ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

   Gulēdama mazajā mūsu koka mājiņas labākajā istaba, gaidot vecmāti, kam vajadzēja mani saņemt, mana mate varēja redzēt zaļu pakalnu, augstus eikaliptus_ līgojamies vējā un mākoņu ēnas, kas aši slīdēja par aplokiem, un viņa sacīja manam tēvam:
   —    Mums būs dēls, šodien ir vīriešu diena.
   Tēvs pieliecās un palūkojās pa logu uz tumši zaļo krūmu valni, kas apņēma izcirtumā ierīkotos aplokus.
   —   Es viņu izmācīšu par jātnieku un skrējēju, — viņš apņēmīgi noteica. — Nudien, to es izdarīšu!
   Kad ieradās vecmāte, viņš uzsmaidīja tai un sacīja:
   —   Es gandrīz sāku domāt, ka mazais jau skraidīs apkārt, kad jūs ieradīsieties, misis Torensa.
   —   Jā, es būtu atbraukusi pusstundu agrāk, — strupi noteica misis Torensa, smagnēja sieviete ar apaļīgiem, melnīgsnējiem vaigiem un noteiktām kustībām. — Bet Teds vēl eļļoja divričus, kad vajadzēja jūgt zirgu. — Viņa paraudzījās uz māti. — Kā jūtaties, mīļā? Vai sāpes jau sākušās?
   —    Klausīdamās viņā, — māte man reiz stāstīja, — es jutu, kā smaržo tēva pātaga ar akācijas koka rokturi, kas karājās uz gultas gala, un domās redzēju, kā tu, auļodams uz zirga, vēcini pātagu ap galvu tāpat kā tēvs.
   Kamēr es nācu pasaulē, tēvs ar manām māsām sēdēja virtuvē. Mērija un Džeina vēlējās brāli, ar kuru kopā iet uz skolu, un tēvs bija apsolījis viņām brāli, vārdā Alanu.
   Ievīstītu sarkana flaneļa autiņos, misis Torensa iznesa mani, lai parādītu viņiem, un ielika mani tēvam rokās.
   —    Bija tik savādi skatīties uz tevi, — tēvs vēlāk stāstīja. — Mans dēls … Ko visu es nevēlējos — lai tu jātu un darītu daudz ko citu. Es vēlējos, lai tu labi prastu apieties ar zirgiem. Redzi, par ko es domāju. Protams, par skriešanu arī … Teica, ka tev esot stipras kājas. Likās savādi turēt tevi rokās. Visu laiku domāju, vai tu būsi līdzīgs man.
   Drīz pēc tam, kad sāku iet skolā, saslimu ar bērnu trieku. Epidēmija, kas bija izcēlusies Viktorijā 20. gadsimta sākumā, no biezāk apdzīvotām vietām izplatījās lauku novados un nolika slimības gultā bērnus vientuļās fermās un mežu ciematos. Es biju vienīgais upuris Turallā, un jūdzēm tālu visapkārt ļaudis ar izbailēm uzņēma ziņu par manu slimību. Viņi saistīja vārdu «trieka» ar vājprātību, un, kad apstājās pajūgs un braucējs noliecās pāri ratu malai, lai patērzētu ar ceļā sastaptu draugu, bieži vien atskanēja jautājums: «Diezin vai viņam galva kārtībā?»
   Dažas nedēļas kaimiņi ātrāk brauca garām mūsu mājai, steigā aplūkodami ar pavisam citādu interesi veco kāršu žogu, neiejātos kumeļus aplokā un manu trīsriteni, kas bija apgāzts pie šķūņa. Viņi agrāk sauca mājās savus bērnus, ģērba tos siltāk un norūpējušies vēroja, kad tie klepoja vai šķaudīja.
   —    Tas ir dieva pirksts, — sacīja misters Karters, maiznieks, kurš tam arī cieši ticēja. Viņš bija svētdienas skolas priekšnieks un reiz starp citiem ziņojumiem, drūmi uzlūkodams savus skolniekus, sacīja:
   —    Nākamo svētdien rīta dievkalpojumā mācītājs Volters Robertsons izlūgsies drīzu izveseļošanos brašajam zēnam, ko smagi piemeklējusi šausmīga slimība. Visi lūgti ierasties.
   Tēvs, uzzinājis to un saticis kādu dienu misteru Karteru, nervozi plūkādams savas smilšu krāsas ūsas, skaidroja tam, kā es saslimis.
   —    Stāsta, ka bacili ieelpojot. Tas lidojot gaisā itin visur. Nekad nevar zināt, kur tas atrodas. Droši vien tas lidoja gar viņa degunu, kad viņš ievilka elpu, un tā viņš bija pagalam. Nokrita kā aizkauts vērsis. Ja viņš būtu izelpojis tobrīd, kad bacilis lidoja garām, tad nekas nebūtu noticis.
   Brīdi klusējis, tēvs skumji piebilda:
   —    Tagad jūs aizlūdzat par viņu.
   —    Mugura radīta nastu nešanai, — maiznieks dievbijīgi nomurmināja. Viņš bija draudzes vecākais un nelaimē saskatīja dieva roku. Bet visu, kas ļaudis iepriecināja, viņš turēja par sātana darbu.
   —   Tā ir dieva griba, — viņš piemetināja ar zināmu gandarījumu, pārliecināts, ka šī piezīme patiks visvarenajam. Viņš arvien izmantoja gadījumu, lai iegūtu dieva labvēlību.
   Tēvs nicīgi pavīpsnāja par tādu filozofiju un diezgan asi pateica:
   —    Mana zēna mugura gan nav radīta nastām, un, es jums sacīšu, arī šī viņam nebūs nasta. Ja jums katrā ziņā jārunā par nastu, tad tā būs šeit. — Un viņš ar melnīgsnēju pirkstu pieskārās sev pie galvas.
   Vēlāk, stāvēdams pie manas gultas, viņš norūpējies jautāja:
   —    Vai tev sāp kājas, Alan?
   —    Nē, — es viņam atbildēju. — Tās ir kā nedzīvas.
   —    Sasodīts! — viņš satriekts iesaucās.
   Viņš bija kalsens, līkām kājām un šaurām gūžām — sekas no gadiem ilgas sēdēšanas seglos, jo viņš iejāja zirgus un Viktorijā bija ieradies no kāda Kvinslendas nostūra.
   —    Bērnu dēļ, — viņš mēdza sacīt. — Tur nav skolu. Tikai viņu dēļ, nudien, citādi es nebūtu pārnācis uz šejieni.
   Viņam bija īsta Austrālijas mežu iemītnieka seja, melnīgsnēja un grumbu izvagota, skaidras, zilas acis, ko apņēma sīku krunciņu tīkls, kas bija radušās no skatīšanās saules kvēlē pār sālszālēm apaugušajiem līdzenumiem.
   Kāds viņa biedrs, lopu dzinējs, kas reiz iegriezās viņu apciemot, izsaucās, kad tēvs gāja pāri pagalmam sasveicināties ar viesi:
   —    Pie joda, Bil, tu vēl arvien soļo kā tāds emu!
   Tēvs gāja viegliem, sīkiem solīšiem un iedams vienmēr skatījās uz leju, šo paradumu izskaidrodams ar to, ka nākot no «čūsku zemes».
   Reizēm, kad bija iemetis dažas glāzītes, viņš mēdza iebrāzties pagalmā uz kāda pa pusei iejāta kumeļa, šaudījās uz priekšu un atpakaļ starp barības silēm, ratu ilksīm un veciem, nederīgiem riteņiem, izdzenādams uz visām pusēm vistas un kliegdams augstā, griezīgā balsī:
   —    Mežonīgha lopi bez īpašumzīmēm! Zvanu! Hei, sargās!
   Tad viņš, pievilkdams pavadu, uzcēla zir;3 u pakaļkājās un, norāvis savu platmalaino cepuri, vicināja to, it kā pateikdamies par aplausiem, un palocījās pret virtuves durvīm, kur tādos gadījumos parasti stāvēja māte, rāmi smaidīdama, un viņas smaidā bija reizē prieks, mīlestība un rūpes.
   Tēvs mīlēja zirgus ne tāpēc, ka ar tiem pelnīja sev iztiku, bet tāpēc, ka redzēja tajos skaistumu. Viņam patika aplūkot labi noaugušu zirgu. Viņš lēni staigāja tam apkārt, galvu piešķiebis, uzmanīgi vērodams ikvienu locekli, nobraucīdams ar plaukstu tā priekškājas, meklēdams uzpampumus vai rētas, kas liecinātu, ka tas kādreiz kritis.
   —    Zirgam jābūt ar labiem, spēcīgiem kauliem un augstām kājām, — viņš mēdza sacīt. — Un garu rumpi.
   Viņš uzskatīja zirgus par cilvēkiem līdzīgām būtnēm.
   —    Jā, tā tas ir, — viņš apgalvoja. — Es viņus daudz esmu redzējis. Daži zirgi saīgst, ja tiem tikai mazliet uzmet ar pātagu. Tāpat kā daži bērni. . . Iecērtiet viņiem pļauku, un viņi nerunās ar jums dienām. Turēs ļaunu prātu. Redz, viņi nespēj aizmirst. Pie velna, tieši tāpat ir ar zirgiem! Dažs sāk niķoties, tiklīdz dabū ar pātagu. Ņemiet kaut vai vecā resnīša Dika bēro ķēvi. Tai ir cieta mute. Bet es viņu iebraucu, neaizmirstiet to. Tā tas ir … Viņai daba tāda pati kā Resnītim. Tas, kas mēģinājis Diku iedresēt, visu galīgi saputrojis. Viņš man vēl ir parādā veselu mārciņu par šo darbu. Nu, miers ar viņu. .. Viņam tikpat nekā nav.
   Mans tēvatēvs bijis rudmatains jorkšīrietis, gans, kas pārcēlies uz Austrāliju četrdesmito gadu sākumā. Viņš apprecējis īrieti, kura tai pašā gadā ieradusies jaunajā kolonijā. Stāsta, ka viņš aizgājis uz kuģu piestātni, kad pienācis kuģis ar īru meitenēm, kuras gribējušas strādāt kolonijā par mājkalpotājām.
   —    Ei, kura no jums nāks man par sievu? — viņš u-zsaucis meitenēm, kas stāvējušas gar kuģa margām. — Kura grib izmēģināt savu laimi?
   Kāda spēcīga, zilacaina meiča ar melniem matiem un platām plaukstām brītiņu domīgi pētījusi viņu, tad atsaukusies:
   —    E^fnu ar mieru. Būšu tava sieva.
   Meitene nolaidusies pār kuģa malu, un vectēvs to uztvēris. Viņš paņēmis tās sainīti, un abi aizgājuši, un viņš turējis roku meitenei uz pleca, it kā vadīdams to.
   Mans tēvs bija jaunākais no četriem bērniem un mantojis savas mātes īrietes temperamentu.
   —    Kad es vēl biju mazs zēns, — viņš man reiz stāstīja, — es iemetu kādam braucējam ar iepuvušu meloni pa ausi, — zini, ja tās sula iekļūst acīs, var palikt akls. Puisis noskaitās kā traks un metās man virsū ar rungu. Es laidos uz mūsu būdu, brēkdams: «Mamm!» Viņš nedomāja jokot, ievēro to — pie velna, nepavisam ne! Pie būdas viņš mani gandrīz panāca. Domāju, ka pagalam esmu. Taču māte bija ieraudzījusi, ka es skrienu, un gaidīja, šūpodama rokā katliņu ar verdošu ūdeni. «Atpakaļ!» viņa uzsauca. «Tas ir karsts. Panāc tikai tuvāk, es tev iegāzīšu to acīs.» Pie velna! Tas līdzēja. Es biju ieķēries mātei svārku stērbelē, bet viņa stāvēja un skatījās, kamēr puisis aizgāj a.
   Tēvs sācis pelnīt sev iztiku divpadsmit gadu vecumā. Skolā viņš bija gājis maz, tikai dažus mēnešus pie dzērāja skolotāja, kuram katrs bērns, kas mācījies viņa skolā — dēļu būdā, maksājis puskronu nedēļā.
   Kad tēvs sācis strādāt, viņš klaiņojis no vienas vietas uz otru, iejādams zirgus vai pārdzīdams lopus. Viņa jaunība bija pagājusi Jaunās Dienvidvelsas un Kvinslendas apkārtnē, un ap šiem apgabaliem vijās visi viņa stāsti. No šiem stāstiem tālie, neauglīgie klajumi un sarkano smilšu uzkalni man likās tuvāki nekā zaļās āres, kur piedzimu un nodzīvoju līdz vīra gadiem.
   —    Tiem tālajiem novadiem ir sava pievilcība, — viņš man kādreiz sacīja. — Tur cilvēks jūtas apmierināts. Tu uzkāp priedēm apaugušā pakalnā un sakur ugunskuru… <-
   Viņš apklusa un sēdēja, domās nogrimis, raudzīdamies manī ar raižu pilnu skatienu. Pēc brītiņa viņš sacīja:
   —    Mums vajadzēs kaut ko pagudrot, lai tavi kruķi negrimtu smiltīs. Jā, mēs kādreiz aizbrauksim uz turieni.
   Drīz pēc saslimšanas man saruka kāju muskuļi, un mans taisnais," spēcīgais mugurkauls izliecās uz vienu pusi. Cīpslas pacelēs saspringa un pamazām vilka kopā kājas, līdz tās palika saliektas, it kā es būtu nometies ceļos.
   Sāpīgi savilktās cīpslas abās pacelēs un pārliecība, ka manas kājas uz visiem laikiem paliks saliektas, ja tās drīz neiztaisnos, biedēja manu māti, un viņa atkal un atkal gāja pie doktora Kroforda, lūgdama ieteikt kādu līdzekli, kas padarītu manas kājas kustīgas.
   Doktors Krofords, maz ko zinādams par bērnu triekas norisi, visai neatzinīgi bija novērtējis mātes mēģinājumus atdzīvināt manas kājas, masējot tās ar degvīnu un olīveļļu — tādu dziedniecības līdzekli bija ieteikusi skolotāja sieva, kura apgalvoja, ka viņa ar to izārstējusies no reimatisma, — taču vēlāk nolēma, ka «tas kaitēt nekaitēšot», un vairs neinteresējās par manām nekustīgajām kājām, kamēr nebija noskaidrojis, kādas komplikācijas pārcietuši šīs slimības upuri Melburnā.
   Doktors Krofords dzīvoja Balungā, četras jūdzes no mūsu mājām, un pie tālāko apgabalu pacientiem devās tikai ārkārtīgi sarežģītos gadījumos. Viņš brauca kabrioletā ar kūtru, sirmu zirgu, šad tad palocīdams galvu vai pamādams ar pātagu, sasveicinoties ar pretimnācējiem, un izskatījās sevišķi iespaidīgs, iezīmēdamies pret mazliet pacelto ratu jumtu, kas bija izsists ar zilu filcu un robiņiem gar malām. Kabrioletā viņš likās līdzīgs
   bagātam fermerim, gan ne tādam, kam ir kabriolets ar gumijas riepām.
   Viņš bija cilvēks, kas visai labi pārzināja vienkāršākās slimības,
   «Es varu droši sacīt, misis Maršala, ka jūsu dēlam nav masalas.»
   Taču poliomielīts bija viena no tām slimībām, par kurām viņš zināja ļoti maz. Kad es saslimu, viņš pieaicināja par konsultantiem vēl divus ārstus, un viens no tiem konstatēja, ka man esot bērnu trieka.
   Šis ārsts ar savām šķietami plašajām zināšanām atstāja labu iespaidu uz manu māti, un viņa apjautājās sīkāk par slimību, taču viss, ko ārsts varēja pasacīt, bija:
   —   Ja tas būtu mans dēls, es būtu ļoti ļoti norūpējies.
   —    Par to es nešaubos, — māte strupi noteica un galīgi zaudēja ticību šim ārstam. Viņa paļāvās uz doktoru Krofordu, kurš pēc abu svešo ārstu aiziešanas sacīja:
   —    Misis Maršala, neviens nevar pateikt, vai jūsu dēls izveseļosies vai kļūs kroplis, dzīvos vai mirs. Es ceru, ka viņš paliks dzīvs, tomēr tas ir dieva rokās.
   Šie vārdi nomierināja manu māti, bet uz tēvu iedarbojās pavisam citādi. Viņš pateica, ka doktors Krofords, kā pats apliecinājis, nekā nezinot par bērnu trieku.
   —   Ja ārsti atzīst, ka slimnieks ir dieva rokās, tad skaidrs, ka tam beigas, — viņš sacīja.
   Tomēr doktoram Krofordām vajadzēja nolemt, ko darīt ar manām savilktajām kājām. Pienācis pie manas gultas, viņš norūpējies neziņā pakšķināja ar saviem resnajiem pirkstiem pa mazgājamā galdiņa marmora virsu un klusēdams raudzījās manī. Māte stāvēja viņam blakus, sasprindzināta un klusa, kā cietumnieks, kas gaida spriedumu.
   —    Redziet, misis Maršala, ar tām kājām … H-m-m, jā . . . Diemžēl, ir tikai viens līdzeklis. Viņš ir dūšīgs zēns. Laimīgā kārtā. Mums jāiztaisno viņa kājas. Tas iespējams vienīgi ar spēku. Tās ar spēku jāizstiepj taisnas. Jautājums tikai — kā? Vislabākais, man šķiet, būs noguldīt viņu ik rītus uz galda, un tad jums ar savu svaru jāspiež viņa ceļi, kamēr kājas iztaisnojas. Kājām jāpieskaras pie galda. Teiksim, trīs reizes. Jā, es domāju, ar trim reizēm pietiks. Teiksim, pirmajā dienā divas reizes.
   —    Vai tas būs ļoti sāpīgi? — māte jautāja.
   —    Diemžēl. — Doktors Krofords brīdi klusēja, tad piebilda: — Jums vajadzēs būt ļoti dūšīgai.
   Ik rītus, kad māte noguldīja mani augšpēdu uz virtuves galda, es lūkojos uz izbiedētajiem zirgiem gravīrā, kas karājās virs kamīna. Tur bija attēloti divi zirgi, balts un melns, kuri bailēs kļāvās viens pie otra, un asi lauzta zibens šautra šāvās no tumšiem negaisa mākoņiem turpat dažas pēdas no viņu izplestajām nāsīm. Citā gravīrā pie pretējās sienas bija redzami šie paši zirgi mežonīgos auļos, ar izstieptām kājām kā šūpuļzirgiem un plīvojošām krēpēm.
   Mans tēvs, kurš visas gleznas uzņēma ļoti nopiet^» dažreiz mēdza stāvēt un raudzīties uz šiem zi.r Jlem ' piemiedzis vienu aci, lai labāk varētu koncer-ir Rien novērtējot zirgus. Viņš
   Reiz viņš man sacīja: priekšu.
   —   Tie ir gan arābu zirgi, bet nav tlr«*z stiepis, iesalam ķēvei ir nospiedumi. Paskaties uz -* zirgam- Mēs
   Es necietu, ka šos zirgus nonie^ y ien pašķīda uz daudz nozīmēja. Katru rītu es līdz ar dzelzi apkal- zibens šautrai līdzīgajām sāpēm. M saplūda, kļuva par vienām kopīgām bЈlc 'Pnos nekad noja mūs kopīgajā nelaimē. . . jbrāzumi koka
   Mana māte uzlika abas rokas uz manie® citu. Māte, ceļiem un, cieši samiegusi acis, lai aiztureru >_ 1 iela visu svaru spieda manas kājas uz leju, kamēr noteica nas atradās uz galda. Kamēr manas kājas zem ir. svara stiepās taisnas, pirksti izpletās un tad atkal saliecās kā putna nagi. Kad cīpslas pacelēs sāka stiepties, es skaļi kliedzu, plaši ieplestām acīm stingi vērdamies izbiedētajos zirgos gravīrā virs kamīna. Kamēr mani pirksti krampjaini raustījās un locījās, es žēlojos šiem zirgiem:
   —    Ai, zirgi, zirgi, zirgi… Ai, zirgi, zirgi. . .
   uz brīdi aizklāja mūsu zirgu kāju saceltie putekļi, taču es tos neredzēju. Es gulēju, atslējis galvu pret mātes plecu, kamēr viņa trīs stundas vēlāk mani pamodināja.
   Zem ratu riteņiem čirkstēja grants slimnīcas pagalmā, un es piecēlos sēdus un lūkojos uz balto ēku ar šaurajiem logiem un savādu smaržu.
   Pa vaļējām durvīm varēju redzēt tumšu, spodru grīdu un postamentu, uz kura atradās vāze ar puķēm. Mājā valdīja klusums, dīvains miers, kas mani biedēja.
   Istabā, kurā tēvs mani ienesa, gar sienu stiepās polsterēts sēdeklis un vienā stūrī atradās rakstāmgalds. Pie tā sēdēja māsa, kura uzdeva tēvam krietni daudz jautājumu. Atbildes viņa ierakstīja žurnālā, un tēvs vēroja viņu, tāpal kā būtu vērojis niķīgu zirgu, kas pieglaudis ausis.
   Kad viņa bija izgājusi no istabas, paņemdama līdzi žurnālu, tēvs sacīja mātei:
   —    Šādās iestādēs man vienmēr ir tāda sajūta, it kā es varētu pasūtīt viņus visus pie velna. Viņi visu tik sīki grib izpētīt, novelk kā govij ādu — pārāk daudz jautā. Pašam sāk likties, ka nevajadzētu būt šeit, it kā es viņus apmānītu. Es nezinu …
   Pēc brītiņa māsa atgriezās kopā ar sanitāru, kurš aiznesa mani, pēc tam kad māte bija apsolījusi, ka atnākšot apraudzīt mani gultā.
   Sanitārs .bija ģērbies brūnā halātā. Viņam bija sarkana, krunkaina seja, un viņš raudzījās manī tā, it kā es nebūtu zēns, bet grūti atrisināms uzdevums. Ienesis mani vannas istabā, viņš ielika mani siltā vannā. Tad apsēdās uz ķeblīša un sāka tīt cigareti. Aizsmēķējis viņš jautāja man:
   —    Kad tu pēdējo reizi mazgājies?
   — Šorīt, — es atbildēju.
   —    Nu tad pagūli mazliet vannā. Ar to pietiks.
   Vēlāk es sēdēju vēsajā, tīrajā gultā, kur viņš mani
   bija novietojis, un lūdzos, lai māte neiet projām. Matracis bija ciets un stīvs, un es nevarēju savīstīt segas sev apkārt. Zem šīm segām nebūs ne siltu iedobumu, ne arī līkumotu taciņu — kā mājās vatētajai segai, — kur ripināt marmora bumbiņas. Šeit mani nesargāja pazīstamās sienas un es nedzirdēju ne suņus rejam, ne
   zirgus gremojam ekseļus. Tas viss piederējās pie manām mājām, un šinī brīdī man visa tā neizsakāmi trūka.
   Tēvs jau bija atsveicinājies no manis, bet māte vēl kavējās. Piepeši viņa strauji noskūpstīja mani un aizgāja, un man likās neticami, ka viņa tā spēja rīkoties. Man šķita, ka viņa to nedara aiz savas gribas, bet viņu piespiež kādi pēkšņi radušies briesmīgi apstākļi, pret ko viņa nespēj cīnīties. Es neiekliedzos, nelūdzu viņu atgriezties, kaut gan tieši to vēlējos. Es noskatījos, kā viņa aiziet, un nebija manos spēkos viņu atturēt.
   Kad māte bija aizgājusi, vīrietis blakus gultā brītiņu vēroja mani klusēdams, tad jautāja:
   —    Kāpēc tu raudi?
   —    Es gribu uz mājām.
   —   To mēs visi gribam, — viņš sacīja, tad pacēla acis pret griestiem, nopūtās un atkārtoja: — Jā, to mēs visi gribam.
   Palātā, kurā mēs gulējām, bija spoža grīda, gaiš- lirūna starp gultām un istabas vidū, bet tumša un mirdzoša pagultēs, kur kopēju kājas nenobružāja vasko- jumu.
   Pie divām pretējām sienām rindā stāvēja baltas metālā gultas uz tievām kājām ar ritenīšiem apakšā. Kad kopējas pabīdīja gultas, ritenīši griezās līdzi un bija ieberzuši grīdā bedrītes visapkārt katrai gultas kājai.
   Segas un palagi bija cieši pārstiepti slimniekam, un malas pabāztas zem matrača, tā izveidojot gulētājam it kā pārsējumu.
   Palātā bija četrpadsmit vīru. Es biju vienīgais bērns. Pēc manas mātes aiziešanas daži no šiem vīriem uzrunāja mani un sacīja, lai nebēdājoties.
   —   Tev šeit būs labi, — kāds teica, — mēs par tevi rūpēsimies.
   Viņi apjautājās, kas man kaišot, un, kad es pastāstīju, sākās sarunas par bērnu trieku, un kāds sacīja, tā esot slepkavība.
   —   Tā ir tīrā slepkavība, — viņš sacīja. — Nudien! īsta slepkavība.
   Šī piezīme pacēla manu pašapziņu, un man iepatikās vīrs, kas to pateica. Es neuzskatīju savu slimību par nopietnu, tikai par pārejošu traucēkli, un nākamajās dienās saīgu un dusmojos, kad uznāca sāpes, pat kritu izmisumā, taču, kad sāpes mitējās, es drīz vien tās aizmirsu. Es nekad ilgi nepaliku nomāktā garastāvoklī. Apkārt bija pārāk daudz interesanta.
   Es biju patīkami pārsteigts, redzēdams, kādu iespaidu mana slimība atstāja uz cilvēkiem, kas stāvēja pie manas gultas, raudzīdamies manī ar bēdīgām sejām, un manu slimību uzskatīja par briesmīgu nelaimi. Man likās, ka esmu ievērojams cilvēks, un es jutos apmierināts.
   — Tu esi dūšīgs zēns, — viņi sacīja, noliekdamies un noskūpstīdami mani, un tad noskumuši gāja projām.
   Man šis piedēvētais dūšīgums bija neatminama mīkla. Nosaukt par dūšīgu taču bija tas pats, kas apbalvot ar kādu goda zīmi. Kad apmeklētāji nosauca mani par dūšīgu, es vienmēr centos sataisīt nopietnu seju, jo parastā priecīgā izteiksme likās nepiemērota šim apzīmējumam.
   Tomēr es arvien uztraucos, ka šī viltība nenāk gaismā, un samulsu, kad nācās saņemt šo apzīmējumu, ko es apzinājos nepelnītu. Mājās, kad pele skribinājās manā istabā aiz sienas dēļiem, es baidījos un naktī nedrīkstēju iziet ārā padzerties, baidīdamies no tumsas. Dažreiz man ienāca prātā: ko gan tie ļaudis domātu, ja to zinātu?
   Taču ļaudis neatlaidīgi apgalvoja, ka es esot dūšīgs, un es uzņēmu to ar slepenu lepnumu, kaut arī ne bez zināmas vainas apziņas.
   Dažu dienu laikā es pilnīgi apradu ar palātu un tās iemītniekiem un sāku justies pārāks par jaunajiem slimniekiem, kuri apmulsa, kad, palātā ienākot, pretī vērās daudzas sejas, skuma pēc mājām un ilgojās gulēt savās ierastajās gultās.
   Slimnieki reizēm pajokojās par mani, reizēm pamācīja, kā jau pieaugušie bērnu, vai tāpat vien kaut ko uzsauca, kad nebija nekā cita ko runāt. Es ticēju visam, ko viņi man stāstīja, un tas viņus uzjautrināja. Savā mūžā daudz pieredzējuši, viņi skatījās uz mani no augšas, iedomādamies, ka es, būdams godīgs un atklāts, nespēju saprast, ka runa ir par mani. Viņi runāja par mani tā, it kā es būtu kurls un nedzirdētu viņu vārdus.
   —   Viņš tic visam, ko viņam saka, — kāds jauneklis pāri palātai skaidroja nule ienākušam slimniekam.
   —   Paklausieties pats! Ei, Smaiduli, — viņš uzsauca man,
   —   akā pie tavas mājas dzīvo ragana, vai ne?
   —    Jā, — es apstiprināju.
   —   Nu redziet, — nopriecājās jauneklis. — Jocīgs puišelis. Runā, ka viņš nekad nevarēšot staigāt.
   Es nodomāju, ka šis jauneklis ir muļķis. Brīnījos, kāpēc viņi iedomājās, ka es nevarēšot staigāt. Es zināju, ka varēšu. Es iejāšu mežonīgus zirgus, saukšu: «Ho! Ho!» — un vicināšu gaisā cepuri, un uzrakstīšu grāmatu, līdzīgu «Koraļļu salai».
   Man patika vīrs, kas gulēja blakus gultā.
   —   Mēs būsim draugi, — viņš sacīja man neilgi pēc manas ierašanās. — Vai tu gribētu būt mans draugs?
   —   Jā, — es teicu. Atcerēdamies kādu krāsainu zīmējumu vienā no manām pirmajām grāmatām, es iedomājos, ka draugi stāv blakus, sadevušies rokās. Es pastāstīju to savam kaimiņam, taču viņš sacīja, ka tas neesot nepieciešami.
   Ik rītus viņš pacēlās, atbalstīdamies uz elkoņa, un teica man, katru vārdu pastiprinādams ar plaukstas sitienu:
   —    Vienmēr atceries, ka brāļu Makdonaldu vējdzirnavas ir vislabākās.
   Es priecājos, ka nu zināju, kuras vējdzirnavas vislabākās. Patiešām,' šis apgalvojums tā iespiedās man prātā, ka vēlāk arvien ietekmēja manus uzskatus par vējdzirnavām.
   —    Vai Makdonalds un viņa brālis tās taisa? — es jautāju.
   —    Jā, — viņš atbildēja. — Es esmu vecākais Makdonalds. Anguss.
   Piepeši viņš atlaidās atpakaļ uz spilvena un sapīcis noteica:
   —    Dievs vien zina, kā viņi tur tiek galā bez manis — ar pasūtījumiem un visu pārējo. Vienmēr viss jāpatur acīs. — Viņš pēkšņi uzsauca kādam palātas otrā galā: — Kādu laiku šodien pareģo avīze? Kā viņi spriež — būs sausums vai ne?
   —    Avīze vēl nav atnesta, — atteica uzrunātais.
   Anguss bija pats lielākais un plecīgākais no visiem mūsu palātas iemītniekiem. Viņam bieži uznāca sāpju lēkmes, un viņš reizēm skaļi nopūtās, lādējās vai ievaidējās tā, ka es izbijos.
   Naktī nomocījies ar sāpēm, viņš no rīta mēdza sacīt, īpaši nevērsdamies ne pie viena:
   —   O, kas tā bija par briesmīgu nakti!
   Viņam bija plata, rūpīgi skūta seja ar dziļām rievām no deguna līdz lūpu kaktiņiem. Sejas āda viņam bija gluda kā miecēta. Viņa kustīgā, jutīgā mute viegli savilkās smaidā, ja vien viņu nemocīja sāpes.
   Viņš mēdza gulēdams pagriezt galvu uz manu pusi un ilgi raudzīties klusējot.
   —    Kāpēc tu tik ilgi lūdz dievu? — viņš kādreiz iejautājās, tad, atbildot uz manu pārsteiguma pilno skatienu, piemetināja: — Es skatījos, kā tev lūpas kustējās.
   —    Man daudz kas jāizlūdzas, — es paskaidroju.
   —    Kas tad? — viņš gribēja zināt.
   Es apmulsu, un viņš sacīja:
   —    Runā! Pastāsti man! Mēs taču esam draugi.
   Es atkārtoju savu lūgšanu, un viņš klausījās, raudzīdamies griestos, rokas uz krūtīm salicis. Kad es beidzu, viņš pagrieza galvu un palūkojās manī.
   —    Tu itin neko neesi aizmirsis. Būs viņam krietni ko galvu palauzīt. Dievs varen daudz par tevi domās, noklausījies to visu.
   Sī piezīme mani iepriecināja, un es nolēmu lūgt dievu, lai viņš palīdzētu arī Angusam.
   Garā, sarežģītā lūgšana, ko es skaitīju katru vakaru pirms gulētiešanas, radās tāpēc, ka arvien pavairojās mani lūgumi dievam. Manas vajadzības auga ik dienas, un, tā kā es atmetu lūgumu tikai tad, kad tas bija izpildīts, tad neizpildītie lūgumi bija tādā pārsvarā pār izpildītajiem, ka mani jau sāka biedēt pastāvīgā to atkārtošana. Māte nekad neļāva man kavēt svētdienas skolu, un no viņas es iemācījos savu pirmo lūgšanu, kura nebija sevišķi gara, sākās ar vārdiem: «Ak mīļais, labais Jēzu» — un beidzās ar lūgumu svētīt dažādus cilvēkus, ari tēvu, kaut gan es savā sirdī vienmēr jutu, ka viņam nekādas svētības nevajag. Kādreiz vēlāk, ieraudzījis kaut kur nomestu lielisku kaķi, es izbijos, jo tas bija stīvs un nekustīgs un man pateica, ka tas esot beigts.
   Naktī savā gultā es iedomājos, ka māte un tēvs gul nekustīgi ar atņirgtu lūpu kā šis kaķis, un bailēs lūdzos, lai viņi nenomirst agrāk par mani. Tas bija pats nopietnākais no maniem lūgumiem, ko nekad nedrīkstēja izlaist.
   Pēc tālākām pārdomām es nolēmu aizlūgt arī par Megu, savu suni, lai dievs to pasargātu, kamēr es izaugšu un kļūšu vecs diezgan, lai spētu pārciest tās nāvi. Norūpējies, ka es varbūt pārāk daudz prasu no dieva, es piebildu, ka — tāpat kā attiecībā uz Megu — es būšu mierā, ja mani vecāki dzīvos, kamēr man būs, teiksim, trīsdesmit gadi. Man šķita, ka tādā vecumā es varēšu iztikt bez asarām. Vīrieši nekad neraud.
   Es lūdzos, lai man kļūtu labāk, arvien piemetinādams, ka vēlētos izveseļoties līdz Ziemsvētkiem, pēc diviem mēnešiem, ja dievam nav nekādu iebildumu.
   Vajadzēja aizlūgt arī par maniem mīluļiem, ko es turēju sprostos un aplociņos mūsu pagalmā, jo tagad, kad es nevarēju tos pabarot un apmainīt tiem ūdeni, vienmēr baidījos, ka tos neaizmirst. Es lūdzu dievu, lai tas nekad nenotiktu.
   Petu — vecu, viegli sakaitināmu kakadu, vajadzēja ik vakarus izlaist no sprosta palidināties ap kokiem. Reizēm kaimiņi sūdzējās par viņu. Veļas dienās viņš dažkārt nometās uz veļas auklām un izvilka knaģus. Sadusmotās saimnieces, ieraudzījušas baltos palagus zemē, putekļos, svieda Petam ar sprunguļiem un akmeņiem, un man vajadzēja aizlūgt, lai viņas nekad netrāpīLu un nenogalinātu to.
   Vajadzēja arī lūgt dievu, lai dara mani par krietnu zēnu.
   Izteicis savas domas par manu lūgšanu, Anguss jautāja:
   — Ka tu doma — kads ir dievs? Kā viņš izskatas?
   Es arvien iztēlojos dievu kā varenu vīru, tērpušos baltā palagā līdzīgi arābam. Viņš sēdēja krēslā, elkoņus uz ceļiem atbalstījis, un raudzījās lejā uz pasauli, un viņa acis šaudījās no viena cilvēka uz otru. Es viņu nevarēju iedomāties laipnu, vienīgi bargu. Jēzus, man likās, varētu būt labs kā mans tētis, bet nekad tā nelādētos. Tas, ka Jēzus jāja tikai uz ēzeļiem un nekad uz zirgiem, man sagādāja vilšanos.
   Reiz tētis, novilcis jaunos zābakus, ko bija sācis ievalkāt, uzāva Džilspaija firmas gamašas un atviegloti iesaucās:
   —    Šie zābaki gan ir taisīti debesīs!
   No tā laika es ticēju, ka Jēzus staigā Džilspaija gamašās.
   Kad es biju visu to paskaidrojis, Anguss piezīmēja, ka mans dieva iztēlojums varbūt esot tuvāks īstenībai nekā viņējais.
   —    Mana māte vienmēr runāja gēļu valodā, — viņš sacīja. — Es iedomājos dievu kā vecu, salīkušu vīru ar baltu bārdu, un viņam apkārt vesels pulks vecu sieviešu, kuras ada un sarunājas gēļu valodā. Man likās, ka dievam vienmēr ir plāksteris uz acs un māte saka: «Tur tie palaidņi svaidās ar akmeņiem.» Es nevarēju iedomāties, ka dievs kaut ko darītu, vispirms neap- spriedies ar māli.
   —    Vai jūsu māte jūs iepļaukāja ar? — es viņam jautāju.
   —    Nē, — viņš domīgi atbildēja. — Viņa nekad ne- pļaukāja bērnus, bet bija ļoti barga pret dievu.
   Slimnieks, kas gulēja Angusam kreisajā pusē, viņam kaut ko aizrādīja, un viņš atteica:
   —     Neuztraucieties! Es nesatricināšu viņa ticību. Viņš pats par to padomās, kad pieaugs.
   Kaut gan es ticēju dievam un vakaros ilgi skaitīju lūgšanas, tomēr uzskatīju, ka neesmu atkarīgs no viņa. Viņš viegli būtu varējis apvainot mani tā, ka es vairs nekad ar viņu nerunātu. Es baidījos no viņa, jo viņš varēja likt man degt elles ugunīs. Mūsu svētdienas skolas priekšnieks tā stāstīja. Taču vairāk nekā no elles ugunīm es baidījos kļūt izstumtais.
   Kad Mega savainoja plecu, dzīdamās pakaļ trusītim, man likās, ka dievs mani nežēlīgi piekrāpis, un es nolēmu turpmāk pats rūpēties par Megas labklājību un neprasīt dieva palīdzību. Tai vakarā es neskaitīju lūgšanu.
   Tēvs nopēla dievu, kad vien to pieminēja, taču man patika tēva nostāja, jo es jutu, ka viņš ir cilvēks, uz ko es varētu pajauties, ja dievs mani pieviltu, — viņš taču bija pārsējis Megai plecu. Tomēr tēva izturēšanās, runājot par dievu, reizēm mani darīja nemierīgu.
   Reiz viņš aizveda ķēvi pie ērzeļa un tā īpašnieks — vecais, resnais mācītājs, jautāja, kādas spalvas kumeļu viņš vēlētos.
   —   Es zinu, kā dabūt jebkuru krāsu, — resnītis lielījās.
   —    Bet vai jūs varat izdarīt, lai tas būtu ērzelītis vai ķēvīte?
   —    O nē! — svētulīgi atteica mācītājs. — Tas ir dieva ziņā.
   Es dzirdēju šo sarunu, un man likās, ka tēvs ar savu piezīmi gribēja parādīt, ka apšauba dieva varu pār zirgiem, un tad manī modās dziļa ticība tēvam. Tādi vīrieši kā tēvs, es domāju, ir stiprāki par visiem dieviem.
   .Taču slimie vīrieši atšķīrās no veselajiem ārpus slimnīcas. Aiz sāpēm viņi kaut ko bija zaudējuši, kaut ko tādu, ko es augsti vērtēju, tomēr nevarēju nosaukt vārdā. Daži naktīs piesauca dievu, un tas man nepatika. Manuprāt, viņiem to nevajadzēja darīt. Man netikās pat domāt, ka pieaugušie varētu just bailes. Vīra gados, es domāju, vairs nav ne baiļu, ne sāpju, ne šaubīšanās.
   Gultā, kas atradās pa labi no manējās, gulēja resns vīrs ar neveiklām kustībām, kam bija ekseļmašīnā sagriezta roka. Dienā viņš staigāja pa palātu, sarunājās ar slimniekiem, atnesa, ko viņiem vajadzēja, vai kā citādi palīdzēja. Viņš tuvojās ar platu, liekuļotu smaidu un noliecās pār gultu it kā pieglaimodamies.
   —    Nu, kā jūtaties? Labi? Vai jums kaut ko nevajag?
   Viņa izturēšanās mani kaitināja; varbūt tāpēc, ka viņš bija laipns un izpalīdzīgs nevis aiz līdzjūtības, bet gan aiz bailēm. Viņam draudēja briesmas pazaudēt roku, taču dievs bija labs un droši vien parūpēsies par cilvēku, kas palīdz slimajiem.
   Miks, īrs, kas gulēja palātas otrā galā, vienmēr
   laipni atraidīja šo vīru, kad tas tuvojās viņa gultai.
   —    Viņš ir kā dresēts suns, — Miks reiz sacīja, kad šis slimnieks bija izgājis no palātas. — Ik reizes, kad viņš nāk pie manis, man rodas vēlēšanās pasviest sprunguli, lai viņš to atnes.
   Gultā šis vīrs bija nemierīgs, mētājās, cēlās sēdus un atkal gūlās. Viņš uzčubināja savu spilvenu, grozīja to gan šā, gan tā un skatījās uz to, pieri saraucis. Kad tuvojās vakars, viņš izņēma no sava skapīša mazu lūgšanu grāmatiņu. Viņa sejas izteiksme pārmainījās, un viņš pēkšņi kļuva mierīgs. Šķita, ka viņš sameklēja kaut kur noglabātu, šim brīdim piemērotu nopietnību un ietērpās tajā kā apģērbā.
   Ap savainotās, pārsietās rokas locītavu viņš bija aplicis ķēdīti ar mazu krucifiksu. Šo metala krustiņu viņš rāmā neatlaidībā spieda pie lūpām. Viņš laikam juta, ka nav pietiekami dievbijīgi lasījis, jo divas dzijas krunkas parādījās viņam starp uzacīm un lūpas kustējās, lēni izrunājot lūgšanas vārdus.
   Kādā vakarā Miks, brīdi vērojis šo dievbijīgo cilvēku, acīm redzot skaidrāk apzinājās savu neticīgumu.
   —    Par ko gan viņš sevi iedomājas? — Miks jautāja, raudzīdamies uz mani.
   —    Nezinu, — es atteicu.
   —    Neviens nevar sacīt, ka es esmu grēkojis pret ticību, — viņš murmināja, aplūkodams nagu. Viņš nokoda to, tad turpināja: — Nu, varbūt kādu retu reizi.
   Pēkšņi viņš pasmaidīja.
   —    Atcerējos savu veco māmuļu — lai dievs viņu svētī. Otras tik lieliskas sievietes nav bijis pasaulē. Jā, tas ir tiesa, kaut arī es pats to saku. Citi pateiks to pašu. Pavaicā, kam vien gribi, Borlikas apkārtnē. Visi viņu pazina. Jaukos rītos es mēdzu sacīt: «Dievs ir labs, mamm.» — «Jā, jā, bet arī velns nav slikts, Mik!» — viņa tad atteica. Jā, tagad bērnus tā neaudzina.
   Miks bija maza auguma, kustīgs un visai runīgs. Viņš bija savainojis roku un drīkstēja celties no gultas un rītos iet uz vannas istabu. Atgriezies viņš mēdza stāvēt pie savas gultas un lūkoties tajā, uzlocīdams pidžamas piedurknes, it kā taisītos rakt bedri žoga stabam, tad iekāpa gultā, sakrāva spilvenus aiz muguras, nolika rokas sev priekšā uz atlocītās palaga malas un pavērās apkārt ar tādu skatienu, it kā tūlīt notiks kaut kas patīkams.
   —   Viņš sēž un gaida, lai kāds viņu iekustina, — tā Anguss izteicās.
   Reizēm Miks aplūkoja savu roku ar rūpju rievu pierē un sacīja:
   —   Lai mani pakar, bet to es nespēju saprast! Te tā bija veselāka par veselu, te es ceļu kviešu maisu vezumā un tas uzkrīt man virsū. Nekad nevar ziftāt, kas notiks, nelaime nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
   —    Jums ir laimējies, — noteica Anguss. — Vēl divas trīs dienas, un jūs jau sēdēsiet krogā. Vai esat dzirdējis par Frenku?
   —    Nē.
   —    Viņš nomiris.
   —    Ejiet nu! Kas to varēja domāt! — iesaucās Miks. — Redziet, kā tas ir. Te cilvēks priecīgs staigā apkārt, te jau ir auksts. Otrdien, projām iedams, viņš bija pavisam vesels. Kas viņam notika?
   —    Sirds vājums.
   —   Jā, to nekad iepriekš nevar paredzēt, — sacīja Miks un drūmi klusēja, kamēr atnesa brokastis; tad viņš atplauka un teica kopējai, kas sniedza viņam paplāti:
   —   Sakiet, — vai ir kādas izredzes, ka jūs varētu manī iemīlēties?
   Garām manai gultai steidzās kopējas kurpēs ar zemiem papēžiem, sārtās kleitās, ar baltiem, stīvinātiem priekšautiem. Dažreiz viņas uzsmaidīja, garām ejot, vai apstājās, lai sakārtotu manas segas. Tā kā es biju vienīgais bērns viņu gādībā, viņas rūpējās par mani kā mātes.
   Tēva ietekmē es reizēm vērtēju cilvēkus tāpat kā zirgus, un, kad es vēroju kopējas staigājam pa palātu, tās likās man līdzīgas ponijiem.
   Tajā dienā, kad mani atveda uz slimnīcu, tēvs, kuram patika sievietes, uzmetis skatienu kopējām, sacīja mātei, ka dažas no viņām izskatolies pēc labiem ilkšu zirgiem, tomēr visas esot nepareizi apkaltas.
   Dzirdot zirgus rikšojam garām slimnīcai, es atcerējos tēvu un domās redzēju viņu sēžam zirgā, kas kāpās gan atpakaļ, gan atkal metās uz priekšu, un viņš arvien smaidīja. Viņš atsūtīja man vēstuli, kurā rakstīja:
   «Pieturas sauss, un man būs jāsāk piebarot Ketija. Strauta lejā gan vēl ir ko ēst, tomēr es gribu, lai viņa būtu labā formā, kad tu nāksi mājās.»
   Izlasījis vēstuli, es sacīju Angusam Makdonaldam:
   —    Man ir ponijs, vārdā Ketija, — un atkārtoju tēva vārdus: — Viņa ir ar tievu kaklu, bet godīga.
   —   Tavs vecais iejāj zirgus, vai ne? — Anguss man jautāja.
   —   Jā, — es apstiprināju. — Viņš laikam ir pats labākais jātnieks Turallā.
   —   Viņš diezgan uzkrītoši ģērbjas, — norūca Mak- donalds. — Kad es viņu ieraudzīju, man likās, ka viņš ir no cirka.
   Es gulēju un pārdomāju šos vārdus, nevarēdams saprast, vai tie runā tēvam par labu vai sliktu. Man patika tēva apģērbs. Tas liecināja, ka viņš ir cilvēks, kas strauji kustas. Kad es palīdzēju viņam nolikt iejūgu, es notraipīju drēbes un rokas ar eļļu, bet tēvs nekad. Viņš lepojās ar savu apģērbu. Viņš rūpējās, lai viņa moleskīna bikses būtu baltas un tīras, un viņa zābaki vienmēr spīdēja.
   Viņam patika labi zābaki, un viņš uzskatīja sevi par ādu pazinēju. Viņš bija allaž lepns uz saviem zābakiem — parasti tās bija gamašas. Kad viņš tos novilka, vakaros sēdēdams virtuvē krāsns priekšā, viņš tos pēc kārtas rūpīgi apskatīja, palocīja zoli un pataustīja virsu, meklēdams, vai nav pazīmes, ka zābaki sāk novalkāties.
   —    Kreisajam zābakam ir stiprāka virsa nekā labajam, — viņš reiz man sacīja. — Cik jocīgi! Labais ātrāk noplīsis.
   Viņš bieži pieminēja profesoru Fentonu, kuram bija zirgu cirks Kvinslendā un krāsotas ūsas. Profesors valkāja baltu zīda kreklu un platu, sarkanu jostu un varēja izsist ar pātagu dubultu «Sidneja cilpu». Tēvs arī prata plikšķināt pātagu, tomēr ne tā kā profesors Fentons.
   Kamēr es pārdomāju, palātā ienāca tēvs mani apciemot. Viņš gāja straujiem, īsiem soļiem un smaidīja. Vienu roku viņš turēja pie krūtīm, kur zem baltā krekla bija paslēpts kaut kas apaļš. Nostājies pie manas gultas, viņš lūkojās manī.
   —    Kā tev klājas, dēliņ?
   Es biju juties gluži labi, taču, ieraudzījis viņu, atcerējos mājas, un pēkšņi man sāka mākties virsū raudas. Pirms viņa atnākšanas vecais aploka žogs, uz kura es mēdzu stāvēt un skatīties, kā viņš rīkojas ar zirgiem, vistas, suņi, kaķi — tas viss bija izslīdējis no mana pašreizējā interešu loka, taču tagad atkal likās tuvs un reāls, un nepieciešams. Man trūka arī mātes.
   Es neraudāju, bet tēvs, raudzīdamies manī, pēkšņi saknieba lūpas. Viņš aizbāza roku aiz vaļējā krekla un izvilka no azotes kaut ko brūnu, ķepurojošos. Tad pacēla manas segas un nolika to, ko bija atnesis, man uz krūtīm.
   —    Paņem to pie sevis, — viņš dedzīgi sacīja. — Piespied sev klāt. Tas ir viens no Megas kucēniem, skaistākais no visiem. Mēs saucam to par Alanu.
   Es saņēmu silto, pieglaudīgo kucēniņu rokās un turēju cieši sev klāt, un tajā mirklī man vairs nekā netrūka. Es jutu īstas laimes uzplūdus un, raudzīdamies tēvam acīs, pavēstīju to viņam, un viņš saprata to, jo uzsmaidīja man.
   Kucēns sakustējās, un es palūkojos zem segas, ko turēju paceltu ar roku. Tur viņš gulēja, ar spožām acīm vērodams mani, un tūdaļ sāka draudzīgi luncinā- ties. Dzīvība, kas karsti pulsēja viņā, ieplūda manī, atsvaidzināja un stiprināja mani, un es vairs nebiju vārgs. Bija patīkami just viņa svaru, un viņš oda pēc mājām. Es vēlējos, kaut viņš vienmēr paliktu pie manis.
   Makdonalds, kas vēroja mūs, uzsauca Mikam, kurš ar dvieli uz rokas gāja uz durvju pusi:
   —    Aizkavē kopējas, Mik! — Un tēvam viņš sacīja: — Jūs taču zināt, kādas viņas ir . . . Suņi palātā . . . Nesapratīs . . . Tur jau ir tā bēda.
   —    Tā ir, — tēvs piekrita. — Ar piecām minūtēm viņam pietiks. Tas ir kā ūdens malks izslāpušam.
   Es jutu cienību pret pieaugušiem vīriešiem. Man likās, ka viņi spēj pārvarēt it visas grūtības, ka viņiem piemīt liela drosme. Viņi prata visu ko salabot; zināja visu, viņi bija stipri, un uz viņiem varēja paļauties. Es nepacietīgi gaidīju to laiku, kad būšu pieaudzis, līdzīgs viņiem.
   Man šķita, ka tēvs ir pieauguša vīrieša paraugs. Tajās reizēs, kad viņš, manuprāt, rīkojās tā, kā neklātos, man likās, ka viņš to dara ar nolūku, gribēdams citus uzjautrināt. Es biju pārliecināts, ka tādos gadījumos viņš vienmēr valdīja pār savu rīcību.
   Ar to izskaidrojams, kāpēc es nebaidījos no iereibušiem cilvēkiem.
   Es iedomājos, ka tēvs arī iedzēris (kas gadījās visai reti) skaidri apzinājās savu izturēšanos un neaizmirsa, ka viņš ir liels cilvēks, kaut gan, no malas skatoties, tā nelikās.
   Kad viņš, atgriezies mājās pēc ilgākas aizkavēšanās krogā, paķēra māti ap vidukli un grieza apkārt pa virtuvi, šad tad bramanīgi iekliegdamies, es noraudzījos viņā ar sajūsmu. Piedzērušais manās acīs bija trokšņains, runīgs cilvēks, kas daudz smējās un joka pēc streipuļoja.
   Kādu vakaru divas kopējas ieveda palātā piedzērušu vīrieti, ko policija bija nogādājusi slimnīcā. Es skatījos viņā pārsteigts, un mani biedēja tas, kas viņam bija noticis, jo viņu vadīja kaut kas, pār ko viņam pašam
   nebija varas. Viņu kratīja drebuļi, un mēle kā nedzīva vāļājās viņa vaļējā mutē.
   Kad viņu veda pa atvērtajām durvīm, viņš palūkojās griestos un iekliedzās:
   —    Ei! Ko tu tur augšā dari? Nāc lejā, es tev sadošu!
   —    Tur nekā nav, — teica viena no kopējām. — Iesim!
   Viņš gāja starp abām kopējām līdzīgi arestantam un gandrīz iemeimuroja sienā kā akls zirgs, kamēr kopējas ieveda viņu vannas istabā.
   Kad viņš pēc mazgāšanās bija noguldīts gultā, kas atradās blakus Mika gultai, māsa iedeva viņam miega iāles. Viņš norija tās ar dīvainu, skaļu guldzienu, iekliedzās: — Velns! — tad žēlabaini piebilda: — Draņķīgs! Briesmīgi draņķīgs šķidrums!
   —    Tagad guliet! — māsa pavēlēja. — Šeit jūs nekas netraucēs. Jūs drīz vien iemigsiet.
   —    Dūži gribēja visu uzgrūst man, — dzērājs murmināja. — Mans paziņa pirmais uzbruka man… Jā, tā bija. . . Pie velna, kur es atrodos? Jūs esat slimnieku kopēja, vai ne? Jā, pareizi… Kā jums klājas? Mēs plostojām nedēļām … Es gulēšu . . . Būšu mierīgs . ..
   Māsa, uzlikusi roku viņam uz pleca, vieglītēm noguldīja viņu uz spilvena un aizgāja.
   Kad māsa bija aizvērusi durvis, viņš brītiņu mierīgi gulēja pustumsā, tad klusītēm piecēlās sēdus un paskatījās griestos. Viņš aplūkoja sienas un grīdu pie gultas. Pataustīja gultas metala rāmi, it kā pārbaudīdams slazdu izturību.
   Pēkšņi viņš pamanīja, ka Miks, spilvenos atlaidies, vēro viņu.
   —    Labdien! — viņš sacīja.
   —    Labdien! — atņēma Miks. — Nodzēries kā lūks.
   —    Tā mana darīšana! — vīrs atcirta. — Cik viņi plēš par nakti šajā būcenī?
   —   Te viss par brīvu, — Miks paskaidroja. — Tev ir laimējies.
   Vīrs kaut ko norūca. Viņam bija pilnīgi, nokārušies vaigi, apauguši iesirmiem bārdas rugājiem. Acu plakstiņi likās pietūkuši un iekaisuši it kā no raudāšanas. Lielais, gaļīgais deguns bija nosēts ar dziļām, tumšām porām, it kā tumšajos vidiņos slēptos matu saknes.
   —    Varbūt es tevi pazīstu, — viņš sacīja Mikam.
   —   Vai esi kādreiz bijis Mildjurā? Vai varbūt Overflovā, Paienglā, Berkā … ?
   —   Nē, — atbildēja Miks, ņemdams no sava skapīša cigareti. — Nekad tur neesmu bijis.
   —    Nu, tad es tevi nepazīstu.
   Viņš sēdēja, stīvi blenzdams sev priekšā, un viņa rokas neapzināti grābstīja gultas drēbes. Piepeši viņš satraukts čukstēja:
   —    Kas tas? Skaties! Pie sienas! Tur kustas!
   —    Tas ir krēsls, — Miks paskatījies pateica. Piedzērušais steigšus atlaidās guļus un pārvilka
   apsegu pāri galvai. Viņa gultas drēbes trīcēja.
   Redzēdams, ko viņš dara, arī es paslēpu galvu zem segas.
   —   Ei! — Es dzirdēju, ka Makdonalds man uzsauca, taču nekustējos.
   —    Ei, Alan!
   Es pavilku segu nost no sejas un palūkojos Mak- donaldā.
   —    Nebaidies! — viņš mani drošināja. — Viņš ir ilgi žūpojis un dabūjis delīriju.
   —    Ko tas nozīmē? — es jautāju viegli drebošā balsī.
   —    Pārdzēries. Viņam rādās. Rīt viņš būs vesels. Tomēr es nevarēju aizmigt, un, kad ieradās kopēja,
   kas dežurēja naktī, es piecēlos sēdus un skatījos, kā viņa apstaigā palātu.
   —    Nāciet šurp, māsiņ, — piedzērušais viņu pasauca.
   —    Es jums kaut ko parādīšu. Paņemiet līdz sveci. Kopēja piegāja pie viņa gultas, turēdama laternu
   augsti paceltu, lai labāk varētu redzēt. Vīrs bija no- grūdis segas un piespiedis pirkstu pie kailās ciskas.
   —    Redziet! Es to noķēru! Redziet!
   Viņš pacēla pirkstu, un kopēja, noliekusies uz priekšu, tā ka laternas gaisma krita viņai tieši sejā, nepacietīgi atmeta ar roku:
   —   Tā ir dzimumzīme. Guliet!
   —   Tā nav dzimumzīme. Redzat, tā kustas!
   —    Guliet, — kopēja teica, laipni paplikšķinādama viņam pa plecu.
   Viņa apsedza vīru. Viņas rāmās kustības un bezrūpība mani nomierināja. Pēc mirkļa es jau biju iemidzis.
   No rīta pamodies, es brīdi gulēju, miegaini domādams par olām, kas atradās manā skapītī. Iepriekšējā dienā es biju tās izskaitījis, taču tagad pusmiegā nevarēju atcerēties, cik tur ir.
   Slimnīcas brokastis pacienti ēda bez patikas.
   —   Ed, lai nenomirtu badā, — Anguss reiz paskaidroja kādam jaunam slimniekam. — Citādi tādu ēdienu nemaz nevarētu dabūt iekšā.
   Brokastīs deva šķīvi putras un divas plānas maizes šķēlītes ar kripatiņu sviesta. Tie slimnieki, kuri varēja atļauties nopirkt olas vai kuru tuvinieki vai draugi turēja vistas, glabāja savos skapīšos olas. Viņi uzskatīja tās par lielu dārgumu un sāka bažīties, kad palika vairs tikai viena vai divas.
   —    Man olas iet uz beigām, — viņi tad sacīja, drūmi vērdamies savos skapīšos.
   Ik rītus palātu apstaigāja kopēja, nesdama bļodu.
   —   Dodiet šurp olas! Kas ēdīs brokastīs olas?
   Izdzirdējuši viņas balsi, slimnieki steigšus piecēlās
   sēdus un noliecās pie saviem skapīšiem — citi stīvi, pārvarēdami sāpes, citi nevarīgi, ar saviebtām sejām — attaisīja durtiņas un sniedzās pēc papīra turziņām vai papes kastītēm, kur glabājās olas. Viņi uzrakstījapavus vārdus uz vārīšanai nolemtajām olām un tad, turēdami tās rokās, sēdēja gultās, uz priekšu sakumpuši, un raudzījās apkārt, palsajā rīta gaismā līdzīgi bēdīgiem putniem, kas tup savās ligzdās.
   Vārīšanai nodotajām olām katrā ziņā vajadzēja uzrakstīt vārdu, jo bieži izcēlās strīdi, kad izvārītās olas atnesa atpakaļ, piemēram, lielu, brūnu olu īpašnieks sāka žēloties, ka viņam iedota jaunas vistiņas ola. Daži slimnieki lepojās ar savu olu svaigumu, aizdomīgi ošņāja izvārītās olas un apgalvoja, ka tās samainītas un viņiem atnestas vecākas.
   Tie slimnieki, kam olu nebija, arvien vēroja šo rīta ceremoniju ar skumjām, reizēm pat ar dusmām. Tad atlaidās guļus, nopūtās un žēlojās, ka naktī slikti gulējuši. Daudzi slimnieki dalījās olās ar šiem nelaimīgajiem.
   —     Te būs trīs, — Anguss dažreiz sacīja kopējai. — Viena Tomam, tur pāri pretī, viena Mikam. Šī man pašam. Es visām uzrakstīju vārdus. Pasakiet pavāram, lai nevāra cietas.
   Olas vienmēr atnesa atpakaļ cieti novārītas. Olu biķerīšu nebija, un vajadzēja turēt silto olu rokā, kamēr ar karotīti iztukšoja čaulu.
   Māte sūtīja man duci olu nedēļā, un es priecājos, ka varēju uzsaukt slimniekam palātas otrā galā:
   —    Es šodien ielieku olu jūsu tiesai, Tom!
   Man patika redzēt, kā smaids parādījās viņa sejā,
   kad viņš dzirdēja šos vārdus. Mans ducis olu ātri izsīka; tad Anguss katru rītu deva man vienu no sava krājuma.
   —    Tu gan svaidīt svaidies ar olām, — viņš mēdza sacīt. — Pataupi dažas. Man arī jau iet uz beigām.
   Es sāku apsvērt, kuriem slimniekiem nav olu, kad pēkšņi atcerējos jaunalnākušo, . kurš tagad dienas gaismā vairs nelikās tik briesmīgs. Es žigli piecēlos sēdus un palūkojos uz viņa gultu, taču viņš bija paslēpis galvu zem segas.
   —    Ko viņš tagad dara? — es jautāju Angusam.
   —    Viņam vēl arvien spokojas, — paskaidroja Mak- donalds, tīdams vaļā mazu sviesta piciņu, ko bija izņēmis no sava skapīša. — Naktī viņam bija pavisam slikfL Reiz pat izlēca no gultas. Miks saka, šorīt viņš esot gluži slābans.
   Miks sēdēja un vienā laidā žāvājās, ik reizes žēli novaidēdamies. Viņš pakasīja sānus un piebalsoja Angusam.
   —    Jā, viņš ir gan slābans. Nav brīnums… Es viņa dēļ pusnakti acis neaizvēru. Kā jūs gulējāt, Mak?
   —    Ne visai labi. Man atkal ir sāpes. Nekā vairs nesaprotu. Tas nevar būt no sirds, jo sāp labajā pusē. Es žēlojos ārstam, bet viņš nepateica, no kā tas ir. Viņi nekā nesaka.
   —    Tas tiesa, — Miks piekrita. — Es vienmēr esmu sacījis, ka neviens nevar iedomāties, kā otram sāp. Pa- 1H. gājušajā naktī es saspiedu savu roku un tikai ar velnišķīgām pūlēm noturētos neiebļāvies. Tas nelaimes putns, — viņš pamāja uz jauno slimnieku, kas slēpās zem segām, — domā, ka viņam slikti. Nu, viņam šis Jaunums nāca pēc daudzām labām dienām. Es kuru katru bridi ar mieru mainīt savu roku pret viņa iekšām.
   Man patika rītos klausīties šajās sarunās, taču es bieži vien nesapratu dzirdēto. Man vienmēr gribējās zināt vēl vairāk.
   —    Kāpēc jūs saspiedāt savu roku? — es vaicāju Mikam.
   —    Kāpēc? — Miks pārsteigts iesaucās. — Kas tas par «kāpēc»? Pie velna, vai tad es zinu! Nu, tāpēc, ka domāju — tā ir mana veselā roka. Tu gan esi jocīgs puišelis, nudien!
   Vīrs blakus gultā iestenējās, un Miks, pagriezies uz to pusi, uzrunāja gultas drēbju kaudzi:
   —    Jā, brāl, beigas tev ir. Rīt tu jau būsi kapā. Ļoti žēl, bet visiem labumiem reiz pienāk gals.
   —    Nerunā ar viņu tā, — Anguss iebilda. — Tu viņu nobiedēsi līdz nāvei. Vai olu šodien gribi?
   —    Liec divas, un es tev atdošu nākošnedēļ, kad mana vecā mani apciemos.
   —    Varbūt viņa tev neatnesīs.
   —    Tas var gadīties, — Miks domīgi pamāja ar galvu. — Cik jocīgi, ka cilvēkam nekad nelaimējas apprecēt tik labu sievieti kā viņa māte. Es to esmu novērojis neskaitāmas reizes. Tagad sievietes ir visas vienādas. Nav vairs tādas kā agrāk, to jums kiu? katrs pateiks. Ieejiet manas vecās mātes pieliekamajā. Velns parāvis! Pele nevarētu izspraukties starp ievārījumu un marinēto dārzeņu burkām, mērču un alus pudelēm — to visu viņa sagatavojusi pati savām rokām. Bet palūdz kādai no mūsu jaunajām, lai izvāra džemu … — Viņš nicīgi atmeta ar roku, tad pavisam citādā balsī piebilda: — Viņa atnesīs gan olas. Iedod man divas. Šorīt esmu trakoti izsalcis.
   Dzērājs piepeši uzslējās sēdus un atgrūda segas, it kā grasīdamies lēkt ārā no gultas.
   —    Ei! Apsedzies! — aizrādīja Miks. — Pagājušo nakti jau diezgan iztrakojies. Pietiek! Tevi sasies, ja nepaliksi mierā.
   Vīrs apsedzās un sēdēja, ieķēries matos. Tad sacīja Mikam:
   —    Man vēl mutē zāļu garša. Viss griežas.
   —   Vai jūs vēlaties olu? — es uzsaucu viņam nedrošā, trīcošā balsī.
   —   Tur tas zēns jautā, vai tu gribot brokastīs olu, — Miks viņam paskaidroja.
   —   Jā, — vīrs atteica, vēl arvien turēdams rokas matos. — Es gribu. Gribu gan. Man jāaldabū spēki.
   —    Viņš ēdīs, — Miks uzsauca man. — Dod viņam olu.
   Man pēkšņi iepatikās šis vīrs, un es nolēmu palūgt māti, lai atnes man olas arī viņa tiesai.
   Pēc brokastīm kopējas steigšus apstaigāja gultas citu pēc citas, uzsegdamas vatētās segas, ko iepriekšējā vakarā bija noņēmušas. Viņas noliecās pār katru gultu, un slimnieki no saviem spilveniem raudzījās viņās. Bet kopējas tikai vērīgi sekoja savu roku kustībām un nelikās zinis par slimniekiem. Viņas apspraudīja gultas drēbes, nolīdzināja un nogludināja tās, lai nebūtu nevienas krociņas, — vajadzēja sagatavot palātu, jo gaidīja ierodamies vecāko māsu.
   Dažas kopējas pajokojās ar mums, kad nebija jāsteidzas. Viņas bija laipnas, jautras, tērzēja ar pacientiem, sauca vecāko māsu par «veco vistu» un brīdināja slimniekus, kad nāca māsas.
   Viena no viņām, kopēja Konreda, maza, drukna meičcf,'kura bieži smējās, runādama ar slimniekiem, bija Angusa mīlule. Ja viņam atnesa apelsīnus, viņš vienmēr kādu paglabāja kopējai Konredai.
   —    Laba meiča, — viņš kādreiz sacīja man, kad kopēja Konreda, garām ejot, viņam uzsmaidīja. — Es uzsaukšu viņai, lai aiziet un noskatās Blanšu ģimeni, velns parāvis, to es izdarīšu!
   Ceļojošā «Mūzikas un jautrības meistaru trupa» bija pilsētā savā gadskārtējā viesizrādē, un slimnieki jau pārsprieda daudzsološās afišas, kas vēstīja par tās ierašanos.
   —    Vienu gan var sacīt par Blanšu ģimeni, — paziņoja Miks, — viņi jums kaut ko arī parāda par jūsu naudu. Tur ir kāds puisis. Viņš bija šeit pagājušajā gadā, un, es jums saku, viņš ir lielisks… Šis puisis spēlēja uz alus pudelēm «Tai galvā rožu vainadziņš», un — velns parāvis! — man asaras saskrēja acīs. Un viņš ir pavisam jauns zēns … Nekas sevišķs no skata… Ja satiktu viņu krodziņā, nemaz neievērotu! Velns un elle, man žēl, ka es to neredzēšu!
   Otrā rītā pēc izrādes, kad kopēja Konreda līdz ar. rītausmu iesteidzās palātā, Anguss sveicināja viņu, nepacietīgi vēlēdamies dzirdēt jaunas ziņas.
   —    Nu, kā jums patika? — viņš uzsauca meitenei.
   —   O! Tas tik bija skaisti! — viņa sacīja, un viņas apaļie vaigi spīdēja pēc rīta peldes. — Mēs sēdējām otrajā rindā.
   Viņa mirkli apstājās, pameta acis uz ziņojumu grāmatu, kas atradās viz galda pie durvīm, tad devās pie Angusa un, kārtodama viņa gultu, stāstīja par izrādi.
   —   Tas bija brīnišķīgi, — viņa sajūsmināta sacīja.
   —   Zāle pilna kā piebāzta. Vīram, kas pie durvīm kontrolēja biļetes, bija melns apmetnis ar sarkanu padrēbi.
   —   Tas būs bijis vecais Blanšs, — sauca Miks no palātas otra gala. — Skaidrs, ka viņš grozīsies, kur nauda nāk.
   —    Viņš nebija vecs. — Kopēja Konreda sadusmojās.
   —    Nu, tad viņa dēls, — teica J4iks. — Tas pats vien ir.
   —    Stāstiet tālāk, — skubināja Makdonalds.
   —   Vai mazais puisis spēlēja uz alus pudelēm «Tai galvā rožu vainadziņš»? — Miks gribēja zināt.
   —    Spēlēja, — kopēja Konreda nepacietīgi stāstīja. — Tikai šoreiz «Mājas, mīļās mājas».
   —   Vai bija labi dziedātāji? — jautāja Anguss.
   —   Vai viņi dziedāja kādu skotu dziesmu?
   —    Nē, nevienas pašas. Tur bija kāds vīrs — jūs kliegtu aiz sajūsmas, — viņš dziedāja «Mans tēvs valkāja naglotus zābakus». Visi bija sajūsmā par viņu. Un vēl tur bija kāds šveicietis, ģērbies kā īsts šveicietis, viņš jodelēja …
   —    Ko nozīmē «jodelēja»? — es jautāju.
   Es biju pārliecies pār gultas malu, lai būtu, cik vien iespējams, tuvu kopējai Konredai un dzirdētu katru viņas vārdu. Man šis koncerts likās tikpat aizraujošs kā cirks. Redzēt vīru melnā apmetnī ar sarkanu padrēbi jau būtu bijis brīnišķīgs piedzīvojums. Kopēja Konreda nu likās valdzinoša, interesanta, it kā koncerta noklau- sišanās būtu apveltījusi viņu ar īpašībām, kādu viņai iepriekš nebija.
   —   Jodelēt nozīmē dziedāt ļoti augstā balsī, — viņa ātri paskaidroja man un tad atkal stāstīja Angusam: — Bendigo es pazinu kādu jaunekli. Liela auguma un tāds… — Viņa pasmējās un pabāza atrisušo matu šķipsnu zem savas cepurītes. — Tas jauneklis — lai citi saka, ko sacīdami, — prata jodelēt tikpat labi kā šis šveicietis. Zināt, mister Makdonald, es sagājos ar šo zēnu un varēju klausīties viņā cauru nakti. Redzat, es nepavisam neprotu dziedāt, tomēr bieži dziedu pali sava prieka pēc un muziķu saprotu — kaut arī tikai es pati to apgalvoju. Esmu mācījusies septiņus gadus, un tad man taču kaut kas jāzina. Vakar man ļoti patika, jo es saprotu muziķu, un vispār . . . Tomēr šis jo- delētājs šveicietis nebija tik labs kā Bērts, lai citi domā, ko domādami.
   —    Jā, — Makdonalds piekrita. — Tas tiesa.
   Likās, ka viņš nezina, ko tālāk sacīt. Man gribējās,
   lai viņš vēl kaut ko jautātu, taču kopēja aizgriezās un sāka rosīties ap manu gultu: noliekusies pār mani, pabāza segas malu zem matrača, un viņas seja bija ļoti tuvu man.
   —   Tu esi mans zēns, vai ne? — viņa sacīja, lūkodamās man acīs un smaidīdama.
   —    Jā, — es saspringti atbildēju, nespēdams novērst skatienu un pēkšņi apjauzdams, ka mīlu viņu. Mani pārņēma satraukums, un es vairs nevarēju izteikt ne vārda.
   Pavisam negaidīti viņa noliecās, noskūpstīja man pieri, tad īsi iesmējās un aizgāja pie Mika, kurš viņai sacīja:
   —   Tas arī man noderētu. Visi apgalvo, ka es savā sirdī esot bērns.
   —   Jūs, precēts vīrs, tā runājat! Ko gan jūsu sieva sacītu? Man liekas, jūs esat slikts cilvēks.
   —   Nu jā, tāds es esmu. Man nepavisam nav laika būt labam. Sievietēm tādi arī nepatīk.
   —    Patīk gan. — Kopēja Konreda bija sašutusi.
   —   Nē, — tiepās Miks. — Viņas ir kā bērni. Kad manas māsas bērni blēņojas, viņu māte saka: «Jūs būsiet tādi paši kā tēvocis Miks.» Bet viņi domā, ka es esmu pats labākais tēvocis pasaulē, velns parāvis!
   — Nevajag tā lādēties.
   Jā, — Miks piekrita. — Nevajag. Tas tiesa.
   -        Nu, tagad nesajauciet segas. Vecākā māsa šorīt agri sāks apstaigu.
   Vecākā māsa bija drukna sieviete ar dzimumzīmi uz •/oda. Uz tās auga trīs melni mati.
   —    Tos viņa gan varētu izraut, — Miks piezīmēja kādu dienu, kad viņa bija izgājusi no palātas. — Taču sievietes šajā ziņā ir dīvainas. Izraut šos matus nozīmētu atzīt, ka tādi ir. Tāpēc viņas ļauj tiem augt un izliekas, ka tur nekā nav. Nu, lai audzē vesela! Viņa tomēr ir pārāka par dažu labu ar visu šo savu sodību.
   Vecākā māsa ātri apstaigāja gultas citu pēc citas, un viņu pavadīja kopēja, godbijīgi pastāstīdama par slimniekiem, par kuriem, pēc viņas domām, vecākajai māsai derēja zināt.
   Viņa brūce labi dzīst, priekšniece. Šo slimnieku mēs ārstējam ar Polyga]a senega.
   Vecākā māsa bija tajos ieskatos, ka slimniekus vajag uzturēt možus.
   —    Daži uzmundrinoši vārdi dara brīnumus, — viņa mēdza sacīt, pēdējos trīs vārdus ar īpašu uzsvaru, it kā skaitīdama kādu izrunas vingrinājumu.
   Vecākās māsas apģērbs bija stipri sastīvināts un neļāva viņai brīvi kustēties, tāpēc reizēm šķita, ka viņai aiz muguras kopēja rausta aukliņas un vada viņas soļus.
   Kad viņa beidzot parādījās durvīs, slimnieki bija beiguši rīta sarunas un sēdēja vai gulēja zināmā gaidu noskaņā, ko klusināja rūpīgi sakārtotās gultas, un domāja par savām slimībām.
   Miks allaž pieminēja vecāko māsu bez godbijības, taču tagad, kad tā tuvojās viņa gultai, viņš uztraucās un izturējās ar cieņu.
   —    Kā šorīt jūtaties, Berke? — viņa jautāja ar tīšu jautrību.
   —    Lieliski, priekšniece, — Miks atteica jautri, taču nespēja šo jautrību saglabāt. — Plecs gan sāp, bet liekas, ka jau iet uz labo pusi. Tikai roku es vēl nevaru cilāt. Vai tas ir kaut kas nopietns?
   —    Nē, Berke. Doktors ir pilnīgi apmierināts.
   Viņa uzsmaidīja Mikam un gāja tālāk.
   —    Nu, tā gan tevi nomierinās, — saīdzis norūca Miks, kad vecākā māsa bija aizgājusi tik tālu, ka nevarēja dzirdēt.
   Pienākusi pie manas gultas, vecākā māsa sataisīja tādu seju kā cilvēks, kas grib sacīt iepriecinošus un mierinošus vārdus bērnam ar nolūku ietekmēt pieaugušos, kas tos dzird. Tādās reizēs es arvien jutos neērti, tā, it kā mani bīdītu uz skatuves un liktu tēlot.
   —    Nu, kā tad šorīt klājas mazajam, brašajam puisim? Kopēja stāsta, ka tu no rītiem bieži dziedot. Vai tu kādreiz man padziedāsi?
   Es biju pārāk apmulsis, lai atbildētu.
   —    Viņš dzied: «Skic, skic, melnais kaķēn,» — teica kopēja, panākusies uz priekšu. Ļoti labi dzied.
   —   Man šķiet, tu dienās būsi dziedātājs, — noteica vecākā māsa. — Vai tu gribētu būt dziedātājs?
   Negaidīdama manu atbildi, viņa pievērsās kopējai un turpināja:
   —    Gandrīz visi bērni vēlas būt mašīnisti, kad izaugs lieli. Arī mans brāļadēls. Es viņam nopirku rotaļu vilcienu, mazajam mīlulim tas ļoti patīk.
   Tad viņa atkal sacīja man:
   —    Rīt no rīta tu iemigsi un, kad pamodīsies, tava kāja būs satīta skaistā, baltā kūniņā. Vai tas nebūs jauki? — Tad atkal kopējai: — Operācija notiks pusvienpadsmitos. Māsa palīdzēs viņu sagatavot.
   —   Kas ir operācija? — es jautāju Angusam, kad viņas bija aizgājušas.
   —    O, viņi padarbosies ap tavu kāju … saārstēs … Nekas sevišķs. Viņi to izdara, kamēr cilvēks aizmidzis.
   Es sapratu, ka viņš negrib man stāstīt, un uz mirkli mani pārņēma baiļu sajūta.
   Reiz tēvs, gribēdams iedzert glāzi tējas, bija atstājis ārā jaunu zirgu, iejūgtu iebraucamajos ratos, piesējis grožus pie riteņa loka; zirgs bija sarāvis stingri savilktos grožus un izdrāzies pa vārtiem, atstādams sadragātos ratus čupā pie vārtu staba, un aizauļojis.
   Tēvs, izdzirdis troksni, izskrēja ārā un brītiņu stāvēja, vērodams postažu, tad sacīja man — es biju se kojis viņam:
   —    Eh, vienalga! Iesim izdzersim tēju!
   Diezin kādē] man tas ienāca prātā, kad Anguss ap klusa un vairs nekā neteica. Es atvieglots uzelpoju.
   —    Eh, vienalga! — es sacīju.
   —    Tu esi brašs puisis! — Anguss mani uzslavēja
   Doktors Robertsons, kas mani ārstēja, bija liela auguma un vienmēr valkāja svētdienas uzvalku.
   Es dalīju apģērbus divās grupās — svētdienas apģērbs un tas, ko valkā pārējās nedēļas dienās. Dažreiz svētdienas uzvalku varēja valkāt arī darbdienā, taču tikai sevišķos gadījumos.
   Mans svētdienas uzvalks bija šūts no vienkārša, zila sarža, un no veikala to atnesa brūnā papes kārbā. Tas bija iesaiņots zīdpapīrā un brīnišķīgi smaržoja kā visas jaunas mantas.
   Taču valkāt to man nepatika, jo vajadzēja turēt to tīru. Arī tēvam nepatika viņa svētdienas uzvalks.
   —    Vilksim nost to sasodīto, — viņš mēdza sacīt, ^ atgriezies no baznīcas, kur gāja reti un arī tad tikai tāpēc, ka māte uzstāja.
   Es brīnījos, ka doktors Robertsons katru dienu valkāja svētdienas uzvalku. Un ne tikai par to; es saskaitīju un atklāju, ka viņam bija četri svētdienas uzvalki, tāpēc nospriedu, ka viņš droši vien ir ļoti bagāts un dzīvo mājā, pie kuras atrodas zālāja laukums. Ļaudis, kam bija laukums mājas priekšā, vai tie, kas brauca ratos ar gumijas riepām vai kabrioletā, katrā ziņā bija bagāti.
   Kādu dienu es vaicāju ārstam:
   —    Vai jums ir kabriolets?
   —    Jā, — viņš apstiprināja, — ir gan.
   —    Ar gumijas riepām?
   —    Jā.
   Pēc tam es vienmēr kautrējos runāt ar viņu. Visi cilvēki, ko es pazinu, bija nabadzīgi. Es zināju bagātos vārda pēc un biju redzējis tos braucam garām mūsu mājai, taču tie nekad neskatījās uz nabagajiem un nerunāja ar viņiem.
   —     Misis Kerusersa brauc! — reizēm iekliedzās mana māsa, un mēs drāzāmies pie vārtiem, lai redzētu, kā viņa pabrauca garām savā sirmju divjūgā, ko vadīja •zirgu puisis.
   Tas bija tikpat kā redzēt karalieni braucam garām.
   Es varēju saprast, ka doktors Robertsons sarunājas ar misis Kerusersu, bet nespēju pierast, ka viņš runā ar mani.
   Viņam bija bāla, saules neredzējusi āda, mazliet tumšāka uz vaigiem, kur bārdas nazis bija pārslīdējis pāri dzi)i iegrimušajiem bārdas rugājiem. Man patika viņa acis — gaiši zilas, ar krunciņām, kas savilkās vēl vairāk, kad viņš smējās. Viņa garās, šaurās plaukstas smaržoja pēc ziepēm un bija vēsas.
   Viņš paspaidīja man muguru un kājas un jautāja, vai sāpot, tad izslējās taisni un, lūkodamies uz mani, sacīja māsai:
   —    Izliekums visai nopietns. Muskuļi vienā muguras pusē stipri pavājināti.
   Apskatījis manu kāju, viņš noglauda man galvu un teica:
   —    Mēs to drīz vien iztaisnosim. — Un māsai: — Nepieciešama ciskas kaula regulācija. — Viņa roka aizslīdēja līdz potītei, un viņš turpināja: — Šinī vietā jāsaīsina cīpslas un pēda jāpaceļ. Mēs pārgriezīsim tās potītes priekšpusē.
   Viņš lēni pārvilka ar pirkstu manai kājai tieši virs ceļgala.
   —    Regulāciju taisīsim šinī vietā.
   Viņa pirksta kustības man palikušas prātā uz visiem laikiem, jo tās apzīmēja vietu, kur tagad ir rēta.
   noskumis.
   , ka viņš te labi iedzīvojies, nemaz nav
   No rīta pirms operācijas viņš, garām ejot, apstājās pie manas gultas un sacīja vecākajai māsai, kas viņu pavAdīja
   —    Nē, viņš ir možs zēns, — piekrita vecākā māsa, tad piebilda slimnieku uzjautrināšanai noskaņotā balsī: — Viņš dzied «Skic, skic, melnais kaķēn», vai ne, AIan?
   —   Jā, — es apstiprināju, apmulsis, kā parasti tajās reizēs, kad viņa ar mani tā runāja.
   Ārsts brīdi noraudzījās manī domīgi, tad piepeši panācās uz priekšu un pavilka nost manas segas.
   —    Apgriezies, lai es varu apskatīt tavu muguru, — viņš teica.
   Es apgriezos un brītiņu jutu, ka viņa vēsie pirksti pārbaudīdami slīd pār manu saliekto muguru.
   —    Labi, — viņš sacīja izsliedamies un turēdams segu paceltu, lai es varētu apgriezties uz muguras.
   Kad es atkal atrados ar seju pret doktoru, viņš pa- bužināja man matus un teica:
   —    Rīt mēs iztaisnosim tavu kāju, — tad piemetināja ar savādu — kā man likās — smaidu: — Tu esi dūšīgs zēns.
   Es uzņēmu šo uzslavu bez lepnuma, brīnīdamies, kāpēc viņš tā saka, un vēlēdamies, kaut viņš zinātu, cik labs skrējējs es esmu. Es nolēmu pastāstīt viņam, taču viņš jau bija aizgājis pie «Tētiņa», kurš, savā braucamajā krēslā sēdēdams, uzsmaidīja viņam ar bezzobaino muti.
   Tētiņš piederēja pie slimnīcas tāpat kā kaķis pieder pie mājas. Viņš bija vecs pensionārs ar paralizētām kājām un pārvietojās pa palātu vai verandu braucamajā krēslā, kam pie riteņu spieķiem bija pievienotas sviras. Tētiņa kalsnās, stiegrainās rokas cieši turēja šīs sviras un ar straujiem grūdieniem grieza riteņus. Noliecies uz priekšu savā krēslā, viņš ātri brauca cauri palātai, un es apskaudu viņu un domās redzēju sevi tādā krēslā traucamies apkārt slimnīcai un vēlāk pat iztēlojos, ka esmu uzvarējis, braukdams ar šādu krēslu sacīkstēs, un saucu: «Atbrīvojiet ceļu!» — tāpat kā velosipēdisti.
   Ārsta vizītes laikā Tētiņš vienmēr novietojās blakus manai gultai. Viņš uzmanīgi vēroja, kā ārsts staigā pa palātu, un jau bija sagatavojies pateikt savu sakāmo ārstam, kad tas apstāsies viņa priekšā. Tādā brīdī nebija vērts viņam ko jautāt, viņš tikpat nedzirdētu. Taču •citās reizēs viņš runāja vienā runāšanā.
   Viņš vienmēr bija drūms, bieži žēlojās un negribēja ik dienas iet vannā.
   —    Eskimosi nemazgājas, un tos pat ar cirvi nenogāzīs, — viņš izskaidroja savu nostāju pret ūdeni.
   Māsa lika viņam mazgāties katru dienu, un viņš uzskatīja, ka tas esot kaitīgi krūtīm.
   —    Māsiņ, nelieciet nu atkal mani zem tām strūklām, citādi es dabūšu plaušu karsoni.
   Kad viņš aizvēra muti, viņa seja savilkās lielās krokās. Galvu klāja reti, smalki, sirmi mati, pārāk reti, lai varētu noslēpt spīdīgo, ar brūniem plankumiem izraibināto apajo pauri.
   Man viņš bija mazliet pretīgs — ne sava izskata pēc, tas man likās interesants, bet tāpēc, ka es viņu turēju par rupju un dažreiz mani mulsināja viņa runas veids. Reiz, kad viņš teica māsai: «Māsiņ, man šorīt zarnas nav iztukšojušās. Vai tas ir slikti?» — es spēji paraudzījos uz māsu, lai redzētu, kā viņa to uzņem, taču viņas sejas izteiksme nemainījās.
   Tētiņa žēlošanās mani kaitināja, un es domāju, viņš reizēm gan varētu sacīt, ka jūtas labi, nevis vienmēr slikti.
   —    Kā jūtaties, Tētiņ? — Miks dažreiz vaicāja viņam.
   —   Tik slikti kā vēl nekad.
   —    Tomēr jūs vēl esat dzīvs, — Miks tad jautri aizrādīja.
   —    Jā, bet es jūtos tā, ka varu nomirt kuru katru minūti, kuru katru minūti. — Tētiņš bēdīgi pakratīja galvu un aizstūmās pie kāda jauna slimnieka, kam vēl nebija apnicis ar savu kunkstēšanu.
   Viņš cienīja vecāko māsu un allaž uzmanījās to neaizvainot, galvenokārt tāpēc, ka tā varēja aizsūtīt viņu uz nespējnieku patversmi.
   —    Tādās vietās necik ilgi nevilksi dzīvību, — viņš stāstīja Angusam, — sevišķi ja tu esi slims. Kad cilvēks ir vecs un nespēcīgs, tad valdīšanai labāk patīk, ja ātrāk no tāda tiek vajā.
   Tāpēc viņš arvien runāja ar vecāko māsu, cik laipni vien spēja, gribēdams noskaņot to sev labvēlīgi un pārliecināt, ka ir nopietni slims, jo tādā gadījumā varēja palikt slimnīcā.
   —    Mana sirds ir tikpat beigta kā jēra gaļa manās iekšās, — viņš reiz sacīja vecākajai māsai, kad tā vaicāja, kā viņš jūtoties.
   Es iedomās redzēju miesnieka bluķi, uz kura atradās uzšķērsta sirds, valga un auksta, un nomākts sacīju Angusam:
   —    Man šodien ir labi. Šodien es jātos ļoti labi.
   —    Tā vajag, — viņš sacīja. — Vienmēr turi galvu augšā.
   Man patika Anguss.
   Tajā rītā vecākā māsa, apstaigājot palātu, jautāja Tētiņam, kurš ar savu krēslu bija novietojies pie kamīna, kas apsildīja palātu:
   —    Kas saburzīja aizkarus?
   Vaļējais logs, pie kura karājās šie aizkari, atradās netālu no krāsns, un vējš tos plivināja uz uguns pusi.
   —    Es, priekšniece, — atzinās Tētiņš. — Es baidījos, ka tie neaizdegas.
   —    Jums droši vien bija netīras rokas, — dusmojās vecākā māsa, — aizkari vienos melnos traipos. Turpmāk vienmēr palūdziet, lai kopēja tos sakārto.
   Tētiņš pamanīja, ka es klausos, un vēlāk sacīja man:
   —    Zini, tā vecākā māsa ir brīnišķīga sieviete. Vakar viņa man izglāba dzīvību, tomēr, man liekas, viņa noskaitās par aizkariem, bet, zini, ja es būtu bijis savā būdā, es tāpat rīkotos ar saviem aizkariem. Ar uguni nevar jokoties.
   —    Mans tēvs redzējis, kā nodeg māja, — es viņam pastāstīju.
   —   Jā, jā, — viņš nepacietīgi noteica, — droši vien .. . Pēc tā, kā viņš iet pa palātu, var spriest, ka viņš daudz ko redzējis. Liesmas iemetas aizkaros, un māja pagalam — tā tas notiek.
   Dažreiz Tētiņu apmeklēja prezbiteriāņu mācītājs. Šis melni ģērbtais vīrs pazinis Tētiņu, kad vecais vīrs dzīvojis būdā pie upes. Kad Tētiņu atveda uz slimnīcu, mācītājs šad tad nāca pie viņa, nesa viņam tabaku un laikrakstu «Vēstnesis». Mācītājs bija jauns vīrietis ar nopietnu balsi un kāpās atpakaļ kā tramīgs zirgs, kad kāda kopēja dzīrās viņam ko pajautāt. Tētiņš gribēja viņu apprecināt un piesolīja vienai otrai no kopējām. Es allaž noklausījos bez sevišķas intereses, kā Tētiņš viņu slavē un kā izturas kopējas, kad Tētiņš viņām piedāvā precinieku, taču, kad viņš par to ierunājās kopējai Konredai, es uzslējos sēdus, pēkšņa nemiera pārņemts, paredzēdams, ka viņa pieņems vecīša piedā- vāj urnu.
   —    Ir kāds puisis, tieši jums piemērots, — viņš stāstīja kopējai. — Viņam ir jauka māja — varbūt nav visai tīra, bet jūs to varētu savest kārtībā. Jums tikai jāsaka viens vārds. Viņš ir skaidrs cilvēks, protams . . .
   —   Es par to padomāšu, — kopēja Konreda solījās. — Varbūt aiziešu apskatīt viņa māju. Vai viņam ir zirgs un divriči?
   —    Nē, — sacīja Tētiņš. — Viņam nav kur turēt zirgu.
   —    Man vajadzīgs zirgs un divriči, — jautri noteica kopēja Konreda.
   —    Kādreiz man būs zirgs un divriči, — es viņai uzsaucu.
   —    Lieliski, tad es precēšos ar tevi. — Viņa uzsmaidīja man un pamāja ar roku.
   Es atlaidos gultā, pēkšņi juzdamies kā pieaudzis cilvēks, kas uzņēmies lielu atbildību. Es nešaubījos, ka tagad mēs ar kopēju Konredu esam saderināti, un pūlējos savilkt piemērotu sejas izteiksmi, līdz beidzot man likās, ka atgādinu drosmīgu pētnieku, kas raugās pāri jūrai. Es vairākas reizes atkārtoju pie sevis: «Jā, to mēs izdarīsim uz jūsu rēķina.» Manā apziņā šis teiciens piederējās vienīgi pieaugušam cilvēkam. Es bieži atkārtoju to pie sevis, kad vēlējos justies kā vīrs, nevis mazs zēns. Droši vien biju dzirdējis to kādreiz, staigādams līdzi tēvam.
   Visu to dienu es prātoju, kā tikt pie zirga un divričiem …
   Aizgājis no manis, doktors Robertsons vaicāja Tētiņam:
   —    Kā jūs šorīt jūtaties, Tētiņ?
   —    Zināt, doktor, man vēders aizcietējis, kā ar smiltīm piebāzts. Es domāju, man vajadzētu caurejas zāles. Kā jums liekas, vai porcija rūgtās sāls man līdzētu?
   —    Man šķiet, ka līdzētu, — ārsts nopietni apgalvoja. — Es likšu, lai jums iedod.
   Doktors aizgāja uz palātas otru galu un apstājās pie dzērāja, kurš, ārstu gaidot, sēdēja nobažījies, un mute viņam raustījās.
   —    Un kā jūs jūtaties? — ārsts sausi jautāja.
   —    Mani vēl krata drebuļi, — vīrs atbildēja, — bet citādi es jūtos labi. Es domāju, ka pēcpusdienā varēšu iet mājās, doktor.
   —    Man šķiet, jums vēl galva nav gluži skaidra, Smit. Vai jūs šorīt nestaigājāt pa palātu pilnīgi kails?
   Slimnieks apstulbis pablenza ārstā, tad ātri sameklēja paskaidroj umu:
   —   Jā, pareizi. Tā bija. Es uzcēlos nomazgāt kājas. Man briesmīgi karsa kājas. Dega kā ugunīs.
   —    Varbūt rīt, — ārsts īsi noteica. — Varbūt rīt jūs varēsiet iet mājās. Redzēsim.
   Doktors strauji aizgāja, un slimnieks palika sēžam, uz priekšu saliecies, ar pirkstiem plucinādams segu. Pēkšņi viņš atkrita guļus.
   —    Vai die! — viņš kunkstēja. — Vai manu die!
   Kad doktors Robertsons bija aizgājis no palātas,
   manai mātei, kura gaidīja ārā, atjāva nākt mani apciemot. Es kautrējos un mulsu, kad viņa man tuvojās. Es zināju, ka viņa mani noskūpstīs, un man tas likās nepiedienīgi. Tēvs nekad mani neskūpstīja.
   —   Vīrieši neskūpstās, — viņš man paskaidroja.
   Jūtu izpaudumus es uzskatīju par vājību. Tomēr es
   justos vīlies, ja māte mani nenoskūpstītu.
   Nebiju viņu redzējis vairākas nedējas, un viņa man likās pavisam citāda. Viņas smaids, viņas mīļais stāvs, gaišie mati, kas pakausī bija savīti mezglā, — tas viss bija tik pazīstams, ka agrāk to nemaz nebiju pamanījis; tagad, lūkodamies uz māti, es visu to vēroju ar prieku.
   Viņas māte bijusi īriete no Tiperārijas, viņas tēvs — vācietis. Tēvs bijis lēnīgs, laipns cilvēks; Austrālijā viņš ieradies ar vācu orķestri, kurā spēlējis fagotu.
   Mana māte laikam bija līdzīga savam tēvam. Viņiem bija vienāda ādas un matu krāsa. Mātei bija piemīlīgi vaibsti, un viņas raksturs atklāti atspoguļojās sejā.
   Daudzie braucieni ziemā vaļējos ratos vējā un lietū bija atstājuši smalkas rieviņas viņas sejā, kas nekad netika kopta, — ne tāpēc, ka māte neuzticētos ziedēm, bet tāpēc, ka viņai nekad nebija naudas, ar ko tās nopirkt.
   Pienākusi pie manas gultas, māte droši vien pamanīja manu apmulsumu, jo viņa čukstēja:
   —    Man gribētos tevi noskūpstīt, bet te tik daudz cilvēku skatās. Pieņemsim, ka esmu tevi noskūpstījusi.
   Kad tēvs apciemoja mani, viņš vadīja sarunu, kaut gan pats prata arī klausīties, bet, kad atnāca māte, tad vienmēr es runāju vairāk.
   —    Vai tu atnesi daudz olu? — es vaicāju. — Te ir kāds nabaga vīrs, kam nav olu. Kad viņš skatās uz krēslu, tas kustas.
   Māte palūkojās uz šo cilvēku — es runādams biju pametis skatienu uz viņu — un teica:
   —    Jā, es atnesu krietni daudz.
   Tad pameklējās savā somā un piebilda:
   —    Es tev atnesu vēl kaut ko. — Un izvilka ar aukliņu pārsietu, ietinamā papīrā ievīstītu sainīti.
   —    Kas tas ir? — es satraukts čukstēju. — Parādi! Es attaisīšu. Dod man to!
   —    Kur palika «lūdzu»? — māte aizrādīja, atvilkdama sainīti atpakaļ.
   —    Lūdzu, — es atkārtoju, izstiepdams roku.
   —    To tev sūta misis Kerusersa, — viņa sacīja. — Mēs to netaisījām vaļā, bet mums visiem ļoti gribas zināt, kas tur iekšā.
   —    Kā viņa to atnesa? — es jautāju, paņēmis sainīti un uzlicis to sev uz ceļiem. — Vai viņa bija mūsu mājā?
   —    Viņa piebrauca pie vārtiem, iedeva to Mērijai un pateica, ka tās viņas mazajam, slimajam brālītim.
   Es raustīju aukliņu, mēģinādams to pārraut. Tāpat kā tēvs, es šķobīju seju, kad nodarbināju pirkstus. Viņš vienmēr tā darīja, taisīdams vaļā kabatas nazi. («Tas paradums man no mātes,» viņš aizbildinājās.)
   —   Vai die, kā tu šķobies! — māte sacīja. — Dod man! Es pārgriezīšu aukliņu. Vai tev skapītī ir nazis?
   —    Manējā ir, — teica Anguss, kurš bija vērojis mūs. — Pašā priekšā, man liekas. Atvelciet šo te atvilktni.
   Māte sameklēja Angusa nazi, un, kad viņa bija pārgriezusi aukliņu, es norāvu papīru ar iespaidīgo uzrakstu «Māsteram Alanam Maršalam» un uztraukts aplūkoju plakano kastīti, uz kuras vāka bija attēlotas no caurumotām metala plāksnītēm veidotas vējdzirnavas, ričas un vagoni. Es pacēlu vāku: kastītē atradās šādas metala plāksnītes, bez tam mazākos nodalījumos skrūvītes, skrūvgrieži, uzgriežņu atslēgas un ritenīši. Es nemaz nespēju ticēt, ka tas viss pieder man.
   Rotaļlieta bija iespaidīga, un gluži neticami likās, ka to sūtījusi misis Kerusersa.
   Varēja gandrīz sacīt, ka Turalla — tā ir misis Kerusersa. Viņa tur bija uzcēlusi prezbiteriāņu baznīcu, svētdienas skolu un mācītāja mājai jaunu spārnu. Viņa ziedoja naudu gadskārtējām skolu godalgām. Visi fermeri bija viņai parādā lielas summas. Viņa bija «Cerību vienības», «Bībeles pulciņa» un «Austrālijas sieviešu līgas» priekšsēdētāja. Viņai piederēja Turallas kalns, Turallas ezers un visi labākie zemes gabali gar Turallas upi. Viņai bija īpašs polsterēts sols baznīcā un īpaša, ādas vākos iesieta dziesmu grāmata.
   Misis Kerusersa prata visas garīgās dziesmas un dziedāja, lūkodamās uz augšu. Bet «Tuvāk pie dieva kjūt» un «Ved mani, laipnā gaisma» Viņa dziedāja altā un tad turēja zodu uz leju, un izskatījās barga, jo šajās dziesmās bija ļoti zemas notis.
   Kad mācītājs nosauca šīs dziesmas, tēvs pačukstēja, nenovērsdams acis no dziesmu grāmatas:
   —    Tūlīt ies vaļā!
   Mātei nepatika šī piezīme.
   —   Viņai ir gluži laba balss, — māte reiz sacīja tēvam, kad mēs kādā svētdienā sēdējām pie pusdienu galda.
   —    Balss ir laba, — tēvs piekrita. — To es nenoliedzu. Tikai viņa vienmēr velkas astē, bet pie finiša apdzen mūs visus. Tā viņa ilgi neizturēs.
   Misters Keruserss bija miris. Tēvs stāstīja, ka, dzīvs būdams, viņš arvien bijis ar kaut ko nemierā. Izteikdams savus iebildumus, viņš pacēlis tuklo roku un no- kremšļojies. Viņš protestējis pret govīm uz ceļa un pret tikumu pagrimšanu. Viņam bijuši iebildumi arī pret manu tēvu.
   Mistera Kerusersa tēvs, kādas angļu sabiedrības pārstāvis, 1837. gadā ieradies Melburnā un no turienes devies uz rietumiem, vezdams vēršu pajūgos preces. Klīdušas baumas, ka simt vai vairāk jūdžu attālumā esot mežaini apgabali, auglīga vulkāniska augsne, ko iespējams iekopt, kaut gan bijis zināms, ka melnādainie neesot draudzīgi noskaņoti un nākšoties ar tiem cīnīties. Sabiedrībai tādam nolūkam bijušas līdzi šautenes.
   Misters Keruserss galu galā ieguvis savā īpašumā simt kvadrātjūdžu auglīgas zemes, kas tagad, sadalīta daudzās fermās, jau nomas maksās vien deva lielus ienākumus.
   Plašo, no zilgana akmens būvēto māju, ko viņš bija uzcēlis uz sevišķi laba gruntsgabala, mantoja viņa dēls, un pēc dēla nāves tā kļuva par misis Kerusersas īpašumu.
   Milzīgajai mājai apkārt pletās trīsdesmit akru liels parks, izveidots pēc angļu parauga, — ar rūpīgi koptiem celiņiem un simetriskām puķu dobēm, kas ziedēja stingrā dārznieka uzraudzībā.
   Gobu un ozolu ēnā, starp krūmiem, kas bija atvesti no Anglijas, fazāni, pāvi un dīvainas krāsas Ķīnas pīles knābājās un kašņājās pa zemi, ko klāja pērnā rudenī kritušās lapas. Turpat staigāja vīrs ar getrām kājās un šauteni rokā, un šad tad atskanēja spalgi blīkšķi — viņš šaudīja mazos rožu papagailīšus un sarkanos lori, kas laidās augļu kokos ēst augļus.
   Pavasaros sniegpulkstenīši un dzeltenās narcises ziedēja starp tumši zaļajām Austrālijas papardēm un dārznieki ar piekrautām ričām rosījās starp kāršu rozēm un flokšiem. Ar savām asajām lāpstām viņi cirta zāles kušķus un lapainos zariņus, kas bija izauguši uz nedaudzo atlikušo eikaliptu celmiem, sakapājot vēl paglābušos nezāļu un pirmo pavasara puķu saknes; tad savāca tās un ričās aizveda projām sadedzināšanai.
   Un trīsdesmit akru platībā zeme kļuva tīra, līdzena un kārtīga.
   — Melnie šo vietu vairs nepazītu, — tēvs man sacīja, kad mēs reiz braucām garām fermas vārtiem.
   .No vārtiem līdz mājām starp gobu rindām aizvijās grantēts braucamais ceļš. Tūlīt aiz vārtiem mazā namiņā dzīvoja vārtsargs ar savu ģimeni. Izdzirdējis zirgu soļu dipoņu vai granti čirkstam zem riteņiem, viņš steidzās ārā no savas mājiņas, plaši atvēra vārtus un, cepuri paceldams, sveicināja atbraucējus. Ciemos atbraukuši lopkopji divjūga kabrioletos, viesi no pilsētas atsperu ratos, lēdijas ar tieviem vidukļiem, kuras cienīgi sēdēja faetonos, raudzīdamās pāri uzpostajām meitenēm un zēniem, kas bija uzmetušies uz sēdekļa malas viņām pretī, — tie visi brauca garām vārtsarga namiņam un pamāja vai augstprātīgi uzsmaidīja vārtsargam, kas stāvēja, cepuri pacēlis, vai nemaz neievēroja viņu.
   Pusceļā starp vārtiem un māju atradās mazs ap- lociņš. Kādreiz zilie eikalipti tur slēja savus kailos zarus augstu pār ķenguru zāli un emu krūmiem, bet tagad šo vietu apēnoja tumšas priedes un zeme bija apbiruši ar biezu skuju kārtu.
   Ruds briedis nerimdams staigāja aplokā pa iemīto taciņu gar žogu. Reizēm viņš pacēla galvu un aizsmacis iemaurojās; tad žagatas aprāva savu jautro žadzinā- šanu un steigšus aizlaidās.
   Iepretī aplokam atradās staļļi, — plašas, no zilgana akmens celtas divstāvu ēkas ar siena noliktavām augšējā stāvā, steliņģiem un barības silēm, kas bija izdobtas no koka stumbra. Uz akmens bruģa, kas stiepās apkārt ēkām, zirgu puiši, svilpodami pēc angļu parašas, sukāja zirgus, kas nemierīgi mīņājās, ar apcirptajām astēm veltīgi pūlēdamies atgaiņāt mušas.
   Plats, bruģēts ceļš veda no staļļiem līdz mājas por- tikam. Kad ieradās kāds ceļojošs augstāks ierēdnis vai angļu džentlmenis ar savu lēdiju atbrauca no Melburnas iepazīties ar fermas dzīvi un redzēt «īsto Austrāliju», viņu karietes parasti apstājās zem portika, kamēr viņi izkāpa; pēc tam kučieri aizbrauca pa plato ceļu uz staļļiem.
   Tādos vakaros Kerusersi rīkoja balli, un papardēm apaugušajā pakalnā aiz mājas, kur vēl bija paglābies akāciju puduris, stāvēja drošākie vai varbūt ziņkārīgākie Turallas iedzīvotāji, raudzīdamies lejā uz plašajiem, apgaismotajiem logiem, aiz kuriem sievietes dziji dekoltētos tērpos ar vēdekļiem rokās palocījās saviem partneriem, uzsākot kadriļu. Muziķa aizskanēja līdz šim mazajam ļaužu pūlītim, un viņi nejuta aukstuma. Viņi klausījās pasaku.
   Reiz tur stāvējis arī mans tēvs, turēdams rokā pustukšu pudeli, un, skatīdamies uz dejotājiem aiz apgaismotajiem logiem, griezīgi iekliedzies ik reizes, kad beigusies kāda tūre, un pēc tam pats laidies dejā ap akācijām ar pudeli partneres vietā, klaigādams mūzikas ritmā.
   Pēc brīža drukns vīrs ar zelta pulksteņķēdi, pie kuras karājies zeltā iekalts lauvas nags, medaljons ar mātes attēlu un vairāki ordeņi, iznācis ārā paskatīties, kas tur klaigā.
   Vīrs pavēlējis tēvam iet projām un, kad tēvs ne- rimies klaigāt, meties viņam virsū ar dūrēm. Stāstīdams, kas pēc tam noticis, tēvs parasti teica tā:
   —    Es izvairījos *no sitiena, tad strauji uzbruku un uzspēlēju viņam uz ribām kā uz ksilofona. Viņš tā elsa, ka gandrīz nopūta man cepuri no galvas.
   Palīdzēdams vīram piecelties kājās un nopurināt uzvalku, tēvs sacījis: «Man jau likās, ka jums par daudz grabuļu apkārt, ka nekāda cīņa neiznāk.»
   «Jā,» vīrs neskaidri nomurminājis. «Par daudz… Jā, jā … Esmu mazliet apstulbis . . .»
   «Iedzeriet!» tēvs sniedzis viņam pudeli. Kad vīrs iedzēris, viņi ar tēvu paspieduši viens otram roku.
   —    Viņš bija kārtīgs cilvēks, — tēvs vēlāk sacīja. — Tikai iekūlies nelāgā kompānijā.
   Tēvs iebrauca gandrīz visus Kerusersu zirgus un draudzējās ar Pīteru Finliju, galveno zirgu puisi. Pīters bieži nāca pie mums, un viņi abi ar tēvu pārsprieda «Biļetenā» izlasītos rakstus un vienu otru grāmatu.
   Pīters Finlijs bija ieceļotājs, ko atbalstīja piederīgie dzimtenē. Viņš varēja runāt par visu ko. Kerusersi nebija apveltīti ar runas dāvanām. Gudrību viņiem piedēvēja tikai tāpēc, ka viņi prata īstajā brīdī pateikt «hm, jā» vai «hm, nē».
   Pīters runāja ātri, aizrautīgi, un ļaudis labprāt klausījās viņā. Misters Keruserss bieži sacījis, ka Pīters spējot prātīgi runāt tāpēc, ka esot labi audzināts, un nožēlojis, ka Pīters dzīvē tik zemu kritis.
   Pīters gan nedomāja, ka viņš būtu kritis.
   — Mans vecais dzīvoja stingri pēc baznīcas prasībām, — viņš stāstīja tēvam. — Kas tie bija par žņaugiem! Ēs ar lielām pūlēm tiku no tiem vaļā.
   Misteram Kerusersam nācies grūti sarunāties ar ievērojamiem cilvēkiem, kas ielūgti viņa mājās. Tādās viesībās bieži valdījis ilgs, nepatīkams klusums. Augstam ierēdnim vai dižciltīgam anglim neesot pieticis ar «hm, jā» vai «hm, nē», un, kad atbraukuši viesos ievērojami vīri, kas vēlējušies savas konjaka glāzītes tukšot omulīgās sarunās, misters Keruserss bieži ataicinājis no staļļiem Pīteru.
   Saņēmis mistera Kerusersa aicinājumu, Pīters tūdaļ devies uz lielo māju un iegājis tajā pa sētas durvīm. Mazā, īpaši tādam nolūkam iekārtotā istabiņā stāvējusi gulta ar vatētu damasta segu un uz gultas, glīti salocīts, viens no mistera Kerusersa labākajiem uzvalkiem. Pīters uzģērbis to, tad devies viesistabā, kur viņu stādījuši priekšā kā viesos atbraukušu angli.
   Pie pusdienu galda viņš ar savām sarunām iepriecinājis viesus un devis misteram Kerusersam iespēju īstā vietā iespraust «hm, jā» vai «hm, nē».
   Kad viesi aizbraukuši, Pīters novilcis mistera Kerusersa uzvalku un atgriezies savā istabiņā aiz staļļiem.
   Reiz viņš atnācis pie tēva ar ziņu, ka misters Keruserss vēloties, lai tēvs parādītu savu jātnieka mākslu dažiem ievērojamiem cilvēkiem, kas viesojoties fermā un gribot redzēt kaut ko no īstās Austrālijas.
   Sākumā tēvs sašutis par šādu uzaicinājumu un pasūtījis visus pie velna, bet tad nolēmis izdarīt to par desmit šiliņiem.
   «Desmit šiliņi paliek desmit šiliņi,» viņš spriedis. «Ar tādu naudu nevar svaidīties.»
   Pīters teicis, ka misters Keruserss būšot ar mieru, kaut arī tas esot mazliet par dārgu.
   Tēvs skaidri nezinājis, ko nozīmē «īstā Austrālija», tomēr sacījis Pīteram, ka to vislabāk varētu redzēt viņa pieliekamajā. Reizēm tēvs izteicās, ka īstā Austrālija esot nabadzība, taču tā viņš domāja tikai tad, kad bija skumjā noskaņojumā.
   Dodamies pie Kerusersiem, tēvs apsējis ap kaklu sarkanu lakatiņu, uzlicis galvā cepuri ar platām malām un apseglojis Draiskuli, bēro ķēvi, kura slējusies pakaļkājās, kad jātnieka papēži tikai pieskārušies tās sāniem.
   Ķēve bijusi simt sešdesmit centimetru augsta un lēkusi kā ķengurs, un tā nu, kad viesi omulīgi sēdējuši plašajā verandā, iebaudīdami pa malkam vīna, tēvs auļos laidies cauri kokiem kā izbēdzis noziedznieks, mežonīgi kliegdams.
   —    Es izjāju no līkuma un drāzos tieši uz vārtiem ar pieciem šķērskokiem, — tēvs stāstīja, vēlāk atcerēdamies šo gadījumu. — Zeme tur stingra — mazliet grants gan ir virsū, bet, kur atsperties, pietiek. Palaižu ķēvi līdzenā riksī un tad — šaujos pāri. Es vienmēr esmu teicis, ka tieši no ganībām ņemts zirgs vienmēr attaisno visas cerības. Draiskule bija tikko iejāta, svaiga spēka pilna. Nu, lēcienu viņa sāk par agru, protams, — jauna taču un strauja, — un es redzu, ka viņa aizķersies. Vārti bija augsti — cilvēka augstumā. Puiši domāja, ka Keruserss atlaistu katru, kas iedomātos vārtus pataisīt zemākus. To no viņa varēja sagaidīt.
   Tēvs nicīgi atmeta ar roku, tad turpināja:
   —    Jūtu, ka Draiskule lec, un paceļos, lai mazinātu savu svaru, — starp mani un segliem varēja galvu izbāzt. Baidos tikai par viņas priekškājām — ja tās būs pāri, tad viss kārtībā.
   Velns parāvis, kā tas zirgs lēca! Jānudien! Viņa izliecas un paceļas vēl divas collas augstāk. Ar pakaļkājām gan aizķer vārtus, bet, tikusi uz zemes, pēc diviem lēcieniem atkal auļo, un es sēžu seglos, it kā nekas nebūtu bijis.
   Nu, es uzrauju viņu pakaļkājās pie verandas, tieši Kerusersa viesu bara priekšā, un tie visi trūkstas augšā, grūstīdami krēslus, nepaspējuši norīt pēdējo dzēriena malku.
   Un tad es cērtu papēžus ķēvei sānos, un viņa sāk lēkāt, kviekdama kā sivēns. Viņa mēģina nogrūst mani, berzēdamās pret koku — tāda viņa ir, nekrietnele. Es griežu viņu apkārt, plīkšķinādams ar cepuri viņai pa sāniem, un viņa sāniski uzlec uz verandas. Un nu tikai palecas un pagriežas un ik reizes apgāž kādu krēslu vai galdu. Glāzes šķīst uz visām pusēm, vīrieši lec kājās, sievietes spiedz, daži vīrieši, tēlodami «varoņus», metas vidū aizsargāt, un sievietes ķeras viņiem klāt — vārdu sakot, kuģis iet dibenā, tiek izmestas glābšanas jostas, sūta ardievu skūpstus, dzied «Dievs, sargi karali» un tā tālāk. Pie velna! Tas bija kaut kas neredzēts!
   Ticis līdz šai vietai savā stāstā, tēvs sāka smieties un nemitējās, kamēr nācās ar mutautu slaucīt acis.
   —    O, velns parāvis! — viņš sacīja, atvilkdams elpu, tad nobeidza savu stāstu: — Nu, un, pirms es nomierināju ķēvi, vēl notriecu no kājām seru Frederiku Seils- beriju — vai kā viņu tur sauc, — un viņš iekūleņoja tieši pāvu barā.
   —    Vai tas viss notika, tēt? — es viņam reiz jautāju.
   —   Vai tas tiesa?
   —    Pie velna, jā … Nu, pag… — Viņš sarauca pieri un paberzēja ar roku zodu. — Nē, dēls, laikam gan ne, — viņš atzinās. — Kaut kas līdzīgs bija, bet, redzi, vairākas reizes atkārtojot, vienmēr gribas izstāstīt labāk un jocīgāk. Es nemeloju. Es tikai stāstu jocīgu notikumu. Ir labi pasmīdināt cilvēkus. Pasaulē tik daudz tāda, kas dara viņus bēdīgus.
   —    Tas ir tāpat kā ar briedi? — es vaicāju.
   —    Jā, — tēvs apstiprināja. — Apmēram tāpat. Es jāju ar viņu, un tas arī ir viss.
   Misters Keruserss neieredzējis tēvu tieši tāpēc, ka tēvs jājis ar viņa briedi.
   —    Viņš staigāja apkārt vien, apkārt vien, — tēvs man stāstīja. — Nabadziņš… Es kopā ar dažiem puišiem stāvēju uz žoga, un, kad briedis gāja garām, es uzlēcu tam mugurā. Protams, viņi mani paskubināja. — Viņš brītiņu klusēja, lūkodamies sev priekšā un glaudīdams zodu ar tikko manāmu smaidu sejā, tad piebilda:
   —   Velns parāvis! — tādā tonī, kas liecināja, ka briedis bijis visai negants.
   Viņš man neko daudz nestāstīja par šo gadījumu, jo pats laikam uzskatīja savu rīcību par bērnišķīgu. Kad es jautāju: — Vai viņš skrēja? — tēvs tikai noteica: — Un kā vēl!
   Es apjautājos Pīteram Finlijam, domādams, ka briedis tēvu nometis, tāpēc tēvs negrib par to runāt.
   —    Vai briedis tēvu pieveica? — es jautāju Pīteram.
   —    Nē, tavs tēvs pieveica briedi.
   Vēlāk kāds man pastāstīja, ka briedis nolauzis ragu, cīnīdamies ar manu tēvu, un tas aizkaitinājis misteru Kerusersu, kurš briežu ragus vāca un novietoja istabā virs kamīna.
   Pēc mistera Kerusersa nāves misis Kerusersa aizveda briedi kaut kur projām, taču, kad es jau biju tik liels, ka varēju ielavīties parkā, vēl arvien bija redzama dziļā taciņa, ko tas, gar žogu staigādams, bija ieminis.
   Visu šo notikumu dēļ un aiz tās godbijības, ko visi Turallas iedzīvotāji, izņemot tēvu, juta pret misis Kerusersu, es gandrīz ar cieņu uzlūkoju kastīti, kas atradās man priekšā uz gultas, vērtēdams to daudz augstāk par visām dāvanām, ko biju saņēmis. Tā bija vērtīga ne tāpēc, ka spēja mani iepriecināt — sveču kaste uz riteņiem man būtu daudz labāk patikusi, — bet tāpēc, ka tā liecināja, ka misis Kerusersa pazīst mani un uzskata mani par. tik ievērojamu, ka pērk man dāvanu.
   Neviens visā Turallā taču nekad nebija dabūjis dāvanu no misis Kerusersas, vienīgi es. Un viņai piederēja kabriolets ar gumijas riepām, divi sirmi zirgi, pāvi un miljons mārciņu.
   —    Mam, — es teicu, palūkodamies uz māti, vēl arvien sažņaudzis rokās kastīti. — Kad misis Kerusersa sniedza Mērijai šo dāvanu, vai Mērija viņai pieskārās?

KOPĒJA KONREDA

   Nāk kopēja Konreda, gultas mums sakārto, Un nevar pat saprast un aptvert to, Kāpēc visi s.'lmnīcā, it kā par spīti, To saucam par skaistāko meitenīti? No skaistākām kopējām tiešām visskaistākā, Vislabākā, klusākā tā. Vislielākās bēdās tā palīdz arvien, Tāpēc viņu mīlam ikviens, ikviens.
   Pabeidzis lasīt, es nezināju, ko teikt. Man patika tas, kas bija sacīts par kopēju Konredu, bet nepatika tas, ka viņš to teicis. Man likās, ka uzrakstīts labi, jo
   dzejolis paliek dzejolis; skolā lika lasīt dzejoļus, un mūsu skolotājs vienmēr apgalvoja, ka dzeja esot skaista.
   — Tas ir labs, — es skumīgi teicu.
   Vēlējos, kaut es to būtu uzrakstījis. Zirgs un divriči likās nieks salīdzinājumā ar prasmi rakstīt dzejoļus.
   Es jutos noguris un vēlējos būt mājās, kur neviens nerakstīja dzejoļus un kur es varētu uzlēkt Ketijai mugurā un rikšos laist apkārt pagalmam, un tēvs man uzsauktu: «Sēdi taisni. . . Rokas zemāk . .. Galvu augšā . . . Pievelc pavadu, lai jūti zirga galvu … Kājas ' mazliet uz priekšu… Pareizi. Tā ir labi. Vēl taisnāk . . . Brašs zēns!»
   Kaut tikai kopēja Konreda redzētu mani Ketijai mugurā!
   Mana kāja no ceļgala līdz potītei tagad bija iešinota, ģipsējums no pēdas un gūžas noņemts. Sāpes bija norimušas, un es vairs nevēlējos būt miris.
   Reiz dzirdēju, ka doktors Robertsons sacīja vecākajai māsai:
   —    Kauls lēni saaug. Kājā ir pavājināta asinsriņķošana.
   Kādu dienu viņš tai sacīja:
   Zēns ir bāls. . . Nedabū sauli . . . Izvediet viņu ik dienas ārā stumjamā krēslā, lai pasēž saulītē. Kā tev patiktu pavizināties krēslā? — viņš vaicāja man.
   Es pat nespēju atbildēt.
   Tajā pēcpusdienā māsa piestūma braucamo krēslu pie manas gultas. Viņa smējās, ieraudzījusi manu sejas izteiksmi.
   —    Tagad tu varēsi sacensties ar Tētiņu. Pacelies sēdus, lai es varu tevi apņemt ar roku!
   Viņa iecēla mani krēslā, lēni atbalstīdama manas kājas pret niedru pinumu krēsla apakšējā dajā. Līdz koka grīdiņai pašā apakšā kājas nesniedzās un nevarīgi karājās ar lejup vērstām pēdām.
   Es paskatījos lejā, noskumis, ka manas kājas pārāk īsas. Iedomājos, ka, braucot sacīkstēs, tas man būtu liels kavēklis, taču nešaubījos, ka tēvs ierīkotu grīdiņu, tā ka es to varētu aizsniegt, un rokas man bija stipras.
   Es biju lepns uz savām rokām. Satvēru koka rokturus, ar kuru palīdzību varēja griezt riteņus, tomēr man
   reiba galva un vajadzēja Jaut māsai izstumt krēslu pa durvīm cauri gaitenim ārā gaišajā pasaulē.
   Kad mēs braucām pa durvīm dārzā, svaigais āra gaiss un saules gaisma apņēma mani kā varena straume. Tiekdamies tai pretī, es saslējos savā krēslā, raudzījos mirdzošajā zilumā, jutu vēsmu viegli pieskārāmies sejai. Es biju kā nirējs, kas nule pacēlies no jūras dzijuma.
   Trīs mēnešus es nebiju redzējis mākoņus, jutis sauli. Tagad atkal tos biju atguvis, pavisam citādus, labākus, apveltītus ar tādām īpašībām, kādas agrāk tiem nepiemita.
   Māsa atstāja mani piesaulē netālu no dažiem ozoliem, un, kaut gan vēja nebija, es varēju dzirdēt, kā tie sačukstas, — tēvs man bija stāstījis, ka ozoli sačukstoties.
   Es brīnījos, kas noticis ar visu apkārtni, kamēr es gulēju slims, kāpēc viss tā ir pārvērties. Kāds suns tecēja pa ielu aiz augstā zedeņu žoga. Tas bija pats brīnišķīgākais suns pasaulē, to varētu paglaudīt, diezin ko visu ar to nevarētu iesākt. Iedziedājās pelēkais strazds, un tā dziesma man bija kā dāvana. Es paraudzījos lejup uz granti zem sava krēsla. Katrs graudiņš bija citā krāsā, un to bija miljoniem, tie veidoja mazus pakalniņus un ielejiņas. Daži smilšu graudiņi bija iebē- guši zālē, kas auga gar celiņa malu, un zāles stiebri maigi liecās tiem pāri daijos lokos.
   Es dzirdēju, kā bērni rotajādamies klaigā, kā, pakaviem klabot, aizrikšo zirgi. Kaut kur rēja suns, un tālumā aiz klusajiem namiem nopūta vilciens . . .
   Ozolu zari nokarājās kā rupji mati, un cauri tiem varēja redzēt debesis. Eikaliptu lapas mirdzēja, atstarojot saules staru dimantus, un manas acis, atradušas no tāda spožuma, iesmeldzās.
   Nokāru galvu un aizvēru acis, un saule apņēma mani siltām rokām.
   Pēc brītiņa es atkal pacēlu galvu un mēģināju pabraukt ar krēslu, satverdams rokturus tāpat kā Tētiņš un pūlēdamies pagriezt riteņus, taču tie pārāk dziji grima grantī un celiņam bija akmens apmale.
   Tad man iegribējās zināt, cik tālu varu aizspļaut.
   Pazinu kādu zēnu, kas varēja pārspļaut pāri ceļam; viņam trūka viena priekšējā zoba. Pataustīju savus zobus, taču neviens no tiem nekustējās.
   Izpētīju ozolus un nospriedu, ka uzkāptu visos, izņemot vienu, un tajā arī nebija vērts kāpt.
   Pēc brīža kāds zēns nāca šurp pa ielu. Iedams viņš vilka ar sprunguli pa zedeņiem, un viņam līdzi tecēja brūns suns. Zēnu es pazinu. Viņu sauca par Džordžu, un viņa māte veda viņu katrā viesu dienā uz slimnīcu. Viņš bieži man kaut ko iedeva — bērnu žurnālu, bildītes no cigarešu paciņām, dažreiz konfektes.
   Man viņš patika, jo viņš bija labs trusīšu mednieks un viņam piederēja sesks. Viņš bija arī labsirdīgs.
   —    Es labprāt tev vēl šo to atnestu, — viņš kādreiz man sacīja, — bet man neļauj.
   Viņa suni sauca par Snaipu, un tas bija tik mazs, ka varēja ielīst alās, tomēr spēja cīnīties ar jebkuru dzīvnieku, ja tikai tam neuzklupa slepus, — tā Džordžs man stāstīja.
   —    Kas grib būt labs trusīšu mednieks, tam vajadzīgs labs suns, — tāda bija viena no Džordža dzīves gudrībām.
   Es viņam piekritu, taču izteicu ari savas domas — ka būtu labi turēt kurtu, ja māte atļautu.
   Tas sakrita ar Džordža uzskatiem par kurtiem. Viņš man drūmi paskaidroja, ka «sievietēm nepatīkot kurti».
   Es domāju tieši to pašu.
   Man Džordžs likās ļoti gudrs, un es pastāstīju arī mātei par viņu.
   —    Viņš ir labs zēns, — māte nosprieda.
   Es par to mazliet šaubījos un cerēju, ka viņš nav pārāk labs.
   —    Man nepatīk paipuisīši. Un tev? — es viņam vēlāk pajautāju. To es darīju, gribēdams viņu pārbaudīt.
   —    Velns parāvis, nē! — viņš atteica.
   Atbilde mani apmierināja, un es secināju, ka viņš nemaz nav tik labs, kā mātei likās.
   Ieraudzījis viņu nākam pa ielu, es kļuvu ļoti priecīgs.
   —    Ka klājas, Džordž? — es iekliedzos.
   —    Var iztikt, — viņš atbildēja, — tikai mamma sacīja, lai es tūlīt ejot mājās.
   —    O, — es vīlies iesaucos.
   —    Man te ir konfektes, — viņš teica, it kā runādams par kaut ko pavisam ikdienišķu.
   —    Kādas?
   —    «Londonas maisījums».
   —   Tās man vislabāk garšo. Vai ir kāda no tām apaļajām, zini, — apkaisītajām!
   —    Nē, tās es apēdu.
   —   Vai tiešām? — es nomurmināju, piepeši noskumdams.
   —    Pienāc pie žoga, es atdošu tev, cik atlicis, — Džordžs mani mudināja. — Man vairs negribas. Mums mājās ir apkaisītās.
   Man ne' prātā nebūtu nācis noraidīt tādu piedāvājumu, taču pēc strauja, bet veltīga mēģinājuma es viņam sacīju:
   —    Es vēl nevaru staigāt. Mani vēl ārstē. Es pieietu, ja man kāja nebūtu iešinota.
   —    Nu, tad es pārsviedīšu pāri žogam, — Džordžs paziņoja.
   —    Labi, Džordž!
   Džordžs pagājās atpakaļ uz ielas, lai varētu ieskrieties. Es atzinīgi vēroju viņu. Šī rūpīgā sagatavošanās liecināja, ka Džordžs pilnīgi apguvis mešanas mākslu.
   Viņš novērtēja ar aci attālumu, atbrīvoja plecus .. .
   —    Nu ķer! — viņš kliedza.
   Savu skrējienu viņš iesāka ar graciozu palēcienu — īsti meistarīgi — tad paspēra trīs garus soļus un meta.
   Kura katra meitene būtu metusi labāk.
   —     Neizdevās, — Džordžs uztraukts paskaidroja. — Sasodītā kāja paslīdēja.
   Es gan nemanīju, ka Džordžam būtu paslīdējusi kāja, taču nevarēja būt šaubu, ka paslīdējusi un stipri vien.
   Es paskatījos uz konfekšu turziņu, kas gulēja zālē jardus astoņus no manis, un sacīju:
   —    Klausies! Vai tu nevari ienākt pa vārtiem un padot man to?
   —     Nevaru, — skaidroja Džordžs. — Mamma gaida nieru taukus cepšanai. Viņa teica, lai es tūliņ ejot mājās. Lai tās paliek turpat, rīt es tev iedošu. Neviens tās neaiztiks. Bet nu gan jāiet!
   —   Labi, — es samierinājos. — Kas jādara, tas jādara.
   —   Nu, es eju, — Džordžs uzsauca. — Rit atnākšu. Sveiks!
   —    Sveiks, Džordž, — es izklaidīgi atsaucos. Es lūkojos uz konfektēm un pūlējos izdomāt, kā tās dabūt.
   Kā man garšoja saldumi! Kad tēvs veikalā kārtoja rēķinu par iepriekšējo mēnesi, viņš vienmēr ņēma mani līdzi, un tirgotājs, pasniedzis tēvam kvīti, mēdza sacīt man:
   —   Nu mazais, ko tu vēlētos? Es zinu — saldumus. Nu, paskatīsimies, ko mēs atradīsim.
   Viņš iztaisīja konusveida turziņu no balta papīra gabala, iebēra tajā krējuma konfektes un iedeva man, un es pateicos:
   — Paldies, mister Simons!
   Es vienmēr kādu brītiņu paturēju rokā konfektes, tikai tad aplūkoju un ēdu. Bija tik kārdinoši just tās cauri papīram — katrs izcilnītis nozīmēja vienu konfekti, — just rokā to svaru, ka es vispirms gribēju tāpat papriecāties. Turklāt, mājās pārnācis, es arvien dalījos saldumos ar Mēriju.
   Krējuma konfektes bija garšīgas, taču, tāpat kā tirgotāja dotās, man ļāva tās ēst, kamēr turziņa bija tukša. Tas mazliet pazemināja konfekšu vērtību, jo liecināja, ka pieaugušie tās neuzskata par kaut ko sevišķu.
   Bija arī tādi dārgi salcfumi, ka man tos Jāva tikai pagaršot. Reiz tēvs nopirka plāksnīti piena šokolādes par trim pensiem un māte iedeva mums ar Mēriju katram pa gabaliņam. Piena šokolāde izkusa uz mēles un bija tik neizsakāmi garšīga, ka es bieži atcerējos šo gadījumu, kā mēdz atcerēties ievērojamus notikumus.
   —    Es labprāt mainītu kotletes pret piena šokolādi, — reiz sacīju mātei, kad viņa stāvēja pie cepja- mām restēm.
   —    Kādreiz es nopirkšu tev veselu plāksnīti, — viņa apsolīja.
   Dažkārt kāds garāmbraucējs iedeva man peniju par zirga paturēšanu, un tādās reizēs es tūdaļ aizskrēju uz maiznīcu, kur pārdeva saldumus, un ilgi stāvēju, blenzdams uz skatlogā izliktajiem «ruma ripulīšiem», «piena vālītēm», «sudraba standziņām», «klepus standziņām», «šerbeta sūkājamām», «lakricas plāksnītēm», «anīsa lodītēm» un «sniega pikām». Es neievēroju dažas pusdzīvas gaļas mušas, kas vāļājās starp paciņām, vālītēm un plāksnītēm, uz muguras apkritušas, vārgi kustinādamas kājas un brīžiem iedūkdamās. Es redzēju vienīgi saldumus. Mēdzu stāvēt tur ilgu laiku, nespēdams izšķirties, ko pirkt.
   Tajos retajos gadījumos, kad kāds fermeris iedeva man trīs pensus par to pašu pakalpojumu, mani tūliņ ielenca skolas biedri, paziņodami cits citam šo jauno vēsti ar spalgiem kliedzieniem:
   —    Alanam ir trīs pensi!
   Tad nāca svarīgais jautājums:
   —    Vai tu iztērēsi visu tūlīt vai atstāsi arī rītdienai?
   Atbilde noteica, cik lielu daļu katrs zēns saņems no
   mana pirkuma, un visi sasprindzināti gaidīja manu lēmumu.
   Mana atbilde vienmēr bija viena un tā pati:
   —    Iztērēšu visu uz reizi.
   Šo lēmumu zēni katrā ziņā uzņēma ar atzinības saucieniem, pēc tam sāka plūkties, lai izšķirtu, kurš ies man pa labi un pa kreisi, kurš aizmugurē un kurš pa priekšu.
   —   Es esmu tavs draugs, Alan … Tu taču mani pazīsti, Alan… Vakar es tev iedevu ābola serdi… Es pirmais atnācu . . . Laid manf.. . Es vienmēr esmu draudzējies ar Alanu, vai ne, Alan?
   Mūsu skolā bija pieņemts, ka zēnam, ko otrs turēja satvertu, vajadzēja izpildīt vai vismaz uzklausīt šī otra prasības. Es gāju neliela, cieša bariņa vidū, un katrs zēns apņēmīgi turējās pie manis. Saujā man bija sažņaugts trīspensu gabals.
   Mēs apstājāmies pie skatloga, un pār mani bira padomu krusa.
   —    Atceries, Alan, — par peniju iznāk astoņas anīsa lodītes… Sem, cik mēs te esam? Mēs esam astoņi, Alan . . . Lakricas plāksnītes visilgāk turas mutē . . . Vislabākās ir šerbeta sūkājamās . .. No šerbeta sūkājamām var iztaisīt dzērienu . .. Laid mani… Es pirmais biju pie viņa… Iedomājies tikai, trīs pensi! Tu vari dabūt manu «kaķeni», kad tikai tu gribi, Alan …
   Es raudzījos uz saldumu turziņu zālē. Man ir prātā neienāca, ka pats saviem spēkiem nevarēšu to aizsniegt. Sīs konfektes bija manas. Tās bija man iedotas. Nieks par manām kājām! Es dabūšu konfektes!
   Krēsls stāvēja celiņa malā blakus zālājam, kur atradās turziņa. Es satvēru roku balstus un sāku šūpot krēslu no vienas puses uz otru, kamēr tas pēdīgi sašķiebās uz viena riteņa, tad vēl mazliet piespiedos, krēsls stipri nosvērās uz sāniem, un es iekritu uz mutes zālē. Mana iešinotā kāja atsitās pret celiņa akmens apmali, un pēkšņajās sāpēs es nikni kaut ko norūcu un izrāvu dažus zāļu stiebrus ar visām saknēm. Bālganās saknes, pie kurām vēl turējās graudainas zemes piciņas, mani it kā nomierināja. Es tūdaļ sāku vilkties pa zemi uz saldumu pusi, pamezdams aiz sevis spilvenus, segu, žurnālu . . .
   Aizvilcies līdz turziņai, es smaidīdams satvēru to.
   Reiz tēvs man bija licis uzkāpt kokā un pārmest pār zaru virvi, un, kad es tiku augšā, viņš priecīgs sauca no apakšas: «Darīts ir! Pie velna, darīts ir!»
   «Darīts ir,» es tagad nodomāju, attaisīju turziņu un apmierināts papētīju tās saturu un izvilku konfekti ar uzrakstu. Uz tās es izlasīju vārdus: «Es tevi mīlu.»
   Es tīksmīgi sūkāju to, ik pēc brītiņa izņemdams no mutes, lai pārliecinātos, vai varu vēl izlasīt uzrakstu. Tas pamazām zuda, burti kļuva tikko manāmi, tad izgaisa. Man rokā palika maza, sārta ripiņa. Es gulēju uz muguras, lūkodamies cauri ozola zariem, un grauzu konfekti. 1 *' j
   Es jutos ļoti laimīgs.
   Mani pārsteidza apjukums, kas pārņēma māsas, kad viņas atrada mani guļam zālē. Nesapratu, kāpēc viņas izsauca vecāko māsu, kāpēc visi sapulcējās ap manu gultu, kāpēc izjautāja mani ar bažām un dusmām.
   Es tikai atkārtoju vienu un to pašu:
   —    Es apgāzu krēslu, lai tiktu pie konfektēm.
   Un, kad vecākā māsa uzstāja, lai es atbildot, kāpēc es tā darīju, kāpēc nesaucis kopēju, es atbildēju:
   —    Gribēju pats tās paņemt.
   —    Es tevi nesaprotu, — viņa žēlojās.
   Es brīnījos, kas tur ko nesaprast. Tēvs noteikti būtu sapratis, to es zināju. Kad es viņam pastāstīju, viņš jautāja:
   —   Vai tu nevarēji kaut kā izkāpt, lai nebūtu jāapgāž krēsls?
   —    Nē, — es paskaidroju. — Kājas taču man neklausīja.
   —    Es saprotu, — viņš sacīja, tad piebilda: — Nu, galu galā konfektes tu dabūji. Es arī nebūtu saucis kopēju. Viņa jau būtu tās padevusi, tomēr tas būtu bijis pavisam kas cits.
   —    Jā, pavisam kas cits, — es piekritu, un tēvs man likās sevišķi mīļš un labs.
   —    Bet citreiz nesasities, — viņš mani brīdināja. — Esi uzmanīgs. Nekrīti zemē konfekšu dēļ. Tās nav to vērts. Krīti, ja ir nopietns iemesls, — ugunsgrēks vai kas tamlīdzīgs. Es būtu nopircis tev saldumus, bet šonedēļ man ar naudu tā pagrūti.
   —    Šonedēļ man nevajag, — es sacīju, viņu mierinādams.
   Nākošajās nedēļās mani ļoti rūpīgi uzmanīja, kad es braucamajā krēslā sēdēju verandā. Tad kādu dienu doktors atnesa kruķus.
   —    Te būs tavas priekškājas, — viņš man paziņoja.
   —    Kā tu domā, vai varēsi ar tiem paiet? Nu, pamēģināsim.
   —    Vai tie patiešām ir mani? — es jautāju.
   —   Jā, tavi gan …
   Es sēdēju dārzā braucamajā krēslā, un doktors aizstūma to līdz zālājam zem ozoliem.
   —    Te ir laba vieta. Te mēs pamēģināsim.
   Vecākā māsa un dažas kopējas bija iznākušas paskatīties manu pirmo mēģinājumu staigāt ar kruķiem. Viņas stāvēja apkārt, kad doktors saņēma mani zem padusēm, izcēla no krēsla un turēja taisni izstiepušos sev priekšā.
   Vecākā māsa, kam ārsts bija iedevis kruķus, palika tos man zem padusēm, tad viņš nolaida mani zemāk, kamēr es ar savu svaru balstījos uz kruķiem.
   —   Vai vari noturēties? — viņš vaicāja.
   —    Nē, — es atbildēju, pēkšņi juzdamies nedrošs.
   —   Vēl ne. Bet tūlīt varēšu.
   —    Nesteidzies, — ārsts aizrādīja. — Vēl nemēģini staigāt. Tikai pastāvi. Es tevi turu. Tu nekritīsi.
   Mana labā kāja, tā, ko es saucu par «slimo», bija pilnīgi paralizēta un karājās no gurna uz leju — sakropļota un nederīga. Kreiso kāju es saucu par «veselo». Tā bija tikai daļēji paralizēta un varēja noturēt manu svaru. Jau nedēļām es biju to pārbaudījis, sēdēdams uz gultas malas.
   Mugurkaula izliekuma dēļ es stipri saliecos uz kreiso pusi, taču, kad balstījos uz kruķiem, mugura izstiepās taisna un viss augums it kā kļuva garāks, tāpēc stāvot es izskatījos lielāks nekā sēžot.
   Vēdera muskuļi bija daļēji paralizēti, bet krūtis un rokas pilnīgi veselas. Vēlāko gadu laikā man pamazām radās pārliecība, ka manas kājas nav nekā vērts. Tās mani kaitināja, kaut arī reizēm likās, ka tās dzīvo pašas savu skumjo dzīvi, un man bija to žēl. Ar savām rokām un krūtīm es lepojos, un tās pamazām kļuva spēcīgākas par visām pārējām ķermeņa daļām.
   Es brīdi stāvēju šaubīdamies un lūkojos uz priekšu dažu jardu attālumā, kur zālājā bija neliels kailas zemes laukumiņš.
   «Aiziešu līdz turienei,» es domāju un vilcinājos, nebūdams skaidrībā, kā sākt kustēties, juzdams kruķu sāpīgo spiedienu padusēs un zinādams, ka tie jāvirza uz priekšu un mirkli jāpārnes svars uz manas «veselās» kājas, ja gribu staigāt.
   Doktors mani vairs neturēja, taču es atrados starp viņa izstieptajām rokām, tā ka viņš varētu mani satvert, ja es kristu.
   Es pacēlu kruķus un smagi pagrūdu tos uz priekšu, un mani pleci pēkšņi parāvās uz augšu, kad es ar visu savu svaru no jauna atbalstījos uz kruķiem. Ar vēzienu pasviedu kājas uz priekšu, pie kam mana labā kāja vilkās pa zemi kā salauzts spārns. Apstājos, smagi elpodams un raudzīdamies uz laukumiņu sev priekšā.
   —    Labi! — iesaucās doktors, kad es spēru savu pirmo soli. — Vēlreiz!
   Es vēlreiz atkārtoju tās pašas kustības, tad vēl trīs reizes, kamēr beidzot stāvēju uz laukumiņa, un visās malās man sāpēja. Es biju aizgājis.
   —    Šodien pietiks, — sacīja ārsts. — Sēdies atpakaļ krēslā. Rīt pamēģināsi atkal.
   Pēc dažām nedēļām es varēju staigāt pa dārzu un, kaut arī gadījās pakrist, tomēr es biju ieguvis ticību saviem spēkiem un sāku vingrināties lēkšanā no verandas, vērodams, cik tālu varu aizlēkt no celiņā ievilktas līnijas.
   Kad man paziņoja, ka es varēšot iet mājās un nākamajā dienā māte ieradīšoties man pakaļ, es nejutu tāda saviļņojuma, kādu, manuprāt, vajadzētu just. Slimnīca pamazām bija kļuvusi par fonu visām manām domām un rīcībai. Mana dzīve tur bija sākusi ritēt pēc stingriem noteikumiem, un es zemapziņā jutu, ka, atstādams slimnīcu, zaudēšu tur iegūto drošības sajūtu. Aiziešana no slimnīcas mani mazliet biedēja, tomēr es alku redzēt, kur aizved iela, kura gāja garām slimnīcai, un kas notiek aiz pakalna, kur elsa manevrējošie vilcieni, žvank-
   stēdami grūdās kopā vagoni un šurpu turpu steidzās rati, kuros sēdēja cilvēki ar saiņiem. Un es vēlējos atkal redzēt, kā tēvs iebrauc zirgus.
   Kad ieradās māte, es saģērbies sēdēju uz gultas malas, lūkodamies uz tukšo slimnieka krēslu, kuru nekad vairs nelietošu. Tēvam nebija tik daudz naudas, lai nopirktu stumjamo krēslu, taču viņš bija pagatavojis no veciem bērnu ratiņiem garu braucamo ierīci ar trim riteņiem, un māte to bija paņēmusi līdzi. Viņai vajadzēja aizvest mani līdz ielas galam, kur tēvs kādas iebraucamās vietas pagalmā bija atstājis ratus un pats aizvedis zirgus apkalt.
   Kad kopēja Konreda atvadoties mani noskūpstīja, man mācās virsū raudas, tomēr es noturējos un atdevu viņai visas atlikušās olas, dažus žurnālus un papagaiļa spalvas, ko tēvs man bija atnesis. Cita man nekā nebija, ko dot, taču viņa sacīja, ka pietiekot ar to.
   Vecākā māsa noglaudīja man galvu un stāstīja mātei, ka es esot dūšīgs puisis un savā ziņā esot labi, ka es sakropļots tik mazs, tad man nebūšot grūti aprast ar domu, ka visu mūžu jāstaigā ar kruķiem.
   — Bērni tik ātri piemērojas apstākļiem, — viņa apgalvoja mātei.
   Māte, vērdamās manī, likās dziļu skumju pārņemta, dzirdot šos vārdus, un nekā neatbildēja, un es nodomāju, ka viņa izturas visai nepieklājīgi.
   Kopējas pamāja man, un Tētiņš paspieda man roku un sacīja, es viņu nekad vairs neredzēšot. Viņš jau stāvot ar vienu kāju kapā.
   Māte bija ievīstījusi mani segā, un es gulēju ratiņos, sažņaudzis rokā mazu māla lauviņu, ko man bija iedevusi kopēja Konreda.
   Māte izstūma mani uz ielas, tad tālāk, pāri pakalnam. Aiz tā nebija nekā brīnišķīga, kā es biju iedomājies. Mājas tādas pašas kā visur, un dzelzceļa stacija atgādināja šķūni.
   Māte pārstūma ratiņus pāri ietves malai, gabaliņu brauca pa ielu, tad atkal grieza atpakaļ uz ietves, bet viens ritenis aizķērās, ratiņi apgāzās, un es iekritu notekā.
   Es nejutu, kā māte pūlējās pacelt ratiņus, kas bija uzkrituši man virsū, nedzirdēju viņas bažu pilnos jautājumus, vai es neesot sasities. Es dedzīgi meklēju savu māla lauvu, un tur jau tā gulēja zem segas ar nolauztu galvu, kā biju paredzējis.
   Izdzirdējis mātes saucienus, piesteidzās kāds vīrietis.
   —    Lūdzu, palīdziet man iecelt zēnu atpakaļ ratiņos! — māte sacīja.
   —    Kas noticis? — iesaucās vīrietis, satverdams ratiņus un strauji paceldams tos. — Kas zēnam kaiš?
   —    Ratiņi apgāzās. Uzmanīgi! Nesaspiediet viņu, viņš ir klibs!
   Šis mālēs izsauciens satrieca mani, jo es pēkšņi apzinājos, kāda man loma šajā nevajadzīgajā kņadā. Dzirdot vārdu «klibs», es vienmēr biju iedomājies klibus zirgus, un tas nozīmēja pilnīgu nederīgumu.
   Es pacēlos notekā uz elkoņa, pārsteigts uzlūkodams māti.
   —    Klibs, mam? — es iesaucos satraukts un izbrīnījies. — Kāpēc tu sacīji, ka esmu klibs?
   Vārds «kropls», pēc mana ieskata, apzīmēja tādu stāvokli, ko varēja gan attiecināt uz dažiem cilvēkiem, bet ne uz mani. Taču, tik bieži dzirdēdams, ka citi uzskata mani par kroplu, es biju spiests atzīt, ka atbilstu šim apzīmējumam, tomēr paliku tajā pārliecībā, ka sakropļojums acīm redzot gan ir nelaime citiem cilvēkiem, bet ar mani ir citādi.
   Kropls bērns neapzinās, kāds kavēklis ir viņa paralizētās kājas. Tās gan bieži traucē vai kaitina, taču viņš ir pārliecināts, ka tās nekad nekavēs viņu darīt, ko viņš grib, vai sasniegt to, ko viņš vēlas. Ja viņš tās uzskata par kavēkli, tad tikai tāpēc, ka viņam tā ir sacīts.
   Bērni neredz nekādas atšķirības starp klibu un tādu, kas var brīvi rīkoties ar saviem locekļiem. Var gadīties, ka viņi liek zēnam, kas staigā ar kruķiem, aizskriet un izpildīt kādu uzdevumu, un žēlojas, ka viņš to neizdara pietiekami ātri.
   Bērns nekaunas no kroplas kājas; tikai tad, kad viņš iemācās izprast skatienus, ko viņam pievērš cilvēki, kuri neprot slēpt savas jūtas, viņā rodas vēlēšanās izvairīties no tiem. Un cik dīvaini — šādus neslēpta pretīguma pilnus skatienus raida vienīgi tie, kas paši ir vārgi, kas paši apzinās savu fizisko vājumu; tā nekad neraugās spēcīgi un veselīgi cilvēki. Spēcīgos un veselīgos kroplis neatbaida; kropļa stāvoklis viņiem ir pilnīgi neiedomājams. Tikai tie, kam pašiem draud vārgums, šausminās, redzot bezpalīdzību citos.
   Bērni atklāti runā par paralizētu vai sakropļotu locekli.
   —    Paskaties, cik Alanam jocīga kāja! Viņš to var aizlikt aiz pakauša.
   —    Kāpēc tev tāda kāja?
   Dzirdot, ka viņas dēls nekautrēdamies pasaka: «Tas ir Alans, mam. Viņam ir maitāta kāja,» — māte satrūkstas un steidz apklusināt viņu, aizmirsdama, ka viņas priekšā ir divi laimīgi mazi zēni — viņas dēls, kas lepojas, ka var demonstrēt kaut ko interesantu, un Alans, kurš priecājas, ka var noderēt par tādu demonstrējamo.
   Sakropļots loceklis bieži vien dara tā īpašnieku nozīmīgāku un dažreiz dod tam zināmas priekšrocības.
   Spēlējot cirku, es uzņēmos ēzeļa lomu — «tāpēc ka man četras kājas» — un vareni spārdījos un «cēlos pakaļkājās», priecādamies, ka man iespējams to izdarīt, un lepodamies ar savām četrām kājām.
   Bērnu humora izjūtu neierobežo pieaugušo uzskati par to, kas ir labi un pieklājīgi. Bērni bieži vien smējās, kad es staigāju ar kruķiem, un priecīgi klaigāja, kad pakritu. Es smējos viņiem līdzi — arī man likās, ka kritiens var radīt tikai jautrību.
   Kad vajadzēja tikt pāri augstiem žogiem, mani bieži vien pārgrūda pāri, un, kad otrā pusē stāvošie, mani uztverot, pakrita, tas likās visai jocīgi ne vien viņiem, bet arī man pašam.
   Es biju laimīgs. Man nekas nesāpēja, un es varēju staigāt. Taču pieaugušie, kas ieradās mūsu mājās, nedomāja, ka es varētu būt laimīgs. Viņi sacīja, ka es esot «dūšīgs». Vairums pieaugušo atklāti runā par bērniem, tiem dzirdot, it kā bērni nespētu saprast, kas uz tiem attiecas.
   —    Viņš ir laimīgs ar visu savu likstu, misis Maršala, — viņi mēdza sacīt, it kā brīnīdamies par to.
   «Kāpēc gan lai es nebūtu laimīgs?» es domāju. Norādījums, ka es varētu arī nebūt laimīgs, biedēja mani, jo lika nojaust, ka mani dzīvē gaida kāda liela nelaime, ko es vēl nepazīstu, bet kas man reiz uzbruks. Es nesapratu, kas gan tas varētu būt, un galu galā nospriedu: viņi laikam iedomājas, ka kāja man sagādā ciešanas.
   —     Kāja man nesāp, — es jautri paskaidroju tiem, kas neslēpa savu pārsteigumu, redzot manu smaidošo seju. — Skatieties! — Un es pacēlu nedzīvo kāju ar rokām un aizliku aiz galvas.
   Daži, to ieraugot, nodrebinājās, un mana nesapratne vēl palielinājās. Es biju tā pieradis pie savām kājām, ka tās man šķita tādas pašas kā citiem viņu normālie locekļi un neizraisīja ne mazākās pretīguma sajūtas.
   Tie vecāki, kas lika saviem bērniem būt saudzīgiem pret mani vai arī gribēja mīkstināt šo šķietami cietsirdīgo izturēšanos, tikai samulsināja viņus. Daži bērni, paklausīdami vecākiem, kuri vēlējās «darīt manu dzīvi vieglāku», reizēm sāka mani aizstāvēt un aizrādīt saviem biedriem:
   — Negrūsti viņu, viņam sāp kājai
   Taču es gribēju, lai mani grūsta, un, kaut gan pēc dabas biju piekāpīgs, bieži vien izturējos izaicinoši, nevēlēdamies samierināties ar nevajadzīgu un pazemojošu piekāpšanos.
   Garīgi būdams normāli attīstīts, es raudzījos uz dzīvi tāpat kā ikviens normāls bērns, un kroplie locekļi manus uzskatus nespēja grozīt. Kad ar mani apgājās tā, it kā es būtu citādāks nekā mani rotaļu biedri, es izjutu pretestību: es negribēju domāt par savu kroplumu.
   Kropla bērna saprāts un apkārtējās pasaules uztvere ir gluži tāda pati kā bērniem ar veseliem locekļiem. Bērnus, kas klūp, staigājot ar kruķiem, krīt vai mehāniski izmanto roku, lai pavirzītu uz priekšu paralizēto kāju, nemāc izmisums un ciešanas, nemoka domas par grūtībām, ko tiem sagādā nokļūšana no vienas vietas uz otru; viņi domā vienīgi par pašu nokļūšanu, tāpat kā visi bērni, kas skrien pāri aplokam vai iet pa ielu.
   Kroplais bērnībā necieš no sava kropluma, cieš tie pieaugušie, kas viņu redz.
   Pirmajos mēnešos pēc atgriešanās mājās es kaut ko no visa tā nojautu, taču pilnīgi skaidrs tas man nebija.
   Pēc plašās palātas man nācās pielāgoties dzīvei mājā, kas pēkšņi likās maza kā lādīte.
   Kad tēvs izcēla ratiņus no pajūga un iestūma mani virtuvē, es izbrīnījies vēroju, kā tā sarāvusies. Likās, ka galds, ko sedza plīša galdauts ar ieaustām rozēm, aizņēma visu telpu, tā ka gandrīz neatlika vietas maniem ratiņiem. Krāsns priekšā tupēja svešs kaķis, laizīdams savu kažoku.
   —    Kam tas pieder? — es jautāju, pārsteigts, ka šajā pierastajā telpā gadījies kaķis, ko es nekad nebiju redzējis.
   —    Tas ir Melnltes kaķēns, — paskaidroja Mērija. — Tu taču zini, viņai tie atskrēja pirms tavas aiziešanas uz slimnīcu.
   Mērija dega nepacietībā pastāstīt visus ievērojamos jaunumus manas prombūtnes laikā.
   —    Un Megai ir pieci kucēni, un mazo, brūno mēs saucam par Alanu. To, kuru tētis nesa uz slimnīcu tev parādīt.
   Mērija priecājās par manu atgriešanos, un viņa jau bija jautājusi mātei, vai varēšot vizināt mani ratiņos. Mērija bija vecāka par mani, sirsnīga, nopietna meitene, kas mēdza sēdēt pie grāmatas, kad nevajadzēja palīdzēt mātei, bet kļuva nikna un enerģiska, ja nācās aizstāvēt dzīvnieku, ar kuru kāds slikti apgājās. Šīs cīņas ar nežēlīgiem cilvēkiem viņai aizņēma krietni daudz laika. Reiz, kad kāds jātnieks, izliecies no segliem, sita nokusušu teļu, kas nespēja tikt līdzi savai mātei, Mērija pakāpās uz vārtu staba un asarainā balsī bāra jātnieku.
   Kad teļš ar siekalām notašķītiem sāniem pakrita, Mērija pieskrēja tam klāt un stāvēja, sažņaugusi rokas. Vīrs vairs nesita telēnu.
   Mērijai bija melni mati un brūnas acis; viņa bieži trūkās kājās, lai kādam kaut ko padotu. Viņa gribēja kļūt par misionāri un palīdzēt nabaga melnajiem. Dažreiz viņa pārdomāja un taisījās palīdzēt ķīniešu pagāniem, tikai mazliet baidījās, ka viņu nenoslepkavo.
   «Biļetenā» reizēm bija ievietotas ilustrācijas, kas attēloja, kā melnādainie vāra misionārus katlos, un es teicu māsai, ka labāk tikt noslepkavotam nekā izvārītam, galvenokārt tāpēc, ka nezināju, ko nozīmē noslepkavot.
   Pati vecākā no mums bija Džeina. Viņa baroja vistas un turēja trīs jērus, ko viņai bija atdevis kāds lopu dzinējs, kad tie bija tā noguruši, ka nevarēja tālāk paiet. Viņa bija gara auguma un staigāja ar paceltu galvu. Viņa palīdzēja misis Malvenijai, maiznieka sievai, uzraudzīt bērnus, saņēma par to piecus šiliņus nedēlā un, atdevusi daļu mātei, par atlikumu varēja pirkt, ko vien gribēja.
   Viņa jau valkāja garus svārkus, uzsprauda matus un staigāja dzeltenbrūnos šņorzābakos, kas sniedzās gandrīz līdz ceļiem. Misis Malvenija teica, ka tie izskatoties smalki, un es domāju tāpat.
   Kad mēs ar Džeinu gājām pa ielu, viņa arvien brīdināja mani:
   — Esi pieklājīgs un pacel cepuri, ja satiksim misis Malveniju.
   Ja es visu laiku piedomāju, ka jāpaceļ cepure, tad arī pacēlu, taču bieži vien tas man izgāja no prāta.
   Džeina bija pie misis Malvenijas, kad es pārrados mājās, tāpēc Mērija izstāstīja man visu par kanārijputniņiem, par kakadu Petu, par manu mīluli oposumu un kara|papagaili, kam vēl nebija uzaugusi aste. Viņa katru dienu tos pabarojusi, ne reizīti nav aizmirsusi un ielikusi divas jaunas konservu kārbas, kur kanārijputniņiem ieliet ūdeni. Vajagot tikai iztīrīt Peta būri. Opo- sums vēl arvien skrāpējot, kad to ņemot rokās, tomēr mazāk nekā agrāk.
   Sēdēju savos ratiņos — māte bija noglabājusi kruķus, jo tos es drīkstēju lietot tikai vienu stundu dienā, — un vēroju, kā māte klāj galdu pusdienām. Mērija ienesa malku no malkas kastes, kas stāvēja priekšnamā, kur satrunējušie dēli klusināja viņas straujo soju troksni.
   Tagad, kad biju mājās, slimnīca šķita kaut kur tālu un viss notikušais pamazām zaudēja asumu un palika manā atmiņā kā stāsts, kurā es biju darbojies līdzi. Mazie ikdienas notikumi ap mani atkal ienāca manā dzīvē — ar jaunu spilgtumu, jaunu burvību. Pat spožie āķi pie brūnās virtuves bufetes, no kuras māte pašlaik ņēma laukā krūzītes, man likās neparasti un nozīmīgi, it kā es nekad agrāk nebūtu tos redzējis.
   Lampa ar rievotu tvertni, čuguna kāju un sārtu kupolu stāvēja uz ledusskapja, kam blakus atradās mani ratiņi. Vakaros lampu noņēma, aizdedzināja un nolika galda vidū, un zem tās uz galdauta krita spožs gaismas loks.
   Skapim bija cinkotas sienas ar caurumiem, pa kuriem nāca ēdienu smarža. Uz skapja atradās mušpapīra loksne, iegarens, bieza, brūna papīra gabals, pārklāts ar brūnu, lipīgu masu. Papīrs bija no vienas vietas nosēts ar mušām, no kurām daudzas vēl pūlējās tikt projām, strauji kustinādamas spārnus un sīkdamas. Vasarā māja bija pilna mušu un ēdot vajadzēja pastāvīgi vicināt roku, lai atgaiņātos. Tēvs vienmēr uzlika tējas krūzītei virsū apakštasīti.
   — Es nezinu, — viņš mēdza sacīt, — daži cilvēki var dzert tēju, kurā ir bijusi iekšā muša. Es nevaru.
   Liela, melna tējkanna ar garu snīpi kā čūskas dzeloni kūpēja uz pavarda; virs pavarda atradās plauktiņš, apklāts ar brūnu audumu, kas bija nokūpējis dūmos un garaiņos. Uz plauktiņa stāvēja tējas turziņa un kafijas kārba ar bārdaina turka attēlu un virs plauktiņa pie sienas — gravīra ar izbiedētajiem -zirgiem. Bija tik patīkami atkal redzēt šo gravīru.
   Pie sānu sienas virs maniem ratiņiem karājās liela, ierāmēta glezna — zēns, kas pūš ziepju burbuļus. Tā bija atsūtīta Ziemsvētkos kā pielikums Pīrsa Gadagrāmatai. Pacēlu galvu un aplūkoju zēnu ar jaunu interesi. Mana ilgā prombūtne bija pilnīgi izdzēsusi nepatiku, ko agrāk jutu pret viņa meilenīgajām sprogām un vecmodīgo apģērbu.
   Zils samta adatu spilventiņš, piespraudīts ar adatām, karājās uz nagliņas zem šīs gleznas. Spilventiņš bija piepildīts ar zāģu skaidām, ko varēja sataustīt, ja to paspieda.
   Aizdurvē uz naglas karājās veci kalendāri un pašā virsū veikalnieka dāvana pagājušajos Ziemsvētkos — papes vēstuļu mape, kuru mēs saņēmām plakanu, divās daļās sadalītu. Vienu no šiem gabaliem, uz kura sarkanas magones vijās ap mistera Simonsa vārdu, tēvs salocīja, iesprauda stūrīšus otra, lielākā gabala iegriezumos, un mape gatava. Tagad tā bija pilna ar vēstulēm.
   Virtuvē bija vēl divas durvis. Vienas veda manā guļamistabā, ļoti mazā telpā, kur atradās mazgājamais galdiņš ar marmora virsu un ar lupatu segu apklāta šaura gulta. Pa vaļējām durvīm es varēju redzēt ar avīzēm aplīmētās džutas auduma sienas, kas vējainā laikā līgojās, it kā istaba elpotu. Kaķene Melnīte parasti gulēja manas gultas kājgalī un Mega uz maisu drēbes pie gultas. Dažreiz māte klusām ienāca, kad es jau biju aizmidzis, un izdzina abas ārā, taču tās vienmēr atnāca atpakaļ.
   Otras durvis veda Mērijas un Džeinas guļamistabā, kas bija tikpat liela kā manējā, tikai tajā atradās divas gultas un kumode ar grozāmu spoguli, kas bija iestiprināts starp abām augšējām atvilktnēm, kurās Mērija un Džeina glabāja savas spraudes.
   Pretī priekšnama durvīm bija īss gaitenis. Apdiluši plīša aizkari nošķīra šo gaiteni no virtuves, sadalot māju divās daļās. Virtuves pusē varēja kāpt uz krēsliem, trokšņot, spēlēt zem galda lāčus, ja gribēja, bet otru pusi aiz aizkariem nekad neizmantoja rotaļām, un tur nekad negāja ar netīrām drēbēm un dubļainiem zābakiem.
   No gaiteņa durvis veda viesistabā, kur linolejs bija noberzts spožs un nesen krāsotajā kamīnā plīti sakrauta malka, sagatavota iekuršanai ziemas vakaros, kad atnāks viesi.
   Pie viesistabas sienām karājās fotogrāfijās ietvaros. Tie bija dažādi: no gliemežvākiem, ar samtu pārvilkta koka, no metala, viens ietvars pat no korķa. Daži ietvari bija gareni, un tajos atradās vesela sērija fotogrāfiju, citi — lieli, kokgriezumiem rotāti, un vienā no tādiem nikns vīrs ar bārdu stāvēja, ar vienu roku atbalstījies uz maza galdiņa, kas atradās pie ūdenskrituma. Tas bija vectēvs Maršals. Otrā lielā ietvarā veca lēdija ar melnu mežģiņu šalli cienīgi sēdēja rožu lapenē uz akmens sola un kalsns vīrietis šaurās biksēs stāvēja lēdijai aiz muguras, uzlicis roku viņai uz pleca, un bargi blenza fotogrāfā.
   Šie divi nopietnie cilvēki bija manas mātes vecāki. Tēvs, paskatījies fotogrāfijā, mēdza sacīt, ka vectēvam esot resni ceļi kā kumeļam, bet māte iebilda — tā tikai izskatoties šauro bikšu dēļ. Kad vien es tagad palūkojos fotogrāfijā, es redzēju vectēva ceļgalus un man prātā nāca kumeļi.
   Tēvs allaž lasīja, sēdēdams viesistabā. Viņš lasīja Roberta Blečforda romānu «Nevainīgs jeb Pagrimušā aizstāvība» un Mailsa Frenklina «Mana spožā karjera». Viņš augstu vērtēja šīs grāmatas, ko viņam bija iedevis Pīters Finlijs, un bieži runāja par tām.
   —    Man patīk grāmatas, kas ir patiesas, — viņš reizēm sacīja. — Es nudien labāk bēdājos par patiesību, nekā priecājos, kad viss labi beidzas, bet ir samelots.
   Tēvs ienāca no āra, pabarojis steliņģos zirgus, un, apsēdies uz krēsla, kas bija pildīts ar astriem (tie dūrās man cauri bikšelēm, kad es grozījos), sacīja:
   —    Pēdējais ekseju maiss, ko es pirku pie Simonsa, ir pilns auzu. Tie ir labākie ekseji, ko es šogad no viņa esmu dabūjis. Simonss saka, tie esot vecā Pedija O'Lou- lena salmi. — Tēvs uzsmaidīja man. — Kā tev patīk mājās, draudziņ?
   —    O, te ir labi! — es atteicu.
   —   Jā, te ir labi, — viņš piekrita, ar saviebtu seju vilkdams nost savas gamašas. — Vēlāk es tevi pavizi- nāšu pagalmā un parādīšu Megas kucēnus.
   —    Vai nevajadzētu nopirkt vēl kādu maisu ekseļu, kamēr nav izbeigušies? — māte ierosināja.
   —   Jā, laikam gan vajadzēs nopirkt. Es aizrunāšu. Pedija auzām ir īsi salmi un kuplas skaras.
   —    Kad es atkal varēšu pastaigāt ar kruķiem? — es jautāju.
   —   Ārsts sacīja, tev jāguļot katru dienu pa stundai, Alan, — māte man atgādināja.
   —   Tas nebūs tik viegli, — tēvs norūca, pētīdams zābaku zoles.
   —    Mums par to vajadzēs parūpēties.
   —    Jā, tā gan. Neaizmirsti to, Alan, — tev katru dienu jāpaguļ. Ar kruķiem pastaigāt arī varēsi katru dienu. Es domāju, vajadzēs galus izpolsterēt ar astriem. Vai tev nesāp paduses?
   —    Sāp.
   Turēdams zābaku acu priekšā, tēvs norūpējies paraudzījās manī.
   —    Pievelc savu krēslu pie galda, — māte viņam aizrādīja. Viņa pienāca pie manis un piestūma manus ratiņus blakus tēva krēslam, tad izslējās taisni un smaidīdama palūkojās manī.
   —    Nu mums atkal ir divi vīrieši mājās! Man vairs n'ibūs tik daudz jāstrādā.

   Pēc azaida tēvs izveda mani pagalmā. Viņš piestūma ratiņus pie Peta būra, un uz mirkli mani pārņēma nemiers par neiztīrīto grīdu; tad es palūkojos uz Petu. Vecais kakadu sabozies tupēja uz laktas, ar pazīstamo čirkstoņu trīdams knābi. Es izbāzu pirkstu caur režģi un pakasīju viņa noliekto pakausi; pirksts kļuva balts, un es saodu papagaiļu smaku, kas man atsauca atmiņā tumšsarkanu spārnu vēdas krūmos. Pets vieglītēm saņēma manu pirkstu savā spēcīgajā knābī, un es jutu, kā strauji kustas viņa sausā, asā mēlīte.
   — Hallo, Pet! — kakadu sacīja gluži kā manā balsī.
   Blakus sprostā karaļpapagailis lēkāja pa laktu, bet Toms — mans oposums — gulēja. Tēvs izcēla viņu no tumšās, mazās aizgaldiņas, kurā viņš gulēja, un Toms atvēra lielās, rāmās acis, paskatījās uz mani un atkal saritinājās tēvam rokā.
   Mēs devāmies tālāk uz stalli — varēja dzirdēt, kā zirgi tur sprauslā, ēzdami ekseļus, un pakavi reizēm nošķind pret nelīdzeno akmens grīdu.
   Stallis bija celts pirms sešdesmit gadiem, un likās, ka tas var sabrukt zem salmu jumta smaguma. Tas bija sasvēries uz vieniem sāniem, kaut gan to balstīja stipri eikaliptu statņi ar žāklēm galos, kas turēja neaptēstās sijas. Sienas bija no stateniski sasistiem nomaļiem, un pa spraugām varēja ieskatīties tumšajos steliņģos, no kuriem plūda asa zirgu mēslu un vircā samirkušu salmu smaka.
   Zirgi bija piesieti virvēs pie sienā iestiprinātiem dzelzs riņķiem un ēda no barības silēm, kas bija izdobtas no lieliem bluķiem un nogludinātas ar platu cirvi.
   Blakus stallim zem tā paša smagā salmu jumta, kur pašlaik zvirbuļi trokšņaini rosījās ap savām ligzdām, atradās šķūnis barības uzglabāšanai, kura nelīdzenā dēļu grīda bija piebirusi ar biezu ekseļu kārtu. Aiz šķūņa bija telpa, kur glabājās zirglietas; uz sienā iestiprinātiem koka vadžiem karājās iejūga piederumi — sakas, loki, groži, slejas un segli. Atsevišķi karājās īpašie segli, ko tēvs lietoja niķīgu zirgu iejāšanai, un tiem bija spoži nospodrināti ceļu spilventiņi.
   Pie sienas apakšā uz aptēstā, iegropētā baļķa, kas turēja nomaļu balstus, stāvēja bundžas ar ziedēm ratu eļļošanai un iejūga piederumu spodrināšanai, terpentīna, «Zalamana šķidruma» un mikstūru pudeles. Zirgu skrāpji un sukas atradās uz plaukta pie sienas, un blakus tam uz naglām karājās divas pātagas.
   Salmu jumts sniedzās pāri ratu nojumei, kur stāvēja trīsvietīgi vieglie rati un divriči, kuros tēvs iebrauca zirgus. Divriči bija atslieti pret sienu, un garās riekstkoka ilksis, izbāztas caur pažobelēm, rēgojās virs jumta.
   Pa staļļa otrām durvīm varēja ieiet apaļajā zirgu aplokā, ko apņēma žogs no pavirši aptēstiem septiņas pēdas gariem stabiem un šķeltiem šķērskokiem. Sis augstais žogs bija ar slīpumu uz āru, lai zirgs, slieda- mies pakaļkājās, nenobrāztu tēvam kājas pret šķērskokiem vai nesaspiestu viņu pret stabu. Pie aploka auga vecs sarkanais eikalipts. Ziedu laikā mazie papagailīši lori bariem meklēja medu ziedos, reizēm karādamies ar galvu uz leju ārējos zaros, vai iztraucēti, griezīgi klaigādami, pūlīšos riņķoja ap koku. Pie līkā stumbra bija piesliets salauzts ritenis, aprūsējušas asis, nolietotas vieglo ratu atsperes un laika zoba sagrauzts divriču sēdeklis, no kura noplīsušajiem spilveniem spraucās ārā sirmu astru kušķi. Pie koka saknēm rūsēja kaudzīte nodilušu pakavu.
   Aploka vienā stūrī auga akāciju puduris, un zeme ap to bija klāta ar biezu zirgu mēslu kārtu, jo zirgi, ko tēvs iebrauca, karstās dienās uzturējās akāciju ēnā. Viņi stāvēja, galvas nokāruši un atbrīvojuši vienu pakaļkāju, un sita ar astēm, gaiņādami mušas, ko pievilka mēslu smaka.
   Netālu no akācijām bija vārti uz ceļu, un otrā pusē putekļainajam ceļam stiepās mežs, kur patvērās tie nedaudzie ķenguri, kas vēl arvien negribēja pāriet uz mazāk apdzīvotiem rajoniem. Šur tur meža vidū bija nelieli purviņi, kur pulcējās melnās pīles, un klusos vakaros varēja dzirdēt dumpjus maujam.
   —    Ūdensvīrs šovakar klaigā, — tēvs mēdza sacīt, tos izdzirdējis, bet mani pārņēma bailes.
   Veikals, pasts un skola atradās gandrīz jūdzes attālumā, un gar ceļu uz turieni līdumos bija ierīkotas ienesīgas piena fermas, kas piederēja misis Kerusersai.
   Tālāk pacēlās lielais Turallas kalns. Tas bija apaudzis ar papardēm un brikšņiem, un tā virsotnē atradās krāteris, kurā bērni ripināja akmeņus, un tie vēlās, lauzdami papardes, līdz beidzot apstājās dziļi lejā, krātera dibenā.
   Tēvs daudzreiz tika jājis uz Turallas kalna virsotni. Viņš sacīja, ka zirgiem, kas iejāti kalna nogāzēs, esot drošāka gaita un tie esot vērtīgāki nekā līdzenumos iejātie.
   Kad tēvs man to pateica, šis apgalvojums kļuva par manu pārliecību, kas bija nesatricināma kā klints. Viss, ko tēvs stāstīja par zirgiem, stingri iespiedās man atmiņā, un es to atcerējos tikpat labi kā savu vārdu.
   —    Pašlaik es iejāju tur to kumeļu, — tēvs teica, stumdams manus ratiņus stallī. — Tas rāda acu baltu-
   Oius, un, cik man gadījies redzēt, visi zirgi, kas rāda acu baltumus, tā sper, ka izspers odam aci, ja tiks klāt. Kumeļš pieder Bredijam. Reiz tas viņu nobeigs, piemini manus vārdus!
   —    Stāvi rāms! — tēvs uzsauca zirgam, kas bija pie- placis, it kā grasīdamies mesties uz priekšu. — Redzi! Viņš taisās spert. Es jau esmu pieradinājis viņu pie iemauktiem, mute viņam nebūs cieta, tomēr varu derēt, ka viņš vēl mēģinās parādīt, ko spēj, kad jūgšu viņu ratos.
   Piegājis pie zirga, tēvs pārlaida plaukstu tā trīcošajai mugurai.
   —    Stāvi rāms, draudziņ! Stāvi rāms… — Viņš klusi runāja, un zirgs acumirklī nomierinājās un, pagriezis atpakaļ galvu, paskatījās uz tēvu.
   —    Kad es viņu jūgšu, uzlikšu siksnu, lai viņš nevar spert, — tēvs sacīja. — Tas vēl neko nenozīmē, ka viņš uz mani paskatījās.
   —    Vai es varēšu braukt tev līdzi, kad tu viņu pirmo reizi jūgsi? — es jautāju.
   —    Jā, varētu jau, — tēvs lēni novilka, bāzdams pīpē tabaku. — Tu varētu palīdzēt, kad es viņu iebraukšu, — pieturēt viņu un tā. Tu man būtu liels palīgs, bet… — viņš piespaidīja ar pirkstu tabaku.
   —   … es domāju, labāk es vispirms izlaidīšu dažus līkumus. Ne jau tālu . .. Un, protams, tā vēl nebūs īstā iebraukšana. Es gribētu, lai tu vispirms apskatītu vinu, kad braukšu garām, un pateiktu, ko tu domā par viņa gaitu. Tādā ziņā tu bieži varēsi man palīdzēt — pateikt, kā viņi iet, un daudz ko citu. Zirgus tu pazīsti. Es nezinu, vai kāds vēl tā pazīst zirgus kā tu.
   —    Es tev visu pateikšu! — es iesaucos, dedzīgi vēlēdamies palīdzēt tēvam. — Es skatīšos uz viņa kājām, cik labi vien varēšu. Pastāstīšu tev, kā viņš skrien, un visu citu. Labprāt, tēt.
   —    Es to zināju, — sacīja tēvs, aizsmēķēdams pīpi.
   —   Cik labi, ka tu man esi!
   —    Kur tu mani dabūji, tēt? — es jautāju, gribēdams sirsnīgi parunāties ar tēvu.
   —     Māte kādu laiku tevi nēsāja sevī, un tad tu piedzimi, — tēvs paskaidroja. — Viņa saka, tu esot audzis kā puķe viņai zem sirds.
   —    Tāpat kā Melnītes kaķēni?
   —    Jā, tāpat.
   —    Man tas liekas kaut kā nepatīkami.
   —    Jā. — Tēvs bridi klusēja, lūkodamies pa staļļa durvīm uz mežu, tad turpināja: — Es arī tā nodomāju, kad pirmoreiz par to dzirdēju, bet vēlāk likās, ka tā ir labi. Tas taču ir tik skaisti, kad kumeļš skrien blakus mātei, glaužas tai klāt. Viņi skrejot piespiežas pie mātēm. — Viņš piespiedās pie staba, rādīdams, kā tas notiek. — Nu un ķēve nēsāja kumeļu, kamēr tas piedzima. Un nu tas skraida viņai apkārt, it kā gribētu tikt atpakaļ. Es domāju, ka tā ir labi. Labāk, nekā ja tu tikai būtu atnests savai mātei. Ja tā labi padomā, tas ir lieliski ierīkots.
   —    Jā, es arī tā domāju. — Es strauji mainīju savus uzskatus. — Man patīk kumeļi.
   Pēkšņi jutu, ka man mīļi zirgi, kas nēsā sevī kumeļus.
   —    Man nepatiktu, ja mani kāds būtu tikai atnesis, — es piebildu.
   —    Nē, — tēvs piekrita. — Ari man nepatiktu.
   Tēvs izveda mani pagalmā un teica, lai skatoties, kā viņš smērēšotj ratus.
   —   Vai tu zini, ka sestdien būs sarīkojums? — viņš vaicāja, paceldams un atbalstīdams vienu riteni.
   —    Sarīkojums! — es iesaucos, un mani pārņēma satraukums, domājot par šiem gadskārtējiem svētdienas skolas svētkiem. — Vai mēs brauksim?
   —    Jā.
   Pēkšņa vilšanās sāpe pārvērta manu sejas izteiksmi.
   —    Es nevarēšu skriet.
   —    Nē, — tēvs strupi noteica. Viņš spēcīgi iekustināja pacelto riteni un brītiņu vēroja, kā tas griežas. — Bet tas nav svarīgi.
   Tas bija gan svarīgi. Tēvs vienmēr tika man sacījis, ka es būšot skrējējs un uzvarēšot sacīkstēs tāpat kā agrāk viņš. Tagad es nespēšu noskriet citus, kamēr izveseļošos, un līdz sarīkojumam tas nenotiks.
   Tomēr es negribēju tēvu apbēdināt, tāpēc sacīju:
   —    Nu lai! Es droši vien būtu atkal skatījies atpakaļ.
   Es biju mazākais un jaunākais no visiem bērnu skriešanās sacīkšu dalībniekiem svētdienas skolas sarīkojumā, un rīkotāji iekārtoja tā, lai es katrā ziņā pienāktu pie lentas ātrāk par vecākajiem un lielākajiem zēniem. Man lika skriet tikai pusdistanci, kaut arī šī priekšrocība patiesībā bija lieka, jo es skrēju ātri pat tad, kad tas nemaz nebija vajadzīgs, taču sacīkstēs es vēl nekad nebiju uzvarējis, tāpēc viņi ļoti vēlējās man palīdzēt.
   Tēvs vienmēr pieteica mani šajās sacīkstēs ar lielu pašpaļāvību. Pirms pēdējā sarīkojuma, kad es vēl varēju skriet kā visi zēni, tēvs no rīta rūpīgi izskaidroja, kas man jādara, kad atskanēs pistoles šāviens, un es tik aizrautīgi uzklausīju viņa padomus, ka viņš pie brokastgalda paziņoja:
   — Alans šodien noskries citus zēnus!
   Es noklausījos šo pravietisko apgalvojumu, it kā tā būtu dieva nolikta patiesība! Ja tētis ir teicis, ka es šodien uzvarēšu sacīkstēs, tad es uzvarēšu. Citādi nemaz nevarēja būt. Stundu, kas atlika līdz aizbraukšanai, es pavadīju pie vārtiem, stāstīdams par savu gaidāmo uzvaru katram, kas brauca vai jāja garām.
   Sarīkojums notika Turallas upes krastā, trīs jūdzes no mūsu mājas, un pirms gada šajā dienā tēvs veda mūs uz turieni trīsvietīgajos vieglajos ratos. Mēs ar māti un tēvu sēdējām uz priekšējā sēdekļa, Mērija un Džeina aizmugurē, viena otrai pretī.
   Fermeri un mežinieki, kas brauca uz sarīkojumu, uzskatīja, ka šis gadījums dod viņiem iespēju parādīt, cik kuram labi zirgi, un visas trīs jūdzes līdz upei riteņi griezās kā negudri un grants šķīda zem straujiem pakaviem — braucēji izaicināja cits citu uz sacensību, lai palepotos ar saviem zirgiem.
   Uz upi veda šoseja, bet līdzās tai pa zālaini stiepās trīs dziļas, garas sliedes, ko bija iebraukuši tie, kas pārbaudīja savus zirgus. Vidējo, platāko taku bija ieminušas zirgu kājas, un abpus tai gāja riteņu iespiedumi mīkstajā zemē. Šis ceļš aizlocījās apkārt celmiem, garām dīķiem, vijās caur kokiem, kamēr beidzot pie kāda dziļa grāvja atkal savienojās ar šoseju.
   Tomēr ne uz ilgu laiku. Kad šķērslis bija garām, ceļš no jauna nogriezās zālainē un vijās tālāk, kamēr nozuda aiz pakalna tālu pamalē.
   Tēvs arvien brauca pa šo līkumaino, bedraino ceļu, un rati man par lielu prieku šūpojās un kratījās, kad viņš «uzmeta» Princim ar pātagu.
   Princis bija straujš bēris ar līku purnu, un tēvs apgalvoja, ka viņš skrienot kā vējš. Viņam bija garš solis un plati nagi; rikšodams viņš bieži «piesita» — pakaļkāju pakavi ar asu klikšķi pieskārās priekšējiem.
   Man tas patika. Aiz tā paša iemesla man patika, ja man staigājot čīkstēja zābaki. Čīkstoši zābaki liecināja, ka es esmu pieaudzis, un Prinča šķindošie pakavi liecināja, ka tas ir zirgs, kas spēj skriet. Tēvam šis Prinča paradums nepatika, un viņš tam lika smagākus priekšējos pakavus, lai tas nevarētu mest kājas tik augstu.
   Kad Princis nogriezās uz sacīkšu ceļa un juta, ka tēvs pievelk grožus — «liek viņam saņemties», kā tēvs teica, — viņš pieglauda ausis, izstiepās un ar gariem, slaidiem vēzieniem meta uz priekšu savas spēcīgās kājas, un ratu riteņi sāka dūkt.
   Arī man gribējās dziedāt, jo mani priecīgi satrauca asais vējš, kas sitās sejā, un zemes piciņu un grants dzēlieni vaigos. Man patika redzēt, kā tēva rokas cieši turēja grožus, kad viņš mēģināja tikt garām ratiem, kuros viņa paziņas, uz priekšu saliekušies, raustīja vaļīgos grožus vai vicināja pātagas, neatlaidīgi mudinādami zirgus, kas pūlējās skriet, cik jaudas.
   —    Hei! Hei! — sauca tēvs, un šai saucienā, ko viņš bieži lietoja, iejādams zirgus, bija neatvairāms, spēcīgs mudinājums, ko zirgi saprata un tādēļ skrēja arvien straujāk.
   Tagad, sēdēdams saulītē ar segu uz ceļiem un vērodams, kā tēvs smērē ratus, es atcerējos to dienu pirms gada, kad viņš pārspēja Makfersonu «divu jūdžu sacensībās».
   Kaut kāda iemesla dēļ tēvs nekad neskatījās atpakaļ uz braucējiem, kas ar viņu sacentās. Viņš skatījās tikai uz ceļu, pa kuru brauca, un smaids rotājās viņam sejā.
   —   Iebrauksi bedrē un paspēlēsi veselu jardu, — viņš reiz man paskaidroja.
   Es vienmēr lūkojos atpakaļ. Bija satraucoši redzēt tūlīt aiz mūsu ratiem spēcīga zirga galvu, izplestās nāsis un putām klāto kaklu.
   Atceros, ka toreiz raudzījos atpakaļ uz Makfersonu.
   —    Makfersons mūs apdzen, tēt! — es brīdināju tēvu, redzēdams, ka pa šoseju mums aizmugurē brāžas divriči ar dzelteniem riteņiem un tajos sēž vīrs ar smilškrāsas bārdu un pātago sānus sirmam aidiniekam. Lauku ceļš, pa kuru mēs braucām, tai vietā jau sāka tuvoties šosejai.
   —    Jupis viņu rauj! — norūca tēvs. Viņš piecēlās kājās, paliecās uz priekšu un saņēma īsāk grožus, tad pameta ašu skatienu uz priekšu, kur apmēram simt jardu attālumā sacīkšu ceļš savienojās ar šoseju un gāja pāri grāvim. Tālāk tas atkal nogriezās no šosejas, bet pari tiltam varēja braukt tikai pa vienam.
   —    Pievelc, skaistuli! — kliedza tēvs un viegli uzsita Princim ar pātagu. Lielais zirgs izstiepās un spēra vēl garākus so|us. Mēs jau braucām līdztekus šosejai.
   —    Pie velna! Ceļu! — iebļāvās Makfersons. — Griez ceļu, citādi lāsts pār tevi, Maršal! — Makfersons bija draudzes vecākais un zināja visu par velniem un lāstiem, bet par Princi viņš nezināja nekā.
   —    Es jums jau esmu priekšā! — tēvs sauca. — Hei! Hei!
   Un Princis vēl mazliet pielika soli, kā tēvs bija paredzējis. Rati uzlidoja Makfersona sirmim gar purnu uz šosejas, putekļu mākonī pārbrauca pāri tiltam un atkal nogriezās uz klusā lauku ceļa, kamēr Makfersons lādējās mums aizmugurē, vēl arvien vicinādams pātagu.
   —    Piķis un zēvele! — iesaucās tēvs. — Viņš iedomājas, ka es viņam padošos. Būtu es iebraucamajos ratos, sen būtu atstājis viņu ar garu degunu.
   Tēvs allaž daudz lādējās pa ceļam uz svētdienas skolas sarīkojumu.
   —    Neaizmirsti, uz kurieni mēs braucam, — māte viņam atgādināja.
   —• Labi, labi! — tēvs centās izdabāt. — Velns! Tur jau brauc Rodžers ar savu jauno Saini. Hei! Hei!
   Taču mēs bijām uzbraukuši pēdējā pakalnā, un sarīkojuma vieta bija klāt. Blakus tai tecēja upe. Tai pāri liecās milzīgs dzelzceļa tilts, kura ēna raustījās un drebēja uz ūdens un nekustīgi stiepās pāri plašajam, zālainajam laukumam gar ūdens malu.
   Bērni jau rotaļājās šajā laukumā. Pieaugušie līkājās ap groziem, ņēma ārā tasītes un šķīvjus, tina no papīriem laukā mājas cepumus un kārtoja uz paplātēm sviestmaizes.
   Piesieti pie žoga, kas stiepās pāri tuvējam pakalnam, zirgi atpūtās ar nokārtām galvām un vaļēju iejūgu. Daži mētāja auzu tarbas, sprauslādami, kad nāsīs iekļuva putekļi. Lejā zem tilta daždažādi rati ar tukšām ilksīm stāvēja ēnā starp balstiem.
   Tēvs iebrauca mūsu pajūgu starp divām augstu kolonu rindām, un mēs izkūleņojām ārā gandrīz reizē ar viņa «Tprū!» un grožu rāvienu, kas apstādināja zirgus.
   Es skriešus devos uz upi. Bija prieks kaut paskatīties uz to. Plūstošais ūdens aplieca ap slaidajiem meldriem bangu vilnīšus. Niedru plakanās lapas šūpoja savas smailes virs ūdens līmeņa, un no dziļuma reizēm pacēlās sudrabaini burbuļi un sašķīda ūdens virsū, saceldami ņirboņu.
   Veci sarkanie eikalipti auga krastā, un viņu zari liecās pāri ūdenim, daži tik zemu, ka straume skāra lapas, pavilka gabaliņu līdzi, tad atkal atlaida. Izgāzušos koku sausie stumbri gulēja, saknes izslējuši, pie zālēm aizaugušajām bedrēm, kur reiz bija stingri stāvējuši.
   Laika zoba sagrauztās saknes noderēja par pakāpieniem, pa tām varēja uzrāpties augšā un no turienes skatīties uz stumbru, kas ar galotni bija iegrimis ūdenī. Saknes bija saplaisājušas un izbalējušas saulē un lietū, un man patika aptaustīt tās, rūpīgi izpētīt ietrunējušā koka šķiedru, meklēt oposuma nagu zīmes vai mēģināt iedomāties, kāds izskatījies koks, kad vēl zaļoja.
   Otrā pusē upei zālē stāvēja vērši un, galvas pacēluši, raudzījās uz mani. Zilgana dzērve smagi izlaidās no meldru pudura. Tad atnāca Mērija un sauca mani atpakaļ pie ratiem gatavoties skrējienam. Tas bija skrējiens, kurā man vajadzēja uzvarēt, un es pateicu to māsai, ejot rokrokā ar viņu pāri zālājam pie mātes, kas sēdēja zemē blakus ratiem un rīkoja "azaidu. Viņa bija noklājusi zālē drēbīti, un tēvs, nometies ceļos, grieza šķēlēs aukstu jēra cepeti. Viņš labprāt nepirka gaļu pie miesnieka un apgalvoja, ka aitas gaļa nekur nederot, ja aita neesot kauta, tikko no ganībām nākusi, labi paēdusi.
   — Tur tās notrenkā ar suņiem un sablīvē aplokos, —• viņš mēdza sacīt. — Reizēm tās sakostas un nodauzītas no vienas vietas. Un, ja aita vairākas dienas dzīvo neēdusi, tad tā katrā ziņā izkrītas.
   Grozīdams uz šķīvja cepeša gabalu, viņš kaut ko murmināja pie sevis.
   —    Šis jērs droši vien bija krietnu vecumu piedzīvojis, kad to kāva, — viņš sacīja, ieraudzījis mani. — Sēdies un iekod kādu kumosu.
   Pēc azaida es staigāju līdzi tēvam, kamēr atskanēja zvans, kas vēstīja skriešanās sacīkšu sākumu.
   —    Nu mums jāiet, — tēvs teica, pēkšņi apraudams sarunu ar kādu paziņu. — Satiksimies vēlāk, Tom. — Viņš pamāja vīram un, paņēmis mani pie rokas, devās pie Pītera Finlija, kas pūlējās noturēt kārtīgā rindā zēnu bariņu.
   —    Atpakaļ, — Pīters atkārtoja vienā laidā, nervozi cilādams izstieptās rokas un staigādams šurpu turpu gar zēnu rindu. — Negrūstieties! Stāviet retāk! Tā, tā, nu ir labāk. Nav kur steigties. Pagaidiet. Mēs jums pateiksim, kad jāsāk skriet. Vēl atpakaļ…
   —   Te jums būs vēl viens skrējējs, — sacīja tēvs, pabīdīdams mani uz priekšu.
   Pīters pagriezās pret mums.
   —    Ā! — viņš iesaucās, uzlūkodams mani ar jautru smaidu. — Vai viņš šodien neniķosies? — viņš jautāja tēvam.
   —    Nē, viņš jau slienas pakaļkājās aiz nepacietības.
   Pīters uzmeta skatienu ceļam, pa kuru mums vajadzēja skriet.
   —    Nostādi viņu pie tā zāles kumšķa, Bil. Viņš skries no turienes. — Viņš paglaudīja man galvu. — Nu, parādi savam vecajam, ko tu spēj.
   Mani ieinteresēja rosīgā rīkošanās sacīkstēm, kurās man vajadzēja uzvarēt. Daži zēni lēkāja savās norādītajās vietās, citi bija noliekušies uz priekšu, ar pirkstiem balstīdamies pret zemi. Tēvs sacīja, man tā nevajagot darīt. Es gāju viņam līdzi starp divām ļaužu rindām. Tur stāvēja visi, ko es pazinu, vērodami mūs un smaidīdami. Arī misis Kartera bija tur; reiz viņa man iedeva konfekti. Tagad viņa pamāja man un uzsauca:
   —    Skrien, cik jaudas, Alan!
   —   Te ir tā vieta, — tēvs sacīja. Viņš apstājās un noliecies novilka man kurpes. Stāvot zālē ar basām kājām, radās tada sajuta, ka gribot negribot vajadzēja palēkties. Un es sāku lēkāt.
   —    Paliec mierā, — tēvs sacīja. — Zirgs, kas dižojas, nekad nedabū godalgas. Stāvi te un skaties uz to lentu. — Viņš parādīja uz laužu rindas galu, kur divi vīri turēja cejam pāri lentu. Tas likās loti tālu, taču es gribēju nomierināt tēvu.
   —    Es aizskriešu tur kā zibens.
   —    Paklausies, Alan! — Tēvs pietupās uz papēžiem, tā ka viņa seja atradās tuvu manējai. — Neaizmirsti, ko es tev sacīju. Kad atskanēs šāviens, skrien taisni uz lentu. Un neskaties atpakaļ. Tiklīdz dzirdēsi šāvienu, skrien. Skrien, cik spēj, tā, kā tu skrien mājās. Es stāvēšu tur, pie tiem cilvēkiem. Tagad es iešu. Skaties tikai uz lentu, negriezies atpakaj.
   —    Es dabūšu godalgu, kad uzvarēšu, vai ne? — jautāju tēvam.
   —    Jā, — viņš apstiprināja. — Tagad nostājies. Pēc minūtes būs šāviens.
   Viņš atmuguriski atkāpās no manis. Man nepatika redzēt viņu aizejam. Vajadzēja pašam tik daudz ko atcerēties, kad viņš nebija pie manis.
   —    Gatavoties! — viņš pēkšņi uzsauca man, stāvēdams laužu rindas priekšā.
   Es atskatījos, brīnīdamies, kāpēc vēl neatskan šāviens. Visi zēni stāvēja vienā līnijā. Es biju projām no visiem, viens pats, un vēlējos būt kopā ar citiem. Tad atskanēja šāviens, un visi sāka skriet. Es izbijos, redzēdams, cik ātri viņi skrēja. Pūlēdamies tikt cits citam garām, viņi skatījās apkārt, bet man vēl nebija ar ko sacensties. Nevar taču skrieties ar kādu, kas nav blakus.
   Tēvs kliedza:
   —    Skrien! Skrien! Skrien!
   Tagad visi bija nonākuši līdz manim, un man vajadzēja sacensties ar viņiem, taču viņi mani negaidīja, un es izmisīgi skrēju viņiem pakaļ, saniknots un mazliet apmulsis. Lenta jau bija norauta, kad es tur nonācu, un es apstājos un sāku raudāt. Tēvs piesteidzās un pacēla mani uz rokām.
   —     Sasper jods! — viņš uztraukts iesaucās. — Kāpēc tu neskrēji, kad atskanēja šāviens? Tu atkal skatījies atpakaļ un gaidīji zēnus!
   —    Man vajadzēja pagaidīt, lai varētu ar viņiem skrieties, — es šņukstēju. — Man nepatīk uzvarēt vienam pašam.
   —    Nu nekas, neraudi, — tēvs mani mierināja.
   —   Gan mēs no tevis iztaisīsim skrējēju.
   Tas notika pirms gada.
   Varbūt tēvs domāja par to, griezdams riteni, un es sēdēju savos ratiņos, vērodams viņu, un manas sakropļotās kājas bija apsegtas ar segu.
   —    Šoreiz tu nevarēsi skriet, — viņš beidzot sacīja,
   —    bet es gribu, lai tu noskaties, kā viņi skrien. Stāvi tuvu pie lentas. Skatīdamies skrien līdz ar viņiem. Kad pirmais zēns pieskarsies lentai, pieskaries tu reizē ar viņu.
   —    Kā, tēt? — Es lāgā nesapratu, ko viņš gribēja sacīt.
   —    Domās, — tēvs paskaidroja.
   Es pārdomāju šos vārdus, kamēr tēvs iegāja ratnīcā pēc ratu smēres. Atgriezies viņš nolika bundžu blakus ratiem, noslaucīja lupatā rokas un sacīja:
   —    Reiz man bija melna kuce — pusasiņu ķenguru suns. Viņa skrēja kā bulta. Viņa varēja joņot līdzi stirnai un simts jardos tika priekšā vecam ķenguru tēviņam. Parasti viņa izdzenāja baru, tad izvēlējās vienu un norāva to zemē, satverdama tā astes galu, kad tas lēca. Viņa nekad neķērās ķenguram plecā kā citi suņi. Bet nekad nepalaida. Tas bija labākais no visiem suņiem, kas man piederējuši. Reiz man par viņu solīja piecnieku.
   —    Kāpēc tu viņu nepārdevi, tēt? — es vaicāju.
   —    Es viņu paņēmu pavisam mazu kucēnu un pats izaudzēju. Iesaucu par Besiju.
   —    Kaut mums tagad viņa būtu, tēt!
   —    Jā, es arī to gribētu. Bet viņa reiz sasita plecu, laikam izmežģīja. Vēlāk tur radās pamatīgs sacietējums. Pēc tam viņa vairs nederēja medībām. Tomēr es viņu arvien ņēmu līdzi, un viņa rēja, kamēr citi suņi skrēja. Neesmu redzējis otru suni, kas tā dzīvotu līdzi medībām. Un, ievēro to, viņa pati nepiedalījās.
   Atceros, reiz mēs panācām vecu ķenguru tēviņu, tas stāvēja ar muguru pret koku, un, kad Brindls — tas ari bija viens no maniem ķenguru suņiem — kad Brindls metās virsū, ķengurs pārplēsa viņam plecu, un Besija tūlīt sāka vaukšķēt. Pie velna, jā! Neesmu redzējis otru tādu suni, kas tik dedzīgi dzītos paka] medījumam un cīnītos. Un viņa to parādīja tikai ar riešanu.
   —    Man patīk klausīties, kad tu stāsti par viņu, tēt, — es sacīju, vēlēdamies dzirdēt vēl kaut ko.
   —    Nu, un tev jārīkojas tāpat. Skatīdamies iztēlojies, ka tu cīnies, skrien, sacenties, jāj un kliedz, ka vai galva plīst pušu. Par savām kājām nedomā. No šī brīža arī es par tām nedomāšu.
   Bērni, kam pa ceļam uz skolu iznāca iet garām mums, no rītiem iegriezās mūsu mājās un aizstūma mani. Viņiem tas patika, jo visi pēc kārtas dabūja pavizināties pie manis ratiņos.
   Tie, kas vilka ratiņus, dīžojās kā zirgi, un es tikai uzkliedzu: — Hei! Hei! — un vicināju iedomātu pātagu.
   Tur bija mans draugs Džo Kārmaikls, kas dzīvoja mums gandrīz pretī, un skolas varonis Fredijs Hoks, kurš visu varēja izdarīt labāk par citiem, un «Čiepslis» Bronsons, kurš allaž draudēja «pateikt», ja kāds viņam iesita.
   Mūsu ceļa malā dzīvoja divas meitenes; viena no tām Alise Barkere. Visi mūsu skolas zēni gribēja draudzēties ar viņu, bet viņai patika Fredijs Hoks. Otra bija Megija Maligena. Tā bija liela auguma meitene, zināja trīs briesmīgus lāstus un nobēra visus trīs reizē, ja viņu aizkaitināja. Viņa varēja vienā acumirklī iebelzt kādam pa ausi, un es vienmēr vēlējos, lai neviens cits, bet viņa stumtu manus ratiņus, jo mīlēju viņu.
   Reizēm, kad mēs spēlējām «niķīgus zirgus», ratiņi apgāzās. Tad Megija nokliedza savus trīs lāstus, pacēla mani un uzsauca pārējiem:
   — Ei! Palīdziet man iesēdināt viņu, kamēr kāds nav ieraudzījis.
   Viņai bija divas garas, sarkanas bizes pār muguru, un dažreiz zēni skolā viņai ķircinādamies uzsauca: «Lapsas aste.» Tad viņa par atbildi tiem uzdziedāja: «Deguns kā puļķis, pats tīrais muļķis.»
   Viņa nebaidījās no zēniem un nebaidījās arī no buļļiem.
   Kad Makdonalda bullis reiz izskrēja uz ceļa un sāka badīties ar kādu no buļļiem, ko dzina garām, mēs visi apstājāmies paskatīties. Makdonalda bullis bija lielāks un visu laiku grūda otru atpakaļ, kamēr piespieda pie koka un iedūra tam sānos. Svešais bullis iebaurojās un metās bēgt. Asinis plūda viņam pār pakaļkājām, viņš skrēja pa ceļu uz mūsu pusi, un Makdonalda bullis sekoja viņam, visu laiku badīdams.
   Džo, Fredijs un «Čiepslis» diedza uz žogu, bet Megija Maligena apstājās, neatlaizdama ratiņu rokturi. Viņa mēģināja pavilkt ratiņus nost no ceļa, bet nepaspēja, Makdonalda bullis, garām skriedams, apsvieda tos ar ragiem, taču es iekritu papardēs un nesasitos, un arī Megijai Maligenai nekas ļauns nenolika.
   Tomēr ratiņiem bija saliekts ritenis, un Megija Maligena ņēma mani pičpaunā un aiznesa uz mājām, tikai četras reizes apstādamās — Džo un Fredijs saskaitīja.
   Skolā manus ratiņus atstāja pie durvīm, un es gāju klasē ar kruķiem.
   Skola bija gara mūra ēka ar augstiem, šauriem logiem, pa kuriem sēžot neko nevarēja redzēt ārā. Platās palodzes klāja krīta putekļi. Uz vienas no tām dziļajā loga nišā stāvēja veca vāze ar sakaltušiem ziediem.
   Klasē bija divas garas tāfeles, katra savā telpas galā.
   Katras tāfeles apakšējā malā bija silīte, kurā glabājās krīta gabaliņi, lupatas tāfeles slaucīšanai, lieli trijstūri un lineāli.
   Sienā starp abām tāfelēm atradās kamīns, piebāzts ar veciem atzīmju žurnāliem, un virs kamīna karājās glezna, kas attēloja grupu kareivju sarkanos, asinīm notrieptos mundieros. Viņi skatījās kaut kur sānis, palie- kušies uz priekšu un šautenes izstiepuši pāri citu kareivju līķiem, kas gulēja viņiem pie kājām. Grupas vidū augstāk par citiem stāvēja kāds vīrs, turēdams rokā karogu ar garu kātu. Viņš kaut ko kliedza un kratīja dūri. Gleznas nosaukums bija «Pirms pēdējās cīņas», taču mis Pringla nezināja, kas tā par pēdējo cīņu. Misters Takers apgalvoja, ka tur attēlota britu varoņgara spilgtākā izpausme, un, to sacīdams, piesita gleznai ar garu rādāmo koku, lai visiem būtu skaidrs, par ko viņš runā.
   Mis Pringla mācīja mazos un misters Takers lielos. Mis Pringlai bija sirmi mati, un viņa skatījās uz skolēniem pāri brillēm. Viņa valkāja augstu apkakli ar zivju kauliņiem, tāpēc viņai nenācās viegli pamāt ar galvu, kad viņa atļava mums iziet. Es ļoti bieži vēlējos iet ārā, jo tad varēju pastāvēt saulē, lūkoties uz Turallas kalnu un dzirdēt žagatas žadzinām. Reizēm ārā sagadī- jāmies veseli trīs, un tad strīdējāmies, kuram pirmajam jāiet atpakaļ.
   Misters Takers bija vecākais skolotājs. Viņš nevalkāja brilles. Viņa acis biedēja mūs visus, pat tad, ja mēs noliecām galvas, lai nebūtu jāskatās tajās. Tās bija asas, nežēlīgas un aukstas, un viņš dzēla ar tām kā ar pātagu. Viņš vienmēr mazgāja rokas emaljētā bļodā, kas atradās klases stūrī, un nomazgājies aizgāja pie katedras un stāvēja tur, raudzīdamies skolēnos, kamēr noslaucīja rokas mazā, baltā dvielītī. Viņš nosusināja katru pirkstu atsevišķi, sākot ar īkšķi. Pirksti viņam bija gari un balti, un zem ādas varēja redzēt cīpslas. Viņš berzēja pirkstus ātri, tomēr, kā likās, apdomīgi, un viņa acis visu laiku bija pievērstas mums.
   Neviens nekustējās, kamēr viņš slaucīja rokas, neviens nerunāja. Pabeidzis viņš salocīja dvieli, novietoja to katedras atvilktnē un tad uzsmaidīja mums ar lūpām un zobiem.
   Es baidījos no viņa kā no tīģera.
   Viņam bija niedres spieķis, un, iekams viņš ar to pārmācīja kādu zēnu, viņš divas reizes strauji nošvīk- stināja to gaisā, tad izvilka caur sažņaugtu dūri, it kā gribēdams notīrīt.
   — Nu, — viņš tad sacīja, atņirgdams zobus smaidā.
   Paciest sitienus bez asarām nozīmēja apliecināt savu pārākumu. Zēniem, kas raudāja, kad viņus sita, vēlāk rotaļās vajadzēja pakļauties pārējiem. Pat mazāki zēni uzsāka cīņu ar viņiem, pārliecināti, ka pārspēs viņus. Mans lepnums prasīja, lai es izceltos ar kaut kādām spējām, ko citi bērni augstu vērtē, un, tā kā man daudz kas cits bija liegts, es sāku nicīgi izturēties pret šo sodu, lai gan baidījos no mistera Takera vairāk par visiem. Es nerāvu atpakaļ izstiepto roku, kad tuvojās spieķis, kā to darīja daži zēni, un nevaibstījos, un ne- atvilku rokas pēc katra sitiena, zinādams, ka tas nemazinās ne sāpes, ne mistera Takera paredzēto sitienu skaitu. Pēc sitieniem es nevarēju satvert kruķu spraišļus, stīvie pirksti neklausīja, tāpēc es no apakšas pabāzu zem spraišļiem nesaliektas plaukstas un tikai tā varēju aiziet uz savu vietu.
   Mis Pringla nelietoja spieķi. Viņa sita ar platu siksnu, kas vienā galā bija sašķelta trīs daļās. Domāja, ka šīs strēmeles cērtot stiprāk nekā viena vesela siksna, taču drīz vien atklājās, ka tā nav, un pēc tam viņa turēja siksnu aiz šķellā gala un slānīja mūs ar veselo.
   Rīkodamās ar pletni, viņa saknieba lūpas un aizturēja elpu, tomēr visai stipri iesist nevarēja. Viņa bieži ņēma līdzi siksnu, staigājot pa klasi, un šad tad paplikšķināja sev pa svārkiem, kā lopu dzinējs ar pātagu, baidīdams lopus.
   Sodīdama skolēnus, viņa pati likās mierīga, turpretī misteru Takeru sagrāba mežonīga nepacietība, kad viņš gribēja pārmācīt kādu zēnu. Viņš tad pielēca pie katedras, ar troksni pacēla plato vāku un, meklēdams starp žurnāliem un papīriem spieķi, kliedza:
   — Nāc šurp, Tompson! Es redzēju, ka tu vaibstījies man aiz muguras, domādams, ka es nemanīšu.
   Neviens nemācījās, kad viņš kādu pēra. Mēs visi skatījāmies klusēdami, sastinguši aiz bailēm no šī dusmu izvirduma, ko nespējām ne saprast, ne izskaidrot. Mums šķita, ka skolotāja piesarkusi seja un pārvērstā balss pareģo kaut ko briesmīgu, un mēs trīcējām, sēdēdami savās vietās.
   Mēs zinājām, kā viņš redzēja, ka Tompsons viņam aiz muguras vaibstās. Virs kamīna novietotās gleznas stikls atspoguļoja tos, kas atradās skolotāja aizmugurē, un, skatīdamies uz gleznu, viņš neredzēja ne kritušos kareivjus, ne vīru, kas kliegdams turēja karogu; viņš redzēja bērnu sejas.
   Bērni bieži runāja par niedres spieķi un siksnu. Daži no vecākajiem zēniem ļoti gudri sprieda par šo tematu, un mēs klausījāmies viņos ar cieņu.
   Viņi pastāstīja mums, ka vajadzētu ielikt spieķa galā kādā plaisiņā zirga astru, un, kad ar tādu spieķi sistu pa roku, tas uzreiz sašķeltos divās dajās. To dzirdēdams, es iztēlojos, ka iekāpju pa logu skolā, kad tur neviena nav, ielieku spieķī astru un nemanīts pazūdu. Es varēju iedomāties mistera Takera nikno, apjukušo seju nākošajā dienā, kad viņš blenž uz sašķelto, nederīgo spieķi savā rokā, bet es stāvu viņa priekšā smaidīdams, ar izstieptu roku, gaidīdams sitienu, kas vairs nenāks. Tas bija visai patīkams skats.
   Taču, lai ieliktu šo astru, vajadzētu uzlauzt aizslēgto katedru, un to mēs nevarējām. Un mēs ieberzējām delnas ar sveķiem, pārliecināti, ka tie darīs ādu tik cietu, ka nekādi sitieni nesāpēs.
   Es pamazām kļuvu par padomdevēju sveķu jautājumā, noteikdams, cik daudz un kā tie jālieto, un aprakstīdams sveķu dažādās īpašības tādā tonī, kas liecināja, ka esmu īsts lietpratējs un ar mani nav ko strīdēties.
   Taču vēlāk es pārgāju uz akāciju mizām — mērcēju rokas brūnajā šķidrumā, ko ieguvu, aplejot mizas ar karstu ūdeni. Es apgalvoju, ka tas miecē ādu, un par apstiprinājumu rādīju savas delnas, kas bija cietas no pastāvīgās berzēšanās pret kruķu spraišļiem. Man radās daudz sekotāju, un par pudeli akāciju mizu šķidruma, ja tas bija gandrīz melns, es ņēmu četras marmora bumbiņas vai sešas bildītes no cigarešu kārbiņām.
   Sākumā es sēdēju galerijā tajā telpas daļā, kur mācīja mis Pringla. Galerija sastāvēja no solu rindām, kas atradās cita par citu augstāk, pēdējā gandrīz vai pie pašiem griestiem. Katram solam bija sēdeklis bez atzveltnes, un tajā varēja novietoties seši bērni. Solu virsas bija izraibinātas ar iniciāļiem, apļiem, četrstūriem un robiem, kas bija ieskrāpēti kokā ar kabatas nažiem. Dažos bija izgriezti apaļi caurumi, un pa tiem varēja iemest dzēšamo gumiju vai zīmuli apakšējā nodalījumā. Sešas tintnīcas atradās tam nolūkam izurbtos iedobumos un blakus tām gropes spalvām un zīmuļiem.
   Mazie rakstīja uz tāfeles. Tāfeles rāmī bija caurums, kurā ievēra aukliņu un pie tās piesēja lupatu.
   Kad tāfeli vajadzēja notīrīt, uz tās uzspļāva un ar lupatu noslaucīja uzrakstīto. Pēc kāda laika lupata sāka ost, un tad skolnieks dabūja no mātes citu.
   Bija parasts sakrāt krietnu spļāvienu, sūcot vaigu iekšpusi un kustinot žokļus. Ar lielu spļāvienu varēja palepoties, parādīt to zēnam, kas sēdēja blakus, un tikai tad, grozot tāfeli, virzīt siekalas gan uz vienu, gan otru pusi, kamēr mitrā sliede, ko tās atstāja, izpletās gandrīz pa visu tāfeli. Tad skolnieks noslaucīja tāfeli un pievērsa uzmanību mis Pringlai.
   Mis Pringla uzskatīja, ka vajagot tikai pastāvīgi atkārtot vārdu, un tas ne vien uz visiem laikiem iespiedī- šoties atmiņā, bet būšot arī pilnīgi skaidra tā nozīme.
   Vispirms mēs iemācījāmies alfabētu, ik dienas to atkārtodami, tad visa klase vienmuļā balsī vilka: «Ka- a-ķe-i-es — kaķis; ka-a-ķe-i-es — kaķis; ka-a-ķe-i-es — kaķis.»
   Tajā vakarā skolnieks paziņoja savai mātei, ka prot saburtot vārdu «Kaķis», un māte sacīja, tas esot lieliski.
   Tomēr mans tēvs tā nedomāja.
   Kad es iepazīstināju viņu ar savām, zināšanām, viņš teica:
   — Pie velna «kaķi»! Saburto «zirgu».
   Es iemācījos ātri, ja domāju līdzi, taču stundās bieži vien smējos un pļāpāju un pastāvīgi dabūju sitienus. Pēc katras stundas man palika kaut kas neapgūts, nezināms, un es sāku nīst skolu. Mis Pringla paļāja manu rokrakstu un allaž klakšķināja mēli, skatīdamās manā rakstudarbā. Zīmēt kaut ko pēc paša izvēles man patika, jo tad varēju zīmēt eikaliptu lapas, un man zīmējumi vienmēr izdevās citādāki nekā pārējiem. Tajās stundās, kad vajadzēja zīmēt noteiktus priekšmetus, mums parasti nolika priekšā kubus, un tie man nekad neiznāca precīzi.
   Reizi nedēļā mums bija mācība, ko sauca par «Dabas zinībām». Tā man patika, jo tad mums atļāva stāvēt ap galdu un mēs varējām grūstīties un jokoties.
   Misters Takers atvēra skapi, kur glabājās dažas stikla caurules, spirta lampiņa, pudelīte ar dzīvsudrabu un ādas disks, kam centrā bija piestiprināta aukliņa. Viņš nolika šos priekšmetus uz galda un sacīja:
   —    Šodien mēs apskatīsim gaisa spiedienu, kas ir četrpadsmit mārciņas uz kvadrātcollu.
   Es nekā no tā nesapratu, taču, stāvēdams blakus Megijai Maligenai, vēlējos paspīdēt ar savām zināšanām un atkārtoju, ko man tēvs bija stāstījis: jo vairāk gaisa cilvēks ievelkot plaušās, jo vieglāks tas esot un upē neslīkstot. Domāju, ka tam ir kāds sakars ar dabas zinībām, taču misters Takers lēnām nolika ādas disku atpakaj uz galda, tad uzlūkoja mani tā, ka man vajadzēja nolaist acis, un izspieda caur zobiem:
   —    Maršal, ievēro to, ka mūs neinteresē ne tavs tēvs, ne tas, ko tavs tēvs sacījis, pat ja šādi izteikumi liecina par viņa dēla muļķību. Esi tik laipns un klausies uzmanīgi!
   Tad viņš apslapināja ādas disku un piespieda to pie galda, un neviens no mums nevarēja to atraut, izņemot Megiju Maligenu, kura saplēsa to gabalos ar vienu rāvienu un pierādīja, ka nav nekāda gaisa spiediena.
   Vezdama mani uz mājām, viņa sacīja, ka man taisnība un tāda gaisa spiediena neesot.
   —    Es labprāt tev kaut ko uzdāvinātu, — es viņai sacīju, — bet man nekā nav.
   —    Vai tev nav kāds žurnāls? — viņa jautāja.
   —   Man ir divi zem gultas, — es dedzīgi atbildēju. — Es uzdāvināšu tev abus.

   Kruķi pamazām kļuva it kā daļa rio manis paša. Manas rokas bija attīstījušās vairāk par citām ķermeņa daļām, paduses norūdījušās un cietas. Kruķi vairs neradīja sāpes, un es varēju ērti staigāt.
   Man bija dažādi staigāšanas veidi, un es nosaucu tos vārdos, ar ko apzīmē zirgu gailu. Es varēju virzīties uz priekšu soļiem, rikšiem, aulekšiem, galopā.
   Bieži un smagi krilu, taču iemanījos novelties zemē tā, lai pasargātu slimo kāju no trieciena. Atcerēdamies agrāk piedzīvotos kritienus, es jau paklupdams zināju, kāds būs kritiens, — «labs» vai «slikts». Ja abi kruķi paslīdēja mirklī, kad es vēzēju kājas uz priekšu, es kritu atmuguriski, un tas bija pats ļaunākais, jo tādos gadījumos man bieži vien aizsitās elpa vai arī uzkritu virsū slimajai kājai. Tas bija sāpīgs kritiens, un tādās reizēs es dauzīju ar dūrēm zemi, lai apspiestu raudas.
   8 Alans Maršals
   Kad tikai viens kruķis paslīdēja vai atsitās pret akmeni vai sakni, es kritu uz priekšu, uz rokām, un nekad ne- sasitos.
   Es nekad netiku vaļā no zilumiem, puniem vai no- brāzumiem, un ik vakarus man nācās ārstēt kādu dienā dabūtu pušumu.
   Taču es par to neraizējos. Tas bija gan nepatīkami, taču likās neizbēgami, un man pat prātā neienāca, ka tā jācieš tikai kroplim, — šādu jēdzienu es tajā laikā uz sevi neattiecināju.
   Sāku pats iet uz skolu un iepazīties ar nogurumu, pilnīgu spēku izsīkumu — visu kropļu sūro likstu.
   Es vienmēr vairījos no līkumiem, vienmēr, cik taisnā ceļā vien iespējams, devos, kur biju nodomājis. Labāk gāju cauri dzelkšņu puduriem nekā apkārt, labāk kāpu pāri žogiem, nekā nogriezos dažus jardus sānis, lai ietu pa vārtiem.
   Normāls bērns izlieto savu enerģijas pārpalikumu, skraidīdams apkārt, lēkādams, griezdamies vai, ejot pa ielu, spārdīdams akmeņus. Arī es jutu vajadzību darīt to pašu un, iedams pa ceļu, taisīju neveiklus lēcienus, lai parādītu savu labo garastāvokli. Redzēdami, cik neveikli es paužu savu dzīvesprieku, ļaudis noraudzījās mani ar aizkustinājumu un nožēlu, tā ka es tūdaļ mitējos un nogaidīju, kamēr viņi mani vairs neredzēja; tad viņu skumjas un sāpes mani vairs neatturēja un es atkal atgriezos savā laimīgajā pasaulē.
   Pašam to neapzinoties, man mainījās uzskati: agrāk es cienīju zēnus, kas daudz laika ziedoja lasīšanai, tagad mani sāka pievilkt spēks un veiklība. Futbolists, bokseris, velosipēdists mani valdzināja daudz vairāk nekā zēns, kas apveltīts ar ievērojamām garīgām spējām. Rupji zēni kļuva par maniem rotaļu biedriem, un bieži vien pēc manas runas varēja spriest, ka pats esmu kauslīgs.
   — Pēc stundām es tev likšu pa aci, Ted. Pagaidi tikai!
   Vārdos es bieži draudēju, taču vairījos izpildīt savus draudus. Es nespēju sadunkāt zēnu, ja viņš pirmais neiebelza man.
   Jebkura varmācība man derdzās. Dažreiz, kad gadījās redzēt, ka vīrs sit zirgu vai sper sunim, es, mājās pārnācis, apliku roku Megai ap kaklu un cieši piespiedu viņu sev klāt. Apzinādamies, ka viņa dzīvo drošībā, es pats jutos labāk.
   Maz bija tādu mirkļu, kad es nedomāju par dzīvniekiem un putniem. Putnu lidojums iedarbojās uz mani kā muziķa. Es vēroju skrejošus suņus, gandrīz ar sāpēm apjauzdams viņu kustību skaistumu, un auļojošs zirgs izraisīja manī saviļņojumu, ko es pats nespēju izskaidrot.
   Es neapzinājos, ka, dievinādams jebkuru darbību, kas apliecināja spēku un veiklību, es guvu gandarījumu par to, ka pats nespēju tā rīkoties. Es tikai zināju, ka, redzēdams citu spēka izpaudumus, pats jutu možumu.
   Mēs ar Džo Kārmaiklu kopīgi medījām zaķus un trusīšus, ar suņiem klaiņojām pa krūmiem un vaļējiem aplokiem, un, kad izcēlām zaķi un suņi sāka dzīties tam pakaļ, es sajūsmināts vēroju ķenguru suņa līgano skrējienu, tuvu pie zemes nolaisto galvu, skaisto kakla un piecu izliekumu, spraigos pagriezienus, kad viņš apdzina zaķi, kas bēgdams meta cilpas.
   Sāku vakaros staigāt pa mežu, lai ieelpotu zemes un koku smaržu. Nometos ceļos sūnās un papardēs, spiedu seju pie zemes, uzsūkdams tās aromātu. Rakņājos ar pirkstiem pa zāles saknītēm, neizsakāmi vēlēdamies izpētīt, no kā sastāv zemes pika, ko turu rokā, aplūkot sīkās, matiņiem līdzīgās saknītes, kas stīgo tajā. Zeme bija it kā apveltīta ar kādu burvību, un man sāka likties, ka mana galva pārāk tālu no tās, lai spētu pilnīgi iepazīt zāli, lauku puķes, papardes un akmeņus, kas gadījās man ceļā. Es vēlējos līdzīgi sunim skriet ar degunu pie zemes, lai neviena smarža man neietu zudumā, lai neviens brīnums akmens vai auga izskatā nepaliktu neievērots.
   Es mēdzu ložņāt cauri papardēm purva malā, atstādams aiz sevis platu sliedi un ik reizes atklādams kaut ko vēl neredzētu, vai arī gulēt visā garumā, seju pie- liecis tuvu paparžu jaunajiem dzinumiem, kas nule izniruši no auglīgās zemes un atgādināja dūrītēs savilktas bērnu rociņas. Cik tie bija maigi, cik mīļi un nevarīgi! Es noliecu galvu un pieskāros tiem ar vaigu.
   Taču es jutos saistīts, nespēju rast atklājumu, kas izskaidrotu un remdētu šīs manas alkas. Tāpēc es ļāvos sapņiem, jo tad varēju klaiņot pēc patikas, tad nepaklausīgais ķermenis mani nekavēja.
   Pēc tējas, kamēr vēl nebija pienācis laiks iet gulēt, gaidu pilnajā mijkrēslī, kad purvā sāka kurkstēt vardes un pirmie oposumi pabāza galvu no koku dobumiem, es mēdzu stāvēt ārā, vērdamies caur vārtiem pāri ceļam uz mežu, kas nekustīgi slējās pret debesīm, gaidot nakti. Visvairāk man patika tie vakari, kad mēness lēnām cēlās aiz Turallas kalna, kas likās milzīgs un asi iezīmējās palsajā gaismā.
   Klausīdamies varžu kurkstēšanā, pūces kliedzienos vai oposuma pīkstos, es domās devos straujā skrējienā cauri naktij, joņoju uz četrām kājām, ar degunu pie zemes, sekodams pa trusīša vai ķengura pēdām. Varbūt es biju dingo vai parastais suns, kas dzīvo savu patstāvīgu dzīvi mežā, — to es skaidri nezināju, — taču es nekad nešķīros no meža, pa kuru cilpoju nepiekusis. Es biju daļa no tā, un man piederēja viss, ko tas sniedza.
   Iztēlē staigāšana man nesagādāja grūtības, es skrēju, nejuzdams noguruma, lēcu bez pūlēm, kustējos viegli un veikli kā citi cilvēki vai suņi un zirgi.
   Kā suns lēkšodams nakts tumsā, es nejutu ne pūļu, ne noguruma, ne kritiena sāpju. Es joņoju pa mežu, nepaceldams degunu no lapām apbirušās zemes, džinos pakaļ bēgošiem ķenguriem, nogriezdamies, kad viņi nogriezās, lēcu, lai notvertu tos, traucos pāri siekstām un strautiem gan mēness gaismā, gan koku ēnā, cilpoju, metu līkumus, un mani nesa spēcīgi muskuļi, un neizmērojami, līksmi spēka uzplūdi darīja mani možu.
   Savā iztēlē es pārtraucu šos medību sapņus, kad biju notvēris trusīti-vai ķenguru, mani valdzināja tikai pašas medības, tas, ka mana būtne tad likās it kā daļa no meža.
   Es nespēju iedomāties, ka vesels cilvēks var nogurt. Biju pārliecināts, ka nogurumu rada staigāšana ar kruķiem, veseli cilvēki, manuprāt, šādu sajūtu nepazina.
   Kruķi taču neļāva man aizskriet bez apstāšanās līdz skolai, tie taču lika manai sirdij stiprāk dauzīties, kad kāpu kalnā, un piespieda mani aizelsušos atbalstīties pret koku, kamēr citi zēni gāja tālāk. Tomēr es nevainoju savus kruķus. Es nespēju dusmoties. Sapņos es tos pametu, taču atgriezos pie tiem bez sašutuma.
   Sajā pielāgošanās periodā mani vienādi iepriecināja abas pasaules, kurās es dzīvoju. Ikviena no tām lika man tiekties pēc otras. Īstenība mani rūdīja, sapņu pasaulē es vicināju zobenu.
   F redijs Hoks skrēja, cīkstējās, kāpa kokos un šāva ar «kaķeni» labāk par visiem mūsu skolā. Viņš bija visveiklākais marmora bumbiņu spēlē un varēja aizmest cigarešu kastīti tālāk nekā citi zēni. Fredijs bija kluss zēns, nekad nelielījās, un es biju viņam sirsnīgi pieķēries. Viņš krāja bildītes no cigarešu kārbiņām, un trūka vēl tikai vienas, tad būtu pilns komplekts ar nosaukumu «Britu impērijas ieroči un bruņas».
   Šo kolekciju viņš glabāja skārda tabakas kārbā un ik dienas reizi vai divas izņēma ārā, apslapināja īkšķi un pārskaitīja visas, bet es skatījos. Vienmēr iznāca četrdesmit deviņas.
   Es gribēju sadabūt viņam trūkstošo bildīti un uzrunāju katru vīrieti, ko vien sastapu: «Vai jums nav kāda bildīte no cigarešu kārbiņas, mister?» Tomēr veltīgi.
   Kad es jau biju nospriedis, ka tā droši vien ir pati retākā cigarešu bildīte pasaulē, kāds jātnieks, ko es apturēju pie mūsu vārtiem, izvilka to no kabatas un iedeva man.
   Es gandrīz nespēju ticēt. Vairākas reizes pārbaudīju numuru — trīsdesmit septiņi. īstā. Fredijam trūka trīsdesmit septītā numura.
   Otrā dienā es nepacietīgi gaidīju, kad Fredijs parādīsies uz ceļa, un jau ceturtdaj jūdzes attālumā pakliedzu viņam jauno ziņu. Pienācis tik tuvu, ka varēja mani dzirdēt, viņš sāka skriet, un, kad viņš bija klāt, es pasniedzu bildīti.
   —    Dabūju to no puiša, kas jāja garām, — es uztraukts stāstīju. — Viņš man prasa: «Ko tu krāj?» — un es saku: «Britu impērijas ieročus un bruņas.» Un viņš saka: «Paraudzīšu, varbūt man kāda ir!» Un, redz, bija arī. Tagad tev ir pilns komplekts.
   Fredijs aplūkoja bildīti, tad apgrieza to un paskatījās uz numuru. Pēc tam izlasīja attēloto bruņu aprakstu un noteica:
   —    Tieši tā, kas man vajadzīga, nudien!
   Viņš izvilka no kabatas tabakas kārbiņu un atvēra to. Ielika jauno bildīti, kur tai vajadzēja atrasties, uzsita ar paciņu pa staba galu, lai nolīdzinātu, aplaizīja īkšķi un lēni izskaitīja bildītes, skaļi nosaukdams katru numuru. Es atkārtoju tos viņam līdzi.
   —    Piecdesmit! — lepni un laimīgi iesaucos, kad viņš pieskārās pēdējai.
   —    Tā izskatās! — Fredijs pievienojās.
   Viņš atkal uzsita ar paciņu pret stabu un izskaitīja vēlreiz, sākdams no otra gala.
   —    Tagad tev ir pilns komplekts, Fredij, — es priecīgi sacīju, kad viņš beidza. — Un visas labu labās.
   —    Jā, — Fredijs noteica. Viņš ielika bildītes atpakaļ tabakas kārbā. — Padomā tikai — pilns komplekts! — Viņš turēja kārbu izstieptā rokā un smaidīdams lūkojās uz to.
   —    Še, ņem to! — viņš teica, piepeši iemezdams kārbiņu man rokās. — Tās ir tavas. Es tās krāju tev.
   Skolā viņš reti rotaļājās ar mani, vairāk domādams par to, kā iespēlēt marmora bumbiņas un savākt bildītes no cigarešu kārbiņām, vai laizdams rotaļu vilciņu.
   Es vāji spēlēju bumbiņas un vienmēr zaudēju. Fre- dijam bija viena īpaša, «pienainā bumbiņa šiliņa vērtībā», un viņš man to iedeva, lai es varētu spēlēt «uz vērtīgajām». Katrs dalībnieks lika aplī vienu bumbiņu, taču vienīgi vislabākie spēlētāji riskēja ar tik dārgām. Es pazaudēju šo «pienaino» bumbiņu, kad vien spēlēju, un tad devos pie Fredija un pateicu:
   —    Es atkal to paspēlēju, Fredij.
   —    Kam? — Fredijs apjautājās.
   —    Billijam Robertsonam.
   Tas nekas! — Fredijs mani mierināja, aizgāja,
   atguva to atpakaļ un atdeva inan, noteikdams: — Te tā ir! — un atkal atgriezās pie savām spēlēm.
   Kad es sastrīdējos ar kādu zēnu, Fredijs allaž turējās tuvumā un klausījās, spārdīdams ar kāju granti. Reiz, kad Stivs Makintairs piedraudēja iespert man pa muguru, es tam atcirtu:
   —    Tad tas būs tavs pēdējais spēriens!
   Un Stivs grasījās mesties man virsū. Fredijs bija to dzirdējis un sacīja Stivam:
   —    Kas aiztiks viņu, tam būs darīšana ar mani!
   Pēc tam Stivs vairs negribēja man spert, tomēr,
   iedams klasē, pačukstēja:
   —    Es tev sadošu pēc stundām, tad tu redzēsi!
   Es atvēzēju kruķi un, iekams viņš paspēja atvirzīties, trāpīju viņam pa stilbu, un zēni tūdaļ nostājās gan manā, gan Stiva pusē — vieni sacīja, man vajagot sadot, otri — ka Stivs to pelnījis.
   Mums ar Stivu strīds sākās jau agrāk, kad mēs visi reiz cīkstējāmies skolas pagalmā pie četrstūrainās metala tvertnes, kur glabājās ūdens. Liela skārda krūze ar aprūsējušu dibenu karājās pie tvertnes krāna, un zem tā bērni bija ieminuši bedri, kurā krājās izlaistītais ūdens. Tie, kas gribēja padzerties, mīdījās šinī dubļainajā peļķē kā govis pie siles.
   Vasarā, kad mēs rotaļājāmies pagalmā, ap tvertni arvien bija drūzma, meitenes un zēni stumdījās un grūstījās, raudami vēl neiztukšoto krūzi no lūpām tiem, kas jau dzēra, un liedami tās saturu savās mutēs, kamēr daudzas rokas vēl snaikstījās pēc tās. Kad viens bija padzēries, krūzi tūdaļ satvēra un tukšoja cits.
   Pastāvīgi skanēja kliedzieni. Visi vērsās pret to, kas pašlaik dzēra, — lūdza, draudēja, atgādināja senus nodarījumus vai solījumus, ko tas bija aizmirsis.
   —    Te, šai pusē, Bil… Es esmu šeit… Dod krūzi! Es tev aizdevu savu bumbiņu. Es pēc tevis, Džim… Ei, Džim, es pēc tevis . . . Tur pietiks mums abiem. Paej nost, vai neredzi, kur grūdies … Es biju pirmais. Tagad mana kārta. Ej ratā!
   Ūdens lija uz kleitām, krekliem … Zēni uz vienas kājas lēca ārā no drūzmas, aptvēruši ar rokām stilbus un kliegdami: — O-o-o! — Meitenes spiedza: — Es pateikšu skolotājam! — Padzērušie spiedās ārā no bara, ar plaukstām slaucīdami slapjās mutes, un smaidīja uzvaras smaidu.
   Es cīnījos līdz ar citiem. Tādās reizēs neviens nedomāja par manām kroplajām kājām un mani notrieca zemē vai pagrūda sānis ar visiem maniem kruķiem.
   Es pats pamudināju viņus tā rīkoties, lietodams izteicienus, kas neatbilda maniem spēkiem.
   —    Es tevi viens divi notriekšu no kātiem, — piedraudēju kādam visā skolā pazīstamam kauslim, un tas nobrīnījās vien.
   Visi domāja, ka es spēju pierādīt vārdus ar darbiem, taču līdz strīdam ar Stivu Makintairu es nekad savus draudus nebiju izpildījis.
   Man dzerot, Stivs pasita krūzi uz augšu, aplēja ar ūdeni un izrāva krūzi no rokām. Es iebelzu viņam pa vēderu un pats novēlos zemē, jo man nokrita kruķis. Zemē gulēdams, es saķēru Stivu aiz kājām un nogāzu dubļos. Tomēr viņš piecēlās ātrāk nekā es un grasījās mesties man virsū, bet tajā mirklī atskanēja zvans.
   Visu nedēļu pēc tam mēs piedraudējām viens otram, un mums katram bija savs draugu pulks, kas pačukstēja padomus. Visi atzina, ka man esot spēcīgas rokas, taču Stiva padomdevēji atklāti pateica, ka es būšot pagalam, ja man izraušot kruķus. Zēni, kas stāvēja manā pusē, turpretī apgalvoja, ka es vislabāk varot cīnīties, zemē gulēdams.
   Es pats nezināju, kā varu vislabāk cīnīties, taču par sakāvi pat iedomāties nespēju.
   —    Pieņemsim, ka viņš mani notriec. zemē, — es skaidroju Fredijam Hokam. — Nu, kad tieku kājās, es varu atkal uzbrukt viņam.
   Mans spriedums balstījās uz visai vienkārša nosacījuma: «Kas nepadodas, to nevar uzvarēt.» Tā kā nekas pasaulē nespētu piespiest mani padoties, man vajadzēja uzvarēt.
   Fredijs, skaitīdams bumbiņas un likdams tās ar auklu aizsienamā drānas maisiņā, piezīmēja:
   —    Es cīnīšos ar viņu tavā vietā un iedošu tev vēl vienu bumbiņu.
   Tam es nevarēju piekrist. Es pats gribēju norēķināties ar Stivu Makintairu. Man vajadzēja cīnīties ar viņu, citādi es būtu mīkstčaulis. Ja es necīnītos ar viņu, zēni vairs neticētu maniem vārdiem.
   Paskaidroju to Fredijam, un tas ieteica man atbalstīties ar muguru pret mūri, jo tad Stivs, netrāpīdams man, atdauzītu pret akmeņiem rokas.
   Man tas likās labs padoms.
   Tovakar, mājās pārnācis, es pastāstīju mātei, ka otrā dienā cīnīšos ar Stivu Makintairu Džeksona aplokā aiz vecā celma.
   Māte tai brīdī stāvēja pie plīts un gatavoja ēdienu. Viņa pagriezās pret mani un iesaucās:
   —    Cīnīsies? Tu cīnīsies?
   —    Jā, — es apstiprināju.
   Viņa uzlika lielo, melno katlu uz plīts un sacīja:
   —    Man nepatīk, ka tu kaujies, Alan. Vai tu nevari iztikt bez tā?
   —    Nē. Es gribu cīnīties ar viņu.
   —    Nevajag! — māte lūdzās, tad pēkšņi apklusa un raudzījās manī, un viņas seja pauda rūpes un pārdomas.
   —   Es … Un ko tēvs par to saka?
   —    Es viņam vēl neesmu stāstījis.
   —    Ej izstāsti!
   Devos uz aploku, kur tēvs vadāja pa apli jaunu, nemierīgu zirgu, kas vilka sev līdzi stabu. Zirgs bija izliecis kaklu, un ap muti pie laužņiem tam bija putas. Tas gāja gan strauji, gan atkal lēni, un tēvs visu laiku runāja, mierinādams to.
   Uzrāpos uz žoga un paziņoju:
   —    Rīt es cīnīšos ar Stivu Makintairu.
   Tēvs apturēja zirgu, piegāja klāt un paplikšķināja tam kaklu.
   —    Ko nozīmē — cīnīšos? Vai tu liksies viņam virsū ar dūrēm?
   —    Jā.
   Par ko jūs sastrīdējāties?
   Viņš mani aplēja ar ūdeni.
   —    Vai tas ir tik slikti? Man patīk laistīties ar ūdeni.
   —    Viņš pastāvīgi mani ķircina.
   —   Nu, tas nav labi, — tēvs gausi novilka, lūkodamies zemē. — Kas būs tavs sekundants?
   —    Fredijs Hoks.
   —   Jā, — tēvs norūca pie sevis, — tas ir kārtīgs zēns. — Tad piebilda: — Tev laikam gribas paspēko- ties. — Viņš palūkojās manī. — Tu taču nestaigā apkārt, strīdu meklēdams, vai ne, dēls? Man tas nepatiktu.
   —    Nē. Viņš mani aiztiek.
   —    Es saprotu, — tēvs sacīja. Viņš paskatījās uz zirgu. — Pagaidi, kamēr es aizvedīšu kumeļu.
   Es vēroju, kā viņš atraisa zirgam krūšu siksnu un nomet atsaites; tad nokāpu no žoga un gaidīju tēvu pie staļļa durvīm.
   —    Nu tad aprunāsimies, — viņš sacīja, iznācis ārā. — Cik liels ir tas Makintairu puika? Es viņu neatceros.
   —   Lielāks par mani, bet Fredijs domā, ka viņš esot bailīgs,
   —    Jā, — tēvs prātoja. — Bet kas notiks, ja viņš tevi sasitīs? Viņš var sasist tevi zili melnu, kamēr tu tiec viņam klāt, Varbūt tu viņam vienreiz iekrausi, bet, ja viņš trāpīs tev pa zodu, tu apvelsies kā kūlenis. Un ne jau tāpēc, ka tu nespētu cīnīties, ievēro to! — viņš steidzās piebilst. — Tu esi no tiem, kas iet kā kuļmašīna. Bet kā tu noturēsies kājās? Kā tu varēsi tai pašā laikā balstīties uz kruķiem un zvelt viņam?
   —   Ja es esmu zemē, tad viss kārtībā, — es dedzīgi apgalvoju. — Tad es viņu nogāzīšu no kājām. Viņš man neizspruks.
   —    Bet kā būs ar tavu muguru?
   —    Mugurai nekas nekait… Nesāp. Ja viņš man iespertu, tad sāpētu, bet es gulēšu uz muguras.
   Tēvs izvilka pīpi un domīgi vērās uz pirkstiem, stampādams galviņā tabaku.
   —   2ēl, ka tu nevari ar viņu kaut kā citādi cīnīties. Kā tu šauj ar «kaķeni»?
   —   O! Ar «kaķeni» viņš ir meistars. — Es steidzīgi paskaidroju. — Viņš var trāpīt zīlītei pāri ceļam.
   —   Varbūt ar nūjām?
   —    Ar nūjām? — es iesaucos.
   —    Jā, cīņa ar nūjām tev būtu izdevīgāka. Rokas tev stiprākas nekā viņam. Tu varētu apsēsties zālē viņam
   pretī un cirst ar nūju. Kad viņi sacīs: «Sākt!» — vai ko nu viņi saka, gāz viņam, cik stipri vari. Ja viņš ir bailīgs, kā tu saki, tad padosies pēc pirmā sitiena.
   —    Bet ja viņš negrib cīnīties ar nūjām?
   —    Tev viņš kaut kā jāpiedabū, — tēvs paskaidroja.. — Ja viņš stīvējas pretī, nosauc viņu, zēniem dzirdot, par zaķapastalu. Uz šī āķa viņš uzķersies. Rīkojies uzmanīgi. Nezaudē savaldību. Iecērt viņam pa pirkstiem, ja vari. Ja viņš līdzīgs savam vecajam, tad ir īsts ziepju burbulis. Es viendien redzēju viņa veco lejā, krodziņā. Vīstīja dūres, it kā taisītos mesties kādam virsū. Bet, kad vecais Railijs aicināja viņu ārā, zālē, viņš aprima. Zēns būs tāds pats. Redzēsi, kādu seju viņš rādīs, kad tu pateiksi, ka necīnīsieties ar dūrēm, bet ar nūjām.
   Vēlu vakarā es redzēju pa vajējām savas guļamistabas durvīm, ka tēvs sarunājās ar māti, kura lāpīja manas zeķes, un dzirdēju viņa vārdus:
   —    Mums viņš jānorūda, Mērij. Tu to zini. Viņam jāiemācās paciest sitienus, kaut arī tas būtu sāpīgi. Ja viņu no tā pasargāsim, tikpat galu galā viņu sitīs no aizmugures un krietni vien. Labi tas nav, bet ko lai dara. Mums vairs nevajag rūpēties par zēnu, mums jārūpējas par vīru. Es gribu, lai viņš šoreiz cīnās, kaut arī risks ir liels. Vai nu jāriskē ar viņa sprandu vai jāsalauž viņa sirds. Tad jau labāk riskēt ar viņa sprandu. Vismaz es tā domāju. Varbūt es maldos, bet esmu ar mieru likt uz spēles visu, kas man ir, un apgalvot, ka , man taisnība.
   Māte kaut ko piebilda, un tēvs turpināja:
   —    Jā, zinu, zinu. Mums tomēr jāuzņemas šis risks. Es baidos ļoti, tomēr domāju, ka ļaunākais šoreiz var būt puns galvā un daži pušumi. — Tēvs brīdi klusēja, tad piemetināja: — Es gan negribētu būt tas Makintaira puika, — atmeta galvu un viegli iesmējās. Lampas gaisma krita viņam sejā, un māte raudzījās viņā ilgi un vērīgi.
   Kaujas vienmēr notika pēc stundām. Tajās dienās, kad bija paredzēta kāda cīņa, visus bērnus pārņēma uztraukums un sasprindzinājums, meitenes pastāvīgi draudēja «pateikt» un skolas pazīstamās «sūdzētājas» tika tā nostrostētas, ka apvainotas sapurināja savas peļastītes un aizgāja, degunus pacēlušas, bet tie skolnieki, kas nicināja sūdzēšanos, nikni noskatījās viņām pakaļ.
   Taču vajadzēja daudz drosmes, lai nosūdzētu, jo gandrīz visai skolai patika cīņas, un meitenes ar «sūdzētāju» slavu dažas reizes pagājās līdz skolas durvīm, it kā taisīdamās iet «pateikt», bet tur, nevarēdamas saņemties, apstājās un izmeta pa ļaunai piezīmei par nejaukajiem zēniem, kas viņas novērojot.
   Meitenes nebija klāt cīņās, jo visi uzskatīja, ka viņas ir pārāk maigas tik brutālam skatam, taču viņas lūkojās no tālienes un satrauktas lādējās — tā Megija Maligena man stāstīja.
   Megija vienmēr noskatījās cīņas. Šoreiz viņa nāca barā ar zēniem, kas ielenca mani, ejot uz Džeksona aploku, un izdevīgā brīdī apliecināja man savu uzticību, steigšus pačukstēdama:
   Ja viņš piekaus tevi, es piekaušu viņa māsu!
   Nekādi citi vārdi nebūtu skaidrāk pierādījuši, ka viņa stāv manā pusē.
   — Es viņu miltos samalšu, — es pārliecinoši sacīju.
   Par cīņas iznākumu es nešaubījos. Pats vairāk likos ieinteresēts skatītājs nekā galvenā persona notikumā, kam tik dedzīgi gatavojās mani atbalstītāji. Bija pilnīgi skaidrs, cik piekritēju katram cīnītājam. Ikvienam zēnam tika jautāts, kurai pusei viņš pieslejas, un skolēni sadalījās gandrīz līdzīgās daļās.
   Stivs Makintairs sākumā noraidīja cīņu ar nūjām, taču visi zēni, kas dzirdēja šo ierosinājumu, uzņēma to ar tādu sajūsmu, ka viņam bija neērti atteikties, it īpaši pēc tam, kad es nosaucu viņu par zaķapastalu un «apzīmēju par gļēvuli», tas ir, uzsitu trīsreiz uz ploca, skandēdams: — Viens, divi, trīs, tev bailēs kājas trīc.
   Tā palikām pie nūjām, un Fredijs Hoks nogrieza man skaistu jo skaistu. Tā griezta no akācijas, ko neesot apgrauzuši kāpuri — Fredijs man stāstīja kā īsts lietpratējs. Nūja bija trīs pēdas gara un vienā galā resnāka.
   —    Turi aiz tievā gala, — Fredijs pamācīja. — Savi- cini tā, it kā tu taisītos sist govij. Trāpi viņam aiz auss, tad cērt otrreiz pa degunu.
   Es klausījos Fredijā ar bijību, pārliecināts, ka nav pasaulē nekā tāda, ko viņš nezinātu.
   —    Aiz auss ir laba vieta, — es piekritu.
   Spiegi nēsāja ziņas no viena pretinieka pie otra. Runāja, ka Stivs sitīšot ar tādu vēzienu, «it kā skaldītu malku».
   —    Būs tikai divi gājieni, — Stivs lielījās. — Es gāzīšu viņam, un viņš gāzīsies zemē.
   —     Muldoņa! — Fredijs šos vārdus uzņēma nicīgi. — Diez ko tad Alans darīs, kamēr Stivs viņu zilinās!
   Fredijs un Džo Kārmaikls, mani sekundanti, bija izmērījuši nūjas, saliekot abas kopā, lai nevienam no mums nebūtu priekšrocību.
   Kad mēs visi sapulcējāmies Džeksona aplokā aiz lielā celma, Sliva piekritēji stāvēja ap viņu blīvā barā. Megija Maligena sacīja, ka Stivs labprāt laistos projām. Bet Fredijs tā nedomāja.
   —    Stivs vislabāk cīnās, kad sāk kaukt, — viņš sacīja man, — bet vēl viņš nekauc.
   Iekams mēs abi apsēdāmies viens otram pretī, Stivs novilka svārkus, uzlocīja krekla piedurknes un iespļāva saujās. Tas likās iespaidīgi visiem, izņemot Megiju Ma- ligenu, kurai šķita, ka Stivs plātoties.
   Es nevilku nost svārkus, jo manam kreklam bija daudz caurumu un es negribēju, ka Megija Maligena tos redz. Taču saujās es iespļāvu, lai parādītu, ka zinu, kas darāms, tad sakrustoju kājas sev apakšā kā melnādainais un savicināju nūju gaisā kā misters Takers savu spieķi.
   Saspļāvis saujās, Stivs nosēdās man pretī tik tālu, ka ar nūju viņu nevarēju aizsniegt, un viņam lika pievirzīties tuvāk. Izstiepu savu nūju, lai pārliecinātos, vai varu aizsniegt viņa galvu, un, tā kā viegli varēju, tad sacīju, ka var sākt cīņu. Arī Stivs bija sagatavojies, un tad Fredijs deva pēdējos norādījumus.
   —    Atcerieties, tā ka neviens lai nestāsta vecajam Takeram par to, kas notiks.
   Visi apsolījās nestāstīt Takeram, tad Fredijs teica:
   —    Sākt! — un Stivs cirta man pa galvu. Nūja trāpīja pa matiem un noslīdēja pāri vaigam, noraudama ādu, un tas nāca tik negaidīti, ka viņš iesita man otrreiz, pa plecu, iekams es pilnīgi apjēdzu, ka esam sākuši cīņu.
   Tad es briesmīgās dusmās sāku sist ar tādu spēku un straujumu, ka, pēc Megijas Maligenas vārdiem, būtu varējis nogāzt vērsi.
   Stivs atkrita uz muguras, lai izvairītos no sitieniem, un es paliecos uz priekšu un neganti zvetēju, kaut gan viņš mēģināja aizvelties projām. Viņam asiņoja deguns, un viņš sāpēs tā iebrēcās, ka es apstājos neziņā, bet Fredijs Hoks iesaucās: — Pieveic viņu! — un es atkal sāku slānīt, kliegdams pēc katra sitiena: — Vai tev diezgan? Vai tev diezgan? — kamēr starp bļāvieniem izdzirdēju: — Jā.
   Džo Kārmaikls stāvēja man blakus ar kruķiem un Fredijs palīdzēja man piecelties. Es trīcēju kā jauns zirgs. Seju dedzināja sāpes, tā ka nevarēja pieskarties, un uz galvas auga puns.
   —   Es esmu uzvarējis, vai ne?
   —    Tu sadauzīji viņu kā salmu kūli, — sacīja Megija Maligena, tad, bažīgi noliekusies pie manis, piebilda:; — Kā ar tavu slimo kāju?
   Kad nokļuvu mājās, tēvs un māte gaidīja mani pie vārtiem. Tēvs izlikās tur kaut ko labojam un nogaidīja, kamēr citi zēni aizgāja, tad strauji pienāca pie manis un, apvaldīdams nepacietību, jautāja:
   —    Kā tev gāja?
   —    Es uzvarēju, — atbildēju, un diezin kāpēc man uzmācās raudas.
   —    Labi! — tēvs sacīja un norūpējies aplūkoja manu seju. — Viņš ir tevi briesmīgi apstrādājis. Tu izskaties tā, it kā būtu laists caur kuļmašīnu. Kā jūties?
   —    Labi.
   Tēvs pastiepa roku.
   —    Ļauj man paspiest tev roku, — viņš sacīja. — Tu esi dūšīgs zēns.
   Paspiedis man roku, tēvs sacīja:
   —    Arī māte vēlēsies paspiest tev roku.
   Bet māte mani apskāva.
   Otrā dienā Misters Takers, ieraudzījis manu seju, izsauca mani priekšā un sodīja par kaušanos un sodīja arī Stivu Makintairu, taču es visu laiku atcerējos tēva vārdus, ka es esot dūšīgs zēns, un neraudāju.

   Ik dienas, pārnācis no skolas, Džo dzina savas mātes pīles un zosis uz dīķi, kas atradās ceturtdajjūdzi no viņu mājām, un vakaros atkal pārdzina tās. Putni virzījās viņam pa priekšu līganā, baltā virknē, nepacietības un gaidu pārņemti. Kad viņš dzina tos cauri pēdējam koku pudurim, tie sāka iet veicīgāk, pēkšķēt un gāgāt, bet Džo apsēdās zemē.
   Es gandrīz vienmēr pavadīju viņu. Mēs sēdējām blakus un ar patiku vērojām, kā pīles dīķa malā pieplok, ielaižas ūdenī un aizslīd, šūpodamās sīkajos vilnīšos. Dīķa vidū pīles izslējās un savicināja spārnus, tad atkal nolaidās ūdenī, apmierināti skurinādamas astes, un sāka meklēt ūdens dzīvnieciņus, kas mitinājās dīķī.
   Džo apgalvoja, ka dīķī varot atrast visu ko, taču es tam nepiekritu.
   — Nemaz nevar zināt, kas tur ir, — viņš reizēm prātoja.
   Vējainās dienās mēs ielikām skudras tukšās konservu kārbās un laidām kā kuģus ar visu komandu pāri dīķim, dažreiz paši bradājām gar malu, meklēdami tritonu, šo dīvaino, garnelei līdzīgo dzīvnieciņu ar kustīgām žaunām.
   Džo daudz zināja par tritoniem.
   —    Tie ir ļoti vārīgi, — viņš man stāstīja. — Ja ieliek pudelē, tūliņ nobeidzas.
   Man gribējās zināt, kur viņi paliek, kad dīķis izžūst.
   —    Dievs vien to zina! — Džo noteica.
   Kamēr pīles plunčājās dīķī, mēs klaiņojām pa mežu, meklējām putnus un pavasaros kāpām pie viņu ligzdām.
   Man patika kāpt kokos. Viss, kas prasīja spēku un veiklību, mudināja mani, urdīja pamēģināt to, ko Džo, kuram nevajadzēja pierādīt savas fiziskās spējas, nemaz nevēlējās darīt.
   Kāpjot es izmantoju rokas, jo kājas maz noderēja. Slimā kāja slābi karājās, kad es rokās pārvilkos no zara uz zaru, un veselo kāju varēju izlietot vienīgi atbalstam, kamēr rokas sniedzās pēc augstākajiem zariem.
   Es baidījos no augstuma, taču pārvarēju šīs bailes, izvairīdamies skatīties uz leju, kad tas nebija gluži nepieciešams.
   Nespēju uzrāpties pa stumbru kā citi zēni, bet pratu ar rokām uzvilkties pa virvi, un, kad nevarēju aizsniegt zemākos zarus, Džo pārmeta virvi kādam pāri un es uzvilkos pa to tiktāl, ka varēju satvert zaru.
   Ja rāpos kokā žagatu perēšanas laikā, Džo parasti stāvēja apakšā un brīdināja, kad putni grasījās uzbrukt. Es rāpos pa zaru, kas līgojās vējā, seju piespiedis pie koka, lēni virzīdamies pa raupjo mizu garām zaru žāklēm arvien tuvāk tumšajam, apaļajam plankumam, kas vīdēja lapotnē. Izdzirdējis Džo kliedzienu: «Laižas!» — es apstājos un, turēdamies ar vienu roku, otru izmisīgi vicināju ap galvu, gaidot, ka nupat nošalks spārnu vēdas, spalgi noklakstēs knābja cirtiens un sejā iesitīsies vēja brāzma, žagatai atkal uzšaujoties gaisā.
   Nebija tik ļauni, ja izdevās pagriezties tā, lai redzētu žagatas slīdam lejup, jo tad varēja atgaiņāties, kad tās bruka virsū, un, nikni ieknābušas izstieptajā rokā, tās atkal aizlaidās, spārnus žvīkstinādamas, bet, ja gadījās stāvēt ar muguru pret putniem un vajadzēja turēties ar abām rokām, tad tās bieži vien iecirta ar knābi vai iebelza ar spārniem.
   Kad man tā gadījās, no lejas atskanēja Džo rūpju pilnā balss:
   —    Vai viņa tev trāpīja?
   —   Jā.
   —    Kur?
   —    Galvā, pie auss.
   —    Asinis tek?
   —    Vēl nezinu. Pagaidi, kamēr pieķeros stingrāk.
   Uz mirkli atbrīvojis vienu roku, es pataustīju sūrstošo galvu, tad paskatījos uz pirkstu galiem.
   —   Tek, — es uzsaucu Džo, priecīgs un reizē arī nobažījies par to.
   —    Piķis un zēvele! Bet nu jau tu esi tuvu. Vēl kādu jardu… Tagad pastiepies… Vēl mazliet… Nē… Vairāk pa labi. . . Turpat ir …
   Es ieliku silto oliņu mutē un laidos lejā, un tad turēju to plaukstā, un mēs abi to aplūkojām.
   Reizēm es kritu, taču parasti aizķēros apakšējos zaros un nekad stipri nesasitos. Kādreiz, kad mēs kāpām abi, es, mēģinādams satvert zaru, tā vietā sagrābu Džo kāju. Džo pūlējās nokratīt mani, taču es turējos kā dadzis, un mēs abi kopā, zariem brakšķot, nokritām uz mizas gabaliem nosētās zemes nobrāztām rokām un kājām un bez elpas, tomēr sveiki un veseli.
   Šis kritiens atstāja lielu iespaidu uz Džo. Pārcilādams vecas atmiņas, viņš bieži vien ieminējās:
   —    Es nekad neaizmirsīšu to trako dienu, kad tu sagrābi manu kāju un nelaidi vaļā. Kāpēc tu tā darīji? Es taču kliedzu: «Laid vaļā!»
   Es nekad nevarēju viņam to pilnīgi izskaidrot, kaut gan pats jutu, ka man bija tiesības turēties pie Džo.
   —    Nesaprotu, — viņš domīgi novilka. — Ar tevi kopā kāpt nav droši. Nudien nav droši!
   Džo ar laiku pierada pie maniem kritieniem. Kad mūsu kopīgajos gājienos gadījās, ka es izstiepos visā garumā, sagrīļojies nogāzos sānis vai nozvēlos atmugu* riski, Džo tūlīt apsēdās un turpināja sarunu, zinādams, ka es mazu brītiņu gulēšu kā pakritis.
   Es gandrīz vienmēr biju noguris, un kritiens deva man iespēju un ieganstu atpūsties, guļot zemē. Tādās reizēs es paņēmu zariņu un rakņājos starp zāļu stiebriem, meklēdams kukaiņus, vai vēroju skudras, kas tekalēja pa tuneļiem zem lapām.
   Mēs nekad nepieminējām kritienu. Tas nelikās nekas svarīgs, jo bija tikpat parasts kā staigāšana.
   Džo reiz izteicās, runājot par maniem kritieniem:
   —    Beigts tu neesi, un tas ir pats galvenais.
   Ja man gadījās «smags» kritiens, Džo tāpat apsēdās. Nekad viņš neatļāvās tādu aplamību kā nākt man palīgā, ja es nesaucu. Viņš sēdēja zālē, pameta skatienu uz mani, kad es valstījos aiz sāpēm, tad apņēmīgi novērsās un noteica:
   —    Cik muļķīgi!
   Pēc brītiņa, kad es jau gulēju mierīgi, Džo atkal paskatījās uz mani un jautāja:
   —    Kā tu domā? Vai iesim tālāk?
   Pieminēdams manus kritienus, viņš arvien izvēlējās
   vārdus, ko lietoja fermeri sausuma laikā, kad viņu zirgi un lopi krita un nobeidzās uz izkaltušās zemes.
   —    Šodien atkal viena govs nolikās gar zemi, — viņi mēdza sacīt. Un reizēm, kad tēvs apjautājās Džo, kā es staigājot, viņš atbildēja:
   —    Viņš nolikās gar zemi netālu no upes un pēc tam vairs nekrita, kamēr aizgājām līdz pašiem akmeņiem.
   Lielais sausums, kas togad uznāca Austrālijā, iepazīstināja Džo un mani ar bailēm, sāpēm un ciešanām, par ko mēs agrāk nekā nebijām zinājuši. Pēc savas pieredzes varējām spriest, ka pasaule ir tīri jauka. Saule nekad nededzināja, un dievs gādāja par govīm un zirgiem. Ja kāds dzīvnieks cieta, tad tikai cilvēka dēļ — par to mēs bijām pārliecināti. Mēs bieži prātojām, ko mēs darītu govju vai zirgu vietā, un vienmēr nospriedām, ka lēktu pāri visiem žogiem, kamēr nonāktu tādā vietā, kur ap mums būtu tikai mežs un neviena cilvēka, un tur mēs dzīvotu pilnīgā laimē, kamēr mierīgi nomirtu koku paēnā, atlaidušies garā, zaļā zālē.
   Sausums sākās tāpēc, ka nelija parastie rudens lieti. Kad sākās ziemas lieti, zeme bija pārāk auksta, sēklas vairs neuzdīga un daudzgadējo zāli izsalkušie lopi nograuza līdz saknēm. Pavasaris bija sauss, un, kad pienāca vasara, putekļi kūpēja par aplokiem, kur citus gadus viļņoja zāle.
   Zirgi un lopi, kurus to īpašnieki laida ganīties uz platajiem ceļiem, kas stiepās cauri apgabalam, klaiņoja jūdzēm tālu, meklēdami barību. Viņi lauzās caur žogiem aplokos, kas bija pat vēl kailāki nekā ceļi, no kurienes lopi nāca, lai noplūktu kādu sažuvušu zāles stiebriņu vai krūma zariņu.
   Fermeri, nevarēdami izbarot vecos zirgus, ko bija novietojuši tālajos aplokos, un arī nespēdami nošaut dzīvniekus, kas pie viņiem bija pieraduši, izdzina tos uz ceļa, lai paši meklē sev barību. Viņi nopirka tiem žetonus un uzskatīja, ka izpildījuši savu pienākumu.
   Vietējās pārvaldes iestādes atļāva lopiem ganīties uz ceļiem tikai tad, ja tiem kaklā karājās misiņa žetoni, par ko pārvalde iekasēja piecus šiliņus. Žetons deva pircējam tiesības ganīt savu lopu uz ceļa vienu gadu.
   Vasaras naktīs mežā varēja dzirdēt šķindam ķēdes, pie kurām šie žetoni bija piestiprināti, — zirgi un govis gāja pie ūdens tvertnes padzerties.
   Jūdzēm tālu uz visiem ceļiem, kas sazarojās no ūdens tvertnes, varēja redzēt nelielus zirgu un govju bariņus, kas rušināja ar purniem putekļaino zemi, meklēdami kādu saknīti, vai stāvēja uz šosejas un ēda sažuvušus mēslus, ko bija atstājis kāds ar eksejiem barots zirgs.
   Katrs bars turējās atsevišķi, gāja pa vienu un to pašu ceļu, allaž uzmeklēja vienas un tās pašas taciņas. Kad sausums un svelmīgais karstums ieilga, lopu bari kļuva arvien mazāki un mazāki. Ik dienas kāds no vājākajiem pakrita un palika guļam putekļos, ko pats sacēla, pūlēdamies tikt augšā, bet pārējie gāja tālāk, lēni vilkdami kājas, galvas nokāruši, tālāk un tālāk, kamēr slāpes piespieda tos vēlreiz mērot garo ceļu atpakaļ pie ūdens tvertnes.
   Gar ceļiem, pa kuriem gāja lopi, eikaliptu zaros grīļojās žagatas ar atplestiem knābjiem, vārnas laidelējās pār aplokiem un sāka ķērkt un riņķot uz vietas, kad ieraudzīja kādu kritušu lopu, un no pamales līdz pama-
   Iei pāri kailajai zemei klājās satraucoša mežu deguma dūmaka un gruzdošu eikaliptu lapu smaka.
   Katru rītu fermeri apstaigāja savus aplokus, celdami augšā lopus, kas bija pakrituši.
   — Pagājušajā naktī man atkal trīs pagalam, — kāds fermeris, garām ejot, žēlojās tēvam. — Droši vien šonakt vēl kāds pāris kritīs.
   Veseli piena lopu ganāmpulki nobeidzās savu īpašnieku nomātajos aplokos. Govis gulēja uz sāniem, un zemē pie to kājām bija izspārdītas pusmēnesim līdzīgas bedres — govis bija pūlējušās piecelties. Diendienā, saulei spīdot pie skaidrām debesīm, lopi nopūlējās tikt augšā… un putekļi sagriezās ap tiem un izklīda. Un aplokos varēja dzirdēt dzīvnieku smagās elsas un dziļās nopūtas … reizēm klusus kunkstienus.
   Fermeri, cerēdami uz lietu, cerēdami uz kādu brīnumu, kas viņus varētu glābt, ļāva lopiem dienām ilgi cīnīties ar nāvi. Kad kļuva skaidrs, ka govs kuru katru mirkli nobeigsies, viņi nogalināja to ar sitienu pierē, tad devās pie spēcīgākajiem lopiem, kuri vēl pūlējās celties, snaigstīdami uz augšu un atkal nolaizdami savas smagās galvas, plati iepletuši acis ar stingstošu skatienu.
   Fermeri aplika šīm govīm apkārt virves, ar zirgu palīdzību uzcēla tās, nostādīja starp dēļiem un tā ar stipriem balstiem turēja slāvus, kamēr lopi tiktāl atžirga, ka paši varēja nostāvēt kājās un nodzīvot vēl kādu dienu.
   Vīri, pret vārtiem atspiedušies, vēroja liesmainos saulrietus, un viņiem aiz muguras bija kūtis ar tukšiem steliņģiem un aiz tām aploki ar kailu zemi. Ap to laiku, kad pienāca pasts, fermeri pulcējās pie pasta kantora, stāstīdami par saviem zaudējumiem un prātodami, kur ņemt naudu, lai nopirktu sienu, kā izvilkties, kamēr uznāks lietus.
   Tēvam klājās grūti. Viņš pašlaik iebrauca dažus misis Kerusersas zirgus, un viņa sūtīja ekseļus, ar ko tos barot. Katru nedēļu Pīters Finlijs atstāja četrus maisus pie mūsu vārtiem, un tēvs tad pagrāba sauju ekseļu, bārstīja tos no vienas rokas otrā, pūzdams projām salmus, kamēr saujā palika maza kaudzīte auzu. Viņš priecājās, ja bija daudz auzu:
   — Laba manta!
   Bērdams eksejus no maisiem spaiņos, tēvs daudz — likās, pārāk daudz — izkaisīja pa grīdu. Ik vakarus atnāca Džo tēvs ar virtuves slauķi un kliju maisu, sa- slaucīja uz grīdas izbirušos eksejus un aiznesa uz savām mājām. Viņš pūlējās uzturēt savu govi un zirgu pie dzīvības. Ekseļi maksāja mārciņu maisā, ja tos vispār varēja dabūt, un tā bija visa viņa nedēļas alga, tāpēc viņš tos nevarēja nopirkt. Džo gāja uz mežu un plūca purva zāli, taču purvi izžuva, un zāle drīz vien iznīka.
   Mēs ar Džo vienmēr runājām par zirgiem, kurus bijām redzējuši nobeigušos. Mēs mocījām sevi ar sirdi plosošiem aprakstiem par to, kā lēnā nāvē mirst lopi aplokos un mežā visā apkārtnē.
   Aiz kaut kāda neizprotama iemesla mēs mazāk skumām par lopiem, kas nobeidzās aplokos, bet daudz smagāk pārdzīvojām klaiņojošo dzīvnieku nāvi. Šie lopi mums šķita vientulīgi, pamesti, padzīti un nāvei nolemti, kamēr tiem lopiem, kas stāvēja aplokos, bija īpašnieki, kuri par tiem rūpējās.
   Tveicīgajos vasaras vakaros, kad debesis vēl ilgi pēc saulrieta sarkani kvēloja, mēs ar Džo devāmies uz ūdens tvertni vērot, kā lopi nāk dzert. Zirgi nāca pār- vakarus, jo varēja divas dienas iztikt bez ūdens, govis katru vakaru, taču tās cita pēc citas nobeidzās un palika guļam ūdens tvertnes tuvumā, jo nespēja noiet tik lielu gabalu kā zirgi.
   Kādu vakaru mēs sēdējām, raudzīdamies saulrietā un gaidīdami zirgus. Ceļš stiepās taisnā līnijā caur kokiem, tad pāri klajumam un beidzot nozuda aiz pakalna. Uz pakalna stāvēja nokaltuši eikalipti, kas asi iezīmējās pret sārtajām debesīm. Visstiprākie vēji nespēja locīt to nedzīvos zarus, un nekad vairs pavasaris netērpa tos lapu rotā. Izslējuši savus kaulainos zaru pirkstus pret sarkanajām debesīm, tie stāvēja klusi kā nāves miegā. Pēc brīža no aizkalnes iznira zirgi un gar kokiem virzījās uz mūsu pusi, kakla ķēdēm šķindot un pakaviem klabot.
   Viņi nāca lejā no pakalna, divdesmit vai vairāk, veci un jauni, nokārtām galvām, visi mazliet grīļodamies. No tālienes saoduši ūdeni, viņi pacēla galvas, sasparojās un uzņēma ļodzīgu riksi. Viņi nerikšoja barā, bet izklaidus, citādi viens zirgs klupdams varētu notriekt zemē vairākus un pakrituši viņi vairs nepieceltos.
   Neviens no šiem zirgiem nebija gulējis mēnešiem. Daži rikšoja vienmērīgi, citi zvāļodamies, taču visi turējās tālāk cits no cita.
   Ieraudzījuši ūdens tvertni, daži iezviedzās, citi paātrināja gaitu. Kāda bēra ķēve, kurai katra riba bija skaidri redzama un tik asi, izspiedušies krusti, ka likās, kauls tūlīt izdursies cauri izžuvušajai ādai, piepeši sagrīļojās. Kājas viņai sametās, saliecās apakšā… viņa nevis paklupa un nokrita, bet sabruka, mazliet sasvērdamās uz priekšu, tā ka vispirms atsitās ar purnu pret zemi, tad apvēlās uz sāniem.
   Brītiņu viņa gulēja nekustīgi, tad sāka izmisīgu mēģinājumu piecelties. Paslējās uz priekškājām, pūlēdamās atsperties ar pakaļējām un tikt augšā, taču pakaļkājas neklausīja, un ķēve atkal nokrita uz sāniem. Kad mēs piesteidzāmies klāt, viņa pacēla galvu un lūkojās uz ūdens tvertni. Pat tad, kad mēs jau stāvējām blakus, viņa vēl arvien lūkojās uz ūdens tvertni.
   —    Paklau! — es uzsaucu Džo. — Mums viņa jāpie- ceļ. Viņai vajag tikai padzerties, un viņa atspirgs. Paskaties uz viņas sāniem. Izkaltusi kā asaka. Ņemsim viņu aiz galvas.
   Džo nostājās man blakus. Mēs apņēmām ar rokām ķēves kaklu un cēlām, taču viņa nekustējās. Tikai smagi elsa.
   —    Lai viņa mazliet atpūšas, — Džo ieteica. — Varbūt tad varēs piecelties.
   Mēs stāvējām blakus ķēvei tumstošajā vakara krēslā, nespēdami samierināties ar domu, ka viņai jānobeidzas. Mūs mocīja nemiers un dusmas par savu bezspēcību. Gribējām iet mājās, bet nespējām pamest ķēvi, jo tad mums acu priekšā stāvētu zirgs, kas nakts tumsā cīnās ar nāvi.
   Es pēkšņi satvēru viņas galvu. Džo pliķēja sānus. Mudinājām viņu ar kliedzieniem. Brītiņu viņa pūlējās piecelties, tad atkrita atpakaļ un ar smagu, trīcošu nopūtu nolaida galvu zemē.
   Mēs to nespējām izturēt.
   —    Pie velna, ko viņi visi dara? — piepeši Džo dusmās iekliedzās, lūkodamies apkārt uz tukšajiem cejiem, it kā gaidītu spēcīgus vīrus ar virvēm steidzamies mums palīgā.
   —    Vajadzēs atnest viņai ūdeni, — es izmisis sacīju. — Iesim dabūsim spaini!
   —    Es iešu, — teica Džo. — Tu pagaidi tepat. Kur ir spainis?
   —    Šķūnī.
   Džo skriešus metās uz mājas pusi, bet es apsēdos zemē blakus ķēvei. Dzirdēju moskītus sīcam, garām aizdūca vaboles. Pāri koku galotnēm laidelējās sikspārņi. Pārējie zirgi bija padzērušies un cits aiz cita lēnām vilkās man garām, atpakaļ uz kādu tālu vietu, kur vēl bija paglābušies daži apkrimsti zāļu stiebri. Zirgi atgādināja ar ādu pārvilktus skeletus, un, kad viņi gāja garām, es varēju saost viņu elpu — it kā sapelējušas zemes smaku.
   Kad Džo atgriezās ar spaini, mēs piesmēlām to no ūdens tvertnes, taču Džo viens to nevarēja panest, un es viņam palīdzēju. Vienā paņēmienā pavirzījāmies uz priekšu tikai jardu. Abi satvērām stīpu, pavēzējām spaini uz priekšu, tad pagājām paši tam garām, pasniedzāmies atpakaļ un atkal vēzējām to uz priekšu, un tā neskaitāmas reizes, kamēr nonācām pie ķēves.
   Tikuši tuvāk, mēs dzirdējām, ka viņa grudzina aiz slāpēm. Kad nolikām spaini viņai priekšā, viņa iegrūda purnu dziļi ūdenī un dzēra tik lieliem guldzieniem, ka ūdens līmenis spainī strauji kritās. Acumirklī spainis bija tukšs. Atnesām vēl vienu, viņa izdzēra to, tad vēl vienu … Taču tad es biju galīgi nokusis. Pakritu un vairs nespēju piecelties. Gulēju blakus ķēvei, galīgi zaudējis spēkus.
   —    Pie velna! Tagad man vajadzēs stiept ūdeni un dzirdīt tevi, — sacīja Džo.
   Viņš apsēdās zemē man blakus, raudzījās zvaigznēs un ilgi sēdēja, nekustēdamies un neteikdams ne vārda. Es dzirdēju vienīgi zirga dziļo, grūto elpošanu.
   Kādā svētdienas pievakarē es stāvēju pie vārtiem un raudzījos, kā Džo cauri mežiņam steidzas pie mums. Viņš skrēja sagumis, galvu plecos ierāvis, slapstījās aiz kokiem un pastāvīgi skatījās atpakaļ, it kā laupītāji dzītos viņam pakaļ.
   Paslēpies aiz veca sarkanā eikalipta, viņš nometās uz vēdera un gar stumbru skatījās uz to pusi, no kuras pats tikko bija skrējis. Pēkšņi viņš pieplaka pie zemes kā ķirzaka. Es palūkojos un ieraudzīju, ka Endijs skrien pa taku.
   Endijs neslapstījās aiz kokiem. Viņš skrēja ar kādu ciešu nolūku, ko nevajadzēja slēpt.
   Džo virzījās apkārt kokam, pūlēdamies izgrozīties tā, lai vienmēr būtu paslēpies aiz stumbra, taču Endijs zināja Džo paņēmienus un devās taisni uz šo koku.
   Džo piecēlās un izlikās visai pārsteigts.
   —   Tu, Endij? Nudien, es tieši gaidīju tevi!
   Viņam neizdevās apmānīt Endiju: viņu ieraudzījis,
   tas varen apmierināts iesaucās:
   —    Noķēru gan!
   Mēs ar Džo bijām norunājuši sastapties ar «Čiepsli» Bronsonu un Stivu Makintairu Turallas kalna piekājē. Līdzi ņēmām suņus, jo papardēs, kas auga kalna nogāzēs, bieži bija manītas lapsas, taču mūsu galvenais nolūks bija ripināt akmeņus lejā, krāterī.
   Milzīgie klintsbluķi, ko mēs izkustinājām krātera malā, veldamies lejā, atsitās pret krātera stāvajām sienām, palēcās augstu gaisā, ar brīkšķi drāzās pret kokiem un atstāja aiz sevis salauzītus brikšņus un papardes. Lejā, krātera dibenā, akmeņi vēl palēkdamies ripoja uz priekšu, pat mazliet augšup pa pretējo sienu, tad tikai apstājās.
   Uzkāpšana kalnā mani ļoti nogurdināja. Man vajadzēja bieži atpūsties, un to es arī darīju, ja gājām divatā ar Džo, bet, ja bija vēl citi zēni, tie dažkārt neapmierināti rūca:
   —    Pie joda! Vai tu atkal taisies apstāties?
   Dažreiz viņi negribēja gaidīt, un, kad es beidzot
   tiku pie viņiem kalna virsotnē, prieks par pirmo novelto akmeni jau bija norimis un sajūsmas saucieni apklusuši,
   Es pamanījos iegūt laiku atpūtai, uz brītiņu novērsdams biedru uzmanību no gājiena mērķa. Parādīju uz taciņām papardēs un iesaucos:
   —    Ož pēc lapsas! Laikam tikko paskrējusi garām! Dzenies pakaļ, Džo!
   Apspriešanās, vai vērts dzīties pakaļ lapsai, aizņēma laiku, un man tika nepieciešamā atpūta.
   Kad mēs nonācām norunātajā vietā pie akāciju pudura, Bronsons un Stivs tupēja zemē pie trusīšu alas un skatījās uz Tainija — Bronsona austrāliešu terjera asti un pakaļkājām. Tainija galva, pleci un priekškājas atradās alā, un viņš sparīgi kašņāja zemi.
   —    Vai kāds ieskrēja iekšā? — jautāja Džo, nometies ceļos pie alas un ar lietpratēja skatienu uzlūkodams zēnus. — Ei! Palaid mani! — Viņš saķēra Tainiju aiz pakaļkājām.
   —    Izvelc viņu ārā, iztaustīsim alu! — es sacīju tikpat viszinīgs kā Džo.
   —    Tikai muļķis bāž roku alā! — teica Stivs, pieceldamies kājās un purinādams smiltis no ceļgaliem, it kā ala viņu vairs neinteresētu. Stivs nespēja man pie-» dot, ka biju uzvarējis viņu cīņā ar nūjām.
   —    Kurš te baidās no čūskām? — es nievājoši noteicu, nogūlies uz sāniem un bāzdams roku alā, kamēr Džo turēja Tainiju, kas pūlējās atbrīvoties.
   —   Var sataustīt alas dibenu! — es nicīgi paziņoju, ielaidis roku alā līdz pat plecam.
   —    Šinī alā ir audzēti mazuļi, — sacīja Džo. Viņš palaida vaļā Tainiju, un tas no jauna metās alā, tikko es izvilku ārā roku. Apcirsto asti stīvi saslējis, šunelis trīs reizes gari ievilka gaisu, izošņādams alu, tad atmuguriski izlīda ārā un jautājoši mūs uzlūkoja.
   —    Nu, iesim tālāk, — sacīja Stivs.
   —    Kur Endijs? — vaicāja Džo. Endijs sēdēja zemē starp Damiju un Roveru. Viņš šķirstīja Rovera spalvu, meklēdams blusas, un Rovers pacieta šo operāciju, apmierinājumā izslējis purnu.
   —    Kāpēc ņēmi Endiju līdzi? — jautāja «Ciepslis» Bronsons ar cietēja izteiksmi.
   Endijs pēkšņi palūkojās uz Džo, gaidīdams ticamu paskaidrojumu.
   —    Tāpēc, ka ņēmu, un viss, — Džo nikni atcirta. Viņš nekad ar Bronsonu gari neizrunājās. «Kad skatos uz viņu, man gribas viņam gāzt,» tā Džo bieži izteica savas domas par «Čiepsli».
   Gājām pa šauru, zirgu iemītu taciņu, kas vijās pa nogāzi. Man tur bija ļoti grūti iet. Garās papardes, kas auga gar taciņas malām, kavēja ikvienu kruķu vēzienu. Plati ceļi šādas grūtības nesagādāja, un es vienmēr izvēlējos tādus, kad gāju pa mežu, taču Turallas kalnā veda tikai šauras taciņas starp papardēm, kas sniedzās mums līdz jostas vietai. Es liku vienu kruķi uz takas, ar kājām un otru kruķi lauzdams ceļu caur biežņu.
   Es nekad nerēķinājos ar kājām, tām ceļš nebija vajadzīgs. Ar visu augumu es tikai mirkli balstījos uz veselās kājas, iekams vēzēju abas kājas uz priekšu, bet svarīgi bija, uz kā balstīsies kruķi, kas tos kavēs. Ja es kritu, tad vienmēr tikai tāpēc, ka kruķis paslīdēja, atsitās pret akmeni, sapinās zālē vai papardēs, nevis tāpēc, ka vēzienā kaut kur aizķērās kājas.
   Kad es sāku staigāt kopā ar Džo, viņš uztraucās, redzot, ka manas kājas laužas cauri papardēm, bet blakus ir brīvs, klajš ceļš. Tas, ka pa šo ceļu virzās viens kruķis, viņam nelikās svarīgi; manas ērtības viņš vērtēja pēc tā, kā pārvietojās manas kājas, un bieži pārmeta:
   — Kāpēc tu neej pa ceļu, kur vieglāk staigāt?
   Kad paskaidroju iemeslu, viņš noteica: — Tas tik ir jocīgi! — un nekad vairs par to nerunāja.
   Viltībai, ko es pielietoju, lai mazinātu Bronsona un Stiva steigu, bija panākumi, un kalna virsotni mēs sasniedzām visi reizē. Atklātajā galotnē spēcīgs vējš šaustīja mūs, mēs ar sajūsmu pagriezām krūtis tam pretī, un mūsu skaļie kliedzieni atbalsojās krāterī, kas vērās pie mūsu kājām kā dziļš kauss.
   Mēs nogrūdām krāterī akmeni un priecīgā satraukumā vērojām, kā tas palēkdamies krīt lejā gar stāvajām sienām. Mani pārņēma vēlēšanās sekot tam, pašam ar savām acīm redzēt, kas slēpjas tur lejā starp papardēm un kokiem, kuri auga krātera dibenā.
   —    Stāsta, ka tur lejā esot liels caurums un tam virsū tikai plāna kārtiņa zemes, — es sacīju, — un, ja uzkāptu uz tās, iekšā būtu karstos dubļos un diezin kur.
   —    Tas ir izdzisis, — iebilda Stivs, kā parasti cenzdamies apgalvot pretējo.
   —    Varbūt, — Džo strīdīgi iejaucās, — tomēr dibens ir mīksts un var iebrukt. Neviens nezina, kas tur lejā ir, — viņš svarīgi nobeidza. — Neviens pats!
   —    Varu derēt, ka tur kādreiz dzīvoja melnie, — apgalvoja Bronsons. — Ja nokāptu lejā, varētu redzēt, kur viņi bijuši. Misters Takers te atradis melnādaino cirvi.
   —    Tas nav nekas, — noteica Džo. — Es pazīstu kādu cilvēku, kam ir pusducis tādu cirvju.
   —    Es mēģināšu nokāpt lejā, — solījās Stivs.
   —   Kāpsim! — Bronsons dedzīgi piebalsoja. — Tas tik būs vareni. Es ari. Ejam, Džo!
   Džo paskatījās uz mani.
   —    Es jūs pagaidīšu, — teicu viņam.
   Krātera nogāzes klāja lavas gabali un akmeņi, kas pirms daudziem gadiem, iekams sacietēja, droši vien mutuļoja šķidrā, kvēlojošā masā. Tās bija akmenī pārvērtušās putu pikas, tik vieglas, ka ūdenim peldēja pa virsu. Tur bija klinšu ieži ar tik gludu virsmu, ka atgādināja sastingušu šķidrumu, un apaļi akmeņi ar zaļganiem grants graudiņiem vidū. Stāvajās nogāzēs auga veci eikalipti, un vietām bija plaši paparžu laukumi.
   Maniem kruķiem nebūtu kur atbalstīties šajā stāvajā, drupanajā sienā, un, ja arī gadītos ciets pamats, nebija iespējams nolaisties lejā pa tik stāvu nogāzi. Apsēdos, nolicis kruķus sev blakus, sagatavojies gaidīt, kamēr zēni atgriezīsies.
   Endijs bija nolēmis doties līdzi brālim šajā dēkā.
   —    Ar Endiju es tālu netikšu. — Džo gribēja mierināt mani. — Viņš nokusīs, ja kāpsim līdz pašai apakšai. Es iešu tikai līdz pusei.
   —    Es varu iet, cik tālu vajadzīgs, — ieteicās Endijs, pūlēdamies pārliecināt Džo.
   —    Mēs nebūsim ilgi, — apgalvoja Džo,
   Noskatījos, kā viņi virzās lejup, — Džo ar Endijfc
   pie rokas. Viņu balsis pamazām attālinājās, kamēr apklusa pavisam.
   Mani neskumdināja tas, ka nevarēju iet viņiem līdzi. Biju pārliecināts, ka paliku augšā tāpēc, ka pats vēlējos palikt, nevis tāpēc, ka nespēju iet. Es nekad nejutos bezspēcīgs. Es dusmojos, taču ne tāpēc, ka nespēju staigāt un kāpt kā Džo vai Stivs, nē, manas dusmas vērsās pret Otru Zēnu.
   Otrs Zēns vienmēr bija kopā ar mani. Viņš bija mans līdzinieks — nevarīgs, gaudulīgs, nobijies un nobažījies, vienmēr žēlojās, vienmēr lūdzās, lai rēķinos ar viņu, vienmēr pūlējās savtīgos nolūkos apspiest mani. Es viņu nicināju, taču man vajadzēja rūpēties par viņu. Lai kaut ko izlemtu, man arvien nācās atbrīvoties no viņa ietekmes. Strīdējos ar viņu, kad viņš negribēja man piekrist; saniknots atgrūdu viņu un gāju savu ceļu. Viņš mājoja manā ķermenī un staigāja ar kruķiem. Es staigāju brīvi, un manas kājas bija spēcīgas kā koki.
   Kad Džo pateica, ka gribot kāpt lejā krāterī, Otrs Zēns strauji un neatlaidīgi centās pierunāt mani.
   «Ļauj man atpūsties, Alan! Nesteidzies! Man jau pietiek. Nenogurdini mani. Paliec brītiņu pie manis, kamēr es atvelku elpu. Citreiz es nemēģināšu tevi atturēt.»
   «Labi,» es piekritu, «tikai neprasi to pārāk bieži, citādi es tevi pametīšu. Es tik daudz ko gribu darīt, un tu mani neatturēsi, es darīšu, ko pats gribēšu.»
   Tā mēs abi sēdējām piekalnē — viens pārliecināts, ka spēj veikt visu, ko no viņa prasa, otrs atkarīgs no pirmā aizbildnības un gādības.
   Līdz krātera dibenam bija ceturtdaļjūdzes. Varēju redzēt, kā zēni rāpās lejup pa nogāzi, pavirzīdamies gan pa labi, gan pa kreisi, meklējot labāku vietu, vai pieturēdamies pie kāda koka un brīdi apstādamies, lai palūkotos apkārt.
   Gaidīju, ka viņi kuru katru mirkli griezīsies atpakaļ un kāps augšā. Kad redzēju, ka viņi nolēmuši turpināt ceļu līdz lejai, jutos piekrāpts un pikti kaut ko murmināju pie sevis.
   Brītiņu aplūkoju savus kruķus, prātodams, vai šeit tie būs drošībā un vai atcerēšos, kur tos atstāju; tad nometos zemē uz četrām un devos ceļā uz krātera dibenu, kur zēni pašlaik sakliedzās, pētīdami līdzeno laukumu, ko nule bija sasnieguši.
   Sākumā es rāpoju, diezgan viegli izlauzdamies cauri papardēm. Reizēm man paslīdēja rokas un es nokritu uz mutes un slīdēju līdz ar nobrukušo zemi, kamēr kāds šķērslis mani apturēja. Tajās vietās, kur zemi klāja sacietējusi lava, es apsēdos kā ragaviņās un slidinājos lejup vairākus jardus, raudams līdzi granti un oļus.
   Netālu no apakšas juku jukām starp papardēm gulēja milzīgi akmeņi, kas kādreiz bija atradušies kalna virsotnē. Jau kopš tiem laikiem, kad pirmie ieceļotāji apmetās šajā zemē, ikviens, kam gadījās uzkāpt augšā, izkustināja kādu smagu klinšu bluķi kalna virsotnē un vēroja, kā tas ar troksni vēlās lejup līdz krātera dibenam.
   Man bija grūti pārrāpties pāri šai akmeņu kaudzei. Virzījos no bluķa uz bluķi, ar visu svaru turēdamies uz rokām, lai saudzētu ceļgalus, taču, kad beidzot nonācu klajākā vietā, kur varēju rāpot pa līdzenu zemi, mani ceļi bija skrambās un asiņoja.
   Zēni bija vērojuši mani rāpjamies lejup, un, kad es izkūleņoju cauri paparžu joslai un nokļuvu līdzenā vietā, Džo un Endijs sagaidīja mani.
   —    Velns parāvis! Kā tu tiksi augšā? — Džo jautāja, nomezdamies zālē man blakus. — Būs jau pāri trijiem, un man vēl jāpārdzen pīles mājās.
   —   Augšā tikšu viegli, — īsi noteicu, tad turpināju citādā balsī: — Nu, vai zeme te ir mīksta, kā tu domāji? Apvelsim akmeņus un paskatīsimies, kas zem tiem apakšā.
   —    Te viss tāpat kā virsotnē, — atteica Džo. — Bronsons noķēra ķirzaku, bet nevienam nedod to paturēt. Viņi ar Stivu pastāvīgi runā par mums, kad es neesmu klāt. Paskaties uz viņiem!
   Bronsons ar Stivu stāvēja pie kāda koka un sarunājās, ar nepārprotamu sazvērnieku izskatu paslepšus pamezdami skatienus uz mums.
   —    Mēs visu dzirdam, — es iekliedzos. Šie meli bija parastais izaicinājums, ar ko sākās mūsu naida apliecinājumi, un Stivs atbildēja ar neslēptu naidīgumu.
   —    Ar ko tu runā? — viņš noprasīja, pasperdams soli uz mūsu pusi.
   —    Ne jau ar tevi, — atsaucās Džo.
   Šo atbildi viņš uzskatīja par sevišķi asu un trāpīgu. Tad viņš pagriezās pret mani, priecīgi smīnēdams. — Vai dzirdēji, kā es viņam sadevu?
   —    Skaties, viņi iet projām! — es aizrādīju. Bronsons un Stivs bija sākuši kāpt augšup. — Lai viņi iet. Kas mums daļas gar viņiem!
   Bronsons atskatījās pār plecu un aiziedams vēl nokliedza:
   —    Jūs abi esat ķerti!
   Mēs ar Džo jutāmies vīlušies par tik nenozīmīgu teicienu. Piemērota atbilde acumirklī neradās, un mēs klusēdami noskatījāmies, kā abi zēni kāpj augšup starp akmeņiem.
   —    «Čiepslis» jau netiks uz priekšu pat pa līdzenu vietu, — Džo apgalvoja.
   —    Es tikšu, vai ne, Džo? — nočivināja Endijs. Vērtējot savas spējas, Endijs vienmēr balstījās uz Džo spriedumu.
   —    Jā, — Džo apstiprināja. Viņš pakošļāja zāles stiebriņu, tad sacīja man: — Labāk sāksim iet. Man vēl jāpārdzen pīles.
   —   Labi, — es piekritu, tad piebildu: — Ja negribi, negaidi mani. Es uzkāpšu viens pats.
   —    Iesim, — mudināja Džo pieceldamies.
   —    Pagaidi, es gribu just, ka patiešām esmu lejā, — es sacīju.
   —    Te ir tā jocīgi, vai ne? — teica Džo, lūkodamies apkārt. — Paklausies, kā atskan.
   —    Hallol — viņš kliedza, un no krātera malām atbalsojās klusi «hallo».
   Brītiņu mēs klaigājām un klausījāmies atbalsis, tad Džo sacīja:
   —    Iesim. Man nepatīk te lejā.
   —    Kāpēc tev nepatīk, Džo? — jautāja Endijs.
   —    Liekas, ka viss tūlīt gāzīsies mums virsū, — Džo paskaidroja.
   —    Bet negāzīsies tak, vai ne, Džo? — Endijs nobijās.
   —    Nē. Es tikai tā sacīju.
   Tomēr šķita, ka sienas, kas ietvēra mūs, iebruks un mēs vairs neredzēsim debesis. No šejienes raugoties, debesis nebija vis jumols, kas apņem zemi, bet trausls jumts, kas balstās uz akmens un grants sienām. Debesis bija bālas un neizteiksmīgas, varenās klintis, kas slējās tām pretī, atņēma tām parasto zilumu un spilgtumu.
   Un zeme bija brūna, brūna … Viss brūns … Paparžu tumšais zaļums pārvilcies ar brūnganumu. Rāmie, klusie akmeņi brūni. Pat klusums šķita brūns. Mēs sēdējām te, kur nenokļuva līksmas skaņas no dzīvās pasaules, kas atradās aiz krātera malām, un visu laiku likās, ka mūs vērotu kaut kas milzīgs un naidīgs.
   —    Iesim, — es sacīju, brīdi klusējis. — Te ir baigi.
   Nošlūcu no akmens, uz kura biju apsēdies.
   —   Neviens neticēs, ka esmu bijis lejā, — es sacīju.
   —   Tas tikai liecina, ka viņi ir muļķi, — Džo noteica.
   Apgriezos un sāku rāpties atpakaļ. Rāpjoties augšup pa stāvu nogāzi, viss svars balstās uz ceļgaliem, un man tie jau bija iekaisuši un vārīgi. Lejā laižoties, svaru bija turējušas rokas, bet ceļi noderēja tikai atbalstam. Tagad man nācās ar pūlēm noiet ik jardu, un es ātri noguru. Man vajadzēja atpūsties ik pēc dažiem jardiem, un es gulēju, ar seju piespiedies pie zemes un rokas nevarīgi blakus nolaidis. Sādā stāvoklī es varēju dzirdēt savas sirds pukstus it kā no zemes nākam.
   Kamēr es atpūtos, Džo un Endijs sēdēja man līdzās katrs savā pusē un runājās, bet vēlāk mēs kāpām un atpūtāmies klusēdami, aizņemti katrs ar savām domām. Džo vajadzēja palīdzēt Endijam, turklāt pielāgoties manai gaitai.
   Es rāpos un rāpos, ar klusām komandām mudinādams pats sevi virzīties ātrāk: «Nu! Vēlreiz! Vēl!»
   Augstu krātera nogāzē mēs kārtējo reizi apstājāmies atpūsties. Es gulēju zemē, izstiepies visā garumā, dziļi elpodams, un pēkšņi pie zemes piespiestā auss uztvēra divus ātrus būkšķus. Paskatījos uz krātera virsotni — tur pret debesim iezīmējās Bronsona un Stiva silueti. Zēni izbijušies kliedza un mētāja rokas.
   —    Sargieties! Sargieties!
   Akmens, ko viņi kaut kādas pēkšņas iedomas pēc bija nogrūduši lejā, mums virsū, vēl nevēlās lielā ātrumā. Mēs ar Džo to pamanījām reizē.
   —    Pie koka! — Džo kliedza. Viņš saķēra Endiju, un mēs visi trīs klupdami krizdami metāmies pie kāda veca, nokaltuša eikalipta, kas slējās krātera nogāzē. Tikko bijām sasnieguši to, akmens aizbrāzās garām, svilpdams un satricinādams visu apkārtni. Noskatījāmies, kā tas palēkdamies aizvēlās pāri papardēm un izgāztiem kokiem, un dzirdējām spalgo brīkšķi, kad tas lejā atsitās pret papardēs paslēptajiem klinšu bluķiem. Akmens pāršķēlās divās daļās, un katrs gabals aizsprāga uz savu pusi.
   Stivs un Bronsons, nobijušies par padarīto, skriešus laidās projām.
   —   Viņi ir aizbēguši! — es sacīju.
   —    Pie joda! Vai tu esi kaut ko tādu redzējis? — iesaucās Džo. — Viņi varēja mūs nosist.
   Taču mēs abi priecājāmies, ka mums gadījies šāds piedzīvojums.
   —    Nu gan mums būs ko pastāstīt zēniem skolā! — es teicu.
   Sākām atkal kāpt, juzdamies mazliet žirgtāki, un runājām par to, cik ātri vēlās akmens, tomēr drīz vien apklusām, un, kad es atpūtos, Džo ar Endiju sēdēja, lūkodamies atpakaļ uz krāteri dziļi lejā.
   Man likās, ka viņi nopūlējušies tāpat kā es un ari klusē aiz noguruma.
   Sāku apstāties biežāk, un, kad saule laidās pret rietu un debesis aiz krātera virsotnes sārti kvēloja, man vajadzēja atlaisties zemē pēc katras sāpīgās pavirzīša- nās uz priekšu.
   «
   Kad beidzot sasniedzām virfotni, es paliku guļam zemē, un visa miesa man raustījās kā ķenguram, kam tikko novilkta āda.
   Džo sēdēja man blakus, turēdams manus kruķus, un pēc maza brītiņa ieteicās:
   — Es sāku uztraukties par pīlēm.
   Piecēlos kājās, atbalstījos uz kruķiem, un mēs devāmies lejup no kalna.
   Tēvs raizējās, kad es noguris atgriezos no ilgiem gājieniem pa mežu. Kādudien viņš sacīja:
   —    Neej tik tālu, Alan! Medī mežā pie mājas.
   —   Te nav zaķu.
   —    Tas tiesa. — Tēvs stāvēja, raudzīdamies zemē un domādams. — Tev katrā ziņā jāiet medībās, vai ne, Alan?
   —    Nē, — es atbildēju, — bet man patīk medīt. Visi zēni iet medībās. Man patīk iet kopā ar Džo. Viņš apstājas, kad es esmu piekusis.
   —    Jā, Džo ir labs zēns, — tēvs piekrita.
   —    Tas nav nekas, ja es nogurstu, — es sacīju, kad tēvs apklusa.
   —    Tev taisnība. Redzu jau, ka tev nāksies pacīnīties ar likteni. Tomēr piekāpies un noliecies atpūsties, kad jūti, ka tālāk vairs nespēj iet. Garās piekalnēs pat vislabākais zirgs jāpūtina.
   Tēvs iekrāja naudu un sāka pētīt «Laikmetā» lietotu mantu piedāvājumus. Kādu dienu viņš uzrakstīja vēstuli un dažas nedējas vēlāk aizbrauca uz Balungu un pārveda mājās invalīdu ratiņus, kas bija atsūtīti ar vilcienu.
   Kad pārnācu no skolas, ratiņi stāvēja pagalmā, un es pārsteigts tos aplūkoju. Tēvs sauca no aploka:
   —   Tie ir tavi. Lec seglos un palaid auļiem!
   Ratiņi bija smaga un neērta braucamā ierīce, tos būvējot, nemaz nebija padomāts par svaru. Ratiņiem bija divi milzīgi velosipēda riteņi aizmugurē un viens mazs ritenis priekšā, piestiprināts pie rāmja ar čuguna dakšu. Divi gari rokturi, katrs savā pusē sēdeklim, bija savienoti ar svirām un tās savukārt ar zobratiem, kas atradās uz ass. Rokturus darbināja divos virzienos — kad vienu lieca uz priekšu, otru vilka atpakaļ. Labajam rokturim bija pievienota īpaša svira, kas deva braucējam iespēju pagriezt priekšējo riteni pa labi vai pa kreisi.
   Grūti nācās izkustināt ratus no vietas, bet pēc tam tos viegli varēja dzīt uz priekšu ar ritmiskām roku kustībām.
   Iesēdos ratiņos un braucu apkārt pagalmam, sākumā grūdieniem, tomēr pēc laiciņa iemācījos vēziena beigās samazināt sparu, un ratiņi gāja vienmērīgi kā velosipēds.
   Pēc dažām dienām es jau varēju joņot pa ceļu, manas rokas darbojās kā virzuļi. Es braucu uz skolu, un biedri mani apskauda. Viņi sēdās pie manis ratiņos vai nu man klēpī, vai pretī uz priekšējā riteņa dakšas. Tas, kas sēdēja priekšā, varēja satvert rokturus zemāk nekā es un palīdzēt tos kustināt uz priekšu un atpakaļ. Mēs to saucām «atstrādāt braucienu», un es labprāt vedu katru, kas gribēja «atstrādāt».
   Tomēr zēni drīz vien nogura, jo nebija vingrinājuši rokas, staigājot ar kruķiem, un man nācās vienam darbināt rokturus bez viņu palīdzības.
   Ar invalīdu ratiem es varēju nokļūt tālāk nekā līdz šim, arī līdz upei. Turallas upe atradās trīs jūdzes no mūsu mājām, un es to redzēju tikai svētdienas skolas sarīkojumos vai arī tādās reizēs, kad tēvam gadījās braukt uz turieni ar zirgu.
   Džo bieži gāja uz upi makšķerēt zušus, un tagad es varēju viņu pavadīt. Piesējām abas bambusa makšķeres pie sēdekļa, novietojām uz kāju balsta tukšu cukura maisu, kur salikt zušus, un devāmies ceļā. Džo sēdēja priekšā un kustināja rokas ar īsiem, ātriem rāvieniem, kamēr man iznāca gari vēzieni, jo es turēju rokturus tuvāk pie gala.
   Mēs parasti zvejojām sestdienu vakaros, no mājām arvien izgājām vēlu pēcpusdienā un pie Makkelema atvara nonācām pirms saules rieta. Makkelema atvars bija pagarš, dziļš līcis, kur ūdens vienmēr bija tumšs un rāms. Krastā auga sarkanie eikalipti, plezdami spēcīgos zarus pāri ūdenim. Stumbri bija grumbuļaini un červeļaini, nomelnējuši mežu ugunsgrēkos, vai ar garām, milzīgai lapai līdzīgām rētām — kur kāds melnais iezemietis bija noplēsis mizu, lai pagatavotu sev laiviņu.
   Mēs ar Džo izdomājām stāstus par šiem kokiem, dedzīgi pētīdami tos, meklējot zīmes, ko būtu atstājis mizas atciršanai lietotais akmens cirvis. Dažas rētas bija maza bērna garumā, un mēs zinājām, ka no tām miza izmantota seklajām silītēm, kurās melnādaino sievietes guldīja savus mazuļus vai nesa pārtikai savāktos augļus un saknes.
   Viens tāds koks auga pie Makkelema atvara tik tuvu, ka ūdens skaloja tā milzīgās, savijušās saknes. Rāmos vakaros, kad mūsu pludiņi nekustīgi gulēja uz taciņas, ko mēness meta pāri upei, tumšais līmenis pie mūsu kājām pēkšņi ieņirbējās sīkos vilnīšos, atskanēja plunkšķi un brītiņu bija redzams piļknābis, kurš peldēja, vērodams mūs ar spožām acīm, un drīz atkal apmeta kūleni un nozuda savā alā, kas atradās zem ūdens starp vecā koka saknēm.
   Pīļknābji mēdza peldēt kādu gabalu pa upi uz augšu, tad neapgriezdamies līdz ar straumi laidās atpakaļ, meklēdami ūdenī tārpus un kāpurus. Dažreiz, pamanījuši virs ūdens līmeņa tikai viņu izliektās muguras, mēs nodomājām, ka tās ir zivis, un metām tai vietā savas makšķeres. Ja kāds pīļknābis piekodās, mēs izvilkām to krastā, apglaudījām, parunājām, cik labprāt mēs to paturētu, tad atkal palaidām ūdenī.
   Alās zem koka dzīvoja arī ūdensžurkas. Tās nesa no dūņām augšā gliemežnīcas un sadauzīja vākus, tupēdamas uz kādas milzīgas, plakanas saknes, un mēs tur savācām drumslas maisiņā un nesām mājās vistām.
   —    Tās ir labākās gliemežvāku drumslas pasaulē, — Džo man paskaidroja, taču Džo allaž runāja pārākajā pakāpē. Manus invalīdu ratiņus viņš sauca par «vislabāko mašīnu, ko viņš kādreiz redzējis», un brīnījās, kāpēc ar tiem nerīko braukšanas sacīkstes.
   —    Tu viegli uzvarētu, — Džo apgalvoja man. — Teiksim, tu esi nostājies pie starta . . . Nē, tas neko nenozīmē. Nevienam nav tādu roku kā tev. Tu pārspētu visus.
   Tā mēs sarunājāmies ceļā uz upi, sēžot viens otram pretī ratiņos un ritmiski kustinot rokas. Tovakar mēs jutāmies ļoti laimīgi, jo bijām pagatavojuši «vēzēkli».
   Ķert zušus ar naktsāķiem ir satraucoši, bet ar «vēzēkli» šis satraukums ir pastāvīgs un loms daudz lielāks.
   «Vēzēkli» pagatavo, saverot tārpus uz vilnas dzijas pavediena, kamēr iznāk milzīgs, vairākus jardus garš tārps.
   Šo smago tārpu virteni saloka saišķi un piesien pie makšķeres. Pludiņš nav vajadzīgs. «Vēzēkli» iemet ūdenī, tas tūliņ nogrimst dibenā, un gandrīz tai pašā acumirklī to sagrābj kāds zutis, kura zāģim līdzīgie zobi ieķeras vilnā.
   Kad makšķerētājs jūt, ka rausta, viņš strauji izrauj zuti no ūdens, un tas līdz ar vēzēkli nokrīt krastā viņam blakus. Tad jāsatver zutis, kamēr tas nav paspējis nozust ūdenī, ar nazi jāpārgriež tam kakls un jāiesviež, maisā.
   Zuši ir glumi un grūti noturami. Gadījās, ka pieķērās divi reizē, un tad mēs abi ar Džo metāmies tos gūstīt, satvērām, palaidām un no jauna klupām tiem virsū. Gaidīdami, kamēr kāds piekodīsies, mēs berzējām delnas uz sausas zemes, lai pielipušie smilšu graudi neļautu zutim slīdēt. Gļotas, ar ko pārklāti zuši, kopā ar šīm smiltīm kļuva par lipīgiem dubļiem, un pēc laiciņa rokas vajadzēja nomazgāt un no jauna ieberzēt.
   Nonākuši pie vecā eikalipta, mēs sakūrām ugunskuru un uzlikām vārīties katliņu, kurā māte jau bija iebērusi tēju un cukuru. Vērojām, kā pīles baros strauji peld pa upi uz augšu, virzīdamās līdzi tās līkumiem, un, mūs ieraudzījušas, spēji paceļas' spārdos.
   —    Šajā upē ir milzums pīļu, — sacīja Džo, gremodams biezu maizes riku ar sālītu vērša gaļu. — Kaut man būtu tik peniju, cik pīļu, teiksim, no šejienes līdz Turallai!
   —    Kā tu domā, cik tad tev sanāktu? — es viņam vaicāju.
   —    Simt mārciņu kā likts! — atteica Džo, kurš vienmēr rīkojās ar apaļiem skaitļiem.
   Simt mārciņas Džo uzskatīja par veselu bagātību.
   —    Ko visu nevar izdarīt ar simt mārciņām! — viņš skaidroja man. — Ko tikai gribi.
   Sis temats mūs valdzināja.
   —   Varētu nopirkt poniju, kādu vien vēlētos, — es ierosināju. — Vislabākos seglus. Pie joda! Teiksim, iegribas nopirkt kādu grāmatu. .. Nu, tad to varētu i?,darīt, un, ja grāmatu aizdotu kādam un tas neatdotu,^ arī nebūtu liela bēda.
   —    Atpakaļ dabūtu viegli, — Džo iebilda. — Tu taču zinātu, pie kā tā atrodas.
   —    Varbūt nezinātu, — es neatlaidos. — Neviens neatceras, kam aizdod grāmatas.
   Es iemetu ūdenī maizes garozas, un Džo aizrādīja:
   —   Neaizbiedē zušus! Zuši ir briesmīgi tramīgi, bez tam šovakar ir austrumu vējš un, kad ir austrumu vējš, tac! zuši neķeras.
   Džo piecēlās un apslapināja pirkstu mutē. Tad turēja to uz augšu rāmajā gaisā un brītiņu nogaidīja.
   —    Jā, no austrumiem gan. Austrumu pusē jūt aukstumu.
   Tomēr zuši ķērās labāk, nekā Džo bija paredzējis. Tiklīdz izņēmu vēzēkli no zālēm izklātās skārda bundžas, kurā mēs to glabājām, un iemetu ūdenī, tūliņ jutu, ka piekožas. Izrāvu makšķeri un izmetu vēzēkli kopā ar zuti krastā. Zutis ķepurojās zālē un, locīdamies kā čūska, līda uz ūdens pusi.
   —    Ķer ciet! — es kliedzu.
   Džo sagrāba zuti un turēja to ar abām rokām, kamēr es attaisīju kabatas nazi. Pārgriezu zutim mugurkaulu pie kakla, un mēs iemetām to cukura maisā, kas gulēja zemē blakus ugunskuram.
   —    Viens jau ir, — Džo apmierināts noteica. — Laikam austrumu vējš būs nostājies — tas ir lieliski. Mēs šovakar daudz noķersim.
   Vienpadsmitos mums bija astoņi zuši, bet Džo gribēja desmit.
   —   Ja tu noķer desmit, tas nozīmē, ka tu esi labs makšķernieks, — viņš sprieda. — Labāk izklausās, ja saka: «Vakar vakarā mēs izvilkām desmit,» — nekā: «Mēs izvilkām astoņus.»
   Nolēmām palikt līdz divpadsmitiem. Bija uzlēcis mēness, un pietika gaismas, lai redzētu ceļu mājup. Džo salasīja vēl malku ugunskuram. Kļuva vēss, un mēs bijām plāni ģērbušies.
   —    Nav nekā skaistāka par lielu ugunskuru, — es sacīju, mezdams sausus eikaliptu zarus liesmās, kamēr tās pacēlās augstāk par mūsu galvām.
   Džo nosvieda zaru klēpi un skrēja pie makšķeres, kuru bija sakustinājis zutis. Viņš izmeta zuti krastā, tas nokrita tuvu ugunskuram un, mirgodams sudrabaini melns, locīdamies bēga projām no karstuma.
   Tas bija pats lielākais no mūsu izvilktajiem zušiem, un es strauji metos tam virsū. Zutis izslīdēja man no rokām un šļūca uz ūdens pusi. Izmisīgi berzēju rokas ar smiltīm un rāpos tam pakaļ, bet Džo nosvieda makšķeri un satvēra zuti pie pašas ūdens malas. Zutis locījās viņa rokās, kuļādams galvu un asti. Džo turēja to, cik stipri varēdams, taču tas izspruka viņam no rokām un nokrita zemē. Džo ķēra to, kad tas jau laidās ūdenī, bet paslīdēja dūņās un iekrita līdz vidum upē.
   Džo parasti nelādējās, taču šoreiz lādējās. Bija jocīgi redzēt viņu ūdenī, tomēr es nesmējos. Viņš izrāpās krastā un stāvēja, rokas pacēlis, skatīdamies, kā ūdens peļķe krājas viņam pie kājām.
   —    Es par šito dabūšu brāzienu, — viņš norūpējies sacīja. — Nudien, tā būs! Jāizžāvē bikses, lai tur vai kas!
   —    Novelc un izžāvē pie ugunskura, — es ierosināju. — Tas neies ilgi. Kā viņš tev izspruka?
   Džo atskatījās uz upi.
   —    Tik lielu zuti es vēl savā mūžā nebiju redzējis, — viņš sacīja. — Nevarēju apņemt to ar rokām. Un smags! Velns, kas tas bija par svaru! Kā tev likās — cik smags viņš varēja būt?
   Te nu bija lieliska izdevība ļaut vaļu fantāzijai, un mēs ar Džo to darījām ar lielu aizrautību.
   —   Tā ap tonnu, — es prātoju.
   —    Noteikti, — Džo piekrita.
   —    Un kā viņš svaidījās! — es iesaucos. — Locījās kā čūska.
   —    Viņš aptinās man ap roku, — Džo stāstīja, — un es domāju, ka roka būs pušu. — Viņš brīdi klusēja, tad sāka vilkt nost bikses tik lielā steigā, it kā lielās skudras lodātu viņam pa kāju. — Man jādabū šitās sausas.
   Es iespraudu zemē žuburainu koku tā, ka tas liecās gandrīz pāri ugunij; tur uzkārtas, bikses karstumā ātri izžūtu.
   Džo izņēma no kabatas samirkušu auklu, apaļu misiņa durvju rokturi un dažas marmora bumbiņas, tad pakāra bikses uz koka un sāka lēkāt ap ugunskuru, lai sasildītos.
   Es iemetu «vēzēkli» atpakaļ upē, cerēdams noķert palaisto zuti, un, kad beidzot jutu, ka piekožas, rāvu makšķeri ar lādu spēku, it kā sataisījies celt lielu smagumu.
   «Vēzēklis» kopā ar zuti nozibēja man augstu pār galvu, apmeta gaisā līkumu un uzgāzās aizmugurē tieši virsū kokam, uz kura bija uzkārtas Džo bikses. Tās iekrita ugunī.
   Džo metās pie ugunskura, taču spēji atlēca atpakaļ, kad svelme iesitās sejā. Viņš pacēla vienu roku, lai aizsargātu seju, un mēģināja aizsniegt bikses ar otru. Piepeši viņš apskrēja apkārt ugunskuram, izmisīgi lādēdamies, izrāva makšķeri man no rokām un sāka bakstīt savas degošās bikses, pūlēdamies aizķert un izraut ārā. Kad beidzot viņam izdevās pabāzt makšķeres galu biksēm apakšā, viņš briesmīgā steigā cēla makšķeri tik sparīgi, ka bikses izlēca no liesmām, aprakstīja ugunīgu loku nakts tumsā, tad, čūkstēdamas un garaiņu mutuļus veldamas, iekrita upē.
   Kad liesmas apdzisa, Džo apņēma melna tumsa. Viņa grimstošās bikses bija redzamas kā tumšs plankums uz mirgojošās plūstošā ūdens virsmas, un Džo vēroja šo plankumu, liekdamies pār ūdeni, rokas uz ceļiem atbalstījis, kamēr tas nozuda, un ugunskura kvēle sārtoja viņa kailo mugurpusi.
   —    Ak dievs! — viņš novaidējās.
   Atguvies tiktāl, ka varēja apspriest savu kļūmīgo stāvokli, Džo paziņoja, ka jāsteidzoties mājās. Viņš i
   U Alans Maršals J6J
   vairs negribēja noķert desmit zušus un bažījās tikai par to, lai kāds neieraudzītu viņu bez biksēm.
   —    Bez biksēm staigāt nedrīkst, — viņš nopietni stāstīja. — Ja kāds ieraudzīs mani bez biksēm, es esmu pagalam! Ko noķer bez biksēm, tam gads jānosēž kā likts Vecais Dobsons (Džo runāja par kādu apkārtnē pazīstamu riteņbraucēju, kurš nesen bija sajucis prātā) aizbrauca uz Melburnu un izskrēja cauri visai pilsēLai bez biksēm, un viņu ielika cietumā, velns zina, uz cik ilgu laiku … Mums jāsāk braukt. Kaut jel nebūtu pilns mēness!
   Mēs steigšus piesējām makšķeres pie sēdekļa, novietojām maisu ar zušiem uz kāju balsta un devāmies cejā. Džo, drūmi klusēdams, sēdēja man klēpī.
   Tā bija man smaga krava, un, kad gadījās kāda piekalne, Džo vajadzēja kāpt ārā un pastumt ratiņus. Taču kalnu nebija daudz, un es sāku braukt arvien lēnāk un lēnāk.
   Džo žēlojās, ka salstot. Man bija silti, jo es strādāju ar rokām un no vēja mani pasargāja Džo, kurš sēdēja priekšā, pliķēdams savas kailās ciskas, lai nesaltu.
   Tālu priekšā, uz gara, taisna ceļa gabala mēs ieraudzījām tuvojošos ratu ugunis. Dzirdējām arī zirga pakavu klaboņu, un es teicu:
   —    Izklausās pēc vecā O'Konora sirmja.
   —   Tas būs viņš, — Džo piekrita. — Pieturi! Nevar zināt, kas brauc viņam līdzi. Izlaid mani ārā. Es paslēpšos tur aiz tiem kokiem. Viņš domās, ka tu esi viens pats.
   Nobraucu ratiņus ceļa malā, un Džo aizskrēja pa zāli un nozuda tumšā koku pudurī.
   Es sēdēju, vērodams tuvojošos ratus, priecādamies, ka varu atpūsties, un domādams par ceļu, kas vēl priekšā, — tur bija vietas, kur viegli braukt, garas piekalnes, mūsu ceļš un beidzot mājas.
   Kad ratu laternas jau bija pavisam tuvu, braucējs palaida zirgu soļos un, ticis blakus maniem ratiņiem, uzsauca: — Tprū! — Zirgs apstājās. Vīrs paliecās uz priekšu un blenza manī.
   —    Sveiks, Alan!
   —   Labvakar, mister O'Konor!
   Viņš pārmeta grožu galu pār roku un sameklēja pīpi.
   —    No kurienes tu brauc?
   —    Biju makšķerēt.
   —    Makšķerēt! — viņš iesaucās. — Ka tevi nelabais! — Viņš berza plaukstā tabaku un murmināja:
   —    Nesaprotu, ko tāds zeņķis kā tu var braukāt apkārt nakts vidū tajā sasodītajā mašīnā. Dabūsi vēl galu. Piemini manus vārdus! — Viņš pacēla balsi. — Kāds piedzēries var tevi sabraukt — redz, kas ar tevi vai notiki!
   Viņš noliecās pār dubļu aizsargu un nospļāvās.
   —    Lai mani kaut vai pakar, bet tavu veco es nesaprotu, un ir vēl daudzi citi, kas nesaprot viņu. Tādam kroplam bērnam kā tev sen vajadzēja būt mājās un gulēt. — Viņš paraustīja plecus. — Nu, bet tā nav mana darīšana, paldies dievam! Vai tev ir sērkociņi?
   Es izkāpu no ratiņiem, atraisīju kruķus un padevu viņam sērkociņu kastīti. Viņš uzrāva sērkociņu, turēja to pie savas pīpes un sūca tik sparīgi, ka virkšķēja vien, un liesmas virs pīpes galviņas te pieplaka, te izslējās. Atdevis man kastīti, viņš pacēla galvu ar mutē iesprausto pīpi un sūca, un sūca, kamēr tabaka galviņā sāka kvēlot.
   —    Jā, — viņš noteica, — katram savas bēdas. Man ir reimatisms plecā, tā lauž, ka briesmas. Es zinu, ko tas nozīmē … — Viņš sāka cilāt grožus, atkal apstājās un vaicāja: — Kā tavam vecajam iet?
   —    Var iztikt, — es atbildēju. — Viņš pašlaik iebrauc piecus misis Kerusersas zirgus.
   —    Misis Kerusersas! — nošņāca misters O'Konors.
   —    Velns parāvis! — Tad piebilda: — Paprasi tēvam, vai viņš negrib iebraukt manu trīsgadīgo ķēvīti. Vēl nav seglota. Un rāma kā jērs … Cik viņš ņem?
   —    Trīsdesmit šiliņu, — es sacīju.
   —    Par dārgu, — viņš cieti noteica. — Es viņam došu mārciņu — tas ir labi samaksāts. Viņai nav nekādu niķu. Parunā ar tēvu!
   —    Labi, — es apsolīju.
   Viņš paraustīja grožus.
   —    Lai mani pakar, es nezinu, kas tādam zeņķim ko dauzīties apkārt pašā nakts melnumā, — viņš norūca. — Nu-ū!
   Zirgs satrūkās un sāka iet.
   —    Sveiks, — sacīja misters O'Konors.
   —    Ar labu nakti, mister O'Konor!
   Kad viņš bija projām, Džo izlīda no koku pudura un skriešus metās pie manis.
   —    Es esmu nosalis stīvs, — viņš nepacietīgi murmināja. — Manas kājas pārlūztu, ja es gribētu tās saliekt. Ko viņš tik ilgi te stāvēja? Brauksim nu, ātri!
   Viņš ierausās man klēpī, un mēs atkal sākām braukt. Džo visu laiku trīcēja, šad tad izgrūzdams pa vārdam aiz bēdām un dusmām, ka pazaudējis bikses.
   —    Mamma būs briesmīgi nikna. Man tikai viens pāris vēl ir, un tās pašas cauras.
   Es vilku un grūdu rokturus no visa spēka, pieri cieši atspiedis pret Džo muguru. Ratiņi lēkāja pa grumbuļaino ceļu, makšķeru kāti klakšķēdami sitās kopā, un zuši maisā pie mūsu kājām slīdēja no vienas puses uz otru.
   —    Labi vismaz tas, — sacīja Džo, pūlēdamies pats sevi mierināt, — ka bikšu kabatās nekas nepalika, es biju visu izņēmis.
   Reiz kāds klaiņojošs ceļagājējs, kas bija apsēdies atpūsties pie mūsu vārtiem, pastāstīja man, ka pazinis cilvēku bez abām kājām, kurš tomēr peldējis kā zivs.
   Es bieži domāju par šo cilvēku, kas peldējis kā zivs. Nekad nebiju redzējis peldētāju, un man nebija ne jausmas par to, kas jādara ar rokām, lai noturētos virs ūdens.
   Man bija iesiets zēnu laikraksta «Draugi» gadagājums, un tajā es atradu rakstu par peldēšanu. Klāt bija trīs ilustrācijas, kas attēloja ūsainu vīru svītrotā peldkostīmā. Pirmajā attēlā viņš stāvēja, rokas izstiepis virs galvas, otrajā bija pacēlis rokas taisnā leņķī uz priekšu, pēdējā — nolaidis gar sāniem. No rokām uz ceļiem novilktās bultas norādīja, ka viņš kustina rokas no augšas uz leju, peld «uz krūtīm», kā autors apzīmēja šo paņēmienu. Man šis nosaukums nepatika, jo vārds «krūtis» manā apziņā arvien saistījās ar māti, kas baro bērnu.
   Rakstā bija teikts, ka varde peldot uz krūtīm, un es noķēru dažas vardes un ieliku spainī ar ūdeni. Vardes nolaidās līdz dibenam, tur apmeta līkumu, tad atkal pacēlās virspusē un turējās ar deguniem virs ūdens, plati izpletušas kājas. Vērodams vardes, es neko lielu vis nenoskaidroju, taču biju cieši apņēmies iemācīties peldēt un sāku vasaras vakaros slepus doties savos ratiņos uz trīs jūdzes attālo ezeru. Tur notika mani pirmie mēģinājumi.
   Ezers atradās dzijā ieplakā ar stāviem, augstiem krastiem, kas terasveidīgi pacēlās divi trīs simti jardu virs ūdens līmeņa. Šīs terases, kā redzams, turpinājās arī zem ūdens, jo dažus jardus no malas pēkšņi sākās dzijums, kur auga garas ūdenszāles un ūdens bija auksts un rāms.
   Neviens no skolas zēniem un arī neviens no pieaugušajiem Turallas vīriešiem, ko es pazinu, neprata peldēt. Apkārtnē nebija peldēšanai piemērotu vietu, un tikai sevišķi tveicīgos vakaros vīri padevās stiprajam kārdinājumam un aizgāja uz ezeru, ko visi uzskatīja par bīstamu. Bērni tika brīdināti, lai turoties tā'.āk no tā.
   Tomēr zēni reizēm neievēroja savu vecāku aizliegumu un plunčājās ezerā pie paša krasta, mēģinādami iemācīties peldēt. Ja lielie gadījās tuvumā, tie uzmanīja mani un nejāva iet tuvu «bedrēm», kā viņi sauca vietu, kur sākās dzijums. Viņi aiznesa mani no krasta līdz seklajai vietai, nespēdami mierīgi noskatīties, ka es rāpoju pāri akmeņiem un dūņu joslai, kas stiepās gar ūdens malu.
   — Ei, es tevi aiznesīšu, — viņi man sacīja.
   Tā viņi piesaistīja man visu klātesošo uzmanību. Ja nebija klāt pieaugušo, zēni nekad nelikās redzot, ka es rāpoju, bet viņi staigā. Viņi šļakstināja ūdeni man virsū, dūņu kaujās notriepa mani ar dūņām vai arī uzklupa man un sadunkāja ar slapjām dūrēm.
   Kad mēs apmētājāmies ar dūņām, es noderēju par lielisku mērķi, jo nespēju ne izvairīties, ne vajāt to, kas man uzbruka. Es būtu viegli varējis aiziet no tādām cīņām — vajadzēja tikai lūgt žēlastību un atstāt uzvaru viņiem. Taču, tā rīkodamies, es nekad nebūtu varējis palikt līdzīgs citiem zēniem. Es vienmēr atrastos skatītāja lomā, kas bija lemta meitenēm.
   Es nekad neapzinājos, ka manai rīcībai pamatā kaut kādi apsvērumi, nesapratu, ka rīkoties tā vai citādi man lika vēlēšanās nodrošināt vienlīdzību. Mani vadīja kaut kāds iekšējs spēks, ko es nepazinu un nepratu izskaidrot. Tā, piemēram, kad zēns meta man virsū dūņas, es rāpoju tieši pie viņa, nemaz nebēdādams par dūņām, ko viņš svieda, kamēr beidzot, kad jau grasījos sākt ar viņu cīņu, viņš apgriezās un aizbēga.
   Tāpat bija kaujās ar nūjām. Es devos tieši kautiņa vidū un saņēmu sitienus, jo tikai tā varēju gūt cieņu, ko, bērni parādīja tiem, kas spēlēs bija pārāki.
   Peldēšana bija sasniegums, ko bērni augstu vērtēja, un parasti par peldētpratēju atzina to, kas varēja ar seju uz leju gulēt uz ūdens un virzīties uz priekšu, atbalstoties ar rokām pret ezera dibenu. Bet es gribēju peldēt dziļā ūdenī un, tā kā citi bērni visai reti gāja uz ezeru, sāku doties turp viens pats.
   Savus ratiņus atstāju augšā, akāciju pudurī, tad norāpos pa zāļainajām terasēm lejā līdz krastmalai, tur noģērbos un pāri akmeņiem un dūņām aizrāpoju līdz vietai, kur ezera dibens bija smilšains. Tur ūdens man sniedzās līdz krūtīm, kad es sēdēju.
   Avīzes «Draugi» rakstā nekas nebija minēts par to, ka rokas jāsaliec un jāvirza uz priekšu tā, lai mazāk būtu jūtama ūdens pretestība. Pēc zīmējumiem es sapratu, ka vajag tikai kustināt izstieptās rokas augšup un lejup.
   Iemanījos tik tālu, ka varēju noturēties virspusē, stipri kuldams ūdeni, taču nepratu tikt uz priekšu, un tikai nākošajā gadā, pēc tam kad biju pie mūsu vārtiem aprunājies par peldēšanu ar kādu citu klaiņotāju, es iemācījos pareizi kustināt rokas.
   Pēc tam man veicās arvien labāk, un pienāca diena, kad jutu, ka varu peldēt, kur vien gribu. Nolēmu pārbaudīt savas spējas aiz «bedrēm».
   Bija tveicīgs vasaras vakars, un ezers likās tikpat zils kā debesis. Es kails sēdēju krastā, vērodams melnos gulbjus, kas tālu ezerā šūpojās sīkajos vilnīšos, un strīdējos ar Otru Zēnu, kurš gribēja, lai eju mājās.
   «Tu viegli nopeldi simt jardus gar malu,» viņš sprieda. «Neviens cits zēns visā skolā to nespēj.»
   Taču es neklausījos viņā, kamēr viņš aizrādīja:
   «Redzi, cik te vientuļa vieta.»
   Tieši vientulība mani biedēja. Ap ezeru neauga koki. Tajā brīvi spoguļojās debesis, un apkārt vienmēr valdīja dziļš klusums. Reizumis iekliedzās gulbis, taču tas bija skumjš kliedziens un tikai pastiprināja nošķirtības sajūtu.
   Pēc brīža es ierāpos ūdenī un, irdamies ar rokām, lai varētu noturēties taisni, aizkļuvu līdz vietai, kur sākās aukstais, tumši zilais dziļums. Stāvēju, kustinādams rokas un raudzīdamies lejā dzidrajā ūdenī, kur varēju redzēt garos, bālos ūdenszāļu stiebrus, kas locījās kā čūskas, stiepdamies augšup no zemūdens terases stāvās sienas.
   Palūkojos augšā uz debesīm, tās likās bezgalīgas — tukšs debess jums un zila ūdens grīda. Es jutos viens pasaulē, un mani māca bailes.
   Nogaidīju mazu brītiņu, tad ievilku elpu un devos pāri kritumam. Uz mirkli manas kājas apņēma aukstie ūdens augu kāti, tad tie pašķīrās, un es peldēju ūdenī, kas man šķita bezgala dziļš.
   Gribējās griezties atpakaļ, taču es peldēju tālāk, lēni un ritmiski kustinādams rokas un visu laiku atkārtodams pie sevis: «Tikai nebaidies, tikai nebaidies, tikai nebaidies!»
   Pamazām apgriezos un, kad atkal redzēju krastu un tas likās ļoti tālu, mani uz mirkli pārņēma paniskas bailes un es sāku ar rokām kult ūdeni, taču iekšējā balss mani neatlaidīgi drošināja, es atguvos un atkal peldēju lēni.
   Izrāpos krastā, juzdamies kā pētnieks, kas atgriežas mājās no ilga, grūta un bīstama ceļojuma. Ezermala man vairs nelikās vientulīgs nostūris, kas iedvesa bailes, bet neizsakāmi jauka vieta, kur spīdēja saule un zaļoja zāle, un es ģērbdamies svilpoju.
   Es pratu peldēt!

   Pie mūsu vārtiem auga milzīgi sarkanie eikalipti. Zeme ap tiem bija piebirusi ar lapām un zariem, šur tur mētājās ugunskuru ogles. Klaiņojošie viri, kas gāja garām pa ceļu, bieži vien nometa no pleciem savas paunas un kādu bridi atpūtās vai pastāvēja te, domīgi aplūkodami māju un malkas grēdu, un tad nāca iekšā palūgt kaut ko ēdamu.
   Tie, kas jau vairākas reizes gāja garām mūsu mājai, labi pazina manu māti. Viņa vienmēr iedeva tiem maizi, gaļu un tēju, neprasīdama par to saskaldīt malku.
   Tēvs pats bija pārstaigājis Kvinslendu ar paunu plecos un labi pazina šādu cilvēku dzīvi. Viņš vienmēr sauca tos par «ceļotājiem». Bārdainos vīrus, kas dzīvoja mežā, viņš dēvēja par «meža putniem», bet tos, kas nāca no līdzenumiem, par «lauku putniem». Viņš
   prata atšķirt tos un uzreiz redzēja, kurš no tiem ir galīgi tukšā un kuram turas kāds grasis.
   Kad kāds pauninieks pārnakšņoja pie mūsu vārtiem, tēvs vienmēr sacīja, ka tas esot galīgi tukšā.
   —    Ja viņam turētos nauda, viņš ietu uz iebraucamo vietu, — tēvs man paskaidroja.
   No zirgu aploka viņš bieži vien vēroja, kā šie vīri gāja ar tējas katliņiem pie mūsu durvīm, un, ja tie, sniegdami mātei katliņu, paturēja vāciņu pie sevis, viņš pasmaidīja un teica, tie esot ar .«pieredzi».
   Pajautāju, ko nozīmē tas, ka viņi patur vāciņu, kad māte paņem katliņu, un tēvs paskaidroja:
   —    Staigājot apkārt, gadās sastapt tādus cilvēkus, kas tev nedos ne tik, cik paostīt. Ar tādiem jāprot apieties. Teiksim, tu vēlies tēju un cukuru — tas tev vienmēr vajadzīgs. Iemet katliņa dibenā šķipsniņu tējas — pavisam maz, lai viņa zinātu, ka tu dzer plānu tēju. Kad viņa pienāk pie durvīm, nelūdz tēju. Palūdz tikai mazliet karsta ūdens tējai un saki: «Tēja ir katliņā, saimniec.» Viņa paņem katliņu, tu paturi vāciņu, tad saki, it kā tev tikai nupat tas būtu ienācis prātā: «Varbūt jūs pieliktu maķenīt cukura, saimniec».
   Aizgājusi ieliet katliņā karstu ūdeni, viņa redz, ka tējas tur iekšā pārāk maz, nepietiks pat vienam malkam, un iemet no savas. Varbūt viņa to nemaz negribētu, taču viņai nepatīk dot tādu plānu tēju kā saskalas, tāpēc viņa ieber vēl. Tad pieliek cukuru, un ceļotājam ir viss, kas vajadzīgs.
   —    Bet kāpēc viņš patur vāciņu? — es neatlaidos.
   —    Redzi, traukā ar vāku nekad nedabū tik daudz. Ja nav vāka, tad redzams, ko dod, un saimniecei ir neērti skatīties lūdzējam acīs, ja katliņš nav pilns.
   —    Mamma taču nav tāda, tēt?
   —    Nē jau, nē! Viņa atdotu zābakus no savām kājām, ja tikai viņai ļautu.
   —    Vai viņa kādreiz ir atdevusi? — es jautāju, iztēlodamies, kā māte velk nost zābakus un dod tos pau- niniekam.
   —    Nē, tieši tā nav gadījies. Viņa varētu iedot tiem vecas drēbes vai zābakus, bet drēbes jau dod visi.
   Viņiem vairāk vajadzīgs ēdamais, īpaši gaļa. Ēdiens maksā naudu. Daudzi cilvēki labāk dotu pāri vecu bikšu, ko paši vairs nevalkā. Tu dod viņiem gāju, kad izaugsi liels!
   Dažreiz kāds pauninieks pārgulēja mūsu šķūnī. Reiz saltā rītā Mērija, barodama pīles, bija ieraudzījusi zemē guļam pauninieku. Sega viņam bija sasalusi stīva, bārda un uzacis apsarmojušas, un piecēlies viņš nevarēja atliekties taisni, kamēr sasila saulē.
   Kopš tās reizes, kad tikai Mērija redzēja pauninieku apmetamies pie vārtiem, viņa arvien sūtīja mani pateikt tam, lai pārguļot šķūnī. Es tad vienmēr gāju tur viņam līdzi, un, kad māte atsūtīja ar Mēriju viņam ēdienu, viņa deva līdzi arī manu tiesu. Viņa zināja, ka man patīk pauninieki. Man patika klausīties viņu sarunās, dzirdēt stāstus par brīnišķīgajām vietām, ko viņi redzējuši. Tēvs teica, ka viņi mani izjokojot, taču es tā nedomāju.
   Kad parādīju kādam vecam vīram savas trusīšu ādas, viņš man stāstīja, ka tur, no kurienes viņš nākot, trusīšu esot tik daudz, ka jāpagrūžot tie nost, ja gribot izlikt lamatas.
   Bija putekļains vakars, un es sacīju viņam, lai apklāj seju ar avīzi, tas aizturēs putekļus. Es gulēju priekšnamā pagalma pusē un vienmēr tā darīju.
   —    Cik daudz putekļu tas aizturēs? — viņš jautāja, celdams pie mutes melno tējas katliņu. — Kādu mārciņu?
   —    Es tā domāju, — atbildēju šaubīdamies.
   —    Kā tu domā — vai tas aizturētu tonnu putekļu? — viņš vaicāja, ar delnu slaucīdams tējas lāses no ūsām un bārdas.
   —    Nē, to nē.
   —    Man ir gadījies iet cauri tālām fermām, kur jāguļ ar kapli un lāpstu blakām, kad tūvojas putekļu vētra.
   —    Kāpēc? — es brīnījos.
   —    Lai no rīta varētu izrakties ārā, — viņš sacīja, raudzīdamies manī ar savām dīvainajām, melnajām acīm, kurās mirgoja liesmiņas.
   Es vienmēr ticēju visam, ko man stāstīja, un pukojos, ja tēvs smējās, kad atkārtoju viņam dzirdēto.
   Man likās, tas liecināja, ka viņš nopeļ cilvēku, kas man to stāstījis.
   —    Tā nav, nepavisam nē, man patīk šie cilvēki, — viņš paskaidroja, — bet, redzi, tās ir pasakas, jocīgas pasakas, lai smīdinātu ļaudis.
   Reizēm kāds pauninieks sēdēja pie sava ugunskura un kliedza uz kokiem vai murmināja pie sevis, lūkodamies liesmās; tad es zināju, ka viņš piedzēries. Dažreiz viņi dzēra degvīnu, dažreiz koka spirtu.
   Bija kāds vīrs ar iesauku «Vijolnieks», kurš vienmēr turēja galvu mazliet uz vienu pusi piešķiebtu, it kā vijoli spēlēdams. Viņš bija gara auguma, kalsnējs un ar trim siksnām.
   Tēvs bija man pastāstījis, ka viena siksna ap paunu nozīmējot, ka tās īpašnieks ir iesācējs, kurš pirmo reizi iet tādās gaitās; divas siksnas nozīmējot, ka pauninieks meklējot darbu; trīs siksnas rādot, ka viņš pagaidām to nevēloties atrast, bet četras — ka viņš vispār negribot strādāt.
   Es vienmēr apskatīju siksnas uz paunām un, ieraudzījis trīs siksnas uz Vijolnieka paunas, brīnījos, kāpēc viņš negrib strādāt.
   Viņš dzēra koka spirtu un piedzēries mēdza uzsaukt zirgiem, kas viņam rādījās aiz ugunskura.
   —    Tprū! Stāvi! Nā, Princi! Nū, Melnīt! Šuk, šuk …
   Dažreiz viņš aizskrēja otrā pusē ugunskuram, vicinādams iedomātu pātagu, ar kuru pārmācīja kādu zirgu, kas viņu kaitināja.
   Skaidrā būdams, viņš runāja ar mani spalgā balsī.
   —    Nestāvi tur, mīņādamies kā vista lietū, — viņš reiz sacīja. — Nāc šurp!
   Kad piegāju tuvāk, viņš teica:
   —    Apsēdies. — Tad piebilda: — Kas tev kājai?
   —    Man bija bērnu trieka, — es pastāstīju.
   —    Iedomājies tikai! viņš sacīja un, piemezdams ugunskurā malku, līdzjūtīgi pamāja ar galvu un pa- klakšķināja mēli. — Lai nu kā, tev tomēr ir jumts virs galvas. — Viņš pavērās manī. — Un kas tā par gudru galvu! Kā labas sugas jēram.
   Man patika šie vīri, tāpēc ka tie nekad nenožēloja m&ni. Viņi iedvesa man pašpaļāvību. Pēc viņu ieskatiem, kruķi nebija nekāda lielā nelaime, daudz sliktāk bija gulēt lietū zem klajas debess, staigāt apavos, no kuriem pirksti lien ārā, vai kārot kaut ko iedzert, kad nav naudas, ar ko samaksāt. Sev viņi nākotnē redzēja vienīgi ceļu un klaiņošanu un iedomājās, ka mani gaidot kaut kas labāks.
   Reiz es teicu Vijolniekam:
   —    Sī ir laba vieta naktsmājai, vai ne?
   Viņš pameta skatienu apkārt un atbildēja:
   —    Jā, laikam gan — cilvēkam, kas nav spiests te pārnakšņot. — Viņš nicīgi iesmējās. — Reiz kāds fermeris man teica: «Jums nekad nav diezgan. Iedod jums sieru, jūs vēl gribēsiet to uzcept.» Jā, es viņam atteicu, ar mani tā ir. Esmu piedzīvojis tādus laikus, kad eju pa ceļu un domāju, kaut man būtu tēja un cukurs, tad viss būtu labi; bet, dabūjis tēju un cukuru, es gribu uzsmēķēt un uzsmēķējis vēlos labas naktsmājas, un, dabūjis naktsmājas, kāroju kaut ko palasīt. «Vai jums gadījumā nav kaut kas lasāms?» es jautāju šim fermerim. «Es redzu, ka neko ēdamu no jums nedabūšu.»
   Vijolnieks — vienīgais no pauniniekiem, kurus es pazinu, nēsāja līdzi pannu. Viņš izvilka to no produktu somas un apmierināts aplūkoja. Tad apgrieza otrādi un aplūkoja pannas dibenu, uzsizdams ar pirkstu.
   —    Laba panna… Es to dabūju netālu no Mild- juras.
   Viņš izņēma no produktu somas avīzē ietītas aknas un brītiņu skatījās uz tām, pieri savilcis.
   —    Aknas ir pati sliktākā gaļa pasaulē, piesmērē tikai pannu, — viņš sacīja, savilcis lūpas, tā ka viņa melnās ūsas domīgi saslējās. — Līp kā plāksteris.
   Kā visi pauninieki, viņš allaž domāja par laiku. Vienmēr pētīja debesis un prātoja, vai nebūs lietus. Viņš nenesa paunā līdzi telti, tikai divas zilas segas, satītas kopā ar dažiem noskrandušiem apģērba gabaliem, un divas trīs tabakas kārbas, kur glabājās visa viņa mantība.
   —    Kādā naktī netālu no Elmoras es gan dabūju kārtīgu lietu, — viņš stāstīja man. — Bija tik sasodīti tumšs, ka nevarēju iet tālāk. Es sēdēju, atspiedies ar muguru pret stabu, un domāju. Otrā rītā visur bija dubļi, spēj tikai izbrist. Šonakt lietus nebūs, pārāk auksts. Tomēr tuvumā jau ir. Iespējams, ka rīt pēcpusdienā sāk līt.
   Sacīju viņam, lai pārguļ mūsu šķūnī.
   —    Ko tavs vecais teiks? — viņš jautāja.
   —    Viņš ir labs, — es apgalvoju. — Viņš jums iedos salmus, kur gulēt.
   —    Vai tas bija viņš, ar ko es šodien runāju?
   —    Jā.
   —   Viņš man likās lāga vīrs. Ģērbjas uzkrītoši, bet runāja ar mani tā kā es tagad ar tevi.
   —    Tas ir labi, vai ne?
   —    Protams, labi. Es domāju, būs vien jāguļ jūsu šķūnī, — viņš piemetināja. — Gadījās iemest, un nu iekšās viss griežas. — Viņš drūmi palūkojās pannā, kur čurkstēja aknas. — Pagājušajā naktī es briesmīgi murgoju. Sapņoju, ka eju pa ceļu un lietus gāž kā ar spaiņiem. Mans katliņš caurs, un es nevaru uzvārīt tēju. Velns un elle! Uzmodos vienos sviedros.
   Kamēr mēs runājāmies, uz ceļa parādījās vēl viens pauninieks. Tas bija mazs, drukns vīrs ar bārdu un garu, tievu paunu. Produktu soma kuļājās viņam kaklā; viņš gāja smagiem, nesteidzīgiem soļiem.
   Vijolnieks spēji pacēla galvu un vēroja nācēju. No viņa sejas izteiksmes es nopratu, ka viņš nevēlas, lai tas apstātos, un nesapratu — kāpēc.
   Svešais pienāca pie ugunskura un nometa zemē paunu.
   —    Labdien! — viņš sveicināja.
   —    Labdien! — atņēma Vijolnieks. — Uz kurieni iedams?
   —    Uz Adelaidu.
   —   Tad tev garš ceļš priekšā.
   —   Jā. Smēķis ir?
   —   Tikai galiņi. Vari dabūt, ja gribi.
   —    Labi, dod šurp. — Vīrs paņēma Vijolnieka sniegto papirosa galu, uzmanīgi iesprauda to savilktajās lūpās un aizdedzināja pie kvēlojošas pagalītes, ko pacēla no ugunskura.
   —   Vai tu nāci caur Turallu? — viņš vaicāja Vijolniekam.
   —    Jā. Te es atkūlos pēcpusdienā.
   —    Kāds tur ir miesnieks un maiznieks?
   —    Ar maiznieku var iztikt, nocietējušu bulku, cik uziet, bet miesnieks nekur neder. Tas tev nedos ne izdeguša sērkociņa. Par jēra gaļas krikumu cilvēkam vai ādu velk pār acīm.
   —    Vai krogā no sētas puses iegriezies?
   —    Jā. Dabūju tur cepeša gabaliņu. Saimniece tur lādzīga — dūšīga sieva. Ar viņas degunu var ķieģeļus bīdīt. Palūdz viņai. Sargies no viņas palīga. Pamazs vīrelis; par visu prasa šņabi.
   —    Dūži tur ir?
   —    Nē, bet sargies, ka neuzskrien dūzim Balungā — tālāk uz priekšu — tas ir velns. Piesiesies uz katra soļa, ja būsi iedzēris.
   —    Man ir tikai viens šiliņš, jupis viņu rauj!
   —    Tālāk uz ziemeļiem tev būs labāk, — sacīja Vijolnieks. — Tur ir lijis lietus, tagad visi fermeri sēdēs krogā. Tur tu dabūsi pilnu vēderu.
   Viņš nogrieza biezu riecienu no maizes kukuļa, ko māte viņam bija iedevusi, pārdalīja aknas, uzlika vienu gabalu uz maizes šķēles un deva to pienācējam.
   —    Ņem iestiprinies!
   —    Paldies, — vīrs pateicās. Brītiņu viņš gremoja maizi, tad jautāja:
   —    Vai tev gadījumā nav adata un diegs?
   —    Nē, — Vijolnieks atbildēja.
   Vīrs aplūkoja plīsumu bikšu ceļgalā.
   —   Varbūt kniepadata?
   —    Nav.
   —    Mani zābaki arī pagalam. Cik viņi te maksā pļāvējam?
   —    Septiņus šiliņus dienā.
   —    Kā tad, — vīrs īgni norūca. — Septiņi šiliņi dienā un sestdien atlaiž, lai svētdien nav jābaro. Vai tev nav vēl kāds smēķa galiņš?
   —    Nē, pašam jāpietaupa, — atteica Vijolnieks. — Turallā šovakar būs dejas. No rīta pie ārdurvīm
   salasīsi galiņus, cik uziet. Es domāju, tu labāk sāc kustēties, citādi līdz tumsai netiksi Turallā.
   —    Jā, — vīrs gausi novilka. — Laikam būs jāiet. — Viņš piecēlās. — Taisni uz priekšu? — viņš jautāja, ar vienu vēzienu uzmezdams paunu uz pleca.
   —    Nenogriezies pa pirmo ceļu, bet pa otro. Būs kādas divas jūdzes.
   Kad vīrs bija projām, es vaicāju Vijolniekam:
   —    Vai viņš nebija labs cilvēks?
   —    Viņam mugurā bija pauna — gara un tieva kā cigarete, — Vijolnieks paskaidroja. — Mēs visi bēgam no cilvēkiem ar tādām paunām. Viņiem nekad nekā nav. Visu prasa no citiem. Ja tāds piesitas par ceļa biedru, tas ir tikpat kā stiept viņu uz muguras. Nu, parādi man, kur ir tas šķūnis.
   Es aizvedu viņu uz šķūni, kur tēvs, redzēdams, ka sarunājos ar viņu, jau bija iemetis klēpi tīru salmu.
   Vijolnieks bridi klusēdams noraudzījās uz tiem, tad sacīja:
   —    Tu nemaz nezini, cik laimīgs tu esi.
   —    Ir labi būt laimīgam, vai ne? — es teicu, juzdams, ka Vijolnieks man ļoti patīk.
   —    Jā.
   Stāvēju un skatījos, kā viņš tin vaļā savu paunu.
   —    Dievs, stāvi man klāt! — viņš iesaucās, palūkodamies uz mani. — Tu jau neatkāpsies no manis kā lopu dzinēja suns. Vai tev nav laiks iet iekšā padzert tēju?
   —    Jā, — es piekritu. — Jāiet gan. Ar labu nakti, mister Vijolnieki
   —    Ar labu nakti, — viņš norūca.
   Divas nedēļas vēlāk viņš sadega ugunskurā, ko pats bija sakūris pārnakšņošanas vietā, astoņas jūdzes no mūsu mājām.
   Vīrs, kas tēvam to pastāstīja, sacīja: — Runā, ka viņš pirms tam pāris dienas dzēris koka spirtu. Naktī viņš ievēlies ugunskurā — jūs saprotat, kā tad gadās. Es teicu Alikam Simpsonam, kad braucu uz šejieni: «Viņa elpa aizdegās, tā tas
   bija.» Viņš droši vien bija kārtīgi piesūcies. Kad elpa aizdegās, liesmas rūkdamas gāja viņam caur iekšām. Nudien, viņš nu gan dega! Es teicu Alikam Simpso- nam — jūs zināt, Aliks nopirka manu bēro ķēvi — es teicu pirms nākšanas šurp, ka tieši tā tas būs noticis, un Aliks sacīja: «Velns parāvis, man liekas, tev taisnība!»
   Tēvs brītiņu klusēja, tad sacīja:
   — Jā, tāds gals pienāca Vijolniekam, nabadziņam. Viņa vairs nav.
   12 Alans Maršals
   Vairums vīriešu sarunājās ar mani augstprātīgi labvēlīgā tonī, kā parasti ar bērniem. Ja citi pieaugušie klausījās, viņiem patika pasmieties par mani, ne jau tāpēc, ka viņi gribētu mani aizskart, bet tāpēc, ka viņus kārdināt kārdināja mana vaļsirdība.
   —    Nu, Alan, vai tu jau sāc jāt ar niķīgiem zirgiem? — viņi mēdza jautāt, un es šo jautājumu uzskatīju par visai nopietnu, jo pats sevi neredzēju tadu, kādu mani redzēja viņi.
   —    Nē, — es atbildēju. — Bet drīz sākšu.
   Manam izprašņātājam nu šķita, ka par tādu atbildi
   vērts pasmieties, un viņš palūkojās uz saviem biedriem, aicinādams arī tos piedalīties jautrībā.
   —    Vai dzirdējāt? Viņš nākošnedēļ sāks jāt ar niķīgiem zirgiem.
   Daži vīrieši runāja ar mani nelaipni un strupi, uzskatīdami, ka visi bērni ir neinteresanti un nespēj pateikt nekā ievērības cienīga. Ar tādiem cilvēkiem es neatradu kopēju valodu un viņu sabiedrībā jutos neveikli un klusēju.
   Turpretī pauninieki un mežinieki, kas pieraduši dzīvot vientulīgi, bieži vien jutās neveikli un nedroši, kad viņus uzrunāja bērni, taču, redzēdami, ka pret viņiem izturas draudzīgi, labprāt ielaidās sarunā.
   Tieši tāds bija vecais Pīters Makliouds, braucējs, kas veda stabus no četrdesmit jūdžu attālas cirsmas mežā. Reizi nedēļā viņš pārradās ar piekrautu vezumu,
   pavadīja svētdienu kopā ar sievu, tad atkal brauca atpakaj, soļodams blakus pajūgam vai stāvēdams kājās tukšajos ratos un svilpodams kādu skotu dziesmiņu.
   Kad es uzsaucu: — Labdien, mister Maklioud! — viņš apstājās un parunājās ar mani, it kā es būtu pieaudzis cilvēks.
   —    Taisās tā kā uz lietu, — viņš sacīja, un es viņam piekritu.
   —    Kāds izskatās mežs, kur jūs braucat, mister Maklioud? — kādu dienu es viņam jautāju.
   —    Biezs kā suņa spalva, — viņš atbildēja, tad piemetināja, it kā sarunādamies pats ar sevi: — Jā, biezs gan. Nudien, biezs!
   Viņš bija gara auguma, ar spoži melnu bārdu un it kā pārāk garām kājām. Kad viņš gāja, galva viņam klanījās un lielās rokas karājās gar sāniem, mazliet uz priekšu pastieptas. Tēvs teica, ka viņš izskatoties pēc trīspēdu mērkoka, tomēr tēvam viņš patika. Tēvs reiz sacīja man, ka misters Makliouds esot godīgs cilvēks un cīnoties kā lauva.
   —    Šinī apkārtnē nav neviena, kas viņu varētu pārspēt, kad viņš ir labā formā, — tēvs stāstīja. — Iedzēris dažus alus, viņš saķersies ar kuru katru. Viņš ir sīksts, ciets vīrs ar mīkstu sirdi, bet, kad viņš kādam zveļ, tad tas ilgi piemin.
   Pīters divdesmit gadus nebija gājis baznīcā. Tēvs stāstīja, ka «pēdējo reizi viņš gājis balsot pret prez- biteriāņu apvienošanos ar metodistiem».
   Reiz Turallā ieradušies misionāri un Pīters, kurš pirms tam veselu nedēju stipri dzēris, nolēmis atgriezties ticībā, taču atkāpies kā izbiedēts zirgs, kad uzzinājis, ka tādā gadījumā viņam jāatmet dzeršana un smēķēšana.
   —    Dzeru un smēķēju, debesu tēvu slavēdams, jau četrdesmit gadus, — viņš sacījis tēvam, — un arī turpmāk to darīšu, debesu tēvu slavēdams.
   —    Tas apmēram rāda, ka viņš domā par dievu, — tēvs teica. — Neliekas gan, ka viņam, stabus vedot, daudz rūpētu dievs.
   Mežs, ko Pīters man aprakstīja, man šķita burvīga vieta, kur ķenguri mierīgi . lēkā starp kokiem un naktīs pīkst oposumi. Mani valdzināja doma par šo «mūžamežu», kā Pīters to sauca — mežu, kas nepazina cirvi.
   Taču tas bija ļoti tālu. Pagāja divas ar pusi dienas, kamēr Pīters nokļuva līdz mežcirtēju apmetnei, un veselu nedēļu viņš pārnakšņoja blakus saviem ratiem.
   —    Es gribētu būt jūsu vietā! — es viņam sacīju.
   Bija septembris un man brīvdienas, jo skola bija
   uz nedēļu slēgta. Es braucu savos ratiņos līdzi Pīteram, gribēdams redzēt, kā viņa pieci zirgi dzer pie ūdens tvertnes. Viņš pienesa spaini abiem ilkšu zirgiem, un es sēdēju un skatījos.
   —    Kāpēc tā? — viņš jautāja.
   —    Tad es redzētu mūžamežu, — es paskaidroju.
   —     Stāvi rāms! — viņš uzsauca zirgam, kas ošņāja pienesto spaini. Zirgs sāka dzert, trokšņaini sūkdams ūdeni.
   —     Es tevi aizvedīšu uz turieni, — viņš solīja. — Man vajadzīgs kārtīgs puisis, kas man palīdz. Jā, es tevi aizvedīšu, kad tikai tu gribēsi.
   —    Vai tiešām? — es jautāju, nespēdams slēpt satraukumu.
   —     Protams, — Pīters apstiprināja.. — Pajautā savam vecajam, vai viņš tevi laidīs.
   —    Kad jūs brauksiet?
   —     Rīt piecos no rīta es izbraukšu no mājas. Atnāc piecos, un es tevi paņemšu līdzi.
   —     Labi, mister Maklioud. Paldies, mister Maklioud. Es būšu piecos.
   Vairāk es neko negribēju runāt. Laidos mājās, cik ātri vien rokas spēja kustēties.
   Kad pastāstīju tēvam, ka misters Makliouds apsolījis ņemt mani līdzi uz mežu, tēvs likās pārsteigts, bet māte jautāja:
   —     Vai tu esi pārliecināts, ka viņš tiešām tā domāja, Alan?
   —     Jā, jā, — es strauji apgalvoju. — Viņš grib, lai es viņam palīdzu. Mēs esam labi draugi. Reiz viņš pats tā sacīja. Viņš teica, lai es pajautājot tētim, vai drīkstot braukt.
   —    Ko viņš tev sacīja? — tēvs vaicāja.
   —    Viņš sacīja, ka man piecos no rīta jābūt pie viņa, ja tu ļaujot braukt.
   Māte šaubīdamās uzlūkoja tēvu, un tēvs atbildēja uz viņas skatienu.
   —    Jā, es zinu, bet galu galā labums vien no tā būs.
   —    Pats brauciens jau nebūtu nekas, — māte sacīja, — sliktākais ir dzeršana un rupjības. Tu zini, kā ir, kad cilvēki dzīvo mežā, atšķirti no pasaules.
   —    Tur būs dzeršana un rupjības, tas ir skaidrs, — tēvs piekrita. — Par to nav ko šaubīties. Bet tas viņam nekaitēs. Zēns, kas nekad nav redzējis, kā vīri dzer, pats sāk dzert, kad izaug liels. Tāpat ir ar lamāšanos — zēns, kas nekad nav dzirdējis rupjības, pieaudzis lamājas, ka ne apklausīties.
   Māte pavērās manī un pasmaidīja.
   —    Tātad tu mūs pametīsi?
   —    Tikai uz nedēļu, — es sacīju, juzdamies vainīgs. — Es jums visu izstāstīšu, kad pārbraukšu mājās.
   —    Vai misters Makliouds kaut ko minēja par ēdamo? — māte jautāja.
   —    Nē.
   —    Kas tev ir mājās? — tēvs paskatījās uz māti.
   —    Gabals sālītas gaļas, ko gribēju šovakar dot vakariņās.
   —   Iemet to maisā un vēl pāris maizes klaipus. Ar to viņam pietiks. Pīteram būs tēja.
   —    Man jāizbrauc četros, — es sacīju. — Es nedrīkstu nokavēties.
   —    Es tevi pamodināšu, — māte apsolīja.
   —    Palīdzi Pīteram, cik vari, dēls, — tēvs piekodināja. — Pierādi viņam, ka esi no labiem ļaudīm. Iekur uguni, kamēr viņš baro zirgus. Tur būs daudz darbu tev pa spēkam.
   —    Es strādāšu. Apsolu, ka strādāšu!
   Mātei nevajadzēja mani modināt. Es dzirdēju, ka iečīkstējās gaiteņa grīda, kad viņa nāca ārā no guļamistabas. Izlēcu no gultas un aizdedzu sveci. Bija tumšs un auksts, un diezin kāpēc es jutos nomākts.
   Kad iegāju pie mātes, viņa bija iekūrusi krāsni un gatavoja man brokastis.
   Ieskrēju māsas istabā un pamodināju Mēriju.
   —    Neaizmirsti pabarot putnus, Mērij! Ap pieciem izlaid Petu ārā palidot. Oposumam za)o lapu pietiks, bet tev vajadzēs iedot viņam maizi. Tev būs šodien jāpārmaina visiem ūdens, jo es aizmirsu. Un papagailim garšo dzelkšņi. Viens aug aiz staJla.
   —    Labi, — viņa miegaini apsolīja. — Cik pulkstenis?
   —    Bez ceturkšņa četri.
   —    Ai, ai! — viņa iesaucās.
   Māte bija izcepusi olu maisījumu, un es sāku ēst pilnīgi liekā steigā.
   —   Ed lēnāk, Alan, — māte aizrādīja. — Laika diezgan. Vai tu kārtīgi nomazgājies?
   —    Jā.
   —    Ausis arī?
   —    Jā, un kaklu arī.
   —    Šai mazajā maisiņā es tev šo to ieliku. Neaizmirsti katru rītu iztīrīt ar sāli zobus. Zobu suka ir somā. Ieliku arī tavas vecās bikses. Vai zābaki notīrīti?
   —    Laikam ir.
   Māte apskatīja zābakus.
   —    Nē, nav vis. Novelc, es nospodrināšu.
   Viņa nolauza gabaliņu apavu ziedes un sajauca trauciņā ar ūdeni. Kamēr viņa ieberzēja zābakus ar melno šķidrumu, es stāvēju, nemierīgi mīņādamies, nepacietīgi vēlēdamies drīzāk tikt projām. Māte spodrināja zābakus, līdz tie spīdēja, un palīdzēja man apaut kājas.
   —    Es tak tev mācīju, kā jāsien cilpa, — viņa sa- sīja. — Kāpēc tu savelc zābaku saites mezglos?
   Viņa aiznesa abus cukurmaisus uz nojumi, kur es turēju savus ratiņus, un uzvilka sērkociņu, kamēr es novietoju tos uz kāju balsta un piesēju kruķus pie sēdekļa.
   Bija tumšs, un dzestrums dzēla, un no vecā eikalipta skanēja cielaviņas svilpieni. Es nekad nebiju tik agri cēlies un priecājos par šo jauno dienu, ko cilvēki vēl nebija samaitājuši, ko vēl apņēma miega klusums.
   —    Vēl laikam neviens visā pasaulē nav piecēlies, — es sacīju.
   —    Nē, tu esi pats pirmais augšā. Tu taču būsi prātīgs, vai ne?
   —    Jā, — es viņai apsolīju.
   Māte atvēra vārtus, un es braucu ārā, cik strauji vien spēdams.
   —    Ne tik ātri, — no tumsas atskanēja mātes balss.
   Zem kokiem tumsa cēlās kā mūris, un es palēnināju gaitu. Varēju izšķirt koku galotnes pret debesīm un pazinu tos visus pēc apveidiem. Zināju, kur uz ceļa ir bedres un kur labāk braukt pa nepareizo pusi, lai izvairītos no nelīdzenām vietām.
   Bija labi būt vienam un darīt, kas pašam patīk. Tagad neviens pieaugušais mani nerīkoja. Visu, ko darīju, noteica mana paša griba. Es vēlējos, kaut līdz Pītera Makliouda mājām būtu tālu, taču reizē arī vēlējos ātrāk tikt tur.
   Nokļuvis uz lielā ceļa, varēju braukt straujāk, un, kamēr nonācu pie Pītera vārtiem, man jau sāka sāpēt rokas.
   Tuvodamies viņa mājai, es dzirdēju pakavus klaudzam pret staļļa akmens grīdu. Kaut arī Pīteru un zirgus slēpa tumsa, es viņus redzēju iztēlē, dzirdēdams skaņas. Zirgi šķindināja ķēdes, nepacietīgi mīņādamies, sprauslāja no nāsīm ekseļus, un staļļa durvis norībēja, kad zirgs, ārā iedams, uzgrūdās tām virsū. Pīters skaļā balsī uzsauca zirgiem, ievaukšķējās kāds suns, un putnu kūtī sāka dziedāt gaiļi.
   Kad es apstādināju savus ratiņus staļļa priekšā, Pīters jūdza zirgus. Bija vēl tumšs, un pirmajā mirklī viņš mani nepazina. Viņš izlaida no rokām atsaiti un pienāca pie ratiņiem, blenzdams manī.
   —   Tas esi tu, Alan! Sasper mani jods! Ko tu te da… Pie velna, vai tik tu netaisies braukt man līdzi?
   —    Jūs mani aicinājāt, — es nedroši atbildēju, pēkšņi izbijies, ka varbūt esmu viņu pārpratis un viņš nemaz nav gribējis, lai es braucu.
   —    Protams, aicināju. Es tevi jau sen gaidu.
   —   Vēl nav pieci, — es aizrādīju.
   —     Nē, tas tiesa, — viņš nomurmināja, piepeši kļūdams domīgs. — Tavs vecais tev ļāva braukt, vai ne?
   —    Jā, — es apgalvoju. — Ari māte. Man ir līdzi ēdamais. Te! — Pacēlu maisu, lai parādītu viņam.
   Viņš pēkšņi pasmīnēja bārdā.
   —    Nu, to es šovakar nogaršošu. — Tad mainīja toni. — Nāc iestum savus ratus nojumē. Piecos mums jābūt ceļā. — Viņa seja atkal tapa nopietna. — Vai tiešām tēvs tev ļāva braukt?
   —    Jā, — es atkārtoju. — Viņš gribēja, lai es braucu.
   —    Labi. — Viņš pagriezās pret zirgiem. — Nu, paej nost! — viņš uzsauca, uzlicis vienu roku zirgam uz sāniem, un noliecās, lai ar otru paceltu atsaiti.
   Novietoju savus ratiņus nojumē un stāvēju, raudzīdamies viņā, turēdams savus abus maisus, kā ceļotājs, kas pirmo reizi taisās kāpt uz kuģa.
   Pīteram bija smagi koka rati ar platām dzelzs stīpām apkaltiem riteņiem un sarkanā eikalipta bremžu blokiem, ko darbināja aizmugurē novietots rokturis. Koks bija saulē un lietū izbalojis un saplaisājis. Ratiem sānu nebija, bet visos četros stūros atradās smagi dzelzs balsti ar skavām augšējos galos. Grīda bija no smagiem, vaļīgiem dēļiem, kas grumbuļainā ceļā skaļi klabēja. Daži uz grīdas nomesti balsti vēl pastiprināja troksni. Ratiem bija divi pāri ilkšu, katram zirgam savas.
   Pīters ar strauju rāvienu pacēla ilksis, piestiprināja sedulkas siksnu pie slīdošā āķa uz ilkss, tad aizgāja pie otra zirga, kas pacietīgi stāvēja blakus savam pāriniekam.
   Viņš jūdza zirgus, skaļi uzkliegdams «stāvi!», «griezies!» vai «tprū!», kad zirgs sakustējās vai negribēja klausīt viņa rokai.
   Trīs priekšējie zirgi stāvēja blakus, gaidīdami, kad Pīters sasies viņu pavadas un pieāķēs atsaites. Tie nelikās tik spēcīgi kā ilkšu zirgi. Tie bija Klaidsdeilas šķirnes, kamēr abi ilkšu zirgi bija cēlušies no Šairas smagvezumniekiem.
   Iejūdzis zirgus, Pīters iesvieda ratos tarbas un dažus maisus ar ekseļiem, pameta skatienu savā produktu lādē, lai pārliecinātos, vai nav kaut ko aizmirsis, tad pievērsās man un sacīja:
   —    Viss ir. Lec iekšā! Pag, es paņemšu tavus maisus.
   Piegāju pie ratu priekšas un, turēdamies ar vienu roku pie ilksīm, ar otru iemetu kruķus ratos.
   —    Vai palīdzēt tev? — Pīters neziņā jautāja, pa- nākdamies uz priekšu.
   —    Paldies, nē, mister Maklioud. Es pats.
   Viņš aizgāja pie priekšējo zirgu galvām un stāvēja tur gaidīdams. Es pacēlos uz rokām, kamēr varēju uzlikt veselās kājas celi uz ilkss, tad pasniedzos un pieķēros tuvākajam ilkss zirgam pie krustiem. Pavil- kos uz augšu, kamēr tiku zirgam mugurā. Tā bija silta un stingra, ar seklu rievu sadalīta divos spēcīgos muskuļu pauguros.
   «Atbalsties ar roku uz laba zirga, un viņa spēks pāries tevī,» — tā man bija sacījis tēvs.
   No zirga muguras es iemetos ratos un apsēdos uz produktu lādes.
   —    Iekšā esmu, — es uzsaucu Pīteram.
   Viņš paņēma grožus, kas bija aizbāzti priekšējam zirgam aiz slejām, un iekāpa ratos pie manis.
   —    Velns parāvis, kurš katrs vis neprot iekāpt ratos tik veikli kā tu, — viņš sacīja apsēzdamies.
   Cieši pievilcis grožus, viņš apjautājās:
   —   Vai tu negribi sēdēt uz ekseļu maisa?
   —    Nē, man te patīk.
   —    Nū, Princi! — viņš uzsauca. — Nū, Zeltiņi
   Zirgi devās uz priekšu, atsaitēm šķindot un iejūgam čīkstot. Rati ļodzījās un grabēja. Austrumu pusē debesis kļuva mazliet gaišākas.
   —    Man patīk izbraukt mazā gaismiņā, — sacīja Pīters. — Tad iznāk laba darba diena. — Viņš trokšņaini nožāvājās, tad piepeši pagriezās pret mani. — Saki, — tu tak neaizlaidies no sava vecā? Viņš tev ļāva braukt?
   —    Jā.
   Pīters īgni lūkojās uz ceļu.
   —    Es tavu veco nesaprotu.
   Priekšējie zirgi soļoja ar vaļīgām atsaitēm, tās savilkās tikai tad, kad braucām pret kalnu. Man likās, ka ilkšu zirgiem tiek pāri nodarīts.
   —    Ilkšu zirgi vieni paši velk, — es žēlojos Pīteram.
   —    Kad rati iekustināti, tie nav smagi, — viņš paskaidroja. — Mans pajūgs izrautu pašu velnu no pazemes, ja vajadzētu. Pagaidi, kamēr piekrausim ratus ar stabiem, tad tu redzēsi, ka visi velk.
   Bija uzaususi gaisma, un austrumos pletās sārta blāzma. Katrā koku pudurī žadzināja žagatas. Šķita, nevar būt nekā jaukāka pasaulē kā sēdēt zirgu pajūgā agrā rītā un klausīties žagatās.
   Kaut kur tālu kādā aplokā vīrietis uzkliedza sunim:
   —    Atpakaļ, atpakaļ!
   —    Vecais O'Konors dzen ārā govis, — Pīters sacīja. — Šorīt agri piecēlies. Droši vien brauks kaut kur. — Viņš brītiņu padomāja. — Varbūt uz izpārdošanu Solsberijā. Jā, tā ir, viņš taisās pirkt kabrioletu. — Pītera balsī ieskanējās dusmas. — Sadomājis pirkt kabrioletu, bet man parādā desmit mārciņas par stabiem.
   Viņš nikni uzsita ar grožiem zirgam pa sāniem.
   — Nū, kusties! — Pēc brītiņa viņš nopūzdamies piebilda:
   —    Tā iet, kad uzticas cilvēkiem; viņš braukā kabrioletā, bet es smagajos ratos.
   Saulei lecot, mēs izbraucām cauri Balungas tukšajām ielām un drīz vien atradāmies uz ceļa, kas aizvijās pa mežu. Sākumā tas bija rets, tālāk tapa arvien biezāks, un nemanīja vairs neviena žoga.
   Zem zirgu kājām cēlās putekļi, uzvirpuļoja gaisā un mīksti nosēdās uz mūsu matiem un drēbēm. Riteņi aizķēra ceļmalas krūmus, un rati zvalstījās, kad ceļā gadījās bedres.
   Es gribēju, lai Pīters pastāsta man par saviem piedzīvojumiem. Turēju viņu par ievērojamu cilvēku. Kad vien vīri salasījās pulciņā, viņi bieži runāja par Pīteru. Viesnīcu restorānos, kā tēvs stāstīja, vīri mēdza izteikties tā:
   —    Ko jūs te runājat par cīņām! Es redzēju, kā Pīters Makliouds cīnījās ar Garo Džonu Andersonu Turallā aiz kroga. — Un visi klausījās šo stāstu par cīņu, kas ilgusi divas stundas.
   —    Jā, — vīrs nobeidza, — Garo Džonu aiznesa projām nēšus.
   Pīters ilgus gadus bija pazīstams dūru cīkstonis un tikai reizi uzvarēts, un tas noticis, kad viņš bijis tā piedzēries, ka tik tikko turējies kājās, un kāds fermeris, kas pazīstams ar to, ka kautiņos centies sist pa muguru, uzklupis viņam, lai atmaksātu par kādu agrāku apvainojumu. Šis pēkšņais, straujais uzbrukums notriecis Pīteru zemē visā garumā. Kad viņš atžirdzis, fermeris bija projām, taču otrā rītā pirms saules lēkta, fermerim par lielu pārsteigumu, Pīters stāvējis pie viņa laidara un, ar spēcīgajām rokām sagrābis žoga augšējo kārti, piesarcis kliedzis:
   —    Vai tu šorīt esi tikpat drošs kā vakar vakarā? Ja esi, tad iznāc ārā!
   Fermeris stāvējis kā pienaglots, turēdams rokā spaini, līdz pusei pielietu ar pienu.
   —    Es . . . ē. . . es tagad nevaru cīkstēties ar tovi, Pīter, — viņš gaudies, atmezdams ar roku par pilnīgas padošanās zīmi. — Tu esi skaidrā. Tu nogalināsi mani, būdams skaidrā.
   —    Vakar vakarā tu man uzbruki, — uzstājis Pīters, mazliet apmulsis par šādu iznākumu. — Nāc pa- spēkojies tagad!
   —      Bet vakar vakarā tu biji piedzēries, — fermeris tiepies. — Tik tikko varēji kājās nostāvēt. Es nekad nebūtu kāvies ar tevi skaidrā. Tad jau es būtu traks.
   —    Nu, sasodīts! — izsaucies Pīters, nespēdams virzīt notikumu pēc sava prāta. — Nāc ārā, zaķapastala!
   —    Nē, es necīnīšos ar tevi, Pīter. Necīnīšos, kad tu esi skaidrā. Sauc mani kā gribi.
   —    Kas man no tā par labumu, ja tu necīnies? — Pīteram sācis trūkt pacietības.
   —   Es tevi saprotu, — fermeris miermīlīgi noteicis. — Lamāšanās neko nedod. Kā tu jūties?
   —    Sliktāk vairs nevar būt, — Pīters norūcis, skatīdamies apkārt, it kā nezinādams, ko darīt. Piepeši viņš nevarīgi atbalstījies pret žogu. — Šorīt jūtos tik draņķīgi kā kašķains suns.
   —    Pagaidi, es tev iedošu kādu malciņu, — sacījis fermeris. — Man ir drusku viskija.
   Tēvs stāstīja, ka Pīters gājis mājās, vezdams līdzi zirgu, ko fermeris viņam ieblēdījis, taču māte apgalvoja, ka zirgs bijis labs.
   Vēlējos dzirdēt kādu no šiem stāstiem, tāpēc teicu Pīteram:
   —    Tēvs saka, jūs varot cīnīties kā kujmašīna, mister Maklioud!
   —    Patiešām? — Pīters iesaucās, un viņa seja laistījās priekā.
   Viņš brītiņu padomāja, tad teica:
   —    Tavs vecais mani ciena. Mums abiem vienmēr ir daudz ko pārrunāt. Dzirdēju, ka viņš reiz bijis ievērojams skrējējs. Nesen viņu redzēju. Viņš ir stalts kā melnādainais. — Pīters mainīja toni. — Un viņš teica, ka es protot cīnīties?
   —    Jā, — es apstiprināju, tad piebildu: — Kaut es varētu cīnīties!
   —    O, reiz tu būsi labs cīkstonis. Tavs tēvs prata kauties, un tu esi līdzīgs viņam. Tu spēj paciest sitienus. Ja gribi, lai tev veicas, tad jābūt spējīgam paciest sitienus. Paklausies, kā es reiz sarāvos ar Steni ijiem. Viņi ir četri, un visi prot kauties. Es viņus nepazinu, bet biju dzirdējis. Viens no viņiem — laikam Džordžs — sekoja man aiz kroga zākādamies, un, kad es teicu, ka jācīnās, viņš dižojās: «Neaizmirsti, ka es esmu viens no Stenlijiem.» Un es atcirtu: «Man vienalga, kaut tu būtu vai visi četri. Lai nāk visi priekšā!» Nu, un, tikko mēs saķērāmies, tā viņa trīs brāļi klāt, un nu visi četri man virsū.
   —    Vai viņi visi uzbruka jums? — es jautāju.
   —    Jā, viss bars. Es metos virsū un vienu nosviedu, un, kad viņš krita, es iegrūdu celi viņam vēderā un aizsitu elpu. Pārējie trīs gan man krietni sadeva, bet es visu laiku mērķēju zemu — ar dūrēm tikai tā var cīnīties. Sit pēc iespējas zemāk. Nebēdā par seju. Ja gribi izkrāsot pretinieku, dari to pēc tam, kad viņš paliek bez elpas. Es nostājos ar muguru pret sienu un situ — gan ar labo roku, gan ar kreiso. Pacīnīties iznāca, tomēr es viņus visus noliku un tad laidos projām. Nekāda labuma jau nebija. Es dabūju pārāk daudz sitienu. Tomēr uzvara bija manā pusē. Pie joda, jā! — viņš sacīja, atmiņu iepriecināts. — Tas tik bija kautiņš!
   Mēs braucām pa lielu izcirtumu meža vidū. Sabrucis, satrunējis žogs, taisīts no kokiem, kas cirsti turpat uz vietas, apņēma aploku, kur jauni kociņi un brikšņi jau liecināja, ka mežs ņem virsroku. Nelietota, ar zāli apaugusi taka veda no sakritušiem vārtiem uz pamestu kriju būdu, pret kuras sienām savas lapas jau glauda jauni kociņi.
   Pīters piepeši pamodās no domām un ar jaunu sparu sacīja:
   —     Tā ir Džeksona māja. Tūlīt es tev parādīšu celmu, kur jaunais Bobs Džeksons lauza sprandu. Viņam zirgs satrūkās un nometa viņu, un pēc diviem mēnešiem vecais Džeksons aptina sev apkārt vēršu ķēdi un noslīcinājās dīķī. Vēlāk es tev parādīšu dambi. Celms nav tālu. Tepat uz priekšu … Jardus divdesmit no žoga. Viņam uz krūtīm bija uzpampums, tik liels kā mana galva. Laikam viņš bija uzkritis tieši uz celma. Nu, kur tad tas ir? — Viņš piecēlās ratos kājās, saspringti raudzīdamies aplokā. — Tepat ir. Tprū! Tprū! Stāviet, kad jums saka!
   Zirgi apstājās.
   —     Tur pāri, viņā pusē … Redzi? Blakus nokaltušajai akācijai… Stāvi! — viņš uzkliedza zirgam, kas snaigstljās, lai noplūktu zāli. — Man vēlreiz jāredz tas celms. Nāc, es tev parādīšu!
   Mēs pārkāpām pār žogu un piegājām pie melni apdeguša celma ar apcirstām saknēm, kas atradās blakus zālēm aizaugušai iedobei.
   —    Stāsta, ka šis asums ķēris viņam krūtīs un tas galvā. — Pīters rādīja divas izslējušās sakņu smailes. — Viņa zirgs .. . Pag, no kuras puses tad tas auļoja . .. No šīs, — viņš norādīja ar roku daļu aploka. — Maķenīt sānis… Tad nogriezās pie koka — laikam viņš to strauji apgrieza — drāzās garām tur tam paparžu pudurim, tad joņoja pāri šai pļaviņai. Zirgs droši vien sabijās no šī celma.
   Pīters atkāpās četrus soļus no celma un ar aci novērtēja attālumu.
   —    Ap šo vietu viņš nokrita. Zirgs satrūkās te, — viņš pameta ar roku uz žoga pusi, — un Bobu aizsvieda pa labi. — Pīters brīdi klusēja un ar stingu skatienu blenza uz celmu. — Tā viņš arī nezināja, kas viņu nogalināja.
   Kad mēs atgriezāmies pie ratiem, viņš pastāstīja man, ka vecais Džeksons pēc dēla nāves kļuvis tāds dīvains.
   —    Nevar sacīt, ka tieši jucis. Viņš bija tā kā nomākts — vienmēr noskumis.
   Kad nonācām pie dambja, Pīters atkal apturēja zirgus un sacīja:
   —    Te ir tā vieta. Pie viņa krasta ir dziļš. Protams, togad dīķis ir aizsērējis. Džeksons metās taisni iekšā un vairs neuznāca augšā. Viņa sieva un otrs zēns pēc tam pārgāja uz citurieni. Viņa bija briesmīgi satriekta, 'lagad tajā vietā neatrastu ne salma, ar ko izbakstīt pīpi. Es pats atbraucu ar ratiem un aizvedu viņas iedzī- vīti uz Balungu. Ieraudzījusi mani, viņa izskatījās tā kā priecīgāka. Kad šķīrāmies, viņai sāka birt asaras, hs viņai sacīju, ka vecais Džeksons bija krietns cilvēks, ja tāds vispār pasaulē dzīvojis. Bet mana vecā domā, ka tādi vārdi viņu vēl vairāk sāpinājuši. Ej tu sazini…
   Viņš paskubināja zirgus, tad teica:
   — Saka tā — ja cilvēks noslīcinoties, tad viņam galvā kaut kas neesot bijis kārtībā. Varbūt… es nezinu . .. Bet vecais Džeksons tāds nebija. Viņš bija labs cilvēks. Viņam tikai vajadzēja drauga, kas pateiktu: «Saņemies!» — un viņš būtu izturējis. 2ēl, ka es tajā dienā biju aizbraucis apkalt zirgus.
   Tonakt mēs pārgulējām pamestā šķindēju plēsēja būdā. Pīters nojūdza zirgus, tad izņēma no kliju maisa, kas atradās ratos, pāri pinekļu un zirgu zvanu.
   Es pacēlu zvanu. Tas bija piecas mārciņas smags, ar dobju, melodisku skaņu. Paskandināju to, ieklausīdamies šķindoņā, kas man vienmēr atsauca atmiņā skaidrus rītus mežā, kad ik lapiņa ir mitra no rasas un žagatas žadzina. Tad nometu zvanu zemē. Tas nekrita no liela augstuma, taču Pīters, kas pašlaik eļļoja pinekļus, pikti iesaucās:
   —    Pie velna! Tā nedari! Zvanu nedrīkst mest. Tā tas bojājas. Nu, parādi man! — Viņš pastiepa roku, lai paņemtu zvanu.
   Es pacēlu to un pasniedzu viņam.
   —    Tas ir Mongena zvans, pats labākais zvans visā Austrālijā, — viņš murmināja, rūpīgi to apskatīdams. — Es samaksāju par to veselu mārciņu un neatdotu pat par piecām. Skaidrā rītā to var dzirdēt astoņu jūdžu attālumā.
   —    Tētis saka, ka vislabākie esot Kondemaina zvani.
   —    Jā, es zinu. Viņš ir no Kvinslendas: Kondemaina zvans pataisa zirgu kurlu. Tam ir pārāk augsta skaņa. Ja pastāvīgi liek zirgam Kondemaina zvanu, tas kļūst kurls. Ir tikai divi derīgi zvani — Menika un Mongena, un Mongena ir vislabākie. Tie ir pagatavoti no
   zāģu tērauda. Un tad ari ne no kura katra. Izmeklē tādu, kam laba skaņa.
   —    Kuram zirgam jūs to liksiet? — es jautāju.
   —    Ketijai. Tas ir mans vienīgais zvana zirgs. Citi lāgā neskandina. Ketija iet gariem soļiem un krata galvu. Soļodama viņa šūpo zvanu. Viņai es likšu zvanu un Zeltiņam pinekļus. Tas ir vecākais, pārējie turēsies pie tā.
   Pīters izslējās.
   —    Vispirms es viņiem uz stundu uzlikšu tarbas. Te mežā nekādas labas zāles nav.
   —    Vai neiekurt būdā uguni? — es jautāju.
   —    Jā. Iekur un uzliec tējas katliņu. Es tūlīt nākšu.
   Kad viņš ienāca būdā, uguns jau kurējās un katliņš
   -vārījās. Pīters iemeta burbuļojošajā ūdenī šķipsniņu tējas un novietoja katliņu uz akmens plāksnes pavarda priekšā.
   —   Nu, kur tad ir tava sālītā gaļa?
   Es biju ienesis savus maisus būdā un nu izņēmu avīzē ietīto gaļas gabalu un padevu Pīteram.
   Viņš attina to, paspaidīja ar resnu, no netīrumiem melnu pirkstu un piezīmēja:
   —    Pirmklasīga gaļa — no paša labākā gabala.
   Viņš nogrieza man biezu šķēli un ielika to starp
   divām milzīgām maizes rikām.
   —    Ēd, no tā tev būs spēks! — Tad pielēja divas skārda krūzītes ar stipru, melnu tēju un sniedza man vienu. — Man nav gadījies sastapt sievieti, kura prastu uzvārīt tēju. Vienmēr var redzēt krūzes dibenu, ja sieviete vārījusi.
   Mēs sēdējām pavarda priekšā, ēzdami maizi un gaļu. Pēc katra kumosa Pīters pacēla pie mutes krūzīti un ar troksni ievilka divus malkus tējas. —A! — viņš apmierināts nosēcās, likdams nost krūzīti.
   Izdzēris pēdējo tējas krūzi, viņš iemeta padibenes ugunī un sacīja:
   —    Nu, kā tad naktī būs ar tavu kāju? Vai tu to apsien vai kā citādi?
   —    Nē, — es pārsteigts atteicu, — nekas ar to nav jādara.
   —    Ei-ei! — viņš iesaucās. — Tas ir labi. Vai kādreiz sāp arī?
   —    Nē. Es nemaz to nejūtu.
   —   Ja tu būtu mans dēls, es tevi aizvestu uz Bala- ratu pie Vanga. Tas cilvēks dara brīnumus. Viņš tevi izārstētu.
   Es biju dzirdējis par šo ķīnieti, kas tirgojās ar ārstniecības augiem. Daudzi cilvēki Turallas apkaimē uzskatīja, ka viņš palīdzēs, ja citi ārsti izrādījušies bezspēcīgi. Tēvs allaž nicīgi nošņācās, dzirdēdams viņa vārdu, un sauca šo ķīnieti par «nezāļu bodnieku».
   —    Jā, — Pīters turpināja, — šis Vangs nekad neprasa cilvēkam, kas viņam kaiš. Paskatās uz slimo un pasaka. Es nebūtu ticējis, nudien, bet Stivs Remzijs man par viņu stāstīja. Vai atceries Remziju, puisi, kurš nekā nevarēja ēst?
   —    Jā. - ''
   —    Nu, un Vangs viņu izārstēja. Kad man sāpēja mugura, Stivs man sacīja: «Aizej pie Vanga un nesaki viņam, kas tev kaiš. Sēdi tikai, un viņš turēs tavu roku un pateiks tev lādas lietas, ka tev mute paliks vaļā. Un, nudien, tā arī notika. Es izprasījos uz nedēļu un aizbraucu, un viņš skatījās uz mani, kā Stivs bija sacījis, — nestāstīju viņam itin nekā, — es tak viņam maksāju, lai tad pats atrod vainu. Es sēžu, un viņš sēž un cieši skatās uz mani, un tur manu roku, un tad saka: «Kāpēc jums tā saite?» Jā, tā viņš sacīja. «Man nav nekādas saites,» es viņam atbildu. «Jums ir kaut kas ap vidu,» viņš saka. «Nu, man ir sarkana flaneļa josta, ja jūs to domājat,» es saku. «Jums tā jāmet projām,» viņš saka. «Vai ar jums nav noticis kāds nelaimes gadījums?» — «Nē,»es _viņam saku. «Nu, padomājiet!» viņš neatlaižas. «A, pirms kāda gada mani izmeta no ratiem un ritenis pārgāja man pāri, bet man nekas nenotika.» — «Notika gan,» viņš uzstāja. «Tā jau ir jūsu kaite. Jums sāni sastiepti.» — «Pie velna,» es saku, «tad tāda man vaina.» Tad viņš man iedeva paciņu zāļu par divām mārciņām un māte man tās savārīja — kas tā bija par riebīgu dziru! Pēc tam man nekad vairs nesāpēja.
   —    Bet jums bija kaite vēderā, — es sacīju. — Es gribētu, lai man kājas un mugura būtu vesela.
   —     Tas viss ir no vēdera. — Pīters runāja ar pārliecību. — Tev ir bijis uzpūsts vai kaut kas tamlīdzīgs — kā govij no lucernas — un kaut kas tur ir palicis, no kā jātiek vaļā. Kā tai meitenei, kas atbrauca pie Vanga no tālienes un ko Vangs izārstēja. Visi to zina. Viņa bijusi tik tieva, ka nemetusi pat ēnu, bet ēdusi kā zirgs. Neviens pats ārsts viņai nevarējis līdzēt. Tad viņa aizgājusi pie Vanga, un viņš teicis: «Divas dienas nekā neēdiet, tad turiet šķīvi ar bifšteku un sīpoliem zem deguna un ieelpojiet garaiņus!» Nu, viņa tā izdara, un lentas tārps izlien viņai pa muti — un lien un lien. Runā, tas esot bijis velns zina cik garš. Tas lien un lien, kamēr nokrīt samudžinājies uz šķīvja. Pēc tam viņa nobarojusies resna kā muca. Tārps droši vien bija viņai iekšās gadiem un aprija visu, ko viņa ieēda. Tikai Vangs viņu izglāba, citādi viņa būtu pagalam. O nē, ārsti nezina nekā, ja salīdzina viņus ar šiem ķīniešiem, kas ārstē ar zāļu tējām.
   Es nedomāju, ka viņa vārdos būtu kaut cik patiesības, lai gan viņa stāsts mani izbiedēja.
   —     Tēvs domā, ka kurš katrs varot ārstēt ar zāļu tējām kā ķīnietis, — es teicu. — Viņš saka, lai varētu tirgoties ar ārstniecības augiem, vajagot tikai izskatīties kā ķīnietim.
   —     Kā! — Pīters sašutis iesaucās. — Viņš tā sacīja! Viņš ir traks! Tas cilvēks ir traks! — Tad piebilda jau miermīlīgākā tonī. — Ievēro, tu esi vienīgais, kam es to saku. Bet tev es pastāstīšu: kāds cilvēks, ko es pazīstu, — un ievēro, skolots cilvēks, prot lasīt visu ko, — viņš man stāstīja, ka Ķīnā, no kurienes šie tirgotāji nāk, viņi mācoties gadiem. Kad viņi izmācījušies, viņus pārbaudot cilvēki, kas labi protot ārstēšanu un visādas tādas būšanas. Pārbaudot, vai viņi zinot pietiekami daudz, lai varētu būt ārstniecības augu tirgotāji. Ko viņi darot — viņi ievedot divpadsmit vīrus — nu, tos, kas mācās, — ievedot šos divpadsmit istabā, kam sienā divpadsmit apaļu caurumu uz otru istabu. Tad izejot ārā — vienalga, kur… Teiksim, uz ielas … Un meklējot cilvēkus ar divpadsmit smagām kaitēm. Nu, piemēram, prasa: «Kas jums kaiš.» — «Iekšas sāp.» — «Labi, nāciet šurp!» Tad kādam citam. «Man aknas beigtas.» Labi, pem to arī. Tad, teiksim, tādus, ar muguras sāpēm kā man… «Labi, jūs derēsiet.»
   Nu, sadabū divpadsmit tādus cilvēkus, ieved tos visus otrā istabā un liek tiem parādīt rokas pa caurumiem sienā. Redzi, kā tas notiek. Tie vīri, kas grib kļūt par ārstniecības augu tirgotājiem, apskata šīs divpadsmit rokas un uzraksta, kāda vaina cilvēkiem, kas otrpus sienai, un, ja kaut vienu pasaka nepareizi, tad cauri ir.
   Pīters nicīgi pasmējās.
   —    Bet tavs vecais saka, kurš katrs varot ārstēt ar zāļu tējām pēc ķīniešu modes! Tomēr es ar viņu labi saprotos. Viņam ir daži jocīgi uzskati, bet es viņam to ļaunā neņemu.
   Pīters piecēlās un paskatījās pa būdas durvīm.
   —    Es uzlikšu Ketijai zvanu un izlaidīšu viņus ārā, tad iesim gulēt. Būs tumša nakts, melna kā piķis.
   Viņš pavērās zvaigznēs.
   —    Piena ceļš iet no ziemeļiem uz dienvidiem. Būs labs laiks. Kad iet no rītiem uz vakariem, tad līst lietus … Es nebūšu ilgi.
   Viņš izgāja ārā pie zirgiem, un es dzirdēju, ka viņš tumsā tiem uzkliedz. Tad viņš apklusa, un atskanēja klusas zvaniņa skaņas — zirgi iegāja dziļāk mežā.
   Atgriezies Pīters sacīja:
   —    Bidija te nekad nav bijusi. Viņa ir no Bārklija fermas. Zirgi, kas uzauguši klajumā, pirmajā naktī mežā vienmēr baidās. Viņi dzird, kā miza plaisā. Bidija iesprauslājās, kad palaidu viņu vaļā. Nu nekas, būs labi. Kur tad tevi guldīsim?
   Viņš uzmanīgi apskatīja būdas smilšu grīdu, tad piegāja pie kāda neliela cauruma sienā pie pašas apakšas. Brīdi to aplūkojis, viņš paņēma papīru, kurā bija ietīta sālītā vēršgaļa, un sabāza to caurumā.
   —    Izskatās tā kā čūskas ala, — viņš murmināja. — Mēs dzirdēsim, ka papīrs čaukst, ja čūska līdīs ārā.
   Viņš nolika divus pustukšus ekseļu maisus zemē un nolīdzināja tos, kamēr iznāca kaut kas līdzīgs matracim.
   —    Nu, te tev vajadzētu būt labi, — viņš sacīja.
   — Nāc guli, es tevi apsegšu.
   Novilku zābakus un apgūlos uz maisiem, rokas palicis zem galvas. Biju noguris, un guļasvieta man likās ļoti jauka.
   —    Kā ir? — Pīters jautāja.
   —    Labi.
   —    Varbūt auzas līdīs cauri un dursies. Tie ir labi ekseļi. No Robinsona. Viņš kārtīgi, smalki sagriež. Nu, es likšos gulēt.
   Viņš apgūlās uz maisiem, ko bija sagatavojis sev, skaļi nožāvājās un uzvilka virsū zirgu segu.
   Gulēju vaļējām acīm, klausīdamies skaņās, kas nāca no meža. Bija tik labi būt šeit, ka negribējās iemigt. Gulēju zem savas segas, priecīga satraukuma pārņemts. Pa būdas vaļējām durvīm pāri manai guļvietai plūda eikaliptu un akāciju smarža, kas naktī bija kļuvusi stiprāka. Pāri lidojošo tārtiņu skaļās balsis, pūces kliedzieni, meža šalkoņa, sanoņa, oposumu brīdinošie pīkstieni — viss it kā liecināja, ka tumsa visapkārt ir dzīvības pilna, un es gulēju, saspringti klausīdamies, gaidīdams, ka parādīsies kaut kas nebijis, neparasts.
   Tad cauri citām skaņām atlidoja liegas zirgu zvaniņa šķindas, es atvieglots izstiepos savās cisās un, miegā laizdamies, redzēju Ketiju, kas gāja lieliem soļiem, šūpodama galvu un šķindinādama Mongena zvaniņu.

   Mežs, pa kuru mēs braucām, kļuva arvien varenāks, koki staltāki, un, jo garāki tie bija, jo tālāki tie mums likās. Stumbri bija kaili un gludi, un tikai divsimt pēdu augstumā sākās lapu vainags. Apkārt lielajiem kokiem neauga brikšņi, zeme bija piebirusi ar mizas gabaliem un atgādināja brūnu paklāju. Zem kokiem valdīja dīvains, gaidu pilns klusums, ko netraucēja ne putnu dziesmas, ne strautu čalas.
   Mūsu sīkie rati ar sīkajiem zirdziņiem lēni virzījās uz priekšu garām kokiem, reizēm ceļa līkumos aizķerdami kādu milzīgu sakni. Atsaišu žvadzoņa un pakavu klusie būkšķi uz mīkstās zemes bija nenozīmīgas skaņas, kas netika tālāk par tuvākajiem kokiem. Pat ratu čīkstoņa likās žēlabaina, un Pīters sēdēja klusēdams.
   Vietām, kur auga skābarži un mežs šķita it kā laip-
   nāks, ceļš gāja pāri strautiem ar skaidru, seklu ūdeni, kas mirgodams urdza pāri akmeņiem, tik gludiem kā olas.
   Klajumos, kur zemi skopi sedza reta, vārga meža zāle, bariņos sastājušies ķenguri skatījās uz mums un, purnus izslējuši, nāsis kustinādami, pūlējās saost, tad lēnām aizlēkšoja.
   —    Esmu viņus medījis, — Pīters sacīja, — bet tas ir tikpat kā šaut zirgu — rodas nelāga sajūta. — Viņš aizsmēķēja pīpi un rāmi piebilda: — Es negribu apgalvot, ka tas ir slikti, tomēr ir daudz tāda, kas nav slikts, bet nav arī labs.
   To nakti mēs pavadījām kādas upes krastā. Gulēdams uz ekseju maisiem zem zilā eikalipta, es varēju redzēt zvaigznes cauri tā zariem. Gaiss bija vēss, mikls no kokveida paparžu un sūnu izgarojumiem, un zirgu zvans skanēja dzidrāk. Reizēm tas pēkšņi ieskanējās spēcīgāk — kad Ketija kāpa augšā krastā vai paslīdēja, ejot lejā pie upes padzerties, — bet ne mirkli neno- klusa.
   —    Šodien būsim nometnē, — Pīters no rīta pavēstīja. — Man jātiek tur ap brokastlaiku. Pēcpusdienā gribu piekraut vezumu.
   Mežcirtēju nometne atradās piekalnē. Ieraudzījām to, kad izbraucām no līkuma, — klaju laukumu, kam bija nolaupīta koku rota.
   Aiz nometnes, virs kuras vijās viegla, zilgana dūmu grīste, pacēlās kalns, tālāk pie apvāršņa saulē mirdzēja žuburainas koku galotnes.
   Ceļš aizlocījās gar šo kalnu un noveda izcirtumā, kam apkārt juku jukām mētājās nocirsto koku galotnes.
   Izcirtuma vidū atradās divas teltis, kuru priekšā dega ugunskurs. Nokvēpuši tējas katliņi karājās trij- kājī virs uguns, un četri vīri patlaban tuvojās ugunskuram no lejas, kur bija apstrādājuši nogāztu koku. Vēršu pajūgs mierīgi stāvēja blakus sagatavotu stabu grēdai, kamēr braucējs sēdēja pie ratiem uz savas produktu kastes un ēda brokastis.
   Pīters bija man stāstījis par vīriem, kas strādāja šajā nometnē. Viņam patika Teds Vilsons, vīrs ar uz- kumpušiem pleciem, spurainām, no tabakas nodzeltējušām ūsām un jautrām, zilām, krunciņu apņemtām acīm. Teds bija uzcēlis dēļu mājiņu kādu pusjūdzi no nometnes un dzīvoja tur ar misis Vilsonu un trim- bērniem.
   Par misis Vilsonu Pītera domas dalījās. Viņš uzskatīja to par labu virēju, bet žēlojās, ka viņai patīkot «kaukt par mirušajiem».
   —    Un nevar ciest asinis, — Pīters piemetināja.
   Pīters stāstīja, ka misis Vilsonai kādā naktī iekodis
   moskīts un uz spilvena radies asiņu traips «divu šiliņu gabala lielumā».
   —    Kā viņa par to uztraucās! — Pīters atcerējās. — It kā aita būtu nokauta istabā.
   Teds Vilsons strādāja kopā ar trim citiem vīriem, kuri dzīvoja turpat cirtumā. Viens no tiem — Stjuarts Preskots, divdesmit divus gadus vecs, cirtainiem matiem, sabiedrībā iedams, uzāva sarkanus zābakus ar strupiem purniem. Viņš valkāja trinīša auduma vesti ar apaļām, sarkanām pogām, kas atgādināja marmora bumbiņas, un dziedāja caur degunu «Jel nepārdodiet manas mātes ģīmetni». Viņš pats pavadīja dziesmu uz koncertīnas, un Pīters mēdza teikt, ka viņš esot labs dziedātājs, bet «no zirgiem ne velna nesajēdz».
   Uzkrītošā apģērba dēļ ļaudis sauca Stjuartu Preskotu par «Princi», un pamazām viņš kļuva pazīstams kā Princis Preskots.
   Kādu laiku viņš strādāja mežā aiz mūsu mājas un bieži jāja garām mūsu vārtiem, dodamies uz dejām Turallā. Reiz tēvs jāja kopā ar viņu uz Balungu un atgriezies stāstīja man:
   —    Es jau zināju, ka tas puisis neprot jāt; nokāpis no zirga, viņš ik reizes sasukāja matus.
   Princis vienmēr runāja, ka pāriešot uz Kvinslendu.
   —   Tur var taisīt naudu, — viņš izteicās. — Viņi tur izdodot daudz jaunas 2emes.
   —    Tas tiesa, — tēvs viņam piekrita. — Kidmens izdod, cik tik var. Viņš tev iedos sešas pēdas, kad būsi viņam nokalpojis četrdesmit gadus. Aizraksti viņam un palūdz, lai pieņem tevi darbā.
   Arturs Robinss, vēršu pajūga īpašnieks, bija no
   Kvinslendas. Kad Pīters jautāja, kāpēc viņš no turienes aizgājis, viņš paskaidroja: — Tur dzīvo mana sieva. — Un Pīteram pietika ar šādu paskaidrojumu. Tad Pīters vaicāja viņam, kāda esot Kvinslenda, un viņš atbildēja: — īstЈ elle, tomēr gribot negribot tā vien liekas, ka vajadzētu atgriezties tur.
   Arturs Robinss bija maza auguma, ar spurainu, cietu vaigu bārdu, no kuras izslējās liels deguns, atklāts visiem vējiem. Tas bija neaizsargāts deguns, sarkans un bakurētains, un tēvs, kurš pazina Arturu, reiz man sacīja, ka deguns droši vien jau daudz ko pieredzējis, iekams tam pielikts klāt Arturs.
   Pīters teica, ka Arturs atgādinot somaino murkšķi.
   —    Kad es viņu ieraugu, man vienmēr nāk prātā, ka jāpaslēpj kartupeļi, — viņš reiz man sacīja.
   Arturs neņēma ļaunā piezīmes par savu izskatu, bet noskaitās, ja paļāja viņa vēršus. Reiz viņš teicis Turallas kroga bufetniekam, izskaidrodams, kāpēc kāvies ar kādu biedru:
   —   Es pacietu, kad viņš par mani ņirgājās, bet negribēju paciest, ka viņš zākā manus vēršus.
   Viņš bija veikls, možs cilvēks, kurš arvien, it kā atviegloti nopūzdamies, mēdza sacīt: «Dzīve ir grūta.» Viņš sacīja to, gan pēc brokastīm celdamies, lai sāktu strādāt, gan naktī iedams mājās no izpriecām. Tā nebija žēlošanās. Šis teiciens pauda ilgstošu pagurumu, kas lika sevi manīt, kad Arturam vajadzēja stāties pie darba.
   Kad Pīters netālu no teltīm apturēja pajūgu, vīri jau lēja savās krūzītēs melnu tēju no katliņiem, kas karājās uz uguns.
   —    Kā sviežas, Ted? — Pīters uzsauca, kāpdams ārā no ratiem. Negaidīdams atbildi, viņš turpināja: — Vai esi dzirdējis, ka es pārdevu savu bēro ķēvi?
   Teds Vilsons piegāja pie kāda baļķa, nesdams tējas krūzīti vienā rokā un avīzē ievīstītas brokastis otrā.
   —    Nē, neesmu dzirdējis.
   —    Berijs viņu nopirka. Sākumā iedevu izmēģināšanai. Tā kāja viņu nekad netraucēs.
   —   Es arī tā domāju, — piezīmēja Teds. — Ķēve ir laba.
   —    Labākas man nav bijis. Viņa tev aizvedīs piedzērušu braucēju mājās un vienmēr turēsies ceļa pareizajā pusē.
   Arturs Robinss, kurš pēc mūsu ierašanās bija pievienojies pārējiem, paraustīja plecus un noteica:
   —    Nu tikai klausieties! Sāks atkal stāstīt, kā viņš izaudzējis savu ķēvi.
   Pīters uzmeta viņam laipnu skatienu.
   —    Kā klājas, Artur? Vai jau piekrāvi?
   —    Protams, es esmu cilvēks, kas strādā. Domāju iegādāties zirgu pajūgu un vairs nestrādāt.
   —   Tu nomirsi pie saviem vēršiem, — Pīters mīksti iedzēla.
   Es neizkāpu no ratiem reizē ar Pīteru, jo aizkavējos, meklēdams savu krūzīti, un, kad norausos lejā un tuvojos vīriem, tie pārsteigti vērās manī.
   Pēkšņi — pirmo reizi — es jutu, ka neesmu tāds kā viņi. Pats brīnījos par šo piepeši radušos sajūtu. Acumirkli es apjucis sastomījos. Tad manī uzbangoja dusmas, un es ar straujiem, noteiktiem kruķu vēzieniem devos pie viņiem.
   —    Kas tad tas tev līdzi? — Teds pārsteigts jautāja, pieceldamies kājās un ziņkārīgi mani aplūkodams.
   —    Tas ir Alans Maršals, — Pīters viņam pastāstīja. — Viņš ir mans draugs. Nāc šurp, Alan! Izplēsīsim no šiem puišiem kaut ko ēdamu.
   —    Labdien, Alan! — sacīja Princis Preskots, it kā iepriecināts, ka pazīst mani.
   Viņš pievērsās pārējiem, steigdamies paskaidrot, kāpēc es staigāju ar kruķiem.
   —    Viņš ir tas zēns, kas slimoja ar bērnu trieku. Viņam bija briesmīgi grūti. Runā, ka viņš nekad nevarēšot staigāt.
   Pīters nikni pagriezās pret viņu.
   —    Velns un elle, ko tu tur pjāpā? Kas tev uznācis?
   Pītera dusmas pārsteidza Princi. Pārējie izbrīnījušies
   raudzījās Pīterā.
   —   Ko es sliktu pateicu? — jautāja Princis, meklēdams atbalstu pie saviem biedriem.
   Pīters kaut ko norūca. Viņš paņēma manu krūzīti un ielēja tēju.
   —     Nekā slikta, — viņš teica, — tikai vairāk tā nesaki.
   —    Tātad tev kāja slima? — jautāja Teds Vilsons, pārtraukdams saspringto klusumu. — Vēzīšus esi sabeidzis, vai ne? — Viņš uzsmaidīja man, un, dzirdot viņa vārdus, visi vīri smaidīja.
   —    Es jums teikšu tā, — Pīters iespaidīgi paziņoja, taisni izslējies, ar manu krūzīti rokā. — Ja ar šī zēna dūšu varētu pazolēt zābakus, tad tos ne mūžam nenovalkātu.
   Es jau biju sācis justies viens un pazudis starp šiem vīriem, un pat Teda Vilsona vārdi nespēja aizdzīt šo sajūtu. Biju cieši apņēmies kādreiz atkal staigāt, tāpēc Prinča piezīme man likās muļķīga un Pītera dusmas gluži veltīgas, tomēr manī modās aizdomas, ka visi šie vīri ir vienis prātis ar-Princi. Vēlējos, kaut es būtu mājās. Tad izdzirdēju, ko pēdīgi sacīja Pīters, un pārdzīvoju tādu pacilātību, ka vienā mirklī izgaisa viss nemiers un šaubas, ko bija izraisījušas iepriekšējās piezīmes. Pīters bija nostādījis mani vienā līmenī ar šiem vīriem, vēl vairāk — nodrošinājis man viņu cieņu. Tieši to man vajadzēja.
   Jutos tik pateicīgs Pīteram, ka vēlējos to kaut kā izteikt. Stāvēju cik vien varēdams tuvu viņam un, sagriezis šķēlēs jēra gaļu, ko viņš iepriekšējā vakarā bija izcepis, pasniedzu viņam labāko gabalu.
   Pēc brokastīm vīri sāka kraut stabus Pītera ratos un es gāju parunāties ar Arturu — vēršu pajūga īpašnieku, kurš gatavojās braukt projām.
   Viņa vērši, skaitā sešpadsmit, stāvēja, mierīgi gremodami, piemiegtām acīm, it kā visu uzmanību veltītu savu žokļu kustībām.
   Uz viņu skaustiem gulēja smagi ozolkoka jūgi, un to sastiprinātie gali slējās pāri viņu galvām. Cauri riņķiem, kas karājās katra jūga vidū, gāja ķēde, kuras viens gals bija piekabināts pie dīseles.
   Ilksīs bija iejūgti divi īsradži ar resniem, spēcīgiem kakliem un galvām kā buļļiem. Viņiem bija īsi ragi, bet vēršiem gari un smaili. Priekšgalā gāja divi hērfor- dieši, lieli, muskuļaini dzīvnieki ar maigām, rāmām acīm.
   Arturs Robinss gatavojās braukt projām no izcirtuma. Viņa milzīgie rati bija piekrauti ar bluķiem.
   —   Tur ir pāri par desmit tonnām, — viņš lielījās.
   Viņam bija mugurā izbalējuši dungriņi un kājās
   smagi, nagloti zābaki ar dzelzs pasitņiem. Savalkātajai filca platmalei visapkārt bija iešķēlumi un caur tiem izvērta jēlmītas ādas strēmele.
   Viņš uzkliedza sunim, saukdams to ārā no ratu apakšas.
   —. Braucējs, kas ļauj sunim ložņāt zem ratiem, neprot savu darbu. Vēršiem tas nepatīk. — Prom! — viņš uzsauca, kad suns izlīda ārā. — Viņi sāk spert, — viņš paskaidroja man, paraudams augstāk bikses un savilkdams ciešāk jostu. — Nu laikam būs viss kārtībā.
   Viņš palūkojās apkārt, vai nav kaut ko aizmirsis, tad pacēla no zemes pātagu ar sešas pēdas garu kātu un pameta skatienu uz manu pusi, lai pārliecinātos, vai neesmu viņam ceļā. Prieks, ko izjutu, vērojot viņu, laikam atspoguļojās manā sejā, jo viņš nolaida pātagas kātu ar resgali pie zemes un jautāja:
   —    Tev patīk vērši?
   Teicu, ka patīk, un, redzēdams, ka viņš labprāt ar mani sarunājas, pavaicāju, kā tos sauc. Viņš norādīja ar pātagu uz katru vērsi, pateica tā vārdu un paskaidroja, kāda kuram nozīme aizjūgā.
   —    Buks un Sarķis ir ilkšinieki. Redzi? Tiem jābūt ar resniem kakliem. Šie divi var vieni paši pavilkt kravu.
   Pajūgā bija kāds bullis Pelēcis, par kuru Arturs sacīja, ka gribot tikt no tā vaļā.
   —    Ja vērsi jūdz blakus bullim, vērsis ātri noliesē, — viņš stāstīja man, it kā uzticēdams noslēpumu. — Daži saka, buļļa dvaša esot pārāk stipra, citi saka, buļļa smaka vainīga, un galu galā vērsis vienmēr nobeidzas.
   Arturs pienāca pie manis, nostājās ērtāk, saliekdams vienu kāju celī, un uzsita ar pirkstiem man pa krūtīm.
   —    Ir pasaulē nežēlīgi vēršu dzinēji, — viņš sacīja, un viņa balss noskaņa liecināja, ka viņš atklāj man kādu īpašu, viņam vien pazīstamu pasauli. — Tāpēc es drīzāk esmu ar mieru būt par zirgu nekā par vērsi. — Viņš izslējās un izstiepa roku. — Bet ko var zināt… Ir braucēji, kas nežēlīgi apietas arī ar zirgiem. — Viņš apklusa, brītiņu padomāja, tad piebilda nikni, it kā ar piepūli izspiezdams vārdus: — Bet tu nepievērs uzmanību tamr -ko Princis sacīja. Tev ir kakls un pleci kā darba vērsim. Es neesmu redzējis puiku, kas staigātu labāk par tevi.
   Viņš apcirtās, skaļi uzsaukdams, un pavicināja savu milzīgo pātagu.
   —    Buk! Sarķi!
   Ilkšu vērši ar lēniem, noteiktiem soļiem sakustējās uz priekšu.
   —    Raibi! Pol! — Artura vārdi atbalsojās kalnos.
   Varēja redzēt, ka vēršiem pa garajiem kakliem gludi
   noslīdēja lejā sagremotās zāles kumosi; izdzirdējuši Artura balsi, viņi norija gremokļus. Vērši nesteidzās. Ikviens solis, ko viņi spēra, ievirzīdamies jūgā, bija aprēķināts, nevis baiļu vadīts.
   Kad ķēde nostiepās un visi vērši ar noliektām galvām un sasprindzinātām pakaļkājām spiedās pret jūgu, Arturs aši pārlaida skatienu divkāršajai rindai, tad uzkliedza, lai vērši sāk vilkt.
   —    Nū, Buk! Nū, Sarķi! Nū, Brūni!
   Visi sešpadsmit vērši kustējās kā viens. Visi ar rāmu spēku spiedās pret jūgiem. Mirklis sasprindzinātas piepūles, — taču nepadevīgie rati ar stabu kravu vēl palika uz vietas; tad ar žēlu kaucienu sakustējās un čīkstēdami virzījās uz priekšu, šūpodamies kā kuģis jūrā.
   Arturs soļoja blakus savam pajūgam ar pātagu pār plecu, un suns tecēja līdzi. Kad ceļš sāka iet lejup un sākās stāva nogāze, viņš metās aiz ratiem un steigšus pagrieza bremzes rokturi. Riteņu tērauda stīpām iegraužoties milzīgajos sarkanā eikalipta bremžu blokos, no dārdošajiem ratiem atskanēja žēlabains, spalgs kauciens. Skaņa aizlidoja kalnos, atbalsodamās no cita uz citu, pildīdama ieleju ar savām sāpēm un paceldama spārnos melno kakadu baru. Tie pārlaidās man pār galvu ar spēcīgiem spārnu vēzieniem, un viņu sērīgie kliedzieni saplūda ar bremžu kaucieniem it kā skumjā protestā, kas nepārstāja, kamēr putni nozuda aiz koku galotnēm un rati nonāca ielejā.
   I eda Vilsona māja atradās pusjūdzi no galvenā ceļa. Pīters ikvienā braucienā ņēma līdzi kasti alus, un vakarā pēc ratu piekraušanas vīri parasti salasījās Teda māja iedzert, patērzēt un padziedāt.
   Arturs, vēršu dzinējs, šajā naktī arvien apmetās gājiena attālumā, un divi gulšņu cirtēji, brāļi Ferguscni arī ieiadās no savas nometnes. Princis Preskots un abi pārējie mežcirtēji bieži ciemojās pie Teda, bet tovakar Princis bija paņēmis līdzi koncertīnu un uzvilcis savu trinīša auduma vesti.
   No nometnes Teds izbrauca kopā ar mums. Uzsaucis man, lai kāpju ratos, Pīters pagriezās pret Tedu un pārējiem cirtējiem, kas stāvēja viņam blakus, un, aizlicis plaukstu priekšā, sacīja aizsmakušā čukstā:
   —     Paskaties nu uz viņu! Paskaties tikai! Šis zēns ir tīrais brīnums, — negrib, ka viņam palīdz. Tāpēc es par viņu tā sacīju. — Tad, nolaidis roku, teica man, pūlēdamies runāt savā parastajā balsī:
   —    Nu, Alan! Kāp augšā!
   Es jau biju ar bažām apskatījis augsto vezumu, tomēr pēc tā, ko sacīja Pīters, man vajadzēja attaisnot savu labo slavu, un es droši devos pie ratiem. Uzrāpos Ketijai mugurā tāpat kā agrāk, taču tagad man nācās sniegties daudz augstāk un es zināju, ka būs jāstāv kājās uz zirga muguras, lai varētu pieķerties un uzvilkties augšā. Satvēru kādu staba galu un izslējos, ar veselo kāju stingri atbalstīdamies uz Ketijas muguras. No turienes es bez lielām pūlēm tiku augšā uz kravas.
   — Ko es sacīju, a? — Pīters iesaucās, pieliekdams starojošo seju tuvu Tedam. — Redzi! — viņš izslējās un nicīgi uzsita knipi. — Kas viņam kruķi — tīrais nieks!
   Pīters un Teds sēdēja kravas priekšgalā, pārkāruši kājas pāri malai. Ceļš uz Teda mājām bija šaurs, un abi vīri aizķēra koku zarus, saliekdami tos kā lokus. Viņiem aiz muguras zari sitās atpakaļ un stipri trāpīja man, jo es sēdēju tālāk, ratu vidū. Nogūlos uz muguras un vēroju, kā zari slīdēja man pāri, priecājos par ratu smagnējo zvāļošanos un žēlo čīkstoņu. Pēc laiciņa zirgi apstājās, un es zināju, ka esmu pie Teda.
   Māja bija celta no stateniskiem nomaļiem un spraugas starp tiem aizpildītas ar māliem. Mājas vienā galā atradās kriju skurstenis. Tajā pašā galā stāvēja metala cisterna, kurā pa kriju renīli satecēja lietus ūdens no kliju jumta.
   Nebija ne žoga, ne dārza, kas sargātu māju, un mežs jau mācās virsū. Jauns, tievs kociņš vējā locījās pāii mājai, un biezas papardes auga pie parādes durvīm, ko nekad nelietoja.
   Pie virtuves durvīm uz stāvus nolikta bluķīša atradās apdauzīta emaljēta mazgājamā bļoda. Bluķis bija nolaistīts ar ziepjūdeni un zeme ap to pelēka un dubļaina.
   Četras oposumu ādas, izstieptas un ar naglām piestiprinātas pie mājas sienas virtuves pusē, ar spalvu uz apakšu, spīdēja vakara saulē, un turpat netālu akācijas zemākajā zarā viegli šūpojās gaļas glabātava no rupja audekla.
   Kokveirla papardes stumbrs noderēja par slieksni pie virtuves durvīm, un blakus tam starp diviem zemē iedzītiem mietiņiem bija iestiprināts dzelzs stīpas gabals, lai, iekšā ejot, būtu kur noberzt dubļus no zābakiem.
   Aiz mājas zem kriju jumta, kas balstījās uz četriem tieviem stabiem, stāvēja divriči. Iejūgs atradās uz dubļu aizsarga.
   Pīters apturēja savu pajūgu pie nojumes, un es nokāpu lejā. Kad apgriezos un novietoju padusēs kruķus, ieraudzīju, ka mani vēro divi bērni.
   Viens no viņiem — mazs, gadus trīs vecs zēns bija. pilnīgi kails.
   Pīters, locīdams grožus, lai uzmestu tos Ketijai uz muguras, raudzījās viņā ar priecīgu, ziņkāru smaidu.
   —    Tā, tā! — viņš iesaucās. Pastiepa savu raupjo, tulznaino roku un noglauda ar pirkstiem mazā zēna muguriņu. — Kas par apaļu puišeli, a! Kas par apaļu puišeli!
   Bērns nopietni raudzījās zemē, sūkādams pirkstu un ļaudamies Pītera glāstam mierīgi, bet ar jaušamu piesardzību.
   —    Tas tikai ir apaļš puisis! — Pītera pirksti gandrīz kā izbrīnā slīdēja pār zēna pleciņiem.
   Otram zēnam varēja būt gadi pieci. Viņam kājās bija garas kokvilnas zeķes, bet zeķturi bija satrūkuši un zeķes nobrukušas pāri zābaku stulmiem. No auklas pagatavotie bikšturi turēja viņa ielāpainās bikšeles, kreklam trūka pogu un vienas piedurknes. Viņa mati izskatījās tā, it kā nekad nebūtu sukāti. Tie bija saspurojušies stāvus kā izbiedētam sunim spalva uz muguras.
   Teds, nojūdzis priekšējos zirgus, pamanīja savu dēlu un apstājies nopietni to aplūkoja, tad uzsauca:
   —    Savelc zeķes! Savelc zeķes! Pīters vēl nodomās, ka tu man esi kādas jaunas sugas putns.
   Zēns pieliecās un savilka uz augšu zeķes, bet Teds visu laiku skatījās viņā.
   —    Ved Alanu iekšā, kamēr mēs noliekam zirgus. Pasaki mammai, ka mēs drīz iesim.
   Sievietei, kas pagriezās man pretī no pavarda, kad es iegāju, bija tāda sejas izteiksme, it kā viņa luncinātu asti. Viņas seja bija tukla un miermīlīga, un, nākdama man pretī, viņa steigšus slaucīja savas mīkstās, mitrās rokas melnā, ar miltiem nobārstītā priekšautā.
   —    Ak tu nabaga zēns! — viņa iesaucās. — Tu laikam esi tas kroplītis no Turallas? Vai negribi apsēsties?
   Viņa aplaida skatienu istabai; piespiedusi pirkstus pie pilnīgajām lūpām un pieri savilkusi, it kā nespēdama izšķirties.
   —   Te uz šī krēsla. Sēdi šeit. Es dabūšu spilvenu, ko palikt zem tavas nabaga muguras.
   Viņa satvēra mani aiz elkoņa, lai palīdzētu nokļūt līdz krēslam, un vilka uz augšu tik spēcīgi, ka grūti
   nācās noturēt kruķi padusē. Es sagrīļojos, un, izbailēs iekliegdamās, viņa sagrāba manu elkoni ar abām rokām un skatījās uz krēslu, it kā mērīdama atstatumu starp mani un šo glābiņa vietu. Es steberēju uz krēslu, ar visu svaru balstīdamies uz otra kruķa, ko viņa netraucēja, bet manu roku viņa vēl arvien turēja augstu gaisā. Atkritu krēslā apjucis un nelaimīgs, vēlēdamies būt ārā starp vīriem, kur neviens nepievērsa uzmanību maniem kruķiem.
   Misis Vilsona atkāpās no krēsla un noraudzījās manī ar gandarījumu — tā sieviete skatās uz vistu, ko tikko noplūkusi.
   —   Redzi nu! — viņa laimīgi noteica. — Vai tagad tev labāk?
   Es atviegloti nomurmināju «jā», priecīgs, ka esmu atbrīvojies no viņas tvēriena, un lūkojos uz durvīm, pa kurām drīz vajadzēja nākt Pīteram un Tedam.
   Misis Vilsona sāka iztaujāt mani par «briesmīgo slimību», ko es pārcietis. Viņa gribēja zināt, vai man sāpot kāja un mugura un vai māte mani berzējot ar ķirzakas taukiem.
   —    Tie ir tik stipri, ka sūcas cauri pudelei, — viņa iespaidīgi aizrādīja.
   Pēc viņas domām, man esot iekšā daudz skābes un vajadzētu vienmēr nēsāt kabatā kartupeli — tas man līdzētu.
   —    Vīzdams tas izsūc no cilvēka skābi, — viņa izskaidroja.
   Viņa ieteicās, ka es varot saslimt pie viņiem, mežā, un mierināja mani, lai neuztraucoties, Tedam esot divriči. Tad viņa paņēma no uguns katliņu ar sautētu jēra gaļu, paoda to un žēlojās, cik grūti šeit mežā uzglabāt gaļu svaigu.
   Man misis Vilsona sāka patikt, kad viņa aizmirsa, ka staigāju ar kruķiem, un stāstīja pati par savām kaitēm. Runādama viņa rosījās pa virtuvi — izlika kūpošo jēra gaļu uz liela šķīvja un sastampāja kartupeļus, ko izbēra no otra katliņa. Izsliedamās, it kā viņai sāpētu mugura, viņa pastāstīja man ar tādu sejas izteiksmi, kā noslēpumu uzticēdama, ka viņa nepiedzīvošot lielu vecumu.
   Tas mani ieinteresēja, es apvaicājos, kāpēc, un saņēmu neizprotamu atbildi — viņas orgāni neesot savās vietās.
   —    Man vairs nevar būt bērni, — viņa sacīja, tad, brītiņu padomājusi piebilda: — Paldies dievam!
   Viņa nopūtās un izklaidīgi lūkojās zēnā ar nobru- kušajām zeķēm, kurš klausījās mūsu sarunā.
   —     Aizskrien atnes Džordžija bikšeles un krekliņu, — viņa piepeši sacīja. — Nu jau būs sausi. Citādi viņš saaukstēsies.
   Vienā mirklī zēns, ko sauca par Frenku, ienesa šos drēbju gabalus no āra, kur tie bija karājušies uz kāda krūma, un misis Vilsona apģērba Džordžiju, kurš pa tam nopietni blenza manī.
   Sakārtojusi zēna apģērbu, māte atlaida viņu, iepriekš stingri nobrīdinādama:
   —    Citreiz nāc un pasaki man, kad tev vajag. Ja ne, tad dabūsi sukas.
   Džordžijs vēl arvien blenza manī.
   Teds, ienācis kopā ar Pīteru, tik strauji ieblieza misis Vilsonai pa muguru, ka mani tiešām pārņēma bažas par viņas veselību.
   —    Kā klājas, vecenīt? — viņš priecīgi iesaucās. Viņš paskatījās uz galda, lai redzētu, kas būs vakariņās, tad sacīja Pīteram:
   —    Man ir pirmklasīga jēra gaļa. Es nopirku no Kartera četras aitas, par puskronu galvu. Labi nobarotas. Nogaršosi, tad pats redzēsi!
   r

   Kad pēc tējas bija novākts galds un aizdedzināta lampa, kas ķēdē karājās pie griestiem, Pīters ienesa alus kasti un kopā ar Tedu izrēķināja uz papīra, cik katram viesim jāmaksā par «dzeramo».
   :— Izdzersim vienu pudeli, kamēr citi atnāks, — Teds ierosināja, kad rēķins bija kārtībā, un Pīters piekrita.
   Misis Vilsona nolika abus zēnus gulēt otrā istabā, no kurienes atskanēja bērna brēcieni. Pēc brītiņa tie apklusa, un misis Vilsona iznāca, pogādama ciet blūzi. Abi gulšņu cirtēji jau bija ieradušies un sēdēja uz sola pie galda. Pēc tā, kā viņi sveicināja misis Vilsonu, varēja spriest, ka tā viņiem patīk.
   —    Šodien mēs gan likām ķījiem trūkties, misis, —• viens no viņiem sacīja, izstiepis savas lielās rokas uz galda, it kā pats nespētu tās noturēt.
   —    Kā veicas? — Teds viņam jautāja.
   —    Var iztikt. Mēs pašlaik strādājam ar tik resniem kokiem, ka jāplēš četrās daļās. Tie ir paši izdevīgākie koki visā mežā.
   Es brīnījos, kāpēc tie ir paši izdevīgākie, un nolēmu pajautāt, bet ienāca Arturs Robinss un pārējie trīs mežcirtēji, un Teds sāka pildīt skārda krūzītes, kas bija saliktas rindā uz galda.
   Katrs bija paņēmis līdzi savu krūzīti, un, kaut gan tās bija dažāda lieluma, Teds visās ielēja vienādu daudzumu alus.
   Kad krūzītes bija dažas reizes iztukšotas, Princis Preskots sāka spēlēt savu koncertīnu. Viņš pārspīlēti šūpoja plecus, reizēm atmezdams galvu un paceldams rokas virs galvas, tā ka koncertīna palēcās uz augšu un tad atkal atgriezās savā īstajā vietā. Reizēm viņš no- dūca dažas taktis no dziesmas, it kā pārbaudīdams, kā viņa balss saskan ar instrumenta raudošajiem akordiem.
   —   Viņš vēl nav iesildījies, — Arturs Robinss man pačukstēja.
   Arturs bija apsēdies man "blakus uz lādes pie uguns. Viegls, cerību pilns smaids ne mirkli nenozuda no viņa sejas. Viņam patika spēcīgas dziesmas, kā viņš izteicās, un viņš neatlaidīgi prasīja, lai Princis nodziedot «Straujo koloniju zēnu».
   —    Kas tam cilvēkam noticis? — viņš īgni iesaucās, kad Princis, aizrāvies ar «Valettu», nedzirdēja viņu.
   —    Dziedi «Straujo koloniju zēnu»! — viņš pieprasīja vēlreiz skaļākā balsī. — Pie velna to gabalu, ko tu tur spēlē!
   Koncertīna iegārgdamās apklusa.
   —    Labs ir, — teica Princis. — Tūlīt būs.
   Kad viņš sāka dziedāt, Arturs paliecās uz priekšu, viņa lūpas kustējās līdzi dziesmas vārdiem, un acīs mirdzēja prieks.
   Reiz dzīvoja straujš koloniju zēns, — Džeks Dūlens saucās tas.
   Tā vecāki bij nabagi, bet godīgi tepat no Kāsimeinas.
   Tēvs, māte zēnu loti mīlēia, un viņu lopnvms, prieks
   Un cerība bij koloniju zēns, — šis straujais nebēdnieks.
   Tā bija tēva mīļākā dziesma, un, kad mūsu mājās sapulcējās vīri un tēvs bija mazliet iereibis, viņš uzkāpa uz sola un dziedāja to. Tajā vietā, kur sākās piedziedājums visiem, viņš uzsauca:
   «Piecelieties, kad dziedat šo dziesmu! Celieties kājās, vīri!»
   Un, kad Princis uzsāka piedziedājumu, es paņēmu pie sienas pieslietos kruķus, piecēlos kājās un ātri un uzstājīgi teicu Arturam:
   —    Celieties kājās!
   —    Labi, labi, manu zēn! —viņš atbildēja, piecēlās, ar troksni nolika savu krūzi uz galda, paslēja uz augšu bārdaino seju un laida vaļā piedziedājumu lik varenā balsī, ka likās — tā pieder milzim. Es dziedāju viņam līdzi augstā, skanīgā zēna balsī, un Pīters, Teds un gulšņu cirtējs arī piecēlās kājās un dziedāja. Mēs visi stāvējām kājās, un vīri, tāpat kā Arturs, nolika krūzes uz galda, bet misis Vilsona saņēma rokas uz krūtīm un izbrīnā čukstēja:
   —    Dievs, stāvi man klāt!
   Surp nāciet visi, iwni mīlo'ie, kur kalnu gali dim, Mēs kopā cīnīsmies, dzīvosim un kopā nom! rsim. Pār kalnu ielejām mēs au]os; m pret tāli mirdzošo, Ikviens mēs ienīdīsim verdzību un nicināsim to.
   —    Ā, tā tik ir dziesma! — Arturs nosēcās, apsēzdamies un pastiepdams savu krūzi, lai viņam ielej alu. — Tā palīdz cilvēkam, kad viņš vairs neredz gala savām ciešanām.
   Dziesma bija iedvesusi Pīteram vēlēšanos sniegt kaut ko aizkustinošu no savas puses. Viņš bija tā aizrāvies ar alu, ka negribēja velti kavēt laiku, dziedot kādu skotu dziesmu, bet viņš zināja dažas rindas no kādas Ādama Lindseja Gordona poēmas un visu vakaru atkārtoja tās gandrīz ar godbijību.
   Viņam tās ienāca prātā tieši tajā mirklī, kad viņš stāvēja un lēja alu no pudeles krūzē. Piepeši mitējies liet, turēdams pudeli un krūzi nekustīgi rokās, viņš stingi vērās pretējā sienā un dziļā, saviļņotā balsī skandēja šīs rindas:
   S'arp zilām debesīm un ūdeni Klauns tomēr panāk to, Mums saskaro'ies, kāpšļi šķindēja pār leju snaudošo.
   Pabeidzis viņš vēl brīdi blenza sienā.
   Arturs saviebās un domīgi uzlūkoja Pīteru.
   —    Viņš vēl arvien jāj uz Klauna, — Arturs nosprieda, tad pievērsās savai krūzei.
   Kad Pīters atguvās no šīs īsās ekskursijas poēzijas laukos, viņš vienmēr jutās spiests paskaidrot šo citātu.
   —    Jūs taču zināt, ko tas nozīmē, vai ne? Viens otrs nezina. Sis Klauns ir straujš lēcienos. Viņš labi ieskrienas un lidot pārlido pāri ūdensšķērslim. Otrs zirgs auļo pa priekšu, bet Klauns strauji tuvojas, palielina ātrumu un panāk to tieši lēcienā. Redziet, tāpēc tur teikts «starp zilām debesīm un ūdeni». Zemi viņi sasniedz reizē. Otrs zirgs, nonācis uz zemes, gandrīz pakrīt — tas ir pilnīgi skaidrs — un tur viņu kāpšļi saskaras. Klauns noteikti ir bijis labi trenēts zirgs ar slipriem kauliem un garām kājām. Es gribētu redzēt cilvēku, kas uzrakstījis šo poēmu.
   Viņš izdzēra krūzi alus un nokrekšķējās, skatīdamies uz tukšo trauku savā rokā.
   Vēlāk Princi vairs nevarēja ne apturēt. Viņš dziedāja «Seja uz krodziņa grīdas», «Preču rati» un «Ko tu man nopirksi, tēt?».
   Ikviena dziesma aizkustināja misis Vilsonu līdz asarām.
   —   Cik skaista dziesma! — viņa šņukstēja. — Vai jūs protat vēl kādu?
   —    O jā, misis Vilsona, es protu vēl daudzas. — Princis runādams kautrīgi nolieca galvu. — Es vienmēr iemācos kādu dziesmu, kur vien eju.
   —   Vai jūs protat «Liktenīgās laulības»? — viņa jautāja, cerību pilna paliekdamās pretī Princim.
   —    Nē, to vis neprotu, misis Vilsona. Bet es iemācīšos. Gan es to sameklēšu. Es protu «Vai eņģeļi man rotaļāties ļaus». Vai gribat to dzirdēt?
   —    O jā! — sacīja misis Vilsona. — Tā ir brīnišķīga. — Viņa pagriezās pret Pīteru un Arturu, kuri sprieda, vai vēršu pajūgs var pavilkt vairāk nekā zirgu pajūgs.
   —    Jūs abi palieciet klusu! — viņa aizrādīja. — Princis mums dziedās brīnišķīgu dziesmu. Apspriesties varēsiet vēlāk. Sāciet, Princi!
   Pīters nolaida roku, ko bija pacēlis, uzsverot kādu apgalvojumu, un palika tādā pozā. — Labi. Rauj vaļā, Princi! — Viņš atlaidās krēslā, mazliet nokārdams galvu. — Atlaid bremzes, — viņš nomurmināja.
   Princis piecēlās un pateica dziesmas nosaukumu: «Vai eņģeļi man rotaļāties ļaus?»
   Viņš noliecās pār savu koncertīnu, kura tūdaļ ieraudājās, tad izslējās, sapurināja galvu, atmezdams atpakaļ matus, un sāka dziedāt caur degunu:
   Pagalmā, kur rotaļājās bērni kādu dienu,
   Meitene uz kruķiem viņos nolūkojās viena.
   Ai, kā tiktos rotājāties, ja vien varētu!
   Bet tai citi atgādina — mūs tik traucē tu .. .
   Eņģeli to kādā naktī sīviem spārniem tvēra,
   Bet vēl viņas stingās lūpas jautājoši vērās.
   Satrauktā balsī Princis uzņēma piedziedājumu:
   Eņģeļi vai rotaļāties
   Ļaus man debesīs?
   Vai tie neteiks, ka es krople, projām neaizdzīs?
   Māmiņ, mana mīļā māmiņ, kad tur būšu drīz,
   Eņģeļi vai rotaļāties Jaus man debesīs?
   Kad Princis apsēdās, pārliecināts, ka saņems uzslavu, Pīters piecēlās kājās, sagrīļojās, tad nostājās stingri, uzsita dūri uz galda un draudīgi izslēja zodu ar spīdīgo, spuraino bārdu.
   — Tā ir bēdīgākā dziesma, ko esmu dzirdējis, bet to nevajadzētu dziedāt, kad klausās šis zēns. — Viņš teatrāli rādīja uz mani ar pirkstu, nozīmīgi to kratīdams. — Tā nav viņam piemērota dziesma. — Tad apgriezās un noliecās pie manis. — Nemaz neklausies viņā, Alan! — Pīters smagi apsēdās un ielēja sev alu. — «Starp zilām debesīm un ūdeni Klauns tomēr panāk to,» — viņš murmināja.
   Es biju pārsteigts par viņa dusmām. Nemaz nebiju attiecinājis dziesmu uz sevi. Mani aizkustināja mazā, nelaimīgā meitenīte, un es vēlējos, kaut būtu varējis parotaļāties ar viņu. Prinča balsī klausoties, es iztēlē pārmācīju visus bērnus, kas sacīja, ka viņa traucējot. Nesapratu, kāpēc viņa pati to neizdarīja, un nospriedu, ka viņa droši vien bijusi ļoti maziņa. Bet uzskatīt sevi par viņai līdzīgu man pat prātā neienāca.
   Princis dusmojās uz Pīteru. Tas bija nopēlis viņu tieši tad, kad viņš gaidīja uzslavu.
   —    Kas tai kaiš? — viņš teica Arturam. — Tā ir laba dziesma. Alans taču zina, ka viņš ir kroplis. Un arī mēs ;.inām.
   Arturs piecēlās un paliecās pāri galdam, lai varētu pateikt Princim dažus vārdus, citiem nedzirdot.
   —    Te tu maldies, Princi. Viņš nezina, ka ir kropls. — Arturs nozīmīgi pacēla pirkstu un pakratīja to pie katra vārda. — Viņš to nekad nezinās, kaut dzīvotu vai simt gadu.
   Viņš izslējās ar paceltu zodu un cieši sakniebtām lūpām un bargi raudzījās Princī, paredzēdams, ka tas nepiekritīs, taču Princis pēkšņi bija kļuvis padevīgs, tāpēc Artura balss noskaņa izmainījās.
   —    Es nesaku, ka tā ir slikta dziesma, — viņš turpināja, — bet kāpēc censties pievērst uzmanību tam, ko muļķi domā?
   Princis atzina, ka būtu labāk, ja es nekad neuzzinātu, ko domā muļķi.
   —    Ak dievs! — iesaucās misis Vilsona, kura dzirdē ja šo sarunu. — Es vienmēr esmu teikusi, ka ir labāk nezināt savas kaites. Cilvēki, kas slimo ar vēzi un tamlīdzīgām … Ak, tas ir briesmīgi, briesmīgi…
   Arturs brītiņu domīgi lūkojās viņā, tad paraustīja piecus un sacīja Princim:
   —    Nodziedi vēl kādu dziesmu! Kaut ko spēcīgu. Vai tu zini dziesmu par Benu Holu? Tas tik bija vīrs! Nodziedi to!
   —    Es nezinu vārdus, Artur. Kā viņa sākās?
   Arturs dziļi ievilka elpu un iespieda zodu krūtīs.
   —    «Tikai no laupītāja bagātie bijās, no Bena Hola», — viņš uzsāka drebošā, nedrošā balsī. Tad apklusa un noslaucīja ar delnu muti. — Tas ir viss, ko zinu, bet — pie velna! — tā ir laba dziesma. Tev vajag to iemācīties.
   —   Vai jūs nevarētu nodziedāt «Sveša ģīmetne pie sienas», — lūdza misis Vilsona.
   —    Blēņas! — Arturs nicīgi iesaucās un steigšus iztukšoja alus krūzi.
   —    Es kādu vakaru dzirdēju to koncertā Balungā, — sacīja viens no gulšņu cirtējiem. — Bija milzīgi aplausi. Cilvēks, kas to dziedāja, bija speciāli atbraucis no Melburnas. Esmu aizmirsis viņa vārdu, bet man liekas, ka viņš bija slavens dziedātājs. Viņam par to maksāja.
   —    Es zinu divus pantus, — Princis teica. — Tikai jāmēģina atcerēties meldiju. Reiz to dziedāju, bet… Nu, kā tad tā bija? …
   Piešķiebis galvu un aizvēris acis, viņš klausījās skaņās, ko izvilināja no koncertīnas, tad pēkšņi pasmaidīja un pamāja ar galvu.
   —    Rokā. Atcerējos gan!
   —    Apklustiet jūs tur! — Misis Vilsona pablenza uz Pīteru un Tedu, kuri runāja abi reizē, neklausīdamies viens otrā.
   —    Segli bija drusciņ apbružāti… josta ne visai laba … bet es to iemetu ratos … — Teda balss skanēja tā, it kā viņš stāstītu noslēpumu.
   —    Es nopirku sirmi par piecnieku, — iejaucās Pīters, turēdams alus krūzi turpat pie lūpām, bet stingi blenzdams tai pāri sienā. — Tai nakti es ar viņu nojāju divdesmit jūdzes …
   —   Tie bija Kvinslendas segli, — Teds pārtrauca, piepildīdams savu krūzi.
   —    Viņš bija nenokausējams… — iemeta Pīters.
   —    Nopirku jaunu seglu jostu … — Teds turpināja.
   —    Nesvīda ne drusciņas … — Pīters stāstīja sienai.
   —   Nu, un pēc tam… — Teds tuvojās pašai svarīgākajai vietai.
   —    Beidziet jūs abi! — aizrādīja Arturs. — Misis grib klausīties dziesmu.
   Pīters un Teds paskatījās uz Arturu, it kā tas būtu uzbāzīgs svešinieks.
   —    Kas … — Teds iesāka.
   —    Princis dziedās vēl vienu dziesmu.
   —    Laid vaļā! — Pīters laipni piekāpās. Viņš atgāzās krēslā un blenza griestos. — Mēs klausāmies.
   Princis sāka dziedāt:
   — Kāpēc, bērniņ, raudi tu arvienu. Kāpēc tētim dari pāri tu? Dāvinu tev mantas es ik dienas, Lai tu laimē, priekā smaidītu.
   — Tētiņ, — teica mazā, — nav neviena, Ko par tevi vairāk mīlētu,
   Tikai pasaki, — kāpēc pie sienas Svešu attēlu nu glabā tu?
   Mēs visi uzmanīgi klausījāmies. Pat Pīters pievērsa Princim savu skatienu. Ar lielu pašapziņu viņš uzņēma piedziedājumu:
   Kādreiz māmiņa tai vietā b'.ja, Viņa man daudz mīļāk uzsmaidīja. Labākas par viņu nav nevienas, Kāpēc tagad sveša ir pie sienas?
   Misis Vilsona klusi raudāja, kad Princis sāka otru pantu.
   — Meitiņ, tava jaunā māmuliņa Būs šī svešā, ko tu uzlūko. Rotaļāsies. laba būs tev viņa, Tik par prieku tētim mīli to.
   Arturs izdzēra divas krūzes alus, kamēr Princis dziedāja, un, kad dziesma beidzās, drūmi pateica man:
   —    Es nesaprotu vīrieti, kas precas otrreiz.
   Biju noguris un aizmigu krēslā pa dziedāšanas laiku. Kad Pīters mani pamodināja, viesi jau bija projām.
   —    Celies! — viņš teica kā mācītājs, sākot sprediķi. — Celies un nāc man līdzi!
   Mēs gājām uz ratu nojumi, kur viņš bija uzrīkojis mums guļvietas. Es saritinājos uz ekseju maisiem, bet Pīters stāvēja, turēdamies pie kāda staba un līgodamies. Piepeši viņš pacēla galvu un uzrunāja nakti:
   Starp zilam debesīm un ūdeni Klauns tomēr panāk to, Mums saskaroties, kāpšļi šķindēja pār leju snaudošo.
   Tēvs gribēja zināt visu, kas noticis brauciena laikā. Viņš siki iztaujāja mani par vīriem, ko es saticis, un jautāja, vai es ar tiem sarunājies.
   Kad māte mēģināja iebilst pret tik daudziem jautājumiem, tēvs nomierināja viņu ar atbildi:
   —    Es gribu zināt, vai viņš spēj būt patstāvīgs.
   Viņš priecājās, kad es aizrautīgi stāstīju, cik izturīgi
   ir zirgi un kā tie vilka piekrautos ratus, ne mirkli nepa- gausinādami soli.
   —    A! Tas ir labs pajūgs, —tēvs piezīmēja. — Pīteram ir Marlo zirgi. Uz tiem vienmēr var droši pajauties. — Viņš brītiņu klusēja, tad turpināja: — Vai viņš ļāva tev turēt grožus?
   Jautādams to, tēvs raudzījās sānis un gaidīja manu atbildi, turēdams rokas mierīgi uz galda.
   —    Jā, — es sacīju.
   Tēvs kļuva priecīgs un pamāja ar galvu, smaidīdams savā nodabā.
   —    Divas rokas — tas ir galvenais… — viņš murmināja, šķetinādams pats savu domu pavedienu. — Divas labas rokas …
   Viņš augstu vērtēja prasmi vadīt zirgu.
   Es atcerējos, kā zirgi padevās cieši savilktajiem grožiem. Atcerējos spēku, kas pa grožiem plūda no zirgiem, kad viņi vilka smagos ratus, spēku, kurā viņi it kā dalījās ar mani.
   «Kad zirgi velk, groži paņem visu braucēja spēku,» tēvs kādreiz tika man stāstījis, taču man likās, ka notiek tieši pretējais.
   —    Nemaz nebēdājies, ka nevari jāt, — viņš man atgādināja. — Es pats labprāt būtu labs braucējs.
   Pirmo reizi vairāku gadu laikā viņš tagad ieminējās, ka es nevarēšu jāt. Atgriezies no slimnīcas, es runāju par jāšanu tā, it kā vajadzētu paiet tikai dažām nedējām un es sēdēšu seglos pašam niķīgākajam zirgam. Tēvs par šo jautājumu negribēja runāt. Viņš vienmēr izvairījās un klusēja, kad es lūdzos, lai uzceļ mani zirgam mugurā, taču beidzot laikam jutās spiests paskaidrot savu izturēšanos, jo pateica man, ka es nekad nevarēšot jāt, — varbūt vienīgi tad, kad būšot pieaudzis un atkal varēšot staigāt bez kruķiem.
   To sacīdams, viņš uzlika roku man uz pleca uņ. runāja nopietni, it kā būtu svarīgi, lai es viņu saprastu.
   —    Redzi, — viņš stāstīja, — kad jāj, jāturas pie zirga ar kājām. Rikšojot auguma svars jāpārnes uz kāpšļiem. Cilvēkam ar veselām kājām tas nav grūti… Protams, viņam arī jāprot noturēties līdzsvarā. Viņš it kā saaug kopā ar zirgu. Bet tu ar savām kājām nespēj turēties, Alan. Aiziet tu vari, kur vien gribi, bet jāt ar tādām kājām nevar. Tāpēc atmet šo domu. Man patiktu, ja tu būtu labs jātnieks, tāpat arī mammai. Bet neko darīt.. . Bieži gadās, ka cilvēks grib kaut ko, bet nespēj. Es vēlētos būt tāds kā tu, bet nevaru, un tu vēlies jāt kā es un arī nevari. Tā mums abiem neveicas.
   Klausījos viņā klusēdams. Es neticēju viņa vārdiem. Nesapratu, kā viņš pats var ticēt. Viņam vienmēr bija taisnība, taču te viņš pirmoreiz kļūdījās.
   Biju nolēmis iemācīties jāt un pat tagad, tēvam runājot, ar prieku domāju, cik laimīgs viņš būs, kad es kādu dienu auļošu garām mūsu mājai uz zirga ar izliektu kaklu un zirgs grauzīs laužņus, juzdams, cik cieši es turu pavadu.
   Kāds no maniem skolas biedriem jāja uz arābu ponija, ko sauca par Mēnestiņu. Mēnestiņš bija balts ponijs ar plānu, vieglu asti un ātru, līganu soli. Viņam bija spēcīgi, cīpslaini skrumšļi, un likās, ka viņš iet tik viegli, ka zeme nemaz nejūt viņa svaru.
   Mēnestiņš man kļuva par pilnības simbolu. Arī citi zēni jāja uz skolu ar ponijiem, taču šie poniji nebija tādi kā Mēnestiņš. Kad zēni sacentās (tas notika bieži), es vēroju, kā Mēnestiņš izvirzās priekšgalā, un priecājos par viņa pārākumu, par viņa straujo gaitu.
   Bobs Karltons, Mēnestiņa īpašnieks, bija kalsnējs zēns ar rudiem matiem. Viņš labprāt runāja ar mani par savu poniju, jo mana sajūsma pamudināja viņu dižoties.
   —    Uz sava ponija es varu apdzīt kuru katru, — viņš mēdza sacīt, un es viņam piekritu.
   Brokastlaikā viņš vienmēr jāja uz ceturtdaļjūdzi attālo ūdens tvertni padzirdīt Mēnestiņu. Sis pienākums atrāva viņu no rotaļām skolas pagalmā, un viņš labprāt būtu no tā izvairījies, taču bija pieradināts vienmēr rūpēties par savu zirgu.
   Kādu dienu es piedāvājos izdarīt to viņa vietā, un šo piedāvājumu viņš tūdaļ pieņēma.
   —    Lai notiek! — viņš priecīgi piekrita.
   Viņš parasti jāja uz ūdens tvertni bez segliem, taču man viņš Mēnestiņu apsegloja un uzsēdināja mani tam mugurā, aizrādīdams, lai es ļaujot ponijam iet savā vaļā, un tas aiznesīšot mani turp un atpakaļ, pat ja es nemaz nepieskartos pavadai.
   Tieši tā es pats biju iedomājies un nolēmis turēties ar abām rokām pie seglu loka, nemaz neaiztiekot pavadu.
   Kad biju apsēdies seglos, Bobs pavilka augstāk kāpšļus un es noliecos, pacēlu ar rokām slimo kāju un ieliku pēdu līdz pacēlumam kāpslī, lai nederīgā locekļa svars mani netraucētu. Tāpat izdarīju ar otru kāju, kura nebija tik stipri paralizēta. Uz tās es varēju mazliet atspiesties.
   Paņēmu pavadu, tad satvēru seglu loku. Es nevarēju raustīt pavadu un vadīt poniju, tomēr jutu viņa galvas kustības, un tas radīja iespaidu, ka esmu noteicējs par viņa gaitu.
   Mēnestiņš mundri izsoļoja pa vārtiem, tad nogriezās pa ceļu uz ūdens tvertni. Es nejutos tik drošs, kā biju domājis. Man sāka sāpēt pirksti no turēšanās pie seglu loka, taču nevarēju brīvi atlaisties seglos, baidīdamies, ka tad nokritīšu. Kaunējos pats no sevis un arī dusmojos — dusmojos uz savu ķermeni.
   Kad nonācām pie tvertnes, Mēnestiņš iegrūda purnu dziļi ūdenī. Palūkojos gar viņa kaklu, kas spēji liecās lejup aiz seglu loka, un paslējos atpakaļ, uzlikdams vienu roku zirgam uz muguras aiz segliem, lai nebūtu jāskatās lejā, ūdens tvertnē.
   Mēnestiņš dzēra, skaļi sūkdams, taču drīz mazliet pacēla purnu, no kura tecēja ūdens, un, ausis sasmai- lējis, skatījās uz aploku otrā pusē tvertnei.
   Viss, ko viņš darīja, spilgti iespiedās manā apziņā. Es sēdēju uz ponija, ko neviens nevadīja. Lūk, kā ponijs dzer ar jātnieku mugurā! Lūk, kāda sajūta ir jājot!
   Paraudzījos uz zemi, uz akmeņiem, pret kuriem atsistos kruķi, uz dubļiem ap tvertni, kuros kruķi slīdētu. Tagad ne akmeņi, ne dubļi man grūtības nesagādāja. Sēžot ponijam mugurā, man nevajadzēja raizēties par tiem.
   Gara zāle, kurā aizķērās kruķi, stāvas piekalnes, kas mani nokausēja, nelīdzena, grumbuļaina zeme — nu es par visu to domāju bez bažām kā par ko tālu, juzdamies pacilāts, ka tagad tas nespēj sagādāt man neviena paša ciešanu mirkļa.
   Mēnestiņš atkal sāka dzert. Es noliecos uz priekšu, pieskardamies viņa kaklam tajā vietā, kur varēju just ūdens malkus plūstam. Ponija muskuļi bija stingri, viņš bija spēcīgs, ātrs un labsirdīgs. Pēkšņi es jutu, ka viņš man ir neizsakāmi mīļš.
   Padzēries ponijs apgriezās, un es gandrīz nokritu, taču tagad es vairs nebaidījos. Satvēru seglu loku un turējos visu ceļu atpakaļ līdz skolai. Mēnestiņš nesa mani viegli, bez piepūles, un man likās, it kā viņa kājas būtu manējās.
   Bobs mani nocēla un apvaicājās:
   —    Kā viņš gāja?
   —    labi, — es atteicu. — Rīt es atkal jāšu viņu padzirdīt.
   Ik dienas es jāju Mēnestiņu dzirdīt. Es pats viņam uzliku iemauktus un seglus, tad aizvedu pie Boba, kurš uzsēdināja mani ponijam mugurā un pieslēja manus kruķus pie skolas sienas.
   Pēc dažām nedējām es jau varēju jāt, nedomājot par noturēšanos seglos. Sēdēju brīvāk un vairs tik cieši nežņaudzu seglu loku.
   Taču ar pavadu rīkoties es nespēju. Nevarēju ne apturēt, ne vadīt poniju. Staigādams pa mežu vai braukādams savos ratiņos, es daudz par to domāju. Naktīs pirms iemigšanas es iztēlojos seglus ar slīdošiem turekļiem, ar atzveltni kā krēslam, ar siksnām, kas saistītu manas kājas pie zirga, taču, sēžot Mēnestiņa mugurā, sapratu, ka šādi segli man nepalīdzētu. Man vajadzēja iemācīties balansēt, neatbalstoties ar kājām, jāt bez turēšanās.
   Sāku dzīt Mēnestiņu lēnos rikšos, vispirms dažus jardus, pie pašas ūdens tvertnes, un pamazām palielināju šo attālumu, kamēr rikšoju jau vairāk nekā simt jardus.
   Patīkami tas nebija. Es briesmīgi kratījos seglos, nespēdams atsperties ar kājām un mīkstināt triecienus.
   Bērni vēroja mani, tomēr manu jāšanu nenopēla. Es visu darīju citādi, un viņi to atzina par pareizu. Seglos es sēdēju nedroši, viegli varēju nokrist, un bērni to manīja, taču, redzēdami, ka nebaidos no kritieniem, viņi vairs neinteresējās par mani.
   Zēni,-kas jāja uz skolu ar ponijiem, bieži vien devās mājup aujos. Biju pārsteigts, redzot, cik viegli viņi jāja. Mani sāka urdīt vēlēšanās jāt tikpat brīvi. Ja viņi to varēja, tad jau arī es varēšu.
   Taču mans prāts prasīja to, ko mans ķermenis nespēja veikt. Mēnesi pēc mēneša es jāju uz ūdens tvertni, tomēr neko jaunu neiemācījos. Vēl arvien man vajadzēja turēties, auļojis nekad nebiju un poniju vadīt nespēju. Veselu gadu man nācās apmierināties ar soļiem un lēniem rikšiem, tad es nolēmu palaist poniju auļos, pat ja būtu jākrīt.
   Pajautāju Bobam, vai auļojot viegli nosēdēt.
   —    Nu kā tad! — viņš atteica. — Tas ir tikpat kā sēdēt šūpujzirgā. Vieglāk nekā rikšojot. Kad Mēnestiņš auļo, nekad nav jāatraujas no segliem. Viņam nav ponija gaita, viņš auļo tāpat kā zirgs.
   —    Vai viņš uz reizi sāks auļot? — es vaicāju.
   Bobs apgalvoja, ka uz reizi.
   —    Noliecies uz priekšu un paskubini viņu, — Bobs mani pamācīja. — Iesit ar papēžiem viņam pa sāniem, un viņš tūlīt sāks auļot.
   Izmēģināju tai pašā dienā. Netālu no ūdens tvertnes ceļš gāja mazliet pret kalnu, un, nonācis tajā vietā, es ātri noliecos uz priekšu un piesitu ponijam ar veselās kājas papēdi. Mēnestiņš sāka aujot, un es atskārtu, ka šūpojos seglos, spirgts vējš iesitās man sejā, un modās vēlēšanās gavilēt aiz prieka. Ponijs pārgāja uz soliem un apstājās pie ūdens tvertnes, un, kad viņš sāka dzert, sasprindzinājums bija pāri un es jutu, ka drebu.
   No tās reizes es auļoju ik dienas un pieradu sēdēt droši pat tad, kad ponijs pie skolas vārtiem spēji iegriezās pagalmā.
   Taču es vēl arvien turējos pie seglu loka.
   Uz ūdens tvertni veda divi celi. Viens gāja gar skolu, bet otrs nogriezās aiz skolas un savienojās ar galveno ceļu otrā pusē ēkai. Tā bija tikai šaura, maz lietota taka. Trīs līčloču sliedes, ko bija atstājuši zirgi un rati, vijās pa zāli starp žogiem.
   Viens no šiem žogiem bija taisīts no četrām kārtām dzeloņstiepļu, kas piestiprinātas pie stabiem ceļa pusē. Gar šo žogu lopi, iedami uz ūdens tvertni dzert, bija ieminuši taciņu. Uz dzeloņstiepļu asumiem daudzās
   vietās rēgojās rudas spalvas kušķīši — tur lopi, garām ejot, bija piegrūdušies ar sāniem.
   Biju reizēm domājis jāt pa šo ceju atpakaļ uz skolu, bet, tā kā nevarēju vadīt Mēnestiņu, nācās jāt pa to ceju, ko viņš izvēlējās.
   Kādā ziemas dienā es stingri iecirtu ponijam ar papēdi, kad viņš nogriezās no ūdens tvertnes, un viņš sāka strauji auļot, taču nevis pa parasto ceļu uz skolu, bet novirzījās pa taku.
   Mani tas iepriecināja. Uz šīs takas es daudzreiz biju atpūties, kad kājām nācu mājās no Turallas kalna pie- kājes, un manā apziņā tā saistījās ar nogurumu. Nebija viegli iet pa čumuraino zāli un grambām, un tagad es noraudzījos uz tām no augšas, apbrīnodams vieglumu, ar kādu traucos tām pāri. Tagad man pat prātā nenāca neērtības, kādas man agrāk sagādāja šis ceļš, un es ar sirsnību uzlūkoju nelīdzeno zemi.
   Mēnestiņš nogriezās no ceļa vidus un auļoja pa lopu iemīto taciņu. To es nebiju paredzējis. Kad ponijs iegriezās taciņā, sapratu, kādas briesmas mani gaida, un sažņaudzu ar rokām seglu loku, it kā gribēdams aizvirzīt poniju projām no žoga un draudīgajām dzeloņstieplēm.
   Taču ponijs drāzās tālāk, un es skatījos uz savu slimo kāju, kas nevarīgi karājās kāpslī, un uz dzeloņstiepļu asumiem, kuri zibēja tai garām dažu collu atstatumā.
   Man bija kājās garas kokvilnas zeķes, ko saturēja virs ceļiem aplikti zeķturi. Slimā kāja zem zeķes bija notīta, lai pasargātu to no apsaldējuma čūlām, kas mani mocīja visu ziemu.
   Raudzījos uz priekšu, kur taciņa pievirzījās vēl tuvāk žogam, un zināju, ka mana kāja kuru katru mirkli aizķersies asumos. Es nebaidījos, bet biju saniknots, ka man tas jāpieļauj, jāpadodas bez cīņas.
   Reiz pat gribēju mesties nost no ponija. Jau ievilku elpu un nodomāju: «Tagad!» — tomēr nespēju saņemties un to izdarīt. Iztēlojos, ka salaužu sev roku un vairs nevaru staigāt ar kruķiem. Paskatījos atkal uz žogu.
   Pirmie asumi, kas iecirtās manā kājā, pavilka to
   atpakaļ, tad, taciņai attālinoties no žoga, atkal atlaida vajā. Kāja nevarīgi karājās blakus kāpslim, kamēr to no jauna aizķēra asumi. Tie uzplēsa zeķi un pārsēju, un es jutu, ka pa kāju plūst asinis.
   Mana apziņa it kā sastinga. Es vairs neskatījos uz kāju. Raudzījos uz priekšu, kur taciņa beidzot nogriezās no žoga, un samierinājos ar saplosīto kāju un sāpēm.
   Ceļa gals likās tālu, kaut gan Mēnestiņš sasniedza to, ne mirkli nepagausinādams savus līganos auļus. Viņš nogriezās ap stūri un apstājās pie skolas, galvu izslējis un sasmailējis ausis, bet es slābani turējos viņam mugurā.
   Bobs un Džo palīdzēja man nokāpt.
   —    Kas tad tas? Kas tev notika? — jautāja Džo, noliekdamies un bažīgi lūkodamies man sejā.
   —    Viņš nogriezās pa taku un vilka manu kāju gar dzeloņstieplēm, — es pastāstīju.
   —   Kāpēc viņš tā darīja? — Bobs neticīgi vaicāja, pieliekdamies, lai aplūkotu manu kāju. — Agrāk viņš nekad nenogriezās. Velns parāvis, asinis tek! Kāja visa vienos pušumos. Zeķe arī saplēsta. Kāpēc viņš gāja pa taku? Tev vajadzēs iet pie ārsta. Nudien, tava kāja izskatās briesmīga!
   —    Apsien to tūlīt, kamēr kāds nav ieraudzījis, — Džo steigšus aizrādīja.
   Džo mani saprata.
   —    Diez kam varētu būt kabatas lakatiņš? — es jautāju Džo. — Varētu aptīt kāju. Kuram no zēniem ir kabatas lakatiņš?
   —   Paprasīšu Persijam, — piedāvājās Bobs. — Persijam ir.
   Persiju skolā uzskatīja par memmesdēliņu, un visi zināja, ka viņam ir kabatas lakatiņš. Bobs aizskrēja uzmeklēt viņu, un mēs ar Džo aizgājām aiz skolas ēkas. Tur es apsēdos un novilku zeķes skrandas līdz potītei. Attinu saplēsto pārsēju, un kļuva redzami pušumi. Tie nebija dziļi, bet daudzās vietās un stipri asiņoja. Asinis lēni tecēja pāri aukstajai, zilganajai ādai ar vaļējām apsaldējuma vātīm.
   Mēs ar Džo raudzījāmies klusēdami.
   —      Nu, no tās kājas tev tikpat nekāda labuma nebija, — Džo beidzot noteica, vēlēdamies mani mierināt.
   —    Sasodītā! — es nikni norūcu. — Sasodītā kāja! Paskaties, vai Bobs nenāk!
   Bobs atgriezās ar mutautu, ko gandrīz ar varu bija atņēmis Persijam, un Persijs sekoja, gribēdams redzēt, kas ar to notiks.
   —   Rīt atnes atpakaļ, — viņš piekodināja man, un viņam aizrāvās balss, kad viņš ieraudzīja manu kāju. — Vai, kas tev! — viņš iesaucās.
   Ar kabatas lakatiņa un saplēstā pārsēja palīdzību es cieši notinu kāju, tad piecēlos uz kruķiem, bet zēni stāvēja un gaidīja, ko es teikšu.
   —    Būs labi, — es sacīju, bridi nogaidījis, lai pārliecinātos, vai nenorims smeldzošās sāpes.
   —    Cauri visiem tiem apsējiem asinis netecēs, — Džo apgalvoja. — Neviens nedabūs zināt.

ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Alans Maršals

1

6

7

KOPĒJA KONREDA

11

14

17

18

26

26

28

31

33