V.MIHAILOVS
   VIŅPUS DURVĪM
   FANTASTISKS ROMĀNS
   RĪGA «LIESMA» 1980

   Inna runāja pusčukstus, satraukumā apraujot frāzes; vārdi steidzīgi uzgrūdās cits citam. Šobrīd balss viņai atteicās klausīt — lieliskā, trauslā balss, kas vienmēr pie­vērsa ne mazāk uzmanības kā viņas izskats, bet dažkārt pat vairāk. Tagad balss drebēja.
   —    Vai tu atnāksi šodien?
   —    Mīļā …
   Istomins izrunāja šo vārdu, nedomādams par to un nesajuzdams tā jēgu; vārds bija pierasts — tāpat kā Inna pati ar savu blāvo ādu, melnajām matu cirtām un profe­sionāli precīzām un izteiksmīgām kustībām. Viņš izru­nāja vārdu un tūlīt ieraudzīja to uzrakstītu.
   —          Pēdējais vakars. Pēdējais..,. Kāpēc viss beidzas? Uz Zemes tu aizmirsīsi mani. Uzreiz…
   —    Nē.
   —           Noskūpsti mani. Tūlīt. Vienalga, lai redz, vienalga. Es negribu tevi zaudēt. Saki, ka mēs nešķirsimies uz Ze­mes.
   —    Mēs tiksimies.
   —    Kur? Kad? Saki uzreiz!
   —    Vēlāk, Inna.
   —           O, es saprotu, saprotu… Nevajag mānīties, mīļais. Veca sieviete — vai es tev tur būšu vajadzīga? Vien­alga — paldies!
   —    Tu maldies…
   Izrunājot šos vārdus, Istominam vajadzēja maigi pa­smaidīt. Viņš to arī darīja, tikai vēlāk nekā nepieciešams, jo viņa domas jau bija citur. Viņš niknojās pats uz sevi — paredzēja jautājumu, ko tam vaicās uz Zemes: «Nu, ko tad jūs esat mums uzrakstījis?» Bet viņš atradās kaut kur pusceļā un bija tik daudz laika šeit zaudējis velti.
   —    Dārgā… — viņš nedroši iesāka.
   —    Labāk klusē, — viņa palūdza. — Dejosim klusējot. Cik ātri beidzas lidojums…
   Pusotra mēneša ilgais reiss Antora — Zeme tuvojās beigām. A klases kuģis «Valis» pirms trim dienām veik­smīgi iznira no līdztelpas gandrīz uz Saules sistēmas ro­bežas un tagad, iedams bremzēšanas režīmā trīsdesmit grādu leņķī pret ekliptikas plakni, veica beidzamos mil­jardus kilometru. Līdz finišam bija atlicis nedaudz vai­rāk par diennakti.
   Jo vairāk tuvojās Zeme, jo ātrāk auga pārliecība par lidojuma laimīgajām beigām (doma par iespējamu katas­trofu vienmēr mīt pasažiera apziņā), un kopā ar šo pār­liecību pieauga nervu sasprindzinājums. Tās attiecības, kas ceļojumos ātri rodas tieši tādēļ, ka ir nejaušas un ne uz ilgu laiku, — visas šīs īslaicīgās mīlestības, draudzī­bas un antipātijas uzliesmoja beidzamo reizi, lai nodzistu un- aizmirstos jau ar pirmajiem soļiem uz planētas stabilā pamata.
   Pēc senas tradīcijas pēdējā vakarā pirms ierašanās uz Zemes kuģa komanda rīkoja balli. Vakariņas tuvojās beigām. Plašajā salonā un klāju augstāk — dārzā valdīja mājīga puskrēsla un skanēja lēna mūzika, smaržoja pēc jūras. Gaidīja kapteini. Daži dejoja, pārējie rāmi sarunā­jās par Zemi.
   *
   —    Atļaušos piebilst, administrator: vara, manuprāt, ir radniecīga mīlai — tās ir jūtas, nevis profesija. Un jūs medusmēneša priekšnojautā…
   —    Vai zināt, labāk nerunāsim par to! — Karska balsī nebija ne mazākās uzspēles, viņš runāja patiesi. — Li­dojumā ir kaut kas nomierinošs: cilvēks izraujas no ik­dienišķā, atrodas it kā psihiskā bezsvara stāvoklī. Pie tam es vel neesmu iecelts amata un, atklati sakot, uz­traucos.
   —    Un velti, ja atļauts tā sacīt, — pasmaidīja Narevs. — Es neatceros tāda gadījuma, kad planētas izraudzīto kandidātu pēc piecgadīgajiem kursiem nebūtu apstiprinā­jusi Federācijas Padome. Bet, atvainojiet, vai mūsu sa­runa nav pārāk sausa?
   Viņš pagriezās krēslā un mirkli domāja, koncentrēti skatīdamies uz dzērienu sintezēšanas pulti un viegli kustinādams virs tās pirkstus. Administrators skatījās uz Nareva aso profilu, uz viņa slīpi guļošajām acīm. Taču arī bez šīm pazīmēm bija viegli uzminams, ka Narevs dzimis uz Tau sistēmas planētas Līvijas: par to liecināja viņa sarunas maniere, pārlieku izsmalcināta, hipertrofēta pieklājība. Katrā no Federācijas apdzīvotajām planētām bija saglabājušās tās paražas, manieres, mode un iera­dumi, kas eksistēja uz Zemes tajā periodā, kad notika iedzīvotāju apmešanās tieši uz šīm planētām, lai gan uz Zemes pēcāk viss jau bija mainījies ne vienu reizi vien. Perifērija ir konservatīva, nodomāja Karskis. Lai arī starp planētām ir pastāvīga satiksme, atlido un aizlido tikai nedaudzi, bet dzīve uz planētām attīstās tajos virzie­nos, kādi noteikti pirmsākumā; tā ir Federācijai viena no vadīšanas grūtībām. Arī Karskis pats pirmām kārtām jutās kā antorietis, lai gan centās tikt vaļā no šī lokāl- patriotisma. Nekas, ar laiku pāries, viņš nodomāja, lai sevi nomierinātu. Pāries …
   Narevs jau bija nospiedis taustiņus un tagad gaidīja. Mehānisms klusi iedūcās, pēc tam ceriņkrāsas šķidrums piepildīja kausus. Narevs vienu pastiepa administrato­ram, atmetās pret krēsla atzveltni un pacēla savējo pie lūpām. Dzēriens smaržoja pēc Zemes, meža takām, sau­les.
   —    Uz veselu gadu kļūt par Padomes locekli, — domīgi noteica Karskis. — Būtībā — vadīt civilizāciju! Tas var atņemt drosmi.
   —    Es diez vai kļūdīšos, sacīdams, ka jūs esat tam ga­tavs.
   —    Laiks rādīs… Atcerieties, kad ieviesa šo sistēmu, likās muļķīgi izvēlēt cilvēku, kas ieņems savu posteni tikai pēc pieciem gadiem, bet līdz tam laikam būs at­rauts no praktiskās darbības. Es pats arī neticēju…
   —    Tagad, ja es spriežu pareizi, jūs esat pārliecinā­jies par tās mērķtiecīgumu?
   —    Katrā ziņā tas bija ārkārtīgi interesants laiks. Jau pirms pieciem gadiem es varēju Federāciju ieraudzīt tādu, kāda tā kļuvusi tikai tagad. Piecus gadus man ne­bija nekādas daļas gar ikdienas uzdevumiem, bet es vē­roju galveno līniju attīstību, mācījos izsekot, kā notiek sabiedrības evolūcija un tās vajadzību sazarošanās. Es jau toreiz paredzēju, ka pa šiem gadiem cilvēks pilnīgi un galīgi aizies no materiālās ražošanas sfēras, nododot to automātiem un skaitļotājiem. Tā mēs — toreiz izvē­lētie — jau iepriekš gatavojāmies risināt atbrīvotās cilvēku enerģijas virzības un izlietošanas problēmas — grandiozas problēmas…
   —    Un kurp, ja nav noslēpums, jūs gatavojaties no­virzīt šo enerģiju?
   —    Man ir ne mazums priekšlikumu šai jautājumā, bet, kamēr tās vēl nav kļuvušas par Padomes uzskatiem, diez vai man ir tiesības… Turklāt mēs vēl tikai sākam tās risināt. Iezīmētos virzienus izstrādās mūsu sekotāji — tie, kuri rīt un vēl veselu gadu savos kabinetos turpinās koordinēt attīstības līnijas, ilgi apspriežoties ar futurolo- giem un prognozētājiem, kā to darījām arī mēs, novēros attīstību it kā no malas un centīsies uzminēt neparedza­mos faktorus, kuru parādīšanās ir neizbēgama… Jā, sis­tēma sevi attaisno. Ja neņem vērā uztraukumu, bet tas man liekas dabisks, esmu gatavs saņemt vadību.
   —    Bet diemžēl — tikai uz gadu. Vai tas jums neliekas aizvainojoši?
   Administrators paraustīja plecus.
   —    Viena gada darba laikā es neizbēgami atpalikšu. Koordinēšu jau zināmās līnijas, bet nepietiks laika tik rūpīgi izsekot visam jaunajam, kas radīsies pa šo gadu, lai vēlāk to organiski saistītu ar veco. To paveiks tie, par kuriem es jau runāju, — cilvēki, kas izvēlēti nevis pirms pieciem, bet gan pirms četriem gadiem. Nē, viss izdomāts ļoti saprātīgi.
   —    Jā, — brīdi klusējis, piekrita Narevs. — Patiesi — sistēma ir gudra. Tas jau ir apstiprinājies: pa visu šo laiku nav bijis neviena mēģinājuma palikt postenī uz nākamo termiņu. Un vēl viens piemērs: jūs lidojat ar reisa kuģi, lai gan jums droši vien varēja dot atsevišķu mašīnu.
   Administrators pasmaidīja.
   —    Mēs esam cilvēki ar veselu saprātu. Kādēļ velti tērēt degvielu? Bet vai mums nebūtu laiks pievienoties sabiedrībai?
   Viņš piecēlās, lai izietu no bāra salonā. Narevs pa­šķielēja uz viņu un arī piecēlās.
   —    Mani urda kārdinājums piebilst, ka veselā saprāta jēdziens vienmēr ir bijis nosacīts. Kā labais un ļaunais, piemēram.
   —    Bet vai jūs mēģinātu saglabāt varu? Un lidotu viens simtvietīgā kuģī?
   —    Es? — pavīpsnāja Narevs. — Ja nu kaut ko es ne­protu, tad diemžēl tieši paredzēt savu rīcību.
   Viņi nesteidzīgi devās uz izeju.
   —    Un vienmēr vajag mazliet skumt par to, kas bei­dzas, — sacīja Karskis. — Citādi drīz vien iestāsies pār- sātinājums. Vai tad jūsu darba ir savādāk? Starp citu, es nezinu…
   Salonā viņi apstājās, lai pierastu pie pustumsas.
   —    Uzdrošinos jūs pārtraukt. Lūk, cilvēks, kam pārsā- tinājums nedraud, — teica Narevs, mainot sarunas te­matu un ar galvas mājienu norādot uz aktrisi, kas de­joja ar rakstnieku. Karskis nopietni atbildēja:
   —    Viņa ir apburoša. Lai gan es izvēlētos citu.
   —    Varu iedomāties — kuru. Tomēr nebūšu ar jums vienis prātis. Nav saprātīgi uztraukt kapteini lidojuma laikā.
   —    Jo vairāk pirms finiša, — teica administrators un nopūtās. — Jā, Zeme… Vai jūs uz ilgu laiku metropolē? Vai esat saimniecisks darbinieks?
   —    Es ceru, ka jūs tā nedomājat, — sacīja Narevs, sa­vilcis lūpas vieglā smaidā. — Ja es būtu saimniecisks darbinieks, nekādā gadījumā nebūtu mēģinājis ar jums iepazīties, to varētu uztvert kā mēģinājumu izkārtot sa­vas planētas vai apgabala lietas.
   —    Diez vai: jūs neesat antorietis, bet es nodarbošos tieši ar šo planētu. Jūs taču, ja neviļos, esat no Līvijas?
   —    Vai balss nodod? Pretīga balss — vai nav tiesa? Atļaušos izmantot tādu apzīmējumu. Bet tikai Zemes at­mosfēras blīvumā, kāds ir šeit. Uz Līvijas mūsu balsis skan brīnišķīgi. Starp citu, varu atbildēt ar to pašu: tik melnīgsnējas sejas kā jūsējā var sastapt tikai uz Anto- ras… Bet, kas attiecas uz manu nodarbošanos, — esmu ceļotājs. Visneatkarīgākā profesija. Nedaudz romantizē- jot, es teiktu: ierodos bez sajūsmas un pametu bez no­žēlas. Arī uz savas Līvijas neesmu bijis jau daudzus gadus.
   —    Žēl. Es tieši gatavojos vaicāt: uz šīs planētas nesen bija kaut kādi sarežģījumi, bet es nepaguvu saņemt in­formāciju un sīkumos nezinu. Kāds ir mēģinājis vadīt…
   —    Jūs liekat man nožēlot, ka es absolūti neesmu lie­tas kursā. Dzīvoju ceļā, esmu laimīgs un neko citu ne­vēlos. Lai gan nē — dažkārt man gribas kļūt par šāda A klases lainera kapteini. Te ir patiesa neatkarība — un apkārtējo liktenis ir atkarīgs tikai no jums.
   —    Ja tic psiholoģijai, ko esmu mācījies, šī jūsu vēlē­šanās nozīmē, ka jūtat sevī enerģijas rezerves un kaut kādā veidā esat aizskarts, ka cilvēki tās neizmanto at­bilstošam uzdevumam ar maksimālo efektivitāti. Vai man nav taisnība?
   —   Tātad jūs mani izprotat labāk nekā es pats. Nē, es neesmu ievērojis sevī neko tamlīdzīgu.
   —    Piedodiet, ja esmu jūs satraucis.
   —    O, lūdzu, es neļaunojos.
   Apaļā ekrāna centrā kā dzintara piliens spīdēja Saule.
   —    Re, kur viņš, — apmierināti sacīja stūrmanis Lu- govojs, — mazulītis Jovis! Lūdzu, kaptein, atzīmēt žur­nālā: rekords. Vēl nevienam nav izdevies dabūt video- sakarus ar Jupitera sistēmu no tāda attāluma. Vai es neesmu varonis?
   —    To es noskaidrošu Kadru pārvaldē, — apsolīja kap­teinis Ustjugs.
   —    Un vispār, — turpināja stūrmanis, — Saules sistēma ir muļķīgi iekārtota, tās centrējums traucēts: visas pla­nētas uz viena borta.
   —   Pēc ierašanās iesniedz raportu pārvadājumu no­daļā, — kapteinis deva padomu.
   Stūrmanis palūkojās viņā ar tik vērīgu skatienu, kāds, pēc viņa domām, piemita cilvēkiem, kam jau sen pāri divdesmit gadiem.
   —    Jūs uztraucaties, meistar!
   Dažus mirkļus viņi klusēdami skatījās viens otrā. Kap­teinis bija divreiz vecāks un galvas tiesu mazāks, tomēr kaut kādā veidā viņi abi līdzīgi; varbūt,ar rak­sturīgo vienmērīgo iedegumu, ko iegūst kuģa kvarca saulē, vai ar ciešajiem skatieniem, ar nesteidzīgo kus­tību precizitāti, kādu prasa kuģi.
   —    Mans pienākums ir rūpēties par ekipāžas stā­vokli, — beidzot atbildēja Ustjugs. — Bet uz mana kuģa ir pieņemts izpildīt savus pienākumus un neiejaukties cita pienākumos. Ieejot sistēmā, stūrmaņa pienākums ir ievērot kursu un savlaicīgi uzņemt pelengu.
   Lugovojs pasmaidīja.
   —    Neuztraucieties, meistar. Kamēr Saule ir priekšā un Rigels — pa labi, mums nav ko baidīties. Bet sakiet — vai tik dzīva interese par pasažieru stāvokli arī ietilpst kapteiņa pienākumos?
   —    Jā, — Ustjugs sausi atteica. — Ietilpst.
   —    Agrāk gan reisu laikā kapteinis to uzticēja Verai. Kas jūs satrauc uz «Vaļa» borta? Administrators Karskis? Ceļotājs Narevs? Fiziķis? Varbūt Istomins? Vai jūs domā­jat, ka viņš sarakstīs par jums grāmatu? Nevar būt, ka jūsu uzmanību saistījis večuks Petrovs vai futbolists Je- remejevs, lai arī viņš ir Federācijas čempions…
   Kapteinis Ustjugs klusēdams skatījās stūrmanī, cenz­damies saprast, vai neparastā pļāpīguma iemesls ir pirms- finiša drudzis, kas reizēm krata jaunos kuģotājus, vai vienkārši nekaunība.
   —    Mila brauc ar vīru, — Lugovojs turpināja uzskai­tīt. — Aktrise iemīlējusies citā. Un, ja vien mēs neve­dam kādu zaķi, tad tā var būt vienīgi Zoja Serova. Bet viņa…
   Nē, izlēma kapteinis, tas nav nekāds drudzis. Vienkārši puiciska nekaunība kopā ar ziņkāri.
   —   Jupitera postenis jau piecas sekundes gaida at­bildi, — viņš sausi teica.
   —    Vainīgs, meistar, — stūrmanis attapās. — Piedod.
   —    Jauns un zaļš tu esi, Saša, — Ustjugs it kā ar no­žēlu, it kā ar skaudību nopūtās. — Tiklīdz būs sakari
   ar Zemi, izsauc mani.
   *
   —    Atļaujos pievērst jūsu uzmanību, dārgais adminis­trator, — lūk, cilvēks, kas nebaidās sabojāt garastāvokli kapteinim. Zinātnieki vispār ir nedaudz pašpārliecināti, jūs, protams, to būsit ievērojis ne vienu reizi vien. Zi­nāma pašpārliecinātība ir raksturīga visiem, kas zina tā­dus faktus, kurus nezina citi. Protams, tas neattiecas uz klātesošajiem… — piebilda Narevs, ieraudzījis Karski saviebjamies.
   Fiziķis Karačarovs pievilka Zojai tuvāk krēslu un ar joni tanī iegāzās.
   — Mazie cibulīši, — viņš teica, — maziņas meitenītes nedrīkst garlaikoties. Tūlīt mēs pasmaidīsim. Nu, viens, divi! Ko jūs?
   Ak kungs, arī šis nepaiet garām. Bet veselu mēnesi likās ne šīs pasaules cilvēks, dzīvoja ārpus laika un tel­pas un ēdienreizē labi ja nebāza ausī karoti. Ko darīt? Noskūt galvu? Pielīmēt degunu līdz jostas vietai? Un pie­līmētu arī, nežēlotu sevi. Bet ne katra uzmanība ir ap­nīkstoša, jābūt kādam, kas skatās, skatās līdz sāpēm acīs. Viena dēļ jāpacieš visi citi. Nevar sēdēt taču nepār­traukti kajītē.
   Zoja nopūtās.
   —    Jūs šodien nevar ne pazīt, — viņa laipni sacīja. — Droši vien esat pabeidzis savu darbu?
   —    Darbu? — Fiziķis, likās, uz mirkli apjuka. — Diem­žēl nē. Vienmēr pietrūkst kāda nedēļa… kuģi sākuši pārāk ātri lidot, vai? — Viņš samirkšķināja acis, izplēta rokas. — Vai es lēni dzīvoju?
   Par to lai arī runā.
   —    Kādēļ tad jūs steidzāties lidot?
   —   Izsauca skolas biedri. Protams, zinātniskās. Tur tā­das lietiņas…
   —    Interesanti. Pastāstiet!
   Bet viņš neuzķērās uz āķa.
   —    Labprāt, kad paliksim divatā.
   Tas izdevās labi, Karačarovs sajuta. Viņš šodien bija lovelass, donžuāns, siržu lauzējs un viņa dievinātājas gulēja pie viņa kājām. Tā viņš šovakar uztvēra sevi un visu apkārtējo pasauli. Šī pasaule bija nosacīta, un to bija atļauts iztēloties, kā sirdij tīk: īsta bija tikai mate­mātika un tas, ko varēja ar tās palīdzību izteikt. Savas personiskās pasaules modeļus Karačarovs veidoja atka­rībā no noskaņojuma.
   —   Baidos, ka jūs esat par vēlu attapies, — Zoja vien­aldzīgi sacīja. — Reiss beidzas.
   —           Kas gan ir šis pusotrs mēnesis salīdzinājumā ar laiku, kas mums vēl priekšā?
   —           Mums priekšā ir dažādi laiki. Es uz Zemes nebūšu ilgi. Nodošu materiālus — slimības vēstures no Otrās Bultas planētas, izdarīšu kontroleksperimentu…
   —          Vai uz Otrās Bultas visas sievietes ir tik brīnišķī­gas? Lai gan, protams, ne — jūs visur būsit izņēmums. Bet kas ar jums bija noticis?
   —    Ar mani? Nekas.
   - Bet slimība?
   Viņa pasmaidīja.
   —           Ne jau es slimoju. Lai gan, iespējams, zinātnē pa­liks «Serovas slimība».
   Zoja centās, lai tas neizskanētu pārāk pašpārliecināti.
   Fiziķis uz mirkli atkal kļuva nopietns.
   —    Jūs tātad esat kaut ko pabeigusi. Apskaužu.
   —           Nu, vēl ne gluži. No turienes nav regulāras satik­smes ar Zemi un arī ar Antoru — reta. Tāpēc es izman­toju izdevību. Bez tam… negribējās tur palikt.
   —    Bet kas būs tālāk?
   —           Aizbraukšu uz kādu visdziļāko nomali — meklēt jaunu slimību.
   —    Kādēļ tik tālu? Lūk, es — sirds skarta…
   —    Ak kungs, — viņa noteica. — Cik banāli!
   —    Varu savādāk: gribu, lai jūs būtu kopā ar mani.
   —    Jūs esat radis precīzi izteikt savas domas.
   —           Nesaprotu, kāpēc es nevarētu runāt tieši to, ko domāju. Zinātnē nav pieņemts noklusēt. Katrai parādībai ir savs vārds, un, atsakoties no tā, jūs neko nevarēsit pierādīt.
   —    Vai jums neliekas, ka riskējat?
   —           Man nav ko baidīties: sieviete apvainojas tikai tad, ja nesaņem pēc nopelniem. Galu galā katra cilvēka uz­vedība — arī jūsu tai skaitā — ir izsakāma vienādoju­mos. Bet risināt vienādojumus es esmu pieradis.
   —           Un kādi secinājumi no tā izriet? Man, nezinošai, droši vien to nesaprast?
   —           Šo to es varu populāri paskaidrot: es esmu ģēnijs. Saprotat? Liesais tips, kas sēž jums blakus un aplūko jūsu ceļgalus, ir ģēnijs. Nu, atzīstieties — vai ģēniji bieži ir centušies iegūt jūsu labvēlību? Bet es to iegūšu.
   —    Nu, paldies, — sacīja Zoja. — Jūs mani izklaidējāt.
   Viņa piecēlās un sāka lēni iet pa salonu. Karačarovs raudzījās viņai paka], iespiedis plaukstas starp asajiem ceļgaliem. Durvīs stāvēja kapteinis. Zoja uzlika viņam rokas uz pleciem; Ustjugs mirkli vilcinājās, mēģinādams uztvert takti. Viņi sāka dejot.
   Fiziķis piecēlās un lieliem soļiem izgāja ārā. Viņš de­vās pa gaiteni un uzkāpa augšā dārzā.
   Šeit smaržoja kā tropos un pār galvu pletās lielu lapu vēdeklis. Klusi čaloja ūdens. Kāds stāvēja pie palmas, kurai viena lapa bija ielūzuši, neizturēdama pēdējo pār­slodzi. Tā bija Vera — ekipāžas ceturtais loceklis. Ka­račarovs kļuva mundrāks.
   —    Sakiet, skaistule, — vai atļauts pievērst uzmanību ekipāžas locekļiem?
   —    Kam tieši — kapteinim, stūrmanim? Ja inženie­rim Rudikam, tad viņš atdalāms no kuģa, tikai pilnībā demontējot mašīnas.
   Kas šodien notiek ar sievietēm? Visas taisni vai gata­vas kost. Zeme — fiziķis nākamajā mirklī saprata. Pla­nētas tuvums, reisa beigas. Beidzas ritmiskā kuģa dzīve, un sievietes ātrāk par mums noskaņojas uz citu vilni. Bet priekšā vēl ir vesels vakars.
   —    Tātad atliekat jūs.
   Vera nevērīgi paraustīja plecus. , — Neatbildat? — Viņš pasmīnēja. — Vai tad drīkst neatbildēt pasažierim? '
   Viņa šķelmīgi pavērās viņā. Un pēkšņi ātri un mono­toni sāka birt vārdi:
   —    Lūdzu uzmanību! Transgalaktikas kuģis «Valis» do­das kārtējā reisā Antora — Zeme. Lielākā ceļa daļa būs pa līdztelpu. Pasažieriem tas neērtības nesagādās. Ceļš līdz Zemei ilgst apmēram pusotra mēneša, papildinformā­ciju jūs saņemsit lidojuma laikā. Šeit ir nodrošināts tads pats komforts kā jūsu dzīvoklī vai viesnīcā. Jūsu rī­cībā —r salons, bārs, baseins, sporta zāle, dārzs, pastaigu klājs, kur jūs varat ižbaudīt skatu uz zvaigznēm līdz ieejai līdztelpā un pēc izejas no tās. Kajīšu_ iekārtu pa­sūtiet pēc savas gaumes — pusstundas laika ta bus ga­tava. Pusdienas salonā pulksten septiņpadsmitos pēc no­sacītā — galaktiskā kuģa laika. Pēc jūsu vēlēšanas pus­dienas piegādā kajītē, sintezatora izeja — pa labi no durvīm. Ēdienu izvēle neierobežota. Dāmas, protams, interesēs tas, ka jaunas tualetes šeit izgatavo divu stundu
   laikā. Lūdzu, pievērsiet uzmanību tablo, pēc tā jūs varat noregulēt savus pulksteņus. Noregulēt tos pēc Zemes divdesmit četru stundu cikla jūs varat pie manis. Tagad es ar prieku atbildēšu uz jūsu jautājumiem.
   Vera apklusa, no aizturētiem smiekliem piepūtusi vai­gus. Slaida, skaista, ar bronzas krāsas ādu — viņa ļāva fiziķim pamielot acis, lai gan pēc kuģa tradīcijām nedrīk­stēja koķetēt ar pasažieriem.
   —   Ak tā! — sacīja fiziķis, iesaistoties spēlē. — Bet s.ikiet — vai patiešām kuģis ir tik drošs?
   Vera apburoši pasmaidīja.
   Tehnikas pēdējais vārds. Neierobežotas enerģijas rezerves — tās mēs smeļam kosmiskajā telpā. Pilnīga autonomija. Un tā tālāk.
   —   Jūs mani nomierināt, — ar ironisku smaidu sacīja Karačarovs. — Esmu ļoti pateicīgs.
   —    Vai pasažieriem vēl ir jautājumi?
   Fiziķa skatiens mirkli kavējās pie viņas.
   —    Jā. Jūs… Jūs esat ļoti skaista meitene. Kādēļ esat šeit? Tas taču 'ir bezjēdzīgi. Vai tad jūs nespējat veikt kaut ko vairāk? Varbūt ticat, ka kosmiskajā telpā ilgāk saglabājas jaunība?
   Šoreiz viņš bija nopietns. Varbūt tas patiešām bija viņu ieinteresējis, viņš to pats īsti nezināja. Bet varbūt gribēja tikai atriebties par viņas joku? Vera skatījās viņā, nedaudz sakniebusi lūpas.
   —    Gribat, es atbildēšu pats, — Karačarovs turpināja.
   Viss ir ļoti vienkārši. Jūs esat antoriete, tas uzreiz ir
   icdzams. Un zināt, ka esat skaista. Un gribat dzīvot uz Zemes. Federācijas centrā, nevis tās nomalē. Jūs uzskatāt,\ ka tikai uz Zemes jūs pienācīgi novērtēs. Novērtēs ne­vis kaut kāds, bet gan ievērojams cilvēks. Ja nu arī ne Padomes loceklis, tad vismaz tā konsultants. Bet Zemes iedzīvotāju Skaits jau sen ir nostabilizējies — un, lai dabūtu Zemes pilsoņtiesības, kaut kas ir jāpaveic. Die­nests Galaktiskajā flotē droši vien dod tādas tiesības. Tas arī viss. Cik jums vēl atlicis lidot? Es nezinu, cik liels stāžs ir vajadzīgs…
   Vera atmeta galvu.
   —   Atvainojiet, — viņa teica oficiālā tonī. — Es at­bildu tikai uz jautājumiem, kas attiecas uz reisu. Tagad man laiks doties uz salonu.
   —   Atļaujiet piedāvāt jums roku, — galanti sacīja Ka­račarovs.
   —    Es vēl nekrītu no trapa.
   Viņš tomēr pavadīja viņu līdz salonam. Arī fiziķim nez kādēļ pagaisa jautrība, bet Verai viņš, liekas, pa­matīgi samaitāja garastāvokli. Jau ieejot salonā, Kara­čarovs mēģināja izlīdzināt neveiklību.
   —    Atbildiet, lūdzu, uz vēl vienu — beidzamo jautā­jumu — kā saucas šī deja un kā to dejo?
   Piemiegusi acis, Vera paskatījās viņā un negaidot pa­smaidīja.
   —    O, parādīt es varu!
   Izstīdzējušais fiziķis gatavībā paklanījās. Vera, draiski nozibinājusi acis, pagriezās un, viegli šūpodama gurnus, devās pie sēdošajiem pasažieriem. Viņa nostājās admi­nistratora priekšā, un Karskis, mulsi smaidīdams, pie­cēlās.
   «Veltīgs gājiens,» domās noteica Karačarovs, pavadī­dams Veru ar skatienu. Tagad viņš pēkšņi, protams, ap­kārtējiem nemanot, kļuva gluži cits cilvēks: īsts vecs ci-
   niķis, Galaktikas vilks, kurš neatzīst sievietes.
   *
   —    Vai neiesim mēs arī? — Mila tā bija uztvērusi vīra vieglo kustību. Viņš to neuzdrošinātos izteikt skaļi, bet gaidītu, līdz viņa pirmā izrādītu vēlēšanos. Taču Mila jau sāka pierast, ka jebkura viņa doma nekavējoties iz­paudās žestā, viņš runāja ar ķermeni, izsakot domas pre­cīzāk par vārdiem. Ne velti viņš bija Federācijas čem­pions!
   Mila dejoja ar baudu. Valentīns vadīja viegli un stingri, pat ar sievu neatļāvās ne mazāko vaļību, katru reizi de­jodams gluži kā konkursā. Ar viņu bija tīkami iet cilvē­kos un labi divatā, viņš bija labestīgs un stiprs, un katru reizi viņa no jauna pārdzīvoja notikušo. Brlnumpilnā pasaule — abi Zemes iedzīvotāji, bet uz savas planētas viņi tā arī nekad nebūtu satikušies, būtu nozuduši viens otram starp miljardiem cilvēku. Bet viņai ievajadzējas lidot uz Antoru, lai iepazītos ar turienes interjeriem, par kuriem viņa bija daudz dzirdējusi un kuri patiešām izrā­dījās neparasti interesanti. Tajā pašā laikā tur atradās pasaules čempionu komanda, tā veica turneju pa Fede-
   rāciju. Nejauši satikties tik daudzu parseku attālumā no Zemes —i vai tad tas nav brīnums? Ieraudzījuši viens otru, viņi uzreiz saprata, ka mājās atgriezīsies kopā un vienmēr būs divatā r— vienmēr un visur. Viņš visur se­koja viņai, izņemot treniņus un spēles, kad viņa sēdēja stadiona tribīnē. Pēc tam komanda aizlidoja, bet viņš palika —: droši vien nevarēja šķirties pat vienu mēnesi, kas viņam bija jāpavada uz Antoras. Viņš, protams, pār­dzīvoja, ka komanda aizbrauca bez viņa, bet galu galā viņa biedri izlēma, ka dažas spēles nospēlēs paši. Novē­loja viņam laimi…
   Viņa pacēla acis. Valentīns pasmaidīja.'
   —    Ko tu?
   —   Šis pā —• vistīrākais izrāviens, saproti? Nu, izde­josim to vēlreiz — un tu redzēsi.
   Šoreiz iesmējās Mila — tiesa, sevī? nekas, viņa iemā­cīs vīru sarunāties ari par citiem tematiem, vajadzīgs likai laiks un pacietība. Pacietības viņai pietika, bet laika priekšā vēl bezgala daudz… Pavīdēja vēl viena doma, arī saistīta ar nākotni, bet tā bija nepatīkama, un Mila tūlīt centās to aizgainīt.
   —    Atpūtīsimies, — viņa sacīja.
   —    Gribi pasēdēt?
   —1 Vai neuzbruksim kādai kompānijai?
   Viņi devās uz bāru. Tur jau sēdēja Inna Perlinska un rakstnieks. Istomins pielēca kājās un steidzīgi piebīdīja viņai krēslu.
   —9 Gribat iedzert? Inna? Mila?
   —i Minerālūdeni, — Inna izteica zuzošā, saspringtā pusčukstā, it kā uzticētu kādu noslēpumu. Pēc tam pie­vērsās Milai. — Vai šis kostīmiņš ir no Antoras? Ļoti jauks. Uz tās planētas viņiem ir laba gaume. Vai jūsu vīrs ir ļoti dusmīgs? Es no viņa mazliet baidos.
   —: O, vai tad no viņa var baidīties?
   —: Mēs taču esam konkurenti. Pēc tam kad teātris at­zina atrisinājuma neparedzamību, kad uz skatuves at­griezās senais improvizācijas princips, mēs kļuvām par nopietniem konkurentiem gan sportā, gan spēlēs.
   —t Tā nav konkurence, — teica Jēremejevs. — Tā ir sacensība. Sports taču ir sacensība.
   —   Jums noteikti jāredz mani —■ kaut vai lugā «No rīta man jāmostas ar pārliecību»! Klasika, bet kāds mūs­dienīgs skanējums! Tā pie mums ir izrādīta jau piecdes-
   2 — 2004 r- 17 J
   007 26 2i*…………
   N.
   L - mit reižu, un darbība nevienā izrādē nav atkārtojusies tālāk par otro ainu. Piecdesmit dažādas attīstības, dažādi fināli. Es katrā atradu jaunu pagriezienu! Sezonas sā­kums ir pēc nedēļas, es varēšu palīdzēt… Paldies, mī­ļais, — viņa pateicās Istominam. Viņas žesti pauda sava lieluma apziņu. — Jā, iedomājieties, es šeit, uz kuģa, izgatavoju brīnišķīgu komplektu -r- speciāli atklāšanai…
   —                Es vienmēr iepriekš zinu, iesitīšu vai ne. Ga­dās —- ieņem labu pozīciju, visi gaida — miljoni cil­vēku! — bet es jūtu: nebūs. Un pasēju. Agrāk es, vien­alga, situ uz vārtiem, bet pietiek neveiksmīga sitiena —; un tu sāc šaubīties un pēc tam tā arī aizej no laukuma neiesitis. — Viņš uz brīdi sadrūma, zilās acis satumsa.
   —    Uz Antoras es spēlēju slikti. Neredzējāt? Nekam ne­derīgi. Satikos ar Milu — kas te vairs par spēli… Kauns. Atceros, cik pretīgi spēlēju: nezināju, kur rokas, kājas likt… — viņš runāja ātri, acīmredzot viņam jau sen gribējās izrunāties un uzklausīt mierinājuma vārdus, ne formāli laipnus, bet patiesus: sarunu biedrs tādos gadī­jumos meklēja ne vārdus, bet domas, kas otram palī­dzēja saņemties.
   —   Jā, tā gadās, — pamāja Istomins. — Tāda situācija ir,?, Vai jūs esat lasījis Karļenko?
   —    Karļenko? Neatceros. Droši vien ne.
   ■— Ko tad jūs lasāt?
   —   Vispār — daudz. Pašlaik neatceros, kas bija pēdē­jais. Kaut kā nespēja aizraut. Bet vispār — kādreiz cil­vēki droši vien mācēs visu. Gan labi spēlēt, gan labi rakstīt…
   —    Tas ir pašapmāns, — Istomins pēc brīža atbildēja.
   —    Pirms simt vai divsimt gadiem cilvēki tāpat domāja par mūsu laiku: harmonisko cilvēku laikmetu… Taču ne jau harmoniskie virza progresu, bet gan tie, kas iz­saka sevi vienā jomā. Diennaktī joprojām ir divdesmit četras stundas, bet prasības kļuvušas daudz augstākas. Literāts ar pagājušā gadsimta tehniku tagad neizdotu pat vienu grāmatiņu. Piemēram, Rugojevs, lasījāt?…
   —    Pilnīgi pareizi. Es skatījos vecu spēļu ierakstus. Mēs to izdarītu desmit minūtēs. Un kā mēs trenējamies » viņi neizturētu tādas slodzes.
   •— Vai tad ir laiks rūpēties par harmoniju? Pēc ceļo­juma būtu labi padzīvot mežā vai kaut kur pie ezera — liiimba, makšķere… Rīt uz Zemes es ieiešu savā kabi­netā, bet man izstrādājies reflekss: tur man ir jāraksta…
   —   Vai jūs tā noskaņojat sevi? Vai tas ir no dzimša­nas?
   —   Jā, droši vien tāpat kā jums.
   —   Ar mani ir savādāk. Mani eigenizēja. Iepriekš… nu, kad es vēl nebiju piedzimis, izlaboja ģenētisko ainu, Īdi es būtu pa īstam noderīgs sportam. Mans tēvs bija l.ihs centra uzbrucējs, un viņš gribēja, lai es būtu vēl Idbāks. Tiesa, no manis iznāca pussargs. Vidējais vari­ants, kā mēdz sacīt pie jums.
   —    Tas ir labi, jums nevajadzēja ne par ko šaubīties.
   —    Nu, es zinu, ko spēju. Māku padot bumbu, apvest, atņemt, pārvaldu izrāvienus, spēka paņēmienus, pārredzu laukumu, protu izvēlēties pozīciju. Dribls, ātrums, spēle ar galvu, noturība sadursmē un, protams, sitiens. Jūtu bumbu kā sava ķermeņa daļu. Un to visi zina. Rīt re­dzēsit, kā mani sagaidīs. Lai gan es nospēlēju galīgi slikti — un tomēr… Bet kā sagaidīs jūs?
   —    Nu, tādi kā es nav pārāk pazīstami. Zina tos, kas raksta grāmatas — kāršu komplektus. Jūs droši vien esat redzējis: uz stingra plastikāta, abās pusēs — pa­beigta epizode.
   —   Kā tad, protams. Jauc, kā gribi, — katru reizi iz­nāk pilnīgi jauna grāmatiņa. Un kompakta.
   —    Bet es tā nemāku, tas mani arī nevelk. Rakstu pa­lēnām. Jūs tātad esat triumfa gaidās.
   —    Saprotiet — tas nav galvenais. Te viss ir kopā. De­besis. Mākoņi. Vējiņš. Stadions. Daudz gaisa, smaržo ziedi… Komanda. Bumba. Bet puiši mani bārs. Јa īstam. Savādāk nevar: es slikti nospēlēju. Iedomājoties par to, uzreiz gribas, lai tas nav rīt, kaut vai nedēļu vēlāk… Ko Mila domās? Bet ko tu padarīsi?
   —    Neko.
   •.v
   Lugovojs drudžaini grozīja limbus.
   —   Dzīves prieki! — viņš norūca. Tā reizēm burkšķēja kapteinis Ustjugs. — Ei, šef!
   2*
   19
   Viņš attapās, ka sakari ar inženieri ir izslēgti, un pie­skārās pogai. Centrālais postenis uzreiz itin kā divreiz
   palielinājās: tur, kur tikko bija gluda šķērssiena, radās plaša telpa, tajā pults, kuģa gaitas kontrolaparāti, dzi­nēju un enerģētisko sistēmu indikatori. Inženieris Rudiks pacēla papliko galvu. Likās — viņš atrodas tepat blakus, lai gan īstenībā tas bija tikai tridiefekts, inženierposteņa trīsdimensiju attēls, kas atradās citā — kuģa energo- dzinēju korpusā, simt metru garas caurules — ass šahtas otrā galā; šī ass kā lapsenes viduklis savienoja abas kuģa daļas. Rudiks pakustināja gaišās uzacis.
   —ī Kas tev tur ir, stūrman?
   -Hi Zeme nezin kur pazudusi, — gandrīz pavisam mie­rīgi paskaidroja Lugovojs. —i Vajadzīgajā virzienā tās nav,
   —    AKa, •— vienaldzīgi noteica inženieris, mirkšķinā­dams bālganās ačeles. Viņš pamāja un atkal pievērsa skatienu pultij, pastiepa roku, kaut ko pagrieza, apmie­rināts izstiepa lūpu.
   —   Es runāju nopietni.
   —   Nopietni runājot, — Rudiks aukstasinīgi atbildēja, — tā nenotiek.
   —    Pagaidi taču! Mēs izgājām, vai ne? Sistēma ir mūsu priekšā. Attiecībā pret mums Jupiters atrodas aiz Sau­les — orbītas viņā pusē. Skaidrs? Bet Zeme — šajā, kas tuvāk. Ar Jupiteru man jau ir videosakari cauri visai sistēmai, bet ar Zemi nav.
   —   Varbūt Jupiters ir mūsu pusē, bet Zeme — otrā?
   —   Tu domā — es neprotu orientēties pēc zvaigznēm?
   —    Nezinu, nezinu. Paprasi «Sigmai».
   Lugovojs kaut ko neskaidri nomurmināja. Viņam ne­gribējās griezties pie elektronskaitļotāja, it kā viņš būtu vēl tikai stažieris, nevis stūrmanis. Tomēr būs jādara.
   Viņš ielaida programmu punkta noteikšanai pēc čet­riem orientieriem.
   —    Būs jau labi, — Rudiks komentēja.
   Viņu pārtrauca ass zvans. «Sigma» nepieņēma uzde­vumu.
   Lugovojs paraustīja plecus. Uzdevums bija elementārs un nekļūdīgi sastādīts. Viņš to atkārtoja — un skaitļo­tājs atkal atteicās risināt.
   Pēc trešā pieprasījuma zvans nepārstāja veselu .minūti. Cilvēku valodā tas nozīmēja histēriju. Nācās atteikties no sajukušās ierīces.
   Nu, ko tagad teiksi? « noguris pavaicāja Lugo- voļfi. '
   -    ■ Zini ko, — Rudiks sacīja balsī, kurā bija manāmas Aftulms, - labāk izsauc meistaru. Citādi tu arī Sauli v»'l jm/.nudēsi.
   I.iivjovojs apvainots iešņācās. Protams, vajadzēja ziņot IHptolnim. Te pār viņu nāca pēkšņa apskaidrība.
   I s iedošu viņam pēc trim orientieriem, — viņš sa- ( i|.i un paskatījās tridiekrānā, kurā bija Rudiks. Vai !»♦*<* Visi tā dara.
   Šoreiz skaitļotājs nepretojās.
   * %
   Viņi dejoja ilgi, klusēdami, it kā mūzika runātu viņu vietā; 1ā mēdz būt, kad abiem sakāms viens un tas pats, bet patmīlība vai kautrība neļauj uzsākt sarunu. Kad mū­ziķei apklusa, viņi apstājās, apmulsuši raudzīdamies viens otrā. Klusums piepeši kļuva smacīgs un lipīgs, tajā iestrēga sekundes. Kapteinis ierunājās pēkšņi aizsma­kušā balsī:
   —i Balle tā nekas.. i izdevusies, vai ne? Neviens ne­garlaikojas.
   Zoja, it kā to nedzirdēdama, skatījās viņā un gaidīja, kad viņš ierunāsies pa īstam. Viņa jau sen bija nolēmusi, ka nekas nav vajadzīgs, tāpēc ka nekā nebūs — vien­kārši nevajag, bet dzirdēt vārdus viņai gribējās, tas bija nepieciešams.
   —s Zoja…
   Viņa bezrūpīgi pasmaidīja. Tas viņai prasīja krietnu piepūli. Pēc tam attapās, ka viņi stāv un cilvēki skatās uz viņiem.
   —■■ Iesim…
   Viņš to saprata un, paņēmis zem elkoņa, veda. Viņi apstājās pie sienas tur, kur tās spīdošā virsma pārgāja matētajā. Kapteinis neskatīdamies piespieda plāksnīti, un matētā virsma pagaisa. Viņi izgāja uz pastaigu klāja, kas liecās ap kuģa dzīvojamo korpusu, un nesteidzoties saka iet pa to. Klājs bija caurspīdīgs, viņi gāja pa zvaigznēm, tās spīdēja priekšā, pa labi un augšā, tikai pa kreisi bija siena. Viņi klusēja, līdz ieejas gaišais taisnstūris nozuda aiz borta izliekuma.
   —    Zoja, klausies.. g
   Viņa gribēja sacīt kaut ko vienaldzīgu, pat ironisku, bet baidījās, ka balss varētu neklausīt. Ustjugs runāja, uztraukumā aizraudamies, — tā runā droši vien tikai reizi mūžā. Zoja klausījās un domās lūdza: «Vēli Vēl!»
   —    … Pēc tam sapratu, ka arī tu pati…
   «Nē» viņa neteiks: tie būtu acīm redzami meli. Bet ko tas viss nozīmē? Viņa taču gribēja pilnīgi ko citu, viņa jau sen bija nonākusi pie secinājuma, ka pielūdzē­jus vislabāk ir turēt tālāk no sevis: pārāk sāpīgi ir vē­lāk.
   —… Visu laiku kautrējos, nu, baidījos… Mēs būtu varējuši visas šīs dienas būt kopā, bet tagad — pēdējais vakars…
   Jā, ja pašā pirmajā vakarā tu būtu bijis uzstājīgāks un attapīgāks… Tādas lietas vai nu notiek uzreiz, ka­mēr nav laika pārdomām, vai arī ievelkas uz ilgu laiku. Vispār — nē, es tūlīt būtu tevi atstūmusi tālāk. Man ne­patīk banalitātes.
   —   Man nepatīk banalitātes, — viņa balsī atkārtoja.
   —    Nesaprotu, — viņš apjucis teica.
   —          Aiz garlaicības un kāres pēc asām izjūtām kuģa pasažiere krīt drosmīga kapteiņa apskāvienos. Bet asu izjūtu man pārpārēm pietika laboratorijās un hospitā­ļos. — Viņa uz mirkli atkal jutās kā agrāk, ne velti ko­lēģi runāja, ka viņa esot emocionāli sterila; ko viņi, kolēģi, zināja!… Bet šis mirklis bija īss, un Zoja, pati sev negaidot, klusi sacīja: — Es priecājos, ka tas nesākās tā.
   —   Beidzas nesācies, — viņš drūmi izlaboja.
   —          Toties tagad es zinu, ka tā tev nav tikai iegriba… un man arī.
   Tāda loģika viņam nekad nav bijusi saprotama.
   —    Kāpēc tad tu …
   Patiešām — kāpēc?
   —          Tāpēc, ka šajā vecumā jau ir par vēlu darboties pēc izmēģinājumu un kļūdu metodes — tā tas laikam saucas kibernētikā.
   Viņš nopūtās, saprazdams, ka ir kaut ko palaidis ga­rām: tiešumu, pirmā vakara neapzināto tieksmi, gata­vību pakļauties negaidītajam…
   —    Zoja, diena vēl nav galā -..
   Viņa atkal bezrūpīgi pasmaidīja, jau paspējusi atgū­ties. Labi, ka neviens viņu nepiespieda, viņa pati ir no.- lēmusi un izdarīs visu, kā grib. Neviens un nekad ne­izlems viņas vietā. Viņa nepadodas, bet izvēlas.
   —   Nē, rīt. Uz Zemes.
   Viņa to pateica ar tādu noteiktību, ka viņš beidzot noticēja un apstājās, piespiežot sev viņas elkoni un ska­toties zvaigznēs. To raksts bija neparasts, bet šis tālās zvaigznes kapteini pašlaik neinteresēja.
   Viņš apskāva viņas plecus un aizvēra acis. Un, pro­tams, tūlīt izdzirda aiz muguras soļus. Lugovojs. «Suns,» nodomāja kapteinis. «Sargeņģelis!»
   —    Sakari ar Zemi, kaptein.
   Ustjugs ieskatījās. Stūrmanis bija mierīgs kā kosmo­nauta piemineklis, bet Ustjugs viņu pazina pietiekami labi.
   —    Nu, un kāds noskaņojums?
   Pasažiera — pat Zojas klātbūtnē nedrīkstēja prasīt tieši: kas noticis? Stūrmanis tik un tā neatbildētu.
   Lugovojs saprata, ka ieradies nelaikā, lai arī rīkojies, izpildot pienākumu. Bet varbūt arī nebija sevišķa ne­laime, ja viņi, kā izrādījās, piegājuši Sistēmai ne no va­jadzīgās puses; galu galā, izejot no līdztelpas, nenoteik­tības pakāpe vienmēr bija pietiekami augsta — un viņi nebija pārsnieguši pieļaujamās kļūdas robežu. Tā vai citādi, bet sakari ar Zemi ir, un tas — pats galvenais.
   —    Noskaņojums prīmā, kaptein.
   —    Tūlīt nākšu.
   Atvainodamies viņš pavērās Zojā, un viņa saprotoši nolaida skropstas. Ustjugs viņu aizveda līdz ieejai salonā, ieskatījās acīs un pasmaidīja.
   —    Zeme jau redzama.
   —    Jā. — Viņa arī pasmaidīja. — Vārds dots.
   —          Līdz izkāpšanai mēs vēl tiksimies, — apsolīja Ust­jugs. — Un lu pateiksi, kur tevi atrast — tur, lejā.
   -— Tev nevajadzēs meklēt.
   Viņi bija salona vidū, kad Karačarovs, pašķielējis uz viņiem, noburkšķēja:
   —    Manuprāt, demonstrācija pilnīgi nevietā.
   Viņš stāvēja pie krēsla, kurā sēdēja večuks Petrovs, sēdēja ar tādu izskatu, it kā sen būtu ar krēslu saaudzis.
   Viņš patiešām bija nosēdējis šeit visu reisu, tā vismaz likās pārējiem, viņam patika klausīties, bet, ja gadījās sarunas biedrs, arī parunāt,
   —    Demonstrācijā? — Petrovs parjautaja. — Nē, tāda ir dzīve.
   —« Ko jūs zināt par dzīvi? —- nikni noprasīja fiziķis. Zoja palika viena, un viņš būtu varējis pieiet viņai klāt, bet, ieskatījies viņas sejā, saprata, ka nav vērts. — Sprie­žot pēc jūsu noslieces uz banālām patiesībām, jūs esat pensionēts skolotājs. Ko gan pensionēti skolotāji zina' par dzīvi?
   Skaļi sperdams soļus, viņš izgāja uz pastaigu klāja, piespiedās ar pieri pie caurspīdīgā borta un brīdi ska­tījās zvaigznēs, nepazīdams zvaigznāju rakstu.
   Viņš atgriezās salonā tajā brīdī, kad no. starpsienās iemontētajiem fonatoriem atskanēja stūrmaņa balss:
   —- Kapteinis un ekipāža pateicas pasažieriem par brī­nišķīgo vakaru. Lūdzam nākamās stundas laikā ieņemt vietas kūniņās, lai neaizkavētu pirmsnosēšanās manevru izpildi. Vēlam jums patīkamu finišu!
   Vera, salona saimniece, ar žilbinošu smaidu jau ap­staigāja pasažierus. Petfovs skatījās viņā, piemiedzis acis. Noskanēja pirmais signāls, un tikai tagad pasažieri pa īstam saprata, ka reiss beidzas; aktrise atkal paraudzījās Istominā, un viņu no jauna sāka mākt šaubas. Izeju uz pastaigu klāju aizsedza matētā siena. Lēnā mūzika no­klusa, un sekundi vēlāk ieskanējās dzīvespriecīgs maršs.
   —   Vienu minūti! — skaļi teica Karačarovs. — Vieni mirkli!
   Vera apstājās, skatīdamās uz viņu, un viņš uzsmaidīja tai. Karačarovam tagad likās, ka viņš tā ir pavadījis visu vakaru —kā salona lauva un sabiedrības dvēsele; kāda tur nelaime, ja to neviens nav ievērojis? Un pabeigt vajadzēs tai pašā garā.
   —   Burvīgā saimniece, piepildiet mums kausus! Pēdē­jais tosts! — Viņš tai nomierinoši pamāja. — Mēs šajā ceļojumā sadraudzējāmies, un būs žēl, ja nekad vairs neredzēsimies. Es ierosinu pēc gada satikties pilsētā, kurā rīt mūs nogādās kuteris. Par mūsu tikšanos!
   Karskis pārlika: jā, pēc gada viņš varēs. Viņš pacēla kausu, un pārējie pakļāvās viņa aicinājumam bez vār­diem. Narevs skeptiski pasmīnēja, Petrovs nomurmināja: «Vēl nav nosēdušies,» — un aktrise māņticīgi paklaudzi- nāja pa galdu.

   «Vaļa» kapteinis Ustjugs vaikstījās kā gumijas lelle .1 Miera pirkstos. Seja briesmīgi sašķobījās, vaigi te iekrita, le optimistiski piepūtās. Kosmofiniša astotā posteņa dis­pečers pieskārās regulēšanas pogai, un kapteiņa seja, ku­tas attēls atradās tieši pretī dispečeram tridiekrānā, uz- reiz atguva savus parastos vaibstus; kļuva pat garlaicīgi.
   Zālē, kā parasti, bija klusināts troksnis. Četrpadsmit gaismas ekrānos mirgoja zaļganas uguntiņas — to kuģu nosacītie apzīmējumi, kuri atradās elektronu dispečer- iekārtas — diselektro darbības laukā. Dispečers viegli at- lada uguntiņu, kura bija «Valis», pēc tam paskatījās uz kapteini.
   —    «Vali»! — viņš teica. — Izsauc astotais.
   Viņš sagaidīja noteikto atbildi.
   —    Uzmanību, «Vali»! Vai jums uz borta ir administra­tors Karskis? Galvenais Finišs jums dod priekšroku. Sa­gatavojieties atstāt nogaidīšanas orbītu. Gaidiet pavēli.
   Viņš pieskārās pārslēdzējam. Ustjugs izgaisa kā nebijis, tagad dispečera priekšā izrādījās «Gulbja» centrālais pos­tenis ar kapteini pie pults.
   —    «Gulbi», es astotais. Atslēdzieties no diselektro un klausieties manī! Jūsu manevrs tiek atlikts. Palieciet or­bītā, esiet gatavi palaist «Vali», jo tam ir priekšroka. Ap­stipriniet! — Viņš izdzirdēja neapmierinātu rūkšanu un atgriezās pie «Vaļa». — Astotais — «Valim». Pametiet orbītu pa septiņi — viens — pieci. Pieļaujamā tuvumā iet «Gulbis», esiet uzmanīgi, viņš jūs palaidīs. — Dispečers atkal uzmeta skatienu gaismas ekrānam. — Hallo, dis­elektro uzrāda šķērsli. Ko redzat ceļā?
   «Vaļa» kapteinis nokrekšķējās.
   —    Tas taču ir «Gulbis»! —■ viņš sacīja. —; Izmetuši bā- ciņu, lai pēc tam varētu precīzi atgriezties savā vietā.; Varbūt paķert pa ceļam, ko? Sodīsim slaistusj t
   Sekundi dispečers pārlika; Bāciņa ir, lēts paņēmiens tiem, kas grib paspīdēt ar finiša precizitāti, ja vēl nav smalkas navigatora intuīcijas. Tas ir aizliegts paņēmiens, jo ap Zemi jau tā ir šauri. Nebūtu par ļaunu atņemt «Gul­bim» inventāra mantu, lai kapteinis Steļkins pēcāk atpēr­kas: bāciņa ir dārga.
   —          Atlikt, — viņš dusmīgi noteica. — Izmanto priekš­roku, ja tā ir dota.
   —    Labs ir, izslīdēšu, — piekrita Ustjugs no «Vaļa».
   Tagad, protams, atkal varēja nodot vadību diselektro,
   bet bija izgadījies brīvs brīdis — un dispečers atļāvās vēl pavērot kapteini, lai gan Ustjuga seja bija pazīstama vi­sos sīkumos^ no plankumiņa uz zoda līdz rētai uz labā vaigu kaula — mūžīgai un mīļai piemiņai īto kādas ekspe­dīcijas jaunībā. Šodien Ustjugs bija jautrs"; vispār tāds savāds.
   —    Cik tev pasažieru? Ko iedot izkraušanai?
   —■• Deviņi. Pietiks ar mazo kuteri.
   —          Tā jau flote aizies bojā, — sacīja dispečers. — Daži kapteiņi nedomā par ekonomiju. Bet krava?'
   —; Roboti un augstākās klases iekārtas restaurācijai.
   Ustjugs vairs neskatījās uz dispečeru: uzmanība bija jāpievērš vadības iekārtai. Paklausot skaitļotāja koman­dai, «Valis» slaidi pameta orbītu, tikko manāmi samazinā­dams gaitu. Ustjugs māk finišēt. Tomēr — kas noticis ar viņa fizionomiju? Dispečers izmantoja mirkli, kad kap­teinis varēja atraut skatienu no indikatoriem.
   —          Vakar ballē esi pārcenties, vai? Atzīsties, liekot roku uz sirds!
   Kapteinis Ustjugs svinīgi uzlika roku uz sirds.
   —          Viss skaidrs, — noteica dispečers. — Sirds, starp citu, atrodas kreisajā pusē. Arī kapteiņiem.
   —           No bezdarbības jūs tur, finišā, kļūstat stulbi, —- Us­tjugs saniknots noteica. : — Kur tad es, tavuprāt, rādu?
   —    Pa labi, protams, — uzjautrināts sacīja dispečers.
   —    Slikti gulēji?
   —    Nē, bet tu gan … Ak!
   Tad tāpēc viņam tāda seja …
   —           Ustjug, — dispečers klusi un saspringti teica. — At­ceros: rēta tev bija labajā pusē. Nu, no tās reizes, kad mums — tur — norāva pārsegu …
   Kapteinis pieskārās rētai.
   —    It kā būtu vietā.
   —■• Ustjug, kuru roku tu pašlaik pacēli?
   —          Labo, protams, — dusmīgi noteica kapteinis. — Labi, man laiks pāriet uz rokas vadību.
   —          Nē, nē! Skaties manī uzmanīgi. Kuru roku es iz­stiepju? Redzi?
   Kāds no garāmejošajiem dispečeriem tikko novaldīja smieklus un atgājis čukstus paziņoja kaimiņiem, kas tai mirklī bija brīvāki, ka kolēģis pirmklasīgi nes cauri kap­teini Ustjugu.
   —    Nu, kreiso! Skaidri redzu.
   ; — Vai esi aizmirsis, ka kreisā man ir protēze?
   —    Reģenerāts, — izlaboja Ustjugs. •— Kas to var at­šķirt?
   —    Vai tad toreiz reģenerēja? Kur tava atmiņa?
   —   Jakā aizmirsu, — nepacietīgi sacīja Ustjugs. — Nu, vai tas ir viss? Vai tagad tiem, kas atgriežas no reisa, ieviesti šādi testi?
   «Vai viss?» dispečers padomāja. Viss, viss. Lai sēžas. Tad noskaidrosim, kas tur viņiem sanācis. Laikam sakari nav kārtībā un apgriež visu otrādi. Lai sēžas. Nav nekāds joks — aizturēt orbītā kuģi, kam dota priekšroka. Aiztu­rēt smieklīga iemesla dēļ, pārmērīga nodrošināšanās pret nevēlamām sekām.
   —    Viss, mans labais, — viņš teica. — Jums niķojas tridisakari. Nav labi, kaptein. Lai nu kam, bet tev.. , Labi, pietauvojies! Aizsūtīsim tev meistarus.
   Ustjugs paraustīja plecus.
   —    Sapratu. Eju uz Kosmofinišu.
   Kādu brīdi viņi vēl skatījās viens otrā, katrs redzēja sarunas biedru kā ātri gaistošu trīsdimensiju būtni. Ustju- gam būtu vajadzējis tikai izdarīt vienu kustību — ieslēgt automātu orbītas pamešanai —, un pēc stundas ceturk­šņa, pat ātrāk — pēc divpadsmit minūtēm viņš tuvotos Finišam, izlaistu pārejas posmu, pieņemtu uz borta Finiša komisiju — mediķus un muitniekus… Ustjugs vilcinājās.
   —   Nē, nekas, sakari niķojas, — nomierinoši sacīja dis­pečers. — Kas gan cits?
   —    Zini, — lēni noteica Ustjugs, — varbūt arī, ka sa­kari. Par aparatūru atbild Rudiks. Bet es neticu, ka Rudi- kam sakari darbotos paši pēc savas iegribas un viņš mani pat nebrīdinātu. Padomā — varbūt šīs blēņas var izskaid­rot vēl ar ko citu?
   Varēja jau ar kaut ko citu arī. Taču dispečers saprata, ka izskaidrojums bija diezgan briesmīgs. Zem vasaras krekla mugurai pēkšņi kļuva karsti. Bija noticis kaut kas ļoti briesmīgs. Bet kas?
   —    Es tevi sapratu, — viņš teica un turpināja oficiālā tonī. p-i Kapteini Ustjug, atļauju manevram atceļu. Ieņe­miet rezerves orbītu!
   —? Ieņemam rezerves orbītu, — bēdīgi atbildēja kap­teinis Ustjugs.
   * \e>a
   Transgalaktiskās flotes pavēlnieku mocīja bezmiegs. Tas no viņa neatlaidās jau trešo nakti — kopš tā brīža, kad pēkšņi ne no šā, ne no tā, it kā bez iemesla, nolai­žoties kurjerkuterim, uzsprāga Vienpadsmitais pavadonis Zvaigžņu starta joslā; uz tā bija trīs cilvēki — dežurē­jošie operatori. Trešo diennakti komandors centās izprast sprādziena iemeslus (pieredzes viņam droši vien bija vai­rāk nekā trim komisijām), bet velti. Un tagad viņš, pie­kusis no domāšanas, sēdēja sava dzīvokļa verandā, kuru no satraukuma pat bija izkustinājis no vietas, kur tā bija divus gadus nostāvējusi, un pārcēlis divsimt metrus aug­stāk trešajā līmenī, —sēdēja verandā un raudzījās zvaigznēs, kur atradās viņa kuģi, bet kur viņam pašam atļāva nokļūt tikai reizi gadā. Komandors uzreiz nesādzir- dēja izsaukumu. Gaismu viņš istabā neiededza un saru­nājās, skatīdamies pa apakšējo logu uz zemes būvju ugu­nīm. Pēc tam viņš neapzināti pavērās augšup, lai gan Lielais Kosmofinišs pašreiz atradās virs Zemes otrās pus­lodes — zem kājām.
   —    Nesaprotu, — sacīja komandors. — yai viņš ir iera­dies vai nav? Ko tas nozīmē?
   Viņu'pārtrauca, un viņš saprata, ka ari šoreiz atgadījies kas nopietns, ja viņu pārtrauc. Viņš mēģināja aizpogāt halātu, aizmirsis, ka tā nav jaka. Pēc tam ieslēdza gaismu, pastiepās pēc izziņu automāta un nospieda burtu «K» — konsultanti.
   Profesors Funks neapmierināts norūca?
   — Manos gados aizmigt —• tā ir māksla, bet jūs mani modināt. Kāpēc tagad notikumi gadās tikai naktīs? Nu labi, labi..,
   Viņš bija vecs, un katru reizi, kad viņu, Transgalakti- kas Konsultatīvās Padomes nemainīgo locekli, pēkšņi iz­sauca, Funks pēc iemesliem netaujāja. Dziļi viņā mājoja cerība nodzīvot līdz pirmajam Kontaktam, un viņš vien- inēr cerēja, ka šoreiz viņu izsauc tieši šajā sakarā, un ne­vaicāja, lai nebūtu vilšanās jau pirms laika.
   —   Ak, spoguļattēls, — žāvādamies sacīja fiziķis doktors Funks. — Jā, protams, var būt, ka vainīgi sakari. Sakari, sakari. — Viņš brīdi klusēja. — Bet var būt arī kas cits. Sarunāties ar viņu var? Tad pavaicājiet tam… Koordi­nātes taču nosaka ar optikas, nevis ar elektronikas palī­dzību? Tad arī uzprasiet, kā tika noteiktas koordinātes un vai pie tam kaut kas nav noticis. Ja optika viņiem dod normālu attēlu, tad vainīga sakaru aparatūra. Nu, jūs sa­pratāt? Vai orientēšanās laikā nebija kaut kā tāda;., nesaprātīga. — Šis "Vārds viņam iepatikās. ī—š Tieši tā —i nesaprātīga.
   —   Kapteini Ustjug, kā tika noteiktas koordinātes pec izejas no līdztelpas?
   —    Orientējāmies normāli? kursa līnija —■ no Polār­zvaigznes uz Sauli, trešais punkts — Kapella.
   —    Bet ceturtais? — vaicāja komandors.
   —; Komandor, ierastā kosmiskā prakse liek ceturto punktu meklēt šaubu gadījumā. Bet mums šaubu nebija.
   «Nekauņa,» nodomāja komandors.
   —    Toties mums tādas ir. Precizējiet stāvokli pēc ce­turtā punkta.
   —    Klausos! r-T- atbildēja disciplinētais kapteinis.
   Vajadzīgā ceturtā zvaigzne pēkšņi izrādījās pavisam citā vietā. Cilvēks ienāk istabā caur durvīm, dodas taisni pie loga. Apakšā, dabiski, grīda, augšā — griesti, bet pa labi jābūt sienas skapim. Negaidot izrādās, ka sienas skapis — tā pati ceturtā zvaigzne — ir pa kreisi, bet, lai tas atkal būtu pa labi, griestiem jānoguļas zem kājām, bet grīdai jābūt virs galvas. Kapteinis ar Lugovoju grozīja gan šā, gan tā — nekas nelīdzēja.
   —    It kā pasaule būtu otrādi apgriezušies, — sacīja kap­teinis. — Kas tā par… burvestību?
   —    Nu, ko es teicu! — iesaucās doktors Funks. Kāda nozīme te sakariem? Nekāda.
   r— Kas tad noticis, doktor?
   —; Kas noticis? —; Funks piepeši noskaitās. —> Kāpēc jūs to prasāt? — viņš falsetā kliedza. — Ar viņiem ir no­tikusi spoguļinversija! Ar visu kuģi.
   Viņš apklusa. Komandors gaidīja. Funks kodīja lūpas.
   —■ Cik varu spriest, izskaidrojums ir viens. Kaut ķur tur, mums nezināmā laikā un nezināmos apstākļos, kuģa viela un viss, kas tajā atrodas, mainījis zīmi.
   —          Kas tad tagad iznāk?… — pēc brīža prasīja koman­dors. Viņš vaicāja klusu un, likās, pat bikli.
   —i Visticamāk, ka tagad viņi sastāv no antivielas, — Funks noburkšķēja un aizgriezās.
   Pāris minūšu ilga klusums. Pēc tam komandors jautāja:"
   —    Dispečer, vai jums viss skaidrs? Ko tad jūs gaidāt?
   —          Jā, — nedzirdami noteica dispečers, noklepojās un jau skaļi atkārtoja: — Jā. Viss skaidrs.
   —   Rīkojieties!
   —; Ustjug, — teica dispečers. — Tikai mierīgi. Ne soli no orbītas, ne milimetru. Pasažieri guļ?
   —    Protams.
   —    Nemodināt.
   —■• Kas ar mums ir noticis?
   Dispečers neatbildēja. Viņš ieslēdza kopējo kanālu.
   —          Visiem: astotais izziņo trauksmi. Bloķēt startus. At­brīvot telpu līdz ceturtajai bākai…
   Notikums atgadījies viņam, un tagad kosmosā viņš bija galvenais. Viņš pēkšņi sastinga: ja nu «Valis» būtu sācis pietauvoties, tad gan būtu ziepes… Zālē trīspadsmit acu pāri ieurbās viņā, savu balsi viņš dzirdēja no malas — darbojās translācija. «Nešķērsot «Vaļa» orbītu, netuvoties tam nekādos apstākļos. Neko un nevienu no «Vaļa» ne­uzņemt. Posteņiem attālināt kuģus …»
   Apspriede beidzās. Dūmu grīstes gaisa zem caurspīdīga­jiem griestiem, kļūdamas sārtas, jo šeit, Ķosmocentrā, tikko svīda gaisma. Komandors piegāja pie sekretāra, pār­slēdza kristālu izejas pozīcijā un sagatavojās noklausīties visu no sākuma. Viņš mīlēja visu noklausīties vēlreiz vienatnē: dažkārt tā dzima derīgas domas. Ierakstā pirmā balss piederēja viņam pašam: — Kaptein, izstāstiet, lūdzu, kā pagāja reiss. Kapteinis (noklepojies, mazliet aizsmacis — sakari ne­daudz pārvērš viņa balsi): Tātad… Paņēmām Antorā kravu un pasažierus. Slodze — trīsdesmit procentu: paš­laik nav sezona. Ieskrējiens bez novirzēm, nekādu dīvai­nību nebija. Atradām izejas punktu, savlaicīgi uzsākām pāreju…
   Fiziologs: Kā pēc tam jutās cilvēki?
   Kapteinis: Iznāca no kūniņām. Notika -paredzētā medi­cīniskā apskate. Sūdzību nebija, objektīvie rādītāji nor­mas robežās — mazliet labāki, mazliet sliktāki, kā jau parasti.
   Funks: Tālāk, lūdzu, tālāk! Kā norisa lidojums līdz- telpā?
   Kapteinis: Nu, es sacītu — normāli. Visu laiku, no lē­ciena līdztelpā līdz izejai no tās, nebija ne vibrāciju, ne bojājumu, ne arī kādu citu noviržu.
   Funks: Tas ir subjektīvi. Bet mēraparāti?
   Kapteinis: Es izskatīju ierakstus. Nekādu noviržu.
   Funks: Labi, kaptein. Tagad pastāstiet, kas bija vēro­jams … ārpusē.
   Kapteinis: Līdztelpā?
   Funks: Jā.
   Kapteinis (pēc pauzes)? Vispār, kā jūs zināt, mums nav atļauts…
   Funks (nepacietīgi): Jā, jā! Bet visi skatās. Runājiet, tas ir ārkārtīgi svarīgi!
   Komandors: Stāstiet, kaptein!
   Kapteinis: Jūs taču zināt, kā tas izskatās: absolūti ne­kas. Pat nepateiksi, vai tas ir tukšums vai .nav, tumsa vai kas cits. Tā kā tur nav ko ieraudzīt, un ja mēs tomēr kaut ko nojaušam, tad vēlāk izrādās, ka iespaidi ir bijuši da­žādi, tātad mēs redzam kaut ko sevī, nevis ārpusē. Man, piemēram, parasti liekas, ka mēs nekustīgi karājamies tukšumā, bet no mums uz visām pusēm iet tādi, nu, gai­teņi, vai. Protams, tiem nav ne sienu, ne griestu un tie griežas kā riteņa spieķi, un to ass esmu es. No šīs grieša­nās sāk reibt galva — un jāizslēdz ekrāns. Jācenšas tikai nemainīt režīmu — ja kaut mazliet novirzīsies, iznirsi pil­nīgi neparedzētā vietā.
   Funks: Kaptein, vai šajā «absolūtajā nekas» jūs nema­nījāt ko tādu, kas atšķirtos no parastā? Kaut vai sīkumu.
   Kapteinis: Pilnīgi neko.
   Izdzirdīs izsaukuma kluso zuzoņu, komandors apturēja ierakstu un noliecās pie aparāta.
   — Komandor, jūs pavēlējāt ziņot par «Vaļa» sagaidī­tājiem. Viņi ir šeit un, kā vienmēr, gaida, kad to laidīs
   uz Kosmofinišu. Pēc jūsu rīkojumā mēs tos palūdzām at­sevišķā zālē. ā <
   Pavēlnieks vilcinājās ar atbildi.:
   —- Vai viņi uztraucas?
   — Pagaidām ne, komandor. Ne vairāk kā parastie Vi­ņiem paskaidroja, ka kuģa finišs nedaudz aizkavējies.
   —Lai pagaida. Tiklīdz kaut kas noskaidrosies, es būšu di klāt.
   Komandors pievērsās sekretāram.-
   Funks: Ak, cik žēl, ka manis tur nebija! Es jau sen ru­nāju par speciālas ekspedīcijas nepieciešamību ?? 5 kamēr vēl esmu dzīvs.
   Komandors: Esmu spiests dalībniekus lūgt nenovirzīties no apspriežamā jautājuma. Arī personiski jūs, doktor Funk.
   Funks: Labi, bet par to mēs vēl parunāsim Padomēm
   Komandors atkal noliecās pie aparāta.
   —    Klausos!
   —          Ziņoju: pēc jūsu pavēles tīrītājs ir nostabilizējies «Vaļa» orbītā drošā attālumā no tā.
   Komandors pēkšņi sajuta, ka plauksta kļūst mikla, it kā tajā būtu sažņaugts flāzers, kas notēmēts drauga mugurā.
   —    Lai paliek tur līdz turpmākai pavēlei. Viņš atkal sāka klausīties kristālu-sekretāru.
   Komandors: Kā tas varēja notikt? Un kā mēs varam ku­ģim palīdzēt?
   Funks (pēo īsas pauzes)? M-m.-.-. Grūti teikt. Domāju, ka pašreizējais zināšanu līmenis mums nedod iespēju pil­nībā izskaidrot notikušo. Jo mums nav vienota uzskata par līdztelpas būtību, lai gan praktiski mēs to izmantojam. Te^ nav nekā neparasta: cilvēki taču lietoja elektrību, ne­izprotot tās būtību. Pēc Bromlija uzskatiem . ?,
   Komandors: Vai jūs varat mums kaut ko praktiski ieteikt? Vai zinātne spēj mums paiīdzēt izglābt cilvēkus?
   Tagad būs pauze, nodomāja komandors. Tagad viņi pa­vērsies kapteinī un saskatīsies kā medicīnas spīdekļi pie tāda cilvēka gultas, par kuru ir zināms: inopeiabilis. Pēc
   tam viņu acīs būs tukšums —; un konsultanti vairs neska­tīsies kapteinī, bet gan viņam cauri kā tribunāla locekļi, kuru spriedums nav pārsūdzams. Viņi paskatīsies, un man kļūs sāpīgi un bail par šo puisi un par viņa ekipāžu, un par visiem cilvēkiem (laime, ka šoreiz viņu ir tik maz), bet visvairāk tieši par kapteini, tāpēc ka viņam būs grūtāk un sliktāk nekā pārējiem, trīspadsmitreiz grūtāk un sliktāk. Bet mēs viņam nekā nevarēsim palīdzēt, neko nevarēsim no viņa pieņemt, neko — nodot, un pat ilgi no viņa atva­dīties nav mūsu spēkos. Ahā, tūlīt vecītis ierunāsies utkal f ii
   Funks: Vispār jautājuma praktiskā puse mums ir skaidra. Jau minēto iemeslu dēļ jebkuram kontaktam ar kuģi draud katastrofālas sekas. Un vienīgā izeja var būt ? ?. var būt…
   Pauze.
   Fiziologs: Atļaujiet, atļaujiet. Paejiet taču nost, ļaujiet viņam elpot! Atpogājiet.»« Vienu mirkli… (pauze). Tūlīt viņš atjēgsies. Vajadzīgs sanitārais agraplāns.
   Funks (tikko dzirdami): Muļķības, nekas nav vajadzīgs. Es tūlīt.
   Komandors (nogaidījis, līdz Funks pilnīgi atgūstas)! Pie mums ir pieņemts pirms lēmuma pārliecināties par visu priekšnosacījumu pareizību. Pagaidām, kā es sapratu, visi secinājumi tiek izdarīti tikai uz spoguļinversijas pamata. Kaptein, vai jums uz borta ir palikušas raķešzondes? Tad izdariet tā: atej iet tālāk no Kosmofiniša —> vietu jums no­rādīs — un izlaidiet vienu raķeti uz… nu, uz kaut ko …
   Dispečers: Atļaujiet.,. Orbītā atrodas «Gulbja» izmestā bāka. Ja jūs atļausit…
   Komandors: Izšaujiet raķeti uz bāku. Ja pieņēmumi ir maldīgi, sprādziens nenotiks. Tad jūs nekavējoši saņem­sit atļauju finišam. Ja tomēr būs stiprs sprādziens, tad… Un pacentieties to izdarīt viens. Ko dara ekipāža?
   Kapteinis: Visi guļ. Pēc finiša atlikšanas es pavēlēju ekipāžai atpūsties.
   Komandors: Labi. Lai guļ.
   Pauze. ^ *
   Komandors: Tagad, kad kapteinis mūs nedzird, es gribu jautāt: vai patiešām visa mūsdienu zinātne un tehnika, kas prasa un saņem kolosālus līdzekļus, nav spējīga iz­glābt dažus cilvēkus?
   Fiziologs (drūmi): Arī šodien dažkārt tepat blakus uz Zemes vai vistuvākajā kosmosā mirst cilvēki spēka gados, un mēs neesam spējīgi tiem palīdzēt.
   Komandors: Un tomēr padomāsim beidzamo reizi, ko mēs varam izdarīt un kādu padomu viņiem dot.
   Daudzi tā arī nepacēla acis, atcerējās komandors, bet daži saskatījās muļķīgā un naivā cerībā — ja nu kāds no viņiem tagad pēkšņi, nojausmas vadīts, atradīs pareizo paņēmienu, kā visu nolikt savā vietā, apmainīs antiproto- ,nus un antineitronus atomkodolos, no kādiem tagad sastā­vēja «Valis» un viss, kas uz tā, pret protoniem un neitro­niem, orbītās pozitronus pārvērtīs par elektroniem un kuģis slaidi pametīs nogaidīšanas līniju, un Zeme tā ek­rānos vērtīsies lielāka… Bet apgaismība nenāca ne pār vienu, neviens neatrada paņēmienu un nelūdza vārdu.
   Funks (no viņa murmināšanas ar grūtībām var atšķirt atsevišķus vārdus): Mēs zinām, kas ir antiviela, un zinām, kādu reakciju rezultātā rodas antidaļiņas. Bet mēs vēl nemākam pārvērst pat elementu atomus, nemaz nerunājot par dzīvo matēriju. Mēs vēl neesam līdz tam nonākuši. Mums nav priekšstata, kā tas notiek. Nevar kustēties ar maksimālo ātrumu visos fizikas virzienos vienlaicīgi… (Negaidot izmisīgi kliedz.) Un tomēr tas ir velns zina kas! Tas nekur neder! Cūcība, vislielākā cūcība. Mēs pārmē­rīgi domājam par savu drošību. Mums ir jārīkojas, mūsu pienākums … aizklāt viņus ar enerģētisku ekrānu… no­laist uz Zemes vai vismaz izolēt kosmiskajā telpā… Un strādāt, strādāt pie šīs problēmas, kamēr mēs to atrisinā­sim!
   Kāds no konsultantiem: Vai kamēr niecīga kļūme ener­goapgādē uz sekundes daļu izjauks ekrānu stabilitāti. Vai tāda iespēja ir pilnīgi izslēgta? Cik ilgu laiku aizņems tādas energosistēmas būve? Bet viņi? Pasīvi gaidīt savu glābiņu var dienām, ne gadifem. Taču šajos apstākļos jeb­kura viņu aktivitāte būs pazudinoša.
   Komandors: Kas tad… kas viņiem būtu jādara?
   Funks: Jāaiziet. Pēc iespējas tālāk. Saules sistēmā viņi kusīs kā cukurs tējā — lēni, bet neatvairāmi. Es pat ne­runāju par draudiem, ko viņi nozīmē visam pārējam. Ja nu mēs neesam pārliecināti par iespēju tos izolēt, tiem jāaiziet.
   Komandors: Kurp?
   Funks: Uz nekurieni. Tur, kur mazāk matērijas.
   *
   Labs administrators zināja daudz, arī to, kāda ir trans- galaktiskā kuģa finiša un pasažieru izkāpšanas kārtība. Administrators Karskis to zināja un jau pirms iegulšanās kūniņā rīkojās, lai pamostos agrāk un iegūtu laiku attap­ties un visu apjēgt. Lai nu kā, bet austošajai dienai bija jākļūst par dižāko viņa dzīvē; te arī visstiprākā nervu sistēma varēja neizturēt. Karskis negribēja ne ar vārdu vai žestu sabojāt iespaidu par sevi tiem, ar ko viņam vēl veselu gadu būs jāstrādā kopā. Administrators iepriekš nolika elektromiega taimeru uz vajadzīgo atzīmi, viegli atrada kūniņas automātikas izslēdzēju, pārlika to uz au­tomātisko regulāciju un tikai pēc tam atļāvās apgulties un aizmigt.
   Elektromiegs izslēdzās savlaicīgi. Karskis lēni atvēra acis. Galva bija skaidra, sajūta lieliska. Viņš ieklausījās ar visu ķermeni, bet nesajuta to sīko, pat kūniņā iekļūs- tošo «vibrāciju, kas pavada lielās pārslodzes. Kūniņu va­rēja pamest. Viņš nospieda pogu, un kūniņas vāks ne­steidzīgi pacēlās.
   Bija kluss, gaiss vēss un tīrs kā no rīta kalnos. Karskis mīlēja klusumu un zināja, ka nākamā gada laikā viņš reti dabūs to izbaudīt. Tālab jo tīkamāk bija izjust mieru pašlaik, kad visi pasažieri gulēja, bet ekipāža bija aiz­ņemta, veicot nosēšanos. Administrators lēni, ar baudu vilcinot laiku, uzsāka rīta procedūru. Elpošana, vingrinā­jumi muskuļiem, iekšējiem orgāniem, nerviem, masāža … Cilvēki jau sen bija sākuši nopietni izturēties pret dvē­seles templi, bija pagājis laiks, kad ķermeņa iespējas un rezerves tika tērētas tikpat neprātīgi kā visas planētas resursi, kad lepojās, ja ar darbu un nevērību pret veselību noveda sevi līdz slimībai, lai gan, ja novestu līdz tādam stāvoklim savu uzņēmumu, tad nāktos stāties' tiesas priekšā… Pabeidzis vingrinājumus, Karskis iegāja vannā, pēc tam vēlreiz pārbaudīja, vai viss ir iepakots. Pasūtīja kafiju un jau pēc minūtes no sienas nišas, kur atradās sintezatora izeja, paņēma trauku, kas izplatīja tīkamu smaržu. Nodzēra kādu malku un sāka vēlreiz pārdomāt gaidāmo.
   Domas raisījās labi, viss* tēlojās skaidri. Viņš atcerējās sievu. Pēķšņi iegribējās pateikt viņai dažus vārdus, to-, mēr būtu netaktiski parādīties ekipāžai pašlaik, kad pa­sažierus vēl nemodināja. Pēc viņa rēķina pārējiem vēl bija jāguļ apmēram stundu; tik ilgi administrators varēja pieciest, un arī sievai ne prātā nevarēja nākt tagad gaidīt no viņa zvanu… Administratoram patika apzināties, ka viņš ir palicis pieticīgs cilvēks, necenšas izcelties, nepa­svītro savu pārākumu, kurš — kā viņš un arī visi pārējie ticēja — bija pilnīgi reāls. Atlikušo stundu varēja izman­tot, lai vēlreiz ar skaidru galvu pārskatītu uz Antoras uz­rakstīto runas tekstu, nevis lai vēsi sarunātos ar sievu.
   Liekas, galvenais tajā bija pateikts.
   Karskis sāka domāt, vai tiešām tā ir.
   Viņam patika laiks, kurā nācās dzīvot un strādāt. Laiks bija interesants un atbildīgs.
   Federācija auga. Vēl bija grūti nosacīt, cik plaša tā būs pēc desmit — piecpadsmit gadiem. Jau tagad tā iekļāva sevī desmitus apdzīvojamu planētu dažādās zvaig­žņu sistēmās. Būtībā pirmais tās attīstības posms tuvojās no­slēgumam: Zemes tipa planētu apgūšana, kas derīgas cil­vēka dzīvei. To nebija nemaz tik daudz, gandrīz visas tagad bija apdzīvotas un iekļautas Federācijā. Tā bija vie­nība, kas deva cilvēku šūniņām iespēju eksistēt, attīstīties un nostiprināties; atstātas savā vaļā, tās diez vai varētu atzīmēt pat desmit gadu jubilejas. Federācija deva katrai jaunai apmetnei uz planētām iespēju sākt attīstību no augsta līmeņa.
   Katra jau apgūtā planēta kļuva par priekšposteni tā­lākai virzībai Galaktikas dziļumā. Bet Zeme joprojām palika Federācijas centrs — vecākā no apdzīvojamām pasaulēm, civilizācijas, sabiedrības organizācijas formu un ideālu dzimtene, rezidence Federācijas Padomei, kas ap­vienoja visu apdzīvoto planētu pārstāvjus.
   Padomes uzdevumi bija sarežģīti. Tagad galvenais vairs nebija materiālo vērtību ražošana, kas notika it kā pati par sevi, =? to veica mašīnas mašīnu vadībā. Galvenais bija ^biedrība, tās dzīve, nevienlīdzīgā attīstība uz da­žādām planētām, vajadzības, to izaugsme un regulēšana.
   Karskis zināja: katra vajadzība ir divu lielumu —■ ne­pieciešamības un fantāzijas savienojums. Jo tālāk, jo vai­rāk vajac^ību noteikšanā palielinājās fantāzijas, bet sa­mazinājās nepieciešamības loma. Fantāzija ir neierobe­žota, un, ja ļautu tai bezgalīgi augt, tā daudzkārt ap­steigtu jebkuras ražošanas iespējas. Bet neapmierinātība rodas tieši plaisā starp to, kas ir, un to, kas varētu būt, ko varētu iedomāties, neierobežojot iztēli.
   Iztēli vajadzēja ierobežot, lai tā aizsteigtos priekšā reā­lajām iespējām tikai tik daudz, cik nepieciešams. Ierobe­žojumam jābūt apzinīgam. Tas bija tikpat nepieciešams sabiedrības veselībai kā mērenība ēšanā —« atsevišķa cil­vēka veselībai. Ierobežojumu trūkums varēja novest sa­biedrību pie aptaukošanās.
   Tas, pirmkārt, pie sevis atzīmēja Karskis. Otrkārt, izej­vielas, kas tāpat attiecas uz materiālo pasauli.
   Kibernetizējas lietu ražošana, bet ne izejvielu ieguve. To rezerves uz Zemes kļuva aizvien niecīgākas. Iepriekšē­jos — neracionālajos laikmetos cilvēki bija iztērējuši pā­rāk daudz. Izejvielas tagad nācās atjaunot, bet daļu im­portēt no citām Federācijas planētām; dārgs, bet neizbē­gams paņēmiens. Gandrīz trešā daļa izejvielu tika sinte­zēta uz tām Saules sistēmas planētām, kuras vēl nebija paredzēts apdzīvot. Te nekas neizdevās bez cilvēku līdz­dalības, bet tas veicināja planētu nevienlīdzīgu attīstību, jo daļa no tām pagaidām bija tikai izejvielu piegādātājas.
   Sarežģīts uzdevums bija jauno planētu apguve. Taja piedalījās gan Zemes, gan citu Federācijas pasauļu pilsoņi. Atrast optimālos variantus izrādījās ļoti grūti: uz citām planētām dažkārt bija nozīmīga katra cilvēka klātbūtne, bet viņi, neseno pionieru pēcteči, bija tādai darbībai no­derīgāki nekā sen pie labklājības pieradušie Zemes iedzī­votāji.
   Kā vienmēr, bija grūtības ar iedzīvotāju daudzumu re­gulēšanu. Te allaž vajadzēja atrast līdzsvaru starp sa­biedrības vajadzībām un katra atsevišķa cilvēka vēlmēm, no kurām ne katrreiz var aprēķināt vidējo aritmētisko.
   Tomēr galvenais paliks nevis materiālo vērtību ražo­šana, bet gan jaunrades ražošanas regulēšana.
   Katrs cilvēks meklēja maksimālās pašizteiksmes iespē­jas. Bet arī te bija savi paisumi un bēgumi, kaut kas vien­mēr bija vadošais, kaut kas atpalika, uzkrāja rezerves nākotnei. Nācās paredzēt rītdienas, bieži vien arī parītdie­nas zinātniskās, - tehniskās un mākslinieciskās jaunrades attīstības pamatvirzienus. To paredzēt bija svarīgi tāpēc, ka jaunrades tālākajai attīstībai neizbēgami bija vaja­dzīga materiālā bāzē, bet tā neradās tukšā vietā un nebija neizsmeļama.
   Nemaz nebija vienkārši summēt to, ko rādīja vēsture, ko liecināja katras jaunrades nozares attīstības ritms, kas palēninājās vai paātrinājās atkarībā no milzum, daudziem apstākļiem; pie tā vēl jāpieskaita parādību atkārtojamī- bas biežums dažādos laikmetos, pat cilvēcisko tieksmju un gaumju neizbēgamās svārstības, kas rodas kā zināmu, bet grūti uzskaitāmu, tā arī nezināmu un neparedzamu faktoru ietekmē. Summēt un pēc attīstības likumsakarī­bām un intuīcijas izdarīt pareizus secinājumus. Pretējā gadījumā sabiedrība var izrādīties nopietnu grūtību priekšā, tās radošais potenciāls savlaicīgi nerealizētos, bet tas draudēja ar sabiedriskās veselības traucējumiem.
   Visā Federācijā kopā nekas tamlīdzīgs vēl nebija no­ticis, bet uz atsevišķām planētām gan. Piemēram, tai pašā Līvijā — Nareva dzimtenē, kur, liekas (Karskis precīzi nezināja), vadība bija pārāk uzticējusies savai gaumei un viedoklim un nebija ņēmusi vērā attīstības reālos ap­stākļus, virzību un likumsakarības.
   Tagad uz sliekšņa stāvēja kārtējā zinātniski tehniskā revolūcija, šoreiz izejvielu ieguvē, un ļoti daudziem cil­vēkiem, lai turpinātu aktīvu dzīvi, pie kādas viņi piera­duši, nāksies atrast jaunu darbošanās jomu.
   Par to arī Karskis gatavojās runāt. Šodien. Uz Zemes.
   Kur tā ir? …
   Administrators ieslēdza ekrānu.
   Likās — lielais un bālais sirpis karājas blakus. Acīm­redzot ziemeļu puslodē bija mākoņaina diena. Varbūt pat lietaina^ Karskis pasmaidīja. Pēkšņi gribējās pastai­gāties lietū. Netālu no sirpja izplūdušās ārējās malas mir­dzēja zvaigzne. Administrators gaidot piemiedza acis. Sirpis lēni, ļoti lēni uzbīdījās zvaigznei virsū. Tātad kuģis atradās orbītā. Vai tas gaidīja kārtu? Karskis savilka uzacis. Ne jau pirmo reizi viņš vēroja Zemi no kosmosa, bet nekad vēl telpa ap to nebija izskatījusies tik tukša.
   Lielā Kosmofiniša ugjntiņas spīdēja pašā ekrāna stūri; ap pavadoni arī bija tukšums. Karskis sadrūma. Kas gan būtu noticis izplatījumā?
   Kaut kas parādījās uz ekrāna: to pa diagonāli ātri šķēr­soja gaišs punkts. Nevarēja saprast, cik tālu tas atrodas: tas varēja būt tuvs meteopavadonis vai kuģis tālumā. Administrators nedomājot sekoja punktam, kā novēro vienīgo kustīgo priekšmetu redzes laukā. Attēls palielinā­jās — acīmredzot sakaru nodalījumā arī novēroja debess ķermeni un regulēja kadru. Karskis izstiepa kaklu: tur, kurp devās uguntiņa, atradās kāds cits ķermenis. Saskrie­sies? Diez vai: ķermeņi varēja atrasties arī ļoti tālu viens no otra, jo izplatījumā attālumu ir grūti novērtēt. Droši vien uguntiņa ir kuģis, kas tuvojas finišam, pēc tā izkus­tēsies arī «Valis». Administrators pasmaidīja. Punkti uz ekrāna savienojās.
   Izblīda neredzēti varena liesma. Likās — izplatījums ir uzsprādzis un izverd uguni kā vulkāns. Acis neviļus aizvērās. Kad administrators tās atvēra, visapkārt bija tumšs, nebija ne zvaigžņu, ne Zemes — pārāk spožs bija spīdums pirms mirkļa. Karskis sajuta, ka pa vaigiem rit asaras. Pēc tam caur miglu iezīmējās neskaidrais baltais sirpis, tad arī zvaigznes. Sprādziena vieta bija melna, tikai dzirksteles ap to iespīdējās un dzisa.
   *
   Dažas sekundes komandors stāvēja, nesakot ne vārda. Sapulcējušies skatījās viņā vienaldzīgi, ar tikko jaušamu neuzticību, un tikai divi trīs korespondenti, kas vienmēr grozījās Kosmocentrā un saoda jaunumus, turēja gata­vībā kameras. Komandors ilgi raudzījās reportieros, pie­spiežot sevi saniknoties uz tiem, jo pateikt cilvēkiem to, ko viņš gatavojās sacīt, ir daudz vieglāk, ja tu esi nikns, nekā tad, ja jūti žēlumu un līdzcietību, un turklāt vainu. Bet te vēl šie dienaszagļi ar kamerām traucē strādāt — vai šie nevar nodarboties ar kaut ko jēdzīgu? Kas viņus ielaidis? Dzīt, dzīt tos vajag!
   Viņš visu pateica vienā elpas vilcienā, kā dzerdams rūgtas zāles:
   — Esmu spiests paziņot, ka «Valis», kuru esat ieradu­šies sagaidīt, uz Saules sistēmas robežas ir pazudis bez vēsts. Tiek darīts viss iespējamais, lai noskaidrotu, kas ar to noticis. .A
   Viņš runāja un dzirdēja sevi no malas, it kā viņš arī būtu pazudušo radinieks vai draugs; bet vai tad tā nebija? Iestājās klusums, ārkārtīgi liels klusums, un kļuva skaidrs, ka tūlīt, pēc mirkļa, šo klusumu pāršķels pirmais klie­dziens. \.ji\

   Dzirksteles tukšumā nodzisa. Kapteinis Ustjugs izņēma zondraķešu palaišanas iekārtas atslēgu, aizvēra mehā­nisma apvalku un piecēlās.
   Visi gulēja, bet viņš jutās ļoti riebīgi, un neviens neva­rēja palīdzēt, jo viņam nebija tiesību kādam atklāt bēdīgo ziņu. Kaut kur, iespējams, daudzi cilvēki lauzīja galvu, ļaujot vaļu fantāzijai, lai atrastu iespēju izglābt viņu un visus pārējos, tomēr kapteinis pietiekami zināja fiziku, lai saprastu, ka starp cilvēkiem uz «Vaļa» un visiem pā­rējiem pasaulē no šī brīža ir bezdibenis un viņš pašlaik vientulībā stāv uz tā malas.
   Bija iestājies dziļš klusums un palicis pietiekami daudz laika, lai ielūkotos sevī un mēģinātu apjēgt, vai dziļa ir viņā nožēla, ka viņš izvēlējies tieši šo no visiem iespēja­miem ceļiem. Kā tas mēdz būt, bērna negaidīta iedoma nosacīja pusaudža un jaunekļa intereses. Bet bieži vien profesija audzina cilvēku, pirms viņš to apgūst. Viņā ap­vienojās vēlēšanās ieraudzīt nepieejamo ar tieksmi līdz galam atklāt sevī mītošos spēkus, bet vēlāk, skoļā un aka­dēmijā, pārdomāt vairs nebija ne laika, ne iemeslu: cil­vēks, pat negribot iekļuvis šajā sistēmā, iznāca no tās kā pārliecināts savas profesijas pārstāvis, kas mīl to un maz­liet nicina visas pārējās, tāpēc ka cilvēks ir slikts speciā­lists, ja dvēseles dziļumos neuzskata savu nodarbošanos augstāku par citām. Viņš iesāka kā ekipāžas Devītais loceklis uz milzīgajiem kuģiem, kas tagad der tikai mu­zeju ekspozīcijām, un aizgāja līdz Pirmajam labu cilvēku vidū, kurus mīlēja un no kuriem mācījās. Viņš nekļuva par vienu no tiem, kurus sauc par varoņiem, tāpēc, ka negadījās tāda situācija, — varonība bieži rodas tur, kur pietrūkst vai nu vēsa aprēķina, vai arī materiālo līdzekļu, bet tajā laikā ekspedīcijās pietika gan viena, gan otra un ar visu tika galā pēc labākās sirdsapziņas. Kad Ustjugs kļuva kapteinis, viņš nāca pie atziņas, ka vieni kapteiņi kļūst par admirāļiem, bet otri aiziet pensijā, un viņš pie­derēja pie šiem otrajiem: tālākai karjerai bija vajadzīga tāda godkāre, kādas viņam trūka, un tāda neapmierinā­tība ar savu ikdienas darbu, kādas viņam nebija. Otra at­ziņa bija tā, ka jābūt labam kapteinim. Cenšoties kļūt par ļoti labu kapteini, viņš dvēseles dziļumos dažreiz no­žēloja, ka kopš zināma laika liktenis viņam vairs nesa­gādā bezizejas situācijas, nedod iespējas pārbaudīt, ko viņš — nobriedušais — ir vērts pēc visaugstākās likmes. Bet viņš to vēlējās, savādāk nekādi neaizdzija brūcīte dvēselē, par kuru zināja tikai retais, toties pats neaiz­mirsa nekad.
   Tas gadījās pirms gadiem divdesmit, kad Ustjugs bija vēl pavisam zaļš; nelaime notika tālu no trasēm, pa ku­rām virzījās civilizācija. Ekspedīcijas dalībnieku vidū bija pāris, kuru mīlestību redzēja visi. Bet, kā jau tas mēdz būt, atradās arī trešais. Nāves draudi ārkārtīgi saasināja jūtas. Sievietes baidījās atstāt kajītes, neviens vairs ne­pildīja pienākumus, un cerības izdzīvot kļuva aizvien ma­zākas. Bija vajadzīga nežēlība urt izturība, lai neviens neaizmirstu, ka viņš ir cilvēks. Ustjugs to neaizmirsa, bet neuzdrošinājās, to izdarīja cits"; viņu nogalināja, pēc tam atjēdzās. Izdevās izglābties; turpmāk cilvēki centās viens ar otru nesatikties. Toreiz Ustjugs nobijās. Bailes viņš ne­varēja sev piedot vēl šodien.
   Izlūka gaitas cilvēku izsūc ātri. Pēc tam Ustjugs no­kļuva uz pasažieru kuģa. Ekipāža te bija neliela, bet pa­sažieri nepavisam nebija līdzīgi meklētājiem, kas dodas uz pasaules galu. Ustjugs dienēja teicami tādēļ, ka tagad mīlēja ne tikai sabiedrisko stāvokli, ko deva darbs, bet arī pašu darba procesu. Tas agri vai vēlu notiek ar vi­siem, kuri ilgi darbojas kādā profesijā un kuriem nav iz­teikta talanta uz ko citu.
   Tagad, kad liktenis viņam tomēr sagādājis bezizejas stāvokli, viņš sāka saprast, ka bijis ne visai precīzs, tāpat kā pārējie ar tādu pašu vēlēšanos: viņi ilgojās nevis pēc bezizejas situācijām, bet gan pēc stāvokļa, no kura to­mēr ir izeja, tikai ne katram redzama un ne katrs, to at­radis, ir spējīgs izmantot. To varbūt varētu nosaukt par kvazibezizejas stāvokļiem, taču patiess bezizejas stāvok­lis bija radies tagad. Bija pienācis īstais laiks pajautāt:' vai tu nožēlo? — un pēc pārdomu brīža atbildēt — nē. Tāpēc ka tagad nožēla par izvēlēto dzīves veidu ierādītos nodevība attiecībā pret tiem, kas izvēlējušies to pašu un aizgājuši bojā agrāk — nepaguruši un arī nevīlušies.
   Viņš pats bija redzējis, kā gāja bojā daži lieliski un mierīgi biedri. Tāda bija profesijas specifika. Izlūkiem bēdīgo beigu iespēja bija jāparedz iepriekš; tātad nevieb viņu nebija ne pievīlis, ne apmānījis, nebija ko apvaino­ties ne uz citiem, ne uz sevi. Viņa bojāeja ievilkās ga­rumā, agonija varēja izrādīties ilga. Bet, kas zina, kā jūtas tie, kam tā bija īsa?
   Nonācis pie tāda slēdziena, kapteinis pamāja ar galvu. Spēlēja mūzika. Viņš ieklausījās: Mēnesnīcas sonāte. Kap­teinis pasmīnēja. Aparāts — bērnības drauga dāvana —; darbojās nevainojami: uztverot kapteiņa jūtas, tas pats izvēlējās kristālu ar ierakstu, kas atbilda viņa noskaņai. Tas bija brīnišķīgs psihes analizators, tikai žēl, ka citiem to neizdevās piemērot savam noskaņojumam un izgudro­tājs tā arī nepaņēma patentu un neizlaida izgudrojumu tautā, jo viņš bija principā pret cilvēku psihes kontroli un tikai saviem draugiem dāvāja mazas kastītes ar īsām antenu adatām; katra aparāta frekvence bija stingri fik­sēta. Tātad automāts saprata kapteiņa noskaņojumu pirms paša Ustjuga. Tālākā darbības programma tika uzdota mū­zikai. Kapteinis stāvēja, līdz ieraksts izbeidzās. Pēc tam viņš izgāja no centrālā posteņa un soļoja pa kuģi — pa savu māju, savu pasauli, savu dzīvi.
   Ustjugs klaiņoja pa «Vali», bet atvadījās no'Zemes. Viņš centās apjēgt, saprast, pierast pie tā, kas ar viņiem bija noticis, bet tas nekādi neizdevās. Atvadas iznāca formālas: kapteinis vēl nespēja aptvert, ka Zemes, uz kuru viņš pašlaik raudzījās no observatorijas caurspīdīgā ku­pola, ne viņa, ne arī to pārējo dzīvē, kuri atradās uz kuģa, vairs nekad nebūs.
   Vēlāk, citā korpusā, piespiedies ar pieri pie kādas bate­rijas aukstā apvalka, viņš pēkšņi saprata, ka to nevar apjēgt, tāpat kā nevar izprast nāvi: nav iespējams ar prātu aptvert to, par ko nekas nav zināms. Zeme viņu dzīvē bija vienmēr, pat to dzīvē, kas ne reizi nebija apmeklējuši šo planētu, bija dzimuši* un izauguši tālajās zvaigžņu sistē­mās. Zeme bija, un doma, ka tagad būs jāiztiek bez tās, neaizsniedza apziņu.
   Pasažieru klāja Ustjugs nokļuva pret paša gribu: kājas viņu bija atvedušas šurp. Viņš apstājās pie kādas no ka­jītēm, zinādams, kas tajā dzīvo, un viņam likās, ka dzird Zojas vieglo elpu, lai gan no kūniņas nebūtu dzirdama pat Jeremejeva varenā krākšana.
   Viņš stāvēja pie durvīm un pat nedomāja par Zoju, bet ar visu savu būtni izjuta viņas realitāti, sajuta, kā viņā, par spīti visam, aug prieks. Pēc tā senā gadījuma viņu nomāca vainas apziņa pret sievietēm, tāpēc ka nebija tās pasargājis; tagad viņš no tām vairījās. Pašreiz vainas apziņa pārtapa citā milzīgā sajūtā. Viņam likās, ka arī pēc Zemes zaudējuma viņam vēl atlikusi vesela pilnvēr­tīga pasaule.
   Negribējās iet projām no šejienes… Pēc tam kaptei­nim likās, ka krēslā pie sienas kāds kustas. Ustjugs pie­gāja tuvāk, pustumsā viņš pazina padzīvojušo pasažieri Petrovu, kurš visu reisu (izņemot tās stundas, kuras pasa­žieri pavadīja kūniņās, kuģim ieejot līdztelpā un izejot no tās) nosēdēja vienā un tai pašā krēslā. Īstenībā Petrovs nemaz nav tik vecs, ieskatoties vērīgāk, nodomāja kap­teinis. Un diez vai tikai ar vecuma bezmiegu varēja iz­skaidrot to, ka viņš sēdēja te, kad visiem pasažieriem bija jāguļ kūniņās, lai pasargātos no pārslodzēm, kas bija iespējamas nosēžoties.
   —    Kāpēc jūs esat šeit? — stingri noprasīja Ustjugs.
   —    Nezinu, — brīdi nogaidījis, klusu atbildēja Petrovs. r— Man ārsti aizlieguši elektromiegu — un cik tad nu manos gados guļ?
   Abi apklusa. Kapteinim negribējās palikt vienam.
   —    Vai jums tur kāds ir?
   —    Uz Zemes?
   —    Uz Zemes, uz planētām — vienalga. Pasaulē.
   —    SieVa, — atteica Petrovs. Un pēc brītiņa piebilda: ■— Jaunāka par mani.
   Kapteinis nopūtās.
   —    Vajag gulēt, — viņš teica.
   —    Domāju sagaidīt. Laiks jau pienācis, bet kuģis kā izmiris. Vai kaut kas ir noticis, kaptein? Kuģim bojājumi?
   Viss ir kā sapnī: puskrēsla, klusinātas balsis.. * Kap­teinim uz brīdi likās, ka nekas nav noticis: pārāk neti­cami viss bija. Un viņš pasažieri nevis sarāja par patva­ļīgu kūniņas pamešanu, bet atbildējai Kuģis ir kārtībā.
   —   Tātad sakari ar Zemi ir nodibināti?
   —   Nē. Kuģi neviens nevar pamest. Pat es.
   —    Pat jūs. Un pat administrators Karskis?
   —   Ari viņš.
   —          Kas tad ir samaitājies? Bojājumi Finišā? Uz Zemes? Kas ir sagājis grīstē?
   Kapteinis padomāja.
   —i Pasaule.
   '—» Ahā, —; bez izbrīna teica Petrovs. — Bet tā ir ga­dījies arī agrāk. Varbūt es vēl pasnaužu. — Viņš piecē­lās, un kapteinis ieraudzīja viņa acis tuvuma; no tām viņš saprata, ka īstenībā Petrovs ļoti grib gulēt.
   —; Ieslēdzieties kūniņā, — Ustjugs ieteica.
   Petrovs pamāja un nozuda kajītē.
   *
   Kaut kas nebija kārtībā. Administrators juta: kaut kas nav, kā vajag. Savādi, neparasti. Uztraucoši.
   Tukšums ap Zemi. Sprādziens. Kuģa savādā nekustība. Karskis tā arī nodomāja — «nekustība», lai gan «Valis», protams, kustējās pa ieņemto orbītu. Klusums kuģī. Kas noticis? Viņš nebija pieredzējis neko tādu, ar ko varētu salīdzināt pašreizējo situāciju. Laiks gāja. Ekrānā izpla­tījums joprojām pilnīgi tukšs. Varēja viegli iztēloties, ka Zeme kļuvusi neapdzīvota.
   Administrators apņēmīgi devās uz izeju.-
   Salonā bija gandrīz pavisam tumšs. Karskim likās kaut kur ar vieglu troksni atveras un aizveras kajītes durvis, viņš atskatījās, bet neko neredzēja.
   Pametis salonu, administrators piegāja pie lifta šahtas, kas savienoja pasažieru klājus ar vadības stāviem, kur atradās centrālais postenis un ekipāžas kajītes.
   Kā jau visi, kas uz kuģiem nestrādā, bet izmanto tos vienīgi kā transporta līdzekļus, Karskis neviļus uzska­tīja «Vaļa» salonu, zāles un komfortablās kajītes par šīs sarežģītās inženierbūves centru un pamatu. Vadības klājs ar tā skopo un racionālo apdari, ar citu — tehnisku ele­ganci, mēraparātu mirdzumu, spilgto gaismu un silto me­hānismu tikko jūtamo smaržu administratoram likās ne­gaidīts un pat svešs kuģim. Bet novērtēt iespaidus neat­lika laika, un viņš droši devās pa gaiteni uz priekšu.- , —; Stāt! — viņš izdzirdēja.
   Karskis nodrebēja un apstājās. Atskatījās. Neviena ne­bija. Bet balss skanēja — monotona un paklusa.
   —    Vai noslēdzi vidējo? Vai noslēdzi vidējo?
   Administrators piespiesti iesmējās un ar plaukstu pie­glauda matus. Viņš saprata un devās tālāk.
   —■ Ārējie ieslēgti, —; paziņoja cita balss. — Ieslēgti.
   —          Uzmanību, uzmanību. Septiņpadsmitais lūdz uzma­nību. Piektais indekss — augstāks.
   —    Esi uzmanīgs — otrais ir režīmā.;?
   —    Trīs, septiņpadsmit, astoņdesmit astoņi, divi, divi…-
   Tas bija kuģis, kurš runāja, ziņodams ienācējam par to,
   kas satrauca vai, gluži otrādi, kam bija jānomierina cil­vēki. Kuģis pats sevi uzmanīja; savādāk trīs cilvēki fo nevarētu pat izkustināt no vietas, nerunājot nemaz par mehānismu tūkstošu vadīšanu nedēļām ilgā lidojuma laikā.
   Kuģis runāja, bet cilvēku nebija. Nebija jūtama nekāda kustība, it kā ekipāža vispār negatavotos reisa nobeigu­mam.
   Administrators atkal palūkojās savā hronometrā. Katru reizi viņš to darīja arvien nervozāk.
   Viņš sāka iet ātrāk un, piegājis pie ieejas centrālajā postenī, ar visu delnu piespieda plāksnīti.
   Ieeja neatvērās. Tā pati monotonā balss noteicaj
   —    Ieeja tikai ekipāžas locekļiem. Atvainojiet.
   Administrators pacēla roku pie krūšu kabatas. Izņēma
   plānu plāksnīti. Federācijas Padomes apliecība atvēra jeb­kuras telpas durvis, lai kur tā atrastos un lai cik arī iero­bežots'būtu cilvēku skaits, kam ir tiesības tajā ieiet. Kar­skis ar acīm sameklēja šauru spraugu.. Ar pirkstiem pie­turot, ielika tajā plāksnīti.
   Nekas nemainījās. Tikai frāze, ko izrunāja automāts, skanēja savādāk:
   —          Centrālajā postenī neviena nav. Ieeja aizliegta. At­vainojiet.
   Karskis apmulsis saknieba lūpas. Tas, ka automāts viņu neielaida, bija dabiski: kuģa centrālais postenis bija tāda telpa, ko varēja apmeklēt tikai speciālistu klātbūtnē, tā ka tas neuztrauca administratoru. Bet ko nozīmē, ka postenī nav neviena ekipāžas locekļa, lai gan kuģis atrodas blakus Zemei?
   Tas jau liecināja par nepatikšanām.
   Kas būtu varējis notikt? Izmiruši visi, vai?_Varbūt eki­pāža devusies uz Finišu, neuzmodinājusi pārējos? Varbūt
   visi paguvuši izkāpt, bet viņš aizgulējies un par viņu aizmirsuši? Murgi.
   Vai kaut kas tomēr nav noticis… vai kaut kas nav no­ticis uz Zemes?
   Kas tieši? Kataklizma? Epidēmija? Karš? Atnācēju iebrukums?
   Domas nāca prātā cita par citu muļķīgākas.
   Un tomēr — kaut kas ir noticis. Spriežot pēc tā, ka uz kuģa viss, liekas, ir kārtībā, nelaime notikusi tieši uz planētas.
   Uz Zemes notikusi nelaime, bet viņš, Federācijas Pa­domes loceklis, ieslēgts kuģī. Nelaimē katram vadītājam ir liela nozīme, katram atradīsies uzdevums, kas, iespē­jams, tikai viņam ir pa spēkam. Te nedrīkst palikt. Pie­nākums sauc viņu tur, kur grūti. Centrālajā postenī ne­var nokļūt, tatad nevar arī saistīties ar Padomi. Jārīko­jas savādāk un apņēmīgāk.
   Karskis pieņēma lēmumu, iedams pa gaiteni atpakaļ, kuģa balsis vairs neievērodams.
   Kajītē viņš paņēma nepieciešamākos dokumentus, ielika tos nelielā ceļasomā un izgāja salonā.
   Bija kluss. Viegli ietrīsējās grīda — lejā ieslēdzās un pēc dažām minūtēm izslēdzās kāds no dežūrmehānismiem. Administrators devās uz izeju. Viņš soļoja droši kā cil­vēks, kurš zina, ka izmanto savas tiesības.
   Kad viņš bija nozudis aiz durvīm, no savas kajītes iz­nāca Petrovs.
   Pasažieru klājs ar kutera klāju bija savienots tieši — ar tā saucamo evakuācijas ceļu, bet Karskis to neizman­toja: iespējams, ka tas iedarbinātu trauksmes signālu. Ad­ministrators piegāja pie iežogojuma, aiz kura atradās kuģa galvenā šahta, • uztaustīja plāksnīti un atvēra eju. Viņš sataustīja ar kāju vītņu kāpnes, kas veda šahtā blakus lifta akai, un sāka kāpt lejup.
   Tālu augšā dega vāja gaisma. Kāpnes zem kājām klusu dunēja. Karskis kāpa lejup ilgi. Pēc tam viņam pašā acu priekšā uzliesmoja sarkans uzraksts. Tas mirgoja.
   Bīstami! Bīstami!
   Administrators pagriezās un sāka kāpt augšup. Viņš tik tikko nesagrūdās ar Petrovu.
   Abi atkāpās — katrs pa vienu pakāpienu un dažas se­kundes stāvēja, pūlēdamies saskatīt viens otru.
   — Kas te ir? — administrators pusbalsī noprasīja.
   —          Pasažieris Petrovs. Un tas tātad esat jūs, adminis­trator?
   —; Kāpēc jūs man sekojat?
   ; — Es nedomāju jūs traucēt.
   —          Vai jūs zināt kaut ko — kas noticis, kāpēc mūs ne-* izsēdina?
   —    Nē. Bet varbūt nav vērts riskēt?
   —■ Kāpēc jūs tā domājat?
   Petrovs neatbildēja.
   —    Man jābūt uz Zemes, — teica administrators.
   —          Ak tā, — gandrīz vienaldzīgi atbildēja Petrovs. 1 — Man arī. Es iešu kopā ar jums.
   Karskis brīdi nogaidīja, novērtēdams apņēmību, ar kādu šie vārdi tika izteikti. Dzīvē, tāpat kā politikā, viņš bija reālists.
   —    Ejam. Divdesmit pakāpienus augšup. Es tiku cauri.;
   Viņi uzkāpa.
   —    Uzgaidiet. Es iešu pa priekšu.
   —    Nē, — sacīja Petrovs.
   Viņi nogāja dažus soļus pa tumšo gaiteni.
   —    Lūdzu, tagad.
   —    Šeit.
   —    Bet vai jums ļaus Finišā nosēsties?
   Karskis neatbildēja, meklēdams ieeju ellingā. Šoreiz vi- viņa plāksnīte līdzēja. Noskanēja viegls zvans.
   Ahā. Tagad mēs gandrīz jau esam mājās.
   *
   Ustjugs klaiņoja pa kuģi un domāja, līdz pagura. Tad viņš atgriezās centrālajā postenī. Uz paneļa dega izsau­kuma zaļā uguntiņa. Kapteinis ieslēdza tridisakarus, cenz- 'damies nesteigties, bet pret paša gribu balss noskanēja mazliet pieglaimīgi, tādēļ ka viņā bija atdzīvojusies ce­rība. Komandors iznāca no nekurienes un nosēdās tri- diekrāna nišā. Kapteinis paskatījās viņā, saprata un sa­cīja:
   —    Es jūs uzmanīgi klausos.
   Ko darīsi?
   —- Komandor, atklāti sakot, nezinu. Gribēju atcerēties, varbūt kas tamlīdzīgs jau ir ar kādu atgadījies, vismaz grāmatā. Neatceros. Nekādas pieredzes. Tātad — apstākļi noteiks. Vai… izdevās kaut ko izdomāt?
   Gaisa flotes pavēlnieks atbildēja pēc brīža?
   —           Jā, tava prioritāte ir neapstrīdama Nē, nekā Iepriecinoša. Izstāstīšu. Bet vispirms: Padome grib runāt ar administratoru Karski.
   Ustjugs saprotoši pamāja.
   —    Klausos.
   —    Pamodini viņu. Paskaidro situāciju. Es te pagaidīšu.
   —" Jūs gan vadāt uzmanīgi, — Petrovs atzinīgi teica. Administratora roka gulēja uz vilkmes sektora.
   Mēs braucam ar šeit pieļaujamo ātrumu. Telpā ap Zemi vilkmi dažkārt nākas mērīt gramos, bet attālumu —; centimetros. — Roka mazliet atbīdīja sektoru, kuteris jū­tami nodrebēja. — Te nelido pa taisnēm, un tas arī nav vajadzīgs. — Administrators ieskatījās. —■ Kas tas par putnubiedēkli? Palaidīsim to garām.
   Priekšā rēgojās savāda mašīna — cilindrs ar nedaudz paplašinātiem galiem, līdzīgs diegu spolītei. Kuģītis nekādi neatgādināja transgalaktiskos lainerus un mierīgi drei­fēja savā orbītā, aizsegdams zvaigznes.
   & Tādus es neesmu redzējis, — atziAās Petrovs.
   i—; Tas ir kāds no palīgdienesta. Vai nav vienalga.
   *
   —    Komandor, viņa navl
   —    Administratora?
   —    Un kuteris prom. Komandors drūmi pamāja ar galvu.
   —    To varēja gaidīt.
   —    Tas ir bīstami, komandor. »
   —. Varat nepaskaidrot. Gaidiet, es jūs pēc tam izsaukšu.
   *
   — Administrator! —; Petrovs saķēra Karski aiz rokas. — Skatieties!
   Karskis acumirklī ieslēdza bremzes.
   Negriež ceļu, it kā pasaulē nebūtu noteikumu! Sa­dodiet kārtīgu vēju ostas priekšnieclbail
   • —■ Ostā vispirms ir jānokļūst. Šis, liekas, iet uz Finišu. Varbūt tas zina, kas notiek? Pārslēdziet sakarus uz ko­pējo — nulles kanālu.
   —To es zinu.
   Pārslēdzējs noklikšķēja, un kutera kabīni piepildīja kliedziens:
   —■ «Vaļa» kuteri! Ja nebūs atbildes . ir
   Administrators noklepojās.
   —          Te —: kubā pieci —: trīsdesmit — astoņdesmit divi! Kas notiek? Kāpēc Finišs nepieņem kuģus? Atbildiet!
   Petrovs saspringtā balsī noprasīja:
   —    Ko viņš, jūsuprāt, gatavojas darīt?
   Strupastainais kuģis izlīdzināja ātrumu. Tagad tas gāja
   kaut kā sāniski, ar vienu galu pagriezies pret kuteri. Ad­ministrators izdzirda:
   —          Kuteri, pie jums tīrītājs. Nekavējoties bremzējiet un atgriezieties uz sava kuģa!
   —           Kosmofiniša dispečeri — izsauca administrators. — Esmu «Vaļa» kuteris. Lūdzu pavēlēt kapteinim kubā pieci ■— trīsdesmit…
   Dispečera balss viņu pārtrauca?
   —1 Kuteri, izpildiet rīkojumu: nekavējoties bremzējiet!
   «Sazvērestība,» pazibēja Karska smadzenēs. «Kaut kas ar Padomi, citādi grūti iedomāties… Nē, neparko!»
   Petrovs redzēja, ka administratora pirksti sažņaudzas uz vilkmes sektora. Karskis, spītīgi noliecis galvu, skaidri izrunāja:
   —■ Dispečer, esmu administrators Karskis, Federācijas Padomes loceklis. Steidzos. Lūdzu nodrošināt manevra brīvību.
   —          Es —; tīrītājs! —= iejaucās balss no kuģa. — Esmu gatavs uzbrukt kuterim. Gaidu komandu.
   —    Spēcīgi teikts, — nosacīja Petrovs.
   Karskis pašķielēja uz ceļabiedru.
   —    Es izraušos.
   —    Jūs riskējat, administrator.-
   —1 Baidāties?
   —    Ne par sevi.
   49
   Karskis pabīdīja sektoru. Kuteris uzņēma ātrumu.
   3 — 2004
   —    Operator, vai mērķi redzat?
   —    Redzu kuteri.
   —    Piecas sekundes. -Uzmanību. Četras!
   —    Komandier …
   —    Trīs …
   —1 Komandier, kā tad tā! Es to nedarīšu!
   —    Pavēlu!
   —    Tur ir cilvēki! —: Nulle! Impulss! Operators klusēja.
   —    Impulss!
   Tīrītāja komandieris pielēca kājās, atgrūda operatoru no pults, piesēdās pats. Kuteris bija paguvis jau aiziet tālu.
   —    Trīs grādi pa labi! — viņš uzkliedza pilotam.
   —    Kā vārdā, kaptein? —■ klusi vaicāja pilots.
   —          Tas ir mēris, — teica komandieris. — Ļaunāk par mēri — nāve.
   —    Kas ir mēris? — jautāja pilots. — Bet, ja nāve, tad
   nogalināt taču gribam mēs? *
   —• Klusē, administrator, klusē!
   —          Es jau to gaidīju: kas gan ir spējīgs nogalināt cil­vēku?
   Karskis atkal noliecās pie mikrofona.
   —    Esmu nelaimē. Lūdzu palīdzību. Runā administrators
   Karskis… *
   —          Komandor, pie jums Slajs no tīrītāja. Varbūt iztik­sim bez iznīcināšanas? Es varu to aizturēt ar aizsarglauku4
   —    Dariet tā tūlīt. Atbildu es.
   —    Klausos!
   * .ņiv
   —    Turieties! — Karskis paguva pateikt.
   Petrovs, izstiepis rokas, pagriezās pret viņu. Ādminis-.
   trators ta ari nepaguva saprasti vai večuks gribēja viņu apskaut vai, gluži otrādi, saspiest, piekļaut un sažņaugt…
   3*
   51
   Uzlidoja neredzams vilnis, kuteri pasvieda un sagrieza apkārt. Administrators atsitās ar galvu pret pulti. Kaut kas žvīkstēja, čirkstēja. Masīvais krēsls ar visu aizsarg - sistēmu atrāvās no vietas, uzlidoja virsū administratoram, nobrākšķēja, izšļācās asinis. Petrovam kaut kas trāpīja pa pakausi, un arī viņš zaudēja samaņu. •
   Bieza, sarkana lāse nokrita uz pults. Asinis ritēja no pārkostās lūpas. Pavēlnieks saviebās.
   —           Kapteini Ustjug! . —1 Klausos.
   —    Pievāciet kuteri!
   —          Iedzenu viņu. Komandor, laiks kaut ko darīt. Rent­gena starojums pieaug. Un pasažierus nevar tik ilgi turēt kūniņās: viņi nav tam sagatavoti.
   —           Labi. Te viens no mācītajiem vīriem neoficiāli deva tādu padomu: ja tas noticis ar tevi, visticamāk, pārejas brīdī, pamēģini to vairākkārt atkārtot. Kas zina, varbūt apstākļi sakrīt un viss nokārtojas.
   —    Sapratu, — atdzīvojies sacīja kapteinis.
   —           Pirms ieskrējiena izsvied kuteri. Kad iznāksi atpakaļ, sameklē to un palaid raķeti. Tas taču tā arī paliks anti­viela. Skaidrs?
   —    Viss skaidrs. Malacis! Bet kāpēc viņš neoficiāli?
   —• Tāpēc, ka tas nav zinātniski, — pieklusinājis balsi, atbildēja komandors.
   —           Ahā, — sacīja Ustjugs. — Tātad pret reglamentu. — Viņš brīdi klusēja. — Tuvojos kuterim. Uz izsaukumiem neatbild.
   —           Domāju, ka viņi tur cietuši pamatīgi. Bet ko varēja darīt? Jā. Tātad, ja viss iznāk, kā vajag, tūlīt traucies atpakaļ. Sarīkosim tādu sagaidīšanu …
   Ustjugs raudzījās sānis — uz ekrānu,' kurā lēni izauga kuteris.
   —           Bet ja ne? — viņš klusi vaicāja. — Tad —1 palikt viņpus durvīm?
   Komandors noklepojās, kā gatavodamies teikt runu, bet neko nepateica.
   —    Es jūs sapratu, — pēc brīža nomurmināja Ustjugs.
   —   Jā._ Tad vislabāk, protams, aiziet. Tur — dziļāk vakuumā. Nodrošināt sevi.
   —    Kāpēc?
   Komandors stingri paskatījās kapteinī.
   '—• Dzīve vēl nav galā. Lai arī pašlaik jums nekā nevar palīdzēt. Šo problēmu risinās. Zeme — tas tomēr ir spēks. Es domāju, ka vajag rīkoties tā. Ja pārejas nedos neko jaunu, palieciet tādā attālumā no Zemes, lai varētu uz­turēt sakarus. Vismaz parunāties varēsim… Un, raugi, ne pēc gada —; pēc trim, pieciem, desmit tomēr atradīs izeju. Stāvoklis ir draņķīgs, bet nav bezcerīgs, saprati? Tā kā, — viņš saminstījās, —■ pavēlēt nevaru, tad lūdzu: nepieņem galējus lēmumus!
   —    Pareizi, — atsaucās kapteinis Ustjugs. — Pavēlēt jūs nevarat. — Viņš apklusa, tad jautāja: —: Atvadīties ļausit?
   —■ Diez vai. Vai tu būtu ļāvis?
   —    Baidāties no starpgadījumiem?
   —1 It kā tu nebaidītos.
   Kapteinis paraustīja plecus.
   —    Nezinu. Iespējams, ka baidos. — Viņš padomāja. —•- Protams, sekas nav domātas vājiem nerviem. Tomēr cilvēcīgi…
   —    Mēs to apsvērām. Notikušais ir nesaprotams. Nesa­protamais baida. Sabiedrība pieprasīs pārtraukt A klases mašīnu reisus līdz iemeslu noskaidrošanai. Ej noskaidro! Taču visai Federācijai vajadzīgi sakari ar Zemi, un klase pašlaik ir tālo transportu līdzekļu pamats … Nu ko es tev te sākšu lekcijas lasīt! — komandors pēkšņi noskaitās.
   Ustjugs saprata, ka viņam taisnība. Viņš paliks uz Ze­mes, un tās intereses viņam ir galvenās. Nevajag savu nelaimi iztēlot par vislielāko planētas mērogā. Kas cil­vēcei ir pusotra desmita cilvēku? Nu, Karski vēl atcerē­sies, bet mūs — pārējos? Nelaime, protams, bet ne kata­strofa … Agrāk bija savādāk, viņš pēkšņi nodomāja. Ag­rāk vieta, kur dzīvoja tūkstoš cilvēku, skaitījās ne pārāk maza pilsēta, bet tūkstoti var pazīt pēc sejas, un katra pazušana tika ievērota. Savādi, bet dzīvību vērtēja zemāk, vieglāk nogalināja. Mūsu laikā nenogalina, bet ko nozī­mējam mēs trīspadsmit visiem piecdesmit Federācijas mil­jardiem vai cik to ir šodien… Federācijas mašīna ripo un bez mums ari ripos tāpat. Cilvēki jau tik un tā nesēž uz vietas. Cik mēs esam tos pārvadājuši… Katrs ir ab­solūti brīvs, bet vai tas nozīmē, ka it kā arī vairs neva­jadzīgs? Pēkšņi viņš izbrīnījās. Detaļa mehānismā ir ne­brīva, bet tikai tur tā noderīga. Ja tā atrodas ārpus mašī­nas, tad tie ir lūžņi. i ī Kam gan šādas pārdomas, beidzot nodomāja kapteinis, un viņam iegribējās ātrāk beigt sarunu un kaut mazliet atbrīvoties, pirms sāk darboties.
   —          Vai tu mūs nicini? — vaicāja komandors. —; Bet izdari to, ko es tev lūgšu, labi? Ieliec visus brīvos kristā­lus ieraksta automātā. Es pavēlēju dot tev tik daudz in­formācijas, cik varēsi paņemt. Vairāk neko tev iedot nevaram. Ierakstīs paātrināti, ar kodu. Tas tevi neaizturēs.
   —    Tiks izdarīts.
   —          Un otrais: varbūt pamodini ekipāžu. Es viņiem kaut ko pateiktu… Vai ekipāža laba? Es jau pazīstu tikai jūs, kapteiņus.
   Kapteinis Ustjugs pakratīja galvu.
   —    Nevajag viņiem neko teikt.
   Patiešām nevajag. Ko komandors varēja pateikt? Uzve- dieties labi, klausiet kapteini? Kapteinis ir jāklausa tāpat, bet kritiskās situācijās viņu klausa tikai tad, ja viņš pa­tiesi ir tā vērts, un tas jāpierāda viņam pašam, nevis caur priekšniecību. Tā ka pierunāt nevienu nevajag, no tā la­bāk nepaliks. Komandors to ļoti labi zināja, bet uzskatīja par savu pienākumu piedāvāt kapteinim tādu palīdzību.
   —          Pareizi. Tev ar viņiem jādzīvo un jāiztiek ar savu autoritāti. Ko es vēl varu līdzēt tev personiski? Vai uz Zemes tu esi viens pats?
   —    Sen jau.
   —■■ Tātad neko?
   Kapteinis nopietni paskatījās komandorā.
   —    Nepieminiet ar ļaunu.
   —    Ņem par labu. Nu, dod roku! Ticu. Uz tikšanos.
   Ustjugs pastiepa roku pret telpisko attēlu. Pirksti izgāja
   caur pirkstiem. Pēc tam komandors izgaisa, palika tikai mirdzošs piena krāsas ekrāns. Tā izskatās šīs pasaules
   durvis, kad tās aizver aiz sevis, nodomāja kapteinis.
   *
   Kuteris bija pieņemts ellingā. Kapteinis pats atbloķēja un atvēra lūku. Viņa uzacis savilkās: lūka parādījās Pet­rovs. Nobrāzies viņš izskatījās kā pirmatnējas cilts vado­nis kaujas krāsojumā.
   —• Nu, ātrāk! — teica Petrovs. — Ar viņu ir slikti.
   Kapteinis tikai saknieba lūpas. No večuka viņš tādus pārsteigumus nebija gaidījis. Labi, būs laiks — vēl paru­nāsim par šo tematu.
   Karskis, šķiet, bija jau miris. Kutera kabīni kapteinis vairs nepazina: tās zaļās sienas bija nosētas ar sarkaniem plankumiem. Ustjugs ar Petrovu atbrīvoja administratoru no krēsla, kas atradās viņam virsū; kapteinis gribēja sa­ņemt Karski aiz kājām, bet laikus attapās: viena kāja bija izgriezta savādā, neiespējamā leņķī pret ķermeni; Ustjugs paskatījās — un novērsa acis. Kreiso roku acīmredzot arī neizdosies reģenerēt. Viņš pieskārās rokai, Karskis kon­vulsīvi sarāvās. Tātad dzīvs, labi vēl, ka tā.
   Kopā ar Petrovu viņi aizstiepa administratoru uz hos­pitāļa nodalījumu. Pēc tam kapteinis steidzīgi izsauca ko- mandoru un tūlīt arī paziņoja flotes galvenajam ķirurgam. Kuģis vēl nevarēja aiziet, un, kamēr ārsti, sapulcējušies Ķosmocentrā, apskatīja uz ekrāna nesamaņā guļošo Kar­ski, kapteinis asistēja un, grozot turekļu un siksnu sis­tēmu, kurā bija ievietots Karskis, te uz vienu, te uz otru pusi, aizvien biežāk raudzījās rentgena starojuma indi­katorā.
   Kad mediķi bija apskati beiguši un sāka apspriesties, kapteinis beidzot kļuva brīvs. Vajadzēja steidzīgi sagata­vot kuģi izejai kosmosā, bet viņš vilcinājās".
   Ja «Vaļa» un pasažieru glābšana būtu atkarīga no eki­pāžas, Ustjugs nešaubīdamies pavēlētu jebkuram ziedot dzīvību, un katrs komandas loceklis — viņš pats pirmām kārtām — riskētu ar dzīvības briesmām, ja tikai tam būtu jēga.
   Meteorītu uzbrukumi, bortos izsisti caurumi, vairs ne­kontrolējamie reaktori, viltīgie, apslēptie hermētiskuma traucējumi, navigācijas iekārtas sabojāšanās, šizofrēniķis, kas draud uzspridzināt kuģi, — visas šīs un daudzas citas iespējamās nelaimes viņam tagad likās gandrīz vai vēla­mas: katra no tām aicināja uz aktīvu darbību, piespieda cilvēkus saņemt visus spēkus un neatstāja laiku bailēm un pārdomām par bēdīgo nākotni.
   Bet tagad no viņiem neprasīja neko citu kā tikai mie­rīgi nogaidīt. Tas pēkšņi izrādījās visbriesmīgākais.
   Cilvēki paliek cilvēki. Pašsaglabāšanās instinkts un bailes no nezināmā, lai arī disciplīna un lepnums tiem ne­ļauj parādīties, turpināja katrā dzīvot. Kapteinis zināja, ka pirmajā mirkli, —• vai cilvēki to izrādīs vai ne, — vi­ņus nenovēršami sagrābs izmisums.
   Nekas nevar būt briesmīgāks par izmisumu slēgtā telpā. Sekas var būt daudzveidīgas, bet vienādi bēdīgas.
   Tāpēc Ustjugs sasprindzināti pūlējās līdz pēdējam sīku­mam atcerēties, kā bija rīkojušies inženieris un stūrmanis dažādos gadījumos. Atmiņa nepalīdzēja. Kapteinis vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka viņu kopējie lidojumi uz kuģa «Valis» bijuši neizsakāmi veiksmīgi. Asas situācijas, ne­maz nerunājot par kritiskām, reisos neradās, un tas bija dabiski: tikai tā varēja kalpot uz pasažieru lainera cilvēki, kas sevi cienīja. Protams, Ustjugs zināja savu biedru pa­gātni, lai arī tā jau sen vairs netika atzīmēta obligātajos dokumentos; pēc tradīcijas cilvēki, ierodoties uz kuģa, pastāstīja paši par sevi. Tomēr viņi, stāstot par sevi, nemīl glaimus — īsti cilvēki, protams. Un tas, kas šoreiz kap­teinim būtu noderējis, palika ārpus lakoniskajām ziņām.
   Iespējams, ka šādās pārdomās viņš būtu pavadījis krietnu laiku, bet tās pārtrauca izsaukums. Ārsti bija no­nākuši pie kopēja slēdziena un pavēlēja kapteinim gata­vot Karski operācijai.
   Viņš pārslēdza sakarus uz hospitāļa nodaļu un novie­toja administratoru tā, kā viņam lika. Ekrānā bija redzams, kā vairāki ķirurgi ieņēma vietas pie manipulato­riem. No «Vaļa» operāciju kajītes griestiem nolaidās sa­režģīta ģeometriska sviru sistēma, apbruņota ar ķirurģis­kajiem instrumentiem, un sastinga virs cietušā. Ķirurgs uz ekrāna izdarīja ātru rokas kustību; savā ekrānā uz Zemes viņš redzēja, kā tieva, spīdoša svira nolaidās un atkārtoja viņa kustību, izdarot griezumu. Šajos apstākļos izglābt roku un kāju bija neiespējami, runa varēja būt par dzīvības glābšanu. Par laimi, asins rezerves uz kuģa bija neskartas. Sakari darbojās lieliski, katra ārsta kustība tika atkārtota ar novēlojumu, kas radās, kamēr viļņi no Kosmocentra nonāca līdz «Vaļa» antenām — ne ilgāk. Kapteinis piespieda sevi skatīties, acis nenovēršot: pār­baudījums jau bija sācies, un viņš nezināja, kāds būs turpinājums, tāpēc viņam bija jābūt gatavam uz visu. Pēc četrdesmit minūtēm operācija bija galā. Roku un kāju varēs reģenerēt; kuģa apstākļos, ņemot vērā tā relatīvi vājo iekārtu, šis process varēja ilgt mēnešiem. Uzklausījis norādījumus, kapteinis ieslēdza reģeneratoru un visu no­stiprināja, lai pārslodžu laikā nekas nemainītos. Tikai tagad viņš pateica, ka uz kuģa ir ārste un ka turpmāk tieši viņa novēros slimnieku. Galvenais ķirurgs sarauca pieri, bet neizteica neviena pārmetuma vārda, viņš bija nevis parasts, bet gan Transgalaktikas ārsts un saprata, ka atkāpes no noteikumiem dažkārt ir nepieciešamas.
   Kad kapteinis atgriezās centrālajā postenī, tur skanēja mūzika. Ustjugs novīpsnāja: tā bija Trešā Heroiskā, trešā daļa — skerco, allegro vivace. Viņš pagaidīja, līdz noska­nēja klusinātais aicinājums uz kauju, — tā viņš uztvēra šo vietu.
   —    Jā, — kapteinis noteica pie sevis. — Jādomā, ka automāts notiekošo ir sapratis pareizi.
   Kapteinis piegāja pie pults un ieslēdza signālu.
   Ekipāžas kajītes pielija ar trauksmes zvaniem.
   *
   —    Vai mūsu kārta, meistar? — vaicāja Lugovojs. Viņš bija svaigs un bezrūpīgs, valgie mati uz galvas skaisti cirtojās. Labi, biezi mati, neviena sudraba pavediena. Pa­gaidām.
   —    Jā, — kapteinis sausi teica. — Pienākusi mūsu kārta.
   Inženieris Rudiks smalki uztvēra kapteiņa intonācijas.
   Viņš ātri pārlaida skatienu centrālajam postenim, bet ne­atklāja nekāda pamata trauksmei.
   —    Kas noticis? — viņš tomēr noprasīja.
   —    Sēdieties! Pastāstīšu, kāda situācija izveidojusies.
   - Viņš paskaidroja ātri. Pēc tam iestājās tāds klusums,
   ka, ar parasti nedzirdamo klakšķi ieslēdzoties klimatiza- toram, visi trīs nodrebēja un pacēla acis; pēc tam galvas atkal nolaidās.
   Lugovojs skatījās uz savu roku — skatījās tā, it kā re­dzētu to pirmo reizi mūžā. Gluda, balta āda, gaiši matiņi, vienādi apgriezti nagi. Tagad viņš pirmo reizi ievēroja, ka pirksti — garais zeltnesis — viņam ir mazliet izliekti viens pret otru; uz rādītājpirksta pie paša naga, izrādās, saglabājusies neliela rēta, — te pirms daudziem gadiem bija augonis, — bet vispār, ja padomā, tas nemaz nebija tik sen … Roka, daļa no viņa paša, tagad izskatījās sveša un pat briesmīga; bija dīvaini apzināties, ka šī roka sa­stāv nevis no normālas, parastas vielas, bet gan no pre­tējā — nepierasta un drausmīga. Pēc izskata neko nepa­teiksi … Stūrmanis pagrieza roku ar delnu uz augšu, it
   kā tajā izzīmētajās līnijās varētu sameklēt atbildi uz jeb­kuru jautājumu un pat uz galveno: kas tagad būs?
   Viņš paskatījās kapteinī —< zagšus, pēc tam tieši. Kap­teinis bija cilvēks, kuram Lugovojs bezgalīgi ticēja, kurš visu zināja un mācēja, ar kuru nekas nevarēja notikt. Kapteinis deva saprātīgas un savlaicīgas pavēles, un, ja viņš šimbrīžam ir draugus kārtīgi pabaidījis, tad tikai tā­dēļ, lai pēc brīža paskaidrotu, ka izeju viņš jau ir atradis un atliek tikai izdarīt to un to. Lugovojs gaidīja, bet kap­teinis vilcinājās, nedeva rīkojumus. Tad stūrmanis no­prasīja:'
   —    Kas jādara, kaptein? Es esmu gatavs.
   ~ [1] bet tu, inženier? — vaicāja kapteinis.
   Rudiks sevi nepētīja: cilvēks nepadodas precīzam ap­rēķinam. Viņš lēni pagrieza galvu no viena aparāta uz otru, meklēdams to novirzi no normas, kuru viņš, inže­nieris, bija palaidis garām pirmajā — paviršajā apskatē. Viss izskatījās normāli, un tas izraisīja inženiērī sapī­kumu. Līdz šim viņš bija sastapies tikai ar tādām novir­zēm no dabiskās notikumu gaitas, kuras varēja novērst ar instrumentiem un remontautomātiem. Taču tagad apa­rāti uzrādīja normu, bet kārtības tomēr nebija, ja Ustjugs tā teica. Rudiks paraustīja plecus.
   —    Pēc normāliem likumiem, — viņš lēni sacīja, —; mums tagad Kosmofinišā jāiziet profilaktiskā apskate un jānomaina nolietojušies mezgli. Pārējais tev labāk jāzina.
   —    Par profilaktiku aizmirsti, — kapteinis teica.
   —    Tad komandē, — atbildēja Rudiks. — Kā rīkosimies?
   —   Leksim, — kapteinis paskaidroja viņu ierastajā žargonā. — Leksim līdztelpā atpakaļ —.līdz atgriezīsimies normā vai sašķīdīsim gabalos.
   —    Tik vien, — inženieris paraustīja plecus.
   —    Nav tik vienkārši. Vajag pēc iespējas precīzāk at­kārtot apstākļus. Pāreja jāsāk tai punktā, kurā mēs iznā- cām, atgriežoties no Antoras, — stūrman, uzdevums tev! Ievērot līdz sīkumam visus režīmus — tas tev, inženier.
   —   Skaidrs. Man vajag, kā nākas, izložņāt visus kaktus, ja mēs kārtīgu apkopi nedabūsim.
   -Br — Cik ilgu laiku vajadzēs?
   —    Pacentīšos ātrāk. Bet pats zini: ieguvums laikā —- zaudējums drošībā. Rēķini r— dažas dienas. Kosmofinišā rakņātos vairākas nedēļas.
   » Tad aiziesim tālāk no Sistēmas, nāksies modināt pa­sažierus.
   —5 Vai viņi nesacels brēku? —; interesējās inženieris. — Dzīvosim — redzēsim, — nenoteikti atbildēja kap­teinis.
   Vajadzēja teikt —= «ja dzīvosim»; «ja» viņš izlaida.
   *
   Ceļš viņiem bija iztīrīts kā vēl nekad. Visapkārt bija tukšs; Zeme mirdzēja trešajā ceturksnī, arī tīrītājs rēgo­jās netālu. Kapteinis to izsauca.
   —• Ei, vecā slota! — viņš teica, cenzdamies runāt moži. r— Kas klausās? Es — «Valis», kapteinis Ustjugs.
   —    Kapteinis Slajs klausās.
   —          Kategoriski lūdzu paiet tālāk. Tūlīt sākšu ieskrē­jienu.
   Kapteinis Slajs svārstījās.
   —    Redzat, man pavēlēts sekot.. ?
   —   Vai tu mani nepazīsti?
   —          Jā, — sacīja kapteinis Slajs. —1 Labi, aizeju. — Viņš ievilka elpu. — Tātad laimīgu ceļu.
   —          Laimīgi palikt, — atbildēja Ustjugs, ar skumjām sa­prazdams, ka šie varbūt ir beidzamie vārdi, ko viņš runā ar cilvēku no Zemes. Pēdējie viņa dzīvē.
   «Valis», ķirbja un telefona klausules krustojums (kā šīs klases mašīnas dēvēja profesionālajā sarunvalodā), iz­liekdams orbītu, vienmērīgi paātrināja gaitu. Zvaigznes, uz kuru fona tas bija redzams, notrīsēja, pēc tam tās aiz­sedza violets mākonītis.
   Savādi — «Valis» devās prom viens pats, bet šeit pa­lika visi: flote, Zeme, cilvēki. Uz mirkli komandoram nez kādēļ likās, ka palicis viens — aiziet cilvēki, draugi iet tālāk. Riebīga sajūta, kad draugi iet uz priekšu, bet tu stāvi uz vietas …
   Kosmocentrā kāds ieslēdza sēru maršu. — Aizvāciet, muļķi! — caur zobiem pavēlēja koman­dors.
   Violetais punkts gaisa tālē.

   — Meitenīte taču ir raudājusi, — sacīja Karačarovs, palūkojies uz salonā tikko parādījušos Veru. — Acis sar­kanas kā trusītim. Varbūt jāsaka — kā rubīni?
   Fiziķis jutās lieliski. Viņš bija izgulējies, bet pamosto- • ties tūlīt atcerējās, ka jau šodien būs uz Zemes. Nu, satu­ries! Uz planētas to gaidīja atzinība, iespēja plaši un ar vērienu strādāt; domāt par vēl neaizsākto, ko var apcerēt vispārīgi, neielaižoties sīkumos, — tas ir vislabākais, ko cilvēks var radīt. Un fiziķis bija laimīgs, dungoja pie se­vis dziesmiņu, un viņam likās nedabiski, ja kāds raud, — dzīve taču ir tik jauka! Viņš aizbildnieciski uzsmaidīja meitenei.
   —■ Mazputniņ! Kas mums nodarījis pāri?
   Vera pakratīja galvu un steidzīgi aizgāja. Karačarovs kritiski noskatījās viņai pakaļ — gudrs sirmgalvis, kas zināja, cik maz vērtas jaunības rūpes, un piegāja klāt Petrovam, kas jau bija paguvis apsēsties savā iemīļotaja krēslā.
   —          Sveiciens jums, metr! Un visur kaisle liktenīgā, — pamācoši norunāja fiziķis.
   Labrīt! —atsaucās Petrovs. — Kālab «metrs»?
   Kā! Es taču jums jau teicu, kas jūs esat, —; pensio­nēts skolotājs, kurš ceļo, lai redzētu pasauli, par kuru pats visu mūžu stāstījis bērniem. Vai man nav taisnība? Es ārkārtīgi labi protu novērtēt cilvēkus jau no pirmā acu uzmetiena. Vai jūs, metr, čemodānu jau esat sakra­vājis?
   —% Neviens vēl nav teicis, ka būtu jau laiks.
   —          Ak jā, zvans taču vēl nav vēstījis stundas beigas. Ak dievs, cik jūs visi esat šodien garlaicīgi! Tik saulainā dienā…
   Salonā bija parastais apgaismojums, bet fiziķis bija pār­liecināts, ka diena ir saulaina. Izdzirdis soļu troksni, viņš strauji pagriezās.
   —          Esat sveicināti, jūsu augstība! Vispazemīgākais no vergiem sveic jūs.
   «Šodien,» domāja Zoja. «Šodien uz Zemes.» Viņa uz­smaidīja fiziķim, it kā viņas priekšā stāvētu Ustjugs, un Karačarovam pat elpa aizrāvās. Viņš nomurmināja:
   —■ Tā nevajag — es varu kļūt akls .u
   Rakstnieks ienāca ar čemodānu un nolika to pie sienas.
   —          Es esmu tālredzīgs cilvēks, — viņš paziņoja visiem zināšanai. — Cik pulkstenis? Manējam elements nosēdies.
   Fiziķis paskatījās savā hronometrā ar kalendāru.
   —           Bez divdesmit, deviņi — pēc vispārējā, —: viņš laipni atbildēja, bet tūlīt sarauca pieri un vēlreiz paraudzījās pulkstenī, šoreiz uzmanīgāka —^ Paklau, kāds šodien da­tums?
   —: Trīsdesmit pirmais, protams, — teica Narevs.
   —- Bet man rāda pirmo, —i fiziķis neapmierināti sacīja. ; — Kam vēl ir kalendārs? »
   —    Arī manējais rāda pirmo, — noteica Mila.
   —          Atļaujiet, sacīja rakstnieks. Kā šodien var būt pirmais, ja trīsdesmit pirmajā mums jābūt uz Zemes? Vai tad tā var nokavēties?
   Galvoju, ka mēs vēl neesam uz Zemes, = noburk­šķēja fiziķis, kura garastāvoklis sāka strauji pasliktinā­ties. — Bet kur mēs esam?
   Viņš piegāja pie izejas uz pastaigu klāja, nospieda plāksnīti, bet eja neatvērās. Toties pretējās durvīs parā­dījās aktrise, moža pēc ilgā miega. Ieraudzījusi visus kopā, viņa izbrīnā izsaucās, bet tūlīt pasmaidīja, zemu pakniksēja un sūtīja visiem gaisa skūpstu kā no skatuves.
   —    Vai es neesmu nokavējusies? Es jūs aizkavēju?
   —          Diez vai tā esat jūs, — norūca Karačarovs. — Jāiz­sauc kapteinis.
   Viņš palūkojās Zojā un atkārtoja skaļāki"
   —» Izsaukt kapteini! Varbūt viņam ir iemesli vilcināt nosēšanos — man tādu nav!
   Zoja piemiedza acis; pat fiziķa netaktiskums nespēja viņai sabojāt garastāvokli.
   —          To dara savādāk, — viņa teica. — Nostājieties ierindā kvarterklājā un izvēliet vadoni! Pēc tam var pa­lūgt kapteini un sarīkot dumpi.'
   —          Bada dumpi, Narevs precizēja, &3 vai nav laiks brokastot?
   —s Jā, —• piebilda Istomins. — Dumpis pēc labākajām literārajām tradīcijām.
   —          Man smiekli nenāk", —^ drūmi paziņoja fiziķis un devās uz izeju.
   Šajā mirklī uz sliekšņa parādījās kapteinis. Viņa acis sameklēja Zoju, kura neslepdamās viņam uzsmaidīja, un viņš atbildēja ar smaidu, bet tas bija savāds.
   —          Kaptein, ■— nikni sacīja fiziķis. — Vai jūs nevarētu pateikt, kad mēs beidzot būsim uz Zemes?
   Kapteinis pārlaida pasažieriem gausu skatienu.
   —    Visticamāk — nekad.
   Iespējams, ka Ustjugs bija gaidījis eksploziju. Tās ne­bija. Pēc viņa vārdiem atskanēja draudzīgi smiekli: pasa­žieri uztvēra atbildi kā joku, lai arī varbūt ne pašu asprā­tīgāko, bet pašlaik viņi bija gatavi smieties, arī atbildot uz vēlēšanos pateikt kaut ko smieklīgu.
   Tur nebija nekā neparasta: jebkurš pasažieris domā, ka tikai kuģa avārija var aizkavēt viņa nokļūšanu uz Zemes. Tomēr pagaidām nekas neliecināja par nelaimi: salons bija apgaismots, gaiss tīrs un planējoši automāti jau klāja galdu. Kapteinis savukārt neizskatījās pēc cilvēka, kas tikko būtu novērsis bojājumus: no pasažieru viedokļa Us- tjūgam tādā gadījumā būtu jāparādās darba kombinezona ar testeriem un instrumentiem rokās.
   Kapteinis tādu reakciju nebija gaidījis; dīvaini — no pasažieru smiekliem viņam kļuva vieglākajā uz vārdu «nekad» atbilde būtu klusums un pēc tam pār viņu gāztos sašutuma viesulis, viņam nāktos taisnoties; tagad, gluži otrādi, nācās pierādīt savu patiesību cilvēkiem, kas ne­bija viņam noticējuši. Bet tādās pozīcijās cilvēks vienmēr jūtas drošāk, lai kāda arī būtu viņa patiesība.
   Kapteinis atspiedās ar delnām pret galdu un pagaidīja, līdz smiekli noklust. Viņš tikai ciešāk sakoda zobus.
   —: Varbūt — nekad, — viņš atkārtoja.
   Šoreiz nedroši iesmējās tikai Mila — un ari tad drīzāk aiz pieklājības.
   — Kā tas saprotams, kapteini? —- vaicāja aktrise. —i Vai pārnestā nozīmē? Vai patiesi kaut kas ir noticis?
   Ar viņiem bija notikusi nelaime. Bet tajā bija daudz kā savāda un pat, liekas, pretdabiska. Un galvenais — lai gan notikums bija katastrofāls, nekas neapdraudēja cil­vēku dzīvības.
   Kuģis bija jauns, labi konstruēts un stabili uzbūvēts. Tas ne ar ko nebija jāapgādā: «Valis» enerģiju kustībai un iekšējām vajadzībām ieguva no apkārtējās telpas, kurā vienmēr ir izstarojumi. Agrāk cilvēki gāja bojā aiz ener­ģijas nepietiekamības, no ūdens trūkuma — kā kuģa avā­rijas upuri; ja katrā glābšanas laivā būtu atsāļotājs, nāve no slāpēm kļūtu par ārkārtēju notikumu: apkārt taču bija vesels okeāns… Tāpat ar enerģiju; tagad diagravitatori deva kuģim iespēju ieskrieties kosmosā, skaldot gravitā­cijas lauku un izmantojot vienu no tā komponentiem; Dormidontova kondensatoru baterijas, acumirklī atbrī­vojot milzīgu enerģiju, ļāva izdarīt pāreju līdztelpā un tur noturēties, bet Simona induktori smēla enerģiju ārējā elektromagnētiskajā laukā. Elektronskaitļotāju vadīti sin­tezatori kopā ar mehāniskās nodaļas iekārtām izgatavoja gan ēdienu jebkura gaumei, gan mehānismu jaunas de­taļas nolietoto vietā, sintezējot elementu atomus no jeb­kura elementa vai arī no elementārdaļiņām. «Valis» bija it kā pasaule sevī un varēja eksistēt un lidot tik ilgi, ka­mēr tajā bija kaut viens cilvēks, kas spēj programmēt sintezatorus un komandēt remontautomātiku.
   Jā, lielisks kuģis, un cilvēkiem tajā nebija no kā bai­dīties: ne bada, ne slāpju, ne jaunu tērpu trūkuma. Sli­mību aizmetņiem šeit nebija kur rasties, bet klimatizatori uzturēja nepieciešamo temperatūru un gaisa mitrumu. Citiem vārdiem, cilvēks varētu, nekā nedarīdams, mierīgi nodzīvot līdz sava bioloģiskā mūža robežai. Tas nozīmēja, ka ne tikai gadu vai gadu desmitus vien cilvēkiem nāk­sies eksistēt šajā čaulā, nepazīstot nekādu rūpju.
   — Dzīvot var, — sacīja Ustjugs un uz brīdi apklusa.
   «Ja tikai cilvēki gribēs,» — to viņš skaļi nepateica.
   Kādēļ lai viņi pēkšņi vēlētos mirt? Šajā ziņā kapteinim bija noteiktas bažas. Viņš, lai arī kā centās, nevarēja tikt vaļā no vainas sajūtas pasažieru priekšā. Cilvēki bija vi­ņam uzticējušies, lai viņš tos pārvestu pār neiedomājamu telpas bezdibeni un nogādātu uz Zemes, bet viņš to ne­bija varējis izdarīt. No tā brīža, kad pasažieri uzkāpa uz «Vaļa» borta, viņi paļāvās kapteiņa tfarai un viņš uzņē­mās atbildību par viņiem. Lai arī notikušajā nebija Us- tjuga vainas, sirdsapziņa to satrauca, un viņš zināja, ka nedos mieru līdz pašām beigām.
   Ustjugs bija pilnīgi pārliecinājies, ka cilvēks ir nelo­ģiska būtne un daudz biežāk, nekā pieņemts domāt, vadās pēc loģikas «no pretējā». Viņš zināja, ka cilvēkiem vien­mēr kaut kā trūkst, un baidījās, ka tie arī tagad gribēs ko tādu, ko viņš nespēs tiem dot. Ko? Zemi. Vai arī jebku­ras citas planētas stingro pamatu. Saullēktu un baltās naktis. Zāli un upes. Un tos, kas palika tur — lielajā pa­saulē … Un …
   Apziņa, ka tas viss nekad vairs nav atgūstams, spēj tu­vināt nāvi cilvēkiem, kuru dzīve varētu ilgt vēl desmi­tiem gadu. Šī apziņa palīdz cilvēkiem nokalst. Novīst. Vai pārgriezt viens otram rīkli piepeša neizskaidrojama naida lēkmē …
   Klusums ieilga, pēc tam to pāršķēla savāda skaņa =!-s it kā ar zāģi vilktu pa dzelzi — tur smējās Narevs.
   Tikai tagad kapteinis atklāti paskatījās Zojā. Vissmagā­kais bija izdarīts, un kapteinim gribējās ar savu skatienu atbalstīt viņu, pasargāt no satricinājuma, iedvest viņai savu pārliecību, ka visu to, kas zaudēts, viņi atradīs viens otrā.
   Zoja novērsa aci's, un kapteinis ar rūgtumu sajuta, ka pašlaik viņš tai bija nevis cilvēks, ko tā mīl, bet gan tā nesaprotamā spēka pārstāvis, kas neatkarīgi no Zojas un visu pārējo vēlmēm strauji un nelabojami pārvērtis viņu dzīvi.
   Kapteinis juta, ka satraukuma pilno pacēlumu, ko viņš nupat bija izjutis, nomaina auksts niknums uz raibo ļaužu bariņu, kurā bija .arī sieviete, kas atteikusies viņu saprast tieši tagad, kad viņam visvairāk vajadzīgs.
   Kā bieži mēdz būt, viņš viņu nesaprata un nezināja, ka viņa novērsa acis tikai tādēļ, lai viņš neieraudzītu tajās uzvaras prieka izpausmi, kādu izjūt sieviete, sapratusi, ka mīļotajam cilvēkam tiešām vajadzīga viņa un tikai viņa. Zoja izbijās no sava skatiena atklātības, kas bija nevietā tagad, kad visus nomāca negaidīto bēdu pirmreizējais smagums.
   Kapteinis lēni pārlaida skatienu pārējiem. Viņš bija pa­teicis visu. Viņam bija pretīgi vēl un vēl atkārtot tos pa­šus vārdus, kā daži dara, gaidot, ka vismaz piektajā reizē vārdi aizies līdz klausītāju apziņai un iedarbosies. Kap­teinis klusēja. Pārējais bija atkarīgs no tā, kurš pasažieris ierunāsies pirmais un ko viņš pateiks. Tagad cilvēki va­rēja vai nu krist izmisumā, vai arī nomierināties: mieru varēja saglabāt arī vissmagākajos brīžos.
   Ja salonā būtu administrators, viņš droši vien atrastu vajadzīgos vārdus. Bet Karskis gulēja hospitāļa nodaļā zem caurspīdīga kupola, aplipināts ar adapteriem un sti­mulatoriem, speciālā atmosfērā, gulēja bez samaņas, nezi­not, ka zaudējis roku un kāju, ka trauslie, iesārtie jaunās rokas un jaunās kājas aizmetņi, to kauli, muskuļi, dzīslas un nervi, skatoties no malas, jau skaidri bija izšķirami… Ustjuga skatiens apstājās pie Nareva. Jādomā, tieši piere­dzējušais ceļotājs varētu pašlaik palīdzēt, sameklējis at­miņā kādu līdzīgu notikumu, kurā cilvēku rīcība bija sevis cienīga un kur tie pacietīgi sagaidīja pelnītās lai­mīgās beigas, Ustjugs juta, ka viņam nav tiesības mieri­nāt un iedvest cerības, kuras varētu arī nepiepildīties, bet viņš neiebilstu, ja to darītu kāds cits; varbūt līdzīgs notikums nomierinātu ari pašu kapteini, jo, lai nu kurš, bet viņš gan zināja, ka laimīgas beigas nav sasniedzamas ar māku sēdēt un nogaidīt.
   Bet Narevs klusēja. Viņam ļoti gribējās pielēkt kājās, kaut ko izkliegt, piespiest visus pagriezties uz viņa pusi, panākt, lai viņu acis uzliesmotu.:. Bet Narevs baidījās, ka vajadzēs viņam tikai sākt runāt, lai atkal virsroku gūtu viņa pastāvīgā tieksme noliegt, nevis apliecināt, graut, nevis celt, pamudināt ļaudis drīzāk uz kautiņu nekā uz darbu. Un ceļotājs klusēja, šādā brīdī baidīdamies pats no sevis: viņš zināja, ka stāvoklis nopietns un pašlaik ne­drīkst krist ne panikā, ne histērijā.
   Ierunājās Inna Perlinska. Viņa bija no tām aktrisēm, kuras atceras skatītāji un kuras jau no jaunības visu
   mūžu pavada uz skatuves, dabiski, pārejot uz aizvien no­briedušāku varoņu lomām; Inna uzreiz izjuta zāli, šoreiz savu nedaudzo skatītāju noskaņojumu, un saprata, ka pašreiz ir svarīgāk, kādus vārdus pateiks runātājs, nevis cik dziļi viņš ir pārliecināts par savu vārdu patiesīgumu, vai izteiktā doma pieder viņam vai sen jau kļuvusi par * sabiedrības īpašumu.
   Inna neprata ielūkoties tālu nākotnē un dzīvoja tikai pašreizējam mirklim. Un šobrīd viņa pirmām kārtām sa­juta, ka šķiršanās no Istomina, kas būtu neizbēgama uz Zemes, tagad atkāpjas. Tas ļāva cerēt, ka viņas mazā, ne­jaušā un varbūt pēdējā laime izrādīsies tāda, kādu viņa nekad nav pazinusi, par kādu sapņojusi visu mūžu, — mierīga un ilgstoša. Aktrise, tāpat kā visi pārējie, neiedo­māja, ka viņa nekad neredzēs Zemi. Cilvēkam «nekad» ir tas pats, kas mūžība ar mīnusa zīmi un, tāpat kā «mū­žība», pieder pie tiem fundamentālajiem jēdzieniem, par kuriem cilvēkam nav skaidra priekšstata līdz šim brīdim. Cilvēks bieži uztver «nekad» tikai kā ļoti ilgu termiņu, tādā veidā atņemot šim jēdzienam piemītošo bezizeju un kategorismu. Vispār varbūt viņam ir taisnība, jo katra cilvēka personiskais «nekad» ilgst tik, cik viņa dzīve, —i tas nemaz nav tik daudz. Tāpēc Inna piepeši izjuta mieru un pat prieku un, pieradusi savās emocijās dalīties ar cil­vēkiem, izpauda tās atklāti.
   — O, protams, — viņa teica ierasti, neapzināti smai­dot. — Bet… droši vien tas viss nav tik traģiski? Es esmu pārliecināta, es jūtu, ka mēs izglābsimies. Zeme ne­kad nevienu nav pametusi nelaimē, vai nav tiesa? Atce­ros, mēs izrādījām līdzīgu lugu… Man pašlaik ir tāda sajūta, it kā mums būtu uzdāvinātas dažas atpūtas dienas. Nu, sakiet, kaptein, — vai tad jūs neesat pārliecināts, ka šīs jaunās pārejas, par kurām jūs runājāt, mūs izglābs? Vai tad jūs šaubāties, ka tās mūs atvedīs atpakaļ uz Ze­mes? Man tas liekas tik loģiski, ka nerodas pat šaubu ēnas.
   Viņa raudzījās Ustjugā, plati iepletusi acis, kas jopro­jām bija naivas un meitenīgas, un kā parasti slēpa rokas, kuras nodeva vecumu. Ustjugs brīdi nogaidīja. Viņš do­māja, ka viņu izredzes ir mazas, —1 tā runāja intuīcija; bet vai tad galu galā viņš varēja visu zināt un paredzēt?
   —• Nu, protams, — viņš teica, — cerība ir…
   Inna neļāva viņam izrunāt līdz galam.
   —    Vai redzat? — viņa turpināja savā dziļajā, profesio­nāli nostādītajā balsī un sapurināja melnos matu viļņus. — Kālab tad skumt? Doktors Karačarovs, Zoja, Mila — mēs Visi esam žēlojušies, ka mums mūžīgi pietrūkst dažu dienu, lai mierīgi pasēdētu un padomātu vai pabeigtu darbu… Narev, jūs esat profesionāls ceļotājs — vai tad iums tas viss nav interesanti?
   —    Innočka, — sacīja Narevs. — Gudriniece, es taču nekurnu! — Viņš pats iesmējās par saviem vārdiem un sasmīdināja visus. — Patiešām — vai vajag vilties Zemē un mūsos? O, mēs vēl slikti pazīstam sevi! Dodiet laiku —; un mēs parādīsim!
   —   Laika, liekas, būs atliku likām, — nomurmināja Ka­račarovs, bet pat viņa ņurdēšana nelikās drūma.
   —    Vai Jūs, doktor, esat noskaņots pesimistiski?
   —   Nē taču, — teica fiziķis. — Vienkārši man to visu vajag, kā nākas, apdomāt.
   —   Protams! Domājiet, centieties… Izmantosim negai­dītās brīvdienas un — lai dzīvo pārejas!
   *
   Uz Zemes un lidojuma laikā Mila rakstīja dienasgrā­matu, kā parasti dara tie cilvēki, kuri nav pārliecināti, ka viņi varēs visu izstāstīt cilvēkam, kas ir blakus, un tikt saprasti. Tas ir atkarīgs ne tik daudz no sarunu • biedra kā no paša cilvēka, no viņa mākas būt (vai ari nebūt) patiesi atklātam. Atklāti cilvēki reti raksta die­nasgrāmatas, bet laimīgie, liekas, ar to vispār nenodar­bojas. Droši vien Mila nekad nav bijusi laimīga, lai gan, iespējams, sapratusi to ne uzreiz.
   Viņa palika uzticīga ieradumam rakstīt dienasgrāmatu arī tad, kad Zeme palika tālu aiz muguras.
   «Mēs esam savādi cilvēki: vai nu mākam savas domas labi slēpt, vai arī visi esam ļoti vieglprātīgi un lētticīgi. Bet varbūt tas ir uz labu? Mēs tagad esam tik draudzīgi kā nekad, kopā sākam un beidzam dienu, nezinu, kā citi, bet es jūtos lieliski, man ir dziļš miegs, garastāvoklis visu laiku labs. Mēs visi ļoti gribam patikt cits citam, būt skaisti, protams, — ne jau tikai ārēji.
   Protams, ļoti gribas strādāt, darīt savu darbu. Pa īstam . . tas' iespējams tikai uz Zemes. Un Juris… Iztēlojos, kā
   ieraudzīšu un apskaušu viņu, —- tad sirds sāk drudžaini pukstēt. Tādos mirkļos man kļūst žēl Valentīna — viņš nevar iedomāties, kas tās par jūtām. Vispār sports vi­ņam atņem visu. Savādi — tas, kas mūs dara bagātus, tai pašā laikā ari noplicina, neatstājot vietu kam citam.
   Šodien, kā parasts, diena sākās ar rīta rosmi. Signāls mums lika pielēkt kājās un, tikko paguvu izberzēt acis, kad visi jau sapulcējušies zālē. Tas izskatījās jocīgi: no rīta visi esam izpūruši un mazliet apdulluši. Un tomēr tas ir brīnišķīgi: cilvēki uz Zemes un citām planētām vis­labāk jūtas nevis vientulībā, bet sabiedrībā, un mums te arī tas pats jāievēro.
   Ar baudu izdarījām rīta rosmi. To vadīja, kā allaž, Va­lentīns, vingrojām peldkostīmos. Tas ir ērti tāpēc, ka tūlīt pēc rosmes ienirstam baseinā. Tur vietas gana — mūsu tomēr ir ļoti maz, pat šim kuģim, un, kad redzi, cik maz mūsējo, kļūst mazliet baigi.
   Šķaidījāmies, spiedzām, vilkām viens otru zem ūdens. Tikai kapteinis peldēja ļoti nopietni. Viņš peld labi. Bet Narevam stils kā profesionālam peldētājam.
   Doktors Karačarovs uzkāpa tramplīnā un ielēca. Izni- ris man blakus, pasmaidīja un teica: «Ak kungs, cik labi —= ne dzīve, bet svētlaime! Kā tas man agrāk neie­nāca prātā?…»
   To es dzirdēju arī no citiem. Petrovs ir apmierināts, ka viņam vairs nekur nevajag steigties. Reiz viņš sacīja, ka viņam visu dzīvi ir nācies steigties, un viņš ir ļoti priecīgs, ka beidzot var dzīvot mierīgi — sēdēt krēslā, smēķēt, bet dzīve rāmi plūst viņa acu priekšā. Vai tad skolotāji visu mūžu tā steidzas? Skolotājs taču ir gan­drīz kā gids: šodien viņš ar bērniem atrodas kaut kur energocentrālē, rīt — bioķīmiskajā kombinātā, pēc ne­dēļas — uz Mēness… Droši vien Petrovs zina labāk — tāda dzīve patiesi spiež steigties. Man arī nākas braukāt no vienas vietas uz otru, bet es katrā apstājos uz ilgāku laiku: no pirmajām skicēm līdz darba beigām, kad inter­jeri ir ne tikai izplānoti, bet arī nostrādāti līdz pēdējam sīkumam.
   Manuprāt, mūsu rakstnieks nav labā noskaņojumā, es esmu pārliecināta, ka nevienu no mums viņš pa īstam pat neievēro. Nebiju domājusi, ka rakstnieki ir tādi: manu­prāt, viņiem ir jābūt labiem novērotājiem. Tiesa, es ne­esmu redzējusi nevienu viņa raidījumu, ne arī lasījusi kādu viņa darbu. Narevs teica, ka, tikko Istomins pabeigs savu grāmatu, viņš uzreiz kļūs tāds pats kā mēs. Diem­žēl viņa grāmata ir par sen pagājušiem laikiem. Būtu interesanti izlasīt par mums, piemēram, kā tas viss mums beigsies.
   Kad Zoja un kapteinis domā, ka viņus neviens neredz, viņi skatās viens otrā. Kapteinis skatās Zojā, nu, es ne­zinu, kā pateikt, droši vien kā suns, kam pie deguna piekārts desas līkums uņ pateikts «nedrīkst». Viņš ska­tās skumji. Bet viņa… E)ažreiz it kā slēpj smaidu, citreiz raugās nopietni, bet vienmēr — nedaudz augstprātīgi. Es viņu apskaužu —• enerģiska, patstāvīga sieviete. Dažreiz domāju: kā viņa rīkotos manā vietā? Tāpat vai ari.īi Šīs domas cenšos aizdzīt: kas darīts — darīts. Valentīns ir labs cilvēks. Kas notiktu, ja Valentīns būtu iemīlējis Zoju? Dumja doma. Tomēr galvenā no viņiem būtu Zoja. Bet mums abiem? Nezinu, kāpēc Zoja un kapteinis slēpj savas jūtas — tik skaistas! — viens no otra. Ļoti sarež­ģīti!
   Toties Inna neslēpj neko. Viņa ir laimīga un uzmanīga. Pat uz rosmi nāk nogrimējusies… Viņai tādēļ droši vien ir jāceļas pusstundu agrāk. Viņa arī saka — esot priecīga, ka nav jāskrien uz mēģinājumiem, pirmo reizi mūžā viņai esot tik brīvas dienas, kad var darīt, ko grib. Viņa saka — tā rezultātā, spēlēšot vēl labāk, protams, tur — uz Zemes.
   Pēc rosmes un peldēšanās, kā vienmēr, brokastis. Mani uzjautrina planējošie automāti, kas mūs apkalpo. No tiem nāk tīkams silts vējiņš.
   Pēc tam mēs izklīstam pa kajītēm un nodarbojamies katrs ar savu, bet ekipāža dodas gatavot kuģi pārejām, pēc kurām mums jākļūst tādiem pašiem kā visi cilvēki. Es aiz garlaicības sāku aplēst, kā iekārtotu savu kajīti, ja nāktos te palikt uz ilgu laiku. Narevs ļoti lieli skices, saka — man katrā ziņā būs jāpalīdz visiem, ja..Ј
   Pirms divām dienām sarīkojām koncertu. Inna dzie­dāja. Viņa dzied labi, balss vēl jauna. Mēs aplaudējām, viņai tas bija ļoti patīkami. Pēc tam skatījāmies filmu. Es jau to reiz biju redzējusi uz Zemes, bet te viss izska­tās pavisam savādāk. Toreiz es nolēmu, ka filma ir bries­mīgi muļķīga, sentimentāla, kaut kāda samākslota mī­lestība un salkanas peizāžas. Šoreiz man tā nelikās, pā­rējiem droši vien arī: kad filma beidzās, visi ilgi klusēja, negribējās runāt. Kapteinis bija noskaities. Viņš teica, ka vajag izmantot kristālus ar populārzinātniskiem ierak­stiem, tas būs noderīgāk. Nezinu, vai tā ir.
   Gribējām apmeklēt slimo administratoru, bet pie viņa nedrīkst.- Mums pat nesaka, kas ar viņu ir, kad viņš pa­guvis saslimt. Smagi slims — un viss. Savādi. Tikai Zoja drīkst pie viņa iet, bet viņa klusē: ārsta noslēpums!
   Bet parit, liekas, atkal iegulsimies kūniņās. Atmodī- simiēs droši vien jau tuvu Zemei, un bailes paliks aiz muguras, tur, kur mēs esam pašlaik.»
   *
   Administrators miegā dziļi elpoja. Kajīte ar ievainoto gan nav piemērotākā vieta, lai meklētu sievietes roku un turētu to savā un, aizmirsis visu pasaulē, sajusti baudu tādēļ vien, ka sieviete ir šeit, blakus, tagad un vienmēr, — bet kapteinis tieši tā darīja, un sirdsapziņa viņu nemocīja.
   Zoja neatņēma roku. Viņa tikai iēsānis paskatījās un viegli pašūpoja galvu. Ustjugs pamāja par zīmi, ka visu saprot, un viņi atkal sastinga pie caurspīdīgā apvalka.
   —    Redz, kā iznāca, —? kapteinis pārtrauca klusumu.
   Viņš izveseļosies.
   —    Es nerunāju par viņu.
   Zoja atkal paskatījās viņā un novērsa acis.
   —    Zemes nebūs, un es joprojām esmu kapteinis. Tais­nību sakot — apjucis kapteinis. — Pašreiz viņa balsī nebija komandiera stingrības, un Zoja nopriecājās, ka viņš ir atklāts viņas priekšā: tas arī viņai pašai līdzēja pārvarēt neērtības sajūtu, kas radās, tikko viņi palika divatā, zinādami, kam jānotiek vistuvākajā laikā, un ne­varēdami saņemties pirmajam solim. Skaļi Zoja neteica neko.
   —    Mēs esam šeit, — secināja Ustjugs. —Un mums nav citas izejas.
   .Šoreiz Zoja paskatījās viņam acīs ar skatienu, kas lū­dza nemelot.
   —; Ja es piekritīšu, — viņa klusi sacīja, lai gan abi zināja, ka viņa ir jau piekritusi, — ja piekritīšu, tad tas būs uz ilgu laiku un tev nāksies mani paciest mūžīgi •— līdz nāvei. Tā ka padomā, vai ir vērts*" pēc tam tev nebūs kur sprukt no manis.
   —    Esmu padomājis.
   —    Uz Zemes būtu vieglāk, tur var aiziet. Bet te…
   —          Tas ir labi, — viņš pamāja. —Te tu mani nepame- tīsi.
   Viņa nebrīnījās par šiem vārdiem, zinādama, ka viņai piemīt kaut kas tāds, kas liek viņu uzrunāt, it kā tiesī­bas izlemt būtu viņai vienai: palikt vai aiziet. Bet ta­gad viņa zināja, ka neaizies.
   —; Nepametīšu, — viņa noteica gandrīz bez skaņas.
   Viņi pašlaik stāvēja tuvu, ļoti tuvu viens otram, un kaut kas viņus mudināja saīsināt, vispār iznīcināt šo atstatumu. Kuģa ārsta tukšās kajītes durvis bija viņu priekšā, un grūti pateikt, kurš pirmais spers soli uz tām.
   *
   Slāpes izrādījās, spēcīgas, un viņi dzēra, dzēra, dzēra, nebaidoties pārsātināties, un pirkstu galiņi,_pieskaroties ādai, runāja izteiksmīgāk par vārdiem. Ārsta guļas­vieta bija šaura, bet tagad viņiem būtu pieticis vietas arī uz naža asmens. Pagāja vairākas mūžības, līdz klusii iedziedājās ieejas bloķētājs: kāds stāvēja aiz durvīm. Iedegās gaisma. Zoja rāmi smaidīja, Ustjugs steidzīgi pār­vērtās kapteinī, pēc tam atvēra. Tur stāvēja Vera.
   —; Nu, kas noticis? — aizsegdams ieeju, nelaipni no­prasīja Ustjugs.
   —< Droši vien pavasaris, kaptein, —« mierīgi atbildēja Vera. — Jūs meklē inženieris.
   Viņš saprata: viss sagatavots. Ir laiks.
   —          Ak, lai viņi… — viņš nomurmināja, neviļus prie­cādamies un reizē juzdams sarūgtinājumu.
   —          Jā, kaptein, — bezkaislīgi piekrita Vera, skatīda­mās viņam garām — uz Zoju.
   —           Ak tā.7. — novilka Zoja, viņas plaksti viegli ietrī­cējās. — Ej! Bet nekavējies …
   Ustjugs pasmaidīja: vīriešiem bieži patīk, ka viņus ko­mandē, tāpēc ka dvēseles dziļumos viņi tomēr tic, it kā komandētu viņi, — sena un skaista ilūzija… Ustjugs pamāja un izgāja, bet Zoja nekautrēdamās piecēlās: ja patīk skatīties, lai skatās. Viņa nesteidzīgi sakārtojās, pārlaida pirkstus galdiņam, ieskatījās spogulī.»
   —    Vai jums nav lūpu krāsa?
   Verai, protams, bija; pavilcinājusies viņa pasniedza spīdīgo stienīti. Tā krāsa bija pabāla, bet tas nebija sva­rīgi, — lūpu krāsa tagad bija simbols, uzticības akts… Zoja pasmaidīja.
   —    Paldies! Un nedomājiet: tas ir nopietni.
   Vera nenoteikti pasmaidīja. Viņas stāvēja katra savā sliekšņa pusē, pēc tam Zoja to pārkāpa un izgāja medicī­niskajā nodaļā, piegāja pie apvalka, zem kura joprojām gulēja administrators, pārbaudīja stimulatoru slodzi, ne­daudz palielināja jaudu.
   —    Vai kalcija nav par maz? — interesējās Vera.
   —    Vai jums ir medicīniskā prakse?
   Vera ieklausījās: nē, Zojas balss bija mierīga, tanī ne­bija jūtams izsmiekls.
   —          Savādāk nepielaistu lidojumos. Izrādījās, ka ārstu vadāt nav vērts, bet kādam vismaz aparatūra ir jāpazīst.
   —           Cik labi! — Zoja bija iepriecināta. — Pārejas laikā mani atkal ieguldīs kūniņā, un es priecājos, ka slimnieks būs ārsta uzraudzībā.
   Cilvēki vienmēr ir jūtīgi pret viņiem izrādīto cieņu un pat glaimiem — ja tie nav pārmērīgi. Vera lietišķi pamāja.
   —    Es sagatavošu visu pārejai.
   Zoja uzsmaidīja meitenei, un viņa atbildēja tāpat.
   —    Ustjugs ir labs cilvēks. Reti….
   —    Es zinu.
   —■• -Ak, — teica Vera, — cik lieliski…
   *
   Šalca. Tikko dzirdami šalca. Lugovojs pagrieza skaņas pastiprināšanas rokturi līdz galam. Itin kā pazibēja kāds vārds. Liekas — «jūra», bet varbūt arī nebija vārda, tikai trokšņi nejauši sakopojās kaut kā līdzīgi.
   Jā, droši vien tas bija tikai troksnis, un nekādas ante­nas, nekāda pastiprināšana vairs nevarēja palīdzēt sa­dzirdēt Zemes balsi: ar virziena raidījumu planēta vēl varētu, labākajā gadījumā, uztaustīt kuģi, lai arī tāda varbūtība bija visai niecīga. Vairs nebija sadzirdama tā
   balss, kurā Zeme sarunājas ar Pavadoņiem, ar Saules sis­tēmas planētām, kurā sarunājas kuģi telpā ap Zemi. Lu- govojam arī agrāk katrā reisā bija nācies dzirdēt, kā šī balss pamirst, izzūd telpā, bet tad viņš zināja, ka aiziet ne uz visiem laikiem, ka paies viens divi mēneši — un vārdi atkal atskanēs pastiprinātājā, kļūs aizvien skaļāki, skaidrāki, un tā būs Zemes tuvošanās pirmā pazīme. Šo­reiz nebija zināms, vai attālums kādreiz samazināsies, patlaban tas pieauga, pieauga ar katru sekundi, un šim pieaugumam nebija gala.
   Pārāk tālu aizgājuši. Zeme vairs nav dzirdama. Viss,
   Lugovojs izslēdza aparatūru*
   *
   Viss bija gatavs.
   Pasažieri gulēja. Vera, kā solījusi, medicīniskajā no­daļā ieslēdza visas pretpārslodzes un antiinerces iekār­tas, pārliecinājās, ka viss ir stabili un droši un bezpalī­dzīgais cilvēks, zem apvalka pa pusei dzimstošs no jauna, necietīs, lai arī kas notiktu aiz kajītes sienām. Tad Vera devās uz savu kajīti. Viņa ierasti uzmina pedālim blakus gultai, un gulta pacēlās, atklājot kaut ko mīksti ieklātu, vannai līdzīgu. Vera izģērbās, apgūlās, pārbaudīja, vai gaisa ieplūde ir normāla, un ar baudu sajuta, ka vanna šūpojas kā laiva dzidrā, mierīgā ūdenī starp ūdensrozēm. Vāks lēni nolaidās, un Vera, pirms iegrima miegā, dziļi ieelpoja. Ieelpoja droši vien tāpēc, ka gaisam kūniņā bija viegla ziedu smarža.
   Pārējie trīs ekipāžas locekļi sanāca centrālajā pos­tenī. Sēdēja un klusēja. Tad kapteinis sacīja:
   —i Nu, ir laiks..
   Rudiks pamāja un izgāja. Pēc dažām minūtēm viņš parādījās atkal — šoreiz uz ekrāna. Visi trīs vienlaicīgi ieņēma vietas. Noklakšķēja mehānismi. Centrālais pos­tenis tikko jūtami sašūpojās: tagad tas brīvi karājās kuģa konstrukciju sistēmā, to noturēja tikai elektromag­nētisko lauku kombinācijas. Tas pats notika arī ar inže- nierposteni.
   Kapteinis nolasīja aparātu rādījumus. Vakuuma pakāpe, telpas izliekums, lauku spriegums — viss atbilda priekš­nosacījumiem.
   Ustjugs izsvieda kuteri, skaitļotājs noteica laiku, āt­rumu^ un virzienu. Tagad kuteris nepazudis, kad viņi atgriezīsies. Pēc tam Ustjugs izslēdza automātus, un at­metās krēslā, mierīgi skatīdamies ekrānā.
   Kāpinot ātrumu, «Valis» joņoja tukšumā. Vajadzīgajā bridi Ustjugs nospieda bateriju starteri. Sākās galve­nais.
   Kauciens pārgāja ultraskaņā. Starpsienas sīki vibrēja kā ūdensvirsma. Aparāti drebēja kā drudzī. Tad vienā mirklī viss izbeidzās.
   Aiz borta atkal bija migla, necaurredzama migla, un tajā dzīvoja neredzams melns astoņkājis un svaidīja ne­kustīgo kuģi no vienas puses uz otru. Lidojuma sajūtas nebija, bet, kā šūpolēs paceļoties un nolaižoties, pakrūtē smeldza un reiba galva, šis kritums likās nepārtraukts, tikai nevarēja saprast, kurp viņi krīt: te likās — lejup, te —= augšup, un gribējās pacelt rokas un atspiesties griestos, lai nesasistu galvu, un vēl viņi krita ar mu­guru uz priekšu, bet viss palika savā vietā, neviens priekšmets centrālajā postenī neizkustējās. ,
   Viņi vēl nekad nebija gatavojušies pārejai ar tādu rūpību. «Kas par ekipāžu!» Ustjugs domāja pat ar tādu kā pārsteigumu. «Pirmklasīga ekipāža, ar tādu nav kauns lidot. Un stūrmanis — atnāca gluži zaļš, kā pienapuika, bet, kā tagad izveda izejas punktā, — nepiesiesies! Ja pagājušajā reisā kāds būtu palaidis aiz borta adatiņu, mēs tagad noteikti būtu tai uzdūrušies, tāda precizitāte…»
   Viņš palūkojās uz skalām: bultiņas stāvēja kā uzzīmē­tas, ne mazākās novirzes, tādu precizitāti pat uz Zemes ne katrreiz vari panākt. Inženierim patīk parūkt, bet savu darbu mīl. Vispār —- sirdsapziņa tīra: ko varējām, to izdarījām. Nolikām figūriņas pēc visiem likumiem, un pirmais gājiens ir mūsu. Paskatīsimies, ko liktenis izspēlēs aizsardzībā. Paskatīsimies…
   —   Ustjug, baterijām vajag atelpu, — no sava posteņa ziņoja Rudiks, — gribu pārbaudīt resursus.
   —    Labi, — teica kapteinis. — Izejam.
   *
   Nogaidījis, līdz atjaunojas enerģijas rezerves un uzlā­dējas baterijas, «Valis» atkal ielauzās līdztelpā, un atkal astoņkājis tos mētāja pēc patikas, bet pēc tam viņi
   iznira netālu no starta vietas, ātri sameklēja kuteri, un kapteinis izšāva uz to raķešzondi.
   Sprādziens nenotika — kuģis, tāpat kā kuteris, jopro­jām bija no antivielas.
   Rudiks nomierināja kapteini:" baterijas ir kārtībā, var mēģināt vēlreiz. Varbūt tagad viņiem veiksies labāk. Tā taču vienmēr mēdz būt: neveicas, neveicas, bet pēc tam
   pēkšņi-izdodas.
   *
   Otrreiz viņi bija lēcienā gandrīz diennakti. Kapteinis pavēlēja palielināt elektromiega aparātu jaudu, lai pa­sažieri kūniņās nelaikā nepamostos. Viņi atkal atrada ku­teri, un Ustjugs izšāva uz to raķeti. Rudiks dusmīgi pa­raustīja plecus: nepietiek, ka kuteris cieta netālu no Zemes, arī te vēl to- dauza! Inženierim nepatika, ja mai­tāja mašīnas, bet rezultātam, pēc kura tiecās Ustjugs, Rudiks ne visai ticēja: rezultāts pielaida nejaušību, bet inženieru domāšana neieredz šo kategoriju.
   —           Klausies, — viņš pēcāk teica. — Visi normatīvi ir divkārt pārsniegti. Vai tu noteikti gribi kuģi izļodzīt līdz beidzamajam?
   Kapteinis pārlaida ar roku pierei.
   —              Muļķības, — viņš sacīja. — Man visu laiku liekas, * ka tas, kas mums vajadzīgs, ir tepat blakus — pietrūkst
   kaut kāda sīkuma. Varbūt viss slēpjas tajā apstāklī, ka mēs, kā 'vienmēr, cenšamies tikai noturēties .līdztelpā, bet vajag pamēģināt uz to iedarboties?
   —          Vai tad pārejas laikā no Antoras mēs iedarbojā­mies?
   —           Tad iedarbojās kaut kas ārpus mums. Bet tagad tas nenotiek un ir jāmēģina to kaut kā aizvietot. Nu, it kā mēs atrastos nenoturīgā līdzsvarā: pagrūd ar pirkstu — un mēs nokritīsim vajadzīgajā pusē. Nepieciešams grū­diens.
   —    Un kā tad tu grūdīsi?
   —           Ir viena ideja. Dari, kā gribi, bet uz tavas sirdsap­ziņas vēl viens lēciens.
   Inženieris nopūtās.
   —    Labi. Viens — tad nu lai vēl būtu.
   —    Bet lai tas būtu lēcienu lēciens!
   —    Nu gan labi paskaidroji, — norūca inženieris.
   (
   Rudiks ilgi līda pa saviem klājiem, apkāries ar teste­riem, indikatoriem, taustiem, dozimetriem un paštaisī­tām ierīcēm, ar kurām tikai viņš mācēja apieties. Inže­nieris uzticējās automātiem, bet nojauta lika uz šo to palūkoties arī ar paša acīm, tāpēc, ka ikviens automāts var tikai to, ko var, bet cilvēks dažkārt ir spējīgs ierau­dzīt, uzminēt, sajust, saost arī kaut ko vairāk. Laiku pa laikam, kad Rudiks devās ass šahtā, lai, neizmantojot liftu («Tas ir pasažieriem, bet mums nepiestāv velti noslogot mehānismus!»), nokļūtu blakusklājā, viņa rūkšana, kuģa mugurkaula — skanīgās caurules pastiprināta, aizskanēja līdz centrālajam postenim, kur norūpējies kapteinis aiz­vien biežāk lūkojās pulkstenī. Tuvojās laiks, kad nāk­sies modināt pasažierus, jo piespiedu miegā nevar gulēt bezgalīgi, bet anabiotiskās iekārtas uz A klases kuģiem netika uzstādītas kā nevajadzīgas. Kapteinis sajuta at­vieglojumu, kad Rudiks beidzot parādījās centrālajā pos­tenī.
   —    Nu, — teica inženieris, spēlēdamies ar kaut ko līdzīgu hromētam zirneklim garā pavedienā, — mēs esam gatavi.
   «Mēs» nozīmēja — mašīnas un viņš pats.
   —    Lēcienā jādod pilna jauda, — brīdināja kapteinis, r—- Ieskaitot rezervi.
   —    Skaidrs.
   —   Vai varēsim?
   Rudiks uzritināja pavedienu pirkstā un domīgi, it kā padomu prasot, palūkojās zirneklī.
   —    Pēdējo reizi! — viņš stingri noteica.;
   *
   Viņi iegāja lēcienā, ieskriedamies ar lielāku paātrinā­jumu nekā parasti. Tā metas ar visu ķermeni aizslēgtās durvīs.
   Viss vibrēja. Slikti nostiprināti priekšmeti atrāvās un joņoja pa centrālo posteni kā seteri medībās. Kapteinis un Lugovojs sēdēja, mutes atvēruši, lai žokļi nedauzītos viens pret otru. Kaut kas smalki gaudoja ass šahtā, kaut kas čūkstēja kā tauki uz pannas.
   —          Kāpināt! — nosēca kapteinis, ieķēries drošības sis­tēmas svirās. — Līdz galam!
   _ Pēc tam viņus apņēma miers un caur ķermeni izgāja karstums, it kā viņi būtu izdzēruši pa glāzei visstiprā­kās dziras un tā liktu sirdij pukstēt straujāk, bet galvai — reibinoši un tīkami griezties. Jau kuro reizi migla, kurā jautās ceļu bezgalīgums, grieza un mētāja tos no vienas malas otrā, un viņi zvāļājās uz visām pusēm, palikdami uz vietas, kā vāvere ir nekustīga skatītāju koordinātu sistēmā, lai arī tajā pašā laikā joņo sava rata iekšpusē.
   —■ Nu, —; izdvesa kapteinis. — Būs vai .nebūs!
   yiņš izdarīja to, ko nekad nedarītu normālos apstāk­ļos! ieslēdza bateriju rezervi, pārkāpjot pieļaujamā riska robežas. Ja nu tas pēkšņi iespaido līdztelpu ap viņiem, ja nu pietrūkst tieši tāda grūdiena.. ?
   Uz brīdi viņi pārstāja krist. Radās savāda sajūta! viss sāka plesties, priekšmeti strauji aiznesās katrs uz savu pusi, grīdā iemontētie, blakusstāvošie krēsli, likās, sāka riņķot viens ap otru sarežģītā kustībā kā dubultzvaig­znes.-.-. Kapteinis satvēra aiz rokas Lugovoju, lai sajustu tā nekustību, bet stūrmanis izrāva pirkstus: psihe ērmo­jās..-. Galva piepeši it kā atvērās, kļuva caurule, tune­lis, caur to kaut kas nepārtraukti joņoja, virpuļoja, kauca, spiedza, straume rāva sev līdzi pasaules, kuras sadūrās un eksplodēja, bet aiz tām mācās virsū kaut kas nepa­sakāms un neapjēdzams, tas bija jau tuvu, un tūlīt…
   —    A-ā-ā!
   Tas bija stūrmanis.
   —! Ā-ā-ā!
   «Tas esmu es,» paguva nodomāt Ustjugs.
   Zaudēdams apziņu, viņš parāva bateriju izslēdzēju, un
   iestājās tumsa.
   *
   —           Kāds tu izskaties, —; kapteinis teica Rudikam, kad tas atvilkās centrālajā postenī. — Tu paskaties spoguli.
   —• Kālab man spogulis, es redzu tevi. Tātad es izska­tos tāds pats. Baterijas — skrandās, dūmi vien nāk.
   —    Atjaunot var?
   Inženieris paraustīja plecus.
   —           Interesanti, — viņš noteica, » kur tad mēs esam izmesti?
   Kapteinis ieslēdza ārējo apskati, un viņi ilgi lūkojās svešajās zvaigznēs.
   —• Jā, — sacīja Lugovojs, pūlēdamies pasmaidīt. — No šejienes, kā teica vienā raidījumā, lido kaut vai trīs ga­dus — nekur neaizlidosi.
   Lugovoja balss kapteinim nepatika. Viņš bija it kā no citas pasaules. Tagad nedrīkstēja palikt viens, ļauties domām. Katram bija vajadzīgs atbalsts, ikvienam vaja­dzēja stiprināt divus pārējos, bet tiem — viņu, kopā viņi stāvēja droši kā trīs saslietas karabīnes, lai arī katrs atsevišķi nokristu. Kapteinis apņēmīgi piecēlis.
   —: Var likties, ka mūsu dienestā tas nav paredzēts, — viņš teica. — Es saku — ir paredzēts. Kad mēs gājām dienēt Transgalaktikā, tad zinājām, kas mūs sagaida. Tā ka tagad padomāsim un izlemsim: vēlāk nebūs iespējas. Rudiks pagaidīja, noklepojās un sacīja: i— Ko tad lemsim? f—- Vai mēs tiksim galā.
   Vai mēs tiksim galā? Jau no paša sākuma inženiera domas bija divējādas. Viņa pasaule bija kuģis. Viņam nepalika tuvinieki uz Zemes un planētām. Vecuma dēļ pēc gada viņam būtu jāpāriet rezervē, un tas Rudiku baidīja. Pretstatā vienkāršajai un skaidrajai kuģa pa­saulei dzīve uz jebkuras — pat uz visneapdzīvotākās planētas viņam likās ārkārtīgi sarežģīta, visādu notei­kumu un likumu pārpilna, kurus viņš nezināja vai arī bija sen aizmirsis. Viņam negribējās atgriezties regla­mentu iegrožotā dzīvē, bet jo tālāk, jo vairāk viņš juta to uzmanību, ar kādu viņu vēroja gan Medicīniskais die­nests, gan arī tie cilvēki, kas pārzināja lidotāju kadrus. Tā ka pašlaik viņš, no vienas puses, bija neapmierināts, ka notikušais nebija kuģim dabiska parādība un tātad izgāja ārpus viņa pasaules ietvariem, tomēr, no otras puses, aiz muguras palika Medicīniskais dienests un citi nelabvēļi, ; —• Rudiks izslīdēja no viņu redzesloka un sa­juta atvieglojumu kā jebkurš, kas atbrīvojies no uzrau­dzības.
   —    Tiksim galā,; — viņš teica.
   Lugovojs pavīpsnāja.
   —   Ja nu mēs teiksim, ka netiksim galā, — kas tad mainīsies? Vai tad ir izeja?
   Lugovojs jutās slikti, lai ari viņš nevarēja likt roku • . uz krūtīm vai sirds un teikt, ka sāp tieši šeit. Cilvēkam var uznākt nelabums, un viņš apguļas un nomirst. Bez tam stūrmanis jutās aplaupīts un apvainots, lai gan viņu neviens nebija ne apvainojis, ne arī mēģinājis kaut ko atņemt.
   Viņš patiesi bija zaudējis daudz. Bija sagruvis pamats, uz kura līdz šim balstījās viņa dzīve. Šis pamats .bija kapteinis. Lugovojs paļāvās uz kapteini daudz vairāk nekā pats uz sevi. Un pēkšņi izrādījās, ka viņi ir līdzīgi, ka Ustjugs tāpat nevar atrast izeju no lamatām, kā tas nav pa spēkam arī Lugovojam. Elks sabruka; elka re- zekcija — tā ir sirds operācija; pēc tās ne visi izdzīvo. Un, kamēr kapteinis runjāja, Lugovoju mocīja smagas domas, ka autoritātes ir māņi, ka nevienam nevar ticēt, tikai sev, savām acīm un savam saprātam.
   Viņš uzskatīja, ka viņam atņemta ticība.. Tas nebija vienīgais zaudējums. Viņš bija sarūgtināts par kapteini, jo to, ko var piedot kapteinim, kamēr viņš bija gandrīz vai Jupiters, nevar piedot parastam gados pavecam vī­rietim. Tagad likās smieklīgi kaut ko gaidīt no cilvēka, kurš reisa laikā bija samīlējies pasažierē. Bija skaidrs, ka ne kapteinis — un jo vairāk inženieris nevarēs Lugo­vojam palīdzēt, nevarēs viņam palīdzēt atgriezties uz Zemes. Ar ko tad vajadzēja tikt galā, un kas varēja palīdzēt?
   Kapteinis auksti palūkojās stūrmanī. — Mainīties var daudz kas. Pagaidām var. Tu saki —= izeja? Atkarībā no tā, ko uzskatīt par izeju.
   Izeja bija. Izeja uz nekurieni. Ja viņi iepriekš atzīs, ka netiks galā ar grūto uzdevumu saglabāt uz kuģa nor­mālu dzīvi, ierastās cilvēciskās normas un pieņēmumus, kas ierakstīti Transgalaktikas reglamentā, tad labāk visu izbeigt, negaidot ilgo un mokošo agoniju. Jo, ja netiks galā viņi, kam lidojums bija normāls stāvoklis, ko var prasīt no pārējiem, kas no sākta gala uzskatīja «Vali» par īslaicīgu mītni?
   Izbeigt bija vienkārši. Enerģijas rezerves kuģa krā­tuvēs bija tik milzīgas, ka pietiktu atvērt, reizē tās at­brīvot —■ un kuģis uzplaiksnitu varavīkšņaina liesmā, pārvērstos gaismā, aizlidotu uz visām pusēm pasaules telpā neiedomājamā ātrumā. Neviens . nepagūtu pamos­ties, bet uz Zemes neviens nesāktu par viņiem sērot: tas jau bija izdarīts iepriekš.
   —    Tāda ir izejaT — teica kapteinis, — ja mēs negribam cīnīties. Neatbilst morālei? Bet, ja mēs esam cilvēki, tad mums ir viena morāle; ja atsakāmies no visām grūtībām, kas nākotnē mūs varbūt gaida, tad arī morāle kļūs cita, tāpēc ka no tā brīža mēs pārstāsim būt cilvēki.
   Pagāja dažas minūtes, līdz Rudiks sacīja:
   —    Neticu, ka tu par mums tā domā.
   —    Jādomā tagad, — atbildēja Ustjugs, —■ lai pie tā vairs nevajadzētu atgriezties. Labāk padomāt vēl: priekšā taču daudz gadu. Lai ko arī mēs tagad izlemtu —• mēs izlemjam uz visiem laikiem.
   —    Ko tu, — ierunājās Rudiks. — Jādzīvo. Un kas mēs tādi esam, ka varam lemt par citiem? Te tu pāršāvi pār strīpu, kaptein.
   —    Es piekrītu Rudikam, — noteica Lugovojs.
   «Priekšā daudz gadu,» viņš domāja. «Daudz gadu. Un
   nevar būt, ka nav izejas, ka to neatrast visu mūžu. Kap- tenis mūs baida, pārbauda izturību. Bet es tagad zinu, ka viņš nav stiprāks par mani, tātad es neesmu vājāks par viņu un varbūt es arī varu. Izeja kaut kur ir, un es to atradīšu.»
   —    Vispār, — secināja Rudiks, — vajag ķerties pie darba.
   —    Labi, —■ nobeidza kapteinis. Tad —1 pa vietāml Un modinām pasažierus. Es nedomāju, ka viņiem rādī­tos jauki sapņi.

   Uguntiņas skraidīja pa sintezatora paneli kā skudras pie sava mājokļa. Skaitītāju lodziņos zibēja cipari. Tad noskanēja zvans. Sekundi nogaidījis, inženieris Rudiks atrāva aizvirtņus. No tumšā cauruma uzvēdīja silta, ko­dīga smarža, kas pēc brīža izgaisa.
   —    Gatavs, — teica inženieris, izvilkdams no izejas ka­meras baltu apaļīgu kontūru krēslu, izlietu no viena plastmasas gabala. Rudiks to nolika uz grīdas, kritiski aplūkoja, apsēdās, piecēlās.
   Kārtībā. Vai vēl vienu?
   —- Divus, — sacīja Inna. —Pavisam vajadzēs četrus.— Viņa pasmaidīja. — Mēs mīlam viesus. Tikai, lūdzu, iztaisiet dažādās krāsās. Sarkanu, dzeltenu — pasteļtoņos.
   —    Kaut vai desmit, —: inženieris teica. — Tādus nie­kus taisīt ir vienkārši. Elementāra sintēze. Tā, raugieties! Šeit sastādiet formulu, uz šīs struktūrpults atrodiet vaja­dzīgo šifru…
   Rudiks izturējās droši pret tām sievietēm, kuras, pēc viņa pārliecības, nekādi nevarēja viņam pievērst uzma­nību. Toties no vientuļām viņš baidījās. Pēc viņa vār­diem, tās bija pārāk pieļāvīgas.
   —    Paldies, — viņā neklausīdamās, savā noslēpumainajā čukstā sacīja Inna. — Iešu meklēt palīgus: krēsli taču vēl arī jāaiznes. To izdarīs vīrieši.
   Rudiks paraustīja plecus, aizvēra aizvirtņus, nospieda vajadzīgā krāsotāja pogu un ieslēdza sintezatoru ope­rācijas atkārtošanai. Viņam patika, ka darba rezultātā radās kādi priekšmeti, tie bija inženieriskās varenības reāla liecība. Tagad šāda darba bija gana.
   Sintezators pabeidza krēslus, un inženieris to pārslē­dza uz metālu,, kad nodalījumā parādījās kapteinis. Viņš piegāja pie pults un palīdzēdams sāka grozīt rokturus. Inženieris nospieda starteri. Nomirkšķinājās gaisma, no­dalījumu atkal piepildīja zema, paklusa zuzoņa^
   —= Viss kārtībā? —n kapteinis prasīja.
   Rudiks mašināli noslaucīja rokas mutautā un iebāza to kabatā.-
   —= Tomēr viņi ir savaldīgi, — viņš nosprieda.
   —-i Tu tā domā, — noteica Ustjugs. — Cerēsim.
   *
   Pasažieri patiešām izturējās savaldīgi.
   Uzzinājuši, ka mēģinājumi ar vairākām pārejām līdz­telpā un atpakaļ, lai pārvērstu antivielu atkal vielā, cie­tuši neveiksmi, pasažieri pretēji kapteiņa bažām nekrita izmisumā. Neviens histēriski neklaigāja un nebrēca pēc atriebības. Acīmredzot zemapziņā pasažieri bija ne tikai
   paredzējuši šādu iespēju, bet arī paguvuši ar to samieri­nāties. Un, kad iespējamība kļuva par bēdīgu realitāti, viņi to uzņēma, kā pienākas kosmosa kuģa pasažieriem.
   —   Jā, — Petrovs sacīja. —■ Gadās arī ļaunāk. Mēs esam dzīvi, un tas nav tik maz.
   i — Es pat teiktu, ka daudz, — pārtvēra Narevs, ap­spiežot impulsīvo vēlēšanos protestēt. — Vajag tikai iedomāties, kas būtu noticis, ja Zeme laikus neuzzinātu, ar ko draud mūsu nosēšanās. Brrr!
   I To iedomādamies, visi neviļus noskurinājās. Inna uzlika roku Istominam uz pleca un uzsmaidīja rakstniekam. | — Tagad tu beidzot varēsi mierīgi pabeigt savu grā­matu.
   —    Jā, jā, —- viņš ne pārāk apņēmīgi apstiprināja. Inna viņu uzreiz saprata — ne velti viņa bija ne tikai sieviete, bet arī radošs cilvēks — aktrise.
   [ — Pats galvenais taču ir uzrakstīt, vai ne? — viņa teica. — Radīt. Pārējais ir mazāk svarīgi. T Istomins pasmaidīja, noņēma viņas pirkstus no pleca un pielika pie lūpām.
   Fiziķis Karačarovs novērsās un savaikstījās? šodien vi­ņam bija tieksme noliegt sievietes. Kas tad viņas galu galā ir? Sugas nemainīgo pazīmju nesējas, ne vairāk. Ko viņas paveikušas fizikā? Matemātikā? Literatūrā? Glez­niecībā? Mūzikā? Tehnikā? Ja kaut kur arī var atrast .pa vienam vārdam, tad izņēmums tikai apliecina likum­sakarību. Sievietes nav spējīgas abstrakti domāt, un, pat vērtējot cilvēkus, viņas pastāvīgi kļūdās.
   Viņš dusmīgi palūkojās Zojā. Izsekoja viņas skatie­nam. Zoja nenovērsa acis no Milas. Jaunā sieviete bija bāla*
   —    Vai jums nav slikti? —- Serova satraukti vaicāja.
   —    Nē. Nē, nē. Viss kārtībā. —■ Mila ievilka elpu un pat pasmaidīja. — Bet man gribētos ar kaut ko nodarbo-
   ! ties. Mums visiem vajag kaut ko darīt, vai ne? Kamēr mēs vēl neesam pieraduši…
   —    Nu protams! — pēc mirkļa iesaucās Narevs. — Mums ir milzums visādu darbu! Vispirms — jāiekārto­jas, kā nākas, ja jau mēs te dzīvosim. Un šeit, Mila, mēs nekādi neiztiksim bez sievišķīgās gaumes un jūsu — speciālista padoma. Kaptein, ja nemaldos, mums šeit ir divdesmit četras kajītes?
   š =s 2004 81
   —          Pirmajā klasē, — kapteinis precizēja. — Un trīs­desmit divas — tūristu klasē.
   —          Tūristu klasi liksim mierā, — Narevs atmeta ar roku. — Tāpat jau katram no mums iznāk pa trim kajī- tēm — pat pārāk daudz. Lai katrs pēc savas gaumes iekārtojas divās trijās telpās. Vai jūs, kaptein, neiebil- stat?
   —    Neiebilstu.
   —    Varbūt ari jūs ar saviem biedriem pārvāksities šurp?
   _— Nē. Saprotiet mūs pareizi: kuģis ir jāuzrauga un
   jākopj.
   —          Nestrīdēšos. Tagad mums jāsadala telpas atbilstoši katra vēlmēm, jāizveido plāna un iekārtu uzmetums… Ak, mani draugi, mums te ir tik daudz darba, ka grūti pat iedomāties, kad mēs ar to tiksim galā!
   Tas viss bija saprātīgi, bet Karačarovs nevarēja tāpat vien piekrist: kaut kā taču bija jāparādās viņa personī­bas savdabībai, bet fizikā te neviens neko nesaprata. Un viņš noņurdēja:
   —• Vajag strādāt! Es, piemēram, nevaru atļauties at­rauties no galvenā.
   —          Katrs var pavadīt laiku, kā vēlas, — Narevs pie­krita. — Vai jūs, Mila, neatteiksities?
   Mila pamāja, bet Narevam likās, ka Mila dziļāk nekā citi pārdzīvo notikušo.
   —          Un jūs? — Ceļotājs pagriezās pret Istominu. — Droši vien arī gribēsit vispirms pievērsties grāmatai?
   Literāts neatbildēja. Viņš stāvēja, neapzināti spaidot Innas pirkstus. Un laikam bija saspiedis tos pārāk stipri, jo aktrise uzmanīgi atbrīvoja roku. Tad Istomins atjēdzās un pārlaida klātesošajiem izklaidīgu skatienu.
   —          Aizdomājāties? — Zoja pasmaidīja. Viņa simpati­zēja rakstniekam, tāpat kā visiem, kas necentās sarež­ģīt viņas dzīvi.
   —    Nē… Vispār — nē. Aizdomājos par nākotni.
   —          Tas ir interesanti! —1 jautri iesaucās Narevs. — Kā tad nākotne rādās cilvēkam ar bagātu fantāziju?
   Istomins tikpat izklaidīgi palūkojās viņā.
   Istomins bija no to apsēsto rakstnieku sugas, kuri pamostas pēc ilgas ziemas guļas un strādā dienām un naktīm, līdz kaklam iegrimuši topošajā grāmatā, lai pēc tās pabeigšanas ar atvieglinājuma sajūtu, atkal aizsnaus- tos, ļaudamies notikumu straumei. Tagad Istomins pēkšņi sajuta, ka tukšums, kas bija radies, tikko kļuva zināms, ka atgriešanās uz Zemi tiek atlikta līdz bezgalībai, sāk piepildīties, it kā būtu atvērtas slūžas. Viss, ko apkārt runāja, līdz viņam nonāca kā caur vati, iestrēga kaut kur vidusausī un neskāra smadzenes, kuras pēkšņi sāka drudžaini producēt nākotnes ainas.
   —: Vai nu vajag? — viņš noteica balsī, kurā neap- ņēmība cīnījās ar apmierinājumu: galu galā klausītājs ir gandrīz vai lasītājs. — Viss vēl ir pārāk negatavs… un vai vajag par tādām lietām domāt? Man tas iznāca nejauši…
   —    Tas ir nepieciešami! — viņu pārtrauca Narevs. — Mums nepieciešama domu un zināšanu apmaiņa: ik­vienam no mums taču piemīt kas tāds, kā nav citiem. Tā tas ir vienmēr, un katrs aizejošais cilvēks aiznes kaut ko tādu, kas piemitis visā pasaulē vienīgi viņam. Vakaros mēs visi pēc kārtas stāstīsim — par savām do­mām, par pārdzīvoto, protams, arī par nākotni.
   —    Labi, —• Istomins sacīja un izstiepa roku, lai savā stāstā — varbūt pareģojumā — ar žestu atzīmētu katru pauzi un katru uzsvaru.
   *
   … Istomins izgāja no savas kajītes un apskatījās ap­kārt. Salons bija tukšs. Jau vairākus gadus durvis uz pastaigu klāju stāvēja vaļā: kaut kas bija sabojājies — un mehānismu neviens nelaboja. Salona plastikāta ap­šuvums no vecuma bija zaudējis krāsu, kļuvis raupjš, kam nav patīkami pieskarties. Šur un tur tas bija atlobījies no sienas, dažviet pārplīsis, un caurumos bija redzams tumšs, auksts metāls.
   Istomins ieklausīdamies nogaidīja. Pārējo kajīšu dur­vis bija ciet, no tām nenāca ne skaņas. Rakstnieks zi­nāja, ka vairums kajīšu bija tukšas, tajās agrāk apme­tušies pasažieri bija miruši. To mirstīgās atliekas, tāpat kā citi «Vaļa» atkritumi, nonāca utilizatoros, pēc tam sintezatorā un tagad kuģa sistēmā riņķoja pa apli. Dzīvi palikušie varēja sevi uzskatīt par cilvēkēdājiem, bet tas viņus nemulsināja, precīzāk — viņi par to pat nedomāja. Gadu desmitiem ilgā vientulība bija tos novedusi līdz pilnīgam trulumam, bija zudušas jebkuras intereses. Tas
   4* 83
   bija neizturami — no dienas dienā, no gada gadā redzēt vienas un tās pašas sejas, dzirdēt vienas un tās pašas balsis, vienus un tos pašus vārdus. Agrāk, kad pasažieri bija jaunāki un enerģiskāki, tas nevienu reizi vien no­veda pie sadursmēm, kuras beidzās ar asins izliešanu.- Tagad sadursmju vairs nebija, bet tikai tādēļ, ka cilvēki negribēja viens otru redzēt. Viņi visu laiku pavadīja ieslēgušies un pirms iziešanas no kajītēm pārliecinājās, ka salonā neviena nav un var aizskriet turp, kur bija ba­rība — vienīgais, kas viņus vēl dzīvē interesēja. Sinte­zators — ēdienu izgatavotājs bija no vecuma sabojājies, un pēc to ekipāžas locekļu nāves, kuri vienīgie pazina sa­režģītās mašīnas uzbūvi, tas aizvien biežāk ražoja tādu barību, kurai cilvēku valodā pat nosaukuma nebija. Kādā jaukā dienā šķīvjos varēja izrādīties inde, kas būtībā sa­stāv no tām pašām vielām kā pārtikas produkti. Riska apziņa piešķīra dzīvei zināmu asumu. Kad brokastīs, pus­dienās vai vakariņās mašīna izsniedza kaut ko pavisam1 neiedomājamu, ļaudis tā priecājās, ka pat sāka sarunā­ties — kā agrāk uz Zemes pēc pirmizrādes vai labas grā­matas.
   Vispār, ja arī šķīvjos izrādītos inde, neviens negaustos. To, kas notika ar viņiem, nevarēja saukt par dzīvi, un diez vai būtu vērts bēdāties par tās zaudējumu. Tā bija pasīva veģetēšana, izdzišana, idiotisms. Kādreiz cilvēki kaut ko zināja, mīlēja un pēc kaut kā tiecās, bet atmiņa bezdarbībā notrulinājās, izgaisa zinības, dzisa emocijas, • jau sen vairs nebija pēc kā tiekties: nebija mērķu un dzīve bija noslēgusies bioloģiska procesa rāmjos. Ja starp cilvēkiem būtu kaut mazākie kontakti, viņi sen būtu atzi­nušies, ka gaiaa nāvi, bet tagad par to katrs atzinās tikai pats sev. Droši vien viņiem būtu vajadzējis to izbeigt, bet vajag ne mazumu spēka, lai pieņemtu lēmumu par pašnā­vību un uzdrošinātos to izpildīt. Pat tam nepietika spēka.
   Tāpēc viņi dzīvoja. Ar gadiem, kā tas parasti notiek, atmiņas par bērnības un jaunības tālajiem notikumiem aizvien biežāk izstūma vēlākos notikumus, tās izlauzās virspusē un izplūda kā no dziļumiem izvirdusi lava. Daž­reiz cilvēki uztvēra savas atmiņas kā īstenību, visbiežāk tas notika, kad pēc kuģa nejaušas iegribas atdzīvojās ekrāni un sāka rādīt filmu, vienmēr vienu un to pašu, aizmirstu aparātā pirms daudziem gadiem, — filmu, kurā bija Zeme. Un cilvēki atdzīvojās un ar priecīgiem izsau- ciēniem izskrēja no kajītēm, bet drūmajā salonā viņus sagaidīja aukstā un miklā īstenība (bija sabojājušies kli- matizatori), un viņi, galvas nokāruši, lai neredzētu apkār­tējos, atgriezās savās telpās, kur aparatūra pēkšņi izslē­dzās pēc tās pašas skaitļotāja iegribas, kas pēc ilga pār­traukuma ekrāniem bija likusi kļūt gaišiem.
   Neviens nezināja, cik ilgi būs šie pārtraukumi. Dienu skaits sen bija zudis. Iespējams, ka kaut kur kuģa dzīlēs aparāts arī nodarbojās ar lidojuma hroniku, bet galu galā — vai nav vienalga, cik lidojums ir ildzis un cik vēl ilgs? Jo katru reizi, kad gribējās gulēt (bet diennakts laiki sen bija sajukuši, un katrs ēda un gulēja, kad gribējās), varēja cerēt, ka šis miegs šoreiz netiks pārtraukts un ne­manāmi pāries nāvē. Kuģis pasargāja cilvēkus no jebkuras ārējās ietekmes, no bada un slāpēm, slimībām un trau­mām, atbrīvoja no nepieciešamības izrādīt aktivitāti, dar­boties, un cilvēki tagad no dzīves lūdza tikai vienu: ne­manāmu, bez sāpēm, maigu nāvi. Izdzist, bet ne pārtraukt dzīvi.
   Taču kuģis, lai cik vecs un bojāts, pagaidām izpildīja savu pamatuzdevumu — apsargāt tanī vēl mītošos cilvē­kus. Izņemot pilnīgi nolaidušos un pārrijušos līdz nāvei, viņa iemītnieki nevarēja pat cerēt tādā veidā tikt no sevis vaļā.
   Klusajai agonijai vēl bija jāturpinās ilgi.
   Istomins, izgājis no savas kajītes, par to nedomāja" viņš jau sen bija atradinājies domāt, aizmirsis, ka ir literāts, ka raksta grāmatas, un, pat ja viņu tagad kāds pasauktu vārdā, viņš diez vai būtu atsaucies.
   Viņš izzagās caur salonu, ejot pa izdilušu paklāju, pēc tam pa sakrunkojušos plastikātu. Viņš uzmanīgi atvēra salona durvis, lai viru čīkstoņa nepievērstu citu kuģa iemītnieku uzmanību.
   Beidzot viņš izgāja gaitenī. Rokā viņš bija cieši sažņau­dzis vecu šķīvi ar apdrupušām malām, sen nemazgātu un pārklātu ar stingri piekaltušām ēdienu atliekām. Viņš sen bija pārstājis mazgāt traukus: tas nevienam nebija vaja­dzīgs. Joprojām uzmanīgi likdams kaut kādās lupatās ievīstītās kājas, puskails viņš nozagās lejup pa kāpnēm un iegāja sintezatoru nodalījumā, *
   Te bija netīrs, grīdu klāja sasistu trauku lauskas un dažādās reizēs izšķaidīta ēdiena traipi. Istomins piegāja pie • sintezatora, bailīgi atskatījās, pielika šķīvi un nospieda pogu. Viņa garās pinkainās bārdas gals gulēja šķīvī, un no īsās caurules tekošā putra aplēja bārdu, bet viņš nekā nemanīja.-
   Kad šķīvis bija piepildījies, viņš to pacēla pie mutes un, rijīgi gāzdams pār malām, izdzēra. Apmierinājis pirmo izsalkumu, viņš ielēja vēl otru porciju, lai varētu paēst vakariņas, neizejot no kajītes.
   Tad viņš pagriezās, lai tikpat klusi atgrieztos salonā, bet no turienes — savā migā un ieslēgtos vēl uz vienu diennakti.
   Pagriezies viņš sarāvās — durvīs stāvēja cilvēks.
   Tas bija, protams, kāds no vēl dzīvajiem pasažieriem. Kādreiz Istomins bija zinājis, kā viņu sauc un kas viņš ir. Tas bija sen aizmirsies, un pašlaik literāts atcerējās tikai to, ka šis cilvēks ir par viņu stiprāks.
   Viņiem nebija nekāda iemesla sadursmei, .nekādas ne­pieciešamības vēlēt otram ļaunu. Tomēr ne varmācība vien rada bailes, arī bailes rada varmācību, un bailes pa­vadīja ikvienu no viņiem, tā bija vienīgā no cilvēcīgajām emocijām, kas nebija mirusi bijušajos cilvēkos. Un abi zināja, ka sadursme ir neizbēgama, ja viņi satikušies, te, pie barības. Viņos vairs nerunāja saprāts, bet instinkts, kas neko negribēja zināt par to, ka nav barības trūkuma, ka tās ir daudz, lai cik arī viņi ēstu, ka ēdamā kļūs vēl vairāk, kad nomirs beidzamais no viņiem. Instinktam lo­ģiski spriedumi bija nepieejami.
   Nenolaižot acis no ienācēja, Istomins sāka virzīties ar muguru gar sienu: viņš ievēroja nodalījuma pretējā galā otras durvis un saprata, ka var nokļūt pie tām, pirms pre­tinieks uzmin viņa nodomu.
   Tas patiešām pārāk vēlu par to iedomājās. Viņš stāvēja, aizsedzot izeju gaitenī, mazliet saliecies un nolaidis sa­žņaugtās rokas. Viņa skatiens caur pieri sekoja katrai eksliterāta kustībai, gaidot lamatas.
   Istomins tika līdz durvīm, ar muguru tās spēcīgi at­grūda un atradās šaurā gaitenītī ar metāla sienām, kura pretējā galā sākās tikpat šauras kāpnes. Pretinieks tikai beidzamajā brīdi ar kaucienu metās viņam pakaļ. Izšļak- stīdams putru, Istomins joza augšup pa kāpnītēm. Viņš saprata, ka sekotājs, kura šķīvis bija tukšs, panāks viņu, ja viņš tūlīt neatradīs kādas durvis, kuras var aizslēgt no iekšpuses.
   Vajātāja elpa bija jūtama jau pavisam tuvu, aprepušie pirksti noslīdēja pa Istomina kailo muguru, taču nespēja viņu apturēt. Tad bēgošais apgriezās un ar spēku iesvieda šķīvi sekotājam tieši sejā.
   Liekas — šķīvis trāpīja pa virsdeguni. Vajātājs ierēcās un pacēla rokas pie acīm.
   Istomins uzšāvās vēl dažus stāvus augstāk un apstājās, ar grūtībām atvilkdams elpu. Pretinieks gaudoja lejā, tad kļuva dzirdami viņa nedrošie soļi, aizvien klusāki un klu­sāki: viņš kāpa lejup, atteicies no pakaļdzīšanās.
   Rakstnieks apsēdās uz aukstā metāla pakāpiena un sāka raudāt. Viņš bija palicis bez šķīvja un zināja, ka jaunu nekur nedabūs. Tagad viņš varēs ēst tikai pie sintezatora, saņemot putru bļodiņveidīgi kopā saliktās plaukstās. Vi­ņam nāksies iet ārā divreiz, un viņu agri vai vēlu notvers un -nositīs tas pats cilvēks," kam tagad bija nopietns iegansts naidam.
   Istomins lēni piecēlās un ar delnas virspusi noslaucīja asaras. Viņš juta, ka viņā sāk kūsāt pirmatnīgs niknums.
   Galu galā, lai arī sekotājs bija veiklāks, toties tagad Istomins ir spēcīgāks. Viņš, liekas, ievainoja pretiniekam acis. Ja varētu atrast ieroci — kaut kādu sitamo, nūju —, viņš vēl pagūtu notvert pretinieku pie sintezatora, uzva­rēt un atņemt trauku. Lai vājākais iet bojā!
   Istomins atkal sāka rāpties augšup. Kāpnes vītņveidīgi vijās un pēc vēl pārdesmit pakāpieniem noveda viņu pie aizslēgtām durvīm.
   Rakstnieks tās atvēra, iegāja plašā telpā un ziņkāri ap­skatījās visapkārt.
   Te atradās kaut kādi priekšmeti. Pirms dažiem gadiem literāts, iespējams, būtu tajos pazinis kuģa vareno ma­šīnu vadības iekārtas. Tagad viņš to vairs neatcerējās un necentās atcerēties.
   -Viņš paraudzījās apkārt, nūju meklēdams. Instinkts vi­ņam teica, ka te var atrast ieroci. Un Istomins patiešām to ieraudzīja.
   Tā bija gara dzelzs nūja, kas rēgojās no grīdas blakus kaut kādam paaugstinājumam. Nūja bija sarkana un iz­skatījās iespaidīga. Krāsa uzvedināja uz domu par cīņu un iedvesa drosmi.
   Rakstnieks piegāja un satvēra nūju. Tā nepadevās. Viņš uzspieda stiprāk.
   Viņš ilgi centās izlauzt nūju no grīdas spraugas, kur tā bija? iestiprināta. Beidzot apakšā kaut kas nokrak­šķēja — un nūja sāka slīdēt pa plaisu.
   Istomins nezināja, ka tas bija rokturis dzinēju ieslēg­šanai pilnā jaudā avārijas gadījumā. Kādreiz šo rokturi izmantoja nepieciešamībai ātri attālināties no kāda ķer­meņa, sadursme ar kuru varēja apdraudēt kuģi.
   Visās «Vaļa» telpās iegaudojās sirēnas. Pēc šīm skaņām pasažieriem vajadzēja steidzīgi ieņemt vietas kūniņās. Tam deva trīsdesmit sekunžu laika; atgādnes uzraksti bija redzami katrā kajītē. Ja kāds nebija paguvis savlaicīgi noslēpties, tam vajadzēja nospiest signālpogu zem attie­cīgā uzraksta. Saņēmuši signālu, dzinēji nedaudz nogai­dītu: viņiem rezervē vēl atliktu trīsdesmit sekunžu.
   Sirēnas kauca; cilvēki, kas vēl dzīvoja kajītēs, kā arī pats Istomins tās dzirdēja. Vienlaicīgi nedzīva balss sāka skaitīt sekundes. Bet cilvēki jau sen vairs nelasīja uzrak­stus un bija aizmirsuši to jēgu. Sirēnu gaudoņa izsauca bailes, bet balss — ziņkāri, tomēr neviens pat nepalū- kojās uz kūniņu pusi. Kāds atieza zobus, cits ar plaukstām aizsedza ausis. Pogu zem uzraksta nenospieda neviens. Ar sarkano rokturi ieslēgtais avārijas automāts signālu nesaņēma. Tieši pēc trīsdesmit sekundēm ierēcās dzinēji un gluži kā lielgabala šāviņu izšāva kuģi uz priekšu.
   Cilvēki to nebija gaidījuši. Un gāja bojā jau pirmajās sekundēs, saspiesti pret sienām un salauzti pret mēbelēm.
   Istomins tika uzsviests uz roktura un nobeidzās kā ku­kainis uzsprausts uz kniepadatas.
   Tā beidzās nākotnē …
   *
   Visi satriekti klusēja. Narevs pārtrauca klusumu.
   —    Spīdoši! — viņš teica. — Manuprāt, spēcīgi. Bet, protams, apstrīdami. Man, piemēram, nākotne tēlojas pil­nīgi savādāk. Tā taču atkarīga no mums — un mēs jums esam pateicīgi par brīdinājumu. Tas ir pilnīgi pareizi, mēs nedrīkstam sašķelties. Doktor Karačarov, mēs gai­dām, ka nākamajā reizē kaut ko tikpat interesantu mums pastāstīsit jūs.
   —   Es esmu pētnieks, nevis popularizētājs, —; norūca fiziķis.
   —          Bet, doktor, «= teica Zoja. — Vai tad jūs patiešam nenolaidlsities līdz māsu līmenim?
   —•: Hm, — šaubīdamies izdvesa Karačarovs.
   —          Bet Federācijas čempions, — Inna sacīja, uzsmaidī­dama Jeremejevam, — pastāstīs mums par sportu …
   —    Un jūs — par teātri… — turpināja Petrovs.
   —■ Ar prieku. Bet jūs^ pats?
   —          Nu, es, — teica Petrovs. — Es patiešām vēl nezinu. Liekas — dzīvē nekas interesants nav gadījies. Lai gan..i es padomāšu.
   —          Un vēl, — neapņēmīgi uzsāka Jeremejevs, kurš vienmēr kautrējās publiski izteikties. — Mēs taču varam ne tikai sarunāties, bet arī spēlēt. Kaut reizi vai divas nedēļā. Te mums ir brīnišķīga zāle, var organizēt sacensī­bas, lai arī ne meistaru līmenī, bet, kā mēdz sacīt, galve­nais taču ir nevis uzvarēt, bet gan piedalīties.
   —- Bravo! — Narevs iesaucās. Mila pagriezās un no­skūpstīja vīru uz vaiga.
   —          Nu, — kapteinis pavisam nomierinājies sacīja Isto- minam, — šķiet, jūsu ieskats nākotnē tomēr bija pārāk drūms, vai ne? Un neapvainojieties, lūdzu, bet tāda rok­tura uz kuģa nav. Es nezinu, kur jūs esat to redzējis.
   —          Neatceros, — nomurmināja Istomins: viņš apjuka, dzirdēdams klausītāju kritiku. — Man tā vienmēr ir licies… — Viņš samulsis pasmaidīja. —■. Rakstnieki vis­pār nav pareģi. Drīzāk skaidrotāji.
   Kapteinis pamāja. Viņam kļuva aizvien priecīgāki ba­žas nozuda, izgaisa optimismā, kas pieplūda kā ūdens dambja priekšā, cēlās augšup …
   —          Bet administrators! — Petrovs teica. — Cik daudz viņš varēs pastāstīt, kādas idejas viņam nāks prātā — ļau­jiet viņam tikai tikt uz pekām!
   —          Doktor,*— Nareva balss izskanēja dziļā klusumā, r—: Vai viņam kļūst labāk?
   —    Jā.
   Ārsti vienmēr saka jā. Līdz zināmām laikam.
   Atkal iestājās klusums. Bija laiks šķirties un katram ķerties pie sava darba. Bet neviens nekustējās, un tad Narevs noprasīja savā asajā, netīkamajā balsī, to nepie- klusinot, kā viņš parasti mēdza:
   —          Kaptein, vai tad mums patiešām nav nekādu, pil­nīgi nekādu cerību atgriezties? Kaut kādas iespējas —i viena no simta, no tūkstoša, pat no miljona?
   = Te nepieciešams speciālists varbūtības teorijā, — atbildēja Ustjugs, brīdi padomājis. — Bet es uzskatu, ka varbūtība pilnīgi izzudīs tikai reizē ar dzīvību.
   Un tas viss. Saproti, kā gribi.
   —           Nē, lieliski, lieliski, — atkārtoja inženieris Rudiks, izņemdams no izejas kameras dažas fiziķa pasūtītās me­tāla detaļas.
   Atbildes vietā kapteinis teica?
   —          Bet neviens no viņiem tā arī neieminējās par Zemi, par to, kas palicis uz tās. It kā tās vispār nebūtu bijis.
   —    Vai, tavuprāt, tas ir slikti?
   Es nezinu. Ja nav Zemes, tas nozīmē, ka nav arī pagātnes. Viņi ir ar mieru par to domāt tikai nākotnes formā. It kā atmiņu būtu zaudējuši. Bet, ja cilvēks atceras un negrib runāt, tas nozīmē, ka viņš netiek galā ar pa­gātni. Nevis viņš pavēl pagājībai, bet otrādi. Tas nozīmē, ka pagātne viņā sēž kā skabarga. Un augonis augs. Es justos daudz mierīgāk, ja viņi runātu par Zemi. Protams, skumji, bet mierīgi. Kā mēs abi.
   —    Vai tad mēs runājam?
   Kapteinis negribot pasmaidīja.
   —          Nu, mums pašlaik prātā kas cits. Vai tu apskatīji baterijas, kā nākas?
   —    Vēl ne. Narevs ir kārtīgs vīrs, vai ne?
   —    Droši vien. Lai gan… žēl, ka administrators guļ.
   —    Nekas. Piecelsies.
   —          Cerēsim, — kapteinis teica. —- Lai gan — viss var būt. Viņš nelieksies, bet var salūzt.
   *
   —           Reģenerācija notiek lēni. Šīs pārejas tomēr ir trau­cējušas: tik drausmīgas vibrācijas! Pastiprināsim stimulā­ciju, tad ies ātrāk. Vai jums nav apnicis?
   —           Ko jūs, doktor, man tas ir ļoti vajadzīgs. Savādāk es visu laiku no kaut kā baidos: vai jūs ari?
   Zoja pamāja.
   -— Man ir bail. Kā visiem. Tagad nedrīkst palikt vienatnē. Kaut kas jādara, par kaut ko jārūpējas. Mums vajag vienmēr par kādu rūpēties .. i
   Vera uz mirkli pieglaudās ar vaigu pie viņas plaukstas. Zoja noglāstīja meitenes plecu.
   —    Nu, līdz rītam.
   —    Uz redzēšanos, doktor!
   Vera palika viena. Viņa, liekas, iesnaudās. Viņu pamo-; dināja balss.
   —    Māsiņ, — klusi sauca administrators. — Māsiņ.; ļ
   Vera satrūkās, cīnīdamās ar snaudu.
   —    Kas ar mani noticis? Es esmu slims?
   Balss nāca no caurspīdīgā kupola, bija vāja un drē-j bēja — vai varbūt sarunas iekārta to tā izkropļoja?
   —    Guliet mierīgi.
   —    Kur es esmu?
   —    Hospitālī.
   —    Tātad uz Zemes?
   Vera neatbildēja.
   —    Māsiņ, vai jūs mani dzirdat?
   —   Jūs nedrīkstat tik daudz runāt.
   —    Vai mēs esam uz Zemes?
   —    Lūdzu, izdzeriet!
   —          Vispirms atbildiet. Un kas ar manu roku? Un kāju?. Es tās neredzu. Kut…
   —    Neko es neteikšu, kamēr neizdzersiet zāles.
   —          Tātad neesam uz Zemes… — nomurmināja admi­nistrators. — Man likās — tas ir mēness. Bet tur tikai gaisma atspīd.
   —   Vai tā jūs traucē?
   —          Lai deg… Es sen neesmu redzējis mēnesi, māsiņ.; Sapņoju, ka brīvajā laikā klaiņošu mēness gaismā… PēЈ cik rūgts!
   —    Nekas. Tas ir veselīgi:
   —    Es atcerējos: jūs neesat māsa. Jūs esat Vera.
   —    Jā.
   —    Vai man vēl ilgi jāguļ?
   —   Ja būsit mierīgs, tad ātri tiksit uz kājām.
   —    Bet varbūt… nebūs uz kā piecelties?
   —    Piecelsities. Bet tagad guliet.
   —   Vera … Dodiet roku.
   —    Kāpēc?
   —    Tā es ātrāk aizmigšu. Man nez kādēļ ir bail.
   —          Tas nozīmē, ka paliek labāk. Kad cilvēkam ir slikti, viņam nav bail. — Vera šaubīdamās nospieda pogu, ku­pols pacēlās, siltais, ar skābekli piesātinātais gaiss pie­pildīja kajīti. Vera uzlika karsto plaukstiņu uz viņa del-.
   nas, viņai vajadzēja liekties tam pāri, jo reģenerētā roka vēl bija pārāk vārīga. — Tā. Aizmiedziet! —; Neņemiet roku nost. Tā ir labāk, f— Aizmiedziet, administrator!
   Jā… — viņš nomurmināja. — Es esmu administra­tors … Pavisam aizmirsu.
   Viņš atkal iegrima nemaņā. Vera ilgi neņēma nost roku, jūtot, kā uzblīst un saplok asinsvads zem ādas, kā tek asinis. Tās pulsēja ātri un nemierīgi. Neaizsargātais cil­vēks gulēja, paļaudamies viņas aizgādībai. Un Verai likās, ka arī viņas sirds, gluži kā sabalsojusies, sāk sisties straujāk.
   Futbolbumba bija skanīga, sitiens — pārliecinošs, paš­sajūta — normāla. Jeremejevs sporta zālē godīgi izpildīja to, ko viņš sauca par iesildīšanos. Kad nomierinājās sirds­apziņa, kas viņu vienmēr tirdīja, līdz viņš nebija izdarījis noteiktu skaitu sitienu un spēju izrāvienu, viņš atvēsinā­jās un mazliet papeldēja baseinā un tikai tad jutās kā cilvēks, kam ir tiesības būt ar sevi apmierinātam. Viņš izrāpās no baseina, noberzās, apģērbās un devās pusdie­not. Kā vienmēr, viņš nedaudz kavējās, bet pie tā visi bija pieraduši. Jeremejevam bija speciāla diēta. Viņš pats gāja uz sintezatoru, izvēlējās un pasūtīja, un par to maz­liet kautrējās: viņš negribēja, lai to uzskatītu par izle­pušu.
   —    Kur Mila? —■ viņš noprasīja pie galda sēdošajiem.
   —    Ieejiet pie viņas, — sacīja Inna. — Viņa skumst.
   Jeremejevs baidījās tikai no viena: slikti nospēlēt. Fa­nātiski uzticīgs sportam, viņš sen jau vairs nedomāja par vērtīgo un pārejošo šajā darbības veidā vai par tā nosa­cītību cilvēces vērtību sistēmā. Viņš nevarēja pat piecus vārdus pateikt, lai nesāktu sarunu par spēli — vakardie­nas vai aizparīta, bet, ja tā bija paredzēta šodien, tad viņš vispār nerunāja, aizņemts ar sevi un spēli. Pašlaik viņš juta, ka zaudē formu tāpēc, ka nodarbības vienatnē nekādi nevarēja aizstāt īstu treniņu. Ja viņš zaudē formu,
   tad tas nozīmē, ka, pat guvis iespēju spēlēt, viņš nespēs ziedot sevi visu spēlei, ko no viņa parasti gaidīja. Šī doma viņam iedvesa bailes. Un kā fiziski labi attīstītam bērnam ar mazliet aprobežotu iztēli, tomēr — bērnam, viņam bija nepieciešamība pieglaust kādam galvu, sajust uz pakauša siltu un uzticamu cilvēka roku, pamirt, pieklust, sakopojot spēkus. Un kaut kas ir noticis ar Milu -. ?
   Jeremejevs steidzīgi iegāja kajītē. Mila saritinājusies gulēja uz dīvāna. Jeremejevs brīdi stāvēja domādams.;
   —           Inna tevi liela: stāsta, ka tu esot labi iekārtojusi viņas istabas.
   —          Vai patiesi? — Mila vārgi pasmaidīja. — Man pašai arī likās, ka ir iznācis labi.
   —    Un Zojai arī.
   —    Es cenšos visiem. Vēl jāiekārto Narevam, fiziķim. rS
   Jeremejevs apskatīja kajīti.
   —    Vai mēs neko nepārveidosim?
   Atbildi nedzirdēdams, viņš atskatījās. Mila bez skaņa3 raudāja.
   Viņš apsēdās blakus, apskāva viņu un čukstēja?
   —           Zini ko, varbūt mums arī nevajag. Es domāju — mēs atgriezīsimies. Drīz, pavisam drīz. Man ir droša priekšno-: jauta.
   Sieva turpināja raudāt.
   —    Nu, ko tu? Nu, ko?
   —           Tu nesapratīsi, viņa gribēja sacīt, bet nepateica^ tikai nomurmināja:
   —          Vienalga… neiznāk, kā iecerēts. Vajag gravīras.n gleznas…
   —    Nu, piekar!
   —    Sintezators netaisa … gravīras. Neko tādu;; 5
   Viņš apskāva Milu ciešāk.
   —    Nē, — viņa murmināja. — Laid! Tūlīt pāries.
   —           Jāturas, — viņš teica. — Tā vajag. Nu, iedomājies tikai — gravīras! Bez daudz kā var iztikt. Man arī kaut3 kā jāiztiek bez spēles.
   Ak, kā viņa to neieredzēja šajā brīdī! Nokratīja nost viņa roku.
   —    Miliņ! Nu, nevajag! Nu, ko tu!
   Mila slaucīja asaras.

   Kapteinis Ustjugs nekad nebija visai labi ieredzējis pa­sažierus: visnemierīgākā krava. Pašlaik viņš piespieda sevi tos mīlēt, centās saskatīt katrā iespējami daudz labā. Iemeslu šādai rīcībai bija daudz. Tagad viņš bija pasažieru priekšā vēl vairāk vainīgs, nekā uzsākot lidojumu no Ze­mes: viņa vainas dēļ baterijas bija izgājušas no ierindas, bet, kad esi vainīgs, ne vienmēr vaicā, vai tu esi kļūdī­jies, tiekdamies pēc cēla mērķa, vai vienkārši aiz nevī­žības un domas truluma. Pasažieri vai nu patiešām nesa­prata, ka viņš ir vainīgs, vai arī negribēja to saprast un uzvedās tā, ka neko labāku arī nevarēja vēlēties.
   Normālos reisos kapteinis rādījās pasažieriem divas trīs reizes mēnesī, turpretim tagad viņš veselām dienām bija kopā ar viņiem, lai vienmēr sajustu viņu noskaņojumu un laikus novērstu tajā jebkuru nevēlamu pārmaiņu. Viņš nedeva cerības un neļāva vilties, vienkārši centās ar savu izturēšanos parādīt, ka viss kārtībā, viss notiek, kā vajag. Līdz zināmam laikam tas viņam izdevās.
   Pasažieru miera dēļ Ustjugs zināmā mērā atkāpās no sava pienākuma. Kas bija kapteinim jādara vispirms tādā situācijā, kādā viņi bija nokļuvuši? Jāpārbauda līdztelpas bateriju stāvoklis, jāredz, vai ir iespējams tās atjaunot, vai arī iekārta bezcerīgi izgājusi no ierindas, un atkarībā no tā jāregulē sava uzvedība. Bet kapteinis -to nedarīja. Bojātās baterijas viņš redzēja tikai vienu reizi tūlīt pēc avārijas kopā ar Rudiku. Toreiz tur viss bija nokaitēts, nācās aprobežoties ar apskati no attāluma. Un tagad, lai gan baterijas jau sen bija atdzisušas, viņš nesteidzās vi­zīti atkārtot. Pārāk daudz kas liecināja, ka baterijas ir ne­glābjami gājušas bojā, bet, ja kapteinis to būtu zinājis pilnīgi droši, viņš nevarētu noslēpumu paturēt pie se­vis — kapteinis Ustjugs bija vājš aktieris, viņa domas bija rakstītas sejā, pasažieri uzreiz nojaustu, ka nav labi, un, kas zina, kā viņi uzvestos. Kapteinis negribēja riskēt un vispārējas labklājības dēļ uzskatīja par labāku palikt nosacītā neziņā un pat nesteidzināja Rudiku apskatīt pa­matīgāk.
   Likās — arī pats Rudiks negribēja steigties. Strādājot ar sintezatoru, viņš kārtīgi apkalpoja pasažierus, bet tie izdomāja arvien jaunus un jaunus pasūtījumus un atrada tajā pat kaut kādu baudu, it kā viņiem gribētos praksē izmēģināt kuģa visvarenību. Pašlaik bija vajadzīgas glez­nas. Lai kā Rudiks prātoja, kopā ar Lugovoju viņam izde­vās izspiest no «Sigmas» tikai kaut ko līdzīgu ornamen­tam — no līknēm veidotas abstraktas figūras. Bet pasa­žieri un jo vairāk ekipāža priecājās arī par to.
   Jā, kapteinis bija slikts aktieris. Un toreizējais aizvainojums, ka Zoja viņu nebija atbalstījusi tajā pir­majā brīdī, bija tik skaidri nolasāms viņa sejā, ka to visi redzēja. Zoja sevī tikai smaidīja: nekas, lai tas būtu pir­mais mazais strīds. Viņš tomēr atgriezīsies: viņam vaja­dzīgs atbalsts. Pēc samierināšanās viņi kļūs vēl dārgāki viens otram. Tā vienmēr notiek. Pagaidīsim vēl dieniņu, vēl nedēļu… Reizēm cilvēks izrāda uzmanību, ir vē­rīgs un maigs, bet viņa acīs — tukšums; tad patiešām kļūst baigi. Bet pašlaik viņu jūtām nekas nopietns ne­draudēja. Nē, nekas.
   Pārplānojot telpas, nomainot interjerus, sarunājoties, atpūšoties un spēlējot spēles, pagāja dienas, nenesot nekā briesmīga, nekādu vilšanos, nevienu nelaimi, un kaptei­nim likās, ka šīs dienas viņš ir atņēmis kādam ienaid­niekam.
   *
   Pa-pa-pa. Pa-pa-pa. Plauksta — bumba — grīda. Solis.
   Šīs skaņas jaucās ar trokšņainu elpu un asiem kliedzie­niem. Narevs, vadot bumbu, šķērsoja laukumu pa diago­nāli. Apstājās. Lugovojs, pacēlis roku, gaidīja metienu, starp viņu un grozu neviena nebija. Narevs, acis piemie­dzis, meta bumbu. Bet negaidīti izlēca Jeremejevs, pār­tvēra un aizjoņoja uz pretējo grozu; bumba, plaukstas dzīta, skanīgi atsitās pret grīdu, lēkāja un uz mirkli bija it kā pielīmēta pie spēlētāja pirkstiem. Ceļā nostājās Zoja, bet bumba, gluži kā saprotot stāvokli, slīpi atlēca, vien­laikus Jeremejevs izdarīja sāņsoli, un, uz sekundes daļu sastindzis vienā līmenī ar vairogu, viņš ielika bumbu grozā un mīksti nolaidās uz grīdas.
   Otrā komanda zaudēja. Narevs uzsāka jaunu uzbru­kumu, bet Petrovs — tiesnesis iesvilpās. Zālē parādījās Vera, ar acīm sameklēja kapteini, izgāja laukumā, spēles gaita pārtrūka.
   Kapteinis klausījās Verā, un viņa sejā parādījās inte­rese un gandarījums.
   —   Administrators ir spējīgs sarunāties, —* viņš skaļi paziņoja. — Viņš lūdz mani apciemot viņu.
   Balsu šalkoņa, kas radās zālē, bija priecīga. Adminis­trators atgriezies ierindā —■ tas nozīmēja pagriezienu uz labo pusi. Tādi cilvēki kā administrators nevar neatrast izeju no vissarežģītākajiem stāvokļiem. Ir uz ko cerēt!
   —   Tikai pārāk viņu nenogurdiniet, — sacīja Zoja.
   Narevs neziņā stāvēja, metot atsperīgo bumbu pret
   grīdu un atkal to satverot. Vai bija vērts turpināt spēli? Komanda tik un tā palika mazākumā. Bet tad, pa ceļam izģērbdamies, ieskrēja inženieris Rudiks. Pacēlis roku, viņš iznāca laukumā, Petrovs iesvilpās, spēle atsākās no jauna, taču risinājās tālāk ne tā, kā līdz šim, bet gan enerģiskāk, priecīgāk, ātrāk: administrators bija nācis pie samaņas.
   Kapteinis steidzīgi ienira baseinā, lai noskalotu svied­rus. Ūdens maigi glāstīja viņa ādu — gaišzilā masa, pa­redzēta tikai tam, lai apskalotu cilvēku ķermeņus, it kā būtu aizmirsusi, ka ir stihiju radiniece.
   *
   Gailis, kam ar veiklu cirtienu nocirsta galva, neuzma­nīgi izlaists no rokām, joņo, izpletis spārnus, visu ceļā nošķaidot asinīm, vairs nespēj iedomāties nākotni, bet vēl nav aizmirsis notikušā šausmas. Tā arī cilvēks, pēkšņi pazaudējis visu, kas bija viņa dzīves saturs, pirmajā mir­klī nešausminās par nākotni, bet izjūt tikai tā zaudējumu, ko bija gaidījis un kam bija gatavojies. Savas dzīves no­zīmīgākos notikumus cilvēks vispirms uztver emocionāli, prāts tai pašā laikā ķeras sīkumos, detaļās, tā tikai caur detaļām cilvēks var apjēgt galveno.
   Tā tas bija noticis arī ar administratoru Karski.
   Pietika viņam izdzirdēt, ka pašlaik tiešas briesmas ne­draud, ka nebūs mokoši jāiet bojā, pieķeroties kuģa at­liekām un daloties pēdējā gaisa malkā un barības dru­patā, lai domas par zaudēto acumirkli izstumtu no viņa apziņas galveno — domas par nākotni: zaudēts bija vis- „ Vērtīgākais. Administrators pirmkārt saprata, ka neno- kļūš Padomē ne šodien, ne rīt un vispār nekad un darbu, kuram gatavojoties tika tik daudz atdots un no kura tika tik daudz gaidīts, viņam tā arī nenāksies veikt. Sapratis to, Karskis sajuta ķermenī savādu tukšumu — bija zudis mērķis, pēc kā viņš tiecās. Administrators, kurš visas bei­dzamās dienas domās jau dzīvoja uz Zemes, iztēlē satikās un dalījās domās un idejās ar citiem Padomes locekļiem, idejās, kas viņam bija radušās teorētiskā pamatojuma ap­guves piecu gadu laikā, — administrators pēkšņi jutās tā, it kā viņu ilgi un neatlaidīgi būtu pierunājuši vakarā at­nākt ciemos un viņš būtu ilgi pārlicis, beidzot aizgājis un atradis durvis aizslēgtas — neviens neatsaucās uz zv^jiu un neatvēra, bet logi bija gaiši un iekšā dzirdamas balsis. Tas bija apvainojoši un pazemojoši. v
   Viss, ko Karskis patlaban izjuta, vēl nebija pārtapis skaidrās domās; tās nebija frāzes, bet noskaņas, ne vārdi, bet krāsas, kurās pēkšņi iezaigojās apkārtne. Tomēr, pat vēl nepaguvis aptvert visa notikušā traģiskumu, adminis­trators zemapziņā jau apjēdza, ka ar viņu ir apgājušies slikti, rīkojušies necienīgi. Kā jau visi, kas pamatīgi izzi­nājuši cēloņu un seku likumu gudrību, viņš vispirms do­māja nevis par izejas meklēšanu, bet gan par to, kas vainīgs notikušajā. Un tāds varēja būt tikai kapteinis.
   —    Kā tad jus, kaptein, kaut ko tādu pielaidāt?
   —    Varu atkārtot,. *
   Kapteinis noteica šos vārdus sausi, oficiāli, bet galva bija kā dūmakā. Viņš nāca šurp ar prieku un cerību, nāca pēc padoma, bet nokļuva, liekas, pratināšanā, pie tam neobjektīvā pratināšanā. Kapteinis nenoliedza savu vain'A, lai gan zināja, ka neviens Temīdas pārstāvis to nevarētu formulēt, jo tā piederēja pie ētikas, nevis pie jurispru­dences. Ko administrators gribēja: lai kapteinis atteiktos no komandiera pienākumiem? Tas būtu visvieglākais, bet Ustjugs saprata, ka nesīs savu smagumu tālāk, lai arī kā cilvēki izturētos pret viņu un lai kā arī viņš pats gribētu no šī smaguma tikt vaļā. Tā bija vilšanās sajūta, kas paš­laik pārņēmusi kapteini; zinādams pats savas vājības, viņš zemapziņā tādas liedza administratoram, lai arī pat visaugstākajā postenī cilvēks paliek cilvēks. Administra­tors izrādīja vājumu, tātad palīdzību no viņa nebija ko gaidīt un varēja izturēties tikai stingri oficiāli;
   To visu Ustjugs pat nedomāja, bet juta, turpinādams savus paskaidrojumus. Vispār viss jau bija pateikts, un Ustjugs pieķēra sevi, ka tikai novelk laiku. Viņam kļuva kauns, un viņš pārtrauca savu runu ar sausu «Man viss», pārtrauca tik negaidīti, ka Karskis inerces dēļ vēl brītiņu klusēja.
   —          Tātad — mums praktiski nav iespēju atgriezties uz Zemes? Un arī ne uz kādu citu planētu? — viņš beidzot noteica, acīm savādi mirdzot. — Ak, nemirstīgie dievi, es pazīstu jūsu ironiju!
   —          Ja parādīsies kaut vismazākā iespēja, tā tiks pilnībā izmantota.
   —    Baterijas? …
   —    Tikko stāvoklis noskaidrosies, jums paziņos.
   Bet reakcija jau bija iestājusies, un Karskis, raudzīda­mies kapteinim garām, nomurmināja:
   —    Varat neziņot. Kas no tā mainīsies?
   —    Patiesībā jūs mums esat vajadzīgs: jūs esat vadītājs.
   —    Spēcīgi teikts. Divpadsmit cilvēkiem?
   Kapteinis būtu varējis sacīt, ka divpadsmit — tas ir daudz, sevišķi slēgtā telpā, un ka ikkatrs no divpadsmit grib dzīvot ne mazāk kā ikviens no tūkstoša vai desmit miljardiem. Bet Karskis ar rūgtumu domāja, ka visu viņa kā vadītāja varenību grib izmantot ducim cilvēku. Dot komandēt pulkvedim nodaļu, lai gan te ir vajadzīgs labi ja seržants.
   Viņam nebija taisnība, bet viņš bija slims.
   Negaidot turpinājumu, kapteinis piecēlās.
   —          Veseļojieties, administrator! — Ustjugs teica un iz­gāja, un viņam likās, ka viņa kabatas bija pilnas ar cerību drumslām.
   Zoja un Vera gaidīja aiz durvīm.
   —    Nu, ko viņš?
   —    Vai jūs viņu nenogurdinājāt?
   Kapteinis tikai pašūpoja galvu. Viņš lūkojās Zojā. Lūk, uz ko viņš vienīgi varēja paļauties. Uz viņas palīdzību, uz viņas atbalstu.
   —    Zoja …
   —    Jā, — viņa sacīja. — Es klausos.
   Esmu sagaidījusi, viņa nodomāja. Šajā brīdī. Viņš ir atnācis. Beigas pārpratumiem. Viss būs labi..,
   r— Vai mēs varam satikties? Mazliet vēlāk?
   Jā, ja tu vēlies.
   • = Ļoti.
   —    Kur?
   Viņš pateica bez vilcināšanās:"
   —    Pie manis, ja tu neiebilsti.
   Viņa pasmaidīja.
   —    Nē, protams. Pie tevis.
   Kapteinis paskatījās Verā. Meitene pacentās ātrāk no­dzēst sejā smaidu.
   —    Es tagad būšu energodzinēju nodalījumā.
   —    Labi, — cienīgi atbildēja Vera.
   Pienācis laiks nopietni apskatīt baterijas, aizejot no­lēma kapteinis. — Lai beidzot kaut ko izlemtu. Pienācis laiks pieņemt lēmumus…
   *
   Viņa dosies turp tūlīt. Lai kapteinis staigā pa savu saimniecību, bet viņa pa to laiku pasēdēs tur, apradīs ar jaunajām telpām. Pie viņa. Pamēģinās justies tur nepie­spiesti, dabiski. Šoreiz viņus vienu pie otra atveda ne vairs jūtu uzliesmojums, bet apziņa, ka savādāk nevar. Un šoreiz Zoja bija gatava pašaizliedzīgi palīdzēt Ustju- gam, tāpēc ka jutās stiprāka.
   Viņa izgāja no hospitāļa nodalījuma un, ejot pa vadī­bas klāja plašo gaiteni, smaidīja pati savā nodabā. Droši vien katrā sievietē dažkārt atdzīvojas nebēdne meitene… Ir patīkami darīt labu un patīkami dāvāt, sevišķi ja dāvā sevi un to gaida ar nepacietību. Zoja nogriezās citā — īsākā gaitenī. Šeit durvis bija platākas, apgaismes ķerme­ņiem griestos bija cita forma, kādā vietā gaitenis papla­šinoties veidoja kaut ko līdzīgu hallei, un te stāvēja divi krēsli un galdiņš. Uz halli iznāca trīs durvis: Veras kajīte atradās citā vietā. Zoja uz labu laimi atvēra pirmās dur­vis, intuitīvi juzdama, ka kļūdās: te nekas neatgādināja kapteini. Viņa atvēra citas.
   Kajīte bija plaša, pirmajā istabā bija vēl divas durvis, gluži kā dzīvoklī. Guļamistaba un vannas istaba bija sa­vienotas. Ērti. Vienu starpsienu aizņēma sienas skapji. No šī brīža un varbūt uz visiem laikiem šīs ir viņas mājas. Labas mājas, viņa nodomāja. Mājas — tās taču ir ne tikai sienas…
   Uzmanīgi aplūkojusi sevi spogulī, Zoja pasmaidīja? viņa sennebija tik labi izskatījusies. Viņa apsēdās un mazliet pasēdēja, smaidot iztēlodamās, kā viņš parādīsies uz sliek­šņa. Pēc tam viņa sāka domāt, kā sagaidīs viņu, Lai viņš uzreiz sajūt, ka viņa ir atnākusi pavisam, ka dzīve ir iegājusi savās sliedēs.
   —    Nu, es atnācu jums palīdzēt.
   —          Jūs neticēsit, — sacīja Narevs, — cik es esmu prie­cīgs.
   Mila aplūkoja kajīti.
   —    Cik telpu jums būs?
   —Ar divām pietiek — kā jūs domājat? Lai gan, iespē-: jams, — trīs. Man patīk plašums. Domāju, ka ar to ne-» vienu netraucēšu: blakuskajītes ir tukšas.
   Mila apsēdās, atvēra albumu, novilka ar elogrāfu dažas stingras līnijas.
   —          Vai ar tādu izvietojumu jūs būsit mierā? Tad pasa­kiet, ko jūs vēlētos.
   Narevs vilcinājās. Mila pacēla acis,' sastapa viņa ska­tienu, nedroši pasmaidīja un atkal nolaida galvu.
   —    Tad varbūt tā?
   Viņa sāka zīmēt. Narevs ielūkojās topošajā skicē. *
   —          Šeit varbūt varētu kaut ko piekārt pie sienas. Tikai ne tādu tīklu kā stūrmanim. Vai jums nav kaut kas tāds?
   Viņš padomāja, atvēra skapi. Parakņājās.
   -— Vai šis nederēs?
   Mila paņēma lielu, gadus septiņus veca zēna fotogrā­fiju — tikai seja, tāda pati iegarena kā Narevam, ciešu skatienu, tuvu novietotām acīm tāpat kā viņam.
   Narevs savādi pasmaidīja.
   —    Redziet, tas ir …
   Viņš nepabeidza; Mila paskatījās viņā un sastinga kā zibens ķerta. Viegli izlasījusi Nareva acīs dziļas skumjas, viņa it kā salūza — ļāva galvai nokrist uz galda un sāka žēli un neglīti raudāt, pat neaizsedzot seju rokām.
   Narevs piegāja, apsēdās blakus, izstiepa roku un mie­rinādams noglāstīja viņas matus. Sajutusi pieskārienu, Mila uzticīgi pagriezās, piespiedās ar seju viņa krūtīm un aizelsdamās sāka raudāt vēl stipr-āk. Viņas pleci drebēja
   kā drudzi. Narevs uzmeta sievietes pleciem pledu un tur­pināja glāstīt viņas matus, tik tikko tiem pieskardamies. Viņš skatījās nevis uz Milu, bet gan uz seno bērnu dienu fotogrāfiju, un viņa acīs bija vēl tās pašas skumjas, no­žēla, ka laiks aizgājis un turpina aiziet — jo tālāk, jo ātrāk.
   Šajā brīdī viņu bija pārņēmušas savādas jūtas. Likte­nis — viņš neatrada un arī nemeklēja citu vārdu —, viņa liktenis bija izdarījis vēl vienu negaidītu pagriezienu; vai gan viņa dzīve nebija pagriezieniem un lēcieniem bagāta? Viņš pašlaik domāja par sevi kā par svešu cilvēku, bet zēns no fotogrāfijas skatījās viņā — labs puisītis, kas vēl nav ņēmis dalību nevienā avantūrā. Un par visu, ko Na­revs bija darījis un pēc kā bija tiecies, viņš pašlaik ari domāja kā par lietām, kuras attiecas uz kādu citu. Viņam piemita lieliska īpašība: spēja ātri samierināties ar noti­kušo un necensties zaudēto atgūt, bet gan uzreiz orien­tēties jaunajos apstākļos. Narevs pārlieku neko neņēma pie sirds, ilgi neturēja ne ļauna prāta, ne nožēlas, no at­miņām par sievietēm viņš šķīrās tikpat viegli kā no atmi­ņām par visu citu, kā nesen domās atvadījās no tiem cil­vēkiem, kas arī šodien droši vien gaidīja viņu uz Zemes un turpināja uz viņu paļauties. «Nesagaidīs,» viņš nodo­māja, un tas bija viss, ko viņš tiem veltīja.
   Viņa roka joprojām pieskārās matiem, tie bija īsi ap­griezti un neaizsniedza kaklu, un Narevs pieķēra sevi, ka vēlas pieskarties maigajai ādai. Viņš tikko noturējās, un te nebija ko brīnīties: ne par vēlmi, ne ari, ka viņš to ne­piepildīja. Narevs ar pašam negaidītu satraukumu sāka domāt par to, ko nozīmē šīs jūtas, — ne aizraušanās, bet maigums, kādu izjūt pret bērnu. Lai gan viņam bija trīs­desmit astoņi un gadu starpība viņiem diez vai pārsniedza pusotra desmita.
   Narevs pazina sevi un savas spējas simtprocentīgi iz­mantot jebkādus apstākļus jebkurā situācijā. Viņš jau bija nolēmis, kas viņam jāizdara šajā savādajā pasaulē, un bija pārliecināts, ka iecerēto piepildīs. Būtībā viņš jau bija iesācis. Tagad viņu nodarbināja kas cits: vai mai­gums netraucēs viņu viegli pieņemt jaunos spēles notei­kumus un, gandrīz acumirklī tos apguvušam, spēlēt un apspēlēt citus. Šajā pasaulē, kura bija negaidīti radusies, arī bija savi noteikumi, un Narevs jau bija tos apjēdzis. Viens no tiem: nekavējoties vajadzēja sevi nodrošināt ar to, kā varēja nepietikt visiem. Viņš, liekas, jau bija to sācis un gribēja ticēt, ka tikai salts egoisms, nevis līdz­jūtība vai kas cits viņam pašlaik liek sēdēt šai sievietei blakus. Narevs zināja, ka viņš ir egoists, un daudzu gadu laikā bija pie tā pieradis; viņam negribējās mainīt ādu, vecā piegulēja labi, bija piekļāvusies augumam, viņš tajā jutās lieliski. Un tomēr — kāda stīga viņa dvēselē neska­nēja unisonā ar pārējām. Kāpēc viņu bija ieinteresējusi tieši šī sieviete — vienīgā, kura šeit nebija vientuļa? Vai izvēli noteica vēlme rīkoties ļaudīm par spīti un tos pie­veikt vai kaut kas cits? Kaut ko citu varēja atstāt jau­nekļiem …
   Viņš ieklausījās. Mila elpoja retāk un mierīgāk; lie­kas — aizmigusi. Narevs pasmīnēja, ironizēdams par sevi, bet viņa roka turpināja glāstīt īsos, zīdainos matus.
   *
   —    Mīļais, ko mēs darīsim?
   Atkal šī balss — gandrīz bez skaņas, maigi un nesāpīgi iekļūst apziņā. Balss, kurā parasti skan profesionāla uz­spēle, kas droši vien nekad neizzudīs. Vai patiešām pat šeit nevar kādu brīdi iztikt bez balss skaņām? Te, kur vienam cilvēkam atvēlēts droši vien miljardu miljardi telpas kubikmetru?
   Istomins nepagriežoties kaut ko noburkšķēja. Tūlīt šau­ras plaukstas viegli nogūlās viņam uz pleciem, pirksti pieskārās kaklam.
   —    Ir jau vēls, nevar taču visu laiku strādāt. Tu, mīļais, sevi sadedzini, bet es vēlos, lai tu dzīvotu ilgi. Un tev draud briesmas sevi izsmelt! Neatceros, kas to ir rakstījis, bet pārtraukt darbu vajag tieši tad, kad kļūst skaidrs, ko darīt tālāk. Tu, protams, atceries, kas to ir teicis.
   Viņš domās ierēcās. Viņam tieši nebija skaidrs, ko da­rīt tālāk, viss bija iestrēdzis, skaidras struktūras vietā auzu tume. Istomins tumi nevarēja ciest.
   Protams, viņš nesāka rēkt balsī. Tikai nodomāja: laimes un nelaimes jautājums ir kvantitātes jautājums. Kaut kas ar mēru — laime. Pāri mēram — nelaime. Mēs dažreiz rakstām, ka tāds un tāds bijis pārmērīgi laimīgs. Murgi. Laime — tas ir mērs. Laime: tu strādā un zini, ka pēc tam pabeidzis iznāksi no sava būra un, gabaliņu pagājis, pie­klauvēsi pie durvīm, aiz kurām tevi gaida sieviete. Bet nelaime ir cita: šī pati sieviete te sēž un traucē tevi strādāt.
   Izdarījis tādu slēdzienu, Istomins noņēma viņas plauk­stas sev no pleciem, noskūpstīja tās un teica tik maigi, ka pats nobrīnījās:
   —    Ko tad tu gribi?
   —• Varbūt aiziesim, pasēdēsim kaut kur? Papļāpāsim… Vai ieiesim Jbārā …
   —= Es vēl gribu pastrādāt.
   —    Ak, es iztraucēju? Atvaino …
   Innas balsī ieskanējās neatkarīgi toņi, un Istomins iekšēji pavīpsnāja: sievietes prot smalki novērtēt situā­ciju. Pašlaik skaistais dzimums ir deficīts, un Inna skaidri liek saprast, ka es esmu vairāk ieinteresēts saglabāt viņu nekā. viņa — mani. Nekā briesmīga, nekā briesmīga…
   —    Es teicu — man jāstrādā.
   Viņa mirkli skatījās viņā — savādi, pētījoši.
   —    Saki — vai tev tur arī ir sievietes?
   Viņš nesaprata.
   —    Nu, šajā romānā.
   —    Vai tad citādi mēdz būt?
   —    Bet kas viņas ir?
   —    Ko tu gribi?
   —          Es vaicāju: kuras tu tur attēlo? Droši vien ne jau mani. Milu? Vai varbūt tā ir Zoja?
   —    Klausies, ko tu, patiešām …
   —           Tu droši vien domās esi ar šīm sievietēm, nevis ar mani. Mīļais, pasaki… Tu uzskati, ka esi kļūdījies? Jā? Es traucēju? Tu taču domāji, ka viss būs uz īsu laiku. Zeme bija tik tuvu — un pēkšņi nākas turpināt nejaušo intridziņu … Bet vai tad es tev uzbāzos?
   Viņš smagi nopūtās.
   —          Klausies, aizej uz bāru viena pati — droši vien tur kāds sēž.
   Viņš arī neskatīdamies zināja, ka Inna pašlaik saknieba lūpas, nozibināja acis zem nolaistajām skropstām — trans­plantētajām, protams, bet vispār — ko tur var zināt.
   Viņas soļi attālinoties cieti noklaudzēja. Istomins at­viegloti uzelpoja, bet tūlīt arī sadrūma un atkal sāka bez­jēdzīgi blenzt diktofonā, it kā ar skatienu hipnotizēdams aparātu.
   *
   Lifts ātri aiztraucās pa šahtu; skanīgi noklikšķēja ener- godzinēju korpusa slūžas — un kabīne apstājās. Kapteinis izgāja. Uzliesmoja tablo, balss atkārtoja ar sarkanu krāsu rakstītos vārdus: «UZMANĪBU! PARBAUDI INDIKA­TORU!» Kapteinis ierasti pieskārās krūšu kabatai. Šajā korpusā bija jābūt uzmanīgam.
   Iedams garām šaurām durtiņām, Ustjugs ieklausījās klusinātajās balsīs:
   «Esmu pirmais uzkrājējs. Enerģija ir normā. Patēriņa nav.»
   «Esmu otrais uzkrājējs. Esmu zem slodzes. Patēriņš viena desmitdaļa.»
   Ustjugs mehāniski pamāja, atbildot katra automāta zi­ņojumam. Pamāja vienkārši aiz ieraduma: īstenībā viņš tos pat nedzirdēja. Viņš jau tāpat zināja, ka uzkrājēji ir kārtībā. Bet baterijas …
   Pa šauru trapu viņš nokāpa pie baterijām.
   «Esmu pirmais bloks. Esmu sabojājies. Briesmu nav.»
   Kapteinis paraudzījās savā indikatorā. Briesmu nebija.
   «Esmu otrais bloks. Esmu sabojājies. Briesmu nav.»
   Kapteinis izstiepa roku uz durvīm. Nospieda .drošinā­tāju. Atvēra.
   Oda pēc atdzisuša deguma. Nosvilusi izolācija tagad bija nosēdusies un pārklājusi grīdu, it kā te kāds steigā un bailēs būtu dedzinājis papīrus. Patiesībā te bija sade­dzis kaut kas vairāk nekā noslēpumi: trīspadsmit cilvēku likteņi. Bet pelni nebija visbriesmīgākais… Kapteinis ar .plaukstu attīrīja sadegušās aizsargkārtas atliekas, pielie­cās, ieskatījās. Ļoti smalkās bateriju plāksnes — lūk, kas bija galvenais. Tās bija vienkāršas, izgatavot no jauna it kā nebūtu grūti — vienu, desmit, pat simtu. Bet kausē­juma precizitāte, virsmas apstrāde… Un pie tam — simtu vēl varētu, bet sešos blokos to bija pāri pusmiljo­nam. Tas būtu uzdevums, kas risināms gadiem. Gadi prasa lielu pacietību. Vai tās pietiks? Kapteinis to pārdomāja, grozīdams pirkstos izolācijas gabaliņu. Pēc tam viņa do­mas pārtrauca signāls: iezummējās aparāts pie sienas.; Viņš atbildēja.
   —i Kaptein? — Veras balsī bija uztraukums. — Jūs esat vajadzīgs šeit, kaptein. Lūdzu, pasteidzieties …
   Pēc balss viņš saprata: kaut kas ir noticis.
   Pēc nelielā strīda ar Istominu, izgājusi no kajītes sa­lonā, Inna apstājās. Tomēr vienai parādīties bārā bija ne­pieklājīgi, lai arī tas nenotika pilsētā, bet gan uz kuģa, kur visi cits citu pazina. Tieši šeit vajadzēja ievērot no­sacīto etiķeti, kas pieņemta arī pārējā pasaulē. Vislabāk uzaicināt Narevu; viņš ir bruņinieks. Un ar viņu ir inte­resanti.
   Viņa pieklauvēja un tūlīt iegāja, bailīgi pasmaidīja, pēc tam smaids kļuva šķelmīgs. Viņa nočukstēja atvainošanos un atkāpās salonā.
   Viņas garastāvoklis bija sabojāts.
   Tā arī nevienu neatradusi, — no tiem, protams, ko bija vērts meklēt, —■ pārvarējusi iekšējo pretestību, viņa de­vās uz bāru viena. Tur sēdēja Jeremejevs viens pats< Inna iepleta acis.
   —- Valentīn, kas ar jums? Vai jūs esat sastrīdējušies?
   Viņa, protams, redzēja, ka viņi nav sastrīdējušies, —: Jeremejevs bija labsirdīgi noskaņots. Tas viņu arī aiz­skāra: viņa pati jutās gaužām bēdīgi.
   — Nē? Bet es nodomāju …
   Šovakar Karačarovam vajadzēja izklaidēt sabiedrību. Viņš tam piekrita nelabprāt, bet vispār viņam vienmēr patika runāt par fiziku neatkarīgi no tā, kas viņā klausī­jās. Viņš nolēma ne tik daudz stāstīt citiem kā vienkāršf parunāt pats ar sevi balsī par telpu — gan par to, kas bezgalīgi pletās aiz viņu pasaulītes ieapaļajām sienām, gan par līdztelpu, kura bija blakus, un tomēr to neuz­tvēra neviens sajūtu orgāns.
   Fiziķis apsēdās vienā no salona krēsliem, pamāja Pet- rovam, bez kura salonu tagad vispār nevarēja iedomāties, un tūlīt novērsās, baidoties, ka večuks uzskatīs šo kustību par aicinājumu uz sarunu. Gatavoties vajadzēja tieši sa­lonā: dažreiz tas izklāsta veids, kas nobriedis šaurā istabā, pilnīgi neizskan plašā zālē, pat ja tu operē tikai ar fak­tiem. Bet te vienas vienīgas hipotēzes. Un, starp citu, ar kuru no tām lai sāk?
   Fiziķis aizdomājās. Bromlijs uzskata, ka līdztelpā ir augstāko lineāro dimensiju joma. Pēc Simonjana priekš­statiem, līdztelpā ar mūsējo ir saistīta atgriezeniski, un,
   Kamēr mūsu telpa izplešas, tā otrā saraujas, tāpēc arī ir tik viegli tajā pārvarēt attālumus. Asendi, izejot no ģeo­metriskiem priekšstatiem, uzskata, ka …
   Viņš sastomījās: kaut kas traucēja domu turpināt. Ne jauna doma, vēl ne, bet tās priekšnojauta. Te vajadzēja kaut kam pievērst uzmanību, atzīmēt atmiņā nota bene. Atzīmēt kaut ko, kas varēja izrādīties ļoti būtisks, tiesa, pašlaik nesaprotami —■ kam. Šo priekšnojautu Karačarovs jau pazina un bija pieradis tai uzticēties. Tātad sāksim visu no sākuma. Bromlijs uzskata, ka …
   Domu neizdevās turpināt. Salonā iedrāzās Jeremejevs? viņš joņoja kā pa laukumu uzbrukumā. Inna, ieķērusies piedurknē, steidzās aiz viņa. Jeremejevs izrāvās — Inna tikko noturējās kājās —, pieskrēja pie Nareva kajītes durvīm, iemetās iekšā. Un tūlīt kaut kas krita, un ieklie­dzās sieviete.
   *
   Kapteinis novērsa drūmu skatienu no asins izplūduma Nareva sejā un paskatījās uz futbolistu, kurš vaikstījās un berzēja celi. Ustjugs domāja: velns parāvis, kāpēc nākas otrreiz dzīvē iet caur šo elles loku?. * Domādams par nākotni, viņš gara acīm skatīja šos pašus cilvēkus, bet jau citādus: vīrieši ar neprātīgām acīm, sažņaugtām dūrēm, ar cīniņa sviedru smaku, asiņaini, zaudējuši cil­vēcīgu izskatu, ar instinktu priekšā kapitulējušu saprātu; izbaidītas sievietes, piespiestas ar varu, sen zaudējušas savu cieņu, neziņā, kurš uzvarēs šodien, un neatcerēda­mās, ar ko viņas bijušas vakar… Atmiņa viņu brīdi­nāja, ka tie nav murgi, nav drūma iztēle; un viņā pēk­šņi atdzīvojās jaunībā pārdzīvotās bailes, atdzīvojās dzīv­nieciskas šausmas, bezspēka sajūta cilvēku degradācijas priekšā, — un tas viss piespieda neticēt vairs nevienam. Ienaidnieku vajadzēja pieveikt, pārtraukt lejupslīdi pašā sākumā, kamēr vēl darbojās bremzes. Pārtraukt, pat ja būtu jāizlej asinis, tāpēc, ka tad to būs vēl maz salīdzinā­jumā ar gaidāmo nākotnē. Bet bija taču arī Zoja, un do­māt, kas būs ar viņu, ja attaisnosies paša bažas, —■ domāt par to bija pāri viņa spēkiem.
   Tā viņš domāja, bet viņa seja palika mierīga, balss tikpat nosvērta, lai arī acīs bija niknums un nicinājums.
   —    Pirmais incidents. Ne par ko. Vajadzēja izlādēties, izgrūst niknumu. Saprotu. Viss tas ir bijis. Ja uzskatāt, ka esat pirmie to izdomājuši, tad maldāties. Skaidrs?
   Viņš apklusa, saņemot spēkus, zinādams, ka tūlīt būs tikpat kā jāgriež dzīvā miesā. Kapteinis, kā jebkurš nor­māls cilvēks, jutās slikti, ja viņam nācās kādam darīt sāpes. Bet pasažieri izrādījās vāji cilvēki, un profesija nebija kapteini mācījusi žēlot vājos: viņu dēļ gāja bojā stiprie. Tomēr ne jau šīs domas piespieda Ustjugu uz mirkli apklust un nolaist acis. Viņš piepeši bija sajutis uz lūpām viņas lūpas, bet ar plaukstām — viņas plecus un saprata, ka tā viņu dzīvē nebūs nekad. Un neko nevar grozīt, tāpēc ka nelaime ir nedalāma, to nevar sadalīt gabalos un paķert vismazāko. Pašlaik viņas šeit nebija; kapteinis nedomāja par to, kur viņa atrodas, bet priecā­jās par viņas prombūtni, tāpēc ka tagad viņam jābūt cietsirdīgam un pat rupjam, un labi, ka tas notiks bez Zojas.
   —   Jūs! — viņš teica aktrisei, jo arī viņa bija vainīga notikušajā. — Kas jūs esat?
   Viņa apmulsa un koķeti pasmaidīja.
   —    Es nezinu, ko jūs domājat… Kas es esmu? Pasa­žiere? Aktrise? Sieviete?…
   —; Jūs neesat sieviete, — viņš rupji Sacīja.
   Inna lēni pievēra acis, viņas rokas mazliet pacēlās un atkrita. Pasažieri sāka trokšņot.
   —    Kaptein! — skaļi iesaucās Istomins.
   —• Klusu! — kapteinis aprāva, pat nepagriezis galvu uz viņa pusi. — Jūs neesat sieviete, — viņš atkārtoja, skatīdamies Innā. — Un jūs visi, — viņš apvilka ar roku gaisā apli, — jūs neesat vīrieši un sievietes. Tikai cil­vēki. Aizmirstiet dalījumu vīriešos un sievietēs. Šis da­lījums mūs nonāvēs. Tikai cilvēki — nekādu citādu at­tiecību uz šī kuģa nedrīkst būt!
   —   Piedodiet, kaptein, — drebošā balsī sacīja aktrise, bet, man liekas — mēs esam brīvi pilsoņi… Jums nav tiesību. Elementārā ētika…
   —    Šeit ētika ir mana pavēle, — auksti atbildēja kap­teinis. — Atcerieties! Transgalaktikas Reglaments šeit ir likums, un vienīgi man ir tiesības to izskaidrot. Tiesāt. Un, ja būs nepieciešams, — viņš apklusa un sažņaudza dūres, — spriedumu arī izpildīt. Un es neapstāšos tā priekšā, lai par viena vai divu upuru cenu nodrošinātu pārējiem mierīgu un ilgu mūžu, bet varbūt r—• ari at­griešanos …
   —    Es ceru, r— nervozi ierunājās Istomins, — par tiem spriedumiem — tas ir pārspīlējums?
   —: Nē! — atcirta kapteinis. — Tā ari būs.
   —    Tā ir varmācība… —• nočukstēja Inna.
   ~ Kaptein, pagaidiet, — klusu ieteicās Mila, un Ust­jugs negribot apklusa: viņas tonis bija tik pārliecinošs.
   —    Izņemot mani, neviens cits nav vainīgs. Bet es.;? es vienkārši atcerējos… Nevaru vairs. Biju domājusi, ka varēšu, bet… Piedodiet man. Nē, viss ir savādāk, nekā jūs domājat. Man ir dēls. Uz Zemes. Es par to ne­esmu stāstījusi — ^Valentīns negribēja, es viņu saprotu, lai gan man ir žēl… bet tas ir kas cits. Dēls ir uz Zemes, un es vairs nevaru bez viņa. Mēs te, kaptein, dīvaini dzī­vojam, nerunājam par Zemi, nepieminam cerības, bet, taisnību sakot, mēs tikai no tā vien dzīvojam. Jūs sacījāt, ka ir viena iespēja —- no cik tur daudzām. Tad izmanto­jiet to, jo mums visiem ir laiks mājup …
   Viņa skatījās kapteinī ar pārliecību kā cilvēks, kas zina, ka lūdz tikai pieklājības pēc, īstenībā viņai ir tie­sības prasīt: neviens nevar atņemt mātei tiesības būt kopā ar savu dēlu. Visi klusēja, Jeremejevs itin kā gri­bēja iet pie viņas, bet Mila paskatījās viņā auksti kā svešiniekā, un viņš palika sēžot, nezinādams, vai viņa to nosoda par kautiņu vai arī nevar piedot, ka viņš ne­kādi, nu, nekādi nevarēja iemīlēt viņas zēnu, kuru nekad mūžā nebija redzējis… Ak dievs, pēkšņi iedomājās Is­tomins, cik banāli, gandrīz vai pliekani! Tiesa, literatūrā kaut kas tāds jau sen aizliegts, -tas atlicis tikai dzīvē: nav nekā banālāka par dzīvi!
   Kapteinis zināja, kāda būs viņa atbilde, bet viņam pie­trūka spēka pateikt to viņai tā, uzreiz: tas bija pārāk briesmīgi un necilvēcīgi! Un ne tikai kapteinis iekšēji pamira: arī pārējie saprata, ka tieši šobrīd, pašlaik, tiek izlemts jautājums, vai viņi vēl atgriezīsies pie tā, kas ag­rāk bija viņu dzīves saturs, vai arī tas viņiem ir zudis uz visiem laikiem. Viss, sākot ar Sauli un debesīm. Un cilvēki kā pēc komandas pacēla acis uz zemajiem salona griestiem, kas no šī brīža uz visiem laikiem kļuva vi­ņiem par debesīm, un pārlaida skatienu pār gludajām starpsienām, kuras tagad norobežoja viņu pasauli, kas vēl nesen bija bezgalīga, un beidzot apstājās pie kaimi­ņiem, kas tagad bija kļuvuši par mazu, noslēgtu cil­vēci.
   —    Zēns, — atkal teica Mila, un visiem kļuva baigi^ — Dēls. Kāpēc jūs klusējat, kaptein? Mēs gaidām!
   Viņa notvēra kapteiņa skatienu, visu saprata un neva­rēja novaldīt asaras. Narevs piecēlās, naidīgi skatīda-; mies kapteinī. Viņu apsteidzot, pielēca kājās arī fiziķis.
   Karačarovs necieta sieviešu raudas. Viņš bija gatavs izdarīt visu, apsolīt iespējamo un neiespējamo, lai tikai raudāšana izbeigtos. Tāpēc viņš nikni un pārliecināti uz­kliedza:
   —    Mila, izbeidziet! Nepazemojieties! Viņi mums nekādi nevar palīdzēt, bet es varu! Es visu izdarīšu!
   Šajā brīdī viņš jutās nevis kā tribūns, bet kā pravie­tis un, juzdams, ka visu skatieni pievēršas viņam, tur­pināja vēl skaļāk un pārliecinošāk:
   —    Es atradīšu iespēju atgriezties uz Zemes!
   Viņš nevarētu pateikt, no kurienes viņā radās šī pār-? liecība par saviem spēkiem un uzdevuma atrisināmību, bet pašlaik viņš sev bezgalīgi ticēja.
   Kapteinis uzmanīgi viņā palūkojās.
   —   Labi, — viņš teica. — Prasiet no mums visu, kas ir mūsu spēkos.
   —    Atveriet, — teica Karačarovs, izstiepis roku pa­staigu klāja virzienā.
   Kapteinis piegāja pie sienas, un starpsienas matētā daļa izzuda. Ļaužu skatieniem atklājās caurspīdīgais borts.
   Nakts spīgoja kā oksidēts tērauds, un nepazīstamas zvaigznes mirdzēja viņiem virs galvām un pie kājām. Pasaule bija nekustīga; bija grūti noticēt, ka tā nav ciets ķermenis, ka kuģis nav tajā sastindzis kā mušiņa dzintarā, bet joņo ar prātam neaptveramu ātrumu. Pasažieri klu­sēja, skatīdamies tukšumā, kurš visu mūžu bija bijis ti­kai zvaigžņu fons un nu pēkšņi izrādījās vienīgais, kas atlicis Visumā. Kaut kur neizmērojami tālu šajā tuk­šumā bija Zeme.
   —    Mēs atgriezīsimies, — teica fiziķis, un viņa vārdi noskanēja kā izaicinājums tukšumam un nekustībai.
   —   Kaptein, — dziļā klusumā vaicāja ļnna. — Vai drīkst uzskatīt, ka jūsu aizliegums vairs nav spēkā?
   —   Nē, — sacīja Ustjugs, vārdus kā skaldīt noskaldi-, dams. — Es to neesmu teicis, un tā nedrīkst uzskatīt.;
   Mēs vēl neesam atgriezušies, un neviens neapsola, ka tas notiks rīt. Aizliegums paliek spēkā.
   Viņš nogaidīja; visi nospiesti klusēja. Kapteinis pie­cēlās un gāja uz izeju. Viņš jau atvēra durvis, kad ak­trise klusi, bet skaidri noteica:
   —    Interesanti, vai tas attiecas uz visiem?
   Kapteinis nepagriezās, bet viņam bija tāda sajūta, ka
   mugurā būtu ietriekts ass, šaurs naža asmens.
   *
   Zoja neatraudamās skatījās viņa sejā. Viņai likās, ka viņa jau iepriekš zina visas tās izteiksmes, kas tajā ra­dīsies. Viņa pat nojauta, ka viņš viņai noskūpstīs roku, lai gan nekad nebija redzējusi, ka Ustjugs skūpstītu ro­kas. Tagad viņam tas bija jādara.
   Bet te Zoja viņa sejā ieraudzīja sāpes.
   Ustjugs, kā pret šķērsli atdūries, apstājās uz sliekšņa. Zoja pirmajā brīdī uzskatīja to par samulsumu un spēra soli pie viņa.
   Ustjugs novērsa skatienu no viņas un paskatījās uz klāto galdiņu ar vīna pudeli — viņam tā izskatījās kā piemiņas obelisks bojā gājušām cerībām; viņš steidzīgi novērsa skatienu sānis, pēc tam atkal palūkojās Zojā.
   —          Nekas nav tā… — viņš neskaidri nomurmināja. — Zoja… Nekas nav tā, kā vajadzēja.
   —          Kas tev noticis? — viņa čukstus vaicāja. —1 Tu esi slims? Tev slikti?
   —          Slikti, — viņš teica. — Sliktāk vairs nevar būt. Es aizliedzu… Viņi… Mēs… Ak velns!
   Zoja viņam nevaicāja, ko un kāpēc viņš tieši ir aiz­liedzis. Viņa pat nesaprata Ustjuga vārdus. Tikai redzēja, ka viņam ir smagi, un izdarīja to, kas viņai tagad likās dabiski — piegāja pie viņa, uzlika rokas uz pleciem, no­čukstēja: «Nedomā ne par ko,» — un piekļāvās ar lūpām pie viņa lūpām.
   Nākamajā brīdī viņš, pārvarēdams sevi, atgrūda Zoju. Viņa vēl sekundi skatījās Ustjugā, un viņas skatiens pār­vilkās ar ledus kārtiņu.
   —j Tu nesaprati… — viņš nomurmināja.
   Bet viņa negribēja pat klausīties, viņai bija gana. Viņa tika atgrūsta — tagad. Stiprāk apvainot vairs nevarēja—• briesmīgs, nepelnīts apvainojums…
   —           Tā, — viņa sacīja, lēni nolaizdama rokas. — Viss ir skaidrs. Brīnišķīgi!
   Viņš kaut ko vēl murmināja; viņa neklausījās.
   —           It kā es būtu kārusies kaklā… Ko es te runāju: tieši tā es arī uzvedos. Tagad vairs nekad … Ak, ko nu ..
   Viņš stāvēja pietvīcis un lūkojās grīdā. Pēc tam pa­cēla galvu.
   —    Tu pēc tam sapratīsi… Vajadzēs izdarīt injekcijas.
   —           Tur ir Vera. Viņa izdarīs, — auksti teica Zoja; viņa bija nospiesta, iznīcināta, niknojās uz sevi un juta, ka nesaprot, neko nesaprot.
   —           Es runāju par Karski. Mums ir «Anemo». Vajag vi­siem, ar mani sākot, izdarīt injekcijas.
   Tikai tagad viņa uztvēra vārdu jēgu.
   —          Apspiest emocijas? Kāpēc? Kā var kaut ko tādu iedomāties?
   Viņš atkal sāka paskaidrot. Bet, ja cerēja tā izpelnī­ties piedošanu, tad velti. Zoja tikai sašuta:
   —          No kā jūs nobijāties, kaptein? Un kas, pēc jūsu domām, esam mēs, sievietes?
   Mīļā, viņam gribējās sacīt, normālos apstākļos tu būtu karaliene cilvēku vidū, tev nekas nav draudējis, un neko tu nesaproti…
   —          Tas ir nepieciešami, — viņš sausi teica. — Sāciet rīt no rīta.
   Viņa nozibsnīja ar acīm.
   —    Es gribu beigu beigās aiziet!
   Viņa spēra soli, un Ustjugs atkāpās, it kā viņa būtu to atgrūdusi ar roku, nevis ar balsi. Viņš sajuta vāro smaržu, kas vienmēr bija ap Zoju, izstiepa roku un pūlē­jās viņu aizturēt durvīs. — Laidiet! — viņa nikni teica, un viņš atvilka roku.
   Viņš ilgi stāvēja durvīs, ieklausīdamies gaistošajos so­ļos, kas bija labi dzirdami vadības klāja klusumā. Soļi bija apņēmīgi un skanīgi kā zobena cirtieni. Pēc tam viņš apskatīja kajīti, un tā likās viņam naidīga.
   Kā par parādību, kas neattiecas uz viņu, Ustjugs do- mājay par to, ka Zojas mīla pārtaps naidā tikpat noslē­pumainā kārtā, kādā cilvēki un kuģis pēkšņi ir pārvēr­tušies anticilvēkos un antikuģī.
   Iespējams, ka tas bija dabiski un anticilvēkiem bija jāsāk ienīst tur, kur normāli cilvēki mīlētu?

   Uzmanīgil Ar maliņu, ar maliņu . i. Stāt! Tā nevarēs.
   —    Pagaidiet, es pacelšu to galu.
   — [2] Viens pats?
   —: Nu!
   —          Labi, parādiet, kadas priekšrocības dod sports! Visi pa vietām! Vai gatavi? Viens, divi..
   Viņi piecatā izvilka no tūristu salona smagnēju iekārtu, kas aizvietoja bāru. Narevs, negaidīdams nekādus rīko­jumus, sāka atbrīvot tūristu klāju, lai vajadzīgā brīdī telpu varētu nodot fiziķa rīcībā. Kad dobji skanošā hro­mētā lāde atradās uz lifta laukumiņa, Narevs atliecās un uzpūta elpu pirkstiem.
   Braši! viņš teica.
   Viņš skatījās Jeremejevā tā, it kā starp viņiem nebūtu nekā slikta ne kautiņa, ne ienaida. Un futbolists vi­ņam atbildēja ar tādu pašu skatienu.
   —t Zelta medaļa! — Narevs svinīgi pasludināja. — Pa­sniegšana notiks vēlāk: darbs negaida. Nu, ātri, jautri,
   veselīgi!.
   Medicīna bija pārvērtusies sen un pamatīgi. Ārstēt sli-» mības nācās reti, jo tik tālu nekad nenonāca, to nepie­ļāva. Pamatā bija automātiska, pastāvīga kontrole pār katra cilvēka veselību un savlaicīga iejaukšanās, ko pa­cients parasti pat nepamanīja.
   Un, lai cik tas arī neliktos savādi, medicīnas uzvara noveda pie mediķu sabiedriskās nozīmes samazināšanās dzīvē. Kad nedeg, par ugunsdzēsējiem nedomā: tāds bija arī ārstu liktenis, un tagad šī profesija prasīja daudz vairāk pašaizliedzības un deva daudz mazāk iespēju god­kāres apmierināšanai nekā pirms simt vai divsimt ga­diem.
   Nevar teikt, ka Zoja bija samierinājusies ar to — viņa nemaz nevarēja iedomāties, ka varētu būt savādāk. Viņa zināja, ka viņai neprasīs padomu, jo cilvēku veselībai nekas nedraudēs. Bet, tāpat kā kapteinis, kurš zināja, ka nekas nevar noņemt no viņa atbildību par cilvēkiem un kuģi, tā arī ārste Serova nepielaida domu, ka viņa varētu neatbildēt par to cilvēku veselību, kurus liktenis kopā ar viņu ir aizmetis daudz tālāk par pasaules malu.
   Un, kad kapteinis viņai deva rīkojumu, viņa bez svār- stīšanās nolēma to nepildīt.
   Kapteiņa nemiera iemesls bija emocijas. Ne tikai sekss — jebkuras emocijas varēja būt par iemeslu cil­vēku nevaldāmībai, nevēlamiem ekscesiem.
   Zoja uzskatīja, ka vadības māksla ir nevis cilvēkiem piemītošu īpašību apspiešana un likvidācija, bet gan to pareiza izmantošana, ka emocijas dod cilvēkam iespēju veikt uzdevumu arī tādā situācijā, kad ar prātu vien ne­var līdzēt.
   Viņa, protams, nedomāja tik abstrahēti. Viņa domāja par sevi un savām jūtām. Viņai bija sāpīgi un apvaino­joši, bet, vērtēdama objektīvi, Zoja saprata, ka pašlaik jebkuras sāpes ir labākas par vienaldzību.
   *.. Kļuva dzirdami soļi; kāds no pasažieriem nāca pēc savas destilētā ūdens porcijas. Kāpēc viņi nāca? Droši vien tāpēc, ka daudzu paaudžu laikā bija izveidojies uz­skats: tie, kas atbildīgi par zināmu darbību, vislabāk to arī saprot un pieņem pareizus lēmumus. Vai tā būtu ve­selīgas sabiedrības pazīme? Protams, bet no šejienes līdz nedomāšanai ir tikai solis — pie tam neliels.
   6 2004 H3
   *
   Kapteinis pieklauvēja. Kāda balss atsaucās, un viņš iegāja.
   Karačarovs gulēja, atmetis rokas aiz galvas, un ska­tījās griestos. Ieraudzījis kapteini, viņš nepiecēlās, tikai paslēja galvu un pamāja uz krēsla pusi. Kapteinis ap­sēdās. Kādu laiku viņi klusēja, pēc tam kapteinis ieru­nājās:
   —   Tā. Sakiet atklāti: vai jūs tā arī patiešām domā­jat? …
   Fiziķis savieba seju nenoteiktā grimasē, paraustīja elko­ņus — droši vien tam bija jānozīmē, ka viņš parausta plecus, — un beidzot atbildēja:
   —   Atklāti sakot, tajā mirklī es nedomāju, cik tas ir reāli. Es nevaru skatīties, ka sieviete raud — pa īstam, nevis protokola dēļ.
   Kapteinis pamāja.
   —    Tas bija toreiz. Bet pašlaik?
   —; Nu, — sacīja fiziķis, — tas ir… ē … jā. Vārdu sakot, es neesmu pārliecināts, ka tas nav iespējams. To­mēr lielākā daļa procesu pasaulē ir atgriezeniski, ja ne­ņemam vērā otro termodinamikas likumu. Un arī tas…
   —   Mums ir veicies, jo jūs, kā izrādās, esat speciālists šajā jomā.
   Fiziķis pacēlās uz elkoņa pussēdus.
   —    Ja es būtu speciālists, es droši vien izvairītos' no tāda paziņojuma. Nē, mana joma ir cita fizikas nozare. Tās nosaukums ir Visuma integralitāte. Ja vien jūs zi­nātu, pie kādiem secinājumiem es tur esmu nonācis… Kad nokļūšu uz Zemes …
   Kapteinis samirkšķināja acis. Kas tāv tāda —^ Visuma integralitāte, viņš vispārīgos vilcienos zināja: bija izvir­zīta hipotēze, kurai, protams, bija daudz pretinieku, ka pasaulē viss ir savstarpēji saistīts un, lai arī mēs ne vien­mēr spējam izsekot šīm sakarībām, jebkurš notikums neizbēgami tā vai citādi atsaucas visās šīs pasaules da­ļās. Tā to saprata Ustjugs — varbūt ne gluži pareizi, bet, vienalga, tam nebija nekāda sakara ar viņu pašreizējo stāvokli. Viņš novilka:
   —    Ak tā …
   Karačarovs pavīpsnāja:
   —■ Redzu, jūs esat vīlies. Veltīgi. Tieši tāpēc es ceru
   uz panākumiem? nezinot, kur tie slēpjas, es meklēšu tos pat tādos virzienos, kuri speciālistiem liktos neiespējami. Nereti atbilde slēpjas tieši tādos nostūros.
   Kapteinis klusēja it kā samierinādamies, lai gan viņa profesijā tas bija savādāk.
   —    Kas jums vajadzīgs darbam?
   —    Kāds skaitļotājs ir uz kuģa?
   —    Četru standarta «Sigmu» bloks.
   —          Tas nav tik slikti. Ja būs nepieciešama enerģija, ar ko es varu rēķināties?
   —           Praktiski jums diez vai būs vajadzīgi tādi enerģi­jas daudzumi, kādi ir mūsu rīcībā.
   —          Man patīk būt izšķērdīgam. Kāds ir jūsu kristalo- tēkas apjoms?
   —           Aptuveni trīs miljoni ierakstu. To skaitā arī pē­dējie; mums nodeva pat sēžu protokolus, kur izšķīrās mūsu liktenis.
   —■ Ak tā. Vai jūs man varētu ierādīt kuģī vietu, ja tāda būs nepieciešama eksperimentam?
   —           Pašlaik pasažieri ar ceļotāju priekšgalā jums gatavo tūristu klāju. Ja jums būs vajadzīga visa tā platība, mēs novāksim enerģētiskās starpsienas, viēnkārši nospiežot slēdzi.
   —           Nu, iespējams, viņi ir sākuši mazliet par agru… Es pagaidām lasu: man taču vajag kaut vai orientēties tajā jomā, kuras pamatus es gatavojos satricināt!
   —          Cilvēkiem vajadzīga nodarbošanās. Citādi viņi sē- * dēs, apraudās savu likteni un sajuks prātā. Nevar ļaun­prātīgi izmantot viņu pacietību: to mēs nevaram sinte­zēt.
   —- Ā.i. es sapratu. Pacentīšos. Lai gan atklājumi, kā zināms, nav plānojami.
   —    Vēlu jums panākumus. Arlabunakti.
   To sacīdams, Ustjugs centās saprast, vai viņš ieradies tikai pienākuma dēļ. Vai varbūt viņš patiešām domā, ka fiziķis ierunāsies pēkšņi par Zoju? Parādīs, ka tas viņam ir nopietni, vai…
   —          Pateicos par novēlējumu, 1 — fiziķis atsaucās. — Ti­kai diez vai. Es jūtos tā, it kā viss šis kuģis gulētu uz maniem pleciem. Smagi!
   5*
   —          Tātad, — Ustjugs sacīja jau uz sliekšņa, — jūs esat daļēji ielīdis mānā ādā.
   115
   Pienāca diena, kad Istomins šausminājās, domādams par to, kas palicis aiz muguras. Par laimi, cilvēks spēj nepatīkamo ātri aizmirst; citādi sievietes sen būtu attei­kušās dzemdēt, bet literāti — rakstīt grāmatas. Ja visu šo ķēpu varētu iztēloties iepriekš — maldīšanos pa fabu­las fragmentiem, kas slikti saistījās savā starpā, dru­džaino, kļūdaino diktēšanu, šausmas, redzot, kā tas izska­tās lentē, teksta graizīšanu un diktēšanu no jauna vēl un vēl, pēc tam jau gatavo nodaļu lēnu noklausīšanos diktogrāfā un no jauna to labošanu, un pirms pašām bei­gām bailes, ka viss ir iznācis citādi nekā iecerēts, —1 ja vien Istomins visu to atcerētos, tad viņam droši vien ne­pietiktu spēka ķerties pie jauna darba.
   Par laimi, viss ātri aizmirsās, un atlika tikai nomieri­noša doma, ka darbs, lai arī melnrakstā, pirmajā — vēl ļoti nepilnīgajā variantā, ir pabeigts un laiks nav veltīgi dzīvots.
   Cik ilgi — Istomins nevarētu pateikt, jo sen bija zau­dējis priekšstatu par laiku. Tikai ieskatījies spogulī un ieraudzījis savu novājējušo un nomelnējušo seju ar vio­letiem pusmēnešiem zem acīm, viņš saprata, ka dienu patiesi ir pagājisN ne mazums. Un, liekas, viņš jau ļoti sen nav redzējis Innu. Kāpēc? Tūlīt viņš atcerējās, ka, ņemot vērā kapteiņa pavēli, viņus vairs nekas nesaistīja, atce­rējās — un pirmo reizi visā šajā laikā to nožēloja. Paš­laik viņai vajadzētu atrasties šeit: viņš pieietu viņai klāt, apskautu un ar nogurušu smaidu uzklausītu viņas ap­sveikumus; viņš sacītu, ka viņa, pati to nezinot, ir viņam darbā daudz palīdzējusi. Bet viņas nebija…
   Vai vispār ir vērts nožēlot?
   Viņš pašķielēja uz galdu. Tur gulēja manuskripts, dik­togrāfā nodrukāts uz plānas, spīdošas lentes, — biezs, monolīts, pārliecinošs. Reiba galva un gribējās ēst. Rakst­nieks pasmaidīja. Viņam bija jautrs noskaņojums, sagri­bējās pastaigāt uz rokām. Pēc tam — viņš zināja to iepriekš — viņam sagribēsies gulēt, gulēt, bet uz kafiju viņš ilgi nevarēs paskatīties —- tik daudz bija pa šo laiku izdzerts.
   Taču vispirms vajadzēja pie kāda pieiet un pateikt, ka viņš ir pabeidzis lielo pusi darba un, liekas, grāmata ir izdevusies. Rakstnieks juta, ka viņam jādalās savā priekā ar kādu.
   Viņš nevarēja nosēdēt uz vietas, un vientulība, par kuru viņš visas šīs dienas bija pateicies liktenim, pēk­šņi kļuva neizturama.
   *
   Dzeltenā gaisma administratoram likās apaļa. Apaļa gaisma, balti griesti un, ja papūlējās pamatīgi pagriezt acis, — daļa durvju; tas ir viss, kas viņam palicis no pasaules daudzveidības. Un laiks, nekustīgais laiks, kas apstājies uz visiem laikiem. Tā nebija ne dzīve, ne nāve; tā droši vien ziemā jutās koki, pārklāti ar baltu sniegu, sala apdullināti. Administratoram šķita, ka arī viņu ir sastindzinājis sals un sulas viņā pārtraukušas riņķošanu.
   Nē, viņš bija nocirsts koks, saknes bija palikušas tā­lumā. Koks tiecas augšup un nocirsts pirmo reizi ierauga debesis kaut kur no sāniem, muļķīgas, zaudētas uz visiem laikiem, un vītuma gurdums lēni izplatās pa zariem. Ad­ministratora debesis bija nogruvušas un aprakušas pa­sauli. Visi gandrīz piecdesmit nodzīvotie gadi izrādījās kā nocirsti zari. Varēja ļauties iekšējam sašutumam, iztērējot beidzamos spēkus, un varēja samierināties. Ad­ministrators samierinājās. Viņš saprata, ka negrib vairs dzīvot, tāpēc ka dzīvot nebija jēgas. Viņš neko nedarīja, lai nomirtu, bet art necentās izveseļoties, un tāpēc, lai arī reģenerācija beidzās veiksmīgi, viņš lēni slīdēja aizvien tuvāk uz tā sliekšņa pusi, aiz kura vairs nav nekā.
   Agrāk viņam dzīvot .nozīmēja strādāt. Cilvēki, kam darbs identisks ar dzīvību, ir laimīgi, bet arī ievainojami kā jebkurš laimīgs cilvēks. Notikums trāpīja Karskim vārgā vietā kā lapsenes dzelonis kāpura nervu mezglā, un, tāpat kā kāpuram, viņam iestājās paralīze, tikai ne­vis ķermeņa audu, bet gan emociju paralīze; tas ir bries­mīgāk.
   Karskis ievēroja, ka Vera norūpējusies aizvien biežāk skatās viņā, ka ilgi sēž blakus. Viņam bija meitenes žēl un negribējās to sarūgtināt, un viņš saprata, ka viņam ir meitene kaut kā jāpārliecina, ka viņam nav bail mirt un nevienam nav jābaidās, ne arī jāizjūt nepatika pret nāvi. Viņam gribējās Veru nomierināt, tāpēc ka viņš juta ar kaut kādu saasinātu izjūtu kā daudzi, kas mirst pie pilnas apziņas, ka meitene viņu patiesi žēlo un grib, lai viņš izveseļotos.
   Reiz viņš saņēmās. Sākumā gan baidījās, ka neatradīs vajadzīgos vārdus, bet šoreiz viņam likās, ka tie radīsies. Vera sēdēja, kā vienmēr, blakus iekārtai, kurā viņš gu­lēja, saišu, rokturu, stimulācijas un kontroles sistēmas iežņaugts. Veras rokas bija saliktas uz ceļiem, un Kar­skis ar pūlēm izstiepa savējo jau iedzelteno roku un uz­lika plaukstu uz meitenes pirkstiem.
   Vera mazliet pagrieza galvu un paskatījās uz Karski. Notika kas savāds: visi vārdi, kurus viņš tikko gribēja teikt sevis attaisnojumam un viņas un pārējo mierinā­jumam, pēkšņi rādījās viņam sīki, neīsti un izrunāšanas necienīgi. Tāpēc viņš pasmaidīja — un aizmirsa noņemt savu roku no viņas pirkstiem. Viņš gulēja ilgi, skatīda­mies tai acīs, un Vera nenovērsa savu skatienu. Viņam kļuva mierīgi un labi; radās dīvaina sajūta, ka viena no saknēm, pat ne sakne, bet saknīte — nebija atcirsta, tikai kapilāri aizsērējuši, un tagad dzīvības strāva caur viņu lēni un karsti paceļas uz sirdi. Viņš aizvēra acis un joprojām smaidīja, izbaudot jauno sajūtu, bet Vera joprojām skatījās viņā un neatrāva roku; pēc tam viņa uzmanīgi pagrieza delnu ar plaukstu augšup un viegli aptvēra ar pirkstiem viņa sausos pirkstus, un strāva — viņš sajuta — kļuva vēl stiprāka.
   *
   Salona stūrī joprojām sēdēja Petrovs, un viņa cigare­tes dūmi slīpi vilkās uz klimatizatora pusi. Istomins vi­ņam priecīgi uzsmaidīja.
   —   Esmu pabeidzis savu grāmatu, — viņš teica.
   —    Ak tā, — atsaucās Petrovs, nepaceldams acis no plates, uz kuras bija attēlota kāda shēma.
   —    Jā, — sacīja Istomins, atlaizdamies krēslā un sap­ņaini skatīdamies griestos. — Beidzot lielais darbs ir pa­beigts.
   Petrovs kārtīgi nokratīja pelnus pelnutraukā. Viņš vien­mēr pelnus kārtīgi nokratīja pelnutraukā, tomēr pelni bija viņam visapkārt: uz krēsla, uz biksēm, uz krūtīm.
   —    Par ko tā ir? — viņš vienaldzīgi vaicāja.
   —    Mana joma ir vēsture, — rakstnieks labprāt pa­skaidroja. — Laikmets, lai cik tas savādi, atgādina mūsu pašreizējo stāvokli. Es runāju par antīko cilvēci.
   Šoreiz Petrovs pagriezās pret Istominu un uzmanīgi paskatījās uz viņu.
   —1 Sen pagājušo dienu ēnas, — viņš teica. » Būtu jūs labāk uzrakstījis… — Viņš apklusa. —• Kaut vai par to, ka cilvēkam palikusi sieva — kaut kur ļoti tālu. Jauna, daudz jaunāka par pašu. Trausls stādiņš… Viņa nevar viena — viņai vajag kādu, ap ko vīties, ar sirdi piekļauties. Bet uz planētas domā, ka viņš ir gājis bojā. Viņa ilgi nepaliks viena: skaista un maiga sieviete, tādas mīl aizrautīgi. Bet cilvēks ir dzīvs un varbūt vēl atgriezī­sies. Cer atgriezties un zina, ka viņa droši vien būs ar citu. Piekļauties un pakļauties — tāds ir viņas raksturs. Bet viņš to atceras, atceras… — Petrovs strauji iegrūda cigareti pelnutraukā. — Labāk par to būtu uzrakstījis…
   —    Jā, protams, — bez sevišķas iedvesmas Istomins runāja tālāk. — Tēma liekas interesanta.' Tikai tā ir beletristika, bet es nodarbojos ar nopietnām problēmām. Jūs tātad aizraujaties ar tehniku?
   —    Vai jums kāds palika uz Zemes?
   —    Neviens, kas sāktu sevišķi sērot.
   Istomins to noteica sausi: viņš jau bija sapratis, ka saruna nenotiks, un jutās aizskarts.
   —    Vai gribat, lai nolasu vienu fragmentu? —- viņš tomēr noprasīja. — Tas man vēl pagaidām arī pašam patīk.
   Petrovs aizdedzināja jaunu cigareti un mainīja stāvokli krēslā.
   —■ Varbūt jūs tomēr pamēģinātu par to cilvēku un viņa sievu: ko" viņam tagad darīt? Vai viņa atgriezīsies pie tā? Vai arī pieradīs pie cita?
   —    Kā es to varu zināt? — dusmīgi izmeta rakstnieks un piecēlās.
   Petrovs bezpalīdzīgi paskatījās uz viņu un steidzīgi novērsa acis. Savāds cilvēks, nodomāja Istomins. Kāpēc viņš lido, kur viņu dzen? Nekad par to nav runājis. Iz­skatās, it kā viņš šeit būtu vislaimīgākais, bet īstenībā iz­rādās — viņu pārņēmušas ne pārāk jautras domas. Kāda nekonsekvence, bet no izskata — vienkārša, atklāta dvē­sele .. i
   Viņš droši vien par to būtu domājis vēl, bet bija dzir­dami soļi. Atvērās durvis, ienāca Narevs ar plakanu kasti, no kuras rēgojās vadi. Viņš pamāja rakstniekam un piegāja pie Petrova.
   —           Cik ilgi vēl, ak, Katalīna? —: viņš drūmi noprasīja. —: Atļaujiet painteresēties, kāpēc jūs rokaties šajā te, ja jums jāpārzina strāvas kabeļa piēvadīšana?
   —    Bet ko tad es daru? — atvaicāja Petrovs.
   —          Jūs atļaujaties izklaidēties ar tūristu klāja sadzī- # ves elektroapgādes shēmu. Bet tas nav jūsu funkcionālais pienākums.
   Petrovs negaidot noskaitās.
   —           Kas jums par daļu? — viņš prasīja, caur pieri ska­tīdamies sarunas biedrā un bārstīdams pelnus uz grīdas. — Domāju, ka doktors Karačarovs to zinās labāk nekā jūs.
   —           Doktors tik un tā jūs atsūtīs pie manis, = teica Narevs. — Tā ka esiet tik laipns, nezaudējiet laiku un nodarbojieties ar to, ko es lūdzu.
   Viņš pamāja, it kā pieliekot punktu.
   —    Ak, jums nu gan ir manieres, — norūca Petrovs.
   —    Ko — manas manieres?
   —: Neko.
   —          Esiet tik laipns un strādājiet bez nervozēšanas, — teica Narevs un pagriezās pret rakstnieku.
   —           Vai drīkstu apjautāties, maestro, kā jums klājas? Jūs pat pie pusdienu galda vairs neesat redzams.
   Istomins kautrīgi pasmaidīja.
   ; Es pabeidzu grāmatu, — viņš sacīja.
   —          Tas ir brīnišķīgi, — atsaucās Narevs, —; jūs šaus­mīgi iepriecinājāt mūs. Bet, pats saprotiet, patlaban mums tam nav laika. Jā, atklāti sakot, jums arī vairs nevaja­dzētu atrauties no sabiedrības: darbs taču ir kopējs, bet man liekas — nokļūt uz Zemi jums gribas ne mazāk kā visiem pārējiem.
   Viņš pamāja un gāja uz durvīm. Istomins apjucis pa­skatījās uz Petrovu.
   s — Ko jūs visi esat tik nervozi? — viņš noprasīja.
   Petrovs neatbildēja: viņš ieklausījās. Pēc tam noteica:
   —    Ahā, nāk.
   ^ Kas? — nesapratnē vaicāja rakstnieks.
   —    Kas? — pārjautāja Petrovs. — Protams, viņš.
   Soļi un sarunu troksnis aiz durvīm tuvojās.
   *
   Galvenais uz kuģa tagad bija mīlestība. Mīlestība uz fiziķi.
   Pašlaik viņš straujiem soļiem ienāca salonā, ar pus- mežonīgu skatienu vērdamies tieši sev priekšā. Rakst­nieks ievēroja, ka fiziķis ir sakrities; retie mati kā nimbs stāvēja ap galvu.
   Viņu pavadīja vairāki cilvēki: Zoja, Mila, Jeremejevs un inženieris Rudiks. Zoja turēja fiziķi aiz rokas. Viņš centās atbrīvot pirkstus, bet Zoja turēja stingri un tur­pināja gaitenī iesākto frāzi:
   —    … Neiznāks. Jūs pēc pusdienām gulēsiet, un es pati to uzmanīšu.
   Fiziķis īsi iesmējās it kā ieķērkdamies un atkal pa­rāva roku. Zoja teica:
   —    Pēc tam jūs nodarbosieties ar Valentīnu. Valentīn, padzenājiet mūsu doktoru, kā nākas, piespiediet viņu uzspēlēt bumbu. Citādi viņš neizturēs, no pārpūles no­kritīs. — Viņa pagriezās pret fiziķi un turpināja skaidri, gandrīz vai atdalot zilbes: — Nogāzīsities, vai sapratāt? Bet kā tad mēs bez jums?
   —    Nu, doktor, — sacīja Mila. —- Godavārds, jūs ne­pavisam par mums nedomājāt.. * Mēs esam ar mieru gaidīt vēl nedēļu, lai tikai ar jums nekas nenotiktu.. ?
   Fiziķis beidzot izrāva roku un pakustināja pirkstus.
   —    Nu, ko jūs, patiešām, — viņš sacīja. — Vai es esmu kas sevišķs? Neuztraucieties, viss būs kārtībā, bet jūs gan varētu nevis staigāt man pakaļ, bet palīdzēt tiem, kas strādā lejā: tur stūrmanis ir viens pie sintezatora.. Ј
   —    Mēs izdarīsim visu, — sacīja Mila. — Tikai jūs.i?
   —    Es Lugovojam teicu, — Narevs viņu pārtrauca, — lai viņš tur pārāk neaizraujas ar spolēm. Lai tikai saga­tavo materiālu, tālāk mēs paši redzēsim. Citādi vēlāk vajadzēs pārtaisīt…
   —    Jā, — teica fiziķis. — Tas ir pareizi.
   —    Doktor, pietiks darboties! — Zoja paaugstināja balsi.
   —    Nu labi, — neapmierināti norūca Karačarovs. — Ļau­jiet man pirms pusdienām vismaz ieiet dušā — vai varr būt jūs mani mazgāsiet arī?
   Visi iesmējās, it kā būtu pateikta nez kāda asprātība.
   Istomins apjucis skatījās. Viņš saprata tikai to, ka fiziķis tagad kļuvis par sabiedrības centru, tās cerību un tātad arī valdnieku. Cilvēkiem ir raksturīgi meklēt un atrast sajūsmas objektu, bet sajūsminājušies viņi ne­zina mēru. Un, ja vien rakstnieks nekļūdījās, fiziķim tas patika, viņa balsī jau ieskanējās kaprīzi toņi, kādi rak­sturīgi cilvēkam, kas ne tikai ļauj citiem par sevi prie­cāties un sajūsmināties, bet arī pats priecājas un sajūs­minās par sevi un nemaz pārāk necenšas to slēpt.
   Tomēr, protams, atgriešanās uz Zemi, dzīvē, bija tā vērta. Un, ja Karačarovam patiesi izdosies solījumu iz­pildīt, viņa slava būs pelnīta.
   Viņš uztvēra fiziķa skatienu un negaidot uzsmaidīja tam — ne tā kā agrāk, kā līdzīgs līdzīgam, bet pa jau­nam, mazliet lišķīgi. Uzsmaidīja — un par to pats uz sevi noskaitās.
   —    Ā, maestro, —- draudzīgi, bet tomēr, kā ievēroja rakstnieks, mazliet nevērīgi teica Karačarovs. — Tātad esat bagātinājuši pasaules literatūru? īstā laikā. — Viņš pagriezās pret Zoju, kas viņu nepacietīgi raustīja aiz piedurknes. — Neuztraucieties, es visu izpildīšu. Lai jums būtu patīkami un, atklāti sakot, arī tāpēc, ka tuvākajā laikā man būs vajadzīgi spēki…
   Viņš īsi pamāja un nozuda savā kajītē. Viņam tūlīt sekoja Narevs. Palikušie, priecīgi smaidot, saskatījās.
   —= Acīmredzot ilgi vairs nebūs jāgaida, — teica Jere­mejevs. — Būtu labi, ja paspētu līdz jaunās sezonas sā­kumam. Citādi pēc tam arī netikšu pamatsastāvā.
   —   Labi, draugi, ; — sacīja Zoja. — Vera ir pie slim­nieka, tā ka viņas vārdā es lūdzu nenokavēt pusdienas. Maestro, kā jūs jūtaties? Mēs par jums piemirsām — tik daudz darba …
   —■ Paldies, —1 atbildēja Istomins. — Labi. Grāmatu pabeidzu.
   —■ Kādreiz uz Zemes, ~ teica Zoja, — jūs uzrakstīsiet grāmatu par mums visiem, par mūsu bailēm un cerībām.
   Vai ne?
   —   Es vispār.i; — rakstnieks iesāka, bet tūlīt pats sevi pārtrauca: —; Nu, protams, uzrakstīšu!
   —   Un par mūsu doktoru Karačarovu, — sacīja Mila. — Tas ir tāds cilvēks… Ja nebūtu viņa… es nezinu … —
   /
   Viņa apjuka un apklusa. Zoja ar smaidu palūkojās viņā.
   Nabaga fiziķis, ne bez skaudības nodomāja rakstnieks. Viņu rausta uz visām pusēm, un viņam nav glābiņa. Bet kā Narevs cenšas…
   *
   Narevam bija dīvaina sajūta: viegla un priecīga. Un viņš zināja, ka tas bija ne tikai tāpēc, ka radusies iespēja nokļūt uz Zemes. Tajā bija savas labās un savas sliktās puses. Viss saistījās ar Milu.
   Dvēseles dziļumos ceļotājs par sevi smīkņāja? līdz šim ar viņu nekas tamlīdzīgs nebija gadījies, aizraušanos viņš pārdzīvoja viegli. Pašlaik bija savādāk.
   Viņš nedomāja un neapjēdza, ka viens no iemesliem, kāpēc radušās simpātijas pārauga daudz spēcīgākās jū­tās, bija kapteiņa aizliegums.
   Narevs uzskatīja, ka mīlestības aizliegums vērsts tieši pret viņu. Un droši vien ne bez pamata: ja nebūtu viņa sadursmes ar Jeremejevu, kapteinis, iespējams, arī neie­jauktos to cilvēku attiecībās, kuri bija uz «Vaļa» borta. Tā vai citādi, Narevs attiecināja aizliegumu uz sevi, un tas izrādījās pietiekami, lai vēl neskaidrās tieksmes pār­taptu dziļās jūtās.
   Tas tāpēc, ka Narevs vienmēr bijis opozīcijā pfet varu, lai arī kāda tā būtu, un pret šīs varas rīkojumiem, lai cik tie būtu saprātīgi un savlaicīgi. Tas sakņojās viņa raksturā. Narevs to apzinājās un bija ar sevi apmieri­nāts.
   Mīlestības aizliegumu viņš uzskatīja par muļķību, tā­pēc, to Narevs drīz vien saprata, ka draudzīgajam rīko­jumam nebija tādu seku, kādas varēja sagaidīt.
   Viņš lieliski zināja, kas ir «Anemo» (Narevs vispār daudz ko zināja), un viņam nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka šis līdzeklis kaut kādu iemeslu dēļ neiedar­bojas. Viņš to secināja no cilvēku attieksmes pret Kara- čarovu, no attieksmes, kuras pareizi uzskatīja par mīles­tību. «Anemo» vajadzēja vispār nomākt emocijas, padarīt cilvēkus pret visu vienaldzīgus: ne jau velti šis līdzeklis bija tikai tālo reisu kuģu aptieciņās un arī vienīgi tad, ja kapteinis bija uzmanīgs. Līdzeklis nebija nomācis mī­lestību uz fiziķi, tātad tas vispār neiespaidoja psihi.
   Narevs bija pārsteigts, ka to nav ievērojuši arī citi. Pēc tam viņš saprata un pavīpsnāja. Visa vaina slēpās cil­vēku ieradumā ticēt. Viņi zināja, ka emocijām jābūt no­māktām, un ticēja, ka tās ir nomāktas, lai ari ikviena pa­sažiera uzvedība liecināja pavisam ko citu.
   Sapratis, ka ir iemīlējies, Narevs nekavējoties nolēma, ka aizliegums ir bijis kļūda un muļķība. Bet tas nozīmēja, ka no kapteiņa varēja sagaidīt jaunas kļūdas un jaunas muļķības, — vispār tas saskanēja ar Nareva viedokli par varu.
   Kapteiņa kļūdas vajadzēja paredzēt un gatavoties tās neitralizēt. Narevam to neviens netika uzdevis, bet vi­ņam patika tieši tāds darbs, kuru viņam neviens nav uz­devis un par kuru nevienam nav jāatskaitās. Līdzīgi rak­sturi ir bijuši visos laikmetos. Bez tam Narevam bija vēl kāda raksturīga īpašība, kas noslīpējusies gadu gaitā: viņš nejutās labi telpās un situācijās ar vienu izeju, un rezerves variantu un izeju meklēšana bija ja ne gluži viņa kaislība, tad katrā ziņā izteikta vajadzība. Un viņš nolēma Milas un arī pārējo vārdā nodarboties ar tādiem meklējumiem, ja ne fiziķim, ne kapteinim ar ekipāžu ne­izdosies atrast ceļu, lai atgrieztos dzīvē. Narevs uzskatīja, ka ar dažām detaļām viņš tiks galā labāk nekā visa eki­pāža; ja viņš būtu gadus desmit vecāks, viņš, iespējams, tā nedomātu — un, kas zina, droši vien kļūdītos.
   Protams, Milai viņš neteica ne vārda un vispār centās viņai neapnikt. īstai mīlestībai vajadzīgs pavisam maz, dažkārt pilnīgi pietiek ar apziņu, ka tā eksistē.
   Taču uz meklējumiem rosina ne tikai jūtas — un Na­revs nebija vienīgais, kas meklēja citu izeju, citu iespēju izkļūt no tā grūtā stāvokļa, kādā viņi visi atradās.
   Ekipāžai bija vairāk darba nekā pārējiem. Tomēr Lu- govojam izdevās aprēķināt vajadzīgās kontūras, un tagad viņš tās pamazām montēja kopā. Bija nepieciešama su- pertāla, supersupertāla uztvere, kāda vēl nekad nav bi­jusi. Bet ne velti viņš tik ilgus gadus bija darbojies sakaru jomāl
   Tagad tā nebija tikai aizraušanās. Kas zina, varbūt visu cilvēku liktenis atkarīgs no stūrmaņa. Labi, ja fiziķis iz­pildīs solīto. Bet ja ne? Tad noderēs supertālie sakari.
   Stūrmanis bija pārliecināts, ka izplatījumā vienmēr klīst attēli, kas iešifrēti elektromagnētisko viļņu visās iespē­jamās svārstībās un amplitūdās. Ļoti vāji, gandrīz ne­tverami signāli, bet dažreiz tālajos reisos uz ekrāniem pavīdēja kaut kas tāds, kas varēja arī nebūt vienkāršs troksnis. Apbruņojies ar viltīgāku makšķeri, šos signālus droši vien var notvert un izpētīt.
   Šajā galaktikas stūrī signāli no Zemes un citām ap­dzīvotajām planētām nevarēja nokļūt: tas bija viens no tā sauktajiem neproduktīvajiem virzieniem, kurā atradās zvaigznes ar Zemes tipa dzīvībai nāvējošu starojumu. Un, ja te izdosies kaut ko uztaustīt, tad tie noteikti būs at­tēli un zīmes, kas nākuši no citām civilizācijām. Vai tādas- vispār eksistēja? Pagaidām šis jautājums attiecās nevis uz zināšanu, bet gan ticības jomu: to varēja apstiprināt, tikpat loģiski varēja arī noliegt, bet ne tiešu pierādījumu, ne arī noliegumu nebija. Dažs labs neticēja; Lugovojs uz­skatīja par labāku ticēt.
   Lugovojs domāja, ka starp tādām civilizācijām varētu gadīties arī kāda «Valim» līdzīga. Radītas uz antivielas pamata. Augsti attīstītas. Pie tām arī varētu meklēt pa­līdzību.
   Lugovojs nolika mikrolodāmuru, ar mazītiņu piesū­cekni pacēla trauslu kristāliņu, rūpīgi, caur lupu rau­goties, novietoja to vietā. Kad pastiprinātājs būs gatavs, vajadzēs sēsties pie filtra aprēķiniem. Bet pēc tam varēs sākt medības.
   Visi tic fiziķim, Lugovojs domāja. Bet viņš, Lugovojs, ir iemācīts autoritātēm neticēt. Jāmeklē pašam. Nav jā­baidās domāt. Taisnība ir tam, kas drosmīgāks, ko neie­robežo aizspriedumi.
   Lugovojs zināja, ka viņu tie neierobežo.
   Kapteinis Ustjugs joprojām veica kuģa ikdienas ap­gaitas. Viņš bija kapteinis, neviens nepārkāpa viņa rīko­jumus un neaizskāra tiesības. Bet, kā tas mēdz būt, kad cilvēku likteņi ir atkarīgi nevis no oficiāla vadoņa, bet gan no cita cilvēka, kapteiņa vara lielā mērā bija kļu­vusi formāla. Viņš vēl valdīja, bet vairs nebija saimnieks, un pats to juta.
   Ustjugs zināja:' ja viņš šodien nozustu, to uzreiz ne­ievērotu, bet ievērojuši pārāk neuztrauktos. Ja nu vie­nīgi Zoja?…
   Savādi: viņi abi ir pieauguši cilvēki, bet nevarēja viens otru saprast. Būtībā viņam bija vairāk iemeslu ap­vainoties: viņš bija rīkojies sabiedrības interesēs. Un, kamēr viņa to nesapratīs, veltīgi ir mēģinājumi abiem izlīgt. Vai tas vispār vajadzīgs? Pie kā tas novedīs?
   Jā, toties Karačarova nozušana visos iedvestu šausmas. Tā tam jābūt, protams, no viņu redzes viedokļa, v?
   Kapteinis veica apgaitas un katru reizi ilgi uzkavējās energodzinēju korpusā, tajā klājā, kurā atradās bateri­jas. Pašlaik viņš apstājās šauras akas priekšā, kurā no­zuda margas. Viņš ar kāju sataustīja skavu un, pagrie­zies pret sienu, sāka kāpt lejup. Kad viņa acis bija vienā līmenī ar grīdu, viņš ievēroja kādu baltu ripiņu. Ustjugs izstiepa roku. Monēta. Kapteinis to iebāza kabatā, nesa­prazdams, kā tā varējusi šeit nokļūt: šajā korpusā pasažie­riem nav ko darīt — un kur te gadījusies monēta? Tirdz­niecība uz kuģa nenotiek. To varētu izmantot, teiksim, kaut vai skrūvgrieža vietā. Bet Rudikam ir instrumenti — un kas vēl, izņemot inženieri, interesējas par līdztelpas aparatūru?
   Paraustījis plecus, kapteinis nokāpa pie baterijām. At­kal ieskanējās automātu balsis. Kapteinis visus raportus jau zināja no galvas un pat atšķīra blokus pēc balsīm.
   … Viņi būtu izmisuši bez fiziķa. Bet Karačarovs var dot tikai glābšanas ideju. Kas to realizēs?
   Tas ir pa spēkam tiem, kas vada kuģi.
   Ja viņi pašlaik izzudīs, tad nepalīdzēs nekāda fizika. Cilvēki aizvadīs mūžu šajā pašā Visuma nostūrī, mocīda­mies, tādēļ ka nespēj sasniegt iecerēto.
   Tā kādreiz zeltrači, atraduši zeltu, nomira badā un aiz slāpēm, jo tur, kur viņi atradās, par zeltu neko nevarēja nomirkt.
   Ustjugs pasmīnēja. Bez Karačarova nekas nav sasnie­dzams. Bet vai bez ekipāžas var?
   Jā, viņš tūlīt nodomāja. Bet arī ar ekipāžu, ja sabojā­tas baterijas, tālu netiksi.
   Baterijas, baterijas. Tās vajadzīgas par katru cenu.
   Arējās plātnes ir sadegušas, tas sen skaidrs. Bet tālāk? Cik daudz jaudas saglabājies? Varbūt ir jēga riskēt, un šis risks atmaksāsies?
   Kapteinis iegāja trešā bloka sektorā.
   Izolācija te bija kārtīgi notīrīta. Kāds jau bija interesē­jies.
   Rudiks — kurš gan cits?
   Nē. Rudiks noteikti būtu ziņojis. Inženieris zina reg­lamentu. Bet vakar te vēl nekas nebija aiztikts. Šodien Rudiks nav šeit bijis: nodarbojas ar sintezatora profilaksi.
   Ir bijis kāds cits. Turējis pirkstos monētu. Atskrūvē- jis … Ko atskrūvējis?
   Kapteinis sāka apskatīt sektoru —; uzmanīgi, sistemā­tiski, pulksteņa rādītāja kustības virzienā. Un atrada.
   Kāds bija atskrūvējis sinhronizatora paneli. Skatījies, vai aparāts nav izgājis no ierindas. Aizvēris, bet nav ieskrūvējis skrūvīti līdz galam. Rudiks tā nedarītu. Viņš zina, ka neviens to nekontrolēs, tāpēc viss jāveic godam.
   Kāds cits gribējis pārliecināties, vai baterijas var at­jaunot vai, gluži otrādi, nevar. Bijis zinātājs: aplūkojis plātnes un ieskatījies sinhronizatorā. Tomēr nav pārāk pieredzējis: tādā veidā pārbaudīt sinhronizatoru nav jē­gas — no ārpuses nevar spriest, vai tas ir kārtībā vai nav. Tomēr bijis gudrs: savlaicīgi attapies, ka atgriešanās pie cilvēkiem atkarīga ne tikai no fiziķa.
   Bet vispār — kas tur sevišķs! Nu, te bijis kāds, ielīdis aiz ziņkārības. Reglamenta pārkāpums, protams. Bet paš­laik tas nav galvenais.
   Galvenais — apjēgt visu. Nolikt visu savā vietā, atšķe­tināt, izsvērt. Saprast, kas notiek, kas nepieciešams un ko nevajag darīt.
   Zoja. Jāpanāk, lai viņa saprastu? viņš tā rīkojies ne jau sevis dēļ. Viņas, visu pārējo dēļ. Tiklīdz cerības sāks attaisnoties, tikko kuģis tuvosies Zemei, Ustjugs ies pie viņas un lūgsies. Jāpanāk, lai viņa arī domās no viņa neatteiktos. Lai gaidītu, kā gaida tos, kas tālumā; tas, ka viņš ir blakus, neko negroza. Lai viņa nedomātu ne par vienu citu…
   Piepeši viņš sāka briesmīgi steigties. Izmetās gaitenī. Izstiepa roku uz interkoma kārbiņu starpsienā. Un ap­stājās.
   Kas viņam ienācis prātā? Kas tā par liriku? Vēl vakar viņš saņēma kārtējo «Anemo» devu. Tāpat kā visi pā­rējie, kā pati Zoja. Tāpēc šādas domas vispār nedrīkstēja viņu mocīt.
   Organisms, ar zināmu pašapmierinātību viņš nodomāja. Stiprs organisms. Stabila psihe, tā protams, nav viegli pieveicama. Acīmredzot deva ir nepietiekama.
   Tagad viņš apņēmīgi izsauca^medicīnisko nodaļu.
   —    Zoja … sveika.
   —    Es klausos. Vai jūs ko vēlaties?
   Viņam pat aizrāvās elpa no viņas balss — cik ilgi viņi nebija viens ar otru runājuši? Viņš ieturēja pauzi, lai nedrebētu balss. Viņa nepacietīgi atkārtoja:
   —    Kas jums vajadzīgs? Hallo!
   Ustjugs saņēma spēkus.
   —    Es sakarā ar «Anemo».
   —■ Jā? — viņa pēc brīža atsaucās.
   —    Vai jūs nevarētu palielināt devu.?, man?
   -— O, protams, — viņa noteica pēc brītiņa, viņas balss Ustjūgam likās savāda. — Kas ir, vai nepalīdz?
   Viņš gandrīz būtu vientiesīgi atbildējis: nē, nepalīdz, bet laikus attapās.
   —    Nē, kāpēc gan … Zināt ko, es ieiešu.
   ; — Jā, lūdzu.
   Viņš pamāja, lai gan viņa to neredzēja. Izlīda no bate­riju nodalījuma. Bet pirms došanās uz medicīnisko no­daļu viņš nolēma izdarīt vēl vienu vizīti, kas arī bija ļoti svarīga situācijas noskaidrošanai.
   *
   Ja uz kuģa bija kāda vieta, kur pilnīgi neskarta sagla­bājusies ne tikai iekārta, bet arī kārtējam reisam ierastā gaisotne, tad tas bija inženierpostenis, kura saimnieks un vienīgais iedzīvotājs bija Rudiks.
   Šeit valdīja klusums, kuru tikai retumis pārtrauca mēr- ierīču un aparātu klikšķi un klusā zuzoņa. Lai arī kuģa dzinēji jau sen vairs netika ieslēgti un «Valis» turpināja savu lidojumu pēc inerces, lielākā daļa iekārtu turpināja darboties, lai dzīve uz kuģa neapstātos. Tie bija gan gra- vigēni, kas nodrošināja pievilkšanas spēka normālu spriegumu, un enerģijas uzkrājēji, bez kuriem nevarētu
   normāli darboties ne gravigēni, ne sintezatori, bet no tiem bija atkarīga cilvēku eksistence: tie bija vienīgie barības, ūdens un pat gaisa avoti, jo neierobežotā ener­ģijas krājuma dēļ gaisu kuģī bija izdevīgāk un vien­kāršāk sintezēt nekā attīrīt ķīmiski vai bioloģiski. Sinte­zatoru un ar tiem saistīto utilizatoru apstāšanās novestu pie tā, ka cilvēki dažu dienu laikā ietu bojā starp atkri­tumiem, nosmaktu, ogļskābās gāzes saindēti… Jopro­jām neizslēdzās klimatizatori, darbojās mehāniskās sis­tēmas, kas atviegloja pārvietošanos pa kuģi, darbojās ārējās kontroles un aizsardzības iekārtas, gatavas sav­laicīgi novērst šīs apdzīvotās pasaules sadursmi ar jeb­kuru ķermeni, kas tuvotos no āra. Ne uz mirkli neizslē­dzās arī kontroles sistēma.
   Kā vienmēr, blakus pultij vārījās tējkanna, un svaigās tējas smarža bija jūtama jau pa gabalu no posteņa ne­lielās telpas. Ierasti iekļāvies savu mehānismu pasaulē un vēlreiz pārliecinājies, ka visas dzīvības nodrošinā­šanas sistēmas strādā saskaņoti un bez traucējumiem, Ru­diks izlēja atdzisušo tēju un uzlēja jaunu. Vajadzētu, pro­tams, taupīt, bet tējas dzeršana postenī bija sena un tra­dicionāla inženieru privilēģija, un ikviens no viņiem ātri pierada pie šī dzēriena tā, ka nepieciešamību atteikties no svaigas tējas uztvertu traģiski. Tējas glāze uz inže­niera pults parasti nozīmēja, ka viss kārtībā, dzīve rit normāli. Un patiesi — inženiera pienākumi gandrīz ne­bija mainījušies salīdzinājumā ar to, ko viņam nācās da­rīt katrā reisā un pat reisu starplaikos, kad kuģis gulēja finiša orbītā pie maršruta gala planētas, gaidot jaunu piekraušanu un izrāvienu uz vēl vienu tālu sistēmu.
   Rudiks izdzēra malku un ar baudu izpūta karsto gaisu. Lai arī cik savādi tas būtu, bojātās baterijas viņam ne­maitāja garastāvokli. Lai ko tur augšā runātu, varēja iz­tikt arī bez baterijām. Par augšu Rudiks uzskatīja visu, kas atradās virs energodzinēju korpusa. Tādu viņu ierau­dzīja Ustjugs — apmierinātu, ar tējas glāzi rokā. * — Tas esi tu, — inženieris sasveicinājās. —■ Sēdies! Vai tēju gribi?
   — Labprāt, —■ piekrita Ustjugs. — Vai tiki galā ar pa­sažieriem?
   ■— Kur nu! —■ sacīja Rudiks un atmeta ar roku.
   &= Laba daudz nevajag, r—■ apņēmīgi noteica kapteinis.
   — Pasažieri kā jau pasažieri, bet baterijas, es domāju, ir svarīgākas. Vai nebūtu laiks ķerties pie atjaunošanas?
   Inženieris brīdi klusēja, pēc tam drūmi sacīja:
   —    Ko nozīmē — atjaunot? Parūpēties, lai tās izskatītos kārtībā, droši vien var, lai gan tas prasa laiku.
   —    Vai tikai lai izskatītos?
   —    Par pārējo neviens neņemtos galvot. Pārāk sarežģīti. Ja vēlies, vari ieskatīties manās tabulās. Blokiem jau tā bija divkārša pārslodze. Bet plātnes sen vajadzēja mai­nīt — pēc to .grafika reiss no Antoras bija beidzamais. Protams, izturības rezerve tām bija. Tās nostrādāja tei­cami: vēl trīs ieejas — izejas virs normas — tas nav maz. Bet tagad, kā pats redzēji, daļu no plātnēm vajag izmest. Pārējām tātad jāuzņemas slodze, kas lielāka par normālo. Cik ilgi tās izturēs? Tu nezini, es nezinu, un pat «Sigma» nezina.
   —    Bet ja ieliktu jaunas?
   —    Viegli pasacīt… Man nav nācies to darīt. Tas ir apkalpojošās brigādes darbs. Un viņi jau arī lika gata­vas. Protams, pamēģināt var. Bet vai tās strādās un kā? Nezinu.
   —    Tātad — nekādu iespēju? Neticu.
   —    Neesmu teicis, ka nav nekādu. Bet iespējas mēdz būt dažādas. Mašīnas — gluži kā mēs… — tas bija Ru- dika iemīļotais temats. — Tu pats zini, izmisuma brīdī mo­bilizējot visas rezerves, cilvēks var izdarīt to, par ko nor­mālā stāvoklī pat neuzdrošināsies domāt. Tāpat arī mašī­nas. Izmisuma stāvoklī… Tikai — kur tas ir?
   —    Kādā tad mēs, tavuprāt, atrodamies?
   —    Nē, tu mani nesaprati. Es nesaku, ka mūsu stāvok­lis būtu normāls. Bet mums nekas nedraud — nekas tāds, kas prasītu acumirklīgu mobilizāciju. Pieņemsim, ka tā ir novirzīšanās no tēmas. Lūk, konkrēti: «Sigma» aprēķi­nājusi, ka cerības uz bateriju normālu darbību zem slo­dzes ir mazākas par pusi. Var riskēt, bet var arī neriskēt. Mēs vedam pasažierus. Pēc reglamenta risks nav pieļau­jams. Piekrītu, ka reglamentu mūsu stāvoklī varētu arī neievērot. Bet kā vārdā? Ja Karačarovs mūs atkal pār­vērtīs cilvēkos, tad, iespējams, būs jēga riskēt. Bet pa­gaidām jēgas neredzu.
   Viņš mirkli klusēja.
   —    Ja liksi man sagatavot mašīnu pārejai,, es to sagata-.
   vošu. Darīšu, ko varēšu. Bet panākumus garantēt nevaru. Vispār — kā izlemsi.
   —: Bet, ja fiziķim veiksies, vai tad būs kādas izredzes?
   Rudiks pašūpoja galvu.
   —           Iespējas paliek tās pašas. Bet tad nedrīkstēs neris­kēt. Tad mums neviens neatļaus burtiski ievērot regla­mentu.
   —    Kas tad mums var neatļaut? — Ustjugs sabozās.
   —          Kaut vai sirdsapziņa. Nepacietība. Vienalga, kas. Bet vispār — tu esi kapteinis, tu arī komandē.
   Ustjugs padomāja.
   —    Un komandēšu arī, — viņš norūca. — Ar laiku.
   Ar laiku. Ne tagad. Pašlaik atliek cerēt uz Karačarovu. Kapteinim tas likās savādi — cerēt nevis uz sevi un sa­viem puišiem, bet uz kādu citu. Nedroši.
   Pa to laiku lai viņam tomēr iešļircina šīs zāles. Dvē­sele kļūs mierīgāka. Būs divreiz mazāk neatrisinātu pro­blēmu.
   Tā viņš domāja, atgriežoties no energodzinēju korpusa un saglabājot kapteiņa stāju.
   Sarunu viņš izdzirda nejauši, iedams gar bāru pasa­žieru klājā. Mila un Narevs. Viņas skanīgo balsi neva­rēja sajaukt ne ar Veras kontraltu, ne ar labi nostādīto aktrises meco. Nerunājot nemaz par Zoju — viņas balsi kapteinis nekad nesajauktu ne ar vienu citu.
   Ustjugs neviļus apstājās, lai arī tas nebija labi. Viņš nez kāpēc izbijās, ka Mila un Narevs viņu ieraudzīs at­vērtajās durvīs, un viņam kļuva neērti, ka viņš redzējis abus kopā.
   —           t .. Jūs paliekat viena. Es to nevaru paciest. Kāpēc jūs negribat man uzticēties?
   —          Jūs kļūdāties, es jums ticu. Bet jūs man nekādi ne­varat palīdzēt. %
   —           Nav tiesa. Es varu palīdzēt. Es taču visu saprotu. Un, lai arī es nekad neesmu viņu redzējis…
   —    Par ko jūs?
   —    Par jūsu dēlu.
   —    Nevajag. Es aizliedzu.
   —           Uzklausiet taču mani. * ? Jums ir ar kādu par viņu jārunā. Un jūs neviens nesapratīs tā, kā es.
   —    Kāpēc jūs tā domājat?
   —; Vai tad jūs neredzat — kāpēc?
   •— Klusējiet! — Mila steidzīgi sacīja. — Klusējiet!
   —          Jūs zināt, ka es jūsu dēļ darīšu visu, ko varēšu. ? i un pat vairāk: to, ko nevar izdarīt, pie kā neķersies ne­viens, izņemot mani.
   —          Es nezinu, ko jūs ar to domājat. Bet Jūs kļūdāties, ja domājat ar to man palīdzēt: es cenšos aizmirst…
   —    Atgriešanos?
   —    Visu. Gribu dzīvot šodien ..;
   —    Bet šodienā esmu es!
   •— Man nav neviena, — viņa vienaldzīgi teica.
   —          Ticiet… ticiet, arī es būtu priecīgs, ja varētu ne­domāt par jums. No šīm domām man nekļūst vieglāk. Bet nevaru, nevaru …
   Zāles nepalīdz, nodomāja kapteinis. Arī viņam. Bet citiem?
   —    Es gribu uz Zemi, — runāja Mila. — Pie dēla. r5
   —   Vai domājat, ka tas ir reāli?
   —   Jā! Es ticu doktoram Karačarovam . ? ?
   —    Bet vai tas ir atkarīgs tikai no viņa?
   —; Nesaprotu.
   —          Iespējams, ka tā ir pat labāk. Bet atcerieties: ja ne­viens, pat Karačarovs nevarēs jums palīdzēt, — to izda­rīšu es. Bet tad ..»
   Beidzot viņi aizvēra durvis.
   *
   Kādu mirkli likās, ka Zoja un kapteinis metīsies viens pie otra, apkampsies, sāks runāt muļķības, kuru jēga nav vārdos, bet balsī, elpā, skatienā. Mirklis pagāja; abi noturējās. Ustjugs norija kamolu kaklā. «Es tevi mīlu,» viņš gribēja sacīt, «stiprāk nekā jebkad…» Un sausi noprasīja:
   —          Kāpēc «Anemo» neiedarbojas? Ko tu ar to esi izda­rījusi?
   —          Es to vienkārši iznīcināju, — viņa nevērīgi teica, acumirklī uztvērusi vajadzīgo toni. —• Visas rezerves.
   —    A, tad redz, kā! Nekas. Sintezēsim.
   —    Neizdosies: recepte arī iznīcināta.
   Ja viņa būtu vīrietis, kapteinis diez vai savaldītos. Ta­gad viņš tikai sakoda zobus.
   —          Tu dusmojies, ka neizpildīju tavu norādījumu? Bet ārsts, tāpat kā tiesnesis, nepakļaujas nevienam,,
   —          Tu neko nesaproti. Jebkurā brīdī viss var uzliesmot, un tad sāksies .?
   —           Nekas ari nav apdzisis. Un, kā redzi, visi ir dzīvi. Vai tu baidies?
   —          Jā, un nekaunos atzīties. Mans pienākums ir sagla­bāt cilvēkus. Un tavs arī.
   —          Es to izpildu. Saudzēju cilvēkus, nevis tikai domā­jošu bioloģisku vienību.
   —          Tu. ī . tu iedomājies, ka labāk par mani zini, kas uz kuģa ir vajadzīgs un kas ne?
   —          Nē, tu nepaguvi man iemācīt visas savas pārgud­rības — mēs pārāk maz bijām kopā…
   —    Un tāpēc tu uzstājies pret mani?
   —          Ne pret tevi! Es cīnos par sevi, un, ja mana attiek­sme pret tevi ir daļa no manis, tad es cīnos, lai to sagla­bātu, nevis nožņaugtu.
   Viņas attieksme pret mani, skumji nodomāja Ustjugs. Interesanti, kāda tā ir: mīlestība vai naids?
   Droši vien šī doma bija lasāma viņa sejā, jo Zoja teica:
   —          Tev vienalga, ko es tagad domāju un jūtu. Bet tā, kā bija, vairs nebūs. Ar to arī beigsim.
   Viņš gribēja vēl ko sacīt. Nepateica. Pagriezās. Viņa priekšā bija durvis. Durvis, viņš nodomāja. Pārāk bieži pēdējā laikā nākas aizvērt durvis aiz sevis. Bet kur atro­das durvis, kas ir jāatver?
   Viņš gāja prom pa gaiteni, cenšoties, lai soļi skanētu pārliecinoši, ritmiski, itin kā viņam būtu injicētas zāles un tagad visas nepatikšanas šķiet smieklīgas — nav vērts par tām domāt, jādomā par kaut ko nopietnāku.

   Pirmajā nedēļā Karačarovs problēmu neanalizēja. Viņš domāja par sevi. Noskaņoja savus nervus un smadzenes lēni un neatlaidīgi — kā vissarežģītāko instrumentu. Tas bija grūts darbs, panākumi mijās ar šaubām un bailēm. Tad fiziķis koncentrēja uzmanību sīkumiem, viegli atri­sināmām detaļām. Mazas uzvaras iedrošināja, palīdzēja saglabāt ticību sev.
   Kad šaubas sāka mocīt aizvien retāk, Karačarovs no­lēma, ka var sākt darbu.
   Pēc tam viņš vairākas dienas studēja to sanāksmju pie­rakstus, kurās Zeme izšķīra viņu likteni. Viņš necerēja atrast tajos ko tādu, kas palīdzētu darbam, bet godprātīgi izanalizēja, kas tur tika runāts, lai pēc tam varētu no tā visa novērsties.
   Tad pienāca kārta teorijai. Kad viņš bija apguvis visu, kas glabājās kuģa gandrīz neizsmeļamā informatori ja kristālos, viņš juta, ka var spert soli ne svešās pēdās, bet jaunā virzienā.
   Karačarovs vēl nezināja, kāds būs atrisinājums, bet in­tuitīvi juta, ka tas ir tuvu un būs pareizs. Intuīcijai fiziķis uzticējās tāpat kā matemātikai, lai arī citādi. Intuīcija sniedza pārliecību, un savā pārliecībā viņš labprāt dalījās ar citiem. Cerība, ko viņš izraisīja cilvēkos, savukārt at­griezās pie viņa paša un bija, iespējams, viens no pama­tiem, uz kura balstījās viņa zemapziņas pārliecība par pa­nākumiem.
   Un tomēr — kaut kā pietrūka, lai gūtu panākumus.
   Karačarovs dzīvoja tagad jaunu, līdz šim nezināmu dzīvi. Viņam patika būt uzmanības centrā un zināt, ka ikviens viņa vārds cilvēkos rada optimismu. Agrāk kolēģi ticēja nevis viņam, bet pierādījumiem, kas izteikti sim­bolos, skaitļos un nedaudzos vārdos. Tagad ticēja nevis formulām — tās šeit neviens nesaprata, bet tieši viņam —■ cilvēkam.
   Viņš baidījās radīt cilvēkos vilšanos. Dažkārt šīs bailes, pašam nemanot, lika Karačarovam izrādīt lielāku pārlie­cību, nekā viņam patiesībā bija un nekā viņš izteiktos speciālistiem.
   Bet, ja arī viņš izrādīja nedaudz vairāk optimisma, nekā pieļāva mēra un atbildības sajūta, viņam likās, ka ir uz to tiesības.
   Kā tad pietrūka?
   Pašlaik, ieslēdzies kajītē un apgūlies iemīļotajā pozā uz dīvāna — atmetis rokas aiz galvas —, Karačarovs ga­tavojās atkal iedziļināties tajos domu un minējumu kom­bināciju meklējumos, kam bija jānoved pie pareizā lē­muma. Viņš pat pasmaidīja, iepriekš tīksminādamies par baudu, kādu sagādās pārdomas par abstraktām pro­blēmām.
   Karačarovs negribēja sev atzīties, ka smaids bija tikai viens no paņēmieniem pārliecināt sevi par veiksmi. Ne jau pirmo reizi viņš iepriekš izjuta prieku par veiksmi, bet pagaidām ne soli nebija pavirzījies uz priekšu.
   Viņš bija gatavs darbam. Vai viņš necentās paildzināt savu atrašanos sabiedrības uzmanības centrā? Bet jaunat­klāsmei pašai par sevi bija tāda vērtība, kas ne ar ko citu pasaulē nav salīdzināma. Noteikumi? Tie bija lieliski. Atbildības sajūta? Tagad tā vairs nebaidīja, bet gan sti­mulēja.
   Tomēr kaut kas to traucēja, un viņš nevarēja saprast — kas.
   Karačarovs īgni uzsita ar dūri pa dīvānu. Vēl reizi.
   Klauvējiens pie durvīm bija it kā atbilde uz viņa si­tieniem.
   Uz pirmo fiziķis neatbildēja, cerēdams, ka tas bijis ne­jaušs klauvējiens un neatkārtosies. Bet tas atskanēja atkal.
   —    Nu? — fiziķis norēcās.
   Tas bija Jeremejevs. Rokā viņš turēja tīkliņu ar bumbām.
   —    Ir laiks, ir laiks, — viņš smaidīdams teica.
   Fiziķis sajuta neapturama niknuma uzplūdus.
   —    Ejiet pie velna ar savām spēlēm! — viņš ieaurojās.
   Valentīns atturējās no asas atbildes: sports viņam bija
   iemācījis jūtu disciplīnu, turpretī zinātne galvenokārt māca disciplinēt tikai domas. Diskusija kā kontakta forma ir dabiska zinātniskā konferencē, bet nepieņemama, pie­mēram, tiesneša un spēlētāja attiecībās. Dziļi aizskarta­jam Jeremejevam smaids nodzisa.
   —    Ejam, — viņš spītīgi teica.
   Fiziķis kādreiz bija aizrāvies ar futbolu, pēc tam viņam vairs neatlika laika. Pat tajos gados, kad spēle bija aiz­raujošs notikums, viņam ne prātā nenāca sportu vērtēt tikpat augstu kā fiziku, kur nu vēl iekļaut savu interešu lokā. Futbols bija spēle, fizika — zinātne. Karačarovs nekad nebija iedomājies, ka arī zinātnē ir daudz kas no spēles, jo tā attīstās pēc noteiktiem likumiem, kuti nav nekas absolūts, bet pašu cilvēku radīti ērtības labad.
   —•• Nekur es neiešu! — viņš nokliedza. — Vai patie­šām jūs domājat, ka cilvēkam, kas strādā, ir vajadzīgs šis idiotisms?
   ■=*» Nu, kā zināt, ==e pēc īsa klusuma noteica Jeremejevs. — Bet velti gan. Futbolā nav apmāna.
   Viņš izgāja, un fiziķis, kā jau vienmēr pēc emociju sprādziena, jutās iztukšots, reiba galva un bija kauns. Viņš izlamājās, piecēlās un sāka ģērbties^
   *
   Mila rakstīja?
   «Šonakt es redzēju sapnī, ka spēlējos ar kaķēnu, glāstu to, glāstu bez gala — un esmu ļoti laimīga. Pamodos un, protams, kaķēnu neatradu. Biju sarūgtināta līdz asarām un ilgi nevarēju tikt vaļā no skumjām. Mums it kā ir viss, kas vajadzīgs, bet īstenībā — cik gan nabagi mēs esam! Ne kaķa, ne suņa, nekā dzīva, izņemot mūs pašus. Es visu mūžu neesmu ieredzējusi zirnekļus, bet tagad, liekas, būtu priecīga, ja kāds noaustu tīklu kajītes stūrī. Bet viņu nav, un viņiem nav kur rasties. Lai gan, ja padomā, —• kam man zirnekļi? Un tomēr pietrūkst.
   Atcerējos, kā rudenī zem kājām čaukst dzeltenās lapas.
   Un putni? Es jau sāku aizmirst, kā tie dzied. Lai gan arī uz Zemes tos klausījos ne pārāk bieži, bet tur tas bija savādāk. Tur varēja aizbraukt uz mežu un paklausīties.
   Par Jurīti nemaz nerunāju: tas sāp, sāp vienmēr.
   Laiks iet ļoti lēni. Dienas ir bezgalīgas. Varbūt mums patiešām ir cits laika tecējums? Es pajautātu doktoram Karačarovam, bet viņš ir tik aizņemts, un viņu nedrīkst traucēt.
   Cik ilgi var gaidīt?
   Liekas — pacietība iztek pa pilienam un viss kaut kā izbāl… Un vēl…
   Valentīns kļūst aizvien tālāks. Varbūt es attālinos? Katru dienu es domās izmēru atstatumu starp mums un redzu, ka arvien grūtāk saprasties.
   Ļoti baidos, ka viņam pārāk daudz nozīmēja tuvība —a tā, kuras pašlaik nevar būt. Slikti, ja tā būtu. Ne tāpēc,- ka man negribētos, bet tādēļ, ka nevar viss uz tā balstī­ties. Tas ir ļoti rūgti.
   Man ļoti daudz nozīmē, ka mēs ar viņu vairs nesapro- tamies. Valentīns nezina un nevar iedomāties, ko man nozīmē Jurītis. Es viņu saprotu, bet no tā vieglāk nekļūst. Un, kad es sāku skumt pēc mazuļa, Valentīns man nekādi nevar palīdzēt. Ne jau tāpēc, ka viņš nemācētu izteikt jūtas: es tās justu, pat ja viņš klusētu. Bet viņš neko tam­līdzīgu nejūt. Lai ari viņš nav vainīgs, man ir sāpīgi un rūgti.
   Es domāju, ka pusei vīriešu sieva ir kā māte, otrai pu-* sei — kā meita. Valentīnam — māte: viņš gaida atbalstu* Narevam otrādi •— viņš pats ir gatavs atbalstīt.
   Bet man ir Jurītis, un mātes jūtas es varu izjust tikai pret viņu.
   Es esmu viena, un tas ir slikti. Un būšu viena, kamēr mēs neatgriezīsimies uz Zemes.
   Kas notiks ar mums visiem? Kaut nu ātrāk .-i.»
   *
   Neviens negribēja spēlēt futbolu. Tā bija nelaime.
   Nekādas, pat vissliktākās atsauksmes par futbolu un par sportu vispār nebija varējušas satricināt Jeremejeva uz­ticību šai spēlei, pat vairāk kā spēlei — pasaules uzska­tam. Bet agrāk viņš nebija sastapis tādu attieksmi pret savu darbu: materiāli nodrošinātajā sabiedrībā, kāda ek­sistēja uz Zemes, sports bija viens no svarīgākajiem dar­bības veidiem, un neviens vairs nedomāja, vai no tā ir kāds konkrēts labums, vai tā ir tikai izrāde, kas ieguvusi sev neatbilstošu nozīmi. Sportam nebija mākslas statusa—* tā statuss izsenis bija augstāks. Agrāk par to izvairījās skaļi runāt, bet tagad pamazām pārstāja to slēpt.
   Un tāpēc Valentīnā radīja izbrīnu, ka viņš pēkšņi izrā­dījās starp cilvēkiem, kurus galvenokārt uztrauca pavi­sam kas cits.
   Viņš saprata, ka nepieciešams atgriezties uz Zemes. Pieradis pie dzīves svaigā gaisā, pie plašajiem stadio­niem un treniņnometņu zaļā klusuma, viņš vairāk nekā jebkurš cits izjuta un pārdzīvoja tā visa trūkumu. Kuģa zāles griesti, lai arī augsti, viņu nospieda, saules gaismas, silta vēja, jūras šalkoņas trūkums viņu nomāca. Viņš juta, ka nevar samierināties ar šo sterilo pasauli, kas bija līdzīga slimnīcai un tāpēc izraisīja antipātijas.
   Tikai uz Zemes viņš varēja atrasties komandā, īsto draugu vidū. Tikai tur viņš varēja iesist vārtus un just,, ka tas ir viņa dzīves aicinājums.
   Tomēr viskarstākā vēlēšanās nokļūt uz Zemes nevarēja būt par iemeslu, kāpēc sports pēkšņi vairs neinteresēja cilvēkus. Un ne fiziķi vien. Tie paši cilvēki, kuri, kuģim lidojot uz Zemi, ne vienu reizi vien meklēja Jeremejeva sabiedrību, uzsāka sarunas par sportu un ar interesi uz­klausīja viņa paskaidrojumus un nostāstus, tagad uzvedās tā, it kā sports vairs neeksistētu.
   Jeremejevam tas likās sevišķi netaisni tagad, kad viņš vairāk par citiem juta vajadzību pēc izpratnes un līdzjū­tības: viņam bija atņemts ne tikai sports, viņam, šķiet, bija atņēmuši arī sievu.
   Valentīns nedomāja par to, ka neviens nav vainīgs vi­ņas vēsumā. Viņš tikai juta, ka palicis viens: gan futbols, gan sieva ir viņu pametuši, un aplami domāja, ka Milas rīcībā vainojama viņa sabiedriskā stāvokļa maiņa; viņa dzīvē nebija nekā tāda, kas varētu aizstāt visu, ko viņš bija zaudējis.
   Glābiņš atradās uz Zemes. Viņš bija gatavs darīt visu, lai tikai tuvinātu atgriešanās dienu. Bet no viņa neko neprasīja. Un Jeremejevā aizvien spēcīgāk nostiprinājās liekā cilvēka apziņa.
   Viņš pamazām apjēdza, ka visus cilvēka darbošanās veidus var iedalīt tādos, kas cilvēkiem ir vajadzīgi vien­mēr, un tādos, kas ir nepieciešami tikai noteiktos apstāk­ļos. Viņa darbs piederēja pie otrās grupas, un tam šeit nebija attiecīgo apstākļu.
   Šādas domas viņu vajāja, kamēr viņš ierasti rikšoja pa skrejceliņu apkārt zālei, izdarot izrāvienus, metot kūleņus un atkal turpinot skrējienu. Ar iesildīšanos vajadzēja radīt labu, spēles prieka pilnu garastāvokli, kāds nepie­ciešams treniņā.
   Zālē ienāca Istomins un nosēdās uz zemā soliņa pie sie­nas. Tas jau bija skatītas, un Jeremejevs kāpināja tempu. Pēc tam, sizdams bumbu, piegāja un apsēdās blakus rakstniekam.
   —   Jums tagad derētu uzspēlēt, — viņš uzrunāja rakst­nieku. — Pakustēties, iesildīties. Vai ne?
   Istomins pieklājīgi pasmaidīja.
   —    Jā, — viņš sacīja galīgi nevietā. — Jaunībā es par to sapņoju. Bet nebija dotumu. Toreiz es pārdzīvoju.
   Jeremejevs priecīgi pamāja. Tādas runas viņš bija dzir­dējis ne vienu reizi vien, tās bija viņa dzīves sastāvdaļa: cilvēki gribēja iekļūt lielajā sportā un nedaudz apskauda Valentīnu, bet viņš izvairījās, runāja par šīs profesijas grūtībām, taču dvēseles dziļumos lepojās. Viņš piebilda:
   —    Dzīvē ir taču arī citas nodarbošanās. Visi nevar spēlēt.
   Rakstnieks paraustīja plecus, domājot savu domu.
   —    Es jau ilgus gadus rakstu grāmatas, — viņš klusi, it kā pie sevis noteica. — Tagad esmu sarakstījis vēl vienu — par sen pagājušiem laikiem. Bet grāmata taču vienmēr ir par mūsdienām. Jebkura vēsturiska grāmata uzrakstīta nevis par pagātni, bet par to, kā šodien sapro­tam šo pagātni, ko tajā izceļam, ko atstājam bez uzmanī­bas. Būtībā esmu uzrakstījis par mums: mēs pašlaik atro­damies tādā stāvoklī, kādā bija arī mani antīkie varoņi. Viņu pasaule bija šaura, taču tas viņus nenomāca: doma bija brīva, viņi jutās stāvokļa saimnieki un bija laimīgi. Varbūt arī mums te meklējama izeja? Mēs atrodamies ār­pus mūsu civilizācijas robežām, aiz augstās motoru un skaitļotāju kultūras robežām; vai gan mums jāiet tās pē­dās? Kultūrai ir organiski jāizaug no konkrētiem apstāk­ļiem;" vai nevajadzētu bez aizspriedumiem paraudzīties visapkārt, lai tos apjēgtu? Un saprast, kā tajos vajag dzī­vot? Par to ir mana grāmata, bet to neviens negrib la­sīt. — Istomins pavīpsnāja. — Pat Inna.
   —    Tas ir saprotams, — padomājis sacīja Jeremejevs. — Mēs gaidām, kad varēsim atgriezties uz Zemes. Kādēļ mums vajadzīgs kas cits?
   Istomins pasmīnēja.
   —    Solīts makā nekrīt… — viņš nomurmināja.
   Jeremejevam piepeši kļuva žēl Istomina: viņš ne tik
   daudz saprata, cik sajuta, ka arī šim cilvēkam atņemts kas ļoti liels un svarīgs. Un arī sieviete droši vien viņu pievīlusi. Viņš sacīja, vēlēdamies palīdzēt un piedāvā­dams to vienīgo iespēju, kas viņam bija:
   —    Vai gribat trenēties divatā? Tas ir aizraujoši. Es jums parādīšu šādus tādus paņēmienus, nenožēlosit.
   Istomins, kā pamozdamies no domām, paskatījās viņā.
   —   Vai uz Zemes es varēšu spēlēt ar meistariem? —; viņš smaidīdams vaicāja.
   —    Tur jūs nespēlēsit, — teica Jeremejevs. — Tātad spēlējam?
   Rakstnieks kā mierinādams pieskārās viņa rokai.
   —           Es jūs nevaru apspēlēt un neuzvarēšu, bet, ja sāksit piemēroties man, piekāpties —■ kāda jēga? Nē… Fut­bols —= tas ir morāli līdzsvarotiem cilvēkiem.
   Jeremejevs drūmi pamāja.
   —i Pagaidiet, =-3 teica Istomins. —■■ Kāpēc tieši mēs?
   Kas?
   ~ Bet ja nu to darītu nevis mēs? Nevis cilvēki? Esmu dzirdējis, ka kuģa tilpnēs esot sarežģīti mehānismi. Var­būt to vidū būs antropoīdi?
   Roboti?
   —           Cilvēkveidīgie, biomehāniskiē. Viņi var darīt visu ko — droši vien arī spēlēt futbolu. Atrodiet tos, apmā­ciet! Lai arī tie nav cilvēki, tomēr…
   —^ Jā, protams, — kūtri piekrita Jeremejevs.
   Viņi sēdēja klusēdami, domājot katrs savu domu.
   Pēc tam Istomins piecēlās un teica:
   —    Es nu iešu.
   • Velns parāvis! — iesaucās Jeremejevs. —= Ja mēs nenokļūsim uz Zemes, nezinu, kas ar mani notiks. Dažreiz gribas samalt visu druskās. Kā lai dzīvo?
   —    Kā dzīvot, — sacīja Istomins, — to gan es nezinu.
   Viņš lēni devās uz izeju. Valentīns pavadīja viņu ar
   skatienu, pēc tam pataustīja pulsu: viņš neaizmirsa kon­troli. Pulss bija normāls, tomēr strādāt Jeremejevam vairs negribējās, arī kājas, šķiet, kļuvušas smagas.
   Viņš pat nenolika bumbu vietā. Izgāja no zāles un de­vās klejot pa kuģi, kura tilpnēs vajadzēja būt robotiem.
   *
   Kaut kā pietrūka.
   Kajītē, ņemot vērā viņa augumu, bija par šauru, lai staigātu, tāpēc Karačarovs tagad soļoja pa salonu. Tur, protams, sēdēja Petrovs, kūpošs kā mazs vulkāns, bet at­tālāk Inna Perlinska —s sakņupusi, klusa. Kaut kāds nieciņš — amulets, vai, — garā ķēdītē karājās aktrisei kaklā, un Perlinska te spēlējās ar šo mantiņu, te atkal aprima, cieši tajā skatīdamās un kā transā mazliet šūpo-, dāmās. Karačarovs nikni staigāja, līdz Petrovs nomur­mināja:
   e—: Gan dienu, nakti runcis mācīts. i j
   Fiziķis iesprauslojās, bet neapvainojās un piegāja pie večuka.
   —- Vai jūs cigaretes ari sintezējat?
   —5 Nē. Man pagaidām vēl ir. Esmu taupīgs cilvēks.
   —    Iedodiet man, — fiziķis negaidot palūdza.
   Viņš nemākulīgi aizsmēķēja, ieklepojās. Vieglāk no tā viņam nekļuva, tikai sāka reibt galva. Nē, tas nebija tas, kas viņam trūka. Viņš šķērsoja salonu un apsēdās blakus aktrisei. Viņa pasmaidīja — profesionāli un reizē kaut­rīgi — un paslēpa amuletu plaukstā.
   —          Varētu domāt, ka jūs esat kaut ko pazaudējusi, sacīja fiziķis.
   Aktrise neatbildēja. Viņa brīdi skatījās Karačarovā, un viņas acīs bija skumjas. Pēc tam viņa nolaida nedabiski garās skropstas.
   —    Jā, — apjucis teica Karačarovs. — Nu, nekas, nekas.
   Kas ir «nekas», viņš pats nezināja. Cilvēki gaidīja. Ko
   citu viņš varēja sacīt?
   —' Kas jums tur ir? Vai talismans?
   Aktrise lēni atlaida pirkstus. Parādījās kas negaidīts? ķēdītē karājās atslēga. Maza, plakana.
   —    Sirds atslēdziņa? — neveikli pajokoja fiziķis.
   Inna pakratīja galvu.
   —           Nē … mana sirds atslēga ir vienkārša. Bet visbiežāk tā nav aizslēgta.
   Viņa to sacīja nopietni, un no tādas atklātības Kara­čarovam kļuva neveikli, lai gan ari viņš pats vienmēr it kā centās runāt tieši.
   —    Hm, — viņš norūca. — Kas tad tā par atslēgu?
   —    Mājas.
   —    Tur, uz Zemes?
   —           Jā. Māju nav, bet atslēga palikusi..-; —: viņa vārgi pavīpsnāja. — Es pēkšņi attapos, ka man nekas nav sagla­bājies no turienes… no tās dzīves. Ja ceļo, tad arī jauna garderobe, viss jauns: nevazās taču līdzi lupatas. Un izrā­dījās, ka viss ir savākts uz planētām: uz Sēlijas, Anto­ras… Bet no Zemes — tikai šī atslēga. Pat veco somiņu ar visādiem sīkumiem izmetu. Pirms pašas aizlidošanas. Domāju, ka atgriežos mājās.
   Viņa pagrozīja atslēdziņu — tā nomirdzēja kā zelta zivr tiņa, piesieta tievā ķēdītē.
   —          Nu, kāpēc gan tik skumji! — uzmundrināja Kara­čarovs. — Jūs vēl atgriezīsities mājās..;
   —           Es ticu, — viņa dzīvi atsaucās. — Citādi… — Inna brīdi klusēja, pēc tam tikpat skumji kā iepriekš teicat' — Tikai neatgriezīšos savās mājās.
   —    Saprotu …
   —           Diez vai. Dzīves pieredzi nez kāpēc vērtē vīriešos, bet sievietēs ne pārāk… Es gribēju teikt pavisam ko citu. Manā mājā dzīvo citi, un viss, kas tur bija palicis, jau aizceļojis droši vien uz utilizatoru. Viss, kas bija vēr­tīgs tikai man: sīkumi, lietas, kas dārgas atmiņu dēļ… Vispār — ko es te runāju … Nevajag.
   Viņa strauji piecēlās, .satvēra ķēdīti, ātri to savicināja, pacēla zodu — sāka tēlot mundru sievieti, kuru nebaida nekas: ne gadi, ne vientulība, ne kaut kur tālumā nodzī­vots mūžs… Inna jau grasījās aiziet, bet atgriezās un noliecās pie fiziķa, kurš, protams, atkal bija aizmirsis pie­celties, kad piecēlās sieviete.
   —           Es jums ticu, mēs visi ticam. Bez ticības mēs neiz­turētu. Tikai nedrīkst gaidīt pārāk ilgi. — Viņa uzticīgi pasmaidīja. — Pacentieties ātrāk!
   Karačarovs negribēja kļūt tik atklāts, tas iznāca pats no sevis, viņš noplātīja rokas un sacīja:
   —    Kaut kā neizdodas …
   Viņa noliecās vēl tuvāk; viņš pat sajuta smaržas.
   —          Vai zināt, kā jums trūkst? Sievietes. Lai paraudātu, pēc tam noguris aizmigtu, ne par ko nedomājot. Nē, es neesmu tieši šajā jautājumā sajukusi — es zinu, ko saku.
   Viņa atliecās un devās uz durvīm vingrā meitenīgā gaitā. Vai arī šajā brīdī viņa tēloja, vai varbūt tā sevi izjuta?
   —          Velns parāvis! — izsaucās fiziķis, juzdams, ka pie­tvīkst.
   Petrovs izpūta dūmu strūkliņu un noskatījās Innai pa­kaļ. Kad viņa bija izgājusi, večuks noteica:
   —    Viņa ir īsta sieviete, varat būt pārliecināts.
   1 — Nešaubos, — noburkšķēja fiziķis.
   —          Laikam gan vienīgā mūsu vidū. Un sajuks prātā, re­dzēsit. Sieviete ir tā, kas nevar bez mīlestības. Uz cilvēku, uz dievu, uz laiku — vienalga, uz ko. Attiecībā uz pārē­jām es šaubos.
   —          Vai jūs to mācījāt skolniekiem? — Karačarovs nikni noprasīja.
   Petrovs pašķielēja uz viņu.
   —: Domāšanas inertums, — viņš teica. — Pieņemsim, ka jūs iepazīstina ar cilvēku, kas ir dārznieks, un jūs aiz inerces domājat, ka viņš visu mūžu bijis dārznieks, to ir gribējis un mācījies. Bet varbūt pirms gada vai diviem viņš ir pētījis vulkānus uz Līvijas vai Antenas sistēmā.
   —           Ahā, — apjucis norūca fiziķis, — tātad jūs esat strā­dājis uz Līvijas?
   —    Nē. Es vienkārši domāju tēlos. (
   —    Tad jums jāaprunājas ar Istominu.
   —          Bet jums — ar doktoru Serovu, — paziņoja Petrovs. — Tieši to jums gribas.
   —    Vai patiesi? — ironiski jautāja fiziķis,
   —    Noteikti.
   Fiziķis gribēja noskaisties, bet pārdomāja.
   —          Liekas, tā arī ir, —: viņš drūmi teica. —t Un kas par to?
   Petrovs neatbildēja, izvilka no paciņas ieplēstu cigareti un rūpīgi to aizlīmēja ar papīra gabaliņu.
   *
   Uzbrukums, domāja Narevs. Kaut kāds pirātisks ūzbru- kums. Interesanti…
   Viņš gāja uz inženierposteni pie Rudika un smīkņāja. Gāja, lai gan pasažieriem ieiet energodzinēju korpusā ne­bija ieteicams: tas bija pieklājīgs aizlieguma formulējums.
   Ieraudzījis ceļotāju, Rudiks likās izbrīnījies un dažas sekundes svārstījās, vai neparādīt viesim durvis. Bet vies­mīlība uzvarēja, un inženieris, stoiski ticis galā ar izbrīnu, norādīja Narevam uz krēslu un sameklēja tīru glāzi.
   —    Tūlīt, — teica Rudiks, — es jums ieliešu svaigu.
   Viņi ilgi un nopietni dzēra tēju, kā darīdami smalku
   darbu. Dzerot tēju, bija ērti sarunāties: vajadzīgā brīdī varēja novilcināt atbildi, iedzerot malku un ilgi izgaršo­jot; to Narevs zināja jau sen.
   Pagāja minūtes piecpadsmit, līdz viņš ierunājās:
   —    Jūs reti parādāties augšā.
   Rudiks iedzēra, izpūta elpu un paskaidroja:
   —           Liela saimniecība. — Viņš aplaida ar roku postenim, domādams visu, kas atradās energodzinēju sfēriskajā kor­pusā. — Darba pietiek. Te šis, te tas… Ielejiet, lūdzu, esiet tik laipns!
   Narevs ielēja. Tēja bija aromātiska un gandrīz melna, dzert to vajadzēja bez cukura, lai nesabojātu garšu.
   —1 Pie jums, domāju, viss ir pilnīgā kārtībā.
   —- M-m, — Rudiks noīdēja, paceļot pie lūpām glāzi.
   —    Tikai baterijas, — Narevs turpināja.
   Rudiks nogaidīja, pēc tam izdzēra un nolika glāzi.
   —    Jā, baterijas, — viņš noteica un apklusa.
   Narevs pagaidīja, pēc tam iemalkoja tēju un arī nolika glāzi.
   —    Jā, tieši baterijas. Ko jūs par tām teiksit?
   Rudiks padomāja, ar abām rokām lēni grozīdams glāzi
   uz galda.
   —          Visu, ko zināju, es pateicu kapteinim, —1 viņš bei­dzot atbildēja. — Riska pakāpe ir nepamatoti augsta. Mēs riskēsim, ja Karačarovs gūs panākumus. Tikai tādā gadī­jumā.
   —           Ahā, — piekrita Narevs, — tam ir sava jēga. Var domāt, ka jūs pārāk nesteidzaties uz Zemi.
   Rudiks pasvārstīja glāzi plaukstā, bet nedzēra.
   —           Kas ir Zeme, — viņš nesteidzīgi teica. — Zeme ir vārds. Bet vārds ir simbols. Es pats nemaz neesmu no Zemes. Tikai mācījos tur. Savā novadā sen neesmu bijis; jālido nevis tur, kur gribi, bet, kur sūta. Es lidoju sen. Sis ir trešais kuģis. Nemīlu lēkāt no vienas vietas uz otru. Esmu lidojis ar kuģiem tik ilgi, kamēr tie gar izpla­tījumu noberza bortus. Vispār esmu mājās tupētājs.
   Narevs neviļus iesmējās: vārdi «mājās tupētājs» nebija sevišķi piemēroti cilvēkam, kas pusi savas dzīves pava­dījis Visumā, pārvarēdams simtus un tūkstošus parseku lielus attālumus. Rudiks pamāja.
   —          Jā gan, — viņš turpināja, — tā tas ir. Uz Zemes taču arī mēdz būt mājās tupētāji? Bet Zemes orbitālais ātrums ir trīsdesmit kilometru sekundē, Saules ātrums at­tiecībā pret Galaktikas centru — divsimt septiņdesmit. Bet māja lido, un cilvēks sēž mājās, tātad viņš ir mājās tupē­tājs. Vai ne?
   —    Jā, -—.piekrita Narevs.
   —          Katrs uztver dzīvi savādāk. Atļaujiet, es jums vēl ieliešu. Sen esmu ievērojis — no tējas noskaidrojas doma.
   *— Inženier, — teica Narevs. — Atļaujiet ko pavaicāt.;
   —          Jūs neesat ierindā — un es neesmu komandieris. Jautājiet! Tikai pateikšu uzreiz un godīgi: ja jūs atkal par baterijām, tad neko jaunu no manis nedzirdēsit.
   •—-Es par ko citu. Ja nemaldos, jūs lidojat jau gadus divdesmit piecus? •— Pagājušajā mēnesī sākās divdesmit sestais.
   —    Tātad… uz Zemes jūs gaidīja komisija? Inženieris ilgi neatņēma glāzi no lūpām. Narevs to
   izmantoja.
   I — Medicīniskā, bet pēc tam kadru komisija, vai ne? Cik es zinu — divdesmit pieci ir galējā robeža, r. I Rudiks vienā rāvienā izdzēra glāzi un nolika uz galda, to stipri piesizdams; viņa skatiens, pievērsts viesim, bija drūms.
   i — Tātad, — viņš secināja, — jūs uzskatāt, ka es ne­cenšos noregulēt baterijas tāpēc, ka negribu atgriezties uz Zemes? Ja jūs nebūtu pasažieris, mēs parunātos dūru valodā… Kā jums varēja ienākt prātā, ka kaut viens no ekipāžas sāks domāt par sevi, ja runa ir par cilvēku glāb­šanu!
   i— Ar prieku atvainojos. Bet glābšana taču nevar būt atkarīga tikai no Karačarova!
   | — Lai no kurienes tā nāktu, :— Rudiks dusmīgi sacīja, j— varat būt pārliecināts — ja būs kaut mazākā iespēja, jūs nogādās, kur nākas, i — Patīkami dzirdēt, — atsaucās Narevs.
   —    Pie tā arī paliekam.
   § — Labi. Esmu pateicīgs par interesanto sarunu. ; — Ienāciet vēl, — pieklājīgi uzaicināja Rudiks.
   —    Noteikti.
   —          Un tomēr — labāk palīdziet fiziķim. Citas iespējas neviens no mums pagaidām neredz.
   Narevs arī neredzēja, bet bija pārliecināts: ja būs ne­pieciešams, viņš mācēs atrast tādu iespēju vai, ļaunākajā gadījumā, tādu izdomāt.
   *
   ^ Sveicināta, Zoja, — negaidīti kautrīgi bilda fiziķis. Viņš to bija sagaidījis pie hospitāļa kajītes, kur joprojām gulēja Karskis. Ieiet viņas istabā viņš negribēja: to va­rētu ievērot citi.
   —           Sveicināts, doktor! Vai slikti jūtaties? —■= Zoja bija acīm redzami satraukta.
   145
   —    Manuprāt, jā.
   6 — 2004
   —    Ejam!
   Ārsta kajītē viņa apsēdināja Karačarovu ūz krēsla.
   —          Stāstiet! Vai jūtat nogurumu? Galvassāpes? Aparāti liecina, ka viss normas robežās, bet gadās…
   —    Manuprāt, fiziski esmu vesels …
   —    Ceru. Bet izmeklēšana nekaitēs. Vienu mirkli…
   Fiziķis pašūpoja galvu.
   —          Pagaidiet, Zoja! Es negribu, lai mani piebāztu ar zālēm un pētītu pret gaismu. Man tas nav vajadzīgs. Man jūs esat vajadzīga.
   —    Nesaprotu, — viņa sadrūmusi teica.
   —          Beidziet. Vai jums nepieciešams, lai es izpildu visu rituālu? Pagaidiet, uzklausiet! Pirms stundas es vēl nesa­pratu, ko tas nozīmē. Pēc tam apjēdzu: bez jums man ne­kas neizdosies.
   —    Tas nav godīgi!
   —    Kāpēc? Runāt taisnību vienmēr ir godīgi.
   —Vai jūs nopietni domājat, ka kuģa liktenis ir atka­rīgs no tā, kā es izturēšos pret jums?
   —    Un ja tā ir?
   —1 Tā nav — jūs to labi zināt.
   —: Es runāju nopietni.
   Zoja jau ievilka krūtīs elpu, lai vienā vilcienā pateiktu Karačarovam visu, ko viņš pelnījis: ka viņa to nemīl, ka viņas mīlestība nav ne prēmija, ne medaļa par nopel­niem … Bet, palūkojoties viņa nelaimīgajā sejā, viņai sanāca smiekli: nē — nav donžuāns, nav arī siržu lauzējs, vienkārši puišelis, aiz kautrības nekaunīgs un ļoti smiek­līgs. Viņa gandrīz vai pasmaidīja; viņam patiešām pašlaik bija grūti, visi skatījās uz viņu, visi gaidīja, bet viņš pats droši vien bija nonācis strupceļā, un viņam bija vajadzīga palīdzība un atbalsts. Te pat nav kam padomu prasīt, nav neviena fiziķa; viņa, protams, nevar dot padomu, bet uz­mundrināt, izrādīt līdzdalību — tas ir viņas spēkos.
   Vai tad viņa to nevēlējās? Palīdzēt, iedvesmot, pavadīt karagājienā, kā to darīja seno laiku sievietes. Tā ir viņas godkāre. Un viņš nav gļēvulis, šis smieklīgais un aizkus­tinošais Karačarovs: nebaidījās atnākt pie viņas parunā­ties par to, no kā kuģa saimnieks — kapteinis Ustjugs at- vairījās rokām un kājām. Ja viņš patiešām aizvedīs cil­vēkus uz-Zemes, viņa, Zoja, varēs sev ar tīru sirdsapziņu sacīt: tas ir arī mans nopelns. Jebkurā vīrieša uzvarā
   vienmēr ir sievietes daļa —- un šī daļa ir lielāka, nekā domā. Daudz lielāka . $ i
   Viņa izelpoja.
   —    Domāt par sevi es jums nevaru aizliegt. Ja tas jums palīdz…
   Viņš saņēmās.
   —    Jūs… jūs spārnojat mani. Jūsu dēļ esmu gatavs izdarīt visu.
   —    Man gribas uz Zemi, — viņa sapņaini teica. —■- Ak, ja jūs zinātu, kā man gribas uz Zemi!… Man tagad lie­kas, ka visa mīlestība ir palikusi uz Zemes, bet te ir tikai dzelzs sienas un tukšums… — Zoja viņam noglāstīja galvu. — Mīļais doktor, aizvediet mūs tur!
   —    Lai tūlīt jūs pazaudētu? — viņš noburkšķēja.
   —■• Neziņu! — Viņa paraustīja plecus. — Varbūt arī ne. Domājiet par mani. Cilvēki vienmēr jūt, kad un kā par viņiem domā. Un nav pret to vienaldzīgi.
   Viņa nolaida roku, un fiziķis piecēlās.
   —    Es domāšu, — viņš apsolīja. — Bet jūs par mani arī, labi? Un — vai drīkstu jūs noskūpstīt?
   —    Nē, protams, — viņa smaidīdama teica. — Vai tad tur jāprasa atļauja?
   e*
   147
   Viņš neviļus atbildēja ar smaidu Zojas smaidam, izgāja un devās pa gaiteni prom. Velns viņu zina, varbūt tomēr vajadzētu viņu noskūpstīt? Ar sievietēm vienmēr ir sa­režģīti.
   *
   Lugovojs ieslēdzās sakaru kabīnē. Pastiprinātājs un fil­tri bija ieslēgti, ekrāns gaišs. Darbojās vienvirziena ante­nas pievads, un, skatoties indikatorā, varēja iztēloties, kā tās paraboloīds lēni griežas divās plaknēs, veidojot bez­galīgu viļņotu līniju. Ekrāns bija tukšs, ja ieskatījās, sīka ņirboņa zibēja pa tā virsmu, bet tas bija normālais galak­tiskais fons — mazums, ko laida cauri filtri.
   Ekrāns ir tukšs ne pirmo un ne arī pēdējo dienu. Bet agri vai vēlu attēls parādīsies.
   Stūrmanis centās iztēloties, kāds būs šis attēls. Naivi bija domāt, ka visā kosmosā izmanto to pašu izvērsuma un pārraides principu. Tomēr signāls, lai kādā veidā no­raidīts, pamatots uz gravitācijas lauku pielietojumu, neiz­
   bēgami izdalīsies haosa vidū. Tālāk Iedarbosies «Sigma» un sāks kombinēt. Galvenais — noteikt virzienu.
   Par to bija iņteresanti domāt, minūtes un stundas ne­manāmi aizritēja šajā saspringtajā gaidīšanā. Stūrmanis gaidīja. Viņš bija jauns, viņam bija daudz laika, un, kaut
   ar lielu nepacietību, viņš tomēr gaidīja.
   *
   Karačarovs sēdēja pie galda, ar skatienu ieurbies līkņu izraibinātā lapā. Sinusoīda augšupejošā līkne, pēc fiziķa domām, apzīmēja pāreju līdztelpā, lejupejošā — izeju no tās. Sinusoīds dalīja lapu divās daļās, augšpusē atradās normālā, apakšā — svešā telpa. Kuģim bija jāiet pa hori­zontālu taisni, šķērsojot līknes. Šķērsodams augšupejošo, tas neizbēgami nonāca līdztelpā. Un te sākās fiziķa hipo­tēzes: bet ja nu katru reizi, pie tādas pārejas viela maina savu zīmi? Un otrādi, veicot atpakaļceļu — šķērsojot lejupejošo līkni, kuģis atkal atguva normu, un tāds arī ieradās galapunktā? Ja šī doma ir pareiza, kas tad vaja­dzīgs, lai ierastos normālā telpā ar apgrieztu zīmi? Šķēr­so jumu skaitam ir jābūt nepārim. Trim. Un pie tam kaut kādā veidā nav jāpaliek līdztelpā.
   Fiziķis jau kuru reizi izskatīja ierakstus no Zemes. Vi­ņam patika domāt ģeometriski, un viņš uzticējās savām konstrukcijām, kurās katrai līnijai bija jāizteic noteikta fizikāla būtība — gluži kā formula simboliem. Karačaro­vam līnijas nozīmēja to pašu, ko «pluss — mīnuss» Dīra- kam, — zīme, kas to pamudināja paredzēt pozitrona esa­mību. Dīraks ticēja algebrai, Karačarovs — ģeometrijai.
   Viņš apgrieza lapu un atkal sāka zīmēt. Elogrāfs līda augšup, atstājot aiz sevis vijīgu līkni. Tā sasniedza aug­šējo punktu un sāka slīdēt lejup. Apakšējais punkts. Ta­gad to vajadzēja atkal pagriezt uz augšu. Bet te elogrāfs apstājās. Fiziķis drūmi skatījās uz tā elektrodu, kas bija piespiests pie papīra. Pēc tam apņēmīgi sāka vilkt līniju atpakaļvirzienā: viļņa vietā, kā to zīmē bērni, uz papīra parādījās cilpa, vilnis iegriezās sev iekšpusē — un radās tā pati trešā līnija, kuras fiziķim trūka. Tā tas varēja izskatīties…
   Bet Karačarovs vēl nejuta to iekšējo apmierinājumu, kas parasti viņam lika manīt, ka uzdevums atrisināts pa­reizi.
   Viņa attēlotā līnija nevarēja pārtrūkt vai nokļūt strup­ceļā: īstenībā robežai starp telpu un līdztelpu nekur ne­bija pārrāvuma. Kur tad līnija gāja tālāk?
   Viņš neapņēmīgi virzīja elogrāfu. Cilpa turpinājās, līnija, kustoties augšup, šķērsoja pati sevi un gribot ne­gribot sāka nolaisties. Iznāca kaut kas līdzīgs rakstītam «M», kam viduslīnijas veido cilpu. Un, lai ieietu savā telpā, kuģim ir jāšķērso arī šī jaunā līnija, tad šķērso- jumu skaits atkal kļūtu pāra skaitlis, bet zīme izmainītos un kļūtu normāla.
   Nē, tas vēl nebija viss …
   Tāds slēdziens atkal bija pretrunā ar fiziķa intuīciju, kas teica, ka būtība slēpjas tieši šajā cilpā. Kaut kas vēl nebija atrasts …
   «Kas tad?» viņš nodomāja, juzdams, ka tūlīt, tūlīt sa­pratīs, un piepeši tiešām saprata, un pat ierūcās labsajūtā.
   Viņu pārņēma tā spārnotā izjūta, kāda rodas, kad darbs veicas un domas ir skaidras. Tādos brīžos viņam bija žēl, ka problēma jau ir atrisināta: gribējās domāt vēl un vēl.
   Fiziķis ar dūri uzsita pa lapiņu. Viņi varēja izdarīt ne­pāra skaitu šķērsojumu, ja pāriet robežu tieši tur, kur cilpas abas līnijas krustojoties savienojas vienā punktā. Tādā veidā uz kādu brīdi kuģis izrādījās līdztelpā jau ar normālu zīmi, pēc tam šķērsoja ceturto līniju, bet tas bija trešais šķērsojums, un izgāja normālā telpā — ak vai! — ar pretējo zīmi.
   Telpa un līdztelpā droši vien bija izliektas kaut kādu spēku nejaušas sakritības dēļ. Tātad vajag vēlreiz attie­cīgā veidā izliekt telpu, — lauku jaudu un konfigurāciju pie tam var izskaitļot, —; un iziet vēlreiz caur savieno­juma vietu. Un viss!
   Uzdevums veikts, solījumi izpildīti, cerības attaisnotas!
   Karačarovs sajuta, ka ilgāk vairs nevar palikt viens. Viņš atvēra durvis un izsteidzās no kajītes. Salonā bija daži cilvēki; Karačarovs skatījās viņos un nevarēja izru­nāt ne vārda. Ari viņi skatījās fiziķi, un fiziķa sejas iz­teiksme, kuru greznoja nevaldāms, nekontrolējams smaids, izteica viņiem vairāk kā vissīkākie paskaidro­jumi, kurus tie tik un tā nebūtu sapratuši. A Grūti pateikt, kurš pirmais iekliedzās «Urā!», bet nā­kamajā brīdī šo saucienu uztvēra visi.
   Mila metās fiziķim ap kaklu. Tas bija negaidīti, Kara­čarovs pat atkāpās soli, lai noturētos kājās. Raudzīdamās viņā ar laimīgam acīm, Mila atkārtoja tikai vienu vārdu, vienu jautājumu:
   —   Jā? Jā? Jā?
   Viņš iekliedzās?
   —    Kur ir kapteinis? Man vajadzīgs kapteinis!
   Un metās ārā no salona. Aizmirsis liftu, viņš uzlēca uz ass šahtas vītņu kāpnēm un joņoja augšup, tikko pieskar- damies margām, lecot pāri vairākiem pakāpieniem. Li­kās — viņš lido pa slīpni augšup un kāpnes ar margām viņu tikai vada, neļaujot aizlidot pa vertikāli. Pārējie, pametuši savus darbus — kādi gan te varēja būt darbi? — drāzās pakaļ, dārdinot papēžus pa metāla pakāpieniem un" piekliedzot šahtu ar izsaucieniem, kādi diez vai bija dzir­dami kuģī pat pirmajā izmēģinājuma starta dienā.
   Salonā palika tikai Petrovs. Kopējais prieks aizrāva arī viņu, un pirmajā brīdī viņš, tāpat kā pārējie, pielēca kājās un kliedza kopā ar visiem. Bet, kad pasažieri metās uz izeju, Petrovs neapņēmīgi pagāja, apstājās un atkal ieņēma savu ierasto vietu.
   Viņš aizsmēķēja cigareti, izpūta dūmu strūklu un ar skatienu sekoja, kā tā virpuļojot un gaistot paceļas uz klimatizatoru. Cik savādi, Petrova skatiens izteica nevis prieku, bet skumjas. Jebkurš prieks sagādā kādam arī skumjas, jo pasaulē viss acīmredzot atrodas līdzsvarā un enerģijas daudzums tajā ir nemainīgs, ja tikai tā nepie- plūst mums no citām kosmosa dimensijām, kā daži uz­skata. Bet prieks un skumjas — kā enerģija un viela — ir tikai vienas un tās pašas esamības divas izpausmes.

   Cilvēki aizmirsa pusdienot, to vajadzēja viņiem atgā­dināt. Pret vakaru viņi gandrīz vai krita no kājām, vaka­riņās ar grūtībām tika galā ar nazi un dakšiņu, bet no rītiem smeldza viss ķermenis, galva bija pielijuši ar sma­gumu un acis lipa ciet. Cilvēki lepojās ar savu nogurumu, un katrs centās izdarīt vairāk par citiem, lai fiziķa — gal­venā un labākā cilvēka uz kuģa maz saprotamās līnijas un formulas kļūtu par realitāti. Un, lai arī ne visi bijuši laimīgi uz Zemes un citām planētām, tomēr ikvienam tagad likās, ka nepatikšanas tur bijušas sīkas, nebūtiskas, bet ikvienam no viņiem bija jābūt laimīgam jau tāpēc vien, ka viņš ir dzīvojis starp cilvēkiem, un viņš varēja dzīvot gan uz Zemes, gan uz jebkuras no apdzīvotajām planētām.
   Viņi strādāja neprātīgā aizrautībā. Un fiziķis bija vis­aizrautīgākais. Baudot visu mīlestību, viņš nožēloja vie­nīgi, ka uzdevums nav bijis, divreiz grūtāks, jo tagad, kad tas bija atrisināts, visa sarežģītība Karačarovam likās sa­domāta, baiļu iedvesta (lai arī dvēseles dziļumos viņš zināja, ka tā nav, un tāpēc jutās vēl labāk). Viss mācīto vīru pulks uz Zemes nebija spējis nonākt pie tiem secinā­jumiem, pie kuriem viņš bija nonācis šeit vientulībā pil­nīgi patstāvīgi, un tas pildīja viņu ar lepnumu.
   Dienas režīms bija mainīts; šajā pasaulē, kur saule ne- uzlēca un nenorietēja un diennakts pēc vēlēšanās varēja ilgt arī trīsdesmit sešas stundas, viss bija viņu varā. Zoja izgudroja aizvien jaunus tonizējošus dzērienus. Viņa zi­nāja, ka cilvēki tā ilgi strādāt nevarēs, bet pašlaik viņi nemācējā darboties citā ritmā — ar citu ātrumu, ar ma­zāku atdevi.
   Strādājošiem bieži pievienojās kapteinis. Viņam parā­doties, Zoja katrreiz viegli sarāvās, ja arī neredzēja, viņu ienākot. Bet rūgtums viņas dvēselē ar katru reizi bija jūtams mazāk, un Zoja par to priecājās.
   Retāk par citiem Karačarova eksperimenta sagatavo­šanas kopējos darbos piedalījās stūrmanis Lugovojs un nekad inženieris Rudiks. Bet inženierim jau tā bija pie­tiekami daudz rūpju, un stūrmanim droši vien netrūka savu — stūrmaņa darbu: kuģis taču atradās izplatījumā, ko vajadzēja uzmanīgi novērot.
   Tā gāja dienas.
   *
   Pie durvīm klauvēja —uzstājīgi un skaļi. Lugovojs ne­gribīgi atrāvās no ekrāna un palūkojās pulkstenī. Ātri pagājis laiks pustumšajā sakaru kabīnē, ko apgaismoja tikai lielā ekrāna vēsā gaisma, —• sēdēšana tā priekšā pa­mazām kļuva par galveno stūrmaņa nodarbošanos. Te bija savs jaukums — sēdēt atrautam no visa, pustumsā un censties uztvert citas civilizācijas, kas droši vien ek­sistē. Lai arī rezultātu pagaidām nebija, Lugovojs zināja, ka_ atklājumi nenotiek uzreiz..* Klauvēšana turpinājāsf stūrmanis aizkaitināts uzkliedza:
   —   Nu nāciet iekšā, kas tur ir! …
   Tas izrādījās Narevs. Viņš brīdi pastāvēja, lai acis pie­rastu pie tumsas. Lugovojs izbrīnījies paraustīja plecus, pēc tam atkal pagriezās pret ekrānu. Ekrāns bija svarī­gāks. Narevs stāvēja klusēdams, tad Lugovojs neizturēja un nikni sacīja:
   —    Nepiederošām personām šeit atrašanās aizliegta.
   —          Visi strādā, — teica Narevs. — Nepietiek roku, acu, prātu… Man arī sagribējās redzēt, kas cilvēkā var izrā­dīties stiprāks par vēlēšanos atgriezties uz Zemes.
   —   Tieši tāpēc jau es te sēžu, ka gribu atgriezties.
   —          M-m… — neticīgi norūca Narevs. —- Cik es sa­protu — Zeme vēl ir pārāk tālu sakariem.
   —           Zeme! Laikam gan… — Varbūt to nevajadzēja teikt, bet stūrmanis gribēja parādīt īsto vietu pasažierim, kuru viņš nekad nebija varējis ciest tā pašpārliecinātī­bas dēļ.
   —          Pagaidiet… Tas kļūst interesanti. Esiet tik laipns un pastāstiet!
   Ahā, taģad viņš sāk runāt citā tonī. Lugovojs izstiepa apakšlūpu, saviebās. Narevs apsēdās, lai gan krēslu ne­viens tam nepiedāvāja. Raudzīdamies te uz ekrānu, te klausītāju, Lugovojs sāka stāstīt.
   Narevs uzmanīgi noklausījās. Pēc tam viņš vaicāja:'
   —    Vai tādas civilizācijas patiešām var eksistēt?
   —          Kāpēc gan ne? Paņemiet kaut vai ierakstu septiņ­desmit — četrdesmit seši…
   —    Vai tas ir kaut kas no fantastikas?
   —          Tā ir viena no veco ekspedīciju atskaitēm. Paskatie­ties — un sapratīsit, ka es velti te nesēžu.
   —    Nu jā, brīvā brīdī… Kādu numuru jūs nosaucāt?
   Viņš kārtīgi pierakstīja.
   —    Pateicos. Bet strādāt tomēr vajag.
   —          Es neatsakos. Tikai baidos, ka… Tas nav tik vien­kārši.
   —          Ja mums neizdosies, —■ Narevs domīgi sacīja, —- tad jūs varēsit sēdēt pie ekrāna kaut vai caurām diennaktīm un visi raudzīsies uz jums ar cerībām.
   Lugovojs neteica neko. Sakaru kabīnē bija pārāk maz vietas, lai Nareva vārdi varētu pagaist, nesasniedzot stūr­maņa ausis.
   *
   Bijušā tūristu klāja vidū uz smagiem postamentiem bija uzstādītas vairākas lielas spoles, bet starp tām, pašā cen­trā, atradās vēl masīvāks pjedestāls, pār kuru jau 'bija pacēlies caurspīdīgs jumols. Kuģis varēja dot fiziķa rīcībā pirmo enerģijas impulsu elektromagnētiskā vai gravitāci­jas lauka veidā; Karačarovs izvēlējās elektromagnētisko, tāpēc ka ar to viņš bija vairāk paradis strādāt.
   Fiziķis un kapteinis lēni apgāja ap sešstūrveidā izvie­totām spolēm, un Karačarovs turpināja iesākto sarunu:
   —    Nē, itin nekādu briesmu …
   —   Vai jums, doktor, tā liekas jeb vai jūs esat pārlie­cināts?
   —    Nu, redzat… principā briesmas pastāv vienmēr. Jūs izmantojat elektrību, bet pat tas spriegums, ko lieto sadzīvē, ir nāvējošs. Elektrostacijās izmanto nenoturīgus materiālus, un arī jūsu kuģis — vai tad tas nav briesmu avots, ja to slikti vada?
   —    Pret to man nav ko iebilst. Tomēr vēl neviens Transgalaktiskais kuģis tādā veidā nav izmantots.
   —    Pamēģināšu jūs nomierināt. Protams, būs jāstrādā ar augstspriegumu, un arī pārējie parametri būs lieli. Ja tādu enerģiju, ievērojot mērogus, izmanto kuģa dzinējos, tad es negalvoju par tā drošību. Bet.-y . kā lai jums pa-, saka? Tas ir tāpat kā ar parasto adatu: tās asajā galā ro­das tāds spiediens, kādu ir ļoti grūti radīt lielā laukumā. Arī mums telpas liekums notiks tādā apjomā, kas nepār­sniedz dažus kubmilimetrus. Man pagaidām tikai jāpār­bauda iespēja radīt līdztelpas cilpu un pie tam iegūt skaitliskus rezultātus, kurus man vieglāk noteikt ekspe­rimentāli nekā aprēķināt teorētiski. Kad mēs ķersimies pie paša kuģa, viss būs savādāk: mēs izlieksim telpu ar gravitācijas, nevis elektromagnētiskā lauka palīdzību, un pie tam …
   —    Atvainojiet, es jūs pārtraukšu. Šim salīdzinājumam ir arī otra puse: pat ar vienkāršu adatu var izdarīt nā­vējošu dūrienu.
   —    Nu, vai tad mums uz borta ir pašnāvnieku klubs?
   Kapteinis brīdi klusēja, pēc tam domīgi noteica:
   —   Man gribas, lai jūsu eksperiments vainagotos ar panākumiem.
   —    Man arī — ne mazāk kā jums. Es esmu pārliecināts,
   ka nekļūdos. Jāpiebilst,' ka šī klāja spēka tīkls var neiz­turēt. Katram gadījumam vajadzīga rezerve.
   — Labi, šodien pat sāksim vilkt otru kabeli.
   ; —• Tas ir labi. Bet es uzstādīšu mēraparatūru.
   Brīnišķīgi, ja starp diviem vīriešiem nestāv sieviete, promiedams nodomāja kapteinis. Vienkārši brīnišķīgi. Pa­saule būtu daudz labāka, ja …
   ir
   Tās bija savādas dežūras, un starp slimnieku un Veru, tik atšķirīgiem pēc vecuma, ieradumiem, pieredzes, radās dīvainas attiecības. Kas jādara slimniekam, kad viņš sāk izveseļoties? Jāsarunājas, jo sarunās laiks paiet ātrāk un var nedomāt, kurp tas aiztek un kas ikvienu no viņiem gaida nākotnē. Šīs sarunas nav bīstamas, un tādēļ dažkārt var .atļauties vairāk nekā parasti pieņemts; tām nevar būt nekādu seku, un tāpēc nav iemesla tās pārtraukt un dru­džaini meklēt jaunu tematu:
   —    Vai jums bija ģimene?
   —    Ģimene? Protams.
   —    Jūs runājat tā, it kā tas būtu obligāti.
   —i Tāda likuma, protams, nav. Bet vai tad mēs dzīvo­jam tikai pēc likumiem?
   r— Kā tad vēl citādi?
   ; — Kas ir likums? Kas ir tiesības? Eksistēja tā sauca­mās ieraduma tiesības: ieradumam bija likuma spēks, pēc tā vadījās. Ieradums var būt nerakstīts, bet tas eksistē.
   1 — Un jums bija ģimene ieraduma dēļ?
   —           Tā mūsu aprindās ir pieņemts. Ģimene —1 tas nozīmē respektablumu, autoritāti. Mēs taču uzdodam toni citu cilvēku rīcībai… Bet labāk parunāsim par jums, Vera. Es dažkārt domāju: jūs esat jautra, bezrūpīga… jauna. Nevar būt, ka jūs neko neesat atstājusi tur =s uz Antoras, Zemes vai kur citur…
   Viņa viegli piesarka, apmierināta ar Karska uzmanību.
   —           Kas palicis tur? Laikam tikai sapņi. Bet tas nav inte­resanti.
   —    Gluži otrādi! Pastāstiet, ja jums nav jāsteidzas.
   —           Vēl ir laiks. — Vera apsēdās, nopietna, kautrīga, kā eksaminatora priekšā. — Tikai — ko stāstīt? Gribēju re­dzēt pasauli… un izvēlēties tajā vietu pēc savas patikas.
   ^— Vai jums mājās nepatika?
   —           Nezinu. Nē, tur nebija slikti. Bet gribējās kaut kā tāda, kā mums nebija. Gribējās dzīvot milzīgās pilsētās… tādās, kurās var nodzīvot visu mūžu un arī tad līdz galam tās neiepazīt…
   —           Jā, jā, jums taisnība? tagad mūsu pilsētās divu pa­audžu laikā rodas pilnīgi jauni iedzīvotāji… .
   —          Bet uz Antoras viss ir vienkārši, to apdzīvo tikai trešā paaudze, lai gan — kāpēc es jums to stāstu!
   —    Un tā jūs arī nepaguvāt neko savai gaumei atrast?
   —           Droši vien ne. Gribējās meklēt vēl un vēl. Tātad neatradu. Droši vien.
   —    Nu, pieņemsim, ka būtu atradusi. Jūs vairs nelidotu?
   —    Es tā biju domājusi.
   —    Un ar ko tad jūs nodarbotos?
   —          Kaut kas jau atrastos. Vai tad mazums darbu? Bet visdrīzāk — būtu audzinājusi bērnus.
   —    Vai jūs mīlat bērnus?
   —    Ļoti. Man arī šeit to pietrūkst.
   —    Vai jums bija bērni?
   —          Ja būtu palikusi uz vietas, tad būtu, — viņa, pie­miegusi acis, iesmējās. — Varbūt jūs domājat, ka mani nevar iemīlēt?
   —           Var, — lēni teica Karskis. Viss bija tik negaidīti: gan tas, ka Vera ir viens no miljardiem cilvēku ar pieti­cīgām (no administratora viedokļa) prasībām, no tiem miljardiem, kas pievērš sev uzmanību kā ļaužu masa. Un tas, ka saruna pēkšņi ievirzījās par mīlestību, — viņš vairs pat neatcerējās, kad beidzamo reizi bija nācies ru­nāt par šo netveramo substanci, ar kuru tomēr nākas rē­ķināties valsts plānos un projektos, un pēkšņi viņš juta, ka nosarkst, kā gan neklātos Federācijas Padomes locek­lim, — lai arī tādam, kas nekad nav ieņēmis savu amatu. — Var, — viņš tikpat domīgi atkārt<?ja. — Bet… Cik jums gadu?
   —    Pietiekami: divdesmit viens.
   —          Nopietns vecums. Vera… Mums ir ticība [3] — tā esat jūs. Ir cerība: tas ir, spriežot pēc jūsu stāstiem, dok­tors Karačarovs. Kā mums vēl trūkst?
   —    Laikam tomēr — Zemes.
   —    Es saprotu, kāpēc jums tā gribas atgriezties.
   —    Manuprāt, visvairāk gribas jums, vai ne?
   Administrators bridi klusēja.
   —    Redzat, es jums teikšu atklāti…
   —    Vai tad citādi vispār ir vērts runāt?
   —          Redzat, es jau esmu zaudējis. Zaudējis… Cik ilgi mēs jau ceļojam pēc aiziešanas no Zemes?
   —    Drīz būs trīs mēneši.
   —; Pieņemsim, pēc mēneša mēs atgriezīsimies.
   —    Ai, vai jūs tam nopietni ticat?
   —          Nezinu. Vienalga. Četri mēneši? vai jūs patiešām domājat, ka tāds postenis kā manējais var četrus mēnešus būt neaizņemts?
   —           Un kas par to? Jūs atgriezīsities, un to atbrīvos jums…
   —           Tagad redzu, ka jūs vēl esat maza meitenīte. Pado­mājiet, ko jūs runājat! Manu vietu taču aizņem cits cilvēks!
   —    Nu, lai viņš …
   —           Vai viņš gribēs atbrīvot vietu? Vai tas būs mērķtie­cīgi? Viņš taču ir pavirzījies augšup, iepazinies ar ap­stākļiem, nav nekādu iemeslu viņu pazemināt. Tas tomēr ir spēcīgs aizvainojums.
   —    Bet jūs?
   —- .Es jau teicu: esmu zaudējis.
   —Vai tad uz Zemes ir maz ko darīt?
   —s Sākt no jauna var divdesmit viena gada vecumā, bet man ir daudz vairāk …
   —    Ne jau pārāk daudz. f
   —           Paldies… Es taču dzīvoju darbam. Konkrētam. Zi­nāju, ka esmu spējīgs un varu virzīties'arvien augstāk.
   —          To es nevaru saprast: kāpēc? Es nekur neesmu gri­bējusi izvirzīties un negribu.
   —           Kāpēc? īpaši… es neesmu par to domājis. Ja kā­dam ar to ir jānodarbojas, tad kāpēc gan citam, nevis man? Bet, ja padomjī… Nezinu. Varbūt tas ir instinkts. Tāpat kā pašsaglabāšanās, sugas turpināšanas, savu pēc­nācēju nodrošināšanas instinkts …
   —           Iespējams, ka es kaut ko nesaprotu, bet — tā varēja būt agrāk, taču tagad… Vai tad uz Zemes man nav pie­ejams viss, kas atļauts citiem?
   —          Protams, jums ir pieejams tas pats, kas citiem. Bet spēku patēriņš pie tam būs dažāds. Redzat, pat vislabvē­līgākajos apstākļos planēta nekad nebūs ābols, kuru var bez traucējumiem sadalīt tik un tik absolūti vienādās da­ļās, lai katrs saņemtu pa šķēlītei.
   —    Manuprāt, tas ir ļoti novecojis instinkts.
   —           Es piekrītu. Bet vai maz kas pie mums ir novecojis? No šāda viedokļa skatoties, cilvēkam jau sen nav vaja­dzīgi, piemēram, mati. Lai arī tie ir ļoti skaisti. Jūsējie …
   Vera nedaudz atvirzījās, un viņa roka apstājās gaisā.
   —    Nevajag.
   —          Zināt, naktī, kad pamostos, man dažreiz liekas, ka tā nav lampa, bet mēness. Smieklīgi, vai ne?
   —• Nebiju domājusi, ka sāksiet runāt par mēnesi.
   —1 Vai tad es vispār neesmu līdzīgs cilvēkam?
   —          Cilvēki mēdz būt dažādi. Pat pie mums uz kuģa. Liekas — mūsu ir maz, bet pret katru izturies savādāk. No Nareva, piemēram, es mazliet baidos. Bet Petrovs —■ tik labsirdīgs, visu laiku sēž savā stūrītī. Taču skatiens viņam dažreiz mēdz būt ļoti jauneklīgs.
   —■- Petrovs… Jā, protams. Kā viņam ar veselību?
   —    Ar veselību? Manuprāt, viņš nesūdzas.
   —   Labi… Bet ko jūs domājat par mani?
   —   Nu … kādēļ tas jums vajadzīgs?
   —    Ja negribat, neatbildiet.
   —    Ar jums ir interesanti parunāt.
   —   Un viss?
   —    Šķiet, man laiks iet.
   —    Pagaidiet. Jums vēl ir laiks.
   Verai arī pašai nemaz negribējās iet prom.
   —   Nu, piecas minūtes es vēl pasēdēšu. Labi?
   *
   Narevs gulēja uz dīvāna un skatījās ekrānā ar tādu interesi, it kā tur rādītu piedzīvojumu filmu. Tomēr pa ekrānu virzījās tikai garas teksta rindkopas, lēni parādo­ties no apakšas un slīdot augšup.'
   Narevs pastiepa roku un nedaudz samazināja ātrumu, lai varētu aptvert izlasīto.
   Tā bija viena no seno zvaigžņu ekspedīciju atskaitēm. Tādas atskaites bija katra kuģa informatorā, lai gan diez vai tās interesēja pasažierus — galvenos lasītājus uz kuģa, bet ekipāžu vēl jo mazāk. Taču Narevs to pārlasīja jau otro reizi.
   «Novērojumi, kas izdarīti ar kuģa observatorijas instru­mentu palīdzību, deva iespēju precizēt priekšstatus par to Galaktikas daļu, kuras novērošana Saules sistēmas ro­bežās ir stipri apgrūtināta tādēļ, ka tumšā putekļu masa noslāpē to zvaigžņu starojumu, kas atrodas Galaktikas plaknē.
   Novērojumi apstiprināja agrāk izdarītos secinājumus, ka šī Galaktikas daļa pēc savām zvaigžņu klasēm prin­cipā neatšķiras no agrāk izpētītajiem apgabaliem.
   Zināmu interesi izraisa varbūt tikai «0» klases zvaig­zne, kas ir ierakstīta Jaunākajā Katalogā ar numuru 7878. Ar pietiekamu precizitāti noteiktais NK-7878 ātrums un virziens attiecībā pret Galaktikas centru liecina, ka šī zvaigzne negriežas kopā ar mūsu zvaigžņu sistēmu, bet kustas, šķērsodama Galaktikas plakni, ar negaidīti lielu ātrumu — ap 600 kilometru sekundē, kas par veselu vie­nību pārsniedz mums zināmo zvaigžņu pekulāro ātrumu un ir daudz lielāks pat par tuvākās gigantiskās galaktikas spirāļveida atzaru griešanos. Zvaigznes kustības virziens ļauj izteikt minējumu, ka tā nav Galaktikas loceklis, bet ir nākusi no ārpuses, iespējams — no Lielā Magelāna Mākoņa.
   Tā kā Lielā Magelāna Mākoņa ātrums ir pozitīvs, bet zvaigznei — gluži otrādi — negatīvs, no šī minējuma iz­riet interesants secinājums, un proti: NK-7878, ja tā pa­tiešām radusies mums tuvākajā Vietējās sistēmas galak­tikā — vai arī viela, no kuras tā varēja pēcāk izveido­ties, — tikusi izsviesta no šīs galaktikas tādu enerģijas atbrīvošanās procesu rezultātā, kuru avots varēja būt tikai…»
   Narevs aizvēra acis, nolaida galvu uz rokām. Ar prātu bija grūti uzreiz aptveramas visas sekas, kādas varēja irasties, ja viņa redzes laukā — domās, protams, —: parā­dītos šī zvaigznīte. Vajadzēja padomāt, sākt nodarboties ar astronomiju… «Ar ko man tikai nav nācies nodar­boties!» jau kuro reizi jautri nodomāja ceļotājs Narevs. Pienākusi kārta astronomijai. Nekas, arī tas ir jāiztur…
   Viņš atkal pacēla acis. Dažas rindas bija aizslīdējušas, tagad uz ekrāna bija jauns teksts: ' •
   «Diez vai ir nepieciešamība speciāli uzsvērt, ka izteiktie atzinumi pagaidām nav apstiprināti ar citiem novēroju­miem. Tomēr eksistē fakts, ko var minēt kā argumentu par labu šai hipotēzei. Tā būtība ir tāda, ka zvaigznes NK-7878 enerģijas patēriņš laika vienībā nedaudz pār­sniedz parametrus, kas raksturīgi «0» klasei, bet noteik­tas spektrālas savdabības, kas sīkāk izklāstītas nākošajā šīs atskaites nodaļā, var tikt interpretētas kā apliecinā­jums zvaigznes vaiņaga vielas reakcijai ar Galaktikas retināto putekļu vielu. Šī reakcija, starp citu, nevar attīs­tīties kaut cik ievērojamos mērogos, tā kā putekļu viela tiek izkliedēta zem zvaigznes starojuma spiediena un tiešā saskarsmē ar vaiņagu var tikt iesaistīta tikai tās neliela daļa. Jautājums par NK-7878 planētu sistēmu pa­liek atklāts, tā kā relatīvi īsais laiks, kurā notika novē­rojumi, nedod iespēju kaut cik noteikti apstiprināt, ka novirze zvaigznes kustībā, kuru varētu izskaidrot ar lielu planētu izsaukto perturbāciju iespaidu, ir ārpus iespēja­mās kļūdas robežām. Sīkāk par to skat. Atskaites trešajā nodaļā…»
   Narevs pastiepa roku un izslēdza ekrānu. «Vaļa» infor­matorā trešās nodaļas nebija, bet galveno viņš bija uzzi­nājis. Ceļotājs pašūpoja galvu un noteica balsī — kā darīja vienmēr, kad formulējums viņam likās ievērības cienīgs:
   — Ja šāda zvaigzne neeksistētu, to būtu vajadzējis izdomāt.
   Frāze bija plaģiāts," bet tādi sīkumi Narevu nekad ne­mulsināja.
   augšējā pakāpiena un piestiprināja kaut kādus vadus, ku­rus apakšā pieturēja Petrovs.
   —    Doktor! —: kapteinis pasauca. — Doktor Karačarov!
   Fiziķis rāpus izlīda no šauras spraugas starp spoļu pos­tamentiem un eksperimentālā pjedestāla jumolu.
   Uz laboratorijas klāja, kā Ustjugs tagad dēvēja bijušo tūristu klasi, daudz kas bija mainījies. Šķērssienā izurbti vairāki caurumi, un resna caurule gāja lejup, šķērsoja kravas klāju un bija pievienota kādam no sūkņiem, kas ar fiziķa, Nareva un inženiera kopējām pūlēm tika pār­kārtots pietiekama retinājuma radīšanai zem caurspīdīgā jumola. Aiz borta vakuuma bija, cik uziet, bet šeit, labo­ratorijā, to nācās radīt mākslīgi: fiziķis bija teicis, ka tā ir vienkāršāk.
   —    Ā, kaptein, sveicināts! == viņš ieklepojās. —= Pu­tekļi ..,
   Mila un Inna, kuras strādāja iekārtas otrā pusē, izdzir- dušas viņa balsi, atliecās un paskatījās šurp. Viņas vien­laicīgi uzsmaidīja — protams, ne kapteinim, bet fiziķim.
   —    Es atnesīšu ūdeni, doktor, — teica Mila un izskrēja.
   —    Neļauj ne pirkstu pakustināt, — nomurmināja fizi­ķis, un viņa balsī bija gan apmierinājums, gan izbrīns. — Un visu laiku jautājumi, viņus tā interesē eksperi­menta būtība.,
   —    Mani arī, doktor!
   —    Nāciet šurp! Redziet, šajā punktā rodas tā pati cilpa, par kuru es jums jau tiku stāstījis. - Šeit — redzat at­zīmi? — atradīsies mazs dzelzs gabaliņš, mikroskopisks puteklītis. Te ir vadotne, pa to slīd elektromagnēts. To vadīs no «Sigmas». Magnēts puteklītim būs dzinēja lomā: tas izvilks puteklīti caur telpu ar pretējo zīmi. Uz to tiks padots maiņspriegums, magnētam nekādā ziņā dzelzs nav jāpievelk. Tā ari ir visa shēma. Ja mana hipotēze būs pareiza, dzelzs puteklītis —1 «Vaļa» nosacītais modelis — atkal parādīsies mūsu priekšā, jau mainījis zīmi: tā būs nevis antidzelzs, kā pašlaik, bet gan normāls metāls, kura kodolā katrs atoms saturēs protonus, taču katra neitrona spins būs apgriezts attiecībā pret pašreizējo, bet pozitronu vietā…
   —   To es saprotu. Bet tad taču notiks sprādziens? Kā citādi mēs uzzināsim, vai šī pārvērtība ir notikusi vai ne?
   —          Sprādziens? Redzat, varētu jau uzzināt arī citādā veidā, bet visvienkāršākais patiešām — atļaut vielai no­reaģēt ar antivielu,
   —    Vai mēs te paliksim neskarti pēc šīs. *. reakcijas^
   —     Bet es taču netaisos, teiksim, nolaist puteklīti uz postamenta! Redzat, zem jumola, lai kā mēs pūlamies, pa­liks vēl diezgan daudz gaisa molekulu. Jau pirmā sadur­sme ar puteklīti, — to nevajadzēs ilgi gaidīt, — pierādīs, "ka mums taisnība, vai, gluži otrādi, apliecinās, ka es esmu kļūdījies. Ja reakcija sāksies, tad šai gadījumā enerģijas daudz neizdalīsies, un tas kalpos skaitļotājam par signālu atkal noslēpt dzelzs atliekas līdztelpā ar magnēta palī­dzību un izvest to atkal mūsu pusē pēc nomainītas zīmes. Tad tas vairs nebūs bīstams.
   —    Vai tas nav pārāk sarežģīti? Ja nu kļūme skaitļo­tājā vai citur?
   —    Pat savā gultā cilvēks nevar justies pilnīgā dro­šībā, — sacīja Karačarovs, neievērodams izteiktās tēzes zināmu divdomību.
   —    Piedodiet, — teica kapteinis. — Es neesmu speciā­lists.
   —    Jūs taču nedomājat, ka es vēlētos mirt. Bet iekārtas tuvumā būšu es pats.
   —• Nu, tātad… Un kad šī diena pienāks?
   —    Pēc pāris nedēļām, — atbildēja Karačarovs un brī­tiņu klusēja rēķinādams. — Jā, domāju, šis laiks būs pil­nīgi pietiekams.
   *
   Gaidīšana šķita mokoša. Fiziķis bija paveicis, ko solījis, un tagad jebkurā brīdī viņš varēja pienākt un teikt: mīļā Zoja, laiks parunāt nopietni…
   Ko viņa atbildēs? Ka tas bijis joks? Vai ka vīlusies pati sevī? Bija tāds brīdis, kad viņai likās —■ viņa vairs ne­domās par spītīgo un muļķīgo kapteini Ustjugu, bet pa­tiesībā domā par viņu vēl joprojām, un gals tam nav paredzams. Bet, lai ko arī viņa atbildētu, viss būs slikti, aplami, kaut melu nebūs.
   Ak, kā viņa pašlaik sevi neieredzēja ■— gan par to sa­runu, gan par pašreizējo gļēvumu. Un galu galā neiztu­rēja: Karačarovs nenāca, un viņa pati nolēma iesākt ne­izbēgamo sarunu.
   Šoreiz viņa uzaicināja Karačarovu uz kontrolapskati — automātika nedodot pietiekami precīzu ainu.
   Viņš atteicās.
   — Ko jūs, dakter, — viņš sacīja, skatīdamies Zojā (un tikai viņa acu dzīlēs vīdēja šaubas). — Es jūtos lieliski. Arī darba līdz kaklam. Pabeigsim — tad varbūt…
   Tagad varēja atviegloti uzelpot. Taču Zoja apvainojās. Vai viņš ir nobijies? Vai arī viņai tāds liktenis, ka viņu noniecina?
   Karačarovs patiešām bi«ja nobijies. Viņam bija nepie­ciešams mīlēt no tāluma, sapņot un mocīties. Viņš baidī­jās uzņemties atbildību. Viņam pat prātā neienāca, ka varētu ne tikai neuzņemties atbildību, bet vienkārši no­velt to uz citiem — sievietes pleciem, novelt atbildību pat par sevi. Viņš nobijās: pašlaik bija tik daudz ārkār­tīgi svarīga darba, ka viss pārējais šķita nenozīmīgs. Dok­tors Karačarovs bija no tiem, kam nelaimē vajadzīgs atbalsts, bet kas laimē aizmirst citus un necenšas nodro­šināt to atbalstu nākotnē. Tā ir parasta to cilvēku kļūda, kam pārāk bieži veicas.
   Tā viņi arī šoreiz šķīrās, neko neizlēmuši, nenoskaid­rojuši, nenomierinājies ne viens, ne otrs. Un tomēr viņa jutās viņa parādniece, nojauta, ka šīs vēl nav beigas. Muļķīgi, protams, bet vai mazums muļķību cilvēki izdara savā dzīvē? Un neviens tās neskaita.
   w
   —    Doktor, — ieteicās Jeremejevs, un fiziķis pārsteigts pagriezās: Valentīns jau sen ne ar vienu nerunāja un negribīgi atbildēja pat uz jautājumiem.
   —    Klausos.
   —    Es gribu jums ko lūgt. i
   Tas notika pusdienas laikā; visi sēdēja pie galda un patlaban skatījās uz Jeremejevu.
   —   Lūgt? Nu, es klausos… — Karačarovs neizpratnē paskatījās uz apkārtējiem.
   —■ Diez vai vajadzētu traucēt doktoru tieši pašlaik, —; kapteinis sausi teica.
   —   Jā, jā, — apstiprināja fiziķis. — Daudz labāk būtu bijis pēc tam.
   Tagad visi skatījās nosodoši uz Jeremejevu.
   —           Doktor, — Jeremejevs spītīgi turpināja. —= Atļaujiet man atrasties tur jūsu vietā.
   Visi saprata — kur.
   —           Tas taču ir bīstami, — sacīja Jeremejevs. — Vai ne, doktor?
   —Nu nē, ko jūs, — nomurmināja fiziķis. — Kur jūs to rāvāt?
   •— Es zinu, — Jeremejevs teica. — Tajā brīdī tur būs bīstami. Tātad vislielākās briesmas draudēs tieši jums, vai ne? — Viņš paskatījās uz sievietēm, un tās piekrītoši pamāja.
   —           Tas būtu loģiski, •— paskaidroja fiziķis, — ja kādam kas draudētu. Bet būtībā nekādu briesmu nav.
   —    Un tomēr — atļaujiet man.
   —           Patiesi, doktor, — iebilda aktrise. — Valentīnam taisnība: kāpēc jums jāriskē? Ja ar jums kas notiks…
   Balsu murdoņa viņu pārtrauca: visi pēkšņi iedomājās, kā viņiem klātos, ja ar fiziķi kas notiktu.
   —           Kapteini — Petrovs izsaucās. — Kāds ir jūsu vie­doklis?
   . — Es neiebilstu, — atbildēja Ustjugs.
   —          Nē! — kategoriski paziņoja Karačarovs. — Vienīgi es zinu, kas jādara.
   —           Jānospiež pogas, — Jeremejevs palika pie sava. 1 — Es nepiesakos konstruēt vai citu ko tamlīdzīgu. Bet nospiest pogas varēšu arī es.
   —           Un tomēr nē, — sadrūmis atkārtoja fiziķis. — Es esmu jums ļoti, ļoti pateicīgs. Un jūsu nodomi, tie ir… tie ir… Nu, vārdu sakot, saprotiet, es to neaizmirsīšu. Bet man ir jāizdara viss pašam. Un nebaidieties: nekas ar mani nenotiks.
   Viņš piecēlās, strauji atbīdījis krēslu.
   —           Nekas, — viņš atkārtoja. — Bet jūs esat izdarījis vēl kaut ko, lai šī diena būtu laimīgākā manā dzīvē. Eks­periments izdosies, par to es nešaubos, un noritēs bez starpgadījumiem.
   -— Vai jūs galvojat? — vaicāja PetroVs.
   ; — Nevis es, bet zinātne.
   —    Ja jūs cietīsit, kas par to atbildēs?
   —    Es necietīšu, — Karačarovs apsolīja. — Nu, ir laiks.
   —           Mēs jūs pavadīsim, — paziņoja Zoja, un visi cēlās no galda.
   —          Vienu mirkli, — viņus apturēja kapteinis. — Vera, es lūdzu …
   —    Es to izdarīju, kaptein.
   Vera noliecās un paņēma no grīdas vīna pudeli. Kap­teinis salēja vīnu kafijas tasītēs.
   —    Par jūsu panākumiem! — viņš teica fiziķim.
   Tasītes klusu nošķindēja.
   Fiziķis savējo nolika uz galda, tai nepieskāries.
   —   Es izdzeršu pēc tam, — viņš apsolīja.
   Sekundi ilga klusums. Karačarovs īsi pamāja, pasmai­dīja un, kā vienmēr, strauji devās uz izeju.
   —          Visiem ieņemt vietas kūniņās! — kapteinis pavēlēja. Par atbildi skanēja neapmierināta murmināšana.
   —          Visiem ieņemt vietas! — viņš atkārtoja. —: Lai cik pārliecināts būtu doktors, mums jāveic visi drošības pa­sākumi. Iespējama daļēja dehermetizācija, ja sprādziens izrādīsies spēcīgāks, nekā mēs domājām. Doktors strādās skafandrā. Kūniņās jums ir autonomā elpošanas sistēma.
   Viņš pārbaudīja, vai visi izklīst pa kajītēm. Vera no­gāja gar tām, ieskatīdamās durvīs, un nomierinoši pamāja kapteinim.
   —    Kā tavs slimnieks?
   —    Jūtas labi. Drošībai viss ir paveikts.
   —    Tagad tava kārta.
   Pēc tam viņš aizgāja uz centrālo posteni, no kurienes varēja kontrolēt visu kuģi.
   —          Doktor, vai jūs esat vietā? — viņš pavaicāja uni- fonā.
   —    Man viss kārtībā.
   —    Gaidiet signālu.
   Ustjugs pārslēdzās uz inženierposteni.
   —   Rudik, kā ar tevi? …
   —    Uzkrājēji pilni. Viss normas robežās.
   —: Tūlīt sākam — seko!
   —    Klausos.
   —   Ja kaut kas =» rīcība kā trauksmē.
   Viņš atkal pārslēdzās uz fiziķi.
   —    Uzmanību, doktor! Mēs esam gatavi. Varat sakt.
   —* Ahā, — nepacietīgi nomurmināja fiziķis. — Sen jau laiks.
   Kapteinis skatījās uz mēraparātiem. Pagāja sekunde. Otra. Barotāja bultiņa nodrebēja. Kapteinis saspringa, at­spērās ar kājām pret zemi, pieķērās pie krēsla rokturiem.
   To viņš izdarīja mehāniski, nedomādams. Bultiņa vēl ka­vējās. Un tad pēkšņi metās uz vienu malu.
   Kuģis tikko jūtami nodrebēja.
   Dobjš divkāršs sitiens, ass šahtas rezonatoru pastipri­nāts, atskanēja no apakšas. Pēc tam iestājās klusums.
   Bultiņas lēni atgriezās vietās. Iedegās uzkrājēju indi­katori: iekārtas sāka darboties, lai papildinātu enerģijas patēriņu.
   Trauksmes tablo neiedegās. Tātad kuģa hermetizācija nebija traucēta.
   —    Inženier! — Ustjugs uzsauca. — Kā pie tevis?
   —    Viss kārtībā.
   —; Uzmani, — kapteinis teica un steidzīgi devās uz izeju.
   Viņš atvēra durvis, un no ass šahtas atskanēja daudz­kārt pastiprināts «urā!».
   Kapteinis atviegloti nopūtās. Pēc tam metās lejup, lēk­dams pa vairākiem pakāpieniem uzreiz.
   Viņam pretī nāca procesija. Kūniņas bija kļuvušas tuk­šas tūlīt pēc sitiena.
   Fiziķi dzīvu un veselu nesa uz rokām. Tas bija triumfs.
   Piespiedies starpsienai, kapteinis palaida tos garām un gāja aiz procesijas uz salonu.
   —    Vīnu! — iekliedzās Istomins. — Vīnu!
   —          Vīnu! — piebalsoja Valentīns, kas savu mūžu ne­bija dzēris ne lāses.
   Izskrēja Vera, pat nepaskatījusies kapteinī.
   Fiziķi nolaida uz grīdas tikai pie viņa krēsla galda galā, vietā, kuru viņš bija ieņēmis visas beidzamās nedēļas.
   —    Nu, kā ir, doktor? — vaicāja Ustjugs.
   —           Pilnīga veiksme, kaptein! — mirdzošām acīm fiziķis gandrīz nokliedza. Viņš stāvēja galda galā, joprojām at­balstījies ar plaukstām pret Jeremejeva un rakstnieka plecu; viņš it kā turēja tos apkamptus.
   Veiksme patiešām bija spīdoša. Viss apstiprinājās. Tiesa, bija viena neparedzēta parādība — vājš sprādziens plašās telpas pašā stūrī, attālāk no iekārtas —, bet ar to viņš nodarbosies pēc tam. . Galvenā uzdevuma rezultātu sprādziens nebija ietekmējis, bet sprādziena iemeslu atradīs.
   —           Jā, viss ir spīdoši apstiprinājies! — viņš atkārtoja. — Izplatījumu var izliekt vajadzīgā veidā, un viela, iz­ejot caur to, maina savu zīmi! Ir radīts modelis tam, kas notika ar mums. — Viņš skaļi un laimīgi iesmējās. — Zeme meklētu simt gadu, bet mums izdevās. Un kādos apstākļos! Nepietiek ar to, ka bija nepieciešams gandrīz vai radīt teoriju .,,
   —           Doktor, — smaidīdams iejaucās Narevs. —- Jūs sav­laicīgi atgādinājāt par Zemi. Visiem gribas zināt: vai mēs drīz varēsim doties atpakaļ?
   Fiziķis paraustīja plecus.
   —           Nu protams! — viņš teica. — Bet jūs nesaprotat galveno. Kas noticis ar mums — ir tikai gadījums, kurš kļuvis par iemeslu,Mani atklājumi aptver daudz pla­šāku parādību loku, un nākotnes zinātne…
   —■ Tātad viss ir kārtībā? —* Narevs viņu atkal pār­trauca. Šajā brīdī viņš skatījās uz Milu. — Kas tad mums ir jādara, lai dotos ceļā?
   —           Ak dievs! — fiziķis iesaucās. — Nu labi. Lai no modeļa varētu pāriet uz kuģi, mums vajadzēs rīkoties ar jaudu … tūlīt…
   Viņš mirkli klusēja un tad nosauca skaitli.
   —    Tas taču nebūs grūti, kaptein?
   Kapteinis neatbildēja uzreiz. Viņš atvēra un atkal aiz­vēra muti. Un tikai pēc tam noliedzoši pakratīja galvu.
   —          Mums nav ne desmitās daļas tādas jaudas, — viņš neskanīgi noteica. — Tas nav iespējams.
   —           Piedodiet, ko? — fiziķis nesaprata. — Kā tā — nav iespējams?
   —          Mums ir neierobežotas enerģijas rezerves. Bet jūs taču zināt, kāda starpība starp enerģiju un jaudu.
   Nāves klusumā atskanēja Nareva svilpiens. *
   —    Tātad viss velti, — viņš rezumēja.
   Fiziķis neviļus pacēla plaukstas un aizsedza ar tām seju. Klusums brieda kā lavīna, gatava nobrukt. 'Nāka­majā brīdī Karačarovs nolaida rokas.
   —• Narev, ko jūs runājat! — viņš iekliedzās. — Kā — velti? Ir izdarīts atklājums, bet jūs…
   Viņš apklusa, skatīdamies cilvēkos. Viņš nesastapa ne­vienu skatienu: visi reizē nolaida acis.
   —          Tā taču ir zinātne, — nomurmināja fiziķis, raugoties tasītē ar neizdzerto vīnu.
   Vera ieskrēja ar jaunu pudeli un apstājās, smagā klu­suma satriekta.
   —    Nevajag. Nesiet prom, — kapteinis viņai sausi teica.

   Ne kapteinis, ne inženieris Rudiks, kuru vilšanās, lie­kas, nemaz neietekmēja, ne par vatu nesamazināja pasa­žieru klāju apgaismojumu. Un tomēr uz kuģa it kā bija kļuvis tumšāks. Varbūt tāpēc, ka cilvēki vairs nesmai­dīja. Viņi sēdēja kajītēs vai ari lēni un drūmi klaiņoja pa dārzu. Lejā, uz bijušā tūristu klāja, Karačarova aparāti pamazām pārklājās ar smalku putekļu kārtu. Viss bija beidzies, viss bija zaudēts. Pāriet no cerības uz bezcerību ir smagāk nekā šķērsot sausu tuksnesi, lai arī dažkārt -tas notiek daudz ātrāk.
   *
   Šajā vēlajā stundā Narevs varēja sagaidīt visu — tikai, ne to, ka Mila atradīsies viņa kajītē. Viņa bija apģērbu­sies šā tā — acīmredzot jau bija likusies gulēt, bet kaut kāda doma piespiedusi viņu piepeši nākt šurp. Iespējams, viņa pat nesaprata, ko dara, — skatiens bija atsvešināts, sejā — apjukums. Tā vismaz ceļotājam likās, un viņš ari pats apmulsa.
   —    Sēdieties, lūdzu, sēdieties …
   —    Es? Kāpēc? Ak jā … Narev!
   —    Runājiet, es klausos.
   —    Kas tagad notiks? Kas būs ar mums?
   —   Nevajag izmist, Mila, tikai neizmist! Meklēsim… mēs atradīsim iespējas.
   Diez vai viņa uztvēra vārdu jēgu: bija pārāk aizņemta ar savām domām un pat negaidīja atbildi.
   —    Sakiet — kāpēc? — Viņas sejas izteiksmē parādī­jās pretīgums. —■ Iedomājieties, tas taču ir briesmīgi… Ak, ko es… Vai tad tāds kaulains ķēms, stūrains, mū­žīgi izpūris, neskuvies, kurš vienmēr skatās tev pāri, — vai tad tāds ir spējīgs mūs izglābt?
   Viņas balsī bija tāds naids, ka Narevs apstulba.
   —    Jūs esat netaisna, Mila. Viņš …
   —   Klusējiet! Un vēl staigā ar tādu izskatu, it kā ne­vis viņš mūs, bet gan mēs viņu būtu nāvīgi apvaino­juši!
   Narevs raudzījās griestos. Tad, sajutis sievietes pra­sīgo skatienu, pievērsās viņai.
   —   Narev… vai jūs mani mīlat?
   —   Jā, — viņš bez svārstīšanās atbildēja.
   —   Jūs apsolījāt: ja neviens cits neizglābs, jūs to izda­rīsit. Dariet to! Es, ♦. Jūs man būsit viss! — Viņa runāja kvēli un, liekas, patiesi, raudāja un vienlaicīgi pūlējās pasmaidīt. — Es esmu traka sieva, vai ne? Bet es nevaru bez dēla… Izdomājiet, Narev, kaut ko, aizvediet mūs atpakaļ uz Zemi!
   Narevs viņu apsēdināja. Nebija laika ne apdomāt, ne aprēķināt. Viņam pašam vispār negribējās steigties uz Zemi: bija citi varianti — daudz interesantāki, bet dzīve uz kuģa, pēc viņa pārliecības, daudzējādā ziņā bija la­bāka nekā uz Zemes. «Pārāk pieķērušies tai Zemei,» viņš nodomāja ar nožēlu. Bet Milas dēļ viņš varēja saņem­ties un izdarīt ko nopietnāku, nevis vienkārši ietekmēt kapteini. Viņa vēlas — un viņš darīs visu! Viņai ir slikti bez Zemes — tātad kapteinim vajadzēs lidot uz Zemi, vai viņš to grib vai ne.
   —   Es jūs saprotu, — viņš sacīja. — Ticiet:' nepaies ne dažas dienas, kad mēs jau būsim ceļā uz mājām. Bet ta­gad ejiet gulēt. Atpūtieties, nomierinieties *»* Un esiet pārliecināta: es jūs nepiemānīšu.
   Mila kā pamodusies uzmanīgi paskatījās uz viņu, pēc tam uz sevi, mazliet pietvīka, mēģināja sakārtot apģērbu, uzsmaidīja — jau apzināti, mazliet ironiski.
   —    Paldies, — viņa teica. — Es gaidīšu.
   Narevs pamāja, pavadot viņu līdz durvīm.
   *
   Viņš nesāka sarunu un gaidīja, kamēr Vera atstās viņus divatā. Bet meitene, šķiet, netaisījās to darīt. Na­revs jautājoši paskatījās uz administratoru, bet tas, sēdē­dams dziļā krēslā, tikko manāmi pašūpoja galvu.
   —   Viņa var palikt. Kā ārsts, —. viņš izlēma.
   Narevs gari nosvilpās — domās, protams.
   —    Labi. Administrator, es vēršos pio jums kā pie piln­tiesīga un pilnvarota Federācijas augstākā orgāna pār­stāvja …
   Viņš iesāka aplami — griezās pie administratora, bet šeit tāda nebija. Nebija Federācijas Padomes pilnvarotā un pilntiesīgā pārstāvja: šis cilvēks bija -gājis bojā pirms daudzām nedēļām, ar kuteri pūlēdamies sasniegt Zemi. Seit, hospitāļa kajītē, atradās' cilvēks vidējos gados — tajā vecumā, kad sāk jau nožēlot pagājušo laiku, kad organisms aizvien biežāk atgādina, ka nekas nav mūžīgs, un tas, kas pašlaik notiek ar tevi vai tev līdzās, jau tiek vērtēts augstāk par visu to, kas varētu notikt nākotnē. Ceļotājs Narevs pašlaik sarunājās ar pavisam citu cil­vēku …
   Karskis to neteica skaļi, tikai uz mirkli aizvēra acis. Pēc tam palūkojās Verā, kura stāvēja tā, lai viņš varētu redzēt, un tikko manāmi uzsmaidīja viņai.
   —    Jūs esat Padomes pārstāvis un jums ir tiesības šeit, uz kuģa, pavēlēt un dot rīkojumus, kas obligāti visiem, kapteini ieskaitot. Administrator, vai man taisnība vai arī es kļūdos savos spriedumos?
   Karskis ar prieku vispār neatbildētu uz šo jautājumu. Taču atbilde radās refleksi, it kā viņš būtu nevis cilvēks, bet izziņu krājums un kāds būtu pieprasījis vajadzīgo informāciju:
   —    Uz kuģa varas pārstāvis ir kapteinis. Padomes lo­ceklis ārkārtējos gadījumos var pavēlēt un tādā veidā uzņemties varu un atbildību. — Viņš apklusa, tad pie­bilda: — Protams, tikai ārkārtējos gadījumos.
   —    Es uzskatu, ka pašlaik ir tieši tāds gadījums. Jums jāpavēl kapteinim atgriezties Saules sistēmā.
   Administrators savilka uzacis.
   —• Vai tad viņš par to ir jāpārliecina?
   —    Viņš jāpārliecina, ka piecdesmit procentu riska —8 tas nemaz nav tik daudz. Ka agri vai vēlu. ? j
   Karskis klausījās, aizvēris acis. Ceļotājs runāja kais­mīgi, uzstājīgi — acīmredzot viņam ļoti gribas atgriez­ties uz Zemi. To var saprast. Karskim vairs nekur negri­bas. Tāpēc ka šeit ir Vera. Vai viņa būs uz Zemes? Pre­cīzāk: vai viņi būs?
   —   Lietas būtība ir Verā [4] , — viņš neskaidri nomurmi­nāja.
   Administrator, kapteinis neatzīst tādu kategoriju kā fieība. Viņš ir racionālists. Viņam vajadzīgs viens no di- Viem: pārliecība vai pavēle. Pilnīgas pārliecības mūsu apstākļos nevar būt nevienam. Tātad atliek pavēle. Jūsu pavēle.
   Karskis skatījās Narevam garām — uz Veru un klu­sēja. Viņa arī, bez šaubām, grib tikt uz Zemi. Tas ir sa­protams. Bet karskis visu mūžu uzskatījis, ka viņš vaja­dzīgs cilvēkiem, nevis otrādi.
   — Jā, — viņš rāmi teica. — Es pavēlēšu. Man ir tādas tiesības.
   *
   —    Jā, administrator. Es klausos, administrator.
   —• Acumirkli, kaptein! Es zinu, jūs esat disciplinēts cilvēks. Bet pašlaik vajadzīgs kas cits: nepieciešams, lai jūs izpildītu manu vēlēšanos… manu pavēli kā pats savu lēmumu.
   —    Es izpildīšu pavēli.
   —      Jūs man pats stāstījāt, kaptein, ka taisāties atgriez­ties Saules sistēmas apkaimē, lai tur nogaidītu ..
   —      Jā. Bet runāsim atklāti. Atgriezties un gaidīt. Ko gaidīt? Protams, es atgrieztos, ja pati pāreja nedraudētu ar nepatikšanām. Pašlaik tas tā nav. Kādēļ atgriezties? Paņēmienu Zeme var atrast pēc gada. Varbūt pēc divdes­mit. Kas no mums būs palicis pāri pēc divdesmit gadiem? Te mēs vismaz neredzam ne Zemi, pat ne Sauli. Bet tur…
   —      Jūs sacījāt — atgriezties un gaidīt? Bet kāpēc neiz­teikties īsāk: vienkārši — atgriezties?
   —    Nesaprotu.
   —      Tas mani pārsteidz. Cik man zināms, Karačarovs ir atradis paņēmienu …
   —      Teorētiski, administrator. Praktiski to mēs nevaram izmantot.
   —    Kāpēc?
   —    Mums nepietiks jaudas.
   —      Vai jūs uzskatāt, ka arī Zemei nav vajadzīgās jau­das? Ka tā nevarēs izplatījumā radīt nepieciešamos ap­stākļus, ja jūs izrādīsities pietiekami tuvu Zemei, lai uz­sāktu sarunas un paziņotu, kas jums vajadzīgs Karača- rova efekta —- sauksim to tā — realizēšanai. Vai jūs at­zīstat, ka tāda iespēja eksistē?
   Kapteinis piecēlās.
   1 — Atļaujiet pateikt?
   -— Klausos.
   —          Zeme ir daudz zaudējusi, ka jūs nevarējāt ieņemt Padomē savu vietu.
   —    Pateicos.
   ' Atļaujiet iet?
   4 — Jā. Es esmu ļoti priecīgs.
   *
   Pateicos, inženier, — sacīja Narevs. —-: Tēju — cit­reiz, man maz laika. Tātad ko jūs man atbildēsit?
   —           Attiecībā uz baterijām, — inženieris nesteidzīgi teica, — es neko jaunu nepateikšu. Ko varēsim —* izdarīsim. Nederīgās plātnes izmetīsim. Pacentīsimies iz­gatavot dažas jaunas. Protams, tās nebūs gluži tādas: tomēr mājamatniecība. Pie tam iegaumējiet, ka arī tām, kas palikušas veselas, ir bojāta struktūra. Varbūt vienu reizi izdosies ieiet un iznirt veiksmīgi. Ja vajadzēs ieiet vēlreiz, es pirms tam pacentīšos savest kārtībā visu savu saimniecību. Bet vispār — mans uzdevums: izpildīt.
   —          Inženier, ja jūs atrastos līdzīgā stāvoklī uz kuģa viens pats un jums būtu šis jautājums jāizlemj, — vai jūs būtu aizlidojis?
   —i Viens pats — jā, — Rudiks atbildēja bez šaubīša­nās.
   Narevs pasmaidīja.
   —          Vai jums neliekas, — viņš teica, — ka tā būtu ga­lēja egoisma izpausme — citu dēļ neizdarīt to, ko jūs būtu izdarījis dēļ sevis?
   *
   Remontdarbiem cilvēkus Narevs sameklēja bez grūtī­bām. Cilvēku nevajadzēja daudz, un nebija nepieciešama sevišķa kvalifikācija. Tie bija Jeremejevs, Istomins un Petrovs. Petrovs dīvainā kārtā pievilka Narevu, lai gan viņi gandrīz nemaz nesarunājās.
   Parasti tādu remontu uz kuģiem neveic, tāpēc ka ne-: viens kaut cik zinošs inženieris neatļaus tā sabeigt ma­šīnu. Kamēr saveda plātnes kārtībā, pagāja vairāk nekā mēnesis. Un bija manāms, ka šajā laikā salonā un kajītēs noskaņojums kļuva aizvien možāks.
   Atkal varēja dzīvot ne tikai sev. Dzīvot sev šie cilvēki nemācēja un nesaprata, ko tas nozīmē. Dzīve tagad atkal atguva pilnskanību.
   *
   Dienā noguris, fiziķis izgāja no savas kajītes naktīs, kad visi gulēja. Naktīs viņš juta izsalkumu. Viņš nokāpa virtuvē, kur snauda planējošie automāti, un ēda, kas ga­dījās pa rokai. Pēc tam ilgi klaiņoja pa tukšajiem klā­jiem, un viņam likās, ka dzīve jau apstājusies un viņš iet pa izmirušu kuģi.
   Viņš uzkāpa observatorijā vai arī izgāja uz* pastaigu klāja, bet viņa ceļš neizbēgami beidzās lejā, bijušajā tūristu klasē, bijušajā laboratorijā. Fiziķim tagad likās —^ tās stundas, kuras pavadītas šeit, ir bijušas labākās viņa dzīvē. Iespējams, ka viņš nekļūdījās.
   Laboratorijā viss bija palicis tāpat kā izmēģinājuma dienā: ļaudis izvairījās ieiet tur, kur tika satriektas viņu cerības. Tikai bokseris atkal un atkal iznāk ringā, kur viņam jau nācies izjust āķu un taisno sitienu trulo spēku, krist un atkal celties.
   Fiziķis stāvēja, ar pieri piespiedies savas iekārtas caur­spīdīgajam jumolam, vai arī lēni klaiņoja gar sienām, ar rokām pieskardamies kabeļiem un cauruļvadiem. Viņš domāja, ka iekārta vēl varētu noderēt eksperimentiem, bet nepietika spēka darīt vēl kaut ko, kas, — viņš zi­nāja, — vairs nemaz nebija vajadzīgs. Fiziķim visu mūžu bija licies, ka zināšanas, pēc kurām viņš vienmēr bija tie­cies, pirmām kārtām nepieciešamas pašam kā gaiss, maize un ūdens. To, ka šīs zināšanas no viņa nonāca pie citiem, viņš uzskatīja par mazāk svarīgu: tas bija neizbēgami. Tagad viņš ar šausmām pārliecinājās, ka viss ir savādāk.
   Pirmo reizi atgriežoties laboratorijā, viņš gribēja at­kārtot to pašu izdevušos eksperimentu, jo no viena pie­mērā ir grūti izveidot teoriju. Viņam likās: ja cilvēki ne­gribēja (kā viņš uzskatīja) pienācīgi novērtēt izdarīto
   atklājumu, tad viņam tādēļ nevajadzēja zaudēt pamatu zem kājām. Viņš meklēja un atrada zinātnes vēsturē milzumdaudz piemēru, kad zinātnieki, izdarījuši lielus at­klājumus, labākajā gadījumā palika neatzīti un neievē­roti. Bija gadījumi, kad tos apsmēja. Bet dažkārt noga­lināja. No šī viedokļa viņš tātad nebija vienīgais.
   Tā viņš sevi pārliecināja, atkārtojot, ka šie zinātnieki līdz beidzamajai iespējai nodevās savam darbam, lai gan nereti viņus traucēja. Viņu taču netraucēja neviens, vi­ņam neviens nebija atņēmis tiesības teoretizēt un pat ek­sperimentēt tālāk.
   Ar tādām domām viņš nokāpa laboratorijā un piepeši ar šausmām atskārta, ka viņam nav interesanti. Darbs vairs nevilināja, rezultāti neizraisīja ziņkāri.
   Gluži otrādi, fiziķis izjuta, ka ikviens jauns zināšanu graudiņš kļūst par iemeslu jaunām mokām: zināšanas pie­der cilvēkiem, nevis vienam indivīdam. Rakstnieks, uzzi­nājis par fiziķa mokām, būtu sacījis, ka tieši tādas sāpes i droši vien savā laikā plosīja Pandoru, kura bija ieguvusi savā īpašumā noslēpumaino lādīti.
   Pirmajā vakarā fiziķis nodomāja, ka tas ir tikai aiz noguruma. Nākamajā reizē viņš jutās ievērojami labāk: gaidāmais darbs palīdzēja zināmā mērā atgūties. Bet, ieie­dams laboratorijā, Karačarovs saprata, ka izjūt pret sa­vām shēmām tikai riebumu kā pret jebkuru lietu, kas spītīgi atgādina par mūsu kaunu.
   Tad viņš dažas naktis izlaida. Taču šodien tas nevarēja pat koncentrēt domas par darbu, tikai pūlējās turēties pie šīs domas, kura nemitīgi slīdēja prom kā zivs, kuru ķer ar rokām. ' •
   Viņš saprata, ka zaudē kontroli pār sevi un tas nove­dīs viņu pie ārprāta.
   Tas bijā briesmīgi. Karačarovs nolēma pārvarēt sevi un kaut ko darīt. Piemēram, pārbaudīt aparātu gatavību. Karačarovs zināja, ka dažkārt mehānisks darbs var pamo­dināt cilvēkā interesi uz sarežģītāku rīcību.
   Viņš ieslēdza strāvu un izdzirda solenoīdu kluso dūk- ) šanu. Fiziķis vairākkārt palielināja un samazināja jaudu, tad lēni kāpināja to līdz galējai robežai un, raudzīdamies mēraparātos, pārliecinājās, ka solenoīdi rada drošu lauku.
   Viņu pārņēma savāds miers. Pusneapzinīgi viņš staigāja no vienas mēraparātu grupas pie otras, rokas automā­tiski ieslēdza un pārslēdza vajadzīgo un beidzot viņš
   /
   atradās pie pults, kur bija stāvējis tajā vienīgajā reizē, kad eksperiments izdevās.
   Rokas uzmanīgi pacēla caurspīdīgo jumolu un novie­toja puteklīti — dažas kubmilimetra simtdaļas — vaja­dzīgajā punktā uz noturīgā postamenta. Pēc tam caurspī­dīgais jumols atkal nolaidās, pirksti rūpīgi aizgrieza visas skrūves. Labā roka uzgūla sūkņa slēdzim. Kaut kur dziļi lejā sāka darboties sūknis — un cauruļvadā iešalcās aiz- sūknējamais gaiss.
   Manometra bultiņa novirzījās pa kreisi. Tagad tā at­radās netālu no nulles. Acis to ievēroja, informācija no­kļuva smadzeņu neironos. Rokas, saņēmušas pavēli, dar­bojās tālāk. Kreisā slīdēja uz priekšu un atrada vistālāko slēdzi. Ja to pagrieztu, iedarbotos relejs un no barotā­jiem enerģija aumaļām trauktos iekārtā, izliecot telpu un līdztelpu tādā veidā, ko fiziķis sauca par cilpu. Labā roka atkal uzgūla lauka regulatoram, kuram šoreiz vajadzēja puteklīti ievilkt deformētajā telpā, izvilkt ārā caur cilpu, bet ar pretēju zīmi.
   Kreisā roka ieslēdza enerģiju. Zaļgans spīdums — sīk- sīka dzirkstelīte radās zem caurspīdīgā jumola. Karača­rovs mehāniski atzīmēja, ka telpas deformācija ir noti­kusi. Viņš ieslēdza magnētus un pakāpeniski sāka palie­lināt strāvas jaudu. Šie magnēti spētu pacelt vagonu, bet to spēka tik tikko pietika, lai izvilktu caur līdztelpas cilpu sīku puteklīti, — tik liela enerģija šeit bija nepieciešama.
   Dzelzs puteklītis atradās uz postamenta. Rīkodamies ar aparātiem, Karačarovs tam lēni tuvināja zaļo dzirkstelīti. Mirklis — abi savienojās, un tūlīt automātiski pilnā jaudā ieslēdzās magnēti. Puteklītis izzuda, pārstāja eksistēt šajā telpā. Karačarovs lēni grozīja rokturi. Puteklītis iznira. Un tajā pašā brīdī bija jūtams trieciens.
   *
   ■— Dzirdi? KO?
   —    Liekas, sprādziens …
   —    Vai tiešām?
   —    Es dzirdēju. Pagaidi…
   Vera mazliet paslējās, bet Karska roka, apskāvusi vi­ņas plecus, neļāva piecelties.
   1 — Neaizej, — viņš čukstēja.
   —    Es gribēju tikai palūkoties. ?. Es baidos.
   —    Viss ir klusu. Droši vien tev likās.
   *
   Labās rokas pirksti lēni grozīja regulatoru, kreisā iz­slēdza lauku. Karačarovs atvilka elpu, noslaucīja svied­rus. Atskatījās.
   Tāpat kā pirmoreiz, eksperiments norisa normāli un, tāpat kā toreiz, kaut kas uzsprāga — kaut kur sāņus, kur, likās, nekas neietekmēja vielas zīmi. Sprādziens bija viegli iebojājis starpsienu, taču galvenais nebija tā spēks, bet gan tas, ka sprādziens kaut kādā veidā bija saistīts ar puteklīša zīmes maiņu. Kāda bija tā būtība? Par to va­jadzēja padomāt.
   Izslēdzis iekārtu, fiziķis uzkāpa savā kajītē un tur, apgūlies uz dīvāna un atmetis rokas aiz galvas, sāka ne­steidzīgi, sistemātiski pārdomāt notikušo. Doma par viņa eksperimenta un šo prātojumu nevajadzību uzreiz it kā atvirzījās otrajā plānā.
   Gan pirmo, gan otro reizi sprādziens notika apmēram vienā un tajā pašā attālumā no telpas punkta, kur putek­lītis no antidzelzs mainīja zīmi un atkal parādījās paras­tajā telpā. Abi sprādzieni notika tieši tajā brīdī, kad pu­teklītis parādījās. Kas bija izraisījis sprādzienu? No kā atkarīgs tā attālums un jauda? No patērējamās enerģijas? Kāds bija parādības mehānisms?
   Karačarovs apsēdās, paņēma elogrāfu un sāka aprēķi­nāt. Viņš nerēķināja ilgi un, ieguvis atkarību, sāka domāt par tās pārbaudes iespēju. Rīkot tamlīdzīgus eksperimen­tus uz kuģa bija bīstami; bet kur lai rod apstiprinājumu vai noliegumu saviem secinājumiem?
   Bez šiem diviem eksperimentiem Karačarovs zināja vēl tikai vienu gādījumu, kad viela bija mainījusi zīmi: paša kuģa pārvēršanos. Lai gan neviens nesaprata, tieši kurā brīdī pārvērtība notikusi, Karačarovs uzskatīja, ka tas no­ticis (kā izrietēja no viņa hipotēzes) izejas brīdī no līdz- telpas Saules sistēmas tuvumā vai arī neilgi pirms tam — līdztelpā. Ja viņa hipotēzes bija pareizas un masas pāreja antivielā kaut kādā veidā iespaidoja tādu pašu masu, kas atradās noteiktā attālumā un bija atkarīga no šīs masas lieluma, tad varēja domāt, ka sprādzieni nav nejauši, bet
   tie ir tiešā atkarībā no vielas pārvērtības. Tas ir reizē ar katru tādu pārvērtību notika vēl viena pārvērtība.
   Viņš parakņājās galdā un atrada savu manuskriptu —*. to, ar kuru bija steidzies uz Zemi. Darbu, kurā viņš pūlē­jās pamatot dažus Visuma integritātes teorijas princi­pus — tā vienotību, kurā ikviens notikums jebkurā pun­ktā iespaidoja citus notikumus citos pasaules punktos.
   Viņš pārlasīja paša rakstītās lappuses un aizvien vai­rāk brīnījās, cik labi sakrīt viņa agrākie secinājumi ar pašreizējām domām.
   Bet, ja viņam pašlaik taisnība, tad, «Valim» izejot no līdztelpas Saules sistēmas rajonā, arī bija jānotiek kaut kam līdzīgam. Otrai pārejai «viela — antiviela». Un, ja tas notika kādā no Saules sistēmas apdzīvotajiem rajo­niem, pāreja varēja beigties ar sprādzienu.
   Karačarovs skaidri neatcerējās, bet, liekas, izlasītajos ierakstos kaut kas tāds bija minēts. Kāda atzīme atmiņā bija palikusi.
   Viņš koncentrēja atmiņu un atcerējās: trīs dienas pirms viņu ierašanās Zemes tuvumā bija noticis sprādziens. Ne­zināma, tā arī nenoskaidrota iemesla dēļ bija pārvērties putekļos viens no Starpzvaigžņu lidojumu joslas pava­doņiem. Šīs joslas pavadoņi riņķoja ap Zemi sen, to or­bītas bija zināmas. Droši vien informatori jā atradās šo joslu parametri.
   Karačarovs neizturēja un devās turp.
   Kuģis gulēja. Bet fiziķis aizmirsa, ka šis kuģis ir iz­mests tālu tukšumā un savu jauno hipotēzi viņš, Karača­rovs, tā arī nevarēs nevienam izpaust. Viņš atcerējās vienīgi, ka pastāv fakts, kas var apstiprināt viņa pieņē­mumus par iespējamiem efektiem, kuros izpaužas integ­ritāte.
   Fiziķis pārmeklēja pusi informatori ja, līdz atrada vaja­dzīgo. Tūdaļ ielika kristālu dešifratorā un pēc dažām mi­nūtēm jau pierakstīja nepieciešamos datus. Viņš zināja kuģa masu, attālumu no Zemes brīdī, kad kuģis izgāja no līdztelpas, un attālumu līdz bojā gājušam pavadonim.. Tagad šos datus varēja salīdzināt ar viņa aprēķināto sa­karību.
   Karačarovs aprēķināja. Pieļaujamās kļūdas robežās skaitļi saskanēja.
   Viņš uzvaroši izslējās. Vēl viens atklājums! Tas neka­vējoties kādam jāpaziņo!
   Viņš atstāja informatoriju un bez apdomāšanās devās uz Zojas kajīti.
   Zoja gulēja un, fiziķim ienākot, nepamodās. Viņš apstā­jās pie durvīm un skatījās Zojā, ko apgaismoja vāja gaisma no salona. Pēc tam, cenzdamies iet klusāk', viņš tuvojās, lai viņu uzmodinātu. Izstiepa roku. Un sastinga tādā pozā.
   Tikai šajā brīdī viņam ienāca prātā, ka jaunais atklā­jums varēja sagraut visus viņu plānus.
   Viņa atklāto paņēmienu antivielas pārvēršanai vielā nebija iespējams izmantot, pat ja kuģa iekārtām būtu vajadzīgā jauda, jo tad kādam citam ķermenim arī bija jāpārvēršas un, saskaroties ar vielu, kurai cita zīme, jāuz­sprāgst. Fiziķa aprēķini liecināja: ja šī ķermeņa masa bija vienāda ar kuģa masu, tad attālums, kādā bija jāiz­paužas efektam, kļuva tik liels, ka pēc saviem ieskatiem šo objektu izvēlēties kļuva neiespējami — kaut vai tā­dēļ, ka objekta inversija notiktu «Vaļa» iznākšanas brīdī no līdztelpas, bet izejas vietu iepriekš precīzi nevarēja noteikt, tā bija pakļauta varbūtības likumiem.
   Citiem vārdiem — viņu glābšanas mēģinājumi varēja kādam kļūt par bojāejas iemeslu.
   Spēki pēkšņi pameta Karačarovu.
   Viņš atgriezās savā kajītē, aizvēra acis un sēdēja ne­kustīgi, cenzdamies neko nedomāt.
   *
   Ustjugs jau bija paguvis aizmirst sajūtu, kad krēsls, parastais krēsls tiek uztverts nevis kā iekārtas priekš­mets, uz kura sēdi stundām ilgi, bet gan kā vadības me­hānisma detaļa, kam pie pults jānodrošina pilotam vis­ērtākā poza. Kapteinis lēni pārvilka ar plaukstu pār sē­dekļa ādu, kā noslaucīdams putekļus, — žests bija sim­bolisks. Pēc tam apsēdās, atbrīvoja muskuļus, ar kāju uztaustīja pretpārslodžu iekārtas pedāli. Nospieda. Pār­liecinājies, ka mehānisms kārtībā, atlaida krēslu sākuma stāvoklī. Lugovojs blakuskrēslā sinhroni izdarīja to pašu. Viņi saskatījās, un kapteinis ieslēdza unifonu. Rudiks tūdaļ atsaucās.
   — Ziņojiet par līdztelpas bateriju stāvokli! —oficiāli teica Ustjugs.
   l7 2004 17?
   —    Ziņoju: baterijas var uzņemt slodzi.
   —    Ziņojiet par uzkrājēju un barotāju stāvokli.
   —          Enerģijas rezerve — simt procenti, barotāji gatavi darbam.
   —: Izmēģināt brlvgaitas režīmā!
   —    Klausos — izmēģināt brīvgaitā!
   Kapteinis izstiepa roku uz barotāju starteriem.
   —    Dodu slodzi. Lūdzu dublēt novērošanu. .
   —    Esmu gatavs.
   —■ Sākam.
   Kapteinis ieslēdza baterijas un juta, ka apkaklīte kļūst mikla. Indikatoru stabiņi notrīsēja.
   —    Slodze uzņemta! —; atskanēja no unifona.
   Kapteinis pamāja.
   —    Ņem normāli!
   Ustjugs brīdināja: —
   —    Palielinu enerģijas padevi.
   Stabiņi sāka ātrāk slīdēt augšup, lodziņos ņirbēja skaitļi.
   Kapteinis iztēlojās, ka baterijas pašlaik dzer šo ener­ģiju kā slāpstošais ūdeni — pieplacis un neatraudamies. Pēc tam viņi varēs acumirklī kuģi izsviest vienā punktā, deformēt izplatījumu un ļaut kuģim pārvarēt robežu, kas, nejūtama un nepārvarama parastajos apstākļos, šķērsoja jebkuru pasaules telpas punktu. Tas būs vēlāk. Pašlaik notiek izmēģinājums.
   —    Palielinu tempu! -
   Tagad skaitļi mainījās tādā ātrumā, kāds arī bija va­jadzīgs. Iztur, velns parāvis, iztur!
   —          Astoņas desmitdaļas lādiņa, « viņš izdzirdēja Ru- dika balsi.
   —    Kā automātika?
   -h Viss kārtībā. Bet esi uzmanīgs.
   —    Ahā.
   1 —1 Deviņas desmitdaļas lādiņa ..- ī
   —    Bet ņem taču ne sliktāk kā agrāk.
   —    Būs sliktāka atdeve. Deviņdesmit piecas…
   Ustjugs jau turēja pirkstu uz taustiņa — gadījumam,
   ja automātika neizturēs.
   Trīs skaņas saplūda vienā: Rudika balss, kura noklie­dza «Lādiņš!», ass klikšķis — iedarbojās izslēdzējauto­māti — un kapteiņa atvieglota nopūta.
   Iedegās sarkanā uguntiņa: līdztelpas baterijas bija pil­nīgi uzlādētas.
   *
   Kapteinis iegāja salonā, kad pasažieri vakariņoja. Viņš pagaidīja, līdz visas galvas pagriezās pret viņu. Nupat viņš bijis pie administratora un ziņojis —■ kuģis ir spē­jīgs izdarīt pāreju. Un pēc administratora lūguma atnācis, lai to pašu pateiktu pasažieriem.
   — Varu jums paziņot, —1 viņš nesteidzīgi sacīja, — ka kuģis ir pārejai gatavs, Padomes rīkojums izpildīts.
   Viņš tomēr neizturēja:' pasvītroja, ka viņiem —- pasa­žieriem ar to nav nekāda sakara. Padome pavēlēja, kap­teinis izpildīja — un viss. Viņš nepasmaidīja par prie­cīgo troksni, kas radās pēc viņa vārdiem, tikai īsi pamāja un izgāja.
   Vēl dažas minūtes pie galda valdīja troksnis. Pēc tam piecēlās Karačarovs.
   Tas nevienu nepārsteidza? fiziķis bija it kā reabilitēts sabiedrības acīs, jo viņa atrastajam paņēmienam tomēr vajadzēja kļūt par pamatu plānam, kura mērķis bija atgriešanās uz Zemes. Tagad viņš droši vien gribēja iz­teikt savu prieku un piebilst šo to par zinātnes lomu, par attieksmi pret teoriju un tā tālāk. Pasažieri jutās mazliet neveikli: velti viņi toreiz bija novērsušies no Karačarova, turpretī tagad visi gatavi uzklausīt pārmetumus un pat atzīt tos par pareiziem.
   Viņi klausījās, neievērodami, kā mainījās viņu sejas iz­teiksme.
   i*
   179
   Karačarovs runāja lēni, pauzes starp vārdiem daudz­kārt pārsniedza pašus vārdus. Likās — viņš pēkšņi zau­dējis spēju runāt un, pateicis vārdu, sāk pūlēties, lai at­minētos, kā skan nākošais, viņam nepieciešamais, un šie mokošie meklējumi atspoguļojās cilvēku sejās — it kā ik­vienam, izdzirdušam vārdu, vajadzētu ilgi meklēt vārd­nīcā, lai saprastu tā nozīmi. Minūtes ritēja, bet tās ne­viens neievēroja — fiziķis runāja it kā ārpus laika, pa­saulē viss bija apstājies, nebija nekā, eksistēja tikai viņa vārdi, kuri paši par sevi kļuva par laika un telpas mēru. Viņš centās izskaidrot sīki un saprotami, izvairīdamies no matemātiskiem jēdzieniem, kas pašam bija vistuvākie, bet neko neizteica pārējiem. Viņš paskaidroja: jā, iepriek­šējie secinājumi ir pareizi un, ja viņi pienāks Zemei tik tuvu, ka kļūs iespējami sakari, viņiem, protams, palīdzēs un viņi varēs atgriezties normālā dzīvē, atgriezties pie visa,
   kā viņiem tik ļoti pietrūkst šeit. Bet. 7. tad rodas citi draudi. Kaut kas ies bojā. Kāds ķermenis. Nav zināms — kāds. Tas nav paredzams, jo likumi, kuri nosaka kuģa sakarību ar šo nezināmo ķermeni, vēl nevienam nav zināmi un šeit, uz kuģa, nevar tikt atklāti, — šim nolūkam būs nepiecie­šami fundamentāli pētījumi, milzums eksperimentu.. Vi­ņam tikai izdevies uztaustīt kopējo likumsakarību. Viņš uzskata, ka tā ir pareiza. Kaut kāda vielas masa pārvēr­tīsies antivielā vienlaicīgi ar «Vaļa» atgriezenisko pār­vēršanos. Varbūt tas būs miris, nevienam nevajadzīgs asteroīds. Bet arī tas ar laiku var kļūt par iemeslu kāda bojāejai: zināt, ka tā ir antiviela, varēs tikai saskarsmes brīdī.. Bet varbūt par tādu ķermeni kļūs apdzīvots pa­vadonis — to lielākajai daļai ir tāda pati masa kā kuģim. Pagaidām vēl nevar pateikt, kāda nozīme ir materiālam, no kura sastāv nolemtais ķermenis, tā struktūrai. Var izsacīt minējumu, ka tam ir nozīme: ne velti viņu pāreja pašreizējā stāvoklī bija iemesls kāda pavadoņa bojāejai; uz tā atradās cilvēki. Var, protams, vispār netuvoties Sau­les sistēmai, bet lūgt Zemi radīt iekārtas, kuras nepiecie­šamas viņu pārejai normālā stāvoklī, tālu tukšumā, kur vispār nekas tuvumā nevar būt. Un tomēr…
   — Tas… — Karačarovs ilgi meklēja salīdzinājumu, neviens viņam nepalīdzēja, neviens nepārtrauca, — tas … ir kā katls, kurā augsts spiediens. Kaut kur tajā ir vāja vieta — tur katla sieniņas padosies, pārplīsīs visātrāk. Tagad iedomājieties, ka mums jāielaiž katlā vēl noteikts gāzes daudzums, kas atrodas zem spiediena. Spiediens ceļas visā katlā, vienalga, kurā punktā arī mēs gāzi ielaistu. Tas pieaug visā katlā, bet sieniņas tiek sagrau­tas tieši tajā vietā, kur tās ir visvājākās. Kur ir šī vāja vieta? Mēs nezinām tāpēc, ka nav skaidrs, kas ir vājums. Bet droši vien mēs, mūsu civilizācija, kaut kā ietekmē­jam visu izplatījuma kompleksu, kurā eksistē arī mums zināmā pasaule. —■ Viņš nopūtās, pirms pārgāja pie se­cinājumiem. — Tātad par mūsu izglābšanos, iespējams, ar savu dzīvību samaksās citi cilvēki. Es nezinu — kādā sistēmā, uz kuras planētas: var izrādīties, ka manis atrastā likumsakarība nav universāla. Varbūt mūsu civilizācija Visumā nav viena pati un eksistē citas, kuras manipulē ar tāda paša mēroga enerģijām kā mēs, varbūt pat lielā­kām. Iespējams, ka nelaime notiks ar viņiem. Necietīs neviens cilvēks — bojā ies kādas citas būtnes. Tādā ga­dījumā mēs par to neko neuzzināsim — un viņi ari ne­uzzinās. Tomēr līdz pat mūža beigām mūs neatstās doma, ka par mūsu izglābšanos kāds ir ļoti dārgi samaksājis. Nu, esmu pateicis visu, ko zināju. Tagad izlemiet.
   Viņš beidza un stāvēja, galvu pacēlis, sviedru lāse nokrita no pieres un sašķīda pret galdu. Visi klusēja. Pēc tam Narevs noprasīja savā asajā, augstajā, raupjajā balsī:
   —    Vai jūs esat pārliecināts, ka tas viss patiešām tā ir?
   Fiziķis lēni pakratīja galvu.
   —    Nē. Apgalvot es nevaru. Pārāk maz datu. Un, ja es nonāktu pie tādiem secinājumiem laboratorijā uz pla­nētas, tad ar publikāciju nesteigtos. Es neesmu pārlie­cināts. Bet tas ir iespējams. Es nevaru nerēķināties ar tādu varbūtību. Iespējams, ka jūs varat.
   «Jūs taču nezināt formulas,» viņš nodomāja, «nesa­protat tās un varat ticēt man, bet varat arī neticēt. Jums ir grūtāk nekā man, un tāpēc — jums arī jālemj.-?.»
   —    Paldies, ka tik labi domājat par mums, —: nāves klusumā teica Istomins. Šis klusums valdīja ilgi. Likās — tas sacietēja, cilvēki tajā tika iesaldēti kā ledū. To pār­trauca Narevs, ar troksni atbīdījis krēslu.
   —    Labi, — viņš teica. — Izlemsim. Bet ne visi. Mēs neatrodamies vienādās pozīcijās — vienam Zeme vaja­dzīga vairāk, otram mazāk. Lai lemj tie, kam atgriešanās nepieciešama visvairāk.
   Galvas lēni pagriezās uz vienu pusi. Zem ciešajiem ska­tieniem Mila vēl dažas sekundes sēdēja klusēdama. Pēc tam noteica klusi, tikko sadzirdami, bet visi tūlīt uz­tvēra katru vārdu, it kā viņa būtu kliegusi, cik spēka:
   —    Nē … Tā — ne … Bērni taču var nomirt…
   Viņa aizvēra acis un likās pārvērtusies akmenī. Na­revs noklepojās.
   —    Iešu pateikšu kapteinim, — viņš noteica, — lai ne­steidzas. Nav kur steigties. Lai nebaidās par savām ba­terijām.

   Fiziķis Karačarovs varēja atrast likumsakarības, cik viņam tīk, bet solījumu taču nebija izpildījis Narevs, ne­vis fiziķis. Solījumu, kas dots mīļotajai sievietei. Ceļo­tājs ar to nevarēja samierināties un meklēja izeju.;
   Nevis dzīve, viņš domāja, bet izmeklēti paradoksi. Va­jadzēja nokļūt šādā neiedomājamā stāvoklī, lai piepildītos senais sapnis:' te viņš ne tikai kļuva nepieciešams cilvē­kiem, — viņš palika vienīgais, uz kuru viņi varēja cerēt, kurš varēja viņiem palīdzēt. Un tieši tad, kad no viņa nopietni gaidīja palīdzību, izrādījās, ka viņš ir bezspē­cīgs. Tas nebija no viņa atkarīgs, un tomēr Narevs jutās sevišķi riebīgi.
   Vispār — ko nozīmēja viņa nespēks? Viņš saprata, ka diez vai varēs aizvest cilvēkus uz kādu mērķi. Kad kļuva skaidrs, ka ceļš uz Zemi viņiem slēgts, ne viņš, ne arī kāds cits vairs nevarēja atrast tādu mērķi, kuru tie va­rētu aizsniegt. Bet vai tad tas visam pieliek punktu?
   Jā, protams, aizvest viņš nevarēja nekur. Bet varēja — vest. Lai kaut kur aizietu, vispirms vajag doties ceļā. Ceļu sākot, katrs domā nonākt iecerētajā vietā. Un ne­maz nav pārliecināts, ka tas viņam izdosies. Viņš iet un cer uz iesāktā veiksmīgu nobeigumu.
   Arī viņiem jāiet. Cilvēkiem atkal jāatgūst cerība, jā­atrod nodarbošanās. Un, ja lemta vilšanās, lai tā notiek nevis uzreiz, bet pakāpeniski. Lai cilvēki vispirms pie­rod pie domas par vilšanās iespēju. Pakāpenība ir saprā­tīga.
   Narevs zināja: lai cilvēkus kaut kur vestu, viņam būs jāizmanto daži paņēmieni, no kuriem viņš bija jau gri­bējis atteikties. Tagad viņam šie paņēmieni bija pretīgi. Taču viņš neredzēja citu izeju. Un nolēma — lai cik tas pašam būtu netīkami, viņš tos izmantos cerībā, ka vēlāk cilvēki nebūs pret viņu pārlieku stingri.
   Jau kuro reizi vajadzēja atkal pāriet Rubikonu.
   Narevs domās iztēlojās Rubikonu. Upe tecēja pa grīdu, šķērsodama kajīti pa diagonāli. Viņš spēra platu soli, uz brīdi atspoguļodamies iedomātajā ūdenī. Aizvēra dur­vis un devās pie Milas.
   Viņa bija savā kajītē — tāda pati nekustīga, vienal­dzīga pret visu, sastingusi kā visas beidzamās dienas. Narevs sastapa viņas neizteiksmīgo skatienu 'un teica:
   —    Es jums apsolīju atrast izeju. Esmu to atradis. Ne­nokariet degunu un nebaidieties. Viss vēl priekšā.
   Noliecies pie viņas, pusčukstus piebilda:
   —    Pagaidām par to nevienam nevajag teikt. Vai apso­lāt? Nu brīnišķīgi. Atvainojiet, Man jāiet.
   Viņš izgāja, nedodams laiku jautājumiem.
   Mila ar novēlošanos pamāja. Nē, viņa nevienam neko neteiks. Ja nu vienīgi Innai. Aktrise izskatījās nelaimī­gāka par citiem, bija vecāka nekā pārējās sievietes, un būtu necilvēcīgi viņai nepalīdzēt.
   —           Zoja, mīļā, — uztraukti sacīja Inna. — Izrādās, ka jūs zināt… Vai, kas jums tas?
   Viņa atkāpās soli. Zoja turēja pirkstos lielu, aizlodētu ampulu. Ampula likās briesmīga pat pēc izskata. Zoja pasmaidīja. .
   —           Nebaidieties. Tādā veidā tas nav bīstami. Vispār tomēr jābūt uzmanīgai.
   —          Vai tā ir inde, jā? Zoja, vai jūs kaut ko gribējāt izdarīt? Vai jums ir smagi? Pastāstiet, izkratiet sirdi —; jums uzreiz kļūs vieglāk.
   Nē, tā nebija inde — lai gan nemaz nebūtu par sliktu Dvēselē bija tukšums, tumsa. Dzīve galā, palikuši tikai sīkumi. Nekam nevarēja ticēt. Atlika tikai savest kār­tībā materiālus no Otrās Bultas — materiālus, kuri nekad un nevienam nebūs vajadzīgi…
   —          Nē, — teica Zoja ar tikko jūtamu īgnumu. —= Tā ir tās slimības kultūra, kuru es pētīju.
   Viņa rūpīgi ielika ampulu kārbiņā — tur ligzdiņās gulēja vēl dažas —, ielika skapītī, aizslēdza to.
   —    Bet ja tās saplīsīs? Grūdienos un vispār…
   —    Es tās ņemu līdzi kūniņā.
   1 — Tas ir liels risks!
   —           Ko lai dara? Varētu, protams, iznīcināt, bet žēl. Vai­rāku gadu darbs. Uz Zemes gribēju pabeigt ārstēšanas metodiku. Bet tagatf…
   —           Zoja, mīļā, es tieši par to. Saprotiet, pie manis ne­sen bija atnākusi Mila… Jūs taču. zināt Nareva attieksmi
   pret viņu, viņš to neslēpj. Un viņa pastāstīja.. ?
   sintētiskās cūkgaļas gabalu, «sievietes, ja ir kas tāds, ko jūs nekad neapgūsit, tad, ieskaitot māku rakstīt labu mūziku, grāmatas un gleznot, katrā ziņā arī glabāt no­slēpumus. Un, ja pasaulē ir sieviete šī vārda īstajā no­zīmē, tad, protams, tā ir Mila — savādāk es viņu arī nemī­lētu. Cik dienu pagājis? Divas? Un salonā jau vairs nav cilvēka, kas nezinātu, ko esmu atklājis… Esmu pārlie­cināts, ka viņi neizturēs pat līdz desertam. Bet to tu gri­bēji, tu gribēji karu, Narev, un tu to dabūsi…»
   Vispār viņa sejā domas neatspoguļojās, un viņš mie­rīgi apēda otro ēdienu un ķērās pie saldā.
   «Nabaga cilvēks,» viņš domās turpināja monologu, ska­toties uz Karačarova tukšo vietu, kurš kopš dienas, kad galīgi sabruka cerības, nenāca pie kopējā galda. «Nevar taču doties upē, nezinot braslu. Protams, katram patīk at­rasties uzmanības centrā un zināt, ka ikviens tavs vārds tiek uztverts nevis kā pavēle, bet kā atklāsme. Tas ir pa­tīkami, pat ja tā pierasts, bet jo vairāk kā jaunums… Bet, mīļais doktor, katrai parādībai ir divas puses, tās ir w iekšējās pretrunas — dialektika … Un otrā puse šajā ga­dījumā ir nepatīkama un bīstama. Lai cik arī populārais censonis liktos spēcīgs, patiesībā viņš ir ierobežots savā rīcībā, sevišķi, ja ņem vērā mūsu apstākļus. Viņš var virzīties tikai pa vienu no diviem ceļiem: vai nu pretēji visu pārējo gribai censties sasniegt sev vien zināmu mērķi, vai arī darīt vai vismaz runāt to, ko no viņa gaida. Pirmais čeļš rada Pētera Pirmā tipa organizatorus, kuri nav šauri pragmatiķi. Bet biežāk tiek izmantots otrais pa­ņēmiens. Tas ir patīkamāks: cilvēki mīl darboni par to, ka viņš izsaka viņu domas, nevis savējās. Izdzirdis no ci­tas — autoritatīvākas personas savas domas, vidusmēra cilvēks ceļas pats savās acīs, jo viņš, izrādās, domā vie­nādi ar ievērojamiem cilvēkiem un nav par viņiem dum­jāks. Tāda tipa darboņi tiek mīlēti, bet tiem ir. īss mūžs, tādēļ ka savas popularitātes palielināšanai, kaut vai sa­glabāšanai viņiem nepieciešams katru reizi, vēršoties pie apkārtējiem, paziņot par zināmu virzību uz priekšu pa izvēlēto ceļu, — par virzību, kura īstenībā var būt, bet var arī nebūt. Tas ir nepieciešams, dārgo doktor, tāpēc ka to gaida. Bet slikti, ja vienā jaukā dienā parādās cits darbonis, kurš pierāda, ka īstenībā virzība uz priekšu bijusi niecīga ' vai arī tās vispār nav bijis. Labāk, pro­tams, ja virzība ir. Bet te slēpjas arī briesmas: jebkura
   virzība nozīmē darbību, jebkura darbība var būt kļū­daina, jo tai arī ir divas puses bet absolūtā patiesība mums nekad nav zināma. Jebkura darboņa vājums — tajā ap­stāklī, ka viņš, lai arī pareti, bet tomēr ir spiests dar­boties. To,, teiksim, lieliski saprata senos laikos katoļu baznīca, kad cīnījās pret jauniem uzskatiem un jaunu rīcību — cīnījās cilvēku labuma dēļ. r? Jūs, dārgo aok- tor, neiztikāt ar solījumiem vien, bet arī vēl rīkojāties un pietiekami ātri. Tā dara diletanti, bet diletantisms ir bīstams. Bez tam jūs pats pieteicāties vadoņa lomai —■ profesionālis būtu nogaidījis, līdz to palūdz. Vajag studēt vēsturi, tajā ir, piemēram, Aleksandrs Ņevskis. Kas at­tiecas uz mani…»
   Šo spīdošo Nareva paradoksālajā manierē ieturēto mo­nologu pārtrauca Jeremejevs — droši vien tāpēc, ka viņšЈ tāpat kā visi pārējie, nedzirdēja no tā ne vārda?
   —    Atļaujiet jums uzdot jautājumu.
   Narevs izbrīnā pacēla acis. Viņš zināja, kāds būs jau­tājums, un zināja, ka to uzdos, bet vajadzēja rādīt iz­brīnu.
   —    Protams, ja vien spēšu atbildēt.
   Brīdi bija klusums, cilvēki skatījās te uz Jeremejevu, te uz Narevu. Beidzot Valentīns izšķīrās.
   —   Klīst baumas… — viņš iesāka. —? Klīst baumas, ka jūs … Ka jums … vārdu sakot…
   —    Runā, — pārtvēra rakstnieks, — ka >ums ir zināma kaut kāda izeja. Mēs lūdzam; jūs taču pats saprotat, ja neatradīsim nekādu izeju, mēs aiziesim bojā visai drīz.
   Narevs lēni, ļoti lēni paņēma karotītē želeju. Tieši šajā brīdī viņš pa īstam iestājās spēlē. Pirms pusgada viņš būtu juties apmierināts, ja tas būtu noticis toreiz, — ta­gad viņam bija pretīgi. Bet atkāpties nevarēja: ņeviens cits, viņš sev teica, pat to neizdarīs… Narevs klusēja tieši tik ilgi, cik bija nepieciešams, lai gaidītāju sasprin­dzinājums sasniegtu augstāko pakāpi.
   —    Redzat, — viņš smaidot teica, lai gan balsī nebija pārliecības, bet šaubas un dziļa atbildības sajūta; Narevs prata izmantot savu neskanīgo balsi. — Es ceru, jūs mani neturat aizdomās par kaut kādu baumu izplatīšanu.- i.
   —    Beidziet taču, Narev, —1 teica Istomins. —; Neviens jūs netaisās tādā ziņā apvainot. Nav svarīgi, no kā, "bet mēs par to esam dzirdējuši, un tagad lūdzam atbildēt: kas jums ir zināms? Vai mēs varam cerēt' uz kādu labu pārmaiņu?
   Narevs nolika karotīti un atkal brītiņu klusēja — ne pārāk ilgi, jo pacietību nedrīkst pārāk ilgi pārbaudīt.
   —           Jūs taču saprotat, — viņš sacīja, — es nekavētos, ja redzētu, kurā pusē atrodas durvis, kas ved uz glābiņu. Ja es būtu pilnīgi pārliecināts …
   —           Ahā! — iesaucās Inna. — Tātad jūs kaut ko zināt un tikai neesat pilnīgi pārliecināts …
   —           Tur jau tas suns aprakts, — satriekts apstiprināja Narevs. — Es neesmu radis dot vieglprātīgus solījumus. Bet varu zvērēt, ka, tiklīdz iegūšu vajadzīgos pierādīju­mus, — ja vien tādi eksistē, — tūlīt jums pateikšu …
   Viņš nevarēja pabeigt frāzi, un tai arī nebija beigu. Tieši te vispārējai murdoņai vajadzēja viņu pārtraukt —= un tā patiesi arī pārtrauca.
   —    To jūs izbeidziet, —3 nosodoši sacīja Jeremejevs.
   —    Mēs visi piedalāmies vienā spēlē. Tā ka jāskrien visai komandai.
   Pārējie viņu atbalstīja.
   Saprotu, —; kā iepriekš neapņēmīgi noteica Narevs. —• Bet labāk lai atbildība gulstas uz mani — kāpēc tā būtu jāuzņemas visiem?
   Viņš runāja un iekšēji priecājās, cik skaidri pats runā, cik tīri veidojas viņa pārdomātā notikumu līnija, — un vienlaicīgi skuma, ka vēl nav atradinājies tā runāt un izdomāt. «Tas viss viņu dēļ,» viņš nodomāja, taisnoda­mies savā priekšā, bet varbūt Milai, kura tagad skatījās viņā, un viņas acīs bija cerība. «Visas cilvēces dēļ: kaut mēs esam tikai trīspadsmit cilvēku, bet kopā mēs veido­jam patstāvīgu cilvēci. «Vaļa» cilvēci…»
   —           Nē, — teica Istomins. — Jums nav taisnība. Mēs nebaidāmies atbildības un gribam zināt to pašu, ko jūs.
   —: Es tiešām nezinu, — Narevs nomurmināja. — Tas ir tik negaidīti…
   —    Jūs esat cietsirdīgs, ; — teica aktrise, gatava raudāt.
   —    Kāpēc jūs domājat tikai par sevi?
   —           Nu, ko jūs, — apjucis noteica Narevs. — Es ne­esmu devis iemeslu…
   Viņš gaidīja. Spēlē bija divi laimesti, un, ja viņš bija apsēdies pie galda, tad gribēja iegūt abus. Viņš gai­dīja, un beidzot sarunā iesaistījās Mila.
   —    Klausieties, — viņa klusi teica un sarkdama nolaida acis: ja vismaz Valentīns te nebūtu, bet tagad iznāk gan­drīz kā izģērbties visu acu priekšā… — Es esmu vai­nīga, es to izstāstīju. Bet domājiet par mani, ko gribat, — es to izdarīju visu dēļ. Mēs visi jums ticam…
   «Cilvēki,» nodomāja Narevs, skatīdamies garām pēk­šņi apdzisušajam Jeremejevam. «Cilvēki, kā jums ir ne­pieciešama cerība un kā gribas tās dēļ pat noticēt apmā­nam! Nē, es esmu izlēmis pareizi. Tagad — pie lietas!»
   Viņš nopūtās.
   —    Lai notiek pēc jūsu prāta. ;ī — viņš sacīja, it kā pārvarēdams iekšēju pretestību. — Es to atklāju gandrīz nejauši. Kā jūs zināt, es neesmu zinātnieks un vienmēr esmu domājis, ka neko jaunu atklāt nevaru. Tomēr spēju atklāt ko tādu, kas jau eksistē, bet kam neviens nepie­vērš uzmanību. Un man izdevās. i. Tomēr gribu jūs brī­dināt: es nezinu, kā atgriezties uz Zemes. Precīzāk —? nezinu, kā to izdarīt tūlīt, — viņš turpināja jau ātrāk, it kā aizrāvies: nedrīkstēja ļaut viņiem vilties, zaudēt inte­resi. — Kā jūs zināt, neviena ekspedīcija līdž šim nav sastapusi zvaigznes, kuras sastāvētu no antivielas. Bet tas taču attiecas tikai uz tiem spīdekļiem, kuru tuvumā mēs esam bijuši. Jums ir zināms, ka pēc starojuma, pēc gais­mas nevar noteikt, no kā sastāv debess ķermenis: gan viela, gan antiviela izstaro enerģiju vienādu kvantu veidā. Visumā ir milzumdaudz spīdekļu, par kuriem mums nav tāda veida ziņu. Un kādas senas ekspedīcijas ierakstos man izdevās atklāt…
   Viņš stāstīja, vērsdamies pēc kārtas te pie viena, te otra pie galda sēdošā. Tasītēs dzisa kafija — visi to bija aizmirsuši, visi alkatīgi klausījās, cenzdamies katrā viņa vārdā saklausīt cerību. Viss, ko šie cilvēki izjuta, bija rakstīts viņu sejā, Narevs tās lasīja viegli kā diriģents partitūru un skaidri redzēja, kur bija nepieciešams pa­stiprināt galvenās tēmas skanējumu, kur ieturēt fermātu, kur — pauzi.
   —    … Tātad viss liecina, ka tā ir antizvaigzne. Es pats nenonācu pie tāda secinājuma, tas ir tur — ierakstā. Jūs jautāsit: ko mums var dot šī zvaigzne —; enerģijas mums jau tāpat pietiek… Tomēr šī ir «O» klases zvaigzne, vientuļa un pēc statistikas tādām parasti mēdz būt pla­nētu sistēmas. Bet, ja tādas klases zvaigznei ir attīstīta planētu sistēma, par ko atskaitē ir zināmi norādījumi, tad, kas zina, vai tur nav dzīvības, nav civilizācijas?…
   Viņš ieturēja pauzi. «Populāram izklāstam ir liela no­zīme,» viņš domāja, atvelkot elpu. «Tas, kas zinātnē vēl tiek apzīmēts ar trim jautājuma zīmēm un atrunāts ar daudziem «ja», populārā izklāstā skan kā sen noticis fakts, par kuru šaubīties nemaz nav pieklājīgi…» Un patiešām — Narevs bija izvēlējies īsto laiku savas hipo­tēzes izklāstam:* viņam būtu varējis iebilst fiziķis, bet tieši Karačarova nebija viņu vidū un, ja viņš arī te būtu, diez vai viņu uzklausītu. Viņš, protams, sāktu strīdēties, viņam svarīgāks bija gala rezultāts, bet Narevam galve­nais bija darbība, tas ko viņš sauca par patiesību, node­rēja tikai viņa lozungiem. Tā vai citādi, bet fiziķa prom­būtne bija ļoti vēlama.
   — Var, protams, sacīt, — Narevs turpināja, — ka tie .* ir negatīvi, abstrakti spriedumi. Bet ir viens apstāklis, kas pamato šādu hipotēzi. Ja šī zvaigzne patiešām tuvo­jas mums no kaimiņu galaktikas, tad rodas jautājums: kāds spēks varēja to izkustināt no vietas un likt doties miljoniem gadu ilgā ceļojumā caur starpgalaktiskajiem plašumiem? Es domāju… pat vairāk: esmu pārliecināts, ka tā nav tikai apstākļu sakritība — tas ir saprāts un tikai saprāts.
   Visi vienlaicīgi nopūtās: Nareva vārdi bija loģiski un apžilbinoši. Bet viņš nedeva klausītājiem laiku pakāpe­niski visu pārdzīvot: viņš tos veda tālāk.
   —■ Tagad palūkosimies, kas mums var palīdzēt šajos apstākļos, kādos esam nokļuvuši. Zeme nav spējīga atrisi­nāt pamatuzdevumu — pārvērst mūs normālā stāvoklī tā, lai nekaitētu nevienam citam. Acīmredzot tas ir pa spēkam tikai augstāk attīstītai civilizācijai, kura attīstī­damās neizbēgami pārvarēs arī šo zinātniski tehnisko bar­jeru. Tātad mums vajadzīga augsti attīstīta civilizācija. No otras puses, ja tā būs civilizācija, kura veidota uz parastās vielas bāzes,.mēs nevarēsim ar to nodibināt ne­kādus kontaktus: ar Zemi mums ir vismaz kopēja valoda un domāšanas veids, bet te mēs nevarēsim uzreiz pa­skaidrot sava lūguma būtību. Manuprāt, tas iespējams tikai ar personiskiem kontaktiem, bet tieši ar Zemes tipa civilizāciju, es runāju par vielu, mēs tādus kontaktus nenodibināsim. Tātad mums vajadzīga, pirmkārt, augsti attīstīta civilizācija —> un, otrkārt, civilizācija, kas sa­stāv no antivielas. Man liekas — tā ir ārkārtīgi reta pa­rādība: mums taču vispār citas civilizācijas nav zināmas. Un tāpēc ir pamats domāt, ka liktenis mums dāvājis tieši to, kas vajadzīgs. Par antivielu es jau teicu. Bet, kas at­tiecas uz šīs hipotētiskās civilizācijas līmeni, tad atcerie­ties, ka mums vēl nav pa spēkam vadīt sava spīdekļa kustību pēc mūsu gribas, pārvērst to par flagmani pla­nētu eskadrai, kura šķērso bezgalīgo pasauli. Viņi acīm­redzot varējuši to izdarīt!… To man izdevās atrast, un par to man gribas vēl padomāt, pirms aicinu jūs; —= viņš ieturēja pauzi, — lidot turp!
   Dažus mirkļus bija klusums.
   —    Lidot turp … — nočukstēja aktrise.
   s — Tas ir lieliski, godavārds! — iesaucās Istomins. •— Un jūs klusējāt!
   —   Ja man būtu izdevies cits variants, — noteica Na­revs, — mani atradumi nebūtu vajadzīgi, bet bez slavas es varu iztikt.
   —   Vediet mūs! — iesaucās aktrise. «=s Mēs sekosim jums!
   Narevs piecēlās un stāvēja, gaidīdams, līdz visi ap­klusīs.
   —   Kuģi vadīs kapteinis, —; viņš teica. — Bet, pirms runāju ar viņu, man jāzina, vai jūs visi man piekrītat, un katrs vārds, ko viņam teikšu, izteiks jūsu visu vie­dokli. Vai es varu ar to rēķināties?
   Atbildei noskanēja vienbalsīgs «jā».
   —   Tādā gadījumā, — teica Narevs, — es tūlīt eju pie viņa. " i
   *
   Uzklausījis Narevu, kapteinis dažas minūtes klusēja, raudzīdamies izslēgtajā ārējās apskates ekrānā. Raudzī­jās tik uzmanīgi, it kā diskā jau liesmotu apsolītā zvaig­zne, apbrīnojamu planētu spieta ielenkta.
   —   Vai mans viedoklis jūs interesē? —; viņš beidzot vaicāja.
   Narevs tikko manāmi pasmaidīja.
   —   Varbūt jūs vai kāds cits būtu varējis pārliecināt cilvēkus par pretējo. Pat ļoti iespējams. Ko jūs tiem pie­dāvātu vietā?
   Kapteinis uzreiz neatbildēja, tad teica:'
   —           Skatīties acīs patiesībai. Pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir.
   Narevs pamāja. *
   —           Es jau zināju, ka jūs tā teiksit. Nekas cits jums arī neatliek. Bet patiesība, kaptein… Dažkārt tā ir Gorgo- nas Medūza. Atcerieties antīko mitoloģiju. Kurā Gorgona paskatījās, tas pārvērtās akmenī. Un tas notiek labākajā gadījumā: akmens pats par sevi vismaz nav aktīvs. Pa­tiesība ir kā inde: mazās devās tā ārstē, bet lielās var no­galināt vai padarīt ārprātīgu. Vai par to jūs neesat pado­mājis?
   —          Ko jūs teiksit cilvēkiem, kad jūsu iedvestās cerības sabruks?
   —    Būtu vajadzējis sacīt — ja sabruks.
   Šoreiz pasmaidīja kapteinis.
   —    Es saku — kad sabruks. Kas būs?
   i— Lēmums nāks ar laiku.
   ' Un jūs mētāsiet cilvēkus no cerības uz cerību?
   f— Kā tad citādi lai viņi dzīvo?
   f— Bet kā jūs?
   —          Tas ir pavisam kas cits. Kas vajadzīgs man, es varu atrast arī šeit.
   —          Savādi — kāpēc tad jūs toreiz tā steidzāties uz Zemi? Bet, liekas, es saprotu. Un, atklāti sakot, man tas nepatīk.
   —          Jūsu jūtas, kaptein, mani neinteresē. Jums ir divi ceļi. Vai nu mani atbalstīt un izvest kuģi tās zvaigznes rajonā, par kuru es runāju, vai uzstāties pret mani. Јs brīdinu: jūs zaudēsit, tāpēc ka es piedāvāju cerību, bet jums nav ko likt vietā.
   Iestājās klusums. Abiem pazibēja viena un tā pati doma: kāpēc sarunu biedrs neiesaka griezties pie admi­nistratora, neizmanto tā atbalstu? Acīmredzot abi juta savu pozīciju vājumu un uzskatīja, ka vieglāk to aizstā­vēt pret līdzīga spēka pretinieku.
   —           Man ir maz laika, — sacīja Narevs. — Viņi gaida mani atgriežamies ar atbildi. Labāk būs, ja jūs pats pa­teiksit cilvēkiem savu lēmumu.
   —    Kāpēc gan notikumi jāforsē?
   —           Izvēles nav. Lūdzu, varat domāt vēl piecas minūtes. Bēt varat -arī to nedarīt: man jūsu domu gaita ir iepriekš zināma, un, ja vēlaties, es jums izstāstīšu, kāda tā būs.
   —    Interesanti… Pamēģiniet.
   —    Nav nekā vieglāka. Galu galā jūs piekritīsit, lai gan vispār man neticat. Jūs spriedīsit tā: protams, vieglāk būtu noiet malā un ļaut šim avantūristam —' jūs taču tā domājat par mani — pašam lauzt kaklu. Bet viņš — tas ir, es — ir apņēmīgs cilvēks un līdz kakla laušanai vēl spējīgs izdarīt daudz ļauna, jo cilvēki pagaidām sekos viņam. Ja piekritīšu, es varēšu cilvēkus no-daudz kā pa­sargāt. Tiesa, es kļūšu gandrīz vai par viņa avantūras līdzdalībnieku, bet galvenais taču — nevis ko par mani domās, galvenais ir reālais labums. Apmēram tā, kaptein, jūs domāsit vai, precīzāk, jau domājat. Pareizi, vai ne?
   —    Kāpēc jums liekas, ka man svarīgi, kas notiks ar šiem cilvēkiem? Vai tad es nevaru atmest ar roku un teikt: viņi paši to gribēja!
   —   Nevarat. Tāpēc ka jūs esat tāds, kāds esat. Ja jūs būtu cits cilvēks, kas zina, varbūt arī es rīkotos savādāk.
   —   Jūs esat mani tik labi izpētījis?
   —■ Vai tad jūs ir jāpēta? Jūs esat kā atvērta grāmata. Pietiek viena jūsu soļa… Jūsu mīlestība — kā to lai no­sauc — nebija nevienam noslēpums. Jūs no tās atteicā­ties, lai novērstu sarežģījumus. No tā var secināt tikai vienu: jūs vienmēr jutīsit savu atbildību par kuģi un par visiem, kas uz tā atrodas. Jūs esat pienākuma cilvēks, kaptein. Tāpēc es varu runāt ar jums pilnīgi atklāti. Ja tagad teiksit, ka esmu jūs pareizi novērtējis, es uzskatīšu, ka esam vienojušies.
   —    Ja jūs mani tik labi pazīstat, — pēc brīža sacīja Us­tjugs, — tad jums jāsaprot, ka nekādu vienošanos mēs nepanāksim.
   *
   Pēc sarunas ar kapteini Narevam radās sajūta, it kā viņš būtu uzgrūdies aizvērtām durvīm. Durvis vajadzēja atvērt, izmēģināt dažādas atslēgas. Loģika nelīdzēja —■ arī kapteinis bija racionālists. Jāizmēģina cita atslēga —■ emocionālā.
   Rakstnieku Narevs atrada darbā iegrimušu. Istomins drūmi pārskatīja kaut kādas lapas, plēsa tās un meta uti- lizatora atvērtajā caurumā. Viņš pamāja Narevam uz dī­vāna pusi un turpināja nodarboties ar papīriem.
   —    Nu, metr, — teica Narevs, labvēlīgi smaidot, — lik­tenis mūs atkal pārbauda? Tiklīdz jūs noskaņojaties strā­dāt, tā laiks doties ceļā. Šoreiz tā ir mana vaina.
   Istomins pavicināja pirkstos satvertu lapu.
   —    Kam gan vajadzīgs mans darbs? — viņš noburk­šķēja.
   —    Apstākļi ir pārāk neparasti. Bet tas nenozīmē, ka mākslai te nav vietas. Tikai tai varbūt ir atbilstoši ap­stākļiem jāpieņem citas formas. Jūs taču neuzskatāt for­mas par absolūtām?
   —    Gluži otrādi! — atdzīvojās Istomins, kuram jau sen nebija nācies sarunāties par šādu tematu. Bet kā bez tā­dām sarunām lai dzīvo?
   —    Un, protams, — Narevs turpināja, — cilvēkus māk­slā vispirms iAteresē tas, kas tieši saistīts ar viņu likteni. Ņemsim kaut vai mūsu šodienu. Kuģis izremontēts, var doties ceļā. Mēs visi zinām — kurp. Viss atkarīgs no eki­pāžas, no kapteiņa. Bet kapteinis… Viņam ir savdabīgs domāšanas veids.
   Narevs pielēca kājās un sāka strauji staigāt pa kajīti.
   —    Liekas, nav grūti saprast: zvaigzne, par kuru es stās­tīju, var ļoti interesēt ne tikai mūs, bet arī Zemi. Ja viss būs tā, kā mēs ceram …
   —    Bet ja nu ne? — klusi iestarpināja Istomins.
   r— Ja ne, tad nekādā ziņā nebūs sliktāk. Kaut vai tā­pēc, ka sliktāk vairs nevar būt. Tā ka mēs varam tikai laimēt. Padomājiet! Mēs būsim zvaigznes tuvumā. Ja būs planētas —; nosēdīsimies. Dabūsim sakarus ar Zemi. Kas mēs būsim pēc visa tā? Ne vairs saujiņa cilvēku, kas cie­tuši avārijā, bet ekspedīcija, kas izdarījusi kolosālus at­klājumus! Nebijušus! Un, ja izdosies atgriezties uz Zemi, mēs atgriezīsimies nevis kā neirastēniķu grupa, bet kā varoņu ekipāža! — Narevs apstājās, sabāza rokas kabatās un izaicinoši palūkojās Istominā. —= Vai tas nav pūliņu vērts?
   —    Ir! =r= satraukti sacīja Istomins.
   —    Nu, bet viņš to nesaproti — Narevs izstiepa rokas, saņēma Istominu aiz pleciem. — Dārgais draugs, uzrak­stiet par to! Pareizāk — pastāstiet: mūsu apstākļos rakst­nieks atkal kļūst par rapsodu — tas attiecas uz formas jautājumiem. Izstāstiet, kā mākat, pārlieciniet kapteini, —- un ne tikai mēs, visa Zeme jums.būs pateicīga! Pado- mājieti" ja šī zvaigzne un tās planētas ir no antivielas, tad
   Zemei tiek dota vienīgā iespēja ar tām nodibināt kon­taktu. Tādā veidā ar mums notikusī nelaime kļūs par retu veiksmi visai mūsu civilizācijai.
   —           Sižets ir labs, — rakstnieks teica. — Bet diemžēl tas nav mans.
   —           Dārgais metr, ņemiet to! Es taču neesmu literāts. Ti­kai jūs to varēsit vislabāk izmantot. Padomājiet: vai tad mākslinieki nesapņo par to, kā konkrēti ietekmēt visas cilvēces attīstību! Nu, izšķirieties!
   Viņš visu laiku turēja Istominu aiz pleciem un uzstā­jīgi lūkojās tam acīs. Istomins pagaidīja, tad pamāja.
   —          Jums taisnība, — viņš piekrita. — Un, ja es vēl kaut kam deru, tad rezultāti būs.
   —    Labu ceļavēju! — novēlēja Narevs.
   /
   *
   Narevs atrada stūrmani sakaru kabīnē.
   —           Redziet nu, — viņš teica. — Jūsu ideju nevar rea­lizēt. 2ēl gan. Esmu pārliecināts: tā bija mūsu glābšanas iespēja.
   —    Mana ideja?
   —           Protams! Jūs taču mani ierosinājāt pārskatīt ekspe­dīcijas dienasgrāmatas! Bet kapteinis nekādi negrib pie­krist.
   —    Kapteinis ir kuģa saimnieks, — sacīja Lugovojs.
   —           Kapteiņi ir uzmanīgi un pozitīvi, — sludināja Na­revs. — Kapteiņi "nav vairs jauni. Tas labi. — Viņš brīdi klusēja. — Lai gan tam ir arī savas sliktās puses. Vecums, tātad — nespēks… Starp citu, kas pārņem vadību, ja kapteinis saslimst?
   —    Ekipāžā otrais ir inženieris, — lēni sacīja stūrmanis.
   —    Inženierim pietiek savu darīšanu.
   —          Kuģi vadīt viņš liktu man. Ja, protams, nolemtu rīkoties, negaidot kapteiņa izveseļošanos.
   —           Jā, — domīgi .pārlika Narevs. — Kapteiņi mēdz būt jau gados. 2ēl gan. Ak, jaunība, — drosmes laiks..»
   Drosmes laiks, domāja Lugovojs, palicis vienatnē. Drosme. Pārgalvīgais puika. Gandrīz huligāns. Bet varoņ­darbus veic ne jau memmesdēliņi. Vecīši ir labi ieras­tos apstākļos. Pietiek apstākļiem mainīties, un patriarhi zaudē orientēšanās spēju: viņi paši vairs nespēj mainīties. Nav elastības. Kauli stīvi.
   Pārdrošie nav gļēvuļi. Viņi pieņem' drosmīgus lēmu­mus. Drosmīgs lēmums ir katra varoņdarba sākums. Jā.
   *
   Šoreiz pusdienās bija klāt arī kapteinis. Viņu palūdza ierasties, un viņš atnāca. Kaut kam bija jānotiek, un Us­tjugs nolēma: labāk lai tagad nekā citā reizē — varbūt vēl mazāk atbilstošā.
   Kad rakstnieks sāka runāt, kapteinis nemanīja neko sliktu. Šoreiz intuīcija viņu pievīla.
   Istomins runāja klusi, nolaidis acis, it kā viņa priekšā uz pulētās galda virsmas slīdētu ainas, bet viņš tikai cen­stos tās izteikt vārdos.
   *
   Viņi tuvojās Zemei. Viss palika aiz muguras: pārdrošais izrāviens uz zvaigzni, gaidu stundas, vilšanās priekšno­jauta un pēkšņais prieka uzliesmojums, kurš pārņēma pat vislīdzsvarotākos, kad jau uz pirmās planētas, kura no­kļuva ekspedīcijas redzes lokā, tika atklātas neapšaubā­mas civilizācijas pazīmes.
   Aiz muguras palika neaizmirstamās tikšanās ar planētu iedzīvotājiem, kuri, lai gan vispār nebija līdzīgi cilvē­kiem, tomēr bija tiem principiāli tuvi — ne anatomiski, protams, un arī ne fizioloģiski, bet ar domāšanas veidu, ar uzskatiem par dzīvi un tās izpratni. Uz visiem laikiem palikuši atmiņā pirmie domu apmaiņas mēģinājumi, pir­mās neveiksmes, vesela rinda neveiksmju — un beidzot panākumi.
   t Aiz muguras iepazīšanās ar civilizāciju, sarunas un, beidzot, atvadas. Draudzības apstarotās dienas, kad katrs no- Zemes cilvēkiem izjuta, ka viņš nepieciešams, ka viņš ir simbols antizvaigznes kultūras pārstāvjiem: pametuši savu galaktiku, kurā viņiem tā arī nebija izdevies atrast citas zvaigznes, ap kurām riņķo tās pašas zīmes planētas,
   mīnus pasaules iedzīvotāji vēl dziļāk izjuta savu vientu­lību Visumā, jo arī šajā milzīgajā galaktikā, kuru tie paš­laik šķērsoja, nebija varējuši atrast nevienu ar to pašu zīmi. Tāpēc «Vaļa» parādīšanās un drosmīgā nosēšanās vispirms viņos izraisīja šausmas. Bet sprādziens nenotika, un viņi apsveica kuģa iemītniekus tā, kā cilvēkus vēl ne­kad un nekur nebija sveikuši un diez vai kādreiz sveiks.
   «Vaļa» ierašanās antiplanētas iedzīvotājiem nozīmēja kaut ko ievērojami svarīgāku nekā vienīgi tikšanos ar citas civilizācijas pārstāvjiem.
   Varenā kultūra, kurai bija pa spēkam vadīt zvaigznes lidojumu vajadzīgā virzienā, atšķīrās ar ārkārtīgu, gan­drīz reliģiozu cieņu pret jebkuras saprātīgas būtnes dzī­vību. Iespējams, ka tās bija sekas ilgajai pārliecībai par savu kosmisko vientulību, kā arī fizioloģisku iemeslu dēļ nelielajam iedzīvotāju pieaugumam, lēnajai nobriešanai un garajai dzīvei. Tā vai citādi, no seniem laikiem jeb­kurš eksperiments ar cilvēku, — sauksim nosacīti viņus tā, — uz antizvaigznes planētām bija stingri jo stingri aizliegts, pie tam pat mēģinājums eksperimentēt pašam ar sevi skaitījās par ļoti amorālu soli. Un tāpēc, lai gan pa­ņēmiens antivielas pārvēršanai vielā (ar visu tam seko­jošo briesmu novēršanu) šai civilizācijai jau sen bija zi­nāms, viņiem pat prātā nenāca mainīt savu zīmi — veselas cilvēces zīmi — un pielīdzināties tiem, kurus viņi jau ne vienu reizi vien bija satikuši sava vairākus tūkstošus gadu ilgā ceļojuma laikā. Šis paņēmiens tika izmantots enerģētiskiem nolūkiem; lai gan eksperimenti ar sīkiem dzīvniekiem bija devuši pozitīvus rezultātus, neviens ne­kad pat neiedrošinājās ierosināt eksperimentu ar cilvēku.
   Tāpēc cilvēku ierašanās, ar kuriem tādu eksperimentu jau bija izdarījusi pati daba, kalpoja par neapgāžamu pie­rādījumu, ka izeja no vientulības ir iespējama un nedraud ar bīstamām sekām.
   Jau pats fakts — veselas pasaules atbrīvošana no tūk­stošiem gadu ilgās kosmiskās vientulības — ar uzviju at­taisnoja ikviena «Vaļa» cilvēka eksistenci, tas bija gan­darījums par ..visiem vilšanās brīžiem, izmisumu un daž­kārt pat nevēlēšanos dzīvot.
   Un tas vēl nebūt nebija viss. Divu civilizāciju pārstāvju tikšanās bija ārkārtīgi nozīmīga, un tai vajadzēja izraisīt labdabīgas sekas. Zeme, tās civilizācija palīdzētu viesiem aklimatizēties uz ikvienas planētas, kuru varētu nodot to rīcībā, jo veselas planētas zīmes maiņa, bez šaubām, būtu pārāk smags uzdevums pat antizvaigznes civilizācijai. Sa­vukārt viesi ar saviem milzīgajiem zinātnes un tehnikas atklājumiem bija gatavi dalīties ar Federāciju.
   Nē, «Vaļa» cilvēki neatgriezās uz Zemi kā nelaimīgi klejotāji; viņi veda dzimtenei dāvanu, kuru pilnībā no­vērtēs droši vien tikai tālā nākotnē. Uz Zemi atgriezās visveiksmīgākā no visām pēdējo gadu, varbūt pat visu lai'kmetu zvaigžņu ekspedīcijām, kura bija sasniegusi vis­labākos rezultātus.
   Zeme jau zināja. Tā gatavojās sagaidīt. Karačarova for­mulas, antizvaigznes zinātnieku koriģētas, tika pārraidī­tas, un pirmās inženieru grupas jau izlidoja uz nolūkoto kosmosa punktu, kur bija nolemts samontēt iekārtu «Vaļa» un visas ekspedīcijas un pasažieru pārvēršanai.
   Cilvēki nepacietīgi gaidīja tikšanos. Tomēr garlaikoties un ilgoties nebija laika: ieraksti, fotogrāfijas, paraugi, kas bija iegūti pie viesiem, tika apstrādāti, sistematizēti, savesti kārtībā. Darba bija tik daudz, ka brīva laika ne­būtu pat tad, ja te atrastos divreiz vairāk cilvēku.
   Cilvēki nebija aizmirsuši pārdzīvoto. Tomēr tagad viņi bija kļuvuši savādāki. Pārdzīvojumi viņus bija norūdījuši, bet atklājumi padarījuši gudrākus. Viņi bija iemācījušies veidot savu likteni.
   Tāds bija «Vaļa» vēstures fināls — cienījams fināls.
   *
   —   Kaptein, — Istomins jautāja, — vai jūs uzskatāt, ka mans stāstījums ir neiespējams?
   —   Nezinu, — godīgi atbildēja Ustjugs. — Principā, protams, tas nav izslēgts. Bet varbūtība, manuprāt, ir ļoti niecīga.
   —   Lai arī tā! — gandrīz izkliedza Inna. ; — Bet, ja mēs savām acīm nepārliecināsimies kaut vai par to, ka nav ne planētu, ne kultūras, mēs nekad to sev nepiedosim, jo kaut kāda varbūtības daļiņa tomēr paliek!
   —   Un ja nu tas patiešām tā ir? — vaicāja Zoja. — Ja viņu vienīgā izeja ir satikt mūs, bet mēs izvairīsimies?
   —   Būtu interesanti paskatīties, ko viņi spēlē, — skaļi prātoja Jeremejevs. — Droši vien kaut kas līdzīgs fut­bolam viņiem ir. Ja vien viņiem ir kājas.
   —■ Kaptein! — iesaucās Istomins. — Ja mums ir dota iespēja, kādēļ no tās atteikties? Vai tad mēs neesam tādi cilvēki, kuri varētu kļūt par varoņiem?
   Par to kapteinis šaubījās. Tomēr noklusēja. '
   Cilvēki gaidīja atbildi, bet viņš klusēja. Jā, tas bija vilinoši, bezgala vilinoši, un Istomina paredzējumi smar­žoja pēc jaunības: nezināmo trašu vēsmas, pārgalvīgas nosēšanās, izlūku klusie soļi nāca no tām. Un tomēr…
   Viņš atcerējās, ka toreiz, kad tas viss viņam bija, viņš vēl nebija kapteinis un tiesības izšķirt nepiederēja viņam, bet gan vecākiem un vairāk pieredzējušiem.
   —           Nē, — Ustjugs apņēmīgi pateica. — Man ir jāsa­glabā jūsu dzīvības, un es tās saglabāšu. Es nepieļaušu lielu risku.
   —    Saglabāsit — kam? — iekliedzās Mila.
   —           Kam dzīvo cilvēks? — kapteinis atbildēja ar jautā­jumu.
   —    Bērniem! — atsaucās jaunā sieviete.
   ■— Lai radītu, — nomurmināja Istbmins.
   —    Mīlestībai, — neveikli iesmējies, noteica Narevs.
   «Lai spēlētu,» nodomāja Jeremejevs, bet klusēja.
   —    Lai būtu laimīgs, — apņēmīgi sacīja Inna.
   —           Tā, — kapteinis rezumēja. — Pateicos par informā­ciju. Jūsu viedokļi man ir skaidri. Bet es uzskatu, ka cil­vēks dzīvo tāpēc, lai izpildītu savu pienākumu. Es zinu, kāds ir mans pienākums, un es to izpildīšu.
   —          Kas jums dod tiesības nostādīt savus uzskatus aug­stāk par citiem? — uzstājīgi noprasīja Narevs.
   —    Likums, — Ustjugs mierīgi atbildēja.
   —■• Jā, —- sacīja Petrovs, kas līdz šim bija klusējis, un viņa balsī noskanēja negaidīta stingrība. —; Var runāt, ko grib, bet visiem ir jāpakļaujas likumam. Tikko mēs to vairs nedarīsim, tā aiziesim bojā — gan kā sabiedrība, gan kā cilvēki.
   —■ Pārāk * augstif — Narevs nosacīja, un viņa balsī ieskanējās augstprātīga nots. — Vai jūs nepaskaidrotu, kādam likumam mums jāpakļaujas? Zemes likumam?
   —    Dabiski.
   —< Vai mēs esam uz Zemes?
   —          Likumdošana ir spēkā visas mūsu civilizācijas robežās.
   ~ Mūsu civilizācijas, — rūgti atkārtoja Narevs. ~ Mūsu civilizācijai ir tikai viena planēta, kuras vārds — Valis. Šo planētu apdzīvo trīspadsmit cilvēku, mūs abus ieskaitot. Un ar Zemes civilizāciju Vaļa planē­tai nav vairs nekāda sakara. Vai patiešām jūs līdz šim neesat sapratis, ka viss, kas bija spēkā uz Zemes, mums ir tukša skaņa? Mēs tagad dzīvojam savā Visumā. Mēs visi vairs neesam cilvēki, bet antibūtnes. Mums, cienītais līdz­pilsoni, eksistē tikai šī pasaule ar četrām sienām, un mums nav nekādu likumu, izņemot tos, kurus nosakām paši, tāpēc ka mums ir cita dzīve, cita loģika, citi laba un ļauna jēdzieni…
   —    Tie ir vārdi, — iejaucās kapteinis. — Tikai vārdi.
   —   Vārdi? Kaptein, uz zemes mīlestība ir kā svētība. Kurš pirmais nonāca pie secinājuma, ka šeit tā ir ļau­nums? Nē, sava loģika tur ir — tie nav tikai vārdi, tie ir fakti. Ja līdz šim vēl to nebijām sajutuši, tad tikai mūsu domāšanas inertuma dēļ. Mums nav nekā: ne likumu, ne vēstures, ne pagātnes, jo visa mūsu pieredze šeit nav va­jadzīga, tā ir nederīga. Es nezinu, vai mums ir nākotne, sevišķi, ja mums izdosies palikt pie saviem uzskatiem. Bet, ja nav likuma, tad mēs varam rīkoties, kā uzskatām par nepieciešamu, mēs — planētas Valis iedzīvotāji. Tāpēc…
   Šoreiz kapteiņa balss bija asa.
   —    Jūs kļūdāties, pasažieri Narev, -7- viņš teica. — Te bija, ir un būs likums, un es jums jau ne reizi vien esmu par to atgādinājis. Šis likums ir Transgalaktikas Regla­ments, kur skaidri teikts, ko mēs drīkstam un kas mums aizliegts.
   —   Nē, kaptein, — iebilda Narevs. — Reglaments, par kuru jūs runājat, ir spēkā uz kuģa.
   —ī Tieši tā, — kapteinis piekrita.
   —    Vai tad šis ir kuģis?
   —    Kā jūs teicāt?
   —    Es saku — kuģis ir pārvietošanās līdzeklis. Trans­porta līdzeklis, kurš kalpo pasažieru un kravas nogādā­šanai no viena pasaules punkta otrā. Jūs nevarat mūs nogādāt tur, kur mums vajadzīgs. Bet tam, kas vienkārši lido izplatījumā, nemaz noteikti nav jābūt kuģim: tā var būt arī planēta. Es, kaptein, negribēju par to runāt, bet jūs pats iesākāt. Ja tas nav kuģis, tad uz tā arī nevar būt Reglamenta. Vēl vairāk: te nevar būt arī kapteiņa. Jums
   nav tiesību šeit komandēt — no tā brīža, kad Valis pār­stāja kustēties pēc cilvēku gribas.
   —    Tiesības ir — ja jau es komandēju.
   —    Komandējāt. No šī brīža tā vairs nebūs.
   Acīmredzot vajadzēja kaut ko atbildēt. Iebilst. Kaut vai
   uzkliegt. Bet Ustjugs palaida garām īsto brīdi. Liekas, viņš gaidīja, lai kāda balss :— vismaz viena — atskanētu, viņu aizstāvot. Bet cilvēki klusēja. Tikai Petrovs nomur­mināja:
   —    Jā, tas ir loģiski. Kapteinis — kuģim, nevis planētai.
   *
   «Tā,» domāja kapteinis Ustjugs. «Tiktāl mēs nonākuši. Tik tālu gan.»
   Viņš sēdēja savā kajītē, un viņam negribējās dzīvot.
   Viņam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai ar cieņu aiz- _ietu no salona. Pa ceļam uz kajīti viņš satika Lugovoju; stūrmanis steidzās turp, kur kapteinis nekad vairs negri­bētu parādīties.
   Puisis novērsa acis. Ustjugs pasmīnēja un neaizturēja viņu.
   Tagad viņš sēdēja kajītē un truli raudzījās mēraparātu skalās, kuras aizņēma pusi sienas un deva iespēju sekot kuģa stāvoklim. Ustjuga apziņa automātiski fiksēja rādī­jumus, lai gan tas kapteinim vairs nebija vajadzīgs.
   Izklausījās pēc viduslaikiem: dumpis uz kuģa un citas blēņas tādā garā. Varbūt nevajadzēja padoties. Iespējams, ka vajadzēja šaut.
   Viņš būtu arī šāvis, ja būtu pārliecināts, ka viņa dar­bības programma sola cilvēkiem vairāk nekā tā, kuru tie izvēlējās. Bet kapteinis nezināja, kas labāk.
   Varbūt ar viņu noticis pats labākais, ko viņš varēja iedomāties: viņam atņēma iespēju rīkoties tieši tad, kad viņš vairs nezināja, ko darīt. No viņa ir noņemta atbil­dība par divpadsmit pārējo cilvēku likteni, tagad viņam tiesības padomāt arī par savējo.
   Bet viņš jau iepriekš zināja, ka dvēseles dziļumos ne­varēs samierināties ar jauno stāvokli, nejutīsies brīvāks. Ne jau šie cilvēki bija viņam uzlikuši atbildību. Kapteinis pirmām kārtām atbildēja savas sirdsapziņas priekšā, bet no tās atbrīvot viņu nevarēja neviens. Ustjugs saprata —
   kamēr būs dzīvs, viņš savās acīs paliks kapteinis un jo­projām atbildēs par visu, kas notiks uz kuģa.
   No viņa vairs neviens neko neprasīs.
   Tas bija.labi.
   «Kapteinis Ustjugs ir noguris,» viņš nodomāja par sevi trešajā personā. «Noguris. Ielīdīs kūniņā, izgulēsies. Lidos kā pasažieris. Ļoti labi. Lai vecītis atpūšas. Viņš arī ir cilvēks, viņam pienākas atpūta. Lai atpūšas līdz tam brī­dim, kad…»
   Te viņš aprāvās. Kad — kas? Kad tomēr bez kapteiņa neiztiks un skries pie viņa? Vai to gaida kapteinis Us­tjugs?
   To.
   Liekas gan, ka neskries. Liekas — tiks galā. Bet kaptei­nis tā arī novilks atlikušo mūža daļu — ne pasažieris, ne ekipāžas loceklis. Velns zina kas viņš tagad ir — kaut kāds trešais stāvoklis.
   Viņš pat pasmaidīja par šo definējumu. Pēc tam iz­dzirda signālu: pirmais brīdinājums. Kuģis gatavojās star­tam, un to gatavoja citi.
   «Nu, nepārvērt to par traģēdiju! Skatītāju, vienalga, nav, neviens nepienāks, nenoglaudīs galvu, neteiks: pa­stāsti, nu, izrunājies, kļūs vieglāk, es tevi nomierināšu —? ne velti mēs esam saistījuši savu dzīvi uz visiem lai­kiem … Bet Zoja nemaz neaizstāvēja tevi. Atteicās. Ska­tītāju nav.»
   Ustjugs apņēmīgi piecēlās un sāka izģērbties. Atvēra kūniņu — viņš nekad nebija to kajītē izmantojis… Ap­gūlās. Pagrozījās. Ērti. Labi. Lai tagad pie vadības pults dirn, kas grib. Viņš gulēs.
   Ustjugs nospieda kloķi, un vāks nolaidās. Varēja bez rūpēm gulēt.
   Tiesa gan, no mēraparātiem netika vaļā arī šeit:" tomēr tā bija kapteiņa kūniņā. Ustjugs centās iegrozīties tā, lai skalas nerēgotos acu priekšā, lai to vājā gaisma neiekļūtu caur nolaistajiem plakstiem.
   Viņš bija domājis, ka neaizmigs, bet miegs uznāca ne­gaidīti, maigs un mierīgs. Kapteinis mācēja atbrīvoties un pašlaik piespieda sevi atslēgties no visa.
   Viņš aizmiga un nedzirdēja, kā tuvojās sievietes soļi,: kā atvērās durvis. Pēc brīža tās aizvērās un soļi, lēni ajtā-» linādamies, noskanēja.
   Kapteinis. Ustjugs gulēja.
   Jaunībai pieder nākotne, sevī atkārtoja Lugovojs. Viņš sēdēja pie pults centrālajā — kapteiņa — vietā, viņa pirksti gulēja uz klaviatūras, un kuģis bija gatavs mes­ties, ielauzties līdztelpā, paklausot viņa — Lugovoja gri­bai, un aizvest cilvēkus turp, kur tie grib.
   Pieskāries taustiņam, viņš ieslēdza diafragmu pirmo grupu, un viņa seja atplauka smaidā, kad viņš sajuta pār­slodzi, — tas nozīmēja, ka mašīna uzsākusi ieskrējienū.-

   Pēc iekšējā laika bija nakts, kad viņi izrāvās no līdz­telpas nozīmētajā rajonā zvaigznes NK-7878 tuvumā.
   Lugovojs bija aprēķinājis, ka iznāks no līdztelpas pus­miljarda kilometru attālumā no spīdekļa, lai pēc tam ar samazinātu ātrumu šķērsotu izplatījumu, kurā, iespējams, bija planētas, un pamēģinātu atrast kaut vienu no tām. Tomēr neprecizitāte, kas tādos gadījumos ir neizbēgama, šoreiz izspēlēja ar viņiem ļaunu joku: kuģis izrādījās ievērojami tuvāk sistēmas centram, nekā bija gaidīts.
   Stūrmanis ieslēdza ārējo apskati un neviļus aizmiedza acis: tajās bija iesitusies spilgtas gaismas straume. Pēc mirkļa ieslēdzās filtri un varēja raudzīties ekrānā.
   Zvaigzne liesmoja viņu priekšā, un tās vainaga ugunī­gās cirtas plīvoja kā histēriski sprediķojoša fanātiķa mati.
   Lugovojs satraukti palūkojās mēraparātos. Kursa līnija gandrīz vai šķērsoja spīdekļa centru. Ātruma integrators rādīja, ka jābremzē, steidzīgi jābremzē līdz pieļaujamo pārslodžu robežai, lai izmainītu kursu un nesadegtu zvaigznes ugunī. -
   Lugovojs ieslēdza bremžu dzinējus. Tie bija atomdzi- nēji ar ierobežotu rezervi. Izdevīgāk būtu palēnināt gaitu, pagriežot' kuģi pret zvaigzni ar galveno marša dzinēju, bet neatlika laika milzīgo mašīnu slaidi pagriezt ar pakaļ­galu uz priekšu. Ierēcās bremzes. Attēlu uz ekrāna ap­lieca violetu liesmu vainags.
   Pa to laiku Lugovojs nodeva komandu jaunai automātu grupai. Vislabāk, ja pagriezienu izdara automāti, jo vaja­dzīga maķsimāla precizitāte un vienmērība. Pārslodze auga. Stūrmanis juta, kā deniņos sāk pulsēt aizvien asāk.
   Zvaigznes attēls uz ekrāna dubultojās, un abi spīdekļi sāka lēni atvirzīties katrs uz savu pusi, tajā pašā laikā tikko manāmi novirzoties uz ekrāna kreiso malu.
   Sasprindzinājies līdz pēdējam, stūrmanis nolieca galvu pa kreisi, pakausī iedzēla asa sāpe. Lugovojs gulēja iz­bīdāmā krēslā, viņa seju sašķobījusi grimase, bet stūr­manis droši vien to neapzinājās. Krūtis cilājās lēnām, ar piepūli: elpošana kļuva aizvien grūtāka. Tādas pārslo­dzes pasažieru kuģa ekipāžai sen nebija nācies izjust. Stūrmanis pašķielēja uz ekrānu. Tagad jau bija trīs zvaig­znes, to vainagu gali savā starpā savijušies, un Lugovojs vairs nevarēja pateikt, kurš attēls ir īstais un cik veik­smīgi kuģis maina virzienu. Zvaigznes auga, un stūrmanis juta, ka pārplūst sviedriem, lai gan temperatūra centrā­lajā posteni nebija cēlusies.
   Zvaigznes tomēr aizpeldēja pa kreisi un varēja cerēt, ka «Valis» aplieks spīdekli drošā atstatumā un sāks, līdzīgi komētai, attālināties no tā pa hiperbolisku trajek­toriju. Pēc tam kad attālums palielināsies, varēs izslēgt dzinējus un ļaut spīdeklim noturēt kuģi orbītā. Tad būs laiks apskatīties apkārt un sameklēt izplatījumā kaut vienu planētu.
   Domas vilkās bruņurupuča gaitā. Lugovojs negribīgi nodomāja, ka netic šo meklējumu panākumiem. Šaubām nebija nekāda pamata; šī zvaigzne izskatījās pārāk me­žonīga, lai gan patiesībā te bija vainojama cilvēka psihes nepilnība un stūrmanis to lieliski saprata. Viņš gandrīz vai sāka aprēķināt, cik stundu vilksies pagrieziens. Pa­beigt aprēķinu neizdevās: negaidīti ierēcās sirēnas. Auto­māti bija ieslēguši trauksmes signālu.
   Lugovojs pagrieza galvu, viebdamies no mežonīgām sāpēm.
   Centrālajā postenī nekas nebija mainījies. Skatiens pār­slīdēja pār dzinēju grupas mērītājiem. Tie joprojām rā­dīja to pašu. Zvaigzne joprojām vārījās uz ekrāna un, ja no augšas neskanētu dzinēju rūkoņa, varētu pat sadzirdēt šo vārīšanos, kā uz brīdi stūrmanim likās.
   Nekas nebija mainījies ne uz ekrāna, ne kuģa iekšpusē. Un tomēr trauksmes signāls ar katru brīdi skanēja skaļāk.
   Lugovojs pacēla acis uz nākošo indikatoru grupu. Her­mētiskums? Saglabājas. Korpusa veselums? Nē, nav bo­jāts. Citu ķermeņu tuvošanās? Nē, aparāti tādus neuztver. Pasažieru aizsardzība? Zaļās uguntiņas, kas liecināja par kūniņu drošību un cilvēku mierīgo miegu, vienmērīgi dega uz atsevišķa tablo.
   Bet sirēna gaudoja.
   Atlika palūkoties uz beidzamo — drošības indikatoru grupu. Lugovojs ar grūtībām pagrieza skatienu pa kreisi.
   Viņš pamira, un sāpes vienā mirklī pārgāja, tās aiz­stāja spēcīgākas izjūtas.
   Saraustīti mirgoja sarkans aplis, uz kura bija attēlots lielais burts R;
   Burts nozīmēja rentgenstarojumu. Centrālā posteņa aparāti to neuztvēra, jo postenis, tāpat kā visas telpas, kur varēja atrasties cilvēki, bija nodrošināts ar dubultek- rānu, kas aizšķērsoja ceļu smagajiem kvantiem — līdz zināmam laikam, protams. Bet kuģa augšējos klājos izsta- rojums jau bija jūtams, par to ziņoja trauksmes signāli.
   Domas sāka strādāt ātri, it kā atdalījušās no pārgurušā ķermeņa.
   Rentgenstarojums varēja rasties, tikai kuģim saduroties ar vielas daļiņām. Ieurbjoties «Vaļa» ķermenī, daļiņas tika strauji nobremzētas un atdeva enerģiju cietā staro­juma veidā. Apšuves titāna sakausējums bija pārāk vājš ekrāns, lai noslāpētu tā jaudu.
   Tas bija skaidrs. Bet indikatori rādīja arī ko citu? to daļiņu skaits aiz borta, kuru triecieni pieauga, tuvojoties lielam debess ķermenim, pagaidām vēl nebija tik liels, lai izraisītu tādu efektu. Tam bija jānotiek daudz vēlāk, un Lugovojs cerēja, ka pagūs apliekt zvaigzni pietiekami drošā atstatumā.
   Protams, ap zvaigzni plūstošo daļiņu skaits varēja krasi mainīties. Taču šoreiz runa nebija par teoriju: indikatori uzrādīja daļiņu reālo skaitu izplatījumā, un tas bija pārāk mazs, lai radītu briesmas.
   To visu stūrmanis saprata nedomādams, gandrīz auto­mātiski: domu gaita viņa smadzenēs jau bija iepriekš ieprogrammēta, teorijas un treniņu spēcināta. Starojumam nevajadzēja būt, bet tas eksistēja, un, šo faktu apstiprinā­dama, neapklusināmi kauca sirēna un mirgoja sarkanais tablo, jaucot savu spīdumu ar zvaigznes gaismu ekrānā, ko filtri nokrāsojuši oranžu.
   Lugovojs saspringa. Parādība bija savāda, un tās iemeslu vajadzēja atrast nekavējoties.
   Viņš atklāja iemeslu un neviļus ievaidējās*
   Daļiņu patiešām nebija tik daudz, lai, bremzējoties pret kuģa apšu vi, tās izraisītu spēcīgo rentgenstarojumu. Bet tas nemaz nebremzējās: tās anihilēja. Pie tam atbrīvojās ārkārtīgi liela enerģija. Anihilācijā radušies starojuma lieljaudas kvanti viegli caururba bortus.
   Draudi bija divkārši: starojums lēni virzījās uz apdzī­vojamām telpām, bet borti lēni un nenovēršami kusa kā ūdenī iegremdēti sāls kristāli.
   Tātad aiz borta daļiņas bija ar pretēju zīmi. Secinā­jums — zvaigznes nesastāvēja no antivielas, kā cilvēki bija cerējuši. Lugovojs saprata, ka viņi kļūdījušies.
   Nožēlām neatlika laika. Bija radušās nāves briesmas. Un no tām bija grūti izvairīties.
   Lugovojs vispirms uzmeta skatienu integratoram un, galīgi izšķīries, sāka rīkoties precīzi, kā treniņā.
   Ātrām kustībām viņš izslēdza bremžu dzinējus. Pār­slodze izzuda, un stūrmanis atviegloti uzelpoja. Viņu pār­ņēma fizisks, tīri dzīvniecisks prieks: asinis atplūda no smadzenēm, kļuva vieglāk elpot. Gribējās, lai tā būtu vienmēr.
   Bet viņš zināja, ka atelpa būs tikai īsu mirkli.
   Lai izglābtos, vajadzēja nevis bremzēt kuģi, bet gan paātrināt tā gaitu, cik vien iespējams. Briesmas līdz ar to palielinājās, bet saīsinājās laiks, kurā kuģis bija pa­kļauts daļiņu iedarbībai.
   Lugovojs ieslēdza marša dzinēju un, pakāpeniski bīdot sektoru, sāka palielināt ātrumu, ieslēdzot aizvien jaunas membrānu grupas.-Ar kreiso roku viņš lēni —-: pa grāda daļai mainīja lidojuma virzienu.
   Pārslodze ātri sasniedza iepriekšējo. Tagad stūrmanis tika spiests nevis ar krūtīm pie drošības jostām, bet gan ar muguru pret krēslu. Tā pārslodze bija vieglāk iztu­rama, un Lugovojs vēl nedaudz pabīdīja uz priekšu roku, kura bija sažņaugusi vilkmes sektora galviņu.
   Roka drebēja, it kā turēdama pārmērīgu smagumu, bet tās kustība bija vienmērīga.
   Atkal dzeņi ar spēcīgiem knābjiem sāka klauvēt sma­dzenēs. Lugovojs saviebās no sāpēm. Viņam vairs neva­jadzēja skatīties mēraparātos, tagad viņš bija kļuvis par kuģa sastāvdaļu un ar visu organismu uztvēra režīma pārmaiņas, izjuta to pieļaujamās robežas. Viņa skatiens neatrāvās no ekrāna, kur trīs zvaigznes atkal bija saplū­dušas vienā.
   Vienlaicīgi viņš sāka domāt par sevi. Un domāja ar niknumu, pretīgumu un naidu.
   Viņš domāja, ka viņam ir bijis viss. Viņš bija jauns. Bija labi noaudzis un skaists. Viņa sejā vēl nebija grumbu un zem acīm uztūkušu maisiņu. Viņš labāk pa­nesa fiziskas pārslodzes. Viņā biežāk lūkojās sievietes. Bet viņš visu to nenovērtēja un nesaprata. Tā kā viņam nebija seno lidojumu prakses, kad zvaigžņu reisi ilga ga­diem, viņš kļūdījās jau pirmajā nopietnajā pārbaudījumā.
   Viņš bija uzpūtīgs, pašpārliecināts, augstprātīgs pui­šelis. Muļķis. Niecība.
   Tā domāja stūrmanis un apsaukāja sevi ar riebīgiem, pazemojošiem lamu vārdiem, kādus tikai varēja atcerē­ties. Lugovojs uzkurināja sevi. Viņam bija vajadzīgs me­žonīgs niknums, lai noturētos, lai nezaudētu samaņu un izrautu kuģi no tās nelaimes, kurā viņi bija iekļuvuši. Tāpēc viņš sev necentās meklēt attaisnojumu, kādu citā reizē noteikti būtu atradis.
   Tagad viņam vajadzēja setfi nokaitēt līdz baltkvēlei, uzkurināt sevī niknumu, lai tas pasargātu no bezsamaņas.
   Tajā pašā laikā Lugovojs nenovērsa acis no ekrāna. Spīdeklis ātri pieauga, bet uz malu novirzījās lēni, pārāk lēni, un stūrmanis zināja, ka vēl asāks pagrieziens nav iespējams, — viņš to sajuta organiski, kā pārēdies cilvēks sajūt, ka vairs nespēj norīt ne kumosa. Un stūrmanis no­domāja — pat šī balansēšana uz pieļaujamā riska robežas, žonglēšana uz vissmalkākās stieples pār bezdibeni, kuru viņš pūlējās izpildīt, varēja neizglābt kuģi.
   It kā apstiprinot viņa bažas, sirēna iegaudojās savā­dāk — augstāk un griezīgāk, un zem pirmā tablo sāka mirgot otrs. Vispirms ūdeņaini rozā, tad ar katru minūti aizvien sarkanāks. Tas nozīmēja, ka arī otrā aizsardzības līnija — pastiprinātā šķērssiena starp ārējām, bortam pie­guļošajām telpām un nākamo joslu — ir pārrauta, un otrā telpu josla, kurā iekļāvās arī salons, bija briesmās.
   Tiesa, klāji, kuros atradās ļaudis, pagaidām vēl bija relatīvā drošībā: ar daļiņām sadūrās tikai kuģa priekš­gals. Apziņa, kas kļuvusi jau neskaidra, brīdināja —: ja tūlīt kaut ko neuzsāks, drīz arī pasažieru klājs atradīsies zem neredzamo, bet graujošo lādiņu — lieljaudas kvantu apšaudes.'
   Stūrmanis juta, ka niknums un naids atkāpjas otrajā plānā: tie vairs nebija vajadzīgi, jo savu bija veikuši.
   Līdz šim viņš samaņu nebija zaudējis un tagad bija pār­liecināts, ka izturēs līdz galam. Domas slīdēja tik ātri kā kinokadri. Lugovojs sūtīja domas uz dažādām pusēm mek­lēt izeju, bet visur tās atdūrās pret nepārvaramo aizlie­guma šķērsli.
   Pagrieziena rādiusu samazināt nedrīkstēja: tad sānu pārslodzes —' visbīstamākās —. pārsniegtu pieļaujamo līmeni.
   Nedrīkstēja arī samazināt ātrumu: tad katastrofāli pie­augtu frontālās pārslodzes.
   Vispār izslēgt dzinējus un lidot ar pastāvīgu ātrumu vai to samazināt nozīmēja ļauties zvaigznes pievilkšanas spē­kam, kurš nekavējoties izlieks viņu trajektoriju, ievadot kuģi eliptiskā orbītā. Lai gan kuģa ātrums bija pietiekami liels un eliptiskā orbītā tas neieietu, tomēr neizbēgami tuvotos spīdeklim tādā attālumā, ka viss dzīvais uz kuģa aizietu bojā.
   Bremzēt, lai ieņemtu orbītu pieņemamā attālumā no zvaigznes, bija par vēlu: kuģis atradās pārāk tuvu daļiņu avotam.
   Izejas nebija.
   Tā vismaz domāja stūrmanis. Un juta, ka baiļu vairs nav, to vietā stājusies savāda vienaldzība. Bailes pārgā­jušas, kā beidzas ugunsgrēks, iznīcinājis visu, kas deg un kas nedeg.
   «Ko nu vairs,» viņš truli nodomāja.
   Bet, ja bojāeja bija neizbēgama, tad to vajadzēja sa­gaidīt ar cieņu. Varoņi vienmēr gāja bojā romantiski —s vismaz filmās.
   Lugovojs nopriecājās, ka pasažieri guļ kūniņās un aizies no dzīves, nezinādami, kas ar tiem notiek. Pēdējā apzinātā sajūta viņu dzīvē paliks cerība, kuru viņi izjuta pirms aizmigšanas …
   Bet postenī vēl bija palicis inženieris, droši izolēts no. visa, kas notika ārpusē. Viņš redzēja tikai savus aparātus un mehānismus. Diez vai viņiem abiem būtu jāmirst vienatnē.
   Lugovojs apņēmīgi izslēdza vilkmi. Dzinēji apklusa, tikai sirēna arvien vēl gaudoja.
   Atvieglots par pieņemto lēmumu, Lugovojs ieslēdza sakarus.
   — Kā tev?
   Pēc sekundes atlidoja atbilde:
   —    Tagad vieglāk.
   ' — Vai apstākļi tev skaidri?
   Inženieris bija pietiekami pieredzējis, lai saprastu, ko nozīmē sirēnu gaudošana, kura dublējās viņa postenī.;
   —    Rentgens.
   —           Piegājām par tuvu. Bet tas nav galvenais. Te anti­vielas nav. Anihilējam.
   —    To es sapratu. Sekoju apšuves stāvoklim.
   —    Vai ilgi izturēs?
   —    Pēc stundas pusotras būs sūce.
   —    Laika maz.
   —    Nu, tam vairs nav nozīmes.
   Stūrmanis noklepojās: Rudiks mācēja turēties.
   —    Tev taisnība, laikam jau neizspruksim. Padomājis Rudiks sacīja:
   —    Gadās arī tā.
   —    Tāpēc ka, redzi…
   ; — Es redzu: mēraparāti rāda …
   1 — Kāpēc neko neteici? Varbūt.. v
   ■— Nebija ko teikt. Tu visu darīji pareizi.
   —    Varam riskēt, bet tad mūs saspiedīs. Varbūt ne?
   —          Vari nešaubīties: es aprēķināju. Ja varētu vēl pie­spiest, es būtu tev pateicis. Nezinu, kā tu, bet es tagad spiestu, cik var. Man nepatīk ilgi gaidīt.
   —    Tu?
   —          Neizklausās pēc manis? Vienkārši uz beigām gribas paklausīties, kā dzied mani motoriņi.
   —    Vai tie izturēs?
   —    Jā, pilnīgi.
   —: Vai negribi uzkāpt pie manis? Rudiks padomāja.
   —    Vispār posteni pamest nav atļauts. Bet tādā reizē.- v ī Centrālajā postenī viņš parādījās pēc pāris minūtēm.
   Ilgi skatījās ekrānā.
   —           Skaisti. Pēc aparātiem tā nav. Bet kāda gan tā iz­skatās bez filtriem? Lidoju, lidoju, bet zvaigznes gandrīz neesmu redzējis, tuvumā — nekad. 2ēl.
   —    Bez filtriem dzeltena. Kā medus. Skaisti. Maita Narevs. Un mēs abi arī.
   —    Jā. Bet ko nu vairs. Vai esi gatavs? Rudiks noslēdza krēsla sistēmu.
   —    Nu, laid vaļā! Stūrmanis ieslēdza dzinējus.
   Kuģis joņoja uz spīdekli.
   —    Bet ja nu pēkšņi var ko izdomāt?
   —          Neredzu, stūrman, nekādas izejas, tu nebaidies. Kas bija iespējams, tas izdarīts. Pret neveiksmēm zāļu nav.
   Lugovojs zināja, ka inženieris runā no-sirds: viņš ne­mācēja mierināt, ja pats nebija pārliecināts.
   —    Vēl palielināsim?
   —    Lai notiek. Bet tā, lai varētu skatīties un sarunāties.
   —          Es domāju — gluži otrādi, lai galvā viss sagrieztos un neko vairs neapjēgtu . i.;
   —    Beidz. Nav solīdi.
   —• Lai notiek tavs prāts, —; sacīja Lugovojs.
   Brīdi valdīja klusums. Tad Rudiks teica:
   —          Ar tādu paātrinājumu dzinējs tik un tā pēc pusotras stundas neizturēs. Mēs neko nezaudējam.
   —    Vai nav vienalga?
   1 — Es tāpat vien. Bet skats droši vien būs skaists. 2ēl, ka neviens to neredzēs.
   —          Nu, un vilks ar to, — stūrmanis teica. — Neredzēs —• neko nezaudēs. Man būtu drausmīgi. Neciešu kremāciju.
   —    Labs kuģis, — sacīja Rudiks.
   —    Mašīna uz goda.
   —    Un baterijas izturēja līdz galam.
   Sirēna atkal mainīja toni. Starojums bija ielauzies tre­šajā klājā.
   —    Cits jau sen būtu cauršauts.
   —    Se-en. Bet šis vēl ieskrienas …
   Abi vienlaicīgi paskatījās integratorā.
   —    Labs ātrums. *
   —          Ja būtu iznākuši no līdztelpas agrāk, — teica stūr­manis, — būtu paguvuši nogriezties. Bet ko tu darīsi! Esam bezspēcīgi.
   —          Varbūtības teorija, — inženieris sacīja. — Ja visu laiku veicas, tad agri vai vēlu jābūt pamatīgai ne­veiksmei.
   Spīdeklis aizņēma jau vairāk nekā pusi ekrāna. Inže­nieris pasniedzās no savas vietas — agrāk tur bija sēdējis stūrmanis — un izslēdza sirēnu.
   —• Traucē runāt.
   —    Pareizi. Es nepadomāju.
   —■ Tagad vienalga.
   —    Motori labi velk.
   ==s Jā. ^
   /
   Viņi apklusa, ieklausīdamies jaunā skaņā: it ka kaut kur zem augsta spiediena vārītos ūdens.
   —    Priekšgals, —teica inženieris. — Mikrosprādziēni.
   —          Pēc stundas būsim vainaga zonā. Uzliesmosim no visām pusēm.
   ~—; Es jau teicu —■ būs skaisti.
   Viņi sēdēja, viens otrā neskatīdamies, bet izjuzdami otra klātbūtni ar visu būtni.
   —    Vai tev nav pie rokas kāda mūzika?
   —    Nē. Rudik, zini ko?
   —    Nu?
   —    Es tevi mīlu.'
   —    Es tevi arī. Labi. Uzdziedāsim?
   —    Jā. Dziedi.
   Viņi sāka paklusu dziedāt, tagad sirēnas netraucēja. Tālu lejā trokšņoja dzinēji. Pēc otrā panta inženieris
   teica:
   —    Pietrūkst trešā. Uzmodināsim?
   —          Kādā veidā? Es ja* tiku domājis. Viņš ir atvienots. Un kūniņu neatvērsi.
   —          Vienalga. īsts kapteinis nevar nepamosties, kad ku­ģis iet bojā.
   —    Viņš būtu atnācis.
   —           Kā tad lai viņš atnāk, ja mēs ejam ar paātrinājumu? Nu, izslēdz uz laiku …
   Kapteinis iedrāzās postenī, steigā aizvelkot jakas rāvēj­slēdzējus. Viņš paskatījās ekrānā, uz cilvēkiem. Visu sa­prata. Nospļāvās.
   —    Muļķi, — viņš iesaucās. —; Mēsli!
   —          Labi, — stūrmanis noburkšķēja. —• Tagad vairs nav vērts.
   Kapteinis Ustjugs zināja, ka vienmēr ir vērts. Uz mirkli viņš pievēra acis. Pēc tam pārlaida skatienu mērinstru­mentiem.
   —    Inženier, kāpēc neesat savā vietā? Acumirklī! Un nokomandēja:
   —    Visu vilkmi, cik ir! Spīdeklis aizsedza visu ekrānu.
   209
   _ Kapteinis palielināja vilkmi līdz iespējamai robežai. Ātrums strauji auga.
   8 — 2004
   Kuģis traucās uz liesmojošo zvaigzni. Sākumā Lugovojs neizpratnē skatījās, pēc tam aizvēra acis: viņš bija no­vārdzis, atbildība no viņa novelta, un arī zvaigzne bija briesmīga. Kapteinis saspringti skatījās uz integratoru.
   —          Apšuvē rodas sūces, — Rudiks brīdināja no sava posteņa.
   —■: Nu jau drīz.
   —    Ko tu esi nodomājis?
   —    Tev nav skaidrs? Speciālists! Kā ar enerģiju?
   —    Norma.
   —Bateriju lādiņš?
   —    Piepildītas.
   Ūdens burbuļoja jau pavisam blakus —• mutuļoja un šņāca, it kā gāztos uz nokaitētiem akmeņiem.
   —    Baterijas! — kapteinis nokliedza.
   —    Ir baterijas!
   —    Ieslēdzu!
   Viņš sajuta, kā novibrēja kuģis.
   —- Pilnu jaudu!
   Spīdeklis vairs nebija tikai pViekšā — tas apņēma no visām pusēm.
   Kapteinis kliedza:
   —    Visas sešas reizē! Citādi nepagūsim…
   Grāvieni. Dārdoņa. Metāla čirkstoņa. Aiz bortiem lies­mas. Liesmu mēles sajaucas ar tumsas skrandām. Tempe­ratūra strauji ceļas. Pašlaik par to nedomā: nav laika. Vai sāks darboties baterijas? Vājas, nolietotas …
   Uz ekrāniem virpuļoja gaismas skrandas. Pēc tam iestā­jās tumsa. Nodzisa draudīgi mirgojošie tablo.
   Spriežot pēc ārējās apskates ekrāniem, aiz borta bija melns, bezgalīgs tukšums. Kapteinis ieskatījās tajā un sajuta, ka sāk reibt galva.
   —; Rudik … — viņš vārgi sauca.
   —    Šeit! — atbilde atskanēja ar novēlošanos.
   —    Izkļuvām …
   —- Ar baterijām slikti. Tās vēl turēs sekundes, varbūt minūtes…
   Reibonis kā ar roku noņemts. Ja baterijas zaudēs ener­ģiju, tas nozīmē — kuģis atkal iznirs normālajā telpā. Bet tur — zvaigzne. Te, līdztelpā, tās nav. Bet tikko iznirs atpakaļ»?.
   Ko darīt?
   Ir viena izeja. Varbūt ir. To neviens nekad nav mēģi­nājis. Taču viņiem nepārtraukti nācās darīt to, ko pirms tam nebija darījis neviens.
   Ieslēgt līdztelpā dzinējus. Tiesa, nav zināms, kā pret to reaģēs līdztelpā. Bet izvēles nebija. Jebkuras riskantas darbības alternatīva bija — tagad, šajā pašā acumirklī, iznirt ja nu ne spīdekļa centrā, tad bīstamā attālumā no tā, uzliesmot, sadegt, sadalīties atomos, pārvērsties nokai­tētā gāzē…
   —    Rudik, kā mašīnas?
   —    Pilnīgā kārtībā!
   —          Lugovoj, kāds bija galvenais virziens, kad tu izniri pie zvaigznes? Stūrmani
   —    Vispār… stāvējām Saules sistēmas virzienā . i.
   —    Dodu vilkmi!
   Kapteinis apņēmīgi izstiepa roku.
   *
   Baterijas nosēdās nevis pēc minūtes, bet pusstundu vē­lāk. Toties nosēdās pamatīgi. Novājinātais metāls, bojātā izolācija neizturēja — plātnes cita pēc citas sāka defor­mēties, un radās īssavienojumi. Uzliesmoja vareni izlādē­šanās zibšņi. To skaits ātri auga kā ķēdes reakcijā. Vēl dažas sekundes, un apkārt viss būtu sācis kust, aizdegtos pat apšuves metāls …
   Baterijas nācās katapultēt. Tas notika jau parastajā telpā: tikko notika īssavienojums starp pirmajām plātnēm, bateriju atdeve nokrita tiktāl, ka līdztelpā izstūma kuģi kā ūdens piepūstu bumbu. Seši bateriju bloki, seši ugu­nīgi ķermeņi pāršķēla tumsu, sašķīda milzumdaudzās dzirkstīs un izzuda kaut kur malā.
   —    Uguņošana, — teica Lugovojs.
   —          Arā esam, — konstatēja kapteinis. — Zvaigznes nav. Tātad pagaidām dzīvojam.
   Zvaigznes patiešām nebija. Bet kas tad bija?
   Kā jau parasti, viņi gaidīja, varbūt kāds it kā noraus no ekrāniem tumšo pārklāju un reizē uzliesmos spīdekļu punktiņi. Bet melnais pārklājs joprojām aizsedza ekrānu.
   Viņi ilgi raudzījās tumsā. Tad kapteinis teica:
   —          Nē, izplatījums ir mūsējais, noteikti. Tikai = kur mēs esam?
   8* 211
   Viņi ar inženieri devās uz observatoriju. Lugovojs ieslēdza «Sigmu». Tagad tukšuma attēls nokļuva tieši ma­šīnā, kuras atmiņa bija plašāka, bet loģika pilnīgāka par cilvēka loģiku.
   Skaitļotājs atteicās identificēt redzamo ainu. Stūrmanis par to paziņoja uz observatoriju. Kapteinis ar inženieri saskatījās un paraustīja plecus. Kapteinis atkal pieplaka pie lielā meklētājteleskopa. Pēc tam atvirzījās.
   —          Paskaties nu! Redzi? Dod palielinājumu.?* Pārslēdz uz ekrānu.
   Inženieris noliecās pār pulti. Uz viena no ekrāniem pa­rādījās gaišs punkts. Tas auga. Kļuva redzamas spilgtās izliektās strūklas un tumšās dzīsliņas starp tām.
   —    Vai patiešām M-31?
   —          Nē, — sacīja kapteinis. — Andromedas Miglājs ir, lūk, tas. —- Viņš norādīja uz pretējo pusi.
   —    Bet šī?
   —    Droši vien Galaktika ar lielo burtu. Mūsējā.
   —   Kā gan mēs esam iznesti šeit?
   Kapteinis Ustjugs paraustīja plecus. Viņi sēdēja klu­sēdami.
   —          Tā, — noteica kapteinis. ?—■ Ēs neteiktu vis, ka man jautri.
   Toties tagad redzams, — atsaucās inženieris, — ka mūsējā arī ir spirālveida miglājs. Agrāk es kaut kā šau­bījos.
   —    Nu tad braucam, — teica kapteinis.
   Kurp?
   —          Vienalga. Kaut vai uz mūsējo. Jēgas nekādas, bet jautrāk. Tomēr tuvāk mājām.
   Līdz mājām bija pusmiljons gaismas gadu, baterijas sadegušas izplatījumā, un aiziet no šejienes bija neiespē­jami. Te viņi arī sagaidīs beigas. Būtu vismaz zvaigznes aiz borta, bet pat to vairs nebija.

   Narevs auksti, nicinoši izmeta-1 — Esiet vīrišķīgs un atzīstieties!
   Lugovojs klusēja. Kāda atzīšanās viņiem bija vaja­dzīga? Ka varbūtības teorija šoreiz pievīlusi? Vai vispār nekādas antizvaigznes nav? Varbūt vajadzēja lūgt piedo­šanu par to, ka cilvēki nebija sadeguši, bet, visam par spīti,'palikuši dzīvi? Ko Narevs gribēja? Tas pats Narevs, kurš bija Lugovojam palīdzējis (sauksim lietas īstajā vārdā) uzstāties pret kapteini: ne tikai palīdzējis — pat pamudinājis uz to! Nodevība — nekas cits kā node­vība . ? i
   Bet Narevs pašlaik nedomāja par ētiku. Viņš sastapa atsvešināto, pat pretīguma pilno Milas skatienu — tā raugās cilvēkos, kuros ir bezcerīgi vīlušies. Sastapies ar šo skatienu, Narevs zaudēja spēju skaidri spriest. Viņš pašlaik būtu apvainojis, vienalga, ko un, vienalga, kādā pārkāpumā, lai tikai no sevis novērstu pārmetumus. Viņa pastāvīgā tieksme apstrīdēt, reformēt, vairs neticēt vie­niem un dāvāt uzticību otriem tikai palīdzēja apvaino­jumu izteikt ar visu dvēseles spēku. Iemesls tam bija: pretēji cerībām, kuģis izrādījās aklā tukšumā, baterijas bija sadegušas, un kopš šī brīža nokļūt uz Zemes bija iespējams vienīgi sapņos. Ar tādiem savu projektu rezul­tātiem Narevs nebija rēķinājies, tāpēc jo vairāk iemeslu sašutumam.
   Lugovojs klusēja, bet viņam priekšā iznāca kapteinis, kas līdz šim bija stāvējis malā. Viņš pamāja, un stūrmanis paklausīgi atvirzījās.
   —   Vai jūs gribat zināt, kā mēs esam nokļuvuši šeit? —? Ustjugs sausi vaicāja. — To mēs nevaram paskaidrot. Jūs jau dzirdējāt — kuģim draudēja bojāeja. Tika darīts viss, lai jūs izglābtu.
   —    Ko nozīmē «viss»? — Narevs pārtrauca.
   —   Tika pat izlietoti līdzekļi, kurus neviens agrāk ne­bija izmantojis.
   —   Kādi? — nepaceļot acis, vaicāja stūri sēdošais Ka­račarovs.
   —    Piemēram, līdztelpā tika ieslēgti dzinēji.'
   Tagad fiziķis pacēla galvu.
   —    Jūs virzījāties uz priekšu?
   —    Tas deva cerību iziet kaut kur tuvāk Saules sistēmai.
   —    Vai līdz šim līdztelpā tas netika darīts?
   —   Gluži otrādi. Nebija zināms, kas notiks, ieslēdzot dzinējus. Bet mums nebija izvēles^
   Fiziķis pašķielēja uz kapteini.-
   —          Tad viss skaidrs m Mēs konstatējām, ka līdztelpā kuģi maina zīmi, bet acīmredzot arī pati tā ir ar pretēju zīmi — mīnustelpa, ja tā var teikt.
   —    Un kas par to? — saspringti prasīja Narevs.
   Gribēdami virzīties uz priekšu, mēs patiesībā sākām
   kustēties pretējā virzienā, —= negribīgi sacīja fiziķis.
   —  Tas neizbēgami izriet no.iī '
   Nu? — Narevs viņu triumfējoši pārtrauca. — Ko jūs tagad teiksit? Ieslēgt dzinējus līdztelpā —■ tā taču bija jūsu ideja?
   Ustjugs būtu varējis atbildēt, ka pirms lēciena viņš tapis atcelts un tagad nav tiesībp no viņa prasīt atbil­dību, bet tā rīkoties Viņš turēja zem sava goda.
   1 — Es esmu visu paskaidrojis.
   ^— Nē! Jūs, visa ekipāža izrādījāties nespējīgi, zaudējāt kontroli pār kuģi un baidāties atzīties! Jūs atņēmāt mums cerību, atņēmāt dzīvi! Jūs esat mūs nogalinājuši!
   Pēdējie vārdi bija domāti visiem: cilvēkiem vajadzēja kaut kā izteikt pāri plūstošās emocijas. Sažņaugtām dū­rēm viņi pielēca kājās.
   —    Aizvediet mūs uz Zemes! — iekliedzās Narevs.
   —   Vai vismaz mūsu Galaktikā!
   —          Stūrmanis jums jau paskaidroja, — nepaaugstinot balsi, atbildēja Ustjugs. — Mēs no šejienes nekur vairs nevaram un nevarēsim atgriezties.
   —          Jūs neparedzējāt sekas tāpēc, ka jūsu rīcība bija nepārdomāta! Un par to mēs jūs tiesāsim! — Narevs pēk­šņi atrada vajadzīgo formulējumu. — Visu ekipāžu!
   Viņš pagriezās pret pārējiem, meklēdams atbalstu. Vis­tuvāk viņam stāvēja Petrovs. Večuks pakratīja galvu.
   —    Tiesāt var tikai tad, kad ir likumi. Mums to nav.
   Tā taču ir formalitāte! — īgni noteica Narevs. — Li­kumi … Kur tos ņemt? Kas ar tiem nodarbosies?
   —; Ar likumu izstrādāšanu varētu nodarboties es, —; ar cieņu sacīja Petrovs. — Es visu mūžu esmu cienījis liku­mus un domāju, ka izprotu to garu.
   —          Es domāju, — augstprātīgi sacīja Ustjugs, — ka mums te vairs nav ko darīt.
   Augsti paceltu galvu viņš devās uz izeju, stingri sper­dams soļus. Viņam sekoja Lugovojs.
   Pēc viņu aiziešanas dažas sekundes valdīja klusums. To pārtrauca Milas balss, paklusa un dreboša.
   ==» Tātad mēs vairs nekur neatgriezīsimies, —■ viņa lēni noteica. — Es vairs neredzēšu dēlu, jā? Tātad jāatļauj, lai mums būtu bērni šeit. Kurš te tagad atļauj, vai jūs? — Viņa lūkojās Narevam garām, bet vērsās tieši pie viņa. —- Tātad jums ir jāatļauj.
   —    Nu, redzat ^— apjucis nomurmināja Narevs.
   Mila uzlika rokas viņam uz pleciem.
   —    Jūs sacījāt, ka mīlat mani. Toreiz jūs sapratāt, ka es nevaru bez dēla. — Viņa runāja arvien ātrāk, tomēr skaidri, saprotami izteikdama vārdus. — Taču viņa nav. Varbūt mums abiem būs bērns? Valentīnu es vairs ne­gribu, jo viņš nemīl bērnus.
   Narevs stāvēja pilnīgi apjucis. To viņš nebija gaidījis un tāpēc neprata neko atbildēt. Viņam bija nepieciešamas vismaz dažas sekundes, lai izšķirtos, lai pārliecināti pa­teiktu: «Jā, pie velna visus aizliegumus,, lai izput viss, ja jūs to gribat…» Un, lai gan šie vārdi jau veidojās sma­dzenēs, viņš, skatīdamies garām cilvēkiem, apjucis un pa­zemots vēl arvien idiotiski smaidīja kā tāds, kas pieķerts sīkā zādzībā viesībās. Mila vairs negaidīja atbildi. Viņa strauji atmeta galvu, aiz pretīguma pasmīnēja, nomurmi­nāja: «Gļēvulis, gļēvulis…» — un pagriezās pret pārē­jiem, kuri viņā apjukuši skatījās.
   —    Varbūt kāds cits ir drosmīgāks? Es gribu bērnu, man viņš ir vajadzīgs, vai jūs patiešām nesaprotat?
   —    Mila! — iekliedzās nelaimīgais Jeremejevs.
   —    Klusē, — viņa vienaldzīgi atbildēja. — Tevis dēļ es pazaudēju dēlu, es tevi neieredzu. Doktor! — viņa uz­sauca fiziķim. —■• Varbūt jūs? …
   Milai no muguras pienāca Zoja, maigi apskāva viņu, sāka kaut ko čukstēt ausī. Mila mežonīgi paskatījās ap­kārt, spēcīgi izrāvās, atbrīvojās no Zojas rokām un metās uz izeju. Ārste viņai sekoja. Aktrise sāka lauzīt rokas.
   —: Ak dievs, ko jūs ar mums darāt! — viņa sauca. — Ko jūs darāt! Bet jūs nepalīksit bez soda. Jūs esat cilvēki, kāpēc tad gribat dzīvot kā tārpi? Vai tiešām jūs tā arī nekad nespēsit saprast, ka mīlestība nav tikai piedeva gultasveļai? Ak kungs, kāpēc visi gudrie cilvēki palikuši uz Zemes?
   —■• Bērni — tas ir visai sarežģīti, —- kad vīrieši bija palikuši vieni, sacīja Petrovs. — Tas ir principiāls jautā­jums.
   —    Kāpēc sievietēm vispār atļauj lidot? — nikni nopra­sīja fiziķis.
   —    Agrāk jūs gan neiebildāt, =—• Narevs iedzēla.
   —   Nenovirzieties, — palūdza Petrovs. — Mēs vēl ne­esam paguvuši atgūties, bet problēmas jau rodas cita pēc citas. Tā būs ilgi. Un es nezinu, kā mēs ar tām tiksim galā.
   *
   Agrāk eksistēja cerība; tagad tās nebija.
   Līdz šim katrs no «Vaļa» iedzīvotājiem bija cilvēks ar savu biogrāfiju, specialitāti, pieredzi, savu ģimeni, tuvi­niekiem un 'draugiem, kuri — tālu vai tuvu — tomēr eksistēja. Tagad nekas no tā nebija palicis, un tās ne­skaitāmās saites, kuras cilvēku vieno' ar dzīvi un dod vi­ņam spēku dzīvot, zaudējot beidzamās cerības uz atgrie­šanos, izrādījās pārtrūkušas. Cilvēki bija zaudējuši ne tikai pagātni, kura vienmēr ir pilnvērtīgas tagadnes daļa, tiem likās, ka viņi zaudējuši arī pašu iespēju dzīvot, tā­pēc ka cilvēki ar vārdu «dzīvot» parasti saprot ne tikai fizisko esamību, bet noteiktu apstākļu summu, kuros un kuru dēļ viņi turpina savu eksistenci. Šo apstākļu kom­pleksā noteikti ietilpst gan darbs, gan tuvinieki, jūtas, apkārtējā vide un, visbeidzot, priekšstati par nākotni.
   Tagad tas viss bija zudis — un vajadzēja vai nu radīt visu no jauna, meklēt jaunu jēgu, kura varētu dzīvei atkal sniegt nozīmību un vērtību, vai nomirt.
   Visa pagātnes pieredze te nevarēja palīdzēt: uz Zemes un citām planētām katram cilvēkam bija savi personiskie mērķi un no šīm sīkajām daļām sastāvēja tas lielais mēr­ķis, kurš saucās par «cilvēces laimi». Atsevišķie mērķi sagrupējās kopējā mērķī kā šāvienu trāpījumi, katrs ne­paredzams, bet neizbēgami iekļaudamies izkliedes elipses robežās. Tagad šis lielais mērķis bija zudis. No šī brīža «Vaļa» cilvēki paši bija kļuvuši cilvēce. Un neviens ne­zināja, kādai jābūt viņu laimei.
   Dzīves līmeņa celšana? Bet šis līmenis bija iepriekš no­teikts; viņi neizjūta nekādu trūkumu, un tāds nebūs jāiz­jūt līdz mūža galam. Viņi nevarēja atļauties nekādu se­višķu greznību, bet tas bija vienīgi tādēļ, ka dzīves ap­stākļi un dzīves telpa ar savu ierobežotību, turklāt bez paplašināšanas iespējām nepieļāva neko, kas būtu pel-i nijis greznības vārdu.
   Cīnīties par sociālo progresu! Bet uz «Vaļa» bija grūti iedomājama kāda sociāla netaisnība, jo nebija mērķa, kas varētu radīt šādu netaisnību.
   Pēcteču laime? Viņiem nebija pēcteču.
   Ko tad nabaga cilvēcei darīt? To neviens nezināja.
   Arī Narevs nezināja.
   Viņš te droši vien bija visenerģiskākais, vislietišķā­kais. Ar viņu rēķinājās, viņam ticēja, un beidzot viņš ieņēma vadītāja vietu, un neviens to neapstrīdēja. Visu mūžu viņš bija uzskatījis, ka ir spējīgs vadīt cilvēkus^ Beidzot tāda iespēja bija radusies.
   «Bet tālāk? Ko tālāk?» viņš domāja, palicis savā kajītē viens.
   Tālāk vajadzēja vadīt. Citiem vārdiem, jāorganizē dar­bība, jāvirza uz noteiktu mērķi. Vai divpadsmit cilvēku pūliņus var organizēt? Par to nebija pat ko runāt: viņam bija nācies atrisināt arī grūtākus uzdevumus. Bet vai va­rēs virzīt? Protams!
   Ja tikai zinātu — kurp. Uz kurieni. Kāpēc.
   Aizsargāties no briesmām? Neviens un nekas nedraud. Kaut ko paplašināt, uzlabot? Bet ko? — kuģi bija projek­tējuši un būvējuši gudri cilvēki, un divpadsmit cilvēkiem tajā bija vietas vairāk nekā vajadzīgs.
   Bet, ja neesi spējīgs parādīt ļaudīm mērķi, kam tev vara?
   Varbūt Milas dēļ? Tam, kam vara, vieglāk apmierināt savas vajadzības, vēlmes, pat iegribas. Būt kopā ar Milu —s tas ir sapnis un vajadzība reizē. Tomēr ī ..
   Nomainīt varu vispār vēl nenozīmē paziņot par spēkā neesošiem visus tās institūtus. Napoleona kodekss palika spēkā arī Burbonu laikā — salīdzinājums Istomina garā..; Arī tāpat skaidrs, ka nav tik vienkārši.
   Kapteinim bijusi taisnība: emocijām nevar ļaut vaļu. Mīlestība ir bīstama. Mīlošs cilvēks tiecas pēc ideāliem. Tas nozīmē zināmā mērā noliegt to, kas ir šodien, tāpēc ka «šodiena» nekad nemēdz būt ideāla. Kad pašam ne par ko nav jāatbild, tad viegli kritizēt. Bet pietiek tev uzkāpt smailē, kad pēkšņi ieraugi visu ar citām acīm. Tas, kas likās savas gribas uztiepšana citiem un pārmērīga sevis nodrošināšana, piepeši izrādījās vajadzīgs, derīgs, mērķ­tiecīgs solis.
   Ko darīt? Nav zināms. Neko nedarīt arī nedrīksti vadī­tajam ir jārīkojas. Lai arī pie viņa visi vēl nav pieraduši.
   Domā, domā, domā …
   Narevs saviebās, aptvēra plaukstām galvu. Galva tukša.'
   * Nav ko gaidīt atklāsmi.
   Vajag lemt sistemātiski.
   Kāpēc cilvēki dzīvo?
   Dzīvība nav radusies kādas iegribas dēļ. Filozofi saka: tā nevar izvirzīt jautājumu, kāpēc eksistē dzīvība. Ek­sistē — un viss. Radusies evolūcijas procesā.
   Filozofija ir filozofija, bet katram cilvēkam tomēr ļoti nepieciešams zināt, kāpēc viņš dzīvo — tieši viņš.
   Kāpēc, teiksim, dzīvo viņš, Narevs? Kāpēc dzīvo ve­čuks Petrovs?
   Tas bija ļoti interesanti? kāpēc dzīvo Petrovs?
   *
   Večuks Petrovs, kā parasti, sēdēja savā krēslā, smēķēja un uzsmaidīja cilvēkiem, kuri parādījās salonā. Uzsmai­dīja arī Narevam, tāpat kā pārējiem — labvēlīgi, tomēr viņam jau vairākkārt likās, ka aiz šī smaida kas slēp­jas — tas bija kā matēts stikls, aiz kura neko nevar sa­skatīt, bet laiku pa laikam pavīd kāda ēna. Vīriešu kārtas Džokonda sestajā gadu desmitā …
   Šis smaids savādi pievilka Narevu, un viņš, sarunā­joties ar večuku, juta krūtīs savādu kutinošu aukstumu. Jocīga sajūta …
   — Vai jūs neienāktu pie manis? — Narevs teica. — Kā sastāv ar mūsu konstitūciju?
   Petrovs piecēlās: acīmredzot ari viņam pašam gribējās parunāties par šo tematu, Nareva kajītē viņi apsēdās, Petrovs tūdaļ izvilka cigaretes, bet Narevs pagrieza kli- matizatora regulatoru, cenzdamies, lai tas neizskatās de­monstratīvi.
   —= Likums, — brīdi klusējis, teica Petrovs. Likums —=? tas ir sarežģīti. Svarīgi. — Viņš pamācoši pacēla pirkstu.
   Jo kur ir cilvēka dzīves jēga? (Narevs pielieca galvu, uzmanīgi klausīdamies.) Likumu ievērošanā. Tur ir jēga, tur — pienākums, tur —; dzīve.
   «Dzīves mērķis — likumu ievērošanā?» nodomāja Na­revs. .«Nē, diez vai tā ir: tādā gadījumā pašam likumam
   jātiecas uz kādu mērķi, bet tas ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai. Tomēr paklausīsimies tālāk…»
   Ko no tā var secināt? — vaicāja Petrovs. »-3 To, ka likumam ir jābūt visaptverošam un saprātīgam. Jābūt tādam, lai tā ievērošana darītu katra cilvēka dzīvi saprā­tīgu, derīgu un pat tīkamu, — es nebaidos šī vārda.
   Viņš brīdi klusēja un skatījās Narevā, gaidīdams pie­krišanu un būdams gatavs atspēkot iebildes. Narevam tādu nebija, un viņš pamāja.
   —    Tātad, — Petrovs turpināja, —: vispirms likumam ir jānosaka mūsu sabiedrības galvenais mērķis, bet pēa tam — normas, kuras stimulētu visu, kas virzīts uz šī mērķa sasniegšanu, un liegtu visu, kas tiektos uz pretējo.
   —    Mērķis, — Narevs sērīgi noteica. — Atļaušos atzī­mēt — tieši tē es arī saskatu grūtības. Vai jūs redzat šo mērķi? — Viņam bija kauns atzīties, ka viņš pats to ne­redz, un piebilda: — Man ir daži apsvērumi, tomēr nav pilnīgas pārliecības …
   —    Nu, tad spriedīsim kopā, — aicināja Petrovs. — Lo­ģika mīl dialogu, bet likums savukārt — loģikas bērns. Piemēram, mēs, trīspadsmit cilvēki, nelielas mākslīgas planētas iedzīvotāji. Kāds mums var būt kopīgs mērķis? Analizēsim pēc kārtas. Atgriešanās uz Zemes?
   Narevs paraustīja plecus.
   —    Diemžēl… — viņš nomurmināja.
   —    Jums taisnība — tas nav sasniedzams, lai gan būtu cienīgs mērķis. Ak vai… Tālāk: kādas citas civilizācijas meklēšana?
   Narevs nopūtās.
   —: Nereāli, — Petrovs piekrita. — Tagad atļaujiet izda­rīt atkāpi. Vai jūs atzīstat, ka sabiedrības likums nedrīkst būt pretrunā ar dabas likumu?
   —    Nu protams, — pārliecināts sacīja Narevs.
   —Kurš no dabas likumiem pašlaik mums ir visnozīmī­gākais?
   Narevs pūlējās uzminēt. Enerģijas saglabāšanas likums, vai? Bet jautājums acīmredzot bija retorisks, tāpēc ka Petrovs tūlīt pats atbildēja:
   —    Dzīvības likums, tās vērtības, neaizskaramības un turpināšanas likums. Katram no mums ir jānodzīvo tik, cik no dabas nolikts, un ne sekundi mazāk. Neviens ne­drīkst kļūt par kaut kādu katastrofu, nekārtību, nesapra-. šanās un nevienprātības upuri. Vai jūs iebildīsit?
   —   Nē, — atbildēja Narevs. — Nē, nē!
   Un patiešām — te nu nebija ko iebilst. Viņi šeit ir trīs­padsmit. Ar beidzamā nāvi beigsies viss: tikai nedzīvais kuģis klejos izplatījumā, klejos nevis gadu vai divus ga­dus, bet miljoniem gadu. Pēc viņiem nepaliks nekādas dzīvības. Un cilvēku mērķis — dzīvot tā, lai tas notiktu cik iespējams vēlāk.
   —          Es priecājos, — sacīja Petrovs, — ka šajā jautājumā mēs esam vienis prātis.
   —    Ticiet, es arī. Lai gan .. ?
   —           Atļaujiet man turpināt. Šie ueskati par mūsu sabied­rības būtību un mērķi jau paši par sevi mums saka priekšā likumdošanas pamatidejas. Dzīvība ir atkarīga no tās pasaules veseluma un saglabāšanās, kurā mēs dzīvo­jam. Un jebkurš mēģinājums traucēt šīs pasaules kārtību jāatzīst par vissmagāko noziegumu.
   —    Tā tas ir.
   —          Tā kā mēs varam eksistēt tikai šīs pasaules iekšienē, jebkurš mēģinājums iziet ārpus tāš ir jāsoda.
   —    Jūs domājat — kāds …
   —          Es daudz kā baidos — kaut vai klaustrofobijas lēkmi kādam no mums. ^
   —    Piesardzība nebūs lieka.
   —          Un, beidzot, tā kā mūsu labklājība iespējama tikai līdzsvarotā sabiedrībā, jebkurš mēģinājums graut dzīves veidu ir jāatzīst par pretlikumīgu un attiecīgi jāsoda.
   —    Jā, — Narevs teica. — Tas ir acīm redzami.
   —    Tātad no tā arī vadīsimies.
   —    Tomēr …
   —    Vai jūs par kaut ko šaubāties?
   —           Tās nav šaubas, bet… dabas likums, jūs teicāt. Daba — tā ir gan mīlestība, gan bērni… Taču mūsu ap­stākļos tā ir sarežģīta problēma. Varbūt jūs uzskatāt, ka to iespējams kaut kā… reglamentēt? Es domāju — tāda izeja būtu vislabākā.
   Narevam pašlaik ļoti gribējās, lai viņa sarunas biedrs —= cilvēks acīmredzot ar lielu pieredzi un gudrs, mierīgs, kāds kļūst ar gadiem, — lai viņš patlaban pasmaidītu un, nokratījis pelnus, nomierinoši teiktu: «Nu, man liekas, te arī problēmas nav — kāpēc gan lai jūs nemīlētu viens otru, ja tā ir iznācis!» Bet Petrovs to nepateica.
   —           To grūti reglamentēt, — viņš domīgi noteica. — Jūs taču saprotat — es spriežu kā neieinteresēta persona.
   Runa ir ne tikai par cilvēku savstarpējo attiecību veidu, bet arī par visas mūsu mazās cilvēces nākotni. Man per­soniski liekas —■ nevar pilnīgi izslēgt to, par ko mēs ar jums tikām runājuši: tas varētu novesf pie nevēlamām psihiskām reakcijām. Cilvēkam ir jādzīvo dabisks dzīves veids, vai ne?
   —    Es piekrītu, — atdzīvojies Narevs sacīja, — bet ne­laime, kā jūs zināt, slēpjas pārmērībā . t .
   —    Likums vadās no pieredzes, — noteica' Petrovs. — Tas neizgudro jaunas attiecības, bet apstiprina jau ra­dušās, dzīves ierosinātās. Varbūt mūsu apstākļos dzīve radīs kaut kādas citas formas? Uz Zemes taču ir eksistē­jušas, piemēram, grupu laulības …
   Narevs aizsvilās. Petrovam par to ir viegli runāt!
   —    Nu nē! — viņš apņēmīgi iebilda. — Tam es nekad nepiekritīšu. Un neviens cits arī… Mēs esam audzināti uz Federācijas planētām noteiktos apstākļos un noteiktu tradīciju garā un no tām neatkāpsimies. Tajā pasaulē, kura mūs ir dzemdējusi, eksistē monogāmas attiecības …
   —    Protams. Lai gan vispār Federācija apvieno planētas, kā jums zināms, ar dažkārt visai atšķirīgām tradīcijām un apstākļiem. Piemēram, Līvija, jūsu dzimtene; ja nemal­dos — sabiedriskā iekārta tur seko tradīcijām, kuras jau sen atzītas par dzīvot nespējīgām, kur katra cilvēka ini­ciatīvai tiek ierādīta pēc mūsu izpratnes pārmērīgi liela loma.. i Tomēr nerunāsim par to. Tātad jūs uzskatāt, ka mūsu likumdošanai ir jābūt Federācijas tiesību pamat­formu pēctecei? Citiem vārdiem, tas, kas uzskatīts par noziegumu uz Zemes, būs tāds arī pie mums?
   —    Par mūsu specifiku jūs jau runājāt. Bet pārējais, n Vai jūs domājat savādāk?
   —    Nē, — teica Petrovs, kāpēc gan. Bet, lai mūsu tiesiskā un ētiskā vienotība ar Federāciju būtu labāk iz­jūtama, mums vajadzētu sodīt arī par noziegumiem, kas izdarīti už Zemes un citām planētām.
   —   Jznāk, ka likums iegūs arī atgriezenisku spēku?
   Jūs taču runājāt par ekipāžas tiesāšanu? Ja likumam
   nebūs atgriezeniska spēka, jūs pret viņiem nevarēsit vērst nekādu apsūdzību. Bet, ja mēs atzīstam visu Federācijas likumdošanu, tad kārtība tiek saglabāta:' šie likumi nav pārtraukuši darboties un tie attiecas arī uz mums.
   —    Ak tā jūs uzskatāt.?* — nomurmināja Narevs.
   —    Citādi iznāks, ka pie mums var izrādīties, — atvai­nojiet par fantastisko pieņēmumu, — cilvēks, kurš kaut kur uz planētām izdarījis noziegumus, un pie mums viņš, tā sakot, Iegūs patvēruma tiesības. Vai mums tas ir vaja­dzīgs?
   —    Nē, — Narevs lēni noteica. — Es domāju, ka ne.
   Iestājās negaidīts klusums, it kā abi baidītos izrunāt
   nākamo vārdu. Pēc tam Petrovs nopūtās.
   —    Bet varbūt tomēr dot viņam šo patvēruma tiesību? —; viņš klusi sacīja. — Vai gan vajag sodīt cilvēku par agrā­kajiem grēkiem, ja viņš kļūdas neatkārto?
   Narevs paraustīja plecus.
   —    Padomāsim vēl par to, — Petrovs ierosināja. — Bez liekas steigas, pamatīgi, lai likumi derētu ne tikai vienai dienai un ne vienam gadam… Es gribēju vienīgi sacīt, ka pārmantošanas princips attiecībā uz Zemi man liekas pamatprincips, jo pats varas princips, ja padomā, ir man­tots no Zemes.
   Jā, velns parāvis, tā tas bija. Bet vara pašlaik bija Narevam.
   —    Droši vien jums ir taisnība, — viņš teica.
   Petrovs pamāja, piecēlās, izņēma kārtējo cigareti, bet
   neaizsmēķēja un, lēni vīstot to pirkstos, paskatījās Nare­vam acīs. Viņa skatiens bija dīvains — tajā jaušams gan apmierinājums, gan žēlums. Viņš jau bija izgājis —• un durvis aiz viņa aizvērušās, bet Narevs vēl stāvēja, it kā juzdams šo skatienu un pūlēdamies saprast tā jēgu. Pēc tam viņam likās, ka ir sapratis, un viņa pierē ievilkās dziļa grumba, it kā viņš izdzēstu no atmiņas lasītu rind­kopu, un tajā aprakstītie notikumi, domas un jūtas uzreiz vairs neeksistēja.
   *
   Aiz ieraduma Lugovojs nosēdēja ilgas stundas sakaru kajītē lielā ekrāna priekšā. Tas vairs nebija vajadzīgs: no šejienes, no starpgalaktiskā tukšuma nebija iespējami ne­kādi sakari. Taču, kā likās, viņu tas vairs arī neinteresēja, viņam sāka patikt pati sēdēšana, kad nevajadzēja neko darīt un — galvenais —» ne arī domāt. Domāt negribējās: pietika tikai sākt — un uzreiz atmiņā atausa tas nolādē­tais brīdis, kad viņš nolēma nomainīt kapteini un aizvest kuģi nezin kur? no šīm atmiņām pat gaiss kļuva rūgts. Lugovojs vairījās iziet no kajītes, jo tad neizbēgami va­jadzēja satikties ar pasažieriem, bet viņam tas nebija patīkami.
   Skatīties tukšajā ekrānā bija garlaicīgi. Nepieciešama kaut vai darbības ilūzija. No garlaicības Lugovojs ielika kristālu ar kaut kādu tridiierakstu. Uz Zemes tādas muļ­ķības viņš būtu izslēdzis trešajā minūtē, bet pēkšņi tās aizskāra viņā kādu stīgu. Uz ekrāna parādījās Zeme, īsta Zeme, pilsēta un milzumdaudz cilvēku — ne šo, līdz nā­vei apnikušo, bet gan jaunu un svešu. Kā izrādījās, bries­mīgi^ ieraudzīt jaunas sejas, atcerēties un noticēt tam, ka dzīve Visumā —• tas ir ne tikai divpadsmit purni uz kuģa, trīspadsmitais — spogulī i Ja padomā, kāds krāš­ņums zaudēts, cik daudz dažādu seju — tai skaitā sie­viešu —, cik daudz ielu, māju… Lugovojs, elpu aizturē­jis, skatījās ekrānā. Kā viņš līdz šim nebija tik tālu aiz­domājies?
   Viņš noskatījās programmu līdz galam un gribēja jau to atkārtot, kad aptvēra, ka kristalotēkā šādu filmu ir milzums. Skaties vai visu mūžu, tik un tā visas neizska­tīsi.
   Tā viņš atrada savu aicinājumu. Tas bija lieliski —; pa­likt vienam un skatīties un dzīvot nevis savu garlaicīgo, monotono, bet gan svešu, interesantu dzīvi, kurā visas neveiksmes, lai cik arī nopietnas tās būtu, agri vai vēlu -h ilgākais pēc trim stundām — beidzās labi. Lugovojs prie­cājās par laimīgām beigām, it kā tas būtu noticis ar viņu pašu, lai gan šo šķēršļu pārvarēšanai viņš netērēja ne kripatiņu savas enerģijas, — viņa vietā visu darīja citi, tie, kuri nonāca no ekrāna izliektās virsmas un brīvi kus­tējās iedomātajā telpā aiz šķērssienas. Desmit, divpadsmit stundu laikā varēja izdzīvot milzumu svešu dzīvju, kuras pēc tam kļuva it kā savējā, un tas atgādināja ja arī ne nemirstību, tad katrā ziņā brīnumu. Tātad viņš galu galā bija izpratis dzīves jēgu un sāka ātri ar to samierināties, kristālu viņam pietiks, lai cik viņš arī nodzīvotu, nekas viņa uzmanību nenovērš, bet, ja viņš ir ieslēdzies kajītē, tad viņu velti netraucēs.
   … Uz ekrāna bēgļus panāca, tarkšķēja šāvieni un lodes klikšķēja pret robota metāla bruņām; robots bija nolau­pījis konteineru ar nemirstības eliksīru. Viņam jau gan­drīz bija izdevies sajaukt pēdas, bet skaitļotājs-izmeklē- tājs, varenās elektronsmadzenes, atšifrēja (tiesa, ar grū­tībām, brīžam likās — viņa releji no pārslodzes sadegs) sarežģīto rēbusu, un tagad lodes trāpīja aizvien tuvāk ovālajai atverei uz robota muguras, kur atradās viņa sma­dzenes. Beidzot atskanēja izšķirošais šāviens — palēnināti uzņemtā lode lidoja bez steigas, un bija redzams, kā no­ziedzīgā robota indikatori uzliesmoja violetās šausmu liesmās, bet lode lidoja, — un robots sāka griezties, vien­laicīgi viņa roka cēlās, sažņaudzot nelielu kārbiņu, lai to nosviestu no kraujas, jo prognozējošais relejs jau tam ziņoja, ka lode lido tieši mērķī, — un robots gandrīz pa­guva atvēzēties, bet lode to beidzot sasniedza un trāpīja, un metāls trāpījuma vietā lēni uzblīda un atvērās asām mēlītēm, bet robots, zaudējis vadību, tā arī sastinga ar paceltu roku, nepaguvis cilvēcei atņemt pelnīto balvu. Lugovojs dziļi nopūtās, pasmaidīja, un ieraksts beidzās.
   Vajadzēja piecelties un apmainīt kristālu, bet negribē­jās kustēties, un stūrmanis turpināja pusguļus zvilnēt dziļajā krēslā. Nebija domu — tikai sajūtas. Labi būtu, ja tāds stāvoklis turpinātos ilgāk.
   Lugovojs aizvēra acis, lai izsauktu atmiņā ainas no tikko skatītās filmas. Ekrāns spīdēja, tajā nebija nekā, tikai ik pēc dažām sekundēm ierasti noskanēja zvaniņš —j aparāts atgādināja, ka tā programma beigusies un to'va­jag vai nu izslēgt, vai arī ielikt jaunu kristālu. Stūrmanis pasēdēja dažas minūtes ar aizvērtām acīm, bet viņa re­dzes atmiņā saglabājās tikai gaišais taisnstūris, noskatī­tais ieraksts uzreiz aizmirsās un to bija grūti atšķirt no milzumdaudz citiem, kas uz ekrāna bija redzēti agrāk. Vis­pār tā bija vēl patīkamāk: atmiņā viss sajaucās, kļuva iracionāls, nekonkrēts, tāpat kā pašreizējais «Vaļa» stā­voklis, kad varēja iztēloties, ka ekipāžas locekļi un arī pasažieri sen vairs neeksistē, ir tikai kaut kādas ēnas un atbalsis — tāpat kā filmas varoņi. Lugovojs tomēr piecē­lās, uztaustīja jaunu kristālu, iegrūda atverē. Nekādu uz­rakstu nebija. Stūrmanis pieliecās tuvāk ekrānam. Taisn­stūris spīdēja, bet bija grūti pateikt, kas uz tā atainojās.
   Tas bija pusmēness asiem stūriem, gaišzils, puscaurspī- dīgs. Tas tikko jūtami pulsēja, asie gali te tuvojās, te ne­daudz attālinājās, tas bija plakans, trešā dimensija nebija sajūtama. Galu trīsēšanā bija noteikts ritms, un pēc da­žām sekundēm stūrmanim sāka likties, ka šo tikko tve­ramo kustību pavada smalka, monotona skaņa, kura mai­nās nevis augstumā, bet tikai skaļumā. Lugovojs skatījās pavērtu muti, ātri mirkšķinot acis: tas viss bija pilnīgi nesaprotami. Attēlu šķērsoja slīpas līnijas, vibrēdamas kā stīgas, pēc tam uzradās cilindrs ar noapaļotu priekšgalu, iespiedies pusmēneša iekšpusē. Pusmēness saspringa, stūr­manim likās —■- skaņa kļūst augstāka, pēc tam ekrāna apakšdaļā uzplaiksnīja lauzta līnija kā oscilogrāfā, tās nogriežņi šaudījās, izaugot līkņu smailēs un krītot bezdi­beņos. Cilindrs, kura apveids bija skaidri uztverams, maz­liet pagriezās, un tagad tā noapaļotais priekšgals bija vērsts pret Lugovoju, un stūrmanis noskurinājās: likās —■ no ekrāna kāds raugās tieši viņā, lai gan tur nebija nekā līdzīga acīm. Cilindrs mazliet izliecās, slīpās līnijas visu aizsedza, pēc tam uzliesmoja zvaigznes, daudz zvaigžņu, tās izvirda kā strūklaka no kaut kā nesaprotama, tad kaut kas sašūpojās kā svārsts, noslaukot zvaigznes, radās balta lente, tā aizvijās tālumā kā bezgalīgs ceļš, un tā abās pusēs griezās melni diski. Attēls sāka palielināties, un pēkšņi priekšplānā sakustējās kaut kas dzīvs — droši vien dzīvs: tik negaidītas bija tā kustības, — kaut kas, kam nebija noteiktas formas, kas neizdalījās no apkār­tējās telpas, bet seplūda kopā ar to un izzuda. Lugovojs sapurināja galvu — attēls nenodzisa, bet dzīvais nozuda, atkal uzradās baltā josla. Tagad to vairākās vietās šķēr­soja smalkas svītriņas, un šajās vietās josla sašaurinājās kā šūniņa, kura dalās, pēc tam ātri sadalījās daudzās ma­zās lodītēs, un šīs lodītes kustējās viena aiz otras, ievēro­jot distanci, izveidoja astoņniekveidīgu slēgtu ķēdi, vienā no astoņnieka galiem atkal bija spriegums, bet šoreiz ci­lindrs izgāja caur pusmēnesi, pēc tam uzreiz astoņnieks izstiepās taisnā ķēdītē, un lodītes cita pēc citas sāka aiz­iet no ekrāna pa diagonāli augšup un pa kreisi. To vietu ieņēma spirāles, kuras pulsēja un kaisīja milzumdaudz mazu dzirkstelīšu. Atkal parādījās dzīvais, pēc tam vēl viens, tie atradās ekrāna pretējās malās, un stūrmaņa smadzenēs ar otrā parādīšanos sāka rasties kaut kādas skaņu kombinācijas. Ekrāna vidus kļuva melns —r migla? — nē, biezs un čiēšs melnūms, dzirkstelītes lidoja turp kā varena ventilatora vilkti dūmi. Malā atkal parā­dījās baltās lodītēs, tagad tās tuvojās, pifmā kļuva aizvien lielāka, un jau varēja saskatīt, ka tā ir līdzīga planētai — tās virsma bija neskaidra, it kā mākoņu pārklāta, bet zem tiem bija redzams kaut kāds noteikts zīmējums, pēc tam viss pēkšņi beidzās, un ekrāns sāka vienaldzīgi spīdēt. Atkal ieskanējās zvaniņš. Lugovojs nespēkā atlaidās. Ka­jītes griesti bija vāji apgaismoti, nekas nebija mainījies un neliecināja, ka stūrmanim tikko būtu rādījušās halu­cinācijas. Viņš pasēdēja dažas minūtes, nezinādams, ko iesākt; beidzot ieslēdza atkārtojumu. Vispirms viņš neko nesaprata: uz ekrāna skūpstījās, šķērsām pāri slīdēja titri. Tas acīmredzot bija jaunais, viņa ieliktais kristāls, paras­tais filmas ieraksts; bet no kurienes tad bija radies tas, ko viņš tikko redzēja? Lugovojs norūpējies pakasīja pa­kausi, pēc tam pielēca kājās un noliecās pār blakuspaneli. Tur blāvi spīdēja zaļa lampiņa; tas nozīmēja, ka tikko ir izdarīts ieraksts. Automātiski tika ierakstīti visi raidījumi no ārpuses, uz kuriem sakaru sistēma pārslēdzās bez cil­vēka līdzdalības, tiklīdz antena uztvēra signālu un ap­turēja savu griešanos. Lugovojs paskatījās uz antenas indikatoru: jā, virziens bija noteikts. Bet smalkā, spīdošā līnija norādīja nevis turp, kur izplatījumā blāvi vizēja Galaktikas plankumiņš, un arī ne uz to pusi, kur atradās M-31 — Andromedas Miglājs. Līnija norādīja uz neku: rieni, tukšumu.
   Lugovojs nogaidīja. Viņam gribējās ieslēgt ierakstu — ja vien aparāts ir ierakstījis — bet bija bail no jauna ieraudzīt spirāles un dzirdēt skaņas, un vēl briesmīgāk — neieraudzīt neko. Tāpēc ka ticamāka bija šizofrēnija, ne­vis pārraides uztvere no ārpuses starpgalaktiskajā telpā.
   Stūrmanis piegāja pie durvīm un atvēra tās. Gaitenis bija gaismas pilns, nesatricināms baltums un miers kā slimnīcā. Lugovojs atgriezās pie pults, atkal apsēdās, aiz­sedza seju ar plaukstām — viņš jutās briesmīgi un bez­cerīgi.
   Un tomēr viņš mēģināja analizēt. Ja tie nav murgi un attēls ir patiešām uztverts, tad kāds to ir noraidījis. No­raidījis no tukšuma? Bet ko mēs par tukšumu zinām? Nosaukt vēl nenozīmē apzināt.
   Viņam negribējās atstāt kajīti, bet vajadzēja prasīt pa­domu. Viņš izsauca unifonā fiziķi. Karačarovs uzreiz ne­atbildēja: vai nu gulēja, vai nodevās grūtsirdīgām pār­domām.
   —    Sakiet, doktor .., Izplatījums vada viļņus . j
   —   Vai jūs par to šaubāties? — dusmīgi noprasīja Ka­račarovs. — Kas runā?
   —    Bet vai izplatījums var tos atstarot?
   •— Hm, — jau savādāk noburkšķēja fiziķis. — Kuru iz­platījumu jūs domājat?
   —    Nu, kaut vai šo — mūsējo …
   —    Atkarībā no tā, ko tas satur. Kāds ir vielas stāvok­lis —; ja tāda ir ; — kāds telpas reljefs, tās lokālie un vis­pārīgie izliekumi, — tie, kā jūs zināt, var eksistēt arī tālumā no lielām vielas masām un rasties mijiedarbībā ar citiem izplatījumiem vai.,
   —    Tātad var?
   —    Principā — jā. Bet kāpēc ..
   Lugovojs izslēdza aparātu. Tātad visticamāk, ka sig­nālu tomēr raidījusi viena no abām milzīgajām galakti­kām, bet izplatījumā tas mainījis virzienu. Signāli droši vien atkārtojas; tas nozīmē, ka, klausīdamies šīs galak­tikas, Lugovojs agri vai vēlu uzdursies tiešam, nevis atstarotam raidījumam, un, noteicis pareizo virzienu, mē­ģinās uzņemt sakarus. Ar savu raidītāju jaudu viņš nerē­ķinājās, jo tiem, kas noraida signālus tādā attālumā, uz­tveres iekārtas pēc parametriem diez vai ir mazākas par raidītājiem. Atkal bija radusies cerība …
   Tikai tagad stūrmani pārņēma prieks un viņš sāka saprast, kas noticis un kā notikušais var ietekmēt viņu nākotni.., Viņš jau gribēja tvert pēc unifona, lai par notikušo ziņotu kapteinim, kā bija ieradis vienmēr darīt, bet pēc tam izstāstīt arī Narevam, lai tas iepriecē pasa­žierus. Tomēr pēc brīža Lugovojs lēni nolaida roku, ne­vienu neizsaucis.
   Ne jau tāpēc, ka Narevs viņu nodevis, — Lugovojs to nebija aizmirsis, bet tagad viņam ienāca prātā kas cits. Tik daudz jau bijis cerību un mēģinājumu uzlabot stā­vokli, un visi bija beigušies bez rezultātiem, un pēc kat­ras neveiksmes vilšanās kļuva dziļāka, aizvien grūtāk bija cīnīties ar pieaugošo depresiju. Pasažieriem vaja­dzēja kaut ko, kas bija realizējams tūlīt, šodien. Ja nekā tāda nav, labāk nemusināt viņu iztēli.
   Ko gan tiem var pateikt viņš, stūrmanis? Ko var solīt? Ka, iespējams, kādreiz — pēc dienas, gada vai daudziem gadiem — viņam veiksies un viņš noteiks virzienu, bet pēc tam atkal — «varbūt» …
   Pagaidām par to zina tikai viņš viens — neviens cits.
   Nē, viņš neziņos. Meklēs. Meklēs — un gaidīs.
   Lugovojs nosēdēja trīs stundas, raudzīdamies tukšajā ekrānā. Pēc tam nodomāja; meklējumi taču notiek auto- mātišķi, pietiek antenām uztvert signālu un iekārtas uzreiz sāks demonstrējumu neatkarīgi no tā, af ko tobrīd aizņemts aparāts.
   Mirkli nogaidījis, viņš atkal ieslēdza kristālu. Cilvēki skūpstījās, parādījās titri »< sākās parastā filma.

   Jeremejevs tagad bija aizņemts:' viņš neatlaidīgi un sistemātiski meklēja. Un šodien, pasūtījis diētiskos ēdie­nus un pabrokastojis, viņš izgāja caur gaiteni, atvēra ass šahtas izliektās durvis un droši kā cilvēks, kurš to nedara pirmo reizi, spēra soli uz vītņu kāpnēm. Šahtā, kā vienmēr, bija patumšs, un Jeremejevs apgaismoja sev ceļu ar lukturīti.
   Viņš apstājās laukumiņā, kur uz durvīm vāji mirdzēja skaitlis 8. Tas bija kravas klāju astotais stāvs.
   Iegājis kravas telpā un sajutis parasto neapdzīvotas telpas auksto smaržu, Jeremejevs pakāra lukturīti uz āķa, pataustījās gar šķērssienu un ieslēdza gaismu.
   Te stāvēja konteineri ar kravu, kura bija adresēta Ze­mei, — ar nederīgu, vairs nevienam nevajadzīgu kravu, kas palikusi šeit tāpēc, ka nevienu netraucēja un tik un tā nebija nekur liekama. Ar trosēm un amortizatoriem apvītie konteineri stāvēja, sagatavoti bezgalīgam ceļam. Tajos atradās sarežģītas mašīnas, lielākoties skaitļošanas tehnika un citas pārgudrās iekārtas, izgatavotas no dār­giem materiāliem, un tās nevarēja vienkārši izsviest, transportēt un remontēt iznāca lētāk nekā izgatavot jau­nas, bet vissmalkākie remontdarbi bija iespējami tikai uz Zemes.
   jeremejevs izgāja caur šauru spraugu starp kontei­neru grēdām. Viņš pieskārās katram ar roku, it kā tos pārskaitot. Pie sestā viņš apstājās, noliecās. Kad viņš atliecās, rokās viņam bija plazmas grieznis ar garu vadu. Jeremejevs aizgāja pie durvīm, lai ieslēgtu instrumentu kuģa tīklā. Pēc tam devās pie konteinera, nospieda slēdzi un novirzīja griežņa galā parādījušos aso plazmas mēlīti už konteinera aizvirtni tajā vietā, kur bija slēdzene. Viņš lēni, milimetru pēc milimetra vadīja instrumentu. Jere- mejevs strādāja nemākulīgi, un pagāja pusstunda, līdz viņam izdevās izgriezt daļu no durvīm ķopā ar slēdzeni.
   Priekšmets, kas atradās konteinerā, bija slikti sare­dzams, un Jeremejevs to apgaismoja ar lukturīti. Pietika pavirša skatiena, lai viņš saviebtu vīlušos grimasi un ne­apmierināti iesvilptos.
   Tas izrādījās atkal viens no tiem stacionārajiem skait­ļotājiem, kādus izmantoja uz jaunapgūtajām planētām, kuru ekonomika vēl tikko sāka veidoties. Skaitļotāji pa­līdzēja precīzi noteikt to preču veidus, daudzumu un ievešanas kārtību no Zemes: transportēšana bija pārāk dārga, te kļūdīties nedrīkstēja. Skaitļotājs bija sarežģīta un vērtīga mašīna, bet pilnīgi nevajadzīga futbolistam.
   Jeremejevs aizcirta durtiņas, nemaz nepūlēdamies kaut cik nomaskēt griezuma vietu. Viņš zināja, ka neviens ne­nāks uz kravas telpu tuvākajos mēnešos, varbūt vispār nenāks nekad. Par tik tālu nākotni viņš nedomāja.
   Apgaismodams ceļu ar lukturīti, viņš turpināja virzī­ties pa eju. Pagājis garām vēl dažiem konteineriem, kuri neatšķīrās no atvērtā, viņš apstājās: tālāk stāvēja citas formas kastes, šaurākas un garākas.
   Pēc pusstundas viņš bija atvēris konteineru un ielūko­jās tajā. Šoreiz tur izrādījās meklētais.
   Jeremejevs atvēra izgrieztās durvis 1 plašāk un lēni laida lukturīša staru no augšas uz leju-un otrādi. Pēc tam pataustījās pa kastes iekšpusi, atrada kabatu ar teh­nisko pasi un atvēra to.
   —    Kalnu modelis, — viņš nomurmināja.
   Jeremejevs soli atkāpās. Divus metrus augstais bio-
   mehāniskais robots mierīgi stāvēja konteinerā, blāvi spī- dinādams videoiekārtu objektīvus.
   —   Tu dabūsi paskraidīt, — futbolists apsolīja robo­tam. Pēc tam devās pa eju tālāk, skaitot konteinerus. Pa­vīpsnāja:
   —    Pietiks divām komandām un vēl paliks pāri.
   Pie izejas viņš pastāvēja, ieklausījās. Uzkāpa uz plat­formas un rūpīgi aizslēdza durvis.
   *
   Fiziķis pacēla galvu: spilvens bija mikls. Vai no asa­rām? Tikko viņš bija strīdējies ar Hindu, un viņa argu­mentācija bija spīdoša. Hinds galu galā bija apklusināts, viņš pienāca un apsveica Karačarovu, pārējie smaidīja un aplaudēja, Hinds arī smaidīja; tas bija noticis pirms sekundes Akadēmijas konferenču zālē, un aiz Karača­rova muguras bija spīdējis simbolu un skaitļu nosētais tablo. Viņš vēl sajuta, ka viņa pirksti tur elogrāfa trauslo kātiņu, ar kuru tikko bija pielikts punkts beidzamās rin­das galā. Pierādījumi bija lieliski un neapgāžami, Hinds cieta sakāvi, bet no viņa sejas bija redzams, ka viņš neliksies mierā, strādās tālāk un panāks savu: Hinds bija neparasti spītīgs un tikpat talantīgs. Bet sapnī Karača­rovs zināja, ka viņš pats pa šo laiku panāks vēl vairāk, jo arī viņš bija neatlaidīgs un teorijā stiprāks par Hindu. Tagad Karačarovs bija uzvarējis un raudāja no laimes. Vissliktākais, ko šajā brīdī viņš varēja izdarīt, —• bija pamosties; viņš patiešām pamodās un sēdēja uz gultas, slaucīdams asaras. Te viss bija palicis kā iepriekš: ku­ģis, tukšums un pilnīga bezcerība, bet laiks un pasaule eksistēja, un tieši pašlaik kaut kur neiedomājami tālu Hinds turpināja strādāt un kaut ko noteikti panāca, un viņu, nevis Karačarovu, sveiks Akadēmijā, viņa virziens uzvarēs, bet skola, pie kuras piederēja Karačarovs, tā arī nesaņems pastiprinājumu. Vajadzēja strādāt, strīdēties, pierādīt, bet strādāt un strīdēties varēja tikai sapnī, jo nomodā nebija mērķa, kam strādāt.
   Asaras nožuva, bet vieglāk nekļuva. Fiziķis apgrieza spilvenu, lai nebūtu jāguļ uz mikluma, izņēma no kastī­tes divas tabletes, pēc tam nolēma, ka par maz, un norija vēl trešo. Viņš aizvēra acis un dažas minūtes gulēja, cenz­damies neko nedomāt un krādams spēkus jaunai cīņai, kurai sapnī noteikti jānotiek; tur viņam atkal būs vaja­dzīgs viss prāta asums, visa enerģija, viss miers. Tad uznāca miegs, un tukšums ar tajā klīstošo «Vali» izzuda, it kā nekad nebūtu bijis, un fiziķis atkal kopā ar bied­riem iegāja pa Akadēmijas galveno ieeju, un Hinds, no­jaušot sakāvi, drūmi smaidīja.
   *
   Sen pagājuši tie laiki, kad vienpatņi izlēma valstu vai zinātnes likteņus desmitiem un simtiem gadu uz priekšu. Tagad galvenā nozīme bija masām, bet masas joprojām sastāvēja no atsevišķām personībām, tāpēc runāt par masu kā par vienotu veselumu varēja tikai vispārīgā no­zīmē, piemēram, kā par Piena Ceļu, kas izskatās vienda­bīgs tikai vājā palielinājumā. Masa nav amorfs, bet kris­tālisks veidojums, un no katra cilvēka stāvokļa noteiktā kristāliskā režģa punktā ir atkarīga arī visa kristāla — sabiedrības kvalitāte. Hinds, sens Karačarova oponents un zinātniskais pretinieks, protams, noteica tā institūta attīstības virzienu, kurā strādāja; kad Viņš sāka nodar­boties ar vielas — antivielas problēmu, pārējie formāli neatkarīgie institūta fiziķi arī pievērsās (daudzi paši to nemanīdami) šī jautājuma dažādajiem aspektiem, kā vi­sas magnēta bultiņas pagriežas pret dzelzi, kas parādās tuvumā. Fiziķu bija daudz, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņi problēmu atrisināja, lai gan tā viņiem nebija lik­tenīga kā Karačarovam (lietojot senlaicīgo, bet šeit node­rīgo apzīmējumu). Pareizāk sakot, to atrisināja Hinds ar viņu palīdzību, apmēram tajā laikā, kad to pašu tur, iz­platījumā, izdarīja arī Karačarovs (par ko viņi, protams, zināja tikpat maz kā viņš par viņiem). Hinds savu teoriju nebūvēja uz ģeometriskiem priekšstatiem, jo ģeometriju nemīlēja. Sākumā viņš nodarbojās nevis ar antivielas problēmu, bet gan ar Vienpadsmitā pavadoņa eksplozi­jas iemeslu noskaidrošanu; patiesību sakot, Hinds nebija praktiķis, bet tādi uzdevumi viņam patika. Sprādziena fe­nomens lika viņam apskatīt problēmu teorētiski un no­nākt pie secinājuma par to, ka eksplozijas notiek pārī. Fakti nebija tālu jāmeklē: notikums ar «Vali» vēl nebija aizmirsies tiem, kuri par to zināja, — un fiziķi zināja. Pārejas mehānisma pluss-mīnuss noskaidrošana Hindam aizņēma vairāk laika nekā Karačarovam, toties viņam izdevās atrisināt problēmu ne tikai teorētiski, bet -eksperi­mentējot — vispirms uz Zemes, pēc tam kosmosā (ko, dabiski, nevarēja izdarīt Karačarovs, lai gan kosmoss vi­ņam bija tepat aiz sienas) — un iegūt tādu praktisku at­risinājumu, kurā pārveidojamo masas pāri varēja nosacīt iepriekš, un tas neprasīja nekādu risku.
   Ja «Valis» tagad būtu parādījies Zemei aizsniedzamā atstatumā, tā būtu sniegusi tam nepieciešamo palīdzību. Visu kavēja tikai tas, ka «Valis» šādā tuvumā neparā­dījās.
   Tas klusēja, un visi mēģinājumi nodibināt ar to sa­karus palika bez rezultātiem. Vairākums nolēma, ka kuģis ir gājis bojā, jo tādu iespēju tam bija atliku likām. To vidū, kas nenoticēja, par laimi, izrādījās arī ietekmīgi cilvēki. Starp daudziem, kas neticēja šo trīspadsmit bojā­ejai, bija flotes pavēlnieks — tāpēc, ka uzticējās saviem kapteiņiem; doktors Funks —■ jo bija cilvēks ar labu sirdi, bet Hinds — tāpēc, ka alka pacīkstēties ar Karača­rovu un satriekt to ar savu «pluss-mīnuss» atrisinājumu, jo bez tā viņa prieks nebija pilnīgs un nebija nekāda triumfa. Tā kā mēģinājumi uztaustīt izplatījumā «Vali» turpinājās, vienā no beidzamajām sanāksmēm, kas vel­tīta šim jautājumam, uz oponenta jautājumu, vai ilgi vēl turpināsies enerģijas tērēšana, vecais Funks atbildēja:
   —    Tik ilgi, līdz atradīsim. Parastie sakari nedod rezul­tātus, tātad kuģa tuvumā nav. Līdztelpas sakari tikai tiek izstrādāti. Tiklīdz kļūs iespējams ar to palīdzību turpi­nāt meklēšanu, mēs ķersimies pie lietas. Protams, ar ga­diem sakari pilnveidosies tik tālu, ka mēs tos atradīsim, pat ja viņi nokļuvuši pašā Galaktikas nomalē.
   —    Mūžs tam var izrādīties par īsu, — maigi piezīmēja oponents.
   —    Manējais droši vien, — piekrita Funks, kurš mācēja domāt objektīvi, pat ja runa bija par viņu pašu. — Ma­nējā nepietiks, ja jūs to bijāt domājis. («O nē, nē! …») Bet, ja nepietiks arī jūsējā, meklēt turpinās bērni un maz­bērni.
   —   Bet tam var izrādīties par īsu pašu meklējamo dzīve! — iebilda spītīgais oponents.
   —    Tādā gadījumā mūsu bērni vai mazbērni nodibinās kontaktus ar viņu bērniem vai mazbērniem!
   Tātad Funks ticēja, ka bērni un pat mazbērni uz «Vaļa» būs. Kā jau teikts, viņš bija labs cilvēks, bet tikai teo­rētiķis un, liekas, ne reizi nebija piedalījies kaut cik ilgstošā ekspedīcijā. Tāpēc viņa viedoklis var likties pār­mērīgi optimistisks; starp citu, viņu attaisno tas, ka šajā gadījumā runa nav par fizikas zinātni.
   *
   Tumsā raudāja bērns, raudāja smalkā balsī, žēlabaini, un tas bija neizturami. Mila zināja, ka bērna nav, tāpat kā nebija ari tumsas, jo viņa tagad savā kajītē neizdzēsa gaismu pat rlaktī, tomēr bērns raudāja, un tā nebija iespē­jams dzīvot. Viņa piecēlās, uzmeta plecos halātu un iz­gāja no kajītes, bet bērns visu laiku raudāja, lai gan viņa saprata, ka neviens, izņemot viņu, šīs skaņas ne­dzird un nekad neizdzirdēs.
   Mila vāji orientējās, vai ir diena vai nakts, viņa izvai­rījās lūkoties pulkstenī, frfet savējo bija kaut kur pame­tusi. Salons bija tukšs, bet tam nebija nekādas nozīmes: cilvēki tagad vairījās pulcēties kopā, viņiem negribējās citam citu redzēt, viņi nevarēja nekādi cits citam palīdzēt un nevarēja no nelaimes biedriem neko saņemt. Viņi labāk palika vienatnē ar atmiņām un sirdsapziņu, tāpēc ka atmiņas piederēja tikai katram pašam un nesakrita ar to, ko atcerējās citi. Viņi nebija cits citu pazinuši līdz nelaimīgā reisa sākumam, un kopējs viņiem bija tikai pats vispārīgākais — Zeme, planētas, bet tieši to arī ne­gribējās aizskart: rēta asiņoja. -Un sirdsapziņa katram runāja savā balsī. Milas sirdsapziņa sodīja viņu par visu: par to, ka dzemdējusi bērnu, atstājusi un aizbraukusi uz Antoru, ka par veselu reisu aizkavējusies tur ar Valen­tīnu un nav aizlidojusi ar to kuģi, kurš droši vien lai­mīgi sasniedza Zemi, turklāt aizkavējās ne tāpēc, ka Valentīns to būtu gribējis, bet tā vēlējās viņa pati, aiz­bildinādamās ar kaut kādām dienesta darīšanām, un, vis­beidzot, uzkāpa uz šā kuģa, kam acīmredzot bija lemts kļūt par viņas bojāejas vietu.
   Cilvēki bija vientuļi, jo gribēja tādi būt. Kad Mila ieraudzīja krēslā sēdošo večuku Petrovu, viņa piegāja tam klāt ne jau tāpēc, ka meklētu tā sabiedrību; kaut kāds spēks, kas tagad noteica viņas rīcību, lika pieiet klāt, uzlikt tam uz pleciem rokas un atkārtot atkal to pašu —■ ka viņai vajadzīgs bērns un ka viņa ir gatava uz visu. Viņa to pateica un gaidīja tādu pašu reakciju, kādu bija redzējusi citos: acumirklīgu spīdumu acīs, ašu ska­tienu pa labi un pa kreisi un tūlīt noslēgtības un pat zi­nāma pretīguma izteiksmi. Pēdējā laikā viņai pat neatbil­dēja, labākajā gadījumā māja ar galvu, un, noņēmuši vi­ņas rokas no pleciem, steidzās paiet garām. Zoja viņai deva kaut kādas zāles, bet tās nelīdzēja, un Mila turpi­nāja runāt to pašu, iepriekš zinādama, kāds būs rezul­tāts, bet nevarēdama tikt galā ar savu slimību.
   Tomēr Petrovs nerīkojās kā pārējie. Viņš lēni un maigi paņēma viņas roku, pacēla pie lūpām un noskūpstīja. PeG tam paskatījās tai acīs un norādīja uz_ blakuskrēslu.
   — Pasēdiet ar mani, večuku. Parunāsim.
   Viņa bija izbrīnīta un atkārtoja savu lūgumu, bet ne vairs tik pārliecināti.
   —          Nē, viņš sacīja. — Un nevis tāpēc, ka es baidī­tos, nē. Ari ne tāpēc, ka iman tajā pasaulē palika sieva un es viņu mīlu. Mēs, vīrieši, kā jūs zināt, esam nekon- sekventi: pat mīlestība mūs dažkārt neattur no dēkām. Bet man žēl viņa.
   Mila pašūpoja galvu? viņa domāja, ka runa ir par Jere­mejevu.
   —          Nē, — Petrovs teica. — Es runāju par dēlu, kurš jums varētu būt un kuru jūs gribat.
   —    Žēl? — viņa nesapratnē pārvaicāja.
   —    Jā, protams. Jums ir smagi, vai ne?
   ■*» Ļoti, — viņa steidzīgi sacīja. — Ai, cik smagi!
   Viņa saminstījās, jo salonā ienāca Istomins; acīmre­dzot bezmiegs bija to izdzinis no kajītes. Viņš paskatījās uz abiem un nomurmināja: — Nekas, es jūs netrau­cēšu, — apsēdās krēslā pie pretējās sienas, aizvēra acis un it kā uzreiz aizmiga un pārstāja dzīvot. . — Smagi, — atkārtoja sieviete.
   —          Jā, —e piekrita Petrovs. — Bet viņam būtu vēl sma­gāk.
   —          Viņam..; — viņa atkārtoja gandrīz čukstus, it kā jau redzētu to — zēnu, kura nebija. — Viņam…
   —    Iedomājieties, ka viņš ir.
   —           Ir… — viņa nomurmināja un pēkšņi it kā sajuta savās rokās mazā autiņos ievīstītā ķermenīša smagumu* — Jā, viņš ir. Runājiet!
   —    Bet mēs taču nomirsim, — viņš klusu sacīja.
   —          Mēs? Nomirsim? — Viņa uzreiz satraucās. —1 Kā­pēc? Vai jūs kaut ko zināt?
   —          Tas taču nav noslēpums? mēs esam mirstīgi. Mēs nomirsim: es — ātrāk, jūs — vēlāk. Vispār mēs šeit pie­deram pie divām paaudzēm, un tas nozīmē, ka vispirms aizies vecās paaudzes pārstāvji, bet pēc tam pienāks kārta arī pārējiem.
   > Jā, —■ viņa piekrita. — Kādreiz pienāks, tas tiesa.
   -— Bet viņš? —• vaicāja Petrovs.
   —    Viņš dzīvos, — Mila pārliecināti sacīja.
   Viens, — atgādināja Petrovs. —■ Mēs visi nomira sim, bet viņš te dzīvos viens. Viens, saprotat?
   Viņa pamāja, lai gan īsti vēl nesaprata.
   Viens. Viņš aizmirsīs runāt, domāt, sajuks prātā< Bet tas nenotiks uzreiz. Viņš juks prātā pamazām, zaui dēs saprātu no vientulības.
   —^ Nu kāpēc gan, — viņa nedroši iebilda. — VēsturS ir bijis tik daudz robinsonu, tiem klājies daudz grūtāk.
   —    Viņiem bija tas, kā nav mums un nebūs viņam: cerība. Viņiem vienmēr bija palikusi cerība. Bet mums tās nav un nevar būt.
   •— Tas ir briesmīgi, — sacīja Mila. : —< Vai patiešām .- r $
   —    Bet mums taču ir vieglāk nekā viņam, — turpināja Petrovs. — Mēs vismaz atceramies, ka pasaulē pastāv cerība. Ka ir kaut kas, uz ko varējām tiekties. Zeme, planētas. Cilvēce. Profesija, mīlestība, intereses. Viņš par to neko nezinās, bet bez tā nevar palikt normāls.
   Mila mirkli klusēja, tad piepeši satvēra Petrovu aiz rokas. Viņa smaidīja.
   —    Pagaidiet, bet kāpēc mēs runājam par- vientulību? Es taču varu dzemdēt kaut vai desmit mazuļu… Jūs nevarat iedomāties, kāda man veselība, es taču esmu jauna! Vēl ir arī citas sievietes, tās visas var dzemdēt —: pat Inna. * * Ak, mēs jums uzdāvināsim tik daudz bērnu, ka te viss skanēs!
   —    Piekrītu, Petrovs skumji pamāja. ® Bet kādēļ? Vai esat padomājusi par viņu likteni?
   —    Bet ja viņu būs daudz?
   —    Un tad? Mans draugs, iedomājieties: četras sienas. Kuģa dzelzs kārba. Un apkārt tukšums —1 tik plašs, ka nav iespējams iztēloties, cik tālu mēs esam no visa cita. Un nabadzība, šausminošā nabadzība! — Viņš pacēla
   • galvu un tagad vairs neskatījās Milā, bet kaut kur aug­šup, un arī vārdi vairs nebija domāti viņai: varbūt viņš izmantoja iespēju izteikt skaļi savas domas, lai dzirdētu, kā tās skan cilvēku valodā. — Gara nabadzība… Es bieži domāju: cik daudz mēs esam zaudējuši bez mājām, kur vienu paaudzi nomainīja otra un bēniņos uzkrājās vecas grabažas un oda pēc vecvectēviem. Mēs mainījām dzīvok­ļus, un tie ar katru reizi kļuva ērtāki un komfortablāki, taču tajos nebija sakņu, pietrūka dzimtā pavarda. Bet cilvēkiem vajadzīgas saknes.. * Vai jūs atceraties, kas ir dzimtais pavards?
   Mila saminstījās, pirms pamāja; vispār, protams, viņa neatcerējāsļ bet vai tas tik svarīgi? Petrovs pavīpsnāja.
   —    Ar katru pārvākšanos mēs zaudējām daļu no savas pagātnes, bet tagad uz Zemes jebkuru dzīvokli var novietot jebkurā vietā, ja tā ir brīva, un dzīvot tur dienu, gadu, mūžību.»? Kurš no mums var izsekot savai ģenealoģijai tālāk par trešo paaudzi? Lai arī mēs nezinātu savus radu­rakstus, mēs tomēr vēl būtu pietiekami bagāti, jo mums ir kopēja vēsture un mēs zinām, ka tur ietilpst arī mūsu personiskā. Mums tomēr ir pagātne. Un ir tagadne. Bet kas paliks bērniem?
   Viņš apklusa, it kā gaidīdams iebildumus, bet sieviete neteica neko. Tad Petrovs ierunājās atkal:
   —    Viņiem nebūs pagātnes: viss, kas noticis ar mums līdz tam brīdim, kad mēs uzkāpām uz kuģa, viņiem ne­eksistē. Kāda jēga stāstīt viņiem par spīdekļiem un pla­nētām, par kalniem un okeāniem, dzidriem strautiem un dzeltenām smiltīm, par putnu dziedāšanu, ganām­pulka dimu un leoparda zaglīgajiem soļiem? Kāda jēga, ja mēs to pat parādīsim uz ekrāna? Bērniem mūsu stāsti un filmas tik un tā paliks nesaprotami, abstrakti, tāpēc ka viņi nebūs pieredzējuši nekā, ar ko varētu to visu salī­dzināt. Bet tagadne… šodiena ir tikai ieskrējiens lēcie­nam rītdienā. Šis «rīt» ir iespējams tikai līdz tam brīdim, kamēr tas sola kaut ko labāku un skaistāku par to, kas mums ir šodien. Bet kas tos gaidīs? Zemes doma, Zemes māksla — pagātnē, bet viņiem pagātnes nav, tātad tas vispār rieeksistē. Atliks instinkti, atliks lēna, bet nenovēr­šama lejupslīdēšana, cilvēka pārvēršanās par pērtiķi tā­pēc, ka neviens stimuls tos nevirzīs uz priekšu: viņu eksistence bioloģiski un fizioloģiski ir nodrošināta, bet nav iemesla domāšanai, meklējumiem, attīstībai. Par ko gan tad kļūs šīs mazās cilvēces otrā, trešā, ceturtā pa­audze? Tagad pasakiet: vai mums ir tiesības dāvāt dzī­vību cilvēkiem, jau iepriekš zinot, ka nevaram tiem solīt neko citu kā tikai fizisku esamību?
   Viņš atkal paskatījās Milā. Viņa nolaida acis, pēc tam iebilda, vēl arvien nevēlēdamās padoties:
   —    Kāpēc? Pie mums taču ir dažādi cilvēki. Un mēs va­rētu pērniem daudz ko iemācīt…
   —    Mēs varētu izdarīt visu, — tūlīt atsaucās Petrovs, — bet cilvēks bez mērķ^a nespēj radīt neko. Mērķa, liela mērķa mums nav — lūk, kur traģēdija … bet kas attiecas uz zināšanām, pieredzes nodošanu… Mēs jau tagad pa­mazām ejam bojā, jo ikviens no mums ir pārmērīgi spe­cializēts un tāpēc ar grūtībām un ne vienmēr saprot otru. Mācīt pēcnācējiem no visa pa druskai — tas nozīmē izaudzināt diletantu paaudzi, kuri varēs tikai atkārtot apgūto, bet nekad nebūs spējīgi atrast kaut ko, jaunu. Ja viņi arī varētu.», — viņš ievilka elpu. — Ja arī viņi varētu, tad, atklāti sakot, es no tā baidītos vēl vairāk.
   —    Kāpēc?
   Cilvēks nepiedzimst ar gatavām idejām. Tās viņā veidojas, un videi te liela loma. Mūsu idejas radušās un attīstījušās triumfējošās, augšupejošās cilvēces apstāk­ļos — radušās mijiedarbībā ar ūdeņiem un mežiem, gaiš­zilajām debesīm un rīta vēju, simfonijām un gleznām, uz mūsu vēstures stingrā pamata, bet kas stimulēs ideju dzimšanu mūsu pēctečos? Dzelzs sienas un nedzīvie me­hānismi? Vai cilvēki arī nekļūs līdzīgi mehānismiem, neiznīcinās sevī visu patiesi cilvēcisko, uzskatīdami to par arhaisku, pazemojošu, lieku? Vai jūs, mans draugs, gribētu dzīvot starp tādiem cilvēkiem? Ja ne — vai mums ir jāpiespiež to darīt mūsu bērni, jānolemj necilvēcīgai eksistencei?
   —   Es nesaprotu, — ietiepīgi sacīja Mila. — Kāds tam sakars ar idejām, kāds tam sakars ar visu? Mēs taču esam palikuši tādi paši pat bez debesīm un vēja?
   —   Jūs negribat saprast, —i Petrovs nopūtās. — Nu, kā lai jums to paskaidro?
   —   Varbūt atļausit man? negaidot vaicāja Istomins, par kuru tie bija pilnīgi aizmirsuši. Viņš sēdēja ieritinā­jies krēslā, viņa acis joprojām bija aizvērtas, bēt balss skanēja skaidri, tajā nebija miegaina slinkuma. ; Man liekas — es iztēlojos, kā tas varētu izskatīties. »;
   *
   Pēcteču pasaule vienmēr atšķiras no senču pasaules, pat ja tie dzīvo vienā un tajā pašā laikā; cilvēkiem ir svarīgi, kā viņi uztver pasauli, nevis kāda tā ir patie­sībā, — vienādas uztveres nav. Un šoreiz, lai gan apstākļi nebija mainījušies un materiāli, no kuriem sastāvēja ku­ģis un mehānismi uz tā, palika tie paši, tagad uz kuģa dzīvojošie cilvēki to uztvēra pilnīgi savādāk.
   Viņi bija izauguši starp mašīnām, un mašīnu rīcības ra­cionālais skopums no paša sākuma iegājis viņu apziņā*
   Mašīnu pasaulē nebija nejaušību; cēloņu un seku likums šeit darbojās tīrā veidā, bez nejaušībām, bez sarežģīju­miem un labojumu koeficientiem. Mašīnu loģika bija tieša, elementāra, tām nebija dvēseles, un atteikšanās strā­dāt vai neprecīzs darbs bija izskaidrojams nevis ar sub­jektīvām kategorijām, bet tikai ar detaļu nolietošanos, kuras viegli varēja apmainīt. Un jaunās cilvēku paaudzes, pašas to neapzinādamās, ar pirmajām dzīves dienām cen­tās līdzināties mašīnu formāli loģiskajai rīcībai, sprie­dumiem un motivācijai. Viņiem, tāpat kā viņu senčiem, bija gan emocijas, gan sarežģītas neloģiskas cilvēciskās psihes iedīgļi, tieši tāpēc viņiem bija iespēja apspiest sevī visu, kas likās lieks, neatbilstošs viņu dzīves vei­dam. Jo, kamēr cilvēks dzīvo, viņš allaž sevī kaut ko apspiedis, atšķirība tikai tā, ko viņš ir apspiedis un ap­spiež dažādos savas eksistences laikmetos. Tagad šeit tika apspiestas jūtas un pāri visam pacelts prāts — ass, auksts prāts, kas nekādā ziņā neatpalika no skaitļotāju loģikas. Kad šim prātam radās vajadzība risināt sarežģī­tas problēmas, viņš tās atrisināja saprātīgi, mērķtiecīgi un nežēlīgi.
   Arī pašlaik «Vaļa» cilvēkiem izvirzījās šāds uzdevums. Viņu vidū visietekmīgākais bija Ergs, pārējie tam pa­kļāvās un darīja to bez piespiešanās, jo apzinājās: viņa domāšanas aparāts jau pēc dabas ir labāk attīstīts un dar­bojas visrezultatīvāk. Tā tas bija, bet pat šajā pasaulē laiku pa laikam notika dažādas kļūmes un avārijas. Tās rezultātā Ergs bija zaudējis kāju un tagad vairs nebija pilnvērtīgs. Bija zināms, ka jebkurš organisma defekts ietekmē domāšanas objektivitāti; tātad Ergs vairs nebija stiprākais. Tas nozīmēja, ka viņa vietu «Vaļa» hierar­hijā ieņems nākošais — Volts, kurš bija daudzkārt vā­jāks, to zināja visi, arī pats Volts. Sabiedrības intereses prasīja Ergu saglabāt. Lai viņš paliktu iepriekšējais, va- vadzēja savest kārtībā viņa ķermeni: nekas nedrīkstēja Iespaidot vadītāja domas skaidrību.
   Protams, kāju varēja reģenerēt. Cilvēki nebija zau­dējuši māku rīkoties ar reģenerācijas aparātiem. Bet tas vilktos pārāk ilgi —■ vairākus mēnešus; cilvēki to zināja no «Vaļa» vēstures, kur pašā sākumā bija izveidojusies tieši tāda situācija. Tomēr tas, kas bija noderējis senčiem (par viņiem bija pieņemts atcerēties ar iecietību — viņi bija tik tālu no' pilnības), vairs neapmierināja pēctečus.
   Erga organismu vajadzēja atjaunot pēc iespējas ātrāk'. Vajadzēja meklēt un atrast citu paņēmienu. Un to at­rada.
   Procesu varēja ievērojami paātrināt, ja ņēmtu jau ga­tavu kāju un to pieaudzētu, izmantojot stimulācijai to pašu reģenerācijas aparatūru. Tas prasītu tikai dažas die­nas. Pēc tāda paša principa tika remontētas mašīnas: ja jaunas detaļas izgatavošana prasīja laiku, bet mašīna bija nepieciešama tūlīt, detaļu noņēma no citas mašīnas, bez kuras pašlaik varēja iztikt. No divām mašīnām radās viena, kas darbojās. Tāpat vajadzēja rīkoties arī šajā ga­dījumā.
   Uz kuģa bija vēl trīs cilvēki tādā augumā un ar tādiem pašiem locekļiem kā Ergs. No viņiem izvēlējās to, kura prāts un spējas pašlaik bija vismazāk vajadzīgi sabied­rībai. Tas bija Oms. Būtībā tāda izvēle bija kļūdaina: ja par donoru būtu jākļūst kādam ar noturīgāku saprātu, tas būtu piekritis, bet Oma loģika bija aplama, un reizēm viņš uzstājās pret mērķtiecību. Tomēr sabiedrība savu lēmumu negrozīja: tā pati stingrā loģika tai lika upurēt visnevērtīgāko locekli. Bet, tā kā viņš nepiekrita, nācās izmantot citu metodi: Omam tika paziņots, ka tikai pēc viņa nāves kāja tiks izlietota sabiedrības interesēs.
   Dažas sekundes Oms stāvēja, aizvēris acis. Līgoda­mies, it kā gatavotos mesties prom, bēgt no nāves. Aiz­bēgt nevarēja nekur. Sabiedrības izraidīts cilvēks neva­rētu uz kuģa nodzīvot ilgāk par dažām dienām. Atlika paklausīt.
   Cilvēki tomēr nebija aizmirsuši taisnīgumu. Omam bija jāmirst pirms laika. Tomēr viņš nebija izsludināts ārpus likuma un turpināja izmantot tās pašas tiesības kā pā­rējie. Arī tiesības atstāt pēcnācējus. Vajadzēja viņam dot iespēju šīs tiesības izmantot — sabiedrības interesēs, pro­tams, lai viņa ģenētiskās pazīmes, starp kurām varēja būt arī derīgas, neizzustu.
   Šo tiesību realizācijai tika izvēlēta Dina, kurai arī vēl nebija pēcnācēju. Visi zināja, ka no «Vaļa» vīriešiem viņa ir izvēlējusies Stenu, un arī tas vislabprātāk ar viņu sarunājās. Tomēr abi zināja, ka sabiedrībai pretoties ne­drīkst. Jo vairāk tāpēc, ka nevienam no viņiem nedrau­dēja nāve.
   Kad Dinai pavēlēja palikt vienatnē ar Omu, Stens ve­selu dienu neizgāja no savas kajītes. Bet jūtu izrādīša­nai nebija atļauts vairāk kā viena diena, un no rīta viņš jau pildīja savus pienākumus, piedaloties kādas mašīnas pārbaudē. Dina izskatījās skumja, bet viņu nemierināja? viņa bija izpildījusi savu pienākumu. Oms nomira miegā;; viņam amputēja kāju, un Ergs, galvenais uz «Vaļa», de­vās uz hospitāļa nodalījumu, kur viss jau bija sagatavots pieaudzēšanai, un apgūlās uz tā paša galda, no kura pirms desmit minūtēm bija noņemts Oms, kad bija atdalīts viss, kas izmantojams, un aiznests konservācijai.
   Pēc nedēļas Ergs iznāca no hospitāļa nodaļas. Viņš viegli piekliboja, bet viņa skaidrais prāts atkal darbojās ar iepriekšējo spēku. Sabiedrība atviegloti uzelpoja. Lai nevienam nerastos šaubas par šī soļa pareizību, drošī­bas pēc griezās vēl pie lielā skaitļotāja «Sigmas», Mašīna apstiprināja, ka pieņemtais un izpildītais lēmums ir bi­jis vismērķtiecīgākais, tātad pareizākais.
   No šī notikuma secināja, ka jārīkojas uzmanīgāk, re­montējot tās mašīnas, darbības ar kurām varēja būt bīs­tamas. Epizodi drīz vien aizmirsa. Dinai piedzima bērns, un pēc tam arī Stens varēja izmantot savas tiesības uz pēcnācējiem. Viņš tās izlietoja… Dzīve ritēja vienmē­rīgi un racionāli.
   *
   Istomins apklusa.
   Mila klusēja, galvu nolaidusi. Tagad salonā valdīja klu­sums un nekas to netraucēja — pat bērns neraudāja tā­lumā, kā tas bija sarunas sākumā. Bērns bija miris, viņa saprata — nomiris zēns, kura nebija, kurš pat piedzimt nepaguva. Miris un atlika tikai to apbedīt un raudāt pie mazā kapiņa.
   Viņa piecēlās un, pat nepamājusi ne Petrovam, ne Is- tominam, devās uz savu kajīti. Petrovs raudzījās viņai pakaļ, un skatienā bija sāpes un savāds miers — tāda cilvēka miers, kurš zina, ka ir neārstējami slims, jau samierinājies ar to un līdzcietīgi noskatās, kā agonijā mokās kaimiņš.
   —: Inženier! — Ustjugs teica unifonā. — Vai neesi aizmirsis apskati?
   Dzinēja mehānismi bija izslēgti, kuģis, inerces dzīts, joņoja nezināmā virzienā, pārvarot neskaitāmus kilo­metrus izplatījumā, kurā nebija nekā, izņemot šos kilo­metrus: pat jutīgie gravitometri nesajuta divu gigantisko galaktiku gravitāciju — «Valis» atradās tik tālu. Un to­mēr rituāls bija jāievēro, darbs bija darbs. Tāpēc vēl stingrāk vajadzēja izpildīt visas tā prasības, jo pasa­žieri it kā bija atteikušies atzīt gan kuģa, gan ekipāžas tiesības būt tiem, kas viņi īstenībā bija — kuģis un eki­pāža.
   —    Klausos, — atsaucās Rudiks. — Esmu gatavs, tū­līt būšu klāt. Tas nozīmē pēc reglamenta, no apakšas līdz
   augšai?
   —    No apakšas līdz augšai, ; apstiprināja kapteinis.
   —    Izeju.
   —    Neaizmirsti tabulas un testerus.
   —    Jā, kaptein!
   Ustjugs aplūkoja sevi spogulī. Nē, viņš joprojām bija kapteinis, bet kuģis palika kuģis, lai arī ko runātu cil­vēki, kas šajās lietās neko nesaprata.
   Kad viņš iznāca no centrālā posteņa, viņa soļi bija stingri un droši. Viņš soļoja pa klājiem kā parādē un ar baudu klausījās savu soļu troksnī.
   *
   t
   Jeremejevs pacēla pie lūpām svilpi. Noskanēja spalgi treļļi. Torijs atdeva bumbu pa labi un smagi devās uz priekšu. Sākās spēle. Rādijs pieņēma piespēli un gāja gar malu, vadot bumbu gar pašu laukuma līniju. Hēlijs, «Vieglo» aizsargs, izripoja pretī, bet Rādijs to apgāja, izdarījis elementāru izrāvienu. Viņam uzbruka divi, bet viņš padeva bumbu atpakaļ uz centru, no kurienes Kirijs to pilnā sparā atsita uz «Vieglo» soda līniju, un Torijs, kas jau mīdījās gandrīz vai aizmugurē, metās uz priekšu, ar dobju skaņu uztvēra bumbu uz krūtīm, nosvieda to , pie kājas un sita. Būtu trāpīts vārtos — abu komandu vārtsargi nekur nederēja, nemaz nemācēja lēkt, bet bumba ar skaļu plaukšķi pārsprāga un saplakusi nokrita dažus soļus tālāk. Jeremejevs iesvilpās, un spēlētāji uzreiz sa­stinga savās vietās.
   Jeremejevs paņēma bumbu un sarūgtināts pašūpoja galvu.
   — Neizdodas? —■ viņš pēkšņi izdzirdēja, nodrebēja un pagriezās.
   9 — 2004 241
   Netālu no durvīm stāvēja Narevs un ar interesi ska­tījās sastingušajos robotos.
   —      Izdomāts ir labi, —; viņš uzslavēja. — Neatlaidība un asprātība — un futbols rokā. Kā viņi jums klausa?
   —    Es nesūdzos, — apjucis noteica Jeremejevs.
   —    Ļoti labi, — atkārtoja Narevs. — Lieliski.
   —    Tikai bumbas plīst. Nav ar ko spēlēt.
   —      Parādiet… Jā, pneimatiskās te neder. Labai bum­bai jābūt izlietai no viegla sakausējuma. Tikai, protams, nedrīkst trāpīties zem sitiena.
   —      Kā no tā izvairīties? Un šķērssienas arī var neiz­turēt. Ja varētu kameru piedzīt ar elastīgu plastiku…
   —      Nav slikti, — Narevs piekrita. — Ejam pie sinte­zatora, pamēģināsim uzburt. Es jums palīdzēšu. Es vien­mēr esmu gatavs palīdzēt tiem, kas nodarbojas ar ko derīgu. Tāpēc arī es eksistēju.
   Jeremejevs sastomījās.
   —    Es nemaz neprotu ar to apieties.
   —      Ar sintezatoru? Iemācīšu. Roboti lai pagaida. Ne­pacietība tiem nav raksturīga.
   —    To es saprotu, — Jeremejevs nomurmināja.
   Viņš nepiebilda, ka tieši tas viņam arī nepatika. Fut­bols ir priecīga spēle, tā jāspēlē viegli, pacilāti. Roboti to iemācījās uzreiz un tagad jau bija apguvuši diezgan labu tehniku: varētu spēlēt ar kluba komandu un, iespē­jams, to pat uzvarēt ar pieklājīgu rezultātu. Bet viņi spē­lēja drūmi, lietišķi, it kā tiem būtu vienalga — spēlēt vai valstīt akmeņus. Viņi nemācēja pat smaidīt, tas šiem mehānismiem nebija lemts. Nācās samierināties.
   Un tomēr tie spēlēja futbolu, to bija veselas divas ko­mandas; pilnas komandas, ar rezerves spēlētājiem. Jere- mejevam nebija citas izejas, cilvēki spēlēt negribēja, lai gan kā pasažieriem, tā ekipāžai, pēc futbolista domām, absolūti nebija ko darīt.
   *
   — Sen neviens nav nācis, —■ teica Karskis. Viņš jau brīvi staigāja pa kajīti, bet Vera viņam neatļāva iziet ārpus tās, un viņš ar baudu tai paklausīja, kā klausa tikai mīļotai sievietei. — Pavisam aizmirsuši mani. i—: .Vai tev viņu trūkst?
   Viņš pasmaidīja.
   —    Tu esi pie manis …
   Viņa bija te un izrādījās, ka tā bija laime, nevis dzī­šanās pēc jaunības (kā viņš kādreiz tālu no šejienes bija domājis, ar nosodījumu vērodams līdzīgus gadījumus), bet vienkārši vecums aizmirsās, tika sagrauts viss, kas viņus varēja šķirt. «Daba,» viņš domāja, «daba; kas gan ievēro vecumu, izņemot cilvēku?» Dzīvs vai miris —- tas ir būtiskais; kamēr dzīvs —; dzīvo! Tā ir laime. Muļķi ir tie, kuri sapņo par ko citu. Bet viņam bija veicies —= lai arī vēlu, tomēr acis pilnīgi atvērušās.
   —    Tu esi, — viņš atkārtoja. — Un neko vairāk man nevajag. Tomēr interesanti, kā klājas «Vaļa» lielajā pa­saulē. — Viņš atkal pasmaidīja. — Viss klusu, tas no­zīmē — kārtībā. Kāpēc tu esi tik tālu?
   Vera piegāja un, glāstot viņa matus, nodomāja, ka aizvien grūtāk viņš pasargājams no tām problēmām, kas uztrauca pārējos. Nav viegli… Bet Verai negribējās, lai viņu laimē dalītos vēl kāds. Viņa bija alkatīga, cik alka­tīga mēdz būt tikai jaunība, kura nevēlējās dalīties ne ar vienu un bija gatava aizsargāt to, kas tai piederēja.
   —    Pacieties, — viņa teica. —■ Kļūsi stiprāks . $ 5 Un tad sāksi iet ārā.; ?
   r—: Vai tur viss ir kārtībā?
   ; — Jā, protams …
   —    Saproti, pārāk liels ir ieradums domāt. Un es do­māju … Bet, ja viņi nenāk, tātad tiek galā?
   —    Droši vien.
   —    Kā klājas Istominam ar Innu? Redzi, tagad mani interesē arī tādas lietas.
   —    Labi, labi.
   —    Tātad viņiem tomēr ir nopietna mīlestība? Kā mums?
   8*
   243
   —    Droši vien. Bet tagad apgulies. Es gribu, lai tu būtu vesels.
   *
   Kā milzīgas vaboles virs galda riņķoja automāti, klā­dami to pusdienām. Ienāca cilvēki un, acis nolaiduši un neteikuši ne vārda, pievērsās šķīvjiem. Pusdienas jau sen notika pilnīgā klusumā, ko varēja pārtraukt tikai aiz pārpratuma.
   Šodien tā gadījās. Karačarovs, izdzēris glāzi sulas, pēk­šņi pacēla galvu un, ne pie viena nevēršoties, skaļi no­teica:
   —    Arī šī matrice Hindam nepalīdzēs!
   Pateicis pārlaida galdam mežonīgu skatienu un atkal nodūra acis šķīvī.
   Blakus Inna Perlinska noteicaī
   —    Bet Taganskis to lasīja savādāk. Viņš.??
   Viņa apķērās, apklusa un nolaida acis.
   —           Ļoti interesanti, mani draugi, —: teica Narevs. — Doktor, vai jūs mums nevarētu pastāstīt sīkāk — kā tur ir ar tām matricēm?
   Viņš jutās slikti.
   Fiziķis iesprauslojās un paskatījās uz Zoju, it kā aici­nādams pasmieties kopā ar viņu.
   —    Izstāstīt par Hinda matrici? Neko teikt!
   i— Jā, jā, — Zoja steidzīgi ierunājās. — Pastāstiet.
   —    Nu, es, vispār… Jāsāk ar to, ko Hinds izklāstīja …
   Viņā neviens neklausījās, jo stāstījums bija absolūti
   nesaprotams. Fiziķis apklusa pusvārdā, un neviens, lie­kas, to nepamanīja. Karačarovs visus nicinoši nopētīja.
   —= Kartāgai jāiet bojā, — ne no šā, ne no tā viņš no­teica. 4 — Bet tikai kopā ar Romu. Un pie viena ar Hellādu.
   Istomins pat nebija dzirdējis, par ko runā fiziķis. Bet vārds «Hellāda» sasniedza viņa dzirdi un ievirzīja domas ierastajā gultnē.
   Istomins mīlēja Hellādu; ne tādu, kāda tā droši vien bijusi īstenībā — ar skarbo un ne sevišķi bagāto dzīvi, kurā ļoti daudziem pietrūka morālas tīrības un elemen­tāras sociālas taisnības, ar bērniem raksturīgo cietsir­dību cilvēku savstarpējās attiecībās. Istomins to mīlēja tādu, kādu redzēja savā iztēlē: filozofu, arhitektu, skul­ptoru un dzejnieku zemi, mīlēja savu Hellādas modeli, gleznas virsējās krāsas, kas apslēpj grunti. Istomins mīlēja Hellādu un nemīlēja Romu, ar kuru sākot, kā viņš uzska­tīja, civilizācija aizgājusi pa nepareizu ceļu, pa taciņu, kas līkumo pa viduslaiku purviem, te izzūd, atkal uzro­das, lai, sākot ar Renesansi, kļūtu par ceļu. Un galu galā šis ceļš bija kļuvis tik plats un taisns, ka pa to varēja virzīties aizvien pieaugošā ātrumā. Svarīgs bija ceļa vir­ziens; literātam reizēm likās, ka tas ved uz nekurieni.
   Un patiesi. Bezgalīgi pilnveidojās tehnika, lai apmieri­nātu nemitīgi augošās pilsoņu vēlmes. Istomins vairījās no vārda «vajadzības»: vajadzības —- tas ir nepiecieša­mais; bet vai tik daudz materiālo vērtību vajadzīgs cilvē­kam? Taču cilvēce neatlaidīgi sasniedza divsimt kilometru ātrumu stundā, lai ar šo ātrumu piegādātu materiālus, no kuriem uzbūvēs mašīnu, kas attīstīs trīssimt kilometru stundā, un tā vedīs izejvielas jaunai mašīnai, kuras āt­rums jau būs četrsimti.? Cik ilgi? Kāpēc?
   Istomins domāja, ka cilvēces enerģiju būtu vajadzējis ievirzīt citā gultnē. Pēc tam kad cilvēki būtu nodrošinā­juši sevi ar pirmās nepieciešamības priekšmetiem —* ēdienu, pajumti, higiēnas līdzekļiem —> viņam likās, cil­vēkiem vajadzēja vērst skatienu pašiem sevī. Viņu neno­darbināja jautājums, vai ir iespējams citādi, nevis būvējot arvien labākas mašīnas, nodrošināt visus kaut vai ar ēdienu. Istomins uzskatīja, ka cilvēkam galvenais ir iemā­cīties valdīt pār sevi, savu ķermeni, savām smadzenēm. Saprast savu aicinājumu, kosmisko lomu, savu nozīmības pakāpi matērijas kustībā. Vadoties pēc sistēmas instru­ments—materiāls—darbība, vispirms iepazīt savas kā in­strumenta iespējas, ar kuru tiek pārveidots Visums, pēc tam radīt priekšstatu par šo pasauli un tikai pēc tam — rīkoties. Istomins uzskatīja, ka cilvēce pārlieku steidzas, un pašlaik, lāgā nepazīdama ne instrumentu, ne darba­vietu, ne materiālu (tas viss nosaka rezultātu), cilvēks var vai nu salauzt, neglābjami sabojāt instrumentu — pats sevi, vai arī, labi nepazīdams apstākļus, kļūt līdzīgs tā­dam, kurš mucām pildītā pagrabā aizdedzina sērkociņus, lai atrastu tur nokritušu monētu, aizmirsis painteresēties, vai mucās nav pulveris …
   Pagaidām vēl instrumentu nevarēja uzskatīt par gatavu ilgam, smalkam un grūtam darbam. Pēc uzasinājuma pa­kāpes un mākas ar to rīkoties — ar savu saprātu un ķer­meni — laikabiedri maz atšķīrās no tā paša Romas laik­meta cilvēkiem un gandrīz vai pilnīgi līdzīgi bija cilvē­kiem, kuri dzīvojuši daudz tuvākā un pazīstamākā laik­metā — deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā ar to dižajiem sasniegumiem un kļūdām, ar nenokārtoto eko­nomiku un ideālu cīņu, ar pirmajiem nedrošajiem mēģi­nājumiem plānošanā izmantot elektroniku, ar sabiedriska­jām un valstiskajām pretrunām, ar personības un masu vienību un antagonismu, ar nacionālām jūtām un nevēlē­šanos izšķirt, kad tās ir nepieciešamas un kad — kaitīgas; šie cilvēki spītīgi pretojās centrtieces spēkiem. Roma, kuras varenība bija sajūtama vēl tūkstošiem gadu vēlāk un diez vai pilnīgi izgaisusi arī šodien, bija pagurusi no dzīves un nomira —; ne Romas pilsēta, bet dižā Roma, pa­saules centrs un pati — pasaule. Iespējams, ka tā aizgāja bojā no pārsātinātības un mērķa trūkuma, pēc kura būtu vērts censties. Divdesmitais gadsimts, nokļūdams daudz kritiskākās situācijās, mirt negribēja, kļuva aizvien ba­dīgāks, gribēja aizvien vairāk, — un vienmēr bija šis vairāk, ko gribējās vēlēties. Bet divdesmitā gadsimta cil­vēki būtībā maz atšķīrās no tiem, kas bija dzīvojuši Romā. Gari vieniem, gan otriem (un arī mums, nodomāja rakst­nieks) bija raksturīga gan cēla augstsirdība, skaidrība un ideālu dižums, tāpat kā mērķu zemiskums, nekrietnu līdzekļu izvēle, kas šad tad parādījās arī šodien. Par to literāts nebrīnījās: viņš zināja, ka viņa gadu tūkstoša cil­vēki no tā paša divdesmitā gadsimta viedokļa (ne no Romas: Romā maz domāja par nākotni, bet divdesmitais gadsimts jau ar to bija saslimis, — viņa gadsimta cilvē­kiem bija jābūt ar eņģeļiem līdzīgu morāli, labi noaugu­šiem kā jauniem dieviem no antīkās drāmas, kas uzvesta mūsdienās. Rakstnieks pasmaidīja par senču naivumu, ari par saviem kolēģiem: vispār bija viegli noprotams, ka, pieaugot iedzīvotāju skaitam — tas nemitīgi auga, tāpēc ka paplašinājās apdzīvojamās pasaules robežas, — vidē­jais aritmētiskais ir viegli iegūstams tikai statistikai, bet patiesībā pieaug (lai arī ne procentuāli, bet absolūti) ano­māliju skaits, kurām nav sociālas, bet gan iedzimtas, ģe­nētiskas saknes. Nebija iespēju kontrolēt ģenētisko ainu ikvienam, kas taisījās piedzimt, kaut vai tāpēc, ka cilvēki dzima ne tikai civilizācijas centros, bet arī tās nomalēs, kur nevienam nebija laika nodarboties ar tādu kontroli. Jebkuros tūkstoš cilvēkos, ja vien tos speciāli neizrau- dzīja, atradās noteikts skaits drosmīgo un noteikts skaits gļēvuļu, zināms skaits bija gatavi komandēt, bet zināms daudzums — ar mieru pakļauties, vieni ar paaugstinātu jūtību, otri — ar pazeminātu, citi vairāk talantīgi un citi mazāk. Cilvēce vienmēr bija apsteigusi savas iespējas, tā sastāvēja no īpatņiem, kuri ļoti bieži rīkojās neloģiski, un bija grūti iedomāties, ka veselais, kura atsevišķas detaļas nav loģiskas, pats var būt loģisks. Tas gan arī nebija tāds — cilvēce bija fluktuāciju summa, nevis kārbiņa ar alvas zaldātiņiem, kas vienādi pēc skata un būtības: vidē­jais cilvēks joprojām bija statistiska abstrakcija. Tas no­zīmē, ka arī šodien, tāpat kā visos laikos, notika labais un ļaunais, cēlais un zemiskais, bija laime un gadījās ne­laimes (kā šī, kas bija notikusi ar viņiem, — neviens pie tā nebija vainīgs, bet tā bija notikusi). Labais bija pār­svarā pār ļauno, tāpēc ka pretoties labajam tagad bija daudz sarežģītāk nekā agrāk, tomēr tas vēl bija iespējams.
   Jā, divdesmitais gadsimts bija izdzīvojis, lai gan varēja nomirt, bet Roma nomira. Rakstnieks nodomāja, ka viņu pasaulītes bojāeja, kādu viņš iztēlojās pirms dažiem mē­nešiem, acīmredzot bija tieši Romas gaumē. Bet eksistēja taču arī Hellāda, un pat šeit pašlaik bija palikušas iespē­jas iedziļināties sevī, gatavoties darbībai, kuras būtība noskaidrosies izziņas procesā. Veselām civilizācijām pa­matā bija nevis tehnika, bet gan tieksme saprast, izpētīt sevi, apgūt visas sava brīnišķīgā organisma iespējas. Vai šī nodarbe nav viņu cienīga? Vai tad žēl tai veltīt dzīvi? Viņiem nebija nepieciešams pilnveidot apkārtējo pasauli, bet viņi paši — vai viņi bija pati pilnība?
   — Nē! — viņš teica tikpat negaidīti kā pārējie, kas šo­dien bija sākuši runāt. — Man liekas, mūs gaida pilnīgi apžilbinoša nākotne! Paklausieties …
   *
   Istomins izgāja dārzā. Tuvojās diennakts vislabākā stunda, un viņš jau iepriekš priecājās par to baudu, kādu izjutīs pats un visi pārējie «Vaļa» iedzīvotāji.
   Pirms iziešanas viņš uzmanīgi aplūkoja sevi spogulī, sakārtoja kaklasaiti un sasukājās. Mati bija kļuvuši pil­nīgi sirmi — pagājis ne mazums gadu, kopš viņš uzkāpis uz šā kuģa. Bet sirmums viņu nesarūgtināja: visi pārējie novecoja reizē ar viņu un nebija jauno, ar ko salīdzināt. Vecumam ir savs skaistums, pie tam šeit, tālu no vētrām un satricinājumiem, vecums pienāca lēni, un pat nosirmo­juši visi palika fiziski un morāli veseli.
   Daži cilvēki jau bija dārzā. Istomins viņiem paklanījās, un tie darīja tāpat. Viņi tik sen dzīvoja kopā, ka bija kļuvuši viens otram tuvāki nekā asinsradinieki. Viņiem likās, ka jau sen viņi cits citu iepazinuši līdz pēdējam sīkumam. Taču ikviens no viņiem bija personība, bet pa­tiesa personība ir neizsmeļama, un, par laimi, viņi atrada cits citā un arī paši sevī aizvien jaunas un jaunas īpašī­bas, iepaziiia cits citu arvien no jauna aspekta. Pat tie, kam šī ceļojuma sākumā bija mazāk zināšanu vai kam bija zemāks kultūras līmenis (tas vienmēr būs neizbēgami) nekā citiem, izmantojot pārējo delikāto atbalstu, pa šiem ilgajiem gadiem bija tiktāl pilnveidojušies, ka distance starp viņiem un pārējiem vairs nebija jūtama.
   Dienas katrs pavadīja, kā viņam labpatikās. Sporta no­darbības zālē un peldēšanās baseinā, filmu noskatīšanās un apspriešana, zinātne, daiļrade un mūzikas klausīšanās viņus vienlīdz aizrāva. Pēc vakariņām visi pulcējās dārzā un sākās izsmalcinātu prātu dzīrēs, domu apmaiņa un hi­potēžu pierādīšana. Tas viņus gaidīja arī pašlaik.
   Bauda, kuru viņi pie tam izjuta, nebija ne ar ko salī­dzināma. Tālu no Zemes, no tās grandiozajiem pasāku­miem, milzums sīkumiem, kuri novērsa no tīrās domāšanas, ieguvuši iespēju varbūt pirmoreiz visas cilvēces vēs­turē dot vaļu prātam, atbrīvojuši to no rūpēm par die­nišķo maizi, pasargājot no tādām sīkām jūtām kā skau­dība, tieksme pēc materiālā pārākuma vai konkurences ar citiem speciālistiem, kā varas vai slavas kāre, cilvēki pilnībā nodevās jaunradei, savas eksdzimtenes filozofijai un vēsturei, par kuru tagad varēja spriest mierīgi un ob­jektīvi, jo vairs nebija saistīti ar Zemes šaurajām intere­sēm. Katrs vakars piederēja vienam no viņiem, un ikvie­nam allaž pietika domu, lai ieinteresētu pārējos, liktu pa­domāt par saviem secinājumiem un tos novērtēt, un spert vēl vienu, kaut nelielu solīti uz priekšu sevis izzināšanai. Mazā sabiedrība, ieslēgta kuģa čaulā, dzīvoja pēc tiem likumiem un tādu dzīves veidu, kā dzīvos visa cilvēce ne pārāk tālā nākotnē.
   Tieši par to Istomins arī šodien gatavojās runāt. Iespē­jams, viņš labāk nekā pārējie zināja Lielās cilvēces domas vēsturi un zināja, kādā mērā tai vienmēr bijusi tieksme uz trim faktu un metodoloģiskām kļūdām: pagātnes idea- lizācija, nākotnes idealizācija un tās primitivizācija. Rakstnieks šodien gribēja pateikt, ka īstenībā nākotne nekad nav vienkāršāka, bet gan sarežģītāka par tagadni, jo pastāvīgi pieaug ne tikai iedzīvotāju skaits, bet arī darbības veidi, un tāpēc sabiedrības sociālā struktūra un attiecības starp tās atsevišķiem elementiem kļūst sarežģī­tākas; ka īstais nākotnes ceļš nav unifikācija, bet gan tieksme pēc līdzsvara un centieni sabalansēt atsevišķas individualitātes; arī tas, ka individualitātes vienmēr būs dažādas, bija secināms, pēc Istomina domām, pat no inde- terminisma principa (viņš gaidīja, lai Karačarovs viņam palīdz sasaistīt šos jēdzienus). Tieši to izdevās panākt cil­vēkiem mazajā pasaulītē, kura bija it kā daudzmiljardu Federācijas pasaules modelis. Tādā veidā viņi, «Vaļa» cil­vēce, varēja būt mierīgi par savas senās'dzimtenes likteni un turpināt pāreju no atsevišķām problēmām "uz vispārī­gām, lai beidzot atrastu cilvēkam vietu grandiozajā Pa­saulē …
   *
   Šodien Istomins runāja kaismīgi, skaļi un atkal sajuta, kā ļaudis padodas vārda hipnozei. Jā, nākotne ir žilbinoša, tā ir kā dziļš un mierīgs ezers, kuru ielenc kalnu virsot­nes, ezers ar dzidru un garšīgu ūdeni. Un viņi, viesuļa izmesti šī ezera krastā, jau ir attapušies no pirmā satri­cinājuma un drīz pateiksies liktenim, ka tieši ar viņiem tas nolēmis izdarīt šo eksperimentu …
   Viņš beidza. Pēc pauzes Narevs teica:
   —     Pateicos. Patiešām — mūsu perspektīvas ir brīniš­ķīgas, un to es jum§ nemitīgi atgādinu.
   Istomins izklaidīgi pasmaidīja un pamāja.
   —      Tam vajadzīgs tik maz! — viņš sacīja. — Nekas vairāk kā laba griba! Es domāju — mēs varētu nevilci­nādamies sākt tādu dzīvi. Šeit, salonā, mēs esam pieraduši runāt lietišķi. Bet, ja satiksimies vakarā dārzā, vide mūs labvēlīgi ietekmēs … Mūsu pašreizējā pasaule ir pašaura, bet tik jauka, tik nodrošināta un stabila, ka būtu bijis kauns neizmantot visas tās priekšrocības.
   —    Nolemts! — Narevs teica. — Šovakar dārzā.
   *
   —* Jā-ā … — kapteinis novilka.
   —   Labi, ka tā, — norūca Rudiks.
   Viņi atradās priekšgala visšaurākajā nodalījumā zem observatorijas. Inženieris lēni savāca instrumentus.
   —   Varbūt testers melo? — vaicāja Ustjugs.
   —      Ko nu testers, — paraustījis plecus, sacīja Rudiks. — Ieklausies ar ausi.
   Viņš paklaudzināja pa bortu. Skaņa bija zema, dreboša.
   —    Kādi divi milimetri ts~ secināja kapteinis.
   —           Pusotra. Ar tādu degunu var lidot tikai tālāk no ga­laktikām.
   —; Nu, — kapteinis skaļi nodomāja, — pat caursitiena gadījumā tas nav nāvējoši.
   —; Bīstami.
   —          Tur, pie zvaigznēm, bija bīstamāk. Tomēr es ne velti uzsāku apgaitu.
   Inženieris pamāja. Viņš zināja, ka viss, kas tiek darīts saskaņā ar reglamentu, nevar būt velti.
   —    Vajag remontēt, — viņš ierosināja.
   —          Jā, — kapteinis piekrita. — Protams. Noskaņo re- montrobotus. Bet vispār — nedeg.
   Rudiks pašķielēja viņā. Viņi nokāpa zemāk, un inže­nieris aizskrūvēja lūku.
   —          Nobloķēt, vai? —- viņš vaicāja. •—- Var gadīties —s nestundā kāds ielien. i ?
   —    Ko viņi te meklēs?
   —    Labi, —; inženieris piekrita. —; Kurp pašlaik?
   i — Pēc kārtas. Kas mums tagad — rezerves līnijas?
   —    Tās pašas, — atbildēja inženieris, palaižot kapteini
   liftā.
   *
   Vakarā Karačarovs pirmais ieradās dārzā. Atklāti sakot, Istomins to nebija gaidījis — ar fiziķi viņš vispār nebija rēķinājies. Karačarovs bija drūms. Kad sanāca pārējie, viņš teica:
   —           Ko tad mēs tagad darīsim? Labs ir, es nodarbošos ar jūsu opusu, kur, kā sapratu, jūs esat detalizēti izklāstījis savus uzskatus. Lai gan, atklāti sakot, man visi pagājušie laikmeti ir pērnā sniega vērtībā: cilvēki tajos laikos ļoti maz ko zināja. Ja es būtu zinātnes vēsturnieks… Bet jūs droši vien neko tādu nerakstāt… Toties jūs laiku pa laikam nodarbojaties ar augstāko matemātiku. Pēc trim — četriem gadiem jūs varbūt sapratīsiet mazāko pusi no šī te! — Viņš izvilka no kabatas žūksni papīra lapu un svieda rakstniekam tā, ka tās aizlidoja uz visām pusēm, s-s Savādāk nav taisnīgi: jūs ļaunprātīgi izmantojat to, ka jūsu valoda ir primitīvāka un pieejamāka par manējo, —i kur te vienlīdzība?
   —          Tā nevar izturēties pret mākslu, — nomurmināja rakstnieks. — Tā nevar būt prece.
   —    Ejiet pie velna ar savu mākslu! — Karačarovs iesau­cās. — Vai ar zinātni var tā apieties? Nosauciet man te kaut vienu cilvēku, kuru interesē zinātne, kas jel pirkstu pakustinās tās dēļ! Nu labi, nu, nožēloju — es esmu ne- harmoniski attīstīts, manī nav vispusības un es nevaru savu nodarbošanos apmainīt ar ko citu. — Viņš strauji pastiepa roku uz Istomina pusi. — Bet arī jūs esat tāds pats! Ja mīlat sievieti, tad ne jau sievieti vispār, bet tieši šo, un, ja to zaudēsit, tad nevarēsit aizstāt kaut ar pus­duci citu, bet, ja to spējat, tad jūs nezināt, kas ir mīles­tība, velns parāvis! Jūs esat uzrakstījis romānu, kurš, pie­dodiet par atklātību, te nevienam nav vajadzīgs, jo, ja kādam gribēsies lasīt, tad ir milzums kristālu, kuros ierak­stīta grandioza grāmatu kaudze, un, starp citu, tās uzrak­stītas daudz labāk par jūsējo …
   —   Jūs taču to neesat lasījis! — nikni iebilda rakst­nieks. — Kā jūs varat zināt? Bet varbūt…
   —    Nē, nevar būt! Cilvēks, kas dzīvo man blakus, ne­var būt liels rakstnieks. Jūs, literāti, tikai izliekaties, it kā tā nedomātu, bet mēs, visi pārējie, pat neizliekamies. Un kas tas ir — liels? Kvantitatīvu, matemātiski precīzu vēr­tējumu nevienam literāram darbam nevar dot, un tas nozīmē, ka šis vērtējums vienmēr ir subjektīvs.. ?
   —    Nu labi, lieciet mani mierā!
   —    Es jums arī nemaz neuzmācos; kāda velna pēc jūs man būtu vajadzīgs ar jūsu sapelējušiem laikmetiem! Es vienkārši saku — jūs uzrakstījāt, nu labi, jūs bez tā ne­varējāt, tāpat kā es nevaru nenodarboties ar savām pro­blēmām. Bet, runājot par pašizteikšanos, nepārvaramo va­jadzību un tā tālāk, — tas viss mums tikai liekas, mēs pūšam sev miglu acīs. Īstenībā mums, tāpat kā visiem, vajag, lai tas nokļūtu līdz cilvēkiem. Līdz cilvēkiem! Un ne tikai līdz lasītājiem vai ierindas inženieriem, bet līdz profesionāļiem, kuru vidū mēs zinām savu vietu, to aug­stu vērtējam un visādi par to rūpējamies. Bet, ja tā nav… Nu, kāds man labums no tā, ka es esmu izdarījis varbūt ģeniālu darbu, ja to no desmit indivīdiem, ar ku­riem man jādalās šai tīkamajā vientulībā, neviens nesa­prot? Un kāds mums prieks no tā, ka esat sarakstījis, — iespējams, ne pašu muļķīgāko romānu pasaules litera­tūrā, — ja tas mūžīgi paliks tikai lieta sevī? Vai jūs var­būt domājat, ka pietiek mums to izlasīt —: un mēs uzreiz kjūsim gudrāki un patiešām sapratīsim, ko mums darīt šajos sasodītajos apstākļos?
   —    Ko darīt — par to taču es arī runāju! — izmisumā iesaucās Istomins.* Bet fiziķis pēkšņi noplaka.
   —    Nu, runājiet,,— viņš nomurmināja. — Kas attiecas uz mani, es šajā spēlītē vairs nepiedalos. Man liekas —s atliek tikai viens.
   Kas tad?
   Karačarovs pasmīnēja.
   —    Es gandrīz pilnībā esmu pamatojis, ka mēs vispār neeksistējam un tāpēc ar mums nekas nenotiek un nevar notikt. Subjektīvais ideālisms, kā sacītu filozofs, pie tam pastiprināts ar kvazizinātniskām hipotēzēm. Lai gan, kas nu par ideālismu, ja drīz mēs ķersimies pie rīkles ekipā­žai, bet viņi — mums… Nu labi, man nospļauties — tā man vieglāk. Ja jau mēs neesam, tad es varu vēlreiz pār­mainīt zīmi un uzskatīt visu, ko sapņoju, par realitāti, bet šo te, — viņš pamāja ar roku gaisā, — par murgu. Es esmu iemācījies redzēt sapņus pēc pasūtījuma, ar to arī nodarbojos. —; Viņš izvilka caurulīti ar tabletēm, pakra­tīja tās. — Par laimi, mūsu sintezatori var izgatavot šīs zāles tikpat viegli kā krējuma plombīru.
   —    Klausieties.»? — iesaucās Istomins. —■ Tā taču ne­var …
   —    Bet kā tad var? Jūs droši vien vēl sacerēsit desmi­tiem nākotnes ainu, bet mani bildītes neinteresē. Es slu­dinu tikai to, kas var tikt izteikts ar matemātiskā aparāta palīdzību. — Viņš pavīpsnāja. — Lai gan jūsu ainiņām noteikti ir jēga. Es domāju par pirmo. Ja man rādīsies slikti sapņi, es vienreiz uzspridzināšu šo diagravitācijas klosteri kopā ar mums visiem!
   Viņš pagriezās un izgāja; pārējie nospiesti klusēja, un neviena lapiņa nekustējās vārgo kuģa kociņu zaros, kuri acīmredzot te arī nejutās labi. Nē, šis laikam nebija tas dārzs, kurā Platons reiz sarunājās ar saviem skolniekiem. Līdz tam dārzam bija tālu. s ?

   Bija pagājis jau krietns laika sprīdis no tā brīža, kad «Valis» iznira izplatījumā pusceļā starp divām galakti­kām. Pa šo laiku varēja izzust un aizmirsties savstarpējās antipātijas, kas toreiz bija radušās starp ekipāžas locek­ļiem (izņemot Veru) un pārējiem kuģa iemītniekiem (iz­ņemot, protams, Karski). Un tās būtu izzudušas, bet trau­cēja toreiz neuzmanīgi izmestie vārdi par eķipāžas lo­cekļu tiesāšanu,, tiklīdz būs radīts likums ņn «Vaļa» sabiedrība iegūs tiesības spriest tiesu un ļzpildīt spriedu­mus. Narevs būtu dārgi maksājis, lai šie vārdi bļitu pali­kuši neizteikti vai, sliktākajā gadījumā, tiktu Aizmirsti. Bet te viena, te otra cilvēka skatiens liecināja, ka sacītais ir pamatīgi iesēdies atmiņā. Un tas viņu nostādīja tādā situācijā, no kuras viņš ar visu savu izveicību uzreiz ne­varēja atrast izeju. Mētāties ar vārdiem bija slikti; vēl sliktāk — nosodīt cilvēkus, kuri (vismaz tagad viņam tas bija skaidrs) nebija vainīgi. Bet apsūdzība bija izteikta, taču ar nepamatotām apsūdzībām svaidās tikai nenopietni vadītāji. Atzīties, ka nav ko sodīt un nav arī par ko, no­zīmētu atzīties savā nespēkā. To Narevs negritjpja. Kamēr viņš pārdomāja, notikumi gāja savu gaitu un konflikts loģiski attīstījās un tuvojās atklātai sadursmei.
   Skaļi neviens nerunāja nedz par tiesu, nedz arī par agrāk pārdzīvoto. No sarunām izzuda pagātne, it kā vi­siem metāla planētiņas iedzīvotājiem būtu radusies amnē- zija. Pasažieri un ekipāžas locekļi izvairījās skatīties cits uz citu tajos retajos gadījumos, kad satikās kuģa gaite­ņos, — retajos tāpēc, ka tagad «Valī» it kā eksistēja divas takas, no kurām viena savienoja kajītes, salonu, dārzu, otra gāja pa darba klājiem un caur kuģa posteņiem. Šīs takas nekrustojās, teritorija bija it ka sadalīta divās daļās.
   Tikai Jeremejevs šķērsoja neredzamo robežu, kad devās uz kravas klājiem pie saviem robotiem. Šodien, pārtrau­cis darbu un uzkāpis augšā, viņš satika kapteini. Abi pa­gāja viens otram garām, turēdamies katrs savā gaiteņa malā, nepaskatīdamies viens otrā un nepārmīdami ne vārda.
   Visas beidzamās dienas futbolists nebija sajutis nospie­došo smagumu — apziņu, ka viņš šeit nav vajadzīgs. Vi­ņam, kurš mīlēja sportu no bērnības un bija nodarbojies tikai ar sportu, likās savādi, ka viņa nodarbošanās pēkšņi izrādījusies lieka šajā pasaulē. Nē, viņš nebija akls fanā­tiķis un, ja viņam būtu teikuši, ka futbols jāpamet un jādara kas cits, viņš būtu pakļāvies, ja vien šis «cits» būtu viņam pa spēkam. Bet neviens neteica, ar ko vajag nodarboties, neviens neizvirzīja mērķi. Un piepeši viss pārvērtās. Izrādījās, ka viņš ar savīēm muļķīgajiem, ne­dzīvajiem futbolistiem var būt noderīgs — var novērst cilvēkus no smagām domām, ļaut tiem aizmirsties. Katrā ziņā tā Narevs bija sacījis.
   Narevs tā teica, un Jeremejevs noticēja. Nebija gluži tā, ka Jeremejevs būtu aizmirsis to sadursmi, kad viņš sita, bet Narevs atbildēja; tomēr tagad šīs sadursmes iemesls likās tāls un nebūtisks: Mila bija pati par sevi un viņi abi —; ari katrs par sevi. Jeremejevs par to vairs nebrīnījās? viņam izdarīja injekcijas tāpat kā visiem, un viņš zināja, ka tas tiek darīts, lai viņš neskumtu pēc Mi- las, un viņš patiešām pārstāja skumt, jo ticēja zālēm. Tā kā naida cēlonis bija izzudis, tad Jeremejevam nebija nekāda iemesla neticēt Nareva vārdiem —1 jo vairāk tā­pēc, ka tas šeit bija galvenais, to Valentīns saprata labi. Un Nareva sacītais pildīja futbolistu ar tādu možumu, kādu viņš sen nebija izjutis.
   Šodien viņš bija krietni padarbojies zālē — un, pirms metās baseinā, viņš apgūlās uz vingrošanas paklāja, izstie­pās, aizvēra acis un salika rokas aiz galvas, lai, kā nākas, nožūtu.
   Tikko viņš apgūlās uz paklāja, tā augšā automātiski ieslēdzās kvarca lampa. Bija kluss, un šajā klusumā līdz Jeremejevam atskanēja tikko sadzirdama mūzika: kāds to bija ieslēdzis salonā, un skaņas, kuras parasti šeit nebija dzirdamas, pašlaik vai nu klusuma, vai ari nepievērto durvju dēļ bija skaidri saklausāmas. Gandrīz nemanāma gaisa strāva plūda gar ķermeni — darbojās aiz šķērssie­nas slēpta ventilācija. Un pēkšņi Jeremejevs izjuta tādus neticamas, neiespējamas laimes uzplūdus, ka pats izbijās šo jūtu viļņa.
   Viņam likās, ka viņš guļ nevis kuģa zālē uz paklāja zem kvarca lampas, bet karstā vasarā stadionā uz Zemes: pabeidzis treniņu, atgājis malā un apgūlies netālu no lau­kuma, kaut kur sektorā biezā, mīkstā zālē, un skaidras debesis plešas augstu virs viņa, un saule, glāsmaina un žilbinoša, piespiedusi aizvērt acis, viņš guļ, izbaudīdams miera mirkli un ne par ko nedomādams, bet kāds no bied­riem ir ģērbtuvē ieslēdzis mūziku, un tā atskan līdz šejie­nei. Viņš vēl mazliet pagulēs, piecelsies un dziļi ieelpos, acīm aptvers visu tukšā stadiona plašumu un nesteidzīgi dosies uz ģērbtuvi, paies tai garām un iznāks caur pre­tējām durvīm upes krastā, bez apdomāšanās ienirs dzi- smaržu, augšā kaut kas iečirkstējās — varbūt tur aizli­doja liela spāre? Jeremejevs gulēja aizvērtām acīm un ļumā, pēc tam atvērs acis un ieraudzīs tīro smilšaino dibenu un ēnu no augstāk pazibējušas izbiedētas zivs. Je­remejevs saprata: tā bija patiesā dzīve, bet viņa nodarbo­šanās, pats futbols, ir tikai līdzeklis, kā just; sajust šo dzīvi asāk, tuvāk, izbaudīt tās garšu, krāsu un smaržu. Viņš ievilka gaisu un it kā patiešām uztvēra vāju zāles jutās lieliski. Pēc tam viņš piecēlās, neatvērdams acis, kas zina, ja nu tas pēkšņi ir sapnis un, pacēlis plak­stus, viņš pamodīsies, — un spēra dažus soļus, uztaustīja ar kāju baseina malu, bet viņš zināja, ka tā ir krastmala, ielēca un sajuta ūdens pretestību, ienira dziļumā, kā bija gribējis, un tikai tur atvēra acis, lai ieraudzītu smiltis un virs tām — zivs ēnu.
   Viņš ieraudzīja kvadrātveidīgās gaišzilā plastikāta plāk­snītes cieši citu pie citas. Nebija ēnas, nebija smilšu, ne­bija ne zivju, ne laimes.
   Futbolists aizpeldēja līdz malai, un viņam negribējās līst ārā. Tomēr viņš piespieda sevi neienirt līdz dibenam, izkāpt, noberzties, apģērbties un salikt bumbas somā. Viņš lēni izgāja ārā, nobrauca liftā uz pasažieru klāju, iegāja kajītē un apgūlās uz vēdera, seju paslēpis spilvenā. Viņš gulēja, ar šausmām saprazdams, ka pat kārtējās robotu spēles zālē pasažieru priekšā vairs viņu neglābs un viņš vairs nekad neatgūs zaudēto.
   Pie durvīm klauvēja, un ienāca Narevs. Futbolists apsē­dās un piespieda sevi pasmaidīt. Narevs viņā uzmanīgi paskatījās.
   —; Vai jūs esat vesels? Es jūs gaidīju tur — apakšā. Jūs nebijāt, tad es pats pamēģināju kaut kā nodarboties ar viņiem. Ļoti saprātīgi radījumi. Nu, ejam? Šodien pus­dienās es gribu paziņot par gaidāmo maču.
   Jeremejevs paskatījās viņā un novērsa acis.
   —    Tā jau tas ir, —• nogaidījis futbolists sacīja, viņa balss bija neizteiksmīga. — Tas ir tikai futbols. Sports.:
   —    Tieši tā.
   =— Futbols — tā nav dzīve. Tā ir spēle. Un, pat ja esmu to sapratis… tad citi tajās atradīs vēl mazāk. Vai ne?
   Narevs noklepojās un klusēja.
   —    Bet kas pie mums grozīsies? Es nezinu, varbūt kļū- dos, bet man liekas ļoti drīz mēs visi, ar futbolu vai bez tā, vienalga, vairs negribēsim dzīvot. Kas var mainī­ties? Vai jūs zināt?
   Narevs klusēja. Viņš skatījās futbolistam garām, pēc tam uzlika plaukstu uz viņa rokas un dažas sekundes tā turēja. Jeremejevs nopūtās.
   — Varbūt tas ir no zālēm. Mīlestības nav, nekā nav.; Bet tā droši Vien vajag. Ja tikai… Es nezinu. Nepiegrie­ziet man vērību. Ar mani ir jārēķinās, kad esmu uz lau­kuma. Bet pašlaik ..
   Viņš atmeta ar roku, piecēlās un izgāja no kajītes.
   *
   Jeremejevs nobrīnījās, redzot, kur viņu atvedušas kā­jas. Tā bija sintezatoru klāja virtuves nodaļa, kur viņš pasūtīja sev brokastis un pusdienas, planējošo automātu un hermētisko katlu valstība, kuros šņāca un burbuļoja tvaiks. Lēni šūpojās skalu bultiņas. Ventiļi paši atvērās un aizvērās, ieslēdzās elektriskās plītis, vērās refrižeratoru durvis. Tas viss bijā interesanti, bet Jeremejevs nemīlēja tehniku un to, ka bija iemācījies rīkoties ar sintezatoru, izgatavojot robotiem bumbas, uzskatīja gandrīz vai par varoņdarbu.
   Est viņam negribējās, bumbas nebija vajadzīgas, un tomēr kaut kāda iemesla dēļ viņš bija atnācis šurp. Jere­mejevs lēni soļoja pa eju, kas veda no virtuves uz sadzī­ves nodalījumu, un saspringti domāja. Viņam bija nepie­ciešama viena formula, pat ne sevišķi sarežģīta, bet diem­žēl viņš savā laikā nebija ķīmijai pievērsis pietiekami daudz uzmanības, un tagad oglekļa un ūdeņraža atomi nekādi negribēja viņa atmiņā izkārtoties vajadzīgajā virknē.
   Piepeši viņš apstājās. Ne tāpēc, ka būtu atcerējies; virs viena no krāniem — zem uzraksta «Mazgāšanas līdzekļi» viņš ieraudzīja vajadzīgā produkta nosaukumu uzrakstītu parastajā cilvēku valodā.
   Kvadrātveida skala bija blakus. Skaitļi uz tās nozīmēja daudzumu. Jeremejevs nostādīja limbu uz atzīmi «1 litrs». Apskatījies atrada piemērotu trauku, palika zem krāna un apņēmīgi nospieda pogu.
   Iedegās uguntiņa: sintezators, bija pieņēmis pasūtījumu. Aiz paneļa kaut kas iedūcās, iešķindējās, pēc tam sāka burbuļot. Pagāja vēl minūte, no krāna parādījās tieva strūkliņa un skanīgi atsitās pret apakšā paliktā termosa dibenu.
   Kad strūkla izsīka un limbs uz paneļa bija atgriezies uz nulles, Jeremejevs pieliecās un bažīgi paostīja dzidro šķidrumu. Smaka bija riebīga. Tomēr futbolistam nebija pamata neticēt mehānismam un arī Istominam, kurš vi­ņam bija stāstījis, kā senos laikos šis šķidrums' ticis lietots.
   Viņš pacēla termosu pie lūpām un norija malku. Aiz­rāvās elpa, šķidrums apdedzināja kaklu, acīs izspiedās asaras. Viņš sāka klepot, pēc tam ilgi un dziļi elpoja un ar pretīgumu nolika termosu.
   Bet kuņģī jau tīkami svilināja, noreiba galva. Tā reiba aizvien stiprāk, un tas Jeremejevam likās ļoti smieklīgi.
   Viņš sakampa termosu un izdzēra vēl vienu malku.
   «Brīnišķīgi,» domāja Narevs, nicinoši viebdamies'. Ne­redzēti smalka situācija. Atliek tikai sintezēt pietiekami stipru auklu un atrast pietiekami stingru āķi. Vislabākā izeja no stāvokļa…
   Viņš patiešām atradās neapskaužamā stāvoklī. Un vai­not nevienu nevarēja. Protams, varēja nožēlot grēkus, sak, nevajadzēja toreiz runāt par tiesu; varēja taisnoties: pateicu nepadomājis, neapsvēris visas sekas.** Bet Na­revs lieliski zināja, ka toreiz viņš to bija teicis tīšām, jo citādi kapteinis būtu palicis stāvokļa noteicējs, būtu at­griezies pie varas. Narevs toreiz nolēma, ka turpmāk val­dīs viņš pats: vai pēc tā viņš nebija tiecies ilgus gadus? Un beidzot panācis savu — citās vietās viņš bija ievārījis arī lielāku putru un — nekas, bet te neizdevās.
   Pārdomājot viņš nāca pie slēdziena,- ka agrāk uzkrātā pieredze tomēr bijusi vienpusīga. Federācijas sastāvā iekļautās planētas nebija viendabīgas pēc sabiedriskās iekārtas formām: jaunajās pasaulēs, kuras tikko sāka ap­gūt, bija visādas novirzes, jo tādos apstākļos viena cil­vēka iniciatīva un enerģija nozīmēja daudz vairāk nekā uz planētas ar nostabilizējušos dzīves veidu, nokārtotu ekonomiku un vienotu sabiedrību. Nareva dzīve galveno­kārt bija noritējusi uz tādām planētām — viņš sauca tās par jaunajām •—, kur nevajadzēja lielus pūliņus, lai ievir­zītu notikumus sev vēlamā gultnē. Tiesa, pēc kāda laika viss atkal gāja pa vecam, un Narevs aizbrauca, jo nosta­bilizētai sabiedrībai viņš nebija vajadzīgs, gluži otrādi — viņš bija kaitīgs, un nereti viņam nācās aizbraukt lielā steigā. Šeit, uz «Vaļa» borta, viņam likās — ir radusies līdzīga situācija, kad enerģisks cilvēks var nodibināt vi­ņam vēlamo kārtību. Tā arī viņš bija rīkojies —■ un izrā­dījās, ka pārrēķinājies.
   Pašlaik, pārdomādams savas sakāves cēloņus, —» viņš jau saprata, ka cietis neveiksmi, tikai pārējie to vēl ne­redzēja, — Narevs skaidri saskatīja divus apstākļus, ku­rus viņš savlaicīgi nebija ņēmis vērā. Pirmkārt, uz planē­tām, kur viņam bija gadījies būt agrāk, savu politiku va­rēja realizēt, izmantojot apstākli, ka trūka kādi materiāli. Šeit bija pilnīgi cita situācija, un viņš nebija to savlai­cīgi aprēķinājis: te bija nevis materiālo, bet garīgo vēr­tību trūkums, un Narevs nezināja, kā ar to cīnīties. Un otrkārt, uz citām planētām Narevs parasti nebija pazinis tos cilvēkus, kuriem bija tiecies uzkundzēties, un to lik­tenis viņu vispār maz interesēja. Bet šeit cilvēku bija maz, un Narevs vienā jaukā brīdī saprata, ka nevar pret tiem izturēties kā agrāk, ka viņu liktenis ir arī viņa likte­nis, tāpēc ka (tas bija vēl viens papildapstāklis) aizbraukt no šejienes un visu aizmirst izrādījās neiespējami, un šeit viņam nāksies dzīvot līdz mūža galam.
   Tāpēc arī naids starp pasažieriem un ekipāžu, kuru viņš, kā pats tagad atzina, bija apzināti izraisījis, aizvien vairāk darīja to nemierīgu. Izlaidis džinu no pudeles, viņš saprata, ka neiedzīs to atpakaļ — kaut vai tādēļ, ka tas bija kļuvis par vienīgo emocionālo izlādēšanos, kuras dēļ cilvēki varēja vismaz kaut kādā mērā apvienoties. Ja ne­bija mīlestības, tad tās vietu vienmēr ieņēma naids. Sekas bija paredzamas briesmīgas. Un Narevs tās negribēja, šo­reiz no visas sirds negribēja, bet pirmo reizi mūžā ne­zināja, kā nelaimi novērst.
   Viņš bija mierā pat ar to variantu, kuru agrāk ar nici­nājumu noraidīja: atzīt savu nespēku un atteikties no va­ras. Bet juta, ka izdevība bija palaista un pašlaik pat atteikšanās vairs neko nelīdzētu. Lai abpusējās antipā­tijas starp pasažieriem un ekipāžu izzustu, šīs jūtas va­jadzēja novirzīt citā gultnē. Bet kur?
   Atrisinājums bija tikai viens. Lai gan Narevam ļoti ne­gribējās tā ievirzīt notikumus, viņš ar smagu sirdi saprata, ka citas izejas nav.
   «Brīnišķīgi,» viņš atkal nodomāja. «Kad es, atklāti saj kot, biju kaitīgs, tad mani mīlēja. Iespējams, ka tagad es patiešām izglābšu šo planētu. Bet —• ak vai??? Nu tad tā ari darīsim — kas būs, tas būs!»
   Nē, viņa to visu bija iztēlojusies savādāk. Viņa, pro­tams, zināja, ka pienāks vecums un cita pēc citas zudīs tās lietas, kurās viņa saskatīja dzīves jēgu. Viņa jau bija spēlējusi mātes lomas un gatavojās tēlot vecenes. Bet tam vajadzēja ilgt daudzus gadus, un novecoja taču arī draugi, — tas nozīmē, ka bija tādi, attiecībā pret kuriem viņa vienmēr palika jauna. Cilvēkam allaž kaut kas jāmīl un kaut kas jāienīst, viņa mīlēja teātri un draugus un neieredzēja vecumu. Lai arī viņu gaidīja neveiksme, tam nebija jānotiek tik negaidīti, rupji un neatgriezeniski, kā bija noticis īstenībā. Bez tam ar vecumu, kā stāsta, nāk arī apmierinājums: spēki un vēlmes nomirst; bet ko var prasīt no mirušajiem? Taču pašlaik viss vēl bija viņā dzīvs, viss protestēja un sāpēja, un, lai neviens neredzētu viņas apjukumu un pazemojumu, Inna centās mazāk rādīties cilvēkos un pa naktīm kodīja pirkstus. Viņai ne­gribējās redzēt pat citas sievietes — to sabiedrība nekad viņai nebija sagādājusi baudu, viņa tās bija tikai pacie­tuši. Vajadzēja pierast pie domām par vientulību, ve­cumu un nāvi, bet bez tā vajadzēja saprast vēl kaut ko.
   Inna nebija slikta aktrise: iesākumā līdzēja dabiskums un aizrautība, vēlāk — pieredze; viņa pierada redzēt sevi no malas — kustības, seju un pozas, pierada dzirdēt savus vārdus. Ar gadiem viņa izprata cēloņu un seku sakarību un varēja noteikt, kāpēc šodien ir nospēlējusi sliktāk vai, gluži otrādi, labāk nekā vakar, kāpēc kāds ir paskatījies viņā savādāk nekā parasti un kāpēc pašsajūta bija savā­dāka nekā agrāk. Improvizēdama uz skatuves, attēlodama netveramu noskaņu un emociju maiņu, viņa patiesībā skaidri zināja, kas vajadzīgs, lai panāktu vajadzīgo efektu, un kā tam gatavoties. Cēloņu un seku zināšana viņai bija tas nesatricināmais un neapstrīdamais pamats, uz kura radās viss garāmslīdošais, nenotveramais. Visa dzīve sa­stāvēja no cēloņiem un sekām; ja pacentās un ņēma vērā visus apstākļus, tad tos varēja iepriekš aprēķināt. Inna nekad nebija sapratusi fiziku un būtu ļoti izbrīnīta, uz­zinot, ka tieši uz tādiem uzskatiem pamatojas klasiskā mehānika, — aktrise pie tā bija nonākusi pati un uzska­tīja to par visvērtīgāko atziņu savā pieredzē. Viņa reti kļūdījās un, piemēram, pašlaik varēja galvot, ka visai drīz klusais naids starp pasažieriem un ekipāžu pārvēr­tīsies atklātā sadursmē. Inna baidījās no sadursmes, bet zināja, ka tā ir nenovēršama.
   Tādēļ jo briesmīgāk, nesaprotamāk un muļķīgāk viņai likās tas, kas ar viņu bija noticis. Toreiz viņa bija pie­peši iekliegušies: «Par ko?» — jo tas viņai patiešām bija visnesaprotamākais. Viņa nebija izdarījusi neko, kas pel­nījis tādu cietsirdību; kā cietsirdību — vai likteņa? Par to viņa netika domājusi, jo tas pats par sevi bija sapro­tams: ja izdarīts ļaunums, tad ir bijis arī kāds, kas to paveicis.
   Bija brīdis, kad viņa domāja un cerēja, ka tas viss izdo­māts, lai viņas un Istomina īslaicīgie sakari, kuri (to viņa labi zināja) bija jāpārtrauc tūlīt pēc reisa — lai šie sakari turpinātos un nostiprinātos, jo dvēseles dziļumos Inna vienmēr bija ticējusi, ka viņas īstais atnāks un paliks uz visiem laikiem. Bet Istomins iekšēji jau bija aizgājis, viņš bija tālu, kaut kur savās fantāzijās, viņš aizvien vairāk iegāja sevī. To Inna nevarēja saprast. Pēc tam viņai likās — gan neilgi —, ka to visu tomēr kāds nezināmais ir izdarījis viņas dēļ: sievietes taču bija mazākumā un viņām piederēja izvēles tiesības. Tad sekoja kapteiņa aiz­liegums, un neviens neatcēla muļķīgo rīkojumu, bet tas nozīmēja, ka viss noticis velti.
   Par to Inna domāja ilgajās vientulības stundās. Izprast notikušo bija grūti. Fiziķis izlikās, ka saprot, citi arī izli­kās, ka saprot, — vismaz tie atkārtoja fiziķa nesaprota­mos terminus, rūpīgi tos izrunādami, bet tas viss nebija tas, kas vajadzīgs: var droši apgalvot, ka cilvēks nomiris tāpēc, ka viņu trāpījusi lode, bet galvenais — kas un kāpēc šo lodi izšāvis… Kādreiz, kad viņi vēl cerēja, ve­čuks Petrovs bija Innai sacījis tā, starp citu, vārdus, kurus tā atcerējās uz visiem laikiem, tādēļ ka uzreiz tos saprata. Mūsu zinātne, viņš teica, sniedz tikai vienu no iespēja­miem pasaules modeļiem, tā ka nav pamata.-.? Tālāko viņa bija aizmirsusi, bet tas arī nebija nepieciešams: ja zinātne devusi tikai vienu pasaules modeli, tātad varēja būt arī citi — tāpat kā vienu lugu var dažādi traktēt, un tās iespaids uz skatītājiem arī būs dažāds. Tas nozīmēja, ka fiziķa uzskati par notikušo bija nepieciešami tikai vir ņam, un Karačarovam noteikti nebija priekšstata, ka un kāpēc tas viss ir noticis patiesībā. Viņš gribēja izzināt pa­sauli ar analīzes palīdzību, bet Perlinska sajuta, ka tādā veidā neko nevar saprast, tāpēc ka fiziķis bija vadījies no aplama principa: viņš notikušajā nemeklēja jēgut bet jēgai noteikti bija jābūt.
   Tātad bija noticis kas nesaprotams un neizskaidrojams, kā rezultātā viņi visi bija sodīti tā, kā vēl nebija sodīts neviens visā cilvēces vēsturē. Droši vien bija izdarīts kas ļ:āds, kas pelnījis sodu. Bet, lai saprastu, kas tieši izdarīts, kā izpirkt nodarīto un izpelnīties piedošanu, vajadzēja vispirms saprast, kas tieši viņus sodījis, tādēļ ka vienmēr (to Inna noteikti zināja), lai atrastu pieeju cilvēkam, to vajadzēja izpētīt tikpat rūpīgi, kā pēta personāža rak­sturu, psihi, ieradumus un rīcības motīvus pirms lomas iestudēšanas. Bet tas ir vieglāk — loma ir uzrakstīta, luga sniedz materiālu. Ar dzīvu cilvēku arī nav pārāk sarež­ģīti: vajag tikai novērot. Toties tagad bija nesalīdzināmi sarežģītāk.
   Tātad kas to bija iecerējis un izdarījis? Tas nevarēja būt no tiem, kuri lidoja uz kuģa: notikušais trāpījis visus vienādi. Cilvēki uz Zemes? No sākuma Inna domāja, ka viss ir sarīkots, lai nepielaistu administratora ierašanos. Pēc tam, klausīdamās citos un pārdomādama, viņa saprata, ka viņai nav taisnība. Ne Karskis, ne arī kāds cits no vi­ņiem pat netieši nebija vainojams notikušajā: ja kāds arī būtu gribējis viņus sodīt, tad cilvēki būtu izmantojuši sev pieejamos līdzekļus. Patiesībā notikušais pārsniedza cil­vēku iespējas, to apstiprināja gan fiziķis, gan kapteinis — visi. Tālāk viņi runāja par kaut kādām nejaušībām, lai gan Inna bija pārliecināta, ka nekādas nejaušības ar viņu nevar notikt, visur vajag meklēt un atrast slēptu loģiku.
   Tātad bija pastāvējusi kāda apslēpta vaina un bija sa­ņemts sods. Aiz visa tā kas slēpās. Kas īsti — to Inna uz­reiz nesaprata, bet sapratusi izbrīnījās un pat izbijās no domas vienkāršības: kā tas nebija ienācis viņai prātā uzreiz.
   Tas bija dievs! Augstākā būtne, kurai cilvēki un to lik­teņi bija tikai spēļu lietiņas. Notikušajā bija jūtama smalka, ironiska iecere, bet izpildījums bija elegants. Dievs.. ī Inna izteica šo vārdu skaļi un izbrīnījās par tā ietilpību.
   Jā, dievs stāvēja pāri visiem — kapteiņiem un adminis­tratoriem — un darīja ar tiem, ko gribēja: varēja nesodīt, bet varēja arī sodīt. Sodīja tieši viņus — vai nu tāpēc, ka viņu vaina bija lielāka nekā pārējo, vai arī tāpēc, lai liktu gan viņiem, gan visiem pārējiem padomāt.
   Un Innai ienāca prātā, ka dievs ir izvēlējies tieši viņu kuģi ne jau tāpat vien. Dievs būs metis kauliņus. Ja viņš būtu saniknojies, teiksim, uz Innu, tā sacīt, viduvēju ak­trisi, tad būtu izvēlējies citu paņēmienu un nebūtu sodījis pie viena arī citus cilvēkus. Augstākai būtnei, kurai pie­derēja neierobežota vara, bija jārīkojas taisnīgi: ja tā visu varēja, tātad tā bija pati pilnība, bet pilnīga būtne nevar noniecināt taisnīgumu. Tātad vainīgais tomēr bija jāmeklē visievērojamāko cilvēku vidū, bet kurš gan va­rēja būt vēl ievērojamāks par to, kam būtu nācies veselu gadu vadīt visas cilvēces lietas? Tas taču bija Karskis un neviens cits. Viņš bija visvairāk piemērots šim mērķim, ar viņu notikušais uzreiz būtu ievērots.
   Bet arī šeit dievam vajadzēja saglabāt mēra sajūtu. Ja runa būtu bijusi par to, ka šis administrators nav cienīgs izlemt tautu likteņus, tad — tā paša taisnīguma vārdā — viņam bija jācieš vienam pašam. Nē, ne velti nelaimē administratoram tika dota līdz tāda svīta.
   Kas viņiem visiem bija kopējs? Kur slēpās viņu vaina?
   Neatradusi atbildi, Perlinska atstāja šo jautājumu un risināja domu tālāk. Noziegums un sods. Vainu varēja izlabot, vēl vairāk — arī sods bija izmeklēts ar tādu ap­rēķinu, tai dotu cilvēkiem iespēju nožēlot. Daudz vien­kāršāk būtu bijis, teiksim, likt kuģim uzsprāgt — sods pat izskatītos iespaidīgāk. Bet viņi visi bija neskarti, tikai mē­ģinājumi atgriezties iepriekšējā dzīvē cietuši neveiksmi. Arī tam varēja rast izskaidrojumu: tas nozīmēja, ka līdz šim laikam viņi nav izlabojuši savu pārkāpumu, taču tāda iespēja palika. Bet kas notiks, ja izlabos? Loģiski spriežot, pēc izlabošanas bija jāseko piedošanai. Piedošana!
   Inna staigāja pa kajīti un, sažņaugusi pirkstus, knak­šķināja tos. Piedošana — lūk, pēc kā bija jātiecas!
   Tagad atlika tikai izdibināt, kāda bija vaina, ko un kā vajag izlabot. Bet doma aizslīdēja, doma nedevās rokā.
   Tad Inna darīja vienīgo, kas vēl bija atlicis: viņa lūdza palīdzību. Palīdzību varēja gaidīt tikai no dieva, un viņa sāka lūgt dievu.
   Sākumā aktrise jutās neveikli: viņa bija pieradusi ru­nājot raudzīties partnerī vai sarunas biedrā. Seit tādu ne­bija. Tad aktrise pagriezās pret ekrānu, viņa to neapzi­nāti uztvēra kā logu uz izplatījumu, lai ari vispār tas nebija piestiprināts pie ārējā borta. Viņa veikli kā uz ska­tuves nolaidās ceļos ekrāna priekšā un sacīja tajā klusi­nātajā balsī, kura teātri aizskan līdz vistālākajām skatī­tāju zāles rindām:
   — Palīdziet mums! Kur ir mūsu vaina? Glābiet mūs, tā­pēc ka neviens cits mūs vairs neglābs!
   Ekrāns blāvi spīdēja, nekas tajā neparādījās, un Inna nodomāja, ka nav atradusi vajadzīgos vārdus, ar kuriem jāgriežas pie visvarenā. Bet viņa nepagurs, viņa mēģinās, kamēr vien dzīvos un galu galā dievu aizkustinās, viņas neatlaidīgā padevība uzvarēs — viņš sāks runāt. Inna no­lieca galvu uz rokām un domās sāka meklēt jaunus vārdus.
   Sapņi, domāja Istomins, sapņi… Vai tad mums patiesi nekas cits nav atlicis kā redzēt sapņus?
   Viņš gāja pa kaut kādu gaiteni — vai nay vienalga, kurp? Apstājās, gandrīz vai uzgrūdies Milai. Sieviete ap­jukusi palūkojās viņā, pēc tam pasmaidīja. Smaids iznāca nožēlojams.
   —   Sveicināti, — izklaidīgi teica Istomins. — Nu, kā jūs? … Vispār — ko es …
   Mila to saņēma aiz piedurknes.
   —   Mans dārgais! — viņa klusu sacīja. — Es jau sen te staigāju, te ir daudz istabu, un tajās neviena nav. Bet viņš ir kaut kur šeit. Vai jūs to neesat saticis gaitenī?
   Rakstnieks skatījās viņā, pūlēdamies saprast.
   1 — Ak, nu atcerieties taču! — viņa pikti pārmeta. — Vai tad jums toreiz nebija bērnu?
   —    Kad — toreiz? — automātiski vaicāja Istomins.
   —   Tajā dzīvē. Jūs taču saprotat: mēs visi esam sen miruši. Bet bērni var gadīties šeit…
   Istomins ar pūlēm izrāva piedurkni.
   —   Atvainojiet, — viņš murmināja, kāpdamies atpakaļ, f— Es ne … Atvainojiet.
   Mila pārmetoši lūkojās viņa, līdz viņš nozuda pirmajā gaiteni. Pēc tam viņa nopūtās un gāja tālāk.
   Viņa pagāja garām zālei, kurā viņas virs agrāk katru ritu bija trenējies, bet tagad nebija rādījies jau daudz dienu. Mila necentās iedziļināties šī cilvēka traģēdijā, ne­mēģināja pat domāt par to. Pagājusi garām zālei, viņa iegāja baseina telpā.
   Divdesmit piecus metrus lielais kauss bija pilns ar ūdeni, dziļumā viegli izgaismots. Milai piepeši sagribējās izpeldēties, bet peldkostīms bija palicis kajītē. Viņa pa­griezās uz izeju, bet te viņai uzsauca Inna, kura pastai­gājās pa sauso celiņu apkārt baseinam.
   —   Vai jūs garlaikojaties, mīļā? Pastaigāsim kopā, pa­runāsim. Mums taču nekas cits nav atlicis kā sarunas..
   Mila diezgan atturīgi sasveicinājās ar aktrisi: mūžīgais antagonisms starp precētu sievieti un neprecētu, tomēr ne askētisku, vēl dzīvi saglabājies viņas atmiņā. Bet Mila paklausīja: viņa varēja klusēt un klausīties, nepalikt viena — vairāk nekas viņai pašlaik ari nebija vajadzīgs.
   —    Mums liekas, — ierunājās Inna, kad abas bija nogā­jušas dažus soļus, — ka noticis kas tāds, kas nav gadījies nekad un ne ar vienu, tāpēc mēs ciešam. Bet patiesībā tā nav.
   —   Vai tad kāds jau ir kādreiz izzudis tā kā mēs? — vaicāja Mila.
   —    Vai tad mēs esam izzuduši?
   —    Vēl ļaunāk, — teica Mila, sakopodama domas.
   —   Mēs esam pazaudējuši bērnus un paši sevi. Lai gan — jums nav bijis bērnu …
   —    Kā jūs to zināt? Bet vienalga. Vai tad mēs esam pa­zaudējuši sevi?
   —    Mums, — Mila noteica lēni, it kā atcerēdamās,
   —    bija kaut kas, kā dēļ katrs dzīvoja. Es dzīvoju dēlam. Man to atņēma.
   —    Bet jūs neesat pazaudējusi sevi, — klusi runāja Inna. — Jūs esat zaudējusi mīlestību un dēlu, tāpēc sē­rojat. Bet tas nozīmē, ka jums ir saglabājusies dvēsele, citādi nebūtu kam sāpēt un jūs kļūtu vienaldzīga pret visu, arī pret zaudējumiem. Jūs esat daudz zaudējusi, un jums liekas, ka esat zaudējusi galveno, — patiesībā tā nav.
   Viņa apklusa.
   —    Atcerieties kaut vai to mazumiņu, ko jūs zināt no vēstures, kuru mācījāties skolā. Es tagad speciāli pārla­sīju dažus pierakstus.?? Jūs esat sašutusi, ka jums kaut kas atņemts. Bet jau izsenis dzīvojuši cilvēki, kas brīv­prātīgi ziedojuši visu to, kā jums žēl. Kas pašlaik notiek ar mums, tas bijis arī daudz agrāk. Lai arī ne kosmosā, bet uz Zemes, bija tādi cilvēki, kuri, ticiet man, būtu lai­mīgi, ja nokļūtu tādā tuksnesī, kādā esam nonākušas mēs, un esmu pārliecināta — ne velti.
   Mila neizpratnē savilka pieri.
   —    Nesaprotu …
   —    Klosteri, vientuļnieku mītnes, tuksneši — to sauca dažādi, bet būtība bija viena: upurēt laicīgo mūžīgā dēļ. — Inna nopūtās." — Laicīgās mīlestības upurēšana mū­žīgajai, kurā nav viltus, vilšanos, zaudējumu. Nevis sēras par tiem, no kuriem mūs izšķīrusi dzīve, bet ticība tam, ka mūs gaida tikšanās un kopēja laime ne šajā, bet citā —• labākā pasaulē …
   —   Ja tā būtu patiesība..? — nomurmināja Mila.
   —    Paverieties — vai es izskatos pēc cilvēka, kurš pa­zaudējis sevi? Lai gan esmu zaudējusi daudz vairāk draugu nekā jūs — vai es sūrojos? Nē! Jo, pametuši mūsu Zemi, mēs tomēr neesam aizgājuši no pasaules, kurā ir dievs! Mēs nekur nevaram no viņa aiziet, ja paši negri­bam. Bet, ja neaizejam mēs, tad arī viņš nepamet mūs!
   Inna tagad runāja skaļi, kaismīgi, pārliecināti.
   Viņa izpleta rokas.
   —    Viņš mūs nepamet. Bet visi, kas neatradīs sevī pie­tiekami daudz saprāta un ticības, lai grieztos pie viņa, — ak, mēs būsim to bēdīgā gala aculiecinieki, jo cilvēks ner var dzīvot bez mīlestības, bet dievs taču ir mīlestība!
   *
   —    Narev, ejiet jūs pie visiem velniem! — izsaucās fizi­ķis. — Es negribu ar jums runāt, man jau tā ir nelabi. Kāda man daļa gar to, ko ekipāža domā? Ja tie mani aiz­skars, es atbildēšu, bet par pārējo man nospļauties.
   Viņš gulēja uz dīvāna un lēni vilka ar pirkstu pa auduma zīmējumu.
   —    Es rūpējos par ikviena likteni, — pacietīgi skaidroja Narevs. — Arī par jūsējo. Un saku:" viņiem ir kaut kas padomā!
   —    Interesanti.;? — nomurmināja Karačarovs. —: Un kur jūs redzat izeju? Pārgriezt ekipāžai rīkles? Bet sinte­zatoru labosit jūs? Ja ne, tas tikai tāds peļu jandāliņš vien ir. Kādēļ jūs nodarbojaties ar šīm muļķībām, ne­vis .- ? r
   —: Nevis? Narevs ātri noprasīja, un viņa balsī izska­nēja cerība.
   Nezinu, — pēc brīža noburkšķēja fiziķis, i—: Nu labi, — sacīja Narevs un izgāja.
   *
   1 — Viņi noteikti uzbruks, — viņš teica Jeremejevam. — Uzbruks, tiklīdz mēs mēģināsim apstiprināt jauno likumu.
   —    Kāpēc?
   —     Vai tad jūs nesaprotat? Cīnīsies par to, lai saglabātu savu Reglamentu. Es zinu, ka jūs esat apņēmīgs cilvēks.
   .Jeremejevs palūkojās viņā apdzisušu skatienu.
   —     Labi, lai pamēģina, — viņš teica. No viņa nāca sa­vāda smaka, Narevs tikai nevarēja saprast, pēc kā ož.
   Atceroties sarunu ar Milu, Istominam kļuva slikti, bet paradums bija stingri iesakņojies: neatkarīgi no attiek­smes pret notikumu pieraksti, brīvā brīdī padomā, izana­lizē: noderēs.
   Vajadzēs pierakstīt.
   Viņš ar skatienu meklēja diktogrāfu, bet neatrada. Tad atcerējās, ka nesen to aizdevis Petrovam, kurš izstrādāja «Vaļa» Konstitūciju. Istomins izgāja un pieklauvēja pie Petrova kajītes. Neviens neatsaucās, bet aparāts bija ne­kavējoši vajadzīgs, tāpēc rakstnieks atvēra durvis un iegāja.
   Diktogrāfs aizvērts stāvēja uz galda. Istomins satvēra to aiz roktura, aiznesa savā kajītē, uzstādīja un noņēma vāciņu, gatavodamies diktēt.
   Uz rullīša viņš ieraudzīja vēl nenoņemtu lentes gaba­liņu. Acīmredzot Petrovs nebija paguvis pabeigt kārtējo; likuma pantu. Istomins kārtīgi noplēsa aprakstīto sloksni, lai vēlāk atdotu autoram. Ziņkārībā rakstnieks pārlaida acis tekstam.
   Tas nebija likuma projekts. Uz lapiņas bija pierakstīts dialogs. Laikam jau Petrovs nolēmis nodarboties ar lite­ratūru — brīvs diktogrāfs, ja tas atrodas acu priekšā, spēj
   izprovocēt cilvēku uz visnegaidītāko rīcību. Vai dialogs no romāna? Interesanti…
   Tiesa, diktētājs nebija mācējis ar diktogrāfu rīkoties nebija apzīmētas pieturas zīmes un rindkopas. Uz lentes bija vienlaidu teksts, bet Istomins, mazliet papūlējies, sa­dalīja tekstu frāzēs, salika, dažuviet šauboties, komatus un ar asiem zigzagiem apzīmēja rindkopas.
   Acīmredzot dialogs bija pierakstīts no sarunas vidus$
   —    Man nepatīk tas, ko jūs darāt beidzamajā laikā.
   —    Ticiet — man arī.
   —    Kāda tad jēga spēlēties ar uguni?
   —    Tā ir pretuguns.
   —    Nesaprotu.
   Jā, pie jums uz Antoras mežu ir maz. Uz Līvijas daudz. Dažkārt mežā izceļas ugunsgrēks. Tad jāaizdedzina otrā vietā, jāsarīko pretuguns — divi ugunsgrēki satiekas un aprij viens otru.
   —    Skaista aina. Bet tās jēga . ? ?
   —    Vai jums neliekas, ka gaidāms kautiņš?
   —    Tajā neviens nebūs vainojams, izņemot jūs.
   —■ Iespējams. Bet to pateikt vēl nenozīmē kautiņu no­vērst.
   —          Es vēl neesmu pateicis visu. Klausieties. Es jūs saprotu.
   —          Šoreiz tas varētu būt neskaidrs man. Bet nomierinie­ties: es jūs arī esmu sapratis.
   i— Jūs — mani? .
   —          Es nezinu jūsu vārdu, bet domāju, ka esmu spējīgs precīzi noteikt jūsu profesiju un uzdevumu.
   —- Tā..« Starp citu, vārds ir īsts. Tāpat kā jūsējais.
   f—• Patīkami sarunāties ar labi informētu cilvēku.
   —    Jā, es esmu informēts. Diemžēl!
   ? Kādēļ — diemžēl?
   « Tādēļ, ka esmu pienākuma cilvēks. Un uzskatu, ka pienākums ir jāizpilda jebkuros apstākļos.
   Tas taču ir labi!
   t== Jūs acīmredzot mani nesapratāt līdz galam. Izpildot savu pienākumu, tiklīdz būs pieņemts mūsu Likums, es būšu spiests to attiecināt uz jums. Tagad sapratāt?
   —    Protams! Bet to es ari gribēju jums ļūgt.
   mm Tas man nav īsti saprotams.
   ■a Jūs izpildīsit savu pienākumu m
   —    Teikšu atklāti? man negribas to darīt. Es uzskatu, ka tieši jums pašlaik nāktos…
   Neraugoties uz pagātnes nastu — tā laikam pie jums mēdz teikt?
   —    Jā, nastu jūs nesat lielu. Nekādi nevaru saprast, kas jūs pamudināja…
   r—: Jūs neticēsit? nosliece uz paradoksiem.
   Nesapratu humoru.
   —    Kas tad tas par humoru? Pilnīgi nopietni. Vai jūs nekad neesat domājis, ka monarhija ir progresīvāka va­dības forma nekā demokrātija? Nesmejieties, jums vaja­dzēs man piekrist. Atcerieties vēsturi. Kad valstis spēra kārtējo soli uz priekšu? Periodos, kad pie varas nāca jauni, enerģiski, aizspriedumu nemākti monarhi. Pēteris Pirmais, Indriķis Ceturtais Francijā, Elizabete Tjudora… Cilvēks divdesmit gadu vecumā vai pat agrāk iegūst ab­solūtu varu, kopā ar viņu pie varas nāk ari neoficiālie padomnieki un līdzgaitnieki no viņa paaudzes. Viņos kvēl vēlēšanās kaut ko paveikt — un viņi rīkojas. Vai es jūs pārliecināju?
   »-! Nu, nezinu r? *
   1 — Demokrātijas apstākļos parasti pie varas nāk cilvēki brieduma, jau pusmūža gados. Dzīve iemācījusi tos būt uzmanīgiem un censties vairāk saglabāt veco — jau sa­sniegto nekā cīnīties par jauno. Pirmie ir aktīvi, otrie inerti. Bet tagad pamēģiniet pierādīt pretējo.
   —    Vai jūs patiešām tā domājat?
   —   Es jau teicu: man patīk paradoksi. Bet jaunībā es patiešām tā arī spriedu. Pēc tam pieradu.
   —    Un kā tad bija?
   —    Es uzskatīju, ka no manis varētu iznākt labs monarhs. Uz jaunajām planētām tas nav tik sarežģīti; Diemžēl uz neilgu laiku.
   —    Tagad saprotu. Bet jaunība taču jau aiz muguras.
   —    Diemžēl! Tagad ir mana kārta sacīt — diemžēl! Aiz muguras, un tieši tāpēc es apsveicu jūsu nolūkus. Tāpēc ka tie man dod iespēju aiziet un vienlaicīgi izpildīt uz­devumu.
   —    Kādu?
   —    Izpirkt savu vainu. Kautiņa nebūs. Neviens to ne­grib, bet ir radīta sprāgstviela, un visi gaida, kad izšķil­sies dzirkstele un notiks eksplozija. Un pēkšņi.?.- izrādī­sies,'ka ienaidam nav nekāda pamata, gluži otrādi, visi mīl cits citu, visi ir ļoti jauki cilvēki, bet vainīgs ir tikai viens, kurš tiks sodīts. Kādu atvieglojumu cilvēki izjutīs! Cik aizraujoša tiem izliksies dzīve! Jo tagad, ja visi ne­gaidītu kautiņu, mēs sen būtu iekrituši letarģijā, bet tā pārietu nāvē. Tagad viņi augšāmcelsies: labestība stimulē dzīvības aktivitāti.
   —    Vai uz ilgu laiku?
   —    Nezinu. Bet alternatīvas nav. Tātad vai jūs pie­krītat?
   —= Jūs mani pārliecinājāt. Atzīšos? kad sapratu, kas jūs esat, man izveidojās daudz ļaunāks priekšstats par jums.
   —    Kad sapratāt? Iznāk, ka jūs neesat devies ceļā manis dēļ? Kādēļ tad?
   —    Vai jūs neapvainosities, ja es to pašlaik neteikšu?
   —    Jums ir tādas tiesības. Rīkojieties — ejam, es jums parādīšu ērtu vietu un pa ceļam paskaidrošu. Vajag.?.
   Šeit dialogs beidzās. Savāds dialogs. Istomins juta ne­mieru. Kas te notiek? To viņš nespēja saprast. Dialogs, protams, nebija sacerēts. Cilvēki vienkārši sarunājās, bet nejauši ieslēgtais diktogrāfs pierakstīja. Katrā ziņā dzīve nav kļuvusi vienkāršāka, un «Vaļa» iemītniekus, redzams,
   gaidīja jauni pārsteigumi un vilšanās.
   *
   Kapteinis iegāja sakaru kabīnē. Bija tumšs, kabīnē ska­nēja paklusas balsis. Iedomātajā telpā aiz ekrāna kustējās un sarunājās figūras. Sākumā Ustjūgam likās — balsis skan tukšā telpā. Tad viņš saskatīja Lugovoju. Iespiedies vistālākajā stūrī, stūrmanis žestikulēja un murmināja, un viņa murmināšana saplūda ar filmas varoņu balsīm. Vis­pirms kapteinis izbrīnījās, pēc tam saprata: stūrmanis jau bija iemiesojies kādā no filmas personāžiem, runāja ar tā vārdiem un pārdzīvoja tā sajūtas. Kapteinis piegāja pie Lugovoja, saņēma to aiz pleca un spēcīgi sakratīja. Stūr­manis pašķielēja uz viņa pusi, bet savas replikas nepār­trauca.
   —    Stūrman! — kapteinis asi uzsauca.
   Lugovojs pakratīja galvu un pameta ar roku — žests attiecās nevis uz kapteini, bet uz otru filmas personāžu ekrānā.
   —■ Stūrman, uz kuģa notiek kas ļauns! Pasažieri gata­vojas mums uzbrukt!
   —    Un, ja tu tūlīt viņai neatvainosies..; — murmināja Lugovojs.
   s — Stūrman! Piecelieties!
   —   Nē! Es viņu mīlu un neatļaušu …
   Kapteinis pieliecās un sataustīja slēdzi. Attēls izzuda, stūrmaņa pēdējais vārds noskanēja klusumā.
   Nākamajā brīdī Ustjugs juta, ka viņu paceļ no grīdas. Kapteinis patirināja kājas, bet Lugovojs bija stiprāks, un Ustjugs nepretojās. Durvis atvērās. Lugovojs nolika kap­teini uz grīdas un aizcirta durvis viņa deguna priekšā. Kabīnē atkal iedūcās balsis.
   Kapteinis mirkli pastāvēja durvju priekšā.
   —    Tā, — viņš klusu noteica. Pārvilka ar plaukstām jakai, pārbaudot, vai viss kārtībā. Un lēni devās uz cen­trālo posteni.
   Lugovojs, zaglīgi atskatījies, pārslēdza aparātu. Jau vai­rākas dienas viņš cīnījās, sastādīdams programmu, lai va­rētu piespiest «Sigmu» izanalizēt savādo raidījumu. Ja tas izdotos… Bet attiecībā uz pasažieriem — nu, lai uzbrūk! Lugovojs iegrūda roku kabatā un apmierināts sataustīja flāzera silto rokturi. Izvilka to, pārbaudīja lādiņu. Pietiks visiem pasažieriem un vēl pāri paliks.
   *
   Mila nostājās Ustjūgam ceļā pašā gaiteņa galā. Vadības klājos viņai nekas nebija darāms, un kapteinis nepalaida garām izdevību to viņai aizrādīt.
   —   Viņš ir kaut kur šeit… — Mila atbildēja, kautri smaidīdama.
   —   Kurš? Narevs? Jeremejevs?
   ; — Dēls, — viņa teica. — Zināt — Jurītis pazudis. Viņš ir kaut kur šeit, es zinu. Man viņš noteikti jāatrod. Viņš sen nav ēdis un ir briesmīgi izbadējies, viņam ir bail bez manis, viņš taču vēl ir ļoti maziņš. Vai neredzējāt, kap­tein? Dienā ir trokšņaini, bet naktī es dzirdu, kā viņš mani meklē i»r
   Viņa ar cerību paskatījās kapteinī, pēc tam viņas acis apdzisa, viņa apgāja kapteinim apkārt un devās pa gai­teni tālāk. Viņš uz brīdi aizvēra acis un pielika plaukstu pierei. Tā bija mikla un auksta, un kapteinis juta, ka viņa roka sāk drebēt.
   2ēl: viss beidzies, dzīve pagājusi. Tik maz ir nodzīvots, bet mīlestība jau izsīkusi, un viss pārējais iet uz galu.
   Zoja atmeta no pieres matu šķipsnu, apsēdās, nogurusi salika rokas uz galda.
   Ko iesākt? Narevs sakaT dzīvojiet! Strādājiet! Vai tad jums nekas nav palicis, ko gribētos izdarīt?
   Protams, ir palicis. Bet kālab? Darbs nedrīkst būt bez­jēdzīgs laika patēriņš, pat ja laika ir daudz.
   Zoja atslēdza skapīti, izņēma ampulu, paturēja to plaukstā.
   Bet varbūt viņai nav taisnība? Cilvēks, kurš izgatavo kādu lietu, bieži vien nezina, kāds būs tās liktenis. Vai mašīna nobrauks pusmiljonu kilometru vai kaut kur iedrā- zīsies jau nākamajā dienā? Vai no cilvēka izaudzētajiem graudiem iznāks garšīgs maizes klaips, vai tie izbirs pa ceļam, vai klaips nokļūs ēdienu atliekās? Cilvēks to ne­zina — viņš darina lietas un cer, ka liktenis tām būs lab­vēlīgs.
   Tātad — darīt savu darbu un nedomāt?
   Zoja pati nezināja, kā tas notika: ampulas tievais kak­liņš nokrakšķēja viņas pirkstos. Viņa steidzīgi paķēra injektoru. Ampulas saturs pārgāja aparātiņā.
   Darīt savu darbu. Nu, izdarīsim to pārbaudi, kuru neiz­devās paveikt uz Zemes tāpēc, ka Zemes nebija? Izmēģi­nāsim ar sevi tās ārstniecības metodes, kuras neizdevās izmēģināt uz Otrās Bultas tādēļ, ka toreiz vēl tādu nebija.
   Zoja pielika injektoru pie pleca un nospieda podziņu. Nogaidījusi, līdz šķidrums nokļūst zem ādas, viņa nolika tukšo aparātiņu.
   Palūkosimies, kā tas beigsies. Vismaz būs interesanti dzīvot.
   *
   Pretēji ieradumam šodien pēc pusdienām Petrovs neap- sēdās savā krēslā. Viņš izgāja no salona, nolfāpa dažus klājus zemāk un devās pa gaiteni.
   Pusceļā viņš satika stūrmani. Skatīdamies caur pieri, tas pagāja malā, dodams ceļu. Petrovs uzmanīgi parau­dzījās viņā. Stūrmanis klusēja, viņa skatiens bija naidīgs.
   Petrovs tikko manāmi pasmaidīja, pamāja un gāja tālāk. Viņš juta, ka stūrmanis noskatās viņam pakaļ.
   Kapteinis gaidīja Petrovu tur, kur tie bija norunājuši tikties:' neitrālajā zonā, blakus kutera elingam.
   —           Kaptein, — bez ievada teica Petrovs. — Briest kautiņš.
   —    Jā.
   —    Un ko jūs par to domājat?
   Kapteinis brīdi klusēja.
   •— Kaut ātrāk sāktos, —=5 viņš sacīja. — Nav nekā ļau­nāka par gaidīšanu.
   ^ Jūs tā uzskatāt?
   - Neviens nav spējīgs to novērst.
   1 —■ Maldāties, —> teica Petrovs. —Es to varu izdarīt. Bet būs vajadzīga jūsu palīdzība. Vai varu cerēt uz jums?
   Kapteinis paskatījās viņā, cīnīdamies ar šaubām.
   —           Labi, i— viņš beidzot teica. —- Kas vajadzīgs no manis?
   —          Atnāciet bez ieroča. Citādi ?? kādam var neizturēt nervi.
   Šoreiz kapteinis klusēja ilgi. Petrovs pasmaidīja. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka flāzeru.
   —    Ņemiet.
   Kapteinis izbrīnījies paskatījās viņā.
   —           Tas ir mans, — Petrovs paskaidroja. — Lai glabājas pie jums..i līdz pienāks labāki laiki. Vai tagad jūs pie­krītat?
   —    Jā, — kapteinis teica.
   Petrovs no viņa atvadījās ar galvas mājienu.
   *
   Bija gaidāma balsošana, un visi gatavojās cīņai. Šodien cilvēki, ienākdami salonā, varēja tikai minēt, kā viņi no tā izies un vai vispār izies. Visi saprata, ka būs cīniņš, lai gan skaidri nezināja, par ko: droši vien lai pierādītu paši sev, ka viņi vēl ir dzīves saimnieki un rīkotāji — tik izšķērdīgi saimnieki, ka var pat ziedot dzīvību ne par šo, ne par to.
   Ekipāžas locekļi sagāja vienā salona stūrī. Atnāca IVera, atstājusi savu slimnieku, bet nepievienojās ne eki­pāžai, ne pasažieriem —• sēdēja malā, it kā pārstāvētu iādu trešo valsti.
   Cilvēki alka cīņas, tāpēc likuma pieņemšana, kā dēj visi it kā bija sanākuši, gāja gludi. Cilvēki diez vai ieklausījās tekstā, ko lasīja Petrovs. Viņi vienkārši pacēla rokas, ekipāža atturējās, ar visu izskatu rādot, ka viņiem bija un ir savs likums, pār kuru šeit nevienam nav varas.
   Beidzot pēdējais pants bija apstiprināts. Tad piecēlās Narevs un visi saprata: tūlīt sāksies.
   —     Cienījamie pilsoņi! —; viņš sacīja. — No šī brīža mums ir Likums, pēc kura visiem jāvadās turpmākajā dzīvē. Un, lai cik tas būtu nepatīkami, mums jau no pirmā brīža ir jāvērš daži tā panti pret atsevišķiem mūsu pār­stāvjiem …
   Kapteinis uzmeta skatienu Petrovam. Večuks sēdēja, it kā nekas nebūtu noticis. Droši vien nevajadzēja viņam ticēt un nākt bez ieroča, vislabāk vispār nevajadzēja ierasties. Savos klājos ekipāža būtu stāvokļa noteicēja, bet te viņus tagad vēl paņems ar kailām rokām.
   —    Es apvainoju bijušā kuģa «Valis» ekipāžu, —■ svinīgi pasludināja Narevs, — nolaidīgā attieksmē pret saviem pienākumiem, kā rezultātā visa mūsu cilvēce ir izrādīju­sies bezizejas stāvoklī! Un es pieprasu …
   Šajā brīdī aiz kapteiņa muguras piecēlās Lugovojs. Viņa skatiens bija drūms un apņēmīgs.
   —    Nē! — viņš teica un izstiepa roku. Tajā bija flāzers. Stūrmaņa pirksts gulēja uz mēlītes.
   Sekundi visi sastinguši skatījās uz blāvi mirdzošo ieroci. Narevs paraudzījās stūrmaņa sejā un pēc tā acu izteiksmes saprata: tūlīt izšaus. Tūlīt! Pēc sekundes, pēc pussekundes, t .
   Narevs nekad nebija domājis, ka ir drosmīgs dvē­seles dziļumos viņš uzskatīja sevi par ļoti uzmanīgu, lai neteiktu vairāk. Un, iztēlodamies, ko darīs pret sevi no­tēmēta ieroča priekšā, pielaida, ka šī rīcība nebūs visai cienīga, tāpēc visu mūžu centās izvairīties no tādām si­tuācijām. Bet tagad, pašam par brīnumu, viņš nenokrita ceļos, nesāka kliegt un pat neaizvēra acis. Viņš pasmai­dīja un, neskatīdamies vairs stūrmanī, palūkojās Milā.
   —    Nu, dārgā, — viņš mierīgi noteica. — Vēlu jums.?.
   273
   Stūrmanis izšāva. Pēdējā mirklī kapteinis iesita stūr­manim pa roku, satvēra ieroci. Lādiņš ietriecās griestos. Smagi elpodams, Ustjugs izgrieza stūrmanim roku. Lugo­vojs pretojās. Flāzers izkrita. Inženieris to pacēla un
   10 — 2004
   iebāza kabatā. Narevs smaidīja. Mila skatījās viņā ar plaši ieplestām acīm, viņas vaigi kļuva rožaini.
   —: Tad piecēlās Petrovs.
   ^ Tagad mums ir likums, •— viņš mierīgi teica. — Un likuma vārdā es, Sabiedriskā Miera Dienesta inspektors, jūs, Narev, apcietinu, apsūdzot noziegumos, kas izdarīti uz Federācijas planētām un šeit — uz «Vaļa». Es jūs ap­sūdzu vairākkārtīgos mēģinājumos sagrābt varu uz jau­najām Federācijas planētām, kā arī mēģinājumā šeit, ui «Vaļa», sēt naidu starp dažādām iedzīvotāju grupām, lai tādā veidā sagrābtu varu un slēptu savas kļūdas. Tas ir noziegums pret mūsu pasaules drošību.
   Viņa vārdi iekrita klusumā. Visu skatieni bija pievērsti Narevam. Ceļotājs smaidīja. Mila neatraudamās skatījās viņā, un viņas acīs bija nevis naids un nicinājums, bet žēlums un līdzjūtība.
   —   Jums taisnība, inspektor, 1 — teica Narevs. — Es esmu vainīgs. Tā noteikti ir, ka tie, kas iedveš cerības, ir vainīgi, ja tās neattaisnojas. Bet cerība tomēr ir vaja­dzīga, pat ja kādam nāktos tās dēļ upurēt dzīvību…
   Nē, protams, to viņš teica ne jau Petrovam — večuks visu zināja un visu saprata. Viņš teica to viņai vienai un, liekas, ne velti.
   —    Lemiet, —■ Narevs sacīja. —• Es pakļaušos jebkuram spriedumam.
   —    Mēs esam spiesti dzīvot «Vaļa» ierobežotajās tel­pās, — teica Petrovs. — Var likties, ka tas pats par sevi ir pietiekams sods. Bet zaudēt plašumu vēl nav tik sva­rīgi; galvenais ir zaudēt sev līdzīgo sabiedrību un visas priekšrocības, kādas dod dzīve sabiedrībā… Es ierosinu jūs izsūtīt uz kravas tilpnēm uz laiku, kas būtu pietie­kams, lai jūs varētu pārdomāt savu pagātni un nākotni.
   Viņš to runāja pretēji procesuālajām normām, vēršoties pie Nareva, nevis pie tiem, kam būtu jāapstiprina sprie­dums. Un Petrova balsī skanēja it kā atvainošanās. Tomēr neviens to neievēroja, izņemot varbūt Istominu.
   Spriedumu apstiprināja, bet visiem nez kādēļ bija ne­ērti, it kā viņi būtu notiesājuši paši sevi. Istominam likās — viņš tikko ir piedalījies izrādē, ko nospēlējuši divi aktieri publikai, kurai par to nav nekādu aizdomu.
   Pašlaik tas viņam nelikās svarīgi. Galvenais bija atvieg­lojums, ar kādu visi uzelpoja, sapratuši, ka nesāksies kautiņš, ka neviens ne pie kā nav vainīgs, ja nu vienīgi
   nejaušību un kļūdu virkne, pret kurām nav nodrošināts neviens cilvēks. Vairs nevajadzēs klusēt, novērst skatienu un baidīties no nākotnes.
   Kapteinis Ustjugs piegāja pie Petrova un pastiepa roku. Inspektors to cieši paspieda. Tas it kā kļuva par signālu daudziem rokasspiedieniem, smaidiem, atvainošanās un draudzīgiem vārdiem.
   —   Ticiet man, es to nezināju, — sacīja Ustjugs, ar mā­jienu norādot uz Lugovoju. Petrovs pavīpsnāja.
   —   Ko var zināt, varbūt Narevs viņam ir pateicīgs par šo šāvienu .. ?
   Bija kļuvis vieglāk dzīvot. Vai uz ilgu laiku? Labāk par to tagad nedomāt. Redzams, nebija nejaušība, ka Petrovs devās uz hospitāļa nodalījumu, kad visi izklīda (daži — pa kajītēm, lielākā daļa — bārā). Viņš pasteidzās to izda­rīt, redzēdams, ka Vera aizņemta sarunā ar Zoju un nav neviena, kas viņam liegtu ieeju.

   Dažreiz pamosties ar grūtībām, negribīgi pārej no sapņa, ko neierobežo ne telpa, ne laiks, realitātes šaura­jos ietvaros. Kaut ko līdzīgu izjuta Karskis, ieejot «Vaļa» nenokārtotajā realitātē un pametot to grūti vārdā nosau­camo stāvokli, kurā bija tikai viņi divi, kur acumirklīga grumbiņa viņas pierē vai neapmierināta uzacu un lūpu kustība kļuva problēma, bet smaids nozīmēja laimi. Pet­rovs runāja, bet Karskis gan klausījās, gan neklausījās viņā, koncentrēdamies cīņai ar protestu, kurš cēlās aiz­vien augstāk un pārņēma viņu no galvas līdz kājām. Bei­dzot viņš neizturēja un pārtrauca inspektoru:
   —   Vai patiešām desmit cilvēki nav spējīgi nokārtot savu dzīvi tā, lai tajā nebūtu jāiejaucas vēl kādam?
   —    Kā? — atbildes vietā vaicāja Petrovs.
   —= Vienkārši —? morāli viena otru atbalstot.
   —   Kāpēc? Mūs uztrauc kas cits — kāpēc mēs dzī­vojam?
   —   Tāpēc, ka esam piedzimuši pasaulē. Un mēs esam cilvēki. Un mūsu pienākums ir dzīvot līdz beidzamajai iespējai.
   —    Pienākuma kategorija ne vienmēr ir spēkā, — ar nopūtu noteica Petrovs.
   —   Vai tad visi patiešām zaudējuši vīrišķību līdz tādai pakāpei…
   — Vīrišķība, — domīgi sacīja Petrovs. — Šim vārdam te ir atņemta tā pirmatnējā nozīme. Pie mums nav ne vīriešu, ne sieviešu. Tā ir noteikts pašā sākumā. Tas, pro­tams, nav galvenais, tomēr…
   Karskis izbrīnījies palūkojās viņā.
   —    Es nesaprotu. Par ko jūs runājat? Kas noteicis?
   —    Tā pavēlēja kapteinis, — Petrovs paskaidroja.
   —    Ak tā… — Karskis apjucis nosacīja. Viņš paska­tījās Verā, bet viņa nenovērsa acis: stāvēja, galvu pa­cēlusi, un viņas stāja izteica stingru pārliecību, ka tais­nība bijusi tieši viņai, nevis kapteinim un tiem, kuri vi­ņam paklausījuši. Tad viņas lūpas mazliet notrīsēja — un Karskis uzminēja vārdus, kas izteikti bez skaņas. At­bildot viņš pamāja.
   —    Es redzu, jūs patiešām esat tālu aizgājuši, — viņš teica Petrovam, — un pavisam aplamā virzienā. Cilvē­kiem jāatdod pašcieņa, uzticība sev …
   —Tā ir tikai viena no problēmām. Tāpēc mēs jūs lū­dzam …
   Karskis nolaida acis. Ir patīkami lasīt vai klausīties par pienākuma un personisko interešu cīņu — par cīņu, kurā pienākumam nenovēršami jāuzvar. Bet, kad šī cīņa notiek tavā dvēselē, tev ir slikti: kas uzvarēs — tas ir cits jau­tājums; kad valstī notiek karš, neatkarīgi no rezultāta zeme guļ drupās. Un pašlaik Karskis sajuta, ka viņu sa­tricina mēmi triecieni un nevaldāmi ugunsgrēki plešas pār pilsētām un ciematiem. Taču šī kara iznākums jau bija nolemts iepriekš un vishumānāk būtu padoties uz­reiz, saglabājot savu karavīru dzīvību, kuri vēl būs vaja­dzīgi nākotnē kā celtnieki.
   Karskis piecēlās, ar spēku izstaipījās, iedvešot sev pār­liecību, ka visas likstas ir aiz muguras, ka viņš ir vesels, pilns spēka un enerģijas. Viņš piespieda sevi pasmaidīt —; ne Verai, bet Petrovam, tā, kā kādreiz bija mācējis: jautri, bezrūpīgi, valdzinoši.
   —- Nekas, — viņš teica. — Par agru nokārt degunu. Mazliet pagaidiet —■: un jūs redzēsit, cik lieliski mēs te dzīvosim!
   Pārliecība savaldzina. Petrovam, kam, tāpat kā visiem pārējiem, bija pietiekami iemeslu vilties šai pasaulē, bet kurai vēl gribējās ticēt, pēkšņi izlikās, ka patiešām sāk­sies jauna dzīve, ka visas bēdas palikušas pagātnē.
   Patiesībā Karskis nemaz nebija pārliecināts par rožaino nākotni. Un, jo vairāk viņš domāja, jo vairāk viņu pār­ņēma šaubas.
   Viņš palika viens. Vera izgāja, sapratusi, ka pašlaik pat viņa traucēs. Viņa tagad pazina to labāk nekā viņa paša māte un, protams, labāk nekā viņš pats: kad divi ir dienu un nakti kopā, tikai sieviete spēj ieraudzīt apslēpto un tai nemaz tas nav jāmācās.
   … Nareva kļūdas bija viegli pamanāmas. Viņš bija turpinājis domāt Zemes jēdzienos, pūlēdamies organizēt «Vaļa» cilvēces dzīvi tā, kā tā būtu organizēta uz jeb­kuras no Federācijā iekļautajām planētām. Bet, lai cik sīks būtu «Valis» salīdzinājumā pat ar visneievērojamāko lielās Federācijas planētu, tā tomēr bija pavisam cita pa­saule ar savu saturu un iespiest to vecajās formās bija neiespējami un bezjēdzīgi. Zemes taktika te nederēja, vajadzēja izstrādāt jaunu stratēģiju, bet Narevam tas ne­bija pat ienācis prātā. Viņš ātri bija nokļuvis strupceļā un ievedis tur arī pārējos, bet pēc tam meklējis vietu, kur sākas cits ceļš.
   Pagaidām tas Karski pārāk nebaidīja, jo viņš atšķirībā no Nareva bija apmācīts tieši stratēģiskajā domāšanā. Bez tam viņš labi zināja vadības praksi, arī to, ka tagad ne­viens lēmums netika pieņemts vienpersoniski: tas nebija pa spēkam pat ģēnijam. Zemes stratēģiem nepārtraukti radās jautājumi, uz kuriem nebūtu varējis atbildēt pat izredzēto pulks; par laimi, viņu uzdevums, jau sen bija precīzi noformulēt jautājumu, bet atbildi deva Zemes varenās intelektroniskās iekārtas: tikai to neiedomāja­mais ātrums varēja nodrošināt savlaicīgu lēmumu pie­ņemšanu. Narevs acīmredzot nebija padomājis, ka pašlaik pat uz «Vaļa» nevar tikt izstrādāta turpmākās eksistences stratēģija, paļaujoties tikai uz savu smadzeņu pelēko vielu. Par laimi, «Vaļa» iekārtām bija pietiekama jauda, kuru resursu gan nebūtu pieticis pat vismazākā Zemes
   jautājuma atrisināšanai, bet kuģim tas bija pilnīgi pietie­kami.
   Atlika tikai formulēt jautājumus un izstrādāt pro­grammu.
   ' Nonācis pie šāda secinājuma, administrators devās uz centrālo posteni. Viņš gāja, turēdamies pie gaiteņa sie­nām, uzmanīgi likdams kājas. Jau pēc soļiem simts viņš jutās daudz drošāk.
   ~ Kaptein, vajadzīga programma. Un jūsu skaitļotājs.
   —          Tas gandrīz nemaz nav noslogots. Tikai sintēzes va­jadzības — tas skaitļotājam ir maz, pats saprotat.
   1 — Programma būs sarežģīta.
   —    Stūrmanis Lugovojs ir labs programmētājs.
   —          Vajadzēs novērtēt un ieprogrammēt visas mūsu stā­vokļa detaļas. Kad mašīna būs devusi savu atbildi, varē­sim ar lielāku pārliecību spriest par to, kā mums dzīvot.
   Pēc brītiņa kapteinis teica:
   —           «Sigma» ir uz katra kuģa. Tomēr komandē nevis tā, bet kapteinis. Vai jūs gribat izdarīt otrādi?
   Karskis pasmaidīja.
   —          Ja nemaldos, kapteiņi jau sen neaprēķina iekārtu režīmus ar zīmuli uz papīra.
   t-t Jums taisnība.
   ; — Tad netērēsim laiku.;
   *
   Lai dara, ko grib. Viņi ietiepīgi nesaredz galveno, bet tas eksistē un reiz atklāsies cilvēkiem.
   Inna pieklauvēja pie sakaru kajītes. Nogaidījusi pie­klauvēja vēlreiz. Lugovojs nikni atvēra durvis. Ieraudzījis Perlinsku, viņš norūca jau ko pieklājīgāku, nekā bija sagatavojies. Pat soli atkāpās, ļaudams viņai ieiet, pa­ņēma zem rokas un pieveda pie kaut kāda sēžamā:' pēc gaiteņa spilgtās gaismas aktrise kabīnē neredzēja neko, izņemot spīdošo ekrānu.
   Lugovojs viņu apsēdināja un it kā aizmirsa viņas klāt­būtni: pagriezās pret ekrānu un burtiski ienira tajā. Inna pieklājīgi pagaidīja, pēc tam noklepojās.
   Atvainojiet, es jūs traucēju. Bet man noteikti jā­zina …
   —    Jā?
   —: Vai jūs pie ekrana pavadāt daudz laika?
   —   Uhu. Vai jūs ari gribat? Lieliska nodarbošanās. Vis­labākā pasaulē.
   —   Sakiet… Vai jums nekad nav nācies redzēt uz ek­rāna kaut ko citu? Ne filmas, ne ierakstu.,Kaut ko, kas nenāk no mums .. ?
   Tādu efektu viņa nebija gaidījusi. Lugovojs strauji pa­griezās. Dažas sekundes skatījās viņā. Viņa izdzirda smagu elpu.
   —   Kā jūs to zināt?
   Tātad kaut kas tāds ir bijis? Tiesa? Pastāstiet! Viņa to cieši satvēra aiz rokas. sa Tas ir ļoti, ļoti sva­rīgi! …
   Viņš aizgriezās, lai Inna viņa acīs nepamanītu apju­kumu. Paskatījās uz ekrānu. Filmas darbība turpinājās. Varoņi beidzot bija palikuši divatā. Viņš piegāja tai klāt, maigi paņēma aiz rokas …
   Lugovojs ieskatījās. Ne jau vīrietī. Sievietē. Viņa bija jauna un brīnišķīga. Filmās citādas nemēdz būt. Bet viņā Lugovojam likās kaut kas pazīstams… Innas pirksti cieši saspieda viņa plaukstas pamatni. Viņa klusu novaidējās. Lugovojs pagriezās. Tagad viņas seja, ekrāna apspīdēta, jau nodeva apjukumu.
   —    Klausieties, tā taču esat jūs! — viņš iesaucās.
   —    Jā… Es atceros..-. Tā ir mana filma.?!
   —    Tā esat jūs! —: viņš atkārtoja.
   Lugovojs bija satriekts. Kad redzi sievieti, kura ir jau gados — pēc taviem uzskatiem —', tad uzreiz nosaki savu attieksmi pret to un vairs par to nedomā. Bet pašlaik viņš ieraudzīja Innu tādu, kāda viņa bija agrāk — uz ekrāna viņa droši vien bija pat jaunāka par Lugovoju. Pēkšņi kļuva neiespējami domāt par viņu pa vecam: tagad" caur viņas pazīstamajiem šodienas vaibstiem visu laiku būs jaušami tie «== agrākie, un starpība nemaz nav ļtik liela.. ?
   Uz ekrāna vīrieša roka apskāva viņu ap pleciem, un Lugovojs izjuta greizsirdību. -t ? Viņas lūpas bija karstas. Viņa atvirzījās ne uzreiz.
   —■ Ak, jūs.. s ~ viņa sacīja citā balsī, bet pašai bija licies, ka aizmirsusi tā runāt. Jūs — pārdrošais zēn.-??
   No šis balss viņam apreiba galva. Bet kabīnes durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja kapteinis.
   —    Atvainojiet, — viņš sausi teica.
   Perlinska gluži meitenīgi pārsteigumā izsaucās un metās uz durvīm — Ustjugs tikko paguva paiet sāņus. Lugovojs drūmi paskatījās kapteinī.
   —          Vajadzēs pastrādāt, stūrman, —- Ustjugs teica pēc tam, kad viņi saskatījušies klusēdami vienojās nepieskar- ties tikko notikušajam. —= Jāsastāda programma.
   ■—; Kāpēc?
   Kapteinis padomāja.
   —    Lai zinātu, kā dzīvot.
   s — Tās visas ir muļķības, kaptein. Mašīnas mūs neie­mācīs dzīvot. Neviens neiemācīs, izņemot pašus.
   —    Varbūt. Bet tas nav iemesls, lai atteiktos.
   —           Cilvēki dzīvoja un bija laimīgi ari tad, kad pasaulē nebija tādu mašīnu. Un, ja kaut kas nav tā, kā vajag, tad vaina ir pašos cilvēkos, nevis tehnikā.
   —- Varbūt tā ir. Bet varbūt cilvēkiem vajag, lai mašī­nas tos piespiež dzīvot savādāk? Cilvēki izgudrojuši ma­šīnas un tagad bez tām vairs nevar iztikt.
   —          Labi, — sacīja stūrmanis, ar nožēlu lūkodamies ekrānā. Viņam ļoti gribējās noskatīties līdz galam, kā beigsies notikums ar to sievieti, kura pirms dažām minū­tēm sēdēja viņam blakus.
   *
   Kurš izdomājis, ka dzīve slikta? Kam varēja ienākt prātā tik idiotiska, muļķīga, pilnīgi nesaprātīga doma?
   Dzīve ir brīnišķīga! Viss, kas notika apkārt, bija iemesls un pamats laimei.
   «Kajīte. Kāda brīnišķīga kajīte,» domāja Zoja, laimī­gām acīm apskatot savu mītni. «Cik tā ir saprātīgi, ērti un skaisti iekārtota! Dzīvot tādā kajītē — tā jau pati par sevi ir laime.»
   Dīvāns. Kāds brīnišķīgs, mīksts, plats, valdzinošs! Gulēt uz tā — sapnis! Sēdēt — pasaka! Uzkāpt uz tā un lēkāt — bauda! Vēl var mest kūleņus, velties no viena sāna uz otru. Viss iespējams. Un viss dara laimīgu.
   Kurpes. Kādas ērtas, skaistas, izturīgas, kādas, kādas.;»
   Cilvēki. Lieliskie, kristāitīrie, starojošie.?;
   Nē, brīnums, nevis dzīve! Tā ir tik laba, tik neatkārto­jami lieliska, ka negribas (un nevajag, pat nedrīkst) kaut ko darīt, lai nesabojātu šīs dzīves valdzinājumu. Pat ēst negribas, lai gan ēdiens ir neatkārtojami brīnišķīgs, gar­šīgs, maigs, jā, jā, jā!
   Zoja gulēja uz dīvāna aizvērtām acīm, laimīgi smaidot. Brīdi pa brīdim laimes izjūta tai lika skaļi un dedzīgi smieties un pat spiegt no prieka.
   Viņa smējās, bet kaut kur apziņas dziļumā ārste Serova konstatēja: jā, slimība, kura bija uzbrukusi Otrajai Bultai, attīstās pilnīgi atbilstoši tur novērotajai klīniskajai ainai. Slimība, kura noveda pie kolonijas likvidācijas. Zināma baudas centra hipertrofija galvas smadzenēs, kuru pastā­vīgi uzbudina vīruss. Cilvēki ir laimīgi. Katrs ir laimīgs vienatnē, katrs ir laimīgs ar sevi. Viņi neko negrib darīt un nedara, jo viņi tāpat ir laimīgi! Viņi mirst. Mirst lai­mīgi, un pati nāve,_iespējams, viņiem liekas brīnišķīga un mazliet smieklīga. Ārste Serova bija redzējusi, kā cilvēki mira smiedamies …
   Divas dienas pēc saindēšanās Zoja sev ievadīja pašas atrastu preparātu kombinē jumu, vēl gandrīz neizmēģi- nātu, ar cilvēkiem — vispār ne: tur, uz Otrās Bultas, Zoja to bija atradusi pārāk vēlu. Droši vien tagad viņa bija pieļāvusi kādu kļūdu: kombinējums uz viņu neiedarbojās. Un slimība pieņēmās spēkā. •
   «Ļoti labi!» domāja Zoja, piespiezdama ārsti apklust, izgaist. Cilvēki visu mūžu dzenas pēc laimes. Te nu tā ir! Nekāda dzīšanās nav vajadzīga.
   «Kāpēc es viena pati?» pēkšņi Zoja iedomājās. Bet citi? Vai viņi patiešām nav pelnījuši laimi? Cietuši taču visi ir vienādi!
   Droši vien ārste viņā jau bija mirusi — mirusi, pirms miris cilvēks: ārste Serova nekad neatļautos tādu rīcību. Tagad Zoja, paķērusi ampulas, izgāja salonā. Smidzinātājs bija līdzi. Viņa apskatījās apkārt: neviena nebija. Smieda­mās ieslēdza aparātu. Pacēlās miglas mākonītis un pēc minūtes izgaisa. Tā bija pilnīgi pietiekami, lai visi būtu laimīgi — nekāda dzīšanās pēc tās nav vajadzīga. Četras s dienas ilgs inkubācijas periods, bet pēc tam sāksies zelta laikmets.
   Tagad viņi kopā bija retāk, bet sarunājās, lai cik sa­vādi, vairāk nekā līdz šim.
   —1 Es nevaru saprast, kā tu mani iemīlēji.
   Vera pasmaidīja.
   ; — No sākuma bija interesanti! kas tas par cilvēku, kuram jāpārvalda visas planētas? Bet pēcāk —• tu zini. - — Jā, —s sacīja Karskis un sadrūma. — Vienu es ne­varu saprast: vai mēs abi patiešām esam izņēmums? No­virze no normas? Es taču visiem paziņoju: aizliegums ir atcelts, pie mums ir vieta jebkurām cilvēciskām jūtām…
   —■ Tu rīkojies lieliski.
   —    Bet vai tad kaut kas ir mainījies?
   Vera padomāja.
   —■ Liekas, nav < * v
   —           Man dažreiz šķiet — cilvēki vairs nemāk mīlēt. At­radinājušies. Vai arī tas ir pārsāpējis viņos. Zini, ja kādas domas vai jūtas ilgu laiku tiek aizliegtas, tās pēc tam nav viegli atjaunot, jo aizliegums iekļūst zemapziņā. — Viņš pasmaidīja. — Un tu viņu vidū man liecies ka brī­nums… Bet tagad… Es sāku domāt, ka mums nevaja­dzētu — ja viņi negrib… Vai tu mani tāpēc nepārstāsi mīlēt?
   =—5i Vienalga, — Vera sacīja. —• Paldies tev par to, kas ir bijis. Es saprotu, ka tu savādāk nevari. Bet viņi pēc tam atjēgsies.
   —    Es ceru.
   Kad pienāks laiks — pasauc . ? s
   ; —: Es tevi saucu nepārtraukti, tikai nevaru izteikt skaļi. Un tev nav jādzird …
   —           Es tik un tā dzirdu. Bet nenākšu, kamēr tu nepa­teiksi skaļi.
   Sadevušies rokās, viņi stāvēja administratora kajītē. Te viss bija palicis tāpat kā dienā, kad vajadzēja ierasties uz Zemes, uz galdiņa pat stāvēja kafijas tasīte, magnētiskā turētāja stingri pievilkta. Karskis pamāja un teica:
   —           Pat ja nekad vairs Vienalga, kamēr es zinu, ka tu esi .jf
   Vera pasmaidīja.
   —          Kas gan būtu varējis domāt, ka Federācijas Padomes loceklis ir spējīgs uz ko tādu?
   —           Jā. Droši vien tur, uz planētām, es pārāk daudz tiku domājis par vadību un pārāk maz — par dzīvi. Mīlestību es palaidu garām.
   —           Nē. — Vera pieskārās viņa matiem. — Tu to atradi īstā laikā.
   —           Droši vien tāpēc bija vērts pat zaudēt Zemi. Zini — es nenožēloju.
   —1 Es arī, — viņa pamāja.
   Viņi stāvēja klusēdami. Tad viņš atjēdzās.
   —    Ejam! Man ir laiks.
   —• Ej, —• Vera teica. — Es te pie tevis sakopšu. Uz­skati, ka es esmu tevi noskūpstījusi.
   —    Nesmaidi citiem, — viņš nopietni lūdza.
   —1 Smaidīšu, — viņa sacīja. — Nevaru savādāk. Bet zini, ka ikviens smaids būs domāts tev.
   *
   —           Iedodiet cigareti, inspektor, — teica Karskis. — Ja nav žēl.
   —1 Protams, žēl, — norūca Petrovs. —; Man viņas te nepiegādā.
   Viņš izvilka cigareti un pasniedza Karskim.
   —    Paldies.
   Inspektors brītiņu skatījās viņā.
   ?— Kad būs spriedums? — viņš vaicāja. — Vai šodien?
   •— Tūlīt, — atteica administrators, nebrīnīdamies par vārdu.
   Programma bija sastādīta un ievadīta. Viss bija skait­liski novērtēts: domas, jūtas, vajadzības. Skaitļotājs strā­dāja no rīta, un apmēram pēc pusstundas rezultātam bija jāparādās uz iespiedmašīnas platās lentas.
   —          Jā, — atkārtoja administrators, enerģiski un nemā­kulīgi aizsmēķējot cigareti. — Tūlīt.
   Viņš juta, ka dreb rokas, un centās to pārvarēt.
   —           Nebaidieties, — inspektors deva padomu. — Mazliet ātrāk, mazliet vēlāk — beigas tā kā tā.
   —           Pārlieku drūmi, — pūlēdamies pasmaidīt, nomur­mināja administrators. — Kāpēc?
   —           Tāpēc, — inspektors paskaidroja, —• ka cigaretes izbeidzas.
   e—■ A-ā! — Karskis novilka un izgāja.;
   Cigaretes izbeidzas, nodomāja inspektors. Un vēl — nav ko darīt. Viss bija labi, kamēr bija darbs. Adminis­trators Karskis, kuru apsargāt un pavadīt bija sūtīts in­spektors Petrovs, beidzot stājās pie savu pienākumu iz­pildes. Tiesa, ne uz Zemes, bet tas nebija no Petrova at­karīgs, viņš bija izdarījis visu iespējamo. Pie viena bija izolēts Narevs. Un, lai gan Petrovs pret viņu juta sim­pātijas, viņš bija apmierināts, ka Sabiedriskā Miera Die­nestam nav jāsarkst par savu pārstāvi šajā pasaulītē. -
   Darbs bija beidzies. Arī likumi bija radīti. Kas atlika? Domāt par sevi? Par sievu? Par nāvi, no kuras neizbēgt?
   Petrovs sajuta, kā aizslīd dzīve. Viņš bija no tiem, iespējams, laimīgajiem, bet, iespējams, nelaimīgajiem cil­vēkiem, kuru vajadzības ir mazas, kuri ātri sasniedz iece­rēto un turpmāk jau domā nevis par savām, bet gan par to cilvēku interesēm, ar kuriem vai kuru dēļ viņi strādā. Darbā Petrovu neinteresēja tās perspektīvas, kas tur at­klājās, bet gan darba norise, process: tā dažkārt spēlē ne laimesta, bet dēļ pašas spēles. Tagad, pabeidzis uzdevumu, viņš pēkšņi sajuta, ka izzūd viņa dzīves pēdējais balsts, jo priekšpēdējo viņš bija zaudējis jau pirms tam, — tā bija sieva, kura pašlaik droši vien nebija vairs viņa, bet jau cita sieva, un Petrovam par to bija smagi domāt.
   Vieglāka nekā citiem viņam šķita doma par nāvi. Viņš te bija gados vecākais, un likās dabiski, ka viņš arī no­mirs ātrāk par citiem. Bet inspektors zināja, ka nekad ne­spēs pats pārtraukt savu dzīvi: viņa morāle bija citāda.
   Cigaretes izbeidzās. Tas bija slikti. Viss bija slikti, lai
   kur arī pavērstos.
   *
   —; Kaptein, ; — administrators teica nogurušā balsī. ■— Vai brīnumi mēdz būt?
   —■ Vispirms jānoskaidro, — uzmanīgi atbildēja Us­tjugs, — kas ir brīnums.
   — Tas ir tas, kas mums palīdzēs izdzīvot. Palikt cilvē­kiem. Sabiedrībai. Es atcēlu jūsu aizliegumu. Bet bez re­zultātiem. Brīnums nenotika. Arī ar jums. Bet jūs taču..;
   Kapteinis sausi noklepojās. Sev viņš nebija atcēlis aiz­liegumu.
   i —• Es domāju, ka mēs šo jautājumu nesāksim apspriest.
   r-rš Atvainojiet. Bet vienalga. Dzīves mērķis. Kur tas ir?.
   Mēs esam izsviesti šeit. Vai tas nozīmē, ka mēs esam apsteiguši Zemi? Vai atpalikuši no tās? Kur attiecībā uz Zemes mērķiem meklēt mūsējo — pagātnē vai nākotnē? Mūsu mērķis nevar būt tāds pats kā uz Zemes: tur ir cita dzīve. Bet no Zemes pieredzes nedrīkst pilnībā at­teikties. Kas mums ir jāatrod?
   Viņi sēdēja centrālajā postenī, kur neviena vairāk ne­bija un varēja atklāti runāt.
   —    Es nezinu, — sacīja kapteinis. — Esmu radis sa­sniegt mērķus, strādājot ar stipriem cilvēkiem. Bet šeit…
   —    Nav stipro un vājo cilvēku. Tādus viņus padara mērķa trūkums vai tā lielums, uzticības pakāpe tam. -.. Tieši tas, kā mums nav. Kas ir mūsu spēkos? Tāpēc nākas domāt par brīnumu.
   —    Brīnums.t; — kapteinis nomurmināja. ; — Tas ir, piemēram, kad jums draud droša bojāeja, bet jūs tomēr izglābjaties.
   —    Fiziskā nāve? Tas šeit ir vienīgais, liekas, kas mums nedraud.
   —    Nu, es nezinu, •— kapteinis novilka. — Kuģī valda līdzsvars. Pietiek iziet no ierindas vitāli svarīgam mez­glam vai, teiksim, korpusa dehermetizācija. v -.■
   —   Vai ar tik vareniem sintezatoriem ir jābaidās no bojājumiem? ^
   —    Sintezatori laiku pa laikam jāaptur profilaktikai. Puse stāv, otra puse pirmajai izgatavo detaļas. Protams, var būt dažādi bojājumi. Piemēram, mums ir vāja apšuve priekšgalā… Zināt, es dažkārt domāju: kaut kāds ār­kārtējs notikums mūs visus būtu sapurinājis, kā nākas.
   Pa durvīm ielūkojās Rudiks.
   —    Kaptein, — viņš teica. —Mašīna ir gatava dot at­bildi.
   —    Hm, — noņurdēja administrators. — Sapurināt, jūs sakāt?
   Viņi izgāja blakustelpā, un administrators steidzīgi no­liecās pār plato lentu, kas līda no spraugas. Tur tika iespiesti skaitļotāja secinājumi, jau pārtulkoti cilvēku valodā.
   Karskis izlasīja.
   Atbilde bija noliedzoša. Sabiedrība — sīkā, noslēgtā «Vaļa» sabiedrība — ir nolemta bojāejai.
   Skaitļotāja spriedums: šajos apstākļos cilvēkiem jā­mirst.
   Cik lielisks veidojums bija valsts! Pasaules vēsturē līdzīgu neatrast. Ne velti Narevs visu mūžu bija tiecies pēc varas: viņš sajuta, zināja, ka var visu organizēt tā kā neviens cits. Tiesa, teritorija bija neliela, bet, ja pa­domā, — vai tad Sparta un citas sengrieķu pilsētas bija lielas? Tās iegājušas vēsturē, ne jau pateicoties lielumam, bet tāpēc, ka tām bija precīza organizācija. Taču lielāku, precizitāti kā pašlaik Narevs nekur nav sastapis.
   Viņam uzreiz neienāca prātā, ka ar to var nodarboties. Pēc izraidīšanas viņš sākumā visu laiku gaidīja, ka atnāks Mila. Toreiz viņa bija gandrīz vai to apsolījusi — ar ska­tienu. Bet dienas gāja, Mila nenāca, un, garlaicības mākts, Narevs sāka nodarboties ar valsts projektiem, bet pēc tam. aizrāvās ar tiem.
   Pašlaik ceļotājs komplektēja Slepeno Padomi. Tai bija jāsastāv no divpadsmit cilvēkiem, un desmit jau bija izraudzīti. Armija bija gatava — to Narevs izveidoja vispirms, un blakustilpnē, septītajā, tagad valdīja īsta militāra kārtība. Narevs bieži gāja turp, lai rastu dvē­seles mieru: skaidro komandu un reglamentēto darbību pasaulē bija vieglāk elpot. Droši vien viņš bija par vēlu piedzimis, tur tā nelaime.
   Tagad viņš nolika testeru, ar ko bija pārbaudījis vien­padsmitā padomes locekļa loģiskās ķēdes, un ar baudu izstiepās. Flīgeļadjutants stāvēja soli sāņus, gatavs pa­kalpot. Narevs pasmaidīja un pat piemiedza tam ar aci, uz to adjutants nekādi nereaģēja. Tad Narevs palūkojās uz robotu. Tiesa, tos vairs neizdosies kārtīgi atjaunot. Refleksi nekur neder. Bet ne jau Slepenā Padome pārval­dīs valsti! Nareva izdomātā sistēma tāpēc bija lieliska, ka varēja bez traucējumiem darboties neatkarīgi no katifi atsevišķa robota īpašībām. Vēl vairāk —1 tiem bija perio­diski jāmainās savos posteņos.
   Viņš ilgi lauzīja galvu par radītās valsts uzdevumiem un jēgu. Robotiem nebija jārada materiālas vērtības, lai gan viena no pirmajām domām, kas Narevam radās, bija ideja par bezgalīgu slēgtu ražošanas ciklu, kad viena iedzīvotāju daļa demontētu to, ko otra samontējusi, un detaļas atkal laistu pa apli. Šajā kombinācijā bija savs skaistums, bet Narevam tā likās pārāk primitīva.
   Un tomēr Narevs atrada izeju: nav nepieciešams ra­žot reālu produkciju, ja ir iespēja aprobežoties ar tās simboliem — skaitļiem un grafikiem. Jo galu galā jebkurš vadības aparāts vienmēr redz un novērtē produkciju tikai tādā veidā. Lai skaitļu un grafiku ražošanā būtu aiz­ņemti visi iedzīvotāji, procesu nācās sadalīt vairākās pakāpēs. Lielākā iedzīvotāju daļa izpildīja visvienkāršāko darbu, pēc tam nodeva datus augstāk, tur tika izdarīts pirmais vispārinājums un korekcija, nākamajā pakāpē — noapaļošana, bet vēl augstāk dokumenti beidzot ieguva savu galīgo izskatu. Lai šīs sabiedrības dzīvi pielīdzinātu cilvēku dzīvei, Narevs nolēma ievest — ierobežotu, pro­tams, — nejaušības faktoru: viņš kaut cik atjaunoja skait­ļotāju, tas divreiz diennaktī izdeva vienu vai divus ne­jaušus skaitļus, un norādītajā dienā no sešdesmit robo­tiem tie, kas bija apzīmēti ar šiem numuriem, nestrādāja, tāpēc pārējiem nācās mainīt savu rīcību, lai uzziņas un grafiki bez kavējumiem tiktu piegādāti un atspoguļotu iedomāto īstenību. Tādā veidā arī tika sasniegtas tās ne­nozīmīgās stabilitātes svārstības, kuras Nareva iztēlē bija raksturīgas pat ideālai valstij.
   Jā, lūk, kas bija iznācis no Jeremejeva futbolistiem, bet šī spēle, protams, šķita daudz interesantāka r— kā šahs, kuru, lai cik tas savādi, uz «Vaļa» nespēlēja, tāpēc ka šai spēlei ir vajadzīgs dvēseles miers, un tieši tā te trūka…
   Narevs lēni iegāja otrajā tilpnē. Adjutants sekoja vi­ņam kā piesiets, un viņi nepaguva ieiet, kā robots aiz sava priekšnieka pleca jau nokomandēja.
   Sākumā Narevs vispār nebija domājis radīt armiju. Neviens neapdraudēja viņa valsts teritoriju, paplašināt to nebija vajadzības, tā ka bruņotie spēki arī it kā nebija nepieciešami. Tad viņam ienāca prātā, ka bez armijas viņš nevarēs radīt ideālu valsti.
   Lai valsts kļūtu ideāla, tai vajadzēja likt pilnveidoties, bet šim nolūkam jāorganizē konkurence. Tātad bija nepieciešamas divas valstis, nevis viena, bet divu valstu eksistence radīja iespēju bruņotām sadursmēm. Otru val­sti Narevs nolēma radīt pēc citas shēmas, tāpēc karš bija gandrīz neizbēgams. Lai gan karot Narevs gatavojās tikai ūz papīra, armijām bija jābūt reālām, citādi zuda visa jēga.
   Vispirms Narevs domāja apstiprināt sevi par pirmās valsts valdnieku. Bet tādā gadījumā otra vairs nepakļā­vās viņa kontrolei, un ar to viņš nebija mierā. Izeja at­radās ātri: viņš nevaldīs ne pār vienu no valstīm, bet izsludinās sevi par dievu un ieprogrammēs robotiem se­vis pielūgsmi. Tāpēc vajadzēja uzrakstīt kaut ko līdzīgu senajiem evaņģēlijiem jeb korānam, protams, vienkāršāk, robotu intelektaiīmenī, un tajā paredzēt, ka dzīvais dievs ar laiku aizies, izzudīs, bet nepārstās būt dievs un atstās iespaidu uz tautu un valstu dzīvi. Tik eleganti Narevs sev nodrošināja nemirstību. Nemirstība, protams, ir vēr­tīga, un, to izdomājis, Narevs saprata, ka ir labi darījis.
   Viņš pagriezās un nokomandēja adjutantu, tas savu­kārt nokliedza to pašu, ierindā nostājušies roboti nodār- dināja sveicienu. Narevs pasmaidīja un pavēlēja sākt ceremonjālo maršu. Roboti soļoja pa tilpni no viena gala uz otru,' viņi gāja ierindas solī, tilpnes grīda un šķērs­sienas jūtami vibrēja, un tas bija lieliski, īsti militāri. Ad­jutants izstiepa rokaš, Narevs uz tām apsēdās kā uz krēsla, un adjutants viņu pacēla; tagad robotu dievs pacēlās augstāk par tiem, viegli atsizdamies ar pakausi pret zemajiem griestiem. Tas viņu nesamulsināja, viņš nokliedza sveicienu, un roboti soļodami tāpat atbildēja. Tagad tie izpildīja ierindas paņēmienus, skaitīja pēc kār­tas, pārkārtojās kolonnā pa vienam, pa trim, izdarīja pagriezienus, stājās vienā un divās rindās. Narevs pie tiem vērsās ar īsu uzrunu: tā pienācās, un viņš visu mūžu bija sapņojis, ka uzrunās karaspēku. Diez vai viņa runas saturu roboti pilnībā uztvēra, jo elektronika tiem bija pamatīgi nolietota un tie vispār ar grūtībām apguva ab­straktus jēdzienus. Narevs pie sevis nodomāja, ka pats ari sācis runāt kā robots — aprauti, īsiem teikumiem, mo­notoni, aizsmakušā balsī. Modernie Zemes mehānismi bija daudz pilnīgāki, bet šie uz Antoras nolietoti līdz beidza­majam. Taču izvēles nebija.
   Robotiem bija vēl viens trūkums: tie nebija sadalīti pēc dzimuma pazīmēm, bet bez sievietēm,- bez domām par tām nebija iedomājama normāla militārā psihe, n Narevs, iedomādamies sievietes, tūlīt atminējās arī Milu un atkal uz ilgu laiku sabojāja sev garastāvokli tādā mērā, ka nopietni sāka domāt par bruņotu robotu eks­pedīciju ar mērķi nolaupīt jauno sievieti. Protams, murgi, bet ko gan var prasīt no trimdinieka.
   Tātad spriedums bija paziņots. Taču Karskis tam ne­gribēja piekrist un vēlējās skaitļotāju piespiest no jauna pārskatīt uzdevumu, ņemot vērā jaunos apstākļus.
   Šos apstākļuiKvēl vajadzēja atrast. Administrators pār­meklēja informatoriju un rūpīgi izpētīja visus ierakstus, kuri viņam varētu kaut kā palīdzēt. Tur bija daudz derī­gas un pareizas informācijas, bet tās nebija iespējams izmantot «Vaļa» apstākļos: viss tur sacītais attiecās uz atklātu, progresējošu sabiedrību. Progress, cīņa un at­tīstība bija eksistences obligātie noteikumi.
   Kādā virzienā viņi varēja progresēt un attīstīties, ieslēgti kuģa šaurajās sienās, bez jebkādām perspektī­vām interešu un iespēju tālākai attīstībai? Nevar būt, ka attīstība apstājas, tiklīdz cilvēki guvuši iespēju paēst līdz sātam!
   Administrators atkal devās pie kapteiņa.
   —           Es gribu ievadīt skaitļotājā ierobežojumu" cilvēku nāve tiek izslēgta. Vai jūs palīdzēsit?
   Viņi noliecās pār garajām programmas loksnēm.
   —          Viņai nāksies palauzīt galvu, — kapteinis pamāja uz «Sigmas» pusi.
   —    Ja tikai viņai vien. Labi, sāksim.»
   Viņi pārbaudīja un ievadīja programmu. Atlika gaidīt.
   —    Tasīti kafijas? — kapteinis piedāvāja.
   —■ Labprāt.
   Viņi dzēra klusēdami. Skaitļotāja indikatori steidzīgi mirkšķināja, it kā tiekdamies cits citu apsteigt.
   —           Vai jūs patiešām cerat uz šo atbildi? — vaicāja Ustjugs, kad tasīte bija tukša. Karskis paraustīja plecus.
   —    Nezinu.
   —          Bet, ja mašīna nolems, ka mums jāmetas, teiksim, pār bortu?
   —          Vai jūs gribat zināt, kādā mērā es tai uzticos? Ko citu lai iesāk? Kam prasīt padomu?
   289
   —          Mūsu rakstnieks reiz teica, ka mēs kļūdāmies, pie­ņemot informācijas kvantitāti par domas progresa pazīmi: zināt un domāt nav viens un tas pats. Viņš sacīja, ka antīkajā pasaulē objektu pārdomām bijis mazāk, toties par ikkatru varēja ilgi domāt, noslīpējot domu līdz ga­lam, ieejot dziļumā. Mūs pazudina steiga, viņš tika teicis.
   11 = 2004
   i Tādā gadījumā, — Karskis sacīja, — kāpēc mēs tik vāji domājam pašlaik, kad mums nekur nav jāsteidzas?
   —    Mēs steidzamies tāpēc, ka jūtam savu nenormālo dzīvi.
   —    Jā, — nomurmināja administrators. — Bads. Ne olbaltumvielu vai ogļhidrātu bads, bet mērķa bads. Vai…
   Viņš apklusa: ietarkšķējās «Sigmas» rakstāmiekārta. Abi noliecās pār lenti.
   —; Kas tad mums būtu jādara? — kapteinis vaicāja.
   —1 Te skaidri teikts: nekas.
   Ustjugs nosprauslojās, Karskis paskatījās viņā. Admi­nistratora acis spīdēja.
   —   Pagaidiet! — viņš iesaucās. — Patiešām. Kāpēc mums noteikti kaut kas ir jādara?
   Kapteinis nebrīnījās, izdzirdis šos savādos vārdus.
   —    Patiešām — kāpēc?
   Neviens no viņiem nezināja, ka beigušās četras inku- hācijas perioda dienas. Slimības arvien nāk negaidot.
   *
   Karskis runāja kaismīgi, pārliecinoši: — Atcerēsimies: kad uzkāpām uz «Vaļa», mums ne­likās, ka mēs izjustu kādas grūtības. No tā laika apstākļi nav mainījušies, pārvērtušies esam mēs paši. Bet mūsu spēkos ir sevi kontrolēt, un mēs varam sevi pārliecināt, ka mums dzīve šeit dod visu, ko vien gribam no tās.
   Sāksim ar mūsu pasauli, ar kuģi. Tas ir lielisks, brī­nišķīgs, gandrīz vai burvju kuģis, it kā speciāli radīts, lai tajā esošie cilvēki būtu laimīgi…
   … Viņš runāja, un cilvēki klausījās viņā mirdzošām acīm, bet mīmika un žesti liecināja, ka ikviens adminis­tratora vārds krīt auglīgā zemē. Ārste Serova smaidīja un aplaudēja kopā ar visiem un kapteinis Ustjugs arī — viņi nesēdēja blakus, un viņu skatieni viens otru nemek­lēja, bet viņi atstāja laimīgu cilvēku iespaidu. Zoja vairs nedomāja par Ustjugu, un viņš par viņu arī ne: laime bija ikkatrā no viņiem, unK jo mazāk kāds uztvēra ārējo pasauli ar tās kairinātājiem, jo bija laimīgāks un jo brī­nišķīgāka likās dzīve.
   «Zelta laikmets,» savā kajītē domāja Istomins, juzdams, Ka acīs sariešas asaras. «Tā pat nav Hellāda! Tas… vār­dos pat nav izteicams. Varbūt ar mūziku. Krāsu spēli. Vai vienkārši ar asarām.»
   Laime vienmēr bijusi kaut kur blakus, tikai cilvēki nebija spējuši to sasniegt — un tagad tā pati iekrita rokā kā nobriedis auglis, kura sēklas tiecas ātrāk nokļūt zemē. Kas izdomājis, ka par laimi, pat acumirklīgu, jāraksta grāmatas? Tas tikai traucē un nav savienojams ar laimi, jo strādājot nekad nesasniegsi ideālu: gala rezultāts vien­mēr ir sliktāks par to, ko gribējās izdarīt. Nē, nevajag grāmatu.
   Viņš pat nemanīja, kā bija to sācis? lapa pēc lapas iz­zuda utilizatora rīklē, rokraksts kusa. Viņš burzīja lapas, svaidīja .un aizrautīgi smējās, kad redzēja, kā tās, nokļu­vušas gaisa strāvā, paātrināja savu kritienu un izzuda skatienam, un pie tam vēl iedegās lampiņa. 2ēl, ka rok­raksts nebija biezāks, — viņš agrāk nekad nebija spēlē­jis tik jautru spēli…
   *
   Karačarovs klaiņoja pa virtuvi, viņam bez iemesla bija puiciski jāsmejas. Viņš piegāja pie sintezatora pults un uz labu laimi nospieda dažus taustiņus. Sintezators pie­ņēma pasūtījumu. Interesanti, kas iznāks? Šķidrums, pul­veris? Varbūt gāze? Grūti bija iedomāties vēl interesan­tāku laika kavēkli!
   Tas izrādījās pulveris:' izbira no īscaurules un sagūla kaudzītē uz grīdas. Neizsakāmi smieklīgi! Fiziķis, smak- dams no smiekliem, iegrūda pirkstu pulverī un aplaizīja. Pulveris nebija ne salds, ne rūgts, ne sāļš. Bet kas iznāks nākamreiz? Viņš sāka spaidīt taustiņus aizvērtām acīm — tā bija vēl labāk.
   Nospieda daudzus taustiņus —: izlija šķidrums. Karača­rovam neienāca prātā palikt zem tā glāzi, bet viņš pa­guva saslapēt pirkstu — šķidrums vēl tecēja, droši vien viņš bija pasūtījis lielu porciju. Pašķidrs, lipīgs, iesāļš. Sarkans. «Vai asinis?» viņš nodomāja, un tas viņam likās šausmīgi smieklīgi: iedomājies tikai — no sintezatora gāžas asinis, sintezators sasitis sev degunu, kāda lieliska mašīna — ar sasistu degunu, var pārplīst aiz smiekliem!
   Uz kuģa viss bija sajucis. Kapteinis iznāca no dārza, kad Zoja iegāja tur caur durvīm, kuras veda dienesta telpās. Viņi apstājās un viens otram starojoši uzsmaidīja. Viņiem abiem bija patīkami redzēt vienam otru, viņi abi bija lieliski cilvēki un viens otru netraucēja dzīvot, iz­just laimi, un nebija viens otram vajadzīgi, lai šo laimi sajustu. Viņi nebija zaudējuši atmiņu un visu lieliski at­cerējās, bet tas bijis tik sen, tik sīki, tik nenozīmīgi! Dažus mirkļus viņi smaidīdami stāvēja un izšķīrās, tā arī nepateikuši ne vārda, pat nepadomājuši, ka šeit būtu va­jadzīgi vārdi.
   *
   Karskis klīda pa kuģi. Viņam patika sēdēt observato­rijā: tur bija tukšs un varēja netraucēti domāt un prie­cāties par savu domu laimīgo skaidrību.
   «Cik lieliski!» domāja Karskis. «Bija nepieciešams pa­teikt cilvēkiem tikai dažus vārdus — un viņi saprata, un kāda dzīve iesākās! Bet cik brīnišķīgus vārdus man izde­vās atrast! Visdziļākās jēgas pilnus! Neko nevajag da­rīt — tā ir mirdzošā, žilbinošā, dižā patiesība!»
   Viņš nodomāja, ka nebūtu slikti dalīties ar Veru savā uzvarā. Bet tūlīt šo domu atmeta: kālab? Ne ar vienu ne­gribējās runāt.
   Viņš atrada ieeju kuģa priekšgala nodalījumā. Te vi­ņam iepatikās vēl vairāk. Viņš sēdēja, pārdomādams vai tāpat vien priecādamies par savu eksistenci, un viņam likās — viņš dzird, kā ar vieglu svelpoņu kuģis traucas caur tukšumu.
   Tad viņš sāka staigāt pa nodalījumu un ievēroja, ka borti atbalso viņa soļys savādāk nekā citos nodalījumos. Viņš pieklauvēja pie borta. Skaņa bija plarkšķoša kā skārdam. Nez kāpēc šī skaņa viņam iepatikās.
   No tā brīža administrators sāka te ienākt biežāk. Kuģī viss bija labākajā kārtībā, cilvēki bija laimīgi — par ko vēl vadītājs varētu sapņot? Viņš sēdēja, dažkārt viņam likās — aiz borta kaut kas šņāc, pūlēdamies tikt iekšā. Karskis smaidīja: par to nebūtu jābrīnās — kam gan negribētos nokļūt tik laimīgā pasaulē?
   Mila pati neievēroja, kā tas bija noticisī reiz vakarā, kā pariasti, sēdēdama savā kajītē, viņa, paklausīdama pēkšņai, nepārvaramai iegribai, nolaidās uz paklāja un sāka pa to rāpot, ar kreiso roku'stumjot grima kārbiņu, it kā tā būtu rotaļlieta, bet viņa pati piepeši būtu pār­vērtusies bērnā un spēlējas uz grīdas. Tā nebija perso­nības dubultošanās:' no viņas nekas nebija palicis pāri, bija tikai puisītis Juris, kurš noņemas uz paklāja savā pasaulē, kur katra lieta varēja pārvērsties jebkurā citā priekšmetā — vajadzēja tikai gribēt. Atdarinādams ro­botus, Juris dūca un tarkšķēja, pēc tam tas viņu vairs neinteresēja un viņš elsdams un apdauzīdamies palīda zem galda un nikni ierūcās. Tagad viņš bija tīģeris no grāmatiņas, kuru tam vakar izlasīja priekšā. Viņš rūca tāpēc, ka visapkārt bija pieaugušie, arī istabas iekārto­jums nemaz neatgādināja «Vaļa» kajīti. Pieaugušie ska­tījās uz viņu, smaidīja un kaut ko runāja — «neapdauzi galviņu» vai ko citu, bet viņš atbildes vietā rūca un draudēja, ka metīsies tiem virsū, sakodīs — pieaugušie baidījās… Pēc tam tas viss uzreiz izbeidzās: sieviete pie­cēlās no grīdas, izbrīnā apskatīja plaukstas, pārvilka ar tām pār ceļiem — tie sūrstēja —tad viņa apsēdās uz dīvāna un ilgi sēdēja pieklususi. Jurim tagad jau lasa priekšā grāmatiņas; kad viņa aizlidoja, viņš vēl bija par mazu. Tātad ne jau atmiņas viņā bija pēkšņi ņēmušas virsroku, bet kaut kas cits, viņa patiešām šīs minūtes bija Jurītis. Viņa to skaidri zināja un zināja arī, ka nevie­nam par notikušo nestāstīs: viņai bija nojausma, ka viņa tiek uzskatīta par slimu, lai gan viņa viegli padodas acumirkļa iegribām un domām. Viņa to noklusēs, un var gadīties, ka viņai vēl kādreiz izdodas pabūt par Ju- rīti, un viņa zinās, ka tas ir dzīvs un vesels. Bet, kamēr viņa bija Jurītis, viņš māti nebija atcerējies ne reizi, —- bērni ātri aizmirst, — droši vien tā ir vajadzīgs laimei.

   Tā «Vaļa» laimīgā pasaule bija kļuvusi līdzīga biljarda galdam, uz kura pusotra desmita bumbu neveido vienu veselumu, bet sadūrušās aizripo katra uz savu pusi un turpina eksistēt pašas par sevi. Kad iekaucās sirēnas un uzliesmoja tablo, vieni gulēja, otri slinki kaut ko gre­moja, trešie nomodā sapņoja, nemanīdami, kā paiet stun­das. Sirēnu kaukšana ikvienu piespieda ieklausīties, bet nesabojāja noskaņu, tā likās pat tīkama un izraisīja jaut­rību — kā viss šai pasaulē. Taču šie signāli vēstīja par nelaimi, kurā cilvēkiem draudēja bojāeja.
   Kapteinis Ustjugs atjēdzās pirmais. Viņš juta, ka viņam trūkst gaisa. Krūtis cilājās "biežāk, bet aizvien grūtāk bija ievilkt elpu. Kapteiņa apziņā doma par nelaimi cīnī­jās ar miera un jautrības noskaņu, kura pēdējās dienās bija ierasta; cīņa bija grūta, un nav zināms, kas tajā uz­varētu, ja kajītē, kur kapteinis pašlaik dejoja, pūlēda­mies ieturēt sirēnu kaucienu ritmu, neielauztos inženieris Rudiks.
   —    Kaptein! Kaptein, avārija! Dehermetizācija! Tā ir bojāeja, kapteini Atjēdzies, jāmodina cilvēki…
   Ustjugs paspēra divus dejojošus soļus uz priekšu, vienu uz sāniem.
   —    Gaisa maz… — viņš nomurmināja. — Smiekli vien nāk. Lai sintezatori palielina …
   —    Vai esi aizmirsis — sintezatori profilaksē! Mēs ejam bojā, kaptein …
   Ustjugs apstājās un brīdi stāvēja aizvērtām acīm, šū­podamies, gatavs vai nu turpināt deju, vai arī nokrist uz grīdas un aizmigt, — viņa sejā nepārtraukti mainījās krāsa, mute savilkās grimasē. Pēc tam viņš atvēra acis, pieskārās ar plaukstu pierei.
   —    Velns, kā sāp… Ejam, izmetīsim visus no kajītēm. Kas tad ir noticis?
   —    Dehermetizācija …
   —    A, velns! Es par ko citu. Kas noticis ar mums?
   Viņi izsvieda cilvēkus no 'kajītēm, vienalga, vai tie bija apģērbti, vai arī pidžamās un halātos. Viņi bija rupji — kapteinis un inženieris. Beidzot notikušais aiz­gāja līdz pārējo apziņai — palīdzēja sāpes — un izsauca neizpratni, trauksmi, bailes. Sirēnu rēkoņa tagad šausmi­nāja. Katrs redzēja bailes pārējo acīs un baidījās vēl vairāk. Tā vēl nebija apziņa, bet miglaina, instinktīva briesmu sajūta.
   Beidzot visi bija salonā — un kapteinis pārlaida tiem skatienu. Drausmīgi sāpēja galva. Kā pēc neapvaldītas vairāku dienu uzdzīves.
   —    Uzmanību! — viņš iekliedzās. Tieši iekliedzās, bai­dīdamies, ka normāla balss nenokļūs līdz pārējo apziņai. — Trauksme! Kuģis iet bojā! Ekipāža ar saviem spēkiem netiek galā! Visi uz klāja!
   Liekas — cilvēki kaut ko sāka apjēgt, varbūt bailes, kuras izraisīja arī šeit jūtamais gaisa trūkums, piespieda tos ieklausīties kapteiņa balss trauksmainajā intonācijā, kaut arī tie varbūt nesaprata viņa vārdu jēgu.
   Karskis, cīnīdamies pēc gaisa ar atvērtu muti un nikni masēdams pakausi, nomurmināja:
   —    Neko nesaprotu… Vienalga. Mēs esam gatavi. Ko­mandējiet mūs, kaptein!
   —    Jūs, administrator, un sievietes —; pie sintezato­riem, izpildīsiet stūrmaņa rīkojumus: jāiedarbina vismaz viena sekcija. Vīrieši — inženiera rīcībā observatorijā. Es arī būšu tur. Ātrāk!
   Kapteinis pēdējais pameta salonu. Sirēnas tagad klu­sēja, inženieris tās bija izslēdzis, tablo turpināja mirgot.
   Ustjugs sajuta vieglu vējiņu. Gaiss lēni plūda uz dur­vīm. Kad kapteinis pienāca pie lifta, vējiņš pastiprinājās: tātad inženierim nebija izdevies nobloķēt bojāto nodalī­jumu. Tas bija slikti.
   *
   Tikai pēc stundas, kad cilvēki jau sāka smakt no gaisa trūkuma, kurš nepārtraukti aizplūda izplatījumā, izdevās iedarbināt trīs sintezatora izejas. Pie pirmās stāvēja Lugo­vojs, pie otrās — Karskis, pie trešās strādāja Vera; trešā uzreiz tika iestādīta gaisa ražošanai, pirmās divas izgata­voja remonta materiālus. Mila un Inna nesa prom apaļās, siltās plastikāta plātnes, bet, kad Lugovojs saņēma smagu metāla plāksni, viņām pievienojās Zoja un tūdaļ apsēdās, lai atpūstos: viņa bija zaudējusi vairāk spēka, jo saslimusi pirmā.
   Fiziķis un Istomins nesa materiālus no sintezatora līdz liftam. Petrovs brauca ar materiāliem augšā un tur palī­dzēja Jeremejevam izkraut. Sasprindzinājis muskuļus, fut­bolists padeva plātnes augšup mazā lūkā, kur tās satvēra
   inženieris un kapteinis, kuri strādāja avārijas nodaļā ska­fandros. Inženieris lika plātni klāt, kapteinis piemetināja. Gaiss turpināja aizplūst, bet ne vairs tik ātri. Tajos mir­kļos, kad trūka materiāla un metināmais aparāts nešņāca, varēja dzirdēt, ka ar vāju svilpoņu gāze izplūda bezga­lībā.
   —          Kaptein! — nokliedza Jeremejevs, padodot kārtējo plātni. — Tik un tā gaisa nepietiek! Vai nevar kaut ko darīt?
   Gaisa kļuva aizvien mazāk — viena sintezatora izeja nevarēja kompensēt aizplūdi —; un kopā ar gaisu izzuda laimīgā noskaņojuma pēdējās paliekas, atlika tikai asas sāpes pakausī.
   Kapteinis paraudzījās pulkstenī, pārliekot, cik ilgi vēl izturēs cilvēki, kas jau sen atradinājušies sasprindzināti strādāt. Viņiem jau bija nācies samazināt tempu. Taču sen neizjustās nāves bailes droši vien deva jaunus spēkus.
   Iznesot no lifta plātnes, Petrovs paguva noprasīt:
   —    Kāds tam iemesls, kaptein?
   —    Šobrīd nav laika.
   ■—- Vai vēl kaut kas ir cietis?
   : —•- Grūti pateikt, — atbildēja kapteinis, atiedams no lūkas.
   Nākamā pusstunda pagāja darba klusējot.
   *
   —    Kas tev kait, Vera? Vai esi nogurusi?
   —           Ak, nekas. — Vera noslaucīja no pieres sviedrus. —•• Esmu atradinājusies. Sen nav bijušas trauksmes.w Skaties, tev plāksne nāk'.
   Karskis piegāja pie sava sintezatora izejas. Darbs nebija sarežģīts, noskaņotais sintezators gandrīz neprasīja regu­lēšanu.
   —          Stūrman, —= Karskis paziņoja, — man plātnes kļūst biezākas.
   Lugovojs piegāja un sāka grozīt vienu no rokturiem.
   Durvīs parādījās Karačarovs, viņa acīs vairs nebija mie-' gainības. Vera paskatījās uz viņu un pasmaidīja, redzē­dama, cik nedroši viņš pieliecās pie Zojas.
   —    Labi! — viņš teica.
   Zoja pamāja. Un patiešām bija labi.
   Pēc stundas kapteinis pavēlēja pārtraukt darbu pie sin­tezatoriem, izņemot gaisa ražošanu. Istomins nodeva rīko­jumu stūrmanim.
   —; Nekas, — Lugovojs sacīja. — Rezerve nebūs par sliktu. Bet jūs, meitenes, labāk ķerieties pie pusdienām, īstais laiks.
   Sievietes pārsteigtas saskatījās. Patiešām — viņi sajuta izsalkumu. Šo sajūtu viņi jau sen bija aizmirsuši.
   —   Meitenes! — teica Inna, pametot skatienu uz Lugo- voju. — Rīkojam svētku maltīti!
   —   Jā, -— teica Karskis, lai gan viņam neviens nejau­tāja. — Tas būs lieliski.
   *
   Briesmu vairs nebija, un tagad varētu atgriezties tā brī­nišķīgā laimes izjūta, kuru cilvēki vēl nebija aizmirsuši. Zoja, pārvarēdama galvassāpes un pūlēdamās izprast no­tikušo, nodomāja, ka nepieredzētais fizisko un garīgo spēku sasprindzinājums kopā ar skābekļa badu droši vien organismā pavājinājis kaut kādus cilvēkiem bīstamus pro­cesus, palīdzējis pieveikt slimību, no kuras citādi diez vai cilvēki būtu tikuši vaļā.
   Šaurā personiskas laimes sajūta neatgriezās. Bet cilvēki to nenožēloja.
   Viņi atkal mīlēja cits citu. Uz galda bija vīns, viņi uz­sauca tostus par visiem, sākot ar kapteini un administra­toru. Tā bija savāda jautrība — dzīres mēra laikā —, cil­vēki runāja par pagājušo, un visi kā norunājuši izvairījās no katra vārda, kas varētu uzvedināt uz domām par nā­kotni. Pašlaik viņiem — nogurušiem, iekarsušiem un lep­niem — bija labi; vai bija vērts domāt par to, kas gaida?
   Pie galda ne mirkli neapklusa sarunas. Kad visi bija pa­ēduši un padzēruši un tosti sāka apsīkt, pienāca laiks anekdotēm. Anekdotes bija vienkāršas, bet visi daudz un labprāt pateicīgi smējās.
   Pēc tam inženieris Rudiks sāka rādīt trikus. Arī tie bija vienkārši un neprofesionāli, no populāriem žurnāliem, bet laikam neko vairāk arī nevajadzēja: te bija saviesīgs vakars, nevis mākslas festivāls. Aktrise to sajuta uzreiz un, sākusi dziedāt, darīja to kā jau mājās — vienkārši un bez skaļuma. Lugovojs atnesa elektroģitāru un pavadīja viņu, bet pēc tam dziedāja arī pats meksikāņu, havajiešu, marsiešu dziesmas, skumjas un garas. Izrādījās, ka viņam ir patīkama balss un muzikāla dzirde. Pēc viņa pielēca kājās Jeremejevs, noreibis vairāk par citiem, bet pašlaik neviens tādam sīkumam nepievērsa uzmanību. Viņš at­nesa bumbu un sāka rādīt, ko var izdarīt ar vienkāršu piepūstu pūsli, ar kājām, krūtīm un galvu. Viņš bija lai­mīgs — cilvēki atkal skatījās uz viņu, aplaudēja un dzī­voja līdzi viņa mākslai. Tiesa, bija pašauri, bet viņš va­rēja vienā kvadrātmetrā apspēlēt trīs pretiniekus —; un apspēlēja, vīrieši nikni pretojās, bet viņš jau iepriekš no­rādīja, kur nokļūs ar bumbu, starp kādiem krēsliem izies, pretinieki nostājās gandrīz kā siena, bet Jeremejevs gāja tieši viņiem virsū un beidzamajā brīdī izdarīja virkni ne­tveramu kustību ne tikai ar kājām — kustējās rokas, ķer­menis, acis —, un cilvēks pret savu gribu spēra soli, lai pārtvertu bumbu, bet Jeremejevs kopā ar to izgāja caur radušos spraugu, pamanoties pretinieku pat nepagrūst un neatlaist bumbu tālāk par divdesmit centimetriem no kā­jas… Pēc tam futbols beidzās, un pēkšņi visi sajuta, ka 4r noguruši līdz nāvei un laiks gulēt.
   Pirms šķiršanās viņi vienojās, ka rīt sapulcēsies tieši tāpat — lai pasēdētu, parunātu, pasmietos. Un visi aiz­miga ar domu par rītdienas pusdienām un ar vēlēšanos tās ātrāk sagaidīt.
   Administrators aizmiga pēdējais. Viņš vēl ilgi sēdēja salonā, sastādot gaidāmo svētku sarakstu: vakarā Karskis bija pamanījies uzzināt, kurā datumā katram ir dzimšanas diena. Svētku izrādījās daudz. Rīt varēja sagatavot dāva­nas, sarīkot loteriju, spēles, sacensības — daudz ko varēja izdomāt, ja vien palauzīja galvu.
   Tad viņam radās vajadzība kaut ko pavaicāt Verai. Viņš izgāja. Lifta priekštelpā viņš satika divus robotus. Tie aizdimdināja garām, nekādi neizrādīdami, ka pama­nījuši cilvēku. Karskis padomāja un atcerējās, ka beidza­majā laikā roboti bieži staigā pa kuģi, cilvēki tiem nepie­vērsa uzmanību, un nekādas neērtības roboti neradīja. Taču pašlaik viņam nez kāpēc bija netīkami skatīties uz šīm ierīcēm, kuras izturējās gandrīz kā cilvēki un kurām tai pašā laikā bija sveši cilvēciski pārdzīvojumi.
   Administrators ilgi skatījās tiem pakaļ, bet roboti vien­aldzīgi slāja pa gaiteni. Viņi neatskanījās, bet Karskis zi­nāja, ka pēdējais robots to redz, fiksē savā pakauša ob­jektīvā. «Top-top, top-top. Nākotnes ritms,» piepeši no­domāja Karskis. «Top-top, top-top…»
   *
   Varbūt tā ari vajadzēja, vakar viņa bija formā, izskatī­jās pievilcīga, viņai bija laba balss, viss izdevās ļoti labi. Eet diez vai bija vērts ļauties kārdinājumam, tāpēc ka viss bija noticis pēc katastrofas — un katastrofa nebijā notikusi velti.
   Nē, tā nevarēja notikt tikai tāpat vien. Ne velti nelaime norāva plīvuru sejai tieši pēc tam, kad viņa, Inna, bija nonākusi pie domas par dievu, bet nebija novedusi nodo­māto līdz galam. Vispirms dievs bija viņiem uzskatāmi parādījis, ka ir mūžīgā svētlaime: viņi bija jutušies tik brīnišķīgi… Bet pēc tam atgādinājis viņai, tieši viņai, ka šī svētlaime tiek dāvāta ne velti; ka viņa ir izdarījusi pārkāpumu, noslēpjot no pārējiem savu atklāsmi (tieši atklāsmi, tas bija precīzs vārds, un viņa, to atradusi, no­priecājās), kas nebija domāta viņai vienai, bet arī visiem pārējiem.
   Tagad viņai bija zināmi cēloņi, kāpēc ar viņiem bija notikusi nelaime. 'Cilvēki uz Zemes bija pārlieku aizrāvu­šies ar sevi, nolēmuši, ka visu, kas vien ir pasaulē, viņi pakļāvuši sev. Taču pasaulē pār visu bija dievs, bet to cilvēki bija aizmirsuši. Dievs ilgi neizrādīja niknuma pa­zīmes. Var jau būt, ka izrādīja, taču cilvēki uzskatīja par labāku atrast tam citu izskaidrojumu: arī iepriekš gadījās gan uz Zemes, gan kosmosā un uz planētām kaut kādas avārijas, katastrofas, gāja bojā pat cilvēki, bet vienmēr atrada kaut kādus iemeslus vai nu tehnikas nepilnībā, vai aizrāvušos cilvēku pārliecīgā riskā, un nesaskatīja, ka aiz tā stāvēja dievs. Bet, ja nebūtu viņa gribas, tad ne­viens taču neriskētu — tas bija pilnīgi skaidrs! Un tagad dievs izdarīja vēl vienu mēģinājumu modināt cilvēkos patieso ticību un šoreiz par saucēju bija izvēlējies viņu. Bet viņa to uzreiz nebija noskārtusi, lai gan viss bija skaidrs jau no sākuma: nelaime notika nevis ar kaut kādu kuģi, bet ar to, uz kura atradās administrators — Zemei nepieciešams cilvēks, uz ši kuģa izrādījās arī viņa, kas bija spējīga aptvert dievišķo atklāsmi. Tagad arī pārē­jiem bija jābūt gataviem tās izpratnei! Izprast vismaz to, ka šeit, kur viņi pašlaik atrodas, saimnieki bija nevis viņi (paši nevarēja pat iziet ārā), bet kāds, kam piederēja viss izplatījums, kas tur jutās tikpat dabiski kā viņi uz kuģa. Tas bija dievs, un «Vaļa» cilvēkiem tas bija jāatzīst.
   Inna jau sen bija centusies to iztēloties un ar laiku arī ieraudzīja: protams, viņš bija līdzīgs cilvēkam — liela auguma, stalts, gaišmatains,.. Tikai viņa viena zināja, kāds viņš izskatās, citi diez vai varēja to iztēloties, bet tas nozīmēja, ka galvenie te tagad bija nevis administra­tors un kapteinis, bet gan viņa un tas, ko viņa nesa sevī. Viņai bija jāizteic dieva griba, un viņa to izdarīs, kad visi sapulcēsies. Inna ilgi domāja, kā un ar kādiem vārdiem to pateiks, un juta tuvojamies to stāvokli, kādā viņa dzī­voja uz skatuves savās visveiksmīgākajās, satraucošajās dienās. Taču šodien būs nevis loma, bet kaut kas daudz nopietnāks,
   *
   Gaisa noplūdes vairs nebija, liekas, remonts paveikts godam, tomēr, uzsākot apgaitu, kapteinis vispirms devās augšup. Ienācis observatorijā, viņš neviļus apstājās. Pa­rasti tukšā telpa pašlaik bija ļaužu pilna. Te bija gandrīz visi pasažieri un arī stūrmanis.
   Nē, viņi nelūkojās tukšumā aiz borta. Viņi vispār, ne­sarunājās. Cilvēki sēdēja, stāvēja vai klaiņoja pa apaļo telpu, un ikviena skatiens brīdi pa brīdim pacēlās augšup — uz lūku, kas veda uz^kuģa priekšgalu, kur va­kar bija notikusi avārija.
   Sākumā Ustjugs tos pārprata. Viņš teica:'
   —    Neuztraucieties. Sametinājām uz goda.
   Viņš uzreiz aptvēra, ka kļūdījies. Neviens neizrādīja atvieglojumu, bet Mila pat nopūtās. Petrovs nomurmināja:
   —    Jā… Ko tu padarīsi. Nu, laiks pusdienot.
   Viņi lēnām virzījās uz izeju. Kad beidzamais bija izgā­jis, kapteinis pašūpoja galvu. Tikai tagad viņš bija sa­pratis: viņiem vispār nebija bail, bet viņus pievilka vieta, kur vakar visi bija izjutuši, ka ir nepieciešami, node­rīgi — patiesu laimes sajūtu.
   Visi centās, cik spēka, bet vakardienas atraisītību, mī­lestību un jautrību sasniegt neizdevās. Neizdevās tieši tā­pēc, ka cilvēki gribēja un centās visu darīt kā vakar, tas grūti paveicams pēc iepriekšēja nodoma.
   Arēji viss bija tāpat: vīns, anekdotes un dziesmas ģitā­ras pavadījumā. Bet, kad bija izstāstīta kārtējā anekdote un nodziedāta kārtējā dziesma, stāstītājs vai dziedātājs neviļus nolaida galvu, lai nebūtu jāsaskatās ar pārējiem, yn izjuta tāda cilvēka atvieglojumu, kurš ir izpildījis ne­tīkamu, bet neizbēgamu pienākumu.
   Beidzot pienāca Innas kārta, un daudzi palūkojās viņā ar cerībām. Viņa šodien izskatījās kaut kā neparasti, tur­klāt viņas profesionālismam, kāda nebija citiem, vajadzēja kompensēt patiesīguma trūkumu.
   Aktrise piecēlās un mirkli klusēja, pārlaižot skatienu klātesošajiem. Šodien viņa bija ļoti skaista. Lugovojs pie­sita akordu un jautājoši paskatījās viņā, bet Inna nolie­dzoši pakratīja galvu. Viņa teica:
   —    Mani dārgie! Māsas un brāļi!
   Tas bija negaidīti un neviļus lika ieklausīties.
   —    Vai tad var arī turpmāk neredzēt? Vai drīkst klusēt un neatzīt? Vai ir iespējams arī turpmāk uzskatīt sevi par stāvokļa saimniekiem un neatzīt pār sevi citas — augstā­kās būtnes varu? No kurienes un kāpēc šis muļķīgais lep­nums, šīs pretenzijas uz visvarenību, kādas mums nav un nevar būt? Vai tad ar mums notikušais neliecina, ka mēs esam tikai figūriņas augstākās būtnes rokās, kura rīkojas ar mums pēc savas patikas, piespiežot kalpot augsta­jiem mērķiem? …
   —    Inna, — Karskis viņu pārtrauca. — No kuras lugas šis monologs?
   —    Tas nav monologs. To runāt man pavēlēja viņš.
   •— Kas — viņš?
   —    Dievs.
   Karskis nopūtās.
   —    Vai jūs to nopietni?
   —    Vai tad neredzat?
   —    Labi, — administrators drūmi sacīja. — Lai būtu no­pietni. Kā jūs nesaprotat, ka tas ir strupceļš?
   —   Nē. Tikai tur ir dzīves mērķis. Ko jus varat mums ieteikt? Ne jau velti viņš tā iekārtojis!
   Tas ir zemiski? patiesa mērķa vietā dot surogātu!
   —Tas nav surogāts! Mēs visi alkstam vienu —: atpes­tīšanu no mūsu pašreizējā likteņa! Bet jūs nekādi nevarat palīdzēt. Taču dievs… Tagad nekas vairs nav atkarīgs no jūsu domu precizitātes un to realizācijas. Loģika ir mirusi. Tikai ticība var dzīvot.
   —    Nevar atgriezties pie mirušām idejām. Jūsējā jau sen apbedīta. ^
   Inna pasmaidīja. Viņa bija gatavojusies šai sarunai, ga­tavojusies strīdam ar tiem, kas šaubīsies, izmantojot viņu pašu valodu. Tas bija grūti, galva plīsa vai pušu, kad Inna pūlējās uzreiz izprast lietas, kuru izpratnei vajadzīgi gadi. Bet dievs palīdzēja. Ne velti viņa bija aktrise, un, ja bija izpratusi mazliet, tad varēja notēlot cilvēku, kurš ir izpratis daudz ko.
   —    Jūsu vārdi mani neaizskar. Kas ir miris? Ideja par baltbārdaino vecīti, kurš sēž uz mākoņa? Katrs var iedo­māties dievu tā, kā vēlas. Jebkurš priekšstats par dievu ir tikai simbols — tāpat kā lodīte, ap kuru riņķo citas — mazākas lodītes, arī nav atoma attēlojums, tikai nosacīta zīme. Iztēloties dieva patieso izskatu nav vieglāk, kā iztē­loties daļiņu, kurai tai pašā laikā ir viļņa īpašības. Bet tā taču ir jūsu zinātne!
   —    Inna, jūs esat erudīta! — novilka Karačarovs.
   —    Ja es ticu tam, ka pasauli dievs radījis tādu, kādu es iztēlojos, tad tas ir tikai arguments, lai labāk izprastu šīs pasaules iekārtojumu. Jo katras lietas radītāja raksturs izpaužas pašā lietā, vai ne, doktor?
   —    Kā tad jūs iztēlojaties dievu? — vīpsnādams vaicāja fiziķis.
   —    Tāpat kā jūs elektronu? ticu viņa esamībai, tāpēc ka redzu viņa esības konkrētas izpausmes. Ticu kā spēka līnijām: tās ir ārpus mūsu uztveres, bet dzelzs skaidiņas izkārtojās tieši pēc tām. Un es ticu, ka cilvēku un pasauļu likteņi…
   —    Izkārtojas pēc šīm līnijām?
   —    Jā.
   Karskis drūmi raudzījās galdā. Kaut kam tādam viņš nebija gatavojies… Tieši tāpat viņš nebija gatavs disku­tēt par roku darba izdevīgumu salīdzinājumā ar ražošanas plūsmas metodi vai arī par vergturu iekārtas priekšrocī­bām salīdzinājumā ar demokrātiju. Kāda jēga klausīties muļķībās?
   —    Darbība! — viņš sacīja balsī, kurā skanēja izmisums.
   Vajadzīga konkrēta darbība, citādi mēs atkal nogrim­sim neprātā, pat pieņemsim viņas piedāvāto iespēju!
   —    Jūs man neticat, — Inna pavīpsnādama teica. .-=s Bet es jums pierādīšu, ka man taisnība. Un ļoti drīz!
   - Viņa izgāja lepni paceltu galvu. Istomins drūmi parau- dzijās tai nopakaļ.
   —    Par kādu darbību jūs, administrator, runājat? — viņš vaicāja. — Mums katram ir bijusi sava nodarbe. Un iz­rādījās, ka šeit tā nav vajadzīga. Es būtu varējis strādāt', lai pēc tam uzrakstītu labāk nekā agrāk. Bet ja es nevie­nam neesmu vajadzīgs, kādēļ man jāpilnveidojas? Tādā gadījumā ir jāuzskata sevi par pasaules centru, bet es taču zinu, ka neesmu centrs.
   —    Jā, — sacīja fiziķis. — Es varu izdzīvot bez visas šīs greznības, bet man jāzina, kas notiek fizikā, ko paveicis mans līdzgaitnieks, ko — oponents, kāda hipotēze ir sa­grauta, kāda — atdzimusi no pelniem. Tā var eksistēt, bet nevar dzīvot.
   Karskis piecēlās.
   —    Jums taisnība. Iespējams, ka jums visnotaļ ir tais­nība. Bet arī man ir taisnība. Ja cilvēks ir izbadojies, tad viņam ir taisnība, kad viņš pieprasa ēdienu, bet taisnība arī tam, kurš viņam saka, ka nav ko ēst un jāpaciešas. Mēs ne no kā neesam atteikušies, mums tas ir atņemts ne. mūsu vainas dēļ. Vajag atrast, vajag censties atrast no­darbi, kura mūs atkal visus apvienos, kā tas notika vakar?
   Iestājās klusums.
   —    Nu, piemēram, — teica Karačarovs, —: kādu tad no­darbi mēs varam atrast?
   Karskis, protams, būtu varējis atbildēt. Ja arī jums nav konkrēta priekšlikuma, vienmēr var atrunāties ar vār­diem, pēc būtības neko nepasakot, bet to izdarīt tā, lai sarunas biedram liktos, ka viņš ir saņēmis izsmeļošu at­bildi un paša vaina, ja nav varējis visu līdz galam izprast. Nē, atbildi varēja atrast, un, ja viss būtu atkarīgs no šīs atbildes, administrators jau sen būtu sameklējis formulē­jumu, vienu no tiem, kas noderīgi visos dzīves gadījumos, piemēram: «Nu, jūs esat mazliet sarežģījis jautājumu» vai «Mums šī problēma neliekas tik nopietna», vai, beidzot, «Saprotiet, ka man pašlaik nav iespējams jūs iepazīstināt
   ar visām detaļām», un vēl ko tamlīdzīgu. Nelaime bija tā, ka atbilde neko neatrisināja, tāpēc ka normālos apstākļos tā nozīmētu, ka viss paliek bez pārmaiņām, bet pašreiz tieši nedrīkstēja visu atstāt tā, nedrīkstēja paļauties noti­kumu dabiskajai gaitai: administrators saprata, ka tā no­vestu pie bojāejas.
   Sagatavots vērienīgai vadībai, Karskis labi zināja, ka galvenais ir noformulēt lozungu, izvirzīt mērķi, pēc kura ļaudīm gribētos tiekties. Kā un kādos termiņos šis mērķis sasniedzams — tas bija kas cits. Bet viss, ko cilvēki gri­bēja šeit, uz «Vaļa», vienīgais, pēc kā viņi varēja tiek­ties —; atgriešanās uz Zemes —, jau bija izmēģināts, izmē­ģināts steigā, pavirši, bez jēgas — un nebija izdevies. Mērķis bija diskreditēts, un lozungs negūtu panākumus. Vainīgs būtībā viņš pats: ja būtu pārņēmis vadību agrāk, nebūtu pieļāvis sabojāt to vienīgo, ko vajadzēja izvērst lēni un pamatīgi, izstiept uz mēnešiem un gadiem, pama­zām pieradinot cilvēkus, ka mērķa sasniegšana var atvir­zīties aizvien tālāk, ka nāksies dzīvot kopā, iespējams, ļoti ilgi, ka bez pamatdarba, kurš virzīts uz mērķa sa­sniegšanu, vajag nodoties arī sīkajiem ikdienas darbiem. Un cilvēki būtu dzīvojuši, ikdienas rūpes pamazām aiz­segtu galveno, bet pamatmērķis atvirzītos — neaizsnie­dzams kā apvārsnis. Bet cilvēki bija pasteigušies, nedomā­dami par iespējamo neveiksmi, un tagad tos aicināt nebija jēgas.
   —   Es lūdzu vienu, — beidzot sacīja Karskis. ■— Domā­jiet. Meklējiet. Nevar būt, ka mēs visi kopā neatrastu
   jēgu, neatrastu savas esības mērķi! *
   Petrovs meklēja. Bet ne mērķi. Mērķi viņš bija atradis.
   —    Vajadzīgs jūsu padoms, kaptein.
   —    Tūlīt būšu jūsu rīcībā.
   Ustjugs norīkoja, lai inženieris pārkontrolē, kā notiek enerģijas rezervju atjaunošanās pēc avārijas pārtēriņa. Pēc tam pievērsās inspektoram: —^ Atvainojiet, ka liku jums gaidīt.
   —    Dienests svarīgāks. Pats to zinu.
   Kapteinis pamāja.
   —    Klausos.
   —           Mani interesē, vai ir iespējams kaut aptuveni no­teikt avārijas iemeslu?
   Kapteinis bridi klusēja. Viņi skatījās tieši viens otrā, un neviens nenolaida acis.
   —    Kāpēc tas jūs ieinteresējis?
   —    Tāpēc, ka likums aizliedz kaitēt mūsu pasaulei.
   Kapteinis paraustīja plecus.
   —           Jūs taču nedomājat noliegt, — inspektors teica, — ka šis notikums noveda pie zināmiem pozitīviem re­zultātiem, lai arī uz īsu laiku.
   —    Un tad?
   —          Tādus rezultātus pietiekami gudrs cilvēks būtu va­rējis iepriekš paredzēt.
   —    Kuru jūs turat aizdomās?
   —    O, tieši nevienu — pagaidām. Bet likums pieprasa… fc
   —           Bet ja nu tas patiešām ir labvēlīgi ietekmējis cil­vēkus? …
   —    Kas tad tas par likumu, ja to var nesodīti pārkāpt?
   Kapteinis šķībi pasmīnēja.
   —           Nu, ja jums tas nepieciešams… Cik liela ticamības pakāpe jūs apmierinās?
   —    Nesaprotu.
   —           Mēs pagaidām neesam spējīgi sniegt izsmeļošus pa­skaidrojumus. Te mūsu pieredze nepalīdzēs. Tā ka pagai­dām var runāt tikai par pieņēmumiem.
   —           Sākumam nav slikti, — inspektors teica. — Sevišķi, ja šie pieņēmumi izskatās pārliecinoši.
   —           Tieši precīzie pieņēmumi ne vienmēr izskatās pār­liecinoši.
   Viņš paskatījās griestos, pēc tam atkal uz inspektoru.
   —           Varu pilnīgi noteikti sacīt, vienu: es šo avāriju ne­esmu izraisījis. Un man arī nav iemeslu turēt aizdomās kādu citu.
   —           Žēl, — inspektors atklāti teica. —• Jo, ja mēs pie­ņemtu, ka vainīgais ir bijis tieši cilvēks, nevis, teiksim, metāla dabiskais nogurums vai kaut kas tamlīdzīgs, tad varētu gaidīt tādas avārijas atkārtošanos.
   —    Inspektor, sakiet atklāti — ko jūs gribat?
   —           To pašu, ko visi — izglābties un izglābt citus. Pir­mām kārtām — citus.
   —■ Izglābt, pasargājot no iedomātā ļaundara?
   Inspektors pašķielēja uz kapteini.
   —i Tātad jūs vispār izslēdzat iepriekšēju nodomu?
   —i Jā.
   —    Mans pienākums ir pieņemt, ka tāds bijis.
   —    Nekādi nevaru jums palīdzēt.
   —1 Nu, — teica Petrovs, — tad es pats tikšu galā.
   —           Nē, Veročka, — sacīja Zoja, pūlēdamās katrā ziņā izskatīties moža. — Šodien jūtos labāk. Neuztraucieties un netērējiet manis dēļ laiku.
   —    Es pasēdēšu, — teica Vera. — Vai drīkstu?
   —          Labi, būs jautrāk. Parunāsim par kaut ko. Pastāstiet, kas pie mums notiek. Cik es ilgi jau — nedēļu? …
   Vera apsēdās savā iemīļotajā pozā uz grīdas nomestā paklājiņa, apņēma ar rokām ceļgalus, pievēra acis.
   —1 Jūs? Desmit dienas. Esat briesmīgi novājējusi.. ?
   —          Tā man arī vajag. Toties tagad es zinu, kā to ārstēt. Ja mēs vēlreiz saslimsim… Nu, kas tad tur notiek?
   —           Atkal staigā miegaini, ēd negribīgi — es taču redzu, cik apēd un cik paliek… Strīdas. Ja viņi būtu normāli, sen būtu sakāvušies, bet tagad pasaka visbriesmīgākos apvainojumus — un vienaldzīgi izklīst. Bet, kā liekas, ne­viens nav slims…
   —          Iespējams, nelieli refleksu traucējumi… tādā stā­voklī tas saprotams. Bet kā jūs jūtaties?
   Zoja pavaicāja un tūlīt aizmirsa uzdoto jautājumu: galvā bija tukšums …
   —           Par ko es? Jā, bioloģijā ir tāds termins — speciali­zācija. Mēs visi esam pārlieku specializēti cilvēki… Bio­loģijā eksistē likumsakarība: strauji mainoties apstākļiem, pirmām kārtām iet bojā specializētās sugas, bet izdzīvo tie, kas vēl nav paguvuši vai nav varējuši piemēroties kaut kam vienam. Tiem ir vieglāk pārkārtoties. Vai mēs izdzīvosim?
   —    Vajag, — klusi sacīja Vera.
   —    Jā, es zinu, ka vajag, tikai nezinu — kādēļ.
   Viņas ilgi klusēja, tad Vera piecēlās.
   —    Es iešu. Vai atnest kaut ko?
   —           Paldies, man viss ir. Bet jūs, Veriņ, patiešām izska­tāties lieliski, vismaz salīdzinājumā ar mani. Un nemaz neesat novājējusi…
   — Jā, —• Vera vāji pasmaidīja. —: Uz redzēšanos. Ve­seļojieties. Es atnākšu rit.
   Zoja ar skatienu viņu pavadīja. Viņai ienāca prātā kāda doma, bet viņa bija vēl pārāk vārga, lai izsekotu tai līdz galam. Viņa atbalstījās uz elkoņa, gribēja uzsaukt Verai, izvaicāt, formulēt pazibējušo minējumu, bet tūlīt arī at­slīga uz spilvena. Zoja tomēr vēl bija ļoti vārga.
   *
   Inna aplūkoja sevi spogulī un likās apmierināta. Viņa izgāja caur tukšo salonu un pieklauvēja pie sakaru kabī­nes. Kā jau viņa bija domājusi, Lugovojs atradās tur.
   —    Jūs … — viņš priecīgi iesaucās.
   —• Es taču apsolīju, ka atnākšu vēl. Vai ne?
   —    Es … Droši vien apsolījāt…
   —    Vai jums tas nepatīk? — Inna stingri noprasīja.
   —    Nu, ko jūs! Es tikai…
   —          Jūs kaut ko gribat sacīt un nevarat saņemties, — viņa pārtrauca. — Tāds pievilcīgs jauns cilvēks nedrīkst būt kautrīgs.
   —           Nu… Inna, kāpēc jūs to visu sakāt? Tāda sieviete kā jūs, tāda …
   O-o! Patīkami, ak, cik patīkami to bija dzirdēt! Grūti ir cilvēkam valdīt pār sevi. Bet viņa taču atnākusi ne tikai šo vārdu dēļ…
   —    Jūs esat vēl pārāk jauns …
   —    Saša, — viņš steidzīgi pateica priekšā.
   —           Tāpēc, Saša, nespriediet par nopietnām lietām virs­pusēji. Vai es jums izlikos smieklīga? Bet ticiet, es zinu, ko runāju. Un esmu atnākusi pie jums tādēļ, lai jūs man parādītu to, ko kādreiz redzējāt uz ekrāna. Vai atceraties mūsu sarunu?
   Lugovojs klusēja, nezinādams, ko darīt. Inna pienāca viņam cieši klāt', noglāstīja ar plaukstu viņa vaigu, pa­smaidīja, skatīdamās tieši acīs.
   —          Nu, izlemiet taču… Vai tad drīkst likt sievietei gaidīt?
   Viņš neizturēja — negribēja viņu apskaut, bet tas iz­nāca it kā pats no sevis. Inna viegli atbrīvojās. *
   —    Nē, Saša, nē … Es gribu redzēt.
   Viņa atvirzījās, bet bija pavisam blakus, un viņš pa­zaudēja galvu. Galu galā viņš var rādīt ierakstu, kam grib, tā ir viņa darīšana …
   —    Labi, — viņš teica, un balss aizlūza. — Skatieties…
   Nodzisa gaisma, iemirgojās ekrāns. Tajā parādījās šaurs
   pusmēness, kura gali viegli trīsēja …
   Inna noskatījās līdz galam. Tad skanīgā čukstā vaicāja?
   —   Vai jūs sapratāt, ko tas nozīmē?
   Lugovojs sastomījās.
   —          Nu… es mēģināju sastādīt programmu. «Sigma» iz­deva milzumdaudz atšifrējumu, pilnīgi dažādus. Viss ir atkarīgs no programmas, bet programmu sastādīju es …
   —    Parādiet man kaut vienu!
   Sameklējis lentes gabaliņu, Lugovojs izlasīja:
   «Pēdējais zondēšanas mēģinājums. Bez panākumiem. Neskaidra izcelsme. Pirmā vai otrā dabiskuma pakāpe. Būtnes nevar šķērsot izplatījumu bez izejas citās jomās. Ķermenis nav pasaules vai sistēmas izcelsmes avots. Ener­ģijas ieplūde no citas jomas nenotiek. Gandrīz neizstaro. Gadījums. Atgriezties caur…»
   —           «Sigma» nosaka izcelsmes laiku no tūkstoš līdz des- mittūkstoš gadiem.
   —    Bet vēl?
   —    Lūk!
   «Laika nulles momenta sistēmas sākumpunkts, kura ne­mainīgā telpiskā koordināte vienlīdzīga nullei, sakrīt ar sākumpunktu…»
   —          Nevajag, —» Inna teica. — Es neko nesaprotu. Vai tiešām tādas ir visas atbildes?
   Lugovojs nopūtās.
   «Es tevi mīlu un gribu, lai tu vienmēr būtu kopā. ar mani. Es esmu ar mieru pārvarēt izplatījumu un milzumu šķēršļu. Pēdējo reizi tev vaicāju. Kāpēc tu negribi būt kopā ar mani? Radīt bērnus. Tu gandrīz neskaties uz mani. Bet es gaidīšu …»
   —          Tūkstoš vai desmittūkstoš gadu? — Inna pasmaidīja. — Saša, manu mīļo zēn, par ko vai par kuru jūs domājāt, sastādīdams šo programmu? Pēdējo?
   Viņš nosarcis klusēja. Inna skatījās viņā ar maigumu un nožēlu. Kāpēc tas nebija noticis agrāk? Tagad neva­rēja apstāties pusceļā.
   —          Nē, — viņa sacīja nopūzdamās. — Tās ir jūsu skait­ļotāja fantāzijas. Īstenībā ir pavisam kas cits. Ne velti tas nācis, kā jūs sakāt, no tukšuma. Tāpēc, ka tas ir — visur! Nē, tas nav smieklīgi. Atcerieties, — viņa skumji pavīp­snāja, — kad jūs vēl bijāt zēns, vai tad jums nelikās smieklīgi, vai tad nebija mazliet kauns, kad jūs redzējāt, kā cilvēki skūpstās, vai dzirdējāt, ka runā par mīlestību? Kauns ne par sevi — par viņiem… Tiesa? Bet tad jūs izaugāt un sākāt to uztvert pavisam savādāk. Un pats, bez šaubām… — Viņa pasmaidīja, un Lugovojs atkal no­sarka. — Nu, nerunāšu par to. Vai jūs mani sapratāt?
   Stūrmanis nezināja, vai ir sapratis Innu, bet redzēja, ka viņa to nesaprot. Viņš mocījās, centās kaut daļēji uzmi­nēt attēlu iespējamo nozīmi, mocījās tādēļ, ka uz kuģa nebija iespējams par to nevienam pastāstīt, nemodinot veltas cerības … Galu galā tā bija viņa vienīgā vērtība — nejauši pierakstītais attēls. Tagad viņš to bija atdevis Innai, bet laikam veltīgi, labāk lai savādais fakts būtu palicis paglabāts viņa atmiņā, jo viņa taču nebija sapra­tusi …
   Nesagaidījusi atbildi, Inna ierunājās atkal?
   —   Parādības un domas, kas šķiet smieklīgas jaunajiem, iegūst dziļu jēgu nobriedušiem cilvēkiem. Jūs tikāt izvē­lēts, lai nodotu cilvēkiem vēsti. Droši vien tāpēc, ka jūs esat dvēselē tīrs… Kāpēc tad jūs nepateicāt?
   Lugovojs norija siekalas.
   —   Pēc tūkstoš gadiem mēs vairs nebūsim starp dzī­vajiem …
   —    Bet tur taču ir sacīts pavisam kas cits! Neticat? Gri­bat pierādījumus? Bet apsoliet man paklausīt.
   Lugovojs padevīgi pamāja. Viņš nevarēja tai atteikt.
   *
   Inspektors atkal bija savā elementā, kur vajadzēja mek­lēt, salīdzināt un izdarīt secinājumus, pamatojoties uz fak­tiem, nevis uz teorijām un izdomu.
   Tomēr bija grūti kaut ko noteikt priekšgala nodalījumā. Tur nekas nebija palicis neskarts. Pats caurums droši aiz­darīts ar jaunām plātnēm — un noziedznieka pēdas bija sen izgaisušas vai arī sajaukušās ar visu to pēdām, kuri tē atradās remonta laikā un pēc tam.
   Tomēr Petrovs nesteidzās atstāt nodalījumu. Viņš pār­domāja.
   Kas šeit atradās remonta laikā? Kapteinis un inženieris. Zemāk, observatorijā, atradās Jeremejevs. Palaikam pa­rādījās Istomins un viņš pats, Petrovs, jo piegādāja plātnes.
   Tātad ja te atradīsies citu cilvēku pēdas, tad par šiem ļaudīm katrā gadījumā vajadzēs painteresēties. Ja nu tādu pēdu nebūs, tad noziedznieks izrādīsies viens no četriem. Protams, sevi inspektors izslēdza no saraksta.
   Petrovs izvilka no kabatas nelielu taisnstūra kastīti ar īsu antenu. Tā atgādināja uztvērēju, bet īstenībā bija duf- ters — smaržu meklētājs, suņa elektroniskais analogs. Katra «Vaļa» iedzīvotāja smaržu indeksi inspektoram bija jau sen: viņš tos nofiksēja gandrīz automātiski, aiz iera­duma, vispār nerēķinādamies, ka tie viņam kādreiz varētu noderēt.
   Inspektors sameklēja bloknotu un sāka lēni griezt no­regulēšanas limbu, salīdzinādams ar saviem pierakstiem.
   — Kapteinis … Dabiski, tam šeit ir jābūt.
   Inženieris … Arī.
   Viņš pats, Petrovs. Kontroltestš. Visstiprākais signāls — tāpēc ka arī pašlaik viņš ir šeit.
   Lugovojs. Ļoti vāji. Iespējams, ka bijis te agrāk.
   Vera. Nē.
   Istomins. Gandrīz nav sajūtams.
   Fiziķis. Nē.
   Administrators. Oho, cik spēcīgi!
   Karskis? Šeit? Viņam te nevajadzēja atrasties.
   Vai administrators Karskis būtu postījis kuģi, uz kura "viņš pats beidzot bija kļuvis par sabiedrības vadoni?
   Karskis — noziedznieks?
   To rāda fakts. Protams, noziegums vēl nav pierādīts, izmeklēšana ir jāturpina. Bet tagad skaidrs, kādā virzienā jāiet.
   —           Saša! — aktrise teica. — Saša, Saša! — Viņas balss bija tīra un stipra, pārliecības pilna. — Kā tu nesaproti, viņš ir saglabājis mūs un saglabās. Mums nekas nedraud! Mūs baida ar muļķīgām briesmām, bet mēs tām neļau­simies!
   Lugovojs padevīgi skatījās viņā, nesaprazdams, ko viņa grib.
   —    Vai tu netici?
   Viņš paraustīja plecus.
   " No kurienes tad, tavuprāt, radies šis raidījums?
   —    Pasaule ir liela, — viņš īsi atbildēja.
   —    Muļķības! Es sapratu, kas tur sacīts!
   —    Tu? ~ *
   —           Tam nav vajadzīgas nekādas mašīnas. Jātic! Saproti, tur tas … kaut kas… izlauzās un iznāca virspusē?
   —    Un tad?
   —    Vai nesaprati? Tūlīt sapratīsi. Ejam!
   Viņa metās ārā no sakaru kabīnes, un Lugovojs steidzās viņai pakaļ: viņam bija patīkami iet aiz viņas — vienalga, kurp, bija tīkami atrasties tuvumā vien, un viņš naktīs par to domāja. Inna izjoņoja caur gaiteni un ielēca lifta kabīnē. Acīmredzot viņa bija visu iepriekš izdomājuši: nešaubīdamās nospieda izejas nodalījuma pogu. Kad Lu­govojs viņu panāca, Inna jau stāvēja pie izejas tambura iekšējās lūkas. Viņa pavēloši izstiepa roku.
   —    Saša, atver!
   —    Bet tur taču nekā nav? divi vakuumtērpi — un viss.
   —    Atver! Un tu ieraudzīsi…
   Inna skatījās viņam acīs, no tāda skatiena noreiba galva, tas vairs fiebija ekrāns, bija Inna — dzīva, lie­liska … Lugovojs pastiepa roku, pagrieza bloķējošā me­hānisma rokturi un nospieda pogu.
   Plātne lēnām atgāja sāņus. Priekšā iedegās gaisma. Iz­ejas tamburs bija tukšs, dažas skalas spīdēja uz starp­sienām, un bija redzamas divu skapīšu durvis, kuros glabājās skafandri.
   —           Nu, redzi? — teica stūrmanis, baidīdamies, ka Inna viņu pārtrauks, jo viņš uzrunāja ar «tu». Bet, liekas, Inna to neievēroja. Viņa atgrūda Lugovoju un devās tamburā, pieskrēja pie ārējās lūkas un uzlika roku slēdzējmehā- nisma kontaktam.
   —           Klausies! — viņa sacīja no saspringuma drebošā balsī. — Tūlīt tu ieraudzīsi un pārliecināsies, un ticēsi! Sauc visus šurp!
   Viņš stāvēja, neapņēmīgi mīņādamies, un viņa pavēloši . atkārtoja:
   —    Ej un sauc!
   —    Vispirms izej ārā, man jāaizslēdz tamburs.
   Viņam tas patiešām bija jādara: izejas mehānismi bija
   noskaņoti tikai uz ekipāžas locekļu pazīmju kompleksu, ar spēku atvērt izeju nebija iespējams, tā bija varena
   sistēma, vieglāk būtu bijis salauzt kuģi; bez ekipāžas lo­cekļa klātbūtnes neviens šeit nedrīkstēja atrasties. Pat Inna.
   —    Es palikšu te. Nebaidies.
   Viņš nedroši spēra dažus soļus pa gaiteni. Apstājās.
   —    Es tomēr aizvēršu.
   —    Nevajag.
   —    Tā jābūt.
   —   Nē!
   Lugovojs pagāja soli uz viņas pusi. Innas pirksts jopro­jām gulēja uz kontakta, bet, ja viņš, Lugovojs, bija šeit, mehānisms iedarbotos arī no viņas piespiediena. Viena vāja kustība …
   Inna to izdarīja. Iekšējā plātne sakustējās un sāka slī­dēt, atgriežoties vietā.
   —    Ko tu izdarīji? — viņš iekliedzās. — Kāpēc?
   —    Es atvēršu! — Viņas acis spīdēja, tajās bija ārprāts. — Nekas nenotiks ne ar mani, ne ar jums! Dievs grib, lai es izietu ārā! Viņš rada brīnumus! Un es…
   Lugovojs stāvēja uz sliekšņa. Viņam pieskārās plātne, un viņš automātiski spēra soli uz priekšu —; pie Innas. Tūlīt iekšējā plātne aizslīdēs līdz relejam, tas iedarbo­sies — un nākamajā brīdī sāks atvērties iekšējā lūka, at­verot pieeju pasaules telpas aukstumam. Vienā mirklī aizplūdīs gaiss … Kājas sajuta, kā tikko manāmi -nodre­bēja klājs: ieslēdzās sūkņi, lai izsūknētu daļu gaisa. Stūr­manis saprata, ka novērst bojāeju var tikai ar vienu paņēmienu.
   Viņš iebāza roku kabatā un izrāva flāzeru. Inna stāvēja, ar plaukstu aizsegusi kontaktu. Viņas acīs pazibēja izbai­les. Bet tūlīt viņa izslējās.
   Stūrmanis izšāva. Viņš noņēma pirkstu no sprūda tikai tad, kad bija izsīkusi enerģija.
   Inna gulēja uz grīdas. Pēc «tam lēni, it. kā neapņēmīgi pacēla galvu, atbalstījās uz rokām un piecēlās uz ceļiem.
   Impulsi bija sabojājuši ārējās lūkas automātiku, kas atradās aiz plānas šķērssienas, pārvērtuši to sadragātu, kopā sametinājušos lūžņu kaudzē. Arējā plātne palika aiz­vērta. Iekšējā sastingusi, tā arī nepaguvusi aiziet-līdz ga­lam. Lugovojs uzspieda ar plecu, un tā lēni sāka slīdēt atpakaļ, paslēpdamās šķērssienā. Noklakšķēja, un plātne sastinga, atstājot tamburu vaļā.
   Stūrmanis ar piedurkni noslaucīja sviedrus. Pēc tam piegāja pie Innas un palīdzēja piecelties. *
   —    Muļķe! — viņš teica. — Kāda gan tu esi muļķe!
   Inna ieraudājās, slēpdama galvu uz viņa krūtīm. Ap­skāvis viņas plecus, Lugovojs izveda Innu no tambura un nospieda pogu. Plātne nekustējās. Automāts bija sabojāts. Galu galā — velns to rāvis …
   —    Ejam, — viņš sacīja. — Tev jānomierinās.
   Inna šausmās palūkojās viņā.
   —    Es nevaru — tādā izskatā ..
   Viņš īsi pārlika.
   —Tu sakārtosies pie manis.
   *
   Inspektors turpināja pārdomas.
   Tas, ka administrators bijis priekšgala nodalījumā, pats par sevi vēl nebija pierādījums, ka viņš būtu noziedz­nieks. Par maz bija noskaidrot, kas būtu varējis izdarīt noziegumu; vajadzēja noteikt, kas un kā to ir īstenībā iz­darījis. Ja vadītos pēc tiem motīviem, kuri Petrovam likās vispārliecinošākie, tad izlauzt apšuvumu varēja arī kap­teinis Ustjugs. Ja to būtu izdarījis viņš, Petrovam kļūtu daudz vieglāk.
   Daudz ko pastāstīt varēja nozieguma izdarīšanas veids, tas palīdzētu arī noskaidrot noziedznieka personību.
   Kā noziegums bija paveikts?
   Tagad bija grūti iztēloties, kā izskatījās caurumi pašā nozieguma brīdī. Petrovs atcerējās; ka remonta laikā daļa vecā apšuvuma tika izgriezta, iespējams, ka caurumu ne­līdzenās malas traucēja plātnes sametināt. Nodalījumā šo metāla gabalu nebija. Varbūt tie vēl nav nonākuši utili- zatorā.
   Viņš tos atrada lejā. Par laimi, tie bija izrādījušies pār­lieku prāvi utilizācijai un vēl nebija sagriezti.
   Raudzīdamies šajos metāla gabalos, Petrovs centās iztē­loties, kā apšuvuma plātnes bija sagrieztas, caursistas, sabojātas. Likās — te notikusi vesela mazu sprādzienu sērija. Lai gan, šķiet, nē. Pat ar flāzeru nevarēja izsist caurumus, neapsvilinot to malas. Bet šeit saplosītā ap­male vispār nebija apkususi. Tātad ne sprādzieni un arī ne impulsi, bet kaut kas jaudas ziņā tiem līdzvērtīgs.
   Tor liekas, varētu izdarīt cilvēks, kas apbruņojies ar omagu metālisku ieroci. Sists ar atvēzienu, vairākkārt.- Stiprs cilvēks ar lauzni vai veseri. Bet kapteinis neatstāja sevišķi stipra cilvēka iespaidu. Administrators? Pēc pār­ciestajām traumām?
   Inspektors pamēģināja iztēloties, kā tas varētu būt no­ticis. Plātnes bija no metāla. Ierocis noteikti ari. Kupol- veidlgajam nodalījumam bija jābūt labam rezonatoram. Skaņa aizlidotu pa visu kuģi.
   Tomēr inspektors neko nebija dzirdējis, un arī neviens cits nebija ierunājies par kaut ko tamlīdzīgu. Protams, toreiz viņi visi bija slimi… Bet uztvert viņi taču varēja, tikai pareizi novērtēt notikumus nespēja. Nē, tādus grā­vienus viņi gan būtu dzirdējuši. Inspektors iztēlojās, ka viņi būtu smējušies, toreiz izdzirdot kaut ko tamlīdzīgu, un noskurinājās.
   Vārdu sakot, noziegums bija paveikts klusi, katrā ziņā tik klusi, ka nebija piesaistījis neviena uzmanību. Tātad plātnes netika sistas, drupinātas, placinātas. Kas tad va­rēja te notikt?
   Petrovs aplūkoja lūžņus. Vietumis tie bija it kā apstrā­dāti ar smilšpapīru, taču inspektors zināja, ka plātnes tā­das bija kļuvušas tur, pie zvaigznes, no kuras tikko bija izdevies izglābties. Bet inspektors skaidri redzēja, ka arī tur, kur metāls bija normālā biezumā un sasniedza desmit un pat piecpadsmit milimetrus, apšuves plātnes bija pār­plēstas kā plāns kartons. Pie tam vajadzēja ņemt vērā, ka tas viss bija paveikts ātri: trauksmes automāts ieslēdzās, tiklīdz sākās gaisa aizplūde, bet, kad šurp atskrēja inže­nieris, te vairs neviena nebija.
   Inspektors pārdomās paberzēja ar roku zodu.
   Varbūt avārijā tomēr bija vainojami kaut kādi stihiski spēki? Bet, ja tā padomā, — kādas stihiskas parādības va­rēja rasties uz kuģa, ko bija izdomājuši un uzbūvējuši cilvēki?
   Te būtu bagātīgs materiāls Perlinskai, nodomāja Pet­rovs, notikušajā varēja saskatīt ne tikai augstākās gribas, bet arī augstākā spēka izpausmi. Augstākās būtnes rupju fizisku spēku. Pārcilvēcisku spēku!
   Inspektors iesmējās, bet tūlīt apklusa.
   Tad redz, kur atrisinājums!
   — Nu labi! — draudoši noteica inspektors. Viņš neva­rēja sev liegt prieku izteikties skaļi, it kā pieliekot pun* ktu izmeklēšanai.
   Tagad viņš nomierinājās. Viņa profesionālais līmenis nebija kļuvis zemāks, un Petrovs izjuta milzīgu apmieri­nājumu, lai gan neviens no viņa kolēģiem par to neuz­zinās.
   Tātad noziegumu nav izdarījis cilvēks. Tas ir bijis ro­bots — viens no daudzajiem, kas atradās Nareva rīcībā.
   Robots neko nevarēja izdarīt bez Nareva komandas.
   Tātad Narevs.
   Bet Narevs te, augšā, priekšējā nodalījumā nav bijis. Lai dotu robotam tādu uzdevumu, cilvēkam vajadzēja pa­šam iepriekš pabūt nodalījumā — redzēt, vai robots varēs izlīst caur lūku, vai tam te pietiek vietas, kā tam būtu jārīkojas; visbeidzot, cilvēkam vajadzēja iepriekš no­skaidrot, kur visvieglāk sagraut kuģa hermetizāciju.
   Bet Narevs šeit nav ienācis. Tad būtu saglabājusies viņa smarža.
   Tātad noziedznieku grupa? robots — Narevs — Ikss. Ikss, kas pabijis nodalījumā, atradis vājo vietu un sastā­dījis rīcības programmu.
   Ikss — tas ir vai nu kapteinis, vai Karskis.
   Kapteinis?
   Padomājis Petrovs noliedzoši pašūpoja galvu.
   Narevs bija patvarīgi nomainījis kapteini; Narevs bija vainīgs avantūristiskajā lēcienā uz zvaigzni, vismaz no Ustjuga viedokļa.
   Ar Narevu kapteinis neuzsāktu sarunas. Vēl jo ma­zāk — kļūtu par līdzdalībnieku noziegumā.
   Pie tam kapteinis izturējās pret kuģi — inspektors mek­lēja vārdu — maigi. Lai arī ne tā kā Rudiks, tomēr maigi.
   Bet Karskis?
   Starp administratoru un Narevu nebija ne iēnaida, ne nesaprašanās. Agrāk viņi bija ilgi sarunājušies un acīm­redzot viens otru sapratuši.
   Protams, kapteinis varēja zināt labāk kuģa vājās vietas.
   Tomēr arī Karskim šajās lietās bija kaut kāda pieredze: bēgšanas mēģinājums kuterī pārliecināja Petrovu par šāda pieņēmuma pareizību.
   Kapteinim «Valis» bija mājas, bet administratoram galu* galā — tikai cietums, mūža ieslodzījuma vieta.
   Tātad robots — Narevs — Karskis. Vai iniciatīvas un atbildības mēra secībā: Karskis — Narevs —» robots.
   Tas pats Karskis, kuru apsargāt bija sūtīts inspektors Petrovs. Sūtīts bez administratora ziņas. * Katram ga­dījumam.
   Un tagad nākas apsargāt nevis Karski, bet gan sabied­rību no viņa.
   Petrovs nopūtās. Viņam bija smagi, bet viņš zināja, ka izpildīs savu pienākumu.
   *
   Petrovs atrada administratoru sintezatoru nodalījumā. Skatīdamies kaut kādā shēmā, Karskis ar inženieri Rudiku rakņājās sintezatorā. Panelis bija noņemts un piesliets šķērssienai.
   —          Man jārunā ar jums par svarīgu lietu, = sacīja Pet­rovs.
   '— Lūdzu. Es klausos.
   —    Ne šeit.
   •— Labi.
   Karskis sacīja to ar prieku: gaidīja, ka cilvēki nāks ar savām domām un priekšlikumiem, kas iegūti, meklējot dzīves mērķi. Petrovs atnācis pirmais.
   —    Es pabeigšu pats, — Rudiks teica.
   Inspektors atveda Karski priekšgala nodalījumā.
   —    Mēs aprunāsimies šeit.
   —    Jā?
   •— Vai jums ir Padomes kartīte, administrator?
   1 — Protams.
   —    Atļausit apskatīties?
   Petrovs paņēma kartīti un ielika kabatā.
   ^— Ko tas nozīmē? — saraucis pieri, noprasīja Karskis.
   ■— Esmu spiests jūs aizturēt sakarā ar apsūdzību mēģi­nājumā pazudināt kuģi un tā iedzīvotājus.
   —    Ko?
   —           Jūs varat iebilst. Apgalvot, ka neesat pat par to do­mājis. Bet…
   —           Domāt es domāju, — Karskis lēni teica. — Bet izda­rījis ir kāds cits.
   —    Izdarījis robots, un jūs to lieliski zināt.
   —- Atļaujiet, inspektor… Tajā laikā, kad es, tāpat kā mēs visi., ?
   —           Zinu: mēs domājām nenormāli. Bet vai tas ko groza? Otrādi: tas varēja atvieglot jūsu lēmumu. Ūn pie tam —* jūs varējāt to visu organizēt iepriekš.
   . — Inspektori — Karskis teica. —Tieši pašlaik jūs neko muļķīgāku nevarējāt izdomāt.
   —           Man ir ļoti smagi, — patiesi sacīja Petrovs. —■ Bet man nav tiesību jūs atstāt brīvībā. Tas ir pārlieku bīstami mūsu pasaulei. — Viņš devās uz durvīm. —; Ēdienu es jums nesīšu. Nekustiet no vietas: es esmu apbruņots!
   Viņš atmuguriski nokāpa lejup, aizvēra lūku un pa« grieza bloķējošo rokturi.
   «Vaļa» iedzīvotājus Petrovs sastapa pusdienojot. Tiesa,; ne visus. Nebija Innas, toties pie galda sēdēja Vera.
   —    Ahā, — sacīja Karačarovs, ieraudzījis inspektoru,
   —   Lielais Ķērājs ierodas.
   Viņš nevarēja piedot inspektoram, ka tas īstenībā nav skolotājs.
   —           Ļoti cienījams cilvēks, — noteica rakstnieks. — Vi­ņam vienkārši ir paveicies: atradis sev atbilstošu nodar­bošanos.
   —    Ejiet pie viņa par mācekli, — fiziķis deva padomu.
   —    Tā kā tirgussieva, — aizkaitināti teica Istomins.
   Dīc un dīc.
   —           Ai, ai! — Saviebās fiziķis. — Ko tad jūs tā par sie­vām? Atceros, reisa sākumā …
   —1 Tūlīt jums iegāzīšu, kā nākas, — rakstnieks garlai­koti sacīja, uzturēdams tagad pusdienlaikā ierasto sarunas manieri. 0
   —    Klausieties! — teica Petrovs, apstājies pie galda.
   —     Tagad varu jums paziņot, kurš ir vainīgais avārijā. Diemžēl noziedznieks izrādījās administrators Karskis.
   —    Ko? — iekliedzās Vera.
   —          Un viņam pēc likuma ir jāsaņem sods. Lai tur­pmāk …
   Vera pielēca kājās un izskrēja ārā. Fiziķis viņu pava­dīja ar skatienu.
   —           Mūsu meitenīte ir pārvērtusies, —1 viņš teica. Pēc tam nikni palūkojās Petrovā, noskaities, ka iztraucēta viņa saķeršanās ar Istominu. — Nu, nositiet viņu, ja viņš ir vainīgs. Izdariet šo pakalpojumu. Bet kas mums par daļu?
   = Doktor, — sacīja Petrovs. — Jums jāsaprot! bries­mas, kas mums draudēja, ir reālas. Un, ja mēs nereali­zēsim …
   —   Tieši tā, jūsu augstība-ošņāšana, — Karačarovs teica un salutēja ar dakšiņu. — Atļausit turpināt dzīvo­šanu?
   Viņam iepatikās atskaņa, un viņš iespurcās.
   ^— Kāpēc jūs tā? — aizvainoti vaicāja Petrovs.
   —    Tāpat. Vai nepatīk?
   —    Kas ar viņu notiek? — noprasīja Petrovs, vērsda- mies pie visiem.
   —    Interesanti! — rakstnieks sacīja. —; Jūs atnākat un paziņojat, ka vienīgais cilvēks, kuram mēs vēl kaut cik ticējām un uz kuru cerējām, ir noziedznieks, kas gribējis mūs visus pazudināt. Citiem vārdiem, jūs atņemat mums ne tikai cerību, atklāti runājot, tās mums vairs nebija, bet pat tās ēnu. Un pēc tam vaicājat, kas ar viņu noticis. Tas pats, kas ar mani, ar Zoju, Milu, ar Jeremejevu.. ? Ak jā, viņa nav; malacis Jeremejevs, viņš pat ēst nenāk, lai nebojātu sev garastāvokli. Klusiņām dzer. Visus apvedis ap stūri.
   *
   Jeremejevs patiešām bija visus apvedis ap stūri.
   Viņi, pārējie, tikai īsu brīdi bija baudījuši pilnīgu laimi, pēc tam tā bija izzudusi. Bet viņš zināja, kā saglabāt šo brīnišķīgo stāvokli. Un bija laimīgs katru dienu un katru stundu.
   Jeremejevs bija labestīgs cilvēks un savu atklājumu neslēpa. Tomēr visi, ar ko viņš dalījās savā atradumā un kam piedāvāja pamēģināt, nogaršojuši uzreiz atteicās, ne­saprazdami, ka par jebkuru labsajūtu vajag maksāt, un, ja šķidrums, kuru viņš dzēra, bija patiešām ar nepatīkamu garšu un apsvilināja muti un rīkli, tad pēcāk drīzā eifo­rija ar uzviju atmaksāja par šīm mazajām nepatikšanām.
   Bet cilvēki (iespējams, apskaužot viņa spējas darīt to, ko paši nevarēja) pūlējās viņu atrunāt. Reiz pat Mila atnāca. Viņa pirmā to bija ievērojusi un tūlīt lūdza viņu atmest, apsolījusi atgriezties pie viņa un neiet pie Nareva, ko bija jau gandrīz pilnīgi nolēmusi. Jā, viņa bija atnākusi, raudāja un mēģināja viņu atrunāt no savas lai­mes. Jeremejevs apmulsis smaidīja. Mila negribēja sa­prast, ka vairs nav viņam vajadzīga. Viņam nekas nebija vajadzīgs, viņš bija laimīgs arī tāpat.
   Bet šodien, atnākot pie sintezatora pēc kārtējās šķid­ruma porcijas, Jeremejevs to nesaņēma. Viņš velti atkal un atkal spaidīja taustiņus, grozīja dozatoru, dauzīja ar dūri pa paneli. Varēja dabūt visu — bet šķidrums, viņa šķidrums, nesintezējās.
   Viņam kļuva skaidrs: viņam atņēmuši laimi.
   Un, kamēr administrators Karskis niknumā svaidījās pa priekšgala nodalījumu, no kura nevarēja izkļūt, un žņau­dzīja saujā paketīti ar preparātu, ko bija sintezējis, pirms nobloķēja sintezatoru, — ar preparātu, kas būtu ļāvis Jeremejevam iztikt bez viņa šķidruma, izjust pret to rie­bumu un pakāpeniski atgriezties normālu cilvēku sabied­rībā, Jeremejevs galīgi zaudēja cerību atgūt zaudēto laimi.
   Tad viņš izgāja no sintezatoru nodalījuma un devās klejojumā pa kuģi. Viņš gāja ātrāk un ātrāk, lai kustībās remdētu savādo prasību,' kas aizvien stiprāk lika sevi manīt, prasību pēc laimes. Viņš kāpa augšup pa trapiem, laidās pa tiem lejā, devās sānu gaiteņos; viņš gandrīz skrēja — it kā laime viņu gaidītu ceļa galā. Viņš centās kustībā remdēt sevī augošo niknumu pret cilvēkiem, kuri atņēmuši viņam beidzamo, kas kādreiz piederējis.
   Viņš no dabas bija labsirdīgs un centās neļauties nik­numam, bet pašlaik viņā viss brēca pēc atriebības, pra­sība auga noteikti un neatlaidīgi. Atriebību visiem. Visam. Visai dzīvei. Pašai dzīvībai.
   Viņš gāja pa kaut kādu gaiteni, elsdams un slaucīdams aumaļām plūstošos sviedrus. Priekšā atskanēja balsis, at­vērās durvis. Jeremejevs laikus piespiedās šķērssienai, noslēpās. Iznāca divi — vīrietis un sieviete. Viņš kaut ko runāja — klusi un maigi. Pēc balss Jeremejevs pazina stūrmani. Abi, par laimi, devās uz otru pusi un viņu ne­ievēroja.
   Kad tie nozuda aiz pagrieziena, Jeremejevs iemetās at­vērtajās durvīs. Apskatījās.
   Tā bija kajīte. Daži mēraparāti pie sienām. Maza nekār­tība. Galds. Uz tā — spogulītis. Un vēl kaut kāds priekš­mets.
   Jeremejevs neatcerējās, kā šis priekšmets saucas, bet zināja, kam tas domāts. Priekšmets bija atriebības līdzek- līs. Un, ja Jeremejevs izjuta rūgtumu pret dzīvi, tad tagad viņš varēja rīkoties ar to, kā gribēja. Varēja pa­baidīt. Varēja pat…
   Bet dzīve it kā ņirgādamās aizvien ciešāk sažņaudza pirkstus ap viņa kaklu. Viņam bija nepieciešama laime, laime, laime! Nekas, tūlīt viņš tai parādīs.
   Durvis bija vaļā. Jeremejevs izdzirda soļus. Vienmērī­gus, noteiktus. Šoreiz tie tuvojās.
   Viņš pacēla priekšmetu pret krūtīm un nospieda mēlīti?
   Stūrmanis Lugovojs vienmēr rūpējās par savu flāzeru.; Un, kamēr Inna kārtojās, paguva pielādēt bateriju. Bet, laimes apdullināts, aizmirsa ieroci uz galda, pielādētu un gataviļ lietošanai.
   *
   —• Mūsu pasauli taču vajag saudzēt, — iecietīgi sacīja inspektors.
   —          Man gan vienalga, — rakstnieks noburkšķēja, kā mēs nosprāgsim: avārijā vai no skumjām.
   Viņam viss bija līdz riebumam vienaldzīgs. Tik un tā nekādas jēgas. Bija uzrakstīts romāns —; un no tā nekas vairs nebija palicis pāri. Viņam nekā vairs negribējās: negribējās rakstīt, negribējās slavas, ēst arī negribējās un, lai arī aizliegums uz mīlestību bija atcelts, uz sieviešu pusi viņam nebija vēlēšanās pat skatīties.
   —    Bet likums? — vaicāja inspektors. — Likums!
   —    Es tam uzšķaudu, — šoreiz atbildēja Karačarovs.
   —    Likumam?
   —    Likumam, jums, visam pasaulē. Un arī sev pašam.
   Petrovs juta, ka spēki viņu pamet un kļūst baisi. Šiem
   cilvēkiem bija vienalga — dzīvot, nedzīvot.. ?
   —           Ir taču izdarīts noziegums! — viņš iesaucās, sajuz­dams, cik smieklīgs izskatās. —= Noziedzniekam jāsaņem sods!
   Atkal iestājās klusums, kuru pārtrauca Istomins.
   —           Patiešām ņemsim un nositīsim viņu, — viņš domīgi noteica. — Man viņš apnicis, viņam riebīgs raksturs. Es domāju —■ vislabākais būtu viņu nosist.
   Inspektors sadrūmis sacīja:
   fe== Es domāju, mums ir jārunā nopietni.
   ~ Es jau runāju nopietni, — teica rakstnieks. —^Iemest utilizatorā — un viss. Un izgatavot no viņa pogas.
   —    Kālab pogas? — izmisumā noprasīja Petrovs.
   —    Patiešām — kālab? —; pārvaicāja Istomins. -= Nav ne mazākās jausmas. Droši vien tā ir kaut kāda sarežģīta asociatīva ķēde.
   —    Atjēdzieties!
   —    Paņemšu kaut ko smagāku, —■- draudoši teica fizi­ķis, — un sasitīšu te visu lupatu lēveros. Redzēsit.
   Un, itin kā viņš jau būtu sācis savus draudus izpildīt, aiz durvīm atskanēja spēcīgi sitieni.
   Tie bija smagi, vienmērīgi soļi, kas nelīdzinājās ne­viena «Vaļa» iedzīvotāja gaitai. Durvis ar rāvienu atvē­rās. Salonā ienāca robots. Cilvēki neviļus pielēca kājās. TUvumā robots bija atbaidošs. Tas varētu nogalināt cil­vēku, piespiedis to šķērssienai. Tikko jūtamā sasilušo polimēru smaka, kas nāca no robota, visiem likās rie­bīga.
   Robots nesa rokās Jeremejeva ķermeni. Viņš apstājās, atskanēt gārgšana. Robots kaut ko runāja, bet līdz cilvē­kiem nonāca tikai neskaidra murdoņa. Neviens neko ne­saprata un neatbildēja. Tad robots nolika līķi inspektora priekšā. Pagriezās. Un atkal atvērās durvis. Ienāca Na­revs. Robotu dievs bija sadrūvis. Viņš palūkojās visap­kārt un izpleta rokas.
   —    Tā gan, — viņš sacīja. —- Es viņiem vairs neesmu vajadzīgs. Bet jums?
   Inspektors apjukumā samifkšķināja acis, nerazdams atbildi.
   —    Kas tad tas? — viņš pēc brīža nomurmināja.
   ■— Tas pat nav beigu sākums, — moži atbildēja Narevs. — Tās vienkārši ir beigas.
   Viņš ar skatienu meklēja Milu un tikai tagad ieraudzīja to un Jeremejeva līķi; Milu pa pusei aizklāja galds, viņa bija nokritusi ceļos, pieglaucļusies ar seju Jeremejevam, un viņas vaigs bija asiņains. Narevs nopūtās.
   —i Beigas, — viņš noteica, un viņa balsī vairs nebija možuma.

   Klusēdami viņi nolaida ķermeni utilizatorā, šo rīcību katrs savādāk pārdzīvodami. Dobji noskanot, aiz tā aizvē­rās durtiņas, iegaismojās indikators. Ilgi nebija jāgaida: utilizators darbojās ātri. Tad inženieris ieslēdza sinteza­toru, kurā nokļuva atomi, no kā bija sastāvējis Jereme­jeva ķermenis. Sintezators tos attiecīgi pārkārtoja un iz­veidoja nelielu, bet pietiekami smagu lodi. Pēc 'sertiem ticējumiem cilvēki vēlējās, lai lode būtu no zelta, bet sin­tezatoram bija vienalga, kādus elementus radīt no esošām daļiņām. Un radās lode, vispilnīgākās formas ķermenis; pēc īsām pārdomām to novietoja salonā uz speciāli paga­tavota podesta.
   Mila nepiedalījās: viņai bija slikti, viņa gulēja kajītē, trankvilizatoru apdullināta. Administrators bija kaut kur ieslēgts — Petrovs neteica, kur. Vera vairs nerādījās pa­sažieru vidū. Arī pārējie jutās pietiekami riebīgi un, tikuši galā ar skumjo ceremoniju, nogulēja gandrīz dien­nakti — bez pusdienām, vakariņām un brokastīm. Toties pamodušies un atpūtušies «Vaļa» pilsoņi izjuta spēcīgu vēlēšanos pusdienot. Bet tas viņiem vairs nebija lemts.
   *
   Šajā dienā robotu masīvās figūras parādījās uzreiz pie daudzām durvīm. Roboti neko neuzsāka — tikai aizturēja ļaudis. Inženieris Rudiks bija pametis savu posteni, lai piedalītos sēru mielastā kopā ar pasažieriem. Atpakaļ energodzinēju korpusā inženieris vairs nevarēja nokļūt. Roboti apsargāja tilpnes un tūristu klāju. Kapteinis, pa­modies savā kajītē, vairs nevarēja nokļūt centrālajā pos­teņi, un roboti viņu nogādāja salonā. Stūrmanis atradās Innas kajītē, tur tam arī nācās palikt. Tika apsargāts sin­tezatoru klājs — dienišķās maizes avots. Nebija nekāds brīnums, ka pusdienas izpalika.
   Tas bija negaidīti. Protams, roboti arī līdz šim pēdējā laikā bija diezgan bieži rādījušies cilvēkiem acīs, bet tiem nepievērsa uzmanību: robotu intereses un to dzīve (ja šis vārds ir tiem piemērots) nekur nekrustojās ar cilvēku dzīvi un interesēm; cilvēki parasti veltī uzmanību tikai
   tam, kas uz tiem tieši attiecas. Roboti būtu varējuši stun­dām ilgi kaut kur stāvēt — gaitenī, nodalījumā, lifta lau­kumiņā, nekustēdamies, bez skaņas, tā, ka grūti pateikt, vai tie ir ieslēgti vai ne, uztver apkārtējo pasauli vai pil­nībā iegrimuši sevī. Pie tiem bija pieraduši kā pie mēbe­lēm, kā uz Zemes un planētām, kur tie pastāvīgi veica visdažādākos darbus. Bet acīmredzot robotu un cilvēku intereses tikai šķita paralēlas, kas nekur nekrustojas, — galu galā tās šķērsojās kā neeiklīda ģeometrijā, bet šķēr­sojušās likvidēja pat to mazumiņu, kas cilvēkiem vēl bija atlicis.
   Cilvēki sēdēja pie galda. Planējošie automāti neparā­dījās. Spēlēja mūzika, kas parasti skanēja pusdienlaikā, un no tās vēl vairāk gribējās ēst.
   —■• Tā vien liekas, — kapteinis pārtrauca klusumu, ka mums būs jānomirst badā.
   Kāds paraustīja plecus — un viss.
   —    Sods, — dobji noteica Inna. — Vai no tā būtu vērts izvairīties? — Diez vai viņa, kā nākas, saprata, ko runā, — pārlieku daudz iespaidu pēdējās dienās bija nogruvuši pār viņu.
   —   Labi vien ir, — teica fiziķis. — Mirt — tas vēl nav pats briesmīgākais.
   Neviens ne piekrita, ne iebilda. Cilvēki klusēja, it kā ne viņiem nāktos mirt. Tikai Narevs smaidīja.
   —■• Kāpēc gan bēdāties? — viņš jautri teica. — Mēs nomirsim, bet te paliks cita rase, kurai nebūs mūsu vā­jību. Es tai iedevu visu, ko varēju, — principus, organi­zāciju. Šī pasaule vairāk piemērota viņiem, nevis mums. Nezinu, kā jūs, bet es vairs nevēlos rūpju.
   Atkal iestājās klusums, pēc tam kļuva dzirdami soļi, kas tuvojās. Atvērās durvis, un ienāca Karskis. Aiz viņa sekoja robots. Tas apstājās uz sliekšņa, blisinot objektī­vus, pēc tam atkāpās un durvis aizvērās.
   —   Es sveicu jūs, administrator, — teica fiziķis. — Pa­gaidām jūs esat dzīvs, mēs arī. Vairāk jaunumu nav.
   Administrators palūkojās apkārt.
   j— Kur ir Vera?
   —   Jūsu kajītē, — sacīja Zoja. — Man liekas viņa slikti jūtas.
   Fiziķis iespurcās.
   —    Nu jā. Tomēr — kas jūtas labi? Viņa vienkārši ir pārēdusies. Nekas, tagad meitenīte ātri novājēs. Ja vien pagūs, protams. Tāpēc ka tas viss velnišķīgi izskatās pēc beigām.
   —   Nē! — Karskis apņēmīgi teica. —1 Ja mēs gribētu atrast izeju… Nelaime tā, ka mēs to negribam atrast!
   —    Es lieku priekšā griezties pie dieva, — lēni kā sapnī atkal noteica Inna.
   Narevs smīnēdams pavērās viņā.
   —   Jūs? Pie dieva? Ak, saprotu! Baidos, dārgā, ka jūs gaida vissmagākā vilšanās.
   —    Kā.da?
   —   Jūs, bez šaubām, dievu iztēlojaties kā vīrieti? —i vaicāja Narevs savā griezīgajā balsī. — Tā ir jūsu vislie­lākā kļūda. Dievs — tā, protams, ir sieviete. Ja jūs neesat lasījusi literatūru šajā jautājumā, tad zināt, ka dievs vis­pirms radīja vīrieti, bet sievieti — pēc tam. Ja viņš būtu bijis vīrietis, tad pirmām kārtām būtu radījis tieši sievieti; padomājiet — un jūs pārliecināsities, ka man taisnība. Tā ka dievs ir jūsu konkurente, mans draugs, to neaizmir­stiet!
   Viņš uzjautrinājās; Inna, plati iepletusi acis, palūkojās visapkārt — neviens nesmējās. Viņa uzlika pirkstus stūr­maņa delnai un vairs nenoņēma.
   —   Bravo, — nomurmināja Istomins.»—; Bet dievs, viņš vai viņa, acīmredzot mūs nepabaros. Un roboti arī. Kā­pēc? Varbūt jūs varat mums atbildēt?
   —   Varu, — Narevs pamāja. — Mēs viņiem devām sig­nālu.
   —    Kādu?
   —   Viņi vienkārši nolēma, ka mēs esam sākuši aiziet. Kā Jeremejevs.
   Karačarovs piecēlās.
   —    Runas, runas… —: viņš aizkaitināts teica. — Admi­nistrator un jūs, kaptein! Es redzu, ka mēs visi esam no­nākuši pie viena secinājuma — mēs vairs negribam dzī­vot, un pat roboti to jūt. Nu, mirsim! Bet mēs neesam pelnījuši bada nāvi. Tā būs pārlieku mokoša, un pie tam mirt no bada ir kaut kā pazemojoši, vai jums tā neliekas? Vai tad mēs nevaram aiziet vienkāršāk, ātrāk un patīka­māk? Vai tad eitanāzija ir tukša skaņa?
   Viņš pārliecās pār galdu un ielūkojās kapteinim acīs?
   —    Jūs uzņēmāt'ies atbildību par mums, kad mēs uzkā­pām uz kuģa. Izpildiet savu misiju līdz galam! Jūs sapro­tat, par ko es runāju?
   —    Ko jūs gribat?
   —    Mūsu kuģa ātrums ir liels, lai arī mēs to nejūtam. Mēs negulsimies kūniņās, bet jūs asi nobremzējiet. Vienā acumirklī mūsu vairs nebūs.
   —    Es esmu pret, — Narevs ātri ieteicās. —; Tad aiz­iesim bojā ne tikai mēs.
   —    Narev! — sacīja fiziķis. —■ Runa ir par cilvēkiem, beidziet žēlot robotus!
   —    Tā ir nākotnes rase, un viņos ir mana nemirstība. Es esmu pret.
   —- Nemirstība? Bet vai tad viņi jūs nepadzina?
   —    Ir bijis vēl ļaunāk, — Narevs nopietni teica. — Ir bijis, ka sit krustā, bet pēc tam pielūdz. Sadedzina — un pieskaita svētajiem. Es esmu tikai padzīts — tā nav pārāk augsta cena par spārniem un zelta auru.
   —    Arī es esmu pret, — mierīgi teica kapteinis. — Tā būtu bijusi slepkavība, bet es negribu slepkavot pat dzī­ves pēdējā brīdī. Tas būtu noziegums pret pienākumu.
   —    Bet ja jums jāmirst badā — kā to saprast?
   —    Tās ir centralizācijas ēnas puses, — teica Istomins.
   —   Jūs mani nesapratāt, — noteica kapteinis. — Es esmu gatavs palīdzēt. Bet lai sanāk visi. Varbūt kāds vēl grib dzīvot? Inspektor, vai jūs nevarētu paaicināt pārējos?
   —    Jā, — pieceldamies sacīja inspektors. Zoja pavadīja to ar skatienu, bet kapteinis tajā laikā skatījās viņā. Acis, viņš nodomāja, viņas acis ir apdzisušas, un grūti iedomā­ties, ka tās vēl nesen izsauca vēlēšanos lūkoties tajās bez gala. Vāja sieviete, nodomāja kapteinis, it kā nekad nekas arī nebūtu bijis. Neizturēja pārbaudījumu. Vāja sieviete. Lai gan mēs visi izrādījāmies vāji. Un arī man nebūtu nekas pretī nomirt, lai beidzot atbrīvotos no atbildības… Bet man nav tiesību.
   Salonā ienāca Vera. Administrators pielēca kājās, apsē­dināja viņu. Acis viņai bija saraudātas, viņa tinās peld- mētelī. Parādījās arī Mila — miegaina un vienaldzīga. Tagad visi bija kopā.
   —    Tā, — sacīja kapteinis. — Skatieties.
   Viņš izņēma no kabatas flāzeru. Kapteinis pārlaida vi­siem skatienu — cilvēki sakustējās, ieraudzījuši šo ele­ganto mehānismu ciešanu pārtraukšanai. Fiziķis pastiepa
   roku, Ustjugs noraidoši pakratīja galvu, nolika flāzeru. uz galda un uzlika virsū plaukstu.
   —           Flāzers gulēs šeit. Tas ir pielādēts. ?; — Kapteinis izņēma bateriju, nolika to uz galda un ļāva visiem patīk- smināties, tad atkal ievietoja atpakaļ. — Te vēl, — viņš izņēma no kabatas otru bateriju un nolika blakus flāze­ram. — Visiem pietiks. Tagad, ja jūs to patiesi gribat, jūs izklīdīsiet pa kajītēm. Lūdzu, saprotiet mani pareizi*1 es neesmu pret to, ka mirst tas, kas vairs negrib dzīvot. Bet, ja. kāds baidās pretoties visu viedoklim un atzīst, ka bai­dās nāves, tad kālab tam jāmirst? Kompānijas pēc? Lai paliek savā kajītē.
   —•■ Lai nomirst badā vai kautiņā ar robotiem, — pa­pildināja fiziķis. —■ Kam šīs runas, kaptein? Dodiet man ierocil
   —    Es teicu: visi izklīdīs pa kajītēm.
   i —- Klausieties! — sacīja administrators. — Vai jūs esat pie pilna prāta? Vai tas patiešām nav joks? Bet jūs, in- spektor? Kur jūsu likums? … Viņus taču vajag atbruņot! Viņi ir ārprātīgi!
   Inspektors pašūpoja galvu.
   —           Un to sakāt jūs, kas gandrīz pazudinājāt kuģi? Nē, neliedzieties: es zinu, ka man taisnība. Likums ir miris, administrator, citādi jūs nebūtu šeit. Es esmu gatavs mirt.
   —           Inna! — sacīja administrators. — Jūs… vai patie­šām jūs gribēsit mirt tagad, kad neesat viena?
   Aktrise domīgi palūkojās viņā.
   —           Es jūs saprotu… — Viņa uz brīdi pieglauda galvu Lugovoja plecam, pasmaidīja. — Man pašlaik ir labi, jā. j Bet tik daudz reižu jau bijis labi — un pēc tam kļuvis slikti. Vai nav labāk aiziet labā garastāvoklī? — Viņa palūkojās stūrmanī. —1 Jūs taču nepametīsit mani vienu, Saša?
   Stūrmanis norija kamolu kaklā un pamāja.
   —■ Administrator! — Istomins teica. — Mēs novērtējam jūsu pūles. Bet tās ir veltas. Mēs esam izlēmuši — un ne­pūlieties mūs atrunāt.
   —          Vera! — iekliedzās Karskis. — Bet tu taču to ne­gribēsi?
   Viņa lēni pacēla uz viņu acis.
   —    Droši vien tā būs labāk, — viņa klusi sacīja.
   5 — Arī tu? Kāpēc?
   Vera tikai pašūpoja galvu un nolaida skatienu.
   «Kur īstie vārdi?» skumji nodomāja Karskis. «Nē, ne vārdi — kur darbi? Kur dižie mērķi? Kas mēs bez tiem? Pīšļi…»
   —; Neviens nav pret, —- drūmi konstatēja kapteinis. — Jūs esat brīvi cilvēki. Dariet ar sevi, kā jums tīk. Es palikšu šeit, jo kapteinis aiziet pēdējais. Ejiet —: ja tas viss ir nopietni.
   Iestājās baiss klusums, it kā visi būtu pārstājuši elpot. Tad fiziķis iesmējās.
   —           Gads ir pagājis, — viņš teica. — Vai atceraties — es ierosināju visiem pēc gada satikties? Bet mēs pēc gada šķiramies un, man liekas, uz visiem laikiem. — Viņš pie­cēlās. — Ardievu!
   Narevs noklepojās.
   —           Ardievu visi! —' viņš sacīja. — Ar jums kopā bija brīnišķīgi. — Viņš paskatījās uz Milu. — Atļausit, es jūs pavadīšu. No kajītes mēs iziesim kopā — tā jums būs vieglāk.
   —    Paldies, — viņa nočukstēja pieceldamās.
   —           Ustjug, — inspektors teica. — Bet ja nu kāds tikai ievainos sevi?
   —    No flāzera? Tas ir grūti. Bet es palīdzēšu.
   —   Jūs spēsit?
   —    Man jāspēj.
   —    Tad es varu būt mierīgs, — aiziedams sacīja Petrovs.
   Vera piegāja pie administratora, nekautrēdamās ap­skāva to un noskūpstīja. Viņš arī gribēja to apskaut — viņa veikli aizgriezās (viņš nekad nebija varējis saprast, kā tas sievietēm izdodas), aši noteica: «Nepavadi mani — es neizturēšu,» — un piegāja pie Zojas.
   •— Ejam, doktor?
   1 — Kurp? Jā, protams . ?
   —    Vai jums slikti?
   —           Es nezinu… Droši vien ne. Bet jums? Es kaut ko gribēju jums vaicāt… Nekādi nevaru atcerēties, ko, — Zoja pašūpoja galvu un piecēlās, atbalstoties uz Veras rokas. — Ejam, meitenīt, laiks …
   Pie galda palika kapteinis un administrators. Flāzers gulēja uz galda, un tā metāls blāvi spīdēja izkliedētajā gaismā. Kapteinis piecēlās un samazināja gaismu. Vienas kajītes durvis atvērās. Kapteinis saspringa, zem adminis­tratora nočīkstēja krēsls. Iznāca inženieris.
   —    Es te pasēdēšu, — viņš sacīja. — Cerēju Sašu atru­nāt. Viņa to ir aprijusi. Tagad viņam beigas.
   —    Tur nebūtu nekas slikts, — teica administrators, —ja vien priekšā būtu bijusi dzīve.
   Kapteinis pamāja. Rudiks paņēma savu flāzeru un no­lika blakus uz galda.
   Viņi raudzījās kajīšu aizvērtajās durvīs. Viena no tām tikko manāmi iedrebējās. Kapteinis piemiedza acis. Durvis pavērās, pēc tam lēni atgriezās iepriekšējā stāvoklī. Us­tjugs pasmīnēja ar lūpu kaktiņiem. Otras durvis pavērās par dažiem centimetriem. Likās — aiz tām dzirdama sa­springta elpa. Un arī šīs durvis pēc dažām sekundēm aiz­vērās. Vēl kādas nodrebēja, starp tām un stenderi pavērās šaura, tumša plaisa — kajītē bija izslēgta gaisma. Durvis tālāk nevērās un arī neaizvērās. Kapteinis dzirdēja, kā aiz pleca sēc Rudiks, kā knakšķina pirkstus administra­tors, tikko turēdamies, lai nepielektu, lai nesāktu kliegt pa visu kuģi…
   Ceturtās durvis atvērās uzreiz. Pa tām iznāca fiziķis. Viņš pienāca pie galda.
   —   Miers godīgai kompānijai, — viņš noteica. — At­vainojiet, ka esmu aizkavējies: kārtoju papīrīšus, lai cik tas muļķīgi. Dodiet man šurp to lietiņu!
   Viņš paņēma flāzeru, pasvaidīja rokā un piemiedza aci.
   —   Vai te viss ir tā, kā vajag? — viņš vaicāja kaptei­nim. ■— Kur jānospiež — vai te?
   Ustjugs nepaguva atbildēt, nepaguva brīdināt, ka ne­vajag nospiest pirms laika. Mehānisms iedarbojās. No­plaiksnīja. Aizjoņoja zili zibeņi. Sausi un skaļi nodārdēja. Uz galda virsmas radās slīpa, pārogļota strīpa, stūrī uz grīdas svārstījās plastmasas segums. Fiziķis apjucis pa­smaidīja.
   —: Velns, —- viņš teica. — Es pat nobijos. Nu, bet otr­reiz nekļūdīšos. Pieredzei liela nozīme.
   Te piepeši atskanēja kliedziens. Viņi, uzreiz pazina balsi: kliedza Zoja. Kapteinis pielēca kājās. Abi ar fiziķi . vienlaicīgi spēra soli uz viņas kajītes pusi. Durvis atvē­rās. Parādījās Zoja. Viņa turējās pie stenderes.
   Nē! — viņa čukstēja. — Pagaidiet! Nevajag!
   —    Kas noticis? .—; satraukti noprasīja kapteinis.
   —- Vera^jj « teica Zoja un negaidīti pasmaidīja. — Vera. s ?
   r—* Vera — ko?
   —      Ak, nu, kā gan jūs nesaprotat.. -. Pieci mēneši, ses­tais! (Administrators lēni piecēlās, viņa mute atvērās aiz­vien plašāk.)
   —- Pieci mēneši? Ko tas nozīmē?
   —■ Grūtniecību, protams, — Zoja neiecietīgi teica. — Vai tad jūs vēl joprojām ticat, ka bērnus atrod zem kāpostlapas? Vai, jūsuprāt, tos sameklē kaut kur citur?
   —     Ak, grūtniecība, — kapteinis Ustjugs noteica, itin kā tas būtu svešvārds, ko neiedomājami grūti izrunāt.
   Zoja nikni piecirta kāju. Tad fiziķis gari nosvilpās un teica:
   —     Malacis meitenīte! Laba mācība muļķiem! ? Viņš skatījās Zojā, un viņa acis smējās. — Tā arī vajag! Ko? Liekas — divertisments tiek atcelts! Bet es vēl domājuT no kā gan viņa kļūst tik resna? Vivat!
   Pacēlis roku, piemiedzis acis un ierāvis galvu, viņš iz­šāva visu lādiņu griestos. Šķindēja stikli, un fiziķis smējās.
   Visi sabruka salonā. Kapteinis teica rakstniekam:'
   ■— Mūsu krājumos vēl ir vīns. Kas vēlas vīnu?
   —     Visi vēlas! — fiziķis paziņoja. — Vajag taču iedzert, ja uz sliekšņa stāv nākamā paaudze! Un novāciet šo te.
   Kapteinis iegrūda flāzeru kabatā.
   —     Par mīlestību! —■ iesaucās Narevs. «3 Noteikti par mīlestību!
   *
   Tāds bija notikumu pavērsiens. Un neviens vairs ne­domāja — būt vai nebūt, un neviens neapsprieda jautā­jumu, kā vislabāk nokārtot rēķinus ar šo pasauli. Tā jau nebija, ka viņi pēkšņi noticētu brīnišķīgajai nākotnei, taču pirmais šīs nākotnes iedzīvotājs jau atradās ceļā, un viņu vajadzēja sagaidīt ne tikai ar autiņiem —■ arī nā­kotne bija jāsagatavo, lai būtu viņam tieši laikā, nebūtu pārlieku šaura un par to nebūtu jāsarkst ne dāvinātājiem, ne tiem, kam nāksies to izmantot ilgus un garus gadus.
   Vera raudāja, slēpdama seju pie administratora krū­tīm, — viss, ko-viņa bija gribējusi un nebija uzdrošinā­jusies izteikt šajos garajos mēnešos, tagad izlija asarās, izrāvās neskaidros izsaucienos. Administrators glāstīja viņas plecus un smaidīja. Tad teica:
   —    Nu, mīļā … tagad taču viss ir labi?
   Vera pakratīja galvu tā, ka mati noplīvoja uz visām pusēm.
   1 — Kas tad vēl?
   Viņa noteica, elsodama:
   —    Kā tad viņš būs viens?
   —           Viens? Kāpēc viens? — Karskis smaidīja. — Es do­māju, ja viņš arī apsteigs pārējos, tad tikai par kādu pus­gadu, ne vairāk.
   —; Kaptein, — iesaucās Karskis, — kur tad galu galā ir vīns? '
   —           Vīns ir tur, — drūmi atbildēja kapteinis. — Bet mēs esam šeit.
   *
   Tad visi patiešām sajuta, ka ir izbadējušies. Cilvēki at­kal gribēja dzīvot —; tātad vajadzēja vismaz pavakariņot.
   Militārā dispozīcija tika izstrādāta salonā.
   •— Narev, — teica inspektors. — Jūs tos pazīstat labāk par mums. Pamēģiniet nokārtot visu miera ceļā. Ko viņi grib? Kāpēc sākuši rīkoties pret mums? Vai varbūt jūs tiem esat iedvesis tādu domu?
   —           Iedomājieties tikai — nē, —; atbildēja Narevs. — Es centos vispār par jums nedomāt, par vairākumu no jums. Kas tad, jūsuprāt, man tiem jāsaka?
   —           Patiešām — kas? — pārlika inspektors. — Kā tad sarunāties ar mašīnām? Kāda diplomātija te vajadzīga?
   —           Tāds paņēmiens neder, — noteica administrators. — Ar mašīnām nesarunājas. Ja ielaižamies uz pārrunām, tad tas nozīmē, ka tās nav mašīnas, bet mums līdzīgas būtnes.
   —; Bet tās taču ir mašīnas! —; iesaucās inspektors.
   —    Jā, — piekrita fiziķis. — Taču badojamies mēs.
   —          Un tomēr, — kapteinis sacīja, — ja tās ir tikai ma­šīnas … Kādā veidā mēs tās traucējam?
   —          Eh! —^ sapīcis sacīja Narevs. —1 Mēs tās netrau­cējam!
   Kāpēc tad tās?.;.
   —    Ļoti vienkārši —programma un gaiss.
   —    Nesaprotami, — sacīja administrators.
   —    Tie ir kalnu roboti. To programma — urbt, lauzt, iet pāri visiem šķēršļiem. Vai sapratāt? Tas ir it kā bez­nosacījuma reflekss. Kamēr tie tika nodarbināti, viņi dar­bojās tikai tā. Bet pārējie iemesli… Daļa no tiem pare­dzēta rūdu iegulu izstrādei un pavadoņiem, kur nav at­mosfēras. To ķermeņi oksidējas.
   —    Skaidrs, — noburkšķēja inspektors.
   —   Bet roboti nedrīkst mums darīt ļaunu… — fiziķis gribēja iesākt.
   —    Viņi jau arī mums neuzbrūk, tikai rada apstākļus, kuros mēs nevaram dzīvot. Kuru katru brīdi tie var kaut kur izurbt caurumu — un mums beigas.
   —    Nedrīkst kavēties, — noteica administrators.
   —; Jā, — norūca fiziķis. — Jūs, Karski, esat uzdevis mums darbiņu.
   —    To ir sešdesmit, — pēc brīža ieteicās Narevs. — Cik mums bateriju?
   —    Šeit — maz.
   —    Raktuvju roboti ir stipras ierīces, — Rudiks teica. — Cīnīties pret tiem ar flāzeriem, ja viņiem ir plazmas urbji…
   Dažas minūtes pagāja klusumā.
   Tad fiziķis ierosināja citu paņēmienu. Robotiem bija magnētiskā atmiņa. Ja varētu izgatavot pietiekami stiprus un ērtus elektromagnētus, tad varētu visu, kas ierakstīts šajā atmiņā, nodzēst, un roboti, palikuši bez programmas, izietu no ierindas.
   Rudiks plānu izbrāķēja. Nelaime bija ne tikai tā, ka robotu atmiņas bloki bija labi ekranizēti. Paņēmiens ne­bija derīgs arī tādēļ, ka šeit, pasažieru klājā, nebija no kā izgatavot pat vismazāko magnētiņu.
   Radās vēl daži līdzīgi projekti. Tukšs kuņģis, kā zināms, stimulē iztēli. Bet, lai realizētu jebkuru no priekšliku­miem, bija jānokļūst vismaz sintezatoru klājā.
   Vajadzēja riskēt. Kapteinis nolēma vadīt pārrāvuma grupu. Trīs ekipāžas locekļi un inspektors apbruņojās ar flāzeriem. Karačarovs paguva izjaukt galdu. Ar metāla caurulēm no tā karkasa varēja rīkoties kā ar nūjām. Grupa sapulcējās pie durvīm, un Istomins sagatavojās tās raut vaļā.
   Varēja domāt, ka aplencēji ir uzminējuši plānu? aiz durvīm bija dzirdami steidzīgi, smagi soļi. Acīmredzot roboti pārgrupē jās.
   —    Sākam, — kapteinis pamāja.
   Istomins atrāva durvis.
   Aiz tām bija tukšums. Roboti bija aizgājuši.
   —    Nesaprotu, — norūpējies teica kapteinis.
   Administrators paraustīja plecus.
   —    Jūs taču nedomājat, — viņš teica, — ka tie ir dum­jāki par suņiem? Suņi lieliski jūt cilvēku noskaņojumu. Arī roboti sajuta, ka mēs gatavojamies mirt, bet tiem pie­trūka takta, lai nogaidītu, kad mēs patiesi aiziesim. Toties tagad tie noskaidroja, ka, jūsu vārdiem, doktor, runājot, divertisments tiek atlikts, un aizgāja. Bet, —• viņš pacēla pirkstu, — ja tāda iespēja atkal radīsies, viņi noteikti to izmantos.
   —    Ak tā, — teica fiziķis. —v-Tātad tā vienkārši bija apbedīšanas komanda?
   *
   Kaujā bija gūta uzvara, neizšaujot nevienu šāvienu, tāpēc, kā likās, atkal bija atgūta jēga dzīvot. Sugas sagla­bāšanas instinkts ir varens. Bet cilvēks pēc dabas ir duā- ļistisks, un tas, kā pārpārēm pietiktu jebkurai citai sugai, ^viņam bija tikai mazākā puse.
   Kapteinis, administrators un visi pārējie saprata, ka pagaidām saņēmuši tikai pagarinājumu. Sadzīs rētas, aiz­mirsīsies bailes. Ja pa šo laiku viņi neatradīs kādu izeju, viss sāksies no gala un vēl smagākā veidā, tāpēc ka cil­vēkiem. iespējams, nāksies noskatīties, kā degradēsies viņu pēcteči. Ir pierasts vēlēt bērnam ko labāku par to, kas ir pašam. Ko viņi varēja novēlēt?
   Viņi saspringti meklēja un nevarēja atrast izeju, un bezcerība atkal sāka iezagties viņu sirdīs.
   *
   — Baidos, ka mums visiem nav taisnība, — teica Kar­skis, kad atkal — jau kuro reizi — iesākās saruna par to. r— Mēs kļūdāmies. Nepareizā vietā meklējam.
   —          Vai jūs zināt, kur jamekle? — drūmi vaicāja Pet­rovs.
   Administrators paraustīja plecus.
   —    Kad jūs, inspektor, mani ieslodzījāt…
   Petrovs kaut ko noburkšķēja zem deguna.
   —           … sēžot vientulībā, es domāju par jūsu pieņemta­jiem likumiem. Par likumiem, kas speciāli izstrādāti «Vaļa» pasaulei.
   —    Kas tad ir?
   —           Es nodomāju: ne vien likumiem —1 mūsu pasaulē visam jābūt savādākam. Tā nav līdzīga Zemei. Bet mēs turpinām domāt tā kā uz Zemes.
   —    Kā tas izpaužas? — vaicāja Istomins.
   —           Zemes konflikti ir vērsti, tā teikt, uz iekšu: tie ro­das un tiek atrisināti uz Zemes. Vai mums nav jārīkojas otrādi?
   —           Tas ir, jāmeklē izeja nevis uz kuģa, bet gan ārpus tā? — noprecizēja Karačarovs.
   —    Tieši tā.
   —           Jā, — sacīja fiziķis un nikni pakasīja pakausi, r— Vai patiešām … lai gan vispār… Nē, nē.
   Karskis palūkojās viņā.
   —    Liekas — jums nedod miera kāda doma.
   —           Nu, ko jūs esat man piesējušies! — pārskaities sa­cīja fiziķis. — Atšujieties! — Viņš pielēca kājās un pla­tiem soļiem izgāja ārā, ar spēku raudams durvis.
   —           Pagaidām, — sacīja Petrovs, pavadīdams ar skatienu fiziķi, — esmu sapratis tikai to, ka, arestēdams jūs, admi­nistrator, es rīkojos pareizi. Tikai neiedomājieties sākt lauzt kuģi otrreiz.
   —    Vai jūs patiesi domājat, — administrators vaicāja, ka tas biju es?
   —    Jūs un Narevs. Esmu par to pārliecināts.
   —    Ne viņš, ne es.
   •— Paklausieties! Jūs runājat ar tādu pārliecību, it kā zinātu, kurš ir vainīgais!
   —           Es domāju, jā, — atbildēja Karskis. ~ Padomājiet: kas toreiz nezaudēja saprātu? Divi cilvēki: Narevs tilpnē un inženieris, kurš atradās pavisam citā korpusā, pilnīgi izolēts no mums. Kas attiecas uz Narevu, tad viņš netika pametis tilpni un nebija rādījies augšā.
   Narevs pamāja.
   ^Inženieris? — Petrovs savilka plecus. ~ Atvainojiet, bet tās ir blēņas. Viņš tā mīl kuģi…
   —          Tomēr — tieši viņš. Nešaubieties? viņš pats man to pateica. Viņš bija dzirdējis mūsu sarunu ar kapteini par to, ka avārija var likt cilvēkiem atjēgties, viņš saprata, ka ar mums notiek kaut kas slikts, ka mēs virzāmies pretī bojāejai. Un viņš riskēja.
   —          Un jūs gribat mani pārliecināt, ka viņš pats ar sa­vām rokām…
   —          Kāpēc? Viņam ir remontroboti. Starp citu, tieši tā­pēc viņš tos neizmantoja remontā: bija nepieciešams, lai cilvēki paši cīnītos par savu dzīvību. Jā, protams, viņš mīl kuģi un, bojājot to, droši vien cieta. Bet cilvēkus viņš tomēr mīl vairāk.
   *
   Centrālajā postenī ienāca fiziķis, r— Kaptein, atļaujiet izmantot «Sigmu».
   —    Lūdzu, skaitļotājs tik un tā stāv bez darba. Ko jūs
   esat iecerējis?
   —          Tāpat vien, tīri teorētiski aprēķini. Starp citu, kāda ir mūsu sintezatoru jauda taupības režīmā?
   Kapteinis atvēra skapīti un izņēma no tā plakanu kār­biņu. Izmeklēja vajadzīgos kristālus.
   —    Te ir viss par sintezatoriem. Tieciet galā pats.
   ; —: Dodiet šurp! — Karačarovs ielika kristālus kabatā. — Kaptein …
   —    Jā?
   Fiziķis brīdi klusēja.
   —          Lai gan — nevajag, — viņš nesaprotami noteica, pagriezās un izgāja.
   Kapteinis atkal pievērsās pultij un raudzījās mērapa­rātu nekustīgajos rādītājos. Piepeši piecēlās. Apņēmīgi devās uz izeju. Apstājās. Atgriezās. Apsēdās.
   —    Tā taču nedrīkst! — viņš gandrīz iekliedzās. Tagad jau bija kļuvis skaidrs, kam bijusi taisnība, un
   bija kauns, bet vajadzēja iet pie Zojas nolūgties; viņš atcerējās viņas apdzisušo seju un domāja par to, kāda varētu būt viņas atbilde.
   Fiziķis soļoja šurpu turpu pa pastaigu klāju. Droši vien dažās stundās viņš te bija nostaigājis vairākus desmitus kilometru. Pēkšņi viņš apstājās, sažņaudza dūres, it kā gatavotos mesties kādam virsū.
   —: Desmit divdesmit pirmajā pakāpē! — viņš ieklie­dzās, lai gan neviena cita šeit nebija. — Tas ir neiespē­jami! Nav cerību!
   Viņš atlaida vaļā dūres, pārlaida ar plaukstu pierei.
   —           Tu sajuksi, — viņš teica pats sev un tūlīt atbildēja'.' — Ko lai dara? Divdesmit pirmajā pakāpē! Cita ceļa taču nav?
   Atmeta ar roku. Pastāvēja, šūpodamies papēžos. Teica?
   —    Jā, te patiešām var sajukt prātā.
   Pēc dažām sekundēm viņš klauvēja pie Zojas durvīm. Viņa pacēla pret viņu skumjās acis, kas izskatījās se­višķi lielas viņas novājējušajā sejā.
   —          Nepieciešama jūsu palīdzība, — viņš teica. —1 Ci­tādi es pagalam saslimšu.
   Zoja tikko manāmi pasmīnēja.
   —          Jauns uzbrukuma veids? Nevajag, es vairs neesmu tā vērta.
   Viņš no sākuma pat nesaprata. Tad nosarka.
   —          Jūs pašlaik esat daudz skaistāka nekā toreiz, —■ viņš pārliecināti sacīja. — Un ne tikai. Jūs vienkārši esat labāka.
   Viņa lēni pašūpoja galvu.
   —    Ko tad jūs gribat?
   —          Vai jūs zināt, kas ir uzmācīgas idejas? Klausieties uzmanīgi, es tūlīt jums vienu izklāstīšu. Ja izrādīsies, ka es vienkārši esmu sajucis prātā, tad visu svēto vārdā pa­centieties mani tūlīt izolēt. Norunāts?
   —          Manu nabadziņ! — viņa teica. — Es taču neko ne­saprotu no jūsu idejām.
   —          Tas ir labi. Xa jūs, nespeciāliste, nesapratīsit, tātad mana ideja nekur nav derīga. Vai esat gatava? Klausie­ties …
   *
   Kapteinis ienāca Inženierpostenī. Tur sēdēja Rudiks un viebdamies un nopūzdamies dzēra kaut kādu duļķainu šķidrumu. — Nenāk miegs, kaptein?
   —          Ejam apgaitā. Citādi mēs pēdējā laikā esam izlai­dušies.
   —          Saprotu, — līdzjūtīgi sacīja Rudiks. Nebija apgai­tas laiks, bet ja nu nav kur dēties… — Apskatīsim, starp citu, tāmburu. Saška ziņoja, ka ir sašķaidījis automātu lupatās. Bijusi tāda situācija …
   Viņi nokāpa un aplūkoja automātu. Vispār jau nebija ko aplūkot.
   —           Nav remontējams, — pārliecināti sacīja inženieris. — Mums gan, vienalga, nenāksies iziet ārā. Tā ka pār­dzīvosim.
   —           Nu? —i Ustjugs pavīpsnāja. — Bet ja nu kādam pēkšņi sagribas pabūt pie dabas krūts?
   Rudiks nopietni atbildēja:
   —           Galējas nepieciešamības gadījumā mēs vēl varētu atvērt: vienkārši izgriezt. Bet tad iekšējā plāksne pa­liktu nobloķēta uz visiem laikiem.
   Kapteinis lēnām pārvilka ar plaukstu pār gludo me­tālu.
   —    Labi, viņš teica, —• ka mums nenāksies atvērt.
   *
   —          Es saprotu, — sacīja Zoja. Tagad viņa sēdēja uz dīvāna, pievilkusi kājas sev klāt. — Bet vai tad ir nepie­ciešams uzreiz — tādu milzeni? Ja nu sāktu ar nelielu?
   —           Es par to esmu domājis. Lai nebūtu Zeme, lai būtu arī jāpaliek kaut vai piecdesmit kilometru rādiusā — pat tad, izmantojot sintezatoru ar maksimālu jaudu, ierobe­žojot visas citas prasības, — ar visu to būs vajadzīgi gadu tūkstoši., *
   Viņš apklusa, atbalstījis galvu rokās. Zoja nopūtās.
   —    Jā. Tas ir ļoti ilgi… — viņa žēli teica.
   Fiziķis pamāja.
   t~ Es neredzu cita ceļa.?; — viņš nomurmināja. — Un ne par ko citu nevaru domāt. Galva plīst pušu… — Viņš izstiepa roku un pieskārās viņas pirk­stiem — sajuta, kā tie nodrebēja. — Zoja… Es nevaru no šejienes aiziet. No jums. Šoreiz… Saprotiet taču!
   Viņa klusēja, un viņš nobijās.
   —    Vai tad ir jāpasaka skaļi, ka es jūs mīlu?
   Zoja ilgi skatījās viņā, un viņam likās, ka viņas acīs ir asaras.
   —          Protams, vajag, — viņa klusi teica. — Runājiet par to un lieciet man noticēt. Es gribu ticēt…
   —           Tad es nodzēsīšu gaismu, — viņš teica. —• Jums taču pašai ir sava gaisma.
   —    Jūs gaida vilšanās.
   —Nē. Tikai šo gaismu redzu vienīgi es. <
   Par to Zoja nebija pārliecināta, bet skaļi neko ne­teica — un kāpēc arī tas būtu vajadzīgs? Mīlestību ne­pierāda un neapstrīd, tai vienkārši vai nu tic, vai netic.
   *
   —           Fiziķis, liekas, ir kaut ko izdomājis, — kapteinis sa­cīja Rudikam, kad viņi, pabeiguši ārpuskārtas apgaitu, gāja pa pasažieru klāju. —• Viņam dažkārt ir tīri jēdzīgas idejas. Es gulēšu mierīgāk, ja būšu dzirdējis, kas viņam padomā.
   Viņš pieklauvēja pie kajītes durvīm. Neviens neat­bildēja.
   —■ Guļ, — Rudiks teica.
   —           Būs jāatliek uz rītu, — sacīja kapteinis. Viņš pie­klauvēja vēlreiz un pagrūda. Durvis atvērās. Kajīte bija tukša. — A, viņa nav, — kapteinis noteica. — Iesim.
   —    Kur tad viņš tagad var būt?
   —           Nu, kuģis ir liels, — noteica kapteinis, bet viņa balss tonis neatbilda vārdu jēgai. Kapteinis sāka iet ātrāk, it kā pasažieru salons viņam pēkšņi būtu kļuvis netī­kams.
   *
   Pamodies fiziķis jutās laimīgs. Viņš mīlēja sievieti, un viņa bija blakus. Kas vēl dzīvē vajadzīgs?
   Nolādētā tieksme pēc vispārinājumiem arī šoreiz viņam izdarīja lāča pakalpojumu: viņš sāka domāt, kas ir un kas nav vajadzīgs dzīvei, un neprātīgā ideja atkal pār­ņēma viņu, un viņš sajuta mutē rūgtumu.
   Viņš klusi apģērbās, cenzdamies nepamodināt Zoju, lai gan tieši to viņam gribējās. Bet sirdsapziņa bija nemie­rīga, un viņš zināja, ka šāds stāvoklis turpināsies, līdz viņam nepierādīs, ka šīs domas ir galīgi murgi. Vai arī kamēr viņš nepierādīs pretējo.
   Viņš nolēma, ka neprasīs, lai viņa ideju apspriež ko­pīgi. Labāk bija to pārrunāt ar katru atsevišķi, kad kai­miņa viedoklis nevarēja iespaidot sarunas biedru.
   Vispirms viņš iegāja pie administratora. Izstāstīdams viņam, fiziķis noskaidroja sīkumus arī sev.
   Karskis viņu uzklausīja nopietni un uzmanīgi.
   — Nezinu, — viņš teica. — Vajag padomāt, apspries­ties. Pamatīgi padomāt, nesteidzoties.
   Administratora valodā tas nozīmēja — nepiekrist.
   *
   Kapteinis drūmi raudzījās Karačarovā, it kā pūlēdamies izlasīt viņa sejā, kur fiziķis ir bijis naktī.
   —          Cik, jūs sakāt, gadu? — viņš pārvaicāja. Pēc tam neviļus pavīpsnāja.
   —          Nē, — viņš sacīja. — Varbūt tas varētu iedvesmot teorētiķus. Bet es esmu tiešs un praktisks cilvēks. Dzī­voju šodienā. Ja nepieciešams izdot pavēli, kas vajadzīgs šodien, — es to izdarīšu. Un pats izpildīšu. Pat ja par to vēlāk būtu jāmaksā. Bet es nezīlēju tūkstoš gadu uz priekšu.
   Fiziķis neapvainojās: viņš sajuta savu pārākumu pār kapteini. Un vai Ustjugam nebija taisnība?
   *
   Inna viņu uzklausīja izklaidīgi. Viņa bija neapmieri­nāta, ka fiziķis iztraucējis viņas tualeti.
   —          Ak, pavaicājiet labāk Sašam, kad viņš pamodīsies, — viņa teica.
   Karačarovs paraustīja plecus. Inna saķēra viņu aiz pie­durknes.
   —          Doktor, — viņa lūdza. — Viņš ir tik jauns.Ј i bet tas nekas. Un nelūkojieties manī tā.
   —          Es jau arī nelūkojos, — atbildēja fiziķis un devās pie Nareva.
   —           Vai zināt, —: robotu dievs viņam īgni teica, — ir labi tā nopietni un filozofiski domāt par bērniem un par to, kas tiem būs un kas nebūs vajadzīgs, ja uzskatāt, ka jums pašam bērnu nebūs.
   —    Hm, — noņurdēja fiziķis.
   —           Jā! — Narevs noskaitās. — Vai jums ir bijuši bērni? Man arī ne. Un es patiesi nezinu ..;
   —    Es arī ne.
   Narevs pasmaidīja.
   —    Nu, izklāstiet.
   Viņš uzmanīgi uzklausīja. .
   —           Jūs būtu izdomājis kaut ko… tuvāku, vai. Kaut ko konkrētu, reālu. Tik tāls mērķis gandrīz jau vairs nav mērķis.
   —          Muļķības! — fiziķis saniknojās. — Lielu mērķi tu­vumā jūs vienkārši nevarat saskatīt.
   —           Tā ir teorija, — iecietīgi teica Narevs. — Bet jūs dodiet man darbību.
   —           Nekas man jums nav jādod! — nikni atcirta Kara­čarovs.
   *
   Inspektors viņu uzklausīja klusēdams.
   —           Redzat, — viņš pēc tam sacīja. — Kā jums zināms, es no tā absolūti neko nesaprotu, bet, ja man liks kaut ko izdarīt, es izdarīšu. Lai izlemj citi.
   Viņš bija sliktā garastāvoklī un varbūt nebija nakti pat gulējis: viņa acis bija iekritušas, un zem tām bija tumši pusloki.
   —    Vai jūs slikti jūtaties? — vaicāja Karačarovs.
   Inspektors atmeta ar roku.
   —           Nē, nē, == viņš teica noplakušā balsī. — Tikai at­miņas nomoka. Mīlēt taču var arī ne tikai klātesošos, vai ne?
   —    Piedodiet, — Karačarovs teica.
   *
   Inženieris Rudiks viņa ideju uztvēra savādāk.
   —           Tā nekas, — viņš piekrita. — Ar vērienu. Tikai nevaru iztēloties, kā tas atrisināsies praktiski.
   —    Es taču paskaidroju. Ir reakcijas starp elementār­daļiņām, kuru rezultātā, teiksim, no divām daļiņām ro­das trīs. Citiem vārdiem, mēs, patērēdami enerģiju, va­ram radīt vielu ar mums vajadzīgo zīmi. Pēc tam…
   —           Jūs paskaidrojāt principu, — viņu pārtrauca inže­nieris, — bet es gribu redzēt tehnoloģiju. Šī radītā viela — kā jūs to izvadīsiet ārpus kuģa, izplatījumā?
   —    Es biju domājis izmantot dzinējus …
   —          Neizdosies. Dzinēji aprēķināti izstarojuma, nevis vielas izsviešanai. Un pārtaisīt tos nevar: tad tie ilgi ne­turēsies, bet jums taču vajag, lai tie darbotos ai-ai cik ilgi!
   —           Kaut ko droši vien var izdomāt, tas taču nav prin­cipiāls jautājums…
   —           Dažkārt izšķir tieši nebūtiski apstākļi. Izdomāt, pro­tams, var, bet jebkurā gadījumā nāktos montēt kaut kā­das iekārtas ārpus kuģa.
   —    Vai tad tas tik sarežģīti?
   —           Nē, ja vien varētu izkļūt izplatījumā. Bet mēs ne­varam. Precīzāk — iziet jau varam, bet atpakaļ vairs ne- nokļūt. Saprotiet?
   —    Nē. Vai patiešām nevar tikt galā ar tādu sīkumu?
   —■■ Lūkas automāts ir it kā sīkums, — inženieris pa­māja. — Bet, doktor, saprotiet taču, ka visgrūtākais ne vienmēr ir pats galvenais, un mēs šeit, tāpat kā jebkura cilvēce, esam vareni tikai noteiktās robežās. Vai gribat, lai es jums visu paskaidroju detalizēti?
   —    Ticu arī tāpat, — nomurmināja fiziķis.
   Galu galā viņi visi varēja iet pie velna, vai viņam bija vajadzīgs vairāk par visiem? Viņam ir Zoja. i ?
   Droši vien viņam tomēr bija vajadzīgs vairāk par vi­siem, tāpēc viņš devās pie rakstnieka.
   —    Kas ar jums noticis? — Istomins brīnījās.
   —    Nu tā… Sīkas vilšanās.
   —    Pastāstiet, kļūs vieglāk.
   Viņš aizrautīgi klausījās un, liekas, pārdzīvoja visu, ko stāstīja fiziķis, un redzēja, kā tam būtu jānotiek.
   —* Nu? — pabeidzis vaicāja Karačarovs.
   —    Manuprāt, spīdoši.
   —    Smejaties, vai?
   —           Sen esmiļ atradinājies. Nē, patiešām: tas ir īstais, kas vajadzīgs.
   —• Ak, vai! s-s teica fiziķis. — Pārējie domā citādij
   = Dabiski, — teica rakstnieks. — Viņi šo nākotni ne­saskatīja. Jums, mans draugs, ir viens trūkums: jūs pār­lieku ticat sava matemātiskā aparāta visvarenībai un uz­skatāt, ka, lietojot tik un tik reižu simbolus un pakāpes, ar to esat visu pateicis. Bet īstenībā neesat pateicis neko — jums ir nepieciešams tulks. Lai gan viens jums izdevās: jūs gandrīz piespiedāt mani noticēt, ka arī teh­nika dzīvē nav lieka.
   Viņš pasmīnēja — bija redzams, ka saruna par šo te­matu viņam patīk.
   —    Jūs, mans draugs, esat kā literatūra; ja cilvēks ne­prot attiecīgo valodu, visģeniālākais romāns viņam ir tikai papīru kaudze. Blakus tam glezniecība — viena visiem.
   —    Nu labi, labi, — fiziķis nepacietīgi sacīja. — Kāda jēga no šiem pārspriedumiem?
   Istomins piemiedza acis.
   —    Dodiet man laiku līdz pusdienām, tad redzēsit.
   Karačarovs piepeši izjuta negaidītu atvieglojumu, it kā
   atbildība par murgaino ideju būtu novelta no viņa ple­ciem uz rakstnieka sakumpušo muguru.
   —    Labi, — viņš sacīja. — Došu. Galu galā mēs esam vienas medaļas divas puses un, kas neizdevās vienam, iespējams, izdosies abiem.
   —    Beidzot jūs esat sācis saprātīgi domāt, —■ izklaidīgi teica rakstnieks. Viņš jau skatījās it kā cauri fiziķim, viņa roka uztaustīja diktofonu, pievilka to sev tuvāk, noņēmf mikrofonu. — Nu, ejiet, — viņš piebilda. — Ta­gad netraucējiet mani. Tā nav matemātika, te sekundes ir zelta vērtas.
   ••V
   … Viņi gandrīz nebija mainījušies, varbūt kļuvuši slaidāki un apgarotāki, bet ikvienā no viņiem varēja at­rast īpašības, kas bija • raksturīgas viņu tālajiem sen­čiem, dzimtas aizsācējiem, «Vaļa» ēras pamatlicējiem: Lu- govoja augums un fiziķa platie pleci, Zojas milzīgās acis un Milas kustību maigums, Veras melnīgsnējā āda un Na­reva asie vaibsti, un administratora caururbjošais ska­tiens — šo cilvēku pazīmes, kuri sen vairs nebija uz «Vaļa». Kopš tā laika bija nomainījušās paaudzes, mirstot tās iesaistījušās matērijas riņķojumā, un atomi, no kuriem viņi bija sastāvējuši, tagad turpināja dzīvot to ķermeņos, kam pašlaik bija jāuzsāk jauna ēra — Lielā Vaļa ēra, atklātās cilvēces ēra.
   Vecais «Valis», bezgala nolietots un lāpīts, tik sens, ka bija pat nesaprotami, kā tas varējis izplatījumā tik ilgi eksistēt, atradās orbītā ap Lielo Vali — planētu ar vairāk nekā simt kilometru diametrā, kuras laukums ne­pārsniedza divarpus tūkstošus kvadrātkilometru. Bet tie bija nepārskatāmi plašumi salīdzinājumā ar kuģa noslēgto telpu, kur bija jārēķinās ar katru kvadrātmetru. Ve­cais «Valis» pārdzīvojis daudzus, tomēr bija sagaidījis šo dienu.
   Tuvumā zilgmoja planēta. Maza un tuva saule, aizdegta pirms dažiem gadiem, paguvusi jau sasildīt planētu un sa­gatavot to cilvēku atnākšanai, pašlaik atradās debess ķermenim otrā pusē, bet drīz jau tai bija jāparādās virs zemās atmosfēras; tās stari, lūstot gaisā, jau sasniedza cilvēku skatienus, kas bija sadrūzmējušies kuģa centrā­lajā postenī un observatorijā.
   Planēta bija kuģa meita. Radīta daudzu gadsimtu gaitā, nemitīgi sintezējot antivielu, kas sākumā bija šķitusi kā nereāls sapnis, bet pēc tam sāka veidoties aiz borta simt piecdesmit kilometru attālumā, un bija interesanti izse­kot pēc ierakstiem, kā, planētas masai pieaugot, bija mai­nījušās to savstarpējās orbītas. Izplatījums bija mierīgs, nekas nedraudēja tos izšķirt, izņemot vienu gadījumu, kad izplatījums sāka viļņot kā okeāns un nācās pielikt ne mazumu pūļu un parādīt augstu meistarību manipulā­cijās ar gravigēniem, lai neļautu stihijai šo sistēmu sa­graut. Tas bija sen, kad caur planētas irdvielu vēl varēja saskatīt gravigēna konstrukciju, kas bija kļuvis par jaunā debess ķermeņa kodolu. Cilvēki pārvarēja bries­mas, un no tā laika planēta auga bez traucējumiem. Jo tālāk, jo lēnāk auga tās acīm redzamie izmēri, nācās desmitiem un simtiem reižu mainīt sintezatoru detaļas, gravigēns planētas centrā galu galā aiz Vecuma pārstāja darboties. Tas notika, kad planēta jau bija kļuvusi par jūtamas gravitācijas centru un jaunajām antivielas daļi­ņām nebija cita ceļa kā nosēsties uz tās virsmas. Tās sē­dās, un planēta auga.
   Daudzas paaudzes veltīja savu dzīvi, kalpojot Planē­tai, kurai, — viņi to zināja, agri vai vēlu bija jāsa­sniedz aprēķinātais lielums. Tad, kad topošā planēta bija izaugusi līdz pusei, tika pabeigta jauna gravigēna kon­struēšana: pievilkšanas spēkam uz planētas bija jābūt nor­mālam, pie kāda bija pieraduši uz kuģa. Gravigēns tika ieslēgts izturīgā kapsulā un izmests, un jau .pirms pusgada, ļoti lēni Un uzmanīgi nolaižoties, tas nosēdās uz virsmas, bet pēc tam, kuģa gravigēnu stingri noteiktos periodos precīzu impulsu vadīts, iespiedās planētas vielā, pakā­peniski nokļuva līdz tās centram un tur sagaidīja ieslēg­šanas brīdi. Paaudzes, kas būvēja pasauli saviem pēcte­čiem, jau sen bija specializējušās pa dažām nepiecieša­majām profesijām — to vidū bija sintezētāji, gravigēnu konstruētāji, «Vaļa» vēstures un sabiedrības pētnieki, biologi un mehāniķi, katrs pārzināja ne mazāk kā divas specialitātes. Daudz kas bija aizmirsts no Zemes manto­tās bagātības, pārējais bija izmainījies līdz nepazīšanai, piemērojies «Vaļa» apdzīvotāju vajadzībām. Bet kuģa va­dības likumus, informāciju par daudzām citām zinātnēm, arī mākslu cilvēku atmiņa glabāja kā svētumu: cilvēki zi­nāja, ka bez tā viņiem nav iespējams dzīvot.
   Kad planētas masa bija sasniegusi aprēķināto lielumu, sintezatori pārslēdzās atmosfēras radīšanai. Lai to no­turētu, tika ieslēgts gravigēns. Grupa Saules zinātnieku aizdedza nelielu kodoltermisku gaismekli. Uz planētas jau norisa dabiskie procesi, bet, lai tiem palīdzētu, tika sintezēts ūdens (tajā laikā «Vaļa» iedzīvotāji jau bija iemācījušies sintezēt no attāluma un, nepametot kuģi, va­rēja radīt uz planētas jūru), bet biologi, kuri bija rūpīgi kopuši kokus nelielajā kuģa dārzā, vākuši un krājuši sēk­las, neatlaidīgā darbā panāca to, ka tagad zāle vienas die­nas laikā izauga līdz ceļiem, bet koki dažos mēnešos sa­sniedza trīs līdz četru metru augstumu. Visgrūtāk klājās ar dzīvnieku pasauli. Bet kristālos bija ierakstīta Zemes pieredze, kas ļāva stimulēt organismu attīstību pat no dažām ādas šūnām vai no jebkuras citas dzīvas vielas, tāpēc bija cerams, ka uz Vaļa parādīsies arī sava fauna. Jā, patiesi — darba bija milzums, visos pagājušajos gadu tūkstošos cilvēkiem bija sveši tādi jēdzieni kā garlaicība un izmisums.
   . Nu bija klāt brīdis, par kuru sapņojušas paaudzes.
   Cilvēks, kurš no bērnu dienām bija pēc daudzajiem kristāliem mācījies vadīt kuģi, apsēdās žēlabaini čīksto­šajā krēslā. Vecākais no Stūrmaņiem deva virzienu. Kuģa dzinēji bija klusējuši simtiem gadu. Tie bija gulējuši, * bet atmodās uzreiz un mīksti pagrūda kuģi uz priekšu.
   Pilots pārkārtoja stūres. Izplūdes gāzes novirmoja gar sāniem. Kuģis pagriezās. Uz ekrāniem peldēja planēta Valis. Pēc tam tā atradās aizmugurē, un kapteinis izslē­dza lielos dzinējus: bija laiks bremzēt. Kuģis sāka lēni nosēsties, tuvodamies virsmai.
   Čīkstēdams un šūpodamies tas iegāja atmosfērā. Kap­teinim bija grūti to noturēt vertikāli, un uzreiz daudz roku pastiepās uz pults klaviatūru, lai palīdzētu. Bet viņš jau bija mašīnu izlīdzinājis un novadīja to precīzi, un tā lēni tuvojās apaļam, gludam laukumam, uz kura kuģim bija jānosēžas, lai paliktu tur uz visiem laikiem.
   Cilvēki skaitīja korī: piecdesmit metru *tj trīsdesmit i?i divi… ir! .
   Iestenējās amortizatori, viens no tiem pārsprāga: pa ilgo laiku metāls bija noguris. Bet tagad tas nebija svarīgi.
   Cilvēki atvēra lūkas iekšējo plātni, to izgriežot, her­mētiskumam vairs nebija nozīmes. Un, drūzmēdamies tamburā, dažas minūtes klusējot raudzījās lejā.
   Viņu priekšā pletās no kosmosa iesētās zaļās pļavas, ziedu izraibinātas, un līkumodama no pakalniem tecēja upe un tiecās uz jūras baltputainajiem viļņiem, no kurie­nes pūta vējiņš un atlidoja dzīves un laimes smaržas. Ne­tālu šalca mežs, un koku galotnes šūpojās vējā. Saule stā­vēja augstu, un kuģis meta sev priekšā īsu ēnu.
   Cilvēki stāvēja klusēdami, jo vārdi bija lieki —? lejā
   gulēja viņu radītā zeme, it kā viņi būtu dievi.
   *
   Istomins apklusa. Visi klusēja, un krūzītēs dzisa ka­fija.
   —    Jā, — pēc tam sacīja fiziķis. — Tā tas arī būs.
   —• Ir vērts! — iesaucās kapteinis Ustjugs, —: Ko? Ir vērts!
   —          Bet patiesībā — droši vien būs vēl labāk! teica administrators.
   Rakstnieks neapvainojās.
   —    Jā, — viņš piekrita. — Būs vēl labāk.
   Inna cēla pie acīm mutautiņu.
   —          Stūrmaņu dinastija — tie būs mūsējie, — viņa iečukstēja Lugovojam, un viņš pieskārās ar lūpām viņas matiem.
   Inženieris Rudiks nopūtās.
   —          Jā, — viņš teica. — Tikai kā to visu dabūt aiz borta? Mēs taču netiekam laukā!
   Visi sajuta, ka griesti kļūst zemi un spiež fos, bija grūti elpot. Istomins teica:
   —    Es nezinu, kā. Bet ir jātiek ārā.
   —           Viss notiek kā vecajā labajā pasakā, — ar pēdē­jām sarkasma paliekām noteica Narevs. — Bija uzbru­kums, gandrīz vai kauja, mēs spīdoši tajā uzvarējām. Var sākt gājienu pretī laimei. Un mēs nezinām, ar kuru kāju jāsper pirmais solis!
   —          Detaļas, detaļas! — noskaities sacīja fiziķis. —• Teo­rija tomēr ir simpātiskāka! Kaptein, inženier! Vai patie­šām nav iespējams neko izdomāt!
   Kapteinis paraustīja plecus.
   —           Dabūt ārā matēriju — tas vēl nav nekas. Bet, kā jūs varēsit dabūt aiz borta gravigēnu, pie tam vēl nogā­dāt to vajadzīgajā vietā, to es, atklāti sakot, nevaru iedo­māties. Tā ir elementāra situācija, bet tieši tas ir slikti —^ no sarežģītiem stāvokļiem vienmēr ir vieglāk atrast izeju.
   Fiziķis sāka kaut ko svilpot. Pēc tam piecēlās inspek­tors Petrovs. Viņš aplūkoja sadrūvušos cilvēkus.
   —           Inspektor, — sacīja Narevs. — Es lieku priekšā apsūdzēt šos abus divus nepamatota optimisma izplatī­šanā.
   —          Labi, —: teica inspektors. —- Ja visa vaina ir tikai šajā gravigēnā, tad es to nogādāšu, kur vajag.
   Inženieris Rudiks pašķielēja viņā.
   —          Jūs droši vien nesapratāt, — viņš sacīja. —■ Iziet ārā var ikviens, bet viņš nevarēs atgriezties atpakaļ: ieeja būs nobloķēta cieši un —■ uz visiem laikiem.
   —    Es nerunāju par atgriešanos, —- teica inspektors.
   —    Paklausieties… — administrators lēni iesāka.
   —^ Es zinu, ko runāju, Petrovs viņu pārtrauca. — Esmu jau vecs, un šī lidojuma finišā nebūs manu pēc­teču, jo vienīgā, kas man būtu varējusi tos dāvāt, pali­kusi tālumā. Es nodzīvošu un nomiršu bez jēgas, bet tas mani neapmierina. Es zinu, ka ir jātiek ārā, un es tikšu> Tikai pēc iespējas labāk izskaidrojiet man, kā tur visu vajag izdarīt, lai tas nebūtu velti: ja esmu pareizi sapra­tis, tad pēc manis vairs ārā netiks neviens.
   Cilvēki klusēja.
   —    Būs bērni, =■= inspektors sacīja. — Vēl pavisam ne­sen mēs bijām gatavi mirt paši; vai tiešām rūpes par viena vecīša dzīvību varēs liegt ceļu nākamajām paau­dzēm?
   —   Es jūs mīlu, inspektor, — sacīja Zoja. — Jūs esat cilvēks.
   Es priecājos, — Petrovs teica, — ka jūs to saprotat.
   *
   —    Mierīgi, mīļā, mierīgi, v? ^atkārtoja Zoja. Vera gulēja, iekodusi lūpā, un viņas acīs bija bailes. Tas vien­mēr ir briesmīgi. — Kliedz, Veriņ, — runāja Zoja. s— Kliedz…
   Vera kliedza. Kliedziens aizskanēja līdz salonam. Tur bija sapulcējušies visi un ieklausīdamies klusēja. Ad­ministrators staigāja no viena stūra uz otru un kodīja pirkstus, lai sajustu sāpes. Viņam likās, ka tā būs go­dīgāk.
   Inspektors Petrovs piecēlās, slepus pamāja inženierim un izgāja ārā. Neviens to neievēroja. Pēc piecām minū­tēm piecēlās arī inženieris. Arī viņam neviens nepie­vērsa uzmanību.
   Viņi satikās pie tambura. Inženieris palīdzēja inspek­toram uzvilkt skafandru. Nelielais kapsulā ievietotais gravigēns —- nākamās planētas kodols jau atradās tam- burā. Turpat inženieris savlaicīgi pieslēdza kabeli plazmas grieznim, ar kuru inspektoram bija jāatver ārējās plāt­nes slēdzene, ko bloķēja sabojātais automāts.
   —; Jūs- tikai laikus nokomandējiet, —; teica Petrovs. <— Lai es zinātu, kad apstāties.
   —    Pats par sevi saprotams, —■ atsaucās inženieris.
   —    Jūs to kaut kur ierakstiet pēcnācējiem, — inspek­tors teica, — ka es esmu apglabāts planētas centrā. In­spektors Petrovs.
   —    Tas būs taisnīgi,; — inženieris piekrita.
   Petrovs izņēma cigareti. Paciņā bija atlikušas vēl da­žas. Viņš atdeva tās inženierim.
   —    Šo es izsmēķēšu, — viņš noteica. — Bet pārējās—; varbūt kādam iegribas. Tikai tērējiet saprātīgi. Vairāk nav.;
   Viņš smēķēja lēni, it kā vilcinādams laiku. Kļuva dzir- dami soļi. Pienāca kapteinis.
   == Nolēmāt tagad? —■ viņš lietišķi noprasīja, it kā runa būtu par ko ikdienišķu, Jā, būtībā viņam tā tas arī bija: viņš atkal strādāja ekspedīcijā ar stipriem cilvēkiem, kuriem bija dots mērķis — uzbūvēt planētu. Vienam no viņiem nācās upurēt dzīvību. Tā bija gadījies arī agrāk, un kapteinis atkal jutās jauns.
   —          Jā, — teica inspektors. — Gribu tikai sagaidīt. Uzzi­nāt, vai viss beigsies veiksmīgi.
   Viņš ar galvas kustību norādīja augšup.
   No turienes atskanēja jauns kliedziens. Tagad Vera kliedza bez pārtraukuma.
   Un pēkšņi kļuva dzirdama otra balss — vāja un spie­dzīga.
   —          Nu, viss, — sacīja inspektors. — Labu veiksmi jums. Mans uzdevums ir visvienkāršākais.
   Viņš meklēja ar acīm pelnutrauku, tā šeit nebija, un viņš nosvieda izsmēķi uz grīdas. Kapteinis izlikās to ne­redzam. Viņi abi ar inženieri izgāja no tambura un apstā­jās gaitenī.
   —          Neaizmirstiet — grieznim uzreiz jādod pilna jauda, — atgādināja inženieris, lai gan inspektors jau bija ne reizi vien trenējies.
   Petrovs pamāja un aizvēra ķiveri. Viņš ieslēdza griežņi un novirzīja plazmas liesmu uz slēdzeni. Drīz kļuva dzir­dama svelpoņa— gaiss sāka aizplūst izplatījumā. Tajā pašā brīdī iekšējā plātne izkustējās no vietas.
   —   Ātrāk! — uzsauca Rudiks.
   Plātne aizvien vairāk aizklāja izeju, un cilvēki atgāja malā, lai varētu saskatīt inspektoru. Tad plātne noklak­šķēja, pārcērtot kabeli. Bet kapteinis paguva ievērot, ka mirkli pirms tam ārējās lūkas vāks nodrebēja.
   —    Postenī! —■ kapteinis uzsauca.
   Viņi metās uz posteni. Lugovojs jau bija tur un sē­dēja pie ieslēgta ārējās apskates ekrāna.
   Bija redzams, ka inspektors, apskāvis gravigēna kap­sulu, ar kājām atgrūdās no borta, ieslēdza skafandra dzi­nējus un aizlidoja.
   Lugovojs nosauca attālumus. Inspektora figūriņa kļuva arvien mazāka. Drīz tā gandrīz vairs nebija atšķirama uz mūžīgās tumsas fona.
   Ieskrēja fiziķis. Viņš paskatījās uz cilvēkiem, pēc tam uz ekrānu. Lēni vilkās sekundes.
   —    Pietiek, — Karačarovs klusi sacīja.
   —    Stop! — stūrmanis iesaucās mikrofonā. — Labi!
   —          Kārtībā! — atskanēja inspektora balss. — Vai es esmu visu izdarījis, kā vajadzēja?
   —    Pamēģiniet tagad ieslēgt… Jā, viss ir kārtībā.
   —    Ļoti labi, — sacīja inspektors Petrovs.
   i —- Inspektor! — Kapteinis pierāva sev klāt mikro­fonu. — Vienu mirkli! — Viņš pievērsās fiziķim. — Kas viņai — zēns? Meitene?
   —    Meitene.
   —    Hallo, inspektor! Vai jūs mani dzirdat? Hallo!
   Atbildi viņš nesaņēma.
   *
   Vakariņu laikā sievietes raudāja. Vīrieši turējās, bet ar grūtībām. Karskis pielēja glāzi un piecēlās.
   —           Tagad mēs esam cilvēce, — viņš sacīja. — Mums ir sava vēsture un savs varonis un augsts mērķis, un bērni. Ir pagātne un ir nākotne. Par cilvēci!
   —          Un par to, — piebilda Istomins, — ka sācēji tomēr bijām mēs.
   Kapteinis palūkojās Zojā. Viņa kaut ko sacīja fiziķim, un caur asarām viņas sejā vīdēja smaids. Kapteinis nopū­tās un padomāja, ka par tiesībām būt kapteinim dažkārt nākas maksāt pārlieku dārgi.
   —          Padziedāsim! — lika priekšā fiziķis. —• Kas uzsāks? Es labprāt, bet nav dziedamās rīkles… Saša, jūs esat mūsu solists — sāciet abi ar Innu! Es varu aizskriet pēc ģitāras…
   Viņš jau bija piecēlies, kad Inna pacēla roku.;
   —    Pagaidiet! — viņa sacīja. — Klausieties!
   Durvis bija vaļā un no tālienes — no hospitāļa noda­lījuma līdz salonā sēdošajiem atskanēja skaidri dzirda­mas bērna raudas.
   —           Te jums ir soliste! — Inna teica. — Tāda dziedātāja, spējiet tikai turēt līdzi!

   Pirmā nodaļa . Otrā nodaļa « Trešā nodaļa , Ceturtā nodaļa Piektā nodaļa Sestā nodaļa . Septītā nodaļa Astotā nodaļa , Devītā nodaļa « Desmitā nodaļa * Vienpadsmitā nodaļa Divpadsmitā nodaļa Trīspadsmitā nodaļa Četrpadsmitā nodaļa Piecpadsmitā nodaļa Sešpadsmitā nodaļa Septiņpadsmitā nodaļa Astoņpadsmitā nodaļa
   В. Михайлов
   ДВЕРЬ С ТОЙ СТОРОНЫ На латышском языке
   Серия «Приключения, фантастика, путешествия» Издательство «Лиесма» Рига 1980 С русского перевел П. Зирнитис Художник А. Галевиусс
   HB JA 2885 Vladimirs Mihailovs VIŅPUS DURVĪM
   Redaktore J. Roze. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniskā redaktore G. S|ep- kova. Korektore J. Indāne. Nodota salik­šanai 15. 08. 79. Parakstīta iespiešanai 14.12.79. Formāts 84x108/32. Tipogrāfijas papīrs JV° 2. Baltikas garnitūra. Augstspie­dums. 18,48 uzsk. iespiedi.; 19,67 izdevn. 1. Metiens 45000 eks. Pašūt. Na 2004. Cena 1 rbl. 40 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JVa 70/30298/ J-2668. Iespiesta Latvijas PSR Valsts iz­devniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdz­niecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un priekšlapa iespiesti Rīgas Paraugtipogrā­fijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.
   Mihailovs V.
   Viņpus durvīm: Fant. romāns: / No krievu vai. tulk. P. Zirnītis. — R.: Liesma, 1980. — 349 lpp. — (Piedzīvojumi, fant., ceļojumi)
   Krievu padomju autora fantastisks romāns. Tā darbība noris Transgalaktikas kuģī, kuram sarežģītu apstākļu dēļ liegta iespēja atgriezties uz Zemes vai kadas citas planētas. Sajā dramatiskaja situācijā spilgti atklājas romāna varoņu rakstura īpašības. Šie va­roņi ir šauri specializējušies dažādu profesiju pārstāvji, kas bieži vien neatrod kopīgu valodu. Darbā risinātas svarīgas morāles pro« blēmas, autors uzsver, ka cilvēkam jebkādos apstākļos jāsaglabā cilvēciskas īpašības. Lasītājam tiek piedāvāti vairāki nākotnes sa< biedrības modeli.
 
   *
   Kapteiņa pirmā doma bija — sievietēm nav jānēsā darba kombinezoni: tas izskatījās pārāk izaicinoši. Ustjugs novērsa acis no Zojas, kura stāvēja uz remontlaukumiņa
   *
   Cilvēki pusdienoja klusēdami, bet viņu skatieni ru­nāja —- skatieni, kurus Narevs ik mirkli sajuta vērstus uz sevi. «Sievietes,» viņš skumji domāja, sagriezdams
   [1]
   Komandors palūkojās visapkārt. Viņa salons Kosmo- centrā bija pilns; liekas, te sanākusi visa maiņa, arī sar­dzes ļaudis — visi, izņemot dežūrdispečerus. Informācijas noplūde bija pilnīgi katastrofiska. Vajadzēja kādam sa­dot. Vēlāk, ne tagad. Nelieši, pļāpas, nodomāja koman­dors. Rīvējas te veseli un neskarti. Bet tādu kā Ustjugs nenosargāja. Labāko kapteini!…
   Ustjugs nebija labākais kapteinis, arī sliktākais ne — parasts, viens no desmitiem, un komandors ar prātu to zināja. Bet sirdī juta, ka tomēr zaudē labāko, un katrs, ko viņam dzīvē nācās zaudēt, bija labākais, tāpēc ka citi palika, bet tā jau vairs nebija.
   [2]
   Zoja stāvēja mazajā aptiekas kajītē. Caurspīdīgajos skapjos gulēja medikamenti un kristāli ar recepšu ierak­stiem, vidū atradās autonoma pults, no kuras pasūtīju­mus varēja nodot tieši sintezatoram.
   Zoja piegāja pie skapja un nospieda pogu. Izbīdījās vajadzīgā atvilktnīte. Tajā atradās vairāki desmiti ne­lielu ampulu. Zoja sagrāba pilnu sauju, piegāja pie utili- zatora pieņēmēja. Šķindēdami spīdīgie stikliņi bira cau­rulē. Zoja paņēma vēl vienu sauju. Kad pēdējā ampula bija nozudusi, viņa aiztaisīja atvilktnīti un piegāja pie cita skapīša, kur glabājās kristāli ar receptēm, sameklēja vajadzīgo kristālu un iesvieda to turpat, kur ampulas. Atkal iedegās lampiņa, rādot, ka utilizators ir pieņēmis tam adresēto priekšmetu.
   Zoja skumji pasmaidīja. Mīlestību nevar nogalināt ar varu; lai tā mirst dabiskā nāvē.
   Tad viņa sagatavoja ampulas ar destilēto ūdeni, kas nekādi nevarēja iespaidot emocijas*
   [3] netulkojama vārdu spēle; Vera — sievietes vārds, ari — ticība.
   [4] netulkojama vārdu spēle; Vera — sievietes vārds, arī — ticība.