STAŅISLAVS LEMS
   PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS
   VAKARĀ
   _________ S. LEMS_________

   Reiz dzīvoja kāds liels konstruktors izgudrotājs, kurš nepagurdams izdomāja dažādas neparastas ierīces un radīja visdīvainākos aparātus. Viņš uzbūvēja sev ma­zītiņu mašīniņu — tīro kripatiņu, kas dai|i jo daiļi dzie­dāja, un nosauca to par putnelīti. Izgudrotāja zīmogā bija iegrebta drosmīga sirds, ari katrs atoms, kas iz­gāja caur viņa rokām, bija šādi apzīmogots, un tāiab zinātnieki, atklājuši vēlāk atomu spektros mirguļojošas sirsniņas, gauži brīnījās. Konstruktors uzbūvēja daudz derīgu mašīnu, gan lielu, gan mazu, līdz beidzot viņam radās doma — dzīvību un nāvi savienot vienā veselumā un tādējādi sasniegt neiespējamo. Viņš nolēma izveidot saprātīgas būtnes no ūdens, taču ne jau ar to draus­mīgo paņēmienu, kāds jums var ienākt prātā. Nē, doma par mīkstiem un slapjiem ķermeņiem viņam bija sveša, viņam tā derdzās tāpat kā mums visiem. Viņš bija iecerējis no ūdens izveidot patiesi skaistas un gudras būtnes, proti, kristāliskas. Tā nu konstruktors izvēlējās planētu, kas atradās tāltālu no visām saulēm, tās sa­salušajā okeānā izšķaidīja ledus bluķus un no tiem kā no kalnu kristāla iztēsa krionīdus. Tā viņi tika nosaukti tālab, ka pastāvēt varēja vienīgi šaušalīgā aukstumā un bezsaules tukšumā. īsā laikā krionīdi uzcēla ledus pilsētas un pilis, bet, tā kā pat visniecīgākais siltums viņus apdraudēja, krionīdi gūstīja ziemeļblāzmas lie­los, caurspīdīgos traukos un apgaismoja ar tām savas mītnes. Un, jo bagātāks kāds bija, jo vairāk ziemeļ­blāzmu viņam piederēja — gan citrondzeltenas, gan sudrabainas, un dzīvoja viņi it laimīgi, taču, tā kā krionīdi bija ne vien gaismas, bet arī cēlakmeņu mīļo­tāji, viņu dārgakmeņi bija izslavēti tālin tālu. Sie dārg­akmeņi bija izcirsti un apslīpēti no sasalušām gāzēm.
   ;Tiē greznoja viņu nebeidzamo nakti, kurā kā sagūstīti gari, kā apburti miglāji kristāla skaldņos lāktīja snai- gas ziemeļblāzmas. Ne viens vien kosmosa iekarotājs vēlējās iegūt šīs bagātības, jo Krionija, zaigodama ar savām šķautnēm kā dārgakmens, ko lēnītēm groza uz melna samta, bija saskatāma no jebkura attāluma. Tad nu Krionijā sāka ierasties avantūristi, lai izmēģinātu te savu kara laimi. Atlidoja uz Krioniju elektrobruņi- nieks Misiņainis, kura soļi skanēja kā zvanu dārdi, taču, tiklīdz viņš spēra kāju uz ledus, tas tūdaļ izkusa no karstuma, elektrobruņinieks iegāzās ledus okeāna dzīlē, ūdeņi pāri viņu sakļāvās, un, tāpat kā kukainis dzintara gabalā, tā viņš, ieslēgts ledus kalnā, vēl šobaltdien atdusas Krionijas jūru dziļumos.
   Misiņaiņa liktenis nenobiedēja citus drošsiržus. Pēc viņa atlidoja elektrobruņinieks Dzelžainis, kas bija tik krietni sadzēries šķidru hēliju, ka viņa metāla iekšās blužģēja, bet uz bruņām nosēdusies sarma vērta to līdzīgu sniegavīram. Taču, lidodams pretī planētai, viņš no saskares ar atmosfēru sakarsa, šķidrais hēlijs šņāk­dams iztvaikoja, bet viņš pats, sārti mirdzēdams, no­gāzās uz ledus kalniem, kas tūlīt pat pašķīrās. Kā ver­došs geizers viņš, tvaikiem mutuļojot, izrausās, taču viss, kam viņš pieskārās, pārvērtās par baltu mākoni, no kura krita sniegs. Tā nu viņš apsēdās un gaidīja, kamēr atdzisīs, un, kad sniegpārsliņas uz viņa plecu bruņām vairs nekusa, elektrobruņinieks Dzelžainis gri­bēja piecelties, lai dotos kaujā, taču smēreļļa locītavās bija sastingusi un viņš nevarēja pat iztaisnot muguru. Vēl šodien viņš tā sēž, bet krītošais sniegs pārvērtis viņu par baltu kalnu, no kura rēgojas vienīgi bruņuce- pures smaile. Šo kalnu sauc par Dzelža kalnu, un tā acu dobumos zalgo sasalis skatiens.
   Padzirdēja par priekšgājēju likteni trešais iebru­cējs — elektrobruņinieks Kvarcainis, kurš dienā bija sa­redzams vienvienīgi kā slīpēta lēca, bet naktī — kā zvaigžņu atspulgs. Viņu nebiedēja smēreļļas sabiezē- šana locītavās, jo viņam tādas nebija, neuztrauca arī tas, ka ledus garoza zem kājām varētu izkust, — viņš, raugi, spēja kļūt tik salts, cik vien gribēja. Vairīties viņam vajadzēja tikai no viena, proti, cītīgas domāša­nas, jo tad viņa kvarca smadzenes sasila, un tas va­rēja viņu pazudināt. Tādēļ viņš izlēma saglābt savu dzīvību un panākt uzvaru pār krionīdiem ar nedomā- šanu. Viņš atlidoja uz planētu, taču ilgais ceļojums caur nebeidzamo galaktisko nakti bija viņu tā sasal- dējis, ka dzelzs meteori, kas lidojumā skāra viņa krū­tis, šķīda gabalu gabalos, šķindēdami kā stikls. Caur­redzamam spogulim līdzīgais elektrobruņinieks nosēdās Krionijas baltajos sniegos zem tās melnajām debesīm, kas atgādināja zvaigžņu pilnu katlu, un gribēja apdo­māt, kas tālāk darāms, bet — rau — sniegs ap viņu jau melnēja un sāka kūpēt.
   —   Oho, — elektrobruņinieks Kvarcainis pats sev sa­cīja, — nav labil Nekā nebij, galvenais — nedomāt, un es uzvarēšu!
   Un viņš nolēma, lai notiek kas notikdams, atkārtot šo vienu frāzi, jo tā neprasīja garīgu piepūli un tālab viņu nepavisam nesakarsēja. Tad bruņinieks Kvarcai­nis, lai saglabātos salts, devās cauri sniegotajam tuk­snesim, nenieka neprātodams, uz labu laimi. Tā viņš gāja, līdz sasniedza krionīdu galvaspilsētas Frigidas ledus sienas. Viņš ieskrējās, triecās ar galvu pret aiz­sargmūri, ka dzirkstis vien pašķīda, tomēr nekā nepa­nāca.
   —  Pamēģināsim citādil — noteica elektrobruņinieks un ņēmās prātot: cik ir divreiz divi?
   No šādas prātošanas viņa galva mazliet sakarsa, un viņš pa otram lāgam devās uzbrukumā zaigojošajam mūrim, taču izsita tikai nelielu iedobi.
   —  Ar to nepietiek, — viņš sacīja sev. — Pamēģinā­sim ko grūtāku. Cik būs trīsreiz pieci?
   Šoreiz viņa galvu apņēma sīcošs mākulis, jo sniegs, saskardamies ar šādu domas spriedzi, vienā mirklī sāka vārīties, tāpēc elektrobruņinieks atkāpās, ieskrējās, triecās pret sienu un vienā rāvienā izskrēja cauri tai, divām pilīm un vēl trim mazāku Aukstuma grāfu mā­jām, nokrita uz plašām kāpnēm, pieķērās pie stalaktītu margām, bet pakāpieni bija slideni kā ledus slidotavā. Viņš ar skubu uzrausās stāvus, jo apkārt viss jau kusa un viņš varēja acumirklī izgāzties cauri pilsētai un iekrist ledainā bezdibenī, kur sasaltu uz mūžiem.
   —   Nekā nebij! Galvenais — nedomāt! Es uzva­rēšu, — viņš noteica un tik tiešām tūdaļ pat atdzisa.
   Elektrobruņinieks izgāja no ledus tuneļa, ko bija iz­kausējis, un nonāca lielā laukumā, kuru no visām pusēm apgaismoja kristāla kolonnās iekapsulētās zaļgani un sudrabaini mirguļojošas ziemeļblāzmas.
   Zvaigžņaini zaigodams, vtņam pretī iznāca milzīgs bruņinieks — krionīdu pavēlnieks Boreāls. Elektrobru­ņinieks Kvarcainis sasprindzinājās un metās uzbru­kumā, taču pretinieks triecās pretī, un atskanēja tāds grandiens, itin kā okeāna vidū būtu sadūrušies divi ledus kalni. Pie pleca nošķelta, zaigodama nokrita Bo- reāla labā roka, tomēr viņš nezaudēja drosmi un neap- juka, bet pagriezās, lai pavērstu pret ienaidnieku krūtis, varenas kā ledājs, jo īstenībā viņš arī bija ledājs. Iebrucējs no jauna uzņēma ātrumu un otrreiz ar draus­mīgu spēku triecās tam virsū. Kvarcainis bija cietāks un blīvāks par ledu, un Boreāls sasprāga ar tādu grandienu kā lavīna, brāžoties lejup pa klints nogāzi; sašķīdis gabalu gabalos, viņš palika guļam ziemeļ­blāzmu gaismā, vien ziemeļblāzmas nolūkojās viņa sakāvē.
   Es esmu uzvarējis! Tikai uz priekšu! — sacīja elektrobruņinieks Kvarcainis un rāva nost uzveiktajam brīnumkrāšņās rotas: gredzenus ar ūdeņraža dārgak­meņiem, zvīļojošus izšuvumus un pogas, kas izskatījās gluži kā no dimanta darinātas, bet īstenībā bija izslī­pētas no trejām cēlgāzēm: argona, kriptona un ksenona. Taču, jūsmodams par dārglietām, viņš no aizgrābtības sakarsa, tāpēc visi briljanti un safīri no viņa pieskā­riena sīkdami iztvaikoja, un tukšajās rokās zaigoja vairs tikai daži rasas pilieni, bet arī tie ar joni izga­roja.
   — Oho! Tātad arī sajūsmināties nav brīv! Tas nekas. Galvenais — nedomāt! — viņš pieteica sev un devās dziļāk pilsētā, ko gribēja pakļaut.
   Iztālēm viņš ieraudzīja tuvojamies milzmilzīgu stāvu. Tas bija Baltais Albucīds, Ģenerālis Minerālis, kura platās krūtis greznoja lāsteku ordeņu rindas un Lielā Sarmas zvaigzne glaciālā lentē; šis karaļa dārgumu glabātavu sargātājs stājās pretī elektrobruņiniekam Kvarcainim, bet tas kā viesulis triecās šim virsū un sašķaidīja sargu, ka ledi vien nograndēja. Albucīdam palīgā atsteidzās melno ledāju valdnieks hercogs Astrouhs; ar šo pretinieku elektrobruņinieks netika galā, jo hercogam bija dārgas, hēlijā rūdītas slāpekļa bruņas. No tām plūda tik šaušalīgs aukstums, ka Kvar­cainim zuda cīņas spars un kustības kļuva gausākas, bet ziemeļblāzmas pat nobālēja — tāds Absolūtās Nul­les vēsmojums izplatījās visapkārt.
   ao
   Sarāvās elektrobruņinieks, nodomājas
   —  Ak vai! Kas te īsti notiek?
   No liela pārsteiguma smadzenes viņam sāka karst, Absolūtā Nulle tapa remdensilta, bet pats Astrouhs elektrobruņinieka Kvarcaiņa acu priekšā, skanot_pērko- nīgiem dārdiem, kas pavadīja agoniju, pamazām sa­bruka gabalu gabalos, līdz kaujas laukā palika vien- vienīgi melna ledus kaudze, no kuras kā asaras plūda ūdens un izveidojās peļķe.
   —   Es esmu uzvarējis! — noteica pie sevis elektro­bruņinieks. — Galvenais — nedomāt, bet, ja rodas va­jadzība, — domāt. Sā vai tā — man jāuzvar!
   Un viņš aizdrāzās tālāk, soļiem grandot, it kā ar āmuru kāds drupinātu kristālus; tā viņš dimdināja pa Frigidas ielām, bet pilsētas iedzīvotāji no saviem bal­tajiem mājokļiem nolūkojās viņam pakaļ izmisumā sažņaugtām sirdīm. Tā viņš joņoja kā satrakots me­teors pa Piena Ceļu, kad piepeši tālumā pamanīja ne­lielu vientuļu stāvu. Tas bija viedais Barions, iesaukts par Ledmuti, pats lielākais krionīdu gudrais. Elektro­bruņinieks Kvarcainis ieskrējās, lai ar vienu triecienu 1o sašķaidītu, taču gudrais pakāpās soli sāņus un pa­rādīja divus izslietus pirkstus; elektrobruņinieks nezi­nāja, ko tas varētu nozīmēt, taču apgriezās un — vēl­reiz metās virsū pretiniekam, bet Barions atkal pakāpās soli sāņus un aši paslēja augšup vienu pirkstu. Mazliet izbrīnījies, elektrobruņinieks palēnināja gaitu, kaut gan bija jau pagriezies un gatavojās ieskrējienam. Viņš ieslīga pārdomās, un no tuvējām mājām sāka tecēt ūdens, taču viņš to neredzēja, jo Barions parādīja no pirkstiem izveidotu aplīti, caur kuru turp un atpakaļ ātri slidināja otras rokas īkšķi. Elektrobruņinieks prā­toja un prātoja, ko šīs mēmās zīmes varētu vēstīt, kamēr zem kājām pavērās tukšums, no kura izšļācās melns ūdens, un viņš kā akmens iegāzās dzelmē.
   Viņš pat nepaguva noteikt: «Tas nekas, galvenais — nedomāt!» Un viņa vairs nebija uz pasaules.
   Par glābiņu pateicīgie krionīdi vēlāk vaicāja Bario- nam, kā izskaidrojamas zīmes, kuras viņš rādījis draus­mīgajam ieklīdenim elektrobruņiniekam.
   —   Tas ir pavisam vienkārši, — atbildēja gudrais. — Divi pirksti nozīmēja, ka mēs esam divi. Viens pļrksts — ka pavisam drīz palikšu viens. Pēc tam pa­radīju aplīti par zīmi, ka ledus ap viņu pašķirsies un okeāna melnā dzīle aprīs viņu uz mūžiem. Viņš nesa­prata pirmo zīmi, gluži tāpat kā otro un trešo.
   —   Dižais prātniek! — pārsteigumā izsaucās krionīdi. — Kā gan tu varēji rādīt šādas zīmes tik baismīgam iebrucējam?! Iedomājies jel, viedais, — kas būtu noticis, ja viņš tevi būtu sapratis un izbrīns ietu viņam secen? Tad taču viņš nebūtu sakarsis un neiegāztos bezdibe- nīgajā dzelmē …
   —   Ak, par iznākumu es nepavisam nešaubījos, — vēsi smaidīdams, atbildēja Barions Ledmutis. — Jau iepriekš skaidri zināju, ka viņš nekā nesapratīs. Ja viņam būtu bijis kaut mazumiņš saprāta, viņš pie mums gluži vienkārši neierastos. Kādu labumu no mūsu gāzu dārgakmeņiem un sudrabainajām ledus zvaigznēm var gūt radība, kas dzīvo zem saules?
   Krionīdi, kā jau allaž, nobrīnījās par prātnieka gud­rību un nomierinājušies devās uz mājām, kur tos gai­dīja tīkams sals.
   Kopš tā laika Krionijā iebrukt neviens nav mēģinājis, jo kosmosā vairs nav mujķu, kaut gan daži apgalvo, ka muļķu vēl atliku likām, tikai viņi nezinot ceļu uz Krioniju.

   Reiz dzīvoja kāds inženieris kosmogoniķis, kurš iede­dza zvaigznes, lai kliedētu tumsu. Andromedas miglājā viņš ieradās, kad tas bija vēl pieblīvēts ar melniem ņīākoņiem. Inženieris nu sagrieza visu vienā lielā vir- mulī, un, kad tas jau viruļoja, viņš pasniedzās pēc saviem stariem. Tādi šim Kosmogoniķim bija treji: sar­kans, violets un neredzams. Viņš aizdedza zvaigznes kamolu ar pirmo, un tas tūdaļ tapa par sarkanu milzi, taču gaišāk no tā miglājā nekļuva. Tad viņš iedūra zvaigznē ar otru staru — un tā iekvēlojās baltiņ balta. Savam māceklim Kosmogoniķis piesacīja:
   — Uzraugi viņu! — bet pats gāja aizdegt citas.
   Māceklis gaidīja tūkstoš gadu un vēl otru tūkstoti, bet inženieriš kā nenāca, tā nenāca. Māceklim tāda gaidīšana apnika. Ņēma un savirpināja zvaigzni — no baltas tā tapa gaišzila. Māceklim tas varen iepatikās, un viņš jau iedomājās, ka māk visu. Gribēja vēlreizīt savirp'ināt, bet apsvilinājās. Māceklis ielūkojās vācelītē, ko bija atstājis Kosmogoniķis, bet tur — tukšums, pat tāds kā pārmērīgs tukšums; raudzījās māceklis un pat dibenu vācelītei nesaskatīja. Noprata māceklis, ka tas ir neredzamais stars. Gribēja ar to pabikstīt zvaigzni, bet, kā tas darāms, nezināja. Paņēma vācelīti un iesvieda liesmās. Visi Andromedas mākoņi uzblāzmoja, it kā vienlaikus būtu atspīdējušas tūkstoš saules, un viss miglājs kļuva gaišs kā dienā. Ielīksmojās mācek­lis, tikai viņa prieki nebija ilgi, jo, raugi, zvaigzne sa­sprāga. Atjoza Kosmogoniķis, ieraudzīja nelaimi un, tā kā bija radis neko neaizlaist postā, tvēra liesmas un darināja no tām planētas. Pirmo viņš radīja no gā­zēm, otru no oglekļa, bet trešās darināšanai bija pali­kuši vairs tikai smagie metāli, tālab no tiem iznāca aktinīdu planēta. Kosmogoniķis saspieda to labi blīvu, aizlidināja gaisos un teica:
   — Pēc simt miljoniem gadu es atgriezīšos, paraudzī­simies, kas no tā iznācis.
   Un Kosmogoniķis aizsteidzās meklēt mācekli, kurš aiz bailēm no viņa bija aizmucis.
   Tostarp uz šīs planētas, vārdā Aktinūrija, bija izvei­dojusies liela valsts, kuras iedzīvotāji bija palatinīdi. Visi viņi bija tik smagi, ka staigāt varēja vienīgi pa Aktinūriju, jo uz citām planētām pamats zem kājām iebruka un no katra skaļāka izsauciena sagāzās kalni. Turpretī uz pašmāju planētas palatinīdiem solis bija viegls un runāt paskaļāk viņi neiedrīkstējās, jo viņu valdnieka Arhitora nežēlībai nebija robežu. Viņš miti­nājās no platīna klints izcirstā pilī ar sešsimt milzī­gām zālēm, un katrā no tām iesniedzās viena viņa delna — tik milzenīgs viņš bija. Iziet no pils Arhitors nevarēja, taču it visur viņam bija spiegi, tik aizdompilns viņš bija, turklāt vēl vajāja pavalstniekus ar savu ne­remdināmo alkatību.
   Naktīs palatinīdiem nevajadzēja ne lampu, nedz kādu citu gaismekļu, jo visi planētas kalni bija radioaktīvi un pilnmēnesī bija tik gaišs, ka vai adatas skaiti. Dienā, kad no saules nevarēja glābties, palatinīdi gulēja savās kalnu pazemes mītnēs un tikai pa naktīm sanāca kopus metāla ielejās. Taču nežēlīgais Arhitors pavēlēja, lai katlos, kuros karsējās pallādijs un platīns, met urāna gabalus, un lika to izziņot pa visu valsti. Katram pa- latinldam bija jāierodas karaļa pilī, kur viņam noņēma mēru jaunam bruņutērpam un turpat arī aplika plec- segus un bruņucepures, cimdus un ceļsegus, sejsegus un ķiveres, un viss viņu ietērps mirdzēja vien, jo bija darināts no urāna skārda, bet vairāk par visu mir­dzēja ausis.
   Nu palatinīdi vairs nevarēja pulcēties uz apsprie­dēm, jo, raugi, ja vienkop salasījās pārāk daudzi, no­tika sprādziens. Tālab dzīvi vadīt viņiem nācās vie­natnē, ejot tautiešiem ar līkumu — aiz bailēm no ķē­des reakcijas. Bet Arhiors priecājās par savu padoto bēdām un uzlika tiem aizvien jaunas nodevas. Viņa naudas kaltuvēs kalnu dzīlēs kala svina dukātus tā­pēc, ka alvas uz Aktinūrijas bija vismazāk un tā bija vislielākā vērtē. ' *
   Smags posts gūlās uz ļaunā valdnieka padotajiem.
   Dažs labs vedināja uz dumpi pret Arhitoru un, lai sazinātos, ņēma talkā žestu valodu, bet arī tad nekas nesanāca; jo aizvien pagadījās kāds mazāk apjēdzīgs, kurš gāja klāt pārējiem, lai pārvaicātu, ko tie gribē­juši teikt, un viņa neattapības dēļ sazvērnieki acumir­klī uzsprāga.
   Dzīvoja uz Aktinūrijas jauns izgudrotājs, vārdā Pi- rons, kurš bija iemācījies no platīna izvilkt tik smal- ciņas stieplītes, ka no tām varēja izpīt tīklus, kuros ieķērās mākoņi. Pirons izgudroja vadu telegrāfu, bet vēlāk iemanījās izvilkt tik smalku vadiņu, ka tā vis­pār nebija, un tādā kārtā radās telegrāfs bez vadiem. Cerība iemājoja Aktinūrijas iedzīvotājos, jo viņi no­domāja, ka tagad nu gan izdosies organizēt sazvēres­tību. Taču viltīgais Arhitors noklausījās visas sarunis, turēdams katrā no sešsimt rokām pa platīna vadītā­jam, un tādēļ zināja, ko viņa padotie runā, un, līdzko viņa ausi sasniedza vārdi «dumpis» vai «sacelšanās», Arhitors uzreiz raidīja lodveida zibeņus, kas pārvērta sazvērniekus liesmainā paltī.
   Pirons nolēma ļauno valdnieku apvest ap stūri. Sa­runājoties ar draugiem, viņš vārda «dumpis» vietā teica «kurpes», bet vārdu «rīkot sazvērestību» vietā — «taisīt liestes» un šādā ceļā gatavoja sacelšanos. Brī­nīt brīnījās Arhitors, kālab viņa padotie tik pēkšņi pie­vērsušies kurpniecībai, jo nezināja taču, ka, sacīdami «uzvilkt uz liestes», viņi ar to domā «uzsēdināt uz nokaitēta mieta», bet «kurpes spiež» nozīmē valdnieka tirāniju. Diemžēl tie, ar kuriem Pirons runāja, ne vien­mēr viņu īsti labi saprata, tāpēc ka viņš nevarēja at­klāt tiem savus plānus citādi kā vien kurpnieku žar­gonā. Pirons skaidroja tiem gan šā, gan tā, bet, kad šie nu nekādi nevarēja apjēgt, viņš nepiesardzīgi aiz­telegrafēja: «no plutonija dīrāt ādu», tā sakot, priekš pazolēm. Tad nu karalis pārbijās, jo, raugi, plutonijs ir tuvākais radinieks urānam, savukārt urāns — to- ram, bet viņa vārds tak bija Arhitors. Uz karstām pē­dām viņš nosūtīja bruņotu sardzi, kas sagūstīja Pi- ronu un nometa uz svina grīdas karalim pie kājām. Pirons neatzinās pārkāpumos, kuros viņu apsūdzēja, taču karalis tik un tā ieslodzīja viņu pallādija tornī.
   Palatinīdi nu zaudēja jebkādas cerības, taču beidzot bija pagājis Kosmogoniķa, treju planētu radītāja, prom­būtnes laiks — un viņš atgriezās.
   Notālēm viņš pavēroja kārtību, kāda valdīja uz Ak­tinūrijas, un klusībā noteica:
   — Tā nedrīkst būt!
   Tad viņš izvērpa smalciņsmalku un cietincietu sta­rojuma apvalku, ietīstīja tanī kā kokonā savu ķer­meni, lai tas gaidītu viņu atgriežamies, bet viņa gars pārtapa nabaga sirotājā un nokāpi uz planētas.
   Kad iestājās tumsa un platīna ieleju apgaismoja tikai tālīnie kalni, kas to bija ieskāvuši kā salts gre­dzens, Kosmogoniķis lūkoja tuvoties karaļa Arhitora pavalstniekiem, taču tie izmisīgi vairījās no viņa, jo baidījās no urāna eksplozijas.
   Un Kosmogoniķis veltīgi dzinās pakaļ vienam, tad citam, nekādi nevarēdams saprast, kādēļ tie bēg no viņa. Tā nu Kosmogoniķis, soļus šķindinādams, klīda pa pakalniem, kas bija līdzīgi bruņinieku vairogiem, līdz nonāca pie torņa, kurā Arhitors turēja važās iekalto Pironu. Pirons ieraudzīja Kosmogoniķi caur aizrestoto logu, jo viņš, kaut necila robota izskatā, to­mēr ļoti atšķīrās no visiem pārējiem palatinīdiem] viņš, rau, nemaz nespīdēja tumsā, bet bija tumšs kā līķis. Tas bija tāpēc, ka viņa bruņas nesaturēja pat atomu urāna. Pirons gribēja viņam uzsaukt, taču lū­pas bija aizskrūvētas, tālab viņš tikai šķīla dzirkstis, dauzīdams galvu pret cietuma sienu, un Kosmogoni­ķis, pamanījis šos zibsnījumus, piegāja pie torņa un ielūkojās pa aizrestoto lodziņu. Runāt Pirons nespēja, toties varēja žvadzināt ķēdes, un viņš izžvadzināja Kosmogoniķim visu patiesību.
   — Pacieties un gaidi, — Kosmogoniķis viņam teica, — gan sagaidīsi,
   Kosmogoniķis nu devās uz Aktinūrijas vismežonī­gāko kalnu apvidu, trīs dienas meklēja kadmija kris­tālus un, uzgājis tos, saplacināja skārda sloksnēs, dau­zīdams ar pallādija bluķiem. Tad no kadmija plāksnes izgrieza aussegus un nolika uz ceļiem pie visām mā­jām. Bet palatinīdi, tos atraduši, bija pārsteigti un uzreiz piesedza ausis, jo bija ziema.
   Naktī Kosmogoniķis iejuka starp palatinīdiem un ar nokaitētu ^tienīti vēcināja gaisā tik aši, ka gaisā iz- vijās ugunīgas līnijas. Tā Kosmogoniķis, tumsumā rakstīdams, darīja viņiem zināmu: «Droši varat tuvo­ties, no urāna posta jūs pasargās kadmijs.» Palatinīdi tomēr domāja, ka viņš ir karaļa spiegs, un neuzticējās padomam. Apskaitās Kosmogoniķis, ka tie netic viņam, aizgāja kalnos, savāca tur urāna rūdu, izkausēja no tās sidrabainu metālu un izkala no tās spožus dukā­tus, vienā pusē dukātam vīdēja mirdzošs Arhitora pro­fils, bet otrā —i viņa sešsimt roku atveids.
   Apkrāvies ar urāna dukātiem, Kosmogoniķis nokāpa ielejā un parādīja palatinīdiem šādu, rau, brīnumu) viņš meta dukātus krietni tālu no sevis citu uz cita, līdz no tiem izauga skanīga grēda, bet, kad bija pie­sviedis vienu dukātu par daudz, gaiss ietrīsējās, no dukātiem uzšāvās spozme, un tie pārvērtās baltā lies­mojošā lodē, tad atskrēja vējš, visu aizmēzdams, un palika tikai klintī izkausēts krāteris.
   Tad Kosmogoniķis sāka sviest dukātus no maisa pa otram lāgam, tikai šoreiz citādi, un proti: kā aizsvieda dukātu, to no virsas pārklāja ar kadmija plātnīti, un, kaut šī kaudze bija seškārt lielāka par pirmītējo, ne­kas nenotika. Tad nu pēdīgi palatinīdi viņam noticēja un, sapulcējušies vienkop, lielā pacilātībā tūdaļ pat sa­zvērējās dumpī pret Arhitoru. Viņi gribēja gāzt karali, bet, kā lai to izdara, nezināja, jo, raugi, pilij visap­kārt slējās starojuma mūris, uz paceļamā tilta stāvēja bendes nāvējošā mašīna un katru, kas nezināja paroli, tā sakapāja gabalu gabalos.
   Klāt bija diena, kad vajadzēja maksāt jaunu nodevu, ko bija iedibinājis alkatīgais Arhitors. Kosmogoniķis
   izdalīja karaļa padotajiem urāna dukātus un teica, lai
   ar tiem maksājot nodevu. Viņi tā arī izdarīja._
   Priecājās karalis, ka tik daudz spožu dukātu ieplūst viņa kasē, jo nezināja, ka tie ir urāna dukāti, nevis svina.
   Naktī Kosmogoniķis izkausēja cietuma restes un iz­brīvēja Pironu, un, kad abi klusēdami gāja pa ieleju, radioaktīvo kalnu gaismas apspīdēti, itin kā mēnešu gredzens būtu nokritis un aplī apjozis visu apkārtni, pēkšņi uzspulgoja briesmīgs gaišums, jo urāna dukātu kaudze karaļa naudas krātuvē bija izaugusi pārmēru liela un tanī sākusies ķēdes reakcija. Atbalsodamās debesu velvē, eksplozija saspridzināja pili un Arhitora metālisko ķermeni, bet sprādziena spēks bija tāds, ka tirāna sešsimt norautās plaukstas aizlidoja starp­zvaigžņu izplatījumā. Uz Aktinūrijas iemājoja prieks, Pirons kļuva par tās taisnīgu valdnieku, bet Kosmo­goniķis, atgriezies atpakaļ tumsībā, izdabūja savu ķer­meni no starojumu kokona un gāja tālāk, lai aizdegtu zvaigznes. Bet sešsimt Arhitora platīna plaukstas vel šobaltdien riņķo ap planētu, veidojot Saturna gredze­nam līdzīgu apli, kas atmirdz brīnišķā spožumā, simt­kārt spulgākā par radioaktīvo kalnu gaišumu, un ielīk­smotie palatinīdi mēdz sacīt: — Raugieties, cik jauki mūs apspīd Tors.
   Tā kā dažs labs vēl šodien viņu dēvē par bendi, sa­cītais pārtapis par parunu, bet līdz mums tā nonākusi pēc ilgstoša ceļojuma pa galaktiku salām, un tāpēc mēs sakām: «Bende viņam spīdina.»[1]

   Varenā karaļa Boludara lielā mīlestība bija retlietas, un viņa dzīve pagāja, tās vācot, nereti to dēļ atstā­jot novārtā pat svarīgus valsts jautājumus. Viņam piederēja liela pulksteņu kolekcija, tajā bija gan de­jojoši pulksteņi, gan pulksteņi—varavīksnes un pulk­steņi—mākoņi. Bija viņam arīdzan dažādu radījumu izbāžņi no Visuma attālākajām malām, bet atsevišķā zālē zem stikla kupola viņš turēja pašu retāko, sauktu par Homosu Antroposu: nedabiski bālu, divkājainu ra­dījumu, kuram bija pat acis, kaut gan tukšas, un ka­ralis lika acu dobujos iemontēt divus skaistus rubīnus, lai Homosa skatiens būtu ugunīgs.
   Jautrā dūšā Boludars savus mīļākos viesus mēdza lūgt uz šo zāli un rādīt viņiem ērmuli.
   Kādureiz pie karaļa viesojās elektrozinis, kurš bija tik vecs, ka prāts kristālos viņam aiz vecuma sāka jau mazliet aptumšoties, tomēr šis elektrozinis, vārdā Ha- lazons, bija īstena visādu galaktisku gudrību krātuve. Klīda valodas, ka viņš mākot savērt fotonus uz diega un tādējādi darināt gaismojošas kaklarotas, un runāja pat, ka zinot, kā var sadabūt dzīvu Antroposu. Pazī­dams Halazona vājību, karalis tūdaļ pat lika atdarīt dzērienu pagrabus; elektrozinis no pacienājuma neat­teicās un, iekampis no Leidenes trauka vienu malku par daudz, kad pa visu ķermeni nogāja tīkamas strā­vas, atklāja karalim baismīgu noslēpumu un apsolījās sadabūt viņam Antroposu, kurš bija kādas starpzvaig­žņu cilts valdnieks; cenu elektrozinis noprasīja bargu: tik briljantu dūres lielumā, cik liels būs Antroposa svars, taču karalis pat aci nepamirkšķināja.
   Tā nu Halazons devās ceļā, bet karalis galma pa­domē neapnicis lielījās ar gaidāmo guvumu, ko, starp citu, arī nevarēja noslēpt, jo pils parkā, kur auga vis­brīnišķīgākie kristāli, bija jau licis uzmeistarot būri no resniem dzelzs stieņiem. Galminiekus pārņēma sa­traukums. Redzēdami karaļa nepiekāpību, viņi ataicināja uz pili divus gudrībniekus homologus, kurus karalis pieņēma mīļuprāt, jo kāroja dzirdēt, ko abi daudz- ziņi, Salamīds un Taladons, par bālo būtni mācēs pa­stāstīt tādu, kas viņam vēl nebūtu zināms.
   —  Vai tas taisnība, — karalis ievaicājās, kad abi, godinājuši viņu ar nomešanos ceļos, bija piecēlušies kājās, — ka Homoss ir mīkstāks par vasku?
   —   Tiesa gan, Jūsu Gaišība! — abi atbildēja.
   —  Un va[ arī tas tiesa, ka pa spraugu, kas redzama sejas apakšējā daļā, tas var izdabūt ārā dažādas ska­ņas?
   —   Tiesa, Jūsu Karaliskā Augstība, kā arīdzan tas, ka tanī pašā atverē Homoss bāž visādas lietas, pēc tam kustina galvas apakšējo daļu, kas pie augšējās ir pie­stiprināta ar viriņām, ar šādām kustībām sasmalcina priekšmetus un tad ievelk tos savās iekšās:
   —  Ērmota paraža, biju par to dzirdējis, — karalis teica. — Tomēr sakiet, mani visgudrie, — kālafcad viņš tā dara?
   —   Pastāv četras teorijas, Jūsu Karaliskā Aug­stība, — ņēmās paskaidrot homologi. — Pirmā pauž, ka tā viņš dara, lai atbrīvotos no liekajām indēm (io viņš ir nedzirdēti indīgs). Otra teorija apgalvo, ka tā viņš rīkojoties aiz tieksmes iznīcināt, kas ir viņa vis­mīļākā izprieca. Trešā, ka aiz alkatības, un, ja vien jaudātu, aprītu visu, savukārt ceturtā.,.
   —   Gana jau, ganal — karalis pārtrauca gudrajos. — Vai tas tiesa, ka viņš darināts no ūdens un tomēr ir necaurspīdīgs — kā tas mans lellis?
   —   Arīdzan tas ir tiesa! Iekšā viņam, kungs un pa- vēlniek, ir daudz glumu caurulīšu, pa kurām cirkulē ūdeņi; tie ir dzelteni, pērļaini balti, bet visvairāk ir sarkano — sarkanie pārnēsā drausmīgu indi, ko sauc par skābradi jeb skābekli, un šī gāze visu, kam tikai pieskaras, tūlīt pārvērš par rūsu vai liesmu. Tālab arī viņš pats var būt gan balts, gan dzeltens, gan sārts. Jūsu Karaliskā Augstība, mēs tomēr pazemīgi lūdzam, lai tu visžēlīgi atsakies no sava nodoma atgādāt uz šejieni dzīvu Homosu, jo, raugi, šī būtne ir varenāka un ļaundabīgāka par jebkurām citām…
   —   Tad jums jāizklāsta man viss sīki un pama­tīgi, — karalis sacīja, izlikdamies, ka ir ar mieru ņemt vērā homologu ieteikumu. īstenībā viņš gribēja tikai apmierināt savu lielo ziņkārību.
   —   Kungs un valdniek, būtnes, pie kurām pieskai­tāms arī Homoss, saucas trīceklieši. Pie tiem pieder silikonieši un proteīdieši; pirmo konsistence ir blīvāka, tālab tos sauc par glīdaiņiem jeb recekļaiņiem; otriem, kas ir šķidrāki, dažādi autori devuši atšķirīgus nosau­kumus; Pollomeders dēvē tos par lipekļaiņiem jeb lipī­gajiem, Arboridas Tricefāls — par grimstekņiem jeb līmekļaiņiem, visbeidzot, Analcimanders nosaucis tos par glumacainajiem trīcoņiem …
   —   Vai tiesa, ka viņiem pat acis ir glumas? — ka­ralis Boludars ieinteresēts sarosījās.
   —      Tiesa gan, valdniek. Šīs būtnes, šķietami vārgas un trauslas — ja kāda nokrīt no nieka sešdesmit pēdu augstuma, tad sarkana peļķe vien paliek —, ar savu iedzimto viltību nes sevī draudīgākas briesmas nekā visi Astiskā Gredzena rifi un virpuļi kopāl Tālabad mēs lūdzam tevi, mūsu kungs un pavēlniek, lai tu, iedomādams par valsts labklājību»,,
   —   Labi, mani dārgie, labi, — karalis pārtrauca abus gudrībniekus. — Varat iet, bet es, visu pamatīgi ap­svēris, pieņemšu lēmumu.
   Zinīgie homologi paklanījās zemu jo zemu un gāja prom nemierpilni, jo juta, ka valdnieks Boludars nav atmetis bīstamo nodomu.
   Drīz pat zvaigžņu kuģis naktī atveda milzenīgus saiņus. Tos tūdaļ pārnesa uz karaļa dārzu. Ātri vien pils zeltītie vārti atdarījās visiem karaļa padotajiem; starp briljantu kristālu saaudzēm, jaspisā izcirstām lape­nēm un marmora ķēmekļiem viņi ieraudzīja dzelzs būri, bet tanī — bālu un vārgulīgu būtni, kas sēdēja uz ma­zas mučeles pie bļodiņas, kura bija pilna ar kaut ko neparastu, kas pēc smakas atgādināja eļļu, tikai sabo­jātu, jau sakarsētu uz liesmas un tādēļ vairs nelieto­jamu. Turpretī bālā būtne pavisam mierīgi mērca bļo­diņā tādu kā lāpstiņu un, piesmēlusi to ar kaudzi, bāza ar eļļu aizdarīto substanci sejas atverē.
   Izlasījuši uzrakstu uz būra, kas vēstīja, ka viņu priekšā ir dzīvs bāliķis Antroposs Homoss, visi kļuva mēmi aiz šausmām. Tad nu pūlis ņēmās visādi kaitināl bāliķi, bet Homoss piecēlās, pasmēla kaut ko no mu­ciņas, uz kuras bija sēdējis, un sāka salašņām šļakstīt virsū nāvējošo ūdeni. Vieni metās bēgt, citi tvēra ak­meņus, lai apmētātu pretekli, taču sardze tūdaļ tos iz­klīdināja.
   Par šiem notikumiem dabūja zināt karaļa meita Elektrīna. Ziņkāri viņa acīmredzot bija mantojusi no tēva, jo nepavisam nebijās pieiet pie būra, kurā bālais radījums vadīja laiku, kasīdamies vai iesūknēdams sevī ūdeni un sabojāto eļļu tādos daudzumos, ka tas uz vietas būtu aizraidījis nāvē simt karaļa padotos.
   Ātri vien Homoss bija apguvis šejieniešu saprātīgo valodu un iedrošinājās uzrunāt pat Elektrīnu.
   Kādureiz karaļmeita pavaicāja, kas tur tāds balts viznī viņam mutē?
   —   Es saucu tos par zobiem, — viņš teica.
   —   Iedod man caur režģi kaut vienu pašu zobu! — palūdza karaļmeita.
   —   Ko tu dosi par to pretī? — bāliķis atjautāja.
   —   Došu tev savu zelta atslēdziņu, bet tikai ur. brītiņu.
   —   Kas tā par atslēdziņu?
   Mana personiskā, ar ko ik vakaru uzvelku prātu. Tev tak arī vajag būt šādai atslēdziņai.
   —   Mana atslēdziņa !r citāda nekā tavējā, — viņš izvairīgi atbildēja. — Un kur tev tā ir?
   —   Šepat uz krūtīm, zem zelta vāciņa.
   —   Iedod man …
   —   Bet vai zobu dosi?
   —   Došu .,,
   Karaļmeita atskrūvēja zelta skrūvīti, atdarīja vāciņu, izņēma zelta atslēdziņu un pasniedza caur režģiem. Bāliķis to kāri paķēra un rēkdams iebēga būra kaktā. Karaļmeita karsti lūdzās, lai viņš atslēdziņu atdod, bet viss veltīgi. Baidīdamās kādam atzīties, ko izdarī­jusi, Elektrīna smagu sirdi atgriezās pils istabās. Viņa bija rīkojusies aplami, bet bija taču vēl gluži bērns. Nākamdien kalpotāji viņu atrada bezsamaņā kristāla gultā; atsteidzās karalis ar karalieni, tāpat viss galms, bet princese gulēja itin kā iemigusi, tikai uzmodināt viņu nekādi nebija iespējams. Atsauca karalis galma konsilijus elektrijus, mediķiešus dakteriešus, un viņi, karaļmeitu izmeklējuši, atklāja, ka vāciņš vaļā, bet skrūvītes un atslēdziņas nav! Nu pilī izcēlās liels tracis un juceklis, visi skraidelēja, meklēdami atslēdziņu, taču velti. Nākamdien izmisuma māktajam karalim tika zi­ņots, ka bāliķis gribot ar viņu runāt par nozudušo at­slēdziņu. Tūlīt pat karalis gāja uz parku, un briesmek- lis teica, ka zinot, kur karaļmeita atslēdziņu nozau­dējusi, bet pasacīšot tikai tad, ja karalis ar savu karaļa vārdu apsolīšot palaist viņu brīvē un došot kuģi vakuumlidi, lai viņš varētu atgriezties pie savējiem. Ilgi karalis pretojās, lika pārmeklēt visu parku, beigās tomēr pieņēma bāliķa noteikumus. Un patiesi— va- kuumlidis tika sagatavots lidojumam, bet bāliķis sar­dzes uzraudzībā izvests no būra. Karalis gaidīja pie lidkuģa, bet Antroposs nosolījās izstāstīt, kur atslē­dziņa, tikai tad, kad atradīsies jau kuģī.
   Bet, kad bāliķis jau tur bija, viņš izlieca galvu pa lodziņu un, grozīdams pirkstos zaigojošo atslēdziņu, izsaucās!
   — Re, kur atslēdziņa! Es ņemu to līdzi, karali, lai tava meita nekad nepamostos, jo alkstu atriebības par to, ka tu iegrūdi mani kaunā, par apsmieklu turēdams dzelzs būrī!!
   Lidkuģa pakaļgalā izšāvās baltas liesmas, un vispā­rējā apjukumā vakuumlidis pacēlās debesīs. Nosūtīja karalis vajātājus ašākajos tērauda tumsurbjos un heli- koptobiļos, tomēr to apkalpes atgriezās tukšām rokām, jo viltīgais bāliķis bija nojaucis pēdas un izbēdzis.
   Nu karalis Boludars saprata, ka aplami darījis, gud- rībniekus homologus nepaklausīdams, taču tā bija no­vēlota gudrība. Izcilākie elektrnieki atslēdzinātāji pūlēt pūlējās izgatavot vajadzīgo atslēdziņu; kroņa virsmon- tētāji un karaļa amatnieki — bruņu, zeltlietu un tē­rauda kalēji, kibergrāfi un smalkmeistari — it visi traucās uz pili, lai liktu lietā savu prasmi, tomēr vel­tīgi bija pūliņi. Saprata karalis, ka jāatdabū bāliķa aizvestā atslēdziņa, citādi princeses prātu uz mūžiem segs tumsu tumsa.
   Tālab pa visu valsti karalis izziņoja, ka noticis tā un šitā; bāliķis antropiskais Homoss nolaupījis zelta atslēdziņu, un tas, kurš viņu noķers vai kauču atgūs atdzīvinošo atslēdziņu un princesi atmodinās, dabūs viņu par sievu un kāps tronī.
   Drīz vien saradās liels pulks dažnedažādu drošuļu. Bija starp viņiem ij slaveni elektrobruņinieki, ij blēži naudkrāpēji, ij astrozagļi un zvaigžņķērāji; ieradās pilī Sargslavs Megavats, superslavens paukotājs oscilators ar tādu atgriezenisko un neatgriezenisko saiti, ka ne­viens pats nespēja viņam stāties pretī cīņas laukā; at- traucās svešinieki no tāltālīnām zemēm, kā, piemēram, divi Automātiji, simt kaujās rūdīti visupaguvēji un Protēzijs, slavens konstrukcionists, kurš visur un vien­mēr staigāja, apvilcis vienīgi divus dzirksteļuztvērē- jus — vienu melnu, otru sudraba; augumā brīnišķi slaikais, no senkristāliem uzbūvētais Arbitrons Kosmo- zofovičs un intelektriķis Palibaba, kurš uz četrdesmit robotēzeļiem astoņdesmit lādēs atveda vecu skaitļoša­nas mašīnu, kaut no lielas domāšanas aprūsējušu, tomēr nepārspējamu spožu ideju radīšanā. Ieradās trīs
   vīri no selektrītu dzimtas: Diodijs, Triodijs un Hepto- dijs, kuriem galvās bija tik absolūts vakuums, ka viņu domāšanas process bija melna bezzvaigžņu nakts. Ieradās Perpetuāns, no galvas līdz kājām Leidenes bruņās ar kolektoru, kas trīssimt kaujās bija gluži no­sūbējis, ieradās Matricijs Perforats, kurš nenodzīvoja ne dienu, kādu neintegrējis, — viņš atveda sev līdzi nepārspētu kiberpēddzinēju, vārdā Strāvonis. Visi bija sabraukuši, un, kad pils bija jau stāvgrūdām pilna, pie lieveņa pieripoja muciņa un no tās dzīvsudraba pilie­niem izritēja Ergs Pašrosis, kurš spēja pieņemt jeb­kuru formu.
   Padzīroja varoņi, piespulgodami pils zāles tā, ka velvju marmors atblāzmoja sārtens kā mākonis saul­rietā, un katrs pa savu taku devās ce|ā, lai uzmek­lētu bāliķi, izsauktu šo uz nāves cīniņu, atdabūtu atslē­dziņu un vienlaik ar to gūtu karaļmeitu un Boludara troni.
   Pirmais drosminieks Sargslavs Megavats aizjoņoja uz Koldeju, kur dzīvo galertu cilts, jo cerēja tur sada­būt «mēli». Tā nu Megavats nira viņu receklīgajā masā, pašķirdams sev ceļu ar tālvadāma zobena cirtieniem, taču panākt nekā nepanāca, jo, raugi, kad bija pārlieku iekarsis, dzesinātāji viņā pārsprāga, un kapvietu ne­pārspētais paukotājs atrada svešā malā, bet viņa rosī­gos katodus uz mūžmūžiem iesūca galertu nešķīstais glumeklis.
   Abi visupaguvēji Automātiji sasniedza radijantu pla­nētu; celtnes šeit būvē no zaigojošām gāzēm, paši viņi aizgūtnēm nododas radiācijjaunradei, bet ir tādi sko­puļi, ka ikvakar pārskaita visus savas planētas atomus; sīkstulīgie radijanti uzņēma Automātijus ļaunvēlīgi, proti, parādīja viņiem bezdibenīgu aizu, kas pilna ar oniksiem, halkozīniem, smaragdiem un spineļiem, un, kad elektrobruņinieki pakļāvās cēlakmeņu kārdināju­mam, radijanti apraka viņus, uzgāzdami no augšas dārgakmeņu lavīnu, kas, brāžoties lejup, visu apkārtni apmirdzēja ar tādu zaigojumu, it kā lidotu simt krāsainu komētu. Jo, raugi, radijanti bija saistīti sle­penā savienībā ar bāliķiem, tikai neviens par to nezi­nāja.
   Trešais varonis — Protēzijs Konstrukcionists pēc ilgstoša ceļojuma caur starpzvaigžņu tumsotni nonāca līdz algonku zemeī. Tur virmoja meteorakmeņu viesuļ­vētras. Protēzija lidkuģis ietriecās šinī nepārvaramajā mūri, ar sadragātām stūrēm dreifēja Visuma dzīlēs, un, kad pietuvojās tālīnajām saulēm, gaisma taustīdamās apspīdināja nelaimīgā drosminieka stingās acis.
   Ceturtajam varoņvīram — Arbitronam Kosmozofovi- čam sākums bija laimīgāks. Viņš izskrēja cauri Andro- medas šaurumam, izurbās cauri četriem Medībsuņu spirālvirpuļiem, pēc tam nokļuva rāmā tukštelpā, kas bija labvēlīga kuģošanai ar gaismas ātrumu, tāpēc kā ašs stars uzguma stūrei un, ar liesmainu asti iezīmē­dams sava lidojuma ceļu, sasniedza Maestrīcijas pla­nētas krastus, kur starp meteoru bluķiem ieraudzīja sadragāta lidkuģa vraku — ar šo kuģi ceļā bija devies Protēzijs. Konstrukcionista korpusu — lielu, zalgojošu, tikpat aukstu kā dzīves laikā — Arbitrons apbedīja zem bazalta nogruvuma, tikai pirmāk novilkdams bojā gājušajam abus dzirksteļtvērējus — melno un sudraba, lai tie kalpotu viņam par aizsargvairogiem, un devās uz priekšu. Mežonīga un klinšaina bija Maestrīcija: akmeņu lavīnas gāzās pret to grandīdamas, sazaroti sudraba zibeņi šķīda mākoņos virs bezdibeņiem. Bru­ņinieks iegāja dziļāk aizu valstībā, un tur, zaļa mala- hīta gravā, viņam uzbruka palidromīti.
   Sie cirta viņu no klintsaugšas zibeņiem, taču Arbit­rons tos atvairīja ar dzirksteļtvērēju vairogu, tad uzbrucēji pārbīdīja vulkānu, krāteri notēmēja pret Arbit- rona muguru un pielādējuši izspļāva uguni. Krita bru­ņinieks, un verdošā lava ieplūda viņa galvaskausā, no kura iztecēja viss sudrabs.
   Piektais drosminieks —intelektriķis Palibaba nekādos tālumos nedevās, bet, apmeties turpat aiz Boludara ka­ralistes robežām, palaida robotēzeļus zvaigžņu ganībās un pats ķērās pie skaitļošanas mašīnas: savienoja, re­gulēja, programmēja un rosījās ap tās astoņdesmit no­dalījumiem, un, kad tie bija gana strāvas piesātināti un mašīna samilzusi aiz gudrības, intelektriķis sāka tai Uzdot precīzi pārdomātus jautājumus: kur mitinās bā­liķis?, kā atrast ceļu pie viņa?, kā apvest šo ap stūri?, kā iemānīt slazdā, lai šis atdotu atslēdziņu? Saņēmis neskaidras un izvairīgas atbildes, Palibaba nevaldāmās dusmās ņēmās slānīt mašīnu, līdz tā iesmirdējās sa­karsuša vara sviedros, un tikām to dauzīja un zvetēja, bļaurodams3 ,
   — Saki man tūliņ taisnību, tu, nolādētā, vecā skait­ļošanas mašīna, — kamēr sakusa saslēgumi, no tiem sudrabotām asarām sāka tecēt alva, dunēdamas sa­sprāga pārkarsētās caurules, un pārniknotais intelektri­ķis ar rungu rokā palika stāvam pie kūpošu lūžņu grē­das. Pagalam apjukušais intelektriķis bija spiests doties mājup. Viņš pasūtīja jaunu mašīnu, bet ierau­dzīja to ne agrāk kā pēc četrsimt gadiem.
   Sestās ekspedīcijas dalībnieki bija selektrīti. Diodijs, Triodijs un Heptodijs rīkojās citādi. Viņiem bija neiz­smeļami tritija, litija un deiterija krājumi, un viņi plā­noja ar smagā ūdeņraža sprādzieniem veikt visus ce­ļus, kas ved uz bāliķu zemi. Nebija tikai zināms, kur šiem ceļiem sākums. Selektrīti gribēja pavaicāt uguns- kājiem, taču tie ieslēdzās savā galvaspilsētā aiz zelta mūriem un ar kāju spērieniem šķīla liesmas; kareivīgie selektrīti devās triecienuzbrukumā, nežēlodami deiteriju un tritiju, līdz sašķelto atomu iekšu kvēlojošā pekle uzšāvās līdz debesu zvaigznēm. Pilsētas sienas zaigoja kā zelts, taču uguns liesmās atklāja savu īsto dabu, pārvērzdamās par dzelteniem sēra dūmu mākuļiem, jo uzceltas tās bija no pirītiem. Tur, ugunskāju samīdīts, krita Diodijs, un viņa intelekts eksplodēja, uzšaudamies gaisā gluži kā krāsainu kristālu buķete un apbārstot bruņas. Viņu apbedīja melnā olivīna kapenēs, bet divi palikušie devās tālāk uz Osmalatijas karalisti, kur val­dīja zvaigžņslepkavis karalis Astrocīds. Dārgumu krātuve viņam bija pilna ar ugunīgiem kodoliem, kas izlobīti no baltajām pundurzvaigsnēm, un tie bija tik smagi, ka tikai pils magnētu pārvarīgais spēks spēja tos saturēt, lai tie neizurbtos cauri planētas virskārtai un nenogrimtu tās dzīlēs. Ikviens, kas spēra soli uz viņa zemes, nejaudāja pakustināt ne roku, ne kāju, jo pārmilzīgā gravitācija savažoja labāk par jebkādām skrūvēm un ķēdēm. "Smaga bija Triodija un Heptodija cīņa pret Astrocīdu, jo zvaigžņslepkavis, pamanījis viņus pie pils bastioniem, citu pēc citas vēla ārā baltās pundurzvaigznes un trieca viņiem virsū versmojošās blīvas. Viņi tomēr uzveica karali, un tas izstāstīja, pa kuru ceļu var aizkļūt pie bāliķiem, tādējādi maldinā­dams viņus, jo pats to nezināja, vien gribēja tikt vaļā no bīstamajiem karotājiem. Tā nu abi nonāca tumsas melnajā kodolā, kur Triodiju kāds nošāva ar antima- tēriju pielādētu kramenīcu, iespējams, ka tas bija kāds no medniekiem kibernosiem, bet varbūt tikai paššāvējs, kas notēmēts uz bezastainu komētu. Lai nu kā, Triodijs izzuda, paguvis izkliegt vienīgi iemīļoto vārdu — sa­vas dzimtas kaujas saucienu: «Avruk!» Heptodijs tomēr tomēr nepiekāpīgi gāja uz priekšu, taču arī viņu gai­dīja bēdīgs gals. Viņa lidkuģis iestrēga starp diviem gravitācijas virpuļiem, ko sauca par Bahridu un Skin- tliju; Bahrida laiku pasteidzina, turpretī Skintlija to pagausina, bet vidū starp abām plešas sastinguma zona, kur mirkļi ne uz priekšu rit, nedz atpakaļ. Tā nu Heptodijs, kaut dzīvs, pamira tur un palika kopā ar citu astrodieru, pirātu un tumsurbēju neskaitāmajām fregatēm un galeoniem, nepavisam nenovecodams, pil­nīgā klusumā un nežēlīgā garlaicībā, kurai vārds ir Mūžība.
   Kad tā, lūk, bija beigusies treju selektrītu ekspedī­cija, Balamijas kibergrāfs Perpetuāns, kuram vajadzēja doties ceļā kā septītajam, ilgi nekustējās no vietas. Ilgi šis elektrobruņinieks gatavojās karam, apgādādamies ar aizvien jaudīgākiem konduktoriem, aizvien postošā­kiem dzirksteļmešiem, ugunssviedējiem un stūmējiem; būdams bezgala apdomīgs, viņš bija izlēmis doties ceļā uzticamas karadraudzes priekšgalā. Zem viņa karoga pulcējās konkistadori, sanāca arī daudzi bez nodarbo­šanās palikuši bezrobotnieki, kas gribēja izmēģināt laimi karā. Perpetuāns no viņiem saformēja iespaidīgu, smagās bruņās ietērptu galaktisko kavalēriju, kuru mēdza saukt par atslēdzēriju, kā arī dažas vieglās vie­nības, kurās dienēja dragātnieki. Taču, iedomājoties vien, ka viņam, lūk, jāiet un jābeidz dzīve kaut kur svešā malā, ka pirmā pagadījusies peļķe pārvērtīs viņu rūsas saēstā graustā, bruņiniekam sāka trīcēt dzelzs kājas, viņu pārņēma briesmīgs žēlums pret sevi, un viņš bez kavēšanās devās mājup, aiz kauna un sirdēs­tiem raudādams gaužas topāza asaras, jo viņš bija bagāts kungs, kura sirds bija dārgakmeņiem pārpilna.
   Savukārt priekšpēdējais drosminieks Matricijs Per- forats ķērās pie darba izgudrēm. Viņš bija dzirdējis par valsti, ko apdzīvo robotpundurīši pigmelianti, kuru cilts aizsākums meklējams tai bēdīgajā misēklī, ka viņu konstruktoram uz rasējamā dēļa nejauši paslīdējusi velce, tālab no matricu darbnīcas viņi visi kā viens iznāca kupraini strupuči, taču pārtaisīt projektu neat­maksājās, un tā tas arī palika. Kā citi mēdz krāt ba­gātības, tā šie punduri krāj zināšanas, tālab viņus dēvē par Absolūtās patiesības medniekiem.
   Pigmeliantu gudrība dibinās uz to, ka viņi ir zinā­šanu kolekcionāri, nevis pielietotājtā nu Perīorats devās pie pigmeliantiem nevis karagājienā, bet gan ar galeoniem, kuru klāji vai lūza no brīnišķām_ veltēm: viņš cerēja iekarot to labvēlību ar tērpiem, bērtin no­bērtiem ar pozitroniem un cauraustiem ar neitronu lie­tus stīgām, Perforats veda viņiem zelta atomus četru dūru lielumā un kolbas, kurās plunkšķēja visretākās jonosfēras. Taču pigmelianti nonievāja pat cēlva- kuumu, kur, staru viļņiem izšūdināti, vīdēja brīnišķi astrāli spektri; veltīgi dusmās viņš draudēja, ka uzrī­dīšot šiem savu elektrorūcošo Strāvoni. Pēdīgi pigme­lianti iedeva Perforatam pavadoni, bet tas bija miriād- roku vilciņš un visus virzienus allaž rādīja vien­laikus.
   Padzina Perforats maldinātāju un palaida pa bāliķa pēdām Strāvoni, taču izrādījās, ka pēdas ir aplamas, jo, raugi, šo ceļu bija mērojusi kalcija komēta, bet vientiesīgais Strāvonis kalciju tika sajaucis ar kaļķi, kas ir bāliķa skeleta galvenā sastāvdaļa. Tā radās kļūda. Ilgi jo ilgi Perforats klaiņoja starp aizvien tum­šākām saulēm, jo bija nonācis ļoti vecā kosmosa ap­gabalā.
   Perforats traucās cauri sarkano milžu anfilādēm, līdz ieraudzīja, ka viņa kuģis reizē ar zvaigžņu klusē­jošo svītu atspulgojas spirāliskā sudraba spogulī. No­brīnījās Perforats un katram gadījumam paņēma rokā visjaunāko dzesētāju, ko bija nopircis no pigmelian­tiem, lai glābtos no pārmērīgās svelmes uz Piena Ceļa; viņš nesaprata, ko ir ieraudzījis, bet tas bija telpas mezglapunkts, visblīvākais faktoriāls, nepazīstams pat turieniešiem monoasterītiem; tik vien tie mācēja par to stāstīt: kurš turp aizkļuvis, vairs neatgriezīsies. Līdz šai baltai dienai nav zināms, kas noticis ar Mat- riciju tajās zvaigžņu dzirnās; viņa uzticamais Strāvo­nis viens pats atdrāzās mājās, klusītēm kaukdams uz vakuumu, un viņa zilgās acis pauda tādas šaušalas, ka neviens nevarēja tanīs ielūkoties nenodrebējis. Taču ne kuģi, ne dzesētāju, nedz pašu Matriciju kopš tā laika neviens vairs nav redzējis.
   Arī pēdējais drošulis Ergs Pašrosis ekspedīcijā de­vās viens. Viņš bija prom gadu un sešas nedēļas. Pār- radies mājās, viņš pavēstīja par nevienam nepazīsta­mām zemēm, piemēram, tādu, kur dzīvo periskaki, kas būvē karstas indes izšļāktuves; stāstīja par klīsteraču planētu — šie pret viņu bija saplūduši melnu bangu rindās. Tā viņi pie vajadzības dara, un Ergs bija šķēlis viņus uz pusēm, kamēr atsedzās ka]ķu klints — viņu kaulājs. Kad Ergs atradās ar seju pret klīsteraču seju, milzīgu kā pusdebesis, un gāzās tai virsū, lai pavai­cātu pēc ceja, zem Erga ugunszobena asmens pušu plīsa klīsteraču āda, un kjuva redzami balti nervu staipekņu džungļi; Ergs stāstīja par caurspīdīga ledus planētu Abericiju, kurā kā dimanta lēcā ietilpst visa kosmosa attēls — tur viņš bija pārzīmējis ceļus, kas ved uz bāliķu zemi. Ergs pieminēja mūžīgās klusēšanas zemi — kriotiešu Alumniju, kur tika redzējis vienīgi zvaigžņu gaismu atspulgojamies ledāju pierēs; neaiz­mirsa arī receklīgo marmeloīdu valstību, kuras iedzī­votāji no lavas izgatavo verdošus daiļnieciņus; elektropneimatiķus, kuri ozonā, hlorā, metāna tvaikos un vulkānu dūmos prot iekvēlināt saprāta uguni un par to vien lauza galvas, kā lai gāzēs iemontē domā­jošo ģēniju. Ergs pastāstīja, ka pa ceļam uz bāliķu zemi viņam vispirmāk vajadzējis izlauzt saules, tā dē­vētās Caput Medusae, durvis — un, izcēlis tās no hro­matiskām eņģēm, viņš bija iztraucies cauri zvaigznes dzīlēm, kas bija viena vienīga violetu un baltzilgu liesmu jūra — no karstuma izlocījušās pat viņa bru­ņas. Trīsdesmit garas dienas viņš bija pūlējies atminēt vārdu, kas iedarbina Astrolingas izsviedēju, jo tikai caur to ved ieeja trīceklīgo būtņu saltajā peklē; vispē­dīgi viņš tur nokļuvis, un tās centās viņu saķert lipīgos slazdos, izsist viņam no galvas dzīvsudrabu vai izraisīt viņā īssavienojumu; trīceklīgās būtnes viņu mānījušas, rādīdamas kroplīgas zvaigznes, bet tās bijušas tikai pseidodebesis, jo īstenās bāliķi bija viltīgi noslēpuši; ar spīdzināšanu tās gribējušas izdabūt no viņa, kāds ir viņa algoritms, bet, kad neko nepanākušas, ievilinā­jušas viņu slazdos un uzvēlušas virsū magnetīta klinti, taču viņš tūlīt bija savairojies neskaitāmos Ergos Paš- rošos, atvēlis nost dzelzs vāku, izgājis virspusē un vienu mēnesi un piecas dienas spriedis par bāliķiem bargu tiesu; šie neradījumi, saņēmuši pēdējos spēkus, metušies viņam virsū ar kāpurķēžu ratiem, dēvētiem par tankoņiem, bet arī tas šiem neko nav līdzējis, jo
   Ergs cīņas kvēlē, nenogurdināmi cirzdams, durdams un kapādams, nokausējis šos tiktāl, ka tie atvilkuši plo- sīgo bāliķi atslēgturi un nosvieduši pie viņa kājām, tad Ergs nocirtis šim derdzīgo galvu, līķi izķidājis un iekšā atradis akmeni, sauktu par trihobezoaru, — ak­menī bijis bāliķu plēsonīgajā mēlē iegrebts uzraksts, kas paudis, kur atrodas atslēdziņa. Ergs Pašrosis uz­šķērdis sešdesmit septiņas balta^ gaišzilas un rubīnsar- kanas saules, līdz pēdīgi atvēris īsto — uzgājis atslē­dziņu.
   Par piedzīvotajām dēkām, par kaujām, kādas izcīnī­jis mājupceļā, Ergs negribēja ne atcerēties, jo bija ilgot noilgojies pēc karaļmeitas, tāpat arī nevarēja ka­vēties ar kāzām un kronēšanos. Lielā priekā karaļpāris aizveda Ergu uz meitas istabām, kur viņa, miegā ieslī- gusi, gulēja mēma kā akmens. Ergs noliecās pār prin­cesi, pameistaroja pie vaļējā vāciņa, ielika tajā atslē­dziņu, pagrieza to, un princese par lielu sajūsmu mātei, karalim un galminiekiem tūdaļ pat atvēra acis un uz­smaidīja savam glābējam. Ergs aizdarīja vāciņu, aiz­līmēja to ar plāksteri, lai tas neatvērtos, un ieminējās, ka skrūvīti, ko arī bija atradis, pazaudējis, cīnoties ar Jatapurgas ķeizaru Poleandru Partobonu. Neviens ne­pievērsa tam nekādu uzmanību, bet žēl, jo tad abas karaliskās augstības pārliecinātos, ka Ergs vispār nekur netika devies, jo, raugi, viņš jau no mazotnes bija ap­guvis mākslu dabūt vaļā jebkuru slēdzeni, tāpēc tagad it veikli iedarbināja arī karaļmeitu Elektrīnu. Patie­sībā Ergs nebija piedzīvojis nevienu no aprakstītajām dēkām, bija vienīgi nogaidījis gadu un sešas nedēļas, lai nevienam neliktos aizdomīgi, ka viņš pārāk ātri atgriežas ar pazaudēto atslēdziņu, tāpat arī gribējis pārliecināties, ka neviens no viņa sāncenšiem neatgrie­zīsies. Un tikai pēc tam viņš ieradās karaļa Boludara galmā, pamodināja karaļmeitu dzīvei, apņēma par sievu, Boludara tronī valdīja ilgi un laimīgi, un viņa meli nekad nenāca gaismā. No visa tā uzreiz ir skaidrs, ka mēs pastāstījām patiesību, nevis pasaku, jo pasakās taču allaž uzvar tikums.

   Ciprozijas karalis Biskalārs bija plaši pazīstams ar neizmērojamām bagātībām, kas savāktas viņa pilī. Dārgumu krātuvē atradās viss, ko vien iespējams izga­tavot no baltā un dzeltenā zelta, no urāna un platīna, no amfiboliem. rubīniem, oniksiem un ametistu kristā­liem. Tīksminādamies karalis bradāja pa dārgakme­ņiem un vērtslietām, grimdams tajās līdz pat ceļgaliem, un stāstīja, ka neesot pasaulē tādu dārgumu, kas viņam nepiederētu.
   Vēsti par šo karaļa plātību padzirdēja kāds izcils konstruktors, kurš kādulaik bija kalpojis pie lodveida zvaigžņu kopu Diādas un Triādas valdnieka Vismodara par virsmontētāju un drēbniekmeistaru. Konstruktors devās uz Biskalāra galmu un lika aizvest sevi karaļa vaiga priekšā; ielūkojies troņa zālē, kur karalis sēdēja uz ķebļa, kas bija iztēsts no diviem milzīgiem briljan­tiem, pat nepametis skatienu uz melniem ahātiem ro­tātās grīdas zelta plātnēm, viņš skaidri un gaiši pa­vēstīja karalim: ja tas gribētu iepazīstināt viņu ar savu bagātību sarakstu, tad viņš, konstruktors Kreācijs, tū­daļ pat parādītu karalim tādu dārglietu, kādu karaļa dārgumu glabātavā neatrast.
   — Labi, — atbildēja Biskalārs, — bet, ja tev tas neizdosies, likšu tevi vazāt ar magnētiem pa savas pils sudraba pagalmu, likšu tevi piedzīt pilnu ar zelta naglām, bet galvaskausu, iekaltu irīdijā, likšu iekārt saules vārtos par biedinājumu pārējiem plātībniekiem!
   Tūliņ pat tika atnests karaļa īpašumu saraksts, ko simt četrdesmit elektronskrīveri, strādādami pa galvu pa kaklu, bija sastādījuši sešos gados.
   Kreācijs lika aiznest sarakstu sējumus uz melno torni, ko karalis uz trim dienām bija atvēlējis viņam par mi­tekli, un ieslēdzās tanī, bet jau otrā dienā stājās Bis­kalāra priekšā. Pieņemdams konstruktoru, karalis izro­tājās tādiem dārgumiem, ka zeltbaltais blāzmojums žil­bināt žilbināja acis, bet Kreācijs, pat nepievērsdams tam uzmanību, lūdza, lai atnes kurvīti ar parastām smiltīm, zemi vai gružiem. Kad tas tika izpildīts, viņš izbēra brūnpelēko masu uz zelta grīdas un iesprauda tur lietiņu, ko bija turējis divos pirkstos, — tik sīciņu, ka tā līdzinājās dziestošai dzirkstelītei. Dzirkstelīte tūlīt arī iegrauzās pelēkajā kaudzītē un Biskalāra pār­steigto acu priekšā pārvērta kaudzi kustīgā dārgak­menī, kas, skanēdams un gaismu laistīdams, auga aiz­vien lielāks un skaistāks, apdzēšot karaļa dārglietu nedzīvo skaistumu, līdz visi klātesošie, nespēdami iztu­rēt žilbinošo daiļumu, kas joprojām pieņēmās spēkā, bija spiesti aizvērt acis. Pats karalis, aizsedzis seju, iesaucās: — Gana! — un konstruktors Kreācijs pakla­nījies uzlika zaigojošajam spīdeklim virsū melnu dzir­ksti, un dārgakmens vienā mirklī pārvērtās atkal par pelēkbrūnu, apgruzdušu zemes čupiņu.
   Liels niknums un skaudība iedzēla karalim Biska- lāram.
   —   Par to, ka grūdi mani kaunā, tev draud smags sods, — teica viņš. — Taču, lai nerastos nevalodas, ka esmu tevi ieslodzījis viltīgā kārtā un, laužot savu ka­raļa vārdu, licis sacirst gabalos, tev jāiztur trīs pār­baudes. Ja tiksi ar tām galā, dāvāšu tev dzīvību un brīvi. Bet, ja ne, — posts un bēdas tev, svešzemnieki
   Kreācijs stāvēja gluži mierīgs un nekā nesacīja, bet Biskalārs tikmēr turpināja:
   —   Lūk, pirmais pārbaudījums: ja tu, kā pats lielījies spēj veikt visu, tad ieej manā pazemes mantu kambari vēl šonakt pat. Lai tu varētu apliecināt, ka esi sasnie­dzis tā sirdi, atklāšu tev, ka tam ir četri nodalījumi. Pēdējais ir balts kā sniegs un tukšs; tur atrodas vie­nīgi izdobta briljanta ola, kurā guļ metāla lode. Rit taisni pusdienlaikā tev jāierodas pilī un tā man jāpa­rāda. Tagad vari iet.
   Kreācijs paklanījās un devās prom. Bet ļaunestīgais Biskalārs bija izlicis viņam lamatas: ja arī konstruk­toram izdotos iekļūt mantu kambarī, tad sveikam un veselam iznest metāla lodi nebija nekādas iespējas, jo tā bija izvirpota no tīra rādija un ar savu iznīcinošo starojumu dedzināja mūrus, bet prātu aptumšoja tūk­stoš soļu rādiusā.
   Kolīdz iestājās nakts, Kreācijs izgāja no sava torņa, devās uz pili un, turēdamies pa gabalu no sargiem, kuri sasaucās uz pils sienas, iebāza roku azotē, sada­būja mazu vācelīti, izlika uz atvērtas delnas trīs pien- baltas dzirkstis un uzpūta tām. Dzirkstis izplūda pēr- ļainā dūmakā, kas blīvi apņēma bruņotos sargus, un pacēlās tāda migla, ka ne sitams nevarēja redzēt. Kreā­cijs izgāja starp sargiem un devās pa kāpnēm lejup, līdz beidzot zālē, kuras griesti bija no kalcedona, sienas no hrizoberila, bet grīda no smaragdiem un tādēļ atgā­dināja dārgakmeņu klintīs ieskautu debeszilu ezeru, ieraudzīja mantu kambara durvis, bet to priekšā — melnu, posmkājainu mašīnu, virs kuras gaiss locījās gluži kā sakarsusi stikla plātne.
   —   Saki man, — mašīna ierunājās, — kas tā par vietu, kam nav nedz sienu, nedz mūru, nedz restu, bet ko neviens nekad nav atstājis un nekad neatstās?
   —   Šī vieta ir Visums, — konstruktors atbildēja.
   Mašīna saļodzījās uz visām astoņām kājām un sa­gāzās uz smaragda plātnēm ar tādu troksni, it kā būtu pārgrieztas pulksteņu ķēdes un to vēzēkļi ripotu pa kristāla virsmu. Kreācijs pārkāpa mašīnai pāri, sada­būja purpurainu dzirksti un piegāja pie kambara dur­vīm, kas bija darinātas no viena vienīga titāna bloka. Viņš palaida vaļā dzirksti, kas mirguļodama pariņķoja un ietraucās atslēgas caurumā. Brīdi vēlāk no turienes izlīda balts asniņš. Kreācijs vieglītēm saņēma to rokā, pastiepa un izvilka ne īsti stiebru, ne īsti stīgu saišķīti, kas bija izdīdzis no dzirksts. Viņš paskatījās uz to un izlasīja tanī ietverto ziņu.
   «Biskalāram, redzams, kalpojis lielisks meistars,» viņš nodomāja, «ja mācēja ierīkot mantu kambarī atorn- atslēgu.»
   Tik tiešām: mantu kambaris nebija atslēdzams citādi kā vienīgi ar atomu mākonīti; šo gāzes slēdzeni vaja­dzēja iepūst pa atslēgas caurumu, pie tam retāko ele­mentu, tādu kā hafnija, tehnēcija, niobija un cirkonija, alomi stingri noteiktā kārtībā grieza aizturus, līdz mil­zīgie aizbīdņi, ko darbināja elektriskā strāva, atgāja savos gultņos. Konstruktors pa tumsu izgāja no mantu kambara priekšnama, devās prom no pilsētas un pla­nētas kalnos zem zvaigznēm sāka vākt kopā darbam nepieciešamos atomus.
   —   Tā, tagad man ir sešdesmit miljoni niobija atomu, — viņš klusu pats sev teica, kad līdz rītausmai bija palikusi stunda, — te ir miljards un septiņi cir­konija atomi, šeit — simt sešpadsmit hafnija atomu, bet kur lai ņem tehnēciju, ja uz šīs planētas nav ne­viena paša šī elementa atoma?
   Viņš pavērsa skatienu pret debesīm, kur jau iedegās pirmā rīta blāzma, un piepeši pasmaidīja, jo saprata, ka vajadzīgie atomi atrodas uz Saules. Viltīgais Bis- kalārs sava mantu kambara atslēgu bija noslēpis Sau­les zvaigznē! Kreācijs sadabūja no vācelītes neredzamu dzirksti (tā bija no viscietākā starojuma) un palaida to no atvāztās plaukstas pretī bāli austošajai Saulei. Dzirkstelīte iesīcās un projām bija. Nepagāja ne stun­das ceturksnis, kad gaiss iedunējās, jo lejup lidojošie tehnēcija atomi bija vēl pilni Saules kvēles. Konstruk­tors saķēra atomus kā spindzošus kukaiņus, ieslēdza kopā ar pārējiem vācelītē un gāja atpakaļ uz pili, jo tuvojās nosacītā stunda.
   Migla joprojām nebija izklīdusi, tālab sargi nere­dzēja viņu skrienam uz apakšzemes kambari un to, kā viņš gāzes slēdzeni pūta atslēgas caurumā. Noliecies konstruktors dzirdēja nošķindam aizturus citu pēc cita, tomēr durvis ij nepakustējās.
   — Vai tiešām tu būtu kļūdījusies, dzirkstelīt? Tas man var maksāt dzīvību! — Kreācijs noteica un dus­mās cirta ar dūri pa durvīm; šai mirklī pēdējais no Saules atnestais tehnēcija atoms, kurš nebija vēl gluži atdzisis un tādēļ bija noklīdis no ceļa, pagrieza nepakļā­vīgo aizturu, un mantu kambara durvis — cik biezas, tik platas — klusi atvērās.
   Kreācijs iesteidzās iekšā, izskrēja cauri zaļajai, sā­ļam okeānam līdzīgajai smaragdu zālei, tad otrai, gluži pārdabiskai no zilajiem safīriem, un trešajai — bril­jantu telpai, kas durstīja acis varavīkšņainiem dzelk­šņiem, līdz nonāca sniegbaltajā zālē, kur ieraudzīja dimanta olu, taču starojuma spēks tai pašā mirklī ap­mulsināja prātu, un viņš pietupies sarāvās čokurā, tikai tagad apjēgdams karaļa viltu.
   Konstruktors pa roku galam pameta gaisā no vāce­lītes izķertās dzirkstis — pelēkas un melnas kā nakts, tās savukārt pārvērtās pūkainā sienā un apņēma viņus nu viņš varēja tuvoties briljanta olai. Gluži kā pin­kaina mākoņa ieskauts, Kreācijs griezās atpakaļ, nesot rādija lodi, noslēdza mantu kambara durvis un devās uz pili, jo lielais pilsētas pulkstenis taisni tad sāka skandēt divpadsmit, bet Biskalārs jau berzēja rokas, domās skatīdams, kā viņš ar magnētiem vazā pa zemi konstruktoru, kas bija viņu apsmējis.
   Dzirdams kļuva skanīgs solis, un uzliesmojuma gai­šums, jo Kreācijs, zālē ienākot, aizripināja rādija lodi pa grīdu, un tā aizvēlās līdz karaļa troņa pakājei, ap­dzēsdama savā ceļā dārgakmeņu zaigojumu un liķ« dama sienām satumst no klusā starojuma. Karalis no­drebēja, pielēca kājās un aizslēpās aiz troņa sēdekļa. Četrdesmit spēcīgākie elektrobruņinieki, aizsegusies ar svina vairogiem, četrrāpus lēnām tuvojās lodei, kas drausmīgi kveldoja, un tikām stūma to ar pīķiem, kamēr tā izripoja no zāles.
   Karalim Biskalāram nācās atzīt, ka pirmo uzdevumu Kreācijs veicis, un naids, kas bija ieperinājies viņa sirdī, iekvēlojās jo negantāk.
   —   Paraudzīsimies, kā tu tiksi galā ar otru uzde­vumu, — sacīja viņš.
   Karalis pavēlēja konstruktoram tūdaļ pat doties uz lidkuģi, kuram jābrauc uz Mēnesi — tuksnesīgu lodi, pliku kā galvaskauss, ar atņirgtiem mežonīgu klintāju ilkņiem. Lidkuģa vadītājs nometa Kreāciju uz Mēness klintīm, sacīdams;
   —   Tiec ārā no šejienes, ja vari, un rīt pusdienas laikā stājies karaļa vaiga priekšā! Ja neiespēsi, tu esi pagalam!
   Jo, raugi, ja arī neviens neierastos pēc Kreācija, lai sodītu viņu ar mocībām, ilgi izturēt šai drausmīgajā tuksnesī viņš nespētu. Palicis viens, konstruktors sāka pētīt posta vietu, kur tika pamests. Viņš pasniedzās pēc tik noderīgajām dzirkstelītēm, bet neatrada tās. Kamēr viņš gulēja, laikam pēc karaļa pavēles bija pārmeklētas viņa drānas un glābēja vācelīte — nozagta.
   —   Labi nav, bet pagalam ļauni arī ne, — konstruk­tors noteica. — Neglābjami zaudējis es būtu tad, ja man būtu nozaguši arīdzan prātu!
   Uz Mēness bija okeāns, tikai aizsalis. Noasinājis krama akmeni, Kreācijs ar to izšķaidīja no ledus daudz bluķu un salika no tiem tādu kā smailu torni; pēc tam vienu bluķi viņš aptēsa lēcas formā, koncentrēja ar to Saules starus, lai tie kristu uz sasalušo okeānu, un, kad fokusā drīz vien parādījās ūdens, Kreācijs smēla to saujās un šļakstīja virsū ledus tornim. Ūdens tecē­dams sasala, sakausēja kopā atsevišķos bluķus, pār­klādams tos ar gludu, mirdzošu ledus kārtu; beidzot konstruktors nostājās pie baltās ledus kristāla raķetes.
   —   Kuģis būtu gatavs, — viņš noteica, — nu vaja­dzīga tikai dzinējenerģija ..,
   Kreācijs pārmeklēja visu Mēnesi, taču neatrada ne pēdas no urāna, nedz kāda cita aktīva elementa.
   —  Tīrais posts, bet neko darīt, būs vien jāaizņemas no sava prāta… — Un viņš atdarīja galvu.
   Kreācija smadzenes nebija veidotas no matērijas, bet gan no antimatērijas, un darboties tām ļāva plāna jo plāna magnētiskās atgrūšanās kārtiņa starp galvas­kausa sieniņām un domājošajām kristāla puslodēm. Konstruktors izšķaidīja ledus raķetes sienā atveri, aplaistīja to ar ūdeni, lai durvis aizsaltu, apsēdās uz ledus pamata un, izlauzis no smadzenēm kripatiņu smilšu graudiņa lielumā, nometa to sev pie kājām.
   Tai pašā acumirklī viņa ledus cietumu piespulgoja drausmīgs uzliesmojums, raķete nodrebēja, pa atveri, kas bija izsista tās pamatnē, izšļācās uguņi — un ra­ķete aizjoņoja izplatījumā. Taču ilgam laikam šīs jau­das nepietika. Kreācijam nācās pa otram lāgam lūgt sava prāta palīdzību, pēc tam viņš to darīja vēl trešo un ceturto reizi un jau noraizējās, juzdams, ka sma­dzenes samazinās un plok arī prāta spēki. Pa to laiku raķete jau bija sasniegusi planētas atmosfēru un sāka krist lejup, gaisa berze to kausēja, raķete kļuva aizvien mazāka un mazāka un tāpēc krita lēnāk, līdz beidzot no tās pāri palika tikai apsvilusi lāsteciņa, un tai pašā mirklī Kreācijs abām kājām arī nostājās uz stingra pamata, aizvēra galvu, sakārtoja to un steidzās uz pili, jo bija jau vēls un stundeņiem tūdaļ jāsit divpadsmit.
   Karalis apstulba, acis šim iegailējās, bet piere svel­maina niknuma kvēlē nokaita sarkana: viņš taču bija caurcaurēm pārliecināts, ka Kreācijs neatgriezīsies, jo bija atņēmis tam dzirkstelītes palīdzītes. Pats bija licis tās kopā ar vācelīti ieslēgt dārgumu krātuvē.
   —   Labi! — karalis sacīja. — Lai jau būtu! Vēl pa­liek trešā pārbaude, visai viegla, kā man liekas… Likšu atvērt pilsētas vārtus, lai tu varētu izskriet, bet tev pa pēdām uzrīdīšu medību robotu baru, lai tie pa­nāk tevi un saplosa gabalu gabalos. Ja spēsi tiem iz­mukt un nostāties manā priekšā rītdien ap šo pašu laiku, iemantosi brīvību!
   —   Labi, — atbildēja konstruktors, — tikai iedod man, lūdzams, adatu …
   Karalis iesmējās.
   —  Lai notiek, citādi sacīsi, ka esmu liedzis tev savu žēlastību. Tūdaļ pat iedodiet viņam zelta adatul
   —   Nē, žēlīgais valdniek! — Kreācijs iebilda. — Man vajadzīga parasta tērauda adata
   Saņēmis adatu, konstruktors izskrēja no pilsētas tādā ātrumā, ka vējš svilpa gar ausim. No pils aizsargmū­riem vērodams Kreācija lielo steidzību, karalis ļauni smējās, pārliecināts, ka bēdzējam nav nekāda glābiņa. Tikmēr konstruktors joņoja, kājām izsizdams smilšu vērpetes un nemitīgi virzīdamies uz rietumiem. .Tādā kārtā viņš šķērsoja planētas magnētiskās līnijas, līdz viņa adata drīz vien nomagnetizējās, un, kad viņš to iekāra diegā, kuru bija izvilcis no drēbēm, adata sa­griezās un norādīja ziemeļus.
   —   Tā, tagad man ir kompass, arī labi, — konstruk­tors noteica un sāka ausīties, jo vējš jau nesa šurp soļu dipoņu. Ar skaļu žvadzoņu un vaukšķiem pa pil­sētas vārtiem izdrāzās bars dzelzs robotu, dzīdami viņam pēdas, un Kreācijs pie apvāršņa saskatīja pa­ceļamies putekļu vālus.
   —   Ek, būtu man klāt dzirkstelītes, ātri vien tiktu galā ar jums, žiglās nagliņas, bet gan tāpat dabūsit savu — ar tavu palīdzību, adatiņl — noteica konstruk­tors un, cik vien jaudas, skrēja uz priekšu, vērīgi uz­manīdams adatas kustības.
   Karaļa dzinējroboti veda baru pa bēdzēja pēdām tik nekļūdīgi, ka tas drāzās taisni uz priekšu, kā seko­dams meteora lidojumam. Atskatījies konstruktors sa­prata, ka teju, teju būs panākts, jo, raugi, tie bija augsta sprieguma un ātras gaitas medību roboti, īpaši apmācīti pēdu dzīšanai. Rudā saule vērās cauri smilšu mākonim, ko bija sacēlis joņojošais robotu bars, un varēja vienīgi dzirdēt, kā tie niknumā griež zobratus.
   —   Ainava gan pagalam tuksnešaina, — konstruktors noteica, — taču rādās, šepat kaut kur tuvumā jābūt dzelzs rūdas raktuvei…
   To viņš uzzināja no adatiņas, kas bija mazliet no­šķiebušies no ziemeļu virziena, ko līdz šim bija rādī­jusi.
   Nu Kreācijs metās uz to pusi un drīz vien ieraudzīja sen pamestu raktuvju šahtu. Tik ātri pat akmens ne­ripo no kalna, cik ātri Kreācijs nolidoja tumšajā bez­dibenī, tikai kristāla galvu piesedzis ar apģērba malu, lai tā nesadauzītos.
   Roboti piesteidzās pie tukšās šahtas, visi kā viens, sajuzdami Kreāciju, ierēcās dzelzu balsī un gāzās vi­ņam pakaļ.
   .Tikām konstruktors bija pielēcis kājās un brāzās uz priekšu pa magnetīta klintī izcirsto eju, taču darīja to visai ērmoti: te pamīņājās uz vietas, te atkal palēcās itin kā lielā priekā, te pietupās kā dejodams, papēžu apkalumiem uguni izšķildams un izplātu lakatu sita- Jādams pret klinšu sienu, līdz pacēlies rūsas putekļu mākulis aizplāja visu šahtas eju. Roboti ierikšoja šai mākulī, un tūlīt pat sīksīki dzelzs putekļi iekļuva to locekļos, līdz locītavas sāka džerkstēt, iespiedās to smagajos smadzeņu podos, līdz acīs sāka lēkāt dzirk­stis, aizsprostoja tiem kolektorus, savienojumu vietas un relejus; raustīdamies no īssavienojumiem kā no ža­gām, roboti skrēja aizvien lēnāk, bet daži, galīgi ap­dulluši, badīja pierēm sienas, līdz no pārplīsušajiem sejsegiem izlēca stieplītes. Kolīdz kāds nokrita, tā cits jau to bija saminis, lai tūlīt pats atstieptu kājas. Pārē­jie tomēr joprojām vajāja Kreāciju, kurš nerimās celt dzelzs putekļus. Nebija Kreācijs noskrējis vēl ne jūdzi, kad tikai trīs metāla kropļi vairs joza viņam nopakaļis, bet arī tie grīļojās kā piedzērušies un sitās kopā ar tādu troksni, it kā cita citai virsū gāztos tukšas dzelzs mucas.
   Kreācijs apstājās un ieraudzīja, ka viņam seko divi roboti; šiem galvas acīmredzot bija stingrāk noblīvētas nekā citiem.
   —   Brāķīgi gan izgatavoti šie medību roboti, — kon­struktors noteica. — Tikai divi no visa lielā bara iz­turēja. Bet jāpieveic arī šie …
   Viņš nometās zemē, izvārtījās dzelzs putekļos, izskrēja pretī robotiem un iebļāvās:
   —   Karaļa Biskalāra vārdā, stāt!
   —   Kas tu esi? — jautāja pirmais robots un ievilka gaisu tērauda nāsīs, bet sajuta vienīgi dzelzi, citu neko.
   Rūdīts robots esmu es — Pārvadāms no tālienes, Saivām piedzīts, izbaulēts Un it visur nokniedēts. Stājieties man blakām glīti, Tūdaļ pat tad ieraudzīsit Jūs ar savām čugunacīm, Kāds es drošsirdis, tā sacīt. Zaigs mans vaigs no tērauda Pret jūsējiem, kas čuguna.
   Sastindziniet spoles, spoki, Nu vairs nav nekādi joki, Bet, ja mani neklausīsiet, Atri vien tad izdzisīsietl
   —   Kas mums īsti jādara? — vaicāja roboti, jo kon­struktora vārdi bija viņus pagalam samulsinājuši.
   —  Jums jānometas uz cejieml — konstruktors pa­skaidroja.
   Abi nokrita ceļos, ka norībēja vien, bet Kreācijs no­liecies acumirklī vienam un otram iedūra galvā adatu; violeta zaiga ņirbošām dzirkstīm apspulgoja klints sie­nas. Abi roboti žvadzēdami nogāzās, jo konstruktors bija radījis viņos īssavienojumu.
   —   Biskalārs noteikti domā, ka es atgriezīšos viens, ja vispār atgriezīšos, — Kreācijs noteica un apstaigāja pēc kārtas visus robotus. Viņš taisīja vaļā tiem galvas un citādā kārtībā saslēdza tērauda stieplītes, un, kad roboti pamodās, tie klausīja vairs tikai viņu. Tad kon­struktors nostājās robotu vienības priekšgalā un uzsāka gājienu pret galvaspilsētu. Tur viņš lika saviem dzelzs vergiem saķert karali, gāza to no troņa, atvēra dār­gumu glabātavu visiem ļaunestīgā karaļa padotajiem un, tā viņus aplaimojis, ieteica cienījamāko no pavalst­nieku vidus izvēlēt par karali. Pats viņš, paņēmis sev vienīgi vācelīti ar dzirkstelītēm kalponītēm, devās mel­najā, zvaigznēm piekaisītajā ceļā un tā vēl līdz šai baltai dienai iet pa to, droši vien arī mūs agrāk vai vēlāk apciemos.

   Sensenis necaurejamā melnā izplatījumā, uz galak­tikas pola vientuļas zvaigžņu salas valdīja sestā sistēma; piecas tās saules riņķoja savrup, toties sesta­jai bija planēta ar ugunīgiem klintājiem, jaspisa de­besīm, un uz šīs planētas varenībā zēla argensu jeb sudrabaiņu valsts.
   Starp melniem kalniem baltās ielejās slējās viņu pil­sētas Ilidara, Bizmālija, Sinalosta, taču pati krāšņākā bija sudrabaiņu galvaspilsēta Eterna — dienā zilga kā ledājs, naktī sfēriski izliekta kā zvaigzne. No meteo­riem to pasargāja pārkarus mūri, un daudz jau daudz tur bija celtņu no hrizopraza, tās mirdzēja kā zelts, bet no turmalīna un moriona izlietās bija melnākas par kosmisko telpu. Visskaistākā tomēr bija Argensu monarhu pils, būvēta pēc negatīvās arhitektūras liku­miem, jo tās celtnieki negribēja ierobežot ne skatienu, nedz domu, un tālab celtne bija imagināra, matemā­tiska — bez griestiem, jumtiem un sienām. No šejienes visu planētu pārvaldīja Energu dzimta.
   Karaļa Treopsa valdīšanas laikā Energu valstij no debesīm uzbruka Azmejas iedzīvotāji siderieši. Viņu asteorīdi metālā celto Bizmāliju pārvērta vienā nebei­dzamā kapulaukā un vēl daudz citāda posta nodarīja sudrabainiem, līdz kamēr jaunais karalis Ilorakss, bezmaz viszinīgs poliarhs, sapulcinājis gudrākos astro- tehniķus, lika visu planētu apjozt ar magnētisku vir­puļu sistēmu un gravitācijas aizsarggrāvjiem, kuros laiks brāzās tik neapturamā ātrumā, ka, tiklīdz kāds neapdomīgs uzbrucējs tur nokāpa, aizjoņojuši bija jau simt miljoni vai pat vairāk gadu un viņš no vecuma sabirzis pīšļos, iekams paguva saskatīt argensu pilsētu blāzmas. Šie neredzamie laika bezdibeņi un magnētiskie aizsprosti planētu aizsargāja pret iebrukumiem tik droši, ka argensi varēja pāriet prettriecienā. Tā nu viņi devās uz Azmeju un ar starsviežiem bombardēja un urbināja tās balto sauli tikām, līdz aizdedza tanī ko- dolugunskuru; saule kļuva par supernovu, un uguns­grēka liesmas sadedzināja sideriešu planētu.
   Pēc tam argensu valstī ilgi jo ilgi valdīja miers, kārtība un labklājība. Neapsīka valdošās dzimtas pēc­tecība, un ikviens Energs, sēzdamies tronī, kronēšanas dienā nokāpa imaginārās pils pagrabos un tur no sava mirušā priekšgājēja rokām izņēma sudrabotu scepteri. Tas nebija parasts scepteris — pirms daudzām tūkstoš­gadēm tanī bija iegravēts šāds^uzraksts: «Ja briesmek- lis ir mūžīgs, tad viņa nav vai ir divi; ja nekas nelīdz, sadauzi mani.»
   Neviens visā valstī, tāpat arī Energu galmā nezināja, ko uzraksts nozīmē, jo atmiņas par tā rašanos bija iz­gaisušas jau kopš neatminamiem laikiem. Un tikai karaļa Inhistona valdīšanas laikā viss pārmainījās. Tolaik uz planētas parādījās neredzēts milzenīgs radī­jums, kura baismīgā slava tūlīt sasniedza abas puslo­des. Tuvumā viņu redzējis nebija neviens, tāds drošulis vairs neatgrieztos pie savējiem; nebija zināms, no ku­rienes šis milzenis uzradies; veči ņēmās apgalvot, ka tas esot izšķīlies no milzīgiem vrakiem un izsvaidītiem osmija un tantala būvgružiem, kas bija palikuši pēc asteroīdu sagrautās Bizmālijas, jo pilsēta tā arī netika atjaunota. Veči stāstīja, ka ļoti vecos magnētiskos lūž­ņos snaužot ļauni spēki un metālos mītot tādas ap­slēptas strāvas, kas no vētras pieskāriena reizumis mostoties, un tad no žņerstīgo skārda slokšņu ložņā­šanas, no mašīnu kapsētu lūžņu nedzīvās rosīšanās ro­doties ērmains radījums — ne dzīvs, ne miris, kurš zina tikai vienu; sēt visapkārt iznīcību. Savukārt citi uzskatīja, ka spēkus, kas vadot ērmekli, izraisot ļauni darbi un domas; tie atspoguļojoties planētas niķeļa ko­dolā kā ieliektā spogulī un, sablīvuši vienuviet, taustī­damies velkot sev klāt metāla skeletus un satrupējušos lūžņu līķus tikmēr, kamēr tie saaugot kopā un izveido­joties par monstru. Turpretī zinātnieki zobojās par šiem nostāstiem un sauca tos par pasaciņām. Lai būtu kā būdams, briesmeklis tostarp postīja planētu. Iesā­kumā tas vairījās no lielākām pilsētām un uzbruka vientulīgiem ciematiem, ar baltu un violetu versmi iz­nīcinādams tos. Tad briesmeklis tapa drošāks, pat no Eternas torņiem jau bija redzējuši gar apvārsni slī­dam viņa kalnu grēdai līdzīgo muguru, kuras tēraudā atstarojās saules spozme. Gāja pret briesmekli karo­tāji, taču tas ar vienu pašu dvašas uzpūtienu pārvērta bruņuvīrus tvaikā.
   Nobīlis pārmāca visus, un valdnieks Inhistons ataici­nāja daudzziņus, kuri — vārdu tiešā nozīmē — savie­noja savas galvas, lai īsti pamatīgi pārspriestu šo jau­tājumu; prātoja nakti un dienu, tad deva slēdzienu, ka šausmoni var iznīcināt vienvienīgi ar attapību. Tad nu Inhistons lēma, lai Dižais Karalistes Kibernators, Di­žais Superdinamiķis un Dižais Abstraktors kopus izstrā­dātu projektu, pēc kura darinātais elektromilzis dotos cīņā pret briesmekli.
   Taču daudzziņi nekādi nevarēja vienoties — katram bija savs viedoklis, tālab uzkonstruēja trīs milžus. Pir­mais — Varagalva — atgādināja izdobtu kalnu, kas pieblīvēts ar saprātīgām mašīnām. Trīs garas dienas viņa atmiņas tvertnēs sūknēja šķidru sudrabu; pats viņš gulēja sastatņu karkasos, un viņā plūstošā strāva dunēja kā simt ūdenskritumi. Otrs — Dzīvsudrabgal- vis — bija dinamisks milzenis: gluži šaušalīgs bija ātrums, ar kādu viņš traucās uz mākoni, ko sakampusi viesuļvētra. Trešo, ko pa naktīm pēc slepena projekta darināja Abstraktors, neviens nebija redzējis.
   Kad galma Kibernators bija pabeidzis savu meistar­darbu un sastatnes novāca, milzenis Varagalva izstai­pījās un visā pilsētā iešķindējās kristāla velves; palē­nām viņš pierausās uz ceļiem — un sadrebēja zeme, bet tad, piecēlies un izslējies pilnā augumā, viņš ar galvu ietiecās mākoņos. Tie traucēja viņam labi redzēt, tāpēc viņš tos sasildīja, līdz mākoņi sīkdami pašķīrās; milzis zaigoja kā sarkanzelts, viņa pēdas caursita ielu akmens plātnes, zem kapuces kupola divas acis bija zaļas, bet trešā aizmiegta; atvēris plakstu vairogus, viņš jaudāja ar to izdedzināt cauri klintis. Varagalva paspēra vienu soli, divus un, lāktīdams kā liesma, bija jau ārpus pilsētas. Argensi, sadevušies rokās, tik tikko spēja apjozt viņa pēdas nospiedumu, kas bija dziļš kā aiza.
   Pa logiem, no torņiem, caur tālskašiem pa aizsarg­mūru lūkām pilsētas iedzīvotāji noraudzījās, kā Vara­galva soļo pretī vakara blāzmām, aizvien melnāks un melnāks uz to fona, līdz augumā likās esam parasts Argenss, pēc kāda laika virs apvāršņa slējās vairs tikai galva un pleci, bet rumpi un kājas skatienam bija ap­slēpis planētas izliekums. Pienāca bažīgu gaidu nakts, visi cerēja sadzirdēt cīņas trokšņa atbalsis, redzēt sar­kanas liesmas, bet nekas tāds nenotika. Tikai pašā rīt­ausmā vējš atnesa tādu kā tālintāla pērkondārda at« balsi. Un atkal iestājās klusums, nu jau saules apmir­dzēts. Piepeši šķita, ka debesīs uzrnirdzējušas sim saules, un pār Eternu brāzās ugunīgu bolīdu gāzrm tā dragāja pilis, mūru sienas pārvēršot akmeņu gr dās, kas apraka nelaimīgos, kuri izmisīgi sauca p< palīdzības, taču viņu veltīgie kliedzieni nebija pat s dzirdami. Tā atgriezās Varagalva, jo, raugi, briesmekl bija viņu sadragājis, sakapājis gabalos un atliekas iz­sviedis atmosfērā; tagad tās, lejupkritienā sakusušas, atgriezās uz planētas un ceturto daļu galvaspilsētas pārvērta gruvešos. Tā bija drausmīga sakāve. Vēl divas dienas un divas naktis no debesīm gāzās vara lietus.
   Tad nu briesmeklim pretī gāja pārsteidzošais Dzīv- sudrabgalvis, itin kā absolūti neiznīcināms: jo vairāk belzienu dabūja, jo izturīgāks kļuva. Cirtieni viņu nevis satrieca, bet — gluži pretēji — vērta vēl stiprāku. Zvalstīdamies šķērsojis tuksnesi, Dzīvsudrabgalvis sa­sniedza kalnus, ar skatienu sameklēja briesmekli un gāzās tam virsū no klintāja krants. Pretinieks gaidīja viņu nepakustēdamies. Pērkondimdīgā cīņā salīgojās debess un zeme. Briesmeklis kļuva par baltu uguns sienu, savukārt Dzīvsudrabgalvis — par melnu rīkli, kas to aprija. Briesmeklis caururba viņu, atgriezās liesmu plīvu apņemts, pa otram lāgam gāzās virsū pretinie­kam un, nekā ļauna nenodarījis, atkal iztriecās viņam cauri. Violeti zibeņi šķīda no mākoņa, kurā abi cīnījās, taču pērkondārdi dzirdami nebija — tos pārmāca abu milžu cīņas šaušalīgais troksnis. Redzēja briesmeklis, ka šādi neko nepanāks, tālab iesūca sevī visu apkārtējo svelmi, saplacinājās un pārvērta sevi par matērijas spoguli: it viss, kas atradās iepretī spogulim, atspul­gojis tanī, taču nevis kā attēls, bet kā realitāte. Dzīv­sudrabgalvis ieraudzīja šajā spogulī savu dubultnieku, metās cīņā ar spogulī atspoguļoto, taču pats sevi, pro­tams, nejaudāja pievārēt. Tā viņš, nocīnījies trīs die­nas, bija saņēmis tik neskaitāmi daudz belzienu, ka kļuva cietāks par akmeni, par metālu, par it visu — vien Baltā Pundura kodols pārspēja viņu cietībā —, un, kad Dzīvsudrabgalvis bija sasniedzis šo galējo ro­bežu, viņš un viņa atspoguļotais atkārtojums iegāzās planētas dzīlēs, atstājot aiz sevis klintīs robu — krā­teri, kas tūdaļ sāka pieplūst ar rubīnsarkani vizmojošu lavu no zemzemes dziļumiem.
   Kā cīņā devās trešais elektrobruņinieks, redzējis ne­bija neviens. Karalistes Fizikuss Dižais Abstraktors no rīta iznesa to uz delnas ārpus pilsētas, uzpūta, un elektrobruņinieks aizlidoja — tikai gaisa vērpetes sa­griezās ap viņu; viņš lidoja bez jebkādas skaņas, ne- mezdams ne mazāko ēnu, itin kā viņa vispār nebūtu, it kā viņš neeksistētu.
   īstenībā viņš bija vēl mazāks par neko — radīts nevis no pasaules, bet gan no antipasaules daļiņām — un bija nevis matērija, bet antimatērija. Būtībā viņš nebija pat antimatērija, bet vienīgi tās varbūtība, ieslē- pusies tādās Visuma telpas spraudziņās, ka atomi slī­dēja viņam garām, tāpat kā ledus kalni slīd garām okeāna viļņu šūpotiem izkaltušiem zāles stiebriņiem. Tā viņš, vēja nests, skrēja, līdz sastapa briesmekli; tā
   zalgojošais ķermenis izvijās līdzīgi garai dzelzs kalnu grēdai, pa muguru tam plūda mākoņu putas. Elektro­bruņinieks ietriecās briesmoņa rūdītajos sānos, un uz- [ šķērdumā kļuva redzama saule, kas tūdaļ pat nomelnēja un izzuda, tagad tur kaukdamas virmoja klintis, mā­koņi, šķidrs tērauds un gaiss; elektrobruņinieks caur­urba pretinieku un atgriezās, briesmeklis raustīdamies saritinājās, izšļāca baltu svelmi, taču tā acumirklī iz­plēnēja — un palika vairs tikai tukšums; nu briesmek­lis aizsedzās ar matērijas spoguli, bet elektrobruņinieks Antimats pāršķēla arī spoguli, tad gigants saslējās, sasvēra uz priekšu pieres kalnāju, no kura izšāvās vis­cietākie starojumi, taču arī tie kļuva mīksti un pār- ) vērtās par neko; milzis nodrebēja un, sagāzdams klin­tis, baltu akmens miltu mākuļos tīts, kalnu lavīnas grandoņas pavadīts, metās bēgt, savu neslavas ceļu iezīmēdams izkusušā metāla lāmām, izdedžiem un vul­kānisku tufu, tā viņš drāzās, bet drāzās arī Antimats un, uzklupdams no sāniem, plosīja, rāva un kapāja tik neganti, ka gaiss drebēja un gabalu gabalos sa­raustītā nešķīsteņa atsevišķās daļas locīdamās līda uz visām apvāršņa pusēm, vējš ņēmās nolīdzināt briesmekļa atstātās pēdas, un — skat — viņa vairs ne­bija.
   Nu sudrabainus pārņēma liela līksmība.
   Taču tajā pašā laikā pār izpostīto Bizmāliju noskrēja trīsas. Tur, kur mētājās rūsas saēstas skārda sloksnes, kadmija un tantala vraki un kur līdz šim bija klaiņojis tikai vējš, sēkdams sasvaidīto dzelžu kaudzēs, aizsākās sīksīciņa rosīšanās, nerimtīga kā skudru pūznī; metāla virsma noklājās zilganām versmes zvīņām, metāla skeleti iedzirkstījās, vērtās mīksti, ieblāvojās no iekšēja siltuma un sāka saistīties kopā, saķēdēties, sakust, no \ džerkstošā metāla blāķu virmuļa veidojās un augtin auga jauns briesmeklis, gluži tāds kā pirmais, ne par matu citāds. Nebūtību nesošais vējš sastapa to, un atkal iedegās cīņa. Bet tikām dzima jauni un jauni briesmekļi, rāpodami uz visām pusēm no vraku kap­sētas; un melnas šausmas sagrāba sudrabainus, jo viņi labi zināja, kādas neuzveicamas briesmas tos apdraud. Tad Inhistons izlasīja uz sceptera iegravēto uzrakstu, notrīsēja un saprata. Viņš sadauzīja sudraba scepteri, ' no tā izkrita kristāliņš — smalks kā adatiņa, un tas ņēmās gaisā rakstīt ugunīgas zīmes.
   Ugunīgais raksts pārbiedētajam karalim un viņa ka­raliskajai padomei vēstīja, ka briesmeklis nav viņš pats un nepavisam neizteic sevi, bet gan kādu citu, kurš no nezināmām tālēm vada viņu dzimšanu, pieņemšanos spēkā un postīgo darbību. Ar uguni rakstošais kristāliņš darīja zināmu, ka viņi un visi pārējie argensi ir tālini pēcteči būtnēm, kurām esību pirms daudziem tūksto­šiem gadsimtu bija piešķīruši briesmekļa radītāji. Un ka šie radītāji nepavisam neesot līdzīgi saprātīgām būtnēm, kuras iemīt kristālos, tēraudā vai zeltā, un visām pārējām, kuras dzīvo metālā. Sīs būtnes esot iznākušas no sāļa okeāna ūdeņiem un būvējušas ma­šīnas, zobodamās dēvējušas tās par dzelzs eņģeļiem, bet īstenībā turējušas tās nežēlīgā verdzībā. Tad me­tāla radījumi, nebūdami pietiekami spēcīgi, lai saceltos pret okeāna klēpī dzimušajiem, aizlidojuši ar milzīgiem nolaupītiem kosmokuģiem; ar šiem kosmokuģiem tie aizbēguši no gūsta uz tālīnākajiem zvaigžņu arhipelā- giem un tur dibinājuši visvarenas valstis, starp kuram Argensu valstiņa ir kā smilšu graudiņš tuksneša smil­tājos. Taču agrākie mašīnu valdnieki neesot aizmirsuši brīvību atguvušos un saucot šos par dumpiniekiem, un meklējot pa visu kosmosu, šķērsodami to no galaktiku austrummalas līdz dienvidpolam. Tiklīdz kaut kur uz­ejot pirmā dzelzs eņģeļa bezvainīgos pēctečus — sa- tumsušu vai spožu sauļu tuvumā, uz kvēlojošām pla­nētām vai ledainēm —, tūdaļ liekot lietā savu viltīgo spēku, lai vajātu par to, ka tie aizmukuši. Tā bijis, tā ir, un tā būš. Un atrastajiem neesot nekādas iespē­jas paglābties, izvairīties vai aizbēgt no atmaksas, ir tikai viens ceļš, kā šo atriebi darīt nekaitīgu un vel­tīgu, — jākļūst par neesamību.
   Ugunīgais raksts apdzisa, augstmaņi ielūkojās vald­nieka redzokļos, tie izskatījās stingi un nedzīvi. Karalis klusēja ilgi, ilgi, līdz augstmaņi paši ierunājās:
   —   Eternas un Erisfenas valdniek, Ilidaras, Sina- lostas un Arkaptūrijas kungs, neskaitāmu sauļu un mēnešu pārvaldītāj, saki mums kaut ko!
   —   Vārdi mums nav vajadzīgi, ir vajadzīga rīcība. VisupēdīgāJ — bilda Inhistons.
   Notrīsēja padomes vīri, taču atbildēja vienā balsī.
   —   Tu esi lēmis!
   —   Un tālab — lai notiek! — sacīja karalis. — Tagad, kad esam pieņēmuši lēmumu, es nosaukšu vārdā būtni, kas mūs tiktāl novedusi, tiku par viņu dzirdējis, kāp­dams troni. Vai tas nav cilvēks?
   —   Tu esi sacījisl — padome atbildēja.
   Tad Inhistons uzrunāja Dižo Abstraktoru.
   —   Dari savu darāmo!
   Savukārt Abstraktors atbildēja:
   —  Dzirdu un paklausu!
   Un Abstraktors izrunāja vārdu, kura vibrācijas ar gaisa viļņiem nolaidās planētas dzīlēs; tad pāršķēlās jaspisa debess, un nebija vēl krītošo torņu smailes sa­sniegušas zemi, kad Argensas septiņdesmit septiņas pilsētas pārvērtās septiņdesmit septiņos baltos krāte­ros, plaisāja kontinenti, jo tiem pāri traucās uguns- mutuļi; gāja bojā sudrabaini, un lielā saule neapspī­dēja vairs planētu, bet tikai melnu mākoņu mutuli, kas, neesības vēju kliedēts, mazpamazām attinās un gaistin gaisa. Tukštelpa, ko starojums, cietāks par klinti, bija ieplētis plašu jo plašu, pēcāk sablīvējās trīsošā dzirkstī, kas arī izzuda. Pēc septiņām dienām trieciena vilnis sasniedza vietu, kur gaidīja naktsmelni kosmokuģi.
   —   Tas ir noticis! — modrais briesmekju radītājs sa­cīja saviem biedriem. — Sudrabaiņu valsts vairs nav. Varam doties tālāk.
   Tumsā pie lidkuģu sāniem uzplauka ugunspuķe, un viņi aizjoņoja tālāk pa atriebes ceļu.
   Bezgalīgs ir kosmoss, un nav tam robežu, bet nav robežu arīdzan viņu naidam, tālab jebkurā dienā, jeb­kurā stundā tas var sasniegt arī mūs.

   Planēta Aragēna bija izbūvēta uz iekšpusi, jo, raugi, tās valdnieks Metameriks, kurš stiepās pa ekvatora plakni visus trīssimt sešdesmit grādus un tādējādi ap­joza savu valsti, būdams ne tikai tās saimnieks, bet ari aizsargātājs, gribēja paglābt savus pavalstniekus enterītus no kosmiska iebrukuma un tādēļ bija noliedzis uz planētas virsmas aiztikt jebko, kaut pašu niecīgāko akmentiņu. Tālab Aragēnas zeme bija palikusi mežo­nīga un nedzīva, un tikai zibeņu cirvji aptēsa tās kram- akmens kalnu muguras, bet meteori kontinentos doba krāterus.
   Toties desmit jūdžu dziļumā pletās enterītu ros- mīgā darba josla; izdobuši dzimtās planētas dzīles, viņi tajās iekopa kristālu dārzus, no sudraba un zelta cēla pilsētas; namus viņi būvēja otrādi — dodekaedru un ikosaedru formā, tika celtas arī hiperboloīdas pilis, kuru spoguļkupolos katrs varēja sevi ieraudzīt, divdes­mit tūkstoš reižu palielinātu kā milžu teātrī, jo, lūk enterīti dievināja ģeometriju un mirdzumu, turklāt namdari viņi bija pirmklasīgi. Pa cauruļvadu sistēmām viņi planētā iesūknēja gaismu, laižot to caur sma­ragdu filtriem, tad caur dimantu, tad atkal caur rubīnu filtriem, un šādi ieguva rītausmu, dienasvidu vai sār- tenu vakarblāzmu, kad vien vēlējās; turklāt paši sevī viņi bija samīlējušies tik neizsakāmi, ka viņu pasaule bija viens vienīgs spogulis; Enterītu vilcieni, ko darbi­nāja karstu gāzu plūsmas, bija no kristāla, bez logiem, tie bija gluži caurspīdīgi, un braucēji redzēja savus at­spulgus piļu un svētnīcu sienās, pārsteidzoši daudzkār- šotos slīdošos, tangenciālos un varavīkšņainos at­veidos.
   Viņiem bija pat pašiem savas debesis, kur molibdēna un vanādija sakausējumus mirdzināja spineļi1 un kalnu kristāli, kurus enterīti audzēja ugunī.
   Metameriks bija Aragenas valdnieks pēc mantojuma tiesībām un vienlaikus arī mūžmūžīgs, jo, raugi, viņa ķermenis bija salts, skaists un daudzposmains; pirmajā posmā mājoja saprāts, un, kad pēc vairākiem tūksto­šiem gadu tas bija novecojis un no ilgvaldīgās domā­šanas kristāliskie režģi sadiluši, pārvaldes funkcijas pārņēma nākamais posms, un tā tas turpinājās, jo Me- tamerikam bija desmit miljardi šādu posmu.
   Metameriks bija Aurigēnu pēctecis, kurus viņš gan nekad nebija redzējis un zināja par tiem vien tik daudz, ka tad, kad senčiem bija draudējusi iznīcība no kaut kādām drausmīgām būtnēm, kas nodarbojušās ar kos­monautiku un tās dēļ bija pametušas dzimtās saules, Aurigēni visas savas zināšanas un dzīves alkas iekap- sulējuši mikroskopiskos atomu graudiņos un izsējuši tos Aragenas klinšainajā augsnē. Viņi nodēvēja planētu par Aragenu, jo nosaukums atgādināja viņu pašu vārdu, taču uz planētas klintīm netika spēruši ne soli, lai pēc pēdām tos neuzietu baismīgie vajātāji; Aurigeni visi kā viens gāja bojā, vienīgais iepriecinājums bija tas, ka viņu ienaidnieki, saukti par baltajiem jeb bā­lajiem, pat nenojauš, ka gluži izdeldējuši aurigenus tomēr nav. Enterīti, kas bija radušies no Metamerika, atšķirībā no viņa paša nezināja neko paV savu nepa­rasto izcelsmi; hronika par aurigenu baismo galu, tāpat arī par enterītu pirmsākumu bija ierakstīta melnā vezuvīta senkristālā, kas bija noglabāts planē­tas kodolā. Toties labāk par labu to zināja un atcerējās viņu valdnieks.
   No akmeņainās un magnētiskās grunts, ko rosīgie celtnieki lauza ārā no planētas dzīlēm, paplašinādami savu pazemes valstību, Metameriks lika darināt rifu joslas, izmetot grunti starpplanētu telpā. Gredzenu gredzeniem draudīgie rifi apjoza Aragenu, neļaudami tai tuvoties. Tālab kosmosa kuģotāji meta līkumu šim par Melno Klaburčūsku dēvētājam rajonam — bez mi­tas te cits pret citu triecās milzenīgi lidojoši bazaltu un porfīru bluķi, izraisīdami spēcīgas meteoru gāzmas, turklāt tas bija arī apvidus, kur dzima visas komētu galvas, it visi akmens bolīdi un asteroīdi, kas izkaisīti Skorpiona sistēmā.
   Meteoru lavīnas gāzās arī uz Aragenu, bombardēja tās virsmu, uzplēsa un dangāja, izšķiltās uguns strūkl­akas naktis vērta par dienām, bet dienas — uzkulto putekļu mutuļu dēļ — par naktīm. Taču Enterītu val­stībā neiekļuva ne mazākā vibrācija; ikviens, kurš iedrošinātos tuvoties viņu planētai, ieraudzītu — ja vien iepriekš kuģis nebūtu sašķīdis pret ldintsblāķu virmuli — akmenīgu debess ķermeni, kas līdzīgs krā­teru izdobītam galvaskausam. Pat vārtus, kas veda planētas dzīlēs, enterīti bija izveidojuši tā, lai tie at­gādinātu uzvandītas klintis.
   Tūkstošiem gadu neviens nebija mēģinājis apmeklēt planētu, tomēr Metameriks ne uz mirkli neatslābināja pavēli, ka jābūt pastāvīgi modriem.
   Taču kādudien atgadījās, ka enterītu grupa, kura bija izgājusi virszemē, ieraudzīja tādu kā gigantisku konusveida kausu, kam kāta daļa bija iedzīta starp klintāja blāķiem, bet pret debesīm pavērstā iedobtā daļa bija daudzkārt iedangāta un caurumaina. Neka­vējoši turp tika ataicināti daudzziņi astrokuģotāji, un tie secināja, ka viņu priekšā atrodas no nezināmām malām atlidojuša zvaigžņu kuģa vraks.
   Lidkuģis bija īsts milzenis. Tikai pieejot tuvāk, bija redzams, ka tam ir koniska forma; ar smailo priekš­galu tas bija ieurbies klintīs, un to klāja bieza apde­guma un kvēpējuma kārta, bet pakaļējā kausveidīgā daļa pēc konstrukcijas atgādināja apakšzemes piļu varenās griestu velves. No pazemes izrāpoja spīļu ma­šīnas, ļoti piesardzīgi izcēla noslēpumaino kuģi no pie­zemēšanās vietas "un ienesa planētas dziļumos. Pēc tam enterītu grupa nolīdzināja bedri, ko bija iedobis kuģa priekšgals, lai uz planētas virsmas nepaliktu ne pēdas no sveškuģa^un bazalta vārti tika cieši jo cieši aizdarīti.
   Melnais, gluži kā uz oglēm apcepinātais kuģa kor­puss nogūla galvenajā pētniecības cellē, kas bija iekār­tota zaigojoši grezna; lietpratēji pētnieki pavērsa pret kuģi visdzidrāko kristālu spoguļzaigās plaknes un ar dimanta asmeņiem uzšķērda virsējo bruņu kārtu, zem kuras atsejizās otra — dīvaini balta, kas pētniekus mazliet salrauca, bet, kad karborunda urbji bija pār­grauzuši arī šo segslāni, parādījās trešais — nepievei- cams, "un tanī bija iemontētas cieši noslēgtas durvis, taču tās atdarīt viņi nemācēja.
   Vecākais zinībnieks, vārdā Afinors, rūpīgi izpētīja durvju'aizvarmēhānismu; izrādījās, ka mehānismu var dabūt vaļā, izrunājot kādu noteiktu vārdu. Šo vārdu viņi nezināja un arī nevarēja zināt. Ilgi viņi izmēģi­nājās ar dažnedažādiem vārdiem, kā, piemēram, «kos­moss», «zvaigznes», «mūžīgs lidojums», taču durvis pat nepakustējās.
   — Nezinu, vai mēs darām pareizi, pūlēdamies atvērt lidkuģi bez karaļa Metamerika ziņas, — Afinors pēdīgi ieteicās. — Bērna gados es dzirdēju leģendu par baltām būtnēm, kuras kosmosā vajā metālā iemītošu dzīvību un deldē to aiz atriebības, jo …
   Afinors aprāvās pusvārdā un līdz ar pārējiem lielās izbailēs raudzījās uz milzenīgo kuģa bortu, jo, izska­not vecā zinībnieka pēdējiem vārdiem, līdz šim stingās durvis pēkšņi sakustējās un plaši atvērās.
   Vārds, kas atdarīja durvis, bija «atriebība».
   Zinībnieki atsauca palīgos bruņuvīrus, un visi plecu pie pleca ar notēmētiem dzirksteļmetējiem ienira lid- kuģa smacīgajā un nekustīgajā tumsā, apgaismodami to ar zilganiem un baltiem kristāliem.
   Mašīnas lielākoties bija sadragātas, ilgi viņi maldī­jās starp aparatūras graustiem, meklēdami apkalpi, taču neuzgāja nedz lidoņus, nedz ko citu, kas liecinātu, ka tādi bijuši. Viņi prātoja, vai pats lidkuģis nav sa­prātīga būtne, jo tās mēdz būt pat varen lielas, piemē­ram, viņu karalis apjomā tūkstoškārt pārsniedz svešo kuģi, tomēr ir viens vesels.
   Taču elektriskās domāšanas mezgli, ko viņi uzgāja, bija sīki un izkliedēti; tātad svešais kuģis nevarēja būt nekas cits kā vienīgi lidojoša mašīna, kas bez ap­kalpes ir nedzīva kā akmens.
   Kādā kaktā pie pašas bruņusienas izlūkotāji pama­nīja peļķi — te bija izlijusi sarkana krāsa, kurai pie­skaroties viņi notraipīja savus sudrabainos pirkstus; no šīs lāmas viņi uzlasīja nepazīstamas drānas skran­das — miklas un sarkanas, tāpat arī dažas visai traus­las kaļķa šķēpeles. Viņi nesaprata, kādēļ, bet, stāvot šinī tumsā, ko kliedēja tikai kristālu gaismas šautras, visus pārņēma bailes.
   Tikām karalis jau bija uzzinājis par atgadījumu; tū­daļ ieradās viņa sūtņi ar stingru rīkojumu iznīcināt svešo kuģi ar itin visu, kas uz tā atrodas, bet jo īpaši karalis pieteica, ka svešie kuģotāji atdodami atomu uguns varai.
   Zinībvīri atbildēja, ka tur neviena nav bijis, tikai tumsa un sadragāta aparatūra, metāla sienas un kaļķa šķembas, kas mazliet nošķiestas ar sarkanu krāsu.
   Karaļa sūtnis notrīsēja un tūdaļ pat lika iekurt atomu sārtus.
   —   Karaļa vārdā! — viņš teica. — Sarkanais šķid­rums, ko jūs uzgājāt, vēstī bojāeju! Tas uztur pie dzī­vības balto nāvi, kas māk vienvienīgi atriebties gluži bezvainīgiem tikai par to, ka viņi pastāv ,.,
   —  Ja tā arī bijusi baltā nāve, tā mums vairs nav bīstama, jo kuģis ir pagalam un tie, kas lidojuši ar to, gājuši bojā aizsargrifu gredzenjoslā, — atbildēja zi­nībvīri.
   —   Bezgalīgs ir balto būtņu spēks, tās gan iet bojā, tomēr daudzkārt atdzimst no jauna, kaut atrastos tāl- tālu no spēcīgajām saulēm. Dariet, kā vēlēts, ak, ato- misti!
   Padzirdot šādus vārdus, izbīlis sagrāba gudrajos un pētniekus. Tomēr pareģojumam par draudīgo bojāeju viņi nenoticēja — pārlieku neiespējama šķita pat tās niecīgākā varbūtība.
   Tā nu viņi izcēla vraku no balsteņiem, sadragāja uz platīna laktām un, kad tas bija sašķaidīts gabalos, iegremdēja cietā starojumā, līdz tas pārtapa mūžam klusējošu, virmojošu atomu miriādēs, jo atomi ir bez pagātnes un gluži vienādi, visviens, vai radušies no kvēlākajām zvaigznēm, mirušām planētām vai saprā­tīgām būtnēm — gan labām, gan ļaunām; matērija visā kosmosā ir gluži vienāda, un ne jau no matērijas ir jābīstas.
   Taču zinībvīri savāca pat šos atomus, sasaldēja vienā pikā, izšāva to uz zvaigznēm un tikai tad atvieg­loti uzelpoja.
   — Esam drošībā. Nu mūs nekas neapdraud.
   Taču tajā laikā, kad platīna veseri dauzīja lidkuģa korpusu un tas juka gabalu gabalos, no atirušās, asi­nīm notraipītās apģērba skrandas vīlītes izkrita ne­saredzama spora — tik mazmazītiņa, ka pat simtiem tādu pārklātu viens vienīgs smilšu graudiņš. Bet naktī putekļos un pīšļos starp alas akmeņiem izdīga balts asniņš, no tā — otrs, trešais, simtais, un tie sāka dva­šot skābekli un miklumu, no kura spoguļaino pilsētu sienas apzēla ar rūsojumu, un enterītu aukstajās iek­šās tīklojās tur ieperinājušies nesamanāmi pavedieni, un viņi pamodās, sevī jau nesdami tuvīno iznīkšanu. Nepagāja ne gads, un visi bija pagalam. Mašīnas paze­mes alās apstājās, apdzisa kristālu ugunis, brūngana spitālības ēde sairdināja spoguļkupolus, un, kad bija izplēnējis pēdējais atomu siltums, iestājās tumsa, un šinī necaurredzamajā tumsā, spraukdamies cauri džerk- stošiem skeletiem, iestīgodams sarūsējušos galvaskau­sos, aizauzdams apdzisušo acu dobuļus, auga un kup­loja pūkains, mikls, balts pelējums.

   Astronomi māca, ka it viss, kas pastāv — miglāji, galaktikas, zvaigznes —, bēg uz visām pusēm un no šīs nemitīgās kliedēšanās Visums plešas plašumā jau miljardiem gadu,
   Daudzus jo daudzus šāda vispārēja kliedēšanās ļoti pārsteidz, un, meklēdami tās pirmsākumus pagātnē, viņi nonāk pie secinājuma, ka sensenis viss kosmoss bijis sakopots vienā punktā kā zvaigžņu lāse un ka neizprotama iemesla dēļ sākusies tās eksplozija, kas turpinās vēl šobaltdien.
   Tā prātojot, viņiem rodas jautājums, kas tad īsti bi­jis pirms tam, tomēr atrisināt šo miklu viņi tā arī nespēj. Bet bija apmēram tā.
   Iepriekšējā Visuma laikos dzīvoja divi konstruktori, nepārspējami meistari kosmogonijas arodā, un nebija nekā tāda, ko viņi nespētu izgatavot. Taču kaut ko da­rināt var tikai tad, ja ir plāns, bet plāns jāizdomā, kur gan citur lai to ņem? Tā arī abi šie konstruktori, Mik- romīlis un Gigaciāns, par to vien sprieda, kā varētu uzzināt, kas vēl būtu konstruējams, ja neskaita tos brī­numus, kas viņiem pašiem ienāk prātā.
   —   Es varu pagatavot visu, kas vien man ienāk prātā, — teica Mikromīlis. — Diemžēl ne jau viss man ienāk prātā. Tas ierobežo tiklab mani, kā tevi: nav taču mūsu spēkos izdomāt visu, kas būtu izdomājams, un var gadīties, ka nevis tas, ko esam izdomājuši un paš­reiz taisām, bet kaut kas pavisam cits būtu vairāk vērts, lai to īstenotul Ko tu par to domā?
   —  Tev taisnība, tā ir — atbildēja Gigaciāns.
   —   Bet ko tu liec priekšā?
   —   Visu, ko vien veidojam, mēs veidojam no matē­rijas, — atbildēja Mikromīlis, — un tanī ir ietvertas visas iespējamības; ja būsim iedomājušies darināt māju — uzbūvēsim to, ja kristāla pili — radīsim pili, ja būsim iecerējuši domājošu zvaigzni, kvēlojošu sa­prātu — arī to spēsim konstruēt. Tomēr matērijai pie­mīt vairāk iespēju nekā mūsu galvām, tāpēc vajadzētu matērijai likt runāt — apveltīt to ar muti, lai tā pati mums paustu, ko vēl no tās varētu pagatavot un kas mums pašiem nav ienācis prātā!
   —   Mute ir vajadzīga, — piekrita Gigaciāns, — to­mēr ar to vēl nepietiek, jo mute izteiks tikai to, ko būs radījis prāts. Tālab jāliek matērijai ne vien runāt, tā jāpieradina arīdzan domāt, un tad tā noteikti iz­paudīs mums visus savus noslēpumus.
   —   Prātīgi vārdi, — atbildēja Mikromīlis. — Darbs ir pūliņu vērts. Es to saprotu tā: viss, kas pastāv, ir enerģija, tātad arī domāšana jāizveido no tās, sākot ar pašu mazāko vienību, tas ir — ar kvantu. Kvantu
   domāšana jāiesprosto iespējami mazākā atomu krātiņā, un kā atomu inženieriem mums šis darbs ir pa spē­kam, turklāt nav jātaupa pūles, lai izmērus samazi­nātu. Kad es varēšu iebērt kabatā simt miljonus ģē­niju un tie itin viegli tur satilps, mērķis būs sasniegts: šie ģēniji savairosies, un tad nieka saujiņa domājošu smilšu ne sliktāk par vislielāko padomi varēs pateikt, kas un kā darāms!
   — Nē, ne jau tā! — iebilda Gigaciāns. — Jārīkojas gluži otrādi, tāpēc ka viss, kas pastāv, ir masa. Tad nu arī no Visuma masas jāizveido vienas vienīgas milzu smadzenes, kas būtu spējīgas domāt sevišķi spriegi; kad es tām jautāšu, tās atklās man itin visus radīša­nas noslēpumus. Tavi ģeniālie putekļi ir nekam nede­rīga fantastika, jo — katrs domājošs graudiņš teiks ko citu, tu apjuksi šai haosā un savas zināšanas ne­papildināsi!
   Vārds pa vārdam, un abi konstruktori saķildojās tik neganti, ka par kopīgu darbu vairs nevarēja būt ne runas. Tā nu viņi, zobodami viens otru, šķīrās un katrs pēc sava prāta stājās pie darba. Mikromīlis sāka ķert kvantus un sprostoja tos atomkrātiņos, bet, tā kā kvanti visblīvāk savietojās kristālos, viņš radināja do­māt dimantus, halcedonus un rubīnus; ar rubīniem vei­cās vislabāk — tajos viņam izdevās sablīvēt tik daudz saprātīgas enerģijas, ka tie zaigot zaigoja. Bez tam viņš bija izveidojis vēl krietnu daudzumu citu domā­jošu minerālas dabas daļiņu: zili gudros smaragdus, dzelteni attapīgos topāzus, tomēr rubīnu sarkanā do­māšana viņam bija visvairāk tīkama.
   Kamēr Mikromīlis darbojās šo čiepstošo mazuļu pulkā, Gigaciāns savas pūles veltīja milžiem; ārkārtīgā piepūlē viņš bīdīja vienkopus saules un veselas galak­tikas, kausēja tās, jauca, metināja, apvienoja un, strā­dādams vaiga sviedros, radīja kosmomilzi, kurš izrā­dījās tik visaptverošs, ka aizpildīja bezmaz visu telpu un pāri palika vienīgi maza spraudziņa, kur vīdēja Mikromīlis ar saviem dārgakmeņiem.
   Kad iecerētais darbs bija paveikts, viņus vairs ne­interesēja, kurš no sava veidojuma varētu uzzināt vai­rāk noslēpumu, bet vienīgi — kuram bijusi taisnība un kurš izvēlējies labāku ceļu. Tādēļ konstruktori iz­sauca viens otru uz sacensību. Gigaciāns gaidīja Mik- romīli līdzās savam milzim, kas garumā, resnumā un platumā pletās uz mūžmūžīgiem gaismas gadiem; rumpis tam bija no tumšiem zvaigžņu mākoņiem, elpa plūda no neskaitāmām saulēm, kājas un rokas bija da­rinātas no galaktikām, kuras kopā saturēja gravitācija, no simt triljoniem dzelzs debess ķermeņu sastāvēja viņa galva, bet pinkainā, kvēlojošā cepure bija no sau­les dzijas. Regulēdams savu kosmomilzi, Gigaciāns lidoja no viņa auss uz muti, un ikreiz šāds ceļojums ilga sešus mēnešus. Turpretī Mikromīlis sacensības vietā ieradās gluži viens un tukšām rokām. Kabatā tam bija vienīgi maziņš rubīns, ko tas gatavojās likt pretī gigantam. To ieraudzījis, Gigaciāns sāka smieties.
   —   Ko labu sacīs šī kripatiņa? — viņš jautāja. — Kas gan ir viņas zināšanas salīdzinājumā ar šo ga­laktiskā intelekta bezgalību, ar miglāju, kur saules cita citai pārraida domu, ko pastiprina varena gravitācija, eksplodējošas zvaigznes idejām piešķir krāšņumu, bet pārdomu dziļumu daudzkāršo starpplanētu tumsa?
   —   Ko nu lielies un plāties, labāk ķeries pie darbal — Mikromīlis atcirta. — Man ir priekšlikums. Kālab gan mums vajadzētu iztaujāt savus darinājumus? Lai šie paši sacenšas disputā! Lai mans mikroskopiskais ģē­nijs pacīkstas ar tavu zvaigžņu milzi turnīrā, kur vai­rogs ir gudrība, bet šķēps — skaudra doma!
   —   Lai notiek, — Gigaciāns piekrita.
   Tad abi konstruktori atkāpās no saviem veidojumiem, atstādami tos sacīkstes vietā vienus pašus. Pariņķoja, pariņķoja sarkanais rubīns tumsā virs tukšuma okeā­niem, kuros zvaigžņu kalnāji peldēja virs gaismojošā, skatienam neaptveramā ķermeņa, un iepīkstējās;
   —   Ei tu, pārmilzīgais, ugunīgais lempi, bezjēdzīgi lielais bubuli, — vai tu vispār spēj domāt?!
   Jau pēc gada šie vārdi sasniedza kolosa smadzenes, kur sāka griezties meistarīgā harmonijā saslēgtās de­besu velves, izaicinošie vārdi pārsteidza milzeni, un viņš gribēja redzēt, kas ir tas, kurš iedrošinājies tā viņu uzrunāt.
   Un koloss sāka griezt galvu uz to pusi, no kuras bija atskanējis jautājums, bet, kad tas beidzot izdevās, bija aizritējuši divi gadi. Milža gaišzilās acis — ga­laktikas — paraudzījās tumsā, taču nekā nesaskatīja, jo rubīna tur sen vairs nebija, tagad tas pīkstēja milzim aiz muguras*
   — Esi gan tu lempis, mans mīļais zvaigžņmākoni, mans saulmati, drausmīgs muļļa tu esil Negrozi nu savu pinkaino sauļu galvu, pasaki labāk — vai jaudāsi sarēķināt, cik ir divi un divi, iekams puse no zilajām gigantzvaigznēm tavā paurī nebūs izkvēlojušas un aiz vecuma apdzisušas?
   Sīs bezkaunīgās ņirgas saniknoja kosmomilzi, un viņš, cik ātri spēdams, sāka griezties apkārt, jo rubī- niņa vārdi allaž skanēja viņam aiz muguras; koloss griezās aizvien straujāk, ap viņa ķermeņa asi virmoja Piena Ceļi, no trauksmainās virpuļošanas spirālēs sa- vērpās iepriekš taisnās galaktiku rokas, satinās vēr­petē zvaigžņu mākoņi, pārvērzdamies par lodveidīgām kopām; visas saules, debesu ķermeņi un planētas šai trakajā virmā griezās kā spēji palaisti rotaļvilciņi, taču nepaguva milzis ne uzlūkot zvērojošām acīm pretinieku, kad jau atkal šis ņirgājās par viņu kaut kur pie sāniem.
   Kristāliņš drosulītis joņoja ašāk un ašāk, bet arī kosmomilzis griezās aizvien straujāk un straujāk, to­mēr nekādi nevarēja to panākt, kaut šaudījās kā at­spole, līdz griezās jau pilnā sparā un virmoja — tik baismīgi ātri, ka gravitācijas saites tapa vaļīgas un neizturēja līdz pēdējai iespējai saspriegtās pievilkšanās spēka šuves, kuras bija uzlicis Gigaciāns, pārtrūka elektriskās atrakcijas[2] sadiegums, un kosmomilzis kā neganti virpuļojoša centrifūga pēkšņi sasprāga gaba­los un pašķīda uz visām pasaules pusēm, izšļākdams visapkārt Piena Ceļus un izmētādams spirāliskās lāpas — galaktikas; šī centrbēdzes spēka izraisīta, tad arī aizsākās miglāju kliedēšanās. Mikromīlis vēlāk ap­galvoja, ka uzvarējis esot viņš, jo Gigaciāna kosmo­milzis sašķīdis, nepagūdams patiekt ne «a», ne «b», savukārt Gigaciāns bilda pretī, ka sacensības mērķis neesot bijis pārbaudīt saistības spēku izturību, bet gan prāta spējas, proti: kurš no viņu abu darinājumiem gudrāks, nevis — kurš no tiem stingrāk turas kopā. Un, tā kā ar strīdus jautājumu izturībai nav nekā kopīga, Mikromīlis esot rīkojies blēdīgi un viņu pie­mānījis.
   Kopš tā laika abu strīds kļuvis vēl jo asāks. Mikro­mīlis meklē savu rubīnu, kurš katastrofā nez kur no­
   klīdis, tomēr atrast viņam to neizdodas; ieraudzījis sarkanu gaismu, viņš tūdaļ trauc turp, bet izrādās, ka tā ir tikai izklīstošu miglāju gaisma, kas, miglājiem novecojot, kļūst sarkanāka, un viņš atkal mekle — un atkal veltīgi.
   Savukārt Gigaciāns pūlas savu sasprāgušo kosmo­milzi sašūt kopā ar gravitācijas tauvām un staru die­giem, par adatām ņemdams viscietākos starojumus. Taču, tiklīdz viņš ko sašuj, tas tūlīt iet_ pušu -— tik drausmīgs ir reiz izraisītās miglāju kliedēšanās spēks; un tā nu ne vienam, ne otram neizdevās izdibināt no matērijas tās noslēpumus, kaut arī gudrību tai viņi tika iemācījuši un muti izveidojuši, diemžēl pirms iz­šķirošās sarunas bija atgadījusies šī ķibele, ko nejēgas aiz savas nezināšanas dēvē par pasaules rašanos.
   īstenībā Mikromīļa rubīniņa dēļ Gigaciāna kosmo­milzis gluži vienkārši sasprāga gabalu gabalos, un tā sīkās drumslas vēl šobaltdien lido uz visām pusēm. Bet, ja nu kāds tam netic, lai pavaicā zinātniekiem, vai nav taisnība, ka itin viss, kas vien kosmosā pastāv, līdzīgi rotaļvilciņam, nerimus griežas ap savu asi; no šīs trakās griešanās tad viss arī sācies.

   Kiberas valdnieks karalis Poleandrs Partobons bija liels karotājs un, būdams modernās stratēģijas cienī­tājs, augstāk par visu kara mākslā vērtēja kibernētiku. Viņa valstība bija pārbagāta ar domājošām mašīnām, jo Poleandrs lika tās novietot visur, kur vien varēja: ne jau tikai astronomiskās observatorijās vai skolās, bet pat akmeņos, kuri gulēja uz ceļa, lika ierīkot elek­triskas smadzenītes, kas skaļā balsī brīdinātu gājējus, lai tie nepaklūp, tāpat arī stabos, namu sienās un ko­kos, lai visur varētu pajautāt pēc ceļa; viņš lika pie­karināt smadzenītes pie mākoņiem, lai tās jau laikus ziņotu par lietus tuvošanos, tāpat apgādāt ar tām kal­nus un ielejas, vārdu sakot, Kiberā uz katra soļa va­rēja ieraudzīt kādu saprātīgu mašīnu. Jauki bija uz šīs planētas, jo karalis ne vien izdeva dekrētus, ka viss esošais kibernētiski jāpilnveido, bet arī pastāvīgi ieviesa pavisam jaunu kārtību. Tā, piemēram, viņa ka­ralistē tika ražoti kibervēži, sanošas kiberspāres un pat kibermušas, bet, kad to saviesās pārlieku daudz, tām uzbruka mehāniski zirnekļi. Uz planētas šalca kiberbiržu kiberbiezokņi, skanēja kiberleijerkastes un kiberkokles, un šo civilo ierīču nebija mazums, bet militāru ierīču bija divtik daudz, jo karalis bija varen drosmīgs karavadonis. Viņa pils apakšzemes pagrabos atradās stratēģiska skaitļošanas mašīna, kas bija ne­redzēti kaujinieciska; karalim piederēja arī citas ma­zākas mašīnas, bez tam kiberložmetēji, milzīgi kiber- dižgabali un daždažādi citi ieroči, tāpat pilni arsenāli šaujampulvera. Karalis bija gauži noraizējies tikai par to, ka nav nedz pretinieku, nedz ienaidnieku un neviens neparko negrib uzbrukt viņa valstij, tādēļ viņam nav iespējams likt lietā savu šaušalīgo karalisko bezbai­lību, stratēģiskās dotības, kā arī kiberieroču gluži ne­parasto jaudu. Un, tā kā karalim nebija īstu ienaid­nieku un pretinieku, viņš lika saviem inženieriem kon­struēt mākslīgus un ar tiem tad arī cīnījās, allaž tos uzvarēdams. Tie nudien bija baismi karagājieni un kaujas, tāpēc iedzīvotāji dabūja krietni vien ciest. Re­dzēdami, ka kiberienaidnieki pārlieku posta viņu cie­mus un pilsētas, bet sintētiskais pretinieks apšļāc viņus ar šķidru uguni, padotie kurnēja, savu neapmierinātību iedrošinādamies izpaust arī tad, kad pats karalis, iera- djes kā viņu glābējs un mākslīgo ienaidnieku iznīcinā­tājs, uzbrukumu laikā samala putekļos visu, kas gadī­jās ceļā. Arī tad viņi, nepateicīgie, sūrojās, kaut gan tas tika darīts, izcīnot viņiem brīvestību.
   Tad karalim apnika kara spēles uz savas planētas un viņš nolēma doties kaut kur tālāk. Viņš sapņoja par kosmiskiem kariem un uzbrukumiem. Netālu' no planētas atradās Lielais Mēness, gluži tuksnešains un mežonīgs; karalis uzlika padotajiem smagas nodevas, lai iegūtu naudu, par kuru bija nodomājis uz Mēness iz­veidot lielus karapulkus un iegūt jaunus kauju laukus. Nodevas padotie maksāja tīri labprāt, cerēdami, ka nu karalis Poleandrs vairs nemēģinās viņus atbrīvot ar saviem kiberdižgabaliem un viņu mājas un galvas vairs nebūs karaļa ieroču spēka izmēģinājumu objekts. Tad arī karaļa inženieri konstruēja uz Mēness izcilu skaitļošanas mašīnu, kurai savukārt bija jārada kara­pulki un automātiskie ieroči. Karalis tūlīt pat ņēmās dažnedažādi pārbaudīt mašīnas derīgumu; kādureiz viņš pa telegrāfu tika devis rīkojumu, lai tā izgatavo rūķi. Viņš gribēja zināt, vai patiess ir inženieru ap­galvojums, ka ma.šīna spējot visu. Taču telegrammas tekstā bija ieviesusies sīka kļūda un mašīna saņēma pavēli izgatavot nevis elektrorūķi, bet elektropūķi un — cik labi vien prazdama — izpildīja pavēlL
   Šajā laikā karalis bija aizņemts kārtējā kara kam­paņā, proti, viņš atbrīvoja kiberalgotņu sagrābtās ka­ralistes provinces un bija pagalam aizmirsis par ma­šīnai doto rīkojumu, kad pēkšņi no Mēness uz planētu sāka krist milzīgi klinšu bluķi; neizsakāms bija karaļa pārsteigums, kad viens trāpīja viņa pils spārnā un iz­postīja kiberpunduru kolekciju — un tieši pundurus ar atgriezenisko saiti; aplam saniknots viņš tūdaļ pat telegrafēja mašīnai, kā šī iedrošinās tā darīt. Taču mašīna neatbildēja, jo tā vairs nepastāvēja: pūķis bija to aprijis un pārveidojis par savu asti.
   Karalis tūlīt izsūtīja uz Mēnesi bruņotu soda eks­pedīciju ar citu — tikpat kareivīgu skaitļošanas ma­šīnu priekšgalā, lai tā nogalinātu pūķi; nozibsnīja, no­dārdēja, un nebija vairs ne mašīnas, nedz ekspedīcijas, jo pūķis necīnījās vis pa jokam, bet pa īstam un pret karalisti un karali tas perināja visļaunākos nodomus. Karalis sūtīja uz Mēnesi ģenerāļus kiberāļus, pulkve­žus kiberžus un beigās aizsūtīja vienu kiberisimusu, taču arī tas nekā nepanāca, vienīgi šoreiz mazliet ilgāk vilkās cīniņš, kurā karalis nolūkojās caur tālskati, kas bija novietots uz pils terases.
   Pūķis auga augumā, bet Mēness kļuva aizvien ma­zāks, jo nezvērs to gabalu pa gabalam aprija un pār­veidoja par savu ķermeni. Karalis un arīdzan viņa k padotie redzēja, ka nu nav labi, kolīdz elektropūķim zem kājām vairs nebūs pamata, tas uz vietas metīsies virsū planētai un viņiem pašiem. Karalis gauži raizē­jās, bet neredzēja nekādu izeju un nezināja, kas da­rāms. Mašīnas izsūtīt nebija jēgas, jo tās ietu bojā, bet pašam doties pretī arī negribējās — bail bija. Reiz kādā klusā naktī karalis pēkšņi sadzirdēja troņa gu­ļamistabā ieklabāmies telegrāfa aparātu. Tas bija ar Mēnesi savienots karaļa aparāts, viss no zelta, ar bril­janta rakstrīku; pielēca karalis kājās un skriešus uz guļamistabu, bet aparāts tikai: luk-tuk, tuk-tuk — un,rau, šādu telegrammu izklabināja: «Elektropūķis tele­grafē, ka Poleandram Partobonam jālasās projām, jo viņš, pūķis, nolēmis iesēsties Poleandra tronī!»
   Pārbijās karalis, sāka trīcēt pie visām miesām un, kā stāvējis, sermuļādu naktstērpā un čībās noskrēja pils apakšzemes pagrabos, kur atradās veca un ļoti gudra stratēģiskā mašīna. Līdz šim viņš nebija grie­zies pie tās pēc padoma, jo vēl pirms elektropūķa ra­šanās bija ar to sastrīdējies par kādu kara operāciju; taču tagad viņam prāts nenesās uz ķildām — vaja­dzēja saglābt dzīvību un troni!
   Karalis mašīnu ieslēdza un, tiklīdz tā bija iesilusi, iesaucās:
   —  Dārgā skaitļošanas mašīna! Mana labiņā! Noti­cis tā un tā — elektropūķis tīko atņemt man troni, pašu padzīt no karalistes, glāb mani un saki — kas darāms, lai pūķi pieveiktu?!
   —   Nekā nebij, — atbildēja skaitļojamā mašīna,
   —   vispirms tev jāatzīst, ka man toreiz bija taisnība, bez tam es vēlos, lai tu nedēvētu mani citādāk kā vie­nīgi par lielo Skaitļošanas Hetmani, bet vari arī uz­runāt mani: «Jūsu Feromagnētība»!
   —   Labi, labi, ieceļu tevi par Lielo Hetmani un esmu gatavs uz visu, ko gribi, tikai glāb!
   Mašīna iešķindējās, ierūcās, nokrekšķējās un sacīja:
   —   Tas ir pavisam vienkārši. Jāuzkonstruē elektropū­ķis, spēcīgāks par to, kurš sēž uz Mēness. Viņš tad arī ļaundari pieveiks, samals tam visus elektriskos kauliņus, un mērķis būs sasniegts!
   —   Tas taču ir vareni! — sajūsminājās karalis.
   —   Bet vai tu vari izstrādāt šāda pūķa plānu?
   —  Tas būs superpūķis, — sacīja mašīna. — Varu izskaitļot ne vien plānu, bet pagatavot arī viņu pašu, vienu mirklīti!
   Tūdaļ pat mašīna iespīdējās, tās iekšienē kaut kas nošvīkstēja, iedunējās, un tai pašā mirklī no tās sāniem līda ārā kas līdzīgs milzīgai liesmojošai elektriskai ķetnai, bet karalis pēkšņi iekliedzās:
   —   Stājies, vecā skaitļošanas mašīna!
   —   Kā tu ar mani runā? Esmu Lielais Skaitļošanas Hetmanis!
   —  Ā, tiesa gan! — karalis attapās. — Elektropūķis, kuru Jūsu Feromagnētība pagatavos, gan pieveiks' to
   Mēness pūķi, taču pats droši vien paliks tā vietā — un kā mēs pēcāk tiksim vaļā no viņa?!
   —   Pagatavojot citu — nākamo, vēl varenāku, — ma­šīna paskaidroja.
   —  Nē, nē, tādā gadījumā, lūdzu, nedari nekā. Kāds gan man labums no tā, ka uz Mēness radīsies arvien baismīgāki pūķi, ja es vispār negribu nevienu pašu?
   —  Ā, tā ir cita lieta, — atbildēja mašīna. — Kāpēc tu neteici to uzreiz? Redz, cik neloģiski tu izsakies! Pag… man jāpadomā …
   Mašīna dunēja, šķindēja, rūca, pēdīgi nokrekšķējās un sacīja:
   —  Jāpagatavo antimēness ar antipūķi, jāievada tie Mēness orbītā (šai brīdī mašīnā kaut kas nokrakšķēja), jātuvojas tai un jādzied:
   Esmu robots jauns bezgala, Man no ūdens baiļu nava, Tram tid rā, tram tid rā! Ritā, dienā, vakarā!
   —  Vai, cik ērmoti tu runā, — ieteicās karalis, — kas kopīgs antimēnesirn ar šo dziesmu par jauno robotu?
   —   Par kādu robotu? — ievaicājās mašīna. — Ak nē, es kļūdījos, šķiet, man iekšā kaut kas sagājis grīstē, laikam būšu pārdeguši.
   Karalis sāka meklēt vainu, līdz atrada pārdegušu lampiņu, ieskrūvēja jaunu un jautāja mašīnai, kas da­rāms ar antimēnesi.
   —  Ar kādu antimēnesi? — noprasīja mašīna, kura tikmēr bija aizmirsusi, ko runājusi iepriekš. — Ne p.ir kādu antimēnesi es nekā nezinu… pag, man jāpa domā …
   Mašīna iedūcās, padžinkstināja un teica:
   —  Jāizstrādā vispārēja elektropūķu pievcikšan.is teorija, tad Mēnesspūķis būs atsevišķs gadījums un tādējādi jo viegli atrisināms.
   —   Tad izstrādā šādu teoriju! — teica karalis.
   —   Sai nolūkā man vispirms jāizgatavo dažādi eks­perimentāli elekropūķi.
   —   Nekādā ziņā! Sirsnīgs paldies! — karalis iesau­cās. — Pūķis tīko atņemt man troni, bet kas notiks, kad tu izgatavosi tos vairumā?
   —  Ak tā? Nu, tad jārīkojas citādi. Lietosim kārtējo tuvinājumu metodes stratēģisko variantu. Ej un tele­grafē pūķim, ka tu atdosi tam troni, ja tas izpildīs trīs
   pavisam vienkāršas matemātiskas operācijas…
   Karalis nosūtīja telegrammu, un pūķis piekrita. Ka­ralis atgriezās pie mašīnas.
   —  Tagad, — sacīja mašīna, — paziņo pūķim pirmo atrisināmo uzdevumu: lai viņš izdalās pats ar sevi!
   Karalis izdarīja, kā sacīts. Elektropūķis izdalījās pats ar sevi, taču, tā kā vienā elektropūķī ietilpst tikai viens elektropūķis, viņš joprojām palika uz Mēness, un mai­nījies nebija nekas.
   —   Ko tu esi izdarījusi! — sauca karalis, pa galvu pa kaklu, gandrīz pazaudēdams čības, drāzdamies uz pagrabu. — Pūķis izdalījās pats ar sevi, bet, tā kā vieninieks ietilpst vieniniekā vienreiz, nekas nav mai­nījies!
   —   Tas nekas, es darīju to tīšuprāt, šai matemātiskai operācijai bija jānovērš viņa uzmanība, — atbildēja mašīna, — Tagad pasaki viņam, lai izvelk no sevis sakni!
   Karalis nosūtīja telegrammu uz Mēnesi, un pūķis sāka vilkt: vilka, vilka, līdz sāka krakšķēt, elst, drebēt, taču piepeši viss norima — un sakne bija izvilkta!
   Karalis atgriezās pie mašīnas.
   —   Pūķis krakšķēja, drebēja, pat zobus grieza, bet sakni izvilka un joprojām man draud! — viņš sauca no sliekšņa. — Ko nu lai dara, vecā maš… tas ir — Jūsu Feromagnētība?
   —   Esi mierīgs, — atbildēja mašīna, — tagad pa­saki viņam, lai no sevis atņem pats sevi!
   Karalis aizjoza uz guļamistabu, telegrafēja, un pūķis sāka atņemt sevi no sevis: vispirms atņēma asti, tad — kājas, pēc tam — ķermeni un, beidzot, redzēdams, ka kaut kas nav īsti kārtībā, sāka šaubīties, bet nu jau atņemšana gāja pēc inerces, tāpēc viņš atņēma sev arī galvu: palika nulle jeb — nekas: elektropūķa vairs nebija!
   —   Elektropūķa vairs nav! — līksmi sauca karalis, skriedams apakšzemes pagrabā. — Pateicos tev, vecā skaitļošanas mašīna ļ.. pietiekmi tu esi strādājusi… ,Tev pienākas atpūta, tāpēc tagad es tevi izslēgšu.
   —   O nē, mans dārgais, — mašīna iebilda. — Es savu darbu esmu izdarījusi, un tagad tu grasies mani izslēgt, pat nesauc vairs mani par Jūsu Feromagnē- tību?! Dikti nesmuki! Tagad es pati pārvērtīšos par elektropūķi, mans mīļais, izdzīšu tevi no karalistes un valdīšu katrā ziņā labāk nekā tu, jo tu no laika gala esi lūdzis man padomu visos svarīgākajos jautājumos, tāpēc būtībā valdīju es, nevis tu…
   To sacījusi, mašīna šķindēdama un dūkdama sāka pārvērsties par elektropūķi; no tās sāniem jau izsprau­cās liesmojošas elektroķetnas, kad pēkšņi karalis, no izbīļa palicis gluži bez elpas, pielēca pie mašīnas un, paķēris čības, dauzīja visas lampiņas, kas vien patrā­pījās pa rokai. Mašīna iešķindējās, sastostījās, un programmā ieviesās kļūda — «elektropūķis» kļuva par «elektropiķi»; rūkdama aizvien klusāk un klusāk, ma­šīna turpat karaļa acu priekšā sāka pārveidoties par milzīgu, spīdīgi melnu elektropiķa gabalu, kas vēl brīdi sīca, līdz no tās zilganu dzirksteļu veidā izplūda pē­dējā elektrība, un nu apstulbušā Poleandra priekšā kūpēja vairs tikai milzenīgs piķa staignājs…
   Karalis atviegloti nopūtās, uzāva čības un atgriezās savā guļamistabā. Kopš tās reizes viņš pilnīgi pārvēr­tās: piedzīvojumi, kādus viņam bija nācies pieredzēt, līdz pat mūža galam padarīja viņu daudz rāmāku, viņš nodarbojās vienīgi ar civilo kibernētiku, bet par mili­tāro nelikās vairs ne zinis.

   Argonautieši bija vispirmā zvaigžņoņu cilts, kas iemācījās saprātīgi izmantot planetāro okeānu dzīles, kuras — kā uzskatīja sīka gara roboti — metālam būs nepieejamas mūža-mūžos.
   Viens no viņu karalistes smaragdzaļajiem ķēdes pos­miem ir Akvācija, kas zaigo ziemeļu debesvelvē gluži kā liels safīrs topāzu kaklarotā. Pirms daudzdaudziem gadiem uz šīs zemūdens planētas valdīja karalis Hid- ropss Viszivīgais. Kādurīt viņš atsauca uz troņa zāli četrus karalistes ministrus, un, kad tie bija nopeldējuši viņa priekšā uz vēdera, kamēr smaragdiem apbērtais dižais kambaržaunis apvēdināja valdnieku ar plaš- pleznu vēdekli, karalis uzrunāja ministrus šādiem vār­diem:
   — Nerūsējošie augstmaņi! Nu jau piecpadsmit gad­simtus es pārvaldu Akvāeiju, tās zemūdens pilsētas un ciematus zilo pļavu klaidos; šajā laikā esmu pa­plašinājis valsts teritoriju, apslīcinādams daudzas saus­zemes, tādējādi neaptraipīdams ūdensdrošos karogus, ko pārņēmu mantojumā no sava tēva Ihtiokrata. Tur­klāt kaujās pret naidīgajiem mikrocītiem es izcīnīju veselu virkni uzvaru, kuru spožumu neklātos pašam apdziedāt. Tomēr es manu, ka valdīšanas nasta kļūst par smagu, un tālabad nolēmu, ka man vajadzīgs dēls, kurš, inoksīdu tronī sēdēdams, būtu cienīgs turpināt taisnīgo valdīšanu. Tādēļ es griežos pie tevis, mans uzticamais Hidrokiber Amasīd, pie tevis, dižais pro- grammist Diptrik, un pie jums, Filonaut un Minogar, kas esat mani virsregulētāji, lai jūs izgudrotu man dēlu. Lai viņš ir gudrs, tomēr pārmērīgi grāmatu lasī­šanai nenododas, jo liekas zināšanas slāpē gribu dar­boties. Lai viņš ir labs, bet arīdzan bez pārspīlējuma. Es vēlos, lai viņš būtu arī drosmīgs, taču ne pārgal­vīgs, jūtīgs, taču ne maigulis un, vispēdīgi, lai viņš ir līdzīgs man, lai viņa sānus klāj tādas pašas tanta- liju zvīņas un viņa saprāta kristāli lai ir tikpat dzidri kā šis ūdens, kas apņem mūs, notur līdzsvarā un baro! Bet tagad Lielās Matricas vārdā, ķerieties pie darba!
   Dioptriks, Minogars, Filonauts un Amasīds dziļi pa­klanījās un aizpeldēja klusēdami, jo visi četri apsvēra karaļa vārdus, lai gan ne gluži tā, kā to vēlējās vare­nais Hidropss.
   Jo, raugi, Minogars vairāk par visu alka sagrābt troni; Filonauts slepenībā atbalstīja argonautiešu ne­draugus mikrocītus, bet Amasīds ar Dioptriku bija nā­vīgā ienaidā, un vairāk par visu abi kāroja redzēt nežēlastībā krītam otru, kā arī pārējos augstmaņus.
   «Karalis vēlas, lai mēs uzprojektējam viņam dēlu,» prātoja Amasīds. «Kas var būt vienkāršāk kā ierakstīt karaļdēla mikromatricā nelabvēlību pret dergli Diop­triku, šo uzpūtīgo peldpūsli? Saņēmis varu savās ro­kās, nākamais valdnieks tūdaļ pavēlēs Dioptriku noslā­pēt, izbāžot viņa galvu no ūdens gaisā. Tas nudien būtu_ lieliski! Taču Dioptriks,» izcilais Hidrokibers risināja domu tālāk, «noteikti kaldina līdzīgu plānu, un viņam kā programmistam diemžēl ir daudz iespēju, lai topošajā princī iekodētu naidu pret mani. Gatavais posts! Jātur acis plati vaļā, kad abi kopā liksim matricu bērngataves krāsnī!»
   «Pats vienkāršākais būtu,» tanī pašā laikā prātoja cienījamais Filonauts, «ja karaļdēla matricā ierakstītu labvēlību pret Mikrocītiem. Sie gan uzreiz to pamanītu, un karalis izslēgtu mani no pasākuma. Laikam būs labāk, ja iedvesīšu princim mīlestību vienīgi uz mazām formām, tas nav tik bīstami. Ja ņemsies mani pratināt, teikšu, ka biju domājis tikai ūdens sīkradības, taču piemirsu karaļdēla programmu papildināt ar piebildi, ka to, kas nepieder zemūdens valstībai, iemīļot nav brīv. Ļaunākajā gadījumā karalis atņems man Lielās Plunčātavas ordeni, tomēr galvu atstās, un tā man ir dārgāka par visu, to man neatdotu pats Mikrocītu vald­nieks NanoksersI»
   —   Kālab jūs klusējat, cienījamie? — Minogars ieru­nājās. — Domāju, ka mums jāstājas pie darba nekavē­joši, jo nav nekā svētāka par karaļa pavēli!
   —  Tālab jau es klusībā to pārdomāju, — Filonauts aši atbildēja, bet Dioptriks ar Amasīdu divbalsl pie­bilda:
   —   Esam gatavi!
   Pēc sensenas tradīcijas viņi lika sevi ieslēgt zālē, kuras sienas bija izklātas ar smaragda zvīņām, no ārpuses to septiņkārtīgi apzīmogoja ar dziļjūras sve­ķiem, un pats lielais Megacists, planetāro plūdu pār­valdnieks, uzspieda uz zīmogiem savu ģerboni — Rā­mie Ūdeņi. No šī brīža neviens vairs nevarēja iejauk­ties viņu darbā, un tikai pēc signāla, ka darbs galā, kad kroņa ministri ar šim nolūkam īpaši paredzētu virpuļstraumi izmestu pa vārstuli neveiksmīgos pro­jektus, zīmogi tiktu norauti un sāktos karaļdēla tap­šanas spožie svētki.
   Augstmaņi gan sēdās pie darba, tomēr uz priekšu tas negāja nu nepavisam. Jo neviens no viņiem nedomāja par to, kā iemiesot princī karaļa Hidropsa pieprasītos tikumus, bet tikai par to, kā piemānīt ij karali, ij pā­rējos trīs nerūsējošos prinča projektētājus.
   Karalis kļuva arvien nepacietīgāks — jau astoņas dienas un naktis viņa dēlraži bija ieslēgti, bet pagai­dām nebija devuši ne zīmi, ka darbs tuvotos veiksmī­gam nobeigumam. Jo viņi, rau, cīkstējās, kurš izturī­gāks, un katrs no viņiem gaidīja, kad pārējiem spēki izsīks, tad matricas kristāliskajā režģī žigli varētu ierakstīt to, kas princi darītu viņam labvēlīgu,
   Minogaru uzkurināja varaskāre, Filonautu — kāre pēc naudas, ko bija piesolījuši Mikrocīti, savukārt Arnasīdu un Dioptriku — abpusējs naids.
   Pēdīgi viltīgais Filonauts, zaudējis drīzāk pacietību nekā spēkus, ierunājās:
   —   Es nesaprotu, augsti godājamie, kāpēc mūsu darbs ievelkas. Karalis taču deva mums precīzas direk­tīvas, ja mēs pie tām pieturētos, princis būtu jau ga­tavs. Man rodas aizdomas, ka jūsu gausumam nav valdnieka sirdij tīkama kopsakara ar prinča radīšanu, iā iemesls ir pavisam cits. Ja tā ies tālāk, es visdzi­ļākā nožēlā būšu spiests izpildīt savu pienākumu un iesniegt karalim votum separatum, tas ir, uzrakstīt…
   —   Denuncējumu! Re, par ko tu runā, Jūsu Cienība! — iešņācās Amasīds, nikni vārstīdams mirdzošās žaunas, un visi ordeņu pludiņi sadrebēja. — Bet, lūdzu, lūdzu! Ar jūsu cienības atļauju es arīdzan gribu karalim rak­stiski paziņot, ka jūsu laipnība, kas nez kopš kura laika sasirgusi ar trīceklību, jau sabojājusi astoņ­padsmit perlamutra matricas, ko mums nācās atmest ļkā nederīgas, jo pēc formulējuma, ka iemīļojams ir viss, kas neliels, tu neatstāji pat vietu, kur ierakstīt liegumu iemīļot to, kas nav zemjūrīgs! Tu, cienījamo Filonaut, pūlējies mums iegalvot, ka tas noticis aiz Izklaidības, taču atkārtoji to astoņpadsmit reizes, ar to pilnīgi pietiek, lai tevi ieslodzītu nodevēju vai vājprā­tīgo namā, tu vari izvēlēties starp šim divām vietām, ai to arī aprobežojas tava brīvība!
   Caur un cauri atmaskotais Filonauts grasījās aizstā­vēties, taču Minogars apsteidza viņu, ierunādamies:
   —   Dažs labs varētu nodomāt, ka tu, cildenais Ama- sīd, mūsu pulkā esi gluži kā medūza — bez vienvienīga melnumiņa, kristāldzidrs. Taču matricas fragmentus, kur uzskaitīts tas, pret ko princim jāizjūt riebums, tu nez kādēļ papildināji vienpadsmitkārt: vienreiz tu mi­nēji trīsdaļīgu astainību, vienreiz — zilgani svītrainu muguru, divas reizes — izvalbītas acis, tad atkal — divkāršas vēdera bruņas un trīs sarkanus lāsumus, itin kā nezinādams, ka visas šīs pazīmes var attiecināt uz klātesošo Dioptriku, topošā prinča līdzradītāju, tā­dējādi prinča sirdī iekvēlinot naidu pret šo vīru …
   —   Bet kādēļ Dioptriks matricas beigu daļā neatlai­dīgi pieprasīja just nicinājumu pret būtnēm, kuru vārds beidzas ar «īds»? — Amasīds noprasīja. — Un, ja reiz esam sākuši runāt, tad kāpēc tu, augstcienītais Mino-.
   gar, starp priekšstatiem, kuriem princī jāizraisa nepa­tika, nemitīgi minēji piecstūrainu ķebli arbriljantos zaigojošu atzveltni spuras formā? Vai tiešam tu ne­zini, ka tas tikpat līdzīgs tronim kā viena asaka otrai?
   Iestājās saspringts klusums, ko lāgiem pārtrauca tikai rāmi šļaksti. Pretrunīgu interešu plosīti, augst­maņi ilgi stīvējās, līdz pēdīgi izveidojās divi grupē­jumi: Filonauta un Minogara saprašanās pamats bija tas, ka abi gribēja, lai prinča matricā būtu iekļauta simpātija pret visu sīko, kā arī vēlēšanās pašķirt ceļu sīkformu pārstāvjiem. Filomants šinī gadī­jumā domāja par Mikrocītiem, turpretī Minogars —• par sevi, jo bija mazākais starp klātesošajiem. Arī Dioptriks uzreiz atbalstīja šo formulu, jo Amasīd3 starp viņiem visiem bija augumā lielākais. Amasīds spīvi iebilda, bet tad pēkšņi mitējās pretoties — viņam iešāvās prātā, ka viņš taču var samazināties, kā arī uzpirkt galma kurpnieku, lai tas Dioptika pazolēm piekaļ klāt tantala sloksnītes, tās šo pretekli pagarinās, un tad šis iemantos prinča nelabvēlību.
   Pēc tam viņi jau itin veicīgi izgatavoja prinčmatricu, un, tikko pa vārstuli bija izmesti nederīgie projekti, sākās lielas galma svinības par godu karaļdēla izga­tavošanai.
   Kolīdz matrica ar prinča projektu tika iešauta cepie­nam un godasardze nostājās ierindā pie bērngataves krāsns, no kuras drīzumā vajadzēja iznākt nākamajam Argonautiešu valdniekam, Amasīds ķērās pie nodevīgā plāna īstenošanas.
   Galma apavnieks, kuru viņš bija uzpircis, pieskrūvēja Dioptrika pazolēm aizvien jaunas un jaunas tantala plātnītes. Metalurgu mācekļu uzraudzībā princis bija jau gandrīz gatavs, kad Dioptriks, palūkojies lielā pils- zāles spogulī, ar šausmām redzēja, ka ir garāks par savu ienaidnieku, un princī taču ieprogrammēta simpā­tija vienīgi pret maziem priekšmetiem un būtnēm!
   Pārnācis mājās, Dioptriks sevi rūpīgi apskatīja un apklaudzināja ar zelta āmuriņu, līdz atklāja pie zolēm pieskrūvētās plātnes un acumirklī saprata, kurš to iz­darījis. «Ak neģēlis!!» viņš nosunīja Amasīdu. «Bet ko lai tagad iesāk?!» Brīdi prātojis, Dioptriks izlēma samazināties. Viņš pasauca uzticamu kalpu un lika atvest uz pili labu atslēdznieku. Taču kalps rīkojumu nebija labi sapratis un, izpeldējis uz ielas, atveda kādu
   trūcīgu amatnieku, vārdā Frotons, kurš augām dienām klīda pa pilsētu, saukdams:
   —       Galvu salodešana! Vēderus kniedēju, astes lodēju un pulējul
   Sim amatniekam bija neganta sieva, kas vienmēr sagaidīja viņu ar lauzni rokās, un, kā tik viņš parā­dījās, visa iela skanēja no viņas sirdīgajām klaigām; sieva atņēma vīram visu, ko tas bija nopelnījis, pie­devām ar nežēlīgiem belzieniem iebaulēja viņam mu­guru un sānus.
   Trīcēdams Frotons stājās dižā programmista vaiga priekšā, un tas viņam teica:
   —        Paklau — vai tu varētu mani samazināt? Man liekas, saproties, ka esmu pārāk liels.., starp citu, tas nav svarīgil Tev mani jāsamazina, taču tā, lai neciestu mans daiļums! Ja veiksi to labi, es tevi bagātīgi atal­gošu, bet tev tas uzreiz jāaizmirst. Ne ūdens pilienu pār lūpām — citādi likšu tevi aizskrūvēt!
   Frotons bija pārsteigts, taču neizrādīja to — kādi tik visādi niķi un stiķi nav šiem varenajiem; amatnieks vērīgi aplūkoja Dioptriku, paraudzījās viņam iekšpusē, apklaudzināja no visām pusēm, aptaustīja un sacīja:
   —       Jūsu Lielvarenība, es varētu jums izskrūvēt astes vidusposmu…
   —       Nē, negribu! — Dioptriks strauji iebilda. — Man žēl astes! Tā ir tik skaista!
   —       Tad varbūt noskrūvēsim kājas? — Frotons no- vaicāja. — Tās tak ir galīgi liekas.
   Un patiesi — argonautieši neizmanto kājas; kājas viņiem ir rudimentāras atliekas no tiem sensenajiem laikiem, kad viņu priekšteči vēl apdzīvoja sauszemi.
   ,Taču Dioptriks nu noskaitās pa īstam:
   Ak tu, dzelzs muļķi! Vai tu nezini, ka vienīgi mēs, augstdzimušie, drīkstam būt ar kājām?! Kā tu iedrošinies atņemt man šīs dižciltības regālijas?!
   —       Vispadevīgi izlūdzos piedošanu. Jūsu Lielvare­nība … Bet ko tad lai noskrūvē?
   Dioptriks_ saprata, ka, vienā laidā iebilzdams, viņš nekā nepanāks. Viņš noburkšķēja:
   —   Dari, kā zini…
   Frotons nomērīja viņu, pasitaļāja te, padauzīja tur un teica:
   —        Ar Jūsu Lielvarenības atļauju es varētu noskrū­vēt jums galvu
   —   Jucis esi, vai? Ko es iesākšu bez galvas? Ar ko
   es domāšu?
   —  Tas ir nieks, mans kungs. Jūsu Lielvarenības go­dājamo prātu es iemontēšu vēderā — tur brīvas vietas vai cik …
   Dioptriks bija ar mieru, un amatnieks it veikli no­skrūvēja viņam galvu, prāta kristāla puslodes ievietoja vēderā, visu pamatīgi aizkniedēja, noblietēja ar āmuru, saņēma piecus dukātus, un kalpotājs izvadīja viņu no pils. Taču, iedams ārā, Frotons vienā istabā ieraudzīja Dioptrika meitu Aurentīnu visu zaigojam sudrabā un zeltā, un viņas slaikais stāvs, ik solī iešķindēdamies kā zvaniņš, viņam šķita brīnišķīgāks par visu, ko līdz šim bija skatījis. Frotons gāja uz mājām, kur viņu gaidīja sieva ar lauzni rokā, un tūliņ arī visu ielu pie­skandināja skaļi rībieni, bet kaimiņi runāja:
   —   Ehēl Tā ragana Frotiene jau atkal glāsta vīram sānusl
   Bet Dioptriks, varen priecīgs par savu izdomu, devās uz pili.
   Karalis mazliet nobrīnījās, ieraudzījis savu ministru bez galvas, taču Dioptriks uzreiz paskaidroja, ka tā esot tāda jauna mode. Savukārt Amasīds pārbijās, jo visi viņa viltīgie pūliņi bijuši veltīgi, un, tiklīdz nokļuva mā­jās, rīkojās tāpat kā viņa ienaidnieks; kopš tā brīža viņu starpā iedegās miniaturizēšanās sacensība: abi skrūvēja sev nost spuras, žaunas, tērauda sprandas un jau pēc nedēļas varēja nesaliekušies paiet zem galda.
   Bet arī abiem pārējiem ministriem jo labi bija zi­nāms, ka nākamajam karalim mīļi būs vienīgi paši mazākie, un gribot negribot arīdzan tie ķērās pie sama­zināšanās. Pēdīgi nonāca tiktāl, ka nebija vairs, ko skrūvēt nost; tad izmisušais Dioptriks aizsūtīja kalpu, lai atved pie viņa Frotonu.
   Stājies dižvīra vaiga priekšā, amatnieks gauži no­brīnījās, ka no augstmaņa palicis pāri tik maz, bet viņš uzstājīgi pieprasa, lai šo vēl pamazina!
   —   Lielvarenais kungs, — kasīdams pakausi, Fro­tons ieteicās. — Man rādās, ka ir tikai viena izeja. Ar Jūsu Lielvarenības atļauju es izskrūvēšu jums sma­dzenes …
   —   Nē, tu esi jucis! — Dioptriks aizsvilās dusmās, taču drātnieks paskaidroja:
   —      Smadzenes mēs noslēpsim pilī kādā zināmā vietā, piemēram, šitanī skapi, bet Jūsu Lielvarenībai iekšā būs tikai mazītiņš uztvērējiņš un reproduktoriņš, ar šīs aparatūras stapniecību Jūsu Lielvareniba būs elek­tromagnētiski savienota ar savu prātu.
   —   Saprotu! — sacīja Dioptriks, kuram šī ideja bija pa prātam. — Dari vēl, kas tev darāms!
   Frotons izņēma viņam smadzenes, ielika tās skapja atvilknītē, aizslēdza to ar atslēdziņu, atslēdziņu at­deva Dioptrikam, bet vēderā iemontēja viņam mazu aparātiņu un mikrofoniņu. Nu Dioptriks kļuva tik ma­zītiņš, ka gandrīz vairs nebija saskatāms; treji viņa sāncenši, ieraudzījuši Dioptriku tādā samazinājumā, nodrebēja, karalis pabrīnījās, bet neteica ne vārda.
   Tagad nu Minogars, Amasīds un Filonauts laida darbā visneiedomājamākos līdzekļus. Ar katru dienu viņi acīm redzami kļuva mazāki un mazāki un drīz vien bija spiesti rīkoties tāpat kā amatnieks ar Diop­triku: noslēpa savas smadzenes, kur kurais varēja, — rakstāmgaldā, zem gultas, bet paši bija vairs tikai mirdzošas kārbiņas ar astītēm, diviem trim ordenīšiem, drusku mazākiem nekā paši.
   Dioptriks vēlreiz aizsūtīja uzticamo kalpu pēc Fro- tona, un, kad tas stājās viņa priekšā, ministrs iz­saucās:
   —   Tev jādara kaut kas! Par katru cenu man jāsa­mazinās, citādi būs slikti!
   —   Lielvarenais Kungs, — amatnieks ierunājās, zemu klanīdamies lielmanim, kuru tik tikko varēja saredzēt starp krēsla rokbalstu un atzveltni, — tas ir nedzirdēti grūti, un es nezinu, vai vispār maz iespējams …
   —   Nieki! Dari, ko tev saka! Tev tas jāpaveic! Ja tev izdosies mani tiktāl pamazināt, ka neviens mani nemācēs pārspēt, es izpildīšu jebkuru tavu vēlēšanos!
   •— Ja Jūsu Lielvarenība dos man savu dižciltīgo vārdu, ka tā arī būs, es pacentīšos izdarīt visu, kas manos spēkos, — atbildēja Frotons, kuram pēkšņi galvā bija atmirdzējusi apskaidrība, bet krūtīs kāds, šķiet, bija ielējis vistīrāko zeltu, proti — jau daudzas dienas viņš nespēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par zeltā izlieto Aurentīnu un kristāldzidrajiem zvaniņiem, kas likās apslēpti viņas krūtīs.
   Dioptriks deva vārdu.
   OTad Frotons paņēma trīs pēdējos ordeņus, kas smagi gūlās uz varenā programmista sīkajām krūtīm, izvei­doja no tiem kārbiņu ar trim malām, ielika tajā aparā­tiņu, mazu kā dukāts, sastiprināja visu ar zelta stiep- līti, mugurpusē pielodēja zelta plāksnīti, kura bija iz­griezta astītes formā, un sacīja:
   —   Gatavs, Jūsu Lielvarenība! Pēc šiem augstajiem apbalvojumiem ikviens bez grūtībām pazīs Jūsu Per­sonu; šī plātnīte ļaus Jūsu Lielvarenībai peldēt, savu­kārt aparātiņš dos iespēju savienoties ar skapī noslēpto saprātu.
   Dioptriks nevarēja vien nopriecāties.
   —   Ko tu vēlies? Prasi, saki — visu dabūsi!
   —   Es vēlos apņemt par sievu Jūsu Lielvarenības meitu, zeltā izlieto Aurentīnu!
   Nu Dioptriks drausmīgi pārskaitās un, peldēdams gar Frotona seju, apmētādams aizvainojošiem vārdiem, šķindinādams pret viņu ordeņus, nolamāja amatnieku par nekaunīgu nelieti, bezgodi, neģēli un lika izsviest no pils. Bet pats zemūdenē tūdaļ pat aizpeldēja uz karaļpili.
   Kad Minogars, Amasīds un Filonauts ieraudzīja Dioptriku jaunajā veidolā un pazina tikai pēc ordeņiem, no kuriem viņš tagad sastāvēja, ja neskaita astīti, mi­nistrus sagrāba negantas dusmas. Būdami gaiši vīri elektrības jautājumos, viņa saprata, ka miniaturizēt sevi vēl vairāk nav iespējams, bet jau nākamajā dienā paredzēts svinīgi atzīmēt prinča piedzimšanu, tādēļ kavēties nevarēja ne mirkli.
   Tā nu Amasīds ar Filonautu vienojās: kad Dioptriks dosies uz savu pili, viņi tam uzbruks, nolaupīs un ieslodzīs bez jebkādām grūtībām, neviens pat nepama­nīs tādas sīkradības nozušanu.
   Un viņi izdarīja, kā bija nolēmuši. Amasīds sagata­voja vecu bleķa bundžu un noslēpās ar to aiz koraļļu rifa, kuram garām peldēja Dioptrika laiva; kad laiva pietuvojās, nomaskējušies Amasīda kalpi pēkšņi izlēca uz ceļa, un, iekams Dioptrika kalpotāji saslēja spuras, lai aizsargātos, viņu kungs jau bija iesviests bundžā un nolaupīts; Amasīds acumirklī aizlocīja ciet kārbas vāciņu, lai varenais programmists neizkļūtu brīvībā, un, nešpetni ņirgādamies un zobodamies par gūstekni, steigšus devās mājup, Jaču mājās viņš nodomāja, ka nebūtu prātīgi turēt gūstekni pie sevis, un tieši tad izdzirdēja uz ielas saucam:
   —   Galvas lodēju! Vēderus, astes, sprandas kniedēju, pulēju!
   Nopriecājās Amasīds un pasauca amatnieku — tas bija Frotons, lika viņam hermētiski aizlodēt kārbiņu un, kad tas bija darbu padarījis, samaksāja amatnie­kam un teica:
   —   Klausies, Froton, šinī bundžā ir manas pils pa­grabā noķerts metāla skorpions. Paņem un izsvied ārpus pilsētas robežas, tur, kur tā lielā atkritumu izgāz­tuve, zini? Un — drošs paliek drošs — uzgāz bundžai virsū lielu akmeni, lai skorpions neizmūk. Un — Lielās Matricas vārdā! — netaisi bundžu vaļā, uz vietas būsi pagalam!
   —  Darīšu, kā pavēlēji, kungs, — Frotons teica, pa­ņēma kārbiņu, atalgojumu un gāja prom.
   Frotons bija izbrīnījies, viņš netika gudrs, ko lai domā par šo gadījumu; Frotons sakratīja kārbiņu — iekšā kaut kas nodžinkstēja.
   «Tas nevar būt skorpions,» viņš nodomāja, «skorpioni nav tik mazi… Paskatīsimies, kas tas tāds ir, bet ne šobrīd…»
   Pārnācis mājās, Frotons paslēpa kārbiņu bēniņos, pārklāja ar veciem skārda gabaliem, lai sieva neuzietu kārbiņu, un devās atpūsties.
   Taču sieva bija pamanījusi, ka vīrs kaut ko noslēpj bēniņos, un, kad nākamdien tas izgāja no mājas, lai, kā parasti, apstaigātu pilsētu, saukdams: — Galvas stiepļoju! Astes lodēju! — viņa mudīgi uzskrēja augšā, sameklēja kārbiņu un sakratījusi izdzirdēja metālisku šķindoņu. «Šito neģēli, šito blēdi!» viņa nodomāja par Frotonu. «Tad tik tālu jau nonācis. Slēpj no manis kauč kādus dārgumus!» Labi aši viņa izurbināja kārbā caurumiņu, bet nekā nesaredzēja, tādēļ uzšķērda kār­biņu ar kaltu. Tiklīdz viņa mazdrusciņ bija atliekusi vāciņu sānis, tūdaļ ieraudzīja iezaigojamies zeltu — tie bija no tīra dārgmetāla darinātie Dioptrika ordeņi; trīcēdama nevaldāmā alkatībā, viņa norāva pavisam nost skārda vāciņu, un tad Dioptriks, kurš līdz šim bija gulējis kā beigts, jo kārbiņas skārds izolēja ,viņu no smadzenēm, kas atradās viņa pils skapī, piepeši atmo­dās, atguva sakarus ar savu saprātu un izsaucās:
   —      Kas te notiek?! Kur es esmu? Kas iedrošinājās man uzbrukt?! Kas tu esi, preteklīgā niecība? Je! zini, tu ņemsi bēdīgu galu caur aizskruvēšanu, ja tūdaļ pat neatlaidīsi mani brīvībā!
   Ieraudzījusi trīs ordeņus dukata lielumā lecam viņai acīs, bļaustāmies un draudam ar astīti, Frotona sieva tik ļoti pārbijās, ka metās bēgt; kamēr Dioptriks jopro- jumis peldēja viņai virs galvas un draudēja, lādēda­mies uz velna paraušanu, viņa bija aizkļuvusi līdz bēniņu lūkai, taču paklupa pret trepju augšējo šķērsli un kopā ar trepēm notenterēja no bēniņiem. Krītot viņa lauza sprandu, bet trepes, kas līdz tam bija balstījušas bēniņu lūkas vāku, gāzdamās to atbrīvoja, un vāks aizkrita ciet; tādā kārtā Dioptriks bija ieslodzīts bēni­ņos, peldēja no sienas līdz sienai, veltīgi saukdams pēc palīdzības.
   Pievakarē Frotons pārradās mājās un nobrīnījās, ka sieva negaida ar lauzni uz mājas sliekšņa, bet, iegājis iekšā un viņu ieraudzījis, drusciņ pat pabēdājās, jo bija neizsakāmi godprātīgs; tomēr drīz vien nodomāja, ka šim negadījumam ir arī sava labā puse — jo vairāk tāpēc, ka sievu var izmantot par rezerves daļām un tas dikti atmaksātos.
   Frotons nosēdās uz grīdas, sadabūja skrūvgriezi un ņēmās nelaiķi sadalīt pa detaļām, kad piepeši padzir­dēja pīkstīgu klaigāšanu, kas skanēja no augšas.
   —   A! — viņš noteica pie sevis. — So balsi es pa­zīstu — tas tak ir karalistes lielais programmētājs, kurš vakar lika mani izsviest no pils un kurš nav man vēl samaksājis. Bet kā viņš nokļuvis manos bēniņos?
   Frotons piestatīja trepes pie lūkas, pakāpās augšup un apvaicājās:
   —  Vai tas esat jūs, Jūsu Lielvarenība?
   —   Jā, jā! — Dioptriks atsaucās. — Tas esmu es, kāds mani nolaupīja, uzbruka, aizlodēja skārda kārbā, kāda sieviete to attaisīja, nobijās un nogāzās no bēni­ņiem, lūkas vāks aizkrita ciet, esmu ieslodzīts, izlaid mani — un es tev, lai tu būtu kas būdams, — zvēru pie Lielās Matricas! — došu visu, ko vien tu vēlēsies!
   —   Sitos vārdus es vienreiz jau dzirdēju, Jūsu Liel­varenība, un zinu, cik tie vērti, — Frotons atbildēja. — Jo es esmu amatnieks, kuru Jūsu Lielvarenība pa­vēlēja izsviest pa durvīm.
   Un Frotons izstāstīja visu, kas noticis: ka kāds ne­pazīstams augstmanis atsaucis viņu pie sevis, licis aizlodēt kārbiņu un izmest atkritumu izgāztuvē aiz pil­sētas robežas.
   Tagad Dioptriks aptvēra, ka tas būs bijis kāds no karaļa ministriem, visticamāk — Amasīds. Nu Diop­triks sirsnīgi jo sirsnīgi lūdzās, lai izlaižot viņu no bēniņiem, bet Frotons teica, ka viņš tagad vairs neticot Dioptrika dotajam vārdam.
   Un tikai pēc tam, kad lielais programmists bija ap­zvērējis pie visiem slapjajiem svētumiem, ka atdos savu meitu viņam par sievu, amatnieks atvāza lūkas vāku un, saņēmis augstmani divos pirkstos ar ordeņiem uz augšu, aiznesa Dioptriku uz viņa pili.
   Tieši tobrīd pulksteņi sāka šļakstināt pusdienlaika divpadsmito stundu un sākās svinīgā ceremonija: karaļ­dēla izņemšana no krāsns; Dioptriks pie trim ordeņiem, no kuriem viņš sastāvēja, steigšus piesprauda vēl viļņu bangām izšūdinātā lentē iekārto Visjūras Lielo Zvaigzni un ar lielu skubu peldēja uz inoksīdu pili. Tostarp Frotons devās uz istabām, kur savu galma dāmu pulkā uzturējās Aurentīna, spēlēdama uz elektrostrinkšķa, un abi viens otram visnotaļ iepatikās.
   Kad Dioptriks piepeldēja pie galvenās ieejas, no pils torņiem atskanēja fanfaras, vēstīdamas svinību sā­kumu. No sākuma vārtnieki negribēja ministru ielaist, bet tad pazina pēc ordeņiem un atvēra vārtus.
   Vārtiem atveroties, zemūdens caurtece izskrēja cauri kronēšanas zālei, sagrāba Amasīdu, Minogaru un Filo- nautu — tik sīciņi viņi bija — un ienesa virtuvē, kur viņi, veltīgi saukdami pēc palīdzības, bezpalīdzīgi riņ­ķoja virs izlietnes, iekrita tanī un pa apakšzemes ka­nāliem nonāca ārpus pilsētas; iekams viņi izķepurojās no gļotām, dūņām un dubļiem, aptīrījās un tika atpa­kaļ pilī, svinības jau bija galā.
   Tā pati zemūdens caurtece, kas tik nejauki bija ap­gājušies ar trim ministriem, sagrāba arī Dioptriku, sagrieza viņu virpulī ap troni ar tādu spēku, ka zelta stieplīte, kas viņu apjoza, pārtrūka, ordeņi un Visjūru Zvaigzne aizlidoja kur kurais, bet sakaru aparātiņš ar visu skrējiena spēku ietriecās pierē karalim Hid- ropsam, kurš gaužām izbrīnījās, kad no šī nieciņa at­skanēja pīkstiens: ;i >>
   —   Jūsu Karaliskā Augstība! Piedod! Netīšām! Jas esmu es, lielais programmists Dioptriks …
   —       Kas par muļķīgiem jokiem šādā brīdī? — karalis izsaucās, pastūma aparātiņu sānis, tas nokrita uz grī­das, un dižais kambaržauriis, atklādams svinības ar zelta kūjas trīskārtēju piesitienu, netīšām sašķaidīja to sīksīkās drumslās.
   No bērngataves krāsns iznāca princis, un viņa ska­tiens apstājās pie zelta zivtiņas, kas peldēja sudraba būrītī blakus tronim, viņa vaigs atmaiga, un princis iemīļoja šo mazo radījumu. Svinības laimīgi tuvojās nobeigumam, princis uzkāpa tronī un ieņēma Hidropsa vietu. Tā viņš kļuva par argonautiešu valdnieku un lielu filozofu, jo, raugi, viņš nodevās neesamības izzi­nāšanai, un nekas mazāks par to taču nav iedomājams; valdīja jaunais karalis taisnīgi, pieņēmis vārdu Neanto- fils, bet mazas elektriskās zivtiņas bija viņa gardākais ēdiens.
   Frotons apņēma par sievu Aurentīnu, paklausot vi­ņas lūgumam, saremontēja pagrabā nosviesto Diop­trika smaragda ķermenīti un iemontēja tanī no skapja izņemtās smadzenes; redzot, ka citas izejas nav, vare­nais programmists un pārējie ministri kopš tā laika uzticīgi kalpoja jaunajam karalim, bet Aurentīna un Frotons, kurš kļuva par karalistes lielo skārdzini, dzī­voja ilgi un laimīgi.

   Kāds robots, posdamies tālā un bīstamā ceļā, pa­dzirdēja par varen lietderīgu ierīci, ko tās izgudrotājs bija nosaucis par elektrisko draugu. Robots nodomāja, ka ap dūšu viņam būs brašāk, ja līdzās stāvēs draugs, kaut arī tas būtu tikai mašīna, un tā nu viņš aizgāja pie izgudrotāja un lūdza, lai tas pastāsta viņam par mākslīgo draugu.
   — Būšu priecīgs tev pakalpot, — izgudrotājs atbil­dēja.
   (Kā zināms, pasakas itin visi viens otru uzruna ar «tu», pat pūķus netitulē par kungiem un vienīgi kara­ļus uzrunā daudzskaitlī.)
   To sacījis, izgudrotājs izņēma no kabatas sīkām skrotīm līdzīgu metāla graudiņu sauju.
   Kas tas ir? — robots nobrīnījās. ,
   —  Un kā tevi sauc? Es taču aizmirsu tev to pavaicāt šīs pasakas attiecīgajā vietā? — izgudrotājs jautāja.
   —   Mans vārds ir Automatvejs.
   —   Tas priekš manis par garu, saukšu tevi vienkārši par Automiņu.
   —   Lai jau iet, — Automatvejs piekāpās.
   —   Tad nu tā, mans godājamais Automiņ, tavā priekšā ir sauja elektrodraugu. Tev jāzina, ka pēc aici­nājuma un specializācijas es esmu miniaturizētājs. Tas nozīmē: lielas un smagas ierīces es pārvēršu par ma­zām un portatīvām. Ikviens no šiem graudiņiem ir elek­troniskas domāšanas koncentrāts, neparasti vispusīgs un gudrs. Nemēģinu tev apgalvot, ka viņš ir ģēnijs, jo tas būtu pārspīlējums — gluži vai melīga reklāma. Tiesa kas tiesa, es loloju nodomu radīt šādus elektris­kus ģēnijus un nerimšos, iekams neuztaisīšu tos tik mazītiņus, lai varētu nēsāt kabatā tūkstošiem; tikai tad, kad varēšu sabērt tos maisos un pārdot uz svara, es būšu īstenojis savu sapni. Bet lai nu paliek tie mani nākotnes plāni. Patlaban es pārdodu elektrodraugus uz skaita, turklāt visai palēti: par vienu prasu tik, cik maksā tāda paša svara briljants. Tev jāatzīst, ka tā ir tīri mērena cena, ņemot vērā, ka šādu elektrodraugu tu vari iebāzt ausī, no kuras viņš čukstēs tev labus padomus un pakalpos ar daždažādu informāciju. Te tev būs kumšķītis mīkstas vates, ar ko tu aizbāzīsi ausi, lai draugs neizkristu, kad palieksi galvu sāņus. Vai ņemsi? Ja tu izšķirtos par duci, es atlaistu lētāk…
   —   Nē, šimbrīžam pietiks ar vienu, — Automatvejs atbildēja. — Bet man gribētos zināt, ko īsti no viņa var gaidīt? Vai viņš spēs man palīdzēt grūtā dzīves situācijā?
   —   Skaidrs, tālab jau viņš izgatavots! — izgudrotājs rāmi atbildēja.
   Viņš pasvaidelēja uz plaukstas metāliski zvīgājošos graudiņus, kas bija darināti no retmetāliem, un tur­pināja:
   —   Protams, tu nevari no viņiem gaidīt fizisku palī­dzību, ne jau par to ir runa. Uzmundrinošas piezīmes, labi un trāpīgi padomi, dziļi apsvērumi, vērtīgi norā­dījumi, atgādinājumi, brīdinājumi, kā arī iedrošinoši vardi, sentences, kas stiprina paļāvību saviem spēkiem, un dziļas domas, kas palīdz tikt galā ar jebkuru situā­ciju, lai cik sarežģīta un pat bīstama tā būtu, — tā ir tikai maza daļiņa no manu elektrodraugu reper­tuāra. Viņi ir absolūti uzticami, pašaizliedzīgi, vienmēr modri, jo' nekad neguļ, tāpat arī neizsakāmi izturīgi, estētiski un — kā pats redzi — ļoti parocīgi! Kā tad paliek, tu ņemsi tikai vienu?
   —   Jā, — atbildēja Automatvejs. — Pasaki man, lūdzu, — kas būs, ja kāds man viņu nozags? Vai viņš atgriezīsies pie manis? Vai pazudinās zagli?
   —   Nē, tas nu gan nenotiks, — izgudrotājs atbildēja. — Tam viņš kalpos tikpat uzticīgi un uzcītīgi kā pir- māk tev. Nevar tak prasīt pārāk daudz, dārgais Auto- miņ, nelaimē viņš tevi neatstās, ja tu neatstāsi viņu. Bet tas tev nedraud, ja vien ieliksi viņu ausī un aiz­bāzīsi ar vati.
   —   Labi, — Automatvejs bija ar mieru. — Bet kā lai es sarunājos ar viņu?
   —   Tev nepavisam nav jārunā, pietiks, ja tikai bez- skanīgi ko pačukstēsi, viņš uzreiz tevi lieliski sadzir­dēs. Un, ja runājam par viņa vārdu, sauc viņu — Austiņš. Vari uzrunāt viņu: «Mans Austiņ,» — ar to būs gana.
   —  Jauki, — Automatvejs noteica.
   Viņi nosvēra Austiņu, izgudrotājs dabūja par viņu smuku briljantiņu, savukārt robots, apmierināts, ka nu viņam ir biedrs, tuva būtne tālīnajās gaitās, devās ceļā.
   Automatvejam bija ļoti ērti ceļot kopā ar Austiņu, kurš, ja vien robots vēlējās, modināja viņu ik rītus, svilpodams tam galvā klusinu, uzjautrinošu jundiņu, stāstīja visvisādus jokainus notikumus, taču drīz vien Automatvejs aizliedza Austiņām to darīt, kad viņi at­radās sabiedrībā, jo citiem radās aizdomas, ka Auto­matvejs ir muļķa prātā, proti — lāgu lāgiem bez jeb­kāda iemesla viņš izplūda skaļos smieklos.
   Tā Automatvejs ceļoja vispapriekš pa sauszemi, līdz sasniedza jūras krastu, kur viņus jau gaidīja skaists, balts kuģis. Mantas viņam bija maz, tāpēc — viens un divi — iekārtojās omulīgā kajītē un it priecīgs izdzir­dēja džerkstoņu, kas vēstīja par enkura pacelšanu un lielās kuģošanas sākumu.
   Vairākas dienas baltais kuģis, liegu saules staru apspīdēts, līksmi īrās pa viļņiem, bet naktī, mēness ap­sudrabots, iešūpojās miegā, līdz kādurīt uzbrāzās bais- miga vētra. Bangas, trīskārt augstākas par kuģa mas­tiem, gāzās virsū visās šuvēs krakšķošajam kuģim, un troksnis bija tik drausmīgs, ka Automatvejs nesadzir­dēja nevienu pašu mierinājuma vārdiņu, kādus Austiņš, bez šaubām, čukstēja šajos briesmu brīžos. Pēkšņi no­skanēja grandošs brākšķiens, sāļais jūras ūdens šļāk­dams gāzās kajītē, un pārbiedētā Automatveja acu priekšā kuģis sāka jukt gabalos.
   Automatvejs tāds, kā stāv, izdrāzās uz klāja, un, tikko bija ielēcis pēdējā glābšanas laivā, atvēlās milzu banga, nogāzās pār kuģi un ierāva to virmuļainajā okeāna dzīlē. Automatvejs neredzēja nevienu no kuģa apkalpes ļaudīm, glābšanas laivā bija viens kā pirksts satrakoto ūdeņu klaidā un drebēja, gaidīdams mirkli, kad nākamā bangotne noslīcinās lēkājošo laiviņu kopā ar viņu. Vējš kauca, no zemajiem mākoņiem lietus gāz- mas kapāja sakulto jūru, un Automatvejs joprojām nekādi nevarēja sadzirdēt, ko viņam sacīja Austiņš. Pēkšņi caur ūdens vērpetēm Automatvejs samanīja kaut kādus neskaidrus apveidus, ko applūdināja baltu putu virmojums; tā bija nezināmas sauszemes krast­mala, pret kuru plīsdami traucās viļņi. Laiva brakstē- dama nogūla uz akmeņiem. Izmircis līdz pēdējai vīlī­tei, sāļajam jūras ūdenim tekot no apģērba, Automat­vejs, kājām ļogoties, laidās, cik jaudas, dziļāk glābējā sauszemē — ka tik tālāk no okeāna viļņiem. Kādas klints pakājē viņš nošļuka uz zemes un ieslīga bezsa- manīgā izvārguma miegā.
   Pamodināja Automatveju klusa svilpošana. Tā Aus­tiņš atgādināja viņam par savu draudzīgo klātesamību.
   — Ak, cik lieliski, Austiņ, ka tu esi, tikai tagad ap­jēdzu, cik labi, ka esi kopā ar mani, pareizāk sakot, manī! — atguvies no dziļās nemaņas, Automatvejs iesaucās.
   Automatvejs pavērās apkārt. Saule spīdēja, jūra aizvien vēl viļņojās, taču nozudušas bija draudīgās bangas, negaisa mākoņi, lietus gāzmas; diemžēl reizē ar vētru bija nozudis arī kuģis. Naktī negaiss acīmre­dzot bija plosījies ar negantu spēku, sagrābis un aiz­nesis tālu jūrā laivu, kurā bija izglābies Automatvejs. Viņš pielēca kājās un metās skriet gar krastu, bet jau pēc minūtēm desmit atgriezās tanī pašā vietā. Viņš bija nokļuvis uz neapdzīvotas saliņas, turklāt ļoti ma­zas, Situācija nebija iepriecinoša. Bet kas par to, ja līdzās viņam ir Austiņš! Automatvejs tūdaļ pat izklās­tīja viņam lietas apstākļus un lūdza dot padomu.
   —   Ha! Sitā gan, mans dārgais draugs! — Austiņš ierunājās. — Situācija, tā teikt, visai neparasta. Ļauj man labi apdomāties. Kas īsti tev vajadzīgs?
   —   Vai tad vēl jājautā? Viss: palīdzība, glābiņš, drē­bes, eksistences līdzekļi, šeit tak nav nekā, izņemot smiltis un klintis.
   —   Hm… Tu tā saki? Vai esi cieši par to pārlieci­nāts? Bet vai tepat pludmalē kaut kur nemētājas no­grimušā kuģa bagāžas kastes ar instrumentiem, saistošu lasāmvielu, šaujamo pulveri un drānām, kas paredzē­tas dažādiem dzīves gadījumiem?
   Krustām šķērsām Automatvejs izstaigāja piekrasti, taču nekā neatrada, nevienu pašu skaidu, kas būtu at­šķēlusies no kuģa, — redzams, tas bija nogājis dibenā kā akmens.
   —   Tu saki — nekā nav? Hm, ļoti dīvaini. Bagātī­gais literatūras klāsts par dzīvi uz neapdzīvotām sa­lām nepārprotami liecina, ka avarējušais turpat tuvumā allaž uziet cirvjus, naglas, saldūdeni, eļļu, svētas grā­matas, zāģus, knaibles, šautenes un daudzas citas no­derīgas mantas. Bet, ja nav, — nav. Varbūt klintīs vismaz ir kāda ala, kur patverties.
   —   Nē, nevienas pašas alas.
   —   Nav — tu saki? Ha, nudien pārsteidzoši. Varbūt tu būtu tik labiņš un uzrāptos augstākajā klintī, lai pārlūkotu apkārtni?
   —   Tūliņ! — Automatvejs atsaucās, uzķepurojās stāvā klintī salas vidū un apstulba: vulkānisko saliņu no visām pusēm apņēma nebeidzams okeāna plašums!
   Slābanā balsī viņš darīja to ziitamu Austiņām, ar trīcošu pirkstu bāzdams vati dziļāk ausī, lai tikai ne­pazaudētu savu draugu. «Kāda laime, ka viņš neizkrita, kuģim grimstot,» Automatvejs nodomāja, bet, sajutis atkal noguruma uzplūdus, atslīga uz klints, ar nepa­cietību gaidīdams biedrisku palīdzību.
   —   Uzmanību, draugs! Uzklausi nu padomus, kādus steidzu tev dot šinī smagajā situācijā! — pēdīgi ieska­nējās tik ļoti gaidītā Austiņa balstiņa. — Pamatojo­ties uz izdarītajiem aprēķiniem, es secinu, ka mēs at­rodamies uz nezināmas saliņas, kas ir tāds kā rifs vai — drīzāk gan — zemūdens klinšu grēdas virsone, kas lēnītēm nirst augšup no okeāna dzīlēm un ar kon­tinentu savienosies pēc trim līdz četriem miljoniem gadu.
   —   Lai nu paliek tie miljoni, ko lai dara pašreiz?] — Automatvejs izsaucās.
   —   Saliņa atrodas stipri sāņus no kuģu ceļiem. Var­būtība, ka tās tuvumā nejauši parādīsies kāds kuģis, ir viens pret četrsimt tūkstošiem.
   —  Ak debess augstā! — avarējušais izmisumā ieklie­dzās. — Šausmas! Ko tu iesaki man darīt?
   —   Tūlīt pateikšu, ja tikai tu ikbrīd mani nepār­trauksi. Dodies uz jūras krastu un ieej ūdenī, aptuveni līdz krūtīm. Tādējādi tev nevajadzēs liekties pārāk zemu, jo tas sagādātu liekas neērtības. Pēc tam tu iegremdēsi galvu ūdenī un iesūksi sevī ūdeni, cik daudz vien jaudāsi. Es zinu, ūdens ir rūgts, taču tas nevilksies ilgi. It īpaši, ja tu nerimus soļosi uz priekšu. Drīz vien tu tapsi smags, un sāļais ūdens, piepildījis tavas iekšas, vienā acumirklī pārtrauks itin visus organiskos proce­sus, un tādā kārtā tu uz vietas būsi pagalam. Līdz ar to tu aiztaupīsi sev ilgstošu nīkšanu uz šīs saliņas, kā arī lēnu miršanu, pat pirms nāves iespējamo vājprātu. Vari katrā rokā paņemt arī pa smagam akmenim. Obli­gāti tas nav, tomēr…
   —   Tu laikam esi jucis! — iebļāvās Automatvejs, pie- lēkdams kājās. — Man jānoslīcinās? Tu mudini mani uz pašnāvību? Tas tik ir mīļš padoms! Un tu vēl dēvē­jies par manu draugu?
   —   Nu protams! — Austiņš apstiprināja. — Es ne­pavisam neesmu jucis, man nav tādas iespējas. Es nekad nezaudēju garīgo līdzsvaru. Un jo smagāk man būtu uzturēties kopā ar tevi, mans dārgais, kad tu iz­rādīsies šo līdzsvaru zaudējis un palēnām iesi bojā svelmīgās saules staros. Galvoju tev, es sīki izanalizēju pašreizējo situāciju un citu pēc citas atmetu visas glābšanas iespējas. Tu neuztaisīsi ne laivu, ne plostu, jo nav vajadzīgo materiālu; no šejienes tevi neizpes- tīs — kā jau minēju — neviens kuģis; pāri salai nelido pat lidmašīnas, savukārt tu pats nejaudāsi uzbūvēt lidojošu aparātu. Saprotams, tu vari izvēlēties lēnu bojāeju vieglas un ātras nāves vietā, taču kā tuvākais draugs es jo karsti iesaku tev nepieņemt šādu nesa­prātīgu lēmumu. Ja tikai tu labi pamatīgi ievilksi ūdeni…
   —   Kaut tevi pērkons saspertu ar visu tavu labi pa­matīgi ievilkto ūdeni!! — trīcēdams niknumā, izbrēca Automatvejs. — Un es, ko domājies, par šādu draugu atdevu brīnišķīgi slīpētu briljantu! Zini, kas ir tavs izgudrotājs? Visparastākais šmaucējs, kabatzaglis, blēdis!
   —   Tu visādā ziņā ņemsi atpakaj savus vārdus, kad būsi uzklausījis mani līdz galam, — rāmi atbildēja Austiņš,
   —   Tātad tu neesi man vēl visu izstāstījis? Varbūt esi nodomājis mani uzjautrināt ar stāstiem par gai­dāmo aizkapa dzīvi? Tencinu!
   —   Nekādas aizkapa dzīves nav, — Austiņš teica. — Netaisos arī tevi mānīt — ne es to gribu, nedz protu. Ne jau tā es izprotu draudzības apliecinājumus. Uz­klausi tikai mani vērīgi, mans dārgais! Kā tev zināms, lai gan vispār par to nemēdz domāt, pasaule ir nebei­dzami daudzveidīga un bagāta. Pasaulē ir brīnišķīgas pilsētas ar milzīgu Jaužu gūzmu un sakrātām bagātī­bām, karaļu pilis, kleķa būdiņas, pasakaini un drūmi kalni, šalcošas birzis, rāmi ezeri, versmē kaistoši tuk­sneši un bezgalīgi sniegoti plašumi ziemeļos. Tāds, kāds tu esi, tu nevari vienlaicīgi izjust vairāk par vienu vienīgu vietu starp tām, kuras nupat minēju, un starp miljoniem citu, kuras noklusēju. Tātad bez jeb­kāda pārspīlējuma var teikt, ka tais vietās, kur tu to­brīd neatrodies, tu esi itin kā miris, jo nedz baudi karaļpiļu bagātību dāvātos priekus, nedz piedalies dienvidzemju dejās, nedz arī tīksmini acis ziemeļzemju ledāju varavīkšņainajā zaigojumā. Tas viss tev neek­sistē gluži tāpat, kā neeksistē arī tad, kad esi miris. Tādā kārtā, ja vien tu nopietni padomāsi un iedziļinā­sies jautājumā, ko nupat izvirzīju, tu sapratīsi, ka, nebūdams vienlaikus visur, tas ir, visās šais pieminē­tajās vietās, tu neesi gandrīz nekur. Jo, raugi, vietu, kur iespējams atrasties, ir, kā jau sacīju, miljonu mil­joni, bet tu vari just tikai šo vienu — neinteresantu, savā vienmuļībā pat netīkamu, kur nu — taisni pretīgu, jo tieši tāda ir šī klinšainā saliņa. Tātad: starp «visur» un «gandrīz nekur» ir milzu starpība, un tavā dzīvē tas ir normāls stāvoklis, jo vienlaicīgi tu allaž esi bijis tikai vienā vienīgā vietā. Turpretī atšķirība starp «gan­drīz nekur» un «nekur», taisnību sakot, ir mikrosko­piska, Jadēļ, ja skaitliski salīdzinām gūtos iespaidus, izrādās, ka jau šobrīd tu esi tik tikko dzīvs, jo tu neesi gandrīz nekur — tāpat kā nelaiķis! Tas pirmkārt. Otrkārt: paveries uz šīm te smiltīm un šķembām, kas ievaino tavas maigās kāju pēdas, — vai tas tev liekas tik liels dārgums? Noteikti ne. Un šis sāļais ūdens visapkārt, kura tik daudz, ka riebj, — vai tas tev va- jadzīgs? Kur nu! Apkārt dažas klintis un virs galvas versmējoša debesu zilgme, kas izkaltē locītavas. Var­būt tev ļoti vajadzīga šī neciešamā svelme, šie kvēles nokaitētie akmeņi? Skaidrs, ka nē! Tātad no visa, kas tev apkārt, uz kā tu stāvi un kas tevi pārklāj kā debesu jumols, tev nav vajadzīgs absolūti nekas. Bet kas pa­liek, ja to atmet? Neliela šņākoņa galvā, dunoņa de­niņos, ritmiski klaudzieni krūtīs, tikko manāma trīsē- šana ceļgalos, vēl citas haotiskas kustības. Vai šī šņā­koņa, dunoņa, klaudzēšana un trīsēšana tev tik ļoti vajadzīga? Nepavisam, mans dārgais! Bet, ja nu atsa­cītos arī no tā, kas tad paliek? Neliels domu skrējiens, vārdi, tik līdzīgi lāstiem, ar kādiem tu klusībā apber mani, savu draugu, kā arī smacējošs niknums un draus­mīgas bailes, līdz nelabumam. Es jautāju kārtējo reizi: vai tiešām tev vajadzīgas šīs derdzīgās bailes un bez­spēcīgais niknums? Protams, ka nav vajadzīgas. Un tā nu — ja atņemsim nost arī šīs liekās izjūtas, pāri nepaliks nekas, bet nu galīgi nekas, es uzsveru — nulle. Un kā patiess draugs es vēlos tevi apdāvināt ar šo nulli, tas ir: mūžīga līdzsvara, nebeidzama klusuma un pilnīgas rimtības stāvokli.
   —   Bet es tak gribu dzīvot! — Automatvejs iebrēcās.
   —  Gribu dzīvot! Dzīvot!! Tu dzirdi?
   —   A, taču tas vairs neattiecas uz tavām izjūtām, bet gan uz tavām vēlmēm, — Austiņš rāmi secināja.
   —   Tu vēlies dzīvot, tas ir — gūt nākotni, kas pārtop par tagadni, jo tāda ir dzīves pamatbūtība. Tāda un vienīgi tāda. Bet, lūk, dzīvot tu nedzīvosi, jo, kā jau noskaidrojām, nav piemērotu apstākļu. Runa ir tikai par to, kā tu pārstāsi dzīvot: ilgstošās mokās vai viegli, vienā elpas vilcienā ievilkdams ūdeni…
   —   Diezgan! Negribu! Prom! Prom!! — Automatvejs rēca pilnā rīklē, lēkādams uz vietas, rokas sažņaudzis dūrēs.
   —   Kas tad nu? — Austriņš iebilda. — Tas ir sīkums, ka tu lieto aizvainojošu pavēles formu, kas manā iz­pratnē neatvairāmi saistās ar draudzības izpausmi, bet tā tu vari izsacīties tik neloģiski? Kā tu vari bļaut uz mani: «prom!»? Vai man ir kājas, ar kurām es va­rētu virzīties prom? Kaut vai rokas, uz kurām balsto­ties es spētu parāpot tālāk? Tu skaidrāk par skaidru zini, ka nav. Ja gribi tikt no manis vaļā, esi tik laipns un izņem mani no auss, tici man, ka tā nebūt nav omulīgākā atrašanās vieta pasaulē, un pamest kaut kur!
   —   Labi! — Automatvejs izbļāva neprātīgās dus­mās. — Tūliņ es to izdarīšu!
   Un Automatvejs ņēmās ar pirkstu bakstīt un knibināt ausī, taču viss bija veltīgi.
   Elektrodraugs bija iebāzts ausī pārāk dziļi, un ro­bots neparko nevarēja to izdabūt ārā, kaut purināja galvu uz visām pusēm kā aplamīgi negudrs.
   —   Rādās, no tā nekas neiznāks, — Austiņš ierunā­jās pēc krietna laiciņa. — Izskatās, ka mums neizdosies šķirties, lai gan ne tev, ne man tas nav pa prātam. Ja jau tā, būs vien jāsamierinās ar šo faktu, jo fakti nu reiz ir tāda lieta, ka taisnība mūždien ir viņu pusē. Starp citu, tas attiecas arī uz tavu pašreizējo stāvokli. Tu kāro iegūt nākotni, turklāt par katru cenu. Man tas neliekas saprātīgi, bet lai nu paliek tavā ziņā. At­ļauj, es šo nākotnes ainu tev ieskicēšu vispārējos vil­cienos, jo zināšana aizvien ir labāka par neziņu. Nik­nums, kas patlaban plosās tevī, ļoti drīz pāries bez­spēcīgā izmisumā, bet šīs izjūtas vietā, kad tikpat dru­džaini, cik veltīgi būsi nopūlējies, meklēdams glābiņu, savukārt stāsies vienaldzīgs trulums. Tikmēr spēcīgā saules sveloņa,: kas sasniedz pat mani šinī tava orga­nisma ēnainajā vietiņā, saskaņā ar nepielūdzamajiem fizikas un ķīmijas likumiem, šī sveloņa aizvien negan­tāk izkaltēs visu tavu būtni. Vispirmāk izžūs smērs tavās locītavās, un pie katras niecīgākās kustības tu, manu nabadziņ, drausmīgi čīkstēsi un džerkstēsi! Pē­cāk, kad aiz neciešamā karstuma galva tev degs kā ugunīs, tu redzēsi virmojam daudzkrāsainus apļus, tikai šī aina nepavisam neatgādinās varavīksni, tāpēc ka«• • ,
   —  Apklusti beidzot, tu, dvēseles spīdzinātāji — Auto­matvejs kliedza. — Es negribu dzirdēt, kas ar mani notiks! Klusē — un ne vārda vairs, saprati?
   —   Nav nekādas vajadzības tā klaigāt. Tu labāk par labu zini, ka spēju uztvert ikvienu tavu visklusāko čukstu. Tātad tu nevēlies zināt par mocībām, kas gaida tevi nākotnē? Bet, no otras puses, gribi, lai tev būtu nākotne? Tas taču ir neloģiskil Labi, tādā gadījumā es klusēšu. Piebildīšu tikai, ka tu rīkojies ģeķīgi, kon­centrēdams savas dusmas uz mani, itin kā es būtu vai­nojams, ka esi nokļuvis tik nožēlojamā stāvoklī. Ne­laimi, kā tev zināms, izraisīja vētra, turpretī es esmu tavs draugs, un apziņa, ka man nāksies būt klāt mo­cībās, kas tevi sagaida nākotnē, un noskatīties visā šajā cēlienos sadalītā ciešanu un miršanas izrādē, — šī ap­ziņa jau tagad dara mani patiesi raizīgu. Mani nudien pārņem bailes, iedomājoties, kas būs, kad locītavu smērs…
   —   Tātad tu negribi apklust, ko? Vai arī nevari, pre­tīgais riebekli?! — Automatvejs ierēcās un iegāza sev pa ausi, kurā mita draugs. — Ak, būtu pie rokas kāds zariņš vai sprungulītis, ar ko tevi izķeksēt, tūliņ pat es to izdarītu un sašķaidītu tevi ar papēdi!
   —   Tu ilgojies mani iznīcināt? — Austiņš skumji teica. — Patiesi, tu neesi pelnījis ne elektrodraugu, nedz kādu citu būtni, kas tev jūt līdzi sirsnīgi kā brālis!
   Automatvejs atkal iesvilās dusmās, un abi turpināja strīdēties un apmētāt viens otru ar argumentiem, līdz pagāja dienasvidus, un nabaga robots, pārguris no klaigāšanas, lēkāšanas un dūru vicināšanas, zaudējis visus spēkus, noslīga uz akmens bluķa un, laiku pa laikam izdvesdams bezcerīgu nopūtu, vērās okeāna ne- pārlūkojamā tukšumā.
   Pāris reižu viņš mākonīti, kas iznira pie apvāršņa, noturēja par tvaikoņa dūmiem, taču Austiņš šīs ilūzijas iznīcināja pašā dīglī, atgādinādams, ka izglābšanās iespējamība ir viens pret četrsimt tūkstošiem, un tas Automatveju katrreiz noveda līdz izmisuma un dusmu lēkmēm — vēl jo vairāk tāpēc, ka Austiņām aizvien, kā izrādījās, bija taisnība. Pēdīgi abi apklusa un klu­sēja krietni ilgi.
   Automatveja skatiens kavējās pie klinšu ēnām, kas, pastiepušās garākas, jau skāra pludmales baltās smil­tis, kad Austiņš atkal ierunājās:
   —   Kālab tu neko nesaki? Varbūt acu priekšā jau virmo tie apļi, par kuriem es ieminējos?
   Automatvejs pat neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.
   —       Aha! — Austiņš turpināja savu monologu. — Tā­tad ne vien apļi, bet saskaņā ar iespējamo varbūtību arī truls stingums, ko man izdevās tik precīzi pro­gnozēt. Nudien savādi, cik nesaprātīgs radījums ir sa­prātīga būtne, it īpaši, ja apstākļi viņu piespieduši pie sienas. Ieslodzīta neapdzīvotā salā, kur viņai jāiet bojā, pierādīt viņai neizbēgamību — kā divreiz divi ir četri —, parādīt pēdīgo izejas spraugu no šīs situācijas, kad, liekot lietā savu gribasspēku un saprātu, viņa var gūt vienīgo iespējamo labumu, <— vai viņa būs patei­cīga par to? Kur nu, viņa alkst cerības, bet, ja cerības nav un nevar būt, ķeras pie pašapmānīšanās salmiņa un drīzāk iet pretī neglābjamam vājprātam nekā ūde­nim, kas…
   —   Beidz runāt par ūdeni!! — aizsmacis ieķērcās Automatvejs.
   —   Es gribēju tikai uzsvērt tavas nostājas iracionālos motīvus, — Austiņš paskaidroja. — Netaisos tevi vairs mudināt ne uz ko. Tas ir, ne uz kādu rīcību, jo — ja tu gribi mirt lēnā nāvē vai, pareizāk sakot, nevēlies vispār nekā darīt, šis jautājums labi pamatīgi jāpār­domā. Pagalam aplami un ģeķīgi ir baidīties no nāves stāvokļa, tas pelnījis drīzāk gan slavināšanu! Kas cits vēl ir tik perfekts kā neesamība? Pirmsnāves agonija, vezdama pretī neesamībai, pati par sevi droši vien nav saistoša norise, bet, no otras puses, nav bijis pasaulē vēl neviena tik vāja garā vai miesā, kurš nebūtu to izturējis un spējis pilnīgi un līdz galam nomirt. Tādēļ agoniju nav vērts īpaši izcelt, jo tas ir process, ko spēj novest līdz galam jebkurš vārgulis, ēzelis un neģēlis. Un, ja tas tā, ja ar to spēj tikt galā ikviens — tu taču laikam piekritīsi, ka tā ir, man vismaz nav nācies dzirdēt par tādu, kuram pietrūcis spēka, — tad pareizāk ir nodoties domai par visžēlastīgo neesamības valstību, kas plešas tūdaļ viņpus nāves sliekšņa. Tā kā mirušais nespēj domāt, jo nāve un domāšana izslēdz viena otru, kad tad, ja ne dzīves laikā, mums pienākas saprātīgi un skaidri apzināties visas priekšrocības, ērtības un priekus, ar kādiem mūs apbērs nāve?! Lūdzu, iedomājies tikai: nekādu pūliņu, sirdēstu vai baiļu, nekādu dvēseles vai miesas ciešanu, nekādu ļaunu pārdzīvojumu, turklāt kādā mērogā! Kaut arī pret tevi sazvērētos visi pasaules ļaunie spēki, viņi tik un tā nesniegs tevi! O, nelaiķa rimtais miers tik tiešām ir pati saldme! Un, ja vēl piebildīsim, ka šis stāvoklis nebūt nav gaistošs, zūdošs, ka to it nekas nespēj ne pārtraukt, nedz iztraucēt, tad neizsakāma sajūsma…
   —   Kaut tu izputētu, — elektrodraugs saklausīja gauži vārgulīgu Automatveja balsi, un šiem lakoniska­jiem vārdiem sekoja īsas, toties izteiksmīgas lamas.
   Man ļoti žēl, bet tas nav iespējams! — Austiņš atbildēja. — Ne tikai egoistiska skaudība (jo nav nekā pārāka par nāvi, kā jau tiku sacījis), bet vispatiesā­kais altruisms mudina mani sekot tev līdzi nebūtībā. Taču tas nav iespējams, jo mans izgudrotājs izgata­voji^ mani neiznīcināmu, droši vien izdabājot savai konstruktora godkārei. Tiklīdz es iedomājos, ka atra- dīšos tavā no jūras sāļiem sasīkstējušajā un izkaltušajā miesas apvalkā, kas sairs un izplēnēs — bez šaubām — bezgala lēni, ka man nāksies tā kvernēt un runāties pašam ar sevi, mani nudien pārņem skumjas. Un cik ilgi vēl vajadzēs gaidīt, iekams beigu beigās ieradīsies pirmais no četrsimt tūkstoš kuģiem, kurš atbilstoši varbūtības aprēķiniem pēdīgi uzdursies šai saliņai…
   —   Ko?! Tātad tu še neiznīksi?! — iesaucās Automat­vejs, kuru drauga vārdi bija izrāvuši no stinguma. — Tātad tu turpināsi dzīvot, kamēr es… O! To tu nesagaidīsi! Nekad! Nemūžam! Nemūžam!!!
   šaušalīgi ierēcies, Automatvejs pielēca kājās un nu ņēmās lēkāt, purināt galvu, mežonīgā nepacietībā ur­bināt ausi, pie tam viņš vienā laidā ērmoti kratījās un raustījās — viss veltīgi.
   Austiņš tikmēr pīkstēja, cik spēka:
   —   Rimsties taču! Vai esi jau prātu zaudējis, ko? Tā kā drusku par ātru! Uzmanies, citādi nodarīsi sev ko ļaunu! Kaut kas pārlūzīs vai izmežģīsies! Sargi kaklu! Tas taču ir bezjēdzīgi! Cita lieta, ja tu varētu uzreiz, zini… bet šitā tu sevi tikai sakropļosi! Ka es tev saku, esmu neiznīcināms — un beigas, tu veltīgi mokies! Pat ja tu izkratītu mani no auss, tik un tā ne­varētu padarīt man neko ļaunu, tas ir, es gribēju teikt — labu, jo nāve, kā jau gari un plaši tiku klāstījis, vienīgi nāve ir apskaušanas vērta. Va-ai! Mitējies taču! Kā nu var šitā lēkāt!
   Taču Automatvejs, nenorimis un neko nevērodams, vēl arvien plosījās, līdz pēdīgi sāka dauzīt galvu pret akmeni, uz kura bija sēdējis. Acīs viņam dzirksteļoja, nāsis kņudināja dūmi, galva bija apdullusi no spēcī­gajiem belzieniem, taču Automatvejs atkal un atkal trieca galvu pret bluķi, tā ka pēkšņi Austiņš izlidoja viņam no auss un ar klusu atvieglojuma saucienu, ka beidzot viss ir galā, aizripoja starp akmeņiem.
   Automatvejs acumirklī pat neattapa, cik sekmīgi bi­juši viņa pūliņi. Noslīdzis uz saules sakarsētajiem ak­meņiem, viņš labu brīdi atpūtās, tad, nespēdams vēl pakustināt ne rokas, ne kājas, nomurmināja:
   —   Nekas, tas tikai īslaicīgs vājums. Gan es tevi iz­kratīšu, gan tu dabūsi sajust manu papēdi, mans dār­gais draugs, vai dzirdi? Dzirdi? Eu! Kas tas?!
   Pēkšņi Automatvejs uzrausās sēdus, jo bija sajutis ausi tukšu. Jau gluži atjēdzies, viņš palūkojās ap sevi, tad nometās uz ceļiem un, sijādams ar rokām granti, sāka Austiņu drudžaini meklēt.
   —   Austiņ! Austiņ!!! Kur tu esi? Atsaucies!! — Auto­matvejs izmisīgi klaigāja.
   Taču Austiņš — vai nu tālredzīgs būdams, vai kāda cita iemesla dēļ — pat neiepīkstējās.
   Tagad nu Automatvejs sāka vilināt Austiņu vismai­gākajiem vārdiem, ņēmās pārliecināt, ka mainījis savu viedokli, ka viņa vienīgā vēlēšanās ir sekot elektro- drauga labajiem padomiem un noslīcināties, tikai iepriekš viņš vēlētos vēlreiz dzirdēt slavas dziesmu nāvei. Bet arī tas nedeva rezultātus, Austiņš klusēja kā noburts. Tad avarējušais, lādēdams visu dzīvo un nedzīvo, ņēmās sistemātiski, collu pa collai pārsijāt apkārtējās smiltis. Grasīdamies jau aizsviest sāņus kārtējo grants sauju, Automatvejs pēkšņi piecēla to tu­vāk pie acīm un pat ietrīcējās ļaunprātīgā priekā; starp sīkajiem akmentiņiem viņš bija ieraudzījis Austiņu — metāliskais graudiņš vizēja matēti blāvā, rāmā spī­dumā.
   —   A! Te nu tu esi, manu kukainīt! Esi, mana drau­dzīgā drostaliņa! Nu es tevi dabūju, mans dārgais, mūžīgiesošais! — viņš iešņācās, uzmanīgi satverdams pirkstos Austiņu, kurš pat neiepīkstējās. — Na, na, tūliņ paskatīsimies, cik neiznīcināmi uztaisīts tu esi, cik mūžīgi mūžīgs, tūliņ pārbaudīsim! Se tev!!!
   Siem vārdiem sekoja spēcīgs uzsitiens ar papēdi: no­licis elektrodraugu uz akmens bluķa, Automatvejs uz­lēca viņam virsū ar visu svaru un — drošs paliek drošs — vēl apgriezās uz apkaltā papēža, ka nožņirk- stēja vien.
   Austiņš neatsaucās, tikai akmens iežvirķstējās kā zem tērauda urbja; noliecies Automatvejs ieraudzīja, ka graudiņš palicis neskarts, tikai akmens zem viņa bija drusciņ iedrupis.
   —   Ak šitik stiprs gan? Tūlīt sameklēsim cietāku ak­meni! — Automatvejs norūca un metās apskraidīt sa­liņu, izraudzīdamies iespējami lielākus kramakmeņus, bazaltus un porfīrus, lai uz tiem sašķaidītu Austiņu. Mīdīdams elektrodraugu ar papēžiem, Automatvejs ru­nājās ar viņu te liekuļotā mierā, te atkal gāza virsū apvainojumus, it kā cerēdams, ka Austiņš atbildēs, bet varbūt pat sāks žēlabaini lūgties. Austiņš tomēr klu­sēja kā noburts. Gaisā atbalsodami, skanēja tikai dobji klaudzieni, mīdīšana, drūpošu akmeņu džerkstoņa un Automatveja elsainā lādēšanās. Kad pēc ilgāka laika Automatvejs pārliecinājās, ka pat visnegantākie belzieni Austiņām patiešām nespēj neko nodarīt, uzbu­dināts un saguris viņš atkal noslīga krastmalā ar elektrodraugu saujā.
   —   Ja arī man neizdosies tevi samalt miltos, — viņš ieteicās mākslotā savaldībā, kurā zvēroja apslēpts nik­nums, — vari būt mierīgs, es parūpēšos par tevi, kā nākas. To kuģi, mans dārgais, tev nāksies drusciņ pa­gaidīt, jo iesviedīšu tevi dziļi jūrā, un varēsi tur nīkt līdz septītajai bezgalībai. Tik hermētiskā vientulībā tev būs diezgan laika visādām jaunām pārdomām! Citu draugu tev neatrast, par to es parūpēšos!
   —   Ak tu, lāga dvēselīt, — negaidot ierunājās Aus­tiņš. — Ko man var kaitēt jūras dzelme? Tu spriedelē īslaicīgas būtnes kategorijās, un no šejienes izriet ta­vas kļūdas. Saproti jel, reiz jūra tik un tā izžūs vai arī tās pamatne pacelsies kā kalns un pārvērtīsies par sauszemi. Vai tas notiks pēc simt tūkstošiem vai pēc miljons gadiem — priekš manis tam nav nozīmes. Esmu ne vien neiznīcināms, bet arī bezgalīgi pacietīgs, to gan tev vajadzēja pamanīt, kaut vai redzot manu mieru, ar kādu es uzņēmu tava aklā niknuma izpaus­mes. Pateikšu tev vēl ko: es neatbildēju uz taviem sau­cieniem, ļaudams sevi meklēt tāpēc, ka gribēju aiztaupīt tev veltīgas pūles. Klusēju arī, kad tu lēkādams mani mīdīji, lai ar kādu neuzmanīgu vārdu neuzkurinātu tavu niknumu, jo tas varētu tev kaitēt.
   Izdzirdējis Austiņa augstsirdīgos atzīšanās vārdus, Automatvejs atkal ietrīcējās spēji uzkvēlojošā nik­numā.
   —   Es samīdīšu tevil Saberzīšu smalkos putekļos, tu, neģēlilll — viņš ierēcās, un par jaunu atsākās ne­prātīga deja pa akmeņiem, palēcieni, spērieni, mīdī­šana. Šoreiz šīs izdarības pavadīja Austiņa mudi­nošie pīkstieni?
   —   Neticu, ka tev tas Izdosies, bet mēģini! Lūdzu! Vēlreiz! Tā ne, jo pārlieku ātri pagursi! Kājas kopā! Un — hopl — uz augšu! Un hopsāl Hopsā! Palecies augstāk, es saku, tad arī pieaugs sitiena spēks! Nevari vairs? Tiešām? Ko, nemaz nejaudā? Tā, tā, pareizi! Gāz ar akmeni! Šitā, jā! Varbūt paņem citu? Vai tad nav kāda lielāka? Vēlreiz! Gāz, šķaidi, dārgais draugs! Cik žēl, ka nevaru tev iet talkā! Kādēļ pārtrauci? Vai tiešām tik ātri izsīkuši spēki? Zēl gan… Nu, tas ne­kas… Es pagaidīšu, atpūties! Vējiņš tevi atvēsinās,.,
   Automatvejs nozvēlās uz akmeņiem un zvērojoša naida pilnām acīm urbās uz izstieptas delnas gulošajā graudiņā, gribot negribot klausīdamies, ko tas runā:
   —   Ja es nebūtu tavs elektrodraugs, es teiktu, ka tu rīkojies apkaunojoši. Kuģi nogremdēja vētra, tu izglā­bies reizē ar mani, palīdzēju tev ar padomu, kā vien pratu, bet, kad es neizdomāju glābšanās iespēju, jo tas vispār nav iespējams, tu par maniem patiesajiem vār­diem un padomiem apņēmies mani iznīcināt — mani, savu vienīgo draugu. Tiesa, tādējādi, tu vismaz atguvi kādu mērķi dzīvē, kaut vai par to man pienāktos pa­teicība no tevis. Dīvaini, ka doma par manu neiznīci­nāmību liekas tev tik naidīga un nepieņemama…
   —   Paskatīsimies, cik neiznīcināms tu esi, — zobus griezdams, Automatvejs nošņāca. — Pēdējais vārds vēl nav teikts.
   —   Nē, tu nudien esi nelabojams! Vai zini ko? Pa­mēģini uzlikt mani uz savas siksnas sprādzes. Tā ir no tērauda, un tērauds taču laikam ir cietāks par ak­meņiem. Pamēģini, es personiski gan esmu pārlieci­nāts, ka tas arī neko nedos, bet esmu priecīgs tev palī­dzēt .,.
   Kaut vilcinādamies, Automatvejs pēdīgi tomēr sekoja padomam, taču panāca vienīgi to, ka no niknajiem blie- zieniem sprādze noklājās sīksīkām skrambiņām. Kad Automatvejs pārliecinājās, ka metāliskajam graudiņam nekaitē pat visasākie cirtieni, viņš ieslīga melnā melan­holijā un, izmisuma pārņemts, spēkus zaudējis, truli blenza uz metālisko dripsnīti, kas sīkā balstiņā ru­nāja:
   —   Un tā esot saprātīga būtne, mīļā pasaulīti Krīt izmisuma bezdibenī, jo, raugi, nevar noslaucīt no ze­mes virsas vienīgo draudzīgo būtni visā šinī izmirušajā apvidū! Saki, mans mīļais Automatvej, — vai tev ne mazu drusciņ nav kauna?
   —   Klusē, pļāpīgais mēsls! — izšņāca avarējušais.
   —   Kālab lai es klusētu? Redz, ja es vēlētu tev ļaunu, jau sen būtu apklusis, bet es joprojām esmu tavs elek- trodraugs. Kā īsteni uzticīgs biedrs būšu tev līdzās pirmsnāves mokās, kaut vai tu rokām un kājām būtu pretī, un jūrā tu, dārgumiņ, mani neiemetīsi, jo pub­lika taču patīk ikvienam. Tādēļ es būšu publika, kas noskatīsies tavā agonijā, un tā mirt tomēr ir labāk nekā pilnīgā vientulībā; svarīgas ir sajūtas, mazāk svarīgi — kādas. Naids pret mani, tavu īsto draugu, tevi uzmundrinās, darīs vīrišķīgāku, spārnos tavu dvē­seli, piešķirs taviem vārdiem izteiksmību un pārlieci­nošu skanējumu, organizēs tavas konvulsijas un ļaus skaidri apzināties dzīves pēdējos mirkļus, un tas taču nav maz… Es apsolu, ka runāšu maz un itin neko nekomentēšu, jo pretējā gadījumā, pašam negribot, es varētu tevi sadragāt ar savas draudzības pārmēr- smago nastu, kas tev nebūtu pa plecam, jo, taisnību sakot, raksturs tev ir draņķīgs. Taču es tikšu galā arī ar to, raugi, — atbildēdams uz naidu ar labestību, es iznīcināšu tevi, līdz ar to atsvabināšu tevi no sevis, no savas draudzības, nevis — es atkārtoju — no ak­las pieķeršanās, jo simpātijas pret tevi netraucē man saskatīt tavu nejauko dabu …
   Pēdējos Austiņa vārdus noslāpēja bļāviens, kas pēk­šņi izrāvās no Automatveja krūtīm.
   —   Kuģis! Kuģis!! Kuģis!!! — viņš bezprātīgi auroja un, pielēcis kājās, sāka skraidelēt pa piekrasti te uz vienu, te otru pusi, sviest jūrā akmeņus, cik spēka, vi­cināt rokas, bet galvenokārt bez apstājas pilnā rīklē bļaustījās līdz galīgam aizsmakumam, starp citu, pa­visam lieki, jo kuģis nepārprotami brauca uz saliņas pusi un drīz vien izsūtīja pretī glābšanas laivu.
   Kā nokaidrojās vēlāk, tā kuģa kapteinis, uz kura bija atradies Automatvejs, īsi pirms nogrimšanas bija paguvis noraidīt radiotelegrammu, saukdams pēc pa­
   līdzības, tādējādi daudzi kuģi pārmeklēja jūras plašu­mus, un viens no tiem tad arī bija sasniedzis saliņu.
   Kad glābšanas laiva ar matrožiem bija iepeldējusi piekrastes seklajos ūdeņos, Automatvejs vispirms gri­bējis ielēkt laivā viens, taču, brītiņu padomājis, skrie­šus meties atpakaļ, lai paņemtu Austiņu, jo nobijās, ka viņš var sacelt brēku, ko sadzirdētu glābēji, un tad no matrožu puses sekotu nepatīkami jautājumi, bet var­būt pat apsūdzība, ko pret viņu izvirzītu elektrodraugs. Lai to novērstu, Automatvejs paķēra Austiņu un, nezi­nādams, kā un kur to noslēpt, labi mudīgi iebāza atpakaļ ausī.
   Sekoja gara un sirsnīga apsveicināšanās un patei­cības izpausmes aina, kuras laikā Automatvejs uzve­dās pārsteidzoši skaļi aiz bailēm, ka tikai kāds jūrnieks nesadzird Austiņa balstiņu. Jo proti — elektrodraugs runāja vienā runāšanā, atkārtodams atkal un atkal:
   — Vai tu re, tas nudien bija kas negaidītsl Viens gadījums no četrsimt tūkstošiem… Esi gan tu laimes luteklis! Ceru, ka tagad mūsu savstarpējās attiecības būs lieliskas, jo vairāk tāpēc, ka grūtā brīdī es neko tev neatteicu, piedevām esmu diskrēts, un, kas bijis, izbijis, vispār nav noticis.
   Kad kuģis pēc gara ceļa piestāja krastā, Automat­vejs mazliet pārsteidza ceļabiedrus, izteikdams citiem ne visai saprotamu vēlēšanos apmeklēt tuvīno metal­urģisko rūpnīcu, kur darbojās tvaika veseris. Vēlāk stāstīja, ka viņš tur izrīkojies diezgan ērmoti, proti — piegājis pie tērauda laktas un sācis neganti mētāt galvu, it kā gribēdams izkratīt smadzenes pa ausi delnā, un pat lēkājis uz vienas kājas, taču klātesošie izlikušies neko neredzam, jo uzskatījuši, ka pēc tik drausmīgiem pārdzīvojumiem nesen izglābtais zaudē­jis garīgo līdzsvaru, tāpēc arī tik neizprotami ekstra­vaganta ir viņa rīcība.
   Tiesa, arī vēlāk Automatvejs izturējās dīvaini, at­sacīdamies no ierastā dzīvesveida, — viņu acīmredzot vajāja dažādas mānijas. Te viņš ņēmās vākt visādas sprāgstvielas, raudzīja pat izraisīt eksploziju savā dzīvoklī, bet kaimiņi to novērsa, savlaicīgi brīdinādami varasorgānus; te atkal ne no šā, ne no tā sāka kolek­cionēt karborunda āmurus un vīles, pie kam paziņām stāstīja, ka taisoties izgatavot jauna tipa mašīnu domu nolasīšanai. Gadiem ritot, Automatvejs tapa par vientuļnieku, un par paradumu viņam kļuva skaļi sa­runāties pašam ar sevi, reizēm varēja dzirdēt, ka, skraidīdams pa māju, viņš runā gargarus monologus un pat izbļauj lāstiem līdzīgus vārdus.
   Pēdīgi, pēc daudziem gadiem, nokļuvis kādas jau­nas uzmācīgas idejas varā, Automatvejs sāka iepirkt cementu veseliem maisiem. No cementa viņš savēla milzīgu lodi un, kad tā bija sacietējusi, aiztransportēja nezināmā virzienā. Klīda valodas, ka viņš esot iestā­jies darbā par sargu kādās pamestās raktuvēs un kā- dunakt ieripinājis tukšā šahtā milzīgu betona bluķi, bet vēlāk, līdz pat mūža galam, klaiņojis pa apkārtni un neesot bijis tādu drazu, ko viņš nepievāktu, lai pēcāk iemestu šahtas dziļumā.
   Patiešām, viņa izturēšanās bija grūti izprotama, taču vairums šo baumu droši vien nav ņemamas nopietni. Negribas ticēt, ka tik ilgus gadus viņš būtu nēsājis sirdī rūgtumu pret savu elektrodraugu, kuram taču bija parādā tik daudz pateicības.

   Kādreiz Eparidas valdnieks Globārs atsauca sava vaiga priekšā trīs gudrajos un teica viņiem:
   — Tik tiešām, drausmīgs ir liktenis karalim, kurš izzinājis visu, ko vien var izzināt, jo it viss, ko viņam saka, skan kā ieplīsis pods! Es alkstu pēc pārstei­guma, bet mani garlaiko, es kāroju pēc saviļņojuma, bet dzirdu pliekanus blēņustāstus, es prasu ko nepa­rastu, bet mani cienā ar salkaniem glaimiem. Tad ziniet jel, o, gudrajie, ka šodien es liku nocirst galvas visiem saviem jokdariem un ākstiem, tāpat kā slepen- un at- klātpadomniekiem, un tāds pats liktenis gaida jūs, ja neizpildīsiet manu pavēli. Lai ikviens no jums pastāsta man visbrīnumaināko gadījumu, kādu zina, bet, ja ne­izsauks manī ne smieklus, ne asaras, ja nedz pār­steigs mani, nedz saviļņos, ja neuzjautrinās vai neliks man ieslīgt dziļās pārdomās, — zaudēsiet galvu!
   Karalis pamāja, un gudrie vīri izdzirdēja galvciršu dzelžaino soli, bendes aplenca ap troni stāvošos zi- nlbvīrus, un atkailinātie zobeni lāktīja kā liesmu strē­les.
   Satraucās gudra]ie un sabikstījās elkoņiem: nevie­nam taču negribējās izpelnīties karaļa dusmas un no­liekt galvu zem bendes zobena.
   Tad ierunājās pirmais;
   — Karali un valdniek! Pats brīnumainākais visā re­dzamajā un neredzamajā kosmosā, bez šaubām, ir no­stāsts par zvaigžņu cilti, kas hronikās tiek dēvēta par ačgārniešiem. Kopš savas pastāvēšanas aizsākumiem ačgārnieši allaž visu darījuši otrādi nekā pārējās sa­prātīgās būtnes.
   Viņu priekšteči bija apmetušies uz Urdrurijas planē­tas, kas plaši pazīstama ar neskaitāmiem darbīgiem vulkāniem; katru gadu uz planētas dzimst jaunas kalnu grēdas, un tajā laikā to krata tik briesmīgas kon­vulsijas, ka viss trīc un dreb. Bet, lai viņu posta mērs būtu pilns, debesīm labpatikās, ka ačgārniešu planēta šķērso Lielo Meteoru Straumi; šī Straume divsimt die­nas gadā grandīdama bombardē planētu ar akmeņu lavīnām. Ačgārnieši (tolaik viņi tā vēl nesaucās) bū­vēja ēkas no rūdītas dzelzs un tērauda, bet paši iekal- dinājās tik daudzās tērauda sloksnēs, ka atgādināja staigājošus bruņu krāvumus. Taču zemestrīču laikā zeme atvāzās, aprīdama viņu tērauda pilsētas, un me­teoru veseri šķaidīja viņu bruņas. Kad pār visu cilti savilkās iznīcības draudi, planētas gudrie sapulcējās uz apspriedi, un bilda pirmais: «Savā pašreizēiā vei­dolā mūsu cilts neizdzīvos, un vienīgais glābiņš ir transmutācija. Zemē atveras dziļas plaisas, un, lai ta­nīs neiegāztos, visiem ačgārniešiem pamatnes daļā jā­būt platiem un plakani nošķeltiem, savukārt meteori krīt no augšas, tālab augšdaļā viņiem jākļūst nosmai­linātiem. Ja mēs būsim koniski, mums nekas nedrau­dēs.»
   Tad bilda otrs zinībnieks:
   «Šāda pārvēršanās neko nedos. Ja zeme atvērs savu rīkli pamatīgi platu, tā aprīs arī konusu, bet slīpi krī­tošs meteors pāršķels tam sānus. Ideāla ir lodes forma. Jo, raugi, kad zeme sāks vibrēt un viļņoties, lode pati vienmēr paripos sāņus, savukārt meteors atdursies pret izliekto virsmu un noslīdēs gar to; tālab mums jāpār­mainās tā, lai spētu ripot pretī labākai nākotnei.»
   Jad bilda trešais:-
   «Lode — tāpat kā jebkura cita materiāla forma — var tikt sadragāta vai aprīta. Nav vairoga, ko nepār- cirstu pietiekami smags zobens, kā arīdzan nav zo­bena, kas neizrobītos pret cietu vairogu. Matērija, o, mani brāļi, ir mūžīga mainība, pārveidība un pārvēr­tība, matērija ir nepastāvīga, tādēļ būtnēm, kas pa­liesi var lepoties ar augstu saprātu, nav jāiemīt pār- mainīgajā matērijā, bet gan tādā formā, kas ir nemai­nīga, mūžīga un absolūta!»
   «Un kas tas ir?» vaicāja citi gudrie.
   «To var izteikt tikai mana rīcība!» noteica trešais.
   Un visu acu priekšā viņš sāka izģērbties: novilka kristāliem nosēto virstērpu, tad otru, izlietu no tīra zelta, un apakšējo — sudraba, nomontēja galvaskausa uri krūšu virsdaļu, tad sāka sadalīt sevi aizvien mudīgāk un arvien sīkākās vienībās: no locītavām pārgāja uz sakabēm, no sakabēm — uz skrūvēm, no skrūvēm — uz stieplītēm, uz sīkdetaļām un, skat, jau ķērās pie atomiem. Nu gudrais stājās pie savu atomu skaldīša­nas un skaldīja tos tik zibensātri, ka redzams nebija nekas, izņemot to, kā viņš sarūk un izzūd, turklāt se­vis sadalīšanu veic tik izmanīgi un strauji, ka pār­steigto zinībvīru acu priekšā pārtapa par absolūtu neklātesību, kas ir tik precīza reversija, ka pilnīgi klāt- esīga. Proti — tur, kur iepriekš atradās viens atoms, tagad šī atoma nebija, kur pirms mirkļa vīdēja seši, varēja redzēt, ka šo sešu trūkst, kur bija skrūvīte, pa­rādījās skrūvītes izzudība, absolūti precīza vairs neesošās kopija. Šādā kārtā gudrais pārvērtās par va­kuumu, organizētu mats matā, kā iepriekš bija organi­zēts viņa telpiskums; viņa tagadējā neesība bija ideāla esība, jo viņš bija sadalījies tik aši un manevrējis ar tādu izveicību, lai neviena nelūgta matērijas elemen­tārā daļiņa neiesprauktos un nesagandētu viņa ideāli klātesošo neklātesību! Pārējie tagad skatīja viņu kā tukšumu, organizētu gluži tāpat, kā bija organizēts pirms brīža, viņa acis pazina pēc to neesošā melnā mir­dzuma, viņa seju — pēc zilganā zalgojuma izzuduma, bet viņa locekļus pēc izzudušajiem pirkstiem, šarnīriem un plecsedžiem. «Rau, šādā kārtā, o, brāļi,» sacīja Neklātesošais Klātesošais, «iemiesojoties neesībā, mēs kļūsim ne tikai neuzveicami, bet arī nemirstīgi. Jo mai­nās vienīgi matērija, turpretī neesība nepavada matē­riju tās nemitīgajā pārvērtību ceļa, tādēļ perfekcija mājo neesībā, nevis esībā un mums jāpieņem pirmais variants, nevis otrais!»
   Viņi izdarīja, kā bija izlēmuši. Kopš tā laika ačgār- niešu cilts ir neuzveicama. Par savu pastāvēšanu vi­ņiem jāpateicas nevis tam, kas viņos ir, jo viņos nekā nav, bet gan tam, kas ir ap viņiem. Ja kads no ačgār­niešiem ieiet mājā, viņš ir samanāms kā neesība mājās, ja ienirst miglā — kā lokāla miglas izzudība. Atbrī­vojušies no nepastāvīgās, mainīgajam liktenim pakļau­tās matērijas, ačgārnieši neiespējamo padarīja par iespējamu.,.
   —   Bet kā viņi ceļo caur kosmisko tukšumu, mans visgudrais? — ievaicājās Globārs.
   —  O, karali, tas ir vienīgais, ko viņi nespēj, jo ap­kārtējais tukšums saplūstu ar viņējo un viņi pārstātu pastāvēt kā lokāli koncentrēta neesība. Tālab viņiem mūždien jāstāv nomodā par savas neesības neskara- mibu, par savas būtības tukštelpu, un, lūk, šādi sevi apsargājot, rit viņiem laiks, bet sauc viņus arī par ne- esībiešiem jeb neantiem …
   —  Viszini, — karalis ieteicās, — šis stāsts nav no gudrajiem, jo kā gan matērijas daudzveidību var aiz­vietot ar vienveidīgumu tas, kā vispār nav? Vai klints ir tas pats, kas māja? Bet klints izzudums taču var pieņemt tādu pašu formu kā mājas izzudība, līdz ar to kā viens, tā otrs kļūst itin kā gluži vienādi.
   —   Mans valdniek, — gudrais aizstāvējās, — neesī­bai ir dažādi veidi…
   —   Paraudzīsimies, — karalis teica, — kas notiks, kad es pavēlēšu nocirst tev galvu: vai tās neklātesība kļūst par klātesību, kā tu domā? — To sacījis, monarhs preteklīgi iesmējās un pamāja bendēm.
   —  Mans valdniek! — iesaucās dzelžainu tvērienu spīlēs jau sagrābtais gudrais. — Tu vēlējies, lai mans stāsts tevi sasmīdina, un mans stāsts darīja tevi jautru. Tālab, izpildot doto solījumu, tev jāsaglabā man dzīvība!
   —  Nē, es pats sevi uzjautrināju, — karalis iebilda. — Ja nu vienīgi tu pievienosies manai idejai: tu lab­prātīgi piekritīsi, lai tev nocērt galvu, tava piekrišana mani uzjautrinās, un tad notiks pēc tavas gribas.
   —   Piekrītu! — gudrais izsaucās.
   —   Cērtiet galvu nost, ja viņš pats lūdz! — sacīja karalis.
   —   Bet, valdniek, es devu piekrišanu, lai tu mani nesodītu ar nāvi…
   —  Ja tu devi savu piekrišanu, tevi ir jāsoda, — ka­ralis paskaidroja. — Bet, ja ne, līdz ar to neesi mani uzjautrinājis — un arī par to pienākas nāves sods…
   —  Nē, nē, otrādi! — gudrais iesaucās. — Ja es pie­krītu, tad tu, būdams uzjautrināts, dāvā man dzīvību, bet ja neesmu ar mieru …
   —  Diezgan! — karalis attrauca. — Bende, dari, kas jādara!
   Zobens pazibēja, un gudrā vīra galva noripoja.
   Brīdi valdīja nāves klusums, tad ierunājās otrs gud­rais:
   —   Karali un valdniek! Brīnumainākā starp visām zvaigžņu ciltīm neapšaubāmi ir polionti jeb daudzisti, dēvēti arīdzan par pulkistiem. Tiesa gan, rumpis kat­ram ir tikai viens, toties kāju pulka: jo augstāku amatu kāds ieņem, jo vairāk kāju. Bet par galvām jāteic, to viņiem ir pēc vajadzības: stājoties kādā amatā, viņi saņem amatam atbilstošu galvu, nabadzīgākās ģime­nēs par visiem ir tikai viena galva, turpretī bagātie savos mantu kambaros glabā dažnedažādas galvas, kas piemērotas jebkuriem apstākļiem: viņiem ir rīta un vakara galvas, stratēģiskas galvas kara vajadzībām un ātras galvas steigas reizēm, kā arī vēsi apdomīgas, karsti nesavaldīgas, kaislīgas, līksmīgas, mīlestīgas un sērojošas, tādējādi viņi ir apgādāti visām dzīves situā­cijām.
   —  Vai tas ir viss? — karalis noprasīja.
   —   Nē, mans valdniek! — gudrais steidza iebilst, re­dzēdams, ka nekas labs viņu negaida. — Par dau- dzistiem viņus sauc arī tālab, ka visi viņi ir pieslēgti savam pavēlniekam, turklāt sekojoši: ja vairākums atzītu karaļa rīcību par kaitīgu vispārības interesēm, karalis zaudētu vienkopību un sairtu gabalos …
   —  Triviāls joks, lai neteiktu — antikaralisks! — drūmi sacīja Globārs. — Ja tu, gudrībniek, nupat tik daudz sarunāji par galvām, varbūt pie viena pateiksi, kā ir tavuprāt: likšu tev nocirst galvu vai ne?
   «Ja teikšu, ka liks nocirst,» gudrais steigšus pārlika prātā, «viņš to izdarīs, jo noskaņots pret mani nelab­vēlīgi. Ja teikšu, ka neliks, līdz ar to būšu pārsteidzis viņu — un tad karalim jāatlaiž mani brīvā, kā tika solījis.»
   Un gudrais bildaj
   —   Nē, valdniek, tu neliksi mani sodīt.
   —   Tu maldies, — bilda karalis. — Bende, dari savu darāmol
   —   Bet valdniek! — iesaucās benžu jau satvertais gudrinieks. — Vai gan es ar saviem vārdiem tevi ne­pārsteidzu? Vai tu nebiji gaidījis mani sākām, ka liksi mani sodīt?
   —   Tavi vārdi mani nepārsteidza, — karalis atbildēja, — jo tos diktēja bailes, kas apzīmogo tavu seju. Diez­gan! Nost to galvu!
   Un otra visziņa galva šķindēdama aizripoja pa grīdu.
   Trešais gudrais, gados visvecākais, vēroja notiekošo dzijā mierā.
   Kad karalis par jaunu pieprasīja kādu brīnumainu stāstu, viņš teica:
   —   Karali! Es varētu tev pastāstīt īsteni neparastu atgadījumu, tomēr es to nedarīšu, jo man ir svarīgāk panākt, lai tu kļūtu atklāts, nevis tevi pārsteigt. Es panākšu, ka tu mani sodīsi nevis kāda niecīga iegansta dēļ, nevis savai izpriecai, par kādu tu pūlies pārvērst nogalināšanu, bet gan sodīsi atbilstoši savai dabai, kas ir nežēlīga, taču neiedrīkstas to, kas tai tīkams, darīt atklāti, vispirmāk neuzliekot sev liekulības masku. Tu gribi mūs sodīt ar nāvi, lai vēlāk visi vienā mutē paustu, ka karalis, rau, licis nonāvēt muļķus, kas ne­pelnīti dēvējušies par gudrajiem. Bet es vēlos, lai ru­nātu patiesību, tālab klusēšu.
   —   Pagaidām es nenodošu tevi bendes rokās, — ka­ralis teica. — Es patiešām no visas sirds kāroju pār­dzīvot ko neparastu. Tu gribēji mani saniknot, es to­mēr līdz zināmam laikam protu apvaldīt dusmas. Tāpēc saku tev: runā — un tu izglābsi, iespējams, ne tikai sevi. Tas, ko tu sacīsi, var līdzināties pat majestā­tes noniecināšanai, starp citu, tu jau atļāvies to izdarīt, taču šoreiz apvainojumam jābūt tik nedzirdēti mon- struālam, lai tas skanētu kā pieglaimība, kas savukārt būtu tik pārspīlēta, ka savukārt pārvērstos par nonie­vājumu! Tad nu pacenties vienā rāvienā savu karali sacildināt un pazemot, darīt dižu un vienlaik niecīgu!
   Iestājās klusums, klātesošie izdarīja tikko samanā­mas kustības, gluži kā pārbaudīdami, cik stingri vir,iu galvas vēl turas uz pleciem.
   Trešais gudrais šķita iegrimstam dzijās pārdomās.
   Pēdīgi viņš ierunājās:-
   —   Karali, es izpildīšu tavu gribu un izklāstīšu tev, kālab tā rīkojos. Es to darīšu visu klātesošo dēj, sevis dēļ un arī tevis dēļ, lai pēc gadiem neviens nesacītu, ka bijis reiz karalis, kurš, sava untuma vadīts, valsti iznīcinājis gudrību; ja šobrīd vēl tā ir, ja tava vēlēša­nās nozīmē gandrīz neko vai galīgi neko, mans pie­nākums ir tavai īsmirklīgajai iegribai piešķirt vērtību, darīt to nozīmīgu un ilgmūžīgu, un, raugi, tālab es runāšu…
   —   Vecais vīrs, diezgan šī ievada, kas jau atkal ro­bežojas ar majestātes apvainošanu, bet nepavisam neatgādina glaimus, — apskaities sacīja karalis. — Runāl
   —   Karali, tu ļaunprātīgi izmanto savu varu, — gud­rais teica, — taču tavas izdarības ir nieks, salīdzinot ar tām, kādas pieļāva tev nepazīstams sensens tavs priekštecis un reizē Eparidu dinastijas iedibinātājs. Tavs vecvecvectēvs Alegoriks arīdzan mēdza ļaunprā- tigi izmantot monarha varu. Lai izskaidrotu lielāko aplamību, kādu viņš pieļāva, es lūdzu tevi — paveries visžēlīgi uz šo naksnīgo debesjumu, kas redzams pa tavas pils zāles augšējiem logiem.
   Karalis pievērsa skatienu debesīm — zvaigžņotām un dzidrām, tikmēr vecais vīrs rimti turpināja:
   —   Raugies un klausies! Itin viss, kas pastāv, mēdz kalpot par izsmiekla objektu. No apsmiešanas nespēj pasargāt pat visaugstākais amats, jo labi zināms, ka dažs labs iedrošinās pazoboties pat par karalisko ma­jestāti. Smiekli šausta troņus un valstis. Tautas smejas par citām vai pašas par sevi. Mēdza gadīties, ka iz­smēja pat to, kas nepastāv, — vai gan senāk nezobojās par mītiskiem dieviem? Zobgalības nesaudzēja pat augstākā mērā nopietnas, kur nu — pat traģiskas pa­rādības. Lai atceramies kaut vai karātavu humoru, zo­bošanos par nāvi un nelaiķiem. Starp citu, zobgalība nebaidījās doties uzbrukumā arī debesu ķermeņiem. Ivlemsim, piemēram, Sauli un Mēnesi. Mēnesi mēdz iztē­lot kā noliesējušu blēdnieku ar ragainu āksta cepuri un sirpim līdzīgu izliektu zodu, bet Sauli kā lētticīgu resnuli apaļvaidzi sapinkātā staru oreolā. Un tomēr, kaut gan par izsmiekla objektu kalpo tiklab dzīvības, kā nāves valstība, tiklab sīkas, kā dižas parādības, ir kaut kas tāds, ko līdz šim neviens nav iedrīkstējies izzobot vai apsmiet. Turklāt šis objekts nav pieskaitāms pie tādiem, kurus varētu aizmirst, kuriem nepievērstu uzmanību, jo runa ir par visu, kas pastāv, proti — par kosmosu. Taču, ja tu, karali, iedziļināsies šinī jautā­jumā, tu sapratīsi, cik neizsakāmi smieklīgs ir kos­moss .,,
   Te nu karalis Globārs pirmoreiz izbrīnījās un ar sa­kāpinātu interesi klausījās gudrā vīra tālākajos vār­dos:
   — Kosmoss sastāv no zvaigznēm. Tas skan samērā nopietni, bet, kolīdz pārdomāsim šo problēmu dziļāk, tā vien gribas pasmaidīt. Jo tik tiešām — kas ir zvaig­znes? Ugunīgas lodes nebeidzamas nakts izplatījumā. Aina šķietami patētiska. Bet vai pēc savas būtības? Nepavisam, tikai savu izmēru dēļ. Bet izmēri paši par sevi vēl nenosaka parādības nozīmīgumu. Vai gan kre­tīna skribelējumi, ja tos pārnes no papīra lapas uz plašu smilšu klaidu, līdz ar to kļūs kas dižens?
   Daudzkāršota muļķība nepārstāj būt muļķība, tā kļūst tikai vēl jo smieklīgāka. Tad, lūk, kosmoss ir skri- belējums, kas sastāv no šā tā sasvaidītiem punktiem! Kur vien paskaties, lai cik tālu tanī ielūkojies — visur viens un tas pats! Šī veidojuma vienmuļība ir banālākās un pliekanākās idejas īstenojums, kādu vien var iedomāties. Sapunktots nekas, un tā līdz pat bezgalībai, kas ķertos pie šāda bezjēdzīga veidojuma, jo to vēl tikai vajadzētu radīt? Laikam vienīgi kretīns. Iedomājies, lūdzams: ņemt neizmērojamus tukšuma plašumus un izraibināt tos ar punktiem gan še, gan tur, kā pagadās, — kā kaut kam tādam var piedēvēt sistēmu un majestātiskumu? Kāpēc Visuma priekšā krīt uz ceļiem? Laikam aiz izmisuma, ka te nekas nav labojams. Kosmoss ir tikai autoplaģiāta sekas, šis pla­ģiāts tapa sākumā, bet šis sākums savukārt bija visne­saprātīgākais radīšanas akts no visiem iespējamiem, jo ko gan citu var izdarīt, ja tavā priekšā izplāta tīra papīra lapa, rokā spalva un tev nav ne mazākās sajē­gas, ar ko šo lapu piepildīt. Ar zīmējumiem? Ha, vis- pirmāk jāzina, ko grib zīmēt. Bet ja nekā tāda prātā nav? Ja nepiemīt ne kripatiņas fantāzijas? Tad uz papīra uzliktā spalva, itin kā pati no sevis, nejauši pieskardamās lapai, atstās uz tās punktiņu. Un reiz uz­likts punkts, truli blenžot uz to, kā tas notiek radošas nespējas gadījumā, — šis punkts top par paraugu, jo suģestējošāku tālab, ka, atskaitot punktu, nav absolūti nekā cita un ka ar minimālu piepūli šo paraugu iespē­jams atkārtot bezgalīgi. Atkārtot, jā, bet kā? Punktus it labi var izkārtot kādā konfigurācijā. Bet ko iesākt, ja pat tas nav pa spēkam? Tad neatliek nekas cits kā, Kratot spalvu un šķiežot tintes pilienus, piepildīt lapu, kā pagadās, ar bezjēdzīgi uzpilinātiem punktiem.
   To sacījis, gudrais paņēma lielu papīra loksni un ar tintē iemērktu spalvu vairākkārt uzšļakstīja uz tās, tad sadabūja no tērpa kabatas debesu karti un kā vienu, tā otru parādīja karalim. Līdzība bija pārsteidzoša. Uz papīra vīdēja miljardiem punktiņu — gan lielāki, gan mazāki, jo brīžam spalva bija šļakstījusi neskopo­damās, bet brīžam puslīdz apžuvuši. Un uz kartes atainotās debesis izskatījās gluži tāpat.
   Tronī sēdošais karalis raudzījās uz abām papīra la­pām un klusēja.
   Tostarp gudrais turpināja;
   —   Tev, karali, tika mācīts, ka Visums savā pilnī­gumā ir nepārspējams veidojums savu zvaigznēm pie­bērto plašumu majestātiskumā. Bet paveries pats — vai šī diženā, visuresošā un mūžmūžīgā konstrukcija nav galējas muļķības izpausme, vai tā nav domas un noteiktas sistēmas pretstats? Tu vaicāsi: kāpēc līdz šim neviens to nav pamanījis? Tāpēc, ka muļķība ir visizplatīta! Taču šī visizplatība vēl jo niknāk pelnījusi, ka par to zobojas un izgudrēm smejas, jo šādi smiekli vienlaik būs arī dumpības un atbrīvošanās vēstnesis. Tieši tādā garā vajadzētu visādā ziņā sacerēt paskvilu par Visumu, lai šis stulbuma kalngalu darinājums sa­ņemtu pelnīto pretsparu, lai to vairs nepavada pielūg- smīgu nopūtu koris, bet ironiski smiekli.
   Karalis, pagalam apstulbis, klausījās, un gudrais, brīdi paklusējis, turpināja:
   —   Katra zinātnieka pienākums būtu uzrakstīt šādu paskvilu, bet tādā gadījumā viņam nāktos uzrādīt arī pirmcēloni, kas izraisījis ironijas vērto parādību, tā dēvēto Universumu.
   Notika tas tais laikos, kad Bezgalība bija vēl ideāli tukša un pulsēja radošā impulsa gaidās, bet pasaule, nupat, nupat sākdama raisīties pumpuros no nekā caur neko, tik tikko bija radījusi saujiņu blīvu organismu, pār kuriem valdīja tavs sensensenpriekštecis Alegoriks. Tolaik viņš nodomāja paveikt kādu neiespējamu un gluži traku lietu, proti, viņš nolēma aizstāt Dabu viņas bezgalpacietīgajā un pakāpeniskajā radīšanas darbāl Alegoriks izlēma, ka viņš Dabas vietā radīs kosmosu, kas pārpilns ar visādiem vienreizīgiem brīnumveido- jumiem. Tā kā pats viņš nemācēja to izdarīt, tad lika uzbūvēt gudringudru mašīnu, lai tā īstenotu iecerēto. Būvēja šo molohu trīssimt gadus un vēl trīssimt, starp citu, laika skaitīšana tolaik bija citādāka nekā tagad. Taupīti netika nedz spēki, nedz līdzekji, un mehāniskais briesmeklis sasniedza itin kā neierobežotus apmērus un varēšanu. Kad mašīna bija gatava, uzurpators lika to palaist darbam. Alegoriks nenoģida, ko īsti dara. Ale- gorika neapremdināmās augstprātības dēļ mašīna bija uzbūvēta jau pārmēru liela, un tāpēc viņas saprāts, atstājis tālā pagātnē savas gudrības virsotnes, pārkā­pis savas ģenialitātes kulminācijas punktu, degradē­damies bija nonācis līdz domas galīgam sairumam, izpauzdamies centrbēdzes strāvu vāvuļīgās bezjēdzī­bās, kas saraustīja jebkuru jēgu, tālab šis metagalak- tikas lielumā samontētais monstrs, darbodamies ar gluži ārprātīgiem apgriezieniem, zaudēja gara skaidrību līdz ar pirmajiem vēl neizsacītajiem vārdiem, un rezul­tātā no drausmīgā piepūlē ritošā pseidodomāšanas ju­cekļa, kurā līdz galam neizvērstu jēdzienu kopas sav­starpējā sadursmē iznīcinājās, no veltīgā pūliņa un krampjainajām sadursmēm uz kolosa paklausīgajām izpildes sistēmām sāka plūst informācija, kas saturēja vienīgi bezjēdzīgas pieturzīmes! Jo tā vis nebija pati gudrākā mašīna no iespējamām, nekāds Kosmokrea- tors Omnipotenss, tā teikt, Visvarens Kosmoradis, bet gan neprātīgas uzurpācijas dzemdināts grausts, kas, saņēmis signālu, ka radīts veikt dižus darbus, jaudāja izstostīt vienīgi punktus. Un kas notika?
   Valdnieks bija gaidījis savu vēlmju vispiepildījumu, kas apstiprinātu viņa plānus — pārdrosmīgākos, kādus jelkad lolojusi domājoša būtne, un neviens neiedrīkstē- jās Alegorikam darīt zināmu, ka, stāvēdams mašīnas pakājē, viņš stāv pie nesakarīgas vāvuļošanas āderes un noraugās mehānisma agonijā, kurš, nākot pasaulē, jau bija nolemts idiota nāvei. Taču gigantiskās izpildes sistēmas kretīniskā paklausībā bija gatavas izpildīt ikvienu pavēli, tādēļ mašīnas pavēļu stostīgajā ritmā ņēmās no matērijas vielas darināt to, kas trīsdimensiju telpā atbilst punkta attēlam divdimensiju telpā, proti — lodes, un šādā kārtā, nepārtraukti atkārtodami vienu un to pašu, līdz uzkvēloja versme, kas apdedzināja da­rinājumus, izpildmehānismi citu pakaļ citai tukšuma dzīlēs svieda ugunīgas lodes, un tā, lūk, stostu taktī tapa kosmoss! Tādējādi tavs vecvecvectēvs Alegoriks bija radījis Visumu, bet vienlaik izdarījis tik kolosālu muļ­ķību, ka šai ziņā neviens viņu nemācēs pārspēt. Tik aplama veidojuma iznīcināšanas akts neapšaubāmi būs daudzkārt saprātīgāks, bet galvenām kārtām — gribēts un apzināti virzīts, ko nekādā ziņā nevar sacīt par pirmējo, par Kosmosa Radīšanas aktu. Tas arī viss, mans karali, ko gribēju paskaidrot tev kā lielās pasau­les ēkas celtnieka Alegorika pēctecim.
   Kad karalis, dāsni apdāvinājis gudrajos, jo īpaši gados vecāko, kuram bija izdevies izteikt viņam reizē vissaldākos glaimus un vislielāko apvainojumu, tika atlaidis gudrajos, kāds no jaunajiem zinātniekiem, pa­licis aci pret aci ar veco, jautāja viņam, cik daudz patiesības iemitis viņa stāstā.
   — Ko lai es tev atbildu? — gudrais vecis sacīja. — Tas, ko es stāstīju, neizrietēja no zināšanām. Zi­nātne nenodarbojas ar tādām esamības parādībām, pie kādām pieder smieklīgums. Zinātne pasauli izskaidro, bet samierināt ar pasauli spēj vienīgi māksla. Ko gan mēs pa īstam zinām par kosmosa rašanos? Tik plašu tukštelpu var aizpildīt ar leģendām un mītiem. Mitolo- ģizējot es vēlējos sasniegt neticamības robežas un, manuprāt, biju visai tuvu tam. Tu pats to labi zini, gribēji tikai pavaicāt, vai kosmoss patiešām ir ko­misks. Taču uz šo jautājumu ikvienam pašam jārod atbilde.

   Pēc lādzīgā karaļa Heliksandra tronī kāpa viņa dēls Murdass. Visi par to gauži nobēdājās, jo viņš bija godkārs un bailīgs. Murdass nolēma izpelnīties pie­vārdu Lielais, bet baidījās no caurvējiem, gariem, vaska, jo uz ievaskotas grīdas var salauzt kāju, baidī­jās no radiniekiem, ka tie varētu traucēt viņam valdīt, taču visvairāk baidījās no pareģojumiem. Tūdaļ pec kronēšanas Murdass pavēlēja visā valstī aizvērt dur­vis un netaisīt vaļā logus, iznīcināt visas pareģotājas mašīnas, bet izgudrotājam, kurš bija uzkonstruējis ma­šīnu, kas likvidē garus, piešķīra ordeni un algu. Ma­šīna patiešām bija laba, jo nevienu garu karalis nekad netika redzējis. Lai vējš viņu nesapūstu, dārzā Murdass nekad negāja un pastaigājās tikai pa savu varen plašo pili.
   Kādudien, staigādams pa gaiteņiem un anfilādēm, karalis aizklīda līdz pils senākajai daļai, tajā viņš līdz šim nebija ielūkojies. Vispirms Murdass atklāja zāli, kur stāvēja vecvectētiņa karaliskās gvardes vīri — visi kā viens uzvelkami, vēl no tiem laikiem, kad elektrību nepazina. Otrajā zālē viņš ieraudzīja ar tvaiku darbi­nāmus bruņiniekus, arī sarūsējušus, taču tas nebija nekas saistošs, un viņš jau grasījās griezties atpakaļ, kad pēkšņi pamanīja mazas durtiņas ar uzrakstu: «Nav brīv ieiet». Durvis klāja bieza putekļu kārta, un Mur­dass tām pat nepieskartos, ja nebūtu bijis šī uzraksta. Krietni pacīkstējies pie čīkstošajām durvīm, karalis at­dabūja tās vaļā un pa vītņu kāpnēm nokļuva tornī. Tur stāvēja ļoti veca, no vara darināta mašīna ar ru­bīna actiņām, atslēdziņu un lūciņu. Murdass saprata, ka tā ir mašīna pareģone, un apskaitās, ka pretēji viņa rīkojumam tāda tomēr atstāta pilī, bet pēkšņi viņam iešāvās prātā, ka vienreiz taču var pamēģināt, kā tas ir, kad mašīna pareģo. Karalis uz pirkstgaliem pieslī­dēja pie mašīnas, pagrieza atslēdziņu un, kad viss pa­lika, kā bijis, pieklaudzināja pie lūciņas vāka. Mašīna šņākuļodama nopūtās, iedžerkstējās un paraudzījās Murdasā ar rubīna actiņām itin kā šķielēdama. Karalis atcerējās onkuļa Cenandera, sava kādreizējā audzinā­tāja, šķībo skatienu. Murdass nodomāja, ka tas katrā ziņā ir tēvocis, kurš licis atstāt mašīnu viņam par spīti, jo kādēļ gan citādi šī šķielētu? Ērmoti sametās Mur- dasam ap dūšu, kad mašīna stostīdamās, lēnītēm uz­ņēma vienmuļu meldiņu, itin kā ar lāpstu kāds sitaļātu pa metāla kapa pieminekli, un pa lūciņu izkrita melna lapiņa ar teksta rindiņām, iedzeltenām kā veci kauli.
   Karalis ne pa jokam izbijās, taču apvaldīt savu ziņ­kāri vairs nejaudāja. Paķēris lapiņu, viņš aizjoza uz
   saviem apartamentiem. Palicis viens, Murdass Izvilka lapiņu no kabatas.
   — Palūkošos, bet — drošs paliek drošs — tikai ar vienu aci, — viņš izlēma un tā arī izdarīja. Uz lapiņas stāvēja rakstītss
   Tā stunda nu sit,
   dzimtas asinis rit,
    Brālēns brālēnu kauj,
   radu galviņas krit.
   Svāģeris pikts, kaulus lauz ģikts,
   Pagaidi vien, bende dziedēs kā likts.
    Māsu meitas, brāļu dēli garā karā aiziet cēli.
   Tantes pāri žogam — žvaktf Es tev mācu kapus rakt.
   Dur pa kreisi, šķel pa labi, tur, kur tēva brāļi abi.
   Pakar mazdēlu un opih padēlam cērt pierē gropi,
   Nokrakšķ kauli, sabirst prauli, — sievastēv, uz viņu sauli
   Sūti rotu pret znotu, bedrē mēz kā ar slotu,
   Nokauj papu, izroc kapu, zvēliens labs — pildās kaps,
   Jo radi, kaut koši, tik zem zemes droši.
   Stunda rimta — stulbā dzimta,
   Hollari, hollarā, brauc uz elli tramvajā.
   Zārkiem jāuzliek vāki, tad vākies, kur māki.
   Ja tu neglābsies, nabags, sapni tevi glabās.1
   Karalis Murdass pārbijās tik gauži, ka acu priekšā viss satumsa. Viņš bija pagalam izmisis par savu vieglprātību, kas mudinājusi viņu iedarbināt mašīnu pareģoni. Taču bēdāt bija jau par vēlu, viņš zināja, ka vajag rīkoties, lai nepieļautu ļaunāko. Ne mirkli Mur­dass nešaubījās par pareģojuma patiesumu: izrādās, ka viņa senās aizdomas bijušas pareizas — viņu ap­draud tuvākie radinieki.
   Taisnību sakot, nav zināms, vai viss norisinājās gluži tā, kā mēs to atstāstām. Lai būtu kā būdams, drīz pēc tam aizsākās bēdīgi, pat baismi notikumi.
   Karalis lika nocirst galvas visiem saviem tuviniekiem, tikai viņa vienīgais onkulis Cenanders aizbēga pašā pē­dējā brīdī, pārģērbies par mehānisku pianīnu. Taču arī tas viņu neglāba, jo drīz vien viņš tika saķerts un nolika galvu zem cirvja. Šoreiz nāves spriedumu Mur­dass varēja parakstīt ar pavisam tīru sirdsapziņu, jo tēvoci saķēra brīdī, kad viņš kaldināja sazvērestību pret monarhu.
   Tik īsā laikā zaudējis visus tuviniekus, karalis ietēr­pās sērās. Ap sirdi viņam tagad bija vieglāk, kaut gan reizē arī paskumji, jo pēc būtības viņš nebija nedz jauns, nedz nežēlīgs. Karaļa rāmās sēras nevilkās ilgi, jo Murdasam iešāvās prātā, ka varbūt viņam ir kādi radu radi, par kuriem viņam nekas nav zināms. Ik­viens padotais taču varēja būt viņam kāds tālīntals rads pa tantes līniju; tāpēc kādu laiku karalis lika novākt te vienu, te atkal otru, tikai mierīgāks tālab vis nekļuva — visus taču nevar apslaktēt, jo kas gan viņš būs par karali bez pavalstniekiem? Murdass kļuva tik aizdompilns, ka lika sevi piekniedēt pie troņa, lai neviens viņu nevarētu no tā gāzt, gulēja bruņu nakts- micē un bez mitas prātoja, ko lai iesāk. Pēdīgi viņš izdarīja kaut ko tik ārkārtīgi pārsteidzošu, ka laikam jau pats nebija to izdomājis. Ideju viņam itin kā esot pačukstējis priekšā kāds ceļojošs sīktirgonis, kas pār­ģērbies par gudro, vai arī gudrais, kurš pārģērbies par sīktirgoni, — valodas par to klīda daždažādas. Stāsta, ka pils kalpotāji redzējuši karali naktīs ielaižam savos apartamentos kādu būtni, kuras seju apslēpusi maska. Lai nu kā — kādudien Murdass attaicināja visus galma būvniekus, meistarus elektrobruņiniekus, regulētājus un skārdniekus un pavēstīja, ka viņu uzdevums ir palielināt viņa karalisko personu, turklāt tā, lai viņš aizsniegtos pāri visiem apvāršņiem.
   Sī pavēle tika izpildīta gluži neticamā ātrumā, jo par projektēšanas biroja direktoru karalis bija iecēlis nopelniem bagātu bendi. Elektrnieki un būvnieki strī­pām vien stiepa pilī vadus un spoles; kad karaļa pa­plašinātā persona jau piepildīja visu pili un viņš vien­laikus atradās gan fasādes daļā, gan pagrabtelpās, gan flīģeļos, kārta pienāca tuvumā stāvošajām ēkām. Pēc diviem gadiem Murdass bija jau iepleties līdz vec­pilsētai. Nepietiekami grezni nami, tādi, kas nebija cienīgi, lai tur iemājotu monarha doma, tika nolīdzināti līdz ar zemi un to vietā uzbūvētas elektronpilis, kuras sauca par Murdasa pastiprinātājiem. Karalis auga un pletās lēni, bet nepārtraukti: daudzstāvīgs, precīzi sa­slēgts, jaudīgi kāpināts ar personālām apakšstacijām, laika gaitā viņš kļuva par vienu vienīgu galvaspilsētu, taču apstāties pie tās robežām ij nedomāja. Garastā­voklis Murdasam uzlabojās. Radinieku nebija, no vēj- pūsmas un vaska viņš vairs nebaidījās, jo tagad, kad viņš vienlaikus bija visur, nevajadzēja spert ne soli.
   —   Valsts esmu es, — viņš mēdza daudzināt — un ne jau bez iemesla, jo, tā kā viņš mita visās pilsētas elektronceltnēs, kas rindām vien stiepās gar alejām un laukiem, galvaspilsētā neviens cits vairs nedzīvoja, protams, ja neskaita karaļa atputekļotājus un galminie­kus apslaucītājus, kuri stāvēja nomodā par karaļa domu impulsiem, kas plūda no ēkas uz ēku. Jūdžu jū­dzēm pa visu pilsētu riņķoja karaļa Murdasa labsajūta par to, ka viņam izdevies dzīves laikā kļūt lielam vārda tiešajā nozīmē, turklāt noslēpties it visur, kā bija no­rādījis pareģojums, jo viņš taču bija klātesīgs visā valstī. Jo sevišķi gleznaini tas izskatījās krēslas stundā, 1<ad karalis milzenis, mirdzēdams atblāzmās, žilbināja savas pārdomu gaismas, tad pamazām vien noblāva, ieslīgdams pelnītā miegā. Taču šo pirmo naktsstundu bezatmaņas tumsā vēlāk drīz te, drīz tur iegailējās plī­vojošu zibsnījumu maldugunīgā ņirboņa. Tie bija mo­narha sapņi, kas sāka raisīties. Rēgpilnām lavīnām tie traucās cauri ēkām, līdz to logi iespulgojās tumsā un ielas cita citai mirdzināja pārmaiņus te sarkanām, te violetām gaismām, un galmavīri atputekļotāji, soļo­dami pa tukšajām ietvēm un sajuzdami Viņa Karalis­kās Augstības pārkarsušo kabeļu smārdu, zagšus ielū­kojušies pa logiem, kuros spīgāja gaismas, klusītēm teica:
   —   Ehē! Droši vien murgi vajā Murdasu. Kaut nu viņa dusmas nenāktu pār mūsu galvām!
   Kādunakt pēc īpaši darbīgas dienas — karalis bija domājis par jauniem ordeņiem, ar kuriem taisījās ap­balvot sevi, — Murdass redzēja sapnī, ka viņa tēvocis Cenanders, tinies melnā apmetnī, izmantodams tumsas aizsegu, ielavījies galvaspilsētā un klaiņo pa ielām, meklēdams sabiedrotos, lai organizētu neģēlīgu sazvē­restību. No pagrabiem strīpām vien līda ārā maskas uzlikuši tipi, viņu bija tik daudz un viņos jautās tādas karaļgalēšanas alkas, ka Murdass nodrebēja un aiz lie­lām izbailēm pamodās. Kuru katru mirkli bija jāaust gaismai, saulīte jau zeltīja baltos mākonīšus debes­jumā, tāpēc Murdass sacīja sev:
   —   Sapņiem tic vien niekkalbis! — un atsāka pro­jektēt jaunus ordeņus, bet tie, ko bija izdomājis iepriek­šējā diena, lika piekārti uz viņa terasēm un balko­niem.
   Taču, pēc smagā darbā aizvadītās dienas atkal noli­cies atpūsties un iesnaudies, Murdass atkal ieraudzīja karaļslepkavigo sazvērestību pilnā plaukumā. Bet no­tika tas, rau, tā: kad Murdass uztrūkās no sapņa par sazvērestību, atmodās tikai daļa no viņa, pilsētas centrs, kur bija aizmetinājies šis pretvalstiskais sapnis, nepavisam nebija atjēdzies no miega, bet joprojām at­radās murga gūstā, tikai nomodā esošais karalis par to nekā nezināja. Tikmēr Murdasa personas liela daļa, proti, vecās pilsētas centrs, neapzinādamies, ka tēvocis slepkavnieks un viņa mahinācijas ir tikai rēgi un vī­zijas, aizvien vēl bija iestidzis kļūmajā murgā. Šinī otrajā murgu naktī Murdass sapņoja, ka tēvocis dru­džaini rosās, pulcinādams kopā radiniekus. Šarnīriem žņerkstot, viņi ieradās_visi kā viens, un pat tie, kuriem trūka svarīgāko detaļu, vēzēja zobenus pret likumīgo valdnieku! Visapkārt valdīja neparasta rosība. Maskās tērptais pūlis čukstus skandēja dumpīgus saukļus, pagrabos un tumšos kaktos jau tika šūti melnie sacel­šanās karogi, visur tika vārītas nāves zāles, asināti cirvji, darināti vadiņi, indesdzelonīši, it visur pavalst­nieki gatavojās reizi par visām reizēm izrēķināties ar ienīsto Murdasu.
   Karalis pārbijās pa otram lāgam, trīcēdams un dre­bēdams pamodās un jau grasījās ar savas Karaliskās Mutes Zelta Vārtiem saukt palīgā visu savu karaspēku, lai tas dumpiniekus sakapātu gabalu gabalos, bet tūdaļ pat apjēdza, ka tas nekā nedos. Karaspēks taču neieso- ļos viņa sapnī un neiespēs apspiest sapnī briestošo sa­celšanos. Diezgan ilgi Murdass ar gribas spēku pūlējās uzmodināt tās savas personas četras kvadrātjūdzes, kas nerimus sapņoja par sazvērestību, taču veltīgi. Taisnību sakot, viņš nemaz īsti nezināja — ir veltīgi vai nav, jo, nomodā būdams, viņš nemanīja nekādu sa­zvērestību, tā parādījās tikai tad, kad viņš laidās miegā. .
   Tātad pamodies viņš nevarēja iekļūt dumpīgajos ra­jonos, un nav arī nekāds brīnums, jo īstenība nespēj tikt iekšā sapņa dzīlēs un ielauzties tur spētu vienīgi kāds cits sapnis. Karalis nāca pie secinājuma, ka šādā situācijā visprātīgākais būtu aizmigt un nosapņot pret- sapni un — pats par sevi saprotams — ne jau kaut
   kādu, bet īsteni monarhistisku, pakļāvīgu viņam, ar plīvojošiem karogiem, un, lūk, ar šādu kroņa sapni, kura visa darbība risinās ap troni, viņš spēs samalt miltos patvarīgos murgus.
   Murdass sāka īstenot savu ieceri, bet aiz bailēm diemžēl nekādi nevarēja aizmigt; tad viņš sāka domās skaitīt akmentiņus, tas viņu nogurdināja, un Murdass iemiga. Taču tad atklājās, ka sapnis ar tēvoci priekš­galā ir nostiprinājies ne vien pilsētas centrālajā ra­jonā, bet iecerējis pakļaut sev arī arsenālus, kuros ir pārpārēm spēcīgu bumbu un iznīcīgu mīnu. Turpretī Murdass, lai arī kā pūlējās, jaudāja izsapņot tikai vienu vienīgu kavalērijas rotu, un tā pati bija nokāpusi no zirgiem, nedisciplinēta un apbruņota tikai ar kastroļu vākiem.
   «Neko darīt,» viņš nodomāja, «šoreiz neizdevās, jā­sāk viss no gala!»
   Un Murdass ņēmās sevi modināt, tas negāja viegli, pēdīgi viņš tomēr pilnīgi atbrīvojās no miega, un tad viņam uzguma baismīgas šaubas. Vai viņš no tiesas ir atgriezies realitātē vai varbūt dzīvo kādā citā sapnī, kas ir tikai nomoda melīga imitācija? Sapņot vai ne­sapņot? Lūk, jautājums! Sacīsim, tagad viņš vairs ne­sapņos, juzdamies pavisam drošs, jo realitātē taču nepastāv nekāda sazvērestība. Tas nebūtu slikti: tādā gadījumā karaļgalēšanas sapnis sapņosies, kamēr izsap- ņosies līdz galam, bet Murdass, galīgi pamodies, būs atguvis sev pienācīgo majestātisko viengabalainību. Ļoti labi. Taču, ja viņš nesapņos pretsapņus, ieskatī­dams, ka dzīvo rāmā īstenībā, bet patiesībā šī īstenība ir šķietama, gluži vienkārši kāds cits sapnis, kas risi­nās līdztekus tam otram, kurā darbojas tēvocis, var notikt katastrofa! Tad kuru katru mirkli visa nolādēto ,karaļslepkavnieku banda ar derglīgo Cenanderu priekš­galā no tā pirmā sapņa var iebrukt šinī, kas imitē īste­nību, lai laupītu viņam troni un dzīvību!
   «Pilnīgi iespējams,» Murdass domāja, «ka mans krahs notiks vienīgi sapnī, bet, ja nu sazvērestība pār­ņems visu manu karalisko personu, ja uzkundzēsies tai, sākot ar kalniem līdz pat okeānam, ja nu — ak briesmas! — man vispār nekad vairs negribēsies pa­mosties, ko tad?! Tad es uz visiem laikiem būšu šķirts no īstenības un tēvocis izdarīsies ar mani, kā gribēs. Spīdzinās mani, pazemos; par tantēm nemaz nerunā­sim, atceros viņas pārlieku labi — šīs mani nepažēlos, uz to nav ko cerēt. Tādas nu reiz viņas ir, pareizāk sakot — bija, bet nu atkal uzradušās šinī šausminošajā sapnī! Ek, ko nu tik daudz spriedelēt par sapni! Sapnis iespējams tikai tad, ja līdzās pastāv arī īstenība, kurā var atgriezties, turpretī, ja īstenības nav (bet kā es varu atgriezties īstenībā, ja viņiem izdosies noturēt mani sapnī?), ja pastāv tikai sapnis un nekas cits, tad sapnis ir un paliek vienīgais esošais un līdz ar to kjūst par īstenību. Šausmas! Protams, tas viss tā pavērsies tikai manas personības fatālā pārmērīguma dēļ, manas garīgās ekspansijas dēļ — kālab man tā bija vaja­dzīga!»
   Izmisis, redzot, ka bezdarbība viņu var pazudināt, Murdass secināja — vienīgais glābiņš ir tūlītēja psi­hiska mobilizēšanās.
   «Man obligāti jārīkojas tā, itin kā es sapņotu,» viņš sacīja sev. «Vajag izsapņot mīlestībā un entuziasmā kūsājošus pavalstnieku barus, bezgala uzticamus ka­rapulkus, kas krīt ar manu vārdu uz lūpām, milzum daudz ieroču; derētu pat labi ātri izdomāt kādu brī­numainu ieroci, jo sapnī tak viss ir iespējams, teiksim, kādu līdzekli radinieku izvilināšanai, kādu prettēvoča lielgabalu vai ko tamlīdzīgu, — tādā kārtā es būšu no­drošinājies pret jebkuru pārsteigumu, un, ja sazvēres­tība nāks gaismā, es, viltīgi un izgudrēm pārrāpodams no viena sapņa uz otru, satriekšu to ar vienu vēzienu!»
   Karalis Murdass noelsās ar visas savas būtnes ale­jām un laukumiem — tik sarežģīts bija uzdevums — un ķērās pie darba, tas ir — aizmiga.
   Sapnī vajadzēja parādīties kvadrātos nostādītiem tēraudizturīgiem karapulkiem ar sirmiem ģenerāļiem priekšgalā un ļaužu pūļiem, kas urravo tauru un bungu skaņu pavadībā, bet Murdass ieraudzīja tikai mazu pī- ķīti. Gluži parastu kaujas pīķīti, kas vienā šķautnē bija mazliet izrobots. Ko lai ar to iesāk? Murdass izprā­tojās gan šādi, gan tādi, vienlaikus viņā modās neiz­protams satraukums, kas auga arvien lielāks, tad uz­mācās neatmaņa un nepārvaramas bailes, līdz prātā uzzibsnīja doma:
   — «Pīķītis» ir atskaņa vārdam «līķītis»!
   Murdass nodrebēja. Tātad simbols, kas apzīmē kri­šanu, trūdēšana, nāvi, tātad radinieku banda slepus un klusītēm jau steidz šurp pa apakšzemes ejām, ko šie izrakuši tanī sapnī, lai iebruktu šinī sapnī, un viņš kuru katru mirkli iegāzīsies nodevīgajā lamatbedrē, ko tas tur sapnis paracis zem šī te sapņa! Draud bojā­eja! Nāve! Gals! Bet no kurienes? Kādā veidā? No kuras puses?!
   Iespulgojās Majestātes desmit tūkstoš personiskie nami, nodrebēja ar ordeņiem apkarinātās un ar Lielo Krustu lentēm pārjoztās apakšstacijas; šīs goda zī­mes nakts pūsmā ritmiski šķindēja — tā karalis Mur­dass cīnījās ar sapnī skatīto savas diženības pagri­muma simbolu. Pēdīgi viņš simbolu pieveica, pārspēja spēkā, un tas pavisam izzuda, it kā vispār nekad ne­būtu bijis.
   Karalis nu centās izdibināt, kur viņš atrodas? Īste­nībā vai kādā rēgu valstībā? Šķiet, ka īstenībā, bet kā par to lai pārliecinās? Starp citu, pilnīgi iespējams, ka sapnis par tēvoci jau beidzis sapņoties un bažas ir gluži liekas. Un tomēr — kā lai to noskaidro? Citas iz­ejas nav kā vienīgi ar sapņiem — spiegiem, kuri iz­liksies par musinātājiem; vajag pārmeklēt un nepār­traukti izsekot visu savu lielvalstisko personu, savas esības valstību, un tātad viņa karaliskais gars nekad vairs nezinās mieru, jo allaž būs jārēķinās ar to, ka viņa milzenīgās personības kādā slepenā kaktiņā rādās sapnis par sazvērestību! Un tālab, lai nostiprinātu sap- ņojumu par pavalstnieku uzticību, vajag izsapņot sev veltītas godinošas adreses un likumības garu izstaro­jošas kuplas apsveicēju delegācijas, vajag ar sapņiem doties uzbrukumā visām personālajām gravām, tum­šiem nostūriem un klajotnēm, lai ne uz mirkli tur ne­varētu paslēpties nekāds viltus, nekāds tēvocis!
   Un Murdasu patiešām apdvesa sirdij tik mīļā ka­rogu šalkoņa, no tēvoča nebija ne miņas, arī radiņus viņš nemanīja, ap viņu drūzmējās viena vienīga uzti­cība, kas pauda pateicību un nerimtīgu goddevību; bija dzirdama zelta medaļu rīboņa, tās ripinot šurp, dzirk­stis šķīla kalti, ar kuriem skulptori darināja viņa pie­minekļus. Ielīksmojās karaļa sirds: logos jau tika ieka­rināti izšūti ģerboņi un tepiķīši, lielgabali jau bija sagatavoti salūtam, nu pūtēji cēla pie lūpām bronzas taures. Bet tad, vērīgāk ielūkojoties, Murdass pamanīja tādas kā nepareizības. Pieminekļi — jā, protams, bet tie visai maz bija līdzīgi viņam, to ārienē un iešķībajā skatienā jautās kaut kas tēvocisks. Vējā šalkojoši ka­rogi — tiesa gan, tikai ar gauži mazu karogdrānu —^ gluži neizteiksmīgu, gandrīz melnu, ja ne gluži melnu, tad netīri savazātu, katrā ziņā — ne visai tīru.
   Bet kas tad tas? Vai mājiens, vai?!
   Dieva dēj! Tie tepiķīši taču ir pagalam apdiluši, gan- drīz pliki, un tēvocis… viņa tēvocis tak bija plik­pauris… Tas nevar būt! «Atpakaļ! Atkāpties! Pamos­ties! Vajag pamosties!» viņš nodomāja. «Vajag taurēt jundu, man jātiek ārā no šī sapņa!» viņš gribēja iebļauties, bet arī tad, kad viss bija nozudis, labāk vi­ņam nekļuva. Murdass vēlās no sapņa sapnī, atkal kādā jaunā, ko bija redzējis pirmītējais, bet tas savukārt bija rādījies iepriekšējam, tādēļ tagadējais bija tādā kā trešā pakāpē; viss tanīs notiekošais jau gluži klaji vērtās nodevībā, smirdēja pēc renegātisma, karogi iz­maucās uz otru pusi līdzīgi cimdiem un no karaliski grezniem pārtapa par melniem, ordeņu pieskrūvītes bija nocirstas, un no zeltainajām taurēm uzgrandīja nevis kaujas signāli, bet tēvoča smiekli, kas izklausī­jās pēc pērkondārdīgas zviegšanas priekā par karaļa bojāeju.
   Murdass ierēcās simtzvanu skaļumā, "sauca kara­spēku, lai biksta viņu ar pīķiem, lai uzmodina!
   — Iekniebiet man! — viņš uzstāja diktā balsī, tad atkal bļāva; — Atmodu!! Atmodu!!!
   Taču viss bija veltīgi, un viņš atkal no karaļnolie- dzošā, nodevīgā sapņa pūlējās iekļūt valdnieciskā, bet tikmēr sapņi viņā bija savairojušies kā blusas suņa ka­žokā, šaudījās kā žurkas, vienas ēkas aplipināja ar murgiem citas, pa Murdasa gigantisko personu pus­balsī, slepus, zagšus, klusiņām klīda kaut kas neno­sakāms, bet tik baismīgs, ka dies' pas'! Simtstāvīgiem elektronnamiem sapņos rādījās pīķīši un līķīši, indes- dzelonīši vadiņi, ikvienā Murdasa personālajā apakš­stacijā radu banda kaut ko perināja, katrā pastiprinā­tājā ņirdzīgi smējās tēvocis; pārbijušies paši no sevis, nodrebēja nami, no tiem sāka gāzties ārā simt tūkstoši radiņu, viltus pretendenti uz troni, divkosīgi infanti, šķielējoši uzurpatori, un, lai gan neviens nezināja, vai viņš ir nosapņota būtne vai sapņojoša, nezināja, kurš kuram rādās sapnī, kāpēc un kas no tā iznāks, visi bez izņēmuma — aidā! — gāja pret Murdasu: galvu nost — žvākt! — no troņa gāzt, zvanutornī pakārt, nonāvēt vienkārt un divkārt, ram tai rīdi ralalā, šis bez galvas palika, — un pagaidām šie neko nedarīja tikai tādēļ, ka nevarēja vienoties, ar ko lai sāk.
   Bet karaļa šausmonīgās domas brāzās neapturamām lavīnām, līdz aiz pārspriedzes Murdass iezaigojās lies­mās. Tikai šoreiz nevis nosapņota, bet gluži īstena uguns karaliskās personas logos iededza zelta blāz­mas, un karalis Murdass sabirza simt tūkstoš sapņos, un nekas vairs tos neapvienoja, vienīgi ugunsgrēks — un dega Murdass ilgi un dikti…"

   Reiz konstruktors Trurls uzbūvēja saprātīgu astoņ- stāvu mašīnu un, ticis galā ar galveno darbu, pārklāja darinājumu vispirms ar baltu laku, pēc tam stūrus nokrāsoja violetus, pakāpās atpakaļ, lai aplūkotu pa­veikto, tad priekšpusi papildus apgleznoja ar nelielu rakstu, bet tai vietā, kur varēja iztēloties mašīnas pieri, uzlika smalku oranžu musturīti, un, bezgala apmie­rināts ar sevi, tāpat vien svilpodams, gluži kā izpildot pienākumu, Trurls uzdeva tradicionālo jautājumu: cik ir divreiz divi?
   Mašīna sāka darboties. Vispirms iedegās lampiņas, ieblāvojās elektriskā ķēde, strāva iedunējās kā ūdens­kritums, iedžinkstējās saslēgumi, pēc tam iekvēlojās indukcijas spoles, mašīnā sākās rosība, rīboņa, dār­doņa, un visu ieleju pieskandināja tāds troksnis, ka Trurls nodomāja: vajadzēs viņai pierīkot īpašus do­māšanas trokšņa slāpētājus.
   Tikmēr mašīna neaprimdama darbojās, it kā tai būtu jāatrisina vissarežģītākā kosmosa problēma; zeme dre­bēja, smiltis no vibrācijas slīdēja prom no pamatnes apakšas, drošinātāji šāva kā pudeļu korķi, bet releji trīcēja aiz piepūles. Vispēdīgi, kad Trurlam šī jezga bija jau līdz kaklam, mašīna spēji aprima un pavēs­tīja pērkondimdošā balsī:
   —   Septiņi!
   •— Nu, nu, mana dārgā! — Trurls bija ar atbildi ne­apmierināts. — Nekā tamlīdzīga, iznākums ir četri, esi tik labiņa un pārlabo sevi. Cik ir divreiz divi?
   —   Septiņi! — mašīna nekavēdamās atbildēja.
   Smagi nopūties, Trurls gribot negribot apvilka darba virsvalku, ko bija jau noģērbis, atrotīja piedurknes, at­vēra apakšējo vārstu un ielīda mašīnā. Ilgi viņš ne­nāca ārā, varēja dzirdēt, ka viņš dauza ar āmuru, kaut ko skrūvē vaļā, metina, lodē un, dimdinādams pa dzelzs kāpnēm, skrien te uz sesto stāvu, te uz astoto, bet pēc brītiņa pa galvu pa kaklu nesas lejup. Trurls palaida strāvu, mašīnā kaut kas nočūkstēja, un izlādē­tajiem izauga violetas ūsas. Tā viņš ņēmās divas stun­das, beidzot iznāca svaigā gaisā gluži nokvēpis, taču gandarīts, nolika sāņus visus instrumentus, darba tērpu nosvieda zemē, apslaucīja seju, rokas un, pagrie­zies jau uz promiešanu, pajautāja tāpat vien, svēta miera labad:
   —   Cik ir: divi un divi?
   —   Septiņi! — mašīna atbildēja.
   Trurls nešpetni nolamājās, bet neko darīt — un viņš atkal sāka ķimerēties ap mašīnu, kaut ko laboja, vie­noja kopā, atvienoja, mainīja vietām un, kad trešo reizi uzzināja, ka divi un divi ir septiņi, pagalam izmisis apsēdās uz mašīnas apakšējā pakāpiena un tā sēdēja, kamēr neatnāca Klapaucijs. Klapaucijs pavaicāja, kas gan šim tāds atgadījies, ka viņš izskatoties kā nupat pārnācis no bērēm, un Trurls iztāstīja par savu likstu. Klapaucijs pāris reižu iegāja mašīnā, mēģināja šo to izlabot, pajautāja tai, cik ir divi un viens, mašīna atbildēja, ka seši, bet viens un viens, pēc viņas domām, bija nulle. Klapaucijs pakasīja pakausi, atkremšķinā- jās un sacīja:
   —   Zini, draugs, nav ko sevi mānīt, jāskatās tais­nībai acīs. Mašīna iznākusi citāda, nekā tu gribēji. Taču ikvienai negatīvai parādībai ir savas pozitīvās puses, tāpat arī šai mašīnai. •
   —   Interesanti, kādas, — Trurls attrauca un iespēra pa mašīnas pamatiem.
   —   Beidz, — mašīna teica.
   —   Redzi nu, viņa ir jūtīga. Tātad … ko es gribēju sacīt? .., Bez šaubām, šī mašīna ir stulba, turklāt tas nav parastais vidusmēra stulbums, nepavisam! Viņa, ciktāl orientējos šai jautājumā, bet esmu, kā tev zi­nāms, izcils speciālists, viņa ir visstulbākā no saprā­tīgajām mašīnām pasaulē, un tas jau ir kaut kas! Uz­būvēt viņu tādu tīšuprāt nebūtu viegli, taisni otrādi, manuprāt, nevienam tas neizdotos. Jo viņa ir ne vien stulba, bet arī spītīga kā zarains klucis, citiem vār­diem sakot — viņai ir raksturs, starp citu, raksturīgs tieši idiotiem, jo parasti viņi ir traki ietiepīgi.
   —   Kāda velna pēc man vajadzīga tāda mašīna?! — Trurls nosodījās un iespēra mašīnai pa otram lāgam.
   —   Es nopietni tevi brīdinu — beidz! — sacīja ma­šīna.
   —   Lūdzu, tu saņēmi jau nopietnu brīdinājumu, — Klapaucijs sausi komentēja. — Redz nu, viņa ir ne vien jūtīga, trula un stūrgalvīga, bet arīdzan viegli aizvainojama, un ar šādu īpašību kopumu var panākt stipri daudz ko, ho-ho, ka es tev saku!
   —   Nu labi, bet ko lai es ar viņu iesāku? — Trurls jautāja.
   —   Jā-ā, šobrīd man grūti tev atbildēt. Tu varētu, piemēram, sarīkot izstādi ar ieejas biļetēm, lai ikviens interesents var aplūkot visstulbāko saprātīgo mašīnu pasaulē; cik viņai stāvu — astoņi? Lūdzu, tik lielu idiotu neviens vēl līdz šim nav redzējis. Šāda izstāde ne vien segs tevis ieguldītos līdzekļus, bet arī…
   —   Liec mani mierā, nekādu izstādi es netaisīšul — atcirta Trurls, piecēlās un, nespēdams savaldīties, iespēra mašīnai vēlreiz.
   —   Es izsaku tev trešo nopietno brīdinājumu, — ma­šīna nodūca.
   —   Un kas tad būs? — Trurls izbļāva, pārskaities par mašīnas augstprātību. — Tu esi… tu esi… — Viņš neatrada piemērotu vārdu, tālab iespēra tai vēl vairākkārt, brēkādams:
   —   Tu deri tikai spārdīšanai, citam nekam, saprati?
   —   Tu mani apvainoji ceturto, piekto, sesto un astoto reizi, — mašīna sacīja, — tāpēc tālāk es neskaitīšu. Es atsakos atbildēt uz turpmākajiem jautājumiem, kas skar matemātikas jomu.
   —   Viņa atsakās! Vai tu redzējies! — ārdījās dziļi aizskartais Trurls. — Pēc «seši» viņai seko «astoņi», ielāgo, Klapaucij, — nevis «septiņi», bet «astoņi»! Un viņai pietiek nekaunības ŠĀDĀ LĪMENI risināt mate­mātikas uzdevumus! Še tev, še, še! Vēl gribi?
   Mašīna sadrebinājās, notrīsēja un, nebilduši ne vārda, sāka sparīgi atsvabināties no pamatiem. Tie bija ielaisti ļoti dziļi, tāpēc izlocījās daudzie metāla balststieņi, tomēr mašīna izrausās no būvbedres, kurā palika tikai sadrupināti betona bloki ar izļodzītiem ar­matūras stieņiem, un, līdzīga soļojošam cietoksnim, gāja virsū Klapaucijam un Trurlam. Notikumu pār­steidzošais pavērsiens Trurlu tā apstulbināja, ka viņš pat nemēģināja pabēgt sāņus no mašīnas, kas pavisam nepārprotami grasījās viņu samīdīt. Vairāk aukstasi­nīgais Klapaucijs, sagrābis Trurlu aiz rokas, raušus aizrāva draugu sev līdzi, un abi noskrēja krietnu ga­balu. Atskatījušies viņi ieraudzīja, ka mašīna, zvāro- damās kā augsts tornis, lēnītēm tuvojas, ik solī iegrim­dama gandrīz vai līdz otrajam stāvam, taču spītīgi un nepiekāpīgi raušas ārā 110 smiltīm un nāk viņiem taisni virsū.
   —   Nekas tamlīdzīgs pasaulē vēl nav pieredzēts! — Trurls sacīja, aiz pārsteiguma gandrīz zaudējis valodu.
   —   Mašīna sadumpojusies! Ko lai tagad dara?
   —   Jāgaida un jāvēro, — apdomīgais Klapaucijs at­bildēja. — Varbūt kaut kas noskaidrosies.
   Pagaidām gan par to nekas neliecināja. Nonākusi uz cietākas grunts, mašīna slāja veicīgāk. Iekšā viņai svilpa, sīca un žvadzēja.
   —   Tūliņ sabojāsies regulators un programmēšanas iekārta, — .Trurls noburkšķēja. — Tad viņa izjuks un apstāsies.
   —   Nē, — Klaupaucijs iebilda, — šis ir īpašs gadī­jums. Viņa ir tik stulba, ka viņai nekas nenotiks pat tad, ja nedarbosies visa vadības iekārta. Uzmanies, viņa … Mūkam!
   Mašīna nepārprotami attīstīja ātrumu, lai konstruk­torus sabradātu. Aiz muguras dzirdēdami draudīgu ritmisku rīboņu, abi drāzās, ko jaudaja, pat lēkšoja — ko gan citu viņi varēja darīt? Viņi gribēja tikt atpa­kaļ savā dzīvesvietā, taču mašīna izjauca šo plānu, uzmākdamās no flanga, atspieda bēdzējus no izvēlētā ceļa un ar katru soli nepielūdzami dzina pretī aizvien tuksnesīgākiem apvidiem. Mazpamazām no zemei pie­plakušās miglas iznira kalni — drūmi un klinšaini; Trurls, smagi elsdams, uzsauca Klapaucijam:
   —   Paklau! Iemuksim kādā šaurā aizā… tur viņa nevarēs mums sekot… nolādētā . f. ko?!
   —   Skriesim labāk… taisni, — izdvesa Klapaucijs.
   —   Tepat netālu ir maza apdzīvota vietiņa, neatceros, kā saucas.,, katrā ziņā tur atradīsim… uhlll.. • pa­tvērumu.. .
   \Tā nu viņi rikšoja taisni uz priekšu un ātri vien ieraudzīja pirmās celtnes. Tajā stundā ielas bija tik­pat kā tukšas. Viņi noskrēja krietnu gabalu, nesasta- puši nevienu dzīvu dvēseli, kad piepeši šaušalīga gran- doņa — likās, pār ciemata nomali sagruvusi akmens lavīna, — pavēstīja, ka vajātāja mašīna nomali jau sasniegusi.
   ļTrurls atskatījās un ievaidējās.
   —   Vai, debess augstā! Skaties, Klapaucij, viņa grauj namus!
   Neatlaidīgi sekodama, mašīna triecās cauri namu mūriem kā dzelzs kalns, aiz tās palika ķieģeļu drupas baltos kaļķu putekļu mutuļos. Skanēja apbērto upuru sirdi plosošās vaimanas, ielās drūzmējās ļaudis, bet Trurls ar Klapauciju, pagalam aizelsušies, joza tik uz priekšu, līdz nonāca pie lielas rātsnama ēkas un vienā mirklī noskrēja pa kāpnēm lejup dziļā pagrabā.
   —   Te viņa mūs nesasniegs, kaut arī uzgāztu mums uz galvas visu rātsnamu! — Klapaucijs izdvesa. — Pats nelabais mani dīdīja apciemot tevi taisni šo­dien.,. Gribēju uzzināt, kā tev sokas darbs, nu un — lūdzu — uzzināju …
   —   Stāvi klusu! — Trurls apsauca viņu. — Kāds nāk šurp …
   Patiešām, pagraba durvis pavērās, un ienāca pats pilsētas galva ar vairākiem padomniekiem. Trurls kau­nējās stāstīt, kas izraisījis šo neparasto un vienlaikus traģisko notikumu, tādēļ Klapaucijs izdarīja to viņa vietā. Pilsētas galva klausījās klusēdams. Piepeši pagraba sienas nodrebēja, zeme sašūpojās, un dziļum dziļajā pagrabā kļuva dzirdama grūstošu mūru dār­doņa.
   —  Viņa ir jau še?! — Trurls iekliedzās.
   —  Jā, — pilsētas mērs atbildēja. — Un pieprasa, lai mēs jūs izdodam, citādi nopostīšot visu pilsētu …
   Tanī pašā mirklī kaut kur no liela augstuma ieska­nējās it kā caur degunu teikti, metāliskai gāgināšanai līdzīgi vārdi:
   —   Trurls ir kaut kur tepat… es jūtu Trurlu…
   —   Bet jūs tak mūs neizdosit, ko? — trīsošā balsī iejautājās tas, kuru tik uzstājīgi pieprasīja mašīna.
   —   Tam, kura vārds ir Trurls, jāiziet no šejienes. Otrs var palikt, jo mašīna neprasa, lai viņu izdod…
   —   Žēlastību!
   —       Mēs esam bezspēcīgi, — mērs sacīja. — Pat ja tu, Trurl, paliktu še, tev nāktos atbildēt par pilsētai un tās iedzīvotājiem nodarīto postu, jo vienīgi tevis dēļ mašīna sagrāva sešpadsmit mājas un apraka zem to drupām daudzus pilsoņus. Tikai tas apstāklis, ka tu atrodies nāves vaiga priekšā, ļauj man palaist tevi brīvībā. Ej un nenāc atpakaļ.
   Trurls pavērās padomnieku sejās un, ieraudzījis ta­nīs ierakstīto spriedumu sev, lēnām gāja uz durvju pusi.
   —   Pagaidi! Iešu kopā ar tevi! — Klapaucijs impul­sīvi iesaucās.
   —   Tu? — Trurla balsī pavīdēja vārga cerība. — Nē… — viņš teica pēc brītiņa. — Paliec, tā būs labāk … Kālab tev gluži ne par ko būtu jāiet bojā? …
   —   Idiotisms! — Klapaucijs iesaucās sparīgi. — Ko vēl ne, kālab mums jāiet bojā šīs dzelzs kretīnes dēļ? Nekā nebij! Tas ir daudz par maz, lai noslaucītu no planētas virsas divus visizcilākos konstruktorus! Nāc, dārgais Trurl! Droši!
   Drauga vārdu uzmundrinātais Trurls uzskrēja pa kāpnēm nopakaļ Klapaucijam. Tirgus laukumā nere­dzēja nevienas dzīvas dvēseles. Putekļu un pelnu vēr­petēs rēgojās sagrauto ēku skeleti, un šinī krāsmatā, pūsdama tvaika mutuļus, stāvēja mašīna — augstāka par rātsnama torni, no vienas vietas nošļakstīta ar ķie­ģeļu asinīm un nokaisīta ar baltiem kaļķu pīšļiem.
   —  Uzmanīgi! — Klapaucijs čukstēja. — Viņa mūs neredz. Drāzīsim pirmajā ieliņā pa kreisi, tad pa labi un pēc tam taisni uz priekšu, tur netālu sākas kalni. Paslēpsimies tur un izgudrosim kaut ko tādu, lai šai uz visiem laikiem pārietu vēlēšanās… Mūkam! — viņš iekliedzās, jo mašīna tanī mirklī bija pamanījusi viņus un spērās virsū ar tādu sparu, ka nodrebēja zeme.
   Abi joņoja, elpu neatvilkdami, līdz izdrāzās no pilsē­tiņas. Dzirdēdami sev aiz muguras gigantiskā vajātāja pērkonīgos soļus, viņi tā norikšoja apmēram jūdzi.
   —   Es pazīstu šo aizu! — Klapaucijs pēkšņi izsau­cās. — Tur ir izžuvuša kalnu strauta gultne, tā ved dziļi iekšā kalnos, un tur ir neskaitāmas alas, skrie­nam ātrāk, tūdaļ viņa būs spiesta apstāties!…
   Nu abi traucās kalnup, brīžam klupdami un vicinā­dami rokas, lai atgūtu līdzsvaru, taču atstatums starp viņiem un mašīnu joprojām palika, kā bijis. Pa izžu­vušā strauta gultnes zvalstīgajiem akmens bluķiem viņi nokļuva pie pāršķeltas stāvas klints un, ieraudzī­juši krietnā augstumā melnējām alas ieeju, abi, cik vien spēka, sāka rāpties augšup, nevērodami, ka daž­kārt kāju izkustinātie akmeņi gāzās lejup. No lielā cauruma klintīs pretī dvesa saltums. Draugi lēkšiem iebrāzās alā, paskrēja vēl dažus soļus un apstājās.
   —   Tā, nu mēs esam drošībā, — Trurls ierunājās, bei­dzot nomierinājies. — Iziešu palūkoties, kur šī iestrē­guši …
   —   Tikai uzmanies, — Klapaucijs brīdināja.
   Trurls piesardzīgi piegāja pie alas izejas, izliecās un tūdaļ pat pārbijies atlēca atpakaļ.
   —  Viņa kāpj augšā!! — Trurls iekliedzās.
   —   Nomierinies, līdz šejienei neuzrāpsies, — Kla­paucijs bez sevišķas pārliecības teica. — Kas tad tas? Itin kā satumsa. A-ai!
   Tajā mirklī milzenīga ēna aizklāja debesi, kas iīdz šim bija redzama pa alas ieeju, un tanī uz brīdi parā­dījās mašīnas gludā, ar vienādām atstarpēm noknie- dētā tērauda siena, kas pamazītēm pieplaka klāt klin­tij. Tādējādi ala izrādījās cieši noslēgta no ārpuses ar tādu kā tērauda aizvāku.
   —   Esam iesprostoti… — Trurls nočukstēja, un viņa balss melnajā tumsā šķita trīcam vēl vairāk.
   —   No mūsu puses tas bija galīgs idiotisms! — Kla­paucijs sašutis izsaucās. — Līst alā, ko viņa var aiz- barikādēt! Kā mēs varējām izdarīt kaut kā tādu?
   —   Kā tu domā, uz ko viņa cer? — Trurls ierunājās pēc ieilgušas klusēšanas.
   —   Uz to, ka mēs gribēsim tikt no šejienes ārā, tur sevišķi lielu gudrību nevajag.
   Un atkal iestājās klusums. Pastiepis rokas uz priekšu, Trurls uz pirkstgaliem sāka virzīties necaur­redzamajā tumsā uz alas izejas pusi, taustīdamies ar ro­kām klints sienu, līdz pieskārās gludam tēraudam, kas bija siltens, itin kā sasilis no iekšpuses.
   —   Es jūtu tevi, Trurl… — noslēgtajā telpā nodu­nēja metāliska balss.
   Trurls atkāpās un apsēdās uz akmens bluķa līdzās draugam, kādu laiku abi sēdēja nepakustēdamies.
   Pēdīgi Klapaucijs čukstus teica:
   —   Tā mēs neko neizsēdēsim. Mēģināšu ievadīt ar viņu pamiera sarunas ,,,
   —       Bezcerīga būšana, — Trurls bilda. — Bet pamē­ģini, varbūt vismaz tevi šī izlaidis dzīvu un veselu…
   —       Nē taču, ne jau tāpēc! — Klapaucijs uzmundri­noši attrauca un, piegājis pie tumsā neredzamā alas cauruma, izsaucās:
   —   Halo, vai dzirdi mūs?
   —   Dzirdu, — mašīna atbildēja.
   —        Paklau, es gribētu tev atvainoties. Zini… starp mums iznāca maza nesaprašanās, bet būtība tas tak tāds nieks vien ir. Trurls nemaz negribēja…
   —       Es iznīcināšu Trurlu! — mašīna pavēstīja. — Bet pirms tam viņš man atbildēs, cik ir divi un divi.
   —        Kā tad, viņš atbildēs, turklāt tā, ka tu būsi ap­mierināta un noteikti salabsi ar viņu, vai nav tā, Trurl? — samierinoši sacīja starpnieks.
   —       Jā, protams..» — Trurls vārgā balsī apstipri­nāja.
   —       Jā? — pārprasīja mašīna. — Tātad: cik ir divi un divi?
   —        Čet… tas ir, septiņi.,. — vēl vārgulīgākā balsī izdvesa Trurls.
   —       Ha-ha! Nevis četri, bet septiņi, ko? — mašīna ierēcās.
   —       Re nu! Septiņi, dabiski, ka septiņi, vienmēr bija septiņi! — dedzīgi apstiprināja Klapaucijs. — Vai ta­gad tu mūs izlaidīsi? — viņš lēnīgi piemetināja.
   —       Nē. Lai Trurls vēlreiz pasaka, ka dikti nožēlo savu rīcību un — cik ir divreiz divi…
   —        Bet, ja es pateikšu, vai izlaidīsi mūs? — Trurls pārvaicāja.
   —       Nezinu. Es padomāšu. Tu man neuzstādīsi nekā­dus noteikumus! Saki, cik ir divreiz divi!
   —       Bet jācer taču, ka izlaidīsi? — Trurls neatlaidās, kaut gan Klapaucijs raustīja viņu aiz rokas, čukstē­dams ausī:
   —       Viņa ir idiote, galīga idiote, nestrīdies ar viņu, es tevi lūdzu!
   —       Ja man negribēsies, tad neizlaidīšu, — mašīna pateica. — Bet tu tik un tā man pateiksi, cik ir divreiz divi…
   Spējās dusmās Trurls pat notrīcēja.
   —       O! Es pateikšu tev, pateikšu! — viņš izbļāva. — Divi un divi ir četri. Un divreiz divi ir četri, kaut arī tu uz galvas nostātos, kaut visus šos kalnus
   samaltu smalkos putekļos, aizrītos ar jūru un izdzertu visas debesis, dzirdi? Divi un divi ir četri!!
   —   Trurl! Tu esi jucis! Ko tu runā? Divi un divi ir septiņi, cienītā! Septiņi, mīļā mašīniņ! Septiņi!!! — Klapaucijs sauca, pūlēdamies pārkliegt draugu.
   —   Nav tiesa! Četri! Tikai un vienīgi četri, no pasau­les sākuma līdz pat galam — četri!!! — Trurls pa pu­sei aizsmacis rēca.
   Piepeši klints zem viņa kājām nodrebēja kā drudzī.
   Mašīna pakāpās nostāk no alas, tās dziļumā iespie­dās pelēcīgi blāva gaismiņa, un vienlaik noskanēja gari stiepts kliedziens:
   —   Nav taisnība! Septiņi! Ka grābšu tevi, uzreiz pa­teiksi!
   —   Nemūžam neteikšu! — Trurls bļāva pretī, it kā tagad viņam būtu vienalga, kas notiks, un tad no gries­tiem sāka krist akmens krusa, jo mašīna ar visu savu astoņstāvīgo augumu atkal un atkal taranēja klints pārkāri, triecās ar visu svaru pret stāvo nogāzi, un no tēraudcietajām klintīm atlūza milzenīgi bluķi un dārdēdami gāzās ielejā.
   Alu pildīja dārdi, krama dūmu smārds un tērauda uzšķiltās dzirkstis, mašīnai triecoties pret akmen3 klinti, taču cauri šai ellīgajai grandoņai lāgu lāgiem varēja sadzirdēt Trurlu vienā laidā bļaujam;
   —   Divi un divi ir četri! Četri!!!
   Klapaucijs mēģināja viņam aizspiest muti, taču, spēji atgrūsts, norima un, galvu rokās ieslēpis, apsē­dās. Mašīna joprojām ārdījās kā negudra, un tā vien šķita — alas griesti nupat, nupat nobruks pār ieslodzī­tajiem, sašķaidot un aprokot viņus uz mūžiem. Kad viņi jau bija zaudējuši jebkuru cerību un kad ala bija pilna kodīgiem putekļiem, pēkšņi kaut kas šaušalīgi nodžerkstēja, kļuva dzirdama lēna dārdoņa, skaļāka par visu pirmītējo nikno triecienu un belzienu atbal­sīm, tad gaiss iekaucās, melnā tērauda siena, kas bija aizsegusi alas izeju, nozuda kā vēja aizpūsta, un lejup brāzās milzenīgu klinšu atlūzu lavīna. Pāri ielejai vēl aizvien vēlās kalnu atbalsotā dārdoņa, kad abi draugi jau bija pieskrējuši pie izejas un, izliekušies no alas, ieraudzīja mašīnu: pašas izraisītais klinšu nobrukums bija to sadragājis un saplacinājis.
   Abi draugi pa klinšu putekļos kūpošo nogruvumu piesardzīgi nokāpa lejā. Lai tiktu līdz izžuvušā strauta
   gultnei, viņiem nācās iet garām mašīnas vrakam, kas bija liels kā krastā izmests kuģis. Neko nesacīdami, abi vienlaikus apstājās pie tās iedragātā tērauda sāna. Mašīna vēl slābani kustējās, un varēja dzirdēt, ka iekšpusē kaut kas, dziestoši dimdēdams, pulsē.
   —   Tāds nu ir tavs bēdīgi slavenais gals, bet divi un divi joprojām ir un paliek… — Trurls ierunājās, bet tanī pašā mirklī mašīna vārgi iedūcās un neskaidri, tik tikko saklausāmi pēdējo reizi nomurmulējaj
   —   Septiņi.
   Pēc tam viņai iekšā kaut kas spalgi nodžinkstēja, no augšas atkal krita akmeņi, un, pārvērtusies par ne­dzīvu dzelžu kaudzi, mašīna sastinga.
   Abi konstruktori uzlūkoja viens otru un, nepārmi- juši ne vārda, pa izžuvušā strauta gultni devās mājup.
   lielais periens
   Kāds pieklaudzināja pie konstruktora Klapaucija durvīm, viņš atvēra tās, pabāza galvu ārā un ierau­dzīja vēderainu mašīnu uz četrām īsām kājelēm.
   —   Kas tu esi, un ko tev vajag? — konstruktors no­prasīja.
   —   Esmu Mašīna, Kura Izpilda Vēlmes, un pie tevis mani kā dāvanu atsūtīja tavs draugs un izcilais ko­lēģis Trurls.
   —   Kā dāvanu? — pārjautāja Klapaucijs, kura jūtas pret Trurlu bija diezgan pretrunīgas, bet it īpaši vi­ņam nepatika tas, ka mašīna Trurlu bija nosaukusi par viņa «izcilo kolēģi». — Labi, — viņš izlēma, brīdi pa­domājis, — nāc iekšā.
   Konstruktors lika tai nostāties kaktā blakām krāsnij un, šķietami nelikdamies par to ne zinis, atsāka pār­traukto darbu. Viņš taisīja vēderainu mašīnu uz trim kājām. Tā bija jau gandrīz gatava, un tagad viņš to pulēja. Pēc kāda laiciņa Mašīna, Kura Izpilda Vēlmes, ierunājās:
   —  Atgādinu par savu klātbūtni.
   —   Neesmu aizmirsis, — Klapaucijs teica un darīja savu darāmo tālāk.
   Pēc mirkļa mašīna ieteicās:
   —   Vai drīkst zināt, ko tu taisi?
   —   Tu esi Mašīnā, Kura Izpilda Vēlmes, vai varbūt Mašīna, Kura Uzdod Jautājumus? — attrauca Kla­paucijs un piemetināja: — Man vajadzīga gaišzila krāsa.
   —   Nezinu, vai būs tādā tonī, kā tev vajag, — sacīja mašīna, caur vārstu vēderā izbīdīdama kārbu ar krāsu.
   Klapaucijs atvēra kārbu, nesacījis ne vārda, iemērca tanī sareni un ķērās pie krāsošanas. Līdz vakaram viņš vēl pieprasīja smirģeli, karborundu, urbi un balto krāsu, kā arī skrūvītes, un katru reizi mašīna nekavē* joties pasniedza to, kas tika prasīts.
   Pievakarē viņš pārklāja topošo ierīci ar buraudekla gabalu, ieturēja vakariņas, apsēdās uz maza trijkāju ķebļa un ierunājās:
   —   Un tagad paskatīsimies, ko tu spēj. Tu saki, ka māki darīt visu?
   —   Ne jau visu, bet daudz ko, — mašīna lēnprātīgi atbildēja. — Vai tu biji apmierināts ar krāsām, skrū­vītēm un urbjiem?
   —  Jā, kā tad, kā tad! — atbildēja Klapaucijs. — Bet tagad es no tevis pieprasīšu ko daudzkārt grūtāku. Ja tu to spēsi, aizsūtīšu tevi atpakaļ tavam saimniekam ar atbilstošiem pateicības vārdiem un raksturojumu.
   —   Ko tad tu gribi? — mašīna vaicāja, mīņādamās no kājas uz kāju.
   —   Tev jāiztaisa man Trurls, mats matā tāds pats kā īstais. Lai vienu no otra nevarētu atšķirt! — Kla­paucijs paskaidroja.
   Mašīna parūca, padūca, pašņāca un sacīja:
   —   Labs ir, es uztaisīšu tev Trurlu, tikai apejies ar viņu saudzīgi, jo viņš ir ļoti izcils konstruktors.
   —  Ak, pats par sevi saprotams, vari būt mierīga, — atbildēja Klapaucijs. — Nu, kur tad ir tavs Trurls?
   —   Ko? Tā uzreiz? Ar vienu rāvienu? Tas tak nav ne­kāds nieks, — mašīna teica. — Paies savs laiciņš. Trurli — tie vis nav kauc kādas skrūvītes vai lakas!
   Taču pārsteidzoši ātri mašīna ietaurējas, nozvanīja, vēderā tai atdarījās palielas durtiņas, un no tumšā dobuma iznāca Trurls.
   Klapaucijs piecēlās, apgāja viņam apkārt, nopētīja, rūpīgi aptaustīja, apklaudzināja. Nebija ne mazāko šaubu — Viņa priekšā stāvēja Trurls, tik līdzīgs ori­ģinālam kā divi ūdens pilieni. Iznācis no mašīnas vē­
   dera, Trurls spožajā gaismā miedza acis, bet visādi citādi izturējās gluži parasti.
   —   Kā klājas, Trurl? — Klapaucijs sacīja.
   —    Un kā klājas tev, Klapaucij? Kā es te vispār ga­dījos? — Trurls jautāja acīm redzamā pārsteigumā.
   —    Nu tā, tāpat, vienkārši iegriezies pie manis… Sen neesmu tevi redzējis. Kā tev šeit patīk?
   —    Tā nekas, tā nekas… Kas tev tur zem tā bur- audekla?
   —   Nekas sevišķs. Varbūt piesēdīsi?
   —    Ē, šķiet, ir jau pavēls. Arā tumšs, būs jākāpj uz māju pusi.
   —    Kur nu tik ātri, — Klapaucijs protestēja. — No­nāc pirmāk pagrabā, — Klapaucijs aicināja, — dabūsi redzēt ko interesantu.
   —   Kas tad tur pagrabā tāds ir?
   —   Pagaidām nav, bet tūliņ būs. Nāc nu, nāc…
   Un, plikšķinādams Trurlam pa plecu, Klapaucijs no­veda viņu pagrabtelpā, tur aizlika priekšā kāju un, kad viņš pakrita, sasēja, bet pēc tam ar pamatīgu bomi ņē­mās viņu zvetēt, ka skaidas vien juka. Trurls brēca nelabā balsī, sauca pēc palīdzības, pārmijus te lādēja, te lūdza apžēloties, taču nekas nelīdzēja — nakts bija tumša un klusa, un Klapaucijs tik vālēja, ka skanēja vien.
   —    Oi! Au! Kāpēc tu mani sit?! — brēkaja Trurls, vairīdamies no bliezieniem.
   —    Tāpēc, ka tas man dara prieku, — Klapaucijs paskaidroja un atvēzējās. — To tu vēl neesi nobaudī­jis, mans dārgais Trurl! — Un Klapaucijs iegāza vi­ņam pa galvu, kas nožvadzēja kā tukša muca.
   —    Laid mani tūlīt va|ā, citādi iešu pie karaļa un iz­stāstīšu, ko tu ar mani darīji, un viņš tevi iemetīs, bedrē!!! — bļāva Trurls.
   —    Nekā viņš man nepadarīs. Un vai zini, kādēļ? — noprasīja Klapaucijs un apsēdās uz soliņa.
   —    Nezinu, — Trurls sacīja it priecīgs, ka kaustī­šanā iestājies pārtraukums.
   —    Tādēļ, ka tu neesi īstais Trurls. īstais sēž mā­jās, viņš uztaisīja Mašīnu, Kura Izpilda Vēlmes, un atsūtīja to man kā dāvanu, bet es, gribēdams to izmē­ģināt, liku tai izdarināt tevi! Tagad es noskrūvēšu tev galvu, pabāzīšu zem gultas un lietošu to par kalpiņu zābaku novilkšanai!
   —   Tu esi šausmonis! Kādēļ tu gribi tā darīt?
   —  Es tev jau teicu: tas man dara prieku. Bet nu pietiek tukšu kult! — To pateicis, Klapaucijs saņēma stieni abām rokām, bet Trurls atkal sāka bļaut:
   —  Rimsties! Tūdaļ pat rimsties! Es tev pateikšu ko ļoti svarīgu!!
   —   Interesanti, ko tu man vari pateikt tādu, kas mani atturētu izmantot tavu galvu par zābakvel- kamo, — attrauca Klapaucijs, taču sist tomēr pārstāja.
   Tad nu Trurls iesaucās:
   —  Es nepavisam neesmu mašīnas darinātais Trurls! Esmu īsts, visīstākais Trurls pasaulē un gribēju tikai uzzināt, ar ko tu nodarbojies, jau labu laiku ieslēdzies mājas četrās sienās! Tālab es uzkonstruēju mašīnu, noslēpos tās vēderā un liku sevi aiznest uz tavu māju ar ieganstu, ka mašīna ir dāvana no manis!
   —   Skat, skat, kādu pasaciņu esi izdomājis, turklāt uz līdzenas vietas! — Klapaucijs sacīja un, sliedamies kājās, sažņaudza dūrē bozes resnāko galu. — Vari ne­pūlēties, taviem meliem ir pārāk īsas kājas. Tu esi Trurls, ko iztaisīja mašīna, viņa izpilda ikvienu vēlmi, pateicoties viņai, es dabūju skrūvītes un balto krāsu, tāpat arī gaišzilo, urbi un citas lietas. Ja viņai tas bija pa spēkam, tad tikpat labi viņa spēja iztaisīt arī tevi, mans dārgais!
   —  Es visu to sagādāju un ieliku viņai vēderā! — Trurls izsaucās. — Nebija grūti paredzēt, ko tev ieva- jadzēsies pie darba! Zvēru, ka runāju patiesību!
   —  Ja tā būtu patiesība, tas nozīmētu, ka mans draugs, lielais konstruktors Trurls, ir parasts krāp­nieks, tikai es tam nemūžam neticēšu! — Klapaucijs atsvieda. — Še tev! — Un iegāza Trurlam gareniski  pa vaigu. — Tas par neslavas celšanu manam draugam Trurlam! še tev vēlreiz!
   Un Klapaucijs ieblieza viņam no otras puses. Pēc tam rungoja vēl un vēl, dauzīja un slānīja, līdz no- ' gura.
   —  Tagad iešu drusciņ nosnausties un mazliet atpūs­ties, — Klapaucijs paskaidroja un pasvieda rungu sā­ņus. — Bet tu tikmēr uzgaidi, drīz vien būšu atpa­kaļ…
   Kad viņš bija nozudis un visu māju pieskandināja ar krācieniem, Trurls sāka locīties virvēs tikām, līdz tās kļuva vaļīgākas, tad atmudžināja mezglus, klusī­tēm uzslējās augšā, ielīda mašīnas vēderā un kā ap- svilis aizjoņoja uz mājām. Bet Klapaucijs, smīnēdams bārdā, pa augšlodziņu noskatījās Trurla bēgšanā.
   Nākamajā dienā Klapaucijs devās vizītē pie Trurla. Drūmi klusēdams, Trurls ielaida viņu iekšā. Istabā val­dīja pustumsa, taču vērīgais Klapaucijs pamanīja uz Trurla rumpja un galvas zīmes, kādas bija atstājis pamatīgais pēriens, ko viņš vakar tam bija sadevis, kaut gan varēja redzēt, ka Trurls bija pamatīgi strā­dājis, lai belzienu iebaulējumus dabūtu atkal gludus un līdzenus.
   —   Kālab tu tāds sadrūmis? — Klapaucijs jautri ierunājās. — Es atnācu, lai tev pateiktos par skaisto dāvanu, žēl tikai, ka pa to laiku, kamēr gulēju, tā aiz­laidusies, pat durvis atstājusi vaļā, nu kā uz uguns­grēku!
   —   Sķietas, ka ar manu dāvanu tu izrīkojies nepie­dienīgi, lai neteiktu vairāk! — Trurls lika vaļā. — Ma­šīna man visu izstāstīja, tāpēc vari nepūlēties, — viņš sirdīgi piebilda, redzot, ka Klapaucijs paver muti. — Tu liki tai iztaisīt mani, bet pēc tam ar viltu nodabūji manu dublikātu lejā pagrabā un tur viņu mežonīgi pie­kāvi! Un šādi tu pateicies par brīnišķīgo dāvanu un vēl iedrošinies, it kā nekas nebūtu noticis, nākt pie manis? Kas tev man sakāms?
   —   Nu galīgi nesaprotu, kāpēc tu skaisties, — Kla­paucijs atbildēja. — Patiešām, es liku mašīnai izdari­nāt tavu kopiju. Ka es tev saku, tā iznāca lieliska, taisni nobrīnījos, to ieraudzījis. Bet attiecībā uz kā­vienu mašīna ir stipri pārspīlējusi — tiesa gan, pāris reižu es to darinājumu iedunkāju, jo gribēju pārlieci­nāties, vai uztaisīts uz goda, tāpat mani interesēja, kā viņš uz to reaģēs. Izrādījās varen attapīgs zellis. Uz līdzenas vietas pastāstīja man sagudrotu pasaciņu, itin kā viņš esot tu pats; es šim nenoticēju, un tad šīs ņē­mās apzvērēt, ka lieliskā dāvana neesot dāvana, bet. pra'sta blēdība; ceru, tu sapratīsi, ka, aizstāvot tavu' godu, mana drauga godu, par tik nekaunīgiem meliem man vajadzēja viņu noslānīt. Un tomēr es pārliecinā­jos, ka viņš ir neparasti inteliģents, jo ne tikai fiziski, bet arī garīgi atgādināja tevi, mans dārgais draugs. Nudien, tu patiešām esi izcils konstruktors, tikai to es gribēju tev pateikt, tāpēc arī atkāpu tik agri!
   —      Ak tā! Jā, kā tad, laikam gan, — Trurls atbildēja jau manāmi pieļāvīgāk. — Tiesa gan, nolūks, kādā tu izmantoji Mašīnu, Kura Izpilda Vēlmes, man joprojām nešķiet pārāk veiksmīgs, bet lai jau tev tiek…
   —  A, pareizi, es tak gribēju tev pajautāt, ko tu iz­darīji ar mākslīgo Trurlu? — nevainīgi apprasījās Klapaucijs. — Vai es nevarētu viņu redzēt?
   —   Viņš bija taisni traks aiz dusmām! — Trurls at­bildēja. — Draudēja, ka noslēpšoties aiz tās lielās klints pie tavas mājas un sadragāšot tev galvaskausu, bet, kad centos viņu atrunāt, lēca man acīs un naktī sāka no stieplēm pīt tīklus un slazdus, lai saķertu tajos tevi, mans dārgais, un es, lai gan uzskatīju, ka viņa personā esi aizvainojis mani, ņemot vērā rnūsu sen­seno draudzību, es, lai novāktu no tava ceļa draudošās briesmas, jo viņš brīžiem neapjēdza, ko dara, citu izeju neredzēdams, izjaucu viņu pa detaļām …
   To sacīdams, Trurls itin kā nejauši pagrūda ar kāju uz grīdas izmētātās mehānisma daļas.
   Pēc tam abi mīļi atsveicinājās un šķīrās kā vissirsnī­gākie draugi.
   Kopš tā laika Trurls vienā laidā pa labi un pa kreisi stāstīja šo atgadījumu, kā viņš, lūk, apdāvinājis Kla- pauciju ar Mašīnu, Kura Izpilda Vēlmes, bet tas rīkojies tik neganti — licis mašīnai uztaisīt Trurlu un sadevis viņam pērienu. Mašīnas teicami izgatavotā kopija gan ar veikliem meliem centusies izķepuroties no grūtās situācijas un aizmukusi, līdzko sagurušais Klapaucijs nolicies pagulēt, bet viņš, Trurls, izjaucis pa detaļām mākslīgo Trurlu, kurš bija atskrējis pie viņa uz mājām, un izdarījis to tikai tāpēc, lai paglābtu savu draugu no piekaustīta atriebības. Un Trurls stāstīja un lielījās, plātījās un piesauca Klapaucija liecību tikām, līdz vēsts par šo ērmoto piedzīvojumu nonāca līdz karaļa galmam, un tur neviens pats vairs neizsacījās par Trurlu citādāk kā tikai ar vislielāko apbrīnu, kaut vēl pavisam nesen viņu vispārēji bija dēvējuši par Visstulbāko Sa­prātīgo Mašīnu Konstruktoru pasaulē.
   Bet, kad Klapaucijs padzirdēja, ka karalis pats per­soniski bagātīgi apdāvinājis Trurlu un piešķīris viņam Dižās Atsperes Ordeni un Helikonoidālo Zvaigzni, viņš diktā balsī iesaucās:
   —   Kā tā? Tātadiņ par to, ka man izdevās viņu pār­spēt viltībā, kad biju viņu atšifrējis caur un cauri, kad sadevu viņam tādas sukas, ka pēcāk viņš pagalam no­kaunējies, uz izļodzltām kājām bija aizšmaucis uz mā­jām, kur viņam nācās ilgi sevi lāpīt un remontēt, — par visu to viņš tagad tiek apbērts ar zeltu un — it kā ar to būtu par maz — karalis piešķir viņam vēl arī ordeni? Mīļā pasaulīt, mīļā pasaulīti
   Neganti pārskaities, Klapaucijs pārnāca mājās, lai ieslēgtos aiz deviņām atslēgām. Jo, raugi, viņš arī tai­sīja Mašīnu, Kura Izpilda Vēlmes, kā Trurls, tikai Trurls to bija pabeidzis ātrāk.

   Tiesnesis. Tiesa sāk izskatīt Cgbernetics Company ierosināto lietu pret Hariju Džonsu. Vai ieradušies abu pušu pārstāvji?
   Advokāts. Jā, tiesneša kungs.
   Tiesnesis. Kā vārdā jūs uzstājaties? …
   Advokāts. Ēsmu firmas Cgbernetics Compantj juris­konsults, tiesneša kungs.
   Tiesnesis. Un kur ir atbildētājs?
   Džonss. Esmu šeit, tiesneša kungs.
   Tiesnesis. Vai jūs nesniegtu mums datus par sevi?
   Džonss. Labprāt, tiesneša kungs. Mani sauc Harijs Džonss. Esmu dzimis 1917. gada 6. aprīlī, Ņujorkā.
   Advokāts. Man ir principiāls iebildums, tiesneša kungs. Atbildētājs saka nepatiesību: viņš vispār nav dzimis.
   Džonss. Lūdzu, te būs mana dzimšanas apliecība. Bet zālē sēž mans brālis, kurš …
   Advokāts. Tā nav jūsu dzimšanas apliecība, un pie­minētā persona nav jūsu brālis!
   Džonss. Ak šitā, nav mans! Varbūt jūsējais, ko?
   Tiesnesis. Lūdzu mieru! Juriskonsula kungs, jūs iz­teiksieties vēlāk. Turpiniet, mister Džons.
   Džonss. Manam tēvam Leksingtonam Džonam, lai viņam vieglas smiltis, piederēja automašīnu remont­darbnīca, un no viņa man šī kaislība uz braucamrīkiem. Kad man bija 'septiņpadsmit, es pirmo reizi piedalījos automobiļu sacīkstēs. Kopš tā laika esmu startējis kā profesionālis astoņdesmit septiņas reizes un līdz šai
   dienai sešpadsmit reizes ieguvis pirmo vietu, otro div­desmit vienu reizi un …
   Tiesnesis. Paldies, šīs detaļas neattiecas uz lietu.
   Džonss. Trīs zelta kausus ..,
   Tiesnesis. Es teicu: paldies.
   Džonss. Un sudraba vainagu.
   Cybernetics Company priekšsēdētājs Donovans. Re, mīdās uz vietas!
   Džonss. To jūs vis nesagaidīsiet!
   Tiesnesis. Lūdzu mieru! Vai jums ir advokāts?
   Džonss. Nē. Es aizstāvēšos pats. Mana lieta ir tīra kā rasas lāse.
   Tiesnesis. Vai jums zināms, kādas prasības pret jums izvirza Ctjbernetics Company?
   Džonss. Jā. Esmu viltīgu haizivju ļaunprātības upu­ris…
   Tiesnesis. Paldies. Juriskonsulta kungs, vai jūs ne­iepazīstinātu tiesu ar prasības būtību?
   Advokāts. Tieši tā, tiesneša kungs. Pirms diviem ga­diem automobiļu sacīkstēs Čikāgas tuvumā atbildētājs cieta katastrofā un zaudēja kāju. Viņš griezās pie mūsu firmas. Kā zināms, Cybernetics Companij ražo roku un kāju protēzes, mākslīgās nieres, sirdis un citu or­gānu aizvietotājus. Atbildētājs pie mums uz nomaksu iegādājās kreisās kājas protēzi un iemaksāja pirmo summu. Pēc četriem mēnešiem viņš atkal griezās pie murns, šoreiz pasūtīdams abu roku, krūšukurvja un kakla protēzes.
   Džonss. Meli! Kaklu es pasūtīju pavasarī, pēc kalnu sacīkstēm!
   Tiesnesis. Lūdzu nepārtraukt!
   Advokāts. Pēc šī otrā pirkuma atbildētāja parāds firmai kopsummā sasniedza divi tūkstoši deviņi simti sešdesmit septiņus dolārus. Pēc pieciem mēnešiem at­bildētāja vārdā pie mums griezās viņa brālis. Sai laikā atbildētājs pats atradās Montē Rosās slimnīcā Ņujor­kas apkaimē. Izpildot jauno pasūtījumu, firma, saņē­musi pirmo iemaksu, piegādāja veselu virkni protēžu, kuru pilns saraksts pievienots lietai. Sarakstā — starp citu — figurē smadzeņu pusložu aizvietotājas elektron- smadzenes — markas «Ģeniaks» modelis par divdesmit sešiem tūkstošiem un pieciem simtiem dolāru. Gribu pievērst augstās tiesas uzmanību tam, ka atbildētājs pie mums pasūtīja «Ģeniaka» luksmodeli, proti — ar tērauda lampām, ar aparatūru, kas nodrošina sapņu redzēšanu dabiskajās krāsās, ar nepatikšanu filtru un rūpju slāpētāju, kaut gan šis modelis acīmredzami pārsniedza viņa finansiālās iespējas.
   Džonss. Kā tad, jūs gan gribētu, es lai meimurotu, pa pasauli ar jūsu sērijprodukcijas smadzenēml
   Tiesnesis. Lūdzu ievērot klusumu!
   Advokāts. Par to, ka atbildētājs rīkojās ar iepriekšēju ļaunprātīgu nodomu nemaksāt firmai par iegadātajām detaļām, liecina ari fakts, ka viņš pie mums pasūtīja nevis parastu rokas protēzi, bet speciālu, kurā iemontēts Safthauzena markas Šveicē ražots pulkste­nis ar astoņpadsmit akmeņiem. Kad atbildētāja parāds sasniedza divdesmit deviņus tūkstošus astoņus simtus un sešdesmit trīs dolārus, mēs griezāmies ar prasību atdot mums visas iepirktās protēzes. Taču štata tiesa noraidīja mūsu prasību, motivēdama noraidījumu ar to, ka pēc protēžu atsavināšanas viņam nebūtu vairs iespējas eksistēt tālāk, jo no bijušā mistera Džonsa bija palikusi vairs tikai viena smadzeņu puslode.
   Džonss. Ko tas nozīmē — «no bijušā Džonsa»?! Vai firma jūs prēmē par lamāšanos, pintiķadvokāt?
   Tiesnesis. Lūdzu mieru! Mister Džons, ja jūs apvai­nosit prasītājpusi, piespriedīšu jums naudas sodu!
   Džonss. Bet viņš taču mani apvaino!
   Advokāts. Sādā stāvoklī, tas ir — ieslīdzis parādos un mūsu firmas protežēts no galvas līdz kājām, jo Cybernetics Company ar visu sirdi nāca pretī, zibenīgi izpildot visas viņa vēlēšanās, atbildētājs pa labi un pa kreisi publiski zākāja mūsu ražojumus, gauzdamies par to zemo kvalitāti. Taču tas nebūt nekavēja viņu pēc trim mēnešiem atkal ierasties pie mums. Viņš žē­lojās par neskaitāmām vainām un kaitēm, kam — tā konstatēja mūsu eksperti — par iemeslu bija vecās smadzeņu puslodes sliktā adaptācija jaunajā, tā sacīt, protežētajā vidē.
   Humānisma jūtu vadīta, mūsu firma arī šoreiz uz­klausīja atbildētāja lūgumu un apņēmās viņu pilnīgi ģenializēt, tas ir — nomainīt viņa paša veco smadzeņu daļu ar otru «Ģeniaka» markas aparātu. Sakarā ar šo jauno parādu atbildētājs izrakstīja mums vekseļus par divdesmit sešiem tūkstošiem un deviņsimt piecdesmit dolāriem, no kuriem līdz šim brīdim viņš nomaksājis tikai divi simti trīsdesmit divus dolārus un astoņpadsmit centus!… Ņemot vērā šo situāciju… Augstā Tiesa, atbildētājs ļaunprātīgi traucē izsacīties, apslāpēdams manu runu ar kaut kādu šņākšanu, čirkstināšanu un džerkstoņu! Es lūdzu Augsto Tiesu viņu brīdināt!
   Tiesnesis. Mister Džons …
   Džonss. Tas neesmu es, tas ir Ģeniaksi viņš vien­mēr tā dara, kad es intensīvi domāju. Vai man varbūt jāatbild par Ctjbernetics Company ražojumiem? Lai Augstā Tiesa brīdina kompānijas priekšsēdētāju par brāķa ražošanu!
   Advokāts. Ņemot vērā iepriekšminētos apstākļus, firma griežas pie tiesas ar prasību piešķirt tai īpašuma tiesības uz tās izgatavoto un šeit, tiesas zālē, esošo protēžu kompleksu, kas bez kādām tiesībām un melīgi uzdodas par Hariju Džonsu.
   Džonss. Vienreizēja nekaunība! Bet kur, ja ne šeit, pēc jūsu domām, atrodos es, Harijs Džonss?!
   Advokāts. Seit, tiesas zālē, nav nekāda Džonsa, jo šī slavenā autosporta čempiona mirstīgās atliekas iz­mētātas gar daudzām Amerikas autostrādēm. Tādējādi tiesas spriedums mums par labu nenodarīs pāri nevie­nai reāli pastāvošai personai, jo firma dabūs vienīgi to, kaЈ tai likumīgi pienākas, — sākot ar neilona ādas pārsegu un beidzot ar vismazāko skrūvīti!
   Džonss. Kā tad! Viņi grib sadalīt mani pa gabaliem, pa protēzēm!
   Priekšsēdētājs Donovans. Tā nav jūsu darīšana, ko mēs iesāksim ar savu īpašumu!
   Tiesnesis. Priekšsēdētāja kungs, laipni lūdzu sagla­bāt mieru. Paldies, juriskonsulta kungs. Vai jums, mis­ter Džons, būtu kas sakāms?
   Advokāts. Tiesneša kungs, es vēl gribētu bilst, ka atbildētājs, patiesību sakot, nemaz nav atbildētājs, bet vienīgi materiāls priekšmets, kas apgalvo, ka esot patstāvīgs. Taču īstenībā, tā kā viņš nav dzīvs..,
   Džonss. Panāc tuvāk, tad pārliecināsies, vai esmu dzīvs vai ne!
   Tiesnesis. Jā… hm, gadījums patiešām ir ļoti dī­vains… Hm… juriskonsulta kungs, jautājumu par io, vai atbildētājs uzskatāms par dzīvu vai nedzīvu, atstāju atklātu līdz sprieduma pasludināšanai, jo tas sarežģītu normālu lietas gaitu. Tagad vārds jums, mis­ter Džons.
   Džonss. Augstā Tiesa un jūs, Savienoto Valstu pil­soņi, kas esat liecinieki tam, ka milzu koncerns nelietī­giem līdzekļiem cenšas iznīcināt brīvu, domājošu indi­vīdu …
   Tiesnesis. Lūdzu savu runu adresēt vienīgi tiesai. Jūs neesat mītiņā!
   Džonss. Labi, tiesneša kungs. Lieta ir šāda: es pa­tiešām esmu no Ctjbernetics Conipamj iegādājies pāris protēžu…
   Priekšsēdētājs Donovans. Pāris protēžu! Jauki gan, neko sacīt!
   Džonss. Es lūdzu Augsto Tiesu saukt pie kārtības šo kungu. Tātad — es iegādājos tās protēzes. Neru­nāšu par to, kādas tās ir. Es nerunāšu par to, ka ne­pārtraukti, vienalga — vai es staigāju, sēžu, ēdu vai guļu, galvā man tā šņāc, ka biju spiests pāriet uz at­sevišķu istabu, jo naktīs tika traucēts brāļa miegs. So izslavēto «Ģeniaku» dēļ, kas nav nekas cits kā no ve­cām kara mašīnām pārtaisītas rēķināšanas ierīces, esmu tā sasirdzis ar skaitīšanas māniju, ka man gri­bot negribot vienā laidā jāskaita žogi un kaķi, stabi, cilvēki ielās — un velns zina kas vēl. Negribu ilgāk pie tā kavēties. Katrā ziņā es biju apņēmies godīgi no­maksāt visus savus parādus, bet pie naudas varu tikt, vienīgi uzvarot sacīkstēs. Taču mani piemeklēja ne­veiksme pēc neveiksmes, pārņēma depresija, es pazau­dēju galvu un …
   Advokāts. Atbildētājs pats atzīstas, ka pazaudējis galvu! Lūdzu tiesu pievērst uzmanību šim faktam!
   Džonss. Nepārtrauciet mani! Es to teicu pārnestā nozīmē. Es pazaudēju galvu — sāku spēlēt biržā, taču man neveicās un biju spiests aizņemties naudu. Tur­klāt es jutos velnišķīgi draņķīgi. Kreisajā kājā nemitīgi durstīja, acīs dzirksteļoja, rādījās kaut kādi idiotiski sapņi par mašīnām — gan šujmašīnām, gan zeķu adā­majām mašīnām, gan trikotāžas mašīnām. Es ārstējos pie psihoanalītiķiem, kuri atzina, ka man esot Edipa komplekss, jo mana māte, kad biju bērns, šuva uz ma­šīnas. Es biju pagalam novārdzis, tikko spēju kustē­ties — un šādā stāvoklī firma mani sāka vazāt pa tiesām. Par to sāka rakstīt prese, un ļaunprātīgu ap­melojumu rezultātā metodistu draudze — jo es esmu metodists — slēdza man dievnama durvis!
   Advokāts. Jūs par to sūdzaties? Varbūt iūs ticat aiz­kapa dzīvei?
   Džonss. Ticu. Kāda jums tur daļa?
   Advokāts. Ir gan daļa, jo misters Harijs Džonss jau pašlaik dzīvo aizkapa dzīvi, bet jūs esat visparastākais uzurpators!
   Džonss. Nemētājieties ar vārdiem!
   Tiesnesis. Lūdzu abas puses uzvesties savaldīgi.
   Džonss. Augstā Tiesa! Tanī laikā, kad es atrados tik spiedīgos apstākļos, firma ierosināja pret mani sūdzību, bet, kad štata tiesa firmas nekaunīgās prasības bija noraidījusi, pie manis griezās kāds aizdomīgs tips, vārdā Goass, ko bija uzsūtījis Ci/bernetics Companij priekšsēdētājs Donovans. Taču toreiz es to nezināju. Šis Goass stādījās man priekšā kā elektronikas speciā­lists un sacīja, ka pret visām manām kaitēm, pret tām durstīšanām un dzirksteļošanām esot tikai viens vie­nīgs līdzeklis — jāatļauj sevi ģenializēt līdz galam. Mans veselības stāvoklis tolaik bija tāds, ka es pat domāt nevarēju par piedalīšanos automobiļu sacīk­stēs, — kas cits man atlika? Es piekritu, Augstā Tiesa, un otrajā dienā Goass aizveda mani uz Cybernetics Compang montāžas cehu…
   Tiesnesis. Tas nozīmē, ka jums izņēma?…
   Džonss. Jā, protams.
   Tiesnesis. Un to vietā ielika? …
   Džonss. Jā, protams, tikai toreiz es nesapratu, kādēļ viņi tik labprāt to dara — ar atvieglotiem noteiku­miem, piekrītot ilgtermiņa nomaksai. Toties* tagad es saprotu! Augstā Tiesa, viņi bija nolēmuši likvidēt manu atlikušo smadzeņu puslodi! Jo iepriekš tiesa viņu pra: sību bija noraidījusi, pamatojoties uz to, ka manu na­baga veco smadzeņu atlikušais gabaliņš, ja tam tiktu atņemts viss pārējais, pats par sevi eksistēt nevarētu, tāpēc tiesa viņiem nekā nepiešķīra! Tādēļ viņi nolēma izmantot manu naivitāti un katastrofu rezultātā vāji­nātās gara spējas, uzsūtīja man šo Goasu, lai tas mani pierunā labprātīgi likvidēt atlikušo smadzeņu daļu un tādējādi es iekrītu viņu velnišķīgā plāna slazdos! Taču šim vājprātam, par laimi, ir īsas kājas! Lai Augstā Tiesa paklausās, cik bezjēdzīgi ir viņu prā­tojumi. Viņi apgalvo, ka viņiem esot tiesības uz mani. Uz kāda pamata? Pieņemsim — kāds uz kredīta pērk pārtikas produktus: miltus, cukuru, gaļu un tā tālāk, bet pēc kada laika šis veikalnieks griežas pie tiesas ar prasību, lai tiesa piešķir viņam īpašumā parādnieku, jo — kā apgalvo medicīna — vielu maiņas procesa rezultātā pārtika nemitīgi atražo šūnas un tādējādi pēc dažiem mēnešiem viss parādnieks kopā ar galvu, aknām, rokām un kājām sastāv no taukiem, olbaltum­vielām un ogļūdeņražiem, kurus viņam uz kredīta pār­devis veikalnieks. Vai pasaulē atrastos tāda tiesa, kura apmierinātu šī veikalnieka pretenziju?! Vai varbūt mēs dzīvojam viduslaikos, kad Šeiloks pieprasīja mārciņu sava parādnieka miesas? šai gadījumā situācija ir pil­nīgi analoga. Es esmu automobiļu sacīkšu čempions Harijs Džonss, nevis kaut kāda mašīna!
   Priekšsēdētājs Donovans. Meli! Jūs esat mašīna!
   Džonss. Ak šitā-ā? Tādā gadījumā: pret ko jūsu firma ceļ sūdzību? Kam adresēts uzaicinājums ierasties tiesā? Kaut kādai mašīnai vai man, misteram Harijam Džonsam? Tiesneša kungs, varbūt jūs noskaidrotu šo jautājumu?
   Tiesnesis. Hm … tā sakot — uzaicinājums adresēts Harijam Džonsam, kas dzīvo Ņujorkā, Četrdesmit ceturtajā avēnijā.
   Džonss. Mister Donovan, jūs dzirdat? Bez tam, ties­neša kungs, atļaujiet man uzdot vēl vienu jautājumu: vai Savienoto Valstu likumi vispār paredz iespēju tie­sas ceļā vērsties pret mašīnu? Piemēram, vai mašīnu var uzaicināt uz tiesu, apsūdzēt par kaut ko…
   Tiesnesis. Nu … tā sakot… nū-ū … nē … Nē, likums to neparedz.
   Džonss. Tādā gadījumā ir skaidrāks par skaidru; vai nu es esmu mašīna un tad lietas izskatīšana vispār nav iespējama, jo mašīna tiesas procesā nevar būt prāv­nieks, vai arī es neesmu mašīna, bet gan cilvēks, un, ja tā, — kādas tiesības uz mani var būt nez kādai tur firmai?… Vai man varbūt jākļūst par tās vergu? Vai firmas priekšsēdētājs misters Donovans varbūt nolē­mis kļūt par vergturi?!
   Priekšsēdētājs Donovans. Kāda bezkaunība! .., Bet kā … kā būs ar tiem mūsu Ģeniakiem, ko?
   Džonss. Še jums piga, mister Donovan! Augstā Tiesa, lai par šīs firmas darbības metodēm liecina šāds fakts: kad es, pagalam savārdzis un tikai kā nekā pa roku galam saskrūvēts, atstāju slimnīcu un devos uz plud­mali, lai tur ieelpotu svaigu gaisu, es pamanīju, ka man seko ļaužu bars, — kā izrādījās, uz muguras man bija uzdrukāts Made in Cybernetics Company, iedomā- jielies tikai, es biju spiests pats uz sava rēķina to iz­griezt un uzlikt ielāpu. Bet tagad viņi mani vajāl Tā ir, nabadzīgs cilvēks nekad nav pasargāts no bagāt­nieku dusmām, kā mēdza sacīt mana neaizmirstamā māte un tēvs…
   Priekšsēdētājs Donovans. Jūsu tēvs un māte ir Ctjber- netics Company.
   Tiesnesis. Lūdzu mieru! Mister Džons, vai jūs bei­dzāt?
   Džonss. Nē. Es gribu uzsvērt, ka, pirmkārt, firmai ir jānodrošina man eksistence, jo man nav no kā dzīvot. Motokluba padome anulēja manu startu Panamerikas sacīkstēs, kas notika pirms mēneša, paziņojot, ka manu j automobili vadījusi «automātiska ierīce», nevis cilvēks! Kas man tā iegrieza?! Viņi! Firma Cybernetics Com- pany, kas nosūtīja Motoklubam apmelojumu pilnu vēs­tuli par mani! Ja viņi nejauj man pelnīt maizi, lai gādā līdzekļus iztikai un nodrošina mani ar rezerves daļām! Vai es vainīgs, ka tik bieži pārdegu te vienā, te atkal otrā vietā? Tas vēl nav viss — firmas ierēdņi, bet jo sevišķi īpašnieki katrā mūsu sastapšanās reizē aiz­vaino manu pašcieņu!
   Priekšsēdētājs Donovans piedāvāja man iespēju no­kārtot konfliktu miera ceļā — lai es kļūstot par viņu reklāmas maketu un astoņas stundas dienā tupot skat­logā! Kad es viņam pateicu, ka tā nav sportista cie­nīga nodarbošanās un lai viņš ar tamlīdzīgām idejām iet pa gaisu, viņš atbildēja, ka manis dēļ jau esot izkū­pinājis gaisā piecdesmit sešus tūkstošus dolāru! Par šiem un tamlīdzīgiem apvainojumiem es iesūdzēšu firmu tiesā! Bet tagad lūdzu Augsto Tiesu uzklausīt mana brāļa liecību, jo viņam šī lieta zināma visos sīkumos.
   Advokāts. Tiesneša kungs, es protestēju pret atbildē­tāja brāļa uzstāšanos liecinieka lomā.
   Tiesnesis. Vai sakarā ar tuvo radniecību?
   Advokāts. Jā un arī nē… Lietas apstākļi ir tādi, ka atbildētāja brālis pagājušajā nedēļā cieta lidmašīnas katastrofā.
   Tiesnesis. Aha, un tādēļ viņš nevar ierasties tiesā.
   Džonsa brālis. Varu, es esmu šeit.
   Advokāts. Protams, viņš var, tikai gribu darīt zināmu, ka, lūk, katastrofa viņam beidzās traģiski un firma, izpildot viņa sievas pasūtījumu, izgatavoja jaunu at­bildētāja brāli.
   Tiesnesis. Ko — «jaunu»?
   Advokāts. Jaunu Harija Džonsa brāli un līdz ar to — jaunu vīru bijušajai atraitnei.
   Tiesnesis. Ak tā …
   Džonss. Un kas par to? Kālab mans brālis nedrīkstētu liecināt? Svaine taču par pasūtījumu samaksāja skaidrā naudā!
   Tiesnesis. Džentlmeņi, lūdzu mieru! Sakarā ar to, ka tiesai radusies nepieciešamība noskaidrot dažus jaunus apstākļus, paziņoju, ka lietas izskatīšana pagaidām tiek atlikta!

   Evening Star galvenais redaktors patlaban pārska­tīja savas avīzes jauno, no tipogrāfijas krāsas vēl miklo numuru. Labtīksmē viņš pārlasīja ievadrakstu — savu gara ražojumu, apmierināts pārlūkoja sporta daļu un jaunākās ziņas, bet, nonācis pie pēdējās lappuses, sa­viebās. Attēls no Bijušo Senatoru kluba sanāksmes izskatījās tā, itin kā uz tā būtu nofotografēta sašķai­dīta tarakānu kolonija.
   — Velns lai rauj, kas tā par klišeju! — ieņurdējās redaktors, mehāniski pastiepdams roku pēc iekšējā tele­fona klausules. Taču tad viņš nosprieda, ka saruna ar tehnisko redaktoru var pagaidīt, tādēļ nepacēla vis klausuli, bet nospieda otru gaisa kondicionētāja pogu. Viņa acis, vienaldzīgi pārslīdējušas pār finansiāla rak­stura ziņojumiem, piepeši iespīgojās un iepletās. Re­daktors nostenējās, saguma pār galdu un ņēmās lasīt trekniem burtiem iespiesto nodaļu «Izlietās asinis». Viņš lasīja minūti divas, tad iegāza ar dūri pa galdu, salēcās, atpogāja krekla apkaklīti un, pārskrējis ar acīm vēl desmit rindiņām, ar visu augumu pastiepās pēc iekšējā telefona.
   —   Hallo! Administrācija!… Mis Eilīn, lūdzu, tūdaļ atsūtiet pie manis Rutonu. Nē, lūdzu, nestāstiet, ka viņa tur nav. Viņš augu dienu ap jums vien lakstojas, bet godīgi strādāt — to ne! Lai tūdaļ pat ierodas pie manis, sapratāt?
   Nenogaidījis atbildi, redaktors nometa klausuli un atkal ķērās pie raksta. Rūkdams bārdā lāstus, viņš to lasīja vēlreiz, kad atskanēja klauvējieni.
   —   Iekšā! Kopš kura laika jūs esat pasācis klauvēt?! Un ko tas nozīmē? — Viņš belza ar roku pa izplāto avīzi. — Brīnišķīgāk iegāzt jūs mani nevarējāt! Pal­dies!
   Rutons bija maza auguma, pelēcīgu un it kā izkaltētu seju, kurā plaiksnījās vēsas, mazas, miegulīgas ačeles. Mugurā viņam bija pelēks uzvalks, galvā — pelēka platmale, kas izskatījās kā pieaugusi pie matiem. Viņš košļāja gumiju tik kūtri, itin kā laistos miegā.
   —   Kas noticis, šef? Aknu lēkme, vai?
   k — Pietiek! Kādēļ informācijā no tiesas zāles jūs uz­rakstījāt, ka tas sievišķis laidis viņu pie sevis dzīvoklī?
   —   Jūs teicāt, ka pēdējā laikā mums maz pikantu un piparotu materiālu.
   —   Klusējiet, citādi mani tiešām ķers sirdstrieka! Un tādēļ jūs no astoņdesmitgadīgas večiņas iztaisījāt slep­kavas mīļāko?!
   —   Kas tur Jauns? Viņš tik un tā šūposies striķī, bet viņa atstiepusi kājas, tātad iesūdzēt mūs nevarēs.
   —   Bet citas avīzes?! Izķengās mūs, apsmies…
   —   Biznesmenis neņem galvā konkurentu apmeloju­mus. Jūs pats sacījāt: fakts jāaplej ar mērcīti, jāpie­liek garšvielas, tāpēc ņemiet par labu — ir mērcīte, ir garšvielas. Turklāt es to izdarīju delikāti — uzrakstīju, ka tas žņaudzējs mīlēja viņu kvēli un patiesi.
   —   Pietiek! Beidziet par to runāt! Es teikšu jums tikai vienu, — redaktors sāka ritmiski zvetēt ar dūri pa galdu, — ja jūs vēlreiz avīzi tā iegāzīsit (tiesnesis taču ir labi informēts un var protestēt), es jums piemontēšu spārnus! Jūs izlidosit no šejienes divdesmit četrās se­kundēs! Sensācijas vajag organizēt, nevis izgudrot! Uff, kāda svelme!
   Redaktors noslaucīja sviedrus.
   —   Pietiek! Bet tagad par jūsu aktuālo uzdevumu.
   Rutons atsēdās atzveltnī, pārsvieda kājas sāniski
   pāri roku balstam, atspiedās pret rakstāmgaldu un
   parakņājās mazā atvilknītē, kurā redaktors turēja sa­vus cigārus. Rutons paburznīja vienu, otru, beidzot iz­vēlējās labi satītu, nokoda galu, tad, uzšvirkstinājis šķiltavas un iekārtojies cik iespējams neverīgā poza, atslīga mīkstajā krēslā.
   —   Es došu jums iespēju. Lielisku iespēju. Es uzzi­nāju kādu interesantu faktiņu. Mums tā var būt īsta zelta ādere. Laidīsim darbā visas mašīnas, metiens pa­lielināsies, toties jums vajadzēs krietni padarbināt sa­vas smadzenītes. Un nemēģiniet pūst miglu acīs! Vai dzirdat?! — viņš piemetināja, jo reportieris sēdēja pie­vērtām acīm un pūta dūmus ar tādu labsajūtas un dīk­dienības izteiksmi sejā, it kā atpūstos uz savas jahtas klāja.
   —   Tātad iegaumējiet. Pēc dažām dienām notiks fi­ziķu konference sakarā ar profesora Faragusa izgudro­jumu — nāves stariem, raķetēm, mēnešiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Konference ir ārkārtīgi slepena. Tanī pie­dalīsies apmēram trīsdesmit zinātnieki. Preses pārstāvji netiks ielaisti, vai dzirdat?
   —   Dzirdu.
   —   Jums tur jātiek iekšā. Tikai bez muļķīgiem jokiem!
   Redaktors bargi uzlūkoja reportieri, kas, sēdēdams
   pievērtām acīm, nepavisam to nemanīja.
   —   Ja jūs iekļūsit ķezā, ārā jūs nepestīšu. Jums pa­šam jātiek galā. Jums jārīkojas inteliģenti — ja vien tas ir jūsu spēkos — un diplomātiski. Avīze iet galigā grīstē, jūs to zināt. Šī ir iespēja mums abiem tikt uz zaļa zara. Tātad, Ruton … *
   Reportieris klusēdams pastiepa roku, ko redaktors jau grasījās sirsnīgi pastiept, taču viņa jūtu uzplūdi neguva izpausmi. Neapmierināti saviebies, Rutons ap­dzēsa cigāru, ielika to plakanā metāla kārbiņā, kas viņam kalpoja par etviju, un atkal ņēmās košļāt gu­miju.
   —   Šitādā karstumā jūs dzenat jokus? — reportieris ierunājās. — Tikai mieru, šef. Cerēju, ka izsniegsit man čeku.
   —   Ceku? Jūs taču vēl nezināt, kur tas viss notiks! Panāciet šurp!
   Viņi piegāja pie sienas, pie kuras bija piekārta liela karte. Redaktors ar sarkanu zīmuli apvilka mazu ap­līti.
   —       Jūs brauksit tieši uz Losandželosu. Pilsētas aus­trumu rajonā atrodas universitātes Fizikas institūta centrālā eksperimentālā stacija. Tur jums jāuzzina, kur un kad notiks konference.
   —   Bet kas maksās? Svētais gars?
   Pēc ilgākas meklēšanas redaktors izvilka no kabatas krietni nobružātu čeku grāmatiņu un sāka rakstīt; ticis līdz ciparam, viņš mirkli šaubījās.
   —       Droši, droši, — Rutons mudināja, — vai jūs zi­nāt, cik līdz Losandželosai maksā ceļš ar lidmašīnu? Neiešu taču zaudēt laiku, braukdams ar vilcienu! Un dzīve tur arī nav nekāda lētā.
   Viņš uzmeta skatienu pasniegtajam čekam, savilcis lūpas itin kā svilpienam, klusītēm izpūta gaisu un, ne­noņēmis platmali, pakasīja pakausi.
   —       Ar to man nepietiks pat aptiekas vajadzībām, ja atgadīsies kāds pārpratums, — viņš piezīmēja. — Taču pieņemsim, ka tas būtu ceļam. Bet tagad dodiet man honorāru.
   Likās, redaktoru Salivanu no šīs nedzirdētās bezkau­nības ķers sirdstrieka.
   —       Honorāru? Par ko tad? Kā es varu zināt, vai jūs savu ceļojumu nebeigsit kādā policijas iecirknī? Ja jūs iztaisīsit no tā sensacionālu materiālu, tad dabūsit… dabūsit…
   —   Trīs taukšķus, — reportieris pasacīja priekšā.
   Šefs aizrijās.
   Rutons smaidīdams pagriezās pret redaktoru.
   —        Starp citu, — reportieris piebilda dziļdomīgi, — Chicago Sun dotu man tik, cik es pieprasītu. Viņiem dolāru bez savas jēgas.
   Ar šiem drausmīgajiem vārdiem satriecis redaktoru, Rutons aizvēra aiz sevis durvis.
   Nākamās dienas pēcpusdienā Salivans, izskatīdams pastu, ieraudzīja telegrammu, kas bija parakstīta ar burtu R, un steidzīgi to atplēsa.
   «Atbraucu drausmīga dārdzība milzīgi izdevumi at­sūtiet naudu,» ziņoja spējīgais reportieris ar elektris­kās strāvas starpniecību.
   Salivans ieslēdza iekšējo telefonu.
   —        Hallo! Mis Eilīna, lūdzu, pierakstiet telegrammas tekstu;
   «Rutons Losandželosa trīsdesmit trešā avēnija kā jūtas krustmāte kādēļ vajadzīga nauda Salivans». Vai pierakstījāt? Sūtiet kā zibenstelegrammu.
   Pievakarē Salivans vēlreiz iegriezās redakcijā. Te­legramma jau gaidīja. Atkal Rutons! Kā izrādījās, sek­retāre, kurai reportieris nebija gluži vienaldzīgs, bija izsūtījusi telegrammu ar apmaksātu atbildi desmit vārdiem, kas skanēja šādi:
   «Krustmātei pēdējā stundiņa vienīgais glābiņš nauda nauda nauda nauda nauda».
   Salivans ievaidējās, pieķerdams ar roku pie sirds — tās tuvumā atradās čeku grāmatiņa.
   II
   Par savu «bāzi» izvēlējies mazu viesnīciņu, Rutons sāka riņķot pa universitātes ēkām. Pirms tam viņš pie žaketes atloka bija rūpīgi piešuvis dažas ordeņu len­tītes un pogcaurumā iestiprinājis slavenas beisbola ko­mandas nozīmīti. Tas palīdzēja nodibināt kontaktu ar studentiem un šveicariem.
   Jaunais mācību gads bija sācies nesen, un jauniešu bari piedrūzmēja universitātes veco ķieģeļu ēku kom­pleksu, ko ieskāva lapegju puduri. Reportieris visu savu uzmanību pievērsa Fizikas institūtam. Viņš iegādājās lekciju sarakstu un pat — kaut kas neticams! — gra­sījās pieteikties Matemātikas fakultātes pirmajā kursā. Tāpat arī citu pēc cita cītīgi studēja pie sienām pie­kārtos sludinājumus, neizlaizdams pat tādus, kuros tika meklēta istaba ar atsevišķu ieeju vai īpašnieks atgādināja, lai atdod konspektus, ko tas bija aizdevis pirms vasaras brīvlaika.
   Šādās nodarbībās reportierim aizritēja divas dienas, bet viņš vēl nebija nokļuvis ne uz kādām pēdām. Viņš bija cerējis, ka konferences laikā profesors būs atcēlis lekcijas vai laboratorijas darbus, taču konference va­rēja notikt tikpat labi kādā brīvā dienā vai svētdienā, un tā arī rādījās, jo nevienu paziņojumu par lekciju atcelšanu viņam neizdevās ieraudzīt. Taču ļaunākais bija tas, ka profesors Faraguss, kā izrādījās, lekcijas lasa tikai otrdienās un ceturtdienās. Rutons aizgāja uz viņa priekšlasījumu par viļņu mehāniku un, patei­coties dzelžainam gribasspēkam, izturēja divas stundas garu un galīgi nesaprotamu penterēšanu (kā viņš pie sevis nosauca profesora lekciju) tikai tādēļ, lai no pirmā sola interesē un inteliģencē kvēlošām acīm rau­dzītos vecajā zinātniekā un dedzīgi pierakstītu īpaši iegādātā kladē matemātikas formulas — starp citu, vi­sai brīvā interpretācijā.
   Pēc lekcijas viņš piegāja pie katedras un biklā balsī (labam reportierim vajadzības gadījumā jākļūst pat biklam) pavaicāja, vai profesors nevarētu pieņemt viņu nākamajā dienā, lai apspriestu kādu teorētisku pro­blēmu, kas viņam nesen radusies.
   —   Man šis jautājums ienāca prātā, lasot jūsu darbu «Vispārējās lauka teorijas stereometrisko invariantu transmutācijas», — bez stomīšanās viņš nobēra Fara- gusa darba nosaukumu, kuru pirms dažām stundām bija turējis rokā universitātes bibliotēkā.
   Cītīgais students ieinteresēja veco profesoru, un viņš, kaut gan acīm redzami steidzās, sāka aizbildinā­ties: rīt viņš to nevarēšot pieņemt, jo viņam paredzēta pāreksaminēšana.
   —   Tad varbūt piektdien? — vaicāja Rutons, ar visu savu būtību pauzdams dziļdziļu vilšanos un nomāk­tību.
   —   Diemžēl arī piektdien nevaru… no rīta man ir jāsagatavo… man ir tāds mazs… hm, nē, man ne­iznāks laika, un arī visa pēcpusdiena būs aizņemta. Varbūt vienīgi vēlu vakarā, taču es nevaru pateikt, kad konfer… kad es atgriezīšos mājās. Varbūt jūs atnāktu pie manis sestdien uz laboratoriju?
   Rutons starodams pateicās, norunāja, ka ieradīsies sestdien, un svilpodams pievienojās studentu baram, kas rikšoja lejup pa kāpnēm.
   «Ir gan godprātīgs večuks, viss kā uz delnas,» viņš domāja. «Galvu lieku ķīlā, ka sēde notiks piektdienas pēcpusdienā. Pat drusku žēl, ka viss izdevās tik gludi. Tikai tādā pašā garā tālāk. Katram gadījumam tomēr jāpārbauda.»
   Rutons kā komēta izdrāzās cauri Fizikas fakultātes laboratorijām, darbnīcām un auditorijām. Izrādījās, ka visas nodarbības, kurām jānotiek piektdien pēc pus­dienas, tikušas pārceltas uz sestdienu vai pirmdienu. Ko tas varēja nozīmēt? Vienīgi to, ka docenti un pro­fesori Šai laikā būs aizņemti — bet ar ko?
   «Vai nu tā ir konference, vai arī es esmu diplomēts āmurgalva,» nosprieda Rutons un par šo atklājumu godalgoja sevi ar lieliskām pusdienām uz Salivana rēķina. Viņš jau tā pietiekami taupīja līdzekļus, ap- mezdamies nevis viesnīcā, bet īrētā istabā pie kāda meksikāņu politiķa atraitnes; patiesību sakot, tas drī­zāk gan'bija ar vecām mēbelēm — galvenokārt nolie­totiem, blakšu pilniem atzveltnes krēsliem — pieblīvēts kambarītis. Taču, noīrēdams istabu, Rutons nebija to zinājis. Tagad viņš aizvadīja naktis bez miega, šis ap­stāklis atviegloja kampaņas plāna izstrādāšanu, bet, kad neatlaidīgie kukaiņi, ar kuriem viņš dalīja savu guļvietu, iedzina viņu galīgā izmisumā, Rutons staigāja šurpu turpu pa istabu mēnessgaismā, rūkdams zem deguna:-
   — Piedalīsies trīs matemātiķi, astoņi fiziķi un viens ķīmiķis. Bez tam vēl noteikti sabrauks speciālisti no citām pilsētām. Un tagad jautājums — kā lai tur ielavās?
   Sākumā viņam radās doma parādīties cienījamās auditorijas priekšā gauži veca indiešu zinātnieka iz­skatā, ar turbānu galvā, ar sirmu, ondulētu, friziera koptu bārdu, zelta brillēm, kopā ar nēģeri, kas turētu virs viņa vēdekli, taču šī ideja, kā viņš pats atzina, bija visai kretīniska. Blaktis, ne uz brītiņu neļaudamas viņam pievērt acis, intensīvi steidzināja īstās idejas nobriešanu, un tāpēc jau ap trijiem no rīta tā bija pil­nīgi izkristalizējusies un pieņēmusi savu galīgo vei­dolu.
   Kauja bija pieteikta, atlika vienīgi to izcīnīt, taču tas Rutonam likās tīrais nieks. Rutons apsēdās pie sa­vām universitātes piezīmēm. Tanīs viņš bija pierak­stījis visu fakultātes mācību spēku paradumus un īpat­nības. Viņš zināja, ka profesors Faraguss ir pats vecākais no visiem un, būdams vecpuisis, dzīvo vientu­līgi kopā ar vecu kalpotāju viņa gados mazā, sārtā, lielu kastaņkoku noēnotā mājiņā, kas atrodas kilometra attālumā no Fizikas institūta. Attiecīgās ailēs bija fik­sētas pat tādas no studentiem ievāktas piezīmes, ka pie profesora griezties vislabāk tad, kad ir augsts atmo­sfēras spiediens, jo kā jau sirgstošam ar podagru un reimatismu zema spiediena reizēs viņam visur lauž un dur un tādās dienās profesors kļūstot galīgi neciešams un necilvēcīgs, bet vispār — šajā ziņā visi studenti bija vienprātīgi — Faraguss piederēja pie eksaminētā- jiem spīdzinātājiem, par spīti gadiem, bija saglabājis lieliski iekonservētu holēriķa temperamentu.
   Ņēmis to visu vērā, reportieris parādījās profesora mājiņas apkaimē pirms septiņiem no rīta, nesdams pa­dusē portfeli, kura saturs liktu iekvēloties pat ne visai bagātai iztēlei. Dīvainā saticībā cits blakus citam port­felī atradās tādi priekšmeti kā: Efersona un Vebstera «Kodolspēku teorijas» otrais sējums, rokasgrāmata «Kā audzēt vistas», paciņa košļājamās tabakas, roku dzelži, Milvoku ūdensvada tīkla kontroliera apliecība, trīs kārtis, krīta gabals, viena plastmasas ola, kā arī ļoti, tik tiešām ļoti smags, netīrā kabatlakatiņā ievīs­tīts sainītis, kurā bija ar svina segkārtu klāts gumijas cimds, kādu lieto rentgenologi, un hermētiski noslēgta svina tūbiņa ar uzrakstu «Kālija jodīda radioaktīvais izotops — lietošanai tikai slēgtās ārstniecības iestā­dēs».
   Tā apbruņojies, Rutons parādījās piepilsētas rajonā, kur atradās universitātes pasniedzēju kolonijas na­miņi, un, likdams lietā savu vērīgo aci, konstatēja, ka Faragusa mītnes logu aizkari vēl nolaisti, pēc tam ielīda biezā krūmājā un sāka tiesāt ābolus, kurus bija sarāvis pa ceļam no augļu pārbagātībā žogiem pāri nolīkušiem zariem.
   Rutons nupat kā beidza šo veselīgo, kaut gan maz­liet vienveidīgo maltīti, kad parādījās profesors — kā parasti septiņos trīsdesmit — un devās uz Fizikas in­stitūta pusi. Tas bija garš un kalsns, stipri sakumpis .vecis; seja viņam bija liela, zilgana, āda pazodē atkā- rusies. Neko nenojauzdams, viņš aizsoļoja garām krūmu paslēptuvē stāvošajam reportierim. Kad profe­sors bija nozudis no redzeslauka, Rutors izraka ar ka- batnazi zemē mazu bedrīti, iedēstīja tanī desmit div­desmit ābolu sēkliņas, pieglauda matus un devās uz­brukumā. Viņš bija nolēmis dabūt sev par sabiedroto veco kalpotāju. Sis, kā šķita, labsirdīgais večuks ar kuplu, sirmu vaigubārdu, kas krāšņi greznoja viņa ve­selīgos, sārtos vaigus, lēni apstaigāja nelielo dārziņu ap māju un laistīja puķes. Rutons, kuram viss sarunas plāns bija galvā, drāzās uz vārtiņiem kā kreiseris ar dubultjaudu.
   —   Labdien, — viņš sveicināja, pārliekdamies pāri sētai.
   Rutons atgādināja lielu, pelēku, kausligu runci, kas cenšas pieglaimoties.
   —   Labdien.
   Vecā kalpotāja zilās ačeles izbrīnītas pievērsās sve­šiniekam.
   —  Vai profesors mājās? — pavaicāja Rutons.
   —       Nē, viņš aizgāja uz lekciju. Viņš allaž iet prom ap šo laiku.
   —  Vai man ir tas gods runāt ar viņa brāli?
   Kalpotājs norija šo āķi tīri labi. Rutons saprata to
   pēc kustības, ar kādu vecais nolika zemē lejkannu.
   —        Nē… es vadu profesora kunga saimniecību. Ko jūs vēlētos?
   Reportieris itin labi zināja, ka vecais kalpotajs līdz pērnajam gadam bijis fizikas katedras kurjers. Kad gadu nasta viņam vairs nebija ļāvusi pārnēsāt aparā­tus un palīdzēt eksperimentu demonstrācijās, profesors Faraguss, kurš vairāk nekā ceturtdaļgadsimta bija la­sījis lekcijas universitātē, paņēma viņu pie sevis, iepriekš ar lielu traci padzinis savu saimnieci.
   «Tas profesors nudien ir īstais pipars,» reportieris nodomāja, «toties šis večuks — balzams jebkurai kai­tei. Viss iet kā smērēts.»
   —       Runa ir par neparasti svarīgu jautājumu, — re­portieris noteica skaļi un piebilda: — Esmu no Fede­rālā izmeklēšanas biroja, mani no Vašingtonas šurp komandējis Valsts departaments.
   Kalpotājs steidzīgi lūdza ievērojamo viesi ienākt dārzā. Pēc brīža, sēdēdams mazā, skaistā, ziedu ieskautā lapenē, Rutons, kā tas klājas īstam demokrātam, uz­sāka ar kalpotāju sirsnīgu sarunu. Valdības ārkārtē­jais pārstāvis, redzams, neuzskatīja, ka tas būtu zem viņa goda.
   —       Es ierados sakarā, hm, sakarā ar to… e… pa­sākumu, kas notiks rīt, — viņš sacīja. — Nezinu, vai jums tas ir zināms… — viņš piemetināja, izlikdamies neapmierināts, ka atklājis noslēpumu.
   Vecais kalpotājs noglauda vaigubārdu.
   —       Es zinu. Zinu visu. Profesora kungs no manis neko neslēpj. Mēs dzīvojam kopā jau septiņpadsmit gadus, — viņš piebilda konfidenciāli. Reportierim šis «mēs dzīvojam kopā» ļoti patika.
   —       Tad viss kārtībā. Un jūs arī zināt, kur šī sēde notiks?
   —   Kā tad.
   Reportieris izlikās neticam.
   Un arī to jums profesors izpauda? Mans dievs,
   tas taču ir gandrīz vai valsts noslēpums! Un jūs pa­tiesi spējat orientēties tik sarežģītās problēmās? Kaut gan … droši vien jau … ja jūs rūpējaties par tik ievē­rojamu cilvēku kā Faraguss …
   Kalpotājs aizvien maigāk glaudīja savu vaigubārdu.
   —   Kā tad… skaidrs, ka šo to jau zinu gan. Nelaiķa rektora Hoverija laikā, kad viņš lasīja relativitātes teo­rijas pamatus… toreiz tas bija jaunums… es biju jaunāks. Vēlāk, kad pie mums atnāca Tārletons — ta­gad viņš ir docents Ņujorkā —, man jau bija padoti trīs palīgi. Bet pēc deviņiem gadiem atbrauca mans profesors — toreiz viņš bija tikai asistents. Allaž bija tāds nervozs. Pēc dekanāta rezolūcijas iemērca krītu tintes traukā un šķērsām uzrakstīja «nepiekrītu». To­laik viņam bija tā ap gadiem divdesmit.
   —   Kādēļ tintes traukā? — ievaicājās reportieris, lai kaut ko sacītu; kalpotāja stāstā viņš klausījās tikai ar vienu ausi.
   —   Nezinu, acīmredzot, lai burti iznāktu treknāki. Viņš bija ļoti spējīgs, ātri vien gāja uz augšu. Es pa­līdzēju viņam. Bet kā viņš lasīja lekcijas! Kad viņš stāstīja par matricas rēķinu, klausīties nāca studenti no citiem kursiem, bet eksperimentiem, kurus mēs de­monstrējām, līdzīgu nebija nekur citur.
   —   Kā tad, kā tad, — sacīja reportieris, ne ar aci nepamirkšķinādams, dzirdot nesaprotamus vārdus. — Bet tas profesora atklājums, ko? — viņš pamēģi­nāja.
   Zivtiņa satvēra āķi.
   —   O, tas ir kaut kas grandiozs, ļoti grandiozs…
   —    Kā — jūs zināt ko sīkāk? Nē, tam es neticu. Jā taču ir ārkārtīgi sarežģīta problēma.
   Večuks kautrīgi pasmaidīja.
   —   Bet integrālrēķini vai matricu rēķini, pēc jūsu domām, nav sarežģīti, ko? Un tomēr cilvēks prot ar tiem rīkoties. Eksāmenos puiši vienācliņ lūdza mani; Džon, nostājies pie durvīm un, kad profesors izdalīs tematus, saki mums priekšā… palīdzi atrisināt uzde­vumu … te atkal to … te atkal šito … Hi, hi, hi… jā, jā, tā bija… Bet kālab jūs atbraucāt uz šejieni, ja drīkst jautāt? Jūs tak droši vien negaidīsit profe­soru, ko? Viņš atgriezīsies tikai ap divpadsmitiem.
   —       Dabiski, ka ne. Es atbraucu, saprotiet, jo ir zi­ņas.,, Ir aizdomas, ka profesoram draud zināmas.,, briesmas.
   —   Ko jūs sakāt? — vecais kalpotājs izbijās.
   —       Diemžēl. Tā ir, saprotiet, kāda … ē… izlūkoša­nas dienesta akcija… Tai konferencē bez zinātnie­kiem neviens cits nepiedalīsies, tiesa? — piepeši viņš noprasīja it asi.
   —   Nē… profesors man sacīja, ka tikai speciālisti.
   —       Es ceru, no preses arī neviens? Jos salašņas ne­vajag laist iekšā.
   —   Protams, ka ne.
   —       Runa ir par to, — sacīja reportieris, — ka pro­fesors ir jāapsargā. Vai viņš, iedams uz sēdi, ņems līdzi kādu portfeli vai ko tamlīdzīgu?
   —   Kā tad … papīrus … savu darbu.
   —        Par to arī ir runa, — teica reportieris, — tas ir ļoti svarīgi. Bet kur ir profesora mašīna? Tik tālu taču viņš laikam nedomā iet kājām?
   —       Kā — tālu? Vai tad jūs nepazīstat pilsētu? A, pareizi, jūs esat iebraucējs. Nē, mums nav mašīnas. Profesors necieš mašīnas.
   —        Būs jāizpētī šis cejš… — itin kā pie sevis no­teica reportieris. — Kā man jāiet?
   —   Uz kurieni tad?
   —   Nu, uz rītdienas konferenci.
   —       Jūs nezināt, kur atrodas Fizikas institūts? — ar neslēptu izbrīnu vaicāja kalpotājs.
   —       A, pareizi. Galva pilna ar visādām domām. Zinu, redzēju pilsētas plānu.
   Kalpotājs ņēmās gari un plaši skaidrot, vilkdams ar pirkstu pa galdiņu, turpretim reportieris drudžaini do­māja.
   «Kā rīkoties? Pats nezinu, kur es ķeru to ideju par Valsts departamentu,,. Tagad atliek tikai braukt pa to pašu ceļu tālāk.»
   —       Es redzu, — viņš ierunājās nopietni, gandrīz vai drūmi, — ka man ir darīšana ar gudru, inteliģentu cilvēku un ka jūs protat novērtēt, ko profesors Fara­guss nozīmē mūsu dzimtenei — Amerikai. Tādēļ pa­teikšu jums visu.. ^ Mūsu departaments ir saņēmis ziņas, ka svešu lielvalstu spiegi cenšoties nočiept… tas ir, nolaupīt profesora darba augļus. Vislielākās briesmas draud tieši rīt, kad profesors dosies uz kon­ferenci. Viņi var ierīkot sienā mikrofonu vai noslēpt minu ar laika degli, vai arī pa ūdensvada caurulēm ielaist kādu plastisku substanci…
   Reportieris apstājās pusvārdā, jo, muldēdams kā pa ķešu, pēkšņi atģidās, ka cilvēks, ar kuru viņš runā, zina fiziku.
   —   Tātad, — Rutons steidzīgi atkāpās no bīstamās teritorijas, — mūsu departaments sākumā gribēja zi­ņot profesoram par visu un atsūtīt pāris cilvēku viņa apsargāšanai kritiskajā periodā, bet mēs baidījāmies, ka profesors brīdinājumu neņems vērā. Jūs taču viņu pazīstat.., vai nav tā? Mēs tomēr nevaram pieļaut, ka tādam cilvēkam kaut kas draudētu, tālab es tiku atsūtīts uz šejieni ar īpašām pilnvarām. Tas, ka sastapu tieši jūs, ir ļoti labi, Profesors ir ievērojams cilvēks, bet pārlieku, tā sakot… nervozs, nav tā?
   —   O jā, — nopūtās kalpotājs, — viņš ir ļoti labs, bet, ja reiz ieņem ko galvā, tad tā tam noteikti jābūt, bet, ja noskaišas, nedod dievs.
   —   Re nu. To mēs labi zinām. Tas ir mūsu pienā­kums. Tālab man jābūt klāt konferencē, jo mans uz­devums ir gādāt par profesora drošību, bet viņš par to nedrīkst zināt. Vai saprotat?
   —   Saprotu… — kalpotājs tina uz pirksta vaigu- bārdas sprogas. — Protams, ka vajadzētu, bet…
   —   Nav nekāda «bet», kad runa ir par svarīgu lietu. Cikos profesors rīt izies no mājām?
   —   Sešos vakarā.
   —   Ahā. Nu skaidrs, jo konference sāksies sešos trīs­desmit.
   —   Nē, sešos četrdesmit piecās.
   —   Taisnība, es pārteicos. Tā kā profesors pazīst sa­vus kolēģus, man jānoslēpjas zālē, lai mani neviens pats neredzētu, vai saprotat? Es paņemšu līdzi speciālu aparātu un savu automātisko pistoli. — Reportieris uz­sita pa bikšu izstūķēto dibenkabatu, kurā atradās zobu sukas futrālis.
   —• Kas īsti jādara?
   —   Vai gadījumā jūs nepazīstat kādu, kas varētu ielaist mani sēžu zālē?
   —   A, pareizi! Kā tad! — kalpotājs nopriecājās. — Skaidrs, ka pazīstu.' Stīvenss tagadiņ ir institūta galvenais šveicars, viņam ir visas atslēgas.
   Reportieris piecēlās.
   rr — Vai profesors visu pēcpusdienu būs mājās?
   —   Nē… viņš apciemos pilsētā māsu. Viņš man sacīja, ka no mājām iziešot piecos, bet uz sēdi došo- ties tieši no pilsētas un atgriezīšoties vēlu.
   —   Lieliski. Pulksten sešos es būšu klāt ar mašīnu un aizvedīšu jūs uz Fizikas institūtu, tad sarunāsim ar to, kā viņu,.. Stī.., \
   —   Stīvenss, Stīvenss. Vēl pirms gada viņš strādāja par palīgu katedrā.
   —   Viņš bija jūsu padotais?
   —   Kā tad.
   —   Tātad es atbraukšu ar mašīnu jums pakaļ, — at­kārtoja reportieris, nevērīgi piecēlās un, pielicis pirk­stu pie platmales, steidzīgi izgāja uz ceļa. Kalpotājs apbrīnā noskatījās viņam pakaļ. Kaut kas tāds viņa mūžā atgadījās pirmo reizi.
   Pavasarīgā noskaņojumā, klusiņām svilpodams, re­portieris ar autobusu aizbrauca uz pilsētu, iemaksāja garāžā drošības naudu par automašīnas iznomāšanu uz divām stundām, izvēlējās melnu kā nakts buiku ar kompresoru, lika aizmugurē ieklāt jaunu grīdsegu un viebās, ka ziedi vāzītē ir apvītuši; beidzot viņš nosē­dās pie stūres un, iespraudis zobos trīsdesmit centu cigāru, ar pilnu jaudu drāza ārā no pilsētas.
   Nolaidās jau rudens nokrēslis, kad profesora mājiņas priekšā, brutāli nospiestas, iekaucās lielās mašīnas bremzes. Neparastā ceļojuma gaidu satraukts, tērpies savā labākajā uzvalkā, vecais kalpotājs jau sēdēja dārzā uz soliņa. Kamēr kalpotājs noslēdza visas māji­ņas durvis un iznāca, reportieris gaidīja mašīnā. Bei­dzot viņi devās ceļā. Saruna ar Stīvensu noritēja gludi. Milzīgā cienībā viņš vēroja valdības pilnvaroto sevišķi svarīgos jautājumos.
   Kad viņi sēdēja mazā istabiņā, kas bija šveicara dienesta telpa, un vecais kalpotājs iepazīstināja Stī­vensu ar lietas būtību, klusējošais džentlmenis ar ci­gāru zobos pēkšņi atvēra portfeli, izrāva no tā lielu, melnu apliecību ar zelta ģerboni uz vāka (šīs skaistās apliecības ražoja Milvoku ūdensvada tīkla iestāde) un, zibenīgi atvēris, itin kā tas būtu fotoaparāta objektīvs, pabāza zem deguna pārsteigtajam Stīvensam. Ja arī šī godprātīgā cilvēka sirdī bija dīdzis kāds neuzticī­bas asniņš, tagad tas pilnīgi iznīka. Palielā stiklotā skapīti sameklējis attiecīgo atslēgu, viņš parādīja to valdības sūtnim.
   —   Labi. Es ieradīšos stundu pirms konferences sā­kuma, — teica reportieris, — tas nozīmē — rīt, bet tagad parādiet man zāli, lai es varu orientēties. Iespē­jams, nostādīšu tur komprimatoru.
   Rutonu gluži vai spārnoja paša nekaunība. Laiku pa laikam viņš izmeta kādu nesaprotamu vārdu, līdzīgu «komprimatoram».
   Sajā laikā ēka bija gandrīz pilnīgi tukša. Pa gariem, drūmiem gaiteņiem trīs sazvērnieki devās uz ēkas spārnu, apstājās pie augstām durvīm, kas bija dziji ielaistas biezos mūros. Izbaudīdams mirkļa svarīgumu, Stīvenss atbilstoši ilgi ņēmās ap slēdzeni, līdz pēdīgi durvis padevās.
   ,Tā bija neliela, krēsliem pieblīvēta zālīte; pirmo rindu veidoja atzveltņi. Priekšā slējās neliels paaug­stinājums, uz tā stāvēja galds, pārklāts ar zaļu, līdz pat grīdai slīgstošu drānu. Reportieris visu rūpīgi ap­skatīja. Viņš pacēla zaļo drānu, kas nosedza galdu, un sīki izpētīja tā apakšu. Beidzis apskati, viņš ap­mierināti nokremšļojās.
   —   Šeit es sēdēšu, — viņš izlēmīgi noteica. — Jā, vēl kas, — viņš vērsās pie nekustīgi stāvošajiem vī­riešiem, — kādas instrukcijas jums dotas sakarā ar uzlūgto viesu ielaišanu?
   —   Ikkatram jāuzrāda ielūgums, kaut arī es viņu pa­zītu, — sacīja Stīvenss.
   —   Kas izsniedz ielūgumus?
   ~ Fizikas fakultātes dekanāts… bet, sakiet, lū­dzu, kas būs, ja profesora kungs vai kāds cits no dalībniekiem jūs pamanīs? Vai mani nepadzīs? — pie­peši satraucās Stīvenss, kuram bija grūti aptvert, ka valdības deleģēta persona varētu trīs stundas tupēt zem galda. ;
   —  Varat būt mierīgs. Jūs neizsviedīs, bet,-ja arī tas notiktu, tad es galvoju, — reportieris pasmaidīja vis­žēlīgi kā pats Rokfellers, — mēs ierādīsim jums tādu darbu, pret ko šis nenieka nav vērts. ;
   —   Es gan labāk gribētu palikt te, universitātē.
   - — Tad arī paliksit, nav ko baidīties. Kur esmu es„ tur bez manas ziņas nevienam ne mats no galvas neno-; kritīs. Tātad mēs visu esam nokārtojuši. Rīt pievakarē es bušu'klāt. — Pagriezies uz promiešanu, Rutons žigli pamirkšķināja nopietnajam Franklinam, kas no por­treta augstumiem nolūkojās uz zāli.
   Vēlīgajam valdības sūtnim nebija slinkums aizvest veco kalpotāju līdz mājām.
   — Profesors nedrīkst to zināt, — viņš uzsvēra, iz­laizdams večuku no mašīnas. — Mēs negribam viņu lieki uztraukt. Tas viņam var kaitēt. Nu, tad uz redzē­šanos! Pateicoties jums, lieta ņēmusi pareizu virzienu. Jūs esat labi pakalpojis Savienotajām Valstīm.
   Rutons piedeva gāzi, un melnais limuzīns kā vēja pūsts nozuda vakara krēslā. Kalpotājs vēl ilgi nekus­tēdamies stāvēja, raudzīdamies, kā tālumā gaist sar­kanās uguntiņas. Reportiera vārdi bija aizkustinājuši viņu līdz sirds dzijumiem.
   11
   Rutons svīda. Zem galdadrānas bija nejēdzīgi sma­cīgi, bet pārpilnā zāle iesila aizvien vairāk. Balsu mur­doņu viņš dzirdēja, it kā pats tupētu mucā. Gaidīšana vilkās tik ilgi, ka, nepieradušam sēdēt pa «turku mo­dei», viņam nācās vairākkārt mainīt pozu; pa kājām lodāja skudriņas.
   Beidzot sēde sākās. Kāds turpat viņam virs galvas nošķindināja aizsmakušu zvaniņu. Rutons sarāvās — zem galdadrānas, piecus centimetrus no viņa ceļgala, palīda melnas kurpes purngals.
   —  Cienījamie kolēģi, — virs galvas atskanēja skaņa, vecīga balss, — ar šo es atklāju ārkārtējo slēgto sēdi, kas veltīta kolēģa Faragusa referātam. Vārds kolēģim Faragusam.
   Paskaļa kāju šļūkoņa, kāsēšana; nočīkstēja grīdas dēļi, runātājs kaut ko kārtoja uz galda — droši vien mapes un papīrus. Zālē bija dzirdami kremšķien! un īsti profesoriska deguna šņaukšana — gara un bazū- nīga.
   —   Augsti godājamie kolēģi!
   Rutonam zem galda bija mazs blociņš stenografē- šanai un speciāla pildspalva ar tanī iemontetu spul­dzīti, kas ļāva rakstīt arī tumsā. Tiklīdz profesors sāka runāt, pildspalva, palēkdamās un veidodama asus līk­ločus, uzsāka skrējienu pa baltajām lapiņām. Bet, ak šausmas! Pēkšņi profesors mitējās runāt un sāka rēķināt. Viņš pagriezās un atgāja nost no galda, kļuva dzirdama krīta čirkstoņa.
   Pēc dabas būdams avantūrists, Rutons nespēja no­sēdēt mierīgi. Par spīti tam, ka viņa zināšanas mate­mātikā aprobežojās ar četrām aritmētiskām darbībām un vienīgā viņam pieejamā speciālā literatūra šinī jomā bija Federālās bankas dolāru banknotes, repor­tieris par katru cenu gribēja redzēt, ko Faraguss uz tāfeles raksta. Viņš sāka lēnītēm celt un augšu zaļo priekškaru. Jikko viņš bija pavēris mazu spraudziņu, krīts pēkšņi noskripšķēja, iedrupa — un sīka šķembiņa trāpīja reportierim taisni acī.
   Rutons tik tikko savaldījās, lai nenolamātos. Viņš izslaucīja ar kabatlakatiņu asarām pieplūdušo aci un, atsacījies no nodoma izmantot spraugu, gluži kā zem­ūdene okeāna dzīlēs pārklāts ar zaļās drānas viļņiem, modri sekoja visam no galda apakšas. No drausmīgi sarežģītiem profesora pierādījumiem izrietēja — cik nu Rutons spēja saprast —, ka, veicot kaut kādus pē­tījumus, profesors atklājis matemātisku izteiksmi, ku­ras «materiālā īstenošana praksē līdzinātos pasaules galam». Rutons pierakstīja vārds vārdā, kā profesors bija sacījis, nepavisam nesaprazdams, kādā veidā ma­temātiska izteiksme varētu ietekmēt cilvēces likteņus. Taču runas gaitā tika pierādīts, ka tas ir iespējams.
   —   Es meklēju, — profesors klāstīja, — nosacījumus, kādos būtu iespējams realizēt šo teorētiski izvirzīto programmu. Sākumā man šķita, ka tas nav izdarāms. Beidzot neatlaidīgos, divdesmit divus gadus ilgos mek­lējumus tomēr ir vainagojis pozitīvs rezultāts.
   —   Cienījamie kolēģi! — Faragusa balss ietrīsējās. — Man izdevās iegūt savienojumu, kura iegūšanas iespēju paredzēja šī te, uz tāfeles uzrakstītā formula… bet šis savienojums… tas ir visdrausmīgākais, visva­renākais spēks, kādu cilvēkam rokās devusi daba … Šis savienojums… kurš spēj iznīcināt visas būtnes uz mūsu zemes, it visu, kas dzīvs, pārvērst pelnos, iznī­cināt pašu zemeslodi, pārvēršot to par kvēlojošu gāzu mutuli… un tālāk, uz planetārās ķēžu reakcijas pa­mata iznīcināt visu Saules s: tēmu… visu Galak­tiku… miljoniem zvaigžņu tn sauļu… Visumu.,, šis savienojums… šis savienojums ir šeit!!!
   Faraguss uzsita ^r kaut ko cietu pa galdu tā, ka reportieris salēcās, domādams, ka iekarsušais eksperi­mentētājs nolēmis tūdaļ pat ar mēģinājumu pierādīt savu iznīcību vēstošo pareģojumu pareizību.
   —   Sajā mēģenē atrodas balts pulveris, kurš tikām, kamēr atrodas zemas temperatūras apstākļos, ir abso­lūti inerts un nekaitīgs, vēl vairāk — tas nesaistās nekādās ķīmiskās reakcijās ne ar skābēm, ne ar sār­miem, kā arī uz to neiedarbojas nekādi ķīmiski rea­ģenti!
   Profesora balss skanēja aizvien saspriegtāk.
   —   Taču, sakarsējot to līdz astoņsimt grādiem pēc Celsija, šādai ne visai augstai temperatūrai, preparata īpašības drausmīgā kārtā mainās. Tā nav ķīmiska reak­cija, augsti godātie kolēģi, kāda notiek ar dinamītu pildītā šāviņā… tā nav kodolreakcija, kāda notiek atombumbā . jo kā vienā, tā otrā gadījumā novēro­jam ierobežota apjoma detonāciju, un, kaut gan tas darbība, kā tas ir ūdeņraža bumbas gadījumā, izplatās vairāku desmitu kilometru rādiusā, kas gan ir šis at­tālums salīdzinājumā ar sauszemes un okeānu milzīgo plašumu?
   Mans preparāts — te jūs redzat šo balto, vieglo, ir­deno pulveri —, sakarsēts līdz 800 grādu temperatūrai, kļūst par matērijas detonatoru!!! Ko nozīmē «matērijas detonators»? Tas nozīmē — ja atombumbā viena simtdaļa masas pārveidojas eksplozijas enerģijā, mans preparāts matēriju sašķeļ divos pretējos polos: matērijā un antimatērijā, un šīs parādības sekas ir momentāna abu šo materiālās pasaules pastāvēšanas pamatelementu savienošanās, pašiznīcināšanās, kas saistīta ar drausmīga enerģijas daudzuma izdalīša­nos… Protoni, savienojoties ar antiprotoniem, izdala starojumu ar simtiem miljardu elektronvoltu lielu spriegumu… no eksplozijas centra šis process izpla­tās ar vislielāko ātrumu, kāds pazīstams dabā… ar gaisrflas ātrumu!…
   Tādējādi — ja kādreiz kādā mūsu pārredzamajā zvaigžņu kosmosa punktā kāds aizsāks šo reakciju, ja kāds reiz iedarbinās MATĒRIJAS DETONATORU, tad par absolūti neizbegamu faktu kļus pasaules gals — neatgriezenisks un pilnīgs pasaules gals, kas jāsaprot kā jebkuras materiālās substances absolūta pārvērša­nās tīrā enerģijā nemitīgu kosmisku eksploziju veidā.
   Tādējādi, ieliekot ugunī šķipsniņu šī baltā pulvera, sāktu izdalīties enerģijas krājumi, kas ietverti matē­rijas daļiņās… temperatūra paceltos līdz miljardiem un triljoniem grādu… un tādējādi šī kripatiņa, šī ne* vainīgā baltā kripatiņa spētu izraisīt Visuma iznīcību!
   «Runāt viņš prot.» Reportiera pildspalva joņoja kā neprātīga, un pierakstīto lapiņu kaudzīte augtin auga Rutons priecājās, it kā profesors pareģotu mūžīgo pa­radīzi zemes virsū.
   —   Savu atklājumu… savu preparātu es nosaucu par Genetonu, tas ir — par Radītāju. Kādēļ to nosaucu šādi? Tādēļ, godājamie kolēģi, ka no šī brīža vairs nebūs karu, jo ikviens karš nozīmētu galīgu un abso­lūtu pasaules galu šī vārda tiešajā nozīmē, jo katrs karš novestu pie šīs zemes, pa kuru mēs staigājam, tāpat arī visu sauļu un zvaigžņu, kas skaidrās naktīs mirdz virs mūsu galvām, iznīcināšanu… un mēs va­ram būt droši, ka neviens cilvēks, neviena tauta un neviena valsts nekad neiedrīkstēsies spert šo baismo soli! Tālab es ticu: fakts, ka mans Genetons pastāv, garantē tautām mūžīga miera laikmetu…
   Zālē bija dzirdama papīru čaukstināšana, krēslu čīk­stoņa, ;ķremšķināšana; pavisam tuvu kāds šņauca de­gunu tik skaļi un demonstratīvi, ka reportieris nosku­rinājās.
   «Ir gan ērģeles!» nodomāja reportieris, kad jau atkal nošķindēja zvaniņš un atskanēja priekšsēdētāja čerk­stošā balss:
   —   Kas grib izteikties?
   —   Es lūgtu… — netālu atsaucās zems, majestā­tisks bass.
   —   Cienījamie kolēģi! — mirkli vēlāk turpat virs re­portiera iedunējās tas pats bass. — Mūsu valodā ir kāds trāpīgs teiciens par to, ka cilvēku domāšanu pār­lieku bieži virza vēlamais, nevis īstenais … Kolēģis Faraguss iepazīstināja mūs ar savu hipotēzi. Tā ir tikpat drosmīga, cik interesanta. Proti — tā varētu ieinteresēt literātus, kuri nodarbojas ar zinātnisko fan- taktiku… taču tikai un vienīgi literātus! Turpretim zi­nātnieks nedrīkst izvirzīt apgalvojumus, nepamatodams tos ar eksperimentiem. Es redzu uz tāfeles matemātisku izteiksmi. Un es apgalvoju, ka šī izteiksme nevar tikt realizēta, jo vienādojumu indikatori izvēlēti tikpat meistarīgi, cik patvaļīgi. Tā kā šī izteiksme ir tikai sava veida kalambūrs, sava veida matemātisks joks…
   —   Kā jus uzdrīkstaties! — Faraguss spēji iesaucās tepat tuvumā.
   Runātājs izlikās nedzirdējis saucienu.
   —   Balstpties uz teorētiskiem prātojumiem, kas no­vesti līdz galējībai un pat pārsniedz apokaliptisku ga­lējību, tika izvirzīts patvaļīgs, pārsteidzīgs un pat vieglprātīgs secinājums …
   Zāli pāršalca kņada.
   —   Sāda viela, — bija dzirdams pirksta piesitiens pie tāfeles, — nav spējīga izraisīt matērijas sašķelša­nos .., kur nu vēl izveidot protonu un antiprotonu pārus… Ko mēs te redzam? Mēs redzam siltuma dau­dzuma un temperatūras lielumu sajaukumu. Bet otrais termodinamikas princips? Es uzskatu, cienījamie ko­lēģi, ka viss ir skaidrs. Manā uztverē jautājums par Genetonu ir izsmelts.
   —   Tātad, pēc jūsu domām, tas ir šarlatānisms?! Krāpšana?! — pārkliegdams troksni zālē, sauca Fara­guss. — Ka divdesmit gadu ilgie pētījumi bijuši viena vienīga liela kļūda? Bet kas tādā gadījumā ir tas, kas atrodas šai mēģenē? Sis preparāts, ko jūs visi re­dzat?!
   —   Tas, ko jūs esat sintezējis, — līdz šim iznīcinoši dārdošais bass atbildēja ar iecietīgu eleganci, — ja tas tiešām ticis sintezēts, ir vēl viens no piecpadsmit tūkstošiem jaunu, ne visai derīgu ķīmisku savienojumu, kādus ik gadus fiksē Eksperimentālās ķīmijas alma­nahi …
   Viņš sāka kāpt lejup no paaugstinājuma. Zālē bija dzirdama skaļa rūkoņa.
   —   Tātad uzskatāms pierādījums — šai gadījumā aprēķins — jums nenozīmē neko?! — Faraguss klie­dza, galīgi zaudējis pašsavaldību. — Kā es varētu jūs pārliecināt? Laikam tikai ieliekot mēģeni sveces liesmā, tikai katastrofa spētu pierādīt, ka krietnu sava mūža daļu neesmu tomēr nopūlējies veltīgi?
   —   Jā gan, tikai šāds eksperiments.., taču es do māju, ka mans cienījamais kolēģis krietni vien pār­vērtē šāda mēģinājuma bīstamību. Vai drīkst piedāvāt šķiltaviņa§?,,,
   Atskanēja vispārēji smiekli. Zāle dunēja.
   161
   —   Es jums pierādīšu, — Faraguss iespiedzās trīcošā
   8 — 950
   balsī, — es pierādīšu, ka man taisnība, lai arī tas maksātu ko maksādams!
   Bija dzirdams, ka apgāzās krēsls, pēc tam noblauk- šķēja durvis.
   IV
   Doktors Grejs, Losandželosas universitātes fizikas katedras asistents, profesora Faragusa pirmais zināt­niskais līdzstrādnieks, bija novēlojis darba sākumu In­stitūtā. Aizvien pielikdams soli, viņš skrēja pa ielām, traukdamies uz vecu koku kuplo lapotņu ieskauto uni­versitāti. Iznācis Vašingtona laukumā, viņš jau iztā­lēm pamanīja ļaužu pūli, kas drūzmējās pie universi­tātes režģotā žoga. Daži stāvēja mierīgi, citi draudīgi vicināja dūres pret institūta tumšajiem logiem. Asistents pārsteigts palēnināja gaitu.
   «Demonstrācija? Šeit?» viņš pabrīnījās. Pēc tam gandrīz skriešus devās uz priekšu.
   Viņam iešāvās prātā, ka iznācis itin labi: profesors, kurš par katru mazāko nosebojumu mēdza viņu vajāt kodīgām piezīmēm, šodien droši vien nepievērsīs tam uzmanību — ir noticis kas ārkārtējs.
   Viņš ar krietnām pūlēm izspraucās līdz augstajiem vārtiem, kurus rotāja apzeltīti režģi, kas atgādināja dzelzs pīķu rindu. Otrpus vārtiem stāvēja šveicars Stī­venss un četri palīgi, bet blakām — asistents pārstei­gumā pat noblisināja acis — policijas virsnieks formas­tērpā!
   —   Labdien, doktora kungs, — sacīja šveicars. — Tūliņ atvērsim, tikai esiet tik laipns un mēģiniet tikt tuvāk.
   Viņi pavēra smagos dzelzs vārtus, un, pūļa naidīgu saucienu pavadīts, asistents ieslīdēja pagalmā. Tuvāk stāvošie, drūmi lūkodamies viņā, izturējās rāmi, tur­pretī no aizmugures skanēja draudīgi kliedzieni, gaisā uzlingoja pat kāds akmens, taču, par laimi, citi tam nesekoja.
   —   Dieva dēļ, ko tas nozīmē? Bezdarbnieki? Kas vi­ņiem šeit darāms? — doktors Grejs uzrunāja virsnieku.
   —   Tatad jūs esat doktors Grejs? — vaicāja virsnieks. — Ļoti labi, ka esat atnācis.
   —   Inspektora kungs, kas šeit notiek? Ko šie cilvēki grib? Vai kāds nelaimes gadījums? — izbijies jautāja doktors.
   Inspektors šķita vienlaik apskaities un noraizējies
   —   Nē, kur nu… tas viss tā nolādētā raksta dēļ.
   —   Kāda raksta?
   —   Šārlta avīzi neesat redzējis?
   —   Nē.
   —   Tad palasiet!
   Virsnieks sadabūja no kabatas saburznītu un četrkārt salocītu Evening Star numuru. Grejs pameta skatienu uz pirmo lappusi — un apstulba. Tur vīdēja milzīgs, ar izsaukuma zīmēm izgreznots uzraksts:
   GODKĀRĪGS PROFESORS GRIB UZSPRIDZINĀT AMERIKU!!!
   Zemāk ar nedaudz mazākiem burtiem: GENETONS — drausmīgs eksplozīvs materiāls, MILJARDS REIŽU spēcīgāks par ūdeņraža bumbu!
   Bet vēl zemāk: sensacionāla reportāža par pasaulsievērojamu zinātnes spīdekļu slepeno konferenci no mūsu korespondenta.
   Sis vienreizīgais paziņojums bija bagātīgi izraibi­nāts skaitļiem un nez kur sadabūtiem sēdes dalībnieku fotoattēliem, bet pati sēde aprakstīta iespējami biedi­nošās krāsās. Jāatzīst, ka Rutons nebija turējis sveci zem pūra. Reportierim izdevās radīt izteiksmīgu, piln- asinīgu epopeju, kuras varoņi bija profesors Faraguss un viņa galvenais oponents (reportierim palaimējās uzzināt tā uzvārdu). Rutons bija attēlojis abus kā niknā strīdā iekaisušus fanātiķus, kuri apmātībā gatavi iznīcināt vai visu pasauli, lai tikai pierādītu savu tēžu pareizību. Vārdi, kurus profesors Faraguss bija sacījis, skriedams ārā no konferences, spējīgajam žurnālistam nešķita pietiekami iespaidīgi, lai raksturotu pasaulei draudošās šaušalīgās briesmas, tālab viņš bija vēl pie­pušķojis, ar vistīrāko sirdsapziņu rakstīdams:
   «.., pacēlis gaisā stobriņu ar Genetonu, profesors metas uz durvīm un sauc: «Drīz vien pasaule pārlie­cināsies, ka mans preparāts ir visdrausmīgākais Iznīci­nātājs, kādu cilvēces vēsture jebkad pazinusi!»»
   —   Ā, Genetons… — Grejs iztrūkās.
   —   Vai tiešām tā ir patiesība? Es runāju ar profe­soru, viņš apgalvo, ka tādus vārdus neesot sacījis. Vai jūs bijāt klāt sēdē?
   8*
   —   Ko? Nē, nē, biju izbraucis no Losandželosas.,, Ak dievs, kas tagad būs? Tātad šie ļaudis…
   163
   —  Doktora kungs… paklausieties… vai tas pre­parāts tiešām ir vērā ņemams? — pajautāja inspektors, konfidenciāli satverdams Greju aiz rokas,
   —   Ko? Kā tas saprotams?
   —   Nu… vai tas tiešām eksplodēs, ja to ieliks uguni? Vai jūs to redzējāt?
   —   Ko jūs runājat?! Lai dies pasarg.., neesmu re­dzējis, jo citādi vispār nekad vairs neko neredzētu! Ko viņš, tas reportieris, te sarakstījis? Sis preparāts iz­raisa matērijas simetrisku dalīšanos… vai jūs maz saprotat? Nē? Matērijas eksplozija ir tiešas sekas… Tas ir tikpat kā dzirkstele pulvera mucā, ugunsgrēks plešas plašumā, un nekas nespēj to apturēt. Pietiktu ar vienu gramu šīs vielas, nē, ar vienu desmitdaļu grama, sveces galu un sērkociņu kārbiņu, lai šo pa­sauli iznīcinātu.
   —   Tātad jūs esat pārliecināts, ka …
   —   Pārliecināts!? Liecieties mierā! Kur ir profe­sors? — Grejs trīsēja no satraukuma. — Kur viņš ir? — asistents vaicāja Stīvensam. Pēkšņi viņš saķēra galvu rokās. — Mans dievs, viņš tak laikam nav sa­cījis to nopietni!
   —   Profesors? Pūlis grasījās viņu nolinčot, kad pro­fesors no rīta nāca uz institūtu; un viss tā nolāpītā reportiera dēļ, kurš izkladzināja to pasaulei.
   —   Septiņus gadus kopā ar profesoru es strādāju pie šīs problēmas… tas ir drausmīgi… — Grejs murmināja.
   Sablīvušais ļaužu bars spiedās virsū vārtiem. Kāds karstgalvis ieaurojās:
   —   Ei, jūs tur, pašķirieties!
   Šaurā spraugā starp sadrūzmētajām galvām parā­dījās desmit, piecpadsmit vīru, kuri stiepa nolauztu telegrāfa stabu, pavērsuši to pret apžogojumu kā ta­rānu.
   Policijas inspektors, ar vienu roku satvēris svilpi, bet ar otru — dienesta pistoles spalu, metās uz vār­tiem.
   —   Neiedrošinieties lauzt vārtus! — viņš ierēcās.
   —   Vai dzirdat? Hopkins! — viņš uzsauca policistam, kurš, atbalstījies pret šauteni, mierīgi blenza uz pūli.
   —   Skrien un piezvani, lai mums atsūta pāris konsteblu, motorsūkni un lai tur gatavībā vēl divus.
   Joprojām pagalam apdullis, itin kā tukšā dūšā iz­dzēris glāzi stipra vīna, Grejs devās uz institūtu. Pro­fesora kabinetā valdīja klusums. Grejs pieklauvēja pie durvīm — atbildes nebija. Grejs nospieda rokturi. Gre- jam iekāsējoties, Faraguss pat nepagriezās. Viņš sē­dēja atzveltnī, galvu zemu nokāris, un ar labās rokas pirkstiem bungāja pa rakstāmgalda plātni. Uz galda izsvaidītas mētājās sīkā rokrakstā aprakstītas lapiņas. Tikai tad, kad Grejs nostājās pie rakstāmgalda, pro­fesors samirkšķināja tuvredzīgās, no bezmiega pietūku­šās un nogurušās acis.
   —   A, Grejs? Vakardienas sēdē jūs nebijāt, ko?
   —   Profesora kungs, nejēdzīga apstākļu sagadīša­nās, — Grejs sāka taisnoties. — Manas māsas meita…
   —   Ak, lai nu paliek. Vai jūs spējat noticēt, ka Ku- nors manu darbu nosauca par nevērtīgu šarlatānismu, manus pierādījumus — par nepatiesiem, bet visa cienī­jamā auditorija izņirdza mani? … Aitu bars, nolādē­tais bars!
   —   Ikvienu jaunu, dižu atklājumu… — nedroši uz­sāka Grejs.
   —   Jā, zinu, zinu: uzņem naidīgi, un tas rada pret­sparu. Un tad?
   —   Polemika, profesora kungs, ir dabiska parādība. Kunora vārdi ir gluži bezspēcīgi pret faktiem. Tas ir nieks…
   —   Kā — nieks! — profesors pielēca stāvus. — Ja Kunors apvaino mani, apvaino manu darbu — tas esot nieks? Ja viņš nosauc manu preparātu par nevainīgu pulverīti, ja patiesi kompetenti cilvēki — tā vismaz varētu uzskatīt — atbalsta viņu, tad tas ir nieks?!
   Faraguss pēkšņi atspiedās pret galdu, nobālēja un pieķēra pie krūtīm.
   Grejs izbijās.
   —   Kur nitroglicerīns? Šeit? Tūliņ… es tūliņ…
   Pasniedzis profesoram stikla stobriņu, viņš skriešus
   metās pēc ūdens, drebošām rokām piepildīja glāzi un atgriezās pie rakstāmgalda. Faraguss bija atslīdzis krēslā. Dzeltenīgos vaigus klāja ķieģeļsarkani plan­kumi.
   —   Sirds… sirds… — viņš izdvesa tikko sadzir­dami.
   Kad Grejs pastiepa pretī ūdeni, viņš atmeta ar roku. Jad viņš atguvās, piecēlās, grīļīgā solī piegāja pie;
   loga un nolūkojās uz parku, kur aiz lapotņu aizsega bija dzirdamas apslāpētas klaigas.
   —   Kāda nelietība… — profesors nomurmināja.
   —   Viņi gribēja mani piekaut, kad no rīta nācu uz še­jieni. Ar Genetonu es gribēju pasaulei dot miera ga­rantijas simbolu, bet šis Kunors, kurš zinātnei devis… atvainošanu, jūs pats zināt, ko… iedrošinās apgalvot, jo viņš, lūk, tiek labi ieredzēts Vašingtonā, ka…
   Šai mirklī atskanēja kluss klauvējiens, un kabinetā ieslīdēja vidēja vecuma cilvēks, kura skatiens vienā mirklī fiksēja visu, kas apkārt. No pelēko, apnēsāto bikšu kabatas viņš izvilka biezu stenografēšanas bloku, apbruņojies ar to, tuvojās profesoram un izmeklēti laipni paklanījās.
   Profesors novērsās no loga un tikai tagad pamanīja iebrucēju.
   —   Ko tas nozīmē? Ko jums vajag?
   —   Rutons no Evening Star, — sacīja svešais, vēl­reiz palocīdamies. — Reportieris īpaši svarīgos jautā­jumos, — viņš piebilda, samierinoši uzsmaidīdams.
   —   Profesora kungs, es atļāvos vakar ievietot rak­stiņu .
   —   A, tātad jūs ievārījāt visu šo putru! — nevaldāmā niknumā iesaucās Faraguss, mezdamies viņam pretī ar tādu sparu, it kā gribētu izsviest pa durvīm. — Un jūs vēl iedrošināties man uzbāzties?!
   —   Atļaujiet, profesora kungs. Ir viena tāda lietiņa; jūs, profesora kungs, izsacījāties, ka šis preparāts, Ge- netons, ielikts liesmā vai kā citādāk sakarsēts līdz astoņsimt grādiem, izraisa, tā sakot, pasaules gaiu. Šai sakarībā es nekavējoties lūdzu profesoru Kunoru sniegt interviju… šodien no rīta, viņa dzīvoklī. Es pajautāju, kādas, pēc viņa domām, būtu sekas, ja jusu preparātu ieliktu ugunī?
   —  Aha, un ko viņš atbildēja? — Faraguss vaicāja, pielikdams roku pie auss, lai labāk dzirdētu.
   —   Profesors Kunors, — cītīgi raudzīdamies savā stenografēšanas blokā gluži kā pātaru grāmatā, re­portieris bezmaz nodziedāja, — atbildēja, ka efekts būtu tāds pats, kā iesviežot ugunī šķipsniņu tabakas. Iespē­jams, ka eksperimentētājs nošķaudīšoties… un tas arī viss — tā teica profesors Kunors. Šajā sakarībā es gribu jautāt, kāds ir jūsu viedoklis, cienījamais profe­sora kungs?
   Faraguss kļuva zilimelns.
   —   Eksperimentētājs nošķaudīšoties… — viņš no­čukstēja, — nošķaudīšoties… — Faragusa pirksti nervozi sažņaudzās dūrē un atkal atlaidās. — Jus… jūs gribat zināt manu viedokli? — viņš noprasīja. Balss bija aizsmakusi un drebēja, taču tanī bija sa­klausāma metāliska pieskaņa. — Labi. Pasakiet sa­viem lasītājiem, pasakiet tiem cietpaurainajiem, tiem stulbajiem ausaiņiem… ka jau šodien pat, pulksten astoņos vakarā, pulkstenim noskandinot pēdējo stun­das signālu, es ielikšu savu preparātu liesmā … un tad lai dievs apžēlojas par profesoru Kunoru… par visiem cilvēkiem… un par tiem uzpūtīgajiem plātīze- riem, kuri mani izzoboja, izsmēja, padzina!!!
   Vienu mirkli valdīja stings klusums, tad profesors neganti savaikstījās, paķēra atslēgu un izskrēja no ka­bineta. Nodžerkstēja slēdzene, kurā no ārpuses tika pagriezta atslēga. Brīdi Grejs stāvēja kā pārakmeņo- jies, tad pārlaida kabinetam pagalam apjukušu ska­tienu.
   —   Profesor… profesora kungs! — viņš piepeši iespiedzās.
   Reportieris aizvien vēl rakstīja. Pēc tam rūpīgi aiz­skrūvējis pildspalvu, ielika kabatā piezīmju bloku, it kā tas būtu kas ārkārtīgi vērtīgs, un, pat nemēģinādams izgāzt durvis, veikli uzlēca uz palodzes. Līdz zemei bija četri metri. Viņš pārcēla kājas pāri palodzei un, triumfējoši uzsmaidīdams Grejam, iesaucās:
   —   Speciālizdevums!
   Pēc tam viņš nozuda.
   Grejs, izmisīgi klaigādams un saukdams, sāka mē­tāties pa istabu, beidzot paķēra krēslu un centās ar to sadragāt durvis. Tas, protams, neizdevās, taču troksni bija izdzirdējis inspektors. Tā kā profesors atslēgu bija atstājis durvīs, policists to pagrieza, atvēra dur­vis un atlēca atpakaļ, jo Grejs atvēzējās pret viņu ar salauzto krēslu.
   —   Ko tas nozīmē? Ko jūs darāt? — bargi noprasīja kārtības sargs, ieraudzījis izspūrušo asistentu, viņa bālo un nosvīdušo seju, neprātīgo skatienu, bezjēdzīgo plātīšanos, izsvaidītos papīrus un izlijušās tintes upi, kas plūda no apgāztā tintestrauka.
   —   Tas reportieris… profesors… Faraguss… Ge- netons … aizbēga … — Grejs buldurēja.
   —   Nomierinieties taču beidzot. Kur ir profesors?
   —   Mans dievs, kas tagad būs?
   —   Runājiet taču!
   Grejs atslīga krēslā.
   —        Reportieris ieradās šeit no Kunora, viņš sakaiti­nāja profesoru… satracināja viņu galīgi, jo Kunors bija teicis, ka genetons nekad neeksplodēšot… ka tarn neesot nekādas vērtības … un tad profesors iesaucās… ka šodien pulksten astoņos vakarā iemetīs genetonu ugunī!
   Inspektors gari iesvilpās. Pārlaida Istaba! zibenīgu skatienu.
   —   Kur ir profesors?
   —  Aizskrēja, es nezinu, kurp, — varbūt uz mājām.
   —   Kur ir tas pulveris?
   —   Profesors turēja to stikla stobriņā,
   —   Kur ir tas stobriņš?
   —   Bija šeit, atvilktnē…
   Abi metās pie rakstāmgalda. Atvilktne bija tukša.
   Inspektors pēkšņi iekliedzās:
   —   Mans dievs, kur ir tas reportieris?
   —   Izlēca pa logu!
   Inspektors skaļi ievilka gaisu.
   —       Nu, — viņš teica, — tagad patiešām būs pasau­les gals. f
   Inspektors izskrēja gaitenī. Varēja dzirdēt, ka viņš uzgriež numuru un kliedz klausulē, izziņodams trauk­smi savā komisariātā. 'i
   —       Tiklīdz ieraudzīsiet viņu, nekavējoties apcieti­niet! — viņš sauca. — Ko? Ko? Labi.
   Viņš jau grasījās klausuli nolikt, kad piepeši kaut ko atcerējās,
   —       Hallo, vai Bredlijs? Klausies, ja jums rokās tiks Rutons, tas reportieris no Evetiing Star, uzblieziet vi­ņam paris reižu ar «banānu» un ietupiniet krātiņā, lai mazliet atvēsinās… Viņš ir tikpat bīstams kā profe­sors!
   Grejs sēdēja uz kāpņu priekšpēdējā pakāpiena un svārstīja pirkstos atslēgu.
   —       Ko jūs te sēžat? — vaicāja inspektors, kā raķete traukdamies pa kāpnēm augšup.
   Asistents palūkojās viņā vienaldzīgu skatienu.
   —   Es gribēju iet pusdienās, bet vai vērts?
   —   Kādēļ ne?
   .Tādēļ, ka pēc astoņiem vispār vairs nevajadzēs
   ēst,
   — Vācieties pie velna! — inspektors norēcās un aizdrāzās prom.
   V
   ASV valsts sekretārs nolika susināmo pa kreisi no sudraba statujiņas, kas simbolizēja Brīvību, pēc tam — pa labi, visbeidzot — sev priekšā un ilgāku brīdi rau­dzījās uz tā apaļo kristāla turekli.
   Tad viņš pacēla galvu.
   —   Nu?
   Ģenerālis Hārvejs, kurš nupat kā bija nolicis klau­suli, norija siekalas.
   —   Mēs izdarījām visu, kas mūsu spēkos.
   —   Nekā jūs neesat izdarījuši.
   —        Pulksten divos nostādījām sargposteņus ap visām virszemes un apakšzemes dzelzceļa stacijām, uz ielām, laukumos; patruļas, apgādātas ar Faragusa fotouzņē­mumiem, braukā pa pilsētu. Patruļām ir nepārtraukti radiosakari ar galveno štābu. Sargposteņi izvietot? ap visām universitātes ēkām… izdarīta revīzija visu profesoru dzīvokļos… pulksten trijos izlīmējām pazi­ņojumus, piesolīdami piecus tūkstošus dolāru tam, kas informēs mūs par profesora atrašanās vietu. Bez mūsu ziņas no Losandželosas nevar izkustēt neviena auto­mašīna, neviena lidmašīna, neviens cilvēks…
   Valsts sekretārs dauzīja ar lineālu pa susināmo tādā atriebes kārē, it kā šis priekšmets būtu pie visa vai­nīgs.
   —       Un kāda jēga no tā?! — viņš ļāva vaļu niknu­mam. — Kāda jēga?
   —   Kuru katru mirkli mēs gaidām ziņ..,
   Ieskanējās telefons. Sekretārs pacēla klausuli.
   —   Ko? — viņš jautāja. — Tas jums.
   Viņš pasniedza klausuli ģenerālim. Hārvejs piespieda to pie auss. Viņš klausījās kādu minūti, tad viņa skausts kļuva ugunssarkans.
   —       Ko? Folstons no Losandželosas? Ko? Ko? Nepie­ļaut! Dzīt atpakaļ! Sacelt kājās visas rezerves!
   Ģenerālis aizsedza klausuli ar roku.
   —  Tas bija nenovēršami, — viņš sacīja nomāktā balsi, — pilsētā izcēlusies panika… tas ir — ne« mieri, — viņš izlaboja. — Iedzīvotāji veseliem bariem grib doties ārā no pilsētas.
   —       Kas man daļas! — sekretāra pacietības mērs bija pilns. Kristāla susināmais, sašķīzdams zem galda tūk­stoš smalkās drumslās, bija beidzis savu mūžu.
   —       Neko darīt, mister Deivis… ar policijas spēkiem vien nepietiek. Esmu spiests lūgt palīgā karaspēku.
   Sekretārs izvilka no kabatas mutautiņu.
   —   Karaspēku? Bet tas tak nav iespējams.«,
   Viņš piecēlās un pieskrēja pie loga.
   —       Javu nejēdzīgu skandālu! Zvana un zvana 110 britu vēstniecības.,. biržas kurss krities līdz seš- padsmit dolāriem par akciju.., starp citu, sarunu ieva- dīšana šajā jautājumā.., nē, izslēgts — jums jātiek galā pašu spēkiem.
   Ģenerālis atkal paņēma klausuli.
   —       Inspektors Folstons? Klausieties, ko jums teikšu. Izsauciet šurp palīgspēkus no Pasadenas un Sandjego, vispār no visas apkaimes, varat rekvizēt autobusus.., Ko? Ko?
   Ģenerālis kļuva vēl drusciņ violetāks.
   —       Tur.,, arī tas pats?.., — viņš izstostīja. — Lai taču viņi pārbauda, kādēļ tie mūlāpi nekustas! No­stādīt kordonus, pārbaudīt dokumentus un laist darbā radio! Lai ziņo, ka tas viss ir blefs! Tos, kuriem ir mašīnas, laidiet ar, lai brauc pie visiem veln… ko? Pārģērbies? Viņš var būt pārģērbies? Arī ar to man būs jānodarbojas, vai? Raustiet visus aiz bārdām un nejauciet man galvu ar visādām stulbībām! Tas jums var dārgi maksāt, ņemiet vērā! Labi, labi.
   Ģenerālis nometa klausuli.
   —   Nu?
   Valsts sekretārs, bez mitas staigājis šurpu turpu pa kabinetu, tagad apstājās pie rakstāmgalda.
   —       Līdz šim aizturēti seši simti astoņdesmit cil­vēki, — uzsāka ģenerālis.
   —       Varat neturpināt, skaidrs — visi viņi aizturēti kā Faragusi. Labi. Un kādas vēl veiksmes?
   Ieskanējās otrs telefons. Sekretārs pacēla klausuli.
   —       Ko? Baltais nams! A… labi, gaidu. Prezidenta kabinets, — sekretārs nošņāca, pagriezies pret Hārveju, un uzmeta tam iznīcinošu skatienu. Jau nākamajā mirklī viņa sejas izteiksme kļuva laipna un vēlīga.
   —   Prezidenta kungs? Jā, tas esmu es. Klausos. Katra ziņā, protams. Mēs nevaram taisīt lielu troksni, tālab laižam darbā tikai daļu policijas, taču tās ir izmeklē­tas vienības. Jā. Līdz vakaram viņš būs mums rokā katrā ziņā. Tūdaļ darīšu zināmu.
   Sekretārs nolika klausuli. Pašpārliecinātība no viņa sejas izzuda kā pēc burvju mājiena.
   —        Tā, tagad arī vēl Baltais nams. Tas man maksās portfeli. Iedomājieties —• jau trešais telefona zvans šodien. Jā sakompromitēties! Cilvēki uz ielām taču trako.
   Atkal iešķindējās telefons.
   —        Ko? No britu vēstniecības? Lūdzu, pasakiet, ka esmu konferencē pie prezidenta, būšu atpakaļ pēe stun­das. Tieši tā arī pasakiet, un cauril
   Telefons nošķindēja.
   —       Tā tik vēl trūka… — ierunājās sekretārs, bet, uztvēris ģenerāļa dīvaini stingo skatienu, apklusa.
   —   Ko jūs tā raugāties?
   —       Atvainojiet… bet, ja nu … nedod dievs … ne­izdotos viņu notvert, tad tak nebūs runa par amata stāvokli, bet par ,., nāvi?
   —   Ko?
   Krietnu brīdi sekretārs stāvēja kā zibens ķerts. Tad piepeši nelabi iesmējās.
   —   Tas man neienāca pat prātā, — viņš atzinās.
   —   Skaists numurs, — pēc brītiņa viņš ierunājās.
   —   Trīsdesmit tūkstoši policistu, trīsarpus tūkstoši pat­ruļnieku ar radioficētām mašīnām, suņi, speciālas bri­gādes, lidmašīnas, helikopteri,,, un nespēj notvert vienu vecu sirdsslimnieku …
   Telefons iešķindējās vēlreiz. Ģenerālis klausījās zi­ņojumu, it kā no klausules ik pa brīdim izlēktu adata, iedurdama ausī; otra roka bija sažņaugusi klausuli tā, ka pirksti kļuva balti.
   —        Tā, citas izejas nav, — viņš pēkšņi sacīja, uzlū­kodams sekretāru, — neko darīt. Man nepieciešams karaspēks, citādi es neatbildu ne par ko.
   Sekretārs apsēdās pie rakstāmgalda un sakrustoja rokas uz krūtīm napoleoniskā pozā.
   —   Lūdzu. Dariet, kā gribat.
   Sekretārs noliecās pār rakstāmgaldu, kas bija no­klāts avīzēm ar milzīgiem sarkaniem un melniem virs­rakstiem, kuru svaigā tipogrāfijas krāsa vēl spīdēja.
   Tagad ģenerālis sāka griezt numuru pēc numura.
   —    Hallo? Vai ģenerālis Vilbijs? Ģenerāļa kungs, es runāju no sekretāra Deivisa kabineta… jūs esat in» formēts par situāciju, vai ne tā?… Izcēlusies panika.,, iespējami nemieri, laupīšanas… man trūkst cilvēku, lai garantētu mieru un kārtību. Vajag… jā, jūs mani pareizi sapratāt. Nē, kājniekus ne. Noderētu motorizē­tas daļas. Tā būs labāk, vai nav tiesa? Ko jūs sakāt? Labi.
   —     Kas tad tas? — sekretārs palūkojās pulkstenī. — Jau seši? Vēl tikai divas stundas? …
   Viņš atvēra atvilktni un sameklēja pulveri pret gal­vas sāpēm. Kad viņš to ieņēma, ģenerālis nolika klau­suli.
   —    Ārprāts, — ģenerālis teica. — Tīrais ārprāts. Ja vismaz būtu skaidri zināms, kā īsti ir ar to sasodīto genetonu.
   —    Puse specu apgalvo, ka tas esot blefs, bet otra puse — ka reakcija iespējama, — sacīja sekretārs.
   —   Un ko saka Kunors?
   —    Nevēlos ne dzirdēt par viņu. Galu galā tas viss tikai viņa dēļ.
   —    Būtībā visu ievārīja tas reportieris, kā nu viņu?…
   —    Rutons, — īsi noteica ģenerālis, atkal paceldams klausuli, skatījās uz numuru disku un, ar vienu pirk­stu spēlēdamies, tāpat vien to grieza.
   —   Pareizi. Vai beidzot viņš ir notverts?
   —   Nezinu. Tūlīt piezvanīšu.
   Ģenerālis uzgrieza numuru.
   VI
   Gājiena pirmais mērķis Rutonam bija tālsarunu cen­trāle. Pēc astoņām minūtēm viņš jau bija dabūjis sa­vienojumu ar savu redakciju. Pārraidījis visu jaunāko informācijas bagātību rotācijas mašīnām, Rutons jutās viegli un bezrūpīgi. Možs un vislabāko cerību spār­nots, viņš izgāja uz ielas un paraudzījās uz ēnām, kas bija jau krietni pastiepušās garumā. Tuvojās sešiem vakarā.
   «Vispirmām kārtām,» viņš sev sacīja, «man jāuz­meklē profesors. Varēs nointervēt viņu vēlreizīt. Tiesa, eksplozija pati par sevi būtu grandiozs numurs, bet, ja tā nudien nozīmētu pasaules bojā eju, nebūs vairs, kas lasa avīzes speciālizlaidumu. Nē, to mēs nepieļau­sim. Kaut nu tikai policija nemaisītos pa kājām.»
   Rutons pārlaida skatienu ielai. Kopš profesora nozu­šanas bija aizritējušas tikai dažas stundas, bet pilsētā jau mudžēt mudžēja motorizētas un kājnieku patruļas. Uz katra ielas stūra cilvēkiem, kuri izskatījās vecāki par četrdesmit, pārbaudīja dokumentus.
   Reportieris iegriezās mazā konditorejā. Vislabāk do­mas viņam rosījās, baudot saldējumu. Rutons pasūtīja pistācijas riekstu saldējumu ar putukrējumu un ņēmās prātot.
   Taisnību sakot, viņš bija varējis skriet pakaļ Fara- gusam. «Es būtu viņu panācis, jo izlēcu pa logu,» viņš domāja. «Bet man tak vajadzēja nosūtīt reportāžu. Ne­kas, vēl viss nav zaudēts. Zābaksmērs savu paveiks.»
   Ar šo visai mīklaino slēdzienu Rutons meta prāto­šanai mieru un atlika profesora meklēšanu uz vēlāku laiku. Bija jāatrisina arī dažas citas problēmas.
   —  Jaunkundz, kur jums šeit ir telefons? — aplaizī­dams karotīti, viņš jautāja bufetniecei.
   —   Kabīne ir tur.
   Reportieris pat neaizvēra aiz sevis kabīnes durvis. Viņš uzgrieza doktora Greja dzīvokļa numuru un pa­cietīgi gaidīja. Beidzot klausulē ieskanējās tāla balss.
   —   Hallo, doktors Grejs? Labi, ka jūs dabūju rokā. Te runā profesors Hamptijs no Teksasas. Dārgais ko­lēģi, esmu atlidojis sakarā ar to nelaimīgo gene- tonu… Ko, jūs mani nepazīstat? Dabiski, visi tak nevar būt pazīstami. Bet man, man katrs mirklis ir dārgs. Pasakiet man, lūdzu, — kāds izskatās tas stob­riņš, kurā vecais… tas ir, profesors Faraguss glabā to pulveri… Ko? Jā, tas ir svarīgi. Manuprāt, pilnīgi pietiek, ja es saku, ka tas ir svarīgi! Aha … stikla… Un cik garš? Labi. Un pulveris bija balts, ja? Ar pie­krāšu vai tīri balts? Līdzīgs sālij? Lieliski.
   Tagad nu Grejs sāka runāt daudz un gari.
   —   Diemžēl, kolēģi, satikties ar jums nevarēšu. Es ru­nāju no policijas šefa galvenās mītnes… jā. Es arī esmu satriekts. Bet tik vecs cilvēks kā es… nē, nē. Sveiki.
   Izbolītām acīm bufetniece noraudzījās reportierī, kurš nepievērsa tai ne mazāko uzmanību. Viņš uz-
   svieda uz galdiņa marmora plātnes dolāru un pie dur­vīm vēl apstājās, lai pavaicātu:
   —   Kur ir tuvākā aptieka?
   —   Aiz stūra.
   —  Un pārtikas veikals?
   —  Tepat blakus.
   —       Uz redzēšanos. Un netaisiet šmuguli ar saldē­jumu, citādi jūs iznīcinās PRESE.
   Automātā Rutons iegādājās divas košļājamās gu­mijas, kioskā nopirka cigāru un Pīpes Kluba zīmotni, jo tā bija zeltīta un ļoti masīva, piesprauda to pie ža­ketes atloka apakšpusē un joza tālāk. Aptiekā viņš neuzkavējās ilgi. Šeit viņš iegādājās vienīgi stikla mē­ģeni ar cieši aizgriežamu korķi, savukārt veikalā pa­lūdza mazliet sāls, vienu gramu atbēra stobriņā, bet pārējo izmeta.
   «Karapulks stāv līdzenumā, un karogi pland,» viņš sev sacīja, «bet tagad jādodas uzbrukumā.»
   Grāmatnīcā nopircis plānu un pametis visapkārt ašu skatienu, Rutons tālumā ieraudzīja lielu radiotehnikas piederumu veikala reklāmu. Viņš pavērās elektriskajā pulkstenī virs apakšzemes metro stacijas ieejas. Bija seši un trīsdesmit minūtes.
   «Bet tagad drusciņ pasteigsimies,» Rutons nolēma un gandrīz skriešus iemetās veikalā. Viņam parādoties, aiz letes piecēlās sarkanmatains jauneklis baltā, ele­ganti pašūtā virsvalkā ar perlamutra pogām.
   —        Dodiet man kādu mazu radioaktivitātes indika­toru, tā sakot, Geigera skaitītāju, vai skaidrs? — sacīja reportieris, pārlaizdams skatienu veikala telpai, kas laistījās niķelī un dārgās inkrustācijās.
   Sarkanmatainais pārdevējs nožēlā pakratīja galvu.
   —       Diemžēl visi izpirkti… šodien pēc pusdienas bija liels pieprasījums .,.
   —   Neviena paša?
   —        Neviena paša, — kā atbalss atkārtoja elegantais pārdevējs.
   Rutons nolūkojās viņā ar labsirdīgu smaidu.
   —       Iespējams, ka parastiem pircējiem tik tiešām nav, — viņš teica ļoti klusi un mierīgi, — bet priekš manis gan atradīsies… Veicīgi, veicīgi, jaunais cil­vēk… vai neesat kādu noglabājis savām vajadzībām
   jf
   nebaltai stundai? Varbūt vajadzēs lietot ārkārtējas me­todes?
   Reportieris nedaudz pacēla žaketes atloku. Zeltītā nozīmīte iezaigojās un nozuda. Neteicis ne vārda, pār­devējs iegāja mazā istabiņā aiz samta portjeras un atgriezās ar nelielu, bet acīmredzot smagu paciņu, un
   nolika to uz letes.
   —   Divdesmit seši dolāri.
   —       Te būs nauda, un tagad visu labiņu. Instrukcija iekšā?
   —       Jā, cienītais ser. Uz redzēšanos un paldies, cienī­tais ser.
   —        Nav par ko. Ar Geigera skaitītāju vai bez tā —• abos gadījumos pasaules gals būs visai līdzīgs, — re­portieris noteica pār plecu.
   Uz ielas iznācis, viņš ielika aparātu portfelī. «Un tagad otrais cēliens,» reportieris noteica pie se­vis un iegāja rotaļlietu veikalā.
   Arī tur viņš nebija šķiedis laiku veltīgi — jau pēc minūtes atkal iznāca ar skaistu rotaļu tanku padusē. Šim tankam, kas spēja iekvēlināt sajūsmu katrā cilvēk­bērnā, kam nav vēl četrpadsmit, bija elektriskais mo­toriņš, baterija, un tas bija tālvadāms.
   «Vēl ir vajadzīgs medijs,» Rutons sacīja, apdomā­dams plānu.
   Iedams pa ielu, Rutons ielūkojās pa namu vārtiem; beidzot kādā plašā pagalmā viņš ieraudzīja to, ko mek­lēja.
   —   Harij, panāc nu šurp uz mirklīti! — viņš uzsauca,
   apstādamies kāpņu ēnā.
   Gadus sešus vecs zēns, kas ar koka atompistoli rokā skraidīja pa pagalmu garās kovboja biksēs un citron­dzeltenā svīterī ar asinssarkanu tīģeri uz krūtīm, pa­dzirdējis saucienu, apstājās, pēc tam paspēra dažus so­ļus uz kāpņu pusi.
   —   Mani nesauc Harijs, — viņš teica, padrūmi, caur
   pieri vērdamies svešiniekā.
   —   Kā tad?
   —   Toms.
   —   Lai notiek, Tomij, vai tu gribētu tādu tanku, ko? Toms paspēja vēl trīs soļus uz priekšu un nu jau
   atradās pārāk tuvu lieliskajai rotaļlietai, lai spētu do­māt par atkāpšanos. Viņa sejā plaiksnījās satraukums.
   —   Kam tas domāts? — viņš klusi ievaicājās.
   —  Tev, — atbildēja Rutons. — Bet tev jāpalīdz man, saproti? Es esmu slavens detektīvs. Tu droši vien esi
   dzirdējis par tādiem, ko? Nu, lūk, esmu viens no vi­ņiem. Es dzenu pēdas kādam noziedzniekam ar radio­aktīvo starojumu palīdzību, bet viens pats nevaru tikt galā. Ja palīdzēsi man, tanks ir tavs.
   Iestājās sasprindzināts klusums.
   —   Bet vai jūs nelejat? — tikko sadzirdami novai- cāja zēns.
   —   Neleju. Lai mani nosper atomzibens, ja es taisos tevi šmaukt, Tomij.
   —   Goda vārds?
   —   Goda vārds.
   —   Un kas man jādara?
   —   Vispirms mums jānoslēdz vienošanās pakts, — sacīja reportieris.
   Rutons atdarīja portfeli un izņēma Geigera skaitī­tāju.
   —   Redzi, puis, — sacīja viņš, noplēsdams papīru no aparāta, — šis te ir mūsu dzinējsuns. Noziedzniekam, kuru es tvarstu, tiku piejaucis pie zābaksmēra radio­aktīvu preparātu, un tādējādi mēs ar Geigera skaitī­tāja palīdzību varēsim viņu uziet jebkurā vietā. Skaidrs?
   —   Protams.
   —   Redzi nu. Bet es, pats saproti, nevaru skraidelēt pa ielām ar plecā pakārtu aparātu. Gangsteru kompan­joni uz līdzenas vietas mani padarītu aukstu. Tālab man nepieciešama tava palīdzība. Geigera skaitītāju mēs ieliksim tankā… rau, tā… tu iesi pa priekšu, bet es vērošu bultiņu uz šīs te skalas. Neviens tam ne­pievērsīs uzmanību. Ērmotākais visā šai notikumā ir tas, ka nepavisam neesmu to izdomājis. Un tagad iesim pagalmā… Bet vai tuvumā nav tavas mātes?
   —   Viņa aizbrauca pie tēvoča un sacīja, ka būšot at­pakaļ pēc stundas.
   —   Taisni tas mums vajadzīgs. Tagad mēs izklāsim karti… saproti?
   Rutons izplāja karti uz atkritumu kastes vāka. Labu laiku viņš raudzījās tajā klusēdams.
   «Sava plāna īstenošanas vietu profesors noteikti iz­vēlējas jau kabinetā,» reportieris prātoja. «Tas ir pats ticamākais. Domāju, viņš ir plānojis to ne reizi vien, taču vienmēr mānījis sevi, ka dara to tikai tāpat vien, šai vietai jābūt tepat tuvumā un reizē tādai, lai ne­viens nevarētu viņu iztraucēt. Varbūtējie pārvietošanās līdzekļi varētu būt: mašīna — šī iespēja drīzāk gan atkrīt, velosipēds — arī ne, jo cilvēces nākotnes labā es tam pārgriezu riepas, visbeidzot — kājas.,. Palik­sim pie varianta «kājas».
   —   Nāc, puis, — viņš sacīja. — Brauksim ar mašīnu uz noziedznieka mitekli. Bet vai tev nav bail?
   Zeņķis uzmeta reportierim sašutuma un reizē ap­brīnas' pilnu skatienu. Turpat aiz stūra viņi notvēra taksometru. Iesēdinājis tanī Tomu ar tanku, Rutons lēkšus uzlēca uz priekšējā sēdekļa blakus šoferim.
   —   Uz Fizikas institūtu, bet žigli!
   Uz laukuma, pienācīgā attālumā no institūta, Ru­tons samaksāja šoferim, un abi ar Tomu izkāpa. Diem­žēl bija vēl samērā gaišs, un tādēļ viņš bija spiests rīkot šo maskarādi ar tanku un bērnu, citādi policija dažu minūšu laikā pievērstu uzmanību viņa neparas­tajām manipulācijām. Par godu firmai, kas rotaļtanku bija ražojusi, tas, mundri džerkstēdams, ripoja pa as­faltu, un Rutons ar mazo, kuram lika sevi saukt par tēvoci, skrēja tam nopakaļis, ik pa brīdim šķielēdams uz radiometra skalu. Drīz vien bultiņas sašūpošanās norādīja, ka viņi nokļuvuši uz pēdām. Profesors, at­stādams aiz sevis radioaktīvā kālija jodīda pēdas, no institūta bija devies uz pilsētas centra pusi. Tas Rutonu satrauca un pārsteidza, taču kulmināciju satraukums sasniedza, kad pēdas nepārprotamā kārtā sāka virzī­ties pretī tuvākajai metro stacijai.
   —   Negantais večuks mūs pazudinājis, — saērcināts norūca reportieris. — Metro stacijā mēs ar tanku ne­iebrauksim. Neko darīt, atkal jāiedarbina domāšanas mašīna.
   Uz soliņa tuvējā skvērā Rutons par jaunu izanali­zēja situāciju pie pilsētas kartes, bet Toms tikmēr, pa­visam aizmirsis viņa esamību, dzenājās pa zālāju pa­kaļ tankam.
   Bija jau kļuvis diezgan patumšs, lai nu kā — krēsla biezēja ar katru mirkli. Pēc dziļām pārdomām Rutons izņēma aparātu no tanka, tukšo tanku iespieda zeņ­ķim rokās, paplikšķināja viņam pa vaigu un skriešus metās uz ielas pusi, ar rokas vēcieniem un spalgiem kliedzieniem apstādinādams reizē divus taksometrus.
   —   Uz staciju! — viņš uzsauca šoferim. — Bet uz preču staciju, nevis pasažieru, — viņš tūdaļ pat pie­metināja.
   —   Ar precinieku gribat laisties? Par vēlu, !r jau pusastoņi, — šoferis sacīja.
   —   Par katru padomu es atvilkšu jums piecus cen­tus no takses, — nelaipni atcirta reportieris. — Brau­ciet, kur teicu, pretējā gadījumā ne par ko negalvoju.
   Pie preču stacijas viņš iemeta sagatavoto sīknaudu šoferim saujā un aizjoņoja, it kā viņam zeme degtu zem kājām. Lielais pulkstenis rādīja bez ceturkšņa as­toņi.
   «Traki ilgi nomuļļājos ar to bērnu,» Rutons klusībā pukojās, aizelsies līzdams pāri augstai stiepju sētai. Atlaidis rokas vaļā, viņš nolēca uz preču iekraušanas platformas. Uz sliežu ceļiem drūzmējās vagoni; šeit bija klusi un tukši, tikai no pilsētas puses nerimus plūda troksnis un automašīnu dūkoņa.
   «Nabaga godīgie ļautiņi šmauc prom, taču, ja nebūtu manis, tas viņiem neko nelīdzētu,» Rutona smadzenēs pazibēja doma. Taču, ja man nepalaimēsies, visiem vi­ņiem būs jāizkāpj stacijā «bezgalība».
   Raudzīdamies uz aparāta bultiņu, kas sabiezējošajā krēslā fosforescēja aizvien spožāk, viņš sāka iet, cik ātri vien varēdams, cenzdamies apmest iespējami lie­lāku līkumu. Rutons cerēja, ka tādējādi viņš kādā vietā šķērsos ceļu, pa kuru šeit ieradies Faraguss, ja vien aprēķins ir pareizs un vecais zinātnieks par pastarās tiesas vietu patiešām izvēlējies šo lielo, vagoniem pār­pildīto, taču cilvēku pamesto preču staciju.
   Septiņas minūtes pirms astoņiem reportiera piere no­rasoja sviedru lāsēm. Viņš bija noskrējis jau trīs ce­turtdaļas savas trases, taču skaitītāja bultiņa nebija pat ietrīsējusies. Nu viņš tuvojās sliežu ceļa garajiem sānu atzarojumiem. Bija jau gandrīz pavisam tumšs. 'Apgaismes spuldzes gadījās ceļā aizvien retāk. Pēdīgi iešana kļuva pavisam grūta — vienīgo vārgo gaismu izstaroja sliežu pārmiju laterniņas.
   Piepeši bultiņa sāka lēkāt, gandrīz tajā pašā mirklī viņš pamanīja uz oļiem krītošu gaismas strēli. Rutons atviegloti nopūtās, vairs nevajadzīgo aparātu klusiņām nolika zemē un izslējās. Kāda vagona durvis nebija aizbīdītas līdz galam — pa tām sūcās trīsuļojošs, dzel­tenīgs gaismas stariņš.
   «Svece,» noteica pie sevis Rutons, un ap sirdi kļuva tik patīkami, it kā priekšā būtu nolikta simtdolāru banknošu kaudze.
   Uz pirkstgaliem viņš piezagās vagonam klāt un pa spraugu starp dēļiem ielūkojās iekšpusē. Pie lielas kas­tes sēdēja profesors. Uz kastes dega diezgan resna vaska svece.
   «Mirstamā svece,» reportieris nodomaja.
   Līdzās stāvēja pulkstenis, kura tikšķus, tukšas kas­tes atbalsotus, varēja sadzirdēt pavisam skaidri. Sēdē­dams uz vagona netīrās grīdas un atbalstījies pret kasti, Faraguss smagi elpoja. Rokā viņš turēja stikla stobriņu.
   Aši paraudzījies pulkstenī, reportieris redzēja, ka viņa rīcībā ir vēl sešas minūtes:
   «Tas nav maz,» viņš nodomāja, «bet, ja šeit stāvētu kāds policists, viņš bļaudams mestos uz durvīm, pro­fesors ieliktu stobriņu liesmā — un esiet sveicināti, eņ­ģeļu kori! Jāizdomā kaut kas labāks. Kaut tikai, dieva dēļ, es viņu neizbiedētu. Zēl, ka nepaķēru līdzi šļirci ar ūdeni, varētu sveci nodzēst.»
   Taču šļirces nebija, bet pulkstenis tikšķēja. Nolā­dēti steidzīgi, kā šķita Rutonam.
   Viņš pamanīja, ka vagona pretējā sienā kastes aug­stumā pusmetru no tās melno iegarena sprauga — tik plata, ka varētu iebāzt roku.
   Sprīdi pa sprīdim viņš četrrāpus palīda zem vagona. Nokļuvis otrā pusē sliedēm, viņš ieraudzīja profesoru rokas atstatumā, vecais vīrs sēdēja ar muguru pret viņu. Sveci diemžēl aizsedza kāds kastes dēlītis. Ap­dzēst sveci ar dvašas pūtienu neizdotos. Turklāt no tik pēkšņas rīcības veco profesoru varētu ķert sirdstrieka. Reportieris stāvēja nepakustēdamies. Piepeši viņam pie kājas kaut kas maigi pieglaudās. Pirmajā mirklī Ru­tons sarāvās. Tad nolaida roku lejup. Tas bija mazs, izkāmējis kaķēns, kas, klusi ņurrādams, trinās ar mu­guru gar kāju.
   Rutons pacēla kaķēnu, paņēma to rokās un sāka liegi glaudīt.
   «Ko mīl tādi veci, sausi grāmatu tārpi?» viņš ieprā- tojās. «Kaķus. Tālab, kaķīt, dodies nu glābt pasauli.»
   Rutons piesardzīgi uzlika kaķēnu uz spraugas ma­las un uzsita tam ar knipi pa asti.
   Kaķis klusi ieņaudējās un ielēca vagonā, bet repor­tieris pieplaka pie spraugas, vērodams, kas tur notiek.
   Profesors spēji sarāvās, paslēj'a roku ar stobriņu, taču, redzēdams, ka trokšņa vaininieks ir kaķis, no­mierinājās. Uz viņa iesprēgājušajām, zilganajām lūpām parādījās kaut kas līdzīgs sagurušam, rūgtenam smai­dam.
   —   Kss, — viņš čukstēja. — Ksss.. mlncīt…
   Kaķēns piegāja pie profesora. Večuks pastiepa roku.
   Stobriņš ar pulveri traucēja, tādēļ viņš nolika to uz kastes. Stobriņš zaigoja tikai divu plaukstu atstatumā no reportiera, viņam pat elpa aizrāvās. Rutons izvilka no kabatas stobriņu ar sāli un sagatavojās izšķiroša­jam uzbrukumam. Keisajā rokā viņš paņēma akmen­tiņu un pārmeta to pāri vagona jumtam, kā bija iemā­cījies Karola Maija grāmatās. Noskanēja īss, viegls šķindiens, un profesors, instinktīvi pagriezis galvu ska­ņas virzienā, nolaida kaķi zemē. Tas ilga ne vairāk par sekundi.
   Pēc tam profesors nomierinājās. Viņš atkal palūko­jās pulkstenī un, redzēdams, ka tuvojas astoņi — vēl trūka trīs minūtes —, pastiepa roku pēc stobriņa.
   —   Labvakar, — sacīja Rutons.
   Profesors salēcās, pieķēra pie sirds un atšļuka pret vagona sienu. Taču jau nākamajā mirklī viņš atguvās. Viņš paņēma stobriņu un tuvināja to liesmai.
   —   Pē, jūs gribat lauzt savu solījumu? — ierunājās reportieris. — Vēl taču… trūkst trīs minūtes.
   Profesors pārsteigts paraudzījās tumsā. Tam vaja­dzēja būt kādam traki drosmīgam cilvēkam, kas iedro­šinājās tā runāt, bet varbūt viņam ir šaujamais iero­cis un viņš jau mērķē? …
   —   Revolveris jums neko nelīdzēs, — sacīja profe­sors uz labu laimi. — Jūs tak redzat, ka stobriņš ir divus centimetrus no liesmas. Pat tad, ja jūs izšautu, es paspēšu to ielikt liesmā.
   —   Redzu, — Rutons atbildēja, — taču revolvera man nav.
   —   Kas jūs tāds esat? Ko jums vajag?
   —   Gribēju ar jums parunāties.
   —   Ejiet prom no šejienes!
   —   Vai nav vienalga, kurā vietā sagaidīt pasaules galu? Kāpēc mēs nevarētu patērzēt?
   —   Jūs esat jucis, vai? Ejiet prom! Pēc divām mi­nūtēm notiks kaut kas drausmīgs, kaut kas baigs — kataklizma, kādu nav piedzīvojušas ne zvaigznes, nedz cilvēce.
   —        Labi, — sacīja reportieris, — par cilvēci viss Ir skaidrs, bet kāpēc būtu jācieš kaķim?
   —   Kas? Kā?
   —       Ko ļaunu jums nodarījis kaķis, ka jūs gribat viņu nogalināt?
   —   Es… kaķi?
   —        Profesors, bet šitik neattapīgs, — Rutons skaid­roja mātišķā pacietībā. — Reizē ar pasaules galu jūs taču nogalināsiet arī kaķi.
   —       Prom! — iesaucās profesors, un roka ar stobriņu ietrīsējās. — Ejiet prom! Pēc pusotrām minūtēm… pēc pusotrām minūtēm …
   Smagi elpodams, zinātnieks kvēlojošām acīm raudzī­jās pulkstenī. Lielas sviedru lāses izspiedās uz pieres un ritēja pa seju.
   —       Varbūt jūs tomēr liktos mierā, ko? — miermīlīgi ieteicās Rutons. — Padomājiet tikai — pasaulē ir tik daudz skaistu lietu: putni, kalni, sievietes, bērni; vai­rākums pat nezina, ka nolemti nāvei. Tas taču dikti nesmuki — personisko interešu dēļ taisīt vispārēju pasaules galu.
   —   Ko jūs daudz zināt! — profesors atcirta.
   Pulksteņa rādītājs tuvojās astoņiem. Vēl minūte un
   divdesmit sekundes.
   —       Tik daudz kā jūs es nezinu, taču šo to zinu gan. Padomājiet par zvaigznēm. Tūkstošiem cilvēku ik nakti tās vēro. Vīri, stāvēdami uz okeāna kuģu klājiem, es­kimosi polārajos sniegos … nēģeri… Kādēļ jūs gribat viņiem to atņemt? Atņemt cilvēks drīkst vienīgi to, ko pats devis, un arī tas nav glīti.
   —       Lasieties prom ar savām pamācībām, — profe­sors sēca, — citādi… citādi,.,
   —        Kas — «citādi»? Jūs taču esat nolēmis izdarīt pašu ļaunāko, tātad nekas cits ar manī notikt nevar. Vai jūs patiešām gribat ielikt stobriņu liesmā? Bet kā­pēc gan? Jūs tak neizjutīsit pat gandarījumu. Kunoru jūs nepārliecināsit, labākajā gadījumā pārvērtīsit viņu par pelnu čupiņu.
   —   Prom! — uzbrēca Faraguss.
   Līdz astoņiem bija palikušas piecdesmit sekundes.
   —       Nomierinieties, profesor. Man jums jāteic kas ļoti nepatīkams.
   Profesors sarkastiski iesmējās, ja vispār tos varēja saukt par smiekliem — drīzāk tie atgādināja aizžņaug­tas elsas.
   —        Interesanti, kas tas nepatīkamais būtu, — viņš teica. — Tikai runājiet ātri, palikušas vien tikai četr­desmit sekundes.
   —        Nemaz nesteidzieties, profesor. Mums laika at­liku likām. Saprotiet, profesor… tikai sagatavojieties, ziņa patiešām būs slikta.
   —        Idiotisms. Paķert mani jums neizdosies, — no- burkšķēja Faraguss.
   —       Es netaisos jūs paķert. Esmu Rutons no Evening Star, tas pats, kas uzrakstīja to rakstu… skaidrs?
   —       Un kas par to? Un jūs gribat, lai tāpēc es neie- lieku stobriņu liesmā?
   —       Nē jau… bet zināt — tas pulveris jūsu stobriņā nav īsti genetons.
   Profesors strauji pacēla caurulīti pie acīm.
   —   Jūs melojatl Ko nozīmē «nav īsti»?
   —       To es pateicu, lai jūs neuztrauktos… runā, jums esot slima sirds… redzat, es pievācu to pulveri.
   —        Un kas tad tas ir? Varbūt cukurs? — izsmējīgi novaicāja Faraguss. — Bet tagad pietiks. Laika jums atlicis tik, lai steigšus noskaitītu lūgsnu, ja esat ticī­gais. Man nav tādas vajadzības.
   Sekunžu skaitītājs tuvojās mērķim. No astoņiem šķīra desmit sekundes.
   —        Nē, tas nav cukurs, tā ir sāls, — reportieris pa­skaidroja. — Uzmanieties, kad liksiet stobriņu liesmā, jo sausa sāls sprēgā, var vēl apskādēt acis.
   Faraguss ierēcās un ielika stobriņu ugunī.
   —        Tikai mierīgi… pavisam mierīgi… — sacīja reportieris, it kā runādams ar bērnu. — Viss būs labi.,. redzat nu…
   Bija jau pāri astoņiem. Liesma apņēma stobriņu, pul­veris patiešām sāka svirkšķēt. Tas arī bija viss.
   —        Nesprāgst… — ievaidējās profesors. — Neģēli, ko jūs esat izdarījis?!
   —   Es tak jums teicu. Es apmainīju stobriņus.
   —  Vai tiešām? Kad?
   —       Tepat, pirms brītiņa, kad jūs aizgriezāties. To akmentiņu metu es. Nekreņķējieties, profesor. Genetons,
   bez šaubām, !r lielisks atklājums, taču labak to nete* mēģināt.
   —   Patiešām nesprāgst.,, — profesors ielikta stob- riņu dziļāk liesmā.
   —   Nekad vēl neesmu redzējis, ka sāls, turklāt pil­nīgi attīrīta, sprāgtu,.. Jums nelabi? — ievaicājās reportieris.
   Rutons zibensātri aizlīda pa vagona apakšu uz otru pusi, no visa spēka atgrūda bīdāmās durvis un ielēca vagonā.
   Faraguss apslāpēti iekliedzās, sagrīļojās un nokrita. Viņa roka instinktīvi pastiepās līdz kabatai. Reportie­ris' paslēja zinātnieku pussēdus, iebāza roku viņa ža­ketes kabatā un, atradis tur zāļu pudelīti, ar varu ielēja dažus pilienus paģībušajam mutē. Pēc brīža profesora elpa kļuva vienmērīga.
   Atvēris acis, zinātnieks ieraudzīja, ka krekls viņam ir atpogāts, bet zem galvas sajuta ko mīkstu — tā bija Rutona žakete. Kaut kas silts gulēja uz sirds. Viņš paskatījās vērīgāk: tas bija kaķēns. Reportieris to bija uzlicis viņam uz krūtīm.
   —   Bet esat gan jūs, zinātnieki, šausmīgi nervozi,— ierunājās Rutons. — Nu, vai jau labāk, ko? Iesim uz mājiņām? Bet varbūt jūs pateiktu kaut ko interesantu mūsu lasītājiem? Tūliņ drāzīšu uz tālsarunu centrāli. Būs avīzes speciālnumurs. Starp citu, nav obligāti, ne­maz nepūlieties, gan jau es kaut ko izgudrošu jūsu vietā.
   —  Jūs mani apzagāt, mani apzagāt… — čukstēja profesors, aiz nespēka nevarēdams piecelties. — Ejiet prom … ejiet.., kāds kauns.
   —  Jā, apzagu, — reportieris lietišķi piekrita, — bet man tomēr šķiet, ka labi vien izdarīju. Jūs pats arī to atzīsit — vēlāk.
   Rutons piecēlās.
   —   Un tagad lēnītēm iesim uz tuvāko taksometru piē- turu, — viņš teica, — bet šo kaķēnu ieteicu jums pa­turēt. Taču dzīva radībiņa. Labprāt pats viņu paņemtu, bet mana saimniece nav nekāda lādzīgā. Varētu noda­rīt viņam pāri.
   —   Kam jūs atdevāt manu genetonu? Ko jūs ar to izdarījāt? — profesors nočukstēja, kad reportieris pa­līdzēja viņam piecelties.
   — To pulveri? Nevienam vēl neesmu atdevis. Je tas fr — manā mazajā kabatiņā. Droši vien dabūtu par to pat miljonu, taču tas nav mans. Es to atdošu jums, pats par sevi saprotams, tikai tad, ja jūs man dosit godavārdu, — labi? Sakarā ar šo pasaules galu man bija dažādi izdevumi; rotaļtanks maksāja sešus dolā­rus, Geigera skaitītājs gandrīz trīsdesmit, saldējums, taksīši, un radioaktīvo zābaksmēru arī neizsniedz uz ielām par velti, bet lai nu tas paliek manā ziņā. Jūs man dosit tikai godavārdu. Jūs to izdarīsit, vai ne? Ar jūsu solījumu man pilnīgi pietiek.

   Dialogs ar nākotni . ■ • s 5
   Trīs elektrobruņinieki ..••».»• 17
   Urāna ausis 22
   Kā Ergs Pašrosis pieveica Bāliķi . . . . ( 27
   Kara|a Biskalāra bagātības ..,..• 40
   Divi briesmekļj …..«§**• ^ Baltā nāve . . . . . • i i a . •
   Kā Mikromīlis un Gigaciāns izraisīja miglāju kliedēšanos ,.,…..<•• 60
   Pasaka par skaitļojamo mašīnu, kas cīnījās arpūķi
   Karaļa Hidropsa padomnieki , . . . « » 71
   Automatveja draugs……………….. ..ai 83
   Karalis Globārs un gudrie •"*•»««« 100
   Pasaka par karali Murdasu . • . . * f . U0 Trurla mašīna .si»#»»iiiļ2 0
   Lielais pēriens . s . . . , . a « » 129
   Mister Džons, vai jūs vispār eksistējat? « a » 135
   Pasaules gals pulksten astoņos vakarā , . « • 143
   lems s.
    Pasaules gals pulksten astoņos vakarā: / No poļu vai. tulk. un sakārt. R. Luginska; Priekšv. aut. E. Arab-ogli; Māksi. A. Lamsters. — Rj Liesma, 1989. — 185 lpp. (Jaunības b-ka) ISBN 5—410—00663—1
   . 4703010100—66 JV\801(11)—89 123 -88 84.4Pol-44
   izdevniecība Prl
   informē
   Fantastiskas literatūras cienītājus: drīzumā klajā nāks Artura Konana-Doila grāmata «MARAKOTA BEZDIBENIS».
   Iepazīsties ar tajā iekļauto garstāstu fragmentiem!
   1 Atrakcija (lat. atiractio) — svērteņa novirze smagas masas pievilkšanās spēka iedarbībā. (Red. piez.)
   [1] tanī nozīmē, ka: ļauni viņam klāsies; viņam draud (nāves) briesmas. — (Tulk. piez.).
   [1] Spineli — minerālu, saliktu oksīdu grupa. (Red. piez.)
   3 — 960
   [2] Atdzejojusi Ita Kozakeviča.