VEL VAIRĀK

   ROBERTS MAKLOSKIJS, amerikāņu rakstnieks
   VEL VAIRĀK
   Pēcpusdienas saules stari bija sasnieguši tēvoča Odiseja kafejnīcas skatlogu un tam cauri ielavījušies nelielajā zālē, kur uzreiz iemirdzējās uz slavenā pončiku aparāta metāla virsmas.
   Saules zaķēni ielēca tieši acīs pašam kafejnīcas īpašniekam, kas bija ērti iekārtojies aiz savas letes un lēnā garā tērzēja ar pastāvīgajiem apmeklētājiem — šerifu un tiesnesi.
   Krusttēvs Odisejs pamirkšķināja ar acīm, aiztramdīja saules zaķīšus un nodomāja:
   «Vajadzētu piecelties, iziet ārā un nolaist pār skatlogu saul- jumu.»
   Bet viņš nepakustēja no vietas un vēl nodomāja:
   «Vislabāk gan būtu pierīkot motoriņu: paspied podziņu zem letes — un, lūdzu, nav nekur ne jāiet, ne jārausta aukliņa!»
   Pēc tam viņš gardi nožāvājās un mazliet parāvās sānis uz krēsla, lai galīgi izbēgtu no saules zaķīšiem.
   —        Piespied podziņu, un darīts, — viņš atkārtoja savu domu balsī un izdarīja to tik skaļi un negaidīti, ka pārbiedēja tiesnesi un šerifu.
   —        Ko piespiest? — iejautājās Homērs. Tai brīdī viņš spodrināja leti.
   —        Kā? Kas ir? — krusttēvs Odisejs iztrūkās. — Paklau, Ho- mēr, esi nu tik labs un nolaid, lūdzu, sauljumu.
   —       Labi, tēvoci Odisej, — Homērs atbildēja, notrausa no letes maizes druskas priekšautā, izgāja ārā un izpurināja tās uz ielas bruģa.
   Viņš noskatījās, kā drupačām uzklupa virsū baloži, un pēc tam uzgāja uz ietves un nolaida sauljumu pār skatlogu un kafejnīcas durvīm.
   —       Paldies, Homēr, — krusttēvs noteica, kad krustdēls atkal pienāca pie letes.
   —       Vai uz kielas viss ārtībā? — šerifs viņam stingri noprasīja. — Tas ir, es gribēju teikt… vai uz ielas viss ir kārtībā? Vai neviens nepārkāpj likumu?
   —   Šurp nāk Dalsijs Duners, — Homērs atbildēja.
   —   Ak vai, — tiesnesis nopūtās, — atkal šis visneciešamākais pilsētas iedzīvotājs!
   Un viņi visi cieši skatījās pa logu uz visneciešamāko pilsētas iedzīvotāju un ieraudzīja, ka viņš ir apstājies pie pieminekļa. Šerifs nozibsnīja ar acīm un sarauca pieri, kad Dalsijs — jau nez kuro reizi! — uzrāva sērkociņu gar pieminekļa postamentu, pamatīgi iesmēķēja pīpi un pēc tam meta vēl degošo sērkociņu tieši pieminekļa tēlam. Tad viņš pagriezās uz kafejnīcas pusi, bet pa ceļam tomēr pameta nelielu līkumu, lai paspertu ar kāju maizes gabaliņus un iztramdītu baložus.
   Bunkš! — noskanēja durvis, ielaižot kafejnīcā Dalsiju Du- neru. Taču nedz šerifs, nedz tiesnesis — neviens neiztrūkās. Viņi jau zināja, kā Dalsijs Duners prot aizcirst durvis.
   —   Nu, kā labi klājas, Dalsij? — šerifs apvaicājās, aizdomīgi noskatīdams viņu no galvas līdz papēžiem, it kā kuru katru brīdi gaidīdams jaunu cūcību.
   —   Aizvien vēl turat mani kaut kādās aizdomās, vai ner šerif? — Dalsijs vaicāja. — Jūs esat visaizdomīgākais tips Ohaijo štatā!
   Iespējams, ka pēčlējā frāze ne gluži precīzi izteica to, ko viņš gribēja pateikt, taču, lai nu būtu kā būdams, vārds nav zvirbulis: ja pasprucis, vairs nenoķersi.
   —   Ņemot vērā vairākus nepatīkamus incidentus, kuru pamatā bija kāda Dalsija Dunera rīcība, — tiesnesis aizrādīja savā parastajā svinīgajā izteiksmē, — man jāatzīst, ka mūsu šerifa aizdomām ir dibināts pamats un ka …
   —   Laba diena, draugi! — atskanēja kāda balss.
   Visi pagriezās pret durvīm un ieraudzīja, ka pa tām spraucas iekšā nevienam nepazīstams vīrs. Vienā rokā viņam bija čemodāniņš, otrā — saliekamais krēsls un spieķis.
   —   Laba diena, mīļie draugi! — svešinieks atkārtoja. — Jūs, bez šaubām, esat vislaimīgākie cilvēki pasaulē, bet pēc vienas minūtes, jā, tikai pēc sešdesmit sekundēm, kas tiks atņemtas no jūsu neaizstājamā laika, — es padarīšu jūs vēl laimīgākus un vēl pateicīgākus par to, ka esmu ieradies šeit pie jums ar savu neparasto un sensacionālo piedāvājumu!
   Pēc šiem ne visai saprotamajiem vārdiem svešinieks stādījās priekšā — viņš esot profesors G. A. īss.
   —   Profesors G. A. īss, — elpu neatvilcis, viņš skandināja vienā gabalā, tai pašā laikā pagūdams izdarīt jo daudzus darbus: aizvērt aiz sevis durvis, uzstumt uz pieres platmali,, uzstādīt saliekamo krēslu, uzlikt uz tā čemodāniņu, piesliet spieķi, novilkt cimdus — un, to visu darīdams, viņš ne uz mirkli nepārtrauca jauko smaidīšanu. — Lūk, šeit,— viņš turpināja un uzsita pa čemodāniņa vāku, — šeit man ir viens no pasaules brīnumiem! Jā, mani draugi, — jūs taču patiešām esat mani draugi? — pēc maza brīža es jums kaut ko nodemonstrēšu jūsu pārsteigto acu priekšā un izdarīšu piedāvājumu, kuru pieņēmuši jūs varēsit grozīt visu savu dzīvi! … Protams, ja vien jūs piederat pie tiem cilvēkiem, kuri grib grozīt visu savu dzīvi! — viņš piebilda, uzsvērdams vārdu «grib» un plaukšķinādams ar cimdiem pa čemodāna vāku. — Esmu pilnīgi pārliecināts, — viņš no jauna ierunājās, — ka jūs esat tieši no tiem cilvēkiem: no prātīgiem un sātīgiem, no drosmīgiem un rosmīgiem, no cienīgiem un vienīgiem, no kvēliem un cēliem …
   —   Ko viņš tur muld? — ieteicās Dalsijs Duners, taču profesoru G. A. īsu pārtraukt nebija nemaz tik vienkārši.
   —    … kuri, — viņš turpināja, — nepalaidīs garām izdevību kļūt par apbrīnojamās vielas, par fenomenālā produkta īpašniekiem …
   —   Bet mēs nemaz… — Dalsijs iesāka, taču bija spiests apklust.
   .. . produkta, kuru, — it kā nekā nedzirdēdams, turpināja profesors, — man ir tas gods jums piedāvāt…
   Beidzot profesors atvilka elpu un sekojošo dramatisko pauzi izmantoja čemodāna atslēgšanai un vāka atvēršanai.
   —    … jums piedāvāt, — profesors atkārtoja, — un kura vārds ir «Vēl vairāk»!
   Visi klātesošie ieraudzīja, ka profesora čemodāns ir piestūķēts ar kaut kādām spilgtas krāsas kārbām.
   — Kas tad … — krusttēvs Odisejs iesāka, bet profesors viņu pārtrauca.
   —   Jā, tieši «kas»! — viņš iesaucās. — Jā, tieši, mani dārgie draugi. Šo jautājumu es lasu jūsu laipnajās sejās. «Kas tas ir?» rakstīts jūsu sejās, «kas ir šis slavenais «Vēl vairāk» un kā īpaši šis fenomenālais «Vēl vairāk» var noderēt tieši man?» Mazliet pacietības! Sešdesmit sekundes pacietības — un es jums parādīšu un pierādīšu, ka šī viela dara brīnumus!
   Viņš izņēma no čemodāna kārbu un bez kādas pauzes turpināja:
   —   Sava eksperimenta demonstrēšanai atļaušos izmantot šos brīņišķīgos pončikus… Jaunais cilvēk, — viņš uzrunāja Homēru, — esiet tik laipns un pastumiet šurp paplāti, bet jūs, džentlmeņi, — viņš palocījās, — būsit tik laipni un paņemsit katrs divus pončikus . ..
   Homērs pastūma tuvāk paplāti, ikviens paņēma katrā rokā pa pončikam, bet profesors tikmēr pavēstīja:
   —   Tagad, mani draugi, mēs esam gatavi. Sāksim… Paklau, dēlēn, mani tu aizmirsi — kāpēc tu vāc projām pončikus?!
   Un profesors zibens ātrumā uzmauca divus gabalus uz sava spieķa gala, un no turienes tie nonāca viņam rokā.
   Krusttēvs Odisejs jau grasījās pavaicāt, kur tad te ir tas eksperimets, bet tai mirklī profesors skaļi iesaucās:
   —   Tātad! — un pieklaudzināja ar spieķi, pieprasīdams absolūtu uzmanību. — Tātad turpinām eksperimenta demonstrēšanu. Pēc vienas minūtes, nē, tikai pēc sešdesmit sekundēm. .. Bet vispirms es jūs iepazīstināšu tuvāk ar savu burvju produktu.
   Viņš pagrozīja pirkstos kārbu, norādīja uz aizbāzni un paskaidroja, ka tas mazliet jāpagriežot pa labi vai pa kreisi, tad atveroties šaura spraudziņa, pa kuru varot nekavējoties iegūt iepriekš minēto produktu.
   Tiesnesis, šerifs, krusttēvs Odisejs, Homērs un Dalsijs — visi saspiedās ciešāk kopā, ielenca profesoru un nenolaida acu no viņa pirkstiem, kas braucīja kārbas vāku.
   —   Kamēr es turpinu demonstrējumu, — profesors sacīja Homēram, — esiet tik laipns, jaunais cilvēk, un ielejiet visiem pa tasītei no savas smaržīgās kafijas.
   —   Hm, — ierūcās krusttēvs Odisejs, — tase kafijas maksā . ..
   —   Visi paņem mutē pončiku no labās rokas, — nokomandēja profesors. — Garšīgs, vai ne? . .. Tiešām garšīgs, — viņš atzina, apēdis krietnu pusi sava pončika. — Bet, — viņš piemetināja klusinātā balsī, — tikai skatieties labi uzmanīgi… Es pagriežu aizbāzni un …
   Profesors apgrieza kārbu otrādi un pāris reižu to sakratīja virs otrā pončika. Tad no jauna uzmauca pončiku uz sava spieķa gala un pielika to katram pie deguna.
   —   Ā! Nu, ko jūs teiksit? — viņš iesaucās. — Neparasti, vai ne? Jā, jā, mani draugi, jūs esat uzminējuši: galvenais ir tas, ka slavenā viela, kas saucas «Vēl vairāk» nav redzama. Bet tas vēl nav viss! Šai vielai arī nav nekādas smaržas! Pārliecinieties paši. — Un viņš no jauna pielika spieķi ar pončiku galā katram pie deguna. — Jā, jūs nevarat to saost un nevarat to redzēt!
   Un lielā sajūsmā par to, ka tas tiešām tā ir, profesors pavici- naja labo roku, kura turēja kārbu ar slaveno vielu, un kreiso1 roku, ar kuru bija sažmiedzis nūju ar pončiku galā.
   — Pasniedziet taču kafiju, jaunais cilvēk! — viņš uzsauca un žigli turpināja: — Tātad ko mēs esam konstatējuši? Viela «Vēl vairāk» ir absolūti nesaskatāma ar neapbruņotu aci, tās smaržu cilvēka deguns nespēj uztvert, tā liekas beztrok- šņaina… Cukuru, cukuru un krējumu neaizmirstiet, jaunais cilvēk! … Es saku, beztrokšņu viela parastai cilvēka ausij, to nevar samanīt ar jums zināmiem paņēmieniem, nevar konstatēt ar pieskaršanos … Jums, protams, gribas pajautāt: kam tad galu galā mums vajadzīga tāda viela, kuru nevar ne redzēt, ne dzirdēt, ne sataustīt, ne saost? Taču skatieties, skatieties labi uzmanīgi! Tagad es iešļācu savā kafijas tasē mazu nieciņu no šās vielas — un acumirklī, jāL mani draugi, a-cu-mirk-lī — šis smaržīgais dzēriens kļūst VEL VAIRAK smaržīgs! Vai jūs saprotat? VĒL VAIRAK! Tas pats notiks arī ar jūsu bnnišķīgo kafiju, arī ar jūsu lieliskajiem pončikiem. Tie kļūs VEL VAIRAK brīnišķīgi, VEL VAIRAK lieliski!
   To sacīdams, profesors G. A. īss pasniedza kārbu ar brīnumaino saturu vispirms Dalsijam, pēc tam tā nonāca pie tiesneša, tad pie šerifa, vēlāk pie tēvoča Odiseja un beidzot pie Homēra. Un ikviens no viņiem sakratīja kārbu virs savas kafijas tases un virs sava otrā pončika, jo pirmo viņi jau sen bija apēduši, sekodami profesoram.
   Un pēc tam visi ņēmās garšot un ostīt, saskatījās, no jauna pagaršoja, cienīgi māja ar galvu, bet profesors tikmēr atkal uzsāka runu:
   — Jā, mani draugi, tagad jūs esat pārliecinājušies, ka tiklab kafija, kā pončiki ir kļuvuši vēl vairāk garšīgi! Vai nav tiesa?
   Un visi piekrītoši māja ar galvu un ar sevišķu baudu dzēra kafiju un ēda pončikus. Visi, tikai ne Homērs. Viņš vairākas reizes nogaršoja savu kafiju un, to darīdams, tik ļoti vaibstī- jās, ka bija bail skatīties. Beigu beigās viņš sacīja:
   —   Bet ja nu man vispār kafija negaršo? Kāpēc . ..
   —   Kāpēc?! — profesors iekliedzās. — Jūs jautājat «kāpēc?», jaunais cilvēk? Pajautājiet labāk «kur?» — un es jums atbildēšu: visur! Jā, visur var pievienot «Vēl vairāk». Tas liks rozei smaržot vēl jaukāk, matu cirtām — cirtoties vēl vairāk, skaistai mūzikai — skanēt vēl skaistāk! Jūs, protams, esat pietiekami gudri, draugi, lai apjēgtu šās vielas neierobežotās iespējas. Un te nu tā ir jūsu acu priekšā ērtā iesaiņojumā, kas atbilst -visām tirgus prasībām. Te nu tā ir jūsu acu priekšā — vairumā un mazumā … Ar vienu kārbu jums pietiks visam mūžam! Nopērciet tikai vienu kārbiņu, un jūs būsit nodrošināti ar šo brīnumvielu līdz pat sava mūža beigām! Nebaidieties, ka tā varētu sasmakt, saskābt vai zaudēt savas īpašības. Nē! Vienmēr un visur tā paliks tāda, kā bijusi, un saglabās savu spēku … Un, lūk, šo brīnumu jūs varat iegādāties par nieka cenu — tikai par piecdesmit centiem, par pieciem daimiem, par pusdolāru! Pusdolārs — un mūžam iedarbīgo vielu «Vēl vairāk» varat uzskatīt par savu! Nepalaidiet garām šo iespēju, ļautiņi! Nelaidiet to garām, lai vēlāk nebūtu jānožēlo! …
   Šerifs pirmais «nelaida garām šo iespēju» un izņēma no kabatas piecdesmit centus.
   Pēc viņa par dārgo kārbiņu īpašniekiem kļuva tiesnesis un krusttēvs Odisejs. Pat Dalsijs aizņēmās no tiesneša pusdolāru un nopirka vienu kārbiņu.
   Profesors jau dzīrās aizcirst ciet čemodāna vāku, kad Homērs pēkšņi teica:
   —   Bet mums skolā mācīja, ka .. .
   Taču profesors, acīm redzot, jau bija noguris no runām. Viņš strauji iespieda Homēra rokās kārbiņu bez kādas maksas, vēl straujāk aizcirta ciet čemodānu, uzkarināja rokā spieķi, uzvilka cimdus, pastūma atpakaļ no pieres platmali — un nozuda aiz durvīm.
   —   Tad nu es aizeju, — pirmais klusumu pārtrauca Dalsijs. — Izmēģināšu mājās to joku.
   — Es arī miešu kājās, — sacīja šerifs, — tas ir, es arī iešu mājās.
   — Uz redzēšanos, Odisej, šodien bija itin jauka dieniņa, — noteica tiesnesis. Viņš aizvien bija pieklājīgs.
   —   Jā, jā, — izklaidīgi atņēma krusttēvs Odisejs, kas tai brīdī izraudzījās divus pončikus.
   Palicis divatā ar Homēru, krusttēvs Odisejs uzlika pončikus uz divām atsevišķām apakštasītēm un vienu pončiku pamatīgi apšļāca ar «Vēl vairāk». Pēc tam viņš nokoda kumosu no viena pončika, no otra, atkal no pirmā, atkal no otrā. Tad pabružāja zodu, pakasīja pakausi, piesauca klāt Homēru, un viņi abi divi ņēmās garšot.
   —   Nē, lai velns mani parauj! — beidzot krusttēvs Odisejs noteica.
   —   Vai zināt, -— Homērs piebilda, — šodien neviens nemaksāja ne par kafiju, ne par pončikiem.
   — Lai velns mani parauj, — krusttēvs Odisejs atkārtoja,. — vēl vairāk!…
   Nākamajā dienā, kad krusttēvs Odisejs, kā parasti, snauduļoja aiz savas letes, atvērās durvis un ienāca tiesnesis.
   —   Paklau, tiesnesi, — krusttēvs Odisejs viņu uzrunāja, tikko mēli kustinādams. — Vai tu manī kaut ko novēro?
   Tiesnesis uzmanīgi nopētīja krusttēvu Odiseju un tad sacīja:
   —   Novēroju paaugstinatu miegainību.
   —   Tā, tā, — krusttēvs Odisejs attrauca un nožāvājās, — arī mana sieva saka to pašu. Es vienmēr esot bijis slinks, šī saka, bet tagad vēl vairāk … Bet tas gan, tiesnesi, nav taisnība. Gluži vienkārši — es neesmu izgulējies. Redziet, es ņēmu un uzbēru «Vēl vairāk» uz sava matrača, lai tas kļūtu vēl mīkstāks .. .
   —   Nu, un līdzēja? — tiesnesis jautāja.
   —   Līdzēt jau līdzēja, tikai dažas pilītes, acīm redzot, uz- šļācās uz tās atsperes, kas visstiprāk grabēja.. . Tad nu tā kļuva vēl čīkstīgāka! Visu nakti nevarēju ne acu aizdarīt.. . Sveiki, šerif!
   Jā, kafejnīcā nāca iekšā pats šerifs, uztraucies un sasarcis.
   —   Džentlmeņi, — tiesnesis svinīgi iesāka. — Es gribu kaut ko paziņot. Baidos, vai arī manī nenotiek kādas nopietnas pārmaiņas, — gan iekšējas, gan ārējas. Esmu tāds pats kā vienmēr un tai pašā laikā arī savādāks. Jūtu sevī kaut ko tādu.. . Un vēl vairāk …
   Bet šerifs piebilda:
   —   Jan māatzīstas, ka lēdējā paikā es jaucu vārdus un pieži bats nevaru vuzminēt, ko esmu kacījis.
   —   Jā, te kaut kas nav kārtībā, — drūmi aizrādīja krusttēvs Odisejs. ■-— Pag, pajautāsim Dalsijam. Viņš arī bija kopā ar mums.
   Par laimi, Dalsijs pašreiz nāca pāri tirgus laukumam, soļodams pa pašu zālienu. Viņš paklupa pret stabiņu ar plāksnīti «Nestaigājiet pa zālienu!», izlamājās, izrāva stabiņu ārā no zemes un iesvieda to tieši piemineklī. Tad viņam aizķērās kāja aiz atkritumu urnas, un tikai pēc tam viņš devās uz kafejnīcas pusi.
   —       Viņš ir tāds pats kā vienmēr, tikai vēl vairāk, — sacīja krusttēvs Odisejs. — Droši vien visu dienu laistīja sevi ar šo vielu.
   Tiesnesis un šerifs piekrītoši māja ar galvu.
   Bunkš! — norībēja durvis, ielaizdamas kafejnīcā Dalsiju Duneru.
   Tepat atradās arī Homērs ar savu draugu Frediju, un viņi ziņkārīgi aplūkoja vēl vairāk miegaino krusttēvu Odiseju, vēl- vairāk cienīgo tiesnesi, vēl vairāk aizdomu pilno šerifu un vēl vairāk neciešamo pilsoni Dalsiju Duneru.
   — Un kā tad tu, Homēr, jūties? — krusttēvs Odisejs ievaicājās.
   —       Ļoti labi, — Homērs atbildēja. — Bet jūs gan izskatāties briesmīgi miegains. Vai jūs neesat saslimis?
   ' — Ko tu izdarīji ar savu kārbu «Vēl vairāk»? — krusttēvs Odisejs jautāja, ar mokām atgaiņādamies no miega.
   —        Ak, ar to? — Homērs attrauca. — Mēs ar Frediju kārtīgi apslacinājām radioaparātu, lai varētu labāk dzirdēt. Mazliet it kā līdzēja, toties radās vairāk traucējumu un pasliktinājās selektivitāte. Tad mēs paņēmām skrūvgriezi un attaisījām vaļā kārbu ar «Vēl vairāk».
   —   Nu? — visi reizē jautāja.
   —   Tā nu ir, — Homērs sacīja.
   —   Kārba bija tukša, — teica viņa draugs Fredijs.
   —   Šī viela nav redzama, — tiesnesis atgādināja.
   —   Kārba bija tukša! — Fredijs atkārtoja izaicinoši.
   —   Tukšāka par tukšu, — Homērs sacīja. — Un vēl vairāk!
   —        Iznāk, ka mūs piegrābuši, tas ir, piekrāpuši! — šerifs iekliedzās. — Tas jau pat bērnam ir skaidrs!
   —       Mūsu pārāk bagātā fantāzija, — noteica tiesnesis, — novedusi mūs mazliet sānis.
   —       Profesors mūs pamatīgi apveda ap stūri, — ierunājās krusttēvs Odisejs mazliet mundrākā balsī.
   —       Lūdzu, tiesnesi, saņemiet, — sacīja Dalsijs, sniegdams viņam savu kārbu ar «Vēl vairāk». — Tagad esam norēķinājušies, un es jums vairs neesmu parādā piecdesmit centus.
   —        Pacienājieties ar pončikiem, zēni, — visiem laipni piedāvāja krusttēvs Odisejs.
   Viņš to mēdza darīt tādās reizēs, kad gribēja kaut ko lūgt.
   —       Zēni, — viņš pēc brīža sacīja. — Galvenais — pielūkojiet, lai nedabū zināt vectēvs Hērakls. Citādi mums vairs nebūs glābiņa.
   Homērs brītiņu vilcinājās, bet ne pārāk ilgi, un, tiklīdz viņi abi ar Frediju bija apgādājušies ar pončikiem, Homērs teica:
   —   Viņš jau zina.
   —   Ko?! — iesaucās šerifs un krusttēvs Odisejs.
   —       Jā. Kad mēs atkal pielikām klāt vāku, man ienāca prātā, ka labāk atdot kārbu vectēvam Hēraklam. Viņam taču patīk visi jauninājumi.
   —       Un ko tad tas ecais vēzelis, tas ir, vecais ēzelis, teica? — šerifs jautāja.
   —       Viņš sacīja . .. pag .. . viņš sacīja … es gan nezinu . . . vai drīkst visu teikt?
   —       Visu taisnību — un tikai taisnību, — svinīgi noskandēja tiesnesis.
   —       Nu, viņš sacīja, — Homērs turpināja, — ka pirmo reizi mūžā redzot tādus stulbeņus . . . Savas tukšības viņiem esot par maz, tāpēc viņi to vēl pērkot kārbās . .. Vai es pareizi atstāstīju, Fredij?