Ernsts Muldašovs
   Dievu Pilsētas meklejumos
   Seno cilvēku traģiskais vēstījums

   Uzskatu, ka pasaulē nav ģeniālu un ārkārtigi talantīgu cil­vēku. Ir iekšēji tiri un strādīgi cilvēki, kuriem Dievs devis spējas intuitivi saredzēt zinātniskus atklājumus. Ikviens zinātnieks, kas izdarījis atklājumu vai kaut ko izgudrojis, liekot roku uz sirds, teiks, ka doma par šo atklājumu atnākusi pie viņa pamazām kā neizskaidrojams intuitīvs čuksts, kura spēks izrādijies tik liels, ka visu viņa zinātnieka dzīvi apgriezis kājām gaisā. Droši vien visi īstie zinātnieki, romantiskas jūsmas pārņemti, slepus no kolē­ģiem ir pacēluši acis pret debesim un domās teikuši: «Paldies, Dieviņ!»
   Man ir divi elki: oftalmoloģijā - Vladimirs Petrovičs Filatovs, dzīvē un ceļojumos - Nikolajs Konstantinovičs Rērihs. Man šķiet, ka šie divi cilvēki, kas izdarījuši vēsturiskus atklājumus, bijuši dvēseliski tik tīri, ka viņu vārdi man vēl arvien asociējas ar kaut ko svētu un romantiski patīkamu.
   Kabinetā pie sienas man ir Rēriha glezna. Kad es uz to skatos, mani arvien pārņem sajūta, ka viņš nav pateids līdz galam kaut ko dižu un cēlu.
   «Ko gan Rērihs nav pateicis lidz galam?» es allaž domāju.
   Tikai pēc tam, kad mums izdevās noorganizēt četras zināt­niskas ekspedīcijas uz Himalajiem un Tibetu, es sapratu, ka
   viens no daudzajiem dziļi svarīgajiem pamudinājumiem, kas lika man doties meklējumos, bija tieši šis lidz galam nepateiktais. Rēriham piemita zinātniska gudriba tādā nozimē, ka viņš netēlo­ja pravieti un neko neapgalvoja, bet atstāja plašu telpu nāka­majiem pētijumiem, ar savu domu iekustinādams citu cilvēku domas.
   Tagad, kad es rakstu šis rindas, ekspedicija jau ir aiz mugu­ras, zinātniskais materiāls apstrādāts, iegūti rezultāti. Bet mani nepamet doma, ka Rēriham bija daudz grūtāk nekā mums: komunistiskais sajukums Krievijā, saspringta starptautiskā at­mosfēra, zirgi automašinu vietā, smagas brezenta teltis, kon­servētu produktu trūkums un tamlidzigi. Iztēlojos, kā šis drosmī­gais cilvēks, kuru pārņēmusi tikai un vienīgi zinātniskas izziņas dziņa, putekļu vētrā 4-6 kilometru augstumā centās sasniegt Tibetas svētumu - Kailasa kalnu. Lidz tam palika pavisam nedaudz, jo vēl nebija pienācis laiks atklājumam. Bet es skaidri zinu, ka, gadījumā, ja Rērihs nokļūtu lidz Kailasa kalnam, viņš ieraudzitu to, ko neredz un ko pielūdz svētceļnieki, viņš spētu atklāt noslēpumaino Dievu Pilsētu.
   Nikolajs Konstantinovičs Rērihs
   Man kļūst neomulīgi un mazliet bail no tā, ka tieši mums -
   nelielai Clfas zinātnieku grupai - liktenis ir lēmis atklāt leģendāro Dievu Pilsētu. Izrādās, ka cilvēkam var kļūt bail no tā, ka likte­nis viņam dāvājis atklājumu. Acīmredzot iedarbojas cilvēka iek­šējās nepilnvērtibas komplekss.
   Bet nepilnvērtibas sajūtu es atceros labi. Bērnībā, kad dzivo- ju nelielā (Jrālu ciematiņā, es nobijos no čūskas un sāku stos­tīties, pie tam tik stipri, ka nevarēju pateikt «mamma». Lai man palīdzētu, mani nosūtīja ārstēties uz internātu, kurā mācījās bērni ar dažādiem veselibas traucējumiem, un tur man vajadzē­ja mitināties vienā telpā kopā ar daudziem citiem. Šajos gados es jutu prieku tikai tad, kad, paņēmis bisi, viens devos mežā. Es pazinu taigu un ne no kā nebaidījos. Baidījos tikai no cilvēkiem, ar kuriem vajadzēja sarunāties. Savā centībā iemācīties runāt savācu vienuviet daudz zaru ziemai, bet pēc tam skrēju uz turieni, iekūru nelielu ugunskuru un stundām ilgi mācijos izrunāt skaņas «a… e… o… u…», kā arī vienkāršus vārdus. Bet sādžas puikas mani bija izsekojuši. Viņi sadedzināja visus manus žagaru krājumus, bet sniegā ar slēpju nūju uzrakstīja: «H… tev, stostuli». To ieraudzidams, es nokritu pelnos un sāku nevaldāmi raudāt.
   «Kāpēc tāda nežēliba! Es taču jums neesmu izdarījis neko sliktu! Es taču neesmu pilnvērtīgs! Bet es taču ari gribu runāt!» - tā es domāju, guļot pelnos vai aizrīdamies ar asarām.
   Pēc tam es piecēlos, noslaucīju asaras un pa dziļo sniegu bridu meklēt jaunu, slēptāku vietu saviem «nepilnvērtibas uguns­kuriem».
   - 1… i… i… - vairāk neko es nespēju izkliegt, gribēdams pateikt kaut ko draudošu saviem pāridarītājiem.
   Pamazām es tomēr iemācijos runāt, iesākumā slikti, pēc tam labāk. Pabeidzu medicīnas institūtu un drīz pēc tam aizstāvēju zinātņu kandidāta disertāciju.
   "Vai patiesi es esmu zinātņu kandidāts! Vai patiesi es to esmu spējis paveikt!» - tā es toreiz domāju.
   Es sapratu, ka spēju ar kaut kādu nepilnvērtigu nolemtibu ļoti daudz strādāt. Bet es visu laiku gaidiju, ka notiks kaut kas slikts, labais un uzvarošais man bija svešs, jo pārāk spēcīgs bija bērnibā iegūtais nepilnvērtibas kauna traips.
   Sliktais nelika uz sevi ilgi gaidit. Pēc alloplanta izgudrošanas, kad pie mums sāka braukt slimnieki no visas Padomju Savie­nības un mums sāka izdoties atdot redzi dažiem pilnigi bezce­rīgiem slimniekiem, ieradās slavenā Maskavas komisija.
   -   Nu tad paskatīsimies, ko šis (Jfas čučmeks ir izdomājis,. Nu tad atmaskosim viņu! - tā droši vien sprieda komisijas locekļi.
   Mani apvainoja eksperimentēšanā ar cilvēkiem. Nodaļa tika izformēta, zinātne sagrauta, bet uz KPFSR Veselības aizsardzibas ministriju nosūtija pieprasījumu par ārsta diploma atņemšanu, un… es aizbraucu uz Jakutiju, kur biju nolēmis strādāt par briežkopi. Tur pie vienkāršiem un tiriem cilvēkiem dzivot bija vieglāk.
   -    Briežkopis Muldašovs, - tā es sāku stādities priekšā cil­vēkiem.
   Bet ārsta diplomu man tomēr neatņēma, toties sākās gari dzives gadi, kad vajadzēja dzivot ar apkaunotu vārdu, kad tev kā izstumtajam jāpierāda, ka neesi idiots, un viss atkal jāsāk no nulles. Vienigi mani draugi un cīņu biedri ticēja, ka viss būs labi: Amirs Saļihovs, Rišats Bulatovs, Klāra Zahvatkina, Rafiks
   Tamāra Gorbačova ar transplantēto aci
   Ņigmatuļins, Sagits Muslimovs, Jura Vasiļjevs, Venera Gaļimo- va, Nātans Seļskis, Vaļa Jakovļeva, Ļaļa Musina un citi.
   Kad mums izdevās atjaunot zinātnisko potenciālu un (Jfā izvei­dot Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centru, it kā viss bija nokārtojies. Bet bija palikusi skaudra sajūta, ka dzīvē neko nevar panākt bez cīņas un smaga, nogurdinoša darba. Cilvēki ir ļoti dīvaini: viss taču tiek darīts viņu labā, bet viņi it kā to nevēlas un pretojas. Pamazām es sapratu, ka labais vienmēr ir cieši savijies ar ļauno un, ja ļaunā nav, rodas ne mazāk baismīgas briesmas - dikdienība. Sapratu, ka cilvēkiem ir tieksme uz pašslavināšanos, kas pāriet grēkā, kad cilvēks sevi sāk uzskatit par Dievu.
   Pat tagad, kad mūsu pozīcijas Krievijas oftalmoloģijā vairs netiek apstrīdētas, tik un tā nākas saskarties ar augstprātīgiem izlēcieniem, piemēram, sakarā ar acs transplantācijas operāciju, kuru mēs pirmie pasaulē izdarījām 2000. gada 28. janvāri pacientei Tamārai Gorbačovai.
   «Muldašovs ar savu acs pārstādīšanas avantūru ir apkaunojis Krievijas oftalmoloģiju. Visiem ir labi zināms, ka tas nav iespē­jams. Nav-iespē-jams!» skanēja no Viskrievijas oftalmologu kongresa tribīnes.
   «Bet kāpēc jūs tā spriežat, kāpēc jūs pat nedevāt man iespēju uzstāties! Vai jūs esat Dievi?» es prātoju. «Jūs negribat saprast, ka acs transplantācija ir ļoti sarežģītu zinātnisku aprēķinu rezultāts, kur ietvertas ne tikai medicīniskās zināšanas, bet arī fizikas un molekulārās bioloģijas sasniegumi un senas Tibetas patiesības. Kā lai jums izskaidro, ka operācijas laikā es aci taisīju konstrukcijas fio alloplanta, kas lidzinās tām, kuras redzēju Tibetas Dievu Pilsētā, - spoguļus, kas saspiež laiku! (Jn laiks patiesi sablīvējās, transplantētajā acī neticami ātri ieauga asinsvadi, un nu jau pusotru gadu acī ir nodrošināta audu apasiņošana un barošana. Vai var izskaidrot, ka acs transplan­tācijas operāciju nav iespējams aprēķināt bez reliģiskajām zināšanām, kas iegūtas ekspedicijās Himalajos un Tibetā. Tibetas lamas un Indijas svami taču apgalvo, ka šis zināšanas cauri gadu simtiem mūsu rokās nodevušas civilizācijas, kas uz Zemes dzivojušas pirms mums! Ja es par to sāktu runāt oftal- mologu kongresā, tad, labākajā gadijumā, mani uzskatitu par jukušu.»
   Kāpēc es dodos ekspedicijās? Tā nebūt nav sportiska aiz­raušanās. Parasti es cilvēkiem saku, ka nesaprotu sava galvenā atklājuma - alloplanta - patieso būtibu - lai cik dīvaini tas ari izklausītos. Es patiešām visai slikti stādos priekšā, kā miruša cil­vēka audi (bet tieši no tiem tiek izgatavots alloplants) spēj dot milzigu informativu lādiņu jaunu audu veidošanai cita cilvēka organismā, kā tie spēj stimulēt reģenerāciju. Ir pat grūti iedo­māties, cik sarežģīta ir katra cilvēka organisma šūna, bet šūnas saskaņā ar kaut kādiem likumiem veido skaidras struktūras, asinsvadus un limfvadus, nervus, šķiedras un daudz ko citu. Protams, ka tas viss notiek saskaņā ar stingru un nepārtraukti darbojošos programmu, salīdzinājumā ar kuru mūsdienu dators Ildzinās eglīšu mantiņai. Kur lokalizētas šis programmas? Protams, ka tie nav vienigi gēni, - to pateiks ikviens mole­kulārais biologs. Pēc pēdējiem fizikas datiem, šis programmas ir
   Transplantācijas biomateriāls alloplants
   Grēks uzskatīt sevi par Dievu
   ierakstītas smalkajā enerģijā, kuru Austrumos sauc par dievišķo enerģiju, kā arī organisma ūdenī.
   Kas gan ir radījis šīs apbrīnojamās programmas, pēc kurām no jauna rodas cilvēka audi? Man neērti par to runāt ar konser­vatīviem un ortodoksāliem zinātniekiem, bet atbilde rodas pati no sevis - šīs programmas ir radījis Dievs. Ja rēķināmies ar šādu pavērsienu, tad mums jāpieņem ari cilvēka rašanās reliģiskais traktējums, tas ir - ka cilvēks tika radits, nevis pašorganizējās, izejot caur pērtiķa starpposmu.
   Bet kādēļ daudzi zinātnieki uzskata par kauna lietu studēt
   reliģiskos tekstus? Kādēļ viņi reliģiju uzskata par bērna šļup­stiem, par pasaku aprobežotiem un neizglītotiem cilvēkiem? Kāpēc viņi ar tādu vieglumu un pārliecību saka: «Tas nevar būt»? Tādēļ, ka savu zinātnisko činu ietekmē viņi ir iemantojuši vis­lielāko grēku Dieva priekšā, uzskatīdami sevi par Dievu. Tādēļ ari šiem ievērojamajiem zinātniekiem jau Dieva vārda piemi­nēšana vien ir nepatīkama un sveša, tāpat kā tas bija ar komu­nistiem, kas izveidoja paši savu /eņinueidlgo dievu. Greizsirdība taču rodas tikai attiecībā uz istu Dievu!
   Tomēr, lai kā arī es censtos skaidrot savu aizraušanos ar ekspedīcijām kā medicīnisko zināšanu papildināšanu uz reliģisko uzskatu rēķina, esmu spiests atzīt, ka tas nebūt tā nav. Kā apstiprinājumu tam var minēt pētījumus, kas stāv visai tālu no medicīnas: ziņu analizē par cilvēces Genofondu, centieni izprast dematerializāciju un materializāciju, jogu dzīves pētījumi, «dzīvā» un «mirušā» ūdens meklējumi un visbeidzot - piramidas.
   Bet, ja pavisam godīgi, - es nezinu, kāpēc es piedalos ekspe-
   dicijās uz Himalajiem un Tibetu. Kaut kas mani uz turieni vilina, bet kas - nezinu.
   Acimredzot cilvēka būtibā ir ielikts romantisku meklējumu gars, kura pamatā ir izziņas bezgaligums, ko noteicis Mātes Dabas diženums. Vēl ne tik sen parastajam teicienam Mēs pakļausim Dabu acimredzot ir tāds pats zemteksts, lai gan pēc savas būtibas tas ir muļķīgs, jo Dabas bērns nevar pakļaut Māti Dabu. Esmu pārliecināts, ka tieši ši iedzimtā romantisma dēļ, kuru var izteikt pavisam vienkāršos vārdos - tas ir interesanti krievi apguva Sibīrijas un Aļaskas plašumus, Prževaļskis, Ar- seņjevs un Džeimss Kuks devās piedzīvojumiem pilnos ceļoju­mos. CJn, protams, šīs jūtas vadīja arī Nikolaju Rērihu.
   No pārējiem ceļotājiem Nikolajs Rērihs atšķīrās ne tikai ar to, ka pētija pašu noslēpumaināko un mīklaināko zemeslodes vietu, bet galvenokārt ar to, ka uz ekspedīciju laikā veikto pētījumu
   N. K. Rērihs. Svētie Himalaji
   bāzes izveidoja pats savu it kā pieticigo un ļoti dziļo filozofiju, kas izpaudās viņa grāmatās un gleznās. Droši vien daudzi no mums atzīsies, ka Rēriha darbus nav lasijuši un gleznas redzējuši tikai garāmejot, bet tik un tā dziļi ciena viņu un, ja tiek runāts par Rērihu, jūt kaut kādu dvēseles veldzi un iekšēju attirišanos. Reti kāds nopietni padomā par šo fenomenu. Bet šis fenomens pastāv, un man šķiet, ka tā pamatā ir tas, ka Rērihs katram cil­vēkam ir devis iespēju saskarties ar viņa dziļo un slēpto Es, kas nācis no mīklainās un tajā pat laikā dzimtās Tās Pasaules, kas dzīvo pēc citiem likumiem nekā tie, kas nosaka mūsu fizisko eksistenci. Tas ir ļoti vilinošs un saistošs - šis iekšējais Es, kuru visas reliģijas sauc par Garu. Šis iekšējais Es kontaktējas ar citiem iekšējiem Es, vadoties no neparastiem principiem, kuru būtibu mēs uzzināsim Tajā Pasaulē. Bet šie principi darbojas ari Šajā Pasaulē, brižiem izpaužoties kā smeldzošas vēlmes vai skaists pievilkšanas spēks, ko mēs saucam par Mīlestību. Tieši tādēļ mēs it kā nepazīstam un tai pat laikā labi pazīstam Rērihu, jo viņš ir sarakstījis it kā divas grāmatas: vienu Zemes cilvēkiem un otru - slēptajam cilvēka iekšējam Es.
   Rēriha gleznās attēloti galvenokārt kalni. Bet ir maz cilvēku, kas zina, ka Marinai Cvetajevai ir dzejolis «Kalna poēma», kura būtiba ir tā, ka… «kalns domā». Vai tikai tādēļ Rēriha gleznas nav tik saistošas un dziļas? Jogi taču saka, ka cilvēka domāšana Šajā Pasaulē izpaužas kā trijstūri, bet kalni - tie ir trijstūri.
   Man šķiet, ka Rērihs zināja daudz vairāk, bet, intuīcijas vadīts, gleznoja un rakstīja tikai to, kas bija atļauts un nenodarīja cilvē­cei nekādu ļaunumu. Tas ir ļoti cēlsirdīgi, jo tajā laikā pār Zemi lidinājās ļaunie spēki komunisma un fašisma veidolā. Rērihs necerēja uz cilvēku cēlsirdību, viņam bija zināmas senās zināšanas, un viņš tās koncentrēja uz cilvēka mūžseno iekšējo Es.
   Runā, ka pēc 2000. gada uz Zemes iestāšoties zelta laikmets, kad senās zināšanas sāks atklāties cilvēkiem un izmainis mūsu dzivi pašos pamatos. Varbūt ari tādēļ mums gadsimtu mijā izde­vās ekspedicijās, kas noveda pie sensacionāliem atradumiem un secinājumiem. Mēs visi esam Dieva varā! Bet es allaž atceros Rērihu: kā viņam bija ar smagajām brezenta teltīm, ar zirgiem un smago nastu dvēselē, ka vēl nav pienācis laiks visu atklāt cil­vēkiem. Tas atgādina alpīnistu, kas gandrīz uzkāpis virsotnē, bet sapratis, ka tālāk kāpt nevajag.
   Bet man palīdz bērnības laika nepilnuērtibas kauna traips, kas neļauj apreibt no veiksmīgiem atradumiem un ļauj izprast, ko nozimē dievišķie norādījumi, kurus saprata Rērihs. Mums vienkārši ir vairāk paveicies… laika ziņā.
   Pēc pirmās ekspedīcijas uz Himalajiem man izdevās sarakstīt grāmatu «No kā mēs esam cēlušies?». Otrās - un it īpaši trešās ekspedīcijas laikā mēs ieguvām daudzus interesantus faktus, bet par tiem es vēl neesmu uzrakstījis grāmatas, lai gan biju
   Ķirurģija
   nodomājis uzrakstīt divas - «Kas tie ir - jogi?» un «Dzivā un mirušā ūdens meklējumos». Taču ceturtā ekspedīcija (uz Tibetu) pilnīgi izmainīja manus plānus - Dievu Pilsētas meklējumi izrādījās tik interesanti un neparasti, ka es nolēmu vispirms uzrakstīt grāmatu par Tibetas ekspedīciju un tad atgriezties pie tām divām grāmatām.
   Es pārāk daudz operēju, un man hroniski trūkst laika rak- stišanai. Piemēram, 1999. gadā es izdarīju 760 operāciju. Pēc operācijas jūtos noguris kā suns, un galva ir pavisam tukša. Bet slimnieki! Viņu ir tik daudz! Viņi taču pie mums ir atbraukuši kā pie pēdējās cerības. Es saprotu, ka visus slimniekus izoperēt nav iespējams, ka zinātniskais darbs, monogrāfijas un grāmatas ir pats svarīgākais, bet, kad ieskatos cilvēka aklajās acīs un dzir­du: «Lūdzu, izoperējiet, profesor», atkal eju uz operāciju zāli.
   Pašlaik es sēžu un rakstu Baškīrijas sanatorijā Jangan-tau. Meesmu bagāts cilvēks un nevaru atļauties lielus tēriņus. (Jfas naftas pārstrādes rūpnica Nouoil, kuras jaunajai vadibai (N. R. Saifuļinam, F. I. Garejevam) iepatikās mana pirmā grāmata, apmaksāja man brīnišķīgu luksusnumuru ar žalūzijām. Jūtos ļoti svarīgs, žēl, ka neesmu uzaudzējis vēderiņu. Tomēr man tuvāk pie sirds ir telts un ugunskurs. Pat visā mūsu ķirurgu kolektivā valda tūristu grupas gars. Toties luksusnumurā nav odu un ir kur nolikt zinātniskos papīrus. Kad man būs liels kabinets, es noteik­ti ierikošu kaminu, lai varētu raudzīties uguni. (Jguns piesaista.
   Šai grāmatai es nolēmu dot virsrakstu «Dievu Pilsētas mek­lējumos». Taču iznāca nevis viena, bet tris grāmatas. Pirmajā sējumā («Seno cilvēku traģiskais vēstījums») lasitājs varēs iepazīties ne vien ar leģendu par Dievu Pilsētu, bet uzzinās ari par daudzām neparastām matemātiskām un ģeogrāfiskām sa­kritībām, kas rodas, ja pieņemam, ka Tibetā, Kailasa kalna rajonā, ir piramīdas un seni monumenti.
   Grāmatas otrais sējums («Šambalas skāvienos») veltits ceļo-
   jumam pa Tibetu un Dievu Pilsētas aprakstam. Tajā ir daudz fotogrāfiju un zīmējumu, ari tie, kas tika zīmēti turpat uz vietas. Es neizslēdzu, ka tieši šiem uzmetumiem var būt vislielākā vērtī­ba, jo neviens fotoaparāts vai videokamera nespēj uztvert un fik­sēt to, ko redz cilvēka acs.
   Grāmatas trešajā sējumā («Zemes dzīvības matrica») apkopotas filozofiskas pārdomas, kas radušās Tibetas ekspedīci­jas rezultātā un pieved cilvēku pie paralēlo pasauļu noslēpumiem, stāsta par hologrāfisko Zemes dzīvi un jauna cilvēka radīšanu uz Zemes.
   Ekspedīciju uz Tibetu sponsorēja Baškīrijas krājbanka (J. V. Kinzebulatovs), bet laikraksts «Argumenti i fakti» (N. I. Zjatkovs) gādāja par informativo nodrošinājumu. Bez tam daudzi cilvēki nesavtīgi ziedoja naudu ekspedīcijas organizēšanai. Šo cilvēku vārdus es nenosaukšu, jo tā ir biznesa nauda, bet biznesā ir savi likumi, kurus pārkāpt nedrīkst. Pateikšu tikai, ka ši nauda tika ziedota no tiras sirds. Mums bija lielisks ekipējums, un mēs le­pojāmies, ka pārstāvam Krieviju.
   Šo grāmatu es rakstu savā vārdā, tādēļ vienmēr un visur «esojos». Bet tas nenozimē, ka uzskatu savas domas par galīgām un neapstrīdamām, gluži otrādi, visu atbildību par saviem vār­diem un kļūdām es uzņemos tikai uz sevi un neuzkrauju kolēģu plecos. Es neko neapgalvoju, nevienu nepamācu, es tikai no­dodu savas domas lasītāju tiesai.
   Tibetas ekspedīcijā mēs bijām četri: katram bija savas do­mas un savs notiekošā redzējums, katrs bija personiba, un katram bija savas viņam vien piemītošas ipašibas. Ravilu Mir- haidarovu varētu saukt par «Enerģiju», Sergeju Seļiverstovu - par «Sirsnību», bet Rafaelu Jusupovu - par «Gudrību un Pie­sardzību». Rafaels Gajazovičs Jusupovs ir zinātņu kandidāts un strādā Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centrā par direk­tora vietnieku diagnostikā. Ravils Šamilevičs Mirhaidarovs mūsu centrā vada laboratoriju «Aura». Sergejs Anatoļjevičs Seļiver- stovs - CJfas uzņēmējs, bijušais kara lidotājs.
   Pēc ekspedicijās mums ļoti daudz palidzēja mūsu dizaineri - Olga Išmitova un Aleksejs Saveļjevs, kas it kā kļuva par mūsu ekspedīcijas «pēcekspedīcijas locekļiem».
   Mēs, visi četri Tibetas ekspedīcijas dalībnieki, nolēmām veltīt šo grāmatu lielā krievu pētnieka Nikolaja Konstantinoviča Rē­riha piemiņai.
   Nikolaja Konstantinooiča Rēriha piemiņai

   Man ir draugs, un sauc viņu - Vasiļjevs. Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs strādā mūsu Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centrā par galveno inženieri, lai gan augstākās izglitibas viņam nav un, kā saka, nekādas augstskolas nav beidzis. Bet viņš ir cil­vēks, par kuriem mēdz teikt - krievu Kreilis (kas apkala blusu - tulk. piez.). Angļu valodu Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs, protams, nezina, bet pārsteidz tas, cik veikli viņš orientējas visās angļu
   Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs
   valodā rakstītajās instrukcijās un noregulē mūsu iekārtas tā, ka ne reizi neesam saukuši paligā ārzemju servisus, lai gan mums ir milzigs komplekts importētu medicīnisko iekārtu.
   -   Droši vien fleišs sabojājies, - viņš klusi murmina zem degu­na un regulē iekārtu, jaucot angļu vārda «flash» izrunu, kas nozimē - uzliesmojums.
   Jurijs Ivanovičs atnāca pie mums, kad mēs nebijām nekas un mums nebija nekā, un kopš tā laika, ja nepieciešams, strādā dienu un nakti. Protams, ka Jurijs Ivanovičs savulaik mīlēja ie­dzert, bet tagad ir atmetis un saka, ka uz visiem laikiem. Mēs ar viņu esam lieli draugi, uzrunājam viens otru ar «tu», bet mani viņš allaž sauc par šefu.
   Manus ķirurga instrumentus asina tikai Jurijs Ivanovičs un bieži vien gremžas, ka tie izgatavoti no slikta tērauda.
   -   Nu vai tad tas ir tērauds, vai tas ir tērauds? Es taču viņiem, tiem izgatavotājiem, visu laiku zvanu un saku, ka acu operēšanas instrumenta tēraudam ir jābūt stipram, ļoti stipram. Bet viņi sāk runāt par markām un taisnojas, bet jebkuram tehniķim taču tērauds ir jājūt pēc taustes, jājūt, vai tas ir stiprs vai ne.
   Protams, ka Jurijs Ivanovičs labi orientējas tērauda markās, bet viņam piemīt kāda pārdabiska sajūta, kas palīdz noteikt tērauda kvalitāti, un viņam vienmēr ir taisnība. Mani allaž ir pārsteigusi šī spēja, kas šķiet dīvaina un neparasta.
   -   Jurij Ivanovič, pastāsti, kā tu nosaki tērauda kvalitāti - un jo sevišķi instrumena uzasināšanas kvalitāti? - jautāju.
   -Velns viņu zina, šef! Nezinu, kā, bet jūtu, vai tērauds ir stiprs vai nav. Jūtu - un viss. tin kas tur divains? Stāsta, ka piramīdās instrumenti uzasinās paši. Instrumentu vajag paņemt rokā, padomāt, uzmanigi padomāt, un rodas sajūta: ja tā ir laba un maiga - tērauds ir labs, ja slikta - slikts. Stiprs tērauds vienmēr izraisa labu sajūtu.
   Stipra piramīda
   Vairs neatceros, laikam tas bija 1989. gadā, kad mēs visi tris - Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs, es un Amirs Jusupovičs Saļihovs - ķirurgs un mūsu centra direktora vietnieks - devāmies uz Ēģip­ti, lai izdarītu operācijas ar savu alloplanta tehnoloģiju. Mēs ar Saļihovu operējām, bet Jurijs Ivanovičs palidzēja un regulēja operāciju mikroskopus. Kad gadijās brivāks laiks, mūs aizveda ekskursijā uz piramidām.
   Ēģiptes piramīdas
   Gizas piramīdas, jo īpaši Heopsa piramīda, mūs pārsteidza ar savu varenumu. Visi tris nevilšus pieklusām, laikam iegrimām tajās dziļajās sajūtās, kuras, kā mums šķita, nāk no pašiem cil­vēces pirmsākumiem. Sajūtas bija patikamas un tai pat laikā grandiozas, aptverot, ka cilvēks nav tikai puteklītis, bet gan cienījama pasaules ēkas daļa. Šīs sajūtas līdzinājās sapņiem, tikai tiem bija konkrēta vēsturiska nokrāsa, it kā konstatējot cil­vēka diženumu. Amirs Saļihovs bija sakoncentrējis skatienu lejup, bet Jurijs Ivanovičs knibināja auss ļipiņu…
   -    Ser, plīz, bai it (Ser, lūdzu nopērciet šo te), - atskanēja suveniru tirgotāja apnicigā balss, kas tāpat kā Maskavas tak­sometru šoferi dodas uzbrukumā katram ārzemniekam.
   -    Ej pie velna, ej prom, vai tu saproti, ej prom, - Jurijs Ivanovičs dusmigi teica krievu valodā.
   -   Vēri, uerigud (ļoti, ļoti labs), - centās iestāstīt tirgotājs, bāz­dams Jurijam Ivanovičam pie deguna kaut kādu figūriņu. - Veri čip (ļoti lēti), ueri, veri čip.
   -   Angliski jārunā, Jura, saki «nou» vai «gou», - ieteica Amirs Saļihovs.
   -   Nou, es tev saku, - Jurijs Ivanovičs beidzot pateica.
   Mēs piegājām pie Heopsa piramidas. Milzīgie akmens bluķi precīzi gulēja viens uz otra, uzmanību pirmām kārtām piesaistī­ja konstrukcijas monumentālisms un vienkāršība.
   «Kas gan tās ir cēlis? Vai tiešām cilvēki?» es pie sevis domāju,
   Stipra piramīda
   atkal aizskarot un izjūtot savu aprobežotību. Šī aprobežotības sajūta bija tik skaidra un nepatīkama, ka mana uzmaniba ak- centējās tieši uz to. Toreiz es nesapratu, ka piramīdas pilda uz Zemes ļoti daudzveidīgas funkcijas un viena no tām ir kontaktu nodrošināšana starp Zemes un Visuma saprātu.
   -    Amir, Jura, es nez kādēļ jūtos kā pavisam aprobežots radijums, - es teicu.
   Draugi izbrīnā paskatījās uz mani, bet neko neteica.
   Jurijs Ivanovičs paplikšķināja pa piramīdu, pieklauvēja ar pirkstu, padomāja un teica:
   -   Stipra… stipra piramida.
   Tai bridi, neraugoties uz spēcīgo aprobežotības sajūtu, likās, ka esmu laimīgs jau tādēļ vien, ka stāvu blakus varenajai piramīdai, ka man, lauku zēnam, ir izdevies pabūt blakus tai un izjust tās majestātisko ietekmi. Jutos ievērojams, liels… un tai pat laikā aprobežots. Likās, ka piramida raugās uz mani un rakņājas pa smadzenēm.
   Piespiedu sevi aizdzīt sentimentālās domas un pajautāju:
   -   Ko tu teici, Jurij Ivanovič?
   -   Stipra piramida, saku, ļoti stipra.
   -   Bet kā tu to vari noteikt? Tāpat kā instrumentu tēraudu?
   -   Nezinu, bet jūtu, ka tā ir stipra.
   Toreiz es diez vai aizdomājos, ka akmens bloki, no kuriem celta piramīda, tika nesti uz šejieni no desmitiem kilometru liela attāluma, ka mūsdienu tehnika tos nespēj pārvietot un nolikt vienu uz otra tā, lai starp tiem nevarētu iebāzt pat naža asmeni. Par to es vienkārši nedomāju, mani bija pārņēmusi nez no kurienes radusies aprobežotības sajūta. Toreiz es, protams, nebiju lasījis Helēnas Blavatskas «Slepeno doktrīnu» un nezināju, ka viņas redzējumā piramīdas tika celtas pirms 75-80 tūk­stošiem gadu, kad Platona salā Atlantijas okeānā dzīvoja atlanti, kuri ar savu psihisko enerģiju spēja radit antigravitācijas efektu.
   No vispārpieejamās literatūras es zināju, ka Ēģiptes piramīdas celtas pirms 4-5 tūkstošiem gadu, ka tās cēluši ēģiptieši, kuri toreiz pat nepazina riteni. Skaidrs, ka sirds dzi|umos es brinijos, kā gan pusmežonigie vergi nežēlīgu priesteru uzraudzibā varēja paveikt šo titānisko un reizē augsti intelektuālo darbu, bet tūdaļ padzinu šo ķecerīgo domu, svēti ticēdams, ka tas, kas rakstīts padomju literatūrā, ir patiesība.
   -   Kā tu domā, vai piramida ir stipra kā konstrukcija vai stiprs ir akmens, no kā tā celta? - Jurijam Ivanovičam vaicāja Amirs Saļihovs.
   -   Akmens visur ir vienāds. Viņa ir izturīgi uzcelta, neticami izturīgi! Mani pārsteidz tehniskā doma! Nu, piemēram, divi vienādi instrumenti. Tie var izskatīties pilnīgi vienādi, bet viens izgatavots talantīgi, otrs - ne. To nevar izmērit, nevar aprēķināt, to var tikai sajust. (Jn arī šeit es jūtu, ka piramīda ir uztaisīta ģeniāli, tā ir izturīga, celta priekš gadu simtiem, - atbildēja Jurijs Ivanovičs un atkal ar pirkstu paklauvēja pie piramīdas.
   Beidzot mūsu pavadoņi - ēģiptiešu oftalmologi - bija vieno­jušies, un gids veda mūs Heopsa piramidas iekšienē uz faraona kapeni. Eja, pa kuru gājām, bija labi ja metra augstumā, un
   Faraona kapene
   vajadzēja ne tikai stipri pieliekties, bet ari saliekties ceļos. Bija ļoti neērti, gribējās noslīdēt ceļos un rāpot, bet bija žēl bikšu. Trisdesmit grādu slipa eja veda augšup un šķita bezgalīgi gara.
   -   Vai patiešām senie ēģiptieši bija tik maza auguma? - man aiz muguras norūca Jurijs Ivanovičs.
   Beidzot parādijās zāle, kurā ieraudzijām faraona kapenes. Tās bija tukšas. Mēs stāvējām piramīdas iekšienē un vēlējāmies tikai vienu - ātrāk tikt prom no turienes.
   -    Ja nu pēkšņi nodziest gaisma? - negaidīti teica Jurijs Ivanovičs, rādot uz blāvajām lampiņām, kas bija piekārtas pie zāles un ejas griestiem. - Viņiem te, Ēģiptē, ar gaismu ir slikti, te nodziest, te atkal iedegas. Bet mēs nepaņēmām lukturīšus.
   Tur, varenās piramīdas dzīlēs, mani bija pārņēmusi tikai viena - neizprotamas trauksmes sajūta. Sapratu, ka pat tad, ja gaisma tiešām nodzisis, mēs vienalga tiksim laukā, kaut vai taustoties. Bet trauksme un reizē dziļš sašutums bija kā iedvests, un tam nebija reāla pamata. Toreiz es pat nevarēju iedomāties, ka pēc dažiem gadiem sākšu nopietni pētit piramidas un iedzi­ļināšos smalko enerģiju fizikā. Toreiz es biju pārliecināts, ka visa mana dzive būs saistita tikai ar ķirurģiju, bet piramidas es uztvēru kā grandiozu eksotiku. Man pat prātā nevarēja ienākt, ka transplantācijas materiāls alloplants, kuru mēs jau plaši lieto­jām ķirurģijā un vērojām, kā tā vietā aug jauni cilvēka audi, pa­starpināti loģiskā ceļā ir saistīts ar piramīdām, tāpat kā daudz kas cits šajā pasaulē.
   Lejup pa eju virzities bija vieglāk. Driz vien mēs izkļuvām laukā šajā Dieva pasaulitē.
   -   (Jh, cik labi, - Jurijs Ivanovičs godigi atzinās.
   Pēc tam mūs aizveda pie sfinksas. Automātiski atkārtodami uzmācigajiem suvenīru tirgotājiem «nou», mēs nostājāmies sfinksas priekšā.

Sfinksas skatiens

   Milzīgā sfinksa gulēja ar lepni un augstprātīgi paceltu galvu. Ēģiptieši stāstīja, ka saucot sfinksu par tuksneša sargu. Bija pretīgi klausīties, kā franču kareivji šāvuši uz sfinksu no lielga­bala un sašķaidījuši daļu deguna.
   Atceros, ka mani piesaistija sfinksas skatiens. Es stāvēju un skatijos tai acīs. Man šķita, ka tā nevienu neievēro un skatās kaut kur tālumā. Šajā skatienā varēja lasīt ne vien augstprātību un lepnumu, bet arī nenosakāmas skumjas, tiekšanos uz turieni, kur bija vērsts tās skatiens.
   -   Amir, uz kurieni viņa skatās? - es pievērsos Saļihovam.
   -   Nezinu. Bet skatās kā dziva. Tāda sajūta, ka viņa nekad nenodos to, kas viņu ir radijis. Uzticama un monumentāla.
   Sfinksas skatiens
   Ar Amiru Saļihovu mēs sadraudzējāmies studentu laikos, un pēc tam visu laiku esam kopā - gan pārgājienos, gan darbā. Pat operējam vienā telpā. Amirs nāk no mazas Clrālu sādžiņas, izsūtīto kulaku dēls. Viņš ir neparasti piemērots lauku darbiem, var auļot uz zirga bez segliem, var uzcirst māju. Lielisks zvejnieks un med­nieks. Būdams viens no redzamākajiem Krievijas oftalmolo- giem, Saļihovs ir atzīts arī ārzemēs. Viņa miļākā zeme ir Brazīlija, kur viņš reiz bija iemanijies pazvejot piraijas un pamedit krokodilus. Bet Amira galvenā rakstura īpašība ir tā, ka viņam gan dzīvē, gan draudzībā var neierobežoti uzticēties. Šis cilvēks zināja sirdsapziņas cenu un nekad to neaptraipīs. Kad mūsu zinātniskais virziens tika sagrauts, viņš bija viens no pir­majiem, kas devās kopā ar mani sākt visu no nulles, nedomājot ne par karjeru, ne samaksu. Amirs nekad nenodos, tas ir skaidrs kā diena. Tieši tādēļ viņa domas par sfinksu man šķita intere­santas.
   Amirs Jusupovičs Saļihovs
   - Amir, kāpēc tu teici, ka sfinksa nekad nenodos to, kas viņu ir radījis?
   -   Nezinu, man ir tāda sajūta. Tā radās šeit, sfinksas priekšā.
   -   Un kas, tavuprāt, ir radījis sfinksu?
   -   Nu, ēģiptieši gan tie nav, - Amirs atbildēja.
   Aprobežotības sajūta, kas bija pārņēmusi mani blakus
   Sfinksa - gadsimtu mīkla
   Heopsa piramīdai, nedaudz mazinājās. Sāku prātot. Manī radās ārkārtiga ziņkāre, ko var salīdzināt tikai ar dzivnieka pētniecisko instinktu, tiekoties ar kaut ko neizpētītu un neizjustu. Viss sfinksas veidols izstaroja lielu noslēpumu. Centos, kā to bieži vien daru medicinā, izanalizēt situāciju un izvirzit kaut kādus pieņēmumus, bet prātā nekas nenāca, un jau apnikusi aprobežotības sajūta atkal saasinājās un sāka jau kļūt kaitinoša. Toreiz es, protams, nezināju, ka Lielā lesvaiditā Helēna Blavatska nespēja izskaidrot, kā radusies sfinksa, un nosauca to par «Gadsimtu Lielo Noslēpumu». Es pat nevarēju iedomāties, ka dažus gadus vēlāk sākšu pētit cilvēces Genofondu, tas ir, iekon­servētus cilvēkus somati stāvoklī, kas sēž dziļi pazemē, un ka viena no iespējamām cilvēces Genofonda lokalizācijas vietām būs pazemes tukšumi, kas atklāti, skenējot telpu zem sfinksas un Ēģiptes piramīdām.
   -   Sakiet, kas un kad uzcēla sfinksu? - jautāju gidam.
   -  Sfinksu uzcēla senie ēģiptieši pirms 4-5 tūkstošiem gadu, - pārliecināti atbildēja gids.
   -   Bet uz kurieni viņa skatās?
   -   Ser, jūs esat pirmais, kas uzdod tādu jautājumu. Es par to esmu interesējies pie vēsturniekiem. Ir daudz dažādu domu un leģendu. Bet tās leģendas ir ļoti līdzigas pasakai. Stāsta, ka sfinksa raugās uz to vietu, kur uz Zemes nolaidušies Dievi.
   -   un kur ir tā vieta, kur uz Zemes nolaidušies Dievi? Visa Zeme ir labi izpētīta, - es neatlaidos.
   -   Atvainojiet, ser, - gids apjuka, - es esmu ēģiptietis un ārpus Ēģiptes neesmu bijis. Mans darbs ir šeit, Kairā, pie piramidām.
   -   Labi! Sfinksa skatās uz austrumiem, vai ne?
   -Jā!
   Vieta, kur uz Zemes nolaidās Dievi
   -   Tātad vieta, kur uz Zemes nolaidās Dievi, atrodas uz aus­trumiem no šejienes?
   -  Saprotiet, ser, tā taču ir tikai leģenda, pasaka, - gids samul­sa. - Es, protams, ticu Allāham, bet varbūt nekādi Dievi uz Zemes nemaz nenolaidās?
   -    Protams, - es piekritu un domās sāku veidot līniju no sfinksas uz austrumiem, cenzdamies atsaukt atmiņā ģeogrāfiju. «Tā-ā,» es domāju, sasprindzinādams smadzenes, «uz austru­miem no sfinksas ir Nila, Sarkanā jūra, Arābijas pussala, Irāka, irāņa, Afganistāna un Tibeta… tālāk Ķina un Klusais okeāns, aiz tā Amerika. Kur gan ir tā vieta, kur Dievi varēja nolaisties uz Zemes? Varbūt Irākā? Tur ir Mezopotāmija un senā Babilona. Irāna ir reliģiskā fanātisma mājvieta, bet tas ir centrēts uz per­sonīgās varas saglabāšanu, un tam nav nekā kopiga ar istu izpratni par Dievu. Tibetā? Un kas tad ir Tibeta? Akmeņains augstkalnu tuksnesis, kas maz piemērots dzivošanai…»
   -    Ejam, šef, šausmigi karsts, - atskanēja Jurija Ivanoviča balss.
   -Tūliņ, tūliņ, - es norūcu un pie sevis nodomāju: «Prātā esmu jucis, vai? Prātoju par Dieviem, kas nolaidušies uz Zemes, cenšos noteikt vietu, kur tas noticis. Protams, ka es neko daudz neticu ateismam, kur institūtā dabūju četrinieku, bet tik un tā nopietns zinātnieks, un vēl jo vairāk ķirurgs, nedrīkst apelēt pie pasakām par Dieviem, kas kādreiz nolaidušies uz Zemes. Kaut kā pavisam nenopietni iznāk! Sāks vēl izsmiet!» Tomēr ši fan­tastiskā doma pamatigi iesēdās man galvā un atkal uzpeldēja pēc daudziem gadiem, kad dzirdēju leģendu par Dievu Pilsētu.
   -   Varbūt jūs varat atcerēties, - atkal pievērsos gidam, - un pateikt, kurā vietā, pēc leģendas, Dievi nolaidās uz Zemes?
   -   Ser, tā taču ir tikai pasaka! Nu kā es varu atcerēties! - gids pasmaidīja. - Lūk, sfinksa - tā gan nav pasaka. Tā ir jūsu priekšā.
   Tobrid es nodomāju, ka tieši sfinksa un Ēģiptes piramidas ir ista pasaka, nomoda pasaka, kurai var pieskarties ar roku. Cilvēki ceļ mājas, lai tajās dzivotu. Cilvēki ceļ pilis, lai tajās rīko­tu svinīgas sanāksmes. Cilvēki ceļ pieminekļus un iemūžina sevi, dažreiz uzsēdinot savu atveidu uz zirga, lai, pateicoties ši dzīvnieka grācijai un lielumam, izskatītos solidāki un ievēro­jamāki. Bet cilvēki nekad neceļ piramidas, jo tajās taču nevar dzivot un rikot svinigas sanāksmes un vēl jo vairāk - cilvēki nekad nebūvēs sfinksu, kas taču nesimbolizē ne kārtējā revolu­cionāra, ne prezidenta varenibu. Cilvēki ir ļoti «piezemēti», pir­mām kārtām rūpējas par savām ērtibām un grib parādit, ka ir ievērojami.
   Tad kāpēc tika uzceltas piramidas un sfinksa? Ar kādu mērķi? Visi plaši izplatītie skaidrojumi, ka piramidu celšanas mērķis bijis faraona kapeņu ierīkošana, neiztur nekādu kritiku, jo līdz šim vēl nevienā piramīdā nav atrasta neviena faraona mūmija, bet laupītāju noslēpumainās spējas iekļūt piramīdās ir apšaubāmas. (Jn ko simbolizē sfinksa? Nav skaidrs. Gribot negribot prātā nāk secinājums, ka dzive ir daudz sarežģītāka, nekā mēs domājam, ka leģendām par Dieviem un Dievu Dēliem tomēr ir kāds pamats. Mūsu acu priekšā taču stāv piramīdas un sfinksa, tās ir reālas… (Jn tās vēl arvien nav iespējams uzcelt ar mūsdienu tehnikas palīdzību.
   -   Ejam, šef, tik karsts, ka smadzenes izcepsies, - saklausīju Jurija Ivanoviča balsi.
   Mēs uzcēlām piramīdas
   Vakarā ēģiptieši bija sadabūjuši divas pudeles viskija. Tā kā spirtotu dzērienu lietošana šajā valstī ir aizliegta, mēs ieslē­dzāmies viesnīcas numurā un bez uzkodām sākām tukšot mēriņus. Priekš mums, krieviem, tā bija normāla deva, bet reti dzerošie ēģiptieši ātri apreiba un sāka trokšņot savā valodā.
   -    Aizliegtais auglis ir salds, - pavīpsnāja Jurijs Ivanovičs, pamājot uz ēģiptiešu pusi un iedzerot malciņu.
   -   Bet ko viņi tā trokšņo, paskat, viens jau ķeras pie naža, - nesaprata Amirs Saļihovs.
   Patiesi, viens ēģiptietis, piesarcis kā biete, ik pa bridim tvēra pēc naža, kas atradās uz galda, vicināja to gaisā un kaut ko skaļi kliedza.
   Ēģiptietis
   -   Šef, paprasi, ko viņš tur vicinās ar to nazi, - teica Jurijs Ivanovičs.
   Tikko es iejaucos sarunā, ēģiptieši pārgāja uz angļu valodu un dedzigi sāka skaidrot sava uzbudinājuma iemeslu. Izrādijās, ka viņi necieš Izraēlu.
   -   Nu kā tad tā, - viņi teica, - kapeikas lieluma valsts karoja ar mums. Tie ebreji grib sagrābt visu arābu pasauli un visus arābus padarit par vergiem. Nu nenotiks tas, nenotiks! Pat ja mūsu karaspēks netiks galā, kad Izraēla uzbruks atkal, mēs visi ņemsim rokās nažus un nogalināsim visus ebrejus.
   Pēc šiem vārdiem viens no ēģiptiešiem atkal paņēma no galda nazi un izdarija gaisā dažas durošas kustibas, acimredzot rādidams, kā tas notiks.
   -   Šef, vai viss kārtibā? - satraukti jautāja Jurijs ivanovičs, kurš nesaprata ne arābu, ne angļu valodu.
   -   Viss kārtibā, Jura. Viņi ir sašutuši par ebrejiem.
   -     Starp mums tā kā nav neviena ebreja, - Jurija Ivanoviča acis iepletās patiesā izbrinā.
   -   Mēs esam vissenākā nācija uz Zemes, - tikpat satraukti turpināja viens no ēģiptiešiem, - mēs uzcēlām dižās piramidas, mēs uzcēlām dižo sfinksu. Piramidas un sfinksa stāsta par mūsu diženumu. Kas cits vēl uz Zemes spēja uzcelt piramidas? Neviens. Driz vien mūsu nācija atdzims, mēs nevaram nebūt pir­mie pasaulē, uz to mūs ved dižās piramidas.
   Klausījos un domāju, cik ļoti gan viņi maldās. Zināju, ka arābu ciltis ienākušas Senās Ēģiptes teritorijā, runājot vēstures mērogos, salīdzinoši nesen, kad lielā Ēģiptes faraonu impērija jau sāka pagrimt. Bet cik viegli ir piedēvēt sev grandiozos senatnes sa­sniegumus! Dzivot blakus piramidām vēl nenozīmē tās uzcelt. Nu kaut vai zināt, kādēļ tās tika celtas. Tikai vēlāk, kad pēc pirmajām Himalaju ekspedīcijām biju kļuvis mazliet gudrāks, es, atceroties šo Ēģiptes skatu ar nažiem, sāku brīnīties, cik gan viegli cilvēkos rodas tāda iedomība, ka viņi spēj salidzināt sevi ar Dieviem. Bet piramidas stāv jau tūkstošiem gadu un ar visu savu izskatu klusējot pauž, ka pasaule un prāts ir daudz sarežģītāki, nekā cilvēki domā.
   Pagāja vairāki gadi. Bija 1993. gads. Pēdējos divos gados mēs bieži bijām Meksikā, demonstrējām jaunās operācijas vistas akluma un citu tiklenes saslimšanu likvidēšanai. Parasti mēs brau­cam trijatā - es, ķirurģe Venera Gaļimova un elektrofiziologs Rafaels Jusupovs.
   Venera (Jzbekovna Gaļimova ir mūsu centra direktora viet­niece, medicinas zinātņu doktore, profesore un superklases ķirurģe. Brinums, kāds spēks slēpjas šajā mazajā, skaistajā sie­vietē. Viņa izdara pašas sarežģītākās un pašas atbildīgākās operācijas. Daudzreiz esmu vērojis, kā operācijas laikā sevišķi saspringtos brižos viņas mugura kļūst mikla no sviedriem, un man viņas žēl, gribas pateikt, ka tas nu nav sievietes darbs - operēt.
   Būdama ārkārtigi jaunavīga un pievilcīga, Venera (Jzbekov­na Gaļimova patīk visa vecuma vīriešiem, tā teikt, no zīdaiņa lidz sirmam večukam. Bet, bū­dama ārkārtīgi stingra sieviete, viņa nekad nepieļauj, ka vīrietis pārkāpj pieklājības robežas. Man bieži iznāk noskatities, kā stiprā dzimuma pārstāvji viņas priekšā izriež krūtis kā gaiļi un cenšas izlikties labāki, nekā ir patiesībā. Atceros, kā Spānijā slavenais oftalmologs Barakers caurām dienām turēja mūs savā tuvumā un, tikko kaut nedaudz attālinājāmies, meklēja mūs pa slimnicas iekšējo radio: «Doktoras rūsas, doktoras rūsas!» - un viss tikai Veneras dēļ. Mūsu Maskavas filiāles direktoram Jurijam Iļjičam Kijko un man tas likās pat mazliet aizvainojoši.
   - Mēs te kā miesassargi, - teica Jurijs Iļjičs.
   Venera Uzbekovna Gaļimova
   Bet Meksikā mēs operējām tā saucamos neglābjami slimos, un speciāli izveidota Meksikas Veselības aizsardzības ministrijas komisija neatkarigi no mums vērtēja operāciju rezultātus. Mēs ļoti sadraudzējāmies ar divām operāciju māsām - Silviju un Mariju - un anesteziologu Hosē Luisu. Pēc maniem vērojumiem, Hosē Luiss ilgi turējās, bet tomēr padevās. Reiz viņš mums ar Rafaelu Jusupovu vaicāja, vai viņš varētu izrādīt uzmanību dak­terei Venerai. Mēs atbildējām kaut ko tādā garā: «Pamēģini, tikai diezin vai tur kas sanāks.»
   Hosē Luiss sāka savu droši vien naktīs pārdomāto runu, kad mēs pēc operācijas dzērām tēju.
   -   Venera, vai jūs zināt, ka es esmu tīrasiņu acteks?
   -   Vai patiesi? Bet es domāju, ka spānis!
   -   Nē, es esmu vissenākās nācijas pārstāvis uz Zemes, nāci­jas, kas uzcēla varenās Meksikas piramīdas. Vai tiešām es esmu līdzīgs spānim?
   -   Nu, kā lai to pasaka, mazliet līdzināties gan.
   -   Gribu jums paskaidrot, - Hosē Luiss turpināja, - ka acteki atšķiras no maijiem. Ārēji mēs it kā esam lidzīgi, bet tieši mēs, acteki, uzcēlām piramīdas. Jūs bijāt pie Meksikas piramīdām?
   -   Jā, vairākas reizes.
   -   CIn kāds iespaids?
   -   Grandiozs. Es pat uzrāpos Saules piramīdā, bet kāpt Mē­ness piramīdā neuzdrošinājos, tur ir ļoti augsti pakāpieni, - atbildēja Venera.
   Acteks
   -    Saules piramīda simbolizē Sauli, bet Mēness piramida - Mēnesi, - Hosē Luiss pavisam muļķīgi gribēja ieviest skaidrību. - Saules piramīdas virsotnē jāskatās uz Sauli, bet Mēness piramidas virsotnē - uz Mēnesi. Mums, actekiem, tā ir pieņemts. Venera, vai jūs skatījāties uz Sauli, kad bijāt Saules piramīdas virsotnē?
   -   Nezinu. Bija karsti, un Saule bija visur…
   -   Uzaicinu jūs uz piramidām; mēs uzkāpsim Saules piramīdā un skatīsimies uz Sauli, bet vēlāk, uz vakarpusi, uzkāpsim Mēness piramīdā un raudzīsimies uz Mēnesi. Tad jūs sapratīsiet acteku dvēseli! Ne jau velti acteki pielūdza Sauli un Mēnesi un uzcēla piramidas, lai varētu apcerigi vērot šos debess spīdekļus. Tad jūs sapratīsiet visu acteku tautas senumu un diženumu. Brauksim?
   -   Laikam jau nekas nesanāks. Mēs taču nepārtraukti domā­jam par slimniekiem, par operācijām, un arī zinātnisko plānu ir daudz, - Venera koķetēja.
   -    Paklau, Hosē Luis, bet kāpēc Meksikas piramīdām ir nošķelta virsotne, bet Ēģiptes piramidām - smaila? - viņus pār­trauca Rafaels Jusupovs - tas pats Jusupovs, kas vēlāk kļūs par Tibetas ekspedīcijas dalibnieku.
   -   Precizi nezinu… Bet cilvēkiem taču, lai priecātos par Sauli un Mēnesi piramidas virsotnē, tur ir jāstāv, un kā tu stāvēsi uz smailes? Tāpēc piramidu virsotnes ir nošķeltas…
   -    Tas ir apšaubāmi, - daudznozīmīgi noteica pēc dabas nopietnais Jusupovs, pavisam aizmirsis, ka lieta grozās ap Hosē Luisa dvēseles stāvokli, nevis ap piramīdu konstrukcijām. - Ļoti apšaubāmi, ka Meksikas piramidas tika celtas kā skatu laukumi. Tas nav racionāli. Ko par to stāsta senās acteku valsts vēsture?
   -   Vēsture stāsta… stāsta… - pavisam apjuka jau tā samul­sušais Hosē Luiss, kuru acīm redzami neapmierināja sarunas ievirzišanās vēsturiskā gultnē. - Vēsture stāsta, ka reiz acteku valsts ir bijusi ļoti varena un zinājusi noslēpumus, kurus nekad nav zinājuši eiropieši.
   -    Bet kāpēc acteku valsts pagrima? - Jusupovs nevarēja nomierināties.
   -  Tāpēc, ka Amerikā ieradās spāņi un mūs iekaroja, - Hosē Luiss jau sāka skaisties.
   -   Nu, ja acteku valsts būtu bijusi ļoti varena… (Jn vispār vēs­turiskie fakti liecina, ka šīs piramidas cēluši maiji, nevis acteki.
   -   Laikam tomēr ir ļoti romantiski sagaidīt Saules rietu Mēness piramīdas virsotnē, - es iejaucos sarunā, gribēdams palidzēt Hosē Luisam un saglabāt rožaini romantisko sarunas ievirzi Veneras Gaļimovas savaldzināšanai.
   -    Romantiski jau romantiski, - Jusupovs netaisījās apklust. - Zinātnē ir tāds jēdziens kā piramidas zelta griezums. Būtu interesanti paskatīties, vai piramīdu virsotne nav nošķelta sa­skaņā ar šo zelta griezumu.
   -     Pie jums, Meksikā, jaunlaulātie droši vien dodas uz piramidām un skatās uz Sauli un Mēnesi, - es atkal centos glābt situāciju par labu Hosē Luisa dvēseles vibrācijām.
   -   Ne vienmēr, - norūca apvainotais Hosē Luiss. - Starp citu, vai jūs zināt, ka visi Amerikas Savienoto Valstu dienvidu štati agrāk piederēja Meksikai, bet tēvocis Sems tos mums atņēma? Pagaidām Amerika ir spēcigāka par mums, pagaidām viņa mūs
   \
   Meksikas piramīda
   nospiež. Taču Savienotajām Valstim nav vēstures. Bet mūsu, acteku, vēstures saknes sniedzas senatnē. Jā, mēs esam zaudējuši savu bijušo spēku, bet tas ir tikai pagaidām, uz kādu laiciņu. Mēs atjaunosim savu varenibu, jo mēs esam tauta, kas uzcēlusi varenās piramīdas. Piramidas mūs ietekmē un nekad neļaus mums kļūt vājiem. Mēs taču pratām uzcelt piramidas, kuras neviens cits nespēj uzcelt…
   Klausoties šajā monologā, atcerējos Ēģiptes arābus, kas vicinājās ar nažiem un teica apmēram tos pašus vārdus, no sirds ticēdami, ka tieši viņi ir tie, kas uzcēluši piramīdas. Toreiz, 1993. gadā, mēs jau bijām pabeiguši oftalmoģeometriskos pētījumus, kas parādīja, ka Meksikas indiāņi (acteki un maiji) ir viens no cilvēces izplatišanās zariem, kas nāk no Tibetas, zars, kas iet caur Sibīriju, Čukotku, Aļasku un pat caur visu Amerikas konti­nentu lidz pat Horna ragam. Tādēļ ar zināmu ticamības pakāpi var uzskatīt, ka acteki, tāpat kā Ēģiptes arābi, ir ieradušies piramīdu zemē laikā, kad piramidas jau bija uzceltas. Ir ļoti apšaubāms, ka acteki vienmēr dzīvojuši vienā un tajā pašā teri­torijā, jo cilvēces vēsturē ir notikusi nepārtraukta tautu pārvie­tošanās. Un es atkal nodomāju, ka dzīvot blakus piramīdām vēl nenozīmē tās uzcelt. Nu kaut vai zināt - kādam nolūkam tās celtas.
   Es dziļi cienu meksikāņus (vienalga, vai tie ir acteki, maiji vai spāņi), jo viņi nav zaudējuši savu savdabību, nav «amerikani­zējušies», un ar lepnumu runā par savām vēsturiskajām saknēm. Šai tautai būs nākotne, jo viņos nav tā impēriskā aplomba, kuru es uzskatu par pirmo sabiedrības trūdēšanas pazīmi. Tādēļ man šķiet, ka jāpiedod viņiem šī mazā, ar piramidām saistītā vājība un jāsaprot, ka piramidas cilvēku nevilšus ievelk gadsimtu dzelmē un ceļ godā.
   Kāds meksikāņu zinātnieks man teica, ka Meksikas piramī­das ir celtas no akmens blokiem, kas savirknēti uz vairākus metrus garām akmens tapām pirksta resnumā. To nevar paveikt ar mūsdienu modernās tehnikas palidzibu, to varēja izdarīt tikai senie cilvēki.

Karūsu zveja

   Kārtējo reizi, atgriezies no Meksikas un mocīdamies ar sajū­tu, ka diena ar nakti samainījusies vietām, piezvanīju Jurijam Ivanovičam Vasiļjevam un uzaicināju viņu zvejot karūsas. Bija 1993. gada jūnijs. Laiks bija karsts.
   Braucām trijatā: es, Jurijs Ivanovičs un šoferis Dima - parasts Čerņikovskas (CJfas strādnieku rajons) puisis. Ielikām tiklus, bailēs no zvejas inspekcijas uzmanigi raudzidamies apkārt. Pēc tam sakūrām ugunskuru, uzcēlām telti, paņēmām pudeli šņabja un sēdāmies vakariņot.
   -   Nu tad par Krieviju un Krievijas karūsām, - uzsaucu tostu, izbaudīdams patikamo sajūtu, ka esmu atgriezies dzimtenē, pēc kuras patiesi skumstu ilgo ārzemju braucienu laikā.
   Jurijs Ivanovičs ar baudu izdzēra glāzi, uzkoda gurķīti un šmakstinādams pavaicāja:
   -  Nu, šef, kā tad ir tajā Meksikā? Runā, ka sievišķi tur ir bries­mīgāki par karu. Toties ir piramīdas. Vai biji pie piramīdām?
   -   Biju, Jura, biju.
   -   Nu kādas tās ir? Vai lielākas nekā Ēģiptē? Mēs tehniskajā daļā strīdējāmies. Es viņiem saku, ka Ēģiptē ir lielākas, bet viņi - ka Meksikā. Kur tad ir lielākas, šef?
   -   Ēģiptē.
   - Nu tad iedzersim par Meksikas piramidām. Atceries, kā Ēģiptē viens arābs piesūcās un vicinājās ar nazi. Nu muļķis taču! Ko tur, šef, ar glāzitēm māžoties, lejam kārtīgi, - teica Jurijs Ivanovičs, liedams šņabi lielajās glāzēs.
   Iedzērām. Šoferis Dima ari.
   -   Eh, Dimka, - Jurijs Ivanovičs pamācoši teica, košļādams desu un piekozdams lociņus, - tumsonis tu esi, īsts tumsonis. Tu pat nevari iedomāties, cik daudz pasaulē ir brinumu! Re, kad mēs ar šefu bijām Ēģiptē, mēs vienu tādu brīnumu redzējām - piramida saucas. Milzīga - uhū…! Kas to uzcēlis - neviens nezi­na! Ēģiptieši lielās, ka viņi cēluši, bet patiesibā tā nemaz nav. Piramidas uzcēla Dievi, Dimka, Dievi! Re, šefs ari Meksikā piramidas skatija. Ari milzigas. Ari Dievi cēluši. Neesi tu, Dimka, bijis Ēģiptē, neesi…
   -   Varbūt es vēl aizbraukšu uz Ēģipedi…
   -    Ne jau uz Ēģipedi, bet uz Ēģipti, tumsoni gatavais. Ar «t» jāraksta, nevis ar «d». Ēģipte, vai saprati, nevis Ēģipede. Labāk ielej, tumsoni gatavais.
   Iedzērām vēl.
   -  Jura, Dima! Es laikam iešu uz telti un pagulēšu. Tā kā velk uz miega pusi. Varbūt varēšu atkal pāriet no dienas uz nakti.
   Ielīdu telti, apsitu odus un likos gulēt. Sākumā tā kā jau sāku
   Pie ugunskura
   laisties snaudā, bet pēc tam miegs pārgāja, un es sāku mocities, cenzdamies iemigt.
   «Velns ar ārā,» domāju, «nu kā lai iemieg? Pat šņabis nepalidz. Domāšu par piramidām, ja jau sākām par tām runāt.»
   (Jn tā pussnaudā es sāku domāt par piramidām. Pa galvu šaudījās fantastiskas domas, kuras es pussnaudā nekā nevarēju atdalīt no realitātes. Man rādijās, ka uz Zemes eksistē vēl kāda cita - paralēla dzive, un tajā viss notiek citādāk, nekas nav tā, kā pie mums. Tajā paralēlajā dzivē dzivo ļoti liela auguma cilvēki, pārvie­tojas ovālos lidaparātos un dažreiz ielido mūsu pasaulē, vēro mūs un izturas pret mums kā pret nesaprātīgiem bērniem. Pasaule, kurā viņi dzivo, ir nesaraujami saistīta ar Kosmosu un Zemes dzīlēm, bet viņi, šie milzīgie cilvēki, var ceļot pa turieni, aizejot zemzemē vai vienā mirkli izgaistot Kosmosa tālēs. Laiks tajā pasaulē rit pēc citiem likumiem, tur ir cita daba, cits klimats, un tikai piramīdas, tikai varenās piramidas atrodas vienlaicīgi abās - gan šajā, gan tajā, paralēlajā pasaulē. Tieši ar piramīdu palidzibu milzigie cilvēki ienāk mūsu pasaulē. Viņi tās ir uzcēluši stingrā atbilstībā Kosmosa likumiem un stingrā atbilstībā matemātikas likumiem izvietojuši uz Zemes. Viņiem nav svarīgi, kur atrodas piramīda - uz Zemes, zem ūdens vai zem zemes. Svarīgi ir, lai tā būtu. Šie milzīgie cilvēki uzcēluši piramīdas tik pamatigi, ka tās nekad nesagrūs ne šajā, ne paralēlajā pasaulē. Un, ja nu kāda sagrūtu, viņi uzcels jaunu - tieši tādu pašu. Šie milzigie cilvēki Zemes dzīlēs ir izveidojuši speciālus kanālus, kas piramīdu un citu senatnes monumentu tuvumā pietuvinās Zemes virsmai. Viņi nepievērš uzmanibu tam, ka parastie cilvēki mūsu pasaulē, pakļaudamies mūžīgajam Kosmosa aicinājumam, cenšas būvēt nelielas un nejēdzīgas piramidas - kapenes saviem valdniekiem, sapņodami pietuvināt savus valdniekus viņiem - varenas un senas paralēlās civilizācijas cilvēkiem. Viņus neinteresē, ka mūsu pasaules cilvēki piedēvē piramīdu celtniecibu sev…
   -   Fu! - Es pamodos. - Nu gan sapnis! Bet interesants…
   -    Jurij Ivanovič, kas ir sfinksa? - atskanēja šofera Dimas balss. Sapratu, ka viņi turpina sēdēt pie ugunskura un dzert šņabi.
   -   Sfinksa ir tāds dzivnieks. Liels. No akmens.
   -   Statuja, vai?
   -   Nu nē taču, tumsoni gatavais. Tā nav statuja. Tā ir sfinksa.
   -   Bet… bet… bet kāda tad ir tā sfinksa?
   -   Sfinksa ir kā suns, kas guļ, bet tai ir kaķa ķepas un cilvēka galva - līdzīga ciema sievai, bet ausis ir ziloņa, - svarīgi skaidro­ja Jurijs Ivanovičs. - Iedod piesmēķēt!
   Atskanēja specifiska skaņa, kas norādīja, ka Jurijs Ivanovičs ar baudu izpūš savas iecienītas cigaretes «Vega» dūmu.
   -  Sfinksa ir ļoti liela, tik liela, - Jurijs Ivanovičs turpināja, - ka tu, Dimka, tik lielu zvēru vispār neesi redzējis. Piemet ugunij malku, redzi, ka sāk jau dzist. Jauns, bet neko neredzi!
   -   Vai tā sfinksa ir tik liela kā zilonis? - Dima jautāja.
   -  Eh, Dimka! Zilonis būs tikai viņas naga lielumā. Saprati, cik liela?
   -   B-bet… vai tā sfinksa ir dziva?
   -   Eh, tumsoni tu gatavais, Dimka! Sfinksa ir no akmens, es taču tev stāstu, ka no akmens. Varbūt kādreiz ari bija dziva, bet pārakmeņojās.
   -   B-bet…
   Saruna uz bridi pārtrūka, tad Jurijs Ivanovičs teica:
   -  Izsmēķi, Dimka, ir jāmet ugunskurā, nevis jāmētā apkārt kā pēdējam draņķim.
   -   Bet, Jurij Ivanovič, kas vispār ir - tā sfinksa?
   -   Tas nav tavam prātiņam domāts, Dimka, nav. Tev, re, tikai stūri grozīt. Pat ugunskuru neproti iekurt, kā nākas. Sfinksa - tā ir pasaka, Dimka, pasaka. Re, šefs stāvēja, raudzījās tai acis un jautāja, uz kurieni tā skatās.
   -   Kam jautāja, sfinksai?
   -   Nē taču, ēģiptiešiem, tumsoni gatavais.
   -   (Jn uz kurieni tā skatās?
   -   Uz turieni, kur nevienam nav atļauts skatities. Tev, Dimka, nav atļauts, bet sfinksai ir. Tur ir tāda zeme, ko sauc par Sam- balu. Tur dzivo Dievi. Tur ari sfinksa skatās. Bet tev, Dimka, nav atļauts tur skatities, izcepsies.
   Klausījos šajā dzērāju sarunā un smējos. Atkal atcerējos ēģiptiešu gidu, kad gribēju noskaidrot, uz kurieni sfinksa skatās. Kaut kāda iemesla dēļ tas man šķita interesanti. Varbūt tādēļ, ka esmu oftalmologs un jēdziens «skatiens» man ir profesionāli tuvs. Varbūt vieta, kur Dievi nolaidušies uz Zemes, patiešām eksistē! Varbūt tā nemaz nav pasaka! Varbūt Jurijam Ivanovičam ir taisnība, stāstot par Šambalu! Varbūt tur ir skaista, neparasta pilsēta, kuru uzcēluši Dievi!
   Mani mocīja cilvēka dabiskā ziņkāre. Gribējās ticēt brīnu­miem, gribējās doties turp, kur skatās sfinksa… Naktī cilvēks vienmēr ir romantiskāks nekā dienā, kad valda realitāte.
   -   Es piedauzīju pie piramidas ar mazo pirkstiņu, - atskanēja Jurija Ivanoviča balss, - un jutu, ka tā ir izturīga.
   -   Tik izturiga kā akmens?
   -   izturīgāka.
   -   Kā dzelzs?
   -   Vēl izturīgāka.
   -   Un sfinksai ari pieskāries, Jurij Ivanovič?
   -   Pieskāros.
   -   Un kā sfinksa? - Dima nevarēja nomierināties.
   -   Arī izturiga.
   -   Jurij Ivanovič, kas ir izturīgāka - sfinksa vai piramīda?
   -   Abas ir izturīgas.
   Jutu, ka piramida un sfinksa arvien vairāk sāk nodarbināt manu prātu. To bija grūti izskaidrot ar parastu ziņkārību, jo medicīnā arī ir ļoti daudz interesantu un ļoti aizraujošu miklu. Ši interese, kas bija sākusies Ēģiptē un turpinājās Meksikā, bija iesēdusi galvā kā īpatnēja dominante. (Jn pats galvenais visā šajā lietā bija jautājums - uz kurieni gan skatās sfinksa?
   Toreiz es nesapratu, ka cilvēks - tas nav tikai fiziskais ķer­menis, kam dota apziņa, ka cilvēka galvenā būtība ir viņa iekšē­jais un mūžīgais Es, ko sauc par Garu, kas dzivo savā zemapzi­ņas pasaulē un neapzināti kontaktējas ar citiem iekšējiem un mūžigiem Es. (Jn ir vienalga, vai tie ir dzīvu vai mirušu cilvēku Es. Likumi, kas valda šajā zemapziņas pasaulē, nav tādi, kā uz Zemes, - tur nav vietas materiālām vērtībām un cilvēka centie­niem iegūt lietas, tur galvenais ir Labais, Milestība un Ļaunais, bet katra iekšējā un mūžīgā Es varenību un spēku nosaka Zinā­šanas, kas uzkrājas un, kas ir ļoti svarigi, tiek intensivi izmanto­tas šīs zemapziņas pasaules pilnveidošanai.
   Tagad, kad rakstu šis rindas, ir 2000. gads. Kopš tā laika (1993. gada), man šķiet, esmu kļuvis nedaudz gudrāks, bet ne ļoti. Vismaz es jau saprotu, ka cilvēka zemapziņas dzīve, kas veido vienotu veselumu ar Tās Pasaules viļņu dzives formu, patiesi eksistē. Pretējā gadījumā nebūtu iespējams izskaidrot daudzus medicīniskus, fiziskus un filozofiskus paradoksus, ar kuriem man nācās sastapties zinātnisko pētijumu laikā. Šī zemapziņas dzīve rit it kā neatkarīgi no cilvēka iekšējā Es, kam piemit visu aptverošā un mums tik pierastā apziņa. Bet cilvēka iekšējais un mūžīgais Es darbojas klusībā, atgādinot par sevi ar intuitīvu čukstu vai neizprotamiem centieniem, sākumā traucējot cilvēkam, bet pēc tam aizraujot to un vedot jaunā, bieži vien pavisam negaiditā virzienā.
   Ari toreiz, 1993. gadā, kad gulēju teltī, intuitīvi čuksti un neiz­protamas tieksmes sāka mani virzit man miklainā un negaiditā dzīves rakursā, kas bija saistīts ar sfinksu, piramidām un Dievu Pilsētas meklējumiem.
   Atjēdzos un sāku iekļausities sarunā pie ugunskura.
   -  Jurij Ivanovič, - teica Dima, - lūk, tu esi liels cilvēks, strādā Centrā par galveno inženieri. Esi bijis Japānā un Ēģiptē! Saki, kā tur, pie viņiem, angļu valodā būs «paldies»?
   -   Eh, tumsoni gatavais! To ari tu nezini! Sen/c ju, - atbildēja Jurijs Ivanovičs.
   -   Bet… bet… Bet kā pie viņiem būs «lūdzu», Jurij Nikolajevič?
   Iestājās klusums. Jurijs Ivanovičs bija aizmirsis vārdu plīz.
   -   Ari senk ju, - Jurijs Ivanovičs pēkšņi atteica.
   -  Vai tad pie viņiem «paldies» un «lūdzu» ir viens un tas pats?! - Dima bija pārsteigts.
   -   Pie viņiem viens un tas pats, - daudznozimigi noteica Jurijs Ivanovičs.
   Sāku smieties un izvēlos no telts ar saucienu: «P/i'z taču, plīz\»
   Abi pārsteigti skatijās uz mani, bet pēc tam, sapratuši, kas par lietu, ari sāka smieties.
   -    Ko tad tu, Jurij Ivanovič, angliski zini tikai vienu pašu vārdu? - šoferis Dima iepleta acis.
   No rita, izņemot tiklus, konstatējām, ka viens ir aizpeldējis kopā ar zāļaino saliņu, pie kuras es to vakar piesēju.
   -   Nu muļķis kas muļķis, - satriekts novilku, - neiedomājos, ka saliņa ir peldoša.
   Atkal mani pārņēma savas aprobežotības sajūta.
   «Es it kā nemaz neesmu tik aprobežots, - kāpēc gan mani moka ši sajūta? Vai tiešām tāpēc, ka neveiksmigi iemetu tiklu?» domāju, pārkāries laivas malai un ar rokām rakņādamies pa ūdenszālēm, meklējot pazudušo tiklu. Toreiz es vēl nesapratu, ka vajag priecāties, kad pēkšņi pārņem aprobežotibas sajūta, jo tas nozimē, ka tavs iekšējais Es nav apmierināts ar tavu istenības uztveri un sāk darboties, lai ievirzītu tevi jaunā zinātniskās dar­bības lokā, kas iesākumā liksies nejēdzīgs un dīvains, bet tam būs dziļa jēga, kas realizēsies tikai pēc daudziem gadiem. Toreiz es pat
   Nozvejotās karūsas
   iedomāties nevarēju, ka mans iekšējais Es piespiedis mani nopietni pievērsties neparastu acu pētījumiem, kas uzgleznotas uz Nepālas un Tibetas tempļiem, un aizvedis uz Himalajiem un Tibetu noslēpumainu alu meklējumos, kurās ir iekonservēti cilvēki, tāpat arī… leģendārās Dievu Pilsētas meklējumos. Tas pašos pamatos mainis manu filozofisko dzives uztveri, izpaudīsies ari manas medicīniskās domāšanas maiņā un novedis pie tik pārsteidzošiem ķirurģiskiem sasniegumiem kā acs transplantācija.
   Bet tajā 1993. gada vasarā, kad es lamādamies jaucos pa ūdenszālēm, meklēdams aizpeldējušo tiklu, jutu tikai trulu apro­bežotību, kas padarīja mani nervozu.
   Tiklu es galu galā tomēr atradu, tin tajā bija visvairāk karū­su. Viss loms bija ļoti labs.
   Šņabis bija beidzies. Bet Jurijs Ivanovičs deva mājienus, ka, neskatoties uz lielo karstumu, iedzert tomēr gribas. Mājupceļā iebraucām ciemā, nopirkām pudeli lēta šņabja un bez uzkodām izdzērām pāris glāžu.
   -   Šef, bet uz kurieni tomēr skatās sfinksa? - jautāja Jurijs Ivanovičs, pēc otrās glāzes ostidams piedurkni.
   -   Dievs viņu zina, Jura! Es nezinu. Tas ir ļoti miklaini. Tur kaut kas ir, Jura!
   Aizbraucām mājās, sadalījām zivis. Pudelē vēl bija šņabis.
   -   Veči, dzeriet laukā, nav ko atstāt, - ieteica Dima, rādīdams uz pudeli.
   -   Karsts taču…
   -   Bet jūs taču esat stipri veči, kā piramidas, - svarigi noteica Dima.
   Izdzērām. Dima nez no kurienes izvilka gabalu maizes, ko mums uzkost.
   -   Senk ju, - atbildēja Jurijs Ivanovičs.

   Pienāca 1996. gads. Izdevās noorganizēt pirmo ekspedīciju uz Himalajiem. Bet pēc tam - 1997. gadā - otro ekspedīciju. Tās izrādījās informatīvi ļoti piesātinātas. Šo divu ekspedīciju laikā pilnīgi mainījās mana psiholoģiskā dzīves uztvere. Nevaru teikt, ka esmu kļuvis gudrāks un solidāks zinātniskajā ziņā, bet es sāku raudzīties uz dzīvi ne tikai no stingru zinātnisko postulātu viedokļa, bet sāku lielu nozīmi pievērst intuicijai, par kuru kāds indiešu svami teica, ka tā ir patiesa par visiem simts procen­tiem. Es pat iemācijos zināmā mērā tai uzticēties, lai gan kā zinātniekam tas man bija ļoti grūti. Bet es pat iedomāties nevarēju, ka vienā ļoti svarigā jautājumā intuīcija ar mani izstrādās interesantu joku.
   Kur gan es dzirdēju šo leģendu?
   Jautājums attiecās uz Dievu Pilsētu. Gatavojoties kārtējai - 1998. gada ekspedīcijai, es noņēmos ar meklējumu plānu izstrādāšanu. Atceros, ka ļoti svārstījos, izvēloties galveno ekspedīcijas virzienu, - meklēt Himalajos «dzivo» un «mirušo» ūdeni vai doties uz Tibetu un pa leģendas pēdām meklēt Dievu Pilsētu. Otrais variants man likās interesantāks. Kur īsti es esmu redzējis šis leģendas aprakstu vai dzirdējis par to? Nevaru žēloties par savu atmiņu, bet galvā valdīja kaut kāds sajukums un traucēja koncentrēties. Skaidri atcerējos tikai, ka par šo leģendu bija teikts pavisam isi, apmēram tā:
   «Kaut kur Tibetā ir paslēpusies Dievu Pilsēta.»
   Es pat gribēju atmest ar roku šis leģendas avota meklēju­miem un meklēt Dievu Pilsētu tāpat, bet kaut kas mani atturēja. Ari paradums zinātnē strādāt ar dokumentiem lika sevi manīt.
   «Kā īsts avantūrists,» domāju pie sevis, «taisos ekspedicijā, esmu aizrāvis draugus, bet Dievu Pilsētas leģendas avotu nevaru atcerēties. Kauns un negods…»
   Sāku skaisties. Dažu dienu laikā izņēmu cauri visus ekspedi- ciju pierakstus - un neko neatradu. Pārskatīju visas pieejamās grāmatas - nekā nav. Izjautāju visus ekspedīciju dalībniekus un cilvēkus, kam bija kāda saistiba ar ekspedīcijām, - visi atbildē­ja, ka leģendu dzirdējuši no manis.
   -    Nu kas tas ir, - biju sašutis. - Es taču pats to leģendu nevarēju izdomāt!
   Pastāstīju visu Jurijam Ivanovičam Vasiļjevam.
   -    Šef, es atceros, kā tehniskajā daļā atzimēja inženiera Miškas dzimšanas dienu. Esmu atmetis, kā tu zini, un nedzēru. Puiši to leģendu apsprieda. Tu taču par to bieži stāstīji. Runāja, ka to tev atsūtījis kāds lama, - sāka stāstit Jurijs Ivanovičs.
   -   Nē taču, Jura! Es jau esmu izrādes cauri visām ekspedīci­ju piezīmēm. Tur nekā nav. Pats zini, ka esmu skrupulozs un visu pierakstu, - atbildēju.
   -   Pagaidi, nepārtrauc! Puiši, protams, bija piedzērušies, bet viņi teica, ka tu šo leģendu pa telepātiskiem kanāliem esot saņēmis no lamas. Vitjka sāka tēlot gaišreģi, roku pirkstus izpletis, sāka darboties virs galvām. Man, esot skaidrā, likās smieklīgi, es viņu mazliet apcēlu, bet Vitjka centās vēl vairāk, - Jurijs Ivanovičs iesmējās.
   -   Nu kādi vēl telepātiskie kanāli, Jura! Nav man tādu spēju. Kad iznāca pirmā grāmata par Himalajiem, šurp sāka braukt
   daudz divaiņu un šizofrēniķu, no tādiem cilvēkiem es vispār bēgu pa gabalu.
   -   Viņi pie mums, tehniskajā daļā, arī piestaigā. Tev kaut ko telepatē no pirmā stāva uz trešo. Pie tevis jau garām sekretārēm tikt nav iespējams, - ar baudu piebilda Jurijs Ivanovičs.
   -   Vai tad pie jums lama bija atnācis, vai? - biju pārsteigts.
   -    Nu bija viens tāds, saģērbies kā gailis, bet basās kājās čības. Viņš tad ari, pirkstus izpletis, darbojās.
   -   Kā viņš bija ģērbies?
   -   Kleitā kā sievišķis, bet pats bija vīrietis.
   -   Kādā krāsā bija tā kleita?
   -   Oranža, mazgāta un pārmazgāta, bet netīra. Ar apmetni.
   -   Tas nav lama. Lamām tērps ir ķiršu krāsā. Droši vien kriš- naīts.
   Krišnaīts tehniskajā daļā
   -   Nu ja, kaut kas tamlīdzīgs.
   -   (Jn ādas krāsa? - es painteresējos.
   -   Tāda pelēki zilgana.
   -   Kā to lai saprot?
   -   Pelēki-tumši, brūni-aveņu, varbūt…
   -   Tādas ādas cilvēkiem nav.
   -   Nu viņš tāds slims bija, visa seja vienās pinnēs. Vitjkam pat sagribējās tās izspiest.
   -   Baltais vai nēģeris?
   -   Baltais, bet pelēki zilgans…
   -   Bet… bet…
   Domas aizklida sāņus, un es sāku prātot, ka varbūt man patiešām atsūtījuši informāciju par Dievu Pilsētu pa telepātisko kanālu - nevarēju taču šai leģendai atrast ne mutisku, ne rak­stisku avotu. Austrumu reliģijās pētīdams visus iespējamos psi­hiskos fenomenus, zināju ari par telepātiju un principā ticēju tai. Kā aprakstīts austrumu reliģiju avotos, atlanti šo fenomenu pār­valdīja pilnībā un pat karojot par galveno ieroci izmantoja pre­tinieka telepātisku iemidzināšanu. Bet mums, āriešiem, tas ir, piektajai rasei, ir ievērojami zemāks garigais potenciāls, tāpēc telepātiskās spējas ir visai ierobežotas un samērā vāji izpaužas tikai dažiem cilvēkiem. Un, ja akceptoram, tas ir, cilvēkam, kas uztver telepātisko domu signālu, nav augsta jutiguma pret šādu iedarbibu, tad telepātiskais efekts vispār līdzinās nullei.
   Par sevi varu teikt tikai to, ka esmu nekam nederīgs, vājš akceptors, tas ir, mans domu signālu uztveres līmenis ir ļoti zems. Atceros, kā pirms diviem vai trim gadiem kādā lielā starp­tautiskā konferencē, kad mans referāts par atlantu un lemūriešu izskata zinātnisku izskaitļošanu radija paaugstinātu interesi, kuluāros pie manis pienāca vairāki gaišreģi, telepāti un tam- lidzīgi speciālisti un, viens otru pārtraukdami, sāka runāt kaut ko man pavisam nesaprotamu: «Viņu vajag testēt!»
   -   Ko nozimē - testēt? - es naivi pajautāju.
   -  Tūliņ uzzināsiet, - viņi kori atbildēja un viens pēc otra izple­ta pirkstus, izvalbija acis un nostājās eksotiskās pozās, acim­redzot sūtot uz mani enerģiju.
   -   Jūtat kaut ko? - viņi jautāja.
   -   Nē, - es atbildēju.
   -   Patiešām neko nejūtat?
   -Nē.
   īpaši centās kāda raganai līdzīga sieviete garā, sarkanā kleitā. Viņa tā locijās manā priekšā, ka man pat kļuva baisi. Pēc tam viņa izpleta pirkstus kā vēdekli un ar rokām sāka veidot pul­sējošas kustibas manā virzienā, droši vien sūtija enerģijas plūs­mas.
   -   Jūtat enerģiju? - viņa vaicāja.
   -   Nē.
   -   Pavisam neko nejūtat?
   -   Pavisam neko.
   -   Nu kā tad tā…
   Pēc tam viņa pienāca man klāt, uzlika rokas ar izplestiem pirkstiem man virs galvas, mazliet pietupās un, raudzīdamās man acīs, šausmīgi iepleta acis, kustināja lūpas un izdvesa kaut ko līdzigu «bu, bu, bu…».
   -   Ko jūs jūtat? - viņa jautāja.
   -   Neko.
   -   Kā,neko?
   -   Nu… man bija interesanti un jautri, - es atklāti atbildēju.
   -Mm… jā… Bet siltumu no rokām jutāt?
   -   Nē.
   -   Mm… jā…
   Acīmredzot man piemīt augsta necaurlaidība attiecibā uz svešu psihisko enerģiju. Lai gan man jāatzist, ka laikā, kad mani māc stiprs un ilgi krājies nogurums, parādās zināms tāda veida jutīgums - lidz pat tam, ka man uz katra soļa rādās enerģētiskie vampiri. Bet jutigāki cilvēki, manuprāt, patiešām var kļūt par mērķi labas vai ļaunas psihiskās enerģijas iedarbibai.
   Šās piezimes ilustrēšanai var kalpot gadijums, kas ari notika šās konferences laikā. Tā pati raganai lidzigā sieviete sarkanajā kleitā pēc neveiksmigā seansa ar mani acimredzot bija ne pa jokam sarūgtināta: nu kā tad tā, tā nopūlēties - un nekāda efek­ta! Kad mēs ar Vaļu Jakovļevu (viņa ir mūsu Himalaju ekspedi­cijās dalībniece) pagājām gabaliņu nostāk, sieviete sarkanajā kleitā, kā man pēc tam paskaidroja, «esot izšāvusi» ar acīm uz Vaļas otro čakru - cilvēka dzīvesspēka punktu. Drīz vien Vaļai sākās spēku izsikums, un viesnīcā viņa vispār saslima. Kad pēc uzstājīgiem Vaļas lūgumiem tika ataicināta «labā feja» (tajā kon­ferencē pulcējās pilns «pasaku personāžu» spektrs, sākot ar labajām fejām un beidzot ar ļaunajiem gariem), viņa konstatēja, ka Vaļai ši čakra ir «caursista». Nākamajā dienā Valentīnas spēki pamazām atjaunojās.
   Tā, domādams par telepātiski pārraidītu informāciju sakarā ar Dievu Pilsētu, es nonācu pie secinājuma, ka tā diezin vai varētu būt. Taču jautājums, kāpēc šī informācija man tik cieši ir iesēdusies galvā, turpināja mani mocit.
   -   Jura, es domāju, ka nebija nekādas telepātiskas pārraides. Tajās lietās es esmu pavisam neaptēsts! - es pārliecināti teicu Jurijam Ivanovičam.
   -   Nu kā to lai saka, neaptēstais. Atceries, kā Petjka Garajevs ar savu aparātu izdarīja telepātisku ģenētiskās informācijas nodošanu. Ko tad lai saka par domu pārraidi! - šaubījās Jurijs Ivanovičs, droši vien atcerēdamies stāstus par diviem ģeniāliem krievu zinātniekiem - Pjotru Petroviču Garajevu un Georgiju Georgijeviču Tertišinu, kuri uzbūvēja aparātu ģenētiskās infor­mācijas pārraidīšanai no attāluma.
   -   Nē, Jura, pat ja informāciju par Dievu Pilsētu kāds ari būtu raidijis manā virzienā, efekts būtu «kā pret sienu». Esmu nejutigs. Pats zini, man nav nekādu joga spēju, esmu vienkāršs cilvēks, laucinieks, pat mūzikas skolu neesmu beidzis. Un arī mana profesija - ķirurģija - stāv pavisam tālu no ārpuszemes domām un īpaša jutīguma. Jura, kad griež aci, pa galvu nedrīkst jaukties nekādas domas, jānorobežojas no katras ārējās iedar­bības, visa uzmanība jāsakoncentrē uz operāciju. Es taču varē­tu izoperēt pat savu māti - tik uztrenēta man ir uzmanības kon­centrācija operācijas laikā. Kā tad mani var caursist no tāluma sūtīta doma! Saka, ka orgasma laikā cilvēks kļūst ļoti uzņēmigs pret svešu psihisko iedarbību, bet operējot man orgasms ne­rodas.
   -   Man arī, starp citu, no aparatūras remontēšanas nav nekā­da orgasma, bet, asinot instrumentus, gan uz to pusi ir, šef, - Jurijs Ivanovičs sāka smieties.
   -   Bet to gan es nezinu, kāpēc tā leģenda par Dievu Pilsētu tik pamatīgi iesēdusies man galvā.
   Zeka stāsts
   -    Izstāstīšu tev vēl vienu lietu, - pēc pauzes teica Jurijs Ivanovičs. - Reiz pie mums tehniskajā daļā bija ieklīdis zeks un stāstīja ļoti interesantas lietas.
   -   Kas pie jums tur isti notiek? Visādi salašņas pulcējas, vai?
   -     Labi, šef, nepiesienies! Pats operāciju zālē visu laiku cietumnieku dziesmas klausies. Kā aizeju uz turieni, tā viens un tas pats: «…tālu, tālu aizgāja no vajātājiem cilvēks pufaikā, vienkārši zeks…»
   -    Labi jau, labi. Tās dziesmas ir sirsnigas un tik primitīvi fanātiskas, ka mazina spriedzi operācijas laikā. Jura, reiz es operēju kādu ļoti augsti stāvošu cilvēku. Pirms operācijas ar vie­tējo anestēziju es viņam saku: «Jūs neuztraucieties! Klausieties mūziku! Visu uzmanību veltiet mūzikai, centieties nedomāt par brūci…» Bet pēc operācijas viņš man saka: «Bet es, Ernst Rif- gatovič, domāju, ka jūs operējat, skanot klasiskajai mūzikai!» Man pat kļuva kauns.
   -     Nu tad tā, - daudznozimigi turpināja Jurijs Ivanovičs, - tātad atnāk pie mums zeks. Pie tevis neuzdrīkstējās doties, bet bija uzzinājis, ka mēs esam draugi. Nu - un atnāca pie manis. Apsēdās un sāka stāstit. Mani puiši ir sirsnigi, pats zini. Sevišķi Vitjka un Miška. Sēž, asina instrumentus, bet, ja kāds kaut ko stāsta, strādā un klausās, radio nemaz nav vajadzīgs. Disciplīna pie manis ir kā nākas…
   -   Nu ko tad tas zeks stāstija?
   -   Tas zeks, bijušais, protams, stāstija, ka sēdējis tādā zonā, kur bijušas īpašas anomālijas.
   -   Kā to lai saprot - zonā anomālijas?
   -   Zona bija anomāliju zonā.
   -   Be-et…
   -   Tajā zonā, kas atradās anomāliju zonā, gadijās notikumi, kas neiekļaujas cilvēka iztēles robežās.
   -   Bet pats tas zeks bija normāls? - es pārtraucu.
   -   Jā, normāls. Pat inteliģents. Tāds vājš kā asaka. Teica, ka sēdējis nepelnīti, esot tikai stāvējis sardzē, - teica Jurijs Ivanovičs.
   -   Un ko viņš stastija?
   -   Stāv, saka, automātisti savos «PV»…
   -   Kas ir «PV»?
   -   Pusvilna, tas ir, cietuma apsardzes pusvilnas apģērbs.
   -   Be-et…
   -   Stāv viņi tātad savos «PV», bet visiem kamerā izskatās, ka līķautos, tikai ar automātiem. Neviens pat nav mēģinājis bēgt. Baidījušies nevis no automātiem, bet no liķautiem. Automātistus saukuši par miroņiem.
   -   Kaut kāds murgs…
   -Murgs gan, bet masveida. Visiem zekiem zonā tā esot licies. Bet tas nav pats galvenais. Tur rēgojušies lidojošie šķīvīši… un piramīdas. Bijusi pat doma aizmukt no zonas ar šķivīti, aizlidot lidz piramidai un paslēpties. Bet viens no kameras biedriem visu laiku kontaktējies ar lidojošā šķīvīša pilotu. Un tas teicis…
   -   Kurš kuram teicis?
   -   Lidojošā šķivīša pilots zekam.
   -   Be-et…
   -   Mēs, teicis, esam cilvēki, kas pirms jums dzīvoja uz Zemes. Savulaik mūsu palika pavisam maz. Bet mēs uzcēlām piramīdas un ar tām ieguvām lielu spēku. Par dažām piramīdām jūsu cilvēki zina, par citām nezina. Mēs nolēmām nedzīvot blakus jums un ar piramidu palīdzību pārgājām citā, paralēlā pasaulē, kur tagad dzīvojam. Dažreiz mēs parādāmies jūsu pasaulē un novērojam jūs.
   -Tātad par dažām piramidām mēs nezinām, tu saki…
   -   Tā teica zeks, tas ir, lidojošā šķīvīša pilots teica zekam.
   -   Be-et… Kur ir tā zona?
   -   Zeks teica, ka kaut kur Sibīrijā, - atbildēja Jurijs Ivanovičs.
   -   Kur konkrēti?
   -   Neatceros. Laikam Sibirijas dienvidos…
   -   Vai tas nebija slavenās Kaškulaksas alas rajonā Hakasijā, par kuru stāsta daudz leģendu?
   -   Neatceros, nenoprasiju. Saproti, ienāca šoferi - Volodjka un Serjoga, pārtrauca, bet pēc tam mani izsauca uz operāciju zāli, mikroskopā bija izdegusi lampiņa. Kad atnācu atpakaļ, zeks jau bija prom.
   -   Vai par Ēģiptes sfinksu zeks, tas ir, lidojošā šķivīša pilots, neko neteica? - domīgi jautāju.
   -Nē.
   -  (Jn kur tad galu galā skatās sfinksa? Vai tikai tā neskatās uz Dievu Pilsētu?
   -   Nezinu.
   -   Starp citu, Jura, kā zeķi par mums zina?
   -   Zeķi cietumā bija izlasījuši tavu grāmatu. Gribējuši pat visi ieiet somati stāvoklī, lai ieslodzījuma laiks paiet ātrāk, - Jurijs Ivanovičs atbildēja.
   -   Skaidrs.
   Tobrid man nepavisam negribējās domāt par to, cik šis stāsts ir fantastisks. Visiem, ari zekiem, ir tiesības teikt visu, ko vēlas. Uzpūtīga augstprātība ir pētnieka vissliktākais sabiedrotais. Šis zeks mani pat radīja cieņu: atbrauca taču no kaut kurienes, lai pastāstitu.
   Manas domas juceklīgi drūzmējās ap leģendu par Dievu Pilsētu, ap sen jau apnikušo jautājumu - kāpēc ši leģenda ir tik cieši iesēdusies manā galvā? Zeka stāsts mani nez kāpēc pa- darija nervozu, un aprobežotības sajūta bija klāt kā saukta. Tad es nolēmu visu «salikt pa plauktiņiem».
   Es sapratu, ka bez apzināta īstenības novērtējuma ir vēl zināšanas, kas slēpjas zemapziņā un lidz zināmam laikam vispār neliek sevi manīt, ir dziļi paslēptas. Bet kaut kad, pēc kaut kādas augstākas pavēles, tās sāk izpausties un satraukt prātu. Nekā citādi es neprotu izskaidrot pēkšņo domu par Dievu Pilsētas pastāvēšanu. Un patiesi - kāpēc mums jātic rakstītiem avotiem, seniem manuskriptiem un autoritatīvu cilvēku viedokļiem, ja mēs neticam paši sev? Katrs no mums taču ir esamības daļiņa tāpat kā visi citi. Katram no mums ir Dvēsele un Gars, kas ir savienoti ar mūsu galveno Dzimteni - To Pasauli. Visiem mums ir vienāds mūžīgo zemapziņas zināšanu intuitīvās izpausmes potenciāls. Domāju, ka ikviens cilvēks savas dzīves laikā ir jutis daudzas satraucošas, sapnim līdzigas dziļas sajūtas un domas, bet acim­redzot ne katrs ir pievērsis tām uzmanibu, un, protams, tikai daži ir šīs zemapziņas domas pieņēmuši par savas darbibas vadītājām.
   -   Jura, es domāju, ka doma par Dievu Pilsētas eksistenci ir atnākusi pie manis zemapziņā, - bildu pēc krietna klusuma briža. - Ko darit, meklēt vai nemeklēt? Tas viss ir pavisam nenoteikti, bez tam - viena vienīga mistika…
   -   Jāmeklē, šef, jāmeklē! Tas zeks, redz, kad viņa kameras biedram doma radās, nesēdēja rokas klēpī salicis. Tikko dabūja izziņu par atbrīvošanu, tūliņ atbrauca pie mums. Aktivs… Mācies no viņa…
   Aizsmēķējām. Es turpināju prātot.
   «Ja pieņemam, ka Dievu pilsēta patiesi eksistē,» es domāju, «tad izvirzās pavisam loģisks jautājums: kāda tā ir?»
   Sasprindzināju smadzenes, cik spēju, un nonācu pie seci­nājuma, ka Dievu Pilsēta nevar sastāvēt no namiem. Drīzāk jau zem šī nosaukuma slēpjas kāds senatnes monumentu ansam­blis, kas celts nebūt ne skaistumam vai sevis cildināšanai, bet gan ar mērķi vadīt enerģijas, par kurām zinātnē vēl tik maz kas ir zināms un kuras jogi sauc par tantriskajiem spēkiem. Bet kas tie var būt par senatnes monumentiem, kas ietilpst Dievu Pilsētā? Visdrīzāk tās ir piramidas. Tieši piramīdu saknes slēpjas dziļi senatnē, un to lomu mēs vēl maz izprotam, lai gan ir jau izteiktas hipotēzes par piramīdu iedarbibu uz smalko jeb, ezo- teriskajā valodā runājot, «dievišķo» enerģiju. Bet varbūt Dievu Pilsētā ir citi neparasti veidojumi… varbūt tieši tur atrodas leģendārās «zelta plates», uz kurām rakstītas tā saucamās
   Paralēlās pasaules
   «patiesās zināšanas»… varbūt tieši Dievu Pilsēta ir vieta pārejai paralēlā pasaulē…
   -   Jura, nevar izslēgt, ka tavam zekam kaut kur ir taisniba, sakot, ka piramidas ir vieta pārejai paralēlās pasaulēs, - es teicu, cenšoties kaut drusciņ sistematizēt domas, kas jaucās man pa galvu bez jebkādas sistēmas. - Paralēlajām pasaulēm es ticu. Par to esmu daudz lasījis Kozireva un Timaševa darbos. Bet, godīgi sakot, es tā arī nesaprotu, nevaru stādīties priekšā paralēlo pasauli.
   -   Tas zeks, - noskurinājās Jurijs Ivanovičs, - uz mani atstāja nopietnu iespaidu. Nefantazē, var just, ka stāsta to, ko izjutis, tin arī sava jēga tur bija - gribējās no cietuma aizbēgt uz paralēlo pasauli…
   -   Be-et…
   Domas turpināja šaudities ap paralēlo pasauli. Tomēr nekas saprātigs galvā nenāca, viens jūklis.
   «Droši vien Ēģiptes sfinksa zina visu par paralēlajām pa­saulēm,» prātā iešāvās fantastiski mistiska doma.«Man tomēr liekas, ka sfinksa skatās uz Dievu Pilsētu, kur savienojas mūsu pasaule ar paralēlo pasauli! Sfinksa guļ blakus varenajām Ēģiptes piramidām. Bet ne jau tur ir tās Īstā dzimtene. Ie­spējams, ka Ēģiptes piramidas ari eksistē vienlaikus mūsu un paralēlajā pasaulē, bet galvenais visu pasaules piramidu apvienojošais pirmsākums ir tur, austrumos, uz kurieni skatās sfinksa. Tā ir Dievu Pilsēta. Varbūt tā ir, bet varbūt arī nav! Mezinu. Vieni vienigi minējumi.»
   -   Varbūt tā ir nogrimusi okeānā. Citādi taču cilvēki to būtu atraduši…
   -   Bet varbūt tā ir Tibetā? Man tomēr tā šķiet! Tibeta ir milzī­ga, grūti pieejama, maz izpētīta. Arī Rērihs tur kaut ko meklēja, bet neko konkrētu tā ari nepateica.
   Doma par to, ka Dievu Pilsēta varētu atrasties Tibetā, arvien vairāk satrauca mani, lai gan nekādu pierādījumu man nebija un tikai zemapziņas sajūta satrauca manu iztēli.
   Visos šajos prātojumos par Dievu Pilsētu palika vēl viens jautājums: kas to uzcēla? Atbilde bija viennozīmīga - Dievi. Bet tad radās cits jautājums - kas viņi ir - Dievi?
   Kas vini ir - Dievi?
   Es lieliski sapratu, ka jēdziens «Dievi» ir visai relativs. Cilvēki tiecas ar vārdu «Dievi» apzimēt cilvēkus ar īpašām spējām, nemaz nedomājot par to, ka Dievs visupirms ir Augstākais Kosmosa Saprāts. Piemēram, slavenais Bhagavana Satja Sai
   Satja Sai Baba
   Baba (Indijā), kuram piemit apbrinojamas materializācijas spē­jas. Svētceļnieki, kas tūkstošiem ierodas, lai redzētu Sai Babu, sauc viņu par Dieva iemiesojumu Zemes virsū. Bet, ja šo angļu valodas teicienu (The God embodiment) iztulko precizāk, tad tas nozīmē «Dieva fiziskais iemiesojums». Visi šie svētceļnieki - veģetārieši pat nedomā par ši teiciena absurdumu un, no rita apēduši savus risus ar maizi, atsvešinošos baros dodas uz svē­tuma vārtiem. Šiem cilvēkiem, kuriem principā piemit augsts garigais potenciāls un sirdī mājo dziļa ticība Dievam, pat neienāk prātā, ka Dievs visupirms ir Raditājs Visuma mērogā un Zeme ir tikai daļa no tā, ko viņš ir radījis, nemaz nerunājot par cilvēku, kas radīts kā pašattistošs pirmsākums.
   Kad biju Indijas dienvidos, iztaujāju par šo paradoksu Murti kungu, kas Sai Babas sistēmā strādā par tādu kā vietnieku zinātniskajā darbā. Murti kungs, kurš atstāja uz mani ļoti labu
   iespaidu, atbildēja, ka Bhagavans Satja Sai Baba ir pravietim lidzigs cilvēks ar ekstraordinārām spējām un pirmām kārtām sludina Mīlestibu.
   -   Nu ko lai dara, ja eksaltētie svētceļnieki sākuši Satja Sai Babu dēvēt «par Dieva iemiesojumu Zemes virsū», - teica Murti kungs. - Mēs taču saprotam, ka tas tā nav, mēs taču zinām reliģiju… Bet vai tad viņiem kaut ko var pierādit! Viņi pārāk uzbudinās, sastopoties ar Satja Sai Babas neparastajām spējām. Vēl vairāk, Sai Babas pielūdzēji raksta rakstus, grāmatas un visur stāsta par «Dieva iemiesojumu Zemes virsū». Nu ko lai dara… Lai tā arī paliek… Toties Sai Baba sludina galveno Dieva postulātu - Mīlestību.
   Murti kungs
   -    Bijušajā Padomju Savienībā bija tāda republika - Turk- menistāna. Tagad tā ir atsevišķa valsts, - es teicu. - Turkme- nistānas prezidents ir Safarmurads Nijazovs. Nu, lūk, viņa vārdā sāka saukt ielas, bērnunamus, rajonus un tā tālāk. It kā gatavo­joties pat uzstādit pieminekli, un vispār tiek veidots dievam lidzigs imidžs. Stāsta, ka uz jautājumu, kāpēc viņš, dzivs būdams, to pieļauj, Safar­murads Nijazovs esot atbildējis: «…nu ko lai dara, tauta tā grib…» Es saprotu, ka Safar­murads Nijazovs droši vien ir labs cilvēks un viņam ir grūti apvainot cilvēkus, kas no visas
   sirds viņu cildina. Bet, no otras puses raugoties, pārāk liela per­sonības cildināšana ir grēks Dieva priekšā, šāda riciba līdzinās elku pielūgšanai, ar kuru cīnās visas pasaules reliģijas - gan hin­duisti, gan budisti, gan musulmaņi, gan kristieši, gan pārējie. Vai jūs nedomājat, ka ar Sai Babu notiek kaut kas līdzīgs?
   -    Nedomāju, - mierīgi, bez aizkaitinājuma atbildēja Murti kungs. - Pirmkārt, Sai Babam patiešām piemit ekstraordināras spējas, bet jūsu Turkmenistānas prezidentam droši vien ne. Otrkārt, Sai Baba pats saprot, ka tiek cildināts, bet samierinās ar to, lai Mīlestības sludināšana ietu plašumā un paaugstinātu vienkāršo cilvēku garīgo limeni. Vai jūs gribat, lai Sai Baba iziet tautas priekšā un saka, ka viņš jāuztver kā mazliet neparasts cil­vēks un nav jācildina? Kas tad klausīsies viņa sprediķus par Milestību? Neviens - vai gandriz neviens. Tādēļ viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās!
   -    Laikam gan. Starp citu, nav izslēgts, ka ari Safarmurads Nijazovs to saprot. Viss atkarigs no tā, kā cilvēks iekšēji uztver un pieņem šo viņa personas cildināšanu un pielīdzināšanu Dievam.
   Domājot par to, es atcerējos Ļeņinu un Staļinu. Varbūt arī viņi pieļāva sevis cildināšanu cēla mērķa, piemēram, Milestības pro­pagandas, vārdā? Bet kāpēc viņi izpostīja baznīcas un mošejas un savā dievišķajā ekstāzē pat ne vismazākā mērā nevēlējās sacensties ar ticibu īstajam Dievam? Kāpēc viņi pieļāva masvei­da represijas - vai tiešām cēla mērķa vārdā? Vai gan ar represi­ju apmēriem mērāma izcilas personības «cēluma» pakāpe?
   Cilvēks kā Dieva radita būtne tiecas ticēt Dievam, un viņam ir ļoti grūti dzivot bez šis ticibas un visaptverošiem centieniem izzināt Dievu. (Jn cik žēl, ka ši tirā, dabiskā ticība tiek nomainīta ar nedabisku un māksligu ticību. Ļoti žēl, jo bez ticibas dzivot nav iespējams! Tāpēc es nepārmetu komunistiem, jo ticība kā garīgs simbols mit katra cilvēka būtībā. Tikai ļoti, ļoti žēl…
   Bet tagad pēc filozofiskajām pārdomām par tēmu «Kas viņi ir - Dievi?» centīšos ienirt Zemes senvēsturē un izanalizēt šo jautājumu no Zemes civilizāciju raksturojuma skatu punkta. Mans galvenais balsts būs Jeļenas Blavatskas grāmata «Slepenā Doktrīna», jo šo grāmatu es esmu pamatigi izstudējis. Ari tajā paustās domas daudzējādā ziņā sakrīt ar reliģijas postulātiem.
   Vispirms man gribētos atgādināt lasitājam Zemes civilizāciju klasifikāciju, kas pieņemta visās reliģijās un kuru ļoti skaidri ir formulējusi Jeļena Blavatska, nosaucot to par Cilvēku Pamatrasēm:
   I   rase - eņģeļveidigie cilvēki;
   II   rase - spokveidigie cilvēki;
   III    rase - lemūrieši:
   -      agrinie (četrrocīgie);
   -      vēlīnie (divrocigie);
   IV   rase - atlanti;
   V   rase - ārieši (tas ir, mēs).
   Kā aprakstīts, tad I rase (eņģeļveidigie cilvēki) uz Zemes tika radīta Gara sablivēšanās rezultātā. Viņi bija milzīgi, un tiem vairāk piemita viļņveidīgās nekā fiziskās, zemes svārstibas.
   II rase (spokveidigie cilvēki) jau bija blīvāka, jo klāt bija nācis materiālais komponents. II rases cilvēki, kuri ari bija milzigi, varēja iet cauri sienām, bija viendzimuma būtnes un vairojās ar pumpurošanos.
   III  rase (lemūrieši) tiek uzskatīti par visattīstītāko cilvēku rasi uz Zemes, kas Zemes apstākļos izmantoja uz smalkās enerģijas prin­cipiem balstītas tehnoloģijas. Viņiem jau bija blivs fiziskais ķermenis.
   Agrīnajiem lemūriešiem bija četras rokas, divas sejas, no viņu pakauša raudzījās trešā acs, bet augums - 40-60 metri. Viņi bija viendzimuma būtnes. 7 _
   Vēlino lemūriešu augums sasniedza 10-20 metrus, viņiem bija viena seja un divas rokas. Tās bija divdzimumu būtnes. Visi galvenie Zemes tehnoloģiju sasniegumi nāk no viņiem. Savas zināšanas viņi atstāja uz tā saucamajām «zelta plāksnēm», kas lidz pat šai dienai glabājas slēptuvēs.
   Lemūriešu civilizācija pastāvēja daudzus miljonus gadu un pazuda pirms 2-3 miljoniem gadu.
   IV   rase (atlanti) ari bija augsti attistita, bet ne tik ļoti kā lemūrieši. Atlantu augums bija 5-6 metri, ārēji tie bija ļoti lidzīgi mūsdienu cilvēkiem, lai gan bija ari daudz atšķiribu (peldplēve, gara mēle, dzimumloceklis, ko varēja ievilkt uz iekšu, 40 zobi u.c.). Lielākā daļa atlantu gāja bojā Pasaules Plūdu laikā pirms 850 000 gadu, bet dažas atlantu grupas dzivoja vēl pirms 12 000 gadu.
   V  rase (ārieši) dzima atlantu civilizācijas dzilēs aptuveni pirms miljons gadiem. Par āriešiem sauc visus mūsdienu Zemes iedzī­votājus, nevis ģermāņus. Agrīno āriešu augums bija 3-4 metri, augums pakāpeniski samazinājās.
   Jeļena Blavatska savā grāmatā «Slepenā Doktrīna» (II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 340. Ipp.), aprakstot lemūriešu un atlantu civilizācijas (III un IV rases) bojāeju, min arī, kāda loma bijusi dievišķo ipašību piedēvēšanai cilvēkiem:
   «Tad trešā un ceturtā paļāvās lepnībai. Mēs valdnieki, mēs
   Dievi… Viņi uzcēla tempļus cilvēka ķermenim. Sāka dievināt vīrus un sievas. Tad trešā acs pārstāja darboties…»
   No šīs frāzes var izdarīt secinājumu, ka tieksme uzskatīt sevi par Dievu nepiemīt tikai mums - āriešiem (vai V rases cil­vēkiem), bet tā bijusi raksturīga ari daudz attīstītākiem iepriekšējo civilizāciju cilvēkiem - lemūriešiem un atlantiem. Acimredzot ši saldkairā tieksme, neskatoties uz tās lielo grēcīgu­mu, mīt pašā cilvēka būtībā un veido tādu kā katra cilvēka
   garigās attistibas parbaudes akmeni. To min ari Jeļena Blavatska («Slepenā Doktrina», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 340., 341. lpp.):
   «Katrs ir apveltīts ar dievišķiem spēkiem, un katrs, juzdams sevī savu Dievu, saprata, ka pēc savas dabas viņš ir dievcilvēks, lai gan ir dzīvnieks savā fiziskajā būtībā. Cīņa starp šīm divām dabām sākās no dienas, kad tika baudīts Gudrības koka auglis; cīņa par pastāvēšanu starp garīgo un psihisko, starp psihisko un fizisko.»
   Ikviens cilvēks, kas guvis lielus panākumus, tiek pakļauts pārbaudei un spiests iziet caur deviņām ugunim, kad viņu sāk dievināt. Kā lai iztur šo pār­baudījumu? Kā lai izvairās no sajūsminātas dievināšanas?
   Gz šiem jautājumiem ir ār­kārtīgi grūti atbildēt, vēl grūtāk ir dot padomu, kā rīkoties. Tomēr man šķiet, ka par galveno pos­tulātu šeit var kļūt jautājums, ko nemitīgi uzdodam paši sev: «vai tikai es neesmu kļuvis iedomigs un augstprātīgs?» - analizējot sevi un izprotot, cik liels grēks ir dievišķot cilvēku.
   Pērtiķu dievs
   Prātojot par to, kas īsti ir Dievi, lai teorētiski piekļūtu problēmai par hipotētiskās Dievu Pilsētas meklējumiem, es sāku analizēt
   ezoteriskajiem Dieviem veltito indiešu literatūru. Analīzes gaitā izrādijās, ka eksistē ļoti daudz un ļoti dažādi dievi. Indieši pielūdz visu ko! Ir pērtiķu dievs, ir cilvēki ar četrām rokām, ir cilvēks ar ziloņa galvu un ir pat fails. Fails, tas ir, dzimumloceklis, ko Indijā uzstāda kā milzu izmēra stilizētus vertikālus monumentus, eiropiešos rada īpašas emocijas, taču nebūt neveicina dievišķas bijības rašanos. Bet indieši bijīgi to pielūdz un kā pielūgsmes iemeslu min to, ka dzimumloceklis ir pats galvenais, ko Dievs radījis, un tādēļ tas asociējas ar pašu Dievu.
   Ganešs
   Monuments Failam
   Faila pielūgsme, protams, lidzinās elkdievībai un pilnīgi pama­toti rada pārmetumus no citu reliģiju (budisma, kristietibas, musulmaņu u. c.) puses, bet tā pastāv, un tai piemit kaut kāds mums nesaprotams zemteksts.
   Cln vispār Indijas ezoterisko Dievu izcelsmes vēstures analīze būtu visai interesanta un varētu pavērt daudzas lappuses lidz šim noslēpumainajā cilvēces vēsturē uz Zemes. Divaini ir tikai, ka hinduistu mācības ir ļoti zinātniskas un visos sīkumos apraksta Augstāko Kosmisko Saprātu, dažādas pasaules, apziņas enerģi­ju un acīm redzami tiecas uz vienota Dieva pastāvēšanas izprat­ni. Tad kādēļ gan, atzistot postulātu, ka Dievs ir viens, indieši Dieva vārdu devuši dažādām eksotiskām cilvēkiem līdzīgām būt­nēm? Acīmredzot cilvēki centās dievišķot tos cilvēkus vai cil­vēkiem lidzigas būtnes, kuriem piemita ekstraordināras spējas, vai tos, kuri devuši ipašu ieguldījumu cilvēces vēsturē.
   Cenšoties izprast teicienu «Dievu Pilsēta» un šajā sakarā ana­lizējot jēdzienu «Dievi», atradu šādu Jeļenas Blavatskas («Slepenā Doktrīna», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 368. Ipp.) teicienu:
   «Apgalvojums, ka uēlākā hermafrodītu cilvēce bija ar četrām rokām, izskaidro visu ezoterisko Indijas Dievu elku un tēlu noslēpumu.»
   Vēlīnie hermafrodīti, kā zināms, bija agrīnie lemūrieši, kuriem bija četras rokas, divas sejas, milzīgs augums un citas neparas­tas pazīmes. Ari vēlīniem lemūriešiem bija ļoti liels augums, bet tie jau bija viendzimuma, ar divām rokām un vienu seju.
   Doma par to, ka par Dieviem varētu saukt lemūriešus, man šķita interesanta, jo lemūrieši kā visaugstāk attistītā civilizācija uz Zemes varētu būt Dievu Pilsētas būvētāji. No jauna iedzi­ļinājos «Slepenajā Doktrīnā».
   Man vēlreiz gribētos lūgt piedošanu lasitājam, ka galvenokārt citēju Jeļenu Blavatsku. Viņas grāmata «Slepenā Doktrina» satur ārkārtigi daudz informācijas. Lai izprastu šo grāmatu, ir ne tikai
   jāiedziļinās katrā rindiņā, bet ari jāizjūt katrs vārds. Gn tas prasa ļoti daudz laika. Starp citu, turp­māk es citēšu ari Bībeli un Ko­rānu, kurus man izprast apsolījuši palīdzēt divi ievērojami reliģiskie darbinieki. Bet pagaidām es palikšu pie Jeļenas Blavatskas.
   Analizējot lemūriešu (III rases) un tās vēlākās subrases - lemū- riešu-atlantu vēsturi, man izdevās atrast daudzus interesantus fak­tus, kas liecina par to, ka viņiem patiešām ir bijušas dievišķas spē­jas. Lūk, ko raksta Jeļena Bla- vatska («Slepenā Doktrīna», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 329., 340., 278. Ipp.):
   «…augsti saprātīgā un intelektuālā vēlīno lemūriešu rase…»
   «…Tikko cilvēka mentālā acs atvērās izziņai, Trešā Rase sajuta savu vienotību ar mūžī­gi pastāvošo, bet arī ar mūžīgi neizdibināmo un neredzamo Visu, Vienoto Vispasaules Die­vību.»
   «…viņi piedzima ar gaišreģa spējām, kas aptvēra visas slēp­tās lietas, un viņiem neeksistēja
   ne attālums, ne materiāli šķēršļi, viņu redze bija neierobežota, un visu viņi saprata acumirklī. Citiem vārdiem sakot, viņi bija lemūrieši-atlanti, pirmie, kuriem bija Garīgo Valdnieku Dinastija… Dievu Dēli…»
   Tātad lemūriešiem piemita pārsteidzošas spējas, acīmredzot tiem bija ari neparasti augstas tehnoloģijas, un viņi varētu būt iespējamās Dievu Pilsētas celtnieki. Vēl vairāk, Jeļena Blavatska sauc viņus par «Dievu Dēliem», kas pilnibā saskan ar teiciena «Dievu Pilsēta» jēgu.
   Kā zināms, lemūriešu civilizācija pastāvēja uz Zemes pirms daudziem miljoniem gadu. Tādēļ, ja pieņemam, ka Dievu Pilsētu cēluši lemūrieši, tad jāatzīst, ka tā ir ārkārtīgi sena. Vai tā ir saglabājusies līdz mūsdienām? Vai ari gadu tūkstošu notikumu virpuli ir noslaucīta no Zemes virsas?
   Šaubu mākts, sāku iedziļināties «Slepenajā Doktrīnā» un analizēt atlantu (IV rases) vēsturi, tāpat uzstādidams jautājumu, vai atlanti nevarētu būt tie «Dievi», kas uzcēluši Dievu Pilsētu? Šis variants šķita pievilcigs, jo atlantu civilizācija pastāvēja uz Zemes salīdzinoši nesen, tādēļ šo jautājumu bija vērts izpētit pamatīgāk un organizēt meklējumus.
   Atgādināšu lasitājam, ka saskaņā ar rakstītiem avotiem Atlan- tīdas kontinents ir gājis bojā Pasaules Plūdu laikā pirms 850 000 gadu, bet atlanti vēl dzīvojuši uz Zemes pirms 12 000 gadu. Šajā sakarībā minēšu dažus citātus no «Slepenās Doktrīnas» (II sēj., Antropoģenēze. - R., 1937, 178., 384., 278. Ipp.):
   «…šī versija attiecas uz Atlantijas (Vispasaules) Plūdiem, kad Manu Vaijsvata, lielais Gudrais uz Zemes, izglāba Piekto Pamatrasi no iznīcības kopā ar Ceturtās paliekām…»
   «…Vaijsvata Manu ir apvienojošs vārds - patiesībā tas bija Noa…»
   «…Atlants Noa…»
   «…Šie «Būdas», lai gan bieži vien izķēmoti ar simbolisku garu ausu atveidojumu, parāda acīmredzamu atšķirību… no Lieldienu salas statujām. Viņi var būt viernis rases, taču pir­mie ir «Dievu Dēli», otrie - «varenu Burvju radītas būtnes>.»
   Šie citāti rāda, ka leģendārais Noa, kas izglāba cilvēci, bijis at­lants. Tādēļ var pieņemt, ka starp atlantiem bija cilvēki, kuriem piemita ipašas spējas un kurus ari varēja saukt par Dieviem. Vēl vairāk, Jeļena Blavatska atlantus, kuriem ir Būdas veidols [1] , ari sauc par «dievu dēliem», un tas, tāpat kā gadijumā ar lemūriešiem, sa­skan ar teicienu «Dievu Pilsēta».
   Nedaudz atvirzoties no tēmas, gribu pateikt, ka tolaik es nepie­šķīru nekādu nozimi Lieldienu salas mīklai un nezināju, ka no­slēpumainā sala ar īpašu loģisku saiti būs saistīta ar Dievu Pilsētu… Par to stāstīšu vēlāk.
   Lieldienu sala. Ko attēlo šī statuja?
   Arī atlantiem, īpaši savas pastāvēšanas beigās, bija ļoti augstas tehnoloģijas, lai gan ne tik augstas kā lemūriešiem. Jeļena Blavatska raksta («Slepenā Doktrina», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 533. Ipp.):
   «…viņi dziļi izprata sākotnējo Gudrību un Dabas noslēpumus…»
   «…Tieši no Ceturtās Rases ārieši ieguva savas zināšanas un daudz brīnišķīgu lietu… mākslu lidot gaisa pajūgos… visvērtīgākās zinātnes par dārgakmeņu un citu minerālu slēptajām īpašībam, arī ķīmiju…»
   Tātad atlanti arī varēja būt iespējamās Dievu Pilsētas celtnie­ki, tāpat kā lemūrieši.
   Tomēr, analizējot ziņas par lemūriešu un atlantu civilizāciju sasniegumiem, mēs atradām dažus faktus, kas sajauca mūsu loģiku. Jeļena Blavatska min, ka lemūriešu un atlantu civilizācijas laikā uz Zemes parādījušies Dievi, kas kontaktējušies ar mirstīga­jiem. Lūk, ko viņa raksta attiecibā uz lemūriešu civilizāciju («Slepenā Doktrina», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 342. Ipp.):
   «…tas tajos tālajos laikos bija Zelta Laikmets, Laikmets, kad Dievi staigāja pa Zemi un brīvi kontaktējās ar mirstīga­jiem. Kad šis laikmets beidzās, Dievi aizgāja, t.i., kļuva neredzami, un vēlākās paaudzes sāka pielūgt viņu valstības - Stihijas.»
   Attiecibā uz atlantu un mūsu civilizāciju J. Blavatska rakstīja (turpat, 439. Ipp.):
   «… maz palika [pēc Pasaules Plūdiem]: daži dzeltenie, daži brūnie un melnie un daži sarkanie. Piektā, kas bija radusies no svētas dzimtas, palika; to sāka valdīt pirmie Dievišķie Valdnieki…»
   Skaidrs, ka man radās jautājumi: «Kas tie bija par Dieviem, kas staigāja pa Zemi un brīvi kontaktējās ar mirstīgajiem?» vai «Kas bija Dievišķie Valdnieki?». Atbildi uz šiem jautājumiem es Blavatskas darbos neatradu. Centos lasit Bībeli, Korānu un Toru un pavisam apjuku tekstu pasakaini alegoriskajā izklāstā. Tomēr radās ie­spaids, ka pasaules ir ļoti daudzveidīgas un ka citu pasauļu pārstāvji var mitināties mūsu pasaulei paralēlās pasaulēs, var dažreiz parādities uz Zemes un, būdami ļoti augsti attīstīti, aso­ciēties ar Dieviem. Nav izslēgts, ka muftijam Talgatam Tadžut- dinam, kas ir Krievijas Eiropas daļas musulmaņu garīgais vadonis, ir taisniba, sakot, ka kādā no Korāna pielikumiem esot rakstits, ka eksistē 18 000 pasauļu. Bet Dievs ir viens un ir visu šo pasauļu radītājs.
   Pēc tam es sāku analizēt zinātnisko literatūru par atnācējiem no citām pasaulēm. (Jn izrādijās, ka šādas literatūras ir apbrino- jami daudz. Ievērojami zinātnieki centās pierādit, ka Visumā mēs nevaram būt vieni paši, ka eksistē ari citas saprātigas pasaules un ka ar tām ir jānodibina kontakti. Tika minēti matemātiskie aprēķini, izteikti priekšlikumi nepārtraukti sūtīt kosmosā īpašus signālus un tamlīdzīgi. Vienīgais trūkums, kas, manuprāt, piemita šiem darbiem, bija neizpratne, ka mūsu ziņkārei Visuma mērogos nav nekādas nozīmes, ka jāaptver visu pasauļu vienotā Radītāja eksistence, kurš pats izlemj - pieļaut kontaktus starp dažādu pasauļu pārstāvjiem vai ne.
   Visu šo darbu klāstā mani ieinteresēja J. V. Seļenoka raksts, kas publicēts kādā no izcilā krievu zinātnieka Vlaila Kaznačejeva skolas izdotajiem krājumiem. Rakstā analizēti senie šumeru tek­sti, no kuriem izriet, ka Saules sistēmā ir vēl viena - desmitā planēta, ko sauc par Nabiru, bet šis planētas iedzivotāji - anu- aki senatnē nolaidušies uz Zemes, klonējuši Zemes cilvēku, izmantojot gan Zemes, gan citu planētu gēnus.
   Citplanētietis
   Leģendaraja Babilona a trastie šumeru teksti ir ārkārtigi ver tigs vē sturisk s materi āls, uņ tos nevar u zs katit tikai par šumeru f anta zijas augli. Bet toreiz, 1998. gada, mani vadija tikai ziņķarība, un es pat iedomāties nevarēju, ka Babilona atrodas vienotā sistēmā, kas apvieno Dievu Pilsētu, Ēģiptes piramidas un daudz ko citu, ka senatnē Tibetā bijusi jogu pilsēta, kura ari saukusies… Babilona.
   Turpinot pārdomas, ka iespējamie Dievu Pilsētas būvētāji var būt atnācēji no citām planētām, jau sāku skaisties pats uz sevi, jo nesaprotamo un neizskaidrojamo vienmēr var uzgrūst nesaprotama­jiem un neizskaidrojamajiem atnācējiem no kosmosa. Protams, ka Zemes iemītnieku un kosmosa viesu kontakti ir bijuši, par tiem min pat Jeļena Blavatska («Pūķi, kuri atkal nolaidās… kas mācīja un pamācīja Piekto rasi», turpat, 445. Ipp.), taču droši vien nebūtu pareizi visu galveno darbību uz Zemes pierakstīt svešu pasauļu pārstāvjiem. Ari viņu pasaulēs ir papilnam darba, un Zemes cilvēks ir radits kā pašattistošais pirmsākums, un viņam pirmām kārtām pašam ir jāveido sava pasaule.
   Rezumējot centienus atrast vairāk vai mazāk saprātīgu atbil­di uz jautājumu: «Kas viņi ir - Dievi?», biju spiests konstatēt, ka esmu pilnīgi bezspēcīgs. Protams, ka ne jau Dievs pats cēla Dievu Pilsētu, viņš to cēla ar citu rokām. Tieši šos būvētājus cil­vēki sāka saukt par Dieviem. Bet ko isti? Lemūriešus? Atlantus? Citplanētiešus? Domas šaudījās uz visām pusēm, trūka faktu, kuriem es tā biju pieradis ticēt, jo biju zinātnieks. (Jn ari doma, ka cenšos izveidot loģisku pamatu nezin no kurienes uzpeldē­jušai domai, radija nepatīkamas emocijas.
   Tomēr, pārvarot šo negatīvo potenciālu, centos piekļūt hipotēzei par Dievu Pilsētu no viedokļa, kāds bija šīs pilsētas raksturs un kā tā izskatās.

Kada var but Dievu Pilsēta?

   Sākot teorētiski prātot par šo tēmu, atkal atcerējos domas, kas radās no Jurija Ivanoviča Vasiļjeva izklāstītā zeka stāstiju- ma. Toreiz man likās, ka Dievu Pilsētai jābūt senatnes monu­mentu kompleksam, kas celti ar mērķi vadit smalkās jeb «dievišķās» enerģijas.
   Sāku meklēt šis domas apstiprinājumu Jeļenas Blavatskas darbos, tomēr nekādus ipaši šis domas apstiprinošus datus neatradu. Bet divas šis Lielās Iesvaidītās, ar kuras muti, pēc indiešu svami domām, runāja Augstākais saprāts, frāzes man šķita interesantas. (Jn, proti («Slepenā Doktrīna», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 427., 397., Ipp):
   «…Ciklopiskās drupas un milzigie akmeņi liecina par to, ka eksistējuši milži…»
   «…Visas seno ciklopisko būuju drupas tika radījušas pēdējās lemūriešu subrases…»
   Šeit bija minēta tā detaļa, ka tieši lemūrieši ir cēluši šīs tā sauk­tās ciklopiskās būves pēc Stonhendžas (Anglija), Ēģiptes piramidu un citu parauga. Tai pat laikā lemūriešus varētu saukt par Dieviem, jo viņu spējas bija ārkārtigi augsti attīstītas. Tādēļ abi šie piekšstati man sāka saplūst vienā. Varētu domāt, ka lemūrieši, izmantojot savas ekstraordinārās tehnoloģijas, kaut kur uz Zemes ir uzcēluši Dievu Pilsētu, kas veidota no milzīgām ciklopiskām būvēm.
   Bet kādēļ tādā gadijumā Dievu Pilsēta vēl lidz pat šim nav atrasta? Ja kaut kur būtu milzīgi monumenti, tos noteikti varētu redzēt no kosmosa. (Jn arī visi ģeogrāfiskie atklājumi taču jau sen ir izdariti! Bet meklēt tikai, pamatojoties uz leģendu, kuru zina sirmgalvji un kura pavisam nesaprotamā veidā ir iesēdusies man galvā, nudien nav nopietni.
   Lielā Iesvaidītā Jeļena Blavatska
   «Man taču nav nekā cita, kā tikai jūtas un vēlēšanās,» atzinos pats sev un sāku prātot, no kurienes manā galvā radusies ši uzmācigā doma par Dievu Pilsētu. Iztēle atkal sāka klīst pa zem­apziņu, pa šo noslēpumaino pasauli, kur valda dziļas sajūtas,
   Ciklopiska būve no milzīgiem akmeņiem, kas novietoti viens uz otra. Stonhendža, Anglija
   «Labvēlīga iedarbība nāk no Ziemeļiem; jebkura kaitīga un postošā ietekme nāk no Dienvidpola.»
   No minētajiem teicieniem izriet, ka Ziemeļos, kas skaitās lab­vēlīgs reģions, un, precizāk sakot, polārajos apgabalos atrodas Dievu Zeme, kur tika celta kaut kāda Vara. Varbūt Vara ari ir Dievu Pilsēta, kas uzcelta Dievu Zemē uz Ziemeļpola.
   Bet Ziemeļpols ir sasalis ledus tuksnesis! Ko tad tur var celt? Bet varbūt toreiz, kad tika celta Vara, Ziemeļpols atradās citā vietā? Aprakstot Pasaules Plūdus, kas notikuši pirms 850 000 gadu, Jeļena Blavatska raksta (Slepenā Doktrina, II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937, 439. Ipp.):

«… kad poli pavirzījās…»

   No tā var secināt, ka lidz Pasaules Plūdiem pols atradies citā vietā. Gn tur, bijušā Ziemeļpola apvidū, iespējams, ari atrodas hipotētiskā Dievu Pilsēta. Bet kur ir ši vieta? Lūk, ko tai pašā izdevumā Blavatska raksta par pēdējiem atlantiem (276. Ipp.):
   «…tur, kur tagad atrodas sālsezeri un neauglīgi tuksneši, kuros nedzīvo cilvēki, bija liela iekšējā jūra, kas stiepās caur Vidusāziju uz Ziemeļiem no lepnās Himalaju grēdas un tās rietu­mu atzariem. Jūrā bija sala, kura bija tik skaista, ka tai nebija sāncenšu visā pasaulē, un tā bija tās Rases atlieku mājoklis, kura dzīvoja pirms mūsu Rases… šī sala, kā vēsta leģenda, eksistē aiī pašlaik kā oāze, ko aptver baismīgā Gobi tuksneša vientulība…»
   Varbūt šajā bezgala skaistajā salā atradās Dievu Pilsēta? Ja tas ir tā, tad Dievu Pilsēta jāmeklē uz ziemeļiem no Himalaju grēdas rietumu atzariem, tas ir, Tibetā, bet Gobi tuksnesis, kā zināms, ir Tibetas turpinājums uz ziemeļiem.
   Bez pēdējo atlantu pieminēšanas Jeļena Blavatska ar šo mūsu planētas rajonu saista ari Lielos Gudrības Skolotājus un Nemirstīgos Cilvēkus (turpat, 466., 556. Ipp.):
   «…tie, kas palika no šiem Nemirstīgajiem cilvēkiem - kas izglābās, kad Svētā sala kļuva melna no grēka un aizgāja bojā -, atrada patvērumu lielajā Gobi tuksnesī, kur viņi atro­das vēl šodien, nevienam neredzami un «Garu Karapulku» aizsargāti…»
   «…kas to zina, izņemot Lielos Gudrības Skolotājus, bet viņi šajā jautājumā klusē tāpat kā sniegotās virsotnes, kas slejas pār tiem…»
   Kas viņi ir - Nemirstīgie cilvēki un Lielie Gudrības Skolotāji? Balstoties uz mūsu pētījumiem pirmajā Himalaju ekspedīcijā, varētu domāt, ka tie ir cilvēki, kas iegājuši somati stāvoklī. Somati fenomens, kas siki aprakstīts grāmatā «No kā mēs esam cēlušies?», ir cilvēka ķermeņa pašiekonservēšanās, izmantojot cilvēka iekšējo enerģiju alu apstākļos (+4° C), un, kā apgalvo lamas, var ilgt tūkstošiem un miljoniem gadu. Kā noskaidrojās, studējot tibetiešu tekstus, somati stāvoklī varēja ieiet labākie atlantu un lemūriešu pārstāvji, bet mūsu civilizācijas cilvēki (ārieši) jau daudzkārt ir zaudējuši šo spēju. Tieši cilvēki, kas spēj ieiet somati stāvoklī, kā apgalvo Indijā un Nepālā, bijuši iesvētīti pirmatnējā Gudrībā un saglabājuši savu ķermeni Himalaju un Tibetas dziļajās alās.
   Tādēļ Jeļenas Blavatskas teicienus Nemirstīgie Cilvēki un Lielie Gudrības Skolotāji, kas klusē tāpat kā sniegotās virsotnes, kas slejas pār tiem, un kuri ir atraduši patvērumu lielajā Gobi tuksnesī, kur atrodas vēl šodien, var interpretēt kā faktu, ka lidz pat šodienai Himalaju (…sniegotās virsotnes…), Tibetas un Gobi apvidū eksistē atlanti un lemūrieši, kas iegājuši somati stā­vokli. Nevar izslēgt ari domu, ka šie cilvēki kā labākie atlantu un lemūriešu pārstāvji varēja būt Dievu Pilsētas celtnieki, izejot no somati un pēc tam atkal ieejot tajā. (Jn visam tam bija jānotiek (protams, ja tā ir patiesība!) Himalaju, Tibetas un Gobi apvidū.
   Tādējādi mēģinājums ar loģikas palidzibu lokalizēt Dievu Pilsētas atrašanās vietu noveda mūs pie hipotētiska secinājuma par visiespējamāko meklējamā objekta atrašanās vietu Hima­laju, Tibetas un Gobi apvidū. Bet šis rajons ir milzigs! Kur lai meklē? Ko konkrēti meklēt? Trūka faktu…
   Es nenoticēju pats saviem minējumiem
   Bija 1998. gada septembris. Gatavošanās jaunajai ekspedīci­jai ritēja pilnā sparā. Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs sēdēja manā pieņemšanas telpā un dzēra tēju ar marmelādi.
   -   Zaļā ir gardāka nekā sarkanā, - viņš ar baudu noteica, nokožot gabaliņu marmelādes. - Tu tātad esi nolēmis nemeklēt Dievu Pilsētu. Žēl gan.
   -   Jura, nu neiet man tur gali kopā, - skumji atbildēju. - Pārāk mākslīgi viss uzkonstruēts! Par nez no kurienes uzradušos domu par Dievu Pilsētu es sadomāju kaudzi hipotēžu, cenšoties salikt visu pa plauktiņiem. Bet tas viss tomēr ir ar dakšām ūdeni rakstīts.
   -   Paskat, - Jurijs Ivanovičs parādīja uz marmelādes gabaliņu, - marmelāde ir kaut kā sagriezusies kā spirāle; no sākuma liels aplis, pēc tam apļi sašaurinās un saplūst vienā punktā. Tāpat tev arī - iesākumā tu met lielus likumus, bet pēc tam nonāksi punktā, kur ari būs Dievu Pilsēta.
   -   Bet riņķot pa Himalajiem un Tibetu… Pagrūti…
   -   Pagrūti gan, bet ko lai dara.
   -   Jura, tas nav pats galvenais. Hipotēze par Dievu Pilsētu ir kļuvusi pārāk daudzšķautņaina, galva vairs nevar aptvert. Tur ir gan aizlaiku pieminekļi, gan piramidas, gan lemūrieši, gan at­lanti, gan zemapziņas pasaule… Galva plist pušu, es nevaru no tā visa izveidot sistēmu.
   Tobrīd es nezināju, ka paies gads un mēs atradīsim Dievu Pilsētu, viss nostāsies skaidrā sistēmā un daudzas nesaprotamas un miklainas parādibas kļūs skaidras un labi izprotamas. (Jn sevišķi interesanti būs tas, ka pasakas par eņģeļiem mums pašiem par lielu pārsteigumu iegūs reāli zinātniskas aprises.
   -  Tātad tu ej uz Himalajiem meklēt «dzivo» un «mirušo» ūdeni? - vaicāja Jurijs Ivanovičs.
   -   Jā, Jura. Vēl pētīsim jogus, - atbildēju.
   -   Bet par Dievu Pilsētu neaizmirsti!

   Trešā Himalaju ekspedīcija (1998. gadā) gāja uz beigām. Mēs jau bijām apraduši ar Indijas Himalajiem. Aiz muguras bija lavinbistamas nogāzes, ezers ar «mirušo» ūdeni 5000 metru augstumā, strautiņš ar «dzivo» ūdeni starp sniegotām klintim pašos padebešos, alās sēdoši jogi… Mūsu džips, motoru rūcinā- dams, līkumoja pa šaurajiem Himalaju ceļiem. Bija atlicis pēdē­jais ekspedicijās darba posms - izpētīt Vašisthufas alu, kuru jogi uzskata par somati alu, tas ir, par alu, kurā atrodas pašiekon- servējušies cilvēki.
   Bet šis grāmatas mērķis nav stāstit par trešās Himalaju ekspedīcijas norisi (par to tiks uzrakstītas divas grāmatas). Šeit es gribu vērst lasītāja uzmanību tikai uz detaļām, kurām bija principiāla nozīme attiecībā uz Dievu Pilsētas meklējumiem. (Jn šīs detaļas ir saistītas ar Vašisthufas alu.

Piramidalie stari

   Kā noskaidrojās, tad Vašisthufas alai ir tris ieejas, un tā ir vairāk nekā 22 kilometrus gara. Stāsta, ka alai ir daudz atzaro­jumu un no šī labirinta izkļūt nav pa spēkam nevienam. Alu apvij noslēpumainības oreols. Leģendas stāsta, ka alā vēl arvien ir ļoti seni cilvēki iekonservētā stāvokli un ka piekļūt tiem var tikai ipaši izmeklēti jogi. Jogi apgalvo, ka sencilvēkus sargā tā saucamie asuri. Vienu no ieejām sauc par «Baiļu bedri», jo cilvē­ki un dzivnieki, kas tuvojas šai vietai, izjūt neizskaidrojamas, spēcīgas bailes. Otru ieeju alā cilvēki aizmūrējuši jau sen, lai pa to neviens nevarētu iekļūt, jo cilvēki, kas iekļuva alā, gāja bojā.
   Kad tuvojāmies šai aizmūrētajai ieejai, netālā Gangas krasta klostera mūki mūs brīdināja: «Uzmanigi, asuri!» Neko nesapratuši, mēs iegājām 50 lidz 60 metrus dziļā grotā un sākām raudzities apkārt, meklēdami, kur tad ir asuri. Bet tur nekā nebija. Grotas dziļumā bija redzama nepareizas formas cementa siena, kas aizšķērsoja ieeju alā. Sienā bija caurums, pa kuru varēja iebāzt roku. Piegāju pie sienas, pietupos un, pats nezinu, kādēļ, iebāzu caurumā roku.
   Aizmūrētā alas ieeja
   Piramidālie stari somati alā
   -    Uzmanigi, ser, asuri! - aizmugurē atskanēja mūsu pava­doņa mūka Aruna balss.
   -   Kas tie ir, vai čūskas? - es pajautāju, izraudams roku no cauruma.
   -   Čūsku te nav, - atbildēja mūks Aruns.
   -   Bet kas ir asuri? - pārjautāju.
   -   Jums, eiropiešiem, to nesaprast…
   Pie alas aizmūrētās ieejas dega divas sveces. Uzņēmu dažus kadrus gan ar zibspuldzi, gan tāpat. Iznācis laukā, centos palidzēt sagatavot aparatūru cilvēka auras pētišanai alas iekšienē un pagāju nedaudz sāņus, lai ieskatītos kamerā. Pirmajā attēlā bija skaidri redzama aizmūrētā ieeja, bet tajā, kas tika uzņemts bez zibspuldzes, ala bija iezīmējusies ar gaismas līnijām, kas nāca no abām svecēm.
   -   Kas tas ir? - brinījos, raudzīdamies attēlā.
   Šos gaismas starus nevarēja nosaukt par bezsistēmas veido­jumiem, tie bija trijstūrveida un lidzinājās piramidām.
   -   Divaini. - Es automātiski pakasīju pakausi.
   Tolaik es jau biju pietiekami labi izglītots par smalkajām enerģijām un tādēļ sāku analizēt fotogrāfiju no šī viedokļa.
   «Tātad smalkās enerģijas pie ieejas alā veido telpā piramidālas konstrukcijas, gar kurām izplatās sveces radītās gaismas stari,» es prātoju. «Iznāk, ka es izgāju caur šiem piramidālajiem veidojumiem. Tāpēc jutos tik slikti! Varbūt slavenās somati alu psihoenerģētiskās barjeras raksturo tieši šie piramidālie veidojumi telpā? Varbūt tie paši asuri pārveido telpu?»
   -   Mister Arun! - es pasaucu mūku. - Paskatieties, lūdzu, uz šo fotogrāfiju.
   - Mūks Aruns paskatījās uz fotogrāfiju, kur bija redzami stari, izteiksmīgi paskatījās uz mani un teica:
   -    Man arī tāda ir. (Jn vēl viena lidziga fotogrāfija, taču pavisam cita, no Tibetas.
   -   Kā to lai saprot: lidziga, bet pavisam cita?
   -   Es tūdaļ atnesīšu un parādišu, - Aruns pagriezās un, basās kājas cilādams, devās pa taciņu uz klosteri.
   Mūsu grupa tobrīd nodarbojās ar cilvēka auras mērījumiem grotā.
   «Droši vien šie piramidālie veidojumi ietekmēs auru,» pie sevis nodomāju, gaididams Arunu.
   Aruns atgriezās un pasniedza fotogrāfiju, uz kuras bija redza­ma tā pati aizmūrētā ieeja alā un līdzīgi piramidāli izliekti stari, kas nāk no svecēm.
   -   Kas, pēc jūsu domām, tas ir? - jautāju Arunam, rādidams uz stariem.
   -   Grūti pateikt, ser. Bet Tibetas lamas teica, ka visas pirami­das sākas no Tibetas, - Aruns atbildēja.
   -   Kā to lai saprot?
   Tajā bridi mani pasauca no alas, lai veiktu auras pētijumus. Saruna pārtrūka.
   Olga Išmitova
   Auras pētijumi ar Korotkova aparātu, kas konstruēts pēc «Kirliana efekta» principa, parādija, ka pie alas aizmūrētās ieejas cilvēka aura burtiski sabrūk. īpaši stipri bija cietusi mūsu ekspedīcijas dalībnieces Olgas Išmitovas aura: no mirdzošās zilās auras pāri bija palikuši tikai divi vai tris gabaliņi.
   Olga jutās ļoti slikti un sāka zaudēt samaņu. Mēs viņu ātri izvedām no grotas, aizvedām uz Gangas krastu svaigā gaisā, nolikām smiltīs, izmērījām asinsspiedienu, izskaitījām pulsu un devām paostīt ožamo spirtu.
   -   Kas ar mani notika? - Olga jautāja.
   -   Ģībonis, Oļa.
   -   Kāpēc?
   -   Ala paņēma tavu enerģiju.
   -   Be-et…
   Olga pamazām atguvās, apsēdās smiltis un sagurusi nokāra galvu.
   -   Ai, kāds vājums, - viņa nopūtās.
   -  Man arī ir vājums, - teica Vaļa Jakovļeva, arī mūsu ekspedī­cijas dalībniece.
   -   Es arī nejutos labi, piemetināju. - Man liekas, ka ši ala dar­bojas kā vampīrs un nosūc cilvēka enerģiju. Šis somati alas psi- hoenerģētiskā aizsardzība ir daudz viltīgāka nekā tā, kuru mēs pētījām 1996. gadā. Tur priekšplānā izvirzījās bailes un sašu­tums kopā ar galvassāpēm un vājumu, bet te notiek pakā­peniska organisma «atstrāvošana». Ala atņem cilvēka enerģiju.
   Ne jau velti tās ieeja ir aizmūrēta, jo alā iegājušie cilvēki pakā­peniski zaudēja spēkus un gāja bojā.
   -   Vai tad ala ir dziva, vai, lai atņemtu enerģiju? - klusu notei­ca Olga.
   -      Nezinu. Varbūt enerģiju atņem tie paši asuri, par kuriem brīdināja mūks Aruns, - es atbildēju. - Gribot negribot atmiņā nāk Jeļenas Blavatskas teiktais par somati alu aizsardzību: «…viņus sargā veseli Garu Karapulki…» Bet kas ir Gari? Varbūt tā ir īpaša bezķermeniska dzīvības forma? Nezinu…
   Olga lšmitova
   -   Starp citu, - teica Olga, - kad es sāku zaudēt samaņu vai varbūt jau gandrīz biju to zaudējusi, acu priekšā man stāvēja kaut kādi trijstūri vai piramīdas.
   Olgas Išmitovas aura pirms un pēc uzturēšanās alā
   -   Ko tu teici? Atkārto!
   -   Nu rādījās man trijstūri vai piramīdas…
   Es rakstu šīs rindas mājās, sēžot pie virtuves galda, mazliet pabīdijis nostāk lidz galam neizdzerto tējas tasi un bulciņu ar zemeņu ievārījumu, kas man negaršo. Zinu, ka grāmatas dizainu veidos tā pati Olga lšmitova, kura mūsu institūtā vada dizaina nodaļu. Domāju, ka viņai, izlasot šīs rindas, būs patīkami atcerēties Himalaju piedzīvojumus un droši vien būs arī nedaudz baigi vēlreiz pārdzīvot šo aprakstīto bridi. Šai gudrajai un skaistajai sievietei ar lielajām, nopietnajām acim piemīt viena īpatnība: viņas klātbūtnē veidojas radoša un dvēseliska atmo­sfēra, kad domas birst kā no pārpilnības raga. Ekspedīcijas laikā viņa sadraudzējās ar slaveno Jeļenu Masjuku - arī mūsu ekspedīcijas locekli, un varēja just, ka viņas vieno mūslaikos tik reti sastopamais garīgā potenciāla un nopietnības apvienojums.
   Bet toreiz Gangas krastā pie Vasisthufas alas es stāvēju blakus sēdošajai Olgai Išmitovai un domāju par alas noslēpumainajiem caurspīdīgajiem trijstūriem un piramidām. No prāta neizgāja mūka Aruna dīvainais teiciens, ka visas piramidas ir nākušas no Tibetas.

Kalns - piramīda

   Uzmeklēju mūku Arunu un lūdzu, lai viņš parunājas ar mani. Viņš mani iepazīstināja ar savu skolotāju. Mēs apsēdāmies lokā un sākām sarunu. Man gribējās pēc iespējas ātrāk izjautāt Arunu par Tibetu un lūgt, lai parāda to otru fotogrāfiju, par kuru viņš stāstīja. Bet aiz cieņas pret skolotāju es ierosināju, lai pastāsta par alu, kurai blakus atrodas viņa klosteris.
   -     Vašisthufas ala ir mīlestības apdvesta, - sāka stāstīt skolotājs, - bet mīlestiba ir garīgs jēdziens, tikpat garīgs kā
   naids, tikai pretējs. Cilvēku mīlestibas pil­nie centieni ir svētījuši šo alu, un tādēļ ala ir ieguvusi savu garigu- mu, ko var salīdzināt ar dievišķo garigumu, un apgānīt to var tikai ļoti grēcigi cilvēki, kuru gara velnišķīgā sastāvdaļa nerada nekādas šaubas. Alā ir jāiet ar milestību, ar tādu pat mīlestibu, kādu māte jūt pret bērnu vai vīrietis pret sievieti. Kosmosa raidītie mīlestības stari ir jāuzkrāj dvēselē, lai vajadzīgajā bridi tie atvērtos kā lotosa ziedlapas, bet noplūkt banānu no milestibas koka ir tiesības tikai tam cilvēkam, kas spēj atteikties no rūpēm par fizisko ķermeni…
   Mūks Aruns (baltā) un viņa skolotājs
   Klausoties skolotāja runā, es sapratu, ka viņš saka sensenis apgūtu runu sprediķa formā, ka neko jēdzīgu no zinātnes viedokļa viņš nepateiks un, pat ja ari viņš zina šis alas noslēpumu, tad klusēs par to, piežūžojot eiropieša ausis ar skaistu vārdu savirknējumu. Sapratu, ka kaut kad sirmā senat­nē senajām mistērijām (tādām kā somati alas un piramidas) ir uzlikts noslēpumainības zīmogs un tās ir ietērptas alegoriski
   Saruna ar mūku Arunu un skolotāju
   skaistos vārdos, jo ši skaistvārdība ir labākais veids, kā paslēpt noslēpumu. Bet dažādu laiku un tautu skolotāji nes šos skaistos vārdus cauri gadu simteņiem.
   Beidzot man izdevās delikāti pārtraukt skolotāja runu un palūgt, lai Aruns parāda fotogrāfiju. Aruns to pasniedza man.
   -  Tas ir svētais Kailasa kalns. Es biju tur svētceļojumā, - viņš lepni piebilda.
   Ieskatījos fotogrāfijā, pacēlu galvu un tūdaļ teicu:
   -   Tas nav kalns, tā ir piramida.
   -   …?
   -Tā ir piramīda, nevis kalns. Tādu kalnu nav!
   - …?
   -    Tas ir ļoti līdzīgs mākslīgam veidojumam, tikai ļoti ne­parasts. Tā pat nav piramida, bet piramidai lidzigs veidojums, - es nerimos.
   -   …?
   -   Cik augsts ir Kailasa kalns?
   -   6666 metri.
   -   Tā nekas! Tā nu gan ir piramida!
   Piecēlos un, ar fotogrāfiju rokās staigādams pa telpu, sāku iztaujāt Arunu par Kailasa kalnu.
   -    Es esmu no bagātas ģimenes, var teikt, pat ļoti bagātas. Esmu Deli ieguvis augstāko izglitibu, bet nolēmu veltīt sevi reliģijai un kļuvu par mūku, - stāstija Aruns. - Bet indiešu mūkam augstākais sasniegums ir svētceļojums uz svēto Kailasa kalnu un tā pielūgšana. Pie mums, Indijā, pastāv uzskats, ka Kailasa kalns ir pati svētākā vieta pasaulē. Svētākas vietas pasaulē nav. Es tur biju un zinu, ka Dievs atļāva man pieiet pavisam tuvu šim svētumam. Bez tam es lepojos, ka man izde­vās lidz svētajam kalnam aiziet kājām, pārvarot Himalaju grēdu pie Badrinantas. Pie mums, Indijā, saka, ka mūks, kas kājām
   Tas nav kalns, tā ir piramida…
   veicis svētceļojumu uz Kailasa kalnu, bauda ipašu kalna lab­vēlību, un tas ļauj sevi ieraudzīt pilnā skaistumā bez mākoņu pārsega.
   -   Jūs runājat par kalnu kā par dzīvu būtni, - es noteicu.
   -   Bet es ticu, ka tas ir dzīvs. Mūsu reliģija māca, ka svētais Kailasa kalns ir saistits ar Dievu, ka tas domā ar kosmisko saprātu, ir planētas tantrisko spēku centrs un tos regulē, - ar iedvesmu turpināja Aruns.
   -    Be-et, - tik vien spēju pateikt, neko nesaprazdams un nevarēdams stādīties priekšā, kā kalns, lai ari tam ir neparasta piramidāla forma, var domāt.
   Toreiz man vēl neradās ne mazākā nojausma, ka man nav taisnība, pilnīgi noraidot sevi postulātu par kalnu kā domājošu būtni. Es saprotu lasitāju, ka šī mana sentimentalitāte diezin vai var izraisīt uzticību, pat ņemot vērā notikumu piedzīvojumiem lidzigo attistibu. Tomēr, tuvojoties grāmatas beigu lappusēm, lasītājs sapratis, ka senajai lidzibai par svēto Kailasa kalnu kā par domājošu būtni ir pavisam reāls zinātnisks pamats, un droši vien dosies uz grāmatnīcu, lai iegādātos Marinas Cvetajevas darbus, kuras daiļrade, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, ir saistita ar vienu no pamatvariantiem ar sazin no kurines radušos domu par domājošo kalnu.
   -   Mēs, Indijā, ticam Kailasa kalnam un tam, ka viņš vada mūs, - pavisam muļķigi teica mūks Aruns.
   -Mm… jā… sakiet, Arun, varbūt jūs uzskatāt Kailasa kalnu par svētu tādēļ, ka tas ir lidzigs piramīdai vai neparastai piramid- veidigai mākslīgai konstrukcijai? - es jautāju.
   Aruns paņēma fotogrāfiju, cieši ieskatījās un teica, plaši iepletis savas izteiksmīgās acis:
   -   Mēs nekad neesam domājuši par to, ka Kailasa kalns ir piramīda. Bet tas patiesi ir lidzigs piramīdai, ļoti līdzīgs… Pie mums uzskata, ka visas piramidas ir radušās no Kailasa kalna.
   -  Tad pasakiet, - es neatlaidos, - kāpēc jūs domājat, ka visas piramidas ir radušās no Kailasa?
   -   Tā pie mums tiek uzskatīts.
   -   Vai par to kaut kur ir rakstits?
   -   Tā pie mums tiek uzskatits.
   -   Piedodiet, Arun, vai jums nav at|auts to teikt, vai ari jūs ne­zināt?
   -   Tā pie mums tiek uzskatīts.
   -   Mm… jā…
   -    Tie trijstūrveida un piramidālie stari alā, - mūks Aruns saņēmās, - ir tantrisko spēku izpausme. (Jn es jau teicu, ka svē­tais Kailasa kalns regulē visus tantriskos spēkus uz Zemes.
   -   Tātad tantriskie spēki ir saistiti ar piramidālām konstrukci­jām, bet Kailass atrodas centrā… - teicu it kā pats sev, gandrīz neko nesaprazdams. - Bet ko jūs saprotat ar tantriskajiem spēkiem?
   -Tie ir ipaši garigie spēki, kuriem piemit ļoti liels spēks. Tikai pavisam nedaudzi jogi var pārvaldit tantriskos spēkus. Tas ir neiedomājami liels spēks…
   -    Tātad jūsu somati ala tiek aizsargāta ar tantriskajiem spēkiem? Varbūt ar šo spēku iedarbību ir saistīts cilvēka auras sabrukums, ieejot alā? Varbūt tādēļ misis Olga zaudēja samaņu?
   -   Jā. (Jn vēl arī asuri.
   -   …??? Arun, jūs sakāt, ka svētais Kailasa kalns ir planētas tantrisko spēku centrs un regulē tos. Bet jūsu ala atrodas tālu no Kailasa!
   -   Tantriskajiem spēkiem attālums neeksistē.
   Pa galvu drudžaini un bez kādas sistēmas rosijās domas. Atkal mani pārņēma tik neciešamā savas aprobežotības sajūta! Cik maz es zinu! Vai gan tobrid es varēju iedomāties, ka nāka­majā gadā Tibetas ekspedicijās laikā mēs iegūsim ziņas, ka lidz mūsu ēras 7.-8. gadsimtam uz Zemes ir pastāvējusi jogu valsts, kurā mitinājušies milziga auguma cilvēki, kas pratuši izmantot Kailasa tantrisko spēku. Bet mēs neprotam! Mūsu garīgums ir gaužām zems!
   Klusēju. No Gangas plūda patikams vējiņš un liegi glāstija mūsu kalnu saulē apsvilušās sejas. Lai pārtrauktu klusēšanu, mūks Aruns pasniedza man vēl vienu - trešo fotogrāfiju.
   Vel viena piramīda
   Paskatījos uz fotogrāfiju. Tur bija redzama kalnu grēda, bet tās korē it kā no grēdas daļas izcirsts piramidāls veidojums.
   -    Dārgo Arun, jūs bijāt pārsteigts, kad es teicu, ka svētais Kailasa kalns līdzinās piramīdai. Bet pats kaut kāda iemesla pēc esat nofotografējis kalnu grēdas daļu, kur redzams piramidāls veidojums. Man šķiet, jums bija doma, ka Kailasa kalns ir piramida. Tieši tādēļ jūs nofotografējāt ari šo piramidālo veido­jumu. Sakiet - vai jūs zinājāt par Tibetas piramīdām?
   -    Nē, ser, es neko nezināju, - Aruns vaļsirdīgi atbildēja. - Vienkārši uz vienveidīgās Himalaju grēdas fona ši vieta ļoti krasi atšķīrās. Man tas šķita interesanti, un es nofotografēju.
   -   Atvainojiet, Arun, es nevaru šeit uzstāties pamācoša metra lomā, es un visa mūsu ekspedīcija ir atbraukusi uz šejieni pie jums mācities seno gudrību. Tomēr man gribētos uzdot jums principiālu jautājumu - kāpēc jūs atnesāt mums fotogrāfijas, kur redzami alas trijstūrveida un piramidālie stari, svētais Kailasa kalns un šis piramidālais veidojums Himalaju grēdas korē? Kāpēc tieši šīs fotogrāfijas piesaistīja jūsu uzmanību?
   -   Es jutu, ka šīs fotogrāfijas attēlo kaut ko ļoti svarigu. Tās visu laiku bija man acu priekšā, - teica mūks Aruns.
   -   Jūs jutāt to zemapziņā? - es painteresējos.
   -Jā.
   Vēl viens piramidāls veidojums Kailasa kalna rajonā
   -   Un kas, jūsuprāt, ir zemapziņa?
   -   Tas ir cilvēka domājošais pamats, - pārliecināti konstatēja Aruns.
   -   Bet mēs cenšamies zemapziņā esošo aptvert ar apziņu…
   -    Mēs to vēlamies, bet ne vienmēr mums tas izdodas, jo zemapziņa nāk no Dieva. Bet mēs gribam… Lūk, es ari atnesu šīs fotogrāfijas jums, lai kopā ar svešas zemes cilvēkiem censtos tās izprast. Tās jau sen nedod miera manai iztēlei.
   -    Paskatīsimies pēdējo fotogrāfiju, - es ierosināju. - Kur atrodas šis piramidālais veidojums attiecibā pret Kailasa kalnu?
   -     Tas atrodas uz dienvidrietumiem no Kailasa. Es jau atgriezos no Tibetas uz Indiju un centos atrast pāreju pār Himalaju grēdu. Laiks bija slikts, es apmaldījos un nokļuvu citā ielejā. Kad no ielejas biju uzkāpis augstu kalnos, aizgāju lidz ezeram, ko ieskāva ledāji, bet pretim šim ezeram kalnu grēdas virsotnē ieraudzīju akmenī izcirstu piramīdveida figūru. Pārejas tur nebija. Man pat kļuva bail. Griezos atpakaļ. Bet figūru vairā­kas reizes nofotografēju, - stāstija Aruns.
   -   Bet kā jūs devāties kalnos? Ar mugursomām? Ar jakiem?
   -         Nē, mēs, svētceļnieki, ņemam Ildzi tikai dažas saujas risu, ceļa spieķi un krūzīti. Mēs, atšķirībā no jums, eiropiešiem, labi panesam aukstumu un badu.
   Maigs vējiņš no Gangas glāstīja vaigus. Varēja just, ka Arunam ši saruna ir patīkama. Bet viņa skolotājs, kas visu laiku klusēdams sēdēja Arunam blakus, skaitija lūgšanu krelles. Varbūt viņš sirdi apsveica to, ka skolnieks pārspēj savu sko­lotāju, varbūt ari ne. Nedaudz tālāk mūsu ekspedicijās ļaudis Valērija Lobankova vadibā beidza darbu pie cilvēka auras pētīju­miem pirms ieiešanas somati alā.
   Dievu Pilsēta, par kuru es tik ilgi un neveiksmīgi biju domājis pirms šīs trešās Himalaju ekspedīcijas, pēc mūka Aruna stāsta sāka iegūt dažas reālas aprises. Nevarēja izslēgt, ka svētais Kailasa kalns ir supergrandiozs un supermajestātisks senatnes monuments, ap kuru vai kura tuvumā ir daudzi piramidāli vei­dojumi, lidzīgi tam, ko nofotografēja Aruns. «Pilsēta», kas sastāv no piramidām! Ja tā, tad kādam nolūkam tā ir radīta? Varbūt patiesi, lai regulētu planētas tantriskos spēkus? Kas veidojis šo «Pilsētu»?
   Jautājumu bija pārāk daudz. Bija nepieciešama jauna ekspe­dīcija uz Tibetu. Bet šeit, Himalajos, Gangas krastā pie noslē­pumainās Vašisthufas alas, vajadzēja noskaidrot vēl vienu jau­tājumu - par asuri.

Asuri

   -   Skolotāj! Mister Arun! Man vēl gribētos jums pajautāt - kas ir asuri? Nedomājiet, ka es, eiropietis, izturēšos ar izsmieklu pret jūsu austrumu alegoriskajiem priekšstatiem. Es ticu, - laipni teicu.
   -  Asuri ir bezķermeniskas būtnes, - ar neuzticību paraudzījies uz mani, atbildēja skolotājs.
   -   Vai viņas dzīvo alā?
   -   Ne tikai, bet alā viņu ir vairāk.
   -   (Jn kas tās var redzēt?
   -   Jogi.
   -   Kādas tās ir?
   -   Asuri līdzinās kurkulēnam ar apaļu galvu un asti.
   -   Cik lielas tās ir?
   -   Asuri ir mazi.
   -   Ar ko viņi barojas?
   -   Ar cilvēku un citu dzīvo būtņu enerģiju.
   -   Vai asuri bija tie, kas alā sagrāva auru mūsu ekspedīcijas dalībniekiem? - uzdevu kārtējo jautājumu.
   -   Viņi, - īsi attieca skolotājs.
   -    Es domāju, - mūsu dialogā iejaucās Aruns, - ka asuri ir saistiti ar svēto Kailasa kalnu un savu enerģiju gūst no turienes. Tie var ielaist cilvēku, kas pārvalda tantriskos spēkus, bet cil­vēku, kas šos spēkus nepārvalda, asuri var iznīcināt. Asuri ir saprātīgas būtnes.
   -   Vai ir arī citas bezķermeniskas būtnes?
   -   Protams, - atbildēja skolotājs. - Eņģeļi, gari un spoki.
   -   Mm… jā, - gandrīz pārtraucu viņu ar skeptisku piezimi.
   -   Mēs ticam, ka uz Zemes eksistē bezķermeniska dzive. (Jn tā ir saprātiga, daudzos gadijumos pat daudz saprātīgāka par mums - cilvēkiem, - apstiprinoši piebilda mūks Aruns.
   -     Pamēģināsim novilkt paralēli starp bezķermeniskajiem asuri un svēto Kailasa kalnu, - es ierosināju un sāku prātot. - Jūs uzskatāt, ka Kailass regulē tā saucamos planētas tantriskos spēkus. Varētu domāt, ka asuri izmanto tieši šos tantriskos spēkus - ne jau velti tajā alas vietā, kur jūs bridinājāt «Uzmanīgi, asuri!», uz fotogrāfijas parādijās trijstūrveida un piramidāli stari. Ja ņem vērā, ka tantriskie spēki kā viens no smalkās enerģijas veidiem ir formotropi, tas ir, maina savu stāvokli atkarībā no attiecigā priekšmeta formas, tad var secināt, ka tantriskie spēki veidojas uz piramidveidigiem veidojumiem, tādiem kā Kailasa kalns, un teleportējas uz vietām, kur attiecīgi tiek mainita telpa. Bet bezķermeniskie asuri acimredzot spēj mainīt telpu un kon­centrēt ap sevi tantriskos Kailasa spēkus. Tādējādi iznāk, ka ar asuri starpniecību svētais Kailasa kalns sargā alu.
   No svētā Kailasa kalna debesīs iet enerģijas stabs
   Iespējams, ne visu sapratis no ši monologa, skolotājs teica:
   -  Pie mums, Indijā, daudzi cilvēki pielūdz Kailasu un uzskata, ka ši kalna spēks izplatās pa visu Zemi.
   -   Pie mums uzskata, - piebilda Aruns, - ka no svētā Kailasa kalna debesīs iet milziga enerģijas plūsma. Ja cilvēks nomirst blakus svētajam kalnam, tad viņa Gars viegli un bez šķēršļiem paceļas debesis un nokļūst paradizē. Tajā rajonā ir tā saucamā «Nāves Ieleja», uz kuru nomirt dodas jogi. Bet ši ieleja ir pieeja­ma tikai jogiem.
   -   Tātad Nāves Ieleja… - es aizdomājos.
   Sākām atvadīties. Es jau zināju, ka nākamajā gadā mēs dosimies uz Tibetu Kailasa rajonā, lai meklētu Dievu Pilsētu. (Jn varbūt pabūsim ari «Nāves Ielejā».
   Pavisam negaiditi mani pārņēma nogurums. Projām ejot, bija tāda sajūta, ka asuri dzenas mums pakaļ.
   Uz zaļajām pilsētām
   Gfā, kur viena ķirurģiskā operācija sekoja otrai, trešās Himalaju ekspedīcijas epizode pamazām sāka gaist no atmiņas un uzpeldēja tikai kādā ziemas vakarā. Pēc garas zinātniskās sanāksmes, kas bija veltita ūdens informatīvās struktūras pētīju­miem, iegāju pieņemamajā telpā. Tur sēdēja Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs un klausijās mūziku.
   -   Iedzersim pa glāzitei, Jura?
   -   Nē, tu taču zini, ka es vairs nedzeru.
   Skanēja kasete no cietuma lirikas sērijas. Slavens cietuma bards, manuprāt, Žarovs dziedāja:
   Skrien dieneis, skrien nezin uz kurieni, Sauc mani, kur dūmakā zaļo pilsētas.
   Dziļāk uzvelku ausaini
   (Jn skumji ieskatos savā pagātnē.
   Noraušu asaru
   (Jn slepus klusiņām nopūšos.
   Skrienu viens, skrienu uz zaļajām pilsētām
   (Jn pēkšņi redzu, kā suņi brāžas pa jauktajām pēdām.
   Bet es dziļāk uzvelku ausaini
   (Jn skumji ieskatos savā pagātnē.
   Noraušu asaru
   (Jn slepus klusiņām nopūšos.
   -    Romantisks zeks! - teica Jurijs Ivanovičs, ieklausoties dziesmā. - Viens solīds ments, nevis kaut kāds mēsls, teica, ka 90% dziesmu veltītas mīlestībai, bet, lūk, dziesmu par cilvēka dvēseli tikpat kā nav. Teica, ka cietumā dvēseles vibrācijas saasinās, tādēļ ari cietuma lirika ir ļoti dvēseliska.
   -   Kā tad! Kā viņam, bēgošajam zekam, gribas sasniegt zaļās pilsētas. Viņš par tām sapņo, - piebildu.
   -   Vai tu par Dievu Pilsētu neesi aizmirsis? Pasaki godīgi, tas taču ir tavas dzives galvenais sapnis - atrast un nokļūt lidz Dievu Pilsētai, protams, ja vien tā ir uz šīs Zemes.
   -   Jā, Jura.
   -   Kā tam zekam, - tikt līdz zaļajām pilsētām…
   -   Mm… jā…
   -   Tu saki, ka ap Kailasa kalnu jābūt Dievu Pilsētai. Loģiski. Pārāk lidzigs piramīdai ir šis kalns! Bet milzīgs gan! Es, lūk, bieži lasu avīzi «Skandāli» un brīnos, ka pasaulē ir tik daudz miklu, - ar iedvesmu sacīja Jurijs Ivanovičs, patiesi ticēdams, ka avize «Skandāli» raksta patiesību.
   Centos stādities priekšā Tibetu, svēto Kailasa kalnu un Dievu Pilsētu. Iznāca drūma bilde: tuksnesīgais Tibetas plato, pelēkas klintis, milzigs sniegots piramidāls kalns, pelēkas akmens kon­strukcijas… pavisam drūmi! Vēl ari mūka Aruna atgādinājums par «Nāves Ieleju». Tās nu gan nav nekādas zaļās pilsētas! Bet sapņainās domas nedeva mieru un veidoja Dievu Pilsētu zaļu, pilnu dzivibas un laimes.
   Cik patiesas bija šis sapņainās domas! Tagad jau es zinu, ka «zaļais» priekšstats par Dievu Pilsētu radās no vēl neapjaustām domām, ka Dievu Pilsēta ir viens no stūrakmeņiem dzivibas radišanai uz Zemes. Bet dzīvība vienmēr asociējas ar kokiem, putniem un zaļumos slīgstošām mājām.
   - Tu saki, ka Kailass komandē noslēpumainus spēkus, - Jurijs Ivanovičs, atcerējies manus stāstus, pārtrauca domas. - Bet šie spēki, tie taču grozās ap Zemi. Tātad var teikt, ka Zemi komandē Kailass.
   Paies vairāki mēneši. Pienāks 1999. gada pavasaris. (Jn tikai gadījums dos iespēju noskaidrot ar svēto Kailasa kalnu saistito visas pasaules likumsakarību, kuru sapratīs ikviens skolnieks.

   Man ir operāciju māsa Oksana. Šai jaunajai meitenei neizde­vās iegūt labu izglītību, un pirms dažiem gadiem viņa iekārtojās mūsu operāciju blokā par sanitāri. Oksana bija tik apķērīga un enerģiska, ka visas operāciju māsas vienā balsī apgalvoja, ka viņu kaut vai tūliņ var ņemt par operāciju māsu.
   -   Žēl, ka Oksanai nav medicīniskās izglītības, tik laba operā­ciju māsa būtu, - to es dzirdēju vai katru dienu.
   Tad es ņēmu un piezvanīju medicīnas skolas direktoram un apjautājos par iespējām paātrinātā tempā iegūt medmāsas pro­fesiju. Izrādījās, ka tāda iespēja ir: ja ir diploms par vidējo izglitibu un attiecigs darba biržas norīkojums, medicinas skolu var pabeigt gada laikā. Zinot, ka Oksanai tāda diploma nav, mēģināju pierunāt direktoru uzņemt viņu skolā bez diploma, stāstīdams, cik viņa ir apķēriga. Tik ilgi centos, kamēr direktors izmisumā pateica:
   -    Nu nopērciet to diplomu galu galā! Ir gan laiki - viens vienīgs krimināls un tīrais ārprāts!
   Vispār man patik staigāt pa tirgu un sarunāties ar pārde­vējām, uzdodot negaidītus jautājumus, piemēram: «Vai jums ir gadijies iemīlēties pircējos?», «Vai jums patik tirgoties?» Atbildes ir tik jautras un tai pat laikā tik dziļas, ka varētu izveidot tirgus psiholoģijas kartotēku. Bet mans kroņa jautājums parasti ir: «Vai jums ir bikses zilajiem?» Sazin kāpēc visi tirgotāji to uztver nopietni un sāk piedāvāt pavisam idiotiskas bikses ar rišiņām vai cakiņām, nereti purpinot: «Prasa! Nav nemaz lidzigs zilajam!» vai atbildot konkrēti: «Mums ir beigušās, bet tur tai nodaļā lai­kam ir.»
   Tādēļ ari diploma iegāde tirgū šķita man psiholoģiski intere­santa.
   «Vai tad patiesi pārdod?» domāju, kopā ar Oksanu staigā­dams pa rūpniecības preču tirgu.
   - Jums tehnikuma diplomi ir? - sāku skaļi apjautāties dažādās sekcijās.
   Daži pircēji skatījās uz mani kā jukušu, bet pārdevēji vienā mierā atbildēja: «Nē, pagaidām nav», «Tas nav mūsu nodaļā» vai «Visdrīzāk jāmeklē kancelejas preču nodaļā». Kriminalitāte un visatļautība Krievijā jau bija apzīmogojušas cilvēku psiholoģiju.
   Oksana
   Beidzot es pavisam nekaunīgi piegāju pie neizskatiga miliča, kuram, manuprāt, nepiemita augsts intelektuālais potenciāls, un pajautāju:
   -   Vai nepateiksiet, kur te diplomus pārdod?
   -Tur, aiz stūra, - milicis atbildēja, ne aci nepamirkšķinot un pavisam cienīgi parādot virzienu ar roku.
   Ejot norādītajā virzienā un skaļi jautājot: «Vai diplomus te pārdod?», mēs beidzot izdzirdējām: «Šeit.»
   -   Kādu jums vajag? Ar izcilību jeb parasto? - jautāja pārde­vēja, mēģinot noteikt mūsu pirktspēju. - Ar izcilibu, paši sapro­tat, būs dārgāk… par tūkstoti…
   -   Parasto, ar četriniekiem, - nomurmināju, pēkšņi pavisam apmulsis.
   -    Kāpēc? Ņem ar piecniekiem, - pārdevēja pasmīnēja un rādīja uz kaunā nosarkušo Oksanu. - Re, kāda, izskatās kā teicamniece. Uzreiz var redzēt, ka nopietna meitene.
   -   INē, ar četriniekiem.
   -   Parasti pie mums pērk ar piecniekiem. Bet tādu ar trijnie­kiem mums vispār nav, - pārdevēja lepni piebilda, iejuzdamās institūta rektora lomā. - Vai institūta diplomu nevajag?
   -Nē.
   -   Un kādu tehnikumu?
   -   Vienalga, kādu.
   -   Izvēlies.
   Izvēlējāmies diplomu ar specialitāti, šķiet, «Naftas pārstrādes iekārtu operators». Sāku norēķināties.
   -   Bet tas ir ists vai viltots? - Oksana muļķigi pajautāja.
   -    Protams, ka ists, - satraucās pārdevēja. - Paskat, zilais zīmogs un paraksts arī. Tikai uzvārdu ierakstiet ar tušu.
   Ar šo diplomu man izdevās iekārtot Oksanu medicinas sko­las paātrinātajos kursos. Oksana kļuva par grupas vecāko un beidza skolu ar izcilību, bet pēc tam sāka strādāt pie mums par operāciju māsu. Tagad viņas rokās ir visas sarežģītās operācijas. Tā ka droši vien ir pat labi, ka diplomus var nopirkt tirgū.
   Plānoju ņemt Oksanu līdzi ar ķirurģiju saistītajos braucienos uz ārzemēm, teicu, lai nopērk pašmācības grāmatu un sāk mācīties angļu valodu. Nākamajā dienā Oksana teica:
   - Ernst Rifgatovič, veikalā ir tik daudz pašmācības grāmatu. Es nezinu, kuru lai pērk.
   Braucām uz veikalu kopā. Labas grāmatas tur nebija. Toties es nopirku globusu, kura man nekad nav bijis.

Globuss

   Kamēr braucām mašīnā, es grozīju globusu un pētīju zemes, kurās man bija paveicies būt. Lūk, Indonēzija, tur Brazīlija, tur Japāna. (Jn cik Rietumeiropa ir maza! (Jn cik mūsu valsts ir liela! Dzives telpa - vai tas labi vai slikti? Divaini, bet Eiropā nekāda saspiestība nav jūtama… (Jn okeāns cik liels, daudz lielāks nekā sauszeme!
   Pēkšņi sāku iztēloties, kā pēc Pasaules Plūdiem viss globuss kļūst zils; visur ūdens, viens vienigs ūdens un virs tā tikai Hima- laji, Tibeta un vēl dažas saliņas. Atcerējos Jeļenas Blavatskas «Slepeno Doktrīnu»; precīzi pateikt nevaru, bet, šķiet, viņa rak­stīja par to, ka pēc Pasaules Plūdiem visa planēta bijusi kā milzīgs ūdens tuksnesis, bet plūdu iznīcinātā atlantu civilizācija tomēr visa nav gājusi bojā - daži atlanti paspējuši aizlidot savos gaisa kuģos, ko sauc par «vimanām», uz Tibetu un… vēl kaut kur. Kur? Nez kāpēc prātā ienāca Lieldienu sala, lai gan es lielis­ki sapratu, ka Jeļena Blavatska neko nerakstija par šo salu kā atlantu pēdējo nosēšanās vietu, bet norādīja uz to kā uz «ļauno burvju mājokli».
   Tomēr situācijā pēc Pasaules Plūdiem acu priekšā skaidri parādījās divi zemeslodes rajoni - Tibeta un Lieldienu sala. Tas mani pat sāka mulsināt. Tibeta, nu skaidrs - tur Iekšējās Jūras krastos pēdējie atlanti, kā rakstija Jeļena Blavatska, uzcēla brīnišķīgas pilsētas un dzīvoja vēl daudzus tūkstošus gadu. Bet Lieldienu sala? Par to taču nekas tamlīdzīgs nav rakstīts… Sapratu, ka doma par šiem diviem zemeslodes punktiem ir dziļi iesēdusies zemapziņā, bet pavērst to apzinātā gultnē man nebi­ja pa spēkam. Tibeta, Tibeta… tur ir svētais Kailasa kalns… Bet Lieldienu sala? Tur ir akmens milži…
   Tobrīd, grozot globusu, man neienāca prātā to papētīt pamatigāk. Miklas atrisinājums bija pavisam tuvu. Bet es sāku domāt par nabaga atlantiem, kurus liktenis ir aizvedis uz Tibetu,
   Grāmatnīca
   Pretim Kailasa kalnam atrodas Lieldienu sala
   man kļuva viņu žēl, un acu priekšā stāvēja visa planēta kā ūdens tuksnesis…
   -   Skaists globuss, - es nopūtos.
   -   Jā, tāds zils. Tikai šausmigi dārgs, - teica Oksana.
   Kailasa kalns un Lieldienu sala atrodas uz vienas ass
   Ieradies darbā, sāku konsultēt slimniekus un risināt mūžam neatrisināmos administratīvos jautājumus. Tomēr man visu laiku gribējās vēlreiz papētīt globusu. Kad darbi bija galā, paņēmu kāroto globusu rokās un atradu punktu, kur vajadzētu atrasties Kailasa kalnam.
   Lieldienu salas statujas
   - Tā, tā! Tātad Kailass ir te, - purpināju pats pie sevis un, saslapinājis pirkstu ar siekalām, uzliku to uz meklētā punkta. - (Jn kas ir otrā zemeslodes pusē?
   Saslapināju otras rokas pirkstu un uzliku globusa pretējā pusē, cenšoties maksimāli ievērot diametra asi, kas no Kailasa ved cauri zemeslodei. Kad pirksts pielipa meklētajai vietai, es, to cieši turot, pagriezu globusu un, deviņos līkumos saliecies, cen­tos saskatīt, kas zem tā atrodas. Tur bija… Lieldienu sala!
   Caur galvu atkal izskrēja jau mašīnā radusies doma. Es ticu, ka zinātnieka doma dzimst ne jau viņa ģenialitātes dēļ, bet gan pēc kaut kādas pavēles no augšas, kas sākumā parādās zemapziņā, pēc tam mokoši vada cilvēka izturēšanos un aizved viņu pie vienkārša un oriģināla atrisinājuma. No kaut kurienes taču atnāca doma par Lieldienu salu, kad pētiju Kailasa kalna rajonu Tibetā! (Jn pēc tam man kā pēc līdakas pavēles vajadzē­ja paskatīties, kas atrodas otrā zemeslodes pusē.
   Par Lieldienu salu zināju tikai to, ka tur atrodas milzīgas ak­mens statujas, kuras Jeļena Blavatska, kā jau teicu, nosaukusi par «ļaunu burvju tēliem». Paradokss! Vienā zemeslodes pusē - svētais Kailasa kalns, bet otrā - «ļauno burvju tēli». Vai tiešām taisniba būtu austrumu teicienam, ka Ziemeļi ir Dievu mājoklis, bet Dienvidi - tumsas spēku valstība? Vai tiešām Zeme ir dzivs organisms, kas ari ir radīts saskaņā ar Dabas visaptverošo gais­mas un tumsas spēku līdzsvara principu, kā bridinājums no vis­lielākā grēka - uzskatīt sevi par Dievu? Vai tiešām mūsu planē­ta ir dievišķs veidojums un salīdzinājumā ar Dievu līdzinās bēr­nam, tāpat kā mēs, cilvēki, kas dzīvojam uz Zemes? Kas ir izvei­dojis šo asi «Kailass - Lieldienu sala»? Kādēļ tā ir vajadzīga? Kāda ir tās loma?
   Manā galvā valdija tāds sajukums, ka nespēju tam rast nekā­du risinājumu. Cik gan daudz es toreiz vēl nezināju! (Jn tikai ur­bjošā savas aprobežotības sajūta atkal nostājās priekšplānā. Vajadzēja paiet aptuveni pusgadam, lai ekspedīciju laikā es kļūtu mazliet gudrāks un atrastu pieņemamas atbildes uz šiem jautājumiem, kuru būtiba, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, koncen­trējās vēl vienā slēptā dzivibas formā uz Zemes.
   Beidzot man izdevās atbrīvoties no uzmācīgajām domām, un es no jauna sāku pētit globusu.
   «Te ir Ēģiptes piramidas! Tur - Meksikas piramīdas! Un ko tad tās… Varbūt pastāv kaut kāda sistēma?» Biju pavisam apjucis.

Piramīdu un senatnes monumentu sistēma

   Mēģināju ar diega palidzibu savienot Kailasa kalnu un Ēģiptes piramīdas, bet no žaketes oderes izvilktais diegs bija par īsu. Piezvaniju uz laboratoriju «Aura» un svarigi nokomandēju:
   - Lai Ravils atnāk pie manis.
   Ravils Mirhaidarovs, jauns un talantigs ārsts, vadīja zināt­nisko darbu par speciāla alloplanta ievadīšanu cilvēka akupunk­tūras punktos un šajā jomā bija guvis lielus panākumus. Kopā ar savu draugu no studiju laikiem Ruslanu (Jrazbahtinu viņš atnāca uz mūsu centru 1997. gadā, jo bija aizrāvies ar publikā­cijām par Himalaju ekspedīcijām avizē «Argumenti i fakti». Abi šie lauku jaunieši, kas pirmajā reizē parādījās institūtā šortos, drīz vien sāka strādāt pie mums, parādīdami neticamas spējas.
   Atnāca Ravils, un es lūdzu viņu sameklēt diegus. Ravils aizgāja uz operāciju bloku un atnesa ķirurģisko zīdu.
   - Atnes arī plāksteri!
   Kad viss bija sagādāts, es pielipināju diega galu tur, kur atradās Kailasa kalns, un novilku to līdz Ēģiptes piramīdām. Šis līnijas turpinājums pavisam precīzi aizveda uz… Lieldienu salu. Nostiprinājām diegu un otru novilkām no Lieldienu salas uz Meksikas piramīdām. Šīs līnijas turpinājums precizi aizveda uz… Kailasa kalnu.
   Ravils Mirhaidarovs
   Es savienoju Kailasu ar Meksikas piramīdām… līnija aizveda uz Lieldienu salu.
   Es savienoju Kailasu ar Ēģiptes piramīdām… līnija atkal aizve­da uz Lieldienu salu. Iezīmējās tieši % zemeslodes platības.
   Kad savienoju Meksikas un Ēģiptes piramīdas, šī Va zemeslodes sadalījās 2 vienādos trijstūros.
   Attālums Kailass - Ēģiptes piramīdas un Lieldienu sala - Meksikas piramīdas ir tieši 1 A no līnijas Kailass - Lieldienu sala.
   Veidojās iespaids, ka uz Zemes pastāv stingri noteikta piramidāli ģeogrāfiska shēma, kuru kāds ir veidojis…
   -    Ravil! Skaties! Iezīmējas kaut kāda sistēma, - biju pilnigā neizpratnē. Ja pa globusu velk līniju no Kailasa kalna uz Ēģiptes piramidām, tās turpinājums aizved uz Lieldienu salu. Tāpat velkot līniju no Kailasa kalna uz Meksikas piramīdām, tās turpinājums atkal aizved uz Lieldienu salu. It kā skaidra sistēma…
   -   Kaut kas neiedomājams! - Ravils iepleta acis.
   -     Ravil, tu tikai paskaties! Šķiet, ka līnijas, kas savieno Kailasa kalnu ar Lieldienu salu un iet caur Ēģiptes un Meksikas piramidām, iezimē Va zemeslodes platības, - brīnījos, grozīdams globusu. - Piezvanīsim Jurijam Ivanovičam Vasiļjevam, varbūt viņš vēl nav aizgājis mājās. Lai atnes transportieri, cirkuli un lineālu. Viņam ir.
   Kabinetā ienāca Jurijs Ivanovičs un pēc īsiem paskaidroju­miem sāka mērījumus.
   -    Tieši viena ceturtdaļa zemeslodes, - viņš teica, rādot uz rajonu, ko iezīmēja jau minētās linijas.
   Mēs ar Ravilu saskatījāmies.
   Atkal sāku pētīt globusu, pēc tam izbrīnā teicu:
   -     Jurij Ivanovič, lūdzu, izmēri attālumu no Kailasa lidz Ēģiptes piramīdām un no Lieldienu salas lidz Meksikas piramidām. Tiem jābūt vienādiem.
   Jurijs Ivanovičs sāka darboties un pēc briža apmierināti paziņoja:
   -   Vienādi.
   -    Jura, Ravil, pamēģināsim aprēķināt, kādu daļu no līnijas Kailass - Lieldienu sala sastāda vienādie attālumi Kailass - Ēģiptes piramīdas un Lieldienu sala - Meksikas piramīdas. Vai nebūs viena ceturtdaļa? Izskatās, ka tā ir, - teicu, it ka trenē­dams savu acumēru.
   Jurijs Ivanovičs atkal sāka mērīt un rēķināt, klusu murminot un rakstot ciparus uz papira lapiņas.
   -    Viena ceturtdaļa, - viņš pamāja, lepni raudzīdamies uz mums.
   Jurijs Ivanovičs pie globusa
   Mēs ar Ravilu atkal saskatijāmies. Sistēma sāka iegūt kon­krētas matemātiskas izteiksmes. Man ļoti gribējās ļauties prāto­jumiem, bet kaut kas traucēja, un es atkal pievērsos globusam.
   -   Pamēģināsim… - es uzmanīgi iesāku, - savienot ar liniju Ēģiptes un Meksikas piramīdas šīs zemeslodes ceturtdaļas iekšienē. Man šķiet… man šķiet, ka tā sadalīsies divos vienādos trijstūros.
   Mēs savienojām ar līniju Ēģiptes un Meksikas piramidas, un Jurijs Ivanovičs atkal sāka mērīt un rēķināt.
   -   Nu, ir vai nav vienādi? - Ravils nepacietigi steidzināja.
   -   Vienādi, - konstatēja Jurijs Ivanovičs.
   Patiešām, ši zemeslodes ceturtdaļa sadalījās divos pilnīgi vienādos trijstūros. Bez šaubām, Ēģiptes un Meksikas pirami­das, svētais Kailasa kalns un Lieldienu salas milži ir izvietoti uz zemeslodes saskaņā ar ļoti precīzu sistēmu.
   -   Un kas būs, ja šo zemeslodes «ceturtdaļu» sadalis divās daļās ar līniju Kailass - Lieldienu sala? - es nevarēju nomieri­nāties.
   Novilkām vēl vienu diegu, un shēma ieguva matemātiski vēl sarežģītākas kontūras.
   -   Izmēri, Jurij Ivanovič!
   -   Ko tur mērīt, tāpat redzams, ka no visām pusēm veidojas vienādu trijstūru kombinācijas: gan no kreisās un labās puses, gan augšā, gan apakšā.
   Visi tris stāvējām un skatījāmies uz globusu, un droši vien visi brinījāmies, kāpēc vēl nevienam nebija ienācis prātā izdarīt šādus mērījumus. Zinātniskais satraukums kļuva arvien stiprāks.
   -   Veči, iedzeram pa šņabim, - ierosināju.
   Ravils piekrītoši pamāja ar galvu, bet Jurijs Ivanovičš ar nožēlu nopūtās:
   -   Tu taču zini, ka es vairs nedzeru.
   Mazliet iedzērām, atpūtāmies un atkal pievērsāmies globu­sam.
   -   Paklau, mēs aizmirsām par Stonhendžu Anglijā. Varbūt tā ari iekļaujas šajā sistēmā? - piebildu. - Savienosim Kailasa kalnu ar Stonhendžu!
   -    Neko nevajag savienot, - Ravils tūliņ atsaucās, - Ston- hendža atrodas tieši uz līnijas, kas savieno Kailasu ar Lieldienu salu un sadala mūsu zemeslodes «ceturtdaļu» pa vertikāli divās daļās. To diegu mēs jau novilkām. Re, kur tas ir!
   -    Stonhendža - tas ir nopietni, - paziņoja Jurijs Ivanovičs. - Es daudz esmu lasijis par Anglijas akmeņiem. Kaut kas kaut kad uzslēja milzīgus akmeņus un virsū uzlika tikpat milzīgus. Ak­meņi ir tik lieli, ka tos nevar pacelt nekāda tehnika. Kad strādāju trasē, mums bija lieli traktori - «Katerpilleri» un «Cuvašpilleri»…
   -   Kas ir «Cuvašpilleri»? 118
   -    Nu… tādi traktori, ko ražo Čuvašijā. Mēs viņus tā nosau­cām. Vārdu sakot, mūsējie gribēja amerikāņu «Katerpillerus» nomainīt un uztaisīja to monstru - metāla daudz, bet no spēka nekā. Bet būtība nav «Čuvašpilleros». Trasē Ziemeļurālos mēs ar traktoriem gribējām nomest kraujā pēc sprādziena palikušu klints gabalu. Nekā! Nekas nesanāca. Par «Čuvašpilleru» vispār nav ko runāt, tur arī divi «Katerpilleri» neko nevarēja izdarīt. Bet Anglijā kaut kas uzslēja gaisā milzu klintsgabalus un vēl virsū uzlika tādus pašus milzeņus. Citas tehnoloģijas ir bijušas, pavisam citas. Toreiz Gars strādāja kā spēks.
   -   Kā tad…
   -     Bet tagad cilvēki Anglijā, - Jurijs Ivanovičs turpināja, - staigā ap Stonhendžu, bradā fermeru sētos kviešus un lauza galvu, kā tie akmeņi uzstādīti. Smadzenes droši vien to nevar aptvert. Tā jau patiešām var justies kā pērtiķis. Domāju, ka ari Darvins pastaigāja ap Stonhendžu, izjuta cilvēka niecibu un izvirzija teoriju, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa.
   -   Mm… jā…
   -    Vēl es lasiju, ka zem Stonhendžas ir pazemes kanāli, - deklarēja Jurijs Ivanovičs. - Tie lielā dziļumā stiepjas pa visu
   Senatnes monuments Stonhendža (Anglijā)
   Zemi, bet pie Stonhendžas gandrīz vai iznāk virspusē. Ekstra­senss izstiepj rokas ar plaukstām uz leju, noskaņojas uz paze­mes kanālu viļņa un nosaka, cik dziļi tas atrodas…
   -   Vai ekstrasenss izpleš pirkstus? - Ravils nekaunīgi pārtrauca.
   -   Tas nav svarīgi, izpleš vai neizpleš, - Jurijs Ivanovičs dus­mīgi paskatījās uz Ravilu. - Svarigi ir tas, ka ekstrasenss nosa­ka šos kanālus. Bet stāsta, ka tajos pazemes kanālos izvietota Sambala. Tāpēc Sambala atrodas Stonhendžas tuvumā, tas ir - tuvu Zemes virspusei. Ne jau velti šajā Anglijas rajonā labības laukos parādās neparasti apļi. It kā Šambalas iemītnieku lid­aparāti tos atstājot, atzīmējot šo vietu.
   -    Jurij Ivanovič, vai jūs to izlasījāt «Skandālos»? - Ravils nevarēja rimties, provocējot Juriju Ivanoviču un apšaubot avizē «Skandāli» publicēto informāciju.
   -   «Skandālos» vai «Neskandālos», - Jurijs Ivanovičs saskaitās, - nu kaut kur lasīju. Cilvēki muļķības nerakstīs. Kas ir, par to ari raksta. Viens ir jutigs, cits nejūtīgs kā koka gabals. Re, komu­nisti saukāja reliģiju par opiju tautai, teica, ka tās ir muļķības, bet vai tad mēs varam Dievu aptaustīt un parunāties ar viņu…
   -    Paklau, - es nolēmu iejaukties, - labāk atgriezīsimies pie globusa. Jura, izmēri, lūdzu, attālumu no Kailasa kalna lidz Ston- hendžai. Kādu daļu attāluma Kailass - Lieldienu sala tas sastāda?
   Pēc neilgiem mērījumiem Jurijs Ivanovičs paziņoja:
   -   Precīzi vienu trešdaļu.
   -   Precīzi?
   -   Jā, precīzi vienu trešdaļu.
   -     Skatieties, attālumi Kailass - Ēģiptes piramidas un Lieldienu sala - Meksikas piramīdas sastāda tieši vienu ceturt­daļu no attāluma Kailass - Lieldienu sala. Tagad - viena treš­daļa. Pamēģināsim uzlikt vienu trešdaļu attāluma no otras puses - no Lieldienu salas - pa to pašu zemeslodes ceturtdaļas centrālo līniju. Kas tur būs? - domigi minēju.
   Es savienoju Kailasu ar Stonehange (Anglija)… līnija aizveda tieši uz Lieldienu salu. Attālums Kailass - Stonehange sastādīja tieši 1/3 no līnijas Kailass - Lieldienu sala, bet vēl pēc 1/3 uz šis līnijas atrodas Bermudu trjstūris.
   … uz Zemes pastāv precīza sistēma, kas aptver piramīdas un senatnes noslēpumainos pieminekļus…
   Mēs ieskatījāmies globusā un gandriz kori paziņojām:
   -   Bermudu trijstūris!
   -   Tā nekas! Visas mīklainās vietas, kas atrodas uz planētas, iekļaujas vienā sistēmā, - Ravils nespēja slēpt pārsteigumu.
   -    Bet visas sistēmas pamatā ir Kailasa kalns, - es pieme­tināju. - Bez tā nekāda sistēma nesanāktu. Ne jau velti Kailasu sauc par svētu kalnu.
   -   Es esmu daudz lasījis par Bermudu trijstūri, - iesāka Jurijs Ivanovičs. - Par šo trijstūri ir sarakstits milzums mistisku lietu. Tur pazūd kuģi, krit lidmašīnas, stāsta, ka astoņkāji tur esot tik lieli kā lokomotīves, varbūt vēl lielāki, un raksta pat, ka tur esot redzēts kaut kas lidzigs Lohnesa ezera briesmonim.
   Ravils nevarēja noturēties un atkal iejaucās:
   -   Vai par to raksta avizē «Skan…»?
   -   Pagaidi, Ravil, nejaucies! - es bargi paskatījos uz viņu.
   Jurijs Ivanovičs pasmīnēja, vēlreiz bargi paskatījās uz Ravilu un turpināja:
   -   Kas tas ir par trijstūri! Ūdens virspusē un vairāk nekas. Ja nu būtu tā, kā Visockis dziedāja par krievu alkašu «… jāizdzer… trij­stūris….», tad tikai mēs redzētu, kas tur apakšā atrodas. Bet tur, varu saderēt, noteikti rēgojas kāds senatnes monuments un apkārt sev rada elektromagnētisko sajukumu. Tāpēc arī kuģi krit…
   -   Ne jau kuģi krīt, bet lidmašīnas, - Ravils priecīgi izlaboja.
   -   Nu lidmašīnas, bet kuģi… arī…
   -   Pagaidiet! - es iejaucos. - Jurij Ivanovič, tu esi malacis, ka ierunājies par Bermudu trijstūri. Skaidri atceros, ka Proskurja- kova grāmatā lasiju, ka tur atrodas nogrimusi piramida. Tā grā­mata man tepat ir. Tūliņ atradīšu to vietu.
   Sāku šķirstīt pazīstamā krievu zinātnieka S. B. Proskurjakova grāmatu «Piramidu būvētāji no Lielā Suņa zvaigznāja» (Orla, 1992) un 115. lappusē atradu šādas rindas:
   «1977. gada sākumā zvejas kuģa eholotes okeāna dibenā netālu no Bermudu salām reģistrēja pacēlumu, kas lidzinās piramidai. Tas deva ierosmi amerikānim Čārlzam Berlicam organizēt speciālu ekspedīciju, kas 400 metru dziļumā atrada piramīdu. Čārlzs Berlics apgalvo, ka tās augstums sasniedz 150 metrus, pamatnes malas garums - 200 metrus, bet sānu šķautņu slīpums ir tāds pats kā Heopsa piramīdai. Viena no piramīdas šķautnēm ir garāka par otru…»
   -   Vai atceries, - Jurijs Ivanovičs vērsās pie manis, - kā Ēģip­tē arābu ārsts, nu toreiz, kad mūs veda rādit piramidas, stāstija, ka kaut kāds dīvainis - alpīnists uzkāpis Heopsa piramīdas vir­sotnē. Kā šodien atceros, ka viņam Heopsa virsotnē…
   -   Heopsa piramidas, - izlaboja Ravils.
   -    Jā, Heopsa piramidas virsotnē, - Jurijs Ivanovičs greizi paskatījās uz Ravilu, - sākās halucinācijas, rādijās visādi brīnumi, un vispār viņš iegāja paralēlajā pasaulē. Kad tika no virsotnes lejā, viņam vēl ilgi sapņos rādijās šī pasaule, knapi tika no tās laukā. Nu, lūk, es domāju, ka kuģi un lidmašinas, kas peld un lido virs nogrimušās Bermudu piramidas virsotnes, arī nokļūst tādā stāvokli…
   Nogrimusī piramīda
   -   Ne jau kuģi nokļūst tādā stāvokli, bet cilvēki uz tiem, - Ravils atkal iejaucās.
   -   Mm… jā… Cilvēki, kas ir uz kuģa, vai cilvēki, kas atrodas lidmašinā, - kā skaldīt noskaldīja Jurijs Ivanovičs, - nokļūst tādā stāvoklī, jo kontaktējas ar paralēlo pasauli. Vienam šis kontakts nāk par labu, otram - par sliktu. Viens iet bojā, citam varbūt kļūst pavisam labi. Tā arī tās Bermudu trijstūra miklas rodas.
   Sāku prātot par Jurija Ivanoviča vārdiem. Patiesi, ir ziņas, ka piramidu virsotnes neparasti ietekmē cilvēku psihi un fizioloģiju. Tāpēc Jurija Ivanoviča domas par Berlica aprakstīto Bermudu piramidu nevarēja uzskatīt par nepamatotām.
   -   Nu gan mums iznāca varena shēma! - Ravila sauciens pār­trauca šīs domas.
   -   Ši shēma aptver planētas senatnes monumentus un pirami­das, un tās centrā atrodas Kailass - svētais Kailass. Droši vien, ka tur arī atrodas Dievu Pilsēta, - es teicu, vēlreiz konstatēdams jau agrāk izteikto domu.
   -    Atceries, šef, - teica Jurijs Ivanovičs, - kad mēs bijām Ēģiptē, mēs prātojām, uz kurieni skatās sfinksa. Tagad, kad uz globusa ir parādījusies ši shēma, esmu pārliecināts, ka sfinksa skatās uz Dievu Pilsētu. Viņa noteikti skatās uz turieni. Citādi nemaz būt nevar! Visas piramīdas un arī sfinksa ir nākušas no Dievu Pilsētas. Bet tā Dievu Pilsēta ar svēto Kailasa kalnu bija visas pasaules centrs… un varbūt ari tagad…
   -   Mūks Aruns teica, ka visas piramīdas nāk no Tibetas, - es piemetināju.
   Mēs pieklusām un uzmanīgi ieskatījāmies shēmā, kas bija izveidojusies uz globusa.
   -  Starp citu, - es pārtraucu klusumu, - ja tāda shēma pastāv vienā zemeslodes pusē, tad tādai pašai jābūt arī otrā.
   Atkal ņēmām rokā diegus un plāksteri un ātri vien globusa otrā pusē izveidojām simetrisku shēmu, atzimējot vietas, kas pa asim sakrita ar Ēģiptes un Meksikas piramidām, Stonhendžas monumentu un Bermudu trijstūri. Kad darbs bija galā, kļuva redzams, ka visi šie simetriskie punkti atrodas okeāna ūdeņos. Tas ļāva izdarīt secinājumu, ka iespējamās simetriskās pirami­das un senatnes monumenti ir nogrimuši okeānā.
   -Tāpēc arī neviens nekad nav atradis piramidas un senatnes pieminekļus zemeslodes otrā pusē! - iesaucās Ravils, rādot uz globusu. - Tas viss ir zem ūdens, tas ir noslīcis.
   -   Atceries, šef, - Jurijs Ivanovičs paraustija mani aiz piedur­knes, - 1991. vai 1992. gadā tu gatavojies aplidot ar helikopteru apkārt pasaulei kopā ar Akuratovu un Kološenko. Tā nu gan bija avantūra! Labi, ka Miša Gorbačovs Belovežas gāršā atkāpās no varas, pēc tam jums vairs nepiešķīra naudu un viss pajuka. Citādi, kā likums, jūs tur, Ziemeļpolā, būtu apledojuši un gājuši bojā. (Jn vēl es atceros, tu stāstiji, ka jums ir bail no tā gabala starp Indonēziju un Austrāliju. Valentīns Akuratovs stāstija, ka tur iet bojā daudz lidmašīnu. Bet tā vieta simetriski atbilst Bermudu trijstūrim, tas ir Austrālijas Bermudu trijstūris.
   -   Jā, nevar izslēgt, ka tur zem ūdens arī atrodas piramīda vai kāds senatnes monuments. Kas to lai zina…
   -    Paskatieties uz globusu, - satraucās Ravils, - Ēģiptes piramīdām simetriskais rajons atrodas zem ūdens Klusajā okeānā, rajons, kas simetriski atbilst Meksikas piramidām, atro­das Indijas okeānā, rajons, kas atbilst Stonhendžai, atrodas Klusajā okeānā, bet par Austrālijas «Bermudu trijstūri» mēs jau runājām. Skaidrs, ka tās nevarēja atrast. Bet mēs varam precīzi norādīt vietu, kur zem ūdens meklēt piramidas un senatnes monumentus.
   -   Man liekas, ka esmu kaut ko lasijis par nogrimušām pira­midām, - es apķēros, - tikai neatceros, vai tas bija «Slepenajā Doktrīnā» vai Tibetas tekstos pie Nepālas lamām. Ja pameklētu, noteikti varētu atrast. Bet tas nav būtiski, jo aizlaiku piramīdu un
   …ja zemeslodes viena puse pastāv precīza senatnes mo­numentu shēma, tādai jābūt arī zemeslodes otrā pusē…
   Mēs aprēķinājām vietas, kur simetriski vajadzētu atrasties piramīdām un senatnes monumentiem, bet izrādījās, ka tie ir nogrimuši okeānā.
   monumentu sistēma ir apbrīnojami skaidra, nav gandriz nekādu šaubu - to senatnē kāds ir veidojis.
   Sēdējām un raudzījāmies uz globusu. Sāpēja galva, kā jau tas ir pēc lielas garīgas piepūles. Ķermeni bija pārņēmis tāds patī­kams tukšums. Šņabi dzert negribējās. Uzvārījām tēju.
   - Šef, vai marmelādes nav? - apjautājās Jurijs Ivanovičs. - Tā zaļā ar spirālēm bija garšīga. Atceries, kāda: spirāle vijas un nonāk vienā punktā. Ari mēs šodien uzlikām vienu punktu. Un cik tādu vēl būs…
   Kas ceļa aizlaiku piramīdu un monumentu sistēmu
   Aizlaikos uz Zemes tika izveidota precīza piramīdu un monumentu sistēma
   Dzēru tēju un sāku prātot, kā radusies tikko uz globusa atklātā aizlaiku piramīdu un senatnes monumentu sistēma. Pirmām kārtām dūrās acīs, ka daļa piramidu un monumentu atrodas uz zemes, bet daļa, kā mēs domājām, ir nogrimusi okeānā. Pie tam tās, kas bija nogrimušas, atradās tieši tajos zemeslodes rajonos, kur saskaņā ar ezoteriskajiem faktiem reiz bijusi leģendārā Lemūrija un Atlantīda.
   Par Lemūriju runāt bija grūti, jo mūsu ricibā bija tikai pavirši dati par tās vietu Indijas okeānā un Klusā okeāna daļā. Bet par galveno Atlantidas kontinentu pēc trim Himalaju ekspedīcijām mēs jau zinājām krietni vairāk: Atlantīda aizņēma lielu daļu Klusā okeāna, ieskaitot Austrāliju, bet Atlantijas okeānā bija «Platona sala», kur arī dzīvoja atlanti.
   Ņemot vērā, ka būtu divaini, ja planētas aizlaiku piramīdu un monumentu sistēma tiktu veidota tikai vienā zemeslodes pusē, un tikpat dīvaini būtu, ja daļa piramīdu un monumentu tiktu celta uz sauszemes, daļa - zem ūdens, bija pilnigi loģiski secināt, ka šī sistēma ir veidota vēl Atlantidas laikā, kad kontinentiem bija pavisam citas aprises. Bet galvenais Atlantidas kontinents saskaņā ar Jeļenas Blavatskas ziņām nogrima pirms 850 000 gadu Pasaules Plūdu rezultātā! (Jn mūsdienu dati rāda, ka, piemēram, Ēģiptes piramidas ir tikai 5000 gadu vecas!
   Paradokss! Tomēr es, neko neapgalvojot, sliecos ticēt, ka ezoteriskajām ziņām ir lielāka ticamības pakāpe nekā ogļūdeņ­raža metodei, ja jānosaka kaut kā vecums. Kā zinātnieks varu teikt, ka ikvienai mērīšanas metodei ir savas vājās puses un novirzes, un tikai loģika spēj apvienot pētnieka domu un šo noviržu vērtējumu. Bet gadijumā ar atklātās piramidu un monu­mentu sistēmas pamatu pētījumiem loģika saka, ka šī sistēma ir ļoti veca. (Jn mūsu loģika bija tāda.
   Pirmkārt, jāņem vērā, ka saskaņā ar literāriem avotiem (gal­venokārt S. B. Proskurjakova darbiem) pašām labākajām mūs­dienu celtniecības tehnoloģijām nav pa spēkam uzbūvēt Ēģiptes tipa piramīdu, nemaz jau nerunājot par vispārpieņemto skaidro­jumu, ka tās cēluši Ēģiptes vergi. Bloki, no kuriem celta piramī­da, sver 2,5 lidz 600 tonnas. Tādu smagumu pārvietošanu ir vieglāk izskaidrot ar ezoteriskajā literatūrā paustajām ziņām par psihiskās enerģijas antigravitācijas efektu, bet psihisko enerģiju pilnībā pārvaldīja lemūrieši un atlanti, nekā gudrot skaidrojumus par koka veltņiem un virves vilkšanu, kā to esot darijuši vergi.
   Otrkārt, piramidu kā valdnieku vai faraonu kapeņu loma ir apšaubāma kaut vai tādēļ, ka nevienā piramīdā pagaidām vēl nav atrasta neviena mūmija. S. B. Proskurjakovs šajā sakarībā raksta (jau minētās grāmatas 34. Ipp.): «Pirms runāt par faraonu kapenēm, vajag atrast kaut vienu vienalga kura faraona mūmiju pašā piramīdā, bet tāda vēl nav atrasta.» Tāpēc ir vieglāk domāt, ka atlantu vai lemūriešu civilizācijas uzcēla piramidu un monu­mentu sistēmu ar kaut kādu, mums pagaidām vēl neizprotamu mērķi, saskaņā ar savām tehnoloģijām, galvenokārt izmantojot smalkās enerģijas, nevis fantazēt, kā faraoni gribējuši sevi cildināt, ceļot kolosālas būves. Dievs neļautu sevi tā cildināt! Tas ir grēks! (Jn zinātnes progresa gaitā strauji mainās arī mūsu zināšanas, šodien neticamais rit kļūst par parastu parādību.
   (Jn, beidzot, jāuzsver, ka vienotu planētas piramīdu un monu­mentu sistēmu ir mērķtiecīgi veidot nevis zem ūdens, bet gan uz sauszemes, un tas bija iespējams tikai laikā, kad kontinentiem bija pavisam citas aprises. Iespējams, ka Atlantidas laikā visa planētas piramidu un monumentu sistēma atradās uz sausze­mes. Bet varbūt tas bija vēl Lemūrijas laikos.
   Tādējādi būtu loģiski pieņemt, ka planētas piramidu un monu­mentu sistēmu nav veidojuši mūsu civilizācijas cilvēki, bet gan atlanti vai lemūrieši. Bet kas konkrēti?
   Kā zināms, lemūriešu civilizācija pastāvēja uz Zemes pirms daudziem miljoniem gadu. Milzigā auguma lemūrieši pilnibā pār­valdīja «gara spēku» un savās uz šo spēku balstītajās tehnoloģijās acimredzot izmantoja psihiskās enerģijas antigravitācijas efektu. Tādēļ viņiem acimredzot nebija grūti uzbūvēt planētas piramidu un monumentu sistēmu. Tomēr jāatzīst, ka gadu miljoni būtu uzspieduši savu zīmogu gan piramīdām, gan pārējiem monu­mentiem un daudzi no tiem būtu nopostiti.
   Loģiskāk būtu pieņemt, ka piramidu un monumentu sistēmu uz Zemes būvējuši atlanti. Mums izdevās dažādos literāros avo­tos atrast ziņas, ka kādu laiku atlantiem ir bijušas pieejamas lemūriešu zināšanas, kas ierakstītas tā saucamajās «zelta plāk­snēs», un viņi radija tehnoloģijas, kas ļāva, piemēram, ar nelielas, plaukstas lieluma paligierices palidzibu pacelt gaisā milzigus akmens bluķus un pārvietot tos telpā. Tāpēc arī atlanti varēja uzbūvēt piramīdu un monumentu sistēmu.
   Neskatoties uz to, ka galvenais Atlantidas kontinents gāja bojā pirms 850 000 gadu (saskaņā ar J. Blavatsku) Pasaules Plūdu laikā, daļa atlantu, kā zināms, izdzīvoja un vēl ilgi dzivoja uz Zemes, lokalizējoties galvenokārt Tibetas un Gobi reģionā, tāpat arī uz «Platona salas» Atlantijas okeānā. Sakarā ar to varē­ja pieņemt, ka planētas piramidu un monumentu sistēmas «vecums» orientējoši ir 850 000-1 000 000 gadu, lai gan pavisam nevarēja izslēgt arī to, ka tā tikusi papildināta vai remontēta arī vēlāk. Piemēram, ir pilnigi iespējams, ka zemūdens piramīdu Bermudu trijstūra rajonā, ko apraksta Berlics, cēluši pēc Plūdiem izdzīvojušie atlanti uz «Platona salas», kura (saskaņā ar J. Bla­vatsku) nogrimusi okeānā tikai pirms 12 000 gadu.
   Visi šie plašie prātojumi, kurus ierosināja uz globusa novil­ktie diegi un iezīmētās aizlaiku piramidas un monumenti, tai vakarā gribot negribot skāra jautājumu - kāds bija šīs sistēmas veidošanas mērķis?
   Ar kādu mērķi tika uzbūvēta planētas aizlaiku piramīdu un monumentu sistēma
   Būtu dabiski domāt, ka šo milzigo celtņu sistēma, kas aptver visu zemeslodi, nevarēja būt celta tikai tādēļ, lai nākamajām paaudzēm demonstrētu atlantu tehnisko varenibu. Bez šaubām, tā izpildija kādu noteiktu lomu. (Jzmanibu piesaista fakts, ka
   visas šīs sistēmas matemātiskās likumsakarības ir saskatāmas tikai uz globusa, it kā raugoties uz Zemi no kosmosa. Tādēļ ari pilnīgi acīm redzami šķita, ka planētas aizlaiku piramīdu un monumentu sistēma ir veidota ar kosmisku mērķi.
   Ja runājam par mūsu prātojumu kosmisko kontekstu, varēja izdarīt daudzus fantastiska rakstura pieņēmumus par orien­tieriem uz Zemes priekš atnācējiem no Visuma. Bet visiem šiem pieņēmumiem būtu cilvēka domāšanai piemītošais trūkums -
   vēlme izskaidrot neizskaidrojamo, izmantojot pierastus un saprotamus kritērijus.
   Cenšoties izbēgt no šīs pierastās domu gaitas, es atsaucu atmiņā daudzas interesantas ziņas, kas aprakstītas austrumu ezoteriskajā literatūrā un jau guvušas zināmu apstiprinājumu mūsdienu fizikā. Runa pirmām kārtām bija par iepriekšējo civi­lizāciju cilvēkiem piemītošo cita veida enerģiju, kad praksē tika izmantots princips - cilvēks ir pati spēcīgākā enerģētiskā mašī­na uz Zemes, jo saskaņā ar reliģijas nostādnēm cilvēks tiek rak­sturots kā makrokosmosa mikrokosmoss. Tas nozimē, ka kos­miskais princips ir ielikts cilvēkā pašā, tāpēc cilvēks spēj izman­tot neizsīkstošo kosmiskās enerģijas avotu un iztikt bez naftas un gāzes. Gara spēks, kā zināms, sastāv no patiesas un apzinā­tas ticibas Dievam, bet šim postulātam enerģētiskā jēga var piemist gadījumā, ja cilvēkā atveras smalko enerģiju izman­tošanas dievišķais kosmiskais kanāls. Pazīstamā krievu fiziķa A. V. Akimova aprēķini rāda, ka, gadījumā, ja cilvēce izmantotu tikai smalkās enerģijas, tad 10 gadu laikā tiktu izmantots tikai 1 cm3 Absolūta - smalkās enerģijas galvenā substrāta.
   Šajā sakarībā man likās, ka planētas aizlaiku piramidu un monu­mentu sistēma kaut kādā, pagaidām vēl nesaprotamā veidā regulē mūsu planētas smalko enerģiju, lai tā cilvēkam būtu pieejamāka. Tālos atmiņas stūrišos man izdevās atrast zināšanu drumslas par to, ka smalkā enerģija nepakļaujas enerģijas nezūdamības liku­mam, ka piramīdas ir smalkās enerģijas kolektori (savācēji), ka kosmosam ir piramīdas forma un tamlīdzīgi. Man likās, ka globālā aizlaiku piramidu un monumentu sistēma tika radīta, lai ar nepie­ciešamajiem enerģijas veidiem nodrošinātu Zemes vajadzības. Piramidu un monumentu sistēmu es iztēlojos kā kaut ko lidzigu mūsu valsts vienotajai enerģētiskajai sistēmai, kur vadu un elek­trības stabu vietā slienas piramīdas un monumenti.
   Tagad, kad pagājis jau zināms laiks, šīs domas ir konkre-
   tizējušās un papildinājušās. Vienīgais, ko mēs toreiz ar Juriju Ivanoviču un Ravilu nevarējām paredzēt, bija jautājums par laika enerģiju, kas, izrādās, ir noteicošais dzīvei uz Zemes un kas ir spējīgs nākotnē izmainīt mūsu dzīvi pašos pamatos, izdarot laika korekciju ar piramīdām līdzīgu celtņu palīdzību. Bet par to es sīki pastāstīšu grāmatas trešajā sējumā.
   Bet man pat nevarēja ienākt prātā, ka smalkā enerģija ir nesaraujami saistīta ar mūsu domām, bet domu enerģiju regulē piramīdas, novadot to radošā gultnē vai sagraujot.
   Bet tajā vakarā tēja jau bija atdzisusi, bet domas vēl arvien riņķoja ap aizlaiku piramidu un monumentu sistēmu, kuras cen­trā atrodas svētais Kailasa kalns.
   Kailass - aizlaiku piramīdu un monumentu sistēmas pamats
   -   Paklau, Ernst, kā tu domā, kāpēc nevienam pirms mums neienāca prātā atzīmēt uz globusa visas aizlaiku piramidas un monumentus un savienot tos ar linijām? - vaicāja Jurijs Ivanovičš, bakstot ar pirkstu globusā. - Viss taču ir tik vienkārši!
   -  Jurij Ivanovič, es esmu pārliecināts, ka cilvēki ir mēģinājuši to darīt, - ar prieku iesaistijos sarunā. - Man šķiet, es pat lasīju, ka, savienojot uz globusa Ēģiptes un Meksikas piramīdas, ir atrasta kaut kāda matemātiska likumsakarība. Bet nebija pilnas sistēmas. Kāpēc nebija? Neviens neņēma vērā svēto Kailasa kalnu! Neviens nevarēja iedomāties, ka šis kalns ir milzu pirami­da! Tikko mēs to pieņēmām, viss nostājās savās vietās: uz vie­nas ass ar Kailasu zemeslodes otrā pusē atrodas leģendārā Lieldienu sala, un visas aizlaiku piramidas un monumenti no­stājās skaidrā sistēmā. Paldies mūkam Arunam, ka parādija svētā kalna fotogrāfiju!
   -  Jā, bez Kailasa nekas nesanāktu, - apstiprināja Ravils, pētī­dams globusu.
   -   Neaptverami ir tikai, - es turpināju, - ka Kailass ir pirami­da - tas ir pārāk liels. Piramida, kuras augstums ir 6666 metri! Tās pamats acīmredzot ir uz Tibetas plato 4000-5000 metru augstumā, bet ari tā ir grūti iztēloties, ka uz Zemes var būt 2000 metru augsta piramīda, kuru neviens nav pamanijis! Atcerieties, ka milzīgās Heopsa piramidas augstums ir tikai 146 metri. Jādodas ekspedicijā uz Tibetu, lai pārliecinātos par visu uz vietas! Spriest tikai pēc fotogrāfijas, kuru parādīja mūks Aruns, nav nopietni. Un ja nu Kailass ir pavisam parasts kalns?
   Jurijs Ivanovičs sabozās un pievērsās man:
   -    Kas tur ko šaubities - ir tā piramida vai nav! Kailass ir piramīda, varu saderēt, ka piramida. Es, šef, matemātiku zinu labāk par tevi. Tu tomēr esi ārsts. Tad, lūk, piramidas ir visādas - salidzini kaut vai tās, kas ir Meksikā, ar tām, kas ir Ēģiptē. Uzreiz ir redzams, ka Kailass ir ļoti sarežģītas konstrukcijas, bet tā ir piramida…
   -   Varbūt labāk sauksim Kailasu nevis par piramidu, bet par piramidālu konstrukciju, - es ierosināju.
   -Sauc, kā gribi, bet Kailass nav parasts kalns, - Jurijs Ivanovičs nevarēja rimties. - Varu tev pateikt, ka matemātikā nekas nav tāpat vien - ja simetrija ir, tad viņa ir. Un, ja šo simetriju uz globusa veido aizlaiku piramidas un monumenti, tad kādēļ lai Kailass, kas ari iekļaujas šajā simetrijā, būtu parasts kalns! Saskaņā ar simetri­jas likumu Kailasam jābūt vai nu piramidai, vai aizlaiku monu­mentam. Paskaties, ceturtā daļa no attāluma Kailass - Lieldienu sala aizved pie Ēģiptes piramīdām, trīs ceturtdaļas no otras puses - slienas Meksikas piramidas. Un tas viss zemeslodes ceturtdaļas robežās. Un paņem centrālo liniju no Kailasa: pēc trešdaļas no attāluma Kailass - Lieldienu sala stāv Stonhendža, vēl pēc treš­daļas - Bermudu trijstūris. Tā ka Kailass ir planētas aizlaiku pirami­du un monumentu sistēmas centrs un pamats.
   -   Pārliecinoši, - teica Ravils.
   -   Jā-a, - apmierināti novilka Jurijs Ivanovičs.
   -   Jura, tev droši vien ir taisniba, - es piekritu. Ne jau velti Austrumos Kailasu sauc par svētu kalnu un uzskata to par lielāko pasaules svētumu.
   -   Austrumu cilvēki ir gudrāki, - piebilda Ravils.
   -   Starp citu, pastāv Austrumu un Rietumu domāšanas stila paradokss, - es turpināju sarunu. - Rietumu domāšanas tipam ir raksturiga ticiba tikai faktiem, bet Austrumu domāšanas tipam raksturīgas sarežģītas alegorijas. Piemēram, Austrumu cilvēks, vienalga - indietis vai nepālietis, cenšoties izskaidrot kaut ko sarežģītu, ilgi runās par milestibu, dievišķibu, minēs daudzus piemērus un galu galā pavisam samulsinās pie konkrēta
   domāšanas tipa pieradušo rietumu cilvēku. Tai pat laikā Rietumu cilvēka faktu izklāstu Austrumu cilvēks uztvers kā bezdvē- selisku, un šis izklāsts viņā nekad neradīs nekādu entuziasmu. Tāpēc pastāv kaut kāda lietu izpratnes robeža starp Austrumiem un Rietumiem. Es tā domāju…
   -   Piekrītu, - Jurijs Ivanovičs pamāja.
   -   Tas arī, manuprāt, ir iemesls, kāpēc Rietumu zinātnieki nav pievērsuši uzmanību tam, ka Austrumos Kailass ir masu pielūg­smes objekts, - es teicu. - Nu, indieši un tibetieši pielūdz kaut kādu kalnu, nu lai jau pielūdz, Dieva dēļ. Bet nav jau nekad dūmu bez
   uguns! Savukārt Austrumu cilvēki, no sirds pakļaujoties šai pielūgsmei, nemaz nedomā par to, kāpēc viņi to pielūdz. Tā ari radies paradokss, kura rezultātā neviens Kailasa kalnam nav pievērsis uzmanibu no zinātnes viedokļa un neviens nav iedomājies, ka šis svētais kalns patiesibā var būt aizlaiku monuments. Par laimi, mēs pievērsām tam uzmanibu, mums palīdzēja iepriekšējās Himalaju ekspedicijas, kas ļoti izmainīja mūsu rietumniecisko domāšanas veidu un piespieda cienit senos Austrumu likumus.
   -   Šķiet, ka es avizē «Versija» lasīju, - atkal ierunājās Jurijs Ivanovičs, - ka pēc Pasaules Plūdiem atlanti pulcējās Tibetā. Viņi, cenšoties izpirkt savu grēku Dieva priekšā, kas noveda pie Plūdiem, vienā mirklī visi kļuva garīgi un sāka samērot savas tehnoloģijas ar dvēseles izjūtām. Tas ir, viņi sāka iekļausities savā zemapziņā. Bet bija jau par vēlu… Tā esot rakstits kādā senā manuskriptā, kuru atradis kāds lama. Nu, un es domāju, ka varbūt nemaz nevajag stāstit par Kailasu un piramīdu sistē­mu! Cilvēki ir ļauni, - ja nu ko apgāna?!
   -   Vispār jau tā ir, - Ravils piekrita.
   Iegrimu domās un pēkšņi pats sev par pārsteigumu atmetu ar roku:
   -   Nebaidieties, Kailass ir stiprāks par mums.
   -   Tu izturies pret viņu kā pret dzīvu.
   Manā dvēselē virmoja priecīgu un satraukuma pilnu jūtu sajaukums. Ar prātu es sapratu, ka mazliet ir atklājies noslēpums, kas saistits ar vienu no dižākajiem aizlaiku sasniegu­miem, kura vienkāršību un oriģinalitāti veidojušas iepriekšējās civilizācijas, bet zemapziņā bija jūtams panisks satraukums, kāds rodas, sastopoties ar kaut ko nezināmu un nesaprotamu.
   «Cik gan dzīve ir sarežģita! Cik daudz tajā vēl nezināma!» es domāju, būdams šo jūtu varā. «Bet es jūtu, ka Dievu Pilsēta ir tur - pie Kailasa.»
   -    Paskatieties, - Ravils pārtrauca šīs domas, - līnija no Kailasa uz Meksikas piramidām iet tieši caur Ziemeļpolu.
   Paskatījos uz globusu, pārliecinājos, ka tā ir taisnība, bet nepiešķīru šim faktam nekādu nozimi. Man prātā jau bija plāns, kā atkārtot mērijumus uz liela globusa un uz globusa modeļa datorā. Paies aptuveni tris nedēļas, mēs to izdarīsim un pār­liecināsimies, ka mums ir taisnība. Pēc tam Ravila pamanītā sakritiba attiecībā uz Ziemeļpolu iegūs jaunu nozimi un dos daudz interesantas informācijas par leģendārās Atlantidas vēsturi.
   Bet tovakar, kad jau devāmies mājup, man pāri plūda ar diegiem aplimētā globusa un aizlaiku piramidu un monumentu raditas jūtas, un es tā, lai citi neredz, pacēlu acis pret debesim un pie sevis noteicu: «Paldies tev, Dieviņ!»
   Lūdzu lasītaju pievērst uzmanību šai nodaļai.
   Autors

   Manā kabinetā stāvēja divi līnijām izrotāti globusi - viens liels, otrs vidējs. Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs bija apmainījis diegus, kas iezimē planētas aizlaiku piramīdu un monumentu sistēmas kontūras, bet vietas, kur atrodas piramidas un monu­menti, atzīmējis ar sarkaniem karodziņiem. Rezultāts bija ļoti skaists.
   Es regulāri pētiju vienu no abiem globusiem, cenšoties notvert jaunu domu. Bet nekādu jaunu domu nebija. Sistēma apbūra prātu un allaž aizveda jūtu pasaulē. Šīs jūtas parasti bija grandiozi dižas un man likās kā saskarsme ar zudušajām civilizācijām. Bija brīži, kad es, iztēlojoties planētas piramidu un monumentu sistē­mas celtniecības ārkārtīgi plašo vērienu, jutos sīks un pavisam niecīgs, bet ļoti bieži šīs grandiozi diženās jūtas man bija patika- mas, ipaši pēc grūtām operācijām pilnas dienas, - tās gan nomie­rināja, gan pavērsa manu dvēseles stāvokli citā virzienā.
   Es gaidīju. Gaidīju, kad zemapziņa kopā ar manu iekšējo un neatkarīgo Es izies jaunā zināšanu lokā un it kā nejauši pavirzis mani uz jaunu sapratni, lai es kaut kad varētu iesaukties: «Paskatieties! Ideja!». Bet mans iekšējais Es klusēja, toties miers un labsajūta sāka kļūt kaitinoša. No zinātnieka un pēt­nieka es sāku pārvērsties par «ķirurģisku aparātu» sarežģītu operāciju izdarīšanai. Es vēl isti nesapratu, ka savs iekšējais Es arī ir jāstimulē ar pastiprinātiem centieniem domāt, nerau­goties uz to, ka šis domas pagaidām ir neauglīgas, ka vienkārša intuitiva uzliesmojuma gaidišana var ievilkties bez­galīgi.
   Vai tiešam senas civilizācijās ir atstājušas zīmi?
   Bija 1999. gada jūnijs. Cilvēki runāja par Nostradama pare­ģoto pasaules galu. Es visiem spēkiem centos sadabūt naudu jaunai ekspedīcijai - šoreiz uz Tibetu -, lai meklētu Dievu Pilsētu. Mani aicināja Kailasa kalns, it kā pareģojot, ka Dievu Pilsēta
   Kādu zīmi atstajuši sencilvēki?
   atrodas pie tā. Bet bija palicis kaut kas nepateikts, kaut kas oriģināls - vienkāršs un ļoti gudrs. Kas? To es nezināju. Zem­apziņā es jau jutu, ka atlanti, kas cēluši planētas piramidu un monumentu sistēmu, mums, saviem pēctečiem, ir kaut ko atstājuši, kādu zirni, kuras atminējums būtu ļoti vēlams ekspedī­cijas priekšvakarā. Tad arī pati ekspedicija varētu ieiet jaunā gultnē. Bet kādu zirni? Mans gudrais iekšējais Es acimredzot jau zināja, kas tā ir par zīmi, bet es pats nekā nevarēju «piedzemdēt» apzinātu domu. Es tikai jutu, ka sencilvēki ir izvēlējušies super- oriģinālu informācijas nodošanas veidu, bet man pat neienāca prātā, ka tā būs lielas traģēdijas zīme.
   Šo domu es tomēr izdomāju lidz galam. Tagad es zinu, kas tā ir par zirni. Šajā pocesā par manām līdzdalībniecēm kļuva sekretāres Guļnara un Tatjana.

Guļnara un Tatjana

   Man piemit kāda pavisam nelāga rakstura īpašība - dažreiz, par laimi, tas nenotiek bieži, man patik izrādīties. Zinādams, ka mans izskats ir banāls un viduvējs, es šo rakstura ipašibu Īsteno­ju dzīvē, tēlojot lielo gudrinieku. Protams, es nevaru to atļauties atzītu zinātnieku sabiedrībā, bet cilvēku lokā, kas stāv tālu no zinātnes, es ar svarigu izskatu sēžos strādāt ar zinātni pašos nepiemērotākajos brižos, sakot, ka atnākusi doma. Cln pie tam es vēl nosēdinu kādu, lai pieraksta manas domas, bet pats svarī­gi soļoju pa telpu ar cigareti rokā, diktējot un uzsverot vārdus «komats» vai «punkts». Labi, ka man nav mobilā telefona, kuram pieskaroties es tūliņ piepūšos kā gailis, sāku soļot stingrā soli un atstiepju tās rokas elkoni, kurā turu telefonu.
   Ideāla atmosfēra šāda tipa domāšanas procesam ir kaut kādi svētki vai dzimšanas diena, kad visi apkārt liksmojas, bet tu it kā esi ļoti gudrs - ar zinātni nodarbojies.
   Šo man piemītošo rakstura ipašibu nevar saukt par pilnigi negativu. Piemēram, kad es demonstrēju operācijas ārzemēs un daudzi ārsti ekrānā vēro operācijas gaitu, es neuztraucos, bet, gluži otrādi, operēju labāk, cenšoties, lai roku kustības būtu ipaši elegantas. Tādējādi Krievijas gods, kuru es pārstāvu, tiek aizstāvēts ar zināmu patosa piedevu, un neviens nenojauš, ka te liela loma ir ķirurga rakstura nelāgajai īpašībai.
   Vislabāk šo manu rakstura ipašibu ir iepazinušas manas sekretāres - Guļnara un Tatjana. Viņas pret manu «zīmēšanos» izturas filozofiski, acimredzot paturot prātā seno patiesību - lai bērns spēlējas, kā grib, ka tikai neraud. Tieši viņas ir tās, kuras es vis­biežāk spiežu pierakstīt savas domas, pazemojoši deklamējot «komats» un cenšoties piešķirt situācijai ipašu nozīmīgumu, kad, kā saka, «doma atnākusi». Pēc kārtējās «smadzeņu šturmēšanas» es bieži vien taisnojos Guļai un Taņai, skaidrojot savu izturēšanos ar studenta pieradumu gatavoties nodarbibām trokšņainā kopmītnes istabiņā, kādā dzīvoju visu laiku, kamēr mācijos medicīnas institūtā. Mēs visi tris dažreiz atceramies kāda režisora scenāriju, kurš gribē­ja veidot filmu par mani un kurā bija lasāmi vārdi: «…Muldašovs stāv gaismā pie loga. Klusums. Domā. Pēc tam strauji pagriežas, aizver durvis un sēžas rakstit, atspiedis galvu plaukstā…»
   - Tā nu nekad nav bijis, - smejas Guļa. - Visapkārt troksnis, cilvēki, televizors darbojas… Nu, bet klusumā un kontrgaismā… - nē, nav bijis.
   Reizēm ar skumjām, reizēm bez tām raugoties uz savu pagātni, varu konstatēt, ka, neskatoties uz visu, galvenās domas, kas vei­dojušas manu karjeru, ir radušās tieši tādā, lidz idiotismam ne­zinātniskā atmosfērā. Tā nu Dieviņš vēlējis! Acimredzot mana rak­stura «zīmēšanās» elementi veicina domāšanas aparāta darbibu.
   Bija piektdiena, silts 1999. gada jūnija vakars. Svinējām vienas operāciju māsas dzimšanas dienu. Jautri un satraukti cilvēki te ienāca operāciju blokā, te sāka dejot ārstu istabā, te ieradās manā pieņemamajā telpā. Es jau gandrīz sāku līksmoties kopā ar pārējiem, bet jau minētā rakstura ipašiba neļāva, un es svarīgi teicu:
   -Taņa, ņem papiru un raksti, doma nāk!
   Sāku domāt un pieķēru sevi, ka nekāda doma nenāk. Es vienkārši stāvēju un priecājos par to, ka man beidzot ir labas sekretāres. Vispār man ar sekretārēm dzīvē nebija veicies - darba ļoti daudz, pieņemu otru un vēl trešo, bet viņas noteikti saplēšas tā, ka man pašam jāmazgā tasites un karotītes. Guļa un Taņa sadraudzējās jau pirmajā dienā un, cik es zinu, ne reizi nav stridējušās, bet dziļi ciena un mii viena otru.
   Guļnara ir ļoti enerģiska, brinišķigi gatavo ēst, nekad neko neaizmirst, ir ļoti delikāta un nepārtraukti skraida šurpu turpu, augstos papēžus klaudzinādama. Kad es ierodos darbā, viņa noteikti pārbauda manu apģērbu no galvas lidz kājām un ar ele­gantu kustibu novāc kādu puteklīti vai gruziti. Un vēl Guļa prot taisit špagatu. Clz neskaitāmajiem zvaniem viņa allaž iemanās atbildēt miļi un laipni. Viņa mii cilvēkus, un tie viņu nenogurdina.
   Tatjana ir ļoti lidziga dziedātājai Natašai Koroļovai, bet nemil šo salīdzinājumu, sakot, ka katra sieviete ir individualitāte. Taņa ir sajūsmā par slaveno Terēzi Durovu, kura, labi pazīdama Natašu Koroļovu, pēc operācijas pie mums pateica, ka Taņečka ir labāka. Citas sievietas saka, ka Taņa ir ļoti stilīga meitene un pat tā muļķīgā pelēkā jaka ar idiotiski uzrauktām piedurknēm esot pēdē-
   Tatjana un Guļnara
   jais modes kliedziens. Taņa nepārtraukti māca mani ģērbties un arī nepārtraukti atrod uz mana apģērba neizbēgamos diegu galus. Viņa raud aiz līdzjūtības pret slimnieku, ļoti atbildīgi pilda savu darbu, «jā» vietā saka «protams», uzsverot burtu «t». Un vēl Taņa ir maskaviete, viņa ļoti mīl Maskavu, sevišķi Himkus, kur dzimusi, un saka, ka vislabākā metro stacija pasaulē ir «Rečnoj vokzal».
   -    Nu tā, Taņa, raksti… m… m… - es teicu. - Domājot par zīmi, kuru atlantiem vajadzēja atstāt mums, pēcnācējiem, var teikt… m… m… ka šī zīme… m… m…
   -   Tā arī rakstīt - m… m…? - Taņa painteresējās.
   -   M… jā… m… m…?
   Doma jau plivinājās apkārt, bet nekā nevarēja noformulēties. Visbeidzot, vēl vairākas reizes pateicis «m… m…», sāku runāt normāli.
   Kailass - senā Ziemeļpola punkts
   -   Raksti, Taņa! Savulaik, analizējot hipotēzi par Dievu Pilsētas pastāvēšanu uz Zemes, - es sāku diktēt, - man izdevās nokļūt pie pieņēmuma, ka tā varētu atrasties Himalaju un Tibetas rajonā…
   -   Kāpēc vajadzigs tik daudz viena tipa vārdu - hipotēze, pie­ņēmums, varētu? Varbūt rakstit konkrētāk?
   -  Taņa! Dievu Pilsēta vispirms ir jāatrod, tad varēs konkrētāk. Raksti tālāk!
   -   Rakstu.
   -   Šis pieņēmums, ka hipotētiskā Dievu Pilsēta lokalizēta Tibetā, pamatojas uz daudziem ticamiem faktiem, kas iegūti Jeļenas Blavatskas «Slepenajā Doktrinā» un liecina, ka… komats …
   -   Jau ieliku.
   -   … ka tieši šajā zemeslodes rajonā ir atradusies leģendārā Vara, tur ir Lielie Gudrie un Dievu Valstība… Pagaidi!
   Tatjana pacēla acis no papira. Es iedvesmas pilns teicu:
   -   Blavatska rakstija, ka Dieuu Valstība izvietojās polārā apga­balā. Teicienus Dieuu Valstība un Dievu Pilsēta var uzskatīt par sinonīmiem. Ja uzskatām, ka Dievu Pilsēta saistāma ar svēto Kailasu, tad var pieņemt, ka senais Ziemeļpols bija Tibetā! Vai tikai Kailass nav senā Ziemeļpola punkts? Padomāsim.
   -   Padomāsim. Rakstit?
   -     Nē. Vispirms paklausies. Daudzās «Slepenās Doktrīnas» vietās Blavatska raksta, ka Ziemeļpols un polārie apgabali ir Dievu mājoklis, Dievu Valstība, pozitīvo spēku darbibas vieta un tamlidzigi. No otras puses raugoties, ir ļoti daudz ziņu, kas apliecina, ka svētais Kailass ir īpaša, sena mistiska vieta, kas līdzinās neparastai piramīdai un pasaules piramīdu un seno monumentu vidū ieņem centrālo vietu.Veidojas loģiska paralēle, ka svētais Kailass senatnē bijis senā Ziemeļpola punkts. Bet saskaņā ar Blavatsku Ziemeļpols ir Dievu Pilsētas atrašanās vieta. Tātad pavisam tālā senatnē uz Ziemeļpola bija pilsēta, bet
   tā bija sevišķa - Dievu Pilsēta, kuras galvenais monuments ir svētais Kailasa kalns. Pierakstīsim to!
   -   Rakstu.
   Nodiktēju šo domu sarežģītos zinātniskos teicienos un pajautāju:
   -   Taņa, vai to, ko es teicu, var saprast?
   -   Principā, jā. Tātad iznāk, ka senos laikos Ziemeļpols bija citā vietā - Tibetā. Tur polāros ledos ap Kailasu izvietojās Dievu Pilsēta, - Taņa izdarija kopsavilkumu.
   -   Tātad saskaņā ar mūsu hipotēzi, - es turpināju diktēt, - sen­senos laikos, kad Ziemeļpols atradās Kailasa rajonā, Zemei bija cits magnētisko lauku tikls un ari kompass rādija citādi. Dabiski, ka pavisam citur atradās ari Dienvidpols, un šis punkts bija Lieldienu sala, jo tā atrodas uz vienas ass ar Kailasu zemeslodes otrā pusē. Interesanti ir tas, ka aizlaikos uz Ziemeļpola un uz Dienvidpola ir uzcelti monumenti, bet tagadējie poli ir tikai ledus tuksneši.
   -   Drīkst pajautāt? - Tatjana pārtrauca manu runu. - Vai nevar būt tā, ka monumenti ir arī uz tagadējiem poliem, bet tos klāj ledus?
   -   Pilnīgi iespējams.
   Varbūt sensenos laikos Kailass bija Ziemeļpols?
   Pasaules Plūdi pirms 850 000 gadu noti­ka Zemes ass nobīdes dēļ
   Uzliku globusu uz galda, pagriezu tā, lai var redzēt gan tagadējo Ziemeļpolu, gan Kailasu, un pēkšņi iedomājos, kā nobidijās Zemes ass, mainot polu atrašanās vietas. Caur galvu izskrēja Blavatskas frāze - poli izkustējās. Kas tad notika uz Zemes? Skaidrs, ka tā bija milzīga katastrofa.
   -   Taņa, raksti, - teicu pēc īsa klusuma brīža. - Ja balstāmies uz faktu, ka aizlaikos Ziemeļpols no Kailasa pārvietojās uz tagadējo vietu, uz Zemes vajadzēja notikt milzigai kataklizmai. Kādai kataklizmai? Droši vien Pasaules Plūdiem. Blavatska rak­sta, ka Pasaules Plūdi notikuši pirms 850 000 gadu, vēl vairāk - viņa attiecībā uz Plūdiem min frāzi… poli izkustējās… Tas acim­redzot ir laiks, kad notika Zemes polu nobīde. Uzrakstīji?
   -   Protams.
   Zemes ass nobīde notika par 60
   -   Izvirzās pilnīgi loģisks jautājums, - es turpināju diktēt, - par cik grādiem Zemes ass nobīdījās?
   Sameklējām transportieri un sākām mērīt.
   -Tieši 60°, - es teicu. - Tas ir ļoti interesanti, ļoti… Tieši 60°! 60° - tā ir tieši trešdaļa no Zemes puslodes apkārtmēra. Ja 60° pareizina ar trīs, iznāk 180°. Man ir tāda sajūta, ka šie 60° ir kaut kāda mērvienība. Bet pierādīt es to nevaru.
   -   Man arī sanāca 60°, - noteica Taņa, turēdama rokās trans­portieri. - Bez tam 60° x 6 = 360°… - visur sešnieki.
   -   Taņa, tas ir apbrīnojami, ka Pasaules Plūdu laikā Zemes polu nobīde ir notikusi tieši par 60° vai tieši par trešdaļu no Zemes puslodes apkārtmēra. Rodas iespaids, ka Zemes ass nav nobīdījusies, kā pagadās, tāpēc, ka iedarbojušās kaut kādas planētas, bet gan nobīdījusies saskaņā ar precīzu, agrāk izstrādātu plānu, kad pēc kaut kādiem noteiktiem laika pos­miem Zeme maina savas ass stāvokli par 60°, tas ir - par treš-
   Pasaules Plūdu laikā notika Zemes ass nobīde par 60°
   daļu puslodes apkārtmēra. (Jn katra šāda ass nobide nozīmē milzigu katastrofu un milzīgu traģēdiju! 60°… kas to būtu domājis…
   -   Tur ir sešnieks, - nelaimi vēstošs skaitlis. (Jn vēl divas nulles, - piemetināja Taņa.
   -   Kādas divas nulles? - es nesapratu. - Tur ir viena nulle, 60 taču.
   -   Nu… viena liela nulle, bet otra - maziņa, tā, ar ko apzimē grādus.
   -   Ā…a
   Nepālas stūpas ir orientētas saskaņā ar seno magnētisko tīklu
   -   Paklausies, - es noskurinājos, - pirmās Himalaju ekspedi­cijās laikā 1996. gadā, kad biju Nepālā, es ar kompasu pār­baudīju, kā orientētas reliģiskās stūpas, nu tās, uz kurām raugās milzigas neparastas acis. Centos rast atbildi uz jautājumu - uz kurieni raugās šis acis? Bet, kā izdevās noskaidrot, šīs neparastās acis pieder lemūrietim. Tad, lūk, lielākā daļa Nepālas stūpu ir orientētas pa liniju, kas no ass ziemeli - dienvidi atšķi­ras par 60°, tas ir, saskaņā ar seno magnētisko tiklu, kad Ziemeļpols vēl bija Kailass.
   Toreiz, 1996. gadā, es daudz ko nesapratu. Tagad sāku saprast, ka Nepālas stūpas ar savu orientāciju par 60° no pašreizējās Zemes ass it kā dod mājienu, ka neparastās acis, kas ir šo stūpu vizītkarte, piederējušas cilvēkiem, kas dzīvojuši laikā, kad poli bijuši pavisam citās vietās.
   -   Bet kur Nepālas lamas to uzzināja? - jautāja Taņa.
   -   Visas reliģiskās celtnes, lai tās būtu stūpas, baznīcas vai mošejas, tiek celtas pēc noteikta plāna, kas nāk no senatnes.
   Nepālas stūpas ir orientētas pa līniju, kas no ass ziemeļi - dienvidi atšķiras par 60°… iespējams, ka saskaņā ar seno magnētisko tīklu…
   Reliģiskie kalpotāji svēti glabā šo plānu un iznes cauri gad­simtiem. Interesanti, ka Nepālas stūpās, kas, starp citu, ar kaut ko lidzinās Kailasa kalnam, saskaņā ar sensenu plānu ir ietverti divi principiāli svarigi momenti - orientācija saskaņā ar seno Zemes magnētisko tiklu un senā cilvēka acis. Ieejot stūpā, nepālieši tātad pielūdza senos cilvēkus, kas dzivoja laikā, kad Zemes poli atradās citās vietās, kad Ziemeļpols bija svētais Kailass. Cilvēki, kuru acis attēlotas uz stūpām, bija kā Dievi un pielūgsmes cienigi. Tie ir lemūrieši - visdiženākā cilvēku rase; tieši lemūriešu civilizācija sasniedza nepieredzētu attīstību un atstāja savas zināšanas uz
   zelta plāksnēm, kas apslēptas dziļās Himalaju un Tibetas slēptu­vēs, bet varbūt… ari citās vietās … bet varbūt… piramīdu un monumentu sistēmas galvenajos punktos…
   Iegrimu domās. Man likās, ka kāds kaut kad atradīs lemūriešu zelta plāksnes, kāds tās atšifrēs, un tad cilvēcei at­klāsies Lielās Zināšanas, kas pārvērtis visu mūsu dzīvi. Gribējās pat uzsākt meklējumus. Bet es sapratu, ka Augstākie Spēki nekad neļaus pirms laika pavērt noslēpuma plīvuru, kas klāj šīs Zināšanas, ka pētnieka personīgajiem pūliņiem ir maza nozīme, galvenais ir Labā līmenis cilvēku sabiedrībā, lai šis zināšanas netiktu pārvērstas par Ļaunumu, cenšoties iegūt Varu. Tobrīd man pat prātā nevarēja ienākt, ka drīz vien Tibetas ekspedicijas laikā mēs atradīsim vienu šādu slēptuvi un savām acīm redzē­sim, kā šo slēptuvi, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, sargā … laiks. Senie cilvēki bija ne tikai ļoti gudri, bet ari oriģināli.
   -   Varbūt ari atlanti pielūdza lemūriešus? - negaidīti pajautāja Taņa.
   Paskatījos uz viņu un savukārt noprasīju:
   -   Kur tu ņēmi tādu domu?
   -   Nezinu.
   -   Interesanti, - es tūdaļ sāku prātot, - patiešām literatūrā ir daudz datu, ka atlantu - iepriekšējās civilizācijas cilvēku - civi­lizācija sākusi attīstities tad, kad viņu priesteriem kļuvušas pie­ejamas lemūriešu zelta plāksnes. Tad ari viņi izveidojuši tehnoloģijas, kas strādā ar dievišķo smalko enerģiju. Tāpēc pil­nigi var būt, ka atlanti ari ir pielūguši lemūriešus. Vai tikai Nepā­las stūpas nav atlantu reliģisko kulta celtņu lidzinieces?
   -   Ernst Rifgatovič, tas viss ir interesanti, - pierakstisim!
   -   Raksti.
   Pierakstijām šīs pārdomas, un es sāku skaļi domāt tālāk. Taņa centās pierakstit.
   -   Ja pieņemam, ka Nepālas stūpu celtniecības plāns nācis no Atlantidas laikiem, tad arī vieglāk izskaidrot, kāpēc tās ir orientē­tas par 60° no tagadējās Zemes ass. Vēl neesmu redzējis Kailasu savām acim, bet pēc fotogrāfijas, ko man uzdāvināja mūks Aruns, var spriest, ka stūpas lidzinās šim kalnam.Uz stūpām ir attēlotas lemūriešu acis. Tātad var pieņemt, ka atlanti pielūdza Kailasu un lemūriešus, kas šo svēto piramidālo kalnu bija uzcēluši.
   -   Paga, paga, nevaru pierakstīt!
   -   Tā… Loģiska ķēdīte noved pie domas, ka Kailasu un, ie­spējams, arī Dievu Pilsētu ap to cēluši lemūrieši. Bet vēl pavisam nesen, analizējot pasaules piramīdu un seno monumentu sistēmu, mēs nonācām pie slēdziena, ka Kailasu cēluši atlanti pirms 850 000-1 000 000 gadu! Kurš pieņēmums tad ir pareizs? Man šķiet, ka patiesiba ir kaut kur pa vidu. Kailasu un seno monu­mentu sistēmu cēluši atlanti, bet tie ieguva zināšanas no lemūriešiem, kas iznāca no somati (ķermeņa paškonservācijas), kurā Tibetas un Himalaju dziļajās alās bija atradušies tūkstošiem, bet varbūt pat miljoniem gadu. Atlanti viņus sauca par Dievu Dē­liem, par to liecina gan Jeļena Blavatska, gan Austrumu reliģijas.
   Tatjana nolika pildspalvu, paskatījās uz mani un pateica:
   -   Lieliski! Ne reizi netika teikts «punkts» vai «komats».
   - Mm… nu jā… Bet vispār, Taņa… Sito neraksti! Iedomājies atlantu civilizāciju. Uz Zemes dzīvo piecus līdz sešus metrus lieli atlanti ar peldplēvēm starp pirkstiem. Tāpat kā mēs viņi ie- milas, precas, dzemdē bērnus, ēd… Viņu zinātnieki izdara pētī­jumus un kopā ar priesteriem nonāk pie secinājuma, ka sāk­sies parmaiņas. Tad pēkšņi paradās milzīgi desmit līdz div­desmit metrus lieli cilvēki - lemūrieši. Kritot viņu priekšā ceļos, atlanti sauc - Dievu Dēli, Dievu Dēli! Lemūrieši neatbild uz jautājumu, no kurienes nākuši, saglabājot cieņu, izvēlas zinātniekus, kas pētījumos tikuši vistālāk, un atklāj tiem zelta plākšņu noslēpumu, iemāca apgūt Gara Spē­ku. Pēc tam uzzīmē Dievu Pilsētas un visas piramidu un monu­mentu sistēmas celtniecības plānu, stāstot, ka «pavisam drīz jānotiek Zemes ass nobīdei par 60°. Parāda, uz kurieni ass pārvie­tosies. Un vēl viņi pasaka atlantiem… seno cilvēku zīmi… un aiziet, neviens nezina, uz kurieni.
   -   Seno cilvēku zīmi?
   Tajā brīdī troksnis un mūzika, kas skanēja no blakusistabas, pie­ņēmās spēkā, durvis atvērās, un vairākas jautras sievietes pie­prasīja, lai mēs ar Taņu pievienojamies viņu kompānijai.
   -    Nu kas tā par lietu! Kur palikuši visi vīrieši? Seļiverstovs viens pats mūs izklaidē, un ari viņš ir jau piedzēries.
   Atlantīda aizgaja boja tapec, ka Zemes ass pārvietojās par 6666 km
   Mēs pievienojāmies kompānijai. Seļiverstovs patiesi bija, kā saka, pavisam nekāds un tikai māja ar galvu. Uzsaucu kaut kādu tostu un sēdos pie galda.
   -   Kāds viņš nopietns, - viena no sievietēm rādija uz mani.
   -   Ko jūs tur esat sadomājuši? Pastāstiet, mums ari būs interesanti.
   -   Meitenes, jūs labāk padejojiet.
   -   Ar ko tad! Dāma ar dāmu, vai?
   -   Nu, dejojiet ātrās dejas.
   Galda otrā galā tris sievietes, turot rokā glāzi, aizrautigi kaut ko apsprieda. Viena raudāja.
   -   Nu, jūs jau saprotat, - viņa šņukstēja, - kad atnesa tos abus kažokus, es tūliņ izvēlējos, kuru pirkšu. Tas kažoks bija lielisks, garš, apakšmalā un roku galos apdare, un es tajā izskatijos kā karaliene. Nu, bet otrs - tāds violets, pretigs, ar kapuci. Un ciets kā koks. Bet es tajā - nu muļķe kas muļķe. Tad nu viņa… saka, lai es pērku to otro. Un paskaidro, ka tas otrais ir par četriem tūkstošiem lētāks. Par ko mani uzskata!
   Piecēlos no galda, pasaucu Taņu un gāju uz otru istabu strādāt. Nopakaļ skanēja saucieni:
   -   Vismaz durvis neveriet ciet! Mēs vismaz paklausīsimies, ko jūs tur tik gudru runājat.
   -   Labi.
   Taņa sakārtoja papirus. Es aizsmēķēju.
   -   Kur mēs palikām?
   -   Pie seno cilvēku zimes.
   -   Varbūt seno cilvēku zime ir tie paši 60°? - es sāku prātot.
   -     Šaubos. Kaut kas tur nav tā, kā vajag! Paklau, Taņa, saskaitīsim - cik kilometru šie 60° būs no Zemes apkārtmēra. Tātad 60° ir viena trešdaļa no puses Zemes apkārtmēra (180°)
   vai viena sestdaļa no Zemes apkārtmēra (360°). No skolas laikiem mēs zinām, ka Zemes apkārtmērs ir 40 000 kilometru. Lūdzu, sarēķini, cik kilometru būs 60°?
   Taņa sāka rēķināt un pēc tam gluži kā skolniece noskaitīja:
   -   60° ir 6666 km.
   -   Ko?
   -   6666 kilometri. Kas tad ir?
   -   Ja 666 ir sātana skaitlis, tad 6666 ir vēl ļaunāks!
   Es pieklusu. No blakusistabas skanēja mūzika. Slavenā dzie­dātāja Aļona Apiņa dziedāja:
   Viņš aizbrauca ar nakts elektrovilcienu, Bet klusumā gaidi tu soļus, kā pieradusi…
   Atskanēja soļi un uzmundrinoši saucieni. Sievietes dejoja. Bija dzirdama balss:
   -   … ne vārda vairāk par kažoku. Apsoli?
   Es ne visai ticu mistikai, bet tobrid man kļuva baisi. Zemes apkārtmērs sastāv no 6 nogriežņiem, 6666 kilometri katrs. Visur sešnieki… vieni vienīgi sešnieki… Vai patiesi, ja ticam skaitļu maģijai un atzistam, ka sešnieks ir slikts skaitlis, planētai Zemei
   ir negativs pirmsākums? * Varbūt pat fatāls?
   Toreiz es vēl nesapratu, ka blakus mums uz Zemes pastāv vēl viena pasaule - pasaule, kurā skaitļiem un to attiecibām ir ievērojami liela loma, ka šis pasaules pastāvēšanas likumi ir pa­visam citi, ka Zeme nav māte tikai mums, bet ari viņiem - tās pasaules pārstāvjiem, ka Dievu Pilsēta ir izveidota
   ne tik daudz priekš mums, cik priekš viņiem pašiem… Tobrīd es pilnīgi apjucis stāvēju, cenšoties saprast, ko nozīmē šī sešnieku rinda ap zemeslodi.
   - Saproti, Taņa, Pasaules Plūdi notika tādēļ, ka Zemes ass pārvietojās par 60° vai … 6666 kilometriem. Četri sešnieki it kā simbolizē ārkārtīgu katastrofu uz Zemes. Atlantida gāja bojā tādēļ, ka Zemes ass pārvietojās par 6666 kilometriem. Vai tiešām viss jau bija iepriekš noteikts? - es ar pūlēm spēju to izteikt.
   Jutos pavisam mazs un niecīgs. Pēkšņi es sapratu četru bais­mīgo sešnieku filozofisko, pareizāk sakot, mistiski filozofisko jēgu. Visā pasaulē reizē ar labā pirmsākumu noteikti ir ielikts arī sliktais, negatīvais pirmsākums, kuru cīņā dzimst Zināšanas un notiek Progress. Tāpēc ari negatīvais pirmsākums ir jāuzskata par «Dieva dāvanu», jo bez ciņas ar to progresa nebūs un cilvēks nespēs reali­zēties kā Dieva noteikts pirmsākums, kas attīstās pats. Cilvēks ir dzī­va būtne! Bet Zeme? Tātad ari Zemē pašā ir ielikts šis negatīvais pirmsākums četru sešnieku (6666) veidā, un Zemei arī ir jācīnās
   ar šo ļaunumu, lai varētu progresēt un realizēties kā pirmsākums, kas attīstās pats. No tā izriet, ka Zeme nav tikai vienkārši planē­ta, uz kuras mēs dzivojam, bet dziva būtne, kura var…
   Pakratiju galvu, it kā atbrīvodamies no šīm pārāk jau nu mis­tiskajām domām.
   -   Taņa, pierakstīsim visu, par ko runājām!
   -  Es jau pierakstiju. Varu visu paspēt, ja jūs nesakāt «komats» vai…
   -   Atlanti droši vien nespēja nodibināt kontaktu ar Zemi, kaut ko neņēma vērā, uzskatīja māmuļu Zemi vienkārši par bezgarigu cietzemi, uz kuras var bez šķēršļiem noslēgt rēķinus viens ar otru. Viņiem nepietika ar vienu sešnieku - ļaunumu, ar diviem sešniekiem - lielu ļaunumu, ar trim sešniekiem - velnišķigu ļaunumu, un … parādījās četri sešnieki - katastrofiskais ļau­nums. Zeme pārvietoja savu asi par 6666 kilometriem, notika Pasaules Plūdi, un Atlantida beidza pastāvēt. Tikai neliela grupa garīgi visattīstītāko atlantu palika Zemes virsū.
   -   Žēl atlantu, - Taņa saskuma. - Droši vien viņu starpā arī bija milestība…
   -   Vispirms jāmil Zeme, - es asi atcirtu.
   Dejas blakusistabā bija beigušās. Bija dzirdams nenoteikts troksnis, glāžu šķinda, saucieni «ielej», «nu vēl mazliet» vai «ak, meitenes».
   -   Kas par kažoku? Galu galā taču tev tika laba lieta, nevis tas violetais briesmonis. Mēs te tikai par lupatām vien runājam, bet cil­vēki, re, sēž pie zinātnes, domas pieraksta. (Jn Tanka ari tēlo no sevis gudrinieci, - skaidri atskanēja no manas pieņemamās istabas.
   -   Varbūt aizvērsim durvis? - Taņa nosarka. - Par traģēdiju tomēr runājam, bet tur…
   -   Nevajag. Tā ir jautrāk. Par traģisko mēs vēl runāsim. Bet tagad iesim pie citiem, iedzersim un padejosim.
   Seno cilvēku traģiskais vēstījums
   Piecēlāmies kājās. (Jn tad es pats sev par brīnumu pateicu:
   -   Taņa, sēdies un raksti! Doma atnāca.
   -   Labi.
   -   Cik augsts ir svētais Kailasa kalns? Vienos literārajos avo­tos minēts, ka tā augstums ir 6714 metri, citos - ka 6668 metri. Vai tikai nebūs 6666 metri?
   -   Atkal tie četri sešnieki?
   -   Jā. Bet no sākuma labāk paprātosim, ar kādām metodēm tiek mērits kalnu augstums, un par ģeoloģiju. Es taču esmu tūrists un šo to zinu. Izmērīt kalna augstumu nemaz nav tik vienkārši, un mērīšanas gaitā rodas daudzas neprecizitātes, tāpēc ir pilnigi iespējams, ka svētais Kailass ir ticis izveidots tieši 6666 kilometru augstumā. No otras puses raugoties, cik es zinu, Himalaji un Tibeta ir jauni kalni, bet jauni kalni aug. Tāpēc nevar izslēgt, ka Kailasa sākumaugstums bija tieši 6666 metri. Pagājušo gadu tūkstošu laikā kalns ir izaudzis līdz 6668 vai pat līdz 6714 metriem, - nolēmu ieviest skaidrību šajā jautājumā.
   -   Divains salikums, - Tatjana apmulsa, - Zemes pagrieziens Pasaules Plūdu laikā ari ir saistits ar četriem sešniekiem. Nez, ko tas varētu nozimēt?
   -   6666 - tas ir traģiskais seno cilvēku vēstijums! - pavisam
   negaiditi pateicu.
   -   ???
   -   Ar svētā Kailasa augstumu senie cilvēki attēloja Zemes lielākās katastrofas galveno cēloni.
   -   Katastrofas iemesls slēpjas šajos sešniekos?
   -Jā.
   -   Kāpēc?
   -   Precizi nezinu. Bet domāju, ka Kailass tika uzcelts saistībā ar Pasaules Plūdiem - pirms vai pēc tiem. Kailasā attēlota apokalipse, tajā attēloti Pasaules Plūdi! Kailass tika uzcelts, lai novērstu apokalipsi! Galvenā loma reizē ar Kailasu ir Dievu Pilsētai.
   Sapinies savās domās, es aizdomājos. Blakustelpā turpinājās jautriba. Vairāk par visu man negribējās, lai kāds tagad ienāktu un pārtrauktu domu gaitu.
   -  Bet Kailasa augstums - tie ir metri, toties attālums Kailass - Ziemeļpols - kilometri. Bet ari 6666, - Taņa piemetināja.
   -   Es domāju, - centos sakopot domas, - ka Kailass ir uzcelts ar kaut kādiem mērķiem, kas saistīti ar smalko pasauli. Bet smalkajā pasaulē viss ir nosacīts, tur nav absolūtu ciparu, tur galveno lomu spēlē skaitļi, nevis to mērvienības. To ir grūti tēlai­ni stādities priekšā, bet tāda ir smalkās pasaules, tā saucamās fraktalitātes, būtiba. Fraktalitāte ir, kad pēc būtibas gan mi­krons, gan metrs, gan kilometrs ir vienādi, dažādos mērogos raksturojot kādu skaitli. Tāpēc atbilde uz tavu jautājumu par skaitļa 6666 raksturojumu metros vai kilometros varētu būt šāda: ja fiziskajā pasaulē te ir starpība, tad smalkajā pasaulē šīs starpības nav. (Jn no visa tā var secināt, ka svētajam Kailasa
   Kailasa augstums metros atbilst attālumam no Kailasa lidz Ziemeļ­polam kilometros. Vai tiešām senie cilvēki zināja par Zemes ass nobīdi par 6666 km un… vecā Ziemeļpola vietā uzcēla šim skaitlim atbilstošu piramīdu, lai…
   kalnam ir bijusi kaut kāda loma Pasaules Plūdos caur smalko pasauli - totālas nosacītības pasauli, kur nav attālumu un viss notiek zibenīgi, bet notiek spēcīgi un grandiozi.
   -   Būtu interesanti pabūt smalkajā pasaulē, - Tatjana nočuk­stēja.
   -   Mēs visi tur būsim pēc nāves un iepazīsim to Tajā Saulē.
   -   Es saskaitīju un iznāca re, kas, - Taņa pastiepa man papīra lapiņu, uz kuras bija uzrakstits:
   6 + 6 + 6 + 6 = 24
   2 + 4 = 6
   -   Paskat tik! - es iesaucos. - Totālais sešnieks, visuresošais sešnieks, nekur nevar glābties no sešniekiem! Ja mums ir darīšana ar četriem sešniekiem (6666), tad arī šo ciparu summa noteikti dos simbolisku sešnieku (24 vai 2 + 4 = 6). Bet smalkajā pasaulē viss ir nosacits un simbolisks… Ja ticam, ka
   sešnieks iemieso ļaunumu, tad četri sešnieki smalkajā pasaulē simbolizē totālu un visaptverošu ļaunumu - globālo katastrofu ļaunumu!
   -  Un kas būs, ja saskaitīsim trīs sešniekus? 666 arī ir slikts simbols, - Tatjana sāka rēķināt. - Re, ari interesants rezultāts.
   6 + 6 + 6=18
   1+8 = 9
   -Mm… jā… apgrieztais sešnieks.
   -  Es kaut kur lasīju, ka 9 tiek uzskatīts par sātanisku skaitli. Ari sātaniskais 666 noved pie sātaniskā 9.
   -   Iznāk, ka trīs sešnieki simbolizē sātanisko ļaunumu.
   -  Ari divi sešnieki ir ļoti interesanti, - Tatjana pastiepa man vēl vienu lapiņu:
   6 + 6=12
   1+2 = 3
   -  Varbūt 66 simbolizē ļaunumu, bet varbūt ari ne, - es nomur­mināju. - Paskaitisim ari devītniekus.
   Sākām rēķināt un ieguvām, lūk, ko:
   9 + 9 + 9 + 9 = 36
   3 + 6 = 9
   9 + 9 + 9 = 27
   2 + 7 = 9
   9 + 9 =18
   1+8 = 9
   Ar lielu izbrīnu raudzījāmies šajā ciparu rindā.
   -   9999 ir pašas Zemes, nevis tikai uz tās dzīvojošo cilvēku bojāejas simbols. Ar skaitli 9 vienmēr viss ir fatāli… - es nepār­liecināti sacīju.
   Tobrīd man likās, ka tāds mistisks skaitļu periodiskums ir ļoti aizraujošs, bet tam nav nekāda zinātniska pamata. Mazliet vēlāk, kad mēs ar Taņu sāksim atzimēt šos skaitļus uz globusa, ieraudzīsim tik precīzas likumsakarības, ka gribot negribot sāk­sim ticēt skaitļu maģijai un smalkās pasaules pastāvēšanai. CJn tad Taņa, čokurā sarāvusies un acis iepletusi, nočukstēja:
   -   Man bail no smalkās pasaules.
   -   Nebaidies, Taņa! Šajā nosacītajā un simboliskajā smalkajā pasaulē jau nav tikai tādi skaitļi vien kā 6 un 9. Ir arī citi skaitļi - labi. Parēķināsim ar skaitli 7!
   -   Labi!
   7 + 7 + 7 + 7 = 28 2 + 8 = 10 1+0=1
   7 + 7 = 7 = 21 2+1=3
   7 + 7=14 1+4 = 5
   -   Redzi nu, nav neviena sešnieka vai devītnieka.
   -   Nav gan.
   -   Un kas ir ar skaitli 8?
   8  + 8 + 8 + = 32 3 + 2 = 5
   8 + 8 + 8 = 24 2 + 4 = 6 8 + 8=16 1+6 = 7
   -   Divas kombinācijas labas, bet viena - ļauna…
   -   Ja sarēķina visus skaitļus, - es aizdomājos, - tad droši vien būs «labo» un «ļauno» skaitļu līdzsvars. Tādu Dievs ir radijis pasauli, ari smalko, simboliski nosacīto pasauli. Taņa, bet neva­
   jag domāt, ka skaitļi ir tikai simboli, šajos skaitļos ir ielikts spēks, milzigs spēks. Smalkās pasaules spēki ir nesalīdzināmi augstāki par fiziska­jiem spēkiem. Šie smalkie spēki var ne tikai noslaucīt cilvēku no Zemes virsas, bet ari novirzit Zemi no orbi- tas, dematerializēt visu bez izņēmu­ma un darit brinumus. Bet smalkos spēkus vada skaitļi, pavisam vienkārši un visiem zināmi skaitļi. Mēs pieklusām. No cipariem aprakstītajām lapiņām vēdīja grandiozitātes dvesma.
   -   Mēs jūs patraucēsim! - pie durvim atskanēja jautras balsis. Divas sievietes nāca ar degvīna glāzēm. Bija skaidrs, ka
   viņas grib kopā ar mums iedzert.
   -     Meitenes, lai glāzes pagaidām pastāv. Tūliņ pabeigsim. Taņa! Vai paņēmi papiru?
   - Man bail no smalkās pasaules!
   Ja cilvēkam būtu atvērti smalkās enerģijas kanāli, viņš varētu izmantot smalkās pasaules enerģiju, mainot skaitļu kombinācijas
   -   Protams.
   -    Cilvēka smalkās enerģijas substancei, - es sāku diktēt, - acimredzot ir sakaru kanāli ar visu pārējo smalko pasauli. Ja Dievs šos kanālus atvērtu, cilvēks varētu izmantot smalkās pasaules enerģiju, domās mainot skaitļu kombinācijas un ar gri­basspēku sūtot savu šifrēto vēlēšanos uz kautkurieni. Tad ar ska­tienu būtu iespējams virzīt akmens bluķi, pacelt to gaisā un pārvietot telpā. Bet Dievs mums šos kanālus neatver! Pagaidām! Mēs taču smalko enerģiju varam izmantot negatīvu mērķu īstenošanai, un tas ir briesmīgi! Austrumu literatūras avotos es atradu aprakstu, kā atlanti un lemūrieši izmantoja smalko enerģi­ju. Ar skatienu vien viņi varēja darīt brīnumus, jo skatiens, kam piešķirts smalkās enerģijas kanāls, ir ārkārtigi varens ierocis, kas var pārbidīt kalnus, celt piramidas un mājas, kā ari darīt daudz ko citu. Skatiens var būt dažāds: postošs un graujošs vai radošs, atdzīvinošs un nāvējošs, labestīgs vai ļauns, bet pats galvenais ir tas, vai skatiens ir iedarbīgs. (Jn skatienu iedarbina ar domās izveidotu skaitļu kombināciju. Tu, piemēram, noskaņojies uz labu darbu, paskaties uz cilvēku, izveido domās vajadzīgo kombināci­ju no septiņniekiem, un tavam skatienam būs ļoti liela dzivinoša iedarbība. Bet, ja tu noskaņojies uz ļaunu darbu, domās izveido kombināciju no devītniekiem vai sešniekiem, tavs skatiens var būt nāvējošs. Tā ka varbūt ari ir labi, ka mums šī iedarbigā ska­tiena smalkais enerģētiskais kanāls nav atvērts. Labestības mūsu pasaulē pagaidām nav daudz!
   Cilvēka skatiens
   -   Labi gan, ka tas nav atvērts, citādi, kad es būšu uzvilkusi jaunu kleitu, kāda sieviete paskatīsies uz mani, sakombinēs galvā devītniekus un sešniekus… - Taņa pavisam nopietni nočukstēja.
   -  Bet mūsu skatieni jau visu laiku rāda jums uz šito, tūliņ sāk­sim kombinēt sešniekus, - viena no blakus stāvošajām sievie­tēm sadusmojās, rādidama uz pilnajām glāzēm.
   Izdzēru glāzi, kaut ko pateikdams par godu gaviļnieces veselibai un cenzdamies pārliecināt, ka mums vēl jāpastrādā.
   -   Jums jau ir labi, Emst Rifgatovič, liekas, ka jums vispār nereibst, bet man tikko kā… - Taņa negribīgi pielika glāzīti pie lūpām.
   -   Raksti, Taņa!
   -   Rakstu.
   -  Reiz, kad tikos ar lielo pravietim lidzigo cilvēku un magu Sai Babu, pievērsu uzmanibu, cik neparasts un spēcigs ir viņa ska­tiens. Es pat pajautāju pavisam tieši: «Who are you?» (Kas tu esi?), un pēc tam viņš tā uz mani paskatījās, ka palika baismi. Šis cilvēks pārvalda materializācijas fenomenu un mūsu tikšanās laikā materializēja man rokā pelnus. Tāpēc es domāju, ka skatienam var būt gan materializējošs, gan dematerializējošs spēks, tas ir - skatiena ietekmē matērija var kā rasties, tā izzust. Kāds no Sai Babas tuvākās apkārtnes pateica, ka Sai Baba zina kaut kādu skaitļu noslēpumu.
   Toreiz, kad es, atraujoties no prātojumu galvenās linijas, sāku analizēt cilvēka skatienu, es pat iedomāties nevarēju, ka driz vien pats skatīšos uz svēto Kailasu, manas domas pilnīgi iegrims šādas konstrukcijas veidošanas neaptveramibā un sapratnē, ka to spēj paveikt tikai skatiena spēks, bet tai pat laikā vēlme iegūt iedarbigu radošu skatienu nomāks sirdi reizē ar ģenētisku aizvainojumu pret senčiem, kas bija tādi muļķi, ka sāka uzskatīt sevi par Dieviem.
   -   Emst Rifgatovič, uzlūdzu jūs uz deju, - prasigā balsi teica viena no blakus stāvošajām sievietēm.
   -   Neiešu, jāpabeidz pierakstīt domas…
   Sai Babas skatiens
   -   Ja Taņa uzaicinātu, tad gan jūs droši vien ietu, - viņa aizvainoti atbildēja un, papēdīšus klaudzinādama, lepni devās uz blakusistabu.
   -   Raksti, Taņa! Tātad, atgriežoties pie seno cilvēku traģiskā vēstijuma, kas atspoguļots svētā Kailasa augstumā (6666 metri), un Zemes ass attiecīgās nobides Pasaules Plūdu laikā (6666 kilometri), var pieņemt, ka svētais kalns tika uzcelts pēc Pasau­les Plūdiem, un to izdarīja dzivi palikušie atlanti (vai lemūrieši?), lai novērstu nākamo Zemes ass pārvietošanos. Tāpēc Kailasa kalnam jābūt… domāju, ka tam ir ļoti sarežģita konstrukcija, kas iedarbojas uz smalko enerģiju ar priekšmeta formu, lai ar die­višķās (smalkās) enerģijas palīdzību stabilizētu Zemes asi un nākamās paaudzes varētu dzīvot mierigi.
   Sakot šos vārdus, es iztēlojos, cik sarežģīta ir Kailasa kon­strukcija un, kā man šķita, ari tās konstrukcijas, kas ietilpa pira­midu un monumentu Dievu Pilsētā. Bet tas, ko es ieraudzīšu jau pēc dažiem mēnešiem, pārspēs manas visdrosmigākās fantāzi­jas un vēlreiz pietuvinās apziņai, ka esmu tikai niecigs maz zinošs radijums, salīdzinājumā ar kuru atlantu (vai lemūriešu) tehniskā varenība šķiet kā pasaka. Tādēļ uzplaiksnījusī doma, ka pat atlanti nav pratuši izsargāties no kaut kāda stipra grēka, kas draud ar globālu katastrofu, man likās drūma un fatāla, kri­tiski domājot par mūsu civilizācijas garīgo limeni.
   -   Un kas izdomāja metrus un kilometrus? - negaidīti pavaicā­ja Tatjana.
   -   Interesants jautājums, - es apmulsu. - Nezinu tā vēsturi. Bet, ja paskatītos grāmatās, tik un tā šaubas nezustu, jo esmu pārliecināts, ka zinātniekam domas dod Dievs. Tāpēc, lai cik mistiski tas ari neskanētu, es domāju, ka šīs mērvienības uz Zemi novirzīja Augstākais Saprāts vai arī tās nonākušas līdz mums no Atlantidas laikiem. Traģiskais skaitlis 6666, kā jau norādijām, attēlots metros un kilometros. Bet, ja mēs izmērisim Kailasa augstumu un attālumu no Kailasa līdz Ziemeļpolam citās - «cilvēciskākās» mērvienībās, piemēram, pēdās vai elko­ņos, mums droši vien nekas nesanāks.
   -   Droši vien bija skumji celt svēto kalnu traģiska skaitļa aug­stumā, - Taņa nopūtās.
   -   Droši vien, - es atbildēju.
   Šeit jāpasaka, ka ekspedicijās beigās man bija nopietnas kon­sultācijas ar topogrāfiem un ģeologiem, lai pārliecinātos, vai var uzskatit, ka Kailasa augstums ir 6666 metri. Noskaidrojās, ka kalnu augstumu nosaka ar aparātiem, ko sauc par teodolitu un nivelieri. Šādu mērījumu būtība ir noteikt leņķi uz izmērāmā kalna virsotni no kādas citas virsotnes, kuras augstums ir zināms, un pēc tam leņķu grādus pārrēķināt metros. Bet šādi mērijumi nevar būt sevišķi precīzi, jo Kailasā uzkāpt nav iespējams (svētuma apgānīšana) un arī starta virsotnes augstums nez vai ir precizs, ja ņemam vērā bargos Tibetas apstākļus. Augstuma mērīšana notiek ari ar fotografēšanu no gaisa, kad sērijveida ainavu fotografē no divām pozīcijām, pēc tam liek attēlus vienu uz otra un iegūst stereoefektu, kurš pēc tam tiek aprēķināts. Bet Tibetas apstākļos,
   Kas izdomāja metrus un kilometrus?
   kur kalni ir ļoti augsti, var notikt tikai neprecīza ainavas foto­grafēšana no gaisa. Tikpat neprecīzi ir no kosmosa uzņemtie attēli.
   Bez tam ģeologi ir pārliecināti, ka Himalajos un Tibetā vēl arvien notiek kalnu veidošānās process, jo tie ir jauni kalni. Tektonisko spēku rezultātā kalni šai rajonā var izaugt par 0,5 - 1,0 cm gadā. Ari dabiska noārdīšanās uzliek savu zīmogu kalna augstumam, bet pie tāda augšanas tempa acīmredzot notiek kalnu paaugstināšanās.
   Šajā sakaribā kļūst skaidrs, kāpēc uz kartēm atrodami divi Kailasa augstuma varianti - 6668 un 6714 m. Tas saistāms ar mērīšanas metožu neprecizitātēm. Nevar izslēgt ari, ka Kailass pagājušajās tūkstošgadēs ir «izaudzis». Tāpēc loģiskā ceļā aprē­ķinātais Kailasa augstums (6666 m) var būt tā patiesais sākum- augstums.
   -    Ernst Rifgatovič, tātad ar Kailasu senie cilvēki ir mums izveidojuši traģisku vēstījumu. Viņi mūs bridināja, lai mēs, tāpat kā viņi, nenokļūtu Pasaules Plūdu varā. Viņi parādīja mums Pasaules Plūdu cēloni - 6666, - Taņa klusi nočukstēja.
   -  Man ir skumji par to domāt, Taņa,- es atbildēju. - Šifrēts un kalna veidoiā atstāts traģisks vēstījums…
   -   Man arī ir skumji.
   -   Bet man kļūst vēl skumjāk, kad domāju, ka mūsu civilizā­cija vēl ir visai tālu no smalko enerģiju un Dieva zinātniskās izpratnes, pie mums jau valda aplombs, kas balstās uz fizisko tehnoloģiju panākumiem. Bet tās izmanto naftas un gāzes ener­ģiju. Vārdi «naftas karalis» šodien skan tik lepni, ka mēs aizmirstam, ka naftu un gāzi ir radijis Dievs, nevis naftas karalis. Ja mūsu civilizācijas tehnogēnā aplomba apjoms kļūs globāls, mēs aiziesim bojā un nepaspēsim izprast četru sešnieku mīklu - seno cilvēku traģisko vēstījumu.
   -   Kāpēc cilvēki tik ātri kļūst augstprātīgi, iedomīgi un vīzde­gunīgi?
   - Tā ir cita saruna, Taņa. Bet tagad man gribētos apspriest vēl vienu jautājumu - kā Kailasa augstums (6666 m) saistās ar pasaules piramidu un seno monumentu sistēmu? Domāju, ka ari tur mūs gaida daudz interesanta.

Velna tornis

   -   Rakstit?
   -Jā. Pagājušo reizi, kad mēs apspriedām pasaules piramidu un monumentu sistēmu, Ravils Mirhaidarovs pamanija…
   -    E-eh! - no durvju puses atskanēja sauciens. Seļiverstovs bija pamodies un nesa uz rokām vienu no sievietēm, kas arvien vēl turpināja svinēt dzimšanas dienu blakusistabā.
   -   Viņa grib ar jums parunāt, - Seļiverstovs sminēdams teica.
   -   Nevaru atturēt.
   -   Tūliņ, tūliņ… Taņa, piezvani un brīdini Alekseju Saveļjevu un Olgu Išmitovu, lai neiet mājās. Būs vajadzīgs internets. Nu?
   -   Mēs ar meitenēm spriedām, - dāma drebošā balsī teica,
   -   ka ir cigaretes «555» un smaržas «555». Ko tas varētu nozīmēt?
   -   Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs to labi zina un paskaidros, - teicu, pamirkšķinot atskurbušajam Seļiverstovam. - Taņa, vai piezvaniji?
   -   Piezvanīju, viņi drīz nāks.
   -   Ravils Mirhaidarovs pamanija, ka līnija, kas savieno Kailasu ar Meksikas piramidām, iet caur Ziemeļpolu. Toreiz es tam nepievērsu lielu uzmanibu, bet atmiņā palika. Rodas iespaids, ka Meksikas piramidas uz šis līnijas ir celtas ar kaut kādu mērķi. Ar kādu?
   Taņa jautājoši paskatījās uz mani, nepievērsdama nekādu uzmanibu Seļiverstovam, kas, uz divāna sēdēdams, nu jau divām dāmām skaidroja smaržu un cigarešu «555» mīklu.
   -    Mērķis, kāpēc Meksikas piramīdas ir uzceltas uz līnijas Kailass - Liedienu sala, kas iet caur Ziemeļpolu…, - es prātoju, -ir … Paklausies! Attālums no svētā Kailasa lidz Ziemeļpolam ir 666 kilometri. Atzīmēsim līniju no Ziemeļpola vēl 6666 kilo­metrus uz Meksikas piramīdu pusi! Interesanti, kas tur iznāks. Ejam mērīt!
   Šeit jāpasaka, ka mērot es pieļāvu kļūdu, bet… laimīgu kļūdu. Ja nebūtu šīs kļūdas, mēs nebūtu atraduši Velna torni un nebūtu izdarījuši vairākus ļoti interesantus un nozīmīgus slēdzienus, kuriem būs veltītas nākamās nodaļas. Kļūdu es drīz vien pamanīšu un pats būšu pārsteigts, kā tā varēja rasties, ne­ticīgi šūpojot galvu un cenšoties atbrīvoties no mistiskas apmātības. Bet tobrīd…
   Piegājām pie globusa un paņēmām cirkuli. Atnāca Olga lšmitova un Aleksejs Saveļjevs. Par mūsu centra dizaina nodaļas vaditāju Olgu Išmitovu es jau rakstīju nodaļā «Mūks Aruns». Bet Aleksejs Saveļjevs, jauns ārsts un medicinas zinātņu kandidāts, bija aizrāvies ar datoriem lidz tādai pakāpei, ka nolēma veltit savu dzīvi nevis praktiskajai medicīnai, bet datoram. Zinot, cik
   Līnija, kas savieno Kailasu ar Meksikas pira­mīdām, iet caur Ziemeļpolu
   viņš ir talantigs, mēs ierīkojām viņam mediciniski informatīvo tehnoloģiju nodaļu, labi to aprikojām, un ārsta un datorspeci- ālista apvienojums tūliņ sāka attaisnoties.
   -   Nāciet šurp, iedziļinieties, - vērsos pie Olgas un Alekseja. - Radās doma - vai tikai Zemes ass nobide par 6666 kilomet­riem nav periodisks fenomens, kas raksturīgs mūsu planētai, un vai mūs negaida kārtējā ass nobide ar kārtējiem Pasaules Plū­diem? Atliksim uz globusa 6666 kilometrus no Ziemeļpola!
   -    Interesanta doma, - teica nopietnais Aleksejs un greizi paskatījās uz tiem, kas sēdēja uz divāna un apsprieda smaržas «555».
   Vienu cirkuļa kājiņu uzliku uz Ziemeļpola un atliku 6666 kilo­metrus, otra kājiņa atdūrās Amerikā, Vaiomingas štatā, kas atrodas ASV ziemeļos.
   -   Vai patiesi tā ir tā velnišķīgā vieta, uz kurieni var pārvie­toties Zemes ass, pakļaujoties četru sešnieku likumam? - es nodomāju, cenšoties dziļi sevi apslēpt šo ķecerīgo domu. - Ne­kas sevišķs - parasts štats ASV Lielajois līdzenumos.
   -    Olga, Aleksej, ieejiet internetā, sameklējiet Vaiomingas štatu ASV un paskatieties, kas tur tāds ir, - es palūdzu.
   Olga ar Alekseju aizgāja, bet mēs ar Tatjanu nolēmām vēlreiz uz globusa atlikt 6666 kilometrus pa to pašu līniju uz Lieldienu salas pusi. Mūsu izbrinam nebija robežu - nākamais punkts bija Lieldienu sala. It kā precīzi…
   -    Puse Zemes apkārtmēra sastāv no trim 6666 kilometru lieliem attālumiem! - es iesaucos.
   -   (Jn kāds tur brinums, - Tatjana paraustīja plecus, kaut ko rēķinādama uz papīra, - no skolas laikiem ir zināms, ka Zemes apkārtmērs ir 40 000 kilometru, bet puse Zemes apkārtmēra - attiecigi 20 000 kilometru. Paskatieties, 6666 x 3 = 19 998, tas ir, lidz 20 000 pietrūkst tikai divu kilometru. Bet, ja 6666 parei­zina ar 6, iznāk 39 996, tātad bez četriem kilometriem 40 000.
   Aleksejs Saveļjevs
   -    Interesanti! Zemes apkārtmērs sastāv no sešiem attālu­miem pa 6666 kilometriem, - es neviļus nodrebinājos. - Ko tas varētu nozimēt? Saprotu, ka tas viss nav pilnigi precīzi, jo Zemei ir elipses forma, bet principā tā iznāk.
   Ieskrēja Olga.
   -   Mums viegli izdevās tikt internetā un atrast Vaiomingas štatu. Stata galvenā ievērības cienīgā vieta ir tā saucamais
   Sātana tornis.
   -   ???
   -Tūliņ dabūsim precīzāku informāciju. - Olga aizskrēja.
   Pieklusu un sāku prātot par to, ka viss, kas notiek uz Zemes, ir fatāli nolemts. Kāpēc Zemes apkārtmērs ir tieši 6 reizes pa 6666 kilometriem?
   Kāpēc pie Kailasa sātaniskā augstuma 6666 m, atliekot divas reizes pa 6666 km, nonākam pie Sātana torņa? Kas Ziemeļpolā atrodas zem ūdens - vai vēl viens Sātana tornis?
   Domas pārtrauca sauciens: «Eh, kājas jāizloka!» Abas uz divāna kopā ar Seļiverstovu sēdošās dāmas piecēlās, piegāja pie rakstošās Taņas un centīgi sāka ar acim urbties mani. Pēkšņi viena pieliecās, pēc tam atmeta galvu atpakaļ un lepni teica:
   -   Viss skaidrs!
   -   Kas?
   -   Viss skaidrs!
   -   Kenzol
   -   ???
   - Pasmaržo, - viņa rādija otrai dāmai uz Taņas matiem.
   Momentā aptvēru, ka esmu iekūlies pamatīgā ķezā, jo dau­dzām mūsu centra sievietēm dzimšanas dienā biju dāvinājis
   Es domāju, ka Ziemeļpols dala meridiānu Kailass - Lieldienu sala 3 daļās pa 6666 kilometriem
   Kenzo!
   smaržas ar suligo nosaukumu Kenzo, jo tās bija vienigās smar­žas, kuras zināju. Nu, protams, nevienam netiku teicis, ka dāvi­nu tās visām pēc kārtas.
   -    Jā, Kenzo, - atbildēja otra dāma, pasmaržodama Taņas galvu.
   -   Nu, ja Kenzo, tad Kenzo, - no divāna atskanēja Seļiverstova piesmakusi balss, - kas tur sevišķs.
   -   Viss skaidrs, Kenzo! Starp citu, Emst Rifgatovič… m… m…
   Dāmas aizgāja uz otru istabu. Es, cenšoties slēpt apjukumu,
   atkal sāku diktēt Taņai, bet viņa stingri piezimēja:
   -   Starp citu, smaržas ir jādāvina individuāli!
   -   Nu kā es varu zināt, kādas smaržas ir labas un kādas ne, - es ievaidējos. - Vienigais, ko es zinu, ir smaržas Krasnaja Moskua un trīskārtīgais odekolons. Vēl Šipru zinu. Jurijs Ivanovičs teica, ka to dzēris un tad no mutes nākot putas. Nu vēl Kenzo… Starp citu, kādas ir tavas miļākās smaržas?
   -   Man patik Hugo un Gucci. Arī Dupon nav sliktas…
   -   A… a…
   Man tomēr izdevās novērst uzmanibu no sieviešu smaržām, un es atkal sāku analizēt uz globusa attēlotās Zemes vēstures miklas.
   -  Seno cilvēku traģiskajam vēstijumam, kas atspoguļots svētā Kailasa kalna augstumā (6666 m), - es prātoju, - ir nozime priekš visas Zemes, jo tas stāsta par mūsu planētas likum­sakarībām. Bet kāpēc šīs likumsakarības ir saistitas ar draudīgi ļaunajiem skaitļiem 6666? Zeme taču ir laba un zaļa planēta!
   Iegrimu domās. Taņa klusēja. Blakusistabā notika sieviešu smaržu apspriešana, un no turienes reizē ar glāžu šķindu atska­nēja Ismijasi, Fidži un atkal Kenzo.
   Driz vien ieradās Aleksejs ar Olgu un pastiepa man uz prin­tera izdrukātu lapu kaudzi.
   -   Starp citu, Sātana tornis ir visai interesants, - teica Alek­sejs.
   -   Paskatīsimies, kas tur ir.
   No aprakstiem kļuva skaidrs, ka Sātana tornis ir milzīgs neparasti pareizas formas akmens stabs, kas līdzinās piramīdai ar nošķeltu augšu. Tā augstums ir 290 metri (salīdzinājumam - Heopsa piramida ir 146,6 m augsta). Šis milzigais akmens «izau­gums» atrodas plakankalnē un tik ļoti neiederas apkārtējā ainavā, ka par to stāsta daudzas leģendas. Viena no galvenajām leģendām vēsta par milzigu lāci-sātanu, kas dzivojis šajā apvidū un medijis cilvēkus. Cilvēki glābušies uz ši akmens torņa, bet lācis, cenšoties tikt augšā, skrāpējis to ar nagiem, tāpēc akmens virsma kļuvusi tāda «svītraina». Reizēm Sātana torni sauc par «lāča māju».
   Nosaukumu «Sātana tornis» šim fenomenam 1875. gadā devis Ričards Dodžs, pamatojoties uz indiāņu nosaukumu «Slikto Dievu tornis». Indiāņu ciltis nedzīvoja Sātana torņa tuvumā, bet tie indiāņi, kas nokļuva šajā apvidū, centās pēc iespējas ātrāk tikt no tā prom.
   Sātana tornis (ASV)
   Daudzi cilvēki pazis Sātana torni no St. Spilberga filmas «Trešās pakāpes tuvais kontakts», kur tornis parādīts kā bāzes kosmosa kuģa nosēšanās vieta.
   Sātana tornis ir pirmais ASV nacionālais dabas piemineklis, un 1906. gada 24. septembrī to apstiprinājis prezidents Rūz- velts. Šis nacionālais piemineklis atrodas Vaiomingas štata ziemeļaustrumos 9 jūdžu attālumā no Hjūletas, 24 jūdzes no Aladinas un 27 jūdzes no Sandansas.
   Sātana tornis ir alpīnistu Meka. Katru gadu vairāk nekā 5000 alpīnistu pieveic Sātana torni; ir vairāk nekā 200 ceļu, pa kuriem kāpt torni.
   Noskaidrojās ari, ka Sātana tornim tuvumā esošajām vietām piemit interesantas Īpatnības: tur ir Sātana kalns, Nāves ieleja, Piramidu ezers un tamlīdzīgi objekti.
   - Dīvaini, - es nodomāju, - četri baismīgie sešnieki (6666 km),
   Leģenda par milzu lāci un Sātana torni
   ja tos atliek no Ziemeļpola uz Meksikas piramidu pusi, noved vietā, kur viss simbolizē Sātanu un Sliktos Dievus. Kaut kāda mistika! Bet mistika, ko apstiprina virkne matemātisku likum­sakarību un sakritibu. Mūsu Zemes dzive nemaz nav tik vienkārša un skaidra. Mēs, cilvēki, tāpat kā viss pārējais šajā pasaulē, esam pakļauti kaut kādiem nezināmiem un vareniem Kosmosa likumiem, kurus mainit nav mūsu spēkos, un… droši vien tas ir labi, ka mēs nedomājam par šiem likumiem, bet dzivojam, izjūtot savu mazo zemes laimiti, kā, piemēram, tajā istabā, kur zemes laime sit augstu vilni, jo tiek apspriests jautājums par smaržu nozimi sievietes dzīvē. Bet dzive iet pa progresa ceļu, ko noteicis Dievs, un mēs, gribam to vai negri­bam, vienalga tuvojamies Patiesajām Zināšanām, kas nāk no paša Raditāja, lai gan zinām, ka nekad tās nesasniegsim. Cln mums agrāk vai vēlāk kļūst šauri mazās zemes laimītes ietvaros, lai ari to «apgaro pats brinišķigākais sieviešu smaržu aromāts».
   -   Domāju, ka tas ir ļoti slikti, - pārliecināti teica Olga, - ir ļoti slikti kāpt augšā un pievārēt Sātana torni. To taču katru gadu dara 5000 alpīnistu, 5000 cilvēku katru gadu gavilē, svinot savu uzvaru pār Sātana torni! Uzvaru pār Sātanu? Ka tikai tā nav Pirra uzvara! Sātaniskais pirmsākums dzivē ir visur un visā, tas jāpieņem kā mūsu dzives dabiska sastāvdaļa, un ar to jācinās Labajam, sevišķi ar stipriem un labiem darbiem. Ka tikai neiznāk tā, ka cilvēks, kas uzkāpis Sātana torni, tuvinās sātaniskajam pirmsākumam tāpēc, ka ir bijis tur - torņa virsot­nē, blakus Sātanam, un saņēmis Sātana enerģiju. Ne jau velti indiāņi ir pametuši šo vietu…
   -   Bet varbūt, gluži otrādi, Sātana torņa pievārēšana ir uzvara pār Sātanu, lai arī maza uzvara, - iebilda Aleksejs.
   -   Velns ir viltigs, - pēkšņi dziļdomīgi noteica Tatjana.
   -   Starp citu, kā var iztulkot vārdus «Kruķa grāfiste»? - uzde-
   Greizo spoguļu karaļvalsts. Ko tas varē­tu nozīmēt?
   vu jautājumu un tūliņ arī atbildēju: - Vārdam kruk angļu valodā ir divas nozīmes - āķis, greizums un viltīgums, negodīgums. Tādēļ Kruķa grāfiste krievu valodā varētu nozīmēt «greizā viltīguma grāfiste».
   - Greizo spoguļu karaļvalsts, - Taņa pielika punktu. - Krievu valodā tā skan labāk.
   Tatjanas vārdi par greizo spoguļu karaļvalsti negaidīti atstāja uz mani ļoti dziļu iespaidu. Tad jau es zināju par Nikolaja Ko- zireva laika spoguļiem, par viņa apbrīnojamajiem eksperimen­tiem ar laika enerģiju, bet pat nevarēju iedomāties, ka drīz vien ekspedicijas laikā Dievu Pilsētā ieraudzīšu milzīgus akmens spoguļus, daļa no kuriem skatisies virzienā uz Sātana torni. Gn tieši tad, saldams Tibetas vakara aukstumā un juzdamies kā niecīgs kukainītis milzīga akmens spoguļa priekšā, domāšu par to, ka Sātans pirmām kārtām ir Laiks - īpašs, izkropļots un pos­tošs Laiks. Reizē ar to es pirmo reizi sākšu prātot par laika pro­blēmu, tā laika, kas tikšķ mūsu pulksteņos un nepielūdzami skaita sekundes, minūtes, dienas un gadus, un pats sev par pārsteigumu apjautišu ari laika dzivību radošo lomu, kura ar Dievu Pilsētas palidzibu iedzivināta uz Zemes kā pretsvars laika sātaniskajam ritējumam. Pēc tam es ar cieņu sākšu skatities uz savu pulksteni, bet modinātāja tikšķēšana uz naktsgaldiņa vairs nedaris mani nervozu.
   -   Ziniet, ko es pamaniju, - Taņa uzmanigi paskatījās uz mums visiem, - Sātana torņa noteikšana par ASV nacionālo pieminekli notikusi sliktā laikā: datumā 24. 09. 1906. ir vieni vienigi sešnieki un devitnieki, -2 + 4 = 6, septembris ir 9. mēnesis, gadaskaitli ari sešnieki un devitnieki. Drūms datums! Varēja ari pagaidit, piemēram, lidz 1907. gadam, un apstiprināt savu nacionālo piemi­nekli septītajā jūlijā (7. mēnesis). Rodas sajūta, ka Sātans ir licis viņiem apstiprināt Sātana torni par nacionālo pieminekli tieši tad, kad kopā ir tik daudz sešnieku un devītnieku - pa diviem no katra skaitļa. Varbūt tā ari sātaniskais gars ir iemitinājies šajā valstī?
   -  Skaitļu maģijai nevar pilnigi ticēt, - teica Aleksejs. - Var būt ari vienkāršas sakritības.
   -   Re, kur vēl, - Taņa paņēma lapu ar Sātana torņa aprakstu, - Hjūletas attālums no Sātana torņa ir 9 jūdzes, Aladinas - 24 jūdzes, tas ir 2 + 4 = 6, lidz Sandansai - 27 jūdzes, tas ir 2 + 7 = 9. Atkal devītnieki un sešnieki!
   -   Nu, te ir jūdzes, bet zemeslodes likumsakarību aprēķins ir saistits ar četriem sešniekiem - 6666, kas tiek mērīti kilometros, - Aleksejs nepiekrita.
   -   Ernsts Rifgatovičs teica, ka smalkajā pasaulē viss ir nosa­cīts, un tādēļ viss viens - jūdzes vai kilometri, - Tatjana neat­laidās. - Galvenais ir skaitļi!
   -   (Jn tomēr, - ierunājās Olga, - vai nav pārāk daudz slikto sakritību ap Sātana torni! Paklausieties: Sātana tornis atrodas 6666 kilometru attālumā no Ziemeļpola «greizo spoguļu karaļ­valsti», nosaukums «Sātana tornis» radies no indiāņu nosaukuma «Slikto Dievu tornis», visapkārt atrodas vietas, kuru nosaukumi
   ari ir sātaniski (Sātana kalns, Nāves ieleja), indiāņi blakus Sātana tornim nedzivo, tā apstiprināšana par ASV nacionālo pieminekli notiek laikā, kad datumā jr vieni sešnieki un devit­nieki, un pat attālumi no Torņa lidz tuvākajām apdzīvotajām vietām ir saistiti ar sešniekiem un devitniekiem. Bet es ticu tau­tas gudribai, ka 6 un 9 nav labi skaitļi.
   -Man liekas, ka Sātana tornis ir nākamā Ziemeļpola vieta, - noteikti pateicu un tūdaļ sāku šaubīties par saviem vārdiem. Vēlāk uzzināšu, ka šaubas bija pareizas.
   -   Ļoti loģiski, - noteica Aleksejs.
   -   Senie cilvēki atzimēja šo vietu ar Sātana torni! (Jz turieni pārvietosies Zemes ass!?
   -   (Jn kad tas būs? Taču ne driz? - Taņa nomurmināja.
   -   Nezinu.
   -   Mēģināsim salikt visu pa plauktiņiem, - es ierosināju un nedroši sāku runāt, pats nebūdams pārliecināts par saviem vārdiem. - Taņa, raksti! Loģiski domājot, senais Ziemeļpols atradās tur, kur tagad Kailass, pēc tam Zemes ass novirzijās par 6666 kilometriem, tas izsauca Pasaules Plūdus un gandriz iznicināja uz Zemes visu dzivibu. Droši vien Zemes ass nākamā nobide notiks pa to pašu meridiānu un ari par 6666 kilometriem. Nākamā Ziemeļpola vieta jau ir iezīmēta ar Sātana torni (?). Varbūtiba, ka Zemes ass novirzīsies uz citu vietu, ir pretrunā ar loģiku. Daudz loģiskāk ir pieņemt, ka planēta Zeme ir pakļauta periodiskam ass nobides ciklam pa vienu meridiānu un katru reizi par 6666 kilometriem. Tāpēc, kad nākamreiz Zemes ass pārvietosies, Amerikas Savienotās Valstis pārvērtīsies par ledus tuksnesi. Par to mēs saņēmām seno cilvēku traģisko vēstījumu.
   -   To var nosaukt par četru sešnieku likumu, - teica Olga.
   -   Godīgi sakot, es pavisam nopietni izturos pret šiem mis­tiskajiem sešniekiem un devītniekiem, - atzinos, turpinādams sarunu. - Ja atsakāmies no savas cilvēciskās zinātniskās lep­nības un atzistam pasaules radīšanas dievišķo skaidrojumu, esam spiesti piekrist, ka mūsu materiālā pasaule, kas radusies uz cietzemes, ir tikai neliela daļa no tā, ko radījis Dievs, galvenās pasaules atrodas aiz materiālā robežām, tur, kur hologrāfiskās un viļņveida dzivibas formām ir savas tehnoloģijas, kas būtiski atšķiras no mūsējām, kur valda pavisam citi likumi, kur viss ir nosacīti un galvenais pirmsākums, kas darbojas, ir dažādu skaitļu kombinācijas. Tāpēc es domāju, ka neko nedrikst noliegt un jo īpaši - nedrīkst augstprātīgi izturēties pret tautas gudrību, jo tur slēpjas zināšanas, kas nāk no zemapziņas, bet zemapziņa ir saistita ar citām pasaulēm un no paaudzes paaudzē čukst cil­vēkiem, no kā ir jābaidās un kam var uzticēties, jo visa mūsu zemeslode, pastāvēdama pēc saviem likumiem, tai pat laikā atrodas visa Dzivā Kosmosa un citu pasauļu ietekmē. Mēs nevaram būt izolēti.
   -   Cik maz mēs vēl zinām! - nopūtās Aleksejs.
   Uz mums iedarbojas citas pasaules. Mēs nevaram būt izolēti
   -   Tāpēc - un tieši saistībā ar informācijas nodošanu ar zemapziņas palidzibu, - es turpināju, - var ticēt Amerikas indiāņiem, kas torni, kas atrodas 6666 kilometru attālumā no Ziemeļpola, nosaukuši par «Slikto Dievu torni», jo Kosmosa negatīvās enerģi­jas var nobīdīt Zemes asi ar visām no tā izrietošajām sekām. Tāpat es nevaru noliegt mistiskās skaitļu sakritības laikā, kad Sātana tornis tika apstiprināts par ASV nacionālo pieminekli - 1906. gada 24. septembrī, un tuvāko apdzīvoto vietu celšanu noteiktā attālumā no Sātana torņa, kur atkal priekšplānā izvirzās visuresošie traģiskie sešnieki un devītnieki. Kas to lai zina, var­būt tiešām kāds mums neizprotams planētas Zemes saprāts ir zemapziņā ietekmējis cilvēku izturēšanos. Akadēmiķis Kazna- čevs uzskata Zemi par dzivu būtni un min daudzus…
   Atskanēja papēdīšu klaudzoņa. Tās pašas dāmas, kas atklā-
   ja, ka Taņa sasmaržojusies ar Kenzo, ienāca kabinetā, un viena pieliekusies piebāza savu galvu man pie deguna.
   -   Kas tās ir par smaržām?
   -   Kenzo, - pateicu pirmo, kas ienāca prātā.
   -   Nu nē taču! Tās ir Chanel nr. 5.
   -   Ak tā…
   -  Starp citu, kāpēc tikai Kenzo un Kenzo? Visiem taču nepatik smaržas, ko lieto Taņa, - dāma bija sašutusi.
   -   (Jn man kādas smaržas, - vaicāja otra dāma, ari piebāžot savu galvu man pie deguna.
   -   Nezinu, - es lūdzoši teicu, - taču ne jau Šiprs vai trīskārtī­gais odekolons.
   -   E-ek! Tā taču ir Melnā maģijai
   -   Ak tā…
   -   Ernst Rifgatovič, kā jūs domājat, kas notiks ar Zemi, ja tās ass pārvietosies par 6666 kilometrim?- jautāja Taņa, ar visu savu izturēšanos rādīdama, ka nopietnā saruna vēl nav galā.
   Kas notiks ar Zemi, ja tās ass pārvietosies par 6666 kilometriem?
   -   Kas notiks ar Zemi? - sāku domāt. - Tas būs briesmīgi, Taņa! Zemes ass pārvietošanās iekustinās visus okeānu ūdeņus. Milzīgs vilnis, domāju, ne mazāk kā kilometra augstumā, apies ap visu zemeslodi, noslaucīdams visu savā ceļā. Pie tam jāņem vērā, ka ūdens ir diezgan blīva viela, tāpēc šā viļņa postošais spēks būs milzīgs. Nepaliks neviena māja, neviens koks, un … tikai piramīdas stāvēs kā stāvējušas. Ūdens blivumu es izjutu pats, kad Meksikā, Akapulko, aizgāju peldēties vētras laikā. Pret mani triecās divus metrus augsts vilnis, un es gandriz zaudēju samaņu. Bet otrā dienā ar šausmām skatijos, kā jūrā iekrīt
   Pārvietojoties Zemes asij, zemeslodei apkārt apies milzīgs vilnis
   Pārvietojoties Zemes asij, sakustēsies magma, akti­vizēsies vulkāni
   Zibeņi bez pārtraukuma mirdzēs gaisā, ja Zemes ass pārvietosies
   cilvēks, kas lidoja ar paraplānu. Nokrita tikai no kādu 40-50 metru augstuma, bet nositās. Tā ka var iedomāties, ko var izdarīt kilometru augsts vilnis, kas traucas briesmīgā ātrumā.
   -   Briesmigi, - nopūtās Taņa.
   -    Ja Zemes ass pārvietosies, - es turpināju, - sakustēsies magma un pa vulkānu rīklēm plūdīs laukā. Kontinentus un okeānus tricinās nepārtrauktas zemestrīces. Vulkānu darbība novedīs arī pie milzīga daudzuma pelnu izsviešanas atmosfērā, pie tam izvirdumi būs tik spēcigi, ka pelni pacelsies līdz pat augstākajiem atmosfēras slāņiem un stiprie vēji tos aiznesīs uz visām pusēm, aizsedzot sauli. Gaisā mirdzēs nepārtraukti zibeņi. No vulkāniem izplūdusī lava saskarsies ar ūdeni un veidos tvaikus, Zeme ietīsies tumšos mākoņos. Visur, pat tropu joslā, sāksies polārais aukstums.
   -   Vai patiešām tā notiks? - atkal nopūtās Taņa. - Es nekad neesmu redzējusi vulkānus, tāpēc man grūti to visu iedomāties.
   -        Bet es varu iedomāties, - satraukti turpināju runāt, - jo esmu redzējis vulkānus. Mans otrais čempiona pārgājiens bija veltīts Kamčatkas vulkānu virsotņu apsekošanai. Tur jau nu bija ko redzēt. Atskatījos tajos krāteros 3-5 kilometru augstumā! No viena kā no elles katla mutuļiem nāca laukā melni dūmi, un brīžiem tas izspļāva lavu. Otrā vārijās sālsskābes ezers, no kura 300 metru augstumā šāvās tvaika strūklas - ar tādu troksni, ka lidmašīnas rēkoņa lidostā liktos kā kluss svilpiens. Trešajā krāteri starp neparasti skaistiem ziliem, zaļiem un dzelteniem akmeņiem bija uzkrājusies indiga gāze, no kuras tik tikko ne­izlaidu garu, kad nokāpu krāterī. Ceturtais krāteris bija pilns ar lavu, kas jau bija pārklājusies ar melnu garozu. To es varēju noskaidrot tikai, kad aizdegās mans alpīnista spieķis, - toties mēs uz lavas uzvārījām tēju. Ap vulkāniem bija vieni vienigi pelni, nebija ūdens, jo ikviens strautiņš pārvērtās dubļu straumē. Ja visu to, ko es redzēju Kamčatkā, apzimētu ar vārdu
   (Jz viena no Kamčatkas vulkāniem
   Ja Zemes ass pārvietosies, kontinentos izveidosies mil­zīgas plaisas
   «grandiozi», tas būtu par maz… bet, kas notiks, ja Zemes ass pārvietosies, - to pat iedomāties ir grūti!
   -   (Jn kas notiks ar kontinentiem? - jautāja Taņa.
   -   Kontinentos izveidosies milzigas plaisas, ieraujot sevi mājas, ceļus, cilvēkus un dzīvniekus. Plaisas būs tik dziļas, ka no tām sāks lauzties laukā magma, sadedzinot savā ceļā visu un iz­tvaicējot ūdeni. Plaisas veidosies arī okeānu dibenā, pārvēršot jūras par tvaika katliem. Kamēr ass kustēsies, Zemes virsma visu laiku plīsīs. Dažus kontinentus pārdalis daudzus kilometrus platas plaisas, kurās tūliņ saplūdīs verdošais ūdens. Dažas salas un pat kontinenti iegrims dzelmē, toties no ūdens pacelsies jaunas salas un kontinenti, lidzi nesot koraļļus, dūņas un ūdensaugus.
   -   Ejam, - atskanēja Sergeja Seļiverstova prasīgā balss. Viņš vērsās pie abām dāmām, kas klausījās mani, uz bridi piemir­sušas smaržu problēmu. Sergejs Anatoļjevičs svēti pildīja savu solījumu izklaidēt sievietes un darīja to labi, neskatoties uz nelielo pārpratumu ar iemigšanu uz divāna.
   Pēc Zemes ass pārvietošanās uz Zemes iestāsies tumsa un neaprak­stāms aukstums, viss apledos
   -   Nē, mēs klausisimies, - paziņoja viena no dāmām un pa­smaržoja otras matus. Seļiverstovs apsēdās pie viņām uz divāna.
   -    Tātad, - es atkal ierunājos, - pēc ass nobīdes Zeme daudzus gadus, nezinu, cik - desmitus vai simtus -, būs tumsā. Neaprakstāms aukstums liks apledot lielākajai zemeslodes daļai. Bet pamazām atmosfērā paceltie vulkāniskie pelni izklīdīs, sāks parādīties saule un temperatūra paaugstināsies. Visi tie nedaudzie, kas būs palikuši dzivi, sāks priecāties par sauli. Bet pēc tam nāks nākamā nelaime - sāks kust Antarktidas, Grenlandes un visu bijušo polāro apgabalu ledāji. Ledus kušana paaugstinās ūdens līmeni okeānos. Pie tam šī paaugstināšanās būs ļoti ievērojama, par daudziem simtiem metru, jo Grenlandē un Antarktidā ir ļoti daudz ledus. Domāju, ka ne jau visi ir papētījuši globusa lejasdaļu un Antarktīdu - tā ir lielāka par Eiropu. Tāpēc, iedomājoties, ka visa Eiropa, sākot no Clrāliem
   un beidzot ar Londonu, ir klāta ar simtiem metru biezu ledus kārtu, var saprast, cik daudz ūdens ledus veidā ir Antarktidā.
   -   Vai patiesi Antarktīda ir tik liela? - naivi brīnījās Taņa.
   -   Paņem globusu un paskaties!
   Tatjana paņēma globusu un sāka pētīt Antarktīdu. Viena no sēdošajām dāmām arī piecēlās un kopā ar Tatjanu sāka pētīt globusu. Viņu galvas gandrīz saskārās.
   Smaržas Kenzo
   Grenlandes un Kazahstānas izmērs vienādā mērogā
   -   Taņa, saki godīgi, - sadzirdēju Antarktidu pētošās dāmas balsi, - tas ir Kenzo vai nav?
   -   Kenzo - nu un tad?
   -   Tā kā cita smarža. Varbūt nav Kenzo?
   -   Nu Kenzo taču! Bet ceturtais tips, tas ir rets.
   -   Saki rets! Tātad grūti sadabūt…
   -  Jā. Tagad pārdošanā jau ir parādījies Kenzo piektais tips. Bet tas, saproti, atgādina krustnagliņas, smaga smarža. Man nepatīk. Bet cetur­tais. .. smaržo svaigi, tāds pavasara svaigums. Cilvēki gan saka, ka tas smaržo pēc arbūzu miziņām, bet tā nav. Tā ir svaiguma smarža. Parasti es lietoju Hugo, kad velku mugurā bikškostīmu vai džinsus, bet, ja vakarkleitu, - tad Dupon… Nu, bet Kenzo ceturto tipu lietoju, kad ģēr­bju kaut ko tā pa vīdam. Starp citu, ceturtais tips maksā tikpat, cik visi pārējie Kenzo, - tūkstotis un simts, - Taņa pie globusa sāka filozofēt.
   -   Taņa! Tu apskatījies Antarktidu? - es pārtraucu šo dialogu par smaržām.
   Pēc Zemes ass pārvietošanās planēta kļūs par ūdens tuksnesi
   -   Jā, ļoti liela.
   -   Bet man vienalga - Antarktīda vai Baikāls. No ģeogrāfijas es tik un tā neko nesaprotu, - dāma noteica un atkal apsēdās uz dīvāna.
   -   Tātad, - uzmanibu atkal pievērsu sev, - otra lielākā ledus krātuve uz planētas ir Grenlande. Starp citu, vai jūs zināt, ka Dānija ir viena no lielākajām valstīm pasaulē?
   -   Ko? - uz krēsla blakussēdošā Olga bija pārsteigta. - Tā taču ir maza valstiņa Eiropā!
   -   Lieta tā, ka Grenlandes teritorija ir Dānijas protektorāts un pieskaitāma pie tās, - es pamācoši teicu. - Tad, lūk, atgriežoties pie situācijas par iespējamo Zemes ass pārvietošanos, var teikt, ka izkusušie Grenlandes ledi pievienos savu daļu pasaules okeānu ūdens limenim. Grenlande taču ir aptuveni tikpat liela kā Kazahstāna. Iedomājieties, ja visa teritorija no Orenburgas lidz Almati būtu pārklāta ar ledus segu daudzu metru biezumā un šis
   ledus izkustu. Tas pats notiks, ja izkusīs Grenlandes ledus. Bet, kad izkusis ari citu bijušo polāro apgabalu ledus un kalnu ledāji, okeānu ūdens līmenis pacelsies tik ļoti, ka lielākā daļa konti­nentu būs applūduši. Zemi skalos nepārtrauktas lietus gāzmas. Pa milzigo okeānu velsies milzu viļņi. Planēta patiešām kļūs zila.
   -   Vai patiesi visi kontinenti nogrims?
   -   Kontinentu vairs nebūs, paliks tikai atsevišķas salas, kas tagad ir visaugstākās vietas uz Zemes. Paskatīsimies, kas notiks, piemēram, ar Eiropu, Tuvajiem Austrumiem un Āfriku! Paskatieties uz globusu! Man šķiet, ka no Āfrikas kā sala paliks daļa Drakonu kalnu tās dienvidos, Kilimandžāro vulkāns ar apkārtējiem kalniem Kenijas un Etiopijas teritorijā, daļa Atlasa kalnu Marokā un divas kalnienes Sahārā - Ahagara un Tibesti. Ēģiptes piramīdas būs zem ūdens.
   Ja notiks Zemes ass pārvietošanās, tad no Eiropas, Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas virs ūdens paliks salu grupas (iespējamā shēma)
   -   Interesants nosaukums - Tibesti. Atgādina Tibetu, - pie­metināja Aleksejs.
   Toreiz es Alekseja vārdiem nepievērsu nekādu uzmanību. To­ties vēlāk, kad analizēsim tā saucamo «apokalipses zīmi», Tibesti kalniene Sahārā iemirdzēsies sevišķās krāsās, šis Tibetai līdzīgais nosaukums liksies mums dziļi iepriekšnoteikts un radis sajūtu, ka ari tur varētu būt monumentālas celtnes.
   -Tuvajos Austrumos, - es turpināju, pētīdams globusu, - pa­liks daļa kalnu Jemenas (Hadramauta kalni), Irānas (Kopet- dags) un Turcijas (Tavrs) teritorijas. Paliks arī slavenais Ararats, par kuru armēņi stāsta, ka Pasaules Plūdu laikā cilvēces glābējs Noass tieši tur piestājis ar savu kuģi, uz kura borta bijuši visi dzīvnieki un augi. Šauda Arābija, Izraēla, Jordānija, Apvienotie Arābu Emirāti un citas valstis nogrims.
   -   (Jn Eiropā?
   -  Eiropā, - es paskatījos uz globusu, - kā sauszeme droši vien paliks daļa Alpu, Pireneju grēda Spānijā, kalnu linija Norvēģijā un daļa Kaukāza. Viss pārējais būs zem ūdens. Nogrims Lielbritānija, Francija, Vācija, Holande, Beļģija, Itālija, Grieķija, Bulgārija un citas valstis. Izglābsies daļa Austrijas, Šveices un Spānijas.
   -   (Jn Krievija?
   -   Nogrims ari Krievijas Eiropas daļa, tāpat arī Ukraina, Balt­krievija, Baltijas valstis, Kazahstāna un citas bijušās PSRS republikas. Paliks daļa Stavropoles novada kopā ar daļu Gruzijas un Armēnijas, arī daļa Kirgīzijas un Tadžikistānas.
   -   Bet Maskava? - Taņa vaicāja, acis iepletusi.
   -    Maskava arī applūdis. Applūdīs (Jfa, Kazaņa, Samara, Sankt-Pēterburga un citas pilsētas.
   -   Tas ir šausmigi!
   -    Krievijas austrumu daļa, - es turpināju, - arī būs zem ūdens, izņemot dažas kalnainas saliņas Sajānu, Aizbaikāla, Verhojanskas, Stanovoje un Cerska kalnienēs.
   -   Gn Baikāls? Kas būs ar Baikālu?
   -   Nezinu. Varbūt paliks, varbūt ari ne.
   -Tātad Parīze arī applūdīs, - no dīvāna atskanēja sievietes balss.
   -Jā.
   -   Bet kas tad ražos franču smaržas?
   -   Droši vien paliks Himalaji un Tibeta, jo tās ir visaugstākās zemeslodes vietas, - piebilda Aleksejs, greizi paskatidamies uz dīvāna pusi.
   -     Bez šaubām, - es pārliecināti teicu. - Pēc visiem aprēķiniem, tur paliek vislielākā sauszeme, gandrīz vai konti­nents Austrālijas lielumā. Paskatieties uz globusu! Paliks visa Himalaju grēda, sākot no Butānas un beidzot ar Kašmiras štatu Indijā. Šajā vienīgajā Zemes kontinentā ietilps Hindukuša kalni Pakistānā un Afganistanā, Pamirs Tadžikistānā, Tjanšans Kirgīzijā un Ķīnā, Altajs un varbūt ari Sajāni un Hangajs Krievijā un Mongolijā, un, dabiski, Tibeta, kas pāriet Gobi tuksnesi. Šā
   kontinenta dienvidrietumu malā būs svētais Kailasa kalns… ar… Dievu Pilsētu. Tā ka visa cietzeme neapplūdis.
   -   Loģiski, - teica Aleksejs.
   -   Eh, Aļoša, nu kā tu vari vienmēr būt tik nopietns, - atskanē­ja sievietes balss no divāna puses.
   -   Starp citu, - Aleksejs atkal greizi paskatijās uz dīvānu, - iepriekšējo Pasaules Plūdu laikā neapplūda tieši ši zemeslodes daļa.
   -   Domāju, ka kontinentu, par kura robežām mēs pašlaik ru­nājam, varētu nosaukt par «mūžigu». Mūžīgais Kontinents - skan taču skaisti. Ne jau velti Tibetu un Himalajus sauc par Zemes citadeli, ne jau velti uzskata, ka dzīvība nāk no turienes, ne jau velti mūsu izdarītā dažādu pasaules rasu acu analizē noveda pie tā, ka «vidēji statistiskās acis» pieder tibetiešu rasei, un tās likumsakarīgi mainās citos Zemes kontinentos! Viss ir nācis no Mūžīgā Kontinenta! Pēc iepriekšējiem Pasaules Plūdiem dziviba no jauna dzima tieši Mūžīgajā Kontinentā.
   -   Paklausieties, - iejaucās Olga, - mēs taču tagad patiesibā runājam par jauniem Pasaules Plūdiem un aprakstām reālu to notikumu attistibas scenāriju, kuri, nedod Dievs, notiks.
   -  Jā, - es piekritu, - sākot apspriest tēmu - kas notiks, ja Zemes ass novirzīsies par 6666 kilometriem, mēs patiešām sākam aprak­stīt notikumus uz Zemes jaunu Pasaules Plūdu laikā. Atceroties iepriekšējo Pasaules Plūdu aprakstu Jeļenas Blavatskas darbos un citos avotos, varu teikt, tie daudzējādā ziņā sakrit.
   Iegrimu domās. Dāmām uz dīvāna acīmredzot apnika mūsu bezgalīgā nopietnā saruna, un viņas sāka kutināt Seļiverstovu, bet pēc tam piecēlās un aizgāja uz otru istabu, kur tūliņ atsākās glāžu šķinda.
   -  (Jh, cik labi! - atviegloti uzelpoja Seļiverstovs, kas mūs bija pašaizliedzīgi glābis visu šo laiku.
   -   Starp citu, es visu pierakstu, lai gan man neviens to nav licis, - Taņa pasmīnēja un pārmetoši paskatijās uz mani.
   -   Brīnums gan, - es noskurinājos, - tik ilgi runājām par (ne­dod Dievs) iespējamo Zemes ass pārvietošanos, un man pat prātā neienāca novilkt paralēles ar iepriekšējiem Pasaules Plūdiem. Lai gan zemapziņā es droši vien to dariju. Malacis, Olga!
   -   Jums jau labi. Jūs ar nopietnām lietām nodarbojaties. Bet es… izklaidēju, - Seļiverstovs izmeta greizsirdīgu repliku.
   -    Interesanti, - man ienāca prātā jautājums, - kāds būs Zemes liktenis, ja tās ass pārvietosies un jaunais Ziemeļpols būs Amerikas Savienoto Valstu teritorijā? Parunāsim par to.
   -   Parunāsim!
   -   Tātad, - es turpināju, - pēc Zemes ass nobīdes par 6666 kilometriem uz ASV un pēc tam, kad Zeme pārdzīvos visap­tverošu cunami, vulkānu izvirdumus, zemestrīces, kontinentu dalīšanos, necaurlaidīgu tumsu, polāro aukstumu un visu pa­sauli aptverošus plūdus, jauno polu vietā sāksies aukstuma uzbrukums. Jaunā Dienvidpola rajonā, kuram jābūt Indijas
   Olga lšmitova un Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs manā kabinetā
   okeāna dienvidos, veidosies ledus sega, bet tā nebūs ļoti bieza, jo ūdens, kura minimālā temperatūra būs +4° C, sildīs ledu no apakšas, un ledus biezums būs aptuveni tāds pats kā pašreizējā Ziemeļpolā Ziemeļu Ledus okeānā. Toties nākamais Ziemeļpols, kas būs vietā, kur pašreiz atrodas Ziemeļamerika, sāks uzkrāt milzīgas ledus masas, jo no debesīm nepārtraukti kritīs sniegs, kas sablīvēsies un pārvērtīsies ledū. Ledus daudzums pakā­peniski palielināsies, un drīz vien tur, mūsdienu Ziemeļamerikā, sakrāsies tik daudz ledus, kā pašreizējā Antarktīdā, un varbūt tam vēl jāpiepluso tas ledus, kas pašreiz klāj Grenlandi.
   -   Drīkst, es pārtraukšu? - Taņa iejaucās.
   -    Pagaidi, ļauj pabeigt domu. Tā kā jaunajā Ziemeļpolā uzkrāsies ledus, mūsdienu Amerikas Savienoto Valstu teritorija
   pārklāsies ar biezu, vismaz vairākus simtus metru, varbūt pat kilometru biezu ledus kārtu. Tas ir - ASV pārklās ledus kupols. Šo «Amerikas ledāju» izmērus varēs salīdzināt ar pašreizējo Antarktidu. Ja Brīvibas statuja noturēsies visu kataklizmu laiku, tā pakāpeniski grims ledū un… iegrims uz visiem laikiem.
   -   Es gribēju… - atkal iejaucās Taņa.
   -   Pagaidi vēl mazliet. Raksti! Ledus uzkrāšanās Amerikā, - es svarigi diktēju, ar cigareti rokā staigādams šurpu turpu, - izraisīs Pasaules okeāna ūdens limeņa pazemināšanos. Jūru un okeānu ūdeņi it kā «dosies» uz «jauno Antarktidu» - Amerikas Savienotajām Valstīm un daļēji ari uz Meksiku. No ūdens pakāpeniski atbrīvosies vecie un jaunie kontinenti un Zemes garozas tektonisko procesu rezultātā radušās salas. Visu kontinentu virsma no sākuma būs klāta ar ūdensaugiem, koraļļiem, beigtām zivim… bet pamazām, gadiem ejot, sauszemes dzīves forma uz Zemes gūs virsroku. Parādīsies zāle, koki, kukaiņi, un dzīve uz jaunajiem kontinentiem kļūs visai aktiva. Bet viss būs mazliet savādāk. Būs citi kontinenti un citas salas, dzīvas būtnes veidos mutācijas, piemērojoties jau­najiem dzīves apstākļiem uz zemeslodes, un tā rezultātā parādīsies, piemēram, helikoptera lieluma spāres vai govis zaķa lielumā, vai… Bet visas dzivās būtnes uz sauszemes savā ziņā būs Ziemeļ­amerikas «parādnieces», jo tās apledojums būs «laimīgais» iemesls, kas atbrīvojis kontinentus no ūdens. Bet visi…
   -    Emst Rifgatovič, es gribu pateikt, - uzstājīgi pieprasīja Tatjana.
   -   Nu pagaidi, vēl daži vārdi, - es lūdzoši paskatijos uz viņu. - Ziemeļpolam pārvietojoties uz Ziemeļameriku, droši vien notiks Saules staru polarizēšanās citā rakursā, un tādēļ debesis visdrīzāk vairs nebūs zilas, bet gan zaļas vai kādā citā krāsā. No dažiem avotiem (Nostradams, Blavatska) zināms, ka Atlantidas laikā debesis bijušas sarkanas, bet visa augu valsts dzīvojusi sarkanos toņos, - tas bijis toreiz, kad Ziemeļpols atradies tur, kur
   tagad Kailass. Bet tagad debesis ir zilas. Kādas tās būs, kad izveidosies jauns Ziemeļpols? Es nezinu. Nez kādēļ man liekas, ka tās būs zaļas. Kādi tad kļūs augi? Violeti vai zili… Es nezinu. Viss! Es beidzu. Ko tu gribēji teikt, Taņa?
   -   Kad es pētīju Antarktidu, - Taņa daudznozīmīgi iesāka, - nu tad, kad es runāju par Kenzo tipiem… es pievērsu uzmanību tam, ka Antarktidas garums it kā atbilst attālumam no Meksikas piramīdām līdz Lieldienu salai. Vai tas nav interesanti?
   -   Interesanti. Nu ka, izmērisim!
   Pēc aprēķiniem mēs konstatējām, ka attālums no Lieldienu salas līdz Meksikas piramīdām ir 4999 km, bet Antarktidas kon­tinenta vidējais garums ir aptuveni tāds pats.
   -     Tāda sajūta, it kā Meksikas piramidu būvē­tāji ņēmuši vērā Antarkti­das lielumu un šo izmēru ielikuši kaut kādā sarežģītā likumsakarību sistēmā uz Zemes, - noteica Tatjana.
   -     Stipri samudžināti, bet interesanti, - piezimē- ja Olga.
   -    Kas viņu zina, - es atsaucos, - varbūt atlanti, kas cēla piramidas, rēķināja kontinenta apledojumu jau­najā Ziemeļpolā, vadoties no kaut kādiem mums nezināmiem liku­miem. Pamēģināsim… pamēģināsim ieskenēt Antarktidu un uzliksim uz globusa virs Ziemeļamerikas, ņemot vienu un to pašu mērogu.
   Aleksejs aizskrēja pēc aparatūras, uzfilmēja Antarktidu, ieva­dot informāciju datorā, un pēc brīža atnesa izdruku. Mēs iz­griezām Antarktidas aprises, uzlikām uz Ziemeļamerikas un sā­kām grozīt. Veidojās divas dažādas pozīcijas. Tad es Antarktidas vienu galu pieliku pie Meksikas piramidām un sāku pētit, kur pa izdrukas diagonāli atdursies otrs. Tas aizveda mūs uz Kanādu Atabaskas ezera rajonā.
   -   Atabaskas ezers. Vai tur kaut kas ir?
   Iegājām internetā, bet nekā interesanta neatradām. Ezers kā ezers Kanādas mežu tundras zonā, kādu ir papilnam, - pie Hudzona līča, blakus (Jranimsitija (varētu domāt, ka tur iegūst urānu) un, protams, ļoti daudz odu. Tas arī viss.
   -   Jā-a… - Aleksejs bija vīlies.
   -    M… jā… - teica Olga un greizi paskatījās uz Alekseju. - Gaidijām taču kaut ko! Lai gan tas viss ir mistika!
   -   Pagaidiet, pagaidiet, - es neatlaidos, - izmērīsim attālumu no šī parastā ezera ar neko neizsakošo nosaukumu Atabaska lidz Kailasam. Taņa, izmēri, lūdzu! Starp citu, ņem vērā, ka… - es vērtējoši paskatijos uz globusu, - tas ezers atrodas uz tās pašas līnijas, kas savieno Kailasu ar Ziemeļpolu un tālāk ar Meksikas piramidām un Lieldienu salu. Ņem vērā, mēs noskaidrojām, ka attālums no Kailasa lidz Ziemeļpolam ir 6666 kilometri, tas ir, viena trešdaļa no puszemeslodes apkārtmēra, bet attālums no Meksikas piramīdām līdz Lieldienu salai - 4999 kilometri, tas ir, viena ceturtdaļa no ši attāluma. Pārrēķini un izmēri, lai būtu kontrole, tā būs precizāk.
   Taņa sāka uz lapas rēķināt, visu pārmērīja ar drēbnieka mēr­lenti, kurai bija visai dīvains nosaukums «Centimetrs», pacēla galvu un lepni teica:
   -   9999 kilometri.
   -Ko?
   -    9999 kilometri. Skatieties: puslodes apkārtmēru var pie­ņemt kā 6666 km x 3 = 19998 km. Mēs izrēķinājām, ka attālums no Meksikas piramīdām līdz Lieldienu salai ir 4999 kilometri, kas aptuveni atbilst Antarktidas diagonāles garumam. Ja Antarktidas attēlu uzliek uz ziemeļiem no Meksikas piramidām, tad iznāk 4999 + 4999 = 9998 kilometri. Tikai viens kilometrs - un būtu
   Atabaskas ezers (Kanāda)
   puse no puslodes apkartmera - 9999 kilometri, jo 9999 + 9999 = 19998 kilometri - tikpat, cik 6666 x 3 = 19998 kilometri.
   -   Malacis, Taņa! Skaisti iznāca. Tātad Antarktidas izmēri ie­tilpst attālumā no Meksikas piramidām līdz punktam 9999 km.
   -    Te tev nu bija ezers ar neko neizsakošo nosaukumu - Atabaska, - sēž uz četriem devītniekiem, - teica Aleksejs.
   -   Vai tiešām viss uz Zemes ir iepriekš noteikts? Vai patiesi pat Antarktidas - vecās vai jaunās - izmēri ir noteikti iepriekš? Kāpēc uz Zemes viss ir saistīts ar šiem sešniekiem un devīt­niekiem? Taisni dzivot bail! - iesaucās Taņa.
   -    Tā nu iznāk, - es noburkšķēju un iedomājos, ka «jaunā Grenlande» diezin vai būs jāpieskaita «jaunajai Antarktidai», -
   Gz globusa Antarktidas izmēri atbilst attālumam no punkta 9999 (Atabaskas ezers Kanādā) līdz Meksikas piramīdām
   pārāk precīzi Antarktīda ievietojās savā vietā starp punktu 9999 un Meksikas piramīdām. Visdrizāk «jaunā Grenlande» būs aple­dojusī Madagaskara vai kāda cita sala.
   Tobrīd es nenojautu, ka pēc dažām dienām mēs atklāsim tādu sešnieku un devītnieku kombināciju ar tik precīzām likum­sakarībām, ka mums pat radīsies doma par mūsu planētas nestabilumu. Bet vēl mazliet vēlāk mēs sapratīsim, ka šie Zemes sešnieku un devītnieku sāpju punkti ir bloķēti, lai saglabātu mūsu - šodienas cilvēku - dzīvību.
   Šīs domas, kas jaucās man pa galvu, sāka iedarboties tā, kā ir, kad jūties «nekāds». Man gribējās pievienoties dāmām, kas blakusistabā svinēja dzimšanas dienu, lai iegrimtu banālajā zemes dzives atmosfērā. Aizgāju uz turieni. Jautriba jau bija ap- sikusi, visi noguruši. CJz galda stāvēja pusizdzertas glāzes un neapēsti salāti. Visas dāmas omulīgi sarunājās. Stipri iereibušu nebija. Izsmēķi salātos nerēgojās.
   -   Iedzersiet glāzīti? - viena pajautāja.
   -   Ar prieku.
   -   Starp citu, Emst Rifgatovič, ir ari viriešu smaržas Kenzo. Kāpēc jūs nevarētu sākt tās lietot? - atskanēja sievietes balss.
   Atgriezos kabinetā. Aleksejs, Olga un Taņa paskatijās uz mani, un viss viņu izskats pauda, ka ir jau vēls un būtu laiks beigt.
   -   Saprotu, ka visi ir noguruši, - es pasmaidīju, - bet ap­domāsim vēl vienu fragmentu no iespējamās situācijas «jaunie Pasaules Plūdi». Kas notiks ar mūsu civilizācijas cilvēkiem? Cin salīdzināsim sevi ar atlantiem, kas pārdzīvoja iepriekšējos Pasaules Plūdus. Pie tam gribu vērst uzmanību, ka galvenais «jauno Pasaules Plūdu» scenārijs norisināsies galvenokārt jau minētajā Mūžīgajā/Kontinentā, kur, starp citu, varēja izdzīvot ari atlanti.
   Vai musdienu cilvēki varētu izdzīvot mūžīgajā kontinentā?
   Kāds tas būs - Mūžīgais Kontinents? Vai tur var izdzivot, ja visa pārējā Zeme būs viens vienīgs ūdens tuksnesis ar dažām salām?
   Domādams par to, kamēr Aleksejs, Taņa un Olga bija izgājuši blakusistabā, centos iztēloties, kādi būs dzīves apstākļi uz Mūžīgā Kontinenta, kura izmēri, principā, ir pietiekami lieli (gandrīz kā Austrālija), lai nodrošinātu dzīvi tai cilvēces populā­cijas daļai, kas būs izglābusies.
   Pētot globusu un sīku pasaules karti, pievērsu uzmanibu, ka iespējamo Mūžīgo Kontinentu no visām pusēm ieskauj pasaules augstākie kalni, bet centrā atrodas tā saucamā Centrālāzijas ieplaka ar Taklamakana un Gobi tuksnesi. No dienvidiem Mūžīgo Kontinentu norobežo lepnās Himalaju grēdas, no rietu­miem - Hindukušs, Pamirs un Tjanšans, bet no ziemeļiem - Altajs, Hangajs un Sajāni, toties austrumos Gobi tuksneša rajonā tas vienmērīgi saplūdis ar lielo okeānu.
   Nav šaubu, ka Mūžīgā Kontinenta centrā būs iekšējā jūra, kas pletisies Gobi un Taklamakala tuksneša vietā un līču un ezeru veidā aptvers lielāko daļu Tibetas. Iekšējai jūrai ir jāizvei­dojas, jo tur ir centrālā ieplaka, kurai ir jāpiepildās ar ūdeni gan tādēļ, ka kataklizmas laikā būs ārkārtigi daudz nokrišņu, gan tādēļ, ka ieplūdis daudz ūdens no pasaules okeāna, kas pletisies ap Mūžīgo Kontinentu. Jāmin arī tas, ka saskaņā ar literatūras avotiem, tas ir, ar Blavatsku un Bonpo reliģiju, pēc Pasaules Plūdiem atlanti dzivoja pie iekšējās jūras Tibetas un Gobi tuk­sneša rajonā. Arī tagad vēl Tibetā ir ļoti daudz sālsezeru, kas liecina, ka tur kādreiz bijusi jūra.
   Tūliņ gan jāsaka, ka dzīves apstākļi Mūžīgajā Kontinentā nebi­ja visai labi - visur klinšainas un stāvas nogāzes, kas stiepjas uz
   Iespējamā Mūžīgā Kontinenta ģeogrāfija
   iekšējo jūru vai pasaules okeānu. Tur varēs attistit terašu zemkopibu, tādu kā šodien Himalajos, Japānā un citās kalnainās zemēs. Tas ir milzigs darbs - no akmeņiem izveidot apmales, nolīdzināt nelielu laukumiņu un sanest tur auglīgu augsni, burtis­ki pa saujai savācot to starp nogāzes akmeņiem. Bet principā uz terašu zemkopības rēķina var izdzivot. Tā taču cilvēki dzivo, piemēram, Himalajos, un audzē miežus, risu, kukurūzu un kartu­peļus. Bet ražiba gan tur ir ļoti zema. Piemēram, Himalajos nekad nevar ieraudzīt kartupeli, kas lielāks par galda tenisa bumbiņu. (Jz Mūžīgā Kontineta lauksaimniecības kultūru ražībai jābūt vēl zemākai, jo dzivei vairāk vai mazāk derigās sauszemes vidējais rāditājs būs 3000-5000 metru. Starp citu, Himalajos lauksaim­niecības kultūras audzē uz kalnu nogāžu terasēm lidz 2000 un
   Iespējamā iekšēja jūra uz Mūžīgā Kontinenta
   reizēm pat līdz 3000 metru augstumam. Bet uz Mūžīgā Kon­tinenta pēc Pasaules Plūdiem būs mitrāks klimats un, iespējams, ražu varēs ievākt ari 3000-5000 metru augstumā. Tomēr ar pār­tiku būs trūcigi, ļoti trūcigi.
   Lopkopibai augstkalnu apstākļos ir viena īpatnība - tur, tā saucamajās «Alpu pļavās», zāles ir gana, un dzīvniekiem nekā netrūkst. Piemēram, Sajānos es redzēju, kā burjati uz visu vasaru aizdzen vērsēnus kalnu pļavās, kur tie pieņemas svarā tādā ātrumā, ka driz vien kļūst lidzigi mazkustīgiem behemotiem. Protams, vis­biežāk tie kļūst par baribu vilkiem, jo gandriz nepretojas plēsoņām un pirms nāves spēj izdvest tikai «mū-u…», bet arī saimniekam paliek sava tiesa. Tāpēc var pieņemt, ka ari Mūžīgā Kontinenta
   Terašu zemkopība Himalajos
   apstākļos, kur ganības acīm­redzot nebūs tik leknas, ar lopkopību nodarboties varēs. Noteikti izdzīvos kazas, kurām patīk kāpelēt pa klin­tīm, uzkāpt klints virsotnē un stāvēt kā pieminekļiem, un ari auni, kurus mēs pazīstam galvenokārt pēc paraduma skriet pāri ceļam tieši tad, kad vajadzētu pabēgt malā. Bet vai dzīvnieki pārdzīvos visas kataklizmas, kas nāks līdzi Zemes ass nobīdei?
   Diemžēl ari minerālo resursu, kas nepieciešami pilnvērtīgai cilvēka dzivei, Mūžīgā Kontinenta rajonā ir maz. Indijā un Nepālā cilvēki stāstija, ka, lai gan Himalajos minerālo resursu ir maz, toties Himalaju kalni ir bagāti ar savu garīgumu, un apgalvoja, ka garīgums nāk ne tikai no cilvēkiem, kas dzīvo šajos apvidos, bet arī no pašiem kalniem. Vairāk minerālo resursu ir Sajānos, Altajā un Hangaja grēdā. Bet arī tur, tāpat kā visā Mūžīgā Kontinenta teritorijā, cik man zināms (ja nemaldos!), gandrīz nemaz nav naftas un gāzes. Tāpēc izolācijā mūsdienu cilvēkam raksturīgo tehnoloģiju attīstība būs visai problemātiska, jo tās galvenokārt balstās uz naftas un gāzes enerģiju. Piemēram, nevarēs uzbūvēt asfaltētus ceļus, iedarbināt mašīnas, vilcienus, lidmašīnas un tā tālāk.
   Mūžīgajam Kontinentam raksturīgajiem augstkalnu apstāk­ļiem ir savas īpatnības - ja vasarās tur dienā var būt ļoti karsts, tad nakti iestājas tāds aukstums, ka iet līdz pat kauliem. Bet ziemā vējš un aukstums ir tik neciešams, ka vietējie iedzīvotāji cenšas pārcelties uz rajoniem, kas atrodas zemāk kalnos. Tādēļ
   telpas nepieciešams apsildit. Bet ar malku tur ir slikti. Tibetā, Gobi un Taklamakana tuksnesi tās nav, bet Himalaju augstienēs lielākoties aug tikai krūmi. Tikai Sajānos un Altajā vietumis ir atsevišķi skuju koku iecirkņi. Kā jau teicu, apsildišana ar naftu un gāzi diezin vai ir iespējama, bet par akmeņoglēm es neko nevaru pateikt, jo nezinu. Tā pastāvīgais aukstums noteikti uz­liks savu zīmogu cilvēku dzivei Mūžīgajā Kontinentā.
   Viss teiktais par iespējamajiem dzives apstākļiem Mūžīgajā Kontinentā ļauj izdarit secinājumu, ka mūsdienu cilvēki, pēc lik­teņa gribas (lai nedod Dievs!) nonākuši tur, sāks degradēties, jo nebūs dzivei pierasto tehnoloģiju. Piemēram, var iztēloties cil­vēku grupu, kas šodien dzivo kādā attālā nostūrī. Viņi nevar izdzīvot tikai ar naturālās saimniecības palīdzību un visur izman­to mūsdienu tehnoloģiju sasniegumus - stiklu, naglas, apģērbu un daudz ko citu. Bet, lai ražotu kaut vai stiklu, vispirms jāuzceļ rūpnīca, arī naglu ražošanai jākausē metāls un tā tālāk. Tāpēc ikviens cilvēks ir atkarīgs no savas valsts infrastruktūras un visas pasaules ekonomikas, bet vēsturiskais progress kļūst par katra cilvēka būtibu. Saimniekošanā pierasto kritēriju zaudē­jums nenovēršami veicinās morālo pagrimumu, kas pārtaps neziņā, kā dzīvot, un pakāpeniski notiks pāreja uz primitīvu eksistences veidu, nonākot lidz pat mežonīgumam.
   Ar laiku pusmežonigais dzīvesveids kļūs par pieradumu, bet nākamās paaudzes stāstīs leģendas par saviem senčiem, kas lidojuši ar milzigiem dzelzs putniem. Pats zinu, cik ātri var kļūt par mežoni. Kad aizeju pārgājienā taigā vai kalnos, tad uguns­kurs un primitīvs ēdiens kļūst tik mīļš un pierasts, ka, atgriežo­ties mājās, roka neceļas izmantot porcelāna šķīvjus, galdau­tus un salvetes, bet muti tā vien gribas noslaucīt piedurknē. Process uz mežoniguma pusi notiek ļoti ātri, bet tehnoloģiju un kultūras progress virzās ļoti lēni, stiepjoties tūkstošiem gadu garumā.
   Mūsdienu cilvēki, pēc likteņa gribas nonākuši Mūžīgajā Kontinentā, būs izolēti un sakarā ar pierasto dzīvei nepieciešamo tehnoloģiju zaudējumu sāks degradēties
   Tāpat ari atlanti, kas bija radušies lielās lemūriešu civilizāci­jas dzilēs, kādā bridi pazaudēja visu savu lielo lemūriešu limeņa potenciālu, bet pēc tam tūkstošiem vai pat miljoniem gadu cen­tās to atkal sasniegt, bet tā ari nesasniedza. Tāpat mēs, ārieši, kas bijām radušies ļoti attīstītās atlantu civilizācijas dzilēs un savulaik pārvaldījām apbrīnojami smalkas enerģijas tehnoloģi­jas, pēc Pasaules Plūdiem visu pazaudējām un kļuvām par mežoņiem, bet pēc tam simtiem tūkstošu gadu garumā cen­tāmies sasniegt šo līmeni, bet tā arī neesam sasnieguši.
   Regresa un progresa disbalanss ir netaisnīgs! Kāpēc? Varbūt Zeme, ja tā ir milzīga dzīva būtne, uzskata cilvēkus par kaut ko līdzīgu skudrām, kuru liktenis tai maz ko nozīmē?! Varbūt cilvēks ir iekārtots tā, lai par grēku uzskatit sevi par Dievu saņemtu mežonīgu atmaksu tūkstošiem gadu garumā?! Varbūt mēs neapzināmies, ka, izņemot mīlestību pret māti, bērnu un citu cil­vēku, ir jābūt arī dziļai iekšējai milestībai pret māmuļu Zemi?! Mēs tik daudz ko nezinām un tik daudz ko nesajūtam ar dvēseli! Cik labi būtu, ja pasaulē būtu mazāk pārēdušos cilvēku, kas dzīvo lepnības varā!
   Sēžot kabinetā un domājot par to visu, es nepievērsu nekādu uzmanību smiekliem blakusistabā, uz kurieni bija aizgājuši Alek­sejs, Olga un Tatjana. Es sāku domāt, vai cilvēcei principā ir izredzes izdzīvot, ja Zemes ass pārvietosies. Ja iepriekš aprak­stīto prātojumu rezultātā man bija izdevies nonākt pie secināju­ma, ka jaunu Pasaules Plūdu gadījumā saujiņa palikušo cilvēku Mūžīgajā Kontinentā droši vien kļūs par mežoņiem, tad bija interesanti arī atrast atbildi uz jautājumu, vai mūsdienu cilvēki spētu pārdzīvot visas kataklizmas, kas saistitas ar Zemes ass pārvietošanos.
   Var iztēloties, ka milzīgs kilometru liels cunami, kas sekos bridim, par kuru Blavatska teica «poli izkustējās», iznīcinās ievē­rojamu Zemes iedzīvotāju daļu, jo cilvēki galvenokārt dzivo
   zemienēs, kas plešas stipri zem jūras līmeņa. Zemestrīces, kon­tinentu dalīšanās, vulkānu izvirdumi ari paņems daudzu jo dau­dzu cilvēku dzivības. Bet pēc tam sāksies desmitiem un simtiem gadu ilgs aukstums, nežēlīgs polārais aukstums, kurā izdzīvot spēs tikai pavisam nedaudzi. Var iztēloties cilvēkus Tibetā 4000-5000 metru augstumā, kas simtiem gadu atrodas necaurredzamā tumsā, kad gaisa temperatūra ir - 80-100 °C! Patiesību sakot, cilvēcei ir pavisam maz iespēju izdzivot.
   Bet varbūt tomēr spēs izdzivot kaut vai saujiņa cilvēku? Jā, tāda iespēja ir, ja… Ja cilvēki zinās par gaidāmo Zemes ass pār­bīdi un speciāli jau iepriekš būs gatavojušies pārbaudījumiem, nodrošinot sevi ar ārkārtīgi stiprām patvertnēm un produktiem, kuru pietiktu simtiem gadu. Arī tajā gadījumā, ja dzivi paliks pie­tiekami daudz cilvēku, kas būs spējigi radīt nākamās paaudzes smagajos izdzīvošanas apstakļos. Padomāsim par to visu sī­kāk.
   Vai cilvēki spēs uzzināt par gaidāmo Zemes ass nobidi un sagatavoties drausmīgajām kataklizmām? Gz šo jautājumu var atbildēt tā - mūsdienu līmenī zinātne par Zemi (mā­muļu Zemi!) ir tik slikti attīstīta, ka patiesībā tā ir tikai maz sis­tematizētu ģeoloģisku un astro­nomisku zināšanu komplekss, kur planētas dzīles un tās atrašanās Saules sistēmā tiek apskatitas atrauti, izolēti viena no otras. Tikai pavisam nesen, kā es to bieži atkārtoju, krievu akadēmiķis Vlails Kaznačevs izvirzija hipotēzi, ka Zeme ir dziva būtne un tādēļ ir pamato­ta jēga radit jaunu zinātni - Zemes bioloģiju, kas pētītu Zemes anatomiju, fizioloģiju un pat psiholoģiju. Bet… cik daudz laika paies, līdz mēs, staigājot pa Zemi vai apstrādājot dārzu, vairs par to nesmiesimies. Cik daudz vēl laika nepieciešams, lai mēs saprastu tā laika jēgu, kas tikšķ mūsu pulksteņos, un telpas jēgu, kas mūsu miega «saburzītajām» sejām dod apjomu un indi­vidualitāti, lai saprastu to galveno lomu dzīvības formu daudzveidibā, ko radijis Lielais Kosmiskais saprāts, sākot ar skudriņu un beidzot ar pašu planētu Zemi, uz kuras virsmas mums ir tas gods dzīvot. Kaut kad mēs to sapratīsim, kaut kad mēs sāksim salīdzināt mūsu Zemes «raksturu un niķus» ar citām
   planētām, kaut kad mēs sāksim no sirds milēt Zemi, dziļi izjūtot milestibas milzīgo enerģētisko spēku… Bet kad tas būs? Tikai ne pārāk vēlu! Pretējā gadījumā Zemes pagrieziens par 6666 kilometriem pārsteigs mūs nesagatavotus, un maksa par to, ka nepazīstam Zemi, būs cilvēces bojāeja.
   Gz Zemes, par laimi, dzivo cilvēki, kuriem ir vislielākās izredzes izdzivot kataklizmās, kas radīsies, pārvietojoties Zemes asij. Šie cilvēki dzivo galvenokārt Mūžīgā Kontinenta teritorijā, un viņus sauc par jogiem. Par jogiem būs stāstīts manā nākamajā grāmatā «Kas ir jogi?», bet jau tagad, nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka jogi - tie ir mūsu civilizācijas dzīlēs radušies jauna tipa cilvēki - nākotnes cilvēki. Tikai viņi, šie divainie, neizskatīgie un jocīgie Tibetas un Himalaju iedzivotāji, spēj mobilizēt sevi «dievišķo iekšējo enerģiju», lai kaili pārvarētu kalnu briesmīgo aukstumu un badu daudzu gadu garumā, lai ieietu somati stāvoklī - iekonservētu savu ķermeni, lai saglabātu ķermeni nākotnei un no jauna dotu cilvēku populācijas atzaru,
   Jogs alā. Himalaji
   tāpat kā toreiz, senajos leģendārās Atlantidas laikos, pēc cilvēces bojāejas no Tibetas izplatītos pa visu zemeslodi, apdzivojot no ūdens atbrīvojušos kontinentus. Es domāju, ka mēs esam to jogu bērni, kas pārdzīvoja iepriekšējos Pasaules Plūdus. Un man nav patikami, ka cilvēki jauc Himalaju jogus ar klauniem, kas iztaisās par jogiem, ar vēderu vai kaklu liecot metāla stieņus. Tie nav jogi. Jogi ir Mūžīgā Kontinenta alās. Viņi sargā mūs, viņi ir radīti gadījumam, ja notiks pasaules mēroga kataklizma.
   Bet atstāsim noslēpumainos jogus un iztēlosimies situāciju, ka mēs zinām, kad Zemes ass pārvietosies, zinām, ka vajag glābties tieši Mūžīgajā Kontinentā, kur jāorganizē kapitālas patvertnes, pārtikas produktu krājumi un degviela simtiem gadu ilgam laikam, un daudz kas cits, kas nepieciešams izdzivošanai. Esmu bijis Tibetā, Himalajos, Sajānos, Altajā, Tjanšanā (tās
   visas ir Mūžīgā Kontinenta sastāvdaļas) un varu teikt, ka noor­ganizēt to visu ir ārkārtīgi grūti. Sajānos un Altajā kā Mūžīgā Kontinenta viszemākajā daļā no ūdens rēgosies tikai pašas augstākās virsotnes, kur no ceļiem nav ne vēsts. No Tibetas pār Himalaju grēdu ved tikai viens ceļš. Tas ir tik šaurs un tik sliktā stāvoklī, ka, kritiskos apstākļos vedot kravas un cīnoties ar pa­niku, tur izveidosies necaurejams sastrēgums. Tibetā ceļu tikpat kā nav, un tie, kas ir, līdzinās lauku ceļiem.
   Pārvadāt kravas uz Tibetu ar lidmašīnām principā ir iespē­jams, jo tur var izbūvēt skrejceļus. Bet es neesmu pārliecināts, ka lidmašīnas varēs piezemēties un pacelties gaisā 4000-5000 metru augstumā. Šaubos ari, vai helikopteri var lidot tādā aug­stumā. Vismaz es tur nevienu helikopteru neesmu redzējis.
   Patvērumu var ierīkot tikai ļoti lielās alās, bet tādu Himalajos un Tibetā nemaz nav tik daudz. Pie tam daļa no tām ir somati
   alas, kur atrodas senie cilvēki somati stāvokli, un tos no atnā­cējiem sargā «psihoenerģētiskā barjera», kura cilvēkam nav caur- ejama (par to izsmeļoši aprakstīts manā grāmatā «No kā mēs esam cēlušies?»). Tādēļ būs drošu patvēruma vietu deficits.
   Alas būtu vēl jāapriko ar apgaismojumu un apkuri, bet to ir ārkārtigi grūti izdarīt, jo ārpusē izvietotā elektrostacija būs pakļau­ta visiem kataklizmas postošajiem spēkiem. Pārtikas krājumus var sagatavot ilgam laikam, bet diezin vai tā, lai to pietiktu simtiem gadu. Alā, dzīvojot izolētibā, var sākties slimibas, var pat izraisīties epidēmijas, un cilvēki var tikt salauzti psiholoģiski.
   Dzīvniekus no bojāejas var glābt tikai cilvēks. Ļoti apšau­bāms, vai cilvēki alās ierīkotu arī govju, aunu, jaku un citu dzīvnieku laidarus un sagatavotu tiem baribu uz simtiem gadu.
   Tātad rezumējot var teikt, ka mūsdienu cilvēka iespējas izdzī­vot Mūžīgā Kontinenta apstākļos gadījumā, ja notiek Zemes ass nobīde, ir visai apšaubāmas visos aspektos, kādus vien var iedomāties. Visdrīzāk notiks tā, ka cilvēce neatgriezeniski ies bojā.
   Doma par neatgriezenisku cilvēces bojāeju kā draudīgs, melns mākonis izslidēja caur manām smadzenēm.
   Ienāca Tatjana un pajautāja:
   -    Vai turpināsim? Mani jau ar tām nelaimīgajām Kenzo smaržām ir pavisam nomocījuši.
   -    Saproti, Taņa, pārdomājot jautājumu par cilvēces likteni gadījumā, ja notiek Zemes ass nobide par 6666 kilometriem, es nonācu pie secinājuma, ka cilvēce pilnigi ies bojā.
   -   Pavisam, pavisam?
   -Jā.
   -   Es redzēju filmu «Iesaldētais», - bridi padomājusi, teica Taņa. - Vai cilvēki nevar šo melno laiku pārdzīvot iesaldētā veidā?
   -    Nē, tā ir fantastika. Mediķi un biologi zina, ka pat dziļa iesaldēšana izraisa sīku ledus kristāliņu veidošanos šūnu iek­šienē, un tie šūnas sagrauj. Tāpēc reiz iesaldēts cilvēks noteikti
   Viena no Himalaju alām
   nomirs. Tas nav somati, kad cilvēks pats iekonservē savu ķer­meni, mobilizējot iekšējo enerģiju, kas, kā mēs ar Vaļu Jakovļevu domājam, organisma ūdeni pārvērš ceturtā zinātnei vēl nepazīstamā agregātstāvoklī. Tieši šis apbrīnojamās ūdens pārvērtības spēj pilnīgi apstādināt šūnās vielmaiņas procesus, pārvērst ķermeni tā saucamajā «akmens nekustīguma stāvokli», kas pie temperatūras +4 °C var saglabāties tūkstošiem un mil­joniem gadu un pēc tam atdzīvoties. Nestāstīšu par to sīkāk, tu taču esi lasījusi manu grāmatu «No kā mēs esam cēlušies?»
   -   Protams. Bet es gribēju pajautāt par zivtiņām, kuras dažreiz atrod ledājos. Nogulējušas tur tūkstoš gadu, tās atdzīvojas. Kāpēc zivtiņas pēc atsaldēšanas atdzīvojas?
   -   Tu zini, - es apjuku, - ka … m… m… dabā ir tāda lieta kā ziemas guļa. Un tās pamatā, manuprāt, ir iedzimts somati fenomens, jo pretējā gadījumā ir grūti izskaidrot, kā lielais Čukotkas lācis var gulēt 8-9 mēnešus gadā. Ne jau ķepu viņš tur sūkā. Tad, lūk, ari zivtiņas droši vien var ieiet somati, ne jau tāpat vien karūsas ierokas dūņās. Bet somati stāvoklī hipo-
   Ja Zemes ass pārvietosies, cilvēce neatgriezeniski ies bojā (K. P. Brilovs. «Pompejas pēdējā diena»)
   tētiskais ūdens ceturtajā agregātstāvoklī acimredzot nesasalst un sīkie šūnas postošie kristāliņi neveidojas.
   -   Es zinu, ka mūsdienu cilvēki neprot ieiet somati, tāpēc viņi nevarēs pārdzīvot, nu… it kā ziemas guļā…kataklizmu laiku, - noteica Taņa.
   -   Tā gan! Taņa, es mazliet padomāšu, bet tu pagaidām ej uz turieni un nelaid nevienu pie manis. Es mazliet padomāšu, nu kaut vai divdesmit minūtes.
   Iegrimu domās. Tas, ka cilvēcei nav iespējams izdzivot glo­bālas kataklizmas laikā, lika domāt, vai tikai Augstākais Saprāts nav paredzējis kādu ceļu, kā Cilvēku uz Zemes saglabāt. Pie tam es biju pārliecināts, ka dažiem ceļiem ir visai oriģināls raksturs, tāpat kā visam, ko radijis Dievs. Šiem izdzīvošanas ceļiem vajadzēja būt veidotiem pēc principa «viss ģeniālais ir vienkāršs».
   Vienu no šiem ceļiem es principā jau zināju - somati. Es jau sapratu, ka somati fenomens un ar to saistītais Cilvēces genofonds, kurā dziļās Himalaju un Tibetas alās ir pašiekonservējušies lemūrieši, atlanti un ārieši, sargā cilvēci no pilnīgas bojāejas iespējamās globālās kataklizmas apstākļos. Šie cilvēki atdzivosies (kā apgal­vo lamas) un dos cilvēcei jaunu asnu. Šo no alām iznākušo cilvēku pēcnācēji savairosies un pēc tam no Mūžīgā Kontinenta izplatī­sies pa visu zemeslodi, kad citi kontinenti būs pacēlušies virs ūdens, kā tas jau notika pēc Pasaules Plūdiem, kas pirms 850 000 gadu pazudināja Atlantīdu. To mums tajā vai citā ticamības pakāpē izdevās pierādīt, anali­zējot dažādu pasaules rasu cilvēku acis. Neērti tik bieži atsaukties uz savu pirmo grāmatu «No kā mēs esam cēlušies?», bet tomēr esmu spiests atzīmēt, ka tas viss tur ir sīki izklāstits.
   Bet tagad rodas virkne jautājumu. Vai lamām ir taisnība, apgalvojot, ka cilvēki somati var bez kaitējuma fiziskajam ķer­menim uzturēties alās tūkstošiem un miljoniem gadu? Vai nākam­reiz, kad Zemes ass pārvietosies (nedod Dievs!), alas ar cilvēkiem somati stāvoklī nesabruks? Kura no cilvēces rasēm, kas ir saglabājusies somati, var dot jaunu cilvēces asnu - ārieši (mēs), atlanti vai lemūrieši? Vai varbūt visi kopā?
   Uz visiem šiem jautājumiem man bija tikai viena atbilde -
   nezinu! Es, protams, varētu sākt plaši spriedelēt, bet tam būtu tāda pati nozīme kā sakāmvārdam «ar dakšām ūdenī rakstīts». Tomēr es ne­varēju noliegt somati feno­mena lomu, kura pētīšanai Himalaju ekspedīcijās bija veltīts daudz laika.
   Tomēr mani mulsināja viens princips, par kuru biju pārliecinājies visu savu zināt­nisko pētījumu laikā, - visam, ko radījis Dievs, lai tās būtu molekulas, DNS, bioķīmiskās reakcijas, cilvē­ka orgāns, pats cilvēks vai planēta Zeme, ir dubulta kon­trole, lai nodrošinātu nepār­trauktu darbību.
   Tāpēc attiecībā uz cilvēces un Zemes dzīves saglabāšanu gadījumā, ja notiek Zemes ass pārvietošanās, nesot lidzi globālu kataklizmu, bez somati ir jābūt vismaz vēl vienam mehānismam, kas neļauj cilvē­cei aiziet bojā.
   «Kas tas ir par mehānis­mu?» es prātoju, būdams pār­liecināts, ka Radītājam noteikti vajadzēja paredzēt
   dubultu kontroli. «Dubulta kontrole, dubulta kontrole…» šī doma man nelika mieru. Bet nekas cits kā tikai fan­tastiskas idejas, piemēram, par lūku atvēršanu uz zem- zemes Šambalu, lai ielaistu tur cilvēkus, galvā nenāca. Beidzot es pārstāju mocities neaugligos zinātniskos pūli­ņos atrast hipotētisku atbildi un, likdams lietā visu savu gribasspēku, apstādināju sa­vu domāšanu. Ienāca Taņa. Vēl kādu brīdi vīlies pasēdēju kabinetā, tad abi kopā aiz­gājām uz blakustelpu pie kompānijas, kas turpināja priecāties.
   Jutu, ka šīs vilšanās dzī­lēs vibrē kāds smalks pave­diens, signalizēdams par dziļu un ļoti svarīgu domu. Drīz vien ekspedīcijas laikā,
   stāvot pie Dievu Pilsētas, šis smalkais pavediens kļūs par reālu domu, kura liks man nodrebēt un saprast, ka uz Zemes jau ir radīts vēl viens cilvēka veids, un šajā sakarībā mani pārņems bioloģiskas skumjas. Šo cilvēka veidu ir radījusi Dievu Pilsēta.
   Pievienojos kompānijai un sapratu, ka nopirktā kažoka tēma jau ir izsmelta, bet tēma par sieviešu smaržām no nelaimīgā vārda Kenzo ir paplašinājusies, un dāmas pārsprieda visas smaržas, kuras lietoja viņu paziņas.
   -   Ziniet, ka Venera Uzbekovna, kurai, protams, ir laba gau­me, ilgu laiku lietoja lētas bulgāru smaržas Signatūra un Varbūt. Naudas, vai, nebija? It kā ne. Sievišķīgo individualitāti acīmre­dzot gribēja uzsvērt. Tagad gan, tiesa, dod priekšroku Melnajai maģijai, lai gan saka, ja Signatūra būtu nopērkama, tad lietotu to, - bija dzirdama filozofiski noskaņotas sievietes balss.
   -    Bet mans draugs Jurijs Ivanovičs, - atbildēju šai balsij, - agrāk visu laiku lietoja Šipru - pēc skūšanās, gan arī iekšķīgi bet pēc tam pārgāja uz Gurķu losjonu, sakot, ka, iedzerot to, jūtas kā gurķi uzkodis.
   -   Bet jūs, Ernst Rifgatovič, kādu odekolonu lietojat?
   -   Nu, - es apmulsu, - kādu uzdāvina, tādu arī lietoju. Pēdējā laikā man sieva pērk Melno maģiju…
   -   Ko? Melno maģiju? Tās taču ir vakara smaržas sievietēm!
   -   Laikam nebūs pareizi. Nu… kā viņas tur… Fārenheits.
   -   Ā…a
   Atkal atskanēja dūdojošas sieviešu balsis:
   -   Es domāju, ka Fidži ir prostitūtu smarža. Vienreiz sasmar­žojos un uz ielas tūdaļ sāka lipt klāt visādi lēti tipiņi. Liekas, ka uz vīriešiem tāpat iedarbojas arī Opium un Anais-Anais.
   -   Par laimi, tās nav noturīgas smaržas.
   -   Bet Guzele Galejevna lieto tikai Saluadore Dali, bet Nataša Mikejeva - tikai Poisson.
   -   Dezodoranti ari jāpieskaņo smaržām. Tiem jābūt tikpat kā bez smaržas. Bet dažas tā sapūš dezodorantu, ka smird pēc etiķa, tuvumā nevar pieiet. Jeb reizē lieto dezodorantu Melnā maģija un smaržas Opium - iznāk elles sajaukums.
   Ka atlanti un agrīnie arieši izdzīvoja uz mūžīgā kontinenta
   Sapratis, ka sarunas tēma ievirzījusies jaunā, sievietēm sais­tošā gultnē un pārgājusi pie dezodorantiem, gāju atpakaļ uz kabinetu, pasaucot lidzi Taņu un Olgu. Aleksejs, kas smalki izjūt smaržas, pēc mana lūguma palika pie dāmām.
   - Taņa, Olga, piedodiet, - teicu, iedams uz kabinetu, - ka atrau­ju jūs no sarunām par tik aizraujošo un noslēpumaino smaržu pasauli, bet man gribētos, lai jūs būtu klāt sarunā par ne mazāk interesantu un ne mazāk noslēpumainu pasauli - seno atlantu pasauli. Man gribētos atrast atbildi uz jautājumu, kā atlanti izdzīvoja Pasaules Plūdu laikā. Viņi taču patiesi izdzīvoja, - par to stāsta ļoti nopietni literāri avoti. Kopā ar viņiem izdzivoja arī ārieši (mēs), kas jau bija radušies atlantu civilizācijas dzīlēs un dzīvoja kopā ar atlantiem. Ārieši, kā raksta Blavatska, pat karojuši ar atlantiem
   Mūžīgā Kontinenta teritorijā, kas bija saglabājusies pirms 850 000 gadu pēc Pasaules Plūdiem. Kā gan atlanti un pirmie ārieši varēja pārciest zemestrīces, simtiem gadu ilgu aukstumu un daudz ko citu, kas nāk lidzi Zemes ass nobidei? Taņa, tu raksti?
   -   Rakstu.
   -   Droši vien pirmajiem āriešiem bija tādas pašas spējas, kā atlantiem, nevis tādas, kā mums, - domigi teica Olga. - Tāpēc arī izdzīvoja.
   -   Bet ar ko agrīnie ārieši atšķirās no mums? - pajautāja Taņa.
   -    Himalaju ekspedicijās izdarītie pētījumi, tāpat arī frag­mentārās ziņas, kas atrodamas Jeļenas Blavatskas darbos*, dod iespēju secināt, ka agrinie ārieši radušies aptuveni pirms 1 000 000 gadu. Sākumā šie cilvēki atlantiem šķita maza auguma (tikai 3-4 metri) un neizskatīgi, bet pēc tam viņu skaits sāka palielināties, un, kad pagāja vairāki desmiti tūk­stoši gadu, šie cilvēki, kas sākumā likās kropligi, bija kļuvuši par atlantu populācijas ievērojamu daļu. Ja atlanti vairāk bija piemēroti dzivei pa pusei ūdeni un pārtiku ieguva savās zem­ūdens plantācijās, tad agrīnie ārieši veikli pārvietojās pa kal­nainiem apvidiem un daudz veiklāk un izveicīgāk darbojās uz sauszemes. (Jz Zemes trīsmetrīgie «pundurīši» - ārieši bija daudz pārāki par atlantiem. Bet viņi visi - gan atlanti, gan ārieši - atcerējās Dievu Dēlus, kas kādreiz atnākuši uz Zemes un iedevuši Zelta plāksnes, uz kurām rakstitas Patiesās Zināšanas par cilvēka iespējām izmantot neizsīkstošo Kosmosa smalkās enerģijas avotu.
   -   Es jau zinu, - rakstot iesaucās Taņa, - ka atlanti un ārieši par Dievu Dēliem sauca lemūriešus.
   *«… dažās alās un kurgānos izdarītajos izrakumos jau atrasti 9- 12 pēdas (3-4 metrus) lieli skeleti, kas pieder agrīnās piektās āriešu rases ciltīm…» (J. Blavatska. «Slepenā Doktrīna», 2. sēj. - R., 1937, 367. Ipp.)
   -   Kas iznākuši no somati vai… atnākuši no Šambalas, - es nedroši piebildu.
   -     Tātad mēs, mūsdienu ārieši, salīdzinot ar agrīnajiem āriešiem, evolūcijas gaitā esam degradējušies. - Olga bija vīlusies.
   -  Nevis vienkārši degradējāmies, bet no sākuma gandrīz kļuvām par mežoņiem un tikai pamazām sākām iet pa progresa ceļu. Bet toreiz, aptuveni pirms 1 000 000 gadu, atlanti un ārieši dzīvoja kopā, viņiem bija vienas un tās pašas tehnoloģijas, viņi bija simtkārt attīstītāki nekā mēs - mūsdienu cilvēki -, un kopā viņi pirms 850 000 gadu varēja pārdzīvot Pasaules Plūdus Mūžīgajā Kontinentā.
   -   Bet kāpēc tagad nav atlantu? - naivi pajautāja Taņa.
   Iegrimu domās. Šis jautājums izrādījās ļoti sarežģīts. Cik daudz
   es tobrid nezināju! Pat iedomāties nevarēju, ka atlanti uz Zemes saglabājušies vēl ļoti ilgi - līdz mūsu ēras 7. un 8. gadsimtam, ka viņi uzcēluši daudzas apbrīnojamas celtnes un monumentus, kas izglāba mūs - āriešus, ka ekspedīcijas laikā mums līdz atlantu pēdē-
   jai pilsētai neizdosies noiet tikai 70 kilometrus, ka atlanti mazliet vairijās no «mežonigajiem» āriešiem, bet ari daudz ko iemācija.
   -   Nezinu, kāpēc tagad nav atlantu, - godigi atbildēju Tatjanai.
   -   Bet kā tad tomēr atlantiem un agrinajiem āriešiem izdevās izglābties Pasaules Plūdu laikā? Kā? - Olga jautāja.
   -    Pirms meklēt atbildi uz šo jautājumu loģisku spriedumu ceļā, - sāku prātot, - jāatceras aksioma, ka mūsdienu tehnoloģi­jas un enerģētika neļautu cilvēkiem izdzivot Pasaules Plūdu laikā. Par to mēs jau runājām. Domāju, ka atlantiem un agrina­jiem āriešiem pārdzīvot Plūdus izdevās 5 iemeslu dēļ:
   1.   Ļoti augsts zināšanu līmenis par planētu Zemi, kas ļāva prognozēt precizu polu sakustēšanās laiku. Tādēļ izdevās iepriekš sagatavoties globālai kataklizmai.
   2.   Smalkās enerģijas tehnoloģiju izmantošana, lai darbinātu mehānismus, lidaparātus, apsilditu telpas un darītu daudz ko citu, liekot lietā neizsīkstošo smalkās kosmiskās enerģijas avotu.
   3.   Praktiska klonēšanas fenomena pārvaldīšana, kad iespē­jams veidot visu Zemes dzīvības formu sēklu un šūnu krājumus, iekonservēt tos uz ilgu laiku un vajadzigajā bridi klonēt ne tikai aitiņu Dolliju, bet visu dzivo, ko Dievs radijis uz Zemes.
   4.   Prasme ieiet somati stāvokli, ko spēja vairākums garigi visattistitāko atlantu un agrino āriešu. Ieejot fiziskā ķermeņa pašiekonservēšanās stāvokli (somati), varēja pārlaist pašus grūtākos globālās kataklizmas laikus.
   5.   Kāds palīdzēja atlantiem un agrinajiem āriešiem izdzīvot. Visdrīzāk tie bija Dieuu Dēli - no somati iznākušie lemūrieši.
   Diemžēl mūsdienu cilvēki nepārvalda nevienu no šim iespējām, jo peld materiālās baudās un «izgaršo» lētus bojevikus kopā ar trulu reklāmu par košļājamās gumijas «Orbit» milzīgo lomu cilvēka dzivē.
   -    Vai patiešām salīdzinājumā ar senajiem cilvēkiem mēs esam tik zemas raudzes? - ar rūgtumu balsi jautāja Taņa, pacel­dama galvu no papīra lapas.
   -    Neesmu pravietis, bet parasts cilvēks. Tāpēc es neko nevaru apgalvot, varu tikai teikt to, ko domāju, nebūdams pār­liecināts, ka man ir taisnība. Bet visiem pieciem postulātiem par cilvēces izdzīvošanu globālas katastrofas laikā ir rodami netieši pierādijumi Lielo Iesvaidīto, sevišķi Jeļenas Blavatskas, darbos, kas bija visdižākā no viņiem.
   Sāku jaukties pa papiriem, meklēdams izrakstus no «Slepe­nās Doktrīnas». Aizmugurē atskanēja balss:
   -   Bet kāpēc mēs visu laiku atsaucamies uz Blavatsku?
   -   Nu tāpēc, ka viņas grāmatas es vislabāk zinu! - atbildēju. - Bet esmu pārliecināts, ka arī Bībeiē un Korānā ir rakstīts aptu­veni tas pats. Es visu ātri atradišu, gandriz no galvas zinu visus izrakstus, ko izdarīju no «Slepenās Doktrīnas» otrā sējuma.
   Izklāju visas lapiņas uz galda, paskatijos uz Tatjanu un Olgu un ierosināju vēlreiz izanalizēt visus piecus faktorus par atlantu un agrino āriešu izdzīvošanu Pasaules Plūdu laikā no Jeļenas Blavatskas viedokļa.
   -Sāksim ar pirmo punktu, kas attiecas uz to, ka atlantiem bija cits zināšanu līmenis par planētu Zeme un viņi varēja paredzēt, kad sāksies globāla kataklizma. Paskatieties, ko Blavatska rak­sta par seno cilvēku zināšanām attiecībā uz Zemi («Slepenā Doktrina», II sējums. Antropoģenēze. - R., 1937, 502. Ipp.)
   …Tas [ūdens] tek ap uiņas ķermeni [Māti Zemi] un atdzī­vina to. Viens no tā avotiem nāk no uiņas galvas un pie kājām [Dienvidpols] kļūst duļķains. Tas attīrās [atgriežoties] pie viņas sirds, kas pukst svētās Šambalas pakājē, kas toreiz [sākumā] uēl nebija dzimusi…»
   -   Interesanti, - piezīmēja Olga.
   -   No sākuma it kā nekas nav saprotams, - es turpināju, - bet no visa Blavatskas teiktā izriet, ka senie cilvēki izturējās pret Zemi kā pret dzīvu būtni un tās raksturošanai lietoja tādus vār­dus kā «sirds», «galva», «ķermenis». No mūsdienu zinātniekiem ari akadēmiķis Vlails Kaznačejevs ir nonācis pie šāda secināju­ma. Ja mēs izturēsimies pret Zemi kā pret dzivu būtni, mēs spēsim paredzēt tās uzvedibu un… varbūt… pat stāties ar to kontaktā.
   -   Tam var piekrist, - domigi atsaucās Olga.
   -   Bet es mīlu savu zemi un nekad nebraukšu uz Ameriku dzivot, - Taņa sajūsmināti ierunājās. - Man šķiet… man šķiet, -
   Tatjanas labā acs nez kāpēc pašķielēja uz leju, - ka mūsu zeme atrodas pie Zemes sirds. Nesmejieties, lūdzu, es taču no sirds… Mūsu cilvēki taču visi ir tik sirsnigi, nekad nepametīs nelaimē.
   Silti paskatījos uz Tatjanu un teicu:
   -   Himalajos man viens jogs stāstija, ka virs Krievijas ir laba smalkās enerģijas aura… bet… mēs tik maz zinām… ģeoloģija, ģeofizika…
   Visi uz bridi pieklusa. No blakusistabas atskanēja Alekseja balss:
   -   …smaržu pasaulē ipaša loma ir ožas halucinācijām. Ja reiz jums neiepatiksies dezodoranta vai smaržu aromāts, tad citu reizi jums rēgosies tieši ši nepatīkamā smaka…
   -   Ļoti saturiga saruna, - Olga dzēlīgi noteica. - Stāstiet tālāk.
   -   Nu tā, - pie sevis nosmiedamies par ožas halucinācijām, es turpināju, - zinot, kad sāksies globālā kataklizma, vajadzēja
   Kur ir un kas ir Zemes sirds, galva un ķermenis?
   uzcelt patvertni. Blavatska par to raksta daudz. Paskatieties! Te, te un te ari («Slepenā Doktrīna», II sējums. Antropoģenēze. - R., 1937.)
   … kad poli izkustējās… tas neskāra tos, kas bija apsargāti…» (439. Ipp.).
   «…izlasiet Ahura Mazdas pavēli Imam, Zemes garam, kas simbolizē Trīs Rases, pēc tam, kad viņam tika norādīts uzcelt Varu - iežogotu vietu, Arčhu vai Tvertni» (364. Ipp.).
   «…tur [Arjana-Vadžo, kur tiek celta Vara] zvaigznes, mēness un saule lec tikai reizi gadā un gads šķiet kā viena diena [vai nakts]…» (365. Ipp.).
   «…tuvojās pirmie lielie ūdeņi… Visi dievbijīgie tika izglābti, visi nedievbijīgie iznīcināti…» (438. Ipp.).
   -   Cik es saprotu, tad Vara ir patvertne vai Tvertne, kur cilvē­ki paglābās no globālās kataklizmas, - teica Olga.
   -   Pie tam, - es piemetināju, - ir skaidri norādits uz to, ka Vara tika celta bijušajā Ziemeļpolā, kura punkts bija…
   -   Svētais kalns Kailass, - iesaucās Tatjana.
   -    Vai tad zem Kailasa atradās atlantu un agrīno āriešu patvertne? - brīnījās Olga.
   -   Tā iznāk… Bet kaut kur tur, kā mēs domājam, ir arī Dievu Pilsēta. Vai tiešām Dievu Pilsēta ir tā pati Vara? Bet nekad nav tā, ka Dievs sūta cilvēkus kaut ko radīt tikai ar vienu mērķi, minimums ir vismaz divi mērķi. Kāds tad ir otrais mērķis? Div­kāršs mērķis, dubulta kontrole… - skaļi prātoju, nespēdams rast nekādu atbildi. - Bet varbūt bija tris vai četri mērķi.
   -   Interesanti, kāda ir tā Vara? Man nez kāpēc liekas, ka Vara ir ļoti skaista, roziga un nemaz neatgādina drūmu pazemi, - dzivi atsaucās Tatjana.
   -    Es neko nevaru pateikt, - atkal sāku prātot, ticis vaļā no
   neliela apjukuma, - bet, ja pastāvēja Vara - patversme, tai bija jābūt ārkārtīgi vareni nostiprinātai, lai izturētu zemestrīces un magmas kustību polu nobīdes laikā. Kādas tehnoloģijas bija vaja­dzīgas, lai izveidotu tādus nocietinājumus! Cik labi ir jāzina Zemes ģeoloģija! Kas zina, varbūt zem zemes ir milzīgi tukšumi, varbūt tur patiesi pastāv leģendārā Sam- bala? Ir taču pat hipotēze par to, ka zemeslodē ir tukšums. Cik maz mēs zinām! Cik maz!
   -   Varu iedomāties, kādu kolosālu darbu vajadzēja paveikt, lai izbūvētu šo neparasto zemzemes pilsē­tu ar mērķi saglabāt cil­vēces labāko daļu, tā sau­camos «dievbijīgos» cilvē­kus, - Olga neviļus sarāvās.
   -    Lai to izdarītu, jābūt citām tehnoloģijām. Ap- spriedīsimies par cilvēces izdzīvošanas otro faktoru - atlantu un agrīno āriešu augsto tehnoloģisko limeni. Paskatieties, ko par to rak-
   sta Jeļena Blavatska («Slepenā Doktrīna», II sējums. Antropo- ģenēze. - R„ 1937):
   «…grieķu, romiešu un pat ēģiptiešu civilizācija nau nekas salīdzinājumā ar civilizācijām, kas sākās ar Trešo Rasi. Ceturtajai Rasei bija savi augstākās civilizācijas periodi» (537. Ipp.).
   «…tieši no Ceturtās Rases pirmie ārieši ieguva savas zināšanas un daudz interesantu lietu - mākslu lidot gaisa pajūgos, visvērtīgākās zināšanas par dārgakmeņu un citu akmeņu slēptajām īpašībām, un arī ķīmiju…» (533. Ipp.).
   «…grēks nav izmantot šīs apbrīnojamās lietcis, bet gan izmantot tās nelietīgi…» (378. Ipp.).
   -    Man šķiet, - es turpināju, - ka ar «apbrīnojamajiem spēkiem», runājot mūsdienu valodā, jāsaprot smalkā enerģija. Mūsdienu zinātnieki (A. Akimovs, G. Šipovs un citi) ir pierādījuši, ka šīs enerģijas spēks ir kolosāls, bet grūtibas rada tieši tas, ka to var izmantot ļaunprātigi. Ar šīs enerģijas palīdzibu var pārvietot milzīgus smagumus (antigravitācijas efekts), izvei­dot akmeņos dobumus (lāzera efekts) un daudz ko citu. Interesanti, ka smalko enerģiju iedarbina cilvēks pats, kas, Blavatskas vārdiem runājot, ir «makrokosma mikrokosms», tas ir, būtne, kas spēj izmantot kosmisko enerģiju. Tāpēc es do­māju, ka atlanti varēja uzbūvēt zemzemes pilsētu Vara, nodro­šināt to ar gaismu un siltumu, izveidot pazemes plantācijas un tā tālāk. Bet cik tas viss bija perfekti jāuztaisa! Pazemes pilsētas karkasam, piemēram, jābūt ļoti stipram un elastīgam, lai preto­tos grunts kustibai, un ar visaugstāko garantijas pakāpi bija jāparedz un jāaprēķina arī daudz kas cits. Mums tas pagaidām nav iespējams.
   -   Bet kādi bija viņu «gaisa pajūgi?» - vaicāja Tatjana.
   Atlanti un agrīnie ārieši lidoja beztrokšņa «gaisa pajūgos», ku­rus sauca par vimanām
   -   Nevaru pateikt neko noteiktu, bet no tibetiešu tekstiem un Lobsanga Rampas grāmatām man izveidojās uzskats, ka atlantu «gaisa pajūgi» atgādināja lidojošos šķivīšus. Bet lidojošie šķīvīši, kā daudzviet tiek rakstīts, var lidot jebkurā augstumā, nolaisties, kur vien vēlas, tiem skrejceļi nav vajadzīgi. Šajā sakarā var domāt, ka tobrid, kad «poli izkustējās», atlanti un agrīnie ārieši savos lidaparātos, ko sauca par «vimanām», varēja nokļūt līdz jau iepriekš uzbūvētajai zemzemes pilsētai Vara uz Mūžīgā Kontinenta un paslēpties tur. Par to visu alegoriskā formā rak­sta ari Jeļena Blavatska (tas pats izdevums, 534., 535. Ipp.):
   «…un izsūtīja savus gaisa kuģus [vimanas] ar dievbijīga­jiem cilvēkiem tajos… kad… ūdeņi jau sakustējās, tautas jau bija šķērsojušas sauszemi. Viņu valdnieki viņus panāca savās «vimanās» un aizveda uz «Uguns un Metāla» Zemi [Austrumiem un Ziemeļiem).»
   -   Cik Blavatska ir ģeniāla! Viņa zināja gandriz visu! - iesaucās Olga.
   -   Pagaidi mazliet, - es teicu.
   -   Ko tad?
   -    Ir vēl viena ideja attiecibā uz Varu. Bet tā ir pārāk fan­tastiska, - es samulsu. - Bet es tomēr pateikšu. Tikai nesāciet
   smieties. Paskatieties, - es pašķirstīju izrakstus no «Slepenās Doktrīnas», - Blavatska sauca Varu arī par «iežogotu vietu». Clfoloģiskajā literatūrā, tas ir, literatūrā par lidojošajiem šķī­vīšiem, daudz tiek runāts par to, ka NLO spēj izveidot ap sevi necaurlaidīgu enerģētisku barjeru, kas apstādina automašīnu motorus un izkropļo magnētisko iekārtu rādītājus. To, ka NLO pastāv, tic gandriz vai visi, jo pasaulē ir pārāk daudz novēro­jumu.
   -   (Jz kurieni jūs stūrējat?
   -    (Jz turieni, ka Vara ar visiem cilvēkiem, mehānismiem, dzīvniekiem, dzīvokļiem un daudz ko citu bija lodveida telpa, kas ietvēra sevī debesis, zemi un pazemi, bet no apkārtējās telpas to
   norobežoja varens enerģētisks apvalks. Ap šo enerģētisko lodi plosījās kataklizmas - Zeme plīsa, baismīgas viesuļvētras noslaucī­ja visu savā ceļā, zibeņi šķēla debesis, lava appludināja zemi, polārais aukstums visu sasaldēja, necaurredzama tumsa valdīja simtiem gadu, - bet lodes iekšienē bija silti, gaiši un mājigi.
   -   Nu tas ir pārāk fantastiski, - Olga nevarēja atturēties no replikas.
   -    Ir jau ir, Olga, bet es jau sen cenšos tikt skaidrībā par smalkajām enerģijām. Teikšu godigi, ka vēl saprotu visai maz, bet ar pārliecību varu teikt, ka smalkās enerģijas ir miljardiem reižu spēcīgākas par fiziskajām enerģijām, pat tām, kas izraisa globālas kataklizmas. Tikai tās ir jāprot pārvaldīt… varbūt ar skaitļu kombināciju palīdzību… Senie cilvēki zināja smalko enerģiju noslēpumus.
   -    Emst Rifgatovič, pastāstiet par smalkajām enerģijām! - palūdza Taņa.
   -   Ir jau vēls, Taņa. Par to mēs vēl runāsim. Bet tagad…
   -  Es gribu pavaicāt, - Tatjana nerimās, - varbūt Vara ir tā pati Dievu Pilsēta?
   -   Varbūt. Es nezinu.
   Tobrid man galvā uzplaiksnīja doma, ka Dievu Pilsēta tika celta ne tikai, lai saglabātu cilvēci (Vara), bet vēl arī ar kādu citu mērķi. Ar kādu? Driz vien ekspedīcijas gaitā es Dievu Pilsētā uz viena monu­menta ieraudzīšu kaut ko lidzīgu milzīgām durvīm (uz zemzemi?), bet par citiem Dievu Pilsētas celšanas mērķiem nopratišu daudz vēlāk, kad mokoši centišos sakārtot savus pierakstus un zīmējumus.
   -   Padomāsim par atlantu un agrīno āriešu izdzīvošanas trešo faktoru - klonēšanas prasmi, - es teicu. - Jeļena Blavatska par to raksta diezgan daudz (sk. to pašu «Slepenās Doktrinas» izdevumu):
   «…izlasiet AhuramazdaspavēliImam -Zemes Garam…tur
   [uz Varu/ tu aiznesīsi vīru un sienu sēklu, kas būs izvēlēta no
   pašu diženāko dzimtām, no labākajiem un skaistākajiem uz šīs Zemes; tur tu aiznesīsi visa veida dzīvnieku utt. sēklu… tu aiznesīsi visu šo sēklu pa divām no katra veida, lai tā tur saglabātos un neizsīktu līdz laikam, kamēr šie cilvēki uzturēsies Varā» (364. Ipp.).
   «…Ahuramazda… o, materiālās pasaules radītāj, Tu, Vissvētākais (360. Ipp.).
   «Viņi [Atlanti] krīt grēkā un rada briesmoņu pēctečus» (284. Ipp.).
   - Blavatska ir rakstījusi interesantas lietas, vai ne? - es pie­vērsos Tatjanai un Olgai.
   -    Mani pārsteidza tas, ka… kā viņu sauca… - Tatjana ie- skatijās lapiņā ar izrakstu no «Slepenās Doktrinas», - Ahura Mazda lika Zemes Garam, kuru sauca… nu… Ima, atnest uz Varu cilvēku, dzīvnieku un visu pārējo sēklu. Vai tad Zemes Gars pats nēsāja tās sēklas? Nu… kā viņu sauca, - Taņa atkal ieskatījās lapiņā, - Ahura Mazda laikam ir Dievs, ja jau rakstits, ka viņš ir materiālās pasaules radītājs.
   -    Bet mani pārsteidza tas, ka atlanti radija briesmoņu pa­audzi. Redziet, mēs jau tagad varam klonēt aitiņu Dolliju, bet, ja aitiņas gēnos kaut ko izmainītu, tad var klonēt, piemēram, aitu ar vistas galvu, tas ir - nedabiskus kropļus, - atsaucās Olga.
   -  Mans draugs Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs bieži rādīja man avīzi «Skandāli», kur nereti publicē cilvēku-zirgu un citu mutantu foto­grāfijas, kuras, es domāju, nav grūti uztaisīt ar datorgrafiku, - es piemetināju.
   -   Emst Rifgatovič, es tomēr neesmu mediķe, paskaidrojiet, lūdzu, ko nozīmē klonēšana. Esmu daudz lasījusi, bet ne visai labi saprotu, - Taņa palūdza.
   -   Saproti, Taņa, katra šūna satur informāciju par visu orga­nismu, tāpēc no vienas šūnas, pie tam no jebkuras, var izaudzēt visu organismu - aitas…
   -   No jebkuras šūnas obligāti izaugs aita?
   -   Nē taču! No aitas šūnas - aita, no vardes šūnas - varde un tā tālāk. Bet vispār, saskaņā ar jaunākajiem zinātniskajiem datiem, informācija par visu organismu (par katru molekulu, atomu, šūnu, audu, orgānu) ir ielikta ne tik daudz šūnas DNS, cik tās hologrammā. Bet šūnu hologramma, man šķiet, ir Dieva radīta smalkās enerģijas programma fiziskā ķermeņa vei­došanai. Tā jau ir atsevišķa saruna. Atgriezisimies pie atlan­tiem.
   -   Labi.
   -   Jā, rodas iespaids, ka atlanti un agrīnie ārieši pilnībā pār­valdīja klonēšanas procedūru, ja jau atnesa uz Varu sēklu un acīmredzot visu dzīvības formu šūnas, kādas vien Dievs uz Ze­mes bija radijis. Nejau pašas dzīvās būtnes. Pie tam klonēšanas procedūra acimredzot bija tik labi izstrādāta un droša, ka pieti­ka ar divām «sēklām» no katra veida, viena sieviešu dzimtes pārstāvja un viena - viriešu. Lieliski izstrādāta droši vien bija ari šo «sēklu» konservēšana (saglabāšana) uz ilgu laiku. īpašu uz­manību pelna fakts, ka «sēkla» tika ņemta no labākajām dzim­tām, kas ir pilnīgi dabiski, lai novērstu ģenētisko kaišu rašanos. To visu mēs pagaidām vēl nevaram izdarīt.
   -   Iznāk tā, - piezimēja Olga, - ka pēc tam, kad visas kata­klizmas bija beigušās, viss dzīvais uz Zemes tika no jauna «iz­audzēts mēģenē» - gan cilvēki, gan dzivnieki, gan augi, gan kukaiņi un tā tālāk.
   -   Jā, tieši šis dzivās būtnes «no mēģenēm» no jauna sāka apdzivot no ūdens brivos kontinentus, - es teicu.
   Var klonēt nedabīgus kropļus
   -   Vai tad iznāk, ka mūsu tālie senči ir nākuši no mēģenes? - Taņa bija nesaprašanā.
   -   Jā. Sākumā šie «mēģeņu» cilvēki apmetās Tibetā un visā pārējā Mūžīgajā Kontinentā, bet no turienes atkal no jauna izplatījās pa visu zemeslodi. Mūsu pētijumi par dažādu pasaules rasu acīm parādija, ka vidēji statistiskās acis ir tibetiešu rasei - rasei, kura «iznāca no mēģenes» un izplatījās pa mūsu planētu, mainot savu izskatu atbilstoši klimatiskajiem apstākļiem.
   -   Pārsteidzoši, bet loģiski! - iesaucās Olga.
   -     Bet attiecībā uz klonēšanu, manuprāt, - es iekarsis turpināju, - ir trīs svarīgi momenti: briesmoņu klonēšana, Zemes Gara Ima loma un Varā paglābušos cilvēku loma. Padomāsim par to! To, ka atlanti pirms Pasaules Plūdiem klonējuši bries­moņus, Blavatska sauc par grēku. Kāpēc? Nejau tikai tāpēc, ka briesmoņi varēja būt bīstami, bet galvenokārt tāpēc, ka cil­vēkam nav tiesibu iejaukties Dieva noteiktajā zemes dzīves har­monijā, kurā ietilpst arī pats Dievs. Dievs ir radījis milzum lielu Zemes dzivības formu daudzveidību, izveidojis pagaidām mums neizprotamu līdzsvaru, kuru svēti saglabāt prasa ne tikai «zaļo» kustības labi zināmais postulāts - sargāt dabu, bet galvenokārt
   Tibetiešu rase - pirmie «cilvēki no mēģenes»
   tas, ka saskaņā ar manu zemapziņas izjūtu te uz Zemes ir vēl daudz neredzamu un nesaprotamu dzivibas formu, kuru nozīme Zemes dzivei nav mazāk nozīmīga kā mums pierasto pērtiķu, vilku, koku, vaboļu un visu pārējo dzive, kurus pēta pagaidām vēl primitīva limeņa zinātne, ko sauc par «bioloģiju».
   Uz bridi pieklusu, samulsis no skaidri izteiktas domas, ka uz Zemes ir daudz neredzamu un neizprotamu dzīvības formu, kas uzpeldēja manā zemapziņā. Šī doma sāka rosīties un ar milzīgu spēku «vilkt» uz turieni - ekspedīcijā uz svēto Kailasa kalnu Dievu Pilsētas meklējumos. Toreiz, kad Taņa un Olga sēdēja man iepretim, bet blakusistabā notika aizraujoša iereibuši saruna par dezodorantu lomu cilvēka dzīvē, es nezināju, ka ši doma par nezināmām dzivibas formām uz Zemes sāks dominēt, analizējot visu milzīgo ekspedīcijas materiālu kaudzi.
   - Mans tēvs saka, - Tatjana pārtrauca klusumu, - ka ne­kad nevajag ēst pārāk lielus kaut kādas tur «tra-ta-ta» šķirnes kartupeļus, kas ievesti no Holandes. Domāju, ka tie ir izaudzēti
   ar klonēšanu. Mēs savā vasarnicā audzējam tikai mūsu pašu vietējos Baškirijas kartupeļus. Lai nav tik lieli, taču…
   - Starp citu, - es piemetināju, - daudzas augsti attistitas val­stis savāca, šķiet, aptuveni 6 miljardus dolāru un izveidoja ilglaicigu zinātnes programmu ar nosaukumu «Genoms». Gēnu inženierijas panākumi šās programmas ietvaros it kā nav visai lieli, un tie galvenokārt koncentrējas uz jauna veida kartupeļu un vēl kaut kā audzēšanu. Bet es esmu pārliecināts, ka programma «Genoms» ir bistama un bezdievīga! Dieva lietās jaukties ir grēks! Es neesmu pret ģenētiku, bet tai jābūt zem Dieva karoga! Jāsaprot tas, ka cilvēks savā būtibā nevar būt gudrāks par Dievu un nedrikst mainit to, ko viņš ir radījis! Atlantu zinātniekus droši vien vadīja labi nodomi, klonējot, piemēram, milzu ķirza­kas gaļas ražošanai, bet pēc tam… zinātniskais azarts ņēma virsroku un viņi, aizmirsuši par Dievu, radija briesmoņus. Bet
   Atlanti klonēja briesmoņus
   pats bistamākais, - es pats priekš sevis negaidīti piebildu pēc nelielas pauzes, - ka ir iespējams klonēt neredzamus un nevie­nam nezināmus biorobotus, kurus mēs nevarēsim izpētit, jo tie mums nebūs sasniedzami, bet viņi var sākt graut Dieva radito līdzsvaru uz Zemes. Neredzamie briesmoņi…
   Sakot šos vārdus, es nezināju, ka pēc ekspedīcijas uz Dievu Pilsētu tie sāks dominēt manā galvā un liks šaubīties - rakstit vai nerakstīt šo grāmatu. Pārāk daudz kas atklāsies.
   -   Ne velti Zemes Gars Ima pats izlēma, kādu «sēklu» nest uz Varu, - iejaucās Tatjana. - Viņš neticēja atlantiem. Viņi taču niekojās ar briesmoņu klonēšanu.
   -   tin tā paniekojās, ka notika Pasaules Plūdi, lai iznicinātu visus šos briesmoņus, kas nāk nevis no Dieva, bet gan no Sātana. Jaukties Dieva lietās ir sātanisks darbs! Tie, kas «niekojas» ar
   Els neesmu pret ģenētiku, bet tai jābūt zem Dieva karoga
   klonēšanu, ir Sātana līdzgaitnieki un cīņu biedri. Saku vēlreiz, ka mūsu zinātniskajai ziņkārei nav lielas vērtības un pavisam maz ir vērti progresīvo zinātnieku pūliņi pierādīt saviem «iesūnojušajiem» un zinātniskās varas grēka augli iekodušajiem solīdajiem profe­soriem un akadēmiķiem, kas savas domas stāda augstāk par Dievu. Kā saka, par to tiesu spriedīs vēsture. Vajag vienkārši rakstīt, vēl un vēlreiz atkārtot, uzstāties, pētit, nepazemoties to priekšā, kas ar velnišķīgu augstprātību paziņo: «Tas nevar būt!» Galvenais ir tas, lai zinātnieks savā sirdi pats ticētu savu pētījumu rezultātiem, bet tālāk jau, kā mēdz teikt, Dievs parādīs, kam taisnība.
   -    Bet kāpēc jūs, Ernst Rifgatovič, neesat akadēmiķis, bet vienkārši profesors? - Taņa pajautāja.
   -    Tāpēc, ka es nekad neesmu iesniedzis dokumentus, lai iestātos Krievijas Medicīnas zinātņu akadēmijā. Gn mani ari tur nekad neuzņemtu.
   -   Kāpēc?
   -    Es viņiem esmu svešs. Bet es neparko necentišos tikt akadēmiķos. Tas ir princips.
   -   Kāpēc?
   -   Kā dziedāja Vladimirs Visockis - «tur klimats ir cits», nav priekš manis… Tur nav romantiski, tur ir solidi. Es nespēju ilgu laiku tēlot, ka zinu visu.
   -M… jā…
   -     Labāk atgriezīsimies pie Blavatskas frāzes, ka, pēc Ma­teriālās Pasaules Radītāja Ahu- ra Mazdas pavēles, Zemes Gars Ima atnesa uz Varu labāko viru un sievu, dzīvnieku, augu un tā tālāk sēklu. Manuprāt, no šis frāzes izriet, ka visas Zemes dzīves formas ne tikai nemitīgi
   kas spēj ieiet somati stāvokli, jo to spēj tikai Vislabākie - garigi vislabākie. (Jn vēl… arī noslēpumainā Šambala.
   -   Vai mūsdienās tādi cilvēki ir? - jautāja Olga.
   -   Droši vien, ka ir… starp jogiem, kurus mēs pētijām trešās Himalaju ekspedīcijas laikā. Jogi man bieži teica, ka viņus vada pārcilvēki…
   -   Atceros, - teica Olga, kas arī piedalijās šajā ekspedīcijā.
   -    Tad, lūk, šie Vislabākie cilvēki, kas spēj kontaktēties ar Zemes Garu, droši vien vāc visu zemes dzivibas formu sēklu un nogādā to uz Varu, lai pēc tam varētu notikt klonēšana. Tieši šie cilvēki, kas kataklizmas laikā saglabā sevi somati stāvokli, atdzīvojas pēc tam, kad dzīves apstākļi uz Zemes uzlabojas, un ar klonēšanu atjauno dzīvību uz Zemes. Kā man ātrāk gribas doties ekspedīcijā uz turieni, kur bija Vara! Bet tagad, jūnijā, tur ir lietus sezona. Iesim pie kompānijas un mazliet atpūtīsimies.
   Jogi spēj kontaktēties ar Zemes Garu
   Sieviešu kompānija, kurā bija arī Seļiverstovs un Aleksejs, bija pārgājusi tajā vakarīgajā stāvoklī, kad visi jau ir noguruši no skaļās jautrības, bet izklīst vēl negribas. Notika, ja tā var teikt, svētku noskaņojuma izgaršošana, krievu žargonā saukta par «rasslabuhu». Aleksejs klāstīja par smaržu pasaules medicīnis­kajiem aspektiem, bet Seļiverstovs tēlaini piebalsoja:
   -    Ir divu veidu sviedru dziedzeri - amokrinie un apokrinie. Tieši tie izdala ādas virspusē šķidrumu, lai tas iztvaikotu un atvēsinātu cilvēka ķermeni. Mēs taču svistam tad, kad ir karsti.
   -   (Jn ar ko atšķiras šie … kā viņus tur… mamakrinie dzie­dzeri no tiem otriem, neatceros, kādiem?
   -   Nevis mamakrinie, bet amokrinie, - Aleksejs izlaboja. - Tie izdala sviedrus, morfoloģiski nemainoties. Otrus sviedru dziedzerus sauc par apokriniem, no latīņu valodas vārda apex, tas ir, virsotne. Sviedru izdalīšanās procesā apokrino šūnu vir­sotnes atraujas un nokrīt uz ādas, bet tur sadalās un veido sviedru specifisko smaržu.
   -   Tātad viņas tur pūst uz ādas, tāpēc arī tā smaka, - piebilda Seļiverstovs.
   -   Tad nu gan! - viena no dāmām bija pārsteigta. - Pūst?
   -   Pūst, - apstiprināja Seļiverstovs.
   -  Tā nu gluži nav - nevis pūst, bet sadalās, - Aleksejs apmulsa.
   -   Kad es agrāk strādāju par sekretāri, - atsaucās divāna galā sēdošā dāma, - mans šefs, kā šodien atceros, tā smirdēja pēc sviedriem, ka man palika slikti. Tagad skaidrs - viņam bija apokrinoks. Bet pats dīvainākais - sviedru smaka palika kabi­netā arī tad, kad viņš aizgāja. Es saprotu - viņa apokrinoki krita uz gridas un turpināja pūt. Be-et… varbūt viņš pats tos nokratija?
   -   Diezin vai kratīja, paši krita, - Seļiverstovs izmeta repliku.
   -   Vajadzēja toreiz visu nopūst ar dezodorantu…
   -   Iznāktu ellišķīgs sajaukums, - atcirta Aleksejs.
   -   Bet ko tad lai dara?
   -    Mazgāties vajag biežāk. Vieniem cilvēkiem pārsvarā ir amokrinie dziedzeri, citiem - apokrinie. Apokrinā tipa cilvēkiem biežāk jāmazgājas, - Aleksejs daudznozimigi piebilda.
   Kaut ko apēdām un klusiņām, lai nepievērstu uzmanibu, atgriezāmies kabinetā.
   -  Mums atlikuši, ko apspriest, vēl divi atlantu un agrino āriešu izdzīvošanas faktori Pasaules Plūdu laikā. Trīs mēs jau izana­lizējām. Paskaties, Taņa, pierakstos, kas bija tas ceturtais. Esmu piemirsis!
   -   Somati, - atbildēja Tatjana, pašķirstījusi pierakstus.
   -   Nu… par somati mēs daudz nerunāsim, - es teicu, staigā­dams pa kabinetu. Šim fenomenam un ar to saistītajam Cilvēces genofondam veltīta mana grāmata «No kā mēs esam cēlušies?», kur arī ir citēti izraksti no «Slepenās Doktrinas». Droši vien atkār­tošos, bet minēšu dažas Lielās Iesvaidītās teiktās frāzes, lai atlantu un agrino lemūriešu izdzīvošanas aina uz Mūžīgā Konti­nenta būtu pilnīgāka. Tātad, - es paņēmu izrakstus, - lūk, kas Blavatskai ir interesants šajā sakarībā («Slepenā Doktrīna», II sējums. Antropoģenēze. - R., 1937):
   «Protams, mēs nedomājam tās alas, kas zināmas katram eiropietim, bet faktu, kas zināms visiem iesvaidītajiem Indijas braminiem un jo īpaši jogiem, proti, ka tajā zemē /Himalajos] nav neviena alu tempļa, kuram nebūtu savu pieejas ceļu, kas stiepjas visos virzienos, un ka ir pazemes alas un bezgalīgi kori­dori, kuriem savukārt ir savas alas un koridori. Kurš var teikt, ka tajās dienās nepastāvēja bojā gājusī Atlantīda»(277. Ipp.).
   «…tuvojās pirmie lielie ūdeņi… Visi dievbijīgie tika izglābti, visi grēcīgie iznīcināti un kopā ar tiem vairākums milzīgu dzīvnieku…» (483. Ipp.).
   «…un viņš izsūtīja savus gaisa kuģus [vimanasj ar dievbi­jīgajiem cilvēkiem tajos…» (534. Ipp.).
   -   Tieši šīs Jeļenas Blavatskas frāzes izvēlējos tāpēc, ka šeit ir divi interesanti momenti, - es teicu, pētīdams izrakstus. Pirmais - liels alu un alu tempļu tīkls Himalajos, kur no kataklizmas var paslēpties samērā liels skaits cilvēku, bet… tikai tie, kas prot ieiet somati stāvokli. Pie tam ir jāzina, kuras alas Zemes ass nobīdes laikā nesabruks. To acīmredzot zināja tie atlanti un agrīnie ārieši, kas telepātiski varēja kontaktēties ar Zemes Garu, un droši vien to zina ari daži no iesvaidītajiem jogiem un braminiem.
   -   Gn otrs moments? - jautāja Olga.
   -    Otrs ir tas, ka izglābās tikai dievbijīgie cilvēki. Ar vārdu dievbijīgie es saprotu cilvēkus, kuriem piemīt viens no vissva­rīgākajiem Austrumu reliģiju komponentiem - Tīra Dvēsele. Tieši šie cilvēki spēj ieiet dziļā somati, kas ilgst tūkstošiem un vairāk gadu, jo somati galvenais noteikums ir pilniga atbrīvošanās no negatīvās psihiskās enerģijas.
   -   isi sakot, tie atlanti un agrinie ārieši, kas prata ieiet so­mati… nu… it kā… atsēdēja Pasaules Plūdu laikus, bet pēc tam iznāca no alām, - tāds bija Tatjanas komentārs.
   -   Jā.
   -Man šķiet, ka daļa cilvēku varēja ieiet somati Varā, bet daļa - drošās alās, - piemetināja Olga.
   -   Pilnīgi iespējams. Bet principiāls moments ir tas, ka, izejot no augstāk minētā, pēc Pasaules Plūdiem cilvēce atkal tika atjaunota, izmantojot divus faktorus:
   A - cilvēku klonēšanu Varā;
   B - vairojoties tiem cilvēkiem, kas bija iznākuši no somati.
   -   Gn pārējie cilvēki? - vaicāja Tatjana.
   -   Viņi aizgāja bojā.
   -     Palicis vēl piektais punkts no mūsu, kā jūs, Emst Rifgatovič, mēdzat teikt, smadzeņu šturmes - cilvēces izdzīvo­šanai sniegtā Dievu Dēlu palidziba, - Tatjana paziņoja, šķirstī­dama savas lapiņas.
   -  Luk, ko par to attiecibā uz Pasaules Plūdiem Jeļena Bla­vatska rakstija «Slepenajā Doktrinā» (tas pats izdevums):
   «Šī versija attiecas uz Atlantijas Plūdu notikumiem, kad Vaisvata, lielais Gudrais uz Zemes, izglāba Piekto Pamatrasi no iznīcināšanas kopā ar Ceturtās atliekām…» (178. Ipp.).
   «Manu Vaisvata - apkopojošs vārds, patiesi bija āriešu Noass un Bībeles Patriarha prototips…» (378. Ipp.).
   «Tikai neliela saujiņa šo Izredzēto, kuru Dievišķie Skolotāji aizgāja uz «Svēto Salu», no kurienes nāks pēdējais glābējs…» (439. Ipp.).
   «Piektā IRase], kas radusies no svētās Dzimtas, palika, to sāka vadīt pirmie Dievišķie Valdnieki…» (440. Ipp.).
   -         Ko jūs domājat par to visu? - vaicāju Olgai un Tatjanai, kas pētija izrakstus.
   -         Man šķiet, - Tatjana braši iesāka, - ka Svētā Sala ir Mūžīgais
   Pie ieejas vienā no 22 km dziļajām somati alām Himalajos
   Kontinents, par kuru mēs runājām. (Jz turieni, - viņa atkal ieska­tījās izrakstos, - aizgāja Dievišķie Skolotāji, pirms tam ierodoties pie atlantiem un izvēloties cilvēkus, kuri jāglābj.
   -   Olga, un ko tu domā?
   -    Es domāju… m… m… ka leģenda par Noasa šķirstu ir patiesa. No bērnības atceros, ka tieši šajā šķirstā tika izvests viss dzīvais, lai glābtu Zemes dzīvības formas. Blavatska saka, ka Noass, viņš arī, - Olga ieskatījās izrakstā, - Vaisvata Manu, izglābis cilvēci. Leģenda sakrīt ar «Slepenās Doktrīnas» ziņām!
   -    Starp citu, vai jūs zināt, ka daudzi zinātnieki, sevišķi Armēnijā, apgalvo, ka laikā, kad viss apkārt bijis appludināts, Noasa šķirsts piestājis pie Ararata? Tur it kā vēl šodien esot šķirsta atliekas, - es piemetināju.
   -   Jā, jā, kaut kas tāds bija avīzēs.
   -   Šo leģendu noliegt mēs nevaram, jo, pēc mūsu aprēķiniem, Araratam kopā ar Kaukāzu bija jāpaliek virs ūdens kā salai, kura ar šauru un kalnainu zemes strēli savienojas ar Mūžīgo Kontinentu
   caur Irānu un Afganistānu (Kopetdags un Hindukušs). Bet… vis­ticamāk, ka Noasa šķirsts aizpeldēja uz pašu Mūžīgo Konti­nentu, uz turieni, kur jau bija uzbūvēta Vara, un uz turieni tika pārvesta visu Zemes dzivibas formu sēkla.
   -   Loģiski.
   -     Vai drikstu rezumēt spriedumus par Dievišķajiem Skolotājiem, kas pirms 850 000 gadu Pasaules Plūdu laikā izglā­ba cilvēci no bojāejas? - es pavaicāju.
   -   Jā, protams.
   -    Vispirms pamēģināsim atbildēt uz jautājumu - kas bija Dievišķie Skolotāji? Skaidrs, ka tie.nevarēja būt pat vislabākie atlanti un agrīnie ārieši. Kas tad? Domāju, ka tie ir Dižie Lemūrieši, kas kataklizmas priekšvakarā iznāca no somati vai… ieradās no noslēpumainās zemzemes Sambalas. Šiem milzīga­jiem, desmit metrus lielajiem cilvēkiem, kurus atlanti sauca par
   Noasa šķirsts
   Dieuu Dēliem, piemita mūsu prātam neaptveramas spējas un zināšanas, un viņi vadija cilvēces glābšanas sagatavošanu. Es
   neko neapgalvoju, es tikai tā domāju.
   - ???
   -   Otrs jautājums, uz kuru mēģināsim rast hipotētisku atbildi, - es turpināju, - kā Dieuu Dēli vadija šo sagatavošanos? Te var daudz fantazēt, jo reālu faktu nav. Bet ir viena ziņa, ko ieguvu no pazistamā Svami Fremanandas 1998. gadā, kad biju ekspedīci­jā Himalajos, un tā var dot izskaidrojumu. Šis lielais domātājs, kas zina dzīvnieku un augu ualodu, stāstija, ka joga spējas pie cilvēkiem atnāk negaidīti un nezin no kurienes. Pēc tam cilvēks aiziet kalnos, apmetas uz dzīvi alā un sāk darit to, ko nevar citi, jo nemitīgi trenē un pilnveido savas spējas. Šis cilvēks pakļau­jas kāda pārcilvēka gribai, kuru jogi dažreiz ar cieņu sauc Viņš. Jogiem ar šo pārciluēku ir nepārtraukts telepātisks kontakts. (Jn šī telepātija ir gan zināšanu avots, gan spēju avots, gan darbības vadība.
   -    Es labi atceros šo sarunu ar Svami Premanandu. Viss patiešām ir tā, - Olga mani pārtrauca.
   -   Bet es atceros, ka jūsu grāmatā «No kā mēs esam cēlu­šies?» ir pat zimējums ar parakstu Viņš, - teica Taņa.
   -   Emst Rifgatovič, jūs taču jau sākāt rakstīt grāmatu «Kas ir jogi?». Kad tā būs gatava? - vaicāja Olga.
   -   Droši vien pēc Tibetas ekspedīcijas. Precīzi nezinu… Tagad taču mēs gatavojamies jaunai ekspedīcijai.
   Sakot šos vārdus, es nedomāju, ka Tibetas ekspedīcijai un Dievu Pilsētas meklējumiem būs tik neticami rezultāti, ka atlikšu malā šo iesākto grāmatu par jogiem un tūliņ pēc ekspedīcijas sākšu rakstīt jaunu (šo) grāmatu «Dievu Pilsētas meklējumos».
   -   Atgriezīsimies pie mūsu sarunas tēmas, proti - pie Dieniš­ķajiem Skolotājiem, - es prasigi teicu, cenšoties pārvarēt noguru­mu. - Vai jums nešķiet, ka, runājot par nelielu saujiņu Izredzēto,
   Blavatska droši vien domāja senos cilvēkus, kurus izvēlējās tāpat, kā leģendārais pārcilvēks vai Viņš tagad izvēlas jogus? Es ticu šī pārcilvēka eksistencei, jo man izdevās ieraudzīt ļoti daudz neparastu jogu un trešās Himalaju ekspedicijas laikā iegūt ļoti daudz pārsteidzošu zināšanu!
   -   Iznāk, ka pārcilvēki ir tie paši Dievišķie Skolotāji vai Dievu Dēli, kurus Blavatska min savā grāmatā, - dzīvi atsaucās Olga.
   -   Jā. Senatne savijas ar šodienu.
   -   Bet kas ir pārcilvēki? - acis iepletusi, pajautāja Taņa. - Kur viņi dzīvo? Es redzēju filmu «Supermens…».
   -   Nu kā lai es zinu, mēs taču esam tikai cilvēki, bet viņi - pār­cilvēki.
   -   Cik šajā pasaulē viss ir sarežģīti!
   -   Atļaujiet man izstāstīt hipotētisku koncepciju, - es palūdzu
   un, saņēmis piekrišanu, sāku runāt. - Pārcilvēki, Viņš, Dievišķie Skolotāji, Dievišķie valdnieki, Dievu Dēli - tie ir vienas un tās pašas ļoti augsti attīstītas saprātīgas būtnes nosaukuma sinonī­mi. Tie var būt vai nu zemzemes Šambalas pārstāvji, domāju - lemūrieši, kas turpina dzīvot zemzemē un ir saistīti ar Cilvēces genofondu, vai…augstāk attistitās paralēlās pasaules pārstāvji. Es neko nevaru pierādīt, tāpēc ka, atkārtošu vēlreiz, es esmu tikai cilvēks, bet viņi - pārcilvēki.
   - Jā, mēs jau nu gan neesam pārcilvēki…
   - Šie pārcilvēki, kuriem ir tiešs kontakts ar Zemes Garu Imu, Tās Pasaules informativo lauku un Dievu, jau iepriekš zinās par gaidāmo Zemes ass nobidi un globālo kataklizmu un, atbilstoši Dieva un zemes Gara norādījumiem, sāks gatavot cilvēces un visu pārējo Zemes dzīvības formu glābšanu ar vienlaicīgu… attīrišanu (!) no grēciniekiem un lepnības gara pārņemtiem cil- vēkiem.Viņi droši vien darīs tā: izanalizēs cilvēkus, izvēlēsies izredzētos un tiem (tāpat kā jogiem) sāks telepātiski nodot zināšanas un ipašas spējas. Bet pēc tam izredzētie veiks visu lielo darbu Zemes dzivibas formu glābšanas sagatavošanai.
   Būvēs Varu, vāks visa dzīvā sēklu, sagatavos klonēšanas ierīces un daudz ko citu. Pārcilvēki dos izredzētajiem signālu, kad jāie­iet somati, parādīs drošas alas, dažus ielaidis Varā. Neizslēdzu arī to, ka daži pārcilvēki parādīsies cilvēkiem uz Zemes, vadot darbus, ne tikai dos norādes pa telepātiskiem kanāliem.
   -   Rērihs rakstija par cilvēkiem, kas negaidīti parādās nepie­ejamās klintis un pēc tam tikpat negaidīti pazūd. Vai tikai viņš nedomāja pārcilvēkus? - pēc kāda laiciņa teica Olga.
   Neteicu neko.
   -    Ja būs jauni Pasaules Plūdi - vai pārcilvēki mums arī palīdzēs? - jautāja Taņa.
   -   Nezinu, Taņa, nezinu… Visas ceribas uz jogiem… Bez tam mums pagaidām nav lidaparātu, tādu kā vimanas, slikti attīstīta zinātne par klonēšanu. Bet pats galvenais - mēs vēl slikti ticam Dievam.
   -   Grandiozi, bet skumji, - teica Olga.
   Nikolajs Rērihs rakstija par cilvēkiem, kas pēkšņi parādās uz nepie­ejamām klintīm un tikpat pēkšņi pazūd (N. Rēriha glezna)
   Mēs vēl slikti ticam Dievam
   -    Paskatīsimies, kur būs jaunais ekvators, ja, nākamreiz pārvietojoties Zemes asij, Ziemeļpols būs Amerikas Savie­notajās Valstīs.

Jaunais ekvators

   Paņēmām auklu, atlikām vienādus attālumus no jaunā Ziemeļpola un apsējām to ap globusu jaunā ekvatora rajonā.
   -   Pietiek, pietiek, - durvis atskanēja iereibušu sieviešu balsis, - iedzeram kopā pēdējo glāzīti, laiks braukt mājās! No Alekseja stāstiem par apokrinkiem jau degunu sāk kņudināt. Un Seļiverstovs arī vēl piebalso…
   -   Gn skat, kāda tā Taņa! Nu, profesors kas profesors! - teica
   viena no dāmām, pieiedama Taņai cieši klāt, - un pēc Kenzo ari vairs nesmaržo, izostijuši visu, vai?
   -  Meitenes, - es pievērsos viņām, - vai atceraties, kā es visas sievietes spīdzināju ar jautājumu «Kur atrodas Baikāls?».
   -   Atceramies.
   -   Gribat vēl mazliet ģeogrāfijas?
   -   Nu, kā to lai saka…
   -    Pasaules gals, ja tāds būs, būs tādēļ, ka Ziemeļpols pār­vietosies uz Amerikas Savienotajām Valstim, - es pamācoši sacīju, rādīdams uz globusu. - Tad ekvators būs tur, kur apsieta aukla.
   -   Vai tad patiesi būs pasaules gals?
   -   To nu zina tikai Dievs, - Seļiverstovs paraustīja plecus.
   -   Bet vai jūs zināt, ka Krievija kļūs par tropiem! - skaļā balsī pārtraucu pļāpāšanu. - Paskatieties uz globusu! Ekvators ies aptuveni pa vidu starp Ziemeļpolu un Kailasa kalnu, tas ir, Tjumeņas rajonā.
   -    Ārprāts! - iesaucās mūsu operāciju māsa Inna. - Man Tjumeņā dzīvo draudzene, Irina. Laimīgā, varēs dzīvot tropos.
   -   Tālāk, - es turpināju, pētot jauno ekvatora līniju uz Āfrikas pusi. - Jaunais ekvators ies caur Gfu…
   -   Gfu? Grā! Tātad dzīvosim siltumā. Gn kažokus vairs neva­jadzēs pirkt! Citādi mēs par tiem vien runājam! Iedzersim uz to, - sievietes atdzīvojās. - Nekādus «nē», nekādus «nē»… Ejam, ejam uz to istabu. Aleksej, ielej!
   Izdzērām pa glāzītei. Es atgriezos pie globusa. Pārējie sekoja man un, sastājušies lokā, skatījās. Es sāku diktēt:
   -    Taņa, raksti! Tālāk jaunais ekvators ies caur Saratovu, Doņecku, Atēnām un šķērsos Sahāru Ahagaras plakankalnes rajonā.
   -   Starp citu, - piemetināja Aleksejs, - jaunais ekvators iet caur vienu no divām Sahāras plakankalnēm. Gn otrai ir intere­sants nosaukums - Tibesti.
   Man ienāca prātā, ka plakankalne ar divaino nosaukumu Tibesti varbūt ari iekļausies secinājumos, kad analizēsim planē­tu Zemi, bet es atmetu šo domu un turpināju pētit jaunā ekva­tora līniju.
   -     Tā! Jaunais ekvators pa diagonāli šķērsos Atlantijas okeānu un tieši caur Horna ragu izies bezgaligajos Klusā oke­āna plašumos uz Japānas pusi caur neskaitāmajām Mikronēzijas salām. Starp citu, jaunais ekvators ies caur Fidži salu.
   -   O! - iesaucās sievietes, atceroties smaržas.
   -    Tālāk jaunais ekvators šķērsos Japānu Tokijas rajonā, Vladivostoku, Ķīnas ziemeļus, Čitu, Baikāla ezeru, Krasnojarsku un no turienes ies uz Tjumeņu, no kuras mēs sākām sekot tā līnijai.
   -    Tātad Krievijā būs tā, kā tagad Brazīlijā, - ieteicās kāda sieviete.
   -    Paskatieties! - es iesaucos. - Attālums no Kailasa līdz tagadējam un jaunajam ekvatoram būs gandrīz vienāds. Tātad Mūžīgais Kontinents mainīsies pavisam maz… tādēļ jau tas ari ir mūžīgs, ne velti to sauca par Svēto Salu.
   -   Bet kuras vietas būs dzīvei vislabākās, kad Zemei būs jauns ekvators un jauns Ziemeļpols? - ievaicājās Seļiverstovs.
   -    Ekvators diezin vai būs dzīvei vislabākā vieta - tur ir pārāk karsti. Tropos arī ir par karstu. Vislabāk ir dzivot subtropos vai mēre­na klimata joslā, - es teicu un paraudzījos uz globusu. Nu tā, labākās vietas dzīvei uz Zemes būs siltā Ziemeļu Ledus okeāna piekraste, Taimiras pussala, Jakutija, Kolima, Čukotka, Kamčatka…
   -   Tad nu gan zekiem Kolimā būs labi, - atskanēja replika.
   -  Mjā… Vai patiesi tiks klonēti arī zeķi? - zem deguna nomur­mināja Olga.
   -    Līdzsvars starp labo un ļauno, - atsaucās Aleksejs un, pacēlis galvu, iesānis palūkojās uz Olgu.
   -   Mēs taču te nerunājam par cietumu, bet par dzīvās Zemes zinātnisko ģeogrāfiju. Labāk paklausieties, - stingrā balsi teica Seļiverstovs, uzacis saraucis un visus aplaimodams ar dusmigu skatienu. - Klusu! Turpiniet, Ernst Rifgatovič!
   -   Obas, Jeņisejas un Ļenas baseins pārklāsies ar bagātīgu tropu augu valsti, tur, tā sakot, būs jaunā Amazone…
   -   Gn pie mums būs ari piraijas, - kāds nevarēja nociesties.
   -   Klusu! - vēl vairāk saraukdams uzacis, teica Seļiverstovs.
   -   Atvainojiet, Sergej Anatoļjevič, bet man no tām ir briesmīgi
   bail. Es, atvainojiet, šodien varu runāt, ko vien vēlos, ir taču mana jubileja. Vēl sagribēšu, lai jūs mani apprecat! Atteiksieties, vai? Nu?
   Seļiverstovs paņēma no skapja izkaltēto piraiju, ko biju at­vedis no Amazones, un, ierūkdamies «r… r… r…», izdarīja biedē­jošu kustību uz gaviļnieces pusi. Visas sievietes spiegdamas bija laukā no kabineta.
   -    Ak, cik labi! - Seļiverstovs uzelpoja un aizvēra durvis. - Turēšu piraiju rokā, ja nāks iekšā, tūliņ sākšu baidit. Saprotiet, man taču ir žēl, es, Tibetas ekspedicijas dalībnieks, sēžu tur un izklaidēju dāmas. Man taču te ir interesanti. Es taču neesmu nekāds āksts!
   -   Paldies, Serjoža. Lūdzu, pasauc Taņu un Olgu, bet Aleksejs lai izklaidē. Pačuksti viņam uz auss.
   -   Nu labi.
   -   Taņa, raksti! - es teicu un paskatījos uz Seļiverstovu, kas pētīja globusu.
   -    Tātad dzīvošanai ļoti labas vietas būs Aļaska, Kanādas ziemeļi un Grenlande, kur klimats būs mērens vai subtropisks.
   -   Ne jau velti Grenlandei ir tāds nosaukums; green nozīmē zaļš, land - zeme, tātad - Zaļā zeme. Tie, kas devuši šo nosaukumu, droši vien zināja, ka tā būs, - pārliecināti teica Seļiverstovs, un bija skaidri redzams, ka viņam gribas atgūt nokavēto zinātnisko apspriešanos pēc ilgās noņemšanās ar sieviešu izklaidēšanu.
   -   Ļoti laba vieta ar tropu un subtropu klimatu būs Antarktīda.
   -   Bez šaubām, - teica Seļiverstovs, pētīdams globusa apakš­daļu.
   -   Amazones baseins apaugs ar skujkoku mežu, līdzīgu tam, kāds tagad ir pie Obas un Jeņisejas. Bet pārējā Dienvidamerikas
   teritorijā būs subtropi un pat tropi. Diemžēl visa ASV teritorija un gandrīz visa Meksika būs klāta ar biezu ledus kārtu - kā tagad Antarktida.
   Atvērās durvis, ienāca bars sieviešu un sastājās ap globusu, nepievēršot nekādu uzmanību rūk­šanai «r… r… r…» un pi- raijas vicināšanai.
   -    Piraijas no Amazo­nes pārpeldēs uz Sibīrijas upēm un iekļūs arī Baš- kirijas upē Belajā, - Seļi­verstovs centās izska­tīties pēc iespējas drau­dīgāks.
   -     Klusāk, meitenes! Paklusējiet, mēs jau bei­dzam, - es stingri teicu. - Kas būs ar Āfriku? Vis­ticamāk, ka Sahāras vie­tā izaugs biezi tropu me­ži, bet Āfrikas dienvidos izveidosies milzīgs tuk­snesis. Indijas, Taizemes un vairāku tām tuvumā esošo Klusā okeāna val­stu klimats kļūs vēsāks, bet pilnīgi piemērots dzivošanai. Ķinā kļūs kar­stāks. Baikālu ietvers biezi tropu meži, tur dzī­vos anakondas, krokodili un citi tropu dzīvnieki…
   -      Es redzēju filmu «Anakonda» un varu droši teikt, ka Seļiverstovu anakonda aprit nevarētu, - viņš ir pārāk liels, - ga- viļniece iekrita starpā.
   Seļiverstovs hipno­tizējoši paskatījās uz viņu un biedinoši iešņācās «š… š… š…», acīmredzot tēlodams anakondu.
   -   Bet es tevi tūliņ ap­rišu, - gaviļniece pārgāja uzbrukumā un, piegājusi pie Seļiverstova, sirsnīgi noskūpstīja viņu uz lū­pām, teikdama, ka katrā sievietē ir kaut kas no čūskas.
   -    Nu gan, - Seļiver­stovs samulsa.
   -  Vai tas viss jāraksta? - dzēlīgi pavaicāja Taņa. - Nu, pabeigsim taču un pēc tam padejosim, labi?
   -   Tātad, - es kārtējo reizi pārtraucu čalošanu,
   Amazone apaugs ar skuj­koku mežu
   - labi būs dzīvot Mas­kavā, Permā, Murman- skā, Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā. Tur nebūs zie­mas, bet daba līdzināsies
   Kanāriju salām. Rietumeiropā būs mazliet aukstāks, bet silts pietiekami.
   -   Es visu mūžu esmu gribējusi aizbraukt uz Kanāriju…
   -   T… s… s…, - nošņāca Seļiverstovs, iejuzdamies Cerbera lomā. - Cln kas notiks ar Austrāliju?
   -   Man šķiet, ka Austrālija mainīsies maz. Bet es domāju, ka no jūras atkal pacelsies milzīgais bijušās Atlantīdas galvenais kontinents, kura galējie punkti būs Austrālija un Lieldienu sala, - es hipotētiski prātoju, grozīdams globusu. - Šis lielais kontinents ietvers sevī visas tagadējās Mikronēzijas, Polinēzijas, Indonē­zijas, Jaunzēlandes, Filipinu, Jaungvinejas, Havaju un Maršala salas.
   -    Ņemiet vērā, - Seļiverstovs pacēla rādītājpirkstu, - ka nevajag jaukt Atlantīdu ar Atlantijas okeānu.
   Visticamāk, ka Sahāra pār­vietosies uz Āfrikas dienvi­diem
   - Starp citu, - es piekrītoši piebildu, - Atlantīdai, kas pastāvē­ja aptuveni pirms miljons gadiem, bija daudz kontinentu un salu. Galvenais kontinents atradās Klusajā okeānā un ietvēra sevi ari Austrāliju. Šis leģendārās Atlantidas kontinents saskaņā ar Blavatskas teikto nogrima pirms 85 000 gadu. Tas bija Pasaules Plūdu laikā, ko izraisija Zemes ass pārvietošanās.
   Baikāla rajonā dzivos ana­kondas un citi tropu dzīv­nieki
   Maskavā nebūs ziemu
   Tāds acimredzot izskatījās Atlantidas konti­nents
   -   Bet kāpēc Atlantijas okeānu sauc vārdā, kas tik ļoti atgā­dina vārdu Atlantida? - vaicāja Tatjana.
   -   Lieta tā, ka tieši Atlantijas okeānā, domāju, Bermudu trij­stūra rajonā, bija liela sala, uz kuras pēc Pasaules Plūdiem, tāpat kā Mūžīgajā Kontinentā, atlanti varēja izdzivot (bet varbūt atlanti uz turieni pārcēlās no Mūžīgā Kontinenta!). Šo salu, izmantojot senus manuskriptus, aprakstījis dižais Platons, tāpēc ezoteriska- jā literatūrā to sauc par Platona salu. (Jz Platona salas atlanti dzivoja ļoti ilgu laiku, viņiem bija kontakti ar āriešiem (ēģip­tiešiem u.c.), un tieši viņi tur dzivoja pirms 850 000-12 000 gadu. Platona sala nogrima pirms 12 000 gadu, kad tajā ietriecās Tīfona komēta. Šīs salas dēļ, uz kuras dzīvoja pēdējie atlanti, okeāns ari ir nosaukts par Atlantijas okeānu. Bet man nezin kāpēc liekas, - es mazliet padomāju,- ka… tagad pēc Zemes ass novirzīšanās un jauniem Pasaules Plūdiem (nedod Dievs!) Platona sala atkal iznirs no okēna dzilēm. (Jn nav iz­slēgts, ka reizē ar to uzpeldēs ari pēdējo atlantu celtās piramīdas un citas būves.
   Tobrīd es pat iedomāties nevarēju, ka pavisam driz, kad būsim ekspedicijā Tibetā, iegūsim ticamas ziņas, ka atlanti uz Mūžīgā Kontinenta dzīvojuši daudz ilgāku laiku un organizējuši tā saucamo jogu valsti.
   -   Dabiski, - es turpināju, - ka, palielinoties sauszemes teri­torijām un parādoties jaunam Atlantiskam kontinentam Klusā okeāna rajonā, celsies okeānu ūdens limenis. Tāpēc zemienēs esošās valstis applūdis. Manuprāt, nogrims Lielbritānija, Holande, Beļģija, Vācijas ziemeļdaļa, Polija, Bulgārija, daļa Itālijas, daļa Ukrainas, daļa Francijas…
   -   Ak kungs, un kā tad smaržas…
   -   Tālāk, - es skaļi teicu, - jānogrimst daļai Sahāras, Kongo, Gabonas, Angolas, Ēģiptes, Sudānas, daļai Saūda Arābijas un Irākas. Ievērojama daļa no Amazones deltas arī pārvērtīsies par
   jūru. Jānogrimst tiem Kanādas rajoniem, kas ir pie Hudzona liča.
   -   Gn kas nogrims Krievijā?
   -     Obas, Pečoras, Jeņisejas, Ojeņokas deltas un Sankt- Pēterburgas rajonā jāizveidojas siltām jūrām. Paplašināsies Kaspijas jūra un applūdinās daļu Volgas, daļu Grālas un daļu Kazahstānas. Man nez kāpēc šķiet, ka Kazahstānas vietā būs tuksnesis.
   -   Pēterburga nogrims?
   -Jā.
   -   Gn kas notiks ar Mūžīgo Kontinentu, - Olga painteresējās.
   -   Es arī gribēju to pavaicāt, - teica Aleksejs, - caur pieri palūkodamies uz Olgu un saņemdams pretī tādu pat skatienu.
   -   Mūžīgais Kontinents vai, kā Blavatska to sauc, Svētā Sala… - es iegrimu domās. - Manuprāt, tas paliks tāds pats, kā bijis… tāpēc
   jau tas ir mūžīgs. Man šķiet… pats nezinu, kādēļ… ka Mūžīgajam Kontinentam ir stipra un cieta ass, kas iet Zemes dzilēs un nav pakļauta magmas kustibai, pārvietojoties Zemes asij. To es ne ar ko un nekad nevarēšu pierādit, bet es tā domāju.
   -   Vai sapratāt, kas notiks ar Zemi, ja tās ass nobīdīsies un Ziemeļpols pārvietosies uz Amerikas Savienotajām Valstīm? - Seļiverstovs pamācoši noskaldīja un, pacēlis galvu, vaicājoši paskatijās uz sievietēm.
   -   Labi būs, un kas tad ir! - atsaucās gaviļniece.
   -    Labi jau labi, tikai mūsu nebūs! Nebūs Maskavas, (Jfas, Parizes, Ņujorkas… būs pavisam citi cilvēki, būs pavisam citas pilsētas, - es skumji noteicu.
   -   Cilvēki no mēģenes, - Olga piebilda, pakasījusi pakausi.
   -  Pareizāk sakot, reklonēti cilvēki, - precizēja Aleksejs, labi zinā­dams, ka neviena no jubileju svinošajām sievietēm neko nesa­pratis.
   Krievijas teritorijā izveidosies vairākas siltas jūras
   -   A… a…

Baikals

   Ieslēdza mūziku. Vīriešiem tā kā bija pienācis laiks lūgt dāmas uz deju. Darbs beidzās. Bet dejot negribējās. Aleksejs paspēra soli uz sieviešu pusi, bet virpām ceļā gadījās Seļi­verstovs, un Alekseja dejoša­nas nodomi izjuka.
   -          Nu ko, meitenes, - es skaļi vaicāju, - jubileja uz pusēm ar ģeogrāfiju? Nu, un kas? Oriģināli! Vai atceraties to lietu ar Baikāla ezeru?
   -          Atceramies! Gn kā vēl atceramies! Jūs tris mēnešus mūs ar to ezeru spīdzinājāt.
   -         Nu, un kur tas atrodas? - es jautri pavaicāju.
   -    Nezinām un negribam zināt, - dāmas vienā balsī atbildēja.
   Bet stāsts par Baikālu ir tāds. Pirms kādiem četriem gadiem, iznākdams no operā­ciju zāles, sastapu savu to­reizējo sekretāri Natašu Ma- kejevu divu dāmu - Guļnaras Perļevskas un Larisas Jurčen- ko sabiedrībā. Viņas par kaut ko sarunājās. Padzēru tēju un nezin kāpēc pavaicāju:
   -   Kur atrodas Baikāls?
   Nataša Makejeva iepleta jau tā apaļās acis un nedroši sacija:
   -   Pie Maskavas.
   Guļnara Perļevska sāka smieties un caur smiekliem izmocīja:
   -   Nu, Nataša, tas nu ir par daudz! Cik tev skolā bija ģeogrā­fijā? Visiem ir labi zināms, ka Baikāls ir Kazahstānā.
   -   Nekas tamlīdzigs, - iebilda Larisa Jurčenko, - Baikāls ir Kirgizijā - skaidri zinu.
   Iepletu acis. Tas, ka sievietes tik slikti orientējas ģeogrāfijā, man šķita pārsteidzoši un interesanti. (Jn es nolēmu izdarīt so­cioloģisko aptauju par to, kur atrodas Baikāls.
   Aptaujāju 100 (Jfā dzivojošas sievietes un 100 viriešus. Tā man izdevās atklāt interesantu «dzimumu» ipatnibu attiecībā uz šā ezera atrašanās vietas zināšanu vai nezināšanu. Vīrieši zināja, kur atrodas Baikāls, un atbildēja:
   -   Austrumsibirijā, blakus Irkutskai.
   Bet krievu sievietes… Vairāk nekā 60% sieviešu vispār nebi­ja nekāda priekšstata, kur šis ezers atrodas, un viņas uz labu laimi pārskaitija visus bijušās Padomju Savienibas ģeogrāfiskos reģionus, sākot no Baltkrievijas un beidzot ar Vladivostoku. Aptuveni 30% sieviešu zināja, ka Baikāls atrodas Sibīrijā, bet jauca tuvākās pilsētas nosaukumu, visbiežāk minot Novosi- birsku. Nedaudz mazāk par 10% zināja, kur Baikāls atrodas.
   Bet pats interesantākais bija tas, ka ši nelielā sieviešu grupa, kas zināja Baikāla atrašanās vietu, drīzāk bija uzskatāmas par neveiksminiecēm personīgajā dzīvē, jo bija vecmeitas.
   Balstoties uz to, es pat izdarīju secinājumu, cik kaitīgi sievie­tei ir zināt Baikāla atrašanās vietu, un kādā reizē skaļi paziņoju:
   -   Miļās krievu sievietes! Pat ja jūs zināt, kur atrodas Baikāls, aizmirstiet to!
   Tādu pat socioloģisko aptauju es izdariju ASV un arī aptau­jāju 100 vīriešus un 100 sievietes. Toreiz es ilgāku laiku uzturē­jos Vašingtonā un Dalasā (Teksasa). Es uzdevu jautājumu:
   -     Kur atrodas Mičigana ezers?
   Vispirms pateikšu, ka Mičigana ezers ir pats lielākais ASV, un tā krastos atrodas Čikāga.
   Eksperimenta rezultāti bija aptuveni tādi paši kā Krievijā un apstiprināja «dzimumu» atšķirības ģeogrāfijas zināšanā. Gandriz 100% vīriešu pārliecināti atbildēja:
   -   Mičigana ezers atrodas ASV ziemeļos blakus Čikāgai.
   Bet amerikāņu sievietes… Gandriz 70% sieviešu vispār nebija nekāda priekšstata, kur atrodas šis ezers, un viņas nosauca pat tik fantastiskus variantus kā Meksika un Pakistāna, pie tam daudzas no viņām domāja, ka Meksika ir ASV štats, nevis atse­višķa valsts. Bet kāda pārdevēja sajauca Ajovas štatu ar Angolu, stāstot, ka tur ir daudz nēģeru. Aptuveni 20% sieviešu zināja, ka Mičigana ezers atrodas ASV ziemeļos, bet nevarēja atbildēt par ezeram tuvāko pilsētu, visbiežāk minot Bostonu, tin arī tikai aptuveni 10% sieviešu skaidri zināja, kur atrodas Mičigana ezers, un diemžēl ari lielākā daļa no viņām bija vientuļas.
   Kādā ballītē, uz kuru mani uzlūdza amerikāņi, es pastāstiju šo stāstu un ari skaļi paziņoju:
   Nataša Makejeva
   - Dārgās amerikāņu sievietes! Pat ja jūs zināt, kur atrodas Mičigana ezers, aizmirstiet to!
   Piezimēšu tikai, ka eksperimenta gaitā es neņēmu vērā to cil­vēku atbildes, kas bijuši šajās vietās - pie Baikāla Krievijā un pie Mičigana Amerikā.
   Šie eksperimenti mani tā pārsteidza, ka par šo tēmu es pat sarakstīju dzejoli. Citēšu šeit dažus fragmentus.

I daļa

   Trīs meitiņas šņabi dzēra, Dziesmai plaši muti vēra. Traki jautri gāja mums. Tad man radās jautājums - Man, lūk, ļoti zināt gribas - (Jn tās nav vis pārgudrības -, Vai jūs zināt to vai nē - Kur ir Baikāls jāmeklē?
   -   Ai, - Nataša atbildēja, - Bērnibā es dzēru tēju, Mums jau skolā galvā dzina. Koļa, teicamnieks, kā zināms, Aši pateica tūlit -
   Vai nu tāds uz mutes krit - Ka to zina liels un mazs - Baikāls ir pie Maskavas.
   Guļnara pie vārda tiek,
   -   Tev gan cobers jāieliek! Ai, Nataša skaistākā,
   Tu jau nesajēdz nekā. Tu ar savu vidukliti Izskaties patiešām gliti, Tikai zini, miļā mana, - Baikāls rodams Kazahstānā.
   -   Ko jūs, meitenes, te darāt, Runājat pavisam garām, - Atbildēja tām Larisa.
   -   Ak, jūs dumjas gan pavisam - Ezers šis ir Kirgizijā, Vienigais tur vienmēr bija
   Visa Kirgizijā - tajā. Kirgizi ceļ krastos mājas, Tā kā šakāļi tur mit, Zivis ķer, lai ir ko rit.
   Kas man mēli kulstīt lika? Mācība man laba tika. Daiļas visas trejas dāmas,
   Gudras, nelecigas, rāmas, Taču - Baikāls Piemaskavā, Tur, kur kirgīzs tīklā savā Zivis ķer kā šakālis, - Te nu saiet sviestā viss! Vārdu sakot, Emst, beidz Gn uz Kazahstānu steidz.
   Ķēros lietai stingri klāt - Sāku visus aptaujāt. Izrādās, ka ezers mans Dabā bieži sastopams. Baikāls, šķiet, ir Grālos. Baltkrievijā meklē to!
   - Nu, bet, lūk, Vano - gruzīns, Kas patiešām visu zin, Teica, Baikāls ir Telavi, - Vēstīja reiz Svēta arī. Labi sacits, neko darīt - Vano pareizo iet taku - Baikāls - Pēterburgai blakus.
   Gzbekijas dēls Karimovs, Kuram sieva mūsu Rimma, Stāstija, ka reiz ar traļiem Arālā tam gājis zaļi, Lidzās - Baikāls bija placis, Viņa suns tur valgmi lacis. Sirdarja, tā iztek ārā, Angāra tikt iekšā kāro Arālūdentiņu tempt,
   Visu dabu postit te. Vārdu sakot, Arāls žūs, (Jn tur Baikāls vainigs būs. Nu, bet mūsu dakterite Venera, visnotaļ glita, Tomēr saka - viens ir tas. Kur gan ezeru šo rast? Ļaudis teic - tur blakām Birska, Ai, ne tā, - Novosibirska.
   Kur gan atrodas Baikāls? Varbūt pateiks aksakals? Viņš nevienam nepiekrit - Kosmosā šis ezers vid! Tikai, lūk… nav Irkutskas. Atbildei tā kā par maz.

II daļa

   Atlidoju Vašingtonā, Klusi jautāju, ko domā, Kādai dāmai augstas slakas, Lai tā man no tiesas saka - Kur pie jums leiks Mičigans? - Mani nebaida pat gans, Atbild, - Anglijā to rast, Lidzās Ņujorkai tā krasts.
   - Bet kur Čikāga ir jums? - Skaļāk skan mans jautājums, Šoreiz visai izbrinits.
   Dāmai tas nav miglā tīts - Saka - tur es divreiz biju, Ezeru pat saskatīju, Meksika - tā saucas štats, Tur tas ezers ir viens pats, Traku vēju sakults viss. Krastos tā kā šakālis Meksikānis dzīvo vien, Zivs tam tīklos iekšā lien.
   Kas man mēli kulstīt lika? Atkal mācība man tika. Gudras dāmas šeit no tiesas, Lai gan skaistas, kuplas miesās, Bet kad galvā galigs sviests, - Meksikānis apmeties Čikāgā, kas Piemaskavā, - Tad es jūtu - labi nava. Tā ka vienreiz, Ernest, proties CIn uz Pakistaņu dodies.
   Tomēr ķēros lietai klāt -
   Sāku visus iztaujāt.
   Sapratu drīz - mičigani
   Tā kā dabā huligāni
   Visur izplatīti plaši.
   Kalifornijā - rod aši.
   Bet tad saka kāda mis -
   Jūs man ticiet, tiešām, plīz,
   Man viens ebrejs, vārds tam Zino,
   Apgalvoja, ka viņš zinot,
   Ka ir Izraēla tajā.
   Zino ļoti ticēt vajag - Ebrejietes krastos mit, Arābus steidz aplaupit, Kaut no krievu zemes plašās Nesen ieradušās pašas.
   Mūsu kovbojs Rodnejs Džonis Neapstridamā teic toni - Viņam neliek mieru doma - Esot tāda upe - Dona (Jn tā sākas Mičiganā, Beigas - Atlantijā mana. Nu, un krievu submarini, Katrā krava - simt marinas, Zagšus Mičiganā brauc, Krastā izlaiž spiedžu daudz. Viltigas tās un tik skaistas, Ka ik čalim acis laistās. Gn pat mūsu kovbojs Džonis - Nu jau klusinātā toni - Stāsta, ko viņš redz un domā - Tās ir baigās šausmas - Dona. Nu, bet Džekijs, pederasts, Ģeogrāfiju zin tas, Saka Džonim - tas ir garām, Vai tur Donu atrast varam! Amazone ārā plūst, Atlantijā galu gūst.
   Braziliešu submarini Nevizina vis marinas.] - Kur gan ir šis Mičigans?
   Lai man rokā būtu gans! - Saka viņam pēkšņi Džonis Savā skarbākajā toni. - Viņš ir rašn, viņš ir spiegs! Lai ne smakas nepaliek! Kāds mūs piečakarēt licis - Mičigans ir Donas licis!
   Tikai, lūk, nav Čikāgas. Atkal zināms nav nekas. [2]
   Dzejoļa trešo daļu, kur notiek sievietes laimes analizē atka­rībā no tā, cik labi viņa zina ģeogrāfiju, es nolēmu lasītājam aiz- taupit. Tur ir pārāk daudz nopietnas filozofijas. Bet nopietnibas šajā grāmatā jau tāpat ir ļoti daudz. Vēl vairāk, patiesībā jau nopietnība, filozofija un piedzivojumi tikai tagad sākas.
   Bet tajā jūnija vakarā, kad mēs ar Tatjanu, Olgu un Alekseju, noguruši no saspringtās domāšanas par seno cilvēku traģisko vēstījumu, sēdējām kopā ar sievietēm, kuras arī bija nogur­dinājušas dzimšanas dienas svinības un Sergeja Seļiverstova Cerbera loma, es domāju par to, ka sievietes psiholoģiskajā ziņā tomēr ļoti atšķiras no viriešiem. Tas, protams, neattiecas tikai uz viņu hipertrofēto interesi par smaržām vai Baikāla uzdoto miklu, bet pirmām kārtām uz to, ka sievietes vairāk dzīvo ar dvēseli, akcentu liek galvenokārt uz jūtām, kuras izraisa kaut kāds pavisam muļķigs faktors, un pievērš maz uzmanības tādiem konkrētiem faktiem kā kaut kāda objekta ģeogrāfiskā atrašanās vieta.
   Bet jūtas pirmām kārtām ir zemapziņas atribūts, ko iedarbina cilvēka dievišķais iekšējais Es. Tāpēc sievietes it kā ir tuvāk Dievam un daudz retāk nekā virieši ir tādu ļaunu darbību iemesls kā kari un tamlīdzigas lietas. Bet sikais sieviešu sašutums un asaras par slikti domātu padomu, pērkot kažoku, vai par to, ka ari kāda cita sieviete smaržojas ar Kenzo, ir piedodams - tas viss ir miļi un cilvēcīgi.
   -    Pēc jūsu jautājumiem par Baikālu mēs jutāmies tādas muļķes! Bet pēc tam, kad jūs pastāstījāt, ka tikai nelaimigās zina, kur tas atrodas, mēs ne tikai negribam to zināt, mēs pat baidāmies braukt uz turieni, - smiedamās teica gaviļniece.
   -   Nu - un labi. Taisāmies uz mājām. Vai šoferis jau mašīnā?
   -Jā.
   Kāpjot lejup pa kāpnēm, aizmugurā atskanēja balss:
   -  Visu vakaru tas vien bija jāklausās - 6666. Starp citu, viņai vajadzētu nopirkt kažoku par 6 tūkstošiem 666 rubļiem.
   Seno cilvēku traģiskā vēstījuma sātaniskais elements
   Kamēr mēs ātrās palidzibas mašinā izvadājām cilvēkus pa mājām, es ērti iekārtojos stūri un atkal sāku domāt par seno cil­vēku traģisko vēstijumu.
   Kad beidzās visas pārdomas par mūsdienu cilvēka fatālo lik­teni iespējamās Zemes ass nobides laikā (nedod Dievs!), ko papildināja analīze par atlantu izdzīvošanu šajos apstākļos, mani pārņēma ģenētiskas nepilnvērtibas sajūta reizē ar domu, ka Dievs mūs ir apdalījis, kas negaidīti pārauga sašutumā. Kāpēc? Es mēģināju koncentrēties, lai izprastu sašutuma iemeslu, un tikai otrajā vai trešajā mēģinājumā sapratu, ka iemesls ir tik banāls un vienkāršs, ka man pat neērti par to runāt, kur nu vēl atkārtoties. Tas ir tāpēc, ka mūsu sabiedrībā ir pārāk daudz mēra sajūtu zaudējušu un «pārēdušos» cilvēku vai, kā mēdz teikt, tādu, kas slimo ar zvaigžņu slimību. Šiem cilvēkiem pat
   Sievietes ir tuvāk Dievam un daudz retāk nekā vīrieši ir ļaunu darbu iemesls
   acis ir citādas, kaut kādas sātaniskas, kas ignorē visu sev apkārt un staro pašmīlas pilnas. Šiem cilvēkiem viss Mans šķiet dievišķi pilnīgs, droši vien arī taisno zarnu ieskaitot.
   Zvaigžņu slimība visbiežāk rodas tad, kad cilvēks sabiedrībā ieņem lidera pozīcijas. Tāpēc atbilstoši viņu vadošajai lomai šādu slimnieku izraisītais ļaunums pieaug ģeometriskā progre­sijā. Lai to saprastu, iztēlojieties, ka uzņēmumu vai valsti vada garīgi slims cilvēks, piemēram, šizofrēniķis. Pie šizofrēniska rak­stura divainibām vēl var pierast, zinot laiku, kad šefa uzvedībā parādīsies novirzes un kādas tās būs, bet piemēroties šādas zvaigžņu slimības pārņemta cilvēka sātaniskajai būtībai nav
   Mēs nezinām, kur ir Baikāls!
   iespējams, jo nav iespējams visu laiku tikai iztapt, izdabāt un būt par pelēko peli, apspiežot sevī visu labo.
   Bet galvenais Jaunums, kas nāk no zvaigžņu slimības, ir tas, ka Dieus - uiltvārdis, piemēram, naftas karaļa vai kādā citā vei­dolā, pārvēršot cilvēkus par iztapoņām, varmācīgi novērš tos no īstā Dieva, liekot šķēršļus garīgai izaugsmei. Tikai vara pār cil­vēkiem, un vara par katru cenu. Šajā situācijā iztēlojieties, ka smalkās enerģijas apbrinojamās tehnoloģijas, kas pirmām kārtām balstās uz Gara spēku un cilvēka dievišķo būtību, nonāk zvaigžņu slimības pārņemto rokās - viņi nekavējoties pārvērtīs tās par savas personīgās varas noturēšanas un palielināšanas ieroci. Pietrūks garigo bremžu. Ar zvaigžņu slimību lielākā vai mazākā mērā slimo milzīgs skaits cilvēku, un pat atsevišķas val­stis (pašreiz pēc PSRS sabrukuma - Amerikas Savienotās Valstis) saslimst ar šo kaiti. Tiks radīts ārkārtīgi spēcīgs psi- hotronais ierocis, tiks klonēti briesmoņi… un atmaksa par to būs Zemes pašattīrīšanās, pārvirzot savu asi par 6666 kilometriem, un kārtējie Pasaules Plūdi būs klāt. Zvaigžņu slimības pārņemtie pazudinās visus pārējos.
   Kāpēc es, sākdams rezumēt pārdomas par seno cilvēku tra­ģisko vēstījumu, pēkšņi sāku domāt par zvaigžņu slimības pār­ņemtajiem cilvēkiem un secināju, ka tieši viņi ir ciluēku sa­biedrības inde, kas var novest pie globālas katastrofas? Varbūt šīs nenovīdīgās, skaudīgās un savtīgās pašmirdzošās zvaigznes man ir tā apnikušas, ka es, jūtot personīgu nepatiku, sabiezinu krāsas un pārvērtēju viņu kaitīgo nozīmību. Bet varbūt man ir taisniba. Dzive rādīs.
   Vienalga, vai man ir taisnība vai nav, man šķiet, ka seno cil­vēku traģiskais vēstījums skaitļu 6666 veidā, kas mums nodots ar svētā Kailasa kalna augstumu un liecina par Zemes spēju pagriezties par tikpat kilometriem, skaidri norāda uz vēl vienu aspektu - sātanisko. Es ceru, ka lielākā daļa no mums tic
   Zvaigžņu slimība
   Sātana, Velna un pārējo ļauno spēku esamībai, ko zinātnieki sauc par negatīvo psihisko enerģiju. Šie sātaniskie spēki cenšas iemitināties cilvēkā, vispirms radot tikai zvaigžņu slimības pazīmes. Ja sātaniskās enerģijas cilvēkos kļūst pārāk daudz, tā jau sāk iedarboties uz Zemi kā dzīvu būtni, uz Zemes Garu, tāpēc Zemei rodas nepieciešamiba attīrīties no sātaniskā pirm­sākuma.
   Kā attīrīties no sātaniskās enerģijas? Atbilde ir tikai viena - pagrieziens par 6666 kilometriem. Kāpēc tieši par 6666 kilo­metriem? To acimredzot ir noteicis Raditājs.
   Tāpēc ari skaitli 6 tautā uzskata par sliktu skaitli, 66 ir vēl sliktāks, 666 - vēl sliktāks, bet 6666 - ipaši slikts. Skaitlis 6666 ir globālas katastrofas vai apokalipses skaitlis, kas sāk dar­boties, kad sātaniskais pirmsākums Zemes iedzīvotājos ir iesakņojies bezgala stipri.
   No sātaniskā faktora, ko simbolizē skaitlis 6, cilvēks var atbrīvoties pats, no 66-cilvēku grupa (valsts), no 666- visa cil­vēce kopā, bet no 6666- tikai ar planētas Zemes palīdzību. Nez kāpēc man galvā ienāca ši doma, bet es to atbīdīju nostāk, lai šodien pie tās vairs neatgrieztos.
   Ja balstāmies uz domu, ka Zeme no sātaniskā faktora atbrīvojas, pagriežoties par 6666 kilometriem, tad var pieņemt, ka sešnieki nav sātaniski, bet gan pozitīvi skaitļi, jo ir saistiti ar atbrīvošanos no sātaniskās enerģijas. Kāpēc gan tautā tos uzskata par sātaniskiem?
   Atbildēt uz šo jautājumu nav viegli. Ticigie cilvēki zina, ka ikviena atbrīvošanās no sātaniskās enerģijas ir saistita ar ciešanām. Tāpēc cilvēkiem, ciešot un jūtot sātana izdzīšanu no sevis, šie no zemapziņas dzilēm uzpeldējušie un mums neizpro­tamā veidā ar smalkās pasaules likumiem saistītie sešnieki rada asociācijas ar sātaniskiem skaitļiem. Iespējams, ka šajā sakarībā sešnieki ir atbrīvošanās skaitļi no sātaniskās enerģijas,
   lai gan sātaniskais elements tik un tā sešniekos ir, ja jau reiz tas tika pielaists pie Dvēseles un tas ir jāizdzen.
   Nevar izslēgt ari, ka sešnieki patiesībā tomēr ir sātaniski skaitļi, bet Zemes atbrīvošanās no sātaniskās enerģijas, pagriežoties par 6666 kilometriem, ir filozofijas nolieguma nolieguma likuma mehānisms. Tas nozimē, ka sātaniskais elements tiek izdzits, radot mehānismu, kas lidzigs sātaniskajam, bet noliedz to.
   Starp citu, nolieguma nolieguma likumu samērā bieži izman­to psihoterapeiti, ārstējot neirozes. Tiek atrasts kairinošais fak­tors, kas izraisa neirozi. Pavisam nesen, kad es biju ārkārtīgi noguris, katru dienu strādājot lidz trijiem naktī, mani ļoti paze­moja kāds cilvēks, un man sākās neiroze, kuru sajutu kā īpat­nēju kamolu dvēselē. Zāles nelīdzēja. Mani izārstēja psihote-
   Sešnieki ir skaitļi, lai atbrī­votos no sātaniskās ener­ģijas, lai gan … sātaniskais elements tik un tā sešnie­kos ir, ja jau reiz tas tika pielaists pie Dvēseles un tas ir jāizdzen
   rapeits Jevgēņijs Ivanovičs Maksimovs, kas piespieda mani atcerēties šo cilvēku, bez mitas atkārtodams: «Nu pamēģini, izsauc man neirozi! Maita tāds!»
   Runājot par sešnieku sātanisko aspektu, nevaru ne apgalvot, ka tie ir saistiti ar sātanisko enerģiju, ne ari dot pozitivu rakstu­rojumu par sešniekiem kā sātaniskās enerģijas izdzinējiem un dvēseles atbrīvotājiem no negativā (sātaniskā) komponenta. Priekš tā mans prāts ir pārāk vājš. Varu tikai pateikt, ka Dieva radītajā pasaulē ikviens dzīves elements pilda vismaz divas funkcijas, kas bieži vien ir pavisam pretējas. Tas var attiekties ari uz nostāstiem apvītajiem sešniekiem. Bet kaut kas šajos sešniekos ir! Ne jau velti svētā Kailasa augstums ir 6666 metri, bet attālums no Kailasa lidz Ziemeļpolam - 6666 kilometri.
   Dārgo lasitāj, vēstījums par sešniekiem (un devītniekiem) saistibā ar Zemes uzbūvi tikai sākas. Šis mistiskās tēmas turp­mākā zinātniskā analīze, no kuras rezultātiem man mati sacelsies stāvus gaisā, būs izklāstīta nākamajās nodaļās, pēc
   kuru izlasišanas mēs visi droši vien iesauksimies: «Paldies jums, Atlanti!»
   Atrās palidzibas mašīna, ar kuru mēs visi braucām, palēcās uz ciņa, un es ar galvu pret kaut ko sāpīgi atsitos.
   - Andrej, netrako, tu taču neved malku! - atskanēja kāda balss.
   Grihējās papļāpāt par kaut ko piezemētāku, piemēram, pa­mēģināt saprecināt Seļiverstovu ar gaviļnieci. Sakopoju visu savu gribasspēku, lai nenovirzītos no domas par sešniekiem.
   «Labāk es mazliet pafantazēšu bez reāliem zinātniskiem pierādījumiem,» domās sev pateicu, «un, turpinot tēmu par sešnieku sātanisko aspektu, centišos pēc kārtas izprast, kāda loma ir vienam, diviem, trim un četriem sešniekiem.»
   Domas savērpās un sāka svaidīties, nevarot atrast tādas mistiski filozofiskas analīzes sākumpunktu, bet, kad mašīna kārtējo reizi palēcās uz ciņa, sākumpunkts iezimējās pats no sevis - ciešanas, par kurām jau runāju.
   Psihoterapeits Jevgēņijs Ivanovičs Maksimovs savā praksē izmanto nolieguma nolieguma likumu
   Jāpasaka bez aplinkiem, ka ciešanām un līdzcietībai Austrumos tiek piešķirta ļoti liela nozīme. Jo vairāk cilvēks cieš, jo labāk, vai Cietiet uz veselību, vai Cilvēks, kas cieš, ir vis­labākais cilvēks - tā tēlaini skan tūkstošiem Indijas skolu pamat­postulātu. Šis skolas ir specializējušās uz ciešanām un piespiež cilvēkus ciest. Ļoti interesanta ir šo ciešanu skolu attieksme pret nabagiem un ubagiem, kuru varētu fomulēt šādi: «Cik laimigi cil­vēki - cieš visu mūžu.» Par galveno ārstniecības metodi šis sko­las uzskata lidzcietibu, kas vispirms saasina cilvēka ciešanas, pēc tam palīdz viņam attīrīties, un tad, beidzot, nāk atvieglojums, jo negatīvā sātaniskā enerģija ir izdzita. Pie tam, jo vairāk cilvēks cieš, jo augstākā pakāpē viņš atbrīvojas no sātaniskās enerģijas.
   Šo divaino Indijas skolu, kas cilvēkus piespiež ciest un tādējādi attīrīties, filozofiskā būtība acīmredzot ir ļoti dziļa un nāk no senatnes, kad cilvēki bija garīgi tuvāki Dievam, saprata, cik bīstama ir sātaniskā faktora uzkrāšanās cilvēkos, jo var novest pie nelaimēm, globālo katastrofu ieskaitot.
   Cik laimīgi cilvēki - cieš visu mūžu
   Bet sešnieki? Man šķiet, ka skaitlis 6 kalpo par sātaniskā fak­tora mērvienību dzivu būtņu dvēselēs un ir noslēpumainās un mums pagaidām nesaprotamās dievišķās smalkās pasaules pastāvēšanas sastāvdaļa - tās smalkās pasaules, kas radijusi To Pasauli, kur būsim mēs visi, un mūsu dvēseles skaidrība tiks mērita ar to, vai tur ir vai nav atrodami šie sešnieki. Tur, Tajā
   Man šķiet, ka skaitlis 6 ir sātaniskā faktora mērvie­nība dzivu būtņu dvēselēs
   Skaitlis 6 simbolizē sāta­nisko faktoru atsevišķa cilvēka dvēselē, un par to ir jāmaksā ar ciešanām
   Pasaulē, mēs kļūsim pa­visam citi, lai gan palik­sim paši, gaidot nākamo reinkarnāciju uz Zemes. Gn, pilnīgi iespējams, mums būs mazliet skumji, ka pagājušajā Zemes dzī­vē esam maz cietuši un neesam varējuši attīrī­ties, izdzenot no sevis sātanisko faktoru.
   Man nav pierādijumu, bet man šķiet, ka pastāv noteikta ar ciešanām saistīta sešnieku rindas gradācija. Proti, skaitlis 6 pats par sevi (tas ir - viens sešnieks) simbolizē sātanisko faktoru atse­višķa cilvēka dvēselē, un par to ir jāmaksā ar ciešanām, izdzenot nega­tīvo sātanisko enerģiju. Ja sātaniskais faktors netiks izdzīts, veidosies fiziska vai gariga slimiba vai - kas ir vēl ļaunāk - zvaigžņu slimiba.
   Skaitlis 66, manuprāt, ir simbolisks grupveida sātaniskā faktora perso­nificējums cilvēku dvēselēs, piemēram, tas varētu attiekties uz kādu valsti. Maksa par to ir tautas pašmocīšanās, ciešot no iekšējām represijām vai karu izraisīšanas. Tādas grupveida sātaniskās ietekmes piemērs varētu būt komunisms, kas Krievijā sākās ar divainu frāzi - Rēgs klīst pa Eiropu, komunisma rēgs, un vācu fašisms ar lozungu - Deutschland ūber alles\ Abas tautas - krievu un vācu - cieta ār­kārtigi smagus pārbaudījumus, kas bija maksa par grupveida zvaigžņu slimību. Vienai bija komunistisks (pasaules re­volūcija), otrai fašistisks (augstākā rase) raksturs.
   Skaitlis 666, manuprāt, ir vispārcilvēciskā sātaniskā faktora simbols un mērvienība. Par to jāmaksā ar cilvēku degradēšanos un pārvēršanos par mežoņiem. Ir cilvēki, kas domā, ka truli un aprobežoti cilvēki ir laimīgāki par gudrajiem. Pajautājiet sev - vai jūs gribētu kļūt aprobežots? Jūs, ne mirkli nedomājot, atbildēsiet - nē. Stulbus cilvēkus, un jo ipaši evolūcijas degra- dantus, nepārtraukti grauž skaudība, bet paša nepilnvērtibas sajūta urda no iekšienes, zemapziņā radot lielas ciešanas, jo zemapziņa atceras senču diženumu un it kā pārmet par sātanisko greznību degradēties. Stulbs degradants, protams, nav
   spējigs to visu saprast un mokošo iekšējo nepilnvērtibas sajūtu pauž ar izmisigu gaudošanu Mēness apspīdētās naktīs u… u… u…, kurā skan viss viņa apvainojums uz tālajiem senčiem, kas nav spējuši atbrīvoties no vispārcilvēciskā sātaniskā faktora un saslimuši ar vispārcilvēcisku, zvaigžņu slimību. Šajā izmisīgajā gaudošanā u… u… u…, ko pavada akmens cirvja vicināšana neredzamā pretinieka virzienā, tiek izpausts dziļi zemapziņā iesēdies sašutums par to, ka zaudēt un iztirgot visus progresa sa­sniegumus var vienā mir­klī, bet to zaudētā limeņa atjaunošanai būs vajadzī­gi simtiem tūkstošiem gadu neatlaidīga darba, kas pilns ar briesmām un pazemojumiem.
   Par mežoni kļuvis cil­vēks nekad nevarēs būt laimīgs, jo Dievs radījis Cilvēku kā saprātigu, in­telektuālu un dievišķu būtni, un dabiskā dishar­monija dvēselē nekad nenorims, spīdzinot, spī­dzinot un vēlreiz spīdzi­not degradantu. Vilks, pele vai varde ir daudz laimīgāki par mežoni, jo Dievs tos ir radījis tieši tādus un šajā sakarībā viņiem ir sava vilka, peles vai vardes dvēseles miers.
   Zinātnisko tehnoloģiju progress ir dabisks un loģisks, bet ari bistams ne tikai tādēļ, ka var tikt izmantots kā masu izni­cināšanas ierocis, bet ari tādēļ, ka cilvēki var sa­slimst ar visu cilvēci ap­tverošu zvaigžņu slimī­bu, kas nes lidzi bais- migu sātaniskā faktora kombināciju no trim seš­niekiem, un tā izpaudī­sies kā neizprotamas sli­mības vai notiks kaut kas pilnigi negaidits (nokritis komēta utt.). Maksa par to būs atlikušās cilvēces degradēšanās un pārvēr­šanās par mežoņiem.
   Man šķiet, ka skaitlis 6666 simbolizē globāla mēroga sātaniskā faktora klātbūtni, kad tas ir iemiesojies ne tikai visā cil­vēcē, bet ari visas Zemes dzives formās, ieskaitot pašu planētu Zemi kā dzivu būtni. Maksa par četru sešnieku sātaniskās enerģi­jas globālu iemiesošanu ir apokalipse, ko izraisa Zemes ass pārvietošanās par 6666 kilometriem. Iet bojā visas Zemes dzivibas formas, ieskaitot cilvēkus (izņemot visu Zemes dzīvības formu un dievbijīgo cilvēku sēklu, kas glabājas Varā), bet pati Zeme iziet caur baismigām ciešanām - sadalās kontinenti, pārvi­etojas magma un daudz kas cits.
   Attiecibā uz globālā sātaniskā faktora iemiesošanos visās Zemes dzives formās man gribētos uzsvērt klonēto mutantu
   lomu, kuri sākumā var tikt raditi pat ar cēlu mērķi - milzigas govis, milzīgi kartupeļi, ārkārti­gi ražigi kvieši u.c. Šādu rokdarbu veidošanas bīs- i tamība slēpjas ne tikai^* tajā apstākli, ka tie satur vielmaiņu graujošos muta- gēnus, bet daudz vairāk faktā, ka cilvēkam nav tiesibu ar gēnu inženieri­jas palīdzību iejaukties Dieva lietās, kas ir radījis visu sabalansēto dabas kompleksu. Lai to ne­darītu, ir ne tikai no sirds jātic Dievam, bet arī jāciena Dieva milzīgais radošais darbs. Pretējā gadījumā Zemē iemiesosies milziga četru sešnieku sātaniskā enerģija ar jau aprakstītajām sekām.
   Par nožēlošanu starptautiskā programma Genoms jau darbo­jas, tās bāze galvenokārt ir ASV, kuru Himalaju jogi sauc par vis­bezdievīgāko valsti pasaulē. Ja šai programmai būs lieli pa­nākumi, tad uz pasaules galu nav ilgi jāgaida.
   - Nu, lūk, vēl viena dāma ir mājās, - atskanēja kāda balss. - Aleksej, pavadi viņu lidz ieejai.
   Mašina devās tālāk. Zem sēdekļa nepārtraukti klabēja kāds dzelzs gabals. Bija jūtams, ka neviens tam nepievērš nekādu uzmanibu. Bet mani šī skaņa sāka nervozēt.
   «Ja es visas tās domas, kas šovakar jaucas pa galvu, pub­licēšu, tad daudzi iesauksies: Bet tu man dod tiešus pierādījumus!
   un uzskatīs mani par kaut ko lidzigu šim klabošajam dzelzs gabalam,» es ner­vozi nodomāju.
   Pēc tam saņēmu sevi rokās, pārstāju pievērst uzmanibu klabeklim zem sēdekļa un iedziļinājos domās par to, ka visam nav iespējams atrast tie­šus pierādijumus, ka, atrodot interesantu faktu, piemēram, Kailasa kalna augstuma un tā attāluma lidz Ziemeļpolam relatīvo atbilstību, nepavisam nav nosodāmi loģiski attīstīt šo domu, ieklausoties savā zemapziņā, un iz­darīt vispārcilvēciskus secinājumus. Gudri un dievbijigi cilvēki to sa- Vaj patiesj mēs vjsj esgm jznākušj nQ pratīs, bet tie, kas staigā mēģenes? pa dzīvi ar augstprātīgi
   paceltu galvu, ņirgāsies par domām un loģiku, un tiem droši vien dvēselē jau ir ieperinājies sātaniskās enerģijas sešnieks, liekot uzskatit savas domas par vienīgajām patiesajām visā pasaulē.
   «Kā atpazīt cilvēkus, kuru dvēselē jau mīt sātaniskais ele­ments?» uzdevu sev šo jautājumu un tūdaļ arī atradu atbildi. «Runas par Dievu šos cilvēkus padara nervozus. Viņi spēj pār­ciest nejaušus sprediķus, viņi pat var lūgt Dievu, bet Dieva
   apjautums zinātniskā konteksta viņus tracina. Sešnieks liek sevi manit.»
   Man_nez kāpēc škieĻj^aJaunajai sātaniskajai enerģijai ir 6 IjmenL Par^etj[iem_mē^š_odierLjau runājām*. bet_atlLķjjšie_ divi manam_prātam nav apt verami. Sava prāta vājumu un mazspēju es ipaši skaudri izjutu šā garā un vētrainā vakara beigās, kur seno cilvēku traģiskais vēstijums savijās ar smaržām Kenzo un daudz ko citu.
   Bet viss sliktais sākas ar vienu sešnieku dvēselē! Ja to neizdzen, paškritiski paskatoties uz sevi vai pieņemot patiesi sirsnigu cilvēku palīdzibu, tad šis sešnieks sāk vairoties. Ja seš­nieku kļūs pārāk daudz, agri vai vēlu kvantitāte pāries kvalitātē un sātaniskais ļaunums pacelsies citā limeni - 66. Tikpat loģis­ki var izveidoties limenis 666 un pat limenis 6666.
   «Droši vien tas ir pats svarīgākais, ko atlanti mums gribēja pateikt ar savu traģisko vēstijumu. Viņi mūs brīdināja,» es nodomāju.
   Mašīna apstājās pie manas mājas. Sāku atvadīties.
   Cik daudz es tobrīd vēl nezināju! (Jn cik daudz man vēl nācās uzzināt!
   Bet es nevarēju nojaust, ka šajā vakarā mēs esam pieļāvuši vienu tehniska rakstura kļūdu, kuru atklāsim pēc dažām dienām. Toties šīs kļūdas analīze dos jaunas zināšanas par planētu Zemi un noslēpumaino Dievu Pilsētu.
   -   Taņa, kāpēc tu esi tik domiga? - šķiroties pavaicāju.
   -    Vai patiesi mēs visi esam iznākuši no mēģenes? - viņa vaicāja.

   Tehniskā kļūda, kuru minēju iepriekšējā nodaļā, atklājās šādos apstākļos.
   Bija 1999. gada jūnijs. Clz Tibetu mēs plānojām doties augus­ta vidū. Es ļoti steidzos. Bez milzīgā sagatavošanās darbu apjo­ma (jāsagādā aprīkojums, emblēmas, biļetes, finanses un daudz kas cits) man ļoti gribējās maksimāli pamatīgi pārdomāt visus ar planētu Zemi, pasaules piramīdu un seno monumentu sistē­mu saistitos jautājumus. Sapratu, ka galvenokārt no tā būs
   Rims Anvarovičs Hamzins
   atkarīga Dievu Pilsētas meklējumu ekspedīcijas veiksme. Bez tam biju ieplānojis arī aizbraukt uz Novosibirsku, lai papētītu tā sauktos «Kozireva spoguļus».
   Kā par nelaimi, slimnieku vidū bija izplatijušās baumas, ka es dodos kaut kādā ļoti riskantā ekspedīcijā, no kurienes diezin vai atgriezīšos, un pacienti neatlaidīgi centās pierunāt mani, lai ope­rēju viņus tūliņ, uz karstām pēdām, nevis atlieku operāciju uz rudeni vai ziemu. Manā dvēselē valdīja tāds sajukums, ka es pil­nigi piemirsu savu līdz idiotismam neloģisko paradumu nodar­boties ar zinātni, kad apkārt valda troksnis un jautriba, un nolē­mu uz dažām dienām kaut kur aizbraukt, lai mierīgi varētu kon­centrēties un apdomāt visus satraucošos jautājumus.
   Piezvanīju savam draugam Rimām Anvarovičam Hamzinam - Baškirijas Tuimazinskas rajona administrācijas vadītājam - un lūdzu, lai sagādā man vietu kaut kādā tūristu bāzē. Mēs ari norunājām, ka pēc tam, kad būšu iznācis no savas vientulības, sarīkošu rajona iedzīvotājiem konferenci par mūsu ekspedīcijām uz Himalajiem.
   Ar Rimu Anvaroviču es iepazinos 1990. gadā, kad abi bijām KPFSR pirmā sasaukuma tautas deputāti. Viņš bija izteikts ko­munists, es - mērens demokrāts, bloka «Demokrātiskā Krievija» loceklis. Tomēr mēs sadraudzējāmies, neskatoties uz atšķiribām politiskajos uzskatos. Bet pēc tam… 1993. gada oktobrī, dienu pirms «Baltā nama» apšaudes, daļa deputātu sapulcējās viesnicā «Rossija», lai atbalstītu Krievijas parlamenta locekļus, kas bija bloķēti «Baltajā namā». Daudzi nobijās un neatbrauca, bet daudzi nenobijās. (Jn starp tiem, kas nenobijās, bija arī Rims Anvarovičs. Mani viesnicā arestēja naktī pirms «Baltā nama» apšaudes, piekāva un piecos no rita izlaida laukā, iesperot ar zābaku pa pakaļu. Bet pavisam driz Baškirijas prezidents Murtaza Rahimovs atsūtīja speciālu lidmašīnu, un tā Baškirijas deputātus aizveda atpakaļ uz (Jfu. Varēja aizlidot arī mūsu parla­
   menta locekļi (Boriss Haki- movs, Pjotrs Mors un citi), kuri bija tik daudz izcietuši, ka mans arests uz tā fona līdzi­nājās bērnu nerātnībai. Bet lid­mašīnā bija speciāli mums sūtīts šampanietis.
   Tūristu bāze, kur mani ie­kārtoja Rims Anvarovičs, bija gleznainā Kandirkula ezera krastā. Bet manā istabā bija divas lietas, kas attiecās uz seno laiku pētīšanas tēmu, - ledusskapis «Atlants» un ūdens sildītājs «Sfinksa». Bez tam Rims Anvarovičs, būdams cieši pār­liecināts, ka smadzeņu dar­bībai nepieciešami vitamīni, atveda tik daudz augļu, ka tos nebūtu iespējams apēst pat mēneša laikā.
   -   Paskat, kā dzīve ir mainījusies, - katrā ciematā var nopirkt visus dienvidu augļus, - es nokomentēju.
   -   Mans rajons ir pirmrindniekos. Cilvēki strādīgi. (Jn vispār drīz vien es visu atdošu privātās rokās, - atteica bijušais komu­nists Rims Anvarovičs Hamzins.
   Gzliku uz galda globusu, sakārtoju papirus, grāmatas un sēdos pie darba. Pa atvērto logu ielidoja zīlīte un mierigi apsēdās uz globusa.

Laimīga tehniska kļūme

   Centos sakārtot domas par iespējamo Ziemeļpola novir­zīšanos par 6666 kilometriem uz vietu, kur atrodas Velna tornis (ASV). Biju pārliecināts, ka attālumi Kailass - Ziemeļpols un Ziemeļpols - Velna tornis ir vienādi, proti, 6666 kilometri. Pa­skatījos uz globusu un… pēkšņi man likās, ka nav vis vienādi. Vēlreiz uzmanīgi paskatījos uz globusu, bet sajūta, ka šie attālu­mi nav vienādi, pieņēmās spēkā.
   Paņēmu elastīgu mērlenti, no jauna izmērīju attālumus un pārliecinājos, ka uz lielā globusa attālums no Kailasa līdz Zie­meļpolam ir par 5 centimetriem lielāks nekā no Ziemeļpola lidz Velna tornim. Mērīju vēlreiz - atkal tas pats.
   - Vai tad es prātā biju jucis, vai, kad toreiz mēriju?! - skaļi
   iesaucos, izbaidīdams zīlīti. - Nu, bet kāpēc kļūdījās Tatjana, Olga un Aleksejs? Viņi taču ari mērīja!
   Dvēselē iezagās neapmierinātiba, savilkās kamolā un sāka mani mocīt. Lai nomierinātos, aizgāju lidz ezeram, aizpeldēju kādus 300 metrus, bet, peldot atpakaļ uz krastu, sapinos ūdens­zālēs un gandriz nosliku. Dvēseles apjukums neatkāpās.
   Nolēmu piezvanit uz (Jfu, bet telefonu centrālē pateica, ka vakar kaut kur nogāzies stabs un pagaidām ar (Jfu sakaru nav.
   Sanervozējos pavisam, devos uz savu istabu, izdzēru pusglāzi šņabja, bet miera nebija. Devos uz 7 kilometrus attālo kaimiņu ciematu ceribā tomēr sazvanīties ar (Jfu un parunāties ar Alek­seju, Olgu vai Tatjanu. Soļodams pa putekļaino ceļu, naidigi skatijos uz telefona stabiem, kuriem piemit tendence gāzties. Mani nepārtraukti mocija doma, ka sabrūk hipotēze par to, ka visi Zemes 6666 punkti ir bloķēti ar piramidām vai senatnes monumentiem.
   «Četru sešnieku sākumpunkts atrodas Tibetā, un uz tā ir milzīga piramida (Kailass),» es domāju. «Nevar izslēgt arī iespēju, ka uz nākamā punkta 6666, un, proti, uz Ziemeļpola, zem ūdens arī atrodas kaut kāds pagātnes monuments. Mēs domājām, ka nākamais punkts 6666 ir iezimēts ar Velna torni, bet vēl nākamais - Lieldienu sala - ar akmens milžu statujām. Viss bija tik skaisti! Bet… Velna tornis nav uz punkta 666&. Punkts ir Teksasas štatā (ASV) — krietni vairāk uz dienvidiem.
   No krūmiem pēkšņi ar troksni izlidoja rubenis. Es satrūkos.
   - Jāsazvanās ar (Jfu, - skaitīju pie sevis kā Tēvreizi, - lai internetā apskatās - varbūt tur, Teksasā, ari ir kāds senatnes monuments? Jāpaprasa, kāpēc mērot kļūdijos ne tikai es, bet arī Olga, Aleksejs un Tatjana. Beidzot tiku lidz ciematam, atradu pastu, uzzināju, ka vairāk neviens stabs nav nogāzies, un varēju piezvanit uz (Jfu. Klausuli pacēla Aleksejs. Noklausījies manu stāstu, sāka mani pārliecināt, ka ne par kādu kļūdu nevar būt ne runas. Pienāca ari Olga ar Tatjanu un ari sāka pārliecināt mani, ka kļūdos.
   -   Kā tad mēs varam pārbaudīt! Globusi un lielās kartes taču ir tur - pie jums! - Olga centās pārkliegt klausulē dzirdamos sprakšķus un krakšķus.
   Beigu beigās norunājām, ka rit viņi atbrauks pie manis un paņems līdzi mazo datoru Note book, lai tiktu internetā.
   Soļodams atpakaļ uz bāzi, protams, jutos neērti, ka esmu piespiedis cilvēkus pamest savas ģimenes un savus darbus, lai nobrauktu 200 kilometrus un palīdzētu man tikt skaidrībā par pieļauto kļūdu.
   «Rīkojos kā tāds barons, izmantoju Centra direktora statusu!» pie sevis nodomāju un, nikni iespēris uz ceļa gulošajam akmenim, palēcos aiz sāpēm.
   Pamazām nomierinājos un sāku domāt, kāds ir mūsu kļū­dīšanās cēlonis. Mērot 21 centimetru, kas uz mūsu globusa at­bilst aptuveni 6666 kilometriem, esam kļūdījušies gandrīz par 5 centimetriem. Pie tam visi četri! Toties… mēs atradām Velna torni, par kuru, dzīvodami Krievijā, neko nezinājām.
   -   Kaut kāda mistika! - es nevarēju novaldīties. - It kā kāds speciāli būtu licis mums visiem kļūdīties, lai pievērstu uzmanību Velna tornim. Pretējā gadījumā mēs to nebūtu iekļāvuši Zemes piramidu un senatnes monumentu sistēmā.
   Protams, es no sirds ticu, ka pasaulē nav nekā nejauša, ka visas zinātnieka domas nāk no zemapziņas dzilēm un tās stimu­lē cilvēka dievišķais iekšējais Es, kas uztver Augstākā Saprāta mājienu. Vienmēr un visur es atkārtoju, ka nav ģeniālu un talan- tigu cilvēku, ir darbīgi cilvēki ar tiru dvēseli, kuriem Dievs dod zinātniskas domas intuitīvu mājienu veidā. Nevaru novērtēt, cik tīras ir mūsu dvēseles, vismaz manā dzīvē ir bijis daudz muļķību un grēku, tomēr, ne sekundi pešauboties, varu teikt, ka mēs visi četri esam ļoti darbīgi cilvēki. Tāpēc ari Dievs deva mums… šo
   kļūdu, kas aizveda mūs tieši pie Velna torņa. Dievs vienmēr ir oriģināls!
   - Nu gan uz globusa veidosies interesantas lietas! Būs ļoti interesanti! Ļoti! - tā runādamies ar sevi, pieliku soli, un man kļuva jautrāk.
   Jau sāku ilgoties pēc jaunas smadzeņu vētras, bet tobrīd es vēl nezināju, ka tieši šī «laimīgā kļūda» drīz vien mūs novedīs pie secinājuma, ka 6666 un 9999 ir «planētas sāpju punkti», no kuriem visai oriģinālā veidā tiek novirzīta negatīvā enerģija, bet Tibetas Dievu Pilsēta, kuru mēs dosimies meklēt, nebūt nebūs vienīgā tāda uz Zemes.
   Ticis līdz bāzei, ceļmalas peļķē noskaloju putekļainās kro- senes un pamatīgi nobaidīju vardi.
   «Ari Dieva radība! Šķietami nekur nederīgās un nevajadzīgās ~ļ vardes radišana acīmredzot arī ietilpa ārkārtigi sarežģītajā *
   dzivibas veidošanas programmā, kur viss ir sabalansēts - sākot ar šo lēkājošo abinieku un beidzot ar visas planētas «sāpju pun­ktiem».» Šī doma uzplaiksnīja un tūliņ pat pievērsās hipotēzei par Dievu Pilsētu un tās radošo lomu Zemes dzīvē.
   Vakaru es pavadīju pie televizora, vienlaicīgi bez kādiem rezultātiem pētīdams globusu. Nākamajā dienā atbrauca Alek­sejs un Tatjana. Viņus atveda Rišats Bulatovs.
   Rišats Bulatovs, medicīnas zinātņu kandidāts un viens no mūsu Centra vadošajiem ķirurgiem, man ir ļoti tuvs un dārgs cil­vēks. Zinātnes pasaule ir ļoti nežēliga, bet ķirurgu pasaule vēl bez tam ir nenovīdīgi cietsirdīga, šai ziņā līdzinoties mākslai, jo ķirur­gi apskauž ne tik daudz zinātniskos nosaukumus, kā ķirurga rokas. Bet rokas, kā zināms, ir no Dieva. Kad Maskavas komisija
   kopā ar Gfas Acu slimibu ZPI direktoru samina, nolīdzinā­ja līdz ar zemi un apspļaudīja mūsu jauno ķirurģijas virzienu, bet mani pārvērta par tukšu vietu, Rišats Bula­tovs, ne mirkli nedomā­dams, saistīja savu likteni ar šo tukšo vietu, un viņu vadi- ja vienīgi cilvēka godajūtas un draudziba, tāpat kā Amiru Saļihovu un citus, par kuriem es jau rakstiju. Nesen Rišats nodzina bārdu un kļuva svešs un nepazīs­tams, bet tūliņ sāka audzēt bārdu no jauna.
   - Nu izmērīsim to attālu­mu no Ziemeļpola līdz Velna
   tornim un salidzināsim ar attālumu no Kailasa lidz Ziemeļpolam, - es teicu, paskatoties uz Alekseju un Tatjanu.
   Pēc mērišanas abi pa­cēla galvu no globusa un neizpratnē skatijās uz mani.
   - Skaidri atceros, ka mērot pirmoreiz trāpiju Vaiomingas štatā (ASV), bet tagad - Teksasā, pie Sanantonio pilsētiņas, - Aleksejs bija pavisam
   apmulsis. - Vaiominga ir daudz vairāk uz ziemeļiem. Tirā ap- mātiba, vai, būs bijusi!
   -   Tas ir ļoti divaini, - piemetināja Taņa. - Starp citu, tagad mēs trāpām uz vietu pie Sanantonio, kas saucas Odesa. Ame­rikāņu pilsētiņa, bet mūsu nosaukums - Odesa.
   Droši vien uz turieni pārcēlās Odesas ebreji un apmetni nosauca dzimtajā vārdā, - Rišats Bulatovs izmeta repliku.
   -   Tad gan viņi ir izvēlējušies labu vietu - punktu 6666, - atsaucās Aleksejs.
   -  Paskatisimies internetā, varbūt dabūsim vairāk informācijas par šo vietu. Varbūt tur ari ir kāds senatnes monuments, - es ierosināju.
   Ieslēdzis datoru, Aleksejs paziņoja, ka tūristu bāze atrodas bedrē un jābrauc uz rajona centru Tuimazi. Tur arī dabūjām informāciju par šo ASV rajonu.
   Izrādījās, ka amerikāņu pilsētiņa Odesa atrodas uz Eduardsas plato, kura galvenā iezime ir gleznaini pakalni. Blakus esošais Stoktonas plato aprakstīts kā vieta, kur aug ļoti skaisti ozoli, bet tuvumā esošie Glasa kalni - kā vieta, kur aug ļoti gardas vin- ogas. Nacionālais parks Big-Bens (mazliet uz dienvidrietumiem no Odesas) ir pazistams ar gleznainām klintim gar Riograndes krastiem.
   -     Nav nekā interesanta. Kad iegāju internetā ar paroli «Vaiomingas štats (ASV)», kā pirmā ievērības cienīgā vieta ir aprakstīts Velna tornis. Droši vien pie Odesas Teksasā nekādu senatnes monumentu nav. - Aleksejs bija vilies.
   Cik daudz mēs toreiz vēl nezinājām! Driz vien kļūs skaidrs, ka senie cilvēki ir zinājuši par briesmām, kādas rodas, aktivizējoties «planētas sāpju punktiem 6666 un 9999», un «ārstējuši» Zemi, ne tikai bloķējot «sāpju punktus» ar monumentiem, bet arī izveido­jot uz Zemes oriģinālus trijstūrus, pie tam izmantodami matemātikas principu, kura būtība pavīdēja Tatjanas galvā jau tovakar, kad tika svinēta vārdadiena un bija runa par smaržām Kenzo, kad mēs analizējām seno cilvēku traģisko vēstījumu.
   Kad ieradāmies tūristu bāzē un no jauna sākām pētit globusu, Tatjana teica:
   -   Paskatieties, man šķiet, ka attālums no amerikāņu Odesas lidz Velna tornim ir tāds pats kā lidz Meksikas piramīdām.
   -   Gribu piebilst, - es iesaucos, - ka, manuprāt, attālums no Velna torņa lidz punktam 9999 (Atabaskas ezers Kanādā) ari ir tieši tāds pats. Tas nozimē, ka var runāt par tris pilnīgi vienādiem attālumiem starp punktu 9999 (Atabaskas ezers), Velna torni, punktu 6666 (Odesa, Teksasas štatā) un Meksikas piramidām.
   Aprēķini uz globusa un kartes parādīja, ka visi šie attālumi patiesi sastāda 1550 -1700 kilometrus.
   Matemātiskie aprēķini izgaismoja sekojošu ainu. Ja par pamatu ņemam hipotēzi, ka Zemes pusaploce ir 9999 km x 2 = 19 998 km jeb 6666 km x 3 = 19 998 km, tad uz globusa var samērā precizi aprēķināt daudzus attālumus. Cln proti: 6666 km = 60° Zemes apkārtmēra, 9999 km = 90, bet attālums no Lieldienu salas lidz Meksikas piramidām veido 45° Zemes apkārtmēra un ir vienāds ar 4999 kilometriem. Tātad Meksikas piramidas sadala 9999 km lielo attālumu no Atabaskas ezera līdz Lieldienu salai divās vienādās daļās pa 4999 km (9999 km : 2 = 4999 km). [3]
   Ja attālumu no Meksikas piramidām līdz Atabaskas ezeram, kas ir vienāds ar 4999 km, sadala tris daļās, iegūstam 1666 km (4999 : 3 = 1666). No tā izriet, ka attālumi Meksikas piramidas - amerikāņu Odesa (punkts 6666), amerikāņu Odesa - Velna
   tornis un Velna tornis - Atabaskas ezers (punkts 9999) ir vienā­di un sastāda 1666 kilometrus.
   -    Piramidu un senatnes monumentu izvietojumā uz Zemes slēpjas liela jēga. Tikai kāda? Mēs it kā būtu kaut ko uztaustījuši, bet, jo dziļāk ejam, jo vairāk grūtību, - teica Aleksejs.
   -   Bet tomēr ši bija laimīga kļūda! Jā, sistēma kļūst arvien sarežģītāka, bet man šķiet, ka atminējums būs oriģināls un vienkāršs. Šis kļūdas dēļ mēs sapratām, ka ne jau katrs Zemes punkts 6666 un 9999 ir bloķēts ar senatnes monumentiem vai piramīdām, bet tās it kā ielenc šos punktus, un ielenc tādēļ, lai iedarbotos uz tiem ar kaut kādiem mums nezināmiem spēkiem, kas pakļaujas mums nezināmiem likumiem, - es nokomentēju.
   Meksikas un Ēģiptes piramidas dala attiecīgo zemeslodes daļu divās vienādās 4999 km lielās daļās
   -   Ar kādiem nezināmiem spēkiem? - jautāja Taņa.
   -   Esmu pārliecināts, ka tie ir smalkās pasaules spēki, tas ir - smalkā enerģija, par kuru mēs pēdējā laikā tik daudz runājam, atsaucot atmiņā Genādija Sipova un Anatolija Akimova aprēķi­nus, par tās neaptveramo spēku. Bet…, - es aizdomājos, - man nez kādēļ liekas, ka smalkajā pasaulē galvenais ir telpa un laiks. Tieši caur telpu un laiku piramidas un senatnes monumenti var iedarboties uz mūsu zemiti. Bet es par to zinu tik maz! Tik maz!
   -   Mēs tomēr esam mediķi, - nopūtās Aleksejs.
   -   Bet tomēr, - es turpināju prātot, - ja ņem par pamatu to, ka mēs dzīvojam trīsdimensiju telpā, var pieņemt, ka piramidu un senatnes monumentu iedarbības sistēma uz planētu Zemi notiek caur kaut kādām likumsakarībām trijstūros.
   -   Bet jūs taču pats reiz teicāt, ka vienigi piramīdas ir tās, kas vienlaicīgi atrodas gan šajā, gan paralēlajā pasaulē, - atgādinā­ja Aleksejs.
   -   Jā, man tiešām reiz ienāca prātā tāda doma… Nevaru neko pierādit. Nu, bet ja pieņem, ka uz Zemes pastāv arī sešdimensi- ju telpa kā paralēla sešdimensiju pasaule, tad tās pamatā būs sešstūris vai divi trijstūri.
   -    Interesanti, kāda ir tā sešdimensiju pasaule? - ievaicājās Taņa.
   -   Nezinu, Taņa! Domāju, ka planētas Zemes galvenā sastāv­
   daļa ir nevis tās matērija - kontinenti, okeāni, magma un tā tālāk -, bet gan tās smalkais ķermenis jeb, citiem vārdiem sakot, tās fantoms, ko senās reliģijas sauc par Zemes Garu. Tieši caur šo fantomu darbo­jas piramidas un senatnes monumenti un darbojas mūsu trīsdimensiju telpas labā caur trijstūriem saskaņā ar liku­miem, kas saistiti ar skaitļu kombinācijām… Nezinu, kāpēc man tā šķiet… Skaitļiem ir spēks… Tur, smalkajā pasaulē.
   - Atceros, mēs runājām, ka tur, smalkajā pasaulē, viss ir nosacīts! Tur nav iespējams neko aptaustīt, piemēram, glāzi vai ābolu, tur var tikai sajust, - piebilda Tatjana.
   Šajā brīdī man pat prātā nenāca, ka pēc dažām dienām kopā ar matemātiķiem mums izdosies apjaust dažus no šiem trijstūru likumiem, kas… droši vien kļūs mums tuvi un saprotami tad, kad
   nonāksim Tajā Pasaulē un pāriesim citā - smalkā stāvoklī.
   - Droši vien Dievu Pilsēta, ja vien izdosies to atrast, atbildēs uz daudziem jautāju­miem, - teica Andrejs.
   Man briesmīgi gribējās ātrāk doties ekspedīcijā uz Tibetu. Bet pēkšņi man ienāca prātā, ka Dievu Pilsēta nav viena vienīgā uz Zemes, ir jābūt divām (!). Lai pavisam
   nenogrimtu filozofiskās pār­domās, ātri atvairiju šo domu un liku priekšā uz globusa detalizēti izanalizēt punktus 6666 un 9999.
   - Ja Odesas ebreji uzcēla jauno Odesu punktā 6666, - tad vai tikai punktā 9999 nav Žmerinkas? - Rišats Bulatovs nevarēja atturēties no replikas.

6666 - Apokalipses zīme

   Otrās dienas ritā mēs izpeldējāmies Kandirkula ezerā, parunājāmies ar zvejniekiem, cik lieli asari ķeras, noklausījā­mies parastās runas, ka šodien kaut kā neķeras, bet pirms ne­dēļas gan… Tūristu bāzē ņēmos Jeļenas Blavatskas «Slepenajā Doktrinā» meklēt informāciju par Zemes polu nobīdi. Un atradu ļoti interesantu lietu!
   Lūk, ko viņa raksta par Pasaules Plūdiem («Slepenā Doktrīna», II sēj. Antropoģenēze. - R., 1937):
   «Kataklizma, kas izpostīja milzu kontinentu… notika tādēĻ ka pakāpeniski radās traucējumi ass griešanās kustībā» (392. Ipp.).
   «Kad poli izkustējās [ceturto reizi]…» (439. Ipp.)
   No šiem Jeļenas Blavatskas vārdiem izriet, ka Zeme secīgi maina savas ass stāvokli un, pats galvenais, Zemes ass nobīde ir notikusi ceturto reizi !
   Balstoties uz savu hipotēzi par to, ka Pasaules Plūdu laikā
   pirms 850 000 gadu Ziemeļ­pols no Kailasa kalna pārvie­tojās par 6666 km lidz tā pašreizējai atrašanās vietai, mēs no Ziemeļpola atmē­rījām atpakaļ četras reizes pa 6666 km un … atdū- rāmies Lieldienu salā.
   No tā varēja izdarit se­cinājumu, ka pirmais planē­tas Zemes Ziemeļpols bijis Lieldienu salas rajonā!
   No tā varēja secināt ari, ka savas vēstures laikā Zeme ir pārdzīvojusi četras apokalipses un katru reizi Zemes ass ir pavirzījusies par 6666 kilometriem. Pēdējā apokalipse bija Bibelē aprakstītie Pasaules Plūdi.
   Pēdējā, ceturtā apokalipse, kā zināms, iznīcināja Atlantīdu, bet Mūžīgajā Kontinentā izglābās tikai «dievbijīgie» atlanti un agrīnie ārieši. Tieši viņi bija tie, kas deva jaunu atzaru dzivibai uz Zemes, jo saglabāja visu Zemes dzivibas formu sēklu «norobežotā vietā Varā», par ko es jau rakstīju iepriekšējā nodaļā. Šīs apokalipses cēlonis, kā raksta Jeļena Blavatska, bija atlantu, tas ir, ceturtās rases, grēks.
   Bet kas izraisīja trešo apokalipsi, kad iepriekšējais Ziemeļpols no punkta 6666 Indijas okeānā novirzījās tieši par 6666 kilomet­riem uz Kailasa kalnu? Balstoties uz Jeļenas Blavatskas un sena­jās austrumu reliģijās (Bonpo, Gurunama u.c.) izklāstītajām zināšanām un izmantojot parasto loģiku, varētu domāt, ka trešo apokalipsi izraisīja tās civilizācijas grēks, kas dzīvoja pirms atlantiem, tātad dižie lemūrieši vai trešā rase. Vai patiešām arī
   viņi, dižie lemūrieši, nogrēkojās pret māti Zemi un viņa arī tos noslaucīja no Zemes virsas, lai attīrītos? Vai patiešām ari viņi, lemūrieši, klonēja briesmīgus mutantus, tādējādi izjaucot līdz­svaru un harmoniju Zemes dzīvības formās? Gn varbūt dinozauri [4] , lai cik fantastiski tas arī neizklausītos, bija lemūriešu radīti mutanti un viņu negaidīto bojāeju, iespējams, var izskaidrot ar trešo apokalipsi? Vai patiešām…? Vai patiešām…?
   Saprotams, ka es nevaru atbildēt uz šiem jautājumiem, jo manam prātam trūkst šādu spēju. Arī ezoteriskajā un reliģiskajā lite­ratūrā ir ļoti maz ziņu par lemū­riešu civilizāciju, daudz mazāk nekā par atlantiem. Tas ari ir saprotams - Lemūrijas vēsture stiepjas tāltālā senatnē, un laiku lokos izgaist pat leģendas.
   Man kļuva skumji, apzinoties, ka eksistē šis Visuresošais Grēks, kas saindē cilvēku civi­lizācijas. Bet… man ari ienāca prātā doma, ka apokalipses uz Zemes ir attaisnojamas, jo iznicina visus «grēcīgos» cilvēkus, kuru dvēselēs ir kaut kas no velnišķīgā, un atstāj dzīvus tā sauktos «dievbijīgos» cilvēkus. Bet «dievbijīgie» ir tie, kas spēj ieiet somati, izmantojot «tirās dvēseles» enerģiju, un izglābties no apokalipses, iekonservējot savu ķermeni.
   Ja sekojam šai loģikai, tad no trešās apokalipses bija jāizglābjas «dievbijīgajiem lemūriešiem». Nevar izslēgt arī to, ka viņi ir dzivi arī vēl šodien - par to stāsta pārāk daudz faktu un leģendu. Piemēram, leģenda par zemzemes valstībām Sambalu un Aharti, kur dzīvo pārcilvēki, ir sastopama visās pasaules reliģijās, visos Lielo Iesvētīto (Jeļenas Blavatskas, Helēnas Rērihas, Alises Beilijas u. c.) darbos, un šī leģenda pat lika Hitleram censties nokļūt līdz Tibetai, uzņemt kontaktus ar Sam- balas pārcilvēkiem un iegūt zināšanas par «Gara Spēku». Tāpat jāmin arī fakts, ka austrumu reliģijās ir ziņas par «Dievu Dēliem», kas ierodas nez no kurienes, kritiskos brīžos izdara korekcijas cilvēces attistībā un dod zināšanas praviešiem. Gn, visbeidzot,
   varam atcerēties, kā mēs pētijām cilvēces genofondu un faktus par milziga auguma zemzemes pārcilvēkiem, kurus lamas un ipašie cilvēki godbijīgi dēvē par «Viņš» un kas dod telepātisku atļauju ieiet somati alās, apsargājot tās. Bez šaubām, visas šis ziņas norāda, ka lemūrieši ir saglabājušies.
   Ja sekojam šai loģikai, tad otrā apokalipse notika vēl senā­ka Ziemeļpola pārvietošanās dēļ par 6666 kilometriem no mūs­dienu Dienvidpola Antarktidā lidz punktam 6666 Indijas okeānā. Kas to izraisija? Iznāk, ka otro apokalipsi izraisija otrās rases (rēgcilvēku) grēks.
   Kādi viņi bija, otrās rases rēgveidīgie cilvēki? Austrumu reliģijās un Blavatskas darbos viņi aprakstiti kā saprātigi milziga izmēra cil­vēki (augums desmitiem metru), kuru materiālā substance vēl
   bijusi ļoti irdena, un tādēļ viņi varējuši iet cauri sienām. Tās bijušas viendzimuma būtnes, kas vairojušās ar pumpurošanos. Redze līdzinājusies redzei ar «trešo aci». Viņiem bijusi tikai viena acs.
   Ko rēgveidīgie cilvēki no­grēkojās, ja Zemei bija jāpa­griežas par 6666 kilometriem, lai noslaucitu viņus no savas virsas? Neko konkrētu par to literatūrā vēl neesmu atradis, bet turpināšu meklēt - droši vien, ka šis ziņas ir. Daudz uzmanīgāk jāizstudē Bibele, Korāns, Talmuds, austrumu reliģijas un lesvaidito darbi! Visas šīs grāmatas ir sarakstītas specifiskā un mūsdienu cilvēkam grūti uztveramā valodā. Tajos valda kaut kāda cita, mums nesaprotama loģika. Iespējams, ka man ir nācies saskarties ar šim ziņām, bet es tās palaidu garām, jo mani tobrīd nodarbināja cits jautājums.
   Bet es esmu pārliecināts, ka otrās rases rēgveidigo cilvēku dzīve ritēja pēc saviem likumiem un arī viņu pasaulē notika rēgueidīgā ļaunā un labā ciņa, arī viņiem bija sava rēgveidīga milestiba. Un kādubrīd ļaunā sākotne sāka gūt pārsvaru, parā­dījās rēgveidīgie mutanti, daudzi saslima ar rēgveidigo zvaigžņu slimību un… piektajā [5] rēgveidīgajā Zemes dzivibas elementā
   sāka prevalēt velnišķīgā daļa. Šī velnišķīgā rēgoeidīgā enerģija sāka sūkties māmuļā Zemē, traucēt un postīt tās dzīvi un… Zeme atkal pati attīrījās no sava dzimtā rēgvaidīgā piektā ele­menta ar apokalipses palīdzību.
   Kāds bija galvenais grēka cēlonis rēgveidigo cilvēku attīstības laikā? Pēc analoģijas ar to, ka mūslaiku piektās rases cilvēku grēks pirmām kārtām saistās ar materiālas dabas kārdinājumiem par ļaunu garigumam, var pieņemt, ka ari rēgveidīgajiem cilvēkiem arvien stiprākais materiālais kompo­nents likās tik «negaiditi salds», ka varēja novērst tos no iedzim­tās mīlestības pret Dievu, kam par savu radīšanu jābūt patei-
   cigām visām rasēm. Bet bez ticības Dievam iestājas tuk­šums, kuru aizpilda Velns.
   Vai palika kāds dievbijīgs rēgveidigais cilvēks? Loģika saka, ka vajadzēja palikt. Bet kur viņi ir? Es nezinu.
   Firmā apokalipse, ja tur­pinām analizi tikpat secīgi un konsekventi, notika tādēļ, ka pārvietojās vēl senākais Ziemeļpols - no Lieldienu salas līdz vietai, kur tagad An- tarktīdā atrodas Dienvidpols. To izraisīja pirmās rases (eņģeļveidigo cilvēku) grēks.
   Kādi bija šie eņģeļveidīgie cilvēki? Reliģijās, leģendās un pasakās tie tiek aprakstīti ļoti dažādi, ieskaitot eņģelīšus ar spārniņiem. Bet vārds «eņģelitis» glāsta sieviešu dzirdi un ir pat tādu vārdu kā Anželika un Angelīna pamatā. Mūsu centrā kadru daļu vada ļoti skaista sieviete Anželika Bļinova, ar kuru daudzus jautājumus ir atrisināt daudz vieglāk, saucot viņu par eņģelīti. Starp citu, viņa populāro dziedātāju Anželiku Varumu vis neuzska­ta par līdzīgu eņģelītim, lai gan vīriešu domas ir tieši pretējas.
   Bet, runājot nopietnāk, jāatzīst, ka solīdākie pirmās rases eņģeļveidigo cilvēku apraksti (pirmām kārtām jau Blavatskas darbos) dod šādas ziņas. Pirmās rases cilvēki uz Zemes radīti pakāpeniski, padarot garu arvien blīvāku, un tādēļ viņiem bija raksturīga Tās Pasaules viļņveida dzīvības forma, un tai pat laikā viņi jau bija adaptējušies dzīvei uz Zemes. Viņi vēl nebija mate­rializējušies. Viņu izmēri bija milzigi - 60 metru un vairāk.
   Kāds bija eņģeļveidigo pirmās rases cilvēku grēks, ka Zeme noslaucīja tos no savas virsas, pagriezdamās par 6666 kilomet­riem? Atšķirībā no tā, kas attiecas uz rēgveidīgajiem cilvēkiem, par eņģeļveidigajiem reliģiskajā un ezoteriskajā literatūrā var atrast daudz ziņu. Vārdu savienojums eņģeļu, grēks sastopams vai uz katra soja, ari Je|enas Blavatskas darbos. Neapgrūtināšu lasītāja uztveri ar šo daudzo frāžu citēšanu, lai nenovirzītu no šīs nodaļas galvenās loģikas. Vēl vairāk, dārgo lasītāj, es gribētu pavēstīt, ka pie eņģeļveidigajiem cilvēkiem mēs vēl atgrie­zīsimies šīs grāmatas otrajā un trešajā sējumā, un tas notiks pavisam negaidītā aspektā.
   Bet toreiz, 1999. gada jūnijā, Tuimazinsakas tūristu bāzē Baškīrijā, man likās ļoti dīvaini, ka par eņģeļiem ir rakstits tik daudz, bet par rēgveidīgajiem cilvēkiem - tik maz.
   «Divaini, ļoti dīvaini,» es domāju. «Otrās rases rēg- veidigie cilvēki taču evolu­cionārā ziņā stāv mums daudz tuvāk nekā pirmās rases eņģeļveidīgie, tādēļ par viņiem vajadzētu būt vēl vairāk informācijas nekā par pirmo rasi.»
   Šis pirmajā mirklī it kā pavisam nenozīmīgais fakts stingri iesēdās manās sma­dzenēs un atkal uzpeldēja, kad es stāvēju un kā ap­burts skatījos uz Dievu Pil­sētu. Bet pēc tam šis lite­rārajos avotos rodamo ziņu nesamērigums sāka mani mocit pa istam, un atrisinā­jums radās tikai tad, kad bija pabeigta visa ārkārtīgi plašā materiāla analīze par Dievu Pilsētu. Tikai pēc tam es sākšu pavisam nopietni attiekties pret leģendām un
   pasakām par eņģeļiem, sapratišu, cik varena un nozimiga ir šī mums nezināmā Zemes dzives hologrāfiskā forma. Cln vēl man vajadzēs pārsteigumā saķert galvu, kad sapratīšu, ka pirmās rases eņģeļveidigais cilvēks ir atkārtoti radits uz Zemes pēc visām četrām apokalipsēm kā pretsvars mums - piektajai āriešu rasei, ka drīz mēs sāksim viņus redzēt, baidoties un godājot.
   Tomēr arī toreiz tūristu bāzē prātodams par pirmās eņģeļvei- dīgās rases cilvēku grēku, es domāju, ka acimredzot viņu civi­lizācijas dzīlēs ari cīnījās eņģeļveidigais labais ar ļauno un bija eņģeļveidiga Mīlestība. Ar laiku ļaunajam izdevās gūt pārsvaru, parādījās eņģeļveidigie mutanti, daudzi saslima ar eņģeļu zvaigžņu slimību, un velnišķigais eņģeļveida civilizācijas kom­ponents sāka ieplūst māmuļā Zemē. Zeme attīrījās no tā ar apokalipses palidzību, pagriežoties par 6666 kilometriem. Piek­tais - eņģeļveidigais elements tika iznīcināts. Tā bija pirmā reize, kad Zeme iznicināja cilvēci.
   Eņģeļu grēka cēloņi diezin vai slēpās kārdinošajā materiāla­jā elementā, tāpēc ka tā vēl vispār nebija. Pārstāvēdami Zemes dzīvei adaptētu Tās Pasaules viļņveida dzīvības formu, eņģeļvei- dīgie cilvēki, kā man šķiet, saglabāja kontaktus ar To Pasauli, kas bija viņus radījusi, un Zemi uzskatīja tikai par pagaidu uzturēšanās vietu, neapzinoties sevi kā piekto, Zemei nepie­ciešamo elementu. Tā Pasaule viņiem bija daudz tuvāka, tā bija viņu dzimtā vieta. Bet Dievs izdarīja tā, ka eņģeļveidigie cilvēki kļuva par planētas Zemes sastāvdaļu. Šis līdzsvara trūkums, manuprāt, izpaudās tādējādi, ka eņģeļveidigie cilvēki pret Zemi izturējās augstprātīgi, zinādami, ka visās dzīvības formās gal­veno lomu spēlē Tā Pasaule. Bet augstprātībai līdzi nāca visatļautība ar visām no tā izrietošajām sekām (eņģeļueidīgu mutantu radīšana utt.) un velnišķīgā komponenta pastiprinā­šanās eņģeļveidīgajā dzi- uē līdz kritiskajai robežai. Tas ir, reliģijas valodā ru­nājot, eņģeļi nepaklausīja Dievam un negribēja būt par Zemes galveno sa­stāvdaļu.
   Tagad, rakstot šīs rin­das, man gribas dalīties ar lasītāju mūsu zināt­niskajos secinājumos par adaptācijas mehānismu, ar kādu Tās Pasaules kos­miskās dzīvības formas piemērojas dzīvei uz Ze­mes. Bet man liekas, ka tam vēl nav pienācis laiks. Kad tu, lasitāj, redzēsi
   Dievu Pilsētas zīmējumus un fotogrāfijas šīs grāmatas otrajā sējumā, mūsu secinājumi izskatīsies daudz pārliecinošāki. Pa­teikšu tikai, ka šo piemērošanos dzivei uz Zemes mēs nosaucām par kosmiskās hologrammas strukturizāciju telpā un laikā. Bet hologrammu veidoja Dievu Pilsētas piramīdu un spoguļu kon­strukcijas.
   Vai pēc pirmās apokalipses palika ari dievbijīgi eņģeļveida cilvēki? Uz šo jautājumu varu atbildēt pilnigi precīzi - jā. Bet tikai ar vienu ļoti nozīmigu piebildi - pēc ceturtās apokalipses uz Zemes parādijās jauni eņģeļveidigie cilvēki, par kuriem vēl būs runa. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, tikai pateikšu, ka viss ir saistīts ar to, ka uz Zemes ir nevis viena, bet… divas Dievu Pilsētas.
   Pie visa teiktā man vēl gribētos piebilst, ka es neko neap­galvoju. Es vienkārši izklāstu savu domu gaitu, paļaujoties uz
   zinātnisko loģiku un zemapziņu. Vai man ir taisnība vai nav - es nezinu. To izlems Dievs.
   Kamēr es par to visu domāju, mani draugi - Rišats, Aleksejs un Tatjana - ēda Rima Anvaroviča Hamzina atvestos augļus un nez kāpēc pilnīgi ignorēja banānus. īsos vārdos izstāstīju iepriekš aprakstīto un jautāju, ko viņi par to visu domā.
   -   Kad es piedzimu, - teica Rišats Bulatovs, - mani parādīja ciema vārdotājai. Un, kā stāstija vecāki, šī sieviņa uz mana labā pleca esot redzējusi eņģeli. Varbūt viņai bija taisnība, ko?
   -   Mūsu dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā, - savu stāstu sāka Tatjana. - Tēvs uztaisija iekarināmu balkonu, kas bija savienots ar izrakto pagrabu zem grīdas. Tur mums stāv sālīti gurķi un tomāti. Bērnibā mani nekad uz turieni nelaida, baidot, ka tur dzivo spoks. Reiz es tur ielīdu un it kā patiešām ieraudzīju spoku. Nezinu, protams, iespējams, ka tas man rādijās tikai no bailēm.
   -    Bet vispār Zemes apokalipšu periodiskums mums iznāca visai loģisks: katrai cilvēku rasei bija sava apokalipse, - teica Aleksejs. - Kādēļ tā?

Svēta Trīsvienība

   Nākamās dienas ritā, kad atkal devāmies peldēties uz Kan- drikula ezeru, mani neatstāja doma, cik dīvaina ir sakritība starp apokalipšu un cilvēku rasu skaitu.
   - Divaini, ļoti divaini, - es nemitīgi atkārtoju, peldot starp ūdensrozēm. - Rodas iespaids, ka apokalipses ar Zemes pa- griešanos par 6666 kilometriem ir bijušas ieplānotas. Bet kādēļ? Apokalipse taču ir nāve, totāla nāve visām Dieva radībām - cil­vēkiem un visām citām dzivibas formām. Kādēļ tā? Kādēļ nevarēja izraudzīties citu ceļu, lai pretotos velnišķīgajai sākot­nei?
   Kandrikula ezers
   Es jau sapratu, ka no dievišķo koncepciju viedokļa nāve uz Zemes vēl nenozimē pilnigu un absolūtu nogrimšanu nebūtibā, ka tā ir tikai pāreja uz dzivo nemateriālo viļņveida stāvokli, kas raksturīgs šis dzivibas raditājai - Tai Pasaulei. Tādēļ ari Raditājs neuzskata nāvi uz Zemes par kaut ko fatālu un ārkārtigi traģisku. Raditājam fatāls un ārkārtigi traģisks ir grēks visās tā izpausmēs. Grēks baismīgāks par Nāvi? Kādēļ tā?
   Atbilde uz šo jautājumu var slēpties vārdu savienojumā dzimtā Tā Pasaule, istā dzimtene nav Zeme, bet gan Tā Pasaule. Mēs visi esam atnācēji no Tās Pasaules, jo cilvēka galvenā sastāvdaļa ir viņa Gars, kas iemitinās cilvēka ķermeni dzīvei
   6666 - Apokalipses zime. 9999 - Zemes bojāejas zīme
   fiziskajā pasaulē. Pēc ķermeņa nāves Gars (vai iekšējais Es) atkal aiziet atpakaļ uz To Pasauli un, iespējams, atkal atgrie­zīsies uz Zemes, bet izmantos jau pavisam citu fizisko ķermeni.
   Dzimtajai Tai Pasaulei ir savi likumi, kurus mēs apgūsim, tikai nonākot tur. Pareizāk sakot, mēs tos atcerēsimies. Man šķiet, ka Tās Pasaules galvenais likums ir nepieļaut to, ko reliģija sauc visaptverošajā vārdā - par Grēku. Vārdam Grēks ir grūti dot precīzu definīciju, to var tikai izjust, ņemot talkā vēl nenoteiktāko jēdzienu
   patiesums. Ne jau velti mūs pie­velk patiesi un sirsnīgi cilvēki, ko­pā ar kuriem mēs jūtamies labāki, gudrāki, skaistāki, drosmīgāki, bet, pats galvenais, - bezgrēcīgā­ki.
   Kādēļ bērniem vienmēr ir tīras un patiesas acis? Tādēļ, ka Gars, kas ienācis fiziskajā ķermenī*, bērniem vēl ir tīrs, jo tikai nesen atnācis no Tās Pasaules, kur droši vien ir gājis caur dievišķo attīrī­šanos. Bērnu acis atspoguļojas Tās Pasaules tīriba un skaidrība. Audzinot bērnus, mēs it kā iegremdējamies Tās Pasaules tīribā un zemapziņā atceramies to.
   Bet pamazām bērnu acis mainās. Zemes dzīves apstākļos tās kļūst nespodras, tajās parādās dusmas, histēriskums, viltība un… drīz vien tās kļūst par grēka pilnajām pieauguša cilvēka acīm. Kāpēc? Kādēļ uz Zemes tā notiek? Nezinu. Bet esmu pār-
   * Austrumu reliģijas uzskata, ka Gars iemiesojas fiziskajā ķermeni 12.-14. grūtniecības nedēļā.
   Par atmiņām par dzīvi Tajā Pasaulē var saukt saskarsmi ar dzīvniekiem
   liecināts, ka Dievs visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu vecuma gribētu redzēt tīras un skaidras bērnu acis.
   Kāpēc mēs mīlam dzīvniekus un izturamies pret tiem kā pret bērniem? Kāpēc, glaudot kaķi vai suni, sakām tiem tos pašus vār­dus, ko parasti sakām bērniem? Kāpēc vecmeitas iegādājas dzīv­niekus un mīl tos tāpat kā bērnus? Atšķirībā no cilvēka dzīvniekiem Dievs ir uzlicis noteiktus ierobežojumus attiecibā uz radošām iespējām, tie dzīvo instinktu un dabas likumu pasaulē. Paskatieties, kā kaķis spēlē­jas ar noķerto peli. Acis spid tāds bērnišķīgs prieks, ka tajās atspoguļojas kaķa laimes kalngali. Dzīvnieku dvēseles pirmatnējā skaidri-
   ba, ko instinkti un dabas likumi sargā no Grēka, atgādina bērnu dvēseles skaidribu, pēc kuras mēs droši vien skumstam visu pieaugušā cilvēka dzivi, dzivojot un kļūstot arvien solīdāki un materiālā ziņā nodrošinātāki. Par atmiņām par bērnību un To Pasauli var nosaukt saskarsmi ar dzivniekiem. (Jn ari vecmeitām, kas pa ielu pastaigājas ar savu sunīti, nav nemaz tik drausmīgs raksturs, visbiežāk ir tā, ka viņu dvēsele nevar piekrist un samie­rināties ar Grēku, kas cauraudis visu cilvēku sabiedrību, tādēļ viņas sapņo par stipro bruņinieku ar bērnišķīgi tīru dvēseli. Bet tādu ir maz, pavisam maz.
   Vai cilvēka laimei ir noteikta robeža? Ja dzīvnieku laimes kalngalu ierobežo instinkti, tad cilvēku Dievs ir radijis un sūtijis uz Zemes kā pašprogresējošu sākotni. Tāpēc ari cilvēkam pilna laime nav sasniedzama, jo progresam nav robežu. Cilvēks cenšas būt laimīgs, bieži vien sajaucot laimi ar naudu vai varu. Bet cilvēka galvenā laime ir spēja saglabāt bērna patiesumu, kad pat no rita nemazgāta un «apņurcita» seja šķiet jauka un patikama. Tomēr saglabāt bērna pasaules uztveri ir grūti, ļoti grūti. Tas izdodas tikai garīgi stipriem cilvēkiem, kurus mēs
   atpazistam pēc kaut kāda ipaša starojuma acis un iemilam šos cilvēkus bez iebildēm, neraugoties uz viņu ārējo izskatu un vecu­mu, un diemžēl bieži vien cenšamies pievērst viņu skaidro bērna dvēseli mazvērtīgiem materiāliem centieniem. Mēs nesaprotam, ka, esot tādu cilvēku tuvumā, ikviens cilvēks jūtas tuvāks Die­vam, tuvāks tai sākotnējai dzimtajai laimei, ko sauc par Milestibu.
   Ari pats Dievs ir pašprogresējoša sākotne. Pēc harmoniskas un pilnigas Tās Pasaules radīšanas viņš dara lielu dabas evolū­cijas darbu dzivibas fizisko formu apgūšanā un soli pa solim veido harmoniju un pilnību materiālajā pasaulē, tai skaitā ari uz Zemes. Pievērsiet uzmanību vārdiem soli pa solim. Soļi var būt pavisam nelieli, bet var būt arī pavisam lieli, un tos mēs saucam par apokalipsi.
   Vissarežģītākais uzdevums Dabas evolūcijā ir grūtibas apvienot vienā sistēmā trīs dievišķos elementus - To Pasauli, Zemi un Cilvēku. Lieta tā, ka visus šos elementus Dievs ir radijis kā pašprogresējošas Sākotnes.
   Domāju, ka Tā Pasaule milzigi garajā evolūcijas ceļā ir kļu­vusi salīdzinoši pilnīga un harmoniska. Bet Dievs to tika radijis kā pašprogresējošu sākotni! Tāpēc evolūcija nevar apstāties ari, ja sasniegta harmonija un pilniba. Šis progress ir virzīts uz dzivibas fiziskās formas apgūšanu, kura arī jāpadara har­moniska un pilniga. Ne jau velti katrā fiziskā dzivā būtnē, vai tā būtu pati Zeme, cilvēks vai varde, ir ietverts Tās Pasaules ele­ments - Gars, kas mitinās fiziskajā ķermeni. Atgriežoties Tajā Pasaulē (pēc fiziskā ķermeņa nāves), Gara darbošanās fiziskajā pasaulē saņem vērtējumu balvas vai soda veidā. Dievs nedod gariem iespēju mierīgi dzīvot mājīgajā un brīnišķīgajā Tajā Pasaulē un nemitigi sūta «cīņā» uz pagaidām vēl mirstigo pasauli. Pretējā gadījumā iestāsies bezdarbība un dīkdienība un sāksies Tās Pasaules regress.
   Zeme kā dziva materiāla būtne, kurai ir savs Gars, ari, nemiti- gi progresējot, tiecas pēc harmonijas attiecībās ar To Pasauli un ar visu Dzivo Kosmosu. Soli pa solim, apokalipsi pēc apo­kalipses. Acimredzot arī Zeme var kļūt grēcīga, bet viņa zina, ka par to nāks atmaksa, kas saistīta ar skaitli 9999. Bez tam Zeme atrodas pastāvigā kontaktā ar citu pašprogresējošu sākotni - Cilvēku, izjūtot tā ietekmi uz sevi un ari pati ietekmējot viņu. Pie tam vēsturiskā mērogā Zemes ietekme uz Cilvēku ir ārkārtīgi liela, un lasītājs jau droši vien ir sācis par to pārliecināties.
   Cilvēks kā pašprogresējoša sākotne ari tiecas pēc harmonijas ar Zemi un To Pasauli. Būdams vienlaikus Tās Pasaules un Zemes radīta būtne (Gars + Fiziskais ķermenis), cilvēks ir radīts saskaņā ar dievišķo principu «Realizējies pats!». Bet… viņā ir arī plašs «lauks Grēkam», jo cilvēku, pretēji dzīvniekiem, instinkti neierobežo.
   Šo tris pašprogresējošo sākotņu - Tās Pasaules, Zemes un Cilvēka - savstarpējās attie­cības atgādina situāciju, kad kopā salikti trīs līderi, kuriem jādzīvo mierā un draudzībā, tādēļ katram ir kaut kas no savām līderpozīcijām jāzau­dē.
   Ja runājam godigi, tad šādā veidā Dievs ir radījis ideālus apstākļus progresam. Ikviens no «līderiem» it kā skubina pārējos.
   Šajā sakarībā var rasties šaubas, vai cilvēks šajā Trīs­vienībā patiešām ir tik no­zīmīgs. Bet tas tā nav. Atraz­damies uz Zemes kaujas ap­stākļos, Cilvēks ietekmē To Pasauli, pakļaujot pārbau­dījumiem savu Garu un tā­dējādi veicinot Tās Pasaules progresu. Tāpat arī, būdams Zemes dzīves piektais elements, Cilvēks ar savu garigo un fizisko darbību ietekmē Zemi.
   Kādēļ gan progress ir tik ļoti nepieciešams? Kādēļ nevar mierīgi dzīvot, kādēļ nepārtraukti pēc kaut kā jātiecas, ejot cauri ciešanām uz uzvarām? Kādēļ progresa dēļ tik mazs svars tiek piešķirts ciešanām, nāvei un pat apokalipsei? Atbildi uz šiem jautājumiem var iegūt, aplūkojot kaut vai vienu vienīgu cilvēka vai dzivnieka organisma šūniņu. Tā ir tik neaptverami sarežģita… un tas ir milzīgas un reizēm arī nežēlīgas evolūcijas rezultāts! Atbildi uz šiem jautājumiem var iegūt, uzdodot sev vēl vienu jautājumu - vai jūs, piemēram, gribētu kļūt par vardi vai
   mikrobu? Jūs noteikti atbildēsiet, ka ne, jo neviens nevēlas no­laisties zemāk par sasniegto progresa gaitā, tāpat kā neviens vairs negrib dzivot bez siltā ūdens, ledusskapja, paklāja un citiem mūsdienu cilvēka dzīves atribūtiem. Gn, visbeidzot, atbildes uz šiem jautājumiem var iegūt, ja padomā, ka visās reliģijās ir sastopams vārds uelns un sātans, kuri tūliņ aizpildīs neprogresī- uo tukšumu un vienīgais cīņas veids ar kuriem ir - progress.
   Man šķiet, ka nāvei var būt divi veidi - kā atmaksa par ļau­niem darbiem un kā rezultāts cīņā par labiem darbiem. Pirmā nāve ir pretīga un drausmīga, jo pēc tās sekos sods Tajā Pasaulē. Otro var raksturot ar populāras dziesmas vārdiem: «Nāve nav baiga, Ar to esam tikušies kaujā, Un arī tagad Tā riņķo virs manis…»
   Otrajā gadījumā nāve patiešām nav briesmīgs notikums, jo tā tur, mūsu Sākotnējā Dzimtenē, tiek vērtēta ļoti augstu.
   Kādēļ jauni puiši kā brīvprātīgie dodas karā, nāves nebīdamies?
   Tādēļ, ka dziļi šo cilvēku sirdi mīt skaidrā, dievišķā sākotne, kas zemapziņā čukst, ka Gods un Dzim­tenes Mīlestība stāv aug­stāk par nāvi. Gn jāpasaka godigi, ka tādu cilvēku ir daudz, ļoti daudz.
   Atceros savu tēvu - Rifgatu Iskandaroviču Mul- dašovu, kas karā aizgāja kā brīvprātīgais un pie Staļingradas bija parasts ložmetējnieks. Dzimtajā ciemā un savu represēto vecāku nabadzīgajā mā­jokli viņš atgriezās kā
   pusdzīvs invalīds ar 61 ievainojumu. Bet mana māte - Valentina Kirsanovna Mahiņa, jauna ukraiņu meitene, iemīlēja šo ievaino­jumu sakropļoto kareivi, kas bija spējis saglabāt godu un cieņu, un iznesa šo milestibu cauri visai dzīvei. Arī tagad viņi ir sveiki un veseli.
   Par to visu domādams, es sēdēju zālītē pie Kandrikula ezera. Blakus sisināja sienāži. Nogūlos un sāku pētīt, kāda izskatās Zeme tuvumā. Kas viss tikai tur nerāpoja pa zālīti! Cik dzīvība uz Zemes ir daudzveidīga! Cik varens ir Dieva radošais spēks! (Jn pēkšņi… apokalipse! Vai tiešām Grēks ir tik briesmīgs?
   Pakratīju galvu, lai atvairītu romantiskās domas, un pievērsos tam, kāda, no analitiskā aspekta, ir apokalipses jēga uz Zemes. Tagad jau analizēt bija vieglāk, - es jau sapratu visās reliģijās ietverto vienkāršo patiesību, ka briesmiga nav Nāve, briesmīgs ir Grēks. Šis patiesibas pamatos ietverti visi trīs galvenie dzīvības komponenti - Tā Pasaule, Zeme un Cilvēks.
   Ar katru apokalipsi Zeme uzkrāj dievbijīgus cilvēkus, iznīcinot grēcīgos un veidojot Cilvēces zelta fondu
   «Tātad,» es sāku prātot, «apokalipses jēga ir cilvēces un citu dzīvības formu iznicināšana, bet… ar vienu atrunu, kuru minēja Jeļena Blavatska, aprakstot ceturto apokalipsi (Pasaules Plūdus), - paliek dievbijīgie cilvēki, kas spēj izglābties un saglabāt fizisko Zemes dzivības formu sēklu.
   Bez tam no Blavatskas «Slepenās Doktrinas» izriet, ka katra nākamā rase dzimst iepriekšējās rases dzilēs. Viņa raksta, ka piek­tā rase - ārieši - radušies ceturtās rases - atlantu dzīlēs 200 000 gadu pirms lielajiem Pasaules Plūdiem. Tādēļ apokalipsei vienlaicī­gi tiek pakļautas divas rases - gan pamatrase, gan tā, kas veidojas.
   Šajā sakarībā var domāt, ka pēc pirmās apokalipses izglābās un dzīvību no jauna radija dievbijīgie eņģeļveidigie pirmās rases cilvēki kopā ar otrās rases rēgveidigajiem cilvēkiem.
   Pēc otrās apokalipses izglābās un dzivibu no jauna radīja dievbijīgie rēgveidīgie otrās rases cilvēki kopā ar lemūriešiem (trešā rase).
   Sekojot šai loģikai, pēc trešās apokalipses izglābās un dzi­vibu uz Zemes no jauna radīja dievbijīgie lemūrieši (trešā rase) kopā ar atlantiem (ceturtā rase).
   Pēc ceturtās apokalipses izglābās un dzīvību uz Zemes no jauna radīja dievbijīgie atlanti (ceturtā rase) un ārieši (piektā rase).
   Piektā apokalipse vēl nav bijusi.»
   Man sāka veidoties iespaids, ka no apokalipses uz apokalip­si Zeme uzkrāj dievbijīgos cilvēkus no visām piecām rasēm un iznicina grēcīgos. Ciešot milzigus zaudējumus, tiek veidots Cilvēces zelta fonds. Un tieši ši milzīgo zaudējumu cena rada domu, ka Cilvēces zelta fonds ir veidots ar kādu noteiktu mērķi, kuru acīmredzot var raksturot kā vienotas dievbijigas cilvēku sabiedrības veidošanu, kas spēj dzivot harmonijā ar Zemi un To Pasauli.
   Citiem vārdiem sakot, uz Zemes ir notikusi atlase - labākie no labākajiem, kas pēc apokalipses ne tikai no jauna radija cil­vēci, bet soli pa solim, apokalipsi pēc apokalipses pastiprināja vienotās dievbijīgo cilvēku sabiedrības varenību un spēku.
   Ja ņemam vērā šo pieņēmumu, tad mums ir arī jāatzīst, ka vienotā un tai pat laikā daudzveidīgā dievbijīgā cilvēku sabiedrī­ba kaut kur pastāv. Kur? Paralēlajā pasaulē? Šambalā? Vai kaut kur citur?
   Atbildes uz šiem jautājumiem, bez šaubām, sniedzas ārpus manu cilvēcisko iespēju loka. Bet es zinu, ka loģika reti kad piekrāpj zinātnieku, lai cik neticami ari nešķistu iegūtie secināju­mi. Tāpēc ir jēga kaut vai padomāt par iepriekš izklāstīto, pir­mām kārtām izmantojot leģendas un teikas saskaņā ar principu, ka «nav dūmu bez uguns», un izrādot cieņu tautas gudribai.
   Leģenda par zemzemes valstibu Šambalu ir visās reliģijās, visos lesvaidito darbos, un tiek nodota no paaudzes paaudzē. Bez tam arī mūsu pētījumi Himalajos, kas ļāva izvirzīt hipotēzi par cilvēces genofonda pastāvēšanu, kurā ir dažādu pamatrasu pārstāvji somati stāvokli, ļoti cieši saistās ar leģendu par Sam-
   balu. Tādēļ es uzskatu par pilnigi iespējamu, ka leģendārā Šam- bala tad ari ir tā vienotā dievbijīgā daudzveidigā Zemes cilvēku sabiedrība, kas savākta vienuviet un, manuprāt, izvietota Mū­žīgā Kontinenta rajonā, tas ir - Tibetā, Himalajos un Gobi.
   Paralēlās pasaules nav tikai saistošu filmu atribūts, bet bieži tiek minētas ari austrumu reliģijās. Par tām stāsta Himalaju jogi, un tām veltīti daudzi nopietni zinātniski pētijumi (A. Trofimovs, A. Timaševs u.c.). Daudzi uzskata, ka NLO ierodas no turienes. Tādēļ nevar izslēgt, ka hipotētiskā vienotā dievbijīgā cilvēku sabiedriba atrodas tur, tas ir - mums blakus, tikai citā laikā un citā telpā. Par to mēs parunāsim sīkāk šis grāmatas trešajā sējumā, vietā, kur analizēsim milzīgos Dievu Pilsētas «laika akmens spoguļus».
   Jāpiemin arī daudzās leģendas un vērojumi par eņģeļiem un spokiem. Kas zina, varbūt pasakainie eņģeļi un spoki patiešām eksistē un ir pirmās un otrās rases eņģeļveidigo un rēgveidigo cilvēku pēcteči, kas saglabājušies Zemes vienotajā dievbijīgo cilvēku sabiedrībā?
   Bet, ja nu reiz esam sākuši runāt par hipotētisko Zemes vienoto dievbijigo cilvēku sabiedribu, tad jāsaka daži vārdi par šī cilvēces zelta fonda iespējamajām tehnoloģijām. Tām jābūt ārkārtigi augsti attīstītām un daudzveidīgām, kur savākts viss labākais, ko devušas visas piecas cilvēku pamatrases. Visdrizāk ir tā, ka šis tehnoloģijas balstās uz Gara Spēku, tas ir - uz smalko enerģiju izmantošanu. Šai daudzveidīgajai sabiedrībai acimredzot pakļaujas teleportācija, levitācija, telekinēze, mate- rializācija, dematerializācija un daudzas citas brīnumainas ipašības, kas alegoriski aprakstītas leģendās un pasakās.
   Šī daudzveidīgā «Vislabāko» sabiedriba droši vien ir ļoti interesanta. Pat nerunājot par dvēseles tīrību un ārkārtigi augstajām tehnoloģijām, tai jābūt visai neparastai, jo «pie viena galda sēž» visu uz Zemes dzīvojušo cilvēku rasu pārstāvji -
   eņģeļi, rēgi, lemūrieši, at­lanti un ārieši, kuru parā- dišanos uz Zemes šķir desmitiem vai simtiem miljonu gadu. Nāvei šajā sabiedrībā nav principiā­las nozimes, jo nomainīt ķermeni ar jaunu nav problēma. Principiāla no­zīme ir tirai dvēselei un darbibai pret Grēku.
   Kādēļ gan Ciluēces zelta fonds nekā neiz­paužas mūsu ikdienas dzivē? Kāpēc tas mūs ne­vada? Pirms kāda laika šis jautājums mani būtu pārsteidzis lidz sirds dzi­ļumiem. Bet tagad es jau sapratu, ka tas nav ie­spējams principā, - ik­vienu cilvēku Dievs ir ra­dijis kā sākotni, kas attis- tās pati (vēlreiz pasvitro- ju vārdus attīstās pati, ar uzsvaru uz pati), tādēļ kļūt par kārtējās cilvēku rases «aukli» un vadit to priekš Ciluēces zelta fon­da nozimētu darboties pret principiāliem dievišķiem likumiem. Tur, Ciluēces zelta fondā, kas varbūt irtā pati Šambala, tiek atlasīti vislabākie, un… varbūt uz Zemes pienāks laiks, kad vairs nebūs nevienas grēcī­gas rases, būs tikai viena daudzveidiga un diža Šambala, kas sastāvēs no Vislabākajiem.
   Šādu domu pārņemts, piecēlos, iebridu ūdenī un iepeldēju ezerā. Dalities domās ar draugiem, kā es to parasti daru, šoreiz negribējās. Kāpēc? Atkal apsēdos zālītē un sapratu, ka doma vēl nav pabeigta, ka ir palikusi viena neskaidriba - Šambalai vajadzēja sevi kaut kā izpaust, tā, lai mēs, piektās rases parastie cilvēki, to varam redzēt savām acīm.
   Pārdomas par to, ka cilvēces zelta fonds ir izveidojis kādu citu Zemes aizsardzības sistēmu no cilvēku Grēka
   Es skaidri sapratu Šambalas nozīmi ierobežotās vietas Varas radīšanā un cilvēces atjaunošanā pēc kārtējās apokalipses, bet…
   «Ko es neesmu sapratis?» Es saspringti domāju un beidzot sapratu.
   Pēc trešās apokalipses Zeme mainīja polus. Sākotnējais Ziemeļpols no Lieldienu salas pārvietojās par 6666 kilometriem uz Kailasa kalnu. Ceturtā apokalipse, kad polu nobīde jau pārgāja uz otru puslodi, bija kā signāls Šambalai, ka jāveido cita Zemes aizsardzības sistēma no cilvēku Grēka.
   Cita Zemes aizsardzības sistēma no cilvēku Grēka? Kāda? Gn tad es sapratu, ka tā ir piramīdu un seno monumentu sistēma, kas Šambalas vadibā izveidota pēc ceturtās apokalipses.
   Es pavisam skaidri sapratu, ka šī sistēma, kas tik ideāli iz­vietota uz zemeslodes, nekad nav pildījusi kapeņu lomu. Loma bija pavisam cita. Taču doma, ka piramīdas celtas, lai pasargā­tu Zemi no cilvēku Grēka, šķita pārāk negaidīta un pat ekstra­vaganta. Jau gribēju no tās atteikties, jo pēc savas dabas esmu «ķirurģiski piezemēts», kad, tā teikt, nav laika ekstravagantām domām, bet jāaptur asiņošana vai jāsašuj brūce.
   Tomēr zemapziņa teica priekšā, ka loģiskais izklāsts par Zemes pagriezieniem par 6666 kilometriem ar tiem sekojošām apokalipsēm, kas balstās uz J. Blavatskas teicienu «… kad poli izkustējās [ceturto reizi]…», ir pareizs ar visiem no tā izrietoša­jiem secinājumiem. Bet zemapziņai esmu pieradis ticēt, tā mani vēl ne reizi nav pievīlusi, izstrādājot jaunas ķirurģiskās operāci­jas, ieskaitot acs transplantāciju. Tikai pārāk jau nu gan ekso­tiski skan teiciens piramīdu pretgrēka iedarbībai
   Tomēr pieņēmums par piramidu un senatnes mo­numentu pretgrēka funkci­ju prasīja pavisam citu zināšanu līmeni, kas mums vēl nav pieejams. (Jn, ne­raugoties uz šādas jautāju­ma nostādnes «eksotiku», bija jāmēģina kaut mazliet izprast šo līmeni.
   «Kur slēpjas šī cita līme­ņa zināšanu būtība?» centos piespiest strādāt savu prātu, pats ezera krastā sēdēdams zālītē.
   Pēdējiem spēkiem «kus­tinādams smadzenes», gai­dīju… gaidīju, ka Dievs man dos šo ideju. Domas šau- dijās kā garāmbraucoša vilciena logi, pēc tam šie «logi» saplūda kopā, logs ieguva skaidras aprises un beidzot es skaļi iesaucos:
   - Re, kā! Miklas atminējums ir Skaitļos! Caur Skaitļiem var saprast piramīdu «pretgrēka» funkciju.
   Sekoja vilšanās pašam sevi:
   «Kā es to agrāk nevarēju izdomāt? Viss taču ir tik vienkārši! Mēs sākām analīzi ar seno cilvēku traģisko vēstījumu, kas nodots caur Kailasa kalna augstumu un ir vienāds ar 6666 metriem, un turpmāk viss grozījās ap skaitļiem 6666, 9999, 4999… Visas domas radās šo skaitļu analizēs rezultātā. Bet domām, kā saka fiziķi, ir liels spēks!»
   Gandriz aizrijos ar zālīti, kuru tai bridi košļāju. Izklepojos un neatlaidīgi nolēmu novest atnākušo domu līdz galam.
   «Vajag… vajag…,» es neatlaidīgi turpināju domāt, «vajag izmērīt visu to trijstūru leņķus, ko savā starpā veido visas piramīdas, senatnes monumenti un punkti 6666 un 9999. Droši vien to summa būs «sešnieki» un «devitnieki». Smalkā enerģija mūsu trisdimensiju telpā darbojas caur trijstūriem, bet to vada skaitļi! Piramīdu leņķi… Trijstūrveida domas, par kurām stāsta jogi… Vai patiesi piramidas var «izskaitļot» grēcigos cilvēkus caur viņu «devītnieku» vai «sešnieku» grēcīgajām domām… Jā­aprunājas ar matemātiķiem… Nolieguma nolieguma likums…»
   Atkritu zālītē un teicu pats sev:
   -   Viss! Nevaru! Esmu piekusis! Jaiegaumē un pēc tam jā­izanalizē doma, ka piramidu un monumentu sistēma, kas aptver zemeslodi, veido trijstūru sistēmu ar noteiktiem matemātiskiem raksturojumiem, kas acimredzot aizved līdz skaitļiem 9 un 6, kas saskaņā ar nolieguma nolieguma principu sagrauj ļaunās «trij­stūrveida domas», kuras arī var raksturot ar skaitļiem 9 un 6.
   Tobrid es jau sapratu, ka Dieva dota doma no loģikas ceļā iegūtas atšķiras ar to, ka ir ģeniāli vienkārša un negaidīta, bet šī ģeniāli vienkāršā doma rada paguruma lēkmes, jo cilvēka saprāts ir saskāries ar Augstāko Saprātu.
   -    Tikai neaizmirst šo domu, - es teicu sev un iesaucos: - Rišat, Taņa, Aleksej, ejam uz bāzi!
   Vai Blavatskai var ticēt?
   Otrā ritā es vāļājos pa gultu un sazin kāpēc domāju par lasitāju vēstulēm, ko biju saņēmis sakarā ar grāmatu «No kā mēs esam cēlušies?». Vēstuļu bija ļoti daudz, un tās turpina pienākt vēl šodien. Visas vēstules var iedalit divās daļās:
   - pateicības vēstules par mēģinājumu pa jaunam, no zinātnisko ekspedīciju viedokļa, runāt par vēstures dzilēm un par Dievu;
   - aizkaitinājuma pilnas vēstules, kur lasāmi vārdi «…bet Jūs man parādiet tiešus pierādījumus……………….. kā gan drikst publicēt tādas muļķības, Ļeņina mācība taču saka, ka…», vai ari«… Jūsu Blavatska, uz kuru Jūs tik bieži atsaucaties, ir šizofrēniķe un masoniste…».
   Man kļuva žēl Blavatskas, kuru Austrumos uzskata par Lielo Iesvaidīto. Zināju ari, ka viņas dzīslās rit krievu un vācu asinis, bet uzvārds ir pirmā vira - Erevānas gubernatora Blavatska kunga. Gn, ja arī viņa ir bijusi ebrejiete, - kas par to? Kāda starpiba?
   Svarīgi ir tas, ka caur šo stipro sievieti Dievs ir novadījis lidz cilvēkiem neaptveramu zināšanu apjomu. Pati Jeļena Blavatska rakstīja: «…it kā Balss man diktēja no augšas…».
   Miļie lasītāji! Atveriet un centieties izlasīt viņas «Slepeno Doktrinu«! Jūs ļoti ātri pārliecināsieties, ka cilvēks, lai cik ģeniāls viņš ari būtu, nav spējigs pat ne tuvu aptvert visu to zināšanu apjomu, kas izklāstīts šajā grāmatā. Kā viņa varēja zināt, ka materiālās pasaules radītāju sauc Ahura Mazda? Kā viņa varēja zināt, ka atlantu lidaparātus sauca par «vimanām»? Kā viņa visos sīkumos varēja pārzināt Platona mācību? Kā, nu kā… Nav šaubu, ka ar Blavatskas muti un spalvu runāja Augstākais Saprāts, pie tam ar kaut kādu cilvēkam nepiemītošu loģiku iz­klāstīdams faktus un tikai faktus. Nekādu pamācību, tikai fakti.
   «Gn viņa droši vien bija ļoti piekususi,» es nodomāju.
   Visas reliģijas, to skaitā ari senās Austrumu reliģijas, salīdzi­nājumā ar «Slepeno Doktrīnu» atšķiras tikai ar to, ka tur viss ir pasniegts alegoriskas pasaules formā, kas parastam cilvēkam ir vieglāk uztverama, taču būtiba ir un paliek tā pati. Gn reliģijas dod arī pamācības cilvēkiem.
   Ņemot to visu vērā, es nevarēju neticēt Blavatskai un tostarp ari viņas vārdiem: «…kad poli izkustējās [ceturto reizi]…», kurus loģiski apdomājot mēs nonācām pie tik negaiditiem secināju­miem kā tas, ka uz Zemes eksistē noslēpumaina vienota Vis­labāko sabiedriba.

9999 - Zemes bojāejas skaitlis

   Bīstoties, ka mani tūliņ pasauks brokastīs un izjauks šo domu gaitu, centos iztēloties situāciju: kas būtu noticis ar Zemi, ja tā, mainot polu stāvokli, izietu «pilnu apokalipses apli»? Tas ir - kas notiktu ar Zemi, ja tā mainitu savu asi par 6666 kilometriem 6 reizes, kad Ziemeļpols atkal atgrieztos savā sākumvietā - Lieldienu salas rajonā?
   Protams, atbildi uz šo jautājumu zina vienīgi Dievs. Bet man
   tomēr šķiet, ka pēc tam, kad Zeme būtu pabeigusi savu «sešnieku ciklu», tas ir, apokalipšu ciklu, tā pārietu uz «devītnieku ciklu», kad Zemes ass nobīde notiktu jau par 9999 kilometriem.
   Kāpēc man tā šķiet? Tādēļ, ka uz Zemes ir izvei­dota planētas piramidu un seno monumentu sistēma, kura, manuprāt, ir paredzēta, lai nepieļautu kārtējo Zemes polu nobīdi par 6666 kilometriem un tuvināšanos «fatālā apļa» noslēgumam. Četri pagriezieni par 6666 kilometriem jau ir bijuši, atlikuši vairs tikai divi! Kā apstiprinājumu tam var minēt, ka piramidu un seno monumentu izvietojums ir ļoti simetrisks ne tikai ar punktiem 6666 , bet ari ar punktiem 9999, par ko lasītājs varēja pārliecināties piemērā ar Velna torni, kura attālums gan no punkta 6666, gan no punkta 9999 ir 1666 kilometri.
   Ko var nozīmēt Zemes pagriezienu «devītnieku» cikls, tas ir, periodiska ass nobīde par 9999 kilomet­riem? Nezinu. Bet, manu­prāt, tas nozīmēs Zemes bojāeju. Zeme to neizturēs un sagrūs.
   Lai gan es nemaz negu­lēju, mani uzmodināja Rišats
   Bulatovs. Izstāstīju viņam, kādas domas rosās manā galvā sakarā ar piramidu un senatnes monumentu aizsargfunkciju, un to, ka ši aizsarg- funkcija kaut kādā mērā ir saistīta ar skaitļiem.
   - Kad es rakstīju disertāciju, manas domas ari bija pavisam sajukušas, - teica Rišats, - tik sajukušas, ka es vispār neredzēju nekādu izeju. Bet… kad es nodz- inu bārdu, visas domas noskaidro­jās.
   Es steidzīgi devos pie izlietnes, saziepēju bārdu un ar strauju kustību novilku ar žileti pa bārdas vidu. Gn pēkšņi sapratu, ka atpakaļceļa vairs nav - nāksies vien nodzīt bārdu līdz galam.
   - Ārprāts! Izteikts birokrāta ģimis, - es komentēju savu jauno izskatu. - Audzēšu no jauna.
   Tajā dienā mēs novadijām konferenci par Himalaju ekspedīci­jām Baškirijas Tuimazinskas rajona iedzivotājiem. Bija sanākuši 600-700 cilvēku. Es stāvēju uz skatuves, juzdamies nepilnvērtīgs sava necilā izskata dēļ, un asi izjutu to, ka man nav bārdas.
   Pēc tam Rims Anvarovičs Hamzins sarīkoja varenu banketu, kura laikā, par laimi, mana atjaunotā āriene netika apspriesta.
   Pa ceļam uz Gfu es mašinā iemigu. Pamodies biju pavisam piemirsis savu «bezbārdas kompleksu» un atkal sāku prātot par piramidu lomu uz Zemes. Ļoti gribējās ātrāk tikties ar matemātiķiem.
   Man blakus sēdēja Tatjana. Tajā mirkli es jau zināju, ka piramidu mīkla noteikti būs saistita ar tās matemātiskās dar­bības principu, kuru nesen rēķināja ši meitene.

   Godigi sakot, dārgo lasītāj, man jau arī pašam gribas ātrāk pāriet pie ceļojuma apraksta, pastāstit, kā mēs meklējām Dievu Pilsētu, un parādīt jums to brinumaino un mīklaino monumentu fotogrāfijas un zīmējumus, kurus redzējām šajā dīvainajā seno cilvēku pilsētā pie pašiem mākoņiem. Bet man tomēr šķiet, ka pareizāk būtu vēlreiz vērst jūsu uzmanību uz dažiem mūsu pirmsekspedīcijas pārdomu zinātniski filozofiskiem aspektiem. Tāda nu bija ekspedicijās sagatavošana, bez kuras tā diezin vai būtu veiksmiga.
   Dārgo lasitāj, es esmu pārliecināts, ka turpmākās divas no­daļas, kur būs runa par ļaunas sātaniskas enerģijas iznicināšanu uz Zemes ar seno cilvēku būvēto piramidu palidzibu, jums būs interesantas. Varbūt jūs pat uzskatisiet šis nodaļas par sva­rīgākajām visā grāmatā, jo tajās seno cilvēku zināšanas sasauk­sies ar mūsu ikdienas dzivi.
   Taču septitās nodaļas sākumā es tomēr vēlos «pajaukt» jums galvu ar skaitļu pasauli, jo bez tās ļaunās enerģijas iznicināšanas mehānisms uz Zemes nebūs saprotams. Ticiet man, ka ilgi es jums galvu nejaukšu.
   Bez tam man gribētos piezīmēt, ka, pats to nemanīdams, ter­mina negatīvā psihiskā enerģija vietā esmu sācis lietot reliģijas terminu ļaunā vai sātaniskā enerģija. Ceru, ka zinātnieki man piedos, bet plašam cilvēku lokam vārdi ļaunā vai sātaniskā labāk asociēsies ar to jūtu gammu, kas piemit katram cilvēkam.
   Viss sākās tajā 1999. gada jūnija vakarā ar jubileju un smaržām Kenzo, kad mēs, pametuši svinošās sievietes, otrā istabā anali­zējām seno cilvēku traģisko vēstijumu un Tatjana pavisam negaiditi izdarīja aritmētisku aprēķinu 6+ 6 + 6 + 6 = 24, 2 + 4 = 6.
   Atceros, ka tajā bridi Tatjana ar vienu aci skatijās uz papiru, bet ar otru - uz mani, lai gan nekad nebija šķielējusi. Atceros ari, ka mēs izdarījām tādus pašus aprēķinus ar skaitļiem 9, 8 un 7, bet nekādus nopietnus secinājumus neizdarijām. Tikai emo­cionāli iesaucāmies: Paskat tik! Sanāk totāls ļaunums! Cik atceros, mēs pārtraucām saskaitīt skaitļus, jo bijām aizrāvušies ar seno cilvēku traģisko vēstijumu 6666, un mēs sākām analizēt situāciju, cenšoties saprast Zemes vēsturi un cilvēces likteni apokalipšu laikā.
   Bet doma par šiem aprēķiniem iegūlās kaut kur dziļi zemap­ziņā. Es vēl nesapratu, ka tieši tur slēpsies seno cilvēku izstrādā­tais un iedarbinātais galvenais princips cīņai ar ļauno enerģiju, bet jau neskaidri kaut ko sajutu.
   Gatavojot plānoto tikšanos ar matemātiķiem, lai konsultē­tos, mēs - Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs, Tatjana un es - nolēmām pamatigāk izanalizēt šo aritmētisko darbibu.
   Taņa, kā tev tas ienāca prātā?
   Atceros, ka pirms šis sarunas es pavaicāju Tatjanai:
   -   Saki, lūdzu, kāpēc tu pēkšņi nolēmi saskaitit 6 + 6 + 6 + 6, bet pēc tam -2 + 4 = 6?
   -   Nu, mēs taču visu laiku runājām - 6666, 6666…un es tos ciparus saskaitiju.
   -   Bet tomēr, kā tev ienāca prātā doma to izdarīt? - es neatlaidos.
   -   Nezinu, iedomājos - un viss! - Taņa atbildēja.
   -   Varbūt zemapziņa pateica priekšā?
   -    Nu kā lai es zinu? Sa­skaitīju - un viss!
   -     Vai tev pēc šis domas neuznāca nogurums?
   -    Es neatceros. Varbūt ari uznāca, bet tajā vakarā mani jau ar to Kenzo pārmocija.
   -  Tu saproti, Taņa, - es neat­laidīgi turpināju, - šo ārkārtīgi vienkāršo aritmētisko darbību varēja izdarīt jebkurš jaunāko klašu skolēns. Tur nekāds lielais prāts nav vajadzīgs. Bet vērtīgais ir tas, ka šī doma parādījās tieši tajā brīdī, kad pievērsām uzma­nibu skaitļu rindai 6666. It kā kāds būtu priekšā pateicis - pievērsiet tam uzmanību!
   -   Vispār jau tā ir.
   -   Tagad ņemam kalkulatoru un attīstām tavu domu tālāk!
   -   Labi.
   -  Mēs visi esam Dieva varā. Un domas bieži vien kā priekšā teikšana nāk no Dieva, tin tieši šis domas parādās visvajadzīgākajā brīdī, - es pamācoši piebildu.
   -    Klausies, šef, - iejaucās Jurijs Ivanovičs. - Es, kā jau tehnisks cilvēks, pats saproti, stāvu tuvāk matemātikai nekā tu, būdams ārsts. Cln pateikšu
   tev, kā ir, - matemātiķi ir greizsirdīga tauta! Sliktāki par sievie­tēm! Viņi jau nu neuzticēsies ārstam matemātiskos jautājumos, viņi pat fiziķus uzskata par stulbeņiem - it kā fiziķis nezinātu, cik ir divreiz divi. Ū-ū… Ka tikai viņi nesāk mūs kritizēt!
   - Dievs ar viņiem, Jura! Lai kritizē! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šādas aritmētiskas darbibas jau sen ir izdarītas un tāpat sen ir noteiktas ari noteiktas likumsakarības, bet… Bet šeit mēs mēģinām iegūt analoģijas ar seno laiku noslēpumiem, - šie monumenti taču ir uzcelti pēc kaut kādiem matemātiskiem aprēķiniem. Nu, bet tie matemātiķi, kuri uzstājas ar profesionālu aplombu… Nu ko tur var darīt… visi jau tādi nav.
   Kad Tatjana beidza rēķināt, Jurijs Ivanovičs klusi iesvilpās: - Tas tik ir devitnieks! Visās kombinācijās tikai devitnieki! Otra tāda skaitļa nav. Diezin kāpēc mēs lišķus saucam par sešniekiem, pēdējais laiks saukt par devītniekiem, citādi…
   Jurijs Ivanovičs: - Visuresošais devītnieciņš iznāk!
   -   Pievērsiet uzmanibu, - Taņa viņu pārtrauca, - ka, analizējot katru skaitli, pēdējo tris rindu summu summa ari ir 9. Ko tas varētu nozimēt?
   -    Saskaitiet jebkura cita skaitļa otrās, trešās un ceturtās rindas summas - visur iznāks 9. Visuresošais devitnieks! Vai tiešām tādā veidā ļaunums lien visur un visā? - Jurijs Ivanovičs atkal iesvilpās.
   -   Pagaidi, Jura! Kā tu teici? Ka devitnieks iznāk, summējot ikviena skaitļa otrās (2), trešās (3) un ceturtās (4) rindas sum­mas? Paskat - 2 + 3 + 4 = 9. Te ari devītnieks! - manam izbrī­nam nebija robežu.
   -   Vai dieniņ! - ari Jurijs Ivanovičs nespēja slēpt pārsteigumu. - Ir gan tas velnišķīgais devitnieks varen nadzigs! Ne jau velti večiņas saka, ka velns vienmēr ir blakus un cīnīties ar to ir grūti. Kā salasīsi dvēselē devītnieciņus, tā sāksi raut zvaigznes no
   debesim, un nebūs ilgi jāgaida, kad ari zvaigžņu slimība būs klāt un pats tu par velnēnu paliksi…
   Bet pēc pāris dienām varen izbriniti būs matemātiķi, kad, anali­zējot piramidu un seno monumentu sistēmu saskaņā ar uz globusa izveidoto trijstūru hordām, konstatēs, ka visas matemātiskās likum­sakarības, saskaitot summas, obligāti aizved pie skaitļa 9.
   -   Paskatieties, cik skaista simetrija iznāca! - Taņa teica. - Sa­skaitot katra skaitļa visu četru rindu summas, atkal iznāk tas pats skaitlis.
   -    Pasaule vienmēr ir simetriska, - ar uzsvaru teica Jurijs Ivanovičs. - Pasaule un antipasaule, virietis un sieviete, divas rokas, divas kājas un tā tālāk.
   -   Mu, ir jau ari citi orgāni, piemēram, smadzenes, un vēl… - es iebildu un ierosināju pievērst uzmanibu skaitlim 6.
   -   Sešnieks ir ļoti lidzigs trijniekam, - piemetināja Jurijs Ivanovičs. - Paska­tieties, skaitlim 3 ceturtās rindas summa ir 3, skaitlim 6-6. Nekur citur, izņemot skaitli 9, tā nav ceturtās rindas summa. Skaitlim 1 ir 4, skaitlim 2-8, skaitlim 4-7, skaitlim 5-2, skait­lim 7-7, skaitlim 8-5. Tā ipaši uzvedas tikai sešnieki un trijnieki kopā ar devīt­nieku. Lieku galvu ķilā, ka sātaniskā enerģija ir ne tikai devītniekos, bet ari seš­niekos un trijniekos. 9 taču ir 3 + 3 + 3, bet 6-3 + 3.
   -   Es vēl kaut ko pamaniju attiecībā uz skaitļiem 6 un 9, - piemetināja Tatjana. - Saskaitot divu pēdējo rindu (tas ir, rindu, kurās ir tris vai četri vienādi skaitļi) summas, tikai skaitlis 6 un skaitlis 3 uzrāda to pašu skaitli: skaitlim 6 tas ir 6, skaitlim 3 - 3. Salīdziniet: skaitlim 1 ši attieciba ir 7, skaitlim 2-5, skaitlim 4-1, skaitlim 5-8, skaitlim 7-4 un skaitlim 8-2. Sešnieki un trijnieki stāv it kā atsevišķi, par devītnieku vispār nerunāsim, tam visos variantos rezultāts ir 9.
   -   Tu saki, ka sešnieki un trijnieki kopā ar devītniekiem stāv it kā atsevišķi, - es aizdomājos.
   Tobrid es vēl nezināju, ka tieši šie skaitļi (3, 6 un 9) figurēs ari trijstūros, kas veidojas, ar linijām uz globusa savienojot dažādas piramidas un senatnes monumentus. Bez tam man pat prātā nevarēja ienākt, ka šis vienkāršās aritmētiskās darbibas, kuras tika izdarītas pēc Tatjanas idejas, drīz vien novedis pie paralēlo sešu un deviņu dimensiju pasauļu aprēķiniem, it kā ļaujot ielūkoties tajās.

Labā un Ļaunā skaitliskais līdzsvars

   Pētot tabulu ar skaitļu rindām, es arvien vairāk pārliecinājos, ka jau aprakstitās likumsakaribas nav parasta «skaitļu klejošana», bet gan izsaka kaut kādas ļoti svarigas likumsakaribas, kas pastāv pasaulē. (Jn ir pilnīgi iepējams, ka skaitļiem piemit spēks, kas pilnā apjomā izpaužas tur - noslēpumainajā smalkajā pasaulē.
   Kas izdomāja skaitļus? Cilvēks? Varbūt tie tika doti ar zemapziņas palīdzību un kādā galvā parādījās kā konkrēta doma, kuru pati sevī iemīlējusies cilvēce jau paspējusi pierakstīt sev, aizmirstot par Dievu.
   Un tomēr šajos skaitļos slēpjas kaut kāds spēks, kas vēl nepakļaujas pētīšanai un kuru senie cilvēki uzskatija par vis­svarīgāko spēku pasaulē. Kas tas ir par spēku? Man šķiet, ka tas
   ir domas spēks. Ne jau velti fizi­ķi saka, ka doma ir materiāla, un pie tā vēl var piebilst, ka doma ir skaitliska.
   Kā zināms, ir labas un ļau­nas domas. Saka ari, ka pasau­lē pastāv Labā un Ļaunā līdz­svars, un, tikai Labajam cīno­ties ar Ļauno, dzimst zināšanas un progress.
   Tautas gudrība vēsta, ka skaitļi 6 un 9 simbolizē ļaunumu vai sātanu. Es ticu tautas gudrībai, bet es skaitļiem 6 un 9 vēl pievienotu arī skaitli 3. Kāpēc? Kā jau teicu, analizējot šo skaitļu summu summas, izrādās, ka 9, 6 un 3 stāv it kā atsevišķi, tiem, atšķirībā no citiem skaitļiem, ir vienāda rakstura likumsakarības.
   Tāpēc es palūdzu, lai Tatjana mūsu izveidotajā tabulā saskai­ta iespējamos ļaunos (9, 6 un 3) un labos (1, 2, 4, 5, 7 un 8) skaitļus visu skaitļu rindu summu summās, tas ir, skaitļus, kas kreisajā pusē apvilkti ar aplīti (pavisam tādu ir 36). Izveidojās sekojoša tabula:
   -   Labā un Ļaunā lidzsvars! - es iesaucos.
   -   Vai dieniņ! - ar baudu noteica Jurijs Ivanovičs. - Patiešām tā ir! Ne jau velti večiņas saka, ka…
   -   Bet kurš skaitlis ir Ļaunāks - 3, 6 vai 9? - filozofiski pavaicā­ja Tatjana, pārtraucot Juriju Ivanoviču.
   -  Man šķiet, ka pats ļaunākais skaitlis ir 9, pēc tam nāk 6, un pēc tam 3. Devītnieks ir tris reizes ļaunāks par trijnieku, bet sešnieks ir divas reizes ļaunāks par trijnieku, - pārliecināti teica Jurijs Ivanovičs.
   -  Mums ir grūti par to spriest, - es prātoju, - bet visā šajā lietā noteikti ir kāda jēga. Kāda? Iespējams, ka skaitlis 3 simbolizē ļaunumu cilvēkā, skaitlis 6- visas Zemes ļaunumu, bet skaitlis 9 - Visuma vai Tās Pasaules ļaunumu. Tomēr droši vien pastāv mums nezināmas likumsakaribas, kurām jābūt gan ļoti sarežģītām, gan tai pat laikā ģeniāli vienkāršām. Cik tālu mums vēl lidz tam, lai to saprastu!
   -  Kad es strādāju trasē, mums bija viens šoferis - par Andreju sauca. Ļauns kā bestija! Atceros, kā viņš līdz nāvei sasita suniti, kas, ķēdē piesiets, uz viņu rēja, bet acis spīdēja velnišķīgā priekā… Varēja just, ka no tām laukā joņo vieni vienīgi devītnie­ki, - Jurijs Ivanovičs nespēja slēpt rūgtumu.
   -   Taņa, saskaiti, lūdzu, atsevišķi pa skaitļiem 3, 6 un 9- cik un kāds procents to ir šajās 36 summu summās, - es ierosināju.
   Tatjana sāka skaitit un pēc dažām minūtēm paziņoja:
   -   Katrs no šiem trim skaitļiem (3, 6 un 9) 36 skaitļu rindā ir sastopams 6 reizes, un tas ir 16,66 % katram skaitlim.
   -Ko?
   -   16,66%. Kas tad ir?
   -   Smalkā pasaule ir nosacīta, tur nav metru, kilometru, pro­centu, tur ir tikai skaitļi, - es satraukti teicu.
   -   Nu un tad?
   -   Attālums no Sātana torņa lidz punktam 6666 ir 1666 kilo­
   metri, tāpat ari lidz punktam 9999. Mēs ieguvām tādus pašus skaitļus - 1666.
   -          Tāpat kā attā­lums no Meksikas piramīdām līdz punk­tam 6666 - ari 1666 kilometri, - piebilda Tatjana.
   -        Interesanti! Rodas iespaids, ka senatnes monumenti ir celti, ievērojot skaitļu 9, 6 un 3 matemātiskās likumsakarības… Vai tikai senatnes monu­menti nav paredzēti Zemes negatīvās (ļau­nās) enerģijas iznicinā­šanai vai koriģēšanai? - nevarēju atturēties no komentāra.
   -  Pareizāk sakot, tie iznīcina jaunās devītnieku, sešnieku un trijnieku domas, - piebilda Jurijs Ivanovičs.
   -   Vai patiesi ļaunās domas ir tik briesmigas? - Tatjana apjuka.
   -  Taņa! Saskaiti, lūdzu, cik liels kombinācijas 6 un 9 procents ir tajā 36 skaitļu rindā?
   Pēc aprēķiniem Tatjana parādīja aprakstīto lapu:
   -  Analoģija turpinās, - es ļāvos emocijām. - 6666 kilometri - apokalipses skaitlis un ari attālums no Kailasa kalna līdz Ziemeļpolam, bet 3333 kilometri - puse ši attāluma. Mums iznā­ca 66,66% un 33,33%, tātad nosacītā variantā tie paši skaitļi - 6666 un 3333.
   -    Starp citu, - Tatjana piebilda, - attālums no Meksikas piramidām līdz Sātana tornim arī ir 3333 kilometri, tas ir, divas reizes pa 1666 kilometriem*.
   -   Interesanti, interesanti, - es satraucos.
   -  Taņa, saskaiti kombinācijas 3 un 6 un 3 un 9, - palūdza Jurijs Ivanovičs.
   -         Tur jau pat nav ko skaitīt, - kom­binācijas 3 un 6 un 3 un 9 arī katra dos 33,33%. Tāpēc ka summu summēša­nas rindā, kas sastāv no 36 skaitļiem, tikai skaitļi 3, 6 un 9 ir sastopami 6 reizes, bet pārējie skaitļi 3 reizes.
   * Tobrīd es vēl nezināju, ka attālums no Lieldienu salas līdz Naskas tuksnesim ir 3333 kilometri.
   Jutu, ka likum­sakarībās, kas veido­jas, saskaitot sum­mas un salīdzinot ar
   seno monumentu ģeogrāfiskajām atrašanās vietām uz Zemes, sāk parādīties kaut kāda relatīva saistība, lai gan šī saistiba vēl bija pavisam miglaina un šķietama. Tomēr mani arvien vairāk un vairāk nostiprinājās doma, ka senatnes monumentiem un piramidām ir pretgrēku loma, kas smalkajā relatīvajā vai domu pasaulē tiek istenota ar Īpašu matemātisku likumu palidzibu.
   «Ja piramīdas un monumenti kaut kādā veidā spēj iznicināt negativo psihisko enerģiju (jeb ļaunās domas),» es domāju, «tad jābūt arī matemātiskam mehānismam, kas noved pie skaitļa 0, tas ir - lidz iznicibas skaitlim. Kāds ir šis mehānisms?»

Skaitļu reizinājumu rezinājums

   Pūloties kaut kā tikt skaidrībā, mēs sākām izdarīt arī citas matemātiskās darbibas - dalīšanu, atņemšanu un reizināšanu. Dališana un atņemšana neko nedeva, bet reizināšanas rezultāti gan bija interesanti.
   Nejaukšu lasītājiem galvu ar katra skaitļa reizinājumu reizi­nāšanas tabulu, ko izveidojām pēc tā paša principa, kā izman­tojot viena, divu, trīs un četru vienādu skaitļu rindu summu saskaitīšanu. Izklāstīšu tikai principus.
   Ja sareizina rindā esošos skaitļus un pēc tam sareizina iegū­tos reizinājumus un dara to pietiekami ilgi, tad agrāk vai vēlāk iegūst veselu skaitli. Piemēram, 5x5x5= 125; 1 x 2 x 5 =10; 1x0 = 0 vai 3 x 3 x 3 x 3 = 81; 8 x 1 =8.
   Analizējot visus ar reizinājumu reizināšanu iegūtos 36 skaitļus, parādījās sekojošas likumsakaribas: 9 gadījumos (25%) ieguvām skaitli 0, 21 gadijumā (58,33%) - labos skaitļus 1; 2; 4; 5; 7 un 8 un sešos gadijumos (16,66%) - ļaunos skaitļus 3; 6 un 9.
   - Oho! Atkal parādījās 1666, - noteica Jurijs Ivanovičs. - Cln
   atkal tas ir saistīts ar ļaunajiem skaitļiem 3, 6 un 9. (Jn atkal jā­domā par attālumu no Sātana torņa lidz punktam 6666… vai līdz punktam 9999. Bet tagad tas parādījās, reizinot skaitļu reizi­nājumus, tāpat kā saskaitot sum­mas. Relatīvs ir relativs, tas jums nav nekas absolūts! Relativitātē viss vienalga - procenti, kilometri, milimetri vai parseki. Relatīvajā pasaulē vajag vienkārši galvā vei­dot skaitļu kombinācijas, un tu vienlaicigi vari atrasties gan uz Mēness, gan uz Marsa, gan kādas molekulas vai atoma iekšienē. Tā droši vien ir interesanta - tirās relativitātes pasaule.
   -     Interesanti ir tas, ka 9 gadijumos no 36, tas ir, 26%, parādījās Ojeb iznīcibas skaitlis, - es teicu.
   -   Sef, tu domā, ka ar skaitli 0 tiek iznicināta ļaunā enerģija
   jeb ļaunās domas? - viltigi paska­tījies uz mani, pajautāja Jurijs Ivanovičs.
   -   Jā, es tā domāju.
   -    Kas viņu zina, - Jurijs Iva­novičs pasmaidija. Ne jau velti tautā dumjus cilvēkus, kuriem nav ne ļaunu, ne labu domu, sauc par nullēm vai nullītēm. Varbūt viņu dvēselē darbojas skaitļu reizināju­mu reizināšanas mehānisms, kas
   visas viņu domas pārvērš par nullēm? Tādēļ viņi ari ir dumji. Bet Ukrainā tā­das sievietes sauc par nekādām. Viņa var būt ļoti skaista, bet… nekāda.
   -Taņa! Bet kādas skait­ļu kombinācijas iznāk, ja sareizina skaitļus, kuru reizinājums ir 0?
   -          Kombinācijas ir šā­das:
   4444 5555 555 55 6666 7777 8888 888 9999
   -   Interesanti!
   -         No tiem, - Taņa tur­pināja, - visinteresantā­kās ir kombinācijas 6666 un 9999, jo gala rezultātā tās dod skaitļus 108 un 180, kas veido nulli. Paskatieties!
   6x6x6x6 = 1296; 1x2x9x6=108; 1x0x8 = 0
   9x9x9x9 = 6561; 6x5x6x1 =180; 1x8x0 = 0
   -   Mm… jā… - teica Jurijs Ivanovičs.
   -   Nu, jūs pats taču teicāt, ka skaitlis 108 Austrumos ir svēts un maģisks skaitlis, bet 180 ir trijstūra leņķu summa, - Tatjana nedroši vērsās pie manis. - Vai tas nav interesanti?
   -   Kaut kas tur ir.
   -    Austrumi ir smalka lieta, - ierunājās Jurijs Ivanovičs. - Austrumos, atšķirībā no mums, cilvē­ki godā senās zināšanas. Viņiem, Austrumu cilvē­kiem, gan ir šauras acis, toties viņiem piemīt liela gudrība. Viņi sevi neuz­skata par Dieviem. Kas viņu zina, varbūt viņu svētajā skaitlī 108 ir kaut kas svarigs! Mēs paši taču visu vakaru runājam par skaitļiem, analizējam dažādas kombinācijas, salīdzinām ar senajām piramīdām un visu laiku domājam par to, ka Tajā Pasaulē skaitļiem piemīt spēks. Varbūt skaitlis 108 ir robežskaitlis, - esi
   aizgājis līdz tam un stāvi uz robežas - vai tava doma pārvērtīsies par nulli vai ne.
   Toreiz es vēl nezināju, ka, saskaņā ar izcilā krievu zinātnieka S. B. Proskurjakova aprēķiniem, daudzas piramidas ir celtas, ievērojot matemātiskas likumsakarības, kas saistās ar skaitli 108. Gn, kas viņu zina, - varbūt tieši Jurija Ivanoviča vienkāršie un vaļsirdīgie vārdi par šī skaitļa robežu ir patiesi, un tas tiešām veicina domas substances noteikšanu uz kritiskās izvērtēšanas robežas pirms tās iznicināšanas vai atbrīvošanas! Bet… vai tad
   patiesi piramidas un senatnes monumenti spēj novērtēt domas un izlemt - iznicināt tās vai ne?
   Attiecibā uz skaitli 180, kuru akcentēja Tatjana, pavisam neapzināti šķita, ka piramidas, kas sastāv no četriem trijstūriem, spēj noslēgt sevi domu smalko enerģiju, pārvēršot to trijstūrvei- da rotācijā skaitļa 180 (trijstūra leņķu summa ir 180°) robežās, un ar matemātisko skaitļu reizināšanas mehānismu pārvērst par nulli, tas ir - iznicināt. Loģiski izvirzījās jautājums - kādas domas piramīdas spēj iznicināt? Atbilde uz šo jautājumu izrietēja no paša skaitļa 180, kuru ieguvām kā skaitļa 9999 reizinājumu reizinājumu. No tā varēja secināt, ka piramidas spēj iznicināt negatīvās (devītnieku) domas.
   Tikpat neapzināti galvā šaudījās doma par to, ka tāds pats negativas psihiskās enerģijas iznīcināšanas process notiek trij­stūros, kas veidojas, savienojot (uz globusa) piramidas un sen­atnes monumentus.
   Tomēr šajā bridi es biju spiests atzit, ka doma par piramīdu un seno monumentu pretgrēka funkciju ir tik nenobrieduši un neprātīga, ka to vēl nevarēja uztvert nopietni. Bet, dārgo lasītāj,
   kad būsi izlasījis nākamo nodaļu, tu pārliecināsies, ka kopā ar matemātiķiem mums tomēr izdevās atrast pierādījumus šai šķietami neprātigajai idejai.
   Es vēl gribētu piebilst, ka visu aprakstīto pārdomu laikā man nezin kāpēc šķita, ka tieši ar piramidu pakāpieniem tiek realizēts skaitļu reizinājuma reizināšanas efekts, kas ļaunās domas pārvērš par 0, bet citi piramidu komponenti darbojas pēc summu saskaitīšanas principa. Bet ari to es nevarēju pierādīt.
   - Es, protams, izskatīšos pēc sīcoša zāģa, - noteica Jurijs Ivanovičs, - bet tomēr pateikšu: ja mēs visu šito publicēsim, matemātiķi mūs noknābās, lieku galvu ķilā, ka noknābās.

Fizika un reliģija

   Jurija Ivanoviča vārdi atsauca atmiņā neseno tikšanos ar fizi­ķiem slavenajā zinātnes centrā Arzamasa-16, kur es vadiju kon­ferenci par Himalaju ekspedīciju rezultātiem. Sapulcējās 200 - 300 zinātnieku. Mans mērķis bija nodibināt kontaktus ar fiziķiem, lai izveidotu aparatūru, kas spēj reģistrēt smalko enerģiju.
   Dīvaini, bet fiziķi uzmanīgi noklausijās manu referātu par Cilvēces genofondu, reliģiskajām cilvēka izcelsmes koncepci­jām, kundalini, Džanandžaijas enerģijām un … Mīlestību. Pēc tam par šim tēmām sākās interesantas diskusijas no fizikas viedokļa. Bet fiziķu vidū bija arī viens skeptiķis, kas nepārtrauk­ti slējās kājās un spalgā balsī uzdeva nikni naidigus jautājumus. Ar viņu diskusijas turpinājās arī kuluāros citu zinātnieku lokā.
   - Lūk, jūs, godājams profesors, acu speciālists, tā vietā, lai piemeklētu brilles, uzdodat mums, fiziķiem, jautājumu par iespēju reģistrēt smalkās enerģijas. Vai jums nešķiet, ka šis jautājums no acu dakterētāja lūpām skan netaktiski?
   -   Nē, - es atbildēju, - atvainojiet, bet, ja jūs mani saucat par acu dakterētāju, tad kā jūs mani sauktu, ja es būtu ginekologs?
   Zālē atskanēja smiekli.
   -   Bet ar ko jūs varat pierādit, ka smalkās enerģijas eksistē? Divi fiziķi šizofrēniķi Akimovs un Sipovs smalkās enerģijas pamato pat ar matemātiskām likumsakaribām vai, kā viņi paši saka, torsionu laukiem. Bet kas tad viņiem tic? Es, piemēram, neticu. Bet jūs laikam ticat un veltigi tērējat laiku, - teica zināt­nieks skeptiķis.
   -     Bet vai jūs ticat Dievam? - uz jautājumu atbildēju ar jautājumu.
   -   Tā ir mana personīgā darīšana, - zinātnieks skeptiķis pa­smīnēja. - Dodiet mums smalkās enerģijas pierādījumus, pa­stāstiet par tās svārstibu diapazoniem, - tad ari mēs uztaisīsim uztvērēju… protams, ja varēsiet finansēt mūsu darbu.
   -    Es nezinu smalkās enerģijas svārstibu diapazonus, - es apjucis teicu. - Es esmu ārsts un atbraucu pie jums, lai tieši jums par tiem pajautātu.
   -   Tā gan, - zinātnieks skeptiķis aizsvilās, - tā vietā, lai runā­tu par svārstību diapazoniem, jūs te spriedelējāt par kaut kādu Mīlestības enerģiju, kura it kā varot paveikt brinumus un pat pašiekonservēt cilvēka ķermeni.
   -   Vai jūs kādreiz esat bijis iemīlējies? - es dzēligi pajautāju.
   -   Nu kam gan jaunibā negadās.
   -   Vai jutāt spēku pieplūdumu, darbaspēju paaugstināšanos, varējāt strādāt caurām naktim?
   -   Manas darbaspējas vienmēr ir nemainīgā limenī, - zināt­nieks skeptiķis atbildēja.
   -   Tātad nekad nav iemīlējies! - no zāles atskanēja replika.
   -   Mēs ar sievu visu mūžu dzīvojam kā cimds ar roku… Bet spēku pieplūdumu šajā periodā var izskaidrot ar organisma kā sistēmas uzbudināšanos.
   -   Seksuālu vai kā? - no zāles atkal atskanēja replika.
   -   Atļaujiet uzdot jums vēl vienu jautājumu, - no jauna vērsos pie viņa. - Vai jūs ticat, ka dažādu valstu reliģiskie kalpotāji tic nevis viena tipa pasakai dažādos variantos, bet cenšas novadit lidz cilvēkiem kaut kādas senas zināšanas, kas kardināli atšķi­ras no mūsdienās lietotajiem un zinātnieka dzirdi kaitinošajiem vārdiem grēks, sātans, Dievs..:Ticat vai ne?
   -      Pastāv vēsturiski pierādits nepatiesas informācijas izplatīšanas fenomens.
   -    Kas to ir pierādījis? Kādu literatūru jūs varat ieteikt šajā sakaribā?
   -    Minēšu vienu piemēru, - es turpināju. - Indijas svami un Nepālas lamas ļoti augstu vērtē grāmatu ar nosaukumu «Apziņas enerģija». Šajā visai apjomīgajā grāmatā aprakstīti vairāk nekā 200 enerģijas veidi (prānajama, dhanandžaija u.c.), kas ietilpst apziņas enerģijas sastāvā. Pie tam šīs enerģijas ir aprakstitas tik sīki un pamatīgi, ka rodas priekšstats, ka šis enerģijas kāds ir siki izpētījis zinātniskā aspektā, un tas nebūt nav ārkārtigi augstas klases zinātnisks izdomājums. Piebildīšu vēl, ka lamas savu reliģiju nesauc vis par reliģiju, bet par gad­simtiem cauri iznestām iepriekšējās civilizācijas zināšanām. Acimredzot viņiem, tas ir, senajiem cilvēkiem, bija zinātniska aparatūra smalko enerģiju pētišanai. Bet pie jums es atbraucu, lai pastāstītu par zinātnisko ekspedīciju rezultātiem un kopā ar jums…
   -   Biedri! - zinātnieks skeptiķis mani pārtrauca. - Ja acu dak­teri sāks mums mācīt fiziku, kas tad būs! Saskaņā ar Darvinu iepriekšējo civilizāciju zināšanas ir pērtiķu zināšanas! Skaidrs?
   -    Skaidrs. Gn skaidrs ir ari tas, ka… dažādu nāciju cilvēki ir cēlušies no dažādiem pērtiķu veidiem: krievi - no pērtiķiem gaori- la, armēņi - no pērtiķa makakjans, gruzini - no pērtiķa šim-
   panidze, - es sarkastiski atbildēju. Bet, ļoti cienijamo profesor, jūs kā zinātnieks, kas nodarbojas ar atomfiziku, taču ļoti labi zināt, ka divdesmitā gadsimta sākumā neviens neticēja atomenerģijas pastāvēšanai. Tai laikā ari teica, ka tādas atomenerģijas nevar būt… tāpat kā jūs tagad apgalvojat, ka nav iespējama smalko enerģiju eksistēšana, apsaukājot fiziķus, kas cenšas to pierādit, par šizofrēniķiem, bet mani par… Tiesu spriest var tikai Dievs, nevis Dievs viltvārdis!
   -Ko?
   - Dievs viltvārdis! Gn tam visam es vēl varu pievienot jums nedabisko vārdu Grēks, tāpēc ka pats lielākais Grēks ir uzskatit sevi par Dievu.
   Pēc tam vairāki fiziķi atvainojās par savu kolēģi, bet zinātniskus kontaktus nodibināt tomēr neizdevās. Gn nekas cits neatlika kā pašiem meklēt smalko enerģiju diapazonus, izmantojot loģiku un reliģiskās zināšanas, un varbūt ari dažas matemātiskas metodes.
   Un tomēr tajos skaitļos kaut kas ir!
   Pateicu Tatjanai, ka viņas idejas par summu saskai­tīšanu un skaitļu reizinājumu reizināšanu var izrādīties tās atslēgas, kas dotu iespēju re­ģistrēt un vadit smalkās enerģijas, kuras, iespējams, tiks izmantotas nākotnē. Va­rēja just, ka šīm likumsaka­rībām būs noteikta loma piramīdu un seno monumen tu sistēmas analīzē.
   Jurijs Ivanovičs nopūtās un klusā balsi noteica: - Gn tomēr tajos skaitļos kaut kas ir! Lieku galvu ķilā! Malacis, Taņa!
   Es labi sapratu, ka tik vienkārša un oriģināla ideja varēja ienākt prātā ne tikai Tatjanai, bet ari kādam citam. Tomēr es pat iedomāties nevarēju, ka tieši tādu pašu matemātisko metodi jau sirmā senatnē, aprakstot pasauli un Visumu, ir izmantojis pats Pitagors.

Pitagora matematika

   Driz vien pēc visu minēto matemātisko aprēķinu pabeigšanas kāds man atnesa Vladimira Babaņina grāmatu «Lielo piramidu noslēpumi», kur 303.- 375. lappusē aprakstītas galvenās ziņas par tā saucamo Pitagora matemātiku.
   Izrādās, ka Pitagors sludināja decimālo skaitīšanas sistēmu, kad, atkārtoti saskaitot, ikviena summa dod kādu skaitli no
   Pitagors sludināja sistēmu, kurā ikviena summa, atkār­toti summējot, rezultātā dod vienu skaitli no 1 lidz 10
   1 līdz 10. Tas ir, viņš darija to pašu, ko mēs, kad analizējām Tatjanas ideju. Bez tam Pitagors norādīja, ka tāda skaitīšanas sistēma bijusi Iesvaidītajiem.
   Visus skaitļus no 1 lidz 10 Pitagors uzskatija par Radīšanas pakāpēm, kas sākusies ar monādi. Ar monādi var saprast pirm- matēriju vai dievišķo DNS. Monādi viņš apzīmēja ar skaitli 1 vai 10, un to saprata kā 1 + 0 = 1. Katram skaitlim Pitagors piešķīra īpaši reliģiski filozofisku nozimi. Piemēram, viņš uzskatija, ka skaitlis 3 simbolizē harmoniju, skaitlis 6 - attīrīšanos no mate­riālajiem netīrumiem, bet skaitlis 9- visa beigas.
   Bet tālāk, dārgo lasitāj, mēs visus šos matemātiskos princi­pus izmantosim, analizējot piramidu un seno monumentu sistē­mu. Kas gan mums tur iznāks?

   Hipotēze par to, ka pasaules piramidu un seno monumentu sistēma ir uzcelta pēc Zemes ceturtās apokalipses, lai māksligi iznicinātu negativo psihisko enerģiju (jaunās domas), man šķita pilnigi apstiprināmies sekojošu apstākļu dēļ.
   Hipotēzē par piramīdu un senatnes monumentu pretgrēku lomu
   Ikviens normāls cilvēks, kuram nav Dieva viltvārža pazimju, saprot, ka reliģiskās mācibas nav radušās tukšā vietā un visuresoša­jam jēdzienam Grēks, ar kuru cinās visas reliģijas, ir kaut kāda dziļa un ļoti svariga nozime. Pasaules Plūdu iemesls bija atlantu grēks; nožēlo savu grēku, nelaid grēku dvēselē - šādi teicieni sastopami visos reliģiskajos un ezoteriskajos rakstos. Vai tiešām grēks ir tik briesmīgs? Acīmredzot jā. Citādi tas netiktu tik ļoti akcentēts.
   (Jn kas tad ir grēks, raugoties no zinātniskā viedokļa? Acimredzot ar vārdu Grēks jāsaprot negativā (ļaunā, sātaniskā) psihiskā enerģija, kuras izplatīšanās globālā mērogā ir bīstama planētai Zemei, un tādēļ Zeme tiecas uz pašattirišanos no tās ar apokalipšu palīdzību, iznicinot negativās psihiskās enerģijas avotu - cilvēci.
   Atbilstoši mūsu spriedumiem, Zeme jau ir pārdzivojusi četras apokalipses, katru reizi noslaukot no Zemes uirsas jaunu cil­vēces rasi, un no katras rases atstājot tikai dievbijīgus cilvēkus, uzkrājot tos Cilvēces zelta fondā, kuru mēs uzskatām par leģendāro Sambalu.
   Manuprāt, tieši neticami intelektuāli varenajā Sambalā, kas dzivo saskaņā ar ipašiem garigiem likumiem zemzemē vai para­lēlajā pasaulē, tika izstrādāta globāla Zemes aizsardzības sistē­ma no cilvēku radītās negatīvās psihiskās enerģijas, lai novērstu kārtējo, nu jau piekto apokalipsi. Man šķiet, ka šo globālo Zemes aizsardzības sistēmu, kas sastāv no piramīdām un sen­atnes monumentiem, sāka būvēt, kad bija pagājis kāds laiks no Pasaules Plūdiem, kas notika pirms 850 000 gadu. Celtniecība droši vien sākās Mūžīgajā Kontinentā, Tibetā, ar milzīgo Kailasa piramīdu (vai Dievu Pilsētu?). Pēc tam celtniecība turpinājās citos zemeslodes reģionos - gan uz kontinentiem, kas bija atbrīvojušies no ūdeņiem (Meksika, Ēģipte, Anglija u.c.), gan zem ūdens. Galvenie darbi globālās piramidu un senatnes monu­mentu sistēmas veidošanā droši vien tika pabeigti pirms 75-80 tūkstošiem gadu, kad, kā raksta Blavatska, tika uzceltas Ēģiptes piramīdas, lai gan iespējams, ka papildu objektu būvniecība turpinājās arī vēlāk (Arkaima, Naska uc.).
   Manuprāt, būvētāji bija pēc Pasaules Plūdiem dzīvi palikušie atlanti un agrīnie ārieši, kas izmantoja mums nezināmus Šam­balas aprēķinus un tehnoloģijas.
   (Jz kādiem principiem balstījās globālās pretgrēku sistēmas plānošana un būvniecība uz Zemes? Mēs, mūsdienu cilvēki, droši vien pat aptuveni nespēsim atbildēt uz šo jautājumu. Bet es esmu pārliecināts, ka šie zinātniskie aprēķini bija ļoti sarežģīti un aptvēra milzīgu zināšanu kompleksu par planētu Zemi, par Saules sistēmu, par smalko pasauli, par paralēlām pasaulēm un daudz ko citu. Tādas zināšanas acimredzot ir tikai Šambalai, kur pēc Dieva gribas tika savākti Labākie no Labākajiem visu piecu Zemes Cilvēces pamatrasu pārstāvjiem.
   Bet var būt, ka lidzigas pretgrēku sistēmas uz Zemes jau tika celtas ari pēc pirmās, otrās un trešās apokalipses? Iespējams, bet es to nezinu. Bet, ja tās ari tika celtas, tad nespēja tikt galā ar cilvēku radītās negatīvās psihiskās enerģijas straumi, un nāca kārtējā apokalipse.
   Es pat neesmu pārliecināts, ka patreizējā globālā piramidu un senatnes monumentu sistēma patiesi spēs tikt galā ar ļaunumu, kas pārņēmis mūsu civilizāciju. Bet, ja ari piektā apokalipse pienāks, tad Zemei paliek tikai viena iespēja, vairs tikai viena apokalipse, lai būtu noslēdzies fatālais apokalip­tiskais loks - 6 reizes pa 6666 kilometriem. Man šķiet, ka pēc tam Zeme pāries nāvējošu pagriezienu stadijā un pagriezieni notiks jau par 9999 kilometriem. Tāpēc no mums, parastajiem piektās rases cilvēkiem, ir atkarigs ļoti daudz, un proti - no Ļaunuma iesakņošanās pakāpes mūsu dzivē.
   Protams, mūsdienu zinātniekam ir mazliet sāpīgi par savu, maigi izsakoties, seno piramidu un monumentu lomas vājo izpratni, kad zinātniskās fantāzijas lidojums reti kad paceļas pāri jau runātajam un pārrunātajam jautājumam par monumentāla­jām faraonu vai citu līderu kapenēm laikā, kad cilvēce nepazina riteni. Mūsdienu zinātnieks pat sāk izstarot negativu psihisko enerģiju, papildinot ar to planētas jau tā negativo enerģijas fonu, kad sirds dziļumos sajūt, ka aiz matiem pievelk faktus, kas it kā apstiprina, ka piramīdas ir kapenes. Mūsdienu zinātnieks, attiecibā uz cilvēces pagātnes izpratni būdams pērtiķa varianta varā, neparko negrib vērst savu skatienu uz vēstures reliģisko un ezoterisko traktējumu, no kura starp skaistām frāzēm ar pasaku pieskaņu var saprast, ka pagātnē ir pastāvējušas varenas civi­lizācijas ar daudz augstāku zinātnisko līmeni nekā mūsējais, ka uz Zemes pastāv mums neredzama sabiedriba - Labākie no
   Labākajiem jeb Šambala kur runas par piramidām kā ka­penēm izsauktu homēriskus smieklus. Bet mūsdienu zināt­niekam ārkārtigi gribas uzskatit sevi par cilvēces attīstības augstāko sasniegumu, un šajā sakarībā viņu pilnigi apmierina pērtiķu pagātne, pat neskatoties uz to, ka šādu radniecību nu nepavisam nevar uzskatīt par respektablu.
   No otras puses raugoties, mūsdienu zinātniekam, arī man, nav visai taktiski censties saprast hipotētisko Lielās Šambalas monumentālo veidojumu pretgrēku lomu, jo tas prāts, kas piemit Labākajiem no Labākajiem, ir nesalidzināmi augstāks par mūsējo. Tomēr es domāju, ka mēģinājums saprast nevar tikt nosodīts vai uzskatīts par grēku, ja vien, protams, šim mēģināju­mam nav augstprātīga visu iepriekšējo sasniegumu nolieguma pieskaņa, ja tas notiek, cienot reliģiskās zināšanas un tautas gudrību.
   Pasaules piramīdu un seno monumentu sistēma ir celta, par pamatu ņemot apokalipses skaitli 6666
   Raugoties uz globusu, es sapratu, ka izprast katras piramīdas un senatnes monumenta lomu uz Zemes mums nebūs pa spēkam. Bet aplūkot piramīdu un senatnes monumentu sav­starpējās sakarības vienas ceturtās daļas zemeslodes robežās (par kurām mēs runājām šīs grāmatas ceturtajā nodaļā) no matemātisko likumsakaribu viedokļa, kuras sākām meklēt, pateicoties Tatjanas idejai, varētu būt iespējams.
   - Jurij Ivanovič, - es vērsos pie sava drauga, - pamēģināsim vēlreiz apskatīt piramidu un senatnes monumentu globālo sistē­mu tajā zemeslodes ceturtdaļā, par kuru mēs visu laiku runā­jam. Bet tagad izmantosim nevis grādus un tādus jēdzienus kā ceturtdaļa uai trešdaļa attāluma no Kailasa lidz Lieldienu salai, bet mēģināsim aprēķināt attālumus starp piramidām un sen­atnes monumentiem kilometros, paturot prātā apokalipses skaitli 6666.
   -   Es ari par to domāju, - piekrita Jurijs Ivanovičs, - un tā uz aci jau noteicu šos attālumus. Jūtu, ka te atkal izlidis apokalipses skaitlis 6666. (Jn tā jau ari jābūt, jo pasaules pirami­du un seno monumentu sistēma ir veidota, lai cinitos pret kārtējo apokalipsi.
   -   Interesanti, kas mums iznāks!
   -   Bet kā tad mēs mērīsim? - Jurijs Ivanovičs apjuka.
   -   Ar mīksto centimetra mēru pa globusu. (Jn kā tad vēl? - es atbildēju. - Bet, tā kā tādi mērījumi nevar būt ļoti precīzi, tad nāksies izdarīt matemātiskus pārrēķinus, balstoties uz analoģi­jām, par pamatu ņemot sekojošus skaitļus:
   -   9999 km - puse Zemes puslodes apkārtmēra jeb 90°;
   -    6666 km - 1/3 Zemes puslodes apkārtmēra jeb 60° (piemēram, attālums no Kailasa kalna lidz Ziemeļpolam);
   -    4999 km - 1/4 Zemes puslodes apkārtmēra jeb 45° (piemēram, attālums no Lieldienu salas lidz Meksikas piramidām);
   -    3333 km - 1/6 Zemes puslodes apkārtmēra jeb 30° (piemēram, attālums no Meksikas piramīdām lidz Sātana tornim);
   -    1666 km - 1/12 Zemes puslodes apkārtmēra jeb 15° (piemēram, attālums no Meksikas piramīdām līdz punktam 6666 ASV).
   -    Es tevi saprotu. Salīdzinājums ar šiem loģiski iegūtajiem
   skaitļiem ļaus mums diezgan precizi noteikt attālumus starp piramidām [6] , vēl jo vairāk tāpēc, ka visas piramidas un senatnes monumenti uz Zemes ir izvietoti stingri simetriskā kārtībā, - Jurijs Ivanovičs piekrita.
   Skatoties uz gjobusu, es jutu, ka jāparādās vēl vienam skait­lim, kas arī raksturotu attālumus starp piramīdām un senatnes monumentiem. Kādam? Es to nezināju. Bet man šķita, ka šī
   jaunā attāluma summēšana grādu izteiksmē novedis pie skaitļiem 9, 6 vai 3, jo tieši tādas summas figurēja mūsu izvēlē­tajos grādos (90°, tas ir 9 + 0 = 9; 60°, tas ir 6 + 0 = 6; 45°, tas ir 4 + 5 = 9; 30°, tas ir 3 + 0 = 3; 15°, tas ir 1 + 5 = 6).
   -   Es tev, šef, saku skaidri un gaiši, - domu pārtrauca Jurijs Ivanovičs, - attālums no Kailasa lidz Stonhendžas monumentam Anglijā ir 6666 kilometri.
   -   Kāpēc tā?
   -   Atceries, mēs jau noteicām, ka attālums no Kailasa līdz Stonhendžas monumentam ir 1/3 attāluma no Kailasa lidz Lieldienu salai? Bet 1/3 ir 60°, tas ir - 6666 kilometri.
   -  Vēl jāpiebilst, ka attālums no Stonhendžas monumenta lidz Bermudu trijstūrim ari ir 6666 kilometri, tāpat kā attālums no Bermudu trijstūra lidz Lieldienu salai - 6666 kilometri! - es iesaucos. - Izmērīsim visu ar mīksto centimetra mēru!
   Pēc mērīšanas Jurijs Ivanovičs teica:
   -    Viss sakrit. Neaizmirsti, ka Bermudu trijstūra rajonā amerikānis Berlics atrada lielu piramidu.
   -   Atceros. Bez tam, man liekas, tieši tur, Bermudu trijstūra rajonā, kādreiz bija leģendārā Platona sala, kur dzivoja pēdējie atlanti un kura nogrima okeānā pirms 12 000 gadu, kad tajā ietriecās Tifona komēta (tā saka Blavatska un Nostradams). Droši vien atlanti ari uzcēla to piramidu (varbūt pat piramidu kompleksu), kas atrodas 6666 kilometru attālumā gan no Stonhendžas monumenta, gan no Lieldienu salas.
   Tātad ar relativu ticamības pakāpi varēja konstatēt, ka apokalipses skaitlis 6666 tris reizes parādās piramīdu un sen­atnes monumentu izvietojumā pa centrālo līniju, kas mūsu pētā­mo zemeslodes ceturtdaļu sadala divās daļās.
   Vai apokalipses skaitlis 6666 slēpjas vēl kaut kur? Izdarot mērijumus un salīdzinošu matemātisko analizi, mēs pasaules piramīdu un seno monumentu sistēmā atradām vēl sešus nogriežņus 6666 km ga­rumā.
   Pats negaiditākais bija tas, ka attālums no Ēģip­tes piramidām līdz taga­dējam Ziemeļpolam arī ir 6666 kilometri.
   -  Tas nu gan ir! - Jurijs Ivanovičs iesaucās. - Ne­kad nebūtu neko tādu iedomājies. Viņiem tik pre­cīzi vajadzēja aprēķināt Ēģiptes piramīdu atraša­nās vietu, lai tās, tāpat kā Kailass, atrastos 6666 km attālumā no Ziemeļpola! Tas nevar būt tāpat vien, tici man - nevar būt. Tur ir ielikta dziļa jēga, apokalip­se, pareizāk sakot, brīdinā­jums no apokalipses.
   -   Jura! - es atsaucos. - Esmu gandrīz vai pār­liecināts, ka Ziemeļpola punktā zem ūdens ari ir piramidas vai senatnes monumenti, lai ari pagai­dām tos neviens nav at­radis.
   -  Tos jau nav tik viegli atrast, - Jurijs Ivanovičs daudznozīmīgi noteica.
   Mani pārsteidza vēl viens ar 6666 km attālu­mu saistīts fakts - ari attālums no Stonhendžas monumenta Anglijā līdz Sātana tornim ASV bija 6666 km.
   - Tas nav tāpat vien, nav gan, - atkārtoja Jurijs Ivanovičs. - Tā nenotiek, ka divi monumenti dažā­dos kontinentos nejauši atrastos 6666 km attālumā viens no otra… un pie tam apokalipses skaitļa attālumā. Angļiem vismaz pietika prāta uzskatīt Stonhendžu par senatnes monumentu, nevis izmantot to par treniņu vietu alpīnistiem. Toties amerikāņi, kuri, izņemot dolāru, vispār neko citu neredz, pieņē­ma, ka Sātana tornis ir vienkāršs klinšu izaugums, un sāka tur trenēties alpīnismā. Bet viņi, tas ir, amerikāņi, taču nāk no Anglijas un droši vien zināja par Stonhendžu, bet aprēķināt attālumu no tās
   līdz Sātana tornim viņiem neienāca prātā. Amerikāņi visi staigā dolāra uzbudināti, praktizē spēcīga cilvēka kultu naudas izteiksmē, bet par garīgām lietām aizmirst. Nu, ko tur var gribēt, tur taču dzīvo tikai emigranti, cilvēki bez Dzimtenes.
   - Jura, nu ko tu tā piesienies amerikāņiem! Viņi vismaz Sātana torni pasludināja par dabas pieminekli. Ar ko tad ir labāk pasludināt, ka piramidas ir faraonu kapenes vai skatu laukumi Saules un Mēness vērošanai laulību dienā! Lai gan tev, Jura, ir taisniba, ka pieveikt monumentu, kas pilda pretgrēka funkciju, jau pats par sevi ir grēks.
   Tobrīd es vēl nezināju, ka Tibetas ekspedicijas laikā lamas mūs bridinās, apgalvodami, ka svētajiem monumentiem svētā
   Kailasa rajonā ne­drīkst pat tuvoties, nemaz jau nerunājot par pieveikšanu. Šā solījuma pārkāpējus gaida sods straujas novecošanas un nā­ves veidā. To izdarīs svētais laiks.
   Nākamais fakts, kas saistīts ar 6666 kilometru lielu attā­lumu, bija it kā ne­tiešs apstiprinājums tam, ka Ziemeļpolā zem ūdens atrodas senatnes monumenti. Ja paskatās uz mūsu pētāmo zemeslodes daļu, var pievērst uzmanibu, cik simetriski pasaules piramīdu un seno monumentu sistēmā ir izvietotas Ēģiptes un Meksikas piramīdas. Ziemeļpolam, kas atrodas 6666 kilometru attālumā no Kailasa kalna, ir tikpat simetrisks punkts sistēmas otrā pusē, kas atrodas 6666 kilometru attālumā no Lieldienu salas. Šis punkts atrodas Brazilijā, Salvadoras pilsētas rajonā. Tieši tur, tajā punktā ir Tazumala (Tazumal) - pussagru- vušu piramidu komplekss, kas aizņem aptuveni 10 kvadrātkilo­metru lielu platību. Maiju valodā Tazumal nozīmē piramīdas, kur tika dedzināti upuri. Blakus atrodas Calčuapas pilsētiņa.
   Diemžēl mēs internetā nevarējām atrast sagruvušo piramīdu attēlus.
   - Jura, tu iedomājies, es taču biju Brazilijā, Salvadoras pil­sētā, bet par piramīdu drupām neko nezināju, tāpēc arī tās neredzēju, - es žēli teicu. - Toreiz, manuprāt, 1992. gadā, pēc semināra brazīliešu ārstiem man piedāvāja vienu dienu
   atpūsties. Es atteicos no brauciena ar jahtu un kopā ar vienu ārstu aiz­braucu apskatit viņa tēva - fermera saimniecibu. Atceros, ka tur fermā strādāja kāds indiānis, kas, dzīdams govis, ļoti meistarīgi un skaisti au­ļoja uz zirga. Atceros, fermas saimnieks stāstī­ja, ka šis indiānis nāk no kaut kādas vietiņas, kur ir senas piramidas, un apgalvoja, ka visi cilvēki, kas nāk no tās vietas, ir ļoti labsirdīgi un dar­baspējīgi. Varbūt viņš bija no Tazumalas.
   - Piramidas droši vien necieš ļaunus cilvēkus. Ļaunie taču ir aprobežo­tāki par labajiem, jo vi­ņiem visa enerģija iztērē­jas dusmās un skaudī­bā, - Jurijs Ivanovičs izteica komentāru manai runai.
   Tas, ka attālums no Tazumalas piramidu dru­pām Dienvidamerikā līdz Meksikas piramidām Ziemeļamerikā ari ir 6666 kilometri, mums jau šķita gandriz vai pats par sevi saprotams, lai gan principā šis fakts bija pārsteidzošs, jo apokalipses skaitlis 6666, kas attēlots svētā Kailasa augstumā, bija ņemts vērā, būvējot piramīdas otrā pasaules malā.
   Šis nogrieznis (Meksikas piramidas - Tazumala) uz globusa bija simetrisks nogrieznim Ēģiptes piramīdas - Ziemeļpols: ari 6666 kilometru garumā.
   Man ienāca prātā, ka nogrieznim Stonhendža - Sātana tornis arī jābūt simetriskam nogrieznim 6666 kilometru attālumā. Kādam? Gz globusa bija skaidri redzams, ka tādu var veidot tikai paralēla linija, kas iet no Bermudu trijstūra uz Āfrikas pusi un ved uz Gao pilsētiņu Sahārā (Mali). Vai šajā Sahāras rajonā ir kādi senatnes monumenti? Diemžēl izrādījās, ka par šo zemes­lodes rajonu internetā ir ļoti maz ziņu. Interesants šķita tas, ka netālu no Gao pilsētiņas (Mali) Alžīras rajonā atrodas gravējums klintī ar nosaukumu Velnišķīga mīlestība. Atcerējos ari kādu pa televīziju rāditu filmu par to, ka Sahārā ir pazemes labirints, kurā ieeju zina tikai beduīni, bet arī viņi baidās tur iet.
   Drunvalo Melhisedeka interesantajā grāmatā «Dzīvības Zieda Senais Noslēpums (Clear Light Truce, 1998, 26.-30. Ipp.) rak-
   stits par dogoniem - cilti, kas dzīvo Sahārā, Mali valsts teritori­jā. Tur ir ala, kuru sargā šis cilts svētais īpašais Cilvēks, sēžot pie ieejas. Šo Īpašo Cilvēku ēdina, par viņu rūpējas, un neviens neuzdrošinās viņam pieskarties. Šajā alā atrodas apbrinojami zīmējumi un apraksti.
   Ir lidojošā šķīvīša zīmējums un apraksts. No tā parādījušās neparastas dzīvas būtnes. Tās izrakušas zemē bedri, piepil­dījušas to ar ūdeni un salēkušas tur iekšā. Tās bijušas ļoti līdzī­gas delfīniem. Starp tām bijis ari Lielais Nommo, kas atnesis uz Zemes civilizāciju. Starp citu, lidzīgi zimējumi ir arī Titikakas ezera rajonā Dienvidamerikā, tas ir - otrā pasaules malā.
   Alā, kuru apsargā pirmatnējie dogoni, ir Sīriusa A un Sīriusa B trajektoriju zīmējums, kas apbrinojami precīzi sakrīt ar mūs­dienu astronomu aprēķinātām trajektorijām. Tai pat alā ir apraksts Vissmagākās Visuma vielas Mazā zvaigzne, kas apriņķo Sīriusu laikā, kas tuvs 50 gadiem. Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka ap
   Sīriusu A riņķo balts punduris, kura svars ir aptuveni 1,5 miljoni tonnu uz kubikcollu un kas apriņķo Sīriusu 50,1 gada laikā.
   (Jn tieši turp, pie noslēpumainajiem dogoniem, ved līnija 6666 kilometru garumā no Bermudu trijstūra paralēli līnijai Sātana tornis - Stonhendža.
   Bez tam mēs atzīmējām 6666 km lielu attālumu no Kailasa caur Ēģiptes piramīdām un nonācām Sahāras tuksnesi uz plakankalnes ar dīvaino nosaukumu Tibesti.
   Kas gan atrodas šajā plakankalnē, kuras nosaukums sasaucas ar vārdu Tibeta? Varbūt tur ari ir piramīdas? Aleksejs Saveļjevs pēc mūsu lūguma internetā sameklēja informāciju par Tibesti plakankalni, kas atrodas Čadā. Izrādījās, ka šī plakankalne, ko ieskauj Sahāras nedzivās smiltis, sastāv no sep­tiņiem vulkāniem. Tomēr uziet kaut kādas ziņas par piramidām vai seniem monumentiem neizdevās. Iespējams, ka to tur nav,
   bet iespējams ari, ka tie aprakstā vienkārši nav iekļauti. Tāpēc mēs Tibesti plakankalni nevarējām iekļaut pasaules piramidu un senatnes monumentu sistēmā, lai gan nosaukums Tibesti mums vēl arvien šķiet ļoti intriģējošs.
   Tātad, analizējot pasaules piramidu un seno monumentu sistēmu vienā ceturtajā daļā zemeslodes, apokalipses skaitlis 6666 attālumos starp piramidām un monumentiem parādījās 9 reizes:
   -   Kailass - Ziemeļpols - 6666 km
   -   Ēģiptes piramidas - Ziemeļpols - 6666 km
   -   Kailass - Stonhendža - 6666 km
   -   Stonhendža - Sātana tornis - 6666 km
   -   Stonhendža - Bermudu trijstūris - 6666 km
   -   Bermudu trijstūris - Lieldienu sala - 6666 km
   -   Bermudu trijstūris - Gao (Sahāra) - 6666 km
   -   Lieldienu sala - Tazumala - 6666 km
   -   Meksikas piramidas - Tazumala - 6666 km
   Pēc tam mēs uz globusa savienojām ar linijām visas zināmās piramīdas un senatnes monumentus un ieguvām ģeometrisku figūru tīklu visā šajā zemeslodes ceturtdaļā. Šis ģeometrisko figūru tikls mūs apbūra. Bija skaidri redzams, ka piramīdas un senie monumenti uz Zemes nav celti kā pagadās, bet gan saskaņā ar stingrām matemātiskām likumsakarībām, kurās pir­mām kārtām iezīmējās dažādi trijstūri. Kāpēc tieši trijstūri? Es nevaru precizi atbildēt uz šo jautājumu, bet man šķiet, ka mūsu trīsdimensiju telpā tieši trijstūri var pildīt matemātisku mezgla punktu lomu negativās (ļaunās) psihiskās enerģijas iznici­nāšanā.
   Kādā veidā var iznīcināties negativā psihiskā enerģija? Es nez kādēļ jutu, ka šajos trijstūros, kas izveidojas, savienojot ar linijām piramidas un senatnes monumentus, šaudās negativā psihiskā enerģija (ļaunās domas) un nevar atrast izeju no
   Ģeometrisko figūru tikls, kas iegūts, savienojot ar līnijām zināmās piramīdas un senatnes monumentus vienā ceturtdaļā zemeslodes
   trijstūra noslēgtās telpas, nevar izplatīties pa visu zemeslodi un aiziet kosmosā. Pie tam trijstūros šaudās tieši ļaunā psihiskā enerģija, ko attēlo skaitļi 9, 6 un 3. Tādēļ man likās, ka šo trij­stūru leņķu un malu izmēri, aprēķinot summu summas, dod skaitļus 9, 6 un 3, bet tāda negatīvās psihiskās enerģijas atlase un ieslēgšana trijstūru telpā agri vai vēlu novedis pie tā, ka piramīdas un senatnes monumenti to iznīcinās.
   Bet vai šo trijstūru raksturojums patiešām būs 9, 6 un 3?
   -    Teikšu tev, kā ir, - satraukti teica Jurijs Ivanovičs, - ja pēc aprēķiniem šie trijstūri patiesi uzrādīs devītnieku, sešnieku un trijnieku raksturlielumus, nevis kaut kādu skaitļu sajaukumu, tad var uzskatīt, ka hipotēze par piramidu un seno monumentu pretgrēku funkciju nav nekāds murgs, bet reāla iespējamība. Ar ādu jūtu, ka, summējot leņķu summas, atkal dabūsim devīt­niekus, sešniekus un trijniekus. Vai tiešām tā būs?
   -   Sāksim mērīt? Bet mums vajadzīgi precizi skaitļi!
   -    Pats galvenais ir zināt trijstūru malu garumu. Deviņos gadījumos mums jau ir vienas vai divu malu garums - 6666
   kilometri. Mēs zinām ari, ka attālums no Kailasa līdz Ēģiptes piramīdām, tāpat kā attālums no Lieldienu salas līdz Meksikas piramidām, ir 4999 kilometri. Attālums no Meksikas piramidām lidz Sātana tornim - 3333 kilometri jeb divas reizes pa 1666 kilometriem. Mērisim un reizē izdarīsim matemātisko analīzi. Varu zvērēt, ka iegūsim precīzus skaitļus! Tu taču pats tā teici.
   -   Sākam.
   Pēc visiem aprēķiniem mēs pārliecinājāmies, ka mums patiesi ir izdevies precīzi noteikt attālumus starp piramidām un senatnes monumentiem, tikai klāt nācis vēl viens attālums - 3999 kilometri, kas veido 36".
   -    Tu pareizi pateici, ka šā jaunā attāluma skaitļu sum­ma grādu izteiksmē uzrādīs skaitli 9, 6 vai 3. Paskaties! 36 jeb 3 + 6 = 9,- piebilda Jurijs Ivanovičs.
   Trijstūri, kas izveidojās, savienojot savā starpā piramidas un senatnes monumentus, izrādījās ne tikai interesanti, bet pat intriģējoši interesanti. Tomēr par to, dārgo lasitāj, parunāsim mazliet vēlāk, bet tagad pievērsīsim uzmanibu tam, kā notika tikšanās ar lidotājiem un matemātiķiem.
   Tikšanās ar lidotājiem
   Lai vēlreiz pārliecinātos, ka mūsu aprēķinātie attālumi starp piramidām un senatnes monumentiem ir pareizi, nolēmu lūgt palidzibu lidotājiem. Es sapratu, ka lidojumu laikā ir ļoti svarigi noteikt attālumu starp dažādiem objektiem. Piezvanīju Tatjanas tēvam - Vladimiram Drapenko, kas ir lidmašīnas TCI-154 komandieris. Norunājām tikšanos.
   Viņš uz tikšanos bija uzaicinājis ari savu kolēģi - stūrmani Sergeju Zaidullinu, kurš turēja rokā nelielu mašiniti. Tā bija Global position system, ko izmanto, lai ar sputņiku palīdzību
   noteiktu objekta lokalizācijas vietu kartē. Ar to pat varēja noteikt attālumus starp dažādiem objektiem.
   Diemžēl izrādījās, ka precizitāte, ar kādu var noteikt attālu­mus starp objektiem, ir atkarīga no šā objekta precīzas lokalizā­cijas kartē. Bet mums nebija piramidu un seno monumentu izvietojuma precīzu ģeogrāfisku koordināšu. Lai tādas iegūtu, vajadzēja pabūt šajās vietās un ar Global position siļstem. noteikt precīzas koordinātes.
   Tomēr, nosakot visai aptuvenas koordinātes uz globusa vai pasaules kartes, mēs starp piramidām un senatnes monumen­tiem ieguvām orientējoši tādus pašus attālumus, kādus izman­tojām savos aprēķinos. Piemēram, attālumu no Kailasa lidz Stonhendžai, kas vienāds ar 6666 kilometriem, izmantojot Glo­bal position sgstem, ieguvām trijos variantos: 6583 km, 6712 km un 6630 km. Bet mums nevienā kartē nebija precīza atskaites punkta.

Tikšanas ar matemātiķiem

   Šo tikšanos pēc mana lūguma noorganizēja Baškirijas Valsts universitātes rektors Muhameds Hadisovičs Harasovs. Mēs ar viņu esam no viena ciema, un pats viņš ir matemātiķis. Rektors sapul­cēja savā kabinetā labākos (Jfas matemātiķus. Es uzstājos, pastāstīju par mūsu matemātiskajām koncepcijām, to sakaribām ar Zemes vēsturi un lūdzu palldzibu. Samērā muļķigi izskatījās jaukās un ļoti jauniņās Tatjanas kā idejas par summu saskaitīšanu autores priekšā stādīšana. Toties Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs un Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs izskatījās pavisam solīdi.
   Kā jau gaidīju, matemātiķi par mūsu matemātiskajiem sas­niegumiem neizrādīja nekādu sajūsmu un sāka bārstīties ar ko- sinusiem, sinusiem un diferenciāliem vienādojumiem, tā pama­zām novirzot sarunu uz to, ka ārstiem būtu labāk ārstēt slim­niekus, nevis līst svešā zinātnes lauciņā.
   Jurijs Ivanovičs pieliecās man tuvāk un pačukstēja:
   - Es taču tev teicu - matemātiķi ir greizsirdīga tauta, ak, cik greizsirdīga! •.
   Situāciju mainīja Muhameds Harasovs. Izmantojot rektora autoritāti, viņš teica runu par zinātniskās izziņas nepārskatāmību un par to, ka arī diletanti reizēm izdara atklājumus, tādējādi apturēdams skepticisma vilni.
   Pēc tam matemātiķi sāka runāt ar mums nopietni un deva vairākas rekomendācijas. Viņi vienojās, ka no matemātiskā viedokļa summu saskaitīšanas princips tiešām ir interesants, bet mūsdienu mehānikā un fizikā to neizmanto. Šā principa izman­tošana, analizējot trijstūrus, kas veidojas, savienojot piramidas un senatnes monumentus uz globusa, var dot interesantus rezultātus, kuru nozīmi diemžēl grūti pagaidām novērtēt. Matemātiķi ietaica mums izmērīt uz globusa ari sfēriskos un hordu trijstūrus, kuros atveidosies zemeslodes elipses veids.
   Tatjana sēdēja nopietno mate­mātiķu priekšā koši pietvikusi.
   Matemātiķu vidū bija ari jauns cil­vēks ar ļoti dzīvām acim - Šamils Ciganovs. Tieši viņam korifeji arī uzdeva nodarboties ar mums, rak­sturodami viņu kā ļoti talantigu zinātnieku. Noskaidrojās, ka blakus pasniedzēja darbam universitātē Šamils nodarbojas arī ar (Jfas talan­tīgajiem bērniem.
   Šamils patiesi bija ļoti talantīgs cilvēks, viņš momentāni spēja uztvert lietas būtibu un radoši attīstīt ideju no matemātikas viedokļa. Mūsu starpā uzreiz radās pilnīga sapratne. Šamils mums parādīja ari savu patlaban Krievijā lielāko lid­mašīnu modeļu kolekciju, kuru bija vācis kopš bērnības.
   Kopā ar Šamilu Ciganovu mēs matemātiski izanalizējām trij­stūrus, kas veidojas, savienojot piramīdas un senatnes monu­mentus vienā ceturtajā daļā zemeslodes. Pie tam katrs trijstūris tika aprēķināts un analizēts tris variantos:
   - plaknes trijstūris , tas ir trijstūris, kas veidojas, pār­nesot to no globusa uz plakni, zinot trijstūra malu garumu. Piemēram, trijstū­ris, ko veido Kailass, Ēģip­tes piramidas un Ziemeļ­pols, tika pārnests uz plak­ni, uzzimējot trijstūri, kura malas relatīvās mērvienī­bās vienādas ar mums jau
   zināmajiem lielumiem - 6666 km, 6666 km un 4999 km. Pēc tam tika aprēķināti leņķi un saskaitītas to summas;
   - hordas trijstūris veidojās, aprēķinot hordas attālumu katrai trijstūra malai un izdarot korekcijas sakarā ar to, ka Zemei ir elipses veids. Piemēram, iecirkņa Kailass - Ziemeļpols horda ir 6372 km, bet attālums pa Zemes virsmu - 6666 km, iecirkņa Ēģiptes piramīdas - Ziemeļpols horda - ari 6372 km, iecirkņa Kailass - Ēģiptes piramīdas horda - 4860 km, bet attālums pa Zemes virsmu - 4999 km. Ari šiem hordu trijstūriem tika aprēķināti leņķi un saskaitītas leņķu summas;
   - sfēriskais trijstūri? tika aprēķināts tikai leņ­ķu izteiksmē, pieņemot, ka 6666 km atbilst 60°, 4999 km - 45° un tā tālāk.
   Tūliņ jāpasaka, ka sfēriskie trijstūri attiecībā uz iegūto leņķu summu saskaitīšanu deva maz informācijas un veidojās pilnigs skaitļu sajukums. Tāpēc turpmākajā iz­klāstā es tos neminēšu. Toties, kad mēs pabeidzām plaknes un hordas trijstūru aprēķinus, tad mūsu izbrinam nebija robežu - viss norādija uz to, ka hipotēze par piramidu un seno monumentu pretgrēku lomu ir pareiza!
   Bet Samilā Ciganovā izbrīnu radīja vēl viena lieta. - Zēni, jūs pat nevarat iedomāties, ko jums ir izdevies paveikt!
   - viņš iesaucās. - Jūs tik oriģināli apspēlē­jāt seno cilvēku tra­ģisko vēstījumu skaitļa 6666 veidā, uz ko norāda Kailasa kalna augstums, ka mums, matemātiķiem, ir ra­dusies iespēja izvei­dot precīzu Zemes matemātisko modeli, bet ar šā modeļa
   palīdzību matemātiskā ceļā varēs pat ielūkoties mūsu planētas dzilēs.
   -   Labi, ka visi matemātiķi nav greizsirdīgi, - atskanēja Jurija Ivanoviča replika.
   Piramīdu un senatnes monumentu izvietojuma matemātiskās analīzes rezultāti
   Pavisam mēs apskatījām 13 pamattrijstūrus, kas veidojas, savienojot piramidas un senos monumentus vienā ceturtajā daļā zemeslodes. Bez tam mēs apskatījām arī 3 papildu trijstūrus, kas ietilpst vienā no pamattrijstūriem.
   Izrādījās, ka katram pamattrijstūrim (izņemot vienu) ir … simetrisks pāris zemeslodes otrā pusē! Tāpēc labāk apskatit tos pa pāriem.
   Pirmais trijstūru pāris - Kailass - Ziemeļpols - Ēģiptes pira­midas un Lieldienu sala - Tazumala - Meksikas piramidas.
   Pat šajā brivi uzzīmētajā shēmā ir redzams, ka abiem trij­stūriem ir simetrisks izvietojums vienas ceturtās daļas zemes­lodes ietvaros. Bet uz globusa šī simetrija ir redzama vēl labāk (attēlā parādīt to ir ļoti grūti, jo nav iespējams labi nofotografēt ieapaļu virsmu).
   Aplūkosim katru no šiem diviem trijstūriem.
   Trijstūrim Kailass - Ziemeļpols - Ēģiptes piramidas ir sekojoši malu garumi:
   -   Kailass - Ziemeļpols - 6666 km;
   -   Ēģiptes piramidas - Ziemeļpols - 6666 km;
   -   Kailass - Ēģiptes piramīdas - 4999 km.
   Ņemot par pamatu malu garumu kopā ar uz globusa izveido­jušos leņķu salīdzinošo analīzi, var uzkonstruēt plaknes trijstūri, bet no tā - hordas trijstūri, ņemot vērā Zemes virsmas slipumu,
   ko veido zemeslodes elipses veids.
   Turpmāk minēta­jos plaknes un hordas trijstūros ar ciparu ap- liti es apzīmēšu katra leņķa skaitļu summu (piemēram, 42° jeb 4 + 2 = ©). Tāds ci­pars aplīti būs blakus katram trijstūra leņķim.
   Ar skaitli kvadrātiņā aplītī es apzīmēšu skait­ļu summu summu, ko veido katra trijstūra mala kilometros (pie­mēram, 6666 km jeb 6 + 6 + 6 + 6 = 24; 2 + 4 = <Ē>. Tāds cipars retušētā apliti būs blakus katram skaitlim, kas apzimē trijstūra malas garumu.
   Bez tam šajās shēmās es došu arī ziņas par visu trijstūra leņķu summu summu un par visu tris malu summu summu, un to darīšu gan attiecībā uz plaknes, gan uz hordu trijstūriem.
   Tātad minēta trijstūra matemātiskie parametri ir šādi:
   Šajā shēmā redzams, ka leņķu raksturojums gan plaknes, gan hordas trijstūrim uzrāda negatīvu skaitli - 666. Abos gadīju­mos leņķu summu summa ari uzrāda negativu skaitli - 9. Toties malu raksturojumos un summu summā parādās nesaskaņotība, kas izpaužas tādējādi, ka attiecībā uz hordas trijstūri turpinās negatīvo skaitļu serenāde (999 un 9), bet attiecībā uz plaknes trijstūri parādās arī pozitīvi skaitļi (4 un 7).
   Turpmakajas shēmas es izlaidīšu paskaidrojošos pierakstus, tādus kā 6 + 9 = 15; 1 + 5 = 6, jeb 4 + 9 + 9 + 9 = 31; 3 + 1 =4, lai shēma nebūtu tik pieblīvēta. Es domāju, jūs sapratīsiet, ka cipars aplīti apzīmē attiecīgā leņķa skaitļu summu, bet cipars retušētājā aplītī - attiecīgās trijstūra malas garuma skaitļu summu.
   Aprakstītajam trijstūrim simetrisks ir trijstūris Lieldienu sala - Tazumala - Meksikas piramidas. Šim trijstūrim ir sekojoša garu­ma malas:
   -   Lieldienu sala - Tazumala - 6666 km;
   -   Tazumala - Meksikas piramidas - 6666 km;
   -   Lieldienu sala - Meksikas piramīdas - 4999 km.
   Šā trijstūra plaknes un hordas trijstūru variantiem būs seko­jošs raksturojums:
   Shēmā ir redzams, ka visi trijstūra Lieldienu sala - Tazumala - Meksikas piramidas parametri ir pilnīgi tādi paši kā trijstūrim Kailass - Ziemeļpols - Ēģiptes piramīdas, kas atrodas otrā zemeslodes malā.
   Man tas vairs nelikās dīvaini, jo skaidri iezīmējās piramidu un seno monumentu izvietojuma shēmas precīzais plānojums. Bet pārsteidzoši bija tas, ka abu šo trijstūru galvenie raksturojumi uzrādīja negatīvos skaitļus - 6 un 9. Vai tiešām arī citi trijstūri uzrādīs negatīvos skaitļus?
   Otrais trijstūru pāris - Kailass - Stonhendža - Ēģiptes piramī­das un Lieldienu sala - Bermudu trijstūris - Meksikas piramīdas
   - ari uz globusa ir izvietojies ļoti simetriski zemeslodes vienas ceturtdaļas virsmas ietvaros.
   Šajā pāri ietilpstošajam trijstūrim Kailass - Stonhendža - Ēģiptes piramidas ir sekojoši malu garumi:
   -   Kailass - Stonhendža - 6666 km;
   -   Stonhendža - Ēģiptes piramīdas - 3999 km;
   -   Ēģiptes piramidas - Kailass - 4999 km.
   Ša trijstūra plaknes un hordas variantu raksturojumi:
   Šo shēmu nekomentēšu, aplūkosim otrā pāra otro simetrisko trijstūri Lieldienu sala - Bermudu trijstūris - Meksikas piramīdas.
   Šim trijstūrim ir tādi paši malu garumi kā iepriekšē­jam:
   -           Lieldienu sala - Ber­mudu trijstūris - 6666 km;
   -     Bermudu trijstūris -
   - Meksikas piramidas - Lieldienu sala - 4999 km. Šā trijstūra plaknes un hordas trijstūra variantu raksturojumi:
   Kā redzams, tad šim trijstūrim visi parametri ir tieši tādi paši kā iepriekšējam un ir tam pilnīgi simetriski aplūkojamās zemes­lodes ceturtdaļas ietvaros. Abu trijstūru matemātiskie raksturo­jumi leņķu analīzē uzrāda tikai negatīvus skaitļus - 9, 6 un 3, toties, analizējot hordas trijstūra malas, saglabājas negatīvā skaitļa 9 serenāde, bet plaknes trijstūrim parādās pozitīvais skaitlis 4. Šis otrais trijstūru pāris izrādijās visai līdzīgs pirmajam simetrisko trijstūru pārim.
   Es jau hipotētiski sāku prātot, ka ar piramidu un seno mo­numentu palidzibu negatīvā enerģija, ko attēlo skaitļi 9, 6 un 3, it kā tiek iedzīta hordas trijstūros zem zemes, bet virspusē (plak­nes trijstūros) tiek iegriezta ne tikai negativā, bet daļēji ari pozi­tīvā enerģija.
   Bet leņķi… Trijstūru leņķi uzrāda tikai negativo psihisko enerģiju (skaitļi 9, 6 un 3), un šajā sakarībā var pieņemt, ka tieši tur ar piramīdu un senatnes monumentu palidzibu tiek iznīcinā­ta negatīvā psihiskā enerģija.
   Trešais trijstūru pāris Kailass - Stonhendža - Ziemeļpols un Lieldienu sala - Bermudu trijstūris - Tazumala.
   To simetriskais izvietojums ari nerada šaubas.
   Šajā pāri ietilpstošajam trijstūrim Kailass - Stonhendža - Ziemeļpols ir sekojoši malu garumi:
   -   Kailass - Ziemeļpols - 6666 km;
   -   Kailass - Stonhendža - 6666 km;
   -   Stonhendža - Ziemeļpols - 3999 km.
   Trijstūra plaknes un hordas varianta raksturojumu sk. 421. Ipp..
   Otrs trijstūris, kas ietilpst trešajā pāri - Lieldienu sala - Bermudu trijstūris - Tazumala.
   Šā trijstūra malu garumi ir tādi paši:
   -   Lieldienu sala - Bermudu trijstūris - 6666 km;
   -   Lieldienu sala - Tazumala - 6666 km;
   -   Bermudu trijstūris - Tazumala - 3999 km.
   Abās shēmās redzams, ka trešajā simetrisko trijstūru pāri abi trijstūri uzrāda tikai negativos skaitļus - 9, 6 un 3, un visos rak­sturlielumos prevalē skaitlis 9.
   Ceturtais trijstūru pāris - Stonhendža - Sātana tornis - Ziemeļpols un Bermudu trijstūris - Gao (Mali) - Tazumala. Ari tie ir izvietojušies simetriski.
   Ceturtajā pāri ietilpstošā trijstūra Stonhendža - Sātana tornis - Ziemeļpols malu garumi:
   -   Stonhendža - Sātana tornis - 6666 km;
   -   Sātana tornis - Ziemeļpols - 4999 km;
   -   Ziemeļpols - Stonhendža - 3999 km.
   Trijstūris Lieldienu sala - Bermudu trijstūris - Tazu­mala
   Trijstūra matemātiskie raksturojumi:
   Trijstūris Bermudu trijstūris - Gao - Tazumala
   Otrs trijstūris, kas ietilpst ceturtajā pārī - Bermudu trijstūris - Gao - Tazumala. Tā malu garumi:
   -   Bermudu trijstūris - Gao - 6666 km;
   -   Gao - Tazumala - 4999 km;
   -   Tazumala - Bermudu trijstūris - 3999 km.
   Šā trijstūra matemātiskie raksturojumi ir tieši tādi paši kā iepriekšējam ceturtā pāra trijstūrim.
   Tādējādi ceturtajā trijstūru pārī matemātiskie raksturojumi atkal pārsvarā uzrāda negativos skaitļus 9, 6 un 3, bet plaknes trijstūru malu raksturojumā parādās skaitlis 4.
   Pigktgis trijstūru pā­ris - Ēģiptes piramīdas - Ziemeļpols - Stonhendža un Meksikas piramīdas - Tazumala - Bermudu trij­stūris, kurš tāpat ir simet­riski izvietojies zemes­lodes ceturtdaļā.
   Šajā pāri ietilpstošā trij­stūra Ēģiptes piramīdas - Ziemeļpols - Stonhendža malu garumi:
   -    Ēģiptes piramidas - Ziemeļpols - 6666 km;
   -    Ziemeļpols - Ston­hendža - 3999 km;
   -    Stonhendža - Ēģip­tes piramidas - 3999 km.
   Otra piektajā pāri ietilpstošā trijstūra (Meksikas piramīdas - Tazumala - Bermudu trijstūris) malu garumi:
   -   Meksikas piramīdas - Tazumala - 6666 km;
   -   Tazumala - Bermudu trijstūris - 3999 km;
   Trijstūra matemātiskie raksturojumi:
   -   Bermudu trijstūris - Meksikas piramidas - 3999 km.
   Trijstūris Meksikas piramidas - Tazumala - Bermudu trijstūris
   Trijstūra matemātiskie raksturojumi:
   Tādējādi piektajā trijstūru pāri visi matemātiskie raksturojumi uzrāda tikai negatīvos skaitļus - 9, 6 un 3.
   Sesto trijstūru pāri var saukt par pāri, kas pieguļ mūsu pētā­majai zemeslodes ceturtdaļai.
   Šā trijstūru pāra atklāšanas vēsture ir saistita ar tūrisma pārgājienu pa Sajāniem. Kad mūsu grupa ieradās Abakanā (Hakasija), vietējie oftalmologi, vēsturnieki un tūristi mūs sagaidīja pārāk labi, un priekš manis pat bija pasūtits luksa numurs labākajā viesnicā. Mums noorganizēja arī tikšanos ar Hakasijas valdibas priekšsēdētāju Alekseju Ļebeģu. Pierastā pirmspārgājiena nīkšana stacijā izpalika, un mēs savos tūristu tērpos dižojāmies kā goda viesi. Tiesa gan, viesnicas luksa numurā es tik un tā likos gulēt guļammaisā - tas ir pierastāk.
   Monuments Salbikskas kurgāns
   Neskatoties uz to, Ita mēs steidzāmies ātrāk tikt kalnos, mums noorganizēja pikniku un parādīja slaveno Salbikskas kurgānu. Hakasijas galvenā oftalmoloģe Ļubova Aleksejevna Karamčakova apgalvoja, ka būs ļoti interesanti.
   Izrādījās, ka Salbikskas kurgāna ievērojamākā vieta ir monu­ments Vīrišķā un sievišķā sākotne. Tas sastāv no milzīga, aptu­veni 10-15 metrus augsta ieapaļa akmens staba ar paplatinātu augšdaļu, kurš cilvēkiem diezin kāpēc asociējas ar dzimumlo­cekli. Tam blakus paceļas divas milzīgas akmens plāksnes, kurās ir sprauga, kas cilvēkiem asociējas ar sievietes dzimumorgāniem. Ap šo seksuālo monumentu aplī izvietotas milzigas akmens plāksnes, kas sver desmitiem tonnu.
   Vēsturnieki apgalvo, ka akmeņlauztuves bijušas daudzu kilo­metru attālumā un senie hakasieši pārvietojuši akmens plāk­snes, slidinot pa sasalušo zemi, lai gan neviens mūsdienu trak­tors tās nevar izkustināt no vietas. Oficiāli Salbikskas kurgāns, protams, skaitās kaut kādu puspirmatnēju līderu apbedījumu vieta, bet hakasi vēl atceras leģendu par milziga auguma gaiš- acainiem cilvēkiem, kuriem bijušas neaptveramas spējas un kas parādījušies šajās vietās.
   Pašlaik Hakasijā atdzimst šamanisms un vārdi šamaņa meita vai šamaņa dēls vairs neskan eksotiski, bet gan lepni.
   Ja uz globusa savieno Salbikskas kurgānu ar Kailasu un Ziemeļpolu, veidojas trijstūris. Tā malu garumi:
   -   Salbikskas kurgāns - Ziemeļpols - 3999 km;
   -   Ziemeļpols - Kailass - 6666 km;
   -   Kailass - Salbikskas kurgāns - 3333 km.
   Trijstūris Salbikskas kurgāns - Ziemeļpols - Kailass
   Trijstūra matemātiskie raksturojumi:
   Pēc tam kad ari attiecibā uz šo trijstūri parādijās jau pierastie raksturskaitļi (tikai negativie skaitļi 9, 6 un 3), man sāka likties, ka ikviens šodien neizskaidrojams senatnes monuments ir novietots uz Zemes saskaņā ar stingri noteiktu matemātisku shēmu. Ikviens senatnes monuments, nevis tikai plašāk zināmie!
   Bez tam es sāku domāt, ka, ņemot par pamatu mūsu izdarītos pētījumus un veidojot lidzigus trijstūrus, uz Zemes var atrast tos sen­atnes monumentus, kuri pagaidām ir mazzināmi vai vispār nav zinā­mi. Tagad mūs gaida šādi meklējumi. Trijstūrim Salbikskas kurgāns
   - Kailass - Ziemeļpols saskaņā ar seno cilvēku plānu zemeslodes otrā pusē preti vajadzēja būt simet­riskam trijstūrim. Mēs to atzimējām uz globusa, un trijstūra virsotne iezimējās Argentinas ziemeļos vietā, ko sauc par Tukumanu.
   -           Vai tur ir kāds se­natnes monuments? - es satraukti domāju un uzde­vu Aleksejam Saveļjevam un viņa palīgam Igoram Buzajevam pameklēt in- ternetā.
   Pēc divām stundām atnāca Igors.
   -   Nu? Vai tur ir monuments?
   -   Ne tikai monuments, bet vesels monumentu komplekss - Kvilmess, - Igors atbildēja.
   -  Divains monuments, - piezimēja Jurijs Ivanovičs. - Sastāv it kā no atsevišķām norobežotām akmens plāksnēm, kas izvietotas dažādos limeņos. Interesanti, kādu funk­ciju tas pildija? Pasaulē nav divu vienādu senatnes monumentu!
   -         Oi, Jura, es nezinu! Man šķiet, ka senatnes monumen­ti tika celti uz tāda zināšanu apjoma bāzes, kāds mums pat sapņos nerādās.Tos ceļot, acīmredzot tika ņemts vērā viss - Kosmosa enerģija,
   Zemes enerģija un Cilvēka enerģija. Bet smalkās enerģijas ir for- motropas, tas ir - atkarigas no priekšmeta formas. Es esmu pār­liecināts, ka viens no galvenajiem piramidu un monumentu celt­niecības mērķiem ir ciņa ar ļaunajām domām. Un ļaunās domas droši vien ir ļoti daudzveidīgas, - es mazliet apjucis skaidroju.
   Trijstūra Tukumana - Tazumala - Lieldienu sala malu garumi:
   -   Tukumana - Lieldienu sala - 3999 km;
   -   Lieldienu sala - Tazumala - 6666 km;
   -   Tazumala - Tukumana - 3333 km.
   Šā trijstūra matemātiskie raksturojumi ir tādi paši kā trij­stūrim Salbikskas kurgāns - Ziemeļpols - Kailass.
   Kā redzams, šā trijstūra matemātiskie raksturojumi uzrāda dažādas negatīvo skaitļu 9, 6 un 3 kombinācijas.
   Tātad mēs esam apskatījuši 12 simetriskus pāra trijstūrus (6 pārus), kas iezimējas uz zemeslodes ceturtdaļas. Atlicis vēl viens nepāra - trīspadsmitais trijstūris Stonhendža - Sātana tornis - Bermudu trijstūris.
   Trīspadsmitā nepāra trijstūra malu garumi:
   -   Stonhendža - Sātana tornis - 6666 km;
   -   Sātana tornis - Bermudu trijstūris - 4999 km;
   -   Bermudu trijstūris - Stonhendža - 6666 km.
   Trijstūra matemātiskie raksturojumi:
   Kā redzams shēmā, šajā nepāra trijstūrī saglabājas mate­mātiskā situācija, kas lidzīga daudziem iepriekš analizētajiem trijstūriem, kad visi raksturojumi uzrāda negatīvus skaitļus, bet to vidū ir arī viens pozitivs skaitlis.
   Bet tagad, dārgo lasitāj, salīdzināsim visu šo trijstūru matemātiskos raksturojumus.
   Trijstūru matemātisko raksturojumu salīdzinošā analīze
   Vispirms salīdzināsim visu trijstūru leņķu raksturojumus, iz­veidojot atsevišķu tabulu.
   Tabula redzams, ka ikviena trijstūra leņķi gan plaknes, gan hordas variantā sakrīt. Leņķu raksturojumos visbiežāk sastopa-
   ma skaitļu kombinācija 963 - 6 reizes. Kombinācija 666 parā­dās 5 reizes, bet kombinācija 999 - 2 reizes. Atgādināšu, ka pavisam ir 13 trijstūri un 12 no tiem ir pāra trijstūri.
   -    Ko tas varētu nozīmēt? - es prātoju, kasīdams pakausi. - Jurij Ivanovič, ko tu par to domā?
   -   Kolosāli! Leņķu raksturojumos visur parādās tikai negatīvie skaitļi. Neviena pozitiva skaitļa! Tas nozimē, ka šajos trijstūros virpinās negatīvā enerģija un ļaunās domas, kuru raksturojums izpaužas ar skaitļiem 9, 6 un 3, - Jurijs Ivanovičs bija satraukts.
   -Mēs jau to gaidījām, kad izvirzījām hipotēzi par piramīdu un senatnes monumentu pretgrēka lomu. Man šķiet, ka tie ir celti pēc ceturtās apokalipses, lai cīnītos ar ļaunajām domām un novērstu kārtējo apokalipsi. Kaut kādu apstiprinājumu šai domai mēs atradām, - grādos izteikto leņķu skaitļu summu saskaitīšana uzrādija tikai negatīvus skaitļus.
   -  Bet kāpēc parādās tikai trīs skaitļu kombinācijas - 963, 666 un 999? Kāpēc nav 966, 996, 933, 663 un 633? - vaicāja Jurijs Ivanovičs.
   -   Jura, atcerēsimies Pitagoru. Mazliet brīvi interpretējot viņa vār­dus, var teikt, ka skaitlis 3 apzimē līdzsvaru un harmoniju, skaitlis 6- attirīšanos no materiālas dabas netīrumiem, bet skaitlis 9- beigas vai pēdējo instanci. Attiecībā uz jēdzienu ļaunās domas šos skaitļus var interpretēt šādi: 3- ļauno un labo domu līdzsvars cilvēka dvēselē, 6- jūtams materiāla rakstura ļauno domu vai vēlmes kļūt bagātam pārsvars dvēselē, 9 - pēdējā ļaunuma vai ļauno sātanisko domu stadija.
   Tieši tad ar troksni atvērās durvis un uz sliekšņa parādijās raženais Sergeja Anatoļjeviča Seļiverstova stāvs un pārtrauca mūsu mierigo atmosfēru.
   -    Re, ko es atradu! Paskat! - viņš satraukti vicināja papīra lapu. - Vietējie Lieldienu salu sauc par Pasaules nabu, saprotat, na-bu! Vietējā izloksnē tas skan Ta-pi-to-o-te-he-nu-a.
   -   Šausmīgi sarežģiti, - Jurijs Ivanovičs pazobojās, būdams neapmierināts, ka Seļiverstovs izjauca mūsu domu gaitu.
   -    Nu kas tur sarežģīts, - Seļiverstovs paskatījās uz Juriju Ivanoviču, - ta-pi-to-o-te-he-nu-a.
   -   Krieviski daudz isāk būs - naba.
   -   Izrādās, ka Lieldienu salas rajonā, - Seļiverstovs turpināja, - 1958. gadā pabijusi amerikāņu zemūdene Nautilus un atradusi ļoti augstu pareizas formas zemūdens kalnu. Droši vien tā bija piramida.
   -    Pilnigi var būt. Starp citu, mūsu pieņēmumi un aprēķini norāda nevis uz pašu Lieldienu salu, bet gan uz vietu aptuveni
   150-200 kilometrus uz austrumiem no salas. Iespējams, ka tur arī atrodas šis kalns, - es piekritu.
   -    Tu, Sergej Anatoļjevič, pats uzvedies kā pasaules naba. Iebrūc un tūliņ pārtrauc citus. Vai tu domā, ka mēs te par sievie­tēm pļāpājam? Mēs par trijstūriem runājam, caur tiem cilvēku ļaunumu pārskaitām, - Jurijs Ivanovičs saskaitās.
   -   Serjoža, nāc sēdies un piedalies sarunā, - es teicu. - Tātad, ja par pamatu pieņemam mūsu hipotēzi, ka trijstūros, kas vei­dojas, savienojot piramīdas un senatnes monumentus, tiek iznicinātas tikai ļaunās domas, tad izvirzās jautājums - kas ir doma?
   Kas ir doma?
   Atcerējos mūsu trešo ekspedīciju uz Himalajiem, kas notika 1998. gadā. Toreiz mums bija iespēja pētīt īstus Himalaju alu jogus. Ak, cik viņi bija eksotiski! Bet galvenais bija tas, ka jogi varēja lasit cilvēku domas un ļoti skaidri atšķirt labus nodomus no pazemojoši pretencioziem mēģinājumiem aizskart viņu eksotismu.
   Ar vienu no jogiem mums izdevās iesaistīties sarunā, un viņš izskaidroja domu lasišanas mehānismu. Izrādās, kā es jau minēju agrāk, jogs domas redz kā trijstūrus. Trenējot domu lasišanas spējas, jogs meditē uz jantras (mistiskas figūras), uz kuras ir attēlots trijstūris, domās griezdams šo trijstūri pa tā līni­jām. Kad pēc neatlaidīgiem
   treniņiem ir sasniegts ne­pieciešamais trijstūra grie­šanās ātrums, jogam pa­veras domu pasaule. (Jn domas viņš redz kā trij­stūrus. Sākot tādu pat domas trijstūra griešanu, jogs no tā nolasa informā­ciju. Tas viss notiek zem­apziņā un izskatās kā zi- beniga cilvēka domu nola­sīšana - vēl neesi paspējis uzdot jautājumu, kad jau saņem atbildi.
   Ja par pamatu ņem faktu, ka trisdimensiju telpā domai ir trij­stūra forma, tad loģiski var izdarit slēdzienu, ka šis trijstūrveida smalkās enerģijas substances informācijas ierakstīšana notiek saskaņā ar diviem parametriem: -trijstūra leņķiem; - trijstūra malu garumu.
   Ne velti lingvisti runā par domas divējādo dabu!
   Var labi iztēloties, cik daudz un dažādas var būt trijstūru variācijas un to savstarpējās attiecības. Tikpat daudz variāciju ir trijstūru malu garumiem. Tādēļ šādam pierakstam ir jābūt informativi ārkār­tīgi ietilpigam.
   Acīmredzot jogs uztver visniecīgākās izmaiņas
   domu trijstūru leņķos un malu garumos. Bet vis­pirms jogs droši vien uz­tver domas trijstūra gal­veno principiālo raksturu - vai tā ir laba vai ļauna. Gn to viņš dara, sum­mējot leņķu lielumus. Ja parādās skaitļi 9, 6 vai 3, tad doma tiek uztverta kā ļauna, ja citi skaitļi (1, 2, 4, 5, 7 un 8), - kā laba.
   Ir 10 ļauno domu un 56 labo domu kombinācijas. Pie ļauna­jām domām var pieskaitit trijstūru leņķu summu raksturlielumus 999, 996, 966, 963, 993, 666, 663, 633, 333. Pie labajām domām - 111, 112, 114, 115, 117, 118, 122, 124, 125, 127, 128, 144, 145, 147, 148, 155, 157, 158, 177, 178, 188, 222, 224, 225, 227, 228, 244, 245, 247, 248, 255, 257, 258, 277, 278, 288, 444, 445, 447, 448, 455, 457, 458, 477, 478, 488, 555, 557, 558, 577, 578, 588, 777, 778, 788, 888.
   Kad es to visu pastāstīju saviem draugiem, Jurijs Ivanovičs daudznozimigi teica:
   -   Paskat tikai, ļaunajām domām ir tikai 10 varianti, bet laba­jām - 56! Tātad iznāk, ka ļaunie cilvēki ir vairāk nekā piecas reizes dumjāki par labajiem, jo, ja ir tik maz domu variantu, gudrs nebūsi.
   -     Es ari neticu ļaunajiem ģēnijiem, - piebilda Seļiverstovs. - Vai tad Hitlers bija gudrs? Nepietika taču prāta, lai liktu Krieviju mierā. Skaidrs, ka ar desmit domāšanas variantiem bija grūti paredzēt, kā notikumu gaitu ietekmēs lielais aukstums, krievu tautas gars un daudz kas cits. Gn viņa zemo domāšanas spēju 442
   rezultāts izvērtās par vācu tautas traģēdiju. Bet Ļeņins un Staļins … eh…
   -   Kad es agrāk strādāju trasē, tur galvenokārt bija sastopa­ma dumja tauta, ne jau tā, kā mūsu centrā - visi ar inteliģentām frāzēm bārstās, - sāka spriedelēt Jurijs Ivanovičs. - Bet es neteiktu, ka cilvēki trasē bija ļauni. Bija daudz labu viru. Tikai es ievēroju, ka cilvēks, ja pārskaišas vai sāk psihot, kļūst vēl stul­bāks. Tas ir - kā tikai domās ielec devitnieciņi, sešnieciņi un trij- nieciņi, tā domāšana tūliņ pāriet uz tiem desmit stulbajiem vari­antiem. Bet trasē droši vien domāšana pāriet pat tikai uz vienu vai diviem variantiem. Kad psiho, veči tikai bauro vien, vairs pat parunāt nevar.
   -   Vienreiz, kad es psi­hoju, es pat galdu gribēju uzgāzt ciemiņiem virsū. Tajā bridi smadzenes bija pilnigi atslēgušās, tikai viens niknums palicis, - viņam piekrita Seļiver­stovs. - Tiešām, jo vairāk dusmojies, jo stulbāks paliec. Bez niknuma var ieslēgt visus 56 vari­antus, bet ar niknumu…
   -   Zini, ko es teikšu, - Jurijs Ivanovičs kļuva domigs, - domas, kur pārsvarā ir devitnieki, ir ari ļoti viltigas. Kā saka - sātans ir viltīgs. Kad pa domām lēkā devitnieki, psihoze neuznāk, bet
   parādās tieksme kādu piekrāpt. Bet piekrāpt jau nav kaut ko radit - tur lielas gudribas nevajag, jābūt tikai nelietim.
   Klausidamies šajā sarunā, es domāju, ka ļoti ļaunajiem trijstūra domu variantiem radošā ziņā patiesi ir jābūt mazāk ietilpigiem nekā labajām domām - to pierāda ikdiena, kas apstiprina minētās skaitļu variācijas. Bet droši vien ir ari ļaunu un labu domu kom­binācijas, piemēram, 156, 376 vai 129, kas rāda mūsu dzives domāšanas procesa daudzveidību. Sešdimensiju pasaulē cilvēki droši vien ir divas reizes gudrāki par mums, jo domai tur jābūt sešstūrveida, bet deviņu dimensiju pasaulē - tris reizes gudrāki… Pilnigi iespējams, ka tā ari ir, bet iespējams ari, ka es kļūdos.
   Pilnigi patiess man šķiet tikai viens postulāts: ja gribat kļūt gudrāki, esiet labāki.

Domas fraktalitate

   Esmu spiests vēlreiz atkārtoties un atgādināt lasītājam frak- talitātes jēdzienu, kas ir labi pazīstams matemātikā un fizikā. Nebūdams šo divu cienījamo profesiju pārstāvis un pēc savas iniciatīvas apgūstot zināšanas ilgās diskusijās ar šo nozaru zināt­niekiem, es fraktalitāti varu definēt kā mērogu dažādību.
   Kas ir mērogu dažādība? Tas ir enerģētiskas (vai materiālas) substances stāvoklis, kad nav absolūtos skaitļos (mm, cm, km utt.) izteikta mēra, bet ir tikai relativitāte, viena vieniga relati­vitāte. Citiem vārdiem sakot, fraktālai substancei ir pilnīgi vien­alga - būt atoma, metra, Zemes vai Visuma lielumā.
   Vai patiesi tas ir iespējams? Jā, ir. Un ne tikai iespējams, bet tas ir ļoti svarīgi, jo fraktalitāte ir makropasaules un mikro- pasaules vienojošais faktors, kas vieno Visumu, Zemi, cilvēku, molekulas, atomus, neitronus un daudz ko citu.
   Fraktalitāte piemīt smalkajām enerģijām, kuru daudzveidība
   fizikai pagaidām ir maz pazīstama. Es domāju, ka smalkajā pasaulē pastāv dzīves viļņveida forma vai Tā Pasaule. Kad mēs paši tur būsim, tad sapratīsim, kas ir fraktalitāte. Vajag tikai iedomāties, ka jānokļūst uz Jupitera, un tu jau esi tur. Vajag tikai iedomāties, ka jāieiet elektrona orbitā, un mēs vienā mirkli būsim tur. Vajag iedomāties par Zemes dzīļu apmeklējumu - un mēs būsim tur. Droši vien Tā Pasaule ir ļoti interesanta un cilvēka iespējas tajā - neierobežotas, jo šajā tīrās relativitātes pasaulē nav robežu. Tajā Pasaulē visu izšķir skaitļi, kuru relatīvajām sav­starpējām attiecībām ir enerģētiska un pārveidojoša jēga.
   Tajā neticamajā pasaulē, kur teiciens uajag tikai iedomāties ir ārkārtigi aktuāls, darbojas fraktalitāte, jo doma ir fraktāļa un zibenīgi izplatās visur. Vajag tikai iedomāties. Bet cilvēks, tas ir, Gars, Tajā Pasaulē arī ir frak- tāls, jo var zibenigi pārvietoties lidzi domai. Iedomājies, ka esi uz Mēness, - un tu tur esi.
   Man šķiet, ka uz Zemes dzī­vojoša cilvēka domas arī ir frak- tālas. Mēs taču varam iztēloties, ka atrodamies uz Mēness! Bet, tā kā mūsu fiziskais ķermenis nav fraktāls, bet Gars to nevar pa­mest, mēs nevaram domai līdzi pārvietoties telpā. Gribētos jau, bet nevaram. Jogi to var izdarīt, jo īpaši tie, kas spēj ieiet somati stā­voklī un pamest savu ķermeni.
   Tomēr tieši tāpēc, ka mūsu domas ir fraktālas, tās nav tikai
   mūsu personīgais atribūts, bet zibenīgi izplatās pa visu Zemi un visu To Pasauli. Mēs vienkārši to nezinām un naivi ceram, ka doma ir slepena. Bet daži cilvēki, piemēram, lielais pareģis Edgars Keisijs, to zināja, jo viņiem ir iespē­jams ieiet debesu datorā, ko sauc par Akašas hroniku un kur glabājas visu cilvēku domas, kas dzivo un ir dzīvo­juši uz Zemes, un nolasīt šo informāciju. Nav jābrīnās par šā debesu datora informatīvo varenību, to ir veidojis Dievs, kura spēks cilvēkam ne tuvu nav aptverams, bet ir jāzina, ka mūsu domas nekur nepa-
   zūd, tās tiek saglabātas un analizētas. Jāzina, ka mūsu personīgajā Akašas hronikas failā jāuzkrāj vairāk labu domu nekā ļaunu, - no tā būs atkarīgs visu mūsu dzīvju liktenis. Jābaidās ne tikai no ļauniem darbiem, bet arī no ļaunām domām.
   No visa teiktā, dārgo lasītāj, kļūst saprotams, kāpēc Zeme bez žēlastības noslauka no savas virsas visu cilvēci, pārvietojot savu asi, - Akašas hronikā ļauno domu svaru kauss kļūst smagāks nekā labo, bet ļaunas domas nav radošas (atcerieties 10 ļaunos domāšanas variantus un 56 labos domāšanas vari­antus!) un var izjaukt visu Dieva uz Labā un Mīlestības pamatiem radītās Dzīvības harmoniju.
   Man šķiet, ka piramidu un senatnes monumentu būvētāji ir ņēmuši vērā to, ka doma ir fraktāļa, un centušies izdarit tā, lai ļaunās domas tiktu iedzītas jau aprakstītajos trijstūros un tur tiktu iznicinātas, neļaujot tām izplatities pa visu Zemi un To Pasauli.
   Kā ļaunā doma tiek iedzīta trijstūrī? Manuprāt, ja cilvēks, kas atrodas kādā no šiem trijstūriem, rada ļaunu trijstūrveida domu, tās zibenīga fraktālā izplatīšanās tiek pārtraukta, norobežojot to attiecigā trijstūra teritorijā. Ļaunā doma neaptver visu Zemi un netiek lidz Tās Pasaules Akašas hronikām. (Jn ir pilnīgi sapro­tams, ka ieslēgta tiks tā ļaunā doma, kuras matemātiskie rak­sturojumi sakrit ar tā trijstūra matemātiskajiem raksturojumiem, kurš veidojas, savienojot piramidas un senatnes monumentus.
   Nodrebēju, atjēdzies no šim domām, un palūkojos uz saviem draugiem.
   - Kamēr tu domāji, šef, - teica Jurijs Ivanovičs, - mēs te ar Seļiverstovu sākām spriest par to, kādas ir ļaunās domas. Serjoga saka, ka kareivīgas domas ir kaitigākas par alkatigajām.

Ļauno domu veidi

   - Paklausies, - Seļiverstovs viņu pārtrauca, - alkatīgas domas nevar novest pie kara, bet kareivīgas - gan.
   -   Bet kādēļ tad karo? - Jurijs Ivanovičs bargi paskatījās uz Seļiverstovu. - Tikai aiz alkatības. Grib vairāk sagrābt svešu mantu. Ari pie mums trasē, kad es tur strādāju, gadijās konflik­ti starp kravas automašīnu vadītājiem. Nudien neteikšu, ka šoferi būtu īpaši kareivīgi, draudzīga tauta, un vieni paši nekad pie pudeles neķērās. Bet palaid tikai nagus - noskrūvē kādam rezerves riepu vai izņem magnetofonu - ne tikai dabūsi pa fizionomiju, bet ari ar uzgriežņu atslēgu pa galvu. Zagligums nāk no alkatības. Šoferi nemīl alkatīgos.
   -    Nu, ja jau mēs runājam par trasi, - es iejaucos sarunā, - varu pastāstit, ka es operēju vienu MAZ vadītāju, kuram dzērāju kautiņā iesituši pa galvu ar lielo veseri. Nav saprotams, kā dzīvs palicis! Bedre sejā bija dūres lielumā. Piecas stundas taisiju plas­tisko operāciju - un iznāca labi. Vēroju viņu pāris gadu - viss
   kārtībā. Bet pēc tam viņš ierodas ar jaunu bedri tai pašā vietā, tikai šoreiz tā bedre iegarena. «Ar ko tad tagad iesita?» - es vaicāju. Atbild, ka ar uzgriežņu atslēgu. Lādēdamies taisiju to operāciju no jauna.
   -   Vispirms dabūt pa galvu ar lielo veseri, pēc tam ar …! Kā viņš vispār dzivs palika? - brīnijās Seļiverstovs.
   -   Droši vien magnetofonu kādam nočiepa, - Jurijs Ivanovičs izteica pieņēmumu.
   -   Nu ko! Paanalizēsim uzmanigi vēlreiz visus 10 ļauno domu variantus, - es ierosināju. - Atcerieties, tie bija šādi skaitļu vari­anti - 999, 996, 966, 963, 993, 933, 666, 663, 633, 333. Izvirzīsim jautājumu - ko var nozimēt katra no šīm skaitļu kom­binācijām cilvēka ikdienas izpratnē? Atgādināšu tikai, ka, nedaudz brivi interpretējot Pitagoru, skaitli 3 var uzskatīt par labā un ļaunā līdzsvaru, skaitli 6 - par materiālas dabas ļauno domu simbolu, bet skaitli 9- par sātaniskajām ļaunajām domām.
   Pec ilgām diskusijām mēs izdarījām dažus secinājumus un izveidojām vairākus hipotētiskus pieņēmumus. Vispirms bija uzkrītoši, ka no desmit ļauno domu variantiem tikai trijiem - 999, 963 un 666 - bija matemātiski analogi pasaules piramidu un seno monumentu sistēmā.
   (999)996. 966.(963)993. 933. (666)663. 633. 333
   Trijstūros, kas veidojas, savienojot piramidas un senatnes monumentus, parādās tikai trīs leņķu raksturojuma kombinā­cijas (summējot leņķu lielumus) - 999, 963 un 666
   - Ja par pamatu ņem hipotēzi, ka pasaules piramīdu un seno monumentu sistēma tika veidota, lai iznicinātu ļaunās domas, - es prātoju, - tad kāpēc gan tikai trīs ļauno domu veidi var tikt ieslēgti trijstūros, kas veidojas, savienojot piramīdas un senatnes monumentus? Kāpēc netiek ieslēgtas ļaunas domas, kuras rak­sturo skaitļi 996, 966, 993, 933, 663, 633 un 333?
   (Jz šiem jautājumiem mēs nevarējām atrast konkrētu atbildi. Pietrūka zināšanu par smalkajām enerģijām. Mēs vēl pārāk slik­ti izpratām relatīvo un fraktālo domu pasauli. Tādēļ ikvienam atbildes variantam varēja būt tikai patvaļīga sprieduma raksturs, bet ar tiem es tomēr dališos ar jums, dārgie lasitāji.
   Interesanti bija tas, ka no minētajām 10 skaitļu variācijām tikai 999, 963 un 666 leņķu summu summa bija 9, bet pārējos gadījumos, izņemot vienu, 9 neparādījās. Paskatieties paši:
   Kāpēc skaitlis 333 neparādās trijstūros, kas veidojas, savieno­jot piramīdas un senatnes monumentus, ja tas galarezultātā dod 9? Atbildi uz šo jautājumu, dārgo lasitāj, atļaujiet man dot vēlāk, jo tā loģiski izriet no filozofiskiem spriedumiem.
   Bet tagad papētīsim visu 13 pasaules piramidu un senatnes monumentu sistēmā ietverto trijstūru leņķu summu summas salidzinošās analizēs tabulu.
   Vispār jau šo tabulu varēja ari neveidot. Gz to ir garlaicīgi skatīties - visur tikai devitnieki!
   Bet no zinātnes viedokļa šeit parādās ļoti izteikta likum­sakarība - absolūti visiem trijstūriem, kas veidojas, savienojot uz Zemes izvietotās piramidas un senatnes monumentus, leņķu summu summa (grādos) galarezultātā dod skaitli 9.
   Kāpēc visi piramīdu un seno monumentu sistēmas trijstūri ir saistīti ar skaitli 9?
   Balstoties uz spriedumiem, kas jau aprakstīti šajā grāmatā, var pieņemt, ka tieši 9 ir sātaniskais skaitlis. Vai patiešām visi trijstūri norāda uz sātanisko skaitli? Mēģināsim abstrahēties no priekšstata, ka 9 ir slikts un sātanisks skaitlis, un pievērsīsim uzmanibu Pitagora matemātiskajai filozofijai. Tā labi izklāstīta brīnišķīgajā Vladimira Babaņina grāmatā «Dižo piramīdu noslēpumi» (izd. Laņ, St-Pēterburga, 1998, 303.-357. Ipp.).
   Saskaņā ar Pitagoru skaitlis 9 simbolizē dievišķās radīšanas cikla beigas un … atgriešanos sākumstāvoklī.
   Ar vārdu sākums Pitagors saprot monādi (jeb pirmmatēriju, jeb prānu, jeb dievišķo DNS), no kuras tika radītas dažādas dzīvības formas, izmantojot, kā norādīts dažādos avotos, Domu un Mīlestibu. Mums, protams, ir grūti aptvert jēdzienus Doma un Mīlestība kā dzīvību radošus spēkus, jo mēs esam materializēti un piezemēti, bet mēs varam saprast, ka vārdā monāde slēpjas kaut kas tīrs un dzivību apliecinošs. No tā izriet, ka skaitlis 9 sastāv it kā no diviem komponentiem - sātaniskās enerģijas un atgriešanās pie sākuma monādes.
   Dīvains skaitlis ir 9! Ne tikai biežāk par citiem sastopams skaitļu rindās, bet ari vēl divdabis. Tomēr šajā skaitļa 9 div- dabībā, manuprāt, ir ļoti dziļa un ļoti svariga jēga. Šķiet, ka Radītājs ļoti viltigi, gudri un ģeniāli ir paredzējis, kā no skaitļa 3 caur skaitli 6 Ļaunums palielināsies lidz skaitlim 9, kad pēdējai sātaniskajai instancei, ko atveido skaitlis 9, parādās tieksme pašiznicināties un atgriezties pie sava pirmsākuma (monādes), lai, nožēlojot pagātni, sāktu visu no jauna.
   Vienkāršā valodā runājot, šī situācija atgādina cilvēku, kas savā sātaniski ļaunajā uzliesmojumā gatavs skriet ar pieri sienā. Ikviens no mums pazist un atceras cilvēkus, kas, nevaldāma niknuma vai atriebības kāres vadīti, gājuši bojā paši sava ļaunā
   dulnuma dēļ. Par tā­diem cilvēkiem krievu sādžā runā aptuveni tā: - Tas Vaņka gan bija muļķis! Kā sadzeras, viss tā dreb no niknu­ma, ka meičas bēg uz visām pusēm kā tādas kaziņas. Nu, un sava niknuma dēļ ari galu dabūja - puisis, meiteni aizstāvēdams, ar viņa pa­ša pudeli pa galvu iesi­ta. Nu, un nomira Vaņ- ka no sava dulnuma.
   Sātans droši vien ir viltigs un gudrs, bet dusmu uzplūdā, zibinā­dams devītniekus pa labi un pa kreisi, pats nemana, ka viņa miesīgie devītnieki pēkšņi pāriet citā kvalitātē, un sātans krīt nebūtībā, izkusdams pirmmatērijā un pazuzdams uz visiem laikiem. Sātaniskais devīt­nieks ir viltīgi bistams ari pašam sātanam. Radītājs
   to ir ņēmis vērā… un
   izmantojis šo sātaniskā dulnuma fenomenu pa­saules piramīdu un seno monumentu sistēmas iz­veidošanai. Man šķiet, ka tai stāvēt pretim var tikai dēmonisks ļaunums.
   Visos trijstūros, kas veidojas, savienojot piramidas un sen­atnes monumentus, saskaitot leņķu summas, visi leņķu raksturo­jumi noteikti uzrāda skaitli 9. It kā tas būtu pats ļaunākais skaitlis! Bet tas ir ari ipašs skaitlis - caur to var iznīcināt ļauno enerģiju.
   Tā mēs visi sākām saprast mehānismu, ar kādu piramīdas un senie monumenti iznīcina ļaunās domas. Tas ir ļoti interesanti. Bet par to mēs parunāsim mazliet vēlāk. Bet tagad, dārgo lasītāj, es gribētu turpināt pārdomas par ļauno domu veidiem, talkā ņemot loģiku un dzives pieredzi. Protams, mēs šajos spriedumos līdzi­nāsimies maziem bērniem, jo mūsu prāts un ari tehnoloģiskais līmenis nav salīdzināms ar piramīdu būvētāju neizsakāmi augsto līmeni. Tomēr, kā saka, mēģināts nav zaudēts.
   Šo stāstu man gribētos sākt ar hipotētisku atbildi uz iepriekš uzstādīto jautājumu: kāpēc pasaules piramidu un seno monu­mentu sistēmas trijstūros netiek iznicinātas ļaunās domas ar raksturojumu 333? Arī šī skaitļu kombinācija taču, saskaitot summas, noved pie skaitļa 9 (3 + 3 + 3 = 9), caur kuru var iznicināt šā tipa ļaunās domas!
   Acīmredzot trijstūrveida domu 333 var uzskatīt par simbolu Ļaunā un Labā līdzsvaram dvēselē, jo saskaņā ar Pitagora mācību skaitlis 3 ir harmonijas un līdzsvara zīme. Šādas domas nav jēgas iznīcināt, jo tiks iznicināts arī domā ietilpstošais Labais. Bet tas nav saprātīgi - cilvēkiem ar tādām domām ir iespēja kļūt labākiem, tas ir, pārslēgt savu domāšanas procesu uz labo domu variantu.
   Man šķiet, ka uz Zemes ir ļoti daudz cilvēku, kuru domas pieder tipam 333. Vismaz ir zināms, ka nereti tādas domas rodas arī ļoti labiem cilvēkiem un izpaužas tādējādi, ka cilvēks grib atriebties pāridarītājam, ar ļaunu panākt taisnības uzvaru un tamlīdzigi. Diemžēl reti kurš spēj ievērot dievišķo principu neso­di vai Dievs sodīs.
   Var teikt, ka mūsdienu sabiedrībā valda pat 333 tipa domu kults un propaganda. Manuprāt, šīs parādibas tipiska izpausme ir amerikāņu bojeuiki, kuros galvenais varonis (ar anaboliķu palidzibu uzaudzētiem muskuļiem) nogalina desmitiem cilvēku un uzvar šajā asiņainajā drāmā, apliecinot labā uzvaru pār ļauno un sludinot principu atrieb pāridarītājam. Neraugoties uz to, ka šie Holivudas šedevri ir truli štampi, cilvēkiem tie patīk un komerciāli ir ļoti izdevīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēku mentalitātē pārsvarā ir 333 tipa domas, kur labais un ļaunais ir cieši blakus, un ka bez ļaunā it kā ir garlaicīgi dzīvot.
   Tomēr pēdējā laikā daudzi cilvēki novēršas no amerikāņu bojevikiem. Piemēram, Francija ir aizliegusi šis kinoprodukcijas demonstrēšanu, savu ricibu argumentējot ar to, ka tā cilvēkos audzina nežēlību. Arī daudzi amerikāņi saka:
   - Es ienīstu televīziju. Visur tikai sprādzieni un slepkavības, liekas, ka cilvēka dzivibai nav nekādas vērtibas.
   Bet komercija ir komercija. (Jz trijnieku psiholoģiju balstīto boje- viku demonstrēšana zeļ un plaukst, nostiprinot asiņainas nežēlības pastāvēšanas tiesības labā aizstāvības aizsegā, kas it kā attaisno šo nežēlību. Aprobežoti cilvēki, kuriem ļoti patīk bojeviki, šo filmu varoņus uzskata par piemēru un sāk vi­ņus atdarināt, tādē­jādi saldinot savu dziļo skaudību pret gudriem un labiem cilvēkiem, kurus, iespējams, domās nogalina, iztēlojoties tos par viltigiem ļaundariem un sprie­žot savu aprobežoto
   tiesu. Ne jau tāpat vien bojeviku varoņus parasti tēlo aktieri ar attistitiem muskuļiem un neapgarotu sejas izteiksmi. Šie aktieri stāv tuvāk tiem, kurus Dievs ar prātu nav apveltījis. Aprobežotie cilvēki, protams, pat nenojauš, ka labs un aprobežots cilvēks ir pat simpātisks, jo atgādina lielu nesaprātīgu bērnu un izraisa cil­vēkos labas aizbildniecības jūtas. Bet bojeviki virza šos Dieva apdalītos cilvēkus agresivā gultnē ar pašapliecināšanās pieskaņu. Tāds jau ir triju trijnieku (333 tipa domu) likums - uz kuru pusi pagriezīsies, uz to arī iesi.
   Ja šiem trīs trijnieku līdz-svara cilvēkiem hroniski pārsvarā
   būs novirze uz Ļaunā pusi, tad agrāk vai vēlāk 333 tipa domās parādīsies 6 vai 9, un cilvēks saslims ar ļaunumu. Gn no tādiem ar niknumu un ļaunumu saslimušiem cil­vēkiem ir jābaidās.
   Skaitļa 6 parādīšanos starp trijniekiem (piemēram 336) saskaņā ar Pitagora teoriju var interpretēt kā alkatigi materi­ālistisku tieksmi. Ja piede­vām šis cilvēks vēl ir ari stulbs, tad viņa domu gaita būs, pie­mēram, tāda:
   - Kāpēc tu paņēmi manu zīmuli? Tas ir mans zīmulis, ne tavs. Mans, saproti, mans! Tūliņ atdod!
   Tāds cilvēks nav agresīvs un vēl nav saslimis ar alkatibu, viņš vienkārši ir sīkumains,
   viņu apvaino un kaitina necieņas izrādīšana viņa personibai. Vai viņā izveidosies neapturama un visaptveroša alkatība vai ne - nav zināms.
   Bet man šķiet, ka visbiežāk driz vien pēc tam, kad domās parādās 6, tur būs ari 9. (Jn reizē ar skaitli 9 nāk arī stipra vēlēšanās nodarīt kādam ļaunu. Šī vēlēšanās urda no iekšpuses un izpaužas tā, ka cilvēks sāk izjust prieku, ja kādam citam neveicas vai notiek kāda nelaime. Un Dievs no Dvēseles pazūd pavisam.
   Ar to es vēlreiz gribēju uzsvērt, ka cilvēkiem ar 963 tipa domām Dievs pamet dvēseli pavisam. Piramīdas iznīcina tieši tādas domas, jo tās ir pilnīgi atšķirtas no Dieva. Bez tam negativās 963 domas acīmredzot ir visizplatītākais domu tips uz Zemes, jo no visiem 13 trijstūriem, ko veido piramīdu un seno monumentu sistēma vienā zemeslodes ceturtdaļā, 6 trijstūru leņķu raksturojums ir 963, bet kombinācija 666 parādās 5 reizes un 999 - 2 reizes.
   Kā izpaužas 963 tipa domas? Ja tādas domas pārsvarā ir sievietei, tad Krievijā viņu tēlaini sauc par čūsku ueceni. Bieži vien tādām sievietēm ir eņģeļa sejiņa un ļoti labs izskats, viņas prot taisīt actiņas un runā laipnā, patikamā balsi. Vīrieši viņu priekšā parasti dižojas, izriež krūtis un neapzināti izjūt sava nozīmiguma uzplūdus. Protams, šie virieši nojauš, ka sava nozīmīguma lēkmjveida uzplūdi ir saistīti ar viņos mītošā dievišķā elementa uzstāšanos salīdzinājumā ar šo bezdievīgo sievieti: «Paskat, kāds tu esi labs». Šī sava nozīmiguma sajūta tā paņem savā varā, ka vīrietis turpina dāmas priekšā plātīties kā gailis, neraugoties uz citu cilvēku brīdinājumiem, piemēram:
   - Vai tu, Vasjka, pavisam prātu esi zaudējis? Atver taču acis!
   Maška taču ir čūska, ista čūska! …………….. Nāks laiks, iedzels tā, ka pagalam būsi.
   Bet pēc tam kādubrīd Vasjka ievēros, ka viņa izredzētā ir sik- manīga un nekad nespēj no sirds kaut ko uzdāvināt tuvam cil­vēkam. Drīz vien Vasjka sāks nogurt no nepārtrauktajiem padomiem palikt kāju priekšā savam draugam un ieņemt viņa amatu, kas ir augstāks. Kādā brīdi Vasjka visdrīzāk pakļausies pārliecināšanai, ka visi cilvēki ir slikti un ka jācinās ar viņu pašu metodēm, izdaris kaut ko nekrietnu, pēc tam piedzersies un dzērumā uzkliegs savai izredzētajai, kuras priekšā vēl nesen bija tik saldkaisli plātijies:
   -   Ko tu man iestāstiji, čūska tāda! Koļam es vairs acīs nevaru skatities! Sirdsapziņu savu esmu aptraipījis.
   Dvēseles lidzsvars būs zudis, un Vasjka sāks dzert arvien biežāk, lidz pienāks reize, kad, sadzēries pārnācis mājās, viņš ieraudzīs, ka viņa izredzētās acis ir aukstas kā ledus. Vasjka vaidēdams saķers galvu, cenšoties atvairīt šā acu skatiena radi- to pretīgo sajūtu, zemapziņā aptverot, ka tajās nav nekā no Dieva. Nespēdams analizēt savas jūtas, Vasjka, protams, nesapratīs, ka šajās svešajās, ledainajās acīs spulgo sātaniskais elements un viņa dievišķais pirmsākums cenšas pretoties sātanam. Vasjka tikai pacels dūri un dusmās iesauksies:
   -   Nositīšu, sterva!
   Bet ledainās acis viņu atturēs, un Vasjka, plosīdamies sašu­tumā un dūres vistidams, aizies gulēt.
   -   Par maitu kļūstu, vai? - viņš vēl iemiegot nodomās.
   Cilvēkiem, kuru domās dominē skaitļu kombinācija 963,
   manuprāt, nav Sirdsapziņas. Kas ir Sirdsapziņa? Man šķiet, ka Sirdsapziņa ir labā mērs cilvēka dvēselē. Mums visiem ir pazīs­tama šī smeldzošā sajūta krūtīs, kas rodas brižos, kad apstākļi mūs noliek izvēles priekšā - darit vai nedarit nekrietnību? Tieši šī sajūta mūs aptur. Tā nav atkariga no mūsu apziņas, tā nepa­rādās dvēselē pati no sevis, to it kā sūta kāds no augšas. Sirdsapziņu var saukt par Dieva sūtītu brīdinājumu. Tā ir tieša Dieva ietekme uz cilvēku.
   Cilvēks, kura sirdsap­ziņa ir tīra, ir patiesi lai­mīgs. Viņa skatiens ir at­klāts, viņš ir pārliecināts par sevi, laipns un sirs­nīgs, lai gan - visai iespē­jams - nav bagāts. (Jn kas tad ir bagātība? Kā saka, desmit uzvalkus mugurā neuzvilksi un des­mit dzives nenodzīvosi. Toties cilvēkam ar tiru Sirdsapziņu pieder lielāka bagātība - dvēseles miers un tuvība Dievam.
   Cilvēkam ar aptraipītu Sirdsapziņu krūtīs visu
   laiku ir smaga, žņau­dzoša sajūta. Šī sajūta pastiprinās, atceroties to nelaimīgo bridi, kad viņš ir gājis pret savu Sirds­apziņu, un ar laiku pie­klust tikai nedaudz. Cil­vēks, cenšoties atbrīvo­ties no šīs mokošās sajū­tas, cenšas pierakstīt tam, pret kuru ir aptraipījis savu Sirdsapziņu, fan­tastiski viltīgus nodomus, bet transa vai slimibas laikā šī sajūta atgriežas un, it kā sitot ar bomi pa galvu, atkārto: «Tu aptraipīji, aptraipīji, aptraipīji savu Sirdsapziņu!»
   -   M-m… - cilvēks mokās neko citu nespēs izdvest.
   -    Kas tev sāp? - naivi jautās tas, kas būs pie slimā un… Sirdsapziņas mocītā cilvēka gultas.
   -    Kreisajā sānā iedūra, - samelos cilvēks ar aptraipitu Sirdsapziņu.
   Aptraipitu Sirdsapziņu var saukt par Dieva sodu. Sodu par saviem grēkiem cilvēks saņems Tajā Pasaulē, un to mēs uzzināsim tad, kad būsim tur. Bet par aptraipītu Sirdsapziņu cil­vēks saņem sodu tepat, uz Zemes, un pie tam nekavējoties.
   Mans draugs Veners Gabdrahimovičs Gafarovs - mūsu pir­mās Himalaju ekspedīcijas dalibnieks - reiz man parādīja intere­santu rakstu vietējā avizē, kuru bija uzrakstījis kāds lauku skolotājs. Tur bija rakstīts par V. I. Ļeņinu pirms nāves. Ja šim rakstam var ticēt, tad paralizētais Ļeņins pilnmēness laikā visu laiku raudzījies debesīs ar šausmās pārvērstu seju un kliedzis
   vienu un to pašu: «A-la- la… a-la-la… a-la-la…» Viņš kaut ko redzējis debesis. Iespējams, ka viņš, kā domā raksta autors, transa stāvoklī redzēja to sodu, kāds būs jāsaņem Tajā Pasaulē, un lūdza Dievu apžēloties. Tā kā viņš bija paralizēts, tad nespē­ja krievu valodā pateikt vārdu Dievs un sauca daudz vieglāk izrunājamo ebreju vārdu, kas apzīmē Dievu - Alla (varbūt Allāhs?). Bet… viņa mocības sākās vēl uz Zemes. (Jn mocīja viņu Sirdsapziņa. Kā tad būs tur, Tajā Pasaulē?…
   Man nez kāpēc šķiet, ka Tajā Pasaulē saņemamais sods līdzi­nās tam, ko izjūt cilvēks ar aptraipītu Sirdsapziņu. Bet šī bries­mīgā sajūta tur acīmredzot ir daudz stiprāka. Tā tik ļoti grauž un skrāpē dvēseli, ka cilvēks ir gatavs uz visu, lai tikai no tās atbrīvotos. Tāpēc droši vien Šajā Pasaulē ir labāk dzīvot saskaņā ar Sirdsapziņu.
   Es neaizbraucu uz Ameriku, kad mani kopā ar visiem izgudrojumiem centās nopirkt par dau­dziem miljoniem dolāru, es neaizbraucu no Cfas uz Maskavu, lai taisitu kar­jeru un… tā tālāk. Kāpēc? Sirdsapziņa neļāva. Visi (Amirs Saļihovs, Rišats Bulatovs, Sagits Musli- movs, Rafiks Ņigma- tullins, Venera Gaļimova, Mātans Seļskis, Jura Va- siļjevs, Vaļa Jakovļeva, Ļaļa Musina, Klāra Zah- vatkina un citi) visgrūtāko
   mani tikai savas Sirdsapziņas dēļ. Kā es varētu dzīvot bez viņiem - cilvēkiem ar tīru Sirdsapziņu? Es nevarētu.
   Atceros pirms vairākiem gadiem redzētu videofrag­mentu, kur rādija, kā uz ielas burkās pārdeva Sirdsapziņu. Trīslitru burka - 5 rubļi, divlit- ru burka - 3 rubļi, litra burka - 1 rublis. (Jn… ja var ticēt si­žetam, tad cilvēki pirka Sirds­apziņu. Tātad tā viņus moka.
   Cilvēkus, kuru domās do­minē 963 tipa domas, kā mēs jau runājām, raksturo tas, ka viņiem nav Sirdsapziņas un tā viņus nemoka. Viņi priecājas par citu cilvēku bēdām. Viņi ir atšķirti no Dieva, un Dieva ietekme viņus nevar skart. Šie cilvēki izjauc līdzsvaru visos garigās dzives limeņos un vei­cina zemiska, graujoša elementa ieviešanos skaistajā un daudz­veidīgajā Dieva raditajā pa­saulē. (Jn tikai piramidas, tikai svētās piramīdas spēj sagraut šis trūdus radošās domas. Bet cilvēki ar kauna traipu 963 dzīvo mūsu vidū, un visbriesmīgākais ir tas, ka viņi domā. Bet paies laiks un ari viņi nonāks Tajā Pasaulē, kur gaida nenovēršams sods.
   Otrs domu tips, ko pira­midas iznicina, ir 666. Sa­skaņā ar Pitagora matemā­tisko filozofiju un mūsu iz­klāstīto loģiku var teikt, ka cilvēki, kuru domās dominē skaitļu kombinācija 666, ir maksimāli materiālisti. Tas ir - viņu materiālistiskie centieni aptver pilnigi visu, neatstājot garīgajam ne mazāko vietiņu.
   Ar skaitļu kombināciju 666 apzīmogotu cilvēku gal­venā īpašība ir alkatība. Tas nav ekonomiskums, taupi- gums vai aprēķins - un pat ne sīkstulība, bet gan slimī­ga visaptveroša alkatība, kad, kā saka, cilvēks ir gatavs savu māti pārdot bagātības dēļ.
   Cilvēkiem ar 666 tipa domām alkatiba bieži vien pāriet paššaustīšanas un pašspidzināšanas pakāpē. Cilvēks neatļaujas neko priekš sevis tikai vienas kaisligas vēlēšanās dēļ - krāt, krāt un vēlreiz krāt. Tādi cilvēki desu griež plānās šķēlītēs, pērk pašu lētāko šņabi, nevienu neaicina pie sevis ciemos un tā tālāk. Toties par brīvu, pieēdas un piedzeras līdz ūkai. Šo cilvēku galvā nepār­traukti rosās kāriga dominante - krāt priekš nebaltām dienām. Nebaltajām dienām viņi upurē visu - draudzību, milestibu, labu garastāvokli, izklaides un daudz ko citu. Kaut gan, ja šis nebaltās dienas, kuru gaidīšanai veltīta visa dzīve, pienāk, cilvēki ar 666 tipa domām parasti nespēj atvērt savu melno dienu maciņu.
   Es pazinu kādu medicīnas institūta pasniedzēju, kurš nekad
   nebija precējies un jau 10-15 gadus vasaru un ziemu staigāja vienā un tai pašā tumši zilajā mēteliti, lidzinādamies bomzim. Pēc kāda laika viņš saslima ar plaušu vēzi un, gulēdams uz nāves gultas, pasauca pazistamu sievieti, lai atvadītos. Sieviete palūdza naudu viņa kopšanai un bērēm. Viņš izrakstīja čeku par 300 rubļiem, bet pēkšņi uzsauca aizejošajai sievietei:
   -   Marija Ivanovna, stāvi! Nāc atpakaļ! Atdod manu čeku!
   Kad sieviete atdeva čeku, viņš to saplēsa ar vārdiem:
   -   Nē, es nevaru.
   -   Bet tas taču ir priekš jums, jūs taču saprotat, ka pavisam driz…
   -   Es visu saprotu, bet nevaru.
   Drīz vien šis cilvēks nomira, un viņu apbērēja par medicinas studentu savākto naudu. Uz kapa palika miets ar liķa numuru morgā. Bet uz krājgrāmatiņas palika 49 000 pilnvērtīgu padomju rubļu.
   Tajos pat padomju laikos es reiz nolēmu sievai nopirkt (pareizāk sakot, dabūt) modernu somu mēteli. Man paveicās, jo biju ārstējis acis kādai sievietei, kurai bija tais laikos ārkārtīgi nozimigs darbs - veikala vaditāja. Viņa pat apsolīja dabūt nevis tikai vienu, bet divus mēteļus, par 500 rubļiem katru. Otru es piedāvāju nopirkt savam paziņam Andrejam, kas bija ļoti bagāts
   (baumoja, ka viņam uz krājgrāmatiņas ir 100 000 rubļu) un kas sagājās ar kādu šķirtu sievieti, kuras līdzekļi bija visai ierobežoti.
   Pēc mana piedāvājuma Andrejs sāka izvairīties no šīs sarunas, sakot, ka vēl nav galīgi izlēmis - saistit savu likteni ar šo sievieti vai ne.
   -   Bet tu taču pastāvīgi esi pie viņas, ēd vistu un visu pārējo. Tu viņai kaut ko dāvini? - es pajautāju.
   -   Nu… vēl ne…
   -Tad uzdāvini! (Jzdāvini viņai mēteli. Skaties, kādā novalkātā paltrakā tava sieviete staigā. Kāds viņai būs prieks! Dod 500 rubļus un pasniedz viņai dāvanu.
   -Tu saproti, es vēl neesmu galīgi izlēmis…
   -Ko?
   -    Es viņai uzdāvināšu mēteli, bet viņa pēkšņi… aizies pie cita…
   -   Nu un tad?
   -   Saproti, vajadzigas garantijas, ka pie cita ne… - Andrejs samulsa.
   -   Kādas garantijas? - es sāku skaisties. Tu dosi 500 rubļus vai ne?
   -   Nevaru, - Andrejs ar grūtibām izspieda.
   -   Bet vai tu saproti, ka viņa jau zina par to mēteli, kurš tev jādāvina? Viņa pazīst to veikala vadītāju un sarunu par mēteli manai sievai sāka tieši tava sieviete. īsi sakot, dod 500 rubļus un beidz māžoties! - es pārgāju uzbrukumā.
   -Nē!
   -   Bet vai tev nešķiet, ka šo 500 rubļu dēļ, kuri pie tavas algas ir nieka summa, tu zaudēsi miļoto sievieti, ar kuru satiecies jau vairākus gadus?
   -  Es saprotu, bet mīlestību jau nemēra ar naudu, - Andrejs teica lepni atmestu galvu. - Ja viņa mani mīl tikai naudas dēļ, tad…
   -   Tu viņai palīdzi ar naudu?
   -   Nē…
   -   Viņas alga taču ir tikai 104 rubļi, bet tu visu laiku ēd pie viņas… Viņa cenšas, taupa katru kapeiku, lai tev būtu labi. Tev jādod tie 500 rubļi!
   -   M… m…
   -   Nu, tu dosi vai ne?
   -  Zini, ko es tev gribu pateikt, - Andrejs pacēla acis. - Ja viņa būtu mana sieva, tad tavējā salīdzinājumā ar viņu būtu plika. Saproti - plika!
   -Ko?
   -   Plika!
   Tai bridi viņa acis kļuva miglainas un pavērsās augšup. Man likās, ka Andrejs domā par savu gadiem ilgi krāto bagātību. Varbūt miglaino acu priekšā zib visa viņa nauda - čaukstošas banknotes ar specifisku smaržu. To bija daudz, ļoti daudz, veseli simts tūkstoši. Bet, ja no 100 000 rubļiem atņem 500 rubļu, tad paliks vairs tikai 95 500 rubļu! Tikai 95 500 rubļu! To nedrikst pieļaut, nedrikst! Tik daudzus gadus krāju, neko priekš sevis neatļāvos, braucu tikai trolejbusā par 5 kapeikām, bikses pirku reizi 10 gados, bet ziemas mēteli (vēl no skolas laikiem) nesen apgriezu uz otru pusi un vēl tagad tajā staigāju, desu pirku tikai pašu lētāko, vairījos no draugiem, jo viņi prasīja, lai nopērku pudeli… un te pēkšņi… tūliņ liec galdā 500 rubļus. Nē, nē, es nevaru! Nauda ir mans spēks, mans balsts un mana vara! Re, cik tās ir daudz! Drīz būs vēl vairāk! Es to mīlu!
   Andrejs papurināja galvu, it kā atbrīvodamies no parādības, un teica:
   -   Atšķirībā no tevis, Ernst, es esmu ekonomisks cilvēks.
   -   Bet priekš kam tu krāj?
   -   Kā, priekš kam?
   -   Nu, priekš kam, priekš kam?
   -   Nu… nebaltai dienai.
   -   (Jn kas ir ta nebaltā diena? - es turpināju viņu tirdit.
   -   Kā kas?
   -   Kas, kas? Ir taču paruna - «labāk simts draugu nekā simts rubļu». Ja notiks nelaime, nauda nepalīdzēs, bet draugi palidzēs.
   -   Tu saki, nebaltā diena, - Andrejs aizdomājās un atkal iegā­ja tādā kā transā. Es domāju, ka viņa acīs atspoguļosies nemiers un bailes, bet tajās atainojās saldkaisls aizkustinājums, kā cil­vēkam, kurš nepārtraukti pieskaras slimam zobam un gūst saldi pretrunigu baudu. Viņš, protams, saprata, ka nauda nevar visu glābt, bet viņš to milēja, mīlēja naudu un gribēja redzēt tās varu. Viņš uztvēra naudu kā dzivu būtni - varenu, skaistu un vis­spēcīgu - un pielūdza to, atdeva tai visu savu milestību ar tādu kaisli, salīdzinājumā ar kuru milestiba uz sievieti bija tirais sikums. Viņš ne tikai gribēja, lai šī nebaltā diena pienāktu, viņš ilgojās pēc tās, lai redzētu savu Milestibu, savu Dievu - naudu, tās visvarenību.
   -   Nu, kas tad ir tā nebaltā diena? - es pārtraucu viņa domu gaitu.
   -  Nebaltā diena - tas ir… m… m… m… - Andrejs apstiprinoši pakratīja dūri.
   Šā nelaimīgā mēteļa dēļ Andrejs bija spiests šķirties no savas sievietes. Es, pretrunīgu jūtu mākts, centos sakrāt vēl 500 rubļus tam mētelim, bet nevarēju, jo mana alga bija maza.
   -Tu saproti, - viņa raudādama teica, - pa visu šo laiku, kopš mēs ar Andreju tiekamies, viņš ir uzdāvinājis man šokolādīti par 34 kapeikām un … pudeli limonādes. Bet es viņu milēju, dzirdīju un ēdināju, galds vienmēr bija pilns - kartupeļi, kāposti, tomāti un … vista. Droši vien, ka viņš nemilēja.
   -   Ne jau tevi viņš mīlēja.
   -   Ko tad?
   -   Naudu.
   Ari Andrejs ļoti pārdzīvoja šķiršanos no miļotās sievietes.
   Viņš kļuva pavisam pelēks, sakrities un, atnācis pie manis, daudzreiz raudāja, sacī­dams:
   -    Pirmo reizi dzīvē taču biju iemilējies! Pir­mo reizi! Bet viņa! E-eh, viņa mani nemīlēja, viņa milēja manu naudu.
   Andrejs stāstīja, kā ciešanu lēkmē gandriz gribējis padarīt sev galu un ka nav pārliecināts, vai to ari neizdarīs.
   -   Dod 500 rubļus, es nopirkšu viņai mēteli un varbūt visu nokārtošu, - es palūdzu.
   Andrejs skumji pa­skatījās uz mani un no­raidoši papurināja galvu.
   Tāpat kā cilvēki, kuru domās dominē skaitļu kombinācija 963, ari 666 tipa domas ir atšķirtas no Dieva. Arī no šiem cilvēkiem Dievs aiziet pavisam. Tikai iemesls ir cits - patiesa milestiba uz citu Dievu - Naudu. Alkatīgs cilvēks var iet uz baznicu, var runāt par Dievu, pat bārstīt frāzes no Bībeles, mācot citus …, bet viņš nemīl īsto Dievu - Radītāju, jo viss alkatīga cilvēka dvēseles potenciāls ir aizņemts ar elkvei- da milestibu pret mākslīgu cilvēces darinājumu, kas dod cilvēkam Varu un Bagātību, - Naudu. Bet mīlestība uz elku, lai arī tas būtu no papira, ir grēks, bries­mīgs grēks, jo šī mīlestī­ba stiprina dzīves zemos un netīros principus, lie­kot tos augsto un evolu­cionāri noteikto principu vietā. Alkatigs cilvēks ir kaisligs savā mīlestībā, bet viņš nemīl to, kas viņam kā Dieva radībai jāmīl.
   Himalaju jogi saka, ka alkatība ir dvēseles sli­mība. Ja tas tā ir, tad jāatzist, ka ievērojama zemeslodes iedzīvotāju
   daļa ir slima. Kad es sāku braukāt pa pasauli kā acu ķirurgs, es uz daudzu zemju un dažādu kontinentu ārstiem skatijos ar bērnišķīgi naivu pārliecību, ka ārsta galvenais mērķis ir palīdzēt slimniekam līdzjūtības un mīlestības vārdā. Bet, reizi no reizes vīlies, es sapratu, ka pacients pirmām kārtām ir naudas iegū­šanas objekts. Es neesmu pret to, ka par operācijām un mediķu darbu ir jāmaksā, es esmu pret to, ka ārsti uzstājas pret jaunām ārstēšanas metodēm savu finansiālo interešu dēļ, kas maskētas ar ķirurģisko nepilnvērtību. Piemēram, daudz izdevīgāk ir pilināt acis zāles (slimnieks pastāvīgi nāks un maksās naudu), kuras tikpat kā nepalīdz, nekā izdarīt operāciju un cilvēku izārstēt. Slimība ir finansiāli izdeviga! Nu, bet ja saslims tava māte… vai… tu pats?
   Ja Krievijā stāsta anekdotes par čukču naivumu, tad Eiropā - par šveiciešu alkatibu. Nevaru pateikt, vai šveicieši patiešām ir tik alkatīgi (Šveicē esmu bijis tikai vienu reizi), bet esmu novēro­jis, ka alkatība ir iesūkusies visā zemeslodē un pat piramidas,
   senās piramīdas, manuprāt, netiek galā ar alkatigo 666 tipa domu plūsmu, un šīs domas aizlido uz To Pasauli, sagandē mūsu Sākotnējo Dzimteni un fiksējas debesu datorā, ko sauc par Akašas hroniku.
   Nākamais domu tips, kuru piramīdas iznicina, ir 999. Ari šie cilvēki ir kaislīgi savā mīlestībā, pat ļoti… bet viņi mii nevis Dievu, nevis māti, tēvu vai bērnu, - viņi kaisligi mii paši Sevi. Cilvēkam, kura domās dominē 999, ir tikai viens Dievs - viņš Pats, kura priekšā nobāl Dievs Radītājs. Citiem vārdiem sakot, tas ir cilvēku tips, kurus sauc par egoistiem.
   Kāpēc šie cilvēki tik ļoti mii sevi? Iemīlēties sevī taču ir muļķīgi! Atbildi uz šo jautājumu var dot skaitļa 999 analīze. Tur, kā jau minējām, mīt sātaniskais pirmsākums. Bet sātaniskais pirmsākums ir pilnīgi svešs dievišķajam pirmsākumam. Tieši tā - svešs! Sātaniskais pirmsākums daudzos aspektos konkurē ar radošo un labdabīgo dievišķo pirmsākumu, tas pēc savas dabas ir postošs un ļauns. Tā ir dzīves melnā puse. Tā ir tumsa. Tādēļ cilvēki, kuru galvā parādās 999 tipa domas, kļūst mums sveši, pārvēršas par svešķermeņiem mūsu, Dieva radību, vidū. Mēs viņus nemīlam.
   Bet cilvēkiem ar zīmogu 999 mēs, Dieva radības, arī esam garigi un psiholoģiski sveši. Tādēļ viņi mūs nemil un ignorē, īpaši neieredzot Dievu, kuru mēs pielūdzam un kuru godinām kā Raditāju. 999 tipa cilvēks acīmredzot tomēr saprot, ka viņu ir radījis Dievs, nevis Lucifers, bet svešā sātaniskās domas enerģija, kas iespiedusies viņa apziņā, dara savu melno darbu un attālina viņu no Dieva. Tāds cilvēks droši vien gribētu pielūgt Sātanu, bet zemapziņa čukst un atgādina par viņa īsto piederibu dievišķo radību kategorijai. Cilvēks sāk mocīties un svaidīties, atrod izeju, atzīstot sevi par unikālu Dabas veidojumu, kas balstās uz diviem pirmsākumiem - sātanisko un dievišķo. No šīs domas viņam kļūst vieglāk, viņš lepni paceļ galvu un ar nicinājumu noraugās cil­
   vēkos, pie sevis atkārto­dams: «es esmu ūnikums, es esmu ūnikums, es esmu ūnikums…» Bet driz vien pēc vārda ūnikums nāk truls un neloģisks vārdu savienojums Es esmu Dieusf. Ši trulā doma viņam šķiet kā atklājums, pie kuras viņš tik vēlu nonā­cis savas pieticības dēļ. Nāk dvēseles atvieglojums un rodas vēlme veikt dižus va­roņdarbus, pakļaut sev ne­saprātīgos un otršķirigos cil­vēkus, lai lemtu to likteņus. Katrs iebildums šķiet nepa­reizs, katra paša doma - ģeniāla un… cilvēks pama­zām iemīlas pats sevī. Parasto cilvēka patmīlību nomaina iemilēšanās sevī. (Jn kā tad ar mīlestību uz citiem cilvēkiem? (Jz Dievu? Vai tad tie ir mīlestības vērti? (Jn tikai kaut kur dziļi dvēselē dažreiz droši vien iezogas šaubu vilnis, kuru nekavējoties padzen domas uzliesmojums, liekot lepni izsliet zodu un pavērt muti.
   Tādu cilvēku, ja tas ir vīrietis vai vismaz zilais, tautā sauc par Narcišu. Narcisiem tik dižoties spoguļa priekšā, raustīt laukā no deguna matiņus, un nelielu pūtiti viņi uztver kā traģēdiju. Bet, lai cik dārgus krēmus ari nelietotu šāds vīrietis, lai cik noslēpumai­ni nesmaidītu, sievietes viņā iemilas ļoti reti, jo ar septito prātu jūt šo ārkārtējo patmilibu un iekšēji ir greizsirdīgas uz viņu pašu. Ar Narcišu var aizrauties tikai gatavās muļķes un tukšgalvītes. Bet tādas viņu neapmierina.
   Nepatīkami ir tas, ka reklāmu veidošanai visbiežāk tiek uzaicināti tieši vīrieši - Narcisi. No televizoru ekrāniem nāk tādi devītnieki, ka viņu reklamētais produkts šķiet kā inde, sevišķi gadījumos, kad viņi, caur pieri lūkodamies, ar baudu kaut ko nokož vai iedzer malku kāda saķimiķota dzēriena. Reiz man gadījās parunāties ar to firmu vadītājiem, kas taisa reklāmu. Atbilde uz manu jautājumu, kā­pēc viņu produkcija ir tik zemas raudzes, bija visai dīvaina: «Tau­tas masas ir stulbas un dumjas, tāpēc tām patik tieši šāda rek­lāma.» Tomēr es esmu pār­liecināts, ka tā nav, un tādēļ gribētu atzimēt, ka šāda reklā­ma demoralizē un notrulina garu. Manuprāt, reklāma kļūst ar katru dienu trulāka. Nav iz­slēgts, ka driz vien televizoru ekrānos varēs redzēt, kā Nar­cisi ar elegantām kustibām plūc no deguna spalviņas, skatoties uz mums caur brillēm, kas atgādina devītniekus.
   Ja nu šie paši sevi iemīlējušies cilvēki ar 999 tipa domām tikai dižotos spoguļa priekšā! To vēl varētu pārdzīvot. Diemžēl viņiem piemit vēl viena īpašiba - skaudība. Tā kā cilvēki ar 999 tipa domām kaisligi un ar milzīgu iniciatīvu ceļ debesis paši sevi, tad tikpat stipri viņi mokās, skaužot citus cilvēkus, kad jūt, ka tie ir labāki, stiprāki un gudrāki par viņiem. Ar tikpat kaislīgu iniciatīvu viņi cīnās ar cilvēku, pret kuru izjūt skaudību, cenšoties dot
   nāvīgu triecienu, ilgi lai­pojot un gaidot savu stun­du.
   Šis situācijas dziļais netaisnigums slēpjas ap­stākli, ka apskaustais cil­vēks ne pie kā nav vai- nigs. Viņa vaina ir tikai tā, ka viņš ir labāks. Tieši tādēļ 999 tipa domas ir ārkārtigi grēcigas un bais­mīgas, jo nostājas pret cilvēka svētajām tiesī­bām maksimāli izmantot dievišķo principu Realizē sevi pats.
   Nedod Dievs, ka rea­lizēsies skaudiba! Tad, piemēram, skaudigs un egoistisks zinātniskās pēt­niecības institūta direk­tors noēd visus talantīgos zinātniekus, savāc ap sevi viduvējības un sagrauj institūta zinātnisko potenciālu.
   Atceros, kā pirms daudziem gadiem tā institūta direktors, kurā es kopā ar kolēģiem strādāju, mūsu grupas darba pār­baudei organizēja komisiju pēc komisijas un reiz skaidri pateica: - Pats nobeigšos, Muldašov, bet tevi es iznicināšu! Toreiz viņam izdevās iznicināt mūsu darba grupu. Bet pagāja laiks, un dzive visu nolika savā vietā.
   Bet ja nenovidigs cilvēks nonāk visas valsts vadībā? Sekas nebūs ilgi jāgaida. Sāks kristies ekonomika, zels korupcija, ka­pitāls plūdis prom no valsts. Bet tam par iemeslu būs vienkāršs postulāts - var un vajag pieļaut visu negatīvo, lai uz zagļu bandas fona varētu izlikties par hege­monu.
   Tomēr pati baismīgā­kā 999 tipa domu iz­pausme ir nenovīdības un skaudības izmanto­šana par politisku ieroci. Domāju, ka komunisma teorija ir balstīta tieši uz to. Iedziļinieties devīzē proletariāta hegemonija. Pati par sevi šī devīze ir ļoti viltīga: izpildītājs (proletariāts) tiek pasludināts par vadītāju un komandieri (hegemonu) zināt­niekiem un citiem cilvēkiem, kuru projekti tam jāīsteno dzīvē. Dabiski, ka, nometot važas, tas ir, domas, kas proletariātam jāīsteno dzīvē, tas nonāk suspendētā stāvokli un, tā kā pats nespēj izstrādāt šīs idejas un projektus, sāk skaisties un apskaust garigā darba strādniekus, kas liek viņam strādāt. Devize proletariāta hegemonija noved pie ārkārtīgi dziļas pretrunas, kad izpildītājs jūtas augstāks par vadītāju, un veicina gan ekonomikas, gan dzīves sabrukumu. Šī devize stimulē mūžseno skaudibu un nenovidibu attiecībā uz gudriem cilvēkiem un padara to likumīgu. Šajā viltīgajā devīzē ir jūtams sātaniskais pirmsākums.
   Ari otra komunisma devize - vienlidziba - ekspluatē skaudibu un nenovīdību. Cilvēki pēc savas dabas nevar būt garigi vienlīdzīgi, tādēļ ari devize vienlīdzība padara par likumīgu viduvējības skaudību attiecībā uz gudru un labu cilvēku. Ja devize būtu vēderu vienlīdzī­ba, to vēl varētu pārdzīvot, bet tā skan lepni - vienlīdzība… likumigs
   Komunismu var saukt par skaudības un neno­vīdības piesātinātu sa­biedrību.
   Es domāju, ka tas ari izskaidro faktu, kāpēc ko­munisms vienmēr saistās ar represijām - nenovidigi cilvēki nonāvē tos, kurus apskauž. Pie tam - no­nāvē labākos. Komunis­mu var saukt par skau­dības triumfu.
   Ja piramīdas neiznī­cinātu 999 tipa skaudigi egoistiskās domas, tad visa ši negatīvisma straume 476 skauģis, protams, sāks stučīt par savas nenovī­dības objektu, pierakstīs tam fantastiskus grēkus - kontrrevolucionāru darbibu, spiegošanu kapitālistu labā un tamlīdzīgi. Bet valsts vadītāji, kas paši iegrimuši skaudibā viens pret otru, šos rakstītos fak­tus pieņems ar sātaniska slepkavas baudu.
   ielauztos Tajā Pasaulē un … tad kārtējā apokalipse droši vien būtu notikusi 1937. gadā! Bet Raditājs ne­pieļāva, ka Dieva radījumi - cilvēki - kļūtu par sātanis­kas enerģijas avotu. Pirami­das mūs izglāba.
   Mans brālis Alberts Muldašovs - bioloģijas zi­nātņu kandidāts un dau­dzu monogrāfiju autors - sameklēja dokumentus par mūsu vectēva Iskan- dera Lutfulloviča Mulda- šova represēšanu. Vien­kāršs mežsargs 1937. ga­dā tika notiesāts uz 13 gadiem sakarā ar apsū­dzību spiegošanā Japā­nas labā (un tas - (Jrālu mežos). Spriedumu pa­sludināja lielais trijnieks, kura sastāvā, manuprāt, ietilpa PSKP apgabala komitejas sekretārs, leTK priekšsēdētājs un pro­kurors. Svētā Trīsvienība, kā mēdz teikt?!
   Atceros, kā vectēvs stāstija, ka viņam vairākas dienas nav devuši ūdeni,
   bet pēc tam aizveduši uz pirti, sautējuši un iedevuši rokā glāzi ūdens. Ja nenoturēsies un sāksi dzert - šāviens deniņos, ja noturēsies - sautēs vēl.
   -   Vectētiņ, kāpēc viņi tā da- rija? - mēs bērnibā naivi jau­tājām.
   -   Dēliņi, tie jau nebija cilvē­ki, tie bija sātani, - vectēvs to­reiz atbildēja.
   Atceros ari, ka otrs mans brālis (dviņubrālis) - Eduards Muldašovs, šos vārdus izdzir- dis, raudāja. Bērnibā iegūtā pieredze izveidoja Eduardu par ļoti labdabīgu cilvēku. Šī lab- dabiba padarīja viņu par lielisku ķirurgu, slimnieki saka, ka viņam ir stipras un labas rokas.
   Tātad, beidzot nodaļu par ļauno domu veidiem, man gribētos atzīmēt, ka 963 un 666 tipa domas ir pretigas un zemiskas, bet 999- baismigas. Žēl, ka nav neviena likuma pret skaudību un nenovīdību! (Jn tāda ari nevar būt. Vien­kārši no sirds jātic Dievam!
   Protams, var iztēloties ari citas ļauno domu variācijas - 996, 966, 993, 933, 663, 633
   un 333, kas neatspoguļojas pasaules piramīdu un seno monu­mentu sistēmā. Piemēram, cilvēku ar 996 tipa domām varētu saukt par nenovīdīgo sātanu, ar 966 tipa domām - par ļoti nen­ovīdīgu velnēnu, 993 - sātans, kurš dažreiz var arī piedot, 933 - grēkus nožēlojošs velnēns un tā tālāk.
   Bet pasaules piramidu un seno monumentu sistēma pirmām kārtām iznicina domas 963, 666 un 999. Kāpēc tieši tās? To zina tikai Šambala, pēc kuras plāna tika celtas piramīdas un sen­atnes monumenti. Bet vienu niansi mēs tomēr zinām - tieši šis skaitļu kombinācijas (963, 666 un 999), summējot leņķu sum­mas, noved pie skaitļa 9, kam ir divējāds raksturs un kas negaidīti simbolizē beigas un atgriešanos pirmmatērijā.

Ļauno domu iznīcināšanas mehānisms piramīdu un seno monumentu sistēmā

   Domādams par ļauno domu iznīcināšanas mehānismu, es pār­lasīju ļoti daudzas grāmatas par piramidām un daudzas reizes pār­rēķināju visus trijstūrus, mēģinādams atrast kādu matemātisku sakarību. Bet viss izrādijās tik vienkārši! Tik vienkārši.
   Tomēr, dārgo lasītāj, lūdzu, pāršķirstiet šo nodaļu vēlreiz un pievērsiet uzmanibu skaitļiem, kas raksturo katra piramidu un sen­atnes monumentu sistēmā ietilpstošā trijstūra leņķus un malas.
   Kā jau, analizējot trijstūru matemātiskos lielumus, minējām, visos variantos skaitlis 9, kas veidojas, saskaitot leņķu summas, domu 963, 666 un 999 enerģiju novirza robežpunktā, tas ir, pirmsiznicināšanas stāvokli (vai robežojas ar atgriešanos pirm­matērijā) pēc principa, ko tēlaini dēvē par «velnišķīgu dullumu». Citiem vārdiem sakot, pēc ieslēgšanas trijstūrī, kur trijstūra domas leņķu summa ir robežlielums 9, doma ir gatava iznīcināšanai.
   Bet kā tad īsti tāda negatīva doma tiek iznicināta? Kā tiek pa­nākts, ka ļaunā doma nenonāk Tajā Pasaulē un nesadraņķē mūsu Galveno Dzimteni? Atbildi uz šo jautājumu izdevās atrast (nezinu, protams, pareizu vai nepareizu!), analizējot to trijstūru malu matemātiskos lielumus, kas veidojas, savienojot piramidas un sen­atnes monumentus. Jāatgādina, ka ar malu raksturojumu mēs sapro­tam tris skaitļus, kur katrs nozīmē skaitļu summu, kas iegūta, saskaitot katras trijstūra malas lielumus. Piemēram, trijstūra «Kailass - Stonhendža - Ēģiptes piramidas» malas ir 6666 km, 3999 km un 4999 km, un šā trijstūra malu raksturojums būs 634 km, jo skaitli 6666 raksturo 6 (6 + 6 + 6 + 6 = 24; 2 + 4 = 6), skaitli 3999 km raksturo 3' (3 + 9 + 9 + 9 = 30; 3 + 0 = 3), bet 4999 km-4 (4 + 9 + 9 + 9 = 31; 3 + 1 =4). Ieskatīsimies trijstūru malu raksturojumu tabulā.
   Tabulā redzams, ka, gadījumā, ja plaknes trijstūru raksturo­jumos valda skaitļu dažādība, tad hordas trijstūros - stingri noteikta analoģija, kas ved tikai un vienīgi pie skaitļa 999. Tas ir ļoti zīmīgs fakts, jo attālumi pa hordām starp piramīdām un sen­atnes monumentiem ir visai dažādi, bet, saskaitot skaitļus, kas apzīmē kilometrus, iznākums ir tikai viens skaitlis - 999. Tātad tur ir kāda likumsakariba! Bet kāda?
   Tobrīd es vēl nesapratu, ka savdabīga likumsakariba pastāv ari plaknes trijstūru raksturojumos (466, 634, 633 utt.). Šo likumsakarību es apjautu tikai tad, kad atcerējos Tatjanas matemātisko etīdi ar reizināšanu. Jau toreiz, pirms dažām nedēļām, mēs ar Tatjanu un Juriju Ivanoviču pievērsām uzmanību faktam, ka, reizinot skaitļus, reizēm rezultāts ir vienāds ar nulli (piemēram, skaitlis 6666 - 6x6x6x6 = 1296; 1 x 2 x 9 x 6 = 108; 1 x 0 x 8 = 0). Bet tikai dažreiz! Nebūt ne vienmēr! Varētu domāt, ka šie reizināšanas principi piramidu un senatnes monumentu sistēmā darbojas, pārvēršot par 0 (izni­cinot) ļaunās domas. Tomēr mums nebija nekādu pierādījumu..
   «Vai tā ir?» es mocījos ar šo jautājumu, pie reizes atcerē­damies ari mūsu pieņēmumu, ka piramidu pakāpieni kaut kādā veidā realizē skaitļu reizināšanas efektu un pārvērš ļaunās domas par nulli.
   Mēģināju kaut ko sareizināt, bet nekas nesanāca, - ilgotā nulle neparādījās.
   «Paga, paga,» pār mani pēkšņi nāca apskaidrība, «skaitļi, kas veido leņķu summu, jāreizina ar trijstūra malu raksturojumu. Ari trijstūra malām šajā brīnumainajā fraktālajā pasaulē var būt sava loma, ne jau tāpat vien hordas trijstūru malu raksturojums vienmēr ir 999. Trijstūra malas un leņķi ir viens veselums, vienots komponents ļauno trijstūrveida domu iznicināšanā.»
   Paņēmu pirmā vienādo trijstūru pāra Kailass - Ziemeļpols - Ēģiptes piramīdas un Lieldienu sala - Tazumala - Meksikas piramīdas matemātiskos raksturojumus un nolēmu vispirms aprēķināt šo trijstūru hordas variantu:
   -   leņķu raksturojums - 666;
   -   malu raksturojums - 999.
   Sareizināju abus lielumus lidz pēdējam skaitlim: 666 x 999 = 665334; 6x6x5x3x3x4 = 6480; 6x4x8x0 = 0.
   -   Vareni! Rezultāts ir nulle - iznicibas skaitlis! - es iesaucos. - (Jn kas būs ar plaknes trijstūru pāri?
   Plaknes variantu raksturoja šādi skaitļi: - leņķu raksturojums - 666;
   -   malu raksturojums - 466. Pēc reizināšanas:
   666 x 466 = 310356; 3x1x0x3x5x6 = 0.
   -  Vēl viena nulle! - es atkal iesaucos. - Vai ši likum­sakarība apstiprināsies ari otrajā trijstūru pāri?
   Otrā trijstūru pāra Kailass - Stonhendža - Ēģiptes piramīdas un Lieldienu sala - Bermudu trijstūris - Meksikas piramīdas hor­das variantu raksturoja šādi lielumi:
   -   leņķu raksturojums - 963;
   -   malu raksturojums - 999.
   Pēc reizināšanas: 963 x 999 = 962037; 9x6x2x0x3x7 = 0. Plaknes variants:
   -   leņķu raksturojums - 963;
   -   malu raksturojums - 634.
   Pēc reizināšanas: 963 x 634 = 610542; 6x1x0x5x4x2 = 0.
   Tāda pati likumsakarība parādījās visos piramīdu un sen­atnes monumentu sistēmas trijstūros. Neraugoties uz to, ka viss jau tāpat ir skaidrs, es uzskatāmības labad tomēr sastādīju rei­zināšanas rezultātu apkopojuma tabulu.
   Tabulā redzams, ka visi piramīdu un senatnes monumentu sistēmas trijstūri veidoti tā, lai gan plaknes, gan hordas variantā leņķu raksturojumu reizinājums ar malu raksturojumu lidz pēdē­jam skaitlim būtu nulle.
   Par šo nulli var daudz diskutēt, bet fakts paliek fakts - šādu rezultātu, veidojot piramīdu un monumentu sistēmu, senie cilvē­ki bija ieplānojuši. Tāpēc mūsu hipotēze, ka 0 šajā sistēmā ir paredzēta ļauno trijstūrveida domu iznīcināšanai.
   Vēlreiz ielūkojoties tabulā, var redzēt, ka hordas trijstūros atšķiribā no plaknes trijstūriem vienmēr un visur figurē skaitlis 9.
   No tā var secināt, ka hor­das trijstūri daudz pama­tīgāk iznicina ļaunās do­mas, jo iznicināšanas pro­cess ar skaitļu reizināšanu vienmēr notiek caur ro- bežskaitli 9, kas nozimē, ka ši doma ir gatava izni­cināšanai. Šo apgalvo­jumu apstiprina arī tas, ka hordas trijstūru malu sum­mu summa vienmēr ir 9.
   Kā tad notiek skaitļu reizināšanas fenomens ar ļauno domu neitralizēšanu piramīdu un senatnes monumentu sistēmas trij­stūros? Kas liek trijstūros ieslēgtajām ļaunajām domām pāriet uz pašiznicinošo reizināšanas procesu? Atbildēt uz šiem jautāju­miem es nevaru. Varu tikai izteikt pieņēmumus. Kā jau tika minēts, iespējams, ka piramidu pakāpieni kaut kādā mums nesaprotamā veidā pārnes trijstūrī ieslēgto un trakojošo ļauno domu uz reizināšanas fenomenu. Pakāpienu pa pakāpienam notiek reizināšanas process, zib skaitļi, parādās devītnieki, pēkšņi rodas skaitlis 0, un ļaunā doma jūt, ka iekrit nebūtibā - pirmmatērijā, kur izšķīst un izzūd uz visiem laikiem.
   Mēs esam pieraduši uzskatit pakāpienus par kāpnēm, pa kurām var uzkāpt augšā un nokāpt lejā. Bet acimredzot katram piramīdas pakāpienu leņķim un katrai malai ir sava ipaša loma mīklainajā visaptverošajā smalkajā pasaulē. Ne velti daudzas piramidas ir tieši kāpņveida.
   Otrs mehānisms, kas, manuprāt, iedarbina reizināšanas fenomenu ar ļauno domu neitralizēšanu, var būt piramīdu izvieto­jums kompleksā. Ir zināms, ka daudzas piramidas veido komplek­sus. Piemēram, Ēģiptes piramīdu komplekss stiepjas gandrīz 1000 kilometru garumā un aptver vairāk nekā 100 piramīdu. Tāpēc nevar izslēgt faktu, ka ļaunā doma, ieslēgta vienā no trijstūriem, kontaktā ar piramidu kompleksu sāk svaidīties no piramidas uz piramidu, iedarbinot reizi­nāšanas fenomenu, kas beidzas ar nulli. Pirmā
   piramida, otrā, trešā, ceturtā… nulle… iegrimšana pirmmatērijā.
   Nevar izslēgt ari faktu, ka senatnes monumentos, kas veidoti apļa veidā (piemēram, Stonhendža), ļaunā doma sāk griezties, apli pa aplim pārvēršoties par nulli monumenta centrā. Tāpat nevar izslēgt ari vēl dau­dzus, ļoti daudzus pieņē­mumus.
   Pētot uz globusa trij­stūrus, kas veidojas, sa­vienojot piramidas un se­natnes monumentus, re­dzot piramīdu un monu­mentu grandiozumu un daudzveidību, gribot ne­gribot jābrinās par seno cilvēku intelektuālo un tehnoloģisko varenību. Viņi, Labākie no Labāka­jiem, ir saglabāti un, dzīvojot noslēpumainajā Šambalā, varēja un var
   redzēt un analizēt domas. Viņiem droši vien bija un ir zinātne par domām. Šī zinātne pagaidām mums nav pieejama un apgūsta­ma, bet šīs zinātnes attīstības rezultātus katrs var redzēt savām acim - tās ir piramīdas un senatnes monumenti.
   Man ļoti gribējās noorganizēt ekspedīciju apkārt pasaulei un izpētīt senatnes monumentus un piramidas no šīs hipotēzes viedokļa. Vai tām ir pretgrēka loma? Man šķita, ka, rūpigi izmērot visus piramidu, to pakāpienu un citu sastāvdaļu leņķus, mēs spētu kaut ko saprast. Es labi sapratu, ka tāda veida pētīju­mi nevar iziet ārpus hipotēzes robežām, jo atšķirībā no senajiem cilvēkiem mēs nespējam saskatīt domas, mums nav ierīču domu analizēšanai un daudz kā cita, bet mēs ļoti vēlamies saprast. Starp citu, vēlēšanās - tas jau ir labi, jo ikviena zinātne sākas ar rūpigu un pedantisku faktu vākšanu, kuri ved pētnieku aizvien tālāk un tālāk vēl neizzinātā miglainajā tālē. Esmu pār­liecināts, ka šāda ekspedīcija agri vai vēlu notiks.
   Bet pagaidām… Pagaidām ir pāragri domāt par šādu ekspedīciju. Mēs pavisam driz, pēc divām nedēļām, dosimies ne mazāk aizraujošā ekspedicijā un meklēsim Dievu Pilsētu. Vai mēs to Tibetā atradisim? (Jn ko mēs tur satiksim?
   -   Šef, kamēr tu domāji, mēs ar Juriju lvanoviču jau visas problēmas apspriedām, - atskanēja Seļiverstova balss. - Jurijs Ivanovičs beidza dusmoties uz mani par to, ka pārtraucu jūsu sarunu ar informāciju par Pasaules Nabu, ko sauc Ta-pi-to-te- he-nu-a. Jurijam Ivanovičam ir ļoti žēl, ka viņš radikulīta dēļ nevar piedalīties ekspedīcijā. Starp citu, es atnācu pastāstīt par ekspedicijās aprīkojuma gatavošanu. Vai skābekļa balonus ņemsim? Ļoti ilgi būsim lielā augstumā!
   -   Nē, skābekli neņemsim. Iztiksim tāpat. Ar baloniem ir liela ķēpa… Paklausieties, ko es domāju… Esmu gandriz vai pār­liecināts, ka Dievu Pilsēta sastāvēs no piramīdām un senatnes monumentiem. Citādi nemaz nevar būt. Pretējā gadījumā visa
   mūsu hipotēze par pira­mīdu un monumentu pretgrēka lomu tiks noraidita. Bez tam, man liekas, daļa Dievu Pil­sētas piramīdu un mo­numentu pildīs pretgrē­ka lomu, daļa - kaut kādu citu. Bet kādu?
   Tajā brīdī es ar kaut kādu septīto maņu ju­tu, ka cita (domāja­mā!) Dievu Pilsētas (vēl neatrastās!) funk­cija būs ne mazāk grandioza, bet tā būs cieši saistita ar pirmo - pretgrēka lomu. Tad es vēl nezināju dižo vārdu matrica.
   -   Ir jau vēls, varbūt iesim mājās, - teica Jurijs Ivanovičs. - Es apsolīju Vovkam, nu mūsu šoferim, ka rīt palīdzēšu salabot «Ņi- vas» ātrumkārbu. Kaut kas ir noticis ar atpakaļgaitu, viņš nevar parāpties atpakaļ.
   -    Nu, mēs ekspedīcijā ari atpakaļ nerāpsimies, uz priekšu, tikai uz priekšu - uz Dievu Pilsētu, - Seļiverstovs teica, graciozi atgaiņādams mušu.
   -    Ritvakar sanāksim kopā ar Šamilu Ciganovu un Ravilu Mirhaidarovu un izanalizēsim piramīdu un senatnes monumentu sistēmas papildu trijstūrus. Tie zēni mums būs vajadzīgi. Šamils ir matemātiķis, Ravils ir bijis Arkaimā.

Piramīdu un senatnes monumentu sistēmas papildtrijstūri

   Kad nākamās dienas vakarā bijām sapulcējušies kopā, sākām skatities, kā izvietoti mazāk zināmi senatnes monumenti un senas pilsētas. Centāmies atrast kādu sakaribu ar piramidu un monumentu sistēmu. Ši nodarbe izrādijās visai saistoša.
   -   Paskat! - es iesaucos, pētidams globusu. - Senās pilsētas - Venēcija un Atēnas - atrodas uz vienas līnijas, uz tās pašas, kas savieno Stonhendžu un Ēģiptes piramidas. Bez tam man liekas, ka Venēcija un Atēnas šo līniju dala trīs vienādās daļās. Grieķijā es neesmu bijis, bet Venēcijā biju divas reizes. Apbrīnojama pil­sēta. Pilsēta uz ūdens. Tāda sajūta, ka pilsēta paredzēta cil­vēkiem, kas pa pusei dzivo ūdenī. Bet atlanti dzīvoja gan uz sauszemes, gan ūdeni…
   Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka ekspedīcijā mums izdevās atrast pavisam nopietnas ziņas, ka atlanti dzīvo­juši uz Zemes līdz mūsu ēras 7-8 gadsimtam. Tagad mēs pat zinām to vietu, kur atrodas atlantu pēdējā pilsēta. Pilnigi iespē­jams, ka atlantiem bija kontakti ar grieķu un romiešu civilizāci­jām un viņi kaut kādā veidā ietekmējuši to attīstību, kaut vai ceļot atlantiem raksturigās pilsētas uz ūdens.
   -   Mana sieva ir dzimusi pie Hoperas upes, Ukrainā, - teica Jurijs Ivanovičs. - Ne reizi vien esmu bijis sievas dzimtenē. Man ir laba sievasmāte. Atceros, vietējie kazaki stāstija, ka ari kaut kur Ukrainā ir piramīda, tiesa gan, veca un līdzinās pakalnam. Varu parādīt, kur tā atrodas, - uz līnijas Stonhendža - Kailass, vietā, kur linija dalās tris daļās. Re, kur ir!
   -   Un es atceros, - Seļiverstovs paironizēja, - ka perestroikas laikā, kad tautu krāpa finanšu piramīdas, tādas kā MMM vai Hoper-inuest, jums, Jurij Ivanovič, bija iesauka Hopers Ivanovičs… pēc sievas dzimšanas vietas nosaukuma.
   -   Ko nu mels.
   -     Paskat! - es atkal iesaucos. - Senās šumeru pilsētas Babilonas (Irākā) drupas atrodas uz līnijas Ēģiptes piramīdas - Kailass un iezīmē tieši trešo daļu šī attāluma. Bet vēl pēc treš­daļas attāluma ir senā Kandagara (Afganistāna). Interesanti!
   Vēlreiz aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka visas šīs sakritības nebija radušās tukšā vietā. Blakus Kailasa kalnam kādreiz ir bijusi pilsēta, kas ari saukusies Babilona… Abas Babilonas atradās uz līnijas Kailass - Ēģiptes piramīdas.
   -     Skatieties, - Seļiverstovs ar pirkstu bakstija globusu, - Ustjurtas plato Kazahstānā, kur ir Naskas zimējumiem līdzīgi attēli, atrodas uz līnijas, kas trijstūri Kailass - Ziemeļpols - Ēģiptes piramīdas dala divās vienādās daļās.
   -    (Jz šīs līnijas atrodas ari slavenā Arkaima ( Ceļabinskas apgabals, pie robežas ar Baškīriju), - iesaucās Ravils Mir- haidarovs. - Kad es tur biju, Arkaima atstāja uz mani lielu ie­spaidu. Kaut kas nesaprotams! Bet tagad kļūst skaidrs, ka tas bija senatnes monuments. Gn tas ir sistēmā.
   -  Atcerieties, - Jurijs Ivanovičs paskatijās uz mums ar Ravilu,
   - jūs bijāt pārgājienā uz Ziemeļurāliem. Gribējāt at­rast Zelta Sievieti. Gn neat­radāt! Bet es varu pateikt, kur viņa ir, - uz šis pašas līnijas. Re, kur tās vieta! Bet jūs meklējāt mazliet sāņus, Djatlova pārejas rajonā, kur nezināmu iemeslu dēļ gājuši bojā deviņi cilvēki. Vēl es kaut kur, šķiet, «Skandālos», lasiju, ka tur, Grālos, ir sfinksa - gandrīz tāda pati
   kā Ēģiptē. Vietējie mansi stāsta - ja kāds paskatās sfinksai acīs, tūliņ mirst.
   -   Vai tā sfinksa ir kā medūza Gorgona?
   -   Kā Gorgona.
   -   Nu, ja sāksim ticēt «Skandāliem»… - Ravils sabozās.
   -    Leģendas un pasakas tukšā vietā nerodas, - pamācoši noteica Jurijs Ivanovičs. - Pat dzīvē tādas Gorgonas medūzas atrodas. Atceros vienu jaunu meitieti - kā paskatīsies viņai acis, tūliņ paliksi par muļķi, gars kaut kur aizkrīt un dvēsele sāk šaudīties. Ja viņa būtu atlants, kuru gars bija daudz spēcīgāks, tad, ieskatoties viņai acis…
   -   Pārvērstos par sālsstabu, vai? - indīgi pajautāja Ravils.
   -   Nu, ne gluži, bet tomēr…
   Beidzot mēs sapratām, ka šī papildu analizē var turpināties bezgalīgi. Bet laika nebija. Lidz ekspedīcijai bija palikušas tikai divas nedēļas. Tāpēc mēs nolēmām matemātiski izanalizēt tikai
   tos papildu trijstūrus, kas ietilpst jau atzimetajā trijstūri Kailass - Ziemeļpols - Ēģiptes piramīdas. Izveidojās sekojoša shēma:
   Matemātiķa Šamila Ciganova aprēķini parādija, ka šie monu­menti atrodas vienādā attālumā viens no otra un šis attālums ir 1666 km, ja mēra pa līniju, kas dala trijstūri Kailass - Ziemeļpols - Ēģiptes piramīdas divās vienādās daļās. (Jz šis līnijas atrodas (Jstjurtas plato, Arkaima, varbūt ari Zelta Sieviete. Šamils Ciga- novs ir pārliecināts, ka, pēc tam, kad, balstoties uz mūsu pieņē­mumiem, kas sākās ar skaitļa 6666 analīzi (seno cilvēku traģiskais vēstijums), būs izveidots Zemes matemātiskais mode­lis, būs pilnigi iespējams precīzi noteikt vietu, kur atrodas Zelta Sieviete. Protams, ja viņa tiešām ir.
   Man negribētos vēlreiz sarežģīt grāmatas tekstu ar atzīmēto tijstūru plaknes un hordas variantu analizi, tāpēc aprobežošos tikai ar šo papildtrijstūru matemātisko raksturojumu uzskaitī­jumu:
   Tabulās redzams, ka šo papildtrijstūru matemātiskie rakstu­rojumi ir ļoti līdzigi galvenā tijstūra matemātiskajiem raksturoju­miem. Leņķu raksturojumos tāpat rodas 666 un 999, leņķu summu summa vienmēr ir vienāda ar 9 un tā tālāk. Bet pats galvenais ir tas, ka, reizinot leņķu raksturojumus ar malu rak-
   sturojumiem līdz pēdējam skaitlim, vienmēr parādās nulle. Tieši šīs nulles parādīšanās var liecināt, ka ari piramidu un senatnes monumentu sistēmas papildtrijstūros notiek negativās psihiskās enerģijas (ļauno domu) iznīcināšana.
   -   Zināt, ko es domāju, - teica Jurijs Ivanovičs, ar svilpienu izpūzdams bulgāru cigaretes dūmus, - celdami un iedarbināda­mi piramidu un seno monumentu sistēmu, lemūrieši un atlanti saprata, ka tās spēka nepietiks, lai iznīcinātu visas cilvēku domātās ļaunās domas. Gn viņi uzcēla papildmonumentus, lai ar mazāku trijstūru palidzibu iznīcinātu ļaunās domas un tās kā trakas neskraidītu pa To un Šo Pasauli.
   -    Es gan gribu jums iebilst, Jurij lvanovič, - teica Se­ļiverstovs, palūgdams viņam cigareti, - piramidu un seno monu­mentu sistēma ir celta ļoti sen, pēc tam, kad bija parādījušies Pasaules Plūdu laikā applūdušie kontinenti un salas. Tajos laikos ari cilvēku uz Zemes bija pavisam maz. Būtu loģiski pieņemt, ka proporcionāli tam, kā uz planētas palielinājās cilvēku skaits, palielinājās ari viņu ļauno domu daudzums. Tāpēc piramidu un seno ņponumentu sistēma, kas bija radīta, lai, kā jau mēs runājām, novērstu kārtējo apokalipsi, bija nepārtraukti jāpapil­dina, lai tās pretgrēka loma adekvāti atbilstu cilvēces stāvoklim.
   -   Viņa jau arī tiek papildināta. Papildus uz Gstjurtas plato ir zimējumi, ir uzcelta Arkaima, Ziemeļurālos ari Zelta Sieviete ir nolikta vajadzīgajā vietā, - atskanēja Jurija Ivanoviča replika.
   -  Bet kāpēc tagad neviens neceļ ne piramidas, ne tādus monu­mentus? Kāpēc nav ne mājiena par to? ledzivotāju skaits uz zemeslodes 20. gadsimtā ir palielinājies tris reizes, pasaule ir pārdzivojusi šausmīgus karus! Ļaunuma un niknuma kļuvis vairāk! - Seļiverstovs nelikās mierā.
   -    Kā tad neceļ? Re, biznesmenis, vārdā Golods, ceļ ap Maskavu skārda vai papes piramidas, lai attīrītu Krievijas gal­vaspilsētu. Lai gan… šis Golods jau nav atlants, tikai uzņēmējs ar zinātniskām spējām. Viņš grib izdarīt labu darbu, nevis tikai turēt naudu bankā vairākām dzīvēm uz priekšu. Droši vien ļoti garīgs un gaišs cilvēks, - piebilda Jurijs Ivanovičs.
   -     Paskatīsimies, vai Maskava atrodas kādā no piramidu un senatnes monumentu sistēmas trij­stūru līniju krustpunk­tiem - ierosināja Ravils. - Varbūt tur piramidas nemaz nevajag celt.
   Mēs sākām pētīt glo­busu.
   -  Liekas, ka mūsu gal­vaspilsēta nav šajā sistē­mā, - noburkšķēja Seļi­verstovs.
   -   Laikam nav gan…
   -    Nu, ja ari Goloda kunga uzceltās piramīdas nevar iekļauties pasaules piramidu un seno monumentu sistēmā, tomēr cilvēks ir izdarījis kaut ko labu. Nedomāju, ka viņš laida piramidā muļķa tūristus un ievāca naudiņu, stāstīdams pasaciņas par organisma atjaunošanos, - Jurijs Ivanovičs nostājās aizstāvja pozicijās.
   -  No kurienes tad Goloda kungs uzzināja, kādiem jābūt pirami­das šķautņu leņķiem, tās izmēriem un citiem matemātiskajiem raksturojumiem? Vai tad viņš zina seno zinātni par domām? Vai viņš var lasit domas? - Seļiverstovs pārgāja uzbrukumā.
   -    Var būt, ka šis Golods to tiešām nezina. Bet labāk gan uzmeistarot piramīdu un virzīt cilvēkus uz garīgumu nekā, kā tagad iegājies, ātri iegūtu naudu zeķē glabāt, visu mūžu pielūgt šo zeķi Dieva vietā un ticēt, ka ši zeķe neļaus mūža galā sapūt cietumā, - pārliecināti paziņoja Jurijs Ivanovičs. - Pat ja, ska­toties uz piramidu, cilvēku garigais limenis tikai pavisam maz­liet paaugstinās, mērķis būs sasniegts, jo garīgs domu plūdums kļūst dievišķs.
   Kas cēla piramīdas?
   -   Tomēr, tomēr - kāpēc mēs šodiem neredzam Šambalas darbibu? Notiek taču pāreja uz jaunu gadu tūkstoti! Tieši uz šo laiku taču attiecas visi pareģojumi par pasaules galu! Tagad ir pats īstākais laiks! - Ravils bija satraukts ne pa jokam.
   -   Driz redzēsim, - daudznozīmīgi noteica Seļiverstovs.
   -   Ko redzēsim?
   -   Cilvēkus no Šambalas.
   -   ???
   - Austrumos, - Seļiverstovs aizsmēķēja jaunu cigareti, - gaida jauna pravieša - Maitreijas atnākšanu. Gn, man pat liekas, sākuši viņam celt milzu statuju. Iesvaidītie cilvēki stāsta, ka jau­nais pravietis būs milziga auguma. Varbūt tas būs lemūrietis?
   -   Atveriet logu! Piepīpēts, - palūdza nerunīgais Šamils Ciga­novs.
   -   Tad, lūk, - teica Seļiverstovs, atverot logu, - Eiropā gaida jauna Kristus atnākšanu. Vēl runā, ka ari jaunais Antikrists parādisies. Kādi viņi būs? Neviens to nezina.
   -  (Jn vai tad viņi, tikko atnākuši uz Zemes, tūliņ sāks celt jau­nas piramidas? - sarkastiski pajautāja Jurijs Ivanovičs.
   -    Nu to gan es nezinu. Viņu prāts ir daudz augstāks par mūsējo.
   -   Bet man liekas, - sarunā iejaucos es, - ka Šambalas cilvē­ki ceļ piramidas un monumentus nevis mūsu, bet gan paralēla­jā pasaulē jeb, kā saka, citā dimensijā.
   -   Kāpēc?
   -   Nebrīnieties, man pat ir daži pieņēmumi, kas to apstiprina, - es turpināju. - Bet vispirms man gribētos pateikt, ka tur, tajā noslēpumainajā paralēlajā pasaulē, droši vien viss ir citādi - citādas debesis, citādi koki, citādi dzivnieki, citādi cilvēki, un nav nekā tāda, kas vienlaicīgi pastāvētu divās pasaulēs. Tikai piramīdas un monumenti vienlaicīgi atrodas mūsu un paralēlajā pasaulē.
   -   Kāpēc tā?
   -   Nezinu, kāpēc, bet es tā domāju. Man nez kāpēc liekas, ka paralēlajā pasaulē, kur Šambalā dzivo Labākie no Labākajiem, periodiski tiek celtas piramidas un senatnes monumenti, kuri vajadzigajā brīdi tiek ievaditi mūsu dimensijā, mūsu pasaulē. Tie it kā parādās no nekurienes. Piramidu ievadīšanas mērķus un laiku zina tikai viņi - piramidu būvētāji, bet mēs varam tikai nojaust. Piemēram, pašreiz mēs pētām piramidu un seno monu­mentu sistēmas trijstūru matemātiskās Īpatnības attiecibā uz cil­vēces ļauno domu iznicināšanu.
   -   Var jau būt, bet var arī…
   -   Pie tam, - es spītīgi turpināju attistīt pēkšņi nez no kurienes
   uzradušos domu, - mūsu tel­pā (mūsu dimensijā) vis­drīzāk tiek ievadita tikai pira­mīdas domforma, bet noteik­tai cilvēku grupai tiek nodo­tas zināšanas par piramidas materiālo pabeigšanu un spējas izmantot psihisko enerģiju, lai pārvietotu ak­mens blokus un tamlīdzīgas lietas. Zema garīguma cilvē­kiem šādas spējas droši vien nodot nav iespējams. Tādēļ piramidu «materiālo pabeig­šanu» droši vien paveica par mums daudz augstāk attis- titie atlanti, kas uz Zemes (mūsu pasaulē) bija palikuši pēc Pasaules Plūdiem, kas notika pirms 850 000 gadu. Tādējādi piramīdas un senos monumentus var uzskatīt par paralēlās un mūsu pasaules kopīgi veidotu kompleksu. - Bet es gribu pateikt, lūk, ko, - piebilda Jurijs Ivanovičs, - es ticu paralēlajām pasaulēm. Cln daudzi tic, ne jau tikai es viens. Netic tikai tie, kuru paralēla pasaule ir Šveice, kur bankā atvērts slepens rēķins. Tu, šef, labāk man pasaki, vai cilvēki no daudz augstāk attīstītās pa­ralēlās pasaules iegriežas arī mūsu pasaulē? Es lasīju, ka iegriežas gan - un pavisam bieži. Bet reizumis ielido ar lidojoša­jiem šķivišiem.
   -Tur jau tā lieta, Jura. Ir sakrājies ne mazums ziņu par to, ka mūs pastāvigi apmeklē viesi no paralēlās pasaules, kuri, iespējams, tieši vadijuši piramidu «materiālo pabeigšanu»… Ieskatīsimies kaut vai Drunvalo Melhisedeka da­tos grāmatā «Dzivības zieda senais noslēpums». Šis autors izklāsta milzīgu ekstraordināru zināšanu apjomu, kuras nu nekādi nevar nosaukt par «izdo­mu» vai «fantāziju», jo tās sakrīt ar senajiem priekš­statiem par dzivības radīša­nu uz Zemes, un tur ir mil­zumdaudz pilnīgi konkrētu un precīzu datu un faktu. Saskaņā ar šiem faktiem laikā, kad tika celtas Ēģiptes piramīdas, Ēģiptē valdīja milziga auguma un neparasta izskata cilvēki, kas attēloti, piemēram, Abu Simbelas tempļa statujās. Autors apgalvo, ka no sākuma Ēģiptē valdījuši piektās dimensijas (vai piektā apzi­ņas līmeņa) cilvēki, kuru augums bijis aptuveni 18 metri, un viņu statujas ir veidotas dabiskā lielumā. Ēģiptē valdīja arī cilvēki no ceturtās dimensijas (ceturtā apziņas līmeņa), kuru statujas redza­mas Nofretetes templī. Ceturtās dimensijas cilvēkus sauca par Hatoriem. Un, visbeidzot, Ēģiptē valdīja trešās dimensijas (trešā apziņas līmeņa) cilvēki, kuru augums bija 3,0-4,8 metri. Tipiska šo cilvēku pārstāve bija skaistule Nofretete. Viņa bija ļoti gara un izskatījās diezgan neparasti. Viņas augums bija aptuve­ni 3,5 metri. Pārsteidzoši ir viņas galvaskausa izmēri un tā forma. (Jn tikai pēc tam, kad piramidas un monu­menti jau bija uzcelti, Ēģip­tē valdīja mūsu otrās dimen­sijas (otrā apziņas limeņa) cilvēki ar mums pierastu augumu (150-210 cm).
   - Ja ticam Drunvalo Melhisedekam, - Seļiver­stovs atkal aizsmēķēja ci­gareti «Vega», - jāatzist, ka piramīdu celtniecībā piedalijušies cilvēki no dažādām paralēlajām pa­saulēm vai dimensijām. Šajā procesā dalību ņē­muši cilvēki no trim pa­ralēlajām pasaulēm (trešā, ceturtā un piektā dimensija) un arī mūsu pasaule, tas ir - mūsu otrā dimensija. Tātad piramidas ir ļoti sarežģītas! Lai tās uzceltu, jāsauc paligā paralēlās pasaules. Vienas pasaules zināšanu ir par maz. Iznāk loģiski - piramidas sāk celt visaugstākā limeņa (piektās dimensijas) cilvēki, bet turpina zemāka limeņa (ceturtās un trešās dimensijas) cilvēki. (Jn priekš kā? Priekš otrās dimensijas cilvēkiem, tātad priekš mums. Daudz gan par mūsu ļaunajām domām nākas maksāt Visuma mērogā!
   - Ja mēs ceļam statujas, tad noteikti palielinām to izmērus, - ieteicās Jurijs Ivanovičs. Paskatieties uz Ļeņinu - visās vietās tik milzīgs kā ceturtās dimensijas cilvēks. Stāv un kaut kur rāda ar roku. Kāpēc mēs palielinājām viņa augumu? Viņš taču bija pavisam maziņš un vājiņš. Tikai tāpēc, ka Ļe­ņinu mēs melīgi nolikām Dieva vie­tā un ar ķermeņa izmēru varenibu kul­tu veidojām. Mūsu zemapziņā droši vien ir palikušas atmiņas par milzi­ga auguma cilvē­kiem, kas nāca no paralēlajām pasau­lēm un pārsteidza mūs ar savu diže­numu un intelektu. Bet uzbudinātā skul­ptoru zemapziņa centās piedot viņam citu dimensiju lielo skolotāju vaibstus. Veltigi gan.
   - Atšķiribā no mums cilvēki no augsti attistitajām paralēlajām pasaulēm patiesi no sirds ticēja Dievam un labi pārzināja dievišķo pasaules telpu. Tāpēc viņiem pat prātā nenāca doma, ka statujās vajadzētu palielināt sava ķermeņa izmērus. Tas nebūtu korekti attiecībā pret cilvēkiem no tās paralēlās pasaules, kuru apziņas līmenis ir vēl augstāks, un līdzi­nātos sevis cildināšanai, - pie­bilda Seļiverstovs.
   -    (Jn kādā dimensijā dzīvo Sambalā? - Ravils pēkšņi pa­jautāja.
   -   Nezinu, - es godigi atbildēju, - man liekas, ka ne jau mūsējā. Bet kādā? Kā mēs jau runājām, Sambalai ir jābūt daudzveidīgai. Ja skatāmies uz to cilvēku statu­jām, kas attēloti Abu Simbelas templi, rodas priekšstats, ka dažādu dimensiju (vai dažādu pasauļu) cilvēki izskatās diezgan līdzīgi, atšķirīgs ir vienīgi augums. Tomēr… tomēr droši vien telpa ir daudzšķautņaināka, nekā mēs domājam, un paralēlo pasauļu ir daudz vairāk, nekā varam iedo­māties, dzivojot mūsu pasaulē ar mūsu apziņas līmeni. Ļoti gudrs cilvēks, visu Krievijas Eiropas daļas musulmaņu lideris muftijs Talgats Tadžutdins reiz man teica, ka Korānā esot minētas tūkstoš paralēlās pasaules.
   Cik daudz es toreiz vēl nezināju! Mani mocija domas, kas nekā­di negribēja sakārtoties sistēmā. Galvā šaudijās jautājums pēc jau­tājuma, bet neradās pat hipotētiskas atbildes. Kas izstrādāja pirami­du un senatnes monumentu radīšanas principus? Vai tā bija Sam- bala vai cilvēki no paralēlajām pasaulēm? Vai daudzveidīgā Sam- bala dzivo kopā ar cilvēkiem no vienas paralēlās pasaules, vai tā ir zem zemes mūsu pasaulē? Vai tiešām cilvēku ļaunās domas ir tik briesmīgas? Bet varbūt, atšķi­rībā no mums, paralēlās pa­saules kontaktējas savā starpā, jo saprot Dieva radītās pasaules vienotību? Kas ir telpa, un kā to sajust? Vai tiešām tā telpa, kura visu laiku ir ap mums, var būt pavisam citāda? Gn kāda? Vai tiešām uz vienas un tās pašas Zemes, kurai ir noteikti ap­mēri, noslāņojoties vienai uz otras, var pastāvēt vairākas paralēlās pasaules? Kā tas notiek? Vai tiešām telpa ir tik nozimiga, ka tās iedarbiba uz materiālas dabas objektiem tik ļoti maina to īpašības, ka šie materiālie objekti - vienal­ga, koks, cilvēks vai akmens - kļūst savstarpēji caurlaidigi dažādās paralēlajās pasaulēs? Gn laiks? Kas ir laiks? Kā tas ir saistits ar telpu? Vai tiešām laiks dažādās paralēlās pasaulēs ari var būt dažāds? Varbūt paralēlās pasaules atšķiras laika ziņā un mēs, cilvēki, nespējam saskatit paralēlās pasaules tāpēc, ka tur ir cits laika plūdums? Vai tiešām matērija, kuru mēs redzam un varam aptaustīt, ir tikai sekundārs un maznozimigs mik- lainā telpas un laika kompleksa substrāts?
   Tagad, rakstot šo grāmatu, Dievu Pilsētas meklēšanas ekspedīcija jau ir beigusies. Esmu kļuvis mazliet gudrāks, bet
   tikai mazliet. CJz dažiem no šiem jautājumiem jau varu atbildēt ar lielāku vai mazāku hipotētiskas ticamības pakāpi, uz citiem - ne. Bet paies kāds laiks, beigsies jauni pētījumi, tiks apkopoti citi rezultāti, un ari uz šiem šodien neatbildamajiem jautājumiem atradīsies atbildes, lai gan… lai gan būs ne mazāk jaunu jautāju­mu. Tāda ir dzive, un izziņas robežas ir ļoti plašas. Sākumā pus- mežonīgais vārds «brinums» pamazām apaug ar pārdomām un pierādijumiem un pārvēršas par realitāti, lidz ar to kļūstot gar­laicīgs un neinteresants, bet tas iekvēlina ilgas pēc «jauna brīnu­ma», un sākas jauns pārdomu un pierādījumu loks.
   Tomēr es došu kādu mājienu. Tur, tālajā Tibetā, Dievu Pilsētā, mēs kaut kā tūliņ aptvērām telpas un laika lomu. Mēs sapratām, ka telpa un laiks tika izmainiti ar Dievu Pilsētas piramīdu un monumentu palīdzību, lai dzīve uz Zemes sāktu ritēt savādāk nekā agrāk. Mēs uzreiz sapratām, ka telpa un laiks ir galvenais, bet tās matērijas īpašības, pie kurām mēs tik ļoti esam pieraduši ikdienā, pilnībā ir atkarigas no šiem diviem jēdzieniem, kurus ir grūti aptaustīt un izprast. Tur, Tibetas augst- kalnē, mēs jutām paralēlo pasauļu tuvumu un pat redzējām vietas (pat pietuvojāmies tām), kuras senie cilvēki ir speciāli izveidojuši pārejai paralēlajās pasaulēs. Bet par to, dārgo lasītāj, stāstīšu šīs grāmatas otrajā un trešajā sējumā.
   -  Atcerieties, PSRS laikos iznāca interesants žurnāls «Tehnika molodjoži»? - teica Šamils Ciganovs. - Izskatīju milzum daudz šā žurnāla numuru un atradu, lūk, ko. N. Gončarova, V. Makarova un V. Morozova rakstā (1981) ir minēts, ka indiešu eposā «Mahābharata», senindiešu himnās un arī filozofa Platona darbos ir runa par kaut kādu trijstūrveida Zemes sadalījumu. Vai tas nav tas pats, ko izdarījām mēs? Bez tam šie autori uz globusa savienoja seno kultūru centrus un ari ieguva visai skaidru Zemes sadalijumu trijstūros, četrstūros un piecstūros.
   -   Tas ir ārkārtigi interesanti, - es teicu.
   -   Bet es domāju, - Šamils pārliecināti turpināja, - ka mūsu sadalījums trijstūros ir precīzāks, jo mēs par pamatu ņēmām pil­nīgi konkrētu skaitli 6666, kas nodots cilvēkiem, kā mēs sakām, seno cilvēku traģiskā vēstījuma veidā. Man kā matemātiķim mūsu shēma, kas sastāv no sērijas simetrisku trijstūru ar vienotiem matemātiskiem raksturojumiem, šķiet ļoti pārlieci­noša. Nejaušības izturas pavisam citādi.
   -    Šef, vai atceries vakaru, - iejaucās Seļiverstovs, - nu to vakaru, kad sievietes mums uzmācās ar smaržām Kenzo, - tieši toreiz mums ienāca prātā Kailasa augstumu (6666 km) salīdzi­nāt ar attālumu no Kailasa līdz Ziemeļpolam (6666 km). Ar to ari viss sākās.
   -   Tā gan.
   -    1984. gada žurnālā «Tehnika molodjoži», - Šamils turpinā­ja, - atradu M. Struņinas rakstu par tā saucamajiem hiperbore- jiem, tiem pašiem hiperborejiem, kurus gribēja atrast Hitlers. Balstoties uz senindiešu eposu Mahabharata, autore apraksta Arktidu, kas atrodas Ziemeļpolā. Klimats šajā zemē ir bijis silts un maigs, jo tolaik Golfa straume plūda lidz Ziemeļpolam un šī zeme bija piemērota dzīvošanai. Autore bija atradusi 1595. gadā izdotu Gerharda Merkatora karti, uz kuras Arktīda (jeb Hiperboreja) sastāv no četrām lielām daļām, kuras atdala no centrā izvietotas iekšējās jūras iztekošas upes. Pašā šīs jūras centrā uz paša Ziemeļpola bijusi melna klints vai leģendārais kalns Meru. Šo kalnu uzskatīja par visvareno dievu mājokli.
   -   Es taču teicu! - viņu strauji pārtrauca Jurijs Ivanovičs. - Es taču teicu, ka zem Ziemeļpola lediem jābūt senatnes monumen­tam. Leģendārajam Meru kalnam jābūt monumentam - tāpat kā Kailass ir piramida. Pretējā gadījumā Ziemeļpola punkts nebūtu iekļauts piramīdu un senatnes monumentu sistēmā. Bet pēc tam Meru kalns nogrima zem ūdens. Interesanti, kāds tas bija?
   -   Tajā rakstā teikts, - Šamils turpināja izklāstīt faktus, - ka
   Arktīda gājusi bojā aptuveni pirms 12-13 tūkstošiem gadu, nogrimstot okeānā. Golfa straume mainīja virzienu un sāka apsildit Eiropas krastus.
   -   Arktīdas bojāeja laika ziņā sakrit ar Platona salas bojāeju Atlantijas okeānā, bet Blavatska raksta, ka uz tās dzīvojuši pē­dējie atlanti. Atcerietes, atlidoja Tifona komēta un… Interesanti, kādi bija tie hiperboreji? - Samilu pārtrauca Seļiverstovs.
   -   Ja spriežam pēc tā, kas lasāms šajā rakstā, - Šamils sāka šķirstīt kserokopijas, - tad hiperborejus sauca par «titānu pēctečiem». Atzīmēts ari, ka hiperboreji kontaktēju­šies ar senajiem grie­ķiem.
   -   Interesanti, - es no­teicu. - Tātad hiperboreji dzivoja salīdzinoši nesen. Gn kas tur rakstīts par hiperboreju bojāeju?
   -    Rakstits, ka, iespē­jams, viņi pārcēlušies kaut kur citur.
   -   Kur?
   -     Par to nekas nav teikts.
   -     Vai tikai viņi nav atgriezušies savā sākot­nējā dzimtenē - tAūžīgajā Kontinentā (Tibeta, Himalaji, Gobi tuksnesis, Altajs), kur viņu senči savulaik glābās no Pasaules Plūdiem? Tur taču atrodas Vara, kuras iekšienē, kā mēs pieņe­mam, no iepriekš atnestajām sēklām tika no jauna klonēts cil­vēks un visas pārējās Zemes dzīves formas. Tieši tur taču acīm­redzot glābās labākie atlanti un agrīnie lemūrieši, ieejot somati stāvoklī. No kārtējās globālās kataklizmas, ko pirms 12-13 tūk­stošiem gadu izsauca Tifona komētas krišana, taču visloģiskāk būtu bijis glābties tieši Mūžīgajā Kontinentā. Droši vien hiper­boreji, zinādami, pa kādu trajektoriju komēta lidos, saprata, ka viņu kontinents Arktida ies bojā, - es prātoju.
   -   Iznāk, ka pēc kataklizmas viņi turpināja dzivot Mūžīgajā Kontinentā, uzcēla tur pilsētas… - Seļiverstovs konstatēja. - Var­būt Tibetā mēs atradīsim hiperboreju pilsētu? Tai jābūt blakus Dievu Pilsētai! Kāpēc? Tāpēc, ka svētais Kailass viņiem droši vien
   simbolizēja un atgādināja dzimto un ūdeņos nogrimušo svēto Meru kalnu Ziemeļpolā.
   - Zināt, ko es gribētu uzsvērt, - es teicu. - Saskaņā ar lite­ratūru, kuru esmu varējis izstudēt, Hitlers caur Krieviju gribēja sasniegt Tibetu (Mūžīgo Kontinentu) un atrast tur hiperborejus. Viņš gribēja uzzināt viņu pārcilvēciskās enerģijas noslēpumu un ar tās palīdzību izmainīt pasauli. Bet mēs, prātojot par seno cil­vēku traģisko vēstījumu un analizējot dzīves īpatnibas Mūžīgajā Kontinentā, nonācām pie secinājuma, ka pēc Pasaules Plūdiem tieši atlanti deva pirmos «pēcplūdu dzīves» asnus uz Zemes, bet pēc tam izplatījās pa visu pasauli, apgūstot kontinentus, no kuriem bija atkāpies ūdens. No tā var secināt, ka atlanti un hiper­boreji ir ceturtās rases cilvēku apzimējumu sinonimi. Var secināt arī, ka Hitlers meklēja atlantus un ticēja, ka viņi vēl ir dzivi.
   Droši vien hiperboreji, zinādami, pa kādu trajektoriju komēta lidos, saprata, ka viņu kontinents Arktīda ies bojā
   -   No visa teiktā var secināt, ka atlanti (vai hiperboreji), kas pirms 850 000 gadu izdzivoja pēc Pasaules Plūdiem, vēl ilgu laiku dzivoja uz Zemes, vismaz lidz nākamajiem Pasaules Plūdiem pirms 12 000 gadu. Vai tā varētu būt? - jautāja Ravils.
   -  Tā iznāk, - es atbildēju. - Vēl vairāk - man šķiet, ka atlanti pali­ka dzīvi ari pēc otrās kataklizmas (pirms 12 000 gadu) un turpinā­ja dzivot Mūžīgajā Kontinentā. Pretējā gadījumā grūti izskaidrot viņu kontaktus ar grieķiem (hellēņiem), kas dzivoja salīdzinoši nesen. Ari hakasiešu leģenda par milziga auguma gaišacainiem cilvēkiem, kas, iespējams, cēluši Salbikskas kurgānu, liecina par to. Tāpēc nostāsti par titāniem, kas kādreiz dzīvojuši uz Zemes, var būt patiesi, jo tie palikuši mūsu - piektās rases cilvēku atmiņā.
   -Man radās priekšstats, ka mūsu rases cilvēki kādu laiku pēc Pasaules Plūdiem ir klonēti no agrīno āriešu sēklas, kas glabājās Varā, bet titāni, tas ir, atlanti, turpināja dzivot, pēc apokalipses beigām iznākot no so­mati, - Ravils prātoja.
   -          Vai tiešām jau pa­visam driz mēs būsim tajā vietā, Dievu Pilsētā, kur dziļā zemzemē ir leģendārā Vara un titāni no jauna klonēja piektās rases cilvēkus, tas ir, mūs! - Seļiverstovs bija sajūsmā.
   -          Bet es kaut kur la­sīju, ka hiperboreji bijuši atnācēji no kosmosa un izplatījušies pa Zemi, - domigi teica Jurijs Iva­novičs. - To rakstija kāds
   muslaiku Iesvaidītais, bet varbūt… tads, kas tikai tēloja lesvai- dito.
   -Ja sāksim runāt par visiem rakstiem, ko publicē «Skandāli», tad… - Ravils nosmīnēja.
   -    Tu labāk ieklausies citu domās, nevis… Jauniņš vēl esi! Nav dūmu bez uguns! - Jurijs Ivanovičs saskaitās.
   -   Godīgi jāatzist, - es pārtraucu stridu, - ka ziņu par atnācējiem no kosmosa un viņu ietekmi uz Zemes dzivi literatūrā ir ļoti daudz. Ari ļoti nopietnā literatūrā. Kaut vai šumeru ķīļraksti no senās Babilonas. Tur rakstīts, ka pirmo cilvēku uz Zemes (mūsu rases cil­vēku) radija anuaki no Niburu planētas. Gn Drunvalo Melhisedeka daudzie fakti par to, kā Zemes dzivi ietekmējuši atnācēji no Sīriusa. Un paralēlās pasaules? Cilvēku dzīves atjaunošana uz Zemes pēc Pasaules Plūdiem nemaz nebija tik viennozimigi vienkārša. Domāju, ka bija ne mazums mēģinājumu. Viss ir ļoti sarežģīti.
   Tobrid es nezināju, ka ši nesteidzīgā saruna manā kabinetā kļūs par sākumu skrupulozai analizei, lai izpētītu cilvēku dzives
   atjaunošanas vēsturi uz Zemes pēc ceturtās kataklizmas - Pasaules Plūdiem. Es pat nevarēju iedomāties, ka šis process būs tik intriģējoši neviennozimīgs un noskaidrosies, ka tajā iesaistītas ļoti augstas un mums nezināmas tehnoloģijas un… ka Dievu Pilsētai un visai piramīdu un seno monumentu sistēmai tur bijusi sava loma. Bet par to, dārgo lasitāj, es stāstīšu šīs grāmatas trešajā sējumā - pēc tam, kad būšu aprakstījis ceļojumu uz Dievu Pilsētu. Trešais sējums sauksies «Dzīvības matrica uz Zemes».
   -   Ja jau runājam par to, ka mūsu rases cilvēkus pēc Pasaules Plūdiem klonēja atlanti, - ieteicās Jurijs Ivanovičs, - es nekā nevaru tikt vaļā no vienas domas - vai tad viņi, tas ir, atlanti, nevarēja «uzklonēt» kaut ko labāku? Tik daudz alkašu, prostitūtu, narkomānu, zagļu un muļķu pa ielām vazājas. Pilns! Viņiem visas šīs piramidu problēmas un ciņa ar ļaunajām domām, kā saka, pie kājas. Ne jau mēs, varu likt galvu ķīlā, esam uzcēluši piramidu un senatnes monumentu sistēmu. To uzcēla atlanti kontaktā ar Dižo Sambalu. Varbūt palīdzēja ari atnācēji no citām pasaulēm. Tikai man rodas jautājums - vai mēs, muļķi, esam tā vērti, lai mūsu dēļ visu zemeslodi apvītu ar piramīdu un seno monumentu sistēmu un iznicinātu mūsu ļaunās domas? (Jn vēl viens jautājums. Kāpēc gudrie un stiprie atlanti vairs nedzivo, kāpēc viņi izzuda no Zemes virsas un atdeva savu vietu mums, pirms tam izdarījuši visu, lai mēs ar savām ļaunajām domām neizprovocētu kārtējo apokalipsi?
   -   Kāpēc?
   -   Nu tāpēc, ka Dievs ir licis, lai viena cilvēku rase nomainitu otru, bet Labākie no katras rases tiktu savākti Šambalā vai citā dimensijā. Dievam tas ir labāk zināms. Viņš redz visas pasaules vienlaicigi, - atbildēja Jurijs Ivanovičs.
   Klausoties šajā sarunā, es domāju, ka acimredzot atlanti, dzīvodami uz Zemes lidz neseniem vēsturiskiem laikiem, patiešām soli pa solim veidoja piramidu un seno monumentu sistēmu, vēroja un analizēja tās darbu, cēla papildmonumentus, lai šīs sistēmas pretgrēku funkcija (un citas mums nezināmas funkcijas) būtu efektiva. Man šķita, ka vispirms tika uzcelta Dievu Pilsēta. No tās arī viss sākās.

Piramīdu fantomi

   -   Paklau, - Seļiverstovs ieteicās, - vai mēs to gribam vai ne, piramīdas un senie monumenti tik un tā ir pakļauti laika iedar­bībai un pamazām sabrūk. Bet mēs te spriežam, ka ļauno domu iznicināšanā ļoti svarigs ir katrs piramidas leņķis un katrs slipnes grāds. Bet ja nu šo leņķi ir iznicinājis laiks? Vai piramidas pārstās darboties?
   -   Nepārstās, lieku galvu ķilā, ka nepārstās, - iebilda Jurijs Ivanovičs.
   -   Kāpēc?
   -    Man ir paziņa, Vitjka. Bieži vien piestaigā pie mums tehniskajā nodaļā un savu protēzi kustina.
   -   Kādu vēl protēzi? Acs?
   -   Nu, nē taču, - Jurijs Ivanovičs ļoti nopietni paskatījās uz Seļiverstovu, - kājas protēzi. Viņam pie ūdenssūkņa norāva labo kāju. Ārsti gadījās nejēgas un kāju nepiešuva, bet veikli pārzāģēja kaulu līdz galam, izmeta bļodā un ieteica iegādāties protēzi. Lūk, no tā laika viņam sāp tā kāja.
   -   Kur sāp, kapā, vai? - Seļiverstovs bija pārsteigts.
   -  Vai tu esi prātā jucis? Vitjka taču ir dzivs. Klausīties vajag, es taču teicu, ka Vitjka pie mums piestaigā un savu protēzi kustina.
   -   Nu, bet kāju pēc apgraizīšanas taču droši vien apraka, - Seļiverstovs nebeidza brīnīties.
   -   Nevis pēc apgraizīšanas, bet pēc amputācijas. Tu galu galā sēdi blakus mediķiem, - Jurijs Ivanovičs norādija uz mums ar Ravilu.
   -   Bet kas tad tam Vitjkam sāp? Kājas taču vairs nav.
   -   Kājas nav, tas tiesa. Bet viņa sāp.
   -   Kā sāp?
   -   Viņam sāp… - Jurijs Ivanovičs daudznozīmīgi pacēla pirk­stu, - viņam sāp… nu, kā viņu tur… neatceros… vārds tāds jocīgs, līdzigs fantomasam.
   -   Fantomasam? - Seļiverstovs iepleta acis.
   -    Ne jau fantomass sāp, bet fantoms, - Ravils pateica priekšā.
   -   Kā tad, Vitjkam sāp fantoms, - bez mazākā mulsuma teica Jurijs Ivanovičs. - Paskaidrošu, kas tas ir. Katram orgānam ir savs fantoms. Citiem vārdiem sakot, enerģētiskais orgāns, kas sastāv tikai no enerģijas.
   -Tātad, kuram tajā ir vairāk enerģijas, tas…
   -   Es taču par kāju runāju. Par Vitjkas kāju. Par to kāju, kuras nav. Pareizāk sakot, par to, kura bija, bet vairs nav.
   -   Nu, nu.
   -   Tad, lūk, šai Vitjkas kājai arī ir enerģētiskais orgāns…
   -   Kājai ari?
   -   Nepārtrauc! - Jurijs Ivanovičs uzmeta Seļiverstovam niknu skatienu. - Šis kājas enerģētiskais orgāns var dzīvot bez pašas kājas. Patstāvīgi. Tas stāv kājas vietā.
   -   Kā tas var notikt?
   -    Nu, cilvēks stāv. Skaidrs? No vienas puses stāv kāja, no otras - stāv enerģētiskais orgāns, tas ir, fantoms.
   -   Vai tad Vitjka stāv uz ši enerģētiskā orgāna?
   -   Nu nē taču, uz protēzes!
   -   (Jn ko tad dara enerģētiskais orgāns?
   -   Stāv kopā ar protēzi.
   -   Ak tā…
   -   Tad nu tā, - Jurijs Ivanovičs turpināja, - ja Vitjkam ienāk prātā pakustināt kāju, ari enerģētiskais orgāns tūliņ sakustas.
   -   Ja viņam ienāk prātā pakustināt kāju, enerģētiskais orgāns arī tūliņ sakustas?
   -Jā.
   -  Tas gan ir vareni!
   -Tad, lūk, šis enerģētiskais orgāns ari Vitjkam sāp.
   -Ja?
   -  Nu, enerģētiskais orgāns jeb fantoms atceras bijušo kāju un cieš. Kājas vietā rēgojas protēze, un orgāns, tas ir - fantoms, to pārdzīvo.
   -   Nu gan tu saputrojies!
   -   Kā tad, - Jurijs Ivanovičs aizsmēķēja. - Aizskaru to vietu, saka Vitjka, kur sāp, bet kājas nav. Cln sāp! Sāp bijušās kājas enerģija, īsi sakot - apraud kāju. Ši enerģija atceras, kā kāja tika traumēta un amputēta. Viņa ir īstās kājas radiniece.
   -   Bet stāvēt uz kājas fantoma var?
   -   Nevar. Neizturēs svaru.
   -   Skaidrs.
   -    Pateikšu vēl tikai, ka Dievs sākumā cilvēku izveidoja no enerģijas, bet pēc tam no šīs enerģijas veidoja cilvēka ķermeni.
   -Ak tā…
   -   Tāpēc arī ikvienam cilvēka orgānam ir savs enerģētiskais orgāns - tā kopija, tikai enerģētiska, bez miesas. Re, kāds tev liels ķermenis, tātad ari fantoms ir liels. Tavam vēderam ari ir liels fantoms.
   -   Nu, no tā es ekspedīcijā tikšu vaļā, - Seļiverstovs atcirta.
   -   Kā tiksi vaļā, tā ari vēdera fantoms samazināsies. Arī zarnu enerģētiskās kopijas kļūs mazākas.
   -     Jurij lvanovič, tātad arī piramīdām ir fantoms? - Seļiverstovs pajautāja.
   -   Protams, ka ir. Tu neatradīsi pat visparastāko akmeni bez fantoma, kur nu vēl piramīdu. Tāpēc, saproti pats, Sergej Anatoļjevič, piramida var sabrukt, bet fantoms paliks. (Jz visiem laikiem. Mūžigi. Tas būs tāds pats, kā piramīdas uzcelšanas brīdī.
   -   Bet kāpēc tu saki, ka vēdera fantoms samazināsies, bet piramidas - ne?
   -   Vēders nav piramīda.
   -   Ak tā…
   -    Pateikšu vēl, lūk, ko, - Jurijs Ivanovičs apdzēsa izsmēķi pret pelnutrauka malu, - šis fantoms sastāv no smalkās enerģi­jas, tās pašas enerģijas, no kuras sastāv cilvēku domas. Muļķiem (un Vitjka nekad nav bijis ipaši gudrs) fantoms, tāpat kā doma, ir vārgs, gudriem cilvēkiem - spēcīgs. Tāpēc arī Vitjka nevar stāvēt uz fantoma, bet jogi varbūt ari varētu.
   -   (Jn kā fantoms veidojas? Pats no sevis?
   -    Doma to zina, doma! Tu taču, Sergej Anatoļjevič, pirms kaut ko dari, vispirms padomā par to un padomā ari, kā to izdarīt. Vitjka gan sākumā darija un tikai pēc tam domāja, tin
   palika ar fantomu kājas vietā, to pašu ari droši vien pēc tam piedomāja, redzēdams, ka kājas vairs nav, un gribēdams, lai tā atkal būtu. Fantoms at­griezās, bet kāja palika bļodā.
   -       Kopā ar fantomu? - Kur?
   -   Bļodā.
   -          Bļodai ir savs fan­toms. Domāju, ka brīdī, kad Vitjkas kāja ielidoja bļodā, fantoms uzreiz saprata, ka bļoda nav tā radiniece, un atgriezās pie Vitjkas kājas atlikuma.
   -     (Jn ko piedomāja Vitjka?
   -                                                                                  Droši vien apvienoja šo fantomu ar sava ķer­meņa fantomu, izvilka savas kājas fantomu no bļodas.
   -   Ak tā…
   -   Pateikšu tev, Sergej Anatoļjevič, skaidri un gaiši, - cilvēka kāja var veidot fantomu…
   -   Ko? Kāja?
   -    Lūdzu piedošanu, fantomu var veidot cilvēka doma, - Jurijs Ivanovičs samulsa. - Bet vārgu, tādu kā Vitjkam. Atlanti varēja veidot daudz spēcīgākus fantomus, lemūrieši - vēl spēcīgākus. Nu tad viņi ari, tas ir, atlanti un lemūrieši, ar savu domu izveidoja piramidu fanto­mus, jo vispirms viss bija jārada domās un tikai pēc tam matērijā.
   -   Vai tas nozimē, ka atlanti materializēja fantomus? Mēs ar šefu redzējām, kā Sai Baba materializēja pelnus.
   -   Varbūt materializēja, varbūt ari ne. Drīzāk jau lika uzcelt no akmens blokiem, orientējoties no fantoma, kuru redzēja iztēlē. Doma kaut kādā veidā palika karājamies telpā. (Jn celtnieku domas fantomu nostiprināja vēl vairāk.
   -   Interesanti.
   -   Zināt, ko es vēl domāju, - Jurijs Ivanovičs atkal aizsmēķē­ja, - pašu varenāko fantomu var radīt Dieva doma. Tāpēc lemūrieši un atlanti droši vien pielūdza fantomu veidošanu.
   -   Ko pielūdza?
   -    Fantomu veidošanu. Nu… pirms tā izveidošanas galvā. Nu… ne jau pašā galvā, bet domās, kas nāk no galvas.
   -    Bet doma taču aizlido, pie tam momentā. Kā tad tā aizkavējās telpā pie fan­toma? - iebilda Seļiver­stovs.
   -    Lai doma neizklistu uz visām pusēm, tev jā­meditē uz fantomu, tas ir, jādomā tikai par fantomu un vairāk ne par ko citu. Citādi taču tu droši vien domā par sievietēm, at­ceries pāridarijumus… bet jādomā tikai par fan­tomu.
   -   (Jn ilgi?
   -   Ļoti ilgi.
   -   Cik ilgi?
   -   Nezinu, varbūt visu mūžu.
   -      (Jn Vitjka, kuram amputēja kāju, ilgi domā­ja par savu fantomu?
   -    Vitjka jau nedomāja par fantomu, viņš savas neizglitotibas dē| neko par fantomu nezināja. Viņš domāja, ka protēze sāp. Pat pie ārsta aizgāja par protēzi sūdzēties. Saka, ka gribējis sāpošo vietu uz protēzes novilēt.
   -    Nu, un ko teica ārsts?
   -   Nezinu, ko teica, bet es Vitjam devu padomu pašam ārstēt savu fantomu un nenovelt vainu uz protēzi.
   -   Ar ko ārstēt?
   -   Kā tā?
   -     Nu, pirmkārt, vajag savu fantomu iztēloties veselu, nevis pārgrieztu uz pusēm, - Jurijs Ivanovičs centās to parādit ar rokas vēzienu, - un pēc tam domāt, ka kāja ir, nevis mētājas bļodā.
   -   Kāda kāja? Enerģētiskā?
   -   Abas.
   -    Abas - tās ir divas kājas vai viena kopā ar enerģētisko? - Seļiverstovs bija nesaprašanā.
   -   Visas kājas.
   -   Ak tā…
   -    Gn pēc tam, - Jurijs Ivanovičs koncentrējās, - jāsāk medi­tēt uz kājām, čukstot, ka tās ir savā vietā tāpat kā agrāk, kamēr Vitjka nesāka strādāt pie ūdenssūkņa.
   -   (Jn par cik kājām jāmeditē?
   -   Es taču teicu, ka par abām.
   -   Es nesapratu, vai abas nozimē vienu vai divas.
   -  Tas taču ir skaidrs! Viena enerģētiskā plus viena miesas un vēl viena enerģētiskā, un vēl viena miesiskā. Iznāk, ka Vitjkam bija četras.
   -   Ak tā…
   -   Pie tam ir jāaizmirst, ka viena ir pazudusi un ir par vienu mazāk.
   -   Tātad palikušas trīs?
   -   Jā, bet jāiztēlojas, ka ir visas četras.
   -   Gn kas tad būs?
   -  Tad fantoms nomierināsies un, tēlaini sakot, aizmirsis, ka ir nogriezts no ķermeņa, un sāks protēzi uzskatīt par savu draugu.
   -   Gn protēze pildīs ceturtās kājas lomu?
   -   Protams, nepilnvērtīgu, bet pildis. Doma fantomu izārstēs. Vitjka tā arī izdarīja.
   -Gn?
   -   Protēze vairs nesāp. Oi, tas ir - fantoms nesāp.
   -   CIn ar rokām notiek tas pats?
   -   Ne tikai ar rokām, bet ar visiem orgāniem.
   Klausīdamies šajā sarunā un klusibā uz­jautrinoties par Jurija Ivanoviča dīvaini tēlai­najiem izteicieniem, es sapratu, ka principā vi­ņam ir taisniba. Tautas gudrība, kas mita šai cilvēkā, ļāva viņam sa­protami izskaidrot lie­tas, kas ne vienmēr ir saprotamas pat zināt­niekiem.
   Atkal atcerējos savu miļo Drunvalo Melhise- deka grāmatu «Dzivības zieda senais noslēpums», kurā minēta ari Gizas piramidu kompleksa celtniecība Ēģiptē. Pēc viņa domām, šo kompleksu cēla augstāk attīstīti cilvēki no citas dimensijas, kuri vispirms bija izveidojuši būvju domformu, kas brīnumainā veidā pārvērtās par grandiozu materiālu celtņu kompleksu.
   Mums, protams, ir grūti tam noticēt (lai gan ļoti bieži netica­mas biļinas ātri vien kļūst par patiesību), tomēr domformas un ar to saistītā fantoma jēdzieni ir visai interesanti. Ikviens no mums zina, ka jebkuras lietas, piemēram, instrumenta, izgatavošana sākas ar tā konstrukcijas pārdomāšanu (domfor­mas radīšanu). Pēc tam tiek veidots rasējums un saskaņā ar to sākas šis lietas materiālās iemiesošanas darbs. Ja ticam, ka
   doma ir materiāla, jāpiekrīt arī, ka šis instruments būs ietverts domas, tas ir, no domas sastāvošā apvalkā, kas acīmredzot arī ir fantoms. Tāpēc mēs, cilvēki, strādājot un radot kaut ko mate­riālu, radām arī fantomus.
   Bet ir ari fantomi, kurus izveidojis kāds pirms mums, un par piemēru tam var kalpot jau minētā Vitjkas zaudētās kājas fan­toms. Acīmredzot mūsu dzimtās Tās Pasaules dzives viļņveida forma, nolēmusi radīt materiālu Zemes cilvēku, vispirms radija tā fantomu, kurā bija viss - no rokas vai kājas lidz katrai molekulai.
   Pēc tam uz ši fantoma sākās materiālā substrāta vākšana un fiziskā ķermeņa veidošana.
   No kā sastāv fantoms? To neviens nezina. Anatomi, kas studē cilvēka ķermeņa uzbūvi, runā par kaut kādiem «formveidojošiem spēkiem», gar kuriem stiepjas cīpslu un saišu šķiedras, bet uz jautājumu par šo spēku dabu viņu atbilde ir viennozīmīga - zināt­nei tas nav zināms. Fiziķi domā, ka fantoms ir informācijas holo­gramma.
   Tomēr mums jāpiekrīt arī, ka fantoms ir informācijas pro­gramma, kas veidota no mums nepazīstamas enerģijas (vai matērijas), kuru vispārināti sauc par smalko enerģiju un no kuras sastāv doma. Tomēr fantomam nav fraktāļu (bezrobežu) īpašību, tas ir strukturēts telpā, it kā karājas telpā, kaut gan tam ir forma un izmēri.
   Divains vārds - strukturēšana! Acīmredzot telpa ir tik daudzšķautņaina, ka spēj ipaši norobežot un saglabāt informā­cijas iecirkni un novērst tās izplūšanu uz visām pusēm.
   «Kā notiek telpas strukturēšana un fantoma veidošana?» es prātoju, nepievēršot uzmanibu turpmākajai sarunai par Vitjkas nelaimīgo kāju. «Droši vien sākumā tiek veidota objekta, piemēram, piramīdas, domforma. Atbilstoši šai domformai tiek celta piramīda materiālajā pasaulē. Kādēļ? Tādēļ, lai tā pilditu
   matricas lomu, jo uz tās tiks strukturēta telpa. CJz matricu tiek raidita spē- ciga smalkā enerģija, kura uz tās kā uz šab­lona izliec telpu un vei­do fantomu. Kas var būt tādas spēcīgas smalkās enerģijas avots? Visdrī­zāk tā ir cilvēka doma, ne jau tāpat vien Bla­vatska sauca Cilvēku par visvarenāko ener­ģētisko mašinu. Pēc fantoma izveidošanas tā materiālajam analogam vairs nebūs principiālas nozimes, tas var sa­brukt, nogrimt okeāna dzilēs, iegrimt zemē - galveno lomu spēlēs fantoms, kas mums fi­ziskajā pasaulē nav re­dzams, par kuru ne­viens neko nezina, bet tas skaists un harmonisks stāvēs smalka­jā pasaulē. Gn principā laikam tā ari vajag būt, jo piramidas gal­venokārt darbojas (strādā) smalkajā-domu pasaulē, kuru attirit no ļaunā un graujošā elementa ir piramidu uzdevums. Laika gaitā fantomi droši vien tiek regulāri nostiprināti ar piramīdu būvētāju domām.»
   Godigi sakot, šāda domu gaita man pašam patika. Tagad es jau varēju iztēloties pasaules piramīdu un monumentu sistēmu
   ne tikai kā milzigas akmens būves, kas pakļautas laika zobam, bet arī kā elegantus, starojošus, caurspīdīgus piramīdu un monu­mentu fantomus, kad to veidotāju doma it kā karājas gaisā. Man šķita, ka fantomi ir mūžīgi.
   Bija interesanti ieskatīties smalkajā pasaulē, lai ieraudzitu šo skaistumu, bet… Es sapratu, ka fantomi nodrošina smalkās un fiziskās pasaules pārmantojamību un pēctecibu. Smalkajā pasaulē droši vien fiziskā matērija nav redzama, ir redzami tikai priekšmetu fantomi un… droši vien kā skaisti starojoši piramidu fantomi!
   Bet, domādams par to, es nepievērsu vajadzigo uzmanibu matricas jēdzienam. Drīz vien tur, tālajā Tibetā, kad savām acim ieraudzīšu to, ko nevarēju iztēloties pat sapni, es sapratišu, ka ari cilvēks uz Zemes ir radīts ar matricas palidzibu.

Piramīdu un seno monumentu sistēma paglāba mūs no pasaules gala

   Bija 1999. gada augusta sākums. Pa televizoru arvien biežāk stāstija par dažādiem pareģojumiem attiecībā uz pasaules galu, kuram bija jāpienāk 1999. gada jūlijā vai augustā. Bet pasaules gala nebija. Dievs apžēlojās par Zemi, kārtējā, piektā, apokalipse nepienāca. Kāpēc?
   Tāpēc, ka (droši vien tas tiešām tā ir!) nostrādāja piramīdu un senatnes monumentu pretgrēka funkcija. Dārgo lasītāj, atsauksim atmiņā šīs grāmatas sestajā nodaļā izklāstītos spriedumus. Apokalipsi pēc apokalipses Zeme, nosviezdama no sevis grēkos iegrimušo cilvēci un reklonējot to no jauna, citā dimensijā (paralēlajā pasaulē) uzkrāja dievbijīgus cilvēkus no dažādām cilvēku rasēm, tas ir, Labākos no Labākajiem. Do­māju, ka tā tika izveidota Sambala. Sambalas dēļ Zeme ziedoja miljardiem un atkal miljardiem cilvēku dzivibu, kas gāja bojā apokalipšu laikā. Kāpēc tas notika tik nežēlīgi? Kāpēc Dievs izlēma darīt tieši tā? Tāpēc, ka ļaunu domu prevalēšana cilvēku sabiedrībā nenovēršami ved uz cilvēces pašiznīcināšanos vai degradēšanos, kļūšanu par mežoņiem un pāreju uz pus- dzivniecisku dzīvesveidu. Tāpēc mērķtiecigāk ir glābt Labākos, lai stulbumā grimstošā un ļaunā cilvēku masa neierautu tos bezdievības un mežonīguma bezdibenī. Tas ir saprātīgāk.
   Sambalai, kuras pasakaino dzīvi mums ir grūti iedomāties, acīmredzot ari ir bijuši savas dauzveidīgās sabiedrības uzplau­kuma un pagrimuma periodi, bet no apokalipses uz apokalipsi tā arvien vairāk nostiprinājās, papildinot savas rindas ar kārtējās cilvēku rases labākajiem pārstāvjiem un pasludinot lozungu Dzīve ar Tīru Dvēseli.
   Gn, lūk, pēc ceturtās apokalipses bija pienācis laiks, kad Šambala nolēma pārtraukt tradicionālo praksi uzņemt savās rindās Labākos laikā kad Zeme attirās no grēcīgas un ļaunumā ieslīgušas cilvēces. Sambala nolēma uz Zemes izveidot sistēmu, kas iznicinātu visa negativā pirmcēloni - ļaunās domas, lai tās neapgrūtinātu māmuļu Zemi, neietekmētu paralēlās pasaules un nesagrautu miljoniem gadu laikā sasniegto Tās Pasaules svētibu.
   Nē, es negribu teikt, ka mums paralēlā Šambala ir radījusi sistē­mu, kas mūsu iznicigās domas ievirzitu pozitīvā gultnē. Tas nav sasniegts, jo cilvēku Dievs ir radijis kā pašattīstošos pirmsākumu. Pasaules piramīdu un senatnes monumentu sistēma tikai iznicina ļaunās domas, lai tās, būdamas fraktālas, neizplatītos Visumā un nepārvērstu Zemi par «domu piesārņojuma» avotu. (Jn, ticiet man,
   dārgie lasītāji, tas nav maz, tas nepavisam nav maz. Es domāju, ka tas jau ir palīdzējis mums paglābties no kārtējās, piektās, apokalipses. Sambalas eksperiments ir izdevies. Bet dzivā Zeme, apokalipsi pēc apokalipses stiprinot Šambalu, beidzot ir sasniegusi to, ka Sambala sāk ārstēt Zemi no… cilvēku ļaunuma.
   Es atkal un atkal cenšos iztēloties mūsu planētas Zemes smalko pasauli. Tā man rādās ļoti skaista, un īpaši skaisti šķiet
   mirdzošie piramīdu un se­natnes monumentu fan­tomi, ko radījis Šambalas prāts. Ļauno domu tum­šās ēnas svaidās starp piramidu fantomiem, si­tas pret tiem un pazūd uz visiem laikiem. Bet fanto­mi stāv - diženi un vien­mēr kristālskaidri.
   Protams, es saprotu, ka pasaules piramīdu un seno monu­mentu sistēmai ir vēl citas funkcijas, jo Augstākais Saprāts vien­mēr izvirza vairākus mērķus. Bet par tiem es pagaidām neko ne­zinu. Toties attiecībā uz pretgrēka funkciju esmu pārliecināts, ka tā ir galvenā. Tāpēc gribas teikt: «Cilvēki! Centieties būt labi!»
   Kad par to visu pastāstiju saviem draugiem, Sergejs Anatoļjevičs Seļiverstovs daudznozimigi teica:
   -    Šambalas eksperiments turpinās, kungi! Bistieties no ļaunām domām!
   Bet Jurijs Ivanovičs nopūtās un skumji noteica:
   -    Eh, ja es nebūtu atmetis, nudien vienā rāvienā izdzertu kādu glāzīti par Šambalu.

   Lidz ekspedicijas sākumam bija palikušas tikai dažas dienas. «Vēju roze» (N. Kučņevs) mums bija sagādājusi brinišķigu ekipējumu. Sagatavošanas darbā bija iesaistiti ļoti daudzi cilvē­ki, tai skaitā ari mūsu Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centra darbinieki un pacienti. Dizainere Olga Išmitova kopā ar šūšanas darbnicu (paldies T. I. Gromovai un V. N. Zolotarevai) rūpējās par ekspedīcijas anoraku kvalitāti, mākslinieces Aņa un Juļa izšuva emblēmas, vecākā māsa Zalifa komplektēja aptieciņu, Jurijs Ivanovičs vāca remonta komplektu, Rafaels Jusupovs un Ravils gatavoja aparatūru, ukrainis Petrovičs sālīja speķi Luganskas gaumē…
   Kad viss jau bija gandrīz kārtībā, mēs devāmies ārpus pilsē­tas izmēģināt aprīkojumu un aparatūru lauka apstākļos. Aizbraucām uz nelielas baškīru pilsētiņas Djurtjuli rajonu, kur mūs sagaidija galvenais starprajonu zvejas in­spektors Rims Fidailovičs Gusmanovs. Pirms doša­nās uz Tibetu man gri­bējās aizbraukt tieši uz turieni, jo šim kolorītajam cilvēkam, neraugoties uz viņa bargo amatu, bija silta dvēsele. Būdams dziļi inteliģents, viņš pil­nīgi spēja saprast mūsu romantisko pirmsekspe- dicijas noskaņojumu. Mums bija svarigi aiz­braukt no šejienes ar bērnišķīgi tīru dvēseli.
   Aprīkojuma izmēģi­nāšanas laikā mani pār­steidza laiva, kuru eks­pedīcijas vajadzībām bija konstruējis jauns zēniņš ar ebreju vārdu Emils un tatāru uzvārdu - Fathutdinovs. Laivu izgatavoja Ufas gumijas izstrādājumu rūpnicā. To bija ļoti grūti apgāzt, laiva varēja sacelties gandrīz vertikāli un tomēr neapgāzās. Kā mūs šī laiva glāba dēmoniskajā Rakšas ezerā! Paldies Emilam.
   Naktī, kad visi izklida pa teltīm, mēs divatā ar Veneru Gafarovu palikām pie ugunskura. Ggunskurs sprēgāja. Blakus telti kāds klusi krāca. Mēs klusējām.
   -Tāda ugunskura Tibetā nebūs, - Veners pārtrauca klusumu.
   Piramīdas saīsina cilvēku dzīves ilgumu un izraisa slimības
   Domas gribot negribot pievērsās mūsu turpmāko meklējumu objektam - Dievu Pilsētai. Ggunskura atspīdumu apburts, cen­tos iztēloties Dievu Pilsētu visā tās mirdzošā fantoma lieliskumā.
   Ugunskurs rosināja iztēli, pavērās jaunas robežas, it kā parādot telpas pasakainās iespējas. Bet bija vēl viens jēdziens - laiks, kas, kā zināms, ir ļoti cieši saistīts ar telpu un kura izpratne ir viens no grūtākajiem zinātnes uzdevumiem. Paskatījos uz savu pulksteni. Bija viens nakti.
   «Bet piramīdas taču saīsina cilvēku dzīves il­gumu,» pēkšņi caur sma­dzenēm izskrēja traka do­ma.
   Sāka smidzināt silts vasarīgs lietus. Veners turpināja gulēt pie ugun­skura, tikai pievirzījās mazliet tuvāk liesmām. List teltī negribējās.
   «Kāpēc es tā iedomā­jos?» uzdevu jautājumu pats sev un nezināju, ko atbildēt.
   «.. .cilvēks no vesela Trešās Rases dzīvnie­ku valsts valdnieka mūsu. Piektajā, Rasē
   (Jn tad es atcerējos labi zināmo Blavatskas teicienu, kuru zināju gan­drīz no galvas («Slepenā Doktrīna», II sēj. Antro- poģenēze. - R., 19^7 514., 515. Ipp.):
   kļuua par nožēlojamu skrofulozu būtni un tagad uz mūsu zemeslodes izrādījās esam bagāts fizisku un iedzimtu slimību mantinieks.»
   Ši Blavatskas frāze liecināja par to, ka iepriekšējās cilvēku Rases bija veselas un tās nemocīja slimibas. Kāpēc tad mūsu, Piektā, Rase ir tik nelaimiga?
   «Tieši Piektās Rases laikā taču uz Zemes ir uzcelta piramidu un seno monumentu sistēma! Vai tikai šis fenomens nav kaut kā saistīts ar piramīdām?» es prātoju. «Bet, ja piramidas un senat­nes monumenti ir slimību parādīšanās un dzives ilguma samazi­nāšanās iemesls, tad visā tajā ir jābūt kādai jēgai. Kādai?»
   Es skaidri apzinājos, ka šai jēgai nevar būt ļauna nodoma raksturs (Augstākais Saprāts tā nerīkojas!), nodoms ir bijis cil­dens, paradoksāli cildens. Šaubas, kas mani pārņēma, čukstēja ausī vienkāršus cilvēciskus postulātus, piemēram: «Vai tad tas ir cildeni - uzlaist slimības?», «Vai tad ir cildeni saīsināt cilvēku dzivi?» un tamlīdzīgi. Bet dziļa ticiba Dievam un Šambalai neļāva man šaubīties par Dieva darbu taisnīgumu.
   Pirmsnāves domas
   Sazin kāpēc es atcerējos savu ciemu Sermeņevo, kur uzau­gu. No atmiņas dzīlēm uzpeldēja sētnieks Ahmadulla, kas visu savu dzivi bija neglābjams dzērājs, terorizeja savu ģimeni un bija nolēmis to pusbada dzīvei. Ahmadulla bieži slimoja, bet ārstējās tikai ar vienām zālēm - ar šņabi. Bet, kad Ahmadulla kļuva vecs, viņš pēkšņi pārstāja dzert un visiem par pārsteigumu kļuva stipri dievticīgs. Savu aprobežoto prāta spēju dēļ viņš bija iemācijies tikai vienu lūgšanu, protams, tā arī nesapratis tās jēgu. Toties visās bērēs un bēru mielastos sāka uzstāties ar mežonigu aktiv-
   Mans dzimtais ciems Sermeņevo
   itāti, iztēlojot sevi par musulmaņu rituālu zinātāju. Taču Ahmadullas dievbijīgā dzīve nebija ilga. Drīz vien viņš sāka mirt. Atceros, kā pirms nāves viņš sāka runāt savas dzives galvenos vārdus, kas skanēja skaisti augstā stilā - Ahmadulla mācīja cil­vēkiem, ka dzīvē galvenais ir Labais un Mīlestība.
   Jau toreiz, bērnibā, man bija jādomā par dzīves kolīzijām, kad cilvēks, kura dzīve bijusi pakļauta dzēruma kaislībām un dusmām, nāves priekšā cenšas izskatīties cēls un dievbijīgs.
   - Paskat tikai, nāves tuvums dara cilvēku cildenāku, - toreiz es, mazs puika, neapzināti nodomāju. - Ja tikai Ahmadulla būtu tāpat domājis arī agrāk!
   Toreiz es, protams, pat nenojautu, ka pastāv tāds «debesu dators», ko sauc par Akašas hroniku un kur «individuālos failos» tiek ierakstītas visas cilvēka domas, bet Ahmadullas «fails» jau bija pār­pilns ar grēcīgām un zemiskām domām par savu velnišķīgo kaislību,
   un pirmsnāves domas par Labo un par Mīlestību tur būtu kā piliens jūrā. Gn, lai cik paradoksāli tas ari neskanētu, ja «nāve pienāktu biežāk», tad cēlo un dievbijīgo domu cilvēkiem būtu vairāk. Acimredzot cilvēks zemapziņā jūt, ka tuvojas pāreja citā pasaulē, kur viņu gaida pavisam citi dzives likumi, kur galvenais ir Labo Nodomu likums. Gn… ak, cik žēl, ka dzīve uz Zemes ir pagājusi dzēruma dur- numā ar zemiskām domām par pudeli, bet šo tukšumu diemžēl neiz­dosies aizpildit ar pirmsnāves labajām domām, bet - kaut vai tā, nu kaut vai tā…
   Paskatījos uz Veneru, kas gulēja pie ugunskura, un atcerējos rakstu par Ļeņinu, kuru viņš man atnesa. Tur bija rakstits, kā pasaules proletariāta vadonis pirms nāves skatijies debesis un kliedzis: «A-la-lā, A-la-lā», vērsdamies pie Dieva.
   -   Vener, vai atceries to rakstu par Ļeņinu, nu to, kur bija rak­stits, kā viņš kliedzis «A-la-lā»? - es pajautāju.
   -   Protams, atceros.
   -          Kā tu domā, ja Ļeņins būtu nodzīvojis ilgāk, vai viņš izdaritu vēl vairāk ļauna? Nu pieņemsim, ka viņš nodzivo- tu 90 gadus.
   -         Protams, ka vairāk. Viņš droši vien ne tikai Krieviju, bet visu pasauli pārvērstu par represiju placdarmu. Atceries boļševiku postulātu - pasaules revolūcija!?
   -         Iznāk, ka viņa nāve pa­glāba pārējo pasauli no šausmīgajām komunistiska­jām represijām. Tātad iznāk,
   ka nāve ir augstsirdīga. Vai tiešām?
   -       Šajā gadījumā jā, - Veners pārliecināti atbil­dēja. - Gadījumā, ja mirst ļauns cilvēks. Gz viņa nāves rēķina cilvēce at­svabinās no ļauniem dar­biem.
   -       Atceries, kā pirmās Himalaju ekspedīcijas laikā mēs atradām ziņas, ka lemūrieši un atlanti dzivojuši 1000 un vairāk gadu, - es nelikos mierā. - Iedomājies, ka mūs­dienu cilvēki dzīvotu 1000 gadu. Kas tad būs? Kā tu domā?
   Veners ilgi domāja un atbildēja:
   -   Būtu ļoti slikti. Tā būtu katastrofa, jo ļaunie cilvēki gūtu virsroku. Kāpēc? Nu tāpēc, ka ļaunajiem darbiem ir postošs un graujošs raksturs, bet sagraut vienmēr ir ātrāk nekā uzcelt no jauna. Ļaunos cilvēkus var apstādināt tikai nāve. Bet ja viņi dzīvotu 1000 gadu… Gn ļaunu cilvēku ir daudz, ļoti daudz.
   -  Man šķiet, - es turpināju, - ka oligarhi, kas sakrājuši naudu 100 dzivēm uz priekšu, ļoti gribētu nodzīvot 1000 gadu. Bet tad jau viņi ari krātu priekš 100 dzīvēm uz priekšu… katrai 1000 gadu garumā. Tagad, kad vidējais dzīves ilgums ir 70 gadi, viņi vismaz saprot un izjūt savu milzigo uzkrājumu bezjēdzību. Bez tam liela nauda nozimē lielu varu. Gn, ja cilvēkam pieder liela vara, ne jau katrs spēj nesaslimt ar «zvaigžņu slimību». Ar
   «zvaigžņu slimību» saslimis līderis 1000 gadu laikā noteikti novedis pie katastrofas. Zini, Vener, par ko ir pārvērsta Kuba ar neaizvietojamā un ilgdzīvojošā līdera Fidela Kastro rokām? Tās ir šausmas. Kad viņš aizies citā saulē, tad Kuba sāks dzīvot. Bet ja Fidels varētu nodzīvot 1000 gadu?
   -   Nu ko tur runāt par 1000 gadiem, ari 100 ir par daudz…
   -   Esmu pārliecināts, ka, gadījumā, ja Ļeņins nodzīvotu divas reizes ilgāk, pasaules gals, tas ir, piektā apokalipse, varēja ari pienākt. Kā jau mēs runājām, Ļeņins ar savu velnišķīgo ģeni­alitāti droši vien būtu uztaisījis pasaules revolūciju. Tad ne tikai Krievija, bet visa pasaule iegrimtu skaudibas (proletariāts pret inteliģenci!) varā, tas ir, visā pasaulē sāktu prevalēt 999 tipa domas. Tādu negatīvo domu plūsmu Zeme neizturētu un attīrī­tos no ļaunumā iegrimušās cil­vēces. Sāktos apokalipse. Ļeņi­na agrā nāve mūs izglāba. Bet Staļins «šajos melnajos darbos» Ļeņinu pilnībā aizstāt nespēja.
   -    Bet Ļeņins ļoti baidījās no nāves un sauca Dievu. Viņš zinā­ja, ka Tajā Pasaulē viņu gaida šausmīgs sods, - Veners komen­tēja manu runu.
   -   Bailes no soda Tajā Pasaulē par ļaunajiem darbiem mit katrā cilvēkā. Šīs bailes zemapziņā visu dzivi čukst «Nedari to! Bis- ties Dieva! Nedari! Esi cildens!». Bet mēs diemžēl reti ieklausā­mies savā zemapziņā un spre­diķus, kas māca to pašu, atce-
   ramies tikai reto baznicas apmeklējumu laikā - un tad ari klausāmies tikai tā pa pusei. Toties pirms nāves šie čuksti kļūst stiprāki un pamazām pārvēršas skaļos vārdos, kas plēš vai pušu bungādiņas. Šo no Visuma nākošo vārdu ietekmē cilvēks sāk svaidīties, cenšas attaisnoties pats sev, bet driz vien pagurst, juz­dams šo centienu neauglīgumu un… pēkšņi pavisam negaidīti ver vaļā muti un sāk runāt labus un patiesus vārdus par Labo un Mīlestību, muļķīgi pamācot citus… Pēc tam viņam kļūst vieglāk, lai gan briesmigais apvainojums pašam uz sevi nepāriet un kā ass metāls griežas vēl pukstošajā sirdī…
   -   Cilvēki bieži saka labus vārdus, bet nāves priekšā viņi saka tos no sirds, - atkal atskanēja Venera komentārs.
   -    Cik labi būtu, ja tikpat labi domāti un sirsnīgi vārdi tiktu teikti biežāk, kamēr cilvēks vēl dzīvo! Bet to ir tik maz, tik maz! Nu tad vismaz nāves priekšā…

Slimības laika domas

   -   (Jn slimības laikā, - piemetināja Veners.
   -   Jā. Bailēs zaudēt redzi vai dzirdi, bailēs no klibuma vai no nāves cilvēks sāk apelēt pie patiesas, no sirds nākošas attieksmes pret sevi, jo saprot, ka meliga un karjeriska attieksme viņam nav piemērota. Apelēšana pie neliekuļota patiesuma jau ir kaut kas labs, tā domu pasaulē jau ir svaiga strāva. Bez tam slims cilvēks izsauc cilvēkos līdzcietību. Bet līdzcietības radītās domas arī ir tīras. No tā visa var secināt, ka slimības, lai cik paradoksāli tas ari nebūtu, veicina tīru un gaišu domu rašanos cilvēkos.
   -   Interesanti, lai gan paradoksāli.
   -   Pazinu vienu naftas karali, - es turpināju. - Viņa dēls slimo­ja ar pigmentēto retinitu, ko tautā sauc par nakts vai vistas aklu­mu. Tā skaitās bezcerīga kaite. Kad es konsultēju dēlu, es šim
   naftas karalim teicu, ka esam izstrādājuši jaunu šis slimības ārstēšanas metodi, bet mums vēl ir jāpabeidz darbs pie tās un ir nepieciešams sponsors, kas varētu palidzēt ar iekārtu un ķimisko reaktivu iegādi. Viņš atbildēja kaut ko līdzīgu tam, ka tirgus apstākļos ir jāņem bankā kredīts un jāiz­strādā metode lidz galam, bet pēc tam jātaisa bizness ar jau­najām operācijām. Aizejot viņš vēl pateica: «Labu ārstu
   mēs vienmēr nopirksim.» Atceros, ka es viņam atbildēju: «Labu ārstu jūs nenopirksiet.»
   -   (Jn kas notika ar dēlu? Viņš zaudēja redzi?
   -   Pēc kādiem septiņiem astoņiem gadiem, kad mūsu metode jau deva labus rezultātus, parādījas ši naftas karaļa guvernante ar slimo dēlu. Viņš jau bija gandriz akls. Es nozīmēju operāciju un uz konsultāciju slēdziena lapas trekniem burtiem uzrakstīju «Bez maksas», atceroties frāzi «Labu ārstu mēs vienmēr nopirksim».
   -   Nu un kā?
   -    Guvernante teica, ka tēvs aizliedzis dēlam operēties bez maksas. No naudas es atteicos. Tad tēvs pieprasīja, lai guver­nante ved dēlu atpakaļ uz Maskavu. Pilnīgi iespējams, ka puisis jau ir akls.
   -   Bet dēls taču nav vainigs, ka viņa tēvs ir stulbenis, kas visā dzivē grib redzēt tikai biznesu, - Veners iebilda. - Cieš taču dēls.
   -Mani vēl tagad šajā sakarā moka sirdsapziņa, - es atbildēju. - Bet es nevarēju paņemt naudu, nu saproti, nevarēju. Tas nozimētu, ka mani nopērk. Kāpēc es nevaru paciest sajūtu, ka esmu nopirkts? Ne tikai tā­pēc, ka, būdams darbaholi- ķis, katru dienu no sirds strā­dāju lidz diviem vai trijiem nakti, bet galvenokārt tāpēc, ka, lai būtu kā būdams, cenšos katra slimnieka ār­stēšanai pieiet ar dvēseli. Tieši ar dvēseli, nevis mehā­niski, un vēl jo vairāk - ne komerciāli. Parunāsim par jautājumu - ko nozīmē ārsta centieni ārstēt pacientu ar dvēseli?
   - Tas nozīmē būt patie­sam, - noteica Veners.
   -   Pareizi - būt patiesam. Bet kas ir sirsnigs patiesums? Tie ir tiri nodomi vai arī tas, ka ārstam attiecībā uz slimnieku rodas gaišas, tiras domas, kas nosaka viņa vēlēšanos palīdzēt. Droši vien tādu domu raksturojums veidojas tikai no pozitivo skaitļu 1, 2, 4, 5, 7 un 8 kombinācijas. Bet, ja…
   -   Ja ārsta galvā ir tādas domas kā, piemēram, «cik es varētu no viņa noplēst?», tad par ārstēšanu ar dvēseli nevar būt ne runas, - Veners mani pārtrauca.
   -    Diemžēl tādas ārstu domas medicīnā, it ipaši Rietumu medicinā, ir visai plaši izplatītas, - es piebildu.
   -   Ne tikai Rietumu medicinā, - Veners piemetināja.
   -   Gribu piezimēt, - es turpināju, - ka mūsu izstrādātais bioma- teriāls alloplants, kas izgatavots no cilvēka donoraudiem, stimulē cilvēka audu reģenerāciju (augšanu) ar kaut kādas nezināmas programmas palīdzību, kas ielikta cilvēka fiziskajā ķermeni. Man šķiet, ka šī programma ir ierakstīta submolekulārā līmeni, proti -
   smalko enerģiju diapazonā. Arī domās ir ietverta smalkā enerģija. Tāpēc es domāju, ka patiesa ārsta vēlēšanās palīdzēt slimniekam iedarbina šo nezināmo fizisko programmu un alloplanta vietā sāk augt jauni, veseli audi. Tieši tādēļ es nespēju operēt naftas karaļa dēlu pirkšanas un pārdošanas režīmā.
   -   Es tevi saprotu.
   -    Gn, visbeidzot, man gribētos apkopot mūsu domas par slimibu ietekmi uz cilvēku domām, - es teicu, piemezdams malku dziestošajam ugunskuram. - Protams, ja uz to raugās globālā mērogā, tad slimības veicina tiru domu un sirsnīga patiesuma rašanos, apkārtējo cilvēku lidzcietibu un ārsta dvēseliskumu. Visa tā pamatā ir Austrumu reliģijas skolās cildinātā divu jēdzienu - ciešanu un līdzcietības - saistība.
   Cik grandioza gan ir Domu Pasaule!
   Ugunskurā iemestā malka uzliesmoja, metot gaismu uz piekrastes krūmiem. Zālitē čabinājās sīks lietutiņš. Kaut kur klaigāja nakts putns. Zemes dzive, kas vasarā atklājās pilnbriedā pēc ziemas guļas, kūsāja visā savu dzivības formu daudzveidībā.
   Klausoties nakts skaņās, es pamazām iedziļinājos pārdomās par citu pasauli, par to pasauli, kura neredzama pastāv ap mums un mūsos, - Domu Pasauli. Visos garajos vakaros pēdējo mēnešu laikā es centos saprast šo pasauli ar šo pašu domu palidzibu. Un, jo vairāk es domāju par divaino viena tipa apstākļu sakritību vienā vienotā veselumā, jo grandiozāka un varenāka man šķita šī pasaule - Domu Pasaule. Mums, cil­vēkiem, domāšana ir tikpat dabiska kā dzeršana, staigāšana, runāšana, bērnu dzemdēšana un tamlidzigi. Un tad kādreiz
   vakarā, iespieduši galvu spil­venā un mokoties ar bezmie­gu, mēs sākam domāt par kaut ko ikdienišķu, aizvaino­jošu vai priecigu, bet nekad neaizdomājamies, ka mūsu domām, tāpat kā visiem dzī­vajiem organismiem, ir divē­jāda daba, ka tās ietilpst ari pašas savā, mums neparastā pasaulē, kura savukārt mūs ietekmē tik spēcigi, ka mēs to pat nenojaušam. Mēs to nezi­nām… Diemžēl. Bet senie cilvēki zināja.
   Nu jau vairākus gadus, cenšoties analizēt pasauli un an- tropoģenēzi (nav zināms, no kurienes nākusi vēlme to darīt), es arvien vairāk un vairāk sāku apzināties, ka senie cilvēki bija gudrāki un viedāki par mums, jo bija pietiekami attapīgi, lai cen­stos būt garigi. Vai iespē­jams panākt, lai kaut kad, nu kaut vai no rītdienas, cilvēks kļūtu garīgāks? CJn kas priekš tam vajadzīgs? Bet jāizdara ir tikai viens ļoti vienkāršs un tai pašā laikā ļoti sa­režģīts darbs - jāsāk do­māt labas domas, sapro­tot, ka mēs vienlaicīgi dzīvojam divās pasaulēs - fiziskajā un domu pa­saulē. Senie cilvēki to zināja un tā ari darija.
   Tieši tādēļ viņu priekšā pavērās jaunas tehnoloģijas, kas bal­stījās uz Gara Spēku un ar kuru palīdzību izdevās ar domu pārvietot milzīgus akmens bluķus un būvēt no tiem milzīgas celtnes. Tieši tādēļ viņiem pavērās plašs pasaules redzējums, kurā Domu Pasaulei bija viena no galvenajām vietām, tā bija daudzveidīga un reizē vienota, un tā bija radusies no Augstākā Saprāta domu sākotnes. Senie cilvēki turēja cieņā domu pasauli.
   Dievs radīja Domu Pasauli kā visu pasauļu un dzīvības formu vienotību, jo tikai ar domas palidzibu var iekļūt citās pasaulēs un iepazīt citas dzivības formas. Visumā domā visi - gan dažāda limeņa dzīvju viļņveida formas, gan planētas, gan cilvēki - un ar savām domām papildina un pilnveido bezgaligo Domu Pasauli.
   Tādēļ būtu muļķīgi iedomāties, ka kāda dvēselē radusies nejauka doma tiks paslēpta un paliks pati par sevi. Jā, tā tiks paslēpta no cilvēkiem un nodos sevi varbūt tikai ar nervozu uzacu saraukšanos, bet tā tūliņ nokļūs Domu Pasaulē, kur to izanalizēs, un kaut kad tā noteikti atsauksies nesaprotami no kurienes uzplūdušās ciešanās. Bet, ja tādām nejaukām domām būs masveida raksturs, arī ciešanas būs masveida. Gn, ja nejaukās un ļaunās domas izpiatisies globālā mērogā, sāksies globāla katastrofa - apokalipse.
   Sākumā šķiet divaini, ka Dievs ir nolēmis pieļaut pilnigu domu brīvību un domām sekojošos darbus, ka viņš nav sācis vadit mūsu domas, atšķeļot negatīvās un ļaunās. Ja tā būtu, nebūtu soda par grēkiem. Bet Dieva eksperimenta būtība jau ir tieši tāda, ka daļiņa no Dieva ir iekļauta katrā no mums un katram no mums ir dota iespēja un tiesības attīstities, lai pa Domu Pasaules gradācijām virzitos arvien augstāk un augstāk un attaisnotu mūsos ielikto postulātu - cilvēks ir pašattīstošais pirmsākums.
   Pa roku sāka rāpot skudra.
   «Cik gan maza nozī­me šai skudrai ir cilvēka mūžā! Ja es to nospie- dišu, nekas nenotiks, pat sirdsapziņa nemocis,» es domāju.
   Paņēmu skudru pirk­stos un sāku to pētīt.
   «Interesanti, ko šobrīd domā šī skudra? Vai sa­prot, ka viņai draud briesmas? Varbūt viņa tic…»
   Aizmetu skudru tālāk no ugunskura, lai tā savas muļķības dēļ nepielien tam pārāk tuvu. Galvā iešāvās doma:
   «Grandiozajai un visaptverošajai Domu Pasaulei mēs droši vien šķietam tādas pašas skudras, un mūsu visdziļākie centieni droši vien atgādina to, ko es tikko domāju par skudru - ka tikai tā savas muļķības dēļ līdz ugunskuram neaizrāpotu. Acīmredzot Domu Pasaule, kas caurauž visas pasaules un kurā mēs dažreiz ceļojam sapņos, līdz zināmam laikam izturas pret mums iecietī­gi un miloši. Bet, ja mūsu mazā Zemes pasaulīte (tikpat maza, cik maza priekš mums ir skudra) kļūs par ļaunu domu avotu, tad lielā Domu Pasaule iedarbinās planētu Zemi un piespiedīs to atbrīvoties no domu ļaunumu izstarojošās cilvēces ar apokalipses palidzibu, tāpat kā mēs atbrīvotos no visām uz pasaules esošajām skudrām, ja tās kļūtu par epidēmijas cēloni.
   Jau četru apokalipšu garumā cilvēce mācās dzivot ar labām domām sirdi, bet nekādi nevar iemācities. Kaut kāds visuresošs velnišķīgs spēks vedina un kūda cilvēkus uzskatīt sevi par Dieviem, pat ja gūti tikai kādi pavisam niecigi panākumi, un novērsties no īstā Dieva, lai gan tas principā ir muļķīgi. Cilvēki nekā nespēj aptvert, ka eksperimentāla dzīve uz Zemes nav visa pasaule, ka pasaule ir mil­jardiem reižu lielāka un cil­vēce par savu radīšanu pir­mām kārtām ir parādā vis- pārkosmiskajai dzivei, kuru visās tās variācijās apvieno Domu Pasaule.
   Ja mēs to saprastu! Nu kaut vai dažreiz! Nu kaut vai, pirms sākt plosīties un apvainot savu nemilamo sievu visos grēkos, kādi vien ir uz pasaules! Vai pirms, viltīgi piemieguši acis, sākam apzi­nāti melot, padarot mums priekšā stāvošo cilvēku par stulbu ēzeli. Ari tad būtu labāk. Tad apokalipšu nebū­tu. Tad nevajadzētu veidot Sambalu, atlasot Labākos no Labākajiem un nepievēršot nekādu uzmanibu pārējo cil­vēku mokām un ciešanām, kuru seja pat nāves priekšā nespēj nomest ļaunuma un niknuma masku. Bet cilvēki nesaprot, ka Domu Pasaule patiesi eksistē un ka tā darbojas. Cilvēki var atzit Domu Pasaules pastāvēšanu, ja viņiem to cenšas iekalt katru dienu (kā es to daru šajā grāmatā), tomēr viņi to nepieņem savā dvēselē. Vismaz tuvākajā nākotnē tas nenotiks, jo kaut kas dziļš (un nesaprotams) tam traucē. Jau četras Cilvēku Rases, ieskaitot diženos lemūriešus, nav spējušas
   ar dvēseli pieņemt šo pasauli, kuras dzīvē viņi, būdami tās sastāvdaļa, piedalās katru sekundi. Jau četras reizes dievišķais eksperiments fiziskās zemes dzives radišanā un pašattīstībā ir nokļuvis pilnīgas izgāšanās priekšā, kad pēc apokalipses tikai reklonēšanas ceļā izdevās cilvēci atjaunot. Kāpēc tā? Tāpēc, ka netika saprasts un novērtēts, cik liela nozīme ir dzivošanai har­monijā ar Domu Pasauli.
   Tikai pēc ceturtās apokalipses (man tā šķiet) Zemes eksperi­mentā tika izdarīts jaunievedums - tika uzcelta pasaules piramī­du un senatnes monumentu sistēma, lai iznicinātu ļaunās domas un neļautu tām iekļūt kopigajā Domu Pasaulē - un ieviests bar­jeras princips SoHm, lai novērstu iespēju Zemes cilvēku prātam iekļūt Domu Pasaulē un izmantot kopigās domas ar savtigu (ļaunu) mērķi.
   Šajos apstākļos mēs dzīvojam ari tagad, kad darbojas šie divi jaunievedumi. Mūs it kā izolēja no Domu Pasaules, neļaujot mūsu ļaunajām domām tur nokļūt, bet… arī ne­dodot iespēju uztvert domas no turienes, tas ir - atņemot iespēju izmantot Domu Pasau­les zināšanas.
   Redzēs, kas no tā iznāks. Ari uz mums skatās, mūs novēro un domā - kas gan no tā iznāks? Tomēr, ja mēs aptversim Domu Pa­saules nozīmīgumu un sekosim savu domu gaitai, cenšoties izvairities no to pavērsiena uz ļauno pusi, pilnigi iespējams, ka kaut kas ari izdosies un kārtējās piektās apokalipses nebūs.
   Jā, mēs esam izolēti no kopigās, vispārējās Domu Pasaules. Bet ne pavisam, tikai daļēji. Tik un tā mūsu domas nokļūst līdz visaptverošajai Domu Pasaulei. Gn, ja mūsu domas galvenokārt būs negatīvas, tad agrāk vai vēlāk mūsu mazā zemes pasaulīte tur augšā liksies slikta un nejauka, nekam nederīga, un nebūs pastāvēšanas vērta. Bet jau tagad mēs maksājam par savām ļaunajām domām - maksājam ar dzīves ilguma samazināšanos.

Ka notika dzīves ilguma samazinašana uz Zemes

   Pārtraucu domāt un paskatījos uz Veneru. Viņš gulēja, neērti sagriezies, un nepievērsa nekādu uzmanību sīkajam lietutiņam. Piecēlos un klusiņām, lai viņu nepamodinātu, apsedzu ar telteni.
   Šis fiziski spēcīgais cilvēks, ar kuru mēs jau kuro gadu dalām telti, kad ejam pārgājienos, ekspedicijās vai dodamies zvejot un medit, kaut kādā veidā ir spējis nezaudēt bērnišķīgu tiešumu. Esot viņam blakus, man vien­mēr ir viegli domāt, jo jūtos romantiski un jūtu, ka mani pilnībā saprot. Žēl, ka šogad Veners ne­varēja doties ekspedī­cijā, - kļuvis par kādas slimnīcas galveno ārstu, viņš bija spiests pabeigt tās reorganizāciju.
   Turpinādams prātot, centos atcerēties visu, ko zināju par iepriekšējo civi­lizāciju cilvēku dzīves ilgu­mu. Visi fakti, kurus atcerējos (seno tibetiešu reliģiju un citi dati), vēstīja par to, ka senie cilvēki dzīvojuši daudz ilgāk par mums. Vēl vairāk - bēr­nības laiks viņiem bija īsāks un netika noslogots ar mācībām skolās un augstskolās. Zināšanas no
   visaptverošās Domu Pasau­les nāca it kā pašas no sevis, jo nedarbojās SoHm barjera un cilvēks pa tiešo bija pieslēgts Visuma zinā­šanu krātuvēm un uztvēra tās atkaribā no savām spē­jām. Viņi bija veseli, jo ārstējās ar savu iekšējo enerģiju. Dzive bija skaista. Un tomēr katras iepriekšējās Cilvēku Rases civilizāciju dzilēs agrāk vai vēlāk radās un izplatījās Grēks - cilvēki no kopigās Domu Pasaules iegūtās zināšanas sāka izmantot ļaunuma un sevis slavi­nāšanas vārdā. Tā notika ar Pirmās Rases eņģeļveidigajiem cil­vēkiem, tā notika ar Otrās Rases rēgveidigajiem cilvēkiem, tas pats notika ar atlantiem (Ceturtā Rase), un pat diženie lemūrieši (Trešā Rase) nespēja pārvarēt kār­dinājumu uzskatīt sevi par Dieviem. Atmaksa bija vienā­da - apokalipse, Zemei pa­griežoties par 6666 kilomet­riem. Bet iepriekšējās Cilvēku Rases taču bija laimīgākas par mums, jo kopš dzimšanas bija pieslēgtas Visuma Zināšanām un Domu Pasaulei, un tām bija dota ilga, slimību netrau­cēta dzīve.
   Bet tagad, kad mēs dzīvo­jam izolēti no Domu Pasau­les, mēs tā vai citādi esam vientuļi. Mūsu bērniem no ābeces jāmācās burti un visi skaistie bērnības gadi jānosēž sko­las solā. Ari jaunibā mēs mācāmies un mācāmies. Pēc tam mēs kļūstam par jaunajiem speciālistiem un šajā lomā pavadām daudzus gadus. (Jn tikai tā ap četrdesmit sākam justies spēku (zināšanu) plaukumā, bet… ļoti ātri paskrien vēl divdesmit gadi, un sešdesmit gadu vecumā mūs jau aizsūta pensijā, liekot saprast, ka dzive tuvojas galam, bet nosaucot to par pelnītu atpūtu. Kādēļ cilvēka dzīves produktīvais laiks ir tik īss? Kāpēc tik gara ir «zubrīšanās» pilnā bērnība un jaunība? Kāpēc mūsu jau tā iso dzivi sarežģī daudzas slimības?
   Ja atbildēt uz šiem jautājumiem liktu Šambalai, atbilde droši vien būtu īsa un nomācoša:
   «Jūs, Piektās Rases cilvēki, ne pie kā neesat vainīgi. Vainīgi ir iepriekšējo civilizāciju cilvēki. Zeme vairs nevar «ārstēt» cilvēci ar apokalipsēm. Mēs bijām spiesti jūs izolēt. Toties jūs ilgāk esat Tajā Pasaulē un tur attirāties no ļaunajiem dvēseles sārņiem. Toties jums ir garāka bērnība, jums ir iespēja ilgāk būt ar bērna tīro dvēseli un baudīt romantiku. Lai gap jums nav iespēju ārstēt savas slimibas ar savu iekšējo enerģiju, toties slimības laikā jums ir iespēja būt tiešām patiesiem, vēršoties pie Dieva, un izjust istu Līdzcietību, redzot cilvēku ciešanas, un vērot savu draugu patiesi tirās dvēseles. Bet jūsu ļaunās domas, no kurām jūs diemžēl netiekat vaļā, neitralizē piramidas un senatnes monu­menti, tās nešaudās pa visu Zemi un Visumu, graujot un postot. Toties jums nebūs jāpiedzīvo apokalipse. Paaugstiniet savu garīgumu - un varbūt pie jums atgriezīsies laimīga vienotība ar visu pasaules telpu. Saprotiet, ka viss, ko mēs ar jums izdarijām, tikai pirmajā mirklī liekas ļauns darbs. Gluži pretēji, tas ir cēl­sirdīgs un virzits uz cilvēka kā Dieva radības saglabāšanu.»
   Visu to saprotot, man pēkšņi kļuva žēl mūsu, Piektās Cilvēku Rases, ka tieši tā (tas ir-mēs) ir nokļuvusi šādā Šambalas eksperi­mentā, kur cilvēces vientulība un ciešanas ir kārtējās apokalipses
   novēršanas garantija. Es, protams, sapratu, ka nekad nav tā, ka labi ir viss, bet skaidri izjutu, cik daudz lai­mīgāki par mums bija, pie­mēram, atlanti vai lemū- rieši. Gn… viņu dēļ… Bet mēs?! Ilgais atdzimšanas periods pēc Pasaules Plū­diem no ūdens brīvajos kon­tinentos, kļūšana par me­žoņiem, primitīvs dzīves līmenis, nepārtrauktie kari cilšu starpā… un, pats gal­venais, totāla vientulība, kas caurvij katru lūgšanu un atspoguļojas katrā acu ska­tienā, kas virzits augšup, uz Dievu, jo cilvēkam kā Dieva radībai vienmēr ir grūti iztikt bez Tā, kas viņu ir radijis, tāpat kā bērnam ir grūti bez mātes.
   Bet citādāk acīmredzot nevarēja. Iztēlojieties cilvēku spēku briedumā. Šajā produktīvajā dzīves posmā, kas ilgst tikai 20-30 gadus, cilvēks nodrošina progresu, uz kura turas ilgais vecums, jauniba un bērnibā. Bet ja cilvēka domas ir ļaunas? Pa šiem 20-30 gadiem viņš izraisīs tādu regresu, ka mums vēl ilgi nāk­sies «kulties», tikai lai atjaunotu zaudēto vien. Ja ņemam vērā, ka graut ir tūkstošiem reižu vieglāk nekā celt, tad var iedomāties, cik daudz posta ļauns cilvēks nestu, ja viņa dzives ilgums būtu 100 vai 1000 gadu. Tāpēc ir pareizi, ka Šambala ir samazinājusi cilvēku dzīves ilgumu. Pie tā ir vainīgi tikai viņi - ļaunie cilvēki! Viņu, šo ļauno cilvēku dēļ mēs dzīvojam tik maz. Mūsu galvenie ienaidnieki ir ļaunas domas un ļauni cilvēki!
   Domājot par šo tēmu, es principā sapratu, ka dzives ilguma samazināšanai ir nevis kosmiska, bet gan Zemes izcelsme. Sam­bala ir kaut ko radījusi, kaut ko izveidojusi - kaut ko tādu, kas maina laika tecējumu uz Zemes mītošajos bioloģiskajos objektos. Kas tas varētu būt? Ar kaut kādu septito prātu es jutu, ka tas ir saistīts ar piramidu un seno monumentu celtniecību, bet to, kā konkrēti piramidas varēja samazināt dzīves ilgumu, es nezināju. Protams, ka man radās milzum daudz domu šajā sakarā, bet neviena no tām nebija nekas vairāk kā cilvēka fantāzijas auglis. Nebija faktu, pilnīgi nekādu faktu, uz kuriem balstīties. Te bija jābūt vismaz kādam pieņēmumam vai hipotēzei, kas ekspedīcijā kļūtu par zinātniskās analīzes ceļa zvaigzni, noraidot vai apstiprinot redzēto.
   Piecēlos, sabikstīju ugunskuru un, paskatī­jies uz gulošo Veneru, turpināju pārdomas. Mak­simāli sasprindzināju sa­vu prātu un centos izrai- sit kaut ko lidzigu «prāta vētrai». Pamazām no zemapziņas apziņā sāka plūst atsevišķi nesaistīti fakti un liecības, kas nekādi negribēja veidot saskaņotu sistēmu. (Jn pēkšņi no kāda apziņas stūrīša izpeldēja doma par Kozireva spoguļiem - tā paša Nikolaja Alek- sandroviča Kozireva, kas pirmais iedomājās, ka laiks ir enerģija un tāpat kā jebkura cita enerģija var koncentrēties (laika saspiešana) un sadalities (laika pagarināšana). Pēc tam viņš izveidoja ieliek­tas plaknes (Kozireva spoguļus), kas spēja re­āli saspiest laiku.
   «Bet varbūt Šambala tur, Dievu Pilsētā, izvei­doja milzigus spoguļus, kas saspiež laiku un saisina bioloģisko objektu dzivi uz Zemes, to skaitā ari cilvēku dzīvi?» es toreiz nodomāju. «Varbūt mēs drīz tos redzēsim!»
   Mani tūliņ pārņēma šaubas, sāka jaukt šo domu, un galu galā es pats sev pateicu:
   - Muldašov, varbūt tev viss šitas sāk rādities?
   Sakoncentrējos un tomēr centos attīstīt šo domu, bet nekas neiznāca.
   Tomēr prātā skaidri ieķērās, ka tur, Tibetā, jāpievērš uzmanī­ba ieliektām akmens konstrukcijām, kurās (pēc Kozireva) laiks saspiežas. Man likās, ka šis saspiestais laiks, iespējams, kaut kādā veidā izplatās pa visu planētu, iedarbojas uz bioloģiskajiem objektiem un saīsina cilvēku un citu dzivo būtņu dzīves ilgumu.
   Driz vien galvā iestājās pilnigs sajukums. Bet doma par saspiesto laiku skaidri palika atmiņā.
   Tobrid es nezināju, ka driz vien Dievu Pilsētā, tālajā Tibetā, es patiešām ieraudzīšu prātam neaptverami lielas akmens kon­strukcijas, kas lidzinās Kozireva spoguļiem, ka pēdējie brīdi­nājumi, kurus mums izteica Dievu Pilsētas lomu zinošie lamas, attieksies tieši uz nāvi no neticami straujas novecošanas, kas gaida ceļinieku blakus šim konstrukcijām, ka uz turpat blakus esošo Nā­ves Ieleju dodas mirt jogi, dažās dienās pārvēršoties vecumvecos sirmgalvjos un bez sāpēm aizejot citā pasaulē. Turpat, Dievu Pilsētā, es sapratišu, ka mūsu cilvēciskās dzives ilguma saīsināšana ir panākta vienlaikus ar… jauna cilvēka radišanu uz Zemes un ka milzigais Dievu Pilsētas komplekss pir­mām kārtām ir Zemes dzivibas matrica, kura katru dienu pulsē ikvienā no mums. Un… jaunajā cilvēkā.
   Piemetu ugunskuram malku un pamodināju Veneru.
   - Nu gan man bija domas! Pats neticu, - bērnišķīgi naivi pa­ziņoju.

Informsomas un informācijās slimības

   Kad par savām pārdomām biju pastāstījis Venerām, viņš sāka šaubities:
   - Es domāju, ja jau Augstākajam Saprātam bija pa spēkam uzbūvēt SoHm barjeru, lai mūsu cilvēciskais saprāts neiekļūtu visaptverošajā Domu Pasaulē, tas varētu izveidot ari izvēles sistēmu ciņai ar ļaunajiem cilvēkiem, piemēram, uzsūtot tiem slimības. Tad cilvēki no ļaunām domām baidītos. Kāpēc tā nav?
   Padomāju un atbildēju:
   -Manuprāt, tādas izvēles sistēmas izveidošana, lai cīnitos ar cilvēku ļaunajām domām, nav iespējama, jo katrs cilvēks kādā savas dzives posmā var kļūt par ļaunu domu avotu, bet pēc tam
   visu turpmāko dzīvi nodzīvot kā vislabsirdīgākā būtne. Tātad iznāk, ka katrs cilvēks ir jāvēro visā dzives garumā, lai dotu viņam iespēju to saprast un laboties. Bet, ja par katru ļauno domu cilvēks tiks iznicināts… tas būs zal- dātisks variants, nepaliks vietas personibas progresam un pašattistībai. Tad cilvēks pārvērtīsies par labsirdīgu robotu. Nevar aizmirst ari, ka bez cilvēka Dievs ir radījis ari dzīvnieku pasauli, kurā ir plē­soņas, kas savus upurus nogalina. Ari cilvēks, lai nodrošinātu sevi ar pārtiku, ir spiests nogalināt augus un dzīvniekus. Lūk, mēs šodien ķērām zivis…
   -   Jā, droši vien tev ir taisniba.
   -   Tomēr man šķiet, ka cilvēku ļaunās domas ir viens no gal­venajiem slimību iemesliem, no kurām mums nākas ciest, - es piebildu.
   -   Kāpēc?
   -     Sākšu nedaudz aplinkus. Kad es Novosibirskas aka­dēmiskajā pilsētiņā tikos ar akadēmiķi Vlailu Petroviču Kozirevu, viņš stāstija, ka pastāv tā saucamās informsomas. Kas tās tā­das? Tie ir informācijas sablīvējumi, to daba zinātnei nav zināma, tās var pārraidities telpā. Jau 60. - 80. gados V. P. Kaznačeva skola atklāja tā saucamo «citopātisko spoguļa efektu». Zinātnieki divos hermētiskos traukos ievietoja vienādas šūnu grupas un pēc tam vienu no tām inficēja ar virusu. Kad pirmā šūnu grupa saslima, ari šūnas otrā traukā saslima, it kā būtu «inficējušās ar vīrusu». Ar ko «inficējās» otrā šūnu grupa? Ne jau ar vīrusu, jo kontakta tur nebija. Tā «inficējās» ar infor­māciju, kas nāca no slimo šūnu grupas.
   -   No tā var secināt, ka slims cilvēks var «inficēt» veselo ar slimības informāciju, kas plūst no viņa, - satrūkās Veners.
   -   Pagaidi. Ļauj pastāstīt vēl dažus piemērus. Maskavas zi­nātnieks, akadēmiķis Genādijs Kipors iedarbojās uz visvien­kāršākajiem vienšūnas organis­miem, kurus latīņu valodā sauc Paramecium caudatum, ar Akimova torsionu ģeneratoru, kas izstaro smalko enerģiju. Šajos dzīvajos organismos radās bojāju­mi. Bet visinteresantākais bija tas, ka tādi paši bojājumi radās tādos pašos dzīvajos organismos, kas atradās otrā Maskavas malā. Pie tam radās zibenīgi. Iznāca tā, ka informācija par bojājumiem momentā tika pārraidita sugas brāļiem un tie arī saslima. Akadēmiķis teica, ka pēc tam viņš patiesi noticējis Dieva esamībai.
   -   Pārsteidzoši.
   -   Mani draugi Maskavas zinātnieki Pjotrs Garjajevs un Georgijs Tertišnijs atklāja, ka informācija par cilvēka spermas bojājumiem, iedarbojoties uz to ar speciālu aparātu, pārraidās teleportācijas ceļā. Šis fakts izpaudās tādējādi, ka spermas īpašniekam un visiem viņa ģenētiskajiem radiniekiem Krievijas un Gkrainas teritorijā tempe­ratūra paaugstinājās lidz 41 °C.
   -   Iznāk, ka seksuālās perversitātes…
   - Ko nu seksuālās perversitātes! Vispār uz smalko enerģiju balstita tehnoloģija drīz vien var sasniegt tādu līmeni, ka iegūs bistama ieroča rak­sturu. Ja, piemēram, va­jag kādu nogalināt, var pie tā cilvēka aizsūtīt prostitūtu, kura «dabūs» viņa spermu. (Jz šo sper­mu var iedarboties ar smalko enerģiju. Ar to būs pietiekami, lai cil­vēks (spermas ipašnieks) stipri saslimtu un nomir­tu. Pilnīgi iespējams, ka bojā aizies arī visi viņa ģenētiskie radinieki. (Jn pats bries­mīgākais irtas, ka šo slepkavniecisko darbu var paveikt jebkurā zemeslodes vietā, jo smalkajai enerģijai, kas šo informāciju pārnes, attālums neeksistē. Var rikoties ari vienkāršāk - sasvei­cinoties ar šo cilvēku, kaut vai ar nagu noskrāpēt dažas šūnas un izdarit ar tām to pašu, ko ar spermu. Tādēļ smalko enerģiju tehnoloģijas izmantošana ir ļoti bīstama. Ļoti! Cilvēkiem ir pārāk daudz ļaunu domu. Pārāk daudz! Nedod Dievs, ja progress aizvirzīsies šajā zinātnes virzienā!
   -   Droši vien vajag aizliegt tādus pētijumus.
   -   Tas nav iespējams. Pētīs pa kluso slepenpolicijas aizsegā. Pamēģiniet Irākai ko aizliegt!
   -   Bet ko tad lai dara? - negaidīti pajautāja Veners.
   -   Varu tev atbildēt, - es teicu, - bet ļauj man pastāstīt tev vēl par dažiem faktiem. Divi akadēmiķa V. P. Kaznačeva skolas zinātnieki (L. P. Mihailova un J. N. Čeredņičenko) pētija eks­trasensu ietekmi uz cilvēka nieres šūnu kultūru. Starp citu, šūnu kultūras pētījumi dod ļoti ticamus rezultātus, jo savairojušās šūnas var saskaitīt. Noskaidrojās, ka pozitīvie ekstrasensi (labās fejas un citi) veicina šūnu vairošanos, bet negatīvie ekstrasensi (enerģētiskie vampīri un viņiem līdzīgie) apstādina šūnu reģe­nerāciju un izsauc pat šūnu bojāeju.
   -   Vai šie dati ir ticami?
   -   It kā jā. Publicēti cienījamā žurnālā. Abiem zinātniekiem ir laba nopietnu pētnieku reputācija.
   -   Ja ticam, - Veners noteica, - tad var saprast, kāpēc mēs nespējam panest dažu cilvēku sabiedrību. Tātad viņi rada ne vien organisma enerģiju disbalansu, bet veicina šūnu bojāeju, tas ir - viena šūna pēc otras nogalina tavu organismu. Man bija draugs, kura sieva… Tādu piemēru ir daudz. Interesanti, kāds ir šis negativās enerģētiskās iedarbības mehānisms?
   -   Grūti pateikt, - sāku domāt. - Tas meklējams neizzinātā
   sfērā. Tomēr es domāju, ka no tā saucamajiem enerģētiska­jiem vampīriem nāk ļaunas domas, viņi tās ne tikai izstaro, bet savāc «kaujasspējigos sa­blīvējumos» - informsomās, un kontaktā ar tām veselās cilvē­ka šūnas sāk slimot un iet bojā. Bet es gribētu pastāstīt vēl vienu piemēru.
   -   Kādu?
   -      Drunvalo Melhisedeks grāmatā «Senais dzivības zieda noslēpums» apraksta tā sau­camo «simtā pērtiķa koncepci­ju». Tās būtība ir šāda. Kosimas salā, Japānā, dzivoja pērtiķu kolonija. Zinātnieki deva tiem saldos kartupeļus (batātes), tos vienkārši nosviežot smiltis. Pērtiķiem patika batātes, bet nepatika smiltis un netīrumi. Tad pērtiķis, vārdā Imo, aptvēra, ka šo problēmu var atrisināt, batāti nomazgājot. Viņš šo triku iemācija otram pērtiķim. Driz vien jau daudzi pērtiķi mazgāja batātes. Pēc tam pēkšņi, kad pērtiķu skaits,
   kas to darīja, Kosimas salā sasniedza kritisko lielumu (kuru zinātnieki nosacīti apzimēja ar 100), visi šis salas pērtiķi sāka mazgāt batātes bez jebkādas ierādišanas. Bet pats interesantākais bija tas, ka tai pašā laikā ari pērtiķi uz citām salām sāka mazgāt batātes.
   -   Interesanti! - Veners pakasīja pakausi.
   -   Bez tam, - es turpināju, - Drunvalo Melhisedeks min analoģi­ju ar cilvēkiem, piezimējot, ka, gadijumā, ja vienā planētas vietā kāds izgudro kaut ko sarežģītu un svarīgu, Zemes otrā pusē kāds cits izgudro to pašu, izmantojot tos pašus principus un mērķus. Katrs izgudrotājs parasti saka: «Tu man to esi nozadzis.» Bet ir kaut kas tāds, kas mūs apvieno.
   -   Un kas tad ir šis Kaut kas? Domu Pasaule?
   -   Jā, Domu Pasaule. Tieši tur, mūsu planētas Domu Pasaulē, katra doma momentā tiek pārraidita, un ir vienalga, vai tā ir baktērijas, šūnas (tās ari domā!), pērtiķa vai cilvēka doma. Mēs dzīvo­jam neredzamajā Domu Pasaulē, nepārtraukti jūtam tās mutuļošanu un priecā­jamies par labajām domām vai atkaujamies no slikta­jām…
   -   Pagaidi, - Veners mani pārtrauca, - tu gribēji at­bildēt uz manu jautājumu, bet neatbildēji, sākot stāstit piemērus.
   -   Kādu jautājumu?
   -     Saskaņā ar piemē­riem, par kuriem tu stāstīji, rodas priekšstats, ka «infi­cēties» ar slimības informāciju var no jebkura cilvēka. Jo slims cilvēks, kā tu teici, ir informsomu - patoloģiskas informācijas sablivējumu - avots, un tie var pārraidīt viņa slimību. Vai tiešām cilvēks ir tik neaizsargāts?
   -   Domāju, ka ne, - es iebildu. - Augstākajam Saprātam bija jāizveido individuāla aizsardzība no svešas informācijas ietekmes, pretējā gadījumā cilvēks nevarētu izdzīvot. Pie tam šis mehānisms, man šķiet, ir ļoti sens, un tā saknes stiepjas Tās Pasaules viļņveida dzivibas formu neierobežotajā pagātnē. Tāpēc aizsargmehānismam, kas cilvēku sargā no svešas infor­mācijas, ir jābūt visai pilnigam, tam jāietver sevī pats labākais no milzīgā dabas evolucionārā darba, radot nemiesisko cilvēku, tas ir - Garu. Zemes dzives variantā tāds aizsargmehānisms acīmredzot ir saglabājies. Tas droši vien ir lokalizēts cilvēka Garā un Dvēselē un netieši ietver smadzeņu balto vielu, kas atbild par zemapziņu. Katru minūti, katru sekundi un katru mir­kli mēs zibenīgi caur šo aizsargapvalku izsijājam milzīgu daudzumu svešas informācijas, nekļūdīgi nosakot slimību rosi­nošo vai citu kaitīgo informāciju, un atsijājam to. Informatīvi ļoti spēcīgais aizsargapvalks spēj tikt galā ar šo darbu, nenoslogojot mūsu apziņu un tikai dažreiz dodot intuitīvus signālus patikamu vai nepatīkamu sajūtu veidā.
   -    Bet kā tad lai izskaidro to zibenīgo svešas informācijas iedarbibas efektu, par kuru tu stāstīji savos piemēros? Nu kaut vai par spermu? - Veners bija nesaprašanā.
   -    Acīmredzot aizsargapvalkā ir ievadīti speciāli šifri, kuros pēc principa «slēdzenes atslēga» ir iekodēts milzīgs informācijas daudzums par domām, kas ap mums virmo uz planētas Zemes. Tāpēc…
   -   Brinums, - Veners mani pārtrauca, - ka ir cilvēki, kas netic Dievam. Tas, par ko mēs tagad runājam, ir milzīga informatīva darba rezultāts, to varēja radīt tikai visaugstāk attīstīts prāts, daudz varenāks par mū­sējo.
   -          Dzīve pirmām kār­tām ir koordinēts infor­mācijas darbs, - es pie­metināju.
   -          Bet kāda sveša in­formācija var caursist aizsargapvalku?
   -           Domāju, ka to var caursist pēkšņa, negaidī­ta sveša informācija, kas aizsargapvalkā nav ieko­dēta. Droši vien Aug­stākajam Saprātam nebi­ja iespējams paredzēt visus svešas informācijas ietekmes variantus. Pie­mēram, grūti iedomāties, ka mūsu aizsargapvalkos jau kopš senseniem lai­kiem ir kods pret infor­māciju, kas nāk no paša spermas, ja uz to iedar­bojas ar smalkās enerģi­jas aparatūru. Tāpēc šī informācija ari varēja pārvarēt barjeru. Grūti iedomāties, ka primitīva organisma Paramecium caudatum aizsargapvalkā būtu kods pret iedarbību ar Akimova aparātu. Iedarbojas aizsargapvalkam negaidits efekts. Bet… - es sāku prātot.
   -Ko?
   -         Cilvēka un citu dzīvo organismu aizsargapval- ka informācijas sistēmai jābūt tādai, kas spēj paš- kodēties, tas ir - tai jā­spēj «aizlāpīt caurumus», ja «caursitošās» svešās informācijas ietekme at­kārtojas.
   -         No tā var secināt, ka iespējama pašizdziedinā- šanās. Vai tā?
   -          Mēs pat iedomāties nevaram, cik daudz reižu esam paši izdziedējušies no slimibām. Ļoti daudz reižu. (Jn paši to nemaz nemanām. Mūsu zemap­ziņa, kuras limeni notiek šis process, pat netraucē mūsu apziņu - tā mierīgi dara savu darbu, sargājot mūs no svešās informā­cijas vai «lāpot cauru­mus» aizsargapvalkā. Mūsu dievišķā zemapzi­ņa atbrivo mūsu apziņu radošam darbam, lai cil­vēks mierīgi un plānveidīgi varētu dzīvot pēc principa «realizējies pats», neraizējoties par nepārtrauktu cīņu ar svešu informāciju. Tomēr… cik mēs tomēr slikti aptveram šīs dievišķās dāvanas
   lomu un nesekojam principam «realizējies pats», ļaujot sev parazi­tēt kādam uz kakla, slinkot, ar pārmetumu skatities uz šefu, prasot atlidzibu par vis­mazāko sasniegumu, un tā tālāk.
   -   Taisniba gan.
   -   Manuprāt, ārstiem un medmāsām, kas
   biežāk nekā citi nonāk kontaktā ar slimibu izraisošu informāci­ju, strādājot ar slimiem cilvēkiem, ir labāk trenēts aizsargap- valks, kas spēj efektīvāk «aizlāpīt caurumus». Pretējā gadījumā ārsti un medmāsas slimotu daudz biežāk.
   -   Kā tu domā, vai starp inficēšanos un svešo informāciju ir kaut kas kopigs? - Veners uzdeva viltīgu jautājumu.
   -   Manuprāt, manuprāt… - es apjuku.* - Kaut kam kopīgam ir
   jābūt, tāpēc, ka… Jā, starp citu! Atceries pie­mēru, ko minēju. Mu to par divām šūnu grupām hermētiskos traukos V. P. Kaznačejeva eksperi­mentā. Vienu šūnu gru­pu taču inficēja ar vīru­su, bet informācija (bez vīrusa) tika pārraidīta otrai šūnu grupai, infi­cējot to ar tādu pašu virusa izraisītu slimību.
   No tā izriet, ka pašai baktērijai vai virusam ir otršķirīga, ne tik svariga loma, tas ir tikai ļauni kaitigās informācijas materiālais apvalks, bet inficēšanās notiek pirmām kārtām ar informāciju, kas lokalizēta šūnas smalkajā enerģijā. Tomēr patoloģiskās infor­mācijas materiālajam apvalkam ari ir sava loma, tas palīdz pār­varēt pret svešo informāciju radito aizsargapvalku.
   -   Pasaki, ko tu domā, runājot par baktērijas vai vīrusa ļauni kaitigās informācijas jēdzienu, kas lokalizējas to smalkajā enerģijā? - Veners atkal uzdeva grūtu jautājumu.
   -To ir ļoti grūti izskaidrot un izteloties… — es apjucis atbildēju. - Visa vīrusa vai baktērijas smalkajā enerģijā ietvertā informāci­ja nevar būt ļauni kaitīga, jo tās lielākā daļa droši vien nodroši­na vairošanās, barošanās, šūnu elpošanas un citus procesus. Tikai daļa informācijas var būt kaitīga. Kāda daļa? Nu tā… Pagaidi! Vener! Tev uz teltenes uzkrita dzirkstele. Tu svilsti!
   Veners sasita plaukstas un, aplaizījis pirkstu, samērcēja izdegušo caurumu.
   -   Nekas, teltene ir veca. Starp citu, ir sacēlies vējš, un paliek aukstāks. Uzsildīsim tēju!
   -   Labi. - Es piecēlos un uzkāru katliņu tuvāk liesmai.
   Tēja uzkarsa, un es salēju to krūzēs.
   -   Cukuru nemeklēšu, tumšs, un es nezinu, kur tas ir.
   -   Labi jau, labi, - atbildēja Veners. - Starp citu, ko tu stāstiji par to baktēriju vai vīrusu informācijas daļu, kas ir kaitīga?
   -   Kaitīgā informācija ir baktērijas vai vīrusa domas, - es pār­liecināti atbildēju.
   - Tu gribi teikt, ka var inficēties ar domu? - Venera balsi ieskanējās skepse.
   -   Pirmām kārtām, nevajag domāt, ka doma ir tikai smadzeņu ražojums. Skudra, starp citu, ir visai saprātīga, lai gan par īstām smadzenēm tur nav ne runas. Šajā pasaulē domā viss dzīvais, vien­alga, vai tā ir kāda vabole, šūna, baktērija vai… ūdens. Molekulāro
   biologu eksperimenti ir pierādījuši, ka, gadījumā, ja no cilvēka organisma šūnu miljarda kaut kas notiek ar vienu vienīgu šūnu, to momentā uzzina katra organisma šūna (to sauc par šūnu nelokālis- mu). Tiklīdz šajā «šūnu domu» pasaulē ienāk sveša informācija, kas iztraucē «šūnu valstibas» domu līdzsvaru, visas šūnas sāk satraukties, «saucot paligā», un… rodas slimiba. Mūsu miermīligajām šūnām baktērijas vai vīrusa raidītas svešās domas iekļūšana atgādina mani­akāla slepkavas parādīšanos pilsētā. Bet ikvienas slimibas būtība galvenokārt sastāv no domu koordinācijas izjaukšanas starp organ­isma šūnām.
   -   Gn ko tu domā par AIDS? Vai to iespējams izārstēt?
   -   Domāju, ka drīz var sākties cilvēka pašizdziedināšanās no AIDS - «lāpot caurumus» cilvēka aizsargapvalkā. Gn ne jau mēs, cilvēki, izdomāsim, kā ārstēt šo briesmigo slimibu, to izdaris Dievs. Bet, lai Dievs paglābtu mūs no AIDS, mums jāizpilda viens noteikums.
   -   Kāds?
   -   Mums jāiemācās domāt labas domas.
   -   Kāpēc?
   -Man šķiet, ka tas ir saistīts ar informsomām, kurām… m-m-
   m… ir kāds sakars… ar piramīdām… un Dievu Pilsētu.
   -   ???
   -   Akadēmiķis V. P. Kaznačejevs man stāstīja, ka ar inform­somām (vai L-šūnām) saprot bezmiesiskus informācijas sablīvējumus, kas spēj pārnest slimību no attāluma. Neviens no zinātniekiem informsomas nav redzējis, bet to eksistēšana ir pierādīta netiešā ceļā. Izejot no tā, ko es stāstīju par aizsargap­valku svešas informācijas iekļūšanai, informsomas var nosaukt par «kaujasspējīgiem informācijas sablīvējumiem», kas spēj caur­sist šo aizsargapvalku. Protams, šis aizsargapvalks pats spēj «aizlāpīt caurumus». Bet, ja informācija bezgaligi caursitis un caur- sitīs aizsargapvalku, tā resursi var izsīkt, un tad arī rodas slimība. Daudz kas ir atkarīgs no informācijas daudzuma un intensitātes.
   -   Gn kā tu pats saproti informsomu dabu? Ar ko tā atšķiras no kaitīgas svešās informācijas? No kā atkarīgs to daudzums? - Veners uzdeva veselu jautājumu sēriju.
   -    Neko nevaru pierādīt, bet man šķiet, ka informsomas ir ļauno domu sablīvējumi (vai koncentrēta negativā enerģija). Paskatīsimies uz mūsu dzīvi salīdzinājumā ar kosmisko dzīvības formu. Zemes dzīvei ir divas īpatnības: SoHm barjera, kas neļauj cilvēka prātam brivi kontaktēties ar vispārējo Domu Pasauli, un pasaules piramīdu un senatnes monumentu sistēma, kas iznīcina cilvēku ļaunās domas, lai tās neiekļūtu vispārējā Domu Pasaulē. Bez tam es domāju, ka cilvēku ļaunās domas, kad tām nav iespēju momentā izklīst vispārējā Domu Pasaulē, jo pasaules piramidu un senatnes monumentu sistēma tās aiztur, nevar tikt iznīcinātas uzreiz, tās diez­gan ilgi maldās pa trijstūriem starp piramīdām un senatnes monu­mentiem. Tāpēc uz Zemes ir hroniska ļauno domu pārprodukcija.
   -   Bet tas taču nav taisnīgi - ar piramīdu un seno monumen­tu celtniecibu izveidot uz Zemes ļauno domu koncentrātu! - iesaucās Veners.
   -    Tāda ir maksa par vēl lielāka ļaunuma - apokalipses novēršanu. Vispārējo Domu Pasauli nedrīkst piesārņot ar ļaunām domām, kuras no Zemes cilvēkiem nāk pārāk lielā skaitā. Labāk lai Zemes cilvēki «paši tās izstrebj», lai kļūst labāki.
   -   Cln informsomas?
   -   Koncentrētas ļaunas domas, kurām nav iespēju aizplūst kosmosā, sablīvējas «informāciju kamolos» - informsomās, kas cilvēkiem rada slimības. Bet cilvēki šīs slimības ir pelnījuši, jo paši ir to ļauno domu avots, kas pārvēršas informsomās.
   -Tātad cilvēki paši ir vainigi…
   -    Jā. Šambala, radidama pasaules piramidu un senatnes monumentu sistēmu, protams, to visu zināja. Bet tā tas bija iecerēts.
   -M… jā…
   -   Toties mums ir skaidra paralēle - jo mazāk ļaunu domu no mums nāks, jo veselāki mēs būsim. Mēs paši netieši radām slimibas izraisošās informsomas.
   -   Bet baktērijas un virusi? Tie ari ir saistīti ar informsomām?
   -    Bez šaubām. Informsomas - «kaujasspējīgi ļauno domu kamoli» droši vien mums kaut kādā nesaprotamā veidā rosina baktērijas vai virusus uzbrukt cilvēka organismam. Tāpēc ari infekcijas slimību epidēmijas rodas nevis no parastas higiēnas neievērošanas, bet ir mūsu psiholoģijas sastāvdaļa, virzot to uz ļauno pusi. Es, protams, to visu nevaru pierādīt, bet es jūtu, ka tā ir. Ezoteriskās zināšanas, kas nāk no zemapziņas un čukst ausi pilnigi konkrētas lietas, nevar noraidit, kā to dara daži akadēmiķi, tās jāiekļauj zinātnisko pētijumu loģikas sistēmā.
   -   Tātad pie visa ir vainigi ļauni cilvēki.
   -   Jā, pie daudz kā.
   -   Tu domā, ka ļaunie cilvēki slimo biežāk nekā labie?
   -   Domāju, jā, un daudz biežāk. Tie zinātnieki, kas pēta telepāti- ju, runā par smalkās enerģijas kanāliem, pa kuriem domu enerģi­ja izplatās sevišķi viegli. Šajā sakaribā var pieņemt, ka ļaunās domas, kas nāk no cilvēka, periodiski sablīvējas kaitīgos kamolos - informsomās - un atstarojas no kāda cilvēka aizsargapvalka, tieši pa smalkās enerģijas kanālu var ļoti viegli atgriezties pie «ļauno domu saimnieka», bet… jau slimibas veidā. Tas nozimē, ka cilvēks, kas ir naidpilns un nikns uz kādu, pats sevi «inficē» ar slimibu, kuru pats ir radijis. Bet šie naidpilnie cilvēki uzņemas ari grēku, jo «inficē» citus cilvēkus ar sava ļaunuma raditajām inform- somām. Par šo grēku viņiem būs jāatbild Tajā Pasaulē. Ko viņi «inficē»? Pirmām kārtām vājas gribas (un ļoti bieži labsirdīgus) cil­vēkus, kuriem nav spēka un iespēju pretoties svešas slimibu izraisošas informācijas iekļūšanai dvēselē un organismā.
   -    Kādas slimibas, tavuprāt, visbiežāk rodas no Ļaunuma radītajām informsomām?
   Satana kalpi
   -   Man šķiet, ka vispirms tas ir alkoholisms un narkomānija, kas jau kļuvusi par cilvēces lāstu. Kāda ir šo slimību būtība? Ja runājam ezoteriskā valodā (un neiedziļināmies aknu alkohola dehidrogenāzes fermenta aktivitātē, kurai, dabiski, ir otršķirīgs raksturs), tad alkoholismu un narkomāniju var iztēloties kā sātaniskā pirmsākuma iemiesošanos dvēselē, kas padara cil­vēku par savas kaislibas vergu un kas, tēlaini izsakoties, barojas ar enerģiju, kas rodas no cilvēka žēluma pašam pret sevi un apkārtējo cilvēku (radinieku, draugu) žēluma pret viņu. Alkoholiķi un narkomāni ar savu nesaprātību rada žēlumu un pārdzīvojumus viņiem tuvajos cilvēkos, un sakarā ar to viņiem atveras smalkās enerģijas kanāli alkoholiķa vai narkomāna virzienā, pa kuru sātaniskais pirmsākums nosūc labu un lab­sirdīgu žēlotāju dzīvibas enerģiju. Būtibā alkoholiķi un nar­komāni pārvēršas par enerģētiskajiem vampīriem, arvien vairāk un vairāk iztop «dzimtajam» sātaniskajam pirmsākumam. Bet šis sātaniskais pirmsākums ir kaitigās svešās informācijas sablīvējums, kas iesūtīts cilvēkā ar informsomu palidzibu un radies no daudzām jo daudzām cilvēku ļaunajām domām. Kaislības vergs - alkoholiķis vai narkomāns - ir tikai nekam nederīga vatei lidzīga būtne bez gribas, kurā, viņu pašu un citus cilvēkus spidzinot, dzivo ļaundabiga informācija - sātans. Tas notiek kā fantastiskās filmās, kad cilvēkā iemitinās svešs ļauns pirmsākums, pārvēršot to par paklausīgu un ļaunus darbus darošu robotu.
   -    Bet kā lai ārstē alkoholismu un narkomāniju atbilstoši šādam šo slimību traktējumam? - Veners jautāja.
   -    Pirmkārt, pret alkoholiķi vai narkomānu vajag izturēties nevis kā pret draugu vai radinieku, bet kā pret cilvēku, kas dvēseli atdevis sātanam un pārvērties par viņa miesisko
   apvalku. Visi viņu pašattais- nojumam teiktie vārdi jā­uztver kā vārdi, ko saka sā­tans, nevis cilvēks. Alko­holiķi un narkomāni uzreiz to jūt, pat ja jūs nesakāt ne vārda, un dvēseles dzijumos baidisies un cienis jūs, vi­ņiem būs kauns jūsu klāt­būtnē izrādit savu sātanisko kaislibu. Bet, ja jūs kaut nedaudz izrādīsiet žēlumu pret viņu, miesiskā apvalka dēj sajaucot savu bijušo draugu vai radinieku ar sātanu, kas aizņēmis viņa iekšējo būtību, tad alko­holiķa vai narkomāna acīs tūliņ iespidēsies salkani pretīga izteiksme un viņš sāks sūknēt no jums dārgo dvēseles enerģiju, lai barotu un barotu svešo sātanisko būtni, kuras vergs viņš ir.
   -   Atceros pazīstamus al­koholiķus… tā tiešām ir, - Veners mani pārtrauca.
   -    Otrkārt, ir liela jēga visas tautas mērogā «žmiegt» uz alko­holiķu un narkomānu sirdsapziņas, liekot viņu labajam cilvēciska­jam pirmsākumam cīnīties ar ieperinājušos sātanisko kaislību. Ir pat jēga darīt to ar likumu, ar milicijas palīdzību, uz alkoholiķa vai narkomāna durvim uzlikt plāksniti «Šeit dzīvo sātana kalps». Lai
   cik bezdievigi un ateistiski ari būtu cilvēki, tomēr viņiem - Dieva radijumiem - vismaz zemapziņā radīsies protests pret tur dzīvojošo cilvēku. Šīs domas tik un tā nokļūs lidz alkoholiķim (vai narkomā­nam) un «iebelzīs» pa viņa sirdsapziņu, aicinot uz ciņu. Visi mājnieku skatieni urb­sies viņā, un… agrāk vai vēlāk «sātana kalpam» ra­dīsies vēlēšanās atbrīvoties no šīs kaunpilnās plāksnītes, kas kā kauna traips katru dienu atgādina, ka viņš ir pārdevies sātanam un Dieva radītajā cilvēku pasaulē ir izstumtais. Tikai masveida sabiedriskais nopēlums, kas balstās uz pastiprinātu iedar­bību uz zemapziņas dabiska­jām pretsātaniskajām cil­vēku domām, var atmodināt viņa sātana apspiesto dvēse­les dievišķo sastāvdaļu ciņai, lai atteiktos no bezgalīgi dau­dzajām domām sevis attais­nošanai. (Jn tad, kad viņa dievišķā sastāvdaļa sāks cinities, to jutis pat pagalma puikas un beigs klaigāt: «Puikas! Bēgam! Sātana kalps nākl Grib nosūkt mūsu enerģiju!»
   -   Bet vai tev nešķiet, ka tāda kaunpilna plāksnīte uz durvim var alkoholiķi vai narkomānu novest lidz pašnāvībai?
   -   Diezin vai. Viņi ne tikai vēlas dzivot un «barot» savu sātanu. Zemapziņā viņi saprot, ka, būdami sātana kalpi, viņi nokļūs ellē. Tāpēc viņi paniski baidās no nāves. Pie katras pudeles viņi zvēr, ka tā ir pēdējā, ka rit sāksies jauna dzive. Bet… nāk atkal jauns zvērests ar piebildi «Nu šitā patiešām ir pēdējā», un tā turpinās bez­galīgi, kamēr sātana miesiskais apvalks kļūst pavisam nederigs.
   -  Atceros pazīstamus alkoholiķus, - sacīja Veners, - plāksnīte uz durvīm par sātana kalpu nudien varētu uz daudziem iedar­boties. Bet ne uz visiem.
   ATKRITUMI
   -   Tā neiedarbosies uz pavisam «pazudušiem» alkoholiķiem vai narkomāniem, kuri jau (zemapziņā!) ir samierinājušies ar viņus aprijošo sātanu dvēselē un gļēvi gaida Tās Pasaules bries­mīgo spriedumu, vārtoties pa kaktiem un būdami par nastu
   visiem un visam. Ko darit ar tādiem? Padomju laikos, kā tu atceries, bija alkoholiķu darba nometnes, kur viņus ieslodzija piespiedu kārtā pēc radinieku lūguma. Lai cik slikti es neattiek­tos pret visu, kas saistīts ar komunismu, tomēr tāda nežēliga prakse ir daudz labāka par tagad izplatīto spriedelēšanu par cil­vēktiesībām . Jāsaprot, ka hronisks alkoholiķis vai narkomāns jau vairs nav cilvēks, bet gan sātans. Tāpēc šādas darba reabi­litācijas prakses atjaunošanai būtu jēga, un šis iestādes varētu nosaukt par «sātana kalpu nometnēm». Lai arī sātana kalpi pa­strādā to cilvēku labā, kas baro viņu sātanam atdevušos miesiskos apvalkus. Varbūt daži ari spēs pielikt dzeršanai pun­ktu, jo sapratis, cik pretigi ir uzturēties sev līdzīgu «kalpu» sabiedribā, kur nav iespēju dabūt labo cilvēku enerģiju, kas rodas no žēluma un pār­dzīvojumiem. Bet mēs ar viņiem noņemamies, kā vien mācēdami, un žēlo­jam, žēlojam un vēlreiz žēlojam.
   -   Bet arī alkoholiķu un narkomānu vidū ir talan­tīgi un pat ģeniāli cilvēki. Ko darīt ar tiem?
   -     Jā, tādi ir - un pavisam ne tik reti. Kad ģeniāls cilvēks pārvēršas par alkoholiķi? Parasti tad, kad viņa radošais poten­ciāls izsīkst, bet viņš to nevar psiholoģiski pārdzi- vot, jo vairs nejūt dievišķās dzīvīgās domas brīnišķīgo
   pulsēšanu, un bez tās viss šķiet pelēks un tukšs. Kāpēc tā notiek? Tā ir Dieva, griba, jo katrs cilvēks uz Zemes pilda savu misiju. Tomēr ļoti bieži tā notiek tāpēc, ka ģeniāls cilvēks, pats to nemanot, palēnām saslimst ar «zvaigžņu slimību»… un Dievs pārstāj rosināt viņa ģeni­ālo iztēli. Ir divas ģeniālu cilvēku kategorijas: nerealizējušies un rea­lizējušies ģēniji. Ja nodzeras sevi nerealizējis ģēnijs, tas ir likum­sakarīgi, jo ģenialitātei vajadziga ari darba mīlestība un pašatdeve. Bet, ja nodzeras sevi realizējis ģēnijs, - tas ir nonsenss, sāpigi aiz­vainojošs un līdzcietību radošs nonsenss.
   -   Kāpēc tu teici - līdzcietība, nevis - žēlums?
   -   Līdzcietība ir tīras jūtas, kas spēcina cilvēka dievišķo pirm­sākumu, bet žēlums izdabā sātaniskajam pirmsākumam.
   -   Bet šīs jūtas ir tik lidzīgas.
   -   Te būs viens piemērs. Es operēju slaveno ziloņu dresētāju Terēžu Durovu, kura gandriz bija zaudējusi redzi. Viņa bija pār­cietusi tik daudz traumu! Lācis pārkoda celi, zilonis iesita ar
   snuķi, bija ari daudzas citas traumas. Man prātā palikuši viņas vārdi: «Nežēlojiet mani, mīļie. Tā es vēl pārstāšu cīnīties. Lidzi ciest varat.» Ši vīrišķīgā sieviete dziļi dvēselē saprata, ka žēlums nav nekas labs.
   -   Viņa atguva redzi?
   -   Jā. Viņa atkal strādā cirka arēnā.
   -   Lieliski.
   -          Kopā ar viņu palātā gulēja arī odesiete Toņa Karpova - jauna, skaista sieviete. Ļoti slima un gan­drīz akla. Ja viņa kaut vienu reizīti būtu žēlo­jusies! Nekad. Lidz mak­simumam izmantodama atlikušo redzi un nepie­vērsdama uzmanibu sā­pīgajām spazmām kājās, viņa skraidīja pa slimnīcu un palīdzēja citiem slim­niekiem. Jūtot viņai līdzi, mēs speciāli viņai izvei­dojām lielu zinātnisku eksperimentu, izstrādā­jām jaunu ārstēšanas me­todi - un slimiba atkāpās. Toņa redz un jūtas labi. Viņas ar Terēzi sadrau­dzējās, atrada viena otru.
   Veners iebīdīja ugunī apdegušu pagali un pa­jautāja:
   - Samircis neesi? Līņā taču. Pavisam samācies.
   -   Drusciņ esmu. Bet pie ugunskura ir silti. Žūstu.
   -     Kā tu varētu definēt līdzcietību un žēlumu?
   -   Definēt? - sāku domāt. - Līdzcietība ir līdzdalība cita cilvēka bēdās, aicinot viņu uz cīņu, bet žēlums - līdzdalības centieni, iekšēji atzīstot situācijas bezizeju. Tāpēc mēs nekad nedrīk­stam padoties! Nekad! Pat domu nevar pieļaut, ka nav izejas. Ļoti svarīgi ir nepieļaut šādu domu, pretējā gadījumā mūsu līdzcietība pārvērtīsies žēlumā un aizies uz slimibas sātaniskā pirmsākuma krājkasiti. Kā ārsts es zinu, ka žēlumu izraisošs slimnieks nekad neizārstēsies, bet tādi kā Terēza Durova un Toņa Karpova var uzvarēt pat visbezcerīgāko slimibu. Bieži vien es pret pacientiem esmu diezgan rupjš, bet tikai pret tiem, kas apelē pie žēluma. «Pesimistus es neārstēju,» - es nereti saku un parādu durvis. Pacientam ir jācīnās kopā ar ārstu.
   -   Cilvēkam lemts daudz ciešanu. Piramidas…
   Pesimistus es neopereju!
   -   Sātaniskais pirmsākums viegli ieiet cilvēkā, bet laukā nāk ar ciešanām. Tās jāuztver kā pašas par sevi saprotamas. Starp citu, daudzi ekstrasensi saka, ka viņi jūt un diagnosticē svešo sātanisko pirmsākumu cilvēkā. Viņi cenšas to padzīt. Bet ekstrasensi bieži vien ir pārāk inteliģenti, manipulējot ar rokām un kaut ko čukstot. Taču bieži vien vajag psiholoģiski ļoti spēcī­gi iedarboties uz cilvēku. Tāpēc es pieļauju, ka drīz vien medicī­nas praksē parādīsies šamanismam līdzīgas ārstēšanas
   metodes, bet ārsts, bruņojies ar tamburinu, gaismas at­spīdumā dejos lidz spēku izsīkumam, dzenot no pa­cienta laukā sātanisko pirm­sākumu. Lai cik smiekligi tas reizēm neliktos, tautas ārst­niecības metodēs slēpjas dziļa zemapziņas jēga.
   -    Bet kāpēc vienā valstī alkoholiķu ir vairāk, citā - mazāk? Kāpēc ir ciemi, ku­ros visi dzer? Vai patiesi informsomās iedarbojas ar atlasi?
   -   Šajā sakarībā, man šķiet, jāņem vērā, ka alkoholiķi (vai narkomāni) nav tikai svešu ļauno domu upuri, bet ari paši ir spēcīgi ļaunas (negativas) psihiskas enerģijas avoti. Svešā sātaniskā informācija viņos ari domā, un domā tikai ļaunās kategorijās. Šīs acīmredzami svešās sātaniskās domas ir īpaši patogēnas, bet informsomās, kas no tām veidojas, īpaši kaujasspējīgas, caursitot citu cilvēku aizsarg- apvalku un pārvēršot viņus par alkoholiķiem (vai narkomāniem). Jauns alkoholiķis (vai narkomāns) rada sev līdzigu, un tālāk notiek ķēdes reakcija.
   -   Var teikt, ka ar alkoholismu var it kā inficēties.
   -   It kā jā, ja alkoholiķi žēlo un viņam izdabā. Bez tam šeit parādās ari fenomens, ko sauc par «simtā pērtiķa koncepciju». Atceries, kad noteikts pērtiķu skaits uz Japānas salas sāka mazgāt batātes, pēkšņi notika kvalitativs lēciens - visi pērtiķi uz šis un citām tuvākajām salām sāka mazgāt batātes bez kādas ierādišanas. Tāpat var notikt ari ar alkoholismu - kad alkoholiķu
   skaits kādā vietā sasniedz noteiktu skaitu, notiek kvalitatīvs lēciens, un visi viena ciema un tuvējo ciemu cilvēki kļūst par alkoholiķiem. Ar ko tas saistīts? Notiek tāda kaujasspējīgo informsomu sablīvēšanās, ka tās masveidā sāk uzbrukt katram cilvēkam. Ne jau katrs var noturēties pret šādu uzbrukumu, kas cilvēku pārvērš par alkoholiķi.
   -   Vai tā var būt?
   -Atceries, Vener, ciemu Išimbaiskas rajonā, Baškīrijā, nu to, kurā ieklidām pārgājiena laikā, kad pārvilkām laivas no Nugušas uz Zaļimu. Atceries to šausmīgo skatu - salauzti žogi, pussabrukušas mājas, izbadējušās govis, mēsli lidz ceļiem, jautājumi, vai mums ir spirts, uzblīdušas sejas ar salkani pretīgiem skatieniem. Bet iecirkņa ārste stāstija, ka ciemā dzer visi, pat vecenītes, un viņas galvenais darbs ir intravenozi «atkačāt» cilvēkus no smagām paģirām. Alkoholiķu ciems.
   -   To es lieliski atceros. Tāda sajūta, ka ciems ir spitālīgs un ikviens, kas tur apmetīci^ uz dzīvi, kļūs par alkoholiķi. Tur nu
   gan varēja noticēt, ka alko­holisms ir lipiga slimiba. Droši vien informsomās tur lidinās uz katra soļa.
   -     Tas ir sātana kalpu ciems. Dzivot tur ir vienkārši bistami.
   -  Vai tas viss patiesi notiek tādēļ, ka uz Zemes ir uzceltas piramidas? - Veners bija nesaprašanā.
   -   Pār manu dzimto ciemu ari klājās «alkohola aura», - es turpināju. - Bet mūsu alkoholiķiem bija viena īpat­nība - viņi ļoti bieži kārās, tādējādi pārstādami būt par
   informsomu avotu, un deva «augstsirdīgu» iespēju dažām ģimenēm nekļūt par sātana kalpiem. Piemēram, mūsu ģimene principā vairījās no šņabja. Bet ciema alkoholiķi kārās tik bieži, ka mēs ar brāli Albertu, katru nedēļu braucot tēvocim Akramam paligā lauku darbos (siena pļauja, kartupeļi un viss pārējais), vienmēr uzdevām viņam jautājumu: «Cln kas šonedēļ pakārās?» Visbiežāk Akrams atbildēja tā: «Nu, lopkopis Fahraška piedzērās, piekāva sievu, aizgāja uz fermu un pakārās tieši pie govim.» Mēs ar Albertu pat sākām sistematizēt pakāršanās metodes, brīnoties par pašnāvnieku izdomu. Citu pašnāvības veidu (noindēšanās, slīcināšanās utt.) mūsu ciemā nebija - tikai kāršanās.
   -   Manā ciemā gan tā nebija, - teica Veners.
   -  Gn vienreiz, - es turpināju stāstu, - kad mēs ar Albertu atkal atbraucām, Akrams teica: «Mūsu ciems kā vieta, kur notiek
   pašnāvības pakaroties, jau ir kļuvis slavens rajona mērogā. Pirms divām dienām kāds alko­holiķis atbrauca no pašas Beloreckas (pilsētiņa Baškīrijā - aut. piez.) un pakārās bērzā pie slimnīcas. Ciema alkoholiķiem bija ilgi, ko spriest.»
   -   Pa istam pakārās?
   -   Protams. Bet zini, kas ir in­teresanti, - patoloģiskā kār­šanās informācija acimredzot krājās manā ciemā un lidinājās kā informsomās, kā alkoholiķu izmisuma presuicidas domas, vedinot arī citus alkoholiķus pa­kārties. (Jn, jo vairāk alkoholiķu manā ciemā pakārās, jo vairāk parādijās ar pirmsnāves do­mām pilnu informsomu. Galu galā pienāca bridis, kad, pēc «simtā pērtiķa koncepcijas» prin­cipa, informācija «par labāko vietu, kur pakārties», izplatījās
   pa visu rajonu, zemapziņā aicinot alkoholiķus darīt to tieši tur.
   -     Tāda ļaundabīgās informācijas izplatīšanās loģika var attiekties ne tikai uz slimibām, bet ari uz politiku, - teica Veners. - Komunisma izplatībai pasaulē ir tādas pašas pazīmes. Markss taču teica: «Rēgs klist pa Eiropu, komunisma rēgs.»
   -   Jā, laikam gan.
   -   Kā tu domā, kuru no cilvēka negatīvajām ipašibām vis­biežāk stimulē informsomu slimības?
   -   Skaudību, - es īsi atbildēju.
   -   Piekritu. Domas 999 acimredzot sātanam ir vistuvākās, - Veners piemetināja.
   -   Bet es visvairāk nemīlu cilvēkus ar «zvaigžņu slimibu», - es noteicu.
   Vai piramīdas ir atnesušas daudz bēdu un posta?
   Piecēlāmies, izlocījām kājas, kaut kā apžāvējām teltenes un taisījāmies iet uz telti gulēt. Ugunskurs jau bija gandriz izdedzis, šikajā lietutiņā ik pēc briža iečukstējās tikai sarkanās oglītes. Pūta nepatīkams, brāzmains vējš. Nevarēdami atrast bateriju, mēs tāpat taustoties atvērām telti un ielidām guļammaisos. Es tūliņ laidos snaudā.
   -   Jā, piramidas ir atnesušas daudz bēdu un posta, - nakts klusumā manu miegu pārtrauca Venera balss. Viņš nekad nevarēja ātri aizmigt.
   Es klusēju. Bija 1999. gada augusts.
   -    Toties nebija apokalipses. Saskaņā ar visiem pareģoju­miem tai jau sen bija jābūt, - es miegaini noteicu, spilvena vietā sakārtojot mitro, dūmiem piesūkušos telteni.
   -    Bet viss ir pareizi, viss pareizi, - no tumsas atskanēja Venera možā balss. Viņš savu bezmiegu gribēja kliedēt, turpinot sarunu. - Viss izdarīts pareizi! Šambala ir ģeniāla! Lai arī mēs nedzīvojam ilgi, lai ari ciešam no slimibām, toties mēs, cilvēki, dzivojam un turpināsim dzivot. Ja tagad būs apokalipse, tad mūsu Piektā Rase neatgriezeniski pazudis, jo mūsu vidū pa­gaidām nav «taisno» cilvēku, kas var ieiet somati, alā pārdzīvot kataklizmu un pēc tam no dziļā zemzemē saglabātajām cilvēku šūnām atkal reklonēt cilvēku. Bet tās ir pūles - kolosālas pūles!
   Tā ir simtiem tūksto­šiem gadu zaudēšana neauglīgai nogaidīšanai zemzemē! Tie ir vēl desmitiem tūkstošu ga­du jaunizveidotā cilvē­ka evolūcijai caur me- žonīgumu un savstar­pējiem kariem! Jā, la­bāk tā, kā ir tagad. Lai arī mēs pat lāgā apska­tīties nepaspējam, kad dzīve jau ir galā! Labāk lai mums dur sānos un skrāpē kaklā! Lai alko­holiķis Ahmadulla vai Vasja mums uzmācas! Lai! Lai mums pārāk bieži nākas no jau pie­rastās zemes dzīves aiziet uz To Pasauli un atkal atgriezties, ilgus gadus apgūstot visu no jauna un rēgaini caur jūtām atceroties to, kas šeit, uz Zemes, jau ir bijis, bet… kur? Grie­ķijā? Indijā? Gn tagad mēs esam Krievijā. Tā ir labāk! Labāk. Piramidas to ir izdarījušas! Mūsu planēta ar to ari atšķiras
   no citām, ka uz tas ir piramīdas! Starp citu - vai tu mani dzirdi?
   -   Es jau gandriz guļu.
   -   Eh!
   Bet es skaidri atceros, ka pēc tam redzēju sapni. Brinišķigu sapni. Es redzēju brinišķigus mirdzošus piramīdu fantomus, kas zaigoja visās varavīksnes krāsās. Ļaunu cilvēku pūlis piegāja pie piramīdām un uzspridzināja tās. Milzīgie bluķi lidoja uz visām pusēm. Bet fantomi, brīnišķīgie fantomi tikai mazliet sašūpojās un atkal nostājās savās vietās. Bet pēc tam es redzēju Dievu Pilsētu, par kuru skaistāka nebija nekā pasaulē. Man tā gribējās to ieraudzit nomodā!

   Driz vien visi sagatavošanās darbi bija pabeigti. Pēdējo vakaru (Jfā mūs pavadīja daudz cilvēku. CJz galda bija cepta vista, sagriezti dārzeņi, desa, siers, šņabis lija straumēm. Ieradās pat reģionālā (Baškīrijas) televīzija. Visi ekspedīcijas locekļi, tēr­pušies skaistos formas tērpos ar emblēmām, kaut ko svarigi runāja telekameras priekšā. Arī es, cik atceros, runāju ļoti svarigā tonī un biju nostājies cēlā pozā. Ko tur liegties - tomēr biju iedzēris un droši vien ari uztraucos.
   «Esmu gan visu ko sadomājies, uz globusu skatīdamies. Pat ekspedīcijā vēl neesmu bijis, bet jau teorija gatava,» es paškri­tiski domāju. «Bet Dievu Pilsēta taču vēl ir jāatrod. Vai tā patiešām eksistē? Ja eksistē, tas būs netiešs pierādījums visām manām domām un hipotēzēm, kas radušās pirms ekspedīcijas. Bet ja nu ne?»
   Es patiešām biju uztraucies. Stipri uztraucies. Tostu, ko lika man uzsaukt, pateicu nesakarīgi un juceklīgi. Kā zinātnieks es sapratu, ka dažādu loģisku pieeju saplūšana vienotā veselumā nevar būt nejauša, bet tomēr šaubījos. Es neticēju sev. Vai atradīsim?
   Mūsu ceļš no (Jfas veda uz Maskavu, bet tālāk uz Nepālu (Katmandu), no turienes vajadzēja lidot uz Ķīnas teritoriju un pa Tibetas augstkalni tikt līdz svētajam Kailasam.
   CJz Maskavu mums līdzi brauca Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs.

Irina Kazmina

   Maskava viss musu bars apmetas Irinas Kazminas dzivoklī Tagankā. Irina ir unikāla sieviete. Notika ta, ka viņa 16 gadu vecumā zaudēja redzi kādas neārstējamas slimības dēļ. Mēs viņu vairākas reizes operējām, un viņa sāka redzēt gaismu. Cik daudz prieka deva tikai iespēja redzēt gaismu! Neskatoties uz savu traģēdiju, Irina kļuva par dzejnieci, pie tam par tādu, kuras grāmatas tika izpirktas vienā mirklī. Bet Irina kļuva ari par māk­slinieci, aklu mākslinieci, un viņas «aklajām» gleznām ari ir liela piekrišana.
   Bet galvenā Irinas īpašība ir virišķība. Viņa ne tikai samie­rinājās ar savu nelaimi, bet ar kaut kādu neaptveramu gribas pagriezienu iemācijās būt laimīga, un ne tikai laimiga, bet laimi- ga tādēļ, ka var palīdzēt citiem (pilnvērtīgiem!) cilvēkiem. Viņa Maskavā izveidoja psiholoģiskās rehabilitācijas die-nestu, cilvēki dalās ar viņu savās bēdās, un viņa tiem palīdz - citam ar vārdu, citam ar birokrātisku instanču pārvarēšanu. Bet, pats galvenais,
   - cilvēki viņu uztver ka piemeru.
   Pirms dažām nedēļām, kad Irina ārstējās CJfā, mēs sirsnigi runā­jāmies, un es teicu, ka, manuprāt, svētais Kailasa kalns domā. No ku­rienes radās ši neprātigā un ārkārtīgi dīvainā doma? Godīgi sakot, es ne­zinu. Nebija nekādu zinātnisku priekš­noteikumu, bet doma radās vien­kārši tāpat, no nekurienes. Ši doma iezimējās tik skaidri un precizi, ka es nevarēju noturēties un tūliņ pa­stāstīju to ļoti intelektuālajai un garī­gi bagātajai irinai.
   -   Tātad kalns domā. Tiešām, droši vien, ka domā, - atceros tikai, kā viņa noteica.
   (Jn vēl es atceros, kā Irina kopā ar aklo itāli Domeniko, kas ari ārstējās pie mums, dejoja rokenrolu. Abi neredzīgie partneri tik labi juta viens otru, izdejojot vissarežģītākās pasāžas, ka ne­varēja noticēt, ka viņi viens otru neredz. Kad deja beidzās, iekar­sušais Domeniko pacēla rokas virs galvas un sauca:
   -   Viva, russa Irina!
   -   Malacis, Domeniko! - izdvesa Irina, pavisam aizelsusies.
   -   Kad Irina atkal tika pie elpas, es pajautāju, kā viņi, viens otru neredzot, dejas laikā neuzgrūdās viens otram.
   -   Mēs abi domājām tikai par deju un ne par ko citu. Domas pašas mūs vadīja, - Irina atbildēja.
   Atceros, tobrīd es iedomājos, ka, iespējams, tur, Tibetā, svē­tais kalns ari pats mūs vadīs, vēlēdamies vai nevēlēdamies parādīt Dievu Pilsētu. Atceros ari, kā atgaiņājos no šīs domas, papurinot galvu.
   .

Marina Cvetajeva

   Bet Maskavā Tagankas dzivoklī Irina pasniedza man dažas kserokopijas, un uz tām bija kaut kādi dzejoļi. Tā bija Marinas Cvetajevas «Kalna poēma».
   -   Par ko tā ir? - es jautāju.
   -   Par to, ka kalns domā. Kaut kas man iekšā ietrīsējās, un es
   iedziļinājos lasīšanā.
   Satrūksies - smagums no pleciem velts, Gn dvēsele - sauļup! Ļauj man par bēdu dziedāt vēl, Par manu kalnu!
   Kalns tas bija tā kā krūts Rekrūtim, ko šāviņš gāzis. Kalns tas vēlējās sev gūt Lūpas nevainīgas, kāzas
   Pieprasīja kalns tūlīt. Gzvarošu klaigu viļņus Ausu gliemežnīcā dzīt Pēkšņi labpatika viņam.
   Kalns tas bija - pasaules! Dievs par pasauli ņem dārgi. Kalnā bēdu jautu es. Kalns pār pilsētu slij bargi.
   Kā paradīze pasniegtā - To neaiztiec, ja sveļ! Zem kājām kalns mums metās tā Kā aizām nosēts ceļš.
   Ar krūmājiem un ķērpjiem
   Kā milža ķetnām klāt
   Tas ķērās mūsu tērpiem
   (Jn pavēlēja - stāt!
   Ne skolnieciska Ēdene,
   Bet visu vēju vējš!
   Kalns vilka lejup - sēdēt? Nē! -
   Gar zemi rāva spējš.
   Mēs tikai apmulst spējām - Kas kalnam? Nepateikt. Kā svēta savedēja Kalns norādīja - šeit.
   Ak, ja būtu skaidri, kā pieņemts, - Tikai pakalns vai paugurs liegs. (Taču runā - ar tieksmi uz bezdibeņiem Kalnu augstumi mēriti tiek.)
   Viršu rudajos mudžekļos, sīvās
   Skuju ciešanās, gala kam nav…
   (Murga augstums - virs visas dzīves Līmeņa.)
   - Nem mani! Tavs…
   Taču klusie ģimenes prieki, Mazo putnēnu čiepstieni - ak!
   Jo kā mīlas debesu iemitniekiem Šajā pasaulē nolemts mums nākt!
   Kalns bēdājās (kalni ar gludām Rūgtām bēdājas brižos, kad jāšķiras būs), Kalns bēdājās par mūsu dūjainām jūtām Ritos, kas maigumā sakļāva mūs.
   Vēl tas teica, ka jaucas dēmons Šajā spēlē, tai jēgas nav. Tā kalns runāja. Mūs sita mēmums. Kalnam spriest mēs atļāvām jau.
   Kalns bēdājās, ka vien par skumjām Kļūs reiz viss, kas ir asins un kvēls. Kalns runāja, ka neatstumjami Mēs. Tevi citai tas neatvēl.
   Dzivē, par kuru zinām, sen to mēs, - Tā vien pūlis, bardaks un tirgs. Runāja vēl, ka kalnu poēmas Visas tā radītas ir.
   Tā kā Atlanta, titāna vaidošā, Kupris bija tas kalns. Reiz šai pilsētai, pār mums valdošai, Nebūs par kalnu kauns.
   Kalns tas bija - veselas pasaules!
   Dievi atriebjas lidziniekiem!
   Man kā kapakmeni šo kalnu nest.
   Bēda sākās no kalna. Kur lai akmeni lieku?
   Aizies gadi. (Jn nepiejaucēto Akmeni plakanais akmens mīs. Mūsu kalnu ar žogiem un sētām, Gn ar mājokļiem apspraudis.
   Bet zem jauno pamatu svara Spēli neaizmirsis vēl tas. Arī strupceļā - atmiņa gara! Laika kalns kalnam piederas.
   Vīnogulāji sāk rēkdami velties, Šļācot lavu, kas naidā kvēlo. Palaistuves kļūs jūsu meitas, Dzejnieki - jūsu dēli.
   Gn par stūrakmeni vēl cietāk, Tā kā nomirējs zvērestu gārdz - Lai jums nebūtu laimes šai vietā, Skudras, kas manu kalnu māc!
   Stundā piepešā, laikā nejaustā Būs reiz ģimenei atģist no jauna Pārmērigo un mūžam augsto Baušļa septītā milzīgo kalnu.
   Kad pacēlu acis, Irina aizrautīgi pajautāja:
   -   Mu, kā?
   Atbildēju uz jautājumu ar jautājumu:
   -    Kas ir Marina Cvetajeva? Nejaušības pēc esmu bijis ari viņas kapavietā, bet zinu par viņu ļoti maz.
   -    Cvetajeva? - Irina aizdomājās. - Runā, ka viņa bijusi lesvaiditā. Domas viņai nāca no Turienes.
   -   Kāpēc es par viņu neko nezinu? Kāpēc skolā?…
   -   Skolā to grūti uztvert. Bet jūsu dzīve, Emst Rifgatovič, ir veltīta ķirurģijai. Jums nav laika.
   -   Jā gan.
   -  Starp citu, Boriss Pasternaks «Kalna poēmu» uzskatīja par Cvetajevas galveno darbu.
   -   Vai patiešām viņš juta, kas slēpjas šajā poēmā?…
   -   Juta gan.
   -   Ko?
   -   Ka kalns domā.
   -  Divaina poēma. Tāda sajūta, it kā Cvetajeva uzskata kalnu par dzīvu būtni, - es noteicu, atcerēdamies, kā doma par to, ka kalns domā, atnāca ari pie manis, un baidīdamies atgādināt par to Irinai.
   -  Jūs taču pats man teicāt, ka kalns domā, - Irina teica, it kā lasīdama manas domas.
   -   Teicu gan.
   -   Nu un?
   -    Nu, šī doma man šķita pavisam neprātiga. Cln patiesībā ir reāli grūti iedomāties, ka kalns, kas sastāv no akmeņiem un klintim, varētu domāt tāpat kā dzīva būtne. Bet, ja ticam Cvetajevai, tā ir.
   -       Dzeju, atšķirībā no zinātniskiem traktātiem, raksta ar dvēseli, - Irina domīgi teica, - tikai ar dvēseli. Es arī rakstu ar dvēseli, un to, kas tur deg, cenšos pateikt vārdos. Marinai Cvetajevai tātad dvēsele dega par kalnu. Šo dvēseles kvēli viņa arī ielika savā poēmā.
   -      Tev droši vien ir taisnība, Irina. Lasot talantīgu dzeju, brīžiem nav saprotama vārdu jēga, bet dvēselē kaut kas sāk viļņoties. Tu, cilvēks, centies uztvert dvēseles aicinājuma jēgu, bet nekā nevari to izdarīt, jo dzejolī ietvertā doma ir pārāk negaidīta un neparasta. Ir cilvēki, kas iedziļinās dzejā un gūst ne
   ar ko nesalīdzināmu baudu no jūtām, ko nes lidzi šie vārdi, ir tādi, kas dzeju noliek sāņus un uzskata to par augsta stila vārdu salikumu. Bet…
   -   Bet dzeja, - Irina mani pārtrauca, - laba, talantiga dzeja ir dvēseles saskarsme ar dievišķo - skaistu un satraucošu. Dzejoļos un poēmās redzama dievišķo domu pasaule, kas atnāk pie mums caur mūsu jūtām.
   -    Padomāsim, - es ierosināju un ieslēdzu savu zinātniski loģisko domāšanu, - padomāsim par avotu, no kurienes nāk Cvetajevas domas par kalnu. Tas ir ļoti svarigi, mēs taču rit lido­jam prom, lai tur, Tibetā, tiktos ar svēto kalnu.
   -   Labi.
   -   Nav šaubu, - sāku prātot, skatidamies uz Irinu kā uz lab­vēlīgi noskaņotu tiesnesi, - ka Cvetajevas domas par kalnu nāca
   no viņas zemapziņas. Bet zemapziņa, kā zināms, ir saistita gan ar Augstāko Saprātu, gan ar cilvēka apziņu. Caur zemapziņu Augstākais Saprāts (vai kāds noteikts Augstākā Saprāta hier­arhiskais līmenis) ierosināja viņas apziņā pavisam neparastu domu par to, ka pret kalnu ir jāizturas kā pret dzivu būtni. Kāpēc? Tāpēc, ka kalns ir dzīvas būtnes - Zemes - sastāvdaļa. Kā dzīvai būtnei Zemei, dabiski, ir jādomā. Kur ir tās «smadzenes»? Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo manam prātam ir grūti aptvert no cilvēka domāšanas atšķirigo planetāro domāšanu. Tomēr es nevaru izslēgt, ka tieši kalni pilda savdabīgu «planētas smadzeņu» lomu. Kalnu virsotnes stiepjas augšup, it kā nodrošinot sakarus ar Augstāko Kosmisko Saprātu, bet to pamats grimst planētas ķermenī un iedarbojas uz to. Es nevaru izslēgt ari to, ka kalnu grēdu ģeogrāfiskās formas, tāpat arī katras virsotnes forma un izmērs, nav haotisks klinšu un akmens bluķu sablīvējums. Tā ir precīzi saplānota un harmoniska sistē­ma, kuru mēs pagaidām diemžēl nesaprotam. Pagaidām! Kaut kad, agrāk vai vēlāk, cilvēce iepazīs smalkās enerģijas likumus, sapratis tās neiedomājamo spēku un varu pār matēriju, iemācīsies reģistrēt Dieva raditās hologrāfiskās programmas, saskaņā ar kurām ir radits ne tikai cilvēks, bet ari planētas. Bet smalkā enerģija ir ipaša enerģija, tā nav ne zirgspēks, pat ne elektrība. Smalkās enerģijas apgūšana padara cilvēku gandrīz visvarenu un gandrīz visu zinošu. Bet… jāizpilda viens noteikums - jādzīvo ar tīru dvēseli un nedrikst uzskatīt sevi par Dievu.
   -   Es atceros… es iemācījos «Poēmu par kalnu». Vai drikst, es vēlreiz atgriezišos pie tās un nocitēšu dažas rindas, salīdzinot ar to, ko jūs tikko teicāt? - Irina satraucās.
   -   Protams.
   -  Es jūtu, ka Cvetajeva zemapziņā vai apziņā zināja, ka Zeme ir dzīva būtne. Vēl vairāk, viņa juta, ka Zeme vaid no mūsu cil­vēciskā grēcīguma:
   Ta ka Atlanta, titana vaidošā, Kupris bija tas kalns…
   -  Visās vietās poēmā Cvetajeva uzsver kalna domas un jūtas. Piemēram:
   Kalns bēdājās (kalni ar glūdām Rūgtajām bēdājas brižos, kad jāšķiras būs), Kalns bēdājās par mūsu dūjainām jūtām Ritos, kas maigumā sakļāva mūs.
   -    Ņemiet vērā, ka Cvetajevu uzskata par lesvaidito, tātad viņai bija pieeja pie Vispārīgajām Zināšanām. Tad, lūk, viņa tik bieži runā par kalna domām un jūtām, ka nevar nepiekrist jums, - kalni ir «Zemes smadzenes». Vēl vairāk, viņa skaidri norāda uz to, ka kalni ar savu prātu vada mūsu dzīvi:
   Tā kalns runāja. Mūs sita mēmums. Kalnam spriest mēs atļāvām jau.
   -    Divās rindiņās viņa attēloja to, ko jūs teicāt par kalnu saistību ar citām kosmiskajām pasaulēm un par to, ka smalkās enerģijas likumi mums atvērsies tikai tad, kad pārstāsim uzskatīt sevi par Dieviem.
   Kalns tas bija - veselas pasaules! Dievi atriebjas līdziniekiem!
   -   Bet pagaidām… mūsdienu zinātnieki ari Krievijā veido viltus zinātnes komitejas (un kas ir tiesneši?), vajā zinātniekus, kuri pēta smalko enerģiju (V. Kaznačejevu, A. Trofimovu, A. Akimovu, G. Šipovu, P. Garajevu, G. Tertišniju un citus), - es piebalsoju.
   - Bet Ļaunā un Labā lidzsvars pasaulē taču ir ļoti nedrošs. Pagaidām mēs balansējam, izmantojot vienkāršo cilvēku ticibu taisnīgumam un laimei, bet arvien lielākais ciniķu skaits dara savus melnos darbus, ceļ godā principu «netici ne Dievam, ne vel­nam». Arvien mazāk kļūst romantisku cilvēku ar bērnišķīgi skaidrām acim, viņi pakļaujas apkārtējā vairākuma cinismam un baidās kļūt smieklīgi. Bet Zeme mii romantiskus un tirus cilvēkus, uzskata tos par saviem bērniem un nicina sausās bezdvēseliskās būtnes, kas tiecas sevi cildināt. Kalnu krokas mūs vērtē.
   - Nocitēšu vēl kaut ko, - Irina mani pārtrauca:
   Gn par stūrakmeni vēl cietāk, Tā kā nomirējs zvērestu gārdz - Lai jums nebūtu laimes šai vietā, Skudras, kas manu kalnu māc!
   -M… jā. Bezdvēseliski un bezdievīgi cilvēki patiešām atgādina skud­ras, - es pasmīnēju. - Mēs izpostām kalnus, apbūvējam tos, aizmirstot, ka nesaprātigi ievainojam Zemes Smadzenes. Bet tas vēl nav pats gal­venais. Mēs vēl vairāk ievainojam Zemi ar savām ļaunajām domām. Mēs tik lielā mērā uzskatām sevi par «dabas valdniekiem», tik maz domājam par esibu, ka nevis dzivojam, bet spēlējam dzivi.
   - Eh! - nopūtās Irina un atkal citēja:
   Bet zem jauno pamatu svara
   Spēli neaizmirsis vēl tas.
   Ari strupceļā - atmiņa gara!
   Laika kalns kalnam piederas.
   - (Jn tomēr cilvēki agri vai veļu sapratis, ka visi reliģiskie baušļi ir dzīves pamatā:
   Stundā piepešā, laikā nejaustā Būs reiz ģimenei atģist no jauna Pārmērīgo un mūžam augsto Baušļa septītā milzīgo kalnu.

Jogi dzīvo kalnos

   Sarunājoties ar Irinu, es atcerējos jogus, kuru pētīšanai bija veltita mūsu trešā Himalaju ekspedīcija. Varētu šķist interesanti, ka jogi parasti dzīvo kalnos. Tiesa, dažreiz jogus var sastapt ari Indijas līdzenumos, bet arī tie joga spēju veidošanas laikā noteikti aiziet kalnos un uzturas tur ilgu laiku. Indiešu svami apgalvo, ka īstie jogi dzīvo tikai Himalajos un Tibetā, un ari tad ne visās vietās, bet tikai dažās kalnu ielejās.
   -   Kāpēc jogi dzivo ti­kai kalnos? Kāpēc tieši Himalaju un Tibetas kalni ir viņu mājoklis? - es to­reiz jautāju Indijas svami.
   -   Himalaju un Tibetas kalnos tikpat kā nav deri- go izrakteņu, toties tie ir Zemes Mīlestības Centrs. Katra Himalaju un Tibe­tas ieleja ir piesātināta ar Mīlestību, kas bagātina un attira cilvēku dvēse­les. No šejienes Milestiba izplatās pa visu zemi un pozitīvi iedarbojas uz vi­sas planētas cilvēkiem. Bet jogi, kuru dvēseles attira Zemes auru no jaunuma, var to darit tikai tad, ja tās ir pārpilnas ar Mīlestību. Kalni viņiem dod savu Mīlestību, - tā gudri un nesaprotami man atbildēja svami.
   -   Iznāk, ka joga spējas cilvēkā izpaužas tikai Himalaju kal­nos, kas ir piesātināti ar… m… m… Milestibu, vai tā? - es neat­laidīgi prašņāju.
   Toreiz es vēl nesapratu, ka šajos no zinātnes tālajos skaidroju­mos slēpjas savdabīga patiesība. Indijas svami ar vārdu «Milestiba» saprot ne tikai jūtas, kas rada trīsas dvēselē, viņiem «Milestiba» ir dzīvibu apliecinošs spēks. Jogi izmanto šo spēku, ilgi un grūti mācoties to apgūt. Kad šis spēks ir apgūts, viņi spēj viegli pārciest salu un badu, palēnināt vai apstādināt savu pulsu un elpošanu, daudzas stundas uzturēties zem ūdens, lasit domas un redzēt auru. Bet pats galvenais - viņu Gars gūst iespēju atstāt savu ķermeni, ieiet Tās Pasaules plašumos un atgriezties atpakaļ.
   Acīmredzot jogi patiešām šo dzivību apliecinošo spēku ņem no kalniem, ne jau tāpat vien viņi dzivo tikai kalnos. Jogiem pat ir termins - «kalnu tantris- kais spēks».
   - Šajā sakarībā, dabiski, ro­das jautājums - kā jogi iegūst spējas apgūt šo spēku? Mana atbilde, protams, var btit tikai pieņēmums. Tomēr es atļaušos to izteikt - jogi sāk domāt tāpat kā kalni. Es šajā grāmatā jau minēju, ka jogi spēj redzēt do­mas un ka domas mūsu trīsdi­mensiju telpā redzamas trijstūru veidā. Ja nedaudz abstrahēja­mies, tad, skatoties uz kalniem, var redzēt daudzus trijstūrus, jo katra virsotne ir it kā salikta no trijstūru konglomerāta bez sistē­mas (kā pirmajā bridi šķiet). Bet tur ir sava sistēma. Katrs kalnu trijstūris iegriež Zemes un Kos­mosa smalko enerģiju un veido kalnu trijstūrveida domas.
   Kādas ir kalnu domas? To zina tikai jogi, kas, manuprāt, spēj tās redzēt un nolasit. Bet, tikko jogs iegūst spēju nolasīt kalnu domas, viņš droši vien ir no sirds pārsteigts, ka kalnu
   domas visur rādās tikai tīras. Jogs droši vien priecājas par to, zemapziņā slīdot pa kalnu domām un neatrodot tur domas, kas raksturīgas cilvēkiem, - 999 (skaudību), 666 (alkatibu) un 963 (atvaino, lasitāj, bet es to nosaukšu par riebeklību).
   - Ak, cik brīnišķīgi! - droši vien iesaucas jogs. - Cik labi ir dzīvot starp tīrām domām.
   Jā, droši vien, ka tā ir. Jā, droši vien kalni patiešām domā tirās kategorijās. Ne jau tāpat vien Indijas svami saka, ka kalni ir piesātināti ar Milestibu. Un ir pilnīgi iespējams, ka ieiešana kalnu domu (tiru domu!) pasaulē piešķir cilvēkam (jogam) apbrīnojamas spējas, kurām pagaidām nav izskaidrojuma. Kalnu spēks ir to tīrībā. Zeme domā ar kalniem.
   Es, protams, nevaru paskaidrot, kāpēc tieši Himalaji un Tibeta ir vieta, kuru meklē jogi. Varbūt tur patiešām ir vairāk dzīvību apliecinošā Milestibas spēka. To zina tikai kalni.
   Šajā bridi, sēžot pie galda Irinas Kazminas mājās un vērojot,
   kā Sergejs Seļiverstovs palidz viņai gatavot ēdienu, es pat neno­jautu, ka ekspedīcijā mēs atradisim ziņas, ka Tibetā ir pastāvējusi jogu valsts, kuras iemītnieki izmantojuši Kailasa tantrisko spēku. Tikai tur, kad es kā skudra, galvu atgāzis, skatišos uz Dievu Pilsētas grandiozajiem monumentiem, es sapratišu māmuļas Zemes domas varenibu.

Alpīnisms

   Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs atgriezās no veikala un ar skaļu «uh» uzlika uz galda divus saiņus ar Krievijas cieti kūpināto desu, kuru gatavojāmies ņemt līdzi uz Tibetu.
   -    Es, lūk, gāju pēc desas un domāju: vai dabūsiet muitai cauri spirtu vai ne? - viņš teica.
   -    Dabūsim. Pieredze jau ir. Es visu spirtu pārlēju minerāl­ūdens plastmasas pudelēs. Teiksim, ka tas ir ūdens, - atbildēja Seļiverstovs.
   -   Bet ja paostīs?
   -   Vēl nekad nav ostījuši.
   -   Nu tad jau labi.
   No virtuves atskanēja Irinas balss:
   -   Zēni, pie galda!
   -   Vai Ravilu un Rafaelu Gajazoviču gaidīsim?
   -  Nu nē. Gajazovičs ir briesmīgi sīkumains un vēl ilgi maisīsies pa veikaliem. Kamēr visas instrukcijas pārlasīs… (Jn, kad atnāks, vēl katrs pa pusstundai dušosies, it kā gribētu nomazgāties tā, lai pietiek visam ekspedīcijas laikam, - pārliecināti piezīmēja Jurijs Ivanovičs.
   Pie galda mēs ar Irinu pastāstījām pārējiem par kalniem, kas domā.
   -  Tas ir dīvaini, - teica Seļiverstovs. - Ļoti dīvaini. Mani kalni rada trisas. Vienmēr, kad esmu kalnos, skatos uz tiem ar kaut kādu sajūsmu. Es noliecu galvu kalnu priekšā un nevaru izturēties pret tiem kā pret nedzīvām klintim. Bet man pat prātā nenāca, ka kalnos mēs staigājam pa Zemes smadzeņu krokām.
   -   Starp citu, Sergej Anatoļjevič, vai tu kādreiz esi redzējis cil­vēka smadzenes? - Jurijs Ivanovičs pajautāja.
   -   Nu, attēlus esmu redzējis. Kas tad ir?
   -   Bet dzivas?
   -   Nē. Es taču neesmu patologanatoms.
   -   Vispār jau patologanatomi atver galvaskausus mirušiem, ne jau dzīviem cilvēkiem, - Jurijs Ivanovičs izmeta repliku.
   -   Nu, kas tad ir? - Seļiverstovs bija nedaudz sašutis.
   -   Tas, ka neviens cits, izņemot ķirurgus, dziva cilvēka sma­dzenes ieraudzīt nevar, toties Zemes smadzenes redz ikviens. Bet tikai alpīnistiem un tūristiem, kāpjot kalnu virsotnēs, ir iespēja saskarties ar kalnu domas spēku.
   |
   -   Paklau, tā taču ir taisnība, kalna virsotnē cilvēku patiešām
   pārņem eiforija, kas nav salī­dzināma ne ar ko citu pa­saulē, - satraukti teica Seļi­verstovs. - Kāpēc ši eiforija rodas? Ne jau tikai no tā, ka alpīnists, sevi pārvarēdams, ir ticis līdz virsotnei, bet ari no tā, ka virsotnē cilvēks sāk just kalnu domas. Bet tās domas ir saldas, tāpēc, ka ir tiras.
   -   Ši eiforija lidzinās orgas­mam seksa laikā, - daudz­nozīmīgi iestarpināja Jurijs Ivanovičs. - Es taču ari esmu bijis virsotnē.
   -   Jurij Ivanovič, es tālāk šo domu neattīstīšu, - smiedamies
   sacija Seļiverstovs, - pateikšu tikai - Himalaju jogi mums stāsti- ja, ka Tā Pasaule esot saldāka par seksu. Ko no tā var secināt?
   -   Ko tad?
   -   Ka cilvēks kalna virsotnē saskaras ar To Pasauli, tā, lūk!
   -   Un patausta to ar roku, vai?
   -    Tad ne jau, - Seļiverstovs paskatījās uz Juriju Ivanoviču. - Kad cilvēks stāv kalna virsotnē, viņš it kā stāv trijstūra virsot­nē un it kā saskaras ar kalnu trijstūrveida domām, kas saistās ar domām par Kosmosu, un daļēji ari ar To Pasauli. Tāpēc cilvēks kalna virsotnē jūt savu vienotibu ar Dievu un zemapziņā aptver Esibas būtību. Tāpēc par virsotņu eiforiju sauktās jūtas ir neaiz­mirstamas. Cilvēki, kas tās ir izjutuši, kļūst it kā par kalnu vergiem un katru gadu rāpjas virsotnēs, lai vēl un vēlreiz uzņem­tu sevi Visaugstākā burvigumu.
   -    Skaisti runā, - Jurijs Ivanovičs nokomentēja. - Es tikai pateikšu, ka starp man pazistamiem alpinistiem ir tik daudz kalniem nolemtu maniaku, ka man tas šķiet gluži vai nepieklājīgi.
   -   Tu par to esi pārliecināts?
   -   Atceros, kā viens eksaltēts alpiniists reiz dzeršanā atzinās, ka viņam ir sapnis - mirt Everesta virsotnē. Mani arī sauca līdzi.
   -   Vai tad viņš tur gāja bojā?
   -   Tad nē jau. Viņam nepietika naudas.
   -   Kā to saprast? - brinijās Seļiverstovs.
   -  Lieta tā, ka par uzkāpšanu Everestā vajag Nepālas valdībai samaksāt 50 tūkstošus dolāru. Bet viņam nebija tādas nau­das, - paskaidroja Jurijs Ivanovičs.
   -   Vai tad viņš tev prasīja to naudu?
   -   Nē. Piedāvāja iet ar viņu kopā un dalīt laimi uz pusēm… bojāeju pašā augstākajā virsotnē uz Zemes. Runāja bez aplinkiem.
   -   Nu, un ko tu?
   -  Ko es? Vai tad es jucis esmu, vai? Lai es maksātu par savu bojāeju! (Jn viņam arī naudu nedevu. Es jau neesmu idiots, lai sponsorētu pašnāvību. (Jn arī tādas naudas man nekad nav bijis.
   -  Gn viņš atrada naudu šai… šai lietai?
   -  Nē, vēl arvien staigā sveiks un vesels.
   -   Ak… tā…
   -   Vai tad mums uz Zemes nav ko darit? Pats taču, Sergej Anatoļjevič, teici, ka Dievs, radī­dams cilvēku, vēlējis viņam sekot postulātam - realizē sevi pats. Bet šis alpīnists, kas vēlas skaistu nāvi kalnos, labāk būtu padomājis par māti, bērniem un sievu… tas ir pretdabiski un arī pret Dievu.
   -                                                                    Ziniet, kas man alpīnistos nepatīk, - Seļiverstova seja kļuva nopietna, - virsotņu ieka­rošanas gars. - Es to iekaroju! Bet, ja padomājam, ka Zeme ir dziva būtne, tad mēs, cilvēki, esam tās bērni un termins «ie­karošana» skan vismaz muļķīgi un augstprātīgi. Iekarot domājošu būtni, kas tevi ir radījusi…
   Klausoties Seļiverstova vārdos, es uz bridi aizdomājos par to, ka ari pats savulaik esmu «iekarojis» daudzas virsotnes, un, tā kā man bija paradums no katras virsotnes paņemt kādu akmeni, man ir «iekaroto virsotņu akmeņu» kolekcija. Man kļuva kauns, ka visu mūžu esmu lietojis teicienu «iekarot virsotni», lai gan krievu valodā ir pilnigi normāls teiciens «uzkāpt virsotnē». Es, protams, biju dumjš un nesaprātigs, kad spēku izsikumā rāpos pa kalnu kraujām un domāju - nu vēl mazliet, vēl pavisam mazliet - un virsotne man pakļausies. Virvēm apkāries, es kalna virsotnē biju eiforijā, gavilēju un skaļi kliedzu. Man likās, ka kalns man ir pakļāvies.
   Pamazām, gadiem ejot, es kļuvu nedaudz gudrāks un sāku uzlūkot kalnu virsotnes ar neizprotamas pielūgsmes sajūtu, it kā lūdzot virsotni, lai atļauj man nokļūt lidz pašai augšai. Es primi­tīvā veidā saucu to par kalnu pieredzi, saprotot, ka kāpšanā viss atkarigs no laika, kas kalnos ļoti strauji mainās, brižiem sodot kalnā kāpēju ar nāvi nesošu vētru. Manā galvā nereti parādījās mistiskas domas, bet, kad man, piemēram, visnepiemērotākajā brīdī uz klints sāka pretigi sāpēt apsaldētās kājas, es sāku pie sevis čukstēt: «Dieviņ mīļais, palīdzi!» vai «Kalns! Palaid mani!».
   (Jn tikai tagad, kad sazin no kurienes radusies doma par to, ka «kalns domā», un Marinas Cvetajevas poēma iedarbināja manu iztēli, es sapratu, ka kalnu nevar ne iekarot, ne pakļaut. Tas ir nepakļaujams un milzigs. Kalns ir vienkārši jāmīl, bet uzkāpšana virsotnē jāuztver kā laime, kas tev sniegta, un kā brīnišķīga iespēja saskarties ar kalna tīro domu, kas tieši saistī­ta ar Mūžīgo. Protams, var priecāties arī par to, ka esi pārvarējis spriedzi, aukstumu un visas briesmas, sajuties kā īsts vīrietis, bet visvairāk ir jāpriecājas par to, ka kalns ir ļāvis tev uzkāpt līdz pašai virsotnei, lai tu sajustu kalnu vareno prātu. Bet kalns atjauj tikai tad, kad tu ej pie tā ar tiru dvēseli.
   Doma par to, ka pie kalna ir jāiet ar tīru dvēseli, stipri iesēdās manā apziņā. Es sāku iztēloties svēto Kailasu un analizēt pats sevi - vai varēšu pie tā pieiet ar tiru dvēseli? Es pat sāku uztrauk­ties, jo sapratu, ka ari manā dvēselē ir pietiekami liela grēku kārta. Vai es varēšu? Vai, ieraugot svēto Kailasu, es varēšu nomest lidz pēdējai robežai materializēto eiropeisko aplombu?
   Bet tad es sevi pieķēru pie domas, ka, ja jau esmu sācis par to domāt, tad varēšu pieiet pie svētā kalna ar tiru dvēseli. Kļuva vieglāk.
   «Tad varbūt svētais kalns atklās savus noslēpumus! Tad, iespējams, mēs varēsim ieraudzit to, kas neiekļaujas citu cilvēku redzeslokā! Ko mēs varēsim ieraudzit? Vai Dievu Pilsētu? Vai ieeju leģendārajā zemzemes Varā, kur no jauna tika klonēts cil­vēks?» es prātoju.
   Pie galda bija jautri. Jau bija atnācis ari Ravils un Rafaels Gajazovičs. Irinas pastāvīgais draugs, vārdā Slava, bija atvadu vakariņu komandieris. Visi smējās, bet… ar kaut kādu skumju pieskaņu.
   - Vai tu, Sergej Anatoļjevič, kāpsi Kailasā, ja būs tāda iespē-
   ja? - mazliet sarkastiski pajautāja Jurijs Ivanovičs, ar baudu nokozdams kumosu no ikru maizes.
   -   Es? Tieši es?
   -   Jā, tu.
   -    Nē, nekāpšu. - Seļiverstova seja kļuva nopietna. - Le­ģendās, kuras es lasiju, ir teikts, ka kāpšana svētajā Kailasā ir aizliegta, pareizāk sakot, tiek uzskatita par svētuma zaimošanu. Stāsta, ka tikai pats lielais svētais Melarepa sensenos laikos ir bijis Kailasa virsotnē, kad cīnijies ar ļauno magu. Visā literatūrā, kuru esmu lasijis, neviens no svētceļniekiem pat nedomā uzkāpt Kailasā.
   -    Un eiropieši vai amerikāņi ari nav mēģinājuši uzkāpt? - Slava pajautāja.
   -   It kā nav. Zinātnisku ekspedīciju uz turieni nav bijis, izņemot to, ka Rērihs pasaules sajukuma laikā gribēja nokļūt lidz Kailasam. Tur bija ari četri alpīnisti, kas gribēja iekarot Kailasu, bet nezināmu iemeslu dēļ viņi atteicās no nodoma uzkāpt svēta­jā kalnā un uzkāpa vienā no tuvākajām virsotnēm. Pēc tam viņi gada vai pusotra gada laikā ātri novecoja un nomira. Svētais kalns neļāva sevi iekarot un… sodīja jau par šo domu vien, - aizrautīgi stāstija Seļiverstovs.
   Iestājās klusums, kurā ieskanējās Irinas balss:
   -   Puiši, esiet piesardzīgi, es ceru uz jūsu saprātīgumu. Iegau­mējiet Cvetajevas vārdus:
   Ak, ja būtu skaidri, kā pieņemts, - Tikai pakalns vai paugurs liegs. (Taču runā - ar tieksmi uz bezdibeņiem Kalnu augstumi mērīti tiek.)
   -  Galvenais, veči, ir savu avantūrismu izspļaut un uz grīdas ar kāju izberzēt, - Jurijs Ivanovičs novēlēja.
   Kur atrodas «Nāves Ieleja»?
   -   Kāds, neatceros precīzi, man stāstīja, - atkal ierunājās Irina, - ka kaut kur Tibetā ir kalns, ko sauc par «Nāves Valdnieka Spoguli». Man ir tāda priekšnojauta, ka šis «Spogulis» atrodas tur, uz kurieni jūs ejat. Ņemiet to vērā. Ne jau velti kalnam dots tāds nosaukums. Kas ir Nāves Valdnieks? Kāpēc šo kalnu sauc par spoguli?
   -    Varbūt tur atrodas ari leģendārā «Nāves Ieleja»? - Ravils izteica pieņēmumu.
   -   Iespējams, pilnigi iespējams. Bet padomāsim, lūk, par ko - kāpēc Tibetā ir vieta, kas saistita ar vārdu «nāve»? - Seļiverstovs sāka prātot. - Ja uz nāvi skatās no hinduisma vai budisma redzes punkta, tā nebūt nav briesmīga un ir tikai pāreja citā
   (viļņu) dzivibas formā. No tā izriet, ka «Nāves Ieleja» ir vieta, ko kāds kalnos ir izveidojis, lai atvieglotu pāreju tajā saulē.
   -     Vieta, kas nogalina, vai? - pajautāja Jurijs Ivanovičs. - Vai vieta pašnāvībām?
   -   Jā, tāda, kas nogalina, - nervozi atbildēja Seļiver­stovs, - bet…
   -   Dīvaini, - teica Irina, - ka cilvēki nāvi uztver kā traģēdiju vai kā sodu, bet jēdziens «Nāves Ieleja» iz­staro kaut ko cildenu un garigu. Kāpēc tā?
   -   Visa nāve nav vienāda,
   - dziļdomīgi noteica Seļiver­stovs. - Ticējumos, kur ap­rakstīta «Nāves Ieleja», teikts, ka cilvēks, kas tur mirst, tūliņ nokļūst paradizē, bet tas, kas miris citā vietā… m… m… ne uzreiz tiek pa­radīzē.
   -    Bet kur tad? - pavīp­snāja Jurijs Ivanovičs.
   -   Nu kā lai es to zinu! - ievaimanājās Seļiverstovs.
   -    Kaut kas dziļš un ļoti sakrāls slēpjas šajā «Nāves Ielejā», - nopūtās Irina.
   -   Kad es strādāju trasē, man bija paziņa, par Ļohu sauca… - sāka Jurijs Ivanovičs.
   -    Ļaujiet man attistit domu un centieties nepārtraukt, - Seļiverstovs lūdzās.
   -   Nu tad turpini, - Jurijs Ivanovičs piekrita.
   -  Leģendā teikts, ka uz «Nāves Ieleju» nākot jogi, lai nomirtu. Viņi apsēžas, noskaņojas un nomirst bez kādas vardarbības. (Jn darot to tikai jogi, nevis svētceļnieki. Svētceļniekiem tas it kā neesot atļauts. Mēs jau iepriekšējās Himalaju ekspedīcijās sapratām, ka jogi lielāko tiesu laika meditē, ar savu garu uzturoties Tajā Pasaulē, kamēr ķer­menis paliek uz Zemes. Jogi it kā dzivo Tajā Pasaulē…
   -   Kas ir saldāka par seksu, - Jurijs Ivanovičs nevarēja attu­rēties no piezīmes.
   Seļiverstovs stingri paskatījās un turpināja:
   -   Tur, Tajā Pasaulē, kontaktējoties ar mirušo cilvēku gariem un citiem šis dzivibas formas hierarhiskajiem līmeņiem, jogs agrāk vai vēlāk saņem uzdevumu atstāt Zemi. No turienes
   augšā, kā saka, ir labāk redzams, kurā Zemes vietā vislabāk izdarīt «ceremoniju» pārejai citā saulē. Jogs, kas dzīvo kalnos un kam ir dota spēja domās kontaktēties ar kalniem, zina, kur atro­das ši «nāves vieta», no kurienes var nokļūt tieši ilgotajā un jau noteiktajā Tās Pasaules vietā. Tāpēc tikai jogi var pilnvērtīgi izmantot «Nāves Ieleju». Ja to daris parasts svētceļnieks, tāda efekta nebūs. Viss būs tāpat, kā parastas nāves gadījumā.
   -   Interesanti, kāds tomēr ir fiziskā ķermeņa nāves mehā­nisms «Nāves Ielejā»? Kaut kam taču ķermenim u jānogalina, - es jautāju.
   -    Es domāju, ka nogalina «Nāves Valdnieka Spogulis», - drūmi noteica Seļiverstovs.
   Ravils tikpat drūmi paskatījās uz viņu un pajautāja:
   -    Bet vai mēs varēsim kalnos pamanit «Nāves Valdnieka Spoguli» un neieiet «Nāves Ielejā»? Mums taču nav precīzu ziņu un droši vien ari nebūs.
   -   Varbūt leģendas par «Nāves Ieleju» un «Nāves Valdnieka Spoguli» ir tikai izdoma, tikai iekaisušas apziņas fantāzija? - Rafaels Gajazovičs šaubījās.
   -   Kuro gadu mēs jau ejam ekspedīcijās pa leģendu pēdām, un vienmēr leģendām atrodas zinātnisks apstiprinājums, - Seļi­verstovs atcirta.
   -   Neraugoties uz to, ka esmu materiālistiskas ievirzes zināt­nieks, esmu spiests uz Ravila jautājumu atbildēt tā: mums nav citas izejas kā iet uz svēto kalnu ar tiru dvēseli un klausīties «kalnu čukstos», paļaujoties vienigi uz savu zemapziņu, - es
   teicu. - Man šķiet, ka «Nāves Ieleja» ir kaut kur pie Kailasa. Bet «Nāves Valdnieka Spogulis», manuprāt, ir Dievu Pilsētas sastāv­daļa.
   -  Jauki gan … klausīties «kalnu čukstos», - nosmīnēja Rafaels Gajazovičs.
   Faraonu atriebība
   -   Es daudz esmu lasījis par tā saucamo «faraonu atriebību», - ierunājās Slava. - Visi Ēģiptes piramīdu un kapeņu izlaupitāji sazin kāpēc agrāk vai vēlāk iet bojā. Viņus vajā liktenis, no kura dzivam neizbēgt.
   -   Es ari par to esmu daudz lasījis, - dzīvi atsaucās ļoti erudi- tais Rafaels Gajazovičs. Varu minēt pat konkrētas ziņas, piemēram…
   -   Nevajag konkrētas ziņas, jācenšas atbildēt uz jautājumu - kāpēc viņi gāja bojā? - Seļiverstovs viņu pārtrauca. - Mēs taču dodamies uz svēto kalnu, kas, kā mēs domājam, ir nevis kalns, bet vislielākā piramīda pasaulē. Ja runājam par to, ka kalni «domā», nav šaubu, ka piramidas arī «domā», pie tam «domā» daudz konkrētāk un spēcigāk nekā kalni. Tāpēc var pieņemt, ka piramīdas iegaumē zemiskus darbus, iegaumē tieši tā cilvēka domu raksturojumu un, vadoties no tā, nekļūdīgi atradīs viņu jebkurā vietā uz pasaules. Kādā bridi tās ievirzīs viņu nāves ceļā - vai nu tas būs nelaimes gadījums, vai slimība, vai pašnāviba. Piramidai ir ļoti daudz laika, tā var ilgi gaidīt, cerot, ka cilvēks nožēlos izdarito, bet, ja nožēlošana izpaliek, piramida ar savu vareno domu piespiedis šo cilvēku iet nāves ceļu. Šim laupītā­jam notiks kāds «klikšķis smadzenēs», viņš kļūs kā robots, kā mehānisms, un ar neko neredzošu skatu acīs dosies tur, kur nekādā ziņā nebūtu gājis, un tur viņu gaidīs nāve. Mirstot viņš
   dvēselē izjutīs neciešamas sāpes un izmisumu. Viņš pat nevarēs sāpēs saviebtu muti pakliegt «A… - ā… - ā…», jo jaunajā viļņveida dzīvības formā , kur viņš negaidīti būs iekritis, nav tādu jēdzienu kā «mute» un «balss». Tie būs nomai­nījušies ar daudz jutīgāku jēdzienu - dvēseles sāpes. Bet pēc tam šis cilvēks lidos pa kaut kādu spilgti apgaismotu tuneli sazin uz kurieni, garām zibēs tēli, parādibas un… pēkšņi viņš ieraudzīs to, kas viņam grandiozi un drūmi tuvojas un ar kaut kādu dedzinošu enerģiju sāk viņu spidzināt, saraujot gabalos viņa nomocito un piekusušo dvēseli. Locīdamies šausmās un sāpēs, cilvēks sapratis, ka atro­das piramīdā, bet tā, griežot un dauzot viņu pret stūriem, pārvērš dvēseles putrā. «Piramīda, pied…o…od,» - viņš sauktu, bet… Ne jau tāpat vien senie cilvēki ir radijuši piramīdas kā domājošas būtnes.
   -   Viss skaidrs, pie piramidas jāiet ar tīru dvēseli, - teica Rafaels Gajazovičs. - Tas jāieraksta visās tūristu instrukcijās, lai visi zinātu.
   Nomierinājies un izdzēris glāzīti, Seļiverstovs nopūtās:
   -   Cik cilvēki gan ir dumji!
   -   Tu, Sergej Anatoļjevič, visu mūžu strādā inteliģences vidū,
   tiecies ar gudriem cilvēkiem un tad vēl saki, ka cilvēki ir dumji. Būtu tu pastrādājis, piemēram, pie ūdenssūkņa, - tur nu gan ir pilnīgas šausmas, - Jurijs Ivanovičs pielika sarunai punktu.
   Es vel nezināju, ka vienu no ekspedīcijas locekļiem nelaidīšu uz Dievu Pilsētu
   Atvadu vakariņās nepiedalījās piektais Tibetas ekspedīcijas loceklis - kinooperators Kvitkovskis. Viņš ir maskavietis un nakti pavadīja mājās. Tas bija dabiski.
   Kvitkovskis ekspedīcijā nokļuva pēc dažu autoritatīvu cilvēku ieteikuma. Viņam bija lielisks videoaparatūras komplekts, viņam bija liela pieredze kalnu filmēšanā un filmu montēšanā. Uzmanibu saistija viņa uzņēmiba, lietišķums un fiziskais rūdijums.
   Bet acis! Viņu nodeva acis. Tās bija aukstas un skatiens smags. Kad iepazināmies, es vairākas reizes centos sarunu novirzit romantiskā gultnē. Viņš uzturēja šo stilu, bet acis palika nepatikami mehāniskas. No ši skatiena es saplaku un centos ātrāk pieiet pie romantiskā Seļiverstova, lai sarunā ar viņu atgū­tu tik pievilcīgo un dzivi apliecinošo romantisko garu. Ari Ravils bija romantiķis. Pat prātīgais un ārkārtīgi skrupulozais Rafaels Gajazovičs bija bērnišķīgi naivs un bieži vien, acis iepletis, vaicāja - «tiešām?».
   Bet Kvitkovskis bija auksts. Tas mani jau sāka nervozēt, bet es cietos un cerēju, ka ekspedīcijā viņš mainīsies uz labo pusi. Es, protams, sapratu arī, ka mums vairs nav laika mainīt kino­operatoru. Bija ļoti žēl, ka ekspedīcijā nevarēja doties Jeļena Masjuka, kuras romantisms bija cieši savijies ar Čečenijā un Himalajos rūdīto dvēseles spēku.
   No rīta, kad somas bija sakrautas mikroautobusā un mēs braucām uz lidostu Šeremetjeva-2, es skatījos uz Kvitkovski un sazin kāpēc pēkšņi atcerējos «Nāves Ieleju». Sapratu, ka 5000-6000 metru augs­tumā, kad priekšplānā izvirzās fiziskā izdzīvošana, būs ļoti grūti saglabāt romantikas rozā brilles, kas ir tik ļoti nepieciešamas, lai klausītos «kalnu čukstos» un turētos pie šī vienigā rēgainā diedziņa, kas spētu pateikt, kur atrodas «Nāves Ieleja». Man palika drūmi, kad sapratu, ka diezin vai varēšu klausīties «kalnu čukstos» zem aukstā un kritiskā skatiena, kas pauž, ka kalni ir tikai alpīnisks šķērslis. Bez tam es sapratu ari, ka blakus šīm aukstajām acīm es nespēšu apelēt pie kalniem un lūgt, lai mums parāda Dievu Pilsētu. Šis acis traucēs.
   Kvitkovskis bija no tiem alpīnistiem, kas «iekaroja kalnus», bet nemīlēja tos.
   Drīz vien, jau ekspedīcijā, es pieņemšu vienpersonisku un pirmajā brīdī it kā neloģisku lēmumu sūtīt Kvitkovski atpakaļ uz Maskavu, lai neļautu viņam piekļūt Dievu Pilsētas rajonam. (Jn visas ekspedīcijas laikā nezaudēšu pārliecību, ka esmu rīkojies pareizi un sirdsapziņa, kuras balsi esmu klausījies visu mūžu,
   mani nemocīs. (Jn tad, kad mākoņi pašķirsies un Tibeta parādīs mums Dievu Pilsētu visā tās varenībā, būšu priecīgs, ka man blakus nav cilvēka ar aukstām acim.

Izlidošana uz Katmandu

   Ar Nikolaju Ivanoviču Zatjkovu, laikraksta «Argumenti i fakti» galvenā redaktora pirmo vietnieku, ar kuru kopā mēs nu jau vairākus gadus publicējam materiālus par ekspedicijām uz Himalajiem un Tibetu, jau sen esam atraduši ne tikai savstarpēju saprašanos, bet kļuvuši labi draugi. Viņš bija uz lidostu atsūtījis televīziju un žurnālistus. Zatjkova nemainīgais un ļoti saprātīgais palīgs Pāvels Burovs sāka komandēt parādi. Viss bija ļoti svinī­gi. Mēs skaistos formas tērpos ar emblēmu «Tibet expedition» soļojām pa lidostas granita grīdu.
   -   Puiši, vēlu veiksmi! - sirsnigi novēlēja Irina Kazmina.
   -   Nu, veči, neiegāziet, - piemetināja Jurijs Ivanovičs.
   Ap sirdi bija priecigi, tikai doma par «Nāves Ieleju» klusi urķējās kādā dvēseles stūrīti. Bet galveno es jau zināju - pie Dievu Pilsētas ir jāiet ar tiru dvēseli.

   Lidmašinas motori klusi dūca. Stjuartes iznēsāja ēdienu. Ra­faels Gajazovičs nosauca to par uzkodu un izvilka pudeli laba citronu šņabja. Iedzērām pa malciņam, bet nekāda jautrība ne­sanāca. Bija skumji.
   - Skatieties, zem mums ir kalni, - teica Seļiverstovs.
   Izlikdamies, ka lasu, pievēru acis un sāku grimt miegā. Pussnaudā centos iztēloties, kas mūs gaida tur-tālajā Tibetā, uz kurieni mēs lidojam. Vai mēs atradīsim Dievu Pilsētu? Kāda tā ir? Vai ir ieeja Varā? Vai tiešām tur atrodas leģendārā Šambala?
   Domas haotiski šaudījās un ne par ko negribēja veidot sistē­mu. Bija tāda sajūta, ka domas mani kaitina, gar acīm šaudī­damās. Vairākas reizes tur skaidri un suligi iezīmējās vārds «matrica», bet tūliņ pazuda, neatstājot aiz sevis nekādas loģiskas pēdas. Sapratu, ka no šī virpuļa man ārā netikt, atvēru acis, papurināju galvu un pēkšņi skaidri aptvēru, ka es, neraugoties uz visiem pirmsekspedīcijas aprēķiniem un izdaritajiem slēdzie­niem, vēl zinu ļoti maz. Mūs gaidīja jaunas mīklas.
   Paskatījos uz saviem draugiem. Tie klusi gulēja, ieslīguši sēdekli. Viņu sejas bija mierīgas un laimīgas. Ravils miegā smaidīja. Bet kas ir laime? Cilvēki neatlaidīgi cenšas to sasniegt, brīžiem domādami, ka laime - tā ir materiālā labklājība, brīžiem - ka slava, brižiem fantazē par to visdīvainākajā veidā. Bet cilvēki reti domā par to, ka pilna laime nav sasniedzama un ka laime visiem cilvēkiem ir dota aptuveni vienādās daļās. Viens ir laimīgs, ka dārzā izaudzis labs gurķis, cits - ka kļuvis par prezi­dentu, vēl cits… Viss ir atkarigs no tā, ko mēs uzskatām par laimi. Dievs šajā ziņā mūs visus ir padarījis līdzīgus, tikai ieviesis vienu ļoti svarīgu detaļu - laimes limeni, par augstāko laimi nosakot virzīšanos uz dievišķajām Zināšanām.
   Piecēlos, aizgāju uz salona beigām un aizsmēķēju, birdinā­dams pelnus pelnutraukā pie kāda spilgtā kreklā tērpta apaļīga indieša sēdekļa atzveltnes, un ik pa brīdim teicu: «Sorry». Pēc tam atgriezos savā vietā un apsēdos. Caur smadzenēm izskrēja Jurija Ivanoviča lidostā teiktie vārdi:
   -Tu, šef, tā ipaši Šambalai zobos nelien! Atcerējos, ka atbildēju: - Šambala ir laba. Tai nav zobu. Bet Šambalas apskāvienos gan būsim.
   E. Muldašova - medicīnas zinātņu doktora, profesora, pasaulslavena acu ķir­urga grāmata ir neparasta. Tā absolūti jaunā pavērsienā stāsta par to, kā uz Ze­mes radies cilvēks, kāpēc ir gājušas bojā senās augsti attīstītās civilizācijas, kā vei­dojies gandrīz vai neaptveramais dabas fenomens - somati un cilvēces genofonds, kura uzdevums ir nodrošināt cilvēces at­dzimšanu uz Zemes, ja tā gājusi bojā glo­bālas kataklizmas laikā.

   Par turpmākajiem notikumiem, kurus var saukt par piedzīvoju­miem, varēs izlasīt divās nākamajās grāmatās.
   2.  grāmata
   DIEVU PILSĒTAS MEKLĒJUMOS Harati zelta plāksnes
   3.  grāmata
   DIEVU PILSĒTAS MEKLĒJUMOS Šambalas skāvienos
   Korektore Ilze Čerņevska
   Reģistrācijas apl. Nr. 000330791. Formāts 60x90/16. Izdevniecība «Avots» SIA, l'uškina ielā la, Rīgā I.V 1050. Iespiesta un iesieta «Tipogrāfija Ogrē» SIA, Brīvības ielā 31, Ogrē LV 5001.
   Izdevniecības «Avots» grāmatas var iegādāties Puškina iela la, tālrunis 7212612, e-pasts: avots@apollo.lv, www.vardnicas.lv
   [1] BUdas veidola un atlantu izskata aprakstu salīdzinoša analizē dota grāmatā «No kā mēs esam cēlušies?».
   [2] Šo un citus dzejoļus atdzejojis Jānis Rokpelnis.
   [3] starp citu, arī Ēģiptes piramīdas sadala 9999 km lielo attālumu no Kailasa kalna līdz Sjerraleonei (punkts 9999) divās vienādās daļās, 4999 km katra.
   [4] lasītājam pilnīgi dabiski var rasties jautājums - kāpēc gan līdz šim neviens nav atradis augumā gigantisko lemūriešu vai atlantu kaulus? Dinozauru kaulus taču atrod daudzās vietās! Gz šo jautājumu man jau ir atbilde, kura būs lasāma manās turpmākajās grāmatās.
   [5] visās reliģijās ir aprakstīti pieci Zemes dzīves elementi - uguns, ūdens, zeme, vējš un cilvēks. Mums jau ir izdevies nedaudz atminēt šo dīvaino piecu elementu mīklu, un par to būs pastāstīts šīs grāmatas trešajā sējumā.
   [6] vēlāk matemātiķi ļoti sarežģītu aprēķinu rezultātā nonāks pie secinājuma, ka mūsu aprēķiniem varētu būt kļūda 0,5% robežās.