NEUZVARAMAIS

   Otras klases kreiseris «Neuzvaramais, vislabākais kuģis, kāds bija Liras zvaigznāja bāzes rīcībā, fotonu dzinēju darbināts, šķērsoja zvaigznāja malējo kvadrantu. Astoņdesmit trīs komandas locekļi gulēja centrālā klāja tuneļveida hibernatorā. Tā kā reiss nebija no garajiem, hibernācija bija aizstāta ar padziļinātu miegu, kurā ķermeņa temperatūra nenoslīd zemāk par desmit grādiem. Vadības kabīnē strādāja tikai automāti. To redzeslokā, tēmēkļa centrā, atradās saule, kas nebija daudz karstāka par parastu sarkano punduri. Kad saules disks aizklāja pusi ekrāna, anihilācijas reakcija tika apstādināta. Brīdi visā kuģī valdīja nāves klusums. Nedzirdami darbojās klimatizatori un skaitļojamās mašīnas. Bija rimusi maigā vibrācija, kas pavadīja gaismas stara emisiju, kurš pirmīt izvirda no kuģa pakaļgala un kā tumsā iegremdēts bezgalīgi garš šķēps ar reaktīvo
   spēku dzina kreiseri. «Neuzvaramais», inerts, mēms un šķietami tukšs, lidoja ar to pašu zemgaismas ātrumu.
   Tad vidējā ekrānā, vizuļojošās tālās saules rožainās gaismas apspīdētajās pultis sāka j mirgot spuldzītes. Feromagnētiskās lentes sakustējās, programmas ieslīdēja arvien jaunos aparātos, pārslēdzēji šķīla dzirkstis, un vados ar ausij nesaklausāmu dūkoņu ieplūda strāva. Pārvarēdami sen sasalušo ziežu pretestību, sāka darboties elektromotori, un to dobjā duna pārauga spalgā vaidā. No palīg- reaktoriem izvirzījās matētie kadmija serdeņi, magnētiskie sūkņi dzesētāju spirālēs sūknēja šķidro nātriju, kuģa pakaļgala skārda grīdas nodrebēja, vienlaikus viegla šņirkstoņa sienās, it kā tur skraidelētu veseli bari sīku dzīvnieciņu, ar nadziņiem skrāpējot metālu, liecināja, ka pašgājēji remontkontrolieri jau devušies daudzus kilometrus garajā apgaitā, lai pārbaudītu katru metinājuma šuvi sijās, korpusa hermētiskumu un metāla sajūgu stiprumu. Kuģī skanēja trokšņi, sākās rosme, tas modās, vienīgi komanda vēl gulēja.
   Tad kārtējais automāts, uzsūcis savu programmas lenti, nosūtīja signālu uz centrālo libernatoru. Aukstā gaisa strūklai piejaucās dāt modinātājgāze. Pa grīdas režģiem ejās jtarp kojām ieplūda silta vēsma. Taču cilvēki Īgi nespēja pamosties. Daži nevarīgi kustināja rokas, viņu stindzinošā miega tukšumu lildīja murgi un rēgi. Beidzot kāds atvēra acis. Kuģis jau bija tam sagatavojies. Kopš dažām minūtēm garo klāja gaiteņu, liftu, šahtu, kajīšu, vadības kabīnes, darba vietu, spiediena kameru tumsu kliedēja mākslīgās dienas baltais mirdzums. Un, kamēr niberna- tors pildījās ar cilvēku nopūtām un pusapzi- nātiem vaidiem, kuģis, it kā nepacietīgi gaidīdams komandas pamošanos, uzsāka pirmo bremzēšanas manevru. Centrālajā ekrānā iezibējās priekšgala uguņu strēles. Zemgaismas skrējiena stingumā ielauzās trieciens: varenais spēks, ar kādu iedarbojās priekšgala sprauslas, pūlējās samalt putekļos «Neuzvaramā» miera stāvokļa masas astoņpadsmit tūkstoš tonnas, kas tagad bija pareizinātas ar tā milzīgo ātrumu. Hermētiski iesaiņotie karšu ruļļi kartogrāfiskajās kabīnēs satraukti notrīsēja. Šur un tur, it kā atdzīvodamies, iekustējās nenoblīvētie priekšmeti, kambīzēs iešķindējās trauki, sazvalstījās tukšo putuplasta krēslu atzveltnes, sašūpojās klāju jostas un sienu virves. Klaudzienu, stikla, skārda, plastmasu radīto skaņu jūklis kā vilnis aiztrauca pāri visam kuģim no priekš1 gala līdz pakaļgalam. Bet no hibernatora jau atskanēja balsu čalas; cilvēki no septiņus mēnešus ilgas nebūtības ar īsa miega starpniecību atgriezās īstenībā.
   Kuģis sāka zaudēt ātrumu. Iesarkanās mākoņu dūnās tītā planēta aizsedza zvaigtnes. Okeāna izliektais spogulis ar saules atspulgu slīdēja garām arvien lēnāk. Redzeslaukā parādījās brūnpelēks, krāteriem izraibināts kontinents. Cilvēki klāju posteņos nekā neredzēja.
   Dziļi zem viņiem dzinēju titāniskajās iekšās pieauga apslāpēta rēkoņa, milzu spēks grūda nost pirkstus no kloķiem. Reaktīvajā strāvā nokļuvušais mākonis iemirdzējās līdzīgi dzīvsudrabam, sašķēlās un izplēnēja. Dzinēju rēkoņa uz brīdi pastiprinājās. Iesarkanais disks saplaka: planēta pārvērtās par kontinentu. Jau varēja saskatīt vēja dzītas sirpjveida kāpas, sastingušas lavas straumes, kas līdzīgi riteņa spieķiem stiepās no tuvākā krātera, sprauslu uguņu atblāzmā iezaigojās raķetes, spilgtumā pārspējot saules spožumu.
   —   Visu jaudu ass virzienā. Statisko vilkmi.
   Šautras laiski ieslīdēja skalas nākošajā sektorā. Manevrs tika izpildīts nekļūdīgi. Kuģis kā otrādi apgriezts ugunsvēmējs kalns apstājās pusjūdzi virs bakurētaina klajuma ar smiltīs grimstošām klinšu grēdām.
   — Visu jaudu ass virzienā. Samazināt statisko vilkmi.
   Jau bija redzama vieta, kur vertikāli lejup vērstais reaktīvais vilnis sitas pret zemi. Tur sacēlās iesarkans smilšu virpulis. No kuģa pakaļgala izšāvās mēļi zibeņi, kuru grāvieni nebija dzirdami, jo 1os apslāpēja vēl spēcīgāka gāzu rēkoņa. Potenciālu starpība izlīdzinājās, zibeņi pazuda. Kāda šķērssiena ievaidējās, komandieris ar galvas mājienu norādīja uz to inženierim: rezonanse. Jālikvidē. Bet neviens neatsaucās, dzinēji kauca, kuģis kā neredzamās trosēs iekarināts tērauda kalns laidās lejup, tagad jau vairs nedrebot.
   Pusi jaudas ass virzienā. Mazo statisko vilkmi.
   Vālu vāliem kā īstas jūras bangas uz visām pusēm traucās tuksneša smilšu kūpošie viļņi. Fpicentrs, ko no neliela attāluma apsvilināja sprauslu cerainās liesmas, vairs nekūpēja. Smiltis pārvērtās par izkausēta silikāta ezeru ar sarkanu burbuļojošu virsmu, tad par zvanīgu sprādzienu stabu, līdz beidzot izgaroja. Planētas vecais bazalts, atkailināts kā kauls, kļuva mīksts.
   Reaktorus tukšgaitā. Auksto vilkmi.
   Gaišzilā atomu liesma nodzisa. Sprauslas izšļāca ieslīpus borūdeņraža starus, un vienā mirklī tuksnesis, klinšainās krāteru sienas un mākoņi virs tām iezaigojās spokainā zaļganā gaismā. Bazalta pamatam, uz kura vajadzēja nosēsties «Neuzvaramā» platajam pakaļgalam, vairs nedraudēja izkušana.
   —   Reaktori — nulle. Nolaisties ar auksto vilkmi.
   Visu sirdis iepukstējās straujāk, acis pievērsās instrumentiem, sažņaugti pirkstos no- svīda kloķi. Pavēles vārdi nozīmēja, ka atpakaļceļa vairs nebūs, ka kājas nostāsies uz stingra pamata, lai arī uz tuksnešainas planētas smiltīm, tomēr tur būs saules lēkti un rieti, apvārsnis un mākoņi, un vējš.
   — Nolaišanās precīzi nadīrā.
   Kuģī stiepti vaidēja turbīnas, sūknējot lejup degvielu. Zaļš konveida ugunsstabs savienoja kuģi ar kūpošu klinti. No visām pusēm pacēlās smilšu mākoņi, aizsedzot centrālo klāju periskopu. Vienīgi vadības kabīnē uz radiolokatoru ekrāniem, joprojām sekojot vadošajam staram, parādījās un dzisa ainavas apveidi, grimstot taifūna haosā.
   — Saduroties stāt!
   Uguns zem kuģa pakaļgala dumpīgi mutuļoja. Raķetes milzu ķermenis, guldamies virsū ugunij, apslāpēja to milimetru pēc milimetra, zaļā elle izvirda trīsošajos smilšu mākoņos garus šļācienus. Attālums starp kuģa pakaļgalu un apsvilušo bazaltu pārvērtās par šauru spraudziņu, par zaļas kvēles līniju.
   —   Nulle, komats, nulle. Visiem dzinējiem stāt!
   Zvans. Viens vienīgs sitiens, it kā pārsprāgtu milzīga sirds. Raķete sastinga. Galvenais inženieris stāvēja, satvēris rokās divus avārijas atgrūdiena kloķus: klints varēja iegrimt. Visi gaidīja. Sekunžu rādītāji turpināja savu rāpuļa gaitu. Komandieris kādu ' brīdi noraudzījās vertikāles rādītājā; tā sidrabaina uguntiņa ne par matu nenovirzījās no sarkanas Nulles. Cilvēki klusēja. Līdz i ķiršu sarkanumam sakvēlinātās, sprauslas sāka saraukties, atskanēja raksturīgu trokšņu gamma, it kā tur kāds dīvaini kunkstētu. Iesarkanais mākonis, kas bija uzšāvies simtiem metru augstumā, lēnām saplaka. No tā iznira «Neuzvaramā» strupā smaile, sāni, ko bija apsvilinājusi atmosfēras berze un kas tālab, bija vecas klints krāsā, grubuļainais divkāršais apvalks. Ap kuģa pakaļgalu arvien vēl virda un mutuļoja iesarkanie putekļi, bet pats kuģis jau bija pavisam nekustīgs, it kā būtu kļuvis par planētas sastāvdaļu un tagad zem mēļajam debesīm laiski riņķotu līdz ar lo gadsimtiem ilgi. Debesīs mirdzēja neredzēti spožas zvaigznes, kas izdzisa tikai sar- kanās saules tiešā tuvumā.
   Normālo procedūru?
   Astrogators bija noliecies pār kuģa žurnālu; lappuses vidū viņš ierakstīja nosacīto nolaišanās zīmi un stundu un līdzās atzīmēja planētas nosaukumu: «Regis III». Tad izslējās.
   —   Nē, Rohan. Sāksim ar trešo pakāpi.
   Rohans centās apslēpt savu pārsteigumu.
   —   Tieši tā. Kaut gan … — viņš piebilda familjāri, kā Horpahs dažiem no viņiem bija atļāvis, — man diezkā negribētos būt tam, kurš to pateiks ļaudīm.
   Astrogators, it kā nebūtu dzirdējis sava virsnieka vārdus, paņēma viņu zem rokas un pieveda pie ekrāna kā pie loga. Raķetei nolaižoties un aizgrūžot sāņus smiltis, bija radusies tāda kā sekla ieplaka, ko ieskāva ceļojošās kāpas. No astoņpadsmit stāvu augstuma viņi caur elektronu impulsu trīskrāsaino plakni, kas precīzi atveidoja ārpasaules ainavu, lūkojās uz trīs jūdzes attālā krātera asajiem klinšu zobiem. Rietumu nomalē tie pazuda aiz apvāršņa. Austrumos zem to kraujām biezēja melnas, necaurredzamas ēnas. Platās lavas straumes, kuru muguras slējās ārā no smiltīm, bija sarecējušu asiņu krāsā. Debesīs pie augšējās ekrāna malas mirdzēja spoža zvaigzne. Kataklizma, ko izraisīja «Neuzvaramā» nolaišanās, bija garām, un tuksneša vējš, spēcīgā gaisa strāva, kas nemitīgi plūda no ekvatoriālās joslas uz planētas polu, jau nesa pirmās smilšu mēles zem kuģa pakaļgala, it kā cītīgi pūlēdamās aizdziedēt sprauslu liesmu cirsto rētu. Astrogators ieslēdza ārējo mikrofonu tīklu, un griezīga, tāla kaucoņa līdz ar smilšu čirkstoņu, tām beržoties gar bruņu apvalku, vienā mirklī piepildīja augsto vadības kabīni. Tad viņš izslēdza-mikrofonus, un iestājās klusums.
   — Tā nu tas izskatās,- astrogators lēnām ierunājās. — Bet «Kondors» no šejienes neatgriezās, Rohan.
   Rohans sakoda zobus. Viņš nevarēja strīdēties ar komandieri. Viņi bija nolidojuši kopā daudzus parsekus, taču nebija sadraudzējušies. Varbūt gadu starpība bija pārāk liela? Vai arī kopīgi pārdzīvotās briesmas — pārāk mazas? Šim cilvēkam, kura mati bija gandrīz tikpat balti kā apģērbs, trūka iecietības. Turpat vai simt komandas locekļu joprojām nekustīgi stāvēja savos posteņos, beiguši saspringtu darbu, kas bija ievadījis tuvošanos planētai, trīssimt stundu ilgo atbrīvošanos no ikvienā «Neuzvaramā» atomā krātās kinētiskas enerģijas, ieiešanu orbītā, nolaišanos. Turpat vai simt cilvēku, kas mēnešiem ilgi nebija dzirdējuši vēja šalkas un bija iemācījušies nīst tukšumu, kā to spēj nīst vienīgi tas, kas to iepazinis. Bet komandieri tas neinteresēja. Viņš lēnām izgāja cauri vadības kabīnei, un, atbalstījies ar roku pret krēsla atzveltni, kas jau bija pacelta vertikālā stāvoklī, norūca:
   —   Mēs nezinām, kas tas ir, Rohan.
   Un pēkšņi asi:
   — Ko jūs vēl gaidāt?
   Rohans veicīgi piegāja pie sadales pultīm, ieslēdza iekšējo instalāciju un balsī, kurā bija saklausāms apslēpts sašutums, noskaldīja:
   —    Visi klāji, uzmanību! Nolaišanās pabeigta. Trešās pakāpes virszemes procedūra. Astotais klājs: sagatavot energobotus. Devītais klājs: iedarbināt ekranizēšānas baterijas. Aizsega tehniķiem ieņemt savus posteņus. Pārējā komanda: paredzētajās vietās. Es beidzu.
   Kad Rohans tā runāja, vērodams pastiprinātāja zaļo aci, kas mirkšķināja līdz ar balss modulaciju, viņam likās, ka redz cilvēku nosvīdušās sejas, redz, kā tās, vērstas pret skaļruņiem, pēkšņi sastingst izbrīnā un niknumā. Tikai tagad viņi visu ir apjēguši, tikai tagad sāk lādēties …
   — Trešās pakāpes virszemes procedūra sākusies, — viņš sacīja, neuzlūkodams veco vīru. Astrogators paraudzījās Rohanā un negaidot pasmaidīja ar pašiem lūpu kaktiņiem.
   *
   —   Tas ir tikai sākums, Rohan. Varbūt būs vēl ilgas pastaigas saulrietā, kas zina . ..
   Viņš izņēma no sekla sienas skapīša šauru, garu sējumu, atšķīra to un, nolicis uz baltās pults, kurā rēgojās daudz kloķu, teica:
   — Vai jūs to esat lasījis?
   — Jā.
   — Viņu pēdējais signāls, ko reģistrējis septītais hiperraidītājs, sasniedza proksimālo boju bāzes darbības rādiusā pirms gada.
   —   Es zinu tā saturu no galvas. «Nolaišanās uz «Regis III» pabeigta. Tuksnešaina Subdeltas-92 tipa planēta. Izkāpjam uz sauszemes saskaņā ar otro procedūru Evanas kontinenta ekvatoriālajā joslā.»
   —   Jā. Bet tas nebija pēdējais signāls.
   —   Es zinu, komandier. Četrdesmit stundas vēlāk hiperraidītājs reģistrēja, šķiet, Morzes alfabētā pārraidītu impulsu sēriju, bet tie bija bezjēdzīgi, pēc tam sekoja vairākkārt atkārtotas dīvainas skaņas, kā Hertels teica, «aiz astēm raustītu kaķu ņaudēšana».
   — Jā … — astrogators noteica, bet varēja manīt, ka viņš neklausās.
   Viņš jau atkal stāvēja pie ekrāna. Redzeslauka malā, pie pašas raķetes, parādījās šķēr- veidā izbīdīti nobrauktuves posmi; gluži kā parādē pa to 'cits aiz cita ierindā brauca energoboti — milzīgas trīsdesmit tonnu smagas mašīnas. Tās sedza ugunsdrošas silikona bruņas. Mašīnām rāpjoties lejup, bruņas lēnām atvērās, reizē paceļoties uz augšu, tā ka šķērsgriezums palielinājās; atstājušas aiz sevis nobrauktuvi, mašīnas dziļi iegrima smiltīs, taču virzījās uz priekšu droši, ardamas kāpu, kuru vējš jau bija paspējis uzcelt ap «Neuzvaramo». Tās nogriezās pārmaiņus te pa labi, te pa kreisi, un pēc desmit minūtēm visu kuģi apjoza metāla bruņurupuču ķēde. Apstājušies energoboti sāka lēnām rakties smiltīs, līdz beidzot pazuda pavisam, un tikai regulārie mirdzošie plankumiņi kāpu iesarkanajās nogāzēs rādīja, kur slejas ārā Diraka emitoru kupoliņi. Ar putuplastu klātā vadības kabīnes grīda nodrebēja zem cilvēku soļiem. Pār viņu ķermeņiem pārskrēja trīsas — zibenīgas, acumirklīgas, izteiktas, kaut arī tikko manāmas, un izzuda, kādu mirkli vēl durstīdamas žokļu muskuļus, bet redzētā aina acu priekšā izplūda. Tas neilga pat ne pussekundi. Atkal atgriezās klusums, ko pārtrauca tālīna, no apakšējiem stāviem plūstoša iedarbināmo dzinēju murdoņa. Tuksnesis, rudi melnie klinšu bluķi, laiski rāpojošo smilšu viļņi uz ekrāniem atkal kļuva asāki. Viss bija tāds pats kā pirmāk, vienīgi pār «Neuzvaramo» izplatās spēka lauka neredzamais kupols, noslēgdams pieeju kuģim. Pa nobrauktuvi sāka soļot lejup metāla krabji ar antenu dzirnaviņām, kas grozījās pamīšus te uz labo, te uz kreiso pusi. Par spēka lauka emitoriem daudz lielākajiem inforobotiem bija saplacināti korpusi un uz visām pusēm vērstas metāla kājas. Stigdami smiltīs un it kā ar riebumu vilkdami no tām laukā dziļi iegrimušās kājas, krabji izvērsās un ieņēma savas vietas energobotu ķēdē. Operācijas gaitā vadības kabīnes centrālajā pultī uz matētā fona iedegās kontrolspuldzītes, bet impulsu skaitītāju diski pieplūda ar zaļganu gaismu. Tagad likās, ka milzīgas kaķu acis stingi raugās abos cilvēkos. Šautriņas visur rādīja nulli, liecinot, ka nekas nemēģina izspraukties cauri spēka lauka neredzamajam aizsprostam. Vienīgi jaudas sadales rādītājs cēlās aizvien augstāk, pāri gigavatu sarkanajām svītriņām.
   —   Tagad es nokāpšu lejā un kaut ko iekodīšu. Bet jūs parūpējieties par stereotipu, Rohan! — pagurušā balsī pēkšņi ierunājās Horpahs, atrāvies no ekrāna.
   — Vai no distances?
   —   Ja vēlaties, varat aizsūtīt kādu … vai arī aiziet pats.
   To pateicis, astrogators atbīdīja durvis un izgāja ārā. Rohans vēl brīdi redzēja viņa profilu blāvi apgaismotajā liftā, kas nedzirdami slīdēja lejup, tad palūkojās lauka rādītāju diskā. Nulle. «Patiesībā vajadzētu sākt' ar fotometrēšanu,» Rohans nodomāja. Riņķot ap planētu tik ilgi, kamēr tiks uzkrāts pilns uzņēmumu komplekts. Varbūt tā izdotos kaut ko atklāt. Jo vizuālajiem novērojumiem no orbītas nav diez cik liela vērtība; kontinenti nav jūra, un novērotāji pie teleskopiem, lai cik arī to būtu, nav nekādi matroži masta galā. Tas, ka uzņēmumu komplekta iegūšanai būtu vajadzīgs turpat vai vesels mēnesis, jau ir cits jautājums.
   Lifts atgriezās. Viņš iekāpa un nobrauca uz sesto stāvu. Plašajā platformā pie ieejas barokamerā drūzmējās cilvēki, kuriem patiesībā te nekas nebija darāms, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau kopš kādas ceturtdaļstundas atkārtojās četri signāli, vēstot, ka klāt ir galvenā ēdienreize. Rohanu ieraugot, cilvēki pašķīrās.
   —   Jordan un Blank! Jūs nāksiet man līdz uz stereotipu.
   — Vai skafandros, navigator?
   —    Nē. Paņemiet. tikai skābekļa aparātus. Un vienu robotu. Vislabāk kādu no arkta- niem, lai tas mums neiestigtu šais velnišķīgajās smiltīs. Bet kādēļ jūs visi šeit stāvat? Ēstgribu esat zaudējuši, vai?
   —    Gribētos izkāpt, navigatora kungs … uz sauszemes.
   —   Kaut vai uz pāris minūtēm …
   Sacēlās kņada.
   —   Mieru, puiši. Gan pienāks laiks ekskursijām. Pagaidām mums ir trešā pakāpe.
   Cilvēki izklīda nelabprāt. Pa tam no kravas lifta izspraucās celtnis ar robotu, kas bija galvas tiesu garāks par vislielāko vīru. Jordans un Blanks, jau ar skābekļa aparātiem, atgriezās elektrokārā — viņš redzēja tos, atslējies pret margām gaitenī, kas tagad, kad raķete bija nostādīta uz pakaļgala, bija pārvērties par vertikālu šahtu, kura sniedzās līdz pat pirmajai mašīntelpu šķērssienai. Virs un zem sevis Rohans juta plašus metāla stāvus, kaut kur pašā apakšā strādāja klusgaitas
   transportieris, bija dzirdama hidraulisko vadu ramā čāpstināšana, bet no četrdesmit metru dzijās šahtas, no mašīntelpas klimatizatoriem vienmērīgi plūda auksta, attīrīta gaisa strāva.
   Divi cilvēki no kameras apkalpes atvēra viņu priekšā durvis. Rohans mehāniski pārbaudīja siksnu stāvokli un maskas hermētiskumu. Jordans un Blanks iegāja viņam pakaļ, tad skārds smagi nodunēja zem robota soļiem. Spalgi, stiepli iesēcās no barokame- ras kuģī pārsūknētais gaiss. Atvērās ārējā lūka. Mašīnu nobrauktuve atradās četrus stāvus zemāk. Lai nokļūtu lejā, cilvēki izmantoja mazo liftu, kurš jau agrāk bija izstumts ārā. Lifta režģi sniedzās līdz pat kāpas virsotnei. Tā sprosts bija vaļā visās četrās pusēs. Gaiss tur bija tikai mazliet aukstāks nekā «Neuzvaramajā». Viņi iekāpa četratā, magnēti izslēdzās. Līgani slīdot lejup no vienpadsmit stāvu augstuma, viņi pabrauca garām kuģa korpusa kārtējām sekcijām. Rohans neapzināti vēroja tās. Iespēja apskatīt kuģi ņo ārpuses, ja vien tas neatrodas dokā, nerodas sevišķi bieži. «Nostrādājies gan,» viņš domāja, ieraudzīdams švīkas, ko bija atstājuši meteorīti. Vietām apvalka bruņu plāksnes bija zaudējušas spīdumu, it kā tās būtu izko- dinājusi stipra skābe.
   Lifts, beidzis īso lidojumu, liegi nosēdās uz sanesto smilšu vaļņa. Izlēkuši āra, viņi tūlīt iegrima pāri ceļiem. Vienīgi robots, kas bija konstruēts pētījumiem sniegotos klajumos, jokainā, grīļīga, taču drošā gaitā soļoja ar savām komiski saplacinātajām pēdām. Rohans pavēlēja tam apstāties, bet pats kopā ar biedriem uzmanīgi apskatīja visas kuģa pakaļgala sprauslas, cik nu tas no ārienes bija iespējams.
   — Derētu mazliet patīrīt un izpūst, — viņš sacīja.
   Tikai izkļuvuši no kuģa apakšas, viņi redzēja, čik milzīgu ēnu meta «Neuzvaramais». Kā plats ceļš tā stiepās pāri ka'pām, ko apspīdēja jau stipri uz vakarpusi nosliekusies saule. Smilšu viļņu regulārais izkārtojums viesa īpašu mieru. Kāpu ieplakās krājās zilgas ēnas, to virsotnes sārtoja vakarblāzma, un šis siltais, liegais rožainums atgādināja Rohanam kādreiz bērnībā bilžu grāmatā redzētas krāsas. Tik nereāli maigs tas bija. Viņa skatiens lēnām klīda no kāpas uz kāpu, atklādams arvien jaunas rožainās gaismas nokrāsas, kas jo tālāk, jo kļuva rudākas, melnu sirpjveida ēnu sašvīkotas, līdz, saplūzdamas iedzeltenā pelēkumā, ieskāva draudoši izslietās kailo vulkānisko klinšu radzes. Tā viņš stāvēja un vēroja, bet viņa palīgi nesteigdamies veica parastos mērījumus, ieslēdza mazās tvertnēs gaisa un smilšu pa- raugus,_mērīja grunts radioaktivitāti ar portatīvo zondi, kuras Urbjķermeni balstīja arktans. Palīgu automātiskās kustības liecināja par gadiem -ilgo pieredzi. Rohans viņu izdarībām nepievērsa ne mazākās uzmanības. Maska sedza tikai degunu un muti, acis
   viņam bija brīvas un visa galva arī, jo viņš bija noņēmis seklo aizsargķiveri. Viņš sa- 1 juta vēja pūsmu matos, juta, kā sīki smilšu graudiņi nosēžas uz sejas, kā tie kņudinā- dami iespiežas starp plastmasas apmali un vaigiem. Nemierīgas vēja brāzmas raustīja virsvalka bikšu staras, liels, it kā pietūcis saules disks, kurā kādu sekundi varēja raudzīties bez ļaunām sekām, tagad atradās tieši aiz raķetes smailes. Vējš stiepti gaudoja, spēka lauks neaizkavēja gāzu kustību, tāpēc Rohans vispār nevarēja pamanīt, kur no smiltīm paceļas lauka neredzamā siena. Skatienam pieejamais milzīgais plašums bija nedzīvs, it kā to nekad nebūtu minušas cilvēka kājas, it kā tā nebūtu planēta, uz kuras bija pazudis «Neuzvaramā» klases kuģis ar astoņdesmit cilvēku komandu, milzīgs, pieredzes bagāts tukšuma vagotājs, kas spēja sekundes daļā attīstīt miljardiem kilovatu lielu jaudu, pārvērst to spēka laukos, kurus nespēj pārvarēt neviens materiāls ķermenis, vai kon- < centrēt to visu iznīcinošos staros, kam ir zvaigžņu temperatūra un kas var saberzt pīšļos kalnu grēdu vai iztvaicēt okeānu. Un tomēr te bija gājis bojā šis uz Zemes radītais tērauda organisms, daudzus gadsimtus ilgā tehnoloģijas uzplaukuma auglis, un pazudis mīklainā kārtā, neatstājis nekādu pēdu, nenoraidījis SOS signālu, it kā tas būtu izgaisis šai rudajā, pelēcīgajā tuksnesī.
   «Un viss šis kontinents izskatās tāpat,» Rohans nodomāja. Viņš to labi atcerējās. No
   augšas viņš bija redzējis krāteru baku rētas un vienīgo kustību starp tām — nemierīgi, lēni slīdošos mākoņus, kas meta ēnas pāri nebeidzamām kāpu rindām.
   — Aktivitāte? — nepagriezdamies atpakaļ, viņš iejautājās.
   —   Nulle, komats, nulle divi, — atbildēja Jordans, kas bija stāvējis uz ceļiem un tagad piecēlās kājās. Seja viņam bija piesārtusi, acis spulgoja. Maska izkropļoja viņa balsi.
   «Tas ir vēl mazāk nekā nekas,» Rohans nodomāja. Bet galu galā tie tur nevarēja iet bojā tik rupjas nepiesardzības dēļ, automātiskie indikatori būtu sacēluši trauksmi pat tad, ja neviens nebūtu parūpējies par pētījumu stereotipu.
   — Atmosfēra?
   —    Slāpekļa septiņdesmit astoņi procenti, argona divi procenti, oglekļa dioksīda nulle, metāna četri procenti, pārējais — skābeklis.
   — Sešpadsmit procenti skābekļa!? Noteikti?
   — Noteikti.
   — Gaisa radioaktivitāte?
   — Praktiski nulle.
   Tas bija dīvaini. Tik daudz skābekļa! Šī ziņa viņu elektrizēja. Rohans pienāca pie robota, kas nekavējoties pasniedza kaseti ar rādītājiem. «Varbūt viņi mēģinājuši iztikt bez skābekļa aparātiem,» Rohanam iešāvās prātā absurda doma, jo viņš zināja, ka tas nevarēja notikt. Tiesa, reizēm gadījās, ka kāds, vairāk nekā citi atgriešanās alku mocīts, ignorējot pavēles, noņēma masku, jo gaiss visapkārt taču likās tik tīrs, tik svaigs, — un saindējās. Tomēr tas varēja atgadīties ar vienu, nu, lielākais — ar diviem cilvēkiem.
   —   Vai jums jau ir viss? — viņš vaicāja.
   — Jā.
   — Ejiet atpakaļ.
    — Bet jūs?
   —   Es vēl palikšu. Ejiet, — viņš nepacietīgi atkārtoja, jo gribēja jau būt viens.
   Blanks pārmeta pār plecu ar siksnu saistītās tvertnes, Jordans pasniedza robotam zondi, un viņi, smagi brizdami, aizgāja, ar- ktans slāja nopakaļ, no mugurpuses atgādinādams maskējušos cilvēku.
   Rohans pienāca pie malējās kāpas. Pavisam tuvu viņš ieraudzīja no smiltīm izslēju- šos, augšdaļā paplašinātu emitora stobru, kas izstaroja spēka lauku. Nevis lai pārbaudītu tā klātieni, bet vairāk aiz bērniš'ķīgas iegribas viņš sagrāba smilšu sauju un meta to uz priekšu. Smiltis aizlidoja tievā strūklā un, it kā atdūrušās pret neredzamu' ieslīpu stiklu, vertikāli nobira zemē.
   Rokas tā vien niezēja noņemt masku. Viņš labi pazina šo sajūtu. Izspļaut plastrņasas iemuti, noraut siksniņas, ieelpot gaisu ar pilnu krūti, ievilkt to dziļi dziļi plaušās…
   «Es izlaižos,» viņš nodomāja un lēnām devās uz kuģa pusi. Tumšā lifta kabīne gaidīja, platforma bija viegli iegrimusi smiltīs, un vējš dažās viņa prombūtnes minūtēs bija paspējis noklāt lifta skārda apšuvumu ar plānu smilšu kārtiņu.
   Tikai piektā stāva galvenajā gaitenī viņš paraudzījās sienas informatorā. Komandieris bija zvaigžņu kabīnē. Rohans uzbrauca augšā.
   —    Vārdu sakot — idile? — astrogators rezumēja viņa stāstījumu. — Nekādas radioaktivitātes, nekādu sporu, baktēriju, pelējuma, vīrusu, nekā — vienīgi šis skābeklis .. . Lai nu vai kā, bet paraugi jāievieto barot- nēs.
   —   Tie jau ir laboratorijā. Varbūt dzīvība šeit attīstās uz citiem kontinentiem, — Rohans bez jebkādas pārliecības ieminējās.
   —    Šaubos. Insolācija ārpus ekvatoriālās joslas ir vāja; vai jūs neredzējāt, cik biezas ir cepures uz poliem? Es galvoju, ka ledus sega tur ir vismaz astoņus, varbūt pat visus desmit kilometrus bieza. Drīzāk jau okeāns, varbūt ūdensaugi, aļģes — bet kāpēc dzīvība nav izkāpusi no ūdens uz sauszemes?
   — Vajadzēs ielūkoties šai ūdenī, — Rohans sacīja.
   —    Vēl. ir pāragri jautāt mūsu cilvēkiem, bet man šķiet, ka planēta ir veca. Šādai sapuvušai olai vajadzētu būt saviem sešiem miljardiem gadu. Bez tam šejienes saule arī jau labi sen pārdzīvojusi savus ziedu laikus. Tā jau gandrīz pārvērtusies par sarkano punduri. Jā, tas, ka uz sauszemes nav dzīvības, liekas dīvaini. īpašs evolūcijas veids, kas nepanes sausumu. Nu labi. Tas varētu izskaidrot skābekļa klātieni, bet ne «Kondora» problēmu.
   —    Varbūt īpašas dzīvības formas, varbūt kādas zemūdens būtnes, kas slēpjas okeānā un tā dzīlēs radījušas civilizāciju, — Rohans prātoja. Viņi abi lūkojās Merkatora projekcijā uzzīmētajā lielajā planētas kartē. Tā nebija precīza, jo bija sastādīta, pamatojoties uz pagājušā gadsimta automātisko zondu datiem. Karte rādīja vienīgi galveno kontinentu un jūru kontūras, robežas, līdz kurām sniedzās polu cepures, un dažus pašus prāvākos krāterus. Meridiānu un paralēlu izaustajā tīklā bija redzams ar sarkanu apli apvilkts punkts zem astotā ziemeļu platuma grāda — vieta, kur bija nosēdies «Neuzvaramais». Astrogators nepacietīgi pārbīdīja papīru uz karšu galda.
   —    Jūs pats tam neticat, — viņš aprauti ierunājās. — Tresors nevarēja būt dumjāks par mums, nekādi zemūdens radījumi viņam nevarētu kaitēt. Kas par muļķībām! Un ja arī eksistētu saprātīgas ūdens būtnes, tad tās vispirms iekarotu sauszemi. Nu, kaut vai ar ūdeni pildītos skafandros… Muļķības, vairāk nekas, — viņš atkārtoja nevis tādēļ, lai galīgi atspēkotu Rohana hipotēzi, bet gan tāpēc, ka domāja jau par kaut ko citu.
   —    Uzkavēsimies šeit vēl kādu laiku, — viņš beidzot nolēma un pieskārās kartes apakšējai malai. Ar vieglu čaukstoņu karte saritinājās un pazuda vienā no lielā karšu plaukta nodalījumiem. — Pagaidīsim, gan jau tad redzēsim.
   — Un ja nu nē? — Rohans uzmanīgi ievaicājās. — Vai meklēsim viņus …?
   —   Rohan, esiet jel prātīgs. Sestais zvaigžņu gads un šitādi… —.astrogators pūlējās atrast īsto vārdu, bet neatradis aizstāja to ar nicinošu žestu. — Planēta ir tikpat liela kā Marss. Kā lai mēs viņus meklējam? Tas ir, «Kondoru», — viņš precizēja.
   — Nu jā. Grunts satur dzelzi… — Rohans nelabprāt piekrila. Patiesi, analīze rādīja, ka smiltīs ir prāvs dzelzs oksīdu piejaukums. Tātad pret dzelzi jutīgie indikatori te nevarēja līdzēt. Nezinādams, ko bilst, viņš apklusa. Rohans bija pārliecināts, ka komandieris galu galā atradīs izeju. Viņi taču nevar atgriezties tukšām rokām bez jebkādiem rezultātiem. Un viņš gaidīja, raudzīdamies Horpaha biezajās, kuplajās uzacīs.
   —   Taisnību sakot, es neticu, ka šī četrdesmit astoņu stundu ilgā gaidīšana mums kaut ko dos, bet reglaments to prasa, — negaidīti vaļsirdīgā tonī sacīja astrogators. — Sēdieties, Rohan. Jūs stāvat man līdzās kā sirdsapziņas pārmetums. Regis ir visidiotiskākā vieta, kādu vien var iedomāties. Aplamības kalngals. Man nav ne jausmas, kāpēc šurp atsūtīja «Kondoru» — bet ko nu vairs, kā ir — ir.
   Plorpahs aprāvās. Būdams sliktā omā, viņš, kā vienmēr tādās reizēs, kļuva runīgs un ļāvās iesaistīties pat familjārā diskusijā, taču tas allaž bija mazliet bīstami, jo viņš varēja pilnīgi negaidīti pārtraukt sarunu ar kādu dzēlību.
   —    Vārdu sakot, tā vai citādi mums kaut kas jādara. Zināt ko? Ievadiet ekvatoriālajā orbītā pāris mazus fotonovērotājus. Tikai raugieties, lai orbīta būtu precīzs aplis. Un ne augstāk par kādiem septiņdesmit kilometriem.
   —   Tas vēl ir jonosfēras robežās, — Rohans protestēja. — Fotonovērotāji sadegs pēc pāris desmit apļiem.
   —   Lai deg. Bet pirms tam tie nofotografēs visu, ko vien varēs. Es ieteiktu jums riskēt pat uz 60fc kilometriem. Varbūt tie sadegs jau desmitajā* aplī, bet tikai no tāda augstuma izdarītie uzņēmumi var kaut ko dot. Vai jūs zināt, kā pat vislabākajā teleobjektīvā izskatās raķete no simt kilometru attāluma? Adatas galviņa, salīdzinot ar to, ir vesels kalnu masīvs. Jūs tūlīt… Rohan!
   Izdzirdis šo saucienu, navigators, kas jau stāvēja durvīs, pagriezās. Komandieris uzmeta uz galda protokolu ar analīžu rezultātiem.
   —   Kas tas ir!? Atkal kāds idiotisms? Kas to rakstījis?
   —   Automāts. Bet kas vainas? — ievaicājās Rohans, gribēdams saglabāt mieru, lai gan arī viņā jau modās dusmas. «Nu tik sāksies sprediķošana!» viņš nodomāja, tīši tuvodamies lēni.
   — Lasiet. Site. Lūk, šeit.
   — Metana četri procenti, — Rohans izlasīja un pēkšņi pats apstulba.
   —    Metāna četri procenti? Bet skābekļa sešpadsmit? Vai jūs zināt, kas tas ir? Sprāgstoša gāze! Varbūt jūs man izskaidrosiet, kāpēc visa šī atmosfēra neuzsprāga gaisā, kad mēs nolaidāmies ar borūdeņražiem?
   —   Patiešām… man nav ne jausmas, — Rohans murmināja. Viņš ātri pieskrēja pie ārējās kontroles pults, caur receptoriem iesūknēja mazliet atmosfēras un, kamēr astrogators, drūmi klusēdams, staigāja pa vadības kabīni, vēroja, kā analizatori cītīgi šķindina stikla traukus.
   — Nu, kas ir?!
   —   Tas pats. Metāna četri procenti… skābekļa — sešpadsmit, — Rohans atteica. Viņš nevarēja saprast, 'kā • tas ir iespējams, un tomēr izjuta gandarījumu: vismaz tagad Horpahs nevarēs viņam nekā pārmest.
   —     Parādiet! Hm. Metāna četri, nu, lai velns mani parauj… labi! Rohan, ievadiet zondes orbītā, bet pēc tam atnāciet, lūdzu, uz mazo laboratoriju. Galu galā, kam tad mums ir zinātnieki! Lai tie lauza galvas.
   Rohans nobrauca lejā, izsauca divus raķešu tehniķus un atkārtoja tiem astrogatora rīkojumu. Pēc tam viņš atgriezās otrajā stāvā. Seit atradās speciālistu kabīnes un laboratorijas. Viņš gāja garām daudzajām metālā it kā iespiestajām durvīm, uz kurām bija lasāmi divi burti: «G. I>, «G. F.», «G. T.», «G. B.» un vēl citi, Mazās laboratorijas durvis bija līdz galam vaļā; laiku pa laikam vienmuļas zinātnieku sarunas apslāpēja astrogatora balss. Rohans apstājās uz sliekšņa. Šeit bija visi «Galvenie» — Galvenais Inženieris, Biologs, Fiziķis, Ārsts — un tehnologi no mašīntelpas. Astrogators pašlaik sēdēja malējā krēslā līdzās mazās skaitļojamās mašīnas programmētājam, bet melnīgsnējais Moderons, savijis meitenīgo roku pirkstus, runāja:
   —     Es neesmu gāzu ķīmijas speciālists. Taču, lai nu kā, tas droši vien nav parastais metāns. Saišu enerģija citāda; atšķirība ir tikai simtajā vietā, tomēr tā ir. Tas reaģē ar skābekli vienīgi katalizatoru klātienē un arī tad kūtri.
   Kādas cilmes ir šis metāns? — Hor- palis vaicāja, griezdams īkšķus vienu ap otru.
   Ogleklis tajā noteikti ir organiskas cilmes. Tā gan nav daudz, taču šaubu nav …
   —   Vai izotopi ir? Cik veci? Cik vecs ir šis metāns?
   —   No diviem līdz piecpadsmit miljoniem gadu.
   — Tas nu gan ir diapazons!
   —   Mūsu rīcībā bija tikai pusstunda laika. Neko vairāk es nevaru pateikt.
   —   Doktor Kvastler! No kurienes nāk šis metāns?
   —   Nezinu.
   Horpahs ar skatienu nomērīja pēc kārtas visus savus speciālistus.. Nu varēja gaidīt niknuma uzplūdus, taču viņš pēkšņi pasmaidīja.
   —    Kungi, jūs taču esat pieredzējuši cilvēki. Mēs lidojam kopā jau daudzus • gadus. Eš lūdzu jūs izteikt savas domas. Ko lai mēs tagad darām? Ar ko lai sākam?
   Tā kā neviens vārdu ņemt nesteidzās, biologs Jope, viens no nedaudzajiem, kas nebijās Horpaha dusmu, mierīgi vērdamies komandierim acīs, ierunājās:
   —    Tā nav parasta Subdeltas-92 klases planēta. Ja tas tā būtu, «Kondors» nebūtu gājis bojā. Tā kā uz «Kondora» klāja atradās speciālisti, kas nebija ne sliktāki, ne labāki par mums, tad vienīgais, ko mēs zinām droši, ir tas, ka viņu zināšanas izrādījušās nepietiekamas, lai novērstu katastrofu. Tātad mums joprojām jāsaglabā procedūras trešā pakāpe un jāizpētī sauszeme un okeāns. Es domāju, ka vajadzētu uzsākt ģeoloģiskos urbumus un vienlaikus ņemt priekšā šejienes ūdeni. Viss cits būtu tikai hipotēzes, bet pašreizējā situācijā mēs nevaram atjauties tādu luksusu.
   —    Labi, — Horpahs sakoda zobus. — Urbumi spēka lauka ietvaros nav nekāda problēma. Tos vadīs doktors Noviks.
   Galvenais ģeologs pamāja ar galvu.
   —   Kas attiecas uz okeānu … cik tālu no mums ir krasta līnija, Rohan?
   —    Ap divsimt kilometru… — navigators sacīja, nemaz nebrīnīdamies par to, ka komandieris zina par viņa klātbūtni, pašu nemaz neredzēdams: Rohans stāvēja dažus soļus aiz astrogatora, pie durvīm.
   —    Patālu. Bet «Neuzvaramo» mēs nekustināsim. Jūs, Rohan, paņemsiet tik daudz cilvēku, cik uzskatīsiet par vajadzīgu, varbūt Ficpatriku vai vēl kādu no okeanologiem. Un sešus rezerves energobotus. Ar tiem jūs dosieties uz krastmalu. Strādāsiet tikai spēka lauka aizsegā; nekādu ekskursiju jūrā, nekādas ieniršanas. Automātus arī palūgšu saudzēt — mums to nav pārāk daudz. Skaidrs? Nu tad varat sākt. Ahā, vēl kas. Vai šejienes gaiss der elpošanai?
   Ārsti sačukstējās.
   —   Principā jā, — beidzot sacīja Stor- monts, tomēr bija manāms, ka gluži pārliecināts viņš nav.
   —   Ko nozīmē «principā»? Der vai neder elpošanai?
   —   Sādu metāna daudzumu nevar uzskatīt par indiferentu organismam. Pēc kāda laika asinis būs pārsātinātas, bet tas var izraisīt vieglus smadzeņu simptomus, reiboni … lai gan tikai pēc stundas vai pat pēc dažām stundām.
   —   Bet varbūt varētu iztikt ar kādu metāna. absorbētāju?
   —    Nē, astrogator. Tas ir, pareizāk, nav nekādas jēgas izgatavot absorbētājus, jo tos vajadzētu bieži mainīt, un bez tam skābekļa procents tik un tā ir diezgan zems. Es personiski iesaku skābekļa aparātus.
   —   Mhm. Vai citi domā tāpat?
   Vite un Eldjarns apstiprinādami pamāja ar galvām. Horpahs piecēlās.
   —   Tātad sākam. Rohan! Kas ir ar zondēm?
   —   Tūlīt tas izšausim. Vai pirms došanās ceļā es varu vēl pārbaudīt orbītas?
   —   Varat.
   Rohans izgāja, atstādams aiz sevis laboratorijas troksni. Kad viņš pārkāpa vadības kabīnes slieksni, saule jau rietēja. Tās tumšajā, gandrīz vai ar violetu purpuru pielijušajā diskā pie apvāršņa nedabiski skaidri iezīmējās krātera robotā kontūra. Debesis, kas šajā Galaktikas apgabalā mudžēt mudžēja no zvaigznēm, tagad šķita vēl milzīgākas. Arvien zemāk uzliesmoja lieli zvaigznāji, it kā uzsūcot sevī. tumsā grimstošo tuksnesi. Rohans pieslēdzās kuģa priekšgala pavadoņu katapultai. Šai brīdī tika noraidīts rīkojums izšaut divus fotopavadoņus. Nākošos bija paredzēts palaist pēc stundas. Rīt planētas abu pusložu dienas un nakts fotouzņēmumiem būs jādod priekšstats par visas ekvatoriālās joslas ainu.
   —   Minūte un trīsdesmit viena … azimuts septiņi. Tēmēju … — skaļrunī atkārtoja dziedoša balss.
   Rohans, pagriezis kloķi, apklusināja to un piebīdīja krēslu pie kontroles pults. Viņš nevienam nebūtu atzinies, ka viņu allaž valdzināja šī gaismas rotaļa, kāda sākas, izšaujot zondi planetārajā orbītā. Vispirms iezaigojās rubīnsarkanās, baltās un gaišzilās būstera kontrolspuldzītes. Tad ierūcās starta automāts. Kad automāta tikšķi%piepeši aprāvās, kreisera korpuss viegli nodrebēja. Vienlaikus ekrānos fosforiski iezaigojās tuksnesis. Ar smalku, līdz galējībai saspringtu dūkoņu, apšļācot mātes kuģi ar liesmu strūklām, no priekšgala katapultas izšāvās miniatūrs lādiņš. Būsteram arvien attālirtoties, tā mirdzums uz kāpu nogāzēm blāvoja vājāk un vājāk, līdz izdzisa pavisam. Tagad mazo raķeti vairs nevarēja pat dzirdēt, toties gaismas orģija bija pārņēmusi visu pulti. Trakā steigā no tumsas iznira ballistiskās kontroles iegarenās uguntiņas, tām pretī apstiprinoši mirkšķināja tālvadības pērļainās spuldzītes, pēc tam, atgādinot zaigojošu jaungada eglīti, uzliesmoja signāli, kas vēstīja, ka pamesta kārtējā izdegusī čaula, un, beidzot, pāri visam šim varavīkšņainajam ņudzeklim iedegās balts, tīrs kvadrāts, darot zināmu, ka pavadonis ievadīts orbītā. Tā sniegbaltās virsmas vidū neskaidri iezīmējās pelēka saliņa un mirgodama izveidoja skaitli 67. Tas bija lidojuma augstums. Rohans vēlreiz pārbaudīja orbītas elementus: gan perigejs, gan apogejs atbilda paredzētajiem. Te nekas vairs nebija darāms. Viņš palūkojās klāja pulkstenī, kas rādīja astoņpadsmit, pēc tam — patlaban lietojamā vietējā laika pulkstenī: vienpadsmit naktī. Rohans uz brīdi pievēra acis. Viņam bija prieks par gaidāmo ekskursiju uz okeāna krastu, jo viņš labprāt darbojās patstāvīgi.
   Juzdamies miegains un izsalcis, viņš brīdi domāja, vai nevajadzētu iedzert tonizējošu tableti, bet tād nolēma, ka iztiks ar vakariņām vien. Pieceldamies un sajuzdams milzīgu nogurumu, viņš nobrīnījās, un šī izbrīna sajūta viņu mazliet atskurbināja.
   Rohans nobrauca lejā uz kopkajīti. Tur jau bija priekšā viņa jaunie padotie — divi spil- ventransportieru vadītāji, to vidū Jargs, ko viņš mīlēja par nemainīgi labo omu; bija tur arī Ficpatriks ar diviem saviem kolēģiem — Brozu un Kehlinu. Viņi beidza vakariņot, kad Rohans tikai vēl pasūtīja karstu zupu, ņēma ārā no sienā ierīkotā izsniedzēja maizi un bezalkoholiskā alus pudeles. Nesdams visu to, viņš tuvojās galdam, kad grīda viegli iedrebējās. «Neuzvaramais» izšāva nākošo pavadoni.
   Komandieris neatļāva braukt naktī. Viņi izbrauca pulksten piecos pēc vietējā laika, pirms saules lēkta, ciešā ierindā, kuru nepieciešamības diktētās brauciena kārtības, kā arī apnicīgi lēnā tempa dēļ sauca par bēru gājienu. To ievadīja un noslēdza energoboti, kas ar elipsoidālu spēka lauku sargāja visas iekšējās mašīnas — universālos spilventrans- portierus, džipus ar raidstacijām un radiolokatoriem, virtuvi; transportieri ar automātiski saliekamo dzīvojamo baraku un mazo tiešā tēmējuma lāzeru uz kāpurķēdēm, kuru mēdza saukt par īlenu.
   Rohans kopā ar trim zinātniekiem sēdēja priekšējā energobotā. Bija diezgan neērti, jo viņi tik tikko varēja iespiesties cits citam līdzās, toties te vismaz bija iespējams gūt zināmu ceļojuma iespaidu. Ātrumu nācās pieskaņot vislēnākajām mašīnām, tas ir, tieši energobotiem. Brauciens vis nebija diez-: kāda smalkā izprieca. Kāpurķēdes smiltīs rēca un zviedza, turbīndzinēji kauca kā ziloņu lieluma odi, aiz sēdētāju mugurām no režģotiem aizsegiem rāvās laukā dzesētāja gaisa strūklas, bet viss energobots 'līgojās kā smaga laiva viļņos. Drīz vien melnai adatai līdzīgais «Neuzvaramais» palika aiz apvāršņa. Kādu laiku viņi virzījās saltas, asins- sarkanas saules staros pāri vienmuļam tuksnesim; pamazām smilšu kļuva arvien mazāk, no tām rēgojās laukā ieslīpas klinšu plāksnes, kurām vajadzēja braukt apkārt. Skābekļa maskas, kā arī dzinēju gaudoņa jebkuras sarunas padarīja netīkamas. Viņi cītīgi vēroja apvārsni, taču aina joprojām palika nemainīga — klinšu krāvumi, lieli, sadēdējuši bluķi. Kādā vietā līdzenums pārgāja lēzenā nogāzē, un ļoti seklas ieplakas dibenā pa-' rādījās šaurs, pa pusei izžuvis strauts, kura ūdenī zaigoja sarkanas blāzmas atspulgs. Oļi, kas platā joslā stiepās gar abām strauta malām, liecināja, ka reizēm strauts pārplūst. Viņi uz brīdi apstājās, lai izpētītu ūdeni. Tas bija pavisam tīrs, diezgan ciets, ar dzelzs oksīdu piejaukumu un sulfātu pazīmēm. Tālāk viņi jau devās mazliet ātrāk, jo kāpur-
   ķēdes viegli rāpoja pa akmeņaino pamatu. Rietumos pacēlās ne visai augstas kraujas. Mašīna, kas noslēdza ierindu, uzturēja pastāvīgus sakarus ar «Neuzvaramo», radiolokatoru antenas rotēja, operatori, atkal un atkal pieturēdami austiņas, tupēja pie saviem ekrāniem, košļādami koncentrāta šķēlītes, reizēm no kāda spilventransportiera apakšas, kā viesuļa pūsts, izšāvās akmens un, pēkšņi atdzīvojies, aizlēca pa nogruvumu uz augšu. Pēc tam ceļu šķērsoja lēzeni, tukši, kaili pakalni. Neapstādamies viņi paņēma dažus paraugus, un Ficpatriks nokliedza Rohanam, ka silikāti ir organiskas cilmes. Beidzot, kad priekšā kā melnzila līnija iemirdzējās ūdens spogulis, viņi atrada arī kaļķakmeni.
   Uz krastu nobrauca, dārdinot pa maziem, plakaniem akmentiņiem. Mašīnu karstā elpa, kāpurķēžu žvadzoņa, turbīnu kaukšana — tas viss pēkšņi apklusa, kad līdz okeānam, kas tuvumā bija zaļgans un pilnīgi atgādināja Zemes jūras, atlika simt metru. Tad sākās sarežģīta manevrēšana, jo, lai darba grupu aizsargātu ar spēka lauku, priekšējais ener- gobots bija jāievada diezgan dziļi ūdenī. Vispirms mašīnu hermetizēja, un tad, otrā energobotā vadīta, tā ieslīdēja viļņos, šķeļot un saputojot tos, līdz kļuva par tikko saredzamu tumšu plankumu dziļumā; tikai tad, pēc centrālā posteņa signāla, iegremdētais milzis izvirzīja virs ūdens Diraka emitoru. Kad lauks nostabilizējās un it kā ar neredzamu kupolu pārklāja daļu pludmales un piekrastes Ūdeņu, viņi pa īstam ķērās pie darba.
   Okeāns nebija tik sāļš kā Zemes okeāni, taču analīzes nedeva diezkādus negaidītus rezultātus. Pēc divām stundām viņi bija apmēram tikpat gudri kā sākumā. Tāpēc atklātā jūrā tika izsūtītas divas tālvadības televīzijas zondes. No centrālā posteņa ekrānos vēroja to ceļu. Bet, tikai tām pazūdot aiz horizonta, signāli atnesa pirmo būtisko ziņu. Okeānā mita organismi, kas pēc apveidiem atgādināja zivis ar kaulu skeletu. Pamanījuši zondi, tie zibenīgi izklīda, meklēdami patvērumu dzelmē. Eholoti okeāna dziļumu šajā dzīvo būtņu pirmās sastapšanas vietā novērtēja uz pusotra simta metriem. Broza ietiepās, ka viņam esot jādabū rokā vismaz viena šāda zivs. Tāpēc viņi uzsāka medības. Zondes, raidīdamas elektriskos lādiņus, vajāja zaļajā krēslā ņirbošās ēnas, taču šķietamās zivis manevrēja neiedomājami veikli. Tikai pēc vairākiem šāvieniem izdevās vienai trāpīt. Zondi, kas to satvēra savās spīlēs, viņi tūlīt virzīja- uz krastu, kamēr Kehlins un Ficpatriks manipulēja ar otru, vācot viļņos peldošo šķiedriņu paraugus, kas, pēc viņu domām, bija vietējo aļģu vai ūdensaugu paveids. Beidzot zondi nosūtīja pašā dibenā, ceturtdaļkilometra dziļumā. Spēcīga straume stipri apgrūtināja zondes vadīšanu, un tā visu laiku sliecās uz lieliem zemūdens klinšu krāvumiem. Beidzot tomēr izdevās dažus no tiem pavelt sāņus, un zem šī aizsega, kā pareizi bija nojautis Kehlins, tika atrasta vesela kolonija ilokanu, otām līdzīgu būtņu.
   Kad abas zondes atgriezās spēka lauka robežās un biologi ķērās pie darba pa tam uzceltajā barakā, kur jau varēja noņemt apnikušās maskas, Rohans, Jargs un pārējie pieci ekspedīcijas dalībnieki ieturēja šai dienā pirmo silto maltīti.
   Līdz pašam vakaram viņi vāca minerālu paraugus, pētīja ūdens radioaktivitāti okeāna dibenā, mērīja saules gaismas intensitāti un veica simt citu tikpat nogurdinošu darbu, kas tomēr bija jāizpilda rūpīgi, pat pedantiski, ja gribēja gūt tiešām drošus rezultātus. Vakaram krēslojot, viss bija paveikts, un Rohans, kad no «Neuzvaramā» viņu izsauca Horpahs, varēja ar tīru sirdsapziņu doties pie mikrofona.
   Okeānā mudžēt mudžēja dzīvas formas, kas tomēr visas kā viena vairījās piekrastes joslas. Uzšķērstās zivs organismā nebija konstatēts nekas sevišķs. Dzīvības evolūcija, pēc aptuveniem aprēķiniem, uz šīs planētas ilga jau daudzus miljonus gadu. Tika atklāts ievērojams daudzums zaļaļģu, kas izskaidroja skābekja klātieni atmosfērā. Dzīvo organismu dalījums augu un dzīvnieku valstī bija tipisks, tipiski bija arī mugurkaulnieku skeleti. Vienīgais notvertās zivs orgāns, kuram biologi nezināja analogu uz Zemes, bija īpašs maņu orgāns, kas reaģēja uz ļoti niecīgām magnētiskā lauka sprieguma izmaiņām. Horpahs pavēlēja visai komandai atgriezties visdrīzākajā laikā un, jau beigdams sarunu, sacīja, ka esot saņemtas jaunas ziņas: liekas, izdevies atrast pazudušā «Kondora» nolaišanās vietu.
   Tāpēc, kaut arī biologi iebilda, apgalvodami, ka tālākiem pētījumiem viņiem pat vairāku nedēļu būtu par maz, baraku nojauca, iedarbināja motorus un kolona devās uz ziemeļrietumiem. Rohans nevarēja biedriem pastāstīt nekā sīkāka par «Kondoru», jo arī pats to nezināja. Viņš gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt uz kuģa, jo cerēja, ka komandieris dos jaunu uzdevumu, kas varbūt būs atklājumiem bagātāks. Protams, tagad vispirms vajadzēs izpētīt «Kondora» iespējamo nolaišanās vietu. Tāpēc Rohans dzina mašīnas pilnā jaudā, un, viņiem atgriežoties, kāpurķēdes, kulstīdamas akmeņus, žvadzēja vēl negantāk. Iestājoties tumsai, iedegās mašīnu lielās ugunis; tas bija neparasts un pat draudošs skats — ik brīdi kustīgi gaismas kūļi izrāva no tumsas bezveidīgas milžu kontūras, kas šķita kustamies, kaut gan bija tikai klintis — pagātnes liecinieces, sadēdējušas kalnu grēdas pēdējās paliekas. Vairākkārt nācās apstāties pie dziļām plaisām, kas atvērās bazaltā. Taču galu galā jau krietni pēc pusnakts viņi ieraudzīja it kā parādē no visām pusēm apgaismoto un iztālēm mirdzošo metāla tornim līdzīgo «Neuzvaramā» korpusu. Spēka lauka robežās uz visām pusēm rindās braukāja mašīnas: tika izkrautas rezerves, degviela, cilvēki grupās drūzmējās uz brauktuves jupiteru žilbinošajā gaismā.
   Jau iztālēm atbraucēji saklausīja šīs skudru pūznim līdzīgās rosīšanās atbalsis. Virs kustīgajiem gaismas stabiem pacēlās klusais, mirdzošu strēļu glāstītais kreisera stāvs. Iedegās zilas ugunis, norādot vietu, kur pavērsies ceļš cauri spēka laukam, un ar smalku putekļu biezo kārtu klātās mašīnas cita pēc citas iebrauca apļveida laukuma vidū. Rohans, vēl nepaspējis nolēkt, jau uzsauca vienam no tuvāk stāvošajiem, kurā viņš pazina Blanku: «Kas ir ar «Kondoru»?»
   Bet bocmanis par šķietamo atklājumu neko nebija dzirdējis, un īpašus jaunumus Rohans no viņa neuzzināja. Pirms sadegšanas atmosfēras blīvajos slāņos četri pavadoņi bija piegādājuši vienpadsmit tūkstoš uzņēmumu, kas tika uztverti pa radio un tūlīt projicēti uz speciāli kodinātas klišejas kartogrāfijas kabīnē. Lai velti nezaudētu laiku, Rohans izsauca kartogrāfu tehniķi Eretu un, stāvēdams zem dušas, iztaujāja viņu uzreiz par visu, kas noticis uz kuģa. Erets bija viens no.tiem, kas iegūtajā fotogrammā meklēja «Kondoru». Šo tērauda drumsliņu smilšu okeānos centās atrast vienlaikus kādi trīsdesmit cilvēki. Bez planetolo- giem šim darbam bija mobilizēti kartogrāfi, radiolokatoru operatori un visi klāja piloti. Veselu diennakti viņi pārmaiņus skatīja cauri iegūtos fotouzņēmumus, atzīmējot ikkatra aizdomīga planētas punkta koordinātes. Taču ziņa, ko Rohanam bija pavēstījis komandieris, izrādījās nepatiesa. Par kuģi ticis noturēts neparasti augsts klinšu stabs, jotas
   meln regulārai raķetes ēnai apbrīnojami līdzīgu ēnu. Un tā par «Kondora» likteni joprojām nekas nebija zināms. Rohans gribēja steigties pie komandiera ar ziņojumu, bet tas jau bija devies pie miera. Tāpēc Rohans aizgāja uz savu kabīni. Par spīti nogurumam viņš ilgi nevarēja aizmigt.
   Bet otrā rītā astrogators ar planetologu vadītāja Balmina starpniecību lika visu savākto materiālu nogādāt uz galveno laboratoriju. Pulksten desmitos no rīta Rohans sajuta tādu izsalkumu — viņš vēl nebija pabrokastojis —, ka nobrauca otrajā stāvā radiolokatoru operatoru mazajā kopkajītē, un šeit, kad viņš, kājās stāvēdams, beidza dzert kafiju, to atrada Erets.
   —   Ko, rokā ir?! — Rohans izdvesa, ieraudzījis kartogrāfa satraukto seju.
   —   Nē. Bet esam atraduši kaut ko varenāku. Nāciet ātrāk — astrogators jūs sauc …
   Rohanam likās, ka lifta stiklotais cilindrs rāpjas augšā neticami lēni. Krēslainajā kabīnē valdīja klusums, bija dzirdama releju dūkšana, bet no padeves mehānisma slīdēja ārā aizvien jauni, no mitruma spoži uzņēmumi, taču neviens tiem nepievērsa uzmanību. Divi tehniķi izņēma no atveres sienā kaut ko līdzīgu epidiaskopam un izslēdza apgaismojumu tieši tai brīdī, kad Rohans atvēra durvis. Citu galvu vidū viņš paguva ieraudzīt sirmo astrogatora galvu. Nākošajā mirklī sudrabaini iezaigojās no griestiem nolaistais ekrāns. Dziļajā klusumā bija dzirdami tikai satraukti elpas vilcieni. Rohans pienāca, cik vien tuvu varēdams, pie lielās, gaišās plāksnes. Uzņēmums nebija visai izdevies, turklāt tikai melnbalts. Sīku, nekārtīgi izmētātu krāteru ieskāvumā iezīmējās kaila plakankalne, kas kādā vietā aprāvās ar tik taisnu līniju, it kā klintis tur būtu nošķēlis milzīgs nazis; tā bija krastmalas līnija, jo pārējo uzņēmuma daļu aizpildīja okeāna vien- dabīgais melnums. Netālu no šīs kraujas pletās izplūdušu formu mozaīka, ko divās vietās aizsedza mākoņu švīkas un to ēnas. Bet tik un tā vairs nebija šaubu, ka šī neparastā, detaļās miglainā formācija nav ģeoloģisks veidojums.
   —    Pilsēta… — satraukti nodomāja Rohans, taču nepateica to skaļi. Visi joprojām klusēja. Tehniķis pie epidiaskopa velti pūlējās padarīt attēlu asāku.,
   —   Vai traucējumi uztverot bija? — vispārējā klusumā atskanēja astrogatora mierīgā balss.
   —   Nē, — no tumsas atbildēja Balmins. — Uztveršana bija skaidra, bet tas ir viens no trešā pavadoņa pēdējiem uzņēmumiem. Astoņas minūtes pēc tā pārraidīšanas pavadonis pārstāja atbildēt uz signāliem. Jādomā, ka uzņēmums izdarīts caur objektīviem, ko paaugstināta temperatūra jau bija bojājusi.
   — Kamera atradās virs epicentra ne augstāk kā septiņdesmit kilometru, — piemetināja cita balss, kas, kā šķita Rohanam, piederēja vienam no visspējīgākajiem planeto- logiem — Maltem. — Bet, taisnību sakot, es augstumu būtu novērtējis uz piecdesmit pieciem līdz sešdesmit kilometriem … Lūdzu paskatieties… — Maltes siluets aizēnoja daju ekrāna. Pielicis pie attēla caurspīdīgu plastmasas šablonu ar tanī izgrieztiem aplīšiem, viņš pielaikoja to pēc kārtas vairākiem krāteriem uzņēmuma pretējā malā.
   — Tie ir manāmi lielāki nekā iepriekšējos uzņēmumos. Bet galu galā, — viņš piebilda, — tam nav īpašas nozīmes. Tā vai citādi.. .
   Malte nepabeidza, bet visi saprata, ko viņš bija gribējis pateikt: viņi drīz pārbaudīs fotoattēla precizitāti, jo izpētīs šo planētas apvidu. Kādu brīdi visi vēl lūkojās attēlā. Rohans vairs nebija tik pārliecināts, ka tajā redzama pilsēta vai, pareizāk, pilsētas drupas. Ka ģeometriski pareizais veidojums jau sen ir atstāts likteņa ziņā, liecināja viļņveidīgās kāpu ēnas, tievas kā svītriņas, kas no visām pusēm ieskāva komplicētos veidojumus, no kuriem daži bija gandrīz iegrimuši tuksneša smilšu plūdos. Bez tam šīs ģeometriski precīzās drupas divās nevienādās daļās dalīja melna līkloču līnija, kas kļuva jo platāka, jo dziļāk iesniedzās sauszemē, — seismiskā plaisa, kas bija pāršķēlusi uz pusēm dažas lielās «celtnes». Viena, neapšaubāmi sagāzusies, veidoja it kā tiltu, kura gals bija aizķēries aiz plaisas pretējās malas.
   — Lūdzu gaismu, — atskanēja astrogatora balss. Kad gaisma iedegās, viņš palūkojās sienas pulkstenī.
   —   Pēc divām stundām startējam.
   Atskanēja juceklīgas balsis; visenerģiskāk protestēja Galvenā Biologa ļaudis, kas izmēģinājuma urbumos bija jau sasnieguši iežus divsimt metru dziļumā. Horpahs atmeta ar roku, rādīdams, ka nekādas diskusijas nebūs.
   —    Visas mašīnas uz klāja! Iegūtos materiālus lūdzu fiksēt. Uzņēmumu izpēte un pārējās analīzes lai iet savu gaitu. Kur ir Rohans? Ā, jūs esat šeit. Labi. Vai jūs dzirdējāt, ko es teicu? Pēc divām stundām visiem jābūt starta posteņos.
   Izkrautās mašīnas steidzīgi, bet sistemātiski nogādāja atpakaļ kuģī. Uz Balmina vaimanām, kurš lūdza vēl piecpadsmit minūtes urbumu turpināšanai, Rohans nereaģēja.
   —    Jūs dzirdējāt, ko sacīja komandieris, — viņš atkārtoja pa labi un pa kreisi, steidzinādams montētājus, kas pie izraktajiem grāvjiem piebrauca lielus celtņus. Urbšanas iekārtas, provizoriskas režģu grīdas, degvielas tvertnes cita pēc citas pazuda kravas telpas lūkās; kad vairs tikai izrakņātā grunts liecināja par paveikto darbu, Rohans kopā ar Vestergardu, Galvenā Inženiera vietnieku, katram gadījumam vēl apstaigāja pamesto pētījumu vietu. Pēc tam cilvēki nozuda kuģī. Tikai tad spēka lauka malā sakustējās smiltis, pa radio izsauktie energoboti atgriezās ierindā un iebrauca kuģī, kas, ievilcis zem apšuvuma plāksnēm nobrauktuvi un pasažieru lifta vertikālo šahtu, brīdi stāvēja nekustīgi, tad vēja vienmuļo gaudoņu apslāpēja saspiestā gaisa metāliskā svilpšana sprauslās. Kuģa pakaļgals ietinās putekļu mākoņos, tajos iezaigojās zaļa blāzma, jaukdamās ar saules sarkano gaismu, un nerimstošu pērkonu dārdoņā, kas satricināja tuksnesi un daudzkārt atbalsojās klinšu sienās, kuģis lēnām pacēlās gaisā, lai, atstājis aiz sevis klintī izsvilinātu apli, pārstiklojušās kāpas un kondensējušās miglas lēverus, ar pieaugošu ātrumu pazustu mēļajās debesīs. Labu laiku pēc tam, kad bālganām tvaiku līnijām tik tikko iezīmētais ceļš izplēnēja atmosfērā, bet kailo klinti pamazām pārklāja ceļojošās smiltis, piepildīdamas tukšos rakumus, pie debesu rietumu pamales parādījās tumšs mākonis. Zemu slīdēdams, tas pletās plašumā. Izvirzījis virmojošu taustekli un ieskāvis ar to kuģa nolaišanās vietu, mākonis sastinga. Tā tas kādu laiku palika karājamies debesīs. Kad saule jau bija krietni pret rietumiem, no mākoņa uz tuksnesi sāka līt melns lietus.

Drupas

   «Neuzvaramais» nolaidās rūpīgi izraudzītā vietā, gandrīz sešus kilometrus uz ziemeļiem no tā saucamās «pilsētas» ārējās robežas. No vadības kabīnes tā bija gluži labi saskatāma. Iespaids, ka tās ir mākslīgi radītas konstrukcijas, bija pat spēcīgāks, nekā aplūkojot fotonovērotāja izdarītos uzņēmumus. Stūrainas, pie pamatnes parasti platākas nekā virsotnē, nevienāda augstuma, melni pelēkas, vietumis ar metālisku spīdumu — tās stiepās daudzus ķilometrus garā joslā, bet pat visspēcīgākais tālskatis nevarēja izšķirt detaļas; vienīgi šķita, ka vairums šo celtņu ir caurumotas kā siets.
   Šoreiz atdziestošo sprauslu metāliskā gār- dzoņa vēl nebija apklususi, kad kuģis no savām iekšām izstūma nobrauktuvi un celtņa karkasu un apjozās ar energobotu gredzenu, bet neko vairāk arī neuzsāka. Kādā vietā, kas atradās tieši iepretī «pilsētai» (stāvot uz zemes, tā nebija saskatāma aiz zemu pakalnu grēdas), spēka lauka iekšienē sakoncentrējās piecas apvidus mašīnas, kurām pievienojās gandrīz divreiz par tām lielāks, briesmīgai vabolei līdzīgs soļojošs antimatērijas izsta- rotājs ar zilganiem segspārniem.
   Operatīvās grupas komandieris bija Rohans. Viņš stāvēja, izslējies pirmās apvidus mašīnas atvērtajā tornitī, gaidīdams, kad pēc pavēles, ko pārraidīs no «Neuzvaramā» klāja, tiks atvērta eja caur spēka lauku. Divi in- foroboti divos tuvākajos pakalnos, norādot ceļu, izšāva nedziestošu zaļu raķešu virteni, un, sakārtojusies divās rindās, mazā kolona ar Rohana mašīnu vadībā devās uz priekšu.
   Dobji dūca mašīnu motori, no milzu balon- riepu apakšas uzšāvās smilšu strūklas; divsimt metru pirms vadošās apvidus mašīnas, neskarot zemi, virzījās izlūkrobots, kas atgādināja saplacinātu šķīvi ar trīsošiem taustekļiem. Gaisa strūklas šļācās no izlūkrobota apakšas, savandīja kāpu virsotnes, un šķita, ka, virzīdamies tām garām, robots aizdedzina tur neredzamu uguni. Saceltie putekļi ilgi ne- nosēdās gandrīz vai nekustīgajā gaisā un, kolonai braucot tālāk, iezīmēja tās ceļu ar sarkanīgu virmojošu vērpeti. Mašīnu mestās ēnas kļuva arvien garākas, tuvojās vakars. Kolona pabrauca garām tādam kā daļēji aizbērtam krāterim un pēc divdesmit minūtēm sasniedza drupas. Šeit ierinda pārkārtojās. Trīs mašīnas bez cilvēkiem izbrauca ārpus spēka lauka un iededza spilgti zilas ugunis par zīmi, ka tās izvejdojušas vietēju spēka lauku. Uz šo kustīgo aizsegu pārvietojās divas mašīnas ar cilvēkiem. Piecdesmit metrus aiz tām, soļodams uz savām divus stāvus augstajām, saliektajām kājām, virzījās milzīgais antimatērijas iz- starotājs. Pēkšņi pēc kāda smiltīm apbērta it kā saraustītu metāla trošu vai stiepļu mudžekļa pārvarēšanas nācās apstāties, jo viena no izstarotāja ekstremitātēm caur smiltīm bija iestrēgusi neredzamā plaisā. Divi arktani nolēca no komandiera mašīnas un atbrīvoja iestigušo milzeni. Tad kolona turpināja ceļu.
   Tas, ko viņi pirmāk bija nosaukuši par pilsētu, patiesībā nemaz neatgādināja Zemes apdzīvotās vietas. Nezin cik dziļi iegrimuši ceļojošajās kāpās, augšup slējās tumši masīvi ar sukām līdzīgu spurainu virsmu. Tie cilvēku acīm šķita līdz šim nekur neredzēti. Sie veidojumi, kuru apzīmēšanai nebija iespējams atrast vārdus, sniedzās vairāku stāvu augstumā. Tiem nebija ne logu, ne durvju, nebija pat sienu, daži izskatījās kā ļoti biezi, krokoti tīkli, kas neskaitāmos virzienos šķērsoja cits citu; ar sabiezinājumiem savienojumu vietās daži atgādināja komplicētas telpiskas arabeskas, kādas, savstarpēji krustojoties, varētu izveidot bišu šūnas vai sieti ar trīsstūrainām un piecstūrainām acīm. Ikvienā lielākā elementā un ikvienā redzamā plaknē varēja manīt regularitāti, kas nebija tik viendabīga kā kristālam, tomēr neapšaubāmi pastāvēja, atkārtodamās noteiktā ritmā, kaut gan daudzās vietās to izjauca bojājumi. Dažas konstrukcijas, kuru pamatā likās esam stūrainās formās aptēsti cieši saauguši zari (taču šie zari neauga patvaļīgi kā kokiem un krūmiem, tie sastādīja vai nu arkas daļu, vai arī pretējos virzienos saritinātas spirāles), spraucās laukā no smiltīm vertikāli, tomēr bija sastopami arī tādi, kas stāvēja ieslīpi kā paceļamā tilta puses. Vēji, kas pūta visbiežāk no ziemeļiem, uz visām horizontālajām plaknēm un lēzenākajām noka- rēm bija sadzinuši ceļojošās smiltis, tā ka iztālēm daži drupu fragmenti atgādināja pazemu, nošķeltu piramīdu. Taču tuvumā izrādījās, ka šķietami gludā virsma patiesībā ir zarainu, nosmaiļotu, vietām tik cieši savijušos stieņu un līstu sistēma, ka tās biezoknī noturējās pat smiltis. Rohanam likās, ka tās ir kubveida un piramidālas klinšu atliekas, kas apaugušas ar mirušiem un sakaltušiem augiem. Bet arī šis iespaids dažu solu attālumā izgaisa, jo tad cauri iznīcības haosam bija manāma dzīvajām formām sveša regularitāte. Drupas nebija monolītas — tajās varēja ielūkoties pa metāla biezokņa spraugām, bet nebija arī tukšas, jo šis biezoknis piepildīja tās caur un cauri. Visur bija jaušama iznīcība. Rohans atcerējās izstarotāju, bet te lietot spēku nebija nekādas jēgas, jo trūka norobežotas telpas, kurā tas ļautu ielauzties. Viesulis starp augstajiem torņiem dzenāja kodīgu putekļu mākoņus. Melnējošo spraugu regulārās mozaīkas pildīja smiltis, kas visu laiku straumēm plūda lejup, izveidojot pie to pamatnēm kaut ko līdzīgu stāviem miniatūru lavīnu konusiem. Birstošo smilšu nemitīgā zuzoņa pavadīja viņus visā šai pastaigā. Rotējošas antenas, soļojošo geigeru svārstošies stobri, ultraskaņas mikrofoni un radiācijas indikatori klusēja. Bija dzirdama tikai smilšu čirkstoņa zem riteņiem, motoru iekaukšanās, kad, palielinot ātrumu un mainot virzienu, tika pārkārtota ierinda. Kolona te pazuda kolosu dziļajā, dzestrajā ēnā, te atkal iznira uz ugunīgi sarkanīgajām smiltīm.
   Beidzot viņi sasniedza tektonisko plaisu. Tā bija simt metru plata un likās bezdibe- nīga; katrā ziņā tā bija ļoti dziļa, jo smilšu kaskādes, ko vēja brāzmas ik brīdi noslaucīja no kraujām, to nebija piepildījušas. Viņi apstājās, un Rohans aizsūtīja uz pretējo malu
   lidojošu izlūkrobotu. Viņš vēroja uz ekrāna to, ko ar saviem televīzijas objektīviem saskatīja robots, bet ainava bija tāda pati, kādu viņi jau pazina. Izlūku pēc stundas atsauca atpakaļ, un, kad tas pievienojās grupai, Rohans, apspriedies ar Balminu un fiziķi Gra- levu, kuri sēdēja viņa mašīnā, nolēma sīkāk aplūkot daļu drupu.
   Vispirms viņi pamēģināja ar ultraskaņas zondēm noteikt smilšu slāņa biezumu mirušās «pilsētas ielās». Šis darbs nebija no vieglajiem. Atsevišķu zondējumu dati stipri atšķīrās cits no cita, droši vien tāpēc, ka pamatiezī zemestrīces laikā, rodoties lielajai plaisai, bija notikusi iekšēja dekristalizā- cija. Radās iespaids, ka šo milzīgo, muldai līdzīgo ieplaku piepilda septiņus līdz divpadsmit metrus biezs smilšu slānis.
   Viņi devās uz austrumiem, uz okeāna pusi un pēc vienpadsmit kilometriem līkumota ceļa starp melnajām drupām, kas kļuva arvien zemākas un arvien vājāk iezīmējās smiltīs, ilīdz pazuda pavisam, sasniedza kailas klintis. Viņi apstājās tik augstas kraujas malā, ka šalkoņa, kas radās, viļņiem sašķīs- tot pret kraujas pamatni, bija tikko dzirdama. Kailu, smiltīm klātu, nedabiski gludu klinšu josla iezīmēja kraujas līniju, ziemeļos pāraugot kalnu virsotnēs, kas sastingušiem lēcieniem gāzās okeāna spogulī.
   Viņiem aiz muguras palika «pilsēta», kas tagad bija redzama kā rudā miglā iegrimusi regulāras kontūras melna līnija. Rohans uzņēma sakarus ar «Neuzvaramo», noraidīja astrogatoram iegūto informāciju, kas faktiski līdzinājās nullei, un kolona, joprojām ievērojot visus drošības noteikumus, griezās atpakaļ uz drupām.
   Pa ceļam atgadījās neliela ķibele. Kreisais malējais energobots, laikam sīkas kursa kļūdas dēļ, pārmērīgi paplašināja spēka lauka robežas, tā ka pēdējais skāra viņiem pāri pārkārušās, smailās, šūnainās celtnes malu. Antimatērijas izstarotājs, kurš bija saistīts ar spēka lauka jaudas patēriņa indikatoriem un kuru, rēķinoties ar iespējamu uzbrukumu, kāds bija iestādinājis automātiskam triecienam, pēkšņo jaudas patēriņa pieaugumu interpretēja kā acīmredzamu pazīmi, kas liecina, ka kāds mēģina ielauzties spēka laukā, un izšāva uz nevainīgo drupu kaudzi. Sašķiebušās «celtnes» visa augšējā sekcija Zemes debesskrāpja lielumā zaudēja savu netīri melno nokrāsu; sakarsusi līdz baltkvēlei, tā žilbinoši uzliesmoja, lai nākamajā sekundes daļā izirtu un pārvērstos verdoša metāla gāzmā. Neviena metāla druska nenokrita uz braucējiem, jo liesmojošās šķembas noslīdēja pa spēka lauka neredzamā kupola virsmu. Vēl nesasniegušas zemi, tās iztvaikoja termiskā trieciena karstumā. Taču anihilācija izraisīja strauju radiācijas pieaugumu, gei- geri automātiski ieslēdza trauksmes signālu, un Rohans, lādēdamies un solīdams sadot pa kaklu tam, kas bija tik nemākulīgi ieprogrammējis aparatūru, zaudēja krietni daudz
   laika, atsaukdams trauksmi un atbildēdams «Neuzvaramajam», kas bija pamanījis uzliesmojumu un nekavējoties pieprasīja paskaidrojumu par tā cēloni.
   —   Pagaidām mēs zinām tikai tik daudz, ka tas ir metāls. Visticamāk tērauds ar volframa un niķeļa piejaukumu, — sacīja Bal- mins, kas, pārmērīgi neuztraukdamies par radušos jezgu, izmantoja iespēju un izdarīja degošo krāsmatu liesmu spektroskopisku analīzi.
   —   Vai jūs varat noteikt vecumu? — Rohans ievaicājās, no rokām un sejas noslaucīdams sīkās smiltis. Viņiem aiz muguras palika neskartā, svelmē sačervelējusies drupu daļa, kas tagad kā aizlauzts spārns nokarājās pāri ceļam, kur viņi tikko bija braukuši.
   —   Nē. Varu pateikt vienīgi, ka tās ir vecas. Velnišķīgi vecas, — viņš atkārtoja.
   —   Mums tās jāizpētī sīkāk… Un es neprasīšu vecajam atļauju, — Rohans piebilda v ar negaidītu apņēmību.
   Viņi apstājās pie komplicēta objekta, ko veidoja vairāki koncentriski savienoti atzarojumi. Spēka laukā pavērās eja, kuru iezīmēja divas raķetes. Tuvumā šķita, ka te valda haoss. Celtnes fasādi veidoja ar stiepļu «sukām» klātas trīsstūrainas plāksnes, no iekšpuses tās balstīja stieņu pinumi zaru resnumā; tuvāk ārpusei varēja manīt zināmu kārtību, bet dziļāk, kur viņi mēģināja ielūkoties ar spēcīgiem starmešiem, stieņu mežs sazarojās, sadalījās un atkal saplūda vienkop, veidojot lielus mezglus, un tas viss atgādināja gigantisku, no miljoniem samudžinātu kabeļu veidotu stiepļu režģi. Viņi meklēja tur elektriskās strāvas, polarizācijas pēdas, relikto magnētismu, beidzot radioaktivitāti, — taču viss velti.
   Zaļās raķetes, kas iezīmēja ieeju' spēka laukā, nemierīgi mirgoja. Kauca vējš, gaisa strāvas, laužoties tērauda biezoknī, sātaniski gaudoja.
   —   Ko gan var nozīmēt šie negantie džungļi!
   Rohans slaucīja no sejas putekļus, kas lipa pie nosvīdušās ādas. Viņi abi ar Balminu stāvēja uz lidojošā izlūka zemām margām apjoztās muguras; izlūks kopā ar viņiem lidinājās pārdesmit metru augstumā virs «ielas» vai, pareizāk, virs trīsstūrainā laukuma starp divu līdzās stāvošu celtņu drupām. Tālu lejā atradās viņu mašīnas, un mazi cilvēciņi, līdzīgi figūriņām no rotaļlietu kārbas, galvas atgāzuši, vēroja viņus.
   Izlūks lidoja. Tagad viņi atradās virs melnām, asām metāla smailēm klāta līdzenuma; vietām to sedza šīs trīsstūrainās plāksnes, kuras tomēr neatradās vienā plaknē; atliekušās uz augšu vai uz sāniem, tās ļāva ieskatīties dziļuma tumsā. Samudžinātu barjeru, stieņu, šūnveida ieplaku mudžeklis bija tik blīvs, ka tur neiekļuva saules gaisma, un arī starmešu raidītie stari bezspēcīgi iestiga tajā.
   —   Kā jūs domājat, Balmin, kas tas varētu būt? — Rohans atkārtoja. Viņš bija nikns. Nemitīgi slaucītā piere kļuva sarkana, jida sāpēja, acis sūrstēja, pēc dažām minū- lem viņam bija jāpārraida kārtējais ziņojums «Neuzvaramajam», bet viņš nespēja pat sameklēt vārdus, lai izteiktu to, ko skatīja acis.
   —       Neesmu gaišreģis, — atbildēja zinātnieks. — Neesmu pat arheologs. Bet, starp citu, es domāju, ka arī arheologs neko jums nepateiktu. Man liekas … — Viņš aprāvās.
   —   Runājiet taču!
   —       Pēc apdzīvojamas konstrukcijas tā kā neizskatītos. Pēc kādu būtņu mājokļu drupām, jūs saprotat? Ja to vispār var ar kaut ko salīdzināt, tad laikam gan ar mašīnu …
   —       Ar mašīnu? Bet ar kādu? Ar informācijas vākšanas mašīnu? Varbūt tas bijis kāds elektronsmadzeņu paveids? …
   —       Jūs droši vien pats tam neticat… — atteica flegmātiskais planetologs.
   Robots novirzījās sānis, joprojām gandrīz skardams stieņus, kas haotiski rēgojās izlocīto plākšņu starpās.
   —       Nē. Te nav nekādu elektrisku tinumu. Kur tad jūs te saskatāt nodalījumus, izolatorus, ekranējumus?
   —       Varbūt tie nebija ugunsdroši. Tos varēja iznīcināt uguns. Galu galā tās ir drupas, — nepārliecināti atbildēja Rohans.
   —   Varbūt, — Balmins negaidīti piekrita.
   —   Nu tad ko lai es saku astrogatoram?
   —       Vislabāk pārraidiet viņam tieši visu šo būšanu pa televīziju.
   —   Tā nav bijusi pilsēta…— Rohans pēkšņi sacīja, it kā domās rezumēdams visu redzēto.
   —   Jādomā, ka ne, — planetologs piebalsoja. — Katrā ziņā ne tāda, kādu mēs varam iedomāties. Te nav dzīvojušas ne cilvēkveidīgas, nedz arī tām kaut cik līdzīgas būtnes. Bet okeāniskās formas ir gluži tuvas Zemes organismiem. Tātad būtu loģiski atrast arī uz sauszemes formas, kas būtu vienādas ar mūsējām.,
   —   Jā. Man tas visu laiku neiziet no prāta. Neviens no biologiem negrib par to runāt. Un ko domājat jūs?
   —   Viņi negrib par to runāt, jo tas šķiet neticami: izskatās tā, it kā kāds spēks nebūtu ļāvis izplatīties dzīvībai uz sauszemes … It kā būtu laupījis tai iespēju iznākt no ūdens …
   —   Tāds faktors varēja iedarboties vienu reizi, piemēram, ja ļoti tuvu būtu eksplodējusi Pārnova. Jūs taču zināt, ka Līras dzeta pirms vairākiem miljoniem gadu bijusi Nova. Varbūt cietais starojums iznīcinājis dzīvību uz kontinentiem, bet okeānu dzelmēs organismi varējuši paglābties …
   —   Ja starojums būtu bijis tāds, kā jūs sakāt, tad vēl tagad varētu atrast tā pēdas. Taču grunts aktivitāte, ņemot vērā šo Galaktikas apvidu, ir ārkārtīgi zema. Un bez tam miljonu gadu laikā evolūcija būtu atkal pavirzījusies uz priekšu, protams, nebūtu bijis nekādu mugurkaulnieku, bet vienīgi primitīvas piekrastes formas. Vai jūs ievērojāt, ka krastā absolūti nav dzīvības?
   —   Ievēroju. Vai tam patiešām ir tik liela
   nozīme?
   —   Izšķiroša. Dzīvība likumsakarīgi rodas vispirms piekrastes nišā, tikai vēlāk tā nokāpj okeāna dzelmē. Šeit nevarēja būt citādi. Kāds spēks to ir atstūmis. Un, domāju, neļauj tai izkāpt sauszemē līdz pat šai dienai.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka zivis baidās no zondēm. Uz planētām, kuras es pazīstu, nekādi dzīvnieki no aparātiem nebijās. Tie nekad nebīstas no tā, ko nav redzējuši.
   —   Jūs gribat teikt, ka zivis jau redzējušas zondes?
   —    Nezinu, vai redzējušas. Bet kam tad viņām ir magnētiskais maņu orgāns?
   —   Tā nu gan ir velnišķīga padarīšana! — Rohans norūca. Pārliecies pāri margām, viņš raudzījās saplosītajās metāla vītnēs. Līki, melni stieņu gali trīcēja robota izpūstajā gaisa stabā, Balmins ar knaiblēm citu pēc citas noknieba stieples, kuras rēgojās no tunelim līdzīgas alas.
   —   Es jums kaut ko pateikšu, — viņš sacīja. — Te nav bijusi pat pārāk augsta temperatūra, nav bijusi nekad, jo citādi metāls būtu sakusis. Tātad jūsu ugunsgrēka hipotēze atkrīt…
   —   Te jau sabrūk jebkura hipotēze, — Rohans norūca. — Bez tam es nesaprotu, kāds sakars ir šim nešķīstajam biezoknim ar «Kondora» bojā eju. Sis mudžeklis taču ir absolūti nedzīvs.
   —   Kādreiz tas varēja arī tāds nebūt.
   —    Pirms tūkstoš gadiem, piekrītu, bet ne pirms dažiem gadiem. Te mums nav vairs ko meklēt. Laižamies lejā.
   Viņi nebilda vairs ne vārda, līdz mašīna piezemējās iepretī ekspedīcijas zaļajām, sig- nālzīmēm. Rohans lika tehniķiem iedarbināt televīzijas kameras un ziņot par situāciju «Neuzvaramajam».
   Pats viņš kopā ar zinātniekiem ieslēdzās galvenā transportiera kabīnē. Izvēdinājuši miniatūro telpu ar skābekli, viņi sāka ēst sviestmaizes, piedzerot kafiju no termosiem. Virs viņu galvām dega cauruļveida gaismas ķermenis. Rohanam patika tā baltais spīdums. Viņam jau bija kļuvusi pretīga planētas sarkanīgā diena. Balmins spļaudījās, jo smiltis, kas nodevīgi bija iekļuvušas maskas iemutī, tagad ēdot čirkstēja zobos.
   —   Tas man kaut ko atgādina… — negaidīti ierunājās Gralevs, aizskrūvēdams termosa vāku. Viņa melnie, biezie mati laistījās luminiscentās spuldzes gaismā.
   —   Es jums pastāstītu, tikai ar noteikumu, ka neuzņemsiet to pārāk nopietni.
   —   Ja tas tev kaut ko atgādina, tad arī jau ir diezgan, — atbildēja Rohans pilnu muti. — Stāsti, ko tas tev atgādina.
   —   Tā tieši neko. Bet esmu dzirdējis stāstu… patiesībā tādu kā pasaku. Par līriešiem…
   —   Tā nav pasaka. Tie patiešām eksistēja. Par tiem ir vesela monogrāfija, ko sarakstījis Ahramjans, — piezīmēja Rohans. Gralevam aiz muguras pultī sāka mirgot uguntiņa, zīme, ka nodibināti tieši sakari ar «Neuzvaramo».
   —   Jā. Paine domāja, ka dažiem izdevies izglābties. Es gan esmu gandrīz pārliecināts, ka tas nav tiesa. Viņi visi gāja bojā, eksplodējot Novai.
   —Tas ir sešpadsmit gaismas gadu attālumā no šejienes, — Gralevs teica. — Es nepazīstu šo Ahramjana grāmatu. Bet esmu dzirdējis, neatceros vairs, kur, stāstu par to, kā līrieši mēģinājuši glābties. Viņi acīmredzot esot diezgan labi pārzinājuši astro- grāfiju un esot sūtījuši kuģus uz visām tuvējo zvaigžņu planētām.
   —   Un tālāk?
   —   Tas patiesība arī ir viss. Sešpadsmit gaismas gadi nav pārāk liels attālums. Varbūt kāds viņu kuģis nolaidies šeit? …
   —   Vai tu domā, ka viņi ir šeit? Tas ir, viņu pēcnācēji?
   —   Nezinu. Es vienkārši saistu ar viņiem šīs drupas. Viņi būtu varējuši visu šo te uzcelt…
   —   Interesanti, kā viņi izskatījušies? — jautāja Rohans. — Vai viņi bijuši cilvēkveidīgi?
   —     Ahramjans uzskata, ka jā, — atteica .Balmins. — Bet tā ir tikai hipotēze. No viņiem palicis pāri mazāk nekā no australopi- teka.
   —   Dīvaini .
   —   Nepavisam nav dīvaini. Viņu planēta vairākus tūkstošus gadu bijusi iegremdēta Novas hromosfērā. Lāgiem temperatūra uz tās virsmas pārsniegusi desmittūkstoš grādu Pat planētas mantijas pamatieži pārcietuši pilnīgu metamorfozi. No okeāniem nav pa licis ne miņas, un visa planēta ir izburbusi kā kauls ugunī. Padomājiet vien, kāds sim tiņš gadsimtu Novas ugunsgrēkā!
   —   Līrieši, šeit? Bet kālab lai viņi slēptos? Un kur?
   —   Varbūt visi gājuši bojā? Bet galu galā neprasiet no manis pārāk daudz. Es vien kārši pateicu to, kas man ienāca prātā.
   Iestājās klusums. Vadības pultī iedegās trauksmes signāls. Rohans uzrausās kājās uzlika austiņas.
   — Te Rohans … Kas? Tas esat jūs? Jā Jā! Klausos … Labi, mēs atgriežamies neka vējoties! — un viņš pagrieza pret klātesoša jiem nobālušo seju.
   —   Otrā grupa atradusi «Kondoru».. trīssimt kilometru no šejienes.

"Kondors"

   Iztālēm raķete izskatījās kā sašķiebies tornis. Šo iespaidu pastiprināja smilšu kāpu nevienmērīgais izkārtojums ap to: rietumu valnis valdošā vēju virziena dēļ bija stipri augstāks nekā austrumu. Vairāki traktori raķetes tuvumā bija gandrīz pilnīgi aizbērti, pat nekustīgais enerģijas izstarotājs ar paceltu vāku bija iestidzis smilšu uzkalnā līdz puskorpusam. Taču kuģa priekšgalā bija redzamas sprauslu atveres, jo tas atradās no vēja aizsargātā ieplakā. Tādēļ, lai dabūtu rokā priekšmetus, ka's bija izmētāti visapkārt brauktuvei, vajadzēja tikai noraust plāno smilšu kārtu.
   «Neuzvaramā» ļaudis apstājās smilšu krātera malā. Mašīnas, kas tos bija atvedušas, plašā lokā jau apjoza visu teritoriju; emitoru raidītie enerģijas kūļi savienojās, izveidojot spēka lauku. Transportierus un inforobotus viņi bija atstājuši vairāku desmit metru at- talumā no smilšu apļa, kas ieskāva «Kondora» pamatni, un lūkojās Jejup no kāpas virsotnes.
   Kuģa brauktuvi no grunts atdalīja piecus metrus plata sprauga, un likās, it kā kāds būtu to apturējis pusnolaistu. Tomēr lielā pasažieru lifta karkass stāvēja stabili, un tukšas kabīnes atvērtās durvis likās aicinām iekšā. Liftam līdzās smiltīs bija redzami daži skābekļa baloni, kuru alumīnija sieniņas mirdzēja, it kā tie būtu pamesti tikai pirms dažām minūtēm. Mazliet tālāk no kāpas slējās laukā kāds zils priekšmets — izrādījās, ka tā bija plastmasas tvertne. Vispār kuģa pakājē haotiski mētājās milzums priekšmetu: konservu kārbas — pilnas un iztukšotas, teodolīti, fotoaparāti, tālskati, statīvi un katliņi — daži veseli, citi bojāti.
   «Izskatās tieši tā, it kā kāds tos blāķien būtu metis ārā no raķetes», Rohans nodo māja un, atgāzis galvu, palūkojās turp, kur kā melna ala rēgojās pasažieru ieeja: tās lūka nebija pievērta.
   De Vrīsa mazā izlūku vienība pavisam nejauši bija uzdūrusies mirušajam kuģim De Vrīss nemēģināja iekļūt tajā, bet tūlīt nosūtīja ziņojumu bāzei. Rohana grupai bija jāizpēta «Neuzvaramā» līdzinieka noslēpums. Tehniķi jau skrēja tieši no savām mašīnām, nesdami instrumentu kastes.
   Pamanījis tādu kā cini, ko klāja plāna smilšu kārta, Rohans, domādams, ka tas ir mazs globuss, iespēra ar kāju. Arvien vēl ne-ļ apjauzdams, kas tas ir, viņš pacēla no zemes šo bāli dzelteno lodi un ar pūlēm apvaldīja kliedzienu: visi pagriezās pret viņu. Viņš turēja roikās cilvēka galvaskausu.
   Pēc tam viņi atrada citus kaulus un atliekas, kā arī vienu veselu skeletu kombinezonā. Starp tā atkritušo apakšžokli un augšzobiem vēl atradās skābekļa aparāta iemutis, bet manometra šautriņa bija apstājusies pie 46 atmosfērām. Nometies ceļos, Jargs atgrieza balona ventili, un gāze, stiepti sīcot, izplūda. Absolūti sausajā tuksneša gaisā rūsa nebija skārusi nevienu tērauda reduktora detaļu, unļ skrūves griezās pavisam viegli.
   Lifta mehānismu varēja iedarbināt no režģa platformas, bet acīmredzot tīklā nebija
   strāvas, jo, lai cik viņi arī spaidīja pogas, viss bija velti. Uzrāpties četrdesmit metrus augstajā lifta fermā nemaz nebija tik vienkārši, un Rohans pārdomāja, vai nebūtu labāk uzsūtīt augšā dažus cilvēkus lidojošā šķīvī, taču pa tam divi tehniķi, sasējušies ar virvi, jau sāka rāpties augšā pa ārējo siju. Pārējie klusēdami vēroja viņus.
   «Kondors», tādas pašas klases zvaigžņu kuģis kā «Neuzvaramais», tikai dažus gadus agrāk bija atstājis kuģu būvētavu, un to siluetus nebija iespējams atšķirt. Ļaudis klusēja. Kaut gan par to neviens nerunāja, viņi droši vien labāk vēlētos savā priekšā redzēt negadījumā — kaut vai reaktora eksplozijā — sadragātu kuģa vraku. Tas, ka «Kondors» atradās šeit, ierakts tuksneša smiltīs, nevarīgi sašķiebies uz sāniem, it kā grunts būtu ielie- kusies zem pakajgala balstu spiediena, ka visapkārt tam haotiski mētājās dažādas lietas un cilvēku kauli un ka vienlaikus tas izskatījās šķietami neskarts, apstulbināja visus. Tehniķi, kuri rāpās augšā, jau bija sasnieguši pasažieru lūku, bez pūlēm atvēra to un nozuda vērotāju acīm. Viņi neparādījās tik ilgi, ka Rohans pat sāka uztraukties, bet tad negaidīti lifts iedrebējās, pacēlās vienu metru augstāk un pēc tam nosēdās atpakaļ smiltīs. Tai pašā mirklī atvērtajā ieejā parādījās viena tehniķa siluets; tas māja ar roku, rādot, ka var braukt.
   Rohans, Balmins, biologs Hagerups un viens no tehniķiem, Kraliks, četratā uzbrauca augšā, Pēc veca ieraduma Rohans palūkojās gar lifta režģiem slīdošā kuģa korpusa varenajā liekumā un pirmo, taču ne pēdējo reizi šai dienā apstulba. Bruņu apvalka titāna un mo- libdena sakausējuma plātnes no vienas vietas bija sadurstītas vai izurbinātas ar kādu drausmīgi cietu rīku; šīs pēdas nebija pārāk dzijas, bet tik biežas, ka līdzīgi baku rētām klāja visu kuģa ārējo apvalku. Rohans parāva Baļminu aiz pleca, bet arī tas jau bija pamanījis šīs dīvainības. Abi centās pēc iespējas labāk saskatīt dobumiņus. Tie visi bija sīki, it kā izdobti ar kalta galu, taču Rohans zināja, ka nav tāda kalta, kas spētu iecirsties cietajā segumā. Tā varēja iedarboties vienīgi ķīmisks kodinātājs. Tomēr neko daudz viņš neuzzināja, jo īsais brauciens liftā bija galā un vajadzēja doties barokamerā.
   Kuģa iekšiene bija apgaismota: tehniķi jau bija paspējuši ieslēgt avārijas ģeneratoru, ko darbināja saspiests gaiss. Neparasti smalkas smiltis biezākā kārtā bija sakrājušās tikai augstā sliekšņa tuvumā. Vējš bija tās sapūtis šeit pa puspievērto lūku. Gaiteņos smilšu nebija nemaz. Trešā stāva telpas atklājās atnācēju skatieniem tīras, spodras, spilgti apgaismotas, šur tur mētājās kāds pamests priekšmets — skābekļa maska, plastmasas šķīvis, grāmata, kombinezona daļa, — bet tā tas bija tikai trešajā stāvā. Zemāk, kartogrāfiskajās un zvaigžņu kabīnēs, kopkajītēs, komandas kabīnēs, radiolokatoru telpās, jaudas galvenajā sadalītājā, gaiteņos un satiksmes ejās valdīja neizskaidrojams haoss.
   Vēl drausmīgāku ainu viņi ieraudzīja vadības kabīnē. Tur ekrānos vai mēraparātos nebija nevienas veselas rūts. Bez tam, tā kā visu aparātu stikli bija izgatavoti no masas, kas nedod lauskas, apbrīnojami spēcīgi triecieni bija tos pārvērtuši sidrabainā pulverī, kas klāja pultis, krēslus, pat vadus un kontaktus. Blakus esošajā bibliotēkā, it kā izsviestas no kāda maisa, mētājās daļēji atritinātas un lielos, spožos kamolos samudžinātas mikrofil- mas, saplēstas grāmatas, salauzti cirkuļi, logaritmu lineāli, spektrālās un analītiskās lentes līdzās kaudzēs sasviestiem lielajiem Kamerona zvaigžņu katalogiem, par kuriem kāds bija īpaši ņirgājies, aizrautīgi, taču apbrīnojami cītīgi izplēsdams saujām to biezās, cietās plastmasas lapas. Klubā un projekciju zālē tam līdzās ejas bija aizbarikadētas ar saņurcītu drēbju un no atzveltnes krēslu apsi- tuma norautas ādas blāķiem. Vārdu sakot, pēc bocmaņa Ternera izteiciena, tur izskatījās tā, it kā raķetei būtu uzbrucis satrakotu paviānu bars. Ļaudis, kas, redzēdami šos postījumus, bija gluži kā valodu zaudējuši, klīda no viena klāja uz citu. Mazajā navigācijas kabīnē pie sienas gulēja kamoliņā saritinājies izkaltis miris cilvēks, kas bija tērpts audekla biksēs un notraipītā kreklā. Tagad to klāja brezents, ko tam bija uzmetis kāds tehniķis, kurš bija tur iegājis pirmais. īsteni tā bija mūmija ar kauliem piekaltušu nobrūnējušu ādu.
   Rohans atstāja «Kondoru» viens no pēdējiem. Reiba galva, mocīja nelabums, kuru viņš ar visu gribas spēku centās nomākt. Viņam šķita, ka ir pamodies no šausmīga, neticama sapņa. Taču cilvēku sejas visapkārt pārliecināja viņu, ka redzētais ir īstenība. Tika noraidītas īsas radiogrammas «Neuzvaramajam». Daļa komandas palika pie pamestā ļļ «Kondora», lai tur šo to sakārtotu. Tomēr pirms tam Rohans bija licis rūpīgi nofotogra- ; fēt visas kuģa telpas un sastādīt precīzu tur konstatētā stāvokļa aprakstu.
   Viņi atgriezās ar Balminu un Gārbu, vienu no biofiziķiem; transportiera vadītājs bija Jargs. Viņa platā, allaž smaidošā seja šķita sakritusi un satumsusi. Daudztonnīgā mašīna 1 kustējās rāvieniem, tās gaita nepavisam ne-, atgādināja parasto, vienmērīgo pieredzējušā] vadītāja braukšanu: transportieris līkumoja; starp kāpām, mezdams sāņus milzīgas smilšu ļ strūklas. Pa priekšu brauca energobots bez apkalpes, nodrošinādams viņiem spēka lauka aizsegu. Visi klusēja; katrs domāja savu domu. Rohans gandrīz vai baidījās no tikšanās ar astrogatoru, jo nezināja, ko īsti viņam teikt. Vienu no bezjēdzībā un ārprātā visšausmīgākajiem atklājumiem Rohans pa- turēja pie sevis. Astotā.stāva vannas istabā viņš bija atradis ziepju gabalus ar skaidrām cilvēka zobu pēdām. Bet tur taču nevarēja būt bads, noliktavas bija pilnas ar neskartiem pārtikas krājumiem, pat piens saldētavās bija lieliski saglabājies.
   Pusceļā viņi uztvēra radiosignālus, ko raidīja kāda maza pašgājēja mašīna. Atstādama
   aiz sevis putekļu sienu, tā drāzās viņiem pretī. Viņi samazināja ātrumu, un otrā mašīna apstājās. Tajā sēdēja divi cilvēki: jau padzīvojušais tehniķis Magdovs un neirofiziologs Sakss. Rohans izslēdza spēka lauku, un viņi varēja sarunāties tieši. Jau pēc viņa aizbraukšanas «Kondora» hibernatorā esot atrasts iesaldēts cilvēks. Šo cilvēku varbūt vēl varētu atdzīvināt, tāpēc Sakss veda no «Neuzvaramā» visu nepieciešamo aparatūru. Rohans nolēma braukt Saksam līdz, motivēdams šo lēmumu ar to, ka zinātnieka mašīnai nebija spēka lauka aizsega. Patiesībā viņš tomēr bija apmierināts, ka saruna ar Horpahu tiks atlikta. Mašīna apgriezās un, kuļot smiltis, viņi aizjoņoja atpakaļ.
   Ap «Kondoru» valdīja rosme. No smiltīm joprojām vilka ārā visdažādākos priekšmetus. Nostāk, zem baltiem palagiem, rindā gulēja līķi, to bija jau pāri par divdesmit. Brauktuve darbojās, pat «Kondora» stāvvietu reaktors jau deva strāvu. Pēc saceltā putekļu mākoņa viņus pamanīja jau iztālēm un atvēra eju cauri spēka laukam. Te bija arī ārsts, mazais doktors Nigrens, bet viņš negribēja viens pats sīkāk izmeklēt hibernatorā atrasto cilvēku. Rohans, izmantodams savas privilēģijas — jo šeit viņš bija komandiera vietā, — devās abiem ārstiem līdz uz kuģi; salauztās mēbeles, kas pirmīt bija aizsprostojušas ceļu uz Inbernatoru, tagad jau bija novāktas. Termometri rādīja mīnus septiņpadsmit grādu. Ārsti, pamanījuši to, zīmīgi palūkojās viens otrā, bet arī pats Rohans tik daudz sajēdza hiber- nācijā, lai saprastu, ka temperatūra tādai nāves formai, no kuras iespējama atgriešanās dzīvē, ir pārāk augsta, turpretī hipotermiskai jam miegam — pārāk zema. Bija maz ticams,* ka cilvēks hibernatorā ticis speciāli sagata-j vots, lai paliktu dzīvs attiecīgi radītos vides] apstākļos, drīzāk gan bija jādomā, ka viņš tur nokļuvis nejauši, tikpat neizprotamā un nejēdzīgā kārtā, kada bija raksturīga visam pārē-ļ jam uz «Kondora». Tiešām, kad viņi jau uzvilka termostatiskos skafandrus un, atgriezuši skrūvratus, atvēra smago lūkas vāku, tad ieraudzīja uz grīdas knūpus guļam vienā veļā tērptu cilvēku izplestām rokām.
   Rohans palīdzēja ārstiem pārnest ķermeni uz mazu polstētu galdu zem trim bezēnas] spuldzēm. Tas īsteni nebija operāciju galds,, bet kušete sīkām procedūrām, kādas reizēm nākas izdarīt hibernatorā. Rohans baidījās ieraudzīt šī cilvēka seju, jo viņš pazina daudzus no «Kondora» ļaudīm. Taču šis nebija pazīstams. Ja tā locekļi nebūtu tik ledaini auksti un stīvi, varētu likties, ka atrastais cilvēks guļ. Acu plaksti bija aizvērti, āda sausajā un hermētiskajā kabīnē pat nebija zaudē-j jusi dabisko krāsu, vienīgi tā bija bāla. Tačui zemādas audi bija pilni mikroskopisku ledus: kristāliņu. Abi ārsti, nebilzdami ne vārda, atkal sapratās ar skatieniem. Tad viņi sākaj sagatavot savus instrumentus. Rohans apsē-i dās uz kādas tukšas gultas. Rūpīgi uzklātas, tās bija izvietotas divās garās rindās; hiber-:
   natorā valdīja parastā absolūtā kārtība. Šad un tad iešķindējās instrumenti, ārsti sačukstējās, beidzot Sakss, aiziedams no galda, noteica:
   —   Neizdosies.
   —    Miris, — izdvesa Rohans, drīzāk izteikdams vienīgo iespējamo secinājumu, kas izrietēja no arsta vārdiem, nekā jautādams. Pa tam Nigrens bija piegājis pie klimatizatora pults. Pēc brīža gaisu savirmināja silta vēsma. Rohans bija piecēlies, lai ietu projām, kad pamanīja, ka Sakss atgriežas pie galda. Pacēlis no grīdas nelielu melnu somu, ārsts atvēra to, un Rohans ieraudzīja aparātu, par kuru jau daudzkārt bija dzirdējis, bet kurš viņa klātbūtnē'nekad nebija likts lietā. Sakss ļoti mierīgi, rūpīgi atritināja vadu kamolus; vadu galos bija plakani elektrodi. Pielicis sešus elektrodus pie mirušā galvas, viņš fiksēja tos ar elastīgu lenti. Tad pietupies izņēma no somas trīs pārus austiņu. Uzlicis sev austiņas un arvien vēl noliecies, viņš sāka grozīt futrālī palikušā aparāta kloķus. Ārsta seja ar aizvērtajām acīm saspringa. Pēkšņi viņš sarauca uzacis, noliecās vēl zemāk, pieturēja ar roku kloķi un tad strauji noņēma austiņas.
   —   Kolēģi Nigren, — Sakss ierunājās pavisam dīvainā balsī. Mazais doktors paņēma no viņa austiņas.
   —   Kas? … — aizturējis elpu, drebošām lūpām čukstēja Rohans. Aparātu sauca par «aizkapa fonendoskopu», vismaz kosmonautu žargonā. Ja cilvēks bija miris nesen vai arī
   ja organismā nebija sācies trūdēšanas process — kā tas zemās temperatūras dēļ bija šajā gadījumā, — ar šo aparātu varēja «izklausīt smadzenes» vai, pareizāk, uztvert to, kas pēdējos mirkļos bija nodarbinājis mirušā prātu.
   Aparāts raidīja elektriskos impulsus galvaskausa dziļumos; tie plūda pa vismazākās pretestības ceļu, tas ir, pa tām nervu šķiedrām, kas pirms agonijas funkcionāli bija savstarpēji saistītas. Rezultāti nekad nebija droši, taču klīda baumas, ka šādā veidā ne vienu reizi vien esot izdevies gūt ārkārtīgi svarīgu informāciju. Pašreizējā situācijā, kad tik daudz bija atkarīgs no tā, vai noslēpuma plīvurs, kas klāja «Kondora» traģēdiju, tiks atsegts, lietot «aizkapa fonendoskopu» bija nepieciešams. Rohans jau apjēdza, ka neirologs nemaz nebija cerējis atdzīvināt nosalušo cilvēku un patiesībā bija atbraucis tikai tādēļ, lai dzirdētu, ko viņam paziņos mirušā smadzenes. Rohans stāvēja nekustīgi, juzdams dīvainu sausumu mutē un smagus sirdspukstus, kad Sakss pasniedza viņam otru austiņu pāri. Ja šis žests nebūtu tik vienkāršs un dabisks, viņš neuzdrošinātos tās uzlikt, taču uzlika, redzēdams, cik mierīgi savām tumšajām acīm viņu uzlūko Sakss, kas bija nometies uz viena ceļa pie aparāta, vieglītēm grozīdams pastiprinātāja rokturi.
   Sākumā Rohans nedzirdēja nekā, izņemot vāju strāvas zuzēšanu, un patiesībā juta tā kā atvieglojumu, jo viņš negribēja neko dzirdēt. Pats to neapjauzdams, Rohans vēlējās, lai šī nepazīstamā cilvēka smadzenes būtu mēmas kā akmens. Sakss, pieceldamies no grīdas, sakārtoja viņam uz galvas austiņas. Tad Rohans cauri gaismai, kas krita uz kabīnes balto sienu, ieraudzīja ainavu — pelēka, it kā pelniem nobārstīta, miglaina, tā vīdēja nenosakāmā attālumā. Viņš neviļus pievēra plakstus, un tad nule skatītais kļuva gandrīz skaidrs. Likās, tas bija kāds kuģa gaitenis ar caurulēm pie griestiem; visā platumā gaiteni bija aizsprostojuši cilvēku ķermeņi. Šķita, ka tie kustas, bet patiesībā drebēja un viļņoja ainava.. Cilvēki bija puskaili, tērpti skrandās, bet viņu nedabiski balto ādu klāja tādi kā tumši punkti vai varbūt izsitumi. Iespējams, ka arī šī parādība bija tikai nejaušs blakus efekts, jo tādi paši melni komatiņi mudžēt mudžēja uz grīdas un sienām. Visa šī ainava kā neskaidra fotogrāfija, kas uzņemta caur biezu plūstoša ūdens slāni, ļodzījās, izstiepās, saraucās un viļņoja. Šausmu pārņemts, Rohans pēkšņi atvēra acis; ainava izbālēja un gandrīz vai izzuda, vienīgi tās ēna vēl aizsedza spuldžu spēcīgo gaismu. Bet Sakss atkal pieskārās aparāta" rokturiem, un Rohans saklausīja — it kā pats savā galvā — vāju čukstēšanu: «… ala… ama … lala … ala… ma … mamma …»
   Un vairāk nekā. Pastiprinātājā strāva pēkšņi ieņaudējās, iedūcās un piepildīja austiņas ar gaudoņu, kas atkārtojās kā nevaldāmas žagas, kā mežonīgi, ņirdzoši un briesmīgi smiekli. Bet tā bija tikai strāva, heterodīns bija sācis ģenerēt pārāk spēcīgas vibrācijas …
   Sakss saritināja vadus, iebāza tos somā, bet Nigrens, pacēlis palaga stūri, uzmeta to mirušajam, kura līdz šim aizvērtās lūpas varbūt siltuma ietekmē (hibernatorā jau bija gandrīz karsts — vismaz Rohanam pa muguru plūda sviedri) mazliet pavērās, radot ārkārtīga izbrīna izteiksmi tā sejā. Un tādas tās pazuda zem baltā līķauta.
   —        Runājiet jel kaut ko . .. Kāpēc jūs neko nesakāt?! — Rohans eksplodēja. Sakss savilka futrāļa siksnas, piecēlās un pienāca pie viņa.
   —   Lūdzu, savaldieties, navigator…
   Rohans piemiedza acis, sažņaudza dūres;
   viņa piepūle bija tikpat liela, cik veltīga. Kā parasti šādos brīžos, viņā modās niknums. To savaldīt bija visgrūtāk.
   —   Piedodiet… — viņš nomurmināja.
   — Tātad, ko tas īsti nozīmē?
   Sakss atpogāja plato skafandru, kas nokrita uz grīdas, un šķietamais diženums izzuda. Tas atkal bija kalsns, sadudzis cilvēks ar šaurām krūtīm, smalkām, nervozām rokām.
   —   Es nezinu vairāk kā jūs, — viņš sacīja.
   —   Un varbūt pat mazāk.
   Rohans neko nesaprata, bet pieķērās ārsta pēdējiem vārdiem.
   —   Kā …? Kāpēc mazāk?
   —        Tāpēc, ka es te neesmu bijis — neko neesmu redzējis, izņemot šo līķi. Jūs te bijāt jau no rīta. Vai redzētais jums neko neizsaka?
   —   Nē. Viņi — viņi kustējās. Vai viņi tad
   vēl bija dzīvi? Un kas bija tie . . . Šie planku miņi …
   —       Viņi nekustējās. Tas bija optisks mans Engrammas tiek fiksētas tāpat kā fotoattēli Reizēm vairākas ainas projicējas cita citai virsū, šai gadījumā tas tā nebija.
   —       Bet šie plankumiņi? Vai tie arī ir optisks māns?
   —        Nezinu. Viss var būt. Bet man liekus, ka ne. Ko jūs par to domājat, Nigren?
   Mazais ārsts jau bija novilcis skafandru.
   —       Nezinu, — viņš sacīja. — Varbūt las ;n i nebija artefakts. Uz griestiem to nebija, vai ne?
   —       Plankumiņu? Nē. Tikai uz viņiem … un uz grīdas. Un daži uz sienām . ..
   —        Ja tā būtu bijusi otra projekcija, tā, šķiet, klātu visu ainavu, — sacīja Nigrcns.
   —       Bet tas nav droši. Pārāk daudz nejaušību ir šādos fiksējumos …
   —       Bet balss? Šī… šī lalināšana? — izmisīgi taujāja Rohans.
   —       Viens vārds bija skaidrs: «mamma». Vai jūs to dzirdējāt?
   —       Jā. Bet tur bija vēl kaut kas. «Ala»… «lala» … — tas atkārtojās .. .
   —        Atkārtojās tāpēc, ka es izklausīju visu galvvidus garozu, — Sakss noņurdēja. — Tas ir, visu dzirdes atmiņas apvidu, — viņš paskaidroja Rohanam. — Tas bija tas neparastākais …
   —   Šie vārdi?
   — Nē. Nevis šie vārdi. Mirstošais var domāt par kaut ko; ja viņš domātu par māti, tas būtu pat pilnīgi normāli. Bet viņa dzirdes garoza ir tukša. Pilnīgi tukša, vai jūs sa| protat?
   —   Nē. Es neko nesaprotu. Kā tā — tukša?;
   —   Parasti galvvidus griezumu izpēte ne-! dod rezultātus* — Nigrens paskaidroja: — Tur ir pārāk daudz engrammu, pārāk daudz fiksētu vārdu. Tas ir tā, it kā jūs mēģinātu lasīt simt grāmatas reizē. Rezultātā rodas haoss. Bet šim, — viņš paskatījās uz iegareno ķermeni zem baltā audekla, — tur nebija nekā. Nekādu vārdu, izņemot šīs dažas zilbes.
   —   Jā. Es izklausīju apgabalu no sensorā runas centra līdz pat sulcus Rolandi, — teica Sakss. — Tāpēc arī šīs zilbes atkārtojās, tās bija pēdējās saglabājušās fonemātiskās struk-ļ tūras.
   —   Bet pārējās? Bet citas?
   — Tādu nav, — Sakss, it kā zaudēdams pa-; cietību, ar rāvienu pacēla smago aparātu, tā kā futrāļa ādas rokturis iečīkstējās. — Tādu vienkārši nav un viss. Lūdzu nejautājiet man,, kas ar tām noticis. Sis cilvēks bija zaudējis visu dzirdes atmiņu.
   —   Bet ainava?
   —   Tas ir kas cits. To viņš bija redzējis. Viņš varēja pat neapjaust, ko redz, bet fotoaparāts taču arī neko nesaprot un tomēr fiksē to, pret ko ir pavērsts. Bez tam es nezinu, vai viņš kaut ko saprata, vai ne.
   —   Jūs man palīdzēsiet, kolēģi?
   Abi ārsti, nesdami aparātus, izgāja ārā. Durvis aizvērās. Rohans palika viens. Un tad viņu pārņēma tāds izmisums, ka viņš piegāja pie galda, pacēla audeklu,r atmeta to un, atpogājis mirušā kreklu, kas jau bija atlaidies un kļuvis pilnīgi mīksts, uzmanīgi apskatīja tā krūtis. Viņš nodrebēja, pieskāries ķermenim, jo pat āda bija kļuvusi elastīga; audiem atkustot, muskuļi bija tapuši ļengani; vēl nesen nedabiski augšup paceltā galva tagad bija nevarīgi noslīgusi, it kā šis cilvēks patiešām gulētu.
   Rohans meklēja uz mirušā miesas mīklainas epidēmijas, saindēšanās vai kodienu pēdas, taču neatrada neko. Mirušā kreisās rokas divi pirksti atlaidās, paverot sīku brūcīti. Tās malas bija mazliet vaļā, brūcīte sāka asiņot. Sarkanas lāses krita uz galda baltā putuplasta seguma. Tas Rohanam bija par daudz. Pat neapklājis mirušo, viņš izskrēja no kabīnes un, grūstīdams pie tās durvīm sadrūzmējušos, metās uz galveno izeju, it kā kāds viņam dzītos pakaļ.
   Jargs apturēja viņu pie barokameras, palīdzēja uzlikt skābekļa aparātu, pat iemuti iesprauda viņam mutē.
   — Nekas nav zināms, navigator?
   — Nē, Jarg. Nekas. Nekas!
   Viņš nezināja, ar ko kopā brauca liftā lejup. Mašīnu motori kauca tukšgaitā. Vējš pastiprinājās, un smilšu viļņi brāzās pret grubuļaino un nelīdzeno kuģa korpusu. Rohans bija galīgi aizmirsis tā dīvainās rētas. Viņš piegāja pie kuģa pakaļgala un, mazliet pastiepies, ar pirkstu galiem pieskārās biezajam metālam. Bruņas bija kā klints, jā — tieši kā vecas, sadēdē- jušas klints virsma, kuru klāja cieti grubuļi. Viņš redzēja starp transportieriem inženiera Ganonga slaido augumu, bet pat nemēģināja jautāt, ko tas domā par šo fenomenu. Inženieris zināja tikpat daudz, cik viņš pats. Tas ir — neko. Neko.
   Viņš atgriezās kopā ar vairākiem cilvēkiem, sēdēdams vislielākā transportiera kabīnē. Kā no liela attāluma viņš dzirdēja to balsis. Bocmanis Terners runāja kaut ko par saindēšanos, bet citi metās viņam virsū.
   —   Saindēšanās? Ar ko? Visi filtri ir lieliskā stāvoklī! Rezervuāros skābekļa papilnam. Ūdens krājumi neskarti… pārtikas, cik uziet.. .
   —   Vai jūs redzējāt, kā izskatījās tas, kuru mēs atradām mazajā navigācijas kabīnē? — jautāja Blanks. — Es viņu reiz pazinu … Tagad gan neparko viņu nebūtu sazīmējis, bet viņam bija tāds gredzens…
   Neviens neatbildēja.
   Parradies bāzē, Rohans devās tieši pie Horpaha. Pēdējais, noskatījies televīzijas pārraidi un iepazinies ar agrāk atgriezušās grupas ziņojumiem, kā ari ar atvestajiem vairākiem simtiem fotouzņēmumu, jau orientējās situācijā. Rohans neviļus sajuta atvieglinājumu, ka viņam vairs nenāksies sniegt komandierim pārskatu par redzēto.
   Astrogators uzmanīgi paskatījās viņā, pieceldamies no galda, kur uz apvidus kartes gulēja fotogrāfiju kopijas. Lielajā navigācijas kabīnē viņi bija divatā.
   —   Saņemieties, Rohan, — Horpahs sacīja. — Es saprotu, ko jūs jūtat, bet mums visiem pirmām kārtām nepieciešams veselais saprāts. Un pašsavaldīšanās. Galu galā taču jānoskaidro, kas tur par lietu.
   —   Viņiem bija visi drošības līdzekļi: ener- goboti, lāzer', izstarotāji. Galvenais antimats stāv turpat kuģim līdzās. Viņu rīcībā bija viss, kas ir arī mums, — kokainā balsī sacīja Rohans. Viņš piepeši apsēdās. — Piedodiet…
   Astrogators izņēma no sienas skapīša konjaka pudeli.
   —   Vecumvecs līdzeklis, reizēm tas noder. Iedzeriet, Rohan. To lietoja senāk, kaujas-laukos …
   Rohans klusēdams norija dedzinošo šķidrumu.
   —   Es pārbaudīju visu jaudas agregātu kop- skaitītājus, — viņš teica tādā tonī, it kā sūdzētos. — Viņiem neviens nav uzbrucis. Viņi nav pat ne reizes izšāvuši. Vienkārši … vienkārši …
   —   Sajukuši prātā? — astrogators mierīgi pateica priekšā.
   —   Es gribētu būt kaut vai par to pārliecināts. Bet kā tas iespējams?
   —   Vai jūs ieskatījāties kuģa žurnālā?
   —   Nē. To paņēma Gārbs. Vai tagad tas ir pie jums?
   —       Jā. Pēc nolaišanās datuma ir tikai četri ieraksti. Tie attiecas uz šīm drupām, kuras jūs pētījāt, un uz … «mušiņām».
   — Nesaprotu. Kas par mušiņām?
   —    To es nezinu. Burtiski ieraksts skan tā, — viņš paņēma no galda atvērtu žurnālu: «Nekādu dzīvības pazimju uz sauszemes. Atmosfēras sastāvs . ..» Tālāk seko ana- llīžu dati… A, te ir… «Pulksten 18.40 otrā pašgājēju izlūkvienība, atgriezdamās no drupām, nokļuva lokālā smilšu vētrā ar stipri aktīviem atmosfēriskajiern lādiņiem. Par spīti traucējumiem radiosakarus izdevās nodibināt. Vienība ziņo, ka tā atklājusi lielu daudzumu mušiņu, kas mitinās . . .»
   Astrogators pārtrauca lasīšanu un nolika žurnālu atpakaļ uz galda.
   —   Kas tālāk? Kālab jūs nepabeidzāt?
   — Tās jau ir beigas. Te apraujas pēdējais ieraksts.
   — Un vairāk nekā nav?
   — Pārējo jūs varat apskatīt.
   Horpahs piebīdīja Rohanam atvērtu žurnālu. To klāja nesalasāmi ķeburi. Rohans, acis iepletis, blenza līniju mudžeklī.
   —    Te būtu tā kā «b»… — viņš klusu sacīja.
   —   Jā, un šis te ir «G». Lielais «G». Gluži kā būtu rakstījis mazs bērns… Vai jums tā neliekas?
   Rohans klusēja, turēdams rokā tukšu glāzi, ku ru bija aizmirsis nolikt atpakaļ uz galda. Prātā iekrita nesenās ieceres: viņš bija sapņojis par to, kaut varētu pats vadīt «Neuzvaramo». Tagad viņš bija pateicīgs liktenim, ka viņam nebūs jāpieņem lēmums par ekspedīcijas turpmāko likteni.
   —   Lūdzu izsaukt speciālistu grupu vadītājus. Rohan! Mostieties taču!
   —   Piedodiet. Vai būs apspriede, astroga- tora kungs?
   —   Jā. Lai visi sapulcējas bibliotēkā.
   Pēc stundas ceturkšņa visi jau sēdēja lielā kvadrātveida zālē. Tās sienās, kas bija izklātās ar krāsainu emalju, atradās grāmatas un mikrofilmas. Visvairāk laikam gan nomāca «Kondora» un «Neuzvaramā» telpu drausmā līdzība. Tas bija saprotams, jo tie taču bija dvīņu kuģi, tomēr Rohans, lai kur arī mestu acis, nevarēja tikt vajā no ārprāta ainām, kas bija ieēdušās viņa atmiņā.
   Katram cilvēkam šeit bija sava ierasta vieta. Biologs, ārsts, planetologs, inženieri elektroniķi un sakarnieki, kibernētiķi un fiziķi sēdēja pusaplī izvietotos krēslos, šie de viņpadsmit cilvēki veidoja kuģa stratēģiskās smadzenes. Astrogators vientuļš slavēja zem balta ekrāna, kas bija līdz pusei nolaists.
   — Vai visi klātesošie iepazinušies ar situāciju uz «Kondora» klāja?
   Par atbildi atskanēja daudzbalsīgs «jā».
   —   Līdz šim brīdim, — iesāka Horpahs, — komandas, kas strādā pie «Kondora», atradušas divdesmit deviņus līķus. Pašā kuģī ir atrasti trīsdesmit četri, tai skaitā viens, kas bija lieliski saglabājies, jo bija iesaldēts hibernatorā. Doktors Nigrens, kas tikko
   atgriezies no turienes, sniegs mums vispārīgu atskaiti .. .
   —    Man nav daudz ko teikt, — pieceldamies sacīja mazais ārsts un lēnām piegāja pie Horpaha. Nigrens bija galvas tiesu mazāks par astrogatoru.
   —    Mēs atradām tikai deviņus mumificētus līķus. Bez tā, kuru minēja komandieris un kurš tiks pētīts atsevišķi. Pārējie ir skeleti vai skeletu fragmenti, kas izvilkti no smiltīm. Mumificēšanās notikusi kuģī, kur pastāvēja tai labvēlīgi apstākļi: ļoti zems gaisa mitrums, praktiski pilnīgs trūdēšanas baktēriju trūkums un ne visai augsta temperatūra. Līķi, kas atradās zem klajas debess, sāka trūdēt, trūdēšana pastiprinājās lietus periodos, jo smiltis šeit satur stipri daudz dzelzs oksīdu un sulfīdu, kas reaģē ar vājām skābēm … Taču, manuprāt, šīs detaļas nav būtiskas. Ja ir nepieciešams reakciju precīzs atspoguļojums, tad to varētu uzticēt ķīmiķiem. Lai nu tas būtu kā būdams, āra apstākļos mumificēšanās nav varējusi notikt vēl jo vairāk tāpēc, ka pievienojās ūdens un tajā izšķīdušo vielu, kā arī smilšu iedarbība, kas turpinājusies gadiem ilgi. Ar to izskaidrojama arī kaulu neparasti gludā virsma.
   —    Piedodiet, — viņu pārtrauca astrogators. — Šobrīd vissvarīgākais ir šo cilvēku- bojā ejas cēlonis, doktor . . .
   —    Nekādu varmācīgas nāves pazīmju nav, vismaz ne uz ķermeņiem, kas saglabā* jušies vislabāk, — ārsts tūdaļ paskaidroja
   Viņš nevienu neuzlūkoja un likās vērojam kaut ko neredzamu savā pie sejas paceltajā rokā. — Iespaids ir tāds, it kā viņi būtu miruši dabiskā nāvē.
   — Un proti?
   —   Bez ārējas, varmācīgas iedarbības. Daži garie kauli, kas atrasti savrup, ir lauzti, taču šie bojājumi varējuši rasties vēlāk. Lai to noskaidrotu, nepieciešami ilgāki pētījumi. Kam mugurā bijis apģērbs, tiem ne āda, ne skeleti nav bojāti. Nav arī ievainojumu, ja neskaita sīkus ieskrambājumus, kas nekādā ziņā nevarēja būt nāves cēlonis.
   —    Nu tad kādā veidā viņi gājuši bojā?
   — To es nezinu. Varētu domāt, ka no bada vai slāpēm …
   —    Ūdens un pārtikas krājumi nav izlietoti, — no savas vietas piezīmēja Gārbs.
   — To es zinu.
   Kādu brīdi visi klusēja.
   —   Mumificēšanās vispirms saistīta ar organisma atūdeņošanu, — paskaidroja Nig- rens. Viņš vēl joprojām neuzlūkoja nevienu no' klātesošajiem. — Taukaudos notiek izmaiņas, tomēr tās iespējams konstatēt. Bet… šiem cilvēkiem taukaudi praktiski bija zuduši. Bija tieši tā, it kā viņi būtu ilgi badojušies.
   —   Bet tam, ko atrada hibernatorā, taukaudi taču bija, — ieteicās Rohans, kurš stāvēja aiz sēdošajiem.
   —   Tas tiesa. Tomēr viņš acīmredzot miris nosalstot. Droši vien kaut kādā veidā iekļuvis hibernatorā, varbūt vienkārši aizmidzis tai laikā, kad temperatūra kritās.
   — Vai jūs pieļaujat masveida saindēšanās iespēju? — Horpahs ievaicājās.
   — 'Nē.
   —    Bet doktor… jums nevajadzētu tik kategoriski…
   —    Esmu par to pārliecināts, — ārsts attrauca. — Saindēšanās planētas apstākļos var notikt vai nu caur plaušām, ieelpojot gāzes, caur gremošanas traktu, vai arī caur ādu. Vienam no līķiem, kas bija vislabāk saglabājies, bija uzlikts skābekļa aparāts.1 Balonā bija skābeklis. Tā būtu pieticis vēl vairākām stundām …
   «Tas tiesa,» Rohans nodomāja. Viņš atminējās šo cilvēku, tā galvaskausam cieši piegulošo ādu ar brūnganiem plankumiem uz vaigu kauliem, acu dobumus, no kuriem bira smiltis.
   —   Sie cilvēki nav varējuši apēst neko saindētu, tāpēc ka te vispār nav nekā ēdama. Tas ir, uz sauszemes. Bet ar zveju okeānā tie nav nodarbojušies. Katastrofa notikusi drīz pēc nolaišanās. Viņi bija paguvuši izsūtīt tikai vienu patruļu uz drupām. Tas bija viss. Bet te jau es redzu Makminu. Kolēģi Min, vai jūs pabeidzāt?
   —   Jā, — durvīs stāvēdams, atteica bioķīmiķis. Visas galvas pagriezās uz viņa pusi. Makmins izgāja starp sēdētāju rindām un nostājās līdzās Nigrenam. Garo laboratorijas halātu viņš vēl nebija novilcis.
   — Vai jūs izdarījāt analīzes?
   — Jā.
   —   Doktors Makinins pētīja tā cilvēka līķi. kas bija atrasts hibernatorā, — Nigrens paskaidroja. — Varbūt jūs tūlīt pateiksiet, ko esat atklājis?
   —   Neko, — sacīja Makmins. Viņam bija tik gaiši mati, ka tos varēja noturēt par sirmiem, un tādas pašas acis. Lieli vasaras raibumi klāja pat plakstus. Bet šobrīd viņa garā zirga seja nevienam nelikās smieklīga.
   —    Nav atrastas nekādas organiskas vai neorganiskas indes. Visi šūnu enzimātiskie kompleksi ir normālā stāvoklī. Asinis normas robežās. Kuņģī sagremotas sausiņu un koncentrātu atliekas.
   —    Kā tad viņš gājis bojā? — Horpahs jautāja, joprojām tikpat mierīgs.
   —    Gluži vienkārši nosalis, — Makmins atbildēja un tikai tagad pamanīja, ka nav novilcis halātu. Viņš atsprādzēja to un nosvieda līdzās stāvošajā brīvajā krēslā —glumais audums noslīdēja uz grīdas.
   —   Tātad, kādas ir jūsu domas, kungi? — neatlaidīgi atsāka astrogators.
   —    Man nav nekādu, — sacīja Makmins. — Zinu tikai vienu, šie cilvēki nebija saindējušies.
   —    Vai nevarētu būt runa par kādu ātri sairstošu radioaktīvu vielu? Vai cieto starojumu?
   —    Cietais starojums letālās devās atstāj pēdas: asins izplūdumus, petehijas, izmaiņas asinsainā. Šeit šādu izmaiņu nav. Un nav arī tādas radioaktīvas vielas, kas, ievadīta letālā devā pirms astoņiem gadiem, varētu izzust bez pēdām. Radioaktivitātes fons šeit ir zemāks nekā uz Zemes. «Kondora» ļaudis nav sadūrušies ne ar kādu radioaktivitātes formu. Par to es galvoju.
   —   Bet kaut kas taču viņus nonāvējis! — pacēla balsi planetologs Balmins.
   Makmins klusēja. Nigrens kaut ko viņam klusu pateica. Bioķīmiķis pamāja ar galvu un garām sēdētāju rindām devās ārā. Tad arī Nigrens nokāpa no paaugstinājuma un apsēdās savā vietā.
   —   Nepatīkama lieta, — sacīja astrogators. — Skaidrs ir viens — uz biologu palīdzību mēs nevaram cerēt. Vai kādam ir vēl kas sakāms?
   —   Jā.
   Piecēlās Sarners, atomfiziķis.
   —    «Kondora» bojā ejas izskaidrojums slēpjas viņā pašā, — viņš iesāka, ar savām asajām vanaga acīm uzlūkodams visus pēc kārtas. Pretstatā melnajiem matiem varavīksnenes viņam bija gandrīz vai baltas.
   —   Es gribu teikt, ka tas tur ir, vienīgi mēs pagaidām nevaram to pamanīt un atšifrēt. Haoss kabīnēs, neskarti krājumi, līķu stāvoklis un izvietojums, instalācijas bojājumi — tas viss kaut ko nozīmē.
   — Ja jums nekā vairāk nav ko teikt… — Gārbs vīlies izmeta.
   —    Pacietību. Mēs taustāmies pa tumsu.
   Tāpēc jāmeklē kāds ceļš. Pagaidām zinām ļoti maz. Man ir tāds iespaids, ka mums trūkst vīrišķības atsaukt atmiņā vienu otru lietu, ko redzējām uz «Kondora» klāja. Tāpēc mēs tik ietiepīgi atkal un atkal atgriežamies pie hipotēzes par saindēšanos un masveida ārprātu, ko tā izraisījusi. Mūsu pašu interesēs — kā arī bojā gājušo dēļ — tomēr jānoskaidro līdz galam visi fakti. Es lūdzu vai, pareizāk sakot, kategoriski pieprasu, lai katrs no mums pateiktu šeit, uz vietas, kas viņu «Kondorā» visvairāk satraucis. Ko viņš citkārt nebūtu pateicis nevienam. Ko viņš bija nolēmis nodot aizmirstībai.
   Sarners apsēdās. Rohans pēc īsas iekšējas cīņas pastāstīja par tiem ziepju gabaliem, ko viņš bija ievērojis vannas istabā.
   Pēc tam piecēlās Grailevs. Zem saplēstu karšu un grāmatu kaudzēm bijis papilnam sakaltušu izkārnījumu.
   Kāds cits pateica par konservu kārbu, uz kuras bija redzamas zobu pēdas, — it kā kāds būtu mēģinājis grauzt skārdu. Gārbu visvairāk šausmināja ķeburi kuģa žurnālā un piezīme par «mušiņām». Bet tas vēl nebija viss.
   —    Pieņemsim, ka no tektoniskās plaisas «pilsētā» izplūda indīgu gāzu vilnis un vējš to atnesa līdz raķetei. Ja neuzmanības dēj lūka bija palikusi pavērta . ..
   —   Pavērta bijusi tikai ārējā lūka, kolēģi Gārb. Par to liecina smiltis barokamerā. Iekšējā bijusi ciet. ..
   —       Viņi varēja to aizvērt pēc tam, kad jau bija sākuši just indīgo gāzu iedarbību …
   —        Bet tas taču nav iespējams, Gārb. Iekšējo lūku jūs neatvērsiet, kamēr ārējā ir vajā. Lūkas veras pamīšus, jo tādējādi tiek izslēgta jebkura neuzmanība vai nevīžība …
   —        Bet skaidrs ir viens, proti, tas noticis pēkšņi. Masveida ārprāts… Es jau nerunāju par to, ka lidojuma laikā tukšumā mēdz- būt psihozes gadījumi, bet tie nekad nav vērojami uz planētām, turklāt vēl burtiski dažas stundas pēc nolaišanās. Tik plaša un visu komandu pārņēmuša ārprāta iemesls varēja būt tikai saindēšanās …
   —       Vai arī infantilitātes iestāšanās, — piezīmēja Sarners.
   —   Kā? Ko jūs teicāt? — Gārbs apstulba.
   — Vai tas varbūt-ir … joks?
    — Es nejokoju šādā situācijā. Ierunājos par infantilitāti, tāpēc ka neviens cits par to neieminējās. Un tomēr — šie ķeburi kuģa žurnālā, šie sadīrātie zvaigžņu atlanti, šie ar pūlēm uzskricelētie burti… jūs jau tos redzējāt, vai ne?
   —   Bet ko tas nozīmē? — jautāja Nigrens.
   — Vai tā būtu īpaša saslimšana?
   —       Nē. Tādas droši vien nav, vai ne, doktor?
   — Noteikti nav.
   Atkal iestājās klusums. Astrogators svārstījās.
   —        Tas mūs var novirzīt no īstā ceļa. Ne- kroptiskās izklausīšanas rezultāti nekad nav
   droši. Bet tagad es nezinu, vai mums vēl kaut kas varētu kaitēt. Doktor Saks …
   Neirofiziologs aprakstīja ainu, kādu bija devušas hibernatorā nosalušā cilvēka smadzenes, un, protams, neaizmirsa piebilst par zilbēm, kas bija saglabājušās nelaiķa dzirdes atmiņā. Stāstījums izraisīja veselu gūzmu jautājumu, to krustugunis sasniedza pat Rohanu, jo arī viņš bija piedalījies eksperimentā. Taču viņi neko nenoskaidroja.
   —    Sie plankumiņi asociējas .ar «mušiņām» … — sacīja Gārbs. — Pagaidiet. Bet varbūt nāves cēloņi bijuši dažādi? Pieņemsim, ka komandai uzbrukuši indīgi kukaiņi, galu galā sīka dzēliena pēdas murnificētā ādā nav iespējams konstatēt. Bet tas, kurš tika atrasts hibernatorā, vienkārši bija mēģinājis glābties no šiem kukaiņiem, lai izvairītos no biedru likteņa … un nosala.
   —   Bet kāilab pirms nāves viņš sasirga ar amnēziju?
   — Tas ir atmiņas zudums, vai ne? Vai to izdevās konstatēt pilnīgi droši?
   —   Tikpat droši, cik droši ir nekroptisko analīžu rezultāti.
   —   Bet kādas ir jūsu domas attiecībā uz šo hipotēzi par kukaiņiem?
   — Lai šajā jautājumā izsakās Lauda.
   Tas bija kuģa Galvenais Paleobiologs; viņš stāvēja, gaidīdams, kamēr visi apklusīs.
   —       Tā nebūt nav nejaušība, ka mēs neesam ierunājušies paf šīm «mušiņām». Ikviens, kas kaut cik orientējas bioloģijā, zina, ka nekādi organismi nespēj dzīvot ārpus noteikta biotopa, tas ir, augstākas kārtas kompleksa! kuru veido ārējā vide un visas tajā mītošās sugas. Tā tas ir visā mums pazīstamajā Kosmosā. Dzīvība vai nu rada milzīgu formu dažādību, vai arī nerodas nemaz. Kukaiņi nevarētu parādīties, ja vienlaikus nebūtu attīstījušies sauszemes augi, citi organismi, bezmugurkaulnieki un tā tālāk. Es neizklāstīšu jums vispārīgo evolūcijas teoriju, domāju, ka būs gana, ja apgalvošu, ka tas nav iespējams. Te nav nekādu indīgu mušu nedz citu posmkāju — plēvspārņu vai zirnekļveidīgo. Nav arī nekādu viņiem radniecīgu formu.
   —   Kā jūs varat būt par to tik pārliecināts! — iesaucās Balrnins.
   —   Ja jūs būtu mans skolnieks, Balmin, jūs nebūtu nokļuvis uz šī kuģa, tikai tāpēc vien, ka nevarētu nokārtot pie manis pārbaudījumu, — sacīja nesatricināmais paleobiologs, un klātesošie neviļus pasmaidīja. — Es nezinu, kā jums ir ar planetoloģiju, bet evolucionārajā bioloģijā jums ir divnieks!
   —   Nu jau tas sāk atgādināt tipisku speciālistu strīdu… vai ir vērts tam tērēt laiku? … — kāds pačukstēja Rohanam aiz muguras. Rohans pagriezās un ieraudzīja plato, iedegušo Jarga seju; tas viņam sazvērnieciski pamirkšķināja.
   —       Tad varbūt tie nav vietējas cilmes kukaiņi, — tiepās Balmins, — varbūt tie atvesti no citurienes …
   — No kurienes tad?
   — No Novas planētām . ..
   Tagad visi sāka runāt cits caur citu. Pagāja labs brīdis, līdz sapulcējušos izdevās nomierināt.
   —   Kolēģi! — sacīja Sarners. — Es zinu, no kā Balmins aizguvis savu ideju. No doktora Graleva …
   —   Ko lai dara — es nenoliedzu, ka esmu tās autors, — attrauca fiziķis.
   —    Lieliski. Pateiksim atklāti, ka tādu greznumu kā ticami skanošas hipotēzes mēs vairs nevaram atļauties, ka mums nepieciešamas neprātīgas hipotēzes. Lai arī tā būtu. Biologu kungi! Pieņemsim, ka kāds kuģis no Novas planētas atvedis šurp turienes kukaiņus … Vai tie varētu piemēroties vietējiem apstākļiem?
   —    Ja hipotēzei jābūt neprātīgai, tad varētu gan, — Lauda piekrita, nepieceldamies no krēsla. — Bet pat neprātīgai hipotēzei ir jāizskaidro viss.
   — Proti?
   —   Proti, tai jāizskaidro, kas ir sacaurumojis «Kondora» ārējo apvalku un turklāt vēl tā, ka, pēc mūsu inženieru izteikumiem, kuģis vispār nebūs spējīgs lidot bez loti pamatīga remonta. Vai jūs varbūt domājat, ka kādi kukaiņi pielāgojušies tādai barībai kā molibdena kausējumam, kas ir viena no viscietākajām vielām visā Kosmosā. Inženieri
   Petersen, kas var sadrupināt šādu apvalku?
   —   Ja tas ir labs kausējums, praktiski nekas, — sacīja Galvenā Inženiera vietnieks. — Tajā var gan mazliet ieurbties ar dimantiem, bet šim nolūkam vajadzētu tonnām urbju un tūkstoš stundu laika. Tad jau drīzāk ar skābēm. Turklāt ar neorganiskām, bet to iedarbībai nepieciešama vismaz divi tūkstoši grādu temperatūra un attiecīgu katalizatoru klātiene.
   —   Bet kas, pēc jūsu domām, sacaurumojis «Kondora» apvalku?
   —   Man nav ne jausmas. Izskatās tieši tā, it kā kuģis būtu iegremdēts pietiekami karstā skābes vannā. Bet kā to varētu izdarīt bez plazmas lokspuldzēm un bez katalizatoriem — to es nevaru iedomāties.
   —   Te nu ir jūsu «mušiņas», kolēģi Bal- min, — Lauda noteica un apsēdās.
   —   Pēc manām domām, nav nekādas, jēgas turpināt diskusiju, — atsaucās astrogators, kas līdz šim bija klusējis. — Varbūt vēl bija par agru to iesākt. Mums neatliek nekas cits kā turpināt pētījumus. Sadalīsimies trijās grupās. Viena dosies uz drupām. Otra — uz «Kondoru», bet trešā veiks dažus ekspedīcijas braucienus rietumu tuksnesī. Tas ir mūsu iespēju maksimums, jo pat tad, ja izdosies iedarbināt dažas «Kondora» mašīnas, es nevaru dot vairāk par četrpadsmit energobo- tiem, tā ka trešā pakāpe mums joprojām obligāti jāievēro.

Pirmais

   Smacīga, lipīga tumsa apņēma viņu no visām pusēm, trūka elpas. Izmisīgām kustībām viņš pūlējās atstumt no sevis it kā nemateriālas spirāles, kas vijās visapkārt. Grimdams arvien dziļāk šajā tumsā ar pietū- kušajā kaklā iestrēgušu kliedzienu, viņš velti meklēja ieroci, jo bija kails. Pēdējo reizi viņš sasprindzināja visus spēkus, lai iekliegtos. Apdullinoša skaņa izrāva viņu no miega. Rohans izilēca no gultas pusnesamaņā, apzinādamies tikai to, ka visapkārt ir tumsa, kurā bez mitas skan trauksmes signāls. Tie vairs nebija murgi. Viņš iededza gaismu, steigšus uzvilka kombinezonu un metās uz liftu. Pie tā jau visos stāvos drūzmējās cilvēki. Bija dzirdama signālu stieptā skaņa, sarkanie uzraksti TRAUKSME liesmoja uz sienām. Viņš ieskrēja vadības kabīnē. Astrogators, ģērbies tāpat kā dienā, stāvēja iepretī galvenajam ekrānam.
   — Esmu jau atsaucis trauksmi, — viņš mierīgi sacīja. — Tas ir tikai lietus, Rohan, bet palūkojieties. Ļoti skaists skats.
   Patiesi, ekrānā, kas rādīja naksnīgās debesis, zaigoja neskaitāmas izlādēšanās dzirkstis. Lietus lāses krizdamas sadūrās ar spēka lauka neredzamo jumu, kas kā milzu kupols klāja «Neuzvaramo» un, acumirklī pārvērzdamās mikroskopiskos liesmainos sprādzienos, lēja pār visu apkārtni mirgojošu gaismu, kas līdzinājās simtkārt pastiprinātai ziemeļblāzmai.
   —   Vajadzētu ieprogrammēt automātus la bāk … — klusu noteica Rohans, jau pilnīgi atģidies. Miegs bija pārgājis. — Man jāpasaka Terneram, lai viņš neieslēdz anihilā- ciju. Citādi vēja nesta smilšu sauja uzraus mūs kājās nakts vidū .. .
   —   Uzskatīsim to par mācību trauksmi, — atbildēja astrogators, kas šķita esam negaidīti labā omā. — Pulkstenis ir četri. Varat atgriezties savā kabīnē, Rohan.
   — Taisnību sakot, man vairs negribas. Vai jūs? …
   —   Esmu jau izgulejies. Man pietiek ar četrām stundām. Pēc sešpadsmit kosmosā pavadītiem gadiem miega un nomoda ritmam cilvēkā nav vairs nekā kopīga ar veco Zemes ieradumu. Es pārdomāju, kā maksimāli nodrošināt pētnieku grupas, Rohan. Stiept visur līdz energobotus un izvērst spēka lauku ir diezgan apgrūtinoši. Kādas ir jūsu domas?
   —     Cilvēkiem varētu iedot individuālus emitorus. Taču arī tas neatrisinās visu, jo ar spēka lauku apjozts cilvēks nekam nevar pieskarties … jūs zināt, kā tas ir. Bet, -ja enerģētiskā aizsarga rādiusu samazina par daudz, tad pašam draud apdedzināšanās. Esmu to jau redzējis.
   —   Es pat tiku domājis par to, lai nevienu nelaistu izlūkos un strādātu ar robotu palīdzību, ar tālvadību, — astrogators atzinās. — Taču tas derēs dažām stundām, nu dienai, bet man tā vien liekas, ka mēs te paliksim ilgāk…
   — Ko tad jūs domājat iesākt?
   —   Katrai grupai būs ar spēka lauku apjozta izejas bāze, bet atsevišķiem pētniekiem jāiegūst zināma kustības brīvība. Citādi mēs nodrošināsimies pret negadījumiem tik labi, ka nemaz netiksim uz priekšu. Nepieciešamais priekšnoteikums ir tāds, lai katram, kas strādā, spēka lauka neaizsargāts, aiz muguras būtu aizsargāts cilvēks, kurš sekotu viņa kustībām. Nepazust no acīm — tas ir pirmais likums uz Regis III.
   — Kur jūs nozīmēsiet mani?
   —   Vai jūs gribētu strādāt pie «Kondora»? … Redzu, ka ne. Labi. Atliek pilsēta vai tuksnesis. Varat izvēlēties.
   —   Es izvēlos pilsētu, astrogatora kungs. Man tā vien liekas, ka mīkla slēpjas tur…
   —    Iespējams, tātad rīt vai, pareizāk, šodien, tāpēc, ka jau aust gaisma, jūs ņemsiet savu vakardienas grupu. Došu jums vēl kādus divus arktanus. Dažus rokas lāzerus arī derētu paņemt, jo man ir tāds iespaids, ka «tas» darbojas no neliela attāluma …
   — Kas «tas»?
   —   Bija man to zināt… Jā, un vēl! Virtuvi arī paķeriet līdz, tā lai jūs būtu pilnīgi neatkarīgi no mums un vajadzības gadījumā varētu strādāt bez pastāvīgām piegādēm no kuģa …
   Sarkana saule, kas gandrīz nesildīja, pār-j vēlās pāri debesu velvei. Grotesku celtņu ēnas izstiepās un savienojās. Ceļojošās kāpas] starp metāla piramīdām vējš nepārtraukti pārstūma no vienas vietas uz citu. Rohans sēdēja uz smagā transportiera un tālskatī lūkojās, kā Gralevs un Hens ārpus spēka; lauka robežām rakņājas melno, šūnām līdzīgo veidojumu pakājē. Siksna, kurā karājās rokas Hāzers, spieda viņam kaklu. Cik nu bija iespējams, viņš atbīdīja to atpakaļ, nenolaiz- dams acis no abiem cilvēkiem. Plazmas deglis Hena rokā spīdēja kā sīks, bet žilbinošs briljants. Transportiera kabīnē bija dzirdams ritmisks izsaukuma signāls, taču Rohans ne uz mirkli nepagrieza galvu atpakaļ. Viņš dzirdēja, kā transportiera vadītājs atbild bāl zei.
   —    Navigator! Komandiera pavēle! Mums nekavējoties jāatgriežas! — izsaucās uzbudinātais Jargs, pabāzis galvu pa torņa lūku.J
   — Jāatgriežas? Kālab?
   —   Nezinu. Visu laiku tiek atkārtots steidzīgs atgriešanās signāls un četras reize!! EV.
   —   EV?! Ak, kā man kauli notirpuši! Tas nozīmē, ka mums jāpasteidzas. Padod mikrofonu un sagatavo raķetes.
   Pēc desmit minūtēm visi ārējās joslas ļau-j dis jau sēdēja mašīnās. Rohans vadīja savu nelielo kolonu ar maksimālo ātrumu, kādu vien pieļāva paugurainais apvidus. Blanks, kas tagad pildīja sakarnieka pienākumus, piepeši pasniedza viņam austiņas. Rohans nokāpa lejā, mašīnas metāla iekšās, kur oda pēc sakarsušas plastmasas, un, stāvēdams no ventilatora plūstošajā vēsmā, kas viņam jauca matus, klausījās signālu apmaiņu starp Galagera grupu, kura strādāja rietumu tuksnesī, un «Neuzvaramo». Taisījās tā kā uz negaisu. Jau no rīta barometri rādīja, ka spiediens krītas, bet tikai tagad apvāršņa pamalē izlīda tumšzili, plakani mākoņi. Debesis virs tiem bija skaidras. Par atmosfēras traucējumu trūkumu nevarēja sūdzēties — klausulēs sprakšķēja tā, ka sakarus uzturēja tikai ar morzes ābeces palīdzību. Rohans centās uztvert nosacīto signālu grupas. Viņš bija sācis klausīties pārāk vēlu, tāpēc nevarēia aptvert, ap ko lieta grozās. Saprata tikai tik daudz, ka arī Galagera grupa pilnā iaudā atgriežas bāzē, bet uz kuģa izziņots gatavības stāvoklis un visi ārsti atsaukti uz saviem posteņiem.
   — Medicīniskā gatavība, — Rohans sacīia Balminam un Gralevam, kas nogaidīdami lūkojās viņā. — Acīmredzot kāds nelaimes gadījums. Bet droši vien nekas nopietns. Varbūt bija nogruvums, varēja kādu apbērt…
   Viņš runāja tā, zinādams, ka Galagera ļaudīm jāuzsāk ģeoloģiski izrakumi iepriekšējās izlūkošanas noteiktajā vietā. Taisnību sakot, viņš pats neticēja tam, ka noticis parasts negadījums darba laikā. No bāzes viņus šķīra tikai seši kilometri, bet Galagera grupa, liekas, bija atsaukta daudz agrāk, jo
   brīdī, kad kļuva redzams «Neuzvaramā» tumšais, vertikālais siluets, viņi šķērsoja pavisam svaigas kāpurķēžu pēdas, bet šādā vējā tās nebūtu saglabājušās ne pusstundu.
   Tuvojoties spēka lauka ārējai robežai, viņi sāka izsaukt vadības kabīni, lai viņiem atvērtu eju. Gaidīt nācās neiedomājami ilgi, līdz uz izsaukumu tika saņemta atbilde. Beidzot iedegās zilās ugunis, un viņi iebrauca spēka lauka zonā. «Kondora» grupa jau bija klāt. Tātad tie, un nevis Galagera ģeologi bija atsaukti agrāk. Kāpurķēžu mašīnas stāvēja gan līdzās brauktuvei, gan aizsprostoja piebrauktuvi; valdīja neaprakstāms sajukums, cilvēki skraidīja, līdz ceļiem grimstot smiltīs, automāti spīdināja lukturīšus.
   Jau metās krēsla. Kādu brīdi Rohans nevarēja atģisties šai haosā. Pēkšņi no augšas izšāvās žilbinoši balts gaismas stabs. Lielā starmeša gaismā raķete atgādināja milzīgu bāku. Tālu tuksnesī starmetis sataustīja uguntiņu kolonu, kuras šūpojās gan uz augšu, gan uz leju, gan atkal uz sāniem, it kā tuvotos kāda kuģu armāda. Atkal iemirdzējās ugunis, norādīdamas ieeju spēka laukā. Mašīnas vēl nebija paspējušas apstāties, kad Galagera {audis, kas sēdēja tajās, nolēca smiltīs. No nobrauktuves brauca šurp otrais starmetis; pa eju, kas bija izveidojusies starp sadrūzmētām, sāņus nobrauktām mašīnām, ! nāca pulciņš cilvēku, ielencis nestuves, uz kurām kāds gulēja.
   Kad nestuves virzījās viņam garām, Rohans, atgrūdis priekšā stāvošos, apstulba. Pirmajā brīdī viņš nodomāja, ka patiešām noticis nelaimes gadījums, bet uz nestuvēm gulošajam cilvēkam bija sasietas kājas un rokas.
   Raustīdamies ar visu ķermeni, tā ka virves, ar kurām tas bija sasiets, čīkstēja, šis cilvēks, plaši atvēris muti, gaudoja briesmīgā balsī. Grupa jau bija pagājusi garām, sekodama starmeša aplim, bet Rohans, stāvēdams tumsā, arvien vēl saklausīja necilvēcisko gaudošanu, kas nebija līdzīga nekam jebkad dzirdētam. Balts gaismas plankums ar soļojošām figūriņām tajā saruka, paceldamies pa brauktuvi, tad pazuda plaši atvērtajā kravas lūkā. Rohans gribēja pajautāt, kas noticis, bet viņam apkārt bija «Kondora» grupas ļaudis, kas zināja tikpat daudz, cik viņš.
   Pagāja labs brīdis, iekams viņš atģidās tiktāl, ka bija spējigs nodibinārt zināmu kārtību. Apstādinātā mašīnu virkne, motoriem dūcot, sāka kustēties augšup pa brauktuvi, virs 'lifta iedegās spuldzes, cilvēku pūlis, kas stāvēja tā pakājē, pamazām saruka, un beidzot Rohans viens no pēdējiem uzbrauca augšā kopā ar smagi apkrautiem arktaniem, kuru miers viņam šķita kā sevišķi rafinēts izsmiekls. Raķetē bija dzirdami informatoru un iekšējo telefonu stieptie zvani, pie sienām joprojām liesmoja ārstu izsaukuma trauksmes signāli, kas gan tūlīt nodzisa. Kļuva aizvien brīvāk. Daļa komandas brauca lejup, uz kopkajīti, viņš dzirdēja sarunas gaitenī un soļu troksni. Uz robotu nodalījumu smagi aizslāja kāds nokavējies arktans, beidzot visi izklīda, bet Rohans stāvēja kā paralizēts, it kā viņš būtu zaudējis cerību apjēgt notikušo un būtu pārliecināts, ka nekāda izskaidrojuma nevar būt un nebūs.
   — Rohan!
   Viņa priekšā atradās Gārbs. Šis sauciens Rohanu atgrieza īstenībā. Viņš sarāvās.
   —       Tas esat jūs? … Doktor … vai jūs redzējāt? Kas tas bija?
   — Kertelens.
   — Kas?! Tas nevar būt…
   —       Es viņu redzēju gandrīz līdz pašām beigām …
   — Līdz kadam beigām?
   —       Biju ar viņu kopā, — nedabiski mierīgai balsī sacīja Gārbs. Rohans redzēja gaiteņa! spuldžu mirdzumu viņa acenēs.
   —       Tuksneša pētītāju grupa … — viņš nomurmināja.
   — Jā.
   — Bet kas ar viņu noticis?
   —       Galagers bija izvēlējies šo vietu, pamatojoties uz seismiskajiem zondējumiem … mēs nokļuvām ne visai dziļu līkumotu aizu labirintā, — Gārbs lēnām iesāka, it kā nevis sarunājoties ar Rohanu, bet pūloties pats sevi precīzi atsaukt atmiņā notikumu secību, — Tur ir ūdens sadrupināti mīksti, organiskas cilmes ieži, papilnam grotu, alu; kāpurķēžu mašīnas mums nācās atstāt augšā … Gājām tuvu cits pie cita, vienpadsmit vīru.Ferometri rādīja lielāka dzelzs daudzuma klātieni, meklējām to. Kertelens domāja, ka le jābūt apslēptām kādām mašīnām…
   —      Jā, man arī viņš tika teicis kaut ko tamlīdzīgu … un kas notika tālāk?
   —       Kādā alā, pavisam sekli, zem dūņām — tur ir pat staflaktīti un stalagmīti — viņš atrada kaut ko līdzīgu automātam.
   —   Patiesi?!
   —         Nē, ne jau tādu, kādu jūs domājat. Galīgs grausts, pat ne rūsas saēsts, jo tas ir nerūsējošs kausējums, bet korodēts, pa pusei sadedzis, vienkārši tīrie gruži.
   — Varbūt citi…
   —       Bet šis automāts ir vismaz savus trīssimt tūkstoš gadu vecs …
   —   Pēc kā jūs spriežat?
   —        Uz augšējās virsmas nogūlušies kaļķi, no griestu stalaktītiem pilošajam ūdenim iztvaikojot. Galagers pats izdarīja aptuvenus aprēķinus pēc iztvaikošanas un nogulsnējuma veidošanās ātruma, kā arī pēc tā biezuma. Trīssimt tūkstoš gadu — tas ir vispieticīgākais novērtējums … Bez tam šis automāts patiesībā ir līdzīgs — zināt kam? Šīm drupām!
   —   Tātad tas nav nekāds automāts …
   —       Nē, tam vajadzēja kustēties, taču ne uz divām kājām. Un ari ne kā krabim. Bet mums nebija laika pētīt, jo tūlīt pēc tam …
   —   Kas tad notika?
   —       Es laiku pa laikam pārskaitīju cilvēkus. Biju aizsardzībā, man viņus vajadzēja apsargāt, saprotiet… bet viņi visi taču bija maskās, kombinezoni ari nebija krāsaini, bet gan ar māliem notašķīti; Un pēkšņi pazuda viens cilvēks. Es sasaucu visus kopā un sākām meklēt. Kertelens ļoti priecājās par šo savu atradumu un turpināja ložņāt pa aizu… Domāju, ka viņš vienkārši ieilīdis kādā aizas nozarojumā … šķērseju tur ir bez gala, taču tās visas ir īsas, seklas, lieliski apgaismotas … Un piepeši viņš iznāca mums pretī no aizas līkuma. Jau tādā stāvoklī. Nigrens bija mums līdz, viņš domāja, ka tas ir no karstuma …
   —   Bet kas tad īsti ar viņu noticis?
   —   Viņš ir nesamaņā. Lai gan faktiski nē. Viņš var staigāt, kustēties, vienīgi nav iespējams nodibināt ar viņu kontaktu. Bez tam zaudējis arī runas spējas. Vai jūs dzirdējāt vina balsi?
   — Jā.
   —    Tagad viņš tā kā mazliet piekusis. Pirms tam bija vēl ļaunāk. Viņš nepazina nevienu no mums. Pirmajā brīdī bija vis- briesmīgāk. «Kertelen, kur tu pazudi,» es saucu, bet viņš pagāja man garām, it kā būtu kļuvis kurls, izgāja cauri mūsu pulciņam un devās uz aizas augšgalu tādiem soļiem, tik dīvaini, ka visiem kļuva salti. Gluži kā apmāts. Viņš nereaģēja uz saucieniem, tāpēc mums nācās dzīties viņam pakaļ. Kas gan tur viss nenotika! Vārdu sakot, mēs bijām spiesti viņu sasiet, citādi nebūtu varējuši viņu atgādāt šurp.
   — Ko saka ārsti?
   —   Kā parasti, runā latīniski, bet vispār ir galīgā nesaprašanā. Nigrens ar Sakšu ir pie komandiera, vari tur pajautāt. . .
   Gārbs smagiem soļiem, pēc paraduma piešķiebis gailvu, aizgāja. Rohans iekāpa liftā un uzbrauca augšā. Vadības kabīne bija tukša, bet, iedams garām kartogrāfiskajām kabīnēm, viņš pa puspievērtajām durvīm sadzirdēja Sakša balsi un iegāja iekšā.
   —    Šķiet, pilnīgs atmiņas zudums. Tā tas izskatās, — teica neirofiziologs. Viņš stāvēja ar muguru pret Rohanu, lūkodamies rentgen- uzņēmumā, ko turēja rokā. Pie rakstāmgalda, noliecies pār atvērtu kuģa žurnālu, sēdēja astrogators, pacelto roku atbalstīdams pret plauktiem, kas bija cieši pieblīvēti ar saritinātām zvaigžņu kartēm, un klusēdams klausījās Saksā, kurš nesteigdamies lika uzņēmumu aploksnē.
   —   Amnēzija. Bet neparasta. Viņš ne tikai aizmirsis, kas viņš ir, bet zaudējis arī spēju runāt, rakstīt, lasīt; patiesībā te ir vairāk nekā amnēzija: personības pilnīgs sabrukums, bojā eja. No tās nav palicis pāri nekas, izņemot visprimitīvākos refleksus. Viņš spēj staigāt un ēst, bet vienīgi tad, ja ēdienu viņam ieliek mutē. Viņš satver, bet…
   — Dzird un redz?
   —   Jā, noteikti. Taču nesaprot to, ko redz. Neatšķir cilvēkus no priekšmetiem.
   — Refleksi?
   —   Normāli. Te viss saistīts ar centriem.
   — Ar centriem?
   —   Jā. Runa ir par smadzenēm. It kā uzreiz tiktu izdzēstas visas atmiņas paliekas.
   —   Tātad tas cilvēks no «Kondora» …
   — Jā. Tagad esmu par .to pārliecināts. Tur bija tas pats.
   —   Reiz es jau kaut ko tādu redzēju … — pavisam klusu, gandrīz čukstus sacīja astrogators. Viņš skatījās Rohanā, bet it kā neredzēja to. — Tas bija izplatījumā …
   —    Ā, zinu! Kā tas man nebija ienācis prātā! — gandrīz vai iekliedzās neirofizio- iogs. — Magnētiskā dūriena izraisīta amnēzija, jā?
   — Jā.
   —   Es tadu gadījumu nekad neesmu redzējis. Zinu šo sindromu tikai teorētiski. Sen atpakaļ tas bija novērojams kosmonautiem, kad tie ar lielu ātrumu šķērsoja spēcīgus magnētiskos laukus.
   —    Tā. Tātad sevišķos apstākļos. Ne tik svarīgs bija pats magnētiskā lauka spriegums, cik tā gradients un notiekošo izmaiņu straujums. Izplatījumā sastopot lielus, bet reizēm arī lēcienveida gradientus, indikatori atklāj tos no attāluma. Agrāk tādu ierīču nebija …
   —    Pareizi… — ārsts atkārtoja. — Pareizi … Ammerhatens veica šādus eksperimentus ar pērtiķiem un ar kaķiem. Viņš ļāva uz tiem iedarboties milzīgiem magnētiskiem laukiem, un dzīvnieki zaudēja atmiņu …
   —   Jā, te taču ir kaut kās kopējs ar smadzeņu elektrisko stimulēšanu …
   —    Bet šai gadījumā, — skaļi prātoja Sakss, — bez Gārba ziņojuma mums ir visu viņa cilvēku liecības. Spēcīgs magnētiskais lauks… Tur taču vajag būt simtiem tūkstošiem gausu?
   —    Simti tūkstošu būs par maz. Vajadzīgi miljoni, — sausi noteica astrogators. Tikai tagad viņa skatiens apstājās pie Ro- hana.
   —   Ienāciet iekšā un aizveriet durvis.
   —   Miljoni?! Bet vai mūsu kuģa aparāti nebūtu atklājuši šādu lauku?
   —   Jā un nē, — attrauca Horpahs. — Ja tas būtu koncentrēts ļoti mazā telpā, ja tā tilpums būtu, teiksim, tāds kā šis gllobuss un ja tas no ārpuses būtu ekranēts …
   —   Vārdu sakot, ja Kertelens būtu iebāzis galvu starp gigantiska elektromagnēta poliem …?
   —   Arī tā vēl būtu par maz. Laukam jāsvārstās ar noteiktu frekvenci.
   —   Bet tur jau nebija nekāda magnēta un vispār nekādas mašīnas, izņemot šo sarūsējušo graustu, — nekā, vienīgi ūdens izskalotās aizas, grants un smiltis …
   —   Un alas, — maigi, šķietami vienaldzīgi piemetināja Horpahs.
   —   Un alas … varbūt jūs domājat, ka kāds viņu ievilka šādā alā, ka tur ir magnēts, — nē, tas taču …
   —       Bet kā jūs to izskaidrojat? — komandieris jautāja, it kā viņu šī saruna būtu nogurdinājusi vai būtu apnikusi. Ārsts klusēja.
   Pulksten trijos četrdesmit naktī visos «Neuzvaramā» klājos atskanēja trauksmes signālu stieptā skaņa. Cilvēki īlēca augšā no kojām un, neganti lādēdamies un skriešus ģērbdamies, drāzās uz savām vietām. Rohans nonāca vadības kabīnē piecas minūtes pēc pirmā signāla. Astrogatora tur vēl nebija. Viņš metās pie galvenā ekrāna. Melno nakti austrumu pamalē apgaismoja baltu dzirksteļu gūzma. Tas izskatījās tā, it kā no viena punkta nākošs meteoru bars triektos virsū raķetei. Rohans palūkojās lauka kontroles rādītājos. Automātus viņš bija ieprogrammējis pats, tātad tie nevarēja reaģēt ne uz lietu, ne uz smilšu vētru. No tumsā neredzamā tuksneša kaut kas lidoia šurp un sašķīda ugunīgās pērlītēs. Izlādēšanās notika uz enerģētiskā lauka virsmas, un mīklainās lodītes, atlēkdamas jau liesmu pārņemtas, zīmēja aizvien vājāk vizuļojošas parabolas vai arī noripoja pa spēka lauka liekumu. No tumsas uz mirkli iznira kāpu virsotnes, lai atkal pazustu tajā, rādītāji laiski mirgoja — efektīvā jauda, ko Diraka izstarotāju komplekss patērēja mīklainās bombardēšanas atvairīšanai, bija samērā neliela. Dzirdēdams jau sev aiz muguras komandiera soļus. Rohans palūkojās uz spektroskopisko indikatoru komplektu.
   —    Niķelis, dzeflzs, mangāns, berilijs, titāns, — spilgti apgaismotajā rādītājā nolasīja astrogators, nostājies viņam līdzās. — Es būtu daudz ko devis, lai varētu paskatīties, kas tas īsti ir . ..
   —i Metāla daļiņu lietus, — Rohans lēni noteica. — Spriežot pēc izlādēšanās, to izmēriem jābūt nelieliem . . .
   —   Es labprāt tās apskatītu tuvumā … — norūca komandieris. — Kā jūs domājat, riskēsim?
   — Tātad izslēgt lauku?
   —   Jā. Uz sekundes daļu. Neliels to daudzums nokļūs aizsargzonā, bet pārējās mēs atšķelsim, atkal ieslēdzot lauku.
   Rohans labu brīdi neko neatbildēja.
   —   Nu ko, varētu jau, — viņš beidzot nenoteikti atbildēja. Bet, pirms vēl komandieris bija piegājis pie vadības pults, uguntiņu zaiga izdzisa tikpat pēkšņi, kā bija parādījusies, un iestājās tāda tumsa, kādu pazīst tikai planētas, kurām nav mēnešu un kuras riņķo tālu no Galaktikas centrālajām zvaigžņu kopām.
   —   No medībām mums nekas neiznāca, — Horpahs īgni noteica. Uzlicis roku uz galvenā izslēdzēja, viņš labu brīdi palika stāvam, pēc tam, viegli pamājis Rohanam ar galvu, izgāja. Ievaidējās trauksmes atsaukšanas signāli, ar savu gaudoņu piepildīdami visus klājus. Rohans nopūtās, vēlreiz palūkojās melnajos ekrānos un devās gulēt.

Mākonis

   Viņi jau sāka pierast pie planētas — pie tās nemainīgā, tuksnešainā izskata ar gaistošajām mākoņu ēnām, kuras vienmēr it kā izplēnēja un kuru plaisās pat dienas gaismā atmirdzēja spožas zvaigznes. Pie čirkstošajām smiltīm, kurās grima riteņi un kāju pēdas, pie sarkanās, laiskās saules, kuras pieskāriens bija nesalīdzināmi maigāks nekā Zemes Saulei, tā ka pagriežot pret to muguru, siltuma vietā bija jūtama tikai tās klusa klātiene.
   No rīta pētnieku grupas devās katra uz savu pusi, energoboti pazuda kāpās, līgodamies kā neveiklas laivas. Putekļi nosēdās, pie «Neuzvaramā» palikušie tērzēja par to, kas būs pusdienās, ko radiolokatoru bocmanis šodien pateicis sakarnieku bocmanim, vai arī pulējās atcerēties, kā sauca kursa pilotu, kurš nelaimes gadījumā uz navigācijas pavadoņa «Terra-5» pirms sešiem gadiem bija, zaudējis kāju. Tā viņi pļāpāja, sēdēdami uz tukšām degvielas tvertnēm zem kuģa korpusa, kura ēna gluži kā gigantiska saules pulksteņa rādītājs riņķoja, vienlaikus izstiepdamās garaka, līdz sasniedza energobotu rindu. Tad viņi jau sāka celties kājās, lai palūkotos, vai neatgriežas aizbraukušie biedri. Bet tie, savukārt, pārradušies izsalkuši un noguruši, pēkšņi zaudēja rosmi, ko bija radījis darbs «pilsētas» metāla krāsmatās, un pat «Kondora» grupa pēc nedēļas pārstāja ierasties ar sensacionāliem jaunumiem, ka atrastajās atliekās izdevies pazīt to vai citu cilvēku. Viss no «Kondora» atvestais, kas pirmajās dienās simbolizēja šausmas, tika rūpīgi iesaiņots (jo kā gan citādi lai nosauc šo procesu, kad visas saglabājušās cilvēku atliekās tika kārtīgi ievietotas hermētiskās tvertnēs, kas aizceļoja uz kuģa dibentelpām) un pazuda.
   Tad gaidāmā atvieglojuma vietā, cilvēki, kas joprojām sijāja smiltis ap «Kondora» pakaļgalu un ložņāja pa tā telpām, sajuta tādu garlaicību, ka it kā aizmirsuši, kas bija noticis ar «Kondora» komandu, sāka kolekcionēt idiotiskus sīkumus, kuri kādreiz bija nezin kam piederējuši un tagad palikuši bez īpašniekiem. Tā nu, trūkstot dokumentiem, kas varētu izskaidrot noslēpumu, viņi atveda vai nu kādas vecas mutes harmonikas, vai ķīniešu rotaļlietiņu, un šīs'lietas, jau zaudējušas savas izcelsmes mistisko baismī- gumu, gāja no rokas rokā, kļūstot it kā par komandas kopīgu īpašumu. Rohans, kurš nekad nebūtu ticējis, ka tas ir iespējams, jau pēc nedēļas izturējās tieši tāpat kā pārējie. Un tikai reizēm, vienatnē, viņš jautāja sev, kālab īsti viņš te atrodas, un tad juta, ka visa viņu darbošanās, visa šī steidzīgā burzma, komplicētais pētījumu process, rentgena caurskates, paraugu vākšana, klints iežu urbumi, ko apgrūtināja pastāvīgā nepieciešamība ievērot III pakāpi, ar lauku atvēršanu un aizvēršanu, ar lāzeru stobriem, kuriem bija labi aplēsts apšaudes lauks, ar nerimstošo optisko kontroli, nemitīgo rēķināšanu, daudzkanālu sakariem, — ka tas viss ir milzīgs pašapmāns, ka patiesībā viņi gaida tikai kādu jaunu avāriju, jaunu nelaimi un tikai izliekas, ka tas tā nav. Sākumā rītos ļaudis drūzmējās pie «Neuzvaramā» lazaretes, lai dzirdētu jaunumus par Kertelena stāvokli. Viņš tiem šķita ne tik daudz mīklaina uzbrukuma upuris, kā necilvēciska būtne, radījums, kas atšķiras no viņiem visiem; tas bija gluži tāpat, it kā viņi būtu noticējuši fantastiskām pasakām un domātu, ka cilvēku, vienu no viņiem, planētas naidīgie,svešie spēki spēj pārvērst briesmonī. Patiesībā viņš bija tikai kroplis; galu galā izrādījās, ka viņa prāts, kas bija neskarts kā jaunpie- dzimušam bērnam un tikpat tukšs, uztver zināšanas, ko tam sniedz ārsti, un Kertelens pakāpeniski sāka mācīties runāt tieši tāpat kā' mazs bērns. Lazaretē vairs nebija dzirdama cilvēka balsij svešā gau- doņa, kas bija jo šausmīgāka tāpēc, ka bezjēdzīgie zīdaiņa šļupsti nāca no pieauguša vīrieša mutes. Kertelens pēc nedēļas sāka izrunāt pirmās zilbes un jau pazina ārstus, kaut gan nevarēja izrunāt to uzvārdus.
   Tad, otrās nedēļas sākumā, interese par viņa personu atslāba, it īpaši, kad ārsti paskaidroja, ka par nelaimes gadījuma apstākļiem Kertelens nevarēs neko pastāstīt pat pēc atgriešanās normālā stāvoklī, vai, pareizāk, pēc Šo dīvaino, kaut arī nepieciešamo apmācību beigām.
   Pa tam darbi gāja savu gaitu. Krājās «pilsētas» pilāni, «ceraino piramīdu» detaļas, lai gan to uzdevums joprojām nebija skaidrs. Atzinis, ka «Kondora» tālākā apskate nedos vairs neko, astrogators to pārtrauca. Pašu kuģi nācās pamest, tāpēc ka apvalka remonts nebija inženieriem pa spēkam, it īpaši tagad, kad bija daudz svarīgāku darbu. Uz «Neuzvaramo» nogādāja vienīgi prāvu skaitu ener- gobotu, transportieru, džipu un visvisādu aparatūru, bet pašu vraku — jo pēc tik radikālas iztukšošanas tas bija kļuvis par vraku — blīvi noslēdza, mierinot sevi, ka vai nu viņi paši, vai kāda no nākamajām ekspedīcijām kreiseri tomēr nogādās dzimtajā ostā. Tad Horpahs pārsvieda «Kondora» grupu uz ziemeļiem; Regnara vadībā tā pievienojās Galagera grupai; pats Rohans tagad bija visu pētījumu galvenais koordinētājs un atstāja «Neuzvaramo» tikai uz īsu brīdi, turklāt arī ne katru dienu.
   Abas šīs grupas pazemes avotu izskaloto aizu labirintā atrada dīvainas lietas.
   Noguluma iežu slāņi mijās ar melnīgi sarkanīgas vielas starpslāņiem; tās izcelšanās nebija ne ģeoloģiska, ne planetāra. Speciālisti neko daudz vairāk šai sakarā nevarēja pateikt. Izskatījās tā, it kā uz senā bazalta vairoga, garozas pamatieža virsmas, pirms kādiem miljoniem gadu būtu izveidojušies milzīgi metāla šķembu — varbūt vienkārši metāla lūžņu — blāķi (radās hipotēze, ka Regis atmosfērā sašķīdis gigantisks niķeļ- dzelzs meteors un kā liesmains lietus piesātinājis šī sensenā laikmeta klintis), kas, pamazām oksidējoties, reaģējot ar apkārtējo vidi, beidzot pārvērtās par brūnganmelniem vai vietām rudi sarkaniem nogulumu slāņiem.
   Izraktie karjeri bija atseguši tikai daļu iežu šai teritorijā, kuras ģeoloģiskā struktūra varēja sagādāt galvassāpes pat pieredzējušam planetologam. Kad tika izurbtas akas līdz pat miljardiem gadu vecam bazal- tam, izrādījās, ka uz tā esošās klintis, kaut arī stipri rekristalizētas, liecina par organiskā oglekļa klātbūtni. Sākumā domāja, ka tas tolaik bijis okeāna dibens. Taču jau īstu akmeņogļu slāņos tika .atklāts daudz augu nospiedumu, bet šie augi piederēja pie sugām, kuras varēja veģetēt vienīgi uz sauszemes. Pakāpeniski planētas sauszemes dzīvo formu katalogs paplašinājās. Bija jau zināms, ka pirms trīssimt miljoniem gadu tās džungļos mituši primitīvi rāpuļi. Viena šāda rapuļa mugurkaula un raga žokļu atliekas zinātnieki triumfēdami atveda uz kuģi, taču komanda triumfam nepievienojās. Evolūcijā uz sauszemes bija vērojami it kā divi gājumi; pirmais dzīvās pasaules panīkums saistāms ar laikmetu apmēram pirms simt miljoniem gadu; toreiz sākušos augu un dzīvnieku straujo izmiršanu, domājams, bija
   izraisījis tuvējās Novas uzliesmojums. Taču pēc tam dzīvība pārvarēja krīzi un vētraini uzplauka jaunās formās; tiesa, jāatzīst, ne atrasto atlieku daudzums, nedz to saglabāšanās pakāpe nepieļāva precīzāku klasifikāciju. Planēta nekad nebija pazinusi formas, kas līdzinātos zīdītājiem. Pēc nākamajiem deviņdesmit miljoniem gadu, bet šoreiz jau lielā attālumā no planētas, notika jauns zvaigznes uzliesmojums; tā pēdas izdevās konstatēt elementu izotopu veidā. Pēc aptuveniem aprēķiniem toreizējā cietā starojuma intensitāte uz planētas virsmas nebija tik liella, lai varētu izraisīt visa dzīvā masveida iznīkšanu. Vēl nesaprotamāk bija, kāpēc augu un dzīvnieku atliekas jaunākajos klinšu iežos kopš šī laika bija arvien retāk sastopamas. Toties atradumos pieauga šīs presētās «dūņas», antimona sulfīdi, molibdena un ferīta oksīdi, niķeļa, kobalta un titāna sālis.
   Šajos metāliskajos, astoņus līdz sešus miljonus gadu vecajos, samērā seklajos slāņos vietām bija spēcīgi radioaktivitātes perēkļi, taču, salīdzinot ar planētas pastāvēšanas laiku, tā bija īslaicīga radioaktivitāte. Likās tātad, ka šajā ērā kaut kas būtu izraisījis varenas, bet tikai lokālas kodolreakcijas, kuru produkti bija nogulsnējušies «metāliskajās dūņās». Bez «feroradioaktīvā meteora» tika izvirzītas arī citas, pavisam fantastiskas hipotēzes, kas saistīja šos īpatnējos «radioaktīvā siltuma» centrus ar Līras planētu sistēmas katastrofu un tās civilizācijas bojā eju.
   Tā, tika pieļauts, ka Ragis III kolonizācijas mēģinājuma laikā notikušas no apdraudētās sistēmas izsūtīto kuģu atomsadursmes. Bet tas atkal neizskaidroja savādo, biezo metāla slāņu rašanos, tie izmēģinājuma urbumu gaitā tika atklāti arī citos, tāli āķos apvidos. Lai nu tas būtu kā būdams, arvien neatvairāmāka kļuva aina, kas bija tikpat mīklaina, cik acīm redzama: dzīvība planētas kontinentos bija izmirusi dažu miljonu gadu intervālā, tai pašā laikā, kad sākuši rasties metāla slāņi. Dzīvo formu bojā ejas cēlonis nav varējusi būt radioaktivitāte: starojuma kopējais daudzums tika pārrēķināts kodolsprādzienu ekvivalentos. Tas sastādīja tikai divdesmit, augstākais trīsdesmit megatonnu. Sadalot uz simtiem tūkstošiem gadu, šādi sprādzieni (ja tie vispār bija atomsprādzieni, nevis kāda cita kodolreakcija), protams, nevarēja nopietni apdraudēt bioloģisko formu evolūciju.
   Zinātniekiem bija aizdomas, ka starp «pilsētas» drupām un metāla slāņiem pastāv zināma sakarība, tāpēc viņi uzstājās par pētījumu turpināšanu. Tas bija saistīts ar dažnedažādām grūtībām, jo, rokot karjeru, būtu nepieciešams pārvietot ievērojamas izraktās grunts masas. Vienīgais atrisinājums būtu izcirst šahtu, taču tad, strādājot pazemē, cilvēki vairs neatrastos spēka lauka aizsegā. Un tomēr, kad tika atklātas (pāri par divdesmit metru dziļumā, ar dzelzs oksīdiem bagātā slānī) visai īpatnējas formas sarūsējušas lauskas, kas atgādināja korozijas saēstas, izirušas, mikroskopisku mehānismu elementu paliekas, darbus nolēma turpināt.
   Deviņpadsmitajā dienā kopš nolaišanās pār apvidu, kur strādāja kalnraču grupas, savilkās tik biezu un tumšu mākoņu gubas, kādas līdz šim uz pla.nētas nebija redzētas. Ap dienas vidu sākās negaiss, kas pēc elektrisko izlāžu stipruma pārspēja Zemes negaisus. Debesis un klintis savienoja nepārtraukti zibeņu kūļi. Palojoši ūdeņi, ielauzdamies līkumotajās aizās, sāka applūdināt izkaltās ejas. Cilvēkiem nācās tās pamest, un viņi kopā ar automātiem patvērās zem galvenā spēka lauka kupola, pret kuru atsitās kilometru gari zibeņi. Negaisa mākoņi lēnām pārvēlās uz rietumiem un kā melna, zibeņiem izraibināta siena aizklāja visu horizontu virs okeāna. Atgriezušies pie «Neuzvaramā», kalnrači pa ceļam atklāja smiltīs daudz sīku, melnu metāla pilienu, kurus viņi noturēja par izdaudzinātajām «mušiņām». Rūpīgi savāktus, tos atveda uz kuģi, kur tie saistīja zinātnieku interesi, taču nebija ne runas par to, ka tās varētu būt kukaiņu atliekas. Notika kārtējā speciālistu apspriede, kas vairākkārt izvērtās par karstiem strīdiem. Beidzot tika nolemts izsūtīt ekspedīciju ziemeļaustrumu virzienā, ārpus līkumoto aizu un dzelzs savienojumu nogulsnējumu teritorijas, tāpēc ka uz «Kondora» mašīnu kāpur- ķēdēm nelielos daudzumos bija konstatēti interesanti minerālsāji, kas netika atrasti iepriekš pētītajos apvidos.
   Lieliski nodrošināta kolona divdesmit divu cilvēku sastāvā ar energobotiem, «Kondora» soļojošo izstarotāju, transportieriem un robotiem, kuru vidū bija divpadsmit arktanu, apgādātu ar automātiskiem ekskavatoriem un urbjiem, iekrāvusi skābekļa, pārtikas un kodoldegvielas krājumus, nākošajā dienā Regnara vadībā devās ceļā. Ar kollonu tika uzturēti pastāvīgi radio un televīzijas sakari, līdz planētas virsmas liekums neaizšķērsoja ultraīsajiem viļņiem ceļu. Tad «Neuzvaramais» ievadīja orbītā stacionāru televīzijas pārraidītāju, un sakari atkal bija atjaunoti. Kolona gāja visu dienu. Naktī, izkārtojusies apļveida aizsardzībā, tā apjozās ar spēka lauku, bet nākošajā dienā turpināja pārgājienu. Ap dienas vidu Regnars paziņoja Rohanam, ka viņš apstājies seklā, nelielā krāterī, gandrīz vai pilnīgi ar smiltīm aizbērtu drupu piekājē, jo grib tās papētīt tuvāk. Stundu vēlāk radiosakari sāka pasliktināties spēcīgu statisku traucējumu dēļ. Tāpēc sakaru tehniķi pārgāja uz īsāku viļņu diapazonu, kurus varēja vieglāk uztvert. Drīz pēc tam, kad tālā negaisa dārdi, virzoties uz austrumiem, tas ir, turp, uz kurieni bija devusies ekspedīcija, sāka apklust, radiosakari pēkšņi pārtrūka. Sakaru zaudēšanu ievadīja vairāki, aizvien spēcīgāki fedingi; taču visdīvainākais bija tas, ka vienlaikus paslikti
   nājās televīzijas sakari, kas taču tika uzturēti ar ārpusatmosfēras pavadoņa starpniecību un tāpēc nebija atkarīgi no jonosfēras stāvokļa. Pulksten vienos sakari pārtrūka pavisam. Neviens no tehniķiem un pat no fiziķiem, kurus ataicināja palīgā, netika gudrs. Likās, ka kaut kur tuksnesī ir nolaidusies metāla siena, atdalot simt septiņdesmit kilometrus tālo grupu no «Neuzvaramā».
   Rohans, kas ne uz brīdi nebija atstājis astrogatoru, pamanīja pēdējā nemieru. Viņam pašam sākumā tas šķita nepamatots. Viņš domāja, ka šīs neparastās ekranējošās īpašības varbūt piemīt negaisa mākonim, kas tieši virzījās turp, kurp bija devusies ekspedīcija. Tomēr fiziķi šaubījās, vai iespējama tik bieza jonizēta gaisa slāņa izveidošanās. Kad negaiss rimās, bet sakarus atjaunot neizdevās, ap pulksten sešiem, nemitīgi atkārtodams signālus, kas palika bez atbildes, Horpahs izsūtīja divus lidojošo šķīvju tipa izlūkaparātus.
   Viens no tiem lidoja dažus simt metrus virs tuksneša, kamēr otrs virzījās četru kilometru augstumā, kalpodams pirmajam par televīzijas retranslētāju. Rohans, astrogators, Gralevs un vairāki citi, kuru vidū bija arī Balmins un Sakss, stāvēja vadības kabīnē pie galvenā ekrāna, tieši vērodami visu to, kas atradās pirmās mašīnas pilota redzeslaukā.
   Aiz līkumoto, tumšām ēnām pielijušo aizu joslas atklājās tuksnesis ar nebeidzamām kāpu rindām, kas tagad bija melni svītrotas, jo saule pašreiz taisījās rietēt. Ieslīpajā apgaismojumā, kas ainavu padarīja sevišķi drūmu, retumis zem zemu lidojošās mašīnas aizslīdēja nelieli! krāteri, līdz malām pilni smiltīm. Daži bija redzami, vienīgi pateico- lies koniskajam paaugstinājumam centrā,kas bija palicis no kādreiz izdzisuša vulkāna. Mazpamazām apvidus, paceļoties augstāk, vērtās aizvien daudzveidīgāks. No smilšu viļņiem iznira augstu klinšu grēdas, veidojot dīvaini robotu kalnu sistēmu. Šur tur izslē- jušies vientuli klinšu stabi atgādināja sagrautu kuģu korpusus vai gigantiskas cilvēku figūras. Nogāzēs asi iezīmējās plaisu līnijas, ko pildīja nogruvumu drupas. Beidzot smiltis pazuda pavisam, dodot vietu skarbai stāvu klinšu un nogruvumu veidotai ainavai. Šur tur, sašķeldamas planētas garozu, vijās tektonisko plaisu radītās gravas, kas no tālienes līdzinājās upēm. Reljefs sāka atgādināt Mēness reljefu. Vienlaikus pasliktinājās televīzijas sakari; traucējumi izpaudās kā oscilācija un ainas sinhronizācijas pārtraukumi. Tika dota pavēle palielināt raidītāja jaudu, taču tas redzamību uzlaboja tikai uz īsu brīdi.
   Palsās klintis kļuva aizvien tumšākas. Zem izlūkmašīnas slīdošo krauju blīvējumi bija brūngani ar indīgu, metālisku spīdumu; šur tur varēja manīt melnus, samtainus plankumus, it kā tur, uz kailiem akmeņiem, augtu biezi, bet nedzīvi krūmāji. Pēkšņi ierunājās līdz šim klusējusī pirmā mašīna. Pilots uzsauca, ka dzird darbojamies automātiskos pozīcijas raidītājus, ar kuriem bija apgādāta ekspedīcijas vadošā mašīna. Tomēr vadības kabīnē stāvošie dzirdēja tikai viņa balsi, vāju un it kā dziestošu, kad viņš sāka izsaukt Regnara grupu.
   Saule jau bija pavisam zemu. Tās asiņainajā gaismā mašīnai priekšā parādījās melna siena, kas, gubodamās līdzīgi mākonim, sniedzās no klinšu virsmas līdz tūkstoš metru augstumam. Viss, kas atradās aiz sienas, bija neredzams. Ja šīs vietām piķa melnās, vietām purpurvioletās metāliski spīdošās sienas gubainie izbilīdumi laiski, vienmērīgi nekustētos, to varētu noturēt par neparastu kalnu formāciju. Horizontālajos saules staros sienā pavērās alas, ko pildīja neizskaidrojama acumirklīga mirga, it kā tur aizrautīgi riņķotu vizuļojošu, melnu ledus kristālu spieti. Pirmajā mirklī skatītājiem likās, ka mākonis virzās pretī lidojošajai mašīnai taču tā bija ilūzija; tieši otrādi, lidojošais šķīvis ar iepriekšējo ātrumu tuvojās dīvainajam šķērslim.
   —   LŠ ceturtais bāzei. Vai man jāpaceļas virs mākoņa? Pieņemšana, — atskanēja pilota apslāpētā balss. Pēc sekundes daļas astrogators atbildēja:
   —   Pirmais LS ceturtajam. Apstājies mākoņa priekšā!
   —   LŠ ceturtais bāzei. Bremzēju, — pilots nekavējoties atbildēja, un Rohanam likās, ka viņa vārdos dzirdams atvieglojums. Vairs tikai daži simti metru šķīra mašīnu no neparastā veidojuma, kas pletās uz abām pusēm, it kā ieskaudams apvārsni. Tagad gan^ drīz visu ekrānu piepildīja gigantiskas, neiespējamas — vertikālas, ogļu melnas jūras virsma. Attiecībā pret šo veidojumu mašīna it kā apstājās, bet pēkšņi, iekams kāds paspēja bilst kaut vārdu, no smagi viļņojošās masas izšāvās gari, plīvojoši stabi un aizmigloja ainu, kas tūlīt saļodzījās, sāka trīsēt un, arvien vājāku izlādēšanās pavedienu caurausta, pazuda.
   —    LŠ ceturtais, LŠ ceturtais! — sauca telegrāfists.
   —    Šeit LŠ astotais, — pēkšņi atsaucās pilots no otrās mašīnas, kura līdz šim bija kalpojusi vienīgi par pārraidītāju pirmajai.— LŠ astotais bāzei. Vai man dot attēlu?: Pieņemšana!
   — Bāze LŠ astotajam, dod attēlu!
   Ekrāns pildījās ar kaisli virmojošu melnu
   strūklu haosu. Ta bija tā pati iepriekšējā aina, tikai skatīta no četru kilometru augstuma. Bija redzams, ka mākonis kā gara, monolīta josla stiepjas gar kalnu grēdas atzarojumu, it kā sargādams pieeju tam. Mākoņa virsma kūtri kustējās kā stingstoša, pa pusei recekļaina substance, taču pirmo mašīnu, ko mākonis nule bija aprijis, neizdevās saskatīt.
   —   Bāze LŠ astotajam. Vai dzirdi LŠ ceturto? Pieņemšana.
   —       LŠ astotais bāzei. Nedzirdu, pāreju uz interferences diapazonu. Uzmanību, LŠ ceturtais! Šeit LŠ astotais, atsaucies, LS ceturtais, LŠ ceturtais! — viņi dzirdēja pilota balsi.
   —   LŠ ceturtais neatbild. Pāreju uz infrasarkano diapazonu. Uzmanību, LŠ ceturtais, šeit LS astotais, atsaucies. LŠ ceturtais neatbild, mēģināšu zondēt mākoni ar radiolokatoru …
   Krēslainajā vadības kabīnē nebija dzirdami pat cilvēku elpas vilcieni. Visi pamira gaidās. Uz ekrāna redzamā aina nemainījās, klints mugura melnajā jūrā rēgojas kā piķa okeānā iegremdēta sala. Augstu debesīs izplēnēja dūnām līdzīgi, ar zeltainu vizmu pielijuši mākoņi, saules disks jau skāra horizontu, pēc dažām minūtēm vajadzēja iestāties tumsai.
   —    LŠ astotais bāzei, — atskanēja pilota balss, kura dažās klusēšanas sekundēs šķita pārvērtusies. — Radiolokators rāda pilnme- tālisku atstarojumu. Pieņemšana!
   —   Bāze LŠ astotajam. Pārslēdz radiolokācijas ainavu uz televīzijas attēlu. Pieņemšana!
   Ekrāns satumsa, nodzisa, kādu brīdi zaigoja tukšs, tad kļuva zaļš, mirgodams miljardos dzirksteļu.
   —   Šis mākonis ir no dzellzs, — sacīja vai, pareizāk, izdvesa kāds Rohanam aiz muguras.
   — Jazon! — iekliedzās astrogators. — Vai šeit ir Jazons!?
   Esmu šeit, — kodolfiziķis panācās! priekšā.
   —   Vai es varu to uzsildīt? … — astroga-i tors mierīgi ievaicājās, norādīdams uz ek-1 rānu, un visi viņu saprata. Jazons vilciņā» jās.
   —   Vajadzētu brīdināt LŠ ceturto, lai tasļ maksimāli paplašinātu spēka lauka rā-j diusu …
   — Nerunājiet niekus, Jazon. Mums nav sa-1 karu …
   —    Līdz četriem tūkstošiem grādu… ari nelielu risku … I
   —    Pateicos, Blār, dodiet mikrofonu! LŠ astotais! Runā pirmais, sagatavo lāzerus uz mākoni, ar mazu jaudu, līdz biliergam epicentrā, nepārtrauktu uguni pa azimutu!
   —    LŠ astotais! Nepārtrauktu uguni līdz biiliergam, — nekavējoties atbildēja pilota balss. Kādu sekundi nenotika nekas. Pēc tam nozibsnīja un centrālais mākonis, kas piepildīja ekrāna lejasdaļu, mainīja krāsu. Vispirms tas it kā izplūda, tad kļuva sarkans un uzvirda; tanī izveidojās tāda kā liesmojoša piltuve, kurā, šķiet, kāda iesūkti, gāzās iekšā mākoņa tuvākie slāņi. Pēkšņi šī kustība norima, mākonī atvērās milzīgs logs un pa to kļuva redzams haotisks klinšu krāvums, tikai sīki, melni putekļi kā vēja dzenāti sodrēji vēl lidinājās gaisā.
   —    Pirmais LŠ astotajam! Nolaidies līdz uguns maksimālās efektivitātes distancei!
   Pilots atkārtoja pavēli. Mākonis, ar satraukti vibrējošu valni apjozis radušos plaisu, mēģināja to aizpildīt, bet ikreiz, kad izvirzītie taustekli sadūrās ar lāzera staru un uzliesmoja, ievilka tos atpakaļ. Tas ilga vairākas minūtes. Šādu situāciju nevarēja vilkt garumā. Astrogators neuzdrošinājās pret mākoni raidīt pilnu izstarotāja jaudu, jo kaut kur tā dzīlēs atradās otra mašīna — LŠ ceturtais. Rohans uzminēja, kas Horpaham bija padomā: tas cerēja, ka otrā mašīna iz- kļūs attīrītajā laukā. Taču LŠ ceturto arvien vēl neredzēja. LŠ astotais gandrīz nekustīgi karājās virs mākoņa, triekdams žilbinošās lāzeru strēles melnā apļa mutuļojošajās malās. Debesis virs tā vēl bija diezgan gaišas, bet klintis zem mašīnas pamazām grima aizvien tumšākās ēnās. Saule rietēja. Pēkšņi ielejā sabiezējušo krēslu caurstrāvoja baismīgs mirdzums. Netīri sarkans, nokaitēts kā vulkāna rīkle, kas iegailējās caur izvirduma mutuļiem, tas ar kustīgfi plīvuru nosedza visu redzeslauku. Bija redzama tikai blīva tumsa, kuras dzīlēs virda un sprakstēja uguns. Tur mākoņa substance, lai kas tā arī būtu, metās uzbrukumā pirmajai sagūstītajai mašīnai un sadega tās spēka lauka aizsega drausmīgajā svelmē.
   Rohans uzlūkoja astrogatoru. Horpahs stāvēja kā pamiris ar stingu seju, ko apgaismoja blāzmas nedrošais atspulgs. Meilnais mutulis un tā dzīlēs zaigojošais ugunsgrēks, reizēm sastingdams liesmu ceros, ieņēma ekrāna centru. Tālē bija redzama augstas klints virsotne. Purpursarkana tā slējās aukstas blāzmas pēdējā atspīdumā, kas šobrīd neizsakāmi atgādināja Zemes gaismu. Jo neticamāks šķita skats, kas pavērās mākoņu dzīlēs. Rohans gaidīja; astrogatora seja nepauda neko. Bet viņam bija jāpieņem lēmums: vai nu pavēlēt augšējai mašīnai doties palīgā pirmajai, vai arī, pametot to likteņa varā, likt izlūkam lidot tāllāk uz ziemeļaustrumiem.
   Un atkal notika kaut kas negaidīts. Vai nu apakšējās, mākonī iestrēgušās mašīnas pilots bija apjucis, vai arī uz tās klāja bija notikusi avārija, bet cauri melnajam mutulim izspraucās zibsnis ar žilbinošu kvēli; garas sprādziena saraustītā mākoņa strēles izšāvās uz visām pusēm, bet trieciena vilnis bija tik varens, ka viss attēls salīgojās un sāka lēkāt tāpat kā brāzmas mētātais LŠ astotais. Pēc tam tumsa atgriezās, sabiezēja, un bez šī melnuma nebija vairs itin nekā.
   Astrogators noliecās un kaut ko tik klusu pateica pie mikrofoniem sēdošajam telegrāfistam, ka Rohans nesadzirdēja viņa vārdus; bet telegrāfists tūdaļ tos atkārtoja, gandrīz vai kliegdams:
   —    Sagatavo antipronus! Ar pilnu jaudu mākonī, nepārtrauktu uguni!
   Pilots atkārtoja pavēli. Pēkšņi viens no tehniķiem, vērodams sānu ekrānu, kurš rādīja visu, kas notika aiz mašīnas, iesaucās:
   —   Uzmanību! LŠ astotais! Uz augšu! Uz augšu! Uz augšu!!!
   No rietumiem, kas līdz tam bija bijuši skaidri, kā viesuļvētra tuvojās virmojošs melns mākonis. Sākumā tas vēl bija lielā mākoņa pamalē, bet tad atrāvās no tā un, atstādams aiz sevis straujajā lidojumā radušās švīkas, drāzās stāvus augšup. Pilots, kas bija to pamanījis sekundes daļā pirms brīdinājuma, uzšāvās vertikāli gaisā, arvien augstāk, taču mākonis dzinās tam pakaļ, izgrūzdams debesīs mellnus stabus. Pilots pārnesa uguni no viena staba uz otru; trāpīts pašā centrā, tuvākais melnais kamols sadalījās uz pusēm, satumsa. Pēkšņi viss attēls sāka trīcēt.
   Mirkli, kad mākoņa daļa jau sāka ieiet radioviļņu joslā, traucējot mašīnas sakarus ar bāzi, pilots acīmredzot pirmo reizi lika lietā antimatērijas izstarotāju. Lādiņa trāpīta, visa planētas atmosfēra pārvērtās par vienu vienīgu ugunsjūru; saulrieta purpur- sarkanā atblāzma pazuda, it kā kāds to būtu nopūtis, caur traucējumu līkločiem brīdi vēl rēgojās mākonis un virs tā kūpošie stabi, kas piepūzdamies blāvi zaigoja, bet tad savus kvēlojošos ugunskritumus pāri klinšu mudžeklim, kas izgaisa tvaika un gāzu mutuļos, brāza otrs, vēl briesmīgāks sprādziens. Tas tad arī bija pēdējais, ko viņi redzēja, jo nākošajā sekundē viss attēls, izlādēšanās dzirksteļu caurstrāvots, sāka krampjaini raustīties un pazuda. Krēslainajā vadības kabīnē zaigoja vienīgi tukšs, balts ekrāns, padarīdams cilvēku sejas spokaini bālas.
   Horpahs lika radiotelegrāfistiem izsauk: abas mašīnas, bet pats kopā ar Rohanu, Ja- zonu un citiem pārgāja uz līdzās esošo navigācijas kabīni.
   —   Kā jūs domājat, kas tas par mākoni? — viņš vaicāja bez jebkāda ievada.
   —    Tas sastāv no metāla daļiņām. Kaut kas līdzīgs suspensijai, ko vada no vienota tālvadības centra, — sacīja Jazons.
   — Gārb?
   — Es domāju tāpat.
   —   Vai ir kaut kādi priekšlikumi? Nav? Joi labāk. Galvenais Inženier, kurš superkoptersļ ir labākā stāvoklī, mūsējais vai tas, ko mēsj paņēmām no «Kondora»?
   —   Abi ir kārtībā, astrogator. Bet es personiski (labāk ņemtu mūsējo.
   —   Labi. Rohan, ja nemaldos, jūs vēlējāties pamest spēka lauku. Tagad jums ir tāda iespēja. Dabūsiet astoņpadsmit cilvēkus, divkāršu automātu komplektu, kontūrlāzerus un antipronus… Vai mums ir vēl kaut kas?… (Neviens neatbildēja.) Nu jā, pagaidām nekas labāks par antimatēriju nav izgudrots… Jūs startēsiet pulksten 4.31, tas ir, saulei lecot, un pacentīsieties atrast ziemeļaustrumu virzienā krāteri, par kuru runāja Regnars pēdējā ziņojuma. Tur jūs nolaidīsieties atklātā spēka laukā. Pa ceļam lūdzu visu, kas liekas kaut vai mazliet šaubīgs, apšaudīt no maksimālas distances. Nekādās nogaidīšanas, novērojumu, eksperimentu. Nekādas jaudas taupīšanas apšaudei. Ja pazaudēsiet sakarus ar mani, lūdzu dariet savu darbu tālāk. Kad atradīsiet krāteri, nolaidieties, bet uzmanīgi, lai neuzsēstos virsū cilvēkiem… Domāju, ka tie ir kaut kur šajā apvidū … — un viņš norādīja kādu punktu uz kartes, kas aizņēma visu sienu.
   —   Sai sarkani svītrotajā joslā. Tā ir tikai skice, bet nekā labāka man nav.
   —   Ko man darīt pēc nolaišanās, astroga- tora kungs? Vai meklēt viņus?
   —   To es atstāju jūsu ziņā. Lūdzu tikai iegaumēt vienu: jūs nedrīkstat apšaudīt nekādus mērķus jau piecdesmit kilometru attālumā no krātera, jo lejā var būt mūsu ļaudis.
   — Nekādus mērķus uz zemes?
   —   Vispār nekādus. Līdz šai robežai, — un astrogators ar žestu sadalīja platību uz kartes divās daļās, — jūs varat lietot iznīcināšanas līdzekļus uzbrūkot. Sākot no šīs līnijas, ļiīs drīkstat vienīgi aizsargāties ar spēka lauku. Jazon! Cik var izturēt superkoptera lauks?
   — Pat miljonu atmosfēru uz kvadrātcentimetra.
   —   Ko nozīmē «pat»? Vai jūs gribat man to pārdot, vai? Es jautāju, cik? Piecus miljonus? Divdesmit?
   Horpahs to visu teica pilnīgi mierīgi. Šāds komandiera noskaņojums kuģa ļaudis baidīja visvairāk. Jazons nokrekšķinājās.
   —   Lauks ir izmēģināts uz divarpus …
   —   Tā ir cita lieta. Vai jūs dzirdat, Roharjļ Ja mākonis atspiedīs jūs līdz šai robežai] bēdziet. Vislabāk uz augšu. Bet galu galā' visu es nevaru jums pateikt priekšā … —i viņš palūkojās pulkstenī.
   —   Astoņas stundas pēc starta es jūs izl saukšu visos diapazonos. Ja tas būs nesekJ mīgi, mēģināsim nodibināt sakarus ar Trojas pavadoņiem vai arī optiski. Mēs lāzerēsirn ar morzes ābeci. Neesmu vēl dzirdējis, ka arī tas varētu nedot rezultātus. Taču mēģināsim paredzēt vairāk par to, ko zinām.» Ja arī lāzeri neiedarbosies, pēc nākamajām trim stundām jūs startēsiet un atgriezīsieties. Ja manis šeit nebūs …
   — Jūs esat nodomājis startēt?
   —   Nepārtrauciet mani, Rohan. Nē. Es rjM domāju startēt, bet ne viss ir atkarīgs noļ mums. Ja manis šeit nebūs, lūdzu, izejiet orbītā ap planētu. Vai jūs to jau esat darījuši superkopterā?
   — Jā, divas reizes, Līras deltā.
   —   Labi. Tātad jūs zināt, ka tas ir mazliet sarežģīti, taču pilnīgi iespējami. Orbītai jābūt stacionārai, precīzus tās datus pirml starta jums iedos Strēms. Šajā orbītā jūs gaidīsiet mani 36 stundas. Ja pa šo laiku nebūšu devis jums nekādu ziņu par sevi, at- griezīsieties uz planētas. Aizlidosiet līdz «Ķondoram» un pamēģināsiet to iedarbināt. Es zinu, kādas ir izredzes. Tomēr nekas cits jums neatliks. Ja jums tas izdosies, lūdzu atgriezties ar «Kondoru» uz bāzi un sniegt pārskatu par notikušo. Vai jums ir vēl kaut kādi jautājumi?
   —   Jā. Vai es varu mēģināt stāties sakaros ar šiem — ar šo centru, kas vada mākoni, gadījumā, ja man izdotos to atklāt?
   —    Arī to es atstāju jūsu ziņā. Lai nu kā, risks nedrīkst pārsniegt saprāta robežas. Es, protams, neko nezinu, taču man šķiet, ka vadības centrs neatrodas uz planētas virsmas. Bez tam tā esamība man vispār šķiet problemātiska . ..
   — Kā jūs to domājat?
   —    Mēs taču uztveram radiopārraides visā elektromagnētiskajā spektrā. Ja kāds būtu vadījis šo mākoni ar staru palīdzību, mēs būtu reģistrējuši attiecīgus signālus.
   —    Centrs varētu atrasties pašā mākonī.
   —    Iespējams. Nezinu. Jazon, vai no elektromagnētiskajiem viļņiem neatkarīgi tele- vadīšanas paņēmieni ir iespējami?
   —     Jūs gribat zināt manas domas? Nē. Tādu paņēmienu nav.
   —    Jūsu domas? Bet ko gan citu es varu jautāt?
   —    Tas, ko "es zinu, nav līdzvērtīgs tam, kas pastāv. Kas var pastāvēt. Mēs tādus paņēmienus nezinām. Tas ir viss.
   —    Telepātija… — piezīmēja kāds, kas stāvēja aizmugurē.
   —     Par šo tematu man nav nekas sakāms, — sausi noteica Jazons. — Lai kā tas arī būtu, izpētītajā kosmosa daļā nekas tamlīdzīgs nav atklāts.
   —   Kungi, mēs nevaram zaudēt laiku tukj šās diskusijās. Ņemiet savus ļaudis, Rohan,i un sagatavojiet superkopteru. Orbītas eklip-i tiskos datus jums pēc stundas dos Strēmsļ Kolēģi Strēm, lūdzu aprēķināt pastāvīgi» orbītu ar apogeju pieci tūkstoši.
   — Būs darīts, astrogatora kungs.
   Astrogators pavēra vadības kabīnes dur-|
   vis.
   — Terner, kas jauns? Nekā?
   —   Nekā, astrogatora kungs. Tikai spraki šķi. Daudz atmosfērisko traucējumu, vairāki; nekā.
   — Nekādu emisijas spektra pēdu?
   — Nekādu …
   «Tas nozīmē, ka neviena no lidojošajām' mašīnām vairs nelieto savus ieročus, ka tāsi beigušas cīnīties,» nodomāja Rohans. «Ja tāsi liktu lietā lāzeru uguni un kaut vai tikai indukcijas izstarotājus, «Neuzvaramā» indikatori būtu atklājuši to vairāku simtu kilo-f metru attālumā.»
   Rohanu dramatiskā situācija bija pārāll aizrāvusi, lai viņš uztrauktos par uzdevumu! ko bija saņēmis no astrogatora. Bez tam viļ ņam arī pietrūktu laika. Tonakt Rohans nei dabūja ne acu aizvērt. Bija jāpārbauda visasi koptera iekārtas, jāiekrauj degviela, jāpaņem! pārtikas krājumi un ieroči, tā ka viņi tikko" paspēja līdz noteiktai sttindai visu paveikt. Kad sarkanā saules diska mala parādījās pie, apvāršņa, gaisā pacēlās septiņdesmit tonnu smagā mašīna trīsstāvu nama augstumā.
   Saceldama smilšu mākoņus, tā devās tieši uz ziemeļaustrumiem. Tūlīt pēc starta Rohans uzņēma piecpadsmit kilometru augstumu; stratosfērā viņš varēja attīstīt maksimālu ātrumu, bez tam varbūtība sastapt melno mākoni tur bija mazāka. Tā vismaz viņš domāja. Varbūt viņam bija taisnība, bet varbūt tas vienkārši bija laimīgs gadījums, taču jau pēc nepilnas stundas, ieslīpu saules staru apspīdēti, viņi nolaidās aizbērtajā krāterī, kura dibenu vēl klāja tumsa.
   Sakaitēto gāzu lejup šļācošās strūklas vēl nebija paguvušas uzsviest gaisā smilšu mākoņus, kad videosakaru operatori sacēla trauksmi, ziņodami uz navigācijas kabīni, ka krātera ziemeļu daļā redzams kaut kas aizdomīgs. Smagā (lidojošā mašīna apstājās, viegli trīsēdama, it kā to turētu neredzama, savilkta atspere, un no piecsimt metru augstuma tika veikti šīs vietas sīki novērojumi. Uz palielinātāja ekrāna pelēki rūsganā fona bija redzami sīki taisnstūrīši, kas ar ģeometrisku precizitāti grupējās aplī ap lielāku tēraudpelēku taisnstūri. Rohans reizē ar Gārbu un Balminu, kas kopā ar viņu stāvēja pie vadības pults, pazina Regnara ekspedīcijas mašīnas.
   Viņi nekavējoties nolaidās ne visai tālu, ievērojot visus drošības pasākumus. Koptera izbīdāmās «kājas» vēl nebija beigušas darboties, saliekdamās, locīdamās un iztaisnodamās vienmērīgos pietupienos, kad viņi izmeta trapu un izsūtīja divas izlūkmašīnas kustīga spēka llauka aizsardzībā. Krātera! iekšpuse atgādināja plakanu bļodu ar robotām malām. Vulkānisko konusu, kas pacēlās; centrā, klāja melnbrūna lavas garoza.
   Lai nobrauktu pusotra kilometra — apmēram tāds bija attalums —, kustīgajiem izlūkiem bija vajadzīgas dažas minūtes. Radiosakari bija lieliski. Rohans sarunājās ar Gārbu, kas atradās priekšējā transportierī.!
   —    Kāpums izbeidzas — tūlīt mēs viņus} redzēsim, — vairākas reizes atkārtoja Gārbs,» Pēc brīža viņš iekliedzās:
   — Ir! Es redzu viņus!!!
   Un mierīgāk:
   —    Liekas, viss ir kārtībā. Viena, divas,| trīs, četras — visas mašīnas ir savās vie-J tās — tikai kāpēc tās stāv saulē?
   —   Bet cilvēki? Vai jūs viņus redzat? —taujāja Rohans, kas, acis samiedzis, stāvēja pie mikrofona.
   —   Jā. Tur kaut kas kustas … tie ir divi cilvēki… rau, kur vēl viens … un kāds guļj ēnā … es redzu viņus, Rohan!
   Balss attālinājās. Rohans dzirdēja, kāj Gārbs kaut ko teica savam mašīnas vadītāļ jam. Atskanēja truls troksnis — tātad tikai izšauta dūmu raķete. Gārba balss atkal kļuva dzirdama:
   — To mēs viņiem sveiciena vietā … dūmus! vējš aizpūta mazliet uz viņu pusi… tūlīt tie izklīdīs … Jarg … kas tur ir? Kas! Kā tā .. Hei! Jūs tur!
   Viņa kliedziens uzreiz piepildīja visu kabīni un pēkšņi aprāvās. Rohans izšķīra apklustošo motoru rūkoņu, dzirdēja skrejošu cilvēku soļus, apslāpētus saucienus, dažus kliedzienus, tad iestājās klusums.
   —        Hallo! Gārb! Gārb! — Rohans atkārtoja sastingušām ilūpām. Pa smiltīm tuvojās smagi soji, skaļrunis iečirkstējās.
   —        Rohan! — svešādi skanēja Gārba sēcošā balss. — Rohan! Tas pats, kas ar Kertelenu! Viņi ir bezsamaņā, nepazīst mūs, neko nerunā … Rohan, vai jūs mani dzirdat?!
   — Dzirdu … un vai visi tāpat? …
   —       Tā man liekas … es vēl nezinu, Jargs un Terners apstaigā visus pēc kārtas …
   — Kā tad tā? Un lauks?
   —         Lauks ir izslēgts. Tā nav. Nezinu. Acīmredzot viņi izslēguši.
   — Vai ir manāmas kādas cīņas pēdas?
   —       Nē, nekādu. Mašīnas stāv — visas veselas, nebojātas, bet viņi vai nu guļ, vai sēž, viņus var kratīt.. . Ko? Kas tur ir?!
   Rohans saklausīja neskaidru skaņu, ko pārtrauca stiepta smilkstēšana. Viņš sakoda žokļus, bet nevarēja pārvarēt nelabuma sajūtu, kaš kāpa uz augšu.
   —        Ak debess, tas ir Gralevs! — atskanēja Gārba kliedziens. — Gralev! Veco zēn! Vai tu nepazīsti mani?!
   Viņa elpas vilcieni, skaļruņa pastiprināti, pēkšņi piepildīja visu kabīni.
   —       Gralevs arī… — Gārbs izdvesa. Viņš brīdi Mūsēja, it kā sakopojot spēkus.
   —   Rohan… es nezinu, vai mēs paši tiksim galā… Viņi visi jādabū no šejienes, projām. Atsūtiet vēl cilvēkus …
   — Tūlīt.
   Pēc stundas zem superkoptera metāla kor-ļ pusa apstājās drausmīgs gājiens. No divdesJ mit diviem cilvēkiem, kas bija devušies ceļā,I atgriezās tikai astoņpadsmit; četru liktenis nebija zināms. Vairums ļāva sevi vest, bet' piecus nācās vilkt ar varu, jo tie negribēja kustēties no vietas. Improvizētajā slimnīcāf koptera apakšējā klājā tika nogādātas pie-J cas nestuves. Pārējos trīspadsmit vīrus, kuru sastingusī sejas izteiksme atstāja šausmīgu'^ iespaidu, ieveda atsevišķā telpā. Tur tie bez mazākās pretestības ļāva sevi noguldīt uz kojām. Viņus nācās izģērbt, novilkt zābakus, jo viņi bija bezpalīdzīgi kā zīdaiņi. Rohans, šīļ skata mēmais liecinieks, stāvēdams ejā starp guļvietu rindām, ievēroja, ka vairums atrasto- joprojām saglābā pasīvu mieru, bet tie pieciJ kurus atveda ar varu, — gaudo un raud drausmīgā balsī.
   Viņš atstāja tos ārsta ziņā, bet pats pazu« dušo meklēšanai izsūtīja visas mašīnas, kas" bija viņa rīcībā. To tagad bija diezgan daudz, jo viņš lika iedarbināt pamestās ma-j šīnas un norīkoja uz tām savus ļaudis. Pē-1 dējā patruļa bija tikko izsūtīta, kad informators aicināja viņu uz kabīni; superkop- teru izsauca «Neuzvaramais».
   Rohans pat nebrīnījās, ka bija izdevies uzņemt sakarus, jo, šķita, nebija spējīgs vairs!
   par kaut ko brīnīties. Viņš īsumā sniedza Horpaham pārskatu par visu notikušo.
   —        Kuru cilvēku trūkst? — gribēja zināt astrogators.
   —        Paša Regnara, Bcnigsena, Korotkas un Meada. Kas ir ar lidmašīnām? — savukārt vaicāja Rohans.
   — Man nav nekādu ziņu.
   — Un mākonis?
   —        No rīta es izsūtīju patruļu triju cilvēku sastāvā. Tā atgriezās pirms stundas. Tur no mākoņa nav ne vēsts.
   — Nekā? Vispār nekā?
   — Nekā.
   — Arī lidmašīnu nav?
   — Nekā nav.

Laudas hipotēze

   Doktors Lauda pieklauvēja pie astrogatora kabīnes durvīm. Iegājis iekšā, viņš ieraudzīja doktoru rasējam uz fotogrammometriskās kartes.
   —       Kas tur ir? — nepacēlis galvu, jautaja Horpahs.
   — Gribēju jums kaut ko pateikt.
   —       Vai tas ir tik steidzīgi? Pēc 15 minūtēm mēs startējam.
   —       Nezinu. Man šķiet, mēs sākam saprast, kas te notiek … — sacīja Lauda.
   Astrogators nolika cirkuļus pie malas. Viņu skatieni sastapās. Biologs nemaz nebija jaunāks par komandieri. Savādi, ka viņam vēl atjāva lidot. Acīmredzot viņš to loti gribēja.; Viņš atgādināja drīzāk vecu mehāniķi nekā zinātnieku.
   —   Jums tā šķiet, doktor? Es klausos.
   —    Okeānā ir dzīvība, — biologs teica. — Okeānā ir, bet uz sauszemes nav.
   —    Kāpēc? Uz sauszemes arī bijusi dzīvība. Balmins taču atradis tās pēdas.
   —   Jā. Bet tās ir vairāk nekā piecus miljonus gadu vecas. Pēc tam viss, kas dzīvojis uz sauszemes, ticis iznīcināts. Tas, ko es teikšu, skan fantastiski, astrogator, un man patiesībā nav nekādu pierādījumu, taču … tas tā ir. Pieņemsim, ka kādreiz, pirms miljoniem gadu, šeit nolaidusies raķete no citas sistēmas. Varbūt no Novas apgabala.
   Tagad viņš runāja ātrāk, bet joprojām tikpat mierīgi:
   —   Mēs zinām, ka pirms Līras dzetas eksplozijas šīs sistēmas sesto planētu apdzīvojušas saprātīgas būtnes. Tām bijusi augsti attīstīta tehnoloģiska tipa civilizācija. Iedomāsimies, ka šeit nolaidies līriešu izlūkkuģis un ka notikusi katastrofa vai arī kāds cits nelaimes gadījums, kurā visa komanda gājusi bojā. Nu, teiksim, reaktora sprādziens, ķēdes reakcija … vārdu sakot, vrakā, kas nolaidies uz planētas Regis, nepalicis vairs nevienas dzīvas būtnes. Izglābušies vienīgi… automāti. Ne tādi, kā mūsējie. Ne cilvēkveidīgi..
   Līrieši, cik var spriest, arī nav bijuši cilvēkveidīgi. Tātad šie automāti izglābušies un atstājuši kuģi. Tie bijuši augsti specializēti homeostatiski mehānismi, kas spēja pārciest vissmagākos apstākļus. Tagad nebiia vairs neviena, kas tiem pavēlētu. Tā viņu dala. kas pēc domāšanas struktūras bijusi vislīdzīgākā iīriešiem, varbūt centusies salabot kuģi, kaut gan situācijā, kāda bija radusies, tam nebija nekādas jēgas. Bet jūs jau zināt, kā tas ir. Remontrobots darīs savu darbu, vienalga, vai tas kādam vaiadzīgs vai ne. Taču pēc tam virsroku guvuši citi automāti. Tie kļuvuši neatkarīgi no pirmējiem. Varbūt vietēiā fauna mēģināiusi tiem uzbrukt. Šeit eksistējuši ķir- zakveidīgi rāpuļi, tātad bijuši arī plēsoņas, bet zināma tipa plēsonis irzbrūk visam, kas kustas. Automāti sākuši ar tiem cīnīties un pieveikuši tos. šai cīņai automātiem vajadzēja pielāgoties. Tie pārveidojās tā, lai vislabāk piemērotos planētas apstākļiem. Vissvarīgākais, manuprāt, ka šie automāti nepieciešamības gadījumā bija spējīgi producēt citus. Tātad, sacīsim, lidojošo ķirzaku apkarošanai bija vajadzīgi lidojoši mehānismi. Nekādas konkrētas detaļas man, protams, nav zināmas. Es tikai iedomājos līdzīgu situāciju dabiskas evolūcijas apstākļos. Varbūt te nebija lidojošu ķirzaku, varbūt bija pazemes rāpuļi, kas raka alas. Nezinu. Lai kā tas arī būtu, laikam ritot, šie mehānismi, kas eksistējuši uz sauszemes, lieliski piemērojušies apstākļiem un tiem izdevies uzvarēt visu planētas dzīvnieku valsti. Un augu ari.
   — Augu arī? Kā jūs to izskaidrojat?
   —   Lāgā nezinu. Es varētu izvirzīt pat vairākas atšķirīgas hipotēzes, bet labāk nedarīšu to. Bez tam nepateicu visbūtiskāko. Eksistējot uz planētas, šie pēcteču mehānismi pēc daudziem simtiem paaudžu vairs nelīdzinājās tiem, no kā bija radušies, tas ir — līriešu civilizācijas produktiem. Jūs saprotat? Tas nozīmē, ka bija sākusies nedzīva evolūcija. Mehānisku iekārtu evolūcija. Kas ir liomeostata pamatprincips? Saglabāties mainīgos, pat visnaidīgākos, vissmagākos apstākļos. Šīs homeostatisko metāla sistēmu evolūcijas tālākajām formām galvenās briesmas nebūt nedraudēja no vietējiem dzīvniekiem vai augiem. Tām bija jāatrod enerģijas un materiālu avoti, no kā producēt rezerves daļas un pēcteču organismus. Tāpēc, meklējot, metālu rūdas, bija attīstījies kaut kas līdzīgs kalnrūpniecībai. Iesākumā to priekštečiem, kas te ieradās ar hipotētisko kuģi, bez šaubām, bija radiācijas enerģijas dzinēji. Taču uz planētas Regis vispār nav radioaktīvo elementu, un tātad šis enerģijas avots tiem bija slēgts. Nācās meklēt citu. Acīmredzot radās asa enerģētiska krīze, un tad, manuprāt, šo iekārtu savstarpēja cīņa. Vienkārši cīņa par saglabāšanos, par eksistenci. Uz tās taču arī balstās evolūcija. Uz selekcijas. Iekārtas, kas intelektuālā ziņā stāvējušas augstu, bet nav varējušas saglabāties, teiksim, savu gabarītu dēļ, kuri, savukārt, prasījuši ievērojamus enerģijas daudzumus, nav varējušas izturēt konkurenci ar intelektuāli mazāk attīstītām, bet ekonomiskākām un enerģētiski produktīvākām iekārtām …
   —   Pagaidiet jel. Lai nu paliek fantastika, bet evolūcijā taču, evolūcijas spēlē vienmēr laimē būtne ar vairāk attīstītu nervu sistēmu, vai ne? Šai gadījumā nervu sistēmas vietā bijusi, teiksim, kāda elektronu sistēma, bet princips paliek tas pats.
   —   Tas ir pareizi tikai attiecībā uz viendabīgiem organismiem, kas radušies uz planētas dabiskās evolūcijas ceļā, taču ne uz tiem, kas ieradušies no citām sistēmām.
   — Nesaprotu.
   —    Gluži vienkārši — dzīvības funkcionēšanas bioķīmiskie apstākļi uz Zemes ir un vienmēr ir bijuši gandrīz vienādi. Aļģu, amēbu, augu, zemāko un augstāko dzīvnieku pamatā ir gandrīz identiskas šūnas, tiem ir gandrīz vienāda, proti, olbaltumu vielmaiņa, un tik līdzīgos starta apstākļos par diferencējošo faktoru kļūst tas, kuru jūs minējāt. Tas nav vienīgais faktors, taču katrā ziņā viens no vissvarīgākajiem. Bet šeit bija citādi. Visaugstāk attīstītie mehānismi, kas bija nolaidušies uz planētas Regis, smēlās enerģiju no pašu radioaktīvajām rezervēm, bet vienkāršākajām iekārtām, kaut vai kādām remontsistēmām, varēja būt ar saules enerģiju lādējamas baterijas. Tādā gadījumā šīs vienkāršās iekārtas būtu ārkārtīgi privileģētas, salīdzinot ar pirmējām.
   —   Bet šie, tas ir, augstāk stāvošie mehānismi, taču tieši varēja tām nolaupīt saules baterijas… un galu galā, kurp ved šis; strīds? Varbūt nav vērts par to diskutēt, Lauda?
   —   Nē, tā ir būtiska problēma, astrogator, tas ir loti svarīgs punkts, tāpēc ka, pēc ma-. nām domām, te izraisījusies loti savdabīga; nedzīva evolūcija, ko ievadījuši ārkārtēji, sagadīšanās radīti apstākli. īsi sakot,, es iedomājos to šādi: šajā evolūcijā uzvarējušas, pirmkārt, iekārtas, kas spējušas sekmīgāk miniaturizēties, un, otrkārt, vietsēži. No pirmajām radušies tā saucamie melnie mākoņi. Es personiski domāju, ka tie ir loti mazi pseidokukaiņi, kas vajadzības gadījumā, savā ziņā pašu interesēs, var apvienoties lielās augstākas kārtas sistēmās. Tieši mākoņu veidā. Tādu ceļu gājusi kustīgo mehānismu evolūcija. Turpretī vietsēžu mehānismi ievadījuši to dīvaino metāla veģetācijas veidu, kuru pārstāv šķietamo pilsētu drupas …
   —   Tātad, pēc jūsu domām, tās nav pilsētas?
   —   Protams, nē. Tās nav nekādas pilsētas, bet gan vietsēžu — nedzīvu veidojumu — lieli konglomerāti, kuri spēj vairoties, bet saules enerģiju smejas ar īpašu orgānu palīdzību … tādas, manuprāt, ir šīs trīsstūrainās plāksnītes …
   — Tātad jūs uzskatāt, ka šī «pilsēta» joprojām veģetē?
   —   Nē. Man ir tāds iespaids, ka mums nezināma iemesla dēļ šī «pilsēta» vai, pareizāk, šis «metāla mežs» cīņu par eksistenci zaudējis un tagad tie ir vienīgi rūsējoši lūžņi. Saglabājusies tikai viena forma: kustīgās iekārtas, kas sagrābušas visus planētas kontinentus.
   — Kāpēc?
   — Nezinu. Esmu ķēries pie dažādiem aprēķiniem. Var būt, ka pēdējo trīs miljonu gadu laikā planētas Regis III saule atdzisusi ātrāk nekā iepriekš, tā ka šie lielie vietsēžu «organismi» vairs nav spējuši saņemt no tās pietiekamus enerģijas daudzumus. Bet tie ir tikai miglaini minējumi.
   —   Pieņemsim, ka viss ir tā, kā jūs sakāt. Vai domājat, ka šiem «mākoņiem» ir kāds vadības centrs virs zemes vai planētas dzīlēs?
   —   Domāju, ka nekā tamlīdzīga nav. Var būt, ka šie mikromehānismi, savienodamies noteiktā kārtībā, paši kļūst par šādu centru, par kaut ko «nedzīvām smadzenēm» jlīdzīgu. Dalīšanās tiem var nākt par labu. Tie veido brīvus, paretus spietus, tāpēc var pastāvīgi atrasties saules gaismā vai arī sekot negaisa mākoņiem, jo nav izslēgts, ka šie mehānismi smeļas enerģiju no atmosfēras lādiņiem. Taču briesmu vai — plašāk ņemot — pēkšņu izmaiņu brīdī, kad tiek apdraudēta to eksistence, tie apvienojas …
   — Tomēr kaut kam taču ir jāizraisa šī apvienošanās reakcija, bez tam, kur «spietošanas» laikā atrodas visas sistēmas neparasti komplicētā atmiņa? Elektronu smadzenes taču ir «gudrākas» par visiem saviem elementiem, Lauda. Ja smadzenes demontētu, vai tad šie elementi varētu pēc tam paši ieņemt attiecīgās vietas? Vispirms vajadzētu sastādīt visu smadzeņu plānu …
   —   Tas nav obligāti. Pietiktu, ja katrs elements «atcerētos», ar kādiem citiem elementiem tas tieši savienojas. Piemēram, elementa numur viens noteiktām virsmām jāsakļaujas ar sešiem citiem elementiem; savukārt ikviens no tiem tāpat «zina» savus kaimiņus. Tādējādi informācijas daudzums, kas ietverts atsevišķā elementā, var būt loti niecīgs, bet bez tās ir vajadzīgs tikai zināms ierosinātājs, zināma tipa signāls «uzmanību! briesmas!», pēc kura visi elementi izkārtojas attiecīgajās konfigurācijās, un acumirklī rodas «smadzenes». Bet tā ir tikai primitīva shēma, astro- gator. Domāju, ka jautājums ir sarežģītāks, kaut vai tāpēc vien, ka šādi elementi, bez šaubām, diezgan bieži iet bojā. Tomēr tas nedrīkstētu ietekmēt veselā darbību …
   —    Labi. Mums nav laika ilgāk iztirzāt šāda veida detaļas. Vai jūs savā hipotēzē saskatāt kādus konkrētus un mums noderīgus secinājumus?
   —   Zināmā nozīmē jā, bet tikai negatīvus. Miljoniem gadu ilgā mehāniskā evolūcija ir parādība, ar kādu cilvēks līdz šim Galaktikā nav sastapies. Lūdzu pievērst uzmanību pamatproblēmai. Visas mums zināmās mašīnas kalpo nevis pašas sev, bet kādam citam. Tādējādi no cilvēku viedokļa planētas Regis vairojošos metāla brikšņu vai tās dzeilzs mākoņu pastāvēšana ir bezjēdzīga — tiesa gan, par tikpat «bezjēdzīgiem» var nosaukt, piemēram, kaktusus Zemes tuksnešos. Lietas būtība slēpjas tajā apstāklī, ka šie mehānismi lieliski piemērojušies cīņai ar dzīvajām būtnēm. Man radies iespaids, ka tie nonāvējuši savus pretiniekus tikai šīs cīņas pašos sākumos, kad uz sauszemes kupli zēlusi dzīvība. Izrādījās, ka patērēt enerģiju nokaušanai nav ekonomiski. Tāpēc tie liek lietā citas metodes, kuru sekas bija gan «Kondora» katastrofa, gan gadījums ar Kertelenu, gan, beidzot, — Regnara grupas bojā eja …
   — Kādas tad ir šīs metodes?
   —   Es noteikti nezinu, kas ir to pamatā. Varu vienīgi izteikt savu personisko uzskatu: Kertelena casus taču nav nekas cits kā gandrīz visas informācijas iznīcināšana, ko satur cilvēka smadzenes. Droši vien arī dzīvnieka. Tā sakropļotām dzīvām būtnēm neizbēgami jāiet bojā. Bet vienlaikus tā ir vienkāršākā, ātrāka, ekonomiskāka metode nekā nonāvēšana … Mans secinājums, kas no tā izriet, diemžēl, ir pesimistisks. Varbūt tas vēl par daudz mīksti teikts … Mēs esam nesalīdzināmi sliktākā situācijā par viņiem un turklāt vairāku iemeslu dēļ. Vispirms, iznīcināt dzīvu būtni var daudz vieglāk nekā mehānismu vai tehnisku iekārtu. Tālāk, tās attīstījušās tādos apstākļos, ka vienlaikus cīnījušās ar dzīvajām būtnēm un ar saviem metāla «brāļiem», ar saprātīgajiem automātiem. Tātad viņi karojuši vienlaikus divās frontēs, cenšoties iznīcināt gan jebkurus dzīvo organismu adaptācijas mehānismus, gan arī saprātīgu mašīnu inteliģences izpausmes. Šāda miljoniem gadu ilga cīņa vainagojusies ar iznīcinātājas darbības neparastu universālismu un pilnīgumu. Baidos, ka viņus uzvarēt mēs varētu tikai tai gadījumā, ja tos visus iznīcinātu, bet tas ir gandrīz neiespējami…
   — Jums tā šķiet?
   —    Jā. Tas nozīmē, ka acīmredzot, attiecīgi koncentrējot līdzekļus, varētu iznīcināt visu planētu … bet tas taču nav mūsu uzdevums, nemaz nerunājot par to, ka mums nepietiks spēku. Situācija patiešām ir savā ziņā vienreizēja, jo — kā es to saprotu — mēs īstenībā intelektuāli esam pārāki. Sie mehānismi nebūt nereprezentē prāta varenību, tie vienkārši ir lieliski pielāgoti pilanētas apstākļiem … lai iznīcinātu visu saprātīgo un visu dzīvo. Turpretī tie paši ir nedzīvi. Tāpēc tas, kas tiem ir nekārtīgs, mums var izrādīties nāvējošs.
   —   Bet kā jūs varat būt pārliecināts, ka tiem nav saprāta?
   —   Es varētu izvairīties no atbildes, aizbildinoties ar neziņu, bet tomēr pateikšu. Ja vispār esmu par kaut ko pārliecināts, tad tieši par to. Kāpēc viņi nav intelektuāls spēks? Skaidrs! Ja viņi tāds būtu, jau sen viņi būtu tikuši ar mums galā. Ja jūs domās izsekosiet pēc kārtas visiem notikumiem uz planētas Regis kopš mūsu nolaišanās brīža, tad ievērosiet, ka viņi darbojas bez jebkāda stratēģiska plāna. Viņi uzbrūk, kā un kad vien pagadās.
   —    Nu … tas, kādā veidā viņi pārtrauca Regnara sakarus ar mums un pēc tam uzbruka izlūkmašīnām …
   —   Bet viņi taču vienkārši dara to pašu, ko darījuši pirms gadu tūkstošiem. Augstākie automāti, kurus viņi ir iznīcinājuši, taču ari savstarpēji droši vien sazinājās tieši ar radioviļņu palīdzību. Izjaukt šādas informācijas apmaiņu, pārtraukt sakarus — tas bija viens no mehānisko veidojumu pirmajiem uzdevumiem. Atrisinājums radās zināmā mērā nevilšus, jo metālla mākonis ekranē tik labi kā nekas cits visā pasaulē. Bet tagad? Kas mums jādara tālāk? Mums jāsargās pašiem un jāsargā automāti, mašīnas, bez ku^ rām mēs nebūtu nekas, — turpretī viņiem ir pilnīga manevrēšanas brīvība, vietēji, praktiski neizsmeļami atjaunošanās avoti, viņi var vairoties, ja mēs iznīcināsim daļu no viņiem, turklāt nekādi līdzekļi, kas ir nāvējoši dzīvībai, viņiem nevar kaitēt. Nekas cits neatliks, kā laist darbā mūsu visvarmācīgāko ieroci: antimatēriju … bet iznīcināt viņus visus šādā veidā nav iespējams. Vai ievērojāt, kā viņi rīkojas pēc trieciena? Vienkārši izklīst… turklāt mums pastāvīgi jāatrodas aizsegā, bet tas ierobežo mūsu stratēģiju, kamēr viņi var pēc patikas dalīties, pārvietoties no vienas vietas uz citu … un, ja mēs viņus sakautu šajā kontinentā, viņi pārceltos uz citu. Lai gan galu galā iznīcināt viņus visus nav mūsu uzdevums. Es uzskatu, ka mums jālido projām.
   — Ak tā gan …
   — Jā. Ja jau mums ir darīšana droši vien ar apsihiskiem nedzīvās evolūcijas veidojumiem, tad nevaram apspriest tādus jautājumus kā atriebību vai atmaksu par «Kondoru», par tā komandas likteni. Tas būtu tas pats, kā nopērt okeānu par to, ka tas noslīcinājis kuģi un cilvēkus.
   —    Jūsu vārdos būtu daudz taisnības, ja īstenībā viss būtu tieši tā, — Horpahs pieceldamies teica. Viņš ar abām rokām atbalstījās uz sašvīkotās kartes. — Taču galu galā tā ir hipotēze, bet mēs nevaram atgriezties ar hipotēzēm. Vajadzīga pārliecība. Nevis atriebība, bet gan pārliecība. Precīza diagnoze, noskaidroti fakti. Ja mēs tos noskaidrosim, ja man «Neuzvaramā» tilpnēs būs ieslēgti šīs … šīs lidojošās mehāniskās faunas paraugi, ja tāda patiešām eksistē, tad, protams, es atzīšu, ka te mums vairāk nekas nav darāms. Lai tad bāze nosaka tālāko rīcību. Starp citu, nav nekādas garantijas, ka šie radījumi paliks uz planētas, varbūt viņi turpinās attīstīties, līdz beidzot apdraudēs arī kosmonautiku šajā Galaktikas rajonā.
   —    Pat ja tam būs īlemts notikt, tad ne agrāk kā pēc simtiem tūkstošiem vai, drīzāk gan, pēc miljoniem gadu. Jūs, astrogator, arvien vēl, bīstos, spriežat tā, it kā mēs stāvētu aci pret aci ar domājošu pretinieku. Tas, kas reiz bijis saprātīgu būtņu darba rīks, pēc viņu izzušanas kļuvis patstāvīgs un miljonu gadu gaitā faktiski pārvērties par planētas dabas spēku sastāvdaļu. Dzīvība palikusi okeānā, jo tur mehāniskā evolūcija nesniedzas, taču tā neļauj šīs dzīvības formām iznākt uz sauszemes. Tādēļ atmosfērā ir zināms skābekļa daudzums, ko izdala okeāna aļģes, un kontinenti ir tuksnešaini, jo mehāniskie veidojumi neko neceļ, nerada nekādas vērtības, viņiem nav nekādas civilizācijas, nav vispār nekā, izņemot viņus pašus, tāpēc mums jāizturas pret viņiem kā pret dabas spēku. Daba arī nepazīst ne vērtējumus, ne vērtības. Sie veidojumi vienkārši pastāv paši par sevi, viņi pastāv un rīkojas tā, lai turpinātu pastāvēt…
   —   Kā jūs izskaidrojat lidmašīnu bojā eju? Tās taču sargāja spēka lauks …
   —   Spēka lauku var sagraut ar citu spēka lauku. Bez tam, astrogator, lai sekundes daļā iznīcinātu visu atmiņu, kas mājo cilvēka smadzenēs, vajag mirklī ap viņa galvu radīt magnētisko lauku ar tādu spriegumu, kādu būtu grūti nodrošināt pat mums, izmantojot visus uz kuģa esošos līdzekļus. Tam būtu vajadzīgi gigantiski pārveidotāji, transformatori, elektromagnēti…
   —    Un jūs domājat, ka viņiem tas viss ir?
   —   Nebūt nē! Viņiem nekā nav. Tie vienkārši ir ķieģelīši, no kuriem nepieciešamība uzcel visu, kas vajadzīgs. Pienāk signāls: «Briesmas!» Uzradies kaut kas, ko ļauj atklāt izraisītās vides izmaiņas, piemēram, elektrostatiskā lauka izmaiņas … Lidojošais spiets nekavējoties izveido šīs «mākoņsma- dzenes», un to kolektīvā atmiņa pamostas: tādas būtnes jau bijušas, ar tām vajadzējis rīkoties tā un tā, un tad tās gājušas bojā … Un viņi atkal rīkojas, kā jau rīkojušies toreiz.
   —   Labi, — sacīja Horpahs, kas jau ilgāku laiku vairs nedzirdēja vecā biologa vārdus. — Es atlieku startu. Tagad sasauksim padomi; es to labprāt nedarītu, jo sagaidāma plaša diskusija, uzliesmos zinātniskas kaislības, bet cita padoma neredzu. Pēc pusstundas galvenajā bibliotēkā, doktor Lauda…
   —   Lai mani pārliecina, ka es maldos, un tad uz kuģa jums būs par vienu patiesi apmierinātu cilvēku vairāk … — doktors mierīgi sacīja un tikpat klusu, kā bija ienācis, atstāja kajīti. Horpahs izslējās, piegāja pie sienas informatora un, nospiedis iekšējā skaļruņu tīkla slēdzi, izsauca pēc kārtas visus zinātniekus.
   Izrādījās, ka vairumam zinātnieku bija padomā līdzīgas hipotēzes kā Laudam; viņš tikai bija pirmais, kas savu formulēja tik kategoriski. Strīdi uzliesmoja vienīgi jautājumā par «mākoņa» saprātīgumu. Kibernē- tiķi drīzāk bija noskaņoti atzīt to par domājošu sistēmu, kas apveltīta ar spēju stratēģiski darboties. Laudam asi uzbruka; Horpahs apzinājās, ka šo uzbrukumu kaislī- gumam par iemeslu ir ne tik daudz Laudas hipotēze kā tas, ka viņš pārspriedis to nevis ar kolēģiem, bet gan ar pašu komandieri. Par spīti ciešajām saitēm, kas tos vienoja ar komandu, zinātnieki kuģī tomēr veidoja tādu kā «valsti valstī» un ievēroja noteiktu nerakstītu rīcības kodeksu.
   Galvenais kibernētiķis Kronotoss iejautājās, kādā veidā, pēc Laudas domām, «mākonis», kaut gan tas nav 'apveltīts ar saprātu, iemācījies uzbrukt cilvēkiem.
   —   Bet tas taču pavisam vienkārši, — atteica biologs. — Miljoniem gadu tas nav darījis nekā cita. Te es domāju cīņu ar planētas pirmatnējiem iedzīvotājiem, proti, ar dzīvniekiem, kam bijusi centrālā nervu sistēma. Mākonis iemācījies uzbrukt viņiem tāpat, kā Zemes kukainis uzbrūk savam upurim. Un dara to ar analoģisku precizitāti, ar kādu lapsene prot izšļākt indi sienāža vai vaboles nervu ganglijos. Tas nav saprāts, bet gan instinkts …
   —    Bet kādā veidā mākonis uzzināja, kā jāuzbrūk lidmašīnām? Ar lidmašīnām tas līdz šim nebija sastapies …
   —    To mēs nevaram zināt, kolēģi. Šie mehānismi cīnījušies, kā es jau tiku jums teicis, divās frontēs. Ar Regis iedzīvotājiem — dzīvajiem un nedzīvajiem, tas ir, ar citiem automātiem. Tādējādi šiem automātiem gribot negribot nācās izmantot dažādus enerģi-jas veidus aizsardzībai un uzbrukumam ...
   — Bet ja nu viņu vidū nebija lidojošo... '
   — Man šķiet, es saprotu, kas doktoram padomā, — piezīmēja Galvenā Kibernētika vietnieks Saurahans.
   — Sie lielie automāti, makroautomāti, sazinājušies cits ar citu, lai apvienotos un darbotos kopīgi, un visvieglāk bijis tos iznīcināt izolējot, sadalot; bet te vislabākā metode bija sakaru bloķēšana ...
   — Runa nav par to, vai var izskaidrot «mākoņa» izturēšanās atsevišķas formas, nebalstoties uz hipotēzi par tā saprātu, — atteica Kronotoss, — jo Okhema bārdas nazis mūs neierobežo. Mūsu uzdevums, vismaz pat-laban, nav vis radīt hipotēzi, kas visekono-miskākiem līdzekļiem izskaidrotu visu, bet gan tādu, kas garantētu visdrošāko rīcību. Tāpēc drīzāk gan jāatzīst, ka «mākonis» var būt apveltīts ar saprātu, jo tas būtu piesardzīgāk. Tad mēs rīkosimies uzmanīgāk. Turpretī, ja piekristu Laudam, ka mākonim nav ; saprāta, bet patiesībā tas viņam būtu, tad mēs riskējam par šo kļūdu samaksāt augstu cenu ... Es saku to nevis kā teorētiķis, bet pirmām kārtām kā stratēģis.
   — Nezinu, ko tu gribi pārliecināt — mākoni vai mani, — mierīgi atbildēja Lauda.Es nebūt neesmu piesardzības pretinieks, bet mākoņa saprāts neatšķiras no kukaiņa, vai pareizāk, nevis no atsevišķa kukaiņa, bet, teiksim, no skudru pūžņa saprata. Taču, ja būtu bijis citādi, mēs vairs nebūtu starp dzīvajiem.
   — Pierādi to.
   — Mēs nebijām mākonim pirmais homo tipa pretinieks, jo tam jau bijusi saskare ar tādiem: atgādinu, ka pirms mums šeit bija «Kondors». Tad nu, lai iekļūtu spēka laukā, šim mikroskopiskajām «mušiņām» pietika ierakties smiltīs, jo ilauks sniedzas tikai līdz smilšu virsmai. Mākonis pazina «Kondora» spēka lauku, tātad tam varēja iekrist prātā šāds uzbrukuma veids. Tomēr nekā līdzīga tas neizdarīja. Tātad vai nu «mākonis» ir mujķis, vai arī tas darbojas instinktīvi ...
   Kronotoss negribēja padoties, bet te iejaucās Horpahs, ierosinādams atlikt tālāko diskusiju. Viņš palūdza iesniegt konkrētus priekšlikumus, kuri izrietētu no tā, kas ir noteikts ar pietiekamu varbūtību. Nīgrens iejautājās, vai nevarētu ekranēt cilvēkus, uzliekot viņiem metāla ķiveres un tā novēršot magnētiskā lauka iedarbību. Tomēr fiziķi secināja, ka tas nedos efektu, jo ļoti spēcīgs lauks rada metālā virpu]veida strāvas, kas sakarsē ķiveri līdz augstai temperatūrai. Kad ķivere sāks dedzināt, neatliks nekas cits, kā noraut to no galvas, bet sekas ir zināmas iepriekš.
   Bija jau nakts. Vienā zāles kaktā Horpahs sarunājās ar Laudu un ārstiem, atsevišķā pulciņā stāvēja kibernētiķi.
   —   Tas tomēr ir neparasti, ka būtnes ar augsti attīstītu intelektu, šie makroautomāti, nav guvušas uzvaru, — kāds sacīja. — Tas būtu izņēmums īlikumam, ka evolūcija . iet komplikāciju, homeostāzes pilnveidošanās virzienā … informācijas jautājumi, tās izmantošana …
   —    Šiem automātiem nebija izredžu tieši tāpēc, ka tie jau pašā sākumā bijuši tik augsti attīstīti un sarežģīti, — attrauca Saura- hans. — Saproti jel, tie bijuši augsti specializēti sadarbībai ar saviem konstruktoriem, līriešiem, bet, kad līrieši izzuda, automāti kļuva it kā par kropļiem, jo bija zaudējuši vadību. Turpretī tās formas, no kurām radušās tagadējās «mušiņas» (es nebūt neapgalvoju, ka tās eksistējušas jau toreiz, uzskatu to pat par neiespējamu, tām vajadzēja rasties vēlāk), bijušas relatīvi primitīvas, un tāpēc tām pavērušies daudzi attīstības ceļi.
   .— Varbūt bijis pat vēl svarīgāks faktors, — piebilda doktors Sakss, pienākdams pie kibernētiķiem. — Runa ir> par mehānismiem, bet tiem nekad nepiemīt tādas pašre- montēšanās tendences kā dzīvam dzīvniekam, dzīviem audiem, kas pēc ievainojuma paši spēj atjaunoties. Makroautomātam, pat ja tas spētu salabot citu automātu, šim nolūkam nepieciešami instrumenti, vesels mašīnu parks. Tāpēc vajadzēja tikai makroauto- mātus nošķirt no tādiem instrumentiem, un tie kļuva bezspēcīgi. Un tad viņi kļuva par gandrīz neaizsargātu laupījumu lidojošiem veidojumiem, kas bija daudz nejūtīgāki pret bojājumiem …
   —   Tas ir neiedomājami interesanti, — pēkšņi pateica Saurahans. — No tā izriet, ka automāti, lai tie patiešām būtu universāli, jābūvē pavisam citādi, nekā mēs to darām: pamatā jāņem mazi elementāri ķieģelīši, pseidošūnas, kas spēj cita citu aizstāt…
   —   Tas nav nekas īpaši jauns, — pasmaidīja Sakss, — jo dzīvo formu evolūcija notiek tieši tā, un nav nekāda neja*>šība… Tāpēc arī nav nejaušība, ka «mākonis» sastāv no šādiem apmaināmiem elementiem … Tas ir materiāla jautājums: bojātam makro- automātam nepieciešamas rezerves daļas, ko var ražot tikai augsti attīstīta rūpniecība, turpretī sistēma, kas sastāv no pāris kristā- liņiem, termistoriem vai citām vienkāršām detaļām, šāda sistēma var iet bojā, un tas neko nekaitēs, jo to nekavējoties aizstās viena no miljardiem līdzīgajām.
   Redzēdams, ka no viņiem nekas daudz nav gaidāms, Horpahs atstāja sapulcējušos, kuri, nogrimuši diskusijā, to gandrīz nepamanīja. Viņš devās uz vadības kabīni, lai informētu Rohana komandu par «nedzīvās evolūcijas» hipotēzi. Kad «Neuzvaramais» uzņēma sakarus ar superkopteru, kas atradās krāterī, bija jau tumšs. Pie mikrofona pienāca Gārbs.
   —    Man šeit ir palikuši tikai septiņi cilvēki, — viņš sacīja, — tai skaitā divi ārsti pie šiem nelaimīgajiem. Pārējie pašreiz guļ, vienīgi telegrāfists sēž ar mani. Jā … mums ir pilns spēka ilauks. Bet Rohans vēl nav atgriezies.
   — Vēl nav atgriezies?! Kad viņš izbrauca?
   —   Ap sešiem pēc pusdienas. Viņš paņēma sešas mašīnas un visus pārējos cilvēkus… norunājām, ka viņš atgriezīsies pēc saules rieta. Saule norietējusi pirms desmit minūtēm.
   — Vai jums ar viņu ir radiosakari?
   —   Esmu tos pazaudējis pirms stundas.
   —   Gārb! Kāpēc jūs par to man neziņojāt tūlīt?!
   —    Rohans taču teica, ka sakari uz laiku pārtrūks, jo viņi iebrauks kādā no šīm dziļajām aizām, jūs zināt. To nogāzes ir apaugu-; šas ar šiem metāla draņķiem, kas dod tādu atstarojumu, ka praktiski nevar būt ne runas par signālu uztveršanu .. .
   —   Lūdzu man nekavējoties paziņot, kad Rohans atgriezīsies … viņš par to atbildēs … tā mēs ātri vien varam pazaudēt visus …
   Astrogators vēl runāja, kad viņu pārtrauca Gārba sauciens:
   —   Viņi brauc šurp, astrogator! Redzu ugunis, tās virzās pa nogāzi uz augšu, tas ir Rohans … viena — divas — nē, tur ir tika: viena mašīna … tūlīt es uzzināšu visu ..
   — Es gaidu.
   Gārbs, redzēdams starmešu ugunis, kas šūpojās virs pašas zemes, ik pa brīdim skardamas nometni un atkal pazuzdamas ieplakās, satvēra raķešu pistoli, kas mētājās turpat līdzās un divas reizes izšāva gaisā. Efekts bija lieilisks — visi gulošie acumirklī uzrausās kājās, mašīna pa to laiku apmeta slaidu loku, telegrāfists, kas dežurēja centrālē, atvēra eju enerģētiskajā sienā, pa zilām spuldzēm iezīmētu joslu ieripoja putekļiem klāta kāpurķēžu mašīna un sastinga kāpas pakājē, uz kuras atradās superkopters. Sev par izbīli Gārbs atbraucējā pazina mazo trīsvietīgo izlūkamfībiju, radiomašīnu. Steidzīgi iestādināto starmešu gaismā viņš kopā ar citiem metās pretī mašīnai, kas vēl nebija apstājusies, kad no tās izlēca cilvēks saplēstā kombinezonā ar tik briesmīgi dubļiem un asinīm notraipītu seju, ka Gārbs nepazina viņu, iekams cilvēks nebija sācis runāt.
   —    Gārb, — tas ievaidējās, satverdams zinātnieku aiz pleciem, un kājas tam saļo-
   Idzījās. Klāt pieskrēja citi, atbalstīja viņu, f saukdami:
   — Kas noticis?! Kur pārējie …?
   —   Nav… vairs… pārējo … neviena …— i izdvesa Rohans, un, zaudēdams samaņu, atkrita viņiem uz rokām.
   Ap divpadsmitiem naktī ārstiem izdevās atgriezt viņu pie samaņas. Gulēdams zem barakas alumīnija jumta, skābekļa teltī, viņš pastāstīja to, ko pusstundu vēlāk Gārbs paziņoja pa radio «Neuzvaramajam».

Rohana grupa

   Kolona, ko vadīja Rohans, sastāvēja no diviem lieliem enargobotiem, četrām apvidus kāpurķēžu mašīnām un mazas amfībijas. Tajā atradās Rohans kopā ar vadītāju Jargu un bocmani Terneru. Viņi virzījās ierindā, kādu paredzēja trešās pakāpes procedūras reglaments. Pirmais ripoja energobots bez cilvēkiem, aiz tā brauca Rohana izlūkamfī- bija, tad — četras mašīnas, kurās atradās pa divi cilvēki, bet kolonu noslēdza otrais energobots; visu grupu aizsargāja abu energo- botu spēka lauki.
   Rohans bija izšķīries par šo braucienu, jo vēl krāterī viņam bija izdevies ar «elektrisko suņu» — olfaktometrisko indikatoru — palīdzību atrast četru pazudušo Regnara grupas cilvēku pēdas. Bija skaidrs: ja viņus neatradīs, tad viņi. maldīdamies klinšu labirintos vēl bezpalīdzīgāki par bērniem, aizies bojā no bada vai slāpēm. Pirmos kilometrus Rohana |audis veica, pajaudamies uz indikatoru rādītājiem. Pie ieejas kādā no platajām un šajā vietā seklajām aizām, kurām tie brauca garām, ap pulksten septiņiem viņi atklāja pūstoša strauta dūņās iemītas skaidras pēdas. Viņi izšķīra trīs cilvēku pēdu nospiedumus, kas bija lieliski saglabājušies mīkstajās, dienas laikā tikai mazliet iekaltušajās dūņās; bija tur arī ceturtās pēdas, visai neskaidras, jo tās jau bija izskalojis ūdens, kas pamazām sūcās starp klinšu bluķiem. Šie nospiedumi ar raksturīgām kontūrām liecināja, ka, dodoties aizā, tos bija atstājušas Regnara grupas cilvēku smagi apautās kājas. Mazliet tālāk, uz klintīm, pēdas pazuda, taču tas, protams, nelika Rohanam mainīt nodomu, jo viņš redzēja, ka aizas nogāzes kļūst arvien stāvākas. Skaidrs, ka atmiņu zaudējušie bēgļi nespētu pa tām uzrāpties. Rohans cerēja, ka tūdaļ pat atradīs viņus aizā, kuru daudzo aso pagriezienu dēļ nevarēja pārskatīt. Pēc īsas apspriedes kolona devās tālāk, līdz sasniedza vietu, kur uz abām nogāzēm auga savādi, ārkārtīgi biezi metāla krūmi. Sie smagnējie, otām ilīdzīgie veidojumi apmēram viena līdz pusotra metra augstumā spraucās ārā no kailo klinšu plaisām, ko pildīja tumšas dūņas. Sākumā tie auga pa vienam, tad nepārtrauktā mudžeklī, kas līdzīgi rūsainai sukai klāja abas aizas nogāzes gandrīz līdz pašam dibenam, kur, slēpdamies starp lieliem klinšu bluķiem, vijās ūdens pavediens.
   Dažuvict starp šiem «krūmiem» bija redzamas ieejas alās. No vienām izplūda šauras ūdens strūkliņas, citas bija sausas vai šķita izžuvušas. Ailās, kuru ieejas atradās zemu, Rohana cilvēki mēģināja ielūkoties, spīdinā- dami ar starmešiem. Vienā no šādām alām viņi atrada krietni daudz sīku, trīsstūrainu kristāliņu, kurus pa daļai bija applūdinājis no griestiem pilošais ūdens. Rohanam kabatā bija vesela sauja šo kristāliņu.
   Viņi brauca kādu puskilometru pa aizu.
   Ceļš kļuva aizvien stāvāks. Līdz šim mašīnu kāpurķēdes kāpumu lieliski pārvarēja. Tā kā divās vietās sakaltušajās dūņās strautiņa malā viņi atkal atklāja pēdu nospiedumus,; tad bija pārliecināti, ka brauc īstajā virzienā,* Aiz kāda pagrieziena radiosakari, kas līdz šim tika uzturēti ar superkopteru, manāmi pasliktinājās, un Rohans nodomāja, ka tas izskaidrojams ar metāla brikšņu ekranējošo ' iedarbību. Abpus aizai, kas augšā bija div-,; desmit, bet lejā — kādus divpadsmit metrus plata, vietām slējās gandrīz vertikālas sienas, ko līdzīgi stīvam, melnam kažokam klāja krūmveidīga stiepļu masa. Aizas abās malās šo krūmu bija tik daudz, ka tie veidoja nepārtrauktu biezokni, kas sniedzās līdz pat aizas malām.
   Mašīnu kavalkāde izbrauca caur diviem diezgan platiem klinšu vārtiem; tam bija jāpatērē zināms laiks, jo spēka lauka tehniķiem vajadzēja ļoti precīzi sašaurināt tā rādiusu, lai netiktu skartas klintis. Tā kā tās bija stipri sadēdējušas un erodētas, tad jebkurš enerģētiskā lauka trieciens varēja izraisīt veselu akmeņu lavīnu. Protams, viņi nebaiļojās par sevi, bet gan par pazudušajiem, kurus šāds nogruvums — ja tie atrastos tuvumā. — varētu ievainot vai nonāvēt.
   Bija pagājusi apmēram stunda kopš radiosakaru pārtrūkšmnas, kad magnētisko indikatoru ekrānos parādījās bieži zibšņi. Likās ka peilētāji ir sabojājušies, jo, kad viņi gribēja pēc tiem nolasīt impulsa virzienu, tie
   radīja uzreiz visas debess puses. Tikai ar sprieguma skaitītāju un polarizatoru palīdzību izdevās konstatēt, ka magnētiskā lauka svārstību avots ir metāla brikšņi uz aizas Sienām. Tad tikai viņi pamanīja arī, ka te brikšņi izskatās citādi nekā tai aizas daļā, kas bija palikusi aiz muguras: tos vairs neklāja rūsas kārtiņa, krūmi bija kļuvuši aug- Istāki, lielāki un it kā melnāki, jo to stieples jeb arī atvasītes bija nosētas ar dīvainiem paresninājumiem. Rohans neuzdrošinājās tos izpētīt, jo negribēja riskēt un atvērt ieeju spēka ilaukā.
   Viņi sāka braukt mazliet ātrāk. Vienlaikus unpulsometri un magnētiskie indikatori rādīja arvien daudzveidīgāku aktivitāti. Paceļot acis uz augšu, varēja manīt, kā gaiss šur un tur virs tumsnējā biezokņa vibrē, it kā būtu ārkārtīgi sakarsis. Aiz otrajiem klinšu vārtiem viņi ievēroja, ka virs krūmiem vijas tļkko jaušamas, gaistošas dūmakainas strūkliņas. Taču tas bija tik augstu uz nogāzes, ka sīkāk neko nevarēja saskatīt pat ar tālskati. Tiesa gan, Ja rgs, kas vadīja Rohana mašīnu un kam acis bija ka vanagam, apbalvoja, ka šīs «strūkliņas» atgādinot sīku kukainīšu spietus.
   Rohans kļuva jau mazliet nem'ierīgs, jo brauciens turpinājās ilgāk, nekā viņš bija cerējis, bet līkumotās aizas gals arvien vēl nebija redzams. Toties tagad varēja braukt ātrāk, — klinšu krāvumi strauta dibenā bija izzuduši. Arī pats strauts, paslēpies dziļi
   starp nogruvumiem, gandrīz -vairs nebija manāms, un tikai, mašīnām apstājoties, ne-ļ parastajā klusumā varēja dzirdēt neredzamā ūdens klusos čukstus.
   Pēc kārtējā pagrieziena parādījās kllinšu vārti, kas bija šaurāki par iepriekšējiem. Veikuši mērījumus, tehniķi noteica, ka ar ieslēgtu spēka lauku tiem nevarot izbraukt cauri. Kā. zināms, šāds lauks nevar pieņemt jebkurus apveidus, bet vienmēr ir rotācijas ķermeņa, tātad lodes, elipsoīda vai hiperboloīda variants. Pirmīt viņiem bija izdevies izspraukties cauri, aizas sašaurinājumam, saspiežot aiz- sarglauku līdzīgi saplacinātam stratosfēras balonam, kas, protams, bija neredzams.
   Taču tagad tas neizdotos, lai arī kā viņi manevrētu. Rohans apspriedās ar fiziķi To- mani un abiem lauka tehniķiem, un visi kopīgi nolēma, ka riskēs braukt cauri, uz acumirkli — turklāt tikai daļēji — izslēdzot aizsegu. Pirmajam biia jābrauc energobotam bez cilvēkiem ar izslēgtu lauka emitoru; tūlīt aiz klinšu vārtiem bija paredzēts to iedarbināt, lai tas nodrošinātu pilnu priekšēio aizsegu izliekta vairoga veidā. Četrām lielaiām Mnašīnām un mazajai Rohana izlūkmašīnai braucot caur šauro eju, cilvēki paliktu tikai bez augšējā aizsega; pēdējam energobotam, kas noslēdza kolonu, vajadzēja tūlīt aiz klinšu; vārtiem savienot savu «vairogu» ar pirmā; energobota «vairogu», tādējādi atjaunojot pilnu aizsegu.
   Viss notika saskaņā ar šo projektu, un pēdējā no četrām kāpurķēžu mašīnām tieši atradās starp klinšu stabiem, kad gaisu satricināja neparasts trieciens — nevis skaņa, bet gan trieciens, it kā kaut kur tuvumā būtu sabrukusi kāda klints — sukai līdzīgās aizas sienas iekūpējās, no tām izlīda melns mākonis un ārprātīgā ātrumā metās virsū kolonai.
   Rohans, kas bija nolēmis palaist lielos transportierus savai amfībijai pa priekšu, tobrīd stāvēja, gaidīdams, līdz garām pabrauks pēdējā mašīna. Pēkšņi viņš ieraudzīja melni kūpošās aizas sienas un milzīgu uzliesmojumu priekšā; tur pirmais energobots, kas atradās jau viņpus klinšu vārtiem, bija ieslēdzis lauku, kurā sadega uzbrūkošā mākoņa mutuli; taču tā lielākā daļa pārlidoja pāri liesmām un drāzās virsū uzreiz visām mašīnām. Viņš uzkliedza Jargam, lai tas nekavējoties iedarbina pakaļējo energobotu un savieno tā emitēto lauku ar priekšējo, jo šai situācijā klinšu nogruvuma briesmām vairs nebija nozīmes. Jargs centās to izdarīt, taču ieslēgt lauku neizdevās. Acīmredzot — kā vēlāk atzīmēja Galvenais Inženieris — aparatūras klistroni bija pārkarsuši. Ja tehniķis būtu tos paturējis zem ierosinošās strāvas dažas sekundes ilgāk, lauks būtu «aizķēries», bet Jargs bija apjucis, vairs atkārtoti necentās lauku ieslēgt un izlēca no mašīnas. Rohans satvēra viņu aiz kombinezona, bet bailēs vai prātu zaudējušais Jargs izrāvās un metās bēgt pa aizu uz leju. Kad Rohans pats pieskrēja pie aparatūras, bija jau par vēlu.
   Transportieros pārsteigtie cilvēki lēca ārā no tiem un, mutuļojošā mākoņa virpuļos gandrīz neredzami, izklīda uz visām pusēm. Šis skats bija tik neticams, ka Rohans nemēģināja vairs neko uzsākt. (Bet tas jau arī vairs nebija iespējams — ieslēdzot lauku, viņš būtu trāpījis cilvēkiem, jo tie pūlējās pat rāpties augšup pa nogāzi, it kā meklēdami patvērumu metāla brikšņos.) Pasīvi stāvēdams pamestajā mašīnā, viņš gaidīja, kad viņu piemeklēs tāds pats liktenis. Aiz muguras Terners, līdz pusei izliecies no sava šaujam- torņa, vālēja ar saspriegtiem lāzeriem uz augšu, bet šai ugunij nebija nozīmes, jo mākoņa (lielākā daļa jau atradās pārāk tuvu. Rohana amfībiju no pārējās kolonas šķīra ne vairāk kā sešdesmit metru. Šajā ceļa gabalā, it kā melnu liesmu pārņemti, raustījās un vārtījās pa zemi nelaimīgie, droši vien kliegdami, bet viņu kliedzienus tāpat kā visas citas skaņas, ieskaitot priekšējā energobota dārdoņu, kura spēka lauka zibošajā liesmā joprojām sadega veseli uzbrucēju miriādi, noslāpēja mākoņa stieptā, dobjā dūkoņa.
   Rohans aizvien vēl stāvēja, līdz pusei iz- slējies no savas amfībijas, pat nemēģinādams paslēpties tajā, nevis aiz izmisīgas drosmes, kā pats to vēlāk apgalvoja, bet gan vienkārši tāpēc, ka par to — un vispār par neko — nedomāja.
   Šī aina, ko viņš nekad vairs nespēja aizmirst — uzbrukuma pārsteigtie cilvēki zem melnās lavīnas, pēkšņi brīnumainā kārtā pārvērtās. Viņi pārstāja vārtīties pa klintīm, bēgt, līst stiepļu brikšņos. Nelaimīgie lēnām cēlās kājās vai apsēdās, bet mākonis, sadalījies piltuvju rindā, izveidoja virs katra no viņiem it kā virpuli, ar vienu pieskārienu apjoza augumu vai tikai galvu, pēc tam aizmutuļoja projām un starp aizas sienām aiz- dunēja aizvien augstāk, līdz aizsedza krēslainās debesis, lai tad, ar stieptu, dziestošu troksni ielīdis klintīs, iekristu melnajos džungļos un pazustu; tikai sīki melni punktiņi, kas šur un tur mētājās starp sastingušajiem augumiem, liecināja par nule notikušo.
   Rohans, arvien vēl neticēdams, ka ir izglābies, nedz arī saprazdams, kā lai to izskaidro, meklēja ar skatienu Terneru. Taču šaujam- tornis bija tukšs; bocmanis acīmredzot bija izlēcis no tā, nezin kā un kad; Rohans ieraudzīja viņu guļam turpat netālu kopā ar lāzeriem, kuru laidņus viņš arvien vēl spieda pie krūtīm, stingu skatienu lūkodamies sev priekšā.
   Rohans izkāpa no mašīnas un metās no viena pie otra, pie trešā… Tie nepazina viņu. Arī neatbildēja neviens. Vairums šķita esam mierīgi; tie gūlās vai sēdās uz akmeņiem, bet divi trīs piecēlās un, tuvodamies mašīnām, lēnām, neveiklām kustībām kā akli sāka aptaustīt to sānus.
   Rohans ieraudzīja, ka lieliskais radiolokācijas speciālists, Jarga draugs Genliss, gluži kā mežonis, kas pirmo reizi dzīvē ieraudzījis mašīnu, pavēris muti, mēģina pakustināt transportiera lūkas kloķi.
   Nākamajā brīdī Rohanam kļuva skaidrs, \ ko nozīmē apaļais caurums, kas bija izdedzi- | nāts vienā no «Kondora» vadības kabīnes šķērssienām. Kad viņš, nometies ceļos, satvēra aiz pleciem doktoru Balminu un kratīja to ar izmisīgu spēku, it kā būdams pārliecināts, ka tā izdosies atgriezt to pie samaņas, tepat līdzās viņa galvai ar spalgu troksni iezibējās mēļa liesma. Tur viens no tālāk sēdošajiem, izņēmis no maksts Veira izstaro- •tāju, nejauši bija nospiedis tā gaili. Rohans uzkliedza viņam, taču cilvēks nepievērsa tam ne mazākās vērības. Varbūt zibsnis bija tam iepaticies kā uguns mazam bērnam, jo viņš sāka šaut, iztukšodams atommagazīnu, līdz gaiss iesēcās no karstuma, un Rohanam, kas bija nokritis garšļaukus, nācās ierāpties kādā spraugā starp klinšu bluķiem. Šai brīdī atskanēja skaļa dipoņa un no aizas līkuma izskrēja Jargs, aizelsies, sviedriem klātu seju. Tas skrēja taisni virsū neprātim, kas rotaļājās, šaudams ar izstarotāju. «Stāt! Gulties! Gulties!!!» pilnā kaklā iekliedzās Rohans, 1 taču, pirms dezorientētais Jargs apstājās, lādiņš ar briesmīgu spēku ķēra viņa kreiso plecu. Rohans redzēja viņa seju, kad norautā roka uzlidoja gaisā, bet no drausmīgā ievainojūma sāka šļākties asinis. Šāvējs, liekas, to nemanīja, bet Jargs, neparasti izbrīnījies, palūkojās vispirms uz asiņojošo stumbeni, tad uz norauto roku, sagrīļojās un pakrita.
   Cilvēks ar Veiru piecēlās kājās. Rohans redzēja, kā sakaitētā izstarotāja nepārtrauktā liesma šķīla klintīs krama dzirkstis, kas oda pēc dūmiem. Šāvējs ļodzīgi kustējās, tieši kā mazulis, kas tur rokā grabuli. Liesma sašķēla gaisu starp diviem līdzās sēdošiem cilvēkiem, kas žilbinošajā gaismā pat nepievēra acis; vēl mazs brītiņš, un viens no tiem būtu saņēmis pilnu lādiņu sejā. Rohans — tas atkal nebija lēmums, bet gan reflekss — izrāva no maksts savu Veiru un izšāva tikai vienu reizi. Cilvēks ar Veiru atvēzējies ar abām saliektajām rokām iezvēla sev pa krūtīm, ierocis nokrita uz akmeņiem, bet viņš pats knūpus uzgāzās tam virsū.
   Tad Rohans uzrausās kājās. Krēsloja. Vajadzēja visus pēc iespējas ātrāk nogādāt uz bāzi. Viņam bija tikai paša mazā amfībija, bet, kad viņš gribēja iedarbināt kādu no transportieriem, izrādījās, ka divi no tiem saskrējušies klinšu ejas visšaurākajā vietā un tos varētu izšķirt tikai ar celtņiem. Atlika vēl pakaļējais energobots, kurš varētu paņemt lielākais piecus cilvēkus, bet viņu — dzīvu, kaut arī bez samaņas — bija deviņi. Rohans nodomāja, ka vislabāk būtu savākt visus kopā, sasiet, lai viņi nevarētu aizbēgi vai nodarīt sev ko ļaunu, ieslēgt abu energo- botu laukus, kas viņus sargātu, un pašam braukt pēc palīdzības. Rohans negribēja ņemt līdz nevienu, jo viņa mazā apvidus mašīna bija pavisam neaizsargāta, tāpēc uzbrukuma gadījumā gribēja labāk riskēt tikai pats.
   Bija jau pavisam tumšs, kad viņš pabeidza šo baismīgo darbu; cilvēki ļāva sevi sasaistīt, neizrādot ne mazāko pretestību. Viņš pabrauca nostāk pakaļējo energobotu, lai ar amfībiju varētu izbraukt brīvajā laukumā, uzstādīja abus emitorus, ar tālvadību ieslēdza spēka lauku, tādējādi nosedzot visus sasaistītos, bet pats devās atceļā.
   Tā divdesmit septītajā dienā pēc nolaišanās gandrīz puse «Neuzvaramā» komandas bija izvesta no ierindas.

Sakāve

   Kā ikviens patiess stāsts, Rohana izklāsts bija dīvains un' nesakarīgs. Kāpēc mākonis nebija uzbrucis ne viņam, ne Jargam? Kāpēc tas neskāra arī Terneru, pirms viņš nebija izlēcis no amfībijas? Kāpēc Jargs sākumā bēga, bet pēc tam atgriezās? Atbildēt uz pēdējo jautājumu bija samērā viegli. Viņš atgriezās, domājams, kad bija atguvies no paniskajām bailēm un apjaudis, ka no bāzes viņu šķir ap piecdesmit kilometru, kurus viņš nespētu noiet ar to skābekļa krājumu, kas viņam bija.
   Taču pirmie jautājumi palika bez atbildes, kaut gan tā varēja kļūt par izšķirošu visiem
   cilvēkiem cīņā uz dzīvību vai nāvi. Tāpēc spriedelējumu un hipotēžu vietā vajadzēja sākt darboties.
   Horpahs uzzināja par Rohana grupas likteni pēc pusnakts, pusstundu vēlāk viņš startēja.
   Pārsviest kosmisko kreiseri no vienas vietas uz otru, kas atrodas tikai divsimt kilometrus tālu, ir nepateicīgs uzdevums. Kuģis visu laiku jāvada, turot to vertikāli uz uguns staba, ar samērā mazu ātrumu, bet tas rada ievērojamu degvielas patēriņu. Tā kā dzinēji šādam darba režīmam nebija piemēroti, bija nepieciešama nemitīga elektronisko automātu iejaukšanās, taču arī tad tērauda milzenis naktī virzījās, viegli grīļodamies, it kā to turētu liegi viļņojoša jūras virsma. Novērotājam, kas atrastos uz planētas Regis III, tas droši vien būtu neparasts skats — šis izsviesto liesmu atblāzmā tikko saskatāmais veidols, kas peldēja tumsā kā ugunīga kolona.
   Ieturēt pareizo kursu ari nebija viegli. Nācās pacelties virs atmosfēras, pēc tam ar pakaļgalu pa priekšu ienirt tajā atpakaļ.
   Tas viss pilnīgi saistīja astrogatora uzmanību, it īpaši tāpēc, ka meklētais krāteris slēpās zem plānas mākoņu segas. Beidzot vēl pirms rītausmas «Neuzvaramais» nolaidās krāterī divus kilometrus no Regnara vecās bāzes; līdz ar to superkopters, mašīnas un barakas atradās kreisera spēka laukā, bet spēcīgi apbruņota glābšanas grupa ap
   pusdienas laiku atveda visus Rohana cilvēkus, veselus, bet nesamaņā. Slimnīcai nācās no-j dot divas papildu telpas, jo kuģa īstajā slimnīcā jau vairs nebija vietu. Tikai pēc tamļ zinātnieki sāka iztirzāt noslēpumu, kas bija izglābis Rohanu un — ja nebūtu noticis traģiskais gadījums ar izstarotāju neprātīgā rokās — būtu izglābis arī Jargu.
   To nekā nevarēja saprast, jo abi tiklab pēc apģērba, apbruņojuma, kā arī pēc izskata nemaz neatšķīrās no pārējiem. Droši vien nevarēja būt nozīmes arī tam, ka viņi trijatā! ar Terneru bija atradušies mazajā apvidus mašīnā.
   Tanī pašā laikā Horpahs stāvēja dilemmas priekšā, ko darīt tālāk. Situācija bija skaidra tiktāl, ka viņš varētu atgriezties bāzē ar datiem, kas attaisnoja atkāpšanos un reizē izskaidroja «Kondora» traģisko galu. Tas, kas visvairāk intriģēja zinātniekus — metāla pseidokukaiņi, to simbioze ar mehāniskajiem «augiem», kas bija apmetušies uz klintīm, beidzot jautājums par mākoņa «saprātu» (bet nebija pat zināms, vai ir tikai viens vai vairāki mākoņi un vai, beidzot, mazāki mākoņi var apvienoties monolītā vienībā) — tas viss kopā nebūtu piespiedis viņu palikt uz Re- gis III ne stundu ilgāk, ja aizvien vēl netrūktu četru cilvēku no Regnara komandas, ieskaitot viņu pašu.
   Pazudušo pēdas ievilināja Rohana grupu aizā. Nebija šaubu, ka šie neaizsargātie cilvēki ies tur bojā, pat ja planētas nedzīvie iemītnieki liks viņus mierā. Tāpēc vajadzēja pārmeklēt apkārtni, jo nelaimīgajiem, kas bija zaudējuši spēju darboties loģiski,, varēja palīdzēt tikai «Neuzvaramais».
   Vienīgais, ko izdevās noteikt ar apmierinošu tuvinājumu, bija meklējumu rādiuss, jo šie alu un aizu valstībā pazudušie nevarēja attālināties no krātera vairāk par dažiem desmitiem kilometru. Skābekļa viņu aparātos vairs nebija daudz, taču ārsti apgalvoja, ka planētas gaiss nekādā ziņā neapdraud dzīvību, bet reibonim, ko rada asinīs izšķīdušais metāns, tādā stāvoklī, kādā šie cilvēki atradās, protams, nebija kaut cik nopietnas nozīmes.
   Meklējumu teritorija nebija no plašajām, taču neparasti grūta un nepārskatāma. Visu iedobumu, plaisu, pārkaru un alu «ķemmēšana» pat labvēlīgos apstākļos varētu ilgt nedēļām. Zem līkumoto aizu un ieleju klintīm, tikai vietumis ar tām saistīdamās, slēpās otra pazemes gaiteņu un alu sistēma, ko bija izskalojis ūdens. Bija pilnīgi iespējams, ka pazudušie uzturas kaut kur vienā no šādām slēptuvēm, bez tam nevarēja pat cerēt, ka tos visus atradīs vienkopus. Atmiņu zaudējuši, viņi bija bezpalīdzīgāki par bērniem, jo tie vismaz būtu turējušies kopā. Turklāt šis apvidus bija melno mākoņu mājoklis. «Neuzvaramā» varenais apbruņojums un tā tehniskie līdzekļi meklējumos neko daudz nevarēja palīdzēt. Visdrošāko aizsardzību — spēka lauku — planētas pazemes gaiteņos nevarēja izmantot. Tā nu atlika alternatīva — vai nu nekavējoties atgriezties, līdz ar to nolemjot pazudušos nāvei, vai arī uzsākt diezgan riskantus meklējumus. Reālas izredzes tie varētu dot tikai dažu tuvāko dienu, varbūt nedēļas laikā. Horpahs zināja, ka tālākos meklējumos varētu atrast vienīgi šo cilvēku mirstīgās atliekas.
   Nākamās dienas rītā astrogators uzaicināja pie sevis speciālistus, iepazīstināja ar situāciju un paziņoja, ka cer uz viņu palīdzību. Zinātnieku rīcībā bija saujiņa «metāla insektu», ko blūzes kabatā bija atnesis Rohans. To izpētei tika veltīta gandrīz vai vesela diennakts. Horpahs gribēja zināt, vai pastāv radikāla iespēja šos veidojumus padarīt nekaitīgus. Vajadzēja arī noskaidrot, kas bija izglābis Jargu un Rohanu no «mākoņa» uzbrukuma.
   «Gūstekņi» apspriedes laikā ieņēma goda vietu slēgtā stikla traukā galda vidū. To bija tikai nepilni divi desmiti, jo pārējie tika iznīcināti pētīšanas procesā. Šie veidojumi ar izteiktu trejādu simetriju atgādināja burtu Y, tiem bija trīs smaili zari, kuru savienošanās vietā izveidojās centrālais paresninājums; dienas gaismā tie likās melni kā ogles, bet atstarotajā — zilzaļi, opalescējoši, līdzīgi dažu Zemes kukaiņu apvalkiem. To sieniņas veidoja ļoti sīkas virsmas, kas atgādināja rozetveidīgu briljanta slīpējumu, ietverot mikroskopisku, bet vienmēr piilnīgi vienādu konstrukciju, Virsmas elementi, kas bija simtām reižu sīkāki par smilšu graudiņiem, veidoja kaut ko līdzīgu autonomai nervu sistēmai, kurā varēja izšķirt daļēji 'patstāvīgas struktūras.
   Mazākā no tām, kas atradās burta Y augšējo atzarojumu iekšpusē, veidoja sistēmu, kas pārzināja «kukaiņa» kustības; atzarojumu mikrokristāliskajā struktūrā bija tāds kā universāls akumulators un reizē arī enerģijas transformators. Atkarībā no tā, kā mikrokristāli tika saspiesti, tie radīja gan elektrisko, gan magnētisko, gan mainīgu enerģētisko lauku, kas varēja samērā stipri sasildīt centrālo daļu; tad uzkrātais siltums izstaroja vienā virzienā. Tādējādi radusies gaisa kustība, kaut kas līdzīgs reaktīvai strāvai, ļāva «kukainim» lidināties jebkurā virzienā. Atsevišķs kristāliņš ne tik daudz lidoja, cik spurdza, un nespēja, vismaz laboratorijas apstākļos, precīzi vadīt savu lidojumu. Turpretī, atzarojumu galiem saskaroties, veidojās agregāti, kuru aerodinamiskās spējas bija jo lielākas, jo lielāks bija savienojušos kristāliņu skaits.
   Katrs kristāliņš savienojās ar trim citiem; bez tam atzarojuma gali varēja sakļauties ar cita kristāliņa centrālo dalu, tā rezultātā izveidojās šādi augošu kopu daudzslāņu struktūra. Lai rastos savienojums, kristāli- ņiem nebija obligāti jāsaskaras, pietika, ja cits citam tuvojās gali, — tad radās magnētiskais lauks, kas uzturēja visu veidojumu līdzsvara stāvoklī. Kad «insektu» skaits
   sasniedza zināmu robežu, agregāts sāka izrā- dīt daudz likumsakarību: reaģējot uz ārējiem kairinājumiem, tas varēja mainīt kustības virzienu, formu, apveidus, iekšējo pulsāciju frekvenci. Tiem noteiktā kārtā izmainoties, lauka zīmes mainījās uz pretējām un metāla kristāliņi vairs nepievilkās, bet gan atgrūdās, pārejot «individuālas izkliedes» stāvoklī.
   Bez sistēmas, kas pārzināja šīs kustības, katrā melnajā kristāliņā atradās vēl otra savienojumu sistēma vai, pareizāk, tās fragments, jo likās, ka tā ir kādas lielākas vienības daļa. Šī augstākās kārtas vienība, kas, jādomā, radās, savienojoties milzīgam elementu daudzumam, bija mākoņa darbības īstenais dzinējspēks. Taču te pētnieku zināšanas beidzās. Viņi neorientējās augstākās kārtas sistēmu augšanas iespējās, bet īpaši neskaidra viņiem bija «mākoņa saprāta» problēma. Kā pieļāva Kronotoss, jo grūtāka problēma šiem veidojumiem jāatrisina, jo vairāk to apvieifojas vienā kopā. Tas skanēja diezgan pārliecinoši, taču ne kibernētiķi, ne informācijas speciālisti nepazina nevienu šādas konstrukcijas, tas ir, «patvaļīgi augošu smadzeņu», ekvivalentu, kas savus izmērus mainītu atkarībā no ieceru vēriena.
   Daļa no Rohana atnestajiem veidojumiem bija bojāti. Taču citi reaģēja tipiski. Atsevišķs kristāliņš varēja spurgt, turēties gandrīz nekustīgi gaisā, krist lejup, tuvoties kairinājuma avotam vai arī vairīties no tā, bet citādi tas bija pavisam nekaitīgs, pat ja tam
   draudēja iznīcināšana (bet iznīcināt tos mēģināja ar ķīmiskiem līdzekļiem, karsēšanu, spēka laukiem un radiāciju), tas neizdalīja nekādus enerģijas veidus un to varēja samalt pīšļos kā visniecīgāko Zemes vabolīti — atšķirība bija tikai tā, ka kristāliski metāliskās bruņas nebija tik viegli saspiežamas. Turpretī, savienojoties jau samērā nelielā agregātā, «kukaiņi», tos pakļaujot magnētiskā lauka iedarbībai, sāka radīt savu lauku, kas anulēja iepriekšējo; kad tos karsēja, tie centās atbrīvoties no siltuma, emitējot infrasarkano starojumu. Eksperimentus turpināt nebija iespējams, jo zinātnieku rīcībā bija tikai sauja kristāliņu.
   Uz astrogatora jautājumu Galveno vārdā atbildēja Kronotoss. Zinātnieki pieprasīja laiku tālākiem pētījumiem — pirmām kārtām viņi vēlējās iegūt lielāku daudzumu kristāliņu un šai nolūkā ieteica uz aizu aizsūtīt ekspedīcijiu, kas, meklējot pazudušos, vienlaikus varētu piegādāt vismaz vairākus desmittūkstošus pseidokukaiņu.
   Horpahs tam piekrita. Tomēr viņš atzina, ka ar cilvēku dzīvībām riskēt vairs nedrīkst. Un nolēma aizsūtīt uz aizu mašīnu, kas līdz šim vēl nebija piedalījusies nevienā akcijā. Tas bija astoņdesmit tonnu smags speciālu uzdevumu veikšanai paredzēts pašgājējs, ko lietoja vienīgi augsta radioaktīvā piesārņojuma, milzīgu spiedienu un augstas temperatūras apstākļos. Sī mašīna, kuru parasti, lai gan neoficiāli, sauca par «Ciklopu», atradās paša kreisera dibenā, stingri piestiprināta pie kravas lūkas celtņiem. Principā šādas mašīnas nelaida darbā uz planētas virsmas, bet, taisnību sakot, «Neuzvaramais» vispār vēl nekad nebija iedarbinājis savu «Ciklopu». Situācijas, kad šāda galējība kļūtu nepieciešama, varēja — pat attiecībā uz visiem lidojošās bāzes kuģiem — saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kaut kur aizsūtīt «Ciklopu» komandas izpratnē nozīmēja to pašu, ko uzticēt uzdevumu pašam velnam: līdz šim neviens nebija dzirdējis, ka «Ciklops» būtu cietis neveiksmi. Mašīnu ar celtņu palīdzību nostādīja uz nobrauktuves, kur ap to sāka rosīties tehniķi un programmētāji. Bez parastās Diraka emitoru sistēmas, kas rada spēka lauku, tai bija antimatērijas lodveida izstarotājs, tātad tā varēja raidīt antiprotonus jebkurā virzienā vai arī vienlaikus visos virzienos. Apakšējās bruņās iebūvētais reaktīvais dzinējs ļāva «Ciklopam», pateicoties spēka lauku interferencei, pacelties pat dažus metrus virs zemes, tāpēc tas varēja pārvietoties neatkarīgi no reljefa, bez riteņiem vai kāpurķēdēm. Priekšā bruņas bija atveramas, bet pa atveres lūku izvirzījās saliekamai «rokai» līdzT gs inhaus- tors, kas varēja izdarīt 'lokālus urbumus, ievākt minerālu paraugus un veikt daudz citu darbu. «Ciklops» bija apgādāts ar spēcīgu radiostaciju un televīzijas raidītāju, bet, tā kā to vadīja elektronsmadzenes, tas bija pielāgots arī patstāvīgai darbībai. Tehniķi no inženiera Peteršenā operatīvās grupas ievadīja šajās smadzenēs attiecīgi sagatavotu programmu, jo astrogators rēķinājās ar to, ka aizā viņš pazaudēs sakarus ar mašīnu.
   Programma paredzēja pazudušo meklēšanu. Pēc to atrašanas «Ciklopam» vajadzēja ievest viņus mašīnā; vispirms vajadzēja apjozt gan viņus, gan pašam sevi ar otru, ārēju spēka lauku, kas atrastos mašīnu sargājošā spēka lauka ārpusē, un tikai šī vairoga aizsegā atvērt eju iekšējā laukā. Bez tam mašīnai bija jāievāc prāvs daudzums tai uzbrūkošo kristāliņu. Antimatērijas izsta- rotāju bija paredzēts izmantot vienīgi ārkārtējā gadījumā, ja izrādītos, ka mākonis apdraud enerģētisko aizsarglauku, jo anihilācijas reakcija, protams, radītu teritorijas radioaktīvo piesārņojumu; bet tas varētu kļūt bīstams pazudušo dzīvībai, kuri, iespējams, varētu atrasties netālu no kaujas vietas.
   «Ciklops» bija astoņus metrus garš un ari attiecīgi «plecīgs» — korpusa diametrs pārsniedza četrus metrus. Ja kāda klinšu pilaisa būtu pārāk šaura, «Ciklops» varēja to paplašināt, gan darbojoties ar «tērauda roku», gan atstumjot klintis un sagraujot tās ar spēka lauku. Arī lauka izslēgšana nevarēja tam kaitēt, jo vanādijkeramikas bruņas bija cietas kā dimants.
   «Ciklopa» kabīnē ievietoja automātu, kam bija jārūpējas par atrastajiem: viņiem sagatavoja arī guļas vietas. Beidzot, kad visas ierīces bija pārbaudītas, tērauda milzenis neparasti viegli noslīdēja pa nobrauktuvi un, it kā neredzama spēka cilāts, nemaz nesaceļot putekļus, pat virzoties ar maksimālu ātrumu, izbrauca caur «Neuzvaramā» spēka laukā ar zilām ugunīm iezīmēto eju un drīz izzuda pie kuģa pakaļgala sapulcējušos cilvēku acīm.
   Kādu stundu radiotelevīzijas sakari starp «Ciklopu» un vadības kabīni darbojās nevainojami. Pēc liela, nogāztam baznīcas tornim līdzīga obeliska, kas daļēji aizsprostoja plaisu klinšu sienā, Rohans pazina uz ekrāna ieeju aizā, kur bija noticis uzbrukums.
   Pirmajā lielo bluķu nogruvuma vietā āt» rums mazliet samazinājās. Cilvēki, kuri atradās pie ekrāniem, dzirdēja pat, kā čalo zem klinšu krāvumiem paslēpies strauts, — tik klusu darbojās «Ciklopa» atomdzinēji.
   Sakarnieki uztvēra attēlu un skaņu līdz pulksten diviem četrdesmit, kad, pārvarējis aizas seklāko un vieglāk pieejamo daļu, «Ciklops» nokļuva rūsējošo brikšņu labirintā. Pateicoties radiotehniku pūliņiem, pēc tam abos virzienos izdevās noraidīt vēl četrus ziņojumus, bet piektais pienāca jau tiktāl pārveidots, ka tā saturu varēja vienīgi uzminēt: «Ciklopa» elektronsmadzenes ziņoja, ka tas veiksmīgi virzās uz priekšu.
   Tad saskaņā ar izstrādāto plānu Horpahs izsūtīja no «Neuzvaramā» lidojošu zondi, kas bija apgādāta ar televīzijas raidītāju. Zonde, paceldamās stāvus augšup, pazuda dažās sekundēs. Centrālē sāka pienākt tās signāli —' vienlaikus parādījās no jūdzes augstuma skatīta gleznaina ainava ar asi šķaut- nainām klintīm, ko sedza rudi un melni brikšņu plankumi. Pēc minūtes viņi bez grūtībām saskatīja lejā «Ciklopu», kas virzījās pa lielās aizas dibenu, laistīdamies kā tērauda dūre. Horpahs, Rohans un speciālistu grupu vadītāji stāvēja pie ekrāniem vadības kabīnē. Uztveršana bija laba, tomēr viņi paredzēja tās pasliktināšanās iespēju, tāpēc startam sagatavotas gaidīja citas zondes, kuras viņi bija iecerējuši izmantot par adapteriem. Galvenais Inženieris uzskatīja, ka uzbrukuma gadījumā sakari ar «Ciklopu» noteikti pārtrūks, bet vismaz tā braucienu būs iespējams novērot.
   Ciklopa elektriskās acis to nevarēja pamanīt, bet pie ekrāniem stāvošie, kuru skatieniem ar augstu lidojošās telezondes starpniecību tagad atklājās visai plašs redzes lauks, redzēja, ka vairs tikai daži simti metru šķir mašīnu no klinšu vārtos pamestajiem transportieriem, kas aizsprostoja tālāko ceļu. «Ciklopam» pēc uzdevuma izpildes atceļā vajadzēja paņemt trosē arī divas sadursmes rezultātā saāķējušās kāpurķēžu mašīnas.
   Pamestie transportieri no augšas izskatījās kā zaļganas kastītes; pie viena no tiem bija redzama daļēji pārogļojusies figūriņa, cilvēks, kuru ar izstarotāju bija nošāvis Rohans.
   Pie paša pagrieziena, aiz kura rēgojās klinšu vārtu smailes, «Ciklops» palēnināja gaitu un tuvojās metāla brikšņiem, kas sniedzās gandrīz vai līdz aizas dibenam. Ar milzīgu uzmanību viņi sekoja tā kustībām. Tam nācās priekšā atvērt savu spēka lauku, lai pa šauru eju izvadītu inhausteru, kas līdzinājās pagarinātam lielgabala stobram ar zobotu delnu galā. Izlīdis no savas čaulas, tas aptvēra krūmu ceru un, kā likās, bez jebkādas piepūles izrāva to no akmeņainās pamatnes, pēc tam atkāpās un atmuguriski nošļūca aizas dibenā.
   Visa operācija tika paveikta veikli un precīzi. Ar telezondi, kura lidinājās virs aizas, izdevās nodibināt radiosakarus ar «Ciklopa» smadzenēm, kas ziņoja viņiem, ka «paraugs», kurā mudžēja meilnie kukaiņi, ir ieslēgts tilpnē.
   «Ciklops» atradās simt metru no katastrofas vietas. Tur, ar tērauda pakaļgalu piekļāvies klintij, stāvēja Rohana grupas pēdējais energobots. Pašā klinšu ejā bija iestrēguši saāķējušies transportieri, bet tālāk tiem priekšā bija redzams otrais energobots. Tikko jaušamas gaisa trīsas liecināja, ka spēka lauks, kuru pēc savas nodaļas sakāves bija ieslēdzis Rohans, joprojām pastāvēja. «Ciklops» vispirms no tālienes izslēdza šī energo- bota Diraka emitoru, bet pēc tam, palielinājis reaktīvo jaudu un pacēlies gaisā, veikli pārslīdēja sašķiebušos transportieru mugurām un nolaidās atkali uz klinšu bluķiem, šoreiz jau viņpus ejas. Tieši šai mirklī kāds no skatītājiem pie ekrāna brīdinoši iekliedzās. Kliedziens atskanēja «Neuzvaramā* vadības kabīnē, kas atradās sešdesmit kilometru no aizas, kad tur iekūpējās nogāžu melnais apspalvojums un vāliem sāka brāzties virsū Zemes mašīnai ar tādu spēku, ka pirmajā brīdī tā pazuda pavisam, it kā to būtu pārklājusi no augšas uzmesta darvainu dūmu sega. Taču tūlīt pat uzbrūkošo mākoni visā tā biezumā caurstrāvoja žuburots zibens. «Ciklops» nelaida darbā savu drausmīgo ieroci: tur tikai mākoņa radītie enerģētiskie lauki sadūrās ar mašīnas spēka aizsegu. Tagad šķita, ka tas pēkšņi ir materializējies, aplipis ar biezu, verdošu, melnu slāni. Te tas piepūtās kā milzīgs lavas burbulis, te atkal saruka, un šī neparastā rotaJa ilga krietnu brīdi. Skatītājiem radās iespaids, it kā viņu acīm apslēptā mašīna pūlētos atgrūst miriā- des uzbrucēju, kuru saradās arvien vairāk un vairāk, jo uz aizas dibenu līdzīgi lavīnai joprojām vēlās jauni mākoņi. Vairs jau nebija redzams pat enerģētiskās sfēras zai- gojums, nāves klusumā turpinājās vienīgi divu nedzīvu, bet varenu spēku baismīgais cīniņš. Beidzot kāds no tiem, kas stāvēja pie ekrāna, nopūtās: pulsējošais melnais spēka lauka pūslis pavisam nozuda zem tumšās piltuves; mākonis bija pārvērties par tādu kā milzu virpuli, kas pacēlās pāri visaugstāko klinšu virsotnēm un, ar pamatni aizķēris neredzamo pretinieku, augšā rotēja trakos apgriezienos, zilgani opa'lescējot kā kilometru garš Malstrēms. Neviens nebilda ne vārda, visi saprata, ka mākonis tādā veidā cenšas sagraut spēka lauka pūsli, kurā kā sēkla apvalkā bija paslēpta mašīna.
   Rohans ar acs kaktiņu pamanīja, ka astrogators paver muti, lai pajautātu lidzās stāvošajam Galvenajam Inženierim, vai lauks izturēs — taču neierunājās. Nepaspēja.
   Melnais virpulis, aizas sienas, krūmāji — tas viss sekundes daļā pazuda. Skats bija tāds, it kā klinšu plaisas dibenā būtu sācies vulkāna izvirdums. Dūmu un verdošas Ha- vas, klints šķembu stabs, beidzot — milzu mākonis, vēdinādams tvaika plīvurus, cēlās arvien augstāk, līdz garaiņi, kas droši vien bija radušies no strauta verdošā ūdens, sasniedza pusotra kilometra augstumu, kur lidinājās televīzijas adapters. «Ciklops» bija iedarbinājis antimatērijas izstarotāju.
   Neviens no vadības kabīnē esošajiem nepakustējās un pat neierunājās, bet neviens arī nevarēja apvaldīt atriebīga gandarījuma sajūtu: tas, ka tā bija nesaprātīga, nesamazināja tās intensitāti. Varēja domāt, ka mākonis beidzot sastapis sev cienīgu pretinieku.
   Jebkādi sakari ar «Ciklopu» uzbrukuma brīdī bija pārtrūkuši, un kopš šī mirkļa cilvēki redzēja tikai to, ko caur septiņdesmit kilometru biezu virmojošas atmosfēras slāni pārraidīja lidojošās zondes ultraīsie viļņi. Pār cīņu, kas liesmoja slēgtajā aizā, uzzināja arī ļaudis ārpus vadības kabīnes. Tā komandas daļa, kas bija nodarbināta ar alu
   mīnija barakas nojaukšanu, pameta darbu. Apvāršņa ziemeļaustrumu pamale iemirdzējās, it kā tur taisītos lekt otra saule, spēcīgāka par to, kas atradās zenītā; taču drīz vien blāzmu apslāpēja dūmi, kas kā milzīga sēne izauga debesīs.
   Tehniķiem, kas kontrolēja telezondes darbību, nācās to atvilkt atpakaļ no kaujas epicentra un pacelt četru kilometru augstumā. Tikai tagad zonde atstāja nemitīgo eksploziju radīto gaisa strāvojuma joslu. Nebija redzamas ne klintis, kas iejoza aizu, ne pinkainās nogāzes, pat ne melnais mākonis, kurš bija no tām izlauzies. Ekrānus piepildīja lliesmojošu šķembu parabolu sašvīkoti uguns un dūmu mutuļi; zondes akustiskie , indikatori pārraidīja nepārtrauktu, te vājāku, te stiprāku dārdoņu, it kā ievērojamu kontinenta daļu plosītu zemestrīce.
   Likās dīvaini, ka drausmīgā cīņa joprojām vēl turpinās. Dažas desmit sekundes pēc tam, kad bija sācis darboties antimatērijas izstarotājs, aizas dibenam un visai «Ciklopa» tuvākajai apkārtnei vajadzēja sasniegt kušanas temperatūru. Un patiesi, klintis nosēdās, gāzās, pārvērtās par lavu un jau bija redzama tās sarkani mirdzošā straume, kas sāka vagot ceļu uz aizas izeju dažus kilometrus no kaujas degpunkta. Kādu brīdi Horpahs pārlika, vai tikai izstarotāju elek- tronizslēdzēji nav iesprūduši, jo likās neiespējami, ka mākonis varētu vēl turpināt uzbrukumu tik graujošam pretiniekam, taču tas, kas parādījās ekrānā, kad pēc jaunas pavēles zonde pacēlās vēl augstāk, sasniedzot troposfēras robežu, pierādīja, ka viņš maldās.
   Tagad redzeslauks aptvēra jau ap 40 kvadrātkilometru. Šajā aizām izvagotajā teritorijā sākās dīvaina rosme. Šķietami palēninātā tempā — tas gan nebija nekas cits kā novērošanas punkta attāluma sekas — no melniem izplūdumu plankumiem klātajām klinšu nogāzēm, no iegruvumiem un alām izšāvās jauni un jauni melni mutuļi, kas, lidojuma laikā savienodamies un koncentrēdamies, tiecās uz kaujas degpunktu. Dažas minūtes varēja likties, ka bez mitas krītošā tumšā lavīna apslāpēs atomuguni un ar savu masu nodzēsīs to, taču Horpahs zināia, kādas enerģētiskas rezerves slēpjas cilvēku rokām uzbūvētajā briesmonī.
   Apdullinošie, ne uz mirkli nerimstošie dārdi, kas nāca no skaļruņiem, piepildīja vadības kabīni; vienlaikus trīs kilometrus augstās liesmu mēles izspraucās cauri uzbrūkošo mākoņu blāķiem un sāka lēnām rotēt, izveidojot kaut ko līdzīgu ugunīgām sudmalām; veseli gaisa slāņi vibrēja un liecās no karstuma, kura centrs pēkšņi sāka pārvietoties.
   «Ciklops» nezināmu iemeslu dēļ tagad virzījās atmuguriski, un, ne mirkli nepārtraukdams cīņu, lēnām atkāpās uz aizas izeju. Varbūt tā elektronsmadzenes rēķinājās ar to, ka atomsprādzieni iedragās nogāžu pamatus, tās nogrūs uz mašīnas, un, pat ja pēdējai izdotos palikt neskartai, manevrēšana tomēr būtu apgrūtināta. Tā vai citādi, «Ciklops» cīnīdamies centās izspraukties brīvākā laukumā, un mutuļojošās liesmu brāzmās vairs nebija izšķirams, kura ir tā izstarotāju uguns un kura — ugunsgrēka liesmas, kas — mākoņa atliekas un kas — grūstošo klinšu smaiļu putekļi.
   Šķita, ka kataklizmas apmēri jau sasnieguši kulmināciju. Taču nākamajā mirklī notika kaut kas neticams. Ainava ekrānā uzliesmoja, iezaigojās baismīgā, žilbinošā baltumā, pārklājās ar miljarda sprādzienu rētām, un jauns antimatērijas uzplūds iznīcināja visu ap «Ciklopu» — gaisu, klinšu šķembas, tvaikus, gāzes un dūmus. Tas viss, pārvērties par viscietāko starojumu, sašķeļot aizu uz pusēm, kilometra garumā ieskāva mākoni anihilācijas apkampienos un uzsprāga gaisā, it kā katastrofā būtu izgrūstas pašas planētas iekšas.
   «Neuzvaramais», kuru no šī baismīgā trieciena epicentra šķīra septiņdesmit kilometru, salīgojās, seismiskie viļņi aizvēlās pāri tuksnesim, ekspedīcijas transportieri un pie nobrauktuves stāvošie energoboti izkustējās no savām vietām, bet pēc dažām minūtēm no kalniem rēkdams atlidoja blīvs viesulis, ar acumirklīgu kvēli apsvilināja sejas cilvēkiem, kuri meklēja patvērumu aiz mašīnām, un, uzvandījis virmojošu smilšu sienu, aiztraucās tālāk, uz bezgalīgo tuksnesi.
   Acīmredzot kāda šķemba bija trāpījusi pa televīzijas zondi, kaut gan tobrīd tā atradās trīspadsmit kilometru no kataklizmas centra. Sakari nepārtrūka, bet ievērojami pasliktinājās attēls, ko bieži izkropļoja traucējumu švīkas. Pagaja minūte, un, dūmiem mazliet izklīstot, Rohans, sasprindzinājis redzi, ieraudzīja cīņas nākamo etapu.
   Tā nebija beigusies, kā viņš nule bija domājis. Ja uzbrucēji būtu bijušas dzīvas būtnes, slaktiņš droši vien būtu piespiedis nākamās ierindas atkāpties vai vismaz apstāties pie liesmojošās elles vārtiem. Bet te nedzīvais cīnījās ar nedzīvo, atomuguns neapsīka, tā tikai pārveidojās un mainīja galvenā trieciena virzienu. Un tad Rohans pirmo reizi saprata vai, drīzāk gan, neskaidri nojauta, kā vajadzēja izskatīties kaujām, kuras reiz bija risinājušās uz tuksnešainā Regis III un kurās vieni roboti sagrāva un sašķaidīja citus, kādas atlases formas izmantoja nedzīvā evolūcija un ko nozīmēja Laudas vārdi, ka pseidokukaiņi uzvarējuši, būdami vislabāk pielāgojušies. Vienlaikus viņam iešāvās prātā doma, ka kaut kas līdzīgs kādreiz šeit jau būs noticis, ka nedzīvajai, neiznīcināmajai, ar saules enerģiju biljonos kristāliņu fiksētajai mākoņa atmiņai jāsatur zināšanas par šādām sadursmēm, ka tieši ar līdzīgiem vientuļiem vienpatņiem, labi bruņotiem milžiem, ar robotu ģints atommamutiem pirms daudziem daudziem gadsimtiem nācies tikt galā šiem nedzīvajiem nieciņiem, kuri šķietami nebija nekas, salīdzinot ar visu iznīcinošām izlāžu liesmām, kas spēja sašķelt klintis. Un ka tas, kas ļāva viņiem saglabāties un pārvērta šo milzu briesmoņu bruņu- plāksnes sarūsējušos lūžņos, kuri mētājās plašajā tuksnesī, smiltīm apbērtos kādreiz precīzo elcktromehānismu ģindeņos, — ka tas nav nekas cits kā neticama, vārdā nenosaucama drosme, ja vien šo vārdu varēja lietot attiecībā ,uz titāniskā mākoņa kristāli- ņiem. Bet kādu gan citu vārdu te varēja rast…? Un, pašam neapzinoties, Rohans, Vērodams mākoņa tālāko darbību un skatīdams līdzšinējās hekatombas, nespēja atturēties ,no apbrīna …
   Jā, mākonis turpināja uzbrukumu. Tagad virs tā rēgojās tikai atsevišķas visaugstākās klinšu smailes. Viiss cits, visa kalnu un aizu zeme pazuda melnu viļņu vālos, kas koncentriski traucās no visām apvāršņa pusēm, lai gāztos liesmojošajā piltuvē, kuras centrā atradās aiz vibrējoša sakaitēta aizsega neredzamais «Ciklops». Šis šķietami bezjēdzīgais, ar milzu zaudējumiem apmaksātais spiediens tomēr nebija gluži bez izredzēm uz panākumiem.
   Rohans un visi pārējie, tagad jau bezspēcīgi raudzīdamies vadības kabīnes ekrānā, bija skaidrībā par to. «Ciklopa» enerģētiskās rezerves praktiski bija neizsmeļamas, taču, turpinoties anihitl ācijas ugunij, par spīti varenajiem drošinātājiem, par spīti antiradiācijas atstarotājiem segumiem izstarotājs uztvēra kādu sīksīku zvaigžņu temperatūras daļiņu, tā atgriezās uz savu avotu, un mašīnas iekšām vajadzēja arvien vairāk sakarst. Tāpēc arī uzbrukums tika turpināts ar tādu niknumu, tāpēc tas sākās no visām pusēm uzreiz. Jo tuvāk bruņu pārvalkiem notika kārtējās sadursmes ar iznīcībā lidojošo kristāliņu krusu, jo vairāk sakarsa aparatūra. Neviens cilvēks jau sen nebūtu varējis izturēt «Ciklopa» kabīnē, iespējams, ka mašīnas keramita bruņas jau kvēloja sarkanas kā ķirši — bet viņi redzēja tikai zem dūmu kupola pulsējošu gaišzilu uguns kamolu, kas lēnām, soli pa solim vēlās atpakaļ uz aizas izeju, tā ka mākoņa pirmā uzbrukuma vieta tagad atradās trīs kilometrus uz ziemeļiem, atsegdama savu šausminošo, izkveldēto, izdedžu un lavas slāņiem klāto virsmu, ar pārpelnojušos brikšņu atliekām, kas nokarājās no sakapātajām klintīm, un tajās iestrēgušām metāla gubām, ko bija ķēris kristāliņu termiskais trieciens.
   Horpahs lika izslēgt apdullinoši dārdošos skaļruņus un pajautāja Jazonam, kas notiks, kad temperatūra «Ciklopā» pārsniegs elektronsmadzeņu izturības robežu.
   Zinātnieks ne mirkli nekavējās ar atbildi:
   —   Izstarotājs tiks izslēgts.
   — Bet spēka lauks?
   — Lauks ne.
   Uguns kauja jau pārvietojās uz līdzenumu aizas izejas priekšā. Piķa okeāns vārījās, bangoja, meta virpuļus un ellišķīgām brāzmām gāzās liesmainajā rīklē.
   —   Tad jau laikam drīz … — sacīja Kronotoss, vērojot mēmajā ekrānā vētraini mutuļojošo attēlu. Pagāja vēl viena minūte. Pēkšņi liesmojošās piltuves mirdzums strauji pavājinājās. To aizsedza mākonis.
   —   Sešdesmit kilometru no mums, — teica sakaru tehniķis, atbildēdams uz Horpaha jautājumu. Astrogators izziņoja trauksmi. Visi cilvēki tika atsaukti savos posteņos. «Neuzvaramais» ievilka nobrauktuvi, pasažieru liftu un aizvēra lūkas. Ekrānos nozibsnīja. Liesmainā piltuve parādījās atkal. Taču šoreiz mākonis tai neuzbruka; tikko mākoņa lēveri, uguns skarti, iemirdzējās, viss pārējais sāka atkāpties aizu virzienā, iegrimstot to ēnainajā labirintā, un skatītāju acīm parādījās šķietami neskartais «Ciklops». Tas joprojām ļoti lēnām ripoja atmuguriski, apšaudot ar nepārtrauktu uguni visu apkārtni: klintis, smiltis, kāpas.
   —   Kāpēc tas neizslēdz izstarotāju!? — kāds iesaucās. It kā saklausījusi šos vārdus, mašīna beidza mest izlāžu zibeņus, apgriezās un arvien pieaugošā ātrumā aizripoja tuksnesī. Lidojošā zonde tai sekoja; pēkšņi cilvēki ieraudzīja kaut ko līdzīgu uguns pavedienam, kas neticamā ātrumā drāzās viņiem sejās, — un, iekams viņi apjēdza, ka «Ciklopa» izstarotājs sašāvis zondi un viņi redz šāviņa trasē anihilēto gaisa molekulu svītru, — visi neviļus atkāpās, it kā baidoties, ka lādiņš izrausies no ekrāna un sprāgs vadības kabīnē. Tūlīt pēc tam attēls pazuda un ekrānu piepildīja tukša gaisma.
   —   Tas sašāva zondi! — iekliedzās tehniķis pie vadības pults. — Astrogator!
   Horpahs pavēlēja izšaut otru zondi; «Ciklops» bija jau tik tuvu «Neuzvaramajam», ka viņi ieraudzīja to tūlīt, tikko zonde bija uzņēmusi augstumu. Jauns ugunīgs pavediens, un arī šī zonde bija pagalam. Pirms vēl attēls pazuda, viņi paspēja zondes redzeslaukā saskatīt savu kuģi; «Ciklops» atradās no «Neuzvaramā» ne tālāk par desmit kilometriem.
   —    Vai viņš jucis, vai, — satraukts ierunājās otrais tehniķis, kas uzmanīja aparatūru. Šie vārdi it kā atvēra kādas durvis Rohana smadzenēs. Viņš palūkojās komandierī un saprata, ka arī tas domā to pašu. Tagad Rohanam bija tāda sajūta, it kā locekļus, galvu, visu ķermeni ar svina smagumu pielej bezjēdzīgs un uzmācīgs sapnis. Tomēr pavēles tika dotas: komandieris lika izšaut vispirms ceturto, tad piekto zondi. «Ciklops» iznīcināja tās citu pēc citas kā snaiperis, kas izklaidējas, šaudams kustīgos mērķos.
   —    Man vajadzīga pilna jauda, — Horpahs sacīja, nenovērsdams skatienu no ekrāna.
   Galvenais Inženieris kā pianists, kas ņem akordu, ar abām rokām uzsita pa sadales pults taustiņiem.
   —    Starta jauda pēc sešām minūtēm, — viņš pateica.
   — Man vajadzīga pilna jauda, — Horpahs atkārtoja aizvien vēl tai pašā tonī, bet vadības kabīnē iestājās tāds klusums, ka bija dzirdama releju sanēšana aiz emaljētajām starpsienām, it kā tur mostos bišu spiets.
   —    Reaktora korpuss ir pārāk auksts, — iesāka Galvenais Inženieris, bet tad Horpahs pagriezās pret viņu un trešo reizi, tāpat nepaceldams balsi, sacīja:
   — Man vajadzīga PILNA jauda.
   Inženieris bez vārda runas pastiepa roku
   galvenā slēdža virzienā. Kuģa dziļumos īsi iekaucās trauksmes sirēnas, un it kā tāla bungu rīboņa tām piebiedrojās uz kaujas- posteņiem skrejošu cilvēku soļu dipoņa. Horpahs atkal lūkojās ekrānā. Neviens nebilda ne vārda, bet tagad visi saprata, ka neiespējamais noticis: astrogators gatavojās cīņai pats pret savu «Ciklopu».
   Rādītāju šautriņas zibsnīdamas nostājās kā kareivji ierindā. Jaudas indikatora lodziņos parādījās pieczīmju, pēc tam sešzīmju skaitļi. Kaut kur iedzirkstījās vads — bija jūtama ozona smarža. Vadības kabīnes dziļumā tehniķi sazinājās nosacītiem žestiem, ar pirkstiem rādīdami cits citam, kura kontroles sistēma jāiedarbina.
   Kārtējā zonde pirms sašaušanas parādīja pāri klinšu grēdām rāpojošā «Ciklopa» iegareno pieri, tad ekrāns atkal kļuva tukšs, žilbinādams acis ar savu sidrabaino baltumu.
   Mašīnai teju teju bija jāparādās tiešas redzamības zonā; radiolokācijas speciālistu bocmanis jau gaidīja pie aparāta, kas izvirzīja priekšgala ārējo telekameru pāri kuģa virsotnei, tā jaujot paplašināt redzeslauku. Sakaru tehniķis izšāva nākošo zondi. Likās, ka «Ciklops» nevirzās tieši uz «Neuzvaramo», kas stāvēja hermētiski noslēgts, pilnā kaujas gatavībā, nodrošinājies ar spēka lauka vairogu. No tā priekšgala pēc noteikta laika izšāvās telezondes. Rohans zināja, ka «Neuzvaramais» var aizturēt antimatērijas lādiņu, bet trieciena enerģijas absorbēšanai vajadzēs ķerties pie enerģētiskajām rezervēm. Sai situācijā viņam vissaprātīgāk likās atkāpties uz stacionāro orbītu. Viņš jebkuru brīdi gaidīja tādu pavēli, bet Horpahs klusēja, it kā neaptveramā kārtā cerēdams, ka mašīnas elektronsmadzenes attapsies. Patiešām, zem smagajiem plakstiem vērodams šo tumšo veidolu, kas bez trokšņa virzījās starp kāpām, astrogators pajautāja:
   — Vai jūs izsaucāt to?
   — Tieši tā. Sakaru nav.
   —   Noraidiet tam avārijas stopsignālu.
   Tehniķi rosījās ap pultīm. Divas, trīs, četras reizes uguntiņu strūkliņas nozibēja zem viņu pirkstiem.
   — Tas neatbild, astrogator.
   «Kāpēc viņš nestartē?» nevarēja saprast Rohans. «Vai viņš negrib atzīt, ka cietis sakāvi? Horpahs! Tas taču absurds! Viņš sakustējās… Tagad — tagad dos pavēli.»
   Bet astrogators tikai atkāpās vienu soli atpakaļ.
   — Kronotos?
   Kibernētiķis pienāca.
   — Esmu šeit.
   — Ko viņi tam varēja nodarīt?
   Rohanu uzreiz pārsteidza forma «viņi», ko lietoja Horpahs, it kā tam patiesi būtu darīšana ar domājošu pretinieku.
   —        Automātiskie kontūri . .. konstruēti uz kriotroniem, — Kronotoss iesāka, un bija jūtams, ka viņa teiktais būs tikai minējumi. — Temperatūra paaugstinājusies, tie zaudējuši virsvadāmību.
   —         Vai jūs zināt, doktor, vai tikai minat? — astrogators vaicāja.
   Tā bija dīvaina saruna, jo visi lūkojās sev priekšā, ekrānā, kurā jau bez zondes starpniecības redzamais «Ciklops» slīdēja viegli, līgani, tomēr ne gluži droši, jo reizēm tas novirzījās no kursa, it kā nevarēdams izšķirties, kurp īsti doties. Vairākas reizes pēc kārtas tas izšāva uz tagad vairs nevajadzīgo telezondi, pirms trāpīja tai. Viņi redzēja, kā zonde nokrīt līdzīgi spožai raķetei.
   —       Vienīgais, ko es varu iedomāties, ir rezonanse, — brīdi padomājis, sacīja kibernētiķis. — Ja viņu lauks sakritis ar mašīnas smadzeņu pašuzbudinājuma frekvenci…
   — Bet spēka lauks?
   —         Spēka Hauks neekranē magnētisko lauku.
   — Žēl, — strupi piezīmēja astrogators.
   Sasprindzinājums pamazām atslāba, jo tagad «Ciklops» jau acīm redzami virzījās projām no bāzes kuģa. Attālums starp «Ciklopu» un «Neuzvaramo», kas nupat vēl bija: pavisam niecīgs, sāka palielināties. No cilvēku kontroles atbrīvojusies, mašīna devās ziemeļu tuksneša plašumos. ļ
   — Galvenais Inženieris aizstās mani, — Horpahs sacīja, — bet jūs, kungi, es palūgšu nobraukt lejā.

Ilgā nakts

   Visi apklusa. Rohans lēnām pagriezās un devās projām tikpat klusu, kā bija ieradies. Pa ceļam viņš pagāja garām divām laboratorijām; lielajā spuldzes bija izdzēstas, mazā bija apgaismota. Gaisma iespīdēja gaitenī pa iluminatoriem, kuri atradās pie pašiem griestiem. Viņš ielūkojās iekšā. Pie apaļā galda sēdēja tikai kibernētiķi un fiziķi — Jazons, Kronotoss, Sarners, Livins, Šaura- hans un vēl kāds, kas, pagriezis pārējiem muguru, slīpas šķērssienas ēnā programmēja lielās elektronsmadzenes.
   —   … ir divi eskalatīvi atrisinājumi, viens ar anihilāciju, otrs ar pašiznīcināšanos, bet pārējie jau ir planētu sistēmas mēroga, — sacīja Saurahans. Rohans slieksnim nepārkāpa. Viņš atkal stāvēja un noklausījās.
   —    Pirmā eskaflatīvā atrisinājuma pamatā ir lavīnveida procesa ierosināšana. Vajadzīgs antimatērijas izstarotājs, kas ieietu aizā un paliktu tur.
   —   Viens tur jau ir bijis… — kāds ieteicās.
   — Ja tam nebūs elektronsmadzeņu, tas varēs darboties pat tad, kad temperatūra pārsniegs miljonu grādu. Vajadzīgs plazmas izstarotājs, plazmai nekaitē zvaigžņu temperatūras. Mākonis rīkosies tāpat kā iepriekš — mēģinās to nomākt, noskaņoties rezonansē ar vadības kontūriem, bet tur nekādu kontūru nebūs, nebūs nekā, tikai subnukleārā reakcija. Jo vairāk matērijas iesaistīsies reakcija, jo tā kļūs straujāka. Šādā veidā var savākt vienkopus un anihilēt visu planētas nekrosfēru .
   «Nekrosfēra .. .», nodomāja Rohans, «ahā, acīmredzot tāpēc, ka šie kristālfņi ir nedzīvi. Redz, ko nozīmē zinātnieki: vienmēr izgudros kādu jaunu, skaistu nosaukumu …»
   —    Man vislabāk patīk pašiznīcināšanās variants, — sacīja Jazons. — Bet kā jūs to iedomājaties?
   —     Nu, vispirms jāpanāk divu atsevišķu «mākoņsmadzeņu» konsolidācija, bet vēlāk jāizraisa sadursme starp tām — viss jānodara tā, lai ikviens mākonis atzītu otra konkurenci cīņā par eksistenci…
   —    Saprotu, bet kā jūs to domājat paveikt?
   —    Viegli jau nebūs, tomēr šada iespēja pastāv, ja vien mākonis ir tikai pseidosma- dzenes, tāta'd nav apveltīts ar spēju loģiski domāt…
   —   Tomēr drošāks ir planētu sistēmas variants ar apstarojuma vidējā līmeņa pazemināšanu … — teica Sarners.
   —    Pietiks ar četriem ūdeņraža lādiņiem pa piecdesmit līdz simt megatonnām uz katru puslodi — kopā nepilni astoņi simti … Okeāna ūdeņi iztvaikojot palielinās mākoņu segu, pieaugs albedo un simbionti, vietsēži nevarēs piegādāt «mušiņām» enerģijas minimumu, kas nepieciešams vairošanās procesam …
   — Aprēķinu pamatā ir nepārbaudīti dati, — iebilda Jazons. Redzēdams, ka sācies speciālistu strīds, Rohans atkāpās no durvīm un aizgāja savu ceļu.
   Viņš nebrauca vis ar liftu, bet atgriezās uz savu kajīti pa tērauda spirālkāpnēm, kuras parasti neviens neizmantoja. Ejot garām arvien augstāko klāju starpstāvu pārsegumiem, viņš redzēja, kā remontcehā de Vrīsa komandas zibināja metināšanas aparātus ap melniem, nekustīgiem, lieliem arktaniem. Viņš paskatījās iztālēm -uz kuģa slimnīcas logu apaļajiem iluminatoriem, kuros vīdēja blāva, mēļa gaisma. Kāds ārsts baltā halātā bez trokšņa aizgāja pa gaiteni, viņam sekoja palīgautomāts, nesdams mirdzošu instrumentu komplektu. Rohans pagāja garām tukšām un tumšām kopkajītēm, kluba telpām, bibliotēkai, līdz beidzot nokļuva savā stāvā; pagāja garām astrogatora kabīnei un apstājās pussolī, it kā vēlēdamies noklausīties arī komandiera sarunu, taču cauri durvju gludajai virsmai nebija dzirdama neviena skaņa, neizspraucās neviens gaismas stars, bet apaļie iluminatori bija cieši noslēgti, skrūves ar vara galviņām aizgrieztas līdz galam.
   Tikai kabīnē viņš atkal sajuta nogurumu. Pleci noslīdēja, viņš smagi apsēdās uz kojas, noāva kurpes un atbalstīja galvu pret sakrustotajām rokām. Tā sēdēdams, viņš vērās naktsilampiņas vāji apgaismotajos griestos, kuru zilgano virsmu vidū šķēla plīsums lakas segumā.
   Ne jau pienākuma apziņas dzīts viņš klejoja pa kuģi, ne tāpēc, ka viņu interesētu citu cilvēku sarunas un dzīve. Viņu vienkārši biedēja šādas nakts stundas, jo tad viņam prātā uzmācīgi uzpeldēja ainas, kuras viņš negribēja atcerēties. Visļaunākās no visām bija atmiņas par cilvēku, kuru viņš bija nonāvējis, nošāvis no niecīga attāluma tādēļ, lai tas nenonāvētu citus. Viņam bija tā jārīkojas, taču tāpēc tagad nekļuva vieglāk. Rohans zināja, ka atliek tikai nodzēst gaismu, lai atkal ieraudzītu šo skatu, ieraudzītu, ikā kāds cilvēks ar samocītu, tukšu smaidu soļo pakaļ Veira stobram, kas raustās viņa rokā, kā tas pārkāpj pāri uz akmeņiem gulošam mirušam cilvēkam ar norautu roku … pārkāpj Jargam, kurš bija atgriezies, lai tik bezjēdzīgi ietu bojā pēc tam, kad brīnumainā kārtā bija izglābies, l3et pēc sekundes arī viņa nogalinātājam bija lemts nogāzties uz mirušā ar saplēstu un uz krūtīm kūpošu kombinezonu. Rohans veltīgi būtu pūlējies aizdzīt šo skatu, kas neatkarīgi no viņa gribas parādījās acu priekšā, viņš juta aso ozona smaržu, nosvīdušajās rokā's žņaudzītā laidņa karsto atgrūdienu un dzirdēja, kā smilkstēdami gaudoja cilvēki, kurus vēlāk elsdams pūzdams viņš bija stiepiis, lai sasietu kā labības kūļus, un atkal tuva, pazīstama sašautā cilvēka seja, kas pēkšņi bija kļuvusi it kā akla, satrieca viņu ar savu izmisīgā bezpalīdzīguma izteiksmi.
   Kaut kas noklaudzēja — nokrita grāmata, ko viņš bija sācis lasīt vēl bāzē. Viņš bija ielicis starp lappusēm baltu papīra sloksni, bet nebija vēl izlasījis nevienu rindu — nebija vaļas. Viņš ērtāk iekārtojās uz kojas. Iedomājās par stratēģiem, kuri tagad apsprieda mākoņa iznīcināšanas plānus, un viņa lūpas saviebās nicinošā smīnā. «Tas viss ir bezjēdzīgi, viss…», viņš domāja. «Viņi grib iznīcināt … un patiesībā mēs arī, mēs visi gribam to iznīcināt, bet-tik un tā nevienu neizglābsim. Planēta ir neapdzīvota, cilvēkam uz tās nav ko meklēt. No kurienes tad šis niknums? Ir taču tā, it kā viņus būtu nonāvējusi vētra vai zemestrīce. Nekāds apzināts nolūks, neviena naidīga doma nav stājusies mums ceļā. Nedzīvs pašorganizācijas process … Vai ir vērts izšķiest visus spēkus un enerģiju, lai to iznīcinātu tikai tāpēc, ka sākumā esam to uzskatījuši par viltīgu ienaidnieku, kas vispirms slepus uzbrucis «Kondoram», bet pēc tam — mums? Cik tādu baismīgu, cilvēka saprašanai svešu parādību slēpj sevī Kosmoss? Vai mums visur jāierodas ar iznīcinošu spēku uz kuģu klājiem, lai satriektu to visu, kas nesaskan ar mūsu domāšanas veidu? Nekrosfēra — tā viņi to nosaukuši, tātad arī nekroevolūcija, nedzīvās matērijas evolūcija. Varbūt līriešiem būtu bijis kas sakāms, Regis III taču allradās viņu darbības rādiusā, varbūt viņi gribējuši to kolonizēt, kad viņu astrofiziķi paredzēja, ka Saule pārvērtīsies par Novu … varbūt tā bijusi viņu pēdējā cerība. Ja mēs būtu nokļuvuši līdzīgā situācijā, mēs, protams, cīnītos, sagrautu šo melno kristālisko dzimumu, bet tā? … Parseka attālumā no bāzes, kuru savukārt šķir no Zemes ti'k daudz gaismas gadu, — kā vārdā mēs te īsti paliekam, zaudēdami cilvēkus, kāpēc stratēģi caurām naktīm meklē vislabāko iznīcināšanas metodi? Par atriebību taču nevar būt ne runas …»
   Ja Horpahs būtu še, Rohans tagad pateiktu tam visu. «Cik smieklīga un neprātīga ir šī «iekarošana par katru cenu», šis «cilvēka heroiskais spīts», šī vēlēšanās atriebt biedru nāvi, kuri gājuši bojā, tāpēc ka tikuši sūtīti nāvē… Mēs vienkārši bijām nepiesardzīgi, pārmērīgi uzticējāmies mūsu izstaro- tājiem un indikatoriem, esam pieļāvuši' -kļūdas un izbaudām to sekas. Mēs, tikai mes esam vainīgi.»
   Tā viņš domāja, aizvēris acis, kas sūrstēja pat vājajā gaismā, it kā zem plakstiem būtu piebirušas smiltis. Cilvēks — viņš šobrīd to saprata bez vārdiem — vēl nav pacēlies pienācīgos augstumos, vēl nav izpelnījies ga- laktocentrisku stāvokli, kuru pats nosaucis šai skanīgajā vārdā un kura būtība nav vis meklēt sev līdzīgus un tikai tādus saprast, bet gan neiejaukties cilvēkiem svešās lietās. Sagrābt, apgūt tukšumu, kāpēc gan ne, bet neuzbrukt tam, kas pastāv, kas miljonu gadu laikā izveidojis pats savu, nevienam un nekam, izņemot radiācijas un materiālos spēkus, nepakļautu eksistences līdzsvaru, darbīgas, aktīvas eksistences, kas nav ne labāka, ne- sliktāka par olbaltumvielu savienojumu eksistenci, kurus sauc par dzīvniekiem vai cilvēkiem.
   Tieši šai brīdi, kad Rohans tik dziļi izjuta šo ikvienas pastāvošās formas galakto- centriskās vissaprašanas cildenumu, viņu kā adata, kas uzdūrusies uz nerva, satrauca trauksmes sirēnu spalgie kaucieni.
   Viss, par ko vēl pirms sekundes viņš bija domājis, pazuda, to aizmēza uzmācīga skaņa, kas pildīja visus klājus. Nākamajā mirklī viņš izlēca gaitenī un skrēja līdz ar citiem gurdenu soļu smagajā ritmā, sajuzdams biedru karsto elpu. Vēl nesasniedzis liftu, viņš apjauda — turklāt nevis ar kādu sajūtu un pat ne ar visu ķermeni, bet it kā ar kuģa korpusu, par kura molekulu viņš bija kļuvis, — triecienu, kas šķietami gan bija ļoti tāls un vājš, bet caurstrāvoja kreisera korpusu no pakaļgala sprauslām līdz pat priekšgaliam, ne ar ko nesalīdzināma spēka triecienu, kuru — arī to viņš sajuta — uzņēma un elastīgi atvairīja kaut kas vēl lielāks par «Neuzvaramo».
   — Tas ir viņš! Tas ir viņš! — varēja dzirdēt skrejošu cilvēku kliedzienus. Viņi cits pēc cita pazuda liftos, durvis sīcot sabīdījās, cilvēki, nevarēdami sagaidīt savu rindu, dārdināja pa spirāļu kāpnēm, bet cauri balsu un saucienu jūklim, bocmaņu svilpieniem, atkārtotām trauksmes sirēnu skaņām un soļu dārdiem no augšējā klāja izlauzās otrs, neskanīgs, bet jo varenāks nākošā trāpījuma trieciens. Gaiteņa spuldzes nomirkšķināja un atkal iemirdzējās. Rohans nekad nebija domājis, kar lifts var braukt tik iilgi. Viņš stāvēja, pat neapzinādamies, ka aizvien vēl ar visu spēku spiež pogu. bet viņam līdzās bija palicis vairs tikai viens cilvēks, — kibernē- tiķis Livins. Lifts apstājās, un, izlēkdams no tā, Rohans saklausīja vissmalkāko svilpienu, kādu vien varēja iedomāties, tā augstākie reģistri — viņš to zināja — cilvēka ausij vairs nebija uztverami. Likās, ka pēkšņi ievaidējās visi kreisera titāna spraišļi. Viņš atrāva vadības kabīnes durvis, sapratis, ka «Neuzvaramais» atbildējis uz uguni ar uguni.
   Tās tad patiesībā arī bija kaujas beigas. Ekrāna priekšā, melns un liels uz tā zaigojošā fona, stāvēja astrogators; augšējās spuldzes bija izdzēstas, varbūt tīšuprāt — bet cauri švīkām, kas, aizmiglodamas visu redzeslauku, ņirbēja pa ekrānu no augšas uz leju, apakšā skardama zemi, augšā gigantiska, vēderaina, uz visām pusēm izgrūzdama bumbuļainus izaugumus, rēgojās šķietami pavisam nekustīga sprādziena sēne, kas bija sašķēlusi atomos un iznīcinājusi «Ciklopu» uz trīskāršā spēka lauka robežas. Gaisā vēl virmoja gaistošās eksplozijas drausmīgās, stiklainās trīsas, caur kurām bija dzirdama tehniķa vienmuļā balss:
   —    Divdesmit tūkstoši seši simti nulles punktā … deviņi tūkstoši astoņi simti perimetrā … tūkstoš četri simti divdesmit divi laukā …
   —    Mums ir tūkstoš četrsimt divdesmit rentgenu laukā, tas nozīmē, ka starojums izlauzies cauri spēka barjerai… — saprata Rohans. Viņš nebija zinājis, ka tas ir iespējams. Bet, palūkojies uz jaudas sadales centrālo puilti, viņš saprata, kādu lādiņu bija lietojis astrogators. Ar šādu enerģijas rezervi varētu uzvārīt vidēja lieluma jūru. Protams, Horpahs negribēja riskēt, šaudams atkārtoti. Varbūt viņš bija pārspīlējis, bet vismaz tagad viņiem bija palicis tikai viens pretinieks.
   Pa tam ekrānos risinājās neparasta izrāde: sprogainā un vienlaikus ziedkāposta galvai līdzīgā sēnes virsma liesmoja visās varavīksnes krāsās, sākot no sidrabaini zaļiem un beidzot ar dziļi purpursarkaniem un karmīnsarkaniem toņiem. Tuksnesis — Rohans to pamanīja tikai tagad — vispār nebija redzams; kā bieza migla to aizklāja vairāku desmitu metru augstumā uzsviestās smiltis, kas tā arī palika, bangodamas, it kā pārvērtušās par īstu jūru. Bet tehniķis joprojām turpināja nolasījumus:
   — Deviņpadsmit tūkstošu nulles punktā … astoņi tūkstoši seši simti perimetrā .. . tūkstoš un simt divi laukā …
   Pār «Ciklopu» gūtā uzvara tika uzņemta ar nāves klusumu. Un kā gan citādi: triumfs par pašu vienības, turklāt par visspēcīgākās vienības sagrāvi nav diezkādu svinību cienīgs. Cilvēki sāka izklīst, bet sprādziena sēne turpināja augt atmosfērā, lai pēkšņi augšā uzliesmotu otrā krāsu gammā, šoreiz vēl zem apvāršņa esošās saules staros. Sprādziena sēne izlauzās cauri ledaino spalvu mākoņu visaugstākajiem .slāņiem uin augstu virs tiem pārvērtās par mēļi zeltainu, dzintardzeiltenu un platīnsudrabainu; no ekrāniem šis mirdzums viļņiem izplatījās pa visu vadības kabīni, kas laistījās, it kā kāds uz balti emaljētajām pultīm būtu sajaucis visas Zemes ziedu krāsas.
   Rohans pabrīnījās vēlreiz, ieraudzījis Hor- paha tērpu. Astrogators bija mētelī — tai pašā sniegbaltajā svētku mētelī, ko pēdējo reizi viņš bija redzējis tam mugurā atvadu svinību laikā bāzē. Droši vien Horpahs bija pakampis pirmo apģērba gabalu, kas bija patrāpījies pie rokas. Viņš stāvēja, iebāzis rokas kabatās, izpūrušiem sirmiem matiem deniņos, un pārlaida skatienu pār klātesošajiem.
   — Kolēģi Rohan, — viņš ierunājās negaidīti maigā bailsī, — lūdzu, pie manis.
   Rohans pienāca un instinktīvi izslējās, bet tad astrogators pagriezās un devās uz durvju pusi. Tā viņi gāja viens aiz otra pa gaiteni, bet pa ventilācijas šahtām sūknētā gaisa šalkoņā bija dzirdama dobja un it kā dusmīga cilvēku du«dināšana, kas pildīja zemākos stāvus.

Saruna

   Rohans iegāja astrogatora kajītē, nebūdams pārsteigts par aicinājumu. Viņam gan tur bija nācies būt reti, bet toreiz, kad viņš viens pats atgriezās no aizas uz bāzi krāterī, Horpahs bija viņu atsaucis uz «Neuzvaramo» un pieņēmis tieši savā kabīnē. Sāds uzaicinājums visumā nesolīja nekā laba. Tiesa gan, Rohans toreiz bija pārāk satriekts par katastrofu aizā, lai bītos astrogatora dusmu. Bez tam pēdējais nebija viņam izteicis nevienu pārmetumu, vienīgi ļoti sīki iztaujājis, kādos apstākļos noticis mākoņa uzbrukums. Sarunā bija piedalījies doktors Sakss, kurš domāja, ka Rohans izglābies tāpēc, ka viņu bija pārņēmis «stupors», apstulbinājums, kas nomācis smadzeņu elektrisko darbību, tā ka mākonis noturējis viņu par jau nekaitīgu, par vienu no satriektajiem. Attiecībā uz Jargu neirofiziolo<ga domas bija, ka mašīnas vadītājs izglābies tīrās nejaušības dēļ, jo bēgdams bija nokļuvis ārpus uzbrukuma vietas robežām. Turpretī Terners, kurš gandrīz līdz galam pūlējās aizstāvēt sevi un citus, šaujot no lāzeriem, bija rīkojies gan saskaņā ar savu pienākumu, bet — paradoksāli — tieši tas viņu bija pazudinājis, jo viņa smadzenes darbojušās normāli, un tā viņš bija saistījis mākoņa uzmanību. Protams, cilvēku izpratnē mākonis bija akls, un cilvēks tam bija tikai noteikts kustīgs objekts, par kura klātieni liecināja smadzeņu garozas elektriskie potenciāli. Viņi ar Horpahu un ārstu tika apsvēruši pat iespējas aizsargāt cilvēku ar «mākslīga apstulbinājuma» stāvokļa palīdzību, ievadot organismā attiecīgu ķīmisku preparātu, taču Sakss atzina, ka, rodoties patiesai nepieciešamībai pēc «elektriskās maskēšanās» zāles nespētu, laikā iedarboties, turpretī sūtīt cilvēkus akcijā stu- pora stāvoklī arī nebija iespējams. Tātad ineigu beigās visa Rohana pratināšana nebija devusi nekādus konkrētus rezultātus. Viņš domāja, ka varbūt Horpahs grib atkal atgriezties pie šī jautājuma. Rohans apstājās kabīnes vidū, kas bija turpat vai divreiz lielāka par viņa paša kabīni. Tās sienā bija iemontēts tiešs savienojums ar vadības kabīni un iekšējā tīkla mikrofonu, taču vairāk nekas neliecināja, ka te gadiem ilgi dzīvojis kuģa komandieris. Horpahs nometa mēteli. Zem tā viņam bija bikses un tīkliņkrekls. Cauri kreklam spraucās ārā biezi, sirmi mati, kas klāja viņa platās krūtis. Astrogators apsēdās mazliet iesāņus, smagi ar rokām atspiedās pret galdiņu, uz kura nebija nekā, izņemot grāmatu nobružātā ādas iesējumā. Pacēlis acis no šīs viņam nepazīstamās komandiera lasāmvielas uz viņu pašu, Rohans ieraudzīj-a viņu it kā pirmo reizi. Tas bija līdz nāvei noguris cilvēks, kas nemēģināja slēpt, ka trīc viņa pie pieres paceltā roka. Tad Rohans it kā pēkšņā apskaidrības brīdī apjēdza, ka vispār nepazīst Horpahu, kas bija viņa priekšnieks jau ceturto gadu.
   Nekad viņam nebija ienācis prātā painteresēties, kāpēc astrogatora kabīnē nav nekā personiska, neviena no šiem sīkajiem, reizēm jocīgajiem vai arī naivajiem priekšmetiem, kurus cilvēki ņem līdz Visumā kā .atmiņu no bērnības vai mājām. Sajā mirklī viņam likās, ka ir sapratis, kālab Horpaham nav nekā, kālab pie sienām nav vecu fotogrāfiju, kas rādītu uz Zemes palikušo tuvinieku sejas. Viņam nekas tāds nebija vajadzīgs, jo viņš viss bija šeit un Zeme nebija viņa mājas. Bet varbūt viņš nožēloja to tagad, pirmo reizi dzīvē? Viņa smagie kamieši, skausts un rokas neļāva manīt vecumu. Veca bija tikai āda uz rokām; tā bija sarepējusi un, it kā pati negribēdama, krunkojās uz pirkstu (kauliņiem; tā bālēja, kad Horpahs iztaisnoja pirkstus un ar šķietami vienaldzīgu un gurdenu interesi lūkojās, kā tie viegli dreb, it kā konstatēdams kaut ko tādu, kas līdz šim viņam bijis svešs. Rohans negribēja to redzēt. Taču komandieris, viegli piešķiebis galvu, ielūkojās viņam acīs un ar gandrīz vai kautru smaidu nomurmināja:
   — Esmu pārsālījis, vai ne?
   Rohanu samulsināja ne tik daudz šie vārdi, kā tonis, kādā tie tika teikti, un visa astrogatora izturēšanās. Viņš neatbildēja un palika stāvot, bet Horpahs, ar plato delnu noglāstījis spalvainās krūtis, piebilda:
   — Varbūt tā ir pat labāk.
   Un pēc dažām sekundēm ar viņam neparastu atklātību:
   — Es nezināju, ko iesākt…
   Šajos vārdos bija kaut kas satriecošs. Rohans tā kā būtu zinājis, ka astrogators jau kopš vairākām dienām ir tikpat bezspēcīgs kā viņi visi, bet šajā mirklī viņš ap- jauda, ka tā nebija taisnība, jo sirds dziļumos ticēja, ka astrogators redz par dažiem gājieniem tālāk nekā jebkurš cits, tāpēc ka tā tam ir jābūt. Un, lūk, pēkšņi viņam atklājās komandiera dvēseles patiesā būtība, atklājās it kā divkārši, tāpēc ka viņš skatīja puskailo Horpaha torsu, šo nogurušo ķermeni ar drebošām rokām, kura eksistēšanu viņš līdz šim nebija īsteni apjaudis, un vienlaikus izdzirda vārdus, kas apstiprināja šī atklājuma patiesīgumu.
   —    Sēdies, Rohan, — sacīja komandieris. Rohans apsēdās. Horpahs piecēlās, piegāja pie mazgājamās ierīces, apšļāca ar ūdeni seju un kaklu, ātri noslaucījās, uzvilka blūzi, sapogāja to un atsēdās viņam pretī. Raudzīdamies viņā ar savām gaišajām, vienmēr it kā stiprā vējā viegli asarojošām acīm, astrogators vienaldzīgi pavaicāja:
   — Kā īsti ir ar tavu … imunitāti? Vai tevi izmeklēja?
   «Tātad tik vien,» Rohans nodomāja. Viņš nokrekšķināja.
   — Jā, ārsti mani izmeklēja, bet neko neatrada. Droši vien Saksam bijusi taisnība par to stuporu.
   —   Nu jā. Neko vairāk viņi neteica?
   —   Man nē. Bet dzirdēju … Viņi esot sprieduši par to, kāpēc mākonis uzbrūk cilvēkam tikai vienu reizi, bet pēc tam pamet to likteņa varā.
   — Tas ir interesanti. Un kas tālāk?
   —   Lauda uzskata, ka mākonis atšķir normālos no satriektajiem pēc smadzeņu elektriskās aktivitātes starpības. Satriektajam smadzeņu aktivitāte ir tāda kā jaunpiedzi- mušajam. Katrā ziņā ļoti līdzīga. Un arī tādā apstulbinājumā, kādā es atrados, aina ir diezgan līdzīga. Sakss domā, ka varētu izgatavot smalku metāla tīkliņu un paslēpt to matos… tīkliņš emitētu vājus impulsus, tieši tādus-kā satriektā smadzenes. Tas būtu kaut kas līdzīgs pasaku brīnumcepurei. Un tā varētu paslēpties no mākoņa. Lai gan tas ir tikai minējums. Nav zināms, vai izdotos. Viņi gribētu izdarīt dažus eksperimentus. Tomēr viņiem nav pietiekami daudz kristāliņu — bez tam arī tos, kuri bija jāsavāc «Ciklopam», mēs neesam dabūjuši…
   —   Nu labi, — astrogators nopūtās. —' Ne jau par to es gribēju ar 'tevi runāt… Tas, ko mēs pateiksim viens otram, paliks starp mums. Labi?
   —    Labi, — lēnām sacīja Rohans, un sasprindzinājums atgriezās. Astrogators tagad vairs nelūkojās viņā, it kā tam būtu grūti iesākt.
   —    Neesmu vēl pieņēmis lēmumu, — tas piepeši sacīja. — Cits manā vietā būtu zīlējis, sviezdams gaisā monētu. Atgriezties —neatgriezties … Bet es negribu. Es zinu, cik bieži tu man nepiekriti…
   Rohans pavēra muti, bet Horpahs ar vieglu rokas mājienu viņu atturēja.
   —   Nē, nē . .. Tagad nu tev ir izdevība. Es tev to dodu. Tu izšķirsi pats. Darīšu, kā tu teiksi.
   Horpahs paraudzījās viņā un tūlīt paslēpa acis aiz smagajiem plakstiem.
   —    Kā tā … es? — nošļupstēja Rohans. Visu viņš bija gaidījis, tikai ne to.
   —   Jā, tieši tu. Protams, mēs "esam vienojušies: tas paliks starp mums. Tu pieņemsi lēmumu, es to īstenošu. Es atbildēšu par to bāzei. Pieņemami noteikumi, vai ne?
   —   Jūs to sakāt… nopietni? — Rohans pajautāja, tikai lai iegūtu laiku, jo viņš jau tāpat zināja, ka viss ir tiesa.
   —    Jā. Ja es tevi nepazītu, es dotu tev laiku. Bet zinu, ka tu staigā un domā savas domas … ka jau sen esi pieņēmis lēmumu … bet es varbūt nebūtu varējis to no tevis izspiest. Tāpēc tu pateiksi man šeit, tūlīt. Jo tā ir pavēle. Uz brīdi tu' kļūsi par «Neuzvaramā» komandieri… Negribi uzreiz? Labi. Dodu tev minūti laika.
   Horpahs piecēlās, piegāja pie mazgājamās ierīces, paberzēja ar roku vaigus, tā ka zem pirkstiem nočirkstēja sirmie bārdas rugāji un, it kā nekas nebūtu noticis, sāka skūties ar elektrisko skuvekli. Viņš skatījās spoguilī.
   Rohans redzēja un vienlaikus neredzēja viņu. Pirmais, ko viņš juta, bija dusmas uz Horpahu, kurš bija rīkojies tik nesaudzīgi, dodams viņam tiesības vai patiesībā uzdodams izšķirt, saistīdams viņu ar godavārdu un vienlaikus jau iepriekš uzņemdamies visu atbildību. Rohans pazina viņu pietiekami labi, lai zinātu, ka viss jau bija iepriekš pārdomāts un tagad vairs nemaināms. Sekundes skrēja, vajadzēja kaut ko teikt, pēc brīža, tūlīt, bet viņš neko nezināja. Visi argumenti, kurus viņš tik labprāt būtu ietriecis astrogator am sejā, kurus viņš bija kārtojis kā dzelzs ķieģeļus nakts pārdomu stundās, pēkšņi pazuda. četri cilvēki bija gājuši bojā — gandrīz notēikti. Ja ne šis «gandrīz», neko nevajadzētu apsvērt, pārdomāt, viņi vienkārši rītausmā aizlidotu. Bet tagad šis «gandrīz» sāka augt. Kamēr līdzās bija Horpahs, Rohans uzskatīja, ka viņiem nekavējoties jāstartē. Taču tagad juta, ka šādu pavēli nedabūs pār lūpām. Viņš zināja, ka tas būtu nevis pasākuma «Regis» noslēgums, bet gan tā sākums. Tam nebija nekā kopēja ar atbildību bāzes priekšā. Šie četri cilvēki būtu palikuši uz kuģa, un nekad vairs nebūtu tā, kā bija agrāk. Komanda gribēja atgriezties. Viņš atcerējās savu nakts ceļojumu un saprata, ka pēc kāda laika par to sāktu domāt un pēc tam runāt. Cilvēki būtu teikuši: «Redzat? Viņš pameta četrus cilvēkus un startēja.» Un nekas, izņemot to, netiktu ievērots. Ikvienam cilvēkam vajadzēja zināt, ka citi to neatstās — nekādos apstākļos. Ka var zaudēt visu, bet komandai jābūt uz kuģa klāja —dzīvai vai mirušai. Šī principa reglamentā nebija. Bet, ja šis princips netiktu ievērots, tad neviens nevarētu lidot.
   —        Nu? — sacīja Horpahs, nolikdams sku- vekli pie malas un atsēzdamies viņam pretī.
   Rohans aplaizīja lūpas:
   — Jāpamēģina …
   — Kas?
   — Uzmeklet viņus …
   Tas bija noticis. Viņš zināja, ka astrogators nepretosies. Tagad patiesībā Rohans bija pilnīgi pārliecināts, ka Horpahs tieši uz to bija cerējis, ka rīkojies tā tīšuprāt. Vai tādēļ, lai neriskētu viens?
   — Tā. Saprotu. Labi.
   —        Bet nepieciešams plāns. Zināms rīcība? veids, saprātīgs …
   —        Sapratīgi mēs bijām līdz šim, — sacīja Horpahs. — Rezultātus tu zini.
   — Vai es drīkstu kaut ko teikt?
   — Klausos.
   —        Šonakt es biju stratēģu apspriedē. Tas ir, es dzirdēju… vispār nav svarīgi. Viņi izstrādā dažādus mākoņa iznīcināšanas variantus … bet uzdevuma .pamatā taču nav mākoņa iznīcināšana, bet gan šo četru atrašana. Tāpēc, ja tiks izprovocēta kāda anti- protonu izrēķināšanās ar mākoni, tad, pat ja kāds no tiem vēl ir dzīvs, tas noteikti neizies sveikā no otras tādas elles. Neviens. Tas nav iespējams …
   —       Es domāju tāpat, — astrogators lēnām atteica.
   —   Jus ari!? Tas ir labi … tātad?
   Horpahs klusēja.
   — Vai viņi tur … vai viņi atraduši kādu citu atrisinājumu?
   — Viņi…? Nē.
   Rohans gribēja vēl kaut ko vaicāt, bet neuzdrošinājās. Vārdi sastinga uz lūpām. Horpahs lūkojās viņā, it kā kaut ko gaidīdams. Bet Rohans nezināja nekā. Vai tiešām komandieris pieļāva domu, ka viņš uz paša roku spējis izgudrot kaut ko labāku nekā visi zinātnieki, nekā kibernētiķi un stratēģi kopā ar elektronsmadzenēm? Tas bija absurds. Un tomēr Horpahs pacietīgi lūkojās viņā. Abi klusēja. Ūdens lāses vienmērīgi pilēja no krāna, neparasti skaļi atbalsodamās dziļajā klusumā. Un no šīs klusēšanas viņu starpā izauga kaut kas tāds, kas iedzina saltumu Rohana vaigu galos. Jau visa seja, visa āda, no kakla līdz žokļiem, sāka savilkties, kļuva it kā pārāk šaura, kad viņš raudzījās asarojošajās, tagad neizsakāmi vecajās Horpaha acīs. Rohans vairs neko neredzēja, izņemot šīs acis. Viņš jau zināja.
   Lēnām noliekdams galvu, viņš it kā teica «jā». «Vai tu saproti?» jautāja astrogatora skatiens. «Saprotu,» ar acīm atbildēja Rohans. Bet, jo skaidrāka kļuva šī apziņa, jo vairāk viņš juta, ka tas nav iespējams. Ka neviens to no viņa nevar prasīt, pat viņš pats ne. Tāpēc viņš joprojām klusēja. Klusēja, bet tagad jau izlikdamies, ka neko nav uzminējis, ka neko nezina; viņš tvarstīja šo naivo cerību: sak, ja jau nekas nav ticis pateikts, tad no tā, kas pārgājis no acīm acīs, varēs atteikties. Varēs uzvelt vainu atjautības trūkumam, jo viņš saprata, juta, ka Horpahs pats viņam to nekad nepateiks. Bet Horpahs to redzēja, redzēja visu. Viņi sēdēja nekustēdamies. Astrogatora skatiens at- maiga. Tajā nebija vairs gaidu, nedz arī mudinošas uzbāzības, vienīgi līdzjūtība. Viņš i't kā teica: «Sapratu. Labi. Lai tad arī tā notiek!» Komandieris gausi nolaida plakstus. Vēl brīdis — un neizteiktais izgaistu, un abi varētu izturēties tā, it kā vispār nekas nebūtu noticis. Taču šis novērstais skatiens izšķīra visu. Rohans sadzirdēja pats savu balsi.
   — Iešu, — viņš sacīja.
   Horpahs smagi nopūtās, bet Rohans, kuru bija pārņēmušas paniskas bailes, ko izraisīja paša izmestais 'vārds, nepamanīja to.
   —   Nē, — pateica Horpahs. — Tā tu neiesi …
   Rohans klusēja.
   —   Es nevarēju tev to pateikt… — turpināja astrogators. — Nevarēju pat meklēt brīvprātīgo. Man nav tiesību. Bet nu tu pats zini, ka tā aizlidot mēs nevaram. Tikai viens cilvēks, viens vienīgs var tur ieiet… un iznākt ārā. Bez ķiveres, bez mašīnām, bez ieročiem.
   Rohans tik tikko sadzirdēja viņa balsi.
   —   Es izklāstīšu tev tagad savu plānu. Tu pārdomāsi. Varēsi to atmest, jo viss runātais joprojām paliek starp mums. Esmu to iztēlojies tā: skābekļa aparāts no silikona. Nekādu metālu. Aizsūtīšu turp divus džipus, bez cilvēkiem. Tie saistīs mākoņa uzmanību, un mākonis tos iznīcinās. Sai laikā ceļā dosies trešais džips. Ar cilvēku. Tas tieši ir vislielākais risks, jo ir jāpiebrauc pēc iespējas tuvāk, lai velti netērētu laiku, ejot cauri tuksnesim. Skābekļa pietiks astoņpadsmit stundām. Te man ir visas aizas un apkārtnes fotogrammas. Manuprāt, nevajag iet pa iepriekšējo ekspedīciju ceļu, bet jāpiebrauc pēc iespējas tuvāk plakankalnes ziemeļu kraujai un no turienes kājām jānokāpj pa klintīm lejā, aizas augšgalā. Ja viņi vispār kaut kur ir, tad vienīgi tur. Tur viņi varēja palikt dzīvi. Apvidus ir grūti pārvarams, daudz alu un plaisu. Ja tu atrastu vdsus vai arī tikai kādu no viņiem …
   —   Jā, bet kā viņus atgādāt šurp? — Rohans pajautāja, juzdams spītīga gandarījuma dzēlienu. Šai vietā plāns sāka grīļoties. Cik viegli viņu, Rohanu, upurēja Horpahs …
   —   Tev būs līdz attiecīgs viegli reibinošs līdzeklis. Mums ir tāds. Protams, to tev ieva- jadzēsies tikai tad, ja atrastais negribēs iet labprātīgi. Par laimi viņi šādā stāvoklī var staigāt.
   «Par laimi…» Rohans nodomāja. Viņš sažņaudza dūres zem galda, cenzdamies, lai Horpahs to nepamanītu. Viņš. nejuta baiļu. Vēl ne. Tas viss bija pārāk nereāls…
   —       Gadījiumā, ja mākonis… izrādītu interesi par tevi. jāguļas zemē un jāguļ nekustīgi. Esmu domājis par kādu preparātu šādam gadījumam, taču tas darbotos ar pārāk lielu nosebojumu. Atliek tikai šis galvas aizsegs, šis smadzeņu strāvu simulētājs, par kuru runāja Sakss …
   —   Vai tad tāds jau ir gatavs…? — Rohans vaicāja. Horpahs saprata šā jautājuma apslēpto jēgu. Bet palika mierīgs.
   — Nē. Bet to var izgatavot stundas laikā. Matos paslēpts tīkliņš. Mazs aparātiņš, kas ģenerē strāvas impulsus, būs iešūts kombinezona apkaklē. Tagad … dodu tev stundu laika. Es dotu tev vairāk, bet ar katru nākošo stundu viņu glābšanas izredzes samazinās. Tāpat jau tās ir niecīgas. Kad tu izlemsi?
   — Esmu jau izlēmis.
   —   Tu esi muļķis. Vai tu nedzirdi, ko es saku? Tas viss bija vajadzīgs tikai tādēļ, lai tu saprastu, ka mēs vēl nedrīkstam startēt…
   —   Jūs taču zināt, ka es tik un tā iešu …
   —   Tu neiesi, ja es tev neatļaušu. Neaizmirsti, ka es vēl joprojām esmu šeit komandieris. Mūsu priekšā ir tāda problēma, ka nevar rēķināties ar atsevišķa cilvēka patmīlību, lai kas arī viņš būtu.
   —   Saprotu, — pateica Rohans. — Jūs negribat, lai es domātu, ka eju spiests …? Labi. Tādā gadījumā … bet vai mūsu noruna par klusuciešanu joprojām paliek spēkā?
   — Jā.
   —       Tada gadījumā es gribu zināt, ko jūs būtu darījis manā vietā. Mainīsimies vietām …
   Horpahs brīdi klusēja.
   —   Bet, ja es tev teiktu, ka nebūtu gājis?
   —       Tad arī es neiešu. Bet zinu, ka jūs teiksiet taisnību.
   —       Tad tu neiesi? Goda vārds? Nē, nē … Es zinu. ka tas nav vajadzīgs.
   Astrogators piecēlās. Tad piecēlās arī Rohans.
   — Jūs man neatbildējāt.
   Astrogators lūkojās viņā. Komandieris bija garāks, lielāks un plecīgāks. Viņa acīs atkal bija tā pati noguruma izteiksme kā sarunas sākumā.
   — Vari iet, — viņš sacīja.
   Rohans neviļus izslējās un devās uz durvīm. Tad astrogators sakustējās, it kā gribēdams viņu atturēt, paņemt pie rokas, taču Rohans to neredzēja. Viņš izgāja, bet Horpahs palika nekustīgi stāvam pie durvīm, kas lēnām vērās ciet, un stāvēja tā vēl ilgi.

,,Neuzvaramais"

   Pirmie divi džipi noripoja pa nobrauktuvi rītausmā. Kāpu rietumu nogāzes vēl bija melnas, nakts tumsā tītas. Spēka lauks atvērās, ļaudams ceļu mašīnām, un atkal aizvērās, zaigodams zilām ugunīm. Uz trešā džipa kāpiena, pie paša kreisera pakaļgala, kombinezonā, bez ķiveres un aizsargacenēm, tikaī ar mazu skābekļa aparāta masku uz mutes sēdēja Rohans, aptvēris ceļus ar rokām, jo tā viņam bija ērtāk skatīties sekunžu rādītāja lēkājošajā šautrā.
   Kombinezona kreisajā augšējā kabatā viņam bija četras injekciju ampulas, labajā — barojoša koncentrāta plāksnītes, bet ceļgalu aizsargu kabatās bija sabāzti sīki instrumenti: radiācijas rādītājs, mazs magnētisks indikators, kompass un apvidus mikrofoto- gramma, kura nebija lielāka par atklātni un kuru tāpēc vajadzēja skatīt ar spēcīgu lupu. Viņš bija seškārt apjozies ar smailku plastmasas virvi, un viņa apģērbam praktiski nebija nekādu metāla detaļu. Stiepļu tīkliņu, kas bija apslēpts matos, viņš nemaz nejuta — vienīgi, ja tīšām kustināja galvas ādu; tāpat nejuta arī tīkliņā cirkulējošo strāvu, bet apkaklē iešūtā mikroraidītāja darbību varēja kontrolēt, piespiežot attiecīgā vietā ar pirkstu: cietais cilindriņš vienmērīgi tikšķēja, un tā pulsu varēja sataustīt.
   Debesu austrumu pamalē pletās sarkana josla, vējš jau modās, brāzdamies pāri kāpu virsotnēm. Krātera zobainā siena apvāršņa malā lēni izkusa purpursārtajos palos. Rohans pacēla galvu: viņam nebija divpusēju sakaru ar kuģi, jo raidītājs darbodamies tūlīt nodotu mākonim viņa klātieni. Bet ausī atradās radiouztvērējs', ne lielāks par ķiršu kauliņu; «Neuzvaramais» varēja — vismaz līdz zināmam laikam — sūtīt viņam signālus. Tieši tagad aparātiņš ierunājās, un bija gandrīz tā, it kā balss skanētu viņa paša galvā.
   —   Uzmanību, Rohan. Šeit Horpahs… priekšgala indikatori atzīmē magnētiskās aktivitātes pieaugumu. Acīmredzot džipi ir jau zem mākoņa … Izsūtu zondi. ..
   Rohans raudzījās ^debesīs, kas kļuva aizvien gaišākas. Viņš nepamanīja pašu starta momentu, un redzēja tikai, kā zonde pēkšņi uzšāvās gaisā vertikāli, velkot aiz sevis tievu, baltu dūmu strūklu, kas apslēpa raķetes augšdaļu, un galvu reibinošā ātrumā aizlidoja ziemeļaustrumu virzienā. Minūtes pagāja. Vecā, pietūkuši saule jau līdz pusei bija pacēlusies virs horizonta, it kā jāteniski uzsēdusies uz krātera malas.
   —   Neliels mākonis uzbrūk pirmajam džipam … — atskanēja balss viņa galvā. — Otrais pagaidām virzās bez traucējumiem … pirmais tuvojas klinšu vārtiem… uzmanību! Esam zaudējuši kontroli pār pirmo. Arī optisko — mākonis to nosedzis. Otrais tuvojas pagriezienam pie sestā sašaurinājuma … tam nekas neuzbrūk… Sākas! Esam zaudējuši kontroli pār otro. Kristāliņi ir to jau nose- guši… Rohan! Uzmanību! Tavs džips dosies ceļā pēc piecpadsmit sekundēm — kopš šī brīža tu rīkosies pēc saviem ieskatiem. Ieslēdzu starta automātu … Labu veiksmi…
   Horpaha balss pēkšņi attālinājās. To nomainīja ritmiski tikšķi, skaitot sekundes.
   Rohans apsēdās ērtāk, atspērās ar kājām, izbāza roku caur elastīgo cilpu, kas bija piestiprināta pie džipa augšējās margas. Vieglā mašīna pēkšņi salēcās un plūdeni devās uz priekšu. Horpahs nevienu nelaida ārā no kuģa, un Rohans bija viņam par to gandrīz vai pateicīgs, jo viņš nespētu paciest nekādas atvadas. Tā, piesaistīts pie džipa lēkājošā kāpšļa, viņš redzēja tikai «Neuzvaramā» milzīgo kolonu, kas pamazām saruka; zila blāzma, mirkli atpilaiksnīdamās uz kāpu nogāzēm, liecināja, ka mašīna šķērso spēka lauka robežu. Tūlīt pēc tam ātrums pieauga, un balonriepu sacelts ruds mākonis aizsedza skatu; viņš tikko varēja saredzēt debesis. Tas nebija diez cik izdevīgi — viņam varēja uzbrukt, un viņš pat nemanītu. Tāpēc viņš nesēdēja, kā bija (.paredzēts, bet gan pagriezās, piecēlās kājās un, pieturēdamies pie margām, nostājās uz kāpšļa. Tagad viņš pāri tukšās mašīnas saplacinātajam jumtam varēja redzēt pretī skrejošo tuksnesi. Džips brauca maksimālā ātrumā, brīžiem lēkādams un raustīdamies, tāpēc Rohanam vajadzēja cieši jo cieši pieplakt pie tā. Motors gandrīz vai nebija dzirdams, vienīgi vējš svilpa gar ausīm un smilšu graudiņi cirtās acīs, bet abpus mašīnai uzšāvās smilšu strūklas, veidojot necaurredzamu sienu, tā ka viņš pat nezināja, kad bija nokļuvis viņpus krātera aplim. Acīmredzot džips bija izspraucies pa kādu no smilšainajām aizām tā ziemeļu malā.
   Rohans pēkšņi saklausīja dziedošu signālu; tur darbojās telezondes raidītājs; zonde bija uzšauta tādā augstumā, ka viņš to nevarēja saskatīt debesīs, lai arī kā piepūlēja redzi. Tai bija jāpaceļas augstu, lai nesaistītu mākoņa uzmanību, bet vienlaikus tā bija nepieciešama — citādi kuģis nevarētu kontrolēt džipa kustību. Mašīnas pakaļējā sienā, lai atvieglotu orientēšanos, speciāli bija iemontēts kilometru skaitītājs. Viņš jau bija veicis deviņpadsmit kilometru un gaidīja, ka tūlīt parādīsies pirmās klintis. Taču zemais saules disks, kas līdz šim atradās pa labi no viņa, tikko sārtodamies cauri sacelto putekļu mākonim, mazliet atkāpās. Tātad džips bija nogriezies pa kreisi, — Rohans velti pūlējās aptvert, vai šis manevrs notiek saskaņā ar iepriekš ieskicēto kursu, vai arī izgājis ārpus tā ietvariem: tas nozīmētu, ka vadības kabīnē pamanījuši kādu neparedzētu mākoņa manevru un vēlas viņu attālināt no tā. Pēc brīža saule pazuda aiz pirmās lēzenās klints muguras. Tad tā parādījās atkali. Ieslīpā apgaismojumā ainava izskatījās mežonīga un nebija līdzīga tai, kādu viņš atcerējās no ■savas pēdējās ekspedīcijas. Bet tad viņš bija to vērojis no lielāka augstuma, no transportiera tornīša. Pēkšņi džipu sāka svaidīt tik stipri, ka Rohans ar krūtīm vairākas reizes sāpīgi atsitās pret bruņām. Viņam tagad nācās sasprindzināt visus spēkus, lai šie niknie sviedieni, kurus nespēja efektīvi amortizēt pat balonriepas, nenogrūstu viņu no šaurā kāpšļa. Riteņi dancoja pa akmens bluķiem, sviežot augstu gaisā oļus, kas ar troksni ripoja pa nogāzi lejup; reizēm džips nikni buksēja. Rohanam likās, ka šim ellišķīgajam braucienam jābūt redzamam vairāku kilometru rādiusā, un nopietni sāka apsvērt, vai labāk neapturēt mašīnu — turpat līdzās, apmēram plecu augstumā, ārpusē bija ierīkots bremzes kloķis — un nenollēkt zemē. Bet tad viņu gaidītu ilgs, daudzus kilometrus garš gājiens kājām, kas samazinātu tāpat jau niecīgās izredzes nokļūt līdz mērķim. Sakodis zobus un krampjaini satvēris rokturus, kas vairs nelikās viņam tik droši kā pirmāk, Vitiš piemiegtām acīm skatījās pāri mašīnas plakanajam jumtam uz nogāzes virsotni. Radio- zondes dziesma brīžiem apklusa, bet acīmredzot zonde visu laiku Lidinājās virs viņa, jo džips manevrēja veikli, apbraukdams klinšu blīvējumus, brīžiem tas sašķiebās, palēnināja gaitu, lai atkal ar pilinu jaudu drāztos augšup.
   Skaitītājs rādīja, ka nobraukti jau divdesmit septiņi kilometri. Uz kartes iezīmētais ceļš bija sešdesmit kilometru garš, bet tam droši vien vajadzēja būt garākam, kaut vai -tikai nemitīgo līkloču un pagriezienu dēļ. Tagad no smiltīm nebija vairs ne vēsis. Saule, milzīga, gandrīz vai nesildīdama, smagi, it kā draudīgi karājās virs klintīm, aizvien vēl skarot to zobaino malu. Mašīna, drudžainu sviedienu raustīta, nikni lauzās cauri nogruvumiem, brīžiem slīdot 'lejā reizē ar dārdošu akmeņu lavīnu. Riepas griezīgi kauca, bezspēcīgi berzēdamās pret akmeni uz joprojām pieaugošā slīpuma. Divdesmit deviņi kilometri. Izņemot zondes dziedošo signālu, viņš nedzirdēja nekā. «Neuzvaramais» klusēja. Kāpēc? Viņam likās, ka melnām līnijām iezīmētā, neskaidrā krauja, ko viņš redz zem sarkanās saules, ir tās aizas augšējā mala, kurā viņam jānokāpj, tikai ne šeit, bet gan stipri augstāk, trīsdesmit kilometru uz ziemeļiem. Lai nu vai kā, no melnā mākoņa nebija ne vēsts. Tas droši vien jau bija ticis galā ar abām pirmajām mašīnām. Varbūt mākonis bija mašīnas vienkārši pametis, apmierinājies ar to, ka nogriezis tās no kuģa, nobloķēdams sakarus? Džips svaidījās kā izmisis zvērs, brīžiem motora drebēšana, tam strādājot ar maksimālo apgriezienu skaitu, sakāpa Rohanam kaklā. Ātrums aizvien samazinājās, bet arī tāpat viņš virzījās neparasti labi; varbūt tomēr vajadzēja ņemt mašīnu uz gaisa spilvena? Taču tā bija pārāk liela un smaga, bez tam nav vērts par to domāt, jo tagad vienalga nekas vairs nav grozāms…
   Rohans gribēja paskatīties pulkstenī un nevarēja to izdarīt — ne uz sekundi nebija iespējams tuvināt roku acīm. Saliekdams kājas ceļos, viņš pūlējās mazināt briesmīgo belzienu spēku, kas sadrebināja viņa iekšas. Pēkšņi mašīna izslējās stāvus un tad mežonīgā ātrumā gāzās vienlaikus sāņus un lejup, bremzes iekaucās, bet nogruvuma lauskas jau 'lidoja no visām pusēm, spalgi bungodamas pa plānā bruņu apvalka plāksnēm. Džips krampjaini sagriezās, kādu brīdi sāniski šļūca pāri nogruvuma straumei, tad atguva līdzsvaru.
   Mašīna lēnām iztaisnoja gaitu un atkal sāka stūrgalvīgi rāpties pa nogāzi uz augšu. Tagad Rohans jau redzēja aizu. Viņš pazina to pēc tumšajiem, kalnu priedēm līdzīgajiem riebīgu brikšņu ielāpiem, kas vietumis sedza stāvās klintis. No aizas malas viņu šķīra kāda pusjūdze. Trīsdesmit ceturtais kilometrs …
   Nogāze, kas tagad bija jāpārvar, izskatījās kā viena vienīga haotiski sasvaidītu drupu jūra. Likās neiespējami, ka mašīna varētu atrast tur ceļu. Viņš mitējās meklēt ar acīm iespējamās pārejas, ja jau vadīt džipa manevrus tik un tā nebija viņa spēkos, un labāk centās nenovērst skatienu no klintīm, kas ieskāva bezdibeni. Kuru katrai mirkli no turienes varēja izplūst melnais mākonis.
   —   Rohan … Rohan … — viņš pēkšņi izdzirda. Sirds sāka dauzīties spēcīgāk. Viņš pazina Horpaha balsi.
   —   Jādomā, ka džips nenogādās tevi līdz mērķim. Mēs no šejienes nevaram pietiekami precīzi novērtēt nogāzes slīpumu, bet man šķiet, ka tev vairs atlicis tikai pieci līdz seši kilometri braucamā ceļa — kad džips iestrēgs, tev būs jāiet tālāk kājām … Atkārtoju …
   Horpahs vēlreiz atkārtoja sacīto. «Augstākais četrdesmit divi četrdesmit trīs kilometri … atliiks apmēram septiņpadsmit — šai apvidū tas ir vismaz četras stundas,» zi- beņātri aplēsa Rohans. «Bet varbūt viņi kļūdās, varbūt džips tiks cauri.. .»
   Balss apklusa, un atkal bija dzirdami vienīgi ritmiski atkārtoti, dziedoši zondes signāli. Rohans sakoda ciešāk maskas iemuti, kas, mašīnai strauji salecoties, berzās gar lūpu iekšpusi. Saule vairs neskāra tuvāko kalnu, bet arī necēlās augstāk. Viņš redzēja lielākus un mazākus akmens bluķus, ko nomainīja klinšu plāksnes, brīžiem viņu apņēma to saltā ēna. Mašīna brauca tagad daudz lēnāk; pacēlis acis, viņš ieraudzīja tikko manāmus spalvu mākoņus, kas izkusa debesīs, un dažas mirgojošas zvaigznes.
   Pēkšņi ar džipu notika kaut kas dīvains. Tā pakaļgals iegrima, priekšgals strauji sacēlās uz augšu… mirkli tas balansēja kā uz pakaļkājām saslējies zirgs … vēl sekunde, un laikam gan tas būtu nogāzies, nospiezdams ar savu smagumu Rohanu, taču viņš paspēja ātri nolēkt. Nokrizdams uz ceļiem un rokām, viņš cauri biezajiem aizsargcimdiem un ceļu aizsargiem sajuta sāpīgu belzienu, kādus pāris metrus šļūca pa nogruvumu, līdz beidzot izdevās noturēties. Džipa riteņi vēlreiz iekaucās un tad pamira.
   — Uzmanību … Rohan … tas ir trīsdesmit devītais kilometrs … mašīna tālāk netiks uz priekšu — tev būs jāiet kājām…
   tu orientēsies pēc kartes… džips paliks šeit — gadījumam, ja tu nevarēsi atgriezties ciitādi… tu atrodies četrdesmit sestās un simt deviņdesmit otrās koordinātes krustojumā …
   Rohans lēnām piecēlās, iztaisnodams kā- jas. Viņam sāpēja visi muskuļi. Bet grūti bija tikai pirmie soļi, pamazām viņš aprada. Viņam gribējās aiziet pēc iespējas tālāk no džipa, kas bija sastindzis starp diviem klinšu izciļņiem. Zem liela obeliska Rohans apsēdās, izvilka no kabatas karti un mēģināja pēc tās orientēties apvidū. Tas nebija viegli. Beidzot viņš noteica atrašanās vietu. No aizas augšējās kraujas viņu šķīra kāds kilometrs taisnā līnijā, taču šajā vietā nevarēja pat sapņot par nokāpšanu lejā— nogāzes klāja monolīts metāla brikšņu slānis. Tāpēc viņš devās augšup, visu laiku pārlikdams, vai nebūtu vērts mēģināt nokāpt aizas dibenā ātrāk par paredzēto vietu. Līdz tai viņam nāktos iet vismaz četras stundas. Pat ja izdotos atgriezties ar džipu, vajadzēja rēķināties, ka atpakaļceļš ilgs vēl piecas stundas, bet cik laika prasīs pati nokāpšana aizā, nemaz jau nerunājot par meklējumiem? Pēkšņi viņam likās, ka viss plāns ir galīgi bezjēdzīgs. Tas vienkārši bija skaists žests, vienlīdz veltīgs un heroisks; ar to Horpahs, upurēdams viņu, gribēja nomierināt savu sirdsapziņu. Uz brīdi Rohanu pārņēma tāds niknums, ka acīs satumsa — viņš taču bija ļāvis apvest sevi ap stūri kā tāds pienapuika, jo astrogators jau iepriekš bija visu apdomājis. Pamazām viņš' atžilba. «Atpakaļceļa nav,» viņš pats sev atkārtoja, «es mēģināšu. Ja man neizdosies nokāpt lejā, ja līdz pulksten trijiem nevienu neatradīšu, griezīšos atpakaļ.»
   Bija ceturksnis pāri septiņiem. Viņš centās iet gariem, vienmērīgiem soļiem, taču ne pārāk ātri, jo līdz ar piepūlli strauji pieauga skābekļa patēriņš. Viņš piestiprināja sev uz labās delnas locītavas kompasu, lai nenoklīstu no izvēlētā virziena. Tomēr vairāk reižu viņam nācās, apiet plaisas ar vertikālām sienām. Gravitācija uz planētas Regis bija 'Stipri vājāka nekā uz Zemes. Tas deva vismaz relatīvu kustības brīvību pat tik grūtā apvidū. Saule kāpa arvien augstāk. Viņa dzirde, kas bija pieradusi pie skaņu pastāvīgā pavadījuma, ar kuru kā ar aizsargbarjeru viisāis līdzšinējās ekspedīcijās viņu apjoza mašīnas, tagad bija it kā atkailināta un sevišķi asa. Laiku pa laikam viņš dzirdēja tikai ritmisku zondes dziesmu, daudz vājāku nekā pirmīt, toties katirs vēja pūtiens, kas plūda pāri klinšu šķautnēm, satrauca viņa uzmanību, jo viņam likās, ka dzird tajā tik labi pazīstamo un atmiņā saglabājušos vājo sanēšanu. Pamazām viņš aprada ar iešanu un automātiski pārkāpa no viena akmens uz citu, līdz ar to iegūdams brīvu laiku pārdomām. Rohanam kabatā bija soļu mērītājs; viņš negribēja skatīties tajā pārāk agri un nolēma darīt to tikai pēc stundas. Taču neizturēja un izņēma pulkstenim līdzīgu
   aparātiņu, iekams stunda bija notecējusi. Tā bija sāpīga vilšanās: viņš nebija nogājis ne trīs kilometrus. Acīmredzot tāpēc, ka ceļš veda kalnup. «Tātad nevis trīs un ne četras stundas, bet vismaz vēl sešas …», viņš nodomāja. Izņēmis karti un nometies uz ceļiem, viņš atkal pārbaudīja maršrutu. Aizas augšējā mala bija redzama austrumos kādu septiņsimt vai astoņsimt metru attālumā, visu laiku viņš virzījās daudzmaz līdztekus tās līkumiem. Kādā vietā cauri nogāzes melnajiem brikšņiem kā pavediens aizvijās plaisa — droši vien izžuvuša strauta gultne. Rohans pūlējās saskatīt šo vietu. Stāvēdams uz ceļiem vējā, kas brāzmaini svilpa pāri galvai, viņš pārdzīvoja šaubu mirkli. It kā vēl nezinādams, ko darīt, viņš piecēlās, mehāniski paslēpa karti kabatā un sāka iet šķērsām līdzšinējam ceļam — uz aizas kraujām.
   Viņš tuvojās klusējošajām, izkropļotajām klintīm, īlikdams soļus tā, it kā zeme zem viņa kājām kuru katru brīdi varētu atvērties. Riebīgas bailes sažņaudza sirdi. Tomēr viņš gāja, joprojām tāpat vicinādams rokas, kas bija drausmīgi tukšas. Pēkšņi viņš apstājās un palūkojās ielejā, tuksnesī, kur stāvēja «Neuzvaramais». Viņš nevarēj'a to saskatīt, kuģis atradās aiz horizonta. Rohans to -zināja un tomēr raudzījās debesīs, kas pie apvāršņa bija rudās un lēnām pildījās gubu mākoņiem. Zondes signālu dziesma kļuva tik vāja, ka viņš nebij>a pārliecināts, vai tik tā nav ilūzija. Kāpēc «Neuzvaramais» klusēja?
   — Tāpēc, ka viņam nav vairs tev ko teikt, — viņš pats sev atbildēja. Augšējās nelielās klintis, kas atgādināja groteskas, erozijas sagrauztas statujas; bija jau pavisam līdzās. Aiza atvērās viņa priekšā kā miilzīga, tumsas pielijuši grava, saules stari nesniedzās vēl pat līdz melnajiem brikšņiem segto sienu vidum. Šur un tur cauri tiem bija izdūrušās baltas, tādas kā kaļķakmens adatas. Viņš ar vienu skatienu aptvēra visu milzīgo plašumu, līdz pat akmeņainajam dibenam pusotra kilometra dziļumā, un pēkšņi jutās tik bezpalīdzīgs, tik neaizsargāts, ka automātiski pictupās, lai pieglaustos akmeņiem un kļūtu par vienu no tiem. Tas bija bezjēdzīgi, jo viņam taču nebija jābīstas tikt ieraudzītam. Tam, no kā viņam bija jābaidās, nebija acu.
   Gulēdams uz mazliet sasilušas akmens plāksnes, Rohans raudzījās lejā. Apvidus mikrofotogramma atklāja pilnīgi nelietderīgu patiesību, jo rādīja apvidu no putna lidojuma, ārkārtīgi krasā vertikālā rakursā. Un nevarēja būt ne runas par to, kā varētu nokāpt pa šauru eju starp divām melnu brikšņu salām. Te vajadzētu nevis divdesmit piecus, bet droši vien vismaz simt metrus garu virvi, un arī tad vēl būtu nepieciešami dažādi āķi, veseris, kuru viņam trūka, jo viņš nebija sagatavojies kāpšanai klintīs. Sākumā šis šaurais grāvītis veda diezgan lēzeni lejup, tālāk tas nogriezās un pazuda acīm .aiz pārkārušās klints kupra, lai parādītos atkali dziļi lejā, jau cauri gaisa zilganajai dūmakai. Viņam ienāca prātā idiotiska doma, — ja nu viņam būtu bijis izpletnis …
   Rohans cītīgi aplūkoja nogāzes abpus tai vietai, kur gulēja, iespraucies zem liela, sēnei līdziga klints bluķa, un tikai tagad sajuta, ka no lielā tukšuma, kas atvērās viņa priekšā, plūst maiga sasilušā gaisa strāva. Patiesi, pretējo nogāžu kontūras viegli vibrēja. Brikšņi akumulēja saules starus. Pārlaizdams skatienu dienvidrietumu virzienā, viņš sameklēja smailes, kuru pamatnes veidoja klinšu vārtus, katastrofas vietu. Viņš nebūtu tās pazinis, ja vien, pretēji visām pārējām klintīm, šīs nebūtu pilnīgi melnas un nelaistītos, it kā būtu noklātas ar biezu vāpi — to virsējie slāņi laikam bija virduši, «Ciklopam» cīnoties ar mākoni… Bet ne transportierus, pat ne atomsprādziena pēdas aizas dibenā viņš no savas vietas nevarēja saskatīt. Tā nu viņš gulēja, un pēkšņi viņu pārņēma izmisums: vajadzēja nokāpt lejā, bet ceļa nebija. Tā vietā, lai justu atvieglojumu, jo nu varēja atgriezties un paziņot astrogatoram, ka izdarījis visu iespējamo, viņš pieņēma nelokāmu lēmumu.
   Rohans piecēlās. Ar pašu acs kaktiņu uztverta kustība aizas dziļumā lika viņam instinktīvi atkal pieplakt pie akmeņiem, taču viņš izslējās taisni. «Ja es to vien tik darīšu kā pieplakšu pie zemes, tad neko nepaveikšu…,» viņš nodomāja. Tagad Rohans soļoja pa pašu kraujas malu, meklēdams noeju; ik pēc pāris simt soļiem viņš paliecās pāri bezdibenim un redzēja aizvien to pašu ainavu — tur, kur nogāze bijia lēzena, tā bija aplipuši melnajiem brikšņiem, turpretī, kur tā bija kaila, tā slējās vertikāli. Reiz viņam no kāju apakšas izslīdēja akmens un aizripoja lejā, aizvilkdams sev līdzi citus; neliela lavīna dārdēdama strauji atsitās pret pinkaino sienu tikai kādus simt metrus zem viņa; no turienes izilīda saules staros mirgojoša dūmu strūkla; pariņķojusi, tā brīdi nekustīgi karājās gaisā, it kā kaut ko meklēdama, bet viņš sastinga; pēc krietna brīža dūmi gaistot bez trokšņa iesūcās mirgojošajā biezoknī.
   Pulkstenis bija gandrīz deviņi, kad Rohans, a>tkal izbāzis galvu no kārtējā klints bluķa aizsega, pamanīja lejā, aizas pašā dibenā — šeit tā bija ievērojami platāka — gaišu, kustīgu plankumiņu. Ar trīcošu roku viņš izvilka no kabatas mazu, saliekamu tālskati, pavērsa, to turp …
   Tas bija cilvēks. Palielinājums bija pārāk mazs, lai varētu ieraudzīt kaut vai tā seju, bet viņš labi saskatīja vienmērīgas kāju kustības. Cilvēks gāja lēnām, viegli klibodams, iit kā pievilkdams savainotu kāju. Varbūt pakliegt viņu? Rohans neuzdrošinājās to darīt. Nē, viņš pamēģināja, bet balss iesprūda kaklā. Viņš ienīda sevi par šīm nolādētajām bailēm, bet viens bija skaidrs: tagad jau noteikti viņš no šejienes neaizies. Rohans labi iegaumēja vietu, uz kurieni šis cilvēks gāja — 'tas virzījās augšup pa arvien platāku ieleju, uz blāvajiem nogruvumu konusiem, — un arī Rohans sāka skriet tai pašā virzienā pa bezdibeņa mailu, lēkdams pāri akmens bluķiem, atņirgtajām plaisām, līdz svelpjošā elpa iemutī sāka viņu smacēt, bet sirds — strauji pukstēt. «Tas ir neprāts, es nevaru tā …», viņš nevarīgi nodomāja un palēnināja soļus. Un tieši tad viņa priekšā viesmīlīgi pavērās plata grava. Lejāk no abām pusēm to ieskāva melni krūmāji. Tālāk slīpums pieauga … varbūt tur bija pārkare?
   Izšķīra pulkstenis: bija gandrīz pusdesmit! Viņš sāka kāpt lejā, vispirms ar seju pret bezdibeni, vēlāk pagriezies ar muguru; kad slīpums kļuva pārāk stāvs, viņš jau kāpa, piepalīdzēdams ar rokām, s oli it pa solim. Melnais biezoknis bija tuvu, tas šķita svilinām ar nekustīgu, mēmu karstumu. D3niņos sita kā ar āmuru. Apstājies uz ieslīpa klints izciļņa un iežmiedzis kreiso zābaku starp to un otru izcilni, kas atradās mazliet augstāk, viņš paraudzījās lejup. Kādus četrdesmit metrus zemāk viņš redzēja platu terasi, no kuras sākās skaidri saredzama kaila klinšu grēda, kas slējās pāri melno ceru nedzīvajām sarenēm. Bet no šīs glābējas terases viņu šķīra gaiss. Rohans palūkojās uz augšu, bija pārvarēti jau savi divsimt metri, varbūt vairāk. Sirdspukstu atbalss likās tricinām gaisu. Viņš dažas reizes pamirkšķināja.
   Lēnām akla cilvēka kustībām sāka attīt virvi. «Tu taču nebūsi tik neprātīgs …», kāds viņā ierunājās. Virzīdamies sāniski lejup, viņš sasniedza tuvāko krūmu. Tā asos izaugumus klāja rūsas kārta, kas pieskaroties putēja. Rohans piedūrās krūmam, gaidīdams nezin ko. Bet nekas nenotika. Bija saklausāma tikai sausa, čīkstoša čaboņa, pavelkot spēcīgāk, krūms turējās droši; viņš aptina tam ap pamatni virvi, pavilka vēlreiz… piepešā drosmes uzplūdā aptina ap otrā un trešā krūma pamatni arī, atspērās ar kājām un rāva no visa spēka. Krūmi, iezīdušies saplaisājušajā klintī, turējās stipri.
   Rohans sāka rāpties lejā. Sākumā ķermeņa smagumu vēl varēja daļēji pārnest uz klinti, atsperoties pret to ar papēžiem, bet d.rīz viņš sāka šūpoties un pailiika karājamies. Arvien ātrāk ļaudams virvei slīdēt zem ceļa locītavas un bremzēdams tās skrējienu ar labo roku, viņš, vērīgi skatīdamies lejā, beidzot nolaidās uz terases. Tagad viņš pamēģināja atbrīvot virvi, vilkdams to aiz viena gala. Krūmi neļāva. Viņš pavilka vairākas reizes. Tā bija aizķērusies. Tad Rohans notupās uz terases un sāka vilkt ar visu ķermeņa svaru, līdz pēkšņi ar pretīgu svilpienu virves gals atraujoties uzšāvās gaisā un iecirta viņam pa kaklu. Rohans nodrebēja. Pēc tam viņš sēdēja vairākas minūtes, jo kājas bija pārak ļenganas, lai viņš uzdrošinātos turpināt kāpšanu. Toties viņš ieraudzīja apakšā ejošā ciilV vēka figūriņu. Tā bija jau mazliet • lielāka.
   Rohanam likās savādi, ka tā ir tik gaiša; tāpat dīvaini šķita šī cilvēka galvas vai, pareizāk, galvas segas apveidi.
   Viņš būtu kļūdījies, ja domātu, ka ļaunākais jau aiz muguras. Taisnību sakot, viņš to nedomāja, bet tomēr cerēja, lai gan, kā vēlāk izrādījās, cerēja maldīgi. Tālākais ceļš bija gan tehniski daudz vieglāks, bet nedzīvo, sarūsējušo, čaukstošo krūmu vietā sākās krūmi, kas laistījās dīvainā, treknā melnumā, gluži kā ar sīkiem augļiem nosēti ar šiem paresninājumiem, kurus viņš tūdaļ pazina.
   Laiku pa laikam no tiem, vāji sīkdamas, izpkuia dūmu strūkliņas; tām riņķojot gaisā, viņš sastinga — ne jau uz ilgu laiku, citādi nekad nenokļūtu līdz aizas dibenam. Kādu laiku viņš virzījās rāpus, jāteniski uzsēdies uz izciļņa; pamazām klinšu grēda kļuva platāka un lēzenāka, tā ka pa to jau varēja iet, lai gan ne jau bez grūtībām un ne bez roku palīdzības. Bet viņš tikko manīja šī garā pārgājiena kārtējos posmus, jo uzmanību vajadzēja dalīt, vērst uz abām pusēm vienlaikus; reizēm viņam nācās iet tik tuvu krūmiem, kas mudžēja no mušiņām, ka to sarainās stieptītes berzējās gar kombinezona krokām. Tomēr ne reizi saules gaismā dzirkstošās, peldošās strūkliņas netuvojās viņam.
   Kad Rohans beidzot nostājās uz nogruvuma tikai dažu simtu soļu attālumā no aizas dibena, kur kā sausi kauli baltoja oļi, bija jau gandrīz divpadsmit. Viņš atradās zemāk par melno krūmu joslu. Nogāzi, pa kuru viņš bija nokāpis lejā, līdz pusei apspīdēja augstu stāvošā saule. Tagad bija iespējams novērtēt, cik garš ceļš noiets, taču viņš pat neatskatījās un noskrēja lejā, cenzdamies pārnest ķermeņa svaru no vienas kājas uz otru, no viena akmens uz citu pēc iespējas ātrāk, tomēr tik un tā ļodzīgā nogruvuma milzu masa, šalkdama, dārdēdama arvien skaļāk, kopā ar viņu sāka šļūkt lejā. Pēkšņi jau pavisam tuvu izžuvušajam strautam nogruvums zem viņa kājām pajuka un viņš, krizdams tik strauji, ka pat skābekļa maska noslīdēja no galvas, noripoja vairākus metrus zemāk. Viņš jau trausās kājās, lai, nevērojot skrambas, sāktu skriet, jo baidījās, ka no augšas redzētais cilvēks pazudīs viņa acīm — abās nogāzēs, it īpaši pretējā, bija papilnam melnu alu, — kad kaut kas viņu brīdināja, tā ka, vēl to neapjēdzis, viņš atkal nokrita uz asajiem akmeņiem un palika guļam izplestām rokām. Uz viņu no augšas krita viegla ēna, un monotonajā dunā, kas neatlaidīgi pastiprinājās, aptverot visus reģistrus, no smalkākās sīkšanas līdz dziļākajiem basiem, virs viņa parādījās meilns, bezveidīgs kamols. Varbūt vajadzēja aizvērt acis, taču viņš to neizdarīja. Pēdējā doma bija, vai tikai straujajā kritienā nav cietis kombinezonā iešūtais aparātiņš. Tad viņš iegrima apātijā, kas laikam gan bija apzināta.
   Pat nepakustinājis acu ābolus, viņš tomēr redzēja, kā mutuļojošais mākonis sastingst virs viņa, kā izgrūž uz leju laiski līgojošu atvasi, kuras gals bija pavisam tuvu un izskatījās pēc melni spīguļojoša virpuļa piltuves. Ar galvas un vaigu, ar visas sejas ādu viņš sajuta tūkstoškārtīgu, siltu gaisa glāstu, it kā būtu uzpūtuši miljonu elpas dvesma. Glāsts skāra kombinezonu uz krūtīm, visapkārt iestājās gandrīz pilnīga tumsa. Pēkšņi šī miniatūram virpulim līdzīgā atvase pazuda atpakaļ mākonī. Sanēšana kļuva spalga. Tā saldēja zobus, viņš to juta kaut kur galvas vidū. Tad tā pavājinājās. Mākonis pacēlās augšup gandrīz vertikāli, pārvērtās par melnu miglu, kas pletās no vienas nogāzes līdz otrai, sašķēlās atsevišķos koncentriski riņķojošos kamolos, ielīda krūmāju nekustīgajā kažokā un pazuda.
   Labu brīdi Rohans gulēja nekustīgi, kā miris. Viņam iešāvās prātā doma, ka varbūt jau visam beigas. Ka varbūt viņš vairs nezinās, ne kas viņš ir, ne no kurienes te radies, nedz arī, kas viņam jādara, un šī doma iedvesa tādas bailes, ka viņš piepeši uztrau- sās sēdus. Tad pēkšņi viņam uznāca .smiekli. Skaidrs, ja jau viņš varēja tā domāt, tad tas nozīmēja, ka viņš ir izglābies. Ka mākonis neko nav viņam nodarījis, ka viņš to piekrāpis. Rohans pūlējās apvaldīt šos kutinošos, kretīniskos smieklus, kas krājās rīklē un, apspiesti, sāka kratīt visu viņa ķermeni. «Tā ir tikai histērija,» viņš nosprieda, pieceldamies kājās, jau gandrīz pilnīgi nomierinājies. Sakārtojis skābekļa masku, viņš palūkojās apkārt.
   No augšas redzētais cilvēks bija pazudis. Bet soļi bija dzirdami. Tas laikam bija jau pagājis garām šai vietai un pazudis aiz sabrukušas klints, kas līdz pusei bija izslēju- īsies no aizas dibena. Rohans aizskrēja tam pakaļ. Soļu atbalss nāca aizvien tuvāk un bija neparasti skaļa. It kā cMvēks soļotu dzelzs zābakos. Viņš skrēja, juzdams sāpju adatas, kas durstīja kāju no potītes līdz celim. «Būšu izmežģījis kāju,» Rohans nodomāja, izmisīgi airēdamies ar rokām. Atkal pietrūka elpas. Viņš gandrīz jau slāpa, kad beidzot ieraudzīja gājēju. Tas gāja taisni uz priekšu mehāniskiem, platiem -soliem, kāpdams no viena akmens uz citu. Tuvējās klinšu sienas skanīgi atbalsoja viņa soļu troksni.
   Un pēkšņi Rohanā viss sabruka. Tas bija robots un nevis cilvēks. Viens no arktaniem. Viņš vispār nebija domājis par to likteni, par to, kas ar tiem noticis pēc katastrofas; kad kolonai uzbruka mākonis, roboti atradās vidējā transportierī. Arktanu šķīra no Rohana tikai daži desmiti soļu. Tad viņš pamanīja, ka robota kreisā roka nevarīgi nokarājas; tā bija sašķaidīta, bet kādreiz spīdošās, izliektās bruņas sašvīkotas un ieliektas. Vilšanās bija tliela, un tomēr pēc brīža Rohans kļuva mazliet mundrāks, padomājis, ka tālākos meklējumos viņam būs kau-t vai tāds biedrs. Viņš gribēja pasaukt robotu, bet kaut kas viņu atturēja, tāpēc, paātrinājis gaitu, viņš tikai aizsteidzās tam priekšā un, nostājies tā ceļā, gaidīja. Taču divarpus metrus_ garais milzis likās viņu nemaz. neredzam. Tam bija — Rohans tuvumā to ievēroja — daļēji sagrauta radiolokatora antena, kas mazliet atgādināja bļodveidīgu ausi, bet tai vietā, kur agrāk atradās kreisās acs objektīvs, rēgojās caurums ar nelīdzenām malām. Tomēr tas gāja, samērā droši likdams savas milzīgās pēdas un tikai mazliet pievilkdams kreiso. Rohans pasauca to, kad attālums starp viņiem bija sarucis 'līdz dažiem soļiem, bet mašīna stūmās viņam tieši virsū gluži kā akla, un pēdējā brīdī viņam nācās dot tai ceļu. Pa otram lāgam pieskrējis pie robota, viņš gribēja satvert to aiz metāla ķetnas, bet tas ar vienaldzīgu, slīdošu kustību izrāva savu roku un aizslāja tālāk. Rohans saprata, ka arī arktans kļuvis par uzbrukuma upuri un uz tā palīdzību nav ko cerēt. Bet nez kādēļ viņam bija grūti pamest nevarīgo mašīnu likteņa varā, bez tam gribējās arī zināt, kurp īsti robots dodas, jo tas gāja, izvēlēdamies pēc iespējas līdzenāku ceļu, it kā tam būtu iecerēts mērķis. Pēc īsas pārdomas, kuras laikā arktans bija attālinājies par pāris desmitiem metru, Rohans devās tam pa pēdām. Nonācis nogruvuma pakājē, robots sāka kāpt pa to augšā, nepievērsdams 'ne mazākās uzmanības šķembu straumēm, kas vēlās viņam no pēdu apakšas. Tā viņš uzrāpās varbūt flīdz nogruvuma pusei, tad pēkšņi nogāzās, nošļūca lejā, ar gaisā saceltajām kājām it kā joprojām soļojot. Citā situācijā tas varbūt izraisītu novērotājā smiekl us. Tad arktans piecēlās un atkal sāka kāpt. Rohans steidz'gi pagriezās atpakaļ, bet vēl ilgi dzirdēja nogruvuma dārdus un ritmisku, smagnēju, metālisku silu atbalsi, ko klinšu sienas daudzkārtīgi sūtīja cita citai.
   Tagad viņš gāja ātri, jo ceļš pa plakanajiem akmeņiem, kas klāia strauta gultni, biia samērā līdzens un veda mazliet Īleiup. No mākoņa nebija ne vēsts, tikai reizēm vāja gai^a vibrēšana virs nogāzēm liecināja par melnajos brikšņos virmojošo aktivitāti. Tā viņš sasniedza aizas visplatāko vietu, kur tā pārvērtās par klinšu kra-iiiu ieskautu ieleiu. Kādus divus kilometrus tālāk atradās klinšu vārti, katastrofas vieta. Tikai tagad Rohans apjauda, cik ļoti viņam būtu noderēiis olfak- tometriskais indikators, kas varbūt būtu palīdzējis meklēt cilvēku pēdas, taču kājniekam tas bija pārāk smags aparāts. Tāpēc viņam bija jāiztiek bez tā. Rohans apstājās un lēnām pārilaida skatienu pāri akmeņainaiām klintīm. Nevarēja būt ne runas par to, ka kāds būtu varējis paslēpties pašos metāliskajos brikšņos. Atlika tikai alas, bedres un klinšu ieplakas; no savas vietas viņš saskatīja četras tādas; viņa skatienam tās aizsedza augsti sliekšņi ar vertikālām sienām, kas vēstīja, ka kāpšana būs grūta. Tāpēc viņš nolēma vispirms ielūkoties pēc kārtas visās alās. Jau pirmīt kuģī viņš bija apspriedies ar ārstiem un psihologiem, kur meklējami pazudušie, kur tie varētu slēpties. Šī apspriede viņam gan maz ko deva, jo pēc amnēzijas cilvēka izturēšanās bija neloģiska un neaplēšama. Tas, ka pazudušie bija četratā attālinājušies no pārējiem Regnara ļaudīm, liecināja par viņu īpašo, atšķirīgo aktivitāti; arī tas, ka šo četru cilvēku pēdas, cik tālu nu tām bija izsekots, neizšķīrās, zināmā mērā lāva cerēt, kā tos visus atradīs vienkop. Protams, ja tie vispār ir dzīvi un ja augšpus klinšu vārtiem tie nav izklīduši katrs uz savu pusi. Rohans pārmeklēja divas mazas un četras lielākas alas, kas bija viegli pieejamas; pie tām varēja pietikt klāt dažās minūtēs, kāpjot pa ieslīpām lielām klinšu plāksnēm. Pēdējā no šīm alām viņš uzgāja daļēji ar ūdeni applūdinātas metāla šķembas, kuras sākumā noturēja par otrā arktana skeletu; taču tās bija ļoti vecas un neatgādināja nevienu no viņam pazīstamajiem konstruktīvajiem risinājumiem. Seklajā dīķī, ko viņš saskatīja tāpēc, ka gludajā, it kā pulētajā velvē kaut cik atstarojās dienas gaisma, gulēja dīvains, iegarens veidojums, kas mazliet atgādināja piecus metrus garu krustu; skārda loksnes, kas klāja to, jau sen bija sairušas un dīķa dibenā izveidojušas ar dubļiem sajauktas dūņas, ko rūsa bija padarījusi rudas. Rohans nevarēja atļauties ilgāk aplūkot neparasto atradumu, kas varbūt bija kāda makroautomāta drupas, kuru bija iznīcinājis nedzīvajā evolūcijā uzvarējušais mākonis.
   Viņš iegaumēja tikai tā apveidus, izirušu saišu un stieņu ko'ntūras, kas drīzāk varēja tikt izmantotas lidošanai nekā staigāšanai. Bet pulkstenis steidzināja arvien vairāk, tāpēc nekavēdamies viņš ķērās pie nākošo alu pārmeklēšanas. To bija daudz, un reizēm no aizas dibena tās atgadināja it kā tumsas pielijušus logus klinšu mūros, bet pazemes gaiteņi un ejas, kas bieži bija pieplūdušas ar ūdeni un reizēm veda vertikālās akās un šahtās ar ledaini burbuļojošiem avotiem, bija tik kraujas, ka viņš neuzdrošinājās iet tajas dziļāk. Bez tam viņam bija tikai neliels lukturītis, kas meta samērā vāju gaismu; tā bija bezspēcīga plašajās alās ar augstajām veil- vēm un daudzajiem stāviem, jo arī tādās viņš vairākkārt bija iegājis. Beidzot, no noguruma vai krizdams, viņš apsēdās uz lieia, saulē sasiluša akmens pie ieejas tikko pārmeklētā alā un saka košļāt koncentrāta plāksnītes, sausajiem kumosiem uzdzerdams strauta ūdeni. Pāris reižu viņam likās, ka dzird mākoņa šalkšanu, bet tā laikam gan bija sastaptā arktana Sizīfa pūliņu atbalss, kas nāca no ielejas augstākā stāva. Pabeidzis skopo mailtīti, viņš kļuva daudz mundrāks. Visdīvainākais viņam šķita tas, ka viņš aizvien mazāk uztraucās par draudīgo kaimiņu — jo melnie brikšņi klāja visas nogāzes, kurp vien viņš vērsa skatienu.
   Nokāpis no paaugstinājuma alas priekšā, kur bija apstājies, viņš uz sausajiem akmeņiem ielejas viņā pusē pamanīja tādu kā šauru, rūsainu švīku. Pienācis klāt, viņš saprata, ka plankumi ir asiņu pēdas. Tās bija jau pavisam izkaltušas, arī krāsa bija izmainījusies, un, ja klints nebūtu bijusi kaļķu baltumā, viņš noteikti nebūtu tās pamanījis. Kādu brīdi velti pūlējies noskaidrot, kurā virzienā gājis asiņojošais cilvēks, viņš uz labu laimi devās pa ieleju uz augšu, nospriedis, ka tas varbūt bijis viens no tiem, kas ticis ievainots «Ciklopa» kaujā ar mākoni un tāpēc centies attālināties no kaujas centra. Pēdas mijās, dažās vietās izzuda, līdz noveda viņu pie alas, kuru viņš bija pārmeklējis vienu no pirmajām. Pārsteigums bija jo lielāks, kad izrādījās, ka līdzās alas ieejai paveras vertikāla, akai līdzīga plaisa, kuru pirmīt viņš nebija pamanījis. Tieši turp veda asiņainās pēdas. Rohans nometās ceļos un noliecās pār krēslaino bedri: lai gan viņš bija sagatavojies visļaunākajam, taču viņam neizdevās nomākt apslāpētu kliedzienu, jo viņš ieraudzīja Benigsena galvu; atņirdzis zobus, tas lūkojās viņā tukšiem acu dobumiem. Rohans to pazina pēc aceņu zelta ietvara. Aceņu stikli it kā nejaušas ironijas dēļ bija palikuši veseli un spodri mirdzēja gaismas atspulgā, kas krita no kaļķakmens plāksnes, kura bija pārkārusies pār šo akmens šķirstu. Ģeologs bija aizķēries starp akmens bluķiem, tāpēc tā augums bija palicis vertikālā stāvoklī, plecos iežmiegts akmens akā. Rohans negribēja tā pamest šī cilvēka mirstīgās atliekas, bet, kad, pārvarēdams sevi, pamēģināja pacelt līķi, caur kombinezona biezo materiālu sajuta, ka tas satverot sairst. Trūdēšanas process, saules darbības paātrināts, jo tā ik dienas šeit ielūkojās, bija paveicis savu. Rohans tikai atvēra ģeologa kombinezona krūšu kabatas rāvējslēdzēju un izņēma no tās zinātnieka pazīšanas zīmi; pirms došanās projām, sasprindzinājis visus spēkus, viņš pacēla kādu no tuvējām plāksnēm un nosedza ar to klinšu kapenes.
   Tas bija pirmais atrastais. Jau attālinājies no šīs vietas, Rohans nodomāja, ,ka vajadzēja taču noteikt līķa radioaktivitāti, jo pēc tās līmeņa zināmā mērā varēja spriest par paša Benigsena un citu pazudušo likteni: augsta radiācijas koncentrācija liecinātu, ka mirušais uzturējies atomkaujas tuvumā. Bet viņš bija aizmirsis to izdarīt, un tagad nekas pasauilē nevarētu viņu piespiest novelt nost kapakmeni. Rohans saprata, cik liela nozīme viņa meklējumos ir nejaušībai, jo šo vietu viņš pirmīt taču bija pārmeklējis, kā viņam likās, ļoti rūpīgi.
   Jaunās domas pamudināts, viņš tagad steidzīgi devās pa asiņu pēdām, meklēdams to sākumu. Tās veda gandrīz taisnā līnijā oa ieleju uz leju, it kā uz atomkaujas lauku. Taču jau kādus trīssimt sojus tālāk pēdas strauji nogriezās sāņus. Ģeologs bija zaudējis milzumdaudz asiņu, un ilikās pārsteidzoši, ka tas tomēr bija varējis aiziet tik ālu. Pāri akmeņiem, uz kuriem kopš kata- ;trofas brīža nebija nokritusi neviena lietus lāse, bija bagātīgi šļākušās asinis. Rohans pa lieliem, ļodzīgiem bluķiem pakāpās augstāk un nokļuva plašā, bļodai līdzīgā ieplakā zem kailas klints pārkares. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija nedabiski liela metāila pazole, kas bija piederējusi robotam. Pats tas gulēja sāniski, gandrīz pāršķelts uz pusēm, droši vien ar Veira kārtu. Mazliet tālāk, atspiedies pret klinti, knūpus tupēja cilvēks melni nokvēpušā ķiverē. Tas bija miris. Iz- starotājs vēl karājās tā pavērtajā delnā, ar mirdzošo stobru skarot zemi. Rohans sākumā neiedrošinājās sēdošajam pieskarties; nometies ceļos, viņš vienīgi pamēģināja ielūkoties tam sejā, bet trūdēšanas process to bija deformējis tāpat kā Benigsenam. Nākošajā mirklī viņš pazina pila to, plakano ģeologa somu, kas bija uzkarināta it kā sakņupušā cilvēka plecā. Tas bija pats Regnars, tās ekspedīcijas komandieris, kurai aizā bija uzbrucis mākonis. Radioaktivitātes mērījumi rādīja, ka arktanu bija satriecis Veira lādiņš: indikators reģistrēja retzemju i^topu rak s turīgo klātni. Rohans atkal gribēja paņemt ģeologa pazīšanas zīmi, bet šoreiz viņš vairs nespēja piespiest sevi to izdarīt, tāpēc atpogāja tikai somu, jo tā nevajadzēja pieskarties Regnara ķermenim. Soma bija pilna minerālu lauskām. Brīdi padomājis, viņš ar nazi nolauza vienīgi ģeologa inonogrammu, kas bija piestiprināta pie somas ādas, noslēpa to un vēlreiz, raudzīdamies no klints bluķa nekustīgajā ainā, pūlējās aptvert, kas te īsti bija noticis. Izskatījās tā, it kā Reg- nars būtu šāvis robotam, bet vai pēdē'ais bija uzbrucis Regnaram vai B?n: gsenam? Un bez tam, vai pēc amnēzijas cilvēks spēja aizstāvēties, ja tam kāds uzbruka? Rohanam bija skaidrs, ka neatrisinās šo mīklu, bet viņu gaidīja tālāki meklējumi, viņš atkal palūkojās pulkstenī: bija gandrīz pieci. Ja viņam būtu jāpaļaujas vienīgi uz paša skābekja krājumu, vajadzētu jau griezties atpakaļ. Te viņam iekrita prātā, ka iespējams izskrūvēt skābekja balonus no Regnara aparāta. Noņēmis to no mirušā muguras, viņš konstatēja, ka viens balons ir vēl p'ilns, un, atstājis tā vietā savu tukšo, sāka kraut akmeņus ap Regnara ķermeni. Tas prasīja gandrīz stundu, bet, pēc Rohana domām, mirušais, dāvādams savu skābekļa krājumu, viņam bagātīgi ir atlīdzinājis. Kad mazā kapa kopa bija gatava, Rohans nodomāja, ka patiesībā būtu labi paņemt ieroci, proti, mazo Veiru, kas, bez šaubām, bija vēl pielādēts. Bet, tā kā šī ideja atkal radās pārāk vēlu, viņš aizgāja tukšā.
   Pulkstenis bija gandrīz seši; viņš bija tik noguris, ka knapi vilka kājas. Kabatā bija vēl četras tonizējošas tabletes, viņš norija vienu un, juzdams spēka pieplūdumu, pēc minūtes uztrausās kājās. Viņam nebija ne jausmas, kur sākt meklējumus, tāpēc viņš devās vienkārši uz priekšu, klinšu vārtu virzienā. Rohanu no vārtiem šķīra vēl kāds kilometrs, kad indikato-rs brīdināja par radioaktīvā piesārņojuma pieaugšanu. Pagaidām tas bija diezgan zems, tāpēc viņš gāja tālāk, uzmanīgi vērdamies uz visām pusēm. Tā kā aiza veda līkločiem, sakusuma pēdas bija vērojamas tikai šur tur uz klintīm. Jo tālāk, jo biežāk bija redzams šis raksturīgais saplaisājušais vāpē jums, līdz beidzot parādījās milzīgi akmens bluķi, ko blīvi 'klāja sastinguši burbuji, — tātad to virsma bija virdusi termiskajos triecienos. Patiesībā viņam te vairs nekas nebija darāms, tomēr viņš arvien vēl gāja uz priekšu; indikators uz delnas locītavas viegtli tikšķēja, arvien ātrāk un ātrāk, šautriņa, dancodama pa iedalām, lēkāja pa ciparnīcu kā neprātīga. Beidzot viņš iztālēm ieraudzīja katlveida ieplakā iegruvušas klinšu vārtu atliekas. Ieplaka atgādināja ezeriņu, kurā ūdens brīnumainā kārtā bija sasalis varena šļakstiena laikā; klinšu pamatne bija pārvērtusies par biezu lavas garozu, bet kādreiz melnie metāla brikšņu kažoki kļuvuši par pārpefl notām skrandām; tālāk, klinšu mūru ieskautas, rēgojās milzīgas piltuves gaišākā krāsā. Rohans 9teigšus griezās atpakaļ.
   Un atkal gadījums nāca viņam talkā. Kad viņš atceļā tuvojās nākošajiem, ievērojami platākajiem klinšu vārtiem netālu no tās vietas, kurai pirmāk bija pagājis garām, viņš pamanīja spīdam kādu metāla priekšmetu. Tas bija skābekļa aparāta alumīnija reduk- tors; seklā plaisā starp klinti un izžuvušu strauta gultni melnēja cilvēka mugura apsvilinātā kombinezonā. Līķis bija bez galvas. Gaisa viļņa drausmīgais spēks bija pārmetis to pāri akmeņu krāvumam un sašķaidījis pret klinti. Turpat netālu gulēja nebojāta maksts, kurā cieši .bija iebāzts mirdzošs, it kā nupat nospodrināts Veirs. Rohans paņēma to sev. Viņš gribēja identificēt bojā gājušo, bet tas nebija iespējams. Tad viņš devās tālāk pa aizu uz augšu, bet gaisma uz tās austrumu nogāzes kļuva jau sarkana un kā liesmojošs aizkars pacēlās' arvien augstāk, saulei pazūdot aiz kalnu grēdas. Pulkstenis bija bez ceturkšņa septiņi. Rohans stāvēja dilemmas priekšā. Līdz šim viņam bija veicies, vismaz tai ziņā, ka viņš bija izpildījis savu uzdevumu, pailicis dzīvs un varēja atgriezties bāzē. Par ceturtā cilvēka nāvi, pēc viņa domām, vairs nevarēja šaubīties, bet galu galā šī varbūtība bija ārkārtīgi liela vēl uz «Neuzvaramā». Viņš bija atnācis šurp, lai par to pārliecinātos. Vai tad viņam bija tiesības» atgriezties? Skābekļa krājuma, kas bija viņa rīcībā, pateicoties Regnara aparātam, pietika vēl nākošajām sešām stundām. Bet priekšā bija visa nakts, kad viņam nebūs iespējams neko izdarīt un ne tikai mākoņa pēc, bet kaut vai tāpēc, ka draudēja pilnīgs spēku izsīkums. Norijis vēl vienu tableti un gaidīdams, kamēr tā iedarbosies, viņš mēģināja izstrādāt pēc iespējas saprātīgāku turpmākās rīcības plānu …
   Pāri melnajiem, brikšņiem augstu gaisā, pie klinšu kraujām, lija arvien sarkanāka vakarblāzma, un krūmu smailes vietumis tās gaismā laistījās un opalescēja tumši mēļos toņos.
   Rohans arvien vēl nespēja izšķirties. Sēdēdams zem augstas klints, viņš tālumā saklausīja smagu mākoņa sanešanu. Bet dīvaini — viņš nemaz nenobijās. Viņa attieksmē pret mākoni šīs vienas dienas laikā bija notikušas brīnumainas izmaiņas. Rohanam bija skaidrs — vismaz likās, ka iir skaidrs, — ko viņš var atļauties kā alpīnists, kuru nebaida šļūdoņa aizās glūnošā nāve. Tiesa, Rohans pats šīs izmaiņas neapjauda, jo nebija iegaumējis to acumirkli, kad pirmo reizi, melnajiem brikšņiem uz klintīm laistoties visos violetas krāsas toņos, bija pamanījis to drūmo skaistumu. Un tagad, jau ieraudzījis tuvojošos melnos mākoņus — no pretējām kalnu nogāzēm tie bija izspietojuši divi —, viņš nemaz nesakustējās, nemeklēja vairs glābiņu, pieplokot klintīm. Galu galā stāvoklim, kādu viņš ieņēma, nevarēja būt nekādas nozīmes, ja vien apslēptais aparātiņš darbojās. Cauri kombinezonam ar pirkstu galiem viņš sataustīja tā apaļo, monētai līdzīgo dibenu un sajuta maigu vibrāciju. Rohans negribēja provocēt briesmas, tāpēc tikai apsēdās ērtāk, 'lai nevajadzīgi nemainītu ķermeņa stāvokli.
   Mākoņi tagad atradās abās aizas pusēs; cauri to melnajiem kamoliem plūda it kā impulsus regulējoša strāva, tāpēc ka tie sabiezēja galos un izveidoja gandrīz vai vertikālas kolonas; bet vidus daļās radās iz- blīdumi, kas aizvien vairāk tiecās savienoties. Likās, it kā titānisks skulptors neparastā ātrumā veidotu tos neredzamiem tvērieniem. Gaisu caurstrāvoja vairākas īsas izlādes starp vistuvākajiem punktiem abos mākoņos, kuri šķita laužamies viens otram pretī un tomēr katrs palika aizai savā pusē, tikai aizvien straujāk mutuļojot centrā. So zibeņu mirdzums bija dīvaini blāvs, abi mākoņi tanī uz mirkli iezibsnījās kā lidojumā sastinguši melnsidrabainu kristālu miljardi. Pēc tam, kad klintīs vairākkārt bija atbalsojušies pērkona dārdi, vāji un apslāpēti, it kā tos pēkšņi būtu nosedzis skaņas absorbējošs materiāls, abas melnās jūras puses vibrējot, saspringstot līdz pēdējam, savienojās un sajaucās. Gaiss zem tām satumsa, it kā saule būtu norietējusi, vienlaikus parādījās nesaprotami līkloči, un Rohans tikai pēc laba brīža apjauda, ka tas ir groteski deformēts ielejas klinšainā dibena attēls.
   Sie gaisa spoguļi zem mākoņa velves viļņoja un izlīdzinājās, līdz pēkšņi viņš ieraudzīja milzīga auguma cilvēku, kas, ar galvu skarot tumsu, stingi lūkojās viņā, kaut gan pats attēls nemitīgi vibrēja un lēkāja, te izdziestot, te uzliesmojot noslēpumainā ritmā. Un atkal pagāja sekundes, kamēr viņš pazina tajā pats savu atspulgu, kas karājās tukšumā starp mākoņa sānu kolonām. Viņš bija tik ļoti pārsteigts, tik satriekts par mākoņa nesaprotamajām izdarībām, ka aizmirsa visu.
   Prātā pazibēja, ka varbūt mākonis zina par viņu, par pēdējā dzīvā cilvēka mikroskopisko klātieni aizas klintīs, bet arī šī doma vairs nebiedēja; ne jau tāpēc, ka tā bija pārāk neticama: Rohans neko vairs neuzskatīja par neiespējamu — viņš vienkārši alka ņemt dalību šai arvien drūmākajā mistērijā, kuras nozīmi — par to nebija nekādu šaubu — viņš neapjēgs nekad. Viņa gigantiskais atspulgs, kuram cauri bija redzamas tikko manāmas tālas klinšu nogāzes, ielejas augšgalā, kur nesniedzās baismā ēna, sāka gaist, kamēr no mākoņa izauga neskaitāmas atvases; kad mākonis vienas uzsūca, to vietā stājās citas. No tām sāka līt arvien biezāks melns lietus. Sīki kristāliņi krita arī uz viņu, viegli bungāja pa galvu, ripoja lejā pa kombinezonu, krājās tā krokās. Melnais lietus arvien vēl lija, bet mākoņa balss, šī ne jau vairs tikai ieleju, bet, liekas, visu planētas atmosfēru aptverošā dūkoņa cēlās aizvien augstāk; mākonī veidojās lokāli virpuļi, «logi», kuros pavīdēja debesis, melnais līķauts vidu pārplīsa uz diviem viļņiem, smagi, it ka negribot, aizplūda brikšņu virzienā, iekrita to stingumā un pazuda.
   Rohans sēdēja, kā sēdējis. Viņš nezināja, vai drīkst nokratīt kristāliņus, kas bija viņu apbēruši; papilnam to bija uz akmens bluķiem; visa strauta gultne, līdz šim balta kā kauls, tagad šķita apšļākta ar meilnu krāsu. Viņš uzmanīgi paņēma pirkstos vienu no trīsstūra inajiern kristāliņiem, bet tas, it kā atdzīvojies, iepūta viņam delna siltu dvašu un uzspurdza gaisā, kad Rohans instinktīvi pavēra sauju. Tad it kā pēc dotas zīmes iemudžējās visa apkārtne. Šī kustība tikai pirmajā sekundē šķita haotiska. Pēc tam melnie punktiņi, veidojot kaut ko līdzīgu zemei pieplakušam dūmu slānim, sabiezēja, saplūda vienkop un stabiem uzšāvās augšup. Izskatījās, it kā pašas klintis kūpinātu milzīgas upuru lāpas bez liesmām un gaismas. Bet tad atkal notika kaut kas nesaprotams: kad 'lidojošais spiets izkārtojās gandrīz vai lodveidīgā mākonī tieši virs ielejas centra un uz lēni tumstošo debesu fona izskatījās kā milzīgs, pūkains, melns balons, abi pirmītējie mākoņi atkal iznira no brikšņiem un trakā jonī metās tam virsū. Rohanam likās, ka viņš dzird gaisa kaujas dīvaino, žvadzošo skaņu, taču tā laikam bija ilūzija. Viņam jau šķita, ka vēro cīņu, ka mākoņi izgrūduši no sevis un notriekuši aizas dibenā tos nedzīvos kukaiņus, no kuriem vēlējās tikt vaļā. Bet sadursme izrādījās tikai šķietama. Mākoņi izklīda, un no pūkainā balona nepalika ne vēsts. Mākoņi bija to uzsūkuši. Vēl mirklis, un atkal tikai klinšu virsotnes asiņoja pēdējos rieta staros, bet plašā ieleja pletās klusa un tukša.
   Tad Rohans piecēlās uz mazliet ļodzīga- jām kājām. Viņš pēkšņi pats sev izlikās smieklīgs ar šo mironim veicīgi atņemto Veira iZstarotāju, pat vairāk, viņš jutās nevajadzīgs šajā triumfējošās nāves zemē, kur neuzvarētas varējušas saglabāties vienīgi nedzīvas formas, lai izpildītu noslēpumainas mistērija-s, 'ko nebija lemts redzēt nevienām dzīvām acīm. Nevis ar šausmām, bet ar reibinošu apbrīnu viņš nule bija ņēmis dalību notikušajā. Rohans zināia. ka neviens zinātnieks nespēs ar viņu dalīties pārdzīvotajā, bet tagad viņš gribēia atgriezties jau ne tikai kā nazudušo bojā ej-as vēstnieks, bet arī kā cilvēks, kurš pieprasīs, tai planētu atstāj neskartu. «Ne visur viss ir lemts mums,» viņš nodomāja, lēni kāpdams lejā.
   Zvaigžņu gaisma Jāva viņam drīz sasniegt kaujas lauku. Bet tur viņam nācās pielikt soli, jo pārstikiloiušās klintis, kuru baigie silueti rēgojās biezējošajā krēslā, izstaroja aizvien spēcīgāku radiāciju. Beidzot viņš sāka skriet; solu dipoņu sasaucoties atbalsoja aizas akmens sienas, un šai neapklus- tošaiā atbalsī, kas kāpināja viņa steigu, 'pēdējiem spēkiem lēkdams no klinšu bluķa uz bluķi, viņš pagāja garām līdz nepaz'ša- nai sakusušām mašīnu atliekām un beidzot nokļuva uz krauias nogāzes, taču arī šeit i adioiiulikatora disks zaigoja rubīnsarkans.
   Rohans nedrīkstēja apstāties, lai gan slāpa nost, lapēc, gandrīz nepalēninot gaitu, atgrieza līdz galam balona reduktoru. Pat ja skābeklis pie izejas no aizas izbeigtos un viņam nāktos elpot planētas gaisu, tas noteikti būs labāk, nekā palikt ilgāk šeit, kur ikviena klints colla emitēja nāvējošu starojumu. Skābeklis aukstā strūklā šļācās viņam mutē. Skriet bija vieglli, jo sastingusi lavas straume, ko savas sakāves ceļā atkāpdamies atstāja «Ciklops», bija gluda, vietām gandrīz kā stiikls. Par laimi viņa zābaku zoles neslīdēja. Tagad jau bija iestājusies tāda tumsa, ka tikai šur tur cauri stiklainajam slānim mirdzošie gaišie akmeņi rādīja ceļu lejup, aizvien lejup. Viņš zināja, ka priekšā ir vēl vismaz trīs kilometri šāda ceļa. Nebija domājams, sikrienot cik jaudas, veikt kaut niecīgākos aprēķinus, tomēr laiku pa (laikam viņš uzmeta skatienu sarkanīgi pulsējošajam indikatora diskam. Kādu stundu viņš vēl varēja uzturēties te, anihilācijas sagrauto un sadedzināto klinšu vidū — tad deva nepārsniegs divsimt rentgenu. Nu varbūt stundu un ceturksni; pēc tam, ja viņš nesasniegs tuksn^a malu, nebūs vairs vērts steigties.
   Apmēram divdesmitajā minūtē iestājās :rīze. Viņš juta sirdi kā nežēlīgu, neapgūstamu svešķermeni, kas izplēta un mīcīja no iekšpuses krūtis, skābeklis ikā dzīva uguns edzināja kaklu un rīkli, acu priekšā lēkāja zirksteles, bet visļaunākais bija tas, ka viņš āka klupt. Radiācija bija gan kļuvusi maz- et vājāka, indikators tumsā tik tikko gailēja ā dziestoša ogilīte, bet viņš vienalga zināja, ka jāskrien, jāskrien tālāk, kaut gan kājas sacījās paklausīt. Ikvienai miesas šķiedrai nu bija gana, viss viņā kliedza, lai mitējas skriet, apstājas, kaut vai nokrīt uz šīm šķietami tik saltajām, tik nekaitīgajām sasprēgājušā stikla plāksnēm. Gribēdams palūkoties augšup uz zvaigznēm, viņš paklupa un nokrita uz priekšu, uz izstieptām rokām. Elsodams viņš kampa gaisu. Piecēlās,' nostājās uz kājām, grīļodamies paskrēja dažus soļus, tad skrējiena ritms atgriezās, satvēra viņu. Laika sajūta jau bija zudusi. Kā viņš vispār varēja orientēties šai necaurredzamajā tumsā? Rohans aizmirsa mirušos, kurus bija atradis, Benigsena ņirdzīgo smaidu, Regnaru, kas atdusējās zem akmeņiem līdzās sagrautajam arktanam, bezgalvaino, ikuru viņam nebija izdevies identificēt, aizmirsa pat mākoni. Šī tumsa bija satvērusi viņu savās skavās, tā pielēja ar asinīm acis, kas veiltīgi meklēja plašās zvaigžņotās debesis virs tuksneša, kura smilšainais plašums solīja patvērumu, acīs lija sāļi sviedri, viņš skrēja kā akls, tā spēka nests, pār kura neizsmeļamību viņš vēl brīžiem spēja brīnīties. Šim skrējienam, šai naktij likās nebūs gala.
   īstenībā viņš jau vairs neredzēja neko, kad pēkšņi kājas sāka slāt arvien smagāk, sāka kaut kur grimt. Pēdējā izmisuma uzplūdā viņš pacēla gailvu un piepeši saprata, ka atrodas jau tuksnesī. Rohans vēl ieraudzīja zvaigznes virs apvāršņa, pēc tam kājas zem auguma pašas saļodzījās; ar acīm viņš meklēja indikatora disku, bet neieraudzīja to: disks bija tumšs, tas klusēja, neredzamā nāve bija palikusi aiz muguras, tur, sastingušās lavas gultnes dzīlēs. Tā bija Rohana pēdējā doma, jo, sajutis sejā smilšu raupjo saltumu, viņš iekrita nevis miegā, bet stingumā, kurā viss ķermenis vēl izmisīgi strādāja, ribas cilājās, sirds dauzījās, bet caur šo galīgā noguruma krēslu viņš iesirga citā, neizmērojami dziļā, līdz zaudēja samaņu.
   Rohans atģidās pēkšņi, nesaprazdams, kur atrodas. Pakustinājis rokas, viņš sajuta starp pirkstiem birstošo smilšu vēsumu, atsēdās un neviļus ievaidējās. Bija smacīgi. Samaņa atgriezās. Manometra fosforizējošā šautriņa rādīja nulli. Otrajā balonā bija vēl astoņpadsmit atmosfēru spiediens. Viņš atgrieza ventili un piecēlās. Pulkstenis bija viens naktī. Melnajās debesīs spoži mirdzēja zvaigznes. Pēc kompasa noteicis pareizo virzienu, viņš devās taisni uz priekšu. Pulksten trijos viņš norija pēdējo tableti. īsi pirms četriem izbeidzās skābeklis. Tad viņš aizmeta skābekļa aparātu un devās uz priekšu, sākumā elpodams nedroši, bet, kad aukstais rītausmas gaiss 'bija piepildījis plaušas, sāka soļot raitāk, cenzdamies nedomāt ne par ko citu, kā vien par šo gājienu pāri kāpām, kurās dažbrīd iestiga līdz ceļiem. Viņš jutās it kā mazliet iereibis, bet nezināja, vai šī sajūta ir atmosfēras gāzu iedarbības vai vienkārši noguruma sekas. Viņš aprēķināja, ka, veicot četrus kilometrus stundā, nokļūs ilīdz kuģim pulksten vienpadsmitos dienā. Rohans mēģināja kontrolēt pats savu tempu pēc soļu mērītāja, bet nekas nesanāca.
   Kā milzīga bāla lente debesu velvi divās nevienādas daļās sašķēla Piena Ceļš. Rohans jau bija pieradis pie vājās zvaigžņu gaismas, kas ļāva viņam apiet prāvākās kāpas. Viņš brida un brida, līdz uz apvāršņa fona kā dīvaini reguilāru plankumu, kurā nebija zvaigžņu, pamanīja kādu stūrainu siluetu. Vēl neapjauzdams, kas tas ir, viņš jau devās turp, sāka skriet, stigdams arvien dziļāk, bet pat nejuta to, līdz ar izstieptām rokām kā akls atdūrās pret cietu metālu. Tas bija džips, tukšs, bez cilvēkiem, varbūt viens no tiem, kurus iepriekšējās dienas rītā bija izsūtījis Horpahs, varbūt kāds cits, ko bija pametusi Regnara grupa; viņš par ito nedomāja, vienkārši stāvēja, smagi elpodams, abām rokām apkampis mašīnas saplacināto jumtu. Nogurums vilka viņu pie zemes. Nokrist mašīnai blakus, aizmigt pie tās, lai no rīta, līdz ar sauli, dotos ceļā …
   Rohans lēnām uzrāpās uz mašīnas, sataustīja kloķi, atvēra lūku. Iedegās spuldzītes. Viņš atkrita sēdeklī. Jā, tagad viņš jau zināja, ka ir apreibis, laikam saindējies ar šo gāzi, jo nevarēja atrast starteri, neatcerējās, kur tas ir, neko nezināja… Beidzot roka pati uzmeklēja noberzto kloķi, pagrūda to, motors viegli ieņaudējās un sāka darboties. Viņš atvēra žirokompasa vāciņu, droši viņš zināja tikai vienu vienīgu skaitli — atpakaļceļa kursu. Kādu laiku džips ripoja tumsā, Rohans bija piemirsis par starmešiem …
   Pulksten piecos vēl bija tumšs. Tad tieši priekšā, baltu un zilganu tālu zvaigžņu vidū viņš ieraudzīja vienu, rubīnsarkanu, kas mirdzēja zemu pie paša horizonta. Rohans truli pamirkšķināja. Sarkana zvaigzne …? ; Tādu taču nebija … Viņam šķita, ka kāds, laikam Jargs, sēž viņam līdzās. Rohans gribēja tam pavaicāt, kas tā par zvaigzni, bet pēkšņi atģidās, it kā kāds būtu iebelzis pa pieri. Tā taču bija uguns kreisera priekšgalā. Viņš brauca taisni uz šo rubīnsarkano pilienu tumsā, tas lēnām cēlās augstāk, palielinājās, līdz kļuva -par spēcīgi spīdošu lodi, kuras atblāzmā laistījās kreisera bruņu apvalks.
   Uz džipa pults sāka mirkšķināt sarkana acs, iedūcās zummers, signalizēdams, ka tuvumā atrodas spēka lauks. Rohans izslēdza motoru. Mašīna noripoja pa kāpas nogāzi un apstājās. Viņš nebija pārliecināts, vai spēs atkal iekāpt džipā, ja reiz būs izkāpis no tā. Tāpēc viņš izņēma raķešu pistoli un, tā kā drebošajā rokā nevarēja to noturēt, atbalstīja elkoni pret stūri, pieturēja delnu ar otru roku un nospieda gaili. Tumsā uzšāvās oranža švīka. Pēc lidojuma tā pēkšņi sašķīda sīkās zvaigznītēs, jo bija atdūrusies pret spēka lauka sienu kā pret caurspīdīgu stiklu. Viņš šāva un šāva, kamēr dzelksnis sausi noknakšķēja. Patronas bija beigušās. Bet viņu jau tāpat bija pamanījuši, pirmie laikam sacēla trauksmi posteņa vadības kabīnē, jo gandrīz vienlaikus kuģa virsotnē uzUiesmoja divi milzu jupiteri. Nolaizījuši ar baltajām mēlēm smiltis, tie sakrustojās uz džipa. Tūdaļ iezaigojās brauktuves ugunis un luminiscējošo' spuldžu saltajā gaismā iemirdzējās visa pasažieru lifta šahta. Vienā acumirklī uz kāpnēm iemudžējās skrejoši cilvēki, braucošie starmeši uzzibsnīja jau arī uz kāpām kuģa pakaļgala tuvumā, līgani raidot savas gaismas strēles, līdz iezaigojās zilu uguņu rinda, rādot ieeju spēka laukā.
   Rohans, kuram raķešu pistole bija izkritusi no rokas, pat neapjēdza, kā nošļūca pa mašīnas sāniem un ļodzīgiem, pārmērīgi platiem soļiem, nedabiski iZslējies, sažņaudzis dūres, lai apspiestu pirkstu neciešamo trīcēšanu, devās tieši uz divdesmit stāvus augsto kuģi, kas stāvēja gaismas pludos uz balējošu debesu fona, tiik majestātisks savā nekustīgajā milzīgumā, it kā tas tiešām būtu neuzvarams.
   ZAKOPANE, 1962.—1963. gads