arī pudele konjaka, un tas viss lieti no­derēja. Sākās kaut kas tāds, kam toreiz vēl nebija nosaukuma, bet ko vēlāk atcerējāmies kā bēru cie­nastu vai drīzāk kā apstāvēšanas angļu variantu («wake»), tas ir, pie mirušā rituāli nomodā pavadītu nakti. Tiesa, nelaiķis, kura piemiņu mēs godinājām, pagaidām vēl bija dzīvs un pat neko nenojauta par savām nenovēršamajām bērēm.
   Dzērām kafiju un konjaku tāda klusuma apņemti, ka likās — mēs atrodamies neapdzīvotā vietā un jau noticis tas, kam vēl tikai bija jānotiek. Saprazda­mies no pusvārda un aprautiem teikumiem, mēs vis­pirms iztēlojāmies gaidāmo notikumu norisi. Kā sce­nāristi mēs bijām vienis prātis. Ekstrana ierīču cel­šanai netiks žēloti nekādi līdzekļi. Tādiem cilvēkiem kā mums dienas gaismu vairs neredzēt.
   Par savu drīzo bojā eju štābisti atriebsies vispirms mums, pašiem droši vien to nemaz neapzinoties. Viņi nenokritīs augšpēdu ar paceltām ķepiņām un, tā kā racionāla rīcība vairs nebūs iespējama, ķersies pie iracionālās. Ja ne kalnu masīvi, ne kilometru bieza tērauda siena nevarēs pasargāt no uzbrukuma, par ultimatīvām bruņām viņi uzskatīs slepenību. Štābu skaits palielināsies, tos izkliedēs un iegrūdīs pazemē, ģenerālštābu droši vien pārceļot uz kādu milzīgu atomzemūdeni vai speciāli šim nolūkam uzbūvētu ba- tiskafu, no kurienes, okeāna dibenā paslēpušies, viņi vēros notiekošo.
   Galīgi pagrims demokrātisko pārvaldes formu ārējā čaula, kuras kodolu tikpat jau pamatīgi izkremtusi sešdesmito gadu globālā stratēģija. Tas izpaudīsies arī attieksmē pret zinātniekiem. Nebūs ne patikas, ne vietas, ne laika, lai pret viņiem izturētos, ievērojot zināmu piesardzību, kā pret spējīgiem, bet gražīgiem bērniem, kurus nedrīkst sarūgtināt.
   Sekodami Paskāla maksīmai par domājošo meldru, kurš tiecas izprast savas bojā ejas mehānismu, mēs lielos vilcienos iztēlojāmies arī savu un citu cilvēku likteni. Rapaports pastāstīja man par saviem pūliņiem šā gada pavasarī. Vēl_ pirms manas ierašanās Pro­jektā viņš ģenerālim Isterlendam, toreizējam BnD šefam, bija iesniedzis projektu par izlīgumu ar krie­viem. Rapaports bija ierosinājis, lai mēs nozīmētu grupu, kas skaita un sagatavotības ziņā atbilstu tādai pašai no krievu puses izvirzītai grupai, un tad tās kopīgi strādātu pie «vēstījuma» atšifrēšanas. Ister- lends viņam toreiz laipni paskaidrojis, ka šāda iedoma esot pārāk naiva, jo krievi atsūtīšot «viltus» grupu, bet pa to laiku slepenībā pētīšot «vēstījumu» vieni paši.
   Mēs saskatījāmies un iesmējāmies, jo mums abiem bija ienākusi prātā viena un tā pati doma. Isterlends viņam vienkārši bija izklāstījis to, par ko mēs nule šajās dienās uzzinājām. Jau tolaik Pentagons pats bija radījis «divkosības» principu. Mēs taču bijām tikai «šķietamā grupa», turklāt mums pašiem par to nebija ne mazākās jausmas, bet ģenerāļu rīcība bija citi, acīmredzot uzticamāki cilvēki.
   Kādu brīdi mēs pakavējāmies pie stratēģu menta­litātes. Tie nekad nebija nopietni izturējušies pret tādiem cilvēkiem, kuri neatlaidīgi apgalvoja, ka vis­svarīgākais ir sugas bioloģiskā saglabāšana. Slave­nais «ceterum cetiseo speciem preservandam esse»[36] bija kļuvis par lozungu, līdzīgi daudziem citiem lozungiem jeb vienkārši daudzinātiem izteicieniem, kurus tomēr neuzskatīja par stratēģiskajos vienādo­jumos ietilpināmu vērtību. Bijām izdzēruši jau pietie­kami daudz konjaka, lai uzjautrinātos, iztēlodamies ģenerāļus, kuri, dzīvi cepdamies, aizsmakušos mikro­fonos izķērks pēdējās pavēles, jo okeāna dibens — tāpat kā jebkurš cits zemeslodes nostūris — vairs nedos patvērumu. Mēs Pentagonam un tā darboņiem varējām sameklēt vienu vienīgu drošu vietu — un tā bija zem Maskavas upes dibena, taču maz ticams, ka pat mūsu vanagiem palaimētos tur nokļūt.
   Pēc pusnakts mēs beidzot atrāvāmies no šādām triviālām tēmām un mūsu saruna kļuva interesan­tāka. Tagad jau pievērsāmies «Sugas Noslēpumam». Es to atceros tāpēc, ka šis, Saprātīgajam Cilvēkam veltītais dialogs — rekviēms, ko risināja divi, kofeīna un alkohola apdullināti un savu galu jau atskārstoši sugas pārstāvji, man likās zīmīgs.
   Manuprāt, nevarēja būt nekādu šaubu, ka Sūtītāji bijuši labi informēti par stāvokli visā Galaktikā. Mūsu katastrofas cēlonis ir tas, ka viņi nav ņēmuši vērā specifisko situāciju uz Zemes. Bet viņi to izlai­duši no acīm tāpēc, ka šāda situācija Galaktikā uzskatāma par izņēmumu.
   — Tās ir maniheiskas iedomas, kuras nav vairāk vērtas kā vienu dolāru par duci, — Rapaports attrauca.
   Bet es nemaz nedomāju, ka šāda apokalipse būtu cilvēku neparastā «ļaunuma» konsekvence. Es uzska­tīju, ka viss norisinājies vienkārši šādā veidā: uz visām planētām psihozoiķi no sadrumstalotības nonāk globālas integrācijas stāvoklī. No grupām, ģintīm un ciltīm rodas tautas, valstiņas, valstis un lielvalstis, līdz beidzot realizējas sugas sabiedriskā unifikācija. Gandrīz nekur šis process pirms galīgās apvienošanās nenoved pie divu, spēka ziņā vienādu antagonistu rašanās, bet drīzāk gan izveidojas Vai­rākums pretstatā vājākajam Mazākumam. Tāda norise ir daudz iespējamāka, kaut vai no tīri termo­dinamiskās varbūtības viedokļa, un to varētu pat pie­rādīt, lietojot stohastisko aplēsi. Ideāls spēku līdz­svars kā to pilnīgs izlīdzinājums ir praktiski tik neti­cams, ka to varētu uzskatīt par neiespējamu. Šāds līdzsvars var rasties, tikai pateicoties sevišķai sakri­tībai. Sabiedriskā .apvienošanās ir viena procesu sērija, bet instrumentālo zināšanu apguve — otra.
   Integrācija planētas mērogā var tikt «iesaldēta» pirms galējā etapa sasniegšanas, priekšlaicīgi atklā­jot kodolenerģiju. Tikai tādā gadījumā vājākā puse pielīdzinās spēcīgākajai, jo katra no tām, izmantojot kodolieročus, var iznīcināt visu sugu. Protams, sabiedriskā integrācija aizvien notiek uz tehni­kas un zinātnes attīstības bāzes, bet kodolenerģijas atklāšana parasti varētu notikt pēc apvienošanās, un tad šādam atklājumam nebūtu postošu seku. Sugas pašiznīcināšanās drauds jeb tieksme izdarīt «negri­bētu pašnāvību» droši vien uzskatāma par elemen­tāru sabiedrisku veidojumu skaita funkciju, ja šo vei­dojumu rīcībā ir «ultimatīvs ierocis».
   Ja uz kādas planētas pastāv tūkstoš savstarpēji naidīgu valstu, no kurām katrai pieder tūkstoš kodol­bumbu, tad lokāla konflikta iespēja, kas pāraugtu apokalipsē, ir daudzkārt lielāka nekā tādā gadījumā, kad ir tikai daži antagonisti. Tādēļ arī divu hronolo­ģiju mijiedarbe — no vienas puses, zinātnisko atklā­jumu secība un, no otras, atsevišķo sabiedrību saku­šanas procesa cits citam sekojoši posmi — Galaktikā nosaka atsevišķu psihozoiķu likteni. Mums uz Zemes, pēc visa spriežot, nav veicies: pāreja no pirmsatoma laikmeta civilizācijas uz atoma laikmeta civilizāciju norisinājusies netipiski, priekšlaicīgi, un tieši tāpēc notikusi status quo «iesaldēšana» līdz pat tam brī­dim, kad sadūrāmies ar neitrīno starojumu. Apvieno­tai planētai «vēstījuma» atšifrēšanai būtu liela pozi­tīva nozīme, jo tādā veidā tā tuvinātos «kosmisko civilizāciju klubam». Bet pie mums, mūsu pašreizējā situācijā — tā ir zvans priekškara nolaišanai.
   —   Varbūt, — es prātoju, — ja Galilejs ar Ņūtonu bērnībā būtu nomiruši no garā klepus, fizikas attīs­tība pietiekami aizkavētos, lai atomu saskaldīšana notiktu tikai 21. gadsimtā. Šāds garais klepus būtu varējis mūs glābt.
   Rapaports pārmeta man vulgarizāciju: fizikas attīstība ir ergodiska, un viena vai divu cilvēku nāve tās gaitā neko negrozītu.
   —   Labi, — es teicu, — tādā gadījumā mēs varētu paglābties, ja Rietumos par valdošo nebūtu izveido­jusies kristietība, bet kāda cita reliģija, vai arī ja miljoniem gadu agrāk būtu citādi izveidojusies cil­vēka seksuālā sfēra.
   Sekodams izaicinājumam, es sāku pierādīt šo tēzi. Tam, ka fizika Rietumos izveidojusies kā «empīrijas karaliene», nav nejaušības raksturs. Rietumu kul­tūra, pateicoties kristietībai, ir Grēka kultūra. Grēkā krišana — bet pirmā bija seksuāla! — iesaista visu cilvēka personību pilnveidošanās procesā, kas radī­jis dažādus sublimācijas tipus — ar izziņas praksi priekšgalā.
   Sajā nozīmē kristietība veicinājusi empīriju — lai gan, protams, to neapzinoties: tā pavēra empīrijai attīstības un izaugsmes iespējas. Turpretim Austru­miem un to kultūrai tipiska ir Kauna kategorija, kas šeit ir centrālā, jo cilvēka nepienācīga izturēšanās tur nav «grēcīga» kristietības izpratnē, bet visaug­stākais — apkaunojoša, it sevišķi ārējo uzvedības formu nozīmē. Tāpēc arī Kauna kategorija cilvēku it kā izved gara «ārpusē», ceremoniālo izdarību jomā. Empīrijai šeit vienkārši neatliek vietas, reizē ar materiālās darbības nonievājumu tās izredzes pazūd: dzenuļu sublimāciju aizstāj to «ceremoniali- zēšana», netiklība, ko vairs neuzskata par «cilvēka krišanu», tā tiek it kā atdalīta no personības un legāli ievadīta sevišķā formu repertuārā. Grēku un Izpirkšanu aizstāj Kauns un paņēmieni, kā no tā izvairīties. Nenotiek iedziļināšanās personības iek­šienē: «pienācīgā» un «piedienīgā» atskārsme aiz­vieto Sirdsapziņu, bet spēcīgākos prātus ievirza tā, lai tie «nepaļautos uz jutekļiem». Labs kristietis var būt labs fiziķis, bet par fiziķi nevar kļūt cilvēks, kurš ir labs budists, Konfūcija piekritējs vai Zena doktrī­nas atzinējs, jo šādā gadījumā viņam vajadzētu nodarboties ar to, ko šīs ticības uzskata par caur un cauri nevērtīgu. Uz šādām pamatnostādnēm dibināta sabiedriskā atlase it kā nosmeļ visu iedzīvotāju «inte­lektuālo krējumu» — un ļauj tai meklēt piepildījumu tikai mistiskās izdarībās, kā tas, piemēram, ir ar jogiem. Sāda kultūra darbojas kā centrifūga, spējī­gākos aizsviezdama no tiem sabiedriskajiem pos­miem, kur tie varētu ierosināt empīrisku pieeju, un apvalda viņu prātus ar ceremoniāliem, kas instru­mentālo darbu atmet kā «zemāku» un «sliktāku». Tālab arī kristietības egalitārisma potenciāls, lai gan sadurdamies ar šķiriskām iekārtām un tām uz laiku pakļaudamies, nekad nav pilnīgi izzudis — bet netieši kļuvis par fizikas priekšteci ar visām no tā izrietošām konsekvencēm.
   —   Fizika kā askēze?
   —    O, tas nav tik vienkārši. Kristietība bija jūdaisma kā «noslēgtas», tikai izredzētiem domātas "reliģijas «mutācija». Jūdaisms, vērtējot to kā jaunat­klāsmi, bija kaut kas līdzīgs Eiklīda ģeometrijai; vajadzēja tikai padomāt par tā pamataksiomām, lai, tās universāli paplašinot, nonāktu līdz vispārinātākai doktrīnai, kura par «izredzētajiem» uzskata jau visus cilvēkus.
   —   Tātad kristietība būtu ģeneralizētas ģeometri­jas ekvivalents?
   —   Zināmā mērā jā, tīri formālā plāksnē — apmai­not zīmes vērtību un nozīmīguma ziņā tās pašas sis­tēmas ietvaros. Šī operācija, starp citu, noveda pie Saprāta teoloģijas atzīšanas. Tas bija mēģinājums akceptēt visas cilvēka kvalitātes; tā kā viņš bija saprātīga būtne, tad viņam līdz ar to tika piešķirtas tiesības izmantot Saprātu — bet tas jau, attiecīgi daudz reižu krustojoties un pārveidojoties, noveda pie fizikas. Es, protams, runāju ļoti vienkāršoti.
   Kristietība ir jūdaisma vispārināta mutācija, siste- mizētas struktūras pielāgojums visām cilvēka esamī­bas formām. Jau pašos pirmsākumos tā bija jūdaisma tīri strukturāla iezīme. Analoģiska operā­cija nav izdarāma ne ar budismu, ne bramanismu, nemaz nerunājot par Konfūcija mācību. Tātad viss izšķīrās, rodoties jūdaismam — pirms vairākiem tūk­stošiem gadu. Bet pastāvēja arī cita iespēja. Gal­venā, tipiski laicīgā problēma, ar kuru vajadzēja tikt galā jebkurai reliģijai, ir sekss. To var godināt — pārvēršot par doktrīnas pozitīvo centru; to var izo­lēt, atvirzīt sāņus, tādā veidā padarot neitrālu, bet to var arī atzīt par Ienaidnieku. Vistālāk no jebkura kompromisa ir pēdējais atrisinājums, un kristietība izvēlējās tieši to.
   No tā secināms — ja sekss būtu bioloģiski mazāk svarīgs fenomēns, ja tas būtu tikai periodiska, fāz- veidīga parādība kā dažām zīdītāju sugām, tad tam kā pulsējošam, pārejošam fenomēnam nevarētu būt centrālas nozīmes. Taču tas tika determinēts pirms kāda pusotra miljona gadu. Kopš šā laika sekss kļu­vis par jebkuras kultūras punctum salietis[37], jo nebija iespējams to vienkārši noliegt, bet to vajadzēja «civi­lizēt». Rietumu cilvēks aizvien jutās savā cieņā aiz­skarts ar to, ka mēs inter faeces et urina nasci- mur[38]…, un tieši šī refleksija Vecajā derībā kā Noslēpumu ieviesusi Sākotnējo grēku. Tā tas noticis. Citāds seksuālā periodiskuma paveids, vai arī cits reliģijas paveids būtu varējis mūs ievirzīt citā ceļā.
   —   Izraisīt civilizācijas stagnāciju?
   —   Nē, vienkārši palēnināt fizikas attīstību.
   Rapaports man pārmeta, ka es, pats to neapzinā­damies, sludinot freidismu. Kā puritāniskas dzimtas pēctecis es — pēc viņa vārdiem — projicējot uz visu pasauli pats savus aizspriedumus. Būtībā es neesot atbrīvojies no aizsprieduma visu skatīt Grēkā kriša­nas un Atpestīšanas kategorijās. Tā kā es visus Zemes iemītniekus uzskatot par grēkā kritušiem, tad Atpestīšanu es attiecinot uz visu Galaktiku. Mans lāsts iegrūžot peklē visus cilvēkus, tomēr neskarot Sūtītājus, jo tie paliekot pilnīgi bez vainas, īsts labestības paraugs. Taču tieši šeit slēpjoties mana kļūda. Mēs nevarot domāt par tiem, iepriekš neizvir­zot «solidaritātes sliekšņa» jēdzienu. Katra doma tie­
   coties aizvien universālāku vispārinājumu virzienā, un gluži pareizi, jo tas sakrītot ar paša Kosmosa likumsakarībām: tikai ar atbilstoši izdarītiem vispā­rinājumiem esot iespējams apgūt parādības aizvien plašākā apjomā.
   Evolūcijas izpratne jeb tā fakta apzināšanās, ka dvēsele rodas homeostatiskās, pret entropijas plūsmu virzītās «kalnā kāpšanas» rezultātā, ļauj mums soli­darizēties ar visu sažuburoto evolūcijas koku, kurš radījis saprātīgu būtni. Bet šajā solidaritātē nav iespējams ietvert visus evolūcijas koka atzarojumus, jo «augstākām» būtnēm neizbēgami jābarojas ar «zemākajām». Kaut kur šeit novelkama solidaritātes robeža. Uz Zemes neviens un nekad nav to iezīmējis zemāk par šķirtni, kurā augu valsts atdalās no dzīv­niekiem. Instrumentālajā praksē par solidaritātes robežās iekļautiem nevar atzīt arī, piemēram, kukai­ņus. Ja mēs uzzinātu, ka signāli no Kosmosa kaut kādu iemeslu pēc prasa skudru iznīcināšanu uz Zemes, tad mēs, bez šaubām, atzītu, ka ir «vērts» ziedot skudras. Bet vai nebūtu iespējams, ka mēs uz sava pašreizējā attīstības līmeņa Kādam esam tikai skudras. No šo būtņu viedokļa solidaritātes līmenī nebūtu obligāti jāiekļauj arī tādas planetāras amēbas kā mūs. Bet varētu arī būt, ka viņi vadītos no racionāliem apsvērumiem. Varbūt viņiem zināms, ka saskaņā ar galaktisko statistiku uz Zemes pastā­vošais psihozoiķa tips jau iepriekš lemts tehnoevolū- cijas nežēlastībai, tāpēc arī nekas baismīgs nebūtu papildu draudi mūsu eksistencei, jo tā kā tā, «pēc visa spriežot, no mums nekas neiznāks».
   369
   Šīs apstāvēšanas nakts sarunas gaidāmā eksperi­menta priekšvakarā es šeit sniedzu ne jau kā hrono­loģisku pierakstu, jo es to tik skaidri neatceros un nezinu pat, kad Rapaports man pastāstīja vienu no saviem piedzīvojumiem Eiropā, — to pašu, par kuru
   24 - 1215
   es jau agrāk runāju. Šķiet, tas notika toreiz, kad mēs jau beidzām pārspriest jautājumu par ģenerāļiem, bet vēl nebijām sākuši meklēt tuvojošās epiloga dzi- nējatsperi. Bet tad es viņam sacīju kaut ko aptuveni šādu:
   — Doktor Rapaport, jūs esat vēl nelabojamāks par mani. Jūs iztēlojaties Sūtītājus kā «augstāko rasi», kura solidarizējas tikai ar Galaktikas «augstākajām formām». Bet kāpēc tad viņi cenšas izplatīt bioģe- nēzi? Kāpēc viņiem sēt dzīvību, ja iespējams realizēt ekspansijas politiku un planētu kolonizāciju? Vien­kārši mēs abi savos prātojumos nespējam izrauties no mums pieejamo jēdzienu loka. Varbūt jums ir tais­nība tajā ziņā, ka es meklēju mūsu posta cēloņus uz Zemes, tāpēc ka attiecīgi esmu audzināts kopš bērnī­bas. Tikai es «cilvēku vainas» vietā lieku stohastisku procesu, kurš iedzinis mūs strupceļā. Bet jūs, bēglis no tādas zemes, kur tika apslepkavoti nevainīgi cil­vēki, pārāk spilgti apzināties savu nevainību iznīcī­bas priekšā un tāpēc lokalizējat katastrofas cēloņus ļ citur — Sūtītāju vidē. Raugi, tas notiek ne jau pēc mūsu vēlēšanās — mūsu vietā to izlēmuši viņi. Tā aizvien beidzas katrs transcendentālu pārspriedumu mēģinājums. Mums nepieciešams laiks, kura mūsu rīcība vairs nebūs.
   Es allaž tiku atkārtojis: ja atrastos pietiekami gudra valdība, kas censtos no šā bezdibeņa izvilkt visu cilvēci, ne tikai savējos, tad galu galā mēs var­būt spētu izglābties. Taču federālā budžeta līdzekļi vienmēr atradās tikai «jaunu ieroču» meklētājiem. Kad es politiķiem nopūlējos ieskaidrot, ka nepiecie­šams izstrādāt antropoloģisku «triecienprogrammu» un radīt mašīnas socioevolucionāro procesu modelē­šanai par tādām pašām summām, kādas tiek iztērē­tas raķetēm un antiraķetēm, viņi tikai smīnēja un raustīja plecus. Neviens šo priekšlikumu neuzņēma
   nopietni, un es varu augstākais izjust to rūgto gan­darījumu, ka man bijusi taisnība. Vispirms vajadzēja izpētīt cilvēku, šeit slēpās visas prioritātes iespējas. Taču mēs tq nedarījām, un tā, kas mums par viņu zināms, ir pārāk maz —• beidzot atzīsim šo patiesību. īgnoramus et ignorabimus [39] , jo mums jau vairs nav laika.
   Lādzīgais Rapaports vairs nemēģināja iebilst. Viņš mani — jau krietni ieskurbušu — pavadīja uz manu istabu.
   Šķiroties viņš teica: «Neņemiet to visu pārlieku pie sirds, Hogart. Arī bez jums viss būtu beidzies tikpat ļauni.»
   14.
   Donalds bija izplānojis eksperimentus veselai nedēļai uz priekšu, pa četri katru dienu. Tas bija iespēju maksimums, ko pieļāva provizoriski iekārtotā aparatūra. Katra eksperimenta gaitā tā daļēji tika sapostīta, un to vajadzēja remontēt. Darbi veicās gausi, jo vajadzēja strādāt aizsargtērpos ieģērbtiem ar radioaktīvai iedarbei pakļautu materiālu. Mēs sākām tūlīt pēc «bēru mielasta» — patiesībā visu darīja viņš, bet es biju tikai novērotājs. Mums jau bija zināms, ka ciemiņi no «Rēgu Balss» jeb Kontr- projekta ieradīsies pie mums pēc astoņām dienām. Donaldam vajadzēja sākt agri no rīta, jo viņš gri­bēja, lai darbinieki, kuri veica šķietamos pētījumus, ar savu kanonādi kamuflētu neizbēgamos eksploziju dārdus, bet, tā kā viss bija sagatavots jau vēlu vakarā (tieši tajā laikā, kad es skaitļošanas centrā nopūlējos ar globālās bojā ejas neskaitāmajiem variantiem), tad viņš pasteidzās.
   Būtībā tagad jau bija alga viena, kad Inijs, bet pēc viņa — mūsu lielie aizbildņi visu uzzinās. Pēc Rapaporta aiziešanas es iegrimu smagā miegā, taču vairākkārt uztrūkos, jo man likās, ka dzirdu sprā­dzienus, tomēr tie bija maldi. Celtņu betons bija kād­reiz aplēsts ne tikai tādām vien eksplozijām. Četros no rīta, juzdamies kā Lācars, ar sāpošiem kauliem izrausos no gultas un, nespēdams vairs ilgāk uzturē­ties istabā, nospriedu pārvilkt svītru visiem atlikuša­jiem «konspirācijas» apsvērumiem un aiziet uz labo­ratoriju. Tā nebija norunāts, taču es vienkārši neva­rēju ticēt, ka Protero tagad, kad viņam viss bija gatavs, varētu mierīgi gulēt. Es nebiju kļūdījies: arī viņa nervu izturībai bija savas robežas.
   Apskalojis seju ar vēsu ūdeni, izgāju. Gaiteņa galā, iedams garām Inija durvīm, es pamanīju gaismu un neviļus klusināju soļus. Atskārtis, cik maz jēgas bija tādai rīcībai, es greizi pavīpsnāju, juz­dams, ka sejas āda man izstiepjas kā stīvi izmiecēta, tik sveša tā man likās, un noskrēju lejup pa kāpnēm, liftu neizmantodams.
   Nekad tik agrā rīta stundā vēl nebiju izgājis no viesnīcas; pirmajā stāvā ugunis bija nodzēstas, un laiku pa laikam es uzdūros visgarām novietotajiem atzveltņu krēsliem; laukā mirdzēja pilns mēness, taču betona bluķis ieejas priekšā neļāva tā gaismai iespīdēt telpā. Toties iela izskatījās draudīga, bet varbūt man tikai tā likās. Virs administrācijas cel­tnes kvēloja rubīnsarkanas spuldzes, kas brīdināja lidmašīnas, citādi vienīgi dažos ielu krustojumos dega laternas. Fiziķu grupas celtne bija tumša un šķita kā izmirusi, taču es ceļu turp labi atcerējos un pa puspievērtajām durvīm nokļuvu līdz galvenajam ceham. Tūlīt sapratu, ka viss jau beidzies, jo brīdinā­juma zīmes, kas invertoru darba laikā kvēloja sar­kani, bija tumšas. Cehā valdīja puskrēsla; milzīgais invertora gredzens vērta to līdzīgu fabrikas vai kuģa mašīntelpai; vadības pultīs vēl margoja signalizāci­jas uguntiņas, taču pie kameras neviena nebija. Es zināju, kur Donalds meklējams; pa šauru eju starp daudzas tonnas smagu elektromagnētu tinumiem nokļuvu līdz mazai iekštelpai — tur atradās neliela istabiņa, drīzāk būris, kur Protero uzglabāja visus protokolus, filmas un piezīmes, un šeit es patiesi pamanīju gaismu. Mani ieraudzījis, Protero pietrūkās kājās. Pie viņa bija vēl Makhills. Bez jebkāda ievada Protero man pasniedza apskricelētas lapiņas.
   Es. neapzinājos, kādā stāvoklī esmu, un atjēdzos tikai tad, kad nevarēju izlasīt man tik labi pazīsta­mās zīmes un kā apmāts stulbi vēros skaitļu virte­nēs, pūlēdamies sakopot domas. Kad beidzot četr­kārtējas eksperimentu sērijas koordinātu nozīme nonāca līdz manai apziņai, jutu, ka ceļgali man saļogās.
   Pie sienas stāvēja ķeblītis, es apsēdos uz tā un vēl­reiz, tagad jau lēnāk un vērīgāk, pārlūkoju visus rezultātus. Pēkšņi papīra lapas manā rokā apmiglo­jās un kaut kas it kā aizsedza man acis. Taču šis vājuma mirklis ilga tikai dažas sekundes. Kad tas pārgāja, visu augumu man klāja salti, lipīgi sviedri. Donalds beidzot ievēroja, ka ar mani notiek kaut kas savāds, taču es paskaidroju viņam, ka jūtos jau labi.
   Viņš gribēja atņemt man lapiņas, bet es neļāvu. Tās man vēl bija vajadzīgas. Izrādījās — jo lielāka enerģija, jo mazāka ir sprādziena lokalizācijas pre­cizitāte. Lai gan ar četriem eksperimentiem nepietika rezultātu statistiskai apstrādei, noteikta likumsaka­rība dūrās acīs. Pēc visa spriežot, sprādziena spēkam pārsniedzot mikrotonnu (mēs jau veikli operējām ar kodolieroču balistikas vienībām), izkliede līdzinājās pusei attāluma starp vietu, kur detonējis lādiņš, un mērķi. Pietiktu vēl ar trim vai augstākais četriem eksperimentiem, lai to precizētu, lai kļūtu skaidrs, ka Ekstranš kā ierocis nekam nederēja. Bet es vairs par to nešaubījos, jo tagad neparasti precīzi atcerējos visus iepriekšējos rezultātus un manu cīniņu ar feno- menoloģiskās teorijas formulām. Acu priekšā iezīmē­jās neticami vienkārša attiecība, kurā izpaudās pro­blēmas kopatrisinājums — tas bija visvienkāršākais indeterminisma principa piemērojums Ekstranam: jo lielāka enerģija, jo mazāka efekta fokusējuma pre­cizitāte, un otrādi, jo mazāka enerģija, jo lielāka ir tā centrējuma iespēja. Attālumos aptuveni kilometra robežās efektu varēja centrēt apmēram vienā kvad­rātmetrā, ja eksplodēja tikai nedaudzi atomi, bet tas nedeva nekādu iedarbes jaudu, nekādu iznīcinošu spēku, gluži neko.
   Paceļot acis augšup, sapratu, ka Donaldam zināms tas pats, kas man. Mums pietika apmainīties ar dažiem vārdiem. Tomēr pastāvēja vēl viens kavēklis: tālākie eksperimenti, par vienu pakāpi paaugstinot enerģijas jaudu, lai galīgi noteiktu Ekstrana turp­māko likteni, varēja jau kļūt bīstami, jo nebija iespē­jams kaut cik noteiktāk paredzēt vietu, kur īsti atbrī­vosies enerģija, kā arī tās gluži neparedzamās novir­zes, un tas apdraudēja jau pašus eksperimentētājus. Bija nepieciešams speciāls poligons, kaut kas līdzīgs tuksnesim…, kā arī no tālienes vadāma aparatūra. Arī par to Donalds jau bija padomājis. Sēdēdami zem kailas, apputējušas spuldzes, mēs īsu brīdi apspriedāmies, Makhills visu šo laiku nebilda ne vārda. Man likās, ka viņš ir ne tik daudz satraukts, cik vīlies, bet varbūt, tā domājot, es viņam nodaru pārestību.
   Vēlreiz visu jo rūpīgi pārspriedām; galva man tagad bija tik skaidra, ka es tūlīt uzmetu savstarpējo atkarību skici, izdarīdams pat ekstrapolāciju uz lie­lākas jaudas, vairāku kilotonnu spēcīgiem lādiņiem, bet pēc tam atgriezeniski — uz iepriekšējiem rezul­tātiem. Sakritība sniedzās līdz trim zīmēm aiz komata. Donalds palūkojās pulkstenī. Tas rādīja jau uz pieciem. Viņš parāva galveno slēdzi, atvienodams strāvu no visiem agregātiem, un mēs reizē izgājām no laboratorijas. Arā bija jau diena. Gaiss bija salts kā ledus kristāls. Makhills aizgāja, bet mēs vēl brīdi pakavējāmies pie ieejas viesnīcā. Visapkārt pletās tāds ireāls tukšums un klusums, it kā pasaule būtu, izmirusi un bez mums neviena vairs nebūtu starp dzī­vajiem; to iedomādamies, es nodrebēju — bet tagad tas jau bija tikai uz pagātni pavērstas atmiņas_ re­flekss. Man gribējās Donaldam pasacīt kaut ko tādu, kas definitīvi visam pieliktu punktu un paustu manu prieku un atvieglojumu, bet pēkšņi samanīju, ka nemaz to neizjūtu. Jutos tikai iztukšots, drausmīgi pārguris, vienaldzīgs, it kā nekam vairs nevajadzētu notikt un nekas nevarētu atgadīties. Nezinu, vai Donaldam bija tāda pati sajūta. Tad paspiedām viens otram roku, lai gan parasti to nemēdzām darīt, un izšķīrāmies. Ja kāds otram uzbrūk ar dunci, bet ta asmenis noslīd pa neredzamām, zem uzvalka apslēp­tām bruņām, tad tas nav uzskatāms par neveiksmīga uzbrucēja nopelnu.
   15.
   Ziņojumu par Ekstrana efektu mēs nolēmām Zināt­niskajai Padomei sniegt tikai pēc trim dienām, jo bija vajadzīgs drusku laika, lai pienācīgi sistematizētu rezultātus un uzrakstītu sīkākus novērojumu protoko­lus, kā arī palielinātu fotouzņēmumus. Bet jau nāka­mās dienas pēcpusdienā es aizgāju pie Aivora. Viņš visu teikto uzņēma apbrīnojami mierīgi; es viņa nosvērtību nebiju pietiekami novērtējis. Visvairāk viņu aizvainoja tas, ka mēs līdz pašam pēdējam brī­dim visu bijām noklusējuši. Es daudz runāju par šo tematu, it kā mēs būtu apmainījušies vietām, salīdzi­not ar to situāciju, kāda bija radusies pēc manas ierašanās apmetnē — toreiz viņš visiem spēkiem nopūlējās «iztulkot» man iemeslus, kāpēc es agrāk nebiju ticis uzaicināts. Bet šoreiz runa bija par kaut ko nesalīdzināmi svarīgāku.
   Es mēģināju saldināt rūgto biķeri ar visvisādiem argumentiem, taču Aivors tikai kaut ko noburkšķēja. Viņš ilgi jutās aizvainots, un tas bija gluži sapro­tams, lai gan galu galā, šķiet, atzina, ka mums tais­nība. Donalds tajā pašā laikā tāpat privātā kārtā informēja Dillu, tā ka vienīgais cilvēks, kurš visu uzzināja tikai sēdē, bija Vilhelms Inijs. Lai gan es viņu necietu, tomēr man vajadzēja apbrīnot šā cil­vēka pašsavaldīšanos, jo Donalda ziņojuma laikā viņš ne aci nepamirkšķināja. Es visu laiku viņu vēroju. Šis cilvēks bija dzimis politiķis, lai gan ne diplomāta amatam, jo diplomāts nedrīkst pārāk ilgi atcerēties ļauno, bet Inijs gandrīz veselu gadu pēc šīs sēdes, kad Projekta darbi jau bija pārtraukti, ar trešās personas — kāda avīžnieka — starpniecību piegādāja presei informāciju, kur centrālajā vietā figurēja mana un Donalda akcija, turklāt visai īpat­nēji apgaismota un komentēta. Ja viņš tā_ nerīkotos, šis gadījums vispār nebūtu uzpeldējis tādā sensa­cionālā veidā, kas vairākas augsti situētas personas, ieskaitot Rašu un Makmahonu, piespieda mani un Donaldu ņemt savā aizstāvībā.
   Kā lasītājs par to jau varējis pārliecināties, ja mēs kaut kādā ziņā bijām vainīgi, tad tikai konsekvences trūkumā, jo mūsu slepenajam darbam galu galā šā vai tā vajadzēja nokļūt starp Projekta oficiālajiem dzirnakmeņiem. Bet tagad viss tika iztēlots kā ļaun­prātīga kaitniecība nekrietnos nolūkos kavēt Projekta darbus, jo mēs, lūk, neesot tūlīt griezušies pie kompe­tentiem ļaudīm (tas nozīmē — pie Armijas kodol­ieroču balistiķiem), bet mājamatnieciskiem līdzek­ļiem mazos mērogos tik ilgi skrubinājušies, līdz ar to dodami «otrai pusei» izdevību rnūs apsteigt un gala rezultātā sagatavoties uzbrukumam, kas mums draudēja ar iznīcību.
   Es aizsteidzos tālu priekšā notikumiem tāpēc, lai parādītu, ka Inijs nebija tik nevainīgs, kā izskatījās. Mūsu slavenās sēdes laikā viņš sev atļāvās vienīgi vairāk reižu caur acenēm pablenzt uz Beiloinu, kuru viņš neapšaubāmi turēja aizdomās par līdzdalību mūsu sazvērestībā; lai "gan mēs visiem spēkiem pūlē­jāmies savu pagaidu ziņojumu formulēt tā, ka sle­penība, kādā mēs veicām savu darbu, izskatītos nosacīta ar pašas metodikas prasībām un bažām par to, ka rezultāti varētu izrādīties negatīvi (par «pozitīvu» mēs, protams, šeit apzīmējām to, no ka visvairāk baidījāmies), Iniju šī taisnošanās nespēja maldināt ne uz mirkli.
   Pēc tam izraisījās diskusija, kuras laikā Dilis nāca ar diezgan negaidītu apgalvojumu, ka Ekstrana rea­lizācija būtu varējusi nest pasaulei mieru, nevis iznī­cību, jo tā taču nozīmētu, ka spēku zaudējis EW (earlij warning, savlaicīga brīdinājuma) princips, saskaņā ar kuru starpkontinentālo raķešu palaišanas brīdi no šo raķešu parādīšanās zemorbitālā lidojuma augstākajos punktos uz aizsardzības radiolokatoru ekrāniem atdala zināms laika intervāls. Bet ierocis, kurš zemeslodes diametra garumam līdzīgā attā­lumā atrodošos mērķi sasniedz ar gaismas ātrumu, nedod «savlaicīga brīdinājuma» iespēju, un tāpēc abas puses tiktu nostādītas tādā situācijā, kādā atro­das divi cilvēki, kuri viens otram pielikuši revolveri pie deniņiem. Tas varētu novest pie atbruņošanās globālā mērogā. Taču šāda «triecienterapija», kā viņam atbildēja Donalds, varētu beigties arī gluži citādi.
   Beiloins visu šo laiku juta sev pievērstu Inija aiz­domīgo skatienu, un drīz vien sākās tas definitīvais Padomes sabrukums, kurš nebija vairs ne saklīsterē- jams, ne salāpāms līdz pat Projekta pastāvēšanas pēdējām dienām. Inijs nemaz vairs nepūlējās sagla­bāt šķietamību, it kā viņš būtu tikai kaut kas līdzīgs neitrālam Pentagona pilnvarotam sūtnim vai novēro­tājam, un šī nostājas maiņa izpaudās dažādi, taču aizvien mums nepatīkamā veidā. Tā, piemēram, Armijas kodolieroču un balistikas speciālistu iebru­kums, kurš sākās divdesmit četras stundas pēc šīs sēdes, noritēja jau pilnā sparā, līdzinādamies ienaid­nieka teritorijas okupācijai (helikopteri atlidoja kā siseņu bari), un tikai tad Inijs par šo pasākumu pa telefonu paziņoja Beiloinam. Reizē ar to agrāk pare­dzētā Kontrprojekta darbinieku ierašanās tika atlikta. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka Armijas kodol­ieroču speciālisti, kurus es nekad netiku uzskatījis par zinātniekiem nevienā no šā vārda nozīmēm, ar poligona mērogā izdarītiem mēģinājumiem tikai apstiprinās mūsu rezultātus, taču tas veids, kādā mums tika atņemti visi dati, pievākta aparatūra, fil­mas un protokoli, laupīja man pēdējās ilūzijas, ja tādas vispār vēl pastāvēja.
   Donalds, kuru tikai it kā aiz žēlastības vēl ielaida viņa paša laboratorijā, visu pacieta filozofiskā mierā un pat skaidroja man, ka citādi taču nemaz nevarot būt, un, ja arī būtu, tad neskarta paliktu vienīgi ārē­jās pieklājības čaula, kas neko negrozītu. Līdzīga izrīcība neesot nekas cits kā pasaules pašreizējās situācijas loģiska konsekvence… un tā tālāk. Zināmā mērā viņam bija taisnība, taču indivīdam, kurš ieradās pie manis agrā rīta stundā (es vēl gulēju) un palūdza visas aplēses, es pavaicāju, vai viņam ir kratīšanas orderis un vai viņš atnācis mani apcietināt. Tas viņu mazliet atvēsināja, un es varēju vismaz iztīrīt zobus, noskūties un apģērbties, kamēr viņš uzkavējās gaitenī. Tā, protams, no manas puses bija pilnīga bezspēka izpausme. Es varēju sevi mieri­nāt tikai ar to, ka patiesībā man jāpriecājas, jo kā gan es justos tad, ja vajadzētu izsniegt aplēses, kas pavēstītu finis terrarum[40].
   Mēs laiski rāpojām pa apmetni kā mušas, kamēr Armija no debesīm lejup gāza savus dzīvos spēkus un ierīces, kam, likās, nebūs gala; šī operācija, bez šaubām, nebija improvizēta pēdējā brīdī, bet gan kaut kāda pasākuma ietvaros sagatavota jau agrāk, jo iepriekš taču nebija zināms, kāds būs Projekta iznākums. Viņiem pietika ar trim nedēļām, lai uzsāktu mikrotonnu lielas jaudas sprādzienu sēriju; nekādu pārsteigumu man nesagādāja tas, ka mēs par rezultātiem pat netikām informēti un uzzinājām vie­nīgi to, ko, ar mūsu ļaudīm sastopoties, izpļāpāja viņu zemākais tehniskais personāls. Taču ja vēja vir­ziens bija labvēlīgs, tad visā apmetnē bija dzirdami eksploziju dārdi. Tā kā tie, bumbu jaudas mērogā vērtējot, bija pavāji, tad radioaktīvo nokrišņu prak­tiski tikpat kā nebija. Netika pat pielietoti nekādi speciāli aizsardzības līdzekļi. Neviens pie mums vairs nevienā jautājumā negriezās — mūs ignorēja tik pilnīgi, it kā mēs vispār nemaz vairs neeksistētu. Rapaports teica — tas notiekot tāpēc, ka mēs ar Donaldu nebijām ievērojuši spēles noteikumus. Varēja jau būt. Inijs bieži vien nozuda augas dienas, virs­skaņas ātrumā kursēdams starp Vašingtonu, mūsu apmetni un poligonu.
   Decembra pirmajās dienās, kad sākās vētras, instalāciju tuksnesī demontēja un iesaiņoja, līdz kādu dienu četrpadsmittonnīgie helikopteri — celtņi, pasa­žieru pārvadāšanai paredzētie un visi pārējie tikpat pēkšņi un negaidot pacēlās gaisā, kā bija ieradušies. Armija no mums aizvācās, aizvezdama sev līdzi, lie­kas, cilvēku piecpadsmit no zinātniski tehniskā per­sonāla, kuri, kā es pa ausu galam dzirdēju, pēdējā izmēģinājuma laikā, uzspridzinot vienai trotila kilo- tonnai ekvivalentu lādiņu, bija cietuši no radioaktīvā starojuma.
   Pēc tam, it kā mēs līdzīgi dusošai princesei būtu pamodināti no burvju miega, apmetnē sākās dzīva rosība un īsā laika sprīdī norisinājās daudz svarīgu notikumu. Beiloins iesniedza atlūgumos, mēs abi ar Protero pieprasījām, lai mūs uzskata par aizgājušiem no Projekta, Rapaports — liekas, gan ne visai labprāt un vadīdamies tikai no solidaritātes jūtām — izdarīja to pašu. Vienīgi Dilis nepiedalījās nekādās manifes­tācijās, bet, gluži otrādi, zobgalīgi ieteica, lai mēs ar plakātiem staigātu pa apmetni, izbrēkdami attiecīgus saukļus — tik nenopietna viņam likās mūsu izrīcība. Nevaru noliegt, ka zināmā mērā viņam bija taisnība.
   Mūsu dumpīgo četrinieku nekavējoties izsauca uz Vašingtonu, un tur ar mums runājās gan ar katru atsevišķi, gan ar visiem reizē; bez Raša, Makmahona un mūsu ģenerāļa (ar kuru es tikai tagad personiski iepazinos) piedalījās vēl arī prezidenta padomnieki zinātnes jautājumos, un izrādījās, ka mūsu tālāka līdzdarbība Projektā ir vienkārši nepieciešama. Bei­loins, būdams diplomāts un politiķis, vienā no apspriedēm paziņoja — ja Inijam veltīta pilnīga uzti­cība, bet viņam pašam kā Projekta vadītājam — tikai tās ceturtdaļa, tad lai Inijs tagad arī sameklē labā­kus darbiniekus un pats visu vada. Tā kā līdzīgi iztei­kumi tika bieži izsacīti, pret mums izturējās kā pret gražīgiem un izlutinātiem, taču mīlamiem bērniem. Nezinu, kā jutās citi, bet man Projekts jau patiesi bija apriebies līdz kaklam.
   Kādu vakaru pie manis viesnīcas istabā ieradās Beiloins, kurš tajā dienā bija ticies ar Rašu privāti, zem četrām acīm, un izskaidroja man iemeslus, kāpēc mūs tik neatlaidīgi pūlas pierunāt. Zinātniskie padomnieki bija nosprieduši, ka Ekstrans sākušos eksperimentu sērijā varētu būt tikai nejaušība un tieši šeit meklējama atslēga turpmākiem auglīgiem pētījumiem, kuri tagad jau kļuvuši par mūsu raison d'etre[41], valstisku nepieciešamību, dzīvības un nāves jautājumu. Lai gan es šos prātojumus uzskatīju par bezjēdzīgiem, taču apdomājies nonācu pie secinājuma, ka mēs varētu arī atgriezties, ja tikai administrācija izpildīs noteikumus, kurus mēs tagad kopīgi ar Bei­loinu ņēmāmies formulēt. Es skaidri apzinājos, ka, ja darbi turpināsies bez manis, tad nekad rreatgūšu mieru un nespēšu atgriezties pie savas tīrās, neap­traipītās matemātikas. Pieņēmums, ka Sūtītāji zvaig­žņu kodā ieviesuši drošības garantiju, dibinājās tikai uz ticību, un to nevarēja uzskatīt par pilnīgi drošu zinātnisku atziņu. Beiloinam gan es to paskaid­roju lakoniskāk: lai piepildās Paskāla izteiciens par trauslo meldra stiebru. Ja arī mēs nespēsim neko no­vērst, tad vismaz viss notiekošais būs mums zināms.
   Visi četri, kopīgi apspriedušies, mēs izdibinājām arī, kāpēc Projekts nav atdots Armijai. Tā savām va­jadzībām bija izaudzinājusi sevišķu zinātnieku pa­veidu — paklausīgi izdresētus cilvēkus, kuri izpildīja viņiem dotos uzdevumus un patstāvīgi spēja rīkoties vienīgi viņiem iepriekš nospraustās robežās. Ja viņi zināja, no kurienes sākot un cik tālu aizejot, drīkst ko darīt, tad tas tika paveikts visai efektīvi. Bet kosmis­kās civilizācijas, to rīcības motīvi, dzīvību veicinošais signāla efekts, saikne starp šo efektu un tā saturu — tas viss viņiem bija kaut kas melnajai maģijai līdzīgs. — Tiesa, gan arī mums, — kā aizvien ļauni piezīmēja Rapaports. Galu galā mēs piekritām strādāt tālāk. Mūsu noteikumus pieņēma. Tieslietu doktors Vilhelms Inijs pazuda no Projekta (tas bija viens no mūsu noteikumiem), un viņu aizstāja cits civilists — mis­ters Hjūss Fentons. Tādā veidā mēs bijām apmainī­juši mietu pret sietu. Mums paredzētais budžets tika palielināts, Kontrprojekta darbinieki (arī šo faktu mēs draudīgi novicinājām mazliet apmulsušajiem varas vīriem zem deguna) tika iekļauti mūsu grupās, pats Kontrprojekts it kā mitējās eksistēt (patiesībā tā nevarētu sacīt, jo oficiāli tas nekad nebija pastāvē­jis). Izšķendējušies, izspriedelējušies, uzstādījuši no­teikumus, kurus skrupulozi vajadzēja izpildīt, mēs at­griezāmies «mājās» — tuksnesī, un tā pēc Jaungada sākās atkal kārtējais, pēdējais BnD darbu posms.
   16,
   Tā nu viss atkal iegriezās vecajās sliedēs — tikai sēdēs bija parādījusies jauna seja, Hjūss Fentons, ko dēvēja par neredzamo cilvēku, jo viņa eksistence šķita gluži mikroskopiska, un ne jau tādēļ, ka Fentons būtu augumā neliels, bet tāpēc, ka viņš mēdza turēties it kā ēnā. Ziema — tas nozīmēja biežas smilšu vētras un nevis lietu, kas lija ārkārtīgi reti. Bez grūtībām mēs iekļāvāmies agrākajā darba, pareizāk sakot, ek­sistences ritmā. Es atkal gāju pie Rapaporta patērzēt, reizēm pie viņa sastapu ari Dillu, un man jau sāka likties, ka Projekts patiesībā ir pati dzīve un, izbei­dzoties vienam, izbeigsies arī otra.
   Vienīgais jaunums bija iknedēļas ražošanas ap­spriedes, gluži neoficiālas, kurās secīgi tika pārspriesti dažādi temati, piemēram, tādi kā saprātīgo būtņu autoevolūcijas (tas ir, vadāmas evolūcijas) perspek­tīvas.
   Ko tas varētu dot? Šķietami — iespēju nokļūt uz Sūtītāju anatomijas, fizioloģijas un līdz ar to arī uz viņu civilizācijas izpratnes ceļa. Taču sabiedrībā, kas aizsniegusi mūsējai līdzīgu attīstības fāzi, parādās pretējas tāldistances tendences, kuru vēlākie rezul­tāti nav paredzami. No vienas puses, jau izveidoju­šies tehnoloģiskie procesi izdara spiedienu uz pastā­vošo kultūru un zināmā mērā paskubina cilvēkus adaptīvi pakļauties iedarbinātā instrumentālisma prasībām. Tādā kārtā manāmas pazīmes, kas norāda, ka sākusies cilvēka saprāta sacensība ar mašīnu, kā arī dažādas šo abu progresa faktoru simbiozes formas, kad inženierpsiholoģija un fizioanatomija atklāj cil­vēka organisma «vājos posmus», tā nepilnības para­metrus, no kurienes jau ved tiešs ceļš uz attiecīgu «uz­labojumu» plānošanu. Un, ejot šajā virzienā, jau uz­nirst doma par «kiborgu» — daļēji māklīgi protežētu cilvēku radīšanu speciāli kosmonautiskiem darbiem, kā arī pētījumiem uz tādām planētām, kur apstākļi krasi atšķiras no zemes virsū valdošajiem. Tāpat radās doma par cilvēka smadzeņu tiešu pieslēgšanu mašīnu atmiņas rezervuāriem un tādu ierīču izveidošanu, ku­rās notiek līdz šim vēl nepieredzēta cilvēka apvieno­šana ar instrumentiem mehāniskā vai intelektuālā plāksnē.
   Sis tehnikas spiediens kopumā potenciāli draud saskaldīt līdzšinējo sugas bioloģisko viengabalainību. Ne tikai vienotā, vispārcilvēciskā kultūra, bet pat vie­notais, universālais cilvēka fiziskais veidols šādu izmaiņu ietekmē varētu pārvērsties mirušas pagātnes reliktā. Tādā kārtā cilvēki paši savu sabiedrību efek­tīvi pārveidotu par skudru pūžņa psihozoisku variantu.
   No otras puses, instrumentālās tehnikas sfēra var tikt pakļauta kultūras kā ierastības kategorijas ieteik- mei. Varētu, piemēram, nonākt līdz biotehnoloģiskai to faktoru paplašināšanai, kuri nosaka modes veido­šanos. Modes tehnikas robeža līdz šim nav aizsnie- gusies tālāk par cilvēka ādu. Tiesa, liekas, ka tās iedarbes sfēra sniegtos dziļāk, bet tas notiek tikai tā­pēc, ka dažādos vēstures posmos par sevišķi vērtīgiem paraugiem izvirza atšķirīgus cilvēka fiziskos varian­tus. Atcerēsimies šeit kaut vai atšķirību starp Rubensa skaistuma ideālu un mūsdienu sievieti. Iepriekš nein­formētam Zemes dzīves novērotājam varētu likties, ka sievietēm (kuras tiešāk pakļaujas modes prasībām) saskaņā ar mainīga laika diktātu reizēm platāki kļūst pleci, reizēm gurni, dažbrīd krūtis viņām palielinās, bet dažbrīd samazinās, palaikam kājas kļūst pilnīgā­kas, bet tad atkal tievākas un garākas utt. Bet šādi miesīgas substances «paisumi» un «bēgumi» ir tikai ilūzija, ko izraisa no visa kopuma daudzveidības iz­darītā dienas gaumei atbilstošo fizisko tipu selekcija. Bet tieši šeit varētu arī notikt biotehnoloģiska korek­cija. Tad ar ģenētiski virzītas kontroles palīdzību sugas daudzveidības dipazons tiktu vērsts vēlamā virzienā.
   Protams, ģenētiskā selekcija, dibinoties uz tīri ana­tomiskām pazīmēm, liekas nenozīmīga, ja to izvērtē­jam no kultūras pārvērtību viedokļa, taču tajā pašā laikā tā ir visai vēlama estētisku apsvērumu pēc (kā iespēja vispārināt fiziskā daiļuma ideālu). Taču runa patiesībā ir par ceļa sākumu, kur būtu izvietojams uzraksts: «Saprāts vēlmju kalpībā»; jo arī jau tagad milzīgs vairums saprāta materializētās produkcijas tiek ieguldīts tipiski sibaristiskā darbā. Gudri kon­
   struēts televizors izplata intelektuālas blēņas, lielisko satiksmes līdzekļu tehniku izmanto, lai kaut kāds ļurba zem tūrista maskas nepiesūktos tikai pašmāju krogā, bet varētu to izdarīt Svētā Pētera katedrāles tuvumā. Ja šī tendence novestu pie tehnisko līdzekļu invāzijas cilvēka ķermenī, tad droši vien tāpēc, lai maksimāli paplašinātu baudas izjūtu gammu, un var­būt arī tādā nolūkā, lai bez seksa, narkotiskā reibuma un kulinārās aplaimotības cilvēkam kļūtu pieejami arī citi, līdz šim gluži nezināmi jutekliski kairinājumi un to apmierināšanas līdzekļi.
   Ja mums smadzenēs ir «baudu centrs», kas gan spētu aizliegt šim centram pievienot sintētiskus maņu orgānus, lai izraisītu mistiskus un nemistiskus orgas­mus, kuri būtu speciāli izgudroti un ieplānoti noteiktās praktiskās izdarībās kā daudzslāņaina ekstāzes stā­vokļa stimulētāji? Bet šādā veidā realizēta autoevo- lūcija nozīmētu definitīvu ieslēgšanos savas kultūras un ieražu lokā, atraušanos no ārpusplanetārās pasau­les un kļūtu par visai tīkamu intelektuālas pašnāvības formu.
   Tehnika un zinātne droši vien dos iespēju radīt ierīces, kas atbilstu kā viena, tā otra attīstības ceļa prasībām. Tas, ka tie abi mums liekas vienādi atbai­doši, vēl neko neizšķir.
   385
   Šo pārmaiņu negatīvajam vērtējumam taču nav nekāda pamata. Direktīva «pārlieku nekalpot savām iegribām» ir racionāla vienīgi tik ilgi, kamēr vien- patņa gūtā bauda nodara ļaunumu citiem (vai arī kaitē viņa paša miesai vai garam, kā tas ir, piemēram, narkomānijas gadījumā). Šī regula var dibināties uz vienkāršu nepieciešamību, un tādā gadījumā tai jā­paklausa bez iebildumiem, bet jebkurš tehnikas pro­gress taču virzīts tieši uz to, lai tiktu likvidēta jeb­kura rīcības brīvību aprobežojoša nepieciešamība. Tie,
   25 — 1215
   kuri sludina, ka civilizācija mūždien sadursies ar ne­pieciešamību aprobežot brīvību, būtībā ir tās naivās ticības piekritēji, pēc kuru domām Kosmoss iekārtots, ņemot vērā saprātīgām būtnēm «raksturīgos pienā­kumus». Šāds uzskats pieslienas bībeles spriedumam, ka «cilvēkam būs dienišķo maizi ēst sava vaiga svied­ros». Tas nav, kā dažbrīd šādi naivi cilvēciņi domā, ētisks, bet gan tīri ontoloģisks spriedums. Mums ierādītajai dzīves telpai it kā vajadzētu būt tā mēbe­lētai, lai nekad nerastos situācija, kurā mums «no panākumiem apskurbtu galva».
   Bet uz tādas primitīvas ticības nevar dibināt prog­nozes, kas iesniegtos tālākā nākotnē. Līdzīgas tēzes tiek sludinātas, ja ne aiz «puritāniskiem» un «askē­tiskiem» apsvērumiem, tad palaikam gan aiz bailēm no jebkādām pārmaiņām. No šādām bailēm izrietēja visi zinātniskie prātojumi, kas jau iepriekš principā noliedza iespēju radīt «domājošas mašīnas». Cilvēcei aizvien tīkamākas, lai arī ne izdevīgākas bija šķitu­šas mazliet riskantas situācijas: riska piejaukums gan nesagādā komfortu miesai, taču nomierina garu. Arī lozungs «visus spēkus un rezerves zinātnes frontei» ir racionāls vienīgi tik ilgi, kamēr «domājošas mašī­nas» nespēj efektīvi aizvietot zinātniekus.
   Nekā jēdzīga par abiem virzieniem — ekspansīvo jeb «askētisko» vai arī «savrupināto» jeb hedonis- tisko — mēs patiesībā pasacīt nevaram. Civilizācija var iet kā pa vienu, tā pa otru ceļu — ielaužoties Kos­mosā vai arī no tā atšķeļoties. Neitrīno signāls šķita apliecinām vismaz to, ka dažas civilizācijas no Kosmosa nenorobežojas.
   Tehnoekonomiskā ziņā tik «izstiepīgai» civilizā­cijai, kāda ir mūsējā, ar bagātībā slīgstošu avangardu un badā mirstošu aizmuguri, jau pats šis «izstieptī- bas» fakts nosaka tālākās attīstības virzienu. Vispirms
   jau tāpēc, ka atpalikusī aizmugure pūlas panākt avan­gardu tā materiālajā bagātībā, lai gan šo piepūli šķiet attaisnojam tikai tas fakts, ka mērķis vēl nav sasniegts, bet savukārt turīgais avangards, būdams skaudības un sacensības objekts, nostiprina ar to savas pašvērtības apziņu. Ja jau citi tiecas tam sekot, tad nevar būt nekādu šaubu, ka avangardā notiekošais ir ne tikai labs, bet pat cildens! Un tā šis process pie­ņem apļa formu, jo pozitīvais motīvu sasaiknējums kļūst par dzinējspēku tālākai virzībai, un to papildus vēl veicina politisko pretišķību asās šķautnes.
   25*
   387
   Bet tālāk: aplis izveidojas tāpēc, ka jauns atrisinā­jums visgrūtāk rodams tad, kad dotajam uzdevumam kaut kādi citi atrisinājumi jau ir gūti. Savienotās Valstis, neraugoties uz visu slikto, kas par tām būtu sakāms, noteikti pastāv ar visām savām maģistrālēm, gaismas pielietajiem peldbaseiniem, superuniversāl- veikaliem un pārējiem žilbinošajiem 'atribūtiem. Pat ja varētu izgudrot pilnīgi atšķirīgu svētlaimes un lab­klājības veidu, tad laikam gan vienīgi tādas civilizā­cijas klēpī, kura vienlaicīgi būtu kā daudzveidīga, tā arī — savā kopumā — pārtikusi. Taču civilizācija, kura būtu sasniegusi tādu nolīdzinātības līmeni un līdz ar to kļuvusi homogēna, mums ir pilnīgi nepazīs­tama. Tā būtu civilizācija, kura jau paspējusi apmie­rināt visu savu locekļu elementārās bioloģiskās vaja­dzības, un tad tās nacionālajos sektoros varētu sāk­ties tālāku daudzveidīgu ceļu meklējumi uz nākotni, kas būtu jau atbrīvota no ekonomiskajiem spaidiem. Taču pašreiz mums noteikti zināms, ka tad, kad uz svešām planētām ieradīsies pirmie Zemes sūtņi, citi tās dēli nesapņos par tādiem ceļojumiem, bet gan par dienišķās maizes kumosu.
   Neraugoties uz uzskatu atšķirībām Projekta jautā­jumos, mēs bijām — es šeit nedomāju tikai Zinātnisko Padomi — pietiekami saliedēts kolektīvs, lai jaunat­nācēji, kurus jau vietumis saukāja par «Pentagona pakalpiņiem», varētu būt pārliecināti, ka viņu atziņas mēs sagaidīsim ar durkļiem. Lai gan arī es visumā pret viņiem jau iepriekš biju nelabvēlīgi noskaņots, taču man vajadzēja atzīt, ka Līrnijs un viņa kolēģis — jaunais biologs (pats sevi viņš sauca par astrobio- logu) bija tomēr paveikuši kaut ko ievērības cienīgu, jo tas, ka pēc mūsu mokošajiem, veselu gadu ilgajiem pūliņiem un kolektīvās smadzeņu izžņaudzīšanas viņiem izdosies BnD problēmā izvirzīt pavisam jau­nas hipotēzes, kurām mēs nemaz nebijām pieskāru- šies, turklāt vēl savstarpēji atšķirīgas un balstītas uz solīdi izveidotu matemātisko aparātu (ar faktogrā- fisko materiālu gan bija sliktāk), — tas likās gandrīz vai neticami. Un tomēr tā notika. Pat vairāk — šīs jaunās koncepcijas, daļēji viena otru izslēgdamas, deva iespēju rast sava veida zelta vidusceļu, izstrādāt savdabīgu kompromisu, kas tās diezgan veiksmīgi apvienoja.
   Beiloins, vai nu būdams tajās domās, ka, saskaro­ties ar Kontrprojekta darbiniekiem, nebūtu lietderīgi saglabāt mūsu līdzšinējo «aristokrātisko» struktūru, pēc kuras mēs sadalījāmies visu zinošajā elitē un trūcīgi informētajos kolektīvu posmos, vai arī ticē­dams, ka mēs dzirdēsim fundamentālus jaunatklāju­mus, uz sastapšanos, kurā mums tiks nolasīti referāti, bija aicinājis vairāk nekā tūkstoti mūsu līdzstrād­nieku. Ja arī Līrnijs un Sinesters nojauta, ka sapul­cējušies noskaņoti pret viņiem zināmā mērā naidīgi, tad viņi vismaz nelika to manīt. Vispār viņu izturē­šanās bija nevainojama.
   Darbam, ko viņi veikuši, — Līrnijs ievadvārdos pa­skaidroja, — esot bijis tīri teorētisks raksturs, jo viņu rīcībā nodots tikai pats zvaigžņu kods un vispā­rēja informācija par Varžu kurkuļiem, bez jebkādām sīkākām ziņām, tāpēc arī nevarot būt ne runas par kaut kādām «paralēlām pārbaudēm» vai tiekšanos mūs pārspēt, bet gan tikai par atšķirīgu pieeju BnD problēmai, paredzot tādu uzskatu konfrontāciju, kāda pašlaik notiekot.
   Nekādu pauzi aplausiem viņš neieturēja, un tas bija ļoti pareizi, jo tādus laikam nevarēja gaidīt, bet tūlīt tieši ķērās pie jautājuma būtības, izklāstīdams to visai saprotami. Ar savu referātu un personiskajām īpašībām viņš iemantoja manas simpātijas, un, sprie­žot pēc zāles reakcijas, tas pats notika arī ar pārējiem sapulces dalībniekiem.
   Kā kosmogonists viņš nodarbojās ar kosmogoniju Habla izstrādātajā un Hajakavas modificētajā va­riantā (tas būtu uzskatāms ari par manējo, ja vien drīkstu tā izteikties, lai gan es tikai pinu matemātis­kos grozus tām pudelēm, kurās Hajakava ielēja jauno vīnu). Pamēģināšu attēlot viņa secinājumu aprises un, ja vien tas man izdosies, atainot temperamentu, kāds piemita vairākkārt ar starpsaucieniem pārtrauk­tajam referātam, jo sauss atreferējums laupītu šai koncepcijai visu tās pievilcību. No matemātiskās ar­gumentācijas es, protams, izvairīšos, lai gan tai bija svarīga loma.
   — Es visu redzu šādā veidā, — Līrnijs teica. — Kosmoss ir pulsējošs veidojums, kas pārmaiņus saraujas un izplešas ik pa trīsdesmit miljardi gadu ilgos laika posmos … Kosmosam saraujoties, beidzot iestājas kolapss, kad izplatījums sabrūk, it kā satīs- toties un noslēdzoties ne tikai ap zvaigznēmL kā tas notiek Svarcšilda sfērā, bet ap visām daļiņām, pat elementārajām! Tā kā atomu «kopējā» telpa pārstāj eksistēt, tad, protams, izzūd arī visa mums zināmā fizika un tās likumi radikāli izmainās … Šis beztel- pas spiets saraujas aizvien vairāk, līdz — tēlaini izsakoties — kopums izvēršas otrādi, uz kreiso pusi, aizliegtu enerģētisko stāvokļu jomā, «negatīvajā telpā», jo tas, kas šeit iestājas, nav uzskatāms vien­kārši par «neko», bet par vēl ko mazāku nekā «nekas» — vismaz matemātiski!
   Mūsu pašreizējai pasaulei nav antipasauļu — tas nozīmē — tādas rodas periodiski, reizi trīsdesmit miljardos gadu. «Antidaļiņas» mūsu pasaulē ir tikai šo katastrofu pēdas, arhaiski relikti, kā arī, protams, nākamās katastrofas iespējas atgādinājums. Bet pāri paliek — atgriežoties pie mūsu attēla — kaut kas līdzīgs «nabas saitei», kurā vēl ņudz neizdzisušās matērijas paliekas, bojā ejošā Kosmosa plēnes; tā ir sprauga starp izzūdušo «pozitīvo», mūsu izplatī­jumu un viņpusējo, «negatīvo»… Šī sprauga sagla­bājas atvērta, neaizaug, nenoslēdzas, jo to nemitīgi cenšas izplest starojums, un proti, neitrīno plūsma! Tā ir it kā no ugunskura uzlidojušas pēdējās dzirk­stis, un no šejienes arī sākas nākamā fāze, jo, kad šī «otrādi izvērstā pasaule» sasniegusi savu galējo «ap- vēršanās» ekspansijas pakāpi, radījusi antipasauli un maksimāli to paplašinājusi, sākas atgriezenisks sa­raušanās un otrādas izvēršanās process pa to pašu saiknes spraugu, vispirms kā neitrīno starojums, jo tas ir viscietākais un visizturīgākais un pastāv pat tad, kad gaismas vēl nav, bet ir tikai neitrīno un gamma starojums visīsākajā diapazonā! Tieši šis sfē­riski izklīstošais neitrīno vilnis no jauna izplēš un lokveidīgi izspīlē atslābstošo Kosmosu, un tajā pašā laikā tas kļūst arī par matricu visu to daļiņu radī­šanai, ar kurām drīz atkal piepildīsies dzimstošais Kosmoss, jo tās nes neitrīno vilnis, bet tikai virtuāli, tāpēc ka tas satur sevī tādai materializācijai nepie­ciešamo enerģiju!
   Kad jaunais Kosmoss jau ir pilnīgā miglāju izklie­des stadijā, kā pašreiz mūsējais, tajā vēl klīst neit­rīno viļņa atbalsis, kurš to radījis, un TIEŠI TA IR BALSS NO DEBESIM! No šīs cauri «spraugai» iz- brāzmojušās dvesmas, no šīs neitrīno plūsmas cēlu­šies atomi, zvaigznes un planētas, miglāji un metaga- laktikas, un līdz ar to ir likvidēta arī «vēstījuma» problēma … Nekāda cita civilizācija neko mums nav pa «neitrīno telegrāfu» sūtījusi, otrā «galā» neviens nav bijis, nav darbojies nekāds raidītājs, itin nekas, yienīgi kosmiskā pulsācija, tā kā tāda «trūce». Ir tikai tīri fizikālu, dabisku procesu izraisīts, absolūti ārpuscilvēcīgs starojums, kuram tāpēc nav arī nekā kopīga ar kaut kādām valodas iezīmēm, saturu, no­zīmi … Šis starojums veido pastāvīgu saikni starp secīgajām pasaulēm, kuras izdziest un rodas no jauna, tā sasaista šīs pasaules enerģētiskā un infor­matīvā ziņā, pateicoties tam, saglabājas pārmanto­jamība un pasaules nav vis nejauši, bet gan regulāri atkārtojumi, tālab arī varam sacīt, ka neitrīno plūsma ir nākamā Kosmosa «iedīglis», sava veida «Visuma paaudžu» nomaiņas avots laikā, taču šajā analoģijā nav gluži nekāda bioloģiska satura. Neitrīno tikai tāpēc ir pasauļu tapšanas un bojā ejas sēkla, ka tie ir visizturīgākie no visām elementārdaļiņām. Un šī neitrīno neiznīcināmība ir kosmoģenēzes apļveidīgās atgriezes, tās atkārtojamības garantētāja …
   Līrnijs, protams, to visu izklāstīja daudz sīkāk un, cik vien spēdams, pamatoja ar matemātiskām aplē­sēm; viņa referāta laikā valdīja dziļš klusums, bet pēc tam sākās uzbrukumi.
   Viņam uzdeva veselu gūzmu jautājumu. Kā izskaid­rojams signāla «dzīvību veicinošais efekts»? No ku­rienes tas radies? Vai referents domā, ka tā varētu būt «tīra nejaušība»? Bet par visām lietām — no kurienes uzradušies Varžu kurkuļi?
   — Es par visu to, protams, esmu domājis, — Līr­nijs atbildēja. — Jūs man jautājat, kas to izplānojis, iedibinājis un atsūtījis. Ja nepastāvētu šis «dzīvību veicinošais efekts», dzīvība Galaktikā būtu ārkārtīgi rets fenomens! Bet man savukārt gribētos pavaicāt jums, kā uz Zemes īsti ir ar ūdens fizikālajām īpašī­bām? Ja ūdens četru grādu temperatūrā nebūtu sma­gāks nekā nulles temperatūrā un ledus neuzpeldētu virspusē, tad visas ūdenskrātuves aizsaltu līdz dibe­nam un nekādi dzīvnieki tur nevarētu saglabāties, iz­ņemot ekvatoriālo zonu. Bet, ja ūdenim būtu cita, ne tik augsta dielektriskā konstante, tajā nevarētu ras­ties olbaltumvielu molekulas, tātad nebūtu arī uz olbaltumvielām dibinātas dzīvības formas. Bet vai zinātnē kāds jautā, ar ko izskaidrojami šie dzīvībai labvēlīgie faktori, kas un kā nosacījis šādu ūdens dielektrisko konstanti vai arī izkārtojis tā, ka ledus ir vieglāks par ūdeni? Neviens to nejautā, tāpēc ka mēs šādus jautājumus uzskatām par bezjēdzīgiem. Ja ūdenim būtu citas īpašības, tad vai nu rastos dzīvības formas, kas nedibinās uz olbaltumvielām, vai arī vispār nebūtu nekādas. Tāpat mēs nevaram jautāt, kas izsūtījis biofilo starojumu. Tas veicina augstmolekulāro ķermeņu saglabāšanās varbūtību, bet būtībā tā ir vai nu tāda pati nejaušība, vai arī, ja tā jums labāk patīk, tāda pati, pašā parādībā ieslēpta nepieciešamība kā ūdenim raksturīgās «dzīvību vei­cinošās» īpašības. Visa šī problēma jāapvērš otrādi un jānostāda uz kājām, un tad tā skanēs šādi: patei­coties tam, ka ūdenim piemīt tādas un tādas īpašības, un tāpat, pateicoties tam, ka'Kosmosā pastāv bioģe- nēzi stabilizējošs starojums, dzīvība var rasties un sekmīgāk pretoties pieaugošai entropijai, nekā tas būtu pretējā gadījumā …
   —   Varžu kurkuļi! — atskanēja saucieni. — Varžu kurkuļi!
   Es baidījos, ka pēc mirkļa visi sāks skandēt šo saukli, jo atmosfēra zālē bija sakāpināta kā boksa cīņu laikā.
   —   Varžu kurkuļi? Jums vislabāk zināms, ka tā sauktais «vēstījums» pilnībā nav izlasīts, atšifrēti tikai fragmenti, un tā radušies Varžu kurkuļi. Tas nozīmē, ka «vēstījums» kā jēdzīgs kopums pastāv tikai jūsu iztēlē, bet Varžu kurkuļi vienkārši ir tās neitrīno starojuma ietvertās ekstrahētās informācijas rezultāts, ar kuru izdevies kaut ko iesākt. Pa «spraugu» starp divām — bojā ejošo un topošo — pasaulēm izverda kā ziepju burbulis uzpūsts neitrīno viļņa mutulis; šās enerģijas pietika, lai «izpūstu» nākamo Visumu, bet vilnis frontāli bija piesātināts ar informāciju, kas šķiet pārmantota no jau izsīkušajām fāzēm; kā jau minēju, šis vilnis satur gan informā­ciju, kura rada atomus, gan arī tādu, kas «veicina» bioģenēzi, taču ietvertas arī frakcijas, kurām no mūsu viedokļa nav «nekādas nozīmes», jo tās «nekam nav noderīgas». Ūdenim piemīt tādas īpašības kā tās, par kurām es jau runāju un kuras «veicina» dzīvību, bet ir arī dzīvības tapšanai absolūti nenozīmīgas, piemēram, caurspīdīgums; ūdens varēja būt arī necaurspīdīgs, bet dzīvības rašanos tas nebūtu ietek­mējis. Un tāpat kā nedrīkst jautāt: «Kas tad ūdenim piešķīris caurspīdīgumu?» — nedrīkst arī jautāt: «Kas izstrādājis recepti Varžu kurkuļiem?» Tā ir viena no dotā Kosmosa iezīmēm, īpašība, kuru mēs varam pētīt tāpat kā ūdens caurspīdīgumu, bet nekā­das «ārpus fizikas» stāvošas jēgas tai nav.
   Sacēlās liela kņada; Beiloins beidzot jautāja, kā Līrnijs izskaidro signāla periodisko atkārtošanos, kā arī to, ka viss pārējais debess starojuma spektrs neitrīno diapazonā ir parasts troksnis, bet tikai vienā vienīgā joslā ietverta tik bagātīga informācija.
   — Tas taču ir pavisam vienkārši, — attrauca kos- mogonists, kuram vispārējais sašutums šķita sagā­dājam gandarījumu. — Sākotnēji viss starojums kon­centrējās tieši šeit, jo «pasauļu sprauga» to nofoku­sēja, saspieda un modulēja šajā spektra joslā kā pa šauru atveri izplūstošu ūdens strūklu, tāpēc sākumā pastāvēja tikai adatveidīga zona — un nekas vairāk! Pēc tam noviržu, izkliedes, desinhronizācijas, difrak­cijas, nolieces un interferences ietekmē aizvien lie­lāka starojuma tiesa saskaldījās un izplūda, līdz bei­dzot miljardiem gadu ilgajā mūsu Kosmosa pastāvē­šanas laikā no sākotnējās informācijas radās trok­snis, no smailā fokusējuma — plašs enerģētisks spektrs, jo pa to laiku jau tika iedarbināti neitrīno trokšņa «sekundārie» ģeneratori — zvaigznes, bet tā daļa, ko mēs uztveram kā «vēstījumu», ir tikai šās «nabas saites» atliekas, pārpalikums, kas vēl nav galīgi izkliedējies un izplūdis, neskaitāmi daudz reižu atstarojoties un traucoties no viena meta galak­tikas nostūra uz otru. Patlaban vispārējā norma jau ir troksnis, bet ne informācija. Taču mūsu Kosmosa rašanās, tā eksplozīvās dzimšanas brīdī neitrīno pūs­lis ietvēra sevī pilnīgu informāciju par visu, kas vēlāk materiāli izveidosies, un tieši tāpēc, ka tas ir savdabīgs tā laikmeta relikts, vienīgās pāri pali­kušās pēdas, šī plūsma mums liekas tik brīnumaini atšķirīga no «parastās» matērijas un starojuma izpausmēm.
   Nav vārdam vietas, tā bija īsti veiksmīga, skaista, loģiski viengabalaina konstrukcija, ar kuru Līrnijs mūs iepazīstināja. Tālāk sekoja kārtējā matemātikas deva; viņš parādīja ar kādām īpašībām vajadzēja būt apveltītai šai «pasauļu spraugai», lai tā kā «matrica» precīzi atbilstu tieši tai neitrīno spektra zonai, kurā atrodas izstarojums, ko mēs bijām nosaukuši par «zvaigžņu kodu». Tas bija ļoti rūpīgi nostrādāts darbs; Līrnijs bija izmantojis arī rezonanses teoriju, līdz beidzot savos secinājumos spēja izskaidrot sig­nāla nemitīgo atkārtošanos un tāpat arī vietu — Mazā Suņa radiantu, no kurienes bija nācis šķieta­mais «vēstījums».
   Pēc tam vārdu ņēmu es un pasacīju, ka patiesībā viņš problēmu no kājām nostādījis uz galvas, «vēstī­jumam» piekabinādams veselu Visumu — tādu, kāds viņam bija vajadzīgs, DOTĀ signāla enerģētikai gluži vienkārši pielaikojis savas «pasauļu spraugas» izmērus un pat attiecīgi pārstrādājis ģeometriju atbilstoši šim ad hoc[42] sagudrotajam kosmosam, tā panākot, ka virziens, no kura plūst «signāls», izrādī­tos probabilistisks.
   Līrnijs smaidīdams atzina, ka man zināmā mērā esot taisnība. Taču tūlīt viņš piebilda: ja nebūtu šās «pasauļu spraugas», tad kārtējie visumi rastos un ietu bojā bez jebkādas kopsakarības, ikviens no tiem būtu gluži citāds, tas ir, varētu būt gluži citāds vai arī Kosmoss būtu varējis mūžam palikt «antipasau- les» bezenerģētiskā fāzē, un tad izbeigtos jebkura radīšana, gals būtu visām iespējamām pasaulēm, nebūtu ne mūsu, ne zvaigžņu pār mums, un neviens nelauzītu galvu par to, kas NAV noticis … Taču tas tieši IR noticis. «Vēstījuma» monstruālā komplicē­tība izskaidrojama šādi: baismīgā «pirmsagonijas» koncentrācija noved pie tā, ka bojā ejošais Kosmoss līdzīgi mirstošam cilvēkam «atstāj» pēcnācējiem informāciju, kas neiet zudumā, bet — pateicoties mums vairs nezināmām likumsakarībām, jo šādā kompresijas pakāpē, telpai izirstot, mitējas darboties arī fizikas likumi, — tā sakūst ar vēl pāri palikušo neitrīno koncentrātu pašā «pasauļu spraugā».
   Beiloins, kurš vadīja sapulci, jautāja, vai mēs tūlīt gribētu sākt diskusiju vai arī vispirms noklausīties Sinesteru. Skaidrs, ka mēs aiz ziņkāres nobalsojām par pēdējo variantu. Līrniju es mazliet pazinu, jo biju viņu vairākkārt sastapis pie Hajakavas, bet Sinestera vārds man bija pilnīgi svešs. Viņš bija neliela auguma jauns cilvēks ar kartupelim līdzīgu seju, taču tam šeit nav nekādas nozīmes.
   Savu referātu viņš uzsāka pārsteidzoši līdzīgi Līr- nijam. Kosmoss, viņš teica, uzskatāms par pulsējošu veidojumu ar pamīšus sekojošām zilajām saraušanās un sarkanajām izplešanās fāzēm. Katra fāze ilgst ap trīsdesmit miljardiem gadu. Sarkanajā fāzē, kad galaktikas attālinās, pēc matērijas pietiekamas izre- tināšanās un planētveidīgo debess ķermeņu atdziša­nas uz tām rodas dzīvība, kas reizēm noved līdz saprātīgo būtņu formām. Kad izplešanās beigusies un Kosmoss pamazām sāk koncentriski sarukt, šajā zilajā fāzē rodas milzīgi temperatūras kāpinājumi un aizvien blīvākas starojumu plūsmas, iznīcinot visu dzīvo matēriju, ar kuru pāris miljardu gadu laikā bija paguvušas apaugt planētas. Protams, sarkanajā fāzē, kurā mums gadījies piedzimt, pastāv civilizāci­jas ar visai atšķirīgu attīstības līmeni. Starp šīm civilizācijām jābūt arī tādām, kuras tehnoloģiskā ziņā sasniegušas izcili augstu pakāpi un, pateicoties zinātņu, jo sevišķi kosmogonijas, attīstībai, apzinās savu pašu un visa Kosmosa nākotni. Šādas civilizā­cijas jeb, vienkāršības dēļ, sacīsim, civilizācija, kas atrodas kādā noteiktā galaktikā, saprot, ka, noorga­nizēšanās procesam pārvarot kulminācijas punktu, sāksies vispārējs iznīcības process aizvien svelmī­gākā speltē. Ja šī civilizācija ar savām zināšanām tālu pārsniedz mūsējo, tad tā kaut kādā mērā spēj paredzēt ari tālākos notikumus, pēc «zilās pastardie­nas», bet, vēl vairāk bagātinot savas zināšanas, tā spētu nākotnes notikumus pat ietekmēt…
   Te atkal sacēlās paklusa kņada: Sinesters šeit taču lielākā vai mazākā mērā izklāstīja teoriju par kosmogonisko procesu vadīšanas iespējamību!
   Astrobiologs, tāpat kā Līrnijs, uzskatīja, ka «div-' virzes kosmiskais motors» nav visā pilnībā determi­nēts, tāpēc ka jo sevišķi kompresijas fāzē rodas nozī­mīgi indeterminismi, ko nosaka principā nejaušas izmaiņas masas sadalē, kā ari atšķirības anihilācijas gaitā, un tāpēc pilnīgi skaidri nav paredzams, kāds Kosmosa «veids» izlobīsies no kārtējā saraušanās procesa. Mums šīs grūtības pazīstamas mūsu minia­tūrajā mērogā, jo mēs nespējam paredzēt, tas ir, aplēst, turbulences norisi, tas ir, tādus procesus, kas rodas virmošanas rezultātā, piemēram, bangām šķīstot pret klintīm. Tāpēc atsevišķas secīgi no «zilajām» radušās «sarkanās» pasaules var tik lielā mērā atšķirties cita no citas, ka pašlaik realizētais tips, kurā ir iespējama dzīvība, varētu būt gluži efe- merīds, neatgriezenisks stāvoklis vai arī tāds, pēc kura sāksies ilga mirušo pulsāciju sērija.
   Ja šāds horoskops neatbilstu minētās augstās civi­lizācijas vēlmēm, tā varētu censties izmainīt šādu mūžības redzējumu, kurā viss ir vai nu drausmīgā svelmē izdedzis, vai tikpat baismīgā aukstumā sastindzis, šinī nolūkā pielietojot atbilstošas astroin- ženieru manipulācijas. Sagatavodamās gaidāmajai bojā ejai, šī civilizācija var attiecīgi «ieprogrammēt» kādu zvaigzni vai zvaigžņu ,kopu, būtiski izmainī­dama šādas sistēmas enerģētiku tādā veidā, lai tā, piemēram, kļūtu par iedarbei sagatavotu sava veida neitrīno lāzeru — vai, pareizāk, lai tā par šādu lāzeru izveidotos tikai tajā mirklī, kad gravitācijas tenzori, temperatūras, spiediena un citi parametri pārsniegs zināmas maksimālas robežas, kad jau pati dotā Kosmosa fizika sāktu sabrukt gruvešos! Tad bojā ejošā zvaigžņu kopa tādu fenomenu iedarbē, kuri kļūtu par tajā akumulētās enerģijas detonatoru, pārvērstos vienā ļoti precīzi un rūpīgi ieprogrammētā melnā neitrīno eksplozijā! Kā viscietākais un visno­turīgākais no visiem starojumiem šis monotoniskais neitrīno vilnis ne tikai iezvanītu vienas Kosmosa fāzes bojā eju, bet reizē ar to, piedalīdamies jaunu elementārdaļiņu izveidē, taptu par sekojošās fāzes iedīgli. Turklāt zvaigznē iefiksētā programma, ietve­rot sevī «biofilos» elementus, palielinātu dzīvības rašanās iespējas.
   Tātad šajā vērienīgajā izpratnē zvaigžņu kods izrādījās par ziņu, ko mūsu Kosmosa jomā iesūtījis agrākais, pirms tā pastāvējušais Kosmoss. Tātad Sūtī­tāju vairs nav — vismaz savus trīsdesmit miljardus gadu. Viņi pratuši izstrādāt tik paliekamu «vēstī­juma» formu, ka tas izturējis viņu Visuma bojā eju, bet pēc tam, iekļaudamies nākamajos radīšanas pro­cesos, devis pirmsākumus turpmākajām dzīvības evolūcijas parādībām uz planētām. Arī mēs paši esam viņu bērni.
   Patiesi, tā bija atjautīga iedoma! Tātad «signāls» nepavisam nebija kaut kāds «vēstījums», un «dzī­vību veicinošo» iedarbi nevarēja uzskatīt par vienu no tā «pusēm», pretmetā «saturam». Tikai mēs paši saskaņā ar saviem ieradumiem pūlējāmies sadalīt nesadalāmo. Signāls vai, pareizāk sakot, radošais impulss vispirms sāk ar tādu kosmiskās matērijas «noskaņošanu» tās jaunajā pārtapšanā, lai izveido­tos elementārdaļiņas, kurām piemistu vēlamās — protams, no iepriekšējās civilizācijas viedokļa — īpa­šības, bet, kad jau sākusies astroģenēze un pēc tam planētoģenēze, tad akcijā, tā sakot, iesaistās citas «signāla» strukturālās īpatnības, kuras tajā iemitu- šas jau kopš pašiem pirmsākumiem, taču līdz šim nebija atradušas adresātu un tikai tagad atklāj savas spējas veicināt dzīvības dzimšanu. Tā kā palielināt lielo molekulu vispārējās izdzīvošanas iespējas ir «vieglāk», nekā izkārtot un vadīt matērijas visele­mentārāko ķieģelīšu rašanos, mēs vispirms atklājām šo efektu kā atsevišķu un «bezsatura» parādību, bet otro, atomradošo, uzskatījām par «vēstījumu».
   Mēs to neatšifrējām tāpēc, ka mums, mūsu zināt­nei, mūsu fizikai un ķīmijai kopumā tas nav pa spē­kam. Taču no atsevišķām impulsā ietverto zināšanu lauskām mēs izlobījām sev recepti — Varžu kurkuļu radīšanai!
   Kad Sinesters beidza, iestājās mulss klusums. Šeit patiesi bija embarras de richesse! Signāls kā dabas veidojums, kā bojā ejošā Kosmosa pēdējais, plaisā starp pasauli un antipasauli neitrīno vilnī ierakstīts «akords», savdabīgs pirmsnāves atvadu skūpsts, zīmogs uz šā viļņa pieres — vai arī tagad jau bojā gājušas civilizācijas testaments, — tā nudien, bija visai impozanta alternatīva!
   Mūsu vidū atradās piekritēji abām koncepcijām. Tika aizrādīts, ka parastajā, tas ir, dabiskajā, blīvajā starojumā atrodamas mutācijas tempu palielinošas frakcijas, kas līdz ar to spēj paātrināt evolūcijas gaitu, turpretī citām frakcijām šādas iedarbes nav, taču no tā nepavisam nevarot secināt, ka dažām šādām frakcijām esot kāda sevišķa nozīme, bet citām ne. Kādu brīdi visi runāja cits caur citu. Man radās iespaids, it kā es stāvētu pie jaunas mitoloģijas šūpuļa. Testaments… mēs kā mirušās Pasaules bērinieki…
   Tā kā visi to no manis gaidīja, es ņēmu vārdu. Sāku ar aizrādījumu, ka caur jebkuru doto punktu skaitu plaknē izvelkams jebkurš līkņu skaits. Es nekad neesmu uzskatījis, ka mans uzdevums būtu sagudrot maksimālu, savstarpēji atšķirīgu hipotēžu daudzumu, jo tādas var sadomāt neierobežotā skaitā. Mēs varam pielāgot mūsu Kosmosu un visas tā iepriekšējās norises signālam, bet varam arī, piemē­ram, atzīt, ka mūsu uztverošā aparatūra ir primitīva tādā nozīmē, kādā par primitīvu uzskatāms radiouz­tvērējs ar zemu selektivitāti. Sāds aparāts uztver vai­rākas stacijas reizē, radīdams bezjēdzīgu burkšķi, bet cilvēks, kurš nesaprot nevienu no tām valodām, kādās notiek raidījumi, var vienkārši pierakstīt visu dzirdēto un pēc tam lauzīt par to galvu. Tāpat arī mēs varējām kļūt par šāda tehniska misēkļa upuri.
   Varbūt tā saucamais vēstījums ir vairāku reizē ienākošu starojumu pieraksts. Ja mēs pieņemam, ka Galaktikā darbojas vairāki automātiski raidītāji tieši tajā frekvencē un zonā, kuru mēs uzskatām par vienu vienīgu sakaru kanālu, tad izskaidrojama ir pat signālu nemitīga atkārtošanās. Tie varētu būt signāli, ar kuru palīdzību «civilizāciju kopas» veido­jošās sabiedrības sistemātiski nodrošina kaut kādu savu tehnisko, pieņemsim, astroinženieru, iekārtu sinhronizāciju.
   Tas izskaidrotu signālu «cikliskumu». Bet ar Varžu kurkuļu rašanos tai nav īstas saskaņas, lai gan, aiz matiem pievelkot, arī šī sintēze būtu iekļaujama mūsu shēmā. Katrā ziņā tā ir vienkāršāka, tātad arī saprā­tīgāka par gigantiskajām vīzijām, kuras mums nule tika izklāstītas. Ir arī vēl viena cita mīkla, kas nav izprotama ĀRPUS paša signāla, un proti, ka tas ir vientuļš. Tādu vajadzētu būt ļoti daudz. Taču pār­strādāt visu Kosmosu, lai šo mīklu «atminētu», ir tāds lukss, kādu mēs sev nevaram atļauties. Varētu taču arī uzskatīt, ka «signāls» ir «sfēru mūzika», savdabīga himna, neitrīno fanfaras, ar kurām Augstā Civilizācija sveic, piemēram, jaunas Super- novas parādīšanos. Vēstījums varētu būt arī apustu- liska rakstura: vispirms bija Vārds, kurš kļuva par Miesu, bet mums — pretmetā tam — ir arī vēl Varžu kurkuļi, kuri Mušu pavēlnieka veidolā varētu tikt uzskatīti par tumsas augļiem un norādītu uz signāla un pasaules maniheisko raksturu. Turpināt šāda veida iztulkojumus nebūtu pieļaujams. Savā dziļā­kajā būtībā abas koncepcijas, jo sevišķi Līrnija izstrādātā, ir konservatīvas, jo tās noved reizēm pat pie gluži izmisīgas empīriskā viedokļa aizstāvēšanas. Līrnijs negrib pamest tradicionālās pozīcijas, kurās stāv eksaktās zinātnes, kas jau kopš saviem pirmsā­kumiem nodarbojušās nevis ar Kultūras, bet gan ar Dabas fenomeniem, jo nepastāv taču ne Kultūras fizi­kas, ne ķīmijas, tāpēc ka tās pēta tikai «Visuma materiālus». Nevēlēdamies atteikties no tradīcijas traktēt Kosmosu kā tīri fizikālu objektu, kuram nav «nozīmju», Līrnijs izrīkojas līdzīgi cilvēkam, kas gatavs ar roku uzrakstītu vēstuli pētīt kā seismo- grammu. Galu galā taču kā vēstule, tā arī seismo- gramma ir zināmi komplicētu līkņu paveidi.
   Sinestera hipotēzi es apzīmēju par mēģinājumu sniegt atbildi uz jautājumu: «Vai citu citam sekojo­šos kosmosus vieno pārmantojamība?» Viņš deva tādu atbildi, pēc kuras mūsu «kodam» gan ir māk­slīga cilme, taču tas nav vairs uzskatāms par «vēstī­jumu». Beigās es uzskaitīju milzīgu daudzumu pieņē­mumu, kurus abi referenti bija grābuši no gaisa, pie­mēram, matērijas negatīvā apvēršanās, maksimālajā saraušanās punktā tai kļūstot par informāciju, ato­mus radošo spēju iezīmogošana uz viļņa pieres u.tml. Sos pieņēmumus nekad nebūs iespējams pārbaudīt, ex definitione[43], jo tajos ietvertajām norisēm jāsākas tur, kur vairs nebūs ne tikai jebkādu būtņu, bet pat arī pašas fizikas. Patiesībā tā ir ar fizikas termino­loģiju aizmaskēta diskusija par aizkapa dzīvi. Vai arī sava veida «Philosophy-Fiction»[44] pēc analoģijas ar «science-fiction»[45]. matemātikas drānās tērpies mīts. Tajā es saskatu signum temporis [46] , bet arī neko vairāk.
   Protams, pēc tam diskusija uzplandīja kā uguns­grēka liesmas. Tās beigās Rapaports pēkšņi izvirzīja «vēl vienu hipotēzi». Tā bija tik oriģināla, ka es šeit to pārstāstīšu. Viņš aizstāvēja tēzi, ka atšķirība starp «mākslīgo» un «dabisko» nav pilnīgi objektīva, nav kaut kas absolūti dots, bet ir relatīva un atkarīga no izziņas procesā pielietotās atskaites sistēmas. Sub­stances, kuras vielmaiņas procesā izdala dzīvie orga­nismi, mēs uzskatām par dabiskiem produktiem. Ja es apēdīšu pārāk daudz cukura, tā pārpalikumu izdalīs manas nieres. Tas, vai cukurs urīnā uzska­tāms par «mākslīgu» vai «dabisku», ir atkarīgs no maniem nodomiem. Ja es cukuru būšu saēdies tīšām, nolūkā to izdalīt, jo man ir zināms šīs parādības mehānisms un es esmu paredzējis savas rīcības sekas, tad cukura klātiene būs «mākslīga», bet, ja esmu saēdies cukuru tāpēc, ka tas man garšo, un nevis aiz kādiem citiem apsvērumiem, tā klātiene jāuzskata par «dabisku». Tas ir viegli pierādāms. Ja kāds izdara mana urīna analīzi un ja man ar viņu ir attiecīga noruna, tad cukura klātiene, ko viņš kon­statēs, var iegūt informatīva rakstura signāla nozīmi. Cukura klātiene, piemēram, varētu nozīmēt «jā», bet cukura trūkums — «nē». Šis simboliskās signalizāci­jas process ir izteikti mākslīgs, taču tikai attieci­not to uz mums diviem. Kuram nebūs zināma
   mūsu noruna, tam urīna analīze neko neizsacīs. No ta secināms, ka Kultūrā un Dabā pastāv vienīgi «dabiski» fenomeni, bet par «mākslīgiem» tie kļūst tikai tādējādi, ka mēs ar norunu vai zināmu izrīcību tos noteiktā veidā savstarpēji saistām. «Absolūti mākslīgi» ir vienīgi brīnumi, tāpēc ka tie nav iespē­jami.
   Pēc šā ievada Rapaports deva galveno triecienu. Pieņemsim, viņš sacīja, ka bioloģiskā evolūcija var iet divējādu ceļu: vai nu tā rada atsevišķus organis­mus, bet vēlāk — no tiem cēlušās saprātīgas būtnes, vai arī, citā atzarojumā, rada .«nesaprātīgas», taču neparasti augsti organizētas biosfēras, ko mēs varētu nosaukt par «dzīvās miesas mežu», vai arī vēl cita tipa veģetāciju, kura ļoti ilgā attīstības gaitā apgūst pat kodolenerģiju. Evolūcija tomēr to neapgūst tā, kā mēs apgūstam atombumbu un reaktoru tehniku, bet līdzīgā veidā, kā mūsu ķermenis «apguvis» viel­maiņu. Tādā gadījumā par metabolisma produktiem kļūtu radioaktīva tipa parādības, bet nākamajā attīs­tības stadijā — pat neitrīno plūsma, kas nebūtu nekas cits kā šādu globveidīgu organismu «izdalī­jums», un to tad nu mēs arī uztvertu «zvaigžņu koda» veidā. Šajā gadījumā runa būtu par gluži dabisku procesu, jo šīm būtnēm nav ne prātā nācis kādam kaut ko nosūtīt vai paziņot un mūs interesē­jošā plūsma būtu tikai vielu maiņas nenovēršams rezultāts, savdabīgs «izdalījumu izstarojums». Taču varētu notikt arī tā, ka citi planētveidīgie organismi pēc šīm izplatījumā atstātajām «pēdām» uzzinātu par to eksistenci. Tad tas kļūtu par sava veida «signali­zāciju», sazināšanos starp tām.
   26*
   403
   Rapaports piebilda, ka šī hipotēze saskan ar zinātnē pieņemtajām darba nostādnēm: zinātne taču nesadala fenomenus «mākslīgos» un «dabiskos», tātad viņš rīkojies šo nostādņu garā. Viņa hipotēze,
   vismaz principā, esot pārbaudāma (atklājot «neitrīno organismu» esamību vai vismaz teorētisko iespē­jamību), jo tā neliek mums pārcelties uz «citiem kosmosiem».
   Ne jau visi skaidri apzinājās, ka tas nebija tikai atjautības demonstrējums, jo, dibinoties uz fizikas un ķīmijas likumiem, iespējams paredzēt un aplēst jeb­kuru organiskās matērijas vielmaiņas tipu, turpretim, dibinoties uz tiem pašiem fizikas un ķīmijas liku­miem, nav ne aplēšama, ne paredzama kultūra, kuras ietvaros noteiktas būtnes raksta un nosūta «neitrīno vēstījumus». Šī otrā parādība dibinās citā, ārpus fizikas esošā plāksnē. Ja civilizācijas sazinās dažā­dās valodās un atrodas uz visai atšķirīgām attīstības pakāpēm, tad «zemāk stāvošie» vislabākajā gadījumā no saņemtā vēstījuma izloba tikai to vai arī gandrīz tikai to, kas tajā ir fizikāls (jeb dabisks — tas vien­alga). Nekā vairāk viņi nesapratīs. Patiesi, ja atšķi­rība starp civilizācijām pārsniedz zināmu pakāpi, tad tie paši jēdzieni, kas varētu funkcionēt pat abās kul­tūrās, iegūs pilnīgi citu nozīmi.
   Starp citu, diskusijā tika skarts jautājums, vai eventuālā «Sūtītāja civilizācija», kura pašreiz pastāv vai arī kura (pēc Sinestera hipotēzes) jau gājusi bojā, būtu uzskatāma par racionālu. Bet vai iespē­jams atzīt par racionālu tādu civilizāciju, kura rūpē­jas par «nākamo Kosmosu» pēc trīsdesmit miljar­diem gadu? Kādai vajadzētu būt tai izmaksai, kuru pat neiedomājami bagāta civilizācija nolīdzina ar dzīvo būtņu likteņiem, lai kļūtu par Lielās Kosmogo­nijas izveides ietekmētājiem? Pēc analoģijas tas būtu attiecināms tāpat uz «dzīvību veicinošo efektu». Varētu atzīt, ka no viņu viedokļa tas ir racionāli jeb arī^ka «racionalitātes» jēdzienam nav nemainīgas starpcivilizāciju nozīmes.
   Kad apspriede bija beigusies, mēs nelielā bariņā sapulcējāmies pie Beiloina un runājāmies līdz vēlai nakts stundai. Ja arī Sinesters un Līrnijs mūs nebija pārliecinājuši, viņi tomēr neapšaubāmi bija ielējuši eļļu dziestošā ugunī. Pārrunājām arī Rapaporta izvirzītās atziņas. Viņš tās papildināja un precizēja, un tādā kārtā radās grandioza aina: gigantiskas bio- sfēras, pašas to neapzinādamās, Kosmosā «izsūta vēstījumus»; tā bija mums līdz šim nepazīstama homeostāzes fāze, tādu dzīvības procesu sakopojums, kuri, iesniegušies kodolenerģijas jomā, ar savu viel­maiņas jaudu jau līdzinās zvaigžņu jaudai. To «neitrīno izdalījumu» biofilais efekts bija gluži tāda paša rakstura kā augu iedarbe, kad tie Zemes atmo­sfēru piesātināja ar skābekli, ļaudami dzīvot citiem organismiem, kuriem ir sveša fotosintēze, — bet zālei taču nebija apzināts nodoms radīt mūsu izcel­smei nepieciešamos nosacījumus! Tagad jau Varžu kurkuļi, kā arī visa vēstījuma «informatīvā» puse pār­vērtās par neiedomājami sarežģītas vielmaiņas pro­duktu. Varžu kurkuļi kļuva par sava veida atkri­tumiem, par izdedžiem, kuru struktūra atkarīga no planetārā metabolisma.
   Kad mēs ar Donaldu atgriezāmies viesnīcā, viņš ieminējās, ka patiesībā jūtoties pievilts: saite, pie kuras piesieti mēs skraidām ap mietiņu, gan tikusi pagarināta, taču mēs esam tikpat nebrīvi kā agrāk. Tikko mēs bijām liecinieki diezgan efektīgai intelek­tuālai uguņošanai, bet, tai beidzoties, tomēr palikām ar tukšām rokām. — Varbūt, — viņš turpināja, — mums tika pat kaut kas atņemts: līdz šim mēs visi bijām vie­nis prātis, — ka esam saņēmuši «vēstuli», kuras aploksnē atradām dažus smilšu graudiņus (tā viņš nosauca Varžu kurkuļus). Kamēr mēs ticējām, ka mums atsūtīta vēstule, lai arī nesaprotama un noslē­pumaina, — pašai atziņai, ka eksistē tās Sūtītājs, bija autonoma vērtība. Bet, kad izrādījās, ka tā nav vēstulē, bet bezjēdzīgs kricelējums, mums paliek pāri tikai smilšu graudiņi… un, pat ja tie saturētu zeltu, mes jutāmies nabadzīgāki, vēl vairāk — aplaupīti.
   Palicis viens, es turpināju to pārdomāt. Pūlējos izprast, no kurienes īsti manī radusies tāda pārlie­cība, turklāt tik stingra, ka ļauj atmest citas hipotē­zes, lai uz cik solīdas argumentācijas tās balstītos. Es nešaubījos, ka esam saņēmuši «vēstījumu». Man ļoti svarīgi lasītājam ieskaidrot ne jau šo pārlie­cību — tai nav tik lielas nozīmes —, bet gan apsvē­rumus, no kuriem tā atvasināma. Ja tas man neizdo­tos, tad nebūtu bijis vērts rakstīt šo grāmatu. Tas taču bija tās vienīgais mērķis. Tāds cilvēks, kurš līdzīgi man tik ilgi dažādās zinātņu frontēs nopūlē­jies ar «Dabas šifru» atminējumiem, patiesībā par tiem zina vairāk, nekā tas pasacīts viņa matemātiski nogludinātajos publicējumos.
   Balstoties uz šīm vārdos neizsakāmajām zināša­nām, es iedrošinos apgalvot, ka Varžu kurkuļiem ar to kodolenerģijas krājumiem un «detonācijas trans­porta» efektu mūsu rokās vajadzēja pārvērsties par ieroci tāpēc, ka mēs paši tik ļoti un tik neatlaidīgi pēc tā tiecāmies. Un tas, ka mēs neguvām panākumus, nevarēja būt nejaušība. Citās situācijās, «dabiskajās» tas taču bija izdevies pārāk daudz reižu. Pavisam skaidri es varēju iztēloties būtnes, kuras mums šo signālu bija sūtījušas. Tās sev būs sacījušas: padarī­sim to neatrisināmu visiem, kuri vēl nav tam gatavi; jā, būsim vēl piesardzīgāki — pat nepareizs nolasī­jums nedrīkstētu viņiem sniegt gluži neko no tā, ko viņi tur meklē, bet ko viņiem nedrīkst dot.
   Ne atomus un galaktikas, ne arī planētas un mūsu ķermeni Neviens nebija apgādājis ar līdzīgām nodro­šinājuma sistēmām, un tagad mēs izbaudām visas šā trūkuma drūmās konsekvences. Zinātne ir tā Kultū­ras daļa, kura saskaras ar pasauli. Mēs izdrupinām kripatas un uzsūcam tās, taču ne tādā secībā, kādā tas mums būtu vislabāk, jo Neviens to mums gādīgi nav uzrādījis, bet gan tādā, ko nosaka vienīgi matērijas pretestība. Ne atomi, ne zvaigznes nemēdz argumentēt un nevar mums pretoties, kad mēs sagudrojam tiem attiecīgus modeļus; tāpat tie neliedz mums piekļūt zināšanām pat tad, ja tās mums varbūt draudētu ar iznīcības briesmām. Viss, kas eksistē ārpus cilvēka, ir it kā miris un neizvirza nekādus motīvus. Taču situācija radikāli izmainās ar to brīdi, kad nevis Dabas, bet gan Saprāta spēki sūta mums informāciju. Tas, kurš mums atsūtīja «vēstījumu», droši vien vadījās no tādiem apsvērumiem, kas nebija vienaldzīgi pret dzīvību.
   Kopš paša sākuma es visvairāk baidījos no pārpra­tumiem. Biju pārliecināts, ka mums nav atsūtīts nāves instruments, taču viss liecināja, ka esam saņē­muši kāda instrumenta aprakstu, — bet ir jau zināms, kā mēs protam tos izlietot. Mēs pat cilvēku izmantojam kā ieroci pret cilvēku. Pazīdams zinātņu vēsturi, es skaidri sapratu, ka ir iespējams radīt aiz­sarglīdzekļus, kaš pilnīgi novērstu gūto zināšanu nelietīgu izmantošanu. Jebkurš tehnikas sasniegums pats par sevi ir pilnīgi neitrāls, un tomēr katru no tiem cilvēks pratis pārvērst par nāvējošu. Mūsu neno­pietnās, bet izmisīgās konspiratīvās izrīcības laikā — tā droši vien izskatījās pēc muļķības, taču to diktēja instinktīvi izprasta nepieciešamība — es atskārtu, ka uz Sūtītājiem vairs nevaram cerēt, jo tie droši vien nebija paredzējuši, ko mēs varam izdarīt ar aplam izprasto informāciju. Pēc manām domām, nodroši­nāts bija tikai ar nolūku ieplānotais, bet nevis tas, kas bija mūsu kļūda vai arī radušos robu aizpildī­jums ar ļaunprātīgiem sagudrojumiem. Pat daba, kura jau četrus miljardus gadu mācījusi bioloģisko evolūciju izvairīties no «kļūdām» un rīkoties saskaņa ar visdažādākajiem nodrošinājumu paveidiem, nav spējusi novērst visādas dzīvības sānslīdes, paklupie- nus, strupceļus, aplamības un «pārpratumus», — to pierāda organismu attīstības neskaitāmie izkropļo­jumi, kaut vai, piemēram, vēzis. Bet ja Sūtītāji bija panākuši iecerēto, tad viņi mūs tālu pārsnieguši ar savu bioloģisko atrisinājumu pilnestības pakāpi. Bet es tomēr nezināju — un kā lai es to būtu varējis zināt —, ka viņu atrisinājumi, kas pārspēj bioloģis­kās attīstības sniegtos, ir tik vispusīgi nodrošināti, tik hermētiski noslēgti pret nevēlamu iejaukšanos.
   Tajā naktī, lielajā invertora zālē, salīcis pār apkri- celētajiem papīriem, ne tikai tādēļ vien es sajutu nepārvaramu, samaņas zaudējumam līdzīgu gurde­numu un ne tikai tādēļ satumsa acis, ka pēkšņi pagaisa baismīgais drauds, kas ilgas nedēļas bija gūlies uz mani ar svina smagumu, bet gan vēl tāpēc, ka šajā mirklī es taustāmi sajutu Viņu diženību. Es atskārtu, uz ko varētu dibināties un kāda varētu būt civilizācija. Dzirdot šo vārdu, mēs domājam par ideālu līdzsvarotību, par ētiskām vērtībām, par pacel­šanos pāri mūsu pašu vājībām un saistām to ar vis­labāko, kas iemājo mūsos. Bet civilizācija — tā vis­pirms ir zināšanu summa, kas no iespējamību sfēras izslēdz tieši tādas, mums tik parastas situācijas, kad miljardiem lielās cilvēces labākās galvas nodarbinā­tas ar to, lai sagatavotu vispārēju iznīcību, un dara to negribēdamas, iekšēji tam pretodamās, taču neraz- damas citas izejas. Nekāda izeja nav rodama brīv­prātīgā nāvē — vai kauču par mata tiesu būtu gro­zījusies darbu gaita un aizkavēts metāla siseņu iebru­kums no debesīm, ja mēs abi ar Donaldu būtu izdarī­juši pašnāvību? Ja Sūtītāji bija šādu situāciju pare­dzējuši, tad es to varēju izskaidrot tikai tādējādi, ka vai nu viņi kādreiz bijuši, vai arī, kas zina, joprojām vēl ir mums līdzīgi.
   Es taču gramatas sākumā jau teicu, ka tikai savā dziļākajā satvarā ļauna būtne spēj atskārst, kāda brī­vība iemantojama, darot labu. Vēstījums pastāvēja, tika atsūtīts, nokrita uz Zemes, mums pie kājām, tas izlija pār mums kā neitrīno lietus jau tad, kad mezo- zoiskās ēras milzu ķirzakas ar vēderiem uzvandīja akmeņogļu perioda mežu slīkšņas, kad paleopiteks, kuru mēs nosaucām Prometeja vārdā, apkrimzdams kaulu, saskatīja tajā pirmatnējo rungu. Bet Varžu kurkuļi? Es tajos noģiedu ar pašu «vēstījuma» izsū­tīšanas faktu saistītā nolūka fragmentus, kurus mēs savas nespējas un neziņas, bet varbūt arī zināšanu rezultātā esam karikatūriski izķēmojuši un iemežģī- juši postīšanas kāres vienpusībā. Esmu pārliecināts, ka «vēstījums» netika izsviests tumsā kā akmens ūdenī. Tas bija iecerēts kā balss, kuras atbalsij jāat­griežas — ja vien tā būs sadzirdēta un saprasta.
   Kā pareizas izpratnes sava veida blakusproduktam vajadzēja būt atbildes signālam, kurš pavēstītu Sūtī­tājam, ka sakari nodibināti, un tajā pašā laikā pazi­ņotu, kur tas noticis. Es tikai neskaidri spēju nojaust, ar kāda mehānisma palīdzību tas varētu notikt. Varžu kurkuļu enerģētiskā autonomija, kodolreakciju koncentrējums tikai uz sevi, nekam citam nekalpojot kā vien tāda stāvokļa uzturēšanai, kas ļauj šim pro­cesam noritēt — tas viss liecina, ka kaut kur esam maldījušies, izdarījuši kļūdu, jo šajā gadījumā, pavir­zījušies maksimāli tālu, mēs bijām pieskārušies tādam efektam, kurš gan bija visai mīklains, taču — radikāli atšķirīgos apstākļos — spētu atbrīvot, kon­centrēt un izmest atpakaļ izplatījumā_milzīgas jau­das impulsu. Jā, Donalda Protero atklātais Ekstrana efekts, pareizi atšifrējot kodu, ļautu mums dot Sūtīta­jiem adresētu signālu, kas būtu atbilde uz viņu «vēs­tījumu». Tā secināt mani paskubināja viss fundamen­tālais mehānisms: ar vislielāko kosmisko ātrumu pārraidītā iedarbe, kas spēj jebkura lieluma enerģiju pārvietot jebkurā attālumā. Protams, šī enerģija drīkstēja kalpot tikai informācijas pārraidei, bet ne iznīcībai. Tā forma, kādā mēs iepazinām Ekstranu, bija radusies, sintēzes laikā izkropļojot neitrīno plūsmā ietverto ziņojumu. No kļūdas izrietēja jauna kļūda — citādi tas nevarēja būt. Šāds secinājums bija gluži loģisks, bet manī aizvien no jauna izbrīnu modināja Sūtītāju vispusīgā apdomība, kas ļāva novērst pat potenciāli iznīcinošās kļūdu sekas, jā, pat vairāk nekā kļūdu sekas, — bez panākumiem palika arī jebkurš ar nodomu izdarīts mēģinājums nepareizi konstruēto instrumentu pārvērst slepkavīgā asmenī.
   Metagalaktika — tā ir neaptverams psihozoiķu spietojums. Civilizācijas, kuras no mūsējās atšķiras tikai ar zināmām attīstības novirzēm, bet tāpat kā mūsējā iestrēgušas savstarpējās ķildās, slāj pāri iek­šējām sadursmēm un izšķiež spēkus, lai apkautu savus brāļus, jau gadu tūkstošiem ilgi centušās un vēl aizvien cenšas atšifrēt zvaigžņu kodu, taču, tāpat kā mums, arī viņiem tas neizdodas, un, tāpat kā mēs, arī viņi no sūrā piepūlē sagramstītām drupačām mēģina radīt iznīcināšanas ieroci — un atkal, tāpat kā mēs, arī viņi šajā ziņā neko nepanāk. Kad īsti manī nostiprinājās pārliecība, ka viss notiek tieši tā? Grūti uz šo jautājumu atbildēt.
   Tikai vistuvākajiem cilvēkiem, Aivoram un Donal­dam, bet īsi pirms aizbraukšanas no apmetnes arī vēl spurainajam doktoram Rapaportam, es pastāstīju par saviem gluži personiskajiem apsvērumiem. Viņi visi, kā par brīnumu, no sākuma aizvien līksmāk tiem piebalsoja, bet tad, pēc īsa pārdomu brīža, paziņoja, ka, ņemot vērā, kādā pasaulē mēs dzīvojam, mani pieņēmumi uzbur savā kopumā jau pārlieku skaistu ainu. Var gan arī būt. Ko gan mēs zinām par citām, «labākām» civilizācijām? Neko. Varbūt patiesi nav vērts iztēloties tādu panorāmu, kurā mēs figurējam kaut kādā Galaktikas nostūri kā viens no tās mūžiem ilgās dzemdību mokās izkropļotiem izdzimteņiem vai arī, izmantojot Rapaporta salīdzinājumu, kā dzem­dību sākumā gluži glīts auglis, kuram vēlāk rīkli aiz­žņaudz paša nabas saite. Un tā nav nekas cits kā viens no kultūras atzarojumiem, kurš izsūc zināšanu dzīvinošās sulas no dabisko norišu gultnes.
   Es nevaru minēt nekādus neapgāžamus pierādīju­mus, uz kuriem balstītos mana pārliecība. Man tādu nav. Es nespēju uzrādīt zvaižņu kodā un tajā ietver­tajā informācijā nekā tāda, kas liecinātu, ka tas sūtīts būtnēm, kuras kaut kādā ziņā labākas par mums. Varbūt, ka, pietiekami ilgi būdams pakļauts sūriem_ pazemojumiem un pret paša gribu paklausī­dams īsterlendu un Indiju komandām, es pēc savu sapņojumu ģīmja un līdzības biju sagudrojis man vienīgi iespējamo svētuma ekvivalentu, mītu par Pasludinājumu un Atklāsmi, kuru, pats būdams līdz­vainīgs, tiku atmetis tiklab neziņas, kā ļaunas gribas uzkūdīts?
   Ja cilvēkam vairs nav svarīgi virzīt atomu un zvaigžņu kustības ceļus, pasaule attieksmē pret viņu kļūst gluži neaizsargāta, jo tad tā iztulkojama, kā vien kādam ienāktu prātā. Kas ar iztēles palīdzību karo, no iztēles arī iet bojā. Bet vajadzētu taču, lai tā mums pavērtu logu uz pasauli. Divus gadus par pētījumu izejas punktu mēs bijām izmantojuši gala rezultātu — uz Zemes uztverto starojumu. Tagad gri­bētos ierosināt pretēju virzību. Vai, paliekot vesela saprāta robežās, iespējams pieņemt, ka mums tiek sūtītas mīklas, savdabīgi testi inteliģences pārbau­dei, Galaktikā izstrādātas šarādes? Šāds viedoklis man šķiet absurds: teksta grūtums nebija čaula, kuru būtu vajadzējis pāršķelt. Vēstījums nav domāts visiem — tā es to saprotu, un citādi nespēju. Vis­pirms, tas nav domāts civilizācijām, kas atrodas uz zemas, tīri instrumentālas attīstības pakāpes, jo ir taču skaidrs, ka ne šumeri, ne arī Karolingu laikmeta franki signālu nebūtu spējuši pat pamanīt. Bet vai adresātu skaita aprobežojums būtu nosakāms, vado­ties tikai no tīri tehnisko iespēju kritērijiem?
   Palūkosimies uz noieto ceļu. Sēdot šeit, bijušā atomieroču poligona celtnes telpā bez logiem, es nevarēju nedomāt par to, ka plašo tuksnesi ārpusē zem tumšās debesu velves, bet tālāk visu Zemi nemi­tīgi, stundu pēc stundas, gadsimtu pēc gadsimta, laikmetu pēc laikmeta caurstrāvo bezgalīgi plaša neredzama elementārdaļiņu upe, savā plūdumā nes­dama informāciju citām Saules sistēmas planētām, citām līdzīgām sistēmām un citām galaktikām, ka šī plūsma traucas no bezgalīgām laika un tikpat bez­galīgām izplatījuma dzīlēm, — un ka tā nav nekāda iedoma, bet fakts.
   Es nespēju šo faktu aptvert bez iekšējas pretestī­bas — jo tas bija pārāk krasā pretrunā ar visu līdz šim aprasto. Un tajā pašā laikā es gara acīm skatīju mūsu pasākumu, ko veica plašs, valsts varas slepe­nai kontrolei pakļauts zinātnieku kolektīvs, bet šīs valsts pilsonis esmu arī es; mēs strādājam noklausī­šanās ierīču ielenkumā, lai nodibinātu sakarus ar Kosmosā mājojošo saprātu. Bet patiesībā tā bija līdzdalība globālā spēku spēlē, mūsu likme bankā, ieguldījums neskaitāmajos kriptonīmos, ar kuriem pārpildītas Pentagona betona patvertnes, un šeit, kādā seifā, kādā plauktā un kādos aktu vākos ar uzrakstu «pilnīgi slepeni» parādījās vēl viens saīsi­nāts apzīmējums, operācija Balss no Debesīm, kas jau kopš paša sākuma bija neprāta apzīmogota, jo par neprātu uzskatāms katrs mēģinājums noklusēt un apslēpt to, ar ko miljoniem gadu piestrēgts
   Visums, lai no šā guvuma kā sēkliņas no citrona izlo­bītu informācijā ietverto iznīcinošo spēku.
   Ja tas nebija neprāts, tad neprāta vispār nav un nekur tas nav atrodams. Tātad — Sūtītājs vēstījumu domājis noteiktām būtnēm, noteiktām civilizācijām, pat ne visām tām, kas pieder pie tehnoloģiskās aplo­ces. Kādām tad īsti civilizācijām tas bija adresēts? To es nezinu. Varu pasacīt tikai vienu: ja Sūtītāji to nav domājuši mums, tad mēs nekad to arī neizlasī­sim. Mana uzticība viņiem ir nesatricināma — jo viņi nav mani pievīluši.
   Bet vai viss nevarētu būt tikai nejauša apstākļu sagadīšanās sērija? Droši vien varētu. Vai tad pats neitrīno kods netika atklāts nejauši? Varbūt tikpat nejauši tas bija radies? Un varbūt tāpat nejauši šis kods aizkavē organisko lielmolekulu iziršanu, nejauši atkārtojas un, beidzot, nejaušības rezultātā no tā radies Mušu pavēlnieks? Tas viss ir iespējams. Nejauši taču var izveidoties arī tāds paisuma virmo- jums, ka pēc tā aizplūšanas liedaga smiltīs paliek skaidrs basas pēdas nospiedums.
   Skepticisms būtu pielīdzināms mikroskopa palieli­nājuma nemitīgam pieaugumam un pastiprināju­mam: sākotnēji skaidrais attēls beidzot izplūst, jo galēji mazus objektus saskatīt nav iespējams un to pastāvēšana ir tikai izsecināma. Starp citu, pasaule arī pēc Projekta likvidācijas iet tālāk savu ceļu. Mode publicēt zinātnieku, politiķu un kino zvaigžņu izteicienus par kosmisko saprātu pagājusi. Varžu kurkuļiem atrasts pielietojums, līdz ar to budžetā paredzētie miljoni nav iztērēti veltīgi, bet ap publi­cēto kodu tagad galvas lauzīt var ikviens no lielā maniaku leģiona, kurš agrāk nodarbojās ar perpe- tuum mobile izgudrošanu un trīsstūra trisekciju, tur­klāt katram atļauts domāt visu, kas vien tam ienāk prātā. Jo sevišķi tādā gadījumā, ja šiem ticējumiem, kā, piemēram, manējiem, nav nekādu praktisku kon­sekvenču. Tā taču nav mani samalusi pīšļos. Esmu tāds pats kā pirms iesaistīšanās Projektā. Nekas nav izmainījies.
   Sava stāstījuma noslēgumā man gribētos pieminēt Projekta līdzstrādniekus. Es jau minēju, ka mana drauga Donalda vairs nav starp dzīvajiem. Viņa organismā bija gadījusies šūnu dalīšanās procesa statistiskā fluktuācija — vēzis. Aivors Beiloins ir ne tikai profesors un rektors, bet arī tik ļoti aizņemts cilvēks, ka neapzinās pats savu laimi. Par doktoru Rapaportu man nekas nav zināms. Vēstule, kuru es pirms vairākiem gadiem nosūtīju uz Augstāko pētī­jumu institūta adresi, atgriezās atpakaļ. Dilis uztu­ras Kanādā — mums abiem nav laika sarakstei.
   Bet kāda gan nozīme šīm piebildēm? Kas man zināms par slepenajām bažām, domām un cerībām, kas iemājojušas manu kādreizējo darba biedru sirdīs? Nekad es neesmu spējis pārvarēt distanci, kas cilvē­kus šķir citu no cita. Dzīvnieks esot piesaistīts savam «šeit» un «tagad» ar visiem jutekļiem, bet cilvēks spēj atrauties no tā visa, atcerēties, just līdzi citiem, iztēloties viņu dvēseles stāvokli un jūtas, taču, mums par laimi, tas nav tiesa. Pūlēdamies pseidoiemiesoties un pseidopārcelties citos cilvēkos, mēs spējam tikai miglaini, neskaidri iztēloties paši sevi. Kas gan ar mums notiktu, ja mēs patiesi spētu just līdzi citiem, kopā ar viņiem just un ciest? Tas, ka cilvēka sāpes, raizes un ciešanas izgaist reizē ar vienpatņa nāvi, ka nekas nepaliek pāri no viņa augšuptiekšanās, lejupkrišanas, sajūsmas un izmisuma, ir cildinājuma vērta evolūcijas dāvana, kura mūs pielīdzinājusi dzīvniekiem. Ja pēc katra nelaimīga, nomocīta cil­vēka paliktu pāri kaut vai viens vienīgs viņa izjūtu atoms, ja šādā veidā uzkrātos paaudžu mantojums, ja kaut viena vienīga dzirkstele spētu pārlēkt no cilvēka uz cilvēku, pasaule noslāptu varmacīgi no krūtīm izrautā drausmīgā sāpju kliedziena.
   Mēs esam kā gliemji, kas pielipuši katrs pie savas lapas. Es patveros savas matemātikas aizsardzībā un, kad man ar to nepietiek, atkārtoju Svinberna dze­joļa pēdējo vārsmu:
   Brīvi no dusmām, cerībām, alkām, Lepnuma spīvā, negaisu šalkām, Noliecam galvas pielūgsmē klusā: Lai kas tu būtu zvaigznāju tālēs, Mieru mums lemsi mūžīgā dusā, Rimt liksi ciešanām Visuma dzjlēs, Varenām upēm bangainā virmā Satumstot aizmūžu pirmsjūrā sirmā.
   Zakopane, 1967. gada jūnijs, Krakova, 1967. gada decembris.
 
   Staņislavs Lems.
    BALSS NO DEBESĪM
   Redaktors C. Skļentiiks. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore E. Pola. Korektore I. Kalniņa. Nodota salikšanai 1974. g. 24. oktobrī. Parakstīta iespieša­nai 1975. g. 10. aprīlī. Tipogr. papīrs Nr. 3, formāts 70x100/32. 13 fiz. iespiedi.; 16,77 uzsk. iespiedi.; 18,96 izdevn. 1. Metiens 30000 eks. Maksā 1 rb]. 9 kap. Izdev­niecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvjjas PSR Ministra Padomes Valsts izdevniecību, poligrā­fijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipografijā Vienības gatvē II. Pašūt. Nr. 1215.
   ***** Triecienviļņa atvaire (angļu vai.). Tulk. piez.
   [1] pretruna apzīmētājā (latīņu vai.). tulk. piez.
   [2] dieva miers (latīņu vai.). tulk. piez.
   [3] humanitates principam (latīņu vai.). tulk. piez.
   [4] «pirmie starpzvaigžņu sakari» (angļu vai.). tulk. piez.
   [5] «balss no debesīm — es tur biju klāt» (angļu vai.). Tulk. piez.
   [6] «749 dienu hronika» (angļu vai.) tulk. piez.
   [7] «bnd — patiesība par to» (angļu vai.). tulk piez.
   [8] sapratīgais cilvēks (latīņu vai.). tulk. piez.
   [9] augstākās slepenības pakape (angļu vai.). tulk. piez.
   [10] vaļņu iekšpusē (latiņu vai.). Tulk. piez.
   [11] apgarots cilvēks (latīņu vai.). Tulk. piez.
   [12] zinošs cilvēks (latīņu vai.). Tulk. piez.
   [13] debesvalstība (latīņu vai.). Tulk. piez. 16 — 1215
   [14] dzinējs gars (latīņu vai.). Tulk. piez.
   [15] zinātniskā fantastika (angļu vai.). Tulk. piez.
   [16] pārpilnības radītās grūtības (franču vai.). Tulk. piez.
   [17] superpatvertnes (angļu vai.). Tulk. piez.
   [18] speciālpatvertnes (angļu vai.). Tulk. piez.
   [19] izeja briesmu gadījumā (angļu vai.). Tulk. piez.
   [20] uztveres vairogs (angļu vai.). Tulk. piez.
   [21] pēc tam (latīņu vai.). Tulk. piez.
   [22] citādi vienādos apstākļos (latīņu vai.). Tulk. piez.
   [23] vārdos izsacīts (latīņu vai.). Tulk. piez.
   [24] Ļoti svarīgas personas (angļu vai.). tulk. piez.
   [25] plānprātiņi (angļu vai.). tulk. piez.
   [26] no sākuma līdz beigām (itāļu vai.). tulk. piez.
   [27] nosacījumi, bez kuriem (latīņu vai.). tulk. piez.
   [28] laikmeta ģēnijs (latīņu vai.). tulk. piez. 304
   [29] tātad (latīņu vai.). tulk. piez.
   [30] visuma klusumu (latiņu vai.). tulk. piez.
   [31] pie malas (latīņu vai.). tulk. piez. 22 — 1215
   [32] īpašas domas (latīņu vai.). tulk. piez,
   [33] sprādziena pārvietojums (angļu vai.). tulk. piez. 23 - 1215
   [34] bez dusmām un aizspriedumiem (latīņu vai.). tulk. piez.
   [35] visu savu mantību nēsāju sev līdzi (latīņu vai.). Tulk. piez.
   [36] bez tam es uzskatu, ka suga saglabājama (latīņu vai.). Katona Vecākā pazīstamā izteiciena pārfrazējums: «■ Ceterum censeo Carthaginem esse delendam» (Bez tam es uzskatu, ka Kartāga jāizposta), ar kuru viņš beidzis visas savas runas Romas senātā. Tulk. piez.
   [37] izcils punkts (latīņu vai.). tulk. piez.
   [38] dzimstam starp ekskrementiem un urīnu (latīņu vai.). tulk.
   piez.
   [39] nezinām un nezināsim (latīņu vai.). tulk. piez.
   24* < 371
   [40] zemes bojāeju (latīņu vai.). tulk. piez.
   [41] eksistences jēga (franču vai.). tulk. piez.
   [42] sajā nolūkā (latīņu vai.). Tulk. piez.
   [43] izejot no to definējuma (latīņu vai.). Tulk. piez. 2(5 - 1215 401
   [44] filozofiska fantastika (angļu vai.). tulk. piez.
   [45] zinātniska fantastika (angļu vai.). tulk. piez.
   [46] laikmeta iezīmi (latīņu vai.). tulk. piez.