DŽEKS LONDONS
   MĀRTIŅŠ ĪDENS

   Atslēdzis ar patentatslēgu durvis, namatēvs iegāja iekšā līdz ar kādu jaunu puisi, kas neveikli noņēma ce­puri. Puisis bija ģērbies raupja auduma drēbēs, kuras smaržoja pēc jūras, un, ienācis plašajā priekšnamā, acīmredzot jutās neērti. Viņš nezināja, ko iesākt ar žo- kejcepuri, un jau dzīrās to bāzt svārkkabatā, taču biedrs izņēma galvassegu viņam no rokām. Tas tika iz­darīts vienkārši un dabiski, tāpēc jaunais neveiklis uz­elpoja vieglāk. «Saprot,» viņš nodomāja. «Gan palīdzēs man izkulties arī uz priekšu.»
   Jauneklis sekoja namatēvam pa pēdām un ejot zval­stījās plecos, neviļus plati izpletis kājas, it kā gludā grīda šūpotos kā bangaina jūra. Plašās telpas likās pā­rāk šauras viņa gāzelīgajai gaitai, un viņš baidījās atdur­ties ar saviem platajiem pleciem durvju stenderēs vai nogrūst no zemā kamīna dzegas greznumlietiņas. No daudzajiem un dažādajiem priekšmetiem vairoties, jau­neklis cirtās no vienas puses uz otru, pārspīlēdams briesmas, kas īstenībā pastāvēja tikai viņa iedomās. Starp flīģeli un istabas vidū novietoto grāmatām ap­krauto galdu varēja iziet līdzās vismaz pusducis cilvēku, bet viņš to uzdrīkstējās, aiz bailēm trīcot. Viņa spēcīgās rokas ļengani kūļājās gar sāniem. Puisis nezināja, ko ar tām iesākt, un, kad satrauktajā iztēlē pavīdēja doma, ka roka nejauši varētu atsisties pret grāmatu kaudzi, viņš pēkšņi kā izbiedēts zirgs metās sānis, gandrīz ap­gāzdams klaviersoliņu. Vērojot biedra brīvās, vieglās kustības, viņam pirmo reizi ienāca prātā, ka viņa paša gaita ir citāda nekā pārējiem. Uzvilnīja spējš kauna uz­plūds par savu lempību. Piere norasoja sīkām sviedru lāsēm, un viņš apstājās, lai ar mutautiņu noslaucītu seju, kas bija bronzaini iedegusi.
   — Ne tik strauji, Artur, draudziņ, — jauneklis teica, mēģinādams slēpt satraukumu aiz mākslotas jautrības. —• Tas par daudz vienā reizē priekš manim. Ļaujiet saņemt dūšu. Jūs zin, es negribēju nākt, un es domā, jū­sējie arī nav pārāk nocietušies mani redzēt.
   — Būs jau labi, — sekoja nomierinoša atbilde. — Ne­baidieties. Mēs esam pavisam vienkārši cilvēki… A, man vēstule!
   Piegājis pie galda, Arturs atplēsa aploksni un sāka lasīt vēstuli, dodot viesim iespēju sasparoties. Viesis sa­prata un bija pateicīgs. Jauneklis bija apveltīts ar iejū­tību un uztvērīgu prātu un, lai arī šobrīd izskatījās ap­mulsis un satraukts, tornēr pamazām iedzīvojās svešajos apstākļos. Viņš nosusināja pieri un jau mierīgāk raudzī­jās apkārt, kaut gan acīs izteiksme bija kā vajātam zvē­ram, kas bīstas slazdu. Ielenca neparastā apkaime, no­māca bažas par gaidāmo, neziņa, kā izturēties; jauneklis saprata, ka viņa gaita un uzvedība ir tūļīga, un baidī­jās, vai arī rakstura īpašības un gara spējas nav šā tūļīguma skartas. Puisis bija sevišķi jūtīgs, ārkārtīgi patmīlīgs, un uzjautrinājuma pilnais skatiens, ko Arturs viņam zagšus uzmeta pāri vēstules malai, trāpīja kā dunča dūriens. Viņš redzēja šo skatienu, bet izlikās ne­manām, jo daudz, ko jau bija paspējis iemācīties un pir­mām kārtām — turēt sevi grožos. Tomēr šis dunča dū­riens bija ievainojis viņa lepnumu. Viņš lādēja sevi, ka vispār te nācis, taču nolēma izturēt līdz galam, lai no­tiktu kas notikdams. Vaibsti kļuva asāki, acīs iedegās cī_ņas_ uguntiņas. Viņš lūkojās apkārt daudz drošāk un vērīgāk, cenzdamies saglabāt atmiņā ikvienu šās skais­tās telpas priekšmetu. Acis bija plati ieplestas, nekas tām nepalika nemanīts, un no redzētā skaistuma tajās pamazām apdzisa cīņas liesma un parādījās silts mir­dzums. Jauneklis vienmēr dziļi izjuta daiļumu, un dai­ļuma šeit bija papilnam.
   Piepeši viņa skatienu saistīja kāda eļļas glezna. Milzu bangas sitās un šķīda pret klinti, kas slējās virs ūdens; zemi negaisa mākoņi aizsedza apvārsni, un otrpus plīs­tošajām bangām kāds loču šoneris, tik slīpi sasvēries, ka uz klāja viss bija skaidri saredzams, Šķēla viļņus, asi izceldamies pret vētras plosītajām saulrieta debesīm. Te bija skaistums, un tas viņu neatvairāmi valdzināja. Aiz­mirsis savu neveiklo gaitu, viņš piegāja gleznai pavisam klāt. Viss skaistums no audekla pēkšņi izzuda. Viņa seja pauda apjukumu. Viņš cieši raudzījās uz šiem it kā pa­virši un nemākulīgi uztrieptajiem krāsu plankumiem, tad dažus soļus atkāpās. Glezna tūlīt atdzīvojās pirmītējā skaistumā. «Triku bilde,» puisis nodomāja un aizgrie­zās, taču daudzo iespaidu jūklī vēl paspēja izjust sašu­tumu, ka tik daudz skaistuma upurēts vienīgi trikam. Viņam nebija nekādas sajēgas par glezniecību. Līdz šim viņš bija redzējis tikai oleogrāfijas, kas vienmēr izska­tījās gludas un skaidras — tiklab tuvumā, kā no tālie­nes. Eļļas gleznas bija gan redzētas veikalu logos, bet stikls liedza jūsmīgajām acīm tām par daudz tuvoties.
   Jauneklis pavērās atpakaļ uz biedru, kas vēl arvien lasīja vēstuli, un ieraudzīja uz galda grāmatas. Acīs iegailējās alkaina kāre — kā izsalkušam, pamanot ēdienu. Strauji, pleciem nolīgojoties pa labi un kreisi, viņš piegāja pie galda un sāka aizrautīgi šķirstīt grā­matas. Pētīja virsrakstus un autoru vārdus, izlasīja pa rindkopai, gan ar acīm, gan rokām tīksminājās ap sē­jumiem un piepeši uzgāja reiz lasītu grāmatu. Visas pā­rējās bija svešas — nepazīstami nosaukumi un autori. Pa tvērienam gadījās Svinberna krājums, un jauneklis kaistošu seju sāka to uzmanīgi lasīt, aizmirsdams visu apkārtni. Rādītāja pirkstu ielicis atšķirtnē, viņš divas reizes pievēra grāmatu, lai paskatītos titullapā autora vārdu. Svinbernsl So vārdu viņš neaizmirsīs. Šim Svin- bernam ir acis pierē, tas tiešām redzējis krāsas, staro­jošas krāsas. Bet kas ir šis Svinberns? Varbūt miris jau pirms simt gadiem vai vairāk kā lielākā daļa dzej­nieku, varbūt dzīvo un raksta vēl tagad? Jauneklis at­šķīra titullapu. Jā, šis vīrs bija sarakstījis arī citas grā­matas. Rīt no paša rīta jādodas uz bibliotēku un jāmē­ģina dabūt kāds Svinberna darbs. Jauneklis atkal iegrima grāmatā un aizmirsa, kur atrodas. Nemaz ne­manīja istabā ienākam kādu jaunu sievieti. Tikai Artura balss lika viņam atjēgties.
   — Rūta, tas ir misters Idens.
   Grāmata aizvērās pār rādītājpirkstu, taču, pirms jau­neklis paspēja apgriezties, viņu pāršalca vēl nepazītu jūtu vilnis, un to cēlonis bija nevis jaunā sieviete, bet viņas brāļa Artura vārdi. Puiša muskuļainais augums slēpa sevī saasinātu jūtīgumu. Pat visniecīgākais ārē­jais iespaids satrauca viņa domas, jūtas un sajūtas, lika tām iedegties un trīsuļot kā nemierīgai liesmai. Viņš bija ārkārtīgi atsaucīgs un iejūtīgs, dzīvā iztēle arvien sa­springti darbojās, izdibinot sakarību starp lietām, līdzības un atšķirības. «Misters Idens» — šie vārdi lika no­drebēt puisim, kas visu mūžu bija bijis «Idens» vai «Mārtiņš Idens», vai tikai «Mārtiņš». Un tagad — mis­ters! «Tas tiešām jau ir solis uz priekšu,» viņš nodo­māja. Atmiņa acumirklī kļuva līdzīga milzīgai camera obscura, un apziņā bezgalīgā virknē attēlojās ainas gan uz kuģiem katlu telpās un zem baka, gan dokos un os­tās, cietumos un dzertuvēs, slimnīcās un pilsētu noma­lēs, un vienīgais kopējais pavediens šajās visdažādāka­jās vietās bija tas, kā viņu uzrunāja.
   Tad viņš apgriezās un ieraudzīja meiteni. To uzskatot, visas atmiņu ainas tūlīt izgaisa. Tā bija bāla, ēteriska būtne lielām, zilām, apgarotām acīm un kupliem, zeltai­niem matiem. Kā meitene ģērbusies, viņš neredzēja, bet zināja, ka tērps ir tikpat brīnumains kā viņa pati. Mei­tene šķita kā blāvi zeltains zieds uz slaida stiebriņa. Nē, tā ir lauma, dieviete; tāds pārdabisks skaistums ne­var būt no šās pasaules. Varbūt grāmatām tiešām tais­nība un augstākajā sabiedrībā ir daudz tādu būtņu kā viņa? Jā, šādu meiteni Svinberns varēja apdzejot. Kas zina, varbūt viņai līdzīga arī bija tam prātā, kad attē­loja Izoldi — tur tai grāmatā uz galda. Vienā mirklī Mārtiņam pārvēlās pāri vesela iespaidu, domu un iz­jūtu lavīna. Taču ārējās norises neapturami turpināja savu gaitu. Viņš redzēja šauru roku sniedzamies pretī, un meitene, raudzīdamās viņam tieši acīs, stingri kā vīrietis paspieda viņa plaukstu. Sievietes, ko viņš pazina, tā nemēdza sniegt roku. Daudzas sasveicinoties roku nemaz nedeva. Atkal uzvilnīja atmiņas par tiem dažā­dajiem veidiem, kā viņš iepazinies ar sievietēm; atmiņas brāzmoja kā pali un draudēja pārplūdināt apziņu. Taču jauneklis tās atvairīja un lūkojās meitenē. Nekad vēl ne­bija redzēta tāda sieviete! Sievietes, ko viņš pazina… Tūlīt abās pusēs meitenei nostājās tās, kuras bija pazi­nis viņš. īsu mirkli, kas šķita bezgala ilgs, viņš stāvēja it kā portretu galerijā, kur ap šo meiteni sagrupētas daudzas sievietes, ko vajadzēja ašu skatienu novērtēt un salīdzināt ar viņu. Viņš redzēja kalsnās un slimīgās fab­rikas strādnieces un pārgalvīgās nebēdnes no Mākitstrī- tas dienvidu gala. Redzēja lopkopes no rančo un tum- snējās garo papirosu smēķētājas no Vecās Meksikas. Tās nomainīja mazās, lellīgās japānietes, kas sīkiem so­līšiem tipināja ar koka sandalītēm kājās; eirāzietes, kuru smalkajiem vaibstiem uzspiests deģenerācijas zīmogs, un apaļīgās, ziedu vītnēm greznojušās Dienvidjūras salu zeltaini brūnās skaistules. Taču visas aizgainīja grotesks un baismīgs pūlis — gorīgās, izpūrušās Vaitčeplas ielu staigules, džina piesūkušās netiklības perēkļu raganas, vesela varza elles plēsoņu, derdzīgu un neķītru, vampīri, kas uzglūn matrožiem, ostu padibenes, cilvēces zaņķa gļotas un nosmalstījumi.
   —   Vai jūs neapsēdīsieties, mister Iden? — meitene sacīja. — Ļoti vēlējos ar jums iepazīties, kopš Arturs mums visu pastāstīja. Tas bija drosmīgi, ka jūs…
   Mārtiņš noraidoši atmāja ar roku un nomurmināja, ka neesot vērts par to runāt, jebkurš cits būtu rīkojies tā­pat. Kad viesis pacēla roku, meitene ievēroja, ka to vis­caur klāj tikko apdzijuši nobrāzumi, un, uzmetusi acis otrai rokai, kas viņam slābani karājās gar sāniem, re­dzēja, ka arī tā ir skrambaina. Ātrais, vērīgais skatiens vēl pamanīja rētu gan uz vaiga, gan pierē zem matiem, gan uz kakla, kur rēta pazuda aiz cietās apkaklītes. Viņa apslāpēja smaidu, ieraugot uz bronzaini iedegušā kakla sarkano svītru, ko ieberzusi šī apkaklīte. Redzams, puisis nav radis nēsāt stīvinātas apkaklītes. Rūta, kā jau sieviete, ievēroja arī lētās drānas, ko viņš valkāja, redzēja apģērba slikto maisveida piegriezumu, svārkus, kas meta kūkumu plecos, un daudzās krunkas, kuras lika nojaust puiša spēcīgos bicepsus.
   Atmetis ar roku un nomurminājis, ka neesot izdarījis nekā tāda, par ko būtu vērts runāt, Mārtiņš, paklausot meitenes uzaicinājumam, ļodzīgi tuvojās sēdeklim. Viņš paspēja apbrīnot kustību vieglumu, ar kādu apsēdās viņa, bet pats devās pie krēsla iepretī meitenei, sava tū- Jīguma apziņas nomākts. Sī sajūta bija jauna un nepa­rasta. Līdz šim tas viņam nebija rūpējis. Vai viņš ir veikls vai neveikls — šādas domas vēl nekad nebija ienākušas prātā. Viņš piesardzīgi nosēdās uz krēsla ma­las un nezināja, ko iesākt ar rokām. Liec kur likdams, visur tās traucē. Arturs izgāja, un Mārtiņš viņu pava­dīja ilgu pilnu skatienu. Atstāts lielajā istabā viens ar šo bālo dievieti sievietes izskatā, viņš jutās kā pazudis. Šeit nebija nedz bufetnieka, kam uzsaukt, lai ielej vīnu, nedz zēna, ko aizsūtīt pēc kausa alus tepat aiz stūra, — šie dzērieni atraisītu mēli draudzīgām sarunām.
   —       Jums uz kakla ir rēta, mister Iden, — meitene ieteicās. — Kā jūs to ieguvāt? Tas noteikti ir bijis kāds dēkains piedzīvojums.
   —   Meksikānis trāpīja ar nazi, mis, — jauneklis at­bildēja, pārlaida mēli pār apkaltušajām lūpām un no- kremšļojās. — Tas tik bija kautiņš! Kad izrāvu šim du­ramo, šis gribēja nokost man degunu.
   Viņš to pateica gluži vienkārši, tomēr acu priekšā pa­vērās svelmainā, zvaigžņotā nakts Salinakrusā, krasta baltā strēle, osta ar cukurkravas kuģu ugunīm, piedzē­rušo matrožu balsis tālumā, ostas strādnieku rosība, meksikāņa seja, niknuma izvaibīta, acu plēsonīgais mir­dzums zvaigžņu gaismā, tērauda asmens trieciens kaklā, asiņu šalts, pūlis un kliedzieni, divi stāvi — viņš un meksikānis —, kamolā savijušies, valstās pa smiltīm, bet kaut kur klusi trinkšķ ģitāra. Tāda bija aina, kas atausa atmiņā, un Mārtiņš notrīsēja, to atceroties; ienāca prātā, vai vīrs, kas attēlojis loču šoneri gleznā tur pie sienas, varētu uzgleznot arī šādu ainu. Baltais krasts, zvaig­znes un cukurkravas kuģu ugunis droši vien izskatītos lieliski, viņš domāja, tāpat smiltis, tumšais ļaužu pūlis, kas ielenc abus. pretiniekus. Arī nazim vajadzēja rast vietu gleznā, viņš nosprieda, droši vien tērauds skaisti zaigotu sidrabainajā zvaigžņu gaismā. Taču viņa vār­dos no tā visa nebija ne miņas.
   —  Meksikānis gribēja man nokost degunu, — viņš noteica.
   —   Ai! — meitene iesaucās vārgā, klusā balsī, un jauneklis redzēja viņas izteiksmīgajā sejā pavīdam mulsu.
   Arī viņš pats bija iztrūcies un samulsis, iedegušajos vaigos ielija viegls sārtums, bet viņam šķita, ka tie kaistu tikpat stipri kā katlu telpā pie kurtuves atvērtajām durtiņām. Ar jaunu dāmu laikam neklājas runāt par tik nejaukām lietām kā kautiņi, kur laiž darbā nažus. Gra- matās viņas aprindu cilvēki par tādām lietām nerunā — varbūt vispār par tām nekā nezina.
   Saruna, tikko sākusi ierosīties, apsīka. Tad meitene no jauna mēģināja to atdzīvināt, vaicājot par rētu uz vaiga. Mārtiņš saprata, ka meitene pūlas runāt par viņam tuvu tematu, un nolēma turpmāk pievērsties tematam, kas tuvs viņai.
   —  Tas bija tikai nejaušs gadījums, — jauneklis teica, pielikdams roku pie vaiga. — Kādu nakti bezvējā, bet lielā jūrā norāvās grotburas falle un pēc tam visa taļļa. Falle bija drāšu un locījās gaisā kā čūska. Visa sardze saskrēja to ķert, bet es metos un to sakampu, taču man pamatīgi trāpīja pa ņuņņām.
   —   Ak! — Rūta iesaucās, un šoreiz viņas balsī jautās līdzjūtība, lai gan viņa nekā nebija sapratusi, kas ir «falle» un ko nozīmē «ņuņņas», it kā viņš būtu runājis grieķiski.
   —   Tas Svineberns… — Mārtiņš iesāka, mēģinādams īstenot savu nodomu, bet nepareizi izrunāja dzejnieka vārdu.
   —   Kas?
   —   Svineberns, — viņš atkartoja tikpat nepareizi. — Dzejnieks.
   —   Svinberns, — viņa pārlaboja.
   —   Jā, tas pats … — puisis izstomīja, un viņam atkal sārtojās vaigi. — Vai sen jau miris?
   —   Kā? Neesmu dzirdējusi, ka viņš būtu miris. — Mei­tene ieinteresēta uzlūkoja Mārtiņu. — Kur jūs ar viņu iepazināties?
   —   Savām acīm es viņu nekad nav redzējis, — jau­neklis atbildēja. — Bet lasīju dažus viņa pantiņus, re, tur tai grāmatā uz galda, pirms jūs ienācāt. Kā jums patīk viņa pantiņi?
   Tagad meitene sāka raiti un nepiespiesti runāt par te­matu, ko viņš bija ierosinājis. Jauneklis jutās brīvāk un iesēdās dziļāk krēslā, bet vēl arvien stingri turējās pie roku balstiem, it kā baidīdamies, ka krēsls varētu izslī­dēt un nomest viņu uz grīdas. Viņam bija izdevies uz­iet tematu, kas viņai tuvs, un tagad viņš, veldzēdamies bālās sejas daiļumā, saspringti klausījās vārdu plūsmā, pārsteigts, cik daudz akurāti sakrautu zināšanu glabā šī skaistā galviņa. Runai sekot viņš spēja, bet traucēja nepazīstamie vārdi, kas tik viegli raisījās pār meitenes lūpām, arī kritiskās piezīmes un meitenes domu gaita bija viņam sveša, tomēr tas viss rosināja un satrauca Mārtiņa prātu. «Te ir gara pasaule,» viņš nodomāja, «te ir skaistums, tik kvēls un brīnišķīgs, par kādu es nebūtu uzdrīkstējis pat sapņot.» Mārtiņš aizmirsa visu un alkaini raudzījās Rūtā. «Te ir kaut kas, kā dēļ vērts dzīvot, cīnīties, lai to iegūtu, — jā, vērts pat mirt! Grā­matām taisnība. Pasaulē ir tādas sievietes. Šī meitene ir viena no tām.» Viņa spārnoja jaunekļa iztēli, acu priekšā pavērās spilgtas, lieliskas ainas, kur mijās no­slēpumaini, romantiski mīlas un varoņdarbu skati, va­roņdarbu, kas veikti sieviešu dēļ, vienas vienīgas bālas sievietes — glezna, zeltaina zieda dēļ. Un caur šīm līga­najām, trīsuļojošajām vīzijām kā caur pasakainu mirāžu viņš redzēja dzīvo sievieti, kas sēdēja krēslā un stāstīja viņam par literatūru un mākslu. Viņš klausījās un rau­dzījās runātājā, nemaz nenojauzdams, cik ciešs viņa ska­tiens un cik liesmaini acīs deg visa viņa būtnes vīrietība. Un meitene, lai cik maz zināja par vīriešu pasauli, to­mēr, kā jau sieviete, saspringa, jūtot šo degošo acu liesmu. Nekad vēl neviens vīrietis nebija viņu tā uzlū­kojis, un tas meiteni mulsināja. Pēkšņi pazuda izklāsta pa­vediens. Jauneklis viņu biedēja, bet vienlaikus viņa iz­juta dīvainu tīksmi, ka viņu kāds tā uzlūko. Audzināšana brīdināja no briesmām, kādas jautās šajā bīstamajā, vil­tīgajā, noslēpumainajā vilinājumā, taču instinkts gavi­lēja visā viņas būtnē, likdams viņai aizmirst savu cilmi un sabiedrisko stāvokli un tiekties pretī šim ieklīdenim no citas — svešas pasaules, šim neveiklajam jaunajam puisim, kam rokas klāj brūču rētas un sarkana svītra ap kaklu, ko tur iegrauzusi cietā, neierastā apkaklīte, cilvēkam, kurš acīmredzot grūtas dzīves aptraipīts un samaitāts. Viņa bija tīra un skaidra, un šī skaidrība sa­cēlās, bet viņa bija arī sieviete un tikko sāka aptvert šo sievietes dabas paradoksu.
   —   Kā jau teicu — bet ko tad es teicu? — Rūta pie­peši aprāva runu un pati jautri iesmējās par savu ap­jukumu.
   —   Jūs teic, ka no tā Svinberna neiznāca ievērojams dzejnieks, tāpēc ka… Te jūs palikāt, mis. — Viņš līdzēja atcerēties, taču pēkšņi juta tādu kā izsalkumu, un sīkas, tīkamas trīsas noskrēja pār muguru, klauso­ties meitenes smieklos. «Kā sudrabs,» Mārtiņš nodomāja, «kā sudraba zvārgulīši,» — un tai pašā mirklī, bet tikai uz mirkli, pārcēlās tālā zemē, kur, sēžot zem sārtzie- dainu ķiršu zariem un smēķējot cigareti, klausījās smailo pagodu zvanu šķindā, kas aicināja uz dievkalpojumu ticīgos salmu sandalēm kājās.
   —   Jā, pateicos, — viņa sacīja. — Un beigu beigās Svinberns nav aizsniedzis kalngalus arī tāpēc, ka viņš, taisnību sakot, ir parupjš. Daudzus viņa dzejoļus nemaz nav vērts lasīt. īstu dižgaru darbos katra rinda pauž skaistumu un patiesīgumu un modina cēlas un dziļas jūtas. No lielo dzejnieku vārsmām nedrīkstētu zaudēt ne rindas, jo tad pasaule kļūtu daudz nabagāka.
   — Man likās ļoti labi, — Mārtiņš nedroši teica, — vismaz tas, ko nupat izlasīju. Bij es to zinājis, ka viņš ir tāds … tāds … bezkaunis. Tas droši vien parādās citās viņa grāmatās.
   —   Arī tai grāmatā, ko jūs lasījāt, varētu izmest daudz rindu, un tas nebūtu nekāds zaudējums, — viņa sacīja stingrā un pamācošā tonī.
   —   Es tās nav ievērojs, — Mārtiņš atbildēja. — Tas, ko es lasīju, bija makten skaists. Viss tur mirdzēja un staroja, un arī manī viss tika gaišs it kā no saules vai starmeša. Tā man rādījās, bet es jau no dzejas ne vella nezinu, mis.
   Viņš saminstinājās un pēkšņi apklusa. Mulsināja mo­koša atskārta, ka trūkst spēju izteikt savas domas. Lasī­dams viņš juta tās dzīves kvēli un diženumu, ko aprak­stījis dzejnieks, bet paša vārdu krājums bija pārāk nie­cīgs, lai to attēlotu. Viņš neprata pārdzīvoto ietērpt vār­dos un salīdzināja sevi ar matrozi, kas tumšā naktī uz sveša kuģa taustās ap nepazīstamu takelāžu. «Nu labi,» viņš nolēma, «lai plīst vai lūst, bet man jāiepazīstas ar šo jauno pasauli.» Vēl nekad nebija gadījies, ka viņš nespētu veikt to, ko gribēja, un tagad viņš ļoti gribēja iemācīties savas jūtas un domas izteikt tā, lai viņa tās varētu saprast. Viņa jau aizēnoja gandrīz visu jaunekļa apvārsni.
   Longfello, piemēram… — Rūta atsāka.
   Ja, to es ir lasījs, — viņš spēji pārtrauca, vēlēda­mies izklāstīt visu savu grāmatu gudrību un parādīt meitenei, ka nebūt nav pilnīgs nejēga. — «Dzīves psalmu», «Ekselsioru» … jā, rādās, tas arī ir viss.
   Viņa smaidīdama palocīja galvu, un viņam šķita, ka šajā smaidā pavīd iecietība — līdzjūtīga iecietība. Viņš ir gatavais nelga, mēģinādams dižoties ar savām niecī­gajām zināšanām. Droši vien šis Longfello sarakstījis neskaitāmi daudz dzejoļu grāmatu.
   —   Atvainojiet, mis, ka iemaisījos. Es, patiesību sakot, neko lielu no visām tām lietām nesaprotu. Man ar to nav bijis darīšanu, bet es panākšu, ka tās būs mana darīšana.
   Sie vārdi skanēja kā draudi. Jaunekļa balss pauda ap­ņēmību, acis spulgoja un vaibsti iezīmējās asāki. Rūtai likās — viņam pat zods izvirzījies uz priekšu; sejas iz­teiksme bija kļuvusi netīkami izaicinoša. Tomēr vienlai­kus no jaunekļa it kā virda spēcīgas vīrišķības straume un brāzās viņai pāri.
   —  Man liekas, jūs tiešām panāksiet, ka tā būs… ka tā būs jūsu darīšana, — viņa smiedamās nobeidza. — Jūs esat ļoti stiprs.
   Rūtas skatiens mirkli kavējās pie Mārtiņa musku­ļainā — gandrīz vai vērša kakla, kas bija iededzis saulē zeltaini brūns un izstaroja robustu spēku un veselību. Un, lai gan jauneklis sēdēja pretī pietvīcis un sakautrē­jies, meiteni atkal kaut kas vilktin vilka pie viņa. Rūta bija pārsteigta par neprātīgo domu, kāda iešāvās prātā. Šķita, ja viņa apskautu abām rokām šo kaklu, tad viss spēks un sparīgums ieplūstu viņā. Šī doma Rūtu izbie­dēja, it kā viņa būtu atklājusi savā dabā negaidītu sa­maitātību. Turklāt fiziskais spēks aizvien bija licies kaut kas rupjš, dzīvniecisks. Viņai vīrietības ideāls saistījās ar slaidumu un eleganci. Tomēr savādā iedoma neatstā­jās. Rūtu mulsināja atskārsme, ka viņai vispār ir radu­sies vēlēšanās apskaut šo iedegušo kaklu. Viņa pati jau no dzimšanas bija trausla, un viņas miesa un dvēsele tiecās pēc spēka. Taču meitene to neapzinājās. Viņa zi­nāja tikai, ka vēl neviens vīrietis nav viņu tā satraucis kā šis, kurš ik brīdi šausmināja ar savu kļūdaino va­lodu.
   —   Nē, es nav nekāds mirla, — Mārtiņš sacīja. — Ja vajadzība spiež, varu sagremot pat dzelzs lūžņus. Bet pašreiz man ir tā kā gremošanas traucējums. Lielāko daļu no jūsu teiktā es nevaru sagremot. Es, zināt, neko tādu nav nekad mācījies. Man patīk grāmatas un dze­jas, ja vien iznāk laika, es tās vienmēr lasu, bet nekad par tām nav domājis tā kā jūs. Tāpēc nemāku par tām tā runāt. Man iet tāpat kā kuģiniekam svešā jūrā bez kartes un kompasa. Man dikti gribētos uziet pareizo vir­zienu — varbūt jūs var man palīdzēt? No kurienes jūs visu to zin, ko nupat stāstījāt?
   —   Acīmredzot no skolas, studijām, — viņa atteica.
   —  Es gāju skolā, kad bij mazs knauķis, — viņš iebilda.
   —   Jā, bet es domāju vidusskolu, universitāti, lekcijas.
   —   Jūs gājuši universitātē? — Mārtiņš neslēptā izbrīnā iesaucās. Viņš juta, ka starp viņiem paveras plaisa vis­maz miljons jūdžu platumā.
   —   Es vēl tagad tur eju. Klausos speciālu kursu angļu filoloģijā.
   Mārtiņš nezināja, ko nozīmē «filoloģija», un, prātā pa­turējis šo robu, jautāja tālāk:
   —  Cik ilgi man jāmācās, lai tiktu universitātē?
   Redzot jaunekļa tieksmi pēc zināšanām, Rūta uzmun­drinoši pasmaidīja un teica:
   —   Atkarībā no tā, cik daudz jau esat mācījies. Vai jūs nemaz neesat gājis vidusskolā? Nu jā, protams, ne. Bet vai pamatskolu esat beidzis?
   —   Divi gadi vēl palika, kad aizgāju, — Mārtiņš pa­skaidroja. — Bet es vienmēr ar labām atzīmēm ir ticis pāri.
   Nākamajā acumirklī, noskaities par savu lielību, viņš satvēra roku balstus un spieda tos tik nikni, ka pirkstu gali iesāpējās. To pašu brīdi viņš pamanīja istabā ienā­kam kādu sievieti. Redzēja meiteni pieceļamies un stei­dzamies ienācējai pretī. Abas saskūpstījās un roku rokā tuvojās viņam.
   «Tai jābūt viņas mātei,» Mārtiņš nodomāja.
   Ienācēja bija slaida gaišmate staltu augumu un skaista. Viņas tērps atbilda šās mājas garam. Tērpa smalkās līnijas priecēt priecēja jaunekļa acis. Viņa un viņas ģērbs atsauca Mārtiņam atmiņā sievietes, kas bija kādreiz redzētas uz skatuves. Tad viņš atcerējās, ka re­dzējis šādas lepnas dāmas Londonā pie teātru ieejas, kur bija stāvējis un skatījies uz tām, līdz policists viņu izdzina no kolonādes sīkajā lietū uz ielas. Pēc tam Mār­tiņš domās pārcēlās uz Jokohamu, kur pie grandhoteļa ari bija vērojis lepnas dāmas. Tūlīt acu priekšā sāka ņirbēt tūkstošiem Jokohamas ainu — pati pilsēta un osta. Taču viņš aši aizvāza atmiņu kaleidoskopu, jo saprata, ka nepieciešams visu uzmanību pievērst tagadnei. Mār­tiņš zināja, ka iepazīstoties jāpieceļas, ar pūlēm uzrau­sās kājās un tāds nu stāvēja: bikses ceļgalos meta kūkumus, rokas ļengi karājās gar sāniem, bet sejā iegū­lusi skarba izteiksme, domājot par gaidāmajiem smaga­jiem pārbaudījumiem.
   Iešana uz ēdamistabu nomocīja Martinu kā lietuvēns. Viņš vairākas reizes klupa un atsitās pret dažādiem priekšmetiem, paspēra soli un atkal apstājās, dažbrīd viņam šķita, ka tikt uz priekšu nemaz nav iespējams. Beidzot viņš tomēr veica šo bīstamo gājienu un tapa no­sēdināts blakus viņai. Mārtiņu biedēja lielais dau­dzums nažu un dakšiņu. Tie draudēja ar nezināmām briesmām, un viņš kā apburts skatījās uz tiem, līdz ap­žilba acis un uz šā žilbā fona sāka virmot pazīstamas kuģa baka ainas, kur viņš kopā ar biedriem sēž un ēd sālītu vērša gaļu, gan graizīdams to ar saliecamu nazi, gan turēdams tāpat pirkstos, vai ar līku dzelzs karoti strebj no skārda bļodiņas biezu zirņu viru. Deguns sa­manīja sastāvējušās gaļas smaku, bet ausīs skanēja ēdēju skaļie šmaksti, ko pavadīja kuģa sienu un baļķu krakšķoņa. Viņš redzēja savus biedrus tā ēdam un no­sprieda, ka viņi ēd kā cūkas. Nu, šeit viņš uzmanīsies. Centīsies ēst bez trokšņa. Visu laiku paturēs to prātā.
   Mārtiņš pavērās apkārt galdam. Pretī sēdēja Arturs un otrs brālis — Normans. «Tie ir viņas brāļi,» viņš sev sacīja un juta pret tiem labvēlību. Kā šīs ģimenes locekļi cits citu mīl! Atmiņā pavīdēja aina, kā meitene bija apsveikusi māti un abas roku rokā tuvojušās viņam. Viņa pasaulē vecāki un bērni nemēdz šādi izrādīt jūtas. Viņam tas bija savā ziņā atklājums, pierādījums tam jūtu cildenumam, ko sasniegusi augstākā sabiedrība. Tas šķita pats skaistākais no visa, ko Mārtiņš šajā jaunat­klātajā pasaulē paspējis saskatīt. Viņš jutās dziļi aiz­kustināts, sirdī ielija maigums un vēlība. Visu mūžu Mārtiņš bija alcis mīlestības. Visa viņa būtne tiecās pēc tās. Mīlestība bija viņa būtības organiska nepiecieša­mība. Tomēr viņš dzīvoja bez mīlestības, tālab arvien vairāk un vairāk nocietinājās. Viņš nekad agrāk nebija atskārtis, ka viņam trūkst mīlestības. Arī tagad viņš to neatskārta. Jauneklis tikai redzēja mīlestības izpausmes, un tās viņu dziļi saviļņoja, likās skaistas, cēlas un ap­brīnojamas.
   Mārtiņš priecājās, ka nav klāt mistera Morzes. Vi­ņam jau bija diezgan grūti iepazīties ar Rūtu, ar viņas māti un brāli Normanu. Arturu viņš jau pazina, kaut arī maz. Iepazīties vēl ar tēvu — nē, tas būtu pārāk
   daudz, par to viņš bija pārliecināts. Viņam šķita, ka savu mūžu nav tik grūti strādājis. Vissmagākais darbs tagad likās tīrā bērnu spēle. Piere norasoja sīkām sviedru lāsītēm, un krekls kļuva mikls no piepūles, vei­cot reizē tik daudz neierasta. Viņam bija jāēd tā, kā vēl nekad nebija ēdis, jātur rokās neparasti rīki, slepus jā­vēro pārējie galda biedri un jāmācās, kā lietot katru no šiem rīkiem; vienlaikus vajadzēja uzsūkt arī iespaidu straumi, kas brāzās pāri, paspēt tos paturēt prātā un sagrupēt; bez tam jauneklis tvīka ilgās pēc meitenes, un šī tvīksme māca kā neskaidrs, sāpīgs nemiers, viņš iz­juta alkainu vēlēšanos iekļūt tajā dzīves sfērā, kur mīt viņa, tāpēc saspringti un nemitīgi kaldināja pārdrošus un miglainus plānus, kā to panākt. Zagšus raudzīdamies uz Normanu, kas sēdēja pretī, vai uz kādu citu, lai zi­nātu, kuru nazi vai dakšiņu attiecīgajā reizē lietot, Mār­tiņš tai pašā laikā centās iegrebt atmiņā katra vaibstus un uzminēt, kādas ir viņu attiecības ar Rūtu. Turklāt jauneklim vajadzēja runāt, klausīties, ko viņam saka un ko citi runā savā starpā, un neizbēgami arī pašam at­bildēt, taču mēle, radusi pie vaļīgas valodas, bija pa­stāvīgi jāsavalda. Lai mērs būtu pilns, te uzturējās arī sulainis, kas šķita kā nemitīgs bieds; viņš klusu parādī­jās Mārtiņam pie pleca līdzīgi drausmai sfinksai, kas uzdeva mīklas, kuras vienmēr vajadzēja tūlīt atrisināt. Visu maltītes laiku Mārtiņam nelika miera doma par pirkstu skalojamām bļodiņām. Gribot negribot bija ne­atlaidīgi jādomā, kad tās pasniegs un kādas tās izska­tīsies. Viņš bija dzirdējis par šādām bļodiņām un driZ - varbūt jau pēc pāris mirkļiem — tās ieraudzīs, jo viņš taču sēž pie viena galda ar augstākām būtnēm, kas vienmēr tādas lieto, un tagad arī viņš pats, jā, arī viņš tās lietos. Tomēr visvairāk viņu nodarbināja grūti izšķiramais jautājums: kā pret šiem cilvēkiem izturēties? Kā sevi nostādīt? Reizēm ienāca prātā mazdūšīga doma — jāizliekas citādam nekā patiesībā —, bet to tū­līt izgaisināja otra, piesardzīgāka, biedinot, ka tāds mē­ģinājums neizdosies, jo pēc dabas viņš nespēj izlikties un var kļūt smieklīgs.
   Maltītes pirmajā pusē, aizņemts ar domām, kā izturē­ties, Mārtiņš bija ļoti kluss. Viņš nezināja, ka šī klusē­šana ir pretrunā ar Rūtas brāļa Artura vārdiem, kurš dienu iepriekš bija paziņojis mājiniekiem, ka atvedīšot uz pusdienām mežoni, bet lai viņi neuztraucoties — me­žonis būšot interesants. Mārtiņš Idens nekad neticētu, ka Rūtas brālis var būt tāds nodevējs, it īpaši tāpēc, ka bija izglābis šo brāli no nelāga kautiņa. Un tā Mārtiņš tagad sēdēja pie galda, savas neveiklības nomākts, ap­burts no visa, kas noris ap viņu. Pirmo reizi viņš sa­prata, ka ēšana var būt arī kaut kas vairāk nekā iz­salkuma apmierināšana. Līdz šim Mārtiņš nekad nebija pievērsis uzmanību tam, ko viņš ēd. Tā bija tikai ba­rība. Tagad pie šā galda viņš veldzēja savu daiļuma iz­jūtu, jo ēšana te sniedza estētisku baudu. Un ne tikai estētisku, bet arī intelektuālu baudu. Viņa prāts bija sa­springts. Viņš dzirdēja vārdus, kuru nozīmi nezināja, un atkal citus, ko bija lasījis tikai grāmatās; neviens no viņa paziņām, nedz vīrietis, nedz sieviete, nebija tik iz­glītoti, lai prastu tos izrunāt. Dzirdot šos vārdus tik viegli raisāmies no šās brīnišķās ģimenes locekļu — viņas tuvinieku lūpām, Mārtiņš sajūsmā notrīsēja. Ro­mantika un skaistums, viss cēlais, par ko bija lasīts grā­matās, tagad kļuva īstenība. Viņu bija pārņēmusi ta reta un svētlaimīgā jutoņa, kad cilvēks redz savus sapņus pārkāpjam iztēles ietvarus un topam par tiešamību.
   Nekad viņš vēl nebija pacēlies šādos dzīves augstu­mos, tādēļ klausoties, vērojot un tīksminoties centās ne­saistīt pārējo uzmanību, bet uzrunāts atbildēja pavisam īsi — «jā, mis», «nē, mis» Rūtai un «jā, misis», «nē, misis» viņas mātei. Bieži viņš tikko novaldījās, nepatei­cis viņas brāļiem «jā, ser» un «nē, ser», kā bija radis uz kuģa. Mārtiņš juta, ka šāda atbilde būtu nevietā un nozīmētu atzīt viņu pārākumu, bet tas nedrīkst notikt, ja viņš grib šo meiteni kādreiz iekarot. To liedza arī viņa lepnums. «Dieva vārds!» viņš sev teica. «Es ne­esmu sliktāks par šiem, un, ja šie zina daudz ko tādu, ko nezinu es, arī es šos varētu šur tur pārtrumpot.» Taču nākamajā mirklī, kad Rūta vai viņas māte Mār­tiņu uzrunāja «mister Iden», lepnā spītība aizmirsās un jaunekļa vaigs sajūsmā starot staroja. Viņš ir civilizēts cilvēks, jā gan, un sēž plecu pie pleca pie viena galda ar cilvēkiem, par kādiem lasījis tikai grāmatās! Tagad viņš pats it kā ieticis grāmatā un dēko pa bieza sējuma lappusēm.
   Taču, kamēr Mārtiņš sēdēja pie galda un, par spīti Artura raksturojumam, drīzāk atgādināja rāmu jēru nekā mežoni, viņš visu laiku lauzīja galvu, kā izturē­ties. Jauneklis nebūt nebija rāms jērs, un spēlēt otro vi­joli — tas nepavisam nepiedienēja viņa valdonīgajai da­bai. Viņš runāja tikai tad, kad bija nepieciešams, un viņa runa bija neveikla un saraustīta, tā līdzinājās nesenajai klumburīgajai iešanai uz ēdamistabu; viņš rakņājās savā daudzvalodu vārdu krājumā, prātodams, kādus vārdus attiecīgajā reizē lietot, un baidīdamies, ka nepratīs tos pareizi izrunāt, bet citi, viņam zināmie, pārējiem liksies rupji, nodrāzti un vienkārši. Taču visu laiku nomāca ap­ziņa, ka piesardzība vārdu izvēlē traucē izteikt to, ko viņš patiesībā jūt un domā, un vērš viņu par nelgu. Bez tam šīs piespiedu sakas žņaudza viņa brīvo garu gan­drīz tāpat kā stīvinātā, neierastā apkaklīte kaklu. Tur­klāt viņš skaidri zināja, ka ilgi to vairs neizturēs. Pēc dabas viņš bija domu un izjūtu bagāts, un viņa rado­šais gars neatlaidīgi prasīja savu tiesu. Šīs domas un izjūtas uzplijīgi mācās virsū, tiecās izlauzties uz āru un iegūt noteiktu veidu, līdz beidzot viņš aizmirsa, kur at­rodas, un vecie, zināmie vārdi, ko bija radis lietot, pa­spruka pār lūpām.
   Kad sulainis, kas visu laiku kā traucēklis un apgrūti­nājums stāvēja Mārtiņam pie pleca, piedāvāja ēdienu, Mārtiņš to atraidīja, īsi un izteiksmīgi noteikdams: «Pou!»
   Visi tūlīt sasprindza, arī sulainis šķita pašapmierināti smīnam, un Mārtiņš bija gatavs vai zemē ielīst. Tomēr viņš ātri atguvās.
   —   Tas ir kanaku vārds un nozīmē «pietiek». Tas man tā tikai izskrēja. Burtu pa burtam iznāk p-a-u.
   Viņš pamanīja, ka meitenes acis ziņkāri pēta viņa ro­kas, un, atbildot uz šo mēmo jautājumu, sacīja:
   —   Es ir tikko atbraucis ar Klusā okeāna pasta tvai­koni. Tas nokavējās, un visās Pjudžetsaundas ostās mēs rāvāmies kā īsti nēģeri, lai ielādētu kargo — jauktu kravu, ja jūs zin, ko tas nozīmē. Tur es ir nobrāzis ro­kām ādu.
   —   Es jau nevēroju skrambas, — viņa steidza paskaid­rot. — Jūsu rokas liekas pārāk mazas jūsu augumam.
   Puisis nosarka. Viņš to uztvēra kā norādi uz vēl vienu trukumu.
   —   Jā, — viņš it kā taisnodamies piekrita. — Tiesa kas tiesa, dūres man nav diez ko lielas un smagas, toties pleci un rokas ir stipri kā vērsim — un varu pama­tīgi gāzt. Ja es kādam situ pa purslām, tad sasitu arī savas dūres.
   Mārtiņš jutās nelaimīgs par to, ko nupat bija izteicis. Viņš īgņojās uz sevi. Bija ļāvis mēlei vaļu un sarunājis nepiedienības.
   —   Tas bija drosmīgi, ka jūs palīdzējāt Arturam, gluži svešam cilvēkam, — Rūta smalkjūtīgi sacīja, redzēdama, cik puisis ir apmulsis, kaut arī nesaprata, kāpēc.
   Viņš turpretim saprata viņas rīcību un siltā pateicī­bas uzplūdā atkal ļāva mēlei vaļu.
   —   Par to nav vērts runāt, — viņš sacīja. — Jebkurš darītu tāpat. Tas kaušļu bars tieši meklēja, kur piesie­ties, Arturs tos nemaz neaiztika. Tie klupa viņam virsū, es atkal tiem un dažam labam pamatīgi sadevu. No­brāzu rokām ādu, toties vienam otram no šo bandas visi zobi vairs nebūs žaunās. Esmu priecīgs, ka tā iznāca. Kad redzu …
   Pavērtu muti Mārtiņš pēkšņi apklusa, stindzināja ap­ziņa par savu mazvērtību un samaitātību, un viņš jutās gluži necienīgs elpot to pašu gaisu, ko elpo viņa. Ka­mēr Arturs, pārtvēris sarunas pavedienu, jau divdesmito reizi sāka stāstīt par dēku uz prāmja — kā viņam uz­brucis dauzoņu bars, un kā Mārtiņš īdens meties tiem virsū un viņu izglābis —, pats šās dēkas varonis sēdēja pie galda sarauktu pieri un domāja, ka nupat uzvedies kā īsts muļķis, un vēl vairāk lauzīja galvu, prātodams, kā pret šiem cilvēkiem izturēties. Līdz šim viņš acīm­redzot nav uzvedies, kā pieklājas. Viņš nepieder pie šo ļaužu kārtas, tāpēc neprot runāt viņu valodā — tur tas suns aprakts. Izlikties, ka pieder pie viņu kārtas, Mār­tiņš nespēja. Tāda viltus spēle neizdotos, turklāt tā der­dzās viņa dabai. Izlikšanās un viltība Mārtiņam bija svešas. Lai notiktu kas notikdams, viņš gribēja būt tas, kas ir patiesībā. Tagad viņš vēl nemāk runāt viņu va­lodā, bet ar laiku pratīs. To viņš bija cieši apņēmies. Taču runāt patlaban vajadzēja, bet viņš runās savā va­lodā, protams, mīkstinot izteiksmi, lai viņi to saprastu un tā viņus pārāk neaizskartu. Turpmāk viņš vairs neiz- liksies, jo ar klusēšanu rada nepareizu ieskatu, it kā zinātu to, ko īstenībā nezina. Abiem brāļiem spriežot par universitāti un vairākkārt lietojot vārdu «trig», Mārtiņš, palikdams uzticīgs savam lēmumam, viņus pārtrauca:
   —   Ko nozīmē «trig»?
   —   Trigonometrija, — Normans atbildēja. — Augstā­kās «mat» nozare.
   —   Un ko nozīmē «mat»? — sekoja nākamais jautā­jums, kas nez kādēļ lika Normanam iesmieties.
   —   Matemātika, aritmētika, — Normans atbildēja.
   Mārtiņš Idens palocīja galvu. Viņš bija ieskatījies zi­nību laukā, kam, šķiet, nav nedz gala, nedz malas. Taču redzētais ieguva taustāmību. Viņa neparastās iztēles spējas iemiesoja abstraktos jēdzienus konkrētos tēlos. Trigonometrija, aritmētika un visa tā zinātnes nozare, ko simbolizē šie vārdi, viņa smadzeņu alķīmiskajā labora­torijā pārvērtās par spilgtu ainavu. Viņš redzēja gan saules apmirdzētus izcirtumus, gan zaļu lapotni, kam dūrās cauri staru zelta šķēpi. Tālumā visu aizplīvuroja sārta dūmaka, bet aiz šās sārtās dūmakas — to viņš zi­nāja — atradās nepazīstama burvju zeme, romantisku brīnumu zeme. Tas viss reibināja kā vīns. Te gaidīja piedzīvojumi, kur var likt lietā galvu, te bija pasaule, kas jāiekaro, un tūlīt no apziņas dzīlēm uznira doma — jāiekaro, lai iegūtu viņu, šo lilijbalto dievieti, kas sēž viņam blakus.
   Mirdzošo vīziju satrieca un izgaisināja Arturs, kas visu vakaru bija nopūlējies, lai viņa mežonis beidzot sevi pa­rādītu. Mārtiņš Idens atcerējās savu nodomu. Pirmo reizi šai vakarā viņš kļuva tas, kas patiesībā ir, sākumā apzi­nāti un mērķtiecīgi, bet drīz vien, aizmirsies radīšanas priekā, sāka stāstīt, cenzdamies klausītājiem atainot dzīvi tādu, kādu to pazīst. Viņš bija bijis matrozis uz kontra­bandistu šonera «Halciona», kad kuģi notvēra muitas kuteris. Mārtiņš prata redzēt un prata redzēto ietērpt vārdos. Viņš uzgleznoja klausītājiem gāzmainu jūru, ko­mandas locekļus un abus kuģus. Ar savu iztēles spēku Mārtiņš panāca, ka klausītāji ar viņa acīm redzēja to, ko bija redzējis viņš. No daudzo sīkumu jūkļa viņš ar īsta mākslinieka izjūtu izvēlējās visspilgtāko un nozīmīgāko, uzbūra ainas, kas zaigoja un laistījās gaismā, krāsās un dzīvīgumā, aizraudams klausītājus ar savu skarbo daiļ­runību, iedvesmu un spēku. Dažbrīd viņus biedēja tēlo­juma tiešums un izteicieni, taču netīkamais stāstījumā allaž mijās ar skaisto un traģismu mīkstināja humors, neparastās un trāpīgās jūrnieku asprātības.
   Kamēr Mārtiņš runāja, meitene izbrīna pilnām acīm raudzījās viņā. Jaunekļa uguns viņu sasildīja. Rūta sev jautāja, kā varējusi tādā saltumā dzīvot visus šos gadus. Viņai gribējās pieglausties šim kvēlajam, liesmainajam vīrietim, kas gluži kā vulkāns izvirda spēku, sparīgumu un veselību. Vēlēšanās piekļauties bija tik stipra, ka viņa ar pūlēm savaldījās. Taču pretēja izjūta viņu vienlaikus atgrūda no Mārtiņa. Viņai derdzās šīs izrētotās rokas, ku­rās pēdas atstājis darbs un ieēdušies visi dzīves netī­rumi, derdzās izspīlētie muskuļi un sarkanā švīka, ko ieberzusi cietā apkaklīte. Jaunekļa pirmatnīgais spēks viņu biedēja. Katrs rupjais vārds griezās ausīs, katrs skarbās dzīves posms aizvainoja dvēseli. Tomēr viņa jo­projām juta šā vīrieša pievilcības spēku, tas viņai likās velnišķīgs, jo tam bija tāda vara pār viņu. Viss, kas tik stingri bija nostiprinājies viņas prātā, tagad sāka grī­ļoties. Romantika un piedzīvojumi, ar ko bija pilna Mār­tiņa dzīve, sagrāva visu līdz šim ierasto. Klausoties viņa brīvajos smieklos un jautrajos stāstos par briesmām, mei­tenei dzīve vairs netēlojās grūta, vairs neprasīja pūļu un neierobežoja, tā šķita kā spēļlietiņa, ar ko patīkami ro­taļāties, ko var- bezrūpīgi grozīt uz visām pusēm un aiz­mest bez nožēlas. «Tādēļ rotaļājies arī tu!» viņai uz­sauca iekšēja balss. «Pieglaudies viņam, ja tev tā tīk, skauj rokām viņa kaklu!» Viņai gribējās nosodīt sevi par šo neprātīgo tieksmi, viņa centās domāt par savu šķīstību, savu kulturālību, par visu to, kā viņam trūka. Rūta paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka arī pārējie klau­sās Mārtiņā kā apburti; tas viņu galīgi satriektu, ja viņa nepamanītu savas mātes acīs šausmas — sajūsmīgas, tomēr šausmas. Jā, šis no tumsības iznirušais cilvēks ir ļauns. Māte arī to redz, un mātei ir taisnība. Rūta pa­ļāvās uz mātes spriedumu, kā bija vienmēr radusi pa­ļauties. Mārtiņa uguns vairs nesildīja, un bailes, ko viņš iedvesa, vairs nebija tik skaudras.
   Vēlāk Rūta spēlēja klavieres, spēlēja ar izaicinājumu, neapzināti vēlēdamās vēl padziļināt nepārejamo bezdi­beni, kas viņus šķīra. Sī mūzika gluži kā nežēlīgs vāles sitiens trāpīja Mārtiņa galvu, bet apdullinādama un sa­graudama tā vienlaikus viņu saviļņoja. Viņš ar godbijību raudzījās uz meiteni. Tāpat kā Rūta, arī Mārtiņš juta, ka bezdibenis starp viņiem padziļinās, toties vēl jo cie­šāka kļuva viņa apņēmība tikt tam pāri. Taču Mārtiņš bija pārāk jūtīgs un nesavaldīgs, lai visu vakaru mie­rīgi sēdētu un vērotu šo bezdibeni, it sevišķi vēl, ja skan mūzika. Mūzika jaunekli vienmēr spēcīgi saviļņoja. Kā stiprs vīns tā rosināja drosmīgas domas, kā reibs dzē­riens skurbināja iztēli un pacēla aizmākoņu augstumos. Mūzika kliedēja pretīgo tiešamību, iepludināja dvēselē skaistumu, rosināja sapņus un spārnoja tos. Viņš gan nesaprata, ko Rūta spēlē. Melodijas nepavisam nelīdzi­nājās tām, kādas viņš bija dzirdējis deju zālēs bungo­jam uz nenoskaņotām klavierēm, nelīdzinājās arī pūtēju orķestra vara ragu dārdiem, kas plēsa vai ausis pušu. Taču grāmatās viņam bija gadījies lasīt par šādu mū­ziku, viņš pilnīgi akli ļāvās meitenes spēlei un sākumā pacietīgi gaidīja, ka uztvers tajā skaidru, vienkāršu ritmu, bet tad gluži apmulsa, jo motīvi mainījās pārāk bieži. Līdzko bija uztverta melodija un iztēle jau sāka lidot tai līdzi, tā tūlīt pazuda haotiskajā skaņu jūklī un fantāzija kā smags akmens krita atpakaļ uz zemes.
   Mirkli Mārtiņam pat iešāvās prātā, vai tikai Rūta viņu apzināti neizsmej. Viņas spēlē jautās kaut kas naidīgs, un viņš pūlējās uzminēt to, ko gribēja paust meitenes rokas, sitot pa klavieru taustiņiem. Taču viņš tūlīt aiz- gainīja šo necienīgo un neiespējamo domu un atkal cen­tās brīvi ļauties mūzikai. Pirmītējā burvība no jauna pārņēma viņu savā varā. Kājas vairs nesaistīja zemes pinekļi, un gars atbrīvojās no miesas. Acu priekšā viz- moja žilbs mirdzums, viss apkārtējais izzuda, un viņš lidinājās virs kādas nezināmas pasaules, par kuru sirdī jau sen loloja sapni. Pazīstamais un nepazīstamais savi­jās spilgtā un neatvairāmā vīzijā. Mārtiņš pārcēlās sve­šās svelmainu zemju ostās, klaiņoja pa tirgus lauku­miem mežonīgu, vēl nekad neredzētu cilšu ņūklī. Nāsis sajuta aso, pazīstamo smaržu, kas vēdīja no salām un ko siltajās bezvēja naktīs uz jūras bija radis ieelpot, viņš atkal garas tropu dienas burāja pret dienvidu pasātu starp palmu vainagotām koraļļu salām, kuras te pazuda, te atkal parādījās tirkīzzilajā jūrā. Ainas radās un gaisa tikpat žigli kā domas. Vienu mirkli Mārtiņš auļoja zirgā pa saules izdedzinātu tuksnesi, bet jau nākamajā brīdī caur varvīkšņaini zaigojošu, nokveldētu dūmaku ielūko­jās Nāves ielejas baltajās kapenēs vai airēja pa Ledus okeānu, kur saulē zvīļoja un laistījās milzīgi ledus kalni. Viņš gulēja koraļļu salā zem kokospalmas un klausījās krasta bangu rāmajā šalkoņā. Vecs kuģa vraks dega zilām liesmām, un šai dīvajā gaismā dejotājas dejoja «hulu», ko pavadīja dziedoņu kaislie mīlas saucieni, ha­vajiešu ģitāru gaudulīgie strinkšķi un tamtamu rīboņa. Nolaidās saldkaira tropu nakts. Tālumā pret zvaigžņai­najām debesīm melnoja vulkāna siluets. Virs galvas lēni peldēja bāls pusmēness, un zemu pie apvāršņa mirdzēja Dienvidu Krusts.
   Mārtiņš atgādināja arfu; tas, ko viņš savā mūžā bija pieredzējis un iepazinis, bija stīgas, bet mūzika — vējš, kas skāra šīs stīgas un lika tām vibrēt, izraisot atmiņas un sapņus. Viņš visu to ne tikai izjuta. Katra izjūta ieguva veidu, krāsu un spožumu, un viss, ko radīja viņa iztēle, brīnumainā un noslēpumainā kārtā izvērtās par tiešamību. Pagātne, tagadne un nākotne saplūda kopā, viņš aizlidoja uz plašu, siltu pasauli, kur viņas dēļ veica cildenus varoņdarbus, jā, nu jau viņš ir pie viņas, iekarojis viņu, skauj viņu savām rokām, aiznes uz savu sapņu valstību.
   Rūta, pavērusies viņā pār plecu, ieraudzīja viņa sejā atspoguļojamies visus šos pārdzīvojumus. Tā bija gluži pārvērtusies seja — acis lielas un spulgas, tās it kā sa­skatīja cauri skaņu plīvuram dzīves ritumu un pulsāciju un redzēja milzīgos fantāzijas tēlus. Viņa bija pārsteigta. Lempīgais, neaptēstais puisis bija pazudis. Slikti piegu­ļošais uzvalks, savainotās rokas un saulē iedegusī seja palikusi, bet tas viss šķita kā cietuma režģi, caur kuriem viņa redzēja cēlu dvēseli, mēmu un bezpalīdzīgu, jo trūka vārdu, kas izpaustu jūtas, kādas šo dvēseli saviļņo. Taču to visu Rūta skatīja tikai īsu mirkli, atkal atgriezās tū­ļīgais puisis — un viņa pasmējās par savu spējo iedomu. Tomēr šā mirkļa iespaids neizgaisa, un, kad Mārtiņš ne­veikli pienāca klāt, lai atvadītos, viņa iedeva jauneklim Svinberna dzejoļu krājumu un piedevām vēl Brauninga krājumu — pašreiz viņa studēja Brauningu angļu lite­ratūras kursā. Mārtiņš viņai likās gluži kā zēns, kad no­sarcis, pateicības vārdus murminādams, stāvēja pretī, un viņu pāršalca mātes maiguma un līdzjūtības vilnis. Aiz­mirsās gan tūļīgais puisis, gan ieslodzītā dvēsele, gan vīrietis, kas tik vīrietīgi bija raudzījies vjņā, iepriecē­dams un reizē biedēdams ar savu skatienu. Viņa redzēja stāvam pretī vienīgi zēnu, kas paspieda viņas roku, — plauksta bija tik cieta un raupja kā koka miza un ieskrambāja ādu, — un stostīdamies teica:
   —   Ievērojamākā diena manā mūžā. Redzat, es nav pieradis pie visa šitā … — Viņš apmulsis pavērās ap­kārt. — … pie šitādiem cilvēkiem un šitādām mājām. Priekš manīm tas ir pavisam kaut kas jauns, bet tas man patīk.
   —  Ceru, ka jūs vēl atnāksiet, — viņa sacīja, kad Mār­tiņš atsveicinājās no viņas brāļiem.
   Viņš uzlika galvā žokejcepuri, zvalstīgi izmetās laukā pa ārdurvīm un pazuda.
   —   Nu, ko tu par viņu domā? — Arturs vaicāja.
   —   Ļoti interesants, atsvaidzina kā ozona strāva, — viņa atbildēja. — Cik viņam gadu?
   —   Divdesmit, gandrīz divdesmit viens. Es viņam šo­dien jautāju. Nebūtu domājis, ka viņš tik jauns.
   «Tātad es esmu trīs gadus vecāka,» Rūta nodomāja, noskūpstīdama brāļus un novēlēdama viņiem ar labu nakti.

   Iedams lejā pa kāpnēm, Mārtiņš iebāza roku svārk- kabatā, izņēma strēmelīti brūna rīspapīra līdz ar šķipsnu meksikāņu tabakas un veikli satina cigareti. Pirmo dūmu ievilka labi dziļi un lēnām, kā vilcinoties izpūta.
   — Velna milti! — viņš godbijīgā apbrīnā iesaucās. — Velna milti! — viņš atkārtoja. Tad vēlreiz nomurmi­nāja: — Velna milti! — Pēc tam norāva krekla apkak­līti un iegumzīja to kabatā. Smidzināja auksts lietus, bet Mārtiņš, noņēmis cepuri un atpogājis svārkus, zvalstīgi soļoja tālāk, nelikdamies zinis, kas notiek apkārt. Viņš tikai neskaidri apjauta, ka līst. Jauneklis jutās kā ek­stāzē, ļāvās sapņiem un domās vēlreiz pārdzīvoja nule pieredzēto.
   Beidzot viņš sastapis to sievieti, par ko gan reti do­mājis, — viņš vispār nebija radis domāt par sievietēm,— bet ko vienmēr neapzināti ilgojies reiz satikt. Viņš sēdē­jis viņai blakus pie galda, paspiedis roku, skatījies acīs un redzējis tajās skaistas dvēseles atspulgu — tikpat skaistas kā šīs acis, kurās tā atmirdzēja, un tikpat skais­tas kā miesa, kurā tā mājoja. Viņš nedomāja par mei­tenes ķermeni kā par ķermeni, un tas viņu izbrīnīja, jo līdz šim par citām sievietēm bija domājis tikai šādi.
   Viņas ķermenis bija kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Likās pat, ka tas nav pakļauts nekādām kaitēm un vājībām. Tas bija ne tikai dvēseles mājoklis, bet arī gara izpausme, skaidrs un brīnišķīgs dievišķās būtības iemiesojums. Šī dievišķības izjūta pārsteidza Mārtiņu. Tā izkliedēja sap­ņus un pievērsa viņu skaidrākām domām. Līdz šim ne­viens vārds, neviena norāde, neviens mājiens par dieviš­ķību nebija skāris viņa apziņu. Mārtiņš neticēja dievam. Viņš nekad nebija bijis reliģiozs un vienmēr bija vilcis uz zoba debesu valstības sludinātājus ar to runām par dvēseles nemirstību. «Nekādas aizkapa dzīves nav,» viņš sev apgalvoja, «visa dzīve ir vienīgi te, pēc tam seko mūžīga tumsa.» Taču tas, ko viņš redzējis Rūtas acīs, bija dvēsele, nemirstīga dvēsele, kas pastāv mūžīgi. Ne­viens, nedz vīrietis, nedz sieviete, ko viņš pazina, nekad * nebija modinājis domu par nemirstību. Turpretī šī mei­tene modināja. Tūlīt iedvesa, līdzko paskatījās uz viņu. Arī tagad, kad viņš gāja pa ielu, acu priekšā mirdzēja viņas seja, bāla un nopietna, maiga un izteiksmīga, tā smaidīja tik liegi un līdzjūtīgi, kā spēj smaidīt vienīgi eņģeļi, un izstaroja tādu skaidrību, kādu viņš nebija va­rējis pat iedomāties. Viņas skaidrība jaunekli satrieca. Tā viņu biedēja. Viņš pazina labu un ļaunu, bet doma par skaidrību kā par vienu no dzīves iezīmēm nekad ne­bija ienākusi prātā. Taču tagad Mārtiņš atrada šo skaid­rību, šo labestības un šķīstības augstāko pakāpi, kuru saplūsme slēpj sevī nemirstību.
   Pēkšņi uzvilnīja godkāra tieksme pēc nemirstības. Viņš apzinājās, ka nav cienīgs atraisīt Rūtai pat kurpju sai­tes; tā bija necerēta un neiedomājama veiksme, ka viņš ieraudzīja šo meiteni, visu vakaru pavadīja kopā un sa­runājās ar viņu. Protams, tā bija tikai nejaušība. Viņš nekādi nebija to pelnījis. Nebija tādas laimes vērts. Jau­nekli pārņēma reliģioza noskaņa. Viņš kļuva pazemīgs un lēnprātīgs, gatavs nest upurus un sevi noniecināt. Sādā jutoņā grēcinieki dodas pie biktskrēsla. Arī viņš bija grēcinieks. Un, tāpat kā ikviens pazemīgs un lēn­prātīgs grēcinieks jau samana nākamo svētlaimi, arī viņš samanīja to nākotnes laimi, ko iemantos, Rūtu iegūstot. Taču domas par šo iegūšanu bija miglainas un juceklī­gas, gluži atšķirīgas no tām domām, kas Mārtiņam pa- rasti_ saistījās ar iegūšanu. Godkāre dāvāja viņam neprāta spārnus, un viņš redzēja sevi kopā ar Rūtu uzli­dojam galvu reibinošos augstumos, baudot visu, kas pa­saulē skaists un dižens, un daloties domās. Tā bija dvē­seļu kopība, kas brīva no visa rupjā, labprātīgs gara biedriskums, ko gan viņš skaidri nevarēja iedomāties. Viņš arī to necentās. Patiesībā viņš vispār nekā nedo­māja. Izjūtas bija pakļāvušas prātu, jaunekli caurstrā­voja un satrauca vēl nepazītas emocijas, viņš tīksmi pel­dēja pa straumi apgarotu un pacilājošu jūtu okeānā, un straume aiznesa viņu aiz īstās dzīves robežām.
   Viņš gāja grīļīgi kā piedzēries, paskaļi buldurēdams: — Velna milti! Velna milti!
   Uz ielas stūra policists aizdomīgi paskatījās uz viņu, bet tad ievēroja zvalstīgo jūrnieka gaitu.
   —   Kur tu tā piesūcies? — policists jautāja.
   Mārtiņš Idens atgriezās zemes virsū. Viņš bija ap­veltīts ar iekšēju lunkanumu un spēja ātri piemēroties apstākļiem. Policista uzsauciens viņu atžilbināja, un viņš tūlīt atguvās.
   —   Pamatīgi, vai ne? — viņš smējās. — Nemaz ne­zināju, ka es runā balsī.
   —   Tu jau drīz sāksi dziedāt, — policists pareģoja.
   —   Nē, nesākšu vis. Dod man sērkociņu, sēdīšos tram­vajā un laidīšu uz mājām.
   Mārtiņš aizdedza cigareti, pateica ar labu nakti un de­vās tālāk.
   —   Vai nav traki? — viņš nomurmināja. — Tas kruķis domāja, ka esmu pilnā. — Tad pasmaidīja un mirkli iegrima domās. — Laikam jau es ir apreibis, — viņš pie­bilda, — tikai nezināju, ka var apreibināt arī sievietes seja.
   Telegrāfa avēnijā Mārtiņš ielēca tramvajā, kas gāja uz Berkliju. Vagons bija pilnum pilns jauniem vīriešiem, tie dziedāja, laiku pa laikam nokliegdami studentu saukļus. Mārtiņš tos ziņkāri vēroja. Tie bija studenti. Tie mācī­jās tai pašā universitātē, kur Rūta, piederēja pie tās pa­šas sabiedrības, ja vien vēlējās, varēja iepazīties ar Rūtu, redzēt viņu katru dienu. Viņš brīnījās, ka viņi to nav gri­bējuši, uzjautrinājušies kaut kur citur, nevis pavadījuši šo vakaru kopā ar Rūtu, tērzējuši ar viņu, apbrīnā un godbijībā sasēdušies lokā viņai apkārt. Domas klīda tā­lāk. Viņš ievēroja kādu puisi, kam acis bija šauriņas kā spraugas un lūpas atkarenas. «Samaitāts memmesdē- liņš,» viņš nosprieda. «Uz kuģa tāds būtu līdējs, gļēvulis un tenku pienesējs.» Viņš, Mārtiņš Idens, ir krietnāks nekā šis puisis. Šī doma jaunekli uzmundrināja. Tā it kā tuvināja viņai. Viņš sāka salīdzināt sevi ar šiem stu­dentiem. Iedomājās savu stipro, muskuļaino augumu un nolēma, ka fiziski ir daudz pārāks. Taču studentu galvas bija pilnas zināšanu, kas tiem deva iespēju runāt tā, kā runā viņa, — šī doma Mārtiņu nomāca. «Bet kāpēc tad man dotas smadzenes?» viņš sev tūlīt vaicāja. «Ko pa­nākuši viņi, spēšu panākt arī es.» Tie mācījušies dzīvi pazīt no grāmatām, kamēr viņš bija aizņemts ar to, ka šo dzīvi dzīvoja. Viņa galva arī tāpat pilna zināšanu, tikai tās ir citādas zināšanas. Kurš no tiem pratīs sasiet štropes mezglu, stūrēt kuģi vai stāvēt sardzē? Gar acīm aizslīdēja viņa dzīves ainas — briesmas, drosme, grūtī­bas un smags darbs. Viņš atcerējās likstas un neveik­smes tai laikā, kad to visu apguva. Vismaz šai ziņā viņš ir pārāks. Agri vai vēlu arī tiem būs jāsaskaras ar dzīvo dzīvi un jāiziet tā skarbā skola, ko jau izgājis viņš. Tas ir labi. Kamēr tie apgūs to, kas viņam jau sen zināms, viņš iepazīs dzīves otru pusi no grāmatām.
   Tramvajs brauca pa mazapbūvēto rajonu starp Ok- lendu un Berkliju, un Mārtiņš uzmanīja, kad tas ies ga­rām labi pazīstamai divstāvu mājai, kam ielas pusē bija lepna izkārtne — «Higinbotama mazumtirdzniecības vei­kals». Pie šās mājas viņš izlēca. Mirkli viņš cieši no­raudzījās izkārtnē. Tā viņam vēstīja vairāk nekā vārdi uz tās. Šķita, ka no šiem burtiem strāvo sīka patmīļa, egoisms un maziska blēdība. Bernards Higinbotams bija apprecējis Mārtiņa māsu, un viņš šo vīru labi pazina. Mārtiņš atslēdza durvis ar savu atslēgu un devās pa kāpnēm augšā uz otro stāvu. Tur dzīvoja viņa svainis. Tirgotava atradās lejā. Taču iepuvušo dārzeņu smaka dvakoja arī šeit. Izejot cauri tumšajam priekšnamam, viņš paklupa pret rotaļratiņiem, ko bija atstājis kāds no daudzajiem māsas bērniem, un ar skaļu brīkšķi uzgrūdās durvīm. «Gnīda,» viņš nodomāja. «2ēl izdot divus centus vairāk par gāzi, pansionāri var kaut kaklu lauzt.»
   Sataustījis tverekli, Mārtiņš atvēra durvis un iegāja apgaismotā istabā, kur sēdēja viņa māsa un Bernards Higinbotams. Māsa lāpīja vīra bikses, bet Higinbotams lasīja avīzi, visā garumā izstiepies uz diviem krēsliem un nokāris tievās kājas, kas bija ieautas nošķiebtās, no grīdsegas šūtās rītkurpēs. Higinbotams pablenza pāri laikrakstam ar savām tumšajām, viltīgajām, urbīgajām acīm. Mārtiņš nekad nevarēja uz svaini skatīties, nejuz- dams pretīgumu. Viņš nespēja saprast, ko māsa atradusi šai cilvēkā. Tas viņam šķita kā mūdzis un vienmēr izrai­sīja nepārvaramu vēlēšanos samīdīt to ar kāju. «Kādu­dien es tam likšu pa purnu,» viņš bieži sevi mierināja, un tikai šī doma līdzēja paciest šā cilvēka klātieni. Hi- ginbotama ļaunās zebiekstes acis pārmetoši skatījās uz Mārtiņu. »
   —   Nu, — Mārtiņš teica, — kas lēcies?
   —  Tikai pagājušo nedēļu liku nokrāsot šīs durvis, — misters Higinbotams tā kā žēlabaini, tā kā draudīgi sa­cīja. — Un tu zini, kādas algas tagad saskrūvējušas tred- jūnijas. Varēji būt uzmanīgāks.
   Mārtiņš jau dzīrās atbildēt, bet tad iedomājās, ka nav vērts. Viņš novērsās no šā dergļa un sāka lūkoties uz hromolitogrāfiju, kas karājās pie sienas. Viņš izbrīnījās. Tā arvien bija viņam patikusi, taču tagad viņš to it kā ieraudzīja pirmo reizi. Tā bija lēta manta — trešās šķi­ras, tāpat kā viss šai mājoklī. Viņš domās atgriezās tai namā, ko nupat bija atstājis, un vispirms redzēja glez­nas pie sienām un tad viņu, kas atsveicinoties spieda viņam roku un liegi smaidīja. Viņš aizmirsa, kur atro­das, aizmirsa Bernarda Higinbotama klātieni, līdz šis džentlmenis iejautājās:
   —   Spoku ieraudzīji, vai?
   Mārtiņš, atkal atguvies, ieskatījās šais mazajās, spoža­jās acīs, ļaunās, viltīgās un izsmējīgās, un pēkšņi iz­tēlē kā uz ekrāna pavīdēja tās pašas acis, kad to īpaš­nieks lejā savā veikalā pārdeva preces, — tad tās bija lišķīgas un glaimīgas, ar padevīgu un verdziski iztapīgu izteiksmi.
   —  Jā, — Mārtiņš atbildēja. — Es ieraudzīju spoku. Ar labu nakti! Ar labu nakti, Ģertrūd!
   Jauneklis devās uz durvīm, bet iedams atkal paklupa un gandrīz nokrita — kāja aizmetās aiz netīrā, sakrun­kotā paklāja.
   —   Nesit durvis! — misters Higinbotams brīdinaja.
   Mārtiņš juta, ka asinis dzīslās sāk virmuļot, bet sa­valdījās un klusi aizvēra durvis.
   Misters Higinbotams triumfējoši paskatījās uz sievu.
   —  Piedzēries, — viņš aizsmakušā balsī paziņoja. — Vai es neteicu, ka viņš piedzersies?
   Sieva pazemīgi palocīja galvu.
   —   Acis jau ļoti spīdēja, — viņa atzina. — Apkaklīte arī nez kur palikusi, lai gan izgāja ar apkaklīti. Bet var­būt nemaz nav tik daudz dzēris.
   —   Tikko turējās kājās, — vīrs apgalvoja. — Es viņu novēroju. Bez klupšanas ne soli paiet nevarēja. Pati dzir­dēji, ka priekšnamā gandrīz nogāzās.
   —   Droši vien uzgrūdās Alīses ratiņiem, — Ģertrūde teica. — Tumsā neieraudzīja.
   Bernarda Higinbotama dusmas auga augumā, un viņš pacēla balsi. Visu dienu veikalā viņš izturējās pazemīgi, gaidīdams vakaru, kad ģimenē varēs atļauties beidzot būt tāds, kāds ir.
   —   Es tev saku, tavs mīļais brālītis ir piedzēries!
   Viņš runāja saltā, skarbā un valdonīgā tonī, skaldīja
   vārdus, tieši kā izcirzdams tos ar mašīnu. Sieva nopūtās un klusēja. Ģertrūde bija liela auguma izblīdusi sieviete, vienmēr nevīžīgi ģērbusies un vienmēr nogurusi no sa­vas miesas, sava darba un vīra nastas.
   —   Tēvā atsities, es tev saku, tas viņam no tēva, — misters Higinbotams apsūdzoši turpināja. — Galu ņems renstelē tāpat kā tēvs. Piemini manus vārdus!
   Ģertrūde palocīja galvu, nopūtās un ķērās pie šuvekļa. Abi bija pārliecināti, ka Mārtiņš pārnācis piedzēries. Viņu dvēseles bija nejūtīgas pret skaistumu, jo citādi viņi sa­prastu, ka šīs mirdzošās acis un starojošā seja vēsta par jaunekļa pirmo mīlestību.
   —   Labs paraugs bērniem! — misters Higinbotams pēk­šņi nošņāca, sievas klusēšanas sakaitināts. Dažkārt viņš gandrīz vai vēlējās, lai sieva vairāk runātu pretī. — Ja tas vēlreiz gadīsies, lai vācas prom! Saprati? Es necietīšu viņa dauzonību — ar savu žūpošanu deģenerē nevainīgus bērnus. — Misteram Higinbotamam patika lietot jaunus vārdus, ko nupat bija izlasījis avīzē. — Jā, deģenerē, tas ir īstais vārds.
   Bet sieva tikai grūti nopūtās, skumīgi pašūpoja galvu un nepacēla acu no šuvekļa. Misters Higinbotams atkal paņēma laikrakstu.
   —  Vai viņš samaksāja par ēšanu pagājušajā nedēļā? — Higinbotams izmeta pār avīzes malu.
   Ģertrūde apstiprinoši palocīja galvu un tad piebilda:
   —  Viņam vēl turas nauda.
   —   Kad viņš dosies jūrā?
   —       Droši vien tad, kad visa nauda būs cauri. Vakar jau bija Sanfrancisko raudzīt kādu kuģi. Bet, kamēr vēl ir nauda, viņš ir izvēlīgs un nekāps vis uz pirmā kuģa, kas pagadīsies.
   —        Klāja berzējam nav ko celt degunu gaisā, — misters Higinbotams nosprauslājās. — Izvēlīgs! Kas vēl nebūs!
   —       Viņš runāja par kādu šoneri, kas došoties uz tālām zemēm meklēt apslēptu mantu, gribot braukt ar to, ja līdz tam pietikšot naudas.
   —       Ja viņš gribētu palikt te, es viņu pieņemtu par ratiņ- stūmēju, — vīrs sacīja, taču viņa balsī nejautās ne ma­zākā labvēlība. — Toms ir projām.
   Sieva pavērās viņā raizīgi un jautājoši.
   —       Šovakar aizgāja. Strādās pie Karuzersiem. Tie vi­ņam maksā vairāk, es tik daudz nevaru.
   —   Vai es neteicu, ka viņš aizies! — Ģertrūde iesaucās.
   —  Tu viņam devi pārāk maz!
   —        Klausies, vecā! — Higinbotams šķendējās. — Sim­tiem reižu esmu tev sacījis — nebāz savu snuķi veikala darīšanās! Lai šī būtu pēdējā reize!
   —       Man vienalga, — Ģertrūde izdvesa. — Bet Toms bija lāga puisis.
   Vīrs uzmeta viņai niknu mirkli. No viņas puses tā bija nepieredzēta pārdrošība.
   —       Ja tavs brālītis nebūtu tāds sliņķis, viņš varētu pie­vest preces.
   —       Mārtiņš kārtīgi maksā par ēšanu un dzīvokli, — Ģertrūde iebilda. — Galu galā viņš ir mans brālis, un, kamēr nav neko parādā, tev nav tiesību viņam vienmēr uzklupt. Man vēl ir saglabājušās jūtas, kaut esmu ar tevi septiņus gadus precējusies.
   —       Vai tu viņam pateici, ka būs jāmaksā par gāzi, ja viņš pa naktīm lasīs? — vīrs jautāja.
   Misis Higinbotama nekā neatbildēja. Sašutums jau bija noplacis, gars atkal ierāvies nogurušajā miesā. Vīrs līk­smoja. Viņš bija guvis virsroku. Acis gailēja ļaunā priekā, un ausis tīksmi uztvēra sievas šņukstus. Viņam sagādāja milzīgu labpatiku padarīt sievu pazemīgu — un tagad tas izdevās gluži viegli, nevis tā kā pirmajos laulības gados, kad daudzās radības un vīra pastāvīgās paļas vēl nebija iedragājušas viņas sparīgumu.
   —   Labi, tā kā rīt tu viņam to pateiktu! — vīrs sacīja.
   —   Un pie viena vēl kas: aizsūti pēc Marionas, lai nāk uzraudzīt bērnus. Tagad Toms ir projām un man pašam jābrauc pēc precēm, bet tu stāvēsi veikalā pie letes!
   —   Rit man ir veļas diena, — Ģertrūde vārgi iebilda.
   —   Piecelies agrāk un izmazgā! Pirms desmitiem es ne­braukšu.
   Viņš nikni pāršķīra lapu un atkal gremdējās lasīšanā.

   Mārtiņa īdena dzīslās vēl mutuļoja asinis, kad viņš pēc sadursmes ar svaini taustījās pa tumšo priekšnamu uz savu istabu — šauru skabūzīti, kur varēja ievietot tikai gultu, mazgājamo galdu un vienu krēslu. Misters Higin­botams bija pārāk taupīgs, lai algotu kalponi, ja visus darbus varēja padarīt sieva. Turklāt liekā kalpones ista­biņa deva iespēju turēt nevis vienu, bet divus pansionārus. Mārtiņš nolika Svinbernu uz krēsla, novilka svārkus un apsēdās uz gultas. Atsperes iestenējās, it kā aizelsušās no viņa svara, bet Mārtiņš to neievēroja. Viņš jau dzīrās aut nost kurpes, bet skatienu pēkšņi saistīja pretējā siena, kur uz baltā apmetuma stiepās garas, netīri brūnas svītras no lietus, kas sūcies cauri jumtam, un viņš palika sēžot, stingi vērdamies sienā. Un šā netīrā fona sāka parādīties un izgaist dažādi tēli. Viņš aizmirsa kurpes un ilgi rau­dzījās kailajā sienā, līdz viņa lūpas pavērās un viņš no­čukstēja: — Rūta.
   «Rūta!» Mārtiņš nekad nebūtu domājis, ka vienkārša skaņa var būt tik skaista. Tā glāstoši skāra viņa dzirdi, un viņš gluži apreiba, to atkārtodams. «Rūta!» Tas bija talismans, maģisks burvju vārds. Ik reizi, kad viņš izru­nāja šo vārdu, viņas seja iestarojās acu priekšā, apspīdē­dama visu sienu ar zeltainu mirdzu. Šis mirdzums nepa­lika tikai uz sienas vien. Tas aizvizēja bezgalībā, un kaut kur šais zeltainajās tālēs viņa dvēsele meklēja viņas dvē­seli. Viss labākais, kas jauneklī bija, izplūda uz āru va­renā straumē. Pati doma par šo meiteni apskaidroja viņu un padarīja cildenāku, vērta labāku un radīja vēlēšanos kļūt vēl labākam. Šīs izjūtas bija pavisam jaunas. Mār­tiņš vēl nekad nebija saticis sievieti, kas vērstu viņu la­bāku. Tieši atrādi, tās arvien bija pārvērtušas viņu par pretīgu dzīvnieku. Viņš nezināja, ka daudzas no tām to­mēr atdevušas viņam to labāko, lai cik niecīgs tas bija.
   Viņš nekad nebija domājis par sevi un nenojauta, ka viņā ir kaut kas tāds, kas izraisa sievietēs mīlestību un liek tām tiekties pēc viņa. Viņš nekad tās nemeklēja, sievietes pašas meklēja viņu; un viņam ne prātā neienāca, ka da­žas no tām kļuvušas labākas tieši viņa dēļ. Līdz šim viņš bija izturējies pret sievietēm ar bezbēdīgu nevērību, un tagad viņam šķita, ka tās vienmēr tvarstījušas viņu un turējušas ciet ar savām netīrajām rokām. Viņš bija ne­taisns pret viņām un arī pret sevi pašu. Taču viņš to neapzinājās, jo vēl nebija radis spriest par šādām lietām, un tikai tvīktin tvīka aiz kauna, atceroties savu samai­tātību.
   Mārtiņš pēkšņi pietrūkās kājās un sāka sevi apskatīt nosūbējušajā spogulī virs mazgājamā galda. Viņš noberza spoguli ar dvieli un ilgi un vērīgi sevi nopētīja. Pirmo reizi mūžā viņš sevi tā aplūkoja. Viņa acis bija radītas, lai redzētu, bet līdz šim viņu bija pārāk saistījušas pa­saules vienmēr mainīgās ainavas, lai vēl atliktu laika apraudzīt arī sevi. Tagad viņš redzēja pretī veramies div­desmit gadu veca jaunekļa seju, bet nezināja, vai tā ir skaista vai nav, jo trūka mērauklas šādam vērtējumam. Pār augsto, izliekto pieri vilnīja kastaņbrūnu matu cera, viņa cirtas patika sievietēm, viņas labprāt tās liegi glās­tīja un laida caur pirkstiem. Taču Mārtiņš nepievērsa uz­manību matiem, pārliecināts, ka viņas acīs tiem nevar būt nekādas nozīmes, un ilgi un domīgi vēroja savu plato, augsto pieri, pūlēdamies redzēt tai cauri, uzzināt, kas aiz tās slēpjas. Viņš neatlaidīgi sev jautāja, kādas ir viņa smadzenes. Ko tās spēj? Cik tālu tās viņu aizvedīs? Vai spētu aizvest pie viņas?
   Diezin vai dvēsele atspulgo šais tēraudpelēkajās acīs, kas bieži kļūst tik zili zilas, it kā uzsūkušas sevī saules apspīdētas jūras zilgmi? Viņš minēja, vai viņai patikušas šīs acis. Viņš mēģināja ieskatīties šais acīs tā, kā skatī­tos viņa, bet tas neizdevās. Viņš parasti viegli uzminēja citu domas, taču tie visi bija cilvēki, kuru dzīves veidu viņš labi pazina. Turpretī Rūtas dzīves veidu viņš nemaz nepazina. Rūta bija mīkla, brīnums — kā gan viņš varētu uzminēt kaut vienu viņas domu? Nu, viņš beidzot no­sprieda, tās ir godīgas acis, tajās nav nekā viltīga, nekā zemiska. Viņu pārsteidza sejas tumšais iedegums. Viņš nebija domājis, ka ir tik melnādains. Mārtiņš uzrotīja krekla piedurknes un salīdzināja balto ādu augšpus elkoņa ar seju. Nē, viņš tomēr ir baltais! Taču arī rokas bija iedegušas. Tad viņš salieca roku un, izspīlējis bicepsus, apskatīja delma apakšpusi, ko saule nemaz nebija skārusi. Tā bija baltiņ balta. Viņš iesmējās, iedomājoties, ka arī šī bronzainā seja spogulī reiz bijusi tikpat balta; viņam ne prātā neienāca, ka pasaulē nav daudz tādu sieviešu — bālu laumu, kas varētu lepoties ar tik baltu un maigu ādu kā viņam — tur, kur to nebija apdedzinājusi saule.
   Mute jauneklim būtu kā ķerubam, ja viņš nebūtu radis saspringuma brīžos sakniebt pilnīgās, juteklīgās lūpas. Dažreiz mute sakļāvās tik cieši, ka piešķīra sejai dzedru, bargu, gandrīz askētisku izteiksmi. Tās bija cīnītāja un mīlētāja lūpas. Tās prata pilniem malkiem baudīt dzīvi, bet tās prata arī, ja vajadzīgs, pavēlēt. Zods un spēcīgais, mazliet izvirzītais apakšžoklis vēl paspilgtināja sejas val­donīgo izteiksmi. Spēks viņā līdzsvaroja un reizē uzjun­dīja juteklību, tāpēc viņš mīlēja veselīgu skaistumu un atsaucās veselīgām jūtām. Starp lūpām vizēja zobi, kam vēl ne reizi nav ievajadzējies zobārsta pakalpojumu. «Tie ir balti, stipri un vienādi,» viņš nosprieda, tos apskatījis. Taču tūlīt viņu pārņēma nemiers. Kaut kur prātā bija sa­glabājusies neskaidra nojēga par to, ka ir cilvēki, kas katru dienu tīra zobus. Tie ir augstāko aprindu cilvēki, viņas aprindu cilvēki. Arī viņa droši vien tīra zobus katru dienu. Ko gan viņa domātu, ja dabūtu zināt, ka viņš savā mūžā vēl ne reizi nav tīrījis zobus? Mārtiņš nolēma iegā­dāties zobu suku un padarīt tīrīšanu par paradumu. Viņš sāks tūlīt pat, jau rīt. Tikai ar varoņdarbiem vien viņš šo meiteni neiekaros. Jāmaina viss dzīves veids, jātīra arī zobi un jāvalkā apkaklīte, kaut gan, uzlicis stīvināto apkaklīti, viņš vienmēr jutās tā, it kā viņam būtu laupīta brīvība.
   Mārtiņš pacēla roku un paberzēja ar īkšķi tulznaino plaukstu, raudzīdamies netīrumos, kas bija iegrauzušies ādā tā, ka laikam pat ar skrāpi tos nevarētu izskrāpēt. Kāda ir viņas plauksta! To atceroties, viņš tīksmē notrī­sēja. «Kā rozes ziedlapiņa,» viņš nodomāja. Vēsa un maiga kā sniegpārsla. Mārtiņam nekad nebija ienācis prātā, ka sievietes roka var būt tik brīnišķīgi maiga. Viņš iedomā­jās, kādu svētlaimi dāvā šādas rokas glāsts, un, pieķēris sevi tā domājam, vainas apziņā nosarka. Šāda doma bija pārāk rupja, tā pazemoja viņas apgaroto skaistumu. Rūta bija bāla, glezna lauma, kas lidinās tālu pāri visām mie­sas vājībām. Tomēr viņš nespēja atvairīt atmiņas par vi­ņas maigo plaukstu. Viņš bija pieradis pie asajām, cieta­jām rokām, kādas ir fabriku strādniecēm un mājas darbos iestigušām sievietēm. Jā, viņš zināja, kāpēc viņu rokas ir tik raupjas. Turpretī viņas rokas… Tās ir maigas, tāpēc ka nepazīst darba. Atkal viņu starpā pavērās bezdibenis, kad viņš iedomājās, ka ir cilvēki, kam nav jāstrādā, lai dzīvotu. Pēkšņi viņš acu priekšā redzēja aristokrātiju, cil­vēkus, kam darbs ir svešs. Aristokrātijas veidols iznira uz sienas, augstprātīgs un iespaidīgs kā bronzas statuja. Mārtiņš bija strādājis visu mūžu, viņa pirmās atmiņas saistās ar darbu, un visa viņa ģimene sūri grūti strādā. Ģertrūde, piemēram! Māsas rokas bija sarepējušas no bez­galīgajiem mājas darbiem, un, mazgājot veļu, tās uztūka un kļuva sarkanas kā vārīta gaļa. Un otra māsa — Ma- riona! Vasarā viņa strādāja konservu fabrikā, un viņas mazās, glītās rokas bija vienās rētās no nažiem, ar ku­riem grieza tomātus. Bez tam pagājušajā ziemā, kad viņa strādāja kartonāžas fabrikā, viņai mašīna norāva diviem pirkstiem galus. Mārtiņš atcerējās, cik raupuļainas bija mātes sakrustotās rokas, kad viņa gulēja zārkā. Arī tēvs bija strādājis līdz pēdējam elpas vilcienam, un viņa plauk­stas klāja tulznas puscollas biezumā. Turpretī viņai rokas ir mīkstas un ne vien viņai, bet arī viņas mātei un brāļiem. Sis pēdējais apstāklis jaunekli sevišķi satrieca; tā bija spilgta augstākās kastas pazīme, norāde uz mil­zīgo attālumu, kāds viņus šķīra.
   Rūgti iesmiedamies, Mārtiņš atkal apsēdās gultā un beidzot novilka kurpes. Viņš bija īsts nelga — apreibis no sievietes sejas, no maigām, baltām sievietes rokām. Un pēkšņi uz netīrās sienas parādījās jauna aina. Viņš stā­vēja pie drūma, milzīga nama Londonas Tstendā. Bija vēls vakars, un viņam pretī stāvēja Mārdžija, jauniņa fabrikas strādniece ap gadiem piecpadsmit. Viņš bija pa­vadījis meiteni mājās no sarīkojuma. Viņa dzīvoja šai netīrajā namā, kas atgādināja piemēslotu cūkkūti. Atva­doties Mārtiņš sniedza viņai roku. Viņa pastiepa lūpas skūpstam, bet Mārtiņam negribējās viņu skūpstīt. Kaut kas jaunekli atbaidīja. Tad meitene, drudžaini tvīkstot, spieda viņam roku. Mārtiņš samanīja tulznas viņas cietajā plaukstiņā, un viņu pāršalca spējš līdzjūtības vilnis. Viņš redzēja meitenes ilgpilnās, salkstošās acis, novājējušo pusaudzes augumu, kurā jau bija pamodies nedrošs, bet alkains sievietes instinkts. Zēluma uzplūdā viņš apskāva meiteni un noskūpstīja uz lūpām. Viņš izdzirdēja viņu līksmi iesaucamies un juta, ka viņa pieglaužas gluži kā kaķe. Nabaga mazā badkāsīte! Mārtiņš joprojām raudzī­jās šai tālās pagātnes ainavā. Viņam pārskrēja šermuļi tāpat kā tobrīd, kad meitene bija piekļāvusies un viņa sirds sažņaugusies līdzcietībā. Tā bija pelēka ainava, ne­tīri pelēka, pelēks lietus smidzināja uz pelēkajiem, netīra­jiem bruģakmeņiem. Pēkšņi siena iemirdzējās spožā gaismā — un, izdzēsdama visas ainas un parādības, zel­tainu matu vainagā pretī staroja Rūtas bālā seja, tāla un neaizsniedzama kā zvaigzne.
   Mārtiņš paņēma no krēsla Brauninga un Svinberna krā­jumus un noskūpstīja tos. «Tomēr viņa mani uzaicināja atnākt vēl kādu reizi,» viņš nodomāja. Tad atkal paska­tījās uz sevi spogulī un sacīja skaļi un svinīgi:
   —  Mārtiņ Iden, rīt no paša rīta tu tūlīt iesi uz biblio­tēku un izlasīsi kaut ko par labo toni. Saprati?
   Viņš nodzēsa gāzi, un gultas atsperes notrinkšķēja no viņa svara.
   —  Tu nedrīksti tik daudz lādēties, Mārtiņ. Dzirdi, veco zēn, liec to aiz auss!
   Skaļi tā pateicis, viņš aizmiga, un viņa sapņi, neprata un pārdrosmes pilni, varētu mēroties tikai ar opija smē­ķētāju sapņiem.

   Pamodies nākamajā rītā no rožainajiem sapņiem, Mār­tiņš saoda ziepjūdens un netīras veļas izgarojumus un saklausīja lamas un ķildas, kas sākās līdz ar smago darba dienu. Iedams ārā no istabas, viņš izdzirdēja bargu uz­saucienu, nošļakstēja ūdens un nopliukšķēja pļauka, ar ko māsa apveltīja kādu no savām daudzajām atvasēm, ļaudama vaļu dusmām. Bērna spalgais kliedziens griezās ausīs kā nazis. Viss šeit viņam likās zemisks un pretīgs, pat gaiss, ko viņš elpoja. «Kāda atšķirība starp to skais­tumu un mieru, kas valda mājā, kur dzīvo Rūta!» viņš nodomāja. «Tur viss ir pacilājošs un gar-īgs, te — mate­riāls, rupji materiāls.»
   — Nāc šurp, Alfred! — viņš pasauca raudošo puisēnu un tvēra ar roku kabatā, kur viņam glabājās nauda, — pret naudu Mārtiņš izturējās nevērīgi, un tas liecināja par viņa dzīves uztveri. Viņš iespieda mazajā roķelē div­desmit piecu centu monētu un paņēma šņukstošo puisēnu uz rokām, lai nomierinātu. — Tā, tagad aizskrej un no­pērc sev stiklenes, bet neaizmirsti iedot arī brāļiem un māsām! Ņem tādas, ko var ilgāk sūkāt.
   Mārtiņa māsa uz mirkli atlieca muguru pie veļas baļļas un pievērsa viņam satvīkušo seju.
   —   Ar pieciem būtu diezgan, — viņa sacīja. — Bet tas jau izskatās pēc tevis, tu nezini naudai vērtību. Puika tikai pārēdīsies.
   —   Būs jau labi, mās, — Mārtiņš līksmi atbildēja. — Mana nauda pati zina savu vērtību. Ja tu nebūtu tik aizņemta, es tevi nobučotu un novēlētu tev labu rītu.
   Viņam gribējās apmīļot māsu, sirds viņai bija laba, un, kā viņš zināja, viņa brāli mīlēja — pēc savas izpratnes, protams. Tiesa, gadiem aizritot, viņa arvien mazāk līdzi­nājās senākajai Ģertrūdei, bija kļuvusi strīdīga un nesa­valdīga. Mārtiņš nosprieda, ka māsu pārvērtuši grūtais darbs, daudzie bērni un vīra ķildīgais raksturs. Pēkšņi iešāvās prātā doma, ka māsā iezīdusies smaka no pūsto­šajām saknēm, netīrā ziepjūdens un ieņemtās sīknaudas, ko viņa skaitīja veikalā pie letes.
   —   Ej brokastīs, — Ģertrūde skarbi noteica, bet klusībā jutās iepriecināta. No visiem viņas daudzajiem brāļiem, kas klīda apkārt pa pasauli, Mārtiņš viņai vienmēr bija bijis vismīļākais. — Nu, panāc šurp, es tevi nobučošu, — viņa piebilda spējā maiguma uzplūdā.
   Ar īkšķi un rādītājpirkstu Ģertrūde nobraucīja ziepju putas vispirms no vienas, tad no otras rokas. Mārtiņš ap­skāva māsas brango vidukli un noskūpstīja viņas miklās, izsutušās lūpas. Viņai sariesās acīs asaras — ne tik daudz no jūtu pārmēra, cik no nespēka, ko radīja nemitīgā pār­pūle. Ģertrūde atstūma brāli, tomēr viņš paspēja ieraudzīt māsas valgās acis.
   —   Brokastis ir krāsnī, — viņa aši teica. — Džims jau droši vien arī būs kājās. Es jau veļas dēļ piecēlos līdz ar gaiļjem._ Paēd un taisies, ka tiec laukā no mājas. Sitā nebūs laga diena, Toms ir prom, un Bernardam pašam jāstumj rati.
   Smagu sirdi Mārtiņš devās uz virtuvi, māsas sarkanā seja un nevīžīgā āriene neizgāja viņam no prāta. «Viņa mani mīlētu, ja vien viņai atliktu laika,» Mārtiņš nod'o- maja. «Viņa nostrādājas līdz nāvei. Bernards Higinbotams ir īsts necilvēks, tā nostrādinādams sievu.» Tomēr Mār­tiņš nekādi nespēja atvairīt domu, ka māsas skūpstā ne­bija nekā skaista. Tiesa, šis skūpsts pats par sevi bija kaut kas neparasts. Jau daudzus gadus viņa bija skūp­stījusi brāli tikai tad, kad viņš devās jūras braucienā vai atgriezās mājās no šāda brauciena. Taču šai skūpstā va­rēja samanīt ziepju putu garšu, un lūpas bija ļengas. Tās nepiekļāvās strauji un cieši viņa lūpām, kā tam jābūt skūpstoties. Tas bija pārgurušas sievietes skūpsts, tik pārgurušas, ka šī sieviete pat aizmirsusi, kā jāskūpstās. Viņš atcerējās, ka māsa jaunībā pirms apprecēšanās va­rēja dejot visu cauru nakti pēc smagas darba dienas un otrā rītā, it kā nekas nebūtu bijis, doties tieši uz veļas mazgātavu. Tad Mārtiņš atkal iedomājās Rūtu — lūpas viņai droši vien tādas pašas vēsi maigas kā visa viņas būtība. Viņas skūpsts laikam gan tāds pats kā rokas spie­diens vai skatiens — ciešs un sirsnīgs. Viņš pat iedroši­nājās iztēloties, kā viņas lūpas pieskaras viņa lūpām, un iztēlojās to tik dzīvi, ka viņam noreiba galva un šķita, ka viņš lēnām peld cauri rožainu ziedlapiņu mākoņiem, kuras skurbina viņu ar savu smaržu.
   Virtuvē Mārtiņš sastapa Džimu, otru pansionāru, kas lēnām un gurdelīgi ēda auzu putru, raudzīdamies tālumā trulu, vienaldzīgu skatienu. Džims bija skārdnieka mā­ceklis, un viņa gļēvais zods un baudkārā daba kopā ar zināmu garīgu atpalicību nesolīja viņam nekādu veiksmi cīņā par maizes kumosu.
   — Kādēļ tu neēd? — Džims jautāja, redzēdams, cik gausi Mārtiņš cilā karoti ar jau auksto, pacieto auzu biez­putru. — Vai vakar atkal pietempies?
   Mārtiņš papurināja galvu. Viņu nomāca visa šī bezgala derdzīgā apkārtne. Rūta Morze tagad likās vēl neaizsnie- dzamāka.
   —   Es gan sametos, — Džims, saraustīti noirgodamies, turpināja. — Pilns kā mārks. Ek, cik forša meitene bija! Bills mani pārveda mājās.
   Mārtiņš palocīja galvu par zīmi, ka klausās, — viņam bija neapzināts paradums šādi parādīt uzmanību sarunu biedram, vienalga, kāds tas būtu, — un ielēja sev tasi remdenas kafijas.
   —   Vai iesi šovakar uz dančiem «Lotosā»? — Džims jautāja. — Būs alus, un, ja atnāks Temeskalas banda, tad bez villošanās neiztiks. Nu lai! Es par to neraustos. Tik un tā iešu tur ar savu dāmu. Velns, kāda nelāga garša mutē!
   Viņš saviebās un steigšus izskaloja muti ar malku ka­fijas.
   —   Vai Džuliju pazīsti?
   Mārtiņš pakratīja galvu.
   —       Tā tagad ir mana dāma, — Džims paskaidroja. — Smuka pēc velna! Es tevi iepazīstinātu, bet tu man viņu nocelsi. Nudien nesaprotu, ko tās meitenes uz tevi kā uzbņrtas, taisni dusmas, kad redzi, cik viegli tu tās nocel citiem.
   —       Tev vēl nevienu neesmu nocēlis, — Mārtiņš vien­aldzīgi atbildēja, lai brokastis paietu bez strīda.
   —       Kā tad ne! — Džims aizsvilies iebilda. — Un Me- gija?
   —       Man ar viņu nekas nav bijis. Pec ta vakara es pat vairāk nav ar viņu dancojis.
   —       Jā, un diezgan bija! — Džims iesaucās. — Tu tikai padancoji ar viņu un paskatījies uz viņu, un darīts! Tu varbūt neko tādu nedomāji, bet ar mani bija cauri uz visiem laikiem. Man vairs ne virsū neskatās. Prašņā tikai pēc tevis. Tūlīt skrietu uz randiņu, ja vien tu būtu gri­bējis.
   —   Bet es negribēju.
   —       Tas nav no svara. Mani tik un tā patrieca ratā. — Džims apbrīnas pilns pavērās Mārtiņā. — Kā tu dabū to gatavu, Mārt?
   —   Neliekos par viņām ne zinis, — skanēja atbilde.
   —       Tātad tu izliecies, ka tev viņas vienaldzīgas? — Džims nerimās klaušināt.
   Brīdi padomājis, Mārtiņš atbildēja:
   —       Varbūt tev tas derētu, turpretī es par viņām daudz nebēdāju. Bet tu mēģini izlikties, varbūt kas sanāk.
   —       2ēl, ka tu vakar nebiji pie Railija, — Džims pēkšņi bez kādas sakarības teica. — Daudz čomu dabūja izvicināt dūres. Tur bija viens skaistulītis no Rietumoklendas, iesaukts par Žurku. Glums kā zutis. Neviens nevarēja viņu pievārēt. Visi nogaudāmies, ka tu nebiji. Kurtu blandījies?
   —   Pa Oklendu, — Mārtiņš atbildēja.
   —   Teātrī biji?
   Mārtiņš atbīdīja šķīvi, piecēlās un devās uz durvīm.
   —       Vai nāksi šovakar uz dančiem? — Džims sauca no­pakaļ.
   — Laikam nenākšu, — Mārtiņš atbildēja.
   Viņš noskrēja lejā pa kāpnēm, izgāja ārā uz ielas un dziļi ievilka krūtis svaigo gaisu. Viņš smaka nost šās mājas atmosfērā, un skārdnieka mācekļa vāvuļošana bija viņu pārkaitinājusi. Bija mirkļi, kad viņš tik tikko valdī­jās, lai nepielēktu kājās un neiegrūstu Džima degunu put­ras šķīvī. Jo vairāk Džims vāvuļoja, jo tālāka likās Rūta. Vai viņš varēja cerēt, dzīvodams starp šiem lopiem, kād­reiz kļūt Rūtas, cienīgs? Mārtiņu pārņēma šausmas, iedo­mājoties, cik grūts uzdevums viņu gaida, un kā lietuvēns māca apziņa par sava stāvokļa bezizeju, jo viņš taču pie­derēja pie strādnieku šķiras. Likās, viss uzgūla viņam kā slogs, lai neļautu pacelties, — māsa, viņas māja un ģi­mene, skārdnieka māceklis Džims, viss, ar ko viņš bija saradis un saistīts no laika gala. Dzīve viņam vairs nepa­tika. Līdz šim viņš bija ņēmis par labu dzīvi, kāda tā ir. Viņš nekad nebija domājis par šo jautājumu, vienīgi tais reizēs, kad lasīja grāmatas, bet tās jau bija tikai grāma­tas, brīnumu pasakas par skaistu, neesošu pasauli. Taču tagad viņš bija redzējis šo pasauli pastāvam īstenībā un šās pasaules centrā — ziedam līdzīgu meiteni, ko sauc par Rūtu. Un kopš šā laika viņš izjuta dzīves sūrmi, skaudri sāpīgas ilgas un bezcerību, jo vairāk mokošu tā­pēc, ka šo bezcerību radīja cerība.
   Mārtiņš ilgi svārstījās, kurp iet — uz Berklijas vai Oklendas bibliotēkas lasītavu, bet tad izvēlējās Oklendu, jo tur dzīvoja Rūta. Kas zina? Lasītava viņai bija vispie­mērotākā vieta, un iespējams, ka viņš tur meiteni satiek. Viņš nekā nezināja par bibliotēkas telpu izvietojumu un maldījās starp bezgalīgajiem daiļliteratūras grāmatplauk­tiem, līdz kāda trausla meitene, pēc izskata francūziete, kura, jādomā, pārzināja šo nodaļu, pateica, ka bibliotēkas uzziņu daļa atrodas augšstāvā. Viņš neattapa vērsties pie vīrieša, kas sēdēja pie galda^ un, iedams uz labu laimi, nokļuva filozofijas nodaļā. Mārtiņš bija dzirdējis par filo­zofijas grāmatām, bet ne domāt nedomāja, ka par šo zi­nātni sarakstīts tik daudz grāmatu. Augstie, bieziem sēju­miem nogrēdotie plaukti viņu vienlaikus gan nomāca, gan uzmundrināja. Te bija darba lauks smadzeņu vingrināša­nai. Matemātikas nodaļā jauneklis atrada grāmatas par trigonometriju un šķirstīja lappuses, ilgi skatīdamies uz formulām un zīmējumiem, kas viņam likās bezjēdzīgi. Viņš lasīja vārdus, bet to nozīmi nesaprata. Normans un
   Arturs zināja šo valodu. Viņš bija dzirdējis, kā tie saru­nājas šai valodā. Un tie bija viņas brāļi! Izmisuma pār­ņemts, Mārtiņš izgāja no filozofijas nodaļas. Šķita, ka grāmatas mācas virsū no visām pusēm un grib viņu no­spiest. Kas to būtu domājis, ka cilvēku zinību krājumi tik milzīgi! Jaunekli pārņēma bailes. Vai viņa prāts spes to visu apgūt? Tad viņš atcerējās, ka ir cilvēki, daudz cil­vēku, kuri to visu apguvuši, un viņš dedzīgi apzvērēja, ka arī spēs paveikt to, ko paveikuši citi.
   Tā viņš klīda starp plauktiem, kas bija gudrību pieblī­vēti, un ļāvās gan izmisumam, gan sajūsmai. Vispārējā nodaļā viņš uzgāja Norrija «Konspektīvo kursu». Viņš sāka to godbijīgi šķirstīt. Šī valoda vismaz bija cik necik saprotama. Grāmatas autors, tāpat kā viņš, bija jūrnieks. Pēc tam viņš atrada sējumu, kam uz muguras bija rakstīts «Boudičs», un Lekija un Maršala darbus. Lieliski! Viņš mācīsies navigāciju. Atmetīs dzeršanu, sāks cītīgi strādāt un kļūs par kapteini. Šobrīd Rūta viņam likās pavisam tuva. Būdams kapteinis, viņš varēs meiteni apprecēt, ja viņa gribēs, bet, ja negribēs, viņas dēļ viņš dzīvos goda vīra cienīgu dzīvi un nemūžam vairs nedzers. Pēkšņi ienāca prātā apdrošinātāji un kuģīpašnieki, šie divi kungi, kuriem kapteinis spiests kalpot un kuru intereses vienmēr ir pretējas kapteiņa interesēm, un viņš iedomājās, ka ik­viens no tiem var viņu pazudināt un droši vien arī pazu­dinās. Pārlaizdams skatienu telpai, viņš pat piemiedza acis, ieraugot desmitiem tūkstošu sējumu. Nē, jūrai jāat­met ar roku! Te šai grāmatu milzumā slēpjas spēks, un, ja viņš grib veikt lielus darbus, tad tie jāveic uz sausze­mes. Bez tam kapteinim nav atļauts ņemt līdzi braucienā sievu.
   Pienāca dienas vidus, pienāca pievakare. Aizmirsis ēšanu, Mārtiņš arvien vēl meklēja grāmatas par labas uz­vedības likumiem. Blakus domām par karjeru viņa prātu nodarbināja gluži vienkārša un konkrēta problēma: ja jauna dāma atvadoties uzaicina vēl kādreiz atnākt, cik driz drikst ierasties? Taču, uzdūries vajadzīgajai grāma­tai, viņš velti meklēja tajā atbildi. Viņu šausmināja eti­ķetes sarežģītība un daudzveidība, un viņš galīgi apjuka visos šais vizītkaršu apmaiņas noteikumos, kādi pastāvēja augstākajā sabiedrībā. Jauneklis izbeidza meklēšanu. Viņš nebija atradis, ko gribēja, toties sapratis, ka visu pieklājī­bas likumu ievērošana aizņem milzum daudz laika un, lai iemācītos visus šos likumus, viņam vajadzētu nodzīvot vēl vienu mūžu.
   —  Vai jūs atradāt, ko vēlējāties? — jautāja vīrietis, kas sēdēja pie galda.
   —  Jā, ser, — Mārtiņš atbildēja. — Jums te ir lieliska bibliotēka.
   Bibliotekārs palocīja galvu.
   —  Mēs priecāsimies jūs biežāk šeit redzēt. Vai esat jūrnieks?
   —  Jā, ser, — Mārtiņš atbildēja. Es atkal atnākšu.
   «Ka viņš varēja zināt, ka esmu jūrnieks?» Mārtiņš sev
   jautāja, iedams lejā pa kāpnēm.
   Izgājis uz ielas, Mārtiņš centās turēties taisni un soļot stīvi, kamēr iegrima domās un to aizmirsa, turpinādams ceļu ierastajā, līgani zvalstīgajā gaitā.

   Urdīgs nemiers, kas līdzinājās izsalkuma mokām, bija pārņēmis Mārtiņu īdenu. Viņš salkstoši ilgojās atkal re­dzēt meiteni, kuras maigās rokas ar milža spēku bija sa­tvērušas visu viņa dzīvi. Tomēr viņš nespēja saņemties un Rūtu apciemot. Jauneklis baidījās, ka apmeklējums būs pāragrs un tādējādi viņš pārkāps tos briesmīgos noteiku­mus, ko sauc par etiķeti. Viņš pavadīja daudzas stundas Oklendas un Berklijas bibliotēkās, kur bija izpildījis pie­teikuma anketas ne vien pats uz sava vārda, bet arī uz savu māsu Ģertrūdes un Marionas un pat uz Džima vārda, kurš deva piekrišanu tikai pēc tam, kad Mārtiņš izmak­sāja vairākus kausus alus. Uz visām četrām kartītēm jauneklis ņēma grāmatas, un viņa skabūzītī līdz vēlai naktij dega gāze, par ko viņš maksāja misteram Higin- botamam vēl liekus piecdesmit centus nedēļā.
   Taču daudzās grāmatas, ko viņš lasīja, nemieru vēl tikai palielināja. Ik lappuse jaunā grāmatā šķita kā sprauga zinību dārza žogā. Lasīšana salkumu vērta vēl skaudrāku. Turklāt viņš nezināja, ar ko sākt, un pastā­vīgi cieta no sagatavotības trūkuma. Viņš pat neizprata visvienkāršākās norādes, kuras acīmredzot jāzina katram, kas ķeras pie grāmatas. To pašu varēja sacīt arī par dzeju, ko Mārtiņš lasīja ar neparastu aizrautību. No Svin­berna viņš izlasīja ne tikai to, kas bija krājumā, kuru iedeva Rūta; viņš izlasīja arī «Doloresu» un visu pilnīgi saprata. Rūta droši vien nemaz neizprot šo sacerējumu, viņš nosprieda. Kā viņa to varētu saprast, dzīvodama tik izsmalcinātu dzīvi? Pēc tam viņš nejauši uzgāja Kiplinga poēmas — un viņu sajūsmināja ritms un skanējums, un brīnišķā gleznainība, ar kādu dzejnieks runā par visikdie- nišķākām lietām. Jaunekli pārsteidza tā mīlestība uz dzīvi un smalkā psiholoģija, kas bija iezīmīga visiem Kiplinga dzejoļiem. «Psiholoģija» — jauns vārds Mārtiņa leksi­konā. Viņš bija iegādājies vārdnīcu, tādējādi sarucinā- dams savu naudas atlicinājumu un tuvinādams dienu, kad vajadzēs atkal doties jūrā. Niknojās arī misters Higinbo­tams, kam labāk patiktu šo naudu saņemt par uzturu un istabu.
   Dienā Mārtiņš neuzdrīkstējās pat tuvoties Rūtas dzīves vietai, bet naktīs gluži kā zaglis lodāja ap Morzu namu, slepus skatīdamies gaišajos logos un juzdams maigumu pat pret sienām, kas meiteni ietvēra. Vairākkārt viņš tik tikko neuzdūrās viņas brāļiem un reiz lielu gabalu sekoja misteram Morzem, ielu laternu gaismā pētīdams viņa seju un kaismi vēlēdamies, kaut šis godājamais džentlmenis pēkšņi nokļūtu nāves briesmās un viņam, Mārtiņam Ide- nam, rastos iespēja izglābt Rūtas tēva dzīvību. Taču kādu vakaru jauneklis guva gandarījumu par nomoda naktīm — otrā stāva logā viņš piepeši ieraudzīja Rūtu. Viņš redzēja vienīgi meitenes galvu, plecus un rokas, pēc kuru kustī­bām noskārta, ka viņa pie spoguļa kārto matus. Tas ilga tikai mirkli, bet arī ar mirkli pietika, lai Mārtiņa asinis sāktu virmot un pārvērstos skurbīgā vīnā. Rūta gan tūlīt nolaida štoru, bet viņš bija uzzinājis, kur ir viņas istaba. Pēc tam viņš bieži tur stāvēja ielas pretējā pusē zem koka, izsmēķēdams neskaitāmas cigaretes. Kādu pēcpusdienu viņš ieraudzīja Rūtas māti iznākam no bankas un no jauna pārliecinājās, cik milzīga plaisa viņu šķir no Rūtas. Viņa piederēja pie tiem, kas nogulda naudu bankā. Viņš savā mūžā ne reizi nebija iegājis bankā un uzskatīja, ka šādi iestādījumi domāti vienīgi ļoti bagātiem un ļoti va­reniem cilvēkiem.
   Vienā ziņā Mārtiņš pārdzīvoja morālu revolūciju. Rūtas skaidrība un tiklība viņu tā ietekmēja, ka viņš izjuta skaudru nepieciešamību arī kļūt tīrs. Viņam jākļūst tīram, ja viņš grib būt cienīgs elpot to pašu gaisu, ko elpo viņa. Viņš tīrīja zobus un berza rokas ar aso virtuves suku, kamēr drogu_ veikala logā ieraudzīja nagu suku un no­prata, kam tā domāta. Pārdevējs, paskatījies uz viņa na­giem, piedāvāja viņam arī vīlīti, un tā Mārtiņa tualetes piederumu komplektu papildināja vēl viens priekšmets. Bibliotēkā Mārtiņš uzgāja grāmatu par ķermeņa kopšanu un, to izlasījis, tūlīt sāka ik rītu aplieties ar aukstu ūdeni, par ko Džims nevarēja vien nobrīnīties, bet misters Higin­botams, kas skatījās greizi uz šādām ākstībām, jau no­pietni apsvēra, vai nevajadzētu no Mārtiņa prasīt īpašu maksu par ūdeni. Nākamais solis progresa virzienā bija vīles iegludināšana biksēm. Sācis interesēties par šādām lietām, Mārtiņš drīz ievēroja atšķirību starp ceļgalos iz- gumušajām maisveida biksēm, kādas valkā strādnieki, un tām, kādas ir augstākās sabiedrības cilvēkiem, — ar taisno līniju no ceļa līdz pēdai. Uzminējis šās starpības cēloni, Mārtiņš iebruka māsas virtuvē pēc gludekļa un gludināmā dēļa. Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, viņš sadedzi­nāja bikses, un vajadzēja pirkt jaunas, un šie liekie izde­vumi vēl jo vairāk tuvināja dienu, kad atkal jādodas jūrā.
   Taču pārmaiņas neskāra tikai jaunekļa ārieni vien, tās bija daudz dziļākas. Smēķēt viņš vēl smēķēja, bet dzert vairs nedzēra.'Līdz šim viņš bija uzskatījis dzeršanu par vīriešiem vispiemērotāko nodarbošanos un pat lepojies, ka var daudz turēt un dzert vēl tad, kad lielākā daļa pudeles- brāļu jau zem galda. Sanfrancisko viņam bija daudz kuģa biedru no agrākiem braucieniem, un satiekoties viņš tiem, tāpat kā agrāk, izmaksāja vīnu, bet sev pasūtīja tikai vāju alu vai ingvera dzērienu un miermīlīgi pacieta zob­galības. Viņš ziņkāri vēroja, kā tie piedzeras un pamazām kļūst lopiski, un nopriecājās, ka pats vairs nav tāds. Ik­vienam bija sava bēda, vīns palīdzēja aizmirsties, un ap­reibuši viņi savā aizmiglotajā, aprobežotajā prātā jutās līdzīgi dieviem un katrs valdīja debesīs, ko bija pavērušas reibuma atraisītās alkas. Taču Mārtiņam tagad nebija ne­kādas vajadzības pēc alkohola. Viņu bija pārņēmis pavi­sam citāds — daudz dziļāks reibums, viņu reibināja Rūta, kas bija iedegusi viņā mīlestību un tieksmi pēc cēlākas, mūžīgas dzīves; viņu reibināja grāmatas, modinādamas veselu miriādi neizbaudītu vēlmju, kas urdīja viņa sma­dzenes; viņu reibināja doma par paša tīrību un skaidrību un lika vēl jo spēcīgāk izjust prieku par savu lielisko veselību un visam ķermenim trīsēt fiziskā labsajūtā.
   Kādu vakaru Mārtiņš aizgāja uz teātri, klusībā cerē­dams tur redzēt Rūtu, un no otrā balkona arī tiešām viņu ieraudzīja. Viņa ienāca zālē kopā ar Arturu un kādu ne­pazīstamu jaunu cilvēku ar brillēm un stāviem, īsi ap­grieztiem ērkuļainiem matiem, kurš tūlīt iesvēla Mārtiņā nemieru un greizsirdību. Viņa apsēdās parterā, un tai va­karā Mārtiņš gandrīz nekā cita vairs neredzēja, vienīgi trauslus, baltus plecus un kuplus, zeltainus matus, kam attālums piešķīra palsu mirdzumu. Tomēr, šad tad palū­kojies apkārt, viņš ievēroja divas meičas, kas sēdēja priekšā vairākas vietas atstatu no viņa; meitenes, laiku pa laikam atskatīdamās, uzsmaidīja viņam un meta val­šķīgus mirkļus. Mārtiņš vienmēr bija bijis nebēdnīgs. Viņa dabā nebija noraidīt šādus mājienus. Senāk viņš meičām ne tikai savukārt uzsmaidītu, bet droši vien arī iepazītos ar tām. Taču tagad viss bija citādi. Viņš gan atbildēja ar Smaidu, bet tūlīt novērsās un centās vairs uz to pusi ne­skatīties. Tomēr ne reizi vien, jau meičas pavisam aizmir­sis, viņš atkal uztvēra viņu smaidus. Jaunekļa spēkos nebija pārvērsties vienā dienā, turklāt pēc rakstura viņš bija labsirdīgs un atsaucīgs, tāpēc gribot negribot arī uzsmaidīja meitenēm — sirsnīgi un draudzīgi. Šāda kai- tavība nebija nekas jauns. Viņš zināja, ka meičas, kā jau parasts, sievišķīgi iekairina viņu. Taču tagad viss bija mainījies. Tur, tālu lejā, parterā sēdēja sieviete, vienīgā sieviete pasaulē, tik bezgala atšķirīga no šīm abām viņa kārtas meičām, ka viņš nespēja just pret tām neko citu kā vienīgi žēlumu un līdzjūtību. Viņš no sirds novēlēja šīm meitenēm kaut mazu daļiņu viņas dievišķā skaistuma. Viņš nekad tās nenosodītu par pārāk izaicinošo koķetē­riju. Taču tā viņam neglaimoja; viņš pat mazliet kaunējās, ka viņa zemais stāvoklis meičas ierosinājis tā darīt. Ja viņš piederētu pie Rūtas aprindām, tad šīs meičas, to Mārtiņš saprata, nekad neuzsāktu tādu lakstošanos, un līdz ar katru skatienu, ko tās viņam uzmeta, viņš juta, ka viņu arvien ciešāk sažņaudz viņa šķiras taustekļi un velk lejā.
   Mārtiņš atstāja savu vietu īsi pirms pēdējā cēliena bei­gām, gribēdams redzēt Rūtu iznākam laukā. Teātra priekšā vienmēr drūzmējās daudz ziņkārīgo, un viegli varēja pa­likt nepamanīts, ja uzvilka cepuri dziļāk uz acīm un pa­slēpās aiz kāda muguras. Viņš viens no pirmajiem atstāja teātri un iejuka pūlī, bet, līdzko bija ieņēmis uz ietves savu novērošanas posteni, parādījās arī abas meičas.
   Mārtiņš zināja, ka tās meklē viņu, un šai brīdī nolādēja savu pievilcību, kas valdzināja sievietes. Sākumā meite­nes šķērsoja ielu, it kā nebūtu pamanījušas, bet viņš drīz saprata, ka tā ir tikai izlikšanās. Nākot tuvāk, viņas gau­sināja soli, un drūzmā, spraucoties garām, viena no tām aizskāra Mārtiņu ar plecu un atskatījusies izbrīnījās, it kā viņu tikai tagad ieraudzītu. Tā bija slaida tumšmate melnām, šķelmīgām acīm. Abas atkal uzsmaidīja, un viņš arī pasmaidīja pretī.
   —   Hallo! — viņš uzsauca.
   Viņš to pateica pilnīgi automātiski, kā bieži bija, līdzī­gos apstākļos iepazīstoties, izrunājis šo vārdu. Turklāt viņš nemaz nevarēja rīkoties citādi. To liedza iedzimtā labsirdība un atsaucība. Melnace līksmi un vēlīgi smai­dīja un, paņēmusi zem rokas draudzeni, grasījās apstā­ties; draudzene tikai ķiķināja par zīmi, ka piekrīt. Viņš ātri apsvēra. Nevarēja taču pieļaut, ka Rūta, iznākusi no teātra, redzētu viņu te stāvam un sarunājamies ar šīm meičām. Tad viņš vienkārši, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, piegāja pie melnaces un devās tai līdzi. Te viņa izturēšanās vairs nebija neveikla, mēle vairs nebija kā sasaistīta. Viņš jutās kā mājās, valoda šķiltin šķīlās, piebārstīta asprātībām un žargona vārdiņiem, viņš varēja smieties un tērzēt vienalga, par ko, likdams lietā visu, kas sekmēja šādas ātras un nejaušas iepazīšanās. Aizgājis līdz stūrim, viņš gribēja atpalikt no gājēju pūļa, kas vir­zījās uz priekšu, un iegriezties sānielā. Taču melnace, ne­atlaidusi draudzenes roku, satvēra Mārtiņu aiz elkoņa un iesaucās:
   —   Pagaidi, Bili! Kur tu tā nesies? Tu tak netaisies mukt no mums prom?
   Mārtiņš apstājās un smiedamies pagriezās pret viņām. Meitenēm aiz muguras ielu laternu gaismā plūda ļaužu straume. Te, kur stāvēja viņi, bija patumšs — un viņš varēs nepamanīts redzēt Rūtu, ja viņa ies garām. Viņai noteikti vajadzēja iet garām, jo šis ceļš veda uz viņas mājām.
   —   Kā viņu sauc? — viņš vaicāja ķiķinātājai, rādīdams uz melnaci.
   —   Prasiet viņai pašai, — meitene spurkdama atbildēja.
   —   Nu, kā tad sauc? — Mārtiņš jautāja, vērsdamies pie otras meitenes.
   —   Bet vai jūs savu vārdu pateicāt? — viņa iebilda.
   —       Jūs man nemaz to neprasījāt, — viņš smaidīdams atteica. — Bez tam jūs uzreiz trāpījāt. Mani tik tiešām sauc par Billu.
   —       Nepūtiet pīlītes! — Viņa uzmeta jauneklim izaici­nošu, neslēpti kaislu skatienu. — Nu, kā jūs sauc — bet nopietni!
   Un atkal uzmeta skatienu. Šai skatienā atspoguļojās visa gadsimtiem nemainīgā sievietes būtība. Mārtiņš draiski lūkojās uz viņu un jau zināja, kas sekos: tagad meiča bikli un piesardzīgi sāks atkāpties, tomēr gatava jebkuru mirkli atkal doties uzbrukumā, līdzko manīs, ka viņa iekarsība dzīties pakaļ noplok. Tomēr viņš bija vīrie­tis un neviļus juta tieksmi pēc viņas, bez tam meitenes uzmanība glaimoja viņa patmīlai. O, viņš to visu zināja, pazina arī šīs meičas kā savus piecus pirkstus! Labas meitenes, cik nu labas var būt viņa šķiras meitenes, kas sūri grūti strādā par niecīgu algu; pārāk lepnas, lai pār­dotu savus glāstus, viņas salkstoši meklē kaut mazliet laimes šai dzīves tuksnesī, cenzdamās neskatīties melnajā posta bezdibenī, ko sauc par nākotni, kur viņas gaida vai nu smags, bezgalīgs darbs, vai arī īsāks, labāk samak­sāts, taču daudz briesmīgāks ceļš.
   —       Bills, — viņš atbildēja, palocīdams galvu. — Tiešām Bills un nekā citādi.
   —   Vai tik jūs nedzen jokus? — viņa jautāja.
   —   Viņš nav nekāds Bills, — iejaucās otra meitene.
   —- Kā jūs to zināt? — Mārtiņš vaicāja. — Jūs nekad agrāk nav mani redzējusi.
   —       Tas nemaz nav vajadzīgs, tāpat zinu, ka jūs melo,— skanēja atbilde.
   —   Kā tad īsti jūs sauc, Bili? — uzstāja pirmā meitene.
   —   Nu labi, lai paliek Bills, — viņš piekrita.
   Viņa satvēra jaunekli aiz pleca un draiski sapurināja.
   _— Es jau zināju, ka jūs melo. Tomēr jūs man patīk tads, kads ir.
   Viņš satvēra meitenes izstiepto roku un delnā sataus­tīja pazīstamas skrambas un rētas.
   —       Vai sen pamētāt darbu konservu fabrikā? — viņš iejautājās.
   —       Kā jūs to zin? Jūs ir īsts domu lasītājs! — abas meitenes reizē iesaucās.
   Un, triekdams ar meičām visādus muļķīgus jokus, viņš
   domās acu priekšā redzēja augstos bibliotēkas grāmat­plauktus, kuros grēdoja biezum biezi gadsimtu gudrību sējumi. Viņš rūgti pasmaidīja par šās ainas nepiedienību šai brīdī, un viņu atkal sāka mākt šaubas. Tomēr līdz ar visām šīm domām un mēļošanu viņš vēroja arī ļaužu straumi, kas plūda no teātra. Un pēkšņi viņš ielu laternu gaismā ieraudzīja viņu ejam starp brāli un briļļaino puisi — un viņa sirds vai stāja pukstēt. Mārtiņš ilgi bija gaidījis šo mirkli. Viņš paspēja ievērot kaut ko vieglu un gaisīgu ap viņas karalisko galvu, smalkās drānās tērptā stāva slaidās līnijas, graciozo gaitu, rokas kustību, ar kādu viņa pacēla svārkus, ejot pāri ielai; tad viņa no­zuda — un viņš palika stāvam kopā ar šīm abām kon­servu fabrikas strādniecēm, skatījās uz viņu bezgaumīgo apģērbu, kas liecināja par izmisīgām un nožēlojamām pū­lēm būt tīrām un glītām, uz lēto drānu, lētajām lentītēm, lētajiem gredzentiņiem pirkstos. Kāds paraustīja viņu aiz rokas, un viņš dzirdēja kādu balsi sakām:
   —   Atmostieties, Bili! Kas jums lēcies?
   —   Ko jūs teic? — viņš jautāja.
   —   Neko, — .melnace, galvu atmetot, atbildēja. — Es tik gribēju…
   —   Ko?
   —   Nu, es domāju, būtu labi, ja jūs sameklētu kādu ka­valieri… viņai. — Melnace parādīja uz draudzeni. — Tad mēs varētu kaut kur aiziet — ēst saldējumu vai iedzert kafiju.
   Mārtiņu piepeši apdedzināja tāds kā garīgs nelabums. Pāreja no Rūtas uz visu šo bija pārāk spēja. Blakām šās meičas valšķīgajām, izaicinošajām acīm Mārtiņš redzēja Rūtas skaidrās, mirdzošās acis, tās likās it kā svētās jau­navas acis, kas lūkojas uz viņu no neaizsniedzamiem šķīs­tības augstumiem. Un viņš sajuta sevī milzīgu spēku. Viņš pacēlās šai videi pāri. Dzīve viņam nozīmē kaut ko vairāk nekā šīm abām meičām, kuru domas saistās tikai ap saldējumu un kavalieriem. Mārtiņš atcerējās, ka arī agrāk savās domās dzīvojis īpašu — apslēptu dzīvi. Viņš ir mēģinājis dalīties šais domās ar citiem, bet līdz šim nav atradis nevienu — nedz sievieti, kas spētu tās sa­prast, nedz arī vīrieti. Kad viņš mēģināja ietērpt šīs do­mas vārdos, klausītāji bija neizpratnē. Tātad, ja tie nespēj saprast viņa domas, arī viņš pats ir pārāks par tiem. Viņš juta sevī spēku un sažņaudza dūres. Ja dzīve
   viņam nozīmē kaut ko vairāk, tad viņš var no tās arī vai­rāk prasīt, bet ne jau, protams, šeit, šo meiču sabiedrībā. Šīs melnās, valšķīgās acis viņam nekā nevar dot. Viņš zina, kādas domas atspoguļo to skatiens — domas par saldējumu un droši vien par vēl kaut ko. Turpretī viņas dievišķais skatiens sola visu, pēc kā viņš tiecas, un vēl vairāk, nekā viņš spēj iedomāties. Grāmatas, gleznas, skaistumu un mieru, visu augstākās sabiedrības izsmalci­nāto greznību. Aiz šīm melnajām acīm raisās domas, ku­ras viņš pazīst caur un cauri. Tās ir kā pulksteņa mehā­nisms. Viņš var novērot, kā griežas katrs ritenītis. Šīs acis aicina uz sekliem, zemiskiem priekiem, kas noved līdz pārsātam, un aiz tiem rēgo kaps. Turpretī tas dieviš­ķais skatiens aicina ietiekties neizdibināmā noslēpumā, mūžīgās dzīves brīnumā. Viņš ir redzējis tajā atspulgo­jam viņas dvēseli un arī savu paša dvēseli.
   —   Programmai tikai viena vaina, — Mārtiņš skaļi teica. — Man šodien nav vaļas.
   Meičas spožās acis aizblāvoja vilšanās.
   —   Jāsēž pie slima drauga, vai ne? — viņa zobojās.
   —   Nē, man norunāta satikšanās, patiesi, ar… — viņš sastomījās, — ar kādu meiteni.
   —  Vai jūs nemānās? — viņa stingri noprasīja.
   Viņš pavērās viņai acīs un atbildēja:
   —   Goda vārds — ne. Mēs varam satikties citreiz. Jus nav man nemaz pateikusi savu vārdu. Un kur jus dzīvo?
   —   Mani sauc Lisija, — meitene atmaigusi teica, pa­spieda Mārtiņa roku un ar visu augumu piekļāvās viņam. — Lisija Konoli. Es dzīvo uz Piektās ielas un Mākitstrītas stūra.
   Vēl brīdi patērzējis, Mārtiņš atvadījās. Negribējās tūlīt doties mājās. Viņš aizgāja līdz savu nomoda nakšu ko­kam, nostājās ierastajā vietā un, raudzīdamies pāri pretī uz viņas logu, čukstēja:
   —   Man ir satikšanās ar jums, Rūta. Nekādu citu tik­šanos man nevajag.

   Mārtiņš vēl arvien neuzdrīkstējās apciemot Rūtu Morzi, lai gan kopš tā vakara, kad ar meiteni iepazinās, bija pa- gajusj vesela nedēļa, ko viņš pavadīja cītīgā lasīšanā. Dažkart viņš jau sadūšojās, bet ikreiz šaubas guva
   pārsvaru pār apņēmību. Jauneklis nezināja, pēc cik ilga laika pieklājas atkārtot apmeklējumu, bet nebija neviena, kas viņam to pateiktu, un viņš baidījās izdarīt nelabojamu kļūdu. Viņš bija atkratījies no visiem saviem agrākajiem biedriem un atmetis vecos ieradumus, bet jaunu draugu viņam nebija, tāpēc atlika vienīgi lasīšana, un Mārtiņš veltīja lasīšanai tik daudz stundu, ka parastas cilvēka acis jau sen būtu pārpūlētas. Taču viņam bija izturīgas acis un stiprs, izturīgs organisms. Turklāt viņa prāts bija kā atmata. Līdz šim to nebija skārušas abstraktās grāmatu domas, un tagad tas bija ražena augsne sēklai. To nebija nogurdinājušas mācības, tāpēc tas kāri iecirta asos zobus grāmatu gudrībās un vairs nelaidās vaļā.
   Nedēļas beigās Mārtiņam šķita, ka jau pa-gājuši gad­simti, tik tāla bija līdzšinējā dzīve un uzskati. Taču visu laiku viņu traucēja sagatavotības trūkums. Jauneklis ķērās pie grāmatām, kas prasīja daudzus gadus ilgu iepriekšēju studiju. Vienu dienu viņš lasīja grāmatu par antīko, bet nākamajā dienā jau par ultramoderno filozofiju, tā ka viņa galvā valdīja pastāvīgs ideju juceklis. Tāpat bija arī ar ekonomiskajām zinātnēm. Bibliotēkas grāmatu plauktā viņš blakus Kārlim Marksam atrada Rikardo, Ādamu Smitu un Millu, un viņam nesaprotamie viena autora for­mulējumi apstrīdēja otra apgalvojumus. Viņš jutās pilnīgi apmulsis, tomēr vēlējās visā gūt skaidrību, vienlaikus aiz­raudamies gan ar ekonomiku, gan ar industriju, gan poli­tiku. Reiz, ejot cauri Sitijholla parkam, viņš ieraudzīja pūli, kas bija apstājis kādu pusduci vīriešu, kuri iekarsuši par kaut ko skaļi strīdējās. Mārtiņš pievienojās klausītā­jiem un izdzirdēja sev gluži svešu valodu, kādā runāja šie tautas filozofi. Viens bija klaidonis, otrs — arodbied­rību aģitators, trešais — tieslietu students, bet pārējie — strādnieki, kuriem patīk runāt un apspriesties. Pirmo reizi Mārtiņš dzirdēja par sociālismu, anarhismu, par zemes nodokli, uzzināja, ka pastāv vairākas savstarpēji naidīgas sociālās filozofijas. Viņš dzirdēja simtiem jaunu tehnisku terminu no tādām zinātņu nozarēm, kādas vēl nebija pa­guvis iepazīt no grāmatām. Tāpēc viņš nevarēja pilnībā sekot strīda virzībai un tikai miglaini nojauta, kādas idejas slēpjas aiz šiem svešajiem vārdiem. Strīdnieku vidū bija kāds melnacains restorāna viesmīlis — teozofs, kāds maiz­nieku arodbiedrības biedrs — agnostiķis, kāds vecs vīrs, kas visus iedzina strupceļā ar savu dīvaino filozofiju, kura dibinājās uz apgalvojumu, ka viss pastāvošais ir taisnīgs, un vēl viens vecs vīrs, kas gari un plaši spriedelēja par kosmosu, par atomu-tēvu un atomu-māti.
   Mārtiņam īdenam galva griezās no visiem šiem prāto­jumiem, kad viņš pēc vairākām stundām steidzās uz bib­liotēku, lai uzzinātu desmitiem nule dzirdēto un iegau­mēto vārdu nozīmi. Mārtiņš iznāca no bibliotēkas, pasitis padusē četrus Blavatskas kundzes darbu sējumus: «Sle­penā doktrīna», «Progress un nabadzība», «Sociālisma kvintesence» un «Reliģijas un zinātnes karš». Nelaimīgā kārtā viņš sāka ar «Slepeno doktrīnu». Šai grāmatā katra rinda, bija pārblīvēta daudzzilbju vārdiem, kurus viņš ne­saprata. Viņš sēdēja gultā un biežāk skatījās vārdnīcā nekā grāmatā. Viņš izlasīja tik daudz jaunu vārdu, ka, ielāgojis vienu, jau bija aizmirsis iepriekšējos, un atkal vajadzēja skatīties vārdnīcā. Viņš nolēma ierakstīt šos vārdus īpašā burtnīcā un drīz vien piepildīja desmitiem lappušu. Tomēr vēl joprojām nekā nesaprata. Mārtiņš lasīja līdz trijiem naktī, galva plīsa vai pušu, bet viņš nebija tekstā uztvēris nevienu būtisku domu. Viņš pacēla galvu, un viņam šķita, ka mazā istabiņa šūpotos un zval­stītos kā kuģis vijņos. Tad viņš nosodījās, aizmeta «Sle­peno doktrīnu» pa roku galam, nodzēsa gāzi un nolēma aizmigt. Daudz labāk neveicās arī ar trim pārējām grā­matām. Ne jau tāpēc, ka viņa smadzenes būtu vārgas vai neuztverīgas. Viņš spētu apjēgt visas šīs domas, bet vi­ņam trūka iemaņu un vārdu krājuma. Viņš beidzot pats to apzinājās un kādu laiku bija apņēmies lasīt tikai vārd­nīcu, kamēr apgūs visus nepazīstamos vārdus.
   Vienīgo mierinājumu Mārtiņam sniedza dzeja, un viņš sajūsmīgi lasīja tos vienkāršos dzejniekus, kuru vārsmas bija viņam saprotamas. Mārtiņš mīlēja daiļumu, un te viņš to atrada pārpilnam. Dzeja viņu saviļņoja tikpat dziļi kā mūzika un nemanīti sagatavoja prātu nākamam — daudz grūtākam darbam. Viņa atmiņas lappuses bija tuk­šas, un viņš bez jebkādām pūlēm atcerējās rindu pēc rindas, tā ka drīz vien varēja skandēt veselus dzejoļus, priecādamies, ka iespiestie vārdi atdzīvojas skaistā, har­moniskā skanējumā. Reiz viņš nejauši uzdūrās Geilija «Klasiskajiem mītiem» un Bulfinča «Pasaku laikmetam». Gluži kā spožs gaismas stars pēkšņi iešķēlās neziņas tumsā, un viņu vēl jo kaismāk saistīja dzeja.
   Cilvēks pie galda jau pazina Mārtiņu, izturējās ļoti laipni un vienmēr uzsmaidīja, sveicienam palocīdams galvu, kad Mārtiņš ienāca bibliotēkā. Tādēļ Mārtiņš reiz sadūšojās un spēra pārdrošu soli. Izvēlējies dažas grāma­tas, viņš, gaidot, kamēr bibliotekārs apzīmogo kartītes, pēkšņi jautāja:
   —   Sakiet — vai varu jums ko prasīt?
   Bibliotekārs pasmaidīja un palocīja galvu.
   —       Ja jūs ir iepazinies ar jaunu dāmu un viņa lūdz jūs atkal atnākt… kad var ierasties?
   Mārtiņš juta, ka krekls pielipis pie muguras, kas nosvī­dusi slapja no satraukuma.
   —   Manuprāt, katrā laikā, — bibliotekārs atbildēja.
   —   Nē, tas nav tik vienkārši, — Mārtiņš iebilda.
   —   Viņa… redzat, kas par lietu: viņa var nebūt mājās. Viņa mācās universitātē.
   —  Tad aizejiet citreiz.
   —       Patiesībā te ir pavisam cits āķis, — Mārtiņš stomīgi atzinās, nolēmis paļauties uz sarunu biedra augstsirdību.
   —  Es, redzat, ir galīgi vienkāršs matrozis un pie tās sa­biedrības nav pieradis. Sī meitene nav tas, kas ir es, un es nemaz nav tas, kas ir viņa… Jūs tak nedomā, ka es te dzenu velnu,— viņš pēkšņi izmeta.
   —       Nē, nepavisam ne, — bibliotekārs noliedza. — Jūsu jautājums gan neattiecas tieši uz uzziņu nodaļu, bet es labprāt centīšos jums palīdzēt.
   Mārtiņš apbrīnā paskatījās uz viņu.
   —       Ek, ja es prastu tā bērt kā jūs, tad tā lieta ietu, — viņš sacīja.
   —   Kā, lūdzu?
   —       Es gribēju teikt, ka viss būtu labi, ka es prastu tik veikli un smalki runāt kā jūs.
   —   Ā! — bibliotekārs saprotoši iesaucās.
   —       Kad vislabāk aiziet? Pa dienu? Tikai ne uz pusdie­nām, vai ne? Vai vakarā? Varbūt svētdienā?
   —       Es jums ieteikšu kaut ko, — sacīja bibliotekārs, un viņa seja atplauka. — Piezvaniet viņai pa telefonu un pa­jautājiet.
   —       Jā, tā es darīšu, — Mārtiņš piekrita, paņēma grāma­tas un devās uz izeju. Pie durvīm viņš pagriezās atpakaļ un vaicāja: — Ja jūs runājat ar kādu jaunu dāmu, nu, teiksim, ar mis Lisiju Smiti, — kā jāsaka — mis Lisija vai mis Smite?
   —   Sakiet «mis Smite», — nešaubīgi noteica bibliote­kārs. — Vienmēr sakiet «mis Smite», kamēr nebūsiet iepa­zinies tuvāk.
   Tātad Mārtiņš Tdens bija atrisinājis šo grūto problēmu.
   — Varat nākt jebkurā laikā, būšu mājās visu pēcpus­dienu, — Rūta pa tālruni atbildēja uz stostīgo jautājumu, kad drīkstētu atgādāt aizdotās grāmatas.
   Viņa pati sagaidīja Mārtiņu pie durvīm, un sievietes vērīgā acs tūlīt pamanīja iegludināto bikšu vīli un kādu vispārēju nenosakāmu pārmaiņu uz labo pusi. Taču vis­pārsteidzošākā bija Mārtiņa seja. Rūtai šķita, ka tajā ieplūdis viss jaunekļa pārvarīgais veselīgais spēks un milzu viļņiem šļācas viņai pāri. Atkal meiteni urdīja tiek­sme jauneklim piekļauties un sajust viņa siltumu, atkal viņu izbrīnīja jaunekļa klātienes ietekme. Arī viņš savu­kārt no jauna izbaudīja svētlaimes trīsas, kad pieskārās viņas sniegtajai rokai. Vienīgā atšķirība starp viņiem bija tā,' ka Rūta izturējās rāmi un savaldīgi, turpretī Mārtiņš nosarka līdz matu galiem. Viņš sekoja meitenei tikpat klupšus kā pirmoreiz, līgani zvalstīdamies plecos.
   Līdzko viņi bija apsēdušies viesistabā, Mārtiņš sāka justies brīvāk, daudz brīvāk nekā domājis. Meitene centās radīt Mārtiņā šo sajūtu un darīja to tik smalkjūtīgi, ka kļuva viņam simtkārt mīļāka. Vispirms viņi runāja par atnestajām grāmatām, par Svinbernu, par ko viņš jūs­moja, un Brauningu, ko neizprata. Rūta vadīja sarunu no temata uz tematu, visu laiku domādama, kā jauneklim pa­līdzēt. Viņa bieži par to bija domājusi kopš viņu pirmās tikšanās. Viņai gribējās šim puisim palīdzēt. Viņš modi­nāja meitenē agrāk nepazītu maigumu un līdzjūtību, tur­klāt šī līdzjūtība nebija pazemojoša, bet gandrīz atgādināja mātes jūtas. Tā nevarēja arī būt vienkārša, parasta līdz­jūtība, jo cilvēks, kas to modināja, bija tik vīrietīgs, ka viņa tuvums viesa meitenē neapjaustas, jaunavīgas bailes un lika sirdij straujāk pukstēt no dīvainām domām un jūtām. Atkal uzvilnīja vēlēšanās apskaut viņa kaklu vai uzlikt rokas viņam uz pleciem. Un atkal šī tieksme likās neprātīga, bet nu jau viņa bija pie tās pieradusi. Viņai pat prātā neienāca, ka plaukstošai mīlestībai var būt šāda izpausme. Tāpat viņai ne prātā neienāca, ka jūtas, kas viņu satrauc, ir mīlestība. Rūtai šķita, ka Mārtiņš saista viņu kā neparasts, izcilām apslēptām spējām apvel­tīts cilvēks un ka viņu mudina tikai filantropiski apsvē­rumi.
   Rūta nesaprata, ka alkst viņa, turpretī ar Mārtiņu viss bija citādi. Viņš zināja, ka mīl Rūtu un alkst pēc viņas tā, kā nekad vēl savā mūžā nekā nav alcis. Mārtiņam arī agrāk bija patikusi dzeja, tāpat kā patika viss skaistais, bet kopš tikšanās ar Rūtu viņam bija atvērušies vārti uz plašo mīlestības lirikas pasauli. Rūta viņam atklāja pat daudz vairāk nekā Bulfinčs un Geilijs. Pirms nedēļas viņu nemaz nesaistītu, piemēram, šāda rinda: «Dieva izredzē­tais, neprāta skartais mīlētāj, tu skūpsta dēļ spēj nāvē iet,» — turpretī tagad šie vārdi neizgāja no prāta. Tie likās apbrīnojami kā patiesības atklāsme, un, lūkodamies uz Rūtu, viņš nodomāja, ka labprāt ietu nāvē viena viņas skūpsta dēļ. Viņš jutās kā «dieva izredzēts, neprāta skarts mīlētājs» un lepojās ar to vairāk nekā lepotos, ja būtu iecelts bruņinieku kārtā. Beidzot viņš izprata dzīves jēgu un zināja, kāpēc dzimis.
   Uz Rūtu raugoties un viņā klausoties, Mārtiņa domas kļuva drosmīgākas. Viņu no jauna pārņēma satraucoša tīksme, kāda bija uzvilnījusi, sveicienam paspiežot Rūtas roku, un viņš ilgojās sajust to atkal. Skatiens bieži kavē­jās pie meitenes lūpām, un Mārtiņš salkstoši alka pēc tām. Taču šais alkās'nebija nekā rupja un zemiska. Cik neiz­sakāma bauda bija vērot katru viņas lūpu kustību, kamēr viņa runā, tomēr tās nebija parastas lūpas, kādas ir vi­siem vīriešiem un sievietēm. Tās nebija no miesas un asi­nīm. Tās bija bezmiesīga gara lūpas, un vēlēšanās tās noskūpstīt nepavisam nelīdzinājās vēlmei, kādu mēdza izraisīt citu sieviešu lūpas. Viņš labprāt skūpstītu šīs die­višķās lūpas, piespiestu pie tām savas miesīgās, taču da­rītu to cēlā un bijīgā dedzībā, kā ticīgais skūpsta dieva tērpa malu. Mārtiņš neizprata to savdabīgo vērtību pār­vērtēšanu, kas noris viņā, un neapzinājās, ka mirdzums, kas dzalkstī viņa acīs, raugoties uz Rūtu, ir tāds pats, kāds kvēlo ikviena vīrieša acīs, kurš alkst mīlestības. Viņš nevarēja ne iedomāties, cik kaisms un vīrietīgs ir viņa skatiens, nezināja, ka siltā liesma, kas tajā kvēlo, iekvē­lina arī meiteni. Viņas jaunavīgā skaidrība padarīja cil­denas arī viņa jūtas, pacēla tās līdz zvaigžņu dzedrajai šķīstībai, un viņš justos pārsteigts, uzzinājis, ka viņa acis izstaro siltumu, kas iestrāvo viņas būtības dzīlēs un iededz tur tādu pašu siltu uguni. Apmulsusi un satraukta no jau­nekļa skatiena, Rūta vairākkārt zaudēja sarunas pave­dienu un ar pūlēm atkal sakopoja izkliedētās domas. Tēr­zēšana viņai parasti vedās viegli, tāpēc savu apjukumu viņa piedēvēja viesa neparastumam. Viņa bija ļoti uztvē- rīga pret iespaidiem, un galu galā nebija nekāds brīnums, ka šis atnācējs, no kura dvesmo citas pasaules smarža, viņu tā ietekmē.
   Viņa lauzīja galvu, kā viņam palīdzēt, un grasījās ievadīt sarunu šai virzienā, bet Mārtiņš pats nāca viņai talkā.
   — Nezinu, vai varu jums prasīt padomu, — viņš iebil- das, un viņa sirds sāka auļaini pukstēt aiz prieka, kad Rūtajzrādīja gatavību darīt visu, kas viņas spēkos. — Jūs varbūt atceras, ka toreiz, kad bij te, es teic, ka nevar runāt par grāmatām un visādām tādām lietām, nekas no tam neiznāk. Kopš tā laika es ir daudz domājs. Es ir sācis iet uz bibliotēku un ņemt tur daudz grāmatu, tikai tās lielāko tiesu man par grūtu. Varbūt labāk sākt no paša gala? Es nekad pa īstam nav mācījies. No bērna kājas es ir smagi strādājs, un tagad es iegāj bibliotēkā, apskatīj grāmatas un palasīj — un es ir sapratis, ka agrāk nav lasījs īstās. Zināt, lopu fermās un kuģu kubri- kos nav tādu grāmatu kā, par piemēram, te jūsu mājās. Tās ir citādas grāmatas, un pie to lasīšanas es ir pieradis. Un tomēr, es nelielos, es nav tāds kā tie, ar kuriem es ir sagājies. Nav tā, ka bija labāks par citiem matrožiem un kovbojiem, — es arī pats īsu laiku bij kovbojs, — bet es, zināt, vienmēr ir mīlējs grāmatas un lasījs visu, kas ga­dījies pa rokai, un man rādās, ka es domā savādāk nekā lielākā daļa no viņiem.
   Bet tas nav no svara. Gribu teikt pavisam ko citu. Es nekad nav bijis tādā mājā kā šī. Kad es viņnedēļ te atnāk un redzēj jūs un jūsu māti, un jūsu brāļus, un visu Šo te — man tas viss ļoti patika. Es bij gan dzirdējs par tādām lietām un lasījs grāmatās, bet, kad paskatījos ap­kārt te jūsu mājā, redzēj, ka grāmatas nemelo. Un es gribu teikt, ka man tas viss patika. Man iegribējās to visu un arī tagad gribas. Gribas elpot tādu gaisu kā jūsu mājā, gribas, lai apkārt ir grāmatas, gleznas un visādas smu­kas lietas, lai cilvēki runā klusi un mierīgi un ir tīri sa­ģērbušies un viņu domas ir tīras. Tas gaiss, ko es visu mūžu ir elpojs, smird pēc samazgām un sīvā, ir pilns tikai ar lamām un runāšanu par īres maksu. Zināt, kad jūs gājāt noskūpstīt savu māti, man tas likās visskaistākais, ko savu mūžu es ir redzējs. Un es ir daudz redzējs un varu sacīt — vienmēr ir redzējs vairāk kā citi. Man patīk ska­tīties un vienmēr gribas redzēt vēl ko vairāk.
   Bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka man gribas sasniegt tādu dzīvi, kādu dzīvo jūs te šitai mājā. Dzīve nav tikai žūpošana, smags darbs, izkaušanās un mētāša­nās apkārt pa pasauli. Bet kā man to panākt? Ar ko sākt? No darba es nebaidās, man, zināt, darbā reti kāds var turēt līdzi. Ja iešūpojos, varu raut cauru dienu un nakti. Varbūt jums liekas smieklīgi, ka visu to prasu? Varbūt es ir veltīgi pie jums griezies, bet man nav neviena cita, kam prasīt. Varbūt Arturam? Varbūt man vajadzēja viņam prasīt? Ja es būtu …
   Mārtiņš pēkšņi pārrāva valodu. Visu viņa stingro plānu sagrīļoja doma, ka patiesi vajadzēja jautāt Arturam un viņš izdarījis muļķību. Rūta tūlīt neatbildēja. Viņa bija iegrimusi sevī, pūlēdamās saskaņot Mārtiņa stostīgo, ne­pareizo runu un vienkāršo domu veidu ar to, ko lasīja jaunekļa acīs. Viņa vēl nekad nebija redzējusi acis, kurās atspoguļotos tik nesatricināms spēks. Sis cilvēks spēj visu — to pauda šo acu skatiens, un tas nemaz nesaderēja ar viņa vārdisko nevarību. Turklāt viņas pašas prāts bija tik sarežģīts un izsmalcināts, ka viņa nespēja novērtēt dabiskumu un vienkāršību. Tomēr pat šai neprasmē iz­teikt domas jautās spēks. Mārtiņš šķita kā sasaistīts mil­zis, kas visiem spēkiem pūlas saraut važas. Kad viņa bei­dzot ierunājās, viņas seja pauda līdzjūtību.
   —   Jūs jau pats saprotat, kā jums trūkst, — viņa sacīja. — Jums trūkst izglītības. Jums vajadzētu sākt no gala — pabeigt pamatskolu, pēc tam vidusskolu un tad iestāties universitātē.
   —   Bet tas viss maksā naudu, — Mārtiņš viņu pār­trauca.
   —   O! — viņa iesaucās. — Par to es nepadomāju! Vai kāds no jūsu tuviniekiem nevarētu jums palīdzēt?
   Mārtiņš papurināja galvu.
   —   Tēvs un māte ir miruši. Man ir divas māsas — viena precējusies, un otra droši vien arī drīz apprecēsies. Brāļu man ir vesels bars, es ir pats jaunākais, bet viņi nevie­nam nekad nav palīdzējuši. Izklīduši pa pasauli kur ku­rais, meklēdami sev laimi un mantu. Vecākais nomira Indijā. Divi pašlaik ir Dienvidāfrikā, viens brauc uz val­zivju medību kuģa, otrs braukā apkārt ar ceļojošu cirku — viņš ir akrobāts uz trapeces. Es esmu tāds pats. No vien­padsmit gadiem pats sevi uzturu, kopš māte nomira. Va* jadzēs vien pašam tikt ar to galā, tikai es gribēj zināt, ar ko sākt.
   —       Vispirms jums jāiemācās gramatika. Jūs runā­jat… — Viņa gribēja teikt «briesmīgi», bet apķērās un sacīja: — Ne visai pareizi.
   Mārtiņa piere pietvīka un norasoja sviedriem.
   —       Es zin, ka reizēm lieto tādus vārdiņus, ko jūs nesa­prot. Bet tie ir vienīgie, ko māku izrunāt. Es ir iegaumējs vārdus no grāmatām, bet neprotu tos izrunāt, tādēļ es tos nelieto.
   —       Galvenais jau nav vārdi, bet izteiksmes veids. Vai drīkstu runāt atklāti? Vai jūs neņemsiet ļaunā?
   —       Nē, nē! — viņš iesaucās, no visas sirds pateicīgs par viņas labdabību. — Speriet vien visu laukā! Labāk lai es uzzin to no jums nekā no kāda cita.
   —       Nu labi. Jūs, piemēram, sakāt «es ir», bet jāsaka «es esmu», tāpat «es nav» vietā jāsaka «es neesmu». Jūs ne­pareizi lietojat negācijas…
   —   Kas ir «negācija»? — viņš jautāja un bikli piebilda:
   —  Redzat, es pat nesaprotu, ko jūs runā.
   —   Es laikam esmu slikta skolotāja. — Viņa pasmaidīja.
   —   «Negācija» ir noliegums. Jūs sakāt, «lai kā tas ne­būtu», bet jāsaka — «lai kā tas būtu». Tikai nedrīkst at­mest negāciju tur, kur tā nepieciešama, lai nesagrozītu jēgu, piemēram, teikumā «es tikko nenokritu no krēsla», atmetot noliegumu, iznāk pavisam cita doma, «es tikko nokritu no krēsla».
   —       Ā! Skaidrs, — viņš teica. — Es nekad nav to iedo- mājs. Tātad jāsaka: «lai ko es darītu», nevis «nedarītu».
   Rūta bija priecīgi pārsteigta par viņa attapību.
   —       Jāizrunā arī pilnas galotnes. Jūs sakāt «iedomājs», «darījs», «zinājs», taču jāsaka «iedomājies», «uzzinājis».— Aizrādījusi vēl uz citām valodas kļūdām, Rūta noteica:
   —  Visus šos likumus jūs atradīsiet gramatikas grāmatā. Es jums to tūlīt atnesīšu un parādīšu, kā jums jāsāk mā­cīties.
   —   Kur jūs skries! Gan iedos man viņas vēlāk.
   Rūta sarauca uzacis.
   —  Vai šāda izteiksme jums negriež ausīs?
   —   Es nevar to teikt, — viņš atzinās.
   —       Kāpēc jūs nesakāt — «gan iedosiet tās vēlāk»? — viņa vaicāja.
   —  Jā, tas laikam izklausās slikti. Bet manas ausis nav tik dzirdīgas kā jums. — Un viņš atkal nosarka.
   Kad Rūta piecēlās, Mārtiņam iešāvās prātā noteikums, ko bija lasījis grāmatās par labu uzvedību, un viņš ne­veikli uzrausās kājās, bet tūlīt izbijās — vai viņa nedo­mās, ka viņš grasās iet projām?
   —  Jā, mister Iden, — Rūta, jau līdz durvīm aizgājusi, ieteicās. — Starp citu, ko nozīmē «sīvais»? Jūs to vairā­kas reizes pieminējāt.
   —  A, sīvais? — viņš iesmējās. — Tas ir vienkāršā va­lodā. Nozīmē vai nu viskiju, vai alu, kaut ko tādu, kas jūs apreibina.
   —  Un vēl kas! — Arī viņa sāka smieties. — Nekad nesakiet «jūs», ja uzrunājat kādu personiski. «Jūs» attie­cas tieši uz zināmu personu, tāpēc jūsu izteiksmes veids patlaban nebija atbilstošs jūsu domai.
   —   To es lāgā nesaprotu.
   —  Jūs man nupat sacījāt «vai nu viskijs, vai alus, kaut kas tāds, kas jūs reibina», tātad mani reibina — sa­pratāt?
   —   Bet vai tā nebūtu?
   —  Protams, būtu, — viņa smaidot piekrita. — Taču vislabāk būtu, ja jūs mani tur neiepītu. Atmetiet šo «jūs», tad izklausīsies daudz labāk.
   Rūta atnesa gramatiku un piebīdīja krēslu tuvāk Mār­tiņa krēslam, — Mārtiņš nodomāja, ka droši vien vaja­dzēja viņai palīdzēt. Apsēdusies blakus, viņa atšķīra grā­matu, un abu galvas pieliecās viena otrai tuvāk. Viņam bija grūti sekot norādījumiem, tik ļoti mulsināja meitenes klātums. Bet, kad Rūta sāka izskaidrot locīšanu, viņš aiz­mirsa visu apkārtējo. Par locīšanu viņš vēl nekad nebija dzirdējis, un valodas uzbūves likumība viņu pilnīgi ap­būra. Viņš noliecās zemāk pār grāmatu, un Rūtas mati pēkšņi skāra viņa vaigu. Mārtiņš tikai vienreiz mūžā bija zaudējis samaņu, un šobrīd viņam šķita, ka tas atkal notiks. Elpa apslāpa krūtīs, un sirds draudēja vai pār­plīst. Nekad vēl meitene nebija likusies tik sasniedzama. Uz mirkli pār bezdibeni, kas viņus šķīra, bija pārsviesta laipa. Taču viņa jūtas tāpēc nezaudēja cildenumu. Rūta nebija nokāpusi lejā pie viņa. Viņš pats bija pacēlies aiz mākoņiem un tuvinājies viņai. Viņa mīlestība, tāpat kā agrāk, bija pilna reliģiskas bijības un pielūgsmes. Viņam šķita, ka viņš ielauzies visu svētumu svētnīcā, un viņš piesardzīgi atrāvās nostāk, lai izvairītos no pieskāriena, kas iedarbojās uz viņu kā elektriskais lādiņš. Taču Rūta neko nenomanīja.

   Pagāja nedēļa pēc nedēļas, bet Mārtiņš Idens arvien vēl mācījās gramatiku, pārskatīja noteikumus par labu uzvedību un vai rīšus aprija visas grāmatas, kas saistīja iztēli. No savas agrākās sabiedrības viņš bija novērsies pavisam. Meitenes no «Lotoskluba» brīnījās, kas ar viņu noticis, un nedeva miera Džimam ar jautājumiem, tur­pretī daudzi no jaunajiem puišiem priecājās, ka Mārtiņš vairs nenāk uz cīniņiem pie Railija. Bibliotēkas bagātību krātuvē viņš uzgāja vēl vienu dārgu atradumu. Tāpat kā gramatika bija atklājusi viņam valodas pamatuzbūvi, tā šī jaunā grāmata parādīja dzejas likumības, un jauneklis saka iepazīt pantmērus, vārsmošanas veidus un nosacīju- mus un saprata, kā rodas dzejas sajūsmīgais skaistums. Kadā no jaunākajiem traktātiem dzeja bija aplūkota kā tēlojoša māksla, turklāt par apstiprinājumu šai teorijai minētas daudzas norādes uz labākajiem literārajiem pie­mēriem. Nevienu romānu Mārtiņš nebija lasījis ar tik lielu aizrautību. Viņa mundrais, divdesmit gadu neskartais prāts, ko vēl uzjundīja zināšanu alkas, viegli aptvēra visu ar tādu izpratni, kas sveša parastajiem studentiem.
   Kad Mārtiņš tagad pavērās atpakaļ uz savu pazīstamo pasauli — tālu zemju un jūru, kuģu, matrožu un pērkamu sieviešu pasauli —, tā viņam likās tik sīka un niecīga; taču vecā pasaule saskārās ar šo jaunatklāto pasauli, vērsdama to plašāku. Mārtiņa prāts vienmēr bija tiecies pēc vienotības, bet sākumā viņš tomēr jutās pārsteigts, ka ir nodibinājis sakarus starp šīm divām pasaulēm. Viņu bija pacēlušas pāri vecajai pasaulei cildenas domas un jūtas, ko bija smēlies grāmatās. Tagad viņā jo ciešāk no­stiprinājās pārliecība, ka augstākajās aprindās, pie kurām pieder Rūta un viņas ģimene, visi vīrieši un sievietes domā šādas cēlas domas un dzīvo saskaņā ar tām. Līdz šim viņš bija mitis netīrā muklājā un tagad vēlējās at­brīvoties no netīrumiem un uzlidot skaidrajā sfērā, kur dzīvo augstākās šķiras. Jau kopš bērnības un jaunības viņu bija mācis un urdījis neizprotams nemiers; viņš nekad nebija apzinājies, ko īsti viņam vajag, bet vienmēr pēc kaut kā ilgojies un velti meklējis, kamēr nebija saticis Rūtu. Tagad šis nemiers bija k|uvis skaudrs un mokošs, un viņš beidzot saprata, skaidri un neapšaubāmi saprata, ka meklējis un vēlējies iegūt skaistumu, zināšanas un mīlestību.
   Šais dažās nedējās viņš reizes sešas tikās ar Rūtu un ik reizi guva jaunu iedvesmu. Rūta palīdzēja viņam apgūt angļu valodu, izlaboja nepareizo izrunu, mācīja aritmētiku. Taču viņu sarunas neierobežojās tikai ar mācībām vien. Mārtiņš bija dzīvē pārāk daudz redzējis, viņa prāts bija pārāk uztvērīgs, lai apmierinātos vienīgi ar daļskaitļiem, kuba saknēm, vārdu locīšanu un teikumu analīzi. Tāpēc brīžiem viņu sarunas skāra pavisam citus tematus — viņš runāja par dzejoļiem, ko nule bija izlasījis, par dzej­niekiem, kurus viņa patlaban studēja. Un, kad viņa lasīja priekšā savus iemīļotos pantus, Mārtiņš izjuta visaugstāko svētlaimi. Nekad viņš vēl nebija dzirdējis tādu balsi. Ik­viena šās balss skaņa iekvēlināja viņa mīlestību, ik vārds lika notrīsēt saviļņojumā, šai balsī jautās mierīgums un liega muzikalitāte — kultūras un dāsnas dvēseles bagā­tīgā izpausme. Rūtā klausoties, viņš neviļus atcerējās griezīgās balsis, kādas bija mežonīgo cilšu sievietēm un ostu staigulēm, un fabrikas strādnieču un viņa paša šķi­ras sieviešu skarbo valodu. Un tūlīt sāka darboties viņa iztēles laboratorija, viņš redzēja veseliem bariem šo sie­viešu, un salīdzinājumā ar tām skaidrības oreols, kas ap­ņēma Rūtu, iestarojās vēl spožāk. Taču viņam ne vien patika klausīties Rūtas balsī, viņu aplaimoja arī apziņa, ka Rūta izprot lasīto un viņas dvēsele atsaucas un trīsuļo līdzi dzejas skaistumam. Viņa daudz lasīja Mārtiņam priekšā no «Princeses», un viņš bieži redzēja meitenes acīs ievizamies asaras, tik smalki viņa izjuta daiļumu. Tādos mirkļos Mārtiņam šķita, ka viņš paceltos līdz die­višķai visaptverībai, un, vērojot meitenes seju un klauso­ties viņas balsī, viņš it kā lūkojās pašas dzīves sejā un lasīja tās dziļākos noslēpumus. Un, sasniedzis šādus brī­nišķīgu jūtu augstumus, viņš atskārta, ka tā patiesi ir mīlestība un ka mīlestība pasaulē ir pats galvenais. Un viņa gara acu priekšā aizslīdēja visi kādreizējie prieki — piedzeršanās, sieviešu glāsti, spēle, fiziskas cīņas iekar- sums, tas viss likās pliekans un zemisks pret to cēlo deg­smi, kas viņu bija pārņēmusi tagad.
   Taču Rūta neapzinājās to, kas patlaban noris. Viņai vel nebija nekādas pieredzes sirdslietās. Viss, ko viņa zināja, bija aizgūts no grāmatām, kur parastās dzīves notikumus iztēle pārvērtusi par kaut ko nereālu un skaistu; viņai nebija ne miņas, ka šis neaptēstais matrozis iezadzies vi­ņas sirdī un kādā jaukā dienā tur nobriedušās jūtas lies­mainiem vijņiem pāršalks visu viņas būtību. Viņa vēl nezināja, kādas īstenībā ir mīlas liesmas. Viņas priekš­stats par mīlestību bija tīri teorētisks, un vārds «mīles­tība» viņai saistījās ar zvaigžņu rāmo mirgojumu, viegla­jiem vilnīšiem, kas saņirbina mierīgu jūru, un vēsajām rasas lāsēm samtainajās vasaras naktīs. Mīlestību viņa iedomājās kā maigu tuvību, kalpošanu mīļotajam rēnā klusumā, kas pilns ziedu smaržas un dzedra miera. Viņai nebija nekādas nojausmas par mīlestības vulkāniskajiem uzliesmojumiem, par tās svelošo kaisli, kas pārvērš sirdi gruzdošu pelnu tuksnesī. Viņa nekā nezināja nedz par saviem, nedz par visas pasaules apslēptajiem spēkiem; dzīves atvari viņai gaisa ilūziju dūmakā. Precētu ļaužu pieķērība, kāda pastāvēja tēva un mātes starpā, Rūtai likās saskanīgas mīlestības ideāls, un viņa mierīgi gaidīja nākamībā pienākam dienu, kad bez satraukuma un cieša­nām iekļausies ar mīļoto cilvēku tādā pašā tīkami rāmā kopdzīvē.
   Tāpēc uz Mārtiņu Idenu viņa raudzījās kā uz neredzētu jaunumu, kā uz dīvainu īpatni un šim jaunumam un dī- vainumam piedēvēja tās neparastās izjūtas, ko viņš izrai­sīja. Tas bija gluži dabiski. Tādas pašas jūtas bija viņu pārņēmušas, zvērnīcā skatoties uz mežonīgiem zvēriem, redzot plosāmies vētru vai notrīsot no spoža zibens uzlies­mojuma. Sais parādībās bija kaut kas kosmisks, un kaut kas kosmisks bija arī Mārtiņā. Viņš atnesa viņai jūras un bezgalīgu plašumu elpu. Tropu saules spozme vēl jautās viņa sejā un spriegajos, tēraudainajos muskuļos bija pir­matnējs spēks. Viņš bija vienās skrambās un rētās, kas iegūtas tai noslēpumainajā pasaulē, kurā ir nežēlīgi cil­vēki un vēl nežēlīgāki darbi un kura sākas aiz viņas redzes apvāršņa. Viņš ir mežonis, vēl nepieradināts mežo­nis; Rūtai glaimoja doma, ka viņš tik viegli viņai pakļau­jas. Viņu bija pārņēmusi vēlēšanās pieradināt šo mežoni. Tā bija neapzināta vēlēšanās, un viņai ne prātā nenāca, ka viņa grib izveidot no šā jaunekļa kaut ko līdzīgu sa­vam tēvam, kas viņai likās pats pilnības iemiesojums.
   Savā pieredzes trūkumā Rūta nespēja saprast arī to, ka tā kosmiskā izjūta, ko jauneklis viņā izraisa, ir mīlestība, tas pārvarīgais spēks, kas velk vīrieti un sievieti vienu pie otra pāri visai pasaulei, liek briežiem rojas laikā nogalināt citam citu un visu dzīvo radību nerimtīgi mudina savie­noties.
   Mārtiņa ātrā attīstība Rūtu ļoti pārsteidza un ieintere­sēja. Viņa atklāja jaunekļa dvēselē tādas dzīles, kādas ne iedomāties nevarēja, un tās atvērās ik dienas jo vairāk kā ziedpumpurs raženā augsnē. Rūta lasīja Mārtiņam priekšā Brauningu un bieži bija pārsteigta, cik savdabīgi viņš uz­tver neskaidrās vietas. Viņa nespēja saprast, ka šāda uz­tvere, kas pamatojas uz dzīves un cilvēku pazīšanu, bieži vien ir daudz pareizāka nekā viņas. Mārtiņa spriedumi viņai likās naivi, lai gan reizēm viņu aizrāva jaunekļa drosmīgie domu lidojumi, kas to aiznesa tik plašās zvaig­žņu tālēs, kur viņa nespēja tam sekot un tikai trīsēja, saskaroties ar tādu neizprotamu spēku. Pēc tam viņa spē­lēja, spēlēja nevis ar izaicinājumu, bet viņam, lai viņu izdibinātu, taču mūzika iespiedās viņa būtības dziļumos, ko viņa nevarēja izmērīt. Mārtiņa dvēsele atplaukstot tiecās pretī mūzikai, kā puķe tiecas pretī saulei, un viņš drīz vien aizmirsa džeza saraustītos ritmus un griezīgās skaņas un iemācījās novērtēt Rūtas iemīļotos klasiskos skaņdarbus, kurus viņa spēlēja gandrīz no galvas. Turklāt viņš juta tādas kā demokrātiskas simpātijas pret Vāgneru, un vairāk par visu viņam iepatikās «Tanheizera» uvertīra, it īpaši pēc tam, kad Rūta bija to izskaidrojusi. Sī uver­tīra it kā attēloja visu viņa dzīvi. Pagātne bija parādīta Venuskalna tēmā, bet Rūtu viņš saistīja ar «Svētceļnieku kori»; šķita, ka Vāgnera mūzika aiznes viņu spokainajā gara valstībā, kur labais un ļaunais izcīna mūžīgu cīņu.
   Reizēm viņš uzdeva jautājumus, un Rūtai dažkārt sāka likties, ka viņa pati nepareizi izprot mūziku. Taču, kad viņa dziedāja, Mārtiņš nekad nekā nejautāja. Dziedāšanā viņš saklausīja tikai viņu pašu un sēdēja nepakustēdamies, apburts no balss brīnišķās daiļskanības. Neviļus atkal ienāca prātā novārgušo fabrikas meiteņu spiedzīgās bal- stiņas un piedzērušo staiguļu čerkstošā gauduļošana ostu krodziņos. Rūtai patika dziedāt un spēlēt Mārtiņam. Pa­tiesībā viņa pirmo reizi saskārās ar dzīva cilvēka dvēseli, tik lokanu un pakļāvīgu, ka viņai sagādāja baudu to vei­dot kā mālus; Rūtai šķita, ka viņa veido Mārtiņa dvēseli, un viņa darīja to ar vislabākajiem nodomiem. Turklāt viņai bija prieks būt kopā ar Mārtiņu. Jauneklis viņu vairs neatbaidīja. Sākumā viņš tiešām bija izraisījis neapzinā­tas bailes viņas satrauktajā būtībā, bet tagad tās bija izgaisušas. Rūta, pati to neapjauzdama, juta tādas kā īpašuma tiesības uz viņu. Bez tam Mārtiņš meiteni uz­mundrinoši ietekmēja. Viņa ļoti cītīgi mācījās universi­tātē, un viņai acīmredzot nāca par labu šad tad pamest putekļainās grāmatas un ieelpot svaigu, spēcinošu jūras vēju, kas strāvoja no Mārtiņa. Spēks! Jā, viņai bija vaja­dzīgs spēks, un viņš dāsni to viņai atvēlēja. Atrašanās ar viņu vienā istabā, sagaidīšana pie durvīm jau iedvesa sparīgumu. Un, kad viņš bija aizgājis, Rūta ar atjaunotu un sakāpinātu enerģiju atkal ķērās pie grāmatām.
   Rūta gan caur un cauri zināja Brauningu, taču viņai nekad nebija ienācis prātā, ka rotaļāties ar cilvēka dvē­seli ir tik bīstami. Jo lielāka kļuva viņas interese par Mārtiņu, jo dedzīgāk viņa vēlējās pārveidot Mārtiņa dzīvi.
   — Nu, piemēram, misters Batlers, — viņa kādu pēcpus­dienu teica, kad gramatika, aritmētika un dzeja bija no­likta pie malas. — Viņam sākumā galīgi neveicās. Viņa tēvs gan bija bankas kasieris, taču, pāris gadu novārgu- ļojis, Arizonā nomira ar diloni, tā ka misters Batlers, viņu sauc Čārlzs Batlers, palika pasaulē viens kā koks. Viņa tēvs bija dzimis Austrālijā, tādēļ viņam Kalifornijā radu nebija. Batlers sāka strādāt tipogrāfijā — viņš ne vienreiz vien par to ir stāstījis — un pirmajā laikā pel­nīja tikai trīs dolārus nedēļā. Taču tagad viņš pelna vis­maz trīsdesmit tūkstošus gadā! Kā viņš to panācis? Viņš bija godīgs, strādīgs un taupīgs. Neatļāvās tādas izprie­cas, kādas parasti patīk jauniem cilvēkiem. Viņš uzlika sev par pienākumu ik nedēļu atlicināt kaut cik naudas, vienalga, no kā būtu jāatsakās. Protams, drīz viņš sāka pelnīt vairāk nekā trīs dolārus nedēļā un, jo vairāk no­pelnīja, jo vairāk iekrāja.
   Dienā viņš strādāja, bet pēc darba gāja uz vakarskolu. Viņš vienmēr domāja par nākotni. Pēc tam iestājās va­kara vidusskolā. Septiņpadsmit gadu vecumā jau bija burtlicis un pelnīja krietnu algu, bet viņš bija arī god- kārs. Viņš gribēja taisīt karjeru — ne jau nodrošināt tikai maizes riecienu, bet sasniegt daudz vairāk — un bija ga­tavs nest jebkādus upurus. Viņš nolēma kļūt par advokātu un sāka strādāt mana tēva kantorī — iedomājieties tikai! par izsūtāmo, pelnīdams vienīgi četrus dolārus nedēļā. Taču viņš bija radis taupīt un prata iekrāt arī no šiem četriem dolāriem.
   Rūta mirkli apklusa, lai atvilktu elpu un redzētu, kā Mārtiņš uztvēris stāstīto. Mārtiņa seja pauda spraigu inte­resi par mistera Batlera dzīves cīniņiem, taču uzacis bija viegli sarauktas.
   —   Jā, puisim nav gājis viegli, — viņš sacīja. — Četri dolāri nedēļā — tas nav nekas spožs! Kā viņš varējis iz­sisties? Droši vien kūlies kā pliks pa nātrēm. Es maksā piecus dolārus nedēļā par istabu un ēšanu, un, ticiet man, arī nekā spoža tur nav. Viņš droši vien dzīvojis īstu suņa dzīvi. Laikam ēdis …
   —  Viņš gatavoja pats uz petrolejas plītiņas, — Rūta pārtrauca.
   —  Ēdis tikpat draņķīgi kā matroži uz zvejas kuģiem, un draņķīgāk vairs nevar ēst.
   —   Bet iedomājieties, ko viņš tagad sasniedzis! — Rūta sajūsmā iesaucās. — Ko var atļauties tagad! Viņš ar uz­viju spēj sagādāt sev to, ko jaunībā piecietis.
   Mārtiņš skadri pavērās viņā.
   —   Zināt ko", — viņš iebilda, — diez vai tam Batle- ram tik jauki iet tajā pārpilnībā. Visu šo laiku kopš jau­nības viņš tik slikti ēdis, ka viņa kuņģis droši vien ir pagalam.
   Viņa nolaida_ acis, neizturējusi Mārtiņa urbīgo skatienu.
   —  Varu derēt, ka viņam ir katars, — Mārtiņš uzstāja.
   —  Jā, — viņa piekrita, — bet…
   —   Un varu derēt, — Mārtiņš turpināja, — ka viņš ta­gad ir drūms un īdzīgs kā vecs ūpis un nekādu prieku viņam nesagādā arī tie trīsdesmit tūkstoši gadā. Un vi­ņam droši vien pat nepatīk skatīties, kā citi priecājas. Vai man nav taisnība?
   Viņa apstiprinoši palocīja galvu un steidzās paskaidrot:
   —  Bet viņš nav tāds cilvēks. Batlers jau pēc dabas ir nopietns un atturīgs. Vienmēr tāds ir bijis.
   —   Kā tad citādi! — Mārtiņš iesaucās. — Ar trīs vai četriem dolāriem nedēļā! Puisis pats sev taisa ēst uz pet­rolejas plītiņas, lai aiztaupītos nauda, dienā strādā, naktī mācās, mūžīgi tikai darbs, nekādu prieku, nekādas izklai­dēšanās, viņš pat nezina, kā cilvēki izklaidējas, — jā, šie trīsdesmit tūkstoši iegūti par vēlu!
   Atsaucīgā iztēle tūlīt uzmeta Mārtiņam visos sīkumos šā taupīgā jaunekļa dzīvi un to gara šaurību, kas vēlāk noveda viņu līdz trīsdesmittūkstoš dolāru lielam gada ienākumam. Visas mistera Čārlza Batlera domas un visa rīcība viņam parādījās kā teleskopā.
   —   Zināt, — viņš piebilda, — man žēl tā mistera Bat­lera. Viņš tad bija pārāk jauns un nesaprata, ka nozog sev visu dzīvi šo trīsdesmit tūkstošu dēļ, kas tagad viņam nesagādā nekādu prieku. Tagad viņš par'šo smuko summu, šiem trīsdesmit tūkstošiem, nenopirks to, ko toreiz būtu va­rējis nopirkt par desmit centiem, — stiklenes un zemes­riekstus, kad bija mazs puika, vai biļeti galerijā.
   Šāda uzskatu nesaderība Rūtu vienmēr samulsināja. Ne tikai tāpēc, ka šie uzskati viņai bija pilnīgi jauni un pre­tēji viņas pārliecībai, bet viņa nojauta tajos daļu patie­sības, kas draudēja sadragāt un pamatos pārveidot viņas pašas pasaules uztveri. Ja Rūtai būtu četrpadsmit, nevis divdesmit četri gadi, viņa droši vien Mārtiņa ietekmē drīz mainītu savus uzskatus. Taču viņa bija divdesmit četrus gadus veca, turklāt pēc dabas konservatīva, un audzinā­šana jau bija izveidojusi viņu atbilstoši tās šaurās sfēras dzīves veidam un uzskatiem, kurā viņa bija dzimusi un attīstījusies. Tiesa, Mārtiņa dīvainie spriedumi sarunu brīžos Rūtu reizēm mulsināja, taču viņa tos piedēvēja Mārtiņa neparastajai personībai un likteņa ievirzei un drīz vien aizmirsa. Tomēr, lai gan viņa nepiekrita šiem spriedumiem, jaunekļa pārliecības spēks, mirdzošās acis un nopietnā seja, kad viņš runāja, Rūtu satrauca un val­dzināja. Viņa pat iedomāties nevarēja, ka šis cilvēks, kurš ieradies no pasaules, kas atrodas aiz viņas redzes apvār­šņa, bieži vien paceļas tam pāri ar daudz dziļāku un plašāku izpratni. Sava apvāršņa robežas viņai likās vienī­gās pareizās; taču aprobežoti prāti ievēro aprobežotību tikai citos. Tādēļ viņa atzina, ka viņas apvārsnis ir ļoti plašs; tas, ka viņu uzskati sadūrās, tikai liecināja par Mārtiņa šaurprātību, un Rūta sapņoja iemācīt jaunekli uz visu skatīties ar viņas acīm un paplašināt viņa redzes loku līdz savam apvārsnim.
   —   Bet es vēl neesmu beigusi, — viņa teica. — Mans tēvs stāstīja, ka misters Batlers bijis izdarīgākais no vi­siem līdzšinējiem izsūtāmajiem zēniem. Darbs viņam vien­mēr veicies. Viņš nekad nav nokavējies, tieši otrādi, bieži ieradies pat agrāk. Tomēr viņš iemanījies arī ietaupīt laiku. Katru brīvo brīdi veltījis mācībām. Viņš mācījies grāmatvedību un mašīnrakstīšanu, ņēmis stundas steno- grāfijā un, lai par tām samaksātu, pa naktīm diktējis kā­dam tiesas reportierim, kam vajadzējis vingrināties. Viņš drīz ticis par kantoristu un savā ziņā bijis neaizstājams. Tēvs prata viņu novērtēt un redzēja, ka šim cilvēkam ir liela nākotne. Paklausot mana tēva padomam, viņš iestā­jās juridiskajā koledžā. Kļuvis par advokātu, viņš atgrie­zās kantorī, un tēvs viņu pieņēma par savu jaunāko kom­panjonu. Viņš ir izcils cilvēks. Vairākkārt atteicies no vietas Savienoto Valstu senātā un, kā apgalvo tēvs, va­rētu kļūt par augstākās tiesas locekli, ja vien vēlētos. Tāda dzīve lai mūs visus iedvesmo! Tas pierāda, ka cil­vēks ar stipru gribu un neatlaidību spēj pacelties augstu pāri tai viaei, no kuras nācis.
   — Jā, viņš ir izcils cilvēks, — Mārtiņš vaļsirdīgi at­zina.
   Tomēr kaut kas šai stāstā nesaskanēja ar viņa priekš­statu par dzīvi un skaistumu. Viņš nekādi nevarēja rast pietiekami svarīga iemesla, kas attaisnotu visu šo sīkstu­lību un aizliegšanos, ko Batlers bija uzņēmies. Ja viņš to būtu darījis aiz mīlestības uz sievieti vai aiz dziņas pēc skaistuma, Mārtiņš viņu saprastu. Dieva izredzētais, ne­prāta skartais mīlētājs spēj ziedot visu viena skūpsta dēļ, bet ne jau trīsdesmit tūkstošu dolāru liela gada ienākuma labad. Mistera Batlera karjera Mārtiņu neiedvesmoja. Tajā bija kaut kas nožēlojams. Trīsdesmit tūkstoši dolāru, pro­tams, nebija peļami, bet katars un nespēja priecāties par dzīvi laupīja šiem karaliskajiem ienākumiem vērtību.
   Daudzas no šīm pārdomām Mārtiņš mēģināja izskaid­rot Rūtai, bet tas izraisīja meitenē vienīgi sašutumu un viņu lieku reizi pārliecināja, ka Mārtiņu nepieciešams pār­audzināt. Rūtai bija raksturīga tā parastā prāta aprobe­žotība, kas vienai ļaužu šķirai liek domāt, ka viņu ādas krāsa, ticība un politiskā pārliecība ir labākā un pareizākā un pārējie cilvēciskie radījumi, kas izkaisīti pa visu pa­sauli, ir daudz sliktāki par viņiem. Tā bija tā pati prāta aprobežotība, kas senatnē lika vecajam jūdam slavēt dievu, ka nav radīts par sievieti, un mūsdienās liek misio­nāriem braukāt pa malu malām, lai visiem uzspiestu savu ticību; tā modināja arī Rūtā vēlēšanos pārveidot šo cil­vēku, kas audzis pavisam citādos apstākļos — pēc savas šķiras ļaužu parauga.
   Mārtiņš Idens atgriezās no jūras brauciena, un mīlētāja ilgas viņu steigtin steidzināja atpakaļ uz Kaliforniju. Pirms astoņiem mēnešiem, iztērējis visu naudu, Mārtiņš bija saderējis par matrozi uz šonera, kas devās uz Zāla­mana salām iegūt apslēptu mantu; pēc ilgiem un veltī­giem meklējumiem pierādījās, ka šis pasākums cietis ne­veiksmi. Ar apkalpi norēķinājās Austrālijā, un Mārtiņš tūlīt salīga uz kāda tvaikoņa, kas gāja uz Sanfrancisko. Šais astoņos mēnešos viņš bija ne vien nopelnījis pietie­kami daudz naudas, lai varētu ilgāku laiku uzturēties krastā, bet arī atradis iespēju turpināt mācības un lasīt grāmatas.
   Mārtiņam bija uztvērīgs prāts, turklāt viņam palīdzēja iedzimta neatlaidība un mīlestība uz Rūtu. Iemācījies gra­matiku, viņš vairākas reizes to atkārtoja, līdz bija pilnīgi apguvis. Viņš tagad ievēroja matrožu nepareizo runu un domās izlaboja viņu gramatiskās kļūdas un rupjo valodu. Sev par lielu prieku, viņš atklāja, ka viņa ausis kļuvušas ļoti jutīgas un viņam attīstījies īpašs gramatisks nervs. Jeb­kura valodas nepareizība griezās ausīs kā disonanse, lai gan aiz ieraduma trūkuma vēl gadījās, ka viņam pašarn paspruka šis tas nelāgs. Acīmredzot vajadzīgs ilgāks laiks, lai no tā galīgi atbrīvotos.
   Kad gramatika bija pabeigta, Mārtiņš ķērās pie vārd­nīcas un apņēmās katru dienu pievienot savam vārdu krā­jumam divdesmit vārdu. Uzdevums nebija viegls, un, stā­vēdams sardzē vai pie stūres, viņš nemitīgi atkārtoja iemācītos vārdus un centās tos pareizi izrunāt. Viņš at­cerējās visus Rūtas aizrādījumus un, dažus vārdus pus­balsī atkārtojis vai tūkstošiem reižu, pārsteigts ievēroja, ka sācis runāt angliski tīrāk un pareizāk nekā kuģa virs­nieki un tie džentlmeņi, kas dzīvoja kajītēs un finansēja šo dēkaino ekspedīciju.
   Kapteinis, norvēģis ar zivs acīm, nejauši bija ieguvis Šekspīra Kopotus rakstus, kurus viņš, protams, nekad ne­lasīja, un Mārtiņš, apņēmies mazgāt rakstu īpašniekam veļu, dabūja atļauju izmantot šos vērtīgos sējumus. Atse­višķas vietas traģēdijās iegūla viņa atmiņā bez jebkādām pūlēm, un kādu laiku visa pasaule likās pieņēmusi Eliza­betes teātra izrāžu veidus un domas pašas no sevis kār­tojās baltajos pantos. Tas asināja viņa dzirdi un iemācīja viņu novērtēt angļu valodas cildenumu, kaut gan tai pašā laika ieviesa viņa runā daudz novecojušu un reti lietotu izteicienu.
   Šos astoņus mēnešus Mārtiņš bija pavadījis lietderīgi un, iemācījies pareizi runāt un domāt, labāk iepazinis arī pats sevi. Mārtiņš gan apzinājās savas niecīgās zināša­nas, tomēr juta sevī briestam milzu spēku. Viņš redzēja lielo atšķirību starp sevi un biedriem un bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka šī atšķirība ir nevis tajā, kas sa­sniegts, bet tajā, ko iespējams sasniegt. To, ko varēja izdarīt viņš, varēja arī pārējie, taču nojauta, ka viņā ro­sās kaut kas tāds, kas liecina, ka viņš spēj veikt daudz vairāk. Viņu sajūsmināja pasaules skaistums, un viņam gribējās, lai Rūta apbrīnotu šo skaistumu kopā ar viņu. Mārtiņš nolēma aprakstīt viņai Dienvidjūras skaistumu. Šī doma pamodināja viņa radošo garu un mudināja attē­lot šo skaistumu ne tikai Rūtai vien. Un tad žilbā spo­žumā iznira lielā ideja: viņš rakstīs! Viņš būs viens no tiem, ar kuru acīm pasaule redz, ar kuru ausīm pasaule dzird, un viņš būs viena no tām sirdīm, ar ko pasaule jūt. Viņš rakstīs visu — dzejoļus un prozu, romānus, ap­rakstus un drāmas — tādas pašas kā Šekspīrs. Tā ir īstā karjera, un tas ir ceļš uz Rūtas mīlestību. Rakstnieki taču ir pasaules giganti, viņiem ne tuvu netiek tāds misters Batlers, kas pelna trīsdesmit tūkstošus dolāru gadā un varētu kļūt par augstākās tiesas locekli, ja vien vēlētos.
   Tikko radusies, šī ideja pilnīgi pārņēma Mārtiņu, un atceļš līdz Sanfrancisko līdzinājās sapnim. Viņu skurbi- nāja sava spēka apziņa un sajūta, ka viņš spēj visu. Plašās Dienvidjūras rāmajā vientulībā lietas ieguva per­spektīvu. Pirmo reizi viņš skaidri ieraudzīja Rūtu un to pasauli, kurā viņa dzīvo. Šīs vīzijas viņa prātā ieguva konkrētu veidu, viņš it kā varēja tās satvert rokās, grozīt uz visām pusēm un labi aplūkot. Šai pasaulē daudz kas bija miglains un nesaprotams, bet viņš skatījās uz šo pasauli kopumā, nevis uz atsevišķām tās daļām un jau redzēja iespēju, kā to visu iegūt. Rakstīt! šī doma lies­moja viņā kā uguns. Atgriezies mājās, viņš tūlīt sāks rak­stīt. Vispirms aprakstīs šo braucienu pēc apslēptas man­tas. Neko nebildis Rūtai, aizsūtīs stāstu kādam Sanfran­cisko žurnālam, un meitene būs priecīgi pārsteigta, ieraugot viņa vārdu iespiestu. Viņš varēs vienlaikus gan rakstīt, gan mācīties. Dienā taču ir divdesmit četras stun­das. Viņš ir neuzvarams. Viņš prot strādāt, un visi cie­tokšņi sagrūs no viņa triecieniem. Viņam vairs nevajadzēs doties jūrā par vienkāršu matrozi; iztēlē viņš pēkšņi ieraudzīja personisku tvaika jahtu. Ir jau tādi rakstnieki, kam pieder tvaika jahtas! Protams, viņš sevi apvaldīja, panākumu nebūs uzreiz, sākumā jāapmierinās ar to, ka rakstot nopelnīs tik daudz, lai varētu turpināt mācīšanos. Un tad pēc kāda laika — ļoti nenoteikta laika —, kad būs apguvis zinības un sagatavojies, viņš sāks rakstīt lielus darbus un viņa vārdu daudzināt daudzinās visi. Taču sva­rīgāks par to, nesalīdzināmi svarīgāks un svarīgākais par visu ir tas, ka viņš beidzot kļūs Rūtas cienīgs. Slava nav peļama, tomēr ne jau slavas, bet Rūtas dēļ audās šie spožie sapņi. Viņš nebija slavas tīkotājs, bet tikai dieva izredzēts neprātīgs mīlētājs.
   Atgriezies Oklendā ar pilnum pilnām kabatām, Mārtiņš atkal apmetās savā skabūzītī Bernarda Higinbotama mājā un sēdās pie darba. Viņš pat nepaziņoja Rūtai par atgrie­šanos. Viņš nolēma apciemot meiteni, līdzko būs pabeidzis stāstu par apslēptās mantas meklētājiem. Nodomu īstenot nenācās grūti, jo viņu bija pilnīgi pārņēmis versmainais radīšanas drudzis. Turklāt katrs teikums viņu tuvināja Rūtai. Mārtiņš nezināja, cik garam jābūt stāstam, taču, saskaitījis vārdus divslejīgā aprakstā, kas bija ievietots žurnāla San Francisco Examiner svētdienas pielikumā, viņš nolēma vadīties pēc tā. Trīs dienas spraigi un neat­slābstoši strādājis, Mārtiņš pabeidza stāstu un rūpīgi to pārrakstīja lieliem burtiem, lai vieglāk būtu salasīt, — un pēkšņi no bibliotēkas paņemtā retorikas grāmatā uzgāja, ka pastāv rindkopas un pēdiņas. Viņam tas vēl nekad nebija ienācis prātā! Mārtiņš tūlīt atkal ņēmās pārrakstīt stāstu, pastāvīgi skatīdamies retorikas grāmatā, un vienā dienā ieguva tik daudz zināšanu par to, kā jāraksta sace­rējumi, cik parasts skolēns apgūst gada laikā. Viņš pār­rakstīja stāstu otrreiz un uzmanīgi to saritinaja, bet tad nejauši kādā avīzē izlasīja noteikumus jauniem autoriem un atklāja šādu dzelzs likumu: manuskriptus_ nedrīkst sa­ritināt, un teksts jāraksta tikai lapas vienā pusē. Viņš bija pārkāpis abus šā likuma punktus. Taču viņš izlasīja arī, ka labākie žurnāli maksā ne mazāk kā desmit dolāru par sleju. Pārrakstīdams manuskriptu trešo reizi, Martins mierināja sevi, atkal un atkal reizinādams desmit slejas ar desmit dolāriem. Iznākums vienmēr bija viens un tas pats — simt dolāru, un viņš nolēma, ka rakstīt ir daudz ienesīgāk nekā braukt par matrozi. Ja viņš divreiz nebūtu nošāvis greizi, stāsts trijās dienās būtu pabeigts. Simt dolāru trīs dienās! Vismaz trīs mēnešus viņam vajadzētu braukāt pa jūru, lai nopelnītu tādu summu. Ja cilvēks, kas spej rakstīt, iet uz kuģiem strādāt, tad tas ir muļķis, viņš nosprieda, lai gan nauda pati par sevi Mārtiņam nej<ā nenozīmēja. Tās vērtība bija tā, ka nauda varēja dot viņam brīvu laiku, iespēju nopirkt pieklājīgu uzvalku, un tas viss kopā tuvinātu viņu slaidajai, bālajai meitenei, kas bija pārvērtusi visu viņa dzīvi un devusi viņam iedvesmu.
   Mārtiņš ielika manuskriptu lielā aploksnē un nosūtīja San Francisco Examiner redaktoram. Viņš bija iedomā­jies, ka visu, kas aizsūtīts uz redakciju, tūlīt arī publicē, un, tā kā bija nosūtījis stāstu piektdien, tad svētdien gai­dīja to parādāmies. Cik jauki būs šādā veidā pavēstīt Rūtai par savu atgriešanos! Tai pašā svētdienā viņš aizies pie viņas. Starp citu, viņa prātu jau nodarbināja jauna iecere, kas viņam likās neparasti veiksmīga, saprātīga un vienkārša. Viņš uzrakstīs piedzīvojumu stāstu pusaudžiem un aizsūtīs to uz Youth's Companion. Viņš aizgāja uz la­sītavu un izskatīja vairākus Youth's Companion kopoju­mus. Viņš noskaidroja, ka garos stāstus šai nedēļas žur­nālā iespiež pa daļām, ik reizi pa trīstūkstoš vārdiem, un katrs stāsts iekļauts piecos numuros. Taču viņš atrada arī dažus tādus stāstus, kas turpinājās septiņos numuros, un nolēma rakstīt tik garus.
   Mārtiņš reiz bija devies līdzi valzivju medniekiem uz Arktiku, brauciens bija paredzēts trīs gadus ilgs, taču kuģa avārijas dēļ beidzās jau pēc pusgada. Lai gan jau­nekļa iztēle bija ļoti spilgta, reizēm pat fantastiska, tomēr viņa fantāziju vienmēr rosināja patiesības mīlestība, un viņam gribējās rakstīt tikai par to, ko pats zināja. Mārtiņš zināja, kā notiek valzivju medības, un, balstoties uz šo patieso materiālu, nolēma stāstīt par izdomātām dēkām, ko pieredzējuši divi zēni, kurus viņš bija nodomājis pa­darīt par saviem varoņiem. Tas nebija nekas grūts, un sestdienas vakarā viņš jau bija uzrakstījis pirmo daļu — trīstūkstoš vārdu, kas sagādāja lielu uzjautrinājumu Dži- mam un uzkūdināja misteru Higinbotamu, kurš pie pus­dienām šaudīt šaudīja zobgalības, izņirgādams viņu ģi­menē parādījušos «spalvas dīdītāju».
   Mārtiņš klusēja, tīksmi iedomādamies, cik pārsteigts izskatīsies svainis, kad, atvēris Examiner svētdienas nu­muru, ieraudzīs rakstu par valzivju medniekiem. Svētdie­nas rītā Mārtiņš jau agri stāvēja uz ielas, gaidīdams žur­nālu, un turpat pie ārdurvīm nepacietīgi izšķirstīja dau­dzās lappuses. Vēlreiz uzmanīgi pārlapojis laikrakstu, viņš to salocīja un nolika atpakaļ vietā. Viņš nopriecājās, ka nebija nevienam paudis par savu mēģinājumu. Tad pār­domājis nosprieda, ka droši vien pārvērtējis ātrumu, ar kādu darbi tiek laisti klajā. Turklāt viņa rakstā nebija nekā aktuāla, un varbūt redaktors nolēmis vispirms viņam rakstiski paziņot savas domas.
   Pēc brokastīm viņš atsāka rakstīt stāstu. Vārdi tecēt tecēja no viņa spalvas, kaut arī viņš bieži pārtrauca darbu, lai ieskatītos vārdnīcā vai retorikas grāmatā. Rei­zēm šādās atstarpās viņš izlasīja vai atkal pārlasīja uz­rakstīto nodaļu, mierinādams sevi, ka šai laikā apgūst sa­cerēšanas likumības un vingrinās attīstīt un izteikt savas domas, kaut arī vēl neveic lielus radošus darbus. Viņš rakstīja, kamēr satumsa, pēc tam gāja uz lasītavu un rakņājās pa nedēļas un .mēneša žurnāliem līdz desmitiem vakarā, tas ir, līdz slēgšanai. Tāda bija Mārtiņa šāsne- dēļas programma. Katru dienu viņš uzrakstīja trīstūkstoš vārdu un katru vakaru devās uz lasītavu un šķirstīja žur­nālus, cenzdamies noskaidrot, kādus stāstus, rakstus un dzejoļus redaktori atrod par piemērotiem iespiešanai. Par vienu nebija šaubu: viņš spēj uzrakstīt visu to, ko uzrak­stījuši šie neskaitāmie rakstnieki, un pat vairāk; dodiet tikai laiku, un viņš uzrakstīs daudz ko tādu, ko viņi ne­kad nevarēs uzrakstīt! Viņš jutās iepriecināts, izlasījis «Grāmatu biļetenā» paragrāfu par literāro žurnālu autoru honorāriem, kurā bija teikts, ka Radjards Kiplings saņem dolāru par vārdu, bet jaunajiem rakstniekiem, kas viņu īpaši interesēja, mazākā likme, ko maksā pirmšķirīgi žur­nāli, ir divi centi. Vouth's Companion katrā ziņā ir pirm­šķirīgs žurnāls, un tādējādi par katriem trīs tūkstošiem vārdu, ko viņš uzrakstīja dienā, jāsaņem sešdesmit do­lāru — divu mēnešu peļņa uz jūras!
   Piektdienas vakarā viņš pabeidza savu stāstu — tanī bija tieši divdesmit viens tūkstotis vārdu. Viņš aplēsa, ka divi centi par vārdu jau dotu četrsimt divdesmit dolāru lielu ienākumu. Nav slikta samaksa par nedēļas darbu. Savu mūžu viņš vēl nekad nav saņēmis vienā reizē tik lielu naudu. Viņš pat nezināja, kā tik daudz naudas iztē­rēt. Tā jau ir īsta zelta bedre! Un viņš varēs to izmantot bezgalīgi! Viņš nolēma iegādāties drānas, parakstīties uz daždažādiem žurnāliem, nopirkt visas nepieciešamās rokas­grāmatas, pēc kurām tagad vajadzēja iet uz bibliotēku. Tomēr no šiem četrsimt divdesmit dolāriem vēl palika pāri krietna summa, un Mārtiņš gudroja, kur to izdot, līdz beidzot izprātoja — viņš pieņems Ģertrūdei kalponi un nopirks Marionai velosipēdu.
   Mārtiņš aizsūtīja biezo manuskriptu Youth's Companion un sestdienas pievakarē, uzmetis plānu aprakstam par pērļu zveju, devās pie Rūtas. Viņš bija iepriekš piezva­nījis pa tālruni, un Rūta pati atvēra viņam durvis. Jau pazīstama spēka un veselības strūkla atkal pāršalca Rūtu no galvas līdz kājām. Šķita, ka šis spēks ieplūst viņas ķermenī un strāvo pa dzīslām kā ugunīga straume, un viņa notrīsēja pēkšņā spēku pieplūdumā. Arī viņš koši pietvīka, satvēris Rūtas roku un ielūkojies viņas zilajās acīs, bet tvīkumu apslēpa tumši bronzainais iedegums, ko astoņos mēnešos bija iezeltījusi tropu saule. Taču sarkano svītru, ko ieberzusi cietā apkaklīte, nebija izdzēsis pat iedegums, un, .to pamanījusi, Ruta tik tikko apvaldīja smaidu, bet vēlēšanās smaidīt tūlīt izzuda, līdzko viņa paskatījās uz Mārtiņa apģērbu. Tas viņam labi piegu­lēja — pirmais uzvalks, kas šūts pēc mēra, — un vērta viņu slaidāku un staltāku. Turklāt žokejcepuri bija nomai­nījusi mīksta platmale; Rūta tūlīt lūdza, lai Mārtiņš to uzliek galvā, un uzslavēja viņa ārējo izskatu. Nekad vēl Rūta nebija jutusies tik laimīga. Sī pārvērtība bija viņas roku darbs, un, ar to lepodamās, viņa jau iedegās vēlmē palīdzēt viņam arī turpmāk.
   Taču lielākā pārmaiņa, turklāt pati svarīgākā, kas Rūtu iepriecēja visvairāk, bija pārmaiņa Mārtiņa valodā. Viņš tagad runāja ne vien pareizāk, bet arī daudz brīvāk, un viņa vārdu krājums bija stipri pieaudzis. Aizrautības mirkļos viņš gan vēl aizmirsās un atkal sāka lietot žar­gona vārdiņus, apraut galotnes un lāgiem saminstinājās, grasīdamies izrunāt vārdu, ko tikai nupat bija iemācījies. Taču viņa valoda nebija ieguvusi tikai brīvo plūdumu vien, tā bija kļuvusi daudz spilgtāka un atjautīgāka, kas Rūtu jo sevišķi iepriecināja. Tanī sprēgāja viņa iedzimtais as­prātīgais humors, kā dēļ viņu tā mīlēja biedri, bet ko viņš līdz šim Rūtai nebija varējis atklāt aiz piemērotu vārdu trūkuma. Tagad viņš sāka pamazām iemanīties un Rūtas sabiedrībā vairs nejutās pilnīgi neiederīgs. Tomēr viņš bija pārmērīgi piesardzīgs un, atļāvis Rūtai risināt iedzirkstījušos sarunu, centās neatpalikt, bet nekad neuz­drīkstējās uzņemties vadību.
   Viņš pastāstīja Rūtai par saviem sacerējumiem, par ieceri pelnīt iztiku ar rakstniecību, tā gūstot iespēju turpi­nāt mācīšanos. Taču Mārtiņš pievīlās — Rūta nebija aug­stās domas par viņa plānu.
   —   Redzat, — viņa atklāti teica, — rakstniecība ir tāds pats amats kā jebkurš cits. Es, protams, neesmu lietpra­tēja, bet tikai izsaku vispārēju uzskatu. Lai kļūtu par kalēju, jāmācās kādus trīs gadus, varbūt pat piecus. Rakst­nieki pelna labāk nekā kalēji, tāpēc daudzi grib rakstīt un … izmēģina savus spēkus.
   —   Bet varbūt man ir rakstnieka dotības? — Mārtiņš jautāja, klusībā nopriecādamies par savu labo izteiksmi; tūlīt sāka darboties viņa spilgtā iztēle, un viņš it kā uz milzu ekrāna ieraudzīja šo sarunas ainu viesistabā un tai blakus tūkstošiem viņa agrāko dzīves ainu — rupju, zemisku un pretīgu.
   Visas šīs raibās ainas nozibēja gar viņa acīm vienā mirklī, nepārtraukdamas domu vienmērīgo plūsmu. Savas fantāzijas ekrānā Mārtiņš redzēja pats sevi un šo mīļo, skaisto meiteni sēžam mājīgā istabā starp grāmatām un gleznām un sarunājamies labā angļu valodā, un to visu apmirdzēja nemainīga, spoža gaisma; taču visapkārt gar ekrāna malām parādījās un izgaisa pavisam citādas ainas, un viņš gluži kā skatītājs varēja raudzīties uz tām pēc izvēles. Šīs ainas pavīdēja caur kūpošiem miglas vāliem, ko pēkšņi pāršķēla košsarkanas gaismas šķēpi. Viņš ierau­dzīja kovbojus krogā dzeram ugunīgu viskiju, gaisā bie­zēja rupjības un neķītrības, viņš redzēja arī sevi dzeram un lādamies kopā ar visplosīgākiem trakuļiem vai sēžam pie galda zem dūmojošas petrolejas lampas, izdalām kār­tis un šķindinām spēļu markas. Tad viņš redzēja sevi līdz jostvietai kailu un sažņaugtām dūrēm — pirms sla­venās cīņas ar Liverpūles Sarkano uz «Saskvehannas» klāja; pēc tam skatīja «Džona Rodžersa» asinīm slacīto klāju tai pelēkajā rītā, kad uzliesmoja dumpis, redzēja kapteiņa palīgu raustāmies nāves agonijā uz grotmasta lūkas vāka, redzēja kapteiņa rokā revolveri spļaujam uguni un dūmus un viņam apkārt matrožus mežonīgā niknumā izvaikstītām sejām izrēcam zaimus, — un, at­kal pievērsis acis vidus ainai, tik klusai, mierīgai un ne­mainīgas gaismas apmirdzētai, redzēja Rūtu sēžam un sarunājamies ar viņu starp grāmatām un gleznām, re­dzēja lielo flīģeli, uz kura viņa vēlāk spēlēs viņam priekšā, un dzirdēja pats savu pareizi veidoto un izrunāto tei­kumu:
   «Bet varbūt man ir rakstnieka dotības?»
   —    Pat ja cilvēkam ir kalēja dotības, — viņa smieda­mās iebilda, — ar to vien nepietiek. Nekad neesmu dzir­dējusi, ka būtu kāds kļuvis par kalēju, nenostrādājis mā­cekļa gadus.
   —    Kotad jūs man ieteiktu? — Mārtiņš jautāja. — Bet lieciet vērā, ka es tiešām jūtu, ka man ir spējas rakstīt. To grūti paskaidrot, bet tā tas ir.
   —    Jums jāiegūst izglītība, — Rūta atbildēja, — vien­alga, vai kļūstat par rakstnieku vai ne. Izglītība ir ne­pieciešama, lai kādu karjeru jūs izvēlētos, un mācībām jābūt sistemātiskām, nevis gadījuma rakstura. Jums jāiet vidusskolā.
   —    Jā … — viņš iesāka, bet Rūta attapusies viņu pār­trauca:
   —   Protams, jūs varēsiet arī turpināt rakstīšanu.
   —   Tik un tā turpināšu, — viņš stingri noteica.
   —   Kāpēc?
   Rūta pavērās viņā gandrīz sapīkusi — viņai nepatika šī ietiepība, ar kādu viņš neatkāpās no sava nodoma.
   —    Tāpēc, ka bez rakstīšanas nebūs nekādas mācīšanās. Est taču man vajag, pirkt grāmatas un drēbes arī.
   —    To es pavisam aizmirsu, — viņa iesmējās. — Kādēļ jūs neesat mantojis nodrošinātus ienākumus?
   —    Es atzīstu, ka labāk ir mantot veselību un iztēli, — viņš atbildēja. — Ienākumus es pats iemantošu, bet tās pārējās lietas darās … — Viņš gandrīz pateica «jūsu dēļ», bet apķēries pabeidza: — … kāda cita dēļ.
   —    Nesakiet «lietas darās»! — viņa valšķīgā sašutumā iesaucās. — Tas skan briesmīgi vulgāri!
   Mārtiņš nosarka.
   —    Jums taisnība, — viņš nomurmināja, — aizrādiet man, lūdzu, vienmēr!
   —    Es … es daru to mīļuprāt, — Rūta vilcinādamās at­bildēja. — Jūsos ir tik daudz laba, un man gribas, lai tas viss kļūtu vēl jo labāks.
   Viņš tūlīt atkal pārvērtās par māliem viņas rokās, kaisli vēlēdamies, lai meitene izveido no viņa to, kas viņai pa­tīk, un viņa tikpat kaisli vēlējās veidot Mārtiņu pēc tāda parauga, ko uzskatīja par ideālu vīrieti. Kad viņa pazi­ņoja, ka iestāju pārbaudījumi vidusskolā sākas nākamo pirmdien, viņš tūliņ apņēmās tos likt.
   Pēc tam viņa spēlēja klavieres un dziedāja, bet Mārtiņš raudzījās viņā salkstošām acīm, jūsmodams par viņu un brīnīdamies, kāpēc šo meiteni neielenc simtiem pielūdzēju, kas viņā klausās un alkst viņas tāpat, kā alkst un klausās viņš.

   Tovakar Mārtiņš palika uz pusdienām un, par lielu prieku Rūtai, atstāja ļoti labu iespaidu uz viņas tēvu. Abi runāja par jūrnieka profesiju — tematu, ko Mārtiņš zināja kā savus piecus pirkstus, un misters Morze vēlāk izteicās, ka Mārtiņš liekoties attapīgs jauns cilvēks ar gaišu prātu. Mārtiņš centās vairīties no žargona vārdiņiem un nepa­reizas izteiksmes, tāpēc runāja lēnām, skaidri izteikdams savas domas. Pie galda viņš izturējās daudz brīvāk neka pirmo reizi — gandrīz pirms gada, tomēr nebija zaudējis biklumu un atturību, kas tagad ļoti patika misis Morzei, kura vienlaikus jutās priecīgi pārsteigta par jaunekļa acīm redzamo pārvērtību.
   —   Tas ir pirmais vīrietis, kam Rūta pagaidām pievēr­susi uzmanību, — viņa sacīja savam vīram. — Meitene līdz šim pret vīriešiem ir izturējusies tik neparasti vienal­dzīgi, ka es jau sāku stipri uztraukties.
   Misters Morze ziņkāri pavērās sievā.
   —  Tu gribi, lai šis jaunais matrozis pamodina viņā sievieti? — viņš jautāja.
   —  Es negribu, ka viņa paliek vecmeitās, — misis Morze atbildēja. — Ja šis jaunais Idens spētu radīt viņai inte­resi par vīriešiem vispār, tad tas būtu liels ieguvums.
   —   Liels ieguvums! — misters Morze atkārtoja. — Bet pieņemsim — un dažkārt mums jāpieņem, mana dārgā,— pieņemsim, ka viņš radīs viņai interesi nevis vispār, bet konkrēti, — ko tad?
   —   Tas ir neiespējami! — smiedamās sacīja misis Morze. — Viņa ir trīs gadus vecāka, turklāt tas ir pil­nīgi neiespējami. Nekas slikts nenotiks. Paļaujies uz mani.
   Tā Mārtiņam Idenam bija iedalīta pilnīgi noteikta loma, kamēr viņš pats, ļāvis sevi pierunāt Arturam un Norma- nam, patlaban pārsprieda kādu diezgan pārgalvīgu no­domu. Proti, tika nolemts svētdienas rītā uz divriteņiem doties kalnos, un šis izbraukums Mārtiņu diezin vai inte­resētu, ja viņš nebūtu uzzinājis, ka arī Rūta tajā pieda­līsies. Mārtiņš neprata braukt ar divriteni, bet, ja brauc Rūta, tad arī viņam jāiemācās. Tāpēc atceļā uz mājām Mārtiņš iegāja veikalā un nopirka par četrdesmit dolāriem divriteni. Tik lielu summu viņš, sūri grūti strādādams, ne­varētu nopelnīt pat mēneša laikā, un šis pirkums ierāva krietnu robu viņa kabatā, taču, pieskaitījis simt dolāriem, kurus vajadzēja saņemt no Examiner, tos četrsimt divdes­mit dolārus, ko vismaz maksās Youth's Companion, viņš pat nopriecājās, ka atradis saprātīgu veidu, kā vismaz daļēji iztērēt šo lielo naudu. Mārtiņu neuztrauca arī tas, ka, mēģinādams braukt ar iegādāto divriteni mājās, viņš saplēsa bikses un svārkus. No mistera Higinbotama vei­kala viņš tūlīt piezvanīja pa telefonu drēbniekam un pa­sūtīja jaunu uzvalku. Tad viņš uzstūma divriteni savā skabūzītī pa šaurajām āra kāpnēm, kas gluži kā uguns­dzēsēju redeles'stiepās gar mājas gala mūri, un, kad bija atvilcis gultu no sienas, istabiņā atlika vietas tikai viņam pašam un divritenim.
   Svētdienu M_ārtins_ bija nolēmis veltīt mācībām, lai sa­gatavotos iestāju pārbaudījumiem vidusskolā, bet raksts par pērļu zveju viņu tā aizrāva, ka visu dienu viņš pava­dīja radīšanas drudzī, pārmākts no visa tā skaistuma un romantiskuma, kas kvēloja viņā. Sās svētdienas Examiner pielikumā atkal nebija iespiests viņa stāsts par apslēptās mantas meklētājiem, bet tas viņa iejūsmu neapslāpēja. Iztēles spārni bija aiznesuši viņu pārāk augstu, un viņš pat nedzirdēja otrreizējo aicinājumu pusdienās. Viņš aiz­gāja, nenobaudījis bagātīgo maltīti, ar kādu misters Higinbotams pastāvīgi atzīmēja svētdienas. Misteram Higinbotamam šādas pusdienas bija lietišķs savā mūžā sasniegtās labklājības pierādījums, un tās viņš vienmēr pagodināja ar spriedelēšanu par Amerikas sabiedrisko iekārtu un bagātīgajām iespējām, ko šī iekārta sagādā ikvienam strādīgam cilvēkam, piemēram, izdevību tikt uz augšu — un to viņš īpaši uzsvēra — no sakņu pārdevēja līdz mazumtirdzniecības veikala īpašniekam.
   Pirmdienas rītā Mārtiņš paskatījās uz savu nepabeigto rakstu «rPērļu zveja», nopūtās un izgāja uz ielas, lai ar tramvaju brauktu uz Oklendas vidusskolu. Kad viņš pēc dažām dienām ieradās uzzināt rezultātus, viņam pateica, ka viņš izkritis visos priekšmetos, tikai gramatikā ne.
   —   Jūsu zināšanas gramatikā ir lieliskas, — paziņoja profesors Hiltons, skatīdamies viņā caur biezajiem briļļu stikliem, — bet pārējos priekšmetos jūs nekā nezināt, ga­līgi nekā nezināt, un jūsu atbildes Savienoto Valstu vēs­turē ir drausmīgas — cits vārds te neder —, tiešām draus­mīgas. Es jums ieteiktu …
   Profesors Hiltons apklusa un paraudzījās uz Mārtiņu tikpat netīkami un vienaldzīgi kā uz savām mēģenēm. Viņš pasniedza fiziku, bija prāvas ģimenes tēvs ar mazu algu un lielu krājumu zināšanu, kuras bija iemācījies no galvas, tāpat kā papagailis iemācās vārdus.
   —   Ko, ser? — pazemīgi vaicāja Mārtiņš, vēlēdamies, kaut ar viņu šobrīd sarunātos bibliotekārs no uzziņu da­ļas, nevis profesors Hiltons.
   —  Es jums ieteiktu vēl vienu — divus gadus mācīties pamatskolā. Sveiki!
   Si neveiksme Martinu pārāk neuztrauca, bet viņš bija pārsteigts, cik apbēdināta izskatījās Rūta, kad viņš pa­stās! i ja profesora Hiltona domas. Rūtas vilšanās bija tik sk.iidi i redzama, ka Mārtiņš nožēloja savu izgāšanos — nevis sevis, bet viņas dēļ.
   —   Redzat nu, ka man bija taisnība, — viņa teica. — Jūs zināt daudz vairāk par citiem skolēniem, tomēr no­likt eksāmenus nevarat. Tas ir tāpēc, ka visu laiku esat mācījies tikai reizēm, nevis sistemātiski. Jums jāmācās pēc noteiktas sistēmas, bet tad ir vajadzīgi labi skolotāji. Zinašanām jābūt pamatīgām. Profesoram Hiltonam ir taisnība, un, ja es būtu jūsu vietā, es ietu vakarskolā. Pusotra gada laikā jūs pabeigtu visu kursu un ietaupītu sešus mēnešus. Turklāt diena jums būtu brīva, jūs varētu rakstīt vai strādāt citu darbu, ja ar spalvu neizdotos nopelnīt iztiku.
   «Bet, ja es dienā strādāšu un vakaros iešu skolā, kad tad redzēšu jūs?» bija Mārtiņa pirmā doma, tomēr viņš baidījās to skaļi izteikt. Tāpēc atzina par labāku iebilst šādi:
   —   Priekš manis tas ir daudz par bērnišķīgu — iet va­karskolā. Es jau to neņemtu vērā, ja zinātu, ka tas ir to vērts. Bet es domāju, ka nav vērts.
   Es pats varu to visu iemācīties daudz ātrāk nekā ar skolotājiem. Tas būtu zemē nomests laiks (viņš domāja par viņu, par savām alkām viņu iegūt), un es nevaru tā šķiesties ar laiku. Man tā tik daudz nav.
   —   Bet jums vēl tik daudz jāapgūst.
   Viņa maigi pavērās viņā, un Mārtiņš domās nosauca sevi par rupju lopu, ka uzdrīkstējies runāt viņai pretī.
   —    Lai saprastu fiziku un ķīmiju, nepieciešami labora­torijas darbi, — viņa sacīja. — Arī ar algebru un ģeo­metriju jūs viens pats nekad netiksiet galā. Jums vaja­dzīgi pieredzējuši skolotāji, savu priekšmetu speciālisti.
   Mārtiņš brīdi klusēja, apsvērdams, kā labāk atbildēt, lai neizklausītos pēc dižošanās.
   —    Nedomājiet, ka es lielos, — viņš iesāka. — To es nemaz negribu. Bet es jūtu, ka man ir viegla galva. Es viens pats varu visu iemācīties. Es tiecos pēc mācībām tāpat kā pīle pēc ūdens. Jūs redzējāt, kā es iemācījos gramatiku. Un es iemācīšos arī vēl daudz ko citu, jūs nemaz iedomāties nevarat, cik daudz! Es taču vēl tikko sāku mācīties. Pagaidiet, kamēr iegūstu… — Viņš mirkli aprāvās, bet.tad skaidri izrunāja: — …inerci. Es tikai tagad apķēros …
   —   Nesakiet «apķēros», — viņa pārtrauca.
   —    … aptveru, kā tās lietas sastāv, — viņš steigšus izlaboja.
   —   Šāds teikums nekā neizsaka, — Rūta atkal iebilda.
   Viņš saminstinājās, meklēdams citādu izteiksmi.
   —   Es tikai tagad sāku redzēt pareizo virzienu.
   Viņa aiz līdzjūtības šoreiz klusēja, un viņš turpināja:
   —    Zinātne man šķiet kā jūras karšu telpa. Kad ieeju bibliotēkā, man vienmēr tas ienāk prātā. Skolotāja pienā­kums ir tikai iepazīstināt skolēnu ar visām kartēm pēc kārtas. Skolotāji ir tikai tādi ceļveži. Viņi neko jaunu savā galvā nespēj izdomāt. Viņi neko jaunu nerada. Karšu telpā jau viss ir — un viņiem tikai jāparāda iesācējam, kur šo vai to meklēt, lai viņš nenomaldītos no ceļa. Bet es nenomaldīšos. Es protu noteikt atrašanās vietu. Man uz tam ir nags. Vai atkal ko nepareizi pateicu?
   —   Nesakiet «uz tam», — Rūta pamācīja.
   —    Pareizi, uz to, — viņš pateicīgi atkārtoja. — Bet uz ko? Jā, uz orientēšanos kartēs. Taču dažiem ļaudīm…
   —   Cilvēkiem, — viņa pārlaboja.
   —       Dažiem cilvēkiem nepieciešami ceļveži, patiesībā —
   lielākai daļai. Bet man rādās, ka varu bez tiem iztikt. Es jau ilgi ņemos ar šīm kartēm un zinu, kādas man vajadzī­gas, un zinu arī, kādas zemes gribu izpētīt. Ceļš, ko es pats sev nospraudīšu, mani daudz ātrāk novedīs pie mērķa. Visas flotes ātrumu, zināt, vienmēr nosaka tās lielākā kuģa ātrums, un tāpat ir ar skolām. Skolotājiem taču jārēķinās ar visiem atpalikušiem skolēniem, turpretī es viens varu soļot ātrāk.
   —  Jā, «kas ceļo viens, tas ceļo visātrāk», — viņa citēja rindu no Kiplinga poēmas «Uzvarētāji».
   «Bet es daudz ātrāk soļotu nevis viens, bet kopā ar jums,» viņš gribēja iesaukties, un viņam pavērās varena pasaules ainava, bezgalīga, saules apmirdzēta tāle, zvaigžņu ceļi, pa kuriem viņš traucas rokrokā ar Rūtu, un viņas blāvi zeltainie mati plīv viņam sejā. Un tai pašā mirklī viņš izjuta savas valodas nožēlojamo bezspēcību. Ak dievs! Ja viņš spētu ietērpt visu tādos vārdos, lai viņa redzētu to, ko patlaban redz viņš! Viņu pārņēma kaisma vēlēšanās — mokoša un nepārvarama — attēlot viņai šīs vīzijas, kas tik negaidīti atplaiksnīja viņa atmiņu spogulī. Un pēkšņi viņš saprata! Viņš bija atminējis šo miklu. Tieši tā jau dara dižgari — lielie rakstnieki un dzejnieki. Tas ir viņu diženuma noslēpums. Viņi prot izteikt vārdos to, ko redz, domā un jūt. Suns, gulēdams saulgozī, miegā bieži iesmilkstas un ierejas, bet nevar pastāstīt, kas licis tam smilkstēt vai riet. Viņš bieži bija gribējis to uzzināt. Ari viņš ir tāds pats kā suns, kas guļ saulgozī. Arī viņš redz brīnišķīgus, pasakainus sapņus, bet nevar pienācīgi tos attēlot Rūtai. Tagad pietiek gulēt saulgozī! Viņš cel­sies augšā, mācīsies, strādās tikmēr, kamēr pilnīgi atvēr­sies 1111 atraisīsies mēle, kamēr varēs dalīties ar Rūtu savā iztēles bagātībā. Ir taču cilvēki, kas izdibinājuši domu at­klāsmes noslēpumu, padarījuši vārdus par saviem paklau­sīgiem kalpiem un prot tos savirknēt tā, ka izveidojas kaut kas jauns, un šis jaunais izsaka vairāk nekā šo vārdu at­sevišķo nozīmju summa. Viņu dziļi satrauca atskārta, ka viņš uz mirkli ieskatījies šai noslēpumā, un atkal acu priekšā sāka mirgot saulainā un zvaigžņotā tāle, līdz bei­dzot viņš atguvās, pārsteigts no dziļā klusuma, kas bija iestājies, un ieraudzīja, ka Rūta izbrīnā lūkojas uz viņu un smaida.
   —   Es nupat redzēju brīnum skaistu nomoda sapni, — Mārtiņš teica, un līdz ar šiem vārdiem viņa sirds sāka pukstēt straujāk. Kur radās tādi vārdi? Tie pareizi izpauda to, ko viņš pārdzīvoja sarunas aprāvumā, kura iemesls bija vīzija. Bija noticis brīnums. Vēl nekad viņš tik skais­tas domas nebija tik skaisti izteicis. Vēl nekad arī nebija mēģinājis. Jā, tiesa kas tiesa. Tagad viss ir skaidrs. Viņš vēl nebija mēģinājis. Turpretī Svinberns, Tenisons, Kip- lings un citi dzejnieki bija mēģinājuši, un viņiem izdevās. Mārtiņš atcerējās savu «Pērļu zveju». Viņš taču nekad nebija raudzījis vārdiem atveidot arī to skaistumu, kas viņā kvēlo. Ja viņš tā būtu darījis, raksts iegūtu pavisam citu mirdzumu. Viņam kļuva gandrīz baisi, iedomājoties, cik daudz skaistuma viņš varētu attēlot; iztēles spārni atkal nesa viņu tālāk, un pēkšņi prātā ienāca doma: kādēļ nevarētu izsacīt šo skaistumu vārsmās, skanīgās, cildenās vārsmās, kā dara lielie dzejnieki? Izsacīt savu mīlestību uz Rūtu, šās mīlestības brīnumaino jūsmu un augstāko ga­rīgo baudu. Kādēļ arī viņš nevarētu darīt tā, kā dara šie dzejnieki? Viņi apdzied mīlestību. Arī viņš to apdziedās.
   —  Velns parāvis!
   Sis izsauciens kā pērkona grandi atbalsojās viņa ausīs. Aizrāvies ar sapņiem, viņš bija izrunājis to skaļi. Asinis joņiem iesitās sējā, un pat bronzainais iedegums nespēja apslēpt, ka viņš kaunā pietvīkst līdz matu galiem.
   —  Es … es … lūdzu, piedodiet… — viņš izstomīja. — Es aizdomājos …
   —  Jūs sacījāt to tādā tonī, kā skaita tēvreizi, — Rūta drosmīgi mēģināja jokot, bet iekšēji visa trīcēja. Pirmo reizi viņa dzirdēja pazīstamu cilvēku lādamies un bija sašutusi ne tikai tāpēc, ka tas aizskāra viņas dzirdi un pieklājības jūtas, bet viņu izbiedēja skarbā vēja pūsma, kas pēkšņi ielauzās tai rūpīgi noslēgtajā siltumnīcā, kurā pagājusi viņas meitenība.
   Tomēr viņa Mārtiņam piedeva un pati brīnījās par savu iecietību. Nez kāpēc nebija grūti viņam piedot. Apstākļi šim jauneklim bija lieguši kļūt tādam kā citi, bet viņš ļoti centās to panākt un jau bija tik daudz sasniedzis. Viņai ne prātā nenāca, ka šai vēlībai ir arī cits iemesls. Rūta juta pret Mārtiņu dziļu maigumu, bet pati to nenojauta. Viņa arī nevarēja to nojaust. Viņa bija mierīgi nodzīvo­jusi līdz divdesmit četriem gadiem un ne reizi nebija pie­dzīvojusi pat vieglu aizraušanos, tāpēc neizprata savas jūtas un, nepazīdama īstas mīlestības kvēli, nesaprata, ka viņu tagad kvēlina šī mīlestība.
   Mārtiņš atkal ķērās pie «Pērļu zvejas» un būtu ļoti ātri ticis galā, ja viņu bieži nepārņemtu vēlēšanās rakstīt dze­joļus. Tie bija mīlestības dzejoļi, ko iedvesmoja Rūta, bet nevienu dzejoli viņš nevarēja pabeigt. īsā laikā jau nav iespējams apgūt cildeno dzejas mākslu. Ritms, pantmērs, dzejoļa uzbūve nemaz nebija tik viegli izdibināmi, taču bez tā visa bija vēl kaut kas netverams, ko viņš sama­nīja lielo dzejnieku darbos, bet nekādi neprata ielikt pats savos. Tas bija nenotveramais dzejas gars, ko viņš ne­spēja sagūstīt. Mārtiņam tas likās tāds kā ugunīgs zvī- ļojums, kas tīts miglas plīvurā un vienmēr aizslīd, kad tam tuvojas, lai gan reizēm gadījās satvert pa skarai, sacerēt dažas skaistas rindas, kuras skanēja viņa smadze­nēs kā mūzika vai plūsmoja gar acīm kā spokainas ne­redzēta skaistuma vīzijas. Tas bija mokoši. Viņš alka iz­teikt skaistas jūtas skaistās vārsmās, bet iznāca tikai nožēlojamas prozaiskas frāzes. Mārtiņš skaļi lasīja savus dzejoļus. Pantmērs mijās pēc visiem likumiem, ritms un atskaņas arī bija bez vainas, taču trūka uguns zvīlas un apgarotās pacilātības. Viņš nekādi nevarēja saprast, no kurienes tā rodas, un lāgu lāgiem sakauts un izmisis atkal atgriezās pie sava raksta. Proza tiešām bija daudz vieg­lāka joma.
   Turpinādams aprakstu par pērļu zveju, Mārtiņš rakstīja arī vēl citus apcerējumus — par jūrniecību, par bruņuru­puču zveju, par ziemeļaustrumu pasātu. Pēc tam viņš, lai pārbaudītu savas spējas, nolēma uzrakstīt īso stāstu, bet aizrāvies uzrakstīja veselus sešus uzreiz un aizsūtīja da­žādiem žurnāliem. Viņš rakstīja saspringti un ražīgi no rīta līdz vakaram un pat līdz vēlai naktij un meta mieru, vienīgi lai aizietu uz lasītavu, paņemtu bibliotēkā grāma­tas vai piezvanītu Rūtai. Mārtiņš jutās neparasti laimīgs. Viņa dzīve bija piepildīta un skaista. Viņš kaisa radīšanas drudzī, kas nekad neaprima. Jaunrades prieks, ko līdz šim bija uzskatījis par dievu priekšrocību, tagad kļuvis sasniedzams arī viņam. Viņa apkārtne — iepuvušo sakņu un ziepjūdens smaka, māsas izblīdušais augums un mis­tera Higinbotama ņirdzīgā seja — tas viss šķita kā murgi. Reālā pasaule pastāvēja tikai viņa domās, un stāsti, ko viņš rakstīja, bija šās pasaules atlūžņi.
   Dienas likās pārāk īsas. Tik daudz bija zinātnes nozaru,
   kuras viņam gribējās iepazīt. Miegam viņš atvēlēja vienīgi piecas stundas, un, kā izrādījās, ar to pilnīgi pie­tika. Viņš pat mēģināja izlīdzēties ar četrarpus stundām, bet diemžēl vajadzēja atgriezties pie piecstundu normas. Visu pārējo laiku viņš aizrautīgi veltīja savām daudza­jām nodarbībām — ar nožēlu pārtrauca rakstīšanu, lai mācītos, vai pārtrauca mācības, lai ietu uz bibliotēku, un noskumis atstāja šo zinību karšu telpu vai aizšķīra lasī­tavā žurnālus, kas bija pilni ar to noslēpumaino rakstnieku stāstiem, kuri prata savus sacerējumus pārdot. Kad Mār­tiņš bija pie Rūtas, tad ikreiz, kad viņš piecēlās, lai atva­dītos, viņam vajadzēja meiteni it kā izraut no sirds; iedams projām, viņš klupdams krizdams skrēja pa tumša­jām ielām, lai ātrāk atgrieztos pie grāmatām un zaudētu iespējami mazāk laika. Visgrūtāk bija aizvērt algebras vai fizikas grāmatu, nolikt zīmuli un burtnīcu un aizdarīt no­gurušās acis. Zaudēt no dzīves kaut vai tik īsu laiku Mārtiņam šķita briesmīgi — un vienīgo mierinājumu sniedza apziņa, ka modinātājs pēc piecām stundām viņu atkal piecels. Viņš zaudēs vienīgi piecas stundas, un tad spalgais zvans viņu izraus no neauglīgās aizmirstības, un atkal priekša būs veselas deviņpadsmit stundas gara brīnišķīga darba diena.
   Tomēr laiks aizritēja, Mārtiņa naudas krājums plaktin plaka, bet honorāru kā nebija, tā nebija. Pēc mēneša viņš saņēma atpakaļ piedzīvojumu stāsta manuskriptu, ko bija nosūtījis Youth's Companion. Noraidījums bija izsacīts tik smalkjūtīgi, ka Mārtiņš pat izjuta pret redaktoru tādu kā labvēlību. Taču to nevarēja teikt par San Francisco Exa- miner. Nogaidījis divas nedēļas, Mārtiņš žurnālam aizrak­stīja. Pēc nedēļas aizrakstīja atkal. Mēneša beigās viņš pats devās uz redakciju, lai personiski aprunātos ar re­daktoru. Taču rudmatains pusaudzis gluži kā cerbers ap­sargāja durvis un nelaida viņu klāt šai izcilajai personai. Piektās nedēļas nogalē viņš saņēma manuskriptu atpakaļ bez jebkādas norādes. Nebija nedz oficiālā noraidījuma, nedz paskaidrojuma vēstules — nekā. Tāpat tika saņemti atpakaļ arī pārējie manuskripti, ko viņš bija pa pastu iesniedzis lielākajiem Sanfrancisko žurnāliem. Tad Mārtiņš aizsūtīja savus sacerējumus Austrumu štatu žurnāliem, taču jo drīz saņēma tos atpakaļ ar iespiestu atteikuma lapiņu.
   Tāds pats liktenis piemeklēja arī īsos stāstus. Mārtiņš tos vairākkārt pārlasīja, un tie viņam gauži patika, tāpēc viņš nespēja saprast, kāda iemesla dēļ tos sūta atpakaļ, līdz izlasīja kādā avīzē, ka manuskriptiem noteikti jābūt rakstītiem ar mašīnu. Viss kļuva skaidrs. Redaktori, bez šaubām, bija tik aizņemti, ka nevarēja tērēt laiku, burto­jot rokrakstus. Mārtiņš noīrēja rakstāmmašīnu un veselu dienu mācījās rakstīt. Katru dienu viņš pārrakstīja to, ko šai dienā bija sacerējis, un pamazām pārrakstīja arī sa­vus agrākos darbus. Viņš bija ārkārtīgi pārsteigts, kad arī ar mašīnu pārrakstītie manuskripti saka nakt atpakaļ. Mārtiņa sejā iegūla skarbāka izteiksme, zods vairāk iz­virzījās uz priekšu, bet viņš stūrgalvīgi sūtīja savus ma­nuskriptus arvien jauniem un jauniem adresātiem.
   Beidzot viņam iešāvās prātā, ka pašam ir ļoti grūti spriest par saviem darbiem. Viņš nolēma ņemt talka Ģertrūdi. Viņš nolasīja māsai priekšā dažus savus stās­tus. Viņai iemirdzējās acis, un viņa ar lepnumu teica brālim:
   —   Tas ir lieliski, ka tu vari uzrakstīt tādas lietasl
   —  Jā, jā, — viņš nepacietīgi atbildēja. — Bet pasaki — vai stāsts tev patika?
   —   Kā tad, ka patika! — Ģertrūde iesaucās. — Bries­mīgi patika! Mani tā aizgrāba, ka raudiens nāk.
   Taču Mārtiņš redzēja, ka māsa stāstu pilnībā neizprot. Viņas labsirdīgā seja pauda mulsumu. Viņš gaidīja.
   —   Bet saki, Mārt… — viņa pēc krietna brīža ieteicās. — Kā tas viss beidzās? Vai tas puisis, kas tik veikli kul­stīja meli … vai tas viņu dabūja?
   Pēc tam kad Mārtiņš bija izskaidrojis māsai stāsta bei­gas, kas viņam likās tik mākslinieciski pārliecinošas, viņa sacīja:
   —   Nūja, tā jau es domāju. Kāpēc tu to skaidri un gaiši neuzraksti?
   Nolasījis Ģertrūdei vairākus stāstus, Mārtiņš saprata, ka viņai patīk vienīgi tie, kam laimīgas beigas.
   —   Stāsts ir ļoti labs, — viņa teica, atlieca muguru no veļas baļļas un nopūtusies noslaucīja sviedraino pieri ar sarkano, uztūkušo roku. — Tikai mani tas saskumdina. Gribas raudāt. Te apkārt ir tik daudz kas bēdīgs. Ja dzirdu_ kaut ko labu, arī pašai tiek labāk ap dūšu. Ja viņš butu apprecējis viņu… Tu tak nedusmojies uz mani,
   Mārt? — viņa bažīgi jautāja. — Varbūt man tikai tā rā­dās, jo es ir ļoti nogurusi. Bet stāsts ir lielisks, taisni lie­lisks. Kur tu domā to ielikt?
   —   Tā ir pavisam cita padarīšana, — viņš iesmējās.
    — Bet, ka izdotos, cik tu dabūtu?
   —   O! Simt dolāru. Tas patlaban būtu vismazākais.
   — Ak tu žē! Kaut nu tev izdotos!
   —  Jā, smuka naudiņa, vai ne? — Un viņš lepni pie­bilda: — Es to uzrakstīju divās dienās. Piecdesmit do­lāru dienā!
   Mārtiņš ilgot ilgojās nolasīt stāstus Rūtai, taču neuz­drīkstējās. Viņš nolēma pagaidīt, kamēr kāds būs iespiests, tad meitene vismaz atzinīgāk novērtēs viņa pūliņus. Taču vienlaikus viņš turpināja arī mācības. Neviena dēka nebija likusies tik aizrautīga kā šis ceļojums pa vēl neizpētīto saprāta valstību. Viņš nopirka fizikas un ķīmijas mācību grāmatas un līdztekus algebrai iekala fizikas likumus un pierādījumus. Grāmatās aprakstītos laboratorijas darbus viņš pieņēma par pareiziem, un spilgtā iztēle palīdzēja vi­ņam it kā ar savām acīm redzēt jebkuru ķīmisko reakciju, un viņš tās saprata daudz labāk nekā studenti, kas paši piedalījās šais mēģinājumos. Urbdamies cauri biezajām mācību grāmatām, Mārtiņš pamazām sāka atskārst da­bas un pasaules noslēpumus. Līdz šim viņš bija uztvēris pasauli tikai virspusēji, bet tagad sāka izprast tās. uz­būvi, spēka un vielas mijiedarbību. Viņa prāts pastāvīgi tiecās izskaidrot jau sen pazīstamas lietas. Sviras un bloki atsauca atmiņā rokas vinčas, ceļamkrānus un citu take­lāžu, ar ko viņam bija bijusi saskare uz jūras. Navigāci­jas teorija, kas neļāva kuģiem novirzīties no ceļa plašajā okeānā, pēkšņi kļuva skaidra un vienkārša. Viņam atklā­jās vētras, lietus, paisuma un bēguma noslēpums, un, uzzinājis, kāpēc rodas pasātvēji, viņš pat nodomāja, ka pārsteidzīgi uzrakstījis apcerējumu par ziemeļaustrumu pasātu. Katrā ziņā viņš juta, ka tagad varētu to uzrakstīt labāk. Reiz viņš devās līdzi Arturam uz universitāti un aizturētu elpu reliģiozā bijībā vēroja laboratorijas dar­bus un klausījās fizikas profesorā, kas lasīja studentiem lekciju.
   Taču rakstīšanu Mārtiņš neatmeta. Stāsti tecēt tecēja no viņa spalvas, un viņš atlicināja laiku, lai rakstītu arī dzejoļus — tādus, kādus iespieda žurnālos, bet tad pēkšņi aizrāvās un divas nedējas rakstīja traģēdiju baltajā pantā, kuru, viņam par lielu izbrīnu, tūlīt noraidīja kāds ducis izdevēju. Tad Henlija ietekmē viņš sacerēja veselu ciklu dzejoļu par jūru pēc «Hospitāļa skeču» parauga. Tās bija vienkāršas poēmas, gaišas un krāsainas, pilnas ro­mantikas un dēkainības. Mārtiņš tās nosauca par «Jūras dziesmām» un nosprieda, ka tās ir labākais no visa, ko viņš uzrakstījis. Ciklā bija trīsdesmit dzejoļu, un viņš tos sacerēja vienā mēnesī katru dienu pa dzejolim pēc sava kārtējā darba prozā, tādējādi dienā veikdams to, ko dažs labs patlaban atzīts rakstnieks veiktu tikai veselā nedēļā Mārtiņam tāds spraigs darbs nešķitās nekas sevišķs. Viņš bija ieguvis runas dāvanas, un visi sapņojumi par skais­tumu, kuri ilgus gadus mēmi dzīvoja viņā, brāzās laukā varenā, skanīgā, neapturamā straumē.
   «Jūras dziesmas» Mārtiņš nevienam nerādīja, pat nekur nesūtīja. Viņš bija zaudējis uzticību redaktoriem. Taču ne jau vienīgi neuzticēšanās atturēja viņu piedāvāt savas «Jūras dziesmas». Viņam tās likās tik skaistas, ka gribē­jās pataupīt tās līdz tam svētlaimes brīdim, kad vi_ņš bei­dzot iedrošināsies lasīt Rūtai priekšā savus sacerējumus. Bet līdz tam laikam viņš nolēma turēt dzejoļus pie sevis, lasīja un atkal skaļā balsī pārlasīja, kamēr prata tos no galvas.
   Viņš saspringti dzīvoja ik nomoda mirklī un nemitējās dzīvot ari miegā, viņa apziņa sacēlās pret šo uzspiesto piecstundu bezdarbību un turpināja visu dienā pārdomāto un pieredzēto pārvērst dīvainos un bezjēdzīgos sapņos. Tātad patiesība viņš nekad neatpūtās, un cits, nebūdams tik stiprs un vesels miesā un garā, jau sen būtu pilnīgi sabrucis. Tagad viņš arī arvien retāk apciemoja Rūtu — tuvojās jūnijs, kad viņai vajadzēja likt eksāmenus un iegūt universitātes diplomu. Humanitāro zinātņu baka­laure! Kad Mārtiņš iedomājās šo grādu, viņam šķita, ka Rūta aizlido tādos augstumos, kur viņš meiteni nekad nepanāks.
   Vienu dienu nedēļā Rūta tomēr ziedoja Mārtiņam, un, vēlu atnācis, viņš parasti palika pusdienot un pēc tam klausīties mūziku. Tās bija Mārtiņa svētku dienas. Visa Morzu nama atmosfēra bija skaudrā pretstatā tai derdzī­gajai videi, kādā dzīvoja viņš, un Rūtas tuvums ikreiz vērta vēl ciešāku viņa apņēmību sasniegt šos augstumus, lai tas maksātu ko maksādams. Lai arī Mārtiņš dega radīšanas kvēlē un alkās pēc skaistuma, viņš tomēr pūlējās tikai mīlestības dēļ. Viņš pirmām kārtām bija mīlētājs. Visu pārējo viņš pakļāva savai mīlestībai. Viņa meklējumi mīlestības pasaulē bija daudz svarīgāki par meklējumiem domu pasaulē. Un pati pasaule viņam likās apbrīnojama nevis tāpēc, ka sastāv no molekulām un atomiem, kas savstarpēji iedarbojas pēc kaut kādiem negrozāmiem liku­miem, bet gan tāpēc, ka tajā dzīvo Rūta. Viņa bija brī­numu brīnums, kādu viņš savu mūžu nebija redzējis, par kādu nebija sapņojis un pat nebija to nojautis.
   Taču Mārtiņu vienmēr nomāca apziņa, ka viņus šķir atstatums. Meitene bija tik bezgala tāla, un viņš nezināja, kā piekļūt viņai tuvāk. Agrāk viņš vienmēr bija guvis panākumus pie savas šķiras meitenēm un sievietēm, bet nekad nevienu no viņām nebija mīlējis, taču Rūtu viņš mīlēja, turklāt ne jau tāpēc, ka viņa piederēja pie citas šķiras. Mīlestība pacēla šo meiteni pāri visām šķirām. Rūta bija sevišķa būtne, tik atšķirīga, ka viņš pat nezi­nāja, kā tuvoties viņai ar savu mīlestību. Tiesa kas tiesa, apgūstot zināšanas un pareizu izrunu, viņš tuvinājās vi­ņai, viņiem radās kopēja valoda, kopēji uzskati un kopē­jas intereses, bēt mīlestības ilgas tas neremdināja. Savā mīlētāja iztēlē viņš Rūtai bija piešķīris tādu svētumu, tik bezmiesīgu šķīstību, ka nevarēja būt ne domas par fizisku tuvību. Pati mīlestība Rūtu attālināja un vērta nesasnie­dzamu. Pati mīlestība liedza viņam to, ko viņš tik kaisli ilgoja.
   Taču kādā dienā pār bezdibeni, kas viņus šķīra, uz mirkli pārsviedās laipa, un pēc šā mirkļa bezdibenis vairs nelikās tik plats. Viņi sēdēja un ēda saldos ķiršus, lielus un tumšus, un to sula atgādināja sarkanvīnu. Un vēlāk, kad Rūta lasīja viņam priekšā «Princesi», viņš pamanīja, ka ķiršu sula atstājusi tumšsarkanus plankumiņus uz vi­ņas lūpām. Uz mirkli viņas dievišķība sagrīļojās. Viņa bija miesīga būtne, arī viņas miesa bija pakļauta tiem pašiem likumiem kā viņa miesa, kā jebkura cilvēka miesa. Rūtas lūpas bija tikpat miesīgas kā viņa lūpas, un ķiršu sula tās nokrāsoja tāpat kā viņējās. Bet, ja tādas bija lūpas, tad tāda bija arī viņa pati. Rūta bija sieviete, tāda pati sieviete kā visas! Šī atziņa nāca kā zibens spēriens. Tas bija pārsteidzošs atklājums. Viņš it kā ieraudzīja sauli krītam no debesīm vai nolūkojās dievišķīga svētuma zaimošanā.
   Kad Mārtiņš pilnīgi apjauta šā atklājuma jēgu, viņa sirds sāka pukstēt straujāk, mudinādama viņu iegūt šās sievietes mīlestību, jo tā nebūt nav debesu gars, bet ir gluži parasta sieviete, uz kuras lūpām atstāj pēdas ķiršu sula. Viņš notrīsēja no šīm nekrietnajām domām, bet viņa sirds un prāts gavilēt gavilēja un apliecināja, ka viņam ir taisnība. Varbūt Rūta nojauta šo pēkšņo Mārtiņa no­skaņas maiņu, jo pēkšņi pārtrauca lasīšanu, pavērās viņā un pasmaidīja. Viņa skatiens slīdēja pār viņas seju — no zilajām acīm līdz lūpām, uz kurām bija redzami mazi, tumšsarkani plankumiņi, kas jaunekli padarīja vai traku. Rokas jau tiecās meiteni apskaut, kā bieži bija apskāvušas citas sievietes agrākajā vieglprātīgajā dzīvē. Viņa it kā paliecās pretī un gaidīja, un Mārtiņam vajadzēja sasprin­dzināt visu savu gribas spēku, lai savaldītos.
   — Jūs jau nedzirdat nevienu vārdu, — viņa pukojās.
   Un tūlīt pasmaidīja, tīksminādamās par viņa mulsumu. Mārtiņš ielūkojās viņas skaidrajās acīs un saprata, ka Rūta nekā nenojauš no tā, kas viņā plosās, un viņam sa­metās kauns. Domās viņš bija uzdrīkstējies pārāk daudz! Viņš nepazina nevienu sievieti, kas to nebūtu nojautusi, nevienu vienīgu sievieti. Taču Rūta nav nojautusi. Lūk, kur ir starpība! Viņa ir pavisam citāda. Mārtiņu satrieca doma par paša zemiskumu un viņas šķīsto, godbijības vērto nevainību, un atkal starp viņiem atvērās bezdibenis. Laipa bija salūzusi.
   Tomēr šis gadījums viņu tuvināja Rūtai. Atmiņas par to neizgaisa un sniedza Mārtiņam mierinājumu šaubu un vilšanas mirkļos. Bezdibenis nu vairs nebija tik plats kā agrāk. Ceļa gabals, ko veicis viņš, bija daudz lielāks nekā las, kas dod tiesības uz nosaukumu — humanitāro zinātņu bakalaurs vai vesels desmits šādu nosaukumu. Tiesa, Rūta ir skaidra, tik skaidra, ka viņš pat nevar iedomāties, ka pastāv tāda skaidrība. Tomēr ķirši notriepj viņas lūpas. Rūta ir pakļauta tiem pašiem fizikas likumiem kā viņš un kā viss uz pasaules. Viņai jāēd, lai dzīvotu, un, ja viņa saslapē kājas, tad var saaukstēties. Taču ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir tas, ka viņa spēj just izsalkumu un slāpes, ciest no karstuma un aukstuma, tātad spēj izjust arī mīlestību — mīlestību uz vīrieti. Un viņš ir vīrietis! Kādēļ tad viņš nevar būt tas vīrietis? — Šī laime ir at­karīga no manis, — viņš satraukts čukstēja. — Es kļūšu par šo vīrieti. Pratīšu kļūt. Es iegūšu laimi!
   Reiz pievakarē, kad Mārtiņš cīnījās ap kādu sonetu, kurā veltīgi centās ieHkt visus miglainos, taču brīnum skaistos teļus, kas drūzmējās viņa galvā, viņu aicināja pie tālruņa.
   — Dāmas balss, smalkas dāmas balss, — irgājās mis­ters Higinbotams, viņu pasaukdams.
   Mārtiņš piegāja pie tālruņa istabas kaktā un, izdzirdē­jis Rutas balsi, juta, ka viņu pāršalc karsts vilnis. Nopū­loties ap savu sonetu, viņš bija pavisam aizmirsis Rūtu, bet no viņas balss pazīstamās skaņas mīlestība uzbrāz- moja Mārtiņā ar jaunu spēku, kas satrieca viņu kā pēkšņs sitiens. Kāda balss! Maiga un melodiska kā tāla mūzika, kā sudraba zvaniņu kristāldzidrā skaņa! Nē, nevienai pa­rastai, mirstīgai sievietei nevar būt tāda balss! Tajā ir kaut kas dievišķīgs, kaut kas pārpasaulīgs. Savu jūtu varā viņš tikko atskārta, ko viņa saka, lai gan centās sa­glabāt mierīgu sejas izteiksmi, jo zināja, ka viņu vēro mistera Higinbotama viltīgi glūnīgās acis.
   Rūta neteica neko sevišķu — tikai to, ka viņa taisīju­sies šovakar iet 'uz kādu publisku lekciju kopā ar Nor- manu, bet, kā par nelaimi, Normanam sākušās galvas sāpes, un, tā kā biļetes jau esot iegādātas, vai Mārtiņš negribētu viņu pavadīt, ja neesot aizņemts.
   Aizņemts! Mārtiņš tik tikko spēja apslāpēt balss de­dzību. Viņš neticēja savām ausīm. Līdz šim viņi bija re­dzējušies vienīgi viņas mājā, un viņš nekad nebūtu uz­drīkstējies aicināt Rūtu kaut kur kopā aiziet. Stāvēdams ar klausuli rokā, viņš pēkšņi izjuta pārvarigu vēlēšanos mirt viņas dēļ, un viņa gara acu priekšā parādījās varo­nīgi tēli, ziedošanās mīlestības dēj. Viņš mīlēja Rūtu tik stipri, tik briesmīgi, tik bezcerīgi! Viņu pārņēma tik ne­prātīgs prieks, iedomājoties, ka Rūta ies ar viņu, ies klau­sīties lekciju kopā ar viņu, ar Mārtiņu Tdenu, ka šai mirklī viņam nekas cits neienāca prātā kā mirt viņas dēļ. Tas bija vienīgais veids, kā viņš varēja parādīt savas neiekā- rīgās un neizmērojamās jūtas. Tā bija viscēlākās pašaiz­liedzības uzplūsme, kādu pazīst ikkatrs īsts mīlētājs, un, kamēr viņš runāja pa tālruni, šī pašaizliedzība brāzmoja pār viņu kā varena, ugunīga viesuļvētra. «Mirt viņas dēļ,» viņš domāja, «nozīmē gan dzīvot, gan īsti mīlēt!» Viņam bija tikai divdesmit viens gads, un tā bija viņa pirmā mīlestība.
   Trīsošu roku viņš uzkāra klausuli un jutās pavisam vārgs pēc nupat pārdzīvotā satricinājuma. Viņa acis mir­dzēja kā eņģelim, seja bija apskaidrota, it kā viņš būtu attīrījies no visiem zemes sārņiem un kļuvis svēts un bez­grēcīgs.
   — Randiņš pa kluso pusi, ko? — svainis ņirgājās. —- Vai zini', ar ko tas beidzas? Taisnā ceļa tiksi iekša policijas iecirknī.
   Taču Mārtiņš nevarēja uzreiz nokāpt no cēlajiem aug­stumiem. Pat šis rupjais mājiens nespēja atgriezt viņu ze­mes virsū. Viņš bija pacēlies pāri dusmām un aizvaino­jumiem. Viņš joprojām atradās burvīgās vīzijas varā un gluži kā dievs spēja izjust pret šo zemes tārpu vienīgi nožēlu. Viņš neredzēja misteru Higinbotamu, viņa acis skatījās tam cauri, un kā sapnī viņš izgāja no istabas, lai pārģērbtos. Tikai tad,_ kad Martins pie spoguļa sēja kaklasaiti, dzirdi skāra kāda netīkama skaņa — mistera Higinbotama spurdzošie smiekli, kas nupat bija sasnie­guši viņa apziņu.
   Kad Morzu nama parādes durvis bija aizvērušās, Mār­tiņš pēkšņi jutās milzīgi apjucis. Pavadīt Rūtu nenozīmēja tikai tīru svētlaimi vien. Viņš nezināja, kā izturēties. Viņš vairākkārt bija redzējis, ka viņas aprindu cilvēki, ejot pa ielu, ved dāmu zem rokas. Taču vienmēr viņi tā nedarīja, un viņš neizprata, vai ir pieņemts iet zem rokas vienīgi vakaros vai varbūt tikai vīram ar sievu un brālim ar māsu.
   Kopā ar Rutu nākot lejā pa lieveņa kāpnēm, Mārtiņš atcerējās Minniju. Minnijai vienmēr ļoti svarīgas bija liku­šas labas manieres un, kad Mārtiņš bija pastaigājies ar Minniju otro reizi, viņa rājusi Mārtiņu par to, ka viņš iet nepareizā pusē — īstam džentlmenim, pastaigājoties ar dāmu, pēc pieklājības likumiem vienmēr jāejot ietves ārmalā. Un, kad viņi gāja pāri ielai, Minnija parasti mēdza uzkāpt viņam uz kājas, lai viņš neaizmirstu turē­ties ārpusē. Viņš nezināja, kur viņa uzzinājusi tādu gud­rību, bet varbūt patiesi tā pieņemts augstākajā sabiedrībā un vajadzētu šo noteikumu ievērot.
   Galu galā Mārtiņš nolēma, ka nebūs par ļaunu to ievē­rot, un, uznācis uz ielas, palaida Rūtu pa priekšu, bet pats sāka iet trotuāra ārmalā. Taču tūlīt radās otra problēma: vai jāpiedāvā viņai elkonis? Savu mūžu viņš nekad ne­bija piedāvājis elkoni dāmai. Meitenes, ar kurām viņš pa­staigājās, negāja ar saviem kavalieriem zem rokas. Pazī­šanās sākumā abi parasti gāja blakus, bet vēlāk meklēja tumšākas ieliņas, un meitene uzlika galvu puisim uz pleca, un puisis apskāva viņu ap vidu. Turpretī te viss bija gluži citādi. Viņa bija citu aprindu meitene. Un Mār­tiņš nezināja, ko darīt.
   Viņam iešāvās prātā viegli saliekt labo roku — it kā neviļus, aiz paraduma. Un notika brīnums. Mārtiņš juta viņas roku ieķeramies savā elkonī. Viņam pārskrēja sald- kairas trīsas un uz brīdi šķita, ka viņš atraujas no zemes un kopā ar Rūtu aizlido mākoņos. Taču jauna liksta viņu atkal atgrieza tiešamībā. Viņi bija šķērsojuši ielu. Tagad viņš atradās nevis trotuāra ārmalā, bet iekšmalā. Kā rīko­ties? Vai atlaist Rūtas roku un pāriet otrā pusē? Bet ja nu iznāks šķērsot ielu otrreiz? Un trešo reizi? Te kaut kas nebija skaidrs, un Mārtiņš nolēma neievērot etiķeti un tēlot nevīžu. Taču šāds lēmums viņu pilnībā neapmie­rināja, un, ejot nepareizajā pusē, viņš sāka ātri un aizrau­tīgi runāt, izlikdamies, ka iekarsībā aizmirsis mainīt vietu.
   Uz Brodvejas Mārtiņu atkal gaidīja jauns pārbaudī­jums. Ielas spuldžu gaismā viņš ieraudzīja Lisiju Konoli un viņas ķiķīgo draudzeni. Viņš vilcinājās tikai vienu vienīgu mirkli, tad pacēla cepuri un sveicināja. Mārtiņš nespēja noliegt pats savu šķiru, un viņš nepaklanījās tikai Lisijai Konoli vien. Meiča palocīja galvu un pavērās viņā izaicinošām acīm, kas tik ļoti atšķīrās no Rūtas acīm, tik maigām un rāmām; tikpat nekautrīgu skatienu Lisija no­mēroja Rūtu, it kā novērtējot viņas ārieni, apģērbu un sa­biedrisko stāvokli. Mārtiņš ievēroja, ka arī Rūta pārlaiž Lisijai ašu un glāsmainu dūjas skatienu, kas tomēr pa­mana meičas lēto greznību un ērmīgo cepuri, ar kādām toreiz lepojās visas strādnieku meičas.
   —   Cik skaista meitene, — Rūta pēc brīža sacīja.
   Mārtiņš bija gatavs pateikties viņai par šiem vārdiem,
   tomēr atbildēja vienīgi:
   —   Nezinu. Tā ir gaumes lieta. Man viņa neliekas se­višķi skaista.
   —   Tomēr no tūkstoš sievietēm varbūt tikai vienai būs tik daiļi un pareizi vaibsti. Viņas seja atgādina kameju. Un cik burvīgas acis!
   —   Jums tā šķiet? — vienaldzīgi jautāja Mārtiņš, jo viņam pasaulē bija tikai viena skaista sieviete — un ta gāja blakus, atbalstījusies uz viņa rokas.
   —   Vai man tā šķiet? Ja šo meiteni labi apģērbtu un iemācītu uzvesties, tad varu derēt, ka viņa savaldzinatu visus vīriešus un arī jūs, mister Iden.
   —   Vispirms viņai jāiemācās runāt, — viņš teica, — ci­tādi lielākā daļa Vīriešu nemaz nesapratīs, ko viņa saka. Esmu pārliecināts, ka jūs nesapratīsiet ne pusi no ta, ko šī meiča stāsta, ja viņa runās tā, ka paradusi.
   —  Nieki! Jūs esat tāds pats tiepša kā Arturs, ja gribat kaut ko pierādīt.
   —   Jūs esat aizmirsusi, kā runāju es, kad pirmoreiz ar jums tikos. Tagad runāju pavisam citādi. Tad runāju tā, kā runā šī meiča. Pa šo laiku esmu iemācījies runāt jūsu valodā, taču varu jums apgalvot, ka jūs nekādā ziņā ne­sapratīsiet viņas valodu. Un zināt, kādēļ viņa tā izturas? Es tagad daudz domāju par šīm lietām, kuras agrāk man ne prātā neienāca, un daudz ko sāku saprast.
   —  Un kādēļ tad viņa tā izturas?
   —   Viņa jau vairākus gadus garas stundas strādā fab­rikā. Jauns ķermenis ir padevīgs kā vasks, un smags darbs_ to veido pēc vajadzības, tas gribot negribot pierod pie tā stāvokļa, kāds šim darbam visērtākais. Es vienā acu uzmetienā varu pateikt, ar ko nodarbojas strādnieks, kas nāk man pretī uz ielas. Paraugieties uz mani. Kāpēc mana gaita ir zvalstīga? Tāpēc, ka gandrīz visu mūžu esmu pavadījis uz jūras. Ja es visus šos gadus būtu bijis nevis matrozis, bet kovbojs, es tagad neietu gāzelēdamies, taču man būtu līkas kājas. Tāpat ir ar šo meiteni. Vai jūs neievērojāt, cik viņai, ja tā var sacīt, skarbs skatiens? Viņai nekad nav bijis apgādnieka. Un, ja meitenei pašai jāgādā par sevi, tad viņai nevar būt tik maigs un rāms skatiens kā … kā, piemēram, jums.
   —  Jums laikam ir taisnība, — Rūta klusi teica. — Cik žēl! Viņa ir tik skaista.
   Mārtiņš pavērās Rūtā un ieraudzīja, ka viņas acis ir valgas aiz līdzjūtības. Un tad viņš iedomājās, cik ļoti mīl šo meiteni un kāda necerēta laime ir iet ar viņu zem ro­kas uz lekciju.
   «Kas tu esi, Mārtiņ Iden?» viņš, atgriezies mājās, to­vakar sev jautāja, skatīdamies spogulī. Viņš ilgi un ziņ­kāri raudzījās sevī. «Kas tu esi? Kāds tu esi? Kur ir tava vieta? Tava vieta ir blakām tādām meičām kā Lisija Ko­noli. Tava vieta ir strādnieku leģionos, tur, kur viss ir rupjš, neglīts un vulgārs. Tava vieta ir starp darba lopiem, netīrumos un smirdoņā. Te ir trūdošas saknes. Pūst kar­tupeļi. Ieod šo smaku, velns parāvis, ieod labi krietni! Bet tu iedrošinies bāzt savu degunu grāmatās, klausīties skaistu mūziku, tīksmināties ap skaistām gleznām, izkopt savu valodu, domāt par to, par ko nedomā neviens no taviem līdziniekiem, tu iedrošinies novērsties no šiem darba lopiem, no Lisijas Konoli un mīlēt meiteni, kas ir miljoniem jūdžu tālu no tevis un dzīvo starp zvaigznēm! Kas tu esi? Un kāds tu esi, velns tevi rāvis! Vai tas viss tev nāks par labu?»
   Viņš piedraudēja sev spogulī ar dūri un apsēdās uz gultas, skatīdamies tālumā plati ieplestām, nekā neredzo­šām acīm. Tad mazliet vēlāk paņēma burtnīcu un algebras mācību grāmatu un iedziļinājās kvadrātvienādojumos, bet stundas aizritēja, zvaigznes izblāvoja, un aiz loga jau vīdēja sidrabaina rītausma.

   Runātnīgie sociālisti un strādnieku šķiras filozofi, kas siltajās novakarēs salasījās Sitijholla parkā, nejauši no­veda Mārtiņu pie kāda liela atklājuma. Pāris reižu mē­nesī, braukdams cauri parkam uz bibliotēku, Mārtiņš nokāpa no divriteņa, klausījās strādnieku argumentos un ikreiz tikai ar pūlēm šķīrās no viņiem. Šo diskusiju tonis bija pavisam citāds nekā pie mistera Morzes galda. Pre­tinieki nebija nedz ievērojami, nedz cienījami vīri. Tie ļāva vaļu savai iedabai un apveltīja cits citu aizskarošām iesaukām, lamu vārdiem un dzēlīgām piezīmēm. Reizes divas pat izcēlās kautiņš. Tomēr, lāgā nezinādams, kālab, Mārtiņš juta visā šai vārdu cīņā dzīvīgumu. Tā viņu ietek­mēja daudz spēcīgāk nekā mistera Morzes mierīgā no­svērtība un dogmatisms. Šie cilvēki, kas runāja kroplīgā angļu valodā, žestikulēja kā mēnessērdzīgie un pirmat­nējā niknumā bruka virsū saviem idejiskajiem pretinie­kiem, — šie cilvēki viņam likās daudz dzīvīgāki nekā mis­ters Morze un viņa draugs misters Batlers.
   Parka sapulcēs Mārtiņš vairākkārt bija dzirdējis minam Herberta Spensera vārdu, bet reiz tur parādījās kāds
   Spensera skolnieks un sekotājs — nožēlojams klaidonis netīros svārkos, kas bija aizpogāti līdz kaklam, lai nere­dzētu, ka zem tiem nav krekla. Neskaitāmu papirosu dū­mos un tabakas zelēkļu spļāvienos norisa izšķiroša kauja, kurā klaidonis sekmīgi atvairīja visus uzbrukumus un ne- apjuka pat tad, kad viens no strādniekiem sociālistiem iz­smējīgi iesaucās: «Nav cita dieva kā Neizzināmais, un Herberts Spensers ir viņa pravietis!» Mārtiņš neizprata strīda jēgu, bet viņam radās interese par Herbertu Spen- seru, un, aizbraucis uz bibliotēku, viņš paņēma «Pirmsā­kumā pamatprincipus», jo klaidonis strīda karstuma tos bieži bija minējis.
   Tas bija sākums lielajam atklājumam. Mārtiņš jau reiz mēģināja lasīt Spenseru, bet, tā kā bija izvēlējies «Psiho­loģijas pamatprincipus», tad cieta pilnīgu neveiksmi tāpat kā ar «Blavatska kundzi». Viņš nekā nesaprata un atdeva grāmatu neizlasītu atpakaļ. Taču šovakar pēc algebras un fizikas un ilga cīniņa ap sonetu viņš iegūla gultā un atvēra «Pirmsākuma pamatprincipus». Uzausa rīts, bet viņš vēl arvien lasīja. Miegs nebija ne prātā. Todien viņš pat nerakstīja. Noguris no gulēšanas gultā, viņš nometās uz grīdas, turēdams grāmatu gaisā vai arī atspiezdamies uz elkoņiem. Nākamo nakti viņš gulēja un no rīta sēdās pie rakstīšanas, bet vilinājums bija tik liels, ka drīz viņš atkal aizrāvās ar lasīšanu, aizmirsdams visu pasaulē, pat to, ka tovakar viņu gaida Rūta. Mārtiņš atjēdzās tikai tad, kad Bernards Higinbotams atrāva vaļā durvis un jautāja, vai viņš domājot, ka viņiem esot restorāns.
   Martinu Idenu vienmēr bija urdījusi ziņkāre. Viņam gribējās visu uzzināt, tādēļ viņu tā valdzināja jūrnieka profesija, kas deva Iespēju klaiņot pa visu pasauli. Taču tagad, lasīdams Spenseru, viņš saprata, ka nezina nekā un arī neuzzinās, lai cik ilgi braukātu pa jūrām. Viņš sa­prata, ka līdz šim slīdējis pa virspusi, neiedziļinādamies lietu būtībā, pamanīdams atsevišķas parādības, uzkrādams fragmentāras zināšanas, reizēm izdarīdams paviršus vis­pārinājumus, nemēģinot atrast sakarību, piemērot noteiktu sistēmu pasaulei, kas viņam likās nepastāvīga un jucek­līga, pakļauta untumainām nejaušībām. Vērojot lidojam putnus, Mārtiņš bieži bija prātojis par putnu lidojuma mehānismu, taču nekad nebija vispārinājis šo parādību, nebija domājis par lidojuma mehānismu vispār un par to attīstības procesu, kas rada dzīvas, lidojošas būtnes. Viņš nekad nebija iedomājies, ka šāds process pastāv. Viņam pat prātā nebija ienācis, kā putni «radušies». Tie vienmēr tādi ir bijuši un būs.
   Tāpat kā ar putniem bija arī ar visu pārējo. Visi viņa mēģinājumi izdarīt filozofiskus secinājumus cieta neveik­smi zināšanu trūkuma un neievingrināta prāta dēj. Kanta viduslaiku metafizika viņam nekā neatklāja, tikai lika apšaubīt savus garīgos spēkus. Tādā pašā strupceļā viņš nonāca, sācis mācīties evolūcijas teoriju no pārāk speciā­lās Romensa grāmatas. No visas šīs lasīšanas viņš guva vienīgi priekšstatu, ka evolūcija ir sausu pedantu ne­auglīgs izdomājums, kas izteikts neizprotamā valoda. Tur­pretī tagad viņš uzzināja, ka tā nav tika[ teorija, bet vispāratzīta attīstības likumība, un, ja zinātniekiem vel izraisās šai ziņā strīds, tad vienīgi par atsevišķiem evolū­cijas veidiem.
   Un te uzradās Spensers, šis cilvēks sistematizēja visas viņa zināšanas, savilka tās kopā, izdarīja secinājumus un atklāja Mārtiņa pārsteigtajam skatienam Visumu tik kon­krēti, ka tas šķita kā stikla pudelē ievietots kuģa modelis, kādus mēdz darināt jūrnieki. Nekādu untumu, nedz nejau­šību. Visur valdā negrozāma likumība. Pakļaujoties šai likumībai, putns lido, un, pakļaujoties tai pašai likumībai, viendabīgā protoplazma sāk kustēties, izlocīties, tai izvei­dojas kājas un spārni — rodas putns.
   Mārtiņš savā gara dzīvē bija iekarojis vienu augstieni pēc otras, bet šī bija visaugstākā. Viņš pēkšņi bija ietie­cies lietu noslēpumainajā būtībā. Dabas noslēpumu iz­pratne viņu skurbināja. Naktīs viņš sapņos mita starp dieviem, lūkodamies diženās vīzijās, dienā staigāja kā mē­nessērdzīgs, apmāto acu priekšā redzēdams tikai to pa­sauli, ko viņam bija atklājis Spensers. Pie galda viņš neuztvēra sarunas un strīdus par dažādiem sadzīves sīku­miem, jo viņa prāts visu laiku saspringti darbojās, atklā­dams visa notiekošā cēloņsakarību. Gaļas gabalā, kas atradās pusdienu šķīvī, Mārtiņš tagad redzēja spožu Sau­les enerģijas kopojumu un, atpakaļejošā kārtībā izseko­dams šās enerģijas visas pārvērtību stadijas gaļas gabalā, nogāja miljoniem jūdžu un nonāca pie tās pirmavota, pēc tam iztēlojās pārvērtību tālāko ceļu — Saules enerģija top par viņa rokas muskuļu enerģiju, kad roka griež gaļu, bet muskuļi paklausa smadzeņu pavēlēm, un garā viņš- ieraudzīja mirdzošo Saules enerģijas kopojumu savās smadzenēs. Ar domām aizrāvies, Mārtiņš nedzirdēja Dzimu nomurminām: «Sajucis,» — neredzēja māsas raižpilnos skatienus un nepievērsa uzmanību Bernarda Higinbotama pirkstam, ko viņš zīmīgi vairākas reizes pagrozīja sev pie deniņiem.
   Visvairāk Mārtiņu pārsteidza zinātņu — visu zinātņu kopsakarība. Mārtiņš vienmēr bija alcis zināšanu un tās zināšanas, ko izdevās iegūt, bija ielicis it kā atsevišķos atmiņas nodalījumos. Tā vienā nodalījumā glabājās liels daudzums zināšanu par jūrniecību. Otrā — diezgan daudz zināšanu par sievietēm. Taču šos divus nodalījumus ne­kas nevienoja. Doma, ka varētu būt kāda sakarība starp sievietes histēriju un kuģa mētāšanos vētrā, Mārtiņam lik­tos smieklīga un neiespējama. Taču Herberts Spensers viņam pierādīja, ka šī doma nebūt nav smieklīga, tieši otrādi, starp šīm divām parādībām jāpastāv sakarībai. Pasaulē viss ir savstarpēji vienots — no vistālākās zvaig­znes kosmosa plašumos līdz pēdējam atomam smilšu grau­diņā zem mūsu kājām.
   Sis jaunais atklājums Mārtiņam arvien sagādāja kādu pārsteigumu, un viņš pastāvīgi centās atrast saikni starp lietām un parādībām ne vien uz šās planētas, bet arī uz citām. Viņš sastādīja visdažādāko lietu sarakstu un tik­mēr nerimās, kamēr nebija izdibinājis to savstarpējo sa­karību — starp mīlestību, dzeju, zemestrīci, uguni, klabur- čūskām, varavīksni, dārgakmeņiem, izdzimumiem, saul­rietu, lauvas rēkšanu, deggāzi, kanibālismu, skaistumu, slepkavību, svirām, atbalsta punktiem un tabaku. Tagad Visums viņam tēlojās kā vienots vesels — un viņš klīda pa tā ejām, takām un džungļiem nevis kā apmaldījies ce­ļinieks, kas laužas cauri noslēpumainam biezoknim, dze­noties pēc nezināma mērķa, bet kā pieredzējis vērotājs, kas visu redz, uztver un atzīmē kartē. Un, jo vairāk viņš uzzināja, jo vairāk apbrīnoja pasauli un savu paša dzīvi šai pasaulē.
   — Ak tu, muļķi! — viņš uzkliedza savam attēlam spo­gulī. — Tu gribēji rakstīt, un tu rakstīji, bet tev taču nebija par ko rakstīt. Kas tad tevī bija? Bērnišķīgs priekš­stats, nenobriedušas jūtas, miglaina nojēga par'skaistumu, milzum daudz tumšas neziņas, sirds, kas pārpilna mīles­tības, un godkāre, tikpat stipra kā tava mīlestība un tik­pat tukša ka tava zināšanu krātuve. Un tu gribēji rakstīt! Tu jau tikai tagad sāc apjaust, par ko jāraksta. Tu gribēji radīt skaistumu, bet neko nezināji par skaistuma dabu. Tu gribēji rakstīt par dzīvi, bet tev nebija nekādas jēgas par dzīves būtību. Tu gribēji aprakstīt pasauli, bet pa­saule tev bija ķīniešu ābece, un viss, ko tu rakstītu, tikai lieku reizi pierādītu, ka tu nekā nezini. Taču nenokar galvu, Mārtiņ, manu zēn! Tu vēl rakstīsi! Tu jau kaut ko zini, tiesa, vēl ļoti maz, bet tagad tu ieturi pareizo kursu un drīz zināsi daudz vairāk. Ja tev veiksies, tu reiz uzzi­nāsi gandrīz visu, ko iespējams uzzināt. Un tad tu rak­stīsi!
   Viņš pastāstīja Rūtai par savu lielo atklājumu, lai da­lītos savā priekā un izbrīnā. Taču Rūta nelikās tik sajūs­mināta. Viņa mierīgi noklausījās Mārtiņā, jo acīmredzot to visu jau zināja no studijām. Mārtiņu šāda izturēšanās nepārsteidza, viņš saprata, ka Rūtai tas nav nekas jauns, kā bija viņam. Arturs un Normans, kā izdevās noskaidrot, bija evolūcijas teorijas piekritēji un lasījuši Spenseru, kaut gan Spensers uz viņiem, šķiet, nebija atstājis tik pārsteidzošu iespaidu, bet jaunais cilvēks ar brillēm un ērkuļainajiem matiem — Villijs Olnejs, dzirdot minam Spensera vārdu, netīkami zobojās, atkārtodams jau dzir­dēto asprātību: '«Nav cita dieva kā Neizzināmais, un Her­berts Spensers ir viņa pravietis.»
   Taču Mārtiņš piedeva viņam šo ņirgāšanos, jo sāka no­prast, ka Olnejs nebūt nav Rūtā iemīlējies. Vēlāk daži sīki vērojumi viņu pārliecināja, ka Olnejs ne vien nav Rūtā iemīlējies, bet izturas pret viņu ar atklātu nepatiku. To Mārtiņš nespēja saprast. Tā bija parādība, ko viņš nekādi nespēja saistīt ar pārējām Visuma parādībām. Mārtiņš pat juta žēlumu pret šo jauno cilvēku, kam acīm­redzot kāda iedzimta nepilnība liedz novērtēt Rūtas bur­vību un skaistumu. Svētdienās viņi visi kopā bieži izbrauca ar divriteņiem kalnos, un Mārtiņš atliku likām pārliecinā­jās, ka Rūtas un Olneja starpā pastāv tāds kā bruņots miers. Olnejs turējās kopā ar Normanu, atstājis Rūtu Ar­tura un Mārtiņa ziņā, par ko Mārtiņš bija Olnejam ļoti pateicīgs.
   Šīs svētdienas Mārtiņam bija divkārši svētki — viņš varēja tās pavadīt kopā ar Rūtu, turklāt pierast pie viņas šķiras jaunekļu sabiedrības. Lai gan viņi ilgus gadus bija sistemātiski mācījušies, Mārtiņš atklāja, ka prāta ziņā ir viņiem līdzvērtīgs, un stundās, ko viņš pavadīja, ar šiem jaunekļiem tērzēdams, bija laba izdevība vingrināties pa­reizi runāt, liekot lietā cītīgi iekalto gramatiku. Grāmatas par labu uzvedību viņš sen vairs nelasīja, nolēmis pajau­ties uz savām novērošanas spējām. Viņš aizmirsās vienīgi iekarsības brīžos, citādi vienmēr skatījās, kā rīkojas viņa ceļa biedri, cenzdamies iegaumēt dažādās sīkās pieklājī­bas izpausmes.
   Mārtiņš nevarēja vien nobrīnīties, atklājis, ka Spenseru tik maz lasa. — Herberts Spensers,— sacīja bibliotekārs pie uzziņu galda, — jā, tas ir dižgars. — Taču acīmredzot arī pats bibliotekārs ļoti maz zināja par šā dižgara dar­biem. Reiz, pusdienojot pie Morzēm kopā ar misteru Bat- leru, Mārtiņš novirzīja sarunu uz Spenseru. Misters Morze asi nosodīja šā angļu filozofa agnosticismu, taču atzinās, ka «Pirmsākuma pamatprincipus» nav lasījis, turpretī misters Batlers paziņoja, ka Spensers viņu garlaikojot un viņš nekad neesot varējis izlasīt ne lappusi no Spensera darbiem, un lieliski bez tiem izticis. Mārtiņu sāka mākt šaubas, un, ja viņš nebūtu tik spilgta individualitāte, viņš droši vien pakļautos vispārējām domām un atmestu ar roku Herbertam Spenseram. Taču Spensera uzskati likās tik pārliecinoši, ka atteikties no tiem Mārtiņam bija tas pats, kas jūrniekam pārmest pār bortu kartes un kompasu. Tāpēc Mārtiņš turpināja evolūcijas teorijas izpēti un, ar­vien vairāk iedziļinādamies tajā, atrada Spensera uzskatu apstiprinājumu tūkstošiem citu — gluži atšķirīgu rakst­nieku darbos. Jo tālāk viņš tika ar mācībām, jo vairāk atklāja vēl neapgūtu zinātņu nozaru un jo biežāk nožē­loja, ka diennaktī ir tikai divdesmit četras stundas.
   īso dienu dēļ viņš reiz nolēma atteikties no algebras un ģeometrijas. Pie trigonometrijas viņš vēl nemaz nebija ķēries. Pēc tam viņš no sava mācību saraksta izsvītroja arī ķīmiju, atstādams vienīgi fiziku.
   —   Es jau neesmu speciālists, — viņš teica Rūtai, lai sevi attaisnotu. — Un arī netaisos par tādu kļūt. Zinātņu ir tik daudz, ka cilvēks savā mūžā nevar iepazīt ne des­mito daļu no tām. Es gribu gūt vispārējas zināšanas. Ja man ievajadzēsies speciālu zināšanu, varu tās atrast grā­matās.
   —   Bet tas nebūt nav tas, kas pašam apgūt šīs zināša­nas, — viņa iebilda.
   —   Kāpēc man jāapgūst? Mēs vienmēr izmantojam spe­ciālistu darbu. Tāpēc jau viņi ir. Nākot šurp, redzēju pie jums strādājam skursteņslauķus. Viņi arī ir speciālisti, un, kad būs savu darbu padarījuši, jūs lietosiet iztīrītos skursteņus, nekā nezinādami par šo skursteņu uzbūvi.
   —   Tas nav trāpīts naglai uz galvas.
   Viņa neatzinīgi pavērās Mārtiņā, un viņš samanīja vi­ņas tonī un skatienā nosodījumu. Taču Mārtiņš bija pār­liecināts par sava viedokļa pareizību.
   —   Visi domātāji, kas apcer vispārējus jautājumus, visi dižgari taču patiesībā vienmēr atsaucas uz speciālistiem. Arī Herberts Spensers tā dara. Viņš vispārinājis tūkstošiem pētnieku atklājumus. Viņam būtu jādzīvo tūkstoš mūžu, lai pats tos izdarītu. Tāpat ir ar Darvinu. Viņš izmantoja novērojumus, ko bija sakrājuši dārznieki un lopkopji.
   —   Jums ir taisnība, Mārtiņ, — Olnejs teica. — Jūs zināt, ko gribat, turpretī Rūta nezina. Viņa pat nezina, kā viņai pašai vajag. Jā, jā, — viņš turpināja, neļaudams Rūtai iebilst. — Es zinu, jūs to saucat par vispārēju kul­tūru. Bet vai nav vienalga, ko mācās, lai iegūtu šo vis­pārējo kultūru? Jūs varat mācīties franču valodu, varat mācīties vācu valodu vai esperanto, tā kā tā iegūsiet šo tā saucamo «vispārējo kultūru». Mācieties grieķu vai la­tīņu valodu, lai gan šīs abas valodas jums nekur neno­derēs. Tomēr kultūru būsiet ieguvis. Rūta divus gadus mācījās anglosakšu valodu, turklāt ļoti sekmīgi, bet tagad atceras tikai vienu rindiņu: «Kad jaukais aprīlis lej savu silto lietu…» Tā laikam bija? Un tas dod «vispārēju kul­tūru», — viņš iesmējās, atkal neļaudams Rūtai iebilst. — Zinu jau, zinu. Mēs taču bijām vienā kursā.
   —   Jūs runājat par kultūru, it kā tā būtu līdzeklis, nevis mērķis! — Rūta iesaucās. Viņas acis sāka spulgot, vaigos iesitās sārtums. — Kultūra ir vērtība pati par sevi.
   —   Bet tas nav tas, kas vajadzīgs Mārtiņam.
   —   Kā jūs to zināt?
   —   Kas jums vajadzīgs, Mārtiņ? — jautāja Olnejs, spēji pagriezies pret Mārtiņu.
   Mārtiņš jutās ārkārtīgi neērti un lūdzoši paskatījās uz Rūtu.
   —   Ja, pasakiet — kas jums vajadzīgs? — arī Rūta vaicāja.
   —   Protams, man vajadzīga kultūra, — Mārtiņš stomīgi atbildēja. — Es mīlu skaistumu, un kultūra palīdzēs man labāk izprast un novērtēt skaistumu.
   Rūta uzvaroši palocīja galvu.
   —       Blēņas! Un jūs pati to labi zināt, — Olnejs paskaid­roja. — Mārtiņš dzenas pēc karjeras, nevis pēc kultūras. Tā ir tikai sagadīšanās, ka šoreiz karjera ir saistīta ar kultūru. Ja viņš gribētu kļūt par ķīmiķi, viņam nevaja­dzētu nekādas kultūras. Mārtiņš grib kļūt par rakstnieku, taču baidās atzīties, lai jūs neciestu sakāvi. Bet kāpēc viņš grib kļūt par rakstnieku? — Olnejs turpināja. — Tā­pēc, ka viņš nav materiāli nodrošināts. Kāpēc jūs pieblī­vējāt savu galvu ar anglosakšu valodu un ieguvāt «vispā­rējo kultūru»? Tāpēc, ka jums nevajag izlauzt sev ceļu. Par to rūpējas jūsu tēvs. Viņš pērk jums drēbes un dara jūsu dēļ visu pārējo. Kāds labums no tādas izglītības, kādu esam ieguvuši mēs, gan jūs, gan es, gan Arturs un Normans? 'Mēs esam bāztin piebāzti ar «vispārējo kul­tūru», bet, ja mūsu papiņi rīt bankrotētu, mēs diezin vai izturētu skolotāja eksāmenus. Rūta tad, augstākais, varētu kļūt par lauku skolotāju vai pasniegt mūzikas stundas kādā meiteņu pansionātā.
   —   Un ko tad jūs, lūdzu, darītu? — Rūta vaicāja.
   —   Nekā cēla. Varbūt pelnītu pusotra dolāra dienā ar fizisku darbu vai sāktu strādāt par instruktoru Henlija iestādījumā, kur sagatavo eksāmeniem atpalikušus skolē­nus, — es saku «sāktu», jo pēc nedēļas mani droši vien padzītu kā pilnīgi nederīgu.
   Mārtiņš klusējot klausījās strīdā un, atzīdams, ka Olne- jam ir taisnība, vienlaikus nosodīja viņa nepieklājīgo iz­turēšanos pret Rūtu. Sekojot šai vārdu maiņai, Mārtiņam radās jauns uzskats par mīlestību. Prātam ar mīlestību nav nekāda sakara. Nav svarīgi, vai mīļotā sieviete spriež pareizi vai nepareizi. Mīlestība ir augstāka par prātu. Šai gadījumā Rūta acīmredzot nesaprot, cik viņam nepie­ciešami taisīt karjeru, bet tāpēc jau viņa nekā nezaudē no sava burvīguma. Rūta ir burvīga, un tam, ko viņa domā, nav nekāda sakara ar viņas burvīgumu.
   —   Ko jūs teicāt? — viņš vaicāja Olnejam, kura negai­dītais jautājums bija pārrāvis viņa domu pavedienu.
   —   Es teicu — jūs taču nebūsiet tāds muļķis, ka ķersie­ties pie latīņu valodas?
   —   Latīņu valoda dod ne tikai kultūru! — metās starpā Rūta. — Tā vingrina arī prātu.
   —   Nu, Mārtiņ, vai jūs ķersieties pie latīņu valodas? — Olnejs neatlaidas.
   Mārtiņš atradās visai neapskaužamā stāvoklī. Viņš re­dzēja, ka Rūta nepacietīgi gaida viņa atbildi.
   —   Baidos, ka man nepietiks laika, — viņš beidzot sa­cīja. — Es mācītos, bet man nepietiks laika.
   —   Redzat nu, Mārtiņam nepavisam nav vajadzīga jūsu «vispārējā kultūra»! — Olnejs triumfēja. — Viņš zina, ko viņam vajag, un zina arī, kā to panākt.
   —   Bet latīņu valodas mācīšanās ir prāta treniņš, dis­ciplīna! Tā disciplinē prātu! — Rūta paskatījās uz Mār­tiņu, it kā pieprasīdama, lai viņš groza savu spriedumu.
   —   Jūs taču zināt, kā futbolistiem jātrenējas pirms izšķi­rošas spēles. To pašu latīņu valoda nozīme domātājiem. Tā trenē.
   —   Nieki un muļķības! Tas mums bērnībā iestāstīts! Bet ir viena patiesība, ko mums toreiz aizmirsa iestāstīt. — Olnejs apklusa, lai rastos lielāks iespaids, un tad pazi­ņoja: — Džentlmenim latīņu valoda gan jāmācās, bet džentlmenim tā nebūt nav jāprot.
   —  Tas ir negodīgi! — Rūta iesaucās. — Es jau zināju, ka jūs sarunu izvērtīsiet par joku!
   —  Taču par asprātīgu joku, vai ne? — viņš atcirta.
   —   Turklāt tā ir taisnība. Vienīgie cilvēki, kas latīņu va­lodu prot, ir aptiekāri, juristi un latīņu valodas skolotāji. Ja Mārtiņš grib kļūt viens no tiem, tad mans padoms ir nepareizs. Bet kāds tam visam sakars ar Herbertu Spen­seru? Mārtiņš tikko ir atklājis Spenseru un ir stāvā sajūsmā par viņu. Kāpēc? Tāpēc, ka no Spensera viņš kaut ko gūst. Jūs no Spensera nekā nevarat gūt un es arī ne. Mums arī nekā vairs nevajag. Jūs kādā jaukā dienā ap­precēsieties, bet es vispār nekā nedarīšu, jo visu izdarīs advokāti un aģenti, kas rūpēsies par maniem kapitāliem, kad tēvs būs tos man atstājis.
   Olnejs devās uz durvīm, bet apstājies vēl izšāva pēdējo lādiņu:
   —   Lieciet Mārtiņu mierā, Rūta! Viņš pats vislabāk zina, kas viņam vajadzīgs. Redziet, ko viņš jau ir sasniedzis. Reizēm viņš liek man sarkt un kaunēties pašam par sevi. Viņš arī tagad zina par pasauli, dzīvi un cilvēka vietu dzīvē daudz vairāk nekā Arturs, Normans, es vai jūs, ne­raugoties uz visām mūsu zināšanām latīņu, franču un anglosakšu valodā, neraugoties uz visu mūsu tā saukto «vispārējo kultūru».
   —   Bet Rūta ir mana skolotāja, — Mārtiņš bruņnieciski iebilda. — Tas ir viņas nopelns, ka esmu ieguvis kaut mazliet zināšanu.
   —   Blēņas! — Olnejs ļaunvēlīgi paskatījās uz Rūtu. — Jūs vēl sacīsiet, ka sākāt lasīt Spenseru pēc Rūtas ieteikuma! Taču viņa par Darvinu un evolūcijas teoriju zina tikpat daudz, cik es zinu par ķēniņa Zālamana zelta raktuvēm. Atcerieties, pirms pāris dienām jūs pārsteidzāt mūs ar kādas diezgan miglainas, grūti uztveramas un savdabīgas Spensera domas izskaidrojumu. Pamēģiniet izskaidrot to viņai un pavērojiet, vai viņa saprot kaut vienu vārdu. Tā, redzat, nav «kultūra»! Ha-ha-hā! Bet, ja jūs, Mārtiņ, sāksiet kalt latīņu valodu, es jūs vairs nemaz necienīšu.
   Ar interesi sekodams šai sarunai, Mārtiņš tomēr izjuta tādu kā netīksmi. Runa bija par studēšanu un mācīšanos, par zināšanu pamatiem, un strīda skolnieciskais tonis ne­atbilda tiem lielajiem jautājumiem, kas viņu satrauca, lika viņam ērgļa nagiem tvert visas dzīves parādības un sava atmodinātā spēka apziņā trīcēt sāpīgās, kosmiskās trīsās. Viņš salīdzināja sevi ar svešzemes krastā izmestu dzej­nieku, kuru pārsteidz tās varenais skaistums, bet kurš velti mēģina šo skaistumu apdziedāt nesaprotamajā mežo­nīgo iezemiešu valodā. Tā bija arī ar viņu. Viņš juta sevī mokošu dziņu izzināt diženas, visaptverošas patiesības, bet viņam vajadzēja klausīties bērnišķīgā spriedelēšanā — vai mācīties latīņu valodu vai ne.
   —   Kāda velna pēc tā latīņu valoda nepieciešama? — viņš tovakar sev jautāja, stāvēdams pie spoguļa. — Lai mirušie paliek miruši. Kāds man sakars ar šiem miruša­jiem? Skaistums vienmēr ir dzīvs un nemirstīgs. Valodas rodas un izmirst. Tās ir mirušo pīšļi.
   Mārtiņš nosprieda, ka ir iemācījies labi izteikt savas domas, un, likdamies gulēt, prātoja, kādēļ Rūtas sabiedrībā zaudē šo iemaņu. Rūtas klātienē viņš pārvēršas par skol­nieku un ari runā kā skolnieks.
   —   Dodiet man laiku! — viņš skaļi teica. — Dodiet man tikai laiku!
   Laiks! Laiks! Laiks! Tā viņam pastāvīgi pietrūka.

   Neraugoties uz mīlestību pret Rūtu, Mārtiņš tomēr ne­saka mācīties latīņu valodu, taču Olneja padomam ar šo lēmumu nebija nekada sakara. Laiks_ viņam nozīmēja to pašu, ko nauda. Tik daudzas zinātnes bija simtkārt svarīgākas par latīņu valodu un uzstājīgi pieprasīja uzma­nību. Turklāt viņam bija jāraksta. Jāpelna iztika. Taču viņa darbus nekur nepieņēma. Manuskripti skumīgi klīda apkārt pa redakcijām. Kāpēc citu autoru darbus iespiež? Stundām ilgi viņš sēdēja bezmaksas lasītavā, pārlasīja citu sacerējumus, vērīgi un kritiski tos pētīja un salīdzi­nāja ar saviem stāstiem, lauzīdams galvu — kur ir tas suns aprakts? Kādiem līdzekļiem šiem autoriem izdevies panākt, lai viņu darbus iespiež?
   Mārtiņu izbrīnīja lielais daudzums iespiesto darbu, kas bija it kā beigti. Nedz gaismas stara, nedz dzīvīguma, nedz krāsainības. Tajos nejuta dzīves elpu, tomēr tie bija pārdoti, autori saņēmuši divus centus par vārdu, divdes­mit dolāru par tūkstoš vārdiem — tā bija teikts avīzes ziņojumā. Viņu pārsteidza arī lielais daudzums īso stāstu, tiesa gan, tie uzrakstīti brīvi un iesistu roku, bet nekāda dzīves pulsējuma, nekāda dzīvīguma. Dzīvē taču ir tik daudz dīvainību un brīnumu, tik daudz neatrisinātu uzde­vumu, tik daudz sapņojumu un varoņdarbu, bet šie stāsti vienmēr skar tikai sadzīves sīkumus. Turpretī viņš jūt dzīves saspringto, neapturamo tempu, tās drudžaino pul- sējumu un sviedru smaku, tās dumpīgo garu — lūk, par ko ir jāraksta! Viņam gribējās slavināt drošsiržus, kas dodas pretī briesmām, neprātīgus mīlētājus, cilvēkus- milžus, kuri drosmīgi iet savu ceļu, spītēdami vētrām un negaisiem, šausmām un nelaimēm, likdami pasaulei no­drebēt no viņu varenajiem soļiem. Tomēr šie stāstiņi sla­vina visvisādus misterus Batlerus, nožēlojamus dolāru medniekus, un attēlo sīku ļautiņu tikpat sīkas mīlestības likstas. «Varbūt tas ir tāpēc, ka redaktori paši tādi sīka- līši vien ir?» Mārtiņš sev jautāja. «Varbūt viņi visi — gan šie rakstnieki, gan redaktori, gan lasītāji baidās no dzīves?»
   Taču visvairāk viņu nomāca tas, ka viņš nepazina ne­vienu redaktoru, nedz rakstnieku. Viņš pat nepazina ne­vienu, kas jebkad būtu mēģinājis rakstīt. Nebija neviena, kas palīdzētu, dotu padomu vai norādījumu. Viņš pat sāka šaubīties, vai redaktori vispār ir dzīvi cilvēki. Tie atgādi­nāja mašīnas zobriteņus. Jā, tiešām! Mārtiņš ielika visu savu dvēseli stāstos, aprakstos un dzejoļos un to visu atdeva mašīnai. Viņš pienācīgi salocīja manuskriptu, iebāza to iegarenā aploksnē līdz ar vajadzīgo marku skaitu atbildei, aizlīmēja aploksni, uzlipināja virsū vēl dažas markas un iemeta pastkastītē. Aploksne izceļojās pa visu zemi, un pēc noteikta laika pastnieks atnesa to atpakaļ citā aploksnē, tikai iekšā ieliktā marka tagad at­radās ārpusē. Varbūt ceļa galā vispār nav neviena dzīva redaktora, ir tikai viltīga zobratu ierīce, kas pārliek ma­nuskriptu no vienas aploksnes otrā un uzlīmē markas? Kaut kas līdzīgs automātiem, kuros met monētas un no kuriem tūlīt izlec vai nu gabaliņš košļājamās gumijas, vai tāfelīte šokolādes. Ja iemetīs monētu vienā spraugā, dabūs šokolādi, iemetīs otrā — dabūs košļajamo gumiju. Tapat ir ar redaktoru mašīnu. No vienas spraugas izkrīt hono­rāru čeki, no otras — noraidījuma blankas. Līdz šim viņš vienmēr bija trāpījis šai otrajā spraugā.
   Noraidījuma blankas līdzību ar briesmīgo mašīnu vērta vēl pilnīgāku. Tās bija vienveidīgas iespiestas veidlapas, kurās ierakstīja tikai vārdu un darba nosaukumu, un Mār­tiņš tādu jau bija saņēmis simtiem, katrā ziņā vismaz duci par katru manuskriptu. Ja būtu saņēmis tikai vienu rindu, vienu vienīgu ar roku rakstītu rindu, viņš justos iepriecināts. Taču neviens no redaktoriem neizrādīja ne­kādu dzīvības zīmju. Un Mārtiņš beigu beigās secināja, ka dzīvu redaktoru vispār nav, ir tikai labi ieeļļoti un lieliski saskaņoti automāti.
   Mārtiņš bija krietns cīnītājs, cīnījās drosmīgi un neat­laidīgi, un viņam pietiktu pacietības barot šo mašīnu vēl daudzus gadus. Taču viņš noasiņoja — nevis gadi, bet nedēļas jau izšķīra cīņu. Iknedēļas maksājums par uzturu tuvināja sagrāvi, un pasta izdevumi par četrdesmit manu­skriptiem to vēl veicināja. Mārtiņš vairs nepirka grāmatas un nolēma taupīt visos sīkumos, lai tikai atvairītu neno­vēršamo; taču viņš neprata taupīt un par veselu nedēļu paātrināja liktenīgo iznākumu, uzdāvādams māsai Ma- rionai piecus dolārus kleitas iegādei.
   Mārtiņš cīnījās tumsā, bez laba padoma, bez uzmundri­nājuma, un visi bija it kā nozvērējušies iedragāt viņa vī­rišķību. Pat Ģertrūde sāka raudzīties greizi. Vispirms viņa, kā jau laba māsa, izturējās iecietīgi pret to, ko uz­skatīja par bērnišķīgu niekošanos, bet vēlāk, atkal kā laba māsa, kļuva raizīga. Viņai šķita, ka šī bērnišķā niekošanās jau izvēršas ārprātā. Mārtiņš pamanīja viņas satrauktos, slepus uzmestos mirkļus un cieta no tiem skaudrāk nekā no Bernarda Higinbotama atklātā, nicīgā izsmiekla. Mār­tiņš ticēja-sev, bet bija viens ar savu ticību. Pat Rūta viņam neticēja. Viņa gribēja, lai Mārtiņš nododas tikai mācībām, un, kaut gan klaji nenosodīja viņa aizraušanos ar rakstīšanu, taču nekad to arī neatbalstīja.
   Mārtiņš vēl nekad nebija rādījis Rūtai savus sacerēju­mus. To liedza kaut kāda īpaša smalkjūtība. Turklāt, zinā­dams, cik Rūtai daudz jāmācās universitātē, negribēja vi­ņai laupīt dārgo laiku. Taču, izturējusi pārbaudījumus un ieguvusi grādu, Rūta pati lūdza Mārtiņu parādīt kādu no saviem darbiem. Mārtiņš jutās gan iepriecināts, gan sakautrējies. Rūta ir īsta vērtētāja. Humanitāro zinātņu bakalaure! Viņa ir studējusi literatūru lietpratīgu profe­soru vadībā. Varbūt ari redaktori ir pieredzējuši vērtētāji, taču Rūta citādi izturēsies pret viņa sacerējumiem. Rūta nesūtīs viņam iespiestas noraidījuma blankas, nepaziņos, ka viņa darbi nav gluži zemē metami, tomēr publicēšanai diemžēl neder. Viņa runās aizrautīgi kā dzīva būtne, kam iejūtīga dvēsele, un, kas ir vissvarīgākais, beidzot iepazīs īsto Mārtiņu Idenu. Savos darbos viņš bija ielicis visu sirdi un dvēseli, un viņa mazliet, kaut mazu nieciņu no­pratīs no tā, par ko viņš sapņo, un samanīs spēku, kāds viņā strāvo.
   Mārtiņš izraudzījās dažus īsos stāstus un, nedaudz vil­cinājies, pievienoja tiem arī «Jūras dziesmas». Tad kādā skaistā jūnija pēcpusdienā viņi uz divriteņiem brauca ārā kalnos. Tā bija otrā reize, kad viņi divatā vien devās iz­braukumā, un, traucoties pa ceļu, ko apvēdīja viegls jūras vējš, atvēsinādams dienas tveicīgo karstumu, Mārtiņš līdz savas būtības dziļumiem izjuta, cik pasaule ir skaista, labi iekārtota un cik labi ir dzīvot un mīlēt. Viņi atstāja div­riteņus ceļmalā un paši uzkāpa kalna nobrūnējušajā vir­sotnē, kur no saulē izkaltušās zāles dvesmoja svaiga siena stiprā, saldenā smarža.
   — Tā savu darbu ir padarījusi, — Mārtiņš teica, kad abi bija apsedušies — Rūta uz viņa svārkiem, viņš nome­ties tapat uz sasilušās zemes. Ieelpojot vītušās zāles kairo smaržu, Mārtiņš tūlīt iegrima apcerēs, pārsviezdamies no atsevišķa uz vispārējo. — Tā ir veikusi savu sūtību, — viņš turpināja, glāstīdams sauso zāli. — Kāri dzērusi zie­mas lītavu velgmi, cīnījusies ar pirmajām pavasara vēt­rām, ziedējusi un barojusi bites un kukaiņus, izsējusi sēklu un tagad, izpildījusi savu pienākumu un noslēgusi rēķi­nus ar pasauli…
   —   Kādēļ jūs raugāties uz visu no tik briesmīgi prak­tiska viedokļa? — Rūta viņu pārtrauca.
   —  Droši vien tādēļ, ka esmu mācījies evolūcijas teoriju. Patiesību sakot, es tikai nesen sāku visu redzēt īstajā gaismā.
   —   Bet man šķiet, ka jūs šās praktiskās uztveres dēļ zaudējat spēju izjust skaistumu. Jūs iznīcināt skaistumu, tāpat kā zēni iznīcina tauriņus, noberžot putekšņus no to skaistajiem spārniņiem.
   Viņš papurināja galvu.
   —   Skaistumam ir sava nozīme, bet līdz šim es šo no­zīmi neuztvēru. Man skaistums patika pats par sevi, vien­kārši tāpēc, ka tas ir skaists. Es neizpratu skaistuma būtību. Turpretī tagad izprotu jeb, pareizāk sakot, sāku iz­prast. Šī zāle man rādās daudz skaistāka, kopš zinu, kā­pēc tā ir tieši tāda, kopš zinu, ka tieši saules, lietus un zemes ķīmiskās iedarbības dēļ uz šā kalna izaug zāle. Katra zāles stiebriņa mūžā ir daudz romantikas un arī piedzīvojumu. To iedomājoties vien, .manī jau rodas iedvesma. Kad domāju par spēka un vielas mijiedarbību, par vareno cīņu dzīvības dēļ, tad jūtu, ka varētu uzrakstīt par šo zāli veselu episku poēmu.
   —   Cik jūs labi runājat, — Rūta nevērīgi teica, taču Mārtiņš pamanīja, ka meitene uzmet viņam pētīgu ska­tienu.
   Mārtiņš mirkli samulsa, vaigos ielija sārtums.
   —   Priecājos, ka galu galā esmu iemācījies runāt, — viņš beidzot sacīja. — Man tik daudz ko gribas pateikt. Bet tas viss ir tik dižens, ka neprotu atrast īstos vārdus. Reizēm liekas, visa dzīve, visa plašā pasaule dzīvo manī un sauc, lai runāju visu vārdā. Es jūtu — kā lai pa­saka? — jūtu diženumu, bet, kad sāku runāt, iznāk vie­nīgi bērna šļupsti. Tas ir milzu uzdevums — prast savas domas un izjūtas pārvērst vārdos tā, lai tos, vienalga, izrunātus vai uzrakstītus, klausītājs vai lasītājs saprastu un tie viņā atkal pārvērstos tais pašās domās un izjūtās. Tas ir dievišķs uzdevums. Redziet, es iespiežu seju zālē, un smarža, ko ieelpoju, izraisa manī tūkstošiem domu un tēlu. Es taču ieelpoju Visuma elpu! Es dzirdu dziesmas un smieklus, redzu laimi un ciešanas, cīniņu un nāvi; manās smadzenēs uzplaiksni bezgaldaudz vīziju, un man gribētos tās parādīt jums, parādīt visai pasaulei! Bet kā lai to spēju? Mana mēle ir sasaistīta. Es mēģināju attēlot jums to, ko nupat izjutu, ieelpodams zāles smaržu. Taču nekas neiznāca. Tikai bāli, neveikli vārdi. Nesakarīgs savārstī­jums. Tomēr man mokoši gribas runāt. O! — Viņš izmi­sumā lauzīja rokas. — Tas ir neizturami! Ja nevar izteikt! Ja nevar attēlot!
   —   Bet jūs runājat lieliski, — Rūta apgalvoja. — Taisni brīnums, cik labi esat iemācījies runāt šai īsajā laikā, kopš mēs pazīstamies. Misters Batlers ir atzīts orators. Štata komiteja viņu vienmēr aicina uzstāties vēlēšanu kampaņas laikā. Taču pagājušo reizi pie pusdienām jūs nerunājāt sliktāk par viņu. Viņš tikai ir savaldīgāks. Jūs pārāk iekarstat, bet tas pamazām pāries. No jums varētu iznākt labs orators. Jūs tiksiet tālu … ja vien gribēsiet. Jūsos ir spēks. Jums ir vadoņa dotības, esmu par to pār­liecināta, jūs spējat pārvarēt jebkādas grūtības, tāpat kā spējāt apgūt gramatiku. Jūs varētu kļūt par atzītu juristu. Vai arī izcilu politisku darbinieku. Nekas jūs nekavē gūt tikpat spožus panākumus, kādus guvis misters Batlers. Turklāt bez gremošanas traucējumiem, — viņa smaidot piebilda.
   Viņi turpināja tērzēšanu, Rūta, kā paradusi, maigi, bet uzstājīgi runāja par mācīšanās nepieciešamību, norādīja uz latīņu valodu kā uz jebkuras karjeras pamatakmeni. Viņa uzskicēja savu ideālu — gan cilvēka, gan vīrieša, un tas gandrīz pilnīgi līdzinājās viņas tēvam, tikai to vēl papildināja daži vilcieni, kas nepārprotami bija patapināti no mistera Batlera. Mārtiņš klausījās vērīgi, gulēdams uz muguras un priecādamies par katru viņas lūpu kustību. Taču viņas vārdi nerada atbalsi. Uzmestā aina Mārtiņu nevaldzināja, un viņš izjuta sāji rūgtu vilšanos, kas sa­jaucās ar skaudrām mīlestības ilgām. Nevienu vienīgu reizi Rūta nepieminēja viņa literāro darbu, un manuskripti, ko viņš bija paņēmis līdzi, noniecināti gulēja zemē.
   Beidzot kādā pieklusuma brīdi viņš paskatījās uz sauli, nomērīja tās augstumu pie apvāršņa un sāka vākt kopā manuskriptus, tā pievērsdams tiem Rūtas uzmanību.
   —  A, pavisam aizmirsu! — Rūta steigšus izmeta. — Bet man tik ļoti gribas dzirdēt!
   Mārtiņš nolasīja viņai stāstu, kas viņam likās vislabāk izdevies. Viņš bija to nosaucis — «Dzīves vīns», un aiz­rautības vīns, kurš viņu reibināja, rakstot šo stāstu, tagad atkal iesitās galvā, to lasot. Stāsta savdabīgajā iecerē jau­tās zināms valdzinājums, ko viņš bija centies pastiprināt ar spilgtiem vārdiem un izteicieniem. Iedvesmas uguns, kas kvēloja viņā, šo stāstu rakstot, atkal uzliesmoja, un viņš lasīja ar tik lielu aizrautību, ka nemanīja nekādas kļūmes. Taču ar Rūtu tā nebija. Viņas smalkā dzirde at­klāja vājās lappuses un pārspīlējumus, iesācēja pārmērīgo patosu, teikumu uzbūves negludumus un nepareizības. Rūta tikpat kā neuztvēra stāstā ritmu, saklausīja to vie­nīgi tais vietās, kur tas kļuva uzmācīgs un viņai šķita netīkams diletantisms. Diletantisms — tāds bija viņas galīgais spriedums par šo stāstu, kaut gan viņa to ne­pateica. Tieši otrādi, viņa aizrādīja tikai uz daudzām sī­kām kļūdām, sacīdama, ka vispār stāsts viņai paticis.
   Taču Mārtiņš jutās vīlies. Rūtas kritika bija taisnīga. Viņš to atzina, bet ne jau skolniecisku labojumu dēļ bija lasījis viņai priekšā savu sacerējumu. Sīkumiem nav no­zīmes. Tie visi ir novēršami. Ar laiku tie viņam pašam dursies acīs, viņš iemācīsies no tiem izvairīties. Sai stāstā viņš bija centies iekļaut gabaliņu no lielās, dzīvās dzīves. Šo gabaliņu dzīves viņš gribēja parādīt Rūtai, ne jau tei­kumus, kas atdalīti ar punktiem un semikoliem. Viņš vē­lējās, lai Rūta izjūt to lielo un svarīgo, ko viņš bija redzējis pats ar savām acīm, satvēris pats ar savām ro­kām un ar savām rokām ielicis šais uzrakstītajās rindās. «Laikam tas nav izdevies,» viņš klusībā nodomāja. Varbūt redaktoriem tomēr ir taisnība. Viņš ir redzējis lielo un svarīgo, bet neprot to izteikt vārdos. Apslāpējis vilšanos, Mārtiņš bez jebkādām iebildēm atzina Rūtas kritiku, un viņai nebija ne miņas, kāda protesta vētra plosās Mārtiņā.
   —  šim stāstam izvēlējos nosaukumu «Katls», — viņš teica, atšķirdams otru manuskriptu. — To ir noraidījuši četri vai pieci žurnāli, tomēr es uzskatu, ka stāsts ir labs. Protams, pašam jau grūti spriest, bet, manuprāt, tajā kaut kas ir. Varbūt jūs tas tā neietekmēs kā mani. Bet stāsts ir īss — pavisam divtūkstoš vārdu.
   —  Cik šausmīgi! — viņa iesaucās, kad Mārtiņš bija beidzis lasīt. — Tas ir šausmīgi, neiedomājami šausmīgi!
   Mārtiņš slēptā apmierinātībā vēroja Rūtas nobālušo seju, spožās, plati ieplestās acis, sažņaugtās rokas. Viņš bija sasniedzis mērķi. Viņam bija izdevies iedvest Rūtai domas un jūtas, kas bija pārņēmušas viņu. Stāsts bija atstājis iespaidu. Vienalga, vai tas viņai patika vai nepa­tika, tas bija viņu ietekmējis, licis klausīties uzmanīgi un pat neievērot sīkos trūkumus.
   —  Tā ir dzīve, — Mārtiņš teica, — un ne jau vienmēr dzīve ir skaista. Varbūt esmu savādnieks, bet es arī te atrodu skaistumu. Vēl vairāk, dzīve man liekas pat des­mitreiz vērtīgāka tādā …
   —  Bet kāpēc šī nelaimīgā sieviete nevarēja… — Rūta viņu pārtrauca un tūlīt sašutumā iesaucās: — Tas ir pa­zemojoši! Tas ir pretīgi! Tas ir netīri!
   Mirkli viņam šķita, ka sirds apstājas. Netiri! To viņš nekad nebija nedz iedomājies, nedz paredzējis. Viss stāsts liesmoja viņa acu priekšā ugunīgiem burtiem, un, šā spo­žuma apžilbināts, viņš tajā nesaskatīja nekā netīra. Tad sirds atkal sāka pukstēt. Viņa sirdsapziņa bija tīra.
   —   Kādēļ jūs neizvēlaties skaistāku sižetu? — Rūta jau­tāja. — Mēs zinām, ka pasaulē ir daudz kas netīrs, bet tas nebūt nenozīmē…
   Netīksmes pārņemta, Rūta joprojām runāja, bet Mārtiņš vairs neklausījās. Viņš vēroja viņas meitenīgo sejiņu, tik skaidru, tik aizkustinoši skaidru, ka šī skaidrība it kā ietiecās Mārtiņa dvēseles dzīlēs, aizskaloja visus sārņus un ielēja dzidru mirdzumu, tik vēsu un liegu kā zvaigžņu blāvā gaisma. «Mēs zinām, ka pasaulē ir daudz kas ne­tīrs.» Viņš iedomājās, ko gan Rūta varētu «zināt», un klusībā nosmējās, it kā viņa būtu jokojusi. Un tūlīt viņš ieraudzīja bezgalīgo dzīves netīrumu okeānu, ko tik labi pazina un bija izbraukājis krustām šķērsām, un piedeva Rūtai, ka viņa nesaprot šo stāstu. Tā nav viņas vaina, ka viņa Mārtiņu nesaprot. Viņš pateicās dievam, ka viņa piedzimusi un izaugusi tālu no visa netīrā. Turpretī viņš pazina dzīvi, pazina tās zemiskumu tikpat labi kā diže­numu, zināja, ka dzīve ir skaista, lai arī netīrumiem ap- gļotusi, un — velns parāvis! — viņš pasaulei par to vēl teiks savu vārdu. Nav nekāds brīnums, ka svētie debesīs ir skaidri un šķīsti. Ko tur cildināt? Bet svētie netīru­mos — tas ir mūžīgs brīnums! šā brīnuma dēļ ir vērts dzīvot! Redzēt morālu cildenumu paceļamies pāri netais­nības atkritumu bedrēm; pacelties pašam un vēl netīrumu aizsērējušām acīm tvert pirmos skaistuma atspulgus; re­dzēt, kā no gļēvuma, zemiskuma un truluma izaug spēks un taisnīgums, un gara bagātība…
   Pēkšņi Mārtiņš saklausīja Rūtas balsi:
   —  Visa noskaņa ir maziska. Bet pasaulē ir tik daudz kā cēla. Atcerieties «In Memoriam».
   Mārtiņš gribēja teikt: «Bet Lokslijholls?» — un arī pa­teiktu, ja viņu atkal nesaistītu jauna vīzija. Viņš skatījas uz Rūtu un domāja, pa kādiem sarežģītiem ceļiem, tūksto­šiem gadsimtu rāpjoties augšā pa dzīves kāpnēm, sieviete beidzot sasniegusi augstāko pilnību un tapusi par Rūtu — skaidru un daiļu, apveltītu ar dievišķīgu spēku Iedvest viņam mīlestību un tieksmi pēc skaidrības, un alkas iz­baudīt šo dievišķo spēku — viņam, Mārtiņam Idenam, kas arī tikpat neizprotami izniris no pirmatnējas dzīves muklāja, no mūžīgā radīšanas procesa kļūdu un neveiks­mju jūkļa. Tur ir gan brīnums, gan skaistums, gan roman­tika! Par to vajag rakstīt, vienīgi jāatrod vārdi. Svētie debesīs lai paliek tikai svētie! Bet viņš ir_cilvēks!
   —  Jums ir spēks, — viņš dzirdēja Rutu sakām, — bet šis spēks nav apvaldīts.
   —   Kā zilonim trauku veikalā, — viņš pajokoja un tika apbalvots ar smaidu.
   —  Jums jāiemācās izmeklēt sižetus. Jāizkopj gaume, labskaņa, stils.
   —   Esmu laikam uzņēmies par daudz, — viņš nomur­mināja.
   Rūta iedrosmīgi viņam uzsmaidīja un sagatavojās no­klausīties nākamo stāstu.
   —   Diezin vai jums tas patiks, — Mārtiņš it kā taisno­damies sacīja. — Tāds jocīgs- stāsts. Varbūt esmu ķēris par augstu, bet nodomi man bija vislabākie. Pacentieties nepievērst uzmanību sīkumiem. Kaut jums izdotos uztvert galveno domu! Tas ir kaut kas svarīgs un patiess, tikai nez vai esmu padarījis to saprotamu.
   Viņš sāka lasīt un lasīdams pameta mirkļus uz Rūtu. Beidzot viņam šķita, ka stāsts meiteni aizrāvis. Rūta sē­dēja kā sastingusi, nenolaizdama acu no Mārtiņa, tik tikko elpodama, redzams, viņa radīto tēlu apburta. Stāstu viņš bija nosaucis — «Piedzīvojums», un tas tiešām bija pie­dzīvojuma apoteoze — nevis grāmatu dēka, bet patiess piedzīvojums, bargs pavēlnieks, kurš ir vienādi devīgs gan savā žēlastībā, gan nežēlastībā, untumains un neuzticams, kurš prasa verdzisku paklausību un nerimtīgu darbu, gan solīdams žilbi saulainas tāles, gan nolemdams slāpju un bada nāvei, gara ceļa vai briesmīga drudža mokām, un caur asinīm un sviedriem, indīgu mūdžu dzēlieniem, caur bezgalīgiem un sīkiem, un netīkamiem atgadījumiem no­ved pie dižena, uzvaroša nobeiguma.
   To visu un vēl daudz ko citu Mārtiņš bija attēlojis savā stāstā, un viņam šķita, ka tāpēc Rūta klausās tik sajūs- mīgi. Viņas acis mirdzēja, vaigi sārtojās, un stāsta bei­gās Mārtiņš it kā saklausīja elsas. Rūta tiešām bija sa­traukta, taču ne jau stāsta, bet viņa paša dēļ. Stāsts viņu daudz neskāra; viņai atkal brāzinoja pāri jau pazīstamais spēks, kas strāvoja no Mārtiņa un lika notrīsēt. Dīvainā kārtā arī stāsts bija šā neatvairāmā spēka piesātināts un šoreiz vienīgais kanāls, pa kuru šā spēka viļņi sasniedza Rūtu. Viņa juta tikai šo spēku, gandrīz nemanīdama starp­nieku, un, lai gan viņu it kā bija aizrāvis nupat dzirdē­tais, taču patiesībā satrieca drausma, neticama doma, kas gluži neapzināti iešāvās prātā. Rūta pēkšņi bija iedomāju­sies laulību, un šās iedomas uzplijīgā neatlaidība viņu šausmināja. Tas nebija tikli. Nepavisam neatbilda viņas raksturam. Viņu vēl nekad nebija mocījusi pamodusies sievietība, viņa dzīvoja sapņu pasaulē, ko apdvesa Teni- sona dzeja, un neuztvēra pat tos smalkos mājienus, ar kādiem dzejnieks norādīja uz karalieņu un bruņinieku īstajām attiecībām. Līdz šim viņa bija snaudusi, un tagad dzīve piepeši valdonīgi klauvēja pie viņas durvīm. Šaus­mās viņa gribēja aizšaut priekšā visas bultas, bet uzjun­dītais instinkts prasīja, lai viņa plaši atver durvis šim svešajam, skaistajam viesim.
   Mārtiņš pašapmierināti gaidīja spriedumu. Viņš nešau­bījās, kāds tas būs, un jutās pārsteigts, kad Rūta vienīgi noteica:
   —   Tas ir skaists.
   Pēc brīža viņa dedzīgi atkārtoja:
   —   Tas patiesi ir skaists!
   Protams, tas bija skaists. Taču stāstā bija kaut kas vai­rāk, kaut kas kvēls un dižens, kam skaistums kalpo tikai par ietvaru. Viņš klusēdams nolikās garšļaukus zālē, un viņam tūlīt sāka mākties virsū biedīgi šaubu mākoņi. At­kal neveiksme. Viņš neprot neko ietvert vārdos. Viņš gan redz pasaules dižos brīnumus, bet nespēj tos attēlot.
   —  Bet ko jūs domājat par… — viņš saminstinājās, baidīdamies izrunāt svešo vārdu, — … par sižetu?
   —  Mazliet neskaidrs, — viņa atbildēja. — Tāds ir kop­iespaids. Es centos sekot galvenajai sižetiskajai līnijai, bet tas ir grūti. Stāsts ir pārāk izplūdis. Lielais daudzums liekā materiāla kavē uztvert darbības risinājumu.
   —  Bet galvenais sižets? — viņš jautāja un tūlīt stei­dzās paskaidrot: — Kosmiskā un pasaules mēroga ideja.
   Es mēģināju ar to piesātināt visu stāstu. Stāsts ir vienīgi apvalks. Es gāju pareizo ceļu, bet laikam esmu slikti vei­cis uzdevumu. Acīmredzot nav izdevies pateikt to, ko gri­bēju. Varbūt ar laiku iemācīšos.
   Rūta neklausījās. Viņa nesaprata Mārtiņa domas, lai arī bija humanitāro zinātņu bakalaure. Un savā neizpratnē viņa vainoja Mārtiņa nespēju izteikties.
   —   Jūs esat pārāk daudzvārdīgs, — viņa sacīja. — Taču vietām ir iznācis skaisti.
   Mārtiņš dzirdēja viņas balsi skanam it kā no tālienes, jo bija nogrimis sevī, apsvērdams, vai lasīt priekšā «Jūras dziesmas» vai ne. Mārtiņu māca drūms izmisums, bet Rūta skatījās uz viņu, galvā viņai rosījās tās pašas ne­lūgtās un uzplijīgās domas par laulību.
   —  Vai jūs gribat kļūt slavens? — viņa pēkšņi jautāja.
   —   Jā, gribu gan, — viņš atzinās. — Bet tas nav gal­venais. Mani valdzina ne tik daudz slava, cik ceļš uz slavu. Bez tam slava man nepieciešama arī kaut kā cita dēļ. Ir iemesls, kālab es ļoti vēlos kļūt slavens.
   «Jūsu dēļ,» viņš gribēja piebilst un arī piebilstu, ja Rūta izrādītu lielāku sajūsmu par viņa sacerējumiem.
   Taču Rūtu šobrīd nodarbināja domas par Mārtiņa nā­kotni, tāpēc viņa pat nevaicāja, ko šāda piebilde nozīmē. Literāra karjera Mārtiņu negaida, par to Rūta bija pār­liecināta. To pierādīja tikko nolasītie naivie diletantiskie darbi. Viņš ir labs stāstītājs, bet viņam trūkst jebkādu literāru dotību. Viņa salīdzināja Mārtiņu ar Tenisonu, Brauningu un saviem iemīļotajiem prozas rakstniekiem, un secinājums nāca Mārtiņam tikai par ļaunu. Taču sa­vas domas Rūta neatklāja. Dīvainā interese, ko viņš bija modinājis, mīkstināja viņas stingro mērauklu. Galu galā viņa tieksme uz rakstīšanu ir vienīgi maza vājība, kas ar laiku pāries. Tad viņš izmēģinās spēkus kādā daudz no­pietnākā dzīves jomā un gūs panākumus. Par to Rūta bija pārliecināta. Viņš ir tik spēcīgs, ka noteikti savu pa­nāks… ja vien ātrāk atmetīs rakstīšanu.
   —   Es gribētu, lai jūs man nolasāt visus savus darbus, mister Iden, — viņa sacīja.
   Mārtiņš aiz prieka nosarka. Viņa ir ieinteresējusies, tas ir neapšaubāmi. Beigu beigās Rūta nav nopēlusi viņa darbus. Atsevišķas vietas Rūta pat atzina par skaistām, un tas bija pirmais labvēlīgais vērtējums, ko viņš guva.
   —   Labi, — viņš dedzīgi piekrita. — Es dodu jums vārdu, mis Morze, ka kļūšu par labu rakstnieku. Esmu jau tālu ticis, to es zinu, taču priekšā vēl tāls ceļš, bet es to noiešu, kaut vajadzētu iet rāpus. — Viņš pasniedza Rūtai manuskriptu vīstokli. — Tās ir «Jūras dziesmas». Ņemiet līdzi uz mājām un vaļas brīžos palasiet. Tikai pēc tam atklāti pasakiet savas domas! Man visvairāk ir nepiecie­šama kritika! Lūdzu, neko neslēpiet!
   — Es būšu pilnīgi atklāta, — Rūta apsolīja, sirds dzi­ļumos apzinādamās, ka šoreiz nav bijusi pret viņu atklāta, un šaubīdamās, vai turpmāk varēs būt gluži atklāta.

   —   Pirmā kauja izcīnīta, — Mārtiņš teica desmit dienu vēlāk, raudzīdamies spogulī. — Bet būs vēl otra, trešā un jo daudzas, kamēr…
   Nepabeidzis teikumu, viņš pārlaida acis savam maza­jam, nožēlojamam skabūzītim, un skatiens skumīgi apstā­jās pie atpakaļ atsūtītajiem manuskriptiem garenajās ap­loksnēs, kuri bija samesti kaktā. Mārtiņam nebija naudas, ko nopirkt markas, lai sūtītu tos uz citām adresēm, un nedēļas laikā to bija sakrājusies vesela kaudze. Tie pie­nāks arī rīt un parīt, līdz visi būs atgriezušies atpakaļ pie īpašnieka. Taču Mārtiņš vairs nevarēja tos atkal sūtīt projām. Jau veselu mēnesi viņš nemaksāja nomu par rak­stāmmašīnu un arī nevarēja maksāt, jo tikko pietika nau­das uzturam un iemaksai darba apgādes kantorim.
   Viņš apsēdās un domīgi apvēroja savu galdu. Uz tā melnēja tintes traipi, un Mārtiņš pēkšņi izjuta pret to maigumu.
   —   Vecais, mīļais galds, — viņš sacīja, — tik daudz laimīgu stundu esmu pavadījis pie tevis, un tu vienmēr esi bijis uzticams draugs. Tu nekad neesi mani atgrūdis, nekad neesi aizvainojis ar nepelnītiem noraidījumiem, ne­kad neesi sūrojies par darba pārmēru.
   Viņš atspieda elkoņus uz galda un aizklāja seju ar ro­kām. Kaklā sakāpa kamols, gribējās raudāt. Ienāca prātā pirmais kautiņš, kad viņš, sešus gadus vecs puišelis, asa­rām noplūdis, turējās pretī kādam divus gadus vecākam zēnam, kas viņu sadauzīja ar dūrēm gandrīz līdz nema­ņai. Viņš redzēja sev apkārt ciešā lokā zēnus, tie mežonīgi auroja, kad viņš aiz sāpēm pakrūtē beidzot nokrita, rīdams
   asinis, kas tecēja no deguna un sajaucās ar asaram, ku­ras plūda no vienos zilumos sadauzītajām acīm.
   —   Nabaga puisēniņ, — viņš čukstēja. — Tagad tu atkal esi tāpat piekauts. Miltos samalts. Beigts un pagalam.
   Taču atmiņas par pirmo kautiņu neizgaisa, un vis[ kau­tiņi, kas tam sekoja, sāka pamazām slīdēt gar Martina acīm. Pēc pusgada Sierģīmis (tā sauca to zēnu) atkal vi­ņam uzbruka. Šoreiz viņš nozilināja Sierģīmim aci. Tas jau bija ko vērts! Viņš atcerējās visus kautiņus citu pēc cita, un Sierģīmis vienmēr bija uzvarējis. Taču Martins nekad nebija bēdzis. To atceroties, uzvilnīja lepnums. Viņš vienmēr bija sīksti turējies līdz galam un visu panesis. Sierģīmis bija cietsirdīgs pretinieks un nepazina žēlastī­bas. Taču Mārtiņš bija turējies. Vienmēr turējies līdz galam.
   Tad Mārtiņš ieraudzīja šauru ieliņu ar pussagruvušām mājelēm. Šās ielas galā pacēlās vienstāva ķieģeļu ēka, no kuras plūda ritmiska, apslāpēta dunoņa — tur iespieda laikraksta Enquirer dienas izdevumu. Mārtiņam tad bija vienpadsmit gadu, Sierģīmim — trīspadsmit, un abi iznē- nāja avīzes. Tāpēc viņi te stāvēja un gaidīja. Sierģīmis, protams, tūlīt aizskāra Mārtiņu, un atkal gāja vaļā kau­tiņš, bet palika neizšķirts, jo ceturksni pirms četriem at­vērās tipogrāfijas vārti un zēni barā metās pēc avīzēm.
   —   Rīt es tev sadošu, — apsolījās Sierģīmis, un Mārtiņš asarās trīcošu balsi paziņoja, ka rīt būs klāt.
   Nākamajā dienā viņš skriešus skrēja no skolas, lai tiktu pirmais kaujas vietā, un atsteidzās divas minūtes ātrāk nekā Sierģīmis. Pārējie zēni drošināja Mārtiņu, deva pa­domus, norādīja uz kļūdām un pareģoja uzvaru, ja viņš ņems to visu vērā. Bet tie paši zēni deva padomus arī Sierģīmim. Kā viņi priecājās! Mārtiņš pakavējās pie šīm atmiņām un pat apskauda šos bezmaksas skatītājus, kam viņš un Sierģīmis sagādāja tik lielu baudu. Kautiņš sākās un ilga veselu pusstundu, kamēr atdarījās tipogrāfijas vārti.
   Atkal un atkal Mārtiņš redzēja sevi kā mazu zēnu katru dienu steidzamies no skolas uz tipogrāfijas vārtiem. Viņš nevarēja ātri paskriet. No nemitīgajiem kautiņiem viņš bija sakrucis un gāja, kāju pievilkdams. Rokas bija vie­nos zilumos, ķermeni klāja skrambas, un dažas jau sāka strutot. Sāpēja rokas, pleci, mugura — sāpēja viss ķer­menis, galva bija kā svina pilna, domas juceklīgas. Skolā
   viņš vairs nevarēja spēlēt spēles, mācīties arī nemācījās. Pat mierīgi nosēdēt visu dienu solā bija tīrās mokas. Likās, pagājuši jau gadsimti, kopš sākās šie diendienas kautiņi, laiks aizritēja kā pa murgiem pastāvīgās jaunu čīkstinu gaidās. «Kāpēc šo Sierģīmi nevar uzveikt?» Mārtiņš bieži gudroja. Tad beigtos visas viņa mokas. Taču nekad viņam ne prātā neienāca padoties un atzīt, ka Sierģīmis ir stip­rāks.
   Un tā viņš dienu no dienas vilkās uz tipogrāfijas vār­tiem — aizvārgušu miesu un dvēseli, taču gūdams lielisku mācību, ko sauc par pacietību un neatlaidību, — un tur sastapa savu mūžīgo ienaidnieku Sierģīmi, kas bija tikpat aizvārdzis kā viņš un labprāt izbeigtu šos kautiņus, ja nebūtu šie uzkūdītāji avīžpuikas, kuru acu priekšā Sier­ģīmis negribēja krist apsmieklā. Reiz pēc desmit minūšu ilga izmisīga cīniņa, ievērojot visus cīņas noteikumus, kas aizliedz spert un belzt zemāk par jostvietu un sist gulo­šam, Sierģīmis aizrautu elpu un grīļodamies piedāvāja kautiņu izbeigt neizšķirti. Vēl tagad Mārtiņš, sēdēdams pie galda, paslēpis seju rokās, to atceroties, tīksmi notrī­sēja: elsdams, aizrijies ar asinīm, kas tecēja no pārsista­jām lūpām, viņš' grīļi pagriezās pret Sierģīmi, izspļāva asinis, kas traucēja runāt, un iesaucās, ka nepiekrīt un, ja Sierģīmis vairs nespējot, lai padodoties. Taču Sierģī­mis padoties negribēja, un kautiņš turpinājās.
   Nākamajā dienā kautiņš atjaunojās, tas atjaunojās ne­beidzami katru dienu. Ikreiz sākumā Mārtiņam smeldzīgi sāpēja locekļi, taču vēlāk mokošās sāpes notrula — un viņš kāvās, niknuma apmāts, gluži kā pa murgiem, redzē­dams pretī šūpojamies tikai Sierģīmja plato seju un acis, kas gailēja kā zvēram. Viņš pievērsa visu uzmanību šai sejai, pārējais izgaisa. Pasaulē nebija nekā cita kā vienīgi šī seja, un Mārtiņš zināja, ka mieru, svētlaimīgo mieru gūs tikai tad, kad būs sadauzījis šo seju asiņainā biez­putrā vai arī viņa paša seja būs sadauzīta asiņainā biez­putrā. Tad varēs pārtraukt kautiņus. Neizšķirts iznākums! Viņš, Mārtiņš, lai samierinās ar neizšķirtu iznākumu — nē, tas nav iespējams!
   Reiz gadījās, ka, pienācis pie tipogrāfijas vārtiem, Mār­tiņš tur vairs Sierģīmi nesastapa. Sierģīmis tā arī neat­nāca. Zēni apsveica Mārtiņu, apgalvodami, ka Sierģīmis padevies. Taču Mārtiņš nejutās apmierināts. Viņš nebija uzvarējis Sierģīmi, bet Sierģīmis nebija uzvarējis arī viņu.
   Strīds nebija izšķirts. Vēlāk noskaidrojās, ka todien bija pēkšņi nomiris Sierģīmja tēvs.
   Mārtiņš domās pārlēca pāri vairākiem gadiem un ierau­dzīja sevi sēžam teātra galerijā. Viņam bija septiņpadsmit gadu, un viņš tikko bija atgriezies no jūras brauciena. Starp skatītājiem izcēlās ķilda. Kāds kādu iedunkāja; Mārtiņš iejaucās un ieraudzīja sev pretī Sierģīmja zvēro­jošās acis.
   —  Pēc izrādes es tevi notēsīšu, — nošņāca Mārtiņa ve­cais ienaidnieks.
   Mārtiņš pamāja ar galvu. Trokšņotājiem jau tuvojās galerijas uzraugs.
   —   Pēc pēdējā cēliena gaidīšu tevi pie izejas, — Mār­tiņš nočukstēja, nenovērsdams acis no dejas uz skatuves.
   Uzraugs bargi paskatījās uz viņiem un aizgāja.
   —  Vai tu esi ar bandu? — pēc cēliena beigām Mārtiņš jautāja Sierģīmim.
   —   Protams.
   —   Tad es arī kādu pasaukšu, — Mārtiņš paziņoja.
   Starpbrīžos viņš sarunāja sev atbalstītājus — trīs ag­rākos biedrus no naglu fabrikas, vienu ugunsdzēsēju, kādu pusduci matrožu un tikpat daudz puišu no slavenās tirgus laukuma bandas.
   Pēc izrādes beigām abas bandas neuzkrītoši soļoja katra pa savu ielas pusi. Nonākušas kādā klusākā nostūrī, ban­das sagāja kopā un noturēja kara padomi.
   —  Vislabākā vieta ir Astotās ielas tilts, — sacīja kāds rudgalvis no Sierģīmja bandas. — Jūs varēsiet villoties tilta vidū laternu gaismā, bet mēs uzmanīsim, vai nenāk «kruķi». Ja vienā galā parādīsies, mēs laidīsimies prom uz otru pusi.
   —   Labi, lai iet, — Mārtiņš teica, apspriedies ar sa­vējiem.
   Astotās ielas tilts, kas šķērsoja Sanantonio grīvas at­tekas, stiepās triju pilsētas kvartālu garumā. Tilta vidū un katrā galā dega elektriskās laternas. Neviens policists nevarēja pienākt nemanīts. Mārtiņa acu priekšā visos sī­kumos atainojās šī kautiņam tik izdevīgā vieta. Viņš redzēja abas bandas, drūmas un naidīgas, stāvam pretī, katra apliekusi savu barvedi. Mārtiņš un Sierģīmis izģēr­bās līdz viduklim kaili. Sargi ieņēma novērošanas poste­ņus tilta galos. Viens no matrožiem turēja Mārtiņa svār­kus, kreklu un cepuri, lai, policijai parādoties, varētu aizbēgt ar tiem drošā vietā. Mārtiņš skaidri redzēja pats sevi ieejam kaujas lauka vidū, paskatāmies Sierģīmim tieši acīs un paceltu dūri sakām:
   —   Nebūs nekāda ļurkāšanās. Saprati? Kausimies līdz galam! Bez izlocīšanās. Mums abiem ir veci rēķini un tie jānoslēdz. Saprati? Viens no mums paliks guļam.
   Sierģīmis grasījās iebilst, Mārtiņš to ievēroja, bet Sier­ģīmis bija pašlepns un negribēja palikt kaunā tik daudzu skatītāju acu priekšā.
   —   Nāc labāk šurp! — viņš iesaucās. — Ko tik gari vāvuļo! Ja līdz galam, tad līdz galam!
   Un tad, samieguši dūres, viņi metās viens otram virsū visā jaunības kaismībā kā divi jauni vērši, ko pārņēmusi dziņa sist, salauzt, sakropļot. Viss, ko cilvēce sasniegusi tūkstoš gadu garajā un grūtajā augšupejā, vienā mirklī sabruka. Palika vienīgi laterna kā aizmirsts progresa ce- ļastabs. Mārtiņš un Sierģīmis bija divi akmeņlaikmeta mežoņi, kas dzīvoja alās un patvērās kokos. Viņi grima arvien dziļāk un dziļāk pirmatnējā dūksnājā, sadūrās akli, kā saduras zvaigžņu putekļi izplatījumā, kā saduras atomi, mūžīgi pievilkdami un atgrūzdami cits citu.
   —   Ak dievs! Mēs bijām dzīvnieki! Mežonīgi zvēri! — Mārtiņš iestenējās, atcerēdamies kautiņa norisi. Apveltīts ar spilgtu iztēli, viņš redzēja visu tik dzīvi, it kā skatītos filmu. Viņš reizē bija gan dalībnieks, gan vērotājs. Kul­tūra un zināšanas, ko bija ieguvis šais garajos mēnešos, lika viņam nodrebēt, to visu atminoties; taču pagātne iz­dzēsa tagadni no viņa apziņas, un viņš atkal bija agrā­kais Mārtiņš Idens, kas, tikko atgriezies no jūras brau­ciena, kāvās ar Sierģīmi uz Astotās ielas tilta. Viņš cieta, mocījās un svīda, noplūda asinīm un līksmoja, kad viņa dūres trāpīja mērķī.
   Tie bija dm ienaida viesuļi, kas brāžas viens otram pretī. Laiks ritēja, un abas bandas stāvēja rāmi un klusi, elpu aizrāvušas. Nekad vēl nebija redzēts tāds niknums, un tas viņiem iedvesa bailes. Te cīnījās divi zvēri, daudz plēsonīgāki nekā viņi paši. Kad pirmais jaunības spēka izvirdums bija rimis, pretinieki sāka cīkstēties uzmanīgāk un apdomīgāk. Neviens nebija guvis virsroku, un Mārtiņš dzirdēja kādu sakām: — Beigsies neizšķirti. — Bet tad viņš nejauši izdarīja neveiklu kustību un tūlīt dabūja briesmīgu sitienu pa vaigu, kas tika pāršķelts līdz kau­lam. Kaila dūre vien to nevarēja izdarīt. Mārtiņš sadzir­dēja izbrīna saucienus un juta asinis līstam no vaigiem. Taču viņš nelikās to manām. Viņš tūliņ kļuva piesardzīgs, jo zināja, ka sagaidāmas visādas neģēlības. Viņš sāka vērot pretinieku un, ieraudzījis pazibam metālu, veicīgi pasitās sāņus un sagrāba Sierģīmi aiz rokas.
   —  Rādi, kas tev rokā! — viņš uzkliedza. — Tu man iesiti ar dzelzs riņķi!
   Abas bandas, zobus griezdamas, draudīgi virzījās tuvāk viena otrai. Vēl mirklis, un sāktos vispārējs kautiņš, un Mārtiņam būtu laupīta iespēja atriebties. Viņš bija ka bez prāta.
   —  Atpakaļ! — viņš rēca. — Visi atpakaļ! Sapratāt?
   Viņi atkāpās. Viņi bija zvēri, bet viņš bija pārāks
   zvērs, un šausmas, ko viņš iedvesa, lika viņiem pakļauties.
   —  Tā ir mana darīšana, lai neviens nemaisās iekšā! Dod šurp riņķi!
   Sierģīmis, mazliet nobijies, paklausīja un atdeva ieroci.
   —  To tu viņam iegrūdi, rudais smerdeli! — Mārtiņš turpināja, iesviezdams sitamo ūdenī. — Es redzēju, ka tu lien klāt, tikai nesapratu, kāpēc. Ja vēlreiz līdīsi, pataisīšu tevi aukstu. Saprati?
   Kautiņš atsākās, un, lai gan pretinieki bija pārguruši līdz nāvei un viņu spēki nokausēti, viņi tomēr nemitējās dunkāties, līdz beidzot zvērīgais bars, kas viņus ielenca, apmierinājis savu ziņkāri, sajuta bailes un sāka pierunāt abus izbeigt čīkstinu. Sierģīmis, tikko turēdamies kājās, drausmīgs briesmonis, zaudējis jebkuru līdzību ar cilvē­cisku būtni, sasvārstījās un mitējās, taču Mārtiņš bruka viņam virsū, atkal un atkal dauzīdams viņu ar dūrēm.
   Šķita, ka viņi cīnās jau veselu mūžību, un Sierģīmis sāka padoties, kad pēkšņi kaut kas skaļi nokrakšķēja — un Mārtiņa labā roka ļengani nokārās gar sāniem. Kauls bija salauzts. Visi to bija dzirdējuši, un visi to saprata. Arī Sierģīmis saprata un kā tīģeris metās virsū otrai ro­kai, belzdams, cik jaudas. Mārtiņa banda panācās uz priekšu, lai iejauktos. Atvairot sitienus ar veselo roku, Mārtiņš uzkliedza, lai viņi nejaucas iekšā, un, vienā laidā lādēdamies, stenēdams bezcerīgās dusmās un izmisumā, viņš joprojām zvēla tikai ar kreiso roku, zvēla un zvēla, nekā vairs neapjēgdams. Kā no tālienes viņš saklausīja izbaiļu čukstus, kāds trīcošā balsī sacīja: — Zēni, tā jau nav cīņa. Tā ir slepkavošana. Viņi jāizšķir!
   Taču neviens neuzdrīkstējās pieiet viņiem klāt, un Mār­tiņš tikai cirta un cirta ar kreiso dūri, ikreiz trāpīdams pa kaut ko mīkstu un asiņainu, drausmīgu un izplūdušu, kas nekādi neatgādināja cilvēka seju, bet šis bezveidis tomēr nepadevās un joprojām kustējās viņa miglaino acu priekšā. Un viņš vēl arvien cirta un cirta — arvien gau­sāk un gausāk, jo pēdējie dzīvības spēki pamazām izsīka, cirta, kā likās, gadsimtiem ilgi, līdz beidzot asiņainais bezveidis lēnām sabruka uz tilta skabargainajiem dēļiem. Tad viņš saslējās, grīļodamies kā piedzēris tverdams gaisā pēc atspaida un pārvērstā balsī jautādams:
   —  Vai gribi vēl? Saki — vai vēl gribi?
   Viņš nerimās jautāt — uzstājīgi un draudīgi, līdz juta, ka biedri viņu satver, balsta, pūlas_ uzvilkt svārkus. Un tad pēkšņi viņš iekrita melnā nemaņā.
   Modinātājs uz galda nozvanīja, bet Mārtiņš nedzirdēja un joprojām sēdēja, galvu rokās iekļāvis. Viņš nedzirdēja nekā. Nekā arī nedomāja. Viņš to visu atkal tik spilgti pārdzīvoja, ka bija zaudējis samaņu tāpat kā toreiz uz Astotās ielas tilta. Tumsa un neatmaņa ilga dažus mir­kļus. Tad, gluži kā no miroņiem uzcēlies, viņš pielēca kā­jās mirdzošām acīm un sviedrainu seju.
   —   Tomēr es tevi uzvarēju, Sierģīmi! — viņš iesaucās. — Man bija vajadzīgi vienpadsmit gadi, bet es tevi uz­varēju!
   Kājas trīcēja, galva griezās, viņš jutās vārgs un sagrī­ļojies atsēdās uz gultas. Viņš joprojām bija pagātnes varā. Apjucis skatījās apkārt, it kā nesaprazdams, kur atrodas, kamēr beidzot ieraudzīja manuskriptu blāķi ista­bas kaktā. Atmiņu rats sāka griezties ātrāk, pārsviezdams viņu pāri četriem gadiem, un viņš atcerējās grāmatas un plašo pasauli, ko tās bija viņam atvērušas, atcerējās savus godkāros sapņus un savu mīlestību uz bālo, ēterisko mei­teni, tik maigu un jūtīgu, kas nomirtu aiz šausmām, ja tikai brīdi būtu lieciniece tam, ko viņš nule no jauna pārdzī­voja, ja tikai skatītu tos dzīves dubļus, kurus viņš izbridis.
   Viņš piecēlās un paskatījās uz sevi spogulī.
   —   Tagad tu esi laukā no visiem dubļiem, Mārtiņ Iden, — viņš svinīgi sacīja. — Tavas acis ir kļuvušas skaidras, tavi pleci skar zvaigznes, tu dzīvo pilnskanīgu dzīvi un, uzveicis «pērtiķi un tīģeri», atkaro gadsimtu vēr­tīgāko mantojumu no tiem, kas to pārvalda.
   Martins pētīgi pavērās sevī un iesmējās.
   — Drusku histērijas un melodrāmas, vai ne? — viņš jautāja. — Nekas. Tu pieveici Sierģīmi, un tu pieveiksi arī redaktorus, kaut arī tev vajadzētu ziedot divreiz vai­rāk laika. Tikai neapstājies! Ej uz priekšu! Ja cīnies, tad cīnies līdz galam!

   Modinātājs izrāva Mārtiņu no miega tik spēji, ka jeb­kurš cits ar vājāku nervu sistēmu dabūtu galvas sāpes. Lai gan Mārtiņš bija gulējis ciešā miegā, viņš pamodās acumirklī, gluži kā kaķis, priecīgs, ka piecu stundu ilgā aizmirstība beigusies. Miegu viņš ienīda. Tik daudz ko vajadzēja darīt, tik daudz ko pieredzēt! Viņam bija žēl ik mirkļa, ko nolaupīja miegs, un modinātājs joprojām strinkšķēja, kad viņš jau mērca galvu mazgājamā bļodā, drebinādamies no aukstā ūdens.
   Taču šodien viņš neievēroja ierasto kārtību. Nebija ne­viena aizsākta stāsta, ko vajadzētu pabeigt, nevienas jau­nas domas, ko ietērpt vārdos. Viņš bija mācījies līdz vēlai naktij, un tagad jau gandrīz klāt brokastlaiks. Mārtiņš mēģināja izlasīt kādu nodaļu no Fiski, bet galva bija durna, un viņš nolika grāmatu. Šodien sāksies jauna cīņa ar dzīvi, un rakstīšana uz laiku jāpārtrauc. Viņam bija skumji — kā cilvēkam, kas šķiras no mājas un ģimenes. Viņš paskatījās uz manuskriptu kaudzi kaktā. Jā, vaja­dzēja atstāt savus nabaga pazemotos bērnus, kas nekur nerada pajumti. Viņš noliecās un sāka šķirot manuskrip­tus, pārlasīdams iemīļotās vietas. «Katlu» un «Piedzīvo­jumu» viņš pagodināja pat ar lasīšanu balsī. Vislabāk viņam patika «Prieks», šo stāstu viņš bija uzrakstījis va­kar un iemetis kaktā, jo trūka marku.
   —   Es nesaprotu, — viņš murmināja, — vai arī varbūt redaktori nekā nesaprot. Ko viņi vēl grib? Viņi taču katru mēnesi laiž klajā daudz vājākus darbus. Viss, ko viņi laiž klajā, ir daudz vājāks par šiem… gandrīz viss.
   Pēc brokastīm Mārtiņš ielika rakstammašīnu kastē un aiznesa uz Oklendu.
   —   Esmu parādā par mēnesi, — viņš teica nomas vei­kala pārdevējam. — Pasakiet īpašniekam, ka es aizbraucu strādāt un samaksāšu, kad atgriezīšos, — apmēram pēc mēneša.
   Viņš pārcēlās ar prāmi uz Sanfrancisko un devās uz darba apgādes kantori.
   —       Jebkuru darbu, vienalga, kādu, — viņš iesāka, bet viņu pārtrauca kāds jauns apmeklētājs, kas bija ģērbies ar to lēto eleganci, ar kādu ģērbjas strādnieki, kam tiek­sme «uzcirsties».
   Aģents bezcerīgi pakratīja galvu.
   —       Vai tiešām nav neviena? Bet man katrā ziņā šodien kāds jāsadabū.
   Viņš pagriezās un paskatījās uz Mārtiņu, bet Mārtiņš savukārt paskatījās uz viņu un ieraudzīja diezgan glītu tuklu seju, taču bālu un novītušu, it kā šis puisis visu nakti būtu dzēris un plītējis.
   —       Vai tu meklē darbu? — ienācējs jautāja Martinam. — Ko proti darīt?
   —       Jebkuru smagu darbu, ir sajēga par jūrniecību, maku rakstīt ar mašīnu, stenografēt gan neprotu, bet protu jāt ar zirgu — varu darīt visu, ko vajag.
   Atnācējs pamāja.
   —       Neizklausās slikti. Mans vārds — Dausons, Džo Dausons, es meklēju sev palīgu veļas mazgātavā.
   —       Veļas mazgātavā? — Doma, ka viņš gludinās dāmu smalko veļu, Mārtiņam likās jocīga. Taču viņam bija iepa­ticies līdzējs, un viņš piebilda: — Mazgāt es vispār protu: iemācījos uz jūras.
   Džo Dausons brīdi pārdomāja.
   —       Vadzi, varbūt varam sarunāt. Gribi zināt, kas par lietu?
   Martins apstiprinoši palocīja galvu.
   —       Mazgātava nav liela, pie Sellija viesnīcas, Karst- avotos, — zini? Darbam vajadzīgi divi — vecākais un palīgs. Es esmu vecākais. Katrs darīsim savu darbu, bet tu būsi man padots. Nu, sitīsi saujā?
   Mārtiņš apsvēra. Piedzīvojums likās vilinošs. Daži mē­neši darba atkal dotu iespēju mācīties. Viņš varēja gan dūšīgi strādāt, gan dūšīgi mācīties.
   —   Labs ēdiens un atsevišķa istaba, — Džo sacīja.
   Tas visu izšķīra. Atsevišķa istaba, kur netraucēti var dedzināt pa naktīm lampu!
   —   Bet darbs ir ellišķīgs, — Džo piemetināja.
   Mārtiņš noglāstīja savus muskuļus, kas izcēlās zem piedurknes.
   —   Tie nav no viegla darba.
   —   Nu, tad lai rūc tā būda!
   Džo paberzēja ar roku pieri.
   —   Velns ar ārā! Galva kā spainis, plīst vai pušu. Va­kar pamatīgi salaidu — par visu naudu. Jā, noteikumi šādi: alga par abiem simt dolāru, ēdiens un dzīvoklis par brīvu. Es saņēmu sešdesmit, palīgs — četrdesmit. Bet tas bija iemanījies. Tu vēl esi zaļš. Kamēr ielauzīsies, man būs daudz jāstrādā tavā vietā. Pieņemsim, tu sāksi ar trīsdesmit un pamazām tiksi līdz četrdesmit. Es nešmau- cos. Tikko apkalsies un sāksi strādāt pa īstam, tūlīt dabūsi savus četrdesmit.
   —   Lai iet! — Mārtiņš iesaucās un izstiepa roku, ko Džo pakratīja. — Tikai derētu avanss. Ceļam un citiem izdevumiem.
   —  Visu notriecu, — Džo skumīgi atbildēja, atkal pa­berzēdams pieri. — Palikusi tikai retūrbiļete.
   —   Bet man viss līdz pēdējam centam jāatdod par dzī­vokli.
   —   Lai iesālās, nemaksā, — Džo pamācīja.
   —   Nevaru. Parāds ir māsai.
   Džo gari iesvilpās, tā apliecinādams gan līdzjūtību, gan apbēdinājumu, un kļuva dziļdomīgs.
   —   Puspudelei man sanāks, — viņš novilka. — Ejam! Varbūt ko saprātosim.
   Mārtiņš šo priekšlikumu noraidīja.
   —   Atturībnieks?
   Mārtiņš palocīja galvu, un Džo sāka gausties:
   —   Es tevi apskaužu. Man nekas neiznāk. Noraujies ve­selu nedēļu kā velns ellē, pēc tam prāts uz krogu vien nesas. Ja es nepiedzertos, jau sen būtu pārgriezis sev rīkli vai pielaidis sarkano gaili tam vešūzim. Bet es prie­cājos, ka tu esi atturībnieks. Turpini vien tāpat!
   Mārtiņš redzēja, cik milzīgs bezdibenis viņu šķir no šā cilvēka — bezdibenis, ko radījušas grāmatas. Taču viņam nebija grūti pārkāpt šim bezdibenim pāri. Visu mūžu viņš bija dzīvojis starp darba ļaudīm un biedriskums kļuvis par viņa otru dabu. Mārtiņš ātri atrisināja jautājumu par pārvākšanos, kas bija pārāk grūts uzdevums Džo durna- jai galvai. Viņš aizsūtīs savu čemodānu pa bagāžu ar Džo biļeti, bet pats aizbrauks līdz Karstavotiem ar div­riteni. Septiņdesmit jūdzes viņš viegli varēs nobraukt pa svētdienu un pirmdien jau stāties darbā. Tagad viņš ies mājās un sakravās mantas. Nebija neviena, no kā atvadīties.
   Rūta un viņas ģimene pavadīja vasaru Sjerrā, Teho ezera krastā.
   Svētdienas vakarā Mārtiņš noguris un noputējis ieradās Karstavotos. Džo viņu jūsmīgi apsveica. Ap galvu viņam bija apsiets rupjš dvielis, un tā viņš bija nostrādājis visu dienu.
   —   Daļa veļas palikusi no pagājušās nedēļas, kad biju aizbraucis meklēt tevi, — viņš paskaidroja. — Tavs čemo­dāns pienācis sveiks un vesels. Ienesu tavā istabā. Bet ellīgi smags gan. Kas tur iekšā? Zelta gabali, vai?
   Kamēr Mārtiņš izkravāja čemodānu, Džo sēdēja uz viņa gultas. Tas patiesībā nebija čemodāns, bet konservu kaste, par ko misters Higinbotams bija Mārtiņam noplēsis pus- dolāra. Pielicis kastei divus virves rokturus, Mārtiņš bija to pārvērtis par kaut ko līdzīgu čemodānam, kādus pieņem bagāžā. Džo, sev par lielu izbrīnu, ieraudzīja, ka Mārtiņš izņem no kastes vienīgi dažus pārus veļas un tad parā­dās grāmatas, grāmatas, grāmatas.
   —   Kā? Līdz pašam dibenam tikai grāmatas? — viņš vaicāja.
   Mārtiņš apstiprinoši pameta ar galvu, kraudams grā­matas uz virtuves galda, kas šai istabā aizstāja mazgā­jamo galdu.
   —   Nū-ū-ū!
   Džo uz mirkli apklusa, viņa galvā acīmredzot brieda kāda doma.
   —   Saki — vai tu esi uz skuķiem… ļoti? — viņš bei­dzot jautāja.
   —   Nē, — Mārtiņš atbildēja. — Agrāk jau piecirtu, ka­mēr nelasīju grāmatas. Bet tagad nav laika.
   —  Te tev nebūs laika arī grāmatām. Tikai strādāsi un gulēsi.
   Mārtiņš atcerējās savu piecstundu naktsmiegu un pa­smaidīja. Viņa istaba bija virs mazgātavas tai pašā ēkā, kur atradās motors, kas sūknēja ūdeni, deva elektrisko gaismu un darbināja mazgātavas mašīnas. Mehāniķis, kas dzīvoja blakusistabā, ienāca iepazīties un, gribēdams no­dibināt draudzīgas attiecības ar jauno biedru, palīdzēja Mārtiņam pielikt spuldzei garu vadu, lai spuldzi varētu pārnest no galda pie gultas.
   Nākamajā rītā Mārtiņš piecēlās ceturksni pēc sešiem — viņam bija teikts, ka brokastis ir ceturksni pirms septi­ņiem. Šai laikā bija ari vanna kalpotājiem, un Džo ne­varēja vien nobrīnīties, ka Mārtiņš mazgājas aukstā ūdenī.
   —  Tu gan esi īsts ērms! — Džo sacīja, kad viņi sēdās brokastot viesnīcas virtuvē.
   Reizē ar viņiem brokastis ieturēja arī mehāniķis, dārz­nieks, dārznieka palīgs un trīs zirgkopēji. Visi ēda nīgri un steidzīgi, retumis pārmīdami dažus vārdus, un Mār­tiņš, klausīdamies viņu valodās, saprata, cik tālu aizgājis no šiem ļaudīm. Viņu gara nabadzība Mārtiņam bija neiz­turama, un viņš nepacietīgi gaidīja brīdi, kad paliks viens. Tāpēc viņš tikpat steigšus izstrēba šķīvi šķidrās, bezgar­šīgās putras un atviegloti uzelpoja, iziedams pa virtuves durvīm.
   Nelielā veļas mazgātava bija priekšzīmīga — apgādāta ar visjaunākajām mašīnām, kas veica visu, ko var veikt mašīnas. Uzklausījis dažus norādījumus, Mārtiņš sāka šķirot milzīgu kaudzi netīras veļas, bet Džo tikmēr iedar­bināja mašīnu un sagatavoja šķidrās ziepes, kas sastāvēja no kodīgām ķimikālijām, tāpēc viņš bija aptinis ap muti, acīm un degunu dvieli un izskatījās pēc mūmijas. Pabei­dzis šķirošanu, Mārtiņš stājās pie jau izmazgātās veļas izgriešanas. To veica īpaša griežamā mašīna, kas izdarīja vairākus tūkstošus apgriezienu minūtē, ar centrbēdzes spēku izspiežot no veļas mitrumu. Mārtiņš pārmaiņus gan izgrieza, gan susināja veļu, pastarpēm vēl atlasīdams vīriešu un sieviešu zeķes. Pēc pusdienām, kamēr sakarsa gludekļi, viņi rullēja zeķes. Vēlāk gludināja apakšveļu līdz sešiem vakarā, bet tad Džo, šaubu pārņemts, pakra­tīja galvu.
   —   Ne velna nesanāks. Būs jāstrādā vēl pēc vakariņām.
   Pēc vakariņām viņi spilgtā elektriskā gaismā strādāja
   līdz desmitiem, kamēr pēdējais veļas gabals bija izgludi­nāts un sagatavots izsniegšanai. Bija tveicīga Kaliforni- jas nakts, un, kaut logi stāvēja līdz galam vaļā, nokaitētās plītis un gludekļi radīja telpā neciešamu karstumu. Mar- tinam un Džo, lai arī abi bija izmetušies kaili līdz viduk­lim, sviedri lija aumaļām un aizrāvās elpa.
   —   Tikpat kā lādēt preces kuģī tropu ostā, — Mārtiņš teica, kad viņi gāja augšā pa kāpnēm.
   —   Tev ir nags, — Džo sacīja. — Tu strādā pa godam. Ja tā ies uz priekšu, tu tikai pirmo mēnesi paliksi uz trīs­desmit dolāriem. Nākamo jau dabūsi četrdesmit. Bet nestāsti, ka tu agrāk nekad nav gludinājs. Mani nepie- šmauksi.
   —   Goda vārds, savu mūžu neesmu gludinājis nevienu lupatu, — Mārtiņš taisnojās.
   Ienācis savā istabā, Mārtiņš pārsteigts atklāja, ka jū­tas noguris; viņš bija aizmirsis, ka, stāvot kājās, nostrā­dājis četrpadsmit stundu no vietas. Viņš nolika modinātāju uz sešiem un, atskaitījis piecas stundas, nolēma lasīt līdz vieniem. Noāvis kurpes, lai atpūtinātu satūkušās kājas, viņš apsēdās pie grāmatām apkrautā galda. Viņš atšķīra Fiski tai pašā vietā, kur bija pārtraucis lasīšanu pirms divām dienām. Taču galva nestrādāja, un viņam vaja­dzēja divreiz pārlasīt vienu un to pašu rindkopu. Pēkšņi viņš pamodās — sāpēja notirpušie muskuļi, un saltais kalnu vējš, kas pūta iekšā pa vaļējo logu, bija uzdzinis drebuļus. Viņš paskatījās pulkstenī. Tas rādīja divi. Bija nogulētas jau divas stundas. Tad viņš izģērbās, iemetās gultā un aizmiga, tikko galva skāra spilvenu.
   Otrdiena pagāja tādā pašā nerimtīgā darbā. Ātrums, ar kādu strādāja Džo, radīja Mārtiņā apbrīnu. Džo strādāja kā velna apsēsts. Sasprindzinājis nervus un muskuļus līdz pēdējai iespējai, Džo nelaida zudumā nevienu garās darba dienas mirkli. Visu uzmanību viņš veltīja darbam un laika ietaupīšanai, šad tad aizrādīdams Mārtiņam, ka piecas kustības var aizstāt ar trim kustībām un trīs — ar divām. «Kustību ekonomija» — tā Mārtiņš to nosauca, vērodams un atdarinādams Džo. Mārtiņš arī pats bija labs strādnieks, veikls un atjautīgs, un vienmēr lepojās, ka darbā viņu neviens nevar pārspēt. Arī tagad viņš no­lēma veltīt visu uzmanību darbam un likt lietā visus Džo ieteikumus un norādījumus. Viņš tik veikli izberza cieti no aprocēm un apkaklītēm, lai gludinot nerastos pūslīši, ka izpelnījās Džo uzslavu.
   Darbā nebija ne brīža atelpas. Pabeidzis vienu, Džo metās pie otra, nekā neatlikdams, nekā nenogaidīdams. Viņ[ iestīvināja divsimt baltu virskreklu, ar labo roku iemērcot cietē apkaklīti, krūtežu un aproces, bet ar kreiso turot kreklu tā, lai pārējās vietas neiekļūtu cietē, kas bija tik karsta, ka, to izgriežot, ikreiz vajadzēja ielikt rokas aukstā ūdenī. Tovakar viņi nostrādāja līdz pusvienpadsmi- tiem, cietinādami kruzuļus dāmu «smalkveļai».
   —   Tropos ir labāk, var staigāt pliks, — Mārtiņš smē­jās.
   —  Tikai ne man, — Džo nopietni atbildēja. — Es neko citu neprotu kā mazgāt ve|u.
   —   Toties lieliski proti.
   —   Domāju gan. Jau no vienpadsmit gadiem sāku strā­dāt Oklendā pie Kontra Kostas. Stāvēju pie veļas ruļļa. No tā laika pagājuši astoņpadsmit gadi, un neko citu ne­esmu darījis. Bet tāds elles darbs kā te man vēl nekur nav gadījies. Te vajadzētu vismaz trīs. Rīt būs jāraujas arī pa nakti. Trešdienās vienmēr jāstrādā pa naktīm — jārullē aproces un apkaklītes.
   Mārtiņš atkal uzlika modinātāju, apsēdās pie galda un atvēra Fiski. Taču nevarēja izlasīt ne pirmo rindkopu. Rindiņas saplūda, burti sāka lēkāt acu priekšā, un viņa galva nokārās. Viņš sāka šurp un turp staigāt pa istabu, nikni dauzīja ar dūrēm galvu, lai aizdzītu uzmācīgo miegu, bet viss veltīgi. Tad viņš nolika sev pretī grāmatu un mēģināja lasīt, turēdams ar pirkstiem acu plakstus, taču tūlīt aizmiga vaļējām acīm. Tad, vairs nespēdams pretoties nogurumam, Mārtiņš izģērbās, tikko apzinada- mies, ko dara, un iekrita gultā. Viņš nogulēja septiņas stundas smagā, dzīvnieciskā miegā un, uztrūcies no modi­nātāja zvanīšanas, vēl nejutās pietiekami izgulējies.
   —   Daudz izlasīji? — Džo jautāja.
   Mārtiņš papurināja galvu.
   —   Nekas. Šo nakti mēs norullēsim, toties rīt beigsim sešos. Tad tu tiksi pie lasīšanas.
   Mārtiņš todien mazgāja vilnas drānas lielā baļļā, kas bija pilna ar kodīgām šķidrām ziepēm, lietodams visai dīvainu ierīci — uz kārts uzmauktu riteni, ko grieza vārpsta.
   —   Mans izgudrojums, — Džo lepni sacīja. — Aizstāj gan veļas dēli, gan rokas, turklāt ietaupa vismaz piec­padsmit minūtes nedēļā, un piecpadsmit minūtes šai peklē nav nieka lieta.
   Apkaklīšu un aproču rullēšana arī bija Džo ideja, un, kad pienāca vakars un viņi iededza elektrību, Džo pa­skaidroja savu izdomu:
   —   Citās mazgātavās vēl tā nedara. Bet es ar šo pa­ņēmienu paspēju sestdienās tikt cauri trijos. Vienīgi jābūt ķērienam, tur tas āķis. Vajadzīga pareizā temperatūra un pareizais spiediens, un trīsreiz jālaiž caur rulli. Paska­ties! — Džo pacēla aproci. — Ar rokām nemaz labāk neizdarīsi.
   Ceturtdien Džo aizsvilās dusmās. Piedevām bija atnesta stīvināšanai vēl vesela ķīpa «smalkveļas».
   —   Velns un elle! — viņš ārdījās. — Pametīšu te visu, kā stāv! Tas vairs nav izturams! Cauru nedēļu strādāju kā vergs, lai atlicinātu sev brīvu brīdi, un te viņi mani aplaimo ar veselu lērumu šo smalko lupatu, ko stērķelēt virs normas! Es dzīvoju brīvā valstī un pateikšu tam res­najam holandietim visu, ko par viņu domāju! Un es ne­runāšu ar viņu franciski! Savienoto Valstu valodā arī atradīsies trāpīgi vārdi. Veselu blāķi virs normas! Rīkļu­rāvējs!
   —  Atkal visu nakti jāstrādā, — Džo mirkli vēlāk teica, aizmirsis dusmas un padevies liktenim.
   Arī tovakar Mārtiņš nekā neizlasīja. Visu nedēļu viņš nebija ieskatījies nevienā laikrakstā un, pašam par brī­numu, nemaz neilgojās to darīt. Jaunas ziņas viņu ne­interesēja. Viņš jutās pārāk noguris, lai par kaut ko inte­resētos, tomēr nolēma sestdienas pievakarē braukt ar divriteni uz Oklendu. Septiņdesmit jūdžu turp un atpakaļ nozīmēja, ka viņš nepagūs atpūsties un uzkrāt spēkus nā­kamajai nedēļai-. Labāk būtu braukt ar vilcienu, bet tas maksāja divarpus dolāru, un Mārtiņš bija cieši apņēmies taupīt.
   XVII
   Mārtiņš apguva daudz ko jaunu. Pirmajā nedēļā kādu pēcpusdienu viņš un Džo izgludināja divsimt balto virs­kreklu. Džo kustināja mašīnas sviru, pie kuras pleca bija piekabināts karsts gludeklis tērauda atsperē, kas regulēja spiedienu. Džo, izgludinājis stīvinātās aproces, krūtežu un apkaklītes, pasvieda kreklu Mārtiņam, kurš uz dēļa izgludināja visu pārējo.
   Tas bija smags, nogurdinošs darbs, kas vilkās stun­dām ilgi, turklāt lielā steigā. Viesnīcas vaļējās verandās kungi un dāmas baltos tērpos sēdēja pie galdiņiem un malkoja atspirdzinošus dzērienus vai atvēsinājās pa­staigājoties. Turpretī veļas mazgātavā bija neizturama sutoņa. No lielās, sarkani nokaitušās plīts nāca versmaina svelme, un gludekļi, pieskaroties mitrajai veļai, sacēla veselus tvaika mākoņus. Šie gludekļi bija sakarsēti daudz vairāk, nekā tos parasti mēdz sakarsēt namamātes. Glu­deklis, ko pārbauda ar slapju pirkstu, Mārtiņam un Džo liktos pavisam auksts. Viņi noteica sakarsumu, pieliekot gludekli tuvu pie vaiga un uzminot temperatūru ar īpašu nojautu, kas Mārtiņam likās apbrīnojama, taču nebija iz­skaidrojama. Ja gludeklis bija pārāk sakarsis, to iegrem­dēja aukstā ūdenī. Te arī bija nepieciešama prasme un veiklība. Tikai vienu mirkli ilgāk ūdenī, un gludeklis at­dzisa vairāk, nekā vajadzīgs, lai labi slīdētu, un Martins apbrīnoja pats savu precizitāti, automātisku precizitāti, ar kādu izdarīja šo grūto paņēmienu.
   Starp citu, apbrīnai jau neatlika laika. Visa Mārtiņa uzmanība bija pievērsta darbam. Viņš nemitīgi strādāja gan ar galvu, gan ar rokām kā dzīva mašīna, un darbs nomāca viņā visu cilvēcisko. Viņa smadzenēs vairs ne­bija vietas pārdomām par Visumu un tā varenajām pro­blēmām. Visas viņa gara plašās telpas bija aizslēgtas un aizzīmogotas. Apziņa bija patvērusies mazā istabiņā, no­vērošanas tornī, no kura tā deva pavēles viņa roku un plecu muskuļiem, viņa desmit pirkstiem — kā satvert glu­dekli, kā gludināt bezgalīgo daudzumu piedurkņu, sānu, muguru, nenovirzoties nedz par sprīdi, kā aizsviest izglu­dināto kreklu, to nesaburzot. Un, līdzko apziņa beidza rū­pēties par vienu kreklu, jau bija kārta otram. Tā pagāja stunda pēc stundas, kamēr ārā viss norima Kalifornijas svelmainajā saulē. Taču mazgātavas svelmē darbs neno­rima. Viesnīcas elegantajiem viesiem vienmēr vajadzēja tīru veļu.
   Mārtiņam sviedri lija straumēm. Viņš dzēra milzum daudz ūdens, bet tveice un piepūle bija tik liela, ka mit­rums nenoturējās ķermenī, bet izsūcās ārā pa porām. Uz jūras pat vissmagākais darbs nebija traucējis Mārtiņam nodoties domām. Kuģa īpašnieks bija noteicējs tikai par viņa laiku. Turpretī šeit viesnīcas īpašnieks bija kungs arī par viņa domām. Viņš spēja domāt vienīgi par šo darbu, kas sagandēja gan viņa miesu, gan dvēseli. Citu domu viņam nebija. Viņš pat nezināja, vai mīl Rūtu. Viņa it kā vairs neeksistēja, jo Mārtiņa izmocītajā dvēselē ne­bija vietas atmiņām. Vienīgi vakaros, kad viņš likās gultā, vai rītos brokastojot meitenes tēls neskaidri paplaiksnīja atcerē.
   — Sliktāk nekā ellē, vai ne? — Džo reiz iejautajās.
   Mārtiņš pameta ar galvu, taču pēkšņi sapīka. Tas jau bija skaidrs arī bez atgādinājuma. Strādājot viņi parasti nerunāja. Sarunas izsita no darba ritma, un patlaban Džo jautājuma dēļ Mārtiņš izdarīja pie gludekļa divas lie­kas kustības.
   Piektdienas rītā laida darbā mazgājamo mašīnu. Divreiz nedēļā vajadzēja mazgāt viesnīcas veļu: palagus, spilven- drānas, pārsegus, galdautus un salvetes. Tikuši ar to visu galā, viņi atkal ķērās pie «smalkveļas». Tas bija urķīgs un nogurdinošs darbs, to nācās veikt piesardzīgi, un Mārtiņam tas lāgā negāja no rokas. Turklāt viņš bai­dījās no misēkļiem, kas šai gadījumā bija nelabojami.
   —  Vai redzi? — Džo sacīja, rādīdams krūšturi, tik plānu, ka to varēja iemiegt saujā. — Apsvilini šito, un tev atvilks divdesmit dolāru.
   Taču Mārtiņš neko neapsvilināja: viņš atslābināja mus­kuļus, toties vairāk sasprindzināja nervus un strādādams tīksmi klausījās Džo ķengās, ar kādām tas apsaukāja dāmas, kas valkā šādu smalku veļu, — protams, vienīgi tāpēc, ka pašām tā nav jāmazgā. «Smalkveļa» nomocīja Mārtiņu un arī Džo kā lietuvēns. Tā laupīja viņiem tik dārgos mirkļus. Abi nopūlējās ap to visu dienu. Septiņos viņi pārtrauca mazgāšanu, lai sarullētu viesnīcas veļu. Desmitos, kad viesnīcā jau visi gulēja, viņi atkal ķērās pie «smalkveļas» un svīda pie tās līdz pusnaktij, līdz vie­niem, līdz diviem. Pustrijos viņi pabeidza.
   Sestdienas rītā atkal «smalkveļa» un visādi sīkumi, līdz beidzot trijos nedēļas darbs bija galā.
   —  Tu tak nedzīsies ar ratu tādu gaisa gabalu līdz Oklendai? — Džo jautāja, kad viņi bija apsēdušies uz kāpnītēm un ar baudu ievilka dūmu.
   —   Braukšu gan, — Mārtiņš atbildēja.
   —   Kāds velns tevi tur triec? Pie kāda skuķa, vai?
   —  Nē, man jāapmaina grāmatas bibliotēkā. Lai ietau­pītu divarpus dolāru par biļeti, braukšu ar divriteni.
   —  Aizsūti grāmatas pa pastu. Tas maksā tikai piec­desmit centu.
   Mārtiņš pārlika.
   —  Labāk rīt atpūties, — Džo vedināja. — Tas tev ir nepieciešams. Es zinu. Pats esmu galīgi izpumpējies.
   Tas bija skaidri redzams. Nenokausējamais sekunžu un minūšu tvērējs, gausuma nīdējs un kavēkļu pārvarētājs, neizsīkstošas enerģijas avots, vislielākās jaudas cilvēcis­kais motors, velns, nevis cilvēks — tagad, pabeidzis ne­dēļas darbu, atradās pārvarīgā bezspēkā. Džo izskatījās nīgrs un novārdzis, glītā seja sakritusi. Viņš izklaidīgi smēķēja papirosu, balss bija neskanīga un vienmuļa. Viņā vairs nejautās nedz agrākā degsme, nedz enerģija. Pat atpūta viņu, liekas, vairs neiepriecināja.
   —   Pirmdien viss atkal sāksies no gala, — viņš grīni sacīja. — Un kāda velna pēc tas vajadzīgs? Reizēm es ap­skaužu klaidoņus. Tie nestrādā, tomēr kaut ka iztiek. Tā ir! Labprāt iedzertu alu, bet tad jāvelkas uz ciematu. Ne­esi muļķis, aizsūti grāmatas pa pastu, bet pats paliec tepat!
   —   Ko te visu dienu lai sadaru? — Mārtiņš jautāja.
   —   Atpūties. Tu pats nemaz neapjēdz, cik esi noguris. Es svētdienās ir tik noguris, ka nav spējīgs izlasīt pat avīzi. Es reiz slimoju ar tīfu. Nogulēju slimnīcā divarpus mēnešu. Ne pirksta visu šo laiku nepakustināju. Tas tik bija lieliski!
   Jā, tas bija lieliski! — Džo pēc brīža sapņaini atkār­toja.
   Martins aizgaja, lai nomazgātos vannā, un atgriezies redzēja, ka Džo kaut kur pazudis. Mārtiņš nosprieda, ka viņš droši vien devies iedzert kausu alus, taču Mārtiņam trūka uzņēmības noiet pusjūdzi līdz ciematam un Džo sameklēt. Nenoāvis kurpes, Mārtiņš iegūlās gultā un mē­ģināja sakopot domas. Grāmatām viņš nemaz nepieskārās. Viņš jutās par daudz noguris un gulēja pusnemaņā, ka­mēr pienāca laiks ēst vakariņas. Džo neieradās arī tagad, un Mārtiņš, dzirdēdams dārznieku ieminamies, ka Džo droši vien snaužot krogā pie letes, saprata, kur palicis biedrs. Pēc vakariņām Mārtiņš tūlīt likās gulēt un otrā rītā pamodās pilnīgi atpūties, tā viņam pašam šķita. No Džo joprojām nebija ne miņas; Mārtiņš, paņēmis svētdie­nas laikrakstu, atlaidās koku paēnā. Viņš nemanīja, kā paiet priekšpusdiena. Neviens viņu netraucēja, viņš arī negulēja, tomēr nevarēja izlasīt laikrakstu. Pēc pusdie­nām viņš atkal ķērās pie lasīšanas, bet visai drīz aizmiga.
   Tā pagāja svētdiena, un pirmdienas rītā viņš atkal šķi­roja veļu, bet Džo pa to laiku, apsējis ap galvu dvieli, stenēdams un lādēdamies kausēja ziepes un laida darbā mazgājamo mašīnu.
   —   Neko nevaru darīt, — viņš skaidroja, — tiklīdz sest­diena klāt, man jāpiedzeras.
   Nebeidzamā darbā pagāja vēl viena nedēļa, viņi atkal strādāja pa naktīm spilgtā elektriskā gaismā, bet sestdien trijos Džo, bez jebkādas sajūsmas izbaudījis ilgi gaidīto uzvaras mirkli, atkal devās uz ciematu, lai aizmirstos. Mārtiņš šo svētdienu pavadīja tāpat kā iepriekšējo. Viņš zvilnēja koku ēnā, slidinādams skatienu pār laikraksta slejām, un tā nogulšņāja augu dienu, nekā nedarīdams, nekā nedomādams. Viņš bija pārāk noguris, lai domātu, taču jutās neapmierināts ar sevi. Viņš likās pats sev pre­tīgs, it kā būtu izdarījis kaut ko apkaunojošu vai neizla­bojamu. Viss cildenais viņā bija nomākts, skaudrā god­kāre notrulusi, dzīvības spēki tik izsīkuši, ka viņš nejuta nekādu tieksmju. Viņš bija miris. Viņa dvēsele bija mi­rusi. Viņš bija kļuvis par lopu, par darba lopu. Viņš vairs nesamanīja nekāda skaistuma saules gaismā, kas mirdzēja caur zaļo lapotni, zilais debesu jums viņu vairs nesaviļ- ņoja un neizraisīja domas par Visumu, kas pilns noslē­pumu, kurus tā reiz gribējās izdibināt. Dzīve bija trula un bezjēdzīga, no tās mutē palika nelaba garša. Iztēles ekrānu aizklāja melns plīvurs, un fantāzija vārguļoja, ieslēgta mazā skabūzītī, kur neiespiedās neviens gaismas stars. Viņš pat sāka apskaust Džo, kas ik sestdienu cie­mata krogā pagalam apdzērās un dzēruma raudulībā aiz­mirsa nākamās nedēļas smago darbu.
   Pagāja trešā nedēļa, un Mārtiņš nolādēja sevi un visu dzīvi. Viņu nomāca doma par galīgu neveiksmi. Redakto­riem bija taisnība, noraidot viņa stāstus. To viņš tagad skaidri saprata un smējās par saviem naivajiem sapņiem. Rūta pa pastu atsūtīja atpakaļ «Jūras dziesmas». Mār­tiņš vienaldzīgi izlasīja viņas vēstuli. Rūta acīmredzot bija pielikusi visas pūles, lai attēlotu savu sajūsmu par viņa dzejoļiem. Taču Rūta neprata melot, un slēpt patiesību pašai no sevis viņai arī bija grūti. Dzejoļi viņai nepatika, tas jautās katrā vēstules rindiņā. Un Rūtai bija taisnība. Par to Mārtiņš pārliecinājās, no jauna izlasīdams_savus dzejoļus. Viņš bija zaudējis jebkādu skaistuma izjūtu un tagad nevarēja saprast, kas viņu pamudinājis_ tos rakstīt. Drosmīgie izteicieni likās smieklīgi, salīdzinājumi bries­mīgi un neizdevušies un dzejojums kopuma muļķīgs un neticams. Viņš tūlīt sadedzinātu «Jūras dziesmas», bet tad vajadzētu iekurt uguni, taču ieiet mašīntelpa pietrūka spēka — tas viss bija izlietots, mazgājot citiem veļu, per­soniskām lietām spēka vairs neatlika.
   Mārtiņš nolēma svētdien saņemties un uzrakstīt Rūtai vēstuli. Taču sestdienas pievakarē pēc pabeigta darba un nomazgāšanās vannā viņu pārņēma nepārvarama vēlme aizmirsties. — Jāaiziet paskatīties, kā Džo uzjautrinās, — viņš sev sacīja, bet tūlīt noskārta, ka melo. Taču viņam nepietika enerģijas to pārdomāt, un, ja arī pietiktu, viņš nesāktu sevi pieķert melos, jo vairāk par visu gribējās aiz­mirsties. Lēnām, it kā pastaigājoties viņš devās uz cie­matu, bet, tuvodamies dzertuvei, neviļus pielika soli.
   —  Es domāju, ka tu temp tikai ūdeni! — Džo viņu sagaidīja.
   Mārtiņš nepagodināja Džo ar paskaidrojumiem, bet pa­sūtīja viskiju, pielēja sev pilnu glāzi un iedeva pudeli Džo.
   —   Nestiep gumiju! — viņš strupi noteica.
   Džo vēl vilcinājās, taču Mārtiņš viņu negaidīja, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi un atkal pielēja pilnu.
   —  Tagad varu pagaidīt, — viņš nogrēmās, — bet tu nevelc garumā!
   Džo vairs nelika lūgties, un viņi dzēra reizē.
   —   Noveda gan tevi tiktāl, ko? — Džo vaicāja.
   Taču Mārtiņš negribēja spriedelēt par šo jautājumu.
   —   Es jau tev teicu, ka tur ir tīrā elle, nevis darbs, — Džo turpināja, — bet man nepatīk, ka tu padevies zaļa­jam pūķim, Mārt. Nu, lai iet uz tavu veselību! Lejam iekšā!
   Mārtiņš dzēra klusēdams, aprauti pasūtīja arvien jaunas pudeles un iedvesa godbijību bufetniekam — jaunam lauku puisim, kas ar savām zilajām acīm un matu celīti galv­vidū izskatījās pēc meitenes.
   —  Tā ir viena cūku būšana, kā viņi mūs, nabaga vel­nus, izdzen, — Džo sacīja. — Ja es neapdzertos, jau sen būtu nosvilinājis to būdu. Viņu laime, ka es pietempjos, dieva vārds!
   Taču Mārtiņš nekā neatbildēja. Vēl dažas glāzes, un reibuma tvans sāka lodāt viņa smadzenēs. Ek! Viņš juta dzīves elpu — pirmo reizi šais trijās nedēļās. Atkal at­griezās sapņi. Fantāzija izlauzās no tumšā skabūzīša un uzlidoja mirdzošos augstumos. Iztēles ekrāns atkal kļuva gaišs un sidrabains, atkal parādījās žilbas vīzijas, aizgai- nīdamas cita citu. Skaistais un brīnumainais gāja ar viņu roku rokā, viņš atkal spēja veikt visu. Mārtiņš gribēja to visu pastāstīt Džo, bet Džo bija pašam savi sapņi — vairs nebūs jāvelk darba jūgs, viņš, Džo, pats kļūs par lielas mazgātavas īpašnieku.
   —   Jā, Mārt, bērni pie manis nestrādās, goda vārds, nekādā ziņā ne. Un pēc sešiem vakarā nevienas dzīvas dvēseles mazgātavā vairs nebūs. Vai dzirdi, ko es saku? Mašīnu būs daudz un cilvēku arī daudz, lai visu pabeigtu laikā. Un tu, Mārt, būsi mans palīgs, visas padarīšanas uzraugs. Plāns man ir šitāds. Atmetīšu dzeršanu, sākšu krāt naudu un pēc diviem gadiem …
   Taču Mārtiņš aizgriezās un ļāva, lai Džo klāsta savus nākotnes plānus bufetniekam, kamēr to aizsauca jauni apmeklētāji — divi vietējie fermeri. Mārtiņš karaliski uz­cienāja viņus līdz ar visiem, kas bija dzertuvē — paris laukstrādnieku, dārznieka palīgs un zirgkopējs no viesnī­cas, pats bufetnieks un vēl kāds klaidonis, kas bija ieslī­dējis iekšā kā ēna un kā ēna rēgoja letes viņā gala.

   Pirmdienas rītā Džo stenēdams un vaidēdams svieda mazgājamā mašīnā pirmo veļas blāķi.
   —   Es jau teicu … — viņš iesāka.
   —  Aizveries! — Mārtiņš uzbrēca. — Piedod, Džo, — viņš vēlāk sacīja; kad abi gāja pusdienās.
   Džo saskrēja acīs asaras.
   —   Būs jau labi, vecais puika, — Džo atbildēja. — Mēs dzīvojam gatavā ellē, tāpēc reizēm šaujam pār strīpu. Bet tu esi man dikti iepaticies pa šo laiku, goda vārds. Tāpēc man drusku iekoda. Es tev uzreiz nez kādēļ pieķēros.
   Mārtiņš paspieda viņa roku.
   —   Vai zini, metīsim visu pie malas, — Džo turpināja, — un iesim klaiņot! Es nekad neesmu mēģinājis, bet droši vien ir varen jauki. Iedomājies tik — nekas nav jādara! Es reiz biju slims ar tīfu un gulēju slimnīcā — ekur forši! Kaut atkal varētu saslimt!
   Kā svina kurpēm vilkās nedēļa. Viesnīca bija pārpildīta, un «smalkveļa» ienāca kaudžu kaudzēm. Viņi parādīja īstu izturības brīnumu, strādāja līdz vēlai naktij elektriskajā gaismā, saīsināja ēdienreizes, sāka darbu jau pirms bro­kastīm. Mārtiņš vairs negāja aukstajā vannā — neatlika laika. Steiga, steiga, steiga — Džo modri uzraudzīja mi­nūtes, neļāva nevienai aiziet zudumā, skaitīja tās tāpat, kā skopulis skaita zeltu, strādāja nikni, drudžaini, bez apstājas kā mašīna — pastāvīgā saskaņā ar otru mašīnu, kas reiz bija bijis cilvēks, vārdā Mārtiņš Idens.
   Taču Mārtiņš tikai retumis spēja domāt. Domu mājoklis bija aizslēgts, logi aizsisti ar dēļiem, un viņš pats bija tikai rēgains šā mājokļa sargs. Jā, viņš ir kļuvis par rēgu. Džo ir taisnība. Viņi abi ir šā bezgalīgā darba val­stības rēgi. Varbūt tas viss ir tikai sapnis? Dažreiz, sli­dinot smago gludekli pār baltiņ balto veļu, karstajos tvaika mutuļos Mārtiņam šķita, ka tas tiešām ir sapnis. Varbūt jau pēc brīža, bet varbūt pēc tūkstoš gadiem viņš atkal pamodīsies savā istabiņā pie tintes traipiem norai- binātā galda un atsāks vakar pārtraukto rakstīšanu. Bet varbūt arī tas ir sapnis un viņš atmodīsies, lai nomainītu sardzi, un, nolēcis no savas kojas, kāps augšā uz klāja un nostāsies pie stūres zem zvaigžņotām tropu debesīm, un dzedrs pasātvējš atvēsinās viņa augumu.
   Atkal pienāca sestdiena, un trijos darbs bija pabeigts.
   — Aiziešu iedzert glāzi alus, — Džo sacīja vienmuļā balsī, kas bija tik raksturīga nedēļas beigu pārvarīgajam bezspēkam.
   Taču Mārtiņš pēkšņi it kā atmodās. Viņš saveda kār­tībā velosipēdu — ieeļļoja riteņus, pārbaudīja stūri un iztīrīja pārnesumu. Džo bija pusceļā uz dzertuvi, kad Mār­tiņš aizdrāzās garām, zemu noliecies pār stūri, ritmiski mīdams pedāļus un skatīdamies uz priekšu, uz putekļaino ceļu, pa kuru vajadzēja nobraukt septiņdesmit jūdžu. Viņš pārgulēja Oklendā un svētdien brauca atpakaļ. Pirm­dienas rītā viņš stājās pie darba — noguris, toties ar patīkamo apziņu, ka šoreiz nav piedzēries.
   Pagāja piektā nedēļa un arī sestā, Mārtiņš joprojām dzīvoja un strādāja kā mašīna, un tikai dvēseles dziļu­mos bija saglabājusies maza dzirkstīte, kas lika viņam ik nedēļas beigās nojoņot ar divriteni simt četrdesmit jūdžu. Taču tā nebija atpūta. Tas bija tas pats mašīnas sasprin­gums, un galu galā Mārtiņa dvēselē nodzisa pat šī pēdējā dzirkstīte, kas bija palikusi no agrākās dzīves. Septītās nedēļas beigās, aiz gurduma nemaz nemēģinādams pre­toties, viņš devās kopā ar Džo uz ciematu un atkal juta, ka dzīvo, un nodzīvoja līdz pirmdienas rītam.
   Tomēr nākamajā sestdienā Mārtiņš atkal nobrauca simt četrdesmit jūdžu, kliedēdams noguruma stingumu ar citu stingumu, kas radīja vēl lielāku nogurumu. Un tikai trešā mēneša beigās viņš trešo reizi devās Džo līdzi uz cie­matu. Aizmirsies viņš atkal sāka dzīvot un dzīvodams it kā pēkšņā zibens uzplaiksnā ieraudzīja, ka ir pārvērties par kustoni — ne jau dzeršanas, bet darba dēj. Dzer­šana bija tikai sekas, nevis cēlonis. Tā tikpat likumsaka­rīgi seko darbam, kā nakts seko dienai. Pārvērties darba lopā, viņš nekad neaizsniegs ilgotos augstumus, — viskijs iedvesa viņam šo domu, un viņš tam piekrita. Viskijs bija gudrs. Tas atklāja viņam svarīgu noslēpumu.
   Mārtiņš lika atnest papīru un zīmuli, pasūtīja visiem viskiju, un, kamēr visi dzēra uz viņa veselību, viņš, atslē­jies pret leti, kaut ko rakstīja uz papīra.
   —   Telegramma, Džo, — viņš sacīja. — Izlasi!
   Džo sāka lasīt, reibulī muļķīgi smīnēdams. Taču izla­sītais viņu pēkšņi atskurbināja. Viņš pārmetoši paskatījās uz Mārtiņu, acīs sariesās asaras un lēni ritēja pār vai­giem.
   —  Vai tu mani pamet, Mārt? — viņš bēdīgi jautaja._
   Mārtiņš apstiprinoši pamāja ar galvu unL pasaucis kadu
   puišeli, uzdeva tam aiznest zīmīti uz telegrāfu.
   —       Pagaidi! — Džo stīvu mēli iesaucās. — Es grib kaut ko apdomāt.
   Džo pieķērās pie letes, lai nenokristu, un Mārtiņš ap­lika viņam roku un viņu atbalstīja, kamēr viņš domaja.
   —       Uzraksti, ka'vajag divus strādniekus! — viņš pēkšņi iesaucās. — Raksti augšā!
   —   Kādēļ tu ej prom? — Mārtiņš vaicāja.
   —  Tā paša dēļ kā tu.
   —  Es došos jūrā. To tu nevari.
   —       Nē, — Džo atbildēja, — bet es kļūs par klaidoni, tas ir pat varen jauki.
   Mārtiņš brīdi pētīgi vērās viņā un beidzot iesaucās:
   —       Dieva vārds, tev taisnība! Labāk būt par klaidoni nekā par darba lopu. Tu vismaz dzīvosi! Līdz šim tev nemaz dzīves nav bijis.
   —       Bija gan, — Džo izlaboja, — es reiz gulēju slim­nīcā. Ar tīfu — vai es tev nestāstīju?
   Kamēr Mārtiņš izlaboja telegrammas tekstu, Džo tur­pināja:
   —       Kad es gulēju slimnīcā, man nemaz negribējās dzert. Jocīgi, vai ne? Bet, kad visu nedēļu nostrādājos kā vergs, man japieliekas pilnam. Visi zina, ka pavāri dzer kā velni.. .un maiznieki arī. Tāds darbs. Nekas nelīdz. Pag, es maksašu pusi par telegrammu.
   —       Labi, norēķināsimies, — Mārtiņš teica, — bet tagad metīsim kauliņus, kam jāizmaksā.
   —   Ei, sanāk, es izmaksāju! — Džo sauca, kad viņi bija ripinājuši kauliņus uz dzērieniem nolaistītās letes.
   Pirmdienas rītā Džo jau bija pārņēmis satraukums. Viņš vairs nelikās zinis nedz par galvas sāpēm, nedz par darbu. Daudz dārgo minūšu aizgāja zudumā, kamēr cit­kārt modrais sargs bezrūpīgi raudzījās laukā pa logu, priecādamies par sauli un kokiem.
   —   Skaties! — viņš iesaucās. — Tas viss pieder man! Tā ir brīvība! Es var izstiepties garšļauku zem šiem ko­kiem un gulēt kaut tūkstoš gadu, ja patīk. Ejam, Mārt, uzspļaujam uz visu! Kāpēc vēl jāgaida? Tā ir dīkdienības zeme, un uz turieni mans tagad paņems biļeti, tikai ne retūrbiļeti, velns parāvis.
   Brīdi vēlāk, piepildīdams mazgājamo mašīnu ar netīro veļu, Džo ieraudzīja viesnīcas īpašnieka kreklu — viņš pazina tā iezīmi. Atgūtās brīvības sajūsmā viņš nometa kreklu uz grīdas un sāka mīdīt to kājām.
   —   Kaut tas būtu tavs cūkas purns, resnais holandieti! — viņš kliedza. — Se tev, še tev vēl un vēl, maita tāds! Lai tik kāds mēģina mani atturēt! Lai tik pamēģina!
   Mārtiņš smiedamies centās viņu vest pie prāta. Otrdie­nas vakarā ieradās divi jauni strādnieki, un līdz nedēļas beigām Mārtiņš un Džo bija aizņemti, ierādot atnācējiem darba paņēmienus. Džo sēdēja un izrīkoja, bet pats nekā nedarīja.
   —   Lika pagaidīt! Ne pirksta vairs nepakustināšu! — viņš paziņoja. — Lai padzen ātrāk, tik un tā ņemšu kājas pār pleciem. Ar strādāšanu ir cauri, ļoti pateicos. Tagad braukšu preču vagonos un gulēšu zem kokiem. Ek jūs, darba vergi! Saraujiet! Svīstiet! Tas ir labi. Saraujiet un svīstiet! Un, kad nosprāgsiet, sapūsiet tāpat kā es, — vai tad nav vienalga, kā dzīvojat? Sakiet man — vai tas galu galā nav vienalga?
   Sestdien viņi saņēma aprēķinu un kopā aizgāja līdz krustcelēm.
   —  Tu jau man līdzi klaiņot nenāksi, lai kā es mēģi­nātu tevi pielauzt? — Džo bezcerīgi jautāja.
   Mārtiņš papurināja galvu. Viņš jau grasījās sēsties uz divriteņa. Viņi sarokojās, un Džo mirkli paturēja Mārtiņa roku savējā, sacīdams:
   —   Mēs vēl šai saulē tiksimies, Mārt. Tas ir kā likts. Man ir tāda jušana. Ar dievu, Mārt, dzīvo laimīgs! Tu man patīc, ellīgi patīc.
   Džo bezcerīgi stāvēja ceja vidū, noskatīdamies Mārtiņam paka], kamēr tas pazuda aiz ceļa līkuma.
   — Puika uz goda, — viņš nomurmināja. — Foršs puika.
   Tad viņš sāka slāt gar ceļa malu līdz ūdens tvertnei, kur pie dzelzceļa uzbēruma gulēja kāds pusducis klaidoņu, gaidīdami preču vilcienu.
   XIX
   Rūta un viņas ģimene jau bija atgriezusies Oklendā, un Mārtiņš atkal sāka tikties ar viņu. Ieguvusi zinātnisko grādu, viņa vairs nemācījās, un viņš, darbā iztērējis vi­sus savus miesas un dvēseles dzīvinošos spēkus, vairs nerakstīja. Abi tāpēc varēja biežāk redzēties un kļuva viens otram aizvien tuvāki.
   Sākumā Mārtiņš nekā nedarīja, tikai atpūtas. Viņš daudz gulēja un daudz domāja, vispār jutās kā cilvēks, kas pēc grūtas slimības pamazām atgūst spēkus. Pirmā atspirguma pazīme bija interese par laikrakstiem, kuru viņš pamazām jau izrādīja. Drīz viņš atkal sāka lasīt, vis­pirms dzejoļus un romānus, bet jau pēc dažām dienām līdz ausīm iegrima sen aizmirstajā Fiskes darbā. Lieliskā veselība palīdzēja viņam atjaunināt zaudētos dzīvības spē­kus, un viņš atkal atdabūja visu jaunības kaismi un spri- ganumu.
   Rūta bija acīm redzami apbēdināta, kad Mārtiņš pazi­ņoja, ka tūlīt došoties jūrā, tiklīdz būšot pilnīgi atpūties.
   —   Kādēļ?
   —        Naudas dēļ, — viņš atbildēja. — Man vajadzīga nauda jaunam uzbrukumam izdevējiem. Nauda ir kara galvenie resursi, bet šai kaujā — nauda un pacietība.
   —       Ja j_ums_ vajadzīga tikai nauda, kāpēc nepalikāt ve­ļas mazgatavā?
   —       Tāpēc, ka mazgātava pārvērta mani kustonī. Tāds darbs pavedina uz dzeršanu.
   Rūta ar šausmām pavērās Mārtiņā.
   —   Jūs gribat sacīt… — viņa trīcošu balsi iesāka.
   Mārtiņš viegli varētu noklusēt patiesību, taču viņa daba
   necieta melus, turklāt viņš atcerējās savu agrāko apņem­šanos vienmēr teikt patiesību, lai notiktu kas notikdams.
   —   Jā, — viņš atbildēja. — Pāris reižu gadījās.
   Rūta nodrebēja un pavirzījās tālāk.
   —   Nevienam no maniem paziņām tā nav gadījies.
   —   Neviens no viņiem droši vien nekad nav strādājis Šellija veļas mazgātavā Karstavotos, — Mārtiņš, rūgti iesmiedamies, sacīja. — Sviedriem vaigā tev būs savu maizi pelnīt, darbs cilvēkam nāk par labu — tā sludina sprediķotāji, un dievs redz, ka neesmu nekāds sliņķis. Bet, kas par daudz, tas par ļaunu, un veļas mazgātavā tā bija. Un tāpēc arī esmu nolēmis doties jūrā, tas būs mans pē­dējais brauciens. Atgriezies es spēšu uzveikt izdevējus. Par to esmu pārliecināts.
   Rūta klusēja skumīga un neapmierināta, un Mārtiņš juta, ka viņa nekad nesapratīs visu to, ko viņš pārdzī­vojis.
   —   Kādreiz es to visu aprakstīšu grāmatā, kas sauksies «Darba pazemošana» vai «Dzeršanas psiholoģija strād­nieku šķiras vidū», vai kaut kā tamlīdzīgi.
   Nekad viņi nebija bijuši tik sveši viens otram kā šais dienās, neņemot vērā, protams, pirmo tikšanos. Mārtiņa vaļsirdīgā atzīšanās, kurā jautās dumpības gars, Rūtu at­grūda. Taču šī atsvešināšanās pati par sevi viņu satrieca daudz vairāk nekā tās cēlonis. Rūta tikai tagad manīja, cik tuvi viņi līdz šim bijuši, un viņai gribējās vēl ciešā­kas tuvības. Viņas dvēselē modās līdzjūtība un nevainīgi sapņi par Mārtiņa labošanu. Viņa vēlējās glābt šo jau­nekli, kas bija nogājis no ceļa, vēlējās glābt no apkārtējās vides, glābt no viņa paša, kaut ari pret viņa gribu. Rūtai šķita, ka viņa jūt cēlu un augstsirdīgu aicinājumu; viņa nenojauta, ka aiz tā visa slēpjas greizsirdība un alkas pēc mīlestības.
   Skaistajās rudens dienās viņi bieži brauca ar divrite­ņiem ārpus pilsētas uz saviem iemīļotajiem kalniem, kur lasīja viens otram priekšā cildenus, apgarotus dzejdarbus, kas rosināja cildenas domas. Pacietība, pašaizliedzība, uzupurēšanās, darba mīlestība, tieksme pēc kaut kā aug­stāka — tie bija principi, kurus netiešā veidā viņam cen­tās iedvest Rūta, norādīdama uz savu tēvu, misteru Bat- leru un Endrjū Kārnegiju, kurš no nabaga ieceļotāju zēna bija kļuvis par «grāmatu karali», kas apgādā visu pa­sauli.
   Mārtiņš prata novērtēt šos Rūtas centienus. Viņš tagad daudz labāk saprata Rūtas domas, un meitenes dvēsele viņam vairs nebija aiz septiņiem zieģeļiem. Viņi sarunājās un apmainījās domām kā līdzīgs ar līdzīgu. Taču ra­dusies nevienprātība neskāra Mārtiņa mīlestību. Jaunekļa mīlestība bija kaislāka nekā jebkad, jo viņš mīlēja Rūtu tādu, kāda viņa ir, un pat viņas fiziskais trauslums Mār­tiņa acīs piešķīra viņai īpašu valdzinājumu. Viņš bija lasījis par slimīgo Elizabeti Baretu, kas ilgus gadus ne­bija pielikusi kājas pie zemes, līdz beidzot pienāca tā ne­aizmirstamā diena, kad viņa slepus aizbēga ar Brauningu un stingri un lepni uzslējās kājās zem klajas debess. Mārtiņš nolēma, ka arī viņš spēj darīt Rūtas dēļ to, ko Braunings darīja savas iemīļotās labā. Taču vispirms Rū­tai viņš jāiemīl. Viss pārējais jau būs pavisam viegli. Viņš dos meitenei spēku un veselību. Viņš bieži sapņoja par viņu nākamo ģimenes dzīvi, redzēja sevi un Rūtu dzīvojam ērtībās un labklājībā, kas sasniegtas ar darbu, viņi lasa un pārspriež dzejoļus, Rūta, atlaidusies uz dī­vāna starp daudziem spilveniem, lasa viņam priekšā. Vien­mēr viņam rādījās tieši šī aina — visas viņu dzīves sim­bols. Reizēm nevis Rūta, bet viņš lasīja, apskāvis viņu ap vidu, un Rūtas galva noslīgusi uz viņa pleca. Dažkārt viņi sēdēja, pieķļāvušies viens otram, un klusām lasīja grāmatu. Rūta mīlēja dabu, un Mārtiņa bagātā iztēle mainīja dekorācijas, uz kuru fona norisa šī lasīšanas aina. Viņi lasīja, gan sēdēdami ielejās, ko ieskāva stāvas klintis, gan zaļās kalnu pļavās vai pelēkās smilšu kāpās, kur pie viņu kājām risa balti putu vainagi; lāgiem viņš redzēja sevi kopā ar Rūtu kādā vulkāniskā tropu salā, kur dārdēdami gāžas lejā ūdenskritumi, radīdami trīsuļojošu miglu, kuru vēja brāzmas kā gaisīgu plīvuru aiznes līdz jūrai. Taču vienmēr uz šā dabas krāšņuma fona parādījās Mārtiņš un Rūta, nolīkuši pār grāmatu, bet pašu dabu aizēnoja otrs fons, blāvs un neskaidrs, — darbs, panā­kumi un materiālā nodrošinātība, kas atver viņiem visas pasaules dārgumu krātuves.
   —   Es ieteiktu savai mazajai meitiņai būt piesardzīgā­kai, — māte Rūtu kādu dienu brīdināja.
   —   Es zinu, par ko tu runā. Tas nemaz nav iespējams. Viņš nav …
   Rūta samulsa un pietvīka — tas bija meitenes mulsums, kura pirmo reizi runa par dzīves svētajiem noslēpumiem ar mati, kas viņai bija tikpat svēta.
   —   Tev līdzinieks, — māte pabeidza Rūtas iesākto tei­kumu.
   Rūta palocīja galvu.
   —   Es to negribēju sacīt, bet tā tas ir. Viņš ir rupjš, neaptēsts, spēcīgs … par daudz spēcīgs. Viņš nav …
   Rūta saminstinājās un nevarēja turpināt. Bija pārāk neparasti runāt ar māti par šādām lietām. Un atkal māte pabeidza viņas vietā:
   —   Viņš nav dzīvojis īsti tikumīgu dzīvi, tu gribēji teikt.
   Rūta atkal palocīja galvu, un sārtums atkal ielija viņas
   vaigos.
   —   Jā, tā tas ir, — viņa apstiprināja. — Tā, protams, nav viņa vaina, bet viņš bieži saticies ar…
   —   Ar šausmīgiem cilvēkiem? Nūja, kādi draugi, tāds pats.
   —   Jā. Un viņš mani biedē. Reizēm mani pārņem šaus­mas, klausoties, cik viņš mierīgi un atklāti runā par sa­viem kauna darbiem, it kā tas nebūtu nekas sevišķs. Bet tā taču nedrīkst, vai ne?
   Viņas sēdēja apskāvušās, un, kad Rūta apklusa, māte noglāstīja viņas roku, gaidot, lai meita atkal sāk runāt.
   —   Bet viņš mani briesmīgi interesē, — Rūta turpināja.
   —   Vispirms viņš zināmā mērā ir manā aizbildniecībā. Bez tam … viņš ir pirmais jaunais vīrietis, ar ko es drau­dzējos, lai gan par draugu viņu īsti nevarētu saukt; viņš ir reizē draugs un aizbilstamais. Dažreiz, kad viņš mani biedē, man šķiet, ka es rotaļājos ar buldogu kā skolniece brīvlaikā, ar lielu buldogu, kas rūc un rāda zobus un kuru katru mirkli var norauties no ķēdes.
   Rūta atkal apklusa, un māte gaidīja.
   —   Viņš mani interesē tāpat kā .. . kā buldogs. Viņā ir daudz kā laba, bet arī daudz kā tāda, kas man liegtu iz­turēties pret viņu … nu, citādi. Redzi, es esmu par to visu domājusi. Viņš lādējās, smēķē, dzer, ir kāvies ar dūrēm — viņš pats man to stāstīja un pat teica, ka viņam patīkot kauties. Viņš nepavisam nav tāds vīrietis, ko es vēlētos sev… — Viņas balss aizlūza, un viņa pavisam klusi nobeidza: — … par vīru. Turklāt viņš ir pārāk spēcīgs. Manam iemīļotajam jābūt garam, slaidam, tumšiem ma­tiem, elegantam un apburošam. Nē, nebaidies, es neiemīlē­šos Mārtiņā Idenā! Tā man būtu vislielākā nelaime.
   —   Es jau nerunāju par to, — māte izvairīgi atbildēja.
   —   Vai tu par viņu tomēr esi domājusi? Sis cilvēks tev nekada ziņā nav piedienīgs … bet ja nu viņš tevī iemīlas?
   —   Viņš jau … viņš jau sen mani mīl! — Rūta iesau­cās.
   —  Tas bija sagaidāms, — māte maigi sacīja. — Vai kāds, kas tevi pazīst, var tevī neiemīlēties?
   —   Taču Olnejs mani ienīst! — Rūta iedegās. — Un es arī viņu ienīstu!_Kad viņš man tuvojas, es jūtos kā kaķe, man gribas skrāpēties; es nojaušu, ka esmu viņam pre­tīga, bet, lai būtu kā būdams, man viņš katrā ziņā ir pretīgs. Taču kopā ar Mārtiņu Tdenu jūtos labi. Mani vēl neviens vīrietis nav mīlējis — «tā» nav mīlējis. Un ir tik patīkami, ja mīl «tā» … Tu zini, mīļā māmiņ, ko es gribu teikt. Ir tik patīkami apzināties, ka esi īsta sieviete. — Rūta iekļāva seju mātei klēpī un sāka elsot. — Es zinu, ka esmu liela muļķe, bet es atklāti stāstu to, ko izjūtu.
   Misis Morze bija gan apbēdināta, gan iepriecināta. Vi­ņas meita — humanitāro zinātņu bakalaure ir zudusi, pretī sēž meita — sieviete. Mēģinājums izdevies. Dīvai­nais tukšums Rūtas dabā aizpildīts, aizpildīts bez bries­mām un bez ciešanām. Sis neveiklais matrozis veicis savu funkciju, un, lai arī Rūta viņu nemīl, viņš tomēr pamo­dinājis viņā sievieti.
   —   Viņam trīc rokas, — Rūta sacīja, kaunīgi slēpdama seju. — Tas ir tik smieklīgi un uzjautrinoši, bet man kļūst viņa arī žēl. Un, kad viņa rokas trīc pārāk stipri un acis mirdz pārāk kvēli, es sāku lasīt viņam morāli un aizrādīt uz visām viņa kļūdām. Viņš mani dievina, es zinu. Viņa rpkas un acis nemelo. Un mani tas vērš it kā vairāk pie­augušu, jau pati šī doma vien. Es jūtu, ka man pieder kaut kas, uz ko man ir visas tiesības, un es kļūstu līdzīga citām meitenēm … un … un … jaunām sievietēm. Es zinu, ka agrāk nebiju viņām līdzīga un tas tevi uztrauca. Tu gan savu uztraukumu man neizrādīji, bet es to ievē­roju un gribēju, kā saka Mārtiņš Idens, «laboties».
   Tie bija svēti brīži gan mātei, gan meitai, viņu acis mijkrēslī valgi spīdēja. Rūta — nevainīga, atklāta un ne­pieredzējusi, māte — mīloša, saprotoša, tomēr apsvērīgi pamācoša.
   —   Viņš ir trīs gadus jaunāks par tevi, — māte sacīja. — Viņam nav nekāda stāvokļa. Viņš nekur nestrādā un nekā nenopelna. Viņš ir ļoti nepraktisks. Ja viņš tevi mīl, viņam vajadzētu padomāt par to, kas dotu viņam iespēju un tiesības apprecēties ar tevi, nevis aizrauties ar kaut kādiem stāstiņiem un bērnišķīgiem sapņiem. Diezin vai šis Mārtiņš īdens vispār kādreiz kļūs pieaudzis. Viņam trūkst pienākuma apziņas, un viņš necenšas dzīvē kaut ko sasniegt, kā pienākas īstam vīrietim, — kādi, piemē­ram, ir tavs tēvs, misters Batlers un visi mūsu aprindu cilvēki, šaubos, vai Mārtiņš Idens kādreiz būs naudas pelnītājs. Taču pasaule tā iekārtota, ka nauda ir nepiecie­šama: bez tās nav nekādas laimes — es jau nerunāju par milzu bagātību, bet tikai par drošiem ienākumiem, lai va­rētu pieklājīgi dzīvot. Vai viņš … viņš nekad nav runājis par savām jūtām?
   —   Neviena vārda. Pat nav mēģinājis; es jau arī neļautu viņam runāt. Es taču viņu nemaz nemīlu.
   —   Par to es priecājos. Es gan negribētu, ka mana meita, mana skaistā un tikumīgā meita iemīlētu šadu cil­vēku. Pasaulē ir tik daudz cēlu, krietnu un nesamaitatu vīriešu. Kādā jaukā dienā tu satiksi tādu un iemīlesi — un viņš iemīlēs tevi, un tu būsi ar viņu tikpat laimīga, cik es biju ar tavu tēvu. Un vienmēr jadoma par vel kaut ko…
   —   Ja, mamiņ?
   Misis Morzes balss kļuva klusa un maiga.
   —   Par bērniem.
   —   Es … es par to esmu domājusi, — Rūta atzinās, atcerēdamās netiklās domas, kas viņai šad tad bija uzmā- kušās, un aiz kauna atkal pietvīka.
   —   Tieši bērnu dēļ šis misters Idens nevar būt tavs vīrs, — misis Morze zīmīgi sacīja. — Viņiem jāmanto tīras asinis, un diezin vai viņš tādas var dot. Tavs tēvs man ir stāstījis par jūrnieku dzīvi, un … un tu jau pati saproti.
   Rūta satraukti paspieda mātes roku, juzdama, ka tiešām visu saprot, lai gan tas neskaidrais un briesmīgais, kas viņai tēlojās, nekādi nespēja iegūt noteiktu veidu.
   —   Tu zini, māmiņ, ka es nekā nedaru, neaprunājusies ar tevi, — viņa sacīja, — tikai tev reizēm pašai mani jā­izjautā tā kā šodien. Es jau sen gribēju tev visu to iz­stāstīt, tikai nezināju, kā iesākt. Tā, protams, ir nevaja­dzīga kautrība, bet tev ir tik viegli man palīdzēt. Tev mani šad tad jāizvaicā, jādod man izdevība runāt. Māmiņ, tu taču arī esi sieviete. — Rūta pēkšņi gaviļaini iesaucās, pietrūkās kājās un satvēra mātes roku, tīksmi izjuzdama šo jauno, vēl neapjausto vienlīdzību viņu starpā. — Es nekad to neiedomātos, ja mums nebūtu iznākusi šī saruna.
   Man vispirms vajadzēja izjust, ka esmu sieviete, lai sa­prastu, ka ari tu esi sieviete.
   —   Mēs abas esam sievietes, — teica māte, apskaudama un noskūpstīdama meitu. — Abas esam sievietes, — viņa atkārtoja, kad viņas roku rokā izgāja no istabas, satrauk­tas par jauno biedriskās tuvības izjūtu.
   —  Mūsu mazā meitiņa kļuvusi sieviete, — misis Morze pēc stundas lepni paziņoja savam vīram.
   —  Vai tas nozīmē, ka viņa ir iemīlējusies? — misters Morze sacīja, jautājoši paskatījies uz sievu.
   —   Nē, tas nozīmē, ka viņa tiek mīlēta, — sieva smai­dot atbildēja. — Mēģinājums ir izdevies. Beidzot viņa pamodusies sieviete.
   —   Tad jāatbrīvojas no šā Idena, — īsi un lietišķi se­cināja misters Morze.
   Taču viņa sieva pakratīja galvu.
   —   Tas nebūs jādara. Rūta saka, pēc dažām dienām viņš došoties jūrā. Un, kad atgriezīsies, Rūtas šeit vairs nebūs. Mēs viņu aizsūtīsim pie krustmātes Klēras. Viņai nāks par labu pavadīt gadu Austrumos — iepazīties ar citiem cilvēkiem, citu dzīvi, mainīt klimatu un apstākļus.

   Mārtiņu atkal pārņēma vēlēšanās rakstīt. Stāstu un dze­joļu idejas nemitīgi dzima viņa smadzenēs, un viņš iz­darīja īsus uzmetumus, lai kādreiz nākotnē tos izmantotu. Rakstīt viņš nerakstīja. Sīs bija viņa negarās brīvdienas, un viņš bija nolēmis tās veltīt atpūtai un mīlestībai, un tas pilnīgi izdevās. Viņā bija atgriezies dzīves spars, un satiekoties Rūta katrreiz atkal izjuta viņa spēka un vese­lības milzīgo ietekmi.
   — Esi uzmanīga, — māte lieku reizi meitu brīdināja. — Vai tu pārāk bieži nesatiecies ar Mārtiņu īdenu?
   Taču Rūta tikai draiski pasmaidīja. Viņa pārāk paļāvās uz sevi, turklāt Mārtiņš jau pēc dažām dienām dosies jūrā. Kad viņš atgriezīsies, viņa jau būs projām Austru­mos. Tomēr Mārtiņa spēkam un veselībai bija maģiska vara. Mārtiņš zināja par Rūtas paredzamo braucienu un saprata, ka jāpasteidzas. Taču viņš nevarēja iedomāties, kā jātuvojas tādai meitenei kā Rūta. Agrākā pieredze visu vēl sarežģīja, jo meitenes un sievietes, ar kurām viņš bija
   saticies, izturējās gluži citādi. Tām bija noteikts priekš­stats par flirtu, mīlestību un tās izpausmi, turpretī Ruta nekā nezināja. Viņas neparastā skaidrība Martinu mul­sināja, atņēma runas dāvanas un neviļus iedvesa domu, ka viņš nav Rūtas cienīgs. Bija vēl viens apstāklis, ne mazāk mulsinošs. Viņš pats līdz šim vēl nekad nebija mīlējis. Savā raibajā pagātnē viņam bija patikušas sie­vietes, ar dažām viņš bija pat aizrāvies, tomēr to visu nebūt nevarēja saukt par mīlestību. Viņam vajadzēja tikai nevērīgi, pavēloši uzsvilpt, un viņas atdevas. Viņam sievietes bija tikai acumirklīgas izklaidēšanās, nejaušības, tās sarežģītās spēles elements, no kādiem sastāv vīriešu dzīve, turklāt otršķirīgs elements. Turpretī tagad pirmo reizi viņš jutās bikls, apjucis, nedrošs un pazemīgs. Viņš nezināja, ko runāt, kā izturēties, apjucis no savas iemīļo­tās rimtās skaidrības.
   Klaiņoiumos pa daudzveidīgo, mūžam mainīgo pasauli Mārtins bija iemācījies kādu modrīgu likumu: spēlējot ne­pazīstamu spēli, nekad nevajag izdarīt pirmo gājienu. Šis likums bija tukstoškārt apstiprinājies darbos, turklāt tas attīstīja ari novērošanas spējas. Mārtiņš iemanījās orien­tēties, nogaidīt, kamēr atklāsies pretinieka vājuma punkts. Tāpat ari dūru cīņā viņš vienmēr centās uziet pretinieka vājo vietu, un tad pieredze palīdzēja viņam belzt pa šo vietu, belzt nekļūdīgi.
   Un tagad attiecībā uz Rūtu viņš arī nogaidīja, vēlēda­mies, bet neuzdrīkstēdamies runāt par savu mīlestību. Viņš baidījās Rūtu aizvainot un nepaļāvās arī uz sevi. Taču, pašam nezinot, gāja pareizo ceļu. Mīlestība parā­dījās pasaulē, pirms vēl cilvēki prata runāt, un savā agrajā jaunībā tā apguva veidus un paņēmienus, kurus vairs nekad neaizmirsa. Un tieši šai primitīvajā veidā Mārtiņš iemantoja Rūtas labvēlību. Sākumā viņš to darīja neapzināti un tikai vēlāk atskārta savu rīcību un tās se­kas. Mārtiņa rokas pieskāriens Rūtas rokai bija daudz ietekmīgāks nekā visi skaistie vārdi, viņa spēka tieša iz­jūta iedarbojās stiprāk nekā iespiestas dzejas rindas, stip­rāk nekā tūkstoš mīlētāju paaudžu kvēlas tirādes. Vār­diska mīlestības izpausme vispirms satrauktu Rūtas prātu, bet rokas pieskāriens, mirkļa tuvība iedarbojās tieši uz viņas slēpto sievietes instinktu. Viņas prāts bija jauns tāpat kā viņa pati, turpretī instinkts tikpat vecs kā cil- .vēce, pat vēl vecāks. Tas bija radies tais tālajos laikos,
   kad radās pati mīlestība, un tā senās gudrības spēks pār­spēja visas vēlāko laiku ierašas un viltības. Tāpēc Rūtas prāts klusēja. Viņa pie tā negriezās, necentās rast iz­skaidrojuma tai stiprajai ietekmei, kādu Mārtiņš atstāja uz viņas dvēseli, kas tvīka mīlestības ilgās. Tas, ka Mār­tiņš viņu mīl, bija skaidrs kā diena, un Rūta tīksminājās par šas mīlestības izpausmi — acu mirdzumu, roku trī­sām un kvēli, kas joņiem sārtoja saulē iedegušos jaunekļa vaigus. Reizēm Rūta it kā iekairināja Mārtiņu, bet tik kautri un naivi, ka nedz viņš, nedz viņa pati to neapjauta. Viņa trīcēja līksmā sava sievišķīguma varas apziņā un kā īsta Ievas meita rada baudu, gan rotaļādamās, gan ķircinādamās ar viņu.
   Mārtiņš klusēja, tāpēc ka nezināja īstos vārdus, tāpēc ka viņa jūtas bija pārāk spēcīgas, — klusēja un turpināja bikli un neveikli meklēt tuvību. Viņa rokas pieskāriens Rūtai bija tīkams, pat vairāk nekā tīkams. Mārtiņš to nezināja, bet juta, ka nav viņai pretīgs. Viņi gan paspieda viens otram roku, tikai sasveicinoties un atvadoties, tomēr pirksti bieži saskārās, turot divriteņus, sasienot grāmatas, ko ņemt līdzi kalnos, vai kopā tās pārlapojot. Ne reizi vien gadījās, ka Rūtas mati glāstīja Mārtiņa vaigu vai arī meitene mirklīgi piekļāvās viņa plecam, aizrautībā nolī­kusi pār grāmatu. Rūta klusībā smējās par tām dīvaina­jām tieksmēm, kas viņu tad pārņēma, — lāgiem viņai, piemēram, gribējās pabužināt viņa matus; bet viņš, no lasīšanas noguris, savukārt kaisli ilgojās ielikt galvu viņai klēpī un vaļā acīm sapņot par nākotni. Agrāk piknikos Šelmondparkā vai Sicenparkā viņš bieži bija ielicis galvu kādai meitenei klēpī un saldi aizsnaudies, ļaudams meičai sargāt viņu no saules un raudzīties viņā mīlas pilnām acīm, apbrīnojot viņa lepno vienalgu pret mīlestību. Ielikt galvu meitenei klēpī Mārtiņam vienmēr bija licies visvien­kāršākais pasaulē, bet tagad, skatoties uz Rūtu, viņš sa­prata, ka tas ir neiespējami un neiedomājami. Taču tieši šī neiespējamības un nesasniedzamības apziņa, kas viņu atturēja, Mārtiņam pašam to neapjaušot, veda pie mērķa. Savas apvaldības dēļ viņš ne reizi neradīja Rūtā baiļ- pilnu satraukumu. Kautra un nepieredzējusi Rūta nema­nīja, cik bīstamas sāk izvērsties viņu tikšanās. Viņa ne­apzināti tiecās pēc Mārtiņa, un viņš, juzdams augam tuvību, gribēja, bet neuzdrīkstējās izšķirties.
   Taču reiz viņš tomēr izšķīrās. Aizgājis pie Rūtas, viņš atrada meiteni istabā ar nolaistām štorām, viņa sūdzējās par stiprām galvas sāpēm.
   —   Nekas nelīdz, — viņa atbildēja uz Mārtiņa izvaicā­jumiem. — Pulverus nedrīkstu dzert, ārsts Holls man noliedza.
   —   Es jūs izārstēšu bez jebkādām zālēm, — Mārtiņš piedāvājās. — Protams, neesmu pilnīgi pārliecināts, bet, ja vēlaties, varu mēģināt. Tā ir visvienkāršākā masāža. Es to iemācījos Japānā. Japāņi taču ir pirmklasīgi masē- tāji. Vēlāk redzēju, kā to pašu dara havajieši, tikai ar drusku citādiem paņēmieniem. Viņi šo masāžu sauc par lomi-lomi. Tā reizēm iedarbojas daudz labāk nekā visas zāles.
   Tiklīdz Mārtiņa rokas pieskārās Rūtas pierei, viņa at­viegloti nopūtās:
   —   Cik labi.
   Pēc pusstundas viņa iejautājās:
   —   Vai neesat noguris?
   Jautājums bija lieks, jo viņa jau zināja atbildi. Tad Rūta, iegrimusi pusmiegā, ļāvās viņa roku remdinošajai ietekmei. No viņa pirkstiem strāvoja dziedinošs spēks, aizdzīdams sāpes, — tā vismaz viņai likās. Beidzot sā­pes tiktāl pierima, ka Rūta iemiga, un Mārtiņš klusām aizgāja.
   Vakara viņa piezvanīja Martinam pa tālruni.
   —   Es nogulēju līdz pašam vakaram, — viņa sacīja, — jūs mani pilnīgi izārstējāt, mister Iden, es nemaz ne­zinu, kā lai jums pateicos.
   Mārtiņš aiz prieka un apmulsuma tikko spēja parunāt, un visu laiku viņa prātā plaiksnīja atmiņas par Brauningu un slimīgo Elizabeti Baretu. To, ko Braunings darīja sa­vas iemīļotās labā, spēj darīt arī viņš, Mārtiņš Idens, Rūtas Morzes labā. Atgriezies savā istabā, viņš paņēma Spensera «Socioloģiju» un atlaidās guļus. Taču lasīt ne­varēja, Mīlestība valdīja pār viņa domām, un drīz vien viņš, pašam nemanot, jau bija apsēdies pie sava tintes traipiem noraibotā galda. Sonets, ko viņš tovakar uzrak­stīja, bija pirmais no piecdesmit dzejoļiem ciklā «Mīles­tības soneti», kurus viņš sacerēja nākamajos divos mē­nešos. Rakstot viņam neizgāja no prāta «Mīlestības soneti portugālietei», un viņš rakstīja vislabākajos apstākļos, lai rastos liels mākslas darbs, — mīlestības iedvesmā.
   Tās stundas, kad netikās ar Rūtu, Mārtiņš veltīja «Mīlestības sonetiem», lasīšanai mājās vai bibliotēkās, kur viņš vērīgi pētīja nupat iznākušos žurnālus, cenzdamies izprast redaktoru izvēles noslēpumu. Tās stundas, ko Mār­tiņš pavadīja kopā ar Rūtu, bija vienlīdz pilnas gan ne­prātīgu cerību, gan šaubu. Nedēļu pēc tam, kad Mārtiņš bija izdziedējis Rūtu no galvas sāpēm, Normans ierosināja pavizināties mēnesnīcā ar buru laivu pa Meritas ezeru, un Arturs ar Olneju šo nodomu atbalstīja. Laivu prata vadīt vienīgi Mārtiņš, tāpēc viņu lūdza uzņemties kapteiņa pienākumus. Rūta apsēdās viņam blakus pakaļgalā, bet pārējie trīs jaunekļi, nometušies uz vidus soliem, bija uzsākuši nebeidzamu strīdu par saviem studentu biedrību jautājumiem.
   Mēness vēl nebija uzlēcis, un Rūta, skatīdamās zvaig­žņotajās debesīs, nepārmīdama ne vārda ar Mārtiņu, pēkšņi jutās vientuļa. Viņa pavērās Mārtiņā. Vēja brāzma sazvēla laivu sāniski, viļņi apšļāca klāju, un viņš, turot vienā rokā stūres pinni, bet otrā grotburas auklu, mazliet mainīja virzienu, cenzdamies apmest līkumu ziemeļu krasta zemesragam. Mārtiņš nemanīja viņas skatiena, un Rūta pētīgi vēroja viņu, prātodama par dīvaino iedomu, kas mudina šo ar izcilām spējām apveltīto jaunekli iz­šķiest laiku, rakstot stāstus un dzejoļus, kuri nesniedzas pāri diletantismam un viduvējībai.
   Rūtas acis slīdēja pār Mārtiņa spēcīgo kaklu, kas blāvi iezīmējās zvaigžņu gaismā, pār viņa stingri izslieto galvu, un Rūtu atkal pārņēma jau pazīstamā vēlēšanās apskaut šo kaklu. Tas pats spēks, kas likās netīkams, vienlaikus viņu arī valdzināja. Vientulības sajūta kļuva skaudrāka, un Rūtu pārņēma gurdums. Laivas šūpoņa viesa netīk­smi, un viņa atcerējās, kā Mārtiņš ar vienu remdinošu pie­skārienu bija klusinājis viņai galvas sāpes. Mārtiņš sēdēja blakus, cieši blakus, un laiva zvalstīdamās it kā vēl vai­rāk tuvināja Rūtu viņam. Pēkšņi Rūtai iegribējās pieglaus­ties Mārtiņam, rast atbalstu, un, pirms šo vēlmi apzinājās, viņa jau tai ļāvās, piekļaudamās viņam. Varbūt vai­nīgas viļņu šūpas? Rūta to nezināja. Nekad ari neuzzi­nāja. Viņa zināja tikai, ka ir pieglaudušies Mārtiņam, ka viņai tagad ir labi un mierīgi ap sirdi. Pat ja vainīgas viļņu šūpas, Rūta vairs negribēja atvirzīties no Mārtiņa. Viņa bija piekļāvusies Mārtiņam un piekļāvās arī tad, kad viņš mainīja pozu, lai viņai ērtāk sēdēt.
   Tas bija neprāts, bet viņa nevēlējās par to domāt. Viņa vairs nebija agrākā Rūta, viņa bija sieviete, un viņu mu­dināja sievietes tieksme pēc atbalsta, — tiesa, viņa tikai viegli pieglaudās Mārtiņam, bet šī tieksme bija apmie­rināta. Viņa vairs nejuta noguruma. Mārtiņš klusēja. Bai­dījās izgaisināt burvību. Savaldība un biklums līdzēja klusēt, bet galva griezās, un domas juka. Viņš nespēja aptvert notiekošo. Tas likās pārāk brīnišķīgi, lai būtu no­mods, nevis drudža murgi. Viņš tikai ar pūlēm apslāpēja neprātīgo vēlēšanos atlaist burauklu un stūri un apskaut meiteni. Taču intuīcija brīdināja, ka tas visu sabojātu, un viņš klusībā pateicās liktenim, ka rokas aizņemtas. Tomēr viņš tīšprāt palēnināja laivas gaitu, bez sirdsapziņas pār­metumiem nolaida buras, lai ilgāk ieturētu halzi uz zie­meļu krastu. Viņš zināja, ka, mainot halzi, vajadzēs pār­sēsties — un viņu tuvība būs izjaukta. To visu viņš darīja veikli, arvien vairāk samazinādams ātrumu, taču neradī­dams ne mazākās aizdomas strīdniekos; viņš slavēja savu grūto jūrnieka dzīvi, kas bija iemācījusi viņam prasmi pakļaut savai gribai jūru, laivu un vēju un tagad ļāva turpināt tuvību ar iemīļoto šai burvīgajā mēness naktī.
   Kad pirmie mēness stari apmirdzēja viņus ar pērļainu gaismu, Rūta atvirzījās nostāk un atvirzoties juta, ka arī viņš dara tāpat. Viņiem abiem gribējās slēpt savu tuvību no citu acīm. Tai jāpaliek tikai viņu abu noslēpumam. Kais­tošiem vaigiem Rūta tagad sēdēja pa gabaliņu no Mārtiņa un ar šausmām domāja par notikušo. Viņa bija izdarī­jusi kaut ko tādu, ko nedrīkstēja zināt nedz brāļi, nedz Olnejs. Kā tas varēja notikt? Savu mūžu viņai tā nekad nebija gadījies, lai gan viņa daudzreiz bija mēness naktīs vizinājusies laivā kopā ar jauniem vīriešiem. Viņai pat nebija radusies tāda vēlēšanās. Viņu māca kauns un neiz­pratne par savu pamodušos sievietību. Viņa zagšus pa­skatījās uz Mārtiņu, kas tobrīd bija aizņemts, griežot ap­kārt laivu, un gandrīz ienīda jaunekli, ka viņš pavedinājis viņu uz tik neapdomīgu un apkaunojošu rīcību. Tieši viņš, šis Mārtiņš Idens! Varbūt mātei tiešām taisnība, un viņi pārāk bieži tiekas? Rūta tūlīt stingri apņēmās, ka tā vairs nekad nenotiks, turpmāk viņa centīsies retāk redzēties ar Mārtiņu. Pat ienāca prātā aplama doma melot viņam, izdevīgā reizē, starp citu, pateikt, ka pirms mēness lēkta viņai laivā kļuvis slikti. Bet tad viņa atcerējās, ka, node­vīgajam mēnesim parādoties, viņi bija pavirzījušies tālāk viens no otra, un saprata, ka Mārtiņš viņai neticēs.
   Visas nākamās dienas-Rūta bija kā apmāta; viņa vairs neanalizēja savas jūtas, vairs nelauzīja galvu par to, kas ar viņu notiek un kas viņu sagaida. Gluži kā drudzī viņa paklausīja dabas aicinājumam, gan šausminošam, gan valdzinošam. Taču viņai bija viena cieša apņemšanās, kas viesa paļāvību: neļaut Mārtiņam runāt par mīlestību. Ka­mēr viņš klusēs, viss būs labi. Pēc dažām dienām viņš dosies jūrā. Pat ja viņš sāktu runāt, tāpat nekas neno­tiktu. Viņa taču Mārtiņu nemīl. Protams, kādu pusstundu tas viss sagādās mokas viņam un radīs nepatīkamu stā­vokli viņai, jo pirmo reizi būs jāuzklausa atzīšanās mī­lestībā. No šīs domas viņa kairi notrīsēja. Viņa tiešām bija kļuvusi sieviete, un vīrieši iekāroja viņas roku. Viss sievišķais viņā atsaucās šim aicinājumam. Kairās trīsas pārņēma visu viņas būtību. Galvā riņķoja viena vienīga doma kā taurenītis ap liesmu. Rūta nonāca pat tiktāl, ka iztēlojās, kā Mārtiņš viņu bildina: viņa ielika vārdus vi­ņam mutē, bet pati vairākkārt atkārtoja savu noraidījumu, cenzdamās to iespējami mīkstināt, ņemot palīgā Mārtiņa īsto un cildeno vīrišķību. Vispirms viņam jāatmet smē­ķēšana. To viņa īpaši uzsvērs. Nē taču, viņa vispār neļaus viņam runāt par mīlestību. Tas ir viņas varā, un viņa to bija apsolījusi mātei. Sarkdama un trīcēdama Rūta ar nožēlu aizgainīja nepieļaujamos sapņus. Vajadzēs atlikt pirmo bildinājumu līdz daudz piemērotākam laikam, ka­mēr radīsies daudz piemērotāks tīkotājs.

   Bija brīnum jauka rudens diena, silta un rāmi glās- maina, īsta Kalifornijas atvasaras diena ar aizplīvurotu sauli un maigu vējiņu, kas tikko saviļņoja snaudošo gaisu. Viegla, iesārta migla, it kā saausta no krāsainiem diegiem, klāja kalnu pakājes, bet to augstienes kā dūmojošs plan­kums sedza Sanfrancisko. Starp pilsētu un kalniem gluži kā kausēta metāla strēle blāvi spīguļoja līcis, burinieki stāvēja nekustīgi vai lēnām slīdēja līdzi gausajai strau­mei. Tālumā tikko saskatāms sidrabainā dūmakā slējās Tamalpaiss, Zelta Vārtu šaurā taka blāvi vizēja rieta sta­ros. Aiz tiem pletās Klusais okeāns, palsnējs un bezga­līgs, no kura debesu pamalē cēlās bieza mākoņu blīva, kas sagubojusi stiepās uz krastu, vēstīdama ziemas tuvo­šanos.
   Vasarai bija laiks aiziet. Tomēr tā vēl kavējās te kalnos, sabiezinādama ieleju purpurainās krāsas un zem dūma­kainā guruma un pārsātības līķauta nomirdama rimti un klusām, apmierināta, ka dzīvojusi un dzīve bijusi ražena. Un starp šiem rudenīgajiem kalniem savā iemīļotajā vietā sēdēja Mārtiņš un Rūta — cieši blakus, nolīkuši pār grā­matas lappusēm; viņš lasīja skaļi, bet viņa klausījās mī­lestības dzejoļus, kas bija rakstīti sievietei, kura mīlējusi Brauningu tā, kā tikai reta sieviete spēj mīlēt.
   Taču lasīšana nevedās. Pārāk spēcīga bija dabas vīs­tošā skaistuma burvība. Zelta gadalaiks mira tāpat, kā bija dzīvojis, — skaisti un bez grēku nožēlas, un šķita, ka pat gaiss piesātināts saldkairu atmiņu gurdenās tvīk- smes. Sī gurdenā, sapņainā tvīksme pārņēma arī Mārtiņu un Rūtu, vājināja gribu, pārklāja saprāta un morāles bar­gajai sejai rožainu plīvuru. Mārtiņš ļāvās skurbajam gur­dumam, taču joņiem viņu pāršalca ugunīga kvēle. Viņu galvas bija tuvu kopā, un, kad nejauša vēja pūsma pie­glauda Rūtas matus viņa vaigam, iespiestās rindas iz­plūda acu priekšā.
   —   Jūs laikam nemaz nesekojat tam, ko lasāt, — Rūta sacīja, kad viņš pēkšņi sastomījās, nevarēdams atrast vietu, ko nupat bija lasījis.
   Mārtiņš pavērās viņā gailošām acīm un, sevi nenodevis, atbildēja:
   —   Jūs taču arī neklausāties. Par ko bija runa pēdējā sonetā?
   —   Nezinu, — viņa iesmējās. — Jau aizmirsās. Nelasī­sim vairs. Diena pārāk skaista.
   —   Mēs tagad ilgi nevarēsim braukt šurp, — Mārtiņš nopietni teica. — Jūras pusē pie apvāršņa ceļas vētras mākoņi.
   Grāmata izslīdēja viņam no rokām, viņi sēdēja klusē­dami un sapņainām, nekā neredzošām acīm raudzījās uz snaudošo līci. Nepagriezusies Rūta slepus paskatījās uz Mārtiņa kaklu. Kaut kāds spēks, daudz stiprāks par zemes pievilkšanas spēku, varens kā liktenis, pēkšņi pārņēma viņu. Vajadzēja pieliekties tikai vienu sprīdi, lai plecs pie­durtos viņa plecam, un tas notika neatkarīgi no viņas gribas. Rūta pieskārās Mārtiņam tik viegli, kā taurenītis skar ziedu, un tūlīt samanīja otru pieskārienu, arī tikpat vieglu. Meitene juta Mārtiņa plecu piespiežamies sa­vam plecam un notrīsam viņa augumu, šai mirklī viņai vajadzēja atrauties. Taču viņa pār sevi vairs nevaldīja. Viņa visu darīja automātiski, bez gribas ziņas, ne par ko neraizēdamās, ļaudamās līksmajam neprātam.
   Mārtiņa roka sāka lēni zagties ap viņas vidukli. Viņa gaidīja mokošā saldmē. Gaidīja, pati nezinādama, ko; sirds dauzījās, lūpas nosausa un kaisa, asinis riņķoja straujāk. Apskāviens kļuva stingrāks, Mārtiņš lēnām un maigi kļāva meiteni sev klāt. Un viņa vairs nespēja ilgāk gaidīt. Aizlauzti nopūtusies, viņa, savu rīcību neapzinā­damās, spēji nolaida galvu viņam uz krūtīm. Mārtiņš strauji pieliecās, un viņu lūpas sastapās.
   «Tai jābūt mīlestībai,» Rūta nodomāja, uz mirkli atgu­vusi apziņu. «Ja tā nav mīlestība, tad tas ir pārāk ap­kaunojoši. Protams, tas nevar būt nekas cits kā mīlestība.» Viņa mīl šo vīrieti, kura rokas apskāvušas viņu un lūpas piespiedušās viņas lūpām. Rūta ierotījās vēl ciešāk un ērtāk viņa skavās, bet tad pēkšņi, gandrīz izrāvusies no aptvēriena, aizrautībā apvija rokas ap Mārtiņa Idena iedegušo kaklu. Piepildītās vēlmes prieks bija tik liels un skaudrs, ka nākamajā mirklī viņa, klusi ievaidoties, atlaida rokas un pusnemaņā ieslīga Mārtiņa skavās.
   Viņi nebilda ne vārda, vēl ilgi nebilda ne vārda. Divas reizes viņš noliecās un noskūpstīja Rūtu, un katru reizi viņas lūpas bikli tiecās pretī un augums neviļus ieglau- dās ērtāk, tīkamāk. Viņai nebija spēka atbrīvoties, un Mār­tiņš klusēdams sēdēja, turēdams viņu savās rokās un it kā aklām acīm skatīdamies uz milzīgo pilsētu, kas ne­skaidrām aprisēm dūmoja otrpus līča. Šoreiz viņam nerā­dījās nekādas vīzijas. Viņš redzēja tikai krāsas un spo­žus gaismas starus, siltus kā šī brīnišķā diena un kvēlus kā viņa mīlestība. Viņš noliecās pār meiteni; viņa ieru­nājās.
   —   Kad jūs mani iemīlējāt? — viņa čukstus vaicāja.
   —   No pirmā brīža, no paša pirmā brīža, kad jūs ierau­dzīju. Jau tad jūs iemīlēju un kopš tā laika no dienas diena iemīlu arvien stiprāk. Un tagad mīlu vēl jo stip­rāk… Mīļa… Esmu kā prātu zaudējis. Galva griežas no laimes.
   —  Cik es esmu laimīga, ka esmu sieviete, Mārtiņ … mīļais, — viņa, dziļi nopūtusies, teica.
   Viņš atkal cieši apskāva meiteni un tad klusi jautāja:
   —  Un jus, kad jūs to sapratāt?
   —  Jau sen sapratu, gandrīz uzreiz.
   —       Tātad esmu bijis akls kā sikspārnis! — Mārtiņš iesaucās, un viņa balsī jautās nožēla. — Es to uzminēju tikai tad, kad … kad tevi noskūpstīju.
   —       Ne jau to es gribēju teikt. — Viņa pavirzījās maz­liet tālāk un paskatījās uz Mārtiņu. — Es sen jau zināju, ka tu mani mīli.
   —  Un tu? — viņš vaicāja.
   —       Man gan tas atklājās pēkšņi. — Viņa runāja ļoti klusu, viņas acis kļuva valgas un aizplīvurojās, vaigi pie- sārta vēl košāk. — Es to nesapratu tikmēr, kamēr … ka­mēr tu nebiji mani apskāvis. Ne domāt nedomāju, ka es varētu ar tevi apprecēties, Mārtiņ. Kā tu manī pamodināji mīlestību?
   —       Nezinu. — Viņš pasmaidīja. — Laikam jau ar savu mīlestību. Mana mīlestība spētu izkausēt pat akmeni, kur nu vēl dzīvas sievietes sirdi!
   —       Tas viss nemaz nelīdzinās tai mīlestībai, kādu es biju iedomājusies, — viņa piepeši domīgi sacīja.
   —   Kādu tad tu biji iedomājusies?
   —       Es nedomāju, ka tā ir šāda. — Viņa mirkli raudzījās viņam acīs un tad piebilda, nolaidusi plakstus: — Es jau nekā nesapratu.
   Viņam atkal gribējās Rūtu sev pieglaust, bet viņš vil­cinājās, baidīdamies ar savu alkainību viņu izbiedēt, tikai roka, kas bija meiteni apķērusi, mazliet iedrebējās. Tad viņa patiecās pretī, skāviens kļuva ciešāks, un viņu lūpas atkal sakļāvās skūpstā.
   —       Ko teiks mani piederīgie? — viņa pēkšņā satraukumā iejautājās.
   —   Nezinu. Bet to varam uzzināt, kad vien gribēsim.
   —   Ja nu māmiņa nepiekrīt? Man bail viņai to teikt.
   —       Es pateikšu, — viņš drosmīgi piedāvājās. — Man liekas, es tavai mātei lāgā nepatīku, bet nekas, es viņu uzvarēšu. Tas, kas uzvarējis cīņu par tevi, spēj uzvarēt jebkuru. Bet, ja neizdosies …
   —   Ko tad?
   —       Mēs tomēr nešķirsimies. Bet es esmu pārliecināts, ka tava māte piekritīs. Viņa tevi tik ļoti mīl.
   —       Es negribētu lauzt viņas sirdi, — Rūta domīgi sa­cīja.
   Mārtiņam gribējās apgalvot, ka mātēm sirds nemaz tik viegli nelūst, bet viņš tikai pateica:
   —   Mīlestība taču ir visdiženākais, kas vien pasaulē ir.
   —       Vai zini, Mārtiņ, man reizēm no tevis bail. Arī tagad baidos, kad iedomājos, kas tu esi un kāds esi bijis agrāk. Tev jābūt ļoti, ļoti labam pret mani. Neaizmirsti, ka es vēl esmu bērns! Nekad vēl neesmu mīlējusi!
   —       Es arī ne. Mēs abi esam bērni. Un apbrīnojami lai­mīgi, jo mūsu pirmā mīlestība ir abpusēja.
   —       Bet tas nevar būt! — viņa piepeši iesaucās, ātrām, saraustītām kustībām atbrīvodamās no Mārtiņa rokām.
   —  Nevar būt, ka tu … Tu taču esi bijis matrozis, un mat­rožiem, cik zinu …
   Viņas balss ietrīcējās un aizlūza.
   —       Katrā ostā ir pa sievai, — viņš pabeidza. — Vai to tu gribēji teikt?
   —   Jā, — viņa klusi atbildēja.
   —   Bet tā nav mīlestība, — viņš stingrā tonī iebilda.
   —   Es esmu bijis daudzās ostās, bet nekad neesmu jutis nekā tāda, ko varētu dēvēt par mīlestību, līdz tam brīdim, kad satiku tevi. Iedomājies tikai, kad biju atvadījies no tevis tai pirmajā vakarā, mani gandrīz vai arestēja.
   —   Arestēja?
   —       Jā, policists nodomāja, ka esmu iereibis. Es tiešām arī biju apreibis … no mīlestības.
   —       Bet mēs novirzāmies no galvenā. Tu teici, ka mēs abi esot bērni, un es teicu, ka tas nevar būt.
   —       Es atbildēju, ka nekad vēl neesmu mīlējis, — viņš atspēkoja. — Tu esi mana pirmā mīlestība, pati pirmā mī­lestība.
   —   Bet tu esi bijis matrozis, — viņa neatlaidās.
   —   Tomēr mīlēt iemīlēju tevi pirmo.
   —   Jā, bija taču sievietes … citas sievietes … Ak!…
   Mārtiņam par lielu izbrīnu, Rūta pēkšņi sāka gauži
   raudāt, un tikai ar daudziem skūpstiem un glāstiem izde­vās viņu nomierināt. Mārtiņam neviļus ienāca prātā Kip­linga vārdi: «Bet savā būtībā pulkveža kundze un Džū- dija O'Greidija ir vienādas.» Viņš nosprieda, ka vispār tā ir taisnība, lai gan izlasītie romāni lika viņam domāt citādi. No šiem romāniem viņš bija guvis ieskatu, ka aug­stākajā sabiedrībā sievietei tuvoties drīkst vienīgi ar for­mālu bildinājumu. Tais aprindās, no kurām nāca viņš, meitenēm un jaunekļiem glāsti un apskāvieni bija gluži parasta tuvināšanās izpausme; taču izsmalcinātajiem aug­stākās šķiras pārstāvjiem šāds mīlestības atklāsmes veids, viņaprāt, likās neiespējams. Tātad romāni melo. Tas tikko bija pierādījies. Tie paši mēmie glāsti un apskāvieni at­stāj vienādu ietekmi gan uz strādnieku meičām, gan aug­stākās sabiedrības meitenēm. Lai arī pēc stāvokļa nevien­līdzīgas, viņas tomēr bija no vienas miesas un asins — savā būtībā vienādas. Viņš arī pats varētu nonākt pie šās atziņas, ja būtu atcerējies Spenseru. Mierinot Rūtu ar glāstiem un skūpstiem, Mārtiņš tīksmi kavējās pie domas, ka pulkveža kundze un Džūdija O'Greidija ir «no vienas miesas un asins». Šī doma viņu tuvināja Rūtai, vērta mei­teni pieejamāku. Viņas dievišķais augums tomēr bija no miesas un asinīm, tāpat kā viņam, tāpat kā jebkuram ci­tam cilvēkam. Viņu laulība nebija neiespējama. Vienīgais šķērslis bija šķiru starpība, bet arī tā izpaudās tikai ārēji. To varēja pārvarēt. Viņš bija lasījis par kādu Romas vergu, kas aizticis līdz purpura togai. Ja tas tā bijis, kā­pēc viņš nevarētu aiztikt līdz Rūtai? Zem skaidrības, tiku­mības, kultūras un garīgās izkoptības apvalka slēpās pa­rasta sievietes daba, tāda pati kā Lisijai Konoli un visām Lisijām Konoli pasaulē. Viss, kas iespējams viņām, iespē­jams arī Rūtai. Viņa spēj mīlēt, spēj nīst, droši vien krīt arī histērijā; un, beidzot, viņa spēj būt arī greizsirdīga, jau ir greizsirdīga, ko nupat apliecināja viņas asaras.
   —   Turklāt es esmu vecāka par tevi, — Rūta negaidot sacīja un pavērās Mārtiņam acīs. — Veselus trīs gadus vecāka.
   —  Tomēr tu esi tikai bērns. Pēc dzīves pieredzes esmu par tevi veselus četrdesmit gadus vecāks, — viņš atbil­dēja.
   Mīlestībā viņi tiešām bija bērni un bērnišķi naivi un neveikli arī izpauda savas jūtas, lai arī viņai bija uni­versitātes diploms un zinātniskais grāds un viņam zinā­šanas filozofijā un sūra dzīves pieredze.
   Dienas mirdzums apdzisa, bet viņi vēl sēdēja, runāja tā, kā parasti runā mīlētāji, mēģināja izprast lielo mīles­tības brīnumu un dīvaino likteni, kas viņus savedis kopā, un cieši ticēja, ka mīl tā, kā vēl neviens pasaulē nav mī­lējis. Atkal un atkal viņi atsauca atmiņā pirmo tikšanos, centās atcerēties pirmos iespaidus vienam par otru, pūlē­jās atkārtot, ko toreiz domājuši un izjutuši.
   Rietošā saule iegrima mākoņos, kas guboja pie ap­vāršņa, debesu velve piesārta, un visai apkārtnei pārlija šī rožainā gaisma. Rūta sāka dziedāt: «Ardievu, jaukā diena.» Viņa dziedāja klusi un maigi, dusēdama Mārtiņa skavās, un, rokās sadevušies, viņi šobrīd tajās turēja ari viens otra sirdi.

   Misis Morzei nemaz nevajadzēja ņemt talkā mātes no­jautu, lai, paskatījusies uz Rūtu, visu uzminētu. Skaidrāk par vārdiem to pauda vēl arvien piesārtušie vaigi un mir­dzošās acis, kurās atspulgojās prieks un uzvaras līksme.
   —       Kas noticis? — misis Morze jautāja, nogaidījusi, kamēr Rūta apgulstas.
   —       Vai tu noproti? — trīcošā balsī savukārt jautāja Rūta.
   Māte neatbildējusi viņu maigi apskava un noglastīja viņas matus.
   —       Viņš nekā nesacīja, — viņa izdvesa. — Man nepavi­sam negribējās, ka tā notiktu, tāpēc es nekādā ziņā ne­ļautu viņam runāt — bet viņš jau nekā neteica.
   —   Nu, ja viņš-nekā neteica, tad jau nekas nav noticis.
   —   Tomēr ir noticis.
   —       Dieva dēļ, bērns, ko tu stāsti! — māte gluži apju­kusi iesaucās. — Par ko tu runā? Kas tad ir noticis?
   Rūta izbrīnā pavērās mātē.
   —       Es domāju, ka tu jau noproti. Mēs esam saderināju­šies, Mārtiņš un es!
   Misis Morze sāka smieties, šais smieklos jautās satrau­kums un neticība.
   —        Bet viņš nekā neteica, — Rūta uzsvēra. — Viņš tikai mīl mani, tas ir viss. Es biju tikpat pārsteigta kā tu. Viņš nebilda ne vārda. Viņš apskāva mani, un es … es galīgi zaudēju galvu. Viņš skūpstīja mani, un es skūp­stīju viņu. Citādi nevarēju. Man bija viņš jānoskūpsta. Un tad es sapratu, ka mīlu viņu.
   Rūta apklusa, gaidīdama, ka māte apliecinās savu svē­tību ar skūpstu, bet misis Morze salti klusēja.
   —       Protams, tas ir briesmīgi, es saprotu, — Rūta gan­drīz čukstus turpināja. — Diezin vai tu varēsi man pie­dot. Bet es citādi nevarēju. Līdz tam brīdim man nebija ne jausmas, ka viņu mīlu. Tikai, lūdzu, tu pati pasaki to tēvam.
   —  Vai nebūtu labāk tēvam vēl nekā neteikt? Es apru­nāšos ar Mārtiņu Tdenu un viņamvisu izskaidrošu. Viņš sapratīs un atbrīvos tevi no dotā varda.
   —   Nē, nē! — Rūta iesaucās, pietrūkusies kājās. — Es negribu, lai viņš mani atbrīvo! Es viņu mīlu, un mīlēt ir tik skaisti! Es apprecēšos ar viņu — protams, ja jus at­ļausiet.
   —   Mums ar tēvu ir citi nodomi, mīļā Rūtiņ … Nē, ne, nedomā, ka mēs tev kaut ko uzspiežam. Mēs tikai gribam, lai tu apprecētos ar cilvēku no mūsu aprindam, ar īstu, cienījamu džentlmeni, ko tu pati izraudzīsies, kad iemī­lēsi.
   —   Bet es jau mīlu Mārtiņu, — Rūta žēli iebilda.
   —   Mums nenāktu ne prātā ietekmēt tavu izvēli, bet tu esi mūsu meita, un mēs nedrīkstam mierīgi atļaut tev stāties laulībā ar šādu cilvēku. Uz tavu maigumu un iz­smalcinātību viņš varētu atbildēt tikai ar rupjumu un ne­audzinātību. Viņš tev nekādā ziņā nav piemērots. Viņš pat nevar tevi uzturēt. Mēs arī nedzenamies pēc bagātības, bet komforts un zināma labklājība taču vīram jāsagādā sievai; un mūsu meitai galu galā jāiziet pie cilvēka ar nākotni, nevis pie plika dēkaiņa, matroža, kovboja, kon­trabandista, un diezin kas vēl viņš nav bijis, turklāt viņš ir vējgrābslis, un viņam nav ne mazākās pienākuma ap­ziņas.
   Rūta klusēja. Viņa saprata, ka māte runā taisnību.
   —   Viņš izšķiež laiku ar rakstīšanu, mēģinādams sa­sniegt to, ko tikai reti sasniedz visai apdāvināti un augsti izglītoti cilvēki. Vīrietim, kam padomā apprecēties, taču jāsagatavojas šādam solim. Bet viņam tas nemaz nerūp. Es jau teicu, un es zinu, ka tu man piekritīsi, ka viņam nav pienākuma apziņas. Visi jūrnieki ir tādi. Viņš nemaz necenšas taupīt un ievērot mērenību. Izšķērdība jau vi­ņam kļuvusi par ieradumu, no kā viņš nekad netiks vaļā. Tā, protams, nav gluži viņa vaina, bet tas nekā negroza. Vai tu esi padomājusi, cik izlaidīgi viņš agrāk dzīvojis, nemaz nevarēja dzīvot citādi? Vai esi par to padomājusi? Vai tu, meitiņ, maz zini, kas ir laulība?
   Rūta nodrebēja un piekļāvās mātei.
   —   Esmu domājusi… — Rūta labu brīdi klusēja, meklē­dama vārdus. — Tas, protams, ir šausmīgi. Man grūti par to domāt. Es saprotu, ka šī mīlestība ir briesmīga nelaime, bet nekā nespēju līdzēt. Vai tu varēji neiemīlēt tēvu? Tāpat ir ar mani. Gan manī, gan viņā ir kaut kas tāds — līdz šai dienai es to nesapratu, — bet ir kaut kas tāds, kas liek man viņu mīlēt. Es nekad nedomāju, ka viņu iemīlēšu, tomēr iemīlēju, — viņa nobeidza, un viņas balsī skanēja apslāpēts uzvaras prieks.
   Māte un meita vēl ilgi turpināja šo neauglīgo sarunu, līdz beidzot nosprieda pirms galīgās izlemšanas kādu laiku pagaidīt.
   Sim lēmumam mazliet vēlāk tai pašā vakarā piekrita arī misters Morze, kad sieva bija atzinusies, cik kļūmīgs iznākums bijis viņas viltībai.
   —  Citādi nemaz nevarēja būt, — misters Morze pazi­ņoja. — Sis matrozis ir vienīgais jaunais vīrietis, ko viņa pazīst tuvāk. Agri vai vēlu viņā bija jāpamostas sievie­tei. Un pamodās arī, bet, izrādās, blakus atrodas tikai tas pats matrozis! Protams, ka viņa tūlīt iemīlējās, vismaz tā iedomājās, kas galu galā ir viens un tas pats.
   Misis Morze sacīja, ka mēģināšot Rūtu ietekmēt aplin­kus, nevis ar tiešu pretošanos viņas gribai. Laika pietika, jo Mārtiņš patlaban nemaz nevarēja domāt par precē­šanos.
   —   Lai abi satiekas, cik patīk, — misters Morze no­sprieda. — Varu derēt — jo vairāk Rūta viņu iepazīs, jo mazāk mīlēs. Jāsagādā viņai iespēja šo puisi salīdzināt ar kādu citu. Jāaicina pie mums mājās vairāk jaunu cil­vēku — sieviešu un vīriešu no mūsu aprindām, labi audzi­nātu un izglītotu vīriešu, kas jau kaut ko sasnieguši, jā­aicina īsti džentlmeņi. Blakus viņiem šis matrozis izska­tīsies pavisam citāds. Rūta ieraudzīs to patiesajā gaismā. Un galu galā viņš ir tīrais puika. Viņam tikai divdesmit viens gads. Rūta arī vēl ir bērns. Tā ir tikai bērnišķa aizraušanās, kas ar laiku pāries.
   Tā arī palika. Ģimenes lokā atzina, ka Rūta un Mārtiņš ir saderinājušies, bet atklāti to nepaziņoja. Vecāki cerēja, ka tas nemaz nebūs vajadzīgs. Pats par sevi saprotams, ka saderināšanās būs ilga. Mārtiņu neskubināja mainīt dzīves veidu un meklēt darbu, neieteica atmest rakstīšanu. Ģimenes nolūks nebija veicināt Mārtiņa labošanos. Mār­tiņš pats vēl lēja ūdeni uz savu nelabvēļu dzirnavām, jo tagad vismazāk domāja par noteiktu ienākumu rašanu.
   —   Nezinu, vai tu to atbalstīsi vai neatbalstīsi, — Mār­tiņš pēc dažām dienām teica Rūtai. — Es nolēmu, ka dzī­vot pie māsas man izmaksā pārāk dārgi, un gribu iekār­toties patstāvīgi. Es jau noīrēju istabiņu Ziemeļoklenda, ļoti klusā mājā, un nopirku petrolejas plītiņu — gatavošu pats.
   Rūta bija sajūsmā. It īpaši viņai patika petrolejas plī­tiņa.
   —   Tāpat iesāka arī misters Batlers, — viņa sacīja.
   Mārtiņš mazliet saīga, dzirdot pieminam šo cienījamo
   džentlmeni, un turpināja:
   —  Es uzlīmēju markas uz visiem saviem manuskriptiem un atkal aizsūtīju tos izdevējiem. Šodien pārvākšos un rīt stājos pie darba.
   —   Tu iestājies darbā! — Rūta iesaucās, ar visu savu būtni pauzdama prieku par šo brīnišķīgo vēsti, piekļau- damās ciešāk, spiezdama viņa roku, laimīgi smaidīdama. — Un tu man nekā nestāstīji! Kas tas ir par darbu?
   Mārtiņš pakratīja galvu.
   —   Es gribēju teikt, ka rīt atkal sākšu rakstīt. — Rūtas seja izstiepās garāka, un viņš steigšus turpināja: — Ne­pārproti mani. šoreiz es nenodošos nekādiem varvīkšņai- niem sapņiem. Es vados pēc vēsa, prozaiska, pavisam lie­tišķa aprēķina. Tas ir labāk, nekā atkal doties jūrā, un esmu pārliecināts, ka nopelnīšu vairāk par jebkuru Oklen- das kalpotāju.
   Pēdējos mēnešos man bija diezgan laika daudz ko ap­svērt. Es nestrādāju kā darba zirgs un gandrīz nekā ne­rakstīju, vismaz nekā tāda, kas domāts publicēšanai. Visu šo laiku es atdevu mīlestībai uz tevi un dažādām pārdo­mām. Mazliet lasīju, bet tas arī attiecas uz manām pār­domām, jo lasīju galvenokārt žurnālus. Es domāju par sevi, par pasauli, par savu vietu pasaulē un par to, kādas man ir izredzes sasniegt tādu stāvokli, kāds būtu piemē­rots tev. Starp citu, es izlasīju Spensera «Stila filozofiju» un atradu tur daudz kā tāda, kam ir tiešs sakars ar mani, pareizāk sakot, ar manu rakstīšanu un arī ar tiem sa­cerējumiem, kurus ik mēnesi iespiež žurnālos.
   Un, visu to apkopojot — pārdomas, mīlestību uz tevi un lasīšanu —, esmu nolēmis kļūt par literāru amatnieku. Uz laiku atmetīšu ar roku šedevriem un rakstīšu visādus niekus: feļetonus, anekdotes, dienas notikumu aprakstus, humoristiku — visu, pēc kā ir pieprasījums. Pastāv taču aģentūras, kas vāc materiālus avīzēm, humora lappusēm un svētdienas pielikumiem. Es «uzcepšu» to, ko tiem va­jag, un galvoju tev, ka sākšu gluži labi pelnīt. Ir tādi spalvas dīdītāji, kas mēnesī dabū četrsimt vai pat piec­simt dolāru. Es negribu kļūt tiem līdzīgs, bet nopelnīt vienīgi tik daudz, lai labi iztiktu, turklāt atlicinātu laiku savam darbam un mācībām, ko nevarēšu nevienā algotā darbā. Tad man būs brīvs laiks mācībām un īstam dar­bam. Pamazām sākšu izmēģināt spēkus pie īstiem daiļ­darbiem, mācīšos un gatavošos šim uzdevumam. Zini, es pats brīnos, cik tālu jau esmu ticis. Kad pirmo reizi mē­ģināju rakstīt, es aprakstīju dažādus sīkus notikumus bez jebkādas izpratnes un vērtējuma. Nekādu ideju, nedz domu man nebija. Man trūka pat vārdu, ar ko varētu izteikt domas. Viss, ko pārdzīvoju, man tēlojās kā bezgala dau­dzas, bet nenozīmīgas ainas. Taču, kad sāku mācīties un bagātināt savu vārdu krājumu, es ieraudzīju visās šais ainās daudz kā tāda, ko agrāk nebiju pamanījis un iz­pratis. Un tad es sāku rakstīt īstus daiļdarbus. Es sarak­stīju «Piedzīvojumu», «Prieku», «Katlu», «Dzīves vīnu», «Jautro ielu», «Mīlestības sonetus» un «Jūras dziesmas». Es vēl daudz kā tāda sarakstīšu, pat vēl labāku, bet no­došos tam tikai brīvajā laikā. Es tagad vairs nelidinos pa mākoņiem. Vispirms melnais algas darbs, tikai pēc tam šedevri. Lai tev 'pierādītu, ka man taisnība, es vakar va­karā uzrakstīju kādu pusduci joku stāstu humoristiska­jiem nedēļas žurnāliem, un, kad jau taisījos gulēt, man iešāvās prātā izmēģināt roku pie komiskām kuplejām — un stundas laikā sacerēju veselas četras. Vajadzētu dabūt dolāru par katru. Nopelnīt četrus dolārus tā starp citu, taisoties gulēt, nav nemaz peļami.
   Protams, šis darbs ir bezvērtīgs, garlaicīgs un apnicīgs, bet tas nav garlaicīgāks par grāmatvedību un kailu ci­paru bezgalīgu skaitīšanu par sešdesmit dolāriem mē­nesī— un tā līdz pašai nāves stundai. Turklāt šim darbam tomēr ir sakars ar literatūru, un tas dod man iespēju rakstīt vērtīgākus sacerējumus.
   —  Bet kāda jēga rakstīt šos vērtīgos sacerējumus, šos šedevrus? — Rūta jautāja. — Tu taču nevari tos pārdot.
   —   Es varētu… — viņš iesāka, bet Rūta viņu pār­trauca:
   —  No visiem darbiem, ko tu minēji un kas tev pašam liekas tik labi, vēl nav pārdota neviena rinda. Mēs neva­ram dibināt savu laulību uz šedevriem, kurus neviens ne­pērk.
   —      Nu, tad mēs to dibināsim uz kuplejām, kuras pirks visi, — viņš stingri apgalvoja un apskāva Rūtu, bet viņa šoreiz nebija atsaucīga glāstiem.
   —  Paklausies, — viņš, tēlodams jautrību, sacīja, — tā nav māksla, bet tas ir dolārs:
   Mans draugs bij vakar atnācis, Lai aizņemtos drusku variņa, Bet diemžēl es biju izgājis. Mans viesis tad gluži sapīcis Un neteicis vairs ne vārdiņa, Pat sveicināt mani nelicis, Bij aizgājis no namiņa.
   Pantiņa jautrais ritms nesaderēja ar nepaļāvību, kas pamazām jautās viņa sejā. Rūta pat nepasmaidīja. Viņa raudzījās uz viņu sadrūmusi un noraizējusies.
   —   Varbūt par to maksā dolāru, — viņa sacīja, — bet tas ir āksta dolārs, klauna artava cirkā. Vai tu nesaproti, Mārtiņ, ka tas ir pazemojoši? Man gribētos, lai cilvēks, ko es mīlu un cienu, nodarbotos ar kaut ko nopietnāku un godājamāku nekā citu smīdināšana un muļķīga sikšņo- šana.
   —  Tev gribētos, lai viņš līdzinātos misteram Batle- ram? — Mārtiņš jautāja.
   —  Es zinu, ka tev nepatīk misters Batlers, — viņa iesāka.
   —   Misters Batlers ir lielisks cilvēks, — viņš pārtrauca. — Viņa vienīgais trūkums ir gremošanas traucējumi. Bet es nudien nesaprotu, kāpēc sacerēt joku stāstus vai humo­ristiskas kuplejas ir sliktāk nekā klapēt rakstāmmašīnu vai būt par kantora žurku. Gan viens, gan otrs ir tikai līdzeklis kāda mērķa sasniegšanai. Tu gribi, lai es kvernu pie kantora grāmatām un vēlāk kļūstu par ieverojamu advokātu vai komersantu. Taču es gribu sakt ar sīku lite­rāru darbu un vēlāk kļūt par ievērojamu rakstnieku.
   —  Tur ir starpība, — Rūta neatkāpās.
   —   Kāda?
   —   Kaut vai tāda, ka tu nevari pārdot tos savus dar­bus, ko pats uzskati par labiem. Tu esi mēģinājis vairāk­kārt, bet izdevēji kā nepērk, tā nepērk.
   —   Dod man laiku, mīļā, — viņš lūdza. — Literārā amatniecība ir tikai pagaidu darbs, nav nekas nopietns. Dod man divus gadus. Šais divos gados es gūšu panāku­mus — un visus manus sacerējumus izdevēji raušus izraus. Es zinu, ko saku. Es sev ticu un apzinos, ko spēju. Es zinu, kas ir literatūra, un zinu, ar kādu draņķi šie skribenti pieķēza avīzes un žurnālus. Un es esmu pārlie­cināts, ka pēc diviem gadiem man pavērsies plats ceļš uz panākumiem un slavu. Komercijā karjeru es nekad netai­sīšu. Uz to man sirds netiecas. Tā man liekas garlaicīga, sīkmanīga, mantrausīga un aprobežota. Katrā ziņā es tai neesmu piemērots. Tālāk par vienkāršu kantoristu es ne­tiktu, un diezin vai mēs būtu laimīgi, dzīvojot no sīka ierēdņa algas. Tevis dēļ es gribu sasniegt vislabāko, kas vien pasaulē ir, un sasniegšu, lai tur plīst vai lūst. Sa­sniegšu! Ievērojams rakstnieks pelna desmitreiz vairāk nekā jebkurš misters Batlers. Vai tu zini, ka bestsellers var dot autoram ap piecdesmit tūkstošiem dolāru, reizēm pat veselus simt tūkstošus?
   Rūta klusēja. Viņa bija ļoti sarūgtināta un to neslēpa.
   —  Vai tas ir slikti?
   —   Man bija gluži citādas cerības un nodomi. Es uz­skatīju un arī tagad uzskatu, ka tev vislabāk būtu iemā­cīties stenogrāfiju — rakstīt ar mašīnu tu jau proti — un sākt jo drīzāk strādāt mana tēva kantorī. Tev ir gaišs prāts, un es esmu pārliecināta, ka no tevis iznāktu labs jurists.

   Pēc tam kad Rūta bija klaji izrādījusi neticību Mārtiņa literārajām dotībām, viņa mīlestība un cieņa pret Rūtu nebūt nemazinājās. Savās «brīvdienās» Mārtiņš daudz do­māja par sevi un analizēja savas jūtas. Viņš guva skaidru apziņu, ka skaistums viņam ir daudz dārgāks par slavu un slavens viņš vēlas kļūt tikai Rūtas dēļ. Vienīgi viņas dēļ viņš tik alkaini tiecās pēc slavas. Viņš ilgojās kļūt dižens pasaules acīs, lai mīļotā sieviete varētu ar viņu lepoties un atzīt par sevis cienīgu.
   Mārtiņš tik kaisli mīlēja skaistumu, ka viņam kalpošana skaistumam jau sagādāja gandarījumu. Taču Rūtu viņš mīlēja vēl kaislāk. Mīlestība viņam likās visskaistākais zemes virsū. Vai tā nebija mīlestība, kas izdarīja šo mil­zīgo pavērsienu viņa dvēselē, pārvērzdama viņu no neap­tēsta matroža par domātāju un mākslinieku? Tāpēc nav brīnums, ka mīlestība viņam likās augstāka par mākslu un zinātni. Mārtiņš jau sāka atskārst, ka prāta sfērā viņš ir stiprāks nekā viņas tēvs. Lai arī Rūtai bija akadēmiskā izglītība un humanitāro zinātņu bakalaures grāds, viņa nevarēja ne sapņot par tik dziļu pasaules, mākslas un dzīves izpratni, kādu Mārtiņš pēc viena gada bija ieguvis pašmācības ceļā.
   To visu viņš zināja, bet tas nebūt neietekmēja nedz viņa mīlestību uz Rūtu, nedz Rūtas mīlestību uz viņu. Mīlestība ir pārāk skaista, pārāk cildena, un Mārtiņš, kā jau īsts mīlētājs, negribēja mīlestību aptraipīt ar kritiku. Kāds sakars mīlestībai ar Rūtas uzskatiem par mākslu, franču revolūciju un vienādām balsstiesībām? Tas viss at­tiecas uz prātu, bet mīlestība ir augstāka par prātu. Mār­tiņš nespēja pazemot mīlestību, jo viņš to dievināja. Pēc viņa domām, mīlestība mājo visaugstākajās kalnu gālēs, tālu pāri prāta ielejām. Mīlestība ir esības kvintesence, visaugstākā dzīves saspringuma pakāpe, un ne jau katram tā lemta. No savu iecienīto filozofu mācībām Mārtiņš zi­nāja mīlestības bioloģisko nozīmi; taču, izvērsdams plašāk šo filozofu galveno viedokli, Mārtiņš nonāca pie atziņas, ka tieši mīlestībā cilvēka organisms pilnīgi attaisno savu uzdevumu, tāpēc mīlestība jāpieņem bez jebkādiem apšau- bījumiem kā vislielākā dzīves balva. Mīlētājs Mārtiņam likās pārāka, izraudzīta būtne, un viņam patika iztēloties «dieva izredzētu, neprāta skartu mīlētāju», kura acīs nav vērtības nekādiem pasaulīgiem labumiem — nedz bagātī­bai, nedz zināšanām, nedz panākumiem, nedz arī pašai dzīvei un kurš «skūpsta dēļ spēj nāvē iet».
   Šādas domas Mārtiņam bija ienākušas prātā arī agrāk, bet daudz ko viņš izsecināja tikai tagad. Visu šo laiku viņš nepārtraukti strādāja un dzīvoja kā spartietis, atrau­damies no darba, vienīgi lai tiktos ar Rūtu. Par istabiņu, ko īrēja no portugālietes Marijas Silvas, viņš maksāja divarpus dolāru mēnesī. Portugāliete bija ķildīgas dabas atraitne, kas sūri grūti strādāja, lai pabarotu savu kuplo bērnu pulku, lāgiem slīcinādama rūpes un raizes skāņā vīnā, ko par piecpadsmit centiem pirka pagrabiņā turpat uz stūra. Sākumā Mārtiņš viņu neieredzēja — it īpaši asās mēles dēļ, bet vēlāk sāka apbrīnot sīkstumu, ar kādu viņa cīnījās par maizes kumosu. Namiņā bija četras ma­zas istabiņas, un vienu no tām aizņēma Mārtiņš. Otra bija viesistaba, raibais grīdceliņš tai piešķīra jautru iz­skatu, bet pie sienas piekārtā fotogrāfija, kurā bija redzams zarciņā viens no Marijas Silvas daudzajiem ma­zuļiem, radīja drūmu noskaņu. Šī istaba bija domāta tikai viesiem. Aizkari tajā vienmēr bija nolaisti, un baskājaino bērnu baram te ļava ieiet vienīgi sevišķi svinīgos gadīju­mos. Portugāliete gatavoja virtuvē, kur visa ģimene ēda, turpat viņa mazgāja, cietināja un gludināja veļu no rīta līdz vakaram, tikai svētdienās ne. Marija Silva mazgāja pārtikušajiem kaimiņiem veļu — tas bija viņas galvenais ienākumu avots. Guļamtelpa bija tikpat maza kā tā, ko apdzīvoja Martins, un tajā mitinājās viņa pati ar saviem septiņiem bērniem. Mārtiņam likās galīgi neizprotami, kā viņi visi tur var novietoties. Caur plāno starpsienu viņš vakaros ap gulētiešanas laiku dzirdēja kņadu — ķīviņus, spiedzienus un pīkstienus, kas atgādināja putnēnu čivinā­šanu. Otrs Marijas Silvas ienākumu avots bija divas go­vis, kuras viņa slauca divreiz dienā un kuras ganījās ne­apbūvētās vietās vai nelikumīgi plūca zāli gar ceļmalām; govis ganīja viens vai divi skrandaini puišeļi, īpašnieces dēli, kuru galvenais pienākums bija modri raudzīties, vai netuvojas policists.
   Savā skabūzītī Mārtiņš gulēja, mācījās, rakstīja un saimniekoja. Pie vienīgā loga, kas izgāja uz šauru lieveni, stāvēja virtuves galds, kas noderēja gan par rakstām­galdu, gan bibliotēku, gan balstu, kur uzlikt rakstāmma­šīnu. Gulta, kas bija novietota gar pretējo sienu, aizņēma divas trešdaļas no visas istabas. Blakus galdam stāvēja kribuļains skapītis, kas acīmredzot bija izgatavots, domā­jot vairāk par peļņu nekā lietderību, un plānā lakas kār­tiņa, kas to klāja, bija viscaur atlupusi. Skapītis stāvēja vienā kaktā, bet otrā bija ierīkota virtuve — ziepju kaste, uz kuras uzlikta petrolejas plītiņa un kurā glabājās trauki un virtuves piederumi, pie sienas plaukts produktiem un blakus uz grīdas spainis ar ūdeni. Istabiņā nebija krāna, tālab pēc ūdens Mārtiņam vajadzēja iet uz virtuvi. Tais dienās, kad vārot istabiņā saradās daudz tvaika, skapīša lakojums nolupa krietni vairāk. Virs gultas Mārtiņš bija pakāris divriteni. Sākumā viņš bija turējis to pagrabā, bet Silvu atvases tūlīt noskrūvēja pedāļus un sadurstīja riepas, tad Mārtiņš uznesa divriteni augšā un novietoja šaurajā lievenītī, līdz kādu nakti dienvidrīteņa lietus gāz- mas to galīgi sagandēja. Galu galā, lai saglabātu div-r riteni, Mārtiņš to iestūma istabā un pakāra pie griestiem.
   Nelielā sienas skapītī Mārtiņš glabāja drēbes un tas grāmatas, kuras vairs nevarēja sakraut nedz uz galda, nedz zem galda. Lasīdams Mārtiņš bija paradis izdarīt atzīmes, taču piezīmju sakrājās tik daudz, ka vajadzēja izvilkt istabā virves un ar spīlītēm piestiprināt pie tām burtnīcas gluži kā vēju žāvēšanai. Pārvietoties istabā kļuva visai grūti. Viņš nevarēja atdarīt durvis, vispirms neaizvēris skapja durvis, un otrādi. Pāriet pāri istabai taisnā līnijā nekādi nebija iespējams. No durvīm līdz gul­tai vajadzēja iet līčločiem, un tumsā Mārtiņš vienmēr kaut kam uzgrūdās virsū. Ja bija laimīgi izdevies tikt garām gan ieejas, gan skapja durvīm, vajadzēja spēji cirsties pa labi, lai neuzdurtos virtuves kastei, pēc tam pagriezties pa kreisi, lai apietu gultu, bet mazākajā novirzē no šā kursa slēpās draudi atsisties pret galdu. Pēc šās manev­rēšanas varēja iebraukt kanālā, kura viens krasts bija gulta, bet otrs — galds. Bet, kad vienīgais krēsls stāvēja savā vietā — pie galda, šis kanāls nebija kuģojams. Kad krēslu nelietoja, tas tika iecelts gultā; starp citu, Mārtiņš bieži gatavoja sēžot, jo, kamēr vārījās ūdens, viņš lasīja grāmatu, līdz iemanījās tiktāl, ka paspēja izlasīt pāris lappušu, arī cepot gaļu. Virtuves kakts bija tik mazs, ka Mārtiņš nepieceļoties varēja aizsniegt visu nepieciešamo. Gatavot ēdienu sēžot bija pat ērtāk; stāvēdams Mārtiņš visu laiku aizsedza sev gaismu.
   Mārtiņš prata pagatavot daudz ēdienu, kas bija vienlai­kus lēti un barojoši, turklāt viņa lieliskais kuņģis sagre­moja itin visu. Viņa galvenais uzturs bija zirņu vira, kartupeļi un lielās, brūnās pupas, pagatavotas meksikāņu gaumē. Arī rīsi, ko Mārtiņš prata izvārīt tā, kā neprot neviena amerikāņu namamāte, parādījās galdā vismaz reizi dienā. Sviesta vietā Mārtiņš zieda uz maizes žāvētu augļu ievārījumu, jo žāvēti augļi bija daudz lētāki nekā svaigi. Šad tad viņš atļāvās bifšteku vai zupu no kauliem. Divreiz dienā viņš dzēra kafiju bez piena vai krējuma, vakarā tēju, un kā viena, tā otra bija lieliski pagatavota.
   Mārtiņam gribot negribot vajadzēja būt taupīgam. «Brīvdienas» bija aprijušas gandrīz visu, kas nopelnīts veļas mazgātavā, un savu «maizes darbu» viņš bija aiz­sūtījis tik tālu, ka atbildi varēja saņemt tikai pēc vairā­kām nedēļām. Viņš dzīvoja kā vientuļnieks un strādāja par trijiem, tikai retumis izraudamies, lai apciemotu Ģer­trūdi vai redzētos ar Rūtu. Tāpat kā agrāk, Mārtiņš gu­lēja tikai piecas stundas, un vienīgi viņa dzelzs veselība līdzēja viņam izturēt deviņpadsmit stundu saspringta darba. Mārtiņš nezaudēja nevienu mirkli. Pie spoguļa viņš piekāra zīmītes ar dažu vārdu nozīmes izskaidro­jumu un izrunas apzīmējumu, lai ģērbjoties, skujoties, su­kājot matus, tos iegaumētu. Tādas pašas zīmītes karājās pie petrolejas plītiņas, un viņš iemācījās tās no galvas, vārīdams ēdienu vai mazgādams traukus. Jaunas zīmītes vienmēr nomainīja vecās. Lasot uzdūries nepazīstamam vārdam, viņš tūlīt sameklēja to vārdnīcā un uzrakstīja uz zīmītes, ko piesprauda pie spoguļa vai pie sienas. Viņš bija piebāzis pilnas kabatas ar zīmītēm un pārlasīja tās, ejot pa ielu vai gaidot savu kārtu skārnī vai pārtikas veikalā.
   Šai ziņā Mārtiņš neapstājās pusceļā. Lasīdams tādu autoru darbus, kuri guvuši panākumus, viņš atzīmēja stila īpatnības, sižeta risinājumu, notikumu atklāsmi, izteik­smes veidu, salīdzinājumus, epigrammas — visu, kas va­rētu būt veicinājis viņu sekmes. To visu viņš pierakstīja un izpētīja. Viņš nekā neatdarināja. Viņš tikai meklēja principus. Viņš sastādīja garu garos sarakstus, uzskaitī­dams ietekmīgus un mākslinieciskus literārus paņēmienus, ko bija ievērojis dažādiem rakstniekiem, un tas deva vi­ņam iespēju izdarīt vispārēju secinājumu par literāra pa­ņēmiena būtību, un, atmetis šo rakstnieku manieri, izstrā­dāja pats savus paņēmienus, jaunus un oriģinālus, un iemācījās tos lietot ar svaru un mēru. Tāpat viņš savāca un pierakstīja trāpīgus un gleznainus teicienus no ikdie­nas valodas, teicienus, kas svilināja kā uguns vai maigi glāstīja dzirdi, spilgti izdalīdamies parastās tērgāšanas vienmuļīgajā tuksnesī. Mārtiņš vienmēr un visur meklēja principus, kas ir kādas parādības pamatā. Viņš centās sa­prast, kā rodas attiecīga parādība, lai pats to varētu radīt. Viņš neapmierinājās ar skaistuma daiļā vaiga apjūsmo- šanu vien. Savā pieblīvētajā skabūzītī, kur ēdienu smaržas jaucās ar saimnieces bērneļu klaigām, viņš, gluži kā ķīmi­ķis laboratorijā, mēģināja sadalīt skaistumu sastāvdaļās, lai izprastu tā uzbūvi un vēlāk pats spētu radīt skaistumu.
   Pēc savas dabas Mārtiņš varēja strādāt tikai apzinīgi. Viņš nevarēja strādāt akli, taustoties pa tumsu, nezinot, kas iznāks, paļaujoties vienīgi uz nejaušību vai sava ta­lanta zvaigzni. Gadījuma panākumi viņu neapmierināja. Viņš gribēja zināt visus «kā» un «kāpēc». Viņam bija gaišs, loģisks prāts, un, sākdams stāstu vai dzejoli, viņš jau skaidri iztēlojās beigas un turēja atmiņā sava sacerē­juma plānu. Pretējā gadījumā pūles neattaisnojās. Taču viņš pienācīgi novērtēja tos nejaušos vārdus un teicienus, kas pēkšņi iešāvās prātā un vēlāk godam izturēja pār­baudi, nevis mazinādami, bet pat veicinādami daiļdarba skaistumu un vienotību. Šādu atradumu priekšā viņš ap­brīnā nolieca galvu, noskārzdams, ka tos darinājis kāds augstāks radošs spēks, kas stāv pāri cilvēka saprašanai. Meklēdams skaistumu un cenzdamies to izdibināt līdz pa­šiem pamatiem, Mārtiņš saprata, ka skaistumā ir kaut kas noslēpumains, kam vēl nav piekļuvis neviens cilvēks. Viņš zināja, kaut vai no Spensera rakstiem, ka lietu vis­dziļākajā būtībā cilvēks nespēj ietiekties un skaistuma no­slēpums ir tikpat neizdibināms kā dzīves noslēpums, var­būt vēl brīnumaināks, jo skaistums un dzīve dīvainā kārtā savijas kopā un cilvēks ir tikai daļiņa no šā savijuma, kas radīts no saulstariem, zvaigžņu putekļiem un vēl kaut kābrīnumaina.
   So pārdomu ietekmē Mārtiņš reiz sacerēja rakstu — «Zvaigžņu putekļi», kurā šaustīja nevis kritikas principus, bet principiālus kritiķus. Tas bija lielisks, dziļu domu ba­gāts, filozofisks raksts, kam strāvoja cauri viegls humors. Starp citu, žurnāli to tikpat ātri noraidīja, cik ātri tas bija uzrakstīts. Taču Mārtiņš, atbrīvojies no urdošajām do­mām, mierīgi turpināja savu ceļu. Viņš jau sen bija radis iepriekš krietni un vispusīgi apsvērt darba ideju un tikai tad sēsties pie rakstāmmašīnas. Mārtiņu pārāk nesarūg­tināja tas, ka ne rindiņa no viņa darbiem līdz šim vēl nav iespiesta. Rakstīšana viņam bija sarežģīta domāšanas pro­cesa pēdējais posms, pēdējais mezgls, kas sasaistīja kopā atsevišķus domu pavedienus, savāktos faktus un atzinu­mus. Sacerējis rakstu, viņš atbrīvoja savā galvā vietu jaunām idejām un problēmām. Galu galā tas bija kaut kas līdzīgs plaši izplatītajam paradumam laiku pa laikam «atvieglot sirdi», kurš reizēm palīdz cilvēkiem pārciest un aizmirst īstas vai iedomātas bēdas.

   Ritēja nedēļas. Nauda Mārtiņam pamazām izsīka, bet izdevēju čeku kā nebija, tā nebija. Visi lielie manuskripti atgriezās atpakaļ, arī «ejošie» darbi nepieredzēja nekā labāka. Mazajā virtuvītē vairs netika gatavoti dažādi ēdieni. Mārtiņam bija atlicis vēl pusmaisiņš rīsu un žā­vēti aprikozi, un ar šo lieso barību viņš iztika piecas die­nas. Pēc tam viņš nolēma izmantot kredītu. Pārtikas preču tirgotājs portugālis, kam Mārtiņš līdz šim bija maksājis skaidrā naudā, pārtrauca izsniegt produktus, kad rēķins sasniedza ievērojamu summu — trīs dolārus un astoņdes­mit piecus centus.
   —   Jūs redzēt, — tirgotājs sacīja, — jūs neatrast darbu, es pazaudēt naudu.
   Mārtiņš nekā nevarēja iebilst. Tirgotājs sprieda pilnīgi loģiski. Raugoties no veikalnieka viedokļa, diezin vai būtu pareizi dot preces uz parāda jaunam, spēcīgam strādnieku puisim, kas aiz slinkuma nemeklē darbu.
   —   Būs strādāt, būs ēst, — tirgotājs pamācīja, — nav strādāt, nav ēst.
   Un, lai pierādītu Mārtiņam, ka šādi rīkojas tikai veikala interesēs, portugālis piebilda:
   —  Abi iedzert. Pa viena glāze. Es maksā. Es — draugs, tu — draugs.
   Draudzības labā Aiārtins izdzēra glāzīti un likās gulēt bez vakariņām.
   Augļus Mārtihs pirka citā veikalā, kura īpašniekam amerikānim nebija tik stingri komerciāli principi, tas at­ļāva Mārtiņam iepirkties uz parada līdz pieciem dolāriem un pēc tam kļuva nepielūdzams. Maiznieks izbeidza dot uz parāda pēc diviem un miesnieks — pēc četriem dolā­riem. Saskaitījis kopā visus parādus, Mārtiņš dabūja kop­summu — četrpadsmit dolāru un astoņdesmit piecus cen­tus. Pienāca kārta samaksāt arī par rakstāmmašīnu, bet Mārtiņš nolēma, ka divus mēnešus var to lietot uz kredīta, kas parādam pievienos vēl astoņus dolārus. Kad paies arī šis laiks, visas kredīta iespējas būs izmantotas.
   Pēdējais pirkums sakņu veikalā bija maiss ar kartupe­ļiem, un veselu nedēļu Mārtiņš trīsreiz dienā ēda tikai kartupeļus. Laiku pa laikam viņš pusdienoja pie Rūtas un tā mazliet stiprināja savus spēkus, lai gan izjuta Tantala mokas, raudzīdamies uz daudzajiem gardajiem ēdieniem un pieklājības pēc atteikdamies tos vēlreiz nobaudīt. Daž­kārt, pārvarējis kaunu, Mārtiņš pusdienu laikā ieradās pie savas māsas Ģertrūdes un ēda tik, cik uzdrīkstējās, starp citu, vairāk nekā pie Morzēm.
   Tomēr viņš diendienā turpināja neatlaidīgi rakstīt, un diendienā pastnieks nesa atpakaļ noraidītos manuskriptus.
   Nebija vairs naudas pastmarkām, un atpakaļ atsūtītie manuskripti kaudzē krājās zem galda. Pienāca diena, kad viņš četrdesmit stundu nebija licis mutē ne kumosa. Ar pusdienām pie Morzēm viņš vairs nevarēja rēķināties, jo Rūta kopš divām nedēļām bija aizbraukusi uz Sanrafaelu, bet pie māsas Mārtiņš kaunējās iet. Un, lai neveiksmju mērs būtu pilns, pastnieks todien atnesa atpakaļ uzreiz piecus manuskriptus. Tad Mārtiņš paņēma mēteli, aizgāja uz Oklendu un vēlāk atgriezās bez mēteļa, toties ar pie­ciem dolāriem kabatā. Katram veikalniekam viņš samak­sāja pa dolāram, un viņa virtuvē atkal čurkstēja gaļa ar sīpoliem, smaržoja kafija un parādījās liels pods ar žāvētām plūmēm. Mārtiņš paēdis piesēdās pie galda, un līdz pusnaktij bija sacerēts jauns raksts ar nosaukumu «Augļošanas vara». Beidzis rakstīt, viņš to pasvieda zem galda, jo no pieciem dolāriem nekas nebija palicis pāri un markas nopirkt nevarēja.
   Mārtiņš ieķīlāja arī pulksteni, pēc tam — divriteni; ietaupījis uz pārtiku, viņš nopirka markas un atkal aiz­sūtīja visus savus manuskriptus. Lielu vilšanos viņam sa­gādāja «ejošie» sacerējumi. Neviens tos nepirka. Salīdzi­nājis savus sacerējumus ar tiem, ko iespieda avīzēs vai nedēļas un mēneša izdevumos, Mārtiņš joprojām atzina, ka viņš raksta labāk, tomēr nevar pārdot nevienu rindu. Tad viņš uzzināja, ka pastāv īpašas asociācijas, kas pie­gādā avīzēm lielā vairumā tā saucamo «kroniku» mate­riālus, un aizsūtīja vienai no šīm asociācijām dažas savas piezīmes, taču saņēma tās atpakaļ līdz ar iespiestu blanku, kurā bija paziņots, ka materiālus asociācijai vāc štata darbinieki.
   Kādā jaunatnes žurnālā Mārtiņš uzgāja garu garās slejas ar anekdotēm un īsiem stāstiņiem. Vēl viena iespēja nopelnīt naudu! Taču arī te viņu piemeklēja neveiksme — visu, tāpat kā līdz šim, atsūtīja atpakaļ. Vēlāk, kad Mār­tiņam tas vairs nebija svarīgi, viņš uzzināja, ka šo vielu parasti sagādā paši redakciju darbinieki, lai palielinātu savu algu. Humoristiskie nedēļas žurnāli atsūtīja atpakaļ viņa jokus un kuplejas; noietu nerada arī vārsmotie feļe­toni, ko viņš aizsūtīja lielajiem žurnāliem. Vēl atlika avīžu feļetoni. Mārtiņš skaidri zināja, ka var uzrakstīt daudz labākus feļetonus par tiem, kurus iespiež. Sameklējis divu avīžu sindikātu adreses, viņš pārplūdināja tos ar feļeto­niem. Uzrakstījis divdesmit īsu stāstiņu, no kuriem neviens netika ievietots, Mārtiņš meta mieru. Tomēr viņš dien­dienā lasīja periodikā bērnu stāstiņus un feļetonus, ko nemaz nevarēja salīdzināt ar viņa mēģinājumiem šai žanrā. Izmisumā Mārtiņš beidzot sāka domāt, ka, savu darbu hipnotizēts, zaudējis kritikas spējas un vairs nevar pareizi novērtēt savu daiļradi.
   Necilvēciskā izdevniecību «zobratu ierīce» ritmiski tur­pināja darbu. Mārtiņš uzlīmēja markas savu manuskriplu aploksnēm, iemeta pastkastītē, un pēc trim četrām nedē­ļām ieradās pastnieks un atnesa manuskriptus atpakaļ. Acīmredzot redakcijās tiešām nebija neviena dzīva cil­vēka. Bija tikai lieliski saskaņoti un labi ieeļļoti automāti. Nonācis pilnīgā izmisumā, Mārtiņš jau sāka šaubīties, vai tādi redaktori vispār ir. Neviens no tiem nebija devis ne­kādu dzīvības zīmi, turklāt tas apstāklis, ka visi viņa darbi tika noraidīti bez jebkāda paskaidrojuma, it kā ap­stiprināja domu, ka redaktors ir kaut kāds mīts, ko radī­juši un saglabā burtliči, iespiedēji un avīžnieki.
   Stundas, ko viņš aizvadīja ar Rūtu, bija vienīgās lai­mīgās viņa dzīvē, bet arī ne vienmēr. Alkas, kas viņu nemitīgi satrauca, sāka mocīt vēl vairāk, kopš Rūta atzi­nās mīlestībā, taču viņa palika tikpat nepieejama kā ag­rāk. Mārtiņš bija lūdzis, lai viņa pagaida divus gadus, bet laiks aizritēja, un viņš vēl nekā nebija sasniedzis. Turklāt Rūta acīmredzot neatzina viņa nodarbošanos. Viņa gan par to atklāti nerunāja, toties aplinkus lika saprast skaidrāk nekā ar vārdiem. Viņa nedusmojās, tikai izrādīja neatzinību, lai gan sieviete ar skarbāku raksturu droši vien dusmotos, ka viņai tiek sagādāta tikai vilšanās. Viņa jutās vīlusies, ka cilvēks, ko viņa nolēmusi pārveidot, ne­ļaujas pārveidoties. Sākumā viņš bija licies diezgan pade­vīgs materiāls, bet tad pēkšņi iecirtās un negribēja kļūt līdzīgs nedz misteram Morzem, nedz misteram Batleram.
   Cildenāko un vērtīgāko Mārtiņā viņa nepamanīja vai, vēl ļaunāk, nesaprata. Sis cilvēks, kas bija tik elastīgs, ka spēja pielāgoties jebkuriem dzīves apstākļiem, Rūtai likās tiepīgs un stūrgalvīgs, jo viņa nevarēja iespiest to savā šaurajā būrītī, vienīgajā, ko atzina par labu. Rūta nespēja sekot Mārtiņa domu lidojumam, un, kad viņš sa­sniedza viņai nepieejamus augstumus, viņai šķita, ka jau­neklis maldās. Neviens no viņas paziņām nekad nebija izteicis domu, ko viņa neizprastu. Tēva, mātes, brāļu, pat Olneja domu gaita viņai vienmēr bija skaidra; tāpēc, ne­saprazdama Mārtiņu, viņa uzskatīja, ka tā ir Mārtiņa vaina. Atkārtojās sensenā traģēdija, kas raksturīga vien- patnim, kurš mēģina labot pasauli.
   —  Tu esi radusi izrādīt cieņu visam, kas atzīts par cieņas vērtu, — Mārtiņš reiz teica, strīdoties ar Rūtu par Prapsu un Vandervoteru. — Es piekrītu, ka viņi ir drošas un ievērojamas autoritātes, viņus uzskata par labākajiem literatūras kritiķiem Savienotajās Valstīs. Ikviens skolo­tājs raugās uz Vandervoteru kā uz amerikāņu kritikas vadoni. Bet es izlasīju viņa rakstus, un tie man likās vis­spožākais tukšvārdības paraugs. Viņš ir īsts pliekanu frāžu kalējs. Un Prapss nav labāks. «Hemloks Mosess», protams, ir uzrakstīts lieliski. Pat katrs komats ir savā vietā, taču vispārējais tonis — ak! — cik svinīgs un paci­lāts. Tāpēc jau viņam maksā vairāk par visiem. Kaut gan, lai dievs man piedod šo nekaunību, viņš patiesībā nemaz nav kritiķis. Anglijā prot labāk kritizēt. Bet lietas būtība ir tāda, ka mūsu kritiķi visu laiku spēlē populārus motī­vus, un tie skan tik jauki, tik pacilāti, tik augsti tiku­miski. Viņu kritiskie raksti man atgādina svētdienas spre­diķus. Viņi visādi atbalsta jūsu angļu filoloģijas profeso­rus, un šie profesori savukārt atbalsta viņus. Taču viņu pauros nav nevienas oriģinālas domas. Viņi zina tikai to, kas ir vispāratzīts, un piedevām arī viņi paši ir vispār­atzīti. Viņi ir tukšgalvji, un visas atzītās idejas pielīp viņiem tikpat viegli kā etiķetes uz alus pudelēm. Viņu gal­venais uzdevums ir izskaust augstskolu jauniešiem jeb­kuru spilgtu, oriģinālu domu un likt viņiem spriest pēc noteikta pieņēmuma.
   —  Bet man liekas, — Rūta iebilda, — ka es nonāku tu­vāk patiesībai, paliekot pie vispāratzītā, nekā tu, brukdams virsū autoritātēm kā Dienvidjūras salu mežonis svēto tēliem.
   —  Mežoņu svēto tēliem taču bruka virsū misionāri, — Mārtiņš iesmējās. — Bet diemžēl visi misionāri aizbraukuši uz pagānu zemēm — un te nav palicis neviena, kas sa­triektu vecos elkudievus Vandervoteru un Prapsu.
   —  Un līdz ar to arī visus universitātes profesorus, — Rūta papildināja.
   Mārtiņš strauji papurināja galvu.
   —  Nē. Zinātņu profesoriem jāpaliek. Viņi tiešām veic diženu darbu. Turpretī no angļu filoloģijas profesoriem, šiem papagaiļiem ar mikroskopiskajām smadzenītēm, devi­ņas desmitdaļas derētu aiztriekt ratā!
   Tik barga attieksme pret profesoriem Rūtai likās zaimo­joša. Viņa neviļus salīdzināja patīkamos, zinātniskiem grādiem apbalvotos, eleganti ģērbušos profesorus, kuri ru­nāja apvaldītā balsī un no kuriem dvesmoja izsmalcināta kultūra, ar šo neciešamo jauno puisi, ko viņa nez kāpēc mīlēja, bijušo matrozi slikti pieguļošā uzvalkā, spēcīgiem muskuļiem, kuri liecināja par rupju fizisku darbu; Rūtu kaitināja neparastais uzbudinājums, ar kādu Mārtiņš ru­nāja, kad iekaisa strīdā, reizēm galīgi zaudēdams savaldu. Profesori vismaz saņem labas algas un ir — jā, to gribot negribot vajadzēja atzīt — īsti džentlmeņi, kamēr Mār­tiņš nevar nopelnīt ne penija un pat tagad nemaz neat­gādina džentlmeni.
   Rūta pat neapsvēra nedz Mārtiņa izteikumus, nedz to pamatojumus. Tas, ka tie nav pareizi, ir pats par sevi saprotams, salīdzinot dažas ārējās pazīmes. Profesoru spriedumi neapšaubāmi ir pareizi, jo viņi gūst dzīvē pa­nākumus, turpretī Mārtiņš aplam spriež par literatūru tāpēc, ka nevar pārdot nevienu no saviem sacerējumiem. Lietojot Mārtiņa paša izteicienu, viņiem «veicas», bet viņam ne­veicas. Vai viņš maz spēj pareizi spriest par literatūru, viņš, kas nupat bija stāvējis šai pašā istabā nosarcis un apjucis, neveikli sasveicinādamies, bailīgi lūkodamies ap­kārt, lai ar savu zvalstīgo gaitu neapgāztu kādu greznum- lietiņu, jautādams, vai Svinberns jau sen miris, un muļ­ķīgi lielīdamies, ka ir lasījis «Ekselsioru» un «Dzīves psalmu».
   Tā Rūta glužj neviļus pati apstiprināja savu bijību pret autoritātēm. Mārtiņš ļoti labi saprata viņas domu gaitu, taču atturējās iedziļināties. Viņš mīlēja Rūtu, lai kādi būtu viņas uzskati par Prapsu un Vandervoteru vai angļu filo­loģijas profesoriem, tomēr viņš arvien vairāk pārliecinā­jās, ka pastāv tādas prāta un zināšanu jomas, kuras viņai ir pilnīgi neaptveramas un kuru esamību viņa pat neno­jauš.
   Rūta turpretī uzskatīja, ka Mārtiņš nekā nesaprot no mūzikas, un viņa spriedumus par operām atzina ne vien par nesaprātīgiem, bet par tīši aplamiem.
   — Kā tev patika? — reiz vaicāja Rūta, kad viņi nāca mājās no operas.
   Pēc vesela mēneša stingras taupības, atraujot sev mai­zes kumosu, viņš bija atļāvies aizvest Rutu uz operu. Velti izgaidījusies, ka Mārtiņš pats sāks runāt par izrādi, kas Rūtu bija aizrāvusi un stipri saviļņojusi, viņa beidzot nolēma jautāt.
   —   Man ļoti patika uvertīra, — viņš atbildēja. — Ta bija lieliska.
   —   Jā, bet pati opera?
   —   Opera arī, tas ir, orķestris. Protams, būtu vēl labak, ja visi tie āksti stāvētu mierīgi vai pavisam aizietu no skatuves.
   Rūta bija pagalam pārsteigta.
   —   Vai tu runā par Tetralani un Barillo? — viņa jau­tāja.
   —  Arī par viņiem, par visu to bandu.
   —   Tie taču ir slaveni mākslinieki!
   —  Vienalga, ar savu stulbo ākstīšanos viņi tikai sabojā mūziku.
   —  Vai tiešām tev nepatīk Barillo balss? — Rūta iesau­cās. — Viņš esot otrais pēc Karuzo.
   —   Kā ne, patīk un Tetralani patīk vēl labāk. Viņai ir apbrīnojama balss, cik es saprotu.
   —   Bet… bet… — Rūta meklēja vārdus. — Tad es nesaprotu, ko tu domā. Tu apbrīno viņu balsis, bet runā, ka viņi sabojā mūziku.
   —   Jā, tieši tā. Es daudz ko dotu, lai dzirdētu viņus koncertā, un dotu vēl vairāk, lai nedzirdētu viņus, kad spēlē orķestris. Acīmredzot es esmu neglābjams reālists. Lieli dziedoņi ne vienmēr ir lieli aktieri. Protams, ir skaisti, pat ļoti skaisti, kad Barillo eņģeļa balsī dzied mī­las āriju un Tetralani atbild vēl eņģeliskākā balsī, un to visu pavada spēcīga, daudzkrāsaina orķestrācija. To es neapstrīdu. Es to pat apgalvoju. Bet viss iespaids ir pa­galam, līdzko paskatos uz Tetralani, kas ir gandrīz sešas pēdas gara un simt deviņdesmit mārciņas smaga, un viņai blakām mazais Barillo, cik garš, tik plats, kalēja pleciem, un kā viņi abi ieņem mākslotas pozas, tver pie krūtīm un plātās ar rokām gluži kā trako nama iemītnieki. Un man ir jāiedomājas, ka šī mīlas aina notiek starp slaidu, daiļu princesi un jaunu, skaistu princi! Nē, pret to es iebilstu! Tas ir stulbi! Tas ir muļķīgi! Tas ir nedabiski! Jā, tur ir tā vaina. Tas ir nedabiski. Vai tiešām kāds šādi atzīstas mīlestībā? Ja es tev tā atzītos, tu droši vien man iecirstu pļauku!
   —   Tu nesaproti, — Rūta iebilda. — Ikviens mākslas veids ir ierobežots. (Viņa atcerējās lekciju par mākslas nosacītību, ko nesen bija klausījusies universitātē.) Glez­niecībā, piemēram, ir divas dimensijas, tomēr jāatzīst, ka rodas ilūzija par trešo dimensiju, ko paver gleznotāja mākslas spēks. Rakstniecībā šis visvarenais un viszinošais ir autors. Mēs taču atzīstam, ka autoram ir tiesības atklāt varoņu visslēptākās domas, lai gan domājot varone bijusi pilnīgi viena un nedz autors, nedz kāds cits nav varējis viņas pārdomas noklausīties. Tāpat ir ar teātri, tēlniecību, operu — ar visiem mākslas veidiem. Ar zināmām pret­runām jāsamierinās.
   —   Jā, to es saprotu, — Mārtiņš atbildēja. — Jebkura māksla ir nosacīta. (Rūta nobrīnījās, cik pareizi viņš iz­sakās, it kā būtu mācījies universitātē, nevis pašmācības ceļā ieguvis aptuvenas zināšanas, lasot bibliotēkā visu, kas pagadās pa rokai.) Bet arī nosacītībai jābūt reālai. Kokus, kuri uzzīmēti uz kartona un nostādīti abās pusēs skatuvei, mēs pieņemam par mežu. Tā ir nosacītība, bet pietiekami reāla. Turpretī jūras attēlojumu mēs nekad ne­uzskatītu par mežu. Mēs to nemaz nevarētu. Tas būt pre­tēji mūsu izjūtām. Tāpēc šo divu vājprātīgo ālēšanās, vaikstīšanās un konvulsīvās kustības, ko mēs šovakar re­dzējām, nekādi nevar atzīt par mīlestības izpausmi un attēlošanu.
   —   Vai tiešām tu iedomājies, ka mūzikas izpratnē esi pārāks par kritiķiem? — Rūta sašuta.
   —   Nē, nē, nebūt ne. Es tikai atļaujos domāt pats savas domas. To visu stāstīju tādēļ, lai paskaidrotu, kālab Tet­ralani kundzes ziloņa grācija man sabojāja visu prieku par lielisko orķestri. Iespējams, ka slavenajiem mūzikas kritiķiem ir pilnīga taisnība. Bet man ir pašam savs uz­skats, un es to nepakļaušu pat visas pasaules kritiķu vien­prātīgam spriedumam. Kas man nepatīk, tas nepatīk. Kā­pēc man jāizliekas, it kā tas man patiktu? Vai tikai tāpēc, ka tas patīk citiem? Es negribu pakļaut savu gaumi modei!
   —    Bet mūzika prasa sagatavotību, — Rūta iebilda, — un operai nepieciešama īpaša sagatavotība. Varbūt…
   —   …es vēl neesmu pietiekami sagatavots, lai klausītos operu, — Martins pabeidza.
   Viņa palocīja galvu.
   —      Var jau būt, — viņš piekrita, — bet es pat esmu par to priecīgs. Ja no agras jaunības būtu radināts pie ope­ras, tad droši vien šovakar raudātu sentimentālas asaras, skatoties uz šo klaunu ķēmošanos, un neuztvertu nedz viņu skaistās balsis, nedz orķestra skanīgumu. Bet tev ir taisnība. Tas, protams, ir atkarīgs no sagatavotības. Taču es jau esmu par vecu. Man vajadzīgs vai nu kaut kas reāls, vai arī galīgi nekas. Ilūzija, kurā nav ne drusciņas patiesības, mani neaizkustina, un opera man liekas pārāk neīsta, it īpaši, kad redzu, kā mazais Barillo krampjaini apskauj būdīgo Tetralani un stāsta tai, cik kaisli to mīl.
   Taču Rūta, kā vienmēr, sprieda par Mārtiņa uzskatiem pēc ārējām pazīmēm un saskaņā ar savu padevību vispār­atzītajam. Kas viņš tāds galu galā ir, ka uzlūko par ne­maldīgu tikai sevi, bet visu kulturālo pasauli apvaino neizpratnē? Mārtiņa vārdi un domas Rūtu ne mazākā mērā neietekmēja. Viņa bija pārāk pieradusi pie vispār­atzītā un neatbalstīja dumpīgas domas. Turklāt mūzikai viņa nodevās kopš bērnības, kopš bērnības bija jūsmojusi par operu tāpat kā visi viņas aprindu cilvēki. Ar kādām tiesībām šis Mārtiņš Idens, kurš tikko izniris no regtaima un ielu dziesmiņu valstības, drīkst spriest par mūziku, kas sajūsmina visu pasauli? Bija aizskarta Rūtas patmīļa, un, iedama līdzās Mārtiņam, viņa jutās tāda kā apvainota. Labākajā gadījumā Mārtiņa uzskatus un spriedumus va­rēja uztvert kā untumu vai muļķīgu joku. Taču, kad, pa­vadījis Rūtu līdz namdurvīm, Mārtiņš viņu apskāva un maigi noskūpstīja, viņa spējā mīlestības uzbrāzmā atkal aizmirsa visu. Vēlāk, vaļā acīm guļot gultā, Rūta visu laiku prātoja, kā varējis notikt, ka viņa iemīlējusi tik sa­vādu cilvēku, iemīlējusi pretēji savas ģimenes gribai.
   Nākamajā dienā Mārtiņš Idens, nolicis pie malas citus darbus, jauno iespaidu varā uzrakstīja rakstu ar nosau­kumu «Ilūziju filozofija». Ar marku greznotā aploksne devās ceļojumā, taču šim nabaga manuskriptam bija lemts mainīt vēl daudzas markas un doties vēl daudz garākos ceļojumos.

   Marija Silva bija nabadzīga un skaidri zināja, kas ir nabadzība. Rūtai vārds «nabadzība» nozīmēja tikai slik­tus dzīves apstākļus. Tas bija viņas vienīgais priekšstats par nabadzību. Viņa zināja, ka Mārtiņš ir nabadzīgs, un domās salīdzināja viņa dzīvi ar Ābrama Linkolna vai mistera Batlera jaunību, vispār ar tādu cilvēku likteni, kuri sākumā mitinājušies nabadzībā, bet vēlāk guvuši pa­nākumus un tikuši pie turības. Atzīdama, ka nabadzība nav patīkama no daudziem viedokļiem, Rūta vienlaikus, tāpat kā lielākā daļa viņas aprindu cilvēku, uzskatīja na­badzību par lielisku darba un karjeras stimulu, protams, ja cilvēkam, kas dzīvo nabadzība, ir kaut kadas spējas. Tādēļ Rūta pārāk neuztraucās, uzzinājusi, ka Martinam va­jadzējis ieķīlāt pulksteni un mēteli. Tieši otrādi, viņa jutās pat apmierināta, cerēdama, ka tā viņš jo drīzāk naks pie prāta un atmetīs rakstīšanu.
   Mārtiņa vājā un iekritusī seja nevedināja Rūtu domāt, ka viņš cieš badu. Viņa gan samanīja šo pārmaiņu un nopriecājās, ka Mārtiņa izskats kļuvis apgarotāks, zaudē­jis to veselīgo, dzīvniecisko spēku, kas viņu gan valdzi­nāja, gan atbaidīja. Rūtu sajūsmināja Mārtiņa acu nepa­rastais mirdzums, kas vērta viņu līdzīgu dzejniekam vai zinātniekam — tas ir, tam, kas viņš pats gribētu būt un kas Rūtai patiktu, lai viņš būtu. Taču Marijai Silvai jau­nekļa liesie .vaigi un spožās acis pauda pavisam kaut ko citu, un pēc šīm pazīmēm viņa sekoja visiem Mārtiņa lab­klājības atplūdiem un uzplūdiem. Viņa redzēja Mārtiņu izejam no mājas ar mēteli mugurā, bet pārnākam bez mē­teļa, lai gan diena bija vēsa un drēgna; pēc tam viņa vaigi uz laiku kļuva mazliet apaļāki un salkuma uguns acīs nodzisa. Tāpat Marija redzēja pazūdam pulksteni un divriteni, un atkal uz laiku jauneklī uzplauka dzīvības spēki.
   Marija zināja arī, kā viņš strādā, jo viņai bija redzams, cik petrolejas Mārtiņš izdedzina pa nakti. Darbs! Marija saprata, ka Mārtiņš kaut ko dara, lai gan šis darbs bija pavisam citāds. Viņa nevarēja vien nobrīnīties — jo ma­zāk Mārtiņš ēda, jo vairāk strādāja. Dažreiz, kad viņai šķita, ka Mārtiņu sevišķi stipri moka bads, viņa aizsūtīja jauneklim ar vienu no saviem bērneļiem klaipiņu svaigas maizes, ķircigi aizbildinoties, ka viņš jau neprotot tik labu izcept. Citreiz viņa aizsūtīja veselu bļodu karstas viras, klusībā kaudamās ar šaubām, vai viņai ir tiesības atraut šo viru bērniem — savai miesai un asinīm. Mārtiņš jutās bezgala pateicīgs, jo no pieredzes zināja — ja pasaulē ir īsta labdarība, tad tā sastopama tikai šeit, starp nabadzī­gajiem.
   Kādu dienu, paēdinājusi savas atvases ar produktu at­liekām, Marija iztērēja pēdējos piecpadsmit centus par galonu lēta vīna un uzcienāja arī Mārtiņu, kas bija ienā­cis virtuvē pēc ūdens. Mārtiņš dzēra uz viņas veselību, un viņa dzēra uz Mārtiņa veselību. Tad viņa dzēra uz Mār­tiņa pasākuma veiksmi — un Mārtiņš dzēra uz to, lai drī­zāk ierastos Džeimss Grants un samaksātu par veļas maz­gāšanu. Džeimss Grants bija namdara māceklis, kas mēdza neakurāti maksāt rēķinus un bija Marijai parādā veselus trīs dolārus.
   Marija un Mārtiņš dzēra tukšā dūšā, un skābais jau­nais vīns ātri sakāpa abiem galvā. Lai arī pilnīgi nesade­rīgi, abi viņi bija nabagi un vientuļi, un šī nabadzība, par ko viņi vairījās runāt, vienoja viņus stiprām saitēm. Ma­rija nopriecājās, uzzinājusi, ka Mārtiņš bijis Azoru salās, kur viņa dzīvojusi līdz vienpadsmit gadiem. Vēl vairāk viņa nopriecājās, dzirdēdama, ka viņš bijis arī Havaju salās, uz kurieni viņas ģimene vēlāk pārcēlusies. Marijas sajūsma kļuva bezmērīga, kad Mārtiņš pastāstīja, ka bijis arī Mauī salā, kur viņa apprecējusies. Kanuluī, kur Marija iepazinusies ar savu vīru, Mārtiņš bija bijis divas reizes. Zināms, ka viņa atceras cukurkravas kuģus! Viņš braucis uz tiem? Ak tu dieniņ, ir gan tā pasaule maza! Un Vaj- luku! Arī tur Mārtiņš ir bijis! Vai viņš nepazīst plantā­cijas galveno uzraugu? Kā nu ne, pat kopā iemetuši pa glāzītei!
   Tā, gremdēdamies atmiņās, viņi slīcināja izsalkumu jaunajā, skāņajā vīnā. Mārtiņam gan nākotne nerādījās pārāk drūma. Agri vai vēlu viņš gūs panākumus un slavu. Viņš jau samanīja blakām to elpu. Vēl mazliet — un viņš satvers tos ar roku. Tad viņš sāka vērīgi aplūkot pretī sēdošās sievietes dziļu grumbu izvagoto seju, atcerējās viru un svaigo maizi, ko viņa bija sūtījusi, un juta uz­vilnījam siltu jo siltu pateicību un vēlēšanos atlīdzināt viņai.
   —   Marij! — viņš pēkšņi iesaucās. — Ko jūs vēlētos iegūt?
   Viņa neizpratnē paskatījās uz jaunekli.
   —   Ko jūs patlaban, šai brīdī, vēlētos iegūt?
   —   Septiņus pārus zābaku bērniem.
   —   Jūs tos dabūsiet, — Mārtiņš paziņoja, un viņa sa­jūsmā palocīja galvu.
   Marijas acīs iedzirkstījās labsirdīgs prieks. Mārtiņš jokoja ar viņu, bet ar viņu — Mariju tik sen neviens nav jokojis.
   —   Pārdomājiet labi, — viņš brīdinaja, kad Marija jau pavēra muti, lai runātu.
   —   Labs ir, — viņa teica, — es pārdomāš. Man vaja­dzīgs māja, sava māja, nemaksāt īri. Es maksā septiņi dolāri par mēnesi.
   —   Jūs to dabūsiet, — Mārtiņš pavēstīja, — turklāt ļoti drīz. Bet kāda ir jūsu vislielākā vēlēšanās? Iedomājieties, ka es esmu dievs un varu visu izpildīt. Runājiet, es klausos!
   Marija brīdi nopietni apsvēra.
   —  Jūs būs izbīties, — viņa brīdināja.
   —   Nē, nē, — viņš iesmējās, — es neizbīšos. Sakiet droši!
   —   Tas ir kas liels, ļoti liels, — viņa atkal brīdināja.
   —   Labi, labi. Šaujiet vaļā!
   —   Nu tad… — Viņa dziļi ievilka elpu kā bērns, kas grib, bet baidās kaut ko lūgt. — Es gribēt ferma, lopu ferma. Daudz goves, daudz pļavas, daudz zāles. Tuvu pie Sanleānas. Tur dzīvot mana māsa. Es pārdot pienu Ok- lendā. Saņemt daudz naud. Džo un Niks nebūs ganīt go­vis. Tie iet skolā. Iznāk gudri indžinieri, taisīt dzelzceļus. Jā, es dikti gribēt piena ferma!
   Marija apklusa un mirdzošām acīm pavērās Mārtiņā.
   —   Jūs to dabūsiet, — viņš tūlīt atbildēja.
   Viņa palocīja galvu un iedzēra uz dāsno dāvinātāju, labi zinādama, ka solītās balvas nekad nedabūs. Viņa bija pateicīga Mārtiņam par labajiem nodomiem un prata no­vērtēt solījumu, tāpat kā būtu novērtējusi dāvanu.
   —   Jā, Marij, — Mārtiņš turpināja. — Nedz Nikam, nedz Džo nebūs jāgana govis, visi bērni labiem, stipriem apaviem kājās ies skolā visu cauru gadu. Tā būs pirmšķi­rīgi iekārtota ferma. Dzīvojamā māja, zirgu stallis, ste­liņģi, govju kūtis. Jums būs cūkas, vistas un cāļi, sakņu dārzs, augļu dārzs — vārdu sakot, viss, kas vajadzīgs; jums pietiks līdzekļu, lai algotu laukstrādnieku, pat divus laukstrādniekus. Jums pašai nebūs jāstrādā, jūs tikai ap­rūpēsiet savus bērnus. Un, ja gadīsies labs cilvēks, jūs viņu apprecēsiet, un viņš saimniekos fermā, bet jūs vadī­siet vieglākas dienas.
   Tik devīgu roku nomērījis Marijas tiesu no savām nā­kotnes bagātībām, Mārtiņš piecēlās un devās ieķīlāt savu vienīgo goda uzvalku. Viņam nenācās viegli izšķirties par
   šādu rīcību, jo tā viņš atņēma sev iespēju redzēties ar Rūtu. Otra laba uzvalka Mārtiņam nebija, un salāpītajā matroža blūzē viņš varēja iet uz maiznīcu vai skārni, pat iegriezties pie Ģertrūdes, bet nevarēja būt ne domas, ka šādi drīkstētu ierasties pie Morzēm.
   Mārtiņš nemitējās strādāt, izjuzdams bezcerību, kas jau robežoja ar pilnīgu izmisumu. Arvien biežāk sāka likties, ka zaudēta arī otra kauja un tiešām būs jāmeklē darbs. Tad visi būtu apmierināti — gan veikalnieki, gan māsa, gan Rūta, gan arī Marija, kurai viņš bija parādā īri par ve­selu mēnesi. Par rakstāmmašīnu viņš jau nebija maksājis divus mēnešus, un nomātava pieprasīja vai nu samaksāt, vai atdot atpakaļ mašīnu. Jau gatavs padoties un noslēgt īslaicīgu pamieru ar likteni, Mārtiņš devās likt atlases eksāmenus, lai varētu strādāt par dzelzceļa pastnieku. Sev par brīnumu, viņš pārbaudi izturēja pirmais. Vieta bija nodrošināta, tikai neviens nezināja, kad tā atbrīvosies.
   Un šai visdziļākā izmisuma laikā izdevniecību mašīna pēkšņi pārtrauca ierasto gaitu. Vai nu bija salūzis kāds zobrats, vai arī tā nebija pietiekami ieeļļota, taču kādu rītu pastnieks atnesa šauru, plānu aploksni. Aploksnes stūrī Mārtiņš ieraudzīja Transconiinental Monthly spie­dogu. Sirds salēcās un pamira, augumu pārņēma vājums, ceļi sāka dīvaini trīcēt. Ieklunkurojis savā istabā, viņš, jo­projām turēdams rokā aploksni, noslīga uz gultas un šai mirklī skaidri saprata, ka pārāk liela prieka vēsts spēj nonāvēt cilvēku.
   Protams, tā ir priecīga vēsts. Tik plānā aploksnē taču nevar ielikt manuskriptu. Mārtiņš atcerējās, ka šim žur­nālam bija aizsūtījis «Zvanu skaņas», šausmu stāstu, un tajā bija piectūkstoš vārdu. Un, tā kā lielie žurnāli vien­mēr maksā pēc manuskripta pieņemšanas, tad aploksnē acīmredzot atrodas čeks. Divi centi par vārdu, par tūk­stoš vārdiem — divdesmit dolāru. Čeks tātad būs par simt dolāriem. Simt dolāru! Atplēšot aploksni, viņš jau domās pārskaitīja visus savus parādus: trīs dolāri astoņdesmit pieci centi — pārtikas preču tirgotājam, četri dolāri .— miesniekam, divi dolāri — maizniekam, par saknēm — pieci dolāri, kopā — četrpadsmit dolāru un astoņdesmit pieci centi. Tālāk: par istabu — divi dolāri piecdesmit centi, īre par mēnesi uz priekšu — divi dolāri piecdesmit centi, divu mēnešu noma par rakstāmmašīnu — astoņi dolāri, vienu mēnesi uz priekšu — četri dolāri, kopā — trīsdesmit viens dolārs astoņdesmit pieci centi. Bez tam jāizpērk ieķīlātās mantas: pulkstenis — pieci dolāri piec­desmit centi, mētelis — pieci dolāri piecdesmit centi, div­ritenis — septiņi dolāri septiņdesmit pieci centi, uzvalks — pieci dolāri piecdesmit centi (jāpiemaksā sešdesmit pro­centu — bet kāda tam nozīme!). Kopsummā parādu — piecdesmit seši dolāri un desmit centi, šis skaitlis it kā bija uzrakstīts gaisā ugunīgiem cipariem. Atlikums — četrdesmit trīs dolāri un deviņdesmit centi likās karaliska bagātība, jo būs jau samaksāts uz priekšu gan par istabu, gan par rakstāmmašīnu.
   Pa to laiku Mārtiņš beidzot bija atplēsis aploksni un izņēma ar mašīnu rakstītu vēstuli. Ceka nebija. Viņš pa­purināja aploksni, paturēja pret gaismu un tad, neticē­dams savām acīm, drudžainā steigā saplēsa. Ceka nebija. Tad Mārtiņš sāka lasīt vēstuli, starp redaktora slavināju­miem cenzdamies uziet paskaidrojumu, kāpēc nav atsūtīts čeks. Paskaidrojumu viņš neatrada, toties izlasīja kaut ko tādu, kas viņu trāpīja kā zibens spēriens. Vēstule izslī­dēja no rokām. Gar acīm metās tumšs, un, atkritis gultā, viņš uzvilka segu. līdz ausīm.
   Pieci dolāri par «Zvanu skaņām» — pieci dolāri par piectūkstoš vārdiem! Nevis divi centi par vardu, bet des­mit vārdu par vienu centu! Un redaktors vēl darbu slavē! Ceku autors saņemšot, kad stāsts būšot publicēts. Tātad viss ir muļķīgs joks — gan tas, ka zemākā likme ir divi centi par vārdu, gan tas, ka honorāru maksā pēc manu­skripta pieņemšanas. Viss ir meli, un viņš uzķēries uz šā āķa. Zinājis to agrāk, viņš nekad nebūtu sācis rakstīt. Būtu gājis strādāt, strādājis Rūtas dēļ. Mārtiņš atce­rējās, cik daudz laika iztērējis, kopš sācis rakstīt, un tikai tālab, lai beigu beigās saņemtu vienu centu par desmit vārdiem. Tie honorāri, kādus, spriežot pēc avīzēm, saņem lielie rakstnieki, droši vien arī ir tikai pašu avīžnieku iz­doma. Arī visi pārējie netiešie priekšstati par rakstnieka karjeru ir aplami — lūk, skaidrs pierādījums!
   Transcontinental Monthlij maksā divdesmit piecus centus, un mākslinieciskais vāks norāda, ka tas pie­der pie pirmklasīgiem žurnāliem. Tas ir vecs, cienījams žurnāls, kas sācis iznākt jau sen pirms Mārtiņa piedzim­šanas. Uz vāka vienmēr iespiests kāda pasaulslavena rakstnieka izteikums, kas liecina par Transcontinental Monthlij godpilno misiju, jo minētais literatūras spīdeklis sācis savu karjeru, pirmoreiz publicēdamies tieši šajā žur­nālā. Un šis mākslinieciski un morāli augstvērtīgais žur­nāls maksā piecus dolārus par piectūkstoš vārdiem! Tad Mārtiņš atcerējās, slavenais rakstnieks nesen bija miris svešumā un galīgā nabadzībā, un nosprieda, ka tas nav nekāds brīnums, ja autori saņem šādus honorārus.
   Jā, viņš ir uzķēries uz šā āķa, noticējis preses pīlei par honorāriem un tādēļ zaudējis veselus divus gadus! Bet tagad pietiek, viņš izspļaus šo ēsmu. Vairs nerakstīs ne­vienu rindu! Viņš darīs to, ko vēlas Rūta, ko vēlas visi citi, — sāks strādāt. Šī doma neviļus atsauca atmiņā Džo — Džo, kas tagad kaut kur klīst pa klaidoņu val­stību, kur nekas nav jādara. Mārtiņš aiz skaudības dziļi nopūtās. Diendienīgais deviņpadsmit stundu darbs pēkšņi lika sevi manīt. Taču Džo nav iemīlējies, nepazīst atbil­dību, kādu uzliek mīlestība, un drīkst klaiņot pa pasauli, nekā nedarīdams. Turpretī Mārtiņam ir noteikts mērķis, kura dēļ jāstrādā. Rīta agrumā viņš jau sāks meklēt darbu, rīt pat jau pateiks Rūtai, ka nolēmis mainīt dzīves veidu un labprāt strādātu viņas tēva kantorī.
   Pieci dolāri par piectūkstoš vārdiem, desmit vārdu par centu — tirgus cena mākslai! Meli, netaisnība, nekriet­nība, kas slēpās aiz šiem skaitļiem, nedeva Mārtiņam miera. Bet caur aizvērtajiem plakstiem dega — «trīs do­lāri un astoņdesmit pieci centi», summa, kādu viņš bija parādā pārtikas preču tirgotājam. Mārtiņu kratīja drudzis, lauzīja visus kaulus. It īpaši lauzīja muguru. Galva sā­pēja, pakausis sāpēja, deniņi sāpēja, šķita, ka pat smadze­nes sāp galvaskausā un pietūkst, jo sevišķi skaudras bija sāpes virs uzacīm. Aizvērto acu priekšā joprojām liesmoja nežēlīgie, mokošie — «trīs dolāri astoņdesmit pieci centi». Lai aizdzītu šo ļauno rēgu, Mārtiņš atvēra acis, bet spil­gtā dienas gaisma radīja acīs svelošas sāpes, vajadzēja atkal aizdarīt plakstus, un «trīs dolāri astoņdesmit pieci centi» atkal iekvēlojās visā spožumā.
   Pieci dolāri par piectūkstoš vārdiem, desmit vārdu par vienu centu — šī doma bija ieurbusies smadzenēs, viņš nespēja to aizgainīt, tāpat kā nespēja aizgainīt «trīs do­lārus astoņdesmit pfecus centus». Beidzot šķita, ka uzmā­cīgie cipari sāk pārvērsties, un Mārtiņš ziņkāri vēroja šo pārmaiņu, līdz tie bija pārvērtušies par skaitli «divi». «A!» viņš uzminēja. «Tas ir parāds maizniekam!» Pēc tam parādījās «divi dolāri piecdesmit centi». Šī summa
   Mārtiņu samulsināja, viņš pūlējās atcerēties, pūlējās tik saspringti, it kā izšķirtos viņa dzīvības un nāves jautājums. Viņš neapšaubāmi kādam ir parādā divarpus dolāru — bet kam? Katrā ziņā jāatrisina šis uzdevums, ko uzdevusi ļaunā un nežēlīgā pasaule, un Mārtiņš klīda pa garajiem atmiņas gaiteņiem, atvērdams visas durvis un ielūkoda­mies visās telpās, kur samestas daždažādas atceres drum­slas un paliekas, bet velti meklēja atbildi. Šķita, ka pa­gāja gadsimti, kamēr viņš pēkšņi uzreiz atcerējās, ka pa­rādā šādu summu Marijai. Juzdams milzīgu atvieglojumu, Mārtiņš nodomāja, ka tagad atkratījies no uzmācīgā lie­tuvēna un varēs atpūsties. Uzdevums bija atrisināts. Bet velti, bija izgaisuši «divi dolāri piecdesmit centi», taču tūlīt iedegās — «astoņi dolāri». Kam viņš ir parādā asto­ņus dolārus? Atkal vajadzēja doties nogurdinošos klaiņo- jumos pa atmiņas nostūriem.
   Mārtiņš neapjauta, cik ilgi klaiņojis, varbūt veselu mū­žību, kad pēkšņi viņu atžilbināja klauvējieni pie durvīm un Marijas jautājums, vai viņš neesot slims. Dobjā, svešādā balsī Mārtiņš atbildēja, ka bijis tikai aizsnaudies. Viņu pārsteidza tumsa, kas valdīja istabā. Vēstule bija saņemta divos dienā, bet tagad jau bija vēls vakars; acīm­redzot viņš ir slims.
   Atkal iekvēlojās skaitlis «astoņi», un viņš atkal sāka saspringti domāt. Tagad viņš bija kļuvis manīgāks. Kā­dēļ vajadzēja maldīties atceres jūklī? Viņš bijis īsts muļ­ķis. Japagriež tikai uz labu laimi milzīgais atmiņu rats, raibais, virpuļojošais domu karuselis. Tas sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk, pēkšņi ierāva viņu savā virpuļlokā un aiznesa melnā bezgalībā.
   Mārtiņš nemaz nebrīnījās, ieraugot sevi veļas mazgā­tavā klājam stīvinātas aproces zem ruļļa. Taču viņš ievē­roja, ka uz aprocēm ir kaut kas uzdrukāts. «Droši vien jauns paņēmiens veļas apzīmēšanai,» Mārtiņš nodomāja, bet, paskatījies tuvāk, ieraudzīja skaitli — 3,85. Viņš at­cerējās, ka tas ir pārtikas preču tirgotāja rēķins un ka viņam savi rēķini katrā ziņā jānorullē. Prātā iešāvās vil­tīga doma. Viņš nometīs visus rēķinus uz grīdas un ne­maksās. Domāts — darīts. Atriebīgi sagumzījis aproces, viņš svieda tās uz briesmīgi netīrās grīdas. Kaudze auga augumā, katrs rēķins divkāršojās, desmitkāršojās, sadalī­jās tūkstoš tādos pašo rēķinos, tikai Marijas rēķins par divarpus dolāriem nepavairojās. Tas nozīmēja, ka Marija neuzstās, lai viņš maksā, un Mārtiņš augstsirdīgi nolēma samaksāt tikai viņas rēķinu; tā nospriedis, viņš sāka mek­lēt šo rēķinu kaudzē, kas bija samesta uz grīdas. Viņš meklēja izmisīgi, gadsimtiem ilgi, līdz beidzot atvērās durvis un mazgātavā ienāca viesnīcas īpašnieks — res­nais holandietis. Holandieša seja bija gluži sarkana no dusmām, un pērkonīgā balsī viņš nodārdināja pa visu plašo pasauli: «Aproču vērtību es jums atvilkšu no algas!» Kaudze uzreiz izauga par lielu kalnu, un Mārtiņš saprata, ka vajadzēs strādāt tūkstošiem gadu, lai samaksātu par šīm aprocēm. Neatlika nekas cits kā nogalināt viesnīcas īpašnieku un nodedzināt ve)as mazgātavu. Bet resnais holandietis veikli sagrāba viņu aiz apkakles un saka svai­dīt augšup un lejup. Tas pārsvieda Mārtiņu pāri gludinā­majiem galdiem, pāri plītij, rullim, mazgājamai mašīnai, vejas izgriezējam. Mārtiņš lēkāja ta, ka klabēja zobi un džinkstēja galva, visu laiku brīnīdamies par holandieša spēku.
   Pēc tam viņš atkal stāvēja pie ruļļa, bet šoreiz ņēma laukā nogludinātās aproces, kuras otrā pusē laida iekšā kāda mēnešraksta izdevējs. Katra aproce pārvērtās par čeku, un Mārtiņš tos alkainā ziņkārē apskatīja, bet čeki bija tukši. Viņš stāvēja pie ruļļa miljoniem gadu un visu laiku ņēma pretī čekus, baidīdamies izlaist kaut vienu, jo tas varētu būt izpildīts uz viņa vārda. Beidzot tāds parā­dījās. Trīcošiem pirkstiem Mārtiņš to satvēra un pacēla pret gaismu. Ceks bija par pieciem dolāriem. «Ha, ha, hā!» izdevējs smējās aiz veļļas ruļļa. «Nu, tad es tevi tūlīt nogalināšu!» Mārtiņš teica. Viņš iegāja blakus telpā pēc cirvja un ieraudzīja tur Džo, kas cietināja manuskriptus. Gribēdams glābt manuskriptus, Mārtiņš svieda uz Džo cirvi, bet cirvis palika gaisā karājamies. Mārtiņš aizskrēja atpakaļ pie ruļļa un redzēja, ka tur virpuļo sniega vētra. Nē, virpuļoja nevis sniegs, bet milzum daudz čeku un katrs vismaz par tūkstoš dolāriem! Viņš sāka tos vākt kopā, salika paciņās pa simt gabaliem un katru paciņu apsēja ar lentīti.
   Pacēlis galvu, viņš pēkšņi ieraudzīja Džo, kas stāvēja, žonglēdams ar gludekļiem, stīvinātiem krekliem un ma­nuskriptiem. Šad tad Džo paķēra arī pa čeku paciņai un uzsvieda gaisā, tās izlidoja cauri jumtam un, plašā lokā griezdamās, pazuda izplatījumā. Mārtiņš metās virsū Džo, bet tas izkampa viņam cirvi un uzsvieda gaisā. Pēc tam
   Džo sagrāba Mārtiņu un ari uzsvieda gaisā. Mārtiņš iz­lidoja cauri jumtam, paspēja saķert manuskriptus un no­krita zemē ar veselu žūksni. Taču viņu atkal uzrāva augšā, un viņš joņoja pa gaisu, mezdams bezgalīgus lo­kus. Bet kaut kur tālumā bērna balstiņa dziedāja: «Jel griez mani dejā, Villij, vēl reizi, vēl reizi, vēl reizi!»
   Cirvis bija iestrēdzis starp Piena Ceļu, stīvinātajiem krekliem un manuskriptiem, un Mārtiņš, to paņēmis, no­lēma nogalināt Džo, tiklīdz atgriezīsies zemes virsū. Bet viņš vairs neatgriezās zemes virsū. Divos naktī Marija, izdzirdusi caur plāno starpsienu viņu vaidam, ienāca ista­biņā, pielika viņam pie sāniem karstus gludekļus un uz­klāja sāpošajām acīm mitru dvieli.

   Nākamajā rītā Mārtiņš Idens neaizgāja meklēt darbu. Jau bija vēla pēcpusdiena, kad viņš atguvās no drudža murgiem un pārlaida acis istabai. Astoņus gadus vecā Mērija, viena no Silvas meitenītēm, sēdēja pie viņa un, tikko viņš pamodās, spalgi iekliegušies, aizskrēja pēc mā­tes. Marija atsteidzās no virtuves. Uzlikusi tulznaino roku uz Mārtiņa karstās pieres, viņa sataustīja pulsu.
   —   Est gribēt? — viņa jautāja.
   Mārtiņš pakratīja galvu. Ēst viņam nemaz negribējās, viņš pat brīnījās, ka reiz jutis izsalkumu.
   —   Esmu slims, Marij, — viņš vārgā balsī sacīja. — Kas man kaiš? Vai nezināt?
   —   Gripa, — viņa atbildēja. — Diva trīsa diena, un vesels. Tagad labāk bez ēšana. Vēlāk ēst. Varbūt rīt.
   Mārtiņš nebija radis slimot un, kad Marija un meitenīte bija aizgājušas, mēģināja piecelties un apģērbties. Acis tik neganti sāpēja, ka viņš tikai ar pūlēm turēja tās vaļā, taču, līdz pēdējam sasprindzinājis gribu, piespieda sevi uzrausties no gultas un apsēsties pie galda, bet spēki viņu tūlīt atstāja, galva noslīga uz galda — un viņš ilgi ne­spēja piecelties. Pēc pusstundas viņš kaut kā. bija ticis atpakaļ gultā un gulēja nepakustēdamies, aizvēris acis un lūkodams izprast savas slimīgās izjūtas. Marija vairāk­kārt ienāca pārmainīt auksto kompresi uz pieres. Citādi viņa lika slimnieku mierā, saprātīgi nolēmusi neuzplīties viņam ar runāšanu. Tas Mārtiņu aizkustināja, un viņš pateicībā nomurmināja:
   —   Marija, jums būs piena ferma, daudz monēta.
   Tad Mārtiņš atcerējās vakardienu. Šķita, ka pagājusi vesela mūžība, kopš saņemta vēstule no Transcontinental Monthly, kopš tā laika, kad viņš atskārtis savus nomal- dus, nolēmis to visu izbeigt un atšķīris jaunu lappusi dzīves grāmatā. Viņš bija sevi pagalam nokausējis un tagad gulēja pievārēts. Viņš pats bija vainīgs, ka sasli­mis, jo pārāk novārdzinājies ar badošanos. Trūka spēka cīnīties ar gripas baciļiem, kas iebrukuši organismā. Un tagad viņš te gulēja un nespēja piecelties.
   —   Vai ir vērts sarakstīt pat tik daudz grāmatu, ka iz­nāk vesela bibliotēka, ja tādēļ jāziedo dzīvība? — viņš skaļi sev jautāja. — Nē, tas man neder! Pie velna visu literatūru! Man liktenis lēmis nākotnē strādāt kantorī, būt par grāmatvedi, saņemt ik mēnesi algu un dzīvot jaukā mājiņā kopā ar Rūtu.
   Divas dienas vēlāk Mārtiņš jau apēda olu, divas šķēles grauzdētas maizes un izdzēra tasi tējas; tad viņš lūdza iedot atnesto pastu, bet acis vēl sāpēja — un lasīt bija grūti.
   —   Izlasiet man priekšā vēstules, Marij, — viņš sacīja. — Lielās, biezās aploksnes neplēsiet vaļā. Metiet zem galda. Lasiet plānās.
   —   Es nevarēt, — viņa atbildēja. — Terēza varēt, viņa iet skolā.
   Terēza Silva, deviņus gadus veca meitene, atplēsa ap­loksnes un sāka lasīt. Mārtiņš izklaidīgi klausījās uzstā­jīgajā pieprasījumā nokārtot nomas maksu par rakstām­mašīnu, — viņa prātu tikmēr nodarbināja doma, kā at­rast darbu. Pēkšņi viņš uztvēra šādus vārdus:
   —   «Mēs piedāvājam Jums četrdesmit dolāru par Jūsu stāstu,» — Terēza gausi burtoja, — «ja Jūs atļaujat mums izdarīt šādus īsinājumus un labojumus…»
   —   No kāda žurnāla tas ir? — Mārtiņš iesaucās. — Dod šurp vēstuli!
   Tūlīt aizmirsās sāpošās acis, viņš alkaini sāka lasīt. Žurnāls White Mouse piedāvāja četrdesmit dolāru par stāstu «Virpulis» — vienu no viņa agrīnajiem šausmu stāstiem. Mārtiņš pārlasīja vēstuli vairākas reizes. Redak­tors atklāti rakstīja, ka stāsta galveno domu autors gan neesot gluži skaidri atklājis, tomēr ideja esot tik oriģināla, ka viņi nolēmuši stāstu publicēt. Ja viņš atļaujot stāstu par vienu trešdaļu saīsināt, viņi nekavējoties izsūtīšot čeku par četrdesmit dolāriem.
   Palūdzis tinti un spalvu, Mārtiņš tūlīt rakstīja redak­toram, lai saīsina stāstu kaut vai par trijām trešdaļām, bet iespējami drīzāk atsūta čeku.
   Terēza steigšus aizskrēja iemest vēstuli pastkastītē, bet Mārtiņš atslīga uz spilvena un nogrima domās. Tātad tie tomēr nav meli. White Mouse maksā honorāru, darbu pie­ņemot. Stāstā «Virpulis» ir trīstūkstoš vārdu. Nocērpjot vienu trešdaļu, paliek vēl divi tūkstoši. Četrdesmit dolāru par divtūkstoš vārdiem — tieši divi centi par vārdu. Ho­norārs pēc manuskripta pieņemšanas un divi centi par vārdu — laikrakstiem taisnība! Bet viņš White Mouse bija uzskatījis par trešās šķiras žurnālu! Redzams, viņam vēl nav nekādas sajēgas par žurnāliem. Transcontinental Monthlg viņš bija atzinis par pirmšķirīgu, bet tas maksā vienu centu par desmit vārdiem! Viņš bija noniecinājis White Mouse, bet šis žurnāls maksā divdesmit reižu vai­rāk, turklāt pēc manuskripta pieņemšanas, nevis iespie­šanas.
   Tātad viens ir skaidrs: izveseļojies viņš neies meklēt darbu! Viņa galvā drūzmējās simtiem stāstu, ne sliktāku par «Virpuli», un, saņemot par tiem četrdesmit dolāru ga­balā, viņš varēs nopelnīt daudz vairāk nekā jebkurā citā darbā. Viņš ir uzvarējis tieši tad, kad cīņa likās zaudēta. Izvēle bijusi pareiza. Ceļš vaļā! Iekarojis White Mouse, viņš pamazām pievienos savu labvēļu sarakstam žurnālu pēc žurnāla. «Ejošo» sīkumu rakstīšanu vajadzēs atmest. Tik un tā tie nav ienesuši ne dolāra, izšķiests vienīgi laiks. Tagad viņš nodosies darbam, īstam darbam, ieliks tajā visu to, kas viņā ir visvērtīgākais. Mārtiņam gribējās, kaut Rūta būtu šeit un dalītos priekā, un piepeši starp vēstulēm, kas bija izmētātas uz segas, viņš atrada vienu no viņas. Rūta maigi pārmeta, ka Mārtiņš tik pēkšņi nozu­dis un briesmīgi ilgi vairs nerādās. Mārtiņš sajūsmā atkal un atkal pārlasīja vēstuli, aplūkoja rokrakstu, tīk­sminājās ap katru burtu, beidzot noskūpstīja parakstu.
   Mārtiņš atklāti Rūtai aizrakstīja, ka ieķīlājis savu vie­nīgo labo uzvalku, tāpēc nav varējis viņu apciemot. Viņš pastāstīja, ka slimojis, bet nu jau gandrīz atveseļojies, un piebilda, ka pēc kādām divām nedēļām (tiklīdz saņems čeku no Ņujorkas) izpirks uzvalku un tai pašā dienā iera­dīsies.
   Taču Rūta nevēlējās gaidīt divas nedēļas. Turklāt viņas iemīļotais bija slims. Nākamajā dienā viņa Artura pava­dībā karietē atbrauca pie Mārtiņa, par lielām gavilēm Sil­vas atvasēm, milzīgu izbrīnu kaimiņiem un šausmām Ma­rijai. Saplūkājusi aiz ausīm savus Silvēnus, kas šaurajā lievenītī bija apstājuši neparastos apmeklētājus, Marija, nežēlīgi kropļodama vārdus, sāka atvainoties par savu ne­vīžīgo izskatu. Uzrotītās piedurknes, ziepju putām apkal­tušās rokas, slapjais, šķiedrainais maiss, kas bija aizsiets par priekšautu, skaidri liecināja, kādā darbā viesi viņu pārsteiguši. Ieraugot smalkos jaunos cilvēkus, kuri jautāja pēc viņas īrnieka, Marija tik ļoti uztraucās, ka pat aiz­mirsa tos aicināt mazajā viesistabā. Lai nokļūtu līdz Mār­tiņa istabai, viņiem vajadzēja iet cauri karstajai virtuvei, kas bija mitruma un garaiņu pilna, kā jau lielā veļas dienā. Uzbudinājumā Marija sajauca durvis, un, kamēr tika ar tām galā, slimnieka istabiņā ieplūda tvaika mu­tuļi, netīras veļas un ziepjūdens smaka. v
   Rūta viegli pagriezās pa labi, tad pa kreisi, tad atkal pa labi un nokļuva šauraja kanala starp Martina galdu un gultu. Taču Arturs nebija tik piesardzīgs un uzgrūdās virsū pannām un katliem virtuves stūrī, ka nošķindēja vien, Arturs istabiņā ilgi neuzkavējās. Uz vienīgā krēsl^ bija apsēdusies Rūta, un viņas brālis, uzskatīdams savu pienākumu par veiktu, izgāja laukā un nostājās pie vār­tiem, kur tūlīt kļuva par septiņu ziņkāru Silvēnu necerē­tas izklaides objektu. Ap karieti bija salasījušies visa kvartāla bērni, gaidīdami kaut kādu briesmīgu, drama­tisku atrisinājumu. Kariete šai nomalē parādījās tikai kāzu vai bēru gadījumos. Šoreiz neviens nedz laulājās, nedz bija nomiris, tātad droši vien notiks kaut kas nepa­rasts un vēl nepieredzēts, ko vērts gaidīt.
   Visu šo laiku Mārtiņš neprātīgi ilgojās redzēt Rūtu. Apveltīts ar mīlestības pilnu sirdi, viņš vairāk nekā jeb­kurš cits alka līdzjūtības, nevis parastas līdzjūtības, bet dziļas, saprotošas atsaucības. Taču viņš jau bija pārlieci­nājies, ka Rūtas atsaucība galvenokārt izriet no iedzimta, mazliet sentimentāla maiguma, nevis no viņa — Martina īdena centienu izpratnes. Kamēr Mārtiņš sarunājās ar viņu, turēdams viņas roku, Rūta, mīlestības mudināta, viegli spieda Mārtiņa roku, asarām acīs vērās jaunekļa izdilušajā sejā un domāja, cik viņš nelaimīgs un bezpa­līdzīgs.
   Taču, kad Mārtiņš pastāstīja Rūtai, kādā izmisumā no­nācis, saņemot vēstuli no Transcontinental Monthlij, un cik lielu prieku sagādājis While Mouse priekšlikums, Rūta iz­turējās vienaldzīgi. Viņa dzirdēja vārdus, ko Mārtiņš izrunāja, un saprata to jēgu, bet nedalījās nedz jaunekļa priekā, nedz izmisumā. Viņas uztverē tam visam bija tikai viena nozīme. Viņu neinteresēja nedz stāsti, nedz žurnāli, nedz izdevēji. Viņu interesēja vienīgi tas, kad būs iespē­jams ar Mārtiņu apprecēties. Rūta pati gan to neapjauta, neapjauta arī, ka viņas vēlēšanos, lai Mārtiņš «iekārto­jas», rada neapzināts mātes instinkts. Protams, ja Rūtai to skaidri pateiktu, viņa vispirms samulstu un pēc tam sašutusi sāktu liegties, apgalvojot, ka viņai rūp vienīgi mīļotā cilvēka labklājība. Šā vai tā, bet, kamēr Mārtiņš, sajūsmināts par pirmajiem panākumiem savā izraudzītajā ceļā, izkratīja visu savu sirdi, Rūta, klausīdamās, bet nekā neuztverdama, aplūkoja istabu. Tas, ko viņa ieraudzīja, bija satriecošs.
   Rūta pirmo reizi mūžā redzēja vaigu vaigā tik atbai­došu nabadzību. Viņai vienmēr bija licies, ka bads un mīlestība ir visai romantisks savienojums, bet nebija ne­kāda priekšstata,'kāda šī romantika izskatās īstenībā. Tādu ainu Rūta nekad nebija domājusi ieraudzīt. Viņa atkal un atkal pārlaida acis istabai, vienmēr apstādamās pie Mār­tiņa. Viņai metās nelabi no netīrās veļas smakas, kas līdz ar garaiņiem bija ieplūdusi no virtuves. «Šī smaka droši vien iezīdusies arī Mārtiņā,» Rūta nodomāja, «ja tā bries­mīgā sieviete bieži mazgā veļu. Deģenerācija ir lipīga.» Rūtai sāka likties, ka Mārtiņam jau pielipuši apkārtnes netīrumi. Viņa vēl nekad nebija redzējusi Mārtiņu ne- skuvušos, un trīs dienas neskūtā seja iedvesa viņai rie­bumu. Bārdas rugāji uz zoda un vaigiem vērta Mārtiņa seju tādu pašu tumšu un drūmu kā viss Silvu mājoklis, un šī seja vēl vairāk pauda to dzīvniecisko spēku, ko Rūta ienīda. Kā par nelaimi, divi Mārtiņa stāsti pieņemti iespie­šanai! Viņš to tik lepni paziņoja, un tas vēl vairāk nostip­rinās viņa neprātīgos nodomus. Daudz netrūka, un Mārtiņš būtu padevies un sācis strādāt. Turpretī tagad viņš ar jaunu sparu atkal ķersies pie rakstīšanas, badodamies un dzīvodams šai briesmīgajā mājā.
   —   Kas tā par smaku? — Rūta pēkšņi vaicāja.
   —  Droši vien veļas, Marija mazgā, — viņš atbildēja. — Es jau esmu pie šās smakas pieradis.
   —   Nē, nē. Tāda pretīga, sastāvējusies smaka.
   Mārtiņš paostīja gaisu.
   —  Nekā cita nejūtu kā tabakas smaku, — viņš pazi­ņoja.
   —   Ja, tiešam. Cik riebīgi! Kāpēc tu tik daudz smēķē, Mārtiņ?
   —  Nezinu. Varbūt jūtos vientuļš, tāpēc smēķēju vairāk. Bet vispār tas man ir vecs paradums. Es sāku smēķēt jau gluži mazs puika.
   —  Tas nav nekāds labais paradums, — Rūta pārmetoši sacīja. — No tā domas plok pie zemes.
   —   Tā ir tabakas vaina. Es smēķēju vislētāko. Pagaidi, saņemšu čeku par četrdesmit dolāriem un nopirkšu tādu marku, ko varēs smēķēt pat eņģeļu sabiedrībā! Nav slikti, vai ne, — trīs dienās pieņemti divi manuskripti! Ar šiem četrdesmit dolāriem nomaksāšu gandrīz visus savus pa­rādus.
   —   Par divu gadu darbu? — viņa jautāja.
   —   Nē, mazāk par nedēļas darbu. Padod, lūdzu, to grāmatiņu pelēkos vākos no galda stūra.
   Mārtiņš atvēra grāmatiņu un ātri pāršķirstīja.
   —   Jā, pilnīgi pareizi. Četras dienas pie «Zvanu ska­ņām», divas pie «Virpuļa». Četrdesmit pieci dolāri par nedēļas darbu. Simt astoņdesmit dolāru mēnesī! Kur citur es saņemtu tādu algu? Un tas ir tikai sākums. Man ne­pietiktu pat tūkstoš dolāru mēnesī, lai pienācīgi iekārtotu mūsu dzīvi. Piecsimt dolāru liela alga mēnesī mani neap­mierinātu. Bet sākumam noder arī šie četrdesmit pieci dolāri. Ļauj man tikt uz ceļa! Tad tu redzēsi, kā es strā­dāšu — kūpēs vien!
   Pārpratuši šo teicienu, Rūta atgriezās pie iepriekšējā temata.
   —   Tu jau arī tagad kūpini pārāk daudz, — viņa sa­cīja. — Tabakas šķirnei nav nozīmes. Smēķēšana pati par sevi ir slikts paradums, vienalga, ko tu smēķē. Tu kūpi kā skurstenis, kā vulkāns, kas darbojas. Staigājošs dūm­vads, lūk, kas tu esi! Tas ir pretīgi, Mārtiņ, tu zini, ka tas ir pretīgi!
   Rūta pieliecās tuvāk, un Mārtiņš, vērdamies viņas skaidrajās, zilajās acīs un maigajā sejā, atkal juta, ka nav meitenes cienīgs.
   —   Es gribu, lai tu atmet smēķēšanu, — viņa čukstēja. — Lūdzu, dari to … manis dēļ.
   —   Labi! — viņš iesaucās. — Es atmetīšu! Es darīšu visu, ko tu vēlēsies, mana mīļā!
   Rūtu pēkšņi pārņēma kārdinājums. Redzēdama, cik viegli un ātri Mārtiņš šad tad mēdz piekāpties, viņa no­domāja — ja tagad prasītu, lai viņš atmet rakstīšanu, vi­ņas vēlēšanās tiktu izpildīta. Sie vārdi jau bija viņai uz mēles. Tomēr viņa nevarēja tos izrunāt. Pietrūka drosmes. Viņa tikai pieliecās vēl tuvāk un, pieglaudusi galvu vi­ņam pie krūtīm, nočukstēja:
   —   Mārtiņ, mīļais, es jau neprasu to sevis deļ, bet mūsu dēļ. Smēķēšana tev noteikti ir kaitīga. Turklāt nav labi būt vergam, kaut vai paraduma vergam.
   —   Tavs vergs es būšu vienmēr, — viņš smaidīdams atbildēja.
   —   Tādā gadījumā es tūlīt sākšu pavēlēt.
   Rūta šķelmīgi paskatījās uz viņu, sirds dziļumos jau nožēlodama, ka noklusējusi savu galveno prasību.
   —   Esmu gatavs paklausīt jūsu majestātei!
   —   Labi. Tad uzklausi manu pirmo bausli: tev būs skut bārdu katru dienu! Paskaties, kā esi saskrapejis man vaigu!
   Tā viss beidzās ar glāstiem un līksmiem smiekliem. Kaut ko viņa jau bija panākusi, nevar taču gribēt, lai vienā reizē būtu sasniegts viss. Rūta tīri sievišķīgi lepo­jās, ka piespiedusi Mārtiņu atteikties no smēķēšanas. Nā­kamreiz viņa pierunās Mārtiņu stāties darbā — viņš taču bija apsolījis izpildīt visas viņas vēlmes.
   Rūta piecēlās un sāka pamatīgi apskatīt istabu — iz­pētīja pie veļas auklām piestiprinātās piezīmes, iepazinās ar noslēpumaino ierīci, pie kuras bija piekārts divritenis, bet, ieraudzījusi manuskriptu kaudzi zem galda, sadrūma: cik daudz velti izšķiesta laika! Petrolejas plītiņa viņu sa­jūsmināja, bet tālākā apskate atklāja, ka produktu plaukti ir tukši.
   —   Tev taču nav nekā ēdama! — viņa sirsnīgā līdzjū­tība iesaucas. — Nabadziņš, tu jau mirsti badā!
   —   Produktus es glabāju Marijas pieliekamajā, — Mār­tiņš meloja. — Ta ir labāk. Nebaidies, es nemirstu badu. Paskaties šurp!
   Rūta pienāca klāt un ieraudzīja, ka Mārtiņš saliec elkoni roku un zem krekla piedurknes pietūkst cietie, dzelžainie muskuļi. Sis skats viņai derdzās. Viņas estētiskās jūtas bija aizskartas. Turpretī sirds, asinis, katra viņas būtības šķiedriņa tiecās pretī šiem varenajiem muskuļiem, un, pa­dodamās pazīstamajam, neizprotamajam spēkam, viņa ne­vis atrāvās no Mārtiņa, bet viņam piekļāvās. Un, kad Mārtiņš slēdza viņu skavās, viņas prāts, kas dzīvi pazina tikai virspusēji, sašuta un pretojās, toties sirds, sievietes sirds, kuru skāra pati dzīve, uzvaroši līksmoja. Šādos mirkļos Rūta izjuta visu savas mīlestības lielumu, jo Mārtiņa stiprie, kaislie apskāvieni sagādāja viņai neizsa­kāmu, svētlaimīgu baudu. Šādos mirkļos viņai viss likās attaisnojams — ierasto principu neievērošana, novēršanās no augstajiem ideāliem, pat klusā nepaklausība mātei un tēvam. Vecāki negrib, ka viņu meita apprecas ar šo cil­vēku. Meitas mīlestība pret to viņiem šķiet apkaunojoša. Šī mīlestība reizēm likās apkaunojoša arī viņai pašai, kad tālu no iemīļotā viņa atkal kļuva par saltu un apsvē- rīgu būtni. Atrazdamās kopā ar Mārtiņu, Rūta mīlēja viņu, tiesa, dažreiz šī mīlestība bija pilna sarūgtinājumu, tomēr bija mīlestība — valdonīga un neuzvarama.
   —   Gripa ir tīrais nieks, — Mārtiņš teica. — Drusku padrebina, un nejēdzīgi sāp galva, bet to nemaz nevar salīdzināt ar tropu drudzi.
   —   Vai tu esi slimojis ar tropu drudzi? — Rūta izklai­dīgi jautāja, tīkodama paildzināt svētlaimīgo aizmirstību, kuru juta Mārtiņa skāvienos.
   Viņa gandrīz neklausījās, ko viņš atbild, bet pēkšņi kāda frāze saistīja uzmanību. Mārtiņš bija izslimojis tropu drudzi slepenā spitālīgo kolonijā vienā no Havaju salam.
   —   Kā tu tur nokļuvi? — Rūta jautāja. Tik karaliska nevērība pašam pret sevi viņai likās noziedzīga.
   —   Nejauši, — viņš atbildēja. — Man ne prātā nenāca, ka uzduršos spitālīgiem. Es reiz dezertēju no šonera, aiz­peldēju līdz krastam un devos dziļāk salā meklēt drošu patvērumu. Trīs dienas pārtiku no guavi augļiem, mežābo­liem un banāniem — vispār no tā, kas aug džungļos. Ceturtajā dienā uzmaldījos uz taciņas. Tā aizlocījās kal­nup, dziļāk salā, kur gribēju iet, un bija redzams, ka ne­sen pa to gājuši cilvēki. Kādā vietā taka veda pār kalna kori, tik smailu kā naža asmens. Taciņa tur bija tikko trīs pēdu platumā, bet abās pusēs rēgoja simtiem pēdu dziļi bezdibeņi. Viens labi apbruņots cilvēks tur varētu atsist simttūkstoš vīru lielas armijas uzbrukumu.
   Tas bija vienīgais ceļš uz salas iekšieni. Pēc trim stun­dām es atrados mazā, sastingušas lavas pīķu apjoztā ielejā. Tajā bija iekopti taro lauciņi, auga augļu kokimn slējās kādas septiņas astoņas niedru būdas. Bet, līdzko ieraudzīju apdzīvotājus, tūlīt sapratu, kur esmu nokļuvis. Pietika viena acu uzmetiena.
   —   Un ko tu darīji? — Rūta aizturētu elpu jautāja, klau­sīdamās gluži kā Dezdemona — izbijusies, tomēr apburta.
   —   Ko es varēju darīt? Viņu vecākais bija labsirdīgs sirmgalvis, kam slimība jau pēdējā pakāpē, bet valdīt val­dīja kā īsts karalis. Viņš bija atradis šo ieleju un nodi­binājis tajā koloniju — tas, protams, bija nelikumīgi. Bet viņiem bija ieroči un liels krājums patronu; starp citu, visi kanald velnišķīgi labi šauj, pieraduši medīt kalnu kazas un meža cūkas. Tātad par bēgšanu nebija ne do­mas. Mārtiņam Idenam vajadzēja palikt un nodzīvot tur trīs mēnešus.
   —   Bet kā tev laimējās izglābties?
   —   Es tur nīktu vēl tagad, ja kolonijā nebūtu bijusi kāda meitene, pa pusei ķīniete, vienu ceturtdaļu baltā un vienu ceturtdaļu havajiete. Nabadzīte bija ļoti skaista un pat izglītota. Viņas mātei Honolulu piederēja liela bagā­tība, vismaz miļjons. Šī meitene mani galu galā izpes­tīja. Saproti, viņas māte pabalstīja koloniju ar naudu, tāpēc meitene nebaidījās no soda. Bet viņa lika man zvē­rēt, ka nevienam neatklāšu šo paslēptuvi. Zvērestu ne­esmu lauzis. Šī ir pirmā reize, kad par to ieminos. Na­baga meitenei tad bija parādījušās tikai lepras pirmās pazīmes. Labās rokas pirksti bija mazliet izgriezušies un virs elkoņa mazs plankumiņš. Nekā vairāk. Tagad viņa droši vien jau ir mirusi.
   —  Vai tev nemaz nebija bail? Kāda laime, ka tev ne­pielipa šī briesmīgā slimība!
   —   Sākumā nebija lāgā ap dūšu, — viņš atzinās, — bet vēlāk pieradu. Turklāt man bija tik ļoti žēl nelaimīgās meitenes, ka paša bailes aizmirsās. % Viņa tiešām bija skaista gan garā, gan miesā, un slimība viņu vēl tikko bija skārusi; tomēr viņai bija lemts nekad vairs neredzēt cilvēkus, vadīt šai ielejā pirmatnēja mežoņa dzīvi un dzī­vai pamazām satrūdēt. Tu nemaz nevari iedomāties, cik briesmīga ir spitālība!
   —   Nabaga meitene! — Rūta nočukstēja. — Tomēr brī­nums, ka viņa laida tevi projām.
   —   Kāpēc brīnums? — Mārtiņš neizpratnē jautaja.
   —  Tāpēc, ka viņa droši vien tevi mīlēja, — Rūta tāpat čukstus turpināja. — Saki atklāti: vai mīlēja?
   Iedegums jau sen bija nozudis no Mārtiņa sejas, kad viņš strādāja veļas mazgātavā un vēlāk pastāvīgi uzturē­jās istabā, un pēdējā laikā no bada un slimošanas viņš bija kļuvis ļoti bāls; tagad šo bālumu lēnām pārplūdi­nāja sārtums. Viņš jau pavēra muti, grasīdamies kaut ko teikt, bet Rūta aizsteidzās priekšā.
   —   Nekas, neatbildi! Lai paliek! — viņa smejot iesaucās.
   Taču Mārtiņam šķita, ka Rūtas smieklos jaušas metā­liska pieskaņa un acīs zalgo ledains spīdums. Neviļus ienāca prātā viesuļvētra, ko viņš reiz bija pieredzējis Klusā okeāna ziemeļdaļā. Uz mirkli acu priekšā parādījās aina — plosīgs orkāns, nakts orkāns, bet debess skaidra, spīd pilns mēness, un saltajā mēness gaismā zalgo mil­zīgi viļņi. Pēc tam viņš ieraudzīja meiteni no spitālīgo ko­lonijas un atcerējās, ka šī meitene ļāva viņam aizbēgt tikai tāpēc, ka viņu mīlēja.
   —  Viņa bija cēlsirdīga, — Mārtiņš vienkārši sacīja. — Viņa izglāba man dzīvību.
   Likās, ar to šis incidents ir izbeigts, taču Mārtiņš pēk­šņi izdzirdēja apslāpētas elsas un ieraudzīja, ka Rūta aiz- griezusies skatās laukā pa logu. Nākamajā mirklī viņa jau atkal pavērsās pret Mārtiņu, un viņas acīs vairs ne­bija ne miņas no plosīgās viesuļvētras.
   —   Es esmu tik muļķīga, — Rūta gaudās, — bet nekā nevaru sev līdzēt. Es tevi tik ļoti mīlu, Mārtiņ, ļoti, ļoti. Varbūt pamazām kļūšu iecietīgāka, bet tagad esmu bries­mīgi greizsirdīga uz visiem taviem pagātnes rēgiem. Un tava pagātne ir rēgu pilna! Jā, jā, citādi nemaz nevar būt, — viņa steigšus turpināja, neļaudama Mārtiņam iebilst. — Redzi, nabaga Arturs māj man ar roku. Viņam apnicis gaidīt. Ardievu, dārgais! Ir tāda mikstūra, kas palīdz atradināties no smēķēšanas, — Rūta sacīja, jau stāvēdama durvīs. — Es tev to atsūtīšu.
   Viņa aiztaisīja durvis, bet tad atkal pavēra.
   —  Mīlu, mīlu, — viņa čukstēja un tikai pēc tam aiz­gāja.
   Marija godbijīgi pavadīja Rutu līdz karietei, cenzdamas pa ceļam sīki apskatīt Rūtas tērpu, — Marija nekad ne­bija redzējusi tādu apģērba piegriezumu, un tas viņai likās neparasti skaists. Vesels bars bērneļu vīlušies no­raudzījās karietei pakaļ, kamēr tā nogriezās aiz stūra; nākamajā mirkli visu skatieni pievērsās Marijai, kas uz­reiz bija kļuvusi par visievērojamāko šās ieliņas personu. Taču viena no viņas pašas atvasēm slavu sagandēja, pa­ziņojot, ka cienījamie viesi bijuši nevis pie Marijas, bet pie viņas īrnieka. Pēc tam Marija atkal kļuva par niecību, toties Mārtiņš sāka manīt, ka visi kaimiņi viņam izrada pārspīlētu goddevību. Viņu acīs Mārtiņa vērtība pieauga par simt procentiem, un, ja tirgotājs portugālis arī butu redzējis šo brīnišķīgo karieti, tad droši vien atvēlētu Mar- tinam kredītu vēl par trīs dolāriem un astoņdesmit pieciem centiem.

   Mārtiņam lēca laimes saule. Nākamajā dienā pēc Rūtas apciemojuma viņš saņēma čeku par trim dolāriem no kāda Ņujorkas bulvāru žurnāliņa — maksu par trīs trioletiem. Vēl pēc divām dienām kāda Čikāgas avīze pieņēma viņa «Apslēptās mantas meklētājus», apsolīdama maksāt des­mit dolāru pēc publicēšanas. Maksa nebija liela, bet tas bija viņa pirmais sacerējums — pirmais mēģinājums iz­teikt savu iedomu rakstveidā. Beidzot arī piedzīvojumu stāstu pusaudžiem pieņēma kāds ikmēneša žurnāls Youih and Age. Tiesa, stāstā bija divdesmit viens tūkstotis vārdu — un viņam piedāvāja tikai sešpadsmit dolāru, apmēram septiņdesmit piecus centus par tūkstoš vārdiem, bet šis bija viņa otrais literārais mēģinājums, un Mārtiņš pats tagad skaidri redzēja, cik daudz tajā vainu un ne­pilnību.
   Starp citu, pat viņa visagrākajos darbos nebija manā­mas viduvējības iezīmes. Tajos drīzāk jautās pārāk daudz spēka — iesācēja pārmērīgā spēka, kurš liek zvirbuļus šaut ar lielgabalu un odus gaiņāt ar kara vāli. Tādēļ Mārtiņš jutās priecīgs, ka izdevies kaut par smiekla naudu pārdot savus agrīnos sacerējumus. Viņš apzinājās to īsto vērtību un pie šās atziņas bija nonācis diezgan īsā laikā. Visas cerības viņš lika uz saviem vēlākajiem darbiem. Viņa mēr­ķis nebija kļūt tikai par žurnālu rakstnieku. Viņš gribēja apbruņoties ar visiem īsta mākslinieka daiļrades ieročiem. Taču upurēt spēku Mārtiņš negribēja. Tieši otrādi, viņš centās šo spēku vēl pastiprināt, vienlaikus iegrožojot to ar formu. Arī patiesības mīlestību viņš nezaudēja. Visos savos sacerējumos viņš tiecās saliedēt reālismu ar fantā­zijas radīto izdomu un skaistumu. Viņš meklēja apgarotu reālismu, ko caurauž ticība cilvēkam un tā centieniem.
   Lasīdams grāmatas, Mārtiņš bija noskaidrojis, ka pa­stāv divi literāri virzieni. Viens tēloja cilvēku par kaut kādu dievību, pilnīgi ignorējot tā cilvēcisko dabu; otrs turpretī redzēja cilvēkā tikai zvēru un negribēja atzīt tā garīgās tieksmes un milzīgās iespējas. Mārtiņš nepieslē­jās nedz vienam, nedz otram virzienam, uzskatīdams tos par pārāk vienpusīgiem. Pēc Mārtiņa domām, starp šiem abiem virzieniem iespējams kompromiss, kas visvairāk tu­vinātos īstenībai, jo necildinātu «dievību» un apstrīdētu arī uztveri par cilvēku kā rupju, mežonīgu zvēru. Stāstā «Piedzīvojums», ko Rūta atzina par neinteresantu, Mār­tiņš bija mēģinājis īstenot savas mākslinieciskās patiesī­bas ideālu, bet rakstā «Dievs un zvērs» izteicis savus teo­rētiskos uzskatus šai jautājumā.
   Tomēr «Piedzīvojums» un visi pārējie stāsti, kurus viņš uzlūkoja par labākajiem, joprojām klīda no vienas redak­cijas uz otru. Savus pirmos stāstus Mārtiņš turēja par nenozīmīgiem, priecādamies vienīgi par honorāru, diez cik augstu viņš nevērtēja arī «šausmu» stāstus, no kuriem divus nupat bija pieņēmuši žurnāli. Šie stāsti bija vis­skaidrākā izdoma un fantastika, kam piešķirta šķietama realitāte, un tur slēpās to spēks. Aplamā un neticamā pa­tiesīgs attēlojums Mārtiņa uztverē bija tikai veikls triks, nekas vairāk. Tādi sacerējumi nevarēja būt nekāds iegul­dījums lielajā literatūrā. Lai arī mākslinieciskā ziņā tie varbūt bija meistariski, Mārtiņš augstu nevērtēja māksli- nieciskumu, kas atšķiras no dzīves īstenības. Jāuzliek mākslinieciskajai izdomai dzīvās dzīves maska — lūk, triks, un šo paņēmienu Mārtiņš bija izmantojis pusduci «šausmu» stāstu, kurus uzrakstīja, pirms vēl nebija sa­sniedzis tādas augstienes kā «Piedzīvojums», «Prieks», «Katls» un «Dzīves vīns».
   Dabūjis trīs dolārus par trioletiem, Mārtiņš kaut kā iztika, kamēr saņēma čeku no White Mouse. Viņš izmai­nīja trīsdolāru čeku pie aizdomīgā veikalnieka portugāļa, samaksāja vienu dolāru no parāda un divus atlikušos do­lārus sadalīja starp maiznieku un sakņu tirgotāju. Mārtiņš vēl nebija tik bagāts, lai atļautos ēst gaļu, un pārtika visai skopi, līdz pēkšņi pienāca White Mouse čeks. Mār­tiņš nevarēja izšķirties, kur čeku izmainīt. Viņš savu mūžu nebija spēris kāju bankā, naudas lietās jau nekādā ziņā ne, bet tagad viņu pārņēma naiva un bērnišķīga vē­lēšanās ieiet vienā no lielākajām Oklendas bankām un tur lepni izmainīt savu čeku par četrdesmit dolāriem. Tomēr praktiskais veselais saprāts ieteica čeku izmainīt pie pār­tikas preču tirgotāja un tā nodrošināt arī turpmāk kre­dītu. Mārtiņš negribīgi gāja uz pārtikas veikalu un, izmai­nījis čeku, dzēsa visu parādu. Viņš iznāca no veikala naudas pilnām kabatām un devās pie saviem pārējiem kre­ditoriem — norēķinājās ar maiznieku un miesnieku, sa­maksāja Marijai īri gan par pagājušo, gan par nākamo mēnesi, izpirka uzvalku un divriteni, nokārtoja maksu par rakstāmmašīnu. Pēc šiem izdevumiem viņam vēl kabatā palika apmēram trīs dolāri.
   Taču arī šī niecīgā summa Mārtiņam likās vesela ba- gatība. Izpircis uzvalku, viņš tūlīt devās pie Rūtas un pa ceļam nevarēja atturēties, laiku pa laikam tīksmi nepa- žvadzinājis riekšavu sudrabnaudas. Tāpat kā izsalkušais nespēj novērst acis no barības, arī Mārtiņš, kam tik ilgi nebija bijis kabatā ne centa, nespēja izlaist monētas no rokām. Viņš nebija nedz skops, nedz naudkārīgs, bet nauda viņam nozīmēja kaut ko vairāk nekā zināms dau­dzums dolāru un centu. Tā nozīmēja panākumus, un iekaltie ērgļi Mārtiņam šķita spārnoti uzvaras vēstneši.
   Nemanot Mārtiņam atgriezās pārliecība, ka pasaule ir skaista. Tā rādījās vēl skaistāka. Daudzas nedēļas pa­saule bija skumja un drūma, turpretī tagad, kad visi pa­rādi nomaksāti, kabatā vēl skan trīs dolāri un sirdī no­stiprinājusies cerība uz panākumiem, saule Mārtiņam atkal šķita spoža un silta un pat spējās lietus brāzmas, kas gājējus izmērcēja līdz ādai, viņam lika tikai līksmi pasmaidīt. Badošanās laikā Mārtiņš nemitīgi domāja par tūkstošiem izsalkušo, kas izkaisīti pa visu pasauli, turpretī tagad, kad viņš pats bija paēdis, domas par tiem viņu vairs nesatrauca. Viņš tos aizmirsa un, mīlestības pār­ņemts, sāka domāt par bezgaldaudzajiem mīlētājiem, kas dzīvo zemes virsū. Galvā neviļus raisījās mīlas lirikas motīvi, un, radošā iedvesmā aizrāvies, viņš nemanot aiz­brauca ar tramvaju divus kvartālus tālāk, taču nemaz par to nepukojās.
   Morzu mājās Mārtiņš sastapa daudz viesu. No San- rafaelas bija atbraukušas ciemos divas Rūtas māsīcas, un, izmantojot šo ieganstu, misis Morze nolēma īstenot savu plānu — pulcināt ap Rūtu jaunu cilvēku sabiedrību. Viltīgā nodoma piepildīšana bija sākusies Mārtiņa pie­spiedu prombūtnē, un tagad kara darbība gāja vaļā pilnā sparā. Misis Morze bija spraudusi sev par mērķi aicināt mājā vīriešus, kas jau ir taisījuši vai arī taisa karjeru. Tādējādi bez māsīcām Dorotejas un Florensas viesu vidū bija divi augstskolas profesori — viens latīnists, otrs angļu filoloģijas speciālists; jauns amerikāņu virsnieks, Rūtas skolas biedrs, tikko atgriezies no Filipīnām; jauns cilvēks, vārdā Melvils, Džozefa Perkinsa — Sanfrancisko Trestu apvienības vadītāja privātsekretārs; beidzot, ban­kas kasieris Čārlzs Hepguds, jauneklīgs trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis, Stenfordas universitātes absolvents, Nila un Draudzības kluba biedrs, viens no mēreniem re­publikāņu partijas līderiem, izvirzīts pēdējās vēlēšanās, — vārdu sakot, visādā ziņā izredzīgs jauns cilvēks. Viena no dāmām bija gleznotāja-portretiste, otra — profesio­nāla mūziķe, bet trešā — socioloģijas zinātņu doktore, slavena ar savu organizatorisko darbību Sanfrancisko graustu rajonos. Starp citu, misis Morzes plānā sievietēm nebija sevišķas nozīmes. Tās bija kaut kas līdzīgs nepie­ciešamajām butaforijām. Vīriešus, kas taisa karjeru, taču vajadzēja kaut kā pievilināt.
   — Sarunājoties tikai neiekaisti, — Rūta brīdināja Mār­tiņu pirms iepazīstināšanas ar pārējiem.
   Mārtiņš sākumā jutās ļoti neērti, atkal uzmācās senās bailes savā neveiklībā apgāzt kādu mēbeli vai greznum- 1 ietinu. Turklāt viņu mulsināja šī sabiedrība. Viņam ne­kad vēl nebija gadījies būt kopā ar tik daudziem augsti stāvošiem cilvēkiem. It sevišķi viņa uzmanību saistīja ban­kas kasieris, un Mārtiņš nolēma pirmajā izdevīgajā gadījumā iepazīties ar šo cilvēku tuvāk. Zem Mārtiņa ārējā bikluma tomēr rosījās pašpārliecinātais «es», un vi­ņam kārot kāroja pamēroties spēkiem ar šiem vīriešiem un sievietēm, lai uzzinātu, ko tie iemācījušies no grāmatām un dzīves un ko viņš var mācīties no tiem.
   Rūtas skatiens bieži meklēja Mārtiņu, un viņa bija ļoti pārsteigta un iepriecināta, redzot, cik brīvi viņš tērzē ar viņas māsīcām. Mārtiņš tiešām arī jutās brīvi, gan tik­mēr, kamēr sēdēja, jo tad nevajadzēja baidīties par saviem zvalstīgajiem pleciem. Rūta zināja, ka māsīcas ir gudras meitenes un lieliskas sarunu biedrenes, un nevarēja vien nobrīnīties, kā abas, gulēt ejot, slavināja Mārtiņu. Arī
   Mārtiņš, radis savās aprindās būt nepārspējams joku plē­sējs un visu deju vakaru un svētdienas pikniku mīlulis, atklāja, ka šeit tāpat spēj būt asprātīgs un izmest pa trāpīgam vārdiņam. Un panākumi jau stāvēja viņam aiz muguras, uzmundrinoši uzsita uz pleca un solīja veiksmi, tāpēc Mārtiņš nesamulsis smējās pats un smīdināja arī citus.
   Kad viesības gāja uz beigām, pierādījās, ka Rūtas ba­žas tomēr bijušas pamatotas. Nosēdušies redzamā vietā, Mārtiņš un profesors Koldvels bija iedegušies sarunā, un, lai gan Mārtiņš vēl nevicināja pa gaisu rokas, Rūta jau samanīja viņa acis bieži iedzirkstamies skaudrā spožumā, samanīja, ka balss pamazām kļūst skaļāka un vaigi sārto­jas. Neprazdams izturēties nosvērti un apslāpēt iekarsību, Mārtiņš bija spilgts pretstats savaldīgajam jaunajam profesoram.
   Taču Mārtiņam daudz nerūpēja ārējās izpausmes. Viņš tūlīt ievēroja, ka sarunas biedram ir ļoti attīstīts prāts un plašas zināšanas. Turklāt izrādījās, ka profesors Koldvels nemaz nav tāds, kādu Mārtiņš iedomājās parastu angļu filoloģijas profesoru. Mārtiņš katrā ziņā gribēja uzve­dināt profesoru -stāstīt par specialitāti, lai gan Koldvels sākumā vairījās, Mārtiņam beidzot tomēr izdevās panākt savu. Mārtiņš nesaprata, kāpēc sabiedrībā nav pieņemts runāt par profesionāliem tematiem. .
   —  Tas ir muļķīgi un nepareizi, — viņš jau sen pirms šī vakara bija teicis Rūtai. — Kāpēc nav atļauts runāt par profesionāliem tematiem? Kālab tad cilvēkiem jāsanāk kopā, ja tie nedrīkst sevi parādīt no labās puses? Bet la­bākais cilvēkā ir tas, kas viņu visvairāk interesē, kas ir viņa specialitāte, kam viņš veltījis visu savu dzīvi, par ko domā un pat sapņo dienām un naktīm. Iedomājies, ka misters Batlers, sekojot sabiedrības etiķetei, pēkšņi sāktu klāstīt savus uzskatus par Polu Verlēnu, vācu drāmu vai d'Anuncio romāniem! Mēs aiz garlaicības nomirtu. Ja man, piemēram, jāklausās misterā Batlerā, tad labāk lai viņš runā par savu jurisprudenci. Galu galā šī sfēra viņā ir tā labākā. Dzīve ir tik īsa, un man vienmēr gribas gūt no cilvēkiem labāko, kas viņos ir.
   —  Tomēr, — Rūta iebilda, — ir tādi jautājumi, kas vienādi interesē visus.
   —   Nē, tu maldies, — Mārtiņš savukārt iebilda. — Katrs cilvēks un katra sabiedrības grupa vienmēr atdarina tos, kam ir augstāks stāvoklis. Un kam ir visaugstākais stā­voklis sabiedrībā? Dīkdieņiem, bagātajiem dīkdieņiem. Vi­ņiem nav ne mazākās sajēgas par lietām, kas zināmas cilvēkiem, kuri ar kaut ko nodarbojas. Tādiem, protams, ir garlaicīgi klausīties šādās sarunās, tāpēc viņi paziņo, ka tie ir profesionāli jautājumi, kurus sabiedrībā risināt nav pieklājīgi. Un viņi arī nosaka, par ko drīkst runāt sabiedrībā, proti, par nesenajām operas izrādēm, par jau­nākajiem romāniem, kāršu spēli, biljardu, kokteiļiem, auto­mobiļiem, zirgu apskatēm, foreļu zveju, tunču zveju, me­dībām, burāšanu un tā tālāk, — tas ir, ievēro, par lietām, par ko šiem dīkdieņiem parasti ir sajēga. Patiesību sa­kot, tās ir profesionālas dīkdieņu sarunas. Un vissmieklī­gākais ir tas, ka izglītoti cilvēki vai tādi, kas sevi tur par izglītotiem, šai ziņā pakļaujas šo muļķu un dīkdieņu uzskatiem. Par sevi varu teikt, ka man noteikti gribas gūt no cilvēkiem vislabāko, sauciet to par profesionālam sarunām, vulgaritāti — vai kā jums tīk.
   Taču Rūta to nesaprata. Mārtiņa uzbrukumi vispāratzī­tajam viņai vienmēr likās tikai tīša ietiepība.
   Lai vai kā, bet Mārtiņš ietekmēja profesoru Koldvelu ar savu nopietnību un izaicināja viņu runāt par viņam tuviem tematiem. Rūta, piegājusi pie viņiem, dzirdēja Mārtiņu sakām:
   —  Jūs taču Kalifornijas universitāte droši vien neuz­drīkstaties sludināt tādas ķecerības?
   Profesors Koldvels paraustīja plecus.
   —   Es esmu kārtīgs nodokļu maksātājs un lojāls poli­tiķis. Sakramento mūs ieceļ, un mums jāklanās Sakra- mento, jāklanās štata pārvaldei, partijas presei un pat abu partiju presei.
   —   Jā, tas ir skaidrs; bet kā jūs pats raugāties uz to? Droši vien jūtaties kā zivs uz sauszemes? — Mārtiņš tin­cināja.
   —   Universitātes dīķī neatradīsies daudz tādu kā es. Reizēm man šķiet, es tiešām esmu zivs, kas izmesta uz sauszemes, un sāku domāt, ka labāk un brīvāk justos kaut kur Parīzē kādā nomaļā latīņu kvartāla krodziņā, kur salasās bohēmieši un kur dzer lētu sarkanvīnu. Es pusdienotu lētos restorānos un izteiktu ārkārtīgi pārdro­šus uzskatus par visu pasaules iekārtojumu. Tiešām — man dažkārt liekas, es pēc dabas esmu radikālis. Tomēr ir tik daudz jautājumu, par kuriem nebūt neesmu pārliecināts. Es k|ūstu bijīgs, kad saduros vaigu vaigā ar savām cilvēciskām vājībām, tas mani vienmēr kavē aptvert visus faktorus kādā problēmā — cilvēciskā, vitālā prob­lēmā.
   Un, klausoties viņā, Mārtiņam neviļus ienāca prātā «Dziesma par pasātvēju»:
   Dienas vidū esmu straujš,
   Bet, kad mēness starus auž,
   Buras piepūst man prieks.
   Gandrīz dungojot dziesmas vārdus, Mārtiņš skatījās uz profesoru un atklāja, ka Koldvelam ir kaut kas kopējs ar ziemeļaustrumu pasātu, vēsu, spēcīgu un pastāvīgu. Viņš bija rāms un paļāvīgs, tomēr viņā jautās arī kaut kas mulsinošs. Mārtiņam šķita, ka profesors droši vien nekad neizsaka savas domas līdz galam, gluži tāpat kā ziemeļaustrumu pasāts nekad nepūš no visa spēka, bet vienmēr atstāj sev aiztaupi, ko gan nekad neizlieto. Mār­tiņa iztēle, kā vienmēr, bija spilgta. Viņa smadzenes bija it kā milzīga atmiņu un izdomu glabātava, vienmēr at­klāta un pieejama. Lai notiktu kas notikdams, Mārtiņš acumirklī uzgāja šai noliktavā kaut ko līdzīgu vai pavi­sam pretēju un tūlīt ietvēra to gleznainā vīzijā. Tas no­risa pilnīgi neapzināti, un katru reālās dzīves notikumu pa­stāvīgi pavadīja iztēles radītas ainas. Tāpat kā toreiz greizsirdības ledainā zaiga Rūtas acīs lika atcerēties vie­suļvētru mēness naktī, tā tagad profesors Koldvels uz­būra okeāna ainavu: ziemeļaustrumu pasāta dzīti, pār saulrietā purpursārto jūru traucas baltkrēpju viļņi; tā ik mirkli acu priekšā uzplaiksnīja dažādas vīzijas, kas nebūt netraucēja domas, bet, tieši otrādi, palīdzēja tās risināt. Šīs vīzijas bija atbalsis no visa, ko Mārtiņš reiz pār­dzīvojis, redzējis un lasījis grāmatās, un tās arvien, gan nomodā, gan miegā, drūzmējās viņa galvā.
   Un šobrīd, klausoties profesora Koldvela plūstošajā va­lodā, gudra, izglītota cilvēka valodā, Mārtiņš neviļus at­cerējās savu pagātni. Viņš redzēja sevi agrā jaunībā — īsts huligāns, uz vienas auss pasista cieta salmenīca, mu­gurā divrindu svārki, gaita zvalstīga —, viņa ideāls tad bija darīt tik daudz negantību, cik pieļāva policija. Mār­tiņš nemēģināja kaut ko slēpt vai mīkstināt. Jā, kādu savas dzīves posmu viņš bija parasts huligāns, vadīja bandu, kura mūžīgi karoja ar policiju un terorizēja strād­nieku kvartāla krietnos namsaimniekus. Tagad viņa ideāls bija pārveidojies. Viņš pavērās apkārt uz labi audzinā­tājiem un labi ģērbtajiem vīriešiem un sievietēm, elpoja izsmalcinātas kultūras atmosfēru un vienlaikus redzeja savu agrīnās jaunības rēgu, ar cietu salmenīcu galva un divrindu svārkiem mugurā, gāzelēdamies nākam šurp pa viesistabas paklāju. Taču šis huligānu bandas_ vadonis bija pārtapis par to Mārtiņu Idenu, kas tagad sēž mīksta atzveltnī un sarunājas ar universitātes profesoru.
   Patiesību sakot, Mārtiņš nekad un nekur nebija juties īsti savā vietā. Viņš tikai lieliski piemērojies apstākļiem, vienmēr bijis labi ieredzēts, jo neatpalika nedz darbā, nedz izpriecās, vienmēr prata sevi aizstāvēt un iedvest cieņu. Taču viņš nekur nebija iesakņojies. Pilnīgi apmie­rinādams savus biedrus, viņš pats nekad nebija apmieri­nāts. Viņu vienmēr bija mācis nemiers, viņš visu laiku bija dzirdējis balsi, kas viņu kaut kur aicina, un meklē­dams bija klaiņojis pa visu pasauli, līdz beidzot atradis grāmatas, mākslu un mīlestību. Un tagad viņš atrodas tā visa vidū — vienīgais no agrākajiem biedriem, kurš bez liekām ceremonijām var ierasties pie Morzēm.
   Visas šīs domas un vīzijas nebūt netraucēja Mārtiņam uzmanīgi klausīties profesorā. Viņš ievēroja, cik plašas ir sarunu biedra zināšanas, un laiku pa laikam atklāja ro­bus un trūkumus savā izglītībā, kaut gan, pateicoties Spenseram, viņam vispārējos vilcienos bija skaidri zinātņu pamati. Vajadzēja tikai laiku, lai aizpildītu robus. «Tad redzēsim!» Mārtiņš nodomāja. Taču patlaban viņš, vē­rīgi un godbijīgi klausīdamies, it kā sēdēja profesoram pie kājām. Taču pamazām Mārtiņš sāka manīt arī sarunu biedra spriedumu vājo pusi, kas diezin vai durtos acīs, ja tik bieži neparādītos. Un, kad Mārtiņš to uztvēra, tūlīt izzuda nevienlīdzības sajūta, kas viņu traucēja sarunas sākumā.
   Otrreiz Rūta pienāca pie viņiem tieši tad, kad Mārtiņš sāka runāt.
   — Es pateikšu, kur jūs maldāties vai, labāk sakot, kas ir jūsu spriedumu vājā puse, — viņš sacīja. — Jūs no­niecināt bioloģiju. Tās trūkst jūsu pasaules uztverē. Tas ir, es domāju patieso, izskaidrojošo bioloģiju, kas sākas ar laboratorijas mēģinājumiem neorganisko audu atdzī­vināšanā un beidzas ar visplašākiem socioloģiskiem un estētiskiem vispārinājumiem.
   Rūta jutās galīgi apstulbusi. Viņa divus gadus bija klausījusies profesora Koldvela lekcijas, un viņš meitenei likās visu gudrību iemiesojums.
   —   Es jūs labi nesaprotu, — profesors nedroši sacīja.
   Mārtiņš bija pilnīgi pārliecināts, ka profesors viņu ļoti
   labi sapratis.
   —   Mēģināšu paskaidrot, — Mārtiņš teica^ — Atceros, reiz lasīju Ēģiptes vēsturē — lai saprastu Ēģiptes māk­slu, vispirms jāizprot šās zemes raksturs.
   —   Gluži pareizi, — profesors piekrita.
   —   Un man šķiet, — Mārtiņš turpināja, — ka zemes raksturu savukārt nevar izprast bez iepriekšējām zināša­nām par to, kas ir tas pamats, uz kura veidojusies dzīve. Kā lai saprotam iikumus, iestādījumus, paradumus un reliģiju, ja nekā nezinām par cilvēkiem, kas visu to radī­juši, pat nezinām, kā radušies paši cilvēki? Literatūra galu galā tāpat ir cilvēku radīta kā Ēģiptes māksla. Vai kosmosā ir kaut kas, kas nav pakļauts vispārējam evolūci­jas likumam? Es zinu, ka atsevišķiem mākslas veidiem ir izstrādāta evolūcijas vēsture, bet man šķiet, ka tā iz­strādāta tīri mehāniski. Cilvēks tur atstāts malā. Lieliski ir izstrādāta instrumentu, piemēram, arfas evolūcija, mū­zikas, dziesmu, deju evolūcija. Bet ko var sacīt par pašu cilvēku, par tiem iekšējiem orgāniem, kas viņā attīstīju­šies, pirms viņš uztaisīja savu pirmo darba rīku vai no- dūca pirmo dziesmu? To jūs aizmirsāt, bet tieši to es saucu par bioloģiju. Tā ir bioloģija šā vārda visplašā­kajā nozīmē.
   Zinu, ka izsakos mazliet nesakarīgi, bet es cenšos pats, ja tā var teikt, kaldināt savu ideju. Tā man ienāca prātā, kamēr jūs runājāt, un grūti uzreiz atrast tai skaidru iz­teiksmi. Jūs pieminējāt cilvēka spēju ierobežotību, kas liedz viņam aptvert visus faktorus. Un jūs tieši, man vis­maz tā liekas, aizmirstat bioloģisko faktoru, tas ir, visu mākslu pamatu pamatu, galveno materiālu, no kā veido­jusies visas cilvēces kultūra.
   Rūtai par lielu izbrīnu, Mārtiņu tūlīt neiznīcināja, pro­fesors pat pavērās Mārtiņā, kā Rūtai likās, acīmredzot ievērodams Martina jaunību. Beidzot pēc krietna brīža profesors sāka runāt, virpinādams pirkstos pulksteņa ķē­dīti. ' '
   —   Zināt, — viņš sacīja, — man jau reiz to pārmeta kāds ļoti ievērojams cilvēks — zinātnieks evolucionists
   Žozefs Lekonts. Bet viņš jau ir miris, un es domāju, ka neviens mani vairs neatmaskos, un tagad ierodaties jūs un no jauna mani apsūdzat. Iespējams — es to nemēģinu noliegt, — ka jūsu apgalvojumā ir sava daļa taisnības, pat ļoti liela daļa. Esmu pārāk iegrimis klasikā un pietie­kami nesekoju dabaszinātņu attīstībai; varbūt tas izskaid­rojams ar manu izglītības ievirzi, enerģijas un darbaspēju trūkumu. Jūs droši vien brīnīsieties, ja teikšu, ka es ne­kad neesmu bijis nedz fizikas, nedz ķīmijas laboratorijā. Tomēr tā ir. Lekontam bija taisnība, tāpat kā arī jums, mister Iden, lai gan es nezinu, cik lielā mērā.
   Ar kaut kādu ieganstu aizvedusi Mārtiņu sānis, Rūta čukstēja:
   —  Tu esi galīgi monopolizējis profesoru Koldvelu. Var­būt vēl kāds grib ar viņu patērzēt.
   —   Piedod, — Mārtiņš samulsis atzina. — Es pamudi­nāju viņu runāt, un tas bija tik interesanti, ka aizmirsu citus. Man nekad nav gadījies sastapt tik gudru un izglī­totu sarunu biedru. Bet vai zini ko? Es kādreiz domāju, ka visi, kas mācās universitātē vai ieņem augstu sabied­risku stāvokli, ir tikpat gudri un izglītoti.
   —  Viņš ir izņēmums, — Rūta atbildēja.
   —  Acīmredzot. Bet ar ko lai tagad runāju? A, iepazīs­tini mani ar to bankas kasieri!
   Mārtiņš sarunājās ar viņu minūtes piecpadsmit, un Rūta nevarēja vien nopriecāties par sava iemīļotā izturēšanos. Mārtiņa acis ne reizi neiedzirkstījās, vaigi ne reizi ne- piesārta, un Rūta apbrīnoja mieru un nosvērtību, ar kādu Mārtiņš risināja sarunu. Turpretī Mārtiņa acīs visa bankas ierēdņu suga galīgi zaudēja prestižu, un vakara bei­gās viņā nostiprinājās pārliecība, ka vārdi «bankas ierēd­nis» un «tukšu salmu kūlējs» ir sinonīmi. Amerikāņu virs­nieks, kā izrādījās, bija labsirdīgs, veselīgs un līdzsva­rots jauns cilvēks, pilnīgi apmierināts ar savu likteni. Uzzinājis, ka viņš veselus divus gadus mācījies universi­tātē, Mārtiņš bija ļoti pārsteigts un nekādi nevarēja sa­prast, kur palikušas visas viņa zināšanas. Tomēr šis virs­nieks Mārtiņam patika daudz labāk nekā bankas ierēdnis ar savām pliekanībām.
   —   Mani neuztrauc viņa pliekanības, — Mārtiņš vēlāk sacīja Rūtai, — bet kaitina uzpūtīgais, pašapmierinātais, augstprātīgi iecietīgais tonis, kādā viņš izsaka šīs plie­kanības. Es varētu izstāstīt visu reformācijas vēsturi pa to laiku, kamēr šis kungs man paskaidroja, ka strādnieku partija apvienojusies ar demokrātisko partiju. Viņš izmet vārdus tāpat, kā profesionāls pokera spēlmanis izdala kārtis. Kādreiz es tev to parādīšu.
   —  Man ļoti žēl, ka viņš tev nepatīk, — Rūta atbildēja. — Viņš ir mistera Batlera izredzētais. Misters Batlers apgalvo, ka viņš esot visgodīgākais un visuzticamākais cilvēks; misters Batlers viņu sauc par klinti jeb Pīteru uz ko var balstīt jebkuru valsts banku.
   —   Par to es nešaubos, spriežot kaut vai pēc tā mazu­miņa, ko dzirdēju. Bet es esmu zaudējis jebkuru cieņu pret bankām. Vai tu nedusmojies, mīļā, ka tik klaji iz­saku savas domas?
   —   Nē, nemaz. Tas ir ļoti interesanti.
   —  Jā, — Mārtiņš apstiprināja. — Es taču esmu bar­bars, kas guvis pirmos iespaidus par civilizāciju. Civili­zētam cilvēkam es droši vien radu lielu interesi. _
   —   Kā tev patīk manas māsīcas? — Rūta vaicāja.
   —  Labāk par citām viešņām. Viņas ir ļoti jautras un izturas vienkārši, bez pretenzijām.
   —   Tātad pārējās sievietes tev arī patīk?
   Viņš papurināja galvu.
   —  Nē, tā sabiedriskā darbone nav nekas cits kā papa­gailis, kas pļāpā par sociālām problēmām. Esmu ar mieru zvērēt, ja izņemtu laukā viņas smadzenes, tajās neat­rastu nevienas patstāvīgas domas. Portretiste ir briesmīgi garlaicīga. Viņa būtu piemērota sieva Hepgudam. Un kur tad mūziķe! Nezinu, varbūt viņai ir lieliska pirkstu teh­nika un spožs izpildījums, bet no mūzikas viņa gan nekā nejēdz.
   —  Bet viņa lieliski spēlē, — Rūta mēģināja atspēko­ties.
   —  Jā, spēlēt viņa spēlē virtuozi, taču mūzikas iekšējo būtību galīgi neizprot. Es jautāju, kādu domu viņai pauž muziķa, — zini, mani vienmēr interesē šis jautājums, — bet viņa nekā cita nevarēja atbildēt kā vienīgi to, ka dievinot mūziku, ka mūzika esot viscildenākā no visām mākslām un muziķa viņai dārgāka par dzīvību.
   —  Tu visus piespied runāt par profesionāliem tema­tiem, — Ruta pārmetoši sacīja.
   —   To es nenoliedzu. Bet, ja jau viņi par sava darbu
   1 Grieķiski «klints», «akmens».
   nevar pateikt nekā prātīga, tad iedomājies manas mokas, ja viņi sāktu runāt par vispārējiem tematiem. Es gan domāju, ka šeit, kur cilvēkiem ir visas iespējas baudīt kultūru … — Mārtiņš mirkli apklusa, acu priekšā atkal parādījās agrās jaunības rēgs — puisis, divrindu svārkos, cietu salmenīcu galvā, zvalstīdamies iet pāri istabai. — Jā, es agrāk domāju, ka šeit katrs cilvēks, gan vīrietis, gan sieviete, spīdēt spīd ar savu prātu un savām zināšanām. Taču no tā nedaudzā, ko redzēju, jau varu secināt — lie­lākā daļa šo cilvēku ir galīgi muļķi, bet deviņdesmit pro­centu no pārējiem — neizturami garlaicīgi. Turpretī pro­fesors Koldvels ir pavisam citāds. īsts cilvēks no galvas lidz kājām, līdz pat beidzamajai smadzeņu šūniņai.
   Rūta atplauka.
   —   Pastāsti man par viņu, — viņa skubināja, — nevis par viņa lieliskajām īpašībām un gudrību, to visu es pati zinu, bet par to, ko tu viņā atradi peļamu. Man ļoti kāro­jas zināt.
   —   Bet ja nu es nokļūstu sprukās? — Mārtiņš jokodams atvairījās. — Kā būtu, ka tu pati vispirms pasacītu? Vai varbūt tu neredzi viņā nekā cita kā tikai labo?
   —   Es klausījos pie viņa divus kursus un pazīstu viņu divus gadus; tādēļ man ļoti interesē, kāds ir tavs pirmais iespaids.
   —   Tas ir, tevi interesē sliktais iespaids? Labi. Es do­māju, ka viņš pilnīgi ir tavas apbrīnas un cieņas vērts. Viņš ir visgudrākais un visvairāk attīstītais cilvēks, kādu jebkad esmu saticis, bet viņam nav mierīga sirdsapziņa. Nē, nē, nedomā nekā ļauna! — Mārtiņš iesaucās. — Es gribu teikt, viņš man atgādina cilvēku, kas pārāk dziļi ieskatījies lietu būtībā un izbijies cenšas sev iegalvot, ka nekā nav redzējis. Varbūt es ne visai skaidri izsaku savu domu. Mēģināšu citādi. Iztēlojies cilvēku, kas atradis taku uz biezoknī slēptu templi, tomēr nav gājis pa to; viņš varbūt ir pat redzējis pašu templi, bet vēlāk pūlas sevi pārliecināt, ka tā bijusi tikai lapotnes mirāža. Vai, teik­sim, cilvēks, kas varējis veikt kaut ko lielisku, bet nav uz­skatījis to par vajadzīgu un tagad visu laiku nožēlo, ka nav izdarījis to, ko varējis izdarīt; viņš klusībā smejas par atalgojumu, ko varējis dabūt par šo darbu, bet sirds dziļumos alkst šās atlīdzības un lieliskā darbības prieka.
   —       Neesmu viņu iepazinusi no šās puses, — Rūta atzina, — bet, atklati sakot, es īsti labi nesaprotu, ko tu gribi teikt.
   — Tāpēc, ka es arī pats to tikai neskaidri nojaušu, — Mārtiņš it kā taisnojās. — Nevaru to nekādi pamatot. Tā ir tikai izjūta, un ļoti iespējams, ka maldīga. Tu droši vien pazīsti profesoru Koldvelu labāk nekā es.
   No šā vakara pie Morzēm Mārtiņā palika dīvainas un pretrunīgas jūtas. Viņš bija vīlies savos nodomos, vīlies cilvēkos, kuriem gribēja būt līdzvērtīgs. No otras puses, panākumi viņu iedrošināja. Izrādījās, ka uzkāpt tiktāl ir vieglāk, nekā viņš domājis. Mārtiņš ne vien bija pārva­rējis kāpiena grūtības, bet (viņš sev netēloja kautrību un to neslēpa) ticis augstāk par tiem, kurus gribēja sasniegt, atskaitot, protams, profesoru Koldvelu. Mārtiņš zināja dzī­ves un grāmatu gudrības daudz labāk nekā šie cilvēki un brīnījās, kādos kaktos un pažobelēs tie nobēdzinājuši savu izglītību. Viņš nezināja nedz to, ka pats ir apveltīts ar neparastām prāta spējām, nedz to, ka īsti un dziļi domā­tāji nekādā ziņā nav rodami Morzu viesistabā, nedz arī to, ka šādi domātāji ir līdzīgi ērgļiem, kas vientuļi lidinās debesu zilgmē augstu pār zemi, tālu no ikdienas dzīves kņadas un pliekanībām.

   Panākumi bija aizmirsuši Mārtiņa adresi, un to vēst­neši vairs neklauvēja pie viņa durvīm. Divdesmit piecas dienas, neatvelkot elpu pat svētdienās un svētku dienās, Mārtiņš strādāja pie raksta «Saules kauns» — plaša ap­cerējuma, kurā bija gandrīz trīstūkstoš vārdu. Tas bija apzināts uzbrukums Meterlinka skolas misticismam — no pozitīvo zinātņu citadeles mests izaicinājums fantazētā­jiem, kuri sapņo par brīnumiem, taču pašā rakstā arī bija daudz kā skaista un brīnumaina, tikai tāda, kas ir sa­vienojams ar īstenību. Sim lielajam apskatam Mārtiņš mazliet vēlāk pievienoja divus mazus rakstiņus — «Brī­numu gaidītāji» un «Mūsu «es» mēraukla». Sie raksti, gan garais, gan īsie, devās ceļojumā pa žurnālu redak­cijām.
   5ais divdesmit piecās dienās, kas pagāja, rakstot «Sau­les kaunu», Mārtiņam izdevās pārdot par sešarpus dolā­riem savus «ejošos» darbus. Par vienu jociņu viņš sa­ņēma piecdesmit centu, bet par otru, kas bija aizsūtīts kā­dai labākai humoristiskai nedēļas lapai, pat veselu do­lāru. Turklāt bija pārdoti arī divi humoristiski dzejolīši, viens par diviem, otrs par trim dolāriem. Galu galā, iz­mantojis visu savu kredītu (kaut gan pārtikas preču tirgo­tājs bija to palielinājis līdz pieciem dolāriem), Mārtiņš atkal aiznesa uz lombardu divriteni un uzvalku. Par rak­stāmmašīnas īri Mārtiņam atkārtoti pieprasīja samaksu, norādot, ka pēc noteikumiem jāmaksā viens mēnesis uz priekšu.
   So sīkumu noieta uzmundrināts, Mārtiņš nolēma atkal nodoties «amatniecībai». Varbūt izdodas kaut kā pārtikt. Pagaldē mētājās kādi divdesmit nelieli stāstiņi, kurus bija noraidījušas literārās aģentūras. Mārtiņš tos pārlasīja, lai noskaidrotu, kā nevajag rakstīt avīžu stāstus, un iz­gudroja lielisku formulu. Mārtiņš nosprieda, ka avīžu stāsts nedrīkst būt traģisks, tam jābeidzas laimīgi, va­lodai nemaz nav nepieciešams skaistums, domai jābūt vienkāršai un jūtām — primitīvām. Taču jūtām tomēr ir jābūt, turklāt augstām un cēlām, apmēram tādām, kādas viņam agrā jaunībā lika no galerijas aplaudēt tāda veida lugām kā «Par dievu, karali un tēviju» un «Kaut nabags, bet godīgs».
   To visu iegaumējis, Mārtiņš vēl izlasīja «Hercogieni», lai uztvertu īsto noskaņu, un sāka sacerēt stāstus pēc sa­vas formulas. Šai formulai bija trīs kārtulas: 1) diviem mīlētājiem jābūt šķirtiem; 2) kāda rīcība vai apstākļu sa­kritība viņus atkal saved kopā; 3) kāzu zvani. Trešā kār­tula ir pastāvīgs lielums, bet pirmo un otro iespējams neierobežoti variēt. Mīlētājus var izšķirt liktenīgi pārpra­tumi, apstākļu sagadīšanās, greizsirdīgi sāncenši, cietsir­dīgi vecāki, viltīgi aizbildņi, mantkāri radinieki un tā jo­projām; savienot viņus var mīlētāja vai mīlētājas varonīga rīcība, aizbildņa, vecāku vai sāncenša piespiesta vai lab­prātīga piekrišana, negaidīta noslēpuma atklāšana, mīlē­tāja pašaizliedzība un tā tālāk līdz bezgalībai. Reizēm vajadzēja likt, lai meitene sper pirmo soli, — šādu un vēl daudzus citus veiklus trikus un viltīgus paņēmienus Mār­tiņš izdomāja, dažādodams šo tematu. Tikai ar vienu lietu viņš nedrīkstēja rīkoties pēc saviem ieskatiem — ar kāzu zvaniem, kam stāsta beigās vajadzēja noteikti skanēt, kaut vai debess nogāztos un zeme atvērtos. Arī stāsta apjoms bija stingri noteikts: maksimums — tūkstoš piecsimt vārdu, minimums — tūkstoš divsimt vārdu.
   Lai pilnīgi apgūtu šādu stāstu sacerēšanas mākslu, Mārtiņš izstrādāja kādu duci shēmu,_ pēc kurām rak­stot vienmēr vadījās. Shēmas atgādināja tabulas, kādas lieto matemātiķi, un tās varēja izmantot no augšas, no lejas, no labās uz kreiso, no kreisās uz labo un bez jeb­kādas garīgas piepūles sastādīt visdažādākās kombināci­jas, vienmēr vienlīdz pareizas un precīzas. Pēc šīm shē­mām Mārtiņš pusstundā uzmeta ap duci sižetu, nolika tos sāņus un vēlāk brīvā laikā izstrādāja. Parasti viņš to darīja pirms gulētiešanas — pēc veselas dienas nopietna darba. Viņš atzinās Rūtai, ka varot šos stāstiņus rakstīt pat miegā. Galvenais ir sastādīt shēmu, pārējo var veikt tīri mehāniski.
   Par savu formulu spēku Mārtiņš nešaubījās un, pazī­dams izdevēju gaumi, bija pārliecināts, ka divi pirmie no­sūtītie stāsti ienesīs naudu. Un tiešām — pēc dienām des­mit Mārtiņš saņēma divus čekus, katru par četriem do­lāriem.
   Taču tai laikā Mārtiņš izdarīja jaunus, neiepriecinošus atklājumus par žurnālu apgādiem. Transcontinental Monthlij bija iespiedis viņa «Zvanu skaņas», bet čeku vēl arvien nepiesūtīja. Mārtiņam nauda bija ļoti vajadzīga, un viņš aizrakstīja uz redakciju. Viņš saņēma tikai izvai­rīgu atbildi un lūgumu sūtīt vēl kādus darbus. Badojies divas dienas, Mārtiņš atkal bija spiests ieķīlāt divriteni. Katru nedēju viņš divas reizes rakstīja Transcontinental Monthly atgādinājumu par saviem pieciem dolāriem, bet acīmredzot pirmā atbilde bija saņemta tikai aiz nejaušī­bas. Mārtiņš nezināja, ka Transcontinental Motithly jau gadiem ilgi tikko velk dzīvību, ka tas ir ceturtās vai pat desmitās šķiras izdevums, ka tam nav nedz abonentu, nedz pircēju, nedaudzos lasītājus tas iegūst pa daļai ar sīkām aizkulišu tenkām, pa daļai ar patriotisko jūtu sa- viļņošanu un tajā lielāko tiesu iespiež sludinājumus — arī gandrīz vai aiz filantropiskiem apsvērumiem. Viņš nezi­nāja arī to, ka Transcontinental Monthly ir izdevēja un redaktora vienīgais ienākumu avots un šo avotu viņi spēj saglabāt, tikai pastāvīgi pārkravājoties, lai izvairītos no īres maksas, un sistemātiski nesedzot nevienu rēķinu kre­ditoriem. Vai Mārtiņam varēja ienākt prātā, ka par viņa
   pieciem dolāriem redaktors nokrāsoja savu māju Alamedā, turklāt krāsoja pats brīvajās pēcpusdienās, jo arodbied­rību noteiktā alga krāsotājiem bija pārāk liela, bet pir­mais streiklauzis, ko viņš salīga, nokrita no kāpnēm, ku­ras tīšām kāds pagrūda, un to ar pārlauztu atslēgas kaulu aizveda uz slimnīcu.
   Nepienāca arī desmit dolāru par rakstu «Apslēptās man­tas meklētāji», ko bija pieņēmis kāds Čikāgas laikraksts. Raksts bija iespiests, par to Mārtiņš pārliecinājās, pār­šķirstot avīžu komplektu pilsētas lasītavā, bet nekādu at­bildi no izdevēja nesaņēma. Viņa vēstules tika atstātas bez ievērības. Lai justos pārliecināts, ka tās sasniegušas adresātu, Mārtiņš dažas no tām sūtīja ierakstītas. «Tā ir zādzība,» viņš nosprieda, «apzināta zādzība.» Viņš cieta badu, viņam bija nolaupīta prece, kuru pārdodot viņš va­rētu nopirkt sev dienišķo maizi.
   Youth and Age, nedēļas žurnāls, iespiedis divas trešda­ļas Mārtiņa stāsta, divdesmit vienu tūkstoti vārdu, pēkšņi beidza iznākt. Līdz ar to Mārtiņam bija zudusi jebkāda cerība saņemt savus sešpadsmit dolārus.
   Lai mērs būtu pilns, «Katls», viņa labākais stāsts, aiz­gāja zudumā. Izmisumā pārskatot daudzus žurnālus, Mār­tiņš to bija aizsūtījis nedēļas žurnālam The Billow — Sanfrancisko augstāko aprindu izdevumam, šo žurnālu viņš izvēlējās galvenokārt tāpēc, ka drīz varēja saņemt atbildi — redakcija atradās netālu no Oklendas, tepat otrpus līča. Pēc divām nedēļām viņš nopriecājās, ieraugot stāstu iespiestu redzamā vietā, turklāt ar ilustrācijām. Sirdij strauji pukstot, Mārtiņš steidzās mājup, minēdams, cik varētu saņemt par savu labāko stāstu. Viņu pacilāja apziņa, cik ātri stāsts pieņemts un iespiests, lai arī re­daktors, kā par brīnumu, nekā nebija ziņojis par pieņem­šanu. Nogaidījis nedēļu, divas un vēl pāris dienu, Mār­tiņš meta kaunu pie malas un aizrakstīja The Billow redaktoram, ka šis nelielais rēķins droši vien aizmirsies daudz svarīgāku darījumu dēļ.
   «Pat ja saņemšu tikai piecus dolārus,» Mārtiņš domāja, «par šo naudu varēšu nopirkt pupas un zirņus un uzrak­stīšu vēl pusduci tikpat labu stāstu.»
   Beidzot pienāca atbilde, kas Mārtiņu sajūsmināja ar savu vēso, apbrīnojamo nekaunību. «Mēs esam Jums pateicīgi,» redaktors rakstīja «par Jūsu lielisko stāstu. Mēs šeit redakcijā visi ar aizrautību to izlasījām, kā redzat, tūlīt ievietojām goda vietā. Ļoti ceram, ka ilustrācijas Jums patika.
   Spriežot pēc Jūsu vēstules, Jūs uzskatāt, ka mēs mak­sājam par sacerējumiem, ko neesam pasūtījuši. To mēs parasti nedarām, un Jūsu stāsts nebija mūsu pasūtīts. Pieņemdami to publicēšanai, mēs, protams, domājām, ka Jums tas zināms. Mums atliek vienīgi nožēlot šo nepatī­kamo pārpratumu un apliecināt Jums savu visdziļāko cieņu. Vēlreiz pateicamies un, cerot, ka Jūs neaizmirsīsiet mūs arī turpmāk, paliekam utt.»
   Postskriptā bija piebilsts, ka, lai gan The Billow ne­vienam nesūtot brīveksemplārus, redakcija tomēr jutīšo­ties pagodināta, piesūtot viņam bezmaksas abonementu nākamajam gadam.
   Saņēmis šo mācību, Mārtiņš visiem saviem manuskrip­tiem pirmajā lappusē uzrakstīja: «Samaksa pēc jūsu pa­rastās likmes.»
   «Reiz viņi maksās pēc manas parastās likmes!» viņš sevi mierināja. .
   Mārtiņu šai laikposmā pārņēma dedzīgas alkas pilnvei­doties — un viņš bez mitas laboja un pārveidoja «Jautro ielu», «Dzīves vīnu», «Prieku», «Jūras dziesmas» un citus savus agrīnos sacerējumus. Viņam, tāpat kā senāk, ne­pietika ar deviņpadsmit stundu darba dienu. Viņš cītīgi rakstīja un lasīja, cenzdamies darbā remdināt mokas, kā­das sagādāja atteikšanās no smēķēšanas. Rūtas atnestās zāles ar spilgto etiķeti viņš bija nobēdzinājis vistālākā rakstāmgalda atvilktnes stūrī. Sevišķi grūti bija iztikt bez tabakas, kad māca izsalkums, un, lai arī viņš uzvarēja kārdinājumu, prasība pēc smēķa tomēr nemazinājās. Mār­tiņš šo atturību uzskatīja par savu lielāko varoņdarbu, turpretī Rūtai šķita, ka viņš rīkojas tikai pareizi. Viņa nopirka Mārtiņam zāles, kas atradina no smēķēšanas, par savu kabatas naudu un pēc pāris dienām jau to visu aiz­mirsa.
   Mārtiņš ienīda savus mehāniski uzrakstītos stāstiņus un par tiem zobojās, tomēr tieši tos varēja veiksmīgi pār­dot. Ar šādā veidā iegūto naudu viņš samaksāja visus savus parādus un pat nopirka jaunas divriteņa riepas. Mazie stāstiņi vismaz sagādāja naudu diendienīgiem izde­vumiem, un viņam vēl atlika laika nopietnam darbam.
   Turklāt Mārtiņu vienmēr iekveldināja atmiņas par četr­desmit dolāriem, kas bija saņemti no White Mouse. Viņš lika savas cerības uz to, ka varbūt arī citi pirmšķirīgi žurnāli maksā nepazīstamiem autoriem tikpat daudz, var­būt pat vairāk. Bet kā iekļūt šais pirmšķirīgajos žurnālos? Tie pēc kārtas atraidīja visus viņa labākos stāstus, ap­rakstus un dzejoļus, tomēr ik mēnesi šais žurnālos parā­dījās desmitiem pliekanu, garlaicīgu, mākslinieciski ne­vērtīgu ražojumu. «Kaut jel viens no šiem redaktoriem,» Mārtiņš reizēm domāja, «nolaistos no saviem augstumiem un atrakstītu man vienu vienīgu uzmundrinošu rindiņu! Varbūt mani darbi ir pārāk neparasti, varbūt tie viņiem neder aiz dažādiem apsvērumiem — bet vai tiešām manos sacerējumos nav nevienas dzirkstītes, kas izraisītu atzi­nību, kaut vai vēlēšanos atbildēt?» Un Mārtiņš atkal paņēma «Piedzīvojumu» vai kādu citu līdzvērtīgu stāstu un pārlasīja simtiem reižu, mēģinādams uzminēt izdevēju klusēšanas cēloni.
   Taču, kad pienāca skaistais Kalifornijas pavasaris, Mār­tiņa labklājības periods beidzās. Jau vairākas nedēļas viņu satrauca literārās aģentūras neizprotamā klusēšana. Beidzot kādā jaukā dienā viņš saņēma atpakaļ uzreiz vi­sus desmit «mehāniskos» stāstiņus. Pievienotā vēstule īsi paziņoja, ka aģentūra esot materiālu pārblīvēta un vairā­kus mēnešus nebūšot vajadzīgi jauni manuskripti. Mār­tiņš, rēķinādamies ar šiem desmit stāstiņiem, bija pēdējā laikā dzīvojis pat izšķērdīgi. Aģentūra parasti viņam maksāja piecus dolārus par stāstu un līdz šim nevienu nebija noraidījusi. Tāpēc Mārtiņš bija rīkojies tā, it kā viņa tekošajā rēķinā jau būtu piecdesmit dolāru. Tā Mār­tiņam pēkšņi uzbruka nebaltas dienas, un viņš izmisumā atsāka sūtīt savus vecos darbus sīkajiem apgādiem, kas nemaksāja naudu, bet jaunos piedāvāja lielajiem žurnā­liem, kuri tos noteikti atsūtīja atpakaļ. Viņš atkal devās uz Oklendas lombardu. Divi trīs humoristiski dzejolīši, ko bija pieņēmuši daži Ņujorkas nedēļas žurnāli, sagādāja iespēju kaut kā izvilkties. Tad viņš saņēmās un aizrak­stīja vairākiem lielajiem žurnāliem: kāpēc neiespiež viņa stāstus? Viņam atbildēja, ka pašplūsmes manuskriptus parasti neizskatot, lielāko daļu materiāla pēc žurnālu pa­sūtījuma rakstot autori, kas jau ir pazīstami un pieredzē­juši.
   Mārtiņam tā bija grūta vasara. Izdevēji un redaktori bija aizbraukuši atvaļinājumā, un manuskripti, kas pa­rasti atgriezās atpakaļ pēc trīs nedēļām, tagad nogulēja redakcijās trīs mēnešus un pat ilgāk. Vienīgais mierinā­jums bija tas, ka atkrita izdevumi par markām. Tikai žur- rāli-laupītāji joprojām rosīgi darbojās, un Mārtjns aiz­sūtīja tiem visus savus agrīnos sacerējumus: «Pērļu zveju», «Jūrniecība kā amats», «Bruņurupuču zveja», «Ziemeļaustrumu pasāts». Par šiem manuskriptiem viņš nesaņēma ne centa. Tiesa gan, pēc sešu mēnešu sarakstes Mārtiņš par «Bruņurupuču zveju» saņēma skujamo apa­rātu un apgāds Acropolis apsolīja viņam piecus dolārus un piecus gadus brīvu a-bonementu par «Ziemeļaustrumu pasātu», bet izpildīja tikai solījuma otro daļu.
   Par sonetu Stīvensonam Mārtiņš izspieda divus dolā­rus no kāda Bostonas izdevēja, kas savu žurnālu gan vadīja Metjū Arnolda garā, bet varēja atļauties tikai mak­sāt viszemāko likmi. Poēma «Feja un pērle», meistariska divsimt rindu gara satīra, ko Mārtiņš bija nupat pabei­dzis, ļoti iepatikās kāda Sanfrancisko žurnāla redakto­ram, — šo žurnālu finansēja kāda liela dzelzceļu sabied­rība. Redaktors piedāvāja Mārtiņam samaksai par poēmu dzelzceļa brīvkarti. Mārtiņš jautāja, vai brīvkarti drīkst pārdot kādai citai personai. Uzzinājis, ka nedrīkst un nav cerību šādi iegūt naudu, Mārtiņš pieprasīja atpakaļ ma­nuskriptu. Viņš to drīz vien saņēma līdz ar redaktora vēs­tuli, kurā bija izteikta nožēla, ka poēmu nav izdevies iespiest. Mārtiņš atkal aizsūtīja poēmu uz Sanfrancisko, šoreiz žurnālam Hornet, ko bija dibinājis kāds visai ta­lantīgs žurnālists, kas ātri vien uzpūtis tam popularitāti. Diemžēl žurnāla zvaigzne bija sākusi bālēt jau sen pirms Mārtiņa dzimšanas. Redaktors piedāvāja Mārtiņam par poēmu piecpadsmit dolāru, bet, tiklīdz poēma bija iespiesta, acīmredzot aizmirsa savu solījumu. Nedabūjis atbildi uz vairākiem pieprasījumiem, Mārtiņš beidzot aiz­rakstīja asu vēstuli un saņēma no jauna redaktora vēsu paziņojumu, ka viņš neatbildot par sava priekšgājēja kļū­dām un pats neesot visai augstās domās par poēmu «Feja un pērle».
   Taču vissliktāk ar Mārtiņu apgājās Čikāgas žurnāls The Globe. Mārtiņš bija ilgi atturējies piedāvāt «Jūras dziesmas», līdz bads viņu piespieda. Kad savs ducis žur­nālu bija dzejoļus atraidījuši, tie beidzot piestāja The Globe klusajā ostā. Ciklā bija trīsdesmit dzejoļu, un Mār­tiņam vajadzēja saņemt dolāru par katru dzejoli. Jau pir­majā mēnesī publicēja četrus dzejoļus, un Mārtiņš tūlīt saņēma čeku par četriem dolāriem, bet, ieskatoties žurnālā, Mārtiņu pārņēma šausmas — viņa darbs bija galīgi sa­kropļots. Dažiem dzejoļiem bija sagrozīti virsraksti: «Fi- nis» vietā iespiests «Finišs», «Dziesma par klinti jūrā» — «Dziesma par zemūdens klinti». Viens virsraksts bija aiz­stāts ar citu — pilnīgi nepiemērotu virsrakstu: «Medūzas gaismas» vietā redaktors bija ielicis «Atpakaļ pa pēdām». Paši dzejoļi bija vēl briesmīgāk izkropļoti. Mārtiņš grieza zobus un plēsa matus. Frāzes, rindas, pat veselas strofas bija izmestas, sajauktas un pārstatītas tā, ka reizēm nekā nevarēja saprast. Dažu viņa rindiņu un strofu vietā bija ieliktas pavisam citas. Mārtiņš nevarēja iedomāties, ka šādā noziedzībā var būt vainīgs redaktors ar veselu sa­prātu, un nosprieda, ka tas ir kāda burtliču mācekļa vai pārrakstītāja nodarījums. Mārtiņš uz karstām pēdām aiz­rakstīja redaktoram, lai pārtrauc dzejoļu cikla iespiešanu un sūta manuskriptu atpakaļ. Viņš rakstīja vēstuli pēc vēstules, lūdza, pieprasīja, draudēja, bet nekādu atbildi nesaņēma. Katru mēnesi parādījās šie izkropļotie dzejoļi, līdz viss cikls bija publicēts, un katru mēnesi Mārtiņš saņēma čeku par to, kas ievietots iepriekšējā numurā.
   Visās šais neveiksmēs Mārtiņu vēl uzturēja možu atmi­ņas par četrdesmit dolāriem no White Mouse, kaut gan aizvien vairāk un vairāk laika ziedot vajadzēja «ejoša­jiem» sīkumiem. Viņš nejauši uzgāja «ienesīgu darba lauku» agronomijas un tirdzniecības žurnālos, mēģināja saistīties arī ar reliģiskiem nedēļas izdevumiem, bet at­rada, ka tie sola drošas izredzes nomirt badā. Visgrūtā­kajā brīdī, kad jau bija ieķīlāts melnais uzvalks, Mārti­ņam pēkšņi laimējās republikāņu partijas komitejas iz­sludinātajā konkursā. Patiesībā bija nevis viens konkurss, bet veseli trīs konkursi, un Mārtiņš uzvarēja visos; viņš rūgti pasmējās par sevi un par to, ka spiests izmantot šādus paņēmienus. Viņa poēma ieguva pirmo godalgu — desmit dolāru, aģitācijas dziesma dabūja otro godalgu — piecus dolārus, raksts par republikāņu partijas uzdevu­miem atkal ieguva pirmo godalgu — divdesmit piecus dolārus. Tas viss viņu ļoti iepriecināja tikmēr, kamēr viņš nebija devies iekasēt šo naudu. Kaut kas acīmredzot bija sagājis grīstē komitejā, un, lai gan tās locekļu vidū bija viens baņķieris un viens senators, tomēr izrādījās, ka nau­das komitejai nav. Gaidot samaksu, Mārtiņš pierādīja, ka tikpat labi izprot arī demokrātiskās partijas uzdevu­mus, iegūdams pirmo godalgu par rakstu, ko sacerēja tā­dam pašam konkursam. Turklāt šai konkursā viņš pat saņēma savus divdesmit piecus dolārus. Turpretī četr­desmit dolārus, kas pienācās no pirmā konkursa, viņš ne­dabūja nekad.
   Lai tiktos ar Rūtu, Mārtiņam vajadzēja likt lietā vil­tību; tā kā iešana turp un atpakaļ no Ziemeļoklendas līdz Morzu mājai aizņēma pārāk daudz laika, Mārtiņš nolēma izpirkt divriteni, bet ieķīlāt melno uzvalku. Braukšana ar divriteni ietaupīja laiku un bija arī lielisks fizisks vin­grinājums, turklāt deva iespēju satikt Rūtu tikpat bieži kā agrāk; īsas buraudekla bikses un apvalkāts svīteris labi noderēja par riteņbraucēja kostīmu, un Mārtiņš tagad gandrīz katru dienu varēja doties pēcpusdienas izbraucie­nos kopā ar Rūtu. Mājās tikties Mārtiņam vairs nebija visai ērti, jo misis Morze turpināja neatlaidīgi īstenot savu nodomu un pastāvīgi aicināja daudz viesu. Izmeklētā sabiedrība, kuru Mārtiņš sastapa Morzu namā un uz ku­ras locekļiem vēl nesen bija skatījies no lejas uz augšu, tagad viņu tikai garlaikoja. Tā vairs nelikās izmeklēta. Grūtās dzīves, saspringtā darba un mūžīgo neveiksmju dēļ Mārtiņš bija kļuvis nervozs un viegli sakaitināms; sa­runas ar šādiem cilvēkiem padarīja viņu gandrīz vai traku. Tā nebija pārmērīga iedomība. Cilvēkus viņš vērtēja, ne­vis salīdzinot ar sevi, bet ar lielajiem domātājiem, kuru grāmatas bija lasījis dziļā godbijībā. Rūtas mājā viņš nekad nebija saticis neviena patiesi gudra cilvēka, vienīgi profesoru Koldvelu, kas, starp citu, vairs tur nenāca. Visi pārējie bija tukšpauri, nožēlojami dogmatiķi, sīki ļautiņi ar sīkām domiņām. Šī gara tumsonība Mārtiņu pārsteidza. Kāpēc viņi visi ir tik stulbi? Kur palikusi viņu izglītība? Viņi taču ir lasījuši tās pašas grāmatas, ko lasījis viņš. __ Kā varējis gadīties, ka viņi no tām nekā nav guvuši?
   Mārtiņš zināja, ka pasaulē ir dižgari, īsti, dziļi domā­tāji. Labākais pierādījums tam bija grāmatas, kas palī­dzējušas viņam pacelties pāri Morzu viduvējībai. Un viņš zināja arī, ka tā saucamajā augstākajā sabiedrībā var sa­stapt cilvēkus, kas ir d,audz gudrāki un interesantāki nekā tie, kuri pulcējas Morzu viesistabā. Viņš bija lasījis angļu romānus, kuros labākās sabiedrības cilvēki strīdas par politiskiem un filozofiskiem tematiem. Viņš zināja, ka lie­lās pilsētās, ne vien Anglijā, bet pat Savienotajās Valstīs, pastāv saloni, kur pulcējas mākslas un zinātņu pārstāvji. Agrāk viņš aiz muļķības bija domājis, ka jebkurš labi ģērbies cilvēks, kas nepieder pie strādnieku šķiras, ir ap­veltīts ar prāta spējām un daiļuma izjūtu. Cietināta ap­kaklīte viņam bija likusies kultūras pazīme, un viņš vēl nebija atskārtis, ka augstskolas izglītība un īstas zināša­nas nebūt nav viens un tas pats.
   Taču viņš izlauzīs sev ceļu arvien augstāk un augstāk. Un Rūtu vedīs sev līdzi. Kaisli mīlēdams Rūtu, viņš bija pārliecināts, ka viņa spīdēs visur. Tagad viņš saprata, ka vide, kurā meitene uzaugusi, daudzējādā ziņā viņu iegro­žojusi, tāpat kā viņu, Mārtiņu, savā laikā iegrožoja viņa vide. Rūtai vēl nekad nav radusies izdevība tā īsti sevi parādīt. Grāmatas viņas tēva kabinetā, gleznas pie sie­nām, viņas klavierspēle — tas viss bija tikai skaista āriene. Pret īstu literatūru, īstu glezniecību, īstu mūziku Morzes un visi viņu paziņas bija akli un kurli. Taču sva­rīgāka par to visu bija pati dzīve, par ko viņiem ari trūka jebkāda priekšstata. Viņi sevi dēvēja par vienotiem, nēsāja mērenas brīvdomības masku, taču bija vismaz par diviem gadsimtiem atpalikuši no izskaidrojošās zinātnes; viņiem bija viduslaiku domāšanas veids, un viņu uzskati par pa­sauli un tās rašanos atgādināja metafiziķu uzskatus, kas bija tikpat jauni, cik visjaunākā rase, un tikpat seni kā alu cilvēks, pat vēl senāki; tā bija tā pati metafizika, kura lika pirmajam pleistocēna pērtiķveida cilvēkam baidīties no tumsas, jūdam iedvesa domu, ka Ieva radīta no Ādama ribas, Dekartu ierosināja skatīties uz pasauli kā uz sava niecīgā «es» projekciju, bet kādu ievērojamu angļu garīdz­nieku pamudināja izsmiet evolūciju iznīcinošā satīrā, kas tūlīt sacēla vētrainu sajūsmu un viņa vārdu trekniem burtiem ierakstīja vēstures lappusēs.
   Jo vairāk Mārtiņš par to visu domāja, jo skaidrāk sa­prata, ka vienīgā atšķirība starp šiem advokātiem, virs­niekiem, komersantiem un baņķieriem, no vienas puses, un strādnieku šķiras piederīgajiem, no otras puses, ir tā, ka tie citādi ēd, ģērbjas un dzīvo. Tiem visiem trūka paša galvenā, tā, ko viņš atrada grāmatās un juta pats sevī. Morzes bija parādījuši viņam savu aprindu «krējumu», bet tas viņu nesajūsmināja. Lai arī nabags un naudas aiz­devēju vergs, viņš tomēr stāvēja galvas tiesu augstāk par visiem tiem, kurus satika Morzu viesistabā; un, izpircis no lombarda savu vienīgo uzvalku, Mārtiņš ieradās pie šiem ļaudīm un jutās to vidū kā princis, kas notiesāts dzīvot starp cūkganiem.
   —   Jūs neieredzat sociālistus un baidāties no viņiem,— viņš reiz pie pusdienu galda sacīja misteram Morzein. — Bet kāpēc? Jūs taču nepazīstat nedz viņus, nedz viņu uzskatus.
   Saruna par sociālismu izraisījās pēc tam, kad misis Morze bija dzēlīgi nodziedājuši kārtējo slavas dziesmu misteram Hepgudam. Mārtiņš necieta šo pašapzinīgo vā- vuļotāju un vienmēr zaudēja apvaldu, kad runa bija par viņu.
   —   Jā, — Mārtiņš teica, — Čārlijs Hepguds ir jauns cilvēks ar izredzēm nākotnē, to visi stāsta, un tas ir tiesa. Es domāju, ka viņš jau labu laiku pirms miršanas tiks iecelts par gubernatoru un varbūt par senatoru.
   —   Kāpēc jūs tā domājat? — misis Morze vaicāja.
   —   Es dzirdēju viņa runu vēlēšanu kampaņā. Tā bija tik gudri muļķīga un banāla, bet reizē tik pārliecinoša, ka līderiem viņš noteikti jāuzskata par pilnīgi drošu un uzticamu cilvēku, un pliekanības, ko viņš sarunāja, pilnīgi atbilst vidusmēra vēlētāja pliekanībām, — jūs taču zināt, ka ikvienam ir glaimojoši dzirdēt no tribīnes sludinām savus uzskatus.
   —   Man tiešām šķiet, ka tu apskaud misteru Hepgudu,— Rūta iejaucās sarunā.
   —   Lai dievs pasarga!
   Šausmas, kas pavīdēja Mārtiņa acīs, noskaņoja misis Morzi kareivīgi.
   —   Jūs taču negribat sacīt, ka misters Hepguds ir muļ­ķis? — viņa dzedri jautāja.
   —   Viņš nav lielāks muļķis par vidusmēra republikāni,— Martins atcirta. — Vai arī vidusmēra demokrātu. Viņi visi ir vai nu muļķi, vai viltīgi, turklāt viltīgo ir daudz mazāk. Vienīgie gudrie republikāņi ir miljonāri un to apzinīgie iztapoņi. Tie ļoti labi zina, kur gaidāms trekns kumoss, un zina ari, kadeļ.
   —   Es arī esmu republikānis, — misters Morze smaidī­dams teica. — Interesanti, pie kā jūs mani pieskaitīsiet.
   —   Jūs esat neapzinīgs iztaponis.
   —   Iztaponis?
   —   Jā, protams. Jūs strādājat korporāciju labā. Jūs nepazīstat strādnieku šķiru, un jums nav juridiskas prak­ses krimināllietās. Jūsu ienākumi nav atkarīgi nedz no tiem, kas sit savu sievu, nedz no kabatas zagļiem. Jūs pār­tiekat uz to cilvēku rēķina, kam sabiedrībā ir galvenā loma, un — kā maizi ēd, tā dziesmu dzied. Jā, protams, jūs esat iztaponis! Jūs esat ieinteresēts aizstāvēt to kapi­tālistisko organizāciju intereses, kurām kalpojat.
   Misters Morze viegli pietvīka.
   —  Man jums jāaizrāda, ser, — viņš sacīja, — ka jūs runājat kā viszvērīgākais sociālists.
   Un tad Mārtiņš izteica savu piezīmi par sociālistiem:
   —  Jūs neieredzat sociālistus un baidāties no viņiem. Bet kāpēc? Jūs taču nepazīstat nedz viņus, nedz viņu uz­skatus.
   —  Jūsu uzskati jau katrā ziņā sakrīt ar sociālistu uz­skatiem, — misters Morze atbildēja.
   Rūta bažīgi skatījās uz strīdniekiem, bet misis Morze nopriecājās, ka viņas naidnieks iemanto mājas kunga un pavēlnieka nelabvēlību.
   —   Ja es saucu republikāņus par muļķiem un uzskatu, ka brīvība, brālība un vienlīdzība ir plīstoši ziepju bur­buļi, tad tas nebūt neliecina, ka esmu sociālists, — Mār­tiņš smaidot atbildēja. — Ja es apšaubu Džefersonu un to tumsonīgo francūzi, kas viņu iedvesmoja, tad tāpēc vien mani nevar dēvēt par sociālistu. Ticiet man, mister Morze, ka jūs esat daudz tuvāk sociālismam nekā es, jo es īstenībā esmu zvērināts sociālisma ienaidnieks.
   —  Jums, protams, labpatīk jokot, — misters Morze vēsi noteica.
   —   Nebūt ne. Es runāju pavisam nopietni. Jūs atzīstat vienlīdzību, tomēr jūs pats strādājat korporācijas labā, kuras domā vienīgi par to, kā iznīcināt šo vienlīdzību. Mani jūs saucat par sociālistu tikai tāpēc, ka es neatzīstu vienlīdzību un piekrītu tieši tam principam, ko jūs, patie­sību sakot, apstiprināt ar visu savu dzīvi. Republikāņi ir visniknākie vienlīdzības ienaidnieki, lai gan visur to slu­dināt sludina. Vienlīdzības vārdā viņi nemitīgi iznīcina vienlīdzību. Tādēļ es viņus saucu par muļķiem. Turpretī es esmu individuālists. Es ticu, ka skriešanās sacīkstēs uzvar ātrākais, bet cīņā — stiprākais. So atziņu esmu guvis no bioloģijas, vismaz man tā šķiet, ka to esmu guvis no turienes. Atkārtoju, ka es esmu individuālists, bet individuālisti ir senseni un mūžīgi sociālisma ienaidnieki.
   —   Tomēr jūs ejat uz sociālistu mītiņiem, — misters Morze sapīcis iebilda.
   —   Protams, tieši tāpat, kā izlūks iet uz ienaidnieka no­metni. Kā lai citādi izpēta ienaidnieku? Bez tam šais mī­tiņos es ļoti uzjautrinos. Sociālisti ir lieliski vārdu cīņas meistari un, vai nu labu, vai sliktu, tomēr kaut ko ir mā­cījušies. Jebkurš no viņiem zina daudz vairāk par socio­loģiju un visām citām «loģijām» nekā parasts kapitālists. Jā, es kādas desmit reizes esmu bijis sociālistu mītiņos, bet tāpēc neesmu kļuvis par sociālistu, tāpat kā no Cār- lija Hepguda spriedelēšanas neesmu kļuvis par republikāni.
   —   Nezinu, — misters Morze izvairīgi noteica, — tomēr man šķiet, ka jums ir nosliece uz sociālismu.
   «Velns parāvis,» Mārtiņš nodomāja, «viņš taču nav sa­pratis ne vārda! It kā es būtu runājis pret sienu! Kur palikusi viņa izglītība?»
   Tā Mārtiņš savā attīstības ceļā sadūrās aci pret aci ar buržuāzisko morāli; drīz tā viņam kļuva īsts biedēklis. Viņš pats bija intelektuāls morālists, un šo apkārtējo cil­vēku morāle kaitināja viņu pat vēl vairāk nekā uzpūtīgā pliekanība; šī morāle bija dīvains ekonomikas, metafizi­kas, sentimentalitātes un atdarināšanas mistrojums.
   Paraugu šim kuriozajam mistrojumam Mārtiņš neviļus sastapa savu tuvinieku vidū. Viņa māsa Mariona bija iepazinusies ar kādu strādīgu jaunu cilvēku, mehāniķi, pēc izcelsmes vācieti, kurš, pamatīgi apguvis amatu, bija at­vēris velosipēdu darbnīcu. Kļuvis arī par lietotu divriteņu pārdošanas aģentu, viņš pelnīja itin brangi. Mariona, iegriezusies pie Mārtiņa, paziņoja par savu saderināšanos un pēc tam jokodamās satvēra Mārtiņa roku, un sāka zīlēt pēc rokas līnijām viņam nākotni. Nākamajā reizē viņa ieradās kopā ar Hermani fon Šmitu. Mārtiņš apsveica abus tik atjautīgiem un izsmalcinātiem teicieniem, kas acīmredzot lāgā nepatika diezgan aprobežotajam līgavai­nim. Sliktais iespaids vēl pastiprinājās, kad Mārtiņš no­lasīja vairākus pantus, ko bija sacerējis pēc Marionas pēdējā apciemojuma. Tas bija smalks dzejolītis, viegls un graciozs, ar virsrakstu «Zīlētāja». Nolasījis to skaļi, Mār­tiņš pārsteigts ieraudzīja, ka viesi neizrāda nekāda prieka. Tieši otrādi, māsas acis raizīgi bija pievērstas līgavainim, kura seja, kas likās iztēsta ar cirvi, pauda skaidru nepa­tiku un sapīkumu. Incidents tā ari beidzās, viesi drīz at­vadījās, un Mārtiņš to visu ātri vien aizmirsa, lai gan nevarēja saprast, kā sieviete, kaut arī no strādnieku šķi­ras, var nejusties glaimota un iepriecināta, ja par viņu ir sacerēti dzejoļi.
   Pēc dažām dienām Mariona atkal ieradās pie Mārtiņa, šoreiz viena pati. Tikko ienākusi, viņa tūlīt sāka skarbi pārmest Mārtiņam nepiedienīgo rīcību.
   —   Kas noticis, Marion? — viņš pārsteigts jautāja. — Tu runā tā, it kā kaunētos no saviem tuviniekiem vai vismaz no sava brāļa.
   —   Skaidrs, ka es kaunos! — viņa iesaucās.
   Mārtiņš galīgi apjuka, ieraudzījis māsas acīs aizvaino­juma asaras. Aizvainojums katrā ziņā bija patiess.
   —  Vai tiešām tavs Hermanis ir greizsirdīgs, ka brālis uzraksta par savu māsu dzejoli?
   —  Viņš nemazam nav greizsirdīgs, — viņa iešņukstē­jās.— Viņš saka, tas esot nepieklājīgi, pie… piedauzīgi.
   Mārtiņš izbrīnā gari iesvilpās, tad parakņājās atvilktnē un izņēma «Zīlētājas» norakstu.
   —   Es to nesaprotu, — viņš sacīia, iedodams lapiņu māsai. — Izlasi pati un pasaki, kas tur ir piedauzīgs. Tu taču tā teici, vai ne?
   —   Ja viņš tā saka, tad tā arī ir, — Mariona atbildēja, riebumā atgrūzdama papīrīti. — Viņš pieprasa, lai tu saplēs to. Viņš negribot tādu sievu, par ko raksta tādas lietas un tā, ka visi var izlasīt. Viņš saka, tas esot ne­gods un viņš to necietīšot.
   —  Tās ir tīrās blēņas, Marion! — Mārtiņš iesaucās, bet pēkšņi mainīja domas. Viņam pretī sēdēja nelaimīga mei­tene,' ko bija veltīgi pārliecināt tāpat kā viņas līgavaini, un tāpēc, apzinādamies, cik šis incidents muļķīgs, Mārtiņš tomēr nolēma piekāpties.
   —   Labi, — viņš sacīja un, saplēsis manuskriptu sīkos gabaliņos, iesvieda to papīrgrozā.
   Viņu mierināja apziņa, ka «Zīlētājās» oriģināls jau at­rodas kāda Ņujorkas žurnāla redakcijā. Nedz Mariona, nedz viņas iecerētais to nekad neuzzinās, un nekas ļauns nenotiks, ja šo mazo, nevainīgo dzejolīti kādreiz piiblicēs.
   Mariona izstiepa roku pret papīrgrozu.
   —  Vai drīkst? — viņa lūdza.
   Mārtiņš pamāja ar galvu un klusēdams nolūkojās, ka māsa savāc saplēstā manuskripta gabaliņus un sabaž jakas kabatās, — tie viņai vajadzīgi lietiskam pierādījumam par savas misijas sekmīgu veikumu. Mariona viņam at­gādināja Lisiju Konoli, lai gan viņai trūka tā ugunīguma un nebēdnīgā dzīvesprieka, ar ko tik pārpilna jaunā strād­nieku meiča, kuru viņš bija saticis teātrī. Tomēr viņām bija daudz kā kopēja — gan apģērbā, gan manierēs, gan rīcībā, un Mārtiņš neviļus pasmaidīja, pēkšņi iztēlodamies šīs meitenes Morzu viesistabā. Taču uzjautrinošā aina iz­gaisa, un Mārtiņu pārņēma dziļa vientulība. Viņa masa un Morzu viesistaba ir tikai jūdžu stabi noietajā ceļā. Tas viss jau ir pagātnē. Mārtiņš maigi paskatījās uz savam grāmatām. Tās ir viņa vienīgie uzticamie draugu
   —   Ko tu teici? — viņš pēkšņi pārsteigts vaicāja.
   Mariona atkārtoja jautājumu.
   —   Kāpēc es nestrādāju? — Mārtiņš iesmejas, bet smiekli neskanēja īsti sirsnīgi. — Vai tev Hermanis uz­deva to prasīt?
   Mariona papurināja galvu.
   —   Nemelo! — Mārtiņš bargi teica, un viņa apmulsusi palocīja galvu. — Tu pasaki savam Hermanim, lai viņš nemaisās citu darīšanās! Ja es par viņa līgavu saceru dzejoļus, tad tā manis pēc vēl ir viņa darīšana, bet gar pārējo viņam nav nekādas daļas. Saprati? Tātad tu domā, ka no manis neiznāks rakstnieks? — viņš turpināja. — Tu uzskati, ka esmu nogājis no ceļa, ka daru kaunu visai ģimenei?
   —   Es domāju, ka būtu daudz labāk, ja tu kaut ko strā­dātu, — Mariona stingri sacīja, un Alārtins redzēja, ka viņa runā atklāti. — Hermanis saka …
   —   Pie velna Hermani! — Mārtiņš viņu labsirdīgi pār­trauca. — Tu labāk pasaki, kad būs kāzas. Un pajautā savam Hermanim, vai viņam labpatiks pieņemt no manis kazu davanu.
   Kad māsa bija aizgājusi, Mārtiņš ilgi domāja par šo incidentu,_ divas trīs reizes rūgti iesmiedamies. Jā, viņi visi — māsa un viņas līgavainis, viņa aprindu ļaudis un tas sabiedrības locekļi, pie kuras pieder Rūta, — viņi visi pielāgojas vispārējai mērauklai,_ visi veido savu dzīvīti pec gatava, šaura parauga, pastāvīgi skatās cits uz citu, atdarina cits citu, šie nožēlojamie radījumi ir gatavi iz­dzēst savas individuālās iezīmes, atteikties no īstās dzī­ves, lai tikai nepārkāptu muļķīgos principus, kuriem pakļaujas jau no bērna kājas. Viņi visi garā virtenē pa­rādījās Mārtiņa acu priekšā — Bernards Higinbotams rok­rokā ar misteru Batleru, Hermanis fon Šmits plecu pie pleca ar Cārliju Hepgudu, un Mārtiņš viņus visus cieši nopētīja, visus nomērīja ar to mērauklu, ko bija atradis grāmatās. Velti viņš jautāja: kur ir lielie gari, diženie domātāji? Tie nebija rodami šo plātīgo, vulgāro un tum- sonīgo rēgu varzā, kas pildīja viņa mazo skabūzīti. Un pret šo varzu viņš juta tādu pašu riebumu, kādu droši vien juta Kirke pret savām cūkām. Kad pēdējais rēgs bija izzudis, pēkšņi parādījās vēl viens negaidīts un neaici­nāts — jaunais dūru varonis ar cietu platmaļu salmenīcu uz vienas auss, divrindu svārkos, gāzelīgu gaitu — Mār­tiņš Idens savas dzīves agrienā.
   — Tu jau nebiji labāks, mīļo draudziņ, — Mārtiņš ņir­gājās. — Tava morāle bija tāda pati kā viņiem, un tu arī nezināji vairāk par viņiem. Tu ne par ko nelauzīji galvu un nerūpējies. Savus uzskatus tu ieguvi gatavus, tāpat kā savas drēbes. Tu rīkojies tā, ka izpelnījies vispārēju atzi­nību. Tu biji savas bandas vadonis, tāpēc ka pārējie tevi izraudzīja. Tu kāvies un komandēji bandu nevis tāpēc, ka tev tas patika, — tu labi zini, ka patiesībā tev tas der­dzās, — bet tāpēc, ka citi tev pamudinoši uzsita uz pleca. Tu uzveici Sierģīmi tālab, ka negribēji piekāpties, bet pie­kāpties negribēji tālab, ka biji rupjš dzīvnieks, turklāt tev, tāpat kā pārējiem, bija iestāstīts, ka vīrietim jābūt negantam, asinskāram un nežēlīgam, ka citus sist un sa­kropļot ir slavējami un vīrišķīgi. Un kāpēc tu, kucēn, at­vīli saviem biedriem meitenes? Ne jau tāpēc, ka viņas tev patika, bet tāpēc, ka visi apkārtējie jau no pusaudža ga­diem uzjundīja tevī ērzeļa un mežonīga vērša instinktus. Bet tagad no tā laika pagājuši daudzi gadi. Ko tu pat­laban par to visu domā?
   Un it kā par atbildi vīzijā norisa pēkšņa pārmaiņa. Cietā salmenīca un divrindu svārki pazuda, tos nomainīja vienkāršs, neuzkrītošs uzvalks, sejā izzuda skarbā, zvērīgā izteiksme, to apmirdzēja iekšēja gaisma, apgaroja skais­tuma un patiesības kopsakara izpratne. Parādība bija ļoti līdzīga tagadējam Mārtiņam. Noliekusies pār atvērtu grā­matu, tā stāvēja pie galda, ko apgaismoja lampa. Mār­tiņš paskatījās uz grāmatas nosaukumu — «Estētikas pamati». Nākamajā mirklī Mārtiņš saplūda kopā ar parā­dību, nosēdās pie galda un, apgriezis lampai degli, iegrima lasīšanā.
   Kādā skaistā rudens dienā, tikpat skaistā kā tā atva­saras diena pērngad, kad viņi pirmoreiz atklāja, ka mīl viens otru, Mārtiņš lasīja Rūtai priekšā savus «Mīlestī­bas sonetus». Tāpat kā toreiz, viņi pievakarē bija aizbrau­kuši ar divriteņiem kalnos un sēdēja savā iemīļotajā vietā. Klausoties Rūta vairākkārt bija sajūsmā iesaukusies, un Mārtiņš, beidzis lasīt, satraukts gaidīja, ko viņa sacīs.
   Rūta ilgi klusēja, it kā meklēdama vārdus, kas varētu mīkstināt bargo spriedumu.
   —   Dzejoļi jau ir skaisti, — viņa beidzot sacīja, — jā, pat ļoti skaisti. Taču tu nesaņemsi par tiem nekādu naudu. Tu taču saproti, ko es gribu teikt, — viņa runāja gandrīz lūdzoši. — Viss, ko tu raksti, neder dzīvei. Nezinu, kāds tam iemesls — droši vien nav pieprasījuma —, bet tu nekā nevari nopelnīt ar saviem sacerējumiem. Mīļais, ne­pārproti mani! Es ļoti lepojos — citādi es nebūtu īsta sieviete —, lepojos un priecājos, ka man ir veltīti šie brīnišķīgie dzejoļi. Taču mūsu kāzas tie netuvina, vai nav tiesa, Mārtiņ? Nedomā, ka esmu mantkāra. Tikai mīlestība man liek domāt' par mūsu nākotni. Jau vesels gads pa­gājis, kopš atzināmies viens otram mīlestībā, bet kāzu diena ir tikpat tālu, cik toreiz. Neuzskati šo atgādinājumu par netaktisku — atceries, ka runa ir par manu sirdi, par visu manu dzīvi. Ja tevi tā aizrauj rakstīšana, sameklē taču sev darbu kādā avīzē. Kāpēc tu nevari kļūt par re­portieri? Vismaz pagaidām.
   —   Es sabojāšu savu stilu, — Mārtiņš dobjā, neskanīga balsī atbildēja. — Tu nemaz iedomāties nevari, cik daudz esmu pūlējies, lai izkoptu savu stilu.
   —   Bet tu jau naudas dēļ.rakstīji arī avīžu feļetonus. Vai tie nesabojā tavu stilu?
   —   Nē, tas ir pavisam kas cits. Es tos rakstīju pēc vesela nopietna darba cēliena. Turpretī reportiera darbs jāstrādā no rīta līdz vakaram, tam jāatdod visa dzīve. Un tad dzīve pārvēršas par tādu kā virpuli, acumirkļa dzīvi bez pagātnes un bez nākotnes; reportierim nemaz nav laika domāt par kādu citu stilu kā vienīgi par repor­tāžas stilu, kam nav nekā kopīga ar literatūru. Lai es kļūstu par reportieri tieši tagad, kad mans stils tikko iz­veidojies, tapis skaidrs, — tā taču būtu literāra pašnāvība! Tiesa kas tiesa, arī katrs feļetons, katrs vārds šai feļetonā man vienmēr sagādāja īstas mocības, tā bija varmācība pret sevi pašu, pret savu daiļuma izjūtu. Tu nemaz nevari aptvert, cik tas bija smagi. Es jutos kā noziedznieks. Un pat klusībā nopriecājos, kad šos «ejošos» stāstiņus vairs nepieņēma, kaut gan tāpēc vajadzēja ieķīlāt uzvalku. Bet ko var salīdzināt ar to baudu, ko izjutu, rakstot «Mīles­tības sonetus»? Jaunrades prieks taču ir viscildenākais prieks pasaulē! Tas man simtkārt atlīdzina visu zaudēto.
   Mārtiņš nezināja, ka Rūtai teiciens «jaunrades prieks» ir tukša skaņa. Viņa gan sarunā bieži lietoja šos vārdus, un Mārtiņš pirmo reizi tos bija dzirdējis tieši no viņas mutes. Viņa bija lasījusi par jaunrades prieku, dzirdējusi augstskolas profesorus to daudzinām lekcijās, pat piemi­nējusi, liekot pārbaudījumus humanitāro zinātņu baka­laures grāda iegūšanai. Taču viņa pati bija tik viduvēja un radīšanas aizrautība viņai tik sveša, ka viņa varēja tikai papagailiski atkārtot to, ko par jaunrades prieku runā citi.
   —   Bet varbūt redaktoram bija taisnība, labojot tavas «Jūras dziesmas»? — Rūta jautāja. — Ja redaktors ne­prastu pareizi novērtēt literāru sacerējumu, viņš nebūtu nekāds redaktors.
   —   Tas ir vēl viens pierādījums vispāratzītu uzskatu sīkstumam, — Mārtiņš strauji iebilda, aizsvilies dusmās, dzirdot pieminam savus naidniekus redaktorus. — To, kas ir atzīts, uzskata ne vien par pareizāko, bet arī par la­bāko. Fakts, ka zemes virsū kaut kas eksistē, jau tiek uzskatīts par šās eksistences attaisnojumu — liec to vērā — ne tikai pašreizējos apstākļos, bet mūžīgi mūžos. Protams, cilvēki savā iesīkstējušā gara tumsonībā tic visām šīm muļķībām, tic aiz pašapmāna, ko tik lieliski aprakstījis Veiningers. Šie tumsoņi uzskata, ka viņi domā, un izlemj tādu cilvēku likteņus, kuri tiešām domā.
   Mārtiņš pēkšņi apklusa, atskārzdams, ka Rūta to visu nemaz nesaprot.
   — Es nezinu, kas tas Veiningers tāds ir, — viņa atzi­nās. — Tu vienmēr visu tik briesmīgi vispārini, ka ne­varu uztvert tavu domu. Es saku, ja redaktors …"
   —   Bet es tev saku, ka visi redaktori, katrā ziņā de­viņdesmit deviņi procenti no tiem, ir neveiksminieki. Tie ir neizdevušies rakstnieki. Nedomā, ka tiem labāk patīk vilkt savu jūgu redakcijā un atzīt savu verdzisko atka­rību no žurnālu noieta un izdevēja manīguma nekā nodoties daiļrades priekam. Viņi ir mēģinājuši rakstīt, bet cietuši neveiksmi. Un te ir tas nolādētais paradokss. Vi­sas durvis uz literāriem panākumiem apsarga šie cerberi, šie literatūras neveiksminieki. Gan redaktori, gan redak­toru palīgi, gan recenzenti — lielākā daļa no viņiem, gandrīz visi tie, kas lasa manuskriptus, ir cilvēki, kas reiz gribējuši kļūt par rakstniekiem, bet nav spējuši. To­mēr tieši šie cilvēki, kuri, kā apstiprinājies, ir tam vis­mazāk piemēroti zemes virsū, izrādās, lemj par literatūras likteni un izšķir, ko vajag un ko nevajag iespiest. Viņi, šie nožēlojami pelēcīgie un netalantīgie, spriež tiesu par savdabīgumu un ģenialitāti. Aiz viņiem nāk kritiķi, pa­rasti tādi paši neveiksminieki. Nestāsti, ka viņi nekad nav sapņojuši par rakstīšanu, nav mēģinājuši rakstīt dzejo­ļus vai prozu, — ir mēģinājuši, tikai nekas nav iznācis. No šiem kritiskajiem žurnālu rakstiem kļūst nelabi tāpat kā no zivju eļļas. Tu jau zini manas domas par tā sau­camo kritiku. Ir, protams, arī lieli kritiķi, bet tie parādās tikpat reti kā komētas. Ja no manis neiznāks rakstnieks, es sākšu strādāt par redaktoru. Vismaz būs rieciens mai­zes, turklāt ar sviestu.
   Tomēr Rūtas asais prāts tūlīt uztvēra pretrunu iemīļota apgalvojumos.
   —   Bet, Mārtiņ, ja tā ir un ja talantīgiem cilvēkiem visu redakciju durvis ir slēgtas, kā tad lieli rakstnieki tikuši pie vārda?
   —   Padarot neiespējamo par iespējamu, — viņš atbil­dēja. — Viņi radījuši tik spožus, liesmainus sacerējumus, ka visi viņu ienaidnieki sadeguši un pārvērtušies pelnos. Viņiem līdzēja uzvarēt brīnums, kāds lemts tikai vienam no tūkstoša. Viņi ir līdzīgi Karlaila milžiem, kurus ne­var pievārēt. Es arī izdarīšu to pašu. Es sasniegšu ne­iespējamo.
   —   Bet ja tev neizdosies? Tev jādomā arī par mani, Martin!
   —   Ja man neizdosies? — Viņš mirkli raudzījās uz Rutu, it kā viņa butu pateikusi kaut ko neiedomājamu. Tad viņam atausa gaisma un acis iemirdzējās. — Ja ne­izdosies, kļūšu par redaktoru, un tu būsi redaktora sieva!
   Rūta par šo asprātību vienīgi saviebās, savilka tik bur­vīgu grimasi, ka Mārtiņš to tūlīt aizgainīja ar skūpstiem.
   —  Rimsties, rimsties, — Rūta atvairījās, ar gribas pie­pūli cenzdamās atbrīvoties no Mārtiņa valdzinošā spēka.
   — Es runāju ar tēvu un māti. Es pret viņiem nekad tā neesmu sacēlusies. Izturējos rupji un negodbijīgi. Viņi abi ir noskaņoti pret tevi, tu jau to zini, bet es tik pārlie­cinoši runāju par savu nešaubīgo mīlestību uz tevi, ka tēvs beidzot bija ar mieru pieņemt tevi savā kantorī. Viņš pat nolēma tev tūlīt maksāt krietnu algu, lai mēs varētu apprecēties un dzīvot patstāvīgi kādā mazā kotedžā. Tas ir ļoti mīļi no viņa puses, vai ne, Mārtiņ?
   Mārtiņš juta, ka truls izmisums sažņaudz sirdi; viņš neviļus tvēra kabatā pēc tabakas un cigarešu papīra (ku­rus jau sen vairs nenēsāja līdzi) un kaut ko neskaidri nomurmināja.
   Bet Rūta turpināja:
   —   Es tev atklāti pateikšu — tikai, dieva dēļ, neapvai­nojies, — ko tēvs par tevi domā; viņam nepatīk tavi ra­dikālie uzskati, bez tam viņš tur tevi par sliņķi. Es, pro­tams, zinu, ka tu neesi slinks. Zinu, cik tu grūti strādā.
   «Nē, cik grūti, to pat tu nezini,» Mārtiņš nodomāja, bet skaļi tikai iejautājās:
   —   Bet kā tu domā? Vai tev arī mani uzskati liekas pārāk radikāli?
   Viņš raudzījās Rūtai tieši acīs un gaidīja atbildi.
   —   Man tie liekas … ļoti neskaidri, — viņa beidzot at­bildēja.
   Ar to bija viss pateikts, un dzīve pēkšņi Mārtiņam likās tik nomācoša, ka viņš gluži aizmirsa Rūtas bikli izsacīto priekšlikumu — stāties darbā viņas tēva kantorī. Bet viņa, aizgājusi, kā viņai šķita, pietiekami tālu, bija ar mieru pacietīgi gaidīt, kamēr radīsies izdevība atkal atgriezties pie šā jautājuma.
   Taču gaidīt nevajadzēja ilgi. Mārtiņam savukārt bija Rūtai kaut kas vaicājams. Viņš vēlējās uzzināt, cik liela ir Rūtas ticība viņam, un pēc nedēļas katrs dabūja at­bildi uz savu jautājumu.
   Mārtiņš to paātrināja, nolasīdams Rūtai priekšā rakstu «Saules kauns».
   —   Kāpēc tu negribi kļūt par reportieri? — Rūta vai- caja, kad Martins bija beidzis lasīt. — Tev tik ļoti patīk rakstīt, un tu noteikti gūtu panākumus. Žurnālistikā tu varētu izvirzīties un iegūt vārdu. Daudzi speciālkorespon­denti pelna milzu naudu, turklāt braukā pa visu pasauli. Tos sūta visur — gan uz Āfriku, kā, piemēram, Stenliju, gan uz Vatikānu, lai intervētu pāvestu, gan izpētīt noslē­pumaino Tibetu.
   —       Tātad tev nepatīk mans raksts? — Mārtiņš jautāja. — Tu domā, ka es varētu kļūt vienīgi par žurnālistu, ne­vis par rakstnieku?
   —       Nē, nē! Tavs raksts man ļoti patīk. Tas ir labi uz­rakstīts. Es tikai baidos, vai tas nav par gudru mūsu la­sītājiem. Katrā ziņā manam prātam tas ir par grūtu. Skan ļoti skaisti, bet es nekā nesaprotu. Vispirms jau pārāk daudz speciālo zinātnisko terminu. Tev patīk galē­jības, mans mīļais, un tas, kas tev šķiet saprotams, nebūt nav saprotams mums pārējiem.
   —       Jā, rakstā tiešām ir daudz filozofisko terminu. — Nekā vairāk Mārtiņš nespēja pateikt.
   Viņš vēl jutās pārāk satraukts, jo nupat bija izpaudis skaļi savas visvairāk nobriedušās domas, un Rūtas sprie­dums viņu apstulbināja.
   —       Kaut arī tas vārdiski nav izdevies, — Mārtiņš ne­atlaidās, — vai tiešām tu neuztver galveno domu, pašu būtību?
   Rūta papurināja galvu.
   —       Nē. Tas ir tik atšķirīgs no visa, ko esmu lasījusi agrāk. Esmu lasījusi Meterlinku un pilnīgi sapratu…
   —  Viņa misticismu tu saproti? — Mārtiņš iesaucās.
   —       Jā. Bet tavs raksts, kas domāts kā uzbrukums Meter- linkam, man ir pilnīgi nesaprotams. Nu, runājot par ori­ģinalitāti …
   Mārtiņš nepacietīgi pameta ar roku, taču klusēja. Pēkšņi līdz viņa apziņai nonāca vārdi, jo Rūta joprojām ru­nāja.
   —       Galu gala daiļrade tev ir tikai rotaļlieta, — Ruta sacīja, — un tu pietiekami ilgi esi ar to spēlējies. Tagad pienācis laiks izturēties pret dzīvi nopietni, pret mūsu dzīvi, Mārtiņ. Līdz šim tu esi dzīvojis tikai sev.
   —  Tu gribi, lai es iesaistos darbā?
   —  Jā. Tēvs tev piedāvāja …
   —       Zinu jau, zinu, — viņš skarbi pārtrauca, — bet pa­saki man skaidri un gaiši: vai tu man vairs netici?
   Rūta klusējot spieda viņa roku. Viņas acis aizmiglojās.
   —       Ne jau tev, bet tavām literārajām spējām, — viņa gandrīz čukstus atbildēja.
   —       Tu esi lasījusi gandrīz visus manus darbus, — viņš tikpat skarbi turpināja. — Ko tu par tiem domā? Tev šķiet, ka tie nav izdevušies? Sliktāki par tiem, ko raksta citi?
   —   Bet citi saņem naudu par saviem darbiem, turpretī tu…
   —  Tā nav atbilde uz manu jautājumu. Vai tu domā, ka literatūra nav mans aicinājums?
   —   Nu labi, es atbildēšu. — Rūta pārvarēja sevi. — Es nedomāju, ka tu varētu kļūt par rakstnieku. Nedusmo, mīļais! Tu mani piespiedi to pateikt. Un tu taču zini, ka es literatūru saprotu labāk par tevi.
   —   Jā, tu jau esi humanitāro zinātņu bakalaure, — Mār­tiņš domīgi noteica. — Tev vajadzētu saprast… Bet ar to vēl viss nav pasacīts, — viņš turpināja pēc neilgas klusēšanas, kas bija mokoša abiem. — Es zinu, kas ir mans aicinājums. Neviens to nevar zināt labāk par mani. Es zinu, ka gūšu panākumus. Es pārvarēšu visus šķēršļus. Manī bangot bango tas viss, kas atainojas manos dzejoļos, stāstos, rakstos. Bet es tevi nelūdzu tam visam ticēt. Ne­tici nedz man, nedz manam literārajam talantam. Vienī­gais, ko es tev lūdzu, — tici manai mīlestībai, mīli mani joprojām!
   Pirms gada es tevi lūdzu pagaidīt divus gadus. Viens gads jau ir pagājis. Ar visu sirdi un dvēseli jūtu, ka otrā gada beigas gūšu panākumus. Atceries, tu reiz man teici — lai kļūtu par rakstnieku, jānostrādā mācekļa gadi. Nu esmu tos nostrādājis. Es steidzos, veicu to īsā laikā. Tu biji visu manu centienu gala mērķis, un doma par tevi vairoja enerģiju. Vai tu zini, ka sen jau esmu aizmirsis, ko nozīmē kārtīgi izgulēties? Reizēm šķiet, ka pagājuši miljoniem gadu, kad gulēju tik ilgi, cik man nepieciešams, un pamodos labi izgulējies. Tagad mani vienmēr pieceļ modinātājs. Lai kad es ietu gulēt, agri vai vēlu, pastāvīgi nostādu to uz noteiktu stundu; tā ir pēdējā apzinātā pie­pūle, ko izdaru pirms aizmigšanas: uzgriežu modinātāju un nodzēšu lampu.
   Kad jūtu, ka mācas virsū miegs, apmainu grūtu grā­matu pret vieglāku. Bet, ja arī pie šās grāmatas sāku snauduļot, tad dauzu galvu ar dūrēm, lai aizdzītu miegu. Esmu lasījis par kādu cilvēku, kas baidījies aizmigt. At­ceries Kiplinga stāstu. Sis cilvēks iestiprinājis gultā naglu tā, ka, līdzko laidies miegā, tās asais gals dūries kailajā mugurā. Es darīju tāpat. Nolēmu, ka neaizmigšu līdz pusnaktij, līdz vieniem, līdz diviem, līdz trijiem…
   Un tiešām neaizmigu līdz nosacītajam laikam. Šī nagla mēnešiem ilgi bija mana gultas biedrene. Es nonācu tik­tāl, ka piecarpus stundu miega man jau bija nepieļaujama izšķērdība. Tagad guļu četras stundas. Esmu miega badā, dažkārt man reibst galva un domas jūk — tik bezmērīgi gribas gulēt; nāves miegs man reizēm liekas svētlaime un bieži nāk prātā Longfello vārsma:
   Jūras dzelme ir dziļa un klusa, Ai, cik tās dzīlēs mierīga dusa! Ienirt un izzust, un nebūt vairs, Dzīve kā sapnis tik paliek kairs.
   Protams, tas viss ir tīrās blēņas. To rada nervozitāte, garīga pārpūle. Bet jautājums ir: kādēļ es to visu darīju? Tevis dēļ. Lai saīsinātu mācekļa gadus, piespiestu panā­kumus pasteigties. Un tagad mani mācekļa gadi ir no­kalpoti. Esmu apguvis savu arodu. Varu tev galvot, ka neviens students gadā neiemācās tik daudz, cik es iemā­cos mēnesī. Es to zinu, vari tam droši ticēt. Es nebūtu sācis par to runāt, ja man izmisīgi negribētos, lai tu mani saproti. Es nelielos. Manu zināšanu daudzumu var pār­baudīt pēc grāmatām. Tavi brāļi salīdzinājumā ar mani ir neizglītoti mežoņi, bet visas savas zināšanas es ieguvu tais stundās, kad viņi saldi gulēja. Kādreiz es vēlējos kļūt slavens. Tagad slava man ir pavisam vienaldzīga. Es vēlos tikai tevi. Tu man esi vajadzīga vairāk nekā barība, vairāk nekā apģērbs, vairāk par visu pasaulē. Es ilgojos tikai pēc tā, lai beidzot varētu aizmigt, piekļāvis galvu tev pie krūtīm, un nepaies ne gads, kad šīs ilgas piepildīsies.
   Mārtiņa spēks viļņiem pāršalca Rūtu, un, jo vairāk viņa tam pretojās, jo vairāk tas viņu valdzināja. Šis pārvarīgais spēks tagad strāvoja no viņa mirdzošajām acīm, kaislajiem vārdiem un tā milzīgā dzīvīguma, kas bangoja viņā. Un vienu mirkli, tikai vienu īsu mirkli drošā, nesatricināmā Rūtas pasaule sagrīļojās un viegli ieplaisāja — viņa pēkšņi ieraudzīja īsto Mārtiņu īdenu, diženu un neuzvaramu! Un, tāpat kā zvēru dresētājs, ko brīžiem pārņem šaubas, arī viņa piepeši apšaubīja iespēju pakļaut šā cilvēka nevaldāmo garu.
   — Un vēl kaut kas, — viņš turpināja. — Tu mani mīli. Bet kādēļ tu mani mīli? Tieši tas spēks, kas liek man rakstīt, liek tev mani mīlēt. Tu mīli mani tāpēc, ka esmu citāds nekā pārējie vīrieši, kurus tu pazīsti un varētu iemīlēt. Neesmu radīts nedz kantorim un grāmatvedībai, nedz sīkām darījumu mahinācijām. Piespied mani darīt to pašu, ko dara šie cilvēki, liec elpot to pašu gaisu, ko elpo viņi, un dalīties viņu uzskatos — un tu iznīcināsi atšķirību starp mani un viņiem, iznīcināsi mani, iznīci­nāsi to, ko tu pati mīli. Visdzīvīgākā manī ir tieši šī dziņa rakstīt. Tu taču mani nekad nebūtu iemīlējusi, ja es būtu tikai tāds vidusmēra cilvēciņš bez literāras tieksmes.
   —   Bet tu aizmirsti, — viņu pārtrauca Rūta, kuras seklajam prātam bija nosliece rast līdzības, — ka ari agrāk ir bijuši savādnieki izgudrotāji, kas mērdējuši sa­vas ģimenes badā, visu mūžu nopūlēdamies ap kaut kādu mūžīgo dzinēju. Sievas, protams, šos neprāšus mīlēja, bet ne jau viņu apmātības dēļ.
   —   Taisnība, — viņš atbildēja, — bet ir bijuši arī ci­tādi izgudrotāji, ne tikai savādnieki, tādi, kas visu mūžu pūlējušies radīt kaut ko reālu un praktisku un galu galā savu panākuši. Es taču netīkoju pēc kaut kā neiespē­jama …
   —  Tu pats teici, ka gribi padarīt neiespējamo par iespējamu, — Rūta iemeta starpā.
   —   Es izsacījos tēlaini. Cenšos panākt vienīgi to, ko jau pirms manis panākuši ļoti daudzi, — rakstīt un pār­tikt no literāra darba.
   Rūtas klusēšana Mārtiņu iekaisināja.
   —  Tātad tu uzskati, ka mans mērķis ir tikpat neiespē­jams kā mūžīgais dzinējs? — viņš vaicāja.
   Atbildi sniedza viņas rokas spiediens — maigs rokas spiediens, it kā māte mierinātu gražīgu bērnu. Rūtai šo­brīd Mārtiņš arī likās tikai gražīgs bērns, neprātis, kas grib sasniegt neiespējamo.
   Rūta vēlreiz atgādināja Mārtiņam, cik naidīgi pret viņu ir noskaņoti viņas vecāki.
   —   Bet tu taču mani mīli? — viņš jautāja.
   —   Mīlu, mīlu! — viņa iesaucās.
   —   Un es mīlu tevi, un nekā viņi man nevarēs izdarīt! — Viņa balsī skanēja uzvaras līksme. — Es ticu mūsu mī­lestībai un nebaidos no viņu naida! Viss pasaulē ir ne­pastāvīgs, tikai mīlestība ne! Mīlestība nepaliek ceļmalā, ja tā ir stipra mīlestība, nevis vārga kroplīte, kas klūp un krīt uz katra soļa.
   Kādu pēcpusdienu Mārtiņš nejauši uz Brodvejas sastapa savu māsu Ģertrūdi; tikšanās bija priecīga un vienlaikus mokoša. Uz stūra gaidot tramvaju, Ģertrūde pirmā ierau­dzīja Mārtiņu, un viņu pārsteidza brāļa vājā un drūmā seja. Mārtiņš tiešām bija drūms un izmisis. Viņš atgrie­zās no neauglīgas sarunas ar lombardnieku, no kura bija gribējis izkaulēt papildu aizdevumu par divriteni. Bija iestājies lietains, rudenīgs laiks, tāpēc Mārtiņš jau sen bija ieķīlājis divriteni, bet katrā ziņā gribēja saglabāt melno uzvalku.
   —  Jums taču ir melnais uzvalks, — lombardnieks teica, pārzinādams visu Mārtiņa mantību. — Varbūt esat to ielicis pie tā žīda Lipkes? Ja jūs tiešām …
   Viņš tik bargi paskatījās uz Mārtiņu, ka Mārtiņš steig­šus iesaucās:
   —   Nē, nē! Es neesmu ieķīlājis uzvalku. Man uzvalks vajadzīgs, lai nokārtotu kādu naudas lietu.
   —   Lieliski, — augļotājs nomierinājies sacīja. — Man arī tas vajadzīgs tai pašā nolūkā. Bez tā es jums naudu nevaru aizdot.. Es tak nenodarbojos ar šīm lietām sava prieka pēc.
   —   Divritenis taču maksā vismaz četrdesmit dolāru, tur­klāt ir pilnīgā lietošanas kārtībā, — Mārtiņš iebilda. — Bet jūs man devāt par to tikai septiņus dolārus. Pat ne visus septiņus! Sešus un divdesmit piecus centus! Jūs jau atvilkāt procentus.
   —   Ja gribat dabūt vēl naudu, atnesiet uzvalku, — lom­bardnieks kā skaldīt noskaldīja, un Mārtiņš atstāja mazo, piesmakušo ūķi galīgi izmisis; šis izmisums atspoguļojās ari viņa sejā, un tās drūmā izteiksme pārsteidza un ap­bēdināja Ģertrūdi.
   Viņi pat nepaspēja sasveicināties, kad pienāca tramvajs, kas gāja pa Telegrāfa avēniju un apstājās, lai uzņemtu veselu pūli cilvēku ar iepirkumiem. Mārtiņš satvēra māsas elkoni, lai palīdzētu viņai iekāpt, un viņa saprata, ka viņš pats nebrauks. Stāvēdama uz kāpšļa, Ģertrūde pavērās atpakaļ, un sirds viņai atkal sažņaudzās, redzot brāļa iz- ģindušo seju.
   —  Vai tu nebrauksi? — viņa jautāja.
   Un tūlīt nokāpa uz ietves un sāka soļot brālim blakus.
   —   Es vienmēr eju kājām, lai izkustētos, — viņš pa­skaidroja.
   —   Tad es tev gabaliņu paiešos līdzi, — Ģertrūde sacīja.
   —   Man ar tas nāks par labu. Pēdējā laika nejūtos diez cik sprauna.
   Mārtiņš paskatījās uz masu un ieraudzīja, cik viņa pār­vērtusies — seja neveselīgi bāla un savītusi, pleci no­šļukuši, augums aptaucis, bet neveikla un smagnēja gaita bija īsta karikatūra kādreizējās jautras un veselās meičas brīvajai un vieglajai gaitai.
   —   Labāk te pagaidi tramvaju, — Martins teica, kad viņi bija aizgājuši līdz nākamajai pieturai. Viņš manīja, ka Ģertrūde sāk aizelsties.
   —   Ak dievs! Pareizi, es esmu nogurusi, — viņa sacīja.
   —   Bet tev arī nekaitētu kāpt tramvajā. Tev tik planas pazoles, ka tās būs cauras, kamēr vēl nebūsi ticis līdz Ziemeļoklendai.
   —   Man ir vēl viens paris apavu, — Martins atbildēja.
   —   Atnāc rīt pusdienās, — Ģertrūde pēkšņi uzaicinaja.
   —   Paša Higinbotama nebūs, viņš brauks uz Sanleandro pa darīšanām.
   Mārtiņš papurināja galvu, tomēr, dzirdot pieminam pus­dienas, nevarēja apslāpēt kārīgo dzirkstīti, kas iegailējās acīs kā izsalkušam vilkam.
   —   Tev nav ne penija, Mārt, tāpēc tu ej kājām. Izkus­tēties vajag, kā tad!
   Viņa mēģināja nicīgi nospurgties, bet nekas neiznāca. Parakņājusies somiņā, viņa iespieda Mārtiņam saujā piec- dolāru gabalu.
   —   Se, ņem! Es aizmirsu, ka tev nupat bija dzimum­diena, — viņa nomurmināja.
   Mārtiņš neviļus sažņaudza rokā naudas gabalu. Tai paša mirklī viņš saprata, ka nedrīkst pieņemt dāvanu, tomēr sasvārstījās. Sī zelta ripiņa taču nozīmēja ēdienu, dzīvību, garīgu un miesīgu atplaukumu, radoša spēka pa­cēlumu, un — kas zina? — varbūt viņš uzraksta kaut ko tadu, kas ienesīs daudz šādu zelta ripulīšu. Viņš atcerējās divus tikko sacerētos rakstus, kas bija iesviesti pagaldē uz manuskriptu kaudzes, jo nebija naudas, ko nopirkt mar­kas. Acu priekšā degtin dega to iespiestie virsraksti: «Brī­numu priesteri» un «Skaistuma šūpulis». Viņš tos vēl nekur nebija aizsūtījis, bet apzinājās, ka tie ir vislabākie, kas sarakstīti par šiem jautājumiem. Vajadzīgas tikai mar­kas! Pēkšņi līdzās izsalkumam uzbrāzmoja ticība veik­smei, un viņš aši iebāza naudas gabalu kabatā.
   —   Es tev simtkārt atdošu, Ģertrūd, — Mārtiņš izsto- mija, jo kaklu aizžņaudza elsas un acīs iemirdzējās val­gums. — Piemini manus vārdus! — viņš pēkšņā pārlie­cībā iesaucās. — Nepaies ne gads, un es tev ieskaitīšu saujā simt šādu mazu zelta ripiņu. Tev nemaz nav man jātic. Tikai jāgaida. Un tad redzēsi!
   Ģertrūde nemaz nedomāja ticēt. Viņai kļuva neērti, un, brīdi klusējusi, viņa ierunājās:
   —   Es zinu, ka tu badojies, Mārt. Tavs ģīmis jau to rāda. Nāc ēst, kad vien gribi. Kad Higinbotama nebūs mājā, es došu tev zinu, aizsūtīšu kādu no bērniem. Bet, Mārt…
   Mārtiņš jau zināja, ko Ģertrūde sacīs, masas domu gaita viņam bija skaidra.
   —  Vai tev nebūtu laiks sākt kaut ko strādāt?
   —   Tu arī domā, ka es nekā nesasniegšu? — viņš jau­tāja.
   Viņa pakratīja galvu.
   —   Neviens man netic, Ģertrūd, tikai es pats sev ticu.— Viņa balsī skanēja kaismīga spīts. — Es jau esmu sa­rakstījis daudz labu darbu un agri vai vēlu dabūšu par tiem naudu.
   —   Kā tu zini, ka tie ir labi?
   —   Tāpēc, ka … — Visas zināšanas par literatūru, par literatūras vēsturi piepeši atdzīvojās smadzenēs, un viņš saprata, ka veltīgi ir mēģināt māsai ieskaidrot, uz kā balstās viņa ticība saviem spēkiem. — Tāpēc, ka mani stāsti ir labāki nekā deviņdesmit deviņi procenti no tiem, ko iespiež žurnālos.
   —   Labāk klausi prātīgam padomam, — Ģertrūde iebilda, cieši pārliecināta, ka uzstādījusi pareizu diagnozi brāļa slimībai. — Jā, klausi prātīgam padomam, — viņa atkārtoja, — bet rīt nāc pusdienās!
   Iesēdinājis māsu tramvajā, Mārtiņš aizsteidzās uz pastu un par trim dolāriem nopirka markas. Vēlāk, ejot pie Morzēm, viņš iegriezās pasta nodaļā un nosūtīja daudz lielu, biezu aplokšņu, izlietodams visas markas, atstājot vienīgi trīs divpensu vērtībā.
   Mārtiņam tas bija neaizmirstams vakars, jo toreiz viņš iepazinās ar Resu Brisendenu. Kā Brisendens nokļuvis pie Morzēm un kas šo cilvēku atvedis, to Mārtiņš tā arī neuzzināja. Viņu pat nemudināja ziņkāre pajautāt Rūtai, jo Brisendens viņam likās bāls un neinteresants cilvēks.
   Pēc stundas Mārtiņš nosprieda, ka Brisendens turklāt ir ari neuzvedīgs — klimst pa istabām, blenž uz gleznām un bāž degunu grāmatās un žurnālos, ko paņem no galda vai izvelk no plauktiem. Beidzot, nelikdamies zinis gar pārējo sabiedrību, Brisendens atgāzās ērtā, mīkstā krēslā, izvilka no kabatas plānu grāmatiņu un sāka lasīt. Lasot viņš visu laiku ātri laida pirkstus caur matiem. Tad Mār­tiņš šo cilvēku aizmirsa un atcerējās tikai vakara beigās, ieraudzījis jaunu dāmu vidū, kuras acīm redzamā labpa­tikā trieca jokus ar viņu.
   Ejot mājup, Mārtiņš uz ielas nejauši panāca Brisen- denu.
   —   Hallo! Vai tas esat jūs? — Mārtiņš jautāja.
   Uzrunātais norūca kaut ko ne visai laipnu, tomēr turē­jās līdzās. Mārtiņš vairs nemēģināja uzsākt sarunu, un viņi klusēdami nogāja vairākus kvartālus.
   —   Vecais, uzpūtīgais ēzelis!
   Šā izsauciena pēkšņums un sparīgums Martinu pār­steidza. Tas viņu sasmīdināja, tomēr viņš vienlaikus juta augošu nepatiku pret šo cilvēku.
   —   Kāda velna pēc jūs tur lienat? — Brisendens izmeta, kad viņi klusēdami bija nogājuši vēl vienu kvartālu.
   —   Un jūs? — Mārtiņš savukārt vaicāja.
   —   Kaut jupis mani parauj, bet es nezinu, — Brisen­dens atbildēja. — Es vismaz tur biju pirmo reizi. Galu galā diennaktī ir divdesmit četras stundas, tās kaut kā jānosit. Ejam iedzert!
   —   Labi, ejam, — Mārtiņš atbildēja.
   Nākamajā mirklī viņš sev domās pārmeta šo piekāpību. Mājās gaidīja «ejošais» darbs, turklāt viņš šonakt gribēja ižlasīt vienu Veismana sējumu, nemaz nerunājot par Her­berta Spensera autobiogrāfiju, ko lasīja ar lielāku aiz­rautību nekā jebkuru saistošu romānu. «Kāpēc es eju līdzi šim cilvēkam, kurš man nemaz nepatīk?» Mārtiņš domāja. Taču viņu nevilināja nedz ceļa biedrs, nedz iedzeršana, bet viss pārējais, kas saistīts ar to, — spoža gaisma, spoguļi, glāžu pieskandieni un spīguļošana, pietvī­kušas sejas un skaļas balsis. Jā, skaļas vīriešu balsis, jautru un bezrūpīgu vīriešu balsis, kuri dzīvē gūst panā­kumus un vieglu sirdi var nodzert savu naudu. Mārtiņš bija vientuļš, tur tā nelaime. Tāpēc viņš pieņēma uzaici­nājumu tikpat ātri, kā zivs saķer balto āķi. Kopš Mārtiņš bija atstājis Karstavotus un šķīries no Džo, viņš nebija spēris kāju nevienā dzertuvē, vienīgi tai reizē, kad viņu uzcienāja pārtikas tirgotājs portugālis. Garīga piepūle neradīja tādu prasību stiprināt spēkus ar alkoholu kā fizisks pārgurums, tāpēc Mārtiņam vīna nekārojās. Taču patlaban viņam gribējās iedzert vai, pareizāk sakot, gri­bējās būt trokšņainajā kroga atmosfērā, kur dzer, klaigā un dārdina smieklus. Tāds krodziņš bija «Groto», kur Bri­sendens un Mārtiņš, atzviluši ērtos ādas sēdekļos, saka malkot skotu viskiju ar sodu.
   Viņi sarunājās. Sprieda par dažādām lietām un katrs pa kārtai pasūtīja jaunu porciju. Mārtiņš, kas bija nepa­rasti panesīgs, nevarēja vien nobrīnīties par daudzumu, kādu spēj izdzert Brisendens, bet vēl vairāk brīnījās par domām, kādas tas izsaka. Drīz vien Mārtiņš pārliecinājās, ka Brisendens ir īsts viszinis un otrs patiesi izglītotais cil­vēks, ko viņam gadījies sastapt. Turklāt Brisendenam bija daudz kas tāds, kā trūka profesoram Koldvelam, proti, degsme, neparasta gaišredzība un uztvērība, brīvs domu lidojums. Brisendens runāja nepārspējami. Plānās lūpas lāgiem izmeta trāpīgas, gluži kā ar mašīnu noskal­dītas frāzes, kas .dzēla un graizīja, taču nākamajā mirklī no tām raisījās maigi, glāsmaini vārdi, gleznaina, har­moniska izteiksme, kas slēpa sevī neizdibināmā dzīves skaistuma atspulgu; reizēm viņa runa dārdēja kā kara taure, kurā atbalsojas kosmiskās cīņas jūklis un grandoņa, reizēm skanēja sidrabaini, dzedri zvīļoja kā zvaig­žņainās tāles un īsi un skaidri nopamatoja pēdējos zināt­nes atklājumus; tomēr tā bija reizē dzejnieka valoda, tās cildenās un netveramās patiesības piestrāvota, kas nav vārdos izsakāma, bet tikai nojaušama tais smalkajās un sarežģītajās asociācijās, ko šie vārdi izraisa. Brisendena gara acu skatiens ietiecās cilvēku izpētes vēl neaizsnieg­tās mācību jomās, par kurām nevarēja stāstīt parastiem vārdiem, taču spožā, maģiskā runas māksla palīdzēja viņam piešķirt neparastu nozīmi šiem parastajiem vār­diem, kurus nesaprastu viduvēji prāti, bet kuri Mārtiņam bija skaidri uztverami.
   Mārtiņš tūlīt aizmirsa pirmo nepatīkamo iespaidu par Brisendenu. Te bija viss labākais, par ko viņš līdz šim lasījis tikai grāmatās. Pretī sēdēja tāda domājoša cilvēka ideāls iemiesojums, par kādu Mārtiņš sev bija radījis priekšstatu. «Man jāguļ dubļos pie viņa kājām,» Mārtiņš klusībā nemitīgi atkārtoja.
   —   Jūs acīmredzot esat mācījies bioloģiju! — viņš bei­dzot skaļi iesaucās.
   Mārtiņam par lielu pārsteigumu, Brisendens papurināja galvu.
   —   Bet jūs izklāstāt tādas atziņas, kas nav iedomāja­mas bez zināšanām bioloģijā, — Mārtiņš turpināja, pa­manījis Brisendena skatienā izbrīnu. — Jūsu slēdzieni sakrīt ar visu lielo zinātnieku spriedumiem. Nevar būt, ka jūs viņu darbus neesat lasījis.
   —   Prieks to dzirdēt, — Brisendens atbildēja. — Ļoti patīkami, ka manas virspusējās zināšanas pavērušas man īsāko ceļu uz patiesības izpratni. Lai gan man gluži vien­alga, vai man ir taisnība vai nav. Tik un tā tam nav ne­kādas nozīmes. Absolūto patiesību cilvēks nekad neiz­zinās.
   —   Jūs esat Spensera māceklis! — Mārtiņš līksmi iesau­cās.
   —   Neesmu lasījis Spenseru kopš jaunības. Un arī tikai «Audzināšanu».
   —   Kaut es tik viegli varētu iegūt zināšanas, — Mār­tiņš pēc pusstundas teica, rūpīgi izanalizējis visus Brisen­dena garīgos uzkrājumus. — Jūs esat īsts dogmatiķis, un tas ir visapbrīnojamākais. Jūs dogmatiski nonākat pie tādiem atzinumiem, ko zinātne var izdibināt tikai a pos- teriori. Jūs ar joni izdarāt pareizus secinājumus. Jūsu zināšanas tiešām ir diezgan virspusējas. Taču jūs gaismas ātrumā veicat visu izziņas ceļu un tiekat pie patiesības kaut kādā pārdabiskā veidā.
   —   Jā, tas vienmēr mulsināja manus skolotājus — tēvu Džozefu un brāli Datonu, — Brisendens atbildēja. — Tur gan nav nekā pārdabiska. Laimīga likteņa untuma dēļ es nokļuvu kādā katoļu koledžā. Bet kur jūs guvāt izglī­tību?
   Stastīdams par sevi, Mārtiņš vērīgi pētīja Brisendena ārieni — garenās sejas smalkos, aristokrātiskos vaibstus, slīpos plecus, blakus uz krēsla uzmesto mēteli, kam ka­batas bija bāztin piebāztas grāmatām. Brisendena seja un slaidās, šaurās plaukstas, Mārtiņam par brīnumu, bija tumši iedegušas. Diezin vai Brisendens daudz uzturējās laukā. Kur viņš tā iededzis? Sis iedegums likās nevese­līgs, tas nedeva Mārtiņam miera, un viņš visu laiku par to domāja, pētīdams Brisendena seju — šauru, kalsnu seju izciļņiem vaigu kauliem un plānu, smalki veidotu ērgļa degunu, kādu Mārtiņš vēl nekad nebija redzējis. Acu veidojumā nebija nekā ievērojama. Tās bija brūn­ganas, nedz pārāk lielas, nedz pārāk mazas; taču šais acīs dega dīvaina uguns, un to izteiksme bija divējāda, savādi pretrunīga. Dzēļas un nepielūdzamas — tās reizē modināja arī žēlumu. Mārtiņam nezin kāpēc bija neizsa­kāmi žēl Brisendena, un drīz viņš dabūja zināt, kas radīja šo izjūtu.
   —   Es esmu diloņslims, — Brisendens nevērīgi izmeta, kad bija pastāstījis par nesenējo uzturēšanos Arizonā.
   —  Es tur nodzīvoju kādus divus gadus klimatiskās dzied­niecības kursa dēļ.
   —  Vai jums nav bail tagad atgriezties šajā klimatā?
   —   Bail?
   Viņš tikai atkartoja Martina teikto vardu, taču Martins uzreiz saprata, ka Brisendens ne no kā pasaulē nebaidās. Brisendena acis piemiedzās, nāsis papletās, un Mārtiņam gandrīz aizrāvās elpa, redzot šai sejā iegulstam ērgļa izteiksmi — lepnu, apņēmīgu un izaicinošu. «Lieliski!» Mārtiņš nodomāja, un sirds viņam sajūsmā sāka strauji pukstēt. Tad viņš skaļi noskandēja:
   Nežēlīgā liktens šaustīts, Es mirkstu asinīs, bet galvu neliecu.
   —   Jums laikam patīk Henlijs? — Brisendens jautāja, un viņa acu izteiksme tūlīt kļuva maiga un glāsmaina.
   —   Nu, protams, vai gan jums varētu nepatikt Henlijs! Ak, Henlijs! Drosmīgs gars! Viņš paceļas pāri mūsdienu žurnālu sikšņotajiem kā gladiators starp einukiem.
   —   Bet jums laikam nepatīk žurnāli? — Mārtiņš piesar­dzīgi iejautājās.
   —   Bet vai jums patīk? — Brisendens tik nikni uzbļāva, ka Martins pat notrīsēja.
   —   Es… es rakstu vai, pareizāk, mēģinu rakstīt žur­nāliem, — Mārtiņš izstomīja.
   —   Nu, tas nav tik traki, — jau daudz miermīlīgāk sa­cīja Brisendens. — Jūs mēģināt rakstīt, bet jums nevei­cas. Es novērtēju un cienu jūsu neveiksmes. Varu iedomā­ties, ko jūs rakstāt. Man pat nav jālasa jūsu sacerējumi. Tajos ir viens trūkums, kas jums aizver visas durvis. Tiem ir dziļš saturs, un to žurnāli nepieprasa. Žurnāliem vaja­dzīgi visādi draņķi un mēsli, un tos tie saņem atliku likām — tikai ne no jums, protams.
   —  Es ari nevairos no amatnieciskā darba, — Mārtiņš iebilda.
   —   Gluži otrādi… — Brisendens mirkli apklusa un nekaunīgi aplūkoja visas Mārtiņa nabadzības pazīmes — nonēsāto kaklasaiti, spīdošās piedurknes, nospūrušās, ieplīsušās aproces, un ilgi vēroja Mārtiņa iekritušos vai­gus. — Gluži otrādi, amatnieciskais darbs vairās no jums un tik neatlaidīgi, ka jūs nekā nepanāksiet šai nozarē. Paklau, mīļais, jūs droši vien apvainosieties, ja es jūs uzaicināšu paēst.
   Mārtiņš negribot pietvīka, un Brisendens sāka uzvaroši smieties.
   —   Paēdis cilvēks jau neapvainotos par šādu priekš­likumu, — viņš secināja.
   —  Jūs esat īsts velns! — Mārtiņš noskaities iesaucās.
   —   Es jums vēl neko neesmu piedāvājis!
   —   Pamēģiniet tikai!
   —  Ak tā! Tādā gadījumā es jūs uzaicinu paēst kopā ar mani vakariņas.
   Brisendens, to teikdams, piecēlās, it kā nolēmis tūlīt pat iet uz restorānu.
   Mārtiņš sažņaudza dūres, deniņos sāka pulsēt asinis.
   —   Bosko! Viņš tās ēd dzīvas! Ēd dzīvas! — iesaucās Brisendens, atdarinādams šejienes slavenā čūsku rijēja antrepenieri.
   —   Es jūs tiešām varētu apēst dzīvu, — sacīja Mārtiņš, savukārt nekaunīgi aplūkodams dilonīgo, izģindušo Bri- sendenu.
   —   Tikai es neesmu tā vērts.
   —   Nevis jūs, bet šis incidents nav tā vērts, — Mārtiņš noteica un tūlīt sāka no visas sirds skaļi smieties. — At­zīstos, Brisenden, jūs man piešuvāt bārdu. Tas, ka esmu izsalcis un jūs to ievērojāt, ir gluži dabiska parādība un man nav nekas apkaunojošs. Redzat, es nicinu šīs sīkās konvencionalitātes un aizspriedumus, bet, līdzko jūs pa­teicāt visvienkāršāko patiesību, skaidri un gaiši nosaucāt lietas īstajos vārdos, es uzreiz pārvērtos par šo pašu sīko aizspriedumu vergu.
   —   Jā, jūs apvainojāties, — Brisendens apstiprināja.
   —   Atzīstos, pirms brīža tiešām apvainojos. Ir aizsprie­dumi, kas iesīkstējuši kopš bērnības. Lai gan daudz esmu paspējis iemācīties, tomēr šad tad aizsvilstos. Katram jau ir sava uts kažokā.
   —   Vai tagad šī uts ir nokauta?
   —   Beigta un pagalam!
   —   Noteikti?
   —   Noteikti.
   —   Nu, tad ejam kaut ko iekost!
   —   Ejam!
   Mārtiņš grasījās samaksat par viskiju un izvilka savus pēdējos divus dolārus, taču Brisendens neļāva viesmīlim tos nemt un samaksāja pats.
   Bāzdams naudu atpakaļ kabatā, Mārtiņš nepatikā sa­viebās, bet tūlīt nomierinājās, juzdams, ka Brisendens viegli un draudzīgi uzliek viņam roku uz pleca.

   Nākamajā dienā Marijai iznāca uztraukties: pie Mārtiņa atkal ieradās neparasts viesis. Taču šoreiz viņa pavisam nezaudēja galvu un pat ieveda Brisendenu pagaidīt vies­istabā.
   —       Ceru, ka jūs neļaunosieties par manu ielaušanos, — Brisendens teica.
   —       Nē, es ļoti priecājos! — Mārtiņš iesaucās, stingri paspiezdams viņa roku, un, piedāvājis viesim vienīgo krēslu, pats apsēdās uz gultas. — Kā jūs dabūjāt zināt, kur dzīvoju?
   —       Piezvanīju Morzēm. Mis Morze pati bija pie telefona un pateica jūsu adresi. Un tagad esmu klāt. — Brisen­dens izņēma no kabatas nelielu sējumiņu. — Te jums būs kāda dzejnieka krājumiņš. Ņemiet un lasiet! Ko man vairs gramatas! — viņš iesaucās, kad Mārtiņš mēģināja iebilst.
   —  Man šorīt atkal naca asinis pa muti. Vai jums ir vis­kijs? Nu, protams, nav! Pagaidiet mirkli!
   Viņš ātri piecēlās un izgāja. Mārtiņš skatījās, kā viņš aiziet, un sajuta sirdī sāpīgu dūrienu, ieraudzījis, cik s'a- gumuši par iekritušajam krūtīm viņa pleci, kas reiz droši vien bijuši plati un spēcīgi. Sameklējis divas glāzes, Mār­tiņš sāka lasīt atnesto grāmatu. Tas bija Henrija Vogana Marlova jaunākais dzejoļu krājums.
   —   Skotu viskija nav, — Brisendens atgriezies paziņoja.
   —   Tas blēdis tirgojas tikai ar amerikāņu viskiju. Te ir vesels kvarts.
   —   Tūlīt aizsūtīšu kādu bērneli pēc citroniem, un mēs izbrūvēsim groku, — Mārtiņš ieteica. — Interesanti, cik Marlovs saņēmis par šādu grāmatu, — viņš turpināja, pacilādams sējumiņu.
   —   Kādus piecdesmit dolārus, — Brisendens atbildēja,
   —  tas ir, ja laimējies atrast izdevēju, kas gribējis riskēt.
   —  Tātad no dzejošanas nevar pārtikt?
   Mārtiņa balss un seja pauda dziļu vilšanos.
   —   Protams, ne. Kurš muļķis tā doma? Turpretī no sik- šņošanas gan var pārtikt. Tādi kā Brjūss, Virdžīnija Springa vai Sidžviks. Tie taisa smukus pantiņus. Bet īsti dzejnieki… Vai jūs zināt, kā dzīvo Marlovs? Strādā par skolotāju kādā Pensilvānijas zēnu skola, un no visam elles filiālēm zemes virsū tā neapšaubāmi ir visellišķīgākā. Es nemainītos ar viņu, pat ja viņš piedāvātu man par to ve­selus piecdesmit mūža gadus. Tomēr viņa darbi mirdz starp visiem mūsdienu rīmējumiem ka rubīni starp stikla gabaliem. Bet ko par viņu raksta kritiķi! Kaut velns pa­rāvis tos stulbos pigmejus!
   —  Vispār cilvēki, kas paši nav spējuši kļūt par rakst­niekiem, pārāk daudz raksta par īstiem rakstniekiem, — Mārtiņš piebalsoja. — Taisni šausmas, kas tik nav sa­melsts, piemēram, par Stīvensonu!
   —   Indīgi mūdži! — Brisendens caur zobiem nošņāca.
   —   Jā, es pazīstu vienu no šiem izdzimumiem, kas vienā laidā pašapmierināti knābāja Stīvensonu par viņa vēstuli tēvam Daimjenam. Viņš to gan analizēja, gan izsvēra, gan …
   —   Gan mērīja ar sava «es» nožēlajamo mērauklu, — Mārtiņš iestarpināja.
   —   Jā, labi teikts! Kā tad citādi! Viņi visi zākā un ap­gāna skaisto, labo un patieso un pēc tam vēl uzmundrinoši uzsit uz pleca, sacīdami: «Labs sunītis, Fido, labs! Fui!» — «Nožēlojamie pļāpīgie kovārņi no cilvēkiem,» — tā nāves gultā par viņiem teicis Ričards Rilfs.
   —  Viņi grib knābāt zvaigžņu putekļus, — dedzīgi tur­pināja Mārtiņš, — grib notvert ģēnija domu, kas lido kā meteors. Es reiz sacerēju rakstu par kritiķiem, pareizāk sakot, par recenzentiem.
   —   Rādiet šurp! — Brisendens aši sacīja.
   Mārtiņš izvilka no galdapakšas «Zvaigžņu putekļu» eksemplāru, Brisendens tūlīt sāka lasīt, reizumis iespurk- damies un paberzēdams rokas, un pavisam aizmirsa dzert groku.
   —  Jūs taču pats esat tāds zvaigžņu puteklītis, kas ieli­dojis aklu punduru valstībā, kuriem zvīņas uz acīm! — iesaucās Brisendens, izlasījis rakstu. — Protams, pirmais žurnāls to kāri paķēra, vai ne?
   Mārtiņš pašķirstīja piezīmju grāmatiņu.
   —   To atraidīja veseli divdesmit septiņi žurnāli.
   Brisendens gribēja skaļi iesmieties, bet tūlīt sāka klepot.
   —  Sakiet, — viņš beidzot izgārdza, — jūs droši vien rakstāt arī dzejoļus? Iedodiet izlasīt!
   —  Tikai nelasiet tagad, — Mārtiņš lūdza. — Man gri­bas ar jums parunāt. Dzejoļus es iesaiņošu, un jus varē­siet tos paņemt līdzi uz mājām.
   Brisendens aizgāja, pasitis padusē «Mīlestības sonetus» un «Feju un pērli». Otrā dienā viņš atkal ieradās pie Mar­tina un pateica vienīgi:
   —   Dodiet vēl!
   Viņš apgalvoja, ka Mārtiņš ir īsts dzejnieks. Izrādījās, ka Brisendens pats arī raksta dzejoļus.
   Mārtiņš bija sajūsmā, izlasījis šos dzejoļus, un nobrī­nījās, uzzinājis, ka Brisendens ne reizi nav pat mēģinājis tos publicēt.
   —   Lai mēris parauj viņu dzimtas! — Brisendens no- skandēja, atbildot uz Mārtiņa piedāvājumu aizsūtīt tos kādam žurnālam. — Mīliet skaistumu paša skaistuma dēļ un vairs nedomājiet par žurnāliem! — viņš deva padomu. — Ak, Mārtiņ Iden! Drīzāk dodieties atkal jūrā! Ejiet par matrozi uz kāda kuģa! No visas sirds jums to iesaku. Ko jūs te panāksiet šais pretīgajās un samaitātajās pilsētu kloākās? Jūs taču katru dienu pats sevi nogalināt! Jūs izvarojat skaistumu, lai pielāgotos žurnālu prasībām. Kā jūs nesen teicāt? Jā … «Cilvēks ir pēdējā efemera.» Kam jums, pēdējais no efemerām, vajadzīga slava? Slava jums būs īsta inde. Jūs esat pārāk savdabīgs, pārāk nemākslots un pārāk gudrs, lai, manuprāt, pārtiktu no slavinājumu man­nas putriņas! Ceru, ka jūs nekad nepārdosiet žurnāliem nevienu rindiņu! Skaistums ir vienīgais, kam jākalpo. Kal­pojiet tam, un pie velna pūli! Panākumi? Kādus vēl jums vajag panākumus? Jūs jau esat tos sasniedzis gan sonetā par Stīvensonu, kas, starp citu, ir daudz pārāks par Hen- lija «Parādību», gan «Mīlestības sonetos», gan «Jūras dziesmās». Vai radīšanas prieks vien nav kaut ko vērts? Jūs vilina nevis slava, bet pats radīšanas process. Es to skaidri zinu. Un arī jūs to zināt. Jūs esat skaistuma
   ievainots. Tā ir nedzīstoša brūce, nedziedināma vaina, no­kaitēts duncis sirdī. Kāpēc jums jāluncinās ap žurnāliem? Lai jūsu mērķis ir tikai skaistums! Kāpēc jūs gribat izkalt no tā naudu? Jums nudien nekas neiznāks. Tādēļ nav velti jāuztraucas. Lasiet žurnālus kaut tūkstoš gadu, un jūs neatradīsiet tajos nekā līdzvērtīga kaut vai vienai Kītsa rindiņai! Atmetiet ar roku slavai un naudai un jau rīt dodieties jūrā!
   —   Es pūlos nevis slavas, bet mīlestības dēļ, — Mārtiņš iesmējās. — Jūsu pasaulē mīlestībai acīmredzot nemaz nav vietas, turpretī man skaistums ir mīlestības kalps.
   Brisendens pavērās viņā ar apbrīnu un nožēlu.
   —   Cik jūs vēl esat jauns, Mārtiņ! Cik bezgala jauns! Jūs uzlidosiet augstu, tomēr piesargieties — jūsu spārni ir maigi un trausli kā visplānākais šķidrauts. Neapde­dziniet tos! Bet jūs jau esat tos apdedzinājis. Šie «Mīles­tības soneti» taču apjūsmo kaut kādus brunčus! Kauns!
   —  Tie tikpat labi apjūsmo mīlestību! — Mārtiņš iebilda un atkal iesmējās.
   —   Neprāta filozofija! — Brisendens atcirta. — Es par to pārliecinājos, kad iegrimu sapņojumos pēc krietnas hašiša devas. Piesargieties! šīs buržuāziskās pilsētas jūs pazudinās. Paraugieties uz šo tirgoņu midzeni, kur mēs iepazināmies. Tas jau ir sliktāks par mēslu bedri. Tādā atmosfērā nevar saglabāt veselību. Gribot negribot aiz­žņaudzas elpa. Tur nav neviena — nedz vīrieša, nedz sievietes, kas paceltos pāri šim muklājam. Tie visi ir tikai staigājoši kuņģi, tikai gliemeži, kuri it kā vadās pēc aug­stām idejām …
   Viņš spēji aprāvās un paskatījās uz Mārtiņu. Pēkšņa nojauta kā zibens uzplaiksna atklāja visu. Viņa seja pauda šausmas un pārsteigumu.
   —   Savu apbrīnojamo mīlestības ciklu jūs esat veltījis viņai — šim bālajam, kaulotajam, nenozīmīgajam sie­višķim?
   Acumirklī Mārtiņa roka sagrāba Brisendenu aiz kakla un purināja tā, ka viņam klabēja zobi. Taču Mārtiņš ne­manīja viņa acīs bailes, tajās jautās vienīgi ziņkāre un velnišķīgs izsmiekls. Tad Mārtiņš atguvās, atlaida vaļā pirkstus un iesvieda Brisendenu gultā.
   Brisendens labu brīdi kampa gaisu, bet atelsies sāka smieties.
   —   Jūs padarītu mani par savu mūžīgu parādnieku, ja būtu izkratījis no manis niecīgās dzīvības paliekas, — viņš sacīja.
   —   Man pēdējā laikā nervi pārāk saspīlēti, — Mārtiņš taisnojās. — Ceru, ka neesmu jums nodarījis pāri. Es tūlīt pagatavošu jaunu groku.
   —  Ak jūs, jaunais helēni! — Brisendens iesaucās. — Jūs neprotat pienācīgi novērtēt savu ķermeni. Jūs esat ellišķīgi stiprs. Tieši kā jauna pantera! Lauvēns! Bet —ak vai! Pašam vien būs jāsamaksā par savu spēku!
   —   Kādēļ tā? — Mārtiņš ziņkāri vaicāja, pasniegdams viņam glāzi. — Iedzeriet un nedusmojieties!
   —  Gluži vienkārši. — Brisendens dzēra groku un smai­dīja. — Sieviešu dēļ. Tās nedos jums miera līdz mūža galam, tāpat kā visu laiku nav devušas miera. Es taču neesmu nekāds vakarējais, ka nošautu greizi. Žņaugt mani nav nekāda labuma. Es tik un tā pateikšu visu līdz ga­lam. Saprotu, ka tā ir jūsu pirmā mīlestība. Taču skais­tuma vārdā nākamo reizi esiet izvēlīgāks. Kāda velna pēc jums vajadzīgas tās buržuāziskās jumpravas? Ko jūs ar tām pinaties? Atrodiet sev īstu sievieti, kaislu, dedzīgu, tādu, kas smejas par visādām dzīves likstām un rotaļā­jas gan ar mīlestību, gan nāvi. Pasaulē ir tādas sievie­tes, un viņas, ticiet man, iemīlēs jūs tikpat labprāt kā jebkura gļēva un maziska radība, kas uzaugusi buržuā­ziskos apstākļos.
   —  Gļēva un maziska? — Mārtiņš aizskarts iesaucās.
   —  Jā, tieši tā, gļēva un maziska! Viņa jums vāvuļos par morāli un tikumību, bet baidīsies no īstas dzīves. Viņa mīlēs jūs, Mārtiņ, bet pēc sava prāta, turklāt savu nožē­lojamo morāli mīlēs vēl vairāk. Jūs alkstat lielas, atde- vīgas mīlestības, jums vajadzīga brīva dvēsele, spilgts taurenis, nevis pelēka kode. Starp citu, jums arī tā spil­gtums galu galā apniks, ja, sev par nelaimi, vēl ilgi dzī­vosiet. Bet jūs nedzīvosiet ilgi! Jūs taču neatgriezīsieties uz saviem kuģiem, nedosieties jūrā! Jūs klimtīsiet pa šīm pūstošajām pilsētām, kamēr pats sapūsiet!
   —   Runājiet, ko gribat, mani jūs nepārliecināsiet! Pēc jusu temperamenta jums beigu beigās ir taisnība, bet man pec mana temperamenta ir tikpat neapšaubāma tais­nība.
   Viņiem nebija vienādas domas nedz par mīlestību, nedz par žurnāliem, nedz daudz ko citu, tomēr Mārtiņš juta pret Brisendenu kaut ko vairāk nekā vienkāršu patiku.
   Viņi satikās katru dienu, lai arī Mārtiņa smacīgajā ista­biņā Brisendens nespēja uzturēties vairāk par stundu. Brisendens nekad neaizmirsa paņemt līdzi kvartu viskija, un, kad viņi pusdienoja kādā ārpilsētas restorānā, viņš arvien pasūtīja skotu viskiju ar sodu. Brisendens vienmēr maksāja par abiem, un ar viņa gādību Mārtiņš iepazina daudzus izmeklētus ēdienus, pirmo reizi nobaudīja dzirk­stošo šampanieti un reinvīnus.
   Taču Brisendens bija un palika mūžīga mīkla. Pēc iz­skata askēts — viņš, par spīti vārgajai veselībai, bija apveltīts ar milzu temperamentu un saasinātu juteklību. Viņš nebaidījās no nāves, ar nicinājumu izturējās pret visām dzīves norisēm, tomēr kaisli mīlēja dzīvi līdz tās vissīkākajai izpausmei. Viņu bija pārņēmusi dzīves iekāre, tieksme sakāpināt izjūtu, «griezties ar savu sīko pasaulīti starp kosmiskajiem putekļiem, no kuriem esmu cēlies», kā viņš reiz teica. Viņš bija mēģinājis lietot narkotiku un darījis visādas dīvainības tikai tādēļ, lai gūtu jaunas iz­jūtas. Viņš stāstīja Mārtiņam, ka trīs dienas neesot dzēris ne pilītes ūdens, lai ceturtajā dienā ar baudu varētu dzesēt slāpes. Mārtiņš nekad neuzzināja, kas viņš ir un no kurienes nāk. Cilvēks bez pagātnes, ko drīzā nākotnē gaida kaps, bet tagadnē dedzina dzīves drudzis.

   Mārtiņš joprojām zaudēja cīņu. Lai viņš taupīja kā tau­pīdams, ienākumu no «amatniecības» nepietika pat neat­liekamajiem izdevumiem. Beidzot vajadzēja ieķīlāt melno uzvalku, un viņš nevarēja pieņemt Morzu ielūgumu uz pusdienām Pateicības dienā. Rūta bija ļoti apbēdināta, uzzinājusi atraidījuma iemeslu, un likās pat izmisusi. Beigu beigās Mārtiņš tomēr apsolīja ierasties, sacīdams, ka pats došoties uz Transcontinental Monthly redakciju pēc saviem pieciem dolāriem un par tiem izpirkšot melno uzvalku.
   No rīta viņš aizņēmās desmit centu no Marijas. Viņam būtu ērtāk tos aizņemties no Brisendena, bet tas dīvainis bija pazudis no apvāršņa. Jau divas nedēļas nebija rā­dījies, un Mārtiņš velti lauzīja galvu, kur draugs palicis. Desmit centu Mārtiņam vajadzēja, lai pārceltos ar prāmi pāri Sanfrancisko līcim, un, ticis krastā, viņš soļoja pa
   Mākitstrītu, gudrodams, ko iesākt, ja neizdosies dabūt naudu. Kā lai tiek atpakaļ uz Oklendu? Sanfrancisko vi­ņam nebija neviena, no kā aizņemties desmit centu.
   Transcontinental Monthly redakcijas durvis bija pus­viru, un Mārtiņš neviļus palika stāvam, izdzirdējis skaļu balsi:
   —   Par to nav runa, mister Ford. (Mārtiņš zināja, ka «Fords» ir redaktors uzvārds.) Runa ir par to, vai jūs esat spējīgi man samaksāt. Tas ir, protams, skaidrā naudā. Mani neinteresē nedz jūsu žurnāla nākotnes izre­dzes, nedz nodomi. Es prasu tikai samaksu par savu darbu! Un lieciet vērā, kamēr nebūsiet man samaksājuši visu līdz pēdējam centam, Ziemsvētku numurs netiks iespiests. Sveiki! Tikmēr pie manis nerādieties, kamēr jums nebūs naudas!
   Durvis atsprāga vaļā, un Mārtiņam garām padrāzās kāds vīrietis, dūres vīstīdams un lāstus murminādams. Mārtiņš nolēma tūlīt neiet iekšā un kādu stundas ceturksni uzkavējās gaitenī. Tad viņš atdarīja durvis un pirmo reizi mūžā pārkāpa pār redakcijas slieksni. Vizītkartes šeit acīmredzot neprasīja, jo izsūtāmais zēns gluži vienkārši iegāja dibenistabā un pateica, ka tur kāds gribot satikt misteru Fordu. Atgriezies zēns pamāja Mārtiņam un ieveda viņu redaktora kabinetā — redakcijas svētvietā. Vispirms Mārtiņu pārsteidza ārkārtīgā nekārtība, kas val­dīja šai telpā. Pēc tam viņš ieraudzīja pie galda sēžam jauneklīgu vīrieti ar vaigu bārdu, kurš skatījās uz viņu neslēptā ziņkārē. Mārtiņu izbrīnīja šā vīrieša mierīgā se­jas izteiksme. Strīds ar iespiedēju, redzams, nemaz nebija ietekmējis viņa garastāvokli.
   —  Es … es esmu Mārtiņš Tdens, — Mārtiņš iesāka. («Un esmu atnācis saņemt savus piecus dolārus,» viņš gribēja teikt.)
   Bet šis bija pirmais redaktors, ar ko viņam gadījās tikties, tāpēc Mārtiņš negribēja tūlīt apliet redaktoru kā ar aukstu ūdeni. Taču, Mārtiņam par lielu pārsteigumu, misters Fords pielēca kājās, iesaukdamies: — Ko jūs sa­kāt! — un jau nākamajā mirklī ar abām rokām sajūsmā kratīja Mārtiņa roku. — Nemaz nevaru izteikt, kā es prie­cājos ar jums iepazīties, mister Iden! Es tik bieži jūs atceros, mēģinādams iedomāties, kāds jūs izskatāties.
   Mazliet atkāpies, misters Fords nopētīja Mārtiņa uz­valku, lai gan šis nonēsātais un salāpītais apģērba ga­bals šādu apbrīnu nemaz nepelnīja, kaut arī bikšu vīles bija rūpīgi iegludinātas ar Marijas gludekļiem.
   —   Atzīstos, ka biju iztēlojies jūs daudz vecāku. Jūsu stāstā ir tādi domu graudi, tik daudz nobriedušu sprie­dumu, tas ir tik spēcīgi uzrakstīts! īsts meistardarbs — es to uzreiz sapratu, izlasījis pirmās desmit rindiņas. Vai gribat, es pastāstīšu, kā pirmoreiz izlasīju jūsu stāstu? Bet nē! Labāk vispirms iepazīstināšu jūs ar mūsu žur­nāla līdzstrādniekiem.
   Joprojām runādams, misters Fords ieveda Mārtiņu re­dakcijas birojā un iepazīstināja ar savu vietnieku misteru Vaitu — mazu, vāju vīreli ar šķidru vaigu bārdu un le­dainām rokām, kurš izskatījās tā, it kā vinu kratītu dre­buļi.
   —   Un tas ir misters Ends. Misters Ends ir mūsu pār­valdnieks.
   Mārtiņš paspieda roku jocīgam plikpaurim, kura seja vēl izskatījās diezgan jauna, lai gan to ieskāva kupla, balta bārda, ko sieva svētdienās rūpīgi apgrieza, pie viena noskūdama arī pakausi.
   Visi trīs apstāja Mārtiņu un, runādami cits caur citu, apbēra ar uzslavām, līdz Mārtiņam beidzot sāka likties, ka viņu cenšas apvārdot.
   —  Mēs bieži brīnījāmies, kāpēc jūs nekad neienākat! — misters Vaits iesaucās.
   —   Man nebija naudas, lai pārbrauktu pāri līcim, — Mārtiņš atklāti atbildēja, tā gribēdams parādīt, ka viņam ļoti nepieciešama nauda.
   «Mans «svētdienas uzvalks»,» viņš nodomāja, «jau pats par sevi pietiekami daiļrunīgi pauž manu vajadzību.»
   Tālākajā sarunā viņš visu laiku centās norādīt uz savu trūkumu un šā apmeklējuma iemeslu. Taču viņa ta­lanta apbrīnotāju ausis bija kurlas. Slavinātāji cēla vai debesīs viņa stāstu, klāstīja, kā par to jūsmojušas viņu sievas un tuvinieki. Taču viņi neizrādīja nekādu vēlēšanos izpaust sajūsmu taustāmākā veidā.
   —   Vai jūs zināt, kādos apstākļos es pirmoreiz izlasīju jūsu stāstu? — misters Fords jautāja. — Es braucu at­pakaļ no Ņujorkas, un, kad vilciens piestāja Ogdenā, va­gonā ienāca avīžu puika, un tam, kā izrādījās, bija Trans­continental Monthly jaunākais numurs.
   «Ak dievs!» Mārtiņš nodomāja. «Sis nelietis brauc Pul- mana vagonā, bet es mirstu badā un nevaru izspiest no viņa savus nieka piecus dolārus!» Mārtiņu pārņēma dus­mas. Pārestība, ko viņam bija nodarījis Transcontinental Monthlij, likās briesmīga; viņš atcerējās drūmos trūcības, pievilto cerību un badošanās mēnešus, atcerējās, ka arī tagad viņu moka izsalkums, jo kopš vakardienas nav ēdis ne kumosa. Uzmutuļoja niknums. Sie radījumi jau nav pat laupītāji, tie ir sīki zagļi. Ar melīgiem solījumiem tie bija izvīluši no viņa stāstu! Nu labi, viņš tiem parādīs! Un Mārtiņš nozvērējās neatstāt redakciju, iekams nebūs dabūjis visu, kas viņam pienākas. Jo vairāk tāpēc, ka naudas nav pat ar ko atgriezties Oklendā. Taču Mārtiņš vēl arvien valdījās, bet viņa sejā parādījās tāda izteiksme, kas satrauca un pat izbiedēja redakcijas vīrus.
   Viņi sāka šķiest uzslavas ar vēl lielāku dedzību. Mis­ters Fords atkal ņēmās stāstīt, kā pirmoreiz izlasījis «Zvanu skaņas», un misters Ends pavēstīja, ka viņa brāļameita jūsmot jūsmojot par šo stāstu, turklāt šī brā­ļameita neesot nekāda nesapraša, bet skolotāja Alamedā.
   —  Es jums pateikšu, kāpēc esmu ieradies, — Mārtiņš beidzot ierunājās. — Esmu ieradies, lai saņemtu savu naudu. Jums bija jāsamaksā man pieci dolāri pēc šā stāsta iespiešanas, kurš jums visiem tik ļoti patīk.
   Misters Fords, kura seja pauda pilnīgu gatavību tūlīt samaksāt, jau aptaustīja kabatas, bet tad, pagriezies pret misteru Endu, pēkšņi paziņoja, ka aizmirsis naudu maja. Misters Ends pārmetoši paskatījās uz šefu, un 110 tā, ka viņš neviļus ar roku it kā aizsargātu kabatu, Mārtiņš saprata, ka viņam ir nauda.
   —  Tiešām ļoti žēl, bet es nupat norēķinājos ar iespie­dēju, tur izgāja visa nauda, kas man bija klāt. Tā, pro­tams, ir neapdomība, ka paņēmu līdzi tik maz naudas, bet jūs saprotiet — maksāšanas termiņš vēl nav pienācis, bet iespiedējs piepeši ieradās un lūdza izrādīt pretimnāk­šanu un izsniegt avansu.
   Abi uzmeta gaidpilnu mirkli misteram Vaitam, bet šis džentlmenis tikai iesmējās un paraustīja plecus. Vina sirdsapziņa noteikti ir tīra. Viņš bija sācis strādāt Trans­continental Monthlij, lai apgūtu žurnālistiku, bet apgūt bija apguvis galvenokart finansu politiku. Transcontinen­tal Monthlij jau četrus mēnešus nemaksāja viņam algu, un viņš bija paspējis uzzināt, ka svarīgāk ir apmierināt tipogrāfiju nekā norēķināties ar redaktora palīgu.
   —      Cik nejēdzīgi iznācis, — misters Ends mundri at­sāka. — Jūs, mister Iden, mūs gluži negaidot pārsteidzāt. Bet tā ir tikai aizmāršība, ticiet man. Zināt, ko mēs izda­rīsim? Mēs nosūtīsim jums čeku rīt no rīta. Mister End, vai jums ir pierakstīta mistera Idena adrese?
   Jā, protams, mistera Idena adrese bija pierakstīta, un čeks tiks nosūtīts rīt no paša rīta. Mārtiņš nekā daudz nesaprata no finansu un banku lietām, bet tūlīt no­sprieda — ja viņi taisās dot čeku rīt, tad tikpat labi to var izdarīt šodien.
   —   Tātad norunāts, mister Iden, rīt no rīta izsūtīsim jums čeku, — misters Fords teica.
   —   Nauda man vajadzīga šodien, nevis rīt, — Mārtiņš neatlaidās.
   —   Cik nelaimīga sagadīšanās! Ja jūs būtu ieradies kādu citu dienu… — misters Fords laipni iesāka, bet misters Ends, kas acīmredzot bija apveltīts ar daudz straujāku temperamentu, viņu pēkšņi pārtrauca.
   —   Misters Fords jau jums paskaidroja, kādi ir ap­stākļi, — viņš skarbi teica. — Un es arī. Ceku jums rīt nosūtīs.
   —   Es arī jums paskaidroju, ka nauda man vajadzīga šodien, — Mārtiņš atcirta.
   Viņš juta, ka pulss sāk sist ātrāk no šā asā toņa, tur­klāt pēc dažām pārvaldnieka kustībām Mārtiņš noprata, ka Transcontinental Monthlij kase neapšaubāmi atrodas šā džentlmeņa kabatā.
   —   Tā ir tik nelaimīga … — misters Fords atsāka.
   Taču misters Ends nepacietīgi pagriezās apkārt, acīm­redzot grasīdamies atstāt istabu. Tai pašā mirklī Mārtiņš metās viņam klāt un sagrāba viņu aiz kakla tā, ka snieg­baltā bārda visā savā godībā pacēlās pret griestiem četr­desmit piecu grādu leņķī. Misters Vaits un misters Fords ar šausmām skatījās, kā Mārtiņš purina viņu pārvaldnieku kā Astrahaņas paklāju.
   —   Maksā ragā, tu godājamais jauno talantu izmanto­tāji — Mārtiņš kliedza. — Maksā ragā, vai es no tevis visas iekšas izkratīšu! — Tad, vērsdamies pie pārbiedēta­jiem skatītājiem, piebilda: — Stāviet malā! Citādi miltos samalšu!
   Misters Ends slāpa nost, tāpēc Mārtiņam vajadzēja mazliet palaist vaļā pirkstus, lai viņš spētu izrādīt piekri­šanu pavēlei «maksā ragā». Taču pēc vairākkārtējiem meklējumiem bikškabatā pārvaldnieks beidzot izvilka čet­rus dolārus un piecpadsmit centus.
   —  Apgrieziet otrādi kabatul — Mārtiņš pavēlēja.
   Izkrita vēl desmit centu. Drošības labad Mārtiņš divreiz
   pārskaitīja guvumu.
   —       Tagad jūsu kārta! — viņš uzkliedza misteram For­dam. — Man vēl pienākas septiņdesmit pieci centi!
   Misters Fords bez liekas vilcināšanās pārmeklēja kaba­tas, bet salasīja tikai sešdesmit centu.
   —       Meklējiet pamatīgāk! — Mārtiņš draudīgi sacīja, pievākdams sīknaudu. — Kas jums tur sabāzts svārk- kabatās?
   Misters Fords padevīgi apgrieza uz āru abas kabatas. No vienas izkrita kartona gabaliņš. Misters Fords pie­cēla to un gribēja bāzt atpakaļ kabatā, bet Mārtiņš uz­sauca:
   —       Kas tas ir? Ā, prāmja biļete? Dodiet šurp! Tā maksā desmit centu. Tātad, ieskaitot biļeti, man tagad ir četri dolāri deviņdesmit pieci centi. Vēl vajadzīgi pieci centi!
   Viņš tik neganti paskatījās uz misteru Vaitu, ka šis trauslais džentlmenis acumirklī izvilka no kabatas niķeļa monētu.
   —       Pateicos jums, — Mārtiņš teica, vērsdamies pie vi­siem trim. — Visu labu!
   —   Laupītājs! — misters Ends nošņāca.
   —   Blēdis! — Mārtiņš atbildēja, aizcirzdams durvis.
   Mārtiņš bija uzvaras apskurbināts, tik apskurbināts, ka,
   atcerējies piecpadsmit dolāru, kas jāsaņem no Hornet par «Feju un pērli», nolēma uz karstām pēdām iekasēt arī šo parādu. Taču Hornet redakcijā sēdēja gludi skūti, spēcīgi jauni cilvēki, īsti jūras laupītāji, kas raduši aptīrīt visu un visus, pat cits citu. Mārtiņš gan paspēja salauzt kādu mēbeli, taču beigu beigās redaktors (studenta gados plucis laurus atlētikā), nākot talkā pārvaldniekam, sludinājumu vākšanas aģentam un šveicaram, izgrūda Mārtiņu ārā pa durvīm un palīdzēja viņam ļoti ātri tikt lejā pa kāpnēm.
   —       Pienāciet atkal, mister Iden, vienmēr būs prieks jūs redzēt! — viņi smiedamies uzsauca no augšas.
   Mārtiņš, sliedamies kājās, skābi smaidīja.
   —       Fū! — viņš nomurmināja. — Gods kam gods, zēni, jūs vismaz esat īsti cīkstoņi, nevis tikai tādi gnīdīzeri kā tie no Transcontinental Monthly!
   Atkal nodārdēja smiekli.
   —   Jāatzīst, mister īden, — sacīja Hornet redaktors, — ka jūs, būdams dzejnieks, tīri labi protat sevi aizstāvēt. Kur jūs iemācījāties savu «taisno krustu», ja drīkstu jautāt?
   —  Turpat, kur jūs savu dubultnelsonu, — Mārtiņš at­cirta. — Lai vai kā, bet zila acs jums tiks!
   —   Ceru, ka arī jūs nevarēsiet pastaipīt kaklu, — redak­tors vēlīgi sacīja. — Bet kā būtu, ja mēs kopā uz to iedzertu? Protams, ne jau uz stīvo kaklu, bet uz šo mūsu iepazīšanos.
   —   Kas zaudējis, tam jāpiekrīt, — Mārtiņš atbildēja.
   Un visi kopā, laupītāji un aplaupītais, izdzēra pudeli,
   draudzīgi atzīdami, ka cīņā uzvar stiprākais, tāpēc piec­padsmit dolāru par «Feju un pērli» pēc šim tiesībām pie­nākas Hornet redakcijai.

   Arturs palika pie vārtiņiem, kamēr Rūta ātri uzskrēja pa Marijas lieveņa kāpnītēm. Viņa izdzirdēja rakstāmma­šīnas ašo klaboņu un, iegājusi iekšā, ieraudzīja Mārtiņu pārrakstām manuskripta pēdējo lappusi. Rūta bija īpaši atnākusi uzzināt, vai Mārtiņš ieradīsies uz pusdienām Pateicības dienā, bet Mārtiņš, savu domu pārņemts, ne­ļāva viņai ne muti pavērt.
   —   Ļauj man nolasīt tev šo! — viņš iesaucās, izņem­dams no mašīnas lapu un atlikdams sāņus kopiju. — Tas ir mans pēdējais stāsts, bet tik atšķirīgs no visiem citiem, ka es mazliet par to baidos. Tomēr esmu pārliecināts, ka tas ir lielisks. Novērtē pati! Tas ir stāsts par Havaju. Es to nosaucu par «Viki-Viki».
   Mārtiņa seja kvēloja radīšanas degsmē, lai gan Rūta drebinājās viņa aukstajā istabā un sasveicinoties bija ju­tusi, ka arī viņam pašam rokas ir saltas kā ledus. Viņa vērīgi klausījās, lai gan viņas seja visu laiku pauda acīm redzamu neatzinību. Beidzis lasīt, Mārtiņš jautāja:
   —   Saki atklāti — vai tev patika vai ne?
   —   Es … es nezinu, — Rūta atbildēja. — Vai tu domā, ka to varēs pārdot?
   —   Liekas gan, ka ne, — viņš atzina. — Žurnāliem tas ir pārāk ciets rieksts. Toties skaidra patiesība!
   —       Kāpēc tu joprojām stūrgalvīgi raksti tādus darbus, ko nav iespējams pārdot? — Rūta nežēlīgi turpināja. — Vai tad tu neraksti tādēļ, lai nopelnītu iztiku?
   —       Jā, protams. Bet mans varonis, kā izrādījās, bija stiprāks par mani. Viņš pieprasīja, lai stāsts tiek uzrak­stīts tā, nevis citādi.
   —       Bet kāpēc tavs Viki-Viki tik rupji runā? Lasītājus aizskars viņa leksika, un redaktori, protams, rīkosies pa­reizi, noraidīdami šo stāstu.
   —  Tāpēc, ka īstais Viki-Viki runātu tieši tā.
   —   Tā ir slikta gaume.
   —       Tā ir dzīve! — Mārtiņš skarbi noteica. — Tas ir reāli. Tā ir patiesība. Es varu aprakstīt dzīvi tikai tādu, kādu to redzu.
   Rūta nekā neatbildēja, brīdi valdīja neveikls klusums. Mārtiņš pārāk stipri mīlēja Rūtu, tāpēc nesaprata viņu, bet Rūta nesaprata Mārtiņu tāpēc, ka viņš neiekļāvās viņas šaurajā priekšstatu lokā.
   —       Zini, es saņēmu honorāru no Transcontinental Monthlij, — Mārtiņš teica, gribēdams pievērst sarunu pa­tīkamākam tematam. Atcerējies, kā apstrādājis redakcijas bārdaino trio un atņēmis četrus dolārus un deviņdesmit centus līdz ar prāmja biļeti, viņš neviļus iesmējās.
   —       Tad tu nāksi! — Rūta līksmi iesaucās. — Tādēļ jau es atnācu, lai to uzzinātu.
   —   Nākšu? — Mārtiņš neizpratnē pārjautāja. — Kur?
   —       Rīt uz pusdienām! Tu taču sacīji, ka izpirksi uz­valku, līdzko dabūsi naudu.
   —       To es pavisam aizmirsu, — Mārtiņš pazemīgi at­zinās. — Redzi, šorīt policists paņēma līdzi abas Marijas govis un teliņu, un … un gadījās, ka viņai tobrīd nebija naudas, ar ko samaksāt sodu, un es to samaksāju. Tā viss mans honorārs par «Zvanu skaņām» tika apķīlātājam kabatā.
   —   Tātad tu nenāksi?
   Mārtiņš pārlaida acis savam apģērbam.
   —   Es nevaru.
   Rūtas zilajās acīs ieriesās asaras, viņa pārmetoši pa­skatījās^ uz Mārtiņu, bet nekā nebilda.
   —       Nākamgad mēs abi Pateicības dienā pusdienosim pie Delmoniko vai Londonā, vai arī Parīzē — kur vien tu vēlēsies. Esmu par to pārliecināts.
   —   Nesen lasīju avīzē, — viņa pēkšņi sacīja, — ka dzelzceļa pastā atbrīvojušās dažas vietas. Tu taču esi pirmais pretendents, vai ne?
   Mārtiņš bija spiests atzīties, ka saņēmis uzaicinājumu, bet nav ieradies.
   —   Es biju… es esmu tik pārliecināts par sevi, — viņš taisnojās. — Pēc gada pelnīšu desmitreiz vairāk nekā jeb­kurš pasta ierēdnis. Gan redzēsi!
   —   Ak! — Rūta vienīgi noteica. Viņa piecēlās un uz­vilka cimdus. — Man jāiet, Mārtiņ. Arturs gaida.
   Mārtiņš apskāva Rūtu un noskūpstīja, bet viņa palika vienaldzīga pret glāstiem. Viņas augums nenotrīsēja kā parasti, viņa neapvija rokas Mārtiņam ap kaklu, viņas lūpas neatbildēja skūpstam.
   «Sadusmojusies,» Mārtiņš nodomāja, kad, pavadījis Rūtu līdz vārtiņiem, nāca atpakaļ. «Bet kāpēc? Tas, pro­tams, ir nepatīkami, ka policists tieši šodien aizveda govis. Bet tā ir tikai nelaimīga sagadīšanās. Tur neviens nav vainojams.» Mārtiņam ne prātā neienāca, ka viņš pats varētu rīkoties arī citādi. «Nūja,» viņš beidzot nosprieda, «es, viņasprāt, esmu vainīgs, ka atraidīju vietu pastā. Turklāt viņai nepatika «Viki-Viki».»
   Pēkšņi uz kāpnēm noklaudzēja soļi, Mārtiņš pagriezās un ieraudzīja nākam pastnieku. Ar parasto gaidu satrau­kumu Mārtiņš paņēma veselu žūksni lielu, iegarenu ap­lokšņu. Starp tām bija arī viena maza aploksne. Uz tās bija iespiesta New York Outviem adrese. Mārtiņš mazliet vilcinājās, atplēsdams šo aploksni. Diezin vai tas būs paziņojums, ka pieņemts viņa stāsts. Pēdējā laikā viņš nebija sūtījis nevienu manuskriptu šādiem žurnāliem. «Varbūt,» no šās domas sirds gandrīz pamira, «varbūt viņi grib pasūtīt man rakstu?» Taču Mārtiņš tūlīt atvai­rīja pārdrošo, neiespējamo minējumu.
   Aploksnē bija īss oficiāls redaktora paziņojums, ka sa­ņemta šāda pievienotā anonīmā vēstule; bez tam redaktors lūdza Mārtiņu neuztraukties, jo redakcija nekādā gadī­jumā neņemot vērā anonīmas vēstules.
   Anonīmā vēstule bija neveikli rakstīta ar roku drukas burtiem. Tā bija rupja, bezjēdzīga apsūdzība, ka «tā sau­camais Mārtiņš Idens», kas piegādājot žurnāliem savus stāstus un dzejoļus, patiesībā neesot nekāds rakstnieks, viņš gluži vienkārši zogot stāstus no veciem žurnāliem, pārrakstot ar mašīnu un sūtot tos prom ar savu vārdu. Uz aploksnes bija pasta spiedogs «Sanleandro». Mārtiņam nevajadzēja lauzīt galvu, lai uzminētu autoru. Higin- botama pareizrakstība, Higinbotama izteicieni, Higinbo- tama domas bija skaidri redzamas katrā rindā. Mārtiņš uz­reiz saprata, ka tas ir nevis kāda Sanleandro itālieša smal­kās rokas darbs, bet gan viņa svaiņa rupjš safabricējums.
   — Kāpēc tas viņam vajadzīgs? — Mārtiņš sev veltīgi jautāja. — Ko ļaunu esmu nodarījis Bernardam Higin- botamam? — Tas bija tik bezjēdzīgi, tik nepamatoti. Tam trūka jebkāda saprātīga izskaidrojuma. Nedēļas laikā pie­nāca vēl kādas desmit šādas vēstules no dažādiem Aus­trumu štatu žurnāliem. Mārtiņš atzina, ka redaktori iztu­ras ļoti pieklājīgi. Lai arī viņi Mārtiņu nemaz nepazina, daudzi pat izteica Mārtiņam līdzjūtību. Bija skaidrs, ka anonīmas apsūdzības rada viņos pretīgumu. Zemiskais mē­ģinājums viņam kaitēt acīmredzot nebija izdevies. Gluži pretēji, tas varēja pat nākt par labu, jo pievērsa viņa vār­dam redaktoru uzmanību. Kāds no redaktoriem, tagad la­sot viņa stāstu, atcerēsies, ka to sarakstījis tas pats Mār­tiņš Idens, kas minēts anonīmajā vēstulē. Un — kas zina? — varbūt šī atcere labvēlīgi ietekmē viņa darbu lik­teni.
   Ap to laiku kāds atgadījums krietni mazināja Mārtiņa cieņu arī Marijas acīs. Reiz no rīta viņš atrada Mariju virtuve mirkstam asaras un sāpēs vaidam — lai kā viņa pulējas, tomēr nespēja paslidināt smagos gludekļus. Mār­tiņš tūlīt atskarta, ka viņai ir gripa, iedeva groku, kas bija vel atlicis kada no Brisendena atnestajām pudelēm, un skubināja likties gultā. Taču Marija tam nepiekrita. Viņa pastavēja, ka veļa katrā ziņā jāizgludina un vēl šo­vakar jānodod, citādi rīt viņas septiņiem izsalkušajiem berneļiem nebūs ko ēst.
   Sev par lielu brīnumu (Marija to nemitējās daudzināt līdz nāves stundai), viņa ieraudzīja, ka Mārtiņš satver gludekli un uzmet uz gludināmā dēļa plānu batista blūzi. Tā bija Keitas Flenegenas svētdienas blūze, bet Keita Flenegena bija lepnākā modes dāma visā kvartālā. Mis Flenegena bija stingri piekodinājusi, ka blūze katrā ziņā jāatdod atpakaļ šovakar. Visi zināja, ka viņa saietas ar kalēju Džonu Kolinzu, un, kā Marija bija noskaidrojusi, viņi abi rīt dosies uz Zelta Vārtu parku. Marija velti mē­ģināja glābt smalko apģērba gabalu. Mārtiņš ar varu no­sēdināja viņu krēslā, un Marija, acis iepletusi, vēroja, kā Mārtiņš rīkojas ar gludekļiem. Nebija pagājušas ne des­mit minūtes, kad Mārtiņš parādīja viņai blūzi, kas bija tik labi izgludināta, kā Marija pati nekad neizgludi- nātu, — Mārtiņš piespieda viņu to atzīt.
   —   Es izgludinātu vēl ātrāk, ja jūsu gludekļi būtu kar­stāki, — viņš paskaidroja.
   Taču, pēc Marijas domām, viņš jau bija sakarsējis glu­dekļus līdz pēdējai iespējai.
   —   Jūs nepareizi apslakāt, — viņš vēl piedevām aizrā­dīja. — Es jums parādīšu, kā to dara. Ja gribat gludināt ātri, apslacītā veļa jātur zem pamatīga spiediena.
   Mārtiņš uznesa no pagraba malkas kasti, piestiprināja tai vāku un uzlika uz tā dzelzs lūžņus, ko bērni bija savākuši, lai nodotu vecu lietu tirgotājam. Apslacīto veļu viņš ieklāja kastē un noslogoja ar vāku, uz kura bija dzelzs lūžņi, — to izdarīt nepavisam nebija grūti.
   —   Tagad skatieties, Marij! — viņš uzsauca, izmetās kails līdz viduklim un paķēra gludekli, kas bija nokaitis gandrīz sarkans.
   Marija vēlāk visiem stāstīja, kā, beidzis gludināt, Mār­tiņš mācījis viņai mazgāt vilnas veļu.
   —  Viņš saka: «Marija, liela muļķe, es jūs pamācīs.» Un pamācīja. Desmit minūtes, un uzmunsterē una ma­šīna. Baļļa, ratu rumba, divi mieti — šitā!
   šo ierīci uztaisīt Mārtiņš bija iemācījies no Džo «Karst- avotu» mazgātavā. Veca ratu rumba, kas bija piestiprināta pie kārts, noderēja par virzuli. Otrā kārts galā bija pie­sieta virve, kas apmesta ap griestu spāri, tā ka ar vienu roku varēja kustināt virzuli; baļļā samērktā vilnas veļa ar šo ierīci tika pamatīgi izvelēta.
   —   Marija vairs nekad nemazgāt vilna, — tā viņa vien­mēr nobeidza savu stāstāmo. — Es liks bērniem darīties ar šņori, rumbu un baļļu. Tas ir viens slīpēts zellis, tas misters Idens.
   Tomēr Mārtiņš zemu krita Marijas acīs, lai arī bija ietaisījis viņas virtuvē lielisku mazgājamo ierīci. Roman­tiskais oreols, kas viņu apmirdzēja, izgaisa kā dūmi, kad atklājās, ka viņš ir izbijis veļas mazgātājs. Visas viņa grāmatas, lepnie viesi, kas ieradās karietē vai ar viskija pudelēm, — viss uzreiz zaudēja savu burvību. Šis Mārtiņš Idens tātad bija visvienkāršākais strādnieks, tāds pats kā viņa, viņi abi piederēja pie vienas un tās pašas kārtas un šķiras. Viņš bija kļuvis tuvāks un saprotamāks, bet noslēpumainais valdzinājums bija zudis.
   No saviem piederīgajiem Mārtiņš arvien vairāk atsveši­nājās. Pēc mistera Higinbotama neveiksmīgā uzbrukuma sevi īstā gaismā parādīja arī nākamais svainis Hermanis fon Smits. Mārtiņam bija izdevies pārdot dažus stāstiņus, dzejolīšus un anekdotes un pagaidām nodrošināt labldā- jību. Viņš ne vien daļēji samaksāja parādus, bet izpirka arī melno uzvalku un divriteni. Pārbaudījis divriteni, Mār­tiņš atklāja, ka tam izļodzījusies stūre un vajadzīgs re­monts, un, lai parādītu savu draudzīgo attieksmi pret nā­kamo svaini, aizsūtīja divriteni uz Hermana fon Smita darbnīcu.
   Tās pašas dienas pievakarē Mārtiņš jutās patīkami pār­steigts, saņemot atpakaļ divriteni, ko atstūma kāds zēns. Šmits, acīmredzot gribēdams parādīt tādu pašu laipnību, bija izlabojis divriteni ārpus kārtas, turklāt nogādājis arī mājās, ko parasti nedara neviena darbnīca. Taču, apska­tījis divriteni, Mārtiņš pārliecinājās, ka nekāds remonts nav izdarīts. Piezvanījis uz darbnīcu, viņš uzzināja, ka māsas saderinātais nevēlas «ielaisties ar viņu nekādās da­rīšanās».
   —   Hermani fon Smit, — Mārtiņš jautrā tonī atbildēja,
   —  es iegriezīšos pie jums, lai kārtīgi iegāztu pa jūsu vā­cisko degunu!
   —   Ja jūs rādīsieties manā darbnīcā, — skanēja atbilde,
   —   es sūtīšu pēc policijas! Es jūs ietupināšu! Ar mani jums neiznāks kautiņš! Ar tādiem kā jūs es negribu ielais­ties nekādās darīšanās! Jūs esat loderis, bet es strādāju. Ja es precu jūsu māsu, tas vēl nenozīmē, ka varat mani izmantot. Kāpēc jūs neejat darbā un godīgi nepelnāt sev maizi? Ko? Atbildiet!
   Mārtiņš, kā jau īsts filozofs, apvaldīja dusmas un pakara klausuli, par atbildi tikai gari iesvilpies. Sākumā viņš jutās uzjautrināts, bet tad viņu pārņēma nomācoša vientulība. Neviens viņu nesaprata, nevienam viņš nebija vajadzīgs, varbūt vienīgi Brisendenam, bet Brisendens bija diezin kur pazudis.
   Jau metās krēsla, kad Mārtiņš izgāja no sakņu veikala, pasitis padusē iepirkumu. Uz stūra pieturēja tramvajs, un no tā izkāpa kalsns, pazīstams stāvs; Mārtiņa sirds aiz prieka strauji iepukstējās. Tas bija Brisendens, un tram­vaja laternu gaismā Mārtiņš ieraudzīja viņa mēteļa ka­batas, vienā bija grāmatas, otrā — pudele viskija.
   Brisendens nekā nepaskaidroja par savu ilgo prombūtni, un Mārtiņš arī neizvaicāja. Caur garaiņiem, kas tvaikoja no groka glāzes, viņš labpatikā vēroja drauga bālo seju.
   —  Es arī neesmu turējis rokas klēpī, — Brisendens paziņoja, kad Mārtiņš bija pastāstījis par saviem pēdē­jiem darbiem.
   Viņš izvilka no kabatas manuskriptu un sniedza Mār­tiņam, kas, izlasījis virsrakstu, jautājoši pavērās Brisen- denā.
   —  Jā, tā tas ir, — Brisendens iesmējās. — Nav pe|ams nosaukums, vai ne? «Efemera» — labāk nemaz nevar pateikt. Bet tas ir jūsu vārds — atcerieties, ka jūs runā­jāt par cilvēku kā pēdējo no efemerām, atdzīvinātu matē­riju, ko radījusi temperatūra un kas cīnās par savu sīko vietiņu termometra skalā. Tas iesēdās man galvā — un vajadzēja uzrakstīt veselu poēmu, lai tiktu no tā vajā. Nu, ko jūs par to domājat?
   Sācis lasīt, Mārtiņš pirmāk pietvīka, bet pēc tam no- bāla. Tas bija vispilnīgākais mākslas darbs. Te forma triumfēja pār saturu, ja par triumfu var saukt domu un vārdu ideālu saplūsmi, tik pilnīgu, ka Mārtiņam sajūsmā acis kļuva valgas, galva apreiba un pār muguru skrēja saltas trīsas. Tā bija gara poēma — sešsimt vai sep­tiņsimt dzejas rindu, dīvaina, fantastiska, svešāda poēma. Tā likās baisma, neiespējama, tomēr tā pastāvēja un bija te uzrakstīta melns uz balta. Tā attēloja cilvēku ar visiem viņa meklējumiem, nerimtīgajām tieksmēm izdibināt bez­galīgo izplatījumu, tuvoties vistālāko sauļu varavīkšņai- najām sfērām. Tā bija mirēja neprātīga orģija, mirēja, kurš vēl ir dzīvs, bet kura elpa jau aptrūkst un sirds sitas pēdējiem gurstošiem pukstiem. Poēmas svinīgajā ritmā jautās planētu dunoņa, meteoru sadursmju dārdi, zvaigžņu pulku kaujas troksnis tumšajā izplatījumā, ko apgaismoja ugunīgi miglāji, un tam visam cauri kā sid­raba saiva šaudījās cilvēka balss — vārga, žēlabaina un neapklustoša varenajos pasauļu bojā ejas grandos.
   —  Nekas tamlīdzīgs vēl nav uzrakstīts, — Mārtiņš teica, kad beidzot bija atguvis valodu. — Tas ir brīnišķīgi! Brīnišķīgi! Tas iesitas galvā — esmu gluži noreibis. Sis lielais jautājums man tagad neizies no prāta. Vienmēr skanēs ausīs cilvēka žēlabainā balss, kurš alkst sasniegt neaizsniedzamo. Tieši kā oda gaudīgais sīciens starp zi­loņu vareno taurēšanu un lauvu rēcieniem. Taču šī sīkoņa pauž nepiepildītas alkas. Es droši vien runāju aplamības, bet poēma ir mani pilnīgi pārņēmusi savā varā. Jūs esat… es nezinu, ko sacīt… jūs esat tieši ģeniāls! Kā jūs to radījāt? Kā spējāt to radīt?
   Mārtiņš pārtrauca savu slavas dziesmu tikai tādēļ, lai turpinātu ar jaunu sparu.
   —   Es vairs nekad nerakstīšu. Esmu tikai nožēlojams papīra ķēzītājs. Jūs man parādījāt, kas ir īsta meistarība. Jūs esat ģēnijs! Nē, pat vairāk nekā ģēnijs! Visu ģēniju ģēnijs! Tā ir neprātīga patiesība. Patiesība visā savā slēptākajā būtībā. Vai jūs, dogmatiķi, maz to saprotat? Pat zinātne nespēj jūs apstrīdēt. Tā ir gaišreģa patiesība, kaldināta no kosmosa melnās dzelzs un varenā ritmā sa­liedēta skaistuma un diženuma tīģelī. Nekā vairāk es ne­teikšu! Esmu uzvarēts, satriekts. Nē, tomēr vēl kaut ko pateikšu: atļaujiet man parūpēties par poēmas izdošanu.
   Brisendens sāka ņirdzīgi smieties.
   —  Vai visā kristīgajā pasaulē ir kaut viens žurnāls, kas iedrošinātos publicēt šādu darbu? Jūs jau pats to labi zināt.
   —   Nē, nezinu. Esmu pārliecināts, ka visā kristīgajā pasaulē nav neviena žurnāla, kas to ķertin neķertu. Tādi sacerējumi rodas pa simt gadiem reizi. Tā nav šodienas poēma. Tā ir gadsimta poēma.
   —   Es gribētu jūs turēt pie vārda.
   —   Netēlojiet ciniķi! — Mārtiņš aizrādīja. — Žurnālu redaktori nemaz nav tik lieli muļķi. To es zinu. Vai gribat derēt, ka «Efemeru» pieņems, ja arī ne pirmo, tad otro reizi piedāvājot?
   —   Ir viens apstāklis, kas liedz man piekrist jūsu priekš­likumam, — Brisendens teica un, mirkli klusējis, piebilda: — Tas ir liels darbs, lielākais no visiem, ko jebkad esmu uzrakstījis. To es zinu. Tā ir mana gulbja dziesma. Es bezgala lepojos ar šo poēmu. Es to dievinu. Tā man patīk labāk nekā viskijs. Tas ir tas pilnīgais gara ražojums, par kādu sapņoju kopš agras jaunības, kad cilvēks vēl tiecas pēc skaidriem ideāliem un tic skaistām ilūzijām. Un tagad esmu sasniedzis savu ideālu, sasniedzis, jau stā­vēdams kapa malā. Vai tiešām man jāatdod tas sabradāt cūkām? Nē, es negribu derēt! Tas ir mans! Es esmu to radījis un dalos tajā tikai ar jums!
   —   Bet padomājiet ari par pārējo pasauli! — Mārtiņš iebilda. — Skaistuma mērķis taču ir iepriecināt un sagādāt baudu!
   —   Lai tas iepriecina mani un sagādā baudu man!
   —   Neesiet tāds egoists!
   —   Neesmu nekāds egoists!
   Brisendens saltā, ļaunā priekā iesmējās, it kā jau iepriekš tīksminādamies ap to, ko grasījās teikt.
   —   Esmu tāds pats altruists kā izsalkusi cūka.
   Mārtiņš veltīgi pūlējās pierunāt draugu grozīt lēmumu.
   Viņš ņēmās iegalvot Brisendenam, ka viņa naids pret žurnāliem ir aplams un fanātisks, ka viņa rīcība ir tūk­stoškārt vairāk nosodāma nekā Herostrata noziegums, kurš nodedzināja Efesas Diānas templi. Klausoties šai pārmetumu gāzmā, Brisendens māja ar galvu un mierīgi sūca groku, atzīdams, ka sarunu biedram visur ir pilnīga taisnība, tikai attiecībā uz žurnāliem ne. Viņa naids pret redaktoriem bija bezgalīgs, un viņš lādēja redaktorus daudz niknāk nekā Mārtiņš.
   —   Es lūgšu jums pārrakstīt poēmu, — viņš sacīja. — Jūs to izdarīsiet tūkstošreiz labāk par jebkuru mašīn­rakstītāju. Un tagad gribu dot jums vienu labu padomu.— Brisendens izvilka no kabatas biezu manuskriptu. — Te ir jūsu «Saules kauns». Es to izlasīju ne tikai vienu, bet veselas trīs reizes! Tas ir lielākais cildinājums, ko varu jums parādīt. Pēc tā, kā jūs saslavējāt «Efemeru», man, protams, jāklusē. Bet šo es jums gribu pateikt: ja publi­cēs «Saules kaunu», tas sacels milzīgu troksni. Sāksies neganta polemika, un tā jums būs vērtīgāka nekā jebkura reklāma.
   Mārtiņš sāka smieties.
   —  Varbūt jūs man vēl ieteiksiet aizsūtīt šo rakstu kā­dam žurnālam?
   —   Nē, nekādā ziņā ne, ja vēlaties, lai to iespiež. Pie­dāvājiet to kādai no lielajām izdevniecībām. Varbūt to izlasīs kāds neprātīgs vai pamatīgi piedzēries recenzents un dos labvēlīgu atsauksmi. Jā, ir redzams, ka jūs esat lasījis grāmatas! Tās visas ir pārstrādātas Mārtiņa Idena smadzenēs un ieplūdinātas «Saules kaunā». Mārtiņš Idens reiz būs ļoti slavens, un krietnu daļu no šās slavas būs sagādājis šis darbs. Meklējiet izdevēju un — jo ātrāk, jo labāk!
   Tovakar Brisendens ilgi nosēdēja pie Mārtiņa; jau bija vēls, kad Mārtiņš viņu pavadīja līdz tramvaja pieturai. Kāpdams vagonā, Brisendens pēkšņi pagriezās un iespieda draugam saujā saburzītu papīrīti.
   — Ņemiet to, — viņš sacīja, — man šodien veicās rik­šošanas sacīkstēs!
   Nošķinda zvans, un tramvajs sāka braukt, atstājot Mār­tiņu galīgi apskurbušu, ar saņurcīto papīrīti rokā. Atgrie­zies sava istabiņā, viņš attina papīrīti — tā bija simtdo- lāru banknote.
   Mārtiņš izmantoja to bez jebkādas kautrēšanās. Viņš zināja — draugam ir daudz naudas, turklāt bija pārlie­cināts, ka visai drīz varēs to atdot. Otrā rītā viņš nolī­dzināja visus parādus, samaksāja Marijai īri trīs mēne­šus uz priekšu un izpirka no lombarda visas savas man­tas. Viņš nopirka Marionai kāzu balvu, Rūtai un Ģertrū­dei Ziemsvētku dāvanas. Piedevām viņš vēl aizveda Silvu baru uz Oklendu un, izpildīdams savu solījumu, lai gan tikai pēc gada, iegādāja apavus gan Marijai, gan visām viņas atvasēm. Bez tam viņš iepriecināja bērnus ar tau­rēm, lellēm, dažādām rotaļlietām, saldumiem un riekstiem, tā ka mazās rociņas tik tikko varēja visus saiņus saturēt.
   Sās dīvainās procesijas priekšgalā blakus Marijai iegājis konditorejā, lai nopirktu konfektes, Mārtiņš tur nejauši sastapa Rūtu un viņas māti. Misis Morze jutās ārkārtīgi sašutusi. Pat Rūta bija uztraukusies, jo piešķīra lielu nozīmi ārišķībām, un viņai nebija visai patīkami re­dzēt savu iemīļoto kopā ar šo skrandaino portugāļu varzu, šāds lepnuma un pašcieņas trūkums Rūtu aizskāra. Vēl ļaunāk, šis incidents Rūtai lieku reizi pierādīja, ka Mār­tiņš nespēj pacelties pāri savai videi. Šis fakts pats par sevi jau bija nepatīkams, un bezkaunīgi dižoties ar to visas pasaules priekšā, viņas pasaules priekšā nebūt ne­pieklājās. Lai arī Rūtas un Mārtiņa saderināšanās līdz šim tika turēta slepenībā, tomēr abu tuvās attiecības ne­vienam vairs nebija nekāds noslēpums, un konditorejā, kā par spīti, bija daudzi paziņas, kas ar ziņkāri slepus vēroja mis Morzes iecerētā pavadonību. Rūta nespēja pacelties pāri ļaužu aizspriedumiem, un Mārtiņa brīvā rīcība viņai bija pilnīgi nesaprotama. Viņas viegli ievainojamā daba šo atgadījumu uztvēra kā apkaunojošu. Mārtiņš, todien ieradies pie Morzēm, atrada Rūtu tik satrauktu, ka neuz­drīkstējās pat izņemt no kabatas dāvanu, un nolēma to iedot izdevīgākā brīdī. Viņš pirmo reizi ieraudzīja Rūtu vienās asarās — dusmu un aizvainojuma asarās, un šis skats viņu tā satrieca, ka viņš klusībā nosauca sevi par rupju dzīvnieku, kaut gan vainu skaidri neapzinājās. Mārtiņam ne prātā neienāca kaunēties no savas kartas ļaudīm, un viņš nespēja aptvert, ka nodarījis Rūtai pāres­tību, iedams pirkt Marijas Silvas bērniem Ziemsvetku dāvanas. Taču, noklausījies Rūtas paskaidrojumus, viņš saprata arī viņas viedokli un uztvēra to visu ka sievišķī­gas vājības izpausmi, no kuras acīmredzot nav brīva pat vislabākā no sievietēm.

   —   Iesim, es jums parādīšu «īstus cilvēkus», — kādā janvara vakarā Mārtiņam teica Brisendens.
   Viņi bija pusdienojuši Sanfrancisko un tagad gaidīja prāmi, lai brauktu uz Oklendu, kad Brisendenu pēkšņi pārņēma iegriba parādīt Mārtiņam «īstus cilvēkus». Viņš pagriezās atpakaļ un gāja gar krastmalu, gluži kā izstī­dzējusi ēna slīdēdams savā plīvojošajā mētelī; Mārtiņš ar pūlēm tika viņam līdzi. Pa ceļam Brisendens nopirka divas pudeles veca portvīna un, turēdams tās rokā, ielēca tramvajā, kas brauca pa Mišenstrītu; to pašu darīja arī Mārtiņš, apkrāvies ar vairākām pudelēm viskija. «Nez ko teiktu Rūta, ja mani tagad redzētu,» Mārtiņam iešāvās prātā, bet tikai mirkli, jo visas viņa domas nodarbināja jautājums, kas ir šie «īstie cilvēki».
   —   Varbūt šovakar tur neviena nebūs, — Brisendens teica, kad viņi bija izkāpuši no tramvaja un ieniruši strād­nieku kvartāla tumšā ieliņā Mākitstrīta dienvidu pusē. — Tad jums neizdosies redzēt to, ko tik ilgi meklējāt.
   —   Velns parāvis, kas galu galā tas ir? — Mārtiņš jautāja.
   —   Cilvēki, īsti, saprātīgi cilvēki, nevis tādi pļāpīgi tukš- pauri kā tie, kas salasās tai tirgoņu midzenī, kur jūs sa­tiku. Jūs lasāt grāmatas un ciešat no vientulības. Labi, es jūs iepazīstināšu ar cilvēkiem, kas arī kaut ko ir lasī­juši, un jūs vairs nejutīsieties tik vientuļš.
   Mani daudz neinteresē viņu bezgalīgie strīdi, — Brisen­dens piebilda, nogājis vienu kvartālu. — Es vispār ne­ciešu grāmatu filozofiju. Toties viņi neapšaubāmi ir īsti cilvēki, nevis buržuāziski cūkas! Bet piesargieties, viņi jūs iebāzīs maisā, lai jūs runātu, par ko runādams.
   Ceru, ka tur būs arī Nortons, — viņš mazliet vēlāk tur­pināja aizelsdamies, neļaudams Mārtiņam izņemt no ro­kām portvīna pudeles. — Nortons ir ideālists, beidzis Har- vardas universitāti. Apbrīnojama atmiņa! Ideālisms no­veda viņu pie anarhisma filozofijas, un ģimene novērsās no viņa. Viņa tēvs ir dzelzceļu sabiedrības prezidents, multimiljonārs, bet dēls pusbadā dzīvo Frisko, rediģē anar­histisku lapeli par divdesmit pieciem dolāriem mēnesī.
   Mārtiņš maz pazina Sanfrancisko, it īpaši Mākit- strīta dienvidu pusi, tāpēc neaptvēra, kur Brisendens viņu ved.
   —   Pastāstiet vēl, — Mārtiņš lūdza, — es gribu jau iepriekš ar viņiem iepazīties. No kā viņi dzīvo? Kāpēc nokļuvuši te?
   —   Ceru, ka arī Hamiltons šovakar atnāks, — sacīja Brisendens, apstājies, lai atpūtinātu rokas. — Strons-Ha- miltons — tas ir sens vārds. Viņš nāk no Dienvidiem, no labas ģimenes. Taču pēc dabas ir īsts klaidonis, lielākais sliņķis pasaulē, kaut gan arī strādā, pareizāk sakot, mē­ģina strādāt kādā sociālistiskā kooperatīvā par sešiem dolāriem nedēļā. Bet viņš ir nelabojams hobo! Viņš pat Sanfrancisko nokļuvis klaiņodams. Reizēm viņš augu dienu nosēž parkā uz sola, turklāt nav ne kumosa ēdis, bet, kad es piedāvāju aiziet pusdienās uz restorānu, kas atrodas divus kvartālus attālu, — zināt, ko viņš atbildēja? «Pārāk liels apgrūtinājums, veco zēn. Labāk nopērc man paciņu papirosu!» Viņš, tāpat kā jūs, bija spenserists, līdz Kreiss viņu pievērsa materiālistiskajam monismam. Ja iz­dosies, es izaicināšu viņu runāt par monismu. Nortons arī ir monists, tikai neatzīst nekā cita kā vienīgi garu. Viņam ir mūžīgi strīdi ar Kreisu un Hamiltonu.
   —   Kas ir Kreiss? — Mārtiņš jautāja.
   —   Mēs ejam tieši pie viņa. Bijušais profesors, padzīts no universitātes, — vecu vecais stāsts. Prāts ass kā nazis. Pelna maizi, kā tikai var. Reiz bijis pat faķīrs. Pilnīgi brīvs no aizspriedumiem. Bez sirdsapziņas pārmetumiem novilks pat mironim kreklu. Atšķirība starp viņu un bur­žuju ir tā, ka viņš laupa bez jebkādām ilūzijām. Viņš var runāt par Nīči, Šopenhaueru, Kantu, vienalga, par ko, taču patiesībā viņu interesē tikai monisms, pat par savu mīļo Mēriju viņš domā daudz mazāk nekā par monismu.
   Hekels ir viņa elks. Vienīgā iespēja, kā viņu apvainot, ir aizskart Hekelu. Tā, esam klāt!
   Brisendens nolika pudeles uz pakāpiena, lai atvilktu elpu pirms iešanas augšā. Tas bija visparastākais divstāvu stūra nams ar bāru un pārtikas veikalu apakšstāvā.
   —   Tā banda dzīvo te un aizņem visu otro stāvu, — Brisendens teica, — bet vienīgi Kreisam ir divas istabas. Ejam!
   Augšā nedega lampiņa, taču Brisendens šai melnajā tumsā orientējās tikpat labi kā savās mājās. Viņš apstā­jās, lai sacītu Mārtiņam:
   —   Te ir viens puisis — Stīvenss, teozofs. Kad viņš iekarst, tad saceļ lielu brēku. Mazgā traukus restorānā. Patīk labi cigāri. Reiz es redzēju, ka, paēdis par desmit centiem, viņš nopirka cigāru par piecdesmit. Katram gadī­jumam paķēru līdzi pāris cigāru.
   Otrs ir austrālietis, uzvārdā Pārijs, statistiķis un stai­gājoša enciklopēdija. Jautājiet viņam, cik labības izvests no Paragvajas tūkstoš deviņi simt trešajā gadā vai cik angļu audekla ievests Ķīnā tūkstoš astoņsimt deviņdesmi­tajā gadā, vai cik svēra Džimmijs Brits, kad uzveica Bat- lingu-Nelsonu, vai kas bija Savienoto Valstu čempions vi­dējā svarā tūkstoš astoņsimt sešdesmit astotajā gadā, — viņš visu atbildēs tikpat ātri un pareizi kā automāts. Vēl ir kāds Endijs, mūrnieks, — tam par visu ir pašam savs uzskats, un tas lieliski spēlē šahu; tad vēl Harijs, maiz­nieks, dedzīgs sociālists un rosīgs arodbiedrību darbinieks. Starp citu, vai atceraties pavāru un viesmīļu streiku? To sarīkoja Hamiltons. Viņš noorganizēja šo arodbiedrību un izstrādāja streika plānu, sēdēdams šeit, Kreisa istabā. To viņš darīja tikai prieka pēc, bet aiz slinkuma vairs nepie­dalījās arodbiedrības darbā. Ja vien gribētu, viņš jau sen būtu augstā amatā. Sai cilvēkā ir bezgalīgas iespējas, bet viņš ir neiedomājami slinks.
   Brisendens gāja pa tumsu tālāk, kamēr gaismas svītra norādīja, kur durvju slieksnis. Klauvējiens, atbilde: «Iekšā!» — un Mārtiņš jau spieda roku Kreisam, glītam tumšmatim ar spoži baltiem zobiem, melnām, slīpām ūsām un lielām, izteiksmīgām acīm. Mērija, cienīga jauna blon­dīne, mazgāja traukus mazā dibenistabiņā, kas vienlaikus noderēja gan par virtuvi, gan ēdamtelpu. Priekšistaba bija reizē guļamistaba un viesistaba. Te bija izžauta veļa, un virtenes karājās tik zemu, ka Mārtiņš pirmajā brīdī neievēroja divus vīriešus, kas sarunājās istabas kaktā. Abi līksmiem izsaucieniem saņēma Brisendenu un viņa pude­les, un Mārtiņš iepazīstināts uzzināja, ka tie ir Endijs un Pārijs. Mārtiņš ziņkāri klausījās Pāriju stāstām par boksu, ko vakar noskatījies. Brisendens aizrautīgi korķēja vaļā pudeles un gatavoja groku. Pēc viņa komandas: «Surp visu klanu!» — Endijs tūlīt devās pa istabām sasaukt vi­sus iemītniekus.
   — Mums laimējies, salasījušies gandrīz visi, — Brisen­dens čukstēja Mārtiņam. — Lūk, Nortons un Hamiltons, iesim pie viņiem! Stīvensa diemžēl vēl nav. Ejam! Es lūkošu ierosināt sarunu par monismu. Kad viņi iedzers kādu glāzi un iesils, tad tik jūs redzēsiet!
   Sākumā^ saruna lāgā nevedās, tomēr Mārtiņš uzreiz prata novērtēt šo cilvēku aso un uztvērīgo prātu. Katram bija sava noteikta pārliecība, reizēm pretrunīga, un, lai arī viņi trieca jokus un asprātības, taču nebūt nebija sekli. Mārtiņš drīz ieveroja, ka ikviens no viņiem neatkarīgi no sarunas temata parāda dziļas un plašas zināšanas un ik­vienam ir skaidri un pamatoti uzskati par pasauli un sa­biedrību. Savus spriedumus viņi ne no viena neaizguva; viņi bija īsti prāta dumpinieki, un viņiem bija sveša jeb­kādā tukšu salmu kulšana. Nekad Mārtiņš pie Morzēm nebija dzirdējis tik saistošas sarunas un karstus strīdus. Likās, pasaulē nav tāda jautājuma, kas nerosinātu viņu interesi. Saruna pārlēca no misis Hemfrijas Vordas jau­nākās grāmatas uz Šova pēdējo lugu, no drāmas nākot­nes uz atminam par Mensfīldu. Viņi cildināja vai izsmēja rīta avīžu ievadrakstus, runāja par strādnieku stāvokli Jaunzēlandē, par Henriju Džeimsu un Branderu Metjūsu, apsprieda Vācijas politiku Tālajos Austrumos un «dzelteno briesmu» ekonomiskās sekas, strīdējās par vēlēšanām Vā­cijā un Bebeļa pēdējo runu, tad, pievērsušies vietējai poli­tikai, runāja par jaunākajiem pasākumiem un nesaskaņām apvienotajā strādnieku partijā un par to, kā labāk orga­nizēt vispārēju ostas strādnieku streiku. Mārtiņu pārstei­dza viņu neparasti plašās zināšanas visos šais jautāju­mos. Viņiem bija zināms tas, par ko nekad nerakstīja avīzēs, viņi zināja visas slepenās auklas un atsperes, kas dancināja marionetes. Mārtiņam par lielu izbrīnu, arī Mē­rija piedalījās visās šais sarunās, turklāt parādīja tik lielu sapratni, kādu Mārtiņš nebija ievērojis nevienai no pazīs­tamajām sievietēm. Viņi sprieda par Svinbernu un Roseti, pēc tam pārgāja uz franču literatūru, un Mērija uzreiz sāka runāt par tādiem jautājumiem, no kuriem Mārtiņš nekā nesajēdza. Toties, uzzinājis, ka Mērijai patīk Meter- links, viņš izvirzīja savu rūpīgi pārdomāto argumentāciju, ko bija licis «Saules kauna» pamatā.
   Atnāca vēl daži cilvēki, un, kad istabā gaiss jau bija tik biezs no tabakas dūmiem, ka varēja vai cirvi pakārt, Brisendens nolēma dot kaujas signālu.
   — Te jums ir jauns materiāls, ko apstrādāt, Kreis, — viņš sacīja. — Zaļoksnējs puisis sārtiem vaigiem — piens un asinis, Herberta Spensera dievinātājs. Pamēģiniet iz­taisīt no viņa hekelistu!
   Kreiss pēkšņi saspringa, gluži kā elektriskās strāvas sists, bet Nortons līdzjūtīgi pavērās Mārtiņā un pasmai­dīja, it kā apsolīdams aizstāvību.
   Kreiss tūlīt bruka virsū Mārtiņam, taču Nortons pama­zām sāka iemest pa vārdam, līdz beidzot saruna izvērtās par īstu divcīņu starp Nortonu un Kreisu. Mārtiņš klau­sījās un neticēja savām ausīm. Viņam likās gluži neiespē­jami, ka viņš to visu tiešām dzird, turklāt kur — strād­nieku kvartālā, Mākitstrīta dienvidu pusē. Sais cilvēkos it kā bija atdzīvojušās visas grāmatas, ko viņš lasījis. Viņi runāja ar degsmi un aizrautību, domu darbība uzbudināja viņus tāpat, kā citus uzbudina dusmas vai reibinoši dzē­rieni. Tā nebija iespiesto vārdu sausa filozofija, ko radī­juši kaut kādi mītiski pusdievi, līdzīgi Kantam un Spen- seram. Tā bija šo strīdnieku dzīva filozofija, kas iegājusi viņu asinīs un tagad verd un mutuļo viņu sarunā. Lāgiem šai sarunā iejaucās arī pārējie — un visi ar saspringtu uzmanību sekoja vārdu cīņai, nemitīgi smēķēdami papi­rosus.
   Mārtiņu nekad nebija iejūsminājis ideālisms, taču Nor- tona izklāstā tas viņam likās īsts atklājums. Kreiss un Hamiltons uzskatīja, ka ideālismam nav nekāda loģiska pamatojuma, viņi smējās par Nortonu, saukdami viņu par metafiziķi, bet Nortons savukārt dēvēja par metafiziķiem viņus. «Fenomeni» un «nūmeni» vienā laidā šaudījās gaisā. Kreiss un Hamiltons apvainoja Nortonu mēģinā­jumā izskaidrot apziņu, izejot no pašas apziņas. Nortons turpretī pārmeta viņiem žonglēšanu ar vārdiem, to, ka viņi savos spriedumos nonāk līdz teorijai tikai ar vārdiem, ne­vis ar faktiem. Tas viņus satracināja. Viņu galvenais princips taču bija tieši tāds, ka jāsāk ar faktiem un fak­tiem jādod definējums.
   Kad Nortons ņēmās citēt Kanta duālismus, Kreiss teica, ka ikviens vecs, lādzīgs vācu filozofs pēc nāves nokļūstot Oksfordā. Kad Nortons atgādināja Hamiltona nosacītības likumu, pretinieki tūlīt paziņoja, ka arī balstās uz šo likumu. Mārtiņš sēdēja, ceļgalus aptvēris, un klausījās, sajūsmā trīcēdams. Tomēr Nortons nebija īsts Spensera piekritējs, tāpēc strīda iekarsībā bieži vērsās pie Mārtiņa, polemizēdams ar viņu tāpat kā ar pārējiem.
   —   Jūs zināt, ka Berklijam vēl neviens nav atbildējis,— viņš sacīja, griezdamies tieši pie Mārtiņa. — Herberts Spensers nonāca tuvāk par citiem, tomēr arī nedeva galīgu atbildi. Pat visdrosmīgākie viņa sekotāji neies tālāk. Es lasīju Seliba rakstu par Spenseru, un arī viņš apgalvo, ka Spenseram «gandrīz» izdevies atbildēt Berklijam.
   —  Vai tu atceries, ko sacīja Jūms? — iesaucās Hamil­tons.
   Nortons palocīja galvu, bet Hamiltons uzskatīja par vajadzīgu paskaidrot pārējiem:
   —  Jūms teica, ka Berklija argumenti neprasot nekādu atbildi un esot pilnīgi nepārliecinoši.
   —   Pēc Jūma prāta, nepārliecinoši, — Nortons atcirta. — Un Jūma prāts bija tāpat konstruēts kā tavs, tikai viena starpība: viņš bija pietiekami gudrs un atzina, ka nevar atbildēt Berklijam.
   Nortons bija ļoti straujš un aizsvilīgs, kaut gan nekad nezaudēja savaldību, turpretī Kreiss un Hamiltons atgā­dināja aukstasinīgus mežoņus, kas lēnām un mierīgi meklē pretinieka vārīgākās vietas, lai tur trāpītu. Pret nakti Nortons, ko bija saniknojuši nemitīgie pārmetumi, ka viņš ir metafiziķis, pieķēries abām rokām pie krēsla, lai nepielēktu kājās, nolēma dot izšķirošo triecienu preti­niekiem, — meitenīgā seja bija koši piesārtusi, un pelēkās acis mirdzēja.
   —   Nu labi, hekelisti! — viņš iesaucās. — Varbūt es spriežu kā pūšļotājs, bet man gribētos zināt, kā spriežat jūs! Jums taču nav nekādas bāzes, lai gan jūs plātāties ar savām pozitīvistiskajām zināšanām. Jūs esat tumsonīgi dogmatiķi! Jau sen pirms materiālistiskā monisma skolas rašanās visa augsne bija tā izrakņāta, ka nekādus pama­tus vairs nevarēja likt. Loks — lūk, kurš to izdarīja, Džons Loks! Pirms divsimt gadiem, pat vairāk, viņš savos «Eks­perimentos ar cilvēka saprātu» jau pierādījis jēdziena, «iedzimta ideja» aplamību. Bet jūs ar to vēl noņematies līdz šim. Visu vakaru man nemitīgi pierādāt, ka iedzimtas idejas neeksistē.
   Un ko tas liecina? Tas liecina, ka cilvēks nevar izprast to, kas stāv pāri pār realitāti. Kad cilvēks piedzimst, viņa smadzenēs nav nekā. Visas turpmākās zināšanas pamato­jas tikai uz fenomeniem, uz parādībām, kuras uztveram ar savām piecām sajūtām. Nūmenu nebija jūsu smadze­nēs, kad jūs piedzimāt, tātad nekādi nevar tajās iekļūt arī vēlāk…
   —   Nav tiesa! — viņu pārtrauca Kreiss.
   —   Ļaujiet man pabeigt! — Nortons uzkliedza. — Jūs spējat saprast tik to spēka un vielas darbību un mijiedar­bību, kas tā vai citādi skar jūsu sajūtas. Redzat, esmu ar mieru pat atzīt, ka matērija pastāv! Lai tā būtu! Bet ta­gad es jūs iznīcināšu ar jūsu pašu argumentiem. Cita ceļa man nav, jo jums abiem diemžēl nav saprotama abstrakta domāšana,
   Tātad sakiet — ko jūs zināt par matēriju, pamatojoties uz jūsu pozitīvistiskajām zināšanām? Jūs zināt tikai to, ko uztverat, tas ir, tikai fenomenus. Jums saprotamas tikai matērijas izmaiņas vai, pareizāk sakot, tas, ko jūsu ap­ziņa uztver kā matērijas izmaiņas. Pozitīvā zinātne nodar­bojas vienīgi ar fenomeniem, bet jūs, muļķi, iedomājaties, ka nodarbojaties ar nūmeniem, un uzskatāt sevi par onto- logiem. Jā, pozitīvā zinātne interesējas tikai par parādī­bām. Kāds jau reiz ir teicis, ka zinātne par parādībām nevar pacelties pāri šīm parādībām.
   Jūs nevarat atbildēt Berklijam, pat ja protat atspēkot Kantu, tomēr jūs apgalvojat, ka Berklijam nav taisnība, jo jūsu zinātne, noliedzot dieva esību, neapšauba matēri­jas eksistenci. Es pieļauju matērijas eksistenci tikai tādēļ, lai jūs saprastu manu domu gaitu. Esiet pozitīvisti, ja jums tīk, taču ontoloģijai nav vietas pozitīvajās zinātnēs, tāpēc lieciet tai mieru! Spenseram ir taisnība kā agnosti- ķim, bet, ja Spensers…
   Taču tuvojās laiks, kad atgāja pēdējais prāmis uz Ok- lendu, un Brisendenam ar Mārtiņu vajadzēja iet projām. Viņi klusām izlavījās laukā, kamēr Nortons vēl arvien ru­nāja, bet Kreiss un Hamiltons gaidīt gaidīja izdevību, lai kluptu viņam virsū kā pāris satracinātu dzinējsuņu.
   —   Jūs atklājāt man pasaku valstību, — Mārtiņš teica
   Brisendenam, kad abi bija uzkāpuši uz prāmja. — Saru­nādamies ar tādiem cilvēkiem, tūlīt jūti, ka ir vērts dzī­vot! Esmu galīgi satraukts. Līdz šim nebiju īsti sapratis, kas ir ideālisms. Tomēr arī tagad nevaru to atzīt. Es zinu, ka vienmēr palikšu reālists, — droši vien tā esmu radīts. Bet man gribētos pastrīdēties ar Kreisu un Hamiltonu un uzdot arī Nortonam divus trīs jautājumus. Manuprāt, pret Spenseru netika celti nopietni iebildumi. Esmu satraukts kā bērns, kas pirmo reizi bijis cirkā. Tagad redzu, ka man vēl daudz jālasa. Jādabū Seliba grāmata. Esmu pārlieci­nāts, ka Spensers ir neatspēkojams. Nākamreiz arī es pie­dalīšos strīdā.
   Taču Brisendens, smagi elpodams, snauda, iespiedis zodu šallē un nokāris galvu uz iekritušajām krūtīm, un viss viņa vārgais augums trīcēja līdz ar katru dzenskrūves apgriezienu.

   Otrā rītā Mārtiņš pretēji Brisendena padomam aizsūtīja «Saules kaunu» uz Acropolis. Viņš nosprieda, ja žurnāls iespiedīs šo rakstu, tad to būs vieglāk pārdot kādam grā­matu apgādam. «Efemeru» viņš pārrakstīja un arī nosū­tīja žurnālam. Neraugoties uz Brisendena gandrīz vai ma­niakālo naidu pret redaktoriem un žurnāliem, Mārtiņš cieši nolēma, ka šai dižajai poēmai jāierauga dienas gaisma. Viņš, protams, nedomāja to publicēt bez autora atļaujas. Viņam gribējās, lai to pieņem kāds no lielajiem žurnāliem, un tad, pēc viņa domām, izdotos dabūt Brisendena piekri­šanu.
   Torīt Mārtiņš sāka rakstīt stāstu, ko bija iecerējis jau pirms vairākām nedēļām un kas līdz šim brīdim prasīt prasījās uz papīra. Kā šķiet, tam vajadzēja būt stāstam par dzīvi uz jūras, divdesmitā gadsimta romantikas attē­lojumam ar aizraujošu sižetu, reāliem raksturiem, reāliem apstākļiem un reāliem notikumiem. Taču saistošajā fabulā vajadzēja slēpties kaut kam tādam, ko paviršs lasītājs nesamanīs, bet kas tomēr nemazinās viņa interesi un pa­tiku. Tieši šis «kaut kas», nevis sižeta risinājums Mārti­ņam likās pats galvenais, kādēļ bija vērts stāstu rakstīt. Mārtiņu vienmēr sacerējumos valdzināja galvenā ideja, bet sižets bija atkarīgs no tās. Atradis šādu ideju, viņš meklēja tādus tēlus un tādas situācijas, kurās tā varēja visspilgtāk izpausties. Stāstam vajadzēja saukties «Novē­lotais» un apjomā nepārsniegt sešdesmittūkstoš vārdu — ar Mārtiņa darba spējām un radošo enerģiju tas bija tīrais nieks. Sācis rakstīt, viņš jau pirmajā dienā izjuta dziļu savas meistarības baudījumu. Tagad viņš vairs nebaidījās, ka neveiklība, literārās apdares stūrainība varētu sagandē! domu. Daudzie saspringtā, neatlaidīgā darbā aizvadītie mēneši beidzot atalgojās. Tagad viņš ar drošu roku varēja ķerties pie savas ieceres īstenošanas, un nekad viņam vēl nebija bijusi tik stingra pārliecība, ka pareizi saprot dzīvi un prot to vispusīgi parādīt. «Novēlotajā» Mārtiņš gribēja attēlot patiesus notikumus un reālus cilvēkus, kas reāli jūt un domā. Taču bez tam stāstā vajadzēja būt dziļai, slēptai jēgai, idejai, kas ir vienādi patiesa visām zemēm, vi­siem laikiem un visām tautām. «Un par to visu man jāpateicas Herbertam Spenseram,» Mārtiņš nodomāja, uz mirkli atzvēlies krēslā. «Jā, pateicoties Herbertam Spen­seram un tai visvarenajai pasaules atslēgai, ko viņš ielika man rokās un kas saucas «evolūcija».»
   Mārtiņš skaidri apzinājās, ka patlaban rada kaut ko lielu un nozīmīgu. «Tā lieta ies! Noteikti ies!» viņš domās nemitīgi skandināja. Jā, lieta gāja. Beidzot viņš rakstīja tādu darbu, ko tūlīt pakamps jebkurš žurnāls. Viss stāsts it kā kvēloja acu priekšā ugunīgiem burtiem. Mārtiņš pēk­šņi pārtrauca rakstīšanu un uzmeta piezīmju grāmatiņā fragmentu. Tam vajadzēja būt stāsta noslēgumam. Visa darba kompozīcija viņam atainojās tik skaidra, ka viņš jau varēja uzrakstīt beigas krietni pirms tam, kad pienāca laiks to darīt. Viņš salīdzināja savu vēl nepabeigto stāstu ar citu rakstnieku stāstiem par jūru un pārliecinājās, ka viņa sacerējums ir nesalīdzināmi labāks.
   — Tikai viens cilvēks vēl varētu uzrakstīt kaut ko tam­līdzīgu, — Mārtiņš murmināja, — un tas ir Konrāds. Bet arī Konrāds atzinīgi paspiestu man roku par šo stāstu un teiktu: «Labi veikts, Mārtiņ, manu zēn!»
   Nostrādājis gandrīz visu dienu, Mārtiņš pēkšņi atcerē- jas, ka ir ielūgts pusdienās pie Morzēm. Pateicoties Bri- sendenam, viņa melnais uzvalks bija izpirkts no lombarda un viņš atkal_ varēja iet sabiedrībā. Pa ceļam viņš iegrie­zās bibliotēkā un paņēma Seliba grāmatu. Viņš nolēma jau tramvaja izlasīt «Dzīves ciklu» — rakstu,'ko strīdā bija minējis Nortons. Lasot Mārtiņu pārņēma dusmas. Seja pietvīka, žokļi sacirtās, dūres visu laiku neapzināti žņaudzījās un likās saberžam kādu miltos. Izkāpis no tramvaja, viņš soļoja pa ielu tik draudīgā izskatā, it kā grasītos mesties kādam virsū, un ar tādu niknumu pie­spieda Morzu zvanu, ka uzreiz atģidās un uzjautrināts labsirdīgi iesmējās. Taču, iegājis iekšā, viņš juta, ka tūlīt uzbruk dziļa nomāktība. Viņam it kā salūza spārni, un viņš nokrita no tiem augstumiem, kur viņu bija aiznesusi iedvesma. «Buržuji», «tirgoņu midzenis» — viņš atcerējās Brisendena izteicienus. «Nu, un tad?» viņš pikti sev jau­tāja. «Es precēšu Rūtu, nevis viņas ģimeni.»
   Mārtiņam šķita, ka Rūta nekad nav bijusi tik skaista, tik apgarota un vienlaikus arī tik veselīga. Vaigi viņai viegli sārtojās, un Mārtiņš atkal nevarēja novērst skatienu no viņas acīm — tik zili zilām acīm, kurās viņš pirmo reizi bija ieraudzījis nemirstības atspulgu. Tiesa gan, pēc tam viņš aizmirsa nemirstību un nosliecās uz pozitīvajām zinātnēm; taču pašreiz viņš Rūtas acīs lasīja kaut ko tādu, kam nebija vajadzīgs vārdisks apliecinājums. Mār­tiņš lasīja tajās mīlestību. Tā pati mīlestība staroja arī viņa acīs, un mīlestība pacēlās pāri visiem strīdiem. Tāda bija Mārtiņa viskvēlākā pārliecība.
   Tā pusstunda, ko viņš pavadīja kopā ar Rūtu pirms maltītes, vērta viņu atkal laimīgu un pilnīgi apmierinātu ar dzīvi. Taču pie pusdienu galda Mārtiņu pēkšņi pārņēma neparasts nogurums — dabiska reakcija pēc saspringtas darba dienas. Viņš apzinājās, ka viņa acis ir gurdas un viņš ir viegli sakaitināms un nesavaldīgs. Mārtiņš atcerē­jās, ka pie šā paša galda, kur viņam tagad bieži vien ga­dījās smīkņāt un garlaikoties, viņš pirmo reizi bija sēdējis tādu cilvēku sabiedrībā, kurus uzskatīja bezgala pārākus par sevi, un pat šās mājas gaiss tolaik šķita izsmalcinātas kultūras piesātināts. Viņš droši vien tad izskatījās ļoti jūsmīgs un aizkustinošs — pa pusei mežonis, satraukumā sviedriem noplūdis, galīgi apjucis no daudzajiem nepa­rastajiem galda piederumiem, sulaiņa dižmanības nomākts, cenzdamies galīgi nezaudēt galvu šais augstākajās sfērās, kur nejaušība bija viņu iemetusi, un galu galā nolēmis būt tāds, kāds ir, nemēģinot izrādīt nedz zināšanas, nedz smalkas manieres, kādu viņam trūka.
   Mārtiņš uzmeta Rūtai ašu skatienu, tādu skatienu, ar kādu pasažieris, iedomājies, ka kuģim varētu draudēt bojā eja, pārliecinās, vai glābšanas riņķis ir savā vietā. Jā, vienīgi šīs divas ir izturējušas laika pārbaudi — mīlestība un Rūta. Viss pārējais izgaisis kā skaista mirāža, līdzko viņš sācis lasīt grāmatas. Taču Rūta un mīlestība nav mirāža; tām abām viņš atrada bioloģisku apliecinājumu. Mīlestība ir dzīves visspēcīgākā izpausme. Daba ir notei­kusi viņam mīlēt, sagatavojusi viņu mīlestībai kā kuru katru normālu cilvēku. Desmitiem tūkstošu, simtiem tūk­stošu, nē, miljoniem gadsimtu daba pūlējusies pilnveidot cilvēku, un viņš neapšaubāmi ir tās augstākais sasnie­gums. Daba ir iedvesusi Mārtiņā mīlestību, miriādēm reižu palielinājusi viņa iztēles spēku un sūtījusi viņu pasaulē, lai viņš izjustu satraukumu, trīsas un vairošanās prieku. Viņa roka zem galda sameklēja Rūtas roku un paspieda to, un atbilde bija tāds pats kaisls spiediens. Viņi ātri pārmija skatienus, un Rūtas acīs staroja maigums un mī­lestība. Arī Mārtiņa acis mirdzēja, un viņš pat nenojauta, ka spožums Rūtas acīs patiesībā ir tās kvēles atstari, kura deg viņa skatienā.
   Viņam iepretī, pa labi no mistera Morzes, sēdēja ties­nesis Blounts, Sanfrancisko augstākais tiesnesis. Mārtiņš jau vairākkārt bija ar viņu ticies un nejuta pret šo vīru nekādas simpātijas. Tiesnesis ar Rūtas tēvu runāja par strādnieku arodbiedrībām, par politisko stāvokli un sociā­lismu, un misters Morze norādīja uz Mārtiņu kā uz sociā­lisma piekritēju. Tiesnesis Blounts ar tēvišķīgu iecietību palūkojās uz jaunekli. Mārtiņš klusībā pasmīnēja.
   —   Ar laiku jūs sapratīsiet savus maldus, — tiesnesis mierinoši sacīja. — Laiks ir labākās zāles šādām bērnu slimībām. (To teikdams, viņš pagriezās pret misteru Morzi.) Es šādos gadījumos nekad nestrīdos. Tas tikai uzkurina pacienta stūrgalvību.
   —   Pilnīgi pareizi, — svarīgi piekrita misters Morze,
   —   tomēr reizēm ir lietderīgi brīdināt pacientu par stūr­galvības varbūtējām sekām.
   Mārtiņš iesmējās, lai gan ar piespiešanos. Diena bija bijusi tik gara, darbs visu dienu tik saspringts, ka reak­cija lika sevi manīt.
   —   Jūs, bez šaubām, esat lieliski ārsti, — viņš sacīja,
   —   bet, ja jūs kaut mazliet interesē arī pacienta domas, tad atļaujiet viņam pateikt, ka esat slikti diagnostiķi. Patiesībā jūs abi slimojat ar slimību, kuru piedēvējat man. Turpretī es esmu pret to pilnīgi neuzņēmīgs. Sociālistiskā filozofija, kas jūs tā uzbudina, mani nekad nav skārusi.
   —   Veikli, veikli, — tiesnesis nomurmināja. — Lielisks strīda paņēmiens — vērst apvainojumu pret apvainotāju.
   —   Piedodiet, bet es spriežu pēc jūsu pašu vārdiem! — Martina acis zibsnīja, bet viņš vēl valdījās. — Redzat, cienītais tiesnesi, es esmu klausījies jūsu pirmsvēlēšanu runas. Pateicoties īpašai domāšanas falsifikācījai, — tas ir mans iemīļotais teiciens, lai gan visiem nav sapro­tams, — jūs uzskatāt sevi par konkurences sistēmas un principa «izdzīvo spēcīgākais» piekritējiem, bet tai pašā laikā liekat lietā visus iespējamos līdzekļus, lai spēcīgāko padarītu bezspēcīgu.
   —   Jaunais cilvēk!…
   —   Neaizmirstiet, ka esmu dzirdējis jūsu runas! — Mār­tiņš viņu brīdinoši pārtrauca. — Jūsu nostāja jautājumā par tirdznieciskām attiecībām starp štatiem, par dzelzceļa un naftas trestu darbības noregulēšanu, par mežu plān­veidīgu izciršanu un tā joprojām noved pie līdzekļu iero­bežošanas, tas ir, būtībā sakrīt ar sociālistu pozīciju.
   —  Vai, pēc jūsu domām, nevajag ierobežot varasvīru pārmērīgo patvaļu?
   —   Par to nav runa. Es tikai gribu jums pierādīt, ka jūs esat slikti diagnostiķi. Es nebūt neesmu inficējies ar sociālisma mikrobu. Gribu pierādīt, ka jūs paši, tieši jūs esat inficējušies ar šo postošo mikrobu. Es pats esmu zvē­rināts sociālisma pretinieks, tāpat arī pretinieks jūsu jauk­tajai demokrātijai, kas patiesībā ir pseidosociālisms, tikai slēpjas aiz tukšu vārdu spēles.
   Es esmu reakcionārs, tik pārliecināts reakcionārs, ka jūs, dzīvodami melīgu sabiedrisko attiecību aizsegā, nekad nesapratīsiet manus uzskatus, jo esat pārāk tuvredzīgi, lai kaut ko saskatītu cauri šim aizsegam. Jūs tikai izliekaties ticam spēcīgākā uzvarai, bet es tai patiešām ticu. Tur ir tā starpība. Kad biju drusku jaunāks — tikai pirms da­žiem mēnešiem —, es domāju tāpat kā jūs. Jūsu vārdi uz mani atstāja zināmu iespaidu. Taču tirgoņi un veikalnieki ir gļēvi valdītāji; tie aizņemti tikai ar naudas raušanu, un es atzīstu par labāku atgriezties pie senā aristokrātisma. Šai istabā es esmu vienīgais individuālists. Es nekā ne­gaidu no valdības. Es gaidu vienīgi stipro_ cilvēku, kas ieradīsies seglos un izglābs valsti no neizbēgamā sabru­kuma.
   Nīčem ir pilnīga taisnība. Es netērēšu laiku, skaidrojot jums, kas ir Nīče. Bet viņam ir taisnība! Pasaule pieder stiprajiem, kas ir tikpat cildeni, cik spēcīgi un visu mūžu nežļurkstina pa pirkšanas un pārdošanas cūku sili. Pasaule pieder īstajiem aristokrātiem, gaišmatainajiem bestijām, tiem, kas neatzīst nekādu kompromisu un vienmēr saka tikai «jā». Un viņi jūs aprīs — jūs, sociālistus, kas bai­dāties no sociālisma un iedomājaties, ka esat individuā­listi. Jūsu verdziskā zelta vidusceļa morāle jūs neglābs! Nu protams, tas viss jums ir ķīniešu ābece, un es vairs negribu jūs garlaikot. Taču iegaumējiet tikai vienu! Ok- lendā nav ne pusducis individuālistu, bet viens no viņiem ir Mārtiņš Idens!
   To pateicis, Mārtiņš pievērsās Rūtai, likdams saprast, ka uzskata strīdu par izbeigtu.
   —   Šodien esmu ļoti noguris, — viņš pusbalsī sacīja. — Man gribētos mīlēt, nevis spriedelēt.
   Viņš nelikās dzirdam mistera Morzes piezīmi, kurš teica:
   —   Jūs mani nepārliecinājāt. Visi sociālisti ir jezuīti. Tie katrā ziņā izmanto dažādus stiķus un niķus.
   —  Nekas, gan mēs no jums iztaisīsim krietnu republi­kāni! — sacīja tiesnesis Blounts.
   —   Cilvēks seglos ieradīsies ātrāk, nekā tas notiks, — Mārtiņš labsirdīgi iebilda un atkal pagriezās pret Rūtu.
   Taču misters Morze nebija apmierināts. Viņam nepatika nākamā znota laiskums un nicīgā izturēšanās pret no­teiktu, saprātīgu darbu, Mārtiņa domu veids viņam bija galīgi svešs un daba neizprotama. Tālab misters Morze nolēma pievērst sarunu Herberta Spensera mācībai. Ties­nesis Blounts šo ievirzi atbalstīja, un_ Mārtiņš tūlīt sa- ausījās, līdzko tika pieminēts filozofa vārds, un izdzirdēja, ka tiesnesis pašapzinīgi, tomēr ar cieņu sāk kritizēt Spen­sera idejas.
   Misters Morze laiku pa laikam paskatījās uz Mārtiņu, it kā gribētu sacīt: «Klausies nu, manu zēn!»
   —   īstie vāvuļi, — Mārtiņš nomurmināja, joprojām tēr­zēdams ar Rūtu un Arturu.
   Taču dienas gurums un vakarējais strīds ar «īstiem cil­vēkiem» lika sevi manīt, turklāt viņā vēl sprēgāja dusmas par rakstu, ko bija izlasījis tramvajā.
   —   Kas ir? — Rūta izbijusies pēkšņi iejautājās, redzē­dama, ar kādām pūlēm Mārtiņš cenšas valdīties.
   —  «Nav cita dieva kā Neizzināmais, un Herberts Spen­sers ir viņa pravietis,» — šai mirklī sacīja tiesnesis Blounts.
   Mārtiņš kā dzelts pagriezās pret viņu.
   —   Nodrāzta asprātība, — viņš noturējies mierīgi sacīja. — Pirmoreiz es to dzirdēju Sitijholla parkā no kāda strādniekā mutes, kuram gan vajadzēja būt gudrākam. Kopš tā laika esmu bieži dzirdējis šos vārdus, un katrreiz man kļūst nelabi no to pliekanības. Kā jums pašam nav kauna par sevi! Sā cēlā un diženā cilvēka vārds jūsu vā­vuļošanā ir tas pats, kas rasas lāses dubļu peļķē. Jūs man esat pretīgs!
   Likās, it kā būtu spēji nograndis pērkons. Tiesnesis Blounts stingi blenza tukšumā, it kā viņu kuru katru mir­kli varētu ķert trieka, un pēkšņi bija iestājies kapa klu­sums. Misters Morze slepenībā gavilēja. Viņš redzēja, ka viņa meita ir satriekta. Viņš bija panācis savu — izrai­sījis šā ienīstā cilvēka iedzimtās rupjības izvirdumu.
   Rūta lūdzoši spieda zem galda Mārtiņa roku, bet Mār­tiņā jau mutuļot mutuļoja asinis. So cilvēku iedomība un stulbums uzjundīja viņā sašutumu. Galvenais tiesnesis! Un tikai pirms dažiem gadiem viņš gulēja pīšļos pie viņu kājām un skatījās uz šiem cilvēkiem kā uz dieviem!
   Tiesnesis Blounts atguvās un pat mēģināja turpināt sa­runu, vērsdamies pie Mārtiņa tik pārspīlēti laipni, ka Mārtiņš tūlīt saprata — tas notiek vienīgi klātesošo dāmu dēļ. Tas vēl vairāk saniknoja Mārtiņu. Vai tiešām pasaulē nemaz nav godīguma?
   —   Jūs jau nu nevarat ar mani strīdēties par Spen­seru! — viņš iesaucās. — Jūs tikpat maz zināt par Spenseru, cik viņa mīļie tautieši! Bet tā nav jūsu vaina, to es atzīstu. Tur vainojama mūslaiku vispārējā tumso­nība. Ar šās tumsonības paraugu man tikko gadījās iepa­zīties šurpbraucot. Es izlasīju Seliba apcerējumu par Spenseru. Jums arī derētu to izlasīt. Grāmata ir pieejama visiem. Jūs varat to nopirkt jebkurā grāmatnīcā vai pa­ņemt bibliotēkā. Kad būsiet izlasījis tos zaimus, ko Selibs raksta par šo lielo cilvēku, esmu pārliecināts, ka pat jums kļūs neērti. Tas ir tāds pliekanības rekords, ka jūsu plie­kanība galīgi nobāl!
   Kāds akadēmisks filozofs, kas nav cienīgs elpot vienu gaisu ar Spenseru, nosaucis viņu par «diletantisku filo­zofu». Varu galvot, ka jūs neesat izlasījis ne desmit lappušu no Spensera rakstiem, bet ir bijuši kritiķi, turklāt daudz inteliģentāki par jums, kas arī nav izlasījuši vairāk nekā jūs, tomēr tiem netrūkst nekaunības publiski norādīt
   Spensera piekritējiem uz viņa idejas maldīgumu. Vai spē­jat to apjēgt? Norādīt uz tāda cilvēka idejas maldīgumu, kura varenais ģēnijs aptvēris visas zinātniskās pētniecības nozares; viņš ir psiholoģijas tēvs; viņš izdarījis veselu apvērsumu pedagoģijā, tā ka šodien franču zemnieku bērni iegūst zināšanu pamatus pēc Spensera ieteiktās metodes. Nožēlojamie sīkalīši, kas apgāna viņa piemiņu, tai pašā laikā pelna sev dienišķo maizi un pavalgu, praktiski pie­lietojot viņa idejas. Ja viņu pauros ir kaut mazumiņš domu, tad par to viņiem jāpateicas Spenseram! Ja nebūtu bijis Spensera, viņiem trūktu pat to niecīgo zināšanu, ku­ras viņi iekaluši kā papagaili.
   Un kāds kundziņš, līdzīgs Ferbenksam no Oksfordas, kurš ieņem augstāku stāvokli nekā jūs, tiesnesi Blount, iedrošinās teikt, ka nākamās paaudzes Spenseru saukšot drīzāk par dzejnieku un sapņotāju, nevis par domātāju. Ļekst vienā Jekstēšanā kā suņil Viens pasludina, ka «Pirm­sākuma pamatprincipiem» esot zināma literāra vērtība. Citi klaigā, ka Spensers esot prāta amatnieks, nevis ori­ģināls domātājs. Vaukšķošu suņu bars!
   Mārtiņš aprāvās nāves klusumā. Visi Rūtas ģimenē uz­skatīja tiesnesi Blountu par spējīgu un panākumiem ba­gātu goda vīru, un Mārtiņa uzbrukums viņus šausmināja. Pusdienas tika pabeigtas bēru mielasta noskaņā; tiesnesis un misters Morze klusām sarunājās, taču pārējiem valo­das nemaz nevedās. Vēlāk, kad Mārtiņš un Rūta bija palikuši divatā, notika vētraina scēna.
   —   Tu esi neciešams! — Rūta raudot sacīja.
   Taču Mārtiņam dusmas vēl nebija norimušas, un viņš draudīgi murmināja:
   —   Lopi! Kustoņi!
   Kad Rūta apgalvoja, ka Mārtiņš apvainojis tiesnesi, viņš iebilda:
   —   Kā es viņu apvainoju? Pateikdams taisnību?
   —   Man vienalga, vai tā ir taisnība vai nav, — Rūta turpināja, — bet pastāv zināmas pieklājības robežas, un tev neviens nav devis tiesības citiem uzbrukt!
   —   Bet kas ir devis tiesnesim Blountam tiesības uzbrukt taisnībai? — Mārtiņš iesaucās. — Uzbrukt taisnībai ir daudz ļaunāk nekā apvainot kaut kādu nožēlojamu cilvē­ciņu. Bet viņš rīkojās vēl sliktāk! Viņš nomelnoja lielu un cildenu domātāju, kurš vairs nav starp dzīvajiem. Lopi tādi! Kustoņi!
   Mārtiņa pārvarīgais niknums Rūtu izbiedēja. Viņa pirmo reizi redzēja Mārtiņu tik nesavaldīgu un nevarēja saprast šo, viņasprāt, nepamatoto dusmu uzliesmojumu. Bet tai pašā laikā Rūtu atkal neatvairāms spēks vilka pie Mār­tiņa, un, galu galā ļāvusies senajam valdzinājumam, viņa pastiepās un apvija rokas viņam ap kaklu. Rūta bija aiz­vainota un samulsusi no visa, kas noticis, tomēr dusēja Mārtiņa skavās un, galvu piekļāvusi pie viņa krūtīm, trī­cēdama klausījās, kā viņš vēl arvien murmina:
   —  Ak, šie lopi! Šie kustoņi!
   Viņa nepacēla galvu pat tad, kad viņš sacīja:
   —   Es vairs nesabojāšu jūsu svinīgās maltītes, mana mīļā. Taviem tuviniekiem es nepatīku, un es negribu vi­ņiem uzplīties ar savu nevēlamo klātieni. Turklāt man viņi ir tikpat nepatīkami. Fū! Tieši pretīgi! Un ja iedomājos, ka es reiz skatījos no lejas uz augšu uz cilvēkiem, kas ieņem augstus amatus, dzīvo lepnās mājās, uz cilvēkiem, kam ir universitātes diploms un bankas rēķins! Savā nai­vumā iztēlojos, ka viņi tiešām ir cieņas vērti!

   —  Aiziesim uz sociālistu klubu, — sacīja Brisendens, vēl pavisam vārgs no asiņu spļaušanas pirms pusstun­das — jau otro reizi trijās pēdējās dienās. Viņa trīsošajās rokās bija neiztrūkstošā viskija glāze, kuru viņš lāgiem pielika pie mutes.
   —   Ko es tur darīšu? — Mārtiņš jautāja.
   —   Nepiederošiem atļauts ņemt vārdu, bet tikai piecas minūtes, — slimais teica. — Jūs uzstājieties un visu iz­klāstiet! Pasakiet, kāpēc neesat sociālists. Pasakiet, ko domājat par viņiem un viņu ētiku, geto ētiku. Metiet vi­ņiem ģīmī Nīči, lai viņi jums sadod pretī! Saceliet īstu traci! Šādi strīdi viņiem nāk par labu un jums arī. Man ļoti gribētos, lai jūs kļūtu par sociālistu, pirms es no­mirstu. Citādi jūs zaudēsiet dzīves jēgu. Tikai tas jūs var glābt vilšanās stundā, kas neapšaubāmi pienāks.
   —  Nekādi nesaprotu, kā jūs, tieši jūs varat būt sociā­lists, — Mārtiņš prātoja. — Jūs taču ienīstat pūli. Un taisnība — kāda jums, estētam, daļa gar šo salašņu inte­resēm un centieniem? — Mārtiņš pārmetoši norādīja uz viskija glāzi, ko Brisendens tikko bija piepildījis. — Sociā­lisms acīmredzot jūs neglābs.
   — Es esmu ļoti slims, — Brisendens atbildēja. — Bet ar jums ir citādi. Jūs esat vesels cilvēks, jums vēl visa dzīve priekšā, un jums jārod kaut kas, lai saistītos pie dzīves. Jūs brīnāties, kāpēc esmu sociālists. Es jums pastāstīšu. Tāpēc, ka sociālisms ir neizbēgams; tāpēc, ka tagadējā iekārta ir satrunējusi un ilgi vairs nepastāvēs; tāpēc, ka jūsu cilvēks seglos ir savu laiku novēlojis. Vergi viņam nesekos. Vergu ir pārāk daudz, un tie neļaus vi­ņam uzsēsties seglos. Jūs tik un tā no tiem vaļā netiksiet un būsiet spiests norīt šo vergu morāli. Protams, tas nav nekāds gardais kumoss. Bet nekā darīt, jāēd vien būs! Jūs ar savām nīčeisma idejām esat īsts aizvēsturisks radījums. Kas pagājis, tas pagājis, un tie, kas apgalvo, ka vēsture atkārtojas, ir meļi. Tiesa, man nepatīk pūlis — bet ko lai dara? Cilvēku seglos mēs nesagaidīsim, un es atzīstu par labāku, vienalga, ko, tikai šo gļēvo buržuāzisko cūku val­dību ne. Ejam! Ja palikšu te vēl ilgāk, tad galīgi apdzer- šos. Vai zināt, ko saka ārsts? Bet pie velna šo ārstu! Gan es viņu vēl izāzēšu!
   Bija svētdienas vakars un Oklendas sociālistu kluba nelielā zāle pilnum pilna — galvenokārt ar strādniekiem. Orators, gudrs ebrejs, Mārtiņam patika, lai gan viss, ko viņš runāja, bija Mārtiņam pilnīgi nepieņemams. Oratora varenie pleci un iekritušās krūtis uzreiz nodeva, ka viņš ir īsts geto dēls, un, skatoties uz viņu, Mārtiņš skaidri iztēlojās vājo, nelaimīgo vergu mūžseno cīņu pret saujiņu pasaules vareno, kas no laika gala valda un valdīs pār viņiem. Mārtiņam šis izdēdējušais cilvēks šķita kā simbols. Tas bija tās gaudeno un nespējīgo cilvēku nožēlojamās masas pārstāvis, kuri pēc bioloģijas likuma nenovēršami gāja bojā dzīves ērkšķainajos ceļos. Viņi bija nolemti iz­nīcībai. Neraugoties uz viņu prātnieciski izmanīgo filozo­fiju un skudrisko tieksmi uz kolektīvismu, daba atstumj viņus stipro un vareno cilvēku dēļ. Daba izlasa labākos no saviem radījumiem, un cilvēki atdarina dabu, audzējot šķirnes zirgus un iekopjot retus augus. Pasaules radītājs, bez šaubām, varēja izgudrot labāku metodi, bet šās pa­saules apdzīvotājiem jau vajadzēja rēķināties ar ieviesto kārtību. Protams, pirms savas bojā ejas viņi vēl var vi­sādi izlocīties un ķepuroties, kā to dara sociālisti, kā šis runātājs tribīnē, var pulcēties kopā un svīzdami spriedelēt, kā atvieglot dzīves jūgu un pārspēt viltībā pasauli.
   Tā domāja Mārtiņš, un to pašu viņš pateica, kad Brisendens beidzot bija piedabūjis viņu uzstāties un sadot sutu. Viņš uzkāpa tribīnē un, kā bija pieņemts, vērsās pie priekšsēdētāja. Sākumā viņš runāja ļoti klusu, meklējot vārdus, cenzdamies sakopot domas, kas bija pārņēmušas viņu, kamēr runāja ebrejs. Katram oratoram šādos mītiņos tika atvēlētas piecas minūtes. Bet, kad šīs piecas minūtes bija pagājušas, Mārtiņš tikko bija iededzies, uzbrukums sociālistu doktrīnām tikko izvērsts. Tā kā viņš sacēla klau­sītājos milzīgu interesi, viņi pieprasīja, lai priekšsēdētājs pagarina noteikto laiku. Viņi saprata, ka radies cienīgs pretinieks, saspringti sekoja katram viņa vārdam. Mārtiņš runāja aizrautīgi un pārliecinoši, bez aplinkiem un, uz- brukdams vergu morālei, skaidri norādīja, ka par vergiem uzskata savus klausītājus. Viņš citēja Spenseru un Mal- tusu un slavināja attīstības bioloģisko likumu.
   —   Tātad, — viņš rezumēja savu runu, — valsts nevar pastāvēt, ja tā sastāv tikai no vergiem. Evolūcijas pamat­likums arī šeit ir spēkā. Cīņā par eksistenci, kā jau norā­dīju, izdzīvo stiprākais un stiprākā pēcnācēji, bet vājie un to pēcnācēji nolemti bojā ejai. Sā procesa gaitā stipro spēks, kamēr pastāv šī cīņa, pieaug ar katru paaudzi. Tā ir evolūcija! Bet jūs, vergi, — atzīt sevi par vergu nav patīkami, tam es piekrītu, — jūs, vergi, sapņojat par sa­biedrību, kas nav pakļauta varenajam evolūcijas likumam, jūs gribat, lai vājie un nespējīgie neiet bojā, gribat, lai vājie ēd tikpat daudz, cik stiprie, un tik, cik vēlas, jūs gribat, lai vājie, tāpat kā stiprie, precas un rada pēcnācē­jus. Un kāds būs iznākums? Spēks un dzīvotspēja vairs nepieaugs ar katru paaudzi. Tieši otrādi, ies mazumā. Lūk, vergu filozofijas Nemesīda! Vergu sabiedrība, kas vergiem vergu radīta, pamazām kļūs aizvien vājāka un sairs, līdz beidzot galīgi iznīks.
   Neaizmirstiet, ka es runāju, balstoties uz bioloģijas likumiem, nevis uz sentimentālu morāli. Vergu valsts ne­var pastāvēt…
   —   Bet Savienotās Valstis? — kāds iekliedzās.
   —   Savienotās Valstis? — Mārtiņš atsaucās. — Trīs­padsmit kolonijas padzina savus pārvaldītājus un nodibi­nāja tā saucamo republiku. Vergi paši kļuva par kungiem. Kungu, kas valda ar durkli un zobenu, vairs nebija. Taču vergi jau nevar iztikt bez kungiem, un radās jaunu kungu kārta — nevis stipri, drosmīgi un dižciltīgi vīri, bet nožē­lojami zirnekļi, blēdīgi tirgoņi un augļotāji. Un viņi jūs atkal pārvērta par vergiem — nevis atklāti, ar stiprākā tiesībām, bet nemanāmi, ar visādām mahinācijām, glaimo­šanu, viltu un meliem. Viņi uzpirka jūsu tiesnešus, sagro­zīja jūsu likumus un iedzina jūsu dēlus un meitas tādā jūgā, kas ir daudz briesmīgāks nekā dzimtbūšana. Divi miljoni jūsu bērnu tagad strādā Savienoto Valstu tirgoņu oligarhijas spaidu darbos. Desmit miljonu vergu dzīvo bez pajumtes un maizes kumosa.
   Es atkārtoju — vergu valsts nevar pastāvēt, jo tas ir pretrunā bioloģiskajam evolūcijas likumam. Līdzko noor- ganizējas vergu sabiedrība, tūlīt sākas pagrimums un de­ģenerācija. Jūs noliedzat evolūcijas likumu; bet kur ir cits — jauns likums, uz ko jūs cerat balstīties? Formulē­jiet to! Varbūt tas jau ir formulēts? Tad nāciet ar to klajā!
   Kad Mārtiņš devās uz savu vietu, visa auditorija klai­gāja un trokšņoja. Vairāki cilvēki pielēca kājās, skaļi pie­prasīdami vārdu. Cits pēc cita dedzīgi un aizrautīgi, spa­rīgi žestikulēdami, jūsmīgu aplausu uzmudināti, viņi centās atspēkot Mārtiņa uzbrukumu. Tā bija vētraina sanāksme — īsta kauja, neganta ideju sadursme. Daži oratori runāja arī par vispārējiem tematiem, bet vairums vērsās tieši pie Mārtiņa. Viņi apstrīdēja Mārtiņu ar do­mām, kas viņam bija gluži jaunas, atklāja nevis jaunus bioloģijas likumus, bet jaunas iespējas veco likumu izman­tošanā. Viņi bija pārāk iekarsuši, lai ievērotu pieklājību, un priekšsēdētājam vairākkārt vajadzēja viņus saukt pie kārtības.
   Gadījās, ka sapulcē piedalījās arī kāds jauns, vēl pavi­sam zaļš reportieris, kas dzinās pēc sensācijām. Viņš ne­bija apveltīts nedz ar prātu, nedz pieredzi. Viņš bija ap­veltīts vienīgi ar avīžnieka veiklību un nekaunību. Sekot strīda norisei viņš nespēja, jo bija pārāk aprobežots. To­mēr viņam bija tīkama pārliecība, ka viņš pats stāv krietni augstāk par šiem runātīgajiem strādnieku šķiras mania­kiem. Turklāt viņš juta dziļu cieņu pret šāspasaules vare­najiem, kas ieņem augstus amatus un diktē tautu un avīžu politiku. Viņam pat bija savs ideāls, proti, viņš sapņoja kļūt par pirmšķirīgu reportieri, par tādu, kas no nekā spēj radīt ļoti daudz.
   Viņš nemaz nesaprata, kas ir strīda būtība. Viņam tas arī nebija vajadzīgs. Viņš vadījās pēc atsevišķiem vārdiem, tādiem kā «revolūcija». Tāpat kā paleontologs pēc viena kaula spēj iztēloties visu skeletu, tā ari šis reportieris tikai no viena atmiņā ieguluša vārda «revolūcija» spēja atveidot visu runu. Viņš to izdarīja tai pašā vakarā un izdarīja labi; tā kā Mārtiņa uzstāšanās bija sacēlusi vis­lielāko troksni, reportieris nolēma šo runu piedēvēt Mār­tiņam, pārvēršot viņu par anarhistu, bet viņa reakcionāro individuālismu par visgalējāko un vissarkanāko sociā­lismu. Jaunajam reportierim netrūka literāru dotību, un viņš ļoti spilgti un gleznaini aprakstīja sanāksmi — mežo­nīgos, garmatainos vīriešus, neirastēniķus un deģenerā­tus, kas, satracinātajam pūlim aurojot, niknumā krata dū­res un izkliedz lamas un lāstus.

   Otrā dienā, dzerdams rīta kafiju savā mazajā skabūzītī, Mārtiņš, kā paradis, lasīja avīzi. Pirmo reizi mūžā viņš ieraudzīja savu vārdu lieliem burtiem iespiestu pašā pir­majā lappusē. Viņš nevarēja vien nobrīnīties, uzzinājis, ka ir viens no pazīstamākajiem Oklendas sociālistu līde­riem. Mārtiņš pārskrēja ar acīm liesmainajai runai, ko priekš viņa bija sacerējis jaunais reportieris, un sākumā sašuta par šo nekaunīgo izdomājumu, bet galu galā smie­damies aizmeta laikrakstu.
   —   Vai nu to uzrakstījis kāds piedzērušais, vai arī aiz tā slēpjas kāds ļaunprātīgs nolūks, — Mārtiņš teica Bri- sendenam, kas pēcpusdienā bija ieradies un aiz noguruma atkritis vienīgajā krēslā, — Mārtiņš pats, kā vienmēr, sē­dēja uz gultas.
   —   Vai jums nav vienalga? — Brisendens teica. — Vai tiešām jūs piešķirat nozīmi tam, ko domā buržuāziskie cūkas, kuri lasa šīs avīzes!
   Mārtiņš brīdi pārdomāja.
   —   Protams, man par to nav nekāda bēda. Es tikai bai­dos, vai tas viss galīgi nesabojās manas attiecības ar Rūtas ģimeni. Viņas tēvs ir pārliecināts, ka es esmu so­ciālists, un šis savārstījums var noderēt par apstiprinā­jumu. Man ne silts, ne auksts, ko viņš domā par mani, tomēr tam var būt nepatīkamas sekas. Es gribu nolasīt jums to, ko šodien uzrakstīju. Tas pats «Novēlotais», pro­tams. Jau apmēram puse gatava.
   Mārtiņš bija nupat sācis lasīt, kad Marija spēji atrāva durvis un ielaida glīti ģērbušos jaunu cilvēku, kurš ātri pavērās apkārt, mazliet ilgāk aplūkoja petrolejas plītiņu un virtuves kasti un tikai tad pievērsa skatienu Mārtiņam.
   —  Apsēdieties! — Brisendens teica.
   Mārtiņš pavirzījās tālāk, lai viesim būtu vieta, un jau­tājoši raudzījās viņā.
   —       Es vakar dzirdēju jūsu runu, mister Iden, — jaunais cilvēks iesāka, — un man gribētos dabūt no jums inter­viju.
   Brisendens sāka skaji smieties.
   —       Vai arī biedrs sociālists? — reportieris vaicāja, uz­metis ašu mirkli Brisendenam, it kā apsvērdams, kādu sensāciju radīs šā dzīvā miroņa apraksts.
   —       Un šis te uzrakstījis to atstāstu! — Mārtiņš iesau­cās. — Tas jau vēl tīrais puika!
   —   Kāpēc jūs tam nesadodat? — Brisendens jautāja..
   —  Es nežēlotu tūkstoš dolāru, lai man šobrīd būtu veselas, plaušas.
   Jaunais žurnālists bija mazliet apjucis no šās sarunas, kas notika, apejot viņu. Taču viņš bija izpelnījies redak­tora uzslavu par sociālistu mītiņa lielisko aprakstu un dabūjis rīkojumu intervēt Mārtiņu Idenu — pastāvošās sabiedriskās iekārtas organizēto ienaidnieku līderi.
   —       Vai jums nebūtu nekas pretī, ja jūs nofotografētu, mister Iden? — viņš jautāja. — Man ir līdzi preses foto­grāfs, viņš domā, ka labāk ir jūs fotografēt ārā saulē, nevis istabā. Bet pēc tam es jūs izjautātu.
   —       Fotogrāfs? — Brisendens domīgi noteica. — Nu, Mārtiņ, sadodiet taču!
   —   Es laikam sāku novecot, — Mārtiņš atbildēja.
   —   Zinu, ka vajadzētu sadot, bet nav vairs enerģijas. Un kādēļ tas jādara?
   —  Viņa mātes dēļ, — Brisendens skubināja.
   —       Par to var padomāt, — Mārtiņš piekrita, — tomēr man nepietiek enerģijas. Lai kādam sadotu, nepieciešams enerģijas patēriņš. Un vai ir vērts?
   —       Taisnība, nav vērts, — draiski atsaucās reportieris, taču tramīgi paskatījās uz durvīm.
   —       Protams, tai savārstījumā nav ne vārda taisnības,— Mārtiņš turpināja, vērsdamies pie Brisendena.
   —       Redzat, tas ir tikai vispārējs apraksts… — jauneklis uzdrošinājās paskaidrot. — Bez tam jums tā ir laba reklāma. Un tas kaut ko nozīmē. Tas jums ir pakalpo­jums.
   —       Lieciet vērā, Mārtiņ, jums tā ir reklāma! — Brisen­dens svinīgi atkārtoja.
   —       Jā, tas man ir pakalpojums — un vēl kāds! — Mār­tiņš tādā pašā garā piebilda.
   —       Atļaujiet jautāt, mister īden, — kur jūs esat dzi­mis? — vaicāja reportieris, izrādīdams saspringtu uzmanību.
   —       Ievērojiet, viņš nekā nepieraksta, — Brisendens iestarpināja. — Visu patur prātā.
   —       Ar to man pilnīgi pietiek. — Jauneklis centās slēpt satraukumu. — Pieredzējis reportieris nekad nekā nepie­raksta.
   —        Droši vien arī vakar jums ar to pilnīgi pietika? — Taču Brisendens nebija kviētisma māceklis, tāpēc pēkšņi iesaucās gluži citā tonī: — Mārtiņ, ja jūs viņam nesado- siet, tad es sadošu! Garu izlaidīšu, bet sadošu!
   —   Vai ar pērienu pietiktu? — Mārtiņš jautāja.
   Brisendens apdomāja gluži kā tiesnesis un palocīja
   galvu.
   Nākamajā mirklī reportiera galva bija cieši iespiesta starp Mārtiņa ceļgaliem.
   —        Tikai nekodiet, — Mārtiņš brīdināja, — citādi man "vajadzēs samaitāt jūsu smuko ģīmīti. Tas būtu žēl.
   Mārtiņa roka sāka ātri un vienmērīgi pacelties un nolaisties. Jauneklis īdēja, raustījās un lādējās, tomēr kost neuzdrīkstējās. Brisendens mierīgi vēroja šo ainu, bet vienu reizi neizturēja, saķēra tukšo viskija pudeli un iesaucās:
   —   Ļaujiet man arī iekraut!
   —   Diemžēl es vairs nespēju, — Mārtiņš beidzot sacīja.
   —  Roka pavisam notirpusi.
   Viņš sagrāba reportieri aiz apkakles un iemeta gultā.
   —       Es ziņošu policijai! Jūs arestēs! — tas draudēja, bet pār svilstošajiem vaigiem ritēja puiciska sašutuma asaras.
   —  Jūs par to atbildēsiet! Pagaidiet tikai!
   —       Te nu bija! — Mārtiņš teica. — Viņš nemaz neat- skārš, ka uzgājis uz slidena ceļa. Nav nedz godīgi, nedz pieklājīgi, nedz vīrieša cienīgi apmelot savus tuvākos tā, kā viņš to ir darījis, bet viņš to nemaz neapzinās.
   —       Tādēļ jau viņš ir atnācis, lai jūs to viņam paskaid­rojat, — Brisendens iestarpināja.
   —   Jā, viņš atnācis pie manis, kaut gan vispirms ir mani apmelojis un nomelnojis. Tagad veikalnieks man noteikti vairs nekā nedos uz kredīta. Bet ļaunākais ir tas, ka šis nabaga zēns nekad vairs nenoies no šā ceļa, līdz beidzot no viņa iznāks pirmklasīgs žurnālists un pirmklasīgs ne­lietis.
   —   Vēl mums ir laiks uzvest viņu uz pareizā ceļa, — Brisendens iebilda. — Varbūt jūs būsiet tā glābēja roka. Kāpēc jūs man neļāvāt kaut vienreiz viņam iesist! Es arī gribēju piedalīties šai labajā darbā.
   —   Es jūs abus ielikšu cietumā! — šņukstēja šī nomal­dījusies dvēsele. — B-b-b-briesmoņi!
   —   Viņam pārāk smuks purniņš, — Mārtiņš, galvu bē­dīgi šūpodams, noteica. — Laikam būšu veltīgi pūlējies. So jauno cilvēku nav iespējams labot. Viņš galu galā kļūs par pirmklasīgu žurnālistu. Viņam it nemaz nav sirdsap­ziņas. Tas vien jau viņam palīdzēs tikt uz augšu.
   Pēc tam jauneklis metās laukā pa durvīm, bailīgi pa­šāvies garām Brisendenam, kas vēl aizvien vicināja pudeli.
   Nākamajā rītā Mārtiņš dabūja zināt par sevi vēl daudz ka jauna un interesanta. «Jā, mēs esam zvērināti sabied­rības ienaidnieki,» viņš sarunā ar preses pārstāvi atzinis, «bet mēs neesam anarhisti. Mēs esam sociālisti!» Kad re­portieris aizrādījis, ka starp šīm divām mācībām neesot lielas atšķirības, Mārtiņš tikai paraustījis plecus un klu­sējot piekritis. Viņa seja, kā izrādījās, esot uzkrītoši ne­simetriska, ar visādām deģenerācijas iezīmēm. Sevišķi raksturīgi esot mezglainie pirksti un zvērošās, asinīm pie­plūdušās acis.
   Mārtiņš uzzināja arī, ka viņš gandrīz katru vakaru uz­stājoties strādnieku mītiņos Sitijholla parkā un no visiem anarhistiem un aģitatoriem, kas musina tautas prātus, gūstot vislielāko atsaucību, jo turot visrevolucionārākās runas. Reportieris bija sīki aprakstījis skabūzīti, neaiz- mirsdams arī petrolejas plītiņu un vienīgo krēslu, un spilgtam krāsām uzskicējis Mārtiņa biedru — mironīgu klaidoni, kas izskatījies tik bāls, it kā tikko izlaists no cietuma pec divdesmit gadu ieslodzījuma vieninieku ka­mera.
   Jaunais reportieris nebija turējis rokas klēpī. Viņš bija uzokšķerējis Mārtiņa biogrāfiju un dabūjis mistera Higin- botama veikala fotogrāfiju ar pašu misteru Higinbotamu stavam durvīs. Sis džentlmenis bija attēlots kā cienījams
   un saprātīgs veikalnieks, kurš ne vien nepiekrīt sava svaiņa sociālistiskajiem uzskatiem, bet ir pat galīgi pār­traucis ar šo svaini attiecības; pēc viņa domām, Mārtiņš esot nelabojams sliņķis, dīkdienis, kas negrib strādāt, lai gan vairākkārt saņēmis izdevīgus darba piedāvājumus, un, bez šaubām, agri vai vēlu nokļūšot cietumā. Tāpat bija intervēts arī Hermanis fon Šmits, Marionas vīrs. Viņš nosaucis Mārtiņu par ģimenes «pazudušo avi» un arī ar to nesatiekoties. «Viņš mēģināja mani izmantot, bet es uz tā āķa neuzķēros,» Hermanis Šmits sacījis reportierim. «Es aizliedzu viņam te blandīties apkārt. No tāda slaista ne­kas labs nav gaidāms.»
   Šoreiz Mārtiņš tiešām sadusmojās. Brisendens to visu uztvēra kā amizantu joku, taču nespēja nomierināt Mār­tiņu. Mārtiņš zināja, ka nebūs viegli izskaidroties ar Rūtu, turklāt viņas tēvs nevarēs vien nopriecāties un droši vien izmantos šo gadījumu, lai atsauktu saderināšanos. Slik­tais paredzējums drīz vien piepildījās. Pēcpusdienā past­nieks atnesa vēstuli no Rūtas. Mārtiņš, nojauzdams ne­laimi, tūlīt atplēsa aploksni un sāka lasīt, stāvēdams vaļējās durvīs, tai pašā vietā, kur pastnieks bija viņam vēstuli iedevis. Lasīdams viņš neviļus tvēra ar roku kabatā, meklēdams tabaku un cigarešu papīru, ko agrāk arvien nēsāja līdzi. Viņš neapjēdza, ka jau sen kabatā nekā nav, neapjēdza pat, ko tur meklē.
   Vēstule bija uzrakstīta rāmā garā. Tajā nemanīja dusmu, tomēr no pirmās līdz pēdējai lappusei jautās ap­vainojums un vilšanās. Viņš neesot attaisnojis viņas ce­rības. Viņa domājusi, ka viņš atmetis savus vecos ieradu­mus un mīlestības dēļ uz viņu tiešām sākšot dzīvot kār­tīgu un nodrošinātu dzīvi. Tagad tēvs un māte stingri pieprasot, lai saderināšanās tiek atsaukta. Viņa nevarot noliegt, ka vecākiem taisnība. Viņu tuvība nekā laba neso­lot. Tā jau pašā sākumā bijusi kļūmīga. Vēstulē skanēja tikai viens pārmetums, taču tas Mārtiņam bija sevišķi rūgts. «Ja Tu būtu sameklējis sev vietu, centies dzīvē kaut ko sasniegt!» Rūta rakstīja. «Bet tas nebija iespējams. Tu agrāk esi dzīvojis pārāk nekārtīgi un trakulīgi. Es sa­protu, ka Tevi nevar vainot. Tu rīkojies saskaņā ar savu dabu un saviem agrākajiem paradumiem. Es Tevi arī ne­vainoju, Mārtiņ. Lūdzu, atceries to! Mūsu saderināšanās bija kļūda. Tēvam un mātei, izrādās, ir taisnība: mēs ne­saderam kopā, un jāpriecājas, ka tas neatklājās pārāk
   vēlu… Nemēģini mani satikt,» viņa nobeidzot rakstīja. «Tā būtu pārāk smaga tikšanās gan mums abiem, gan manai mātei. Es jūtu, ka esmu viņai sagādājusi daudz sāpju un raižu un man tik drīz neizdosies to visu atkal vērst par labu.»
   Mārtiņš uzmanīgi izlasīja vēstuli un, vēlreiz pārlasījis, sēdās rakstīt atbildi. Viņš īsi atstāstīja, ko runājis sociā­listu sanāksmē, norādīdams, ka avīze viņu nekrietni ap­melojusi. Vēstules beigās viņš apgalvoja, ka vēl arvien esot «dieva izredzētais mīlētājs», kas kaisli alkst viņas mīlestības. «Lūdzu, atbildi tūlīt,» viņš rakstīja, «uzraksti tikai vienu — vai Tu mani mīli vai ne. Tas ir pats gal­venais.»
   Pagāja viena diena, pagāja otra, bet atbildes kā nebija, tā nebija. «Novēlotais» nepāršķirts gulēja uz galda, un manuskriptu kaudze zem galda auga augumā. Pirmo reizi mūžā Mārtiņu mocīja bezmiegs, un viņš cauras naktis nemierīgi grozījās gultā. Trīs reizes viņš aizgāja pie Mor­zēm, bet visas trīs reizes kalpotājs atteicās viņu ielaist. Brisendens gulēja slims viesnīcā un bija tik vārgs, ka Mārtiņš, lai gan draugu bieži apmeklēja, neiedrošinājās uztraukt viņu, stāstot par savām likstām.
   Likstu Mārtiņam tiešām netrūka. Reportiera ļaundarī­bai bija pat ļaunākas sekas, nekā Mārtiņš domāja. Sīktir­gotājs portugālis atsacīja kredītu, turpretī sakņu tirgotājs, kas bija amerikānis un ar to ļoti lepojās, nosauca Mārtiņu par dzimtenes nodevēju un paziņoja, ka nekādās darīša­nās ar viņu neielaidīsies, un patriotisma pacelsmē pat iznīcināja Mārtiņa rēķinu un aizliedza to jebkad nomak­sāt. Visi kaimiņi bija tikpat naidīgi noskaņoti pret Mār­tiņu, un viņu sašutums kļuva jo dienas jo lielāks. Neviens negribēja uzturēt sakarus ar nodevēju sociālistu. Nabaga Mariju māca bailes un šaubas, tomēr viņa joprojām palika lojāla. Kaimiņu bērni, kuriem jau bija izzudusi godbijība, ko iedvesa lepnā kariete, kas reiz atbrauca pie Mārtiņa, tagad no tālienes saukāja viņu par klaidoni un slīmestu. Tikai Marijas bars turējās stingri un ne reizi vien uzsāka cīniņu viņa goda dēļ, bet Marija, redzēdama saviem bēr­niem zilumus un pārsistus degunus, nonāca vēl lielākā mulsumā un izmisumā.
   Reiz, saticis uz ielas Ģertrūdi, Mārtiņš uzzināja to, ko jau iepriekš bija paredzējis, — Bernards Higinbotams esot briesmīgi nikns uz Martinu, uzskatot, ka Mārtiņš
   apkaunojis visu ģimeni, to publiski noķengādams, un pie­prasot, lai Mārtiņš nesper kāju viņa mājā.
   —   Brauc tak prom, Mārtiņ, — Ģertrūde lūdza. — Brauc prom, sameklē darbu un sāc strādāt! Kad viss būs apklu­sis, varēsi atkal braukt atpakaļ.
   Mārtiņš papurināja galvu, bet nekā nepaskaidroja. Kā viņš varētu paskaidrot? Starp viņu un tuviniekiem rēgoja milzīgs bezdibenis. Viņš vairs nevarēja tam pārlēkt. Būtu smieklīgi skaidrot viņiem, ar ko nīčeānisms atšķiras no sociālisma. Nevienā valodā nav tādu vārdu, ar kuriem viņš varētu izklāstīt šiem cilvēkiem savus uzskatus un rīcību. Visi viņu priekšstati par pareizu rīcību šai gadī­jumā saistās tikai ar vienu iespēju: sameklē darbu! Tas ir viņu pirmais un pēdējais vārds. Tālāk viņu saprašana nesniedzas. Sameklē darbu! Sāc strādāt! «Nabaga stulbie vergi,» Mārtiņš domāja, klausīdamies Ģertrūdē. «Nav ne­kāds brīnums, ka pasaule pieder stiprajiem. Vergus pazu­dina viņu pašu verdziskā domāšana. Darbs ir viņu zelta fetišs, kuru viņi dievina un kura priekšā loka ceļus.»
   Kad Ģertrūde piedāvāja naudu, Mārtiņš atkal papuri­nāja galvu, lai gan zināja, ka pēc pāris dienām atkal va­jadzēs iet pie augļotāja.
   —   Bernardam tagad acīs nerādies, — Ģertrūde brīdi­nāja. — Paies kāds mēnesis, un viņš nomierināsies, tad atnāc, varēsi salīgt pie viņa par stūmēju, ja gribēsi. Bet, ja tev manis ievajagas, atsūti ziņu, es atnākšu. Neaiz­mirsti!
   Ģertrūde skaļi ieraudājās un aizgāja savu ceļu, bet Mārtiņš, vērodams viņas gurdo, smagnējo gaitu, juta, ka sirds sāpēs sažņaudzas. Un, kamēr viņš skatījās māsai nopakaļ, nīčeānisma ēka pēkšņi sāka grīļoties un grūt. Nekas nekaitēja spriedelēt par abstraktu verdzību, bet piemērot teoriju saviem tuviniekiem vairs nebija tik patī­kami. Starp citu, ja vajadzēja sameklēt vārgo, ko apspie­duši spēcīgie, tad labāku piemēru par viņa māsu Ģertrūdi nevarēja atrast. Mārtiņš pat nosmējās par šo paradoksu. Ir gan viņš labs nīčeānietis, ja tūlīt ļaujas sentimentali­tātei un kļūst svārstīgs, līdzko saduras ar dzīves īstenību! Vai šobrīd šī pati vergu morāle neizpaužas viņā,-vai līdz­cietība pret māsu nav verdziskas jūtas? īsti stiprajam cil­vēkam jāstāv pāri žēlumam un līdzcietībai! Sīs jūtas ir radušās pazemes ieslodzījumos un bijušas vienīgi vājo un nožēlojamo agonija un pirmsnāves krampji.

   «Novēlotais» joprojām piemirsts gulēja uz galda. Visi aizsūtītie manuskripti tagad bija atraduši sev miera vietu pagaldē. Tikai viens manuskripts vēl ceļoja apkārt — Brisendena «Efemera». Mārtiņa divritenis un melnais uz­valks atkal ielikts lombardā, bet par rakstāmmašīnu, kā parasti, nokavēta īres maksa. Taču tas viss Mārtiņu vairs neuztrauca. Viņam vajadzēja aprast ar jauno stāvokli, un tikmēr viņš ļāva pārējai dzīvei ritēt savu gaitu.
   Pēc dažām nedēļām gadījās tas, ko viņš jau sen gai­dīja. Viņš satika Rūtu uz ielas. Tiesa, viņa nebija viena, viņu pavadīja Normans, turklāt abi izlikās Mārtiņu nepa­zīstam, un, kad Mārtiņš gribēja nākt klāt, Normans mēģi­nāja nelaist viņu tuvumā.
   —  Ja jūs uzmāksieties manai māsai, es pasaukšu poli­cistu, — Normans draudēja. — Viņa nevēlas ar jums ru­nāt, un jūsu uzmācība ir apvainojoša.
   —  Ja gribat, sauciet policistu, — Mārtiņš skarbi atbil­dēja, — tad arī jūsu vārds nokļūs avīzē. Bet tagad paejiet sāņus! Man jārunā ar Rūtu.
   Es gribu dzirdēt to no tavas mutes, — viņš sacīja Rūtai.
   Rūta nobāla un notrīsēja, taču apstājās un vaicājoši pavērās viņā.
   —  Atbildi man uz jautājumu, ko es tev uzdevu savā vēstulē, — viņš paskaidroja.
   Normans jau izrādīja nepacietību, bet Mārtiņš ar ska­tienu viņu apvaldīja.
   Rūta papurināja galvu.
   —  Vai tu rīkojies pēc savas brīvas gribas? — viņš jau­tāja.
   —  Ja, — viņa atbildēja klusi, taču stingri. — Es rīkojos pēc savas brīvas gribas. Tu man sagādāji tādu negodu, ka man kauns tikties ar paziņām. Visi tagad par mani runā. Tas ir viss, ko varu tev pateikt. Tu padarīji mani nelaimīgu, un es vairs nevēlos tevi redzēt.
   —  Paziņas! Tenkas! Avīžu meli! Tas nevar būt stiprāks par mīlestību! Tātad tu mani nekad neesi mīlējusi.
   Rūtas bālā seja pēkšņi pietvīka.
   —   Pēc visa tā, kas noticis? — viņa klusu teica. — Mār­tiņ, tu pats neapjēdz, ko saki! Par ko tu mani turi?
   —  Jūs redzat, ka viņa nevēlas ar jums runāt! — iesau­cās Normans, paņēma māsu zem rokas un aizveda.
   Mārtiņš nolūkojās viņiem pakaļ un atkal neapzināti meklēja kabatā tabaku un cigarešu papīru, kuru viņam nebija.
   Līdz Ziemeļoklendai bija tāls ceļš, bet, tikai iegājis savā istabiņā, Mārtiņš saprata, ka veicis šo gaisa gabalu. Attapies viņš redzēja, ka sēž uz gultas un apjucis skatās apkārt kā pamodies mēnessērdzīgais. Ieraudzījis uz galda «Novēloto», Mārtiņš piecēlās, piebīdīja krēslu un satvēra spalvu. Viņa dabai bija raksturīga tieksme neko neatstāt nepabeigtu. Te bija nepabeigts darbs. Viņš to atlicis, lai nokārtotu kaut ko citu. Tagad tas bija galā, vajadzēja atkal atgriezties pie «Novēlotā». Ko darīs pēc tam, Mār­tiņš nezināja. Viņš zināja tikai to, ka viņa dzīvē noticis lūzums. Bija pabeigta viena dzīves nodaļa, atlika tikai noapaļot frāzi un tad pielikt punktu. Nākotne viņu neinte­resēja. Gan jau tik un tā dabūs zināt, kas gaida šai nā­kotnē. Nekas vairs nevaldzināja. Viss bija vienaldzīgs.
   Piecas dienas Mārtiņš strādāja pie «Novēlotā», nekur negāja, neviena neredzēja un gandrīz nekā neēda. Sestās dienas rītā pastnieks atnesa plānu vēstuli no izdevniecī­bas Parthenon. Atplēsis aploksni, viņš uzreiz ieraudzīja, ka «Efemera» pieņemta.
   «Mēs iedevām izlasīt poēmu misteram Kārtraitam Brjū- sam,» izdevējs rakstīja, «un viņš deva tik cildinošu at­sauksmi, ka ar vislielāko prieku šo poēmu publicēsim. Ievietojam to augusta numurā tikai tāpēc, ka jūlija nu­murs jau ir iespiests. Nododiet misteram Brisendenam mūsu vislielāko atzinību un pateicību. Lūdzam Jūs atsūtīt viņa fotogrāfiju un biogrāfiskās ziņas. Ja mūsu piedāvā­tais honorārs liekas nepietiekams, esiet tik laipns un tele­grafējiet, kādi noteikumi Jums būtu pieņemami.»
   Tā kā piedāvātais honorārs bija trīssimt piecdesmit dolāru, Mārtiņš nolēma, ka nav vērts telegrafēt. Atlika vienīgi dabūt Brisendena piekrišanu. Galu galā izrādījās, ka Mārtiņam taisnība. Atradās žurnāla redaktors, kas kaut ko saprot no īstas dzejas. Un honorārs bija lielisks, pat «gadsimta poēmai» lielisks. Turklāt Mārtiņš zināja, ka Brisendens uzskata Kārtraitu Brjūsu par vienīgo kritiķi, kas pelna cieņu.
   Mārtiņš iekāpa tramvajā un, skatoties uz namiem un ielu krustojumiem, kas slīdēja garām, skumji domāja, ka viņu vairs nesajūsmina nedz drauga panākumi, nedz paša uzvara. Labākais Savienoto Valstu kritiķis bija pienācīgi novērtējis poēmu, tātad Mārtiņš nav kļūdījies, apgalvo­dams, ka īsti mākslas darbi izlauzīs sev ceļu uz iespie­šanu. Taču Mārtiņam vairs nebija agrākā entuziasma, un viņš skaidri apzinājās, ka viņam vairāk gribas redzēt pašu Brisendenu nekā paziņot priecīgo vēsti. Tikai tagad Mārtiņam ienāca prātā, ka visas šīs piecas dienas, strā­dādams pie «Novēlotā», ne mirkli nav atcerējies nedz Bri­sendenu, nedz saņēmis no drauga kādu ziņu. Pirmo reizi Mārtiņš saprata — viņš atradies tādā kā garīgā apmā­tībā, un viņam kļuva kauns, ka aizmirsis draugu. Bet arī kaunu viņš neizjūta asi. Mārtiņu spēja aizraut vienīgi radīšanas prieks, kādu bija pārdzīvojis pie «Novēlotā», neviena cita emocija vairs nesatrauca. Viņš dzīvoja it kā transā. Ļaužu pilnās ielas, pa kurām brauca tramvajs, likās tālas un nereālas, un viņš daudz nebrīnītos un neiz- bītos, ja acu priekšā pēkšņi sagrūtu baznīcas zvanu tornis.
   Iegājis viesnīcā, Mārtiņš devās tieši uz Brisendena istabu un pārsteigts palika stāvam. Istaba bija tukša. Visas mantas bija izvāktas.
   —       Vai misters Brisendens aizbraucis? — Martins jau­tāja šveicaram. — Vai viņš neatstāja savu adresi?
   Šveicars mirkli ziņkāri nopētīja Mārtiņu un tad savu­kārt jautāja:
   —  Vai jūs nekā neesat dzirdējis?
   Mārtiņš pakratīja galvu.
   —       Visas avīzes par to rakstīja. Viņu atrada gultā mi­rušu. Pašnāvība. Iešāvis sev galvā.
   —  Vai viņš jau ir apglabāts?
   Mārtiņam šķita, ka to jautā kāda sveša, apslāpēta balss.
   —       Nē. Pēc izmeklēšanas līķi nosūtīja uz Austrumiem. Visu nokārtoja advokāti, kurus bija salīguši viņa tuvinieki.
   —   Bet kādēļ viņi tā steidzās? — Mārtiņš iejautājās.
   —       Kā — steidzās? Tas taču notika pirms piecām die­nām!
   —   Pirms piecām dienām?
   —  Jā, pirms piecām dienām.
   —   Ā! — Mārtiņš vienīgi noteica un atstāja viesnīcu.
   Uz stūra viņš iegāja telegrāfā un paziņoja Parthenon
   izdevējam, ka atļauj publicēt poēmu. Telegrammu viņš nosūtīja ar pēcmaksu — kabatā bija palikuši tikai pieci centi atceļam.
   Atgriezies mājās, Mārtiņš tūlīt ķērās pie darba. Pagāja dienas un naktis, bet viņš joprojām sēdēja pie galda un rakstīja. Viņš gāja vienīgi uz lombardu, vienaldzīgi ēda, kamēr varēja kaut ko pagatavot, un tikpat vienaldzīgi iz­tika bez ēšanas, kad visi krājumi bija izsīkuši. Lai gan viss stāsts jau bija iepriekš sīki jo sīki izdomāts, viņš pēkšņi nolēma spēcīguma labad citādi veidot ekspozīciju, kas stāstu pagarināja par divdesmittūkstoš vārdiem. Ne­bija nekādas vajadzības tik rūpīgi un mākslinieciski no­slīpēt šo stāstu, bet citādi strādāt Mārtiņš neprata. Viņš rakstīja it kā apmātībā, atsvešinājies no visas apkārtējās pasaules, un izmantoja savas agrākās dzīves literārās iemaņas — gluži kā rēgs, kas klīst pa sen pazīstamām vietām. Viņš atcerējās, reiz kāds bija teicis, ka rēgs esot tāda cilvēka gars, kurš ir miris, bet pats to neapzinās. Mārtiņš mirkli pārdomāja: vai ar viņu nenotiek tāpat?
   Galu galā pienāca diena, kad «Novēlotais» bija pa­beigts. Ieradās rakstāmmašīnu veikala aģents un, sēdē­dams uz gultas, gaidīja, kamēr Mārtiņš beidz rakstīt pē­dējo lappusi. «Beigas» — viņš lieliem burtiem uzsita ar mašīnu, un viņam tās arī tiešām bija beigas. Atvieglojumā viņš noskatījās, kā aģents aiznes mašīnu, un tad iekrita gultā. Viņš bija galīgi novārdzis no bada. Viņš nebija ēdis jau veselas' trīsdesmit sešas stundas, bet ne reizi nebija iedomājies par to. Viņš aizvērtām acīm nekustīgi gulēja uz muguras gultā, nekā nedomādams, kamēr nepa­rasta stinguma un vienaldzības vilnis cēlās augšup un pamazām pārplūdināja apziņu. Pusmiegā viņš sāka skai­tīt kāda nezināma autora dzejoli, ko bieži viņam lasījis priekšā Brisendens. Marija, stāvēdama aiz durvīm, iztrū­kusies klausījās šai vienmuļajā murmināšanā. Paši vārdi viņai nekā nepauda, bet viņu biedēja tas, ka Mārtiņš runā vienatnē.
   Es esmu beidzis … Lai kokle klus.
   Dziesmu skaņas drīz apklusīs Un gaisīgās ēnas izklīdīs. Es esmu beidzis … Lai kokle klus. Kā agrā strazda dziesmas Man dega dziesmu liesmas. Nu esmu kluss, nav vārdu vairs, Kā putns esmu noguris, Mans dziesmu laiks ir pagājis; Nav dziesmu manā koklē vairs, Es esmu beidzis … Lai kokle dus.
   Marija vairs nevarēja ilgāk izturēt, pieskrēja pie plīts, paņēma bļodu un, iemetusi tajā gaļu un saknes, cik vēl bija palicis katla dibenā, devās pie Mārtiņa. Pacēlies uz elkoņa, Mārtiņš sāka ēst, pārliecinādams Mariju, ka nav murgojis un ir pilnīgi vesels.
   Kad Marija aizgāja, Mārtiņš palika sēžam gultā un ilgi tā sēdēja — sagumis, aizblāvotu skatienu raudzīdamies apkārt; pēkšņi viņš ievēroja žurnālu, kas bija pienācis ar rīta pastu, un aizmiglotajā apziņā iešāvās gaismas stars. «Tas ir Parthenon,» viņš nodomāja, «augusta numurs, un tajā jābūt iespiestai «Efemerai». Kaut Brisendens būtu vēl dzīvs!»
   Viņš pāršķirstīja žurnālu un pēkšņi apstulba. «Efemera» bija izpušķota ar krāšņu virsrakstu un greznām vinjetēm Berdslija stilā. Vienā pusē virsrakstam ievietota Brisen­dena ģīmetne, bet otrā — sera Džona Veljū — Anglijas sūtņa fotogrāfija. Redaktora ievadā aizrādīts — sers Džons Veljū nesen izteicies, ka Amerikā neesot dzejnieku, un, publicējot «Efemeru», Parthenon it kā atbildot viņam: «Vai redzat nu, ser Džon Veljū!» — bija aprakstīts arī Kār- traits Brjūss kā lielākais amerikāņu kritiķis un minēti viņa vārdi: ««Efemera» ir visievērojamākā poēma, kāda- jebkad Amerikā sarakstīta.» Ievads beidzās šādi: «Mēs vēl nevaram «Efemeru» pilnībā novērtēt un varbūt to ne­kad nevarēsim. Bet, lasot un pārlasot poēmu, apbrīnojām mistera Brisendena neparasti bagāto leksiku un ne vien­reiz vien sev jautājām, kur misters Brisendens guvis tik bagātīgu vārdu krājumu un kā mācējis to tik mākslinie­ciski izmantot.»
   Pēc tam sekoja pati poēma.
   —   Labi, ka tu esi miris, nabaga Bris, — Mārtiņš no­murmināja, ļaudams žurnālam nokrist uz grīdas.
   Tas viss bija lēti un pliekani līdz riebumam, taču īstu riebumu Mārtiņš nejuta. Gribējās sadusmoties, bet trūka enerģijas. Viņš bija it kā notrulis. Asinis likās sastingu­šas un vairs nespēja nedz iedegties, nedz sašutumā uzmu­tuļot. Kas tur galu galā sevišķs? Tas viss pilnībā atbilst buržuāziskās sabiedrības parašām, kuras Brisendens tik asi nosodīja.
   —  Nabaga Bris! — Mārtiņš noteica.—Viņš man nekad to nepiedotu.
   Ar pūlēm piecēlies, Mārtiņš izvilka ārā kasti, kur agrāk bija glabājies rakstāmpapīrs. Parakņājies kastē, viņš
   izņēma vienpadsmit dzejoļu, ko bija sacerējis draugs. Viņš lēnām tos saplēsa sīkos gabaliņos un iemeta papīrkurvī. To padarījis, atkal apsēdās uz gultas un sāka stingi rau­dzīties vienā punktā.
   Viņš nezināja, cik ilgi tā nosēdējis, kad pēkšņi palsajā tukšumā parādījās gara, spoži balta strēle. Tas bija dīvaini. Taču, palūkojies vērīgāk, Mārtiņš ieraudzīja, ka tā ir Klusā okeāna kāda koraļļu rifa banga. Pēc mirkļa Mārtiņš saskatīja baltajās putās vienkoča laivu — mazu, vieglu laiviņu. Tās priekšgalā sēdēja jauns bronzas dievs ar sarkanu gurnapsēju, mērkdams ūdenī mirdzošu airi. Mārtiņš viņu pazina. Tas bija Moti, iezemiešu virsaiša Tami jaunākais dēls, un tas droši vien ir Tahiti salas krasts, un aiz koraļļu rifa atrodas burvīgā Parparas zeme,, kur pie pašas upes grīvas slejas vadoņa niedru būda. Bija pievakare, un Moti atgriezās no zvejas. Viņš gaidīja lielu vilni, kas viņu pārnestu pāri rifam. Tad Mārtiņš ieraudzīja arī pats sevi sēžam laivā, kā bieži agrāk bija sēdējis, un gaidām Moti signālu, lai strauji irtos uz priekšu, tiklīdz tirkīzzilie viļņi aizmugurē sāks pacelties. Nākamajā mirklī Mārtiņš vairs nebija tikai skatītājs; viņš patiešām sēdēja vienkocī un, līdzko Moti skaļi uzsauca, no visa spēka iegūla airos, un viņi joņoja uz priekšu līdzi stāvajai, tirkīz- zilajai bangotnei. Laiva izdrāzās cauri šņākoņai, dārdoņai un putu šļakatām un pēkšņi iepeldēja rāmā lagūnā. Moti smiedamies izberzēja no acīm sāļo ūdeni, bet laiva mie­rīgi pieslīdēja pie koraļļu krasta, kur starp slaidajām kokospalmām rieta staros zeltoja vadoņa niedru būda.
   Vīzija pēkšņi izgaisa, un Mārtiņa acu priekšā atkal iz­nira šaurā, nekārtīgā istabiņa. Velti viņš pūlējās atkal ieraudzīt Tahiti. Viņš zināja, ka tagad palmu birzī atskan dziesmas un mēnesnīcā dejo meitenes, bet nekā vairs ne­varēja saskatīt. Viņš redzēja vienīgi papīriem piemētāto galdu, tukšo vietu, kur bija stāvējusi rakstāmmašīna, un netīro, ilgi nemazgāto logu. Ievaidēdamies viņš aizvēra acis un iegrima smagā miegā.

   Mārtiņš nogulēja visu nakti, bet no rīta viņu atmodi­nāja pastnieks, klauvēdams pie durvīm. Mārtiņš gurdi un vienaldzīgi atvēra aploksnes un pārlaida acis vēstulēm. Vienā no tām bija čeks par divdesmit diviem dolāriem no kāda «pirātu» žurnāla. Šo naudu viņš bija neatlaidīgi dze­nājis pusotra gada. Taču patlaban tā šķita pilnīgi vien­aldzīga. Viņš pat neizjūta kādreizējo satraukumu, saņemot izdevēju čekus. Agrāk šie čeki likās nākamo lielo panā­kumu ķīla. Tagad tie bija tikai divdesmit divi dolāri, par kuriem varēja nopirkt kaut ko ēdamu.
   Otrs čeks bija no kāda Ņujorkas nedēļas žurnāla — honorārs par sen iespiestiem humoristiskiem dzejoļiem. Ceks bija par desmit dolāriem. Mārtiņam ienāca prātā doma, kuru viņš vēsi apsvēra. Viņš nezināja, ko darīs turpmāk, nebija arī nekādas vajadzības kaut ko darīt. Pa to laiku tomēr dzīvot vajadzēja. Vajadzēja arī maksāt pa­rādus. Vai nebūtu izdevīgi iegādāt par šiem desmit dolā­riem markas un atkal sūtīt ceļojumā manuskriptus, kas kaudzēm grēdo pagaldē? Varbūt vienu vai divus pieņem. Tas dotu iespēju dzīvot. Domāts — darīts. Saņēmis pret čeku naudu Oklendas bankā, Mārtiņš nopirka markas. Taču atgriezties savā netīrajā, smacīgajā istabelē šķita pretīgi. Pirmo reizi mūžā viņš atmeta ar roku parādiem. Mārtiņš skaidri zināja, ka mājās var pagatavot krietnas brokastis par piecpadsmit, divdesmit centiem. Tomēr viņš devās uz kafejnīcu «Forums» un pasūtīja maltīti, kas mak­sāja divus dolārus. Viņš iedeva viesmīlim piecpadsmit centu dzeramnaudas un tikpat daudz iztērēja par Ēģiptes cigaretēm. Mārtiņš nebija smēķējis kopš tās reizes, kad Rūta to aizliedza. Nu vairs nebija nekāda iemesla sev liegt šo prieku, bez tam smēķēt ļoti gribējās. Vai vērts taupīt naudu? Protams, par pieciem centiem viņš varēja nopirkt lētas markas tabaku un papīru četrdesmit paštītiem smē­ķiem — bet kāda tam jēga? Naudai viņa acīs vairs nebija nekādas citas nozīmes kā vienīgi tā, ka par šo naudu tūlīt var kaut ko nopirkt. No viņa rokām bija izslīdējusi stūre, kartes nebija, un viņš netiecās nokļūt kādā ostā; peldēdams pa straumi, viņš mazāk izjuta dzīvi, bet dzīves izjūta darīja viņam sāpes.
   Dienas vienmuļi ritēja uz priekšu, katru nakti Mārtiņš gulēja astoņas stundas. Lai gan, gaidīdams čekus, Mār­tiņš tagad ēda japāņu restorānos, kur maltīte maksā des­mit centu, viņš tomēr pieņēmās svarā, vaigi kļuva apaļāki. Viņš vairs nenovārdzināja sevi ar īsu miegu, pārmērīgu darbu un mācīšanos. Viņš nekā nerakstīja, arī grāmatas mierīgi stāvēja plauktā. Viņš bieži devās kalnos, stundām ilgi klīda pa pilsētas klusajiem parkiem. Viņam nebija nedz draugu, nedz paziņu un arī negribējās tos iegūt. Kāpēc gan? Mārtiņš gaidīja, pats nezinādams, no kurie­nes, kādu jaunu impulsu, kas atkal iekustinātu viņa sa­stingušo dzīvi. Taču tikmēr viņš turpināja gurdo, tukšo, vienmuļo un bezjēdzīgo eksistenci.
   Reiz viņš aizbrauca uz Sanfrancisko, lai satiktos ar «īstajiem cilvēkiem». Taču, aizgājis līdz durvīm, spēji ap­sviedās un steidzās atpakaļ pa tukšajām, ņudzeklīgajāin geto ieliņām. Doma, ka vajadzēs klausīties filozofiskos strīdos, viņu izbiedēja, un viņš metās skriešus, baidīda­mies nejauši satikt kādu no «īstajiem cilvēkiem», kas va­rētu viņu pazīt.
   Lāgiem viņš pārlapoja žurnālus un avīzes, lai redzētu, kā tiek darīts pāri «Efemerai». Poēma bija sacēlusi brēku. Un kādu brēku! Visi bija to lasījuši, un visi strīdējās, vai tā ir dzeja vai nav. Vietējā prese maltin mala šo tematu, avīzes bija pilnas gudru, kritisku apcerējumu, ironisku rakstu, lasītāju vēstuļu. Helēna Della Delmare, kas, tau­rēm pūšot un bungām rībot, bija izbazunēta par Savienoto Valstu lielāko dzejnieci, negribēja atbrīvot Brisendenam vietu sev blakām uz Pegaza un rakstīja garu garās vēs­tules lasītājiem, .pierādīdama, ka Brisendens vispār nav dzejnieks.
   Parthenon nākamais numurs pašapmierināti baudīja saceltā trača augļus, ņirgājās par seru Džonu Veljū un cietsirdīgi izmantoja Brisendena nāvi reklāmai. Kāda avīze, kas apgalvoja, ka tai esot vairāk nekā pusmiljona abonētāju, publicēja Helēnas Della Delmares poēmu, kurā bija izsmiets Brisendens. Nevarēdama rimties, dzejniece vēl sacerēja arī parodiju par «Efemeru».
   Mārtiņš vairākkārt nopriecājās, ka drauga vairs nav starp dzīvajiem. Brisendens tā nīda pūli, un tagad šiin pūlim bija nomests priekšā viņa lielākais dārgums un svē­tums. Brisendena radītajam skaistumam katru dienu tika izdarīta vivisekcija. Ikviens nožēlojams skribentiņš izman­toja gadījumu, lai Brisendena diženuma saulē paplātītos publikas priekšā ar savu niecīgo «es». Viena no avīzēm rakstīja: «Kāds džentlmenis savā vēstulē mums ziņo, ka jau pirms pāris gadiem esot sacerējis tādu pašu poēmu, pat labāku.» Cita avīze nopietnības uzplūdā pārmeta He­lēnai Della Delmarei par viņas parodiju: «Mis Delmare, rakstīdama šo parodiju, acīmredzot bija vieglprātīgi aiz­mirsusi, ka vienam lielam dzejniekam vienmēr jāciena otrs — varbūt vēl lielāks dzejnieks. Iespējams, ka mis Delmare apskauž «Efemeras» autoru, bet pienāks diena, kad viņa, tāpat kā tūkstošiem citu, sapratīs šā daiļdarba skaistumu un pat mēģinās uzrakstīt kaut ko līdzīgu.»
   Garīdznieki nopulgoja «Efemeru» savos sprediķos, un viens no viņiem, kas mēģināja poēmu aizstāvēt, tika ap­vainots ķecerībā. Diženā poēma kalpoja sabiedrībai par uzjautrinājumu. Komisku pantu kalēji un karikatūristi aiz­gūtnēm centās sasmīdināt lasītājus, arī feļetonisti izgud­roja visādas asprātības, stāstīdami, ka Cārlijs Frenšens konfidenciāli sacījis Ārčijam Dženningsam, ka piecas rin­das no «Efemeras» varot pamudināt cilvēku piekaut kropli, bet desmit rindas — mesties upes dzelmē.
   Mārtiņš nedz smējās, nedz grieza zobus aiz niknuma. Tas viss izraisīja viņā tikai dziļas skumjas. Tā kā visa viņa pasaule, ko bija uzcēlusi mīlestība, tik pēkšņi sa­bruka, preses un cienījamās publikas izdarības viņu vairs neskāra. Brisendena spriedums par žurnāliem bija pilnīgi pareizs, bet viņam, Mārtiņam, vajadzēja velti aizvadīt smagus neatlaidīga darba gadus, lai nonāktu pie šās at­ziņas. Žurnāli ne vien attaisnoja Brisendena ļaunos pare­dzējumus, bet tos pat pārspēja. «Tagad ar to visu ir cauri,» Mārtiņš sevi mierināja. Viņš bija augstu mērķējis, bet iekļuvis smirdošā muklājā. Atkal un atkal parādījās skaidrās un tīrās Tahiti burvīgā vīzija. Lūk, Paumotu līdzenumi un kalnainās Markīžu salas! Viņam bieži šķita, ka viņš stāv uz tirdzniecības šonera klāja vai uz maza, viegla kutera, kas rītausmā slīd garām Papites rifam vai Nukahivas pērļu atolam uz Taiohae līci, kur, viņš zināja, Tamari nokaus cūku par godu viņa atbraukšanai un Ta- mari meitas apstās viņu un dziedot un smejoties greznos ar ziedu vītnēm. Dienvidjūra viņu neatlaidīgi aicināja, un Mārtiņš zināja, ka agri vai vēlu atsauksies šim aicinā­jumam.
   Taču pagaidām viņš joprojām ļāvās straumei, atpūtās pēc garā un nogurdinošā ceļojuma pa plašo zinību val­stību. Saņēmis no Parthenon čeku par trīssimt piecdesmit dolāriem, Mārtiņš to nodeva advokātam, kas kārtoja_ Bri­sendena mantojuma lietas. Dabūjis kvīti par čeku, Mārtiņš savukārt uzrakstīja parādzīmi par simt dolāriem, ko Bri­sendens viņam bija aizdevis.
   Taču Mārtiņš vairs ilgi neapmeklēja japāņu restorāni- ņus. Tieši tai brīdī, kad viņš pārtrauca cīņu, laimes rats pagriezās. Bet pagriezās pārāk vēlu. Bez jebkāda satrau­kuma atplēsis Millennium aploksni, Mārtiņš izņēma no tās čeku par trīssimt dolāriem. Tas bija honorārs par «Piedzīvojumu». Visi viņa parādi, ieskaitot maksu augļo­tājam, ar visiem procentiem nepārsniedza ne simt dolāru. Kad bija dzēsti parādi un simt dolāru aizsūtīti Brisendena testamenta izpildītājam, Mārtiņam kabatā vēl palika simt dolāru. Viņš pasūtīja pie drēbnieka jaunu uzvalku un sāka pusdienot pilsētas labākajos restorānos. Viņš joprojām dzīvoja tai pašā mazajā istabiņā pie Marijas, bet viņa jaunais uzvalks atstāja tik lielu iespaidu uz kaimiņiem, ka bērni, sēdēdami uz jumtiem vai žogiem, vairs neuz­drīkstējās saukt viņam nopakaļ «klaidonis» un «slīmests».
   «Viki-Viki», stāstu par havajiešiem, nopirka Warren's Monthlij par divsimt piecdesmit dolāriem. Northern Re- view iespieda «Skaistuma šūpuli», un Macklntosh's Maga- zine pieņēma «Zīlētāju» — dzejoli, kas bija veltīts Ma- rionai. Redaktori un manuskriptu lasītāji bija atgriezušies no vasaras atvaļinājumiem, un manuskripti apgrozījās ātri. Taču Mārtiņš nevarēja saprast, kāpēc to visu, ko di­vus gadus tik stūrgalvīgi atraidīja, tagad kāda dīvaina untuma dēļ gandrīz raušus izrauj. Neviens viņa darbs līdz šim nebija publicēts. Ārpus Oklendas viņu nepazina, un tie nedaudzie oklendieši, kas iedomājās viņu pazīstam, Mārtiņu uzskatīja par visniknāko un «sarkanāko» sociā­listu. So spējo pārmaiņu nekādi nevarēja izskaidrot. Tā bija tīrā likteņa rotaļa.
   Kad «Saules kaunu» bija noraidījuši vairāki žurnāli, Mārtiņš atcerējās Brisendena padomu un nolēma šo darbu piedāvāt kādam grāmatu apgādam. Pēc dažām neveik­smēm manuskriptu beidzot pieņēma izdevniecība «Singl- trijs, Darnlejs un biedri», apsolīdami to publicēt rudenī. Mārtiņš lūdza avansu, bet izdevēji atbildēja, ka viņi tā nemēdzot darīt, jo šāda satura grāmatas parasti neatmak­sājoties un diezin vai izdošoties pārdot vairāk par tūkstoš eksemplāriem. Mārtiņš aplēsa, cik grāmata tādā gadījumā ienestu. Ja grāmata maksās vienu dolāru, tad, rēķinoties ar piecpadsmit procentiem, viņš saņems simt piecdesmit dolāru. Pēc tam Mārtiņš nolēma — ja vajadzētu no jauna rakstīt, viņš rakstītu vienīgi beletristiku. «Piedzīvojums» bija četrreiz īsāks nekā «Saules kauns», bet ienesa divreiz vairāk no Millennium. Galu galā kādreiz avīzē lasītās ziņas par autoru honorāriem ir bijušas pareizas. Pirmkla­sīgie žurnāli tiešām maksā pēc manuskripta pieņemšanas un maksā labi. Millennium pat samaksāja Mārtiņam nevis divus, bet četrus centus par vārdu. Turklāt viņi pirka arī labus darbus — bija taču nopirkuši viņa darbu! Tā domā­dams, Mārtiņš grīni pasmīnēja.
   Viņš aizrakstīja «Singltrijam, Darnlejam un biedriem», ka ir ar mieru pārdot «Saules kaunu» ar visām tiesībām par simt dolāriem, bet apgāds negribēja riskēt. Mārtiņam nauda pašlaik nebija nepieciešami vajadzīga, jo gandrīz visi viņa pēdējie stāsti bija pieņemti un samaksāti. Viņš pat atvēra bankā tekošu rēķinu par vairākiem simtiem dolāru, un viņam vairs nebija neviena parāda. «Novēlo­tais» pēc negara ceļojuma atrada ostu Meredita-Louela izdevniecībā. Atcerējies solījumu atdot Ģertrūdei piecus dolārus ar simtkāršu uzviju, Mārtiņš aizrakstīja izdevniecī­bai un lūdza atsūtīt piecsimt dolāru avansa. Mārtiņam par lielu pārsteigumu, čeks kopā ar līgumu tika nekavējoties atsūtīts. Viņš izmainīja čeku zelta piecdolāru monētās un piezvanīja Ģertrūdei, ka vēlētos viņu redzēt.
   Ģertrūde ieradās elsdama un pūzdama, jo bija ļoti stei­gusies. Nojauzdama kaut ko ļaunu, viņa bija iebāzusi so­miņā visu savu nelielo ietaupījumu; viņa bija tik pārlie­cināta, ka brāli piemeklējusi kāda nelaime, ka tūlīt rau­dādama viņu apskāva un spieda viņam saujā naudu.
   —   Es būtu aizgājis pie tevis, — Mārtiņš teica, — bet negribu sakauties ar misteru Higinbotamu, un tas droši vien notiktu.
   —   Gan jau viņš pēc kāda laika nomierināsies, — Ģer­trūde apgalvoja, mēģinādama uzminēt, kas Mārtiņam at­gadījies. — Bet tu sāc drīzāk strādāt! Bernardam patīk, ka cilvēks strādā kārtīgu darbu. Tas raksts avīzē viņu pagalam saniknoja. Es nekad nav redzējusi viņu tik ellīgu.
   —   Es nemaz netaisos meklēt darbu, — Mārtiņš smaidot sacīja. — Vari to viņam manā vietā paziņot. Nekāds darbs man nav vajadzīgs. Lūk, te ir pierādījums!
   Viņš iebēra Ģertrūdei klēpī simt spožās un skanošās zelta monētas.
   —  Vai atceries, tu man reiz iedevi zelta piecnieku, kad man nebija ne centa tramvajam? Te ir šie pieci dolāri un vēl deviņdesmit deviņi brāļi — gan dažāda vecuma, bet vienādas vērtības.
   Ģertrūde bija ieradusies pie Mārtiņa satraukta, bet ta­gad viņu pārņēma paniskas šausmas. Tās aizgainīja visas šaubas. Tā vairs nebija nojauta, tā bija pārliecība. Izbiju­sies viņa skatījās uz Mārtiņu un trīcēja pie visām mie­sām, baidīdamās pieskarties šiem zelta ripulīšiem, it kā varētu apdedzināties.
   —   Tie visi ir tavi! — Mārtiņš smiedamies teica.
   Ģertrūde sāka gauži raudāt, šņukstēdama:
   —   Nabaga zēns, mans nabaga zēns!
   Brīdi Mārtiņš apjuka. Taču tūlīt atskārta māsas satrau­kumu un parādīja viņai Meredita-Louela izdevniecības vēstuli un čeku. Ģertrūde ar pūlēm to izburtoja, noslaucīja acis un beidzot neticīgi jautāja:
   —   Tātad tu ir dabūjis šo naudu godīgā ceļā?
   —   Es pat neesmu to laimējis loterijā, bet nopelnījis.
   Cerība atkal uzplaiksnīja Ģertrūdes sirdī, un viņa vēl­reiz uzmanīgi izlasīja vēstuli. Mārtiņam bija grūti viņai ieskaidrot, par ko dabūjis tik lielu summu, un vēl grūtāk nācās ieskaidrot, ka viņam šī nauda nav vajadzīga.
   —   Es to ielikšu bankā uz tava vārda, — viņa beidzot nolēma.
   —   Nē, nekādā ziņā ne! Tā ir tava nauda, vari to izlie­tot, kā vēlies, bet, ja tu neņemsi, es atdošu Marijai. Ma­rija gan zinās, ko iesākt. Es ieteiktu tev pieņemt kalponi un pašai labi atpūsties.
   —   Es to visu pastāstīs Bernardam, — Ģertrūde aiz­iedama noteica.
   Mārtiņš sarauca pieri, bet tad iesmējās.
   —   Nu labi, — viņš noteica, — varbūt viņš tagad ielūgs mani pusdienās.
   —   Noteikti ielūgs, uz galvošanu ielūgs! — māsa de­dzīgi iesaucās un, cieši apskāvusi, viņu noskūpstīja.

   Pienāca diena, kad Mārtiņš apzinājās, cik vientuļš jūtas. Viņš bija vesels un spēcīgs, bet viņam nekā nebija ko darīt. Pārtraucis rakstīšanu un mācīšanos, zaudējis Bri­sendenu un Rūtas mīlestību, viņš atklāja savā dzīvē ne­parasti dziļu tukšumu. Veltīgi viņš centās aizpildīt šo tuk­šumu ar labiem restorāniem un Ēģiptes cigaretēm. Tais­nība, viņu nemitīgi vilināja Dienvidjūra, bet viņam šķita, ka viņa loma Savienotajās Valstīs vēl nebūt nav nospē­lēta. Drīz tiks publicētas divas viņa grāmatas, un iespē­jams, ka arī pārējās atradīs sev izdevējus. Tas viss solīja naudu, bija vērts gaidīt, lai aizbrauktu uz Dienvidjūru ar veselu maisu naudas. Markīžu salās viņš zināja kādu ieleju, ko varēja nopirkt par tūkstoš Cīles dolāriem. Ieleja stiepās no maza pakavveida līča līdz augstajiem kalniem, kuru virsotnes atdūrās mākoņos, un tās platība bija ap­mēram desmittūkstoš akru. Tā bija noaugusi ar tropu bie­zokni, kurā mita gan irbes, gan meža cūkas, bet kalnos ganījās kalnu kazas, ko tramdīja veseli bari meža suņu. Viss šis apvidus bija mežonīgs. Tur nedzīvoja neviena cilvēciska būtne. Un to visu — ieleju kopā ar līci — iespējams nopirkt par tūkstoš Cīles dolāriem.
   Līcis, cik viņš atcerējās, bija brīnum skaists un dziļš, tajā varēja stāvēt lielie okeāna tvaikoņi, un Klusā okeāna maršrutu sarakstos tas bija ieteikts kā labākā osta tajā okeāna daļā. Mārtiņš nopirks šoneri, vienu no tiem jahtas tipa ātrgaitas kuģīšiem, kas pārklāti ar kapara plāksnēm, un nodosies tirdzniecībai ar kopru un pērļu zvejai. Līča ieleja būs viņa galvenā mītne. Tur viņš uzcels pirmatnīgu niedru būdu, tādu kā Tati, un salīgs par kalpiem meln­ādainos iezemiešus. Viņš uzņems aģentus no Taiohae, tirdzniecības kuģu kapteiņus un visus Dienvidjūras traku­līgākos dēkaiņus. Viņa durvis būs visiem atvērtas, un viņš karaliski uzņems savus viesus. Varbūt tur viņš aizmirsīs reiz lasītās grāmatas un pasauli, kas, izrādās, bija tikai tukša ilūzija.
   Tādēļ viņam vajadzēja palikt Kalifornijā un gaidīt, ka­mēr maiss būs pilns ar naudu. Un nauda jau sāka plūst straumēm. Ja tikai vienai grāmatai būs panākumi, viņš viegli pārdos visus savus manuskriptus. Varētu sastādīt krājumu no īsajiem stāstiem un dzejoļiem, lai drīzāk iegūtu savā īpašumā gan ieleju, gan līci, gan šoneri. Rak­stīt viņš vairs nekad nerakstīs. To Mārtiņš bija stingri apņēmies. Taču, kamēr grāmatas tiek iespiestas, vajadzēja kaut ko uzsākt, nedrīkstēja dzīvot tādā stingumā un vien­aldzībā pret visu pasauli, kādā bija iestidzis.
   Padzirdējis, ka svētdien Selmoundparkā notiks mūrnieku sarīkojums, viņš devās turp. Senāk Mārtiņš bieži bija piedalījies šādos sarīkojumos un labi zināja, kādi tie ir, un tagad, iegājis parkā, juta, ka atmožas visas sen aiz­mirstās izjūtas. Galu galā šie strādnieki taču bija viņa aprindu ļaudis. Viņš bija dzimis un uzaudzis to vidū un priecājās, ka pēc tik ilga laika atkal satiekas ar tiem.
   —   Tas tak ir Mārts! — viņš izdzirdēja sakām, un nā­kamajā mirklī kāda roka draudzīgi uzgula viņa plecam. — Kur tu biji pazudis? Jūrā, vai? Nāc, iedzersim aliņu!
   Tā bija tā pati vecā kompānija, tikai šur tur manīja jaunas sejas un šur tur kādas no agrākajām trūka. Visi šie puiši nebūt nebija mūrnieki, bet viņi nāca uz svētdie­nas sarīkojumiem, lai izdižotos, padzītu jokus un izkautos. Mārtiņš iedzēra kopā ar viņiem un uzreiz atdzīvojās. «Es biju muļķis, ka pēkšņi viņus pametu!» Mārtiņš nodomāja; viņš jutās pilnīgi pārliecināts, ka būtu daudz laimīgāks, ja nebūtu aizgājis no savas šķiras, nebūtu dzinies pēc grāmatu gudrībām un augstas kārtas cilvēkiem. Tomēr alus vairs nebija tik labs kā sendienās! Garša nebija tāda pati. «Brisendens acīmredzot ir mani atradinājis no lētā alus,» Mārtiņš secināja. «Bet varbūt grāmatas ir mani atradinājušas no biedrošanās ar šiem jaunības draugiem?» Nolēmis pats sev pierādīt, ka nemaz nav no visa tik at­svešinājies, viņš devās uz deju paviljonu. Tur viņš sa­stapa skārdnieku Džimiju, kas bija atvedis līdzi kadu garu, gaišmatainu meiču, kura tūlīt deva priekšroku Mar- tinam.
   —   Ar viņu vienmēr tā iznāk, — Džimijs paskaidroja biedriem, kas vilka viņu uz zoba, un noskatījās, kā Mār­tiņš un blondīne griežas valsī. — Bet man nemaz nav žēl. Es ir traki priecīgs, ka viņu atkal ieraugu. Viegli jau viņš dejo, velns tāds! Šiki! Nav ko pārmest meitenēm!
   Mārtiņš atveda blondīni atpakaļ pie Džimija, un viņi visi trīs kopā ar pusduci draugu vēroja dejotājus, smējās un trieca jokus. Ikviens priecājās par Mārtiņa atgriešanos. Neviena viņa grāmata vēl nebija iznākusi, tātad viņu acīs Mārtiņam nebija nekādas maldinošas vērtības. Viņi Mār­tiņu mīlēja viņa paša dēļ. Mārtiņš jutās kā princis, kas atgriezies no trimdas, un viņa vientuļā sirds atvilga šai neviltotajā draudzīgumā. Jā, viņam kaulos vēl sēdēja akots. Turklāt viņam bija kabatā nauda, un viņš to tērēja ar devīgu roku tāpat kā senajās dienās, kad atgriezās no jūras.
   Pēkšņi starp dejotājiem Mārtiņš ieraudzīja Lisiju Ko­noli; viņa dejoja ar kādu strādniekpuisi. Mazliet vēlāk Mārtiņš, staigādams apkārt paviljonam, redzēja viņu sē­žam pie galdiņa, kur pasniedz atspirdzinošus dzērienus. Lisija Konoli bija ļoti pārsteigta un iepriecināta par šo tikšanos un labprāt iegāja ar Mārtiņu parkā, kur varēja sarunāties, nepārkliedzot mūziku. Jau no pirmā vārda bija skaidrs, ka viņa pieder viņam. Mārtiņš to saprata. To pauda gan valgais mirdzums viņas lepnajās acīs, gan vingrā auguma pieglaudlba, gan tas, cik alkaini viņa tvēra katru Mārtiņa vārdu. Viņa vairs nebija tā jauniņā meitene, ko Mārtiņš bija saticis teātrī. Lisija Konoli bija kļuvusi sieviete, un Mārtiņš tūlīt ievēroja, kā uzplaucis viņas kvēlais, izaicinošais daiļums; kvēle bija tā pati, tikai izaicinātību viņa bija iemācījusies apvaldīt.
   —   Skaistule, īsta skaistule, — Mārtiņš apbrīnā nočuk­stēja. Un viņš zināja, ka atliek vienīgi pasacīt: «Nāc!» — un Lisija sekos viņam kaut vai līdz pasaules galam.
   Tai pašā mirklī viņš dabūja tādu belzienu pa galvu, ka tikko noturējās kājās. Tas bija dūres trieciens, un sitējs droši vien mērķēja pa žokļiem, bet dusmu iekarsumā trā­pīja greizi. Mārtiņš grīļīgi pasitās sāņus tai mirklī, kad uzbrucējs atkal atvēzējās zvēlienam. Mārtiņš viegli pie­liecās, dūre nesniedza mērķi, pretinieks gandrīz zaudēja līdzsvaru, un Mārtiņš ar pretsitienu nogāza viņu gar zemi. Tomēr viņš tūlīt pielēca stāvus un niknumā atkal metās virsū sāncensim. Mārtiņš skatījās viņa jaunajā, dusmās pārvērstajā sejā, brīnīdamies, ar ko varējis viņu tā sakai­tināt. Tomēr brīnīšanās netraucēja Mārtiņam atvairīt uz­brukumu un ar spēcīgu gāzienu notriekt pretinieku gar­šļaukus. Džimijs un pārējie pieskrēja un izšķīra viņus.
   Mārtiņš trīsēja. Te nu tās bija, senās, laimīgās dienas — dejas, joki, kautiņi. Neizlaizdams no acīm pretinieku, Mār­tiņš uzmeta ašu skatienu Lisijai. Parasti, kad notika šāda kaušanās, meitenes spiedzīgi kliedza, bet Lisija neieklie­dzās. Viņa skatījās, elpu aizrāvusi, saspringumā viegli pieliekusies uz priekšu, roku piespiedusi pie krūtīm, vaigi dega, un acīs staroja sajūsma.
   Dusmonis tikmēr bija uzrausies kājās un centās izrau­ties no puišu rokām, kas viņu turēja.
   —  Viņa te gaidīja mani! — viņš kliedza. — Viņa gai­dīja mani, bet tas svešais čalis atnāk un aizved viņu! Laidiet vaļā! Es viņam parādīšu, kur pīlēm kājas dīgst!
   —  Vai tu galīgi jucis? — Džimijs teica, turēdams jauno puisi. — Tas čalis ir Mārtiņš Idens! Tu labāk no viņa atšujies! Viņš tev tā sados, ka nezināsi, cik vecs!
   —   Bet kāpēc viņš man viņu nocēla? — puisis kliedza.
   —  Viņš uzvinnēja Klīstošo Holandieti, atminies, kas tas bija par spēkavīru! — Džimijs joprojām centās puisi atrunāt. — Piektajā raundā gatavs! Tu ne minūti nenotu­rēsies pretī. Saprati?
   Sī informācija acīmredzot mazliet nomierināja puisi, un viņš nomērīja Mārtiņu ar pētīgu skatienu.
   —       Pēc tāda gan nerādās! — viņš noņirdza, bet iz­smieklā nebija dusmu kaismes.
   —       Tāpat domāja arī Klīstošais Holandietis, — Džimijs apgalvoja. — Nāc prom! Liec šo mierā! Te citu meiteņu diezgan. Nāc!
   Puisis beidzot paklausīja, un visa banda devās līdzi uz paviljona pusi.
   —       Kas viņš tāds bija? — Mārtiņš vaicāja Lisijai. — Un ko tas viss nozīmē?
   Mārtiņš juta, ka pat cīņas kaisme nesatrauc viņu tik spēcīgi kā agrāk, un, pieradis pie pašanalīzes, viņš vairs nevarēja just un domāt kā pirmatnējs cilvēks.
   Lisija atmeta galvu.
   —       Neko nenozīmē! — viņa sacīja. — Es ar viņu pēdējā laikā sagājos.
   Mirkli klusējusi, viņa piebilda:
   —       Jutos ļoti vientulīgi pēc … Bet es nekad nav aizmir­susi… — Viņas balss pieklusa un skatiens vērās tālumā. — Jūsu dēļ es viņu tūlīt atstātu.
   Mārtiņš iesānis paraudzījās uz Lisiju, zinādams, ka ta­gad jāsaņem viņa aiz rokas un jāpievelk klāt, bet, klau­soties viņas vienkāršajā runā, sāka prātot, vai ir vērts piešķirt lielu nozīmi izkoptai, pareizai valodai, un aizmirsa atbildēt.
   —       Jūs viņam pamatīgi sadevāt, — viņa iesmiedamās teica.
   —       Viņš ir īsts stiprinieks, — Mārtiņš augstsirdīgi iebilda. — Ja pārējie nebūtu viņu aizveduši, es droši vien dabūtu krietni pasvīst.
   —       Kas bija tā jaunā dāma, ar ko es jūs tovakar sa­tiku? — Lisija vaicāja.
   —  Ā, kāda paziņa, — Mārtiņš atbildēja.
   —       Cik tas sen, — viņa domīgi noteica. — Liekas, pirms tūkstoš gadiem.
   Mārtiņš nekā neatbildēja un mainīja sarunas tematu. Viņi iegāja restorānā, Mārtiņš pasūtīja vīnu un dārgas uzkodas, pēc tam dejoja ar viņu, tikai ar viņu, līdz viņa galīgi nogura. Mārtiņš bija lielisks dejotājs, un Lisija griezās dejā, juzdamās kā septītajās debesīs; viņa bija noliekusi galvu viņam uz pleca un vēlējās, lai tā turpinā­tos mūžīgi. Vēlāk viņi atkal iegāja parkā, un pēc vecā, labā paraduma viņa apsēdās zālē, bet Mārtiņš nometās garšļauku un ielika galvu viņai klēpī. Viņš drīz iesnaudās, bet viņa liegi glāstīja viņam matus, lūkodamās uz viņu ar neslēptu mīlestību. Pēkšņi atvēris acis, Mārtiņš izla­sīja Lisijas skatienā maigu atzīšanos. Viņa nolaida plak­stus, bet tūlīt atguvās un pavērās viņā droši un atklāti.
   -r- Es uzticīgi gaidīju visus šos gadus, — viņa gandrīz čukstus sacīja.
   Mārtiņš juta, ka tā tiešām ir bijis, lai gan varēja likties neticami. Viņu pārņēma milzīgs kārdinājums. Viņa varā bija darīt Lisiju laimīgu. Ja viņam pašam nav lemta laime, kāpēc neaplaimot šo meiteni? Viņš varētu Lisiju apprecēt un aizvest līdzi uz savu niedru pili Markīžu sa­lās. Viņam ļoti gribējās ļauties šim kārdinājumam, bet iekšēja balss pavēlēja to nedarīt. Pretēji paša gribai viņš palika uzticīgs savai Mīlestībai. Patvaļas un vieglprātības dienas sen pagājušas. Atsaukt tās nebija iespējams. Viņš bija pārvērties un tikai tagad saprata, cik ļoti pārvērties.
   —  No manis neiznāktu labs vīrs, Lisij, — viņš smaidot teica.
   Lisijas roka mirkli pierima, bet tad atsāka viegli glās­tīt viņa matus. Mārtiņš ievēroja, ka viņas sejā iegulst skarba, apņēmīga izteiksme, kas tomēr drīz izzuda, atkal vaigi liegi sārtojās un acis raudzījās maigi un glāsmaini.
   —  To es negribēju teikt… — viņa iesāka, bet balss iedrebējās. — Katrā ziņā tas man ir vienalga. Jā, — viņa pēc mirkļa atkārtoja, — tas man ir vienalga. Es lepojos ar jūsu draudzību. Jūsu labā esmu ar mieru darīt visu. Tāda droši vien esmu radīta.
   Mārtiņš piecēlās sēdus. Viņš satvēra Lisijas roku un silti paspieda, taču šai spiedienā nebija kaisles, — no šāda siltuma Lisijai uzvēdīja vēsums.
   —   Nerunāsim vairs par to, — viņa sacīja.
   —  Jūs esat laba un cēla sieviete, — Mārtiņš teica, — un man arī jālepojas ar jūsu draudzību. Un es tiešām lepojos, jā, lepojos! Jūs man esat kā gaismas stars tumšā un drūmā pasaulē, un es būšu pret jums tikpat godīgs, cik jūs bijāt godīga pret mani.
   —   Man vienalga, vai esat godīgs pret mani vai ne. Jūs varat darīt ar mani, ko gribat. Varat iemest mani dubļos un samīdīt, ja patīk. Bet to drīkstat tikai jūs, — viņa lepnā spītā piebilda. — Ne jau velti es no mazām dienām ir paradusi gādāt pati par sevi.
   —   Tieši tāpēc man jābūt godīgam pret jums, — viņš maigi sacīja.. — Jūs esat tik jauka un augstsirdīga, ka man arī jāizturas pret jums augstsirdīgi. Es nevaru pre­cēties, un es nevaru… nūja, es nevaru mīlēt neprecoties, lai gan agrāk tā ir gadījies. Man ļoti žēl, ka jūs šodien satiku. Bet tagad vairs nekā nevar grozīt, es nekad ne­būtu domājis, ka tā iznāks. Lisij, es pat nevaru izteikt, kā jūs man patīkat. Pat vairāk, es jūs apbrīnoju un apliecinu jums savu cieņu. Jūs esat lieliska, tiešām lieliska meitene! Bet kāda jēga par to runāt? Man gribētos izdarīt tikai vienu. Jūsu dzīve ir bijusi grūta. Ļaujiet man to atvieg­lot! — Viņas acīs iedzirkstīja prieks, bet tūlīt apdzisa. — Esmu pārliecināts, ka drīz saņemšu daudz naudas, ļoti daudz naudas.
   Šai mirklī Mārtiņam aizmirsās gan ieleja un līcis, gan niedru pils, gan baltā tvaika jahta. Kam tas viss galu galā vajadzīgs? Viņš taču var, tāpat kā agrāk, kad brauca par matrozi, doties jūrā ar jebkuru kuģi un vienalga, kurp.
   —   Es gribētu atdot šo naudu jums. Jūs varētu iet kur­sos, apgūt kādu profesiju — droši vien jums ir tāda vēlē» šanās. Varēsiet mācīties par stenogrāfisti. Es jurns palī­dzēšu. Varbūt jūsu tēvs un māte vēl ir dzīvi? Es varētu viņiem nopirkt pārtikas veikalu vai ko tamlīdzīgu. Sakiet, ko jūs vēlaties, es jūsu labā darīšu visu.
   Lisija sēdēja nepakustēdamās, sausām acīm stingi ska­tīdamās tālumā, un nekā neatbildēja. Mārtiņš pēkšņi skaidri saprata, ko viņa šai brīdī izjūt, un sirds viņam sāpēs sažņaudzās. Tā runāt nevajadzēja. Tas, ko viņš piedāvāja, bija tik niecīgs salīdzinājumā ar to, ko Lisija bija gatava atdot. Naudu pret mīlestību! Viņš piedāvāja to, kas pašam bija lieks, no kā varēja šķirties bez nožēlas, turpretī viņa atdeva sevi visu, nebaidoties nedz kauna, nedz grēka, nedz dieva soda.
   —  Nerunāsim vairs par to, — viņa sacīja un piepeši ieklepojās, it kā būtu kaut kas ieķēries kaklā. Viņa pie­cēlās. — Laiks iet. Esmu nogurusi.
   Sarīkojums bija beidzies un gandrīz visi apmeklētāji izklīduši. Taču, kad Mārtiņš un Lisija iznāca no parka kokiem, viņi ieraudzīja pirmītējo kompāniju, kas viņus gaidīja. Mārtiņš tūlīt saprata, ko tas nozīmē. Gatavojās kautiņš. Tie bija viņu miesassargi. Tie sekoja viņiem līdz parka vārtiem, jo no mugurpuses izklaidus šurp virzījās otra kompānija — tā puiša draugi, kam Mārtiņš bija «no­cēlis» meiteni. Paredzēdami saķeršanos, tuvojās vairāki policisti, lai to novērstu, un pavadīja abas kompānijas līdz vilcienam, kas gāja uz Sanfrancisko. Mārtiņš brīdi­nāja Džimiju, ka izkāpšot Sešpadsmitās ielas piestātnē un braukšot tālāk uz Oklendu ar tramvaju. Lisija izturējās vienaldzīgi pret to, kas draudēja izraisīties. Vilciens ap­stājās pie Sešpadsmitās ielas, un tramvaja konduktors, gaidīdams pieturā, nepacietīgi sita gongu.
   —  Nu, ņem viņu un laidies! — Džimijs uzsauca. — Pa fiksam! Mēs viņus aizturēsim!
   Ienaidnieku baru šis manevrs uz brīdi samulsināja, bet, izlēkuši no vilciena, viņi metās bēgļiem pakaļ, ļ^āmie un nosvērtie Oklendas pilsoņi, kuri jau sēdēja tramvajā, ieraudzīja jaunu vīrieti un meiteni ātri pieskrienam pie vagona un apsēžamies priekšējās vietās. Neviens nevarēja iedomāties, ka šim pārītim ir kaut kas kopējs ar Džimiju, kurš, uzlēcis uz kāpšļa, uzsauca vadītājam:
   —   Piespied, vecīt, un nelaid nevienu iekšā!
   Nākamajā mirklī Džimijs jau bija nolēcis zemē un
   trieca dūri sejā kādam puisim, kas mēģināja ielēkt tram­vajā. Gar visu vagonu bliezās dūres — Džimija biedri bija ieņēmuši vaļējā vagona garo kāpsli un sīvi atsita uzbrukumu. Skaļi nodārdinot gongu, tramvajs sāka kustē­ties, un Džimija draugi, atvairījuši pretiniekus, nolēca no kāpšļiem un turpināja cīņu uz ielas. Tramvajs joņoja pilnā gaitā, ņudzīgais kaujas lauks jau bija palicis tālu aiz mu­guras, un apjukušajiem pasažieriem ne prātā neienāca, ka atturīgais jaunais vīrietis un glītā strādnieku meitene, kuri sēdēja vaļējā vagona stūrī, ir bijuši nesenējā trača vaininieki.
   Cīņa bija satraukusi Mārtiņu, viņā bija uzliesmojusi agrākā kareivīgā degsme. Tomēr tā drīz vien noplaka, un viņu atkal pārņēma dziļa nomāktība. Viņš jutās ļoti vecs, veselus gadu simteņus vecāks par šiem brīvajiem, bezrū­pīgajiem jaunības dienu biedriem. Viņš ir nogājis pārāk tālu ceļu, un par atgriešanos vairs nevar būt ne domas. Tas dzīves veids, kāds viņam reiz bija, viņu vairs neval­dzina. Viņš jūtas vīlies. Viņš ir atsvešinājies no draugiem. Viņu dzīve liekas pretīga tāpat kā lētā alus garša. Viņš ir pārāk tālu aizgājis. Tūkstošiem grāmatu viņus šķir kā siena. Viņš pats sevi ir izsūtījis trimdā. Viņš ir devies ceļojumā pa bezgalīgo saprāta valstību, no kurienes vairs nav atgriešanās. Tomēr viņš ir cilvēks un joprojām jūt vajadzību pēc cilvēku sabiedrības. Taču viņš vēl nav at­radis sev jaunu dzimteni. Nedz draugi, nedz tuvinieki, nedz jaunie buržuāziskie paziņas, nedz arī šī meitene, ko viņš tik augstu vērtē un ciena, nespēj viņu saprast. Viņš domāja par to ar skumjām un sarūgtinājumu.
   —   Izlīgstiet ar šo puisi, — Mārtiņš atvadoties ieteica Lisijai, pavadījis viņu līdz strādnieku kvartāla Kazarmām, kur viņa dzīvoja starp Sesto ielu un Mākitstrītu. Viņš to attiecināja uz jauno vīrieti, kura vietu šodien neviļus bija ieņēmis.
   —   Es nevaru… tagad, — viņa atbildēja.
   —   Ko niekus! — viņš jautri iesaucās. — Jums tikai jā­pasvilpj, un viņš skriešiem atskries.
   —  Tam vairs nav nozīmes, — Lisija vienkārši atbildēja.
   Un Mārtiņš skaidri saprata, ko viņa ar to domā.
   Kad viņš grasījās atvadīties, Lisija negaidot piekļāvās viņam. Sī kustība nebija nedz valdonīga, nedz pavedinoša, bet padevīga un ilgpilna. Mārtiņš bija aizkustināts līdz sirds dziļumiem. Viņu pārņēma bezgalīga līdzjūtība. Ap­skāvis meiteni, Mārtiņš viņu noskūpstīja; viņš zināja, ka skūpsts, ko sniedz viņas lūpas, ir patiesākais, kādu vīrie­tis jebkad saņēmis.
   —  Ak dievs! — viņa iešņukstējās. — Es varētu mirt jūsu dēļ! Jūsu dēļ varētu mirt!
   Viņa pēkšņi atrāvās un pazuda durvīs. Mārtiņam acīs ieriesās asaras.
   —   Mārtiņ Iden, — viņš sev teica, — lai gan tu neesi zvērs, tomēr esi nožēlojams nīčeānietis. Tev vajadzētu viņu apprecēt un sniegt viņai to laimi, pēc kuras viņa tik kvēli tiecas. Bet tu nevari! Tu nevari! Un tā ir kauna lieta! «Vecais klaidonis sūkstās vātains,» — viņš atcerējās Henliju. — «Mūsu dzīve ir kļūda rupja un kauns.» Jā, mūsu dzīve tiešām ir kļūda un kauns!

   «Saules kauns» tika publicēts oktobrī. Kad Mārtiņš plēsa nost bandroli sešiem brīveksemplāriem, ko bija atsū­tījis izdevējs, ap sirdi viņam kļuva smagi un skumji. Viņš iedomājās, cik sajūsmīgu prieku šis notikums būtu radījis pirms dažiem mēnešiem; un cik skaudrā pretrunā šim priekam ir vēsā vienaldzība, kāda viņu pārņēmusi tagad! Viņa grāmata atradās acu priekšā uz galda, taču pulss nemaz nesita straujāk, viņš juta vienīgi skumjas. Šobrīd tas viss bija vienaldzīgs. Protams, viņš dabūs zināmu summu, — bet kāda jēga tagad naudai?
   Paņēmis vienu eksemplāru, viņš iegāja virtuvē un uz­dāvināja to Marijai.
   — Šo grāmatu esmu sacerējis es, — viņš paskaidroja, redzot viņas izbrīnu. — Es uzrakstīju to savā skabūzītī un domāju, ka jūsu sakņu virai tur arī ir savs nopelns. Ņe­miet grāmatu un paglabājiet! Skatoties uz to, atcerieties mani.
   Mārtiņš nebūt negribēja plātīties Marijas acīs. Viņš vēlējās tikai sagādāt Marijai prieku, pierādīt, ka visus šos gadus viņa nav savam īrniekam veltīgi ticējusi. Marija ienesa grāmatu viesistabā un nolika blakām ģimenes bī- belei. Grāmata, ko sarakstījis viņas īrnieks, viņai bija svēta relikvija, draudzības fetišs. Tagad Marija samieri­nājās pat ar to, ka Mārtiņš agrāk bijis veļas mazgātājs, un, lai gan viņa nesaprata grāmatā nevienu rindu, tomēr bija stingri pārliecināta, ka ik rinda tajā ir lieliska. Šī vienkāršā, nabadzīgā, smaga darba izmocītā sieviete bija bagātīgi apveltīta ar spējām ticēt.
   Tikpat vienaldzīgi kā pret autoreksemplāriem Mārtiņš izturējās arī pret atsauksmēm, ko piesūtīja avīžu izgrie­zumu birojs. Grāmata guvusi ievērību, tas bija acīm re­dzams. Un tas nozīmēja piebērumu naudas maisam. Varēs iekārtot Lisiju, izpildīt visus solījumus un vēl uzcelt iece­rēto niedru pili.
   Apgāds «Singltrijs, Darnlejs un biedri» aiz piesardzības bija iespiedis tikai tūkstoš piecsimt eksemplāru, taču pir­mās recenzijas jau pamudināja laist klajā otru izde­vumu — tūkstoš eksemplāru; drīz sekoja trešais izde­vums— jau piectūkstoš eksemplāru. Kāda Londonas firma noslēdza vienošanos par angļu izdevumu, un tūlīt pienāca pieprasījumi no Francijas, Vācijas un Skandināvijas par tulkošanas iespējām. Uzbrukums Meterlinka skolai, kā iz­rādījās, bija noticis īstā brīdī. Izraisījās sīva polemika. Selibi un Hekelis aizstāvēja «Saules kaunu», šoreiz pie­vienodamies Mārtiņa viedoklim. Krukam un Vollesam bija pretēja nostādne, bet sers Olivers Lodžs mēģināja rast kompromisu, kas samierinātu Mārtiņa uzskatus ar viņa paša kosmisko filozofiju. Meterlinka piekritēji apvienojās ap misticisma karogu. Cestertons sasmīdināja visu pasauli ar saviem asprātīgajiem rakstiem, kuros it kā objektīvi iztirzāja šo aktuālo tematu, bet visu, gan strīdu, gan strīdniekus, apklusināja Bernarda Sova pērkonīgā balss. Lieki piebilst, ka bez šiem lielajiem spīdekļiem cīņas arēnā parādījās arī mazāk spožas zvaigznes, — vārdu sakot, troksnis bija izvērties grandiozos apmēros.
   «Tas ir ārkārtīgi neparasts gadījums,» Mārtiņam rak­stīja apgāds «Singltrijs, Darnlejs un biedri», «ka kritiski filozofisku darbu izpērk tāpat kā romānu. Jūs nebūtu va­rējis izraudzīties labāku tematu, turklāt visi apstākļi grā­matas iznākšanai sagadījušies necerēti labvēlīgi. Varat būt pārliecināts, ka mēs darām visu, lai iespējami labāk izmantotu pašreizējo momentu. Savienotajās Valstīs un Kanādā jau pārdots vairāk nekā četrdesmit tūkstošu Jūsu grāmatas eksemplāru, un pašlaik mēs iespiežam jaunu izdevumu divdesmit tūkstošu lielā metienā. Tomēr mēs tikko spējam apmierināt pieprasījumu. Taču, no otras pu­ses, mēs arī esam krietni veicinājuši šo pieprasījumu. Esam jau izdevuši piectūkstoš dolāru reklāmai. Sī grā­mata pārspēj visus rekordus.
   Mums ir tas gods šeit pievienot divos eksemplāros līgumu par Jūsu nākamo grāmatu. Lūdzam Jūs ievērot, ka esam paaugstinājuši Jūsu honorāru līdz divdesmit pro­centiem — tā ir visaugstākā likme, kādu var maksāt tikai tāda solīda izdevniecība kā mūsējā. Ja mūsu noteikumi Jums ir pieņemami, esiet tik laipns un ierakstiet līguma blankā Jūsu grāmatas nosaukumu. Mēs neuzstādām nekā­das prasības attiecībā uz tās saturu. Jebkāda grāmata par jebkādu tematu. Ja Jums kaut kas jau ir uzrakstīts, vēl jo labāk. Nevajag vilcināties. Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta.
   Saņēmuši atpakaļ Jūsu parakstīto līgumu, mēs nekavē­joties nosūtīsim Jums avansu piectūkstoš dolāru apjomā. Kā redzat, mēs rīkojamies ar tādu vērienu, lai pierādītu Jums savu vislielāko uzticību. Varbūt mēs varētu vieno­ties ar Jums par tiesībām izdot visus Jūsu darbus zināmā laikā, teiksim, desmit gados. Bet pie tā atgriezīsimies citu reizi.»
   Nolicis vēstuli, Mārtiņš pievērsās aritmētikai un, parei­zinājis piecpadsmit centus ar sešiem tūkstošiem, dabūja iznākumu — deviņus tūkstošus dolāru. Viņš parakstīja līgumu, ierakstīja tajā grāmatas nosaukumu «Prieka dūmi» un aizsūtīja to izdevējam līdz ar divdesmit īsiem stāsti­ņiem, kurus bija sacerējis vēl pirms avīžu feļetonu formu­las sastādīšanas. Un ātri, cik vien ātri iespējams Savie­noto Valstu pastam, pienāca čeks no apgāda «Singltrijs, Darnlejs un biedri» par piectūkstoš dolāriem.
   —   Es gribētu, lai jūs šodien nākat man līdzi uz pilsētu, Marij, tā ap diviem, — Mārtiņš teica, saņēmis čeku. — Labāk norunāsim tā — satiksimies tieši divos uz Četr­padsmitās ielas un Brodvejas stūra. Es tur jūs gaidīšu.
   Marija ieradās norādītajā laikā; viņa bija ļoti ieintere­sēta, bet tālāk par jaunām kurpēm viņas minējumi ne­sniedzās, tāpēc viņa pat jutās stipri vīlusies, kad Mārtiņš, pagājis garām apavu veikalam, ieveda viņu kādā nekus­tamu īpašumu kantorī. Tas, kas notika pēc tam, Marijai visu mūžu palika atmiņā kā brīnumains sapnis. Smalki džentlmeņi, sarunādamies ar Mārtiņu vai savā starpā, viņai vēlīgi uzsmaidīja; klabēja rakstāmmašīna; tika pa­rakstīts kāds pēc izskata svarīgs dokuments; te bija vēl Marijas mājas īpašnieks, un viņš arī parakstīja šo doku­mentu. Un, kad viņi bija izgājuši uz ielas, namīpašnieks teica:
   —   Nu, Marij, šomēnes jums vairs nebūs man jāmaksā septiņarpus dolāru.
   Marija pārsteigumā gluži apstulba.
   —   Un arī nākamos mēnešus ne, — viņš turpināja.
   Marija sāka pateikties viņam it kā par labdarību. Tikai
   atgriezusies mājās, Ziemeļoklendā, un aprunājusies ar kaimiņiem, pirmkārt ar veikalnieku portugāli, viņa īsti sa­prata, ka šis mazais namiņš, kurā viņa nodzīvojusi tik daudz gadu, maksādama īri, tagad pieder viņai pašai.
   —   Kāpēc jūs vairs nekā nepērkat pie manis? — stāvē­dams sava veikala durvīs, portugālis jautāja Mārtiņam, kas devās uz tramvaju.
   Mārtiņš paskaidroja, ka pats vairs negatavojot, un tad tirgotājs uzaicināja viņu izdzert pudeli vīna. Mārtiņš ievēroja, ka tiek pacienāts ar labāko vīnu, kāds veikalnie­kam krājumā.
   —   Marij, es no jums aizeju, — Mārtiņš tai pašā vakarā paziņoja. — Un jūs pati arī drīz no šejienes aizbrauksiet. Tagad varēsiet mājiņu kādam iznomāt un dabūt katru mē­nesi īres naudu. Jums, cik zinu, Sanleandro vai Haivardā ir brālis, kas strādā piensaimniecībā. Aizsūtiet klientiem veļu atpakaļ neizmazgātu — sapratāt? — neizmaz­gātu un rit brauciet uz Sanleandro vai Haivardu, vārdu sakot, pie sava brāļa. Pasakiet viņam, lai viņš atbrauc, man ar viņu jāaprunājas. Es dzīvošu Oklendā, «Metro­polē». Viņam droši vien ir noskatīta kāda laba piena ferma.
   Un tā Marija kļuva par namīpašnieci un fermas saim­nieci; viņai bija divi strādnieki, kas padarīja smagos dar­bus, un viņas tekošais rēķins bankā vienmēr pieauga, lai gan visi bērni tagad staigāja apautām kājām un gāja skolā. Reti kādam dzīvē gadās sastapt pasaku princi. Taču Marija, kas bija grūtā darbā notrulusi un nekad nesap­ņoja par pasaku prinčiem, satika šādu princi izbijuša ve­ļas mazgātāja izskatā.
   Tikmēr pasaule sāka prašņāt: «Kas ir šis Mārtiņš Idens?» Viņš atteicās sniegt izdevējiem biogrāfiskas ziņas, taču no avīzēm nebija tik viegli atkratīties. Oklenda bija viņa dzimtā pilsēta, un reportieri sameklēja diezgan daudz cilvēku, kas Mārtiņu pazina kopš bērnības. Tādējādi, lai apmierinātu publikas ziņkāri, avīzēs parādījās sīki jo sīki apraksti, kas Mārtiņš Idens ir bijis un kas nav bijis, ar ko nodarbojies un ar ko nav nodarbojies, un to visu pa­pildināja momentuzņēmumi; pārdošanā parādījās arī Mār­tiņa fotogrāfijas, kuras izgatavoja kāds veikls fotogrāfs, pie kā Mārtiņš reiz bija uzņēmies. Sākumā Mārtiņš karoja pret šo brēku, vēl aizvien juzdams lielu riebumu pret žur­nāliem un visu buržuāzisko sabiedrību, taču galu galā samierinājās, jo tā radās mazāk nepatikšanu. Viņam bija neveikli atraidīt speciālkorespondentus, kas atbraukuši no tālienes viņu intervēt. Turklāt, kopš viņš vairs nerakstīja un nemācījās, dienas vilkās neizturami lēni — un vaja­dzēja kaut kā aizpildīt garās stundas. Tāpēc viņš atļāvās šo mazo untumu — sarunāties ar žurnālistiem, izklāstīt savus literāros un filozofiskos uzskatus un pat pieņemt ielūgumus turīgos buržuāziskos namos. Mārtiņu pēkšņi bija pārņēmusi neparasta miermīlība. Nekas viņu neuz­trauca. Viņš piedeva visiem, arī jaunajam reportierim, kas reiz bija viņu notēlojis tik sarkanu, un pat atļāva šim puisim sacerēt par Mārtiņu Idenu rakstu, kurš līdz ar īpašām fotogrāfijām aizņēma visu lappusi.
   Reizumis viņš satikās ar Lisiju, bet bija skaidri re­dzams, ka Mārtiņa slava viņā rada vienīgi nožēlu. Tā vēl palielināja plaisu starp viņiem. Varbūt cerēdama pārmest laipu šai plaisai, Lisija pakļāvās viņa pierunām, sāka iet vakarskolā un stenogrāfijas kursos, šuva tērpus pie vis­labākās modistes, kas plēsa milzu naudu. Viņas straujā pārvērtība beidzot lika Mārtiņam pārdomāt, vai viņš rīko­jies pareizi, jo saprata, ka Lisija to visu dara viņa deļ. Viņai gribējās celties Mārtiņa acīs, iegūt tas īpašības, kuras, kā viņai likās, viņš īpaši novērtē. Tomēr Mārtiņš nedeva viņai ne mazāko cerību, redzējās ar viņu reti un izturējās kā brālis pret māsu.
   «Novēloto» laida klajā «Meredita-Louela» apgāds, kad Mārtiņa slava bija sasniegusi kalngalus, un, kā jau be- letristika, stāsts guva vēl lielākus panakumus neka «Sau­les kauns». Abas Mārtiņa grāmatas visu laiku atradās bestselleru saraksta pirmajā vietā — vēl nepieredzēts ga­dījums! Gan daiļliteratūras cienītāji, gan «Saules kauna» piekritēji aizrautīgi lasīja šo stāstu, jūsmodami par ta spēku un autora neparasti daudzveidīgo meistarību. Mar­tins Idens nupat bija teorētiski tik veiksmīgi uzbrucis misticismam, bet tagad praksē pierādīja, kas ir īsta lite­ratūra; viņā laimīgi bija apvienojies kritikas un radošais ģēnijs.
   Nauda i'eplūda aumaļām, slava pieauga aumaļām; kā spožs meteors viņš uzliesmoja pie literatūras debesīm, taču saceltā sensācija viņu drīzāk uzjautrināja nekā iepriecēja. Kāds niecīgs fakts viņu galīgi izbrīnīja, un šis fakts droši vien izbrīnītu arī visu pasauli. Starp citu, pasaule brīnītos nevis par šo faktu, bet drīzāk par to, kas Mārtiņā radījis tik milzīgu izbrīnu. Tiesnesis Blounts ielūdza Mārtiņu pusdienās! Sis notikums, kas pats par sevi bija niecīgs, drīz ieguva lielu nozīmi un izraisīja ievērojamas sekas. Mārtiņš Idens bija apvainojis tiesnesis Blountu, runājis nepieklājīgā tonī, tomēr tiesnesis Blounts, saticis Mārtiņu Idenu uz ielas, ielūdza viņu pusdienās! Mārtiņš atcerējās, cik bieži ticies ar tiesnesi pie Morzēm, bet tiesnesim ne prātā nebija nācis lūgt viņu pusdienās. «Kāpēc viņš tagad mani aicina?» Mārtiņš sev vaicāja. Viņš nebūt nav pār­vērties. Viņš joprojām ir tas pats Mārtiņš Idens. Kur slēpjas atšķirība? Vai tikai tai apstāklī, ka tagad viņa sa­cerējumi iespiesti grāmatās? Viņš taču šos darbus jau toreiz bija uzrakstījis. Kopš tā laika viņš nekā nav rak­stījis. Viss labākais, ko viņš veicis, veikts tieši tai laikā, kad tiesnesis Blounts, piesliedamies vispārējiem uzskatiem, izsmēja gan viņu, gan Spenseru. Tātad tiesnesis Blounts lūdz viņu pusdienās nevis viņa patieso nopelnu dēļ, bet gan tās vērtības dēļ, kas īstenībā ir tikai to atspoguļo­jums.
   Mārtiņš ar smīnu pieņēma ielūgumu, pats brīnīdamies par savu piekāpību. Bez dāmām pusdienās piedalījās kā­das sešas vai septiņas augsti stāvošas personas, kuru vidū Mārtiņš jutās kā īsts dienas varonis; tiesnesis Blounts, ko dedzīgi atbalstīja tiesnesis Henvels, centās pierunāt Mār­tiņu, lai viņš atļauj sevi ierakstīt par biedru «Stiksā» — izredzēto klubā, kurā uzņem cilvēkus ne vien viņu bagā­tības dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka viņi guvušj panāku­mus. Mārtiņa izbrīns kļuva vēl lielāks, tomēr piedāvājumu viņš noraidīja.
   Mārtiņš joprojām bija aizņemts ar savu manuskriptu izdalīšanu. Izdevēji apbēra viņu ar pieprasījumu vēstulēm. Visi atzina, ka viņš ir lielisks stilists un ka viņa darbu skaistajā formā ietverts bagāts saturs. Žurnāls Northern Review, iespiedis «Skaistuma šūpuli», lūdza viņu atsūtīt vēl pusduci šādu rakstu, un Mārtiņš jau grasījās izpildīt šo lūgumu, lai atbrīvotos no visiem vecajiem krājumiem, kad pēkšņi Burton's Magazine, vieglu peļņu kārodams, pasūtīja viņam piecus rakstus, par katru piedāvājot piec­simt dolāru. Mārtiņš aizrakstīja, ka piekrīt, taču piepra­sīja nevis piecsimt, bet tūkstoš dolāru. Viņš labi atcerējās, ka savā laikā visi šie žurnāli bija noraidījuši tos pašus manuskriptus, pēc kuriem tagad plēsās. Viņš atminējās vēsos, vienaldzīgos, šabloniskos noraidījumus. Izdevēji tiku tikām bija vazājuši viņu aiz deguna, tagad viņš pa­vazās aiz deguna viņus. Burton's Magazine samaksāja noteikto cenu par pieciem rakstiem, četrus atlikušos par tādu pašu likmi tūlīt pakampa Mackintosh's Monthly, bet Northern Review bija pārāk nabadzīgs, lai ar tiem mēro­tos. Tā dienas gaismu ieraudzīja «Augstie brīnuma pries­teri», «Brīnumu gaidītāji», «Mūsu «es» mēraukla», «Ilūziju filozofija», «Dievs un zvērs», «Māksla un bioloģija», «Kri­tiķi un mēģenes», «Zvaigžņu putekļi» un «Augļošanas vara». Visi šie raksti radīja vētrainas atbalsis, kas ilgi negribēja norimt.
   Izdevēji lūdza, lai Mārtiņš pats min savus noteikumus, ko viņš labprāt darīja, bet tas viss attiecās uz jau pa­veikto. Uzņemties saistības par jauniem darbiem viņš ka­tegoriski atteicās. Doma, ka atkal vajadzētu ņemt' rokā spalvu, likās neizturama. Viņš pārāk labi atcerējās, kā pūlis bija saplosījis Brisendenu; un, lai gan šis pūlis vi­ņam patlaban uzgavilēja, viņš joprojām to nicināja. Paša popularitāte Mārtiņam šķita Brisendena piemiņas apgānī­šana. Viņš sāpēs vaibstījās, taču izturēja, stingri nolēmis piepildīt savu naudas maisu.
   Mārtiņš vairākkārt saņēma no izdevējiem šāda satura vēstules:
   «Apmēram pirms gada mēs diemžēl bijām spiesti atteik­ties no Jūsu lirisko dzejoļu krājuma. Tie arī toreiz atstāja uz mums lielu iespaidu, taču dažādi apstākļi kavēja mūs tos izmantot. Ja šie dzejoļi vēl nebūtu publicēti un Jūs būtu tik laipns un mums tos atsūtītu, mēs tūlīt iespiestu visu ciklu, maksājot tādu honorāru, kādu Jums pašam lab­patiktu noteikt. Mēs būtu ar mieru izdot šo ciklu atsevišķā grāmatā uz Jums izdevīgiem nosacījumiem.»
   Mārtiņš atcerējās traģēdiju, ko reiz bija uzrakstījis baltajā pantā, un aizsūtīja dzejoļu vietā. Pirms nosūtīša­nas to pārlasot, Mārtiņš jutās pārsteigts par tās diletan­tismu un pārspīlēto svinīgumu. Tomēr viņš traģēdiju aiz­sūtīja, bet žurnālam šo gadījumu nācās rūgti nožēlot. Pub­lika bija sašutusi un negribēja ticēt, ka slavenais Mārtiņš Idens sarakstījis šādas tukšības. Tika apgalvots, ka tas nemaz neesot viņa darbs, ka žurnāls publicējis neveiklu atdarinājumu, vai arī Mārtiņš Idens, tāpat kā Dimā-tēvs, slavas augstumos liekot citiem rakstīt savā vietā. Taču, kad noskaidrojās, ka šī traģēdija ir viens no Mārtiņa Idena pirmajiem literārajiem mēģinājumiem un žurnāls iespiedis to tikai aiz apmātības, sacēlās smieklu vētra un redakcijas kolēģija tika atcelta. Traģēdija nekad neiznāca atsevišķā grāmatā, bet Mārtiņš Idens mierīgi paturēja jau izmak­sāto avansu.
   Coleman's Weekly atsūtīja Mārtiņam garu telegrammu, kas maksāja vismaz trīssimt dolāru, un piedāvāja, lai viņš uzraksta divdesmit rakstu par tūkstoš dolāriem katru. Tālabad Mārtiņam vajadzēja uz izdevēja rēķina apceļot Savienotās Valstis un izvēlēties tematus, kas viņam liekas interesanti. Telegrammā piemēra dēļ bija minēti vairāki temati, lai parādītu, cik plašs ir izdevniecības vēriens un cik brīva Mārtiņa izvēle. Vienīgais noteikums, kas viņam jāievēro, — viņš nedrīkst pāriet Savienoto Valstu robežu. Telegrammā, ko Mārtiņš nosūtīja ar pēcmaksu, viņš iz­teica nožēlu, ka nevar pieņemt šo laipno piedāvājumu.
   Stāstam «Viki-Viki», ko iespieda Warreti's Motithly, bija tūlītēji panākumi. Drīz to publicēja atsevišķā greznā, ilustrētā izdevumā un izpirka gandrīz pāris dienās. Kri­tiķi vienbalsīgi atzina šo darbu par klasisku un nolika blakus tādiem diženu klasiķu darbiem kā «Velns pudelē» un «šagrenāda».
   Turpretī krājumu «Prieka dūmi» uzņēma ar zināmu ne­izpratni, pat vēsi. Buržuāziskā sabiedrība bija sašutusi par tik drosmīgu morāli un aizspriedumu neievērošanu. Taču, kad Parīzē ar lieliem panākumiem izdeva šo grā­matu franču valodā, arī Anglija un Amerika to nekavējo­ties publicēja, un Mārtiņš pieprasīja no «Singltrija, Darn- leja un biedriem» divdesmit piecus procentus par trešo grāmatu, bet par ceturto — trīsdesmit procentu. Šais divās bija sakopoti visi Mārtiņa īsie stāsti, kas agrāk iespiesti dažādos žurnālos. «Zvanu skaņas» un šausmu stāsti bija iekļauti pirmajā sējumā. Otrā ievietoti — «Pie­dzīvojums», «Katls», «Dzīves vīns», «Virpulis», «Jautrā iela» un vēl daži stāsti. Meredita-Louela apgāds izdeva visu viņa rakstu kopojumu, bet Makmiliana izdevniecība publicēja «Jūras dziesmas» un «Mīlestības sonetus» — šo mīlestības dzejoļu ciklu vispirms iespieda Lādies' Home Companion, kas samaksāja Mārtiņam nedzirdētu hono­rāru.
   Aizsūtījis pēdējo manuskriptu, Mārtiņš atviegloti nopū­tās. Niedru pils un baltais kaparplākšņu šoneris tagad tikpat kā ar roku sasniedzami. Galu galā viņš tomēr bija atspēkojis Brisendena apgalvojumu, ka neviens vērtīgs literārs darbs žurnālos neparādās. Ar saviem panākumiem viņš spoži pierādīja, ka Brisendens maldījies. Taču sirds dziļumos Mārtiņš juta, ka draugam tomēr bijusi taisnība. Viņa panākumu atslēga bija «Saules kauns», pārējais guva ievērību tikai gadījuma pēc. Tos pašus darbus taču agrāk bija noraidījuši visi žurnāli. «Saules kauna» parā­dīšanās izraisīja polemiku un izdaudzināja viņa vārdu. Ja nebūtu publicēts «Saules kauns», neizraisītos polemika, taču grāmatas panākumi īstenībā bija brīnums, ko atzina arī «Singltrijs, Darnlejs un biedri». Viņi neriskēja pirmo­reiz izdot vairāk par tūkstoš piecsimt eksemplāriem un šaubījās, vai pat tos varēs pārdot. Viņi bija pieredzējuši izdevēji, tomēr nevarēja vien nobrīnīties par grāmatas pa­nākumiem. Viņiem šie panākumi tiešām likās brīnums. Viņi arī vēlāk netika vaļā no šās domas, un katrā vēstulē bija manāms godbijīgs izbrīns par šiem dīvainajiem un neizskaidrojamiem panākumiem. Viņi arī necentās tos iz­
   skaidrot. Tiem nevarēja rast nekādu izskaidrojumu. Tā bija gadījies. Gadījies pretēji visām varbūtībām un aprē­ķiniem.
   To visu pārdomādams, Mārtiņš pārāk augstu nevērtēja savu popularitāti. Buržuāzija pirka viņa grāmatas un pil­dīja viņa maku ar zeltu, bet buržuāzija — par to Mārtiņš bija stingri pārliecināts — nespēja nedz saprast, nedz novērtēt viņa sacerējumus. Tiem simtiem un tūkstošiem, kas ķertin izķēra viņa grāmatas, to iekšējais skaistums un jēga nekā nenozīmēja. Viņš bija tikai laimes luteklis, iznirelis, kas ielauzies Parnasā, kamēr dievi guļ. Simtiem tūkstošu cilvēku lasīja viņa darbus un jūsmoja par tiem tādā pašā dzīvnieciskā neizpratnē, kādā bija metušies virsū Brisendena «Efemerai» un saplosījuši to gabalu ga­balos, — vilku bars, kas viena priekšā luncina asti, bet otram iecērt zobus rīklē. Viss bija tikai nejaušība. Mār­tiņš joprojām bija cieši pārliecināts, ka «Efemera» ir ne­izmērojami pārāka par viņa paša sacerējumiem. Tā ir daudz pārāka par to, ko viņš spējis sacerēt. Tā jr gad­simta poēma. Kāda vērtība viņa acīs var būt pūļa cie­ņai — tā paša pūļa, kas nesen iemina dubļos «Efemeru»? Mārtiņš dziļi un apmierināti nopūtās. Pēdējais manu­skripts ir pārdots, un drīz tas viss būs galā.

   Misters Morze sastapa Mārtiņu viesnīcas «Metropole» vestibilā. Vai viņš tur bija ienācis nejauši vai gribējis tikties ar Alārtinu — otra varbūtība Mārtiņam likās vai­rāk pieņemama —, bet, lai būtu kā būdams, misters Morze ielūdza viņu pusdienās. Misters Morze — Rūtas tēvs, kas bija aizliedzis viņam spert kāju savā mājā un atsaucis saderināšanos!
   Mārtiņš nedusmojās uz misteru Morzi. Pat neizbaudīja ļaunu prieku. Viņš iecietīgi uzklausīja to, domādams, kā­dai jabut sajūtai, šadi pazemojoties. Viņš nenoraidīja ielū­gumu. Viņš tikai nevērīgi pateicās un apvaicājās, kā klajas ģimenei, it īpaši misis Morzei un Rūtai, Mārtiņš iz­runāja viņas vārdu brīvi, bez minstināšanās, klusībā no­brīnīdamies, ka asinis vairs neuzbango un sirds nepukst straujāk.
   Mārtiņš tagad saņēma daudz ielūgumu uz pusdienām un dažus arī ievēroja. Cilvēki tiecās iepazīties ar Mārtiņu tikai tādēļ, lai ielūgtu viņu pusdienās. Mārtiņā tas viss joprojām radīja izbrīnu. Pat Bernards Higinbotams pēkšņi ielūdza viņu pusdienās. Tas Mārtiņu vēl vairāk izbrīnīja. Mārtiņš atcerējās, ka tais dienās, kad viņš gandrīz mira badā, neviens viņu nelūdza pusdienās. Toreiz viņam pus­dienu tik ļoti kārojās, viņš bija galīgi novārdzis aiz iz­salkuma. Te bija kāds muļķīgs paradokss. Kad viņam nebija ko ēst, neviens viņu nelūdza pusdienās, turpretī tagad, kad naudas pietiek simttūkstoš pusdienām, bez tam vairs nav apetītes, viņu aicina pusdienās pa labi un pa kreisi. Kāpēc? Tas nav taisnīgi, nekādu īpašu nopelnu viņam tagad nav. Viņš nav pārvērties. Viss viņa darbs bija padarīts jau toreiz, tai pašā bada laikā, kad cienīja­mie Morzes sauca viņu par sliņķi un vieglprāti un vecāku ietekmētā Rūta mudināja kļūt par ierēdni kādā kantorī. Turklāt Morzes arī toreiz zināja par viņa darbu. Rūta rā­dīja viņiem katru manuskriptu, ko viņš deva viņai izlasīt. Viņi bija tos lasījuši. Un tagad šo sacerējumu dēļ viņa vārds parādījies visās avīzēs, un tāpēc, ka viņa vārds parādījies visās avīzēs, viņš kļuvis viņu namā vēlams viesis.
   Viens ir pilnīgi'skaidrs: Morzēm nerūp nedz pats Mār­tiņš Idens, nedz viņa darbs. Arī tagad viņi šo Mārtiņu Idenu ielūdz nevis viņa paša vai viņa sacerējumu dēļ, bet slavas dēļ, ko viņš guvis, bet varbūt viņiem iedveš cieņu tas, ka viņam tagad ir iespaids un — kālab ne? — simt­tūkstoš dolāru bankā. Tā buržuāziskajā sabiedrībā pa­rasti vērtē cilvēku, un neprāts būtu gaidīt kaut ko citu. Taču Mārtiņš ir lepns. Viņam nav vajadzīgs šāds vērtē­jums. Viņš grib, lai novērtē viņu pašu vai viņa sacerēju­mus, kas būtībā ir viens un tas pats. Tieši tā viņu vērtē Lisija. Pat viņa darbiem Lisijas acīs nav sevišķas vērtī­bas. Vērtība ir tikai viņam pašam. Tā pret viņu izturējās skārdnieks Džimijs un visa viņa vecā kompānija. Viņi senāk ne reizi vien bija apliecinājuši savu nesavtīgo uz­ticību un apliecināja arī tagad svētdienas sarīkojumā Šel- moundparkā. Viņa darbiem te nebija nekādas nozīmes. Viņi mīlēja tikai viņu, Mārtiņu Idenu, kas ir savējais un puika uz goda, un bija gatavi viņa dēļ liet asinis.
   Citādi ir ar Rūtu. Viņa iemīlēja Mārtiņu viņa paša dēļ — to nevar noliegt. Taču, lai cik stipri viņa bija Mārtiņam pieķērusies, buržuāziskajiem aizspriedumiem viņa, izrā­dās, bija pieķērusies vēl vairāk. Viņa neatzina Mārtiņa
   daiļradi galvenokārt tāpēc, ka ar to nekā nevarēja nopel­nīt. No šā viedokļa Rūta bija vērtējusi viņa «Mīlestības sonetus». Arī Rūta bija skubinājusi Mārtiņu meklēt no­teiktu darbu. Tiesa, viņa gan runāja smalkāk — par «no­drošinātu stāvokli», bet tas nozīmēja to pašu, un Mārtiņš pats atzina par labāku ierasto apzīmējumu. Viņš bija lasījis Rūtai priekšā visus savus sacerējumus — poēmas, stāstus, rakstus, «Viki-Viki», «Saules kaunu», it visu. To­mēr Rūta bija viņam pastāvīgi un neatlaidīgi ieteikusi meklēt darbu, strādāt. Augstais dievs! It ka viņš nebutu strādājis, laupījis sev miegu, pārsprindzinājis speķus tikai tādēļ, lai kļūtu viņas cienīgs!
   Tā šis niecīgais apstāklis ieguva arvien lielāku nozīmi. Mārtiņš jutās spirgts un vesels, ēda kārtīgi, gulēja, cik ilgi gribēja, tomēr šis niecīgais apstāklis vairs nedeva viņam miera. Darbs padarīts. Šī doma urbās smadzenēs. Sēdēdams pretī Bernardam Higinbotamam pie bagātīga svētdienas pusdienu galda, Mārtiņš tikko novaldījas, ne­iesaucies:
   «Tas viss jau bija padarīts! Un tagad jūs mani aizgūt­nēm barojat, bet toreiz ļāvāt mirt badu, aizliedzāt nākt savā mājā, nosodījāt tikai tāpēc, ka es negāju strādāt. Bet visi mani darbi jau tad bija uzrakstīti! Tagad, kad es runāju, jūs nenolaižat no manis cieņas pilnu skatienu, tverat katru manu vārdu, lai ko es teiktu. Es saku jums, ka jūs visi esat nožēlojami sīkaļi un nelieši, taču jūs nevis apvainojaties, bet piekrītoši klanāt galvu, atzīdami, ka manos vārdos ir liela daļa patiesības. Kāpēc? Tāpēc, ka es tagad esmu slavens! Tāpēc, ka man ir daudz naudas! Nebūt ne tāpēc, ka esmu Mārtiņš Idens, puisis uz goda un ne jau galīgs muļķis. Ja es teiktu, ka mēness ir ripa no zaļā siera, jūs man tūlīt piekristu, katrā ziņā neiebilstu, tāpēc ka man naudas ir kaudžu kaudzēm. Bet darbs, par ko es saņēmu šo naudu, jau sen bija padarīts, tais dienās, kad jūs spļāvāt man sejā un mīdījāt mani kājām!»
   Taču Mārtiņš to visu neizkliedza. Šī doma mokoši tir­dīja viņu, bet uz lūpām palika iecietīgs smaids. Tā kā Mārtiņš bija kluss, Bernards Higinbotams sāka risināt sarunu. Viņš, Bernards Higinbotams, saviem spēkiem ticis uz augšu un ar to lepojas. Neviens viņam nav palīdzējis, un viņš nevienam nekā nav parādā. Viņš ir apzinīgs un kārtīgs pilsonis, uztur lielu ģimeni. Un šis veikals plaukst un zeļ, tikai pateicoties viņa — Bernarda Higinbotama
   mākai un cītībai. Viņš mīl savu veikalu tāpat, kā cits mīl savu sievu. Viņš kļuva ļoti atklāts pret Mārtiņu, sāka stāstīt, cik izmaksājusi veikala iekārta un cik pūļu zie­dots, lai viss būtu, kā nākas. Bez tam viņam esot nodomi, milzu nodomi. Šai kvartālā iedzīvotāju skaits arvien pie­augot. Veikals jau kļūstot par mazu. Būtu vairāk telpu, viņš varētu izdarīt dažus uzlabojumus un palielināt ienā­kumus. Un viņš to izdarīšot, lai maksā ko maksādams. Taču vispirms vajagot nopirkt gruntsgabalu tepat blakus un uzcelt vēl vienu divstāvu māju. Augšstāvu viņš izīrētu, bet apakšstāvu savienotu ar veikalu. Bernarda Higinbo- tama pārtikas preču veikals! Viņam pat acis iemirdzējās, runājot par jauno izkārtni, kas būs abu māju garumā.
   Mārtiņš klausījās tikai pa ausu galam. «Darbs pada­rīts» kā piedziedājums svaiņa tērgavām skanēja viņam ausīs. Šis piedziedājums viņu gandrīz padarīja traku, bet viņš nespēja tikt no tā vaļā.
   —   Cik, tu teici, tas maksātu? — viņš pēkšņi jautāja.
   Svainis spēji aprāva garo izklāstu par šejienes nākotnes
   izredzēm. Viņš gan nebija ne vārda bildis par to, cik tas maksātu. Taču, ja Mārtiņu tas interesē, viņš varēja pa­teikt. Aptuveni bijā to daudzkārt aplēsis.
   —       Pēc pašreizējām cenām, — viņš sacīja, — ar četriem tūkstošiem pietiktu.
   —   Ieskaitot izkārtni?
   —       Par izkārtni maza bēda. Būtu māja, būtu arī iz­kārtne.
   —   Un zemes gabals?
   —   Vēl trīs tūkstoši klāt.
   Laizīdams apkaltušās lūpas un nervozi žņaudzīdams pirkstus, Higinbotams, uz priekšu saliecies, skatījās, kā Mārtiņš izraksta čeku. Mārtiņš parakstījies iedeva to Hi- ginbotamam, kurš gandrīz neticēja savām acīm — čeks bija par septiņiem tūkstošiem dolāru.
   —       Es… es varu maksāt ne vairāk par sešiem procen­tiem, — Higinbotams izstomīja no uztraukuma aizsma­kušā balsī.
   Mārtiņš gribēja iesmieties, bet savaldījies vaicāja:
   —   Cik tas iznāk?
   —       Tūlīt izrēķināsim. Seši procenti… sešreiz septiņi… četrsimt divdesmit.
   —   Tātad trīsdesmit pieci dolāri mēnesī, vai ne?
   Higinbotams palocīja galvu.
   —   Nu labi, ja tev nav nekas pretī, izdarīsim šādi. — To teikdams, Mārtiņš raudzījās uz Ģertrūdi. — Vari paturēt visu kapitālu, bet tikai ar vienu noteikumu — trīsdesmit pieci dolāri ik mēnesi jāizdod saimniecībā. Par šo naudu pieņem virēju un mazgātāju. Vārdu sakot, septiņi tūkstoši ir tavi, ja tu man garantē, ka Ģertrūdei vairs nebūs smagi jāstrādā. Esi ar mieru?
   Misteram Higinbotamam bija grūti norīt apvainojumu. Tas, ka viņa sieva vairs nestrādās smagus darbus, šai skopuļa dvēselei šķita kauna traips. Karaliskā dāvana bija tikai zeltīts apvalks pilulai, rūgtai pilulai. Sieva lai nestrādātu! Tas viņu satracināja.
   —   Kā vēlies, — Mārtiņš noteica. — Tad es maksāšu šos trīsdesmit piecus dolārus ik mēnesi, bet…
   Viņš pastiepa roku pēc čeka, taču Bernards Higinbo­tams aši uzlika čekam plaukstu un iesaucās:
   —   Piekrītu! Piekrītu!
   Ejot uz tramvaju, Mārtiņu pārņēma nogurums un rie­bums. Viņš uzmeta acis kliedzošajai izkārtnei.
   —   Cūka, — viņš nomurmināja. — īsts cūka!
   Kad Mackiniosh's Magazine publicēja «Zīlētāju», kas bija izgreznota ar ievērojamo mākslinieku Bertjē un Venna vinjetēm un zīmējumiem, Hermanis fon Smits pēkšņi aiz­mirsa, ka reiz nosaucis šo dzejoli par piedauzīgu. Viņš visiem stāstīja, ka dzejolis veltīts viņa sievai, un parūpē­jās, lai šī vēsts nonāk kāda žurnālista ausīs; reportieris tūlīt ieradās līdz ar fotogrāfu un skicētāju. Sekas neiz­palika — kādā svētdienas izdevumā parādījās vesela lap­puse manāmi izskaistinātu Marionas uzņēmumu līdz ar daudziem intīmiem sīkumiem no Mārtiņa Idena un viņa tuvinieku dzīves un arī dzejolis «Zīlētāja» pilnā apjomā, kas bija iespiests ar īpašu Mackintosh's Magazine atļauju. Tas sacēla sensāciju visā apkaimē, un visas namamātes kaimiņos lepojās, ka pazīst slavenā rakstnieka māsu, bet tās, kam vēl nebija gods pazīt, steidzās novērst šo trū­kumu. Hermanis fon Smits tikai smīnēja bārdā un pat pasūtīja darbnīcai jaunu virpu.
   —   Tā ir labākā reklāma, — viņš sacīja, — turklāt par baltu velti.
   —   Derētu uzaicināt viņu pusdienās, — Mariona ieteica.
   Mārtiņš arī ieradās pusdienās un centās izturēties laipni
   pret resno miesnieku — vairumtirgotāju un viņa vēl res­nāko lauleni — tie bija ievērojami cilvēki un varēja būt ļoti noderīgi jaunam celmlauzim, kāds, piemēram, bija Hermanis fon Šmits. Protams, viņi nekad nepagodinātu šo māju ar vizīti, ja viņus nebūtu iekārdinājis solījums, ka pusdienās būs namatēva slavenais sievasbrālis. Uz tā paša āķa bija uzķēries arī galvenais pārzinis no Klusā okeāna Velosipēdu sabiedrības aģentūras. Hermanis fon Šmits līda vai no ādas laukā, lai viņam iztaptu, jo cerēja dabūt no viņa firmas pārstāvniecību Oklendā. Tātad Her­manis fon Šmits bija ar mieru ieskaitīt radniecību ar Mārtiņu Idenu savas dzīves aktīvā, kaut gan sirds dzi­ļumos nesaprata, kā tas viss varējis gadīties. Klusajās nakts stundās viņš bieži bija piecēlies un, kamēr sieva guļ, lasījis Mārtiņa grāmatas, bet katru reizi guvis arvien ciešāku pārliecību, ka tikai muļķi var maksāt par tām naudu.
   Mārtiņš pārāk labi saprata situāciju: atzvēlies krēslā, viņš skatījās uz fon Šmita pauri un domās apveltīja to pamatīgiem belzieniem. Stulbais vācieša purns! Tomēr kaut kas viņam svaiņa rīcībā patika. Būdams trūcīgs un gribēdams jo ātrāk tikt uz zaļa zara, šis vācietis tomēr algoja kalponi, lai atvieglotu Marionai saimniecības dar­bus. Pēc pusdienām aprunājies ar Velosipēdu sabiedrības aģentu, Mārtiņš paveda Hermani sāņus un piedāvāja vi­ņam finansiālu atbalstu Oklendas labākā divriteņu vei­kala iekārtošanai. Mārtiņš bija tik devīgs, ka vēlāk ieteica Hermanim pie viena nolūkot arī garāžu un automobiļu darbnīcu, jo Hermanis droši vien lieliski spēšot pārzināt abus uzņēmumus.
   Asarām acīs apskāvusi brāli, Mariona atvadoties čuk­stēja, cik ļoti viņu mīlot un vienmēr esot mīlējusi. Tiesa gan, pēc pēdējiem vārdiem viņa mazliet sastomījās un raudādama apbēra Mārtiņu ar skūpstiem, un Mārtiņš sa­prata — māsa lūdz piedošanu, ka reiz viņam pārmetuši slinkumu un dīkdienību.
   — Tam nauda ilgi neturēsies, tas ir skaidrs kā diena,— Hermanis fon Šmits vakarā teica sievai. — Kad ierunā­jos par procentiem, tad bija kā uguns pakulās. Ja es vēl­reiz par to runāšot, tad dabūšot pa savu vāciešu galvu! Taisni tā sacīja — pa savu vācieša galvu! Tomēr viņš ir foršs puika, lai arī nav veikalnieks. Galvenais, ka viņš man krietni izpalīdzēja.
   Ielūgumi uz pusdienām bira kā no pilnības raga, un, jo vairāk Mārtiņš tos saņēma, jo vairāk brīnījās. Viņš bija goda viesis kāda veca kluba banketā un sēdēja starp ievērojamiem cilvēkiem, par kādiem savā mūžā bija tikai dzirdējis un lasījis grāmatās. Šie cilvēki sacīja viņam, ka, izlasījuši žurnālos Transcontinental «Zvanu skaņas» un Hornet «Feju un pērli», tūlīt sapratuši, ka parādījies liels rakstnieks. «Mans dievs,» Mārtiņš nodomāja, «es to­reiz badojos un staigāju skrandās! Kāpēc viņi tad mani nelūdza pusdienās? Tad bija īstais laiks. Šie darbi ir uz­rakstīti jau sen. Ja jūs tagad mani ēdināt par to, ko esmu agrāk padarījis, kāpēc neēdinājāt tad, kad tas man tiešām bija nepieciešams? Nedz «Zvanu skaņās», nedz «Fejā un pērlē» nav grozīts neviens vārds. Nē, jūs mani cienājat nevis padarītā darba dēj, bet tādēļ, ka visi mani paciena un to uzskata par labu toni. Jūs mani cienājat tāpēc, ka esat stulbi dzīvnieki! Bara dzīvnieki! Tāpēc, ka paklausāt aklajai un trulajai bara izjūtai un šī izjūta jums pašreiz saka tikai vienu: jāpacienā Mārtiņš Idens. Nevienam no jums nerūp nedz Mārtiņš Idens pats, nedz viņa darbi,» viņš klusībā nosūrojās un piecēlās, lai atjautīgi un asprā­tīgi atbildētu uz atjautīgu un asprātīgu tostu.
   Tā tas turpinājās. Kur vien Mārtiņam gadījās būt — klubos, smalkos tējas vakaros, literāros sarīkojumos —, visur viņam stāstīja, ka, līdzko publicētas «Zvanu skaņas» un «Feja un pērle», uzreiz kļuvis skaidrs, ka parādījies liels rakstnieks. Un vienmēr Mārtiņu spīdzināja tas pats uzmācīgais jautājums: «Kāpēc jūs tad mani necienājāt? Šie darbi ir uzrakstīti jau sen. Nedz «Zvanu skaņās», nedz «Fejā un pērlē» nekas nav grozīts ne par mata tiesu. Tie arī toreiz bija tikpat labi un meistariski uzrakstīti kā tagad. Taču jūs cienājat mani nedz šo, nedz citu manu darbu dēļ. Jūs cienājat mani tāpēc, ka tas patlaban ir modē, tāpēc, ka viss bars ir vienas domas apmāts: japa- cienā Mārtiņš Idens.»
   Un bieži spožas sabiedrības vidū Mārtiņam acu priekšā pēkšņi iznira jauns huligāns divrindu svārkos, cietu sal­menīcu uz vienas auss. Tā reiz gadījās Oklendā kādā lite­rārā pēcpusdienā. Piecēlies, uzkāpis tribīnē, Mārtiņš pēkšņi ieraudzīja zāles galā pa durvīm ienākam jaunu huligānu divrindu svārkos un cietu salmenīcu galvā. Piecsimt grezni ģērbtu sieviešu atskatījās, lai redzētu, kas tik spēji saistīja Mārtiņa Idena uzmanību, jo viņš stingi un neat­laidīgi vērās vienā punktā. Taču tukšajā ejā viņas nekā nemanīja. Bet Mārtiņš vēroja jauno huligānu ļodzīgi nākam šurp pa eju un prātoja, vai jaunais klaidonis attapsies noņemt salmenīcu, kas bija it kā pielipusi pie galvas. Klaidonis devās uz estrādi un uzkāpa uz tās. Mārtiņš gandrīz sāka raudāt aiz žēluma, skatoties uz šo savas jaunības ēnu, domādams par to, kas viņš varēja kļūt un par ko viņš kļuvis. Zvalstīgi pārgājis pāri estrādei, rēgs pienāca cieši klāt Mārtiņam un izgaisa, it kā saplūzdams ar viņu. Piecsimt elegantu dāmu ar cimdotām rokām ap­laudēja, cenzdamās iedrošināt slaveno viesi, kas nez kāpēc bija tik samulsis. Sasprindzinājis gribasspēku, Mārtiņš aizgainīja vīziju, pasmaidīja un sāka runāt.
   Skolas direktors, vecs, labsirdīgs vīrs, saticis Mārtiņu uz ielas, atgādināja viņam, kādas scēnas notikušas kance­lejā, kad Mārtiņu izslēdza no skolas par kaušanos.
   —   Es izlasīju jūsu «Zvanu skaņas», — viņš sacīja, — jau tad, kad tās bija pirmoreiz publicētas žurnālā. Lie­liski! Nav sliktāk par Po! Es jau tolaik teicu — lieliski!
   «Tiešām? Bet jūs tolaik divas reizes pagājāt man uz ielas garām un nepazināt mani.» Mārtiņš tikko valdījās, lai to nepateiktu skaļi. «Abas reizes es biju izsalcis un steidzos pie augļotāja. Tad jūs mani nepazināt! Bet visi mani darbi jau tad bija uzrakstīti. Kāpēc jūs tikai tagad mani pazīstat?»
   —   Es vēl šajās dienās teicu sievai, — direktors turpi­nāja, — ka būtu labi, ja jūs atnāktu pie mums pusdienās. Un viņa ļoti lūdza, lai es jūs uzaicinu. Jā, ļoti lūdza.
   —   Pusdienās? — Mārtiņš tik skarbi iesaucās, ka tas izklausījās pēc drauda.
   —  Jā … jā … pusdienās … — direktors apjucis stos­tījās. — Tā vienkārši… zināt, pie vecā skolotāja … Ak jūs, resgalis tāds! — Viņš viegli iedunkāja Mārtiņu, mē­ģinādams draudzīgi pajokot.
   Mārtiņš turpināja ceļu, pagalam apmulsis. Uz stūra viņš apstājās un paskatījās atpakaļ.
   —  Velns viņu zina! — viņš nomurmināja. — Es lai­kam veco galīgi pārbiedēju.

   Kādā jaukā dienā pie Mārtiņa ieradās Kreiss — tas pats Kreiss no «īstajiem cilvēkiem». Mārtiņš nopriecājās par viņu un uzklausīja kāda diezgan fantastiska projekta spožu izklāstu, bet pasākums varēja ieinteresēt Mārtiņu kā rakstnieku, taču nekādā ziņā ne kā finansētāju. Iz­klāsta vidū Kreiss pēkšņi sāka runāt par «Saules kaunu» un sacīja, ka tās esot galīgas muļķības.
   —   Starp citu, es nenācu šurp, lai filozofētu, — Kreiss pārtrauca pats sevi. — Gribu zināt tikai vienu — vai jūs ieguldīsiet tūkstoš dolāru manā pasākumā vai ne?
   —   Nē, tik liels muļķis tomēr vēl neesmu, — Mārtiņš atbildēja. — Bet es darīšu kaut ko citu. Jūs devāt man iespēju pavadīt interesantāko vakaru manā mūžā. Jūs de­vāt to, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Tagad man ir nauda, bet tā man neko nenozīmē. Es labprāt jums iedošu tūkstoš dolāru pateicībā par šo neaizmirstamo va­karu. Jums nauda ir nepieciešama, bet man naudas ir par daudz. Jūs taču atnācāt pēc naudas. Nav vajadzīgi nekādi stiķi un niķi! Ņemiet!
   Kreiss neizrādīja ne mazāko pārsteigumu. Viņš iebāza kabatā čeku.
   —   Uz tādiem noteikumiem esmu ar mieru sarīkot jums šādus vakarus katru nedēļu, — viņš teica.
   —   Par vēlu, — Mārtiņš pakratīja galvu. — Tas bija mans pirmais un pēdējais šāds vakars. Es jutos kā citā pasaulē. Jums tas nebija nekas sevišķs, es zinu. Turpretī man bija kaut kas sevišķs. Tas nekad vairs neatkārtosies. Ar filozofiju esmu galā. Vairs negribu par to nekā dzirdēt.
   —   Pirmo reizi mūžā saņemu naudu par filozofiju, — Kreiss piebilda, dodamies uz durvīm. — Bet tās akcijas tūlīt nokrīt līdz nullei.
   Reiz uz ielas Mārtiņam karietē pabrauca garām misis A^orze un smaidot pamāja. Viņš arī pasmaidīja un pa­cēla cepuri. Šis nejaušais gadījums viņu nemaz nesa­trauca. Vēl pirms mēneša tas liktos nepatīkams un var­būt uzjundītu ziņkāri un viņš mēģinātu iztēloties, kā tai brīdī jutās misis Morze. Turpretī tagad šī tikšanās viņa apziņu neskāra. Viņš to acumirklī aizmirsa, tāpat kā aiz­mirstu, ka pagājis garām, piemēram, Centrālbankas na­mam vai municipalitātei. Tomēr viņa smadzenes nemitīgi un saspringti strādāja. Tajās urbās tā pati uzplijīgā doma: darbs padarīts. Tā grauzās kā nenobeidzams tārps. Ar šo domu Mārtiņš rītos pamodās, šī doma vajāja viņu arī miegā. Lai viņš uzsāka ko uzsākdams, viss tūlīt saistījās ar secinājumu — «Viss jau sen bija padarīts.». Loģiski spriežot, Mārtiņš nonāca pie nežēlīgās atziņas, ka tagad viņš nav nekas — ne šis, ne tas. Mārts Idens — huligāns un Mārts Idens — jūrnieks bija reāli cilvēki, viņi tiešām eksistēja. Turpretī Mārtiņš Idens — slavenais rakstnieks nekad nav eksistējis. Mārtiņš Idens — slavenais rakst­nieks ir pūļa izdoma, ko pūlis ietvēris Mārta Idena — huligāna un jūrnieka apvalkā. Bet viņš zina, ka tas viss ir māns. Viņš nav nekāds saules dēls, ko pūlis dievina un kam ziedo pusdienas. Viņam tas ir labāk zināms.
   Mārtiņš lasīja par sevi žurnālos, aplūkoja savus attē­lus, kurus joprojām iespieda lielā daudzumā, un sevi vairs nepazina. Jaunais strādnieku šķiras puisis, kas dzīvoja, mīlēja un priecājās par dzīvi, — tas bija viņš. Sis puisis bija bezrūpīgs un laida pār galvu visas likstas. Arī tas bija viņš, kas brauca uz kuģiem, klaiņoja pa svešām ze­mēm un vadīja veselu baru kauslīgu nebēdņu. Arī tas bija viņš, ko apstulbināja un nomāca bezgalīgās grāmatu grēdas, kad pirmo reizi iegāja bibliotēkā, bet kas vēlāk izlasīja šīs grāmatas un iemācījās tās saprast. Arī tas bija viņš, kura istabiņā līdz vēlai naktij dega lampa un kurš lika naglas pagalvī, lai neaizmigtu, un pats rakstīja grā­matas. Bet tas negausīgais rīma, ko visi pūļa cilvēki ta­gad aizgūtnēm cenšas paēdināt, — tas nav viņš.
   Daža laba izrīcība viņu tomēr uzjautrināja. Visi žur­nāli tīkoja pēc goda, ka atklājuši Mārtiņu Idenu. Warren's Monthly gari un plaši klāstīja saviem abonentiem, ka, meklējot jaunus talantus, pirmais uzgājis Mārtiņu Idenu. The While Mouse piedēvēja šo nopelnu sev; to pašu da­rīja Northern Review un Mackintosh's Magazine, kamēr beidzot visus apklusināja The Globe, lepni norādīdams uz izkropļotajām «Jūras dziesmām», kuras pirmo reizi bija iespiestas tieši žurnālā The Globe. Žurnāls Youlh and Age, kas, manīgi atbrīvojies no kreditoriem, bija atkal sācis iznākt, arī pieteica savas tiesības uz Mārtiņu Idenu, — starp citu, šo žurnālu lasīja vienīgi fermeru bērni. Trans­continental Monthlij cienīgi un pārliecinoši paziņoja savu pirmtiesību, ko nikni apstrīdēja Hornet, balstīdamies uz lietisku pierādījumu — «Feju un pērli». Apgāda «Sigltrijs, Darnlejs un biedri» sīkā balstiņa šai troksnī nemaz nebija sadzirdama. Sim apgādam nebija pašam sava preses izde­vuma, kurā tas varētu skaļi daudzināt savas tiesības.
   Visas avīzes aplēsa Mārtiņa honorārus. Kaut kādā ceļā atklātībai bija kļuvuši zināmi lieliskie noteikumi, kādus viņam piedāvāja daži žurnāli, un gan Oklendas garīdz­nieki, gan atsevišķi lūdzēji viņu sēstin apsēda gan ar apciemojumiem, gan ar rakstiskiem lūgumiem. Taču vis­sliktāk uzvedās sievietes. Mārtiņa fotogrāfijas bija izpla­tītas milzīgā daudzumā un reportieri centušies spilgti ap­rakstīt viņa «vīrišķīgo, bronzaini iedegušo seju, rētas, va­renos plecus, skaidro, rāmo skatienu, iekritušos askēta vaigus». Sie «askēta vaigi» Mārtiņu sevišķi uzjautrināja, atminoties savus trakulīgos jaunības gadus. Viņš bieži ievēroja, ka sabiedrībā viena otra sieviete skatās uz viņu it kā novērtējot un izraugoties. Mārtiņš klusībā nosmē­jās. Atcerējies Brisendena brīdinājumu, viņš atkal no­smējās. Nē, sieviešu dēļ viņš vairs necietīs! Tas laiks ir pagājis.
   Reiz, pavadot Lisiju uz vakarskolu, Lisija pamanīja mirkli, kādu Mārtiņam, garām ejot, uzmet skaista, labi ģērbusies augstāko aprindu dāma. Šai skatienā nebija nekā nepieklājīga vai pārprotama, tomēr Lisija dusmas notrīsēja, tūlīt saprazdama, ko nozīmē šāds skatiens. Mār­tiņš, uzzinājis dusmu iemeslu, sacīja, ka sen jau esot pie­radis pie šādiem skatieniem un uztverot tos vienaldzīgi.
   —   Tā nedrīkstētu būt! — viņa, acīm ieziboties, izsau­cās. — Tad jūs esat slims!
   —   Savu mūžu neesmu juties veselāks. Esmu pieņēmies svarā piecas mārciņas.
   —   Es nerunāju par jūsu ķermeni. Es runāju par jūsu smadzenēm. Jums galvā kaut kas nav kārtībā. Pat es to redzu! Un kas nu es esmu!
   Mārtiņš, kļuva domīgs, soļoja blakus.
   —   Es nez ko dotu, lai jums tas drīzāk pārietu! — Li­sija pēkšņi iesaucās. — Jums nedrīkstētu būt vienaldzī­gas sievietes, it īpaši, ja viņas uz jums tā skatās… Tas nav dabiski. Jus taču neesat mazs puika, bet pieaudzis vīrietis. Dieva vārds, es būtu priecīga, ja atrastos sie­viete, kas jūs satrauktu.
   Pavadījis Lisiju līdz skolai, Mārtiņš atgriezās «Metro­polē». Iezvilis mīkstajā krēslā, viņš stingi raudzījās pre­tējā sienā. Viņš nepakustējās. Nekā nedomāja. Tikai brīdi pa brīdim acu priekšā neviļus iznira un atkal nozuda pa­gātnes ainas. Viņš apātiski vēroja šīs ainas, kas šķita kā miglains sapnis. Tomēr Mārtiņš negulēja. Piepeši viņš atjēdzās un palūkojās pulkstenī. Tieši astoņi. Ko darīt nekā nebija, bet gulēšanai vēl bija par agru. Viņš atkal iegrima pussnaudā, un acu priekšā atkal parādījās un izgaisa vīzijas. Tajās nebija nekā sevišķa. Pastāvīgi atkārtojās viena ainava — zaļa, bieza lapotne, kam duras cauri saules stari.
   Pie durvīm klaudzināja, un Mārtiņš uztrūkās. Viņš ne­bija aizmidzis, un klauvējiens tūlīt radīja priekšstatu par telegrammu, vēstuli vai kalpotāju, kas nes veļu no maz­gātavas. Prātā iešāvās Džo, un, domādams, kur pašreiz varētu būt Džo, Mārtiņš iesaucās:
   —   Lūdzu!
   Mārtiņš joprojām domāja par Džo un pat nepagriezās pret durvīm. Tās klusi atvērās. Iestājās ilgs klusums. Mār­tiņš jau bija aizmirsis klauvējienu un atkal stingi rau­dzījās pretējā sienā; pēkšņi viņš izdzirdēja elsas. Kāda sieviete aizžņaugti un apslāpēti elsoja. Mārtiņš spēji pie­lēca kājās.
   —   Rūta! — viņš pārsteigts un gandrīz izbijies iesaucās.
   Rūtas seja bija bāla un saspringta. Viņa stāvēja pie
   durvīm, vienu roku pret tām atspiedusi, otru piekļāvusi pie krūtīm. Pēkšņi viņa kā lūdzot izstiepa abas rokas vi­ņam pretī un nāca tuvāk. Apsēdinot viņu atzveltnī, Mār­tiņš manīja, cik auksti viņai pirksti. Viņš pievilka klāt otru krēslu un uzmetās uz platā atbalstņa. Apjukumā viņš nevarēja parunāt. Aizraušanās ar Rūtu jau sen bija viņa sirdī aprakta. Radās sajūta, it kā viņš piepeši atrastos Šellija «Karstavotu» mazgātavā, nevis viesnīcā «Metro­pole» un viņam liktu izmazgāt visas nedēļas veļu. Viņš vairākas reizes gribēja ierunāties, tomēr neuzdrīkstējās.
   —  Neviens nezina, ka esmu šeit, — Rūta klusi teica un lūdzoši pasmaidīja.
   —   Ko tu sacīji? — viņš jautāja.
   Viņu pārsteidza paša balss skaņa.
   Rūta atkārtoja savus vārdus.
   —  A! — Mārtiņš noteica un prātoja, ko vēl varētu pie­bilst.
   —  Es redzēju tevi ieejam viesnīcā un, mazliet nogaidī­jusi, tev sekoju.
   —   A! — viņš atkārtoja.
   Mārtiņam pirmo reizi mūžā mēle bija kā sasalusi. Galvā vairs nebija nevienas vienīgas domas. Viņš juta, ka šis nerunīgums jau kļūst neveikls, taču nevarēja atģist, ko lai saka. Tiešām būtu labāk atrasties «Karstavotu» veļas mazgātavā. Tad varētu klusējot uzrotīt piedurknes un ķer­ties pie darba.
   —   Tātad tu man sekoji, — viņš beidzot dabūja pār lūpām.
   Rūta mazliet valšķīgi pamāja ar galvu un atsēja šalli.
   —  Vispirms redzēju tevi ejam pa ielu ar to meiteni.
   —  Jā, — viņš vienkārši noteica. — Es pavadīju viņu uz vakarskolu.
   —  Vai tu nemaz nepriecājies, mani ieraugot? — Rūta jautāja pēc otra klusuma brīža.
   —  Jā, jā, — Mārtiņš aši atbildēja. — Bet vai bija prā­tīgi, ka tu nāci šurp viena?
   —   Es ienācu zagšus. Neviens nezina, ka esmu šeit. Ļoti gribēju tevi redzēt. Atnācu pateikt, ka esmu bijusi liela mujķe. Atnācu tāpēc, ka citādi nevarēju, sirds lika nākt… tāpēc, ka … tāpēc, ka es gribēju nākt!
   Rūta piecēlās un piegāja pie Mārtiņa. Viņa uzlika roku viņam uz pleca un, ātri elpodama, mirkli palika tā stā­vam, tad strauji piekļāvās. Būdams labdabīgs un atsau­cīgs, Mārtiņš saprata, ka Rūta jāapskauj, citādi aizvainos viņu tik dziļi, cik dziļi vien vīrietis var aizvainot sievieti, kas sevi piedāvā. Taču skāvienā nebija nedz siltuma, nedz glāstoša maiguma. Viņš tikai bija aplicis viņai apkārt rokas. Rūta pieglaudās ciešāk un, pacēlusi rokas, apvija tās Mārtiņam ap kaklu. Tomēr pār viņa augumu vairs nepārskrēja karstas šalkas kā agrāk, viņš izjuta vienīgi neērtumu un kaunu.
   —   Kādēļ tu tā trīci? — viņš jautāja. — Vai tev ir vesi? Varbūt iekurt kamīnu?
   Mārtiņš sakustējās, it kā gribēdams atbrīvoties, bet Rūta piekļāvās vēl ciešāk, visa drebēdama kā drudzī.
   —  Tā ir tikai nervozitāte, — viņa sacīja, zobiem kla­bot. — Es tūlīt saņemšos. Nu jau ir labāk.
   Trīsoņa pamazām mitējās. Mārtiņš joprojām turēja Rūtu skaujās, taču vairs nebrīnījās. Tagad viņš jau zināja, kāpēc viņa te ieradusies.
   —  Māte vēlējās, lai es apprecos ar Cārliju Hepgudu, — viņa paziņoja.
   —   Ar Cārliju Hepgudu? Ar to jaunekli, kas vienmēr runā tikai pliekanības? — Mārtiņš nožēlā iesaucās. Pēc mirkļa viņš piebilda: — Un tagad tava māte droši vien vēlas, lai tu precies ar mani …
   Viņš to neteica jautājoši. Viņš sacīja to stingrā pārlie­cībā, un gar viņa acīm aizslīdēja honorāru garie skaitļu stabiņi.
   —  Māte vairs neiebildīs, to es noteikti zinu, — Rūta apgalvoja.
   —   Vai viņa uzskata, ka esmu tev pilnīgi piemērots vīrs?
   Rūta palocīja galvu.
   —   Bet es neesmu ne par matu labāks kā toreiz, kad viņa atsauca mūsu saderināšanos, — Mārtiņš domīgi no­teica. — Nemaz neesmu pārvērties. Esmu tas pats vecais Mārtiņš Idens; es pat esmu kļuvis sliktāks — es tagad smēķēju. Vai nejūti tabakas smaku?
   Par atbildi Rūta jautri un koķeti piespieda plaukstu viņa lūpām un gaidīja skūpstu, kas agrāk šādās reizēs nekad neizpalika. Taču Mārtiņa lūpas nenotrīsēja. Viņš pagaidīja, kamēr Rūta nolaiž roku, tad turpināja:
   —   Es neesmu pārvērties. Neesmu sameklējis darbu. Pat netaisos meklēt darbu. Es vēl arvien apgalvoju, ka Herberts Spensers ir cēls un dižens cilvēks un tiesnesis Blounts — plātīgs ēzelis. Es vakar biju kopā ar viņu kā­dās pusdienās un to skaidri zinu.
   —   Kāpēc tu neklausīji tēva aicinājumam? — Rūta pār­meta.
   —   Kā tev tas zināms? Kas viņu sūtīja? Vai tava māte?
   Rūta klusēja.
   —   Nu protams, ka viņa! Tā jau es domāju. Un tagad viņa droši vien mudināja tevi nākt šurp.
   —   Neviens nezina, ka esmu šeit! — Rūta iebilda. — Vai tiešām tu domā, ka mana māte to atļautu?
   —  Viņa atļautu tev precēties ar mani, par to nav šaubu. Rūta sāpīgi iesaucās:
   —   Ak, Mārtiņ, neesi tik cietsirdīgs! Tu pat neesi mani noskūpstījis! Tu esi salts kā akmens. Iedomājies, kādu soli es esmu spērusi! — Viņa bailīgi, taču arī ziņkāri pa­vērās apkārt. — Iedomājies, kur es atrodos!
   «Es varētu mirt jūsu dēļ! Jūsu dēļ varētu mirt!» atmiņā ieskanējās Lisijas vārdi.
   —   Kāpēc tu agrāk neuzdrīkstējies spert šādu soli? — Mārtiņš skarbi jautāja. — Kad es dzīvoju tai skabūzī? Kad cietu badu? Toreiz es biju tas pats Mārtiņš Idens — gan kā cilvēks, gan kā rakstnieks. So jautājumu es sev pēdējā laikā bieži uzdodu — ne tikai attiecībā uz tevi, bet attiecībā uz visiem. Tu redzi, es neesmu mainījies, kaut arī mana pēkšņā augšupeja varētu vedināt uz šādām do­mam. Arī es cenšos sev iestāstīt, ka esmu pārvērties, to­mēr no galvas līdz kājām esmu tāds pats. Nekādu jaunu talantu, nedz tikumu man nav. Manas smadzenes ir tā­das pašas, kā bijušas. Man nav pat neviena jauna uzskata par literatūru un filozofiju. Mana personiskā vērtība nav palielinājusies kopš tā laika, kad dzīvoju neatzīts un vien­tuļš. Es nevaru vien nobrīnīties, kāpēc tagad visiem esmu vēlams viesis. Cilvēkiem, bez šaubām, es neesmu vaja­dzīgs sevis paša dēļ, jo esmu tas pats Mārtiņš Idens, ko viņi agrāk negribēja ne redzēt. Tātad viņi vērtē mani pēc kaut kā cita, kaut kā tāda, kam nav nekāda sakara ar manām īpašībām, nav nekā kopēja ar mani. Pateikt tev, kā mani vērtē? Es taču esmu iemantojis vispārēju atzi­nību! Bet šī atzinība neesmu es pats. Tā pastāv citu iedo­mās. Bez tam mani ciena naudas dēļ, kas man tagad ienāk. Taču arī nauda neesmu es pats. Tā guļ bankās un visādu Tomu, Diku un Hariju kabatās. Starp citu, arī jums es tagad esmu kļuvis vēlams slavas un naudas dēļ.
   —   Mana sirds vai lūst, — Rūta elsoja. — Tu zini, ka es tevi mīlu, ka esmu šurp atnākusi tikai tāpēc, ka mīlu tevi!
   —   Man liekas, tu mani lāgā nesaproti, — Mārtiņš sau­dzīgi teica. — Pasaki man, lūdzu, — kāpēc tu tagad mīli mani vairāk nekā tais dienās, kad tev pietika spēka no manis atsacīties?
   —   Aizmirsti un piedod! — Rūta dedzīgi iesaucās. — Visu laiku esmu tevi mīlējusi! Dzirdi — visu laiku! Tāpēc esmu šeit un tāpēc tevi apskauju.
   —   Es tagad esmu kļuvis neuzticīgs, visu lieku svaru kausos. Gribu svērt arī tavu mīlestību, lai uzzinātu, kāda tā ir.
   Rūta pēkšņi atraisījās no Mārtiņa rokām, izslējās un pētīgi pavērās viņā. Viņa it kā gribēja kaut ko sacīt, to­mēr neapņēmīgi klusēja.
   —   Redzi, kā es uz to skatos, — viņš turpināja. — Kad es biju tāds pats, kāds esmu palicis līdz šim, neviens cits nelikās par mani zinis, tikai manas šķiras cilvēki. Kad jau biju uzrakstījis visas savas grāmatas, neviens, izla­sījis manuskriptus, neteica man neviena uzmundrinoša vārda. Tieši otrādi, man pārmeta rakstīšanu, uzskatīja, ka es daru kaut ko nosodāmu un pazemojošu. Visi tikai skan­dināja: «Meklē darbu!»
   Rūta iebildīgi sakustējās.
   —       Jā, jā, — viņš sacīja, — tev taisnība, vienīgi tu runāji nevis par darbu, bet par nodrošinātu stāvokli. Tev nepatīk vienkāršais vārds «darbs» — tāpat kā tas, ko esmu sarakstījis. Tas tiešām ir rupji! Bet, tici man, no mana viedokļa vēl rupjāk likās tas, ka visi ieteica man stāties darbā, it kā gribētu uzvest uz pareizā ceļa nela­bojamu noziedznieku. Atgriezīšos pie iepriekšējā. Manu darbu izdošana un sabiedrības ievērība radīja pārmaiņu tavās jūtās. Ar Mārtiņu Idenu tu negribēji precēties, kaut gan viss, kas tagad publicēts, bija uzrakstīts jau toreiz. Tava mīlestība nebija tik stipra, lai apprecētos ar viņu toreiz. Turpretī tagad tava mīlestība, izrādās, ir pietie­kami stipra, un tam acīmredzot nav cita izskaidrojuma kā manu darbu iespiešana un sabiedrības atzinība. Par saviem ienākumiem es šai gadījumā nerunāju, tu varbūt par tiem nedomā, bet esmu pārliecināts, ka tavu vecāku prāts lielā mērā grozījies tieši tādēļ, šie secinājumi, protams, man nav visai glaimojoši. Bet visļaunākais ir tas, ka tie liek man apšaubīt mīlestību, svēto mīlestību. Vai tiešām mīlestība ir tik maziska, ka tā jāstiprina ar slavu un pūļa atzinību? Acīmredzot jā. Es tik daudz par to domāju, ka man galva sāk griezties.
   —   Nabaga mīļā galva! — Rūta viegli noglaudīja viņa matus. — Lai tā vairs negriežas, lai beidzot atpūšas! Sāk­sim visu no jauna, Mārtiņ! Es tevi visu laiku esmu mīlē­jusi. Zinu, ka biju vāja, padodamās mātes prasībai. Man nevajadzēja to darīt. Tu taču tik bieži runāji par augst­sirdīgu iecietību pret cilvēciskām vājībām un kļūmēm. Esi iecietīgs arī pret mani! Esmu rīkojusies maldīgi. Piedod man!
   —   Ak, es tev piedodu! — viņš nepacietīgi iesaucās. — Ir viegli piedot, ja īstenībā nekā nav ko piedot. Tava rīcība neprasa piedošanu. Katrs rīkojas saskaņā ar saviem uz­skatiem, citādi nav iespējams. Tad arī man vajadzētu lūgt no tevis piedošanu, ka neesmu kļuvis par ierēdni.
   —   Es vēlēju tev labu, — viņa iebilda. — To tu zini. Ja jau tevi mīlēju, tad vēlēju tev tikai labu.
   —   Tiesa, bet, labu vēlēdama, tu mani gandrīz pazudi­nāji. Jā, jā! — Viņš neļāva Rūtai iejaukties. — Gandrīz pazudināji manu daiļradi un manu nākotni! Es pēc da­bas esmu reālists, un buržuāziskā kultūra necieš reālismu. Buržuāzija ir gļēva. Tā baidās no dzīves. Tu gribēji pie­spiest arī mani baidīties no dzīves. Tu centies ieslēgt mani šaurā sprostā, vēlējies, lai es cildinu neīstas vērtī­bas, pielāgojos vulgārai viltus morālei.
   Mārtiņš redzēja, ka Rūta grib iebilst.
   —   Tiesa kas tiesa, vulgaritāte nav viltota, tomēr tā ir buržuāziskās kultūras pamatā. Kā jau teicu, tu gribēji mani pārveidot, padarīt par vienu no savējiem, gribēji pie­lāgot mani savas šķiras ideāliem, savas šķiras morālei un savas šķiras aizspriedumiem.
   Mārtiņš skumji papurināja galvu.
   —   Pat tagad tu mani nesaproti. Tu neuztver manos vārdos to jēgu, ko es cenšos tiem piešķirt. Tev tas viss šķiet tīrās iedomas. Turpretī man tā ir īsta realitāte. La­bākajā gadījumā tevi mazliet pārsteidz un uzjautrina, ka šis neaptēstais puisis, kas nupat izrausies no muklāja, uzdrošinās kritizēt tavu šķiru un saukt to par vulgāru.
   Rūta gurdi atslēja galvu pret viņa plecu, u<i viņu at­kal pārņēma nervozas trīsas. Brīdi pagaidījis, vai viņa nesāks runāt, Mārtiņš turpināja:
   —   Un tagad tu gribi atjaunot mūsu mīlestību. Gribi ap­precēties ar mani. Gribi mani! Bet, ja nu manas grāmatas nebūtu iznākušas — pacenties mani saprast! — nebutu iznākušas un nekad nebūtu guvušas atzinību, es tomēr būtu tas pats, kas biju. Taču tu nekad nebūtu nākusi pie manis! Tikai šīs sasodītās grāmatas … kaut velns tās …
   —   Nelādies! — viņa pārtrauca.
   Pārmetums Mārtiņu atkvēlināja. Viņš skarbi iesmējās.
   —  Tā, lūk, ir, — viņš sacīja. — Tai brīdī, kad uz spē­les ir likta tavas dzīves laime, tu baidies dzirdēt sulīgu lāstu! Tu joprojām baidies no dzīves.
   Šie vārdi lika Rūtai atskārst savas rīcības bērnišķību, tomēr viņai šķita, ka Mārtiņš to visu lieki pārspīlē, un viņa jutās apvainota. Labu laiku abi sēdēja klusēdami, viņa izmisīgi pārdomāja, ko darīt, bet viņš atcerējās visu savu zudušo mīlestību. Tagad viņš saprata, ka patiesībā nekad nav Rūtu mīlējis. Viņš ir mīlējis idealizētu Rūtu, ko radījis savā iztēlē, gaišo un mirdzošo parādību, ko apdzie- dājis savos mīlestības sonetos. īsto Rūtu, buržuāzisko meiteni ar buržuāzijas psiholoģiju un bezcerīgi šauro re­dzes loku, viņš nekad nav mīlējis!
   Rūta piepeši sāka runāt:
   —   Es piekrītu, ka daudz kas no tā, ko tu sacīji, ir taisnība. Es tiešām baidījos no dzīves. Pietiekami stipri tevi nemīlēju. Bet tagad esmu iemācījusies mīlēt stiprāk.
   Mīlu tevi tādu, kāds tu esi, tādu, kāds biji agrāk, mīlu tevi tās neatlaidības dēļ, ar kādu tu kļuvi par to, kas esi pašreiz. Mīlu tevi visa tā dēļ, ar ko tu atšķiries no tā sauktās manas šķiras, un, lai arī tavi uzskati man reizēm nav saprotami, es iemācīšos tos saprast. Es varu iemā­cīties tos saprast! Tava smēķēšana un tava lādēšanās ir daļa no tevis paša, un es mīlēšu tevi arī šo ieradumu dēļ. Es vēl varu visu iemācīties. Šais pēdējās desmit mi­nūtēs jau daudz esmu iemācījusies, un tas vien kaut ko nozīmē. Ai, Mārtiņ!…
   Rūta ieraudājās un piekļāva galvu viņa krūtīm.
   Mārtiņš viņu maigi un līdzjūtīgi apskāva — pirmo reizi šai vakarā —, viņa to manīja un aplaimota pavērsa pret Mārtiņu starojošu seju.
   —  Par vēlu, — viņš sacīja. Prātā ienāca Lisijas vārdi. — Es esmu slims … nē, ne jau mana miesa ir slima, bet mana dvēsele, manas smadzenes. Nekam manās acīs vairs nav vērtības. Es nekā nevēlos. Ja tu būtu atnākusi pirms, dažiem mēnešiem, tad, iespējams, būtu citādi. Tagad ir par vēlu, daudz par vēlu.
   —  Nē, vēl nav par vēlu! — Rūta iesaucās. — Es to pierādīšu. Es tev pierādīšu, ka mana mīlestība ir pieņē­musies spēkā, tā ir stiprāka par šķiriskiem aizspriedumiem, par visu, kas man tuvs un ierasts. Esmu gatava atteikties no visa, kas tik dārgs buržuāzijai. Es vairs nebaidos no dzīves. Es pametīšu tēvu un māti, atdošu savu vārdu ap­smieklam. Esmu ar mieru palikt pie tevis tūlīt un dzīvot brīvā mīlestībā, ja tu gribi, un darīšu to ar prieku un lep­numu. Ja es reiz nodevu mīlestību, tad tagad mīlestības dēļ nodošu visu to, kas agrāk mudināja mani uz nodevību.
   Rūta stāvēja Mārtiņam pretī mirdzošām acīm.
   —  Es gaidu, Mārtiņ, — viņa čukstēja. — Gaidu, lai tu saki «jā». Paskaties uz mani!
   «Cik tas ir lieliski,» viņš nodomāja, uz viņu skatīda­mies. «Viņa ir izpirkuši visas savas vainas, kļuvusi par īstu sievieti, beidzot sarāvusi buržuāzisko aizspriedumu dzelžainās važas. Tas viss ir lieliski, cēlsirdīgi, apbrīno­jami … Bet kas noticis ar mani?»
   Rūtas rīcība viņu nedz saviļņoja, nedz iekveldināja. Viņš to novērtēja vienīgi ar prātu. Sekoja nevis uzliesmojums, bet tikai vēsa atzinība. Sirds palika neskarta. Alkas ne- uzbangoja asinis. Viņš atkal atcerējās Lisijas vārdus.
   —      Es esmu slims, ļoti slims, — Mārtiņš teica un bez­cerīgi pamāja ar roku. — Līdz šim nemaz nezināju, ka esmu tik stipri slims. Man kaut kas ir atgadījies. Es ne­kad neesmu baidījies no dzīves, bet nekad nevarēju iedo­māties, ka zaudēšu interesi par dzīvi. Tomēr dzīve ir mani pārsātinājusi. Es nekā vairs nevēlos. Pat tevi ne­vēlos. Nu tu redzi, cik slims esmu!
   Viņš nolaida galvu uz atzveltnes un aizvēra acis. Un, tāpat kā raudošs bērns aizmirst visas savas bēdas, caur asarām skatoties saulstaru rotaļā, tā Mārtiņš aizmirsa gan savu slimību, gan Rūtas klātieni, gan visu pasauli, vērojot pēkšņi uzplaiksnījušu vīziju — biezu, zaļu lapotni, kam cauri duras saules stari. Sī spozme griezās acīs, tomēr viņš skatījās, pats nezinādams, kālab.
   Mārtiņš atjēdzās, izdzirdējis noklikstam durvju vērekli. Rūta stāvēja pie durvīm.
   —   Kā lai tieku laukā? — viņa žēlabaini vaicāja. —Man ir bail…
   —   Piedod! — viņš, trūkdamies kājās, iesaucās. — Es nesaprotu, kas ar mani notiek. Es aizmirsu, ka tu esi šeit.
   Viņš pielika roku pie pieres.
   —   Nu redzi, es tiešām neesmu vesels. Es tevi pavadīšu mājās. Varam iziet pa sētas pusi. Neviens mūs ne­ievēros. Tikai nolaid plīvuru.
   Ejot pa pustumšo gaiteni un šaurajām kāpnēm, Rūta cieši turējās Mārtiņam pie rokas.
   —   Tagad esmu drošībā, — Rūta teica, kad viņi bija uz ielas, un gribēja atsvabināt roku.
   —   Es pavadīšu tevi līdz mājai, — viņš sacīja.
   —   Nē, nē! — viņa iebilda. — Nav vajadzīgs.
   Rūta atkal mēģināja atbrīvot roku. Uz mirkli tas pa­modināja Mārtiņā ziņkāri. Šķita, ka viņa baidās tieši ta­gad, kad visas briesmas jau garām. Rūta gandrīz izmi­sīgi gribēja drīzāk tikt no viņa vaļā. Mārtiņš šādam izbī- lim neredzēja nekāda iemesla un nosprieda, ka tas ir nervu vājums. Tāpēc viņš nelaida vaļā Rūtas roku un veda viņu tālāk. Kad viņi bija nonākuši līdz stūrim, Mār­tiņš pēkšņi ieraudzīja kādu vīrieti garā mētelī ieraujamies atpakaļ namdurvīs. Ejot garām, Mārtiņš tur ieskatījās un, lai gan svešais bija uzsitis apkakli, pazina Rūtas brāli Normanu.
   Pa ceļam Rūtai un Mārtiņam sarunas nevedās. Viņa bija satriekta, viņš — vienaldzīgs. Viņš ieminējās, ka braukšot prom uz Dienvidjūras salām, un viņa savukārt iebildēs, lūgdama piedot negaidīto nācienu. Tas bija viss. Viņi atvadījās pie Morzu mājas. Paspieda viens otram roku, novēlēja ar labu nakti, un Mārtiņš, kā jau pieņemts, pacēla cepuri. Durvis aizcirtās, Mārtiņš aizdedza cigareti un devās atpakaļ uz viesnīcu. Nonācis līdz namdurvīm, kurās bija slēpies Normans, Mārtiņš apstājās un brīdi iegrima pārdomās.
   —   Viņa meloja, — viņš balsī teica. — Viņa gribēja mani pārliecināt, ka rīkojas drosmīgi un izšķiroši, bet brālis pa to laiku gaidīja viņu, lai aizvadītu mājās. — Viņš sāka skaļi smieties. — Buržuji paliek buržuji! Kad biju nabags, es pat nedrīkstēju tuvoties viņa māsai! Bet, kad man ir rēķins bankā, viņš pats atved savu māsu pie manis!
   Mārtiņš pagriezās, lai turpinātu ceļu, kad pēkšņi kāds klaidonis, nonācis līdzās, paraustīja viņu aiz elkoņa.
   —  Atmetiet kvartiņu, mister, naktsmājām! — klaidonis teica.
   Balss lika Mārtiņam spēji atskatīties. Nākamajā mirklī viņš jau kratīja Džo roku.
   —  Vai atmini, es tev šķiroties sacīju, ka mēs vēl šai saulē tiksimies? Man bija tāda jušana. Un re, satikāmies!
   —  Tu braši izskaties, — Mārtiņš apbrīnā sacīja. — Tāds kā dūšīgāks esi kļuvis.
   —   Tā ir! — Džo, priekā starodams, atbildēja. — Ka­mēr nebiju klaidonis, nemaz nezināju, kas ir dzīve! Trīs­desmit mārciņu esmu pieņēmies un jūtos tip-top! Agrāk darbā galīgi nodzinos, kauli un āda vien bija palikuši. Šitāda dzīve priekš manis kā radīta!
   —  Tomēr tu nupat lūdzi naktsmājām, — Mārtiņš aiz­rādīja.
   —   Hē! Lūdzu naktsmājām! — Džo izvilka no bikškaba- tas veselu riekšu sīknaudas. — Tam pietiktu! — viņš lie­lījās. — Bet tu izskatījies devīgs, tāpēc tevi «pakulstīju».
   Mārtiņš iesmējās un piekrita.
   —   Tur tev iznāk arī iedzeršanai, — viņš piebilda.
   Džo iebēra naudu atpakaļ kabatā.
   —   Ar to ir cauri, — Džo paziņoja. — Es vairs nedzeru. Neviens neliedz,' bet nav lustes. Es tik vienu reizi ir bijis piedzēries, kopš redzējāmies, un arī tikai tāpēc, ka iekampu tukšā dūšā. Kad strādāju kā lops, tad dzēru kā lops. Tagad, kad dzīvoju kā cilvēks, arī dzeru kā cilvēks. Šad tad iemetu pa glāzītei — un diezgan.
   Mārtiņš norunāja ar viņu tikties nākamajā dienā un gāja uz viesnīcu. Vestibilā viņš ieskatījās pasažieru tvai­koņu sarakstā. Pēc piecām dienām uz Tahiti dosies «Me- ripoza».
   — Pasūtiet man rīt pa telefonu kajīti, — viņš sacīja šveicaram. — Nevis augšā, bet lejā, vēja pusē, bakborta pusē. Iegaumējiet! Labāk pierakstiet: bakborta pusē.
   Iegājis savā istabā, Mārtiņš tūlīt likās gulēt un tūlīt iegrima cietā miegā kā bērns. Šī vakara notikumi viņu nebija skāruši. Viņa prāts vairs neuztvēra iespaidus. Pat prieka uzplūds, ko izraisīja tikšanās ar Džo, bija ātri no­placis. Tas ilga vienu mirkli, bet nākamajā mirklī Mārtiņš jau nožēloja, ka sastapis kādreizējo biedru, jo viņam ne­gribējās pat sarunāties. Viņu neiepriecināja arī tas, ka pēc piecām dienām viņš brauks uz savu mīļo Dienvidjūru. Viņš tīksmi aizvēra acis un mierīgi nogulēja astoņas stun­das. Viņš nebija satraukts. Viņš nedz grozījās, nedz sapņoja. Miegs sniedza aizmirstību, bet atmoda radīja vienīgi nožēlu. Dzīve mocīja un garlaikoja, bet dienu ri­tums šķita kā lēna spīdzināšana.

   —   Klausies, Džo, — Mārtiņš otrā rītā bez vilcināšanās teica bijušajam darba biedram, — Divdesmit astotajā ielā dzīvo kāds francūzis. Viņš ir sakrājis naudu un taisās at­griezties Francijā. Viņarn zināma neliela, labi iekārtota veļas mazgātava. Tev tas ir kā aklai vistai grauds, ja tu gribi apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Ņem šo naudu, nopērc sev pieklājīgu uzvalku un ap desmitiem aizej ar viņu ap­runāties. Atsaucies uz mani, un tev visu izrādīs. Ja maz­gātava tev patiks un, pēc tavām domām, tā ir tik daudz vērta, cik īpašnieks prasa, — divpadsmit tūkstošu, — tad pasaki man un tā būs tava. Un tagad cilpo! Es esmu aiz­ņemts. Vēlāk patērzēsim.
   —   Redzi, Mārt, — Džo lēni sacīja, valdīdams iesveltās dusmas, — es te atnācu, lai satiktu tevi pašu. Saprati? Es nenācu, lai tu man uzdāvinātu mazgātavu. Es atnācu parunāt ar tevi kā ar vecu draugu, bet tu bāzies man virsū ar mazgātavu. Es tev kaut ko pateikšu: brauc uz elli ar visu savu mazgātavu!
   Džo gribēja mesties ārā pa durvīm, bet Mārtiņš saķēra to aiz pleca un pagrieza atpakaļ.
   —   Liec vērā, Džo, — viņš sacīja, — ja tu taisīsi šādus kumēdiņus, es tev sadošu pa mizu un vecas draudzības dēļ tā sadošu, ka nezināsi, cik vecs, — vai saprati? Nu, vai gribi?
   Džo izrāvās un mēģināja nogāzt Mārtiņu gar zemi, bet rokas, kuras viņu satvēra, bija pārāk spēcīgas. Abi, kamolā saķērušies, riņķoja pa istabu, uzgrūdās pītam krēslam, kas salūza gabalu gabalos, un beidzot nogāzās uz grīdas. Džo izplestām rokām gulēja uz muguras, bet Mārtiņš sē­dēja viņam virsū, ar celi atspiedies pret viņa krūtīm. Viņš nevarēja vien atelsties, kad Mārtiņš palaida viņu vaļā.
   —   Nu, tagad varēsim parunāt, — Mārtiņš teica. — Kā redzi, ar mani tik viegli galā netiksi. Es gribu, lai vis­pirms tiek nokārtots darījums ar veļas mazgātavu. Pēc tam atnāc — un mēs pa vecam paradumam patērzēsim. Es jau teicu, ka tagad esmu aizņemts. Paskaties šurp!
   Tai brīdī apkalpotājs ienesa rīta pastu — veselu kaudzi vēstuļu un žurnālu.
   —   Kā es varu to visu lasīt un reizē sarunāties ar tevi? Ej noskaidro jautājumu par veļas mazgātavu un tad nāc atpakaļ!
   —   Nu labi, — Džo negribīgi piekrita. — Es domāju, ka tu taisies no manis vaļā, bet tagad redzu, ka es ir alojies. Tomēr dūru cīņā tu mani nenoliksi, Mārt. Tur es tevi pārspētu.
   —   Labi, vēlāk uzvilksim cimdus un pamēģināsim, — Mārtiņš smiedamies noteica.
   —   Noteikti! Līdzko būšu ticis pie mazgātavas! — Džo izstiepa dūri. — Vai tu redzi? Divos ringos tevi nolikšu gar zemi.
   Kad Džo beidzot aizgāja, Mārtiņš atviegloti nopūtās. Viņš bija kļuvis nesabiedrisks. Dienu no dienas kļuva arvien grūtāk saskarties ar cilvēkiem. To klātiene viņu nomāca, un nepieciešamība risināt sarunu kaitināja. Tie­koties ar cilvēkiem, viņš jutās uzbudināts un nomierinājās tikai tad, kad izdevās no tiem atkratīties.
   Pēc Džo aiziešanas Mārtiņš tūlīt neķērās pie pasta, bet kādu pusstundu laiski zvilnēja krēslā, un viņa galvā tikai retumis pavīdēja kāda domu drumsla, miegainības pār­ņemta prāta īsa uzplaiksna.
   Beidzot viņš piecēlās un sāka šķirot pastu. Kāds ducis lūgumu pēc autogrāfa — šīs vēstules Mārtiņš pazina, tikai uzmetis tām acis, profesionālu diedelētāju vēstules, visādu dīvaiņu un fantastu vēstules, sākot ar kādu izgudrotāju, kas uzbūvējis mūžīgo dzinēju, un matemātiķi, kurš pie­rādīja, ka zemes virsa esot puslodes iekšpuse, un beidzot ar kādu maniaku, kas lūdza finansiālu palīdzību, lai va­rētu nopirkt Lejaskalifornijas pussalu, kur gribēja ierīkot komunistu koloniju; vēstules no sievietēm, kuras vēlējās ar viņu iepazīties; viena šāda vēstule izvilināja smaidu — rakstītāja, gribēdama pierādīt savu krietnumu un dievbi­jību, bija vēstulei pievienojusi kvīti par- pastāvīgu baznī­cas krēslu.
   Izdevēji un redaktori apbēra Mārtiņu ar vēstulēm: vieni, ceļos krizdami, lūgtin lūdza rakstus, otri, ceļus locīdami, lūgtin lūdza jaunas grāmatas — visi kāroja manuskrip­tus, nabaga noniecinātos manuskriptus, kuru dēļ kādreiz Mārtiņš smagu sirdi bija spiests ieķīlāt visu savu man­tību, jo citādi nevarēju aizsūtīt šos manuskriptus redakci­jām. Bija negaidīti čeki — samaksa par angļu izdevumu, samaksa par tulkošanas tiesībām. Mārtiņa aģents Anglijā ziņoja, ka Vācija ieguvusi tiesības tulkot trīs grāmatas; viņa grāmatas tika izdotas arī Zviedrijā, bet Zviedrija ne­bija parakstījusi Bernes konvenciju, un par šiem tulkoju­miem nekā nevarēja saņemt. Bija atļaujas lūgums no Krie­vijas — tīri formāls, jo šī valsts arī nebija parakstījusi Bernes konvenciju.
   Mārtiņš pārskatīja veselu kaudzi avīžu izgriezumu, ko piesūtīja īpašs birojs, un izlasīja, kas rakstīts par viņu un viņa slavu, kuru daudzināja visās malu malās. Mārtiņš Idens varenā atvēzienā bija nosviedis pūlim uzreiz visus savus darbus. Acīmredzot tādējādi bija izskaidrojami tik negaidīti panākumi. Viņš vienā alpā aizrāva pūli, tāpat kā Kiplings, kas gulēja uz nāves gultas, kad pūlis, pakļauda- mies bara izjūtai, pēkšņi sāka aizgūtnēm lasīt Kiplinga grāmatas. Tad Mārtiņš atcerējās, ka tas pats pūlis, kas Kiplingam uzgavilēja, nekā nesaprotot no izlasītā, pēc pusgada šo pašu Kiplingu apmētāja ar akmeņiem. Mārtiņš rūgti iesmējās. Varbūt pēc dažiem mēnešiem arī viņš pie­dzīvos tādu pašu likteni? Bet viņš parādīs šim pūlim garu degunu! Tad viņš jau būs tālu projām Dienvidjūras salās, dzīvos niedru būdā, tirgosies ar pērlēm, vienkoča laivā trauksies rifiem pāri, ķers haizivis, medīs kalnu kazas klinšainajā ielejā, kas ir blakus Taiohae ielejai.
   Šai brīdī Mārtiņš skaidri apjauta savu bezcerīgo stā­vokli. Viņš pēkšņi saprata, ka atrodas Ēnu ielejā. Visa viņa dzīve jau bija pagājībā, tā vīta, dzisa un tiecās pretī nebūtībai. Viņš iedomājās, cik daudz tagad guļ un cik bezgalīgi viņam gribas gulēt. Taču vēl nesen viņš neiere­dzēja miegu. Tas laupīja dārgos dzīves mirkļus. Tad viņš miegā pavadīja četras stundas no divdesmit četrām, tā­tad dzīvoja četras stundas mazāk. Kā viņš nīda miegu! Un kā viņš tagad nīst dzīvi! Dzīve ir skumīga, tai ir rūgta piegarša. Tieši tur slēpās viņa bojā ejas draudi. Dzīvība, kas vairs netiecas pretī dzīvei, meklē ceļu uz nāvi. Viņā pamodās sensenais pašaizsardzības instinkts, viņš saprata, ka jādodas projām. Viņš pārlaida acis ista­bai, un doma par kravāšanos viņu šausmināja. To vēl varēja atlikt. Pagaidām jādodas iepirkties.
   Uzlicis cepuri, viņš aizgāja un visu rīta cēlienu pava­dīja ieroču veikalā, izraugoties automātiskas šautenes, patronas un zvejas rīkus. Pieprasījums bija tik mainīgs, ka viņš nolēma visu tirdzniecībai vajadzīgo pasūtīt tikai no Tahiti. Preces varēs pasūtīt arī Austrālijā. Šāds atri­sinājums viņu iepriecināja. Apziņa, ka nepieciešams kaut ko darīt, tagad likās neizturama. Iedams atpakaļ uz vies­nīcu, Mārtiņš tīksmi domāja par ērto atzveltni, kas viņu tur gaida, un dusmās gandrīz iestenējās, ieraudzījis šai krēslā jau sēžam Džo.
   Džo bija sajūsmā par mazgātavu. Viss bija nokārtots, darbu varēja sākt kaut vai rīt. Mārtiņš gulēja gultā un pievērtiem plakstiem klausījās Džo runas plūdos. Mārtiņa domas klīda tālu projām, pat aiz apziņas robežām. Laiku pa laikam viņš ar pūlēm saņēmās, lai kaut ko atbildētu Džo. Turklāt Džo taču patika viņam. Bet Džo bija dzīves piesātināts. Saskarsme ar šo dzīvīgumu tagad sagādāja Mārtiņam mokas. Viņa nogurušajam garam tas bija pārāk smags pārbaudījums. Kad Džo ieminējās, ka viņi kādreiz uzvilks cimdus un padunkāsies, Mārtiņš sāpēs gandrīz iekliedzās.
   — Neaizmirsti, Džo, ka tev savā mazgātavā jāievieš tāda pati kārtība, par kādu tu stāstīji «Karstavotos». Ne­kādu virsstundu! Nekādu nakts darbu! Un labs atalgo­jums. Bērnus neliec pie ruļļa! Nekādā ziņā nepieņem bērnus!
   Džo palocīja galvu un izvilka piezīmju grāmatiņu. 336
   —   Redzi, šorīt pirms brokastīm uzmetu noteikumus. Paklausies!
   Viņš sāka lasīt, un Mārtiņš piekrītoši kaut ko murmi­nāja, visu laiku domādams tikai par vienu — kad Džo beidzot ies projām.
   Jau bija vēls, kad Mārtiņš pamodās. Apziņa gausi pie­vērsās dzīves īstenībai. Mārtiņš pavērās apkārt. Istaba bija tukša. Džo acīmredzot klusām aizgājis, redzot, ka Mārtiņš iemidzis. «Ļoti uzmanīgi, it īpaši no Džo,» Mār­tiņš nodomāja. Tad viņš aizvēra acis un atkal iemiga.
   Turpmākajās dienās Džo bija pārāk aizņemts ar maz­gātavas iekārtošanu un viņu daudz neapgrūtināja. Tikai aizbraukšanas priekšvakarā avīzēs parādījās ziņojums, ka Mārtiņš Idens iegādājies karti uz «Meripozas». Pašaizsar­dzības instinkta skubināts, Mārtiņš ieradās pie ārsta un lūdza sevi izmeklēt. Neatklājās nekāda vaina. Sirds un plaušas bija tieši lieliskas. Cik varēja spriest ārsts, visi viņa orgāni bija pilnīgi veseli un darbojās normāli.
   —   Jums nekas nekaiš, mister Iden, — ārsts teica, — galīgi nekas. Jums ir lielisks veselības stāvoklis. Atklāti sakot, es jūs tādēļ apskaužu. Jūsu organisms ir apbrīno­jams. Kāds krūšukurvis! Sis krūšukurvis un kuņģis ir jūsu neiedomājamās veselības un spēka ķīla. Tik fiziski vesels cilvēks atrodams viens starp tūkstošiem, nē, starp desmi­tiem tūkstošiem. Jūs nodzīvosiet simt gadu, ja nenotiks kāds nelaimes gadījums.
   Mārtiņš pārliecinājās, ka Lisijas diagnoze bijusi pa­reiza. Fiziski viņš ir pilnīgi vesels. Taču ar galvu kaut kas ir noticis, un vienīgi aizbraukšana uz Dienvidjūru var izlabot «domāšanas mehānismu». Taču ļaunākais bija tas, ka patlaban — ceļa jūtīs — Mārtiņam vairs negribē­jās nekur braukt. Dienvidjūra nemaz nelikās labāka par buržuāzisko civilizāciju. Nekādu sparīguma uzplūdu doma par aizbraukšanu neradīja, tieši otrādi — nomāca gaidāmā piepūle: Būtu labāk, ja viņš jau atrastos uz kuģa, kur visas rūpes noveltos no pleciem.
   Pēdējā diena Mārtiņam bija īstas mocības. Izlasījuši par viņa aizbraukšanu, Bernards Higinbotams, Ģertrūde un visa viņu ģimene, arī Hermanis fon Smits un Mariona ieradās atvadīties. Pēc tam bija jānoslēdz vairāki darī­jumi, jāsamaksā rēķini, jāapmierina uzplijigie reportieri. No Lisijas Konoli viņš īsi atvadījās pie vakarskolas dur­vīm un steigšus aizgāja. Atgriezies viesnīcā, viņš tur sastapa Džo, kas visu dienu bija rosījies mazgatavā, tāpēc nebija varējis atnākt agrāk. Ar to Mārtiņa pacietības mērs bija pilns, tomēr viņš piespieda sevi pusstundu no­klausīties Džo tērgāšanā, nervozi spaidīdams krēsla at­zveltņus.
   —   Ievēro, Džo, — viņš, starp citu, sacīja, — ka tu neesi piesiets pie šās mazgātavas. Neesi no tās atkarīgs. Jebkuru brīdi vari to pārdot un palaist naudu vēja. Ja tev tas viss apnīk un atkal gribas klaiņot — ņem kajas pār pleciem. Dzīvo tā, kā tev pašam labak patīk.
   Džo papurināja galvu.
   —  Nekā, es vairs neklimtīšu pa lielceļiem, paldies par kūkām! Klaiņošana visādi ir laba, trūkst tikai viena — meiteni. Bet es bez tām nevaru iztikt, dari, ko gribi! Klai­ņot, pats saproti, var tikai viens. Gadās iet garām mā­jām, kur skan mūzika, smejas un dejo smukas meitenes baltās kleitās, paskatās uz mani pa logu, uzsmaida! Ek! Tad sava dzīve liekas īsts zaņķis! Man tak traki patīk de­jas un pikniki, pastaigas mēnesnīcā un viss pārējais! Ve­ļas mazgātava, kārtīgs uzvalks, naudas žūksnis kabatā — tā pavisam cita lieta! Vakar sapazinos ar kādu meiteni un, goda vārds,' uz vietas varētu apprecēt. Visu dienu, tikko atceros, dziedāt vien gribas. Smuka pēc velna, acis tik mīlīgas, un balstiņa tik maiga! Taisni kā man radīta, es tev saku! Kāda joda pēc tu, Mārt, neprecies? Tev nau­das kalnu kalniem, tu dabūtu visskaistāko meiteni pasaulē.
   Mārtiņš pakratīja galvu un nosmējās, taču klusībā brī­nījās, kāpēc cilvēkiem vispār gribas precēties. Tas viņam likās dīvaini un neizprotami.
   Stāvēdams uz klāja, īsi pirms «Meripozas» došanās jūra Mārtiņš daudzo pavadītāju vidū saskatīja Lisiju Konoli. «Ņem viņu līdzi,» iekšēja balss čukstēja. «Ir tik jauki būt augstsirdīgam, bet viņa būs bezgala laimīga.» Mirkli viņš juta kārdinājumu, bet tūlīt to pārmāca spējas šausmas. Izmocītā dvēsele bailēs iekliedzās. Viņš atgāja no borta un ievaidējies nočukstēja:
   —   Nē, draugs, tu esi smagi slims, pārāk smagi slims.
   Mārtiņš nokāpa savā kajītē un palika tur, kamēr kuģis
   izgāja atklātā jūrā. Edamsalonā viņam bija ierādīta goda vieta — kapteinim pie labās rokas, un viņš drīz vien pār­liecinājās, ka ir visslavenākais, visievērojamākais «Meri­pozas» pasažieris. Taču vēl nekad neviena slavenība nav sagādājusi apkārtējiem tik lielu vilšanos. Lielāko daļu laika šis ievērojamais cilvēks pievērtām acīm zvilnēja krēslā uz klāja, bet vakarā pirmais devās gulēt.
   Pēc pāris dienām pasažieri bija atlabuši no jūras slimī­bas un no rīta līdz vakaram mūdījās pa klāju un salo­niem. Jo ilgāk Mārtiņš tos vēroja, jo vairāk tie viņu kai­tināja. Starp citu, viņš saprata, ka ir netaisns. Galu galā tie visi bija laipni un labsirdīgi ļaudis, to viņš nevarēja no­liegt, tomēr domās piebilda — tāda jau ir visa buržuā­zija ar savu gara nabadzību un prāta aprobežotību. Saru­nas ar šiem ļaudīm viņu saērcināja — tik sekli un muļķīgi tie likās. Jaunie cilvēki nekad nesēdēja mierā, tie spēlēja klāja spēles, meta riņķus, pastaigājās, apjūsmoja delfīnus, skaļiem gaviļu saucieniem saņēma pirmos lidojošo zivju barus.
   Mārtiņš centās daudz gulēt. Pēc brokastīm viņš atlai­dās atpūtas krēslā, paņēmis žurnālu, ko nekad nevarēja izlasīt līdz beigām. Iespiestās rindas viņu nogurdināja. Viņš brīnījās, kā šie cilvēki spēj atrast tik daudz rakstāin- vielas, un brīnīdamies rāmi aizmiga savā krēslā. Gongs, aicinot otrajās brokastīs, viņu pamodināja, un viņš nopu- kojās, ka jāceļas augšā.
   Reiz, mēģinādams izrauties no šā baismā sastinguma, Mārtiņš iegāja bakā pie matrožiem. Taču arī matroži šķita pārvērtušies kopš tā laika, kad viņš pats bija viens no tiem. Viņš nevarēja atrast nekā kopēja ar šiem trula­jiem, vienaldzīgajiem, dzīvnieciskajiem radījumiem. Viņš jutās galīgi izmisis. Tur augšā Mārtiņš Idens pats nevie­nam nebija vajadzīgs, bet atgriezties pie savas šķiras cilvēkiem, kurus pazina un senāk bija mīlējis, arī vairs nespēja. Sie cilvēki viņam nebija vajadzīgi. Tie likās tik­pat neciešami kā stulbie un trokšņainie pirmās klases pa­sažieri.
   Dzīve Mārtiņam bija tikpat mokoša kā acu slimniekam spoža gaisma. Dzīve mirdzēja un laistījās visās varavīk­snes krāsās. Taču viņam tā darīja sāpes. Neizturamas sāpes.
   Pirmo reizi mūžā Mārtiņš ceļoja pirmajā klasē. Agrāk viņš uz šādiem kuģiem bija vai nu priekšgalā stāvējis pie stūres, vai lejā katlu telpā liekšķerējis ogles. Tais dienās, raušoties augšā pa dzelzs redelēm, viņš bieži bija uzme­tis skatienu klājam, kur dīki pasažieri baltās drānās smē­jās, trieca un pastaigājās; izstieptā nojume pasargāja vi­ņus no saules un vēja, un viņu vismazāko iegribu tūlīt
   izpildīja pakalpīgi stjuarti. Un viņam, kas bija izlīdis no karstās, smacīgās pekles, tas viss atgādināja paradīzi. Bet tagad viņš pats bija ievērojamākais no šiem pasažie­riem, pie galda sēdēja kapteinim pie labās rokas un visi izturējās pret viņu ar godbijību, tomēr viņš veltīgi ilgojās pēc baka un katlu telpas kā pēc zaudētās paradīzes. Jaunu paradīzi viņš nav atradis, bet vecā ir zudusi uz laiku laikiem.
   Meklēdams kaut ko, kas saistītu interesi, Mārtiņš mē­ģināja uzsākt valodas ar kuģa apkalpi. Viņš iegāja virs­nieku kajītē un bija priecīgs, kad atkal tika no tās laukā. Viņš uzrunāja vecāko stūrmani, patīkamu un inteliģentu cilvēku, kas tūlīt metās viņam virsū ar sociālisma propa­gandu un piebāza pilnas kabatas ar skrejlapām un pam­fletiem. Mārtiņš kūtri klausījās pierādījumos, kas attais­noja vergu morāli, un iedomājās savu nīčeānisma filozo­fiju. Kam tas viss vajadzīgs? Viņš atcerējās kādu no ne­prātīgākām Nīčes tēzēm, kur Nīče apšauba visu, pat pašu patiesību. Bet kas zina? Varbūt Nīčem ir taisnība. Varbūt patiesības nav nekur, patiesība nekad nav bijusi un nekad nebūs. Varbūt pat jēdziens par patiesību ir aplams. Taču Mārtiņa smadzenes ātri nogura, un viņš bija laimīgs, ka atkal varēja ieslīgt krēslā un snaust.
   Lai cik grūti bija izturēt dzīvi uz kuģa, turpmāk viņu gaidīja vēl lielākas grūtības. Kas būs, kad kuģis sasniegs Tahiti? Cik daudz rūpju un raižu gaida krastā! Jāpasūta preces, jāsameklē šoneris, kas iet uz Markīžu salām, jā­kārto tūkstošiem neatliekamu un nogurdinošu lietu. Un ikreiz, kad izdevās saņemties un to visu pārdomāt, Mār­tiņš arvien skaidrāk saprata, kādas briesmas viņam draud. Jā, viņš jau atrodas Ēnu ielejā, un šausmīgākais ir tas, ka viņš nejūt baiļu. Ja viņš kaut mazliet baidītos, tad va­rētu atgriezties dzīvē. Bet viņš nebaidās, tāpēc aizvien dziļāk grimst tumsībā. Nekas viņu vairs neiepriecina, pat tas ne, kas reiz paticis. «Meripoza» brauca pret ziemeļaus­trumu pasātu, bet šis vējš, kas Mārtiņu agrāk reibināja ^ kā vīns, tagad tikai sadusmoja. Viņš lika pārvietot savu krēslu, lai patvertos no šā seno dienu un nakšu jautrā biedra uzmācīgajiem glāstiem.,
   Tai dienā, kad «Meripoza» iepeldēja bezvēja joslā, Mār­tiņš jutās nelaimīgāks kā jebkad. Miegs bēga no viņa. Viņš pārāk daudz bija gulējis, un tagad viņam gribot ne­gribot vajadzēja palikt nomodā un paciest dzīves žilbi­nošo spozmi. Viņš staigāja pa klāju turp un atpakaļ. Gaiss bija smags un mikls, biežās lietus gāzes to neat- svaidzināja. Dzīvošana Mārtiņam darīja sāpes. Reizēm viņš pārgurumā atkrita krēslā, bet, mazliet atpūties, pie­cēlās un atkal sāka soļot. Beidzot viņš piespieda sevi iz­lasīt žurnālu un paņēma bibliotēkā dažus dzejoļu krāju­mus. Taču nespēja tiem pievērsties un no jauna sāka stai­gāt pa klāju.
   Vakarā Mārtiņš pēdējais nogāja kajītē, tomēr, lai arī bija vēls, nevarēja aizmigt. Vienīgais glābiņš no dzīves tika liegts. Tas bija par daudz! Viņš iededza gaismu un paņēma grāmatu. Svinberna krājums! Gulēdams gultā, Mārtiņš šķirstīja lappuses un pēkšņi manīja, ka lasa ar interesi. Viņš izlasīja dzejoli līdz galam, sāka lasīt tālāk, bet tad atgriezās pie iepriekšējā. Nolicis grāmatu uz krū­tīm, viņš iegrima domās. Jā! Te tas ir! Tieši tas! Dīvaini, ka tas viņam agrāk nav ienācis prātā. Tas ir atrisinājums. Viņš visu laiku neapzināti gājis pa šo ceļu, un tagad Svinberns parāda labāko izeju. Viņš ilgojas pēc miera, un miers viņu jau gaida. Mārtiņš paskatījās uz atvērto iluminatoru. Jā, tas ir pietiekami plats. Un pirmo reizi pēc garu garām nedēļām viņš jutās laimīgs. Beidzot at­rasts līdzeklis visām viņa kaitēm. Viņš paņēma grāmatiņu un skaļā balsī lēnām izlasīja dzejoli:
   No mīlas uz dzīvi, no cerībām, No bailēm un ilgām brīvi, Mēs klusām lūgsnām pateicam Tiem dieviem, kas dāvāja dzīvi, Ka nav-mūžīga'dzīve neviena, Ka mirušiem neataust diena, Ka upe, lai cik tā gurdi plūst, Reiz tomēr ar jūru vienota k|ūst.
   Mārtiņš atkal paskatījās uz vaļējo iluminatoru. Svin­berns parādīja izeju. Dzīve ir mokoša, pareizāk sakot, ir kļuvusi neizturami mokoša un apnicīga. «Nav mūžīga dzīve neviena!» Jā, par to ir vērts dieviem pateikties! Tā ir viņu vienīgā labvēlība pasaulē. Kad dzīve kļuvusi par mokām un slogu, cik viegli no tās atraisīties, remdējoties mūžīgā miegā! Ko viņš vēl gaida? Ir laiks.
   Izbāzis galvu pa iluminatoru, Mārtiņš paskatījās lejā uz sakultajām putām, baltām kā piens. «Meripozai» bija dziļa pelde, un, iekāries rokās, viņš varētu ar kājām skart ūdeni. Trokšņa nebūtu. Neviens nedzirdētu. Viņa seju apslacīja lāsmas. Uz lūpām palika sāļuma garša, un tā vi­ņam patika. Ienāca pat prātā uzrakstīt savu gulbja dziesmu. Bet viņš tūlīt izsmēja sevi par šādu domu. Tur­klāt nebija laika. Jo ātrāk gribējās visu izbeigt.
   Piesardzības labad nodzēsis kajītē gaismu, Mārtiņš iz­bāza kājas laukā pa iluminatoru. Lai pleci neiesprūstu, viņš spraucās cauri, cieši piespiedis vienu roku pie sāniem. Negaidīts kuģa zvalsts viņam palīdzēja, viņš izslīdēja ārā un palika rokās karājamies. Mirklī, kad kājas pieskārās ūdenim, viņš atlaida vaļā rokas. Viņu saņēma baltās putu vērpetes. «Meripoza» pašāvās garām kā milzīga melna siena, šur turmirdzinādama vēl gaišos iluminatorus. Šis kuģis tik tiešām brauc ātrā gaitā! Mārtiņš tikko paspēja to iedomāties, kad jau atradās tālu iepakaļ, un sāka mie­rīgi peldēt pa sakulto ūdeni.
   Bonita, ko bija pievilinājis viņa baltais ķermenis, iecir- tās tajā, un Mārtiņš skaļi iesmējās. Sāpes atgādināja, kā­pēc viņš atrodas ūdenī. Darbodamies viņš bija pavisam aizmirsis savu galveno mērķi. «Meripozas» ugunis jau dzisa pie apvāršņa, bet viņš joprojām cītīgi peldēja, it kā gribēdams sasniegt tuvāko krastu — simtiem jūdžu no šejienes.
   Neapzinātais dzīvības instinkts! Mārtiņš mitējās peldēt, bet, līdzko viļņi sakļāvās pār galvu, viņš atkal sāka vēzēt rokas. «Dzīvotgriba,» Mārtiņš nodomāja, nicīgi iesmējies. Jā, viņam ir griba, pietiekami stipra griba, lai ar pēdējo piepūli beigtu pastāvēt.
   Mārtiņš ieņēma vertikālu stāvokli. Viņš skatījās uz rā­majām zvaigznēm un vienlaikus izpūta no plaušām visu gaisu. Strauji un spēcīgi kustinot kājas un rokas, viņš gandrīz līdz viduklim pacēlās virs ūdens, lai ātrāk un dziļāk nogrimtu. Tad viņš stāvus kā balta statuja ienira jūrā. Dziļumā viņš sāka alkaini ieelpot ūdeni — tā slim­nieks ieelpo narkotiku, lai ātrāk aizmirstos. Bet, kad ūdens ielija kaklā un sāka viņu slāpēt, viņš neviļus ar instin­ktīvām kustībām uznira augšā un vēlreiz ieraudzīja spožās zvaigznes.
   «Dzīvotgriba,» viņš atkal nicīgi nodomāja, velti pūlē­damies neievilkt uzpūstajās plaušās svaigo nakts gaisu. Labi, jāmēģina citādi! Viņš ievilka plaušās krietni daudz gaisa, lai pietiktu ilgāk, un ienira ar galvu pa priekšu, sasprindzinājis visus spēkus un gribu. Viņš nira aizvien dziļāk un dziļāk. Acis viņam bija vaļā, un viņš redzēja spokainu fosforisku gaismu, kurā kā rēgi šaudījās boni- tas. Viņš cerēja, ka tās viņam neuzbruks, jo tad varētu at­slābt gribas saspringums. Tās neuzbruka, un viņš domās pateicās dzīvei par šo pēdējo laipnību.
   Viņš joprojām nira arvien dziļāk un dziļāk, līdz pa­gura un notirpa rokas un kājas. Viņš saprata, ka atrodas lielā dziļumā. Spiediens ausīs kļuva neizturams, galva dunēja. Apņēmība sāka zust, tomēr neticamā gribas pie­pūlē Mārtiņš piespieda sevi ienirt vēl dziļāk, līdz beidzot viss gaiss pēkšņi izsprāga no plaušām. Gaisa pūslīši aiz­slīdēja gar vaigiem un acīm, ātri paceldamies augšup. Tad sākās slāpšanas mokas. Dziestošajā apziņā pazibēja doma, ka šīs mokas vēl nav nāve. Nāve nedara sāpes. Tā vēl ir dzīve, dzīves pēdējās konvulsijas, pēdējās briesmīgās mokas. Pēdējais trieciens, ko deva dzīve.
   Rokas un kājas sāka vārgi un krampjaini kustēties. Par vēlu! Viņš bija piemānījis dzīvotgribu. Viņš atradās pā­rāk dziļi. Odens viņu nekad vairs neuznesīs virspusē. Šķita, ka viņš mierīgi peld pa vīziju un sapņu jūru. Viņu apņēma varvīkšņains zaigums, viņš it kā izkusa tajā, sa­plūda ar to. Bet kas ir tas? Gluži kā bākas uguns. Taču tā deg smadzenēs — spoža, balta, zibsnījoša gaisma. Tā zibsnī arvien ātrāk un ātrāk… Kaut kur nodārdēja bries- mīgs grāviens, un Mārtiņam šķita, ka viņš pa stāvām, ga­rām kāpnēm krīt lejā tumšā bezdibenī. To viņš vēl skaidri saprata. Viņš krīt tumšā bezdibenī. Un tai pašā brīdī, kad viņš to saprata, apziņa izdzisa uz visiem laikiem.

   Romāns «Mārtiņš Idens» pirmoreiz publicēts žurnālā <rPacific Monthly» laikā no 1908. gada septembra līdz 1909. gada septembrim. 1909. gadā izdots arī atsevišķā grāmatā Ņujorkā.
   Džeks Londons KOPOTI RAKSTI DESMIT SĒJUMOS VI sējums
   Redaktore B. Rukšāne. Māksi, redaktors A. Galevluss. Tehn. redaktore I. Klotiņa.
   Korektore B. Vārpa. Nodota salikšanai 1975. g. 1. augustā. Pa­rakstīta iespiešanai 1976. g. 26. martā. Tipo­grāfijas papīrs Nr. 1, formāts 81X108/32. 10,75 fiz. iespiedi.; 18,06 uzsk. iespiedi.; 20,68 izdevn. 1. Metiens 60 000 eks. Maksā 86 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Pa­domju bulv. 24. Izdevn. Nr. 109/27661-D-559. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grā­matu tirdzniecības lietu komitejas tipogrā­fijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 3043-Ļ.