NEZINĪTIS UZ MĒNESS
   Nikolajs Nosovs
   Romāns—pasaka
   OTRAIS IZDEVUMS
   NO KRIEVU VALODAS TULKOJUSI ANNA OZOLA-SAKSE
   RĪGA «LIESMA» 1988
    izdevniecība «Liesma». 1988

   Kopš ta laika, kad Nezinītis paveica ce|ojumu uz Saules pil­sētu, bija pagājuši divarpus gadi. Kaut arī mums tas nešķiet nekāds ilgais laiks, mazajiem knevelišiem divarpus gadi ir prāvs laika sprīdis. Saklausījušies Nezinīša, Podziņas un Smuļa Raibuliša stāstus, daudzi knēveļi devās uz Saules pilsētu un, atbraukuši atpakaļ, nolēma ari savās mājās izdarīt šādus tādus uzlabojumus. Ziedu pilsēta kopš tā laika ir tā pārvērtu­sies, ka tagad to nevar vairs ne pazit. Tajā radies daudz jaunu, lielu un ļoti skaistu namu. Pēc arhitekta Grozgalvīša projekta Pulkstenīšu ielā uzceltas pat divas grozāmās ēkas. Viena piec­stāvu, torņveida, ar spirālisku noeju un peldbaseinu visapkārt
   (nokāpjot pa spirāli, varēja ienirt taisni ūdenī), otra sešstāvu, ar šūpolbalkoniem, izpletņlēcēju torni un velnariteni uz jumta. Ielās saradās daudz automobiļu: spirālautomobiļu, skrituļu cau- ruļauto, aviohidromotorkariešu, kāpurķēžu visurgājēju (uni­versu) un dažādu citu mašīnu.
   Un tas, protams, vēl nav viss. Saules pilsētas iedzīvotāji, dabūjuši zināt, ka Ziedu pilsētas knēveļi uzsākuši celtniecību, devās tiem palīgā: palīdzēja uzcelt vairākus tā saucamos rūp­niecības uzņēmumus. Pēc inženiera Kabīša projekta tika ierī­kota liela apģērbu fabrika, kas ražoja ļoti daudz visdažādāko apģērbu, sākot ar gumijas ņieburiņiem un beidzot ar sintētiskās šķiedras kažokiem. Tagad vairs nevienam nevajadzēja veselām stundām kvernēt ar adatu rokās, lai pašūtu sev parastas bikses vai svārkus. Apģērbu fabrikā knēveļiem to visu veica mašīnas. Gatavo produkciju, tāpat kā Saules pilsētā, izvadāja pa veika­liem, un tur jau ikviens ņēma, ko kuram vajadzēja. Fabrikas strādnieku vienīgās rūpes bija izdomāt jaunus apģērbu modeļus un vērot, lai neražotu neko tādu, kas patērētājiem nav pa prātam.
   Visi bija ļoti apmierināti. Vienīgais, kas šai gadījumā cieta,
   izrādījās, bija Apalītis. Kad Apalītis redzēja, ka tagad var veikalā ņemt jebkuru mantu, kādas vien ievaja- dzējās, viņš pats nonāca neziņā, kam gan vajadzīgs viss šis lērums uzvalku, kas viņam uzkrājies mājās. Turklāt tie visi bija kļuvuši nemoderni un tos tik un tā nevarēja valkāt. Izraudzī­jies kādu labi tumšu nak­sniņu, Apalītis sasēja savus vecos uzvalkus milzīgā paunā, slepus iznesa no mājas un noslīcināja Gurķupē, un to vietā sastiepa mājās no veikaliem jaunus uzvalkus. Beidzās ar to, ka viņa istaba pārvērtās par tādu kā gatavo apģērbu noliktavu. Uzvalki viņam glabājās gan skapī, gan uz skapjaugšas, gan uz galda, gan pagaldē, gan uz grāmatu plauktiem, karājās pie sie­nām, uz krēslu atzveltnēm un pat uz aukliņām pie griestiem.
   No šāda veida vilnas izstrādājumu pārpilnības mājās savie- sās kodes, un, lai tās nesaēstu uzvalkus, Apalītim nācās dien­dienā tās indēt ar naftalīnu, no kura istabā radās tik stipra dvaka, ka nepieradušu knēveli gāza no kājām. Apalītis ari pats bija caur un cauri šīs reibinošās smakas piesātināts, taču bija pie tās tik ļoti pieradis, ka to vairs pat nemanīja. Citi turpretim šo smaku uzreiz juta. Līdzko Apalītis ieradās pie kāda viesos, mājiniekiem tūdaļ sāka reibt galva. Apalīti uz karstām pēdām dzina laukā un ar steigu vien rāva visus logus un durvis līdz kājai vaļā, lai izvēdinātu telpu, citādi varēja krist ģībonī vai sajukt prātā. Sā paša iemesla pēc Apalītim nebija iespējams pa­rotaļāties pat pagalmā. Tiklīdz viņš iznāca no mājas, knēveļi sāka spļaudīties un, ar rokām degunu aizspieduši, pajuka uz visām pusēm, atpakaļ neskatīdamies. Neviens negribēja ar viņu draudzēties. Nav pat ko runāt, ka Apalītim tas bija ārkārtīgi nepatīkami un vajadzēja vien visus liekos uzvalkus sanest nama bēniņos.
   Tomēr tas nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka arī Zinītis apmeklēja Saules pilsētu. Tur viņš iepazinās ar zinātniecēm knī­pām Fuksiju un Siļķīti, kuras tolaik gatavojās savam otrajam lidojumam uz Mēnesi. Arī Zinītis iesaistījās kosmiskās raķetes sagatavošanas darbā un, kad raķete bija gatava, kopā ar Fuk­siju un Siļķīti veica starpplanētu lidojumu. Atlidojuši uz Mē­ness, mūsu drosmīgie ceļotāji izpētīja vienu no nelielajiem Mēness krāteriem Skaidrības jūras rajonā, iegriezās alā, kas atrodas šā krātera centrā, un izdarīja novērojumus par sma­guma spēka pārvērtībām. Uz Mēness, kā zināms, smaguma spēks ir daudz mazāks nekā uz Zemes, un tāpēc novērojumiem par smaguma spēka pārvērtībām ir liela zinātniska nozīme. Pa­kavējušies uz Mēness apmēram četras stundas, Zinītis un viņa ceļabiedres bija spiesti drīzāk doties atceļā, jo viņu gaisa re­zerves gāja uz beigām. Ikvie­nam zināms, ka uz Mēness gaisa nav un, lai nenoslāptu, vienmēr jāņem līdzi gaisa rezerves. Kon­densētā veidā, protams.
   Atgriezies Ziedu pilsētā, Zi­nītis daudz stāstīja par savu ceļojumu. Viņa stāsti ļoti ieinte­resēja visus un it īpaši astro­nomu Ķīķerīti, kurš ne vienu reizi vien bija vērojis Mēnesi teleskopā. Savā teleskopā Ķīķe- rītis bija paspējis saskatīt, ka Mēness virsma nav līdzena, bet kalnaina, turklāt daudzi kalni uz Mēness nav tādi kā pie mums — uz Zemes, bet nez kā­pēc apaļi, pareizāk sakot, gre­dzenveida. Šos gredzenveida kalnus zinātnieki sauc par Mē­ness krāteriem jeb cirkiem. Lai saprastu, kā izskatās tāds Mē­ness cirks jeb krāteris, iedomā­jieties milzīgu, apaļu lauku divdesmit, trīsdesmit, piecdes-
   mit vai pat simt kilometru diametrā un iztēlojieties, ka šo apaļo milzu lauku ieskauj zemes valnis jeb kalns pavisam divu vai triju kilometru augstumā, — lūk, arī būs Mēness cirks jeb krā­teris. Tādu krāteru uz Mēness ir tūkstošiem. Ir nelieli — pāris kilometru, bet ir arī gigantiski — līdz simt četrdesmit kilo­metru diametrā.
   Daudzus zinātniekus interesē jautājums, kā izveidojušies Meness krāteri, no ka tie radušies. Saules pilsētā visi astronomi pat saplūcās, pūlēdamies atrisināt šo sarežģīto jautājumu, un sadalījās divās grupās. Viena grupa apgalvo, ka Mēness krāteri radušies no vulkāniem, otra izsaka domu, ka Mēness krāteri radušies tur, kur nokrituši lieli meteorīti. Pirmos astronomus tāpēc sauc par vulkāniskās teorijas piekritējiem vai arī vien­kārši par vulkānistiem, otrus — par meteorītiskās teorijas pie­kritējiem jeb meteorītiķiem.
   Zinītis tomēr nepiekrita ne vulkāniskajai, ne meteorītiskajai teorijai. Jau pirms ceļojuma uz Mēnesi viņš bija izstrādājis savu paša teoriju par Mēness krāteru izcelšanos. Reiz viņš kopā ar Ķīķeriti teleskopa vēroja Mēnesi un viņam dūrās acīs, ka Mēness virsma ļoti atgādina labi izceptu, porainu bliņu. Pēc tam Zinītis bieži iegriezās virtuvē un vēroja, kā cep bliņas. Viņš redzēja, ka tikmēr, kamēr mīkla vel šķidra, tās virsa ir pilnīgi {ļluda, bet, pakāpeniski uz pannas sasilstot, virspusē sāk parā­dīties sasilušā tvaika burbulīši. Izspiedušies bliņas virskārtā, burbulīši pārplīst, no tā uz bliņas rodas pasekli dobumiņi, kas la arī paliek, kad mīkla pilnīgi izcepusi un zaudējusi valkanumu.
   Zinītis sacerēja pat grāmatu, kurā rakstīja, ka Mēness vir­sma neesot vienmēr bijusi cieta un salta kā tagad. Kādreiz Mēness bijis ugunīgi šķidra, tas ir, līdz izkusušām stāvoklim sakaitēta lode. Pamazām Mēness virsma atdzisusi un kļuvusi ne vairs šķidra, bet valkana kā mīkla. Iekšpusē tā tomēr vēl bijusi ļoti karsta, tāpēc sakaitētās gāzes lauzušās uz āru kā milzum lieli burbuļi. Izspiedušies Mēness virspusē, šie burbuļi, pro­tams, plīsusi pušu. Taču, kamēr Mēness virsma vēl bijusi pietie­kami šķidra, burbuļu plīsumi aizvilkušies ciet un nozuduši, ne­atstādami pēdas, kā neatstāj pēdas burbulīši uz ūdens lietus laikā. Taču, kad Mēness virsma atdzisusi tiktāl, ka kļuvusi bieza kā mīkla vai izkausēts stikls, pārplīsušo burbuļu pēdas vairs neesot izzudušas, bet palikušas gredzenu veidā rēgojamies uz virsmas. Aizvien vairāk atdzisdami, šie gredzeni galīgi sacie­tējuši. Sākumā tie bijuši līdzeni kā uz ūdens sastinguši loki, bet tad pamazām sairuši un galu galā kļuvuši par tiem gredzen­veida Mēness kalniem, kurus ikviens var vērot teleskopā.
   Visi astroromi — gan vulkanisti, gan meteorītiķi — smējās par šo Zinīša teoriju.
   Vulkānisti runāja:
   —    Kam gan vēl ievajadzējies šās bliņu teorijas, ja arī bez tās skaidrs, ka Mēness krāteri — tie ir paši parastākie vulkāni?
   Zinītis atbildēja, ka vulkāns — tas ir ļoti liels kalns, kura virsotnē ir samērā neliels krāteris, proti, sprauga. Ja kaut viens no Mēness krāteriem bijis vulkāna krāteris, tad pats vulkāns būtu turpat vai visa Mēness lielumā, bet tas nepavisam nav novērojams.
   Meteorītiķi iebilda:
   —  Protams, Mēness krāteri nav vulkāni, taču tie nav arī bliņas. Visiem zināms, ka te ir pēdas no meteorītu triecieniem.
   Uz to Zinītis atbildēja, ka meteorīti va­rējuši krist uz Mēnesi ne tikai vertikāli, bet arī slīpi un tādā gadījumā būtu atstājuši nevis apaļas, bet gan izstieptas, iegarenas vai ovālas pēdas. Taču īstenībā visi Mēness krāteri ir galvenokārt apaļi, nevis ovāli.
   Tomēr gan vulkānisti, gan meteorītiķi bija tā pieraduši pie savām iemīļotajām
   leorijām, ka negribēja Zinītī pat uzklausīt un nicīgi sauca viņu par bliņistu. Viņi teica, ka vispār esot smieklīgi pat salīdzināt Mēnesi, kas taču ir prāvs kosmisks ķermenis, ar kaut kādu nožē­lojamu saskābušas mīklas bliņu.
   Jāsaka gan, Zinītis arī pats atteicās no savas teorijas, pēc tam kad tika pabijis uz Mēness un redzējis tuvumā vienu no Meness krāteriem. Viņam bija izdevies saskatīt, ka gredzen­veida kalns nemaz nav kalns, bet laika zoba sagrauzta gigan­tiska ķieģeļu mūra atliekas. Kaut gan ķieģeļi šai mūrī bija sadē- dejuši un zaudējuši savu pirmatnējo četrstūraino formu, varēja tomēr noprast, ka tie patiešām ir ķieģeļi un nevis tikai parasta ieža gabali. It īpaši labi tas bija saskatāms tais vietās, kur mū­ris samērā nesen sagruvis un atsevišķi ķieģeļi vēl nebija paspē­juši sadrupt pīšļos.
   Paprātojis Zinītis aptvēra, ka šos mūrus varēja būt cēlušas tikai kaut kādas saprātīgas būtnes, un, atgriezies no sava ceļo­juma, publicēja grāmatu, kurā rakstīja, ka kādreiz senos laikos uz Mēness dzīvojušas saprātīgas būtnes — tā saucamie Mēness knēveļi jeb mēnesēni. Tais laikos uz Mēness, tāpat kā tagad uz Zemes, bijis gaiss. Tāpēc mēnesēni dzīvojuši Mēness virspusē, tapat kā mēs visi dzīvojam uz mūsu planētas Zemes. Tomēr ar laiku uz Mēness gaisa palicis aizvien mazāk, jo tas pamazām izkliedējies apkārtējā pasaules telpā. Lai bez gaisa neaizietu bojā, menesēni iežogojuši savas pilsētas ar bieziem ķieģeļu mū­riem, virs kuriem uzcēluši milzīgus stikla kupolus. No šo kupolu apakšas gaiss vairs nevarējis izkļūt ārā, un mēnesēni nu varē­juši elpot un nekā nebaidīties.
   Taču mēnesēni zinājuši, ka mūžam tā turpināties nevar, ka ar laiku gaiss ap Mēnesi pavisam izkliedēsies, un tad Mēness virsma, ko nesargās krietni biezs gaisa slānis, saules staros stipri sasils un uz Mēness pat zem stikla kupola nebūs iespē­jams dzīvot. Un tāpēc nu mēnesēni sākuši pārcelties uz Mēness iekšieni un tagad dzīvojot nevis Mēness ārpusē, bet tā iekšpusē, jo patiesībā Mēness esot tukšs kā gumijas bumba un uz ta iekšē­jās virsmas varot dzīvot tikpat labi kā uz ārējās.
   Šī Zinīša grāmata sacēla lielu troksni. Visi knēveļi to aizrau­tīgi lasīja. Daudzi zinātnieki šo gramatu slavēja, ka ta intere­santi uzrakstīta, taču neapmierināti izteicās, ka tā neesot zināt­niski pamatota. Bet Astronomijas zinātņu akadēmijas īstenais loceklis profesors Zvaigznums, kuram arī bija gadījies lasīt Zinīša grāmatu, taisni vārījās aiz sašutuma un teica, ka šī grā­mata nepavisam neesot grāmata, bet sazin kāds, kā viņš iztei­cās, velna brūvējums. Nebija jau tā, ka šis profesors Zvaig­znums būtu diez kāds pārlieku pikts subjekts. Nē, viņš bija tīri labsirdīgs knēvelis, tikai ļoti — kā to lai saka — prasīgs, nesa­mierināms. Ikvienā darbā viņš visaugstāk vērtēja precizitāti, kārtību un nevarēja ciest nekādas fantāzijas, proti, izdomā­jumus.
   " Profesors Zvaigznums ierosinaja Astronomijas zinātņu aka­dēmijai sarīkot Zinīša grāmatas apspriešanu un iztirzāt to, kā viņš izteicās, sīki jo sīki, tā, lai nevienam vairs nenāktu prātā rakstīt tādas grāmatas. Akadēmija bija ar mieru un aizsūtīja Zinītim uzaicinājumu. Zinītis ieradās, un apspriede notika. Ta sākās, kā jau šādos gadījumos parasts, ar referātu, ko nolasīt uzņēmās pats profesors Zvaigznums.
   Kad visi uz apspriedi aicinātie knēveļi bija sapulcējušies plašajā zālē un apsēdušies uz krēsliem, tribīnē uzkāpa profesors Zvaigznums, un pirmais, ko no viņa dzirdēja, bija vārdi:
   — Dārgie draugi, atļaujiet sēdi, kas veltīta Zinīša grāmatas apspriešanai, uzskatīt par atklātu.
   Pēc tam profesors Zvaigznums skaļi noklepojās, lēnā garā noslaucīja mutautiņā degunu un sāka lasīt referātu. īsi atstās­tījis Zinīša grāmatas saturu un paslavējis to par dzīvo un spil­gto izklāstu, profesors sacīja, ka, pēc viņa domām, Zinītis pie­ļāvis kļūdu, uzskatīdams par ķieģeļiem to, kas īstenībā nav vis ķieģeļi, bet kaut kāds slāņains iezis. Nu, bet, ja ķieģeļu īstenībā
   nav, profesors secinaja, tatad nav ari nekādu kneveļu menesēnu. To ari nevarēja būt, jo - pat ja tie bijuši! tie nevarētu dzīvot uz Mēness iekšējās virsmas, ta ka ikvienam sen labi zināms, ka visus priekšmetus uz Meness, gluži tāpat ka pie mums uz Ze­mes, pievelk planētas centrs, un, ja Mēness patiešām butu iekš­pusē tukšs, tik un ta neviens nebūtu varējis notureties uz tā iekšējās virsmas: tas tūdaļ tiktu pievilkts pie Mēness centra un tur bezpalīdzīgi kuļātos tukšumā, līdz nomirtu badā.
   To visu noklausījies, Zinītis piecēlās no savas vietas un zob­galīgi iebilda:
   —   Jūs spriežat tā, it ka jums kādreiz jau būtu gadījies kuļā­ties Mēness centrā!
   —    Bet jūs laikam esat kuļājies? — profesors atgremza.
   —   Es neesmu kuļājies, — Zinītis noraidīja, — toties esmu lidojis raķetē un vērojis priekšmetus bezsvara stāvoklī.
   —    Kāda te vēl nozīme bezsvara stāvoklim? — profesors no­purpināja.
   —    Redziet, kāda, — Zinītis sacīja. — Lai jums top zināms, ka, lidojot raķetē, man bija līdzi pudele ar ūdeni. Kad sākās bezsvara stāvoklis, pudele brīvi pel- deja telpā tāpat kā jebkurš priekš­mets, kas nebija piestiprināts pie ka­bīnes sienām. Viss ritēja normāli, kamēr pudele bija gluži pilna ar udeni. Taču, kad es pusi ūdens iz­dzēru, sākās dīvainības: atlikušais ndens neturējās pudeles dibenā un uesaskrēja centrā, bet vienmērīgi iz­plūda gar pudeles sieniņām, tā ka pudeles vidū radās gaisa burbulis. Iatad ūdeni nepievilka vis pudeles rentrs, bet gan sieniņas. Tas arī ir saprotams, jo pievilkt cita citu var tikai vielas masa, bet tuk­šums nekā pievilkt nevar.
   —    Nu gan nošāva greizi! — Zvaigznums pikti norūca. — Salīdzina pudeli ar planētu! Vai, jūsuprāt, tas ir zinātniski?
   —    Kāpēc lai nebūtu zinātniski? — Zinītis autoritatīvi atbil­dēja. — Kad pudele brīvi pārvietojas starpplanētu telpā, tā atro­das bezsvara stāvoklī un visādā ziņā līdzinās planētai. Tās iekšienē viss notiks tāpat kā planētas, tas ir, Mēness iekšienē, protams, tai gadījumā, ja Mēness iekšpuse ir tukša.
   —    Lūk, lūk! — Zvaigznums uztvēra. — Tikai, lūdzu, pa­skaidrojiet mums — kāpēc jūs esat ieņēmis galvā, ka Mēness iekšā ir tukšs?
   Klausītāji, kas bija sanākuši klausīties referātu, sāka smie­ties, taču Zinītis nesamulsa, bet teica:
   —    Jūs arī pats to viegli būtu ieņēmis galvā, ja vien mazliet padomājis. Ja jau Mēness sākumā bija ugunīgi šķidrs, tad taču atdzist tas sāka nevis no iekšas, bet gan no ārpuses, jo tieši Mēness virsma saskaras ar auksto pasaules telpu. Tātad atdzisa un sacietēja visupirms Mēness virsma un Mēness kļuva par tādu kā milzu lodveida trauku, kurā joprojām atradās — kas?,,,
   —   Vēl neatdzisusi šķidra viela! — iesaucās kāds no klau­sītājiem.
   —    Pareizi! — Zinītis uztvēra. — Vēl neatdzisusi viela, vien­kārši sakot, šķidrums.
   —   Nu redziet, pats sakāt — šķidrums, — Zvaigznums iesmējās. — No kurienes tad Mēnesī radās tukšums, ja tur bija šķidrums, kokapauri jūs?
   —    Nu, to nemaz nav grūti aptvert, — Zinītis nesatricināmā mierā atbildēja. — Sakaitētais šķidrums, ko apņēma cietā Mē­ness garoza, joprojām pamazām atdzisa, un atdziestot tā til­pums samazinājās. Jūs, jādomā, zināt, ka, jebkurai vielai atdziestot, tās tilpums samazinās?
   —   Jādomā, zinu, — profesors sirdīgi norūca.
   —   Tad jums visam jābūt skaidram, — Zinītis nopriecājās.
   —   Ja šķidrās vielas tilpums samazinājās, tad pats par sevi sa­protams, ka Mēness iekšpusē vajadzēja rasties tukšai telpai, tāpat kā gaisa burbulim pudelē. Šī tukšā telpa kļuva aizvien lielāka un lielāka, novietodamās Mēness centrālajā daļā, jo cietā Mēness garoza pievilka atlikušo šķidro masu, tāpat kā pudeles sieniņas pievilka ūdens atliekas pudelē, kad tā atradās bezsvara stāvoklī. Ar laiku šķidrums Mēness iekšienē pavisam atdzisa un sacietēja, it kā pielipis pie planētas cietajām sieniņām, un tāpēc Mēnesī radās iekšējais dobums, kas pamazām varēja pie­pildīties ar gaisu vai kādu citu gāzi.
   —    Pareizi! — kāds iesaucās.
   Un tūliņ no visām pusēm atskanēja saucieni:
   —   Tiesa gan! Pareizi! Malacis, Zinīt! Urā!
   Visi ņēmās sist plaukstas. Kāds iekliedzās:
   —    Nost Zvaigznumu!
   Tūliņ divi knēveļi satvēra Zvaigznumu — viens aiz apkak­les, otrs aiz kājām — un novilka viņu no tribīnes. Vairāki knē­veļi paķēra Zinīti uz rokām un stiepa uz tribīni.
   —    Lai Zinītis referē! — sauca visapkārt. — Nost Zvaig­znumu!
   —    Dārgie draugi! — sacīja Zinītis, attapies uz tribīnes.
   —  Es nevaru referēt. Neesmu gatavojies.
   —    Pastāstiet par lidojumu uz Mēnesi! — sauca knēveļi.
   —   Par bezsvara stāvokli! — kāds kliedza,
   —   Par Mēnesi? . . . Par bezsvara stāvokli? — Zinītis samul­sis atkārtoja. — Nu labi, lai būtu par bezsvara stāvokli. Jūs droši vien zināt, ka kosmiskajai raķetei, lai pārvarētu Zemes pievilkšanas spēku, jāattīsta ļoti liels ātrums — vienpadsmit kilometru sekundē. Kamēr raķete uzņem šo ātrumu, jūsu ķer­menis sajūt lielu pārslodzi. Jūsu ķermeņa svars it kā vairākkārt palielinās un jūs ar spēku spiež pie kabīnes grīdas. Jūs nevarat pacelt roku, jus nevarat pacelt kaju, jums šķiet, ka viss jusu ķermenis it ka pielijis ar svinu. Jums šķiet, it ka nez kads bries­mīgs smagums uzgulis jusu krūtīm un neļauj jums elpot. Bet, līdzko ieskrejiens beidzas un kosmosa kuģis sak savu brīvo lidojumu starpplanētu telpa, izbeidzas ari pārslodze un jūs vairs nejūtat smagumu, vienkārši runājot, zaudējat svaru.
   —    Pastastiet — ko jus sajūtat? Ko jus pārdzīvojāt? kāds iesaucās.
   —    Mana pirmā sajuta, zaudējot svaru, bija it ka man nemanot butu aizvakts sēdeklis un nav vairs uz ka sedet. Sajūta bija tāda, it ka es būtu ko pazaudējis, taču nekādi nevarēju sa­prastāko. Jutu vieglu reiboni, man sāka likties, ka mani kāds tīšuprāt apgriezis ar galvu uz leju. Reizē ar to sajutu, ka man iekšā viss pamiris, sastindzis kā bailēs, kaut gan pašu baiļu nebija. Mazliet nogaidījis un pārliecinājies, ka ar mani nekas Jauns nav noticis, ka es gan elpoju kā parasti, gan redzu visu visapkārt, gan normāli saprotu, es vairs nepievērsu uzmanību stingumam krūtīs un vēdera apvidū, un šī nepatīkamā sajūta pārgāja pati no sevis. Kad apskatījos apkārt un ieraudzīju, ka visi priekšmeti kabīnē ir savā vietā, ka sēdeklis, tāpat kā iepriekš, ir man apakšā, man vairs nelikās, ka esmu apgriezts ar galvu uz leju, un arī reibonis pārgāja …
   —    Stāstiet! Stāstiet vēl! — knēveļi sāka visi reizē brēkt, kad Zinītis pieklusa.
   Daži aiz nepacietības pat dauzīja ar kājām grīdu.
   —    Nu tad tā, — Zinītis turpināja. — Pārliecinājies, ka viss kārtībā, es gribēju atsperties ar kājām pret grīdu, taču izdarīju to tik strauji, ka palēcos uz augšu un atsitos ar galvu pret kabī­nes griestiem. Es, saprotiet, nebiju apsvēris, ka mans ķermenis zaudējis svaru un tagad pietiek ar nelielu piepūli, lai uzlēktu briesmīgi augstu. Tā kā mans ķermenis nekā nesvēra, es varēju brīvi karāties kabīnes vidū jebkurā stāvoklī, nelaižoties lejup un nepaceļoties augšup, taču, lai tā būtu, vajadzēja izturēties
   piesardzīgi un neizdarīt straujas kustības. Ap mani tikpat brīvi peldēja priekšmeti, kurus mēs nebijām piestiprinājuši, pirms de­vāmies lidojumā. Ūdens no pudeles nelija ārā pat tad, ja pudeli pagāza ar dibenu uz augšu, taču, ja izdevās ūdeni no pudeles izšļakstināt, tas salasījās lodītēs, kas tāpat brīvi peldēja telpā tik ilgi, līdz kabīnes sienas tās pievilka.
   —    Bet sakiet, lūdzu, — viens knēvelis ievaicājās, — vai jums pudelē bija ūdens vai varbūt kāds cits dzēriens?
   —    Pudelē bija parasts ūdens, — Zinītis īsi atteica. — Kāds gan cits dzēriens varēja būt?
   —    Nu, es nezinu, — knēvelis noplātīja rokas. — Es domāju, augļu sula vai varbūt petroleja.
   Visi sāka smieties. Tad kāds cits knēvelis pavaicāja:
   —    Un vai jūs no Mēness kaut ko atvedāt?
   —    Es atvedu gabaliņu paša Mēness.
   Zinītis izvilka no kabatas nelielu zilganpelēku akmentiņu un
   sacīja:
   —    Uz Mēness virsmas mētājās liels daudzums dažādu ak­meņu, turklāt ļoti skaistu, taču es negribēju tos ņemt, jo varēja izrādīties, ka tie ir meteorīti, kas nejauši nokļuvuši uz Mēness no pasaules izplatījuma. Bet šo akmeni es ar veserīti atsitu no klints, kad mēs kāpām lejup Mēness alā. Tā­pēc varat būt pilnīgi pārliecināti, ka šis akmens ir īstā Mēness gabaliņš.
   Mēness gabaliņš gāja no rokas rokā. Ikvie­nam gribējās to tuvāk aplūkot. Kamēr knēveļi aplūkoja akmeni, laizdami to no rokas rokā, Zinītis stāstīja, kā viņi ar Fuksiju un Siļķīti ceļojuši pa Mēnesi un ko tur redzējuši. Zinīša stāsts visiem ļoti patika. Visi bija ļoti apmie- i mati. Tikai profesors Zvaigznums šķita ne visai apmierināts. Līdzko Zinītis, savu stāstī­
   jumu beidzis, nokāpa no tribīnes, profesors Zvaigznums uzlēca uz tribīnes un sacīja:
   —    Dārgie draugi, mums visiem bija ļoti interesanti paklau­sīties par Mēnesi un par visu pārējo, un es visu klātesošo vārdā sirsnīgi pateicos slavenajam Zinītim par viņa interesanto un saturīgo stāstījumu. Tomēr … — Zvaigznums sacīja un bargi paslēja uz augšu rādītājpirkstu.
   —   Nost! — kāds no knēveļiem iekliedzās.
   —    Tomēr ..; — balsi paceldams, profesors Zvaigznums at­kārtoja. — Tomēr mēs šeit esam sapulcējušies nepavisam tādēļ, lai klausītos par Mēnesi, bet gan lai apspriestu Zinīša grāmatu, bet, tā kā grāmata netika apspriesta, tas nozīmē, ka neesam veikuši to, kas bija paredzēts, un, ja paredzēto neesam veikuši, tad tas tomēr būs jāveic, un, ja tas tomēr jāveic, tad nāksies tomēr veikt un apskatīt. . .
   Neviens tā arī nedabūja zināt, ko īsti profesors Zvaigznums gribēja apskatīt. Sacēlās tāds troksnis, ka neko vairs nevarēja saprast. No visām pusēm skanēja tikai viens vārds:
   —    Nost!
   Divi knēveļi atkal metās pie tribīnes, viens satvēra Zvaig­znumu aiz apkakles, otrs aiz kājām un izvilka viņu taisni uz ielas. Tur tie viņu apsēdināja skvēriņā uz maura un pateica:
   —    Raugi, kad aizlaidīsies uz Mēnesi, tad arī runāsi no tribī­nes, bet pagaidām pasēdi šeit mauriņā.
   No šādas nekautrīgas izturēšanās Zvaigznums bija tā ap­stulbis, ka nejaudāja ne vārda dabūt pār lūpām. Tad viņš pama­zām atguvās un sāka kliegt:
   —   Tā ir nejēdzība! Es sūdzēšos! Es rakstīšu avīzē! Jūs vēl iepazīsiet profesoru Zvaigznumu!
   Viņš ilgi tā klaigāja, dūres vicinādams, taču, pamanījis, ka visi knēveļi izklīduši pa mājām, noteica:
   —   Ar šo sēdi paziņoju par slēgtu.
   Tad piecēlās un arī devās mājup.

   Nākamajā dienā avīzēs parādījās atskaite par notikušo ' Zinīša grāmatas apspriešanu. Visi Saules pilsētas iedzīvotāji lasīja šo atskaiti. Ikvienam bija interesanti uzzināt, vai Mēness patiešām ir iekšpusē tukšs un vai tiesa, ka Mēness iekšienē d/.ivo knēveļi. Atskaitē bija sīki izklāstīts viss, kas apspriedē ru- nals, un pat tas, kas nepavisam netika runāts. Bez atskaites nvizēs bija iespiests vēl ļoti daudz feļetonu, proti, jocīgu rakstiņu, kuros tika stāstīts par dažādiem ērmotiem Mēness knē­veļu piedzīvojumiem. Visas avīžu lappuses bija izraibinātas smieklīgām bildītēm. Šais bildītēs tika tēlots Mēness, pa kura iekšpusi ar kājām gaisā staigā knēveļi, ar rokām turēdamies pie dažadiem priekšmetiem, lai viņus nepievilktu planētas centrs. Kāds zīmējums rādija knēveli, kuram smaguma spēks novilcis zabaciņus un bikses, bet pats knēvelis, palicis viena krekliņā un ar platmali galvā, cieši turējās pie koka. Vispārēju uzmanību saistīja karikatūra, kurā bija uzzīmēts Zinītis, kas bezpalīdzīgi kuļājās Mēness centrā. Zinītim bija tik apjukusi sejas izteiksme, ka bez smiekliem neviens to nespēja uzskatīt.
   Tas viss, protams, tika iespiests tikai lasītāju uzjautrināša­nai, taču vienā avīzē bija publicēts pilnīgi nopietns un zinātniski pamatots profesora Zvaigznuma raksts, kurā viņš atzinās, ka strīdā ar Zinīti viņam neesot bijusi taisnība, un atvainojās par pieļautajiem asajiem izteicieniem. Savā rakstā profesors Zvaig­znums paskaidroja, ka tukšā telpa Mēness iekšienē nerunā pre­tim fizikas likumiem un ir pilnīgi iespējama, un tāpēc Zinītis nav tik tālu no patiesības, kā sākumā varēja likties. Līdz ar to grūti iedomāties, rakstīja profesors, ka tukšā telpa atrodas Mē­ness centrā, jo Mēness centrālā daļa pildīta ar cietu vielu, kas radusies jau pirms tam, kad atdzisa un sacietēja Mēness vir­sma, tātad iekām Mēness iekšienē sāka veidoties tukša telpa. Jāņem vērā, ka, tāpat kā tagad, arī senos laikos uz Mēness iekšējiem slāņiem ar milzīgu spēku spieduši ārējie slāņi, kuri sver daudz tūkstošu un pat miljonu tonnu. Šāda drausmīga spiediena rezultātā viela Mēness iekšienē saskaņā ar fizikas likumiem nevarēja palikt šķidrā stāvoklī, bet atradās tur cietā veidā. Un tas nozīmē, ka tad, kad Mēness vēl bija ugunīgi šķidrs, tā iekšienē jau bija ciets centrālais kodols, un, kad sāka veidoties Mēness iekšējais dobums, tas veidojas nevis centrā, bet apkārt šim cietajam centrālajam kodolam, precīzāk sakot, starp šo centrālo kodolu ūn samērā nesen sacietējušo Mēness virsmu. Tādējādi Mēness ir nevis tukša lode, tāda kā gumijas bumba, kādu to iedomājas Zinītis, bet gan tāda lode, kuras iekšienē ir otra lode, ko apņem gaisa vai kādas citas gāzes starpslānis.
   Taču, kas attiecas uz jautājumu, ka uz Mēness varētu būt knēveļi vai kādas citas dzīvas būtnes, tad tas jau nu ietilpst tiras fantastikas jomā, rakstīja profesors Zvaigznums. Nav ne­kādu zinātnisku pierādījumu, ka uz Mēness dzīvotu knēveļi. Ja tas, ko uz Mēness virsmas atklājis Zinītis, patiešām ir bijis ķie­ģeļu mūris, ko savā laikā darinājušas saprātīgas būtnes, tad nav nekādu pierādījumu, ka šīs saprātīgās būtnes būtu saglabā­jušās līdz mūsu laikiem un izvēlējušās par savu dzīvesvietu Mēness iekšējo dobumu. Zinātnei vajadzīgi neapšaubāmi fakti, rakstīja profesors Zvaigznums, un nekādi tukši izdomājumi mums tos neaizstās.
   Jo tālāk Zinītis lasīja profesora Zvaigznuma rakstu, jo vai­rāk viņu pārņēma tāda kā asa kauna sajūta, kurai jaucās klāt sarūgtinājums. Tas, ko profesors Zvaigznums rakstīja par cieto kodolu Mēness iekšienē, nebija apstrīdams. Ikvienam, kas pazīst fizikas pamatus, jābūt ar to vienis prātis, un Zinītis fizikas pa­matus pazina lieliski.
   —    Kā gan es nebiju ņēmis vērā tik vienkāršu patiesību? — Zinītis brīnījās un aiz dusmām varēja vai matus plēst. — Nu, protams, Mēness iekšienē bija ciets kodols, un tas nozīmē, ka tukšā telpa varēja izveidoties tikai ap šo kodolu un nevis centrā. Ak es ēzelis! Ak es mūlāps! Ak es mērkaķis! Vajadzēja arī tā izgāzties! Kā nu nevarēju aptvert tādu nieku! Kauns!
   Izlasījis rakstu līdz bei­gām, Zinītis ņēmās soļot pa istabu no viena kakta uz otru un visu laiku kratīja galvu, it ka gribēdams izkratīt no tās visas nepatīkamās domas.
   —   «Tukši izdomājumi!» — viņš īgni murmināja, atcerē­damies profesora Zvaigznuma rakstu. —Pamēģini tagad pierā­dīt, ka nekādu izdomājumu tur nav, ja neesmu pat atskārtis, ka Mēness centrā ir cieta viela! … Ak kauns!…
   Noguris no skraidīšanas pa istabu, Zinītis krekstēja aiz sa­rūgtinājuma, ar visu sparu atkrita uz krēsla un stulbi blenza vienā punktā, tad trūkās augšā kā dzelts un atkal sāka šaudī­ties apkārt.
   —    Nē, es pierādīšu, ka tie nav tukši izdomājumi! — viņš sauca. — Knēveļi uz Mēness ir. Nevar būt, ka to nav. Zinātne nav tikai kaili fakti vien. Zinātne ir fantastika .. . tas ir.. . tfū! Ko es runāju? . . . Zinātne nav fantastika, taču zinātne nevar pastāvēt bez fantastikas. Fantāzija palīdz mums domāt. Kaili fakti vien vēl neko nenozīmē. Jebkurš fakts ir jāizprot! — To pateicis, Zinītis no visa spēka cirta dūri uz galda. — Es pierā­dīšu! — viņš iesaucās.
   Te viņa skatiens atdūrās pie karikatūras avīzē, kur viņš pats bija attēlots Mēness centrā ar tik idiotisku sejas izteiksmi, ka nebija iespējams uz to mierīgi noraudzīties.
   —    Nu še tev, — viņš norūca. — Pamēģini vel ko pierādīt, ja šeit ir tāds te purns!
   Tai pašā dienā Zinītis aizbrauca no Saules pilsētas. Visu ceļu viņš klusībā atkārtoja:
   —    Savu mūžu vairs nenodarbošos ar zinātni. Lai mani griež kaut gabalos! Ne un ne! Nav pat ko domāt!
   Taču, atgriezies Ziedu pilsētā, Zinītis pamazām nomierinājās un atkal sāka sapņot par zinātnisko darbu un par jauniem ceļo­jumiem:
   «Labi būtu uzbūvēt lielu starpplanētu kuģi, paņemt krietnus pārtikas un gaisa krājumus un sarīkot ilgstošu ekspedīciju uz Mēnesi. Jādomā, ka Mēness ārējā apvalkā ir spraugas alu vai apdzisušu vulkānu krāteru veidā. Pa šīm spraugām varēs iekļūt Mēness iekšienē un redzēt tā centra kodolu. Ja tāds kodola ir, un tas, bez šaubām, ir, tad Mēness knēveļi dzīvo ui tā vir­smas. Starp Mēness ārējo apvalku un tā centrālo kodolu droši vien ir saglabājies pietiekams daudzums gaisa, tāpēc apstāk­ļiem uz kodola virsmas jābūt knēveļu dzivei pilnīgi labvēlī­giem.»
   Tā Zinītis sapņoja un jau gandrīz vai gribēja sākt gatavo­šanos jaunam ceļojumam uz Mēnesi, bet tad pēkšņi iedomājās visu, kas bija noticis, un teica:
   — Nē! Jābūt stingram! Reiz esmu nolēmis nenodarboties ar zinātni, tātad man pie tā jāpaliek. Lai lido uz Mēnesi kāds cits, lai kāds cits atrod uz Mēness knēveļus, gan tad visi sacīs: «Zinī­tim bija taisnība. Viņš ir ļoti gudrs knēvelis un paredzēja to, ko neviens pirms viņa nebija paredzējis. Bet mums nebija taisnība! Mēs viņam neticējām. Mēs par viņu smējāmies. Rakstījām par viņu visādus nievājošus raksteļus, zīmējām karikatūras.» Un tad visiem būs kauns. Arī profesoram Zvaigznumam būs kauns. Un tad visi nāks pie manis un teiks: «Piedod mums, mīļo Zinulīt! Mums nebija taisnība.» Bet es teikšu: «Nekas, brālīši, es nedus­mojos. Es jums piedodu. Kaut gan man bija ļoti sāpīgi, kad visi par mani smējās, taču es nepieminu ļaunu. Es esmu labs! Jo kas tad Zinītim ir par visu svarīgāks? Zinītim par visu svarīgāka ir patiesība. Un, ja patiesība ir uzvarējusi, tad viss kārtībā un ne­vienam ne uz vienu nav jādusmojas.»
   Tā Zinītis prātoja. Visu, kā nākas, pārdomājis, viņš nolēma aizmirst par Mēnesi un nekad vairs par to nedomāt.
   Izrādījās tomēr, ka šo lēmumu Zinītim nemaz nav tik viegli izpildīt. Iemesls bija tas, ka viņam glabājās gabaliņš Mēness, proti, tas mēnessakmens, ko viņš bija ar veserīti atdauzījis no klints, kad kopā ar Fuksiju un Siļķīti nokāpa Mēness alā. Šis mēnessakmens jeb lunīts, kā Zinītis to dēvēja, atradās viņa istabā uz palodzes un ik mīļu brīdi dūrās acīs. Paskatījies uz lunītu, Zinītis uzreiz atcerējās Mēnesi un visu, kas bija noticis, un no jauna uztraucās.
   Reiz naktī pamodies, Zinītis pameta skatienu uz lunītu, un viņam šķita, ka akmens tumsā spīd ar tādu kā maigu, zilganu gaismu. Pārsteigts par šādu neparastu parādību, Zinītis piecē­lās no gultas un piegāja pie loga, lai aplūkotu mēnessakmeni tuvumā. Te viņš pamanīja, ka pie debesīm spīd spožs pilns Mēness. Mēness stari krita taisni logā un apgaismoja akmeni tā, ka radās iespaids, it kā tas spīdētu pats no sevis. Papriecājies par šo skaisto skatu, Zinītis nomierinājās un likās gultā.
   Citureiz (tas gadījās vakarā) Zinītis ilgi sēdēja pie grāma­tas un, kad pēdīgi nolēma iet gulēt, jau bija vēla nakts. Izģēr­bies un nodzēsis elektrību, Zinītis ielīda gultā. Nejauši viņa ska­tiens apstājās pie lunīta. Un atkal Zinītim likās, ka akmens spīd pats no sevis un šoreiz pat kaut kā sevišķi spoži. Zinādams, ka tas ir tikai mēnesnīcas, radīts efekts, Zinītis nepievērsa tam uz­manību un jau taisījās laisties miegā, kad uzreiz atcerējās, ka šonakt ir jauns Mēness, vienkārši runājot, pie debesīm nevar būt nekāda Mēness. Piecēlies no gultas un paskatījies pa logu, Zinītis pārliecinājās, ka nakts tiešām ir tumša, bez Mēness. Pie ogļu melnām debesīm mirdzēja tikai zvaigznes, bet Mēness ne­bija. Un tomēr mēnessakmens uz palodzes spīdēja tā, ka ne vien bija redzams pats, bet apgaismoja arī daļu palodzes ap sevi.
   Zinītis paņēma lunītu rokā, un viņa roka pārlija ar vāru, zai­gojošu gaismu, kas šķita plūstam no akmens. Jo ilgāk Zinītis lūkojās uz akmeni, jo spožāk tas likās mirdzam. Un Zinītim šķita, ka istabā nav vairs tik tumšs kā pirmīt. Viņš jau varēja tumsā saskatīt gan galdu, gan krēslus, gan gramatu plauktu. Zinītis paņēma no plaukta grāmatu, atšķīra to un uzlika uz tās mēnessakmeni. Akmens apgaismoja lappusi tā, ka tam apkārt varēja saskatīt atsevišķus burtus un izlasīt vārdus.
   Zinītis saprata, ka mēnessakmens izstaro kaut kādu ener­ģiju. Viņš dzīrās uz vietas skriet un pastāstīt par savu atklā­jumu knēveļiem, taču atcerējās, ka tie visi sen jau guļ, un negri­bēja tos modināt.
   Otrā diena Zinītis sacīja kneveļiem:
   —   Šovakar, brālīši, atnaciet pie manis! Es jums parādīšu ļoti interesantu lietiņu.
   —    Kas ta ir par lietiņu? — visi gribēja zināt.
   —   Atnaciet vien, tad jau redzēsiet!
   Visi, protams, ļoti interesējās, ko Zinītis īsti parādīs. Sku- biņš aiz nepacietības tā uztraucās, ka pusdienās pat ēst neko neēda. Pēdīgi viņš neizturēja, devās pie Zinīša un tik stipri pli­jās tam virsū, ka Zinītim vajadzēja atklāt viņam savu noslē­pumu. Tā knēveļiem viss kļuva jau iepriekš zināms, taču tas tikai sakāpināja viņu ziņkāri. Ikvienam gribējās pašam savām acīm redzēt, kā akmens tumsā spīd.
   Līdzko saulīte nogrima aiz apvāršņa, visi jau bija Zinīša istabā.
   —   Jūs esat atnākuši par agru, — Zinītis knēveļiem aizrā­dīja. — Akmens pašlaik nevar spīdēt, jo vēl ir pārāk gaišs. Tas spīdēs, kad iestāsies pilnīga tumsa.
   —    Nekas, mēs pagaidīsim, — atbildēja Sīrupiņš. — Mums nekur nav jāsteidzas.
   —    Nu, gaidiet arī, — Zinītis bija ar mieru. — Bet, lai jums nebūtu garlaicīgi, es pa to laiku pastāstīšu par šo interesanto parādību.
   Viņš uzlika mēnessakmeni uz galda, ap kuru bija sasēdušies knēveļi, un sāka stāstīt par to, ka dabā sastopamas vielas, kuras iegūst spēju tumsā spīdēt pēc tam, kad uz tām iedarbojušies gaismas stari. Tādu spīdēšanu sauc par luminiscenci. Dažas vielas iegūst spēju izstarot redzamu gaismu pat neredzamo ultravioleto, infrasarkano vai kosmisko staru ietekmē.
   —   Var pieņemt, ka no šādas vielas arī sastāv mēnessak­mens, — Zinītis sacīja.
   Lai knēveļiem vēl ar kaut ko pakavētu laiku, Zinītis viņiem izklāstīja savu teoriju par to, ka Mēness ir liela lode, kuras iekšpusē atrodas vēl otra lode, un uz šās iekšējās lodes dzīvo Mēness knēveļi jeb mēnesēni.
   Kamēr Zinītis klāstīja saviem draugiem visas šīs cferīgās zināšanas, istabā pamazām biezēja tumsa. Knēveļi no visa spēka valbīja acis uz mēnessakmeni, kas atradās viņiem priekšā, taču nemanīja nekādu spīdēšanu. Skubiņš, kas bija pārlieku nedis­ciplinēts, visu laiku dīdījās aiz nepacietības un nevarēja nosē­dēt uz vietas.
   —    Nu kāpēc tas nespīd? Nu kad tad tas spīdēs? — viņš vienā gabalā taujāja.
   —    Pagaidi mazdrusciņ. Vēl ir ļoti gaišs, — Zinītis viņu mierināja.
   Beidzot iestājās tāda tumsa, ka nevarēja vairs saskatīt ne akmeni, ne pat galdu, uz kura tas bija novietots. Bet Zinītis joprojām atkārtoja:
   —    Pagaidiet mazdrusciņ, vēl ir ļoti gaišs.
   —    Patiešām, brālīši, tik gaišs, ka var kaut gleznot! — Zinīti atbalstīja Tūbiņš.
   Kāds klusītēm iesmējās. Tumsā nevarēja izšķirt, kurš.
   —   Tas viss ir tīrās blēņas! — Skubiņš ierunājās. — Manu­prāt, akmens nemaz nespīdēs.
   —    Un kālab gan tam būtu jāspīd, ja arī tāpat ir gaišs, — piebilda Skrūvītis.
   Atkal kāds iesmējās. Šoreiz jau skaļāk. Liekas, tas bija Nezi- nītis. Viņš bija pats lielākais smiekluvācele.
   —   Tu, Skubiņ, allaž nez kur steidzies. Tev tikai gribas, lai ātrāk, — iejaucās Sīrupiņš.
   —   Un vai tev negribas? — pikti norūca Skubiņš.
   —    Kas man ko steigties? — Sīrupiņš atcirta. — Vai tad šeit ir slikti? Silts, gaišs, mušas nekož.
   Nu jau knēveļi vairs neizturēja un visi laida smējienu vaļā. Viņiem tā bija iepaticies Sīrupiņa teiciens par mušām, ka to sāka atkārtot visvisādās toņkārtās.
   Pēdīgi Koklītis ieminējās:
   —    Ko nu par mušām! Visas mušas sen jau guļ!
   —    Pareizi! — uztvēra doktors Tabletiņš. — Mušas guļ, ari mums laiks iet pie miera! Izrāde beigusies!
   —    Nedusmojieties, brālīši, te būs iznācis kaut kāds misēk­lis, — Zinītis taisnojās. — Vakar akmens spīdēja, dodu jums goda vārdu!
   —    Tu nebēdājies, kas tur nu! Rīt mēs atkal atnāksim, — solījās Ķīlītis.
   —    Protams, atnāksim: šeit ir gan gaišs, gan silts, arī mušas nekož, — kāds uztvēra.
   Visi — smiedamies un grūstīdamies, un tumsā mīdami cits citam uz kājām — sāka taustīties ārā no istabas. Zinītis tīšuprāt nededza elektrību, jo viņam bija kauns skatīties knēveļiem acīs. Kolīdz visi bija izklīduši, viņš ar joni iekrita gultā, ierakās ar seju spilvenā un saķēra galvu rokās.
   —    Tā man, muļķim, arī vajag! — viņš izmisis murmināja. — Nevarēji turēt mēli aiz zobiem — tagad nu maksā ragā! Ne­pietika ar to, ka Saules pilsētā izgāzos, tagad arī šeit visi par mani smiesies! …
   Zinītis aiz dusmām bija gatavs sevi vai iekaustīt, taču, ap­svēris, ka ir jau vēls, nolēma nejaukt dienas režīmu un izģērbies likās gulēt. Naktī viņš tomēr pamodās un, nejauši paraudzījies uz galdu, atklāja, ka akmens spīd. Ietinies segā un iebāzis kā­jas čībās, Zinītis piegāja pie galda un, paņēmis akmeni rokā, sāka to aplūkot. Akmens spīdēja dzidrā, zilganā gaismā. Tas viscaur it kā sastāvēja no zvīļiem, mirguļojošiem punktiņiem. Pamazām spulgošana kļuva aizvien spožāka. Tā vairs nebija zilgana, bet tādā kā neizskaidrojamā krāsā: ne īsti sārta, ne īsti zaļa. Sasniegusi vislielāko zvīļumu, mirgošana pamazām apdzisa, un akmens vairs nespīdēja.
   Nebildis ne vārda, Zinītis nolika akmeni uz palodzes un, dziļu pārdomu mākts, ielīda gultā.
   Kopš tā laika viņš bieži vēroja mēnessakmens spīdēšanu., Reizēm tā iestājās agrāk, reizēm vēlāk. Dažreiz akmens spīdēja ilgit cauru nakti, citreiz nespīdēja nemaz. Lai Zinītis pūlējās cik pūlēdamies, viņš nevarēja akmens spīdēšanā uztvert nekādu likumsakarību. Nekad nevarēja iepriekš pateikt, vai akmens naktī spīdēs vai ne. Tāpēc Zinītis apņēmās ciest klusu un pagai­dām nevienam neko nestāstīt.
   Lai labāk izpētītu mēnessakmens īpašības, Zinītis nolēma to pakļaut ķīmiskai analīzei. Taču arī te viņš sastapās ar nepārva­ramām grūtībām. Mēnessakmens negribēja savienoties ne ar kādu citu ķīmisku vielu: negribēja šķīst ne ūdenī, ne spirtā, ne sērskābē, ne slāpekļskābē. Pat stipras slāpekļskābes un sāls­skābes maisījums, kurā šķīst pat zelts, uz mēnessakmeni it ne­maz neiedarbojās. Ko gan varēja sacīt ķīmiķis par vielu, kas nesavienojās ne ar kādu citu vielu? Varbūt tikai to, ka šī viela ir kāds cēlmetāls, līdzīgs zeltam vai platīnam. Tomēr mēness­akmens nebija metāls, tātad tas nevarēja būt ne zelts, ne pla­tīns.
   Zaudējis cerību izšķīdināt mēnessakmeni, Zinītis lūkoja sa­dalīt to sastāvdaļās, karsējot tīģelī, taču mēnessakmens karsē­jot nesadalījās. Zinītis mēģināja to dedzināt liesmās, taču tāpat
   bez panākumiem. Mēnessak­mens, kā mēdz sacīt, ugunī nedega, ūdenī negrima . . . Kaut gan nē, nav tiesa. Ūdenī mēnessakmens grima, tikai īpatnība tāda, ka darīja to ne ikreiz. Dažos gadījumos mē­nessakmens grima, kā parasti ūdenī grimst cukura vai sāls grauds, turpretim citos gadī­jumos tas peldēja virs ūdens gluži kā korķis vai sauss koks. Tas nozīmēja, ka mēnesakmens svars aiz kaut kādiem ne­aptveramiem iemesliem mainījās un no vielas, kas smagāka par ūdeni, pārvērtās vielā, kas vieglāka par ūdeni. Tā bija kaut kāda gluži jauna, līdz šim nepazīstama cietas vielas īpašība. Nevie­nam minerālam uz zemes līdzīgas īpašības nepiemita.
   Izdarīdams savus novērojumus, Zinītis pamanīja, ka parasti mēnessakmens temperatūra ir divi trīs grādi augstāka par ap­kārtējo priekšmetu temperatūru. Tas nozīmēja, ka reizē ar gais­mas enerģiju mēnessakmens izstaro arī siltuma enerģiju. Tomēr arī šāda temperatūras paaugstināšanās bija novērojama ne vienmēr. Tas nozīmēja, ka siltuma enerģija neizdalās pastāvīgi, bet ar kaut kādiem pārtraukumiem. Dažreiz izrādījās, ka mē­nessakmens temperatūra ir dažus grādus zemāka par apkārtējo. Ko tas nozīmē, tīri vienkārši nebija iespējams saprast.
   Visas šīs dīvainās parādības Zinīti mulsināja un galu galā apnika viņam. Neprazdams visas šīs dīvainības izskaidrot, Zinī­tis mitējās pētīt akmens īpašības un, kā mēdz teikt, atmeta tam ar roku. Mēnessakmens gulēja viņa istabā uz palodzes gluži kā tāda nevienam nevajadzīga lieta un pamazītēm pārklājās ar putekļiem.

   Turpmāk risinājās notikumi, kas lika Zinītim uz kādu laiku pavisam aizmirst mēnessakmeni. Tas, kas atgadījās, bija tik brīnumains un neparasts, ka to grūti pat aprakstīt. Zinītim, vienkārši runājot, nebija vairs ne prātā domāt par kaut kādu akmeni, kurā viņš turklāt nesaskatīja nekādu jēgu.
   Diena, kurā tas viss notika, sākās kā parasti, ja neņem vērā, ka Zinītis pamodies pretēji savam paradumam atļāvās mazliet pavārtīties gultā. Vispirms viņam tīri vienkārši bija slinkums celties, bet tad sāka likties, ka galva tā kā sāp, tā kā reibst. Labu brīdi viņš nesaprata, vai galva sāp tāpēc, ka viņš guļ gultā, vai arī viņš guļ gultā tāpēc, ka sāp galva. Zinītim tomēr
   bija pašam savs paņēmiens, kā cīnīties ar galvas sāpēm, proti — nelikties par sāpēm ne zinis un visu darīt tā, it kā nekādu sāpju nebūtu. Nolēmis ķerties pie šā paņēmiena, Zinītis mundri pietrū­kās no gultas un uzsāka rīta vingrošanu. Veicis dažus vingrinā­jumus un nomazgājies ar aukstu ūdeni, Zinītis juta, ka ne sāpju, ne reiboņa vairs nav.
   Garastāvoklis Zinītim uzlabojās, un, tā kā līdz brokastīm vēl bija laiks, viņš nolēma uzkopt telpas: izslaucīja istabā grīdu, ar mitru lupatiņu noberzēja sienas skapjus, kuros glabājās dažā­das kārbiņas ar ķīmiskām vielām un kukaiņu kolekcijas, un, galvenais, izvietoja pa plauktiņiem grāmatas, kas bija sakrāju­šās uz galda, uz naktsskapīša pie gultas un pat uz palodzes. To būtu vajadzējis izdarīt jau sen, bet Zinītim allaž nez kāpēc neiznāca laika.
   Vākdams nost no palodzes grāmatas, Zinītis gribēja pie rei­zes nolikt pie malas arī mēnessakmeni, lai nemētājas. Atvēris skapi, kurā viņam glabājās minerālu kolekcija, Zinītis nobāza mēnessakmeni apakšējā plauktiņā, jo izrādījās, ka augšējos plauktos nav nevienas brīvas vietiņas. To darot, Zinītim nācās pieliekties, un pieliecies viņš atkal sajuta vieglu reiboni.
   — Nu re nu! — Zinītis pats sev sacīja. — Atkal reibst galva! Varbūt es patiešām esmu slims? Būs jāpasaka Tabletiņam, lai iedod kādus pulverišus.
   Līdz ar reiboni Zinītim uznāca tāda dīvaina sajūta, it kā viņš karātos ar galvu uz leju, tas ir, viņam uz mirkli šķita, ka viņš pagriezts ar kājām gaisā. Palūkojies apkārt un pārliecinā­jies, ka nepavisam nav ar kājām gaisā, Zinītis aizvēra skapja durtiņas un jau gribēja slieties stāvus, bet taisni tobrīd viņu no apakšas kaut kas pagrūda un uzsvieda pie griestiem. Atsities ar galvu pret griestiem, Zinītis nokrita uz grīdas un, juzdams, ka viņu it kā satvēris vējš un nez kurp nes, pieķērās ar roku pie krēsla. Tas tomēr nepalīdzēja viņam noturēties uz vietas. Nāka­majā mirklī viņš jau atkal bija gaisā un turklāt ar krēslu rokās.
   Ielidojis istabas kaktā, Zinītis  atsitās ar muguru pret sienu,  kā bumbiņa atlēca no tās at- j pakaļ un lidoja uz pretējo sienu. Pa ceļam aizķēries ar krēslu aiz lustras un sadauzī­jis spuldzi, Zinītis ietriecās ar galvu grāmatu plauktā, un grāmatas pašķīda uz visām pusēm. Redzēdams, ka no krēsla nav nekāda labuma, Zinītis to atgrūda nost. Krēsls lidoja lejup un, atsities pret grīdu, palēcās uz augšu, it kā tas būtu no gumijas, bet Zinī­tis pats uzlidoja līdz gries­tiem un, atdūries pret tiem, lidoja lejup. Pa ceļam viņš sagrūdās ar krēslu, kas lidoja pretim, un saņēma belzienu ar krēsla atzveltni pa pieri. Belziens bija tik spēcīgs, ka Zinītis aiz sāpēm apdulla un kādu brīdi mitējās ķepuroties gaisā.
   Pamazām atžilbis, Zinītis pārliecinājās, ka pavisam ne­veiklā pozā karājas istabas vidū starp grīdu un griestiem. Netālu no viņa ar kājām gai­sā kulstījās krēsls, lustra ka­rājās kaut kādā nedabiskā stāvoklī: nevis vertikāli kā parasti, bet šķībi, it kā nez kāds nezināms spēks to vilktu pie sienas; apkārt pa visu istabu peldēja grāmatas. Zinītim likās dīvaini, ka ne krēsls, ne grāmatas nekrīt zemē, bet it kā pakār­tas turas gaisā. Tas viss atgādināja bezsvara stāvqkli, ko Zinī- lis bija vērojis kosmosa kuģa kabīnē, ceļodams uz Mēnesi.
   —    Dīvaini! — Zinītis nomurmināja. — Ļoti dīvaini!
   Vairīdamies izdarīt straujas kustības, viņš raudzīja pacelt roku. Viņu pārsteidza, ka to varēja izdarīt bez jebkādas piepū­lуs. Roka cēlās it kā pati no sevis. Tā bija viegla kā pūciņa. Zinītis pacēla otrū roku. Arī tā šķita bez svara. Likās pat, ka to no apakšas kāds pagrūž. Tagad, kad viņa uztraukums bija maz­liet pierimis, Zinītis sajuta visā ķermeni tādu kā neparastu vieg­lumu. Viņam šķita, ka vajag tikai savēcināt rokas — un viņš saks lidināties pa istabu kā tauriņš vai kāds cits spārnots ku­kainis.
   «Kas gan ar mani noticis?» Zinītis apjucis domāja. «Viens no diviem: vai nu es atrodos bezsvara stāvoklī, vai arī guļu un tas viss man rādās sapņos.»
   Viņš ņēmās no visa spēka valbīt acis, pūlēdamies pamosties, taču, pārliecinājies, ka aizmidzis nav, galīgi sadrūma un sāka žēlā balsī saukt:
   —    Glābiet, brālīši!
   Tā kā neviens palīgā nenāca, Zinītis nolēma, ka drīzāk jā­tiek no ^stabas ārā un jāpaskatās, ko dara draugi — pārējie knēveļi.
   Piesardzīgi airēdamies ar rokam un kājām, Zinītis sāka lē­nām pārvietoties gaisā un pamazām aizpeldēja līdz durvīm. Tur viņš pieķērās pie palodas un ņēmās no visa spēka spārdīt ar kājām durvis. Varētu likties, ka durvis atvērt nav nekāda lielā māka, tomēr bezsvara stāvoklī tas nav nemaz tik vienkārši, kā liekas. Zinītim iznāca krietni vien papūlēties, iekām durvis atda­rījās.
   Izkļuvis beidzot no istabas un atradies uz kāpnēm (parei­zāk sakot, virs kāpnēm), Zinītis sāka gudrot, kā lai tiek lejā. Ikviens var viegli atskārst, ka nokāpt parastā veidā, proti, pakā­pienu pēc pakāpiena, Zinītis tagad nevarēja, jo smaguma spēks viņu vairs nevilka lejup, un, lai cik viņš kustinātu kājas, tas neko nelīdzētu.
   Galu galā Zinītis tomēr izdomāja labu paņēmienu. Aizsnie­dzies līdz margām, viņš sāka laisties lejup, ķerdamies ar rokām pie margām. Droši vien no malas tas izskatījās ļoti jocīgi, jo kājas Zinītim kuļājās gaisā kā odam, un, jo zemāk viņš šļūca, jo kājas slējās aizvien augstāk un jo vairāk pats griezās ar galvu uz leju.
   Tik oriģinālā veidā nokļuvis pa kāpnēm lejā, Zinītis atradās gaitenī pie ēdamistabas durvīm. Aiz durvīm skanēja tādi kā apslāpēti kliedzieni. Zinītis ieklausījās un saprata, ka knēveļi ēdamistabā par kaut ko satraukti. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Zinītis atvēra durvis un iekļuva ēdamistabā. Tas, ko viņš ieraudzīja, viņu pārsteidza. Knēveļi, salasījušies ēdam­istabā, nesēdēja vis pie galda kā parasti, bet dažādās pozās lidinājās gaisā. Ap viņiem peldēja krēsli, soli, bļodas, šķīvji, karotes. Turpat grozījās arī liels alumīnija kastrolis ar mannas putru.
   Ieraudzījuši Zinīti, knēveļi sacēla negantu brēku.
   —   Zinulīt mīļo, palīdzi jel! — iegaudojās Aizmārša. — Es nesaprotu, kas ar mani notiek!
   —   Paklau, Zinīt, mēs visi nez kāpēc lidojam! — iebrēcās doktors Tabletiņš.
   —    Bet man kājas neklausa! Es nevaru paiet! — spiedza Sīrupiņš.
   —   Arī man kājas neklausa! Nevienam kājas neklausa! Un sienas līgojas! — bļāva Rūcenis.
   —    Klusu, brālīši! — Zinītis atkliedza. — Es arī pats nekā nevaru saprast. Manuprāt — mēs esam bezsvara stāvoklī. Mēs
   esam zaudējuši svaru. Tāda sajūta man bija, kad raķetē lidoju uz Mēnesi.
   —   Bet mēs taču nekur nelidojam, — iebilda Tūbiņš.
   —   To droši vien kāds tīšuprāt uzrīkojis — tādu aušību! — iesaucās Skubiņš.
   —    Kāds dzen ar mums jokus! — uztvēra Aizmārša.
   —    Nu, kas tie par jokiem! — pīkstēja Apalītis. — Mitējieties uz vietas! Man reibst galva! Kāpēc sienas līgojas? Kāpēc viss sagriezies ar kājām gaisā?
   —   Viss ir savā vietā, — Apalītim atbildēja Zinītis. — Tu pats esi apgriezies ar galvu uz leju, tāpēc tev liekas, ka visap­kārt viss ir ar kājām gaisā.
   —   Nu tad lai mani tūliņ atgriež atpakaļ, citādi es par sevi neatbildu! — Apalītis nerimās.
   —   Mieru! — Zinītis apsauca. — Vispirms mums jātiek skaidrībā, kāpēc mēs esam pazaudējuši svaru.
   Bet Nezinītis teica:
   —   Ja mēs esam pazaudējuši svaru, tad mums tas jādabū rokā, un viss kārtībā! Kas tur vēl ko noskaidrot?
   —   Tu, aplamīt, turi muti, ja nekā prātīga nevari ieteikt, — ērcīgi uzsauca Ķīlītis.
   —   Bet tu nelamā mani par aplamīti, citādi — ka likšu ar dūri!
   To pateicis, Nezinītis atvēzējās un tik spēcīgi iegāza Ķīlītim pa sprandu, ka tas sāka griezties kā vilciņš un aizlidoja pāri visai istabai. Arī Nezinītis nenoturējās uz vietas un, aizlidojis uz pretējo pusi, atsitās ar galvu pret putras kastroli. No grū­diena šķidrā mannas putra iešļācās taisni sejā Apalītim, kas gadījās turpat tuvumā.
   —   Brālīši, kas tad nu? … Par ko? … Tā ir nejēdzība! kliedza Apalītis, iztriepdams mannas putru pār seju un spļau­dīdamies uz visām pusēm.
   Vairīdamies no Apalīša spļāvieniem un gaisā pel­došajiem putras pikučiem, knēveļi sāka izdarīt strau­jas kustības, un iznākums bija tāds, ka viņi nu šaudī­jās pa istabu visos virzie­nos, sagrūzdamies cits ar citu un nodarīdami cits ci­tam dažādas vainas.
   — Lēnāk, brālīši! Mie­ru! — pilnā rīklē sauca Zinītis, kuru grūstīja no vi­sām pusēm. — Lūkojiet ne­kustēties, brālīši, citādi — es nezinu, kas būs! Bez­svara stāvoklī nedrīkst iz­darīt pārāk straujas kustī­bas. Vai dzirdat, ko es jums saku? Mie-ru-u!
   Saskaities Zinītis trieca dūri uz galda, kas viņam tobrīd ga­dījās pa rokai. No tādas spējas kustības Zinītis pats apmeta gaisā kūleni un diezgan stipri nodauzīja pakausi pret galda stūri.
   —    Nu re, es taču teicu! — viņš iebrēcās, ar roku berzēdams sasisto vietu.
   Knēveļi galu galā saprata, ko no viņiem prasa, un, mitēju­šies izdarīt bezmērķīgas kustības, sastinga gaisā: dažs augšā pie griestiem, cits lejā netālu no grīdas, dažs ar galvu uz augšu, cits ar galvu uz leju, dažs horizontālā, cits slīpā, tas ir, greizā stāvoklī.
   Redzēdams, ka visi beidzot nomierinājušies, Zinītis sacīja:
   —  Klausieties mani uzmanīgi! Tūliņ es jums nolasīšu lekciju
   par bezsvara stāvokli . . . Jūs visi zināt, ka zeme pievelk jebkuru priekšmetu, un šo pievilkšanu mēs sajūtam kā smaguma spēku jeb svaru. Šis smaguma spēks jeb svars ir tas, kas Jauj mums brīvi pārvietoties pa zemi, jo mūsu kājas, ko ķermeņa svars pie­spiež pie zemes, it kā sakabinās ar to. Ja svars pazūd, kā tas noticis patlaban, tad nekāda sakabināšanās vairs nenotiek un mēs nevaram parastā veidā pārvietoties, proti, nevaram staigāt pa zemi vai pa grīdu. Ko tādā gadījumā darīt?
   —   Jā, jā, ko darīt? — knēveļi no visām pusēm atsaucās.
   —    Pamazām jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kas mums radušies, — Zinītis atbildēja. — Lai to panāktu, jums visiem jāiegaumē trešais mehānikas likums, kas it īpaši uzskatāmi iz­paužas bezsvara stāvoklī. Par ko tad šis likums runā? Šis li­kums runā par to, ka jebkura darbība izraisa līdzīgu, pretējā virzienā vērstu pretdarbību. Piemēram: ja es, atrazdamies bez­svara stāvoklī, pacelšu rokas uz augšu, tad viss mans ķermenis tūliņ pat slīdēs lejup. Lūk, skatieties …
   Zinītis apņēmīgi pacēla abas rokas uz augšu, un viņa ķer­menis sāka līgani slīdēt lejup.
   —    Ja es turpretim nolaidīšu rokas uz leju, — viņš turpināja, — tad viss mans ķermenis sāks celties augšup.
   Nenolidojis līdz grīdai, Zinītis spēji nolaida rokas uz leju un šās kustības rezultātā līgani lidoja augšup.
   —    Un tagad raugieties! — Zinītis iesaucās, apstājies pie griestiem. — Ja es pastiepšu roku sāņus, piemēram, pa labi, — viss mans ķermenis sāks griezties pretējā virzienā, proti, uz kreiso pusi.
   Enerģiski atmetis labo roku sāņus, Zinītis sāka griezties un apsviedās ar galvu uz leju.
   —    Redzat? — viņš sauca. — Pašlaik esmu ar galvu uz leju un visa istaba man rādās apgrieztā veidā. Kas man jādara, lai atgrieztos atpakaļ? Pietiek pavicināt roku sāņus.
   Zinītis pamāja sāņus ar kreiso roku un, atkal sācis griezties, pārsviedās atpakaļ ar galvu uz augšu.
   — Jūs redzat, ka, izdarot ar rokām vienkāršas kustības, var piešķirt savam ķermenim jebkuru stāvokli telpā. Tagad paklau­sieties, kas mums visupirms jādara. Visupirms tiem, kuri atro­das ar galvu uz leju, jāpagriežas ar galvū uz augšu.
   —    Bet tiem, kuri ar galvu uz augšu, jāapgriežas ar galvu uz leju? — iejautājās Nezinītis.
   —    Nē, taisni to nevajag darīt, — Zinītis atbildēja. — Visiem jābūt ar galvu uz augšu, jo tāds ir katra normāla knēveļa paras­tais stāvoklis. Otrkārt, visiem jānolaižas lejā un jācenšas turē­ties tuvāk pie grīdas, jo katram normālam knēvelim dabiski ir atrasties uz grīdas un nevis kuļāties pie griestiem. Ceru, ka jums tas ir skaidrs?
   Visi sāka lēni kustināt rokas, cenzdamies ieņemt vertikālu stāvokli un nolaisties lejā. Tas uzreiz ne visiem izdevās, jo, ieņē­mis vertikālu stāvokli un nolaidies lejā, knēvelis atgrūdās ar kājām no grīdas un uzlidoja atpakaļ pie griestiem.
   —   Turieties, brālīši, tuvāk pie sienām, — Zinītis knēveļiem ieteica, — un, nolaidušies lejā, ķerieties ar rokām pie kaut kā nekustīga: pie palodzes, durvju roktura, pie tvaika apkures cau­rules.
   Izrādījās, ka tas ir ļoti noderīgs padoms. Nepagāja ilgais laiks, kad visi knēveļi bija novietojušies lejā, ja neskaita Apa- līti, kas joprojām neveikli kūleņoja gaisā. Visi cits caur citu deva viņam padomus, kā nolaisties lejā, bet no tā nebija nekāda labuma.
   —   Nu nekas, — Zinītis noteica. — Lai viņš patrenējas. Ar laiku viņam viss iznāks labi. Bet mēs mazlietiņ atpūtīsimies un centīsimies pierast pie bezsvara stāvokļa.
   —   Kā tad! Pieradīsi jau gan pie tā! — pieri saraucis, norūca Rūcenis.
   . — Pie visa var pierast, — Zinītis mierīgi atbildēja. — Gal­venais — nelikties par bezsvaru ne zinis. Ja kādam sāk likties, ka viņš krīt lejup vai apgriežas ar kājām gaisā — bet tādas sajūtas bezsvara stāvoklī mēdz būt —, t&d vajag labi ātri apska­tīties apkārt. Jūs ieraudzīsiet, ka atrodaties istabā un nekur nekrītat, un vairs neuztrauksieties. Kuram ir jautājumi?
   —   Mani ļoti satrauc viens jautājums, — atsaucās Nezinītis. — Vai mēs šodien brokastis ēdīsim vai arī bezsvara stāvokļa dēļ visādas brokastis un pusdienas pavisam atceltas?
   —    Brokastis un pusdienas nepavisam nav atceltas, — Zinī­tis atbildēja. — Tūliņ virtuves dežuranti gatavos brokastis, bet mēs pa to laiku ķersimies pie darba. Visupirms nepieciešams nostiprināt visus kustīgos priekšmetus, lai tie nelido pa gaisu. Galdi, krēsli, skapji un pārējās mēbeles jāpienaglo pie grīdas; pa visām istabām un gaiteņiem jāizvelk auklas kā veļas žāvē­šanai. Mēs ar rokām turēsimies pie auklām, un mums būs vieg­lāk pārvietoties.
   Visi, atskaitot Apalīti, tūdaļ ķērās pie darba: daži vilka pa istabām auklas, citi nagloja mēbeles pie grīdas. Tas nebija ne­kāds vieglais darbs. Pamēģini vien iedzīt naglu sienā, kad pie katra āmura sitiena pretspēks aizsviež tevi uz pretējo pusi, tev sametas tumšs gar acīm, un tu lido, nezinādams, pret ko atsi­tīsies ar galvu. Tagad visu nācās darīt citādāk. Lai iedzītu vienu naglu, vajadzēja piedalīties vismaz trim knēveļiem. Viens turēja naglu, otrs sita ar āmurīti pa naglu, bet trešais pieturēja sitēju, lai pretspēks neaizsviež to atpakaļ.
   Sevišķi grūti klājās virtuves dežurantiem. Labi vēl, ka todien dežurēja Skrūvītis un Ķīlītis. Tie abi bija ļoti atjautīgi knēveļi. Nonākuši virtuvē, viņi, kā mēdz teikt, ņēmās lauzīt galvu un gudrot visādus uzlabojumus.
   —    Lai normāli strādātu, jāstāv stingri uz kājām, — Skrū­vītis sacīja. — Pamēģini vien, piemēram, jaut mīklu, kapāt kā­postus, griezt maizi vai malt gaļu, kad tavs ķermenis bez kāda atbalsta kuļājas gaisā.
   —    Mēs nevaram stāvēt stingri, tāpēc ka mūsu kājām trūkst sakabes ar grīdu, — teica Ķīlītis.
   —    Ja sakabes nav, tad jāparūpējas, lai tā būtu, — ierosināja Skrūvītis. — Ja mēs savus apavus pienaglosim pie grīdas, sakabe būs pilnīgi pietiekama.
   —    Ļoti asprātīga doma! — novērtēja Ķīlītis.
   Draugi tūliņ noāva zābaciņus un ar naglām piesita tos pie grīdas.
   —    Redzi, — sacīja Skrūvītis, iekāpis zābaciņos, — tagad mēs stāvam stingri uz kājām un mūsu ķermenis nekur nelido pie mazākā grūdiena. Rokas mums brīvas, un mēs varam darīt visu, ko vien gribam.
   —    Labi būtu, ja līdzās zābaciņiem pienaglotu krēslus, lai varētu strādāt sēdus, — Ķīlītis ierosināja.
   —       Spīdoša doma! — nopriecā­jās Skrūvītis.
   Draugi veicīgi pienagloja pie grīdas divus krēslus. Tagad, kad viņu kājas bija sakabinātas ar grīdu, naglas iesist bija tīri viegli.
   —    Redzi nu, cik vareni izde­vās, — noteica Ķīlītis, apsēzda­mies uz krēsla. — Vai gan es va­rētu sēdēt uz krēsla, ja zābaciņi nebūtu pienagloti? Sēdēt es varētu tikai tādā gadījumā, ja turētos ar rokām pie krēsla, taču tad neva­rētu nekā strādāt. Turpretim tagad man rokas ir brīvas un es varu darīt visu, kas patīk. Varu gan rakstīt, gan lasīt, sēžot pie galda, un, ja, sēdēt apniks, varu piecel­ties un strādāt, kājās stāvot.
   Tā runādams, Ķīlītis sēdās uz krēsla un cēlās no tā augšā, demonstrēdams visas jaunās metodes ērtības.
   Skrūvītis izvilka vienu kāju no zābaciņa un teica:
   —   Drošai sakabei ar grīdu pietiek ar vienu kāju. Izvilcis no zābaciņa otru kāju, es varu paspert soli uz priekšu, soli atpa­kaļ vai soli sāņus. Paspēris soli sāņus, es viegli varu aizsniegt krāsni; paspēris soli atpakaļ, varu, kā iepriekš, strādāt pie galda. Manas manevrēšanas spējas tātad pieaug.
   —   Apbrīnojama doma! — iesaucās Ķīlītis un pietrūkās no krēsla. — Skaties: ja pasperšu soli pa labi, es varu ar roku aiz­sniegt skapi, ja pasperšu soli pa kreisi, tad aizsniegšos līdz ūdensvada krānam. Tādā veidā, nezaudējot līdzsvaru, mēs va­ram pārvietoties gandrīz pa visu virtuvi. Lūk, ko nozīmē teh­niska apķērība!
   Tobrīd virtuvē ielūkojās Zinītis.
   —    Nu, kā jums te ir, vai brokastis drīz būs gatavas?
   —    Brokastis vēl nav gatavas, toties gatavs ir graujošs izgudrojums.
   Skrūvītis un Ķīlītis, viens otru pārtraukdami, ņēmās stāstīt Zinītim par saviem uzlabojumiem.
   —    Labi, — Zinītis sacīja. — Mēs izmantosim jūsu izgudro­jumu, bet brokastis tomēr jāgatavo. Visiem gribas ēst.
   —   Tūliņ viss būs gatavs, — Skrūvītis un Ķīlītis apsolīja.
   Zinītis izgāja, pareizāk sakot, izpeldēja no virtuves, bet Skrū­vītis un Ķīlītis ķērās pie brokastu gatavošanas. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik viegli, kā viņi sākumā bija iedomājušies. Pirmkārt, ne putraimi, ne milti, ne cukurs, ne sīkmakaroni ne­gribēja birt ārā no turzām; ja arī izbira, tad nenokļuva tur, kur vajadzēja, bet izkaisījās pa gaisu un peldēja apkārt, līzdami gan mutē, gan degunā, gan acīs, un tas viss sagādāja Skrūvītim un Ķīlītim daudz raižu. Otrkārt, arī ūdens no krāna negribēja tecēt kastrolī. Zem spiediena tecēdams ārā no krāna, tas atsitās pret kastroļa dibenu un šļakstījās pāri malām. Tas saplūda prāvās
   un sīkās lodītēs, kas peldēja gaisā un arī līda Skrūvītim un Ķīlī­tim gan mutē, gan degunā, gan acīs un pat aiz apkakles, un arī tas nemaz nebija tik patīkami.
   Piedevām pie visām likstām uguns krāsnī negribēja degt. Lai rastos liesma, nepieciešams nepārtraukts svaiga skābekļa pieplūdums. Liesma degdama sasilda apkārtējo gaisu. Sasilu­šais gaiss ir vieglāks par auksto un tāpēc ceļas uz augšu, bet tā vietā liesmai no visām pusēm pieplūst svaigs, ar skābekli ba­gāts gaiss. Taču bezsvara stāvoklī tiklab aukstais, kā arī sasi­lušais gaiss nesver nenieka. Tāpēc sasilušais gaiss nekļūst vieg­lāks par auksto un neceļas uz augšu. Tiklīdz viss skābeklis ap liesmu izlietots degšanai, liesma apdziest — un tur nu nekā vairs nevar darīt!
   Apjēguši, kur te tas āķis, mūsu draugi nolēma vārīt brokas­tis uz elektriskās plītiņas.
   — Vēl labāk būs, ja mēs nekā negatavosim, bet uzvārīsim tikai tēju, — ierosināja Ķīlītis. — Tējkannā tomēr būs vieglāk
   iedabūt ūdeni.
   — Ģeniāla doma! — Skrūvītis atzinīgi noteica.
   Rīkodamies cik iespējams piesardzīgi, draugi piepildīja tējkannu ar ūdeni, uzlika to uz elektriskās plītiņas un cieši jo cieši piesēja ar auklu pie galda, lai tā nekur neaiz­peldētu. Sākumā viss gāja gludi, taču pēc maza brītiņa Skrūvītis un Ķīlītis ierau­dzīja, ka no tējkannas snīpīša sāk spiesties ārā ūdens bur­bulis, it kā no iekšpuses kāds to stumtu. Ķīlītis labi aši aiz­
   bāza kannas snīpīti ar pirkstu, taču ūdens uzreiz kā liels bur­bulis sāka spiesties laukā no vāciņa apakšas. Šis burbulis kļuva aizvien lielāks, beidzot atrāvās no vāciņa un trīcēdams, it ka būtu no šķidra recekļa, aizlidoja pa gaisu.
   Skrūvītis steigšus noņēma vāciņu un ielūkojās tējkannā. Kanna bija tukša.
   —   Tavu brīnumu! — Ķīlītis nomurmināja.
   Draugi vēlreiz piepildīja tējkannu un uzlika uz karstas plī­tiņas. Pēc maza brīža ūdens atkal sāka līst ārā no kannas.
   Virtuvē vēlreiz ieradās Zinītis.
   —   Nu, vai būs drīz? Knēveļi ir izsalkuši!
   —    Te mums ir kaut kāds brīnums! — mulsi sacīja Ķīlītis. — Burbulis lien ārā no tējkannas.
   —    Burbulis lien ārā — tas nu vēl nav nekāds brīnums, — Zinītis atbildēja.
   Viņš piegāja pie tējkannas un stingri paskatījās uz burbuli,, kas spiedās ārā no kannas snīpja. Tad norūca «hm» un lūkoja ar pirkstu aizbāzt snīpi. Ieraudzījis, ka burbulis sāk spiesties no vāciņa apakšas, Zinītis vēlreiz pateica «hm» un mēģināja uzlikt vāciņu ciešāk. Pārliecinājies, ka tas neko nelīdz, Zinītis trešo reizi noteica «hm» un uz mirkli nogrima domās, tad sacīja:
   —    Nekāda brīnuma te nav, bet ir pilnīgi izskaidrojama zi­nātniska parādība. Jūs visi zināt, ka ūdens sasilst tāpēc, ka pa­stāvīgi sajaucas. Ūdens apakšējie slāņi tējkannā, sasiluši uz uguns vai elektriskās plītiņas, kļūst vieglāki un ceļas uz augšu, bet to vietā noslīd aukstais ūdens no augšējiem slāņiem. Kannā rodas, kā to lai saka, ūdens griezenis. Taču tāds griezenis rodas tad, kad ūdenim ir svars. Ja svara nav — lūk, kā patlaban —, tad ūdens apakšējie slāņi sasiluši nekļūst vieglāki un neceļas uz augšu, bet paliek apakšā un silst tik ilgi, līdz pārvēršas tvaikā. Šis tvaiks, no sildīšanas izpleties, sāk celt uz augšu auksto ūdeni, kas atrodas virs tā, un tāpēc šis ūdens kā burbu­lis spiežas ārā no kannas. Un ko no tā var secināt?
   —   Nu, ko secināt? — Ķīlītis noplātīja rokas. — Droši vien no tā var secināt, ka burbulis atrausies no kannas un peldēs gaisā, līdz izšķīdīs kādam uz muguras.
   —    No tā var secināt, — Zinītis stingri pateica, — ka bez­svara stāvoklī ūdens jāvāra hermētiski noslēgtā traukā, tas ir, tādā traukā, kura vāciņš piegulst tik cieši, ka nelaiž garām ne ūdeni, ne tvaiku.
   —   Mums darbnīcā ir katls ar hermētisku vāku. Es tūliņ atnesīšu, — Skrūvītis piedāvājās.
   —    Labi, atnes un, lūdzams, labi žigli. — Nedrīkst jaukt ēšanas režīmu, — Zinītis, projām iedams, piekodināja.
   Skrūvītis izkāpa no grīdai pienaglotajiem zābaciņiem, ar kāju atgrūdās no galda un kamenes ātrumā izlidoja no virtu­ves. Lai nokļūtu darbnīcā, viņam bija jātiek pagalmā. Izlidinā- jies no virtuves, viņš sāka virzīties pa gaiteni, ar rokām un kā­jām atgrūzdamies no sienām un no visa, kas gadījās ceļā. Bei­dzot viņš nonāca līdz ārdurvīm un lūkoja tas atvērt. Durvis tomēr bija cieši aizvērtas, un Skrūvīša mēģinājumi ilgi palika bez panākumiem: kad Skrūvītis grūda durvis uz āru, reaktīvais spēks ikreiz atsvieda viņu atpakaļ, un viņam vajadzēja krietni piepūlēties, lai no jauna nokļūtu līdz durvīm.
   Pārliecinājies, ka šādā veidā neko nepanāks, Skrūvītis no­lēma lietot citu metodi. Saliecies deviņos līkumos, viņš ar rokām atspiedās pret ārdurvju rokturi un ar kājām atspērās grīdā ne­lielā attālumā no durvīm. Juzdams, ka viņa kājas ieguvušas pietiekamu sakabi ar grīdu, Skrūvītis raudzīja atstiepties kā atspere un no visa spēka spiedās pret durvīm. Pēkšņi durvis atsprāga vaļā, Skrūvītis izlidoja pa tām kā torpēda, ko izšauj no torpēdu aparāta, un aiztraucās pa gaisu. Celdamies aizvien augstāk un augstāk, viņš pārlidoja pāri lapenei pagalma galā un pazuda aiz žoga.
   Neviens to neredzēja.

   Palicis virtuvē viens pats, Ķīlītis sev teica:
   — Kamēr Skrūvītis meklē katlu, es pagūšu mazlietiņ atpūs­ties.
   Viņš ērti apsēdās uz krēsla, pārlika vienu kāju pār otru un ņēmās pūsties. Jāsaka gan, ka tā bija tikai tāda runāšana, jo atpūtai nodevās vienīgi Ķīlīša miesas, kamēr viņa darbīgais gars ne uz mirkli nepārtrauca rosīšanos. Ķīlīša ņiprās, spridzī­gās acis visu laiku šaudījās uz visām pusēm. Ik priekšmets, kas nonāca Ķīlīša redzeslokā, iedvesa viņam kādu asprātīgu domu. Pametis skatienu uz grīdai pienaglotajiem Skrūvīša zābaciņiem, Ķīlītis nodomāja:
   «Zēl gan, ka no virtuves jāiet ārā basām kājām. Nevar taču zābaku katru reizi plēst nost no grīdas. Bet, ja pienaglotu pie grīdas galošas, tad zābaciņi varētu palikt kājās. Ienācis virtuvē, iekāp galošās un strādā — sakabe būs pietiekama. Ģeniāla
   doma!»
   Labu brīdi Ķīlītis tīksminājās ap prātā ienākušo ģeniālo domu. Tad'sacīja:
   —    Bet galošas var izmantot vēl racionālāk. Mēs mājā esam sešpadsmit knēveļi, katram ir pāris galošu; kopā tātad trīsdes­mit divas galošas. Ja pa visām istabām un gaiteņiem šīs galo­šas pienaglotu soļa atstatumā citu no citas, tad varētu ērti stai­gāt pa visu māju: iebāz kāju vienā galošā — viens solis, iebāz kāju otrā galošā — vēl solis … Ārkārtīgi ģeniāla doma!
   Ķīlītis gribēja skriet un izstāstīt Zinītim savu jauno izgud­rojumu, taču tūliņ par to aizmirsa, jo viņam galvā jau urbās jaunas domas.
   —    Tagad, kad iestājies bezsvara stāvoklis, viss būs citādi nekā agrāk, — viņš turpināja prātojumus. — Ņemsim, piemē­ram, visparastāko krēslu. Uz tāda krēsla var sēdēt tikai tad, ja zābaciņi pienagloti pie grīdas. Tas nav atjautīgi! Nākotnē radī­sies jauni krēsli ar kāpšļiem. Uz šiem krēsliem varēs sēdēt jāte­niski. Apsēsties, iebāz kājas kāpšļos un strādā mierīgi — nekur neaizlidosi. Sasodīti ģeniāla doma! Turklāt krēsliem jābūt gro­zāmiem . ..
   Domas Ķīlīša galvā kūsāt kūsāja. Acis viņam satraukumā dega, sejā plaiksnījās laimīgs smaids.
   Tobrīd virtuvē atkal ieradās Zinītis.
   —    Kas tad te īsti notiek? — viņš sapīcis uzkliedza. — Kur brokastis?
   —    Kādas brokastis? — atmodies no saviem sapņiem, jau­tāja Ķīlītis.
   —    Paskatieties tikai uz viņu! — Zinītis sašutis kliedza. — Aizmirsis pat, ka jāgatavo brokastis! Kur Skrūvītis?
   —    Skrūvītis? . .. Viņš aizgaja pec ta … pec hermetiska katla.
   —   Tad nu taču ir jau stunda, kopš viņš aizgāja pēc katla! Vai tiešām ir tik grūti atnest katlu?
   —   Tūliņ iešu.un meklēšu viņu rokā, — sacīja Ķīlītis un sāka virzīties uz izeju.
   Zinītim tomēr likās aizdomīgi, ka Skrūvītis tā aizkavējies. Redzēdams, ka Ķīlītis jau gandrīz nokļuvis līdz ārdurvīm, viņš bailēs iesaucās:
   —   Pagaidi! Neuzdrīksties iet laukā!
   —   Kāpēc? — Ķīlītis jautāja.
   —   Uzmanies, kad tev saka! — Zinītis dusmīgi uzkliedza. — Tagad jārīkojas ar vislielāko piesardzību. Mēs taču atroda­mies bezsvara stāvoklī. Nav zināms, kurp tevi aiznesīs, līdzko iziesi zem klajas debess. Mazākais grūdiens — un aizlidosi taisni pasaules izplatījumā!
   Zinītis aizvirzījās līdz durvīm, pieķērās pie durvju roktura un, izliecies laukā, ņēmās saukt:
   —   Skrūvīt! Skrūvīt!
   Skrūvītis neatsaucās.
   —    Vai tiešām Skrūvītis būs aiznests pasaules izplatī­jumā? — Ķīlītis nobijies vaicāja.
   Nezinītis, kas tobrīd ieskatījās gaitenī, uztvēra Ķīlīša vārdus.
   —   Še tev nu! Skrūvītis aiznests pasaules izplatījumā! — Nezinītis nomurmināja un tūliņ ieaurojās pilnā kaklā: — Brā­līši, nelaime! Skrūvītis aiznests pasaules izplatījumā!
   Visi uztraucās un metās uz izeju.
   —   Atpakaļ! — iekliedzās Zinītis. — Nenāciet pie durvīm! Tas ir bīstami!
   —   Kur ir Skrūvītils? Kas noticis ar Skrūvīti? — knēveļi uz­traukušies taujāja.
   —  Vēl nekas nav zināms, — Zinītis atbildēja. — Zināms
   tikai tas, ka viņš devies uz darbnīcu un nav vēl no turienes atgriezies.
   —    Jāaiziet kādam uz darbnīcu, varbūt viņš vēl ir tur, — ieminējās Tūbiņš.
   —    Aiziesi jau gan, ja ir bezsvara stāvoklis, — norūca Rūcenis.
   —    Bet nu stiepiet šurp labi garu auklu! — Zinītis izrīkoja. Pavēli knēve|i izpildīja vienā mirklī. Zinītis apsēja vienu
   auklas galu sev ap vidu, otru galu piesēja pie durvju roktura un stingri pateica:
   —    Pielūkojiet, lai neviens neuzdrošinās iet ārā no mājas!
   Pietiek jau ar to, ka pazuj dis Skrūvītis!
   Piešķīris savam ķerme­nim slīpu stāvokli, Zinītis no visa spēka atgrūdās ar kājām no sliekšņa un lidoja uz darbnīcu, kas atradās netālu no mājas. Viņš ne­bija gluži pareizi aprēķinā­jis grūdienu un pacēlās augstāk, nekā būtu vaja­dzējis. Lidodams pāri darb­nīcai, viņš ar roku pieķērās pie vējrāža, kas rādīja vēja virzienu. Tas apturēja lido­jumu. Nošļūcis lejā pa no­tekcauruli, Zinītis atvēra durvis un iekļuva darbnīcā. Knēveļi saspringti vēroja viņa rīcību. Pēc brītiņa Zi­nītis paraudzījās ārā no darbnīcas.
   —    Viņa šeit nav! — viņš sauca. — Un izskatās, ka nav arī bijis. Tūliņ paraudzīšos lapenē.
   Vienā lēcienā Zinītis sasniedza lapeni un ielūkojās iekšā. Arī tur Skrūvīša nebija.
   —   Varbūt vislabāk būtu uzrāpties uz nama jumta un apska­tīties apkārt. No augšas vienmēr var labāk redzēt. Nu jel velciet mani aiz auklas uz māju! — Zinītis uzsauca.
   Knēveļi ķērās pie auklas un atstīvēja Zinīti atpakaļ uz māju. Zinītis zibenīgi uzrāpās pa notekcauruli uz jumta un jau gribēja aplūkoties uz visām pusēm, kad spējš vēja brāziens nopūta viņu no jumta un nesa sāņus. Tas Zinīti nebaidīja, jo viņš zināja, ka knēveļi var jebkurā brīdī aiz auklas atvilkt viņu atpakaļ.
   —   Tā ir pat labāk, — Zinītis klusībā nosacīja. — Lidodams pār zemi kā helikopterā, es daudz rūpīgāk varu izpētīt apkārtni.
   Viņam tomēr neizdevās nenieka izpētīt, jo nākamajā mirklī notika tas, ko neviens nebija gaidījis. Neaizlidojis līdz žogam, Zinītis pēkšņi sāka strauji krist, it kā nez kāds spēks viņu negai­dot vilktu lejup. Pilnā sparā nogāzies zemē, viņš izstiepās visā garumā un nepaguva pat aptvert, kas noticis. Juzdams visā ķer­menī briesmīgu smagumu, viņš ar pūlēm pietrausās kājās un aplūkojās apkārt. Viņš bija pārsteigts, ka atkal stingri turas uz kājām.
   —   Tad ta joks! Liekas, esmu atkal atguvis svaru! — Zinītis nomurmināja.
   Viņš mēģināja pacelt roku, tad otru, mēģināja spert soli, tad vēl vienu .. . Rokas un kājas klausīja ar pūlēm — gluži kā svina pielietas.
   «Varbūt lielā smaguma sajūtu radījusi straujā pāreja no bezsvara stāvokļa uz svaru?» Zinītis nodomāja.
   Pamanījis, ka knēveļi pa nama durvīm viņu iztrūkušies vēro, viņš tiem uzsauca:
   —   Skatieties, brālīši! Seit nav bezsvara stāvokļa.
   —    Bet kas tad tur ir? — kāds iejautājās.
   — Šeit ir svara stāvoklis. Uz mani, tāpat kā agrāk, iedarbo­jas smaguma spēks. Skatieties — es stāvu… Es staigāju … Es lecu …
   Zinītis paspēra dažus soļus un mēģināja palēkties. Tiesa, lēciens viņam neizdevās: Zinītis nespēja atraut kājas no zemes.
   Taisni šai brīdī viņpus žoga atskanēja žēli vaidi. Zinītis ieklausījās, un viņam šķita, ka tur kāds sauc viņu palīgā. Ilgi nedomādams, Zinītis pieskrēja pie žoga un grasījās rāpties pāri, taču tas viņam neizdevās. Smagums joprojām iedarbojās uz viņu ar briesmīgu spēku. Skaidri saklausījis, ka viņpus žoga kāds sauc palīgā, Zinītis izlauza no žoga dēli un pa radušos spraugu palūkojās ārā. Netālu no žoga viņš ieraudzīja zemē guļam Skrūvīti. Arī Skrūvītis pamanīja viņu.
   — Zinulīt, mīļiņais, palī­dzi, es laikam esmu pārlauzis kāju! — Skrūvītis iesaucās.
   — Kā tu šeit, nokļuvi? — pie viņa piesteigdamies, jau­tāja Zinītis.
   — Es, saproti, gribēju at­vērt durvis, un durvis atvē­rās, un es kā sāku lidot, sa­proti . . .
   — Kāpēc tad tu neatsau­cies? Es tevi saucu, saucu!
   — Bet es nekā neesmu dzirdējis. Droši vien biju zau­dējis samaņu.
   Zinītis paķēra Skrūvīti zem padusēm, uzvēla sev mu­gurā un pa izlauzto spraugu stiepa uz māju. Paspēris da­žus soļus, viņš juta, ka sma­
   gums it kā samazinās, bet vēl pēc soļa viņš negaidot atrāvās no zemes un kopā ar Skrūvīti uzlidoja gaisā.
   «Tavu brīnumu! Atkal esmu nonācis bezsvara stāvoklī!» Zinī­tis nodomāja.
   Pirmajā mirklī viņš apjuka, bet tad, attapis, ka ir piesiets auklā, uzsauca knēveļiem:
   —    Brālīši, velciet mūs labi žigli pie sevis!
   Redzēdami, ka Zinītis ar Skrūvīti ceļas aizvien augstāk, knē­veļi saķērās pie auklas gala un vilka Zinīti uz māju. Zinītis cieši turēja Skrūvīti aiz apkakles, lai tas neizslīd viņam no rokām. Nepagāja ne minūte, kad viņi jau bija nama iekšpusē. Visiem gribējās drīzāk apraudzīt Skrūvīti, taču doktors Tabletiņš sacīja:
   —   Nu, nu ejiet, tas ir, lidojiet katrs uz savu malu! Bet slim­nieku tūliņ nolieciet gultā — man viņš jāizmeklē.
   Knēveļi stiepa Skrūvīti pa gaiteni.
   —   Vai, brālīši, lēniņāk! — Skrūvītis lūdzās. — Man kājiņas sap!
   Pēdīgi viņu ievilka istabā, noguldīja un ar auklu piesēja pie gultas. Tabletiņš sāka viņu izmeklēt. Viņš ilgi klaudzināja ar pirkstiem slimniekam pa rokām un kājām, pa krūtīm un pat pa galvu, ieklausīdamies, kāda rodas skaņa. Tad paziņoja:
   —   Vajadzēs tev pagulēt, mīļais draugs, ē-ē … m-m-m ,., gultiņā . .. Bet tu nebaidies, nekā briesmīga nav! Tu tīri vien­kārši esi zināmā mērā kājiņas atdauzījis.
   —   Kā tas ir — zināmā mērā kājiņas atdauzījis? — Skrūvī­tis jautāja.
   —   Nu tā, m-m-m … esi ar kājām, tā sakot, kaut kur spēcīgi ietriecies, no tā tad arī radies … m-m-m … zināms dzīslu sa- stiepumiņš un … m-m-m … zināms satricinājumiņš locītavi- 1,1as . .. M-m-jā-a! Pēc kāda laika tev sāpes locītaviņās aprim­sies un tu atkal varēsi zināmā mērā staigāt… protams, ja būs vajadzīgs.
   —    Kāpēc — ja būs vajadzīgs? — Skrūvītis saausījās.
   —    Nu, tāpēc, ka, gadī­jumā ja būs bezsvara stā­voklis, staigāt mums nepa­visam nevajadzēs. Mēs zi­nāmā mērā lidosim.
   —    Nu labi, — Skrūvītis atbildēja. — Bet vai es ne­varētu zināmā mērā kaut ko ieēst? Es kopš paša rīta nekā neesmu ēdis.
   —    Paklau, kā tev tur ar brokastīm? — Tabletiņš apjautājās Ķīlītim.
   —    Bezsvara stāvokļa dēļ brokastis vēl nav ga­tavas, — Ķīlītis norapor- tēja. — Taču, tā kā Zinītis ir atradis vietu, kur bez­svara stāvokļa nav, mēs pārvāksimies turpu un uz
   ugunskura žigli uzvārīsim brokastis.
   —    Tu, mīlīt, zini ko, — doktors Tabletiņš sacīja. — Brokas­tis vārīt nevajag, jo ir jau laiks pusdienot. Labāk gatavo uzreiz pusdienas, bet slimniekam es pagaidām iedošu maizi ar ievārī­jumu.
   Tabletiņš aizgāja pēc maizes un ievārījuma, bet Ķīlītis apsē­jies ar auklu, virzījās uz pagalma viņu galu. Juzdams, ka atkal atguvis svaru, viņš piesēja auklas galu pie žoga un uzsauca knēveļiem:
   —    Nu, aši, stiepiet šurpu malku un sērkociņus, arī kastroļus un tējkannu, un pannu un produktus stiepiet šurp!
   Knēveļi, turēdamies pie šķērsu pāri pagalmam izvilktās auklas, stiepa Ķīlītim visu, kā varēja ievajadzēties pusdienu ga­
   tavošanai. Visi strādāja ļoti rosīgi, jo ikvienam gaužām gribē­jās ēst. Nestrādāja tikai slimais Skrūvītis un arī Apalītis, kas joprojām vēl kuļājās ēdamistabā pie griestiem. Zinītis teica, ka Apalītis acīmredzot zaudējis orientāciju telpā un nav pratis pielāgoties bezsvara stāvoklim. Patiesībā gan Apalītis lieliski pielāgojās bezsvara stāvoklim, taču, būdams pārlieku viltīgs, nolēma to neizrādīt. Pa to laiku, kad visi knēveļi strādāja, viņš vienā mierā lidinājās pa istabu un kleksēja iekšā mannas putru, kas bija izgāzusies no kastroļa un pikām vien peldēja apkārt. Nelielā laika sprīdī viņš viens pats izēda veselu kastroli, tā ka ne kripatiņas nepalika pāri.
   —   Tā, es nu esmu paēdis, un nekā vairāk man nevajag! — Apalītis apmierināts noteica. — Bet tie citi lai pūlas vien, ja viņiem tas patīk.
   Kamēr knēveļi vārīja pusdienas, Zinītis, piesējies pie auklas, pagalmā izdarīja novērojumus par smaguma spēku. Izrādījās, ka bezsvara stāvoklis vērojams tikai kādu divdesmit trīsdesmit soļu platā joslā ap māju. Te bija, kā Zinītis to dēvēja, bezsvara zona, aiz tās sākās, kā Zinītis to dēvēja, smaguma jeb svara zona. Ja ar auklas palīdzību izspraucās cauri bezsvara zonai, varēja ietikt svara zonā un, izejot pa vārtiņiem, jau bez bailēm doties projām pa ielu jebkurā virzienā.
   Konstatējis šos zinātniskos faktus, Zinītis teica Tabletiņam:
   —   Tagad mums jānoskaidro, vai bezsvara stāvoklis novē­rojams tikai pie mums jeb vai tas manīts arī citās pilsētas da­ļās. Apstaigā tūliņ pilsētu un izdibini, vai kāds no iedzīvotājiem nav sajutis bezsvara pazīmes, vai kādam nav reibuši galva, vai kādam nav radusies sajūta, ka viņš karājas ar galvu uz leju. Visas šīs ziņas mums palīdzēs noskaidrot šās mīklainās parādī­bas cēloņus. Es domāju, pagaidām nevajag nevienam izpaust, ka pie mums ir bezsvara stāvoklis. Līdzko pilsētā tas kļūs zi­nāms, visi brāzīsies šurp, un tad grūti pateikt, kas var notikt. Labi vēl, ka Skrūvītis ticis cauri puslīdz sveikā, un arī es, jāsaka, tikai brīnumainā kārtā nepārlauzu kājas. Mums jābūt visai piesardzīgiem ar šo vēl pietiekami neizpētīto dabas pa­rādību.
   Kamēr Tabletiņš apstaigāja pilsētu, knēveļi pagatavoja pus­dienas un sāka tās iebaudīt turpat zem klajas debess. Tas bija sevišķi patīkami, jo parasti svaigā gaisā ēstgriba uzlabojas. Protams, visupirms viņi paēdināja slimo Skrūvīti. Tas nebija viegli izdarāms, jo viņu ēdināt vajadzēja bezsvara stāvoklī. Ķīlītis bija sagudrojis slimniekam izvārīt speciālu slimnīcas viru — biezeni. Turklāt Ķīlītis visai attapīgi izdomāja iepildīt šo viru tējkannā, kurā parasti uzlēja tēju. Tējkanna bija cieši nosegta ar vāciņu, tāpēc vira, nonākot bezsvara stāvoklī, nešļak­stījās no kannas ārā. Slimniekam atlika tikai paņemt mutē tēj­kannas snīpi un lēnām sūkt viru. Tādā veidā ēdināšana nori­tēja veikli un turklāt bez zudumiem.
   Biezputru Skrūvītim Ķīlītis ieprātojās pagatavot ne visai šķidru, taču arī ne visai biezu. Tāda biezputra labi pielipa pie šķīvja, un tāpēc to varēja bez raizēm pārnēsāt no vienas vietas uz otru un arī ņemt ar karoti, nebaidoties, ka tā noslīdēs no šķīvja un sāks peldēt telpā. Trešais ēdiens bija dzērveņu ķīselis, ko Skrūvītim pasniedza arī tāpat tējkannā.
   Paēdinājuši Skrūvīti, knēveļi gluži tādā pašā veidā paēdi­nāja arī Apalīti, kurš, kā jau minēts, bija pazaudējis ne vien svaru, bet reizē ar to arī sirdsapziņu, nezaudēdams tomēr labo ēstgribu.
   Drīz no apstaigas atgriezās Tabletiņš un vēstīja Zinītim, ka pilsētā nekur citur bezsvara stāvoklis neesot novērots. Knēveļu dzīve, viņš teica, ritot parastā kārtībā. Neviens nekādas mīklai­nas parādības neesot novērojis un nekādas slimīgas sajūtas ne­esot manījis.
   Tabletiņa pavēstītie fakti izraisīja Zinītim dziļas pārdomas. Viņam šķita dīvaini, ka bezsvara zona aprobežojas ar viņu pa­galmu.
   «Jādomā, te slēpjas kaut kāds cēlonis. Taču kas tas ir?» Zinītis lauzīja galvu.
   Nobrīdinājis knēveļus izturēties visai piesardzīgi, Zinītis devās uz savu istabu atpūsties pēc pusdienām un lēnā garā visu pārdomāt. Kā paradis, viņš gribēja atgulties uz kušetes, taču atcerējās, ka bezsvara stāvoklī to var izdarīt tikai tad, ja piesie­nas ar auklu pie guļvietas, kas ir ļoti piņķerīgi un arī nevaja­dzīgi. Izstiepies visā garumā virs kušetes un novietojis ķermeni horizontālā stāvoklī, lai visa istaba viņam izskatītos tāpat kā parasti un nekas nenovirzītu domas sāņus, Zinītis ņēmās prātot.
   —    Dīvaini, ka bezsvara zona ir it kā aplis, kura centrā atro­das mūsu māja, — Zinītis savā prātā pārlika. — Tādā kārtā mēs esam novietojušies it kā bezsvara centrā. Varbūt tieši šeit, kur es patlaban guļu, vai arī kaut kur gluži blakus ir šis centrs? Vai bezsvara cēlonis neatrodas centrā?
   Uz mirkli Zinītis šķita tuvojamies patiesībai, bet tad pēkšņi viņa domas taisīja lēcienu sāņus.
   —    Kā tad īsti iestājās bezsvara stāvoklis? Ar ko viss sākās? Mēģināsim atcerēties, — sacīja Zinītis, it kā vērsdamies pie ne­redzamiem sarunu biedriem. — Sākās tas no rīta. Iepriekš viss bija kā parasti … Es uzkopu istabu, tad ieliku skapī mēnessak­meni, tad . . . tad … Kas tad notika pēc tam? Taisni tobrīd taču iestājās bezsvara stāvoklis!
   Zinīša domas sāka drudžaini darboties.
   «Varbūt bezsvara stāvokļa noslēpums ir saistīts ar mēness­akmeni?» it kā pats no sevis viņam prātā uzzibsnīja jautājums.
   «Ej nu sazini, tāda varbūtība ir pilnīgi pieļaujama,» Zinītis domās sev atbildēja. «Jo — kas tad mēnessakmens īsti ir? Ne­viens nezina, kas tas ir. Ir zināms, ka tā ir viela ar kaut kādām dīvainām īpašībām … Varbūt starp šīm īpašībām ir arī spēja iznīcināt svaru . . . Bet mēnessakmens taču man ir jau sen. Kā­pēc līdz šim tāda īpašība nav izpaudusies? … Varbūt tā neiz- paudās tāpēc, ka mēnessakmens neatradās tur, kur patlaban.
   Varbūt mēnessakmens spēja iznīcināt svaru ir atkarīga no tā atrašanās vietas?»
   Zinītim mazliet aizrāvās elpa. Viņš juta, ka notvēris ļoti sva­rīgu domu, un sasprindzināja visas savas garīgās spējas, lai paturētu šo domu prātā.
   —    Ja tā … — viņš sacīja, cenzdamies atvairīt visas citas domas, kas mācās viņam virsū. — Ja bezsvara stāvoklis atka­rīgs no akmens atrašanās vietas, tad tam jāizbeidzas, līdzko izņemsim akmeni no skapja.
   Juzdams, ka atrodas uz liela atklājuma sliekšņa, Zinītis taisni drebēja aiz satraukuma.
   —    Ko tur daudz, — viņš nomurmināja, — izdarīsim mēģi­nājumu!
   Vieglītēm atgrūdies no sienas un airēdamies ar rokām un kājām, viņš sāka virzīties uz skapīti, kurā glabājās minerālu kolekcija.
   —    Nu tad — izdarīsim mēģinājumu, izdarīsim mēģināju­mu … — viņš atkārtoja, it kā baidīdamies aizmirst, ko īsti tai­sījies darīt.
   Aiz satraukuma Zinītis tomēr kustības nebija aprēķinājis visai precīzi, tāpēc, iekām nokļuva tur, kur vajadzēja, viņš veica veselu pasaules ceļojumu apkārt pa istabu. Aizkļuvis beidzot līdz skapim, viņš pieķērās pie tā durtiņām un palika tur hori­zontālā stāvoklī, kājām kulstoties gaisā.
   —    Ko tur daudz, izdarīsim mēģinājumu! — viņš apņēmīgi sacīja.
   Un tūliņ viņam prātā pazibēja cita doma:
   «Bet ja nu piepeši no šā mēģinājuma nekas neiznāk? Ja nu piepeši bezsvars nezūd?»
   šī doma iedarbojās uz Zinīti kā ledaina duša. Tādi kā šer­muļi pārskrēja pār muguru, sirds krūtīs sāka stipri dauzīties, un, vairs neatskārzdams, ko dara, Zinītis atvēra skapi un izņēma no apakšējā plauktiņa mēnessakmeni.
   Tas, kas nu notika, pilnīgi uzskatāmi pierādīja, ka visi Zi­nīša zinātniskie apsvērumi bijuši pareizi. Līdzko mēnessakmens bija viņam rokās, Zinītis sajuta tādu kā spēcīgu grūdienu mu­gurā. Nokritis uz grīdas, viņš gaužām sāpīgi nodauzīja celīšus un izstiepās garšļaukus uz vēdera, it kā viņu kaut kas spiestu pie zemes. Tai pašā mirklī atskanēja rīboņa. Visās malās uz grīdas bira priekšmeti, kas līdz šim bezsvara stāvoklī bija karā­jušies gaisā. Māja nodrebēja kā zemestrīces laikā. Zinītis bailēs aizmiedza acis. Viņam likās, ka nupat, nupat virs galvas iegrūs griesti. Beidzot atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka istabai ir paras­tais izskats, ja neņem vērā visapkārt nekārtīgi izsvaidī­tās grāmatas.
   Piecēlies kājās un juz­dams, ka atguvis parasto smaguma sajūtu, Zinītis pa­raudzījās uz mēnessakmeni, ko turēja rokā.
   — Tad lūk, kur ir cēlo­nis! — viņš priecīgi iesaucās. — Taču kāpēc gan bezsvars rodas tikai tad, kad mēness­akmens novietots skapītī? Varbūt bezsvara stāvokli iz­raisa tas, ka lunīta izstarotā enerģija nonāk mijiedarbībā ar kādu citu vielu, kas glabā­jas minerālu kolekcijā? Bet kā lai dabū zināt, kas tā ir par vielu?
   Zinītis sarauca pieri un at­kal saspringti domāja. Sāku­mā viņa galvā mutuļoja kaut
   kadas pilnīgi bezveidīgas domas. Ik doma šķita kā mākonis vai liels, izplūdis plankums uz sienas, uz kuru skatoties neparko nevar izšķirt, kam tas līdzinās. Un piepeši viņa smadzenēs uz­ausa pilnīgi skaidra, noteikta doma:
   «Jāizņem no skapīša cits pēc cita visi tur glabājamie mine­rāli. Līdzko būs aizvākta viela, ar kuru lunīts reaģē, bezsvara stāvoklis izbeigsies un mēs dabūsim zināt, kas tā ir par vielu.»
   Ielicis mēnessakmeni skapītī un juzdams, ka no jauna atgrie­žas bezsvara stāvoklis, Zinītis sāka ņemt ārā no skapīša mine­rālus un vēroja, vai neradīsies smaguma spēks. Vispirms viņš izņēma minerālus, kas atradās apakšējā plauktā. Šeit bija kalnu kristāls, laukšpats, vizla, brūnā dzelzsrūda, varš, sērs. Tālāk nāca pirīts, halkopirīts, cinkmānis, svins un citi. Izņēmis akme­ņus no apakšējā nodalījuma, Zinītis ķērās pie augšējā. Beidzot visi akmeņi bija izņemti, tomēr bezsvara stāvoklis turpinājās.
   Zinītis jutās briesmīgi vīlies un, kā mēdz teikt, zaudēja dūšu. Viņš jau grasījās aizvērt skapja durtiņas, taču tobrīd ieraudzīja
   apakšējā plauktā pašā kaktā vēl vienu akmentiņu, ko pirms tam ne­bija pamanījis. Tas bija magnētis­kās dzelzsrūdas — magnetīta — ga­baliņš. Jau zaudējis cerību, ka mēģi­nājums izdosies, Zinītis pasniedzās un izņēma magnetītu no skapja. Tai pašā acumirklī viņš juta, ka sma­guma spēks velk viņu pie zemes, un viņš atkal izstiepās garšļaukus uz grīdas.
   — Tātad bezsvars rodas no mag­netīta enerģijas un mēnessakmens enerģijas mijiedarbības, — Zinītis sacīja.
   Piecēlies no grīdas, viņš salūkoja galda atvilktnē logaritmisko lineālu. Vienā galā šim lineālam viņš piestiprināja lunītu, otrā — magnetītu un sāka uzmanīgi bīdīt kopā abus lineāla galus. Kad mēnessakmens nonāca tādā pašā atstatumā no magnetīta, kādā bija atradies skapītī, atkal iestājās bezsvara stāvoklis.
   —   Tas tev droši vien ir bijis mujķības stāvoklis, nevis bez­svara stāvoklis.
   —    Kā redzam … — Zinītis iesāka, it kā lasīdams lekciju neredzamiem klausītājiem. — Kā redzam, bezsvara stāvoklis rodas, kad mēnessakmens un magnetīts atrodas zināmā atsta­tumā viens no otra. Šo atstatumu var dēvēt par kritisko. Līdzko atstatums starp abiem minerāliem pārsniegs kritisko, bezsvars izzudīs un uz mums atkal iedarbosies smaguma spēks.
   It kā gribēdams pierādīt savu vārdu patiesību, Zinītis atbī­dīja lineāla galus tālāk vienu no otra un tai pašā acumirklī juta, ka smagums spiež viņu uz leju. Ceļgali saļodzījās, un viņš ar visu sparu nolikās sēdus uz grīdas. Zinīti tas tomēr nesamul­sināja. Taisni otrādi, viņš triumfējoši pasmaidīja un teica:
   —   Te nu tā ir — bezsvara stāvokļa ierīce! Tagad nu bez­svars ir mums rokā un mēs pār to valdīsim!

   Labu brīdi Zinītis sēdēja uz grīdas, nogrimis pārdomās par to, cik milzīga nozīme zinātnē būs bezsvara stāvokļa atklāšanai. Domas mudžēt mudžēja viņam galvā, cita citu stumdīdamas, tā ka radās tīri vai haoss un neko lāgā nevarēja apjēgt. Beidzot Zinīti pārņēma viena vienīga doma, kas izspieda visas pārējās.
   «Jāiet un jāpastāsta knēveļiem par manu jauno atklājumu un jāparāda viņiem bezsvara ierīce,» viņš nodomāja.
   Piecēlies no grīdas, viņš atvēra durvis un tai pašā brīdī iz­dzirdēja no lejas skanam vaimanas. Aizmirsis par savu atklā­jumu, Zinītis drāzās pa kāpnēm lejā. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija knēveļi, kas no visām pusēm rosījās gar Apalīti. Pats Apa- li tis sēdēja uz krēsla, ar rokām saķēris degunu, bet doktors Tab­letiņš tuvojās viņam ar pārsējiem un joda pudeli rokās.
   —   Nenāc klāt! — spiedza Apalītis un ar kāju tēmēja Table- liņam iespert. — Nenāc klāt, citādi būs slikti! Es par sevi neat­bildu!
   —   Bet man taču jāpārsien tev deguns, — doktors Tabletiņš iebilda.
   —   Kas viņam noticis? — Zinītis jautāja knēveļiem.
   —   Ar degunu uzspiedis galdam zīmogu, — sacīja Skubiņš.
   —   Kā tas ir — ar degunu uzspiedis galdam zīmogu?
   —   Nu, viņš, saproti, visu laiku kuļājās gaisā un, kad bez­svara stāvoklis izbeidzās, gāzās zemē un — blāc! — ar degunu pret galdu. Labi vēl, ka ne pret grīdu, — Skubiņš paskaidroja.
   —   Varbūt tu, Zinīt, varētu viņu ietekmēt? — doktors Table­tiņš ieminējās. — Pusstundu jau nevaru viņu pielauzt!
   Redzēdams, ka Apalītis joprojām spiedz un spārdās, Zinītis tam bargi uzsauca:
   —   Tā ka uz vietas lai būtu mute ciet!
   Pamanījis, ka iejaucas Zinītis, Apalītis acumirklī apklusa. Tabletiņš veikli apturēja asinis, uzlika Apalītim uz deguna visai akurātu bumbveida pārsēju un nopriecājās:
   —    Redzi nu, cik glīti iznāca!
   Nu labi, labi! — Apalītis pikti norūca.
   Viņš nokāpa no krēsla un sāka ar rokām taustīties gar ap­sēju. Tabletiņš ievilka viņam pa pirkstiem un teica:
   —    Apsējs uzlikts tālab, lai deguns saglabātu savu formu, bet, ja sāksi raustīt apsēju, tev deguna vietā iznāks sazin kas!
   —    Nu, lai es tikai dabūju zināt, kas man to visu iegriezis! — Apalītis draudēja. — Es tam gan parādīšu!
   Izdzirdis šos draudus, Zinītis atjēdzās, ka, iekām viņš sāka savus mēģinājumus, viņam būtu vajadzējis knēveļus brīdināt, lai negadītos kādu sakropļot. Juzdamies Apalīša priekšā vai­nīgs, Zinītis nolēma pagaidām par savu atklājumu nevienam
   nekā neteikt, bet izstāstīt vēlāk, kad šis gadījums pamazām sāks piemirsties.
   Pārliecinājies, ka bezsvara stāvoklis izbeidzies un vairs ne­atkārtosies, Nezinītis devās pastaigā pa pilsētu un visiem, ko sa­tika, klāstīja, kas pie viņiem noticis. Viņa stāstiem tomēr ne­viens neticēja, jo visi jau zināja, ka Nezinītis ir liels muldoņa. Nezinītis briesmīgi dusmojās, atdūries pret šādu neticību. Tad viņš par bezsvara stāvokli pastāstīja savam draugam Pancka- riņam. Bet Panckariņš pateica:
   —    Tas tev droši vien ir bijis muļķības stāvoklis, nevis bez­svara stāvoklis.
   Par tādiem vārdiem Nezinītis iegrūda Panckariņam pama­tīgu dunku. Lai nepaliktu parādā, Panckariņš atbildēja NezinT- tim ar to pašu. Rezultātā iznāca kārtējā izkaušanās, kurā uzva­rētājs palika Panckariņš.
   —    Ej nu vēl pēc tam runā patiesību! — Nezinītis pukojās, iedams uz mājām. — Un kāpēc vienmēr notiek tā: vajag tikai izgudrot kādas blēņas, un visi tev noticēs, bet pamēģini vien pastāstīt kaut vistīrāko patiesību — tev saliks pa kaklu — un beigta balle!
   Nezinīša stāsti tomēr izraisīja starp Ziedu pilsētas iedzīvo­tājiem dažādus strīdus un aplamas baumas. Vieni sacīja, ka bezsvara stāvoklis nevarējis būt, jo nevar taču būt tas, kas ne­
   kad nav bijis, citi toties ap­galvoja, ka bezsvara stāvok­lis varējis gan būt, jo vien­mēr taču mēdz būt tā, ka sākumā kaut kā nav un tad tas rodas; trešie prātoja, ka bezsvara stāvoklis varējis ,gan būt, bet varējis arī nebūt, taču, pat ja tas īstenībā arī neesot bijis, tad esot bijis
   kaut kas cits, jo tā jau nevarot būt, ka nepavisam nekā nav bijis: vienmēr taču mēdz būt tā, ka dūmu bez uguns nemēdz būt.
   Daži visziņkārīgākie iedzīvotāji devās uz Zinīša mājiņu un, ieraudzījuši pagalmā Apalīti ar pārsietu degunu, vaicāja:
   —    Paklau, Apalīt, vai taisnība, ka pie jums esot bijis bez­svara stāvoklis?
   —    Tad te jau tas ir, tas jūsu bezsvars, — man uz deguna! — Apalītis nikni atcirta.
   Knēveļi nosmējās un izklīda pa mājām. Pēc tādas atbildes jau neviens vairs neticēja valodām par bezsvaru. Vakarā, sapul­cējušies pie tējas, Zinītis un viņa draugi pārcilāja atmiņā visu, kas pa dienu bija noticis. Katrs stāstīja par savām izjūtām un par to, ko viņš domājis, kad sācies bezsvara stāvoklis. Un, lūk, cik interesanti: visiem bija žēl, ka bezsvara stāvoklis tik drīz beidzies. Lai nu kā, tas tomēr bija ļoti interesants piedzīvojums. Zinīti urdīt urdīja pastāstīt, ka viņš atklājis bezsvara noslē­pumu, taču pietika paraudzīties uz pārsieto Apalīša degunu, un vēlē­šanās izkūpēja pati no sevis.
   Tonakt Zinītis ilgi nevarēja iemigt: visu laiku domāja, kādu labumu var atnest bezsvara stā­voklis.
   «Bezsvars — tas ir milzu spēks, ja zina, kā pie tā nokļūt,» viņš prātoja. «Izmantojot bezsvara stāvokli, varētu pacelt un pārvie­tot milzu smagumu. Burtiski kal­nus varētu pārstatīt un apgriezt ar kājām gaisā. Varētu uzbūvēt lielu raķeti un doties ar to kosmiskā ceļojumā. Tagad taču, lai iedarbi­nātu raķeti līdz nepieciešamajam
   ātrumam, vajadzīgs ārkārtīgi liels degvielas krājums; ja tur­pretim raķete nesvērs nenieka, tad degvielas vajadzēs pavisam nedaudz un degvielas krājumu vietā varēs uzņemt vairāk pasa­žieru un vairāk pārtikas. Lūk, tad tik varēs rīkot ilgstošu ekspe­dīciju uz Mēnesi, iekļūt tā dzīlēs un varbūt pat iepazīties ar Mēness knēveļiem.»
   Aizsapņojies Zinītis nemanot iegrima snaudā. Un sapņos viņam rādījās kosmiskā raķete un Mēness, un Mēness knēveļi, un vēl daudz kā interesanta.
   Bet no rīta Zinītis bija pazudis. Uz brokastīm viņš neiera­dās, un, kad knēveļi ienāca viņa istabā, tie ieraudzīja uz galda zīmīti, kurā bija pavisam tikai trīs vārdi: «Uz Saules pilsētu» un paraksts: «Zinītis». Izlasījuši zīmīti, knēveļi saprata, ka Zinī­tis aizbraucis uz Saules pilsētu.
   Zinītis, kā visi to labi zināja, bija neaprēķināms knēvelis. Ja viņš pieņēma kādu lēmumu, nekad neatlika tā izpildīšanu uz ilgu laiku. Tā arī šoreiz. Uzmodies mazā gaismiņā, kad visi vēl gulēja, un nolēmis braukt uz Saules pilsētu, viņš negribēja ne­vienu modināt, bet uzrakstīja zīmīti un klusītēm izgāja no mā­jas. Cits viņa vietā būtu atstājis sīkāku paskaidrojumu, nu, būtu uzrakstījis kaut vai: «Es aizbraucu uz Saules pilsētu!» — un nevis strupi «Uz Saules pilsētu», taču Zinītis zināja: jo vairāk vārdu, jo lielāks juceklis, — un turklāt bija pārliecināts, ka vārdi «Uz Saules pilsētu» nevar nozīmēt neko citu kā vien to, ka viņš aizbraucis uz Saules pilsētu.
   Pēc pāris mēnešiem no Zinīša pienāca telegramma: «Skrūvī­tis, Ķīlītis Saules pilsētu.» Skrūvītis un Ķīlītis ļoti labi saprata, ko no viņiem prasa, un, vienā rāvienā saposušies, arī aizbrauca.
   Labu laiku no viņiem nebija nekādu ziņu, tāpēc Ziedu pilsē­tas iemītnieki nosprieda, ka visi trīs aizbraucēji pavisam pārcē­lušies uz dzīvi Saules pilsētā un vairs atpakaļ nebrauks.
   Drīz vien knēveļi pamanīja, ka blakus Ziedu pilsētai, netālu no Gurķu kalniņa, sākusies celtniecība. Surp vienā laidā brauca
   kravas automobiļi, piekrauti ar viegla putuplasta blokiem. Vai­rāki knēveļi gaiši zilos virsvalkos no šiem blokiem montēja ne­lielas, ērtas vienstāva mājiņas.
   Skubiņš pirmais aizjoza izdibināt, kas tur būvējas. Viņam teciņus sekoja ari citi iedzīvotāji. Par lielu izbrīnu, viņi starp rosīgajiem knēveļiem ieraudzīja arī Skrūvīti un Ķīlīti.
   —    Ei, ko jūs darāt? Kas šeit būs? — Skubiņš sauca.
   —    Kosmiskā pilsētiņa, — Skrūvītis atbildēja.
   —   Un kam tāda Kosmiskā pilsētiņa vajadzīga?
   —    Pagaidi — atbrauks Zinītis, tas visu pamatīgi paskaid­ros.
   Bet Nezinītis aizvainots iebilda:
   —   Kā, vai tad mēs paši nevarējām uzcelt Kosmisko pilsē­tiņu?
   Nezinītis taisīja tādu seju, it kā viņš visu mūžu to vien būtu darījis kā cēlis kosmiskās pilsētiņas.
   —    Bet tu nebēdājies, darba pietiks visiem, — Skrūvītis viņu mierināja. — Pirmkārt, ap mājām jāiedēsta puķes, lai būtu skaisti; otrkārt, no elektriskās spēkstaci­jas līdz Kosmiskajai pilsētiņai jā­ierīko elektrolīnija, lai pievadītu elektrību; treškārt, jāizbūvē ceļš, jānoasfaltē ielas, jāievelk ūdens­vads, jāiekārto telpas … Vai nu mazums vēl ko darīt!
   Ziedu pilsētas iedzīvotāji uz karstām pēdām iesaistījās darbā. Dažs strādāja pie ceļa būves, dažs raka zemē stabus elektrolīnijai, dažs dēstīja puķes. Daudziem at­radās darbs pie namu iekšējās ap­
   dares. Tūbiņš uzņēmās visu krāsošanas darbu vadību: jauca krāsas, norādīja, kādās krāsās krāsot sienas un jumtus.
   Drīz vien Kosmiskās pilsētiņas centrā bija ierīkots apaļš be- tonēts laukumiņš, uz kura sāka montēt kosmisko raķeti. Šās ra-
   ķetes daļas bija izgatavotas Saules pilsētā un atvestas uz Kos­misko pilsētiņu speciālās kāpurķēžu kravas mašīnās ar ārkār­tīgi līganu gaitu, lai raķetes detaļas pārvedot netiktu bojātas vai deformētas, Montēšanai tika atvests speciāls soļojošs torņa cel­tnis. Ar šā celtņa palīdzību raķetes daļas nocēla no kravas ma­šīnām un nolika vajadzīgajās vietās. Raķete tomēr bija tik aug­sta, ka tās augšējās daļas novietoja ne vairs ar torņa celtni, bet gan ar helikopteru, kas pacēla detaļas vajadzīgajā augstumā. Raķetes montēšanu uzraudzīja Fuksija un Siļķīte, kas speciāli tālab bija atbraukušas uz Kosmisko pilsētiņu un te apmetušās.
   Pēc dažām dienām raķete bija samontēta. Tā slējās Kosmis­kās pilsētiņas vidū pāri mājām kā milzu cigārs vai uz gala no­statīts dirižablis. Lai pasargātu raķeti no kaitīgas gaisa, ūdens tvaiku un citu gāzu iedarbības, tās ārējais apvalks bija izgata­vots no sevišķi izturīga nerūsējoša tērauda. Zem šā tērauda ap­valka bija otrs apvalks no speciālas, tā saucamās kosmoplast- masas, kuras uzdevums bija aizsargāt kuģa iekšieni no kaitīgas kosmosa staru iedarbības un no radioaktīvā izstarojuma. Bei­dzot, kuģa iekšpusē bija vēl trešais — termoplastmasas siltum­izolācijas apvalks, kas palīdzēja saglabāt kuģa iekšienē nepie­ciešamo temperatūru.
   Raķetes kustībai un vadīšanai bija trīs reaktīvie dzinēji. Galvenais — pats lielākais — dzinējs, kas deva raķetei virzes kustību, bija novietots astes daļā. Šā dzinēja sprausla bija pa­vērsta vertikāli uz leju. Dzinējam darbojoties, sasildītās gāzes lauzās no sprauslas lejup, un tāpēc pretspēks jeb, kā to citādi sauc, reaktīvais spēks grūda raķeti uz augšu.
   Raķetes augšējā daļā — grozāmajā galviņā — bija iemon­tēts pagriezienu dzinējs. Šā dzinēja sprausla, novietota hori­zontāli, varēja pagriezties uz jebkuru pusi. Ja, piemēram, raķeti vajadzēja pagriezt uz rietumiem, dzinēja sprauslu grieza uz aus­trumiem. Sasilušās gāzes šai gadījumā lauzās ārā austrumu vir­zienā, turpretim pati raķete nosliecās uz rietumiem.
   Šinī pašā raķetes priekšgalā bija ievietots trešais, tā sauca­mais bremzes dzinējs ar sprauslu vertikāli uz augšu. Kad ieslē­dza bremzes dzinēju, karstās gāzes tika izsviestas no sprauslas uz priekšu, un tāpēc reaktīvais spēks varēja palēnināt raķetes virzes kustību un pat pavisam to apturēt.
   Raķetes iekštelpa bija sadalīta divpadsmit kajītēs. Katra kajīte bija paredzēta četriem ceļotājiem. Tātad kosmiskajā lido­jumā varēja doties pavisam četrdesmit astoņi knēveļi. Raķetes centrālajā daļā atradās salons. Šai salonā kosmosa ceļotāji va­rēja sapulcēties, lai atpūstos, apspriestu šādus tādus jautājumus un arī paēstu. Visa pārējā raķetes iekštelpa bija izlietota tā sau­camo nodalījumu ierīkošanai. Te bija pārtikas nodalījums, pare­dzēts pārtikas krājumu glabāšanai. Bija ķīmijas nodalījums ar aparatūru gaisa attīrīšanai no uzkrājušās ogļskābes un tā bagā­tināšanai ar skābekli. Bija akumulatoru nodalījums.ar uzstādī­tiem akumulatoriem, kas apgādāja ar elektroenerģiju elektromo­torus, ventilatorus, dzesinātājus, kā arī sildāmaparātus un ap­gaismošanas ierīces.
   Augšējā — vislabāk aizsargātajā raķetes daļā atradās vadī­bas kabīne, kurā novietoja Zinīša izgudroto ierīci bezsvara stā­vokļa radīšanai un elektronu vadīšanas mašīnu. Šī mašīna dar­bojās pēc iepriekš izstrādātas programmas un patstāvīgi virzīja kuģi pa nosprausto trasi, pēc vajadzības mainot tā ātrumu un virzienu un izdarot nosēšanos norādītajā Mēness apvidū.
   Blakus vadības kabīnei atradās tā saucamā pogas kabīne, pie kuras durvīm bija uzraksts «Ieeja aizliegta». Šai kabīnē atradās tikai neliels galdiņš ar vienu vienīgu pogu vidū. No­spiezdams šo pogu, kosmosa kuģa komandieris ieslēdza elek­tronu vadības mašīnu, un tālāk jau tad mašīna pati iedarbināja bezsvara ierīci un visus pārējos aparātus un veica visu, kas va­jadzīgs pareizam kosmosa kuģa lidojumam.
   Raķetes augšējā daļā atradās arī astronomijas kabīne ar teleskopu, radiolokatoru un citiem aparātiem kosmosa kuģa
   atrašanās vietas noteikšanai starpplanētu telpā, fotokabīne ar filmu un fotoaparātiem Mēness uzņemšanai, analīžu kabīne, kurā varēja izdarīt uz Mēness atrasto minerālu ķīmiskās ana­līzes. Raķetes astes daļā bija liela noliktava, kurā glabājās krietns krājums dažādu derīgu augu sēklu: gurķu, tomātu, bur­kānu, kāpostu, rutku, arbūzu, meloņu, ķiršu, plūmju, zemeņu, aveņu, kviešu, rudzu, griķu — no it visa, kas knēveļiem node­rēja uzturam. Šīs sēklas Zinītis bija nolēmis uzdāvināt mēne- sēniem tai gadījumā, ja tādi uz Mēness mājotu un ja tiem pašiem šādu augu nebūtu.
   Bez kajītēm, kabīnēm, nodalījumiem, noliktavas, salona ra­ķetē bija daudz citu blakus telpu. Raķete bija it kā daudzstāvu nams, apgādāts ar visu, kas normālā dzīvē varēja būt vaja­dzīgs, un pat ar liftu, kas spēja pacelt jebkurā stāvā.
   Kad raķete bija pilnīgi samontēta, ikviens, kas gribēja, va­rēja iepazīties ar tās iekšējo iekārtojumu. Līdzko salasījās četr­desmit astoņi šādi gribētāji, tos ielaida kuģī. Tur viņi varēja pasēdēt salonā, pagulēt kabīnēs uz lāviņām, ielūkoties visos kaktiņos. Pēc apskates ikvienam apmeklētājam vajadzēja uzvilkt kosmisko skafandru. Bez tā viņš nevarētu tikt laukā no raķetes. Izeja bija apgādāta ar speciālu fotoelementu, kas neļāva atvērt durvis, ja knēvelim nebija skafandra.
   Raķetē pastāvīgi uz­turējās Fuksija un Siļ- ķīte. Viņas iepazīstināja apmeklētājus ar raķetes iekšējo iekārtojumu, at­bildēja uz visiem jautā­jumiem un novēroja, kā darbojas aparāti, kas at­tīra gaisu, vēdina telpu, uztur vajadzīgo tempera­tūru un tā joprojām.
   Nezinītis, kuram arī izdevās iekļūt raķetē, par visu ļoti sīki iztaujāja Fuksiju un Siļķīti un, iznācis no raķetes, sagaidīja nā­kamo četrdesmit astoņu knēveļu grupu un atkal pievienojās tiem. Vienas dienas laikā viņš vairākkārt paguva iekļūt raķetē. Fuksija un Siļķīte jau bija viņu ielāgojušas un saņēma ar smaidu. Taču ārā viņas to nedzina. Siļķīte sacīja, ka nevienu nevajag raidīt projām: ja kāds grib pamatīgi iepazīt raķetes iekārtojumu, tad tas var nākt tikai par labu.
   Drīz blakus Kosmiskajai pilsētiņai izauga liela, balta celtne, kas izskatījās kā milzīga, apaļa, uz mutes apgāzta porcelāna bļoda. Virs ieejas tanī bija lieliem, skaistiem burtiem uzrakstīts: «Bezsvara paviljons». Tagad ikviens varēja pats pārliecināties, ka valodas par bezsvara stāvokli nav tukšs izdomājums, bet pati īstākā patiesība. Katrs, kas iegāja paviljonā, acumirklī pazau­dēja svaru un sāka bezpalīdzīgi ķepuroties gaisā.
   Paviljona vidū bija neliela, caurspīdīga plastmasas kabīne. Sai kabīnē glabājās bezsvara aparāts.
   Zinītis, ap šo laiku jau atgriezies Ziedu pilsētā, bija stingri jo stingri noliedzis ieiet kabīnē un aiztikt aparātu. Tagad šis aparāts vairs nebija parastais lineāls, bet garenā, tumšzilā ugunsdrošas un ūdensnecaurlaidīgas plastmasas futrālī ieslēgta ierīce. Magnetīta un mēnessakmens tuvināšanās šai ierīcē no­tika automātiski, proti, piespiežot podziņu. Ik rītu Zinītis pats ieradās kabīnē un ieslēdza ierīci, bet vakarā atnāca atkal, rū­pīgi pārbaudīja, vai kāds nav palicis paviljonā, vai kāds knēve­lis nekuļājas pie griestiem bezsvara stāvoklī, un tad ierīci izslēdza.
   Viens otrs lasītājs varbūt neticēs, ka enerģija, ko izstaroja mēnessakmens un neliels magnetīts, varēja būt tik liela, ka uz­veica zemes pievilkšanas spēku. Tomēr, labi apdomājuši, šie šaubu māktie lasītāji paši sapratīs, ka nekā brīnumaina te nav. Enerģijas krājumi vielā taču ir ļoti lieli un neizsmeļami. Tagad ikviens, kam nav sveša fizika, zina, ka ar enerģijas krājumu, kas glabājas kapeikas lieluma vielas gabaliņā, var aizstāt ener­ģiju, kura rodas, sadedzinot desmitiem tūkstošu tonnu akmeņ­ogļu vai kādas citas degvielas. Arī to neviens nebūtu ticējis tais laikos, kad vēl nebija atklāta atomu enerģija, taču mūsdienās tas nevienu vairs nepārsteidz.
   Turklāt jāpiebilst, ka mēnessakmens enerģija iznicināja svaru ne vispār, bet tikai ierobežotā telpā, turklāt tā pat neiz­nīcināja svaru, bet tikai novirzīja tā saucamo gravitācijas lauku sāņus. Ja bezsvara zonā smaguma spēks nebija jūtams nemaz, tad apkārt šai zonai izveidojās tā saucamā pastiprināta sma­guma josla. To sajuta ikviens, kas nonāca bezsvara paviljona tuvumā. Tātad Zinīša atklājumā nekā brīnumaina nebija. Tajā viss bija zinātniski pamatots, kas, protams, nemazināja šā atklājuma nozīmi.
   Nav nemaz jāsaka, cik milzīgu interesi bezsvara paviljons izraisīja Ziedu pilsētas iedzīvotājos. Pagāja dažas dienas, un visā pilsētā nevarēja sameklēt knēveli, kurš nebūtu kaut reizi iegriezies paviljonā. Daudzi jau bija paspējuši tur pabūt vairā­kas reizes, un, ja runājam par Nezinīti, tad viņš augām dienām nenāca no paviljona laukā un jutās tajā kā zivs ūdenī.
   Kādu rītu Nezinītis piecēlās paagrāk un ielavījās paviljonā tā, lai neviens neredzētu. Tur viņš paņēma bezsvara aparātu un devās ar to uz upi. Viņam nez kāpēc iegribējās paskatīties, ko darīs zivis upē, kad nonāks bezsvara stāvoklī. Nav zināms, kā­pēc viņam galvā bija ieperinājusies tāda doma. Varbūt viņš sāka domāt par zivīm tāpēc, ka pats gluži kā zivs augām die­nām peldēja pa paviljonu bezsvara stāvoklī.
   Nonācis upmalā, Nezinītis ieslēdza bezsvara ierīci un sāka vērot ūdeni. Pašā pirmajā mirklī viņš pamanīja, ka bezsvars ļoti dīvaini ietekmē zivju izturēšanos. Dažas no tām nolaida astīti uz leju un virpuļoja kā balerīnas; citas nolaidās ar gal­viņu uz leju un griezās gluži tāpat; vēl citas peldēja ar vēderu uz augšu. Tomēr pēc kāda laika daudzas no tām aprada ar bez­svara stāvokli un sāka, tāpat kā parasti, draiskuļot pa ūdeni. Bet tad kāda zivtiņa, grasīdamās ķert mušu, kas laidelējās virs ūdens, izlēca no upes un sāka bezpalīdzīgi spirināties gaisā. Tagad smagums viņu vairs nevilka lejup un zivs, lai vai kā gri­bētu, nevarēja tikt atpakaļ upē. Tūliņ pēc pirmās no ūdens iz- plunkšķēja vēl viena zivs. Nepagāja ne piecas minūtes, kad virs upes līmeņa, saulītē mirguļodamas, jau dejoja zivis, vardes, tri­toni, ūdensvaboles un cita ūdens kustoņa.
   Kamēr Nezinītis pie upes izdarīja savus «mēģinājumus», Zi­nītis ieradās paviljonā, lai ieslēgtu bezsvara ierīci. Ieraudzījis, ka ierīce no kabīnes pazudusi, Zinītis briesmīgi pārbijās.
   —   Kur aparāts? — viņš uztraucies iekliedzās. — Kas paņē­mis aparātu? Tūliņ nolieciet atpakaļ!
   Taču neviens no knēveļiem nezināja pateikt, kur palicis apa­rāts. Tikai Skrūvītis un Ķīlītis, kas tepat netālu strādāja, iemi­nējās, ka šorīt agri redzējuši Nezinīti, kas nez kāpēc iegriezies paviljonā un pēc tam aizgājis uz upes pusi. To uzzinājis, Zinītis pa kaklu pa galvu drāzās uz upi. Viņam paka] šķina pārējie knēveļi. Uzskrējis Gurķu kalniņā, Zinītis ieraudzīja lejā Nezi­nīti, kas lidinājās virs upes bezsvara stāvoklī.
   —   Re, kur viņš ir, Nezinītis! Re, kur! — sauca knēveļi, kas joza Zinītim nopakaļ.
   Nezinītis izdzirdēja kliedzienus. Pagriezies viņš ieraudzīja pārskaitušos Zinīti un pārējos knēveļus, kas diedza taisni pie
   viņa. Pārbijies viņš gribēja aizmukt, taču sāka tikai nevarīgi ķepuroties gaisā. Aptvēris, ka bezsvara stāvoklī aizbēgt nav ko domāt, viņš labi žigli nospieda ierīces podziņu un izslēdza bez­svaru. Atguvis svaru, viņš zibenīgi šāvās lejup un ar visu sparu ieplunkšķēja ūdenī. Šļakatas vien pašķīda uz visām pusēm.
   —   Glābiet viņu! Glābiet! Viņam ir bezsvara aparāts! — Zi­nītis brēca kā nepilnīgs un, pieskrējis pie upes, metās ūdenī.
   Knēveļi ar visām drēbēm lēca ūdenī un peldēja uz upes vidu, kur nevarīgi ķepurojās Nezinītis. Viņš jau sāka laist burbuļus, kad pie viņa vēl laikā piepeldēja Zinītis. Satvēris Nezinīti aiz apkakles, Zinītis vilka viņu uz krastu. Piepeldēja arī citi knē­veļi un sāka Zinītim palīdzēt. Uz upi jau steidzās doktors Table­tiņš ar savu ceļa aptieciņu. Ieraudzījis, ka knēveļi izvilkuši Nezi- niti krastā, viņš sauca:
   —    Novelciet viņam kreklu! Tūliņ es viņam izdarīšu māk­slīgo elpināšanu!
   Pamanījis doktoru Tabletiņu ar viņa aptieciņu, Nezinītis pie­trūkās kājās un grasījās laist ļekas vaļā, taču Zinītis nogrāba viņu aiz matiem un uzbrēca:
   —    Kur bezsvara aparāts? Kur tu liki aparātu? Tu esi noslī­cinājis aparātu, aunapakausi tāds!
   —    Laid vaļā! — Ne­zinītis iespiedzās un sāka spārdīties kajam.
   — Ak tu man vēl kausies! — Zinītis gār­dza. — Noslīcinājis apa­rātu un vēl kausies! Es tev gan radīšu, ka aparatus slīcināt!
   Un viņš parāva Nezi­nīti aiz matiem tik stipri, ka tam acīs saskrēja asaras. Par atbildi Nezinītis iebelza Zinītim ar dūri pa krūtīm. Zinītim aizrāvās elpa, un viņš palaida vaļā Nezinīša ma­tus. Sajuties brīvībā, Nezinītis kā gailis klupa pāridarītājam virsū, un abi sāka plūkties. Knēveļi metās tos izšķirt. Vieni tu­rēja aiz rokām Zinīti, otri — Nezinīti. Zinītis no visa spēka rāvās ārā, pūlēdamies iespert Nezinītim, un kliedza:
   —    Kā mēs tagad lidosim uz Mēnesi — bez aparāta? Tagad viss pagalam! Laidiet mani, es viņam parādīšu, kā aparātus upē slīcināt!
   Arī Nezinītis rāvās no rokām ārā un brēca:
   —    Nu, laidiet tak vaļā! Es viņam atdošu aparātu!
   Pēdīgi viņam izdevās atbrīvoties no knēveļiem, taču Skubiņš paguva saķert viņu aiz apkakles. Nezinītis rāvās ārā ar tik briesmīgu spēku, ka izlīda no krekla, un nu visi ieraudzīja, ka zemē nokrīt bezsvara ierīce, kas visu laiku bija glabājusies Nezi­nītim azotē.
   —    Re, kur ir tas bezsvara aparāts! — iesaucās doktors Tab­letiņš.
   —    Ko neteici, ka aparāts ir pie tevis? — Skubiņš jautāja.
   —    Kā tad es varēju pateikt, ka jūs visi saklupāt man virsū kā vārnu bars? Tiklīdz es manīju, ka krītu ūdenī, tā uzreiz iegrūdu aparātu azotē, tikko nenoslīku tā dēļ, bet viņi nesaka vis paldies, tikai kaujas!
   Zinītis pacēla aparātu no zemes un, nikni pazibsnījis acīm uz Nezinīti, paziņoja:
   —   Tāpēc tu nelidosi uz Mēnesi!
   —    Nu, lidojiet vien paši, — Nezinītis atgremza. — Liela man vajadzība pēc tā jūsu Mēness!
   —   Ar tevi runāt — tas nozīmētu zaudēt pašcieņu! — pateica Zinītis un, nebilzdams vairāk ne vārda, aizgāja.
   —    Ko tu neteiksi, kas par lielu kungu! — Nezinītis noklie­dza viņam pakaļ. — Nu, bučojieties vien ar savu Mēnesi! Es iztikšu arī bez Mēness!

   Nēzinītis meloja! Patiesībā viņam ļoti gribējās lidot uz Mē­nesi. Viņš aizvien vēl cerēja, ka Zinītis šā vai tā piemirsis noti­kušo un neizpildīs savus draudus. Tomēr viņš cerēja velti. Zinī­tis nekā nebija aizmirsis. Pēc kāda laika tika noteikta aizlido­šanas diena, un Zinītis sastādīja to knēveļu sarakstu, kuri lidos uz Mēnesi. Kā jau varēja paredzēt, Nezinīša šai sarakstā ne­bija. Tajā nebija arī Apalīša un dažu citu knēveļu, kuri lāgā nepanesa bezsvara stāvokli.
   Nēzinītis, kā mēdz teikt, bija bēdu sagrauzts. Viņš ne ar vienu negribēja pat runāt. Smaids viņa sejā izdzisa. Viņš zaudēja ēstgribu. Naktī viņš ne uz mirkli nevarēja iemigt un nāka­majā dienā staigāja tik sadrūmis, ka žēl skatīties.
   —   Vai nevarētu tomēr Nezinītim piedot? — Zinītim iemi­nējās Siļķīte. — Manuprāt, viņš vairs tā neblēņosies. Turklāt viņš tik labi panes bezsvara stāvokli. Viņam tas būs pārāk smags sods.
   —   Tas nav sods, bet piesardzības līdzeklis, — Zinītis stin­gri atteica. — Ceļojums uz Mēnesi nav izpriecas brauciens. Sai ceļojumā varēs doties tikai paši gudrākie un disciplinētākie knē­veļi. Nezinītis ļoti labi panes bezsvara stāvokli, taču viņa prāta spējas pagaidām ne tuvu nav tādā līmenī, kā varētu vēlēties. Ar savu nedisciplinētību Nezinītis cietīs gan pats, gan iegāzīs citus. Bet kosmoss nav nekas tāds, ar ko var jokus dzīt. Lai labāk Nezinītis pagaida līdz nākamajai reizei un pa to laiku papūlas pieņemties prātā. Tas ir mans pēdējais vārds!
   Dzirdējusi tik kategorisku atbildi, Siļķīte šo sarunu vairs neatjaunoja. Ar laiku Nezinītis pamazām nomierinājās un vairs tik gauži nobēdājās. Viņam atgriezās ēstgriba. Arī miegs uzla­bojās. Kopā ar citiem knēveļiem Nezinītis nāca uz Kosmisko pilsētiņu, vēroja, kā tiek veikta raķetes pārbaude, kā ceļotāji trenējas pirms došanās kosmosā, klausījās Fuksijas un Siļķītes lekcijas par Mēnesi, par starpplanētu lidojumiem. Likās, ka viņš pilnīgi samierinājies ar savu likteni un vairs nesapņo par ceļojumu uz Mēnesi. Pat raksturs Nezinītim šķita pārvērties. Visvērīgākie knēveļi pamanīja, ka Nezinītis pasācis bieži un ilgi nez par ko domāt. Kad viņam uznāca tādi domīguma brīži, sejā ieplaiksnījās tāds kā sapņains smaids, it kā Nezinītis par kaut ko priecātos. Neviens tomēr netika gudrs, kas viņā rosināja tādu priecīgu noskaņu.
   Reiz Nezinītis, saticis Apalīti, to uzrunāja:
   —    Paklau, Apalīt, tagad mēs esam bēdu brāļi.
   —   Kādu bēdu? — Apalītis nesaprata.
   —    Nu, tevi taču neņem līdzi uz Mēnesi un mani arī ne.
   —    Es uz Menesi nevaru. Ēs esmu pārlieku smags. Raķete nejaudās mani pacelt, — Apalītis sacīja.
   —   Muļķības! — Nezinītis atteica. — Visi, kas lidos raķetē, būs bezsvara stāvoklī, tā ka raķetei vienalga, vai tu esi smags vai neesi smags. Neviens nenieka nesvērs. Skaidrs?
    — Kāpēc tad mani neņem? Tas ir netaisni! — Apalītis iesaucās.
   —    Un kā vēl netaisni! — uztvēra Nezinītis. — Tik netaisni, ka nevar nemaz izsacīt. Mums abiem šī netaisnība jāizlabo.
   —    Kā tad to lai izlabo?
   —    Naktī pirms izlidošanas mēs ielīdīsim raķetē un paslēp­simies. Bet no rīta, kad raķete aizlidos kosmiskajā telpā, izlīdī- sim laukā. Negriezīs taču mūsu dēļ raķeti atpakaļ.
   —   Bet vai tad tā var rīkoties? — Apalītis šaubījās.
   —    Kāpēc tad nevar? Tāds kā joks! Pats galvenais, sapro­ties, lai mūs nepaspētu izsēdināt, kamēr vēl atrodamies uz ze­mes. Bet kosmosā jau nu vairs ārā nesēdinās, esi bez bēdu!
   —   Un kur tad mēs paslēpsimies?
   —    Pārtikas nodalījumā. Tur ir ļoti ērti un lērums visādu produktu.
   —    Lērums produktu — tas ir labi! — Apalītis nopriecājās.
   — Blēņas! — sacīja Nezi­nītis. — Kur tas redzēts, ka būtu četrdesmit astoņi ceļo­tāji. Kas nu tas par skaitu — padomā pats! Apaļam skai­tam vajag, lai būtu piecdes­mit. Un, kur var novietoties četrdesmit astoņi, tur saspie- dīsies arī piecdesmit. Turklāt mums taču nevajag vietas ka­jītē: mēs sēdēsim pārtikas nodalījumā. Kā mēdz sacīt — ja labi satiks, gan vietas pietiks.
   —   Bet vai tu noteikti zini, ka pārtikas nodalījumā produkti ir? — Apalītis pārvaicāja.
   —    Pats savām acīm redzēju, lai tad es netieku no vietas! — Nezinītis apzvērēja. — Es, brāl, visu raķeti krustām šķērsām esmu izpētījis. Visu, ko vien gribi, ar aizvērtām acīm atradīšu.
   —   Nu, ko tad, tad jau labi. — Apalītis bija ar mieru.
   Vakarā pirms aizlidošanai noteiktās dienas Nezinītis un Apalītis nelikās gulēt. Nogaidījuši, līdz visi knēveļi bija aizmi­guši, viņi klusītēm izlavījās no mājas un devās uz Kosmisko pilsētiņu. Nakts bija tumša, un Apalītim aiz bailēm šermuļi skrēja pār muguru. Domājot, ka drīz viņš aiztrauksies kosmosa plašumos, dūša viņam, kā mēdz teikt, sašļuka papēžos. Viņš jau nožēloja, ka bija iepinies tik bīstamā pasākumā, tomēr kaunējās atzīties Nezinītim, ka ir nobijies.
   Bija jau pavisam vēls, kad Nezinītis un Apalītis nonāca Kosmiskajā pilsētiņā. Uzlēca mēness, un apkārt kļuva gaišāks. Aizzagušies garām namiem, mūsu draugi nonāca pie apaļā lau­kuma, kura vidū slējās kosmiskā raķete. Tā spīdināja savus tē­rauda sānus zilganajā mēnesnīcā, un Nezinītim un Apalītim šķita, ka tā spīd pati no sevis, it kā būtu darināta no kāda spul­gojoša metāla. Tās apveidā jautās kaut kas drosmīgs un trauk­smains, kas neatturami tiecās augšup: šķita, ka raķete nupat, nupat atrausies no savas vietas un trauksies debesīs.
   Cenzdamies aizslīdēt nemanīti, Nezinītis un Apalītis pie- plaka pie zemes un tā sagumuši šķērsoja laukumu. Nonācis pie raķetes, Nezinītis ar pirkstu nospieda podziņu tās astes daļā. Nedzirdami atvērās durtiņas, un ceļotājiem pie kājām nolai­dās nelielas metāla kāpnītes. Redzēdams, ka Apalītis vilcinās, Nezinītis satvēra viņu aiz rokas. Viņi kopā uzrausās pa kāpnī­tēm un iegāja tā saucamajā slūžu kamerā. Tā bija tāda kā ne­liela istabiņa ar divām hermētiski aizveramām durvīm. Vienas durvis, pa kurām iegāja Nezinītis un Apalītis, veda uz āru, otras veda kosmosa kuģa iekštelpās.
   Tiklīdz draugi iegāja slūžu kamerā, ārdurvis automātiski aizveras. Apalītis redzēja, ka atkāpšanās ceļš nogriezts, un aiz bailēm viņam iekšā viss pamira. Viņš gribēja kaut ko sacīt, taču mēle mutē šķita sastingusi un galva kļuvusi kā tukšs spainis. Viņš pats vairs neapjēdza, par ko domā, un nezināja, vai vispār par kaut ko domā. Galvā viņam nez kāpēc visu laiku jaucās kād­reiz dzirdētas dziesmiņas vārdi: «Paliec sveika, mīļā priede! Bērziņ dārgo, paliec sveiks!» No šiem vārdiem viņam uzdvesa tāds kā rūgtums un kļuva līdz asarām skumji.
   Nezinītis pa to laiku nospieda podziņu pie otrām durvīm. Durvis tikpat klusu atvērās. Nezinītis apņēmīgi devās iekšā. Apalītis mehāniski viņam sekoja.
   —    Paliec sveika, mīļā priede! — viņš drūmi nomurmināja. — Še tev nu, dziesma ir galā!
   Atskanēja knakšķis. Otrās durvis aizcirtās tikpat blīvi kā pirmās.. Tās it kā ar necaurejamu sienu nošķīra mūsu ceļotājus no visa, ar ko viņi līdz šim bija saistīti.
   —   Še tev nu, dziesma ir galā, — Apalītis vēlreiz atkārtoja un pakasīja aiz auss.
   Nezinītis tobrīd jau bija atvēris lifta durtiņas, viņš paraus­tīja Apalīti aiz piedurknes un vedināja:
   —    Nu, nāc! Izkasīties gan vēl pagūsi!
   Apalītis, ne vārda nebildis, ielīda lifta kabīnē. Viņš bija bāls kā spoks. Vienmērīgi sīkdama, kabīne slīdēja uz augšu. Kad tā bija pacēlusies vajadzīgajā augstumā, Nezinītis no tās izkāpa un uzsauca:
   —   Nu, lien ārā! Ko tu tur tāds kā pamiris?
   Apalītis izlīda no lifta un ieraudzīja, ka atrodas ļoti šaurā, līkā gaitenī, kas it kā lokā ieskāva lifta šahtu. Pagājies pa gai- tenīti, Nezinītis apstājās pie apaļām metāla durtiņām, kas atgā­dināja tvaikoņa kurtuves durtiņas.
   —   Tepat ir. Te ir tas pārtikas nodalījums, — sacīja Nezi­nītis.
   Viņš nospieda podziņu. Durvis atdarījās — it kā atpleta rīkli. Nezinītis līda iekšā šai rīklē, tumsā ar kājām taustīdams pakāpienus. Nonācis nodalījuma dibenā, viņš sagrābstīja pie sienas slēdzi un iededza gaismu.
   —   Nu, kāp šurp lejā! — viņš pakliedza Apalītim.
   Apalītis rāpās lejā. No bailēm viņam trīcēja ceļi, tāpēc viņš paklupa un noripoja pa kāpnītēm taisni pārtikas nodalījumā. Tiesa, visai stipri viņš nesasitās, jo nodalījumā viss — gan sie­nas, gan grīda, gan pakāpieni bija aplīmēti ar mīkstu, elastīgu plastmasu. Raķetes iekšienē visas telpas bija aplīmētas ar tādu plast­masu. Tas bija darīts tālab, lai kāds, nokļuvis bezsvara stāvoklī, nejauši neapdauzītos.
   Redzēdams, ka kritiens nav no­darījis Apalītim nekādu kaiti, Nezi­nītis aizvēra durvis un, jautri smai­dīdams, teica:
   —     Tā, nu mēs esam mājās! Lai kāds tikai pamēģina mūs šeit dabūt
   rokā!
   —    Bet kā mēs izlīdīsim atpakaļ? — Apalītis bažīgi iejau­tājās.
   —    Kā ielīdām, tāpat arī izlīdīsim. Redzi — pie durvīm ir podziņa! Nospiedīsi to — un durvis atvērsies. Šeit viss ir uz podziņām.
   Nezinītis ņēmās spaidīt dažādas podziņas un vērt vaļā sie­nas skapjus, termostatus un ledusskapjus, kuru plauktos glabā­jās visdažādākie pārtikas produkti. Apalītis tomēr bija tik stipri uztraucies, ka pat produkti viņu neiepriecināja.
   —   Kas tev noticis? Izskatās, ka tu nemaz nepriecājies? — Nezinītis brīnījās.
   —    Nē, kāpēc! Esmu ļoti priecīgs, — Apalītis atbildēja, izska­tīdamies pēc noziedznieka, kuram nez par kādām briesmīgām ļaundarībām piespriests nāvessods.
   —    Nu, ja esi priecīgs, tad liekamies gulēt! Ir jau pavisam vēls.
   To pateicis, Nļpzinītis izstiepās nodalījuma dibenā, spilvena vietā pabāzis pagalvī pats savu dūri. Apalītis sekoja viņa pa­raugam. Ierīkojies labi ērti uz mīkstās plastmasas, viņš sāka apcerēt savu stāvokli, un pamazām viņam galvā nobrieda doma, ka vislabāk būtu atteikties no šā ceļojuma. Viņš nolēma uz vie­tas atzīties Nezinītim, ka vairs negrib lidot, bet tad iedomājās, ka Nezinītis par viņu smiesies un pārmetīs viņam bailīgumu. Pēdīgi-viņš tomēr sadūšojās tiktāl, ka apņēmās atzīties bailī­gumā, taču tobrīd izdzirdēja Nezinīša vienmērīgo krākšanu. Pārliecinājies, ka Nezinītis cieši aizmidzis, Apalītis piecēlās un, vairīdamies uzkāpt viņam uz rokām, zagās uz durvīm.
   «Izlīdīšu no raķetes un aizbēgšu uz mājām — un še tev dziesma galā,» viņš nodomāja. «Bet Nezinītis lai lido uz Mē­nesi vesels, ja viņam tik ļoti gribas.»
   Elpu aizturējis, Apalītis uzrāpās pa kāpnītēm un nospieda podziņu pie durvīm. Durvis atvērās. Apalītis izlīda no pārtikas nodalījuma un sāka klaiņot pa līko gaitenīti, pūlēdamies uziet
   lifta durtiņas. Viņš raķetes iekārtojumu nepārzināja tik labi kā Nezinītis, tāpēc vairākkārt apstaigāja gaitenīti visapkārt, ikreiz nokļūdams atpakaļ pie pārtikas nodalījuma. Baidīdamies, ka Nezinītis pamodīsies un pamanīs viņa nozušanu, Apalītis atkal sāka nervozēt un zaudēt saprašanu. Pēdīgi viņam tomēr izdevās atrast lifta durtiņas. Ilgi nedomādams, viņš iekāpa kabīnē un nospieda pirmo pagadījušos podziņu. Kabīne neslīdēja vis lejup, bet cēlās uz augšu. Taču Apalītis nepievērsa tam uzmanību un, izkāpis no kabīnes, sāka meklēt slūžu kameras durvis, pa ku­rām varētu tikt laukā. Slūžu kamerā viņš, protams, iekļūt neva­rēja, jo tās nemaz te nebija, toties viņš iekļuva pogas kabīnē un sāka pa tumsu gramstīties gar sienām, mēģinādams uztaustīt slēdzi. Slēdzi atrast neizdevās, taču kabīnes vidū viņš atdūrās pret nelielu galdiņu, uz kura sataustīja podziņu. Domādams, ka ar šo podziņu ieslēdz gaismu, Apalītis to nospieda un uzreiz palēcās uz augšu, nokļuvis bezsvara stāvoklī. Reizē ar to viņš izdzirdēja iedarbinātā reaktīvā dzinēja vienmērīgo dūkoņu.
   Daži visatjautīgākie lasītāji droši vien uzreiz būs atskār- tuši, ka Apalītis bija nospiedis taisni to podziņu, kas iedarbi­nāja elektronu vadības mašīnu. Un elek­tronu vadības mašīna, kā jau konstruktori to bija paredzējuši, pati iedarbināja bez­svara ierīci, reaktīvo dzinēju un visu pārējo iekārtu, un tāpēc raķete devās kosmiskajā lidojumā tai brīdī, kad neviens to negai­dīja.
   Ja šai brīdī kāds no Kosmiskās pilsēti­ņas iedzīvotājiem būtu pamodies un paska­tījies pa logu, viņš būtu ārkārtīgi izbrīnī­jies, redzēdams, ka raķete lēnām atraujas no zemes un līgani ceļas gaisā. Tas notika gandrīz bez trokšņa. No dzinēja apakšējās sprauslas, viegli šņākdama, lauzās ārā
   tieva sasilušo gāzu strūkliņa. Ar šās strūklas reaktīvo spēku pietika, lai piešķirtu raķetei virzes kustību, jo, pateicoties bez­svara ierīcei, pati raķete nesvēra itin nenieka.
   Līdzko raķete bija pacēlusies pietiekamā augstumā, elek­tronu vadības mašīna ieslēdza pagrieziena mehānismu, un ra­ķetes priekšdaļa sāka izdarīt riņķveida kustības, ar katru apli nosvērdamās slīpāk un slīpāk. Un nu, lūk, raķete nonāca tādā leņķī, ka ar fotoelementu apgādātā optiskā aparāta redzes laukā iekļuva Mēness. Mēnessgaismu fotoelements pārvērta elektriskā signālā. Saņēmusi šo signālu, elektronu vadības ma­šīna iedarbināja automātisko ierīci, un pēc dažām svārstīgām kustībām, kas kļuva aizvien vājākas, raķete nostabilizējās un lidoja taisni uz Mēnesi. Pateicoties automātiskajai ierīcei, ra­ķete, kā mēdz teikt, uzņēma kursu uz Mēnesi. Tiklīdz raķete aiz šāda vai tāda iemesla novirzījās no uzņemtā kursa, auto­mātiskā ierīce noregulēja raķetes kursu.
   Sākumā Apalītis pat neaptvēra, kādu briesmu darbu viņš pastrādājis. Juzdams, ka nokļuvis bezsvara stāvoklī, viņš lū­koja izķepuroties ārā no pogas kabī­nes, iedomādamies, ka citā kādā vietā bezsvara stāvokļa nav. Pēc krietnas piepūles viņam tas izdevās, un viņš atgriezās atpakaļ pie lifta. Šoreiz viņš pareizi izprata, kā lieto­jamas lifta kabīnes podziņas, un no­spieda taisni to, kas lika kabīnei no­laisties pašā apakšējā stāvā, proti, raķetes astes daļā. Izkāpis no lifta, viņš atradās pie slūžu kameras dur­vīm, pa kurām, kā jau teikts, varēja iziet ārā. Blakus durvīm Apalītis sa­skatīja pie sienas podziņu. Tomēr, lai cik viņš šo podziņu spaidīja, lai kā
   dauzīja ar kājām durvis, tās pat nedomāja vērties vaļā, Apalītis nezināja, ka slūžu kameras durvis varēja atvērties tikai tādā gadījumā, ja viņš uzģērbtu kosmisko skafandru. Un, jāsaka, labi, ka Apalītis to nezināja. Ja viņš nospiestu podziņu, iepriekš uzģērbis skafandru, durvis atvērtos un Apalītis, atstājis raķeti, izveltos taisni kosmiskajā telpā. Protams, tādā gadījumā viņš nekad vairs nevarētu atgriezties mājās, jo uz mūžu mūžiem pa­liktu lidojam kosmosā kā planēta.
   Atdauzījis pret durvīm dūres un papēžus, Apalītis nolēma iet atpakaļ pie Nezinīša nu kategoriski pieprasīt, lai laiž viņu laukā no raķetes. Šo lēmumu viņš tomēr nevarēja izpildīt, jo bija aizmirsis, kurā stāvā Nezinīti atstājis. Vajadzēja braukāt pa visiem stāviem, izložņāt visas kabīnes, kajītes, nodalījumus. Bija vēls. Apalītis jutās ļoti noguris, turklāt viņam drausmīgi nāca miegs. Varētu sacīt, ka Apalītis gāzās no kājām zemē, ja viņš vispār varētu stāvēt kājās. Bezsvara stāvoklī Apalītim vis­pār nebija iespējas stāvēt kājās, viņš peldēja kā burkā ielaista karūsa, vienā gabalā atsizdamies ar galvu pret sienām un kūle­ņodams gaisā. Galu galā viņš vispār nekā vairs nesaprata. Galva viņam kļuva neskaidra, acis pašas no sevis vērās ciet, un, zaudējis pēdējos spēkus, viņš iemiga taisni tai brīdī, kad lifta kabīnē brauca uz augšu.
   Nezinītis pa to laiku svētlaimīgi gulēja pārtikas nodalījumā un pat nejuta, ka kosmiskais lidojums sācies. Nakts vidū viņš tomēr uzmodās un nevarēja apjēgt, kāpēc atrpdas šeit un nevis mājās savā gultā. Pamazām viņš sāka atcerēties, ka tīšuprāt ielavījies raķetē. Juzdams, ka atrodas bezsvara stāvoklī, un saklausījis reaktīvā dzinēja vienmuļo rūkoņu, Nezinītis saprata, ka kosmosa kuģis atrodas lidojumā.
   «Tātad, kamēr es gulēju, Zinītis un visi pārējie knēveļi sa­kāpuši kuģī un mēs dodamies uz Mēnesi. Viss iznācis taisni tā, kā es biju aprēķinājis!» Nezinītis nodomāja.
   Sejā viņam atplauka laijnīgs smaids, un krūtīs kaut kas itkā ietrīsējās, noraustījās aiz prieka. Viņš jau dzīrās līst ārā no savas slēptuves un uzmeklēt Zinīti, atzīties tam, ka bez prasīšanas ielī­dis raķetē. Mazliet pado­mājis, viņš nolēma tomēr vēl pagaidīt, kamēr raķete aizlido no Zemes labi tālu.
   «Zinītim pateikt vēl pa- gūšu. Ar to nav ko steig­ties,» Nezinītis domāja.
   Tobrīd viņš atcerējās Apalīti un, apskatījies ap­kārt, teica:
   —   Atvainojiet, dārgie draugi, bet kur tad ir Apa­lītis? Mēs taču abi kopā ielīdām nodalījumā!
   Te Nezinītis pamanīja, ka nodalījuma durvis līdz kājai vaļā.
   «Aha! Tātad Apalītis ir jau pamodies un izlīdis laukā,» Ne­zinītis apsvēra. «Nu, ko tad, ja jau tā, tad arī man nav nekādas jēgas vienam šeit kvernēt.»
   Nezinītis izkūlās no pārtikas nodalījuma un, atvēris lifta durvis, ieraudzīja kabīnē Apalīti.
   —   A, re, kur tu esi ielīdis! — Nezinītis iesaucās. — Vai jūti? Jau lidojam!
   —   Ko? — uzmodies un platu muti nožāvājies, jautāja Apa­lītis.
   —    Lidojam! — Nezinītis priecīgi sauca.
   —    Kurp lidojam? — Apalītis jautāja un sāka ar dūrēm ber­zēt acis.
   —    Uz Mēnesi. Kurp gan vēl citur?
   —    Uz kādu Mēnesi?
   —    Nu, uz kādu . .. Nezini, kāds ir Mēness?
   Tikai tagad Apalītis sāka atskārst, kas noticis. Labu brīdi viņš kā nepilnīgs vērās Nezinītī un tad nebalsī iekliedzās:
   —    Uz Mēnesi?!
   —    Uz Mēnesi! — Nezinītis priecīgi apstiprināja.
   , — Lidojam?!
   —    Lidojam, tur jau ir tas joks! — Nezinītis sauca un, ne­spēdams valdīties aiz prieka, metās apskaut Apalīti.
   Apalītim no bailēm aizrāvās elpa, apakšžoklis atkārās, acis iepletās apaļas, un viņš nekustīgu, stingu skatienu blenza uz Nezinīti.
   —    Bet kur tad ir visi pārējie? Tu neesi viņus redzējis? — Nezinītis taujāja, nemanīdams Apalīša dīvaino stāvokli.
   —    Kā-ā-di p-pā-rējie? — Apalītis, aiz uztraukuma stostī­damies, izdabūja.
   —    Nu, kur ir visi knēveļi? Kur ir Zinītis?
   —    Bet va-va-vai tad viņi ir šeit?
   —    Nu kā tad! Kāpēc tad mēs, tavuprāt, lidojam? Kamēr mēs abi gulējām pārtikas nodalījumā, visi ir atnākuši un devu­šies lidojumā. Saprati? . . . Tūliņ kāpsim augšā un atradīsim visus kajītēs.
   Nezinītis nospieda podziņu, un lifts pacēla viņus stāvu augstāk.
   —    Tad ta viņi brīnīsies, mūs ieraudzījuši! — Nezinītis sa­cīja, apstādamies pie kādas kajītes durvīm. — Tūliņ iesim iekšā un teiksim: «Sveiki, te nu esam arī mēs!» Ha-ha-ha!
   Kratīdamies aiz smiekliem, Nezinītis atvēra kajītes durvis un, ieraudzījis, ka tur neviena nav, iesaucās:
   —    Šeit nez kāpēc neviena nav!
   Viņš tūdaļ ielūkojās otrā kajītē:
   —   Arī šeit nez kapec neviena nav!
   Sos vārdus viņš atkārtoja ikreiz, kad bija ielūkojies tukšā kajītē. Pēdīgi viņš teica:
   —   Zinu! Viņi ir salonā. Droši vien tur pašlaik notiek kāda svarīga apspriede, tāpēc visi aizgājuši turp.
   Nokāpuši salonā, draugi pārliecinājās, ka arī tas ir tukšs.
   —    Bet šeit taču vispār neviena nav! — Nezinītis iesaucās. — Izskatās, ka mēs raķetē esam vieni paši.
   —    Kā — vieni paši? — Apalītis iztrūkās.
   —   Tā — vieni paši, — Nezinītis noplātīja rokas.
   —    Kas tad tādā gadījumā palaida raķeti?
   —    Nezinu.
   —    Nevarēja taču raķete palaist sevi pati!
   —    Nevarēja, — Nezinītis piekrita.
   —   Tātad kāds to ir palaidis, — Apalītis secināja.
   —    Kas tad būtu varējis to palaist?
   —    Nu, nezinu.
   Nezinītis aizdomīgi pavērās uz Apalīti un novaicāja:
   —   Varbūt tu to palaidi?
   —    Es? — Apalītis brīnījās.
   —    Nu jā, tu!
   —    Kā tad es varēju to palaist? — Apalītis paraustīja ple­cus. — Es jau pat nezinu, kā to palaist.
   —    Bet kāpēc tad tu izlīdi no pārtikas nodalījuma? — Nezi­nītis pratināja. — Kāpēc tad, kad es pamodos, tevis tur nebija? Kur tu staigāji — atzīsties!
   —    Es, saproti, naktī pārdomāju, ka nelidošu, un gribēju iet uz mājām — un, saproti, apmaldījos raķetē un pēc tam neva­rēju atvērt durvis, un tad es pārdomāju, ka neiešu, un pa­liku, — Apalītis apjucis šļupstēja.
   —   Un tu nekur netiki spiedis podziņas? Lai palaistu ra­ķeti, taču pietiek, ja nospiež vienu pašu podziņu! Saproti?
   —    Goda vārds, es nekur neko netiku spiedis. Es tikai ne­jauši iemaldījos kaut kādā mazā kabīnītē un tur nospiedu vienu pavisam, pavisam maziņu podziņu uz galda . ..
   —   Ā-ā-ā! — Nezinītis nelabā balsī iebļāvās un, sagrābis Apalīti aiz apkakles, vilka uz pogas kabīni. — Nu, atzīsties — tu biji šai kabīnītē?
   —    L-l-lie-iekas, ka šinī, — plātīdams muti kā zivs uz sau­suma, Apalītis nomurmulēja.
   —    So te podziņu nospiedi?
   —    L-l-lie-iekas, ka šo, — Apalītis atzinās.
   —    Nu, tad tā arī ir! — Nezinītis iesaucās. — Tātad tu esi tas, kas palaida raķeti! Ko tagad pavēlēsiet darīt?
   —    Bet vai nevar ra-a-ķeti k-kaut kādi apturēt?
   —    Kā tad tu šo apturēsi?
   —    Nu, nospiest vēl kaut kādu po-podziņu.
   —   Es tev gan došu podziņu! Nospiedīsi vēl podziņu, raķete apstāsies — un mēs abi paliksim pasaules izplatījumā! Nē, labāk jau tad lidosim uz Mēnesi!
   —    Bet uz Mēness tak, stāsta, nekā neesot, ko ēst, — Apa­lītis iebilda.
   —    Nekas, tev tas noderēs, kļūsi mazliet vājāks, — Nezinītis pikti atcirta. — Citureiz zināsi, kā bez atļaujas aiztikt podzi­ņas!
   Vajadzēja tikai Apalītim iedomāties ēdamo, kad viņa domas sāka darboties jaunā virzienā. Viņam uzreiz briesmīgi sagri­bējās ēst. Nu jau viņš ne par ko citu nespēja domāt kā vien par ēšanu. Tāpēc viņš ieminējās:
   —    Paklau, Nezinīt, vai mēs nevarētu kaut ko ieēst? Es taču kopš vakardienas neko neesmu ēdis.
   —    Ieēst, nu gandrīz . . . Ieēst varbūt varētu, kaut gan tu to neesi pelnījis, — Nezinītis ērcīgi atrūca.
   Atgriezušies pārtikas nodalījumā, draugi atvēra termostatu, kurā glabājās karstas kosmiskās kotletes, kosmiskais ķīselis,
   kosmiskais kartupeļu biezenis un citi kosmiskie ēdieni. Visus šos ēdienus sauca par kosmiskiem tā­pēc, ka tie bija iepildīti garās celo­fāna tūbiņās — apmēram kā aknu desa. Ja tādu tūbiņu pielika pie mutes un ar rokām saspieda, va­rēja panākt, lai barība taisni no tūbiņas nokļūst mutē; bezsvara stāvoklī tas bija ļoti ērti. Iztukšo­juši katrs vairākas tādas tūbiņas, draugi uzēda kosmisko saldēju­mu, kas, izrādījās, bija ārkārtīgi garšīgs. Šim kosmiskajam saldē­jumam bija tikai viena vaina: no tā neganti sala rokas, jo visu laiku nācās auksto celofāna tūbiņu spiest ar rokām, citādi saldējumu nevarēja iedabūt mutē.
   Kolīdz Apalītis bija paēdis, garastāvoklis viņam uzreiz uz­labojās.
   —    Nekas, izrādās, ka raķetē var labi paēst! — viņš sacīja.
   Un viņam sāka likties, ka nekas briesmīgs nav noticis un ka
   raķete nemaz nelido, bet joprojām stāv uz zemes.
   —    Paklau, Nezinīt, kāpēc tu domā, ka mēs kaut kur lido­jam? Manuprāt, mēs nemaz nelidojam, — Apalītis ieteicās.
   —    No kā tad, tavuprāt, radies bezsvara stāvoklis? — Nezi­nītis atjautāja.
   —    Bet atceries — kad mēs bijām mājās, es atsitos ar de­gunu pret galdu. Toreiz taču mēs nekur nelidojām, bet bezsvara stāvoklis tomēr bija.
   —    Tūliņ mēs uzkāpsim astronomiskajā kabīnē un paskatī­simies iluminatorā, — Nezinītis teica. — Iluminatorā būs re­dzams, kur mēs atrodamies.
   Draugi mudīgi uzkāpa astronomiskajā kabīnē. Palūkojušies pa sānu iluminatoru, viņi ieraudzīja visapkārt bezgalīgas, mel­nas debesis, kā sētin nosētas lielām zvaigznēm, starp kurām spīdēja žilbinoši spoža Saule. Šķita, ka ir diena, taču tai pašā reizē bija arī nakts. Uz Zemes tā nekad nemēdz būt. Kad uz Zemes var redzēt Sauli, tad nav redzamas zvaigznes, un otrādi, kad ir zvaigznes — nav Saules. Vienā no augšējiem ilumina­toriem spoži spīdēja Mēness. Tas likās mazliet lielāks, nekā mums izskatās no Zemes.
   —   Pilnīgi skaidrs, — sacīja Nezinītis. — Mēs jau esam tālu no Zemes. Mēs esam kosmosā!
   —    Še tev nu — dziesmiņa galā! — Apalītis vīlies nomur­mināja.

   Tagad, kad Apalītis bija galīgi pārliecinājies, ka par atgrie­šanos uz Zemes nevar būt ne runas, viņš pamazām nomierinā­jās un teica:
   —   Nu, ko tur, ja jau mēs lidojam uz Mēnesi un atpakaļ visi ceļi nogriezti, tad mums ir tikai viens uzdevums: atkal nokļūt pārtikas nodalījumā un kārtīgi paēst brokastis.
   —   Mēs taču nule pat brokastojām, — iebilda Nezinītis.
   —   Vai tad tās nu bija īstas brokastis? — Apalītis apstrī­dēja. — Tās bija izmēģinājuma brokastis, tā sakot, melnraksts, trenēšanās.
   —    Kā tas ir — trenēšanās? — Nezinītis nesaprata.
   —     Nu, mēs taču abi kosmosā brokastojām pirmo reizi. Tātad nemaz pa īstam nebrokastojām, bet tikai it kā apguvām ēšanas procesu kosmosā, tas ir, trenējāmies. Toties tagad, kad trenēšanās iz­beigta, mēs varam paēst brokastis pa īstam.
   —    Nu, kas tur liels, var arī, — Nezinītis bija ar mieru.
   Draugi nokāpa pārti­kas nodalījumā. Nezinī­tim nepavisam vēl negri­bējās ēst, un viņš tikai kompānijas pēc apēda vienu kosmisko kotleti. Toties Apalītis bija nolē­mis nezaudēt galvu jau­najos apstākļos un iztu­rējās pret darāmo ar vis­lielāko nopietnību. Viņš paziņoja, ka pārtikas nodalījumā jaiz­darot revīzija un jāpārbaudot visu kosmisko ēdienu kvalitāte, un tāpēc jānoēdot no katra ēdiena kaut vai pa vienai porcijai.
   Izrādījās tomēr, ka šis uzdevums nav viņam pa spēkam, jo jau pie desmitās vai vienpadsmitās porcijas viņu nolauza miegs, un Apalītis aizmiga ar aizkostu kosmisko cīsiņu mutē. Par to nav ko brīnīties, jo nakti Apalītis bija gulējis maz, tur­klāt ikviens, kas atrodas bezsvara stāvoklī, var iemigt jebkurā pozā, nemaz nav tālab speciāli jāliekas gultā.
   Zinādams, ka Apalītis cauru nakti nokulstījies, meklēdams
   izeju no raķetes, Nezinītis nolēma Jaut viņam atpūsties, bet pats devās uz astronomisko kabīni paraudzīties, cik tuvu kos­mosa kuģis pievirzījies Mēnesim. Iluminatoros, tāpat kā iepriekš, melnoja debesis ar zvaigznēm, ar spilgti mirdzošu Saules disku un sudrabainu, spožu Mēnesi augšā. Saule bija tikpat liela, kāda tā parasti redzama no Zemes, bet Mēness jau bija kļuvis otrtik liels. Nezinītim likās, ka viņš saskata uz Mē­ness virsmas tādus sīkumus, kādus nebija pamanījis agrāk, bet, tā kā viņš agrāk nekad nebija vērojis Mēnesi tik uzmanīgi, tad arī nevarēja pilnīgi droši apgalvot, vai saskata šos sīku­mus tāpēc, ka ir pielidojis Mēnesim tuvāk, vai arī saskata tos tāpēc, ka tagad sācis vērot Mēnesi uzmanīgāk.
   Kaut gan raķete traucās milzīgā ātrumā, veikdama divpa­dsmit kilometru sekundē, Nezinītim šķita, ka tā sastingusi uz vietas un ne par puspirksta platumu netuvojas Mēnesim. Tas izskaidrojams ar ļoti lielo — ap četrsimt tūkstošu kilometru — attālumu no Zemes līdz Mēnesim. Pie tāda milzu attāluma div­padsmit kilometru sekundē nav tik liels ātrums, lai to ar aci varētu pamanīt, turklāt vēl atrodoties raķetē.
   Pagāja divas vai trīs stundas, bet Nezinītis aizvien vēl rau­dzījās uz Mēnesi un nekādi nevarēja no tā atrauties. Mēness it kā vilktin pievilka viņa skatienu. Pēdīgi viņš sajuta tādu kā smeldzīgu kņudēšanu vēderā un tikai tad attapa, ka pie­nācis laiks pusdienot. Viņš naski nokāpa pārtikas nodalī­jumā un ieraudzīja, ka Apalītis pamodies un jau nez ko garšīgi gremo.
   —    Ei, tu jau, es skatos, esi ķēries pie pusdienām! — Nezi­nītis viņam uzsauca. — Kāpēc nepagaidīji mani?
   —   Tad man jau tās vēl nav pusdienas, bet tā pati .. . tre­nēšanās, — Apalītis atteica.
   —   Nu tad beidz trenēties — un ēdīsim pusdienas, — Ne­zinītis sacīja. — Kas mums tur ir tāds labi garšīgs?
   —    Pirmajā varu ieteikt lielisku kosmisko skābu gurķu viru, otrajā — kosmiskos kāpostu tīteņus un trešajā — kosmisko ābolu ķīseli.
   Tā runādams, Apalītis izņēma no termostata vairākas tūbi­ņas ar viru, tīteņiem un ķīseli, un draugi ķērās pie maltītes. Šo nodarbību beidzis, Apalītis pateica, ka pēc pusdienām esot de­rīgi mazliet nokrākties, lai barību pareizi sagremotu. Viņš uz vietas aizmiga, karādamies pārtikas nodalījumā, plaši atmetis rokas un kājas. Nezinītis nolēma sekot viņa paraugam, taču viņam nepatika, ka, guļot bezsvara stāvoklī, miegā rokas un kājas aizslīd katra uz savu pusi, tāpēc viņš pārlika vienu kāju pār otru, kā sēžot uz krēsla, bet rokas sakrustoja uz krūtīm.
   Ierīkojies tādā pozā, Nezinītis lūkoja aizmigt. Kādu brīdi viņš klausījās vijīgajā reaktīvā dzinēja dīkšanā. Viņam šķita, ka dzinējs klusītēm čukst viņam ausī: «Sīp-sīp-sīp-sīp!» Šīs ska­ņas Nezinīti pamazām ieaijāja, un viņš aizmiga.
   Pagāja vairākas stundas, un Nezinītis juta, ka viņu kāds purina aiz pleca. Acis atvēris, viņš ieraudzīja Apalīti.
   —    Mosties drīzāk, Nezinīt! Nelaime! — Apalītis iztrūcies murmināja.
   —    Kas par nelaimi? — jautāja Nezinītis, beidzot galīgi pa­modies.
   —    Nelaime, brālīt, mēs laikam esam nogulējuši vakariņas!
   —    Ej tu ar savām vakariņām! — Nezinītis saskaitās. — Un es domāju — diez kas noticis!
   —    Es brīnos par tavu bezbēdību! — sacīja Apalītis. — Ēša­nas režīmu nedrīkst pārkāpt. Visu vajag darīt laikā: gan pus­dienot, gan brokastot, gan vakariņot. Tas nav nekāds joks!
   —    Nu labi, labi, — Nezinītis nepacietīgi attrauca. — Iesim vispirms paskatīties uz Mēnesi, tad vari kaut pusdienot, kaut vakariņot un pat brokastot — visu pie reizes.
   Draugi uzkāpa astronomiskajā kabīnē un palūkojās pa aug­šējo iluminatoru. Tas, ko viņi ieraudzīja, viņus pārsteidza. Virs
   raķetes karājās milzīgi liela, spoža bum­ba, aizsegdama zvaigžņotās debesis. Apalītis tā pārbijās, ka aiz bailēm viņam sāka drebēt ir lūpas, ir vaigi un pat ausis, bet no acīm ripoja asaras.
   —    Kas tas ir? .. . Uz kurieni? . . . Tū­liņ mēs ietrieksimies tajā, vai ne? — viņš šļupstēja, iekampies Nezinītim piedurknē.
   —    Klusu, tu! — Nezinītis viņam uz­brēca. — Manuprāt, tas gluži vienkārši ir Mēness.
   —    Kā — vienkārši Mēness? — Apa­lītis brīnījās. — Mēness taču ir mazs!
   —   Protams, ka Mēness. Mēs tikai esam pielidojuši tam tuvu klāt.
   Nezinītis pacēlās pie kabīnes gries­tiem un, pieplacis pie augšējā ilumina­tora, ņēmās aplūkot Mēness virsmu. Ta­gad Mēness bija redzams tā, kā to parasti redz no Zemes teleskopā, un pat labāk. Uz tā virsmas pilnīgi skaidri varēja sa­skatīt gan kalnu grēdas, gan Mēness cir­kus, gan dziļas plaisas jeb lūzuma vie­tas.
   —    Pacelies, Apalīt, šurp! — Nezinītis aicināja. — Paska­ties, cik tagad Mēness skaidri redzams!
   Apalītis negribīgi pacēlās augšup un sāka caur pieri lūko­ties iluminatorā. Tas, ko viņš ieraudzīja, nesagādāja viņam atvieglojumu. Viņš ievēroja, ka Mēness tagad nestāv uz vietas, bet tuvojas ar manāmu ātrumu. Sākumā tas bija redzams kā mirdzošs milzu aplis pāri pusdebesīm. Pamazām šis aplis auga lielāks un. beigu beigās piepildīja visas debesis. Tagad — ska­ties kurp skatīdamies — uz visām pusēm pletās Mēness virsma
   ar augšpēdu apgāztām kalnu grēdām, Mēness krāteriem un iele­jām. Tas viss draudoši karājās virs galvas un bija jau tik tuvu, ka likās, vajag tikai pastiept roku uz augšu — un varēs aiz­sniegt kādu Mēness kalna virsotni.
   Apalītis bailīgi nodrebinājās un, ar roku atgrūdies no ilu­minatora, nolaidās kabīnes dibenā.
   —    Rauj viņu piķis! — viņš norūca. — Negribu ne skatīties uz šo Mēnesi!
   —    Kāpēc? — Nezinītis jautāja.
   —    Nu kāpēc viņš karājas mums taisni virs galvas? Ņems vēl un no augšas uzkritīs mums virsū!
   —    Tāds kā joks! Ne jau Mēness uzkritīs mums virsū, bet mēs nokritīsim uz Mēness".
   —    Kā tad mēs varam uz tā nokrist, ja esam apakšā, bet Mēness augšā?
   —    Tad saproti jel, — Nezinītis skaidroja, — Mēness gluži vienkārši pievilks mūs.
   —   Tātad mēs no apakšas it kā piekabināsimies pie Mē­ness? — Apalītis sāka apjēgt.
   Nezinītis arī pats nezināja, kā notiks nosēšanās uz Mēness, taču viņam gribējās Apalītim ierādīt, ka viņš visu labi zina. Tāpēc viņš teica:
   —    Kā tad! It kā piekabināsimies.
   —    Izredzītes — neko sacīt! — Apalītis iesaucās. — Tātad, izlīduši no raķetes, mēs pa Mēnesi staigāsim ar kājām gaisā.
   —    Kāpēc tad tā? — Nezinītis brīnījās.
   —    Bet kā tad citādi? — Apalītis atjautāja. — Ja mēs esam apakšā un Mēness augšā, tad gribot negribot vajadzēs griezt ķedeles gaisā.
   —   Hm! — Nezinītis domīgi novilka. — Liekas, patiešām iznāk kaut kā citādi, nekā vajadzētu!
   Viņš uz brītiņu nogrima domās un taisni šai acumirklī at­skārta, ka vairs nedzird pierasto dzinēja dīkšanu.
   —    Paga, — viņš ievaicājās Apalītim. — Vai tu ko dzirdi?
   —    Kas tad man, tavuprāt, būtu jādzird? — Apalītis tra­mīgi saausījās.
   —    Reaktīvā dzinēja sīkšana.
   Apalītis ieklausījās.
   —   Manuprāt, nekādas sīkšanas nav, — viņš atbildēja.
   —    Se tev nu! — Nezinītis apjuka. — Vai tiešām dzinējs būtu sabojājies? Atlidojuši tepat jau līdz pašam Mēnesim — un piepeši tāda neveiksme!
   Apalītis gandrīz jau nopriecājās, apsvēris, ka ar bojātu dzi­nēju raķete nevarēs turpināt lidojumu un tai būs jāgriežas at­pakaļ. Viņa prieks tomēr bija veltīgs. Reaktīvais dzinējs nemaz nebija sabojājies, bet tikai uz laiku izslēdzies. Līdzko raķete bija sasniegusi maksimālo ātrumu, elektronu vadības mašīna automātiski pārtrauca dzinēja darbību — un tālākais lidojums notika pēc inerces. Tas bija noticis taisni tai laikā, kad Nezi­nītis un Apalītis gulēja. Tāpēc viņi arī nepamanīja, ka dzinējs pārtrauca darboties.
   Apalītis atkal pacēlās uz augšu, un viņi abi ar Nezinīti sāka lūkoties iluminatorā, pūlēdamies noskaidrot, vai raķete apstā­jusies vai arī lidojums turpinās. To noskaidrot viņiem tomēr neizdevās. Negaidot atkal atskanēja: «Sīp-sīp-sīp-sīp!» — bija ieslēdzies pagrieziena dzinējs. Nezinītis un Apalītis iluminatorā ieraudzīja, ka Mēness virsma, kas pletās virs viņiem kā bez­galīga jūra, salīgojās, it kā to kāds būtu pagrūdis, atmetās nez kur atpakaļ un ar visu savu milzu masu sāka griezties ap­kārt pasaules telpā.
   Domādami, ka notikusi raķetes sadursme ar Mēnesi, Nezi­nītis un Apalītis iespiedzās. Viņiem pat prātā nevarēja ienākt, ka īstenībā griežas apkārt nevis Mēness, bet gan raķete. Tai pašā mirklī centrbēdzes spēks, kas bija radies, raķetei griežo­ties, atsvieda ceļotājus sāņus. Piespiedušies pie kabīnes sienas, Nezinītis un Apalītis ieraudzīja, ka gar sānu iluminatoriem aiz-
   zibēja spožā Mēness virsma un, vēlreiz sašūpojusies kā viļņos, spēji nogāzās kaut kur lejup līdz ar visām savām kalnu grēdām, Mēness jūrām, krāteriem un aizām.
   Sī kosmiskās kataklizmas aina tik ļoti satricināja Apalīti, ka viņš sāka kratīt galvu un neviļus aizsedza ar rokām acis, un, kad atkal tās atvēra, redzēja, ka nekāda Mēness pie debesīm vairs nav. No visām pusēm iluminatoros mirguļoja tikai spožas zvaigznītes. Apalītis iedomājās, ka raķete, ietriekusies Mēnesī, saskaldījusi to gabalos, kas pašķīduši uz visām pusēm un pār­vērtušies par zvaigznēm.
   Tas viss norisinājās vienā mirklī. Daudz ātrāk, nekā to var izstāstīt. Kad raķete pagriezās ar astes daļu pret Mēnesi, pa­grieziena dzinējs izslēdzās. Mazu brītiņu valdīja klusums. Taču drīz atkal kļuva dzirdams: «Sīp-sīp-sīp!» Šoreiz skaļāk nekā
   parasti. Bija ieslēdzies galvenais dzinējs. Taču, tā kā tagad raķete bija pagriezta ar astes galu pret Mēnesi, sasilušās gāzes tika izsviestas no sprauslas kustībai pre­tējā virzienā, un tāpēc raķete sāka palēnināt gaitu. Tas bija nepiecie­šami, lai raķete tuvotos Mēnesim ar nelielu ātru­mu un nosēžoties nesa­sistos.
   Līdzko raķete palēni­nāja gaitu, sākās pārslo­dze un radies smaguma spēks piespieda Nezinīti un Apalīti pie kabīnes grīdas. Nezinīti tomēr
   urdīja nepacietība uzzināt, kas noticis ar Mēnesi. Rāpus aizvil­cies līdz kabīnes sienai un ar pūlēm pieslējies kājās, viņš ielūko­jās sānu iluminatorā.
   —    Paskaties, Apalīt, izrādās — viņš tepat ir! — Nezinītis pēkšņi iesaucās.
   —    Kas ir tepat? — Apalītis jautāja.
   —   Mēness. Viņš ir apakšā, saproti!
   Pārvarēdams aizvien pieaugošo smaguma spēku, arī Apa­lītis uztrausās līdz iluminatoram un palūkojās uz leju. Tas, ko viņš ieraudzīja, viņu pārsteidza. Lejā uz visām pusēm daudzu kilometru tālumā līdz pašam apvārsnim stiepās Mēness virsma ar visiem krāteriem un kalniem, ko mūsu ceļotāji jau uz Mē­ness bija redzējuši. Atšķirība bija tikai tā, ka tagad tas viss vairs nešķita apgāzts augšpēdu, bet stāvēja normāli, kā tam arī jābūt.
   —    Kā tad Mēness gadījies apakšā? — Apalītis neizpratnē jautāja.
   —    Saproti, — Nezinītis atbildēja, — droši vien nevis Mē­ness apgriezies otrādi, bet apgriezušies esam mēs paši. Parei­zāk sakot, apgriezušies raķete. Sākumā raķete bija pavērsta pret Mēnesi ar priekšgalu, bet tagad pagriezusies ar asti. Tāpēc mums sākumā likās, it kā Mēness būtu augšā, virs mums, un tagad šķiet, ka tas ir zem mums.
   —   A!— Apalītis priecīgi iesaucās. — Nu es saprotu! Ra­ķete pagriezusies pret Mēnesi ar asti. Tātad tā vairs nevēlas lidot uz Mēnesi! Urā! Raķete grib lidot atpakaļ! Braši, raķetīt!
   —    Daudz gan tu sajēdz! — Nezinītis atteica. — Raķete la­bāk par tevi zina, kas darāms. Tā zina, ka tai jālido uz Mēnesi.
   —    Bet tu raķetes vietā nerunā! — Apalītis iebilda. — Ra­ķete pati atbild par sevi.
   —    Bet tu labāk paskaties uz leju, — sacīja Nezinītis.
   Apalītis paskatījās iluminatorā un atklāja, ka Mēness vir­sma nepavisam nav attālinājusies, bet pienākusi tuvāk. Nu jau tā vairs neizskatījās pelnu pelēka vai sudrabaini balta, kāda tā mums liekas, raugoties no Zemes, bet bija klāta spožiem, daudzkrāsainiem plankumiem. Visu šo krāsu bagātību uz Mē­ness virsmas mēs nesaskatām, raudzīdamies uz to no Zemes, jo lielā attāluma dēļ atsevišķas krāsas saplūst kopā, radīdamas vienmērīgu, neitrālu, it kā bezkrāsainu, sudrabaini baltu vai pelnu pelēku toni. Tāds krāsu sajaukums sen pazīstams māk­sliniekiem, kuri glezno ainavas, uzliekot uz audekla mazus da­žādu krāsu punktiņus vai triepieniņus, kas saplūst un rada it kā vienu vienlaidu krāsu.
   Tam, kas visu mūžu noraugās uz Mēnesi no Zemes, Mēness, protams, liekas tikai bālgans plankums ar kaut kādiem neiz­skatīgiem pelēkiem lāsumiņiem. Tas nav nekāds brīnums. Mums taču parasti šķiet, ka mūsu Zeme ir plakana, un tomēr Zeme ir apaļa lode; gluži tāpat dažam labam šķiet, ka Saule riņķo ap Zemi, kaut gan īstenībā ir otrādi. Vai nu maz kas var likties tam, kas visu mūžu nokvernējis uz Zemes, nekur neizbāžot de­gunu, turklāt nelabprāt sasprindzina savas gara spējas.
   Nezinītis un Apalītis neviļus sāka tīksmināties par priekšā pavērušos ainu. Nu jau Mēness vairs nelikās tik nedzīvs un tuksnesīgs kā pirmīt. Formu un krāsu bagātība priecināja acis un iedvesa spirgtas domas. Apalītis sacīja, ka visā šai skais­tumā noteikti vajagot dzīvot knēveļiem. Citādi nemaz nevarot būt.
   —    Un, ja jau uz Mēness dzīvo knēveļi, — viņš prātoja, — tad viņiem noteikti kaut kas arī jāēd, un, ja viņiem kaut kas jāēd, tad viņiem arī ir ko ēst un mēs nenomirsim badā.
   Kamēr Apalītis klāstīja savus minējumus, raķete pielidoja pavisam tuvu pie Mēness. Sasilušās gāzes, ar sparu lauzdamās no dzinēja sprauslas, uzvandīja no Mēness virsmas putekļu mā­koņus, kas, celdamies aizvien augstāk un augstāk, ieskāva ra­ķeti no visām pusēm.
   —  Kas tas ir? — Nezinītis netika gudrs. — Ne tā kā dūmi,
   ne tā kā putekļi! Un no kurienes te radušies dūmi? Varbūt apakšā ir kāds vulkāns?
   —    Nu re, nu, tā jau es zināju, ka mēs galu galā ieskriesim vulkānā! — Apalītis noņurdēja.
   —    Kā tad tu to zināji? — Nezinītis pabrīnījās.
   Taču Apalītis nepaguva uz šo jautājumu atbildēt. Taisni šai mirklī raķete nolaidās uz Mēness. Bija jūtams grūdiens. Neno­turējušies kājās, Nezinītis un Apalītis novēlās uz kabīnes grī­das. Labu laiku viņi tur sēdēja, ne vārda nerunādami, un blenza viens otrā. Pēdīgi Nezinītis pateica:
   —    Esam atlidojuši!
   —    Se tev nu visa … tā sakot… dziesmiņa galā! — Apa­lītis nomurmināja.
   Piecēlušies kājās, draugi ņēmās skatīties iluminatoros, taču visapkārt viss bija aizvilkts ar kaut kādu pelēku, mutuļojošu, it kā verdošu masu.
   —   Apkārt vārās nez kāda vienlaidu biezputra! — Apalītis īgni nopukojās. — Laikam būsim iekļuvuši pašā rīklē!
   —    Kādā rīklē? — Nezinītis neattapa.
   —   Nu, vulkāna rīklē.
   Pa to laiku putekļi sāka pamazām izklīst un caur tiem jau vīdēja Mēness virsmas apveidi.
   —    Izrādās, ka tie ir bijuši tikai putekļi vai varbūt migla, — sacīja Nezinītis.
   —   Tātad mēs nesēžam uz vulkāna? — Apalītis jautāja.
   —    Nē, nē! Nekāda vulkāna te nav, — Nezinītis viņu nomie­rināja.
   —   Nu, tad vēl var dzīvot! — Apalītis atviegloti uzelpoja.
   —   Protams, var! — priecīgi uztvēra Nezinītis un, snieg­dams Apalītim roku, svinīgi noskandēja: — Apsveicu jūs, dār­gais draugs, ar laimīgu ierašanos uz Mēness!
   —    Pateicos! Apsveicu arī jūs! — Apalītis atbildēja un pa­spieda draugam roku.
   —   Vēlu jums turpmākus panākumus jūsu slavenajā zināt­niskajā darbībā, — Nezinītis piebilda.
   —    Paldies! Arī jums vēlu to pašu, —- atsaucās Apalītis un, kājiņu pievilkdams, goddevīgi palocījās Nezinītim.
   Arī Nezinītis paklanījās Apalītim un pievilka kājiņu. Juz­dami dziju apmierinātību (ar savu pieklājību, draugi iesmējās un metās viens otra apkampienos.
   —    Nu, ar ko mēs sāksim savu darbību uz Mēness? — Nezi­nītis jautāja, kad apkampšanās bija galā. — Es ierosinu iet ārā no raķetes un pamatīgi apskatīt apkārtni.
   —    Bet es ierosinu vispirms paēst un tad apskatīt apkār­tni, — ar laipnu smaidu atbildēja Apalītis.
   —   Jūsu priekšlikums tiek pieņemts, dārgais draugs, — Nezi­nītis pieklājīgi piekrita. — Atļaujiet novēlēt jums labu apetīti!
   —   Pateicos! Vēlu arī jums patīkami iebaudīt! — plati smai­dīdams, atbildēja Apalītis.
   Apmainījušies laipnībām, draugi nokāpa pārtikas nodalī­jumā. Tur viņi lēnā garā paēda, pēc tam uzkāpa nodalījumā, kur glabājās kosmiskie skafandri. Izraudzījušies augumam piemē­rotus skafandrus, draugi sāka tajos ietērpties.
   Katrs skafandrs sastāvēja it kā no trim daļām: no kosmiskā kombinezona, hermētiskās ķiveres un kosmiskajiem zābakiem. Kosmiskais kombinezons bija darināts no metāla plāksnītēm un riņķīšiem, ko savienoja elastīga, gaisu necaurlaidīga sudrabkrā- sas kosmoplastmasa. Uz kosmiskā kombinezona muguras bija soma ar ierīcēm gaisa tīrīšanai un ventilācijai un arī elektriskā baterija, kas apgādāja ar strāvu uz krūtīm piestiprināto elek­trisko laternīti. Virs somas pielāgota automātiska saliekamā kapuce — izpletnis, kas vajadzības gadījumā atvērās spārnu veidā.
   Hermētiskā ķivere, ko mauca galvā, bija darināta no cietas kosmoplastmasas un apkalta ar nerūsējošu tēraudu. Hermoķiveres priekšdaļā bija apaļš, neplīstoša stikla lodziņš jeb ilumina­tors, bet iekšpusē pierīkota neliela radiostacija ar telefon- iekārtu; ar tās palīdzību varēja sarunāties bezgaisa telpā. Kas attiecas uz kosmiskajiem zābakiem, tad tie gandrīz ne ar ko neatšķīrās no parastiem zābakiem, tikai zoles tiem bija izgata­votas no speciālas siltumizolējošas vielas.
   Nebūs lieki piebilst, ka kosmisko kombinezonu papildināja ceļotāju mugursoma, bet pie jostas bez saliekamā alpīnistu spieķa un ģeodēzistu veserīša karājās vēl kosmiskais sauljums, ar ko aizsargāties pret kvēlajiem Saules stariem. Šis sauljums, darināts no slikti kūstoša alumīnija, savāztā veidā neaizņēma vairāk vietas kā parasts lietussargs.
   Uzģērbis kombinezonu, Nezinītis juta, ka tas diezgan cieši apņem ķermeni, bet hermoķivere bija tik ērta, ka Nezinīša galva tanī brīvi ietilpa ar visu platmali.
   Ietērpušies kosmiskajos skafandros un pārbaudījuši, kā dar­bojas radio un telefona sakari, mūsu ceļotāji nokāpa raķetes astes daļā un te nonāca pie slūžu durvīm. Nezinītis paņēma Apalīti pie rokas un nospieda podziņu. Durvis bez trokšņa atvē­rās. Draugi spēra soli uz priekšu un iekļuva slūžu kamerā. Dur­vis aiz viņiem nedzirdami aizvērās. Tagad mūsu ceļotājus no Mēness pasaules šķīra tikai vienas durvis.
   Pie šīm durvīm Nezinītis neviļus saminstinājās.
   Kāda gan būs šī noslēpumainā, neizpētītā Mēness pasaule? Kā tā sagaidīs neaicinātos viesus? Vai skafandri būs drošs aiz­sargs bezgaisa telpā? Vienas vienīgas nelielas plaisiņas, vienas nelielas spraudziņas skafandrā taču būtu diezgan, lai gaiss no tā izplūstu, un tad ceļotājiem draudētu droša nāve.
   Šīs domas kā zibens noplaiksnīja Nezinītim galvā. Taču viņš nepadevās bailēm. It kā gribēdams iedrošināt Apalīti, viņš ar vienu roku apņēma to ap pleciem un ar otru nospieda podziņu pie durvīm. Taču durvis neatvērās, kā Nezinītis bija gaidījis. Atvērās tikai mazītiņa spraudziņa durvīs. Slūžu iekštelpa savie­nojās ar ārējo bezgaisa telpu, un gaiss, kas atradās slūžu ka­merā, sāka šņākdams lauzties ārā. Nezinītis un Apalītis juta, ka kombinezoni, kas iepriekš bija cieši pieguluši ķermenim, kļūst vaļīgāki, it kā piepūšas. Šī parādība izskaidrojama ar to, ka ārējā gaisa spiediens izzuda un uz skafandra sienām iedarbojās tikai gaisa spiediens no iekšpuses. Nesaprazdams, kas noticis, Apalītis iedomājās, ka viņa skafandrs pārplīsis, un šī doma viņu tā pārbiedēja, ka viņš sagrīļojās un sāka gāzties uz sāniem. Nezinītis viņu rūpīgi pieturēja zem rokas un uzsauca:
   —    Stāvi taisni! Nekā briesmīga vēl nav!
   Pa to laiku gaiss bija pilnīgi izplūdis no slūžu kameras — un ārējās durvis automātiski aizvērās.
   Ieraudzījis priekšā pamirdzam gaismu, Nezinītis nokoman­dēja:
   —   Un tagad — droši uz priekšu!

   Rokās saķērušies, draugi iznāca no slūžu kameras un, nogā­juši pa kāpnītēm lejā, nokļuva uz Mēness virsmas. Aina, kas pa­vērās viņu acīm, izraisīja drebuļus un sajūsmu. Lejā, ceļotājiem pie pašām kājām, pletās līdzenums, kas atgādināja nekustīgi sastingušu jūras līmeni ar paseklām ieplakām un lēzeniem pau­guriem. Tāpat kā parastais jūras ūdens klajš, šī viļņainā, it kā pēkšņi pārakmeņojusies Mēness virsma bija zaļganzilā jeb, kā to pieņemts dēvēt, akvamarīna krāsā. Tālē aiz šķietami līga­nās virsmas vīdēja pakalni. Tie bija dzelteni, it kā no smiltīm. Viņpus pakalniem slējās spilgti sarkani kalni. Kā sastingušas liesmu mēles tie šāvās augšup.
   Pa labi, netālu no mūsu ceļotājiem, bija tādi paši ugunīgi sarkani kalni. Tie šķita uzbangojam no sastingušās jūras dzī­lēm un ar savām smailajām virsotnēm sniedzās pret debesīm.
   Pagriezušies atpakaļ, Nezinītis un Apalītis ieraudzīja tālumā kalnus ar neskaidrākiem apveidiem. Tie likās savelti no vates un ar savu izskatu atgādināja pie zemes pieplakušus mākoņus. Uz to virsotnēm un nogāzēm kā fantastiskas stikla pilis rēgojās gigantiski kristāli, pēc formas līdzīgi kalnu kristāla veidoju­miem. Saules gaisma lūza šo kristālu skaldnēs, un tie zvīļoja visās varavīksnes krāsās.
   Pār visu šo dīvaino pasauli kā neizmērojams bezdibenis ple­tās melnas debesis ar lielu un sīku zvaigžņu miriādēm. Piena Ceļš gluži kā mirdzoša taka stiepās cauri visai šai bezgalībai un dalīja to divās daļās. Kreisajā pusē starp zvaigznēm, kas bija sadrūzmējušās apvāršņa malā, dzirkstīja kvēla Saule. La­bajā pusē maigā, zaļganā gaismā vizēja planēta Zeme. Saules stari to apgaismoja no sāniem, un tāpēc tai bija pusmēness veids.
   Uz melnās, baismi tukšās debess fona visa Mēness virsma likās it īpaši spilgta un krāsām bagāta. To vēl pastiprināja ap­stāklis, ka ap Mēnesi nav atmosfēras, tas ir, nav gaisa. Kā zi­nāms, gaiss ne tikvien uzsūc Saules starus, padarīdams tos ma­zāk spilgtus, bet arī tos izkliedē, mīkstinot priekšmetu mestās ēnas. Uz Mēness priekšmetu ēnas vienmēr ir dziļas, tumšas, tāpēc arī paši priekšmeti iezīmējas skaidrāk un šķiet spilgtāki, krāsaināki.
   Netālu no sablīvušajiem mākoņu kalniem kā tumšs konuss vai piramīda slējās vientuļš kalns. No tā pakājes uz pauguriņu, kur bija nolaidusies raķete, gluži kā smalciņš stars stiepās ta­ciņa. Tā bija gaiša, it kā šai vietā kāds tīšām būtu Mēness akme­ņaino irdni nokaisījis ar smiltīm vai krītu.
   — Tas, jādomā, ir ar savu ziņu, — Nezinītis teica Apalītim. - Laikam gan šo piramīdu būs cēluši mēnesēni. Viņi paši arī ieminuši taciņu uz to. Manuprāt, visupirms mums jāizpēta pira­mīda. Kā tu domā?
   Atbildi negaidīdams, Nezinītis sāka ņipri soļot uz Mēness taciņas pusi. Manīdams, ka jau nokavējis izteikt savas domas, Apalītis noplātīja rokas un padevīgi sekoja Nezinītim.
   Daži iedomājas, ka, līdzko būs izdevies nokļūt uz Mēness, viņi tur tūdaļ sāks lēkāt kā sienāži, un izskaidro šādu uzvedību ar to, ka uz Mēness smaguma spēks ir turpat vai sešas reizes mazāks nekā uz Zemes. Ar Nezinīti un Apalīti tas tomēr neno­tika. Kaut gan Mēness viņus pievilka ar daudz mazāku spēku, nekā savā laikā bija pievilkusi Zeme, viņi tomēr nejuta, ka svara ziņā ar viņiem būtu notikusi kāda pārmaiņa. Tas izskaidrojams ar bezsvara stāvokli, kurā viņi bija pavadījuši ilgu laiku un pa­spējuši atradināties no smaguma. Tas svars, ko viņi ieguva uz Mēness, viņiem šķita tas pats parastais svars, kāds viņiem bijis arī uz Zemes. Katrā ziņā viņi nelēkāja pa Mēnesi kā sienāži vai blusas, bet staigāja normālā gaitā.
   Tiesa, Apalītim brīžiem radās sajūta, it kā visapkārt viss būtu apgriezts ar kājām gaisā. Gan Mēness, gan kalni, gan viņš pats un arī Nezinītis, kas gāja pa priekšu, — viss viņam likās apsviedies ačgārni. Viņam šķita, ka Mēness virsma ir augšā, bet debesis ar visām zvaigznēm un Sauli — apakšā un viņš pats karājas .ar galvu uz leju, pieķēries ar kājās uzauto kosmisko zābaku zolēm pie Mēness virsmas. Tādos brīžos viņš baidījās, ka nupat, nupat izslīdēs no saviem zābakiem un ar galvu uz leju aizlidos pasaules izplatījumā, bet zābaki paliks uz Mēness. Tas lika viņam vienā laidā ķerties pie zābaku stulmiem un vilkt tos stingrāk kājās.
   Šādas nenormālas sajūtas izskaidrojamas tā, ka sakarā ar mazāku smaguma spēku uz Mēness asinis organismā tika ma­zāk spiestas uz ķermeņa apakšējo daļu, proti, uz kājām. Ķer­meņa augšdaļā palikušais liekais asiņu daudzums radīja sma dzeņu asinsvados pastiprinātu spiedienu, tas ir, tādu spiedienu, kāds mums rodas, ja gadās karāties ar galvu uz leju. Tieši tāpēc arī Apalītim radās sajūta, ka viņš karājas ar galvu uz leju. Tā kā viņš pats sev šķita apgriezts ar kājām gaisā, tad arī visa apkārtne viņam rādījās apsviesta augšpēdus, un tur jau nu neko nevarēja darīt. Sākumā tāds pretdabisks stāvoklis Apalīti ļoti baidīja, bet tad viņš tam visam atmeta ar roku un nolēma, ka viņam taču īstenībā vienalga, kā staigāt: ar galvu uz augšu vai uz leju. Taisnības labad jāatzīmē, ka Nezinītim tādu slimīgu sajūtu nepavisam nebija — varbūt tāpēc, ka viņš bija ļoti iztu­rīgs un ne tik resns kā Apalītis.
   Izrādījās, ka cejš līdz piramīdai nemaz nav tik īss, kā sā­kumā bija licies. Jāpaskaidro, ka attālumi uz Mēness ir ļoti mā­nīgi. Tā kā te nav gaisa, attālie priekšmeti uz Mēness redzami daudz skaidrāk un tāpēc vienmēr liekas esam tuvāk. Nezinītis un Apalītis jau kājoja tepat vai veselu stundu, bet līdz piramīdai vēl bija tālu. Karstā Saule aizvien stiprāk kveldēja skafandrus, bet Nezinītis un Apalītis neattapa lietot kosmiskos sauljumus un beidzās vai nost aiz tveices.
   —   Nesteidzies tik ļoti, Nezinīt! — Apalītis sāka lūgties. — Vajag kaut mirklīti atņemt elpu.
   —   Tu, kā redzams, gribi izcepties te saulītē, — Nezinītis atteica. — Mums jātiek drīzāk līdz piramīdai un jāpaglābjas ēnā. Turklāt te vēl ir sazin kādi visādi kosmiskie stari!
   —    Kādi tad nu vēl visādi stari? — Apalītis norūca.
   —   Nu, to tu uzreiz nesapratīsi, — atbildēja Nezinītis. — To es tev paskaidrošu vēlāk.
   Patiesībā Nezinītis Apalītim nekā paskaidrot nevarēja, jo pats nezināja, kas tie par kosmiskiem stariem un ar ko tie atšķi­ras no parastiem stariem. Viņš tikai no Fuksijas un Siļķītes bija dzirdējis, ka tādi stari mēdzot būt un, kad nokļūšot uz Mēness, no tiem vajagot piesargāties.
   Beidzot Nezinītis un Apalītis sasniedza sava gājuma mērķi. Tas, ko viņi no tālienes bija noturējuši par piramīdu, izrādījās
   parasts kalns vai, pareizāk sakot, izdzisis vulkāns, kura nogā­zes klāja plaisas un sastingusi lava. Taciņa, pa kuru soļoja Nezinītis un Apalītis, atveda viņus pie kalna nogāzē izveidoju­šās alas. Steigdamies, cik ātri vien iespējams, paglābties no sve­lošajiem Saules stariem, mūsu ceļotāji iegāja alā. Šeit bija daudz vēsāk un patīkamāk nekā zem klajas debess. Apalītim vairs nelikās, ka viņš nupat, nupat izlēks no zābakiem un aizjo­ņos pasaules telpā. Tagad viņš redzēja virs galvas ne vairs zvaigžņotas debesis, bet alas akmens velves un juta — ja arī lidos, tad nekur tālu aizlidot nevarēs. Noāvis kosmiskos zāba­kus un labi ērti apsēdies uz gludena akmens pie alas sienas, Apalītis ņēmās pūsties.
   Nezinītis sekoja viņa paraugam un atsēdās līdzās. Taču viņš bija pārāk darbīga rakstura, lai spētu ilgi palikt mierā. Tiklīdz acis bija mazliet apradušas ar alas tumsu, viņš pietrūkās kājās un sāka ielūkoties visos kaktiņos. Atklājis, ka ala nemaz neiz­beidzas tepat tuvumā, bet ved kalna dziļumā, Nezinītis paziņoja, ka viņiem vajagot to izpētīt.
   Apalītis negribīgi uzstīvēja kājās zābakus, tusnīdams piecē­lās un sekoja Nezinītim. Viņi nepaguva paiet ne desmit soļu, kad jau atradās pilnīgā tumsā. Apalītis ieminējās, ka tādā tumsā neesot domājams izdarīt jebkādus pētījumus, un jau gribēja griezties atpakaļ, bet taisni šai brīdī Nezinītis ieslēdza savu elektrisko laternīti — un tumsa acumirklī izklīda. Apalītis no- krekstējās vien aiz īgnuma. Vajadzēja turpināt ceļu, bet viņam tas šķita divkārt nevēlami, jo reizē ar nogurumu uz ķermeni sāka jūtami iedarboties zemā temperatūra. Patīkamo vēsumu, kas sākumā bija viņu tā uzmundrinājis, pēkšņi nomainīja draus­mīgs aukstums- Apalītim sāka salt ir rokas, ir kājas. Viņš iedams lēkāja, tirināja kājas, sita plaukstas, lai sasildītos, taču tas viss neko lielu nelīdzēja.
   Nezinītis tai pašā laikā, šķiet, aukstumu pat nemanīja. Viņš ņipri soļoja uz priekšu, cenzdamies nepalaist garām neko, kas gadījās redzeslokā. Sākumā ceļš veda pa platu, it kā cietajā klintī izurbtu tuneli. Ar katru soli tuneļa pamats slīga zemāk, tāpēc iešana bija viegla: likās, visu laiku kāds stumj no mugu­ras. Negaidot tuneļa sienas atkāpās — un ceļotāji atradās mil­zīgi plašā apakšzemes vai, kā to pareizāk būtu dēvēt, apakš- mēness grotā.
   Skats, kas viņiem atklājās, atgādināja kaut kādu teiksmainu sala valstību. No griestiem, kas stīdza augšup, nokarājās tūk­stošiem caurspīdīgu ledteku. Daļa no tām bija smalciņas un karājās pie pašiem griestiem kā dzirkstošas bārkstis, citas — prāvākas — nokarājās lejup mirdzošām virtenēm. Atsevišķas ledtekas bija tik lielas, ka sniedzās ar smailēm tepat vai līdz grotas pamatam, bet dažas pat atspiedās ar galiem pret pamatu, izveidodamas it kā kolonnas, kas balstīja velves. Sals šās ledus- pils akmens sienas bija izmargojis fantastiskiem rakstiem. Šeit starp dīvaini sarežģītiem baltu, it kā sarmas klātu egļu un palmu pinumiem plauka neredzēti ziedi un, gluži kā no vissmal- kākiem ledus stariņiem saaustas, visās varavīksnes krāsās spul­goja milzīgas zvaigznes.
   Nopriecājies par šo ainu, Nezinītis virzījās tālāk. Apalītis kātoja pakaļ. Varbūt tāpēc, ka te visapkārt bija milzum lielas ledus masas, bet varbūt arī tāpēc, ka temperatūra tiešām bija pazeminājusies, Apalītis sāka vēl negantāk salt un iedams tik centīgi lēkāja, ka viens kosmiskais zābaks nomuka viņam no kājas un aizlidoja nez kur sāņus. Apalītis metās to meklēt starp ledus kolonnām un drīz vien atradās aklā tumsā. Nobijies viņš sāka saukt Nezinīti, taču Nezinītis vairs nevarēja atnākt viņam palīgā. Taisni tobrīd Nezinītis izgāja no grotas un nokļuva jaunā tunelī, kura pamatu klāja ledus. Līdzko Nezinītis spēra soli uz ledus, viņš paslīdēja un sāka ripot lejup. Uz slidenās ledus virsmas nebija ne vismazākā izcilnīša, aiz kura varētu aizķerties, lai apturētu kritienu. Nezinītis pa radiotelefonu dzir­dēja Apalīša kliedzienu, bet nelikās par to ne zinis, jo palīdzēt tik un tā nevarēja.
   Pa to laiku tunelis aizvien kraujāk veda Mēness dzīlēs. Drīz vien Nezinītis vairs neslīdēja pa ledu, bet gluži vienkārši krita kaut kādā bezdibenī. Apkārt vairs nebija tik tumšs. Likās, gaisma plūda kaut kur no lejas. Reizē ar to kļuva daudz siltāk, un pēc maza brīža jau bija gluži karsti. Spoža gaisma žilbināja acis. Nezinītis nosprieda, ka viņam lemts aiziet bojā ugunī, un domās jau atvadījās no dzīves, taču negaidot bezdibeņa sienas pašķīrās un pazuda. Vēl mirklis — un Nezinītis ieraudzīja, ka virs viņa uz visām pusēm plešas gaišas, it kā viļņojošiem māko­ņiem klātas debesis. Un lejā . . . Nezinītis pūlējās saskatīt, kas bija lejā, taču lejā viss bija kā miglā. Pagāja neilgs laiciņš, un caur klīstošo miglu Nezinītis saskatīja lejā zemi ar laukiem, mežiem un pat upi.
   — Tad lūk, kas šeit ir! — Nezinītis klusībā noteica. — Tātad Zinītis ir runājis pareizi, ka Mēness ir tāda lode, kurā atrodas otra lode, un uz šās iekšējās lodes dzīvo Mēness knēveļi jeb mēnesēni. Nu labi, nogaidīsim mazlietiņ, varbūt drīz satiksim arī Mēness knēveļus.
   Nepazīstamā zeme pa to laiku tuvojās. Lejā jau skaidri va­rēja sazīmēt pilsētu ar tās ielām un laukumiem. Tā bija viena no vislielākajām Mēness pilsētām — Davilona. Drīz Nezinītis
   jau varēja izšķirt namus un pat atsevišķus gājējus ielās. Vējš tomēr nesa viņu nevis uz pilsētas centru, bet uz kādu nomali — turp, kur pletās augļu un sakņu dārzi, kur namu jumti slīga zaļumā.
   «Nu nekas, tas ir pat labi,» Nezinītis nodomāja. «Vismaz būs mīkstāka krišana, bet citādi — nogāzīsies uz ielas bruģa un ne kauliņus vairs nesalasīsi!»
   Taču Nezinītis bažījās velti, jo nelielais izpletnis, kas bija viņam uz muguras, gausināja kritienu. Tiesa, no negaidītā grū­diena kājas Nezinītim saļodzījās, un viņš apsēdās taisni zemē. Izpletnis uz muguras automātiski savāzās un atguva kapuces veidu. Nezinītis apskatījās apkārt un ieraudzīja, ka viņu ieskauj nelieli krūmi ar sīciņām, zaļām lapiņām. Pamanījis, ka krūmu lapiņas šūpojas, Nezinītis secināja, ka apkārt ir atmosfēra, proti, gaiss. Parasti taču lapas kokos nešūpojas pašas no sevis; īstenībā lapas šūpo vējš, un vējš, kā tagad ikvienam zināms, nav nekas cits kā gaisa kustība.
   Nonācis pie šāda secinājuma, Nezinītis novilka kosmisko skafandru un sajuta, ka ne tikvien nesmok, bet var pilnīgi brīvi elpot. Viņam pat šķita, ka gaiss šeit ir daudz labāks par to, ko viņš bija elpojis uz Zemes. Taču tas viņam, protams, tā tikai likās, tāpēc ka viņš ilgu laiku bija pavadījis skafandrā un maz­liet atradinājies no svaiga gaisa.
   Uzelpojis ar pilnu krūti, Nezinītis juta, ka sirds sāk pukstēt daudz mierīgāk. Prāts kļuva līksms un viegls. Viņš jau gribēja iesmieties, taču laikā apķērās un nolēma ar prieka izpausmi mazliet nogaidīt. Visupirms viņam, protams, vajadzēja apska­tīties un noskaidrot, kur viņš nokļuvis.
   Kārtīgi salocījis skafandru, Nezinītis to noglabāja zem kāda krūma un sāka iepazīties ar apvidu. Vērīgāk aplūkojis apkārtē­jos krūmus, viņš pārliecinājās, ka tie īstenībā nav krūmi, bet nelieli pundurkociņi. Katrs koks bija tikai pusotras vai divas reizes augstāks par Nezinīša augumu. So koku zari bija kā pie­
   bērti sīciņiem, zaļiem zirņa lieluma ābolīšiem. Norāvis vienu ābolīti, Nezinītis to nogaršoja un tūliņ izspļāva — tik skābs tas bija. Netālu auga tādas pašas Mēness pundurbumbieres. Nezi­nītis nolēma nobaudīt arī Mēness bumbieri, taču tas bija bez garšas, turklāt gaužām sīvs — jādomā — vēl neienācies.
   Aizsviedis malā Mēness bumbieri, Nezinītis sāka meklēt, kas vēl būtu pa ķērienam. Sie Mēness āboli un bumbieri viņam tikai bija ierosinājuši ēstgribu; turklāt kopš pēdējās ēdienreizes nu jau bija pagājis labs laiks. Paspēris dažus soļus sāņus, viņš apstā­jās pie augsta dēļu žoga, gar kuru auga dzelkšņaini krūmiņi, piebārstīti pavisam jau sīciņām, sarkanām odziņām. Nogaršojis vienu odziņu, Nezinītis pārliecinājis, ka viņa priekšā ir Mēness punduravenājs. Pēc garšas ogas ne ar ko neatšķīrās no mūsu parastās Zemes avenes, tikai bija gaužām sīkas. Nezinītis stū- ķēja pilnu muti šo Mēness aveņu, taču, lai ēda tās cik ēzdams, nemaz nejutās paēdis.
   Jāsaka, šoreiz viņam tā arī neizdevās remdināt izsalkumu.
   Izturējies viņš piesardzī- gāk, tad būtu pamanījis, ka no krūma viņu jau sen novēro kādas uzmanīgas acis. Šīs uzmanīgās acis piederēja Mēness knēvelim, ko sauca par Fiksu. Tas bija ģērbies rūsganā, elko­ņos padilušā svārciņā, ar kaut kādu ērmotu, rūsganu žokejnīcu galvā. Kājās bik­ses, kuras parasti valkā sa­bāztas zābakstulmos, taču zābaku nebija, tikai basās kājās uzautas sandales.
   Rokas Fiksam bija slota, ko viņš turēja paceltu ka dūrienam gatavu šauteni, it kā taisītos ar šo šauteni doties uzbrukumā.
   Neko nenojauzdams, Nezinītis sukāja iekšā avenes, kad pēk­šņi no apakšas atskanēja klikšķis, un viņš juta, ka viņu nez kas cieši satver aiz kājas. Nezinītis aiz sāpēm iekliedzās un pielie­cies ieraudzīja, ka viņa kāja iekļuvusi lamatās. Tai pašā acu­mirklī Fikss, kas bija sekojis katram viņa solim, izlēca no savas slēptuves un, pieskrējis Nezinītim klāt, no visa spēka ievilka viņam ar slotu pa galvu.
   —   Ak tu, riebekli! Tātad tu man te avenes rīsi! — kliedza Fikss, ar slotu vēzīdamies.
   —   Paklausieties, — Nezinītis sašutis ierunājās, — ko tas nozīmē? Kāpēc ar slotu? Un turklāt vēl lamatas!
   Taču Fikss viņā neklausījās.
   —   Es tev gan rādīšu, kā avenes rīt! — viņš nerimās, atlauz­dams Nezinītim rokas uz muguras un siedams tās ar auklu.
   Nezinītis tikai paraustīja plecus.
   —    Nesaprotu, kas īsti notiek! — viņš nomurmināja.
   —   Ek, tūdaļ aizvedīšu tevi pie Klopsa kunga, tad tu visu sapratīsi! — Fikss piedraudēja.
   —    Kas tas tāds par Klopsa kungu? — Nezinītis jautāja.
   —    Gan tu redzēsi, kas tas tāds par Klopsa kungu. Un nu — marš! — uzsauca Fikss un rāva auklu ar tādu spēku, ka Nezi­nītis gandrīz nogāzās no kājām.
   —    Kā tad es varu iet, nesapratīgais radījums jūs! Vai tad neredzat, ka man kāja lamatās? — Nezinītis iebilda.
   —    Ko tu neteiksi, mīkstpēdiņš tāds, — kāja lamatās! — Fikss norūca.
   Viņš tomēr pieliecās un atbrīvoja Nezinīša kāju no lamatām.
   —    Nu, marš, marš, nav ko izrunāties! — viņš nokomandēja un, nelaizdams vaļā auklu, ar ko bija sasējis Nezinītim rokas, pagrūda viņu no muguras ar slotu. — Un negudro bēgt, tik un tā no manis neizmuksi!
   Nezinītis par atbildi tikai paraustīja plecus. Bēgt viņš neva­rēja — kaut vai tāpēc, ka ar lamatu atsperi sasistā kāja stipri sāpēja. Pieklibodams viņš steberēja pa dārzu, un viņam aiz mu­guras, sirdīgi tosdams, kātoja Fikss ar slotu pār plecu. No dārza izgājuši, viņi soļoja garām Mēness gurķu un tomātu dobēm. Kaut gan Nezinīti nodarbināja pavisam citas domas, viņš tomēr pameta pa skatienam apkārt un ievēroja, ka Mēness gurķi un tomāti ir desmitiem reižu mazāki par tiem, pie kuriem viņš bija pieradis uz Zemes.
   Tālumā trīs knēveļi laistīja dobes. Divi ar rokām sūknēja ūdeni, un trešais virzīja strūklu no brandspoita. Strūkla šāvās augstu, augstu un, sašķīzdama lāsītēs, smidzinājās lejup kā lietus.
   Drīz gurķu un tomātu dobes beidzās un sākās Mēness ze­meņu dobes. Vairāki knēveļi ložņāja starp dobēm, lasīja ienāku­šās zemenes un lika tās apaļos pītos grozos. Kāds no zemeņu lasītājiem ieraudzīja Fiksu ar Nezinīti un uzsauca:
   —   Ei, Fiks, vai atkal laupītāju notvēri?
   —   Atkal, kā tad citādi, — apmierināti smīnēdams, atsaucās Fikss.
   —   Vai pie Klopsa kunga ved, vai?
   —    Pie Klopsa kunga, pie kā gan cita!
   —    Atkal ar suņiem rīdīsiet? — atraudamies no darba, ievai­cājās kāds cits knēvelis.
   —    Nu, to jau nu Klopsa kungs pats labāk zina. Ar ko pavē­lēs, ar to rīdīsim.
   —   Zvēri! — noņurdēja kāds no zemeņu lasītājiem.
   —    Ko?
   —   Zvēri, es saku, jūs esat ar savu Klopsa kungu!
   —    Es tev gan došu zvērus! — nikni nošņāca Fikss. — Iešu un pateikšu Klopsa kungam, ka jūs te palaižat muti, nevis strā­dājat — vienā rāvienā atrādīsieties uz ielas!
   Knēveļi klusu ciešot ķērās pie darba. Fikss iebadīja Nezinī­tim ar slotu mugurā, un viņi virzījās tālāk. Kad viņi bija uzkā­puši pakalnā, Nezinītis ieraudzīja skaistu divstāvu māju ar lielu vaļēju verandu. Visapkārt mājai bija puķu dobes. Seit ziedēja gan Mēness mārpuķītes, gan atraitnītes, gan kreses, gan Mē­ness rezēdas un asteres. Pie mājas logiem auga Mēness ceriņu krūmi. Visi šie ziedi
   bija tādi paši kā pie mums uz Zemes, tikai daudzkārt sīkāki. Jāsa­ka gan, ka Nezinītis jau sāka aprast ar to, ka uz Mēness augi ir mazi, un tas viņu vairs nepārsteidza.
   Verandā sēdēja Klopsa kungs. Tas bija varen resns knēvelis ar sarkaniem vaigiem un lielu, sārtu plikumu galvvidū. Ačeles vi­ņam bija šauras, šau­
   ras kā spraudziņas, bet uzacu gandrīz nemaz nemanīja, un tāpēc viņa seja izskatījās ļoti jautra un labsirdīga. Ģērbies viņš bija ērtā, tumši brūnā, baltsvītrotā zīda pidžamā un čībām kā­jās. Viņš sēdēja pie galda un darīja četrus darbus reizē: 1) ēda baltmaizi ar sviestu; 2) dzēra tēju ar ievārījumu; 3) lasīja avīzi; 4) vienā laidā spļaudīdamies, gaiņājās no mušām, kas riņķoja viņam apkārt, ik mīļu brīdi mezdamās uz kailā paura un kriz­damas tējā.
   Visus šos četrus darbus Klopsa kungs darīja tik cītīgi, ka sviedri viņam, burtiski, plūda aumaļām, kā strautiņi ritēja no plikā paura taisni pār vaigiem un aiz apkakles. Tas acīmre­dzot Klopsa kungam nesagādāja nekādu sevišķu prieku, jo viņš vienā gabalā ķēra dvieli, kas karājās uz mīkstā krēsla atzvel­tnes, un ar vienu vēzienu noslaucīja mitro galvvidu, lūkodams pie reizes aizķert arī kaklu, pēc tam uzkāra dvieli atpakaļ, iepriekš pavicinājis to virs galvas, lai aiztramdītu mušas.
   Ieraudzījis mājai tuvojamies Fiksu ar Nezinīti, Klopsa kungs pastūma pie malas tasīti ar neizdzerto tēju un ziņkāri gaidīja, kas būs tālāk.
   —   Ek, še, Klopsa kungs, notvēru laupītāju, — Fikss ziņoja, apstādamies ar Nezinīti goddevīgā attālumā.
   Klopsa kungs piecēlās no galda, pienāca pie kāpnītēm, kas veda no verandas lejup, un, tuklās rociņas uz vēdera salicis, ņē­mās aplūkot Nezinīti no galvas līdz kājām.
   —   Droši vien lamatās iekritis? — viņš pēdīgi novaicāja.
   —   Taisni tā, Klopsa kungs. Rija avenes un iekļuva lamatās.
   —   Tā, tā, — Klopss noīdēja. — Nu, es tev rādīšu, tu man padancosi! Kāpēc riji avenes, runā!
   —    Es nemaz neriju, es ēdu, — Nezinītis viņu izlaboja.
   —   Oho, cik ātri apvainojas! — Klopsa kungs pavīpsnāja. — Ne vārda nedrīkst pateikt! Nu labi! Tad kāpēc tu tās ēdi?
   —   Nu, kāpēc … Gribējās ēst.
   —   Ai, nabadziņš! — Klopss liekuļotā līdzjūtībā iesaucās.
   —   Ēst iegribējies! Nu, es tev parādīšu, tu man vēl padancosi! Bet vai tās avenes ir tavas? Atbildi!
   —    Kāpēc tad nav manas? — Nezinītis atbildēja. — Es taču nevienam nost neņēmu, pats no krūma palasīju.
   Aiz niknuma Klopss gandrīz salēcās uz savām īsajām kāje- lēm.
   —    Nu, es tev parādīšu, tu man vēl dancosi! — viņš bļāva.
   —  Vai tad tu neredzēji, ka te ir privātīpašums?
   —    Kas tas tāds par privātīpašumu?
   —   Ko, tu varbūt neatzīsti privātīpašumu? — Klopss aizdo­mīgi novaicāja.
   —    Kāpēc neatzīstu? — Nezinītis samulsa. — Es atzīstu, es tikai nezinu, kas tas tāds par īpašumu ir. Pie mums nekāda pri­vātīpašuma nav. Mēs visu sējam kopā, arī kokus dēstām kopā, un pēc tam katrs ņem, cik kuram vajag. Pie mums visa kā pa­pilnam.
   —    Kur tas ir — pie jums? Pie kādiem — jums? Kā jums ir papilnam? Par tādām runām tevi vajag stiept taisni uz policiju! Tur tik tev parādīs! Tur tu padancosi! — Klopss auroja pilnā rīklē, ar rokām vēzēdamies un neļaudams Nezinītim iebilst ne vārda.
   Beidzot viņš sasita plaukstas un uzkliedza:
   —    Feks!
   Uz saucienu pa durvīm ieklupa knēvelis tādā pašā ietērpā kā Fikss, tikai bez žokejnīcas. Viņu ieraudzījis, Klopss pasita knipi un ar roku norādīja uz grīdu sev līdzās. Fekss acumirklī saprata, ko no viņa prasa, un, paķēris atzveltnes krēslu, kas stāvēja pie galda, nolika to Klopsam aiz muguras. Klopss ne­steidzīgi atzvila krēslā.
   —    Nu tad atved šurp to . .. — viņš sacīja. — M-m-m … Milordiņu atved šurp, jā!
   Fekss pa kaklu pa galvu traucās izpildīt pavēli.
   —    Tava laime, ka es esmu gaužām labsirdīgs knēvelis, — Klopss sacīja Nezinītim. — Es tevi uz policiju nesūtīšu. Ar poli­ciju, brāl, labāk nesapiņķēties. No policijas nav nekāda la­buma — ne man, ne tev, jupis viņu būtu parāvis!
   Tobrīd ieradās Fekss ar lielu, pinkainu suni pie ķēdes.
   —    Lai notiek, es tevi atlaidīšu, — Klopss turpināja, pievēr­sies Nezinītim. — Tikai tad tu, mīlulīt, diedz labi ātri, citādi — ka sunītis tev maķenītiņ neiekož . .. Laid viņu vaļā! — Klopss pavēlēja Fiksam.
   Fikss atraisīja Nezinītim rokas.
   —    Nu, skrien nu, ko tad tu kavējies? — Klopss mudināja.
   —   Vai varbūt tu gribi, lai tev uzrīda suni? Nu labi, Feks, laid viņam virsū suni!
   Redzēdams, ka notikums attīstās pavisam nevēlamā virzienā, Nezinītis šķina projām, ko kājas nesa. Tai pašā brīdī Fekss atraisīja ķēdi — un pinkainais suns drāzās Nezinītim pakaļ.
   —   Ņem ciet, Milordiņ, ņem ciet! — priecīgi iespiedzās Klopss un sita plaukstas.
   Manīdams, ka suns nupat viņu panāks, Nezinītis spēji pasi­tās sāņus. Suns pēc inerces aizlēca tālāk. So paņēmienu Nezi­nītis atkārtoja ikreiz, kad Milordiņš jau bija viņam uz papēžiem, un sunim ne reizi neizdevās viņam iekost. Viņš joza apkārt mā­jai pa puķu dobēm. Ar saknēm izrautās mār­puķītes, kumelītes, at­raitnītes, tulpes šķīda zem viņa kājām uz vi­sām pusēm.
   —            Milordiņ, ņem viņu ciet! — Klopss auroja pilnā kaklā.
   —    Ko tu tūļājies? Ne­vari ar vienu zaglēnu
   tikt gala? Cui! Ak, tu zirgezelis tads! Es tev gan rādīšu, tu man vēl padancosi! . . . Ei, Feks!
   —    Ko pavēlēsiet, lielkunga kungs? — Fekss goddevīgi nolie­cās pie Klopsa.
   —   Acumirklī atved šurp to … m-m-m .. . Atved Cezarino!
   —    Klausos! — Fekss nomurmināja un metās prom.
   Pēc maza brītiņa viņš atveda kārnu bezastes suni ar garām, izģindušām kājām un īsu, brūnu spalvu.
   —    Palaid to vaļā! — Klopss bļāva. — Cui, Cezarino, ņem ciet!
   Redzēdams, ka Milordiņam pienākuši palīgspēki, Nezinītis šāvās no pakalna lejā un sāka lēkāt pa zemeņu dobēm. Abi suņi, ceļu nevērodami, drāzās viņam pakaļ un nežēlīgi mīdīja zeme­nes.
   —    Ko viņi dara! Ko viņi dara! — Klopss iegaudojās, skrie­
   dams lejā, pliko pauri saķēris. — Viņi iznīcinās manas ze­menes! Cezarino, Milordiņ, tveriet jel ašāk, kaut viņu jupis! Ielenciet viņu! Drāzie­ties katrs no savas puses! … Ak, jūs aunapieres, muļķade­sas, stulbie idioti! Divi stulbi idioti nevar pieveikt vienu stulbu ļempausi! … Un ko jūs plātāt mutes? — Klopss uzbrēca knēveļiem, kas strā­dāja zemeņu laukā. — Ķeriet viņu! … Stāv un smejas, die- deļi! Es jums gan!
   Kneveļi pameta darbu un pa dobēm sāka dzīties suņiem
   pakaļ. Klopss tūliņ redzēja, ka no ta zemenem nekas labs nav gaidāms.
   Atpakaļ! — viņš iekliedzās. — Es jums gan rādīšu, kā mīdīt zemenes, jūs man vēl padancosiet!
   Knēveļi pārtrauca vajāšanu. Klopss pats savā personā metās tvarstīt Nezinīti un iegrūda kāju lamatās.
   Kas šeit īsti notiek? — viņš spiedza, sāpēs locīdamies.
   Ei, Fiks, Feks, ko jūs, mūlāpi, skatāties? Es jums, nelieši, rā­dīšu, jūs man vēl dancosiet! Visās malās salikuši lamatas! Slep- kavnieki tādi, pestiet mani vaļā, citādi — es nezinu, kas notiks!
   Fikss un Fekss pieskrēja Klopsam klāt un raudzīja atbrīvot viņa kāju no lamatām. Pa to laiku Nezinītis, Milordiņš un Ceza­rino pārnesa savu darbības lauku no zemenēm uz gurķu un to­mātu dobēm. Vienā rāvienā tur viss bija savandīts juku jukām, un jau grūti bija izšķirt, kur auga gurķi un kur tomāti.
   —    Vai-vai-vai! Ko viņi tur darās! — Klopss rēca, gluži sar­kans aiz dusmām. — Ei, Fiks, Feks, ko jūs tur stāvat, mutes iepletuši, slīmesti? Uz karstām pēdām stiepiet šurp šauteni, es viņu" nošaušu kā suni, viņš man vēl padancos!
   Fikss un Fekss aizgāja kā divi deviņi — un nebija ko re­dzēt, kad bija atpakaļ ar šau­teni.
   —    Šaujiet viņu! — siekalas šķiezdams, rēca Klopss. — Tik un tā man par to nekas nebūs!
   Fikss, kuram rokās bija šautene, notēmēja un izšāva. Lode aizsvilpa par diviem soļiem Nezinītim garām.
   —   Nu, kas tā šauj? Kas tā šauj! — pārskaities bļāva Klopss.
   —   Dodiet šauteni šurp! Es jums parādīšu, kā jāšauj!
   Viņš izrāva Fiksam šauteni un izšāva, taču trāpīja nevis Nezinītim, bet Cezarino. Nabaga suns mežonīgi iekaucās. Palē- cies uz augšu un apmetis gaisā kūleni, viņš nokrita augšpēdu un palika guļam ar kājām gaisā.
   —   Nu, redziet nu, lempji! — Klopss, galvu saķēris, iebrēcās.
   —  Jūsu dēļ suni nobendēju!
   Redzēdams, ka iet vaļā šaušana, Nezinītis pieskrēja pie žoga un, sasprindzinājis visus spēkus, vienā stiepienā pārsviedās tam pāri.
   —   Ak tu man šitā! — bez elpas aiz niknuma gārdza Klopss.
   —   Nu, to tu man pieminēsi! Es tev vēl parādīšu! Tu man dan­cosi!
   Viņš sparīgi pakratīja dūri virs sava dusmās piesarkušā plikā paura, tad nikni nospļāvās un slāja uz mājām — aprēķi­nāt Nezinīša nodarītos zaudējumus.

   Izbēdzis no vajātājiem, Nezinītis diedza, cik jaudas, pa ielu, kurai abās pusēs stiepās augsti žogi. Aiz žogiem skanēja nemi­tīgas suņu rejas, un Nezinītim likās, ka negantie suņi aizvien vēl dzenas viņam pakaļ. No bailēm viņš pat nemanīja, kurp skrien, un, tikai nonācis ielā ar dzīvu kustību, sāka pamazām attapties. Tikai tagad viņš atskatījās un redzēja, ka suņi, no kuriem viņš tā bija pārbijies, vairs nav viņam uz pēdām. Pa ietvēm rāmi staigāja Mēness knēveļi: neviens nekur neskrēja, neviens nevienu nevajāja, neviens nekādu naidīgu darbību pret Nezinīti neuzsāka. Šeit vairs nebija blīvo dēļu žogu. Abpus ielas slējās augsti nami, kuru apakšējos stāvos atradās dažādi vei­kali.
   Nemanot bija pienācis vakars. Visur iedegās laternas. Vei­kalu logi no iekšpuses pieplūda ar maigu gaismu. Pie namu sie­nām krāsainās ugunīs saplauka, iemirguļojās gaismas reklā­mas. Jo tālāk Nezinītis gāja, jo platākas kļuva ielas, nami aug­stāki, veikali greznāki un reklāmu ugunis spožākas. Šķērsām pāri ielām liecās smalka kaluma metāla arkas un viadukti, uz kuriem bija ierīkotas dažādas atrakcijas: šūpoles, karuseļi, spi- rāliskas noejas, «lēkājošie zirdziņi», «lidojošie velosipēdi» un dažādu sistēmu un izmēru velnariteņi. Tas viss griezās, šūpo­jās, līgojās, lēkāja un spārdījās, un zvīļoja tūkstošu elektrisko spuldžu gaismā. ^
   Visā šai greznībā it īpaši izcēlās kāds milzum liels velna- ritenis, kas ne tikvien griezās kā parastais velnaritenis, bet tai pašā laikā zvārojās uz visām pusēm, it kā grasīdamies nogāz­ties uz gājēju galvām.
   Tūkstošiem knēveļu rāpās augšup pa kāpnēm, lai pašūpotos šūpolēs, pakratītos uzvelkamo zirdziņu mugurā, ar speciālu ve­losipēdu pabraukātos pa virvi virs ielas, pagrieztos karuselī vai kaut velnaritenī.
   Apakšā gar ietvēm bija izlikti greizie spoguļi, un ikviens va­rēja pēc sirds patikšanas izsmieties, vērodams savu izstieptā, saspiestā vai visai nedabiski pāršķiebtā ģīmja atspulgu.
   Turpat daudzo ēdnīcu un kafejnīcu priekšā — taisni uz ietves bija novietoti galdiņi. Daudzi knēveļi sēdēja pie galdiņiem, va­kariņoja, dzēra tēju, kafiju vai gāzēto ūdeni ar sīrupu, ēda sal­dējumu vai arī tāpat vien šo to uzkoda. Daži tepat dejoja, mūzi­kai skanot visās malās. Starp galdiņiem šaudījās oficianti un oficiantes ar paplātēm un pienesa dažādus ēdienus ikvienam, kas vēlējās.
   Ieraudzījis knēveļus ēdam vakariņas, Nezinītis atģidās, ka jau sen ir izsalcis. Ilgi negudrodams, viņš apsēdās pie brīva galdiņa. Tūliņ piesteidzās oficiants visai kārtīgā melnā uzvalkā un jautāja, ko viesis vēlētos iebaudīt. Nezinītis vēlējās šķīvīti
   viras, pēc tam lūdza atnest porciju makaronu ar sieru, tad no­tiesāja vēl divas porcijas tīteņu, izdzēra tasīti kafijas un uzēda zemeņu saldējumu. Viss bija ārkārtīgi garšīgs.
   Krietni paēdis, Nezinītis sajutās laimīgs un labs. Viņam gri­bējās aiz prieka uzdziedāt vai izdarīt kādam kaut ko ļoti patī­kamu. Viņš sēdēja pie galda, klausījās mūziku, vēroja dejotā­jus, aplūkoja pie blakus galdiņiem sēdošos knēveļus. Visi viņi dzīvi sarunājās un jautri smējās. Visiem bija labsirdīgas, laip­nas sejas. Arī tas melni tērpies knēvelis, kas Nezinītim bija atne­sis ēdienus, uzmeta viņam pa ļoti vēlīgam skatienam.
   «Nekas, šeit ir pavisam labi!» Nezinītis apmierināts nodo­māja. «Redzams, arī uz Mēness dzīvo lāga knēveļi!»
   Viss, kas viņam bija lēcies iepriekš, sāka likties tāds kā pār­pratums vai ērmots sapnis, kuru nav vērts atcerēties.
   Piecēlies no galda un atvadām pavēcinājis oficiantam ar roku, Nezinītis devās tālāk, taču oficiants žigli viņu panāca un, pieklājīgi smaidīdams, atgādināja:
   —   Jūs, dārgais draugs, piemirsāt samaksāt naudu.
   —    Ko tādu? — Nezinītis ar laipnu smaidu pārjautāja.
   —   Naudu, dārgais draugs, naudu!
   —    Kādu naudu, dārgais draugs?
   —    Nu, jums taču, dārgais draugs, jāsamaksā nauda.
   —    Nauda? — Nezinītis mulsi izstostīja. — Bet, dārgais draugs, kas tas ir? Es, kā to lai saka, pirmoreiz tādu vārdu dzirdu.
   Smaids vienā mirklī nozuda no oficianta sejas. Viņš pat tā kā nedabiski nobāla aiz dusmām.
   — Ak tā! — viņš no­murmināja. — Pirmoreiz tādu vārdu dzirdi? Nu, tā tas vis neies!
   Sagrābis Nezinīti aiz rokas, viņš to parāva malā un, izvilcis no kabatas svilpīti, spalgi iesvilpās. Tūliņ pat nez no kurienes, no tumsas iznira liela auguma knēvelis zilā mundierī ar spo­žām metāla pogām un vara ķiveri galvā. Rokās viņam bija smaga gumijas runga un pie jostas pistole makstī.
   —    Policista kungs, šis te neatdod naudu! — oficiants sūdzē­jās par Nezinīti.
   —   Kā tu drīksti neatdot naudu, lops tāds! — ieaurojās poli­cists, saspriedis rokas sānos un izgāzis resno vēderu.
   —    Pirmkārt, es neesmu lops, — Nezinītis ar cieņu atbildēja, — un, otrkārt, man nekādas naudas nav. Es nekādu naudu no viņa neesmu ņēmis un neesmu pat redzējis.
   —   Bet vai šito tu esi redzējis? — policists vaicāja un pa­grūda Nezinītim zem deguna gumijas rungu.
   Nezinītis neviļus atmeta galvu.
   —    Kas tas ir, kā tu domā? — policists noprasīja. — Nu, jel paosti!
   Nezinītis piesardzīgi paostīja rungas galu.
   —   Gumijas nūja, kā liekas, — viņš nomurmināja.
   —   «Gumijas nūja»! — policists pārmēdīja. — To jau redz, ka tu esi ēzelis! Tā ir uzlabota gumijas runga ar elektrisku kon­taktu. Saīsināti — UGREK. Un nu — stāvi rāms! — viņš noko­mandēja. — R-rokas gar sāniem! Un nekādas r-runāšanas!
   Nezinītis mehāniski pacēla galvu un nostiepa rokas gar sā­niem. Policists iegrūda viņam ar rungas galu pierē. Atskanēja sprakšķis. Nezinītis sajuta elektriskās strāvas sitienu, turklāt tik spēcīgu, ka dzirksteles pašķīda gar acīm un galvā sāka dūkt, un viņš sagrīļojās, nespēdams noturēties kājās. Sagrābis Nezi­nīti aiz apkakles, policists ņēmās gramstīt viņam pa kabatām un, nekā tanīs neatradis, vilka viņu cauri pūlim, kas sāka lasī­ties apkārt.
   —    Iz-z-klīst! Un nekādas r-runāšanas! — viņš kliedza, drau­dīgi vēzīdamies ar rungu.
   Pūlis acumirklī izklīda. Policists stiepa Nezinīti pa ielu pro­jām, tad nogriezās šaurā šķērsieliņā un apstājās pie melna poli­cijas automobiļa, kas atgādināja autofurgonu ar nelielu aizres­totu lodziņu. Plaši atvēris durtiņas kulbas dibenpusē, viņš pavē­loši pameta Nezinītim ar pirkstu un, uzacis saraucis, pateica:
   —    Hip! Hip!
   —    Bet ko tas nozīmē — «hip-hip»? — Nezinītis nesaprata.
   —    Nozīmē to, ka rāpies labi veicīgi kulbā, kamēr es neesmu saskaities! — policists ieaurojās.
   Redzēdams, ka Nezinītis vilcinās, viņš ar tādu spēku iegrūda tam ar nūju mugurā, ka tas tenteriski ielidoja kulbā.
   Nezinītis nepaguva aptvert, kas noticis, kad durtiņas aiz viņa aizcirtās. Uzcēlies no netīrās, piespļaudītās grīdas, Nezi­nītis ar plecu sparīgi grūdās durvīs, taču tās nevērās vaļā. Tad viņš no visa spēka sāka dauzīt durvis ar dūri un saukt:
   —    Ei, kas šeit pie jums notiek?
   Policists tomēr nepagodināja viņu ar atbildi, bet apsēdās ka­bīnē blakus šoferim un nokomandēja:
   —   Aši uz policijas pārvaldi!
   Motors ierūcās. Automobilis sāka lēkāt pa bruģa akmeņiem, un pēc stundas ceturkšņa Nezinītis jau bija policijas pārvaldē. Policists, kuru, pie reizes jāsaka, sauca par Figlu, nodeva Nezi­nīti no rokas rokā citam policistam, ko sauca par Miglu. Poli­cists Migls bija ģērbies tādā pašā mundieri kā Figls, tikai viņa mundiera pogas nebija gluži tik spožas kā Figla mundiera po­gas. Tas droši vien bija tāpēc, ka policists Migls savu dienestu veica nevis zem klajas debess, bet slēgtā, slikti vēdināmā telpā, kur metāls, no kā bija darinātas pogas, pamazām apskapstēja un zaudēja spožumu.
   Visas sienas šai telpā bija aizkrautas ar augstiem skapjiem, kuros glabājās ziņas par dažādiem noziedzniekiem. Istabas vidū stāvēja izturīgs ozolkoka galds ar smagām, taisnām, četrkan­tainām kājām. Aiz galda vienā galā atradās fotoautomāts foto­grāfiju izgatavošanai, otrā galā — rentgena aparats, ar kuru parasti caurskatīja arestētos, lai uzzinātu, vai tie rolaupltas dārglietas nav paslēpuši vēderā, iepriekš tās norijot. Pie durvīm atradās tā saucamais mērstatīvs, proti, ierīce noziedznieku auguma mērīšanai; tā sastāvēja no gara, vertikāli uz pamatnes nostiprināta mērstienīša ar iedaļām un bīdāmu plāksni.
   Uz galda atradās telefona aparāts, kaste ar tīrām veidlapām arestēto reģistrēšanai, lēzena kārbiņa ar melnu tipogrāfijas krāsu pirkstu nospiedumu noņemšanai un Migla vara kaska.
   Skaidrības labad jāpiebilst, ka Migla kaska nespīdēja gluži tik spoži kā Figla kaska. It īpaši labi to varēja manīt, kad Figls, ienācis istabā, noņēma no galvas kasku un nolika uz galda bla­kus Migla kaskai. Reizē ar to atklājās, ka Migls un Figls izska- tas ļoti līdzīgi: abi lieliem vaigu kauliem, platu seju, zemu pieri un tumšiem, asiem, ezītī apgrieztiem matiem, kas sākās gandrīz vai pie pašām uzacīm.
   Par spīti lielajai ārējai līdzībai, Figla un Migla raksturi bija stipri atšķirīgi. Ja Figls bija dusmīgs knēvelis, kas necieta, kā viņš pats mēdza apgalvot, nekādu runāšanu, tad Migls — taisni
   otrādi — ļoti labprāt aprunājās un pat pajokoja. Līdzko durvis aiz Figla bija aizvērušās, Migls uzrunāja Nezinīti:
   —    Atļaušos jums, cienījamais, paziņot, ka visā policijas pār­valdē pirmā persona esmu es, tāpēc ka pirmais, ko jūs, šeit no­kļuvis, redzat, nav nekas cits kā mana seja. Hi-hi-hi-ī! Vai nav tiesa — tas ir asprātīgs joks?
   Neļāvis Nezinītim uz izteikto jautājumu atbildēt, viņš turpi­nāja:
   —   Mans pirmais pienākums ir noskaidrot ikviena notvertā noziedznieka personību, šai gadījumā — jūsu personību.
   —    Bet es taču neesmu noziedznieks! — iebilda Nezinītis.
   —    Tā saka visi, cienījamais, — Migls viņu pārtrauca, — tā­pēc ka ikviena noziedznieka nolūks ir maldināt policiju, tā sa­kot, jaukt tai galvu un, izmantojot šo apstākli, laisties lapās. Man tomēr, cienījamais, jūs jābrīdina, ka tas jums neizdosies, jo mums ir ārkārtīgi smalkas metodes noziegumu izmeklēšanai, un par to jūs tūliņ pats pārliecināsieties. Lūdzu, nosauciet man savu vārdu!
   —   Nezinītis,
   —    Redziet nu, — Migls uztvēra, — jūs sakāt, ka jūs sauc par Nezinīti, bet kā es varu zināt, ka Nezinītis ir jūsu īstais vārds? Varbūt aiz Nezinīša vārda slēpjas kāds bīstams noziedz­nieks. Noziedznieki taču mēdz mainīt savus vārdus. Lūk, piemē­ram, arī jūs. Šodien jūs, piemēram sacīt, esat Nezinītis, rīt — Viszinītis, parīt — vēl kaut kāds Velnzinītis (hi-hi! Asprātīgi, vai nav tiesa?). Pamēģini tad nu izdibināt! Mēs tomēr visu līdz pašiem pamatiem izdibināsim. Atļaujos pievērst jūsu uzmanību šiem trim skapjiem. Tajos mums glabājas apraksti par visiem noziedzniekiem, ar kuriem mums kādreiz iznākusi darīšana. Taču, ja mēs sāksim meklēt jūsu personas aprakstu pa visiem trim skapjiem, tad netiksim ar to galā pat trijos gados. Lai pa­ātrinātu izmeklēšanu, mēs visus noziedzniekus iedalām trijās kategorijās. Pirmajā skapī mums glabājas gara auguma, ot­rajā — vidēja auguma un trešajā — maza auguma noziedznieku apraksti. Lai atrastu jūsu aprakstu, mums jāizmēra jūsu augums.
   —     Bet jums taču nevar būt mana apraksta, jo es tikai šodien ierados uz jūsu planētas, — iebilda Nezinītis.
   —     Tā saka visi, cienījamais, absolūti visi! — iesaucās Migls, pat neklausīdamies, ko saka Nezinītis. — Tā, palūgšu jūs uz mirklīti nostāties pie mērstatīviņa. Lūk, tā .,. Stāviet mierīgi! Papēdīšus kopā! Rokas gar sāniem!
   Tā runādams, Migls nostādīja Nezinīti ar pakausi pie verti­kālā mērstienīša un nolaida viņam uz galvas bīdāmo plāksnīti, tad atzīmēja iedaļu, uz kuru norādīja mērierīces bultiņa.
   —   Tā, — viņš noteica. — Jūsu augums, izteikts standarta mērvienībās, līdzinās septiņdesmit diviem. Tātad jūs esat vidēja auguma knēvelis un jūsu apraksts meklējams otrajā skapī. Tas tomēr vēl nav viss. Kā jūs pats varat pārliecināties, katrā skapī ir trīs nodalījumi. Katra skapja augšējā nodalījumā mums gla­bājas knēveļi ar lielām galvām, vidējā nodalījumā — knēveļi ar vidēja lieluma galvām un, beidzot, apakšējā
   nodalījumā — knēveļi ar mazām galvām. Uz­zinām jūsu galvas apkārtmēru . . . Lūk, tā . . . Trīsdesmit vienību. Tātad redzam, ka galva jums ir liela; tas nozīmē, ka jūs vajag meklēt augšējā nodalījumā. Taču arī tas vēl nav viss: katrā nodalījumā, kā redzat, ir pa trim plauk­tiem. Uz pirmajiem plauktiem mums visur ir knēveļi ar gariem deguniem, uz otrajiem — ar vidēja garuma, uz trešajiem — ar strupiem deguntiņiem. Izmērām jūsu degunu un re­dzam, ka tā garums ir tikai divarpus vienības, proti, tas ir strups. Jūsu apraksts tātad jā­meklē otrā skapja augšējā nodalījuma trešajā plauktā. Tas jau ir tīrais sīkums, jo visas
   veidlapas ar aprakstiem novietotas pēc augumiem. Mūs neinte­resē noziedznieki, kuru augums ir septiņdesmit un septiņdesmit viens — tos atmetam; mūs neinteresē galvas ar divdesmit as­toņu un divdesmit deviņu vienību apkārtmēru — atmetam; mūs neinteresē deguni divu un pusotras vienības garumā — atme­tam. Bet, rau, te ir jūsu veidlapa, viss saskan uz mata: augums — septiņdesmit divi, galvas apmērs — trīsdesmit, de­guns — divarpus . . . Vai jūs zināt, kas jūs esat?
   —    Kas tad? — Nezinītis nobijies jautāja. '
   —    Slavenais bandīts un laupītājs, vārdā Skaistulītis, kas aplaupījis sešpadsmit vilcienus, izdarījis desmit bruņotas ielau­šanās bankās, septiņreiz izbēdzis no cietuma (pēdējo reizi bēdzis pagājušajā gadā, uzpircis sargus) un nozadzis vērtības kop­summā par divdesmit miljoniem fārtingu! — priecīgi smaidī­dams, paziņoja Migls.
   Nezinītis apjucis gaiņājās rokām.
   —    Nu, ko jūs runājat! Ko jūs! Tas neesmu es! — viņš sacīja.
   —    Nē, tomēr jūs, Skaistulīša kungs! Ko jūs kautrējaties? Ar tādu milzu naudu kā jums nepavisam nav ko kautrēties. Domāju, ka no divdesmit miljoniem jums kāds nieks gan būs atlicis. Kādu nieku jūs, bez šaubām, esat noglabājis. Iedodiet man no šiem jūsu miljoniem kaut vai simt tūkstošu — un es jūs atlai­dīšu. Neviens taču bez manis nezina, ka jūs esat slavenais lau­pītājs Skaistulītis. Bet es jūsu vietā iespundēšu cietumā kādu citu klaidoni — un viss būs kārtībā, goda vārds!
   —    Es jums apgalvoju — jūs maldāties! — Nezinītis sacīja.
   —    Nu, re nu! Kaunieties jel, Skaistulīša kungs! Vai tiešām jums žēl kaut kādu nieka simt tūkstošu? Ar tādiem ienākumiem kā jūsējie es pat divsimt nebūtu žēlojis, lai tikai paliktu brīvībā. Nu, dodiet kaut piecdesmit tūkstošus . . . Nu, divdesmit. . . Ma­zāk nevaru, goda vārds! Dodiet divdesmit tūkstošus un staigā­jiet vesels uz visām četrām debespusēm.
   —   Es tīri vienkārši nesaprotu, par ko jus runājāt. — Nezi­nītis noplātīja rokas. — Es neesmu Skaistulītis un . . .
   —    Zinu, zinu visu, ko jūs teiksiet, — Migls viņu pārtrauca. — Jūs neesat Skaistulītis un nekādu naudu neesat ņēmis, bet tas te veidlapā taču viss ir jūsu. Augums — septiņdesmit divi. Vai tas ir jūsu augums vai nav jūsu? Galva — trīsdesmit. Ir jūsu galva? Deguns — divarpus … Un palūk — te ir arī jūsu fotokartīte.
   Nezinītis palūkojās kartītē, kas bija pielīmēta pie veidlapas, un teica:
   —   Tā nav mana fotokartīte. Es nepavisam neesmu līdzīgs tam knēvelim, kas šeit uzņemts.
   —    Pareizi! Nemaz neesat līdzīgs! Bet kāpēc? Tāpēc, ka esat savu ārieni pārvērtis. Pie mums, cienījamais, par naudu visu ko var izdarīt. Gan savu ārieni pārvērst, gan pat citu degunu pie­audzēt. Tādi gadījumi ir bijuši.
   —    Es neesmu sev citu degunu pieaudzējis! — Nezinītis sa­šutis atcirta.
   —   Tā visi saka, cienījamais, ticiet man. Nu, labi! Negribat dot divdesmit tūkstošu, dodiet kaut desmit.. . Nokļūsiet cie­tumā, tur no jums noplēsīs vairāk. Tur jums novilks kā liepai mizu — un no miljonāra jūs pārvērtīsieties par ubagu un rau­dāsiet rūgtas asaras. Nu, dodiet kaut piecus tūkstošus… kaut vai tūkstoti! … Ko tad jūs gribat — lai es jūs atlaižu par velti? Nē, vajadzēs jūs uz pāris dieniņām ievietot takelāžas nodaļā, tur jūs varbūt apdomāsieties, bet pagaidām nokārtosim dažas formalitātes.
   Izņēmis no kastes tīru veidlapu, Migls uz tās uzrakstīja Nezinīša vārdu, atzīmēja augumu, galvas un deguna apmērus, uzņēma fotokartiņu, caurskatīja ar rentgenu, pēc tam notriepa viņam abas rokas ar melnu krāsu un lika atstāt uz veidlapas pirkstu nospiedumus.
   — Mēs nosūtīsim jūsu pirkstiņu nospiedumus pār­baudei un salīdzināsim tos ar Skaistulīša pirkstu nospiedu­miem, tad, cerams, jūs pats pārliecināsieties, ka jūs — tas esat jūs, proti, Skaistulītis un vairs nestrīdēsieties. Bet ta­gad es esmu spiests no jums atvadīties.
   Migls nospieda elektriskā zvana pogu, un pa durvīm ienāca Drigls — tādu pašu platkaulainu seju ar zemu pieri un ezītī apgrieztiem ma­tiem.
   —    Uz tuptūzi! — strupi pavēlēja Migls, pamājis ar roku uz Nezinīša pusi.
   Drigls uzmeta Nezinītim īgnu skatienu un plaši atvēra viņam durvis:
   —    Hip! Hip!
   Redzēdams,.ka Nezinītis grib kaut ko iebilst, viņš draudoši pavicināja gumijas rundziņu un noķērca kā vārna:
   —    Mar-rš, velns par-rāvis! Un bez vār-rda r-runas! Apjēdzis, ka ar runāšanu tiešām neko nepanāks, Nezinītis
   atmeta ar roku ur izgāja pa durvīm.

   Par takelāžas nodaļu vai vienkārši tuptūzi, kā to bija iedēvē­juši paši arestētie, policijas pārvaldē sauca milzīgi lielu istabu, kas ar savu izskatu atgādināja kuģa noliktavu, kur uz neskai­tāmiem plauktiem glabājas kuģa piederumi, ko parasti dēvē par takelāžu. Starpība bija tikai tā, ka šeit uz plauktiem gulēja nevis kuģa piederumi, bet parastie knēveļi.
   Tuptūža vidū bija čuguna krāsns, no kuras cauri visai telpai stiepās garas skārda caurules. Pie krāsns sēdēja vairāki knēveļi un karstos pelnos cepa kartupeļus. Laiku pa laikam kāds no vi­ņiem atvēra čuguna durtiņas, vilka ārā no pelniem ceptu kartu­peli un sāka to pūst, svaidīdams no vienas saujas otrā, lai drī-
   zāk atdziest. Citi knēveļi sēdēja uz plauktiem vai gluži vienkārši uz grīdas un darbojās katrs ar savu darāmo: dažs, apbruņojies ar adatu, lāpīja savu noplīsušo ķelderīti, dažs spēlēja ar drau­giem uz durakiem vai stāstīja tiem, kas gribēja klausīties, kādu bēdīgu atgadījumu no savas dzīves.
   Telpa bija bez logiem, un to apgaismoja viena vienīga elek­triskā spuldzīte, kas karājās pie pašiem griestiem. Spuldzīte bija nespodra un apspīdēja, kā mēdz teikt, tikai pati savu degun­galu. Tiklīdz Nezinītis iekļuva tuptūzī un durvis aiz viņa aizcir­tās, viņš ņēmās ar rokām berzēt acis, pūlēdamies pustumsā kaut ko saskatīt. Jēgas no tā bija maz: viņš tikai izzieda pa visu seju melno krāsu, ar ko viņam bija notrieptas delnas.
   Ieraudzījuši jaunatnācēju, daži visziņkārīgākie knēveļi no­lēca no plauktiem un skrēja viņam klāt. Nezinītis izbijies kāpās atpakaļ un, pieplacis ar muguru pie durvīm, gatavojās aizsar­gāties. Saskatījuši viņa notriepto ģīmi, knēveļi neviļus sāka smieties. Nezinītis saprata, ka nav ko baidīties, un arī viņa sejā atplauka smaids.
   —    Par ko tevi iegrūda pie mums? Par ko tu iekriti? — knē­veļi taujāja.
   —    Pats nesaprotu, brālīši! — Nezinītis atzinās. — Saka — es esot nozadzis divdesmit miljonus — pats nezinu, kas tie par miljoniem: tā kā vai fendriku, vai varbūt fertiku .. .'
   Skaļi smiekli apslāpēja viņa vārdus.
   —    Droši vien fārtingu, — kāds pateica priekšā.
   —   Nūja, brālīši, fārtingu, jā. Bet es, goda vārds, pat nezinu, kas tie tādi ir, tie fertigi . . . fentrigi . . .
   Visi labi zināja, ka fārtingi ir nauda, tāpēc Nezinīša vārdus jzņēma kā asprātīgu joku.
   —  Tu, es skatos, esi jokupēteris! — Nezinītim uzbilda knē- /elis, kas stāvēja pašā priekšā.
   Viņš bija bez krekla. Taisni tobrīd, kad Nezinītis ienāca, viņš diedza ciet kreklā izplēsto caurumu un patlaban tā arī sta- vēja — ar kreklu vienā rokā un adatu otrā.
   —    Nu pieņemsim, ka tu patiešām nekā neesi nospēris, — sacīja knēvelis ar apaju, apcirptu galvu, — bet par kaut kādu vainu taču tevi nokampa?
   —    Goda vārds, brālīši, nekādas vainas nebija. Es tikai ēd­nīcā ieturēju pusdienas, bet tas tips man saka: «Atdod naudu.» Bet es taču nekādu naudu no viņa netiku ņēmis!
   Visi atkal laida smējienu va|ā.
   —   Tātad tu paēdi pusdienas un naudu nemaksāji?
   —    Kādu naudu? Paskaidrojiet kaul jūs man, brālīši, kas tā jums tāda par naudu?
   —   Nu jau gan — uzņēmis meldiņu! — beidzot kāds noteica.
   —   Pajokojies — un pietiek!
   —   Bet es taču nejokoju, brālīši! Es patiešām nezinu, kas tā par naudu.
   —   Gana, gana! Tu vēl lūkosi mums iestāstīt, ka esi nokritis no Mēness.
   —    Nē, brālīši, kāpēc tad no Mēness? Es pie jums atlidoju no Zemes.
   —    Nu, to tu neesi visai atjautīgi izdomājis, — sacīja tas ar apcirpto galvu. — Un kur tad mēs esam? Mēs taču ari esam uz Zemes.
   —   Tad nē taču, brālīši, jūs esat uz Mēness.
   —   Vai, ka nu lej! — iesmējās tas bez krekla. — Kur tad, tavuprāt, ir Mēness? Mēness taču ir visapkārt Zemei. Ekur vej: augšā! — Viņš parādīja uz augšu ar adatu, ko turēja rokā.
   —  Mēness — tas ir debesjums, bet Zeme — tā ir blīvā zeme zem kājām. Par to katrā grāmatā rakstīts. Un mūsu Zeme kā vilciņš griežas Mēness iekšienē. Saprati?
   —   To es zinu, — Nezinītis atbildēja. — Es tikai nezināju, ka šo jūsu Zemi arī sauc par Zemi. Es stāstu jums par citu
   Zemi — par planētu, kas atrodas tur, tālu aiz šā jūsu ārējā Mēness.
   —    Tātad no turienes tu pie mums atlidoji? — ar mākslotu izbrīnu ievaicājās apcirptais.
   —    No turienes, — Nezinītis apstiprināja.
   —    Va tu re, kā! — apcirptais nogrozīja galvu. — Tad ej, brāl, labi žigli nomazgājies, tu esi lidodams gaužām nosmu­lējies.
   Nezinītis piegāja pie izlietnes un sāka zem krāna mazgāties. Bet knēveļi sanāca strīdā. Vieni apgalvoja, ka Nezinītis tīšuprāt sagudrojot visādas nepasakas, lai jauktu policijai galvu, citi teica, ka viņš tīri vienkārši esot muļķītis un pļāpājot, kas iekrīt prātā; trešie nosprieda, ka viņš esot traks. Tas bez krekla vi­siem iegalvoja, ka Nezinītis, jādomā, salasījies grāmatu un sa­jucis prātā, bet grāmatās patiešām esot teikts, ka aiz ārējā Mēness ir kaut kādas milzu planētas un zvaigznes, uz kurām arī it kā dzīvojot knēveļi. Viņš tad nu droši vien esot iedomā­jies, ka atlidojis pie mums no tādas planētas. Jukušie vienmēr
   iedomājoties sevi par nez kādām augstām personām, slavenībām vai drosmīgiem ceļotājiem.
   Pa to laiku Nezinītis bija beidzis mazgāšanos un jautāja:
   — Un kur jums te ir dvielis?
   — Ko vēl negribēsi! — iespurdzās apcirptais. — Te tev ir tuptūzis, nevis viesnīca. Skaidrs? Tāda greznība kā dvie­lis šeit nav paredzēta.
   — Ka tad lai noslaukās?
   — Nožūsi arī tāpat. Re, kur, ja gribi, pasēdi pie krāsns — un sauss būsi!
   Nezinītis apsēdās pie knēveļiem, kuri sildījās pie krāsns. Arī apcirptais piemetās blakus.
   —   Tātad tu patiešām nezini, kas ir nauda? — viņš Nezinī­tim vaicāja.
   —    Patiešām gan, — Nezinītis atbildēja.
   —   Tad būs tev jāparāda.
   Apcirptais salūkoja kabatā dažus vara naudas gabaliņus.
   —    Nu tad skaties, — viņš sacīja. — Šī — vismazākā monē- tiņa — saucas santiks, bet, rau, šī, drusku lielāka, — divi san­tiki; rau, vēl viena tāda pati monētiņa — arī divi santiki, un te vēl divas monētas pa pieci santiki, redzi? Pavisam man tātad ir piecpadsmit santiku. Bet simts santiku ir viens fārtings.
   —    Bet kam tie vajadzīgi — šie santiki? — Nezinītis jautāja.
   —    Kā nu — kam vajadzīgi? — apcirptais brīnījās. — Par tiem var nopirkt, ko vien grib.
   —    Kā tas ir — nopirkt? — Nezinītis nesaprata.
   —    Ir nu gan muļķis! Nopirkt — tas ir nopirkt, — apcirptais paskaidroja. — Nu, lūk, piemēram sacīt, tev ir platmale, bet man, redzi, piecpadsmit santiku. Es tev dodu piecpadsmit san­tiku, bet tu man dod savu platmali. Gribi?
   —    Kāpēc lai es tev atdodu platmali? — Nezinītis brīnījās. — Platmali var likt galvā, bet ko lai dara ar santikiem? Tie ir no vara un kaut kādi apaļi.
   —   Tiešām var redzēt, ka tu esi tīrais ēzelis! Kam ir santiki, tas par tiem var visu ko nopirkt. Lūk, piemēram, ēst tev gribas?
   —    Pagaidām negribas.
   —    Nu, drīz gribēsies. Un, kad gribēsies, ko tu darīsi? Būs tev naudiņa — nopirksi ēdamo. Bet, ja naudas nav, — sēdi tukšu vēderu.
   —    Neatsakies, — Nezinītim pačukstēja knēvelis, kas sēdēja viņam līdzās ar lielu čupru uz pieres. — Striga pareizi saka. Un mēs par piecpadsmit santikiem nopirksim kartupeļus un cepsim pelnos. Zini, cik garšīgi!
   —    Pareizi! — uztvēra Striga. — Ņem naudu, kamēr es dodu. Piecpadsmit santiku ir laba cena par tādu platmali. Tik un tā neviens tev vairāk nedos.
   To teicis, viņš nocēla Nezinītim no galvas gaišzilo platmali un iebāza tam saujā monētiņas.
   —    Ņem, ņem, nešaubies! — čuprainis sāka smaidīt. — Tūliņ mēs abi nopirksim kartupelīšus un uzkodīsim gods godam!
   —   Bet kur lai ņem kartupeļus? — Nezinītis jautāja.
   —   Dod šurp naudiņu — es visu nokārtošu. Seit, zini, tomēr ir cietums, nevis gastronomijas veikals.
   Čuprainis paņēma no Nezinīša monētiņas. Desmit santikus viņš nemanāmi iebāza sev kabatā, bet piecus santikus samiedza saujā un, piegājis pie durvīm, trīs reizes paklusām piedauzīja. Noskrapstēja atslēga. Durvis mazliet pavērās, un pa spraudziņu ielūkojās mums jau pazīstamais policists Drigls.
   —    Paklau, Drigl, — čukstēja čuprainis, — pagādā, brāl, kartupelīšus par pieciem santikiem! Mēs gribam sarīkot mazas dzīres, pacienāt jaunatnācēju ar kartupelīšiem.
   —    Lai notiek, dod šurp naudu! — Drigls noņurdēja.
   Čuprainis atdeva viņam naudiņu. Durvis aizvērās. Pēc brīža
   tās atkal atvērās — un Drigls iegrūda čuprainim rokās papīra turzu ar kartupeļiem.
   —    Redzēji, kā vajag? Ar naudu, brāl, nekur nepazudīsi! — lielīgi teica čuprainis un izbēra no turzas kartupeļus krāsns- priekšā uz grīdas.
   —    Kas tas ir? — Nezinītis izbrīnā jautāja.
   —    Kas nu, kas? Pats redzi — kartupeli.
   —    Kāpēc tad tie ir tik sīki?
   Kartupeļi patiešām bija ļoti sīki. Katrs kartupelis — turku pupas lielumā. Nezinītis raudzījās uz tiem, raudzījās, un viņam pat smiekli sanāca. Striga saskatījās ar knēveļiem un zagšus pagrieza ar pirkstu sev gar pieri, it kā vēlēdamies ar to teikt, ka Nezinītim nav visi mājās.
   Bet čuprainis sacīja:
   —   Te nav ko smieties. Kartupeļi ir pavisam labi. Labāku nemaz nav.
   —   Nu, mums gan kartupeļi nav tādi! — iebilda Nezinītis. — Mums kartupeļi ir — na! — Nezinītis izpleta rokas, it kā gra­sīdamies aptvert ziloni. — Mums kartupeļi izaug tādi, ka tos pat no zemes nevar dabūt laukā. Mēs izrokam tos, kas sīkāki, bet ar lielajiem neviens negrib ķēpāties. Tāpat arī paliek zemē.
   —    Nu labi, — čuprainis sacīja, — mēs ieliksim kartupeļus krāsnī, lai cepas, un tu pa to laiku stāstīsi pasakas.
   —   Tās nav nekādas pasakas. Es runāju patiesību, — atteica Nezinītis. — Te pie jums viss ir tāds sīks: āboli — kā dūrīte, bumbieri — nav pat ko skatīties, avenes — reiz piešauj pie mē­les, un tās vairs nav, zemenes — kā nadziņi, gurķi — kā pirk­stiņi .. .
   —    Bet vai pie jums zemenes ir lielākas? — apvaicājās Striga.
   —    Mums zemenes ir lielas! Viens knēvelis pat pacelt nevar. Arī avenes mums ir lielas! Gurķi — laba knēveļa lielumā, tomāti tāpat. Un arbūzi tādi kā divstāvu māja.
   —   Melo un pat nesarkst! — kāds ieteicās.
   —   Melo — tikpat kā ūdeni lej! — uztvēra Striga.
   —   Tad es taču nemeloju, brālīši! Jūs paši redzēsiet. Mēs jums atvedām mūsu augu sēklas. Tur ir gan gurķi, gan tomāti, gan arbūzi, gan bietes, gan burkāni, gan rāceņi . ..
   —    Kur tad šīs ir — tās sēklas?
   —    Raķetē.
   —   Un kur raķete?
   —    Raķete ir tur, — Nezinītis parādīja ar pirkstu uz augšu. — Uz tā paša jūsu Mēness.
   —    Ha-ha-ha! — atskanēja no visām pusēm.
   Skaļāk par visiem smējās tas, kurš lāpīja kreklu.
   —    Nu, to tu, brāl, esi veikli izdomājis! — viņš teica. — Pa­mēģini vien nokļūt turp!
   —   Vai tad turp nokļūt ir grūti? — Nezinītis vaicāja.
   —    Pagaidām, redzams, bez tevis tur neviens vēl nav bijis.
   —   Tad vajag kaut ko izgudrot, — Nezinītis ieteica.
   —    Nu tad gudro vien, brāl. Gudrot te pie mums nevienam nav liegts.
   —    Kāpēc tad raķete ir tur, bet tu šeit? — Nezinītim jautāja knēvelis ar melnām ačelēm, kuras nemierīgi šaudījās uz visām pusēm.
   —    Nu tā — mēs piemēnesējāmies, tas ir, nolaidāmies uz Mēness, un pēc tam mēs ar Apalīti iegājām alā, es iekritu spraugā un nepaguva ne atjēgties, kad jau atrados šeit.
   —   Tad tu patiešām esi pie mums no Mēness nokritis?
   —    Patiešām, — Nezinītis apstiprināja.
   —    Bet varbūt tu visu to esi nosapņojis?
   —   Goda vārds, saku, tas nav pa sapņiem.
   —    Nu, ja nav pa sapņiem, tad tādu gadījumu vajag nosvi­nēt, — uztvēra Striga. — Starp citu, arī kartupeļi ir izcepušies. Tu taču pacienāsi savus jaunos draugus ar kartupeļiem, vai nav tiesa? Kā tevi sauc?
   —   Nezinītis.
   —   Paklausieties, brāļi! — Striga svinīgi paziņoja. — Par godu gadījumam, ka nokļuvis uz mūsu planētas, Nezinītis visus pacienā ar kartupeļiem!
   Mēness knēveļi atzinīgi iedūcās. No visām pusēm sāka snieg­ties rokas un raut ārā no pelniem kartupeļus. Pie krāsns uzreiz
   viss gāja ņigu ņegu. Daži mē- nesēni pat saplūcās. Viens re- dzējiens — un visi kartupeļi bija izķerti, un, kad Nezinītis pasniedzās pie krāsns, tanī vairs nebija nekā.
   —            Kas tad tas, vai tiešām tev netika neviena kartupelī- ša? — līdzjūtīgi apvaicājās čuprainis. — Tu, brāl, pameklē labāk, tur vajag vēl būt.
   Tomēr, lai cik Nezinītis rakņājās krāsnī, viņš tikai notriepās ar pelniem.
   —    Nu, pats vainīgs. Tā tev arī vajag! — teica Striga. — Ci­tureiz nesnaudīsi. Zini, kas šeit par tautu? Ejošam zoles nogrie­zīs. Degunu noraus tā, ka pat nepamanīsi, muļķadesa tu, stul- biķi!
   —    Bet tu mani nelamā par stulbiķi! — Nezinītis apvainojās. — Atdod manu platmali! Es ar tevi vairs nedraudzējos!
   —   Tas ir kā — atdod platmali? Tu taču man to pārdevi. Tad atdod naudu!
   —    Nav man nekādas naudas!
   —    Brāļi, paskatieties uz viņu! — Striga iekliedzās. — Pats pārdeva man platmali un nu ņemšot atpakaļ!
   —   Nemuļķojies, Striga! Atdod viņam platmali. To jūs ar Čupru tīšuprāt uzrīkojāt, lai viņu apšmauktu, — iejaucās vājiņš smaildegunis knēvelis, ko sauca par Kazlēnu.
   —   Ko? — Striga iebļāvās, dzīdamies Kazlēnam virsū. — Dzirdi, Čupra, ko viņš teica? Nu, jel sadod viņam piparus!
   Čupra uzklupa Kazlēnam ar dūrēm, taču saņēma no viņa tādu belzienu, ka aizlidoja sāņus. Striga steidzās draugam pa­līgā, un viņi divatā ņēmās kaustīt pretinieku. Daži knēveļi me­tās aizstāvēt Kazlēnu, citi devās palīgā Čupram un Strigam. Acumirklī uzliesmoja vispārējs kautiņš. Pēc brīža viss tuptūzis gaudoja, spiedza, tosa un krekstēja no sitieniem. Daudzi plūcās, pat nezinādami, kā tas viss iesācies. Divi knēveļi uztrausās uz augšējās lāvas. Viens no tiem, pār malu pārkāries, ar nūju zve­tēja visus, kas skraidīja garām, otrs spļāva tiem uz galvas. Kāds resnītis pagrāba no krāsns kar­stus pelnus un raudzīja tos iesviest pretiniekam acīs. Pa gaisu uz visām pusēm lidoja dažādi smagi priekš­meti: krūzes, karotes, bļodas un pat puszābaki. Čuguna krāsni apgāza, un dūmi no tās vāliem gāzās taisni telpā.
   Visā šai ņudzeklī neviens nepa­manīja, ka noskrapst atslēga. Dur­vis piepeši atvērās — un tuptūzī kā viesulis ielauzās četri policisti: Drigls, Sigls, 2migls un Pigls. Visi četri bija ģērbušies gumijotos elek­
   trības drošos apmetņos ar kapucēm un bruņojušies ar super- resnām, uzlabotām elektriskām austsprieguma rungām. Ieklu- puši pašā kautiņa burzmā, viņi ņēmās bakstīt dauzoņas ar elek­triskajām rungām — dažam pierē, dažam degunā, citam vien­kārši pa kaklu vai pakausi. Elektriskās dzirksteles sprakšķē­damas šķīda pa labi un pa kreisi. Elektrisko triecienu ķerti, knēve|i krita kā nopļauti. Arī Nezinītis aizlidoja tenteru tente­riem, saņēmis stipru elektriskās strāvas triecienu pa ausi. Nezi­nītim blakus pakritušais melnacainais knēvelis iegrūda viņam dunku sānos un pačukstēja:
   — Rāpies labi aši pie malas! Jāpaslēpjas zem plaukta. Vei­cīgāk!
   Viņi abi pieplakus aizlīda malā un paslēpās zem plaukta — uz mata kā divi tarakāni šķirbiņā.
   Nepagāja ne piecas minūtes, kad visi knēveļi jau valstījās pa grīdu kā malkas pagales. Tiklīdz kāds no viņiem lūkoja pie­celties vai kaut drusciņ pakustējās, visi četri policisti klupa tam klāt un ņēmās no visa spēka to dzalstīt ar elektriskajām run­gām. Beidzās ar to, ka neviens vairs nemēģināja celties kājās un pat nekustējās.
   Pārlaidis kaujas laukam uzvarētāja skatienu un pārliecinā­jies, ka visi knēveļi guļ nekustēdamies, policists Drigls ielaida no krāna spainī ūdeni un aplēja aizvien vēl liesmojošo uguni apgāztajā krāsnī. Vienā mirklī tuptūzis pieplūda ar bieziem garaiņiem.
   —    Na, saņemiet! — Drigls norūca, sviezdams tukšo spaini uz grīdas. — Tagad ir uz pirti vairs nevajadzēs iet!
   Šī Drigla piezīme izraisīja Siglam, Zmiglam un Piglam ska­ļus smieklus. Izsmējušies pēc sirds patikas, visi četri policisti sastājās vienā rindā un atkāpās izejas pozīcijās. Noklaudzēja durvis. Nožvankstēja atslēga. Iestājās klusums. Apkārt viss šķita izmiris. Tad no plauktu apakšas cits pēc cita sāka līst laukā knēveļi, kas tur bija paslēpušies pašā kautiņa sākumā. Tie bija apdomīgākie tuptūža iemītnieki, kuri zināja, ka vienalga, no kā plūkšanās sākusies, tā noteikti beidzas ar to, ka ierodas policisti un sazolē visus bez izšķirības — gan vainīgos, gan ne­vainīgos. Pēc laba brīža arī elektrisko rungu notriektie knēveļi sāka atžirbt un rāpus vilkties uz savām vietām.
   Pagulējušies uz plauktiem un atpūtušies pēc kautiņa, visi ņēmās meklēt rokā savas mantas un sakopt telpu. Daži knēveļi uzslēja stāvus apgāzto krāsni un to atkal aizkūra. Pamazām kārtība tika atjaunota, visas mantas sameklētas. Tikai Striga nekur nevarēja atrast Nezinīša platmali.
   —    Redzi nu, ko tu izdarīji! — viņš kliedza uz Nezinīti. — Es tev atdevu naudiņu, bet kur ir platmale? Tagad nu man nav ne naudas, ne platmales.
   —    Nu nekas, — Čupra viņu mierināja. — To mēs viņam ne­piedosim. Viņš mums par platmali samaksās. Rīt mēs viņu ap­strādāsim, bet pašreiz laiks gulēt.
   Viņi abi trausās augšā uz saviem plauktiem. Pie Nezinīša pienāca Kazlēns:
   —   Tu, Nezinīt, var redzēt, no tiesas esi muļķītis. Kāpēc tu atdevi savu platmali? Vai tev varbūt uz Muļķu salu sagribējies?
   —    Kas tā ir par tādu salu? — Nezinītis jautāja.
   —   Vai tad tu nekā neesi dzirdējis par Muļķu salu? — Kaz­lēns brīnījās.
   —    Nekā, — atzinās Nezinītis.
   —    Nu tad klausies! Te pie mums visu ko drīkst. Nedrīkst tikai būt bez jumta virs galvas un staigāt pa ielu bez krekla, bez cepures vai bez kurpēm. Katru, kas šo noteikumu pārkāpj, policisti ņem ciet un sūta uz Muļķu salu. Uzskata — ja jau tu nespēj nopelnīt sev dzīvoklim un apģērbam, tātad tu esi neglāb­jams muļķis un tev ir vieta taisni Muļķu salā. Pirmajā laikā tev tur dos gan ēst, gan dzert un cienās, ar ko vien gribēsi, un darīt nekas nebūs jādara. Sak, ēd un dzer, un līksmojies, un guli, un slamsties apkārt, cik lien. No tādas muļķīgas laika pavadīša­nas knēvelis uz salas pamazām kļūst dumjāks un dumjāks, kļūst par mežoni, tad sāk apaugt ar vilnu un galu galā pārvēršas par aunu vai aitu.
   —    Nevar būt! — Nezinītis apšaubīja.
   —    Nu re, nu! — Kazlēns iesmējās. — Es tev stāstu patie­sību.
   —    Kāpēc tad knēveļi tur pārvēršas par aitām?
   —    Tur, saproti, gaiss ir kaut kāds kaitīgs. Viss nāk no šā gaisa. Ikviens, kas nestrādā un dzīvo bez rūpēm, tur agri vai vēlu pārvēršas par aitu. Bagātniekiem, kas dzīvo Muļķu salā, tas ir izdevīgi. Sākumā viņi tērē naudu, lai uzturētu knēveļus, dod tiem iespēju slaistīties bez darba, bet, kad knēveļi pārvēršas par aitām, tos var barot ar zāli un nekāda nauda nav jātērē.
   —    Bet kas tie tādi ir — bagātnieki? — Nezinītis klaušināja. — Pie mums nekādu bagātnieku nav.
   —    Bagātnieki — tie ir tie, kuriem daudz naudas.
   —    Un kāpēc bagātniekiem vajag, lai knēveļi pārvērstos par aitām?
   —    It kā tu nesaprastu! Bagātnieki liek strādniekiem šīs aitas cirpt un vilnu pārdod. Milzu naudu sarauš!
   —    Bet kāpēc tad bagātnieki paši tur nepārvēršas par aitām? Vai tad uz viņiem kaitīgais gaiss neiedarbojas?
   —    Gaiss, protams, iedarbojas arī uz viņiem, taču, kam ir nauda, tas arī Muļķu salā labi ierīkojas. Par naudiņu bagātnieks uzceļ sev māju, kurā gaiss tiek labi attīrīts, samaksā ārstam un ārsts paraksta viņam tabletes, no kurām vilna tik ātri neaug. Turklāt bagātniekiem ir tā saucamie skaistuma saloni. Ja kāds bagātnieks sarijas kaitīgo gaisu, tad viņš naski vien jož uz tādu salonu. Tur viņam par naudu liek dažādas sautējošas kompre­ses, ieberž ar ziedēm, lai auna purns izskatītos pēc parastas knē­veļa sejas. Tiesa, šīs kompreses ne vienmēr palīdz. Paskatīsies uz tādu bagātnieku iztālēm — šķiet normāls knēvelis, bet ielū­kosies tuvāk — pats parastākais auns. Tik vien tās starpības, ka viņam ir nauda, bet citādi — muļķis kas muļķis, goda vārds! Bet nu laiks arī mums abiem gulēt. Iesim pameklēsim sev plauk­tu, — Kazlēns nobeidza.
   Viņi sāka apstaigāt plauktus, raudzīdami atrast brīvu vietu. Piepeši kāds paraustīja Nezinīti aiz pleca. Nezinītis pacēla galvu un ieraudzīja uz augšējā plaukta melnacaino knēveli, kas bija viņam palīdzējis paslēpties no policistu nūjām palāvē.
   —    Rāpies šurp, —- melnacis čukstēja. — Te blakus ir brīvs plaukts.
   Nezinītis veicīgi uz- trausās augšā.
   — Tu, Nezinīti turies manā tuvumā, — meln­acis teica. — Es nevie­nam neļaušu tev pāri da­rīt — var redzēt, ka tu patiešām esi nez no ku­rienes, no tālienes un ne­pavisam nepazīsti šejie­nes dzīves kārtību.
   —    Un kā tevi sauc? — Nezinītis jautāja.
   —    Mans vārds ir Migss, bet tu vari mani saukt vienkārši — Miga.
   Nezinītis apgūlās uz plaukta un jau taisījās laisties miegā, kad pēkšņi atcerējās Apalīti.
   —    Ļautiņi! — viņš iesaucās. — Bet Apalītis taču palika tur!
   —    Kāds Apalītis? — neizpratnē jautāja Miga.
   Nezinītis ņēmās stāstīt Migām, kā viņi ar Apalīti lidojuši raķetē. Miga teica:
   —    Par to pagaidām nesaki nevienam ne vārda. Tev tik un tā neticēs, un tu tikai visu sabojāsi. Pie visa vajag ķerties ar apdomu. Manuprāt, tevi te ilgi neturēs. Un tad mēs, zini, kā izdarīsim. Es tev iedošu vēstuli kādam uzticamam knēvelim. Kolīdz tiksi laukā, iesi taisni pie viņa. Viņš tev pirmajā laikā dos patvērumu, bet pēc tam mēs ar tevi satiksimies un šo lietu nodarīsim. Nebēdājies — visu nokārtosim: gan Apalīti izpestī­sim, gan paši iziesim sveikā. Man galvā jau nobriedis plāns …
   Miga vēl gribēja kaut ko sacīt, taču šai mirklī acis Nezinītim aizvērās un viņš aizmiga tik cieši, kā jau sen nebija gulējis.
   Tā bija viņa pirmā nakts uz Mēness.

   Nezinīti uzmodināja negants troksnis.
   —   Celties! Izģērbties! Rindā stāties! — apdullinoši rēca kāda pretīga, šņākulīga balss.
   Atvēris acis un pamazām atžilbdams, Nezinītis palūkojās apkārt un pārliecinājās, ka balss pieder policistam Driglam, kas stāv durvīs. Driglam rokās bija neliels aparāts, kas pēc izskata atgādināja radiouztvērēju ar skaļruni. Drigls iekliedza vārdus taisni aparātā, skaļrunis pastiprināja viņa balsi līdz tādai pakā­pei, ka to nebija iespējams klausīties bez šermuļiem.
   Miga, manīdams, ka Nezinītis pamodies, mudināja:
   —   Celies labi žigli un izģērbies!
   —    Kāpēc tad jāizģērbjas?
   —    Gan redzēsi. Tikai veicīgāk, citādi izmirksi ar visām drē­bēm!
   Neteicis vairāk ne vārda, Miga izģērbās un, atstājis drēbes uz plaukta, nolēca zemē. Nezinītis sekoja viņa paraugam. Nolē­cis uz grīdas, viņš redzēja, ka visi knēveļi jau plikās miesās stāv starp plauktiem.
   —    Stāties citam aiz cita! Rokas gar sāniem! — Drigls jopro­jām auroja.
   Pārliecinājies, ka visi knēveļi nokāpuši no plauktiem, viņš nospieda vienu no podziņām, kas bija pie gaiteņa sienas blakus durvīm, un tūliņ Nezinītis ieraudzīja, ka visi plaukti kopā ar statņiem, uz kuriem tie balstījās, lēnām iegrimst četrstūrainās ailēs, kas atvērās grīdā. Nepagāja ne minūte, kad visa telpa bija brīva no plauktiem un tanī palika tikai kailie knēveļi. Līdzko plaukti pazuda, grīdā pavērušās ailes no apakšas cieši aizvērās. To redzēdams, Drigls aizslēdza durvis un nospieda vēl vienu podziņu. Tūliņ no apaļiem caurumiem sienās uz visām pusēm šļācās ārā spēcīgas ūdens strūklas. Vairīdamies no strūklām, kailie knēveļi pajuka katrs uz savu pusi, taču ūdens straumes viņus panāca un gāza no kājām zemē. Nepaguva knēvelis pie- trūkties kājās, kad atkal nokļuva zem ūdens strūklas un no jauna gāzās garšļaukus uz grīdas. Skraidīdami visos virzienos un krizdami, knēveļi ar visām ķermeņa daļām trinās gar grīdu un sienām; sagrūzdamies kopā, tie negribot berzās cits pret citu un tā galu galā kārtīgi nomazgājās.
   Cietuma priekšniecība bija ierīkojusi mazgāšanos pašā tup- tūzī, lai netērētu naudu speciālas mazgātavas būvei, lai ares­tētie nebūtu jāvadā uz pirti, jo arī tas maksātu naudu, turklāt kāds no arestētajiem varētu pa to laiku izbēgt.
   Kamēr knēveļi izgāja iepriekš aprakstīto ūdens procedūru, viņu drēbes un guļamplaukti tika pakļauti tā saucamai sanitārai apstrādei, proti, tos apsvēpēja ar speciālām indīgām gāzēm, no kurām nobeidzās blaktis un blusas, un citi kaitīgi kukaiņi. Tas, protams, tika darīts ne jau tāpēc, ka policija būtu kaut kā īpaši rūpējusies par arestēto knēveļu ērtībām. Policijai bija vien­alga, vai arestētos kož blusas vai nekož. Iemesls bija vienīgi tas, ka, tiklīdz tuptūzī saviesās blaktis vai blusas, tās izklīda pa visu policijas pārvaldi un sāka kost pašus policistus, bet tas nu policistiem nepatika.
   Kad ūdens procedūra bija galā, ailes grīdā atkal atvērās un plaukti ar izdezinficētajām drēbēm pacēlās augšā. Pārsalušie knēveļi ņēmās aši ģērbties. Viņi vēl nebija paspējuši apģērbties, kad durvis atdarījās un Drigls, nostājies uz sliekšņa, nobļāva:
   —    Stāties!
   Knēveļi aši sastājās vienā rindā.
   —    Katrs, ko izsaukšu, soli uz priekšu! — Drigls nokoman­dēja un sāka izsaukt knēveļus pēc saraksta: — Kazlēns, Baskā­jis, Antikvārs, Moskīts, Gremža, Virtuozs, Amba, Spīgulis, Bolīds, Nezinītis . ..
   Ikviens nosauktais tūliņ iznāca soli uz priekšu. Arī Nezinītis,
   izdzirdējis savu vārdu, paspēra soli uz priekšu. Tobrīd kāds no mugurpuses paraustīja viņu pie pleca. Atskatījies Nezinītis ieraudzīja Migu, kas sniedza viņam platmali.
   —    Še tava platmale, Nezinīt, — Miga čukstēja. — Es to tīšām no Strigas noslēpu. Ņem, tu jau varbūt šurp vairs neat­griezīsies. Platmalē ir vēstule, — Miga piebilda un pielika pirk­stu pie lūpām, atgādinādams, lai Nezinītis klusē.
   Beidzis saraksta lasīšanu, Drigls aizveda izsauktos knēveļus pa gaiteni un iegrūda visus šaurā istabelē.
   —    Sēdēt te — un lai nekāda runāšana! — viņš pavēlēja.
   Istabele, kurā knēveļi nokļuva, bija gluži tukša. Tanī nebija nekādu mēbeļu. Te bija tikai četras kailas sienas bez logiem un divējas durvis — vienas pretim otrām kā slūžu kamerā.
   —    Nu re! — nopukojās Kazlēns, raudzīdamies apkārt. — Pavēlēja sēdēt, bet uz kā tad šeit lai sēž?
   —   Bet kāpēc mūs šurp atveda? — Nezinītis taujāja.
   —    Jādomā, pie tiesneša, — atbildēja Moskīts, kas labāk par citiem pazina policijas pārvaldes kārtību.
   —   Un kādēļ tad pie tiesneša? — Nezinītis interesējās.
   Uz šo jautājumu Moskīts nepaguva atbildēt, jo durvis pre­tējā sienā atvērās un Drigls, ielūkojies istabā, teica:
   —   Moskīt, hip-hip!
   Moskīts nelika atkārtot pavēli un bez kavēšanās izgāja no istabas. Pēc brīža durvis atkal atvērās — un Drigls pasauca:
   —   Gremža, hip-hip!
   Tālāk viss ritēja tādā pašā kārtībā:
   —   Amba, hip-hip!
   —    Spīguli, hip-hip!
   —    Bolīd, hip-hip!
   Nepagāja ne desmit minūtes, kad istabā bija palikuši tikai Nezinītis un Kazlēns. Tiesnesis, redzams, sprieda tiesu ātri, ne- vilkdams garumā. Izdzirdējis beidzot savu vārdu, Nezinītis iz­gāja pa durvīm un nokļuva lielā, drūmā istabā ar pelēkām sie­nām. Taisni priekšā dižojās garš galds, aiz kura augstā, mīkstā atzveltnī sēdēja policists. Tas bija ģērbies tāpat kā citi policisti, ja neņem vērā, ka galvu tam sedza nevis kaska, bet augsta un smaila, dzeltena cepure ar oranžkrāsas bumbu|iem un tādu pašu pūkainu oranžkrāsas pušķi galā.
   Tas arī bija tiesnesis, par kuru Nezinītim tika stāstījis Mos­kīts. Viņu sauca — tiesnesis Vrigls. Bez tiesneša Vrigla un po­licista Drigla istabā vēl atradās mums jau pazīstamais policists Migls. Viņš stāvēja līdzās atzveltnes krēslam, uz kura svinīgi sēdēja Vrigls, un turēja padusē iemiegtus vairākus kartona vā­kus ar noziedznieku ārējā izskata aprakstiem un pirkstu nospie­dumiem.
   —   Kas tad tas vēl par putnu? — jautāja Vrigls, ieraudzījis viņam priekšā nostājušos Nezinīti.
   Policists Migls goddevīgi noliecās pie Vrigla un sāka steig­šus nez ko čukstēt, reizēm greizi pablenzdams uz Nezinīti. Vrigls tomēr pat nenoklausījās Miglā līdz galam.
   —   Ko tu saki! Ej nu! — viņš sašutis izgrūda. — Tātad, ta­vuprāt, tas ir Skaistulītis?
   —   Taisni tā, Vrigla kungs, — pazemīgi noliecies, Migls no­murmināja. — Rau, esiet tik laipni, paskatieties …
   Migls atvēra kādus vākus un bāza Vriglam zem deguna.
   —   Jūs te esat galīgi prātu izkūkojuši, — Vrigls pārskaities kliedza: — Kas, tavuprāt, ir Skaistulītis? Ko? .. . Skaistulītis ir
   slavena persona! Skaistulīti visi pazīst. Skaistulītis ir miljonārs! Puspolicijas Skaistulītis ir uzpircis, un rīt viņš, ja vien iegribēs, nopirks mūs visus ar visām panckām . .. Bet kas tad šis? — Vrigls turpināja kliegšanu, rādīdams uz Nezinīti ar pirkstu. — Kas viņš tāds ir, es prasu! Kas viņu pazīst? Ko viņš nodarī­jis? … Pusdienas paēdis bez maksas? Un tāpēc viņu stiepj šurpu? Bet viņam jau to tikai vajag, aunagalva jūs! Šeit viņam ir siltums, ir gaisma, arī blusas nekož. Viņš tikai par to vien sapņo, kā drīzāk tikt tuptūzī un ēst policijai matus no galvas! Tas nav īsts noziedznieks, bet plukata ar tukšām kabatām. Ko tu no viņa ņemsi, ja viņam pat pusdienām naudas nav? Jūs man gādājiet īstus noziedzniekus, bet ar tādiem salašņām tieciet galā paši ar saviem līdzek|iem. Nav ko ar visādu smeltni piemēslot policijas pārvaldi!
   —   Tad es taču arī gribēju ar saviem līdzekļiem, bet pēc tam domāju: un ja nu piepeši viņš ir Skaistulītis, — apjucis murmu-lēja Migls.
   Vrigls nepacietīgi atmeta ar roku un pagriezās pret Nezi­nīti:
   —   Tātad tu paēdi pusdienas?
   —    Paēdu, — Nezinītis nedroši atzinās.
   —   Tad tu varbūt gribi vēl arī uzkost, ko? Nu jel, Drigl, izda­ries ar.viņu saviem līdzekļiem!
   Drigls sagrāba Nezinīti aiz apkakles, nostatīja iepretim div­viru durvīm un tik spēcīgi iezvēla viņam ar rungu pa pakausi, ka Nezinītim sametās tumšs gar acīm; viņš aizlidoja pāri visai istabai, iedrāzās ar galvu durvīs, tā ka tām abas puses atsprāga plaši vaļā, un, izlidojis taisni uz ielas, ar blīkšķi nogāzās uz bruģa. No trieciena un elektriskās strāvas iedarbības viņš labu laiku nevarēja atgūties. Pamazām viņam atgriezās apziņa, un viņš jau grasījās celties kājās, kad pēkšņi ieraudzīja, ka polici­jas pārvaldes durvis atkal atsprāgst vaļā un pa tām riteniski uz ielas bruģa izripo Kazlēns. Nezinītis veikli uzlēca kājās, pie­skrēja viņam klāt un palīdzēja piecelties.
   —    Blēži! Riebekļi! Noziedznieki! Nelieši! Es jums rādīšu! — ar asarām acīs brēca Kazlēns.
   Viņš pietrausās kājās un padraudēja ar dūri uz aizvērušos durvju pusi.
   —    Par ko viņi tevi tā? — Nezinītis līdzjūtīgi apjautājās.
   —    Pats nesaprotu! Tas ēzelis ar augsto cepuri vaicā: «Vai tev, mīlīt, nav apnicis tuptūzī tupēt?» Es saku: «Apnicis, mīlīt, bet ko tu padarīsi!» — «Bet vai negribi, lai tev saīsina laiku?» — «Gribu,» es saku. «To,» saka, «var. Nu tad, Drigl, saīsini viņam laiku!» Nu, un Drigls — kā vilka man ar rungu pa pakausi! Tu redzēji, kā es nogāzos uz bruģa?
   Nezinītis nezināja, ar ko mierināt nabaga Kazlēnu.
   —    Labi vēl, ka jums šeit smaguma spēks ir sešreiz mazāks nekā uz Zemes, — viņš sacīja. — Ja tu pie mums ar tādu sparu būtu triecies zemē, tad arī kaulus būtu salauzis.
   —    Blēži nolāpītie! — Kazlēns iešņukstējās, ar roku berzē­dams sadauzīto pakausi. — Negribas tikai ķēpāties, citādi es gan viņiem parādītu. Pēc likuma viņiem vajadzēja dot mums brokastis un tikai tad sviest ārā no cietuma!
   —    Un par ko tu nokļuvi tuptūzī? — Nezinītis jautāja.
   —    Par to, ka baranku paostīju, — Kazlēns atzinās. — Tu nedomā — es pavisam neesmu zaglis. Tīri vienkārši — es pā­
   rak ilgi biju klaiņojis apkārt bez darba. Visu naudu, cik bija, noēdis, visu, kas man bija, pārdevis un nonācis badā. Reiz divas dienas no vietas gluži it nekā nebiju ēdis. Trešajā dienā gāju garām maiznīcai. Domāju: ieiešu kaut vai paskatīties, kādas vis­pār maizītes ir, varbūt izsalkums pāries. Iegāju maiznīcā, bet tur visās malās veģi, bulkas, pīrādziņi, rausīši, biezpienmaizī- tes, apalīši. Viss tik jauki smaržo, ka apreibt var. Un barankas taisni uz letes. Es paņēmu vienu baranku, paostīju. Bet maiz­nieks pamanīja. Nogrāba mani aiz rokas un nu tik saukt poli­cistu. «Viņš,» saka, «gribēja man apēst baranku.» Un nu tikai gāja vaļā! Baranku man atņēma, salika pa kaklu un vēl uz trim mēnešiem iespundēja mani ķurķī.
   Norausis piedurknē asaras un mazliet nomierinājies, Kaz­lēns ieprasījās:
   —    Kurp tu tagad iesi?
   —    Pats nezinu, — Nezinītis atbildēja.
   —    Un vai tev nauda ir?
   —    Nav.
   —   Man arī nav. Līdz vakaram vajadzētu kaut kur nopelnīt. Bez naudas pie mums nevar!
   Tobrīd Nezinītis pacēla no galvas nolidojušo platmali un pa­manīja, ka no tās izkrīt balta aploksne.
   —   Ā! — Nezinītis atcerējās. — Tā taču ir vēstule, par kuru minēja Miga. Nejaukais Drigls man tā zvēla, ka visu atmiņu atdauzīja.
   Kazlēns pacēla aploksni un izlasīja uz tās uzrakstīto adresi: «Grīstes iela, Čūsku šķērsielā 6, dažāda kalibra preču veikala īpašniekam Žulio kungam.»
   —    Es zinu, kur ir Grīstes iela, — sacīja Kazlēns. — Iesim — es tev parādīšu, varbūt Žulio kungs dos mums kādu darbu.
   Nezinītis noglabāja vēstuli atpakaļ platmalē un uzmauca platmali labi cieši galvā. Pēc pusstundas mūsu draugi jau bija aizkūlušies līdz Grīstes ielai un iegriezās šaurā šķērsieliņā, kura kā čūska aizlocījās starp augstiem namiem. Nami abpus ieliņas blīvējās tik cieši cits pie cita, ka gaismas stari izklīda augšējos stāvos, un tāpēc apakšā, kur atradās daudz veikalu, valdīja no­slēpumaina pustumsa.
   Ieraudzījuši virs kāda veikala durvīm izkārtni ar uzrakstu «Dažāda kalibra preču pārdošana», Nezinītis un Kazlēns iegāja veikalā un tikai tad atskārta, kāda veida preces šeit pārdod.
   Pirmais, kas uzreiz dūrās acīs, bija dažādu sistēmu un ka­libru šautenes, sakārtotas līdzenās rindās uz speciālām koka statnēm. Uz letes priekšzīmīgā kārtībā gulēja dažādas pistoles, naži, somu dunči, kinžali, sitamie riņķi un kastetes. Gar sienām slējās no iekšpuses apgaismotas vitrīnas, kurās gluži kā izstādē uzmanību saistīja zagļu mūķīzeru komplekti, tērauda zāģīši, ur-
   bji, maigles, asknaibles, nelieli laužņi, īpaši lauznīši slēdzeņu uzlaušanai, autogēna aparāti ugunsdrošu skapju un kastu at­griešanai. Vitrīnā, virs kuras dižojās uzraksts «Policijas piede­rumi», bija izliktas dažāda veida elektriskās gumijas rungas, tērauda roku dzelži, važas, degbumbas un bumbas ar asaru gāzi, un citi policistu ikdienā lietojami priekšmeti.
   Turpat atradās vitrīna, kurā bija izvietotas dažādas maskas: gan tādas, kas aizsedz tikai sejas augšda|u, ar caurumiem acu vietās, gan tādas, ko uzmauc galvā kā smailas kapuces. Bez maskām te vēl bija arī grims, parūkas, liekās bārdas un ūsas — viss, kas palīdz pārvērst ārējo izskatu.
   Labajā stūri rēgojās izbāznis — policists pilnā formas tērpā, ar spožu vara kasku galvā un rungu rokā. Kreisajā stūrī izbāz­nis — laupītājs, kas zogas pie ugunsdroša naudasskapja, samie- dzis vienā rokā milzīgu pistoli un otrā — slepenu elektrisko laternīti. Kakls viņam apsiets ar spilgtu, rūtainu lakatu, galvā rūtaina žokejcepure ar platu nagu, kājām cieši apspīlētas tādas pašas rūtainas bikses, seju sedz melna maska. Abi izbāzņi bija darināti tik meistariski, ka tos varēja noturēt par īstiem dzīviem knēveļiem.
   Starp šiem brīnumainajiem eksponātiem Nezinītis un Kaz­lēns uzreiz nemaz nepamanīja pārdevēju, kura augumu no apak­šas līdz pusei aizsedza lete, bet augšdaļa, tērpta pelēkā kamzolī, uz pelēkās sienas fona bija grūti saskatāma. Kamēr veikalā ne­viena nebija, pārdevējs nekustīgi dirnēja aiz letes kā zirneklis, kas pacietīgi gaida, līdz tā tīklā sapīsies muša, taču, līdzko no­klaudzēja durvis, viņš ar visu augumu paliecās uz priekšu, ar rokām atspiedies pret leti, it kā grasīdamies lēkt tai pāri. Redzē­dams, ka Nezinītis un Kazlēns nedroši apstājās, viņš tos uzru­nāja:
   — Lūdzami, kungi! Ar ko varu pakalpot? Mūsu veikalā ir visbagātākā auksto un šaujamo ierīču izvēle. Varu piedāvāt jau­nāko lielkalibra šautenes modeli ar uzlabotu visjaunākā pa­rauga optisko tēmēkli. Trāpījuma precizitāte taisni pārsteidzoša. Simt četrdesmit soļu attālumā bez kļūmes trāpa mušai.
   Pagriezies atpakaļ, viņš paņēma no statņa šauteni ar gludu, nopulētu koka laidi un blāvi zalgojošu, zilganmelnu metāla stobru. Pieglaudis vaigu pie laides, viņš noklikšķināja gaili un turpināja:
   —   Ja jūs vairāk interesē ātršāvēja šautene, varu piedāvāt citu modeli.
   Noņēmis no statņa citu šauteni, viņš mīlīgi noglauda ar roku tās laidi un sacīja:
   —    Ļoti jauks ierocītis. Šauj bez pārlādēšanas. Izšautās čau­las tiek izsviestas automātiski ar sadegušā pulvera gāzu spie­dienu. Pielādēšana notiek ar trīsdesmit sešu patronu aptveri. Pielāgota šaušanai no rokas, bet apgādāta ar ierīci šaušanai no balsta. Ir arī beztrokšņa šauteņu paraugi. No pistolēm varu pie­dāvāt septiņu lādiņu tālšāvēju — «Burbona» sistēmas pistoli, divpadsmit lādiņu «Taifūnu»: ar vienu mēlītes nospiedienu iz­šauj visus divpadsmit lādiņus; miniatūro mazkalibra «Topsīti»: ērti novietojama vestes kabatā; lielkalibra «Bencu»: šauj ar sprāgstošām lodēm, ārkārtīga trāpījumu precizitāte. Ieteicu paņemt — nenožēlosiet.
   —    Bet mēs nepavisam negribam ne uz vienu šaut! — no­šļupstēja Nezinītis, sabijies no tādas nāvējošu ieroču pārpil­nības.
   —   Aha, saprotu, — pārdevējs iesaucās. — Tādā gadījumā varu piedāvāt pārīti lielisku sitamo riņķu vai kastetu, taču it īpaši ieteicu kaprona šķiedras cilpu.
   Pieliecies viņš no letes apakšas izvilka melnu auklu, kas bija samesta sarežģītas cilpas veidā ar divām astēm — katru uz savu pusi.
   —    Piezagušies no mugurpuses un uzmetuši cilpu kaklā, jūs savelkat galus tā, lai viegli aizžņaugtu savam upurim elpu, un tad sasienat tam rokas ar brīvajiem auklas galiem. Rau, paska­tieties!
   Pārdevējs zibenīgi uzmeta cilpu Nezinītim kaklā, veikli iz­vēra abus brīvos galus viņam zem padusēm un sasēja rokas uz muguras. Tādu pašu operāciju viņš izdarīja arī ar Kazlēnu.
   —    Vai jūtat? — pārdevējs noprasīja. — Jūs nevarat pakus­tināt rokas, jo pie mazākās kustības cilpa iegriezīsies kaklā. Vai nav tā?
   —   Tā ir, — nogārdza Nezinītis, juzdams, ka nupat, nupat nosmaks.
   —    Lai upuris nevarētu pasaukt kādu palīgā, pārdošanā ir uzlaboti sprūdi.
   Pārdevējs salūkoja atvilktnē divus apaļus gumijas puļķus. Vienu viņš iebāza mutē Nezinītim, otru — Kazlēnam.
   —   Vai jūtat? — viņš turpināja. — Jūs nevarat izspļaut sprūdu no mutes un nevarat izteikt ne vārda.
   Nespēdami izdabūt ne vārda, Nezinītis un Kazlēns tikai no­īdēja un padevīgi māja ar galvu.
   —    Paņēmiens, kā redzat, ļoti humāns, — pārdevējs sacīja. — Neatņemot savam upurim dzīvību, jūs bez kavēkļiem varat viņu aptīrīt, bet jums taču to vien tikai vajag, vai nav tiesa?
   Pamanījis, ka Nezinītis un Kazlēns noraidoši krata galvu, pārdevējs jautāja:
   —    Ko tad jums tādā gadījumā vajag? Varbūt jūs gribat iestāties policijas dienestā? Varu piedāvāt uzlabotas elektriskās rungas, tērauda rīkstes streikotāju savaldīšanai, roku dzelžus, važas, bumbas ar asaru gāzi. Ir arī kaskas, mundieri, slepenas laternas, maskas . ..
   Redzēdams, ka Nezinītis un Kazlēns joprojām klusēdami krata galvu, viņš pēdīgi atraisīja tiem rokas un izvilka no mu­tes puļķi.
   —  Mums neko tādu nevajag, — sacīja Kazlēns, tikko bija atguvis iespēju runāt. — Mēs gribētu satikt veikala īpašnieku Žulio kungu. Mums ir vēstule.
   —    Kāpēc tad jūs neteicāt uzreiz? Žulio kungs — tas esmu es.
   Nezinītis noņēma no galvas platmali un jau gribēja atdot Zulio kungam aploksni, bet te veikalā ienāca vēl viens apmek­lētājs. Tam bija rūtaina žokejcepure ar platu nagu, pelēks vam­zis un rūtainas bikses — tik apžņaugtas, ka viņš nevarēja nor­māli kustēties, bet gāja, kājas iepletis. Viņa mazās, melnās ače­les zaglīgi šaudījās apkārt, un no visa viņa izskata varēja no­prast, ka viņam prātā kas nelabs. Netērēdams laiku sarunām, viņš nopirka septiņu lādiņu «Burbonu» un veselu kārbiņu šās pistoles patronu. Sabāzis tās patronsomā un piekāris pistoli pie jostas, viņš izgāja no veikala, plaši iepletis ce|galos saliektās kājas.
   Nezinītis bailīgi nolūkojās tam pakaļ un teica:
   —    Laikam gan nevajadzēja dot viņam pistoli. Ja nu viņš pēkšņi izšauj un kādu nogalina?
   —    Pie mums ikviens var pirkt un pārdot, ko grib, — Žulio kungs paskaidroja. — Neviens taču viņu nespiež ar šo pistoli šaut. Tai pašā laikā neviens arī nevar viņam aizliegt šaut, jo tas būtu rīcības brīvības ierobežojums. Pie mums katram ir tie­sības rīkoties tā, kā viņam pašam patīk. Turklāt jebkurš aizlie­gums šai jomā būtu policijas prerogatīvu, tas ir, ārkārtēju tiesību pārkāpšana. Poli­cija tālab arī pastāv, lai cīnītos ar noziedz­niekiem. Ja turpretim noziedznieki vairs noziegumus neizdarīs, tad policija kļūs ne­vajadzīga, policisti zaudēs savus ienāku­mus, kļūs par bezdarbniekiem un mūsu sa­biedrībā pastāvošā harmonija tiks izjaukta. Ja jūs to negribēsiet saprast, tad ar savām kaitīgajām domām paši galu galā nokļūsiet policijas pārvaldē un tā ar jums izrīkosies pēc saviem ieskatiem. Papūlieties, lūdzami, to iegaumēt!
   —   Mēs papūlēsimies, — Kazlēns paklausīgi apsolīja.
   Žulio kungs paņēma no Nezinīša aploksni, atplēsa to un sāka lasīt vēstuli. Kamēr Žulio lasīja, Nezinītis ziņkārīgi pētīja viņa seju. Tā bija melnīgsnēja, platiem vaigu kauliem, ar nelielām, kārtīgi pieglaustām melnām ūsiņām un īsu, smailu bārdiņu. Pēc izskata Žulio kungs atgādināja Migu. Tikai ielūkojoties ciešāk, Nezinītis saprata, ka līdzība nav vis sejā, bet tikai acīs. Tās tikpat nemierīgi šaudījās apkārt, tikpat satraukti iedegās, un tad Žulio žigli nolaida plakstus, it kā raudzīdams apslāpēt liesmu.
   Beidzot vēstule bija izlasīta, un Žulio sacīja:
   —   Tā, tā, tā! Tātad Migu nogrābuši kruķi!
   —    Kādi kruķi? — Nezinītis brīnījās.
   —    Nu, policisti taču, — Žulio paskaidroja.
   Viņš piegāja pie telefona aparāta, kas atradās uz letes ma­las, nocēla klausuli un ņēmās tanī kliegt:
   —    Ei, kas tur ir? Policijas pārvalde? Lūdzu, savienojiet mani ar komandantu! Ar jums runā Žulio kungs, savstarpējās palīdzības biedrības biedrs. Vai pie jums ir arestētais Migs? Jā, jā, Miga kungs .. . Savstarpējās palīdzības biedrība galvo par viņu. Tā ir absolūti godīga persona, apgalvoju jums! Tik godīga, kāda pasaulē vēl nav redzēta … Var iemaksāt drošības naudu? … Pateicos! Tūliņ būšu klāt ar naudu.
   Nolicis klausuli, Žulio kungs atvēra ugunsdrošo naudasskapi un sāka ņemt ārā naudu.
   —    Redziet nu, — viņš sacīja, — cik izdevīgi būt par sav­starpējās palīdzības biedrības biedru. Iestāšanās maksa ir pa­visam tikai divdesmit fārtingu, un pēc tam jūs maksājat pa des­mit fārtingiem mēnesī un varat darīt, ko vien gribat. Ja nokļū­siet cietumā, biedrība iemaksās par jums drošības naudu un jūs tiksiet vaļā no soda. Ieteicu iestāties — atmaksāsies.
   —    Mēs labprāt,— sacīja Kazlēns, — bet mums nav divdes­mit fārtingu.
   —    Nu, iestāsieties tad, kad būs, — Zulio kungs laipni pie­kāpās. — Bet patlaban man jāslēdz veikals ciet.
   Viņš no iekšpuses aizslēdza ārdurvis, tad piegāja pie vitrī­nas ar parūkām un nospieda sānu sienā paslēptu podziņu. Tūliņ vitrīna čīkstēdama pagriezās un sienā aiz tās parādījās četrstū­raina aile. Zulio kungs iegāja tanī un, pamājis ar roku, aicināja:
   —    Lūdzami, sekojiet man!
   Nezinītis un Kazlēns iekāpa ailē un atradās noliktavas telpā ar plauktiem, uz kuriem bija sakrautas koka kastes ar šaute­nēm, automātiem, pistolēm, dunčiem un citiem šāda veida izstrā­dājumiem. Gar sienām uz grīdas stāvēja vairāki ložmetēji uz ritenīšiem un pat kāds pamazs lielgabals. Nonācis pie dzelzs durvīm noliktavas galā, Žulio nospieda vēl vienu pogu. Dzelzs durvis atdarījās. Mūsu ceļotāji izgāja pa šauru, pustumšu gaite- nīti, nokāpa pa nelielām vītņu kāpnītēm lejā un nonāca apakš­zemes garāžā.
   Žulio kungs sameklēja savu ar spilgti dzeltenu emaljas krāsu nokrāsoto automobili, atslēdza durtiņas un aicināja savus ceļa­biedrus kāpt iekšā. Apsēdies pie stūres, viņš izbrauca mašīnu no garāžas un ātri ripoja projām pa apakšzemes tuneli. Nezinītis un Kazlēns pat nepamanīja, kurā vietā automobilis izkļuva virs­zemē un drāzās pa ielu projām. Viņi nepaguva ne apskatīties, kad jau atkal bija pie policijas pārvaldes.
   —    Palūgšu jūs acumirklīti uzgaidīt, — sacīja Žulio un, izlē­cis no mašīnas, pazuda aiz durvīm.

   Nebija pagājušas ne piecas minūtes, kad Žulio kungs jau nāca ārā no policija>s pārvaldes reizē ar Migu.
   —   Nu tā, mēs atkal esam visi kopā, — sacīja Miga, sēzda­mies automašīnā. — Jūs, Nezinīt, esat veicis visu uz mata tā, kā es lūdzu, un izdarījis man lielu pakalpojumu. Es savukārt palī­dzēšu jums. Vai jūs jau paspējāt mazliet iepazīties ar Nezinīti? — Miga vaicāja Žulio kungam.
   —   Jā, protams, — Žulio apstiprināja un iedarbināja auto­mobiļa motoru.
   —   Bet droši vien vēl visu par viņu nezināt, — Miga uztvēra. — Galvenais ir tas, ka Nezinītis pie mums atlidojis no citas planētas ar ārkārtīgi vērtīgu kravu. Viņš atvedis gigantisku augu sēklas; šie augi dod ļoti lielus augļus. Vai jūs saprotat, kādu palīdzību mēs varētu sniegt mūsu trūkumcietējiem? Daudziem taču ir ļoti maz zemes, un viņi nevar iztikt ar savu ražu. Ja katrs varētu izaudzēt desmitreiz lielākus augļus par tiem, kurus izaudzē tagad, tad nabadzība pie mums pilnīgi izzustu.
   —   Nu, ko tur sacīt, tas ir jauki, — Žulio prātīgi noteica. — Lai Nezinītis šīs sēklas atdod mums, un mēs tās pārdosim trūcīgajiem. Varēsim krietni iedzīvoties. Arī Nezinītis dabūs savu tiesu.
   —   Tas pareizi, — Miga piekrita. — Taču neērtība ir tā, ka šīs sēklas palikušas Mēness virspusē — raķetē. Mums taču nav lidaparātu, kas varētu pacelties tādā augstumā. Tātad vispirms būs nepieciešams konstruēt un uzbūvēt tādu aparātu, bet tam vajadzīga nauda.
   —   Ar naudu, redziet, būs pagrūti, — sacīja Žulio. — Es pa­zīstu daudzus, kas neatteiktos saņemt naudu, taču nezinu ne­vienu, kas būtu ar mieru labprātīgi šķirties no tās.
   —   Tas tiešām tiesa, — Miga smaidīdams atsaucās. — Taču man ir jau nobriedis lielisks plāns. Naudu šim pasākumam lai dod paši trūkumcietēji. Mēs taču gribam viņiem gādāt sēklas no Mēness.
   —    Pareizi! — Žulio nopriecājās. — Mēs dibināsim akciju sabiedrību. Izlaidīsim akcijas . .. Jūs zināt, kas ir akcijas? — viņš vaicāja Nezinītim.
   —   Nē, man tā kā nav gadījies par tādām dzirdēt, — Nezi­nītis atzinās.
   —    Akcijas — tās ir tādi papīri — apmēram kā naudas zī­mes. Tās var nodrukāt tipogrāfijā. Katru akciju mēs pārdosim, teiksim, par fārtingu. Saņemto naudu izlietosim lidaparāta bū­vei, un, kad sēklas būs mums rokā, katrs akciju īpašnieks sa­ņems savu daļu šo sēklu. Protams, kam būs vairāk akciju, tas arī sēklu saņems vairāk.
   Visa šī saruna risinājās, automobilim jau joņojot pa pilsētas ielām. Ieraudzījis pa ceļam restorānu, Miga ieteicās:
   —    Es ierosinu mūsu akciju sabiedrības dzimšanu atzīmēt ar krietnām pusdienām.
   Pēc maza laiciņa mūsu ceļotāji sēdēja restorānā un ar labu apetīti ēda pusdienas.
   —    Patlaban pats galvenais — piespiest trūkumcietējus atda­rīt maku un pirkt mūsu akcijas, — teica Miga.
   —    Bet kā tu viņus piespiedīsi? Viņi neticēs, ka kaut kur tur — uz Mēness — ir sēklas. Vajadzīgi pierādījumi, — iebilda Žulio.
   —    Es jau visu esmu izdomājis, — Miga atbildēja. — Mēs sāksim ar to, ka sacelsim troksni ap šo darījumu. Pirmkārt jā­ievieto avīzēs raksts, ka pie mums ieradies knēvelis no citas planētas. Un, kad visi noticēs, mēs nodrukāsim, ka šis kosmis­kais knēvelis atvedis sēklas, un tūliņ arī paziņosim par akciju sabiedrības dibināšanu.
   —    Un ja nu mums piepeši pateiks, ka tā ir krāpšana? — iebilda Zulio. — Kādi Nezinītim ir pierādījumi, ka viņš ieradies no citas planētas? Pēc izskata viņš ir tāds pats knēvelis kā mēs visi.
   —    Pareizi! — Miga iesaucās. — Sakiet, Nezinīt, — ar ko jūs varat pierādīt, ka esat ieradies no kosmosa? Varbūt jums ir saglabājies kāds skafandrs? Nevarējāt taču jūs ceļot kosmiskajā telpā bez skafandra!
   —    Skafandrs man tiešām bija, — Nezinītis atzinās, — bet es to noglabāju dārzā zem krūma, kad biju nolaidies šeit pie jums no Mēness virsmas.
   —    Kur tad ir šis dārzs?
   —    Tagad es vairs nevaru atcerēties, jo mani toreiz notvēra kāds pustraks kungs Klopss un sāka rīdīt ar suņiem par to, ka es viņa dārzā norāvu ābolu.
   —    Ā, Klopss! — Miga priecīgi iesaucās. — Tādā gadījumā
   vel viss nav zaudēts. Ei, oficiant, atnesiet mums telefonu gra- matu!
   Oficiants acumirklī izpildīja pavēli, un Miga sāka šķirstīt atnesto telefonu grāmatu. Viņš ātri atrada nodalījumu, kurā bija iespiesti uzvārdi ar «k», un teica:
   — Skatieties: Klopss, Lielā Suņu ielā 70. Tiklīdz satumsīs, mums jābūt pie šā Klopsa un jāpārmeklē viņa dārzs. Jūs, Kaz- lēn, brauksiet līdzi! Arī jums atradīsies darbs.
   Drīz vien Žulio kunga dzeltenais automobilis bija redzams Čūsku šķērsielā pie dažāda kalibra preču veikala, un, kad iestā­jās tumsa, tas jau joņoja pa Lielo Suņu ielu. Pie nama ar 70. nu­muru automobilis apstājās un no tā izkāpa četri policisti ar sle­penām laternītēm un elektriskām gumijas rungām rokās. Paši atjautīgākie lasītāji, protams, būs jau uzminējuši, ka tie ne­bija īsti policisti, bet tikai policistu formās pārģērbušies Zulio,
   Miga un Nezinītis ar Kazlēnu.
   Miga tūliņ piegāja pie vārtiem, paraudzī­jās pa spraugu un, pa­manījis nama logos uguni, sāka skaļi dau­zīt ar rungu pa vārtu dēļiem. Pēc laiciņa na­ma durvis atvērās un pa tām iznāca Fikss ar šauteni rokās un plak- šķināja savās čībās pa celiņu.
   — Kas tur dau­zās? — pie vārtiņiem pienācis, viņš nopra­sīja.
   —   Policija! — Miga atsaucās. — Veriet vajā tūliņ uz vietas!
   Izdzirdējis vārdu «policija», Fikss apjuka un vienā mirklī
   atvēra vārtiņus. Ieraudzījis četrus policistus spožās kaskās, viņš tā pārbijās, ka sāka trīcēt pie visām miesām un izmeta no rokām šauteni.
   —   Jūs esat arestēts! — Miga uzsauca un iespīdināja viņam laternas gaismu taisni acīs.
   Tai pašā brīdī Zulio pielēca viņam klāt no mugurpuses, uz­meta kaklā cilpu un veikli sasēja rokas uz muguras.
   —    Pa-pa-par ko mani arestē? — aiz bailēm stostīdamies, izgrūda Fikss.
   —    Par to, ka uzdodat idiotiskus jautājumus, — paskaidroja Miga.
   —    Bet atļaujiet… — Fikss jau iesāka.
   Vairāk nekā viņš nepaguva izteikt, jo Žulio viņam tūdaļ aiz­bāza muti ar gumijas sprūdu.
   —    Neņemiet ļaunā, Nezinīt, ka mēs pret šo mūlāpu izturē­jāmies mazliet parupji, — Miga atvainojās, — bet citādi nebija iespējams, jo viņš varēja mums uzlāktīt no šautenes. Lūdzu, pastāviet sardzē šeit pie vārtiņiem, un, kad vajadzēs, mēs jūs pasauksim … Nu, bet tu — marš uz mājām — un tā ka lai ne­pīkstētu! — Miga pavēlēja Fiksam un iespēra viņam ar kāju pa mugurgalu.
   Fikss paklausīgi soļoja pa ce­liņu projām. Tobrīd no mājas iz­
   šāvās otrs Klopsa kunga kalps — Fekss. Viņš nepaspēja izteikt ne vārda, kad rokas viņam jau bija sasietas un mutē rēgojās gumijas sprūds.
   Pats Klopsa kungs šai laikā sēdēja mājās un, nenieka neno­jauzdams, no lielas, gaišzilas tases dzēra kakao. Pēkšņi durvis atsprāga vaļā, un viņš ieraudzīja, ka istabā ieklūp trīs policisti un reizē ar tiem Fikss un Fekss sasietām rokām un aizbāztām mutēm. Aiz pārbīļa Klopss plaši iepleta muti un uzgāza krūzi ar karsto kakao taisni sev uz biksēm.
   —    Ne no vietas! Jūs esat arestēts! — uzsauca Miga. — Poli­cijai ir ienākušas ziņas, ka jūs nodarbojaties ar zagtu mantu uzpirkšanu un slēpjat savā mājā bīstamus noziedzniekus.
   —    Nu ko jūs! — Klops gaiņājās rokām.
   —    Liegšanās nelīdzēs, — sacīja Miga. — Mums jāizdara kratīšana.
   Kamēr Miga runāja, Zulio satina Klopsu ar auklu kā ar zir­nekļa tīmekļiem un piesēja cieši jo cieši pie krēsla, un aizbāza viņam muti ar puļķi. Redzēdams, ka Klopss tomēr vēl kulsta kājas un pūlas piecelties, Zulio iebakstīja viņam ar elektrisko rungu pa pauri. Rezultātā Klopss ar visu krēslu nogāzās uz grī­das. Pa to laiku Miga nostādīja Fiksu un Feksu abus līdzās. Pavēlējis tiem stāvēt mierā, viņš ievilka katram ar rungu pa
   pieri, un arī tie nogāzās uz grīdas.
   — Gulēt te un netraucēt poli­ciju rīkoties, kamēr nebūs pabeigta kratīšana! — Miga pavēlēja. — Bet jūs, policista kungs, — viņš pievērsās Kazlēnam, — es palūg­šu šeit padežurēt. Ja kāds mēģina celties, jums jārīkojas saskaņā ar policijas instrukciju un jālaiž darbā runga!
   — Klausos, — atbildēja Kaz­lēns.
   Miga un Žulio izgāja pagalmā un, pasaukuši Nezinīti, devās meklēt skafandru. Kazlēns, palicis
   istabā, uzmanīgi vēroja guļošos: Klopsu, Fiksu un Feksu. Tik­līdz kāds no tiem sāka kustēties, viņš iebakstīja tam ar elektris­kās rungas galu pakausī un ikreiz piemetināja:
   —    Tas tev par to, ka rīdīji Nezinīti ar suņiem. Citureiz tā nedari!
   Pusstundu meklējuši, knēveļi atrada skafandru tai pašā vietā, kur Nezinītis to bija atstājis. Miga un Zulio lika Nezinī­tim aiznest skafandru uz automašīnu un paši iegāja pie Klopsa.
   —    Šoreiz mēs nekā neatradām, bet nākamreiz atnāksim atkal un noteikti atradīsim, — Miga pateica. — Bet patlaban, Kazlēna kungs, palūgšu iebadīt viņiem ar rungu vēl pa reizītei, lai viņi saprot, ko nozīmē nonākt darīšanās ar policiju!
   Kazlēns paklausīgi izpildīja Migas pavēli, pēc tam visi trīs izgāja no mājas un sēdās mašīnā, kur Nezinītis viņus jau gai­dīja.
   Iedarbinājis motoru un pabraucis divus trīs kvartālus no Klopsa mājas, Žulio iegrieza automobili klusā, tukšā šķērsielā un apturēja pie telefona būdas. Šeit mūsu piedzīvojumu meklē­tāji novilka policistu formu un pārģērbās savās parastajās drē­bēs. Miga lika Nezinītim virs ap­ģērba uzvilkt vēl kosmisko ska­fandru un pats piezvanīja pa tele­fonu uz viesnīcu.
   — Hallo! — viņš kliedza klau­sulē. — Vai tur viesnīca «Sma­ragds»? Lūdzu, sagatavojiet vis­labāko numuru kosmosa ceļotājam Nezinītim … Jā, jā, kosmosa. Kas tad te nesaprotams? Ieradies pie mums taisni no kosmosa. Mēs aiz­vedīsim viņu pie jums ne vēlāk kā pēc stundas. Lūdzu pienācīgi sa­gatavoties uzņemšanai!
   Nolicis klausuli, viņš tūliņ uzgrieza citu numuru un kliedza atkal:
   —    Ei, kas tur ir? Vai televīzijas studija? Vajag organizēt televīzijas raidījumu no viesnīcas «Smaragds»! Tur drīz ieradī­sies viesis no kosmosa — kosmosa ceļotājs Nezinītis … Nu kāds, kāds! Kos-mo-sa, kad jums saka! Atlidojis pie mums no citas planētas, ģērbies skafandrā … Neviens ar jums nejoko! Neticat — varat nebraukt, pēcāk pašiem būs žēl. Katram gadī­jumam iegaumējiet: mēs būsim pie viesnīcas pēc stundas. Brau­cam dzeltenā automašīnā. Pielūkojiet — nesajauciet! Sargieties no viltojumiem! īstais kosmosa lidotājs pieder mums.
   Miga nolika klausuli un iznāca no telefona būdas.
   —    Tagad televīzijas darbinieki ir mūsu rokās! — viņš sacīja. — Pagaidām viņi kosmosa ceļotājam vēl netic, taču nepaies ne desmit minūtes — un viņi sāks pārdomāt. Pēc pusstundas no­lems, ka vajag katram gadījumam aizsūtīt uz viesnīcu televī­zijas aparatūru un operatoru. Pat ja nekāda kosmonauta nebūs, iespējams, ka gadās kaut kas cits interesants. Mūsu televīzijas skatītāji kāri uz visādām sensācijām … Bet patlaban, draugi, mums pienācīgi jāsagatavojas uz šo satikšanos un par visu jā­norunā. Laiks mums tam vēl ir.
   Migas aprēķini izrādījās absolūti pareizi. Sākumā televīzi­jas studijas darbinieki viņa vārdiem nenoticēja, bet tad sāka zvanīt pa telefonu kinostudijas darbiniekiem un taujāt, vai šie zinot, ka pilsētā nupat ieradies kosmosa ceļotājs. Kinostudijas darbinieki, protams, nekā nezināja, taču kaunējās atzīties, ka nav informēti, tāpēc teica, ka esot par to jau kaut ko dzirdējuši. Izjautājuši par visu televīzijas studijas darbiniekus, viņi sāka zvanīt dažādu avīžu un žurnālu redakcijām, lūkodami no tām kaut ko sīkāk izdibināt. Redakciju līdzstrādnieki paši nekā nezi­nāja, bet nodomāja, ka viņi pa savam paradumam to nogulējuši jeb, kā redakcijās mēdz izteikties, palaiduši gar degunu. Viņi visi ņēmās zvanīt uz televīzijas studiju un klaušināt, vai tur kaut kas zināms par kosmonauta ierašanos. Te­levīzijas studijas darbinieki nodomāja, ka vi­siem visapkārt jau viss zināms un tikai viņi vieni paši vēl nez par ko šaubās. Beidzās ar to, ka uz viesnīcu «Smaragds» Dīkdieņu ielā drā­zās ne vien televīzijas studijas darbinieki ar visu savu aparatūru, bet arī kinooperatori ar kinokamerām un apgaismes ierīcēm un arī da­žādu laikrakstu līdzstrādnieki: žurnālisti, repor­tieri, fotogrāfi, aprakstnieki, novērotāji, komentētāji un popu­larizētāji.
   Kad Nezinītis un viņa pavadoņi savā dzeltenajā automobilī ieradās Dīkdieņu ielā, viņi ieraudzīja iepretim viesnīcas ēkai lielu, ar kinoprožektoriem apgaismotu pūli. Vairāki kinoopera­tori un televīzijas operatori stāvēja visā augumā vaļējās auto­mašīnās un tēmēja ar saviem aparātiem uz visām pusēm, gata­vodamies filmēšanai un televīzijas pārraidei. Netālu no viesnī­cas ieejas stāvēja vesela nodaļa policistu, kas bija sagatavoju­šies vajadzības gadījumā laist darbā gumijas rungas.
   Ieraudzījuši iztālēm tuvojamies dzelteno automašīnu, opera­tori vērsa uz to savas kinokameras un sāka filmēšanu. Pie vies­nīcas sapulcējies pūlis sakustējās un vienā mirklī aizsprostoja visu ielu. Policisti kā pēc komandas metās uz priekšu un spieda pūli atpakaļ, cenzdamies attīrīt piebrauktuvi. Visi redzēja, ka dzeltenā automašīna līgani pieripo pie viesnīcas un apstājas pretim ieejai.
   Tūliņ pie mašīnas piesteidzās vairāki fotoreportieri un pa­vērsa uz to savu fotoaparātu objektīvus, taisīdamies fotografēt.
   Tikmēr automašīnas durtiņas atvērās — un pirmais pa tām izlīda Kazlēns. Pūlis to apsveica ar līksmām gavilēm. Visi do­māja, ka tas pats jau ir kosmonauts. Kazlēns mulsi smaidīja. Fotoreportieri knikšķināja fotoaparātu slēdžus. Tūliņ pēc Kaz­lēna no mašīnas izkāpa Miga. Arī viņu apsveica ar saucieniem un aplausiem. Pēc viņa izkāpa Zulio. Šoreiz saucieni bija klu­sāki, jo neviens netika gudrs, kurš no viņiem ir īstais kosmo­nauts.
   Pēdīgi Mēness knēveļi ieraudzīja, ka no mašīnas rāpjas ārā kāda dīvaina būtne, kas ar savu ārējo izskatu atgādināja tā kā bruņās iekaltu bruņinieku, tā kā ūdenslīdēju pilnā ietērpā. Visi saprata, ka tas arī ir īstais kosmosa ceļotājs. Pūlis ierēcās aiz prieka. Visi sāka vēcināt rokas. Gaisā lidoja cepures. Kāda pil­sone pasvieda Nezinītim puķu pušķi. Fotogrāfi, kas grozījās apkārt, sāka ar divkāršu centību klikšķināt aparātu slēdžus. Pie
   Nezinīša piesteidzās televīzijas studijas darbinieks un, piebāzis viņam pie deguna mikrofonu, uzaicināja:
   — Lūdzu, sakiet dažus vār­dus mūsu skatītājiem! Kā no­tika kosmiskais lidojums? Kā jūs jūtaties pēc lidojuma? Vai jums patīk mūsu pilsēta?
   Miga, kas stāvēja līdzās, pastūma televīzijas studijas darbi­nieku pie malas un, paņēmis no viņa mikrofonu, teica:
   — Godājamie televīzijas skatītāji! Dāmas un kungi! Kos­mosa ceļotājs, kas ieradies uz mūsu planētas, par saviem iespai­diem pastāstīs mūsu nākamajā pārraidē. Patlaban viņam ārkār­tīgi nepieciešama atpūta, jo pēc kosmiskā lidojuma viņš jūtas ļoti noguris. Pirmie, kas ieraudzīja kosmonautu nolaižamies uz mūsu Zemes, bijām mēs ar Zulio kungu, kuram pieder dažāda kalibra preču veikals Čūsku ielā 33. Mēs ar Zulio kungu auto­mašīnā atgriezāmies no manas lauku muižas un ieraudzījām, kā kosmonauta kungs laidās lejup ar nelielu izpletni, kas vi­ņam, kā jūs paši redzat, atrodas uz muguras spārnu veidā. — Pie šiem vārdiem Miga norādīja ar roku uz kapuci-izpletni Nezinītim uz muguras un turpināja: — Mēs ar Zulio kungu pie­dāvājām godājamam kosmosa sūtnim savu viesmīlību un savu palīdzību, uzņemdamies visus izdevumus sakarā ar viņa uztu­rēšanu, ieskaitot ēdienu un ārsta pakalpojumus. Kopā ar mums mūsu braucienā bija arī Kazlēna kungs. Atļaujiet, godājamie televīzijas skatītāji, iepazīstināt jūs ar Kazlēna kungu. Sīkumus paziņosim nākamajā pārraidē. Pateicos par uzmanību!
   Pamanījis, ka pūlis apkārt pieaug ar katru mirkli, Miga pa­meta ar aci Zulio un Kazlēnam, paķēra aiz rokas Nezinīti un vilka uz viesnīcas durvīm. Pie ieejas sapulcējušies mēnesēni sauca «urā», sita plaukstas un laipni uzsmaidīja Nezinītim. Visi sniedzās ar rokām pie viņa. Ikvienam gribējās pataustīt viņa skafandru. Nezinītim aiz muguras soļoja liela auguma policists un sita ar gumijas rungu pa rokām katram, kas raudzīja pie­skarties Nezinītim.
   Beidzot Nezinītis un viņa pavadoņi izlauzās cauri pūlim un nonāca viesnīcas vestibilā. Pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija mil­zīga televīzijas kamera uz ritenīšiem, ko vadīja operators. Resns, melnā gumijas caurulē ietverts elektrības vads stiepās no telekameras pa grīdu un pazuda gaiteņa dziļumā. Mūsu ceļotājiem jau steidzās pretim ļoti tukls, ļoti apaļš knēvelis glītā, gaišzilā uzvalkā ar baltu kaklasaiti.
   Tas bija viesnīcas īpašnieks Hapsa kungs. Zemu paklanījies ienācējiem un paspiedis ikvienam roku, viņš tos veda pa garu gaiteni, lai parādītu viņiem paredzēto numuru. Televīzijas ka­mera neatlaidīgi virzījās uz priekšu, nenovērsdama no ceļotā­jiem savu apaļo stikla aci, no kā varēja secināt, ka Mēness televīzijas skatītāji uz saviem ekrāniem redzēja ne vien Nezi­nīša ierašanos pie viesnīcas, bet arī viņa novietošanu numurā.
   Apstājies pie plaši atvērtām durvīm gaiteņa galā, Hapsa kungs palocīdamies sacīja:
   —    Esiet tik laipni, lūk, jūsu numurs! Taisni jūsu priekšā ir lielā pieņemamā istaba, pa kreisi ēdamistaba un mazā pieņe­mamā istaba, pa labi viesistaba un kabinets, aiz tā guļamis­taba — un tai blakus vannas istaba. Ceru, ka jums šeit būs ērti.
   Nezinītis iegāja pieņemamā istabā un šķitās nokļuvis nevis parastā viesnīcas numurā, bet gan televīzijas studijas ateljē. Istabas vidū rēgojās vēl viena telekamera uz ritenīšiem, kaktos gluži kā tādi lielgalvaini, tievkājaini ērmi stāvēja četri prožek­tori, kas visu visapkārt pārplūdināja ar spilgtu, žilbinošu gaismu. Pa visu istabu stiepās resni elektrības vadi. Uz grīdas rindojās transformatori, reostati, kas izskatījās kā režģotas, ar melnu emaljas krāsu nokrāsotas dzelzs kastes.
   Ap visiem šiem aparātiem rosījās televīzijas studijas un ki­nostudijas darbinieki. Viens no tiem turēja rokās mikrofonu, dauzīja pa to ar saliektu pirkstu un šņākulīgi skaitīja:
   —    Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri! Kāda dzirda­mība? Kāda dzirdamība?
   Pamanījis ienākam Nezinīti, viņš mitējās dauzīt pa mikro­fonu un svinīgi iesāka:
   —    Lūk, viņš ienāca, godājamie televīzijas skatītāji! Jūs viņu redzat tērpušos kosmiskajā skafandrā, kas darināts no me­tāla un kādas uz mūsu planētas nepazīstamas vielas. Galvā vi­
   ņam ir metāla ķivere ar stiklu, caur kuru viņš var lieliski redzēt. Kā jūs paši varat pārliecināties, kosmonauta kungs ir ieradies vairāku personu pavadībā, starp tām jūs skaidri redzat viesnīcas īpašnieku — mūsu visu cienīto un visai simpātisko Hapsa kungu. Hapsa kunga viesnīca — tā ir pirmklasīga iestāde: pirmklasīgi numuri ar visām ērtībām, pirmklasīgs restorāns ar pirmklasīgu strūklaku, pirmklasīga deju grīda ar peldbaseinu. Cauru nakti spēlē pirmklasīgs orķestris. Šeit jūs varat pirmkla­sīgi atpūsties, pirmklasīgi paēst un pirmklasīgi pavadīt laiku pirmklasīgā sabiedrībā. Ir pirmklasīgi numuri par dažādām cenām . ..
   Kamēr televīzijas studijas darbinieks visās toņkārtās slavēja Hapsa kunga viesnīcu, Nezinītim tuvojās nez no kurienes uzra­dies knēvelis baltā uzsvārcī ar nelielu ādas sakvojāžu rokās.
   —    Mani sauc doktors Šprics, — viņš sacīja. — Domāju, ka mūsu dārgajam kosmosa viesim vajadzīga medicīniskā palī­dzība, ko es varu sniegt tūliņ un turklāt pilnīgi bez maksas. Nemaz nebūtu lieki uz vietas izdarīt kaut vai virspusēju medi­cīnisku apskati. Vispirms nepieciešams izmeklēt sirdsdarbību.
   Doktors Šprics izvilka no kabatas melnu koka stobriņu, pie­lika Nezinītim pie krūtīm un piekļāva pie tā ausi.
   —    Sirdspuksti labi sadzir­dami cauri skafandram, — viņš pavēstīja. — Sirdsritms mazliet paātrināts, kas izskaidrojams ar uzbudinājumu, ko radījusi sagaidīšana un tā uzmanība, ko kosmonautam parādījuši mūsu pilsētas iedzīvotāji.
   Pie šiem vārdiem doktors Šprics izrāva televīzijas studi­jas darbiniekiem no rokām mik­
   rofonu un pielika to pie koka stobriņa, kuru joprojām spieda Nezinītim pie krūtīm.
   —   Godājamie skatītāji! — viņš teica. — Dāmas un kungi! Ar jums runā doktors Šprics. Jūs dzirdat dobjus sitienus. Tuk! Tuk! Tuk! Tā pukst uz mūsu planētas atlidojušā kosmonauta sirds. Uzmanību, uzmanību! Runā doktors Šprics. Mana ad­rese: Holeras ielā 15. Slimnieku pieņemšana ik dienas no devi­ņiem rītā līdz sešiem vakarā. Mājas vizītes. Izsaukumi pa tele­fonu. Par pieņemšanu nakts stundās divkāršs honorārs. Jūs dzirdat kosmonauta sirdspukstus. Ir zobārstniecības kabinets. Zobu raušana, ārstēšana un plombēšana. Mērenas cenas. Hole­ras ielā 15. Jūs dzirdat sirdspukstus … .
   Istaba pa to laiku pildījās ar jauniem apmeklētājiem: dažādu avīžu un žurnālu korespondentiem un korespondentēm. Blīvā lokā viņi ielenca Migu, Zulio un Kazlēnu, no visām pusēm ap­bērdami tos ar jautājumiem. Zulio, kuram mēle pienācīgi raisī­jās tikai tad, kad runāja par dažāda kalibra precēm, centās izlī­dzēties ar klusēšanu. Arī Kazlēns nesteidzās ar atbildēm. Tāpēc uz visiem jautājumiem atbildēja Miga un, jāsaka, darīja to vi­sai atjautīgi, tas ir, kad bija iespējams, atbildēja uz jautājumu tieši, bet, kad nezināja, ko sacīt, atbildēja izvairīgi, taču ne reizi nepateica «nezinu». Tā uz kāda korespondenta jautājumu, cik ilgi kosmonauts uzturēsies viņu pilsētā, Miga atbildēja:
   —   Cik ilgi būs vajadzīgs.
   Uz jautājumu, vai tas apmeklēs arī citas pilsētas, pateica:
   —   Apmeklēs, ja gribēs.
   Uz jautājumu, vai kosmonautam nav padomā iepirkt viņu pilsētā kādas preces, atbildēja:
   —   Tas atkarīgs no tā, kādas preces mēs varēsim viņam pie­dāvāt.
   Jautātāju bija tik daudz, ka nabaga Miga sāka zaudēt pacie­tību un ar pūlēm noturējās, lai kādam nesarunātu rupjības.
   Beidzot jautājumus sāka uzdot žurnāla «Mājas un Dekora­tīvā Suņkopība» korespondente.
   —    Esmu žurnāla «Mājas un Dekoratīvā Suņkopība» pār­stāve, — viņa ar cieņu iesāka. — Lūdzu jūs atbildēt uz jautā­jumu, kas, bez šaubām, var ieinteresēt mūsu lasītājus: vai mā­jas un dekoratīvā suņkopība pastāv uz tās planētas, no kurienes ieradies mūsu cienījamais kosmosa ceļotājs?
   —    Bez šaubām, pastāv, — Miga apliecināja.
   —    Kādas dekoratīvo suņu sugas tur visvairāk izplatītas?
   —   Visādas, kundze.
   —    Kādām sugām dod priekšroku?
   —    Priekšroku dod vislabākajām un mazāk niknām su­gām, — atbildēja Miga, ar visiem spēkiem pūlēdamies saglabāt sejā patīl&mu smaidu.
   Pa to laiku pieņemšanas istabā ieradās kādas reklāmu fir­mas pārstāve. Viņa bija ģērbusies ļoti šaurā, spilgti zaļā tērpā, galvā tāda pati spilgti zaļa, moderna berete, no kuras uz visām pusēm līda ārā matu pinkas. Varēja redzēt,ka, spraucoties cauri pūlim, viņas sasuka cietusi ievērojamas pārvērtības. Seja viņai bija stingra un apņēmīga, ar taisnu, smailu, mazliet iesarkanu degunu un mazītiņām, pelēkām ačelēm, kurās spīdēja stūrgal­vība. Rokās viņa turēja vairākus kātos iestiprinātus finiera pla­kātus, uz krūtīm viņai karājās neliels fotoaparāts ādas futrālī. Pieskrējusi pie Nezinīša, viņa iegrūda tam rokā plakātu, uz kura bija rakstīts:
   Jūs savu naudu lietā liksiet, Ka izdevuši, nebūs žēl, Ja «Ausmas» piparkūkas pirksiet, Jūs apēduši lūgsiet: vēl! Atkāpusies divus trīs soļus, viņa pagrieza fotoaparātu pret Nezinīti un izdarīja uzņēmumu. To redzēdams, Miga galīgi zau­dēja savaldīšanos. Vienā lēcienā viņš bija Nezinītim blakus, izrāva tam no rokām plakātu un nikni nosvieda uz grīdas, tad pie­lēca pie reklāmu firmas pārstāves un iespēra tai ar kāju. Pār­stāve nevēlējās palikt parādā un savukārt apveltīja viņu ar spērienu, iegāza ar plakātu pa galvu un piedevām vēl uzspļāva uz svārku piedurknes.
   Saņēmis tādu pretsitienu, Miga sāka trīcēt aiz sašutuma.
   —    Ārā no šejienes! — viņš satracināts iekliedzās. — Vāciet viņu projām, vai es par sevi neatbildu! Ārā visi! Pārtraukt tele­vīzijas pārraidi uz karstām pēdām! Jums jānoslēdz ar mums līgums un jāsamaksā nauda. Mums nav kosmonauts jārāda jums par velti!
   Tā kā neviens negribēja iet projām, Miga klupa virsū viesnī­cas īpašniekam:
   —   Hapsa kungs, tā ir nejēdzība! Kas jums atļāVa salaist iekšā visu šo publiku? Mēs tūlīt brauksim projām no jūsu vies­nīcas!
   —    Kungi, lūdzu atbrīvot telpas! — nobijies sauca Hapss. — Kungi, palūgšu jūs visus iet no šejienes ārā! Jūsu dēļ es varu zaudēt viesus. Audience beigusies!
   Redzēdams, ka neviens viņu neklausa, Hapss pamirkšķināja ar aci pie durvīm stāvošajiem policistiem, un tie laida darbā savas rungas.
   Skatītāji, kas televizorā vēroja šo kautiņu, redzēja, kā nelai­mīgie korespondenti un korespondentes manījās laukā no ista­bas, centīgi vairīdamies no elektrisko rungu sitieniem. Televīzi­jas studijas darbinieki pa to laiku vilka ārā pa durvīm savus transformatorus, reostatus, prožektorus un pārējo aparatūru. Pēdējais no istabas izbrauca televīzijas operators, sēdēdams jāteniski uz savas telekameras.
   Ar to televīzijas pārraide bija galā.

   Nākamajā rītā visās avīzēs parādījās paziņojums, ka Mē­ness pilsētā Davilonā ieradies kosmosa ceļotājs. Visredzamāka­jās vietās bija iespiesta skafandrā tērptā Nezinīša ģīmetne. Šeit bija uzņēmumi, kuros Nezinītis nofotografēts tai brīdī, kad viņš kāpj ārā no automašīnas, un tai brīdī, kad ir jau izkāpis, un tai brīdī, kad ierodas viesnīcā.
   Vislielāko interesi izraisīja fotogrāfija, kurā Nezinītis uz­ņemts ar reklāmas plakātu, kas aicina Mēness iedzīvotājus pirkt konfekšu fabrikas «Ausma» piparkūkas. Todien konditorejas preču veikalos tika pārdots tik daudz piparkūku, cik agrāk ne­pārdeva pa veselu mēnesi. Veikali izpārdeva pircējiem pat galīgi
   sastāvējušos preci, jo neviens negribēja ēst nekā cita kā vien šīs piparkūkas, un konfekšu fabrikas īpašnieks vairākkārt palie­lināja piparkūku izlaidi un pelnīja bargu naudu.
   Avīzēs bija ievietota arī doktora Šprica fotogrāfija, kas bija uzņemta taisni tai brīdī, kad viņš izmeklēja Nezinīti. Zem uzņē­muma bija lasāms ne vien doktora Šprica vārds, bet arī viņa adrese. Rezultātā visi slimnieki, kuriem vēl pietika spēka pat­stāvīgi pārvietoties, skrēja pie viņa, bet tie, kuri nespēja iziet no mājas, ņēmās zvanīt viņam pa telefonu. Ikvienam gribējās ārstēties tikai pie doktora Šprica. Pie viņa mājas izauga rinda visas Holeras ielas garumā. Doktors Šprics nevienam neliedza medicīnisko palīdzību, taču nekavējoties palielināja maksu par ārstēšanu. Naudiņa plūda kā pa reni.
   Tādi jau ir Mēness iedzīvotāju tikumi! Mēness knēvelis ne­parko neēdīs konfektes, piparkūkas, maizi, desu vai saldējumu, ko ražojusi fabrika, kura nedrukā avīzēs sludinājumus, un neies ārstēties pie ārsta, kurš nav izgudrojis kādu āķīgu reklāmu slimnieku pievilināšanai. Parasti mēnesēns pērk tikai tās pre­ces, par kurām lasījis avīzē, un, ieraudzījis kaut kur pie sienas veikli sacerētu reklāmas sludinājumu, var nopirkt pat tādu mantu, kas viņam it nemaz nav vajadzīga.
   Šais dienās Davilona dūca kā satraukts bišu strops. Ikviens iedzīvotājs, no rīta pamodies, tūdaļ tvēra avīzi, lai drīzāk uzzi­nātu kaut ko jaunu par Nezinīti. Daudzi piestaigāja uz «Sma­ragda» viesnīcu un kvernēja tur augām dienām cerībā kaut ar pusaci ieraudzīt knēveli, kas ieradies no kosmosa dzīlēm. Iebraucēji no citām pilsētām negribēja apmesties nekur citur kā vien «Smaragda» viesnīcā, jo tur viņi visi varēja bez ceremoni­jām tikties ar kosmonautu un aplūkot to tuvumā. Hapsa kunga ienākumi uzreiz divkāršojās, jo viņš vienā rāvienā bija paaug­stinājis numuru cenas un iebraucēju nebija trūkums.
   Arī Miga un Zulio prata izmantot radušos stāvokli un izsist no tā peļņu: viņi pabaidīja Hapsa kungu, ka pārcelsies ar Nezinīti uz citu viesnīcu, un pēc tam Hapsa kungs atjāva viņiem dzīvot viesnīcā pilnīgi bez maksas.
   Daudzi mēnesēni no rīta līdz vēlam vakaram sēdēja pie sa­viem televizoriem un skatījās visas izrādes un uzvedumus, bai­dīdamies palaist garām pārraidi ar Nezinīti. Viņiem par brī­numu, tādas pārraides aizvien vēl nebija. To varēja izskaidrot, zinot, ka Miga un Zulio nebija ar mieru rādīt Nezinīti bez mak­sas, bet televīzijas studijas īpašnieks, kaut arī neatteicās mak­sāt, taču piedāvāja tik smieklīgi mazu summu, ka Miga pat apskaitās. Viņš sacīja, ka studijas īpašnieks acīmredzot viņus uzskatot par plānprātiņiem, taču viņi vēl neesot prātu izkūko­juši un par tādu nieka naudu nebūtu ar mieru rādīt televīzijā ne tikvien kosmosa viesi, bet pat parastu pūdeli.
   Beidzās ar to, ka saniknojušies televīzijas skatītāji sāka zvanīt studijas īpašniekam pa telefonu, draudēdami pārtraukt maksājumus par televizoru lietošanu. Sie draudi līdzēja, un īpašnieks bija spiests pieņemt noteikumus, kādus piedāvāja Miga.
   Sekmīgi beigušos sarunu rezultātā pa televīziju pārraidīja tā dēvēto kosmisko konferenci. Sai konferencē piedalījās laik­rakstu un žurnālu pārstāvji un arī liels skaits zinātnieku: mate­mātiķi, fiziķi, ķīmiķi, astronomi, lunologi. Viņi visi sapulcējās lielā .zālē, kas piederēja televīzijas studijai, un priekšā uz pa­augstinājuma pie galda sēdēja Nezinītis, Miga, Kazlēns un Zulio.
   Konference sākās ar to, ka Nezinītis sanākušajiem pastāstīja visu, ko zināja par raķeti, ar kuru bija izdarīts lidojums, par tās iekārtojumu un vadīšanu, un pēc tam zinātnieki un žurnālisti uzdeva viņam jautājumus.
   Žurnālisti interesējās galvenokārt par to, ko Nezinītis ēdis, kamēr atradies raķetē, un ko dzēris, kādus redzējis sapņus un kā viņam patikuši Davilonas iedzīvotāji. Zinātnieku jautājumi bija mazliet citāda rakstura un skāra galvenokārt to, ko Nezi- nītis redzējis sava kosmiskā ceļojuma laikā, ko novērojis uz Mēness virsmas un kā izskatās planēta Lielā Zeme.
   Ir zināms, ka Mēness astronomi mūsu planētu dēvē par Lielo Zemi'atšķirībā no savas planētas, kuru viņi sauc par Mazo Zemi vai vienkārši par Zemi. Mēness astronomus ļoti interesēja jau­tājums, vai ap Lielo Zemi ir ciets apvalks, un viņi bija ārkār­tīgi pārsteigti, kad Nezinītis pateica, ka ap viņa Zemi nekāda cieta apvalka nav un ka Zemes iemītnieki dzīvo, tā sakot, zem klaja kosmosa.
   Kosmiskā konference beidzās diezgan vēlu, un nākamajā dienā tika pārraidei organizēta Nezinīša saruna ar diviem zināt­niekiem, no kuriem viens bija astronoms Alfa, otrs — lunologs, vārdā Memega. Alfa un Memega sīki iztaujāja Nezinīti par to, kādas izskatās nakts debesis, ja uz tām raugās no Zemes, kādas tanīs redzamas atsevišķas zvaigznes un zvaigznāji, un arī pla­nētas, kāda izskatās Saule un pats Mēness.
   Noklausījušies Nezinīša atbildes, Alfa un Memega uzrunāja televīzijas skatītājus un oficiāli paziņoja, ka Nezinīša sniegtās ziņas var izdarīt lielu pakalpojumu Mēness astronomijai un zinātnei vispār.
   Nezinītis savukārt uzdeva Alfam un Memegam jautājumu, no kurienes Mēness zinātniekiem zināms, ka ir Lielā Zeme un
   citas planētas un ari Saule un zvaigznes, ja viņi tas nekad nav redzējuši.
   Alfa atbildēja, ka, lai gan ne Saule, ne Lielā Zeme viņiem nav redzama, taču, ka tās eksistē, var secināt, ja novēro dažā­das parādības. Paisums un bēgums Mazās Zemes jūrās neap­šaubāmi liecina, ka ir kaut kādi masīvi ķermeņi, kas atrodas zināmā attālumā no Mēness virsmas. Jūras ūdeņus pievelk tiklab Saule, kā arī Lielā Zeme, un pēc pievilkšanas pakāpes var aprē­ķināt šo ķermeņu apmērus un pat attālumus līdz tiem. Turklāt ir vēl superjutīgi aparāti, kuri atklāj tādu ļoti attālu planētu gravitāciju, kādas ir Merkurs, Venēra, Marss un kaut vai Saturns, un tas dod iespēju diezgan precīzi noteikt šo planētu atrašanās vietu pie debesjuma. Un tas, protams, vēl nav viss. Astronomu rīcībā esošie radioteleskopi, gravitonoskopi un neit- rinovizori, kuriem ārējais Mēness apvalks nevar būt par šķērsli, ļauj saņemt signālus ne vien no Saules vai planētām, bet pat no tālām zvaigznēm, un tas ir devis Mēness astronomiem iespēju sastādīt diezgan sīku un precīzu zvaigžņotās debess karti.
   Nezinīti ieinteresēja arī jautājums, kāpēc uz Mēness jeb, precīzāk sakot, uz Mazās Zemes notiek dienas un nakts mija. Ārējais Mēness apvalks taču kavē šeit piekļūt Saules stariem, un, ja tas tiešām tā ir, tad uz Mazās Zemes vajadzētu vienmēr būt tumsai. Lunologs Memega paskaidroja Nezinītim, ka Saule līdz'ar redzamiem stariem izplata ļoti daudz neredzamu staru, kam tomēr piemīt milzīgs iekļūsmes spēks. Šie neredzamie stari, spiezdamies caūr blīvo Mēness apvalku, liek tā iekšpusei spīdēt, proti, savukārt izplatīt dzīvinošus gaismas un siltuma starus. Pats par sevi saprotams, ka šī spīdēšana būs novērojama tikai tai Mēness apvalka pusē, kura pavērsta pret Sauli. Tāpēc arī gaiša būs tikai viena Mazās Zemes puslode. Otra puslode tai pašā laikā būs tumša vai, vienkārši sakot, tur būs nakts. Bet dienas un nakts mija notiek tāpēc, ka planēta Mazā Zeme nestāv nekustīgi apvalka iekšienē, bet nepārtraukti griežas.
   —    Protams, Mēness iedzīvotā­jiem ir ļoti palaimējies, ka Mēness apvalka vielai piemīt spēja Saules iedarbībā spīdēt. Ja tas tā nebūtu, tad uz Mazās Zemes valdītu akla tumsa un nekāda knēveļu eksistence uz tās nebūtu iespējama, — piebilda Memega.
   Noslēgumā Nezinītis jautāja, kā­pēc Mēness astronomi vai lunologi līdz šim vēl neesot uzbūvējuši lid­aparātu, kas spētu sasniegt Mēness ārējo apvalku. Memega teica, ka tāda aparāta būve izmaksātu pārāk dārgi, bet Mēness zinātniekiem ne­esot naudas. Nauda esot tikai bagāt­niekiem, taču neviens bagātnieks nebūšot ar mieru tērēt līdzekļus pa­sākumiem, kas nesola lielu peļņu.
   —    Mēness bagātniekus neinte­resē zvaigznes, — sacīja Alfa.
   —   Bagātnieki tikpat kā cūkas nemīl atmest galvu atpakaļ, lai palūkotos augšup. Viņus interesē tikai nauda!
   —   Jā, jā! — uztvēra Memega.
   —  Bagātnieki saka: «Zvaigznes nav nauda, tās kabatā nebāzīsi un biez­putru no tām nevārīsi.» Redziet, kāda tumsonība! Viņiem vēr­tīgs tikai tas, ko var apēst vai noglabāt kabatā. Taču nerunāsim par viņiem!
   Visa šī saruna, kā jau minēts, tika pārraidīta pa televīziju. Televīzijas skatītāji palika ļoti apmierināti, jo ne tikvien aplū­koja kosmosa sūtni, bet dabūja arī zināt daudz ko interesantu.
   Bez kontrakta ar televīzijas studiju Miga un Zulio vēl noslē­dza līgumu ar kinostudiju par filmu, kas rādīs kosmonauta iera­šanos. Nezinīti vēlreiz ietērpa skafandrā, ar nelielu helikopteru pacēla gaisā un nometa lejā. Kinooperatori uzņēma, kā viņš laižas lejā ar izpletni. Pēc tam tika uzņemts, kā Miga un Zulio piesteidzas pie nokritušā Nezinīša, palīdz viņam piecelties, iesē­dina viņu automašīnā un aizved uz viesnīcu. Kā Nezinītis iera­dās pie viesnīcas, kā viņu sagaidīja Davilonas iedzīvotāji, kā viņu izmeklēja doktors Šprics — tas viss bija uzņemts jau ag­rāk, tāpēc kinooperatoriem atlika tikai filmēt, kā Nezinītis atbrī­vojas no skafandra un stājas Mēness skatītāju priekšā savā īstajā izskatā, proti, parastajā apģērbā.
   Visas šās filmēšanas rezultātā radās vesela filma, ko rādīja daudzos kinoteātros un arī pa televīziju.
   Tais pašās dienās laikrakstos sāka parādīties stāsti par gi­gantiskiem dārzeņiem, augļiem, ogām un vispār visu, ko audzē uz Lielās Zemes. Šos stāstus parasti papildināja interesanti zīmējumi: reizēm tāds zīmējums rādīja knēveļus, kas velk ārā no zemes milzu rāceni, bieti vai burkānu; reizēm tur bija tēlota dobe, kurā aug gurķi knēveļa lielumā; reizēm tas bija milzenīgs ķirbis, melone vai arbūzs — tik liels kā divstāvu nams. Kādā zīmējumā bija pat attēlota augļu novākšana, turklāt katra apri­koze, .plūme, persiks vai vīnoga tikko ietilpa kravas automa­šīnā. Sakurinājuši lasītāju iztēli ar šādiem stāstiem un zīmē­jumiem, Miga un Zulio publicēja paziņojumu, ka uz Mēness virsmas palikušais starpplanētu kuģis esot piekrauts ar gigan­tisko augu sēklām, kuras varētu izdevīgi izlietot, ja rastos iespēja tās no turienes dabūt šurp. Reizē tika iespiests paziņo­jums par akciju sabiedrības dibināšanu, lai rastos iespēja uzbū­vēt lidaparātu, ar kuru varētu sasniegt Mēness ārējo apvalku un nogādāt gigantisko augu sēklas uz Mazo Zemi. Paziņojuma beigās bija uzdota adrese: «Fārtinga ielā 3, 373», kur akcijas var iegādāties.
   Jāsaka gan, ka pašlaik nav vairs skaidri zināms, kāpēc Fār- tinga ielai bija tāds nosaukums. Daži Davilonas iedzīvotāji domā, ka savā laikā šai ielā dzīvojis knēvelis, kas saukts par Fārtingu. Viņa vārdā tad arī iedēvēta iela. Citi izskaidro nosau­kuma rašanos ar to, ka te kādreiz apmetušies tikai ļoti bagāti knēveļi, kuriem bijis daudz fārtingu vai, vienkārši sakot, nau­das. Toties tobrīd, kad uz Mēness ieradās Nezinītis, bagātnieki Fārtinga ielā vairs nemēdza apmesties, jo ap to laiku viņi visi bija pārcēlušies uz pilsētas labākajiem rajoniem, kur vairāk gaismas un svaiga gaisa. Fārtinga ielā bija sabūvēti nami, ku­ros izīrēja telpas dažādiem veikalnieku kantoriem. Sie kantori piederēja tā sauktajiem komersantiem — knēveļiem, kuru dar­bība aprobežojās ar fārtingu izdabūšanu no citu knēveļu kaba­tām. Tā kā visos šais kantoros ar to vien nodarbojās kā rauša fārtingus, šis nosaukums bija ielai tik piemērots, ka labāku nemaz nevar iedomāties.
   Kantoris, ko bija noīrējuši Miga un Zulio, atradās astoņ- padsmitstāvu nama trešajā stāvā un aizņēma divas istabas. Pir­majā istabā bija liels rakstāmgalds ar gludu, pulētu virsu, vai­rāki mīksti ādas atzveltņi, tāds pats mīksts dīvāns, virs kura greznā, zeltītā ietvarā glezna ar kaut kādu nesaprotamu, krā­sainu ķekšu un ķeburu atveidiem. Istabas kaktā stāvēja skapis
   ar caurspīdīgām stikla dur­vīm, aiz kurām glabājās Nezi­nīša skafandrs. Ikviens kan­tora apmeklētājs varēja ne­traucēts pieiet pie skapja un papriecāties par skafandru, kurā bija veikts šis nepiere­dzētais kosmiskais ceļojums.
   Otra istaba bija nedaudz mazāka par pirmo. Tajā atra­dās piecas lielas ugunsdrošas
   lādes un liels ugunsdrošs naudasskapis. Ugunsdrošajās lādēs glabājās sabiedrības akcijas — pavisam par pieciem miljoniem fārtingu, tas ir, par vienu miljonu katrā lādē.
   Līdzko visas akcijas bija saņemtas no tipogrāfijas un nogla­bātas lādēs, Miga un Zulio sasauca akciju sabiedrības pirmo sēdi. Šai sēdē Miga izteica priekšlikumu laist pārdošanā divus miljonus akciju un pārējos trīs miljonus sadalīt savā starpā. Tādā kārtā katram no viņiem piederēs akcijas par veselu mil­jonu. Kad gigantisko augu sēklas būs atgādātas šurp, tās sada­līs piecās līdzīgās daļās. Divas daļas vajadzēs atdot knēveļiem, kas būs nopirkuši akcijas, atlikušās trīs daļas Nezinītis, Miga un Zulio sadalīs savā starpā.
   —    Bet ko tad mēs ar sēklām? — Nezinītis jautāja.
   —    Pārdosim, — atteica Miga. — Mums taču arī kas jāno­pelna šai darījumā. Arī tev naudiņa nekaitēs.
   Nezinītis sacīja, ka būs pilnīgi apmierināts, ja izdosies at­vest sēklas Mēness knēveļiem un izpestīt no likstas Mēness virs­pusē palikušo Apalīti.
   —    Nu, ja tev naudas nevajadzēs, mēs to paņemsim sev, — teica Zulio.
   Tā viņi arī nolēma un pēc tam sāka sadalīt pienākumus. Ar vispārēju piekrišanu Nezinītis tika iecelts par kasieri, Miga par mantzini un Zulio — par priekšsēdētāju. Kasiera pienākums bija sēdēt kantori un pārdot akcijas, mantziņa pienākums — glabāt no pārdošanas ieņemto naudu un priekšsēdētāja pienākums — nolikt akciju sabiedrības sēdes neatliekamu jautājumu izlem­šanai.
   Kad šie jautājumi bija apspriesti, Nezinītis atcerējās Kaz­lēnu un ieminējās, ka labi būtu arī viņam izdomāt kādu amatu. Miga sacīja, ka varbūt Kazlēnu varētu iecelt par šveicaru, taču pret to iebilda Zulio, kurš teica, ka šveicars kantorim neesot ne­pieciešams un labāk iecelt Kazlēnu par izsūtāmo. Miga nebija tā ar mieru un izteicās, ka izsūtāmajam kantori nebūšot ko da­rīt, jo nebūšot kur viņu sūtīt, turpretim šveicars kantori vaja­dzīgs prestiža dēj, proti, lai izskatītos cienīgāk: uzreiz būs re­dzams, ka tas ir solīds kantoris un netaisās nevienu apšmaukt. Zulio sacīja, ka arī izsūtāmais vajadzīgs prestiža dēļ, turklāt kāds taču var piezvanīt uz kantori pa telefonu un palūgt, lai akciju viņam piesūta mājās, un, pat ja neviens nezvanīs, Kaz­lēnu varēs sūtīt pēc avīzēm, pēc limonādes vai kādiem citiem pirkumiem.
   Strīds iedegās aizvien karstāk. Zulio dauzīja ar dūri pa galdu, kliedza, ka viņš ir priekšsēdētājs un ar viņa domām jārē­ķinās, bet Miga kliedza, ka viņš ir mantzinis un nedomā izsviest naudu nevajadzīgu amatu apmaksai un, ja ar viņu nav vienis prātis, tad viņš izstāsies no akciju sabiedrības un paņems savas akcijas. Nezinītis mēģināja viņus samierināt, taču tas viņam neizdevās. Akciju sabiedrība draudēja izjukt. Nav zināms, ar ko viss būtu beidzies, ja neiejaucies pats Kazlēns.
   — Brālīši, — viņš teica, — manis dēļ nav ko strīdēties. Darīsim tā: es izpildīšu abus amatus — gan izsūtāmā, gan šveicara.
   Strīds mitējās. Visi ātri vienojās, un ar to pirmā akciju sabiedrības sēde beidzās.

   Tai pašā dienā, kad avīzēs parādījās paziņojums, ka tiek dibināta akciju sabiedrība gigantisku augu kultivēšanai, Davi- lonas pilsētā atgadījās ļoti svarīgs notikums, proti, bija aplau­pīta banka, kura piederēja vienai no vislielākajām Davilonas rūpnieku korporācijām. Laupīšana bija izdarīta no rīta, dažas minūtes pēc bankas atvēršanas, un pēc pusstundas par to jau bazūnēja visa pilsēta. Stāstīja, ka iebrukumā piedalījušies ap četrdesmit laupītāju, kuri atbraukuši bruņotos automobiļos, apbruņojušies ne tikvien ar pistolēm un šautenēm, bet pat ar ložmetējiem un rokas granātām. Runāja, ka laupītāji nogali­nājuši visus bankas kalpotājus, atskaitot kasieri, kac, paslēpies
   ugunsdrošā lādē. Pie apšaudīšanās, kas izraisījusies starp ban­dītiem un policistiem, daži policisti nožmiegti, turpretim no bandītiem neesot cietis neviens, ja neskaita bandas vadoni, kuram viens no laupītājiem aiz pārskatīšanās pāršāvis ausi.
   Visā pilsētā tikai trīs knēveļi neko nezināja par notikušo. Tie bija Nezinītis, Miga un Kazlēns. No paša rīta viņi kvernēja kantorī, gaidīdami akciju pircējus, bet, tā kā pircēji nez kāpēc nerādījās, nebija, no kā uzzināt, kas noticis. Drīz tomēr kantorī iedrāzās Zulio un pastāstīja par šo satraucošo gadījumu.
   —    Ar laupītājiem tagad nav nekāda gala, — viņš teica. — Tā vien tik skaties, aplaupīs arī mūsu kantori!
   —     Es baidos par ko citu, — atsaucās Miga. — Es baidos, ka tagad visi runās par šo bankas aplaupīšanu un mūsu akciju sabiedrību pavisam aizmirsīs. Nevienam ne prātā nenāks pirkt akcijas.
   Migas bažas, kā izrādījās, nebija veltas. Visu dienu kantorī neielūkojās neviena dzīva dvēsele. Nākamajā dienā visās avīzēs mudžēt mudžēja ziņas par bankas aplaupīšanu. Avīzes noliedza
   baumas, ka laupīšanu izdarījuši četrdesmit vai piecdesmit bandīti. Ziņoja, ka bandīti bi­juši tikai divi. Viņi iegājuši bankas telpās kā parastie apmeklē­tāji, aizslēguši ārdur­vis un, draudēdami ar pistolēm, likuši visiem gulties zemē ar seju pret grīdu un tad pa­vēlējuši kasierim atvērt ugunsdrošo kasi. Tikko līdz nāvei pārbiedētais
   kasieris pavēli izpildījis, viņi izgrābuši no kases visu naudu un noglabājuši to čemodānā, kas viņiem bijis līdzi. Iesēdinājuši kasieri ugunsdrošajā lādē un piedraudējuši nošaut kā suni, ja tikai viņš iedomāsies celt trauksmi, abi bandīti paņēmuši savu čemodānu un izgājuši ārā.
   To pamanījusi kāda no bankas darbiniecēm, kura, tāpat kā visi pārējie, tobrīd gulējusi uz grīdas. Pārliecinājusies, ka bries­mas vairs nedraud, viņa pasniegusies ar roku līdz savam gal­dam un nospiedusi elektriskā signāla pogu.
   Signālu izdzirdēja policisti, kuri pa savam paradumam sē­dēja dežūristabā un spēlēja «uz āžiem». Acumirklī pārtraukuši spēli, viņi metās uz ielas un ieraudzīja, kā divi laupītāji ielec mašīnā un aizbrauc. Policisti nekavējoties sēdās policijas auto­mobilī un sāka vajāt bēgošos bandītus. Pamanījis, ka policisti viņus tūdaļ panāks, viens no laupītājiem izrāva pistoli un sāka šaut, lūkodams sašaut policijas automobilim riepas. Tas viņam izdevās. Viena priekšējā riteņa riepa pārsprāga. Automobilis zaudēja virzienu un pilnā gaitā iedrāzās laternas stabā. Sadur­smē četri policisti sadauzīja degunu, bet piektais izvēlās no mašīnas un triecienā pret bruģi lauza kaklu.
   Tiesa, tas nepalīdzēja bandītiem izbēgt no atmaksas, jo vajā­šanā iesaistījās vēl divas automašīnas ar policistiem. Sākās apšaudīšanās. Bandītam, kas šāva ļoti trāpīgi, izdevās izsist no ierindas arī šīs abas mašīnas, bet tad policija laida darbā bru­ņotus automobiļus ar ložmetējiem. Galu galā bandītus saņēma ciet, tomēr, visiem par brīnumu, izrādījās, ka nolaupītās naudas viņiem nemaz nav. Mašīna tika rūpīgi izkratīta, taču čemodāns ar naudu bija pazudis, taisni vai gaisā izkūpējis.
   Nogādāti policijas pārvaldē, laupītāji savu vainu noliedza, apgalvodami, ka nekādu čemodānu neesot redzējuši, nekādu banku neesot izlaupījuši un neesot pat domājuši laupīt. Uz poli­cijas komisāra Pšigla jautājumu, kāpēc viņiem tādā gadījumā vajadzējis šaut uz policijas mašīnām, viņi teicās nezinājuši, ka viņus vajā policisti, bet, gluži otrādi, domājuši, ka viņiem pakaļ dzenas bandīti.
   Policijas komisārs sacīja, ka tā tikai esot tāda izlocīšanās, jo atšķirt policistu no bandīta nemaz neesot tik grūti. Tas, kurš šāvis no pistoles, atbildēja, ka mūsdienu policistu no bandīta nevarot atšķirt, jo policisti bieži vien rīkojoties uz vienu roku ar bandītiem, turpretim bandīti pārģērbjoties policistu formā, lai ērtāk varētu laupīt. Tāpēc godīgam knēvelim jau nu esot pilnīgi vienalga, kas viņam priekšā: bandīts vai policists.
   Par ko policijas komisārs Pšigls vēl runājis ar aizturētajiem, avīzes klusēja. Pateikts bija tikai tik daudz, ka bankā nolaupītā summa esot ļoti liela un sasniedzot trīsarpus miljonu fārtingu. Ziņoja arī, ka sadursmē ar bandītiem septiņi policisti dabūjuši dažādus ievainojumus un viens no policistiem, vārdā Šmigls, pārplēsis bikses un burzmā pazaudējis kasku.
   Noslēgumā gandrīz visas avīzes uzaicināja lasītājus izteikt savas domas par notikušo. Ikvienam, kas sniegs norādījumus, kuri palīdzēs policijai atrast nolaupīto naudu, tika apsolīta laba atlīdzība.
   Lieki pat sacīt, ka lasītāji nekavējās izteikt savas domas. Nākamajā dienā avīzēs bija vesels birums lasītāju vēstuļu. Te būs viena no tām:
   Domāju, ka čemodānu ar naudu laupītāji izsvieda no automa­šīnas tai brīdī, kad ieraudzīja, ka no vajātājiem nevar izbēgt. Ieteicu policijai pārmeklēt visus dārziņus un pagalmus, gar kuriem bandīti brauca. Čemodāns, bez šaubām, atradīsies kādā no manis uzrādītajām vietām. Ja čemodāna tur nav, tad to kāds ir jau atradis, ko stulbie policisti gan būtu varējuši atskārst paši.
   Ar cieņu lasītājs H obss.
   Un te kada cita vēstulē:
   Lūdzu ņemt vērā, ka bandītiem varēja būt līdzzinātāji! Kamēr dumjie policisti, mēles izkāruši, trencās savos automobiļos pa visu pilsētu, līdzzinātāji noglabāja naudiņu drošā vietā. Tur art to meklējiet!
   Ar kvēlu lasītāja sveicienu Persiks.
   Bet te vēstule, kurā lasītāji tur aizdomās kasieri:
   Pēc mūsu domām, naudu nozadzis kasieris un sarīkojis visu šo izrādi, lai novērstu no sevis aizdomas. «Laupītāji» ieradās bankā, kad kase jau bija tukša. Pats par sevi saprotams, ka viņi aizgāja no bankas ar tukšu čemodānu, maldinādami policijas tūļas, ar ko viņus ari apsveicam!
   Lasītāji
   , Smeltne un Dadzītis.
   Vēstules nāca arī no lasītājām:
   Steidzos paziņot, ka nolaupītā nauda ir aprakta Greizās ielas 47. nama pagalmā. Vēlu panākumus meklēšanā un laimi perso­niskajā dzivē. Jūsu centīgā lasītāja un cienītāja Kaktusa kun­dze. Pie reizes daru zināmu, ka labi rakstu uz mašīnas, pārzinu kulināriju un protu pūst tauri.
   Lūk, vēstule, kurā lasītājs Buzoni sniedz svarīgas ziņas:
   Domāju, ka biezgalvji policisti dzinušies pakaļ nepavisam ne tiem, kas patiesībā izdarījuši zādzību. Mūsu varonīgā policija ir atkal nošāvusi buku. Tā viņai ari vajag! Atlīdzību par snieg­tajām ziņām lūdzu atsūtīt man uz adresi: Žurku kalniņš, nams nr. 16, dz. 6.
   Buzoni.
   Vel viena vērtīga liecība:
   Nauda paslēpta automobiļa riepās. Nekavējoties pārbaudiet! Tas ir parastais bandītu paņēmiens.
   Jūsu patiess labvēlis B r ehsons.
   Bija vel arī šada vēstulē:
   Naudu nospēruši paši policisti. To es jums skaidri pasaku.
   Lasītājs Sardanapals.
   Lasītāju sniegtās ziņas, izrādījās, bija policijai visai vērtī­gas, un tā nekavējoties veica veselu rindu nepieciešamu pasā­kumu. Pirmkārt, tika arestēts bankas kasieris, un, kaut gan vi dievojās, ka naudu nav laupījis, policijas komisārs Pšigls pa eica, ka paturēs viņu apcietinājumā, līdz nauda atradīsies. Otrkārt, tika pārmeklēti visi puķudārziņi un pagalmi gar ielām, kur bija notikusi bandītu vajāšana, taču čemodāns, kā jau va­rēja sagaidīt, atrasts netika. Treškārt, policisti no vienas vietas izrakņāja Greizās ielas 47. mājas pagalmu. Iznākums bija šāds: 1) čemodāns atrasts netika; 2) tika atrasts viens nobeidzies runcis; 3) no zemes virskārtas pārvietošanas sagruva nama siena.
   Nemaz, protams, nav jāmin, ka policisti vispirms gribēja pārbaudīt, vai nolaupītā nauda tiešām neatrodas automobiļa riepās. Šis nodoms tomēr nevarēja tikt izpildīts, jo automobilis, kurā bandīti bēga, bija bez pēdām pazudis. Sākās drudžaina pazudušās automašīnas meklēšana, kurā iesaistījās turpat vai visi Davilonas iedzīvotāji.
   Tiklīdz uz ielas apstājās kāds automobilis, tam tūliņ klupa virsū kāds knēvelis un ar nazi uzšķērda riepas. Šāda rīcība izskaidrojama ar to, ka neviens skaidri nezināja, kādas markas ir meklējamā mašīna. Galu galā visas riepas bija pārgrieztas un automobiļu kustība pilsētā apstājās. Firma, kas tirgojās ar automobiļu benzīnu, cieta milzīgus zaudējumus.
   Tomēr vislielāko policijas uzmanību saistīja vēstule, kurā kāds Sardanapals klaji apgalvoja, ka naudu nolaupījuši paši policisti. Šis apgalvojums policijas komisāram Pšiglam šķita vislielākais apvainojums, un viņš teicās nelikties mierā, kamēr nebūs šo Sardanapalu iespundējis ķurķī.
   Pavēlējis pasniegt adrešu grāmatu, Pšigls ņēmās to šķirstīt un bija ārkārtīgi pārsteigts, neatradis tanī neviena knēveļa ar Sardanapala vārdu.
   — Uzvārds noteikti ir izdomāts, — sacīja Pšigls, — taču policijai tas nevar būt par kavēkli.
   Ieradies pie redaktora, kura avīzē bija nodrukāta šī apvai­nojošā vēstule, Pšigls pieprasīja uzrādīt vēstules oriģinālu ce­rībā, ka pēc pasta zīmoga uz aploksnes izdosies noskaidrot,
   no kurienes vēstule sūtīta. Vēstuli tūliņ sameklēja, taču izrādījās, ka uz aploksnes nav nekāda zīmoga. Darbinieks, kas strādāja vēstuļu nodaļā,
   atcerējās, ka vēstule nav saņemta pa pastu: to atnesis kāds ne­pazīstams subjekts. Uz Pšigla jautājumu, kāds šis subjekts izskatījies, darbinieks zināja pateikt tikai tik daudz, ka tas bijis plikpauris.
   — Ak tad tā! — Pšigls iesaucās. — Tātad viņš bija plikpau­ris? Policijai ar šīm ziņām pilnīgi pietiek. Nepaies ne trīs dienas, kad šis plikpauris būs mums rokā!
   Sāka arestēt visus plikpaurus no vietas. Ielās ļoti bieži va­rēja vērot, kā policists pieiet pie kāda gluži nevainīga knēveļa un, pavēlējis noņemt cepuri, no visa spēka rausta to aiz matiem. Ja knēvelis brēca aiz sāpēm, policists palaida viņu vaļā, ja tur­pretim knēvelis klusēdams pacieta sāpes, policistam radās aiz­domas, ka viņam darīšana ar plikpauri, kas savu pliko pauri slēpj zem veikli darinātas parūkas, un aizsūtīja viņu uz policijas pārvaldi nopratināšanai.
   Tais dienās policijas pārvalde strādāja no rīta līdz vēlai nak­tij. Policijas komisārs Pšigls ar saviem četriem palīgiem — Diglu, Giglu, Spiglu un Psiglu — nepārtraukti pratināja no
   visām pilsētas malām savestos plikpaurus. Ja nelaimīgais knē­velis plikpaurītis nevarēja pierādīt, kur viņš atradies bankas aplaupīšanas laikā, viņu uz karstām pēdām ietupināja ķurķī. Tam nu nebija absolūti nekādas jēgas, jo plikpaurus neturēja aizdomās par bankas aplaupīšanu, bet tikai par to, ka viens no viņiem uzrakstījis šo aplamo, apvainojošo vēstuli.
   Sais pašās dienās sākās vairākas lielas tiesas prāvas.
   Pirmo tiesas prāvu ierosināja Greizās ielas 47. mājas īpaš­nieks Kuksa kungs. Kuksa kungs iesūdzēja savu dzīvokļa īrnieci Kaktusa kundzi, ka tā tīšām izdomājusi, it kā čemodāns ar naudu būtu ierakts viņam piederošās mājas pagalmā, un tāpēc tur uzsākta rakšana, kas novedusi pie sienas sagruvuma, un Kaktusa kundze tā rīkojusies aiz atriebības par to, ka viņš no tās it kā ņemot pārāk lielu īres maksu.
   Kaktusa kundze pūlējās pierādīt, ka nekādas vēstules neesot rakstījusi, un savukārt ierosināja tiesas prāvu pret redaktoru, kas savā avīzē nodrukājis vēstuli, ar kuru viņai neesot nekāda sakara.
   Trešo tiesas prāvu uzsāka benzīna tirgotāji, kas iesūdzēja automobiļu riepu fabrikantu Pudlu, ka tas knēveļa Brehsona vārdā uzrakstījis vēstuli, kura pamudinājusi daviloniešus (un ne jau daviloniešus vien) bojāt citiem automobiļu riepu apvalkus. Ar to fabrikants Pudls it kā esot panācis savai produkcijai lie­lāku noietu, tāpēc ka visiem vajadzīgas jaunas riepas, un noda­rījis neatsveramu zaudējumu benzīna tirgotājiem.
   Tiesa, benzīna tirgotājiem neizdevās piespiest Pudla kungu atlīdzināt viņiem nodarītos zaudējumus, jo tiesā uzstājās Breh- sons un noliecināja, ka neviens viņu nav pamudinājis sūtīt avī­zei vēstuli. Minējumu, ka bankā nozagtās vērtības paslēptas riepās, viņš izteipis tikai tāpēc, ka īsi pirms tam pa televīziju skatījies filmu par kādas slavenas zagļu bandas piedzīvoju­miem, un šī banda nolaupītos briljantus slēpusi riepu apvalkos.
   Atradās tomēr liecinieki, kas apgalvoja, ka Pudls un Breh- sons esot savā starpā pazīstami un pat redzēti kopā tai dienā, kad notikusi bankas aplaupīšana. Prāva tātad ar to nebeidzās, un tika nolikta jauna lietas iztiesāšana.
   Par visu to rakstīja avīzēs, ziņoja pa radio un televīziju. Publika ne par ko citu vairs nevarēja ne domāt, ne runāt, nedz klausīties. Visi to vien tikai runāja kā par šīm tiesas prāvām, par nozagto naudu, par pazudušajiem čemodāniem, par sprāgu­šiem runčiem, par vajāšanām, kurām pilsētā pakļauti plikpauri, un tamlīdzīgām lietām. Par Nezinīti, par kosmosa kuģi, par gigantiskajiem augiem tagad neviens pat nepieminēja. To visu no knēveļu atmiņas bija izspieduši jaunāki, svaigāki, aktuālāki notikumi.
   Redzēdams, ka neviens neierodas viņu kantorī pirkt akcijas, Miga briesmīgi uztraucās un teica, ja tā turpināšoties, tad akciju sabiedrība uzsprāgšot gaisā un visi viņi palikšot na­bagos.
   —   Kā tad, tas ir pilnīgi iespējams, — apstiprināja Zulio. — Nesen avīzē rakstīja, ka pie mums gandrīz vai ik dienas kāda akciju sabiedrība uzsprāgstot gaisā.
   —    Bet kā tās uzsprāgst? — Nezinītis painteresējās.
   —    Nu, sagudro dažkārt kādi lietpratīgi knēveļi nodibināt ienesīgu uzņēmumu, izlaiž akcijas, lai savāktu kapitālu, iztērē naudiņu, bet viņu akcijas neviens nepērk. Tādos gadījumos mēdz teikt, ka viņu sabiedrība uzsprāgusi vai izkūpējusi gaisā. Patiesībā neviens, protams, neuzsprāgst. Tas ir tikai tāds figu- rāls izteiciens, kas nozīmē, ka sabiedrība izputējusi, beigusi pa­stāvēt, pārsprāgusi kā ziepju burbulis, — Zulio paskaidroja.
   —    Bet reizēm atkal gadās, ka salasās kaut kāda blēžu banda, — iejaucās Kazlēns. — Izlaiž akcijas, pārdod un paši ar naudu aizlaižas lapās. Tad arī mēdz teikt, ka sabiedrība uzsprā­gusi gaisā.
   —    Lūk, tādu blēžu dēļ tagad arī mums, godīgiem knēveļiem, vairs netic, — sūrojās Miga. — Lūk, mēs, piemēram: mēs dibi­
   nājām savu akciju sabiedrību, lai aplaimotu nabagos. Ko mēs gribam? Mēs gribam at­gādāt viņiem sēklas no Mēness, bet naba­gie paši negrib mums dot šim pasākumam naudu. Kur tad ir taisnība^ es prasu!
   —            Bet varbūt nabagajiem naudas nav? — Nezinītis izteica minējumu.
   —            Naudas nav, tad lai dabū! — nicīgi nosprauslājās Miga. — Protams, ka naba­gajiem naudas nav, tas ir, viņiem nav lie­las naudas, es gribu teikt. Ja viņiem arī ir, tad kaut kādi nožēlojami graši. Bet nabago taču ir tik daudz! Ja katrs nabaga knēvelis sakasīs kaut vai nelielu summiņu un atne­sīs mums, tad mums sanāks krietns kapi- tāliņš un mēs varēsim kārtīgi iedzīvoties .. . varēsim nevis iedzīvoties, bet dabūt gigantisko augu sēklas. Tādā pasākumā nav ko skopoties! Jo kam tad tas ir izdevīgi? Tas ir izdevīgi pašiem tukšiniekiem. Ja katrs tukšinieks savā sakņu dārzā izaudzēs gurķi, rau, kaut vai Kazlēna lielumā, vai arbūzu, tik lielu kā divstāvu nams, kuram tad būs izdevīgi? Man? Tev? Kazlēnam? . . . Tas būs izdevīgi vispirms pašam tukšiniekam. No viena tāda arbūza viņš varēs iegūt tik daudz saldas sulas, ka pietiks veselai cukurfabrikai. Tā taču ir bagā­tība! Pie mums katrs nabags kļūs par bagātnieku! Un tad tik sāksies pārpilnība!
   —   Rau, tā tu arī pasaki pašiem tukšiniekiem, — noņurdēja Zulio. — Mēs taču to arī bez tevis saprotam.
   —  Tā ir lietišķa piezīme. Mēs par maz uzmanības veltām, reklāmai. — Miga piekrita. — Ja gribam, lai akcijas pērk, mums tās jāreklamē.
   Pēc šās sarunas Miga ņēmās skraidīt apkārt pa pilsētu un ievietot avīzēs reklāmu sludinājumus. Šais sludinājumos ikvie­
   nam knēvelim, kas iegādāsies kaut vai vienu akciju, tika solīta milzu peļņa. Turklāt Miga vienojās ar reklāmu darbnīcu, un šās darbnīcas mākslinieki uzzīmēja milzu plakātu, ko novietoja kādā no vislielākajiem Davilonas laukumiem. Sai plakātā bija attēlots Nezinītis skafandrā un ar milzīgi lieliem burtiem uzrakstīts:
   Jūs savu naudu lietā liksiet, Ka izdevuši, nebūs žēl, Ja drošas akcijas sev pirksiet, Ko «Gigantaugu biedrība» Pārdod par fārtingu gabalā!

   Kamēr Miga joņoja apkārt pa pilsētu, kārtodams sabiedrības reklāmas jautājumu, Zulio nozuda savā veikalā, tirgodamies ar dažāda kalibra precēm, un kantorī ielūkojās reti. Pamazām viņš sāka neticēt ievadītā pasākuma veiksmei un negribēja zaudēt ienākumus, ko deva tirgošanās. Kantorī pastāvīgi uzturējās tikai Nezinītis un Kazlēns. Pirmajā laikā Nezinītis cienīgi sē­dēja pie galda, gaidīdams akciju pircējus. Viņam priekšā bija bieza klade cietā kartona iesējumā un pildspalva. Uz klades vāka skaistiem burtiem uzrakstīts: «Ieņēmumu un izdevumu grāmata». Viena no galda atvilktnēm bija līdz malām piebāzta ar pārdodamām akcijām. Otra atvilktne bija paredzēta naudai,
   ko ieņems no pārdošanas. Pagaidām šī atvilktne bija tukša, un, jo tālāk ritēja dienas, jo mazāk palika cerību, ka tanī kādreiz radīsies nauda.
   Arī Kazlēns sākumā kārtīgi dežurēja gaitenī pie durvīm, taču, redzēdams, ka pircēji nenāk, pārvācās uz kantori, un viņi ar Nezinīti augām dienām, sēdēdami uz mīkstā dīvāna, spēlēja «uz desām» un risināja dažādas sarunas. Aiz gara laika Nezi­nītis bieži aplūkoja pie sienas pakārto gleznu ar nesaprotama­jiem ķekšiem un ķeburiņiem un par varītēm pūlējās saprast, kas tanī uzzīmēts.
   — Tu, brālīt, labāk uz to bildi neskaties, — Kazlēns viņu pamācīja. — Veltīgi nelauzi galvu. Tur tik un tā nekā nevar saprast. Pie mums visi mākslinieki tā zīmē, tāpēc ka bagātnieki tikai tādas bildes vien pērk. Viens uzkleķerē šitādus, vei, ķebu­rus, otrs uzvelk nez kādus nesaprotamus ērmalīkumus, trešais jau pavisam — iegāž tik vanniņā šķidru krāsu un tad uzšauj to audekla vidū, tā ka iznāk sazin kāds nejēdzīgs, aplams plan­kums. Tu skaties uz šo plankumu un nenieka nevari sajēgt — tīrais draņķis! Bet bagātnieki blenž un slavē. «Mums, sak, ne­maz nevajag, lai glezna būtu saprotama. Mēs nepavisam negri­bam., lai mums šāds tāds mākslinieks sazin ko mācītu. Bagātais arī bez mākslinieka visu saprot, bet nabagajam nekas nav jāsa­prot. Par to jau viņš ir nabags, lai nekā nesaprastu un dzīvotu tumsībā.» Redzi, kā spriedelē! Es tādos spriedelējumos gana esmu izklausījies, kad strādāju pie ziepju fabrikanta. Ir tāds ziepju fabrikants Smulings. Tikai es pie viņa strādāju nevis fabrikā, bet mājās. Par kurinātāju. Nu, brālīt, tiku es tur izre­dzējies, kā bagātnieki dzīvo! Māja viņam milzenīga! Istabu, ka ne saskaitīt! Divdesmit piecas krāsnis vien ko kurināt, neskaitot kamīnus. Bet centrālapkuri Smulinga kungs negribēja ierīkot. Ar kamīniem, saka, izskatās lepnāk. Automobiļu viņam bija des­mit gabalu. Bet uzvalku — bez sava gala! Kad taisās braukt viesos, tad pāris stundu prāto, kādu uzvalku ģērbt mugurā.
   Goda vārds, nemeloju! Kalpotāju viņam — melnais tūkstotis! Viens kalpotājs vāra pusdienas, otrs pasniedz galdā, trešais mazgā traukus, ceturtais ar putekļu sūcēju tīra paklājus. Šo­feru — pieci gabali. Kamēr viens Smulinga kungu vizina auto­mobilī, pārējie četri priekšistabā rauj vaļā šaha partiju. No rīta, kolīdz Smulings pamostas, tūdaļ skandina elektrisko zvanu, lai nes viņam ko apģērbties. Tā nu atnes viņam drēbes, sāk viņu ģērbt, bet šis tikai padod rokas un pastiepj kājas. Tad nosēdina viņu pie spoguļa, ņemas sukāt, degunu noziež ar vazelīnu, lai būtu laba krāsa, bet šis tikai sēž un blisina acis — tik vien tās darīšanas! Sagribas ēst, tad, ek, tāpat pie spoguļa sēdēdams, arī brokasto. Stundas divas sēž pie galda — jānudien! Tad pa- valstās uz dīvāna un brauc viesos vai tāpat vien automobilī
   pavizināties. Vakaros sarodas pie viņa draugi, draudzenes. Rauj vaļā mūziku, dančus. Reizēm tā satrakojas, ka salauž visas mēbeles, sadauza klavieres un izklīst pa mājām. Pēc tam pie­min: vareni, sak, uzdzīvojām!
   —    Bet kādēļ tad mēbeles jālauž? — Nezinītis brīnījās.
   —   Nu, tā viņiem pieņemts. Nezina, ko iesākt aiz lielas izva- ļas, nu, tad, sacīt, ņemas mēbeles lauzt. Ielūgumos tā arī rak­sta: «Laipni lūdzam ierasties pie mums uz žūrfiksu. Tiks sa­lauzti divpadsmit atzveltņi, četri plīša dīvāni, divas klavieres, izvelkamais galds un izdauzīti visi logi. Viesu pulcēšanās pulk­sten sešos vakarā. Lūdzam ierasties bez nokavēšanās!»
   —   Nu, bet pēc tam — vai tad viņi sēž bez mēbelēm?
   —   Jocīgais! Mēbeles viņi nopērk jaunas.
   —   Tikai velti naudu tērē! — Nezinītis nopūtās. — Labāk būtu atdevuši trūkumcietējiem.
   —    Gaidi vien! Trūkumcietējiem viņi vis nedod. Tas nav inte­resanti.
   —    Kā tas ir, vai tad šis Smulings nekā cita nedarīja kā tikai valstījās uz dīvāna un lauza mēbeles? — Nezinītis pētīja. — Un pa kuru laiku tad viņš vadīja savu fabriku?
   —    Kāpēc šim fabrika jāvada? Tādai vajadzībai viņam ir pārvaldnieks. Reizi nedēļā pārvaldnieks ierodas pie viņa ar atskaiti. Un, ja viņš ierauga, ka ienākumi no fabrikas gājuši mazumā, pārvaldnieku uz vietas no amata nost un ieceļ jaunu. Jaunais tad nu lien no ādas ārā, lai ienākumi būtu lielāki: ap­cērp strādniekiem algas, paceļ ziepju cenas. Smulings pats nekā nedara, bet naudiņa nāk. Ir jau vairākus miljonus sarausis.
   —    Kam tad bagātniekiem vajag tik daudz naudas? — Nezi­nītis brīnījās. — Vai bagātnieks var vairākus miljonus noēst?
   —   Noēst! — Kazlēns iespurdzās. — Būtu viņi tikai ēduši! Bagātnieks taču pieēd pilnu vēderu un tad sāk ēdināt savu god­kāri.
   —    Kas tā tāda par godkāri? — Nezinītis nesaprata.
   — Nu, tas ir, kad gribas pūst citiem miglu acīs. Piemēram, viens bagātnieks uzceļ sev lielu namu, bet otrs paskatās un saka: «Ak tu tādu namu esi uzcēlis, bet es tevi pārtrumpošu — uzcelšu divreiz lielāku!» Viens pieņem sev pavāru un sulaini, bet otrs saka: «Nu, tad es sev pieņemšu ne tikvien pavāru un sulaini, bet arī šveicaru.» Viens nolīgst veselu desmitu kalpo­tāju, bet otrs saka: «Nu, tad es nolīgšu divus desmitus un piede­vām vēl nolikšu pagalmā ugunsdzēsēju ar kasku galvā.» Viens iegādājas trīs automobiļus, otrs tūdaļ — piecus. Turklāt vēl 'dižojas: «Es, sak, esmu par viņu pārāks. Viņam tikai trīs auto­mobiļi, bet man veseli pieci.» Katram, saproti, gribas parādīt, it kā viņš būtu par citiem pārāks, bet, tā kā prāts, krietnums, godīgums pie mums nav nekādā cieņā, tad plātās cits pret citu vienīgi ar bagātību. Un tur jau nu nav nekādas robežas. God­kāre ir tāda lieta: ne ar ko nav pieēdināma. Es, brāl, pats esmu izbaudījis, kas tā ir par nejauku būšanu. Es taču vienmēr nebiju nabags. Tiesa, neesmu arī bijis nekāds bagātnieks. Man tikai bija pastāvīgs darbs. Es tolaik sāku strādāt rūpnīcā un pieklā­jīgi pelnīt. Pat nebaltai dienai pamazām atlicināju — tādam gadījumam, ja piepeši atkal kļūtu bezdarbnieks. Tikai grūti, protams, bija noturēties, lai naudiņu neiztērētu. Un tad vēl visi sāka runāt, ka man vajagot pirkt automobili. Es tā arī saku: ko es ar automobili? Varu tāpat kājām staigāt. Bet man iestāsta: kājām iet ir kauns. Kājām staigā tikai nabagie. Turklāt auto­mobili var pirkt uz nomaksu. Iemaksāsi kādu nieku, saņemsi automobili un pēc tam maksāsi pamazītēm katru mēnesi, līdz būsi visu nomaksājis. Nu, es tā arī izdarīju. Lai, sak, visi domā, ka es arī esmu bagātnieks. Izdarīju pirmo iemaksu, saņēmu automobili. Sēdos iekšā, sāku braukt un uz vietas iegāzos grā- hā-hāvī (aiz satraukuma Kazlēns sāka stostīties). Auto-aho- mo-bili sadauzīju, saproti, pārlauzu kāju un vēl četras ribas. Pēc tam veselus trīs mēnešus ārstējos. Visus savus ietaupījumus dakteriem aizgrūdu. Pēdīgi tomēr izārstējos, tikai kopš tās rei­zes, kā tikai sāku uztraukties, nekādi nevaru vārdu «auto-aho- mobilis» izsa-ha-cīt, katrreiz saku «auto-aho-mobilis», jā.
   —    Nu, bet automobili tu pēc tam salaboji? — Nezinītis vai­cāja.
   —    Kur nu! Kamēr slimoju, mani padzina no darba. Un tad pienāca laiks kārtējo reizi iemaksāt par automobili. Bet naudas taču man vairs nav! Nu, man saka: tad dod auto-aho-ho-mobili atpakaļ. Es saku: ejiet, ņemiet, grā-aha-hāvī ir. Gribēja mani tiesāt par to, ka automobili esmu sabojājis, bet tad redzēja, ka no manis tik un tā nekā nav, ko ņemt, un likās mierā. Tā ne nu man vairs bija automobiļa, ne naudas.
   Tādus notikumus Kazlēns stāstīja bez sava gala. Dzīve vi­ņam bija bagāta dažādiem piedzīvojumiem. Nezinītis ar inte­resi klausījās, un viņam nebija garlaicīgi.
   Reiz Nezinītis un Kazlēns, kā parasti, sēdēja un runājās. Pēkšņi atvērās durvis. Viņi domāja, ka atnācis Miga, taču kan­torī ienāca nepazīstams knēvelis. Viņš bija ģērbies nonēsātā blūzē ar elkoņos izdilušām piedurknēm. Kādreiz tā bija bijusi zila, taču no ilgas valkāšanas noplukuši un izbalējusi, it īpaši uz pleciem. Bikses viņam bija kaut kādā nenosa­kāmā netīri pelēcīgā krāsā, ar nospurušiem staru galiem, bet uz ceļgaliem rēgojās divi prāvi, aku­rāti uzdiegti, četrstūraini melnas drānas ielāpi. Galvu greznoja veca salmenīca ar caurumu visre­dzamākajā vietā un noskrandušām, it kā apgrauz­tām malām, zem kurām spraucās ārā sirmi mati.
   Nezinītis neviļus pasmaidīja, ieraudzījis šo masku balles tērpu, taču viņa smaids acumirklī apdzisa, tiklīdz viņš uzmeta acis ienācēja sejai. Tā bija kalsna, gluži kā sažuvusi, un melnīgsnēja, kāda mēdz būt knēveļiem, kuri augām dienām strādā zem klajas debess. Sejas izteiksme bija skarba. Tomēr visvairāk pārsteidza acis. Tās rau­
   dzījās no sirmo uzacu apakšas ar saspringtu vērīgumu, sa­traukti, taču tai pašā reizē ar pašcieņu un it kā ar slēptām sā­pēm, it kā ar pārmetumu. Nē, Nezinītis nevarēja smieties, sasta­pies ar šo skumjo acu skatienu, un neviens nebūtu varējis smieties.
   Padevis labdienu Nezinītim, kas viņu cieši uzlūkoja, un arī Kazlēnam, sirmais knēvelis nolika uz galda zaraino nūju, ko bija turējis rokās, salūkoja kabatā kārtīgi salocītu avīzes lapiņu, atlocīja un, parādījis to Nezinītim un Kazlēnam, noprasīja:
   —   Vai tas ir pie jums?
   Nezinītis aplūkoja avīzē nodrukāto sludinājumu par to, ka nodibināta akciju sabiedrība gigantisku augu kultivēšanai, un pamāja ar galvu: . — Pie mums.
   Kazlēns piestūma viesim mīksto krēslu un pieklājīgi piedā­vāja:
   —    Sēdieties, vectētiņ, rau, šai krēslā!
   Ienācējs pateicās Kazlēnam, apsēdās uz krēsla maliņas un vaicāja:
   —   Tātad tas viss ir tiesa?
   —    Kas — tiesa? — Nezinītis nesaprata.
   —    Nu, vai tiesa, ka ir šīs pasakainās sēklas?
   —    Protams, tiesa, — Nezinītis apstiprināja. — Taču šīs sēklas nemaz nav pasakainas, bet pavisam īstas. Nekā pasa­kaina vai fantastiska te nav.
   —    Jūs tā nerunātu, ja zinātu, ko tas nozīmē mums, nabaga­jiem! — knēvelis sacīja. — Es lūk … mēs lūk… — viņš uz­traucies iesāka. — Mēs, raugi, sanācām kopā viss ciems: gri­bam šo lielo pasākumu veicināt, tas ir, gribam būt akcionāri. Mēs, raugi, visi savācām naudu . . . Ikviens deva cii spē­dams .. .
   Viņš iebāza roku azotē un izvilka mutautiņu, kurā bija iesieta nauda.
   —   Cik akciju tad jūs gribat iegādāties? — Nezinītis jautāja.
   —   Vienu, mīlīt! Vienu pašu! Mums izdevās savākt pavisam tikai fārtingu, un arī tā samērā ar mūsu ienākumiem ir liela nauda.
   —    Bet uz vienu akciju iznāks ļoti maz sēklu. To taču nepie­tiks visam jūsu ciemam, — iebilda Kazlēns.
   —   Mīlīt, iedodiet mums kaut vienu pašu sēkliņu! Lai mums izaug kaut viens milzu gurķis. Vai tad mēs to ēdīsim? Mēs to pataupīsim sēklai. Visu ražu atstāsim sēklai. Arī otru ražu, ja vajadzēs, atstāsim, arī trešo .. . Mēs esam ar mieru gaidīt ir gadu, ir divus, ir trīs, ir četrus. Lai tikai mums būtu cerība, ka reiz izkulsimies no nabadzības. Ar cerību, mīlīt, ir vieglāk dzī­vot.
   Tobrīd kantorī atgriezās Miga un Zulio. Kazlēns klusītēm paraustīja Migu aiz piedurknes un iečukstēja viņam ausī:
   —   Atnācis pircējs! Grib pirkt vienu akciju.
   Miga tūliņ piegāja pircējam klāt, paspieda roku un apjau­tājās, kā viņu saucot.
   —    Mani sauc par Sirmulīti, — apmeklētājs sacīja. — Mūsu ciemā visi mani sauc par Sirmulīti.
   —    Atļaujiet jūs apsveikt, Sirmulīša kungs, — svarīgi sacīja Miga. — Labāku izlietojumu saviem kapitāliem jūs nebūtu varē­jis pat izdomāt. Tas ir visdrošākais un ienesīgākais uzņēmums, kāds jebkad pasaulē bijis. Jūs esat pirmais, kas vēlas iegādā­ties mūsu akcijas, tāpēc atļaujiet jūs nofotografēt. Rīt pat jūsu ģīmetne būs ievietota avīzē.
   Miga tūliņ piegāja pie telefona un izsauca fotogrāfu. Apmek­lētājs pa to laiku atraisīja vīstoklīti un izlika uz galda veselu kaudzi vara naudas. Zulio lika Nezinītim un Kazlēnam naudu pārskaitīt. Nezinītis un Kazlēns ņēmās skaitīt, taču netika ar to nekādā galā. Monētiņas bija ārkārtīgi sīkas: visas pa santikam un pa diviem, un pat pa pussantikam, tikai viena, vislielākā, bija trīssantiku monētiņa.
   Beidzot nauda bija saskaitīta, un Zulio lika Nezinītim iz­sniegt pircējam akciju. Saudzīgi saņēmis akciju rokās, Sirmu- lītis ar interesi to aplūkoja. Akcijai vienā pusē bija uzzīmēts milzum liels arbūzs, ko apstājuši sīciņi knēveji. Daži no tiem, pieslējuši arbūzam pie sāniem koka kāpnes, mēģināja uz tā uz­rāpties. Pieci knēveļi jau bija uztrausušies pašā augšā un de­joja tur, rokās saķērušies. Priekšplānā dobē brieda gigantiski gurķi. Katrs gurķis — knēveļa lielumā. Aiz tiem varēja redzēt mazītiņas koka mājiņas, kurām pāri kā mežs sniedzās gigan­tisko Zemes kviešu vārpas. Akcijas otrā pusē bija kosmiskās raķetes un kosmiskajā skafandrā tērptā Nezinīša attēls. Turpat varēja lasīt paskaidrojumu par akciju sabiedrības mērķiem. Augšā ar skaistiem dažādu krāsu burtiem rakstīts: «Akciju sa­biedrība gigantisko augu kultivēšanai ir ceļš uz bagātību un uzplaukumu. Cena 1 fārtings.» Kamēr Sirmulītis pētīja akciju un, šķiet, bija aizmirsis visu pasaulē, Miga par kaut ko sačuk­stējās ar Zulio, un tas noskaitīja vēl desmit akcijas un, snieg­dams tās Sirmulītim, sacīja:
   —   Mēs nolēmām izsniegt mūsu pirmajam pircējam prēmiju desmit akciju apmērā. Lūdzam pieņemt no mums šo dāvanu. Tagad jūs esat mūsu akcionārs un jūsu pienākums ir veicināt drīzāku akciju izplatīšanu. Pārlieciniet visus savus paziņas un nepaziņas pirkt mūsu akcijas, sakiet tiem, ka ikviens, kas iegā­dāsies mūsu akcijas, visīsākā laikā kļūs bagāts.
   Sirmulītis ar pateicību saņēma akcijas, rūpīgi ietina tās mutautiņā un noglabāja azotē. Sai brīdī ieradās fotogrāfs ar savu aparātu. Viņš lika Sirmulītim apsēsties atzveltnī un pār­mest vienu kāju pār otru.
   —   Tādā veidā ielāpiņš uz jūsu celīša būs apsegts, — foto­grāfs paskaidroja, — un uz otra ielāpiņa es palūgšu jūs uzlikt savu platmali … Tikai ne tā, bet, lūk, šādi, lai caurumiņš plat­malē nebūtu redzams . .
   —    Bet taisni tas, lūk, nav vajadzīgs, — sarunā iejaucās Miga. — Fotografēt vajag tā, lai uzņēmumā visi ielāpi un cau­rumi iznāktu labi redzami. Lai visi redz, cik tālu mūs, knēveļus, noved nabadzība. Tiklīdz visi redzēs, ka pat tādi nabagi pērk mūsu akcijas, tie uz karstām pēdām jozīs uz mūsu kantori kā izbadējušies vilki .. . Bet jums, mīlīt, nav ko kaunēties par sa­viem ielāpiem, — Miga sacīja Sirmulītim. — Lai kaunas tie, kas jūs par nabagu padarījuši. Lai kaunas bagātnieki! Tie ir viņi, kas jūs nodīrājuši kā āzis liepu. Visu savu mūžu jūs esat strā­dājis viņu labā un neesat varējis nopelnīt pat tik, lai pieklājīgi apģērbtos.
   Kamēr Miga skandēja šo runu, fotogrāfs bija Sirmulīti uzņē­mis, un tas dzīrās iet projām.
   —    Sakiet, — Miga viņam atvadoties jautāja, — kā jūs da­būjāt zināt par mūsu sabiedrības pastāvēšanu? Kas jums ierosi­nāja domu pirkt akciju?
   —    Kas nu ierosināja? — Sirmulītis padomājis atbildēja. — Ierosināja, var sacīt, gadījums. Šis papīra gabaliņš, ko jūs redzat man rokās, nokļuva pie manis tīri nejauši. Mūsu ciemā taču tikai tukšinieki vien dzīvo. Avīzes neviens nepasūta, grā­matas neviens nepērk. Tādām vajadzībām nevienam neiznāk naudas. Tomēr avīzīti palasīt mums reizēm izdodas. Tas gadās tad, kad veikalā pirkumu ietin vecas avīzes strēmelītē. Ikviens no mums tādus avīžu gabaliņus pievāc; lasa pats un dod citiem palasīt. Gluži tāpat iznāca arī šoreiz. Viens no mūsu ciema knē­veļiem nopirka veikalā sieru, un to viņam ietina šai avīzes ga­baliņā. Tā nu mēs, raugi, sākām viss ciems lasīt par šīm pasa­kainajām sēklām un tad nolēmām samesties kopā un nopirkt kaut vienu akciju. Pārlieku jau kārdinoši izklausās. Zemītes taču mums katram pa ielāpiņam. Savas ražas nepietiek iztikša­nai. Bet bagātniekiem zemes papilnam. Tā nu tu, nabags, ej pie bagātnieka strādāt. Viņš tev iedala zemes gabaliņu. Tai gaba­liņā tu izaudzē kviesīšus, rāceņus vai kartupeļus. Pusi ražas ņemsi sev, bet otra puse jāatdod bagātniekam par to, ka viņš tev atļāvis apstrādāt viņa zemi. Bagātniekam tas ir izdevīgi. Viņš sadala savu zemi gabalos: vienu gabalu dos man, otru tev, trešu viņam .. . Mēs tātad visi strādājam un katrs pusi no savas ražas stiepjam bagātniekam. Bet bagātnieks — tas pat nestrādā, tomēr ražas viņam sanāk vairāk par visiem. Tā nu tas ir: vie­nam naudas kā spaļu, bet citi pampst aiz bada.
   —   Jā, jā, — Miga viņu pārtrauca. — Tas tiesa! Vieni pampst aiz bada, bet citiem — kā spaļu! Tas viss ir ļoti intere­santi, ko jūs stāstāt, taču tagad visām jūsu bēdām drīz pienāks gals. Uz redzēšanos! Vēlam jums visu labu!
   Tā runādams, Miga paplikšķināja Sirmulītim pa muguru, izvadīja viņu pa durvīm un nokliedza pakaļ:
   —   Tātad neaizmirstiet: ja kādam no jūsu draugiem izdodas sadabūt naudu, lai arī viņi atnāk pie mums pēc akcijām!

   Līdzko Sirmulītis bija pazudis aiz durvīm, Miga ieplāja ar delnu sev pa pieri un iesaucās:
   —   Mēs te kaisām naudiņu vējā, drukājam avīzēs sludinā­jumus, bet laucinieki, izrādās, pat avīzes nelasa!
   —   Manuprāt, būtu jāizliek daži reklāmu plakāti kaut kur pa ceļa malām tālu no pilsētas, lai tos redzētu arī lauku knēveļi, — prātoja Zulio.
   Miga un Zulio labi žigli sēdās mašīnā un stūrēja uz reklāmu darbnīcu. Tur viņi ņēmās māksliniekiem ieskaidrot, kur un kādi plakāti jānovieto, un, atgriezušies kantorī, atrada tur vēl trīs pircējus. Pēc vēja appūstajām, iedegušajām sejām varēja no­skārst, ka visi trīs ir laucinieki un turklāt nabadzīgi. Drēbes
   viņiem bija gaužām vecas, vienos ielāpos, apavi nodrisk;ili Vienam apavu nebija tikpat kā nemaz, proti, viņam kajas bija noplīsušas kurpes bez zolēm. Nezinītis un Kazlēns, nolīkuši pār galdu, uz kura bija izbērti vara naudas gabali, cītīgi tos pār­skaitīja. Kad skaitīšana bija galā, Nezinītis pasniedza knēve­ļiem viņu iegādātās akcijas. Pircēju rokas satraukumā drebēja, un tas bez zolēm bija uztraucies tik stipri, ka pat apraudājas.
   —    Zini, brālīt, — viņš stāstīja Kazlēnam, — es taču at­braucu uz pilsētu pirkt sev kurpes, goda vārds, bet te dabūju zināt par visiem šiem milzenīgajiem gurķiem, pupām un kāpos­tiem. Tā, raugi, nolēmu pirkt nevis kurpes, bet, saproties, akciju.
   —    Un pareizi darīji, — Kazlēns atzinīgi noteica. — Kurpes kurš katrs ēzelis var nopirkt, bet akciju vis ēzelis nepirks!
   —    Kas tiesa, tas tiesa! — knēvelis māja ar galvu. — Bet varbūt jūs pateiktu — vai drīz par šīm akcijām varēs dabūt sēklas?
   —    Drīz, drīz, — sarunā iejaucās Miga. — Savāksim tikai vajadzīgo naudas summu un tūliņ liksim pie darba dažādus spe­ciālistus konstruktorus. Viņi veicīgi uztaisīs lidmašīnas pro­jektu, un tad jau viens redzējiens — varēs lidot pēc sēklām. Ar naudu, pats saproti, viss iet ātri.
   Knēveļi gribēja vēl ko pajautāt, taču Miga pasteidzās pir­mais:
   —    Apsveicu jūs, dārgie draugi, ar iestāšanos akciju sabied­rībā! Tagad visas jūsu likstas drīz beigsies un jūs dzīvosiet cepures kuldami. Labāku iz­lietojumu saviem kapitāliem jūs nevarētu izdomāt.
   Paspiedis katram pircē­jam roku, Miga tos visus iz­vadīja pa durvīm un krita ap kaklu Nezinītim un Kazlēnam.
   —   Urā, brālīši! — viņš sauca. — Liekas, mūsu uzņēmums sāk plaukt.
   Uzņēmums tiešām strauji plauka. Tiesa, todien pircēju vai­rāk nebija, toties, kad nākamajā dienā Miga un Zulio ieradās kantorī, viņi atklāja, ka akciju pārdošana rit diezgan rosīgi. Pie Nezinīša un Kazlēna vienā laidā nāca dažādi knēveļi un lika galdā savu naudiņu. Šeit bija jau ne tikvien laucinieki, bet pat pilsētnieki. Kāds no tiem stāstīja mūsu draugiem, ka viņš savā laikā atstājis laukus, kur viņam piederējis neliels zemes gaba­liņš. Viņš sapņojis pastrādāt kaut kur rūpnīcā vai fabrikā un iepelnīt naudu, lai piepirktu zemi, jo viņa mazais gabaliņš devis ļoti nelielu ražu. Galu galā viņam izdevies dabūt darbu fabrikā, taču pa ilgiem darba gadiem viņš tā arī neesot varējis iekrāt summu, ar kuru pietiktu zemes pirkšanai.
   —   Tagad man ir viens sapnis, — viņš sacīja. — Par to nau­diņu, ko man izdevies iekrāt, nopirkšu jūsu akcijas un, kad sa­ņemšu sēklas, atgriezīšos uz laukiem un saimniekošu.
   —    Slavējami esat izdomājis! — izjusti iesaucās Miga. — Saimniekot uz savas zemītes — tā ir īsta bauda, es jums teikšu! Bet vai daudz, ja atļauts vaicāt, jums izdevās iekrāt naudiņas?
   —   Naudiņas jau nu nav visai daudz: piecpadsmit fārtingu.
   —    Nu ko tad vairāk — dodiet šurp savus piecpadsmit fār- tingus, un mēs jums dosim piecpadsmit akcijas! Tas būs brīniš­ķīgi, ticiet man. Pat ja jūs būtu domājis veselu gadu, arī tad nebūtu varējis izdomāt labāku izlietojumu saviem kapitāliem.
   Knēvelis izlika no kabatas naudiņu un, saņēmis akcijas, aizgāja.
   —    Redziet nu, — izplūzdams smaidā, sacīja Miga, — ja ar pircēju aprunājas no sirds, viņš noteikti atdara maku. Pircējiem patīk pieklājīga izturēšanās.
   Knēveļu, kas vēlējās iegādāties akcijas, kļuva ar katru dienu vairāk. Nezinītis un Kazlēns pārdeva akcijas no rīta līdz vaka­ram, bet Miga nekā cita vairs nedarīja kā braukāja uz banku. Tur viņš ieņemto sīknaudu samainīja lielākās naudas zīmēs un novietoja tās ugunsdrošā skapī. Daudzi pircēji ieradās pie kan­tora pārāk agri. Aiz gara laika viņi drūzmējās uz ielas, gaidī­dami, līdz atvērs kantori. Tas saistīja garāmgājēju uzmanību. Pamazām visiem pilsētā kļuva zināms, ka pēc Gigantisko augu sabiedrības akcijām ir liels pieprasījums.
   Pilsētas iedzīvotāji apsvēra, ka ar laiku akciju cena var cel­ties. Visi atcerējās apbrīnojamo gadījumu, kad kādas naftas sa­biedrības akcijas, kas bija iepirktas par vienu fārtingu gabalā, vēlāk pārdeva vispirms par diviem, tad par trim, pēc tam par pieciem, un tai dienā, kad kļuva zināms, ka no zemes, kur izda­rīja urbšanas darbus, beidzot izšāvusies naftas strūkla, akciju cena sakāpa līdz desmit fārtingiem gabalā. Katrs, kas todien pārdeva savas akcijas, saņēma desmitreiz vairāk naudas, nekā bija sākumā izdevis.
   Saklausījies līdzīgus nostāstus, ikviens, kam bija izdevies iekrāt nebaltai dienai savu simtiņu fārtingu, steidza sapirkt akcijas, lai tās atkal pārdotu, tiklīdz celsies cenā. Rezultātā divi miljoni akciju, kas glabājās ugunsdrošajās lādēs, drīz vien bija pārdotas.
   Redzēdami, ka tirgošanās ar akcijām rit ļoti sekmīgi, Miga un Zulio nolēma laist pārdošanā akcijas arī no pārējām lādēm.
   '— Nav vēl zināms, vai mums izdosies dabūt kaut cik nau­das par sēklām, — teica Zulio. Labāk jau pārdot akcijas, kamēr par tām maksā naudu.
   Par akcijām patiešām maksāja naudu ļoti labprāt. Tagad tās jau pirka ne tikvien Davilonas iedzīvotāji, bet arī iebraucēji no citām pilsētām. Vienīgi lielie naudinieki neizrādīja par akci­jām nekādu interesi. Viņi bija pārliecināti, ka Gigantisko augu sabiedrība ir parasta akciju sabiedrība, kas drīz vien uzsprāgs gaisā, — un tās vairs nebūs. Bagātnieki jau gan ļoti labi zināja, ka visas šīs akciju sabiedrības un kompānijas tiek dibinātas
   tikai citu naudas ievilkšanai savā kabatā vai, vienkārši runājot, nabago apšmaukšanai.
   Drīz tomēr uzradās bagātnieks, kas sāka interesēties par Gigantiskajām akcijām. Tas bija Sprutsa kungs — viens no vis­bagātākajiem Grābenbergas iedzīvotājiem. Pēc izskata Sprutsa kungs ne ar ko neatšķīrās no pārējiem Grābenbergas naudas­maisiem, kuri arī vispār neizcēlās ar diez kādu skaistumu. Vi­ņam bija paplata, mazliet uz sāniem izplūdusi seja ar mazīti­ņām kā nagliņas ačelēm un ārkārtīgi plānu, starp abiem tukla­jiem vaigiem iespiestu degunteli. Platā seja un zināmā mērā uzblīdušie vaigi radīja iespaidu, ka Sprutsa kungs pastāvīgi smaida, un tas viņam piešķīra jocīgu izskatu. Tomēr nevienam nenāca ne prātā par viņu smieties, jo katrs, kas runāja ar Sprutsa kungu, domāja nevis par viņa izskatu, bet vienīgi par viņa bagātību.
   Sprutsa kunga bagātība tika vērtēta uz veselu miljardu fār­tingu, tas ir, viņš bija miljardieris jeb, kā labprāt daudzināja Grābenbergas naudinieki, Sprutsa kunga vērtība bija viens mil­jards. Jāsaka vēl, ka bagātnieki Grābenbergas pilsētā (tāpat arī citās pilsētās) vērtēja knēveļus nevis pēc viņu spējām, nevis pēc viņu gudrības, krietnuma, godīguma un tamlīdzīgām morā­lām īpašībām, bet vienīgi pēc tā, cik viņiem bija naudas. Ja knē­velim izdevās iekrāt tūkstoš fārtingu lielu kapitāliņu, par viņu runāja, ka viņš ir tūkstoš fārtingu vērts; ja kāda rīcībā bija tikai simt fārtingu liela summa, teica, ka viņš ir simtiņa vērts, ja turpretim kādam nebija ne plika graša pie dvēseles, par tādu nicīgi iz­teicās, ka tas ir mēsls no knēveļa Un nav it nenieka vērts.
   Sprutsa kungam piederēja milzīgi liela manufaktūras fabrika, kura bija
   pazīstama ar Sprutsa manufaktūras nosaukumu un izlaida ne­aprēķināmu daudzumu visdažādāko audumu. Bez tam viņam piederēja ap trīsdesmit cukurfabriku un vairākas latifundijas, proti, milzīgi plaši zemes gabali.
   Visos šais zemes gabalos strādāja tūkstošiem knēve|u, kuri audzēja kokvilnu Sprutsa manufaktūrai, cukurbietes viņa cukur­fabrikām un arī neizmērojami daudz Mēness rudzu un kviešu, ar kuriem Sprutss plaši tirgojās.
   Izdzirdējis par jaunās akciju sabiedrības panākumiem, Sprutsa kungs izsauca savu galveno pārvaldnieku Krabsa kungu un noprasīja:
   —    Paklausieties, Krabsa kungs, kas tad tā vēl par jaunu sabiedrību uzradusies? Sazin kādi gigantiskie augi. Jūs neka neesat dzirdējis?
   —    Kā nu ne, dzirdēju, — Krabsa kungs atbildēja. — Es jau sen vēroju. Sās sabiedrības priekšgalā ir Miga un Zulio — divi gaužām slīpēti blēži ar pasaules slavu. Viens no tiem, proti, Miga, ir vairākkārt sēdējis cietumā par blēdībām. Domāju, ka visa viņu akciju sabiedrība ir blēņas, jo, manuprāt, nekāda kos­mosa kuģa nav un tātad nav arī nekādu gigantisku sēklu.
   —    Labi, ja nav. Bet ja nu piepeši ir?
   —    Nu, ja ir, tad abi blēži visai jauki iedzīvosies un kļūs par bagātiem un cienījamiem knēveļiem.
   Sprutss nepacietīgi atmeta ar roku.
   —    Es nerunāju par to! — viņš teica. — Nekāda nelaime ne­notiks, ja viņi iedzīvosies. Pie mums nevienam nav liegts raust bagātību uz citu rēķina. Bet kas būs, ja te pie mums patiešām parādīsies šie gigantiskie augi?
   —    Kas būs? — Krabsa kungs nomurmināja. — Jāatzīstas, par to es vēl neesmu padomājis.
   —   Bet nu padomājiet: ja katrs lempis plikata sāks audzēt savā nelielajā zemes gabaliņā gigantiskus augus, tad viņš par-
   tiks, arī neaudzedams kokvilnu vai kviešus, vai cukurbietes mums. Vai nav tā?
   —   Šķiet, ka tā, — Krabsa kungs piekrita.
   —    Kurš tad tādā ga­dījumā gribēs strādāt
   mūsu fabrikās? — Sprutss turpināja. — Visi brauks uz laukiem un sāks audzēt gigantiskos augļus pašu vajadzībām. Kas tad notiks ar mūsu peļņu? No kā mēs spiedīsim fārtingus, ja neviens nebūs ar mieru mūsu labā strādāt?
   —   O, tā taču ir katastrofa! — Krabsa kungs iesaucās. — Varbūt sapirkt labi drīz visas šīs nolādētās akcijas un aiz­kavēt lidmašīnas būvi?
   —   Domāju, ka tā nav izeja, — Sprutss atbildēja. — Tiklīdz mēs sāksim pirkt akcijas, tās tūliņ celsies cenā, un tad mums nepietiks naudas, lai nopirktu tās visas. Turklāt, ja mēs tikai aizkavēsim lidaparāta būvi, kāds to uzbūvēs arī bez mums un pie sēklām beigu beigās nokļūs. Manuprāt, jāpierunā šie divi nelieši — Miga un Zulio — aizlaisties kaut kurp ar visu naudu, tad ikvienam būs skaidrs, ka tā visa bijusi parastā blēžu bū­šana, un neviens par šīm nolādētajām sēklām vairs nesapņos.
   —    Ģeniāli izdomāts! — Krabsa kungs iesaucās. — Ar jusu atļauju es tūliņ sēdīšos automašīnā un došos uz Davilonu apru­nāties ar Migu un Zulio.
   —    Brauciet, Krabsa kungs! Es uz jums paļaujos.
   Šās sarunas rezultāts bija tāds, ka nākamajā rītā Krabsa kungs ieradās Gigantisko augu sabiedrības kantorī. Izskata pēc nopircis dažas akcijas, viņš paaicināja pie malas Migu un Zulio un sacīja:
   —    Esmu ieradies no Grābenbergas pilsētas pazīstamā uzņē­mēja Sprutsa uzdevumā, lai ar jums aprunātos. Vai mēs neva­rētu vakarā kaut kur satikties?
   Migām un Zulio ārkārtīgi interesēja, ko slavenajam fabri­kantam no viņiem vajag, un viņi tūliņ deva piekrišanu satikties. Līdzko darbs kantorī bija beidzies, viņi devās uz viesnīcas nu­muru, kur bija norunāta satikšanās ar Krabsu. Krabsa kungs piedāvāja viņiem kopā paēst vakariņas, un pēc maza brīža visi trīs sēdēja restorānā pie galdiņa.
   Pēc paraduma, kas raksturīgs visiem knēveļiem komersan­tiem, Krabsa kungs sāka sarunu iztālēm. Apvaicājies Migām un Zulio, vai viņiem kādreiz gadījies iegriezties Grābenbergas pil­sētā, un dabūjis zināt, ka viņiem jau iznācis tur pabūt, viņš sāka visādi slavēt šo pilsētu un tās iedzīvotājus, apgalvodams, ka tie visi esot visgudrākie, labākie un godīgākie knēveļi pasaulē un atl Sprutsa kungs, kas ir dzimis grābenberģietis, esot visgudrā­kais, cienījamākais un godīgākais knēvelis un turklāt viņam piederot tik kolosāla bagātība, kādu daudzi pat sapnī neesot redzējuši.
   Atmiņas par Sprutsa kunga bagātību lika Krabsa kunga tuklajiem, sārtajiem vaigiem izplūst visplatākajā smaidā, un viņa mazliet izvelbtās spožās ačeles šamiedzās pašas no sevis. Papurinājis galvu un it kā pamodies no patīkama sapņa, Krabsa kungs nolēma, ka ir pietiekami noskaņojis sarunas biedrus par labu Sprutsam, un teica:
   —   Jūs jau droši vien esat noģiduši, par ko Sprutsa kungs man uzdevis ar jums parunāt?
   —   Domāju, ka runa būs par lielāka daudzuma Gigantisko akciju pirkšanu, — Miga minēja varbūtību.
   Tomēr, no Krabsa sejas izteiksmes noskārtis, ka minējums nepareizs, Miga piebilda:
   —    Diemžēl man jums jāsaka, no tā nekas neiznāks, jo gan­drīz visas akcijas jau pārdotas. Ja ne šodien, tad rīt mūsu kan­toris tiks slēgts un tā vietā atvērts konstruktoru birojs lidapa­rāta projektēšanai.
   —    Lūk, taisni šis ir tas jautājums, kas ļoti interesē Sprut- su, — atbildēja Krabss. — Sprutsa kungs domā, ka jums nepa­visam nebūtu ko uzsākt lidaparāta būvi. Tas ir ārkārtīgi neizde­vīgi, jo prasīs milzīgus izdevumus. Jūs iztērēsiet visu naudiņu, ko ar tādām pūlēm esat savākuši no akciju pārdošanas, un pa­liksiet tukšā.
   —    Sprutsa kungs maldās, — atteica Miga. — Izdevumi ne­maz nebūs tik lieli, tai pašā laikā radīsies jauns ienākumu avots. Tāda neparasta lidaparāta būve, bez šaubām, izraisīs visu knē­veļu interesi. Visās avīzēs varēs ievietot atskaites par darba gaitu, iepazīstināt lasītājus ar dažādiem projektiem un kon­strukcijām. To visu mēs nedarīsim par velti. Mūsu avīzes ir pārlieku kāras uz visāda veida jaunām ziņām un šādai informā­cijai naudu nežēlos. Un televīzija? Un kino? Vai jūs varat iedo­māties, cik izdevīgu līgumu varēs noslēgt ar televīzijas studiju par raidījumu, kas rādīs gatavošanos šim neredzētajam lidoju­mam? Un kas notiks lidmašīnas starta brīdī vai arī kad sāksies pirmie izmēģinājumi gigantisko stādu audzēšanā? Tūkstošiem televīzijas skatītāju sēdēs pie saviem televizoriem kā piekalti. Naudiņa plūdīs mūsu kabatās kā pa reni. Tur nav nekādu šaubu!
   —   Varbūt Sprutsa kungs pats gribētu ķerties pie lidmašīnas būves un ar to kārtīgi nopelnīt? — Zulio minēja.
   —    Nē, nē! — Krabsa kungs iesaucās. — Sprutsa kungs 11/ skata, ka tas ir neizdevīgs un pat ārkārtīgi kaitīgs pasākums. Vai esat padomājuši, kas var notikt, kad uz mūsu planētas parā­dīsies šie gigantiskie augi? Pārtikas produktu būs ļoti daudz. Viss kļūs lēts. Izzudīs nabadzība! Kurš tādā gadījumā gribēs strādāt mūsu un jūsu labā? Kas notiks ar kapitālistiem? Luk, jūs, piemēram, tagad esat kļuvuši bagāti. Visi uz jums nolūko­jas ar skaudību. Jums ir daudz naudas. Jūs varat apmierināt visas savas iegribas. Varat pieņemt šoferi, kas jūs vizinās auto­mašīnā, varat pieņemt kalpotājus, kas izpildīs visas jūsu pavē­lēs: uzkops jūsu telpas, uzmanīs jūsu suni, izdauzīs paklājus, uzaus jums gamašas, un vai nu mazums, ko visu vēl! Bet kas to visu darīs? Tas viss jūsu labā jādara nabagajiem, kam nepie­ciešams kaut cik nopelnīt. Bet kurš nabagais ies jums kalpot, ja tam nekā nevajadzēs? … Jums taču viss būs jādara pašiem. Ko tad jums līdzēs visa jūsu bagātība? Vai tagad jūs saprotat, kāda nelaime draud visiem bagātniekiem no šiem gigantiska­jiem augiem? Ja arī pienāks tāds laiks, kad visiem būs labi, tad bagātniekiem noteikti būs slikti. Ņemiet to vērā!
   Miga un Zulio kļuva domīgi un vispirms pat neattapa, ko atbildēt. Zulio ar roku berzēja pieri, it kā tas viņam palīdzētu sakopot domas, un beidzot pikti norūca:
   —    Tātad, jūsuprāt, mums vajadzētu atteikties no tik izde­vīga pasākuma?
   —    Bet jūs taču paši redzat, ka pasākums nepavisam nav izdevīgs, — Krabss iebilda.
   —    Ko tad lai mēs darām?
   —    Nekas jums nav jādara, — ar jautru smaidu atbildēja Krabss. — Jums gluži vienkārši jāpazūd.
   —    Kā — jāpazūd? Tā gluži vienkārši ņemt un pazust? Par baltu velti?! — Miga aizsvilās.
   —   Nu, kāpēc tad par velti? — rāmā balsī atsaucās Krabss.
   — Paķeriet līdzi piecus miljonus, ko esat paspējuši ieņemt par pārdotajām akcijām, un aizlaidieties kaut kur labi patālu!
   —    Paldies, ka atļaujat mums paņemt mūsu pašu nau­diņu! — Miga dusmīgi nopurpināja. — Mēs taisījāmies nopelnīt krietni vairāk.
   —    Nu, kur nu vēl vairāk? Tie taču ir pieci miljoni!
   —    Bet uz diviem! — Miga iesaucās.
   —    Nu, katram pa divarpus miljona — tas nav maz, — prā­tīgi noteica Krabss.
   —   Tas tiesa, maz jau nav, taču mums gribētos pa trīs, — atbildēja Miga. — Un tad mums ir vēl Nezinītis un Kazlēns. Mēs nevaram tā pamest savus draugus. Nepieciešams dot kat­ram kaut vai pa miljonam. Kaut gan — Kazlēnam var dot pus­miljonu.
   —    Nē, nē, — sarunā iejaucās Zulio, — arī Kazlēnam jādod miljons. Citādi viņš mums var ņemt ļaunā.
   —    Ļoti slavējami, ka jūs rūpējaties par saviem draugiem! — iesaucās Krabsa kungs. — Tas nozīmē, ka jums ir laba sirds. Lai notiek, es mēģināšu kaut ko darīt: izkaulēšu no Sprutsa kunga jums divus miljonus. Man tomēr jūs jābrīdina, ka tas nebūs viegli. Sprutsa kungs ir šausmīgs sīkstulis un tik lēti nau­diņu no rokām ārā nelaidīs. Man būs krietni jāpiestrādā, kamēr izdosies viņu pielauzt. Rau, ja jūs no saviem diviem miljoniem atmestu man kaut vai simt tūkstošus, tad jau nu — kas ir, ir — es jūsu labā papūlētos.
   —    Nu labi, — sacīja Miga. — Es uzskatu, ka jebkuram dar­bam jātiek apmaksātam. Nevienam nav otra labā par velti jāpū­las. Jūs mums pagādāsiet divus miljonus, un mēs jums samak­sāsim simt tūkstošus.
   —    Norunāts! — Krabsa kungs nopriecājās. — Uzskatiet, ka es sāku darboties.

   Lasītājam būs derīgi zināt sekojošo. Aizbraucot no Grāben­bergas, Krabsa kungs vienojās ar Sprutsu, ka savos ziņojumos viņš Migu un Zulio nesauks vienkārši vārdos, bet kaut kā citādi, piemēram: par neliešiem, blēžiem vai ēzeļiem. Tas bija nepiecie­šami konspirācijai, proti, lai saglabātu savu rīcību slepenībā. Iemesls bija tas, ka Grābenbergas naudasmaisi (kā, starp citu, arī visu citu pilsētu bagātnieki) pastāvīgi cits citu izsekoja, no­klausījās telefona sarunas, uzpirka pasta kalpotājus, lai tie iz­ošņātu svešu vēstuļu un telegrammu saturu. Tas viss bija vaja­dzīgs, lai viņi varētu veiksmīgāk nodarīt savus darījumus un cits citu apšmaukt. Sprutsa kungs saprata: ja citi naudinieki
   dabūs zināt par viņa sarunām ar Migu un Zulio, tad kāds var iedomāties, it kā viņš ieinteresēts par Gigantiskajām akcijām. Sekas būs tādas, ka visi trauksies pirkt šīs akcijas lielos vairu­mos un no tā labumu gūs tikai Zulio ar Migu.
   Atcerēdamies savu norunu ar Krabsu, Sprutsa kungs nebija ne drusciņas izbrīnījies, saņēmis telegrammu, kurā bija rakstīts: «Divi ēzeļi prasa divus miljonus. Ko darīt? Krabss.» Izlasījis šos vārdus, Sprutsa kungs saprata, ka runa nav par parastiem, visiem pazīstamiem četrkājainiem garaušiem, bet par Migu un Zulio, kurus Krabss dēvēja par ēzeļiem tikai tālab, lai jauktu galvu tiem, kas labprāt bāž degunu svešās darīšanās. Vispusīgi apsvēris saņemtās telegrammas saturu, Sprutsa kungs izsauca savu sekretāri un lika tai atbildēt Krabsam ar šādu telegrammu:
   «Velciet laiku garumā! Vazājiet aiz deguna! Sasaucu lielo bl,ēdlamu. Sprutss.»
   Ko nozīmē frāzes «velciet laiku garumā» un «vazājiet aiz deguna», jādomā, ir saprotams katram; bet vārdi «sasaucu lielo blēdlamu» nozīmēja, ka Sprutsa kungs bija nolēmis Migas un Zulio priekšlikumu apspriest kapitālistu padomē.
   Jums jāzina, ka visi bagātnieki, kas dzīvoja Mēness pilsētās, bija apvienoti savienībās, kuras dēvēja par blēdlamiem. Tā, pie­mēram, pastāvēja siera blēdlams, kurā bija apvienojušies siera fabriku īpašnieki; cukura blēdlams, kas apvienoja visus cukura rūpniekus; ogļu blēdlams, kas apvienoja ogļu šahtu īpašniekus, un tā tālāk. Tādi blēdlami bagātniekiem bija vajadzīgi tālab, lai turētu pakļautībā strādniekus un izsistu no tiem cik iespējams vairāk peļņas. Sapulcējušies kopā, kapitālisti norunāja savā starpā, kādu algu maksāt strādniekiem. Pastāvot šādai noru­nai, neviens nemaksāja strādniekiem vairāk par to summu, kādu kapitālisti bija kopīgi noteikuši, un, lai kā strādnieki cīnījās, viņi nevarēja panākt dzīves apstākļu uzlabošanu. Turklāt vēl blēdlams noteica cenas saražotajai produkcijai, piemēram, cuku-
   ram, maizei, sieram, audumiem, oglēm. Nevienam nebija tiesību pārdot preces lētāk par blēdlama noteiktām cenām, un tāpēc cenas pastāvīgi turējās augstas, kas atkal bija ļoti izdevīgi fab­rikantiem.
   Bez atsevišķiem, tā saucamajiem mazajiem blēdlamiem pa­stāvēja vēl viens — tā saucamais lielais blēdlams, kurā apvie­nojās visu pārējo blēdlamu pārstāvji. Lielā blēdlama priekšsēdē­tājs bija Sprutsa kungs.
   Dienu pēc tam, kad sekretāre bija paziņojusi visiem lielā blēdlama locekļiem, ka viņiem noteikti jāierodas uz apspriedi, lielais blēdlams sanāca Sprutsa kunga kabinetā pie liela, apaļa galda, un Sprutsa kungs ziņoja par šās ārkārtējās sēdes iemes­liem. Uzzinājuši, kāda nelaime viņiem draud sakarā ar gigan­tisko augu parādīšanos, blēdlama locekļi uztraucās un visi ka viens atbalstīja Sprutsa kunga priekšlikumu, ka viss šis pasā­kums ar gigantiskajiem augiem jāiznīcina jau iedīglī, proti, iekām tas uzplaukst pilnā spēkā.
   Pēc Sprutsa kunga runāja mēbeļu fabri­kants un kokzāģētavu īpašnieks Klucs, kurš bija kļuvis slavens ar savu smago, gluži kā no ozola kluča iztēsto galvu, kas stīvi grozī­jās no vienas puses uz otru un ar pūlēm no­liecās, kad viņam vajadzēja paskatīties uz leju. Knēveļus ar šāda veida galvām mēnesēniem bija pieņemts saukāt par āmurgalvām. Kluča kungs sacīja, ka viņam esot padomā di­vas gaužām spējīgas un savā ziņā pat talantī­gas personas (taisni tā Klucs arī izteicās), kas varētu ķerties pie lietas un vienā rāvienā novākt no ceļa Migu un Žulio un pie reizes arī Nezinīti un Kazlēnu.
   — Viņi, tā sakot, nokniebs tos, ļauna vārda neteikuši, kaut kur tumšā kaktā par mērenu atlī­dzību vai, vienkārši runājot, nogalinās, — Kluča kungs paskaidroja savu domu.
   Sprutsa kungs iebilda, ka Kluča kungs acīmredzot neesot viņu sapratis, jo, runādams par to, ka pasākums jāiznīcina iedīglī, viņš nepavisam neesot domājis, ka vajadzētu kādu no­galināt — šā vārda burtiskā nozīmē.
   —    Tāda veida metodes šai gadījumā neder, — teica Sprutsa kungs. — Tā kā pasākums ir jau plaši izbazūnēts, interese par gigantiskajiem augiem tikai pieaugs, ja kāds izrēķināsies ar Migu un Zulio ar tik enerģiskiem paņēmieniem. Tas var gigan­tisko augu akciju īpašniekus pamudināt drīzāk mēģināt dabūt sēklas no Mēness virspuses, un tad visiem mūsu pūliņiem nebūs nekādas jēgas. Jāiz­nīcina pati doma par gigantiskajiem augiem, proti, jāizdara tā, lai neviens vairs šo fantastisko augu eksistēšanai neticētu, un to var panākt, ja Miga un Zulio ar naudu, kas ieņemta par akcijām, aizlaidī­sies lapās.
   —             Kāpēc tad viņi līdz šim vēl nav aiz­laidušies? Vai tad viņi paši ir ieinteresēti, lai pie mums ieviešas šīs muļķīgās sēk­las? — ievaicājās kapitālists Tupss.
   Kapitālistu Tupšu nekādi nevarēja pie­skaitīt pie tiem knēveļiem, kurus pieņemts saukāt par amurg.il- vām, jo galva viņam bija pavisam glīti veidota un ērti grozījās uz jebkuru pusi, taču saprašanā viņš acīmredzot bija tikpat stulbs kā Kluča kungs.
   —   Domāju, ka šie Miga un Zulio ir divi ļoti lieli bieži, Sprutsa kungs atbildēja. — Viņi saprot, ka mums visiem butu ārkārtīgi izdevīgi, ja viņi ar savām sēklām aizvāktos kaut kur labi tālu no šejienes, un tāpēc prasa no mums trīs miljonus.
   —   Trīs miljonus — kā? — lēkdams augšā no sava krēsla, iejautājās konservu fabrikants Sīkstinss.
   Sis Sīkstinss bija ļoti dzeltens un ļoti kalsns knēvelis, kas ar savu izskatu atgādināja kaltētu voblu. Acis viņam bija tik­pat blāvas un apdzisušas kā aizmigušai zivij un atdzīvojās tikai tad, kad sarunā pieminēja naudu. Tā arī pašlaik, kolīdz Sīk­stinss izdzirdēja vārdus «trīs miljonus», viņam acīs iedegās nemierīgas uguntiņas un viņš pietrūkās kājās tik spēji, it kā viņam piepeši kāds iedūris ar īlenu sēžamvietā.
   —    Nu, kā trīs miljonus! — nepacietīgi atcirta Sprutss. — Protams, ne jau nu trīs miljonus vecu galošu, bet trīs miljo­nus fārtingu.
   —   Ak tā! — iesaucās Sīkstinsa kungs, it kā tikai tagad atskārtis, par ko runā. — Tātad mums jādod viņam trīs miljoni fārtingu?
   —   Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Sprutsa kungs. — Mēs lai dodam viņiem.
   —   Un nevis viņi mums?
   —   Nē, nē. Nevis viņi mums, bet mēs viņiem.
   —   Tad tas mums nav izdevīgi, — paziņoja Sīkstinss. — Ja trīs miljonus viņi dotu mums, tas būtu izdevīgi, bet, ja mēs viņiem, — nav izdevīgi.
   —    Par ko tad lai viņi dotu mums trīs miljonus? — Sprutsa kungs iebilda.
   —   Tas tiesa, ka nav par ko.
   Acis Sīkstinsam atkal apdzisa. Viņš apsēdās savā vietā, enerģiski kratīja galvu un sacīja:
   —   Un tomēr tas … tas ir briesmīgi neizdevīgi!
   Tūliņ pēc Sīkstinsa runāja Mēness pilsētas Brehenvilas iedzīvotājs Rīmings. Viņš teica:
   —    Sīkstinsa kungam taisnība. Ir grūti atdot naudu otram, ja var nedot, taču, ja ir jādod, tad tomēr vieglāk ņemt to no cita kabatas, nevis no savējās . . . Vai es pareizi runāju?
   Pašķielējis no uzaču apakšas uz naudiniekiem, kas sēdēja ap galdu, Rīminga kungs skaļi nosmējās un tad turpināja:
   —    Trīs miljoni, bez šaubām, ir prāva summa, nav vārdam vietas, taču, ja to sadala uz visiem bagātniekiem, to skaitā ari sīkajiem, bet sīko bagātnieku, kā zināms, ir vairāk nekā lielo (vai gan nezināms, ka visādas smeltnes pasaulē ir daudz vai­rāk nekā vērtīgu lietu… Vai es pareizi runāju? Ha-ha-ha!), tad katram neiznāks maksāt diez cik daudz . . . Tādā veidā var savākt ne vien trīs, bet veselus četrus miljonus un pat vairāk. Trīs miljonus atdosim šiem avantūristiem Migām un Zulio — lai ripo, bet pārējo naudu paturēsim sev par pūlēm. Vai es pa­reizi runāju?
   —    Nepareizi! — Sprutss viņu pārtrauca. — Līdzko mēs sāk­sim no dažādiem sīkmaņiem vākt naudu, visiem kļūs zināms, kam mums tā vajadzīga. Visi sapratīs, ka bagātajiem negribas,
   ka te ieviestos šie fantastiskie augi. Un tad nu pamēģiniet pierādīt, ka pasaulē nekādu gigantisko augu nav. Nē, kungi, nauda šim darījumam jādod tikai mums pašiem: tikai tiem, kas patlaban atrodamies šai istabā. Un neviens — saprotiet, neviens, neviena dzīva dvēsele nedrīkst zināt, par ko mēs šeit runājam. Bet jums, Rīminga kungs, vajadzētu kaunēties! Te ir jautājums par visu mūsu bagātību saglabāšanu, bet jūs
   šai bridi domājat tikai par to, kā pasildīt rokas, tīkojat iebāzt savā kabatā lieku simtu fārtingu. Kaunieties!
   — Nu, ko tur, — Rīminga kungs noplātīja rokas, — simts fārtingu, tas, ko tur runāt. . . Simts fārtingu ir un paliek simts fārtingu. Vai es pareizi runāju? . . . Simts fārtingu uz ceļa nemē­tājas. Vai jums pašam fārtingu simts nav vajadzīgs? Ja nav vajadzīgs, tad atdodiet to man. Vai es pareizi runāju?
   Miljonārs Rīmings vēl ilgi nez ko purpināja par fārtingu simtu, taču pēdīgi mitējās. Sprutsa kungs nolēma, ka visa šī lieta nu būtu galā, bet tad vārdu palūdza Skopumfīlda kungs, kam piederēja milzīgi liela makaronu un nūdeļu fabrika, pazīs­tama ar nosaukumu «Skopumfīlda makaronu uzņēmums».
   Skopumfīlda kungs, gluži tāpat kā Rīminga kungs, dzīvoja Mēness pilsētā Brehenvilā. Jāsaka, starp brehenviliešiem nebija neviena cita tik slavena kā šie abi — Rīmings un Skopumfīlds. Taisnības labad tomēr jāpiebilst, ka viņi bija slaveni nevis ar kādiem labiem dar­biem, bet vienīgi ar savu skopumu. Brehen- vilas iedzīvotāji tā arī nevarēja tikt pie īstas skaidrības, kurš no šiem diviem sko­puļiem ir skopākais, un šā jautājuma dēļ pastāvīgi sanāca matos. Ja kāds apgalvoja, ka skopāks ir Skopumfīlds, tad turpat uz vietas atradās cits knēvelis, kas ņēmās pie­rādīt, ka Rīmings ir skopāks. Abi strīdnieki minēja simtiem piemēru, lai pierādītu savu taisnību, katrs piesauca palīgā lieciniekus un tādus, kas paši šā vai tā bija cietuši no viena vai otra sīkstuļa skopulības, strīdā pamazām iesaistījās aizvien jauni un jauni knēveļi, un ķilda nereti beidzās ar plūk- šanos.
   Šķiet, lasītājam būs interesanti uzzināt,
   ka, par spīti absolūti vienādiem raksturiem, pēc izskata Rīmings un Skopumfīlds bija pilnīgi pretstati. Rīmings ar savu ārieni ļoti atgādināja Sprutsa kungu. Atšķirība bija tikai tā, ka seja viņam bija mazliet platāka nekā Sprutsa kungam, bet deguns drusciņ plānāks. Sprutsa kungam bija ļoti pareizi veidotas ausis, Rīmin- gam ausis bija lielas un muļķīgi atkarenas, tā jau plato seju padarīdamas vēl platāku. Kas attiecas uz Skopumfīldu, tad tas, taisni otrādi, ar izskatu vairāk līdzinājās Sīkstinsa kungam: tāda pati liesa kaltētas voblas seja, taču, ja tā var teikt, vēl dzīs­laināka un vairāk izkāmējusi; tādas pašas neizteiksmīgas zivs acis, kaut gan tais varēja vērot mazliet vairāk možuma. Atšķi­rībā no Sīkstinsa Skopumfīlda kungs bija absolūts plikpauris, proti, viņam uz galvas nebija neviena vienīga mata; sausā āda tik cieši uzspīlēta galvaskausam, ka šķita, it kā viņam būtu kaula galva. Lūpas plānas, plānas, pilnīgi bālas. Turklāt balss viņam bija pārlieku nedaiļskanīga: tāda kā griezīga, drebulīga, čērkstoša. Kad viņš runāja, izklausījās tā, it kā kāds būtu uzlī­dis uz nama jumta un ar trulu nazi skrāpētu sarūsējušo skārdu.
   Kaut gan ausis Skopumfīlda kungam bija tikpat lielas kā Sīkstinsa kungam, dzirdēt viņš dzirdēja ļoti vāji. Viņš pastāvīgi šķitās saklausām, ka viņam kāds nez ko jautā, tāpēc vienā ga­balā grozīja galvu uz visām pusēm, cēla delnu pie auss un visai derdzīgi pīkstēja: «Kas ir? Ko tā? . . . Vai jūs ko teicāt? Es gluži labi nesadzirdēju …» — kaut gan neviens nebija pat domājis viņam ko jautāt.
   Ikviens, kas pirmoreiz redzēja Skopumfīlda kungu, neparko nebūtu ticējis, ka viņa priekšā stāv miljonārs — tik izdēdējis un, ja tā var izteikties, sačokurojies tas bija. Jāsaka tomēr, ka Skopumfīlda kungs dēdēja nepavisam ne tāpēc, ka viņam ne­būtu ko ēst, bet aiz savas paša skopulības. Ikreiz, kad viņam vajadzēja izdot vienu fārtingu, viņš tik ļoti nervozēja, ka aiz šādas skopulības nokritās svarā. Lai atgūtu zaudēto svaru, viņš katru dienu apēda pa četrām brokastīm, pa četrām pusdienām un četrām vakariņam, bet tik un ta nevareja pieņemties miesas, jo viņu kremta domas, ka iztērējis uzturam pārāk lielu naudu.
   Skopumfīlda kungs ļoti labi zināja, ka viņa skopulība kaite viņa paša veselībai, taču ar savu suņa dabu (kā viņš pats iztei­cās) nevarēja nekā izdarīt. Viņš nez kāpēc bija ieņēmis galvā, ka viņa arī tā jau kolosālajam īpašumam vajagot nemitīgi augt, un, ja viņam izdevās savu kapitālu palielināt kaut vai par vienu fārtingu, viņš bija gatavs vai gaisā lēkt aiz prieka; kad turpre­tim bija nepieciešams iztērēt fārtingu, viņš krita izmisumā, vi­ņam šķita, ka nupat ir klāt pastarais gals, ka drīz visi fārtingi, kā nez kādas ļaunas varas parauti, aizplūdīs no viņa lādēm un viņš no bagātnieka pārvērtīsies par ubagu.
   Ja citi bagātnieki pilnā mērā valdīja pār savu naudu, lietoja to savām iegribām un baudām, tad par Skopumfīldu varēja teikt, ka nauda pilnā mērā valda pār viņu. Viņš atradās pilnīgi tās varā, bija savas naudas padevīgais kalps. Viņš cītīgi loloja, glabāja un vairoja savus kapitālus, negūdams no tiem sev ne­kāda, kaut vai visniecīgākā labuma.
   Neviens tomēr Skopumfīlda uzvedībā nesaskatīja nekā se­višķi nenormāla, jo sabiedrībā, kur par vislielāko vērtību uzska­tīja naudu, tāda izturēšanās likās dabiska un neviens pat nepa­domāja, ka Skopumfīlda kungu sen būtu vajadzējis aizvest pie ārsta un ārstēt ar tādu pašu rūpību, ar kādu ārstē ikvienu, kas pamaitājies prātā.
   Palūdzis vārdu, Skopumfīlda kungs piecēlās, uzkabināja uz deguna acenes un ņēmās ar delnu berzēt savu noplukušo pauri, it kā pūlēdamies atsildīt smadzenēs sastingušās domas. Taisni šai brīdī viņam uzreiz šķita, ka dzird kādu kaut ko sakām, tāpēc viņš pēc sava paraduma pielika roku pie auss, sāka grozīties uz visām pusēm un čārkstēja savā aizrūsējušajā balsī:
   — Jā? . . . Ko? . . . Jūs laikam ko teicāt? Es lāgā nesadzir­dēju … Ko?
   Pārliecinājies tomēr, ka visi sēž klusēdami, viņš nomierinā­jās un teica:
   — Kungi, lūdzu klausīties manī uzmanīgi, jo kurlajiem es savus vārdus divas reizes atkārtot neiešu. Ko? … Un palūgšu mani nepārtraukt.. . Tātad ko es gribēju sacīt? .. . Hm! Jā! Tfū! Aizmirsu! . .. Vai neviens, kungi, nezina, par ko es gribēju ru­nāt? — Viņš sāka grozīties uz visām pusēm un klusu murmināt: — Hm! Jā! Tfū! Tik daudz ēzeļu visapkārt, un neviens nezina, par ko es gribēju runāt! … Jā! — viņš piepeši iesaucās un pie­cirta pret grīdu spieķi ar kaula rokturi, kuru pastāvīgi turēja rokās. — Lūk, par ko: par naudu! Par ko gan citu? Protams, par naudu. Tfū! Par šiem trīskārt nolādētajiem trim miljoniem, kaut jupis viņus parāvis!… Kas teica, ka jāmaksā trīs miljoni? Ko? . .. Krabss sacīja? Bet kas viņš tāds ir, tas jūsu Krabss? Blēdis viņš ir, tas jūsu Krabss! Ko, vai es Krabsu nepazīstu? Ko? … Es visus ļoti labi pazīstu! Visi ir blēži! Lūdzu nepār­traukt! . . . Un, ja Krabss būtu teicis, ka jāmaksā četri miljoni, jūs liktu galdā četrus? Ko? … Varbūt nemaz nevajag maksāt trīs miljonus, bet tikai divus vai vienu? Varbūt nevienu? Ko? . . . Lūdzu nepārtraukt! Es taču jūs netiku pārtraucis! Varbūt Krabss visu to uzrīkojis, lai iebāztu trīs miljonus savā kabatā? Jūs nezināt? Bet es zinu! . .. Lūdzu nepārtraukt! Es, lūk, braukšu uz Davilonu un pats parunāšu ar šo Migu un Zulio. Lai viņi bez maksas vācas pie nelabā! Viņiem vēl nepietiek ar to, ko sarausuši no akciju pārdošanas, viņi vēl tīko ielīst mūsu ka­batās! Tā ir laupīšana! Es viņiem parādīšu! Es viņiem ar nūju pa purnu!
   To pateicis, Skopumfīlda kungs ņēmās vicināt savu spieķi ar kaula rokturi un dauzīt ar to pa galdu un tad rausās āra no savas vietas, lai bez kavēšanās brauktu uz Davilonu pie Migas un Zulio.
   Viņa blakussēdētāji kapitālisti pietrūkās kājās un ņēmās viņu mierināt, taču viņš negribēja apmierināties un ar tādu
   sparu vicināja nūju, ka dažs labs kapitālists dabūja kārtīgi just. Galu galā viņu tomēr apsēdināja uz krēsla, uzlika viņam uz galvas aukstu kompresi, un tikai pēc tam viņš pamazām pierima.
   Redzēdams, ka atkal iestājas klusums, Sprutss nolēma, ka sēdi var turpināt, un teica:
   —    Es domāju, kungi, jūs visi saprotat, ka šis jautājums ir neparasti kutelīgs. Tas jāizlemj uzreiz, vienā paņēmienā. Ja katrs no mums sāks braukāt uz Davilonu un kaulēties ar Migu un Zulio, tas mums var tikai kaitēt. Līdzko Miga un Zulio at­skārtis, ka mums ļoti gribas no viņiem atbrīvoties, viņi prasīs no mums vēl vairāk. Teikšu atklāti, ka šie abi — Miga un Zu­lio — ir gluži vienkārši divi muļķi, jo pieprasīja no mums pārāk maz. Mums vajag to drīzāk izmantot, iekām viņi nav pārdomā­juši. Es ierosinu nieku dēļ nekaulēties un lēmumu pieņemt ātri. Seit mēs esam trīsdesmit viens lielā blēdlama loceklis. Ja trīs miljonus izdalīsim ar trīsdesmit vienu, iznāks nepilni simttūk­stoš fārtingi. Katram no mums šī summa ir tīrais sīkums.
   —    Kungi, — iekliedzās Skopumfīlds, pielēkdams kājās. — Kungi, kāpēc jums dalīt trīs miljonus ar trīsdesmit vienu? Tas taču ir grūti! Daudz vieglāk ir trīs miljonus izdalīt ar trīs­desmit. Mani neskaitiet. Jūs paliksiet trīsdesmit. Trīs miljonus dalot ar trīsdesmit, iznāks simttūkstoš fārtingu katram. Tā jums nevajadzēs šķiest laiku aprēķiniem, bet laiks, kā zi­nāms, ir dārgāks par naudu, tāpēc ka naudu var dabūt atpakaļ, bet izšķiesto laiku nevar atdabūt ne par ko pasaulē …
   Tā runādams, Skopum­fīlds atkāpās no galda un sāka spraukties uz dur­vīm — tāpat ar visu kom­presi uz galvas. Pamanījis šo manevru, Sprutss ieklie­dzās:
   —   Turiet viņu! Neļaujiet viņam aizmukt!
   Vairāki kapitālisti metās ķert Skopumfīldu,'taču tas parā­dīja neparastu ņiprumu: ar spieķa sitienu notrieca no kājām daudzu naktspatversmju īpašnieku Draņķinga kungu, kas bija meties viņam šķērsām ceļā, ar kājas spērienu atgrūda durvis visā platumā un rībināja pa kāpnēm lejā.
   Pamanījis, ka ari kapitālisti Sīkstinss un Rīmings aiziet no galda ar acīm redzamu nolūku dot kājām ziņu, Sprutsa kungs lika sekretārei aizslēgt durvis un teica:
   —    Kungi, vispirms mums jānosoda šī necienīgā rīcība un jāizslēdz Skopumfīlds no mūsu savienības biedru skaita. No šās dienas neviens nedrīkst ielaisties ar viņu nekādās darīšanās. Mūsu blēdlams viņu visādi vajās. Drīz vien viņš sapratīs, ka, pārkāpis mūsu likumu un izstājies no blēdlama, viņš zaudējis daudz vairāk, nekā viņam liekas … Bet tagad, kungi, varbūt vēl kādam gribas doties Skopumfīlda pēdās? …
   Sprutsa kungs pārlaida skatienu sanāksmei un, nemanījis nevienā slepenu vēlēšanos aizmukt, nobeidza:
   —   Ja nē, tad netērēsim velti laiku un samaksāsim naudu.
   Visi bagātnieki vilka no kabatām ārā čeku grāmatiņas un
   pildspalvas. Ir zināms, ka kapitālisti nekad nemaksā skaidrā naudā, bet izraksta čekus, pret kuriem vienmēr var saņemt naudu bankā.

   Noglabājis saņemtos čekus ugunsdrošā skapī, Sprutsa kungs atvadījās no kapitālistiem un lika sekretārei nosūtīt Krabsam šādu telegrammu:
   «Blēdlams noticis. Diviem ēzeļiem viens par abiem. Telegra­fējiet piekrišanu. Sprutss.»
   Saņēmis šo telegrammu, Krabss saprata, ka Sprutss nolē­mis dot Migām un Zulio nevis divus, bet tikai vienu miljonu. Tas Krabsu nemaz nepārsteidza, jo viņš labi zināja, ka Sprutsa kungs allaž rīkojas apdomīgi un naudu vējā kaisīt neies. Krabsu apmierināja tas, ka Sprutss nav atteicies maksāt naudu, un ta-
   gad varēja cerēt, ka, devis piekrišanu atvadīties no viena mil­jona, tas galu galā šķirsies arī no diviem.
   Vispusīgi apsvēris radušos stāvokli, Krabsa kungs nolēma Migām un Zulio par saņemto telegrammu nekā neteikt, jo, uzzi­nājuši tās saturu, arī viņi nāktu pie secinājuma, ka apstākļi vispār veidojas sekmīgi, un varētu vēl vairāk paaugstināt cenu par savu pazušanu. Saticies ar viņiem, Krabsa kungs pateica, ka nekādu ziņu no Sprutsa kunga neesot, taču nevajagot zau­dēt cerību, ka ievadītās sarunas vainagosies ar panākumiem.
   Viņa paziņojums tomēr apbēdināja Zulio kungu, kas neva­rēja vien sagaidīt, kad varēs laisties lapās ar visu naudu.
   —    Ļoti žēl, ka Sprutsa kungs vilcinās, — sacīja 'Zulio. — Mūsu akciju pārdošana tuvojas beigām, un pašlaik būtu īstā reize ņemt kājas pār pleciem, īsi sakot, izkūpēt.
   —    Labi, — atsaucās Krabss. — Es telegrafēšu Sprutsam un mēģināšu pasteidzināt atbildi.
   Patiesībā Krabss todien nevienam netelegrafēja. Viņš aiz­gāja uz restorānu un paēda kārtīgas pusdienas. Tad atgriezās viesnīcā un stundiņas pusotras nokrācās, pēc tam izpeldējās peldbaseinā un tad vēlreiz satikās ar Migu un Zulio. Sanākuši kopā, draugi vispirms trijatā paēda vakariņas un tad devās uz nakts teātri, kur par mērenu maksu bija atļauts apmētāt aktie­rus ar sapuvušiem āboliem, un pamatīgi izpriecājās.
   Nākamajā dienā pamodies, Krabsa kungs neteica nevienam ne vārda un nosūtīja Sprutsam šādu telegrammu.
   «Divi ēzeļi prasa divus. Ar vienu nav mierā. Ko darīt? Krabss.»
   Par atbildi no Sprutsa tajā pašā dienā pienāca telegramma, kurā bija tikai viens pats vārds:
   «Pierunājiet.»
   Saņēmis šo telegrammu, Krabss nogaidīja vēl dieniņu un, nekā nebildis ne Migām, ne Zulio, atbildēja Sprutsam ar diviem vārdiem:
   «Runāju. Ietiepjas.»
   Nav zināms, pie kā šī telegrammu apmaiņa būtu novedusi, ja nākamajā rītā viesnīcā, kur bija apmeties Krabsa kungs, pēk­šņi neieradies Skopumfīlds ar savu nūju rokās un savā paras­tajā apģērbā, kas sastāvēja no gariem, melniem svārkiem ar di­viem šķēlumiem mugurpusē, melnām biksēm un augstas, melnas platmales, ko sauc par cilindru. Sagrūdies ar Krabsu, kas taisni šai acumirklī nāca ārā pa viesnīcas durvīm, Skopumfīlds plaši atplēta rokas un savā derdzīgajā balsī iespiedzās:
   —   Ā, sveicināti, Krabsa kungs! Ļoti priecājos jūs redzēt!
   —    Sveiki, — atņēma Krabss, pūlēdamies savilkt lūpas smaidā, kaut gan varēja redzēt, ka sastapšanās ar šo visā pa­saulē pazīstamo sīkstuli viņam nesagādā nekādu prieku.
   —    Kā klājas? Kā ar veselību? — klaji pauzdams vēlēšanos ievadīt sarunu, apvaicājās Skopumfīlds.
   —   Jūtos vesels, — Krabss atteica.
   —    Es arī jūtos riebīgi, — uztvēra Skopumfīlds, nesadzirdē­jis Krabsa atbildi, un turpināja: — Kāda laime sastapt pazīs­tamu seju šai velna Davilonā. Mūsu Brehenvila ir tūkstoškārt labāka. Vai jums tā neliekas?
   —    Brehenvila ir jauka pilsēta, taču arī Davilonā nav slikti, varu jums apgalvot.
   —    Esmu ar jums pilnīgi vienis pfātis, — māja ar galvu Skopum­fīlds, — tik riebīgu pilseteli es ne- klur vēl neesmu redzējis, lai jupis Ijo saspēris uz līdzenas vietas! (ļjribu jums ko pavaicāt. Jūs, es redzu, dzīvojat šai viesnīcā. Jūsu­prāt, vai tā ir laba? I — Ļoti laba viesnīca, — Ķrabss apstiprināja.
    — Bet, jādomā, dārga? Ko?
   —   Jā, mazliet padārga.
   —    Redziet nu, kaut viņu jupis saspēris uz līdzenas vietas! Man ir priekšlikums. Ja gribat, es neņemšu sev numuru, bet apmetīšos vienā numurā ar jums. Tad katram no mums iznāks maksāt uz pusi mazāk. Ko?
   Krabsa kungu ne visai valdzināja perspektīva dabūt šādu istabas biedru, taču visas šās sarunas laikā viņš bija paguvis aptvert, ka Skopumfīlds nav ieradies Davilonā bez sava nolūka. Padomājis par to, viņš nolēma saspiesties un, izmantojot Sko­pumfīlda tuvumu, lūkot izdibināt viņa plānus.
   Atgriezies savā numurā kopā ar Skopumfīlda kungu, Krabsa kungs sacīja:
   —    Ierīkojieties, lūdzu! Vietas, kā redzat, pietiek mums abiem.
   Pārlaidis skatienu telpai un izmocījis sejā kaut ko līdzīgu smaidam, ko tikpat labi varētu uztvert par derdzīguma grimasi, Skopumfīlda kungs pateicās Krabsam un devās taisnā ceļā uz vannas istabu. Tur viņš noņēma no galvas cilindru, izvilka no
   tā zobu suku un zobu pulveri, dvieli, pusduci mutautiņu, lieku zeķu pāri, divas vecas naglas un gabalu vara stieples, ko bija pacēlis kaut kur uz ielas. Acīm­redzot cilindrs Skopumfīlda kungam noderēja ne vien pa.r galvassegu, bet arī par ceļa­somu un utilizācijas izejvielu noliktavu.
   Noglabājis visas šīs mantas skapītī, Skopumfīlda kungs iz­ņēma no cilindra vēl gabaliņu zemeņu ziepju, taču tūliņ pama­nīja uz plauktiņa pie roku maz­
   gājamās ierīces gluži tādu pašu ziepju gabalu, kas piederēja Krabsam. Nolicis savas ziepes blakām, Skopumfīlda kungs labu brīdi aplūkoja abus šos gabaliņus un tad sāka cītīgi ziepēt rokas un vaigus, taču ne jau ar savām, bet ar tām ziepēm, kas atradās blakus viņējām. Pie tam viņš no sirds nopriecājās, ka viņam izdevies tādā veidā ko ietaupīt.
   Kārtīgi nomazgājies, Skopumfīlda kungs nolēma iztīrīt ari zobus, turklāt mērcēja zobu suku nevis savā pulvera kārbiņā, bet tanī, kas piederēja Krabsam. Iztīrījis zobus, Skopumfīlda kungs vēl labu laiku vēra vaļā drīz vienu kārbiņu, drīz otru, raudzīdams noteikt, kurš pulveris smaržo labāk: tas, kas pieder viņam, vai arī tas, kas pieder Krabsam. Beidzās šī ekspertīze ar to, ka viņš nošķaudījās taisni tobrīd, kad bāza degunu kār­biņā, un viss pulveris kā mākonis uzlidoja gaisā.
   Redzot, kādu kolosālu daudzumu zobu pulvera izšķiedis aiz paša neuzmanības, Skopumfīlda kungu pārņēma grūtsirdība. Taču, pamanījis, ka tur rokās nevis savu, bet Krabsa kārbiņu, Skopumfīlds acumirklī nomierinājās. Turklāt, pārliecinājies, ka savs mazumiņš pulvera kārbiņā vēl palicis, viņš daļu no tā pār­bēra savējā un, pilnīgi atguvis labo omu, atgriezās istabā.
   —   Cik labi, ka es jūs satiku, — viņš uzrunāja Krabsu, kas viņu gaidīja. — Es, tiesa gan, gribēju iepriekš parunāt ar šiem diviem plānprātiņiem — Migu un Zulio, bet domāju, ka lielas starpības nebūs, ja aprunāšos ar jums. Es pat domāju, ka tā būs labāk. Salikuši prātus kopā, mēs varam nostrādāt izdevīgu darī- jumiņu. Jūs mani saprotat?
   —   Kāds tad būtu tas jūsu darījumiņš? — Krabss paintere­sējās.
   —   Kā jau jums, jādomā, zināms, lielais blēdlams ir ar mieru samaksāt šiem diviem afēristiem trīs miljonus fārtingu … — Skopumfīlda kungs iesāka.
   Krabsa kungam, protams, par šiem trim miljoniem fārtingu nekas nebija zināms, tā kā viņš zināja, ka Migas un Zulio pra­sības aprobežojās ar diviem miljoniem. Taču viņš uzreiz ap­tvēra, ka Sprutsa kungs nodomājis ar šo darījumu piepelnīties un palielinājis summu, lai lieko miljonu fārtingu iebāztu savā kabatā. Nelicis manīt, ka no Skopumfīlda uzzinājis svarīgu no­slēpumu, Krabsa kungs sacīja:
   —   Jā, jā, man, protams, tas ir zināms.
   —    Nu tad tā, — Skopumfīlds turpināja. — Varu jums ap­galvot, ka lielais blēdlams būs ar mieru dot ne tikai trīs, bet četrus un pat piecus miljonus. Mēs abi varam samācīt Migu un Zulio, lai prasa piecus miljonus, un izvirzīt viņiem noteikumu, ka, saņemot naudu, viņi vienu miljonu atdod mums. Mums abiem taču nekaitētu saņemt pa pusmiljoniņam, vai ne? Nau­diņa nav mazā! Ko?
   Klausīdamies Skopumfīldā, Krabss savā prātā apsvēra visas Skopumfīlda piedāvātā darījuma izdevīgās un neizdevīgās pu­ses. Viņš, protams, uzreiz saprata, ka viņam pašam šis darī­jums nav izdevīgs, jo, nostājoties pret lielo blēdlamu, viņš riskē izraisīt visspēcīgo kapitālistu dusmas pret sevi; tie nepiedos, ja viņš tos apmuļķotu. Tai pašā laikā Krabss redzēja, ka Sko­pumfīlds uzsācis bīstamu spēli. Sādā veidā ierosināti, Miga un Zulio varētu savās prasībās neapstāties arī pie pieciem miljo­niem, un tad nevar zināt, ar ko tas viss beigtos. Sarunas gaitā izdibinājis, ka Skopumfīlds atteicies iemaksāt savu daļu un aiz- mucis no lielā blēdlama sēdes, Krabss nolēma neatklāt viņam savus plānus un teica:
   —    Labprāt palīdzēšu jums, Skopumfīlda kungs. Ja vēlaties, dosimies kaut tūliņ pie Migas un Zulio. Viņi dzīvo vasarnīcā ārpus pilsētas. Ar manu mašīnu mēs vienā stiepienā būsim tur. Pie reizes tur varēsim arī pusdienas paēst.
   —    Pusdienas paēst, nu labi, to var, — Skopumfīlds noprie­cājās. — Labi būtu gan paēst pusdienas, šeit restorānos jau no apmeklētājiem plēš tādas cenas, kaut viņus jupis saspēris uz līdzenas vietas, taisni izputēt var! Paēst derētu gan.
   —    Nu lūk, jauki, — sacīja Krabss. — Ar jūsu atļauju es tikai uz brītiņu jūs atstāšu, un tad brauk­sim.
   Izgājis no numura, Krabsa kungs paaicināja izsūtāmo un lika tam aiz­vest uz pastu šādu telegrammu Sprutsam:
   «Ar ēzeļiem laiks izbeigt. Pilsētā ieradies Brehenvilas sīkstulis Sko­pumfīlds. Par sekām neatbildu. Krabss.»
   —                                                                        Tā, tas nu būtu viss, — viņš sacīja, ienācis atpakaļ numurā. — Tagad varam braukt.
   Skopumfīlda kungs uzlika galvā savu cilindru, un pēc pie­cām minūtēm viņi jau joņoja pa pilsētu Krabsa greznajā astoņ- cilindru automašīnā. Skopumfīlds bija lieliskā omā. Viņš no sirds priecājās, ka bez maksas izvizināsies elegantajā mašīnā un piedevām par velti paēdīs pusdienas, nemaz jau nerunājot par to, ka bija izredzes nostrādāt, kā viņš izteicās, izdevīgu darījumiņu.
   Izmetusi dažus līkumus un pajoņojusi pa ielām, mašīna iz­brauca no pilsētas un traucās pa līdzenu un taisnu kā bulta asfaltētu šoseju. Pa labi un kreisi no ceļa stiepās lauki gan ar ziedošām Mēness saulgriezēm, gan ar griķiem, kas izplatīja gaisā ļoti jauku, saldenu medus smaržu, gan vārpotiem Mēness kviešiem, kas viļņojās kā jūra. Mašīna traucās garām ciema­tiem ar augļu un sakņu dārziem. Skopumfīlds ņipri grozīja galvu uz visām pusēm. Dabas ainavas izraisīja viņā sajūsmu. Ieraudzījis pļavā aitu baru vai kazu, kas, valgā piesieta, ganī­jās zālē, viņš grūstīja Krabsa elkoni un saviļņots klaigāja:
   —    Skatieties, skatieties, aitiņas! Goda vārds, aitiņas, lai jupis mani parauj uz līdzenas vietas! Cik jaukiņas! Un palūk, kaza! Paskatieties, kaza! Nu ko tad jūs neskatāties?
   Krabss, sēdēdams pie stūres, tikai klusībā smīnēja. Piepeši ceļš apmeta lielu līkumu, un aiz pagrieziena pavērās zaļa pļava ar milzīgu dīķi, kurā peldēja baltas zosis. Rāmais ūdens ar zie­došām baltām un dzeltenām ūdensrozēm, ar sniegbaltajiem putniem, kas bez jebkādas piepūles turējās uz dīķa gludā ūdens- spoguļa, tik ļoti aizgrāba Skopumfīlda kungu, ka viņš aiz sajūs­mas sastinga un nespēja ne vārda dabūt pār lūpām. Ieķēries Krabsa kunga piedurknē, viņš labu brīdi klusēdams kratīja tam roku un tad iekliedza taisni ausī:
   —    Zosis! Zosis!
   —    Ko, vai jūs nekad mūžā neesat redzējis zosis? — Krabss brīnījās.
   —    Neesmu redzējis, lai jupis mani parauj uz līdzenas vietas, goda vārds! Tas ir, pareizāk sakot, vairs neatceros, kad esmu redzējis. Es taču, godīgi runājot, nekad neesmu bijis ārpus pil­sētas.
   —   Jūs to nopietni? — Krabss neticīgi vaicāja.
   —    Goda vārds, Krabsa kungs. Pa kuru laiku? Es visu mūžu esmu nodarbojies ar naudas gādāšanu un ne reizi pat zvēru dārzā neesmu bijis. Un ko gan es tur lai ietu? Ieeja taču maksā naudu. Tā jau var galīgi izputēt! . . . Lai nu viens saka, vēl ko izdomājuši! Es taču viņus neapēdīšu, tos zvērus, ja uz viņiem paskatīšos. Par ko tad tur jāmaksā nauda?
   —   Bet zvēri taču arī ar kaut ko jābaro, nauda tad nu vaja dzīga barībai, — iebilda Krabss.
   —    Kas nu vēl nebūs! — Skopumfīlds nopurpināja. — Nu, lai tad muļķi dod naudu zvēru barībai, man tas nav pa kabatai. Do­māju, zvēri kaut kā izdzīvos arī bez manis.
   —    Bet jūs, es skatos, tomēr ļoti mīlat dzīvniekus, — Krabsa kungs sacīja.
   —   Mīlu, jupis lai mani parauj, to jūs pareizi esat ievērojis. Dažureiz ieraugu šādu vai tādu zvēriņu un tā vien gribas to apmīļot vai paglaudīt, kādu labu vārdu tam pasacīt, pat nobu­čot… Jūs neticat? Goda vārds! Reiz satiku uz ielas šunelīti. Tik jauku kunkulīti, ka uz vietas gribēju ieiet veikalā un nopirkt viņam aknu desu, bet, par laimi, negadījās klāt sīknauda — un desmit fārtingu gabalu negribējās mainīt. Ar naudu, zināt, ir tā: kamēr desmitnieks vesels, tikmēr tas ir desmitnieks, bet iztērē no tā kaut piecus santikus — tas vairs nav desmitnieks. Hm!
   —    Pagaidiet, aizbrauksim pie Migas un Zulio, tur jūs redzē­siet dažādus dzīvniekus, — teica Krabsa kungs. — Viņiem pie vasarnīcas ir dīķis, un tajā peld gan zosis, gan pīles, gan zos­tēviņi, pat gulbji.
   —   Vai tiešām arī gulbji?
   —   Jā, un dārzā gluži savā vaļā dzīvo trusīši, pērļu vistiņas, fazāni. Turklāt viņiem ir mazs pieradināts lācēns. Tāds simpā­tisks!
   —    Ko jūs sakāt? Un nekož?
   —    Kāpēc? Mīlīgs kā jēriņš.
   —   Un viņu var paglaudīt?
   —    Protams. Kad aizbrauksim, varēsiet glaudīt, cik uziet.
   Skopumfīlda kungs sāka taisni trīties sēdeklī aiz nepacietī­bas. Viņam gribējās drīzāk redzēt lācēnu un to apmīļot.
   Krabsa kungs pa to laiku jau sen bija nogriezies no šosejas un izbraucis mašīnu uz meža ceļa, kur gar abām pusēm slējās Mēness ciedri, ozoli, kastaņas un vietām pat Mēness bambusa briksnāji. Visi šie koki nebija tik lieli kā uz mūsu Zemes, bet pundurkoki, tāpat kā pārējie Mēness augi.
   Noskatījis vietu, kur koki auga ne pārāk biezi, Krabsa kungs samazināja ātrumu, pagrieza stūri, un mašīna brauca pa mežu nu jau gluži bez ce|a.
   Sajutis kratīšanu un pavēries apkārt, Skopumfīlda kungs atklāja, ka viņi brauc pa neskartu mežu, un iejautājās:
   —   Kādēļ mēs esam nogriezušies no ceļa?
   —    Būs taisnāk, — atteica Krabss. — Tā ies ātrāk.
   Iebraucis pietiekami dziļi mežā, Krabss negaidot apturēja
   mašīnu, tad izlīda no kabīnes un, atvēris pārsegu, ņēmās rak­ņāties motorā. Nemanāmi izslēdzis aizdedzes sistēmu, viņš iekāpa atpakaļ mašīnā un ņēmās spiest ar kāju startera pedāli. Starteris plarkstēja, it kā ar pletni sistu pa skārdu, taču motors atteicās klausīt.
   —    Iesprūdis? — Skopumfīlds līdzjūtīgi apvaicājās.
   —    Iesprūdis! — Krabss norūpējies apstiprināja.
   Viņš vēlreiz izlīda no kabīnes, paurķējās motorā, atkal mēģi­nāja to iedarbināt. Pēdīgi pateica:
   —   Jādomā, motors pārkarsis. Vajadzēs mums abiem paieties kājiņām. Starp citu, te nav tālu.
   Skopumfīlds negribīgi iztrausās no kabīnes. Krabsa kungs atvēra bagāžas kasti, izņēma no tās grīstē sagrieztu auklu un paslepus iebāza to kabatā, tad aizcirta kabīnes durtiņas un so­ļoja taisni iekšā meža biezoknī. Skopumfīlda kungs steberēja viņam nopakaļ, klupdams pār ciņiem un klusībā lādēdamies pie katra soļa.
   Drīz vien Krabsa kungs redzēja, ka vieta, kur viņi nonākuši, ir pietiekami nomaļa, un apstājies ierunājās:
   —    Liekas, mēs esam apmaldījušies. Ko jūs par to teiksiet?
   —    Ko tad es, mīlīt, varu teikt? Es taču nevedu jūs, bet jūs mani, — Skopumfīlds pamatoti aizrādīja.
   —  Tas tiešām tiesa! — Krabss noņurdēja. — Nu, nekas, tūliņ es uzrāpšos kokā un no augšas apskatīšos, uz kuru pusi jāiet. Palīdziet man uztrausties kaut vai šai pašā ciedrā.
   Viņi kopā piegāja pie ciedra, kas bija mazliet augstāks par citiem kokiem. Palūkojies augšup un noskatījis, ka zari, pie ku­riem varētu pieķerties ar rokām, atrodas pārlieku augstu, Krabsa kungs nostādīja Skopumfīldu ar muguru pret stumbru un sacīja:
   —   Pastāviet šeit, es tūliņ uzrāpšos jums uz pleciem un tad varēšu ar rokām aizsniegt zarus. Pagaidiet mazlietiņ, es vis­pirms noaušu kājas.
   Krabss noliecās, taču neāva vis nost saišzābakus, bet nema­nāmi izvilka no kabatas auklu un vienā mirklī piesēja Skopum­fīldu šķērsām pār vēderu pie stumbra.
   —   Ei! Ei! — Skopumfīlds iekliedzās. — Kāpēc jūs tā darāt?
   —   Nu, man taču jāpiesien jūs pie koka, citādi jūs vēl apgā- zīsieties, kad es kāpšu jums uz pleciem, — Krabss paskaidroja.
   Tā pateicis, Krabss ņēmās rikšot apkārt ciedram, nelaizdams vaļā auklu; rezultātā Skopumfīlda kunga rokas un kājas bija cieši piesaistītas pie koka un" arī pats viņš notīts ar auklu kā Buloņas desa.
   —   Ei, izbeidziet jokus! — kliedza Skopumfīlds, juzdams, ka nespēj pakustināt nevienu locekli. — Raisiet mani vaļā tūliņ uz vietas — vai arī es saukšu palīgā!
   —   Kādēļ tad jāsauc palīgā? — iebilda Krabss. — Es arī pats palīdzēšu, ja jums kas vajadzīgs.
   Ar šiem vārdiem Krabss pacēla noripojušo Skopumfīlda ci­lindru un uzbāza to viņam atpakaļ galvā, bet nomesto spieķi pieslēja blakus pie koka stumbra.
   —   Nu, redziet, cik jauki, — viņš nosacīja.
   —   Raisiet mani vaļā — vai arī es jums spļaušu! — Sko­pumfīlds ievaimanājās.
   —   Kālab tad spļaudīties? Tas ir nepieklājīgi, — Krabss aiz­rādīja.
   Skopumfīlds tomēr spļāva, taču netrāpīja Krabsam.
   —   Redziet nu, cik nelabi, — aukstasinīgi noteica Krabss. — Tagad es būšu spiests aizbāzt jums muti.
   Viņš izvilka no kabatas savazātu lupatu, ar ko parasti slau­cīja automašīnu, savīstīja to un iebāza Skopumfīldam mutē un, lai tas nevarētu šo vīkšķi izspļaut, vēl aizsēja muti ar mutau­tiņu. Tagad nu Skopumfīlds varēja tikai klusītēm īdēt un kratīt galvu.
   —    Nu, ko tur vairāk, — noteica Krabss, vērīgi aplūkodams Skopumfīldu no visām pusēm. — Liekas, viss nostrādāts godam. Elpojiet te svaigu gaisu, baudiet dabu! Domāju, ka pret vakaru pagūšu tikt atpakaļ un jūs atbrīvošu. Bet pagaidām ieteicu velti netērēt spēkus un nepūlēties izrauties. Tik un tā nekas neiznāks.
   Atvadām pamājis Skopumfīldam ar roku, Krabsa kungs atgriezās pie meža vidū pamestās mašīnas, sēdās iekšā un brauca atpakaļ uz pilsētu.

   Pirmais, ko Krabsa kungs ieraudzīja, atgriezies viesnīcā, bija telegramma no Sprutsa:
   «Ar ēzeļiem izbeidziet. Divus miljonus saņemsiet bankā. Par izpildīšanu telegrafējiet. Sprutss.»
   Izlasījis telegrammu, Krabss tūliņ piezvanīja pa telefonu Migām un Zulio un izsauca tos pie sevis.
   — Nu tad tā, puiši, — viņš sacīja, tiklīdz Miga un Zulio bija ieradušies. — Tagad jārīkojas bez kavēšanās. Nopērciet lielu čemodānu, salieciet tajā visu naudiņu, ko esat ieņēmuši par ak­cijām, un brauciet šurp ar to savu Kazlēnu un Nezinīti! Seit jūs gaidīs otrs čemodāns ar diviem miljoniem, kurus es saņemšu
   bankā un nodošu jums. No šejienes mēs kustēsimies uz Grāben- bergu, un no Grābenbergas jūs varēsiet doties tālāk, kurp vien jums ienāks prātā. Uz kurieni jūs esat nolēmuši braukt?
   —    Uz Sankomariku. Ir tāda pilsēta jūras krastā. Padzīvo­sim Sankomarikā, kamēr apniks, un tad dosimies apceļot pa­sauli, — atbildēja Miga.
   —   Nu vareni! — sacīja Krabss. — Sankomarikā var lieliski uzdzīvot. Kaut gan — ar naudu visur klājas labi.
   —    Domāju, ka nevajadzētu aizbraukt visiem reizē, — ieteica Zulio. — Tas var radīt aizdomas. Mēs ar Migu aizbrauksim šo­dien, bet Nezinītis ar Kazlēnu var braukt rīt. Mēs viņiem nopir­ksim biļetes uz vilcienu.
   —   Var arī tā, — Krabss bija ar mieru. — Rīkojieties, bet es došos uz banku pēc naudas.
   Izšķīries ar Migu un Zulio, Krabss nebrauca tūliņ uz banku, bet vispirms iegriezās avīzes «Davilonas Humoreskas» redak­cijā. Sās avīzes īpašnieks nebija neviens cits kā Sprutsa kungs, citiem vārdiem sakot, avīze tika izdota ar Sprutsa līdzekļiem. Redakcijas ēka, tāpat arī visas iespiedmašīnas un visa tipogrā­fijas iekārta piederēja Sprutsam. Visi līdzstrādnieki, sākot ar redaktoru un beidzot ar pašu nenozīmīgāko burtlici, tika algoti par Sprutsa doto naudu, un ienākumi no avīžu pārdošanas visā pilnībā nonāca Sprutsa ricībā.
   Jāsaka tomēr, ka šie ienākumi jau nu nebija nekādi lielie un bieži vien nepārsniedza izdevumus. Taču Sprutsa kungs arī ne- dzinās šeit pēc lielas peļņas. Avīze viņam bija vajadzīga nevis peļņai, bet lai brīvi varētu reklamēt savas preces. Šī reklāma tika realizēta ļoti viltīgi. Proti, avīzē bieži iespieda tā saucamo daiļliteratūru, turklāt, ja stāsta varoņi sēdās dzert tēju, tad autors noteikti pieminēja, ka tēju dzēra ar cukuru, kas ražots Sprutsa cukurfabrikās. Namamāte, liedama tēju, noteikti pie­bilda, ka viņa vienmēr pērkot Sprutsa cukuru, tāpēc ka tas ļoti salds un ļoti barojošs. Ja stāsta autors aprakstīja varoņa ārieni,
   tad ikreiz it kā nejauši piebilda, ka viņa svārki pirkti pirms des­mit, piecpadsmit gadiem, bet izskatās kā jauni tāpēc, ka šūti no Sprutsa manufaktūrā ražotā auduma. Visi pozitīvie varoņi, proti, visi labie, bagātie, mantīgie jeb tā dēvētie respektablie knēveļi, šais stāstos noteikti pirka Sprutsa manufaktūrā ražotos audumus un dzēra tēju ar Sprutsa cukuru. Tur arī slēpās viņu panākumu cēlonis. Audumi bija nenovalkājami, un cukura, it kā tāpēc, ka tas neparasti salds, nevajadzēja daudz, un tas palī­dzēja ietaupīt naudu un uzkrāt bagātību. Bet visi nelāgie knē­veļi šais stāstos pirka kaut kādu citu fabriku audumus un dzēra tēju ar citu cukuru, un tāpēc viņus vajāja visādas neveiksmes, viņi vienā laidā slimoja un nevarēja izkulties no savas naba­dzības.
   Bez šāda veida «daiļstāstiem» avīze iespieda parastos rek­lāmu sludinājumus, kas slavēja Sprutsa cukuru un Sprutsa ma­nufaktūras ražojumus. Pats par sevi saprotams, ka ne reklāmas sludinājumi, ne «daiļstāsti» nevarēja saistīt īpašu publikas uz­manību, tāpēc avīzē diendienā tika iespiestas ziņas par intere­santiem notikumiem un atgadījumiem, tāpat arī dažādas humo­reskas, proti, īsi, jocīgi stāstiņi vai anekdotes speciāli tālab, lai smīdinātu vientiesīgos lasītājus. Lasītājs, nopircis avīzi, lai izla­sītu humoreskas, pie viena aprija arī «dai(stāstus», ko īstenībā no viņa arī gaidīja.
   Iegājis redaktora kabinetā — redaktoru, starp citu, sauca par Grauzlu —, Krabsa kungs ieraudzīja aiz dažādiem manu­skriptiem apkrauta galda pelēkos svārkos uzcirtušos knēveli, kas ar savu izskatu atgādināja resnu, vecu žurku. Pirmais, kas, viņu uzskatot, dūrās acīs, bija garenā, it kā uz priekšu pastieptā seja ar šmaugu, kustīgu degunteli, šauru muti un ļoti īsu virs­lūpu, zem kuras rēgojās divi asi, žilbinoši balti zobiņi.
   Ieraudzījis Krabsu, ar kuru sen bija pazīstams, Grauzla kungs izplūda smaidā, un abi viņa zobi zem virslūpas vēl vai­rāk atsedzās un atdūrās pret īso zodiņu.
   —    Kaut kas steidzams un, cik varu noprast, svarīgs? — vaicāja Grauzis, sasveicinājies ar Krabsu.
   —   Jūs esat attapīgs — kā vienmēr! — Krabs iesmējās.
   —    Noprast īstenībā nav grūti, jo sīkus rīkojumus Sprutsa kungs allaž paziņo ar rakstu vai nodiktē pa telefonu, — Grauzis atbildēja.
   —    Šoreiz uzdevums ir tāds, ka ne telefonam, ne pastam uz­ticēt nevar, — sacīja Krabss'.
   Atskatījies uz durvīm un pārliecinājies, ka tās cieši aizvēr­tas, Krabsa kungs pievirzījās Grauzlam tuvāk un, balsi klusi­nājis, sacīja:
   —   Jautājums ir par gigantiskajiem augiem.
   —    Ko, vai Gigantisko augu sabiedrība var uzsprāgt gai­sā? — Grauzis saausījās un paraustīja degunu — it kā ošņā­dams.
   —   Tai jāuzsprāgst gaisā, — atbildēja Krabss, uzsvērdams vārdu «jāuzsprāgst».
   —   Jāuzsprāgst? . . . Ak, jāuzsprāgst! — smaids Grauzla sejā paplauka platāks, un viņa augšējie zobi atkal iecirtās zodā. — Nu, ja jāuzsprāgst, tad tā arī uzsprāgs, atļaujos jums apgalvot! Ha! Ha! — viņš rāva vaļā skaļu smējienu, atmetis savu žurkas galvu.
   —   Jāievieto avīzē neliels raksts, kas mestu
   ēnu uz šo sabiedrību, — Krabss ņēmās skaidrot. — Gigantisko akciju īpašniekiem jāliek just, ka viņiem ir darīšana ar blēžiem un ka visām viņu akcijām īstenībā nav nekādas vērtības. Kate­goriski apgalvot neko tomēr nevajag. Vajag tikai radīt zināmas šaubas.
   —    Saprotu, — Grauzis atbildēja. — Pietiek ar nelielām šaubām, lai visi steigtos pārdot akcijas. Nepaies ne divi dienas, kad tās jau pārdos ne vairs par fārtingu, bet par pieciem santi­kiem gabalā. Jādomā, Sprutsa kungs grib sapirkt šīs akcijas par lētu naudu, lai pārdotu, kad tās atkal celsies cenā?
   —    Sprutsa kungs man nekā nav stāstījis par saviem plā­niem, — dzedri atteica Krabss. — Mūsu uzdevums ir gādāt, lai rītdienas avīzē parādītos šis raksts, pārējais nav mūsu darī­šana.
   —    Saprotu, — Grauzla kungs pamāja ar galvu.
   —    Un vēl kas, — Krabss turpināja. — Nevienam par šo
   rakstu iepriekš nekas nav jā­zina.
   — Saprotu. Es pats perso­niski ķeršos pie tā, — Grauzis apsolīja.
   Līdzko durvis aiz Krabsa aizvērās, Grauzla kungs ņēma pildspalvu, nolika sev priekšā
   tīru papīra lapu un, galvu noliecis, sāka steigšus rakstīt. Burti viņam iznāca tādi kā apaļīgi un tai pašā reizē ar smailiem pur­niņiem un garām, nokarenām astēm. No malas vērojot, izskatī­jās, ka viņš nemaz neraksta, bet akurāti tupina uz plauktiņiem treknas, astainas žurkas.
   Pietupinājis ar šīm žurkām visu lappusi, Grauzla kungs no­spieda elektriskā zvana pogu.
   —    Nekavējoties atdodiet to salikšanai! — viņš norīkoja sek­retāri, kura parādījās durvīs, un sniedza tai aprakstīto lapu. — Un pielūkojiet — nevienam ne pušplēsta vārda, — viņš pie­bilda, pielikdams pirkstu pie lūpām vai, pareizāk sakot, pie zo­biem.
   Sekretāre ar lapu vienā mirklī pazuda, un Grauzla kungs sāka prātot, kur lai rauj naudu, ko sapirkt labi daudz Gigan­tisko akciju, tiklīdz tās nokritīsies cenā.
   Kamēr Krabss runājās ar redaktoru Grauzlu un tad brauca uz banku pēc naudas, Miga un Zulio kārtoja savas darīšanas. Vispirms viņi aizbrauca uz staciju un nopirka rītdienai divas dzelzceļa biļetes līdz Sankomarikai. Atceļā viņi iegriezās uni­versālveikalā, kur iegādājās pietiekami ietilpīgu čemodānu, da­rinātu no ložu necaurlaidīga fibrolīta, un, braukdami gar kino­teātri, nopirka divas biļetes uz filmu ar nosaukumu «Noslēpu­mainais svešinieks jeb Stāsts par septiņiem nožņaugtajiem un vienu mazutā noslīkušo». Izdarījuši visus šos iepirkumus, viņi atgriezās kantorī, un Zulio sacīja Nezinītim un Kazlēnam:
   —   Jūs, brālīši, šodien esat diezgan strādājuši. Te jums biļe­tes — varat iet uz kino. Pēc kino ejiet paēst pusdienas un darbā ierodieties rīt no rīta. Šodien šurp vairs nenāciet. Mēs ar Migu pastrādāsim jūsu vietā. Te būs nauda pusdienām.
   Nezinītis un Kazlēns paņēma biļetes un naudu un priecīgi joza uz kino. Miga tūliņ apsēdās pie galda un sāka apmeklētā­jiem pārdot akcijas, bet Zulio iegāja istabā, kur atradās uguns­drošais skapis, un ņēmās kraut no tā naudu čemodānā. Kad kase bija iztukšota līdz pēdējam fārtingam, viņš izrāva no pie­zīmju grāmatiņas lapiņu, ar zīmuli kaut ko uz tās uzkricelēja un ielika zīmīti ugunsdrošajā skapī uz plaukta kopā ar dzelz­ceļa biļetēm.
   Atgriezies kantorī, Zulio pamirkšķināja Migām un zagšus parādīja ar pirkstu uz čemodānu, kas bija pilns ar naudu. Miga saprata, ka viss gatavs. Piecēlies no galda, viņš izvadīja no kantora apmeklētājus, teikdams, lai atnākot rīt. Tiklīdz apmek­lētāji bija izgājuši, draugi paķēra čemodānu, aizslēdza kantori un lielā steigā aizbrauca.
   Pēc minūtēm desmit viņi jau sēdēja viesnīcā un skaitīja Krabsa atvesto naudu. Lai saskaitītu divus miljonus, protams, vajadzētu ne mazumu laika, bet, tā kā nauda bija salikta paci­ņām pa desmit tūkstošiem, skaitīšana veicās ātri. Draugi tikai izlases veidā pārbaudīja dažas paciņas. Pārliecinājies, ka Krabsa atvestajā čemodānā ir taisni divi miljoni, Zulio atskai­tīja no šās naudas simt tūkstošus un, atdevis tos Krabsam, sa­cīja:
   —    Varat saņemt savu naudiņu. Jūs to esat godīgi nopelnī­jis. Vēlam, lai tā jums ietu labumā!
   —    Pateicos, draugi, — teica Krabss. — Bet tagad mums visiem ātri jāpazūd no pilsētas, jo vairāk tāpēc, ka pa ceļam mums jānostrādā vēl viens ļoti izdevīgs darījums.
   —    Kāds darījums? — Miga un Zulio interesējās.
   —   Jāatbrīvo slavenais miljonārs Skopumfīlds.
   —    Kas ar viņu noticis?
   —    Viņu nozagusi laupītāju banda, kas par atbrīvošanu prasa no viņa lielu izpirkšanas maksu, — Krabss paskaidroja.
   Man nejauši kļuvis zināms, kur laupītāji slēpj Skopumfīlda Kungu. Tātad mēs varam viņu atbrīvot. Par pieklājīgu atlīdzību, protams. Domāju, ka varēs no viņa izplēst čeku par prāvu summu un ar to saņemt naudu bankā.
   —   Cik tad varētu prasīt no šā sīkstuļa par atbrīvo­šanu? — Zulio ievaicājās.
   —   Miljonu, es domāju, var.
   —   Miljonu?! — iesau­cās Zulio.
   —   Kā, vai, jūsuprāt, tas būtu par daudz? — Krabss kļuva nemierīgs.
   —   Manuprāt, maz, — atbildēja Zulio. — Par ma­zāk nekā diviem miljoniem nav vērts ķēpāties.
   —   Nu, ko tur tīk daudz, ņemsim no viņa trīs miljo­nus — un beigta balle, Taisni pa—apaļam miljonam katram no mums.
   ierosināja Miga. — Tas ir prātīgs priekšlikums! — Zulio atzinīgi noteica. — Braucam!
   Skopumfīlda kungs pa to laiku bija zaudējis jebkādu cerību atbrīvoties. Tai brīdī, kad Krabss viņu piesēja pie koka, viņš bija tā sastulbis, ka nespēja sameklēt notikušajam nekādu iz­skaidrojumu. Viss, kas ar viņu bija atgadījies, šķita nedzirdēta bezkaunība. Līdz šim nekad neviens nebija viņu sējis pie ko­kiem, turklāt vēl tik nekaunīgā kārtā. Lupata, ar ko viltīgais Krabss bija aizbāzis viņam muti, neciešami smirdēja pēc ben­zīna. No šās smirdoņas Skopumfīldam reiba galva. Nabags juta, ka nupat, nupat kritīs ģībonī, un droši vien būtu kritis, ja nebijis tik stingri piesiets pie koka. Beigu beigās viņš tomēr zaudēja samaņu un, kad atkal atžilba, ņēmās raustīties ar visu ķermeni, lūkodams saraut pinekļus. Visas šīs pūles noveda tikai
   pie tā, ka auklas, ar ko viņš bija sasiets, vēl dziļāk iegriezās viņa miesās un sagādāja nepanesamas sāpes.
   Velti izšķiedis spēkus un pārliecinājies, ka mēģinājumi atbrī­voties nekā nelīdz, Skopumfīlds palika mierā. No nekustēšanās rokas un kājas, un pat vidukli pārņēma stingums, locekļi šķita kļuvuši sveši, tas ir, Skopumfīlds vairs nejuta, ka tie viņam ir. Viss ķermenis it kā bija izgaisis un reizē ar to izgaisusi arī sāpju sajūta.
   Alpām uzvēdīja silts, mīlīgs vējiņš un kustināja koka lapi­ņas. Skopumfīldam likās, ka koki viņam laipni māj ar simtiem savu sīko, zaļo rociņu un kaut ko klusītēm čukst savā meža va­lodā. Zālē ņirbēja sārtas un maigi zilas puķītes. Skopumfīlds nezināja, kā tās sauc, taču tanīs nolūkoties viņam bija ārkār­tīgi patīkami.
   Augšā pa koku zariem lidinājās sīki, mazi putniņi ar sarka­nām krūtiņām, pildīdami gaisu ar jautru čivināšanu. Daži no tiem nolaidās zālē, nez ko tur paknābāja un tad atkal spurdza augšup. Skopumfīlds nekad nebija redzējis meža putniņus tuvumā, un nu viņš tos vēroja ar vislielāko baudu.
   Redzēdami, ka Skopumfīlds nekustas, daži putni vairs ne­baidījās un laidelējās viņam gar pašu degunu. Viens mazputniņš pat nometās viņam uz pleca. Jādomā, tas uzskatīja Skopum­fīldu par gluži nedzīvu priekšmetu, kaut ko līdzīgu apdegušam celmam. Tupēdams uz pleca, tas raudzījās apkārt, paliekdams galviņu drīz uz vienu, drīz otru pusi, bet tad uzspurdza un aiz­lidoja, skārdams ar spārna galu Skopumfīlda vaigu. Tas Sko­pumfīldu dziļi' saviļņoja. Sajutis šās jaukās radībiņas pieskā­rienu, Skopumfīlds bija tik aizkustināts, ka pat apraudājās.
   «Cik gan skaista ir pasaule, un cik dzīve laba!» viņš nodo­māja. «Kāpēc es agrāk to nebiju pamanījis? Kāpēc nekad netiku atnācis uz mežu un redzējis visu šo jaukumu? Zvēru — ja pa­likšu dzīvs, ja izraušos no šejienes, noteikti ik dienas nākšu uz mežu, raudzīšos uz kokiem, raudzīšos uz puķītēm, klausīšos la- pinu maigo čabēšanu un putnu līksmo čivināšanu, un sienāzīšu jautro sisināšanu; un tauriņus vērošu un spāres, un jaukās, čak­lās skudrītes, un zosis, un pīles, un tītarus, un visu, visu, kas vien ir pasaulē. Nekad tas man neapniks!»
   Paraudājis Skopumfīlds mazliet nomierinājās. Garastāvok­lis uzlabojās, un viņš pats sev sacīja:
   —    Nezaudēsim tomēr cerību. Galu galā kāds taču atnāks un mani atbrīvos.
   Un viņš sāka sapņot, kā atalgos savu glābēju.
   «Es nekā nežēlošu,» viņš klusībā solījās. «Es viņam došu piecus fārtingus, rau … Jā . . . Lai jupis mani sasper uz līdze­nas vietas, ja nedošu piecus fārtingus . . . Kaut gan, taisnību sakot, pieci fārtingi būtu tā kā par daudz. Labāk došu viņam trīs fārtingus vai vienu. Šķiet, ar vienu pietiks.»
   Tad viņš neveikli sakustējās — un aukla tik spēji iegriezās viņam sānos, ka nelaimīgais taisni vai iekaucās aiz sāpēm.
   —    Nē, nē, labāk došu piecus fārtingus, — viņš teica. — Šādā reizē nav ko žēlot. Vajadzēs ietaupīt uz ko citu.
   Laiks ritēja, taču neviens neieradās izpestīt Skopumfīldu no nelaimes. Tāpēc viņš sacīja:
   —   Velns parāvis, došu desmit fārtingus! Kaut tikai nu kāds nācis! Citādi — te jau var atstiept kājas.
   Pagāja pusstunda, un viņš pacēla cenu par savu glābšanu līdz divdesmit fārtingiem, tad līdz trīsdesmit, līdz četrdesmit, līdz piecdesmit. Stundas laikā viņš uzskrūvēja cenu līdz simt fārtingiem un pie tā apstājās.
   —    Stulbeņi! — viņš lamāja savus nākamos glābējus. — Blandās nez kur apkārt, mutes iepletuši, un neviens lamzaks nevīžo atnākt šurp, lai saņemtu simt fārtingus. It kā simt fār­tingi uz ceļa mētātos! Man lai tik pasaka, kur var par velti da­būt simt fārtingus, — es laikam gan līdz pasaules galam aiz­skrietu. Un pat tālāk! Goda vārds, lai jupis mani sasper uz lidzenas vietas!
   Kādu brīdi viņš klausījās, elpu aizturējis, taču neviena sveša skaņa neatlidoja līdz viņam, neviens zariņš nenokrikstēja zem glābēja kājas.
   —    Stulbeņi, ēzeļi, idioti! — Skopumfīlds sprāga vai no ādas laukā. — Šito nevīžību! Gribēju dot simt fārtingu, bet tagad — pigu viņi no manis dabūs! Var arī nenākt! … Tā jau tas allaž mēdz būt! Paši negrib ne pirkstu pakustināt, lai nopelnītu nau­diņu, bet pēc tam runā, ka bagātnieki pie visa vainīgi! Sasper viņus visus jupis uz līdzenas vietas!
   Nolēmis naudu nemaksāt, Skopumfīlds atguVa labo omu, taču ne uz ilgu laiku, jo tai pašā brīdī sajuta, ka gribas ēst. Aiz gara laika viņš ņēmās pārdomāt, ko būtu ēdis pusdienās, ja pēkšņi atrastos ēdamistabā. Iztēle viņam uzbūra visgaršīgākos ēdienus, un pēc piecām minūtēm viņš bija tā iekaisis, ka būtu ar mierumaksāt par atbrīvošanu tūkstoš fārtingu.
   «Dodu tūkstoš fārtingu!» viņš domās ievaimanājās. «Divus tūkstošus dodu! Trīs! . . . Par maz? . . . Desmit tūkstošus dodu, kaut jupis jūs saspēris uz līdzenas vietas!»
   Izsalkuma sajūta tomēr pamazām notrula. Skopumfīldam jau sametās žēl, ka sadzinis tik augstu cenu, taču nu viņu sāka mocīt slāpes.
   —    Simt tūkstošus dodu, — Skopumfīlds pateica un pats no­brīnījās par savu devīgumu.
   Kādu brīdi viņš pārlika, vai nepacelt cenu līdz miljonam, tad
   sacīja:
   —    Nē, labāk tad nobeigties nekā atgrūst tik lielu naudu!
   Taisni tobrīd no koka viņam uzkrita virsū meža blakts un
   stipri iekoda kaklā.
   —   A-a! — Skopumfīlds iekaucās. '— Dodu miljonu! Dodu! . . .
   Blakts tomēr par šiem solījumiem nelikās ne zinis un iekoda Skopumfīldam otrreiz.
   —   Divus miljonus dodu! — Skopumfīlds iebrēcās.
   mm***,.
   Blakts iekoda viņam trešoreiz.
   «Ak tu, sātana neradījums!» Skopumfīlds domās izlamājās. «Nepietiek tev ar diviem miljoniem? Dodu trīs, kaut jupis tevi. saspēris uz līdzenas vietas!»
   Te viņš juta, ka blakts patiešām uz līdzenas vietas ieveļas viņam aiz apkakles un ņemas kost mugurā. Juzdamies bezspē­cīgs tikt galā ar nieka kukaini, Skopumfīlds kļuva taisni vai traks.
   —    Nu pagaidi tu man, lai tikai es tieku vaļā! — viņš pie­draudēja. — Piecus miljonus dodu par atbrīvošanu! Visu savu mantu atdodu! Nevajag man nekādas naudas, jupis lai viņu pa­rauj uz līdzenas vietas!
   Un tūliņ, it kā atbildot viņa lūgšanām, mežā nočabēja kāda nācēja soļi. Skopumfīlds pacēla galvu un ieraudzīja tālumā trīs knēveļus. Viens no tiem likās līdzīgs Krabsam. Skopumfīlds tomēr nepaspēja to lāgā saskatīt, jo knēvelis tūliņ paslēpās aiz koka. Divi pārējie pa to laiku pienāca pie Skopumfīlda. Lasītājs, bez šaubām, ir jau uzminējis, ka šie divi bija Miga un Zulio.
   Apstājušies pāris soļu no Skopumfīlda, Miga un Zulio viņu vērīgi aplūkoja, tad Miga vaicāja:
   —   Skopumfīlda kungs, ja nemaldos?
   —   M-m! M-m! — Skopumfīlds priecīgi noīdējās un māja
   ar galvu.
   — Pilsētā kļuvis zināms, ka jūs esot kritis laupītāju ro­kās un tie par jūsu atbrīvo­šanu prasot lielu izpirkšanas maksu. Mēs esam ieradušies jūs glābt, — sacīja Miga.
   — M-m! M-m! — Sko­pumfīlds atkal noīdējās.
   — Domāju, ka vispirms vajadzētu noraisīt viņam no
   mutes apsēju, — ieminējās Zulio. — Citādi mēs no viņa neka neizdabūsim.
   —   Prātīga piezīme, — Miga piekrita.
   Piegājis Skopumfīldam cieši klāt, viņš tam noraisīja lakatu no mutes. Skopumfīlds izgrūda ar mēli lupatu no mutes un no­spļaudījies sāka vervelēt:
   —    Fa-fei-fo! Fifā vufata, vufata vovāvētā! Tfu! Vufata vovā- vētā! Vufata vovāvētā!
   —    Lai mani nosit, ja es kaut ko saprotu! — Miga iesaucās.
   —   Jādomā, viņš saka: «Lupata nolādētā,» — Zulio attapa. — Man šķiet, runa ir par to lupatu, ar ko viņam bija aizbāzta mute.
   —   Vā! Vā! — Skopumfīlds priecīgi māja ar galvu. — Vu­fata, vufata vovāvētā! Vufata vovāvētā! Vā! Tfu!
   —    Nu labi, labi, — Miga ņēmās viņu mierināt. — Tas nekas. Jūsu stāvokli tas ir dabiski. Pamēģiniet tomēr saņemties. Pavin­grinieties mazliet. Es domāju, kad mēle jums attirps, jūs varē­siet runāt pareizi.
   Skopumfīlds sāka runāt daždažādus vārdus, lai vingrinātos. Drīz vien mēle viņam tiešām attirpa, tikai «r» skaņa vēl nekādi nepadevās. Tās vietā viņš joprojām lietoja «v».
   —    Nu, tā nav nekāda lielā nelaime, — sacīja Miga. — Do­māju, mēs varam turpināt sarunas. Jums kā lietišķam knēvelim jāsaprot, ka mums nav nekādas jēgas izpestīt jūs no nelaimes bez atlīdzības. Pareizi?
   —    Paveizi, paveizi! — Skopumfīlds uztvēra. — Cik tad jūs gvibētu saņemt no manis?
   —   Trīs miljonus, — atbildēja Miga.
   —    Ko? — Skopumfīlds iebļāvās. — Tvīs miljonus — kā?
   —    Nu, ne jau trīs miljonus vecu galošu,- protams, bet trīs miljonus fārtingu.
   —   Atkal tvīs miljonus fāvtingu? Tā iv laupīšana, jupis lai mani pāvauj uz līdzenas vietas! — Skopumfīlds kliedza.
   —   Kaunieties, Skopumfīlda kungs! Kas tad tā par laupī­šanu? Mēs taču nestājam jums ar nazi pie rīkles. Mums ar jums ir parasta lietišķa saruna. Kā mēdz teikt: mēs jums, jūs mums. Mēs esam godīgi uzņēmēji, nevis kaut kādi razbainieki.
   —    Kā tad, neesat vazbainieki! — norūca Skopumfīlds. — Vavbūt jūs taisni esat visīstākie vazbainieki. Kā es vavu zināt!
   —    Kauns, kauns, Skopumfīlda kungs! Kāpēc jūs mūs apvai­nojat? Mēs taču arī varētu sacīt, ka jūs esat laupītājs. Godīgus knēveļus nemēdz mežā piesiet.
   —    Nu labi, — Skopumfīlds norūca. — Tik un tā tvīs mil­joni iv pāvāk liela summa.
   —   Cik tad jūs gribat mums maksāt? — Zulio noprasīja.
   —   Cik? . . . Nu, es vavētu dot jums piecus … nē, es vavu dot tvīs fāvtingus.
   —    Ko? — novaidējās Zulio. — Trīs fārtingus? Par ko tad jūs mūs turat? Mēs neesam ubagi, un jūsu žēlastības dāvanas mums nav vajadzīgas. Jūs acīmredzot nevēlaties, lai jūs glābj. Nu, ko tad, ar varu mēs nevienu atbrīvot netaisāmies.
   —    Kā tad negvibu? — Skopumfīlds iebilda. — Man, ticiet, nav nekāda pvieka te vēgoties.
   —    Nu, ko tad jūs piedāvājat mums trīs fārtingus? Tur jau zirgam jāsmejas.
   —    Nu labi, lai iet pieci fāvtingi. Pieci fāvtingi arī iv bvanga nauda, vavu jums teikt.
   —    Ejam projām! — Miga nikni izgrūda. — Viņš acīmre­dzot negrib, lai viņu glābj.
   Miga un Zulio pagriezās un apņēmīgi sāka soļot projām.
   —    Ei! — Skopumfīlds iekliedzās. — Ko tad jūs tā ejat pvo- jām? Vai gvibat desmit fāvtingus? Ei! Pagaidiet? Dodu div­desmit! . . . Negvibat? Nu, vauj jūs piķis, saspev jūs jupis uz līdzenās vietas! Kāds cits izglābs mani lētāk!
   Redzēdams, ka Miga un Zulio pazūd skatienam, Skopum- fīlds sašļuka un nožēloja, ka nav pieņēmis izspiedēju noteiku­mus, bet tad soļi atskanēja vēlreiz. Ieraudzījis, ka viņa «glā­bēji» nāk atpakaļ, Skopumfīlds nopriecājās.
   «Nu, tagad viss kārtībā!» viņš nodomāja. «Ja jau nāk atpa­kaļ, tātad nolēmuši ņemt divdesmit fārtingus. Velna milti, tā jau nu es vairs došu šiem divdesmit! Pietiks arī ar piecpadsmit.»
   Grūti pateikt, par ko Skopumfīlds vairāk priecājās. Vai par to, ka galu galā tiks brīvībā, vai arī par to, ka ietaupīs piecus fārtingus.
   Viņu tomēr pārsteidza, ka Miga un Zulio nesteidzās viņu atbrīvot. Pienākuši pie koka, viņi sāka norūpējušies staigāt ap­kārt un kaut ko meklēt zālē.
   —    Ko jūs tur meklējat? — Skopumfīlds kļuva nemierīgs.
   —    Lupatu, — atbildēja Miga. — Mums taču jāatstāj jūs tādā pašā stāvoklī, kādā atradām. Kāds taču, saprotiet, ir pūlē­jies, aizbāzis jums muti ar lupatu, bet mēs atnācām un lupatu aizmetām. Vai tas, jūsuprāt, ir godīgi? Otra darbu vajag cienīt, mīļais! Vai jūs varbūt gribētu, lai mēs rīkojamies negodīgi?
   Galu galā Zulio atrada lupatu un ņēmās to stūķēt Skopum­fīldam atpakaļ mutē.
   —    Ā-ā! — Skopumfīlds ieaurojās. — Nevajag vufatu! Tfū! Vufatu, vufatu nevajag! Vai! Vai!
   —r Dosiet trīs miljonus? — Zulio draudīgi noprasīja.
   Skopumfīlds steidzīgi māja ar galvu. Zulio izvilka viņam no mutes lupatu. Skopumfīlds sāka centīgi spļaudīties. Izspļaudī- jies teica:
   —   Diemžēl man nav līdzi naudas.
   —    Nekas. Dosiet čeku!
   —   Man nav līdzi čeku grāmatiņas.
   —    Nepūtiet pīlītes! — atteica Miga. — Neviens kapitālists neiet ārpus mājas bez čeku grāmatiņas.
   —    Nu labi, atraisiet mani!
   Miga un Zulio acumirklī attina auklu. Skopumfīlds labu
   brīdi vēl stāvēja pie stumbra kā pie­audzis, tad nogāzās zemē kā stabs.
   —    Kas jums notika? — Miga metās pie viņa.
   —    Nezinu, — Skopumfīlds no­murmināja. — Kājas neklausa. Arī rokas ne.
   —   Droši vien notirpušas no ne- kustēšanās, — Miga minēja varbū­tību.
   Ilgi nedomādams, Zulio ņēmās saliekt un atliekt Skopumfīl­dam rokas, kā to parasti dara pie mākslīgās elpināšanas, bet Miga tai pašā laikā cēla augšup un laida lejup viņa kājas. Pēc dažām minūtēm Skopumfīlds juta, ka atguvis spēju valdīt pār saviem locekļiem, un teica:
   —    Laidiet — es pats.
   Krekstēdams pieslējies kājās, viņš vairākkārt noliecās un pietupās, tad uzmauca galvā pirmīt zemē nokritušo cilindru, pacēla turpat blakus nomesto spieķi ar kaula rokturi un no visa spēka zvēla ar to Zulio pa galvu. No negaidītā uzbrukuma Zulio nogāzās gar zemi kā nopļauts. Redzēdams, ka Skopumfīlds diedz projām, Miga drāzās tam pakaļ, taču uz vietas nolikās garšļaukus, paklupis pret koka sakni, kas rēgojās ārā no zemes. Piecēlies kājās, viņš pārliecinājās, ka Skopumfīlds jau nozudis tālumā aiz kokiem.
   —   Ak tu riebekli! — viņš nikni noņurdēja.
   Ieraudzījis, ka Zulio guļ zemē un nekustas, Miga pasauca aiz koka stumbra paslēpušos Krabsu, un viņi abi laida teciņus uz automašīnu, kas gaidīja krietnu gabalu tālāk.

   Naktī Nezinītis un Kazlēns gulēja slikti. Viņiem abiem rādī­jās briesmīgi sapņi. Nezinītis sapņoja, ka viņam visu laiku seko sazin kādi blēži, no kuriem viņš slēpās drīz kaut kur pieputēju­šos bēniņos, drīz tumšā pagraba. Pēdīgi viņš paslēpās tukšā mucā, taču taisni tai pašā brīdī kāds sāka liet mucā mazutu. Nezinītis gribēja līst no mucas ārā, bet tad uzreiz kāda nezi­nāma roka stingri sagrāba viņu aiz matiem un neļāva pat galvu izbāzt laukā. Juzdams, ka nupat, nupat aizrīsies šai melnajā, smirdīgajā šķidrumā, Nezinītis izdarīja izmisīgu piepūli un . . . pamodās. Pārliecinājies, ka atrodas nevis mucā, bet mājās savā gultā, Nezinītis taisījās no jauna iemigt, bet tad ieraudzīja, ka
   logs nedzirdami atveras un pa to lien iekšā nez kādi aizdomīgi tipi' rūtainām žokejnīcām galvā un ar pistolēm rokās. Izlēcis no gultas, Nezinītis metās bēgt. Glābdamies no vajātājiem, viņš ieskrēja kādā dzelzceļa stacijā, kur stāvēja cisternas ar mazutu. Viena cisterna bija tukša. Nezinītis ielīda tanī, bet tūliņ cisterna nez kāpēc sāka pildīties ar mazutu. Sākumā mazuts sniedzās Nezinītim līdz jostasvietai, tad līdz krūtīm un pēdīgi pacēlās līdz kaklam. Nezinītis sāka peldēt mazutā, taču šķidruma līme­nis cēlās aizvien augstāk. Galu galā Nezinīti piespieda pie griestiem. Melnais, stigrais šķidrums sāka smelties viņam mutē, degunā, aizķepēja acis. Juzdams, ka paliek bez elpas, Nezinītis no visa spēka iekliedzās un atkal pamodās.
   Pārliecinājies, ka joprojām guļ savā gultā, Nezinītis pama­zām nomierinājās un gribēja vēlreiz aizmigt, bet tad izdzirdēja Kazlēnu kunkstam.
   —    Laidiet mani vaļā! Laidiet! — Kazlēns kunkstēja, svaidī­damies pa savu gultu.
   Nezinītis ņēmās viņu purināt aiz pleca, taču Kazlēns nemo- dās.
   —    Laidiet mani vaļā! — viņš joprojām brēca.
   —    Nu ko tu auro? Tevi taču neviens netur, — sacīja Nezi­nītis.
   —    Man, saproti, rādījās sapnī, ka laupītāji, ko redzējām filmā, mani notvēruši un žņaudz kaprona cilpā, — Kazlēns moz­damies stāstīja.
   —    Un man atkal visu laiku rādās, ka es slīkstu mazutā, — atzinās Nezinītis.
   —    Tas viss ir no vakarējās filmas, — attapa Kazlēns. — Tā ir vienmēr: tiklīdz aizej uz kino, tā visu nakti mācas virsū murgi.
   Parunājušies par to, ka kinofilmas labāk vajadzētu taisīt jautras, nevis briesmīgas, un pamazām atžilbuši, draugi atkal iemiga, taču murgainie sapņi neatstāja viņus līdz pat rītam.
   Pamodušies agrāk nekā parasti, Nezi- nītis un Kazlēns pabrokastoja bez īstas ēstgribas un nolēma iet uz kantori kājām, lai kaut mazlietiņ izvēdinātu smadzenes pēc bezmiega nakts. Izgājuši uz ielas, viņi ieraudzīja uz stūra avīžu pārdevēju, kas skaļi klaigāja:
   — Avīze «Davilonas Humoreskas»! Pēdējās jaunās ziņas! Smiekli bez gala! Pavisam tikai divi santiki! Ziņojums par «Gigantisko augu sabiedrības» bankrotu! Sensācija! Gigantisko akciju īpašnieki nekā nesaņems! «Davilonas Humores­kas»! Sabiedrības sabrukums! Smiekli bez gala! .. .
   Nopirkuši par diviem santikiem avīzi, Nezinītis un Kazlēns sāka meklēt ziņojumu par Gigantisko augu sabiedrības ban­krotu, taču avīzē par to nekas nebija teikts. Tikai izskatījuši avīzi otrreiz, viņi uzdūrās nelielam rakstiņam.
   Pēdējā laikā māsu avīzes lasītāji mums ļoti bieži izteikuši lu- gumu pastāstīt par gigantiskajiem augiem. Taču ko gan var pastāstīt par šiem izdaudzinātajiem augiem, par kuriem patla­ban tiešām dzirdams daudz valodu un nevalodu? Ar pilnīgu pār­liecību par tiem var sacīt tikai to, ka par tiem nav ko sacīt nekā, jo par tiem noteikti ir zināms tikai tas, ka noteikti par tiem ne­kas nav zināms. Daudzi lētticīgi knēveli savā lētticībā noiet tik­tāl, ka pērk šo leģendāro augu akcijas. Mēs nepavisam negri­bam mest ēnu uz Gigantisko augu sabiedrību. Mēs negribam arī apgalvot, ka, iegādādamies akcijas, knēveli nekā neiegūst, jo, pirkdami akcijas, viņi saņem cerību uz savas labklājības vairo­šanu. Un cerība, kā zināms, arī ir kaut ko vērta. Par velti, kā mēdz teikt, pat suņanagla nemetas. Par visu jāmaksā naudiņa,
   un, kad samaksāts, var ari pasapņot. Pie pirmās izdevības re­dakcija atkal atsāks sarunu par gigantiskajiem augiem.
   Redaktors Grauzis
   Izlasījis šo rakstiņu, Kazlēns sa­triekts nogrozīja galvu un sacīja:
   —  Ar- vienu tādu rakstiņu pie­tiek, lai mūsu akcijas vairs nepirktu. Redzams, kādam no bagātniekiem uznākusi skaudība, ka mūsu akcijas tik labi iet no rokas. Bet nekas! Ta­gad tas mums vairs nav bīstami, jo gandrīz visas akcijas jau pārdotas. Par vēlu attapušies, mīlīši!
   —   Bet kāda tad bagātniekiem daļa, vai mūsu akcijas pērk vai ne? — Nezinītis jautāja.
   —   Bagātniekiem gar visu ko daļa! — Kazlēns atbildēja. — Do­māju, viņiem vispār negribas, ka pie mums ieviestos gigantiskie augi. Kas izdevīgi nabagajiem, tas neizdevīgi bagātniekiem. Tas jau sen zināms.
   Šādi sarunādamies, Nezinītis un Kazlēns aizkļuva līdz Fārtinga ielai un jau iztālēm ieraudzīja pie kan­tora ēkas lielu pūli. Dažiem knēve­ļiem rokās bija akcijas ar gigantisko augu attēliem. Knēveļi vicināja akci­jas pa gaisu un klaigāja:
   —    Laidiet iekšā! Lai mums atdod
   mūsu naudu! Mēs esam piekrāpti! Izrādās, ka nekādu gigan tisko augu nav!
   —    Vācieties projām! — kliedza uz viņiem šveicars, kas sta- vēja pie ieejas. — Kantorus ver vaļā deviņos, un līdz tam nevie­nam te nav nākšana. Marš, kamēr neesmu jums uzrīdījis poli­cistus!
   Izspraukušies caur pūli, Nezinītis un Kazlēns uzgāja pa kāp­nītēm līdz ieejas durvīm, un Kazlēns, pagriezies pret pūli, uz­sauca:
   —   Brālīši, neticiet avīzēm! Jūs krāpj! Gigantiskās sēklas ir! Bet, ja kāds grib saņemt naudu atpakaļ, mēs varam atdot.
   —    Ā, re, kur viņi ir, krāpnieki! — pūlī kāds iekliedzās. — Sist viņus!
   Vairāki akcionāri uzskrēja pa kāpnītēm un grasījās grābt ciet Kazlēnu, taču tai pašā mirklī durvis atvērās, pa tām izlēca policists ar spožu vara kasku galvā un laida darbā savu elek­trisko rundziņu. Pūlis acumirklī atkāpās.
   Policists sacīja:
   —    Pulksten deviņos kantori vērs vaļā, tad variet iet un sa­ņemt savu naudu, bet līdz tam — lai nekāda runāšana!
   Pagriezies pret šveicaru, policists pamāja ar savu rundziņu uz Nezinīti un Kazlēnu:
   —    Šos laid iekšā! — viņš pavēlēja.
   Saņēmuši no šveicara kantora atslēgu, Nezinītis un Kazlēns aši uzkāpa trešajā stāvā.
   —    Visprātīgākais, ko var izdarit, — atdot naudu tiem, kas vēlas, — Kazlēns sacīja. — Es domāju, panika mitēsies, tiklīdz visi pārliecināsies, ka jebkurā laikā var saņemt savu kapitālu atpakaļ.
   To teicis, Kazlēns iegāja kantorī un ielūkojās istabā, kur stāvēja ugunsdrošais skapis. Viņu pārsteidza, ka skapja smagās dzelzs durvis ir tikai pievērtas. Vienā lēcienā pieklupis pie skapja, Kazlēns ielūkojās tajā un ieraudzīja, ka tas ir tukšs.
   —   Nezinīt! — viņš izbijies ierēcās. — Nauda pazudusi!
   —   Kur tad šī varēja palikt? — Nezinī­tis ieskrējis jautāja.
   —   Nevaru iedomāties! — Kazlēns no­plātīja rokas. — Jādomā, mēs esam ap­zagti.
   Te viņš pamanīja uz kāda no skapja plauktiņiem papīra sloksnīti un divas dzelz­ceļa biļetes.
   —   Paga, te ir zīmīte, — iesaucās Kaz­lēns un sāka skaļi lasīt.
   «Dārgie drauki!» zīmītē bija uzskripsnāts ķeburainiem dru­kātiem burtiem. «Mūsim vaig steikšus glāpties ar bēkšanu. Ņe- mit biļites, sēdīties vilciņā un pucējit uz ātrāko uz Sankoma- riku, tur mēs būsim jūsim priegšā. Jūsu lapvēļi Miga un Zulio.»
   —   Tas nu gan ir pārsteigums! — Kazlēns iesaucās. — Izrā­dās, Miga un Zulio jau aizlaidušies un, protams, naudiņu paķē­ruši līdzi. Tagad mēs abi te esam tikpat kā slazdā.
   To teikdams, Kazlēns piesteidzās un aizslēdza kantora ārē­jās durvis un darīja to īstajā laikā, jo tai pašā brīdī aiz durvīm atskanēja kāju dipoņa. Tur akcionāru pūlis bija ielauzies ēkā un drāzās pa gaiteni. Sasnieguši kantori, gigantisko augu akciju īpašnieki ņēmās dauzīt ar dūrēm durvis un klaigāt:
   —   Ei, jūs! Veriet vaļā, citādi būs slikti! Atdodiet mūsu naudu!
   Kazlēns, ilgi nedomādams, pieskrēja pie loga un atrāva to vaļā. Paskatījies lejā un pārliecinājies, ka lēciens no trešā stāva varētu būt bīstams, viņš salūkoja ugunsdrošajā lādē auklu ga­lus, kas bija palikuši no sasietajiem akciju žūkšņiem, un sāka tos siet citu citam galā. Nezinītis ķērās klāt palīdzēt. Troksnis aiz durvīm pa to laiku pieauga. Durvis drebēja no triecieniem, tomēr izturēja.
   Pēkšņi iestājās klusums. Pūlis aiz durvīm šķita aprimis. Pabāzis galvu pa logu, Kazlēns nolaida auklas galu lejā un, pārbaudījis, ka tā sniedzas līdz zemei, otru galu piesēja pie cen­trālapkures caurules blakus logam.
   —    Laidies zemē! — viņš nokomandēja Ne­zinīti.
   Nezinītis nelika sevi divreiz lūgt un veiklr nošļūca pa auklu lejā. Tobrīd aiz durvīm atsā­kās kņada.
   —   Nu tad — lai iet, speram vaļā! — kāds nokliedza.
   —   Vēl reizīti!
   Durvis notrīcēja no otra trieciena. Redzē­dams, ka Nezinītis laimīgi sasniedzis zemi, Kaz­lēns pieķērās ar rokām pie auklas un noslīdēja no palodzes.
   —   Vēlreiz! — kāds aiz durvīm nobļāva.
   Šoreiz trieciens bija tik spēcīgs, ka durvis
   nobrakšķēja, izlēca no virām un nogāzās uz grī­das. Kopā ar tām istabā ielidoja vairāki knēveļi ar milzīgu rakstāmgalda virsu, ko viņi bija lie­tojuši par tarānu. Tas viss notika tik negaidīti, ka dažs labs knēvelis izstiepās uz grīdas un sa­dauzīja degunu. Vienā rāvienā pūlis iebruka kantorī. Daļa akcionāru skrēja pie ugunsdrošā skapja, citi saklupa ap ugunsdrošajām lādēm un, tās atvēruši, vilka ārā sadriskātus papīrus, kuros kādreiz bija iesaiņoti akciju žūkšņi.
   Pārliecinājušies, ka naudas nekur nav, knē­veļi tiktāl saniknojās, ka sadauzīja stikla skapi, izvilka Nezinīša skafandru un saplosīja to lu-
   patu lēveros. Beidzot viņi paskatījās pa logu un ieraudzīja auklu, kas karājās lejup.
   —   Pa logu aizmukuši! — kads attapa.
   Vairāki knēveļi sāka šļūkt zemē pa auklu, pārējie izskrēja no istabas un drāzās lejā pa kāpnēm. Taču bija jau par vēlu. Nezi­nītis un Kazlēns šķita vai ūdenī iekrituši. Nolaidušies pa auklu, viņi joza pāri pagalmam, kam, par laimi, bija vēl otri vārti. Nokļuvuši uz citas ielas, viņi iejuka pūli un drīz vien bija jau tālu no notikuma vietas.
   —   Būtu jāaiziet uz Grīstes ielu — uz dažādu kalibru izstrā­dājumu veikalu. Varbūt tur sastopam Zulio kungu, — Kazlēns ieminējās.
   Draugi ātri sasniedza Grīstes ielu, iegriezās Čūsku šķērs- ieliņā un sāka meklēt dažādu kalibru preču veikalu, taču tā nekur nebija.
   —   Tad ta joks! Nu vēl arī veikals sazin kur izčibējis! — Kazlēns nopukojās.
   Viņi izmeklēja visu Čūsku šķērsieliņu no viena gala līdz otram, pēc tam atpakaļgājienā vēlreiz, tad pārstaigāja to vēl trešoreiz. Pēdīgi Kazlēns apstājās pie konditorejas, kuras, kā viņam likās, agrāk šeit nebija.
   —   Tavu brīnumu! — viņš sacīja. — Manuprāt, agrāk te bija dažādu kalibru preču veikals, bet tagad kaut kāda konditoreja.
   Nezinītis un Kazlēns iegāja konditorejā un apvaicājās vie­nai no pārdevējām, vai viņa nezinot, kur palicis dažādu kalibru preču veikals. Pārdevēja pastāstīja, ka dažādu kalibru preču veikals esot slēgts, jo tā īpašnieks negaidot iedzīvojies bagātībā un aizbraucis ceļojumā, un tagad šeit atvērta konditoreja.
   —   Dzirdēji? «Negaidot iedzīvojies bagātībā un aizbraucis ceļojumā»! — norūca Kazlēns, kad viņi ar Nezinīti izgāja uz ielas.
   Viņš izvilka no kabatas zīmīti, ko bija atstājis Zulio, un ņēmās to vēlreiz pārlasīt.
   —    Kāpēc Miga un Zulio raksta, ka viņi spiesti glābties ar bēgšanu? — Kazlēns prātoja. — Varbūt viņi jau iepriekš dabū­juši zināt, kas būs rakstīts avīzēs, un tāpēc nolēmuši laikus pa­zust ar naudu. Visādā ziņā mēs nevaram palikt šeit, arī mums jādodas uz Sankomariku. Tā ir laba pilsēta. Es tur sava laika esmu dzīvojis.
   Vilciens uz Sankomariku atgāja tikai pievakarē, taču Nezi­nītis un Kazlēns baidījās atgriezties viesnīcā, kur viņi varēja krist netīšām apkrāpto akcionāru rokās. Noslaistījušies līdz pusdienai pilsētas parkā, draugi uzmeklēja nelielu ēdnīcu, kur līdz šim nekad nebija bijuši, un kārtīgi paēda, atstājuši tur gan­drīz visu savu skaidro naudu. Atlikušos nedaudzos santikus viņi izdeva par saldējumu un nopirka pudeli gāzētā ūdens ar sirupu, ko nolēma ņemt līdzi ceļā.
   Ieradušies stacijā labu laiku pirms vilciena atiešanas, viņi iekāpa vagonā. Pavadonis pārbaudīja viņu biļetes un pateica, ka abas viņu vietas esot uz augšējiem plauktiem.
   —    Labi gan, — Kazlēns sacīja Nezinītim. — Uz aug­šējiem plauktiem neviens mūs nepamanīs. Arī vilcienā taču var braukt kāds no mūsu ak­cionāriem. Būtu pavisam ne­lāgā, ja mūs sazīmētu.
   Uztrausušies uz augšējiem plauktiem, Nezinītis un Kaz­lēns ērti izstiepās un ņēmās zagšus vērot ienācējus pasa­žierus. Vagons pa to laiku pamazām pildījās. Apakšā, taisni zem plaukta, uz kura gulēja Nezinītis, apsēdās
   kāds tukls knēvelis. Pabāzis čemodānu zem sola, viņš izvilka no kabatas veselu žūksni avīžu un sāka lasīt. Šeit bija gan «Komerciālā Apķērība», gan «Davilonas Humoreskas», gan «Avīze Resnīšiem», gan «Avīze Tievajiem», gan «Avīze Gudra­jiem», gan «Avīze Muļķiem».
   Jā, jā! Nebrīnieties: tieši «muļķiem». Dažs lasītājs var nodo­māt, ka nebija prātīgi tā nosaukt avīzi, jo kurš tad nu ies pirkt avīzi ar tādu nosaukumu. Nevienam taču negribas, ka viņu uz­skata par muļķi. Davilonieši tomēr tādiem sīkumiem nepievērsa uzmanību. Ikviens, kas pirka «Avīzi Muļķiem», apgalvoja, ka pērk to nevis tāpēc, ka uzskata sevi par muļķi, bet gan, lai uzzi­nātu, par ko īpaši muļķiem raksta. Pie reizes jāteic, ka ši avīze gan tika vadīta ļoti saprātīgi. Tanī viss pat muļķiem bija sapro­tams. Tāpēc «Avīze Muļķiem» bija plaši izplatīta un to pārdeva ne vien Davilonā, bet arī daudzās citās pilsētās.
   Nav grūti noskārst, ka «Avīzi Resnīšiem» lasīja ne tikai res- nīši vien, bet arī tie, kas sapņoja drīzāk pieņemties miesās, gluži tāpat kā «Avīzi Tievajiem» lasīja ne tikai kalsnie knēveļi, bet arī tādi, kuriem gribējās atbrīvoties no liekiem taukiem. Šo avīžu īpašnieki ļoti labi saprata, ka jau pašam nosaukumam jāizraisa lasītāja interese, citādi neviens viņu avīzi nepirks.
   Pēc maza brītiņa Nezinītis pamanīja, ka otru apakšējo solu ieņem pasažieris, kas bija it kā tiešs pretstats pirmajam. Citiem vārdiem sakot, tas bija gaužām kalsns knēvelis. Viņš izskatījās tā, it kā nule būtu pēries pa purvu un vēl nepaguvis, kā nākas, apžāvēties. Viņa melnās bikses bija pagalam saņurcītas un klā­tas dzeltenbrūniem rāvas traipiem. Tāds pats dzeltenbrūns traips greznoja arī viņa cilindru, it kā to būtu trāpījusi pa ga­balu sviesta dubļu pika. Uz viņa melno svārku muguras rēgo­jās liels, trīsstūrains caurums. Tādi caurumi parasti rodas, ja gadās ar muguru aizķerties aiz zara vai sienā iedzītas nag­las. Mazliet zemāk par muguru pie svārkiem pieķērusies iesar­kana purva dadža galviņa, ko ikdienā dēvē par pogaļu. Tāda pati pogaļa bija pieķērusies pie elkoņa un vēl viena pie bikšu dibena.
   Apsēdies uz sola, šis purva iemītnieks noņēma no galvas savu melno cilindru un gluži kā burvju mākslinieks saka vilki no tā ārā dažādas mantiņas. Nezinītis, kas no augšēja plaukta to visu vēroja, ar izbrīnu redzēja, ka no cilindra parādās dienas gaismā zobu suka un zobu pulveris, smaržīgs zemeņu ziepju gabals, dvielis, vairāki mutautiņi, lieks zeķu pāris un, pēdīgi, divas sarūsējušas naglas un vara stieples gabaliņš.
   Aizrāvies ar šo ainu, Nezinītis pat nepamanīja, ka vilciens sakustējās un viņi devās ceļā.

   Lasītaji, kas pietiekami iepraktizējušies grāmatu lasīšanā un tāpēc pieraduši visu uztvert, tā sakot, no pusvārda, droši vien būs jau uzminējuši, ka šis kalsnējais pasažieris ar melno cilin­dru nebija neviens cits kā Skopumfīlda kungs. Kopš tā brīža, kad viņam bija palaimējies izglābties no saviem «glābējiem», nebija pagājis vairāk par vienu dienu un vienu nakti, taču pa šo samērā īso laiku Skopumfīlds bija paguvis daudz ko pār­dzīvot.
   Vispirms viņš diedza pa mežu, elpu neatņēmis, cenzdamies cik iespējams tālāk aizbēgt no Migas, kas dzinās viņam pakaļ.
   Atskatījies atpakaļ un pārliecinājies, ka neviens vairs neseko, viņš ievērojami samazināja ātrumu, īsi sakot, sāka iet rāmu soli. Viss viņā dziedāja, viss gavilēja. Viņš bija laimīgs tāpēc, ka atguvis sen ilgoto brīvību un turklāt neiztērējis ne santika.
   Bez mazākās nojausmas, uz kuru pusi jāiet, lai nokļūtu uz ceļa, kur viņu varētu uzņemt gadījuma mašīna, Skopumfīlds nolēma iet nepagriezdamies, taisni vien cerībā, ka mežs kaut kur taču beigsies un viņš nonāks pie kādas apdzīvotas vietas.
   No pārciestajiem uztraukumiem izsalkuma sajūta bija pil­nīgi pārgājusi, proti, viņam bija zudusi ēstgriba. Jāsaka, tā gan ir ļoti bieži novērojama parādība. Ikviens pats no savas piere­dzes zina, ka dažādas jūtas nevar valdīt pār mums visas vien­laikus. Parasti kaut kādas spēcīgas jūtas izstumj visas pārējās, sīkākās jūtas, un tad mēs aizmirstam ko tādu, kas pirms tam mums licies ārkārtīgi svarīgs. Taisni šai jautājuma pusei arī pievērsa uzmanību Skopumfīlds. Pamanījis, ka viņam nemaz vairs negribas ēst, viņš saprata, ka izsalkuma sajūta pazudusi no uztraukuma. Sis atklājums pavedināja Skopumfīldu uz do­mām, ka varētu ietaupīt uz ēša­nu, ja, piemēram, pirms brokas­tīm vai pusdienām krietni uz­trauktos. Tādai vajadzībai pie­tiktu uzsākt šādu vai tādu nepa­tīkamu sarunu vai tāpat vien ar kādu saķildoties.
   Aizrāvies ar šīm oriģināla­jām domām, Skopumfīlds nepa­manīja, ka izsalkums atkal sāk zagties klāt. Viņš attapās tikai tad, kad vēderā sāka neganti kņudēt. Zinādams, ka mežā ap­maldījušies izsalkumu parasti remdina ar ogām, meža riekstiem vai sēnēm, viņš sāka centīgi taustīt ar skatieniem apkārt, taču nekur neredzēja ne riekstu, ne ogu, pat ne sēņu. Zaudējis cerību sameklēt kaut ko ēdamu, Skopumfīlds mēģināja košļāt zāli, taču zāle bija rūgta, un viņš to tūdaļ ar riebumu izspļāva. Apkārt skatīdamies, viņš nepamanīja, ka ieklīdis purvā. Sajutis zem kājām staignu zemi, viņš gribēja apiet bīstamo vietu ar līkumu, taču zeme zem kājām nu jau līgot līgojās. Nobijies viņš cirtās atpakaļ, bet jau pēc dažiem soļiem iepērās taisni lāmā. Redzē­dams, ka viņu no visām pusēm apņem šķidra purva rāva, Sko­pumfīlds sāka lēkāt no cintiņa uz cintiņu. Ar lielām pūlēm vi­ņam izdevās izkulties uz cietas zemes, taču tur viņš iekļuva da­džu čūksnī. Saskrāpējis seju un rokas, viņš izlauzās cauri dzelk­šņiem un apsēdās zālē daudzmaz atņemt elpu.
   Nekāda ilgā sēdēšana to­mēr neiznāca, jo viņam uz­bruka sarkanās purva skud­ras, kuru kodieni, kā zināms, neganti dzeldina. Skopum­fīlds, pats nejauzdams, bija iesēdies taisni pūznī. Sākumā viņš skudras mīdīja kājām un dauzīja ar nūju, bet tad, re­dzēdams, ka kustoņa no tā ne­iet mazumā, nolēma atstāt kaujas lauku un atkāpās. Tai pašā brīdī viņš pamanīja, ka apkārt kļuvis tumšāks. Apjē­dzis, ka diena iet uz galu, Skopumfīlds pielika soli. Do­mas par to, ka būs jāguļ nakti mežā, uzdzina viņam šermu­ļus. Lāgiem viņam šķita, ka mežs kļūst skrajāks un viņš nupat, nupat būs izgājis malā, taču tas bija mānīgs šķitums. Mežs aizvien vēl nebeidzās, bet tumsa biezēja aizvien vairāk.
   Skopumfīlds saprata, ka pēc maza brīža iestāsies pilnīga tumsa, un sāka meklēt, kur varētu pārnakšņot. Kādā kokā viņš pamanīja aizsniedzamā augstumā lielu dobumu. Apsvēris, ka ērtāku vietu nu jau vairs neizdosies atrast, Skopumfīlds ielīda dobumā un sāka ierīkoties uz naktsguļu.
   Izrādījās, ka dobums ir diezgan prāvs. Tajā varēja sēdēt, ja sarāva kājas uz augšu un atspieda muguru pret dobuma sienu. Skopumfīlds atrada, ka tā ir ļoti ērti, jo vairāk tāpēc, ka apakšā dobums bija izklāts ar sausu pērno lapu kārtu. Noņēmis no gal­vas cilindru un nolicis to dobuma dibenā blakus nūjai, viņš ap­ņēmās labi drīz aizmigt, taču skaudra izsalkuma sajūta gainīja miegu projām. Piedevām pie visa viņam sāka sāpēt kājas. Sko­pumfīlds nodomāja, ka sāp tāpēc, ka nav pierasts gulēt apau­tām kājām, un noāva zābakus. Sāpes tomēr neaprima. Turklāt nu jau sāpēja ne tikvien kājas, bet arī mugura un visi kauli. Skopumfīlds saprata: ja viņam izdotos izstiepties visā garumā, tad sāpes pārietu, taču dobumā nekādi nevarēja izstiepties. Tur varēja tikai sēdēt saritinājies.
   Ar tumsas iestāšanos gaisa temperatūra nokritās, un Sko­pumfīldu pamazām pārņēma aukstums. Juzdams, ka salst ar­vien vairāk un vairāk, Skopumfīlds atkal apāva kājas, uzlika galvā cilindru, sacēla svārku apkakli un sev virsū vēl uzlika savu nūju un čeku grāmatiņu, taču no tā viņam nekļuva siltāk. Līdz šim Skopumfīlds bija akli ticējis, ka čeku grāmatiņa, no kuras viņš nešķīrās visu mūžu, spēj viņu paglābt jebkurā ne­laimē. Šoreiz viņš pats uz savas ādas pārliecinājās, ka ir tomēr gadījumi, kad ne bankas čekam, ne skaidrai naudai nav nekā­das vērtības.
   Juzdams, ka ir galīgi sastindzis, Skopumfīlds izlēca no do­buma un sāka lakstīt ap koku, pēc tam izdarīja veselu rindu vin­grojumu ātrā tempā. Tas palīdzēja. Taču ne uz ilgu laiku. Līdz­ko Skopumfīlds ielīda atpakaļ dobumā, viņu no jauna sagrāba aukstums. Vairākas reizes pa nakti viņš līda ārā no savas pa­spārnes, lēkāja kā sienāzis, lai kaut mazliet sasildītos, un grauza koka mizu, lūkodams remdināt izsalkumu. Pa visu nakti viņš ne uz mirkli neaizdarīja acu un jutās tik noguris, it kā būtu vai ūdens vātij priekšā jūgts. Nakts likās nebeidzami gara, un, tikko sāka svīst gaismiņa, viņš pameta savu neviesmīlīgo pa­spārni, brīnīdamies tikai par to, ka vispār palicis dzīvs.
   Ar to Skopumfīlda piedzīvojumi tomēr nebija galā. Pēc bez­miega nakts gluži sadulbis, viņš slāja, pats nezinādams, kurp. Turklāt mežā vēl nebija pietiekami gaišs. Lāgā neredzēdams, viņš vienā laidā uzgrūdās koku stumbriem un gandrīz izdauzīja degunu. Pēdīgi viņš tomēr izkūlās no meža. Priekšā pletās zaļa ieleja, vietām klāta pelēcīgi baltiem laukumiem, kurus Skopum­fīlds noturēja par sniegu. Nokāpis ielejā, viņš saskatīja, ka tas nemaz nav sniegs, bet gan migla, kas sāka biezēt virs naktī atvēsušās zemes. Miglas slānis klājās tik zemu un bija tik blīvs, ka Skopumfīlds snāja tajā, it kā brizdams līdz kaklam pa ūdeni. No malas varēja likties, ka virs kūpošās jūras, kas klāja visu ieleju, peld tikai Skopumfīlda galva melnā cilindrā.
   Skopumfīldam arī pašam bija tāda sajūta, ka viņam nav vairs ne roku, ne kāju un pat ne rumpja, bet palikusi vienīgi galva, kas sazin uz kā īsti turas. Kad viņam gadījās palūkoties lejup, viņš redzēja tikai neskaidrus savu plecu apveidus. Tur­pretim, ja raudzījās augšup, tad redzēja sudrabotu Mēness de­bess jumu, kas vietām ieplaiksnījās sārtiem un zilganiem atspul­giem un šķita kā milzu metāla klinšu sablīvējumi, kas nez kādā brīnumainā kārtā palikuši karājamies gaisā.
   Nav, protams, nemaz jāstāsta, ka Skopumfīlds būtu varējis arī agrāk, cik vien uziet, priecāties par rita debess skaistumu, taču agrāk viņam nekad nebija iznācis tik agri uzmosties. Ieni- ris līdz kaklam miglā, kas plājās uz visām pusēm līdz pašam
   apvārsnim, Skopumfīlds it kā palika aci pret aci ar dzidram, maigām rīta kvēles pielijušām debesīm, un šis skats pildīja viņu ar tādām kā cēlām un svinīgām jūtām. Viņš šķitās atklājis daba kaut kādu jaunu, neizbaudītu, neviena neredzētu skaistumu un nožēloja tikai to, ka nekad nav mācījies gleznot un nevar ar krāsām attēlot šo diženo ainu, lai paņemtu to līdzi un savu mūžu no tās vairs nešķirtos.
   Reizē ar sajūtu, ka viņu kāds no iekšpuses plēš vai pušu, Skopumfīldu pārņēma neizprotama vēlēšanās apskaut debesis, kas pletās virs viņa. Un viņš juta, ka varēs to izdarīt, ka jāiz­stiepj tikai rokas. Un viņš izstiepa rokas, taču taisni šai acu­mirklī pazaudēja zemi zem kājām un ievēlās gravā.
   Vairākas reizes pārmetis kūleni, viņš noripoja gravas dibena un palika guļam kņūpus, ar izplestām rokām. Sīki akmentiņi un sausas zemes kukuržņi, kas ripoja līdzi, kādu brīdi kapaja viņam muguru. Drīz šī kustība aprāvās. Aptaustījis sevi no vi­sām pusēm, Skopumfīlds pārliecinājās, ka ribas nav lauztas, un ņēmās gramstīt ar rokām apkārt, cerēdams uztaustīt no galvas novēlušos cilindru. Par laimi, cilindrs bija turpat necik tālu. Izpurinājis iebirušos akmentiņus, Skopumfīlds novietoja savu galvassegu, kur pienākas, un sāka lūkoties apkārt. Jāsaka, no tā gan nebija nekādas jē­gas, jo miglā tik un tā nekā nevarēja saskatīt.
   Ar spieķi taustīda­mies, Skopumfīlds aiz­kļuva līdz gravas pretē­jai nogāzei un sāka rāp­ties pa to augšup. Vairā­kas reizes viņš nenoturē- i
   jās un novēlās atpakaļ, tomēr beigu beigās viņam
   izdevās uzķepuroties augšā. Mazliet atņēmis elpu un ievērojis, ka migla kļuvusi caurredzamāka, Skopumfīlds devās tālāk.
   Drīz migla izklīda, un Skopumfīlds redzēja, ka soļo pa ir­denu zemi, kas apdēstīta ar kaut kādiem tumši zaļiem, trausliem krūmiņiem, kas sniedzās līdz ceļiem. Izrāvis no zemes vienu krūmiņu, viņš ieraudzīja dažus pie saknēm pieķērušos dzeltenī­gus bumbuļus. Vērīgi tos aplūkojis, Skopumfīlds sāka noskārst, ka tie ir paši parastākie kartupeļi. Jāsaka, viņš gan nebija gluži pārliecināts par sava minējuma pareizumu, jo līdz šim kartu­peļus bija redzējis tikai ceptus vai vārītus, turklāt nez kāpēc iedomājies, ka kartupeļi aug kokos.
   Nopurinājis vienam bumbulim zemes, Skopumfīlds nokoda gabaliņu un raudzīja to sakošļāt. Zaļais kartupelis viņam likās ārkārtīgi negaršīgs un pat pretīgs. Tomēr apsvēris, ka neviens jau nu neietu audzēt pilnīgi nederīgus augļus, viņš iebāza no zemes izrauto pusdesmitu kartupeļu svārku kabatā un devās tālāk.
   Soļot pa irdeno zemi, vienā laidā pinoties ar kājām kartu­peļu lakstos, bija gaužām nogurdinoši. Skopumfīlds visvisādi lādēja knēveļus, kas sadomājuši, tīri kā viņam par spīti, visap­kārt uzirdināt zemi un sadēstīt ceļā visus šos krūmiņus.
   Kā jau bija gaidāms, galu galā viņam tomēr izdevās aizkļūt līdz kartupeļu lauka malai. Izkūlies uz cietas zemes, Skopum­fīlds atviegloti uzelpoja un tai pašā brīdī saoda nez no kurienes plūstam dūmu smaržu. Sī smarža viņam it kā uzdvesa siltumu un mājīgumu.
   «Ja ir dūmi — tātad ir arī uguns, un, ja ir uguns, tātad kaut kur gatavo ēdienu,» Skopumfīlds apsvēra.
   Apskatījies apkārt, viņš pamanīja tālumā kārklāju, virs kura stīdzēja dūmu strūkliņa. Palaidis lielo riksi, Skopumfīlds izlau­zās cauri kārklu brikšņiem un nonāca uz upes krasta. Paraudzī­jies gar krūmmali, viņš ieraudzīja, ka upe šai vietā met līkumu, izveidodama nelielu pussalu. Sēru vītoli līkiem stumbriem liecās
   pār upi un karināja savus garos zarus ar sudrabaini zaļām, ne­rimtīgi drebošām lapiņām. Dzidras ūdens strūkliņas rāmi ska­lojās gar koku saknēm. Divi knēveļi peldēja netālu no krasta un laikam upē kaut ko meklēja. Drīz viens, drīz otrs pazuda zem siekstām un izniris cītīgi nosprauslojās. Divi citi sēdēja uz krasta pie ugunskura un piesvieda tajā sausus zarus.
   Pašā ūdens malā zem liela, veca vītola stāvēja māja ne māja, būdiņa ne būdiņa, bet drīzāk gan kaut kāds pasaku na­miņš. Visas sienas tam bija izraibinātas ar nez kādām nesapro­tamām bildītēm. Vienā bildītē bija attēlots knēvelis, ģērbies rū­tainā mētelī un ar pīpi zobos. Otrā — gluži tāds pat knēvelis un arī ar pīpi, bet nez kāpēc apgriezts ar kājām gaisā. Virs šā ap­grieztā knēveļa bija kaut kāda milzīga kāja spoži nospodrinātā saišzābakā. Blakus — burka ar mellenēm, zaļas zirņu pākstis, kāda galva ar matiem, ko klāja baltas, čauganas putas, kāda mute ar sārtām, platā smaidā pavērtām lūpām un mirdzoši bal­tiem zobiem. Tad atkal kāda saziepēta galva, tikai šoreiz tā gu­lēja uz sāniem, tase ar kūpošu kafiju, vēl burka ar mellenēm, milzīgi liela muša, atkal kāja .. . Tas viss bija bez jebkādas
   jēgas un sakara, it kā nez kāds mākslinieks būtu zaudējis prātu un tad izrāvies brīvībā un nolēmis izgreznot ceļā pagadījušos ēciņu ar savu ārprātīgo otu.
   Un tomēr tas nebija tas, kas radīja Skopumfīldā izbrīnu. Viņam aizcirtās elpa, kad virs ieejas šai ērmotajā būdā viņš ieraudzīja izkārtni, uz kuras milzīgiem drukātiem burtiem bija rakstīts:
   SKOPUMFĪLDA MAKARONU UZŅĒMUMS
   —    Kas par blēņām! — Skopumfīlds neizpratnē nomurmi­nāja. — Kas tas vēl par makaronu uzņēmumu, sasper viņu jupis uz līdzenas vietas! Un kas viņiem devis tiesības novietot uz šā muļķīgā krātiņa manu vārdu? Vai varbūt tas viss man rādās sapnī?
   Viņš ņēmās ar dūrēm berzēt acis, taču ne upe, ne koki, ne knēveļi, ne mājiņa ar uzrakstu neizgaisa.
   —    Bet, ja tas nav sapnis, kas tad tas ir? Ņirgāšanās? — Skopumfīlds aizsvilās, un dūres viņam neviļus sažņaudzās aiz dusmām.
   Viņam sāka likties, ka to visu kāds tīšuprāt uzrīkojis, ka šis kāds viņu pakļāvis savai gribai un licis valcīties apkārt pa me­žiem un purviem, lēkāt pa ciņiem, ievelties gravā, — un to visu tālab, lai atvilinātu viņu šurp un parādītu šo nejēdzīgo izkārtni.
   —    Kādas blēņas! Huligānisms! Personības aizskaršana! Kaut kas pavisam mežonīgs un aplams! — Skopumfīlds puko­jās, jau divdesmito reizi pārlasīdams satriecošo uzrakstu.
   Pamazām viņam tomēr atausa atmiņā, ka tāds uzraksts kaut kur jau redzēts, vispār ņemot, ir ļoti, ļoti pazīstams.
   —   Ā! — viņš piepeši gandrīz iekliedzās. — Atcerējos! Es taču to esmu redzējis uz kastēm ar'makaroniem, ko laiž pārdo­šanā mana makaronu fabrika, sasper mani jupis uz līdzenas vietas!
   Ielūkojies vērīgāk, viņš pārliecinājās, ka uzraksts tiešām uzkrāsots uz garas finiera makaronu kastes un ka visa būda sa­meistarota no šāda veida kastēm. Te bija gan tabakas kastes, uz kurām uzzīmēts knēvelis ar pīpi zobos, gan ziepju kastes ar saziepētas galvas.attēlu, gan zobu pulvera kastes, uz kurām re­dzami žilbinoši balti zobi.
   Pa tam knēveļi, kas bija niruši, izlīda no ūdens un pievieno­jās tiem, kuri sildījās pie ugunskura. Skopumfīlds dzīrās iet viņiem klāt, taču viņu mulsināja, ka knēveļi nebija gluži apģēr­bušies. Vienam bija tikai bikses un kurpes, otrs bija ģērbies svārkos, taču bez biksēm, trešajam trūka kurpju kājās, ceturtais bija bez cepures. Ieraudzījis, ka knēveļi uzlikuši uz uguns lielu tomātu kārbu un nez ko tanī vāra, viņš nolēma mest pieklājību pie malas un tuvojās viņiem.
   — Sveiki, dārgie draugi, vai jums neatrastos kaut kas, ko iekost? — viņš žēlā balsī vaicāja. — Goda vārds, cauru nakti nekā neesmu ēdis.
   Viņa vārdi izraisīja knēveļiem veselu smieklu brāzmu. Tas, kurš bija bez krekla, aiz smiekliem nogāzās augšpēdu un sāka
   tirināt kājas gaisā. Bet tas, bez biksēm, plaukšķināja ar delnām pa kailajiem celīšiem un sauca:
   —    Ko? Kā tu teici? Cauru nakti neesi ēdis? Ha-ha-ha! . .. Neņem ļaunā, brāl, — viņš pēdīgi izdvesa. — Mēs dzīvojam pēc principa: piecas minūtes smieklu atsver klaipu maizes. Tāpēc, ja jau mums gadās pasmieties, tad smejamies ne mazāk par piecām minūtēm.
   —   Vai tad tas, ko es teicu, ir tik smieklīgs? — iebilda Sko­pumfīlds.
   —    Protams, brāl! Kurš tad naktī ēd? Mēs domājām, ka diez kas ar tevi atgadījies, bet tu saki: cauru nakti neesot ēdis!
   Viņi atkal rāva smējienu vaļā, bet Skopumfīlds sacīja:
   —   Ja jau es tikai nakti vien nebūtu ēdis! Bet vakar es pat pusdienas nedabūju paēst! Nolādētais Krabss solījās pacienāt ar pusdienām, bet aizveda mani uz mežu un piesēja pie koka.
   Šis paziņojums izraisīja knēveļiem jaunu smieklu lēkmi.
   —    Ko? — viņi klaigāja. — Piesēja pie koka? Tad nu gan pacienājis, nav vārdam vietas! Šis Krabss, var redzēt, ir liels jokdaris!
   Arī šoreiz viņi smējās savas piecas minūtes. Pēdīgi tas, ar svārkiem mugurā, ieteicās:
   —    Atvaino, brāl, es redzu, tu esi lāga puisis. Ar tevi garlai­cīgi nebūs! Tikai žēl — nav nekā, ar ko tevi paēdināt. Gribējām saķert vēžus brokastīm, bet šodien ar vēžošanu neveicās. Slēp­jas, nelieši, tādā dziļumā, ka ienirt tur neizdodas, bet ūdens no rīta tik auksts, ka taisni izturēt nevar. Rau, ja gribi, iedzer ar mums tējiņu. Ei, Mazpirkstiņ, — viņš uzrunāja knēveli, kas bija basām kājām. — Stiep šurp lieku krūzīti un sāc liet tēju. Šodien tava reize.
   Mazpirkstiņš naski atnesa pusdesmitu konservu kārbiņu, salika tās uz galda, kas bija sanaglots no divām prāvām kas­tēm, tad nocēla no uguns tomātu bundžu un ņēmās liet no tās verdošu ūdeni konservu kārbās.
   —            Ludzu pie galda, — viņš aicināja, kad bija ar šo darbu galā.
   Visi apsēdās uz kastēm, kas šeit aiz­stāja krēslus. Apsēdās arī Skopumfīlds. Redzēdams, ka visi paņēmuši konservu kārbas un sāk no tām strēbt, arī Skopum­fīlds paņēma kārbu un, iestrēbis malciņu, atklāja, ka tanī nav vis tēja, bet parasts vārīts ūdens.
   —            Kur tad ir tēja? — viņš neizpratnē jautāja.
   —            Tad šī pati jau ir tēja, — paskaid­roja Mazpirkstiņš. — Tiesa gan, bez tējas, bet šī ir tāda tēja — bez tējas. Tagad tāda modē.
   —   Hm! — Skopumfīlds norūca. — Nu, tēja — tas tiešām ir aizspriedums! Rauj viņu kociņš! No tējas organismam tik un tā nav nekāda labuma. Bet kur tad ir cukurs?
   Šis jautājums izraisīja jaunu smieklu šalti. Bezbiksis iesprauslāja taisni savā kārbiņā, tā ka karstais ūdens izšļak­stēja viņam uz kailajiem ceļgaliem. Bet Mazpirkstiņš teica:
   —   Atvaino, brāl, bet arī cukura mums nav. Un nav par ko nopirkt. Mēs jau sen dzeram tēju bez cukura.
   —   Kas tad par labumu pliku ūdeni tempt? — Skopumfīlds īgni nopukstēja.
   —   Ē, nesaki vis, brāl, savs labums ir gan, — iebilda tas bez krekla. — Raugi, tu pats, piemēram, esi pa nakti izsalies, tavs organisms atvēsis. Tam vajag sasildīties. Bet kā? Tu, raugi, iedzer karstu ūdentiņu, karstais ūdentiņš izlīs pa visām tavām dzīsliņām, organismam uzreiz kļūs siltāk. Un arī vēders nebūs gluži tukšs. Ūdens arī ir derīgs.
   —   Spainis ūdens aizstāj glāzi krējuma, — iesprauda Maz­pirkstiņš. — Zinātnei tas sen skaidrs.
   Visi atkal sāka smieties.
   —   Bet kas jūs, brālīši, tādi esat? Un ar ko nodarbojaties? — Skopumfīlds apjautājās, sākdams strēbt karsto ūdeni.
   —   Mēs, brāl, esam tā saucamie bezbikši bezdarbnieki — ir tāda specialitāte, varbūt esi dzirdējis? — atbildēja tas bez krekla. — Kādreiz arī mēs nebijām sliktāki par citiem, bet pēc tam, kad zaudējām darbu, kā saka, nogājām dibenā. Visa mūsu nelaime ir tā, ka ikvienam no mums kaut kā trūkst. Rau, skaties, man nav pat krekla uz miesām, šim te nav zābaku, tas staigā bez cepures. Bet pamēģini rādīties pilsētā bez zābakiem, kaut vai bez cepures — kruķis tevi tūliņ saņems ciet un aizšķūrēs uz Muļķu salu.
   —- Kā tad, skaidrs, — Skopumfīlds apstiprināja.
   —   Tātad pilsētā, kā redzi, mums dzīves nav, bet arī bez pil­sētas nav iespējams. Tūliņ, rau, es paņemšu no Mazpirkstiņa kreklu un kātošu uz pilsētu. Varbūt izdosies kaut kur papelnī­ties. Bet. rīt Mazpirkstiņš uzaus manus zābakus un savukārt dosies peļņā. Tā mēs sitamies no dienas dienā: divi kvern mājās, divi iet peļņā. Vispār, nedienas! Jaušu, ka nu jau vairs no naba­dzības neizķepurosimies.
   Sastrēbies karsto ūdeni, Skopumfīlds juta, ka viņam tiešām kļuvis siltāk. Tiesa, sevišķi paēdis viņš gan nejutās.
   Izvilcis no kabatas kartupeļu bumbuļus, viņš ieteicās:
   —    Es, brālīši, atradu te kaut kādus nieciņus. Varbūt tos var ēst?
   Ieraudzījuši bumbuļus, knēveļi iesmējās.
   —   Tie taču ir kartupeļi! — viņi sacīja. — Tos var izcept.
   —    Un jūs protat?
   —   Tā tik vēl trūka, ka neprastu! — Mazpirkstiņš iesaucās.
   Viņš paķēra kartupeļus un stiepa uz ugunskuru.
   —   Tad jūs, brālīši, cepiet, bet es atnesīšu vēl.
   Tā pateicis, Skopumfīlds cēlās no galda un stūrēja uz kār- klāja pusi.
   —    Kur tad tu? '— knēveļi nokliedza pakaļ.
   —    Es tūliņ, brālīši! Vienu acumirkli! — Skopumfīlds atklie­dza, pazuzdams krūmos.
   Vienā rāvienā viņš izspraucās cauri kārklu brikšņiem un, nonācis kartupeļu laukā, ņēmās plēst ārā no zemes cerus ar vi­siem bumbuļiem. Norāvis bumbuļus no saknēm, viņš pielasīja ar tiem pilnu cilindru un jau grasījās griezties atpakaļ, kad uzreiz juta, ka no mugurpuses kāds viņu nogrābj aiz apkakles. Apjēdzis, ka iekritis rokās sargam, Skopumfīlds ar varu izrāvās un laida ļekas vaļā.
   —    Es tev gan rādīšu! — kliedza sargs, no visa spēka vēzī- damies ar zarainu nūju, ko turēja rokās.
   Vairākkārt viņš visai sāpīgi ievilka Skopumfīldam ar nūju pa muguru un pārtrauca vajāšanu tikai tad, kad bija viņu ietren- cis gravā.
   Attapies atkal gravas dibenā un pa ceļam pazaudējis visus kartupeļus, Skopumfīlds sāka pārlikt, kurp viņam labāk doties: lejup pa gravu vai augšup. Līst ārā no gravas viņš baidījās, lai atkal negadītos sargam acīs. Pamatīgi pārdomājis, viņš nolēma, ka labāk tomēr doties uz augšu, jo tādā gadījumā bija vairāk cerību izkļūt līdzenumā.
   Viņa apsvērums izrādījās pareizs. Nostibājis kādu pus­stundu, viņš izkūlās no gravas un ieraudzīja tālumā ceļu, pa kuru uz vienu, uz otru pusi šaudījās automašīnas.
   Cerēdams, ka par viņu kāds iežēlosies un aizvedīs līdz pil­sētai, Skopumfīlds nostājās ceļa malā. Kolīdz tālumā parādījās automašīna, viņš ņēmās māt ar cepuri. Drīz vien viņam laimē­jās. Kāds knēvelis apturēja mašīnu un, durtiņas atvēris, aici­nāja kāpt iekšā.
   —   Uz kurieni jums vajag? — viņš apjautājās, iedarbinā­dams motoru.
   —   Man uz Brehenvilu, — sacīja Skopumfīlds. — Domāju, ka tagad man vislabāk būtu atgriezties mājās.
   —   Tādā gadījumā jums vajag uz pretējo pusi, — sacīja knē­velis. — Es taču braucu uz Davilonu.
   —    Nu, vienalga! — Skopumfīlds atmeta ar roku. — Braukšu vispirms uz Davilonu un no turienes ar vilcienu uz Brehenvilu. Pie reizes iegriezīšos pie tā nelieša Krabsa un izrēķināšos ar viņu par to, ka piesēja mani pie koka. Turklāt vēl jāpaņem man­tas, kas palika pie viņa numurā.
   Skopumfīlds ņēmās sīki stāstīt jaunajam paziņam par sa­viem piedzīvojumiem un par Krabsa neģēlīgo rīcību, noklusē­dams vienīgi to, ar kādu nolūku viņi devušies kopējā braucienā. Visu, kas attiecas uz naudas lietām, Skopumfīlds centās turēt slepenībā un nekad šo noteikumu nepārkāpa. Knēvelis skaļi smējās, klausīdamies šo stāstu, un bija ļoti priecīgs, ka liktenis viņam uzsūtījis tik jocīgu ceļabiedru. Drīz tomēr viņi atvadījās, jo bija atbraukuši Davilonā.
   Pateicies automobiļa īpašniekam par pakalpojumu, Skopum­fīlds devās taisnā ceļā uz viesnīcu. Tur viņam pateica, ka Krabss jau vakar izbraucis uz Grābenbergu. Skopumfīlds tomēr sacīja, ka viņam jāpaņem numurā atstātās mantiņas. Sabāzis cilindrā atpakaļ šeit pamestās ziepes, dvieli, mutautiņu un citus priekš­metus, ieskaitot naglas un stieples gabalu, Skopumfīlds devās uz restorānu, lika pasniegt četras pusdienas un ņēmās ēst, kā mēdz teikt, par četriem.
   Paēdis pusdienas un, lai veicinātu gremošanu, izdzēris pu­deli minerālūdens, viņš nolēma, ka tagad jau nu nekas vairs viņu nekavē atgriezties savā dzimtajā Brehenvilā. Kā mēs jau pārliecinājāmies, nejaušībai labpatika iesēdināt viņu tai pašā vilcienā un pat tai pašā vagonā, kurā Nezinītis un Kazlēns brauca uz Sankomariku. Ir zināms, ka Brehenvila atrodas pa ceļam uz Sankomariku.

   Salicis no cilindra izvilktās mantas uz neliela galdiņa pie vagona loga, Skopumfīlds vērīgi nopētīja savu galvassegu un, pamanījis uz tās dubļu traipu, sāka to berzēt ar piedurkni. Iztriepis dubļus vienmērīgi pa visu cilindru, viņš nomierinājās un atlika izņemtās mantas atpakaļ, un tad pabāza cilindru zem sola. Ieraudzījis garām ejam vagona pavadoni un no tā uzzinā­jis, ka vilciens Brehenvilā pienāk pulksten trijos pēc pusnakts, Skopumfīlds palūdza pavadoni viņu pamodināt.
   —    Labi, labi, — pavadonis nosacīja.
   —   Nevis «labi, labi», bet noteikti pamodiniet! —Skopum­fīlds norūca. — Lūdzu, ņemiet vērā, ka es guļu ārkārtīgi cietu miegu un katrā ziņā lūgšos, lai ļaujat man vēl pagulēt, bet jūs mani neklausiet: tveriet taisni aiz apkakles un metiet no vagona ārā.
   Redzēdams, ka resnais pasažieris, kas sēdēja uz pretējā sola, lasa avīzes, Skopumfīlds lūdza iedot viņam palasīties «Da­vilonas Humoreskas». Dabūjis avīzi, viņš tanī izlasīja ziņas par dažādām zādzībām, laupīšanām, slepkavībām, dedzināšanām un noindēšanām, kas notikušas vienas dienas laikā, tad ņēmās lasīt mazas anekdotes, kas viņu visai uzjautrināja un radīja labu omu. Izlasījis anekdotes, viņš jau dzīrās ķerties pie «daiļstāstiem», bet tad viņa uzmanību saistīja mums jau pazīstamais rakstiņš par Gigantiskajām akcijām. Izlasījis šo rakstiņu, Sko­pumfīlds kļuva visai domīgs. Viņš labi zināja, ka avīze «Davi­lonas Humoreskas» pieder miljardierim Sprutsam, tāpēc tanī drukāja tikai to, kas varēja būt šim bagātniekam izdevīgi.
   «Tātad Sprutsam izdevīgi, lai Gigantiskās akcijas vairs ne­pērk,» Skopumfīlds klusībā apsvēra. «Varbūt viņam pat gribas, lai tās kristos cenā? … Jā, jā! Kāds gan es esmu mūlāps, ka to uzreiz neaptvēru. Ne velti Sprutss tā pūlējās, lai Miga un Zulio ar naudu pazūd. Tiklīdz viņi būs projām, akciju cena no­teikti kritīs. Tad Sprutsa kungs tās sapirks par smiekla naudu un, kad tās atkal celsies, pārdos un kļūs vēl bagātāks. Nu, ko tur daudz, jānogriež Sprutsam ceļš un jāsapērk Gigantiskās akcijas pirms viņa. Tas būs izdevīgs darījums.»
   Nopriecājies, ka izdomājis darījumu, ar kuru varēs iesist milzu peļņu, Skopumfīlds labsajūtā sāka berzēt rokas un pat klusītēm kaut ko dungot. Taču pamanījis, ka ir jau nakts un daudzi pasažieri guļ, nolēma, ka arī viņam laiks gulēt, jo vai­rāk tāpēc, ka iepriekšējo nakti bija pavadījis pavisam bez miega. Saklājis pavadoņa izsniegtās gultasdrēbes, Skopumfīlds izstie­pās uz sola visā garumā un klusu nomurminaja:
   «Jā, brālīši, gulēt vilcienā — tas ir pavisam kas cits nekā gulēt koka dobumā!»
   Viņš jau gandrīz laidās miegā, bet tad nolēma pārbaudīt,
   vai kāds nav nospēris zem sola pabāzto cilindru. Pataustijis viņš pārliecinājās, ka. cilindrs stāv, kur likts. Tas Skopumfīldu nomierināja, bet taisni šai brīdī viņš nez kāpēc atcerējas savu spieķi. Pagramstījis ar roku pa grīdu un spieķi nesalūkojis, viņš ņēmās to meklēt sev blakus uz sola, tad uz pretējā sola, kur res- nītis, apsedzies ar avīzi, jau krāca, palūkojās pat uz augšējiem plauktiem, kur gulēja Nezinītis un Kazlēns. Spieķa nebija nekur.
   «Bet varbūt es esmu iekāpis vagonā jau bez spieķa?» Sko­pumfīldam pazibēja prātā. «Varbūt es to kaut kur esmu aiz­mirsis?»
   Viņš sāka atcerēties, ka tiešām savu spieķi sen nav redzējis, un pamazām viņam k|uva skaidrs, ka to ir aizmirsis vai nu vies­nīcā, kur bija iegriezies, lai paņemtu savas lietas, vai mašinā pie knēveļa, kas viņu bija atvedis, vai arī pie tiem knēveļiem, kas bija viņu cienājuši ar karstu ūdeni.
   «Bet varbūt spieķis palicis dobumā?» Skopumfīlds gandrīz vai iekliedzās.
   Viņš jau gribēja pieprasīt, lai aptur vilcienu, jo bija nolēmis braukt atpakaļ un meklēt spieķi, taču apsvēra, ka tas viņam iz­maksās daudz dārgāk nekā nopirkt jaunu spieķi. Tāpēc viņš atkal nolika galvu uz spilvena un mēģināja aizmigt.
   Domas, ka vajadzēs izdot naudu jauna spieķa iegādei, tomēr nelika viņam mieru. Ar visiem spēkiem viņš pūlējās atdabūt atmiņā, kur īsti pametis spieķi, taču varēja atcerēties tikai to, ka spieķi turējis rokā, kad belzis ar to Zulio pa galvu.
   «Bet pamatīgi es viņam toreiz iebliezu,» viņš nodomāja.
   Tomēr šī doma nedeva viņam atvieglojumu. Viņu joprojām kremta dusmas. Viņš atcerējās, kādu lielu naudu bija samaksā­jis par spieķi, un lādēja sevi, ka pircis spieķi ar kaula un nevis ar dzelzs rokturi, kas būtu iznācis daudz lētāk.
   Nav zināms, cik ilgi būtu turpinājušās viņa mokas, ja neat- gadījies kas neparedzēts.
   Pirms gulētiešanas Nezinītis un Kazlēns nolēma iedzert gazēto ūdentiņu ar sīrupu. Attaisījuši pudeli, viņi pusi ūdens iz­dzēra, bet otru pusi atstāja naktij. Lai pudele naktī nejauši ne­apgāztos, Kazlēns to uzlika uz sava plaukta pie vagona sienas un piespieda ar spilvenu, uz kura gulēja. Naktī, vagonam trici­noties, spilvens pamazām aizslīdēja sāņus, pudele pagāzās un gāzētais ūdens sāka pa kakliņu pilēt ārā. Skopumfīlds, kura vieta atradās zem Kazlēna plaukta, uzreiz pamanīja, ka no aug­šas pil kāds šķidrums. Uzķēris delnā dažus pilienus un nolaizī­jis ar mēli, viņš sagaršoja, ka tas ir gāzētais ūdens ar sīrupu. Uzskatīdams, ka būtu neprāts pieļaut, lai šis derīgais dzēriens iet velti zudībā, viņš palika zem lāsēm muti, cenzdamies to at­plest cik vien iespējams plaf āku.
   Tikmēr pudele no tricināšanas sagāzās aizvien slīpāk un ūdens sāka tecēt sīkā strūkliņā. Ar baudu rīdams šo saldo, smar­žīgo šķidrumu, kas viegli kņudināja mēli, Skopumfīlds savā prātā aprēķināja, cik viņam būtu bijis jāmaksā par gāzēto ūdeni, ja vajadzētu to pirkt. Šo summu viņš atskaitīja no tās, ko bija izdevis par spieķi, un juta prieku, ka zaudējuma summa kļuvusi it kā mazāka. Pudele pa to laiku gāzās aizvien slīpāk, un gāzētais ūdens lija bez apstājas. Attiecīgi plūda arī do- 'fil mas Skopumfīlda galvā. Pa­
   mazām aizraudamies, viņš sāka sapņot, cik gan labi būtu, ja ikreiz, braucot vilcie­nā, viņam palaimētos bez maksas izdzert kaut vai pu­deli gāzētā ūdens. Izdalījis pazudušā spieķa vērtību ar gāzētā ūdens pudeles cenu, viņš izrēķināja, cik reizes būtu jābrauc pa dzelzceļu, lai atdabūtu par spieķi izdoto naudu.
   Nodarbodamies ar šiem patīkamajiem aprēķiniem, Skopum­fīlds pamazām aizmirsa savus sarūgtinājumus un atguva labu omu. Taisni šai brīdī pudele galīgi apgāzās un, krizdama lejup, iebelza Skopumfīldam pa pieri.
   —    Lūk, tā, tas ir vienmēr! — Skopumfīlds, pieri saķēris, no- pukstējās. — Neesi vēl paspējis izbaudīt prieku, kad par to jau jāsamaksā! Nolādēta dzīve, kaut jupis to saspēris uz līdzenas vietas!
   Pataustījis sadauzīto pieri, viņš pārliecinājās, ka šoreiz ticis cauri ar punu. Juzdams, ka belziena radītās sāpes pamazām pāriet, viņš apmierinājās un pēdīgi aizmiga.
   Vilciens pa to laiku traucās uz priekšu. Riteņi ritmiski klau­dzēja. Arī laiks nestāvēja uz vietas. Kad Skopumfīlds iemiga, bija sen pāri pusnaktij. Nepagāja ne divas stundas, kad priekšā iemirgojās Brehenvilas ugunis. Riteņi noklaudzēja pārmijās. Vilciens pamazām gausināja gaitu un drīz apstājās.
   Taču Skopumfīlds joprojām gulēja. Pavadonis bija piemirsis viņu pamodināt un atcerējās tikai tad, kad vilciens jau bija atgājis no stacijas.
   —    Se tev nu! — pavadonis iesaucās, apstājies pie aizmi­gušā Skopumfīlda. — Liekas, šis savādnieks gribēja izkāpt Bre­henvilā . … Jā, jā, pareizi! Nu, kas tur liels, izsēdināšu viņu nā­kamajā pieturā, uz Brehenvilu viņš varēs atgriezties ar piepil­sētas vilcienu. Nu jau tik un tā neko vairs nevar darīt.
   Lai neiznāktu kaut kādas nevēlamas sarunas, viņš nolēma Skopumfīldu pagaidām nemodināt, bet ņēmās viņu raustīt tikai tad, kad vilciens apstājās nākamajā stacijā, kurai bija mazliet neparasts nosaukums — «Panoptikums».
   —   Celieties žiglāk, jums laiks izkāpt! — pavadonis sauca un purināja Skopumfīldu aiz pleca.
   Par atbildi Skopumfīlds tikai gaiņājās ar roku un krāca, kā krācis, it kā uzrunātais nebūtu viņš. Redzēdams, ka vilciens
   drīz aties arī no šās stacijas, pavadonis saskaitās ne pa jokam un iekliedza Skopumfīldam taisni ausī:
   — Klausieties, cienītais kungs, beidziet muļķoties, citādi jums būs jāmaksā soda nauda par braukšanu bez biļetes. Jums ir biļete tikai līdz Brehenvilai.
   Padzirdējis, ka viņam par kaut ko būs jāmaksā, taču nesa­klausījis, par ko, Skopumfīlds uz mirkli pamodās un, pietrūcies no sola, stulbām acīm blenza uz pavadoni. Izmantodams šo brīdi, pavadonis sagrāba viņu aiz apkakles, aizvilka līdz durvīm un izgrūda uz perona. Panācies atpakaļ, viņš pacēla avīzi, kas mētājās uz grīdas, izvilka no sola apakšas nez ar ko piebāzto cilindru un, piegājis pie durvīm, iespieda to visu apstulbušajam Skopumfīldam rokās. Tas gribēja kaut ko jautāt un jau pavēra muti, bet taisni šai acumirklī vilciens sakustējās, un Skopum­fīlds tā arī palika stāvam uz perona ar vaļēju muti.
   Nezinītis un Kazlēns pat nedzirdēja, kas naktī notika. Viņi gulēja pietiekami cieši, jo iepriekšējā naktī, kaujoties ar kino murgiem, viņiem nebija izdevies kārtīgi izgulēties. Sen jau bija gaišs, bet viņi aizvien vēl gulēja un droši vien būtu aizbraukuši Sankomarikai garām, ja pavadonis viņus neuzmodinājis.
   — Ei! — viņš uzklie­dza. — Jums laikam arī gribas nogulēt savu sta­ciju! Nu, jel celieties!
   Redzēdams, ka Nezinī­tis un Kazlēns pat nepakus­tas, pavadonis ņēmās dau­zīt pa viņu plauktiem ar tē­rauda standziņām, ko pa­rasti lietoja biļešu izknieb- šanai. No šiem klaudzie­niem Nezinītis un Kazlēns pamodās.
   Un īstā laikā!
   Vilciens jau tuvojās stacijai. Daudzi pasažieri, paķēruši ceļa somas un sainīšus ar mantām, drūzmējās pie vagonu durvīm. Arī Nezinītis un Kazlēns nolēca no plauktiem un sāka sprauk­ties uz izeju.
   Sankomarika bija liela pilsēta, tāpēc šeit kāpa ārā daudz pa­sažieru. Kolīdz vilciens apstājās, plašais perons vienā mirklī piegruva pilns ar atbraucējiem, kuri turpat sajaucās ar sagaidī­tājiem, aizbraucējiem un pavadītājiem. Izkāpuši no vagona, Nezinītis un Kazlēns sāka skatīties apkārt, cerēdami ieraudzīt šai raibajā pūlī Migu un Žulio. Ap viņiem ņirbēja daudz seju, taču nebija nevienas, kas atgādinātu Migu un Zulio.
   —    Bet varbūt viņi gaida mūs pie cita vagona, — Nezinītis minēja varbūtību, paslējies uz pirkstgaliem un lūkodams pāri galvām saskatīt, kas notiek pie citiem vagoniem.
   —    Pagaidīsim, — sacīja Kazlēns. — Mums nav ko steig­ties. Drīz perons būs tukšs un viņi mūs ieraudzīs.
   —   Vai arī mēs viņus, — Nezinītis papildināja.
   —    Protams: vai arī mēs viņus, — apstiprināja Kazlēns.
   Drīz atbraucēju un sagaidītāju pūlis pazuda, un pēc vilciena
   atiešanas izklīda arī pavaditāji. Perons kļuva tukšs, uz tā palika tikai Nezinītis un Kazlēns.
   —    Ko tad tas nozīmē? — Kazlēns bija neizpratnē. — Tais­nību sakot, man šie abi, Miga un Zulio, nekad nav iedvesuši uzticību. Es visu laiku gaidīju, ka viņi izspēlēs ar mums šādu vai tādu ļaunu joku. Bet varbūt viņi ir kļūdījušies un atnāks uz nākamo vilcienu mūs sagaidīt?
   Te pie viņiem pienāca dzelzceļa kalpotājs ar formas cepuri galvā un jautāja, ko viņi šeit darot.
   —   Mums, saprotiet, vajadzēja atnākt pretim, bet neat­nāca, — Kazlēns paskaidroja.
   —    Nu, neatnāca, tad atnāks citā reizē, bet šeit jums nav ko kvernēt. Noteikumi to aizliedz, — kalpotājs sacīja.
   —   Un kad pienāks nākamais vilciens no Davilonas? — jau- taja Kazlēns.
   —    Rīt šai pašā laikā, — kalpotājs atbildēja un gāja projām.
   —   Ko tad vairāk — atnāksim šurp rīt. Varbūt viņi sajaukuši dienas, — Kazlēns nosacīja.
   Viņi izgāja cauri stacijai un soļoja pa ielu projām.
   —    Ko tad mēs tagad lai darām? — Nezinītis iejautājās.
   —   Vajadzēs kaut kur sadabūt naudu, — atbildēja Kazlēns. — Mums taču nav pat pusdienām. Un arī naktsmājām jāsagra­bina.
   —    Un kur tad mēs sadabūsim naudu?
   —   Nu, vajadzēs pameklēt darbu. Vai tu kādreiz esi kalpojis restorānā?
   —    Ne savu mūžu, — Nezinītis atzinās.
   —   Vislabākais būtu, — prātoja Kazlēns, — ierīkoties kaut kur restorānā par oficiantu vai pavāru. Tuvāk pie ēdamā, — viņš paskaidroja. — Es reiz kalpoju restorānā par šveicaru. Redzēju, kā oficianti strādā. Nekā sarežģīta. Tikai ierīkoties grūti. Parasti visas vietas aizņemtas.
   Ieraudzījis pa ceļam restorānu, Kazlēns droši atvēra durvis, un viņi ar Nezinīti gāja iekšā. Brokastīm jau bija par vēlu, bet pusdienām par agru, tāpēc apmeklētāju restorānā nebija. Pama­nījis restorāna īpašnieku, kas stāvēja aiz bufetes galda un norū­pējies klikstināja skaitīkļus, skaitīdams nez vai ienākumus, nez vai izdevumus, Kazlēns apvaicājās:
   —   Vai jums nevajag pavāru vai oficiantu?
   Saimnieks pārtrauca klikstināšanu un, pārlaidis skatienu Nezinītim un Kazlēnam, noprasīja:
   —    Kurš no jums ir pavārs?
   —    Es esmu pavārs, — atsaucās Kazlēns. — Un, rau, viņš ir oficiants.
   —    Kas nu tu par pavāru! — saimnieks iesmējās. — Pavāri mēdz būt resnīši, bet tu, paskat, kāds izkāmējis.
   —   Jūs tikai pieņemiet mani, es. noteikti kļūšu resnāks, — Kazlēns solījās.
   —   Vispirms uzbarojies, tad es tevi pieņemšu! — saimnieks pikti nomurkšķēja.
   —   Bet vai tādā gadījumā viņš nevarētu par pavāru? — Kaz­lēns norādīja uz Nezinīti. — Viņš, liekas, ir par mani resnāks.
   —   Tu taču teici, ka viņš esot oficiants, nevis pavārs, — saimnieks iebilda.
   —   Tas nekas. Viņš var arī par pavāru.
   —    Vai tu patiešām vari gatavot ēdienu? — saimnieks uzru­nāja Nezinīti.
   —    Noteikti nemāku sacīt, jo nekad neesmu mēģinājis, — Nezinītis atbildēja. — Jāpamēģina.
   —   Nē, — saimnieks atteica. — Tāds pavārs man nav vaja­dzīgs. Un vispār man pavāru nevajag. Man pavārs jau ir.
   —   Tad ņemiet viņu par palīgu, — Kazlēns piedāvāja.
   —   Arī palīgs nav vajadzīgs.
   —   Tad ņemiet mūs par oficiantiem.
   —  Arī oficiantu nevajag. Man arī savus oficiantus nāksies
   atlaist. Redzi, apmeklē­tāja neviena.
   —            Nu, ņemiet mūs kaut vai pie trauku maz­gāšanas, — Kazlēns ne­likās mierā.
   —            Trauku mazgātāja man jau ir. — Saimnieks atmeta ar roku.
   —            Gatavs ēzelis! — Kazlēns nolamāja saimnieku, kad viņi bija izgājuši uz ielas.
   —    Nu, saki, lūdzams, vai viņam nav vienalga, kurš no mums ir pavārs, tu vai es, ja viņam vispār pavāru nevajag? Tikai laiku izšķiedām runādami!
   Citā restorānā saruna iznāca apmēram tāda pati. Uzzinājis, ka Nezinītis un Kazlēns ir ar mieru strādāt viņa restorānā par pavāriem, oficiantiem, bufetniekiem, maizescepējiem, kasieriem, trauku mazgātājiem, grīdu spodrinātājiem, direktoriem, nakts­sargiem vai šveicariem, saimnieks novaicāja:
   —    Un jūs visu to varat?
   —   Visu varam, — Kazlēns apgalvoja.
   —    Un vai nākotni pareģot nevarat?
   —    Kas nav, tas nav, — Kazlēns noplātīja rokas. — Nākotni pareģot diemžēl nevaram.
   —    Bet es, raugiet, pareģošu jums, — sacīja saimnieks.
   —   Tūliņ jūs izlidosiet pa durvīm un nekad vairs šurpu nenāk- siet.
   —    Kāpēc tā? — Kazlēns jautāja.
   —   Tāpēc, ka es tā pareģoju.
   —   Arī šitais ir ēzelis! — Kazlēns izteica savu spriedumu, kad viņi attapās ārpus durvīm. — Viņa vietā es tikpat labi būtu pareģojis.
   Nākamajā restorānā saruna iznāca yēl īsāka. Nepaspēja Kazlēns atdarīt muti, kad saimnieks cirta dūri uz galda un pa­teica:
   —   Marš! Un lai es tevi te vairs neredzētu!
   —    īsi, bet ne visai pieklājīgi! — nosacīja Kazlēns.
   Pats par sevi saprotams, ka arī šie vārdi tika teikti jau uz ielas.
   Pirmās neveiksmes nelaupīja Kazlēnam uzņēmību. Viņi ar Nezinīti vēl ilgi staigāja pa restorāniem, visur tika atraidīti un izsmieti un tad sāka klīst pa veikaliem un piedāvāties par pārde­vējiem. Jāsaka gan — ar tādiem pašiem panākumiem. Veikalu īpašnieki vairāk interesējās par pircējiem nekā par pārdevē­jiem.
   Drīz uznāca vakars. Visās malās iedegās spožas reklāmu ugunis. Pilsētas galvenās ielas, kur tagad iemaldījās Nezinītis ar Kazlēnu, pielija ar elektrisko gaismu, jautrību un mūziku, pildījās ar knēveļiem, kas nodevās pastaigai un dejām, tur čīk­stēja šūpoles, griezās karuseļi, velnariteņi un citas līksmai laika pavadīšanai paredzētas ierīces. Šai ziņā Sankoma- rika ne ar ko neatšķīrās no citām lielām Mēness pilsē­tām.
   Nezinītis un Kazlēns ar skaudību noskatījās uz knēveļiem, kas sēdēja res­torānos pie galdiņiem un mielojās ar dažādiem gar­šīgiem ēdieniem. Redzēt to visu bez jebkādas iespējas apmierināt izsalkumu bija īsta mocība.
   —  Vislabākais līdzeklis
   nomākt ēstgribu ir skatīties greizajos spoguļos, — ieminējās Kazlēns. — Es pats vienmēr tā daru. Smejoties izsalkumu tik stipri nejūtu.
   Viņi sāka klaiņot gar ietves malās novietotajiem greizajiem spoguļiem uri aplūkot savus attēlus. Kāds spogulis tiktāl izķē­moja viņu ģīmjus, ka Nezinītis un Kazlēns, lai cik skumīgi bū­dami, tomēr nespēja valdīt smieklus.
   Izsmējies Nezinītis atzīmēja, ka ēst tiešām vairs tik stipri negriboties. Tobrīd viņi ieraudzīja knēveļus, kas lielā pūlī bija sapulcējušies pie nelielas dēļu estrādes, virs kuras dižojās iz­kārtne ar uzrakstu «Jautrais balagāniņš». Uz estrādes aiz priekškara, kas bija darināts no parasta palaga, stāvēja kāds jocīgs knēvelis. Viņš bija izbāzis galvu pa apaļu caurumu pa­laga vidū, un skatītāji, kas stāvēja šaipus aizkara, apmētāja viņu ar gumijas bumbām, tēmēdami taisni sejā. Knēvelis jocīgi vaikstījās un nejēdzīgi raustījās no vienas puses uz otru, pūlē­damies pasargāt seju no sitieniem, un tas pārlieku smīdināja skatītājus.
   Izdzirdējuši smieklus, Nezinītis un Kazlēns piegāja tuvāk un arī sāka skaļi smieties, vērodami šā jocīgā knēveļa ērmotās grimases.
   —    Kāpēc viņš tā? — bez elpas aiz smiekliem jautāja Nezi­nītis. — Tas taču droši vien sāp, ja ar bumbu pa seju?
   —    Protams, sāp, — atbildēja Kazlēns, — bet kaut kā taču jāpelnās, lai varētu dzīvot. īpašnieks viņam par to maksā.
   Te Nezinītis ieraudzīja balagāniņa īpašnieku. Tas stāvēja pie liela, balta groza, kas bija līdz malām pilns ar gumijas bum­bām. Katrs, kas gribēja sviest knēvelim ar bumbu, maksāja īpašniekam santiku. Taisni šai brīdī kāds no skatītājiem, vēlē­damies sagādāt jautrību sev un citiem, samaksāja uzreiz par piecām bumbām un ņēmās tās sviest knēvelim pa seju. No čet­rām knēvelim izdevās izvairīties, toties piektā trāpīja viņam taisni pa aci, turklāt tik spēcīgi, ka plakstiņš vienā mirklī uz­tūka. Acs nabagam aizvērās un kļuva neredzīga. Knēvelis nobi­jies teica, ka šodien viņš vairs nevarēšot strādāt, un aizgāja mājās. Balagāniņa īpašnieks tomēr neapjuka, bet, uzkāpis uz estrādes, sauea:
   —    Kas ir, draugi, kurš grib nopelnīt trīs fārtingus? Maksāju veselus trīs fārtingus tam, kurš noturēsies līdz slēgšanai.
   —    Stājies pats! — kāds no skatītājiem nokliedza. — Nu jel, liec pretim savu resno purnu!
   Tobrīd Kazlēns veikli izspraucās caur pūli un, uzlēcis uz estrādes, teica:
   —    Lai notiek, es pamēģināšu.
   —    Pamēģini, pamēģini! Tikai neiedomājies pinkšķēt, kad dabūsi ar bumbiņu pa degunu! — atskanēja no pūļa.
   Visi sāka smieties. Cenzdamies nepievērst smējējiem uzma­nību, Kazlēns paslēpās aiz priekškara un izbāza galvu pa cau­rumu. Viņš tūliņ pārliecinājās, ka priekškars neļauj stipri atvir­zīt galvu un ka šeit jārīkojas cik vien iespējams veikli. Viņš
   nepaguva aplūkoties apkārt, kad «spēle» sākās un diezgan trā­pīgi mesta bumba ielika viņam pa pieri.
   Tas Kazlēnu uz mirkli apstulbināja un atgādināja viņam, ka snaust šeit nedrīkst. Pirmajam sitienam pa pieri sekoja daži pamatīgi triecieni pa vaigiem, un viena bumba pat trāpīja pa degunu. Taču pats spēcīgākais trieciens ķēra pa ausi. Sāpes bija tik stipras, ka Kazlēnam neviļus pat asaras saskrēja acīs. Lai šā vai tā izvairītos no lidojošām bumbām, viņš raustījās no vie­nas puses uz otru, cieši miedza acis, raudzīdams tās pasargāt no sitieniem, tāpēc viņam iznāca ļoti jocīgas grimases.
   Skatītāji līksmojās ar pilnu jaudu. Smieklu pievilināti, pū­lim pievienojās jauni garāmgājēji. Tirgošanās ar bumbām ritēja raiti. īpašnieks tikko paguva saņemt naudu.
   Taču šoreiz Nezinītim jautrība nebija prātā. Sirdij pamir­stot, viņš sekoja sava drauga kustībām, un viņam bija tāda sa­jūta, it kā sitieni ķertu nevis Kazlēnu, bet viņu pašu. Viņš bija gatavs lūgt knēveļus, lai tie nedara pāri nabaga Kazlēnam, pie­kaut visus, kas svieda uz viņu bumbas, un pie reizes iekaustīt arī balagāna īpašnieku, kas savas peļņas dēļ bija izgudrojis šo muļķīgo uzjautrināšanos.
   Laiks tomēr gāja uz priekšu. Gaiss kļuva dzestrāks. Pūlis pamazām kļuva retāks un drīz pavisam izklīda. īpašnieks no­skaitīja Kazlēnam trīs fārtingus vissīkākajās monētiņās un slē­dza savu jautrības iestādi līdz rītam.
   Pēc piecām minūtēm Nezinītis un Kazlēns sēdēja siltā ēd­nīcā un ar lielisku apetīti locīja iekšā garšīgu grūbu viru ar pī­rāgiem un griķu biezputru ar sviestu. Kazlēns krekstēja aiz lab­sajūtas, šmakstināja ar lūpām, purināja galvu un miedza acis gluži kā izbadējies kaķēns, ko ienesuši no salta āra un pacienā ar krējumu. Arī Nezinītis visās toņkārtās slavēja gan viru, gan biezputru, gan pīrāgus. Pēc pārciestajiem uztraukumiem ēdiens viņam it īpaši gāja pie sirds.

   Viesnīca «Ekonomiskā», kurp Nezinītis un Kazlēns devās pārnakšņot, bija izdaudzināta ar savu lētumu. Par piecdesmit santikiem naktī te varēja dabūt gluži ērtu numuru, kas bija gan­drīz vai uz pusi lētāk nekā jebkurā citā viesnīcā. Ar to arī izskaidrojams, ka viesnīcā «Ekonomiskā» nekad netrūka iemīt­nieku. Ikviens, izlasījis uz izkārtnes uzrakstu «Vislētākie nu­muri pasaulē», ilgi nedomādams, devās iekšā. Samaksājuši piec­desmit santikus, Nezinītis un Kazlēns saņēma atslēgu un, uz­meklējuši savu numuru, iegāja nelielā, spodrā istabiņā. Šeit bija galds, daži krēsli, drēbju skapis, mazgājamais galdiņš ar spo­guli pie sienas un pat televizors kaktā.
   —   Paskat, — Kazlēns apmierināts sacīja. — Kur gan vēl par piecdesmit santikiem varētu dabūt numuru, turklāt ar tele­vizoru? Vari man ticēt uz vārda, ka nekur. Ne velti šo viesnīcu sauc par «Ekonomisko».
   Atvēruši skapi un novietojuši uz plauktiņa savas cepures, Nezinītis un Kazlēns gribēja ierīkoties ērtai atpūtai, taču tobrīd iešķindējās zvaniņš un tai vietā, kur parasti atrodas elektriskais slēdzis, iemirkšķinājās sarkana actiņa. Uzmetuši acis šim gais­mas signālam, Nezinītis un Kazlēns pamanīja, ka no spraugas sienā pabāžas plakana metāla mēlīte ar dobulīti galā un zem tā mirkšķinājas gaismas uzraksts: «Santiku».
   —   Ak, kaut tevi! — iesaucās Kazlēns un pikti pakasīja pa­kausi. — Es, liekas, jau zinu, kas tas par joku. Manuprāt, mēs esam nokļuvuši viesnīcā, kur ņem atsevišķu maksu par elektrī­bas lietošanu. Redzi — mēlīte. Ja uz tās neuzliks santiku, tad gaisma nodzisīs un mēs paliksim tumsā.
   Viņš nepaspēja to izsacīt, kad spuldzīte pie griestiem nodzisa un istaba iegrima tumsā.
   Iebāzis roku kabatā, Kazlēns sameklēja naudas gabaliņu santika vērtībā un ielika to dobulītī mēlītes galā. Mēlīte acu­mirklī pazuda spraugā ar visu monētiņu, un spuldzīte no jauna iedegās.
   —   Tagad viss kārtībā, — Kazlēns atviegloti uzelpoja.
   Šai brīdī Nezinītis ievēroja, ka istabā nav gultu.
   —    Kur tad mēs gulēsim? — viņš neizpratnē jautāja.
   —    Šeit ir atvāžamās gultas, — Kazlēns paskaidroja. — Tā bieži mēdz būt lētās viesnīcās. Dienā gultas tik un tā nevienam nav vajadzīgas, tās atvāž pie sienas un pa nakti atkal nolaiž.
   Nezinītis apskatījās un pārliecinājās, ka gultas šeit ierīkotas atvāžamu plauktu veidā, kā mēdz būt dzelzceļa vagonos.
   Kazlēns piegāja pie viena no plauktiem un pavilka aiz sānos pieskrūvēta metāla roktura. Gulta tomēr neatvāzās, bet no sie­nas pastiepās vēl viena metāla mēlīte, un zem tās atkal iemirk- šķinājās uzraksts: «Santiku».
   —    Ak, velni! — Kazlēns nopukojās. — Tātad šeit arī par gultām jāmaksā!
   Viņš iebāza mēlītes dobulītī santiku. Gulta acumirklī atvā- zās, un no sienas tai pašā brīdī izlīda vēl trīs mēlītes, zem ku­rām mirkšķinājās uzraksti: «Palags — 1 santiku», «Sega — 1 santiku», «Spilvens — 2 santiki».
   —    Ā! — Kazlēns iebrēcās. — Nu man ir skaidrs, kāpēc vies­nīcu sauc par «Ekonomisko»! Tāpēc, ka šeit var ieekonomēt lērumu naudas. Gribi ieekonomēt santiku, guli bez palaga vai bez segas. Par diviem santikiem vari gulēt bez spilvena. Bet par veselu piecsantiku guli uz kailas grīdas. Skaidra peļņa!
   Izvilcis sauju monētiņu, Kazlēns sāka tās likt uz izbāztajām mēlītēm. Cita pēc citas mēlītes pazuda, aprīdamas naudas gaba­liņus, un no spraugas, kas pavērās sienā, kā no automāta izlēca te kārtīgi salocīts palags, te spilvens, te sega.
   Saklājis guļvietu, Kazlēns piegāja pie otra plaukta un taisni tādā pašā veidā ierīkoja guļvietu arī Nezinītim. Tā kā miegs vēl nenāca, draugi nolēma paskatīties televīziju. Piegājis pie tele­vizora, Kazlēns pagrieza pogu. Televizors tomēr neieslēdzās, toties virs tā izlīda mums jau pazīstamā mēlīte un pieprasīja maksu — uzreiz piecus santikus.
   —    Bet tā taču ir laupīšana! — Kazlēns sašuta. — Maksāt tādu naudu tikai par to, lai paskatītos televizoru!
   Mazliet papukojies, viņš tomēr izvilka piecus santikus un nolika tos uz mēlītes. Pieci santiki pazuda televizora vēdera. Tūliņ ekrāns iegaismojās un uz tā sāka ņirbēt nepazīstamas filmas kadri. Filma rādīja, kā vesels bars policistu un detektīvu tvarsta noziedznieku bandu, kas nolaupījusi nez kādas vērts­lietas. Policisti vienā gabalā rīkoja kratīšanas, aplenkumus, pēkšņus uzbrukumus, taču noziedzniekiem ikreiz izdevās veikli apmānīt policistus un no vajātājiem izmukt.
   Nezinītis un Kazlēns skatījās filmu no vidus un nekādi neva­rēja saprast, kur un kādas vērtslietas noziedznieki nolaupījuši. Viņiem tomēr nez kāpēc gribējās noskaidrot šo jautājumu. Tai pašā laikā viņus ārkārtīgi interesēja, vai galu galā noziedznie­kus notvers vai ne.
   Filma pa tam kļuva aizvien saspringtāka un straujāka. Cita citai sekoja reibinošas gūstīšanas, masveida kaušanās un ap­dullinošas apšaudīšanās. Pašā interesantākajā vietā, kad ban­das vadonis tepat, tepat jau bija notverts, televizors pēkšņi iz­slēdzās, virs tā atkal izlīda mēlīte un sāka mirkšķināties uz­raksts: «5 santiki.»
   —    še, rij! — nikni norūca Kazlēns un aši iegrūda televizorā vēl piecus santikus.
   Ekrāns ieņirbējās kā iepriekš, bandīti metās glābt savu bar­vedi. Policisti sāka mest uz viņiem bumbas ar asaru gāzi, pēc tam izsauca palīgā bruņotus automobiļus un atkal dzinās ban­dītiem pakaļ, dragādami un lauzdami visu savā ceļā.
   Nezinītim un Kazlēnam tomēr neiz­devās noskatīties šo aizraujošo filtru līdz beigām. Kad mēlīte izšāvās piekto reizi, Kazlēns pateica:
   —    Pietiek! Mēs neesam nez kādi Skopumfīldi, lai sviestu naudu vējā! Turklāt laiks iet gulēt.
   Nolēmis pirms gulētiešanas nomaz­gāties, Kazlēns piegāja pie mazgāja­mās ierīces, bet arī šeit nācās iztērēt santiku par ūdeni, santiku par ziepēm un santiku par dvieli.
   Tūliņ pēc Kazlēna sāka mazgāties Nezinītis. Taču, līdzko viņš bija saziepējis seju, kaut kas no- knakšķēja un ūdens vairs netecēja. Nezinītis grozīja krānu gan uz vienu, gan uz otru pusi, dauzīja pa to ar dūri, tas tomēr nelī­dzēja. Ziepes neizturami koda acis, un nebija ar ko noskalot. Tad Nezinītis sāka saukt palīgā Kazlēnu. Redzēdams šo ķezu. Kazlēns pieskrēja pie krāna, taču taisni šai brīdī nodzisa gaisma un istaba atkal iegrima tumsā. Vienīgais, ko tumsā varēja sa­skatīt, bija pie sienas sarkanā actiņa, kas neatlaidīgi mirkšķi­nāja, un zem tās spīguļoja metāla mēlīte.
   Sapratis, ka atkal prasa maksu par elektrību, Kazlēns stei­dzās pie mēlītes, pa ceļam salūkojis kabatā santiku. Vienā mir­klī nolaizījusi monētiņu, mēlīte nozuda sienā, un gaisma iede­gās. Tādā veidā nokārtojis jautājumu par gaismu, Kazlēns pieskrēja pie mazgājamās ierīces un ieraudzīja, ka arī šeit izšā­vusies mēlīte, kas pieprasīja maksu par ūdeni.
   —   Ak tu, nepiepildāmais vēders! — Kazlēns nolamājās. — Es taču tev jau samaksāju! Na, še, rij, ja tev vēl nav diez­gan.
   Arī šeit santiks acumirklī tika aprīts un ūdens sāka tecēt, un Nezinītis beigu beigās varēja noskalot ziepes, kas koda acīs.
   Grūti nopūties, Kazlēns saskaitīja atlikušos naudas gabali­ņus un teica, ka vajagot labi žigli likties gulēt, jo naudas pali­cis maz. Izģērbušies draugi ielīda gultās, taču ar to viņu izdo­šanas nebeidzās. Drīz viņi juta, ka istabā kļūst auksti. Lai kā viņi vīstījās segās, aukstums viņus stindzināja, kā mēdz teikt, līdz kaulam. Pēdīgi Kazlēns izlēca no gultas un nolēma piepra­sīt, lai viņus pārvieto siltākā numurā. Pieskrējis pie durvīm un ieraudzījis pie sienas podziņu rindu ar uzrakstiem: «Apkalpo­tājs», «Izsūtāmais», «Istabene», «Oficiants», viņš ņēmās no visa spēka spaidīt pogas, taču par atbildi no sienas tikai pašā­vās mēlītes un katra no tām nepielūdzami prasīja: «Santiku», «Santiku», «Santiku».
   —   Jūs visi esat jukuši! — Kazlēns sašuta. — Kur es jums raušu tik daudz santiku!
   Tobrīd Nezinītis pamanīja pie sienas vēl divas podziņas, zem kurām bija uzraksti: «Apkure» un «Ventilācija».
   —    Paga, — viņš sacīja. — Mēs laikam aizmirsām ieslēgt apkuri. — Viņš piespieda podziņu, bet arī te no sienas pašāvās mēlīte un paziņoja savu vēlēšanos dabūt santiku.
   —    Pēdējo reizi dodu! — Kazlēns norūca, vilkdams no kaba­tas monētiņu.
   Santiks rādīja savu maģisko iedarbību. Atskanēja apslāpēta dūkoņa, un no spraugas virs mazgājamās ierīces istabā sāka plūst silts gaiss. Sajutuši, ka istabā kļūst siltāk, draugi ielīda gultās un sasiluši iemiga.
   No rīta viņi pamodās agri jo agri un nolēma labi ātri lais­ties no viesnīcas projām, lai saglabātu atlikušos naudas gaba­liņus. Tomēr ari te viņiem ceļā radās šķērslis: izrādījās, ka skapis, kurā viņi bija atstājuši savas cepures, ir cieši aizslēgts. Lai cik Kazlēns izraustījās rokturi.no durvīm tikai pabāzās mēlī­te, pieprasīdama maksāt santiku par mantu glabāšanu. Redzē­dams, ka nekā nevar darīt, Kazlēns tvēra kabatā pēc naudiņas.
   —  Kaut jūs velns parāvis! — viņš iekaisa. — Tā jau ir sa- zin kāda laupītava, nevis viesnīca. Padzīvosi te, tad paliksi ne vien bez cepures, tā vien skaties, ka arī bikses nenovelk. Drīz jau bez maksas ne nošķaudīties nevarēs.
   Iegriezušies bufetē un uz ātru roku iekoduši brokastis, draugi steidzās uz staciju cerībā, ka Miga un Zulio ieradīsies uz vil­ciena pienākšanas laiku. Izrādījās tomēr, ka viņu cerības veltas. Vilciens pienāca, bet Miga un Zulio tā arī nerādījās.
   —   Tagad skaidrs, ka viņi mūs apkrāpuši un aizlaidušies la­pās ar visu naudu, — Kazlēns ieteicās.
   Viņi atkal devās meklēt darbu, taču todien viņu meklējumi palika bez sekmēm. Kazlēns sacīja, ka tas nekas, jo drīz vēršot vaļā «Jautro balagāniņu» un varēšot mēģināt papelnīties tur. Aizstaigājuši līdz ielai, kur atradās viņiem jau pazīstamā izprie­cas iestāde, Nezinītis un Kazlēns redzēja, ka vakarējais knēve­lis izveseļojies un jau stāv uz estrādes, vairīdamies no bumbām, kas lido viņam sejā. Tiesa, zem acs viņam bija prāvs zilums, taču knēvelis laikam gan bija pieradis tādiem sīkumiem nepie­vērst uzmanību.
   —    Lai nu lai, — sacīja Kazlēns, — es domāju, tas nekas. Drīz viņam kāds ieliks ar bumbu tā, ka viņš nogāzīsies no kā­jām, tad es atkal stāšos viņa vietā.
   Kazlēna aprēķins izrādījās pareizs. Drīz tiešām kāds svieda bumbu ar tādu sparu, ka knēvelis nepaguva izvairīties. Šoreiz belziens trāpīja pa otru aci. Saķēris ar roku sasisto aci un iz- plūzdams asarās aiz sāpēm, nabadziņš posa ātrāk uz mājām. Kazlēnam bija nelaimīgā knēveļa žēl, taču tai pašā reizē viņš priecājās, ka varēs nopelnīt kādu nieku naudas.
   Viņš tomēr nepaspēja piedāvāt saimniekam savus pakalpo­jumus, kad knēvelis, kas stāvēja turpat netālu, uzlēca uz estrā­des un sauca:
   —   Un tagad es! Apmētājiet mani!
   Viņš tūliņ izbāza galvu pa priekškara caurumu, un bumbas lidoja uz viņu.
   Izrādījās, ka šis jaunais knēvelis ir labs aktieris. Viņš veikli izvairījās no bumbām. Zinādams tomēr, ka publikai nepatīk, ja bumbas lido garām, viņš reižu reizēm nolieca galvu, tīšuprāt pagriezdams pieri pa sitienam. Bumbiņa atlēca no pieres, neno­darījusi knēvelim nekādu lielo kaiti, bet knēvelis, izlikdamies, ka trieciens bijis spēcīgs, gāzās garšļaukus un, izliecies šaipus priekškara, tirināja kājas gaisā. Tas briesmīgi smīdināja ska­tītājus un saistīja jaunus garāmgājējus. Saimnieks bija ļoti apmierināts, ka viņam gadījies tik labs darbinieks.
   Kazlēnu nepameta cerība, ka arī šis drosulis ilgi nenoturē­sies, bet tas tomēr noturējās līdz balagāna slēgšanai.
   —    Tagad mums būs jāiet gulēt bez vakariņām, — Kazlēns bēdīgi noteica.
   —    Vai tad tev nemaz vairs nav monētiņu?
   —    Atlicis pavisam divdesmit santiku, taču šī nauda būs va­jadzīga, ko samaksāt par naktsmājām.
   —    Bet varbūt būtu labāk šo naudu noēst un pārnakšņot taisni uz ielas? — Nezinītis ieminējās.
   —    Ko tu! Ko tu runā! — Kazlēns izbijies gainījās rokām. — Vai esi aizmirsis, ko es tev stāstīju par Muļķu salu? Labāk paciesties bez ēšanas nekā krist policistam rokās.
   —    Ej sazini, kad būsi pamatīgi izbadējies, tad arī uz Muļķu salu iegribēsi, — Nezinītis nopurpināja.
   —   Var jau būt, gadās arī tā, — Kazlēns piekrita.
   Tā runādamies, draugi soļoja pa pilsētu. Jo tālāk viņi aiz­gāja no centra, jo retāk sastapa apgaismotus veikalu skatlogus un spožas reklāmu ugunis. Nami kļuva aizvien zemāki un logi vairāk nosūbējuši. Asfaltētās ietves beidzās, un tālāk nāca tā­das ar apaļiem akmeņiem, ar bedrēm un grambām, un šķērsu sagāztām atkritumu kaudzēm. Tas viss atstāja uz Nezinīti no­mācošu iespaidu. Jau ielu nosaukumi vien varēja izraisīt nepa­tīkamu sajūtu. Ja bagātajos pilsētas kvartālos biežāk bija sa­stopami tādi nosaukumi kā Gaišā iela, Laimīgā iela, Prieka
   bulvāris, tad šeit visvairāk bija tādi apzīmējumi kā Nabadzības iela, Tumšā iela, Dubļu iela, Purva vai Trūdu iela.
   Pamanījis, ka viņi ieklīduši nomalē, Nezinītis vaicāja:
   —    Vai tad mēs šodien neiesim uz «Ekonomisko» viesnīcu?
   —    Nē, brālīt, — atbildēja Kaz­lēns. — «Ekonomiskā» viesnīca mums šodien nav pa kabatai. Mums katram iznāk pavisam tikai desmit santiku, bet par tādu naudu var pār­nakšņot vienīgi pie Draņķinga «Strupiķī». Tā sauc viesnīcu, — Kazlēns paskaidroja.
   Pagājuši pa Lielo Graustu ielu, mūsu draugi iegriezās Mazajā Graustu ielā un, tikuši garām Pir­majai, Otrajai un Trešajai Graustu šķērsielai, iegriezās šaurā, aklā ieliņā, ko sauca par Atkritumu bedri. Pašā šās ieliņas galā slējās liels, pe­lēks nams, kas ar savu izskatu atgā­dināja milzīgu atkritumu kasti.
   Virs ieejas durvīm, kas ik pa brī­dim- atvērās, ielaizdamas aizvien jaunus knēveļus, karājās izkārtne ar uzrakstu: «Vispārpieejama viesnīca Strupikis».
   Tagad jau nav vairs skaidri zi­nāms, vai viesnīcu tā sauca tāpēc, ka tā atradās strupieliņā, vai arī šī iela bija iedēvēta par strupo tāpēc, ka šeit bija viesnīca ar tādu nosau­kumu.
   Nezinītis un Kazlēns iegāja pa durvīm un apstājās pie pults ar lodziņu. Ielūkojies pa lodziņu, Kazlēns novaicāja:
   —   Vai jums atradīsies divas vietas par desmit santikiem?
   Kāds, ko Nezinītis neredzēja, jo stāvēja sāņus, atbildēja:
   —   Atradīsies. Mīnus otrais stāvs, divsimt piecpadsmitā un divsimt sešpadsmitā vieta.
   Kazlēns pasniedza pa lodziņu naudu un saņēma divus skārda žetonus, uz kuriem bija izsisti numuri: «215» un «216».
   —    Un ko tas nozīmē — mīnus otrais stāvs? — Nezinītis pa­interesējās. — Kāpēc mīnus?
   —    Šis nams sniedzas ne vien uz augšu, bet arī lejup, apakš­zemē, — Kazlēns paskaidroja. — Visi stāvi, kas iet uz augšu, tie ir plusi, bet, kas uz leju, tie — mīnusi. Mīnus otrais stāvs, tas nozīmē — otrais pazemes stāvs.
   —    Bet kāpēc mēs nevaram augšā?
   —    Augšā ir dārgāk, — atbildēja Kazlēns. — Kad kļūsim bagāti, tad pārvāksimies uz augšu.
   Nokāpuši pa netīrām koka kāpnēm divus stāvus lejāk, mūsu draugi iegāja pa durvīm un nonāca milzīgi lielā istabā ar ze­miem, ielikušiem, nokvēpušiem griestiem. Pirmais iespaids Nezi­nītim bija, ka viņš atkal ir nokļuvis tuptūzī. Tādi paši noliktavu plaukti, uz kuriem gulēja knēveļi, tāda pati čuguna krāsns ar gariem dūmvadiem, kas stiepās cauri visai telpai, tāda pati blāva spuldzīte pie griestiem. Visa starpība bija tikai tā, ka šeit izskatījās vēl daudz netīrāk un saspiestāk. Plaukti bija nevis no plastmasas kā tuptūzī, bet no raupjiem, nomelnējušiem, neap­tēstiem dēļiem, un tie bija salikti tik cieši kopā, ka starp knē­veļiem, kas uz tiem gulēja, šķiet, būtu grūti pat pirkstu iebāzt.
   Atšķirībā no ieslodzītajiem, kas nīka tuptūzī, šejienes iemīt­nieki baudīja daudz lielāku brīvību. Ikviens šeit uzskatīja, ka viņam ir tiesības darīt visu, kas vien ienāk prātā. Daudzi ne vien cepa kartupeļus pelnos, bet arī vārīja skārda konservu bun­džās strebjamo, cepa no mīklas kaut kādus garus, bezveidīgus
   plāceņus, kārdami tos uz karstajām skārda caurulēm. Uz šīm' pašām caurulēm juku jukām ar plāceņiem karājās nez kam pie­derīgs zeķu pāris, žāvējās nule mazgāta veļa, līdz pēdējai iespē­jai saplēstas skrandas, kas kādreiz bijušas apģērbs, un pat kādi saišzābaki.
   No visa, kas šeit cepās, vārījās, sautējās, žuva un tīri vien­kārši tvanoja, telpā bija tik smacējoša dvinga, ka Nezinītim aiz­cirtās elpa un sametās tumšs gar acīm. Juzdams reiboni, viņš sagrīļojās un sāka tvarstīt ar rokām gar sienu. Redzēdams, ka Nezinītis pēkšņi nobālis, Kazlēns paķēra viņu zem rokas un teica, ka tas nekas, ka tas tāpēc, ka viņš nav pieradis, un ka tas pamazām pāries.
   —   Centies tikai neelpot caur degunu. Elpo caur muti, — Kazlēns pamācīja.
   Nezinītis rūpīgi aizspieda ar pirkstiem degunu. Pamazītēm viņš atguva elpu un atžilba.
   —    Tagad tev jāpaguļ, un viss būs labi, — Kazlēns viņu mierināja.
   Pieturēdams Nezinīti zem rokas, viņš to izveda starp plauktu rindām gluži kā pa labirintu. Ieraudzījis pie plauktiem pie­spraustās zīmītes ar numuriem «215» un «216», Kazlēns apstā­jās.
   —   Te nu ir mūsu vietas, — viņš sacīja.
   Ilgi nedomādams, Nezinītis uzrāpās uz plaukta un ierau­dzīja, ka šeit nav pat matrača, bet spilvena vietā nolikts pa­rasts koka bluķēns.
   —   Kas tad tas? — viņš no­brīnījās. — Kā tad šeit lai guļ?
   —    Guli — un vairāk nekā, — atsaucās knēvelis no blakus plaukta. — Ja jau gribēsies gulēt, aizmigsi ari uz kaila dēļa, bet, ja ne, tad arī uz mīksta pēļa vārtīsies bez miega.
   —   To tu, brāl, pareizi teici, — uztvēra kāds cits knēvelis.
   —   Kādreiz arī šai naktspatversmē bija matrači un spilveni, tad, tici vai ne, nonāca tiktāl, ka neviens nevarēja gulēt.
   —    Kāpēc tad tā? — Nezinītis ieinteresējās.
   —    Tāpēc, ka matračos saviesās blaktis un citi kaitīgi ku­kaiņi. No tiem, tici vai ne, nekur nevarēja glābties. Toties, kad matrači vairs nebija lietojami, šās viesnīcas īpašnieks Draņ- ķings nolēma jaunus vairs negādāt, bet vecos pavēlēja sadedzi­nāt ar visām blaktīm. Patiesi derīgu darbu izdarīja. Kopš tā laika ir pavisam labi.
   —    Ir mums labi, ir Draņķinga kungam nav slikti: nevajag tērēties par matračiem, — sarunā iesaistījās trešais knēvelis.
   —   Tu, brālīt, uz Draņķingu nedusmojies, — iebilda pirmais.
   —   Viņš ir lāga knēvelis. īsts mūsu labdaris. Tā arī avīzēs rak­sta. Ja nebūtu viņa, cik gan knēveļu nepaliktu bez naktsmājas! Kurā vēl citā viesnīcā tu atradīsi vietu par desmit santi­kiem? . . . Ek tu! Ne velti tevi sauc par Spītnieku!
   —    Un tevi ne velti saukā par Piekāpiņu, — atteica Spīt­nieks. — Domā, Draņķings šo naktspatversmi tava un mana prieka pēc uzcēlis? Lika pagaidīt! Pats savas peļņas dēļ!
   —    Kas tur par peļņu no desmit santikiem? Ja viņš dzinies pēc peļņas, tad būtu uzcēlis viesnīcu, kur par numuru varētu ņemt fārtingu, varbūt pat divus. Bet viņš rūpējas par nabaga­jiem, par tiem, kuriem fārtingu nav. Arī avīzē tā aprakstīts!
   —    Tu nu gan, brālīt, esi tīrais zābaks! Vai nu maz ko avīzēs raksta! Lai uzceltu labu viesnīcu, vajag daudz naudas. Un arī par iekārtojumu jātērējas. Labā viesnīcā tu par fārtingu dabū veselu istabu, bet šeit — paskat, cik daudz te esam sabāzti: guļam cits virs cita! No katra desmit santiku — tas iznāk izde­vīgāk nekā ņemt fārtingu par veselu istabu, — sacīja Kazlēns.
   —    Stāsta, šis Draņķings esot katrā pilsētā pa nomalēm sa- pircis par lētu naudu zemes gabalus un sacēlis šādas te viesnī­cas kā atkritumu kastes, — sacīja Spītnieks. — Nu, ko tur, peļņa droša! Nabago taču nekur netrūkst!
   —    Neklausies viņā, brālīt, — čukstēja Piekāpiņš, pagriezies pret Nezinīti. — Labāk liecies gulēt. Tev ir gadījusies laba vieta, uz vidējā plaukta. Uz augšējā plaukta ir smacīgi, jo siltais gaiss vienmēr ceļas uz augšu, bet uz apakšējā plaukta bīstami: var iekost žurka.
   —   Žurkas — tas Draņķinga viesnīcās ir pats lielākais ļau­nums, — teica Kazlēns. — Pērn es dzīvoju Draņķinga nakts­patversmē Davilonas pilsētā. Tur mums vienam knēvelim žurka iekoda kaklā. Šausmas, kā viņš, nabadziņš, mocījās! Uz kakla viņam sacēlās puns divu dūru lielumā, goda vārds, nemeloju. Kopš tā laika es baidos, ka tikai arī man neiekož žurka. Man visu laiku nez kāpēc liekas, ka tā man iekodīs noteikti tai pašā vietā kā tam knēvelim, — Kazlēns parādīja ar pirkstu uz kaklu.
   —    Bet vai žurka var iekost tam, kas guļ uz vidējā plauk­ta? — Nezinītis vaicāja.
   —    Žurka var visu, — atteica Spītnieks. — Protams,, viņai ir skaidrs aprēķins iekost vispirms Ham, kas guļ uz apakšējā plaukta. Taču gadās dažkārt trakas žurkas. Tāda žurka šaudās, kā no ķēdes pasprukusi, un kož visus bez izšķirības. Viņa tev neies pētīt, uz kura plaukta tu guli!
   —    Ko jūs tur par žurkām uzsākuši valodas? Vai jums nekā cita nav, par ko runāt? — uzkliedza knēvelis, kas gulēja uz aug­šējā plaukta. — Uz vietas kāpšu zemē un aizbāzīšu jums rīkles!
   Knēveļi pieklusa. Riebīgā smaka vairs tik ļoti nekairināja Nezinītim ožu, taču bija nepanesami smacīgi. Nolēmis likties gulēt, Nezinītis grasījās vilkt nost kreklu, bet Spītnieks ieru­nājās:
   —    Lūk, to gan es tev neieteiktu. Sakodīs!
   —    Kas sakodīs? — Nezinītis brīnījās.
   —   Gan jau redzēsi, kas, — Spīt­nieks novīpsnāja.
   Nezinītis nolēma klausīt Spītnieka padomam un izstiepās uz plaukta ar visām drēbēm. Drīz vien viņš sajuta, ka viņam uzbrūk kaut kāda sīka kus­toņa un sāk nežēlīgi kost. Nezinītis kasījās, gandrīz līdz asinīm saskrāpē­dams miesu, taču tas nelīdzēja.
   —   Labāk nekasies vis, brālīt, — Piekāpiņš viņu pamācīja. — Sakasīsi ādu, tad tās sāks vēl trakāk kost. Blak­tis ir ļoti jutīgas pret asins smaku.
   —   Tu taču stāstīji, ka> blaktis sadedzinājuši kopā ar mat­račiem, — Nezinītis norūca.
   —    Nu un tad? Tās sadedzināja, bet atkal saviesās jaunas. Tik un tā tagad to ir mazāk. Tu, brāl, tīri vienkārši nevari iedo­māties, cik to bija agrāk. Tagad ir jauki! Tu tikai sākumā maz­liet pacieties, pēcāk tās piezīdīsies asiņu un liksies gulēt. Arī blaktīm nāk miegs.
   Nezinītim tomēr negribējās gaidīt, kamēr blaktis būs piesū­kušās viņa asiņu. Tiesa, kādu laiciņu viņš cietās, bet tad nolēca uz grīdas un ņēmās purināt nost šos riebīgos kukaiņus. Gaiss lejā nebija gluži tik smacīgs, tāpēc Nezinītis nolēma sēdēt visu nakti uz grīdas, cerēdams, ka blaktīm neienāks prātā meklēt viņu šeit. Apsēdies uz grīdas un atslējies ar muguru pret koka statni, viņš iesnaudās, taču tai pašā brīdī juta, ka viņam pie kājas kaut kas pieskaras. Atvēris acis, viņš ieraudzīja treknu, pelēku žurku, kas, pastiepusi uz priekšu savu smailo, ūsaino purniņu, nāsis raustīdama, apošņāja viņa zābaciņu.
   —    Tiš! Kaut tu izputētu! — Nezinītis nobijies parāva nost kāju.
   Žurka bez sevišķas steigas patecēja pie malas un, apstāju­
   sies pa gabaliņu, sāka raudzīties uz Nezinīti ar savam spoža jām acu krellītēm. Bažīgi aplūkojies apkārt, Nezinītis pamanīja, ka no palāves izlien otra — gluži tāda pati žurka un ari sak ošņāties. Apsvēris, ka gulēt blakšu sabiedrībā tomēr ir drošāk nekā kopā ar žurkām, Nezinītis rāpās atpakaļ uz plauktu. Šoreiz viņš apņēmās paklausīt Piekāpiņa padomam un gulēja klusu, brīvprātīgi ļaudamies blakšu kodieniem.
   — Ēdiet, velna radība! Apēdiet kaut ar visiem kauliem! — viņš pikti murmināja. — Tik un tā dzīve ir tāda, ka nav tās ko žēlot.
   Apkārt visi jau gulēja. Daudzi knēveļi bija saaukstējušies un kāsēja aizvilkdamies. Daži miegā mocījās ar murgiem. Viņu kunksti, īdēšana, iekliedzieni lika Nezinītim ikreiz nodrebēt. Redzēdams, ka arī citiem knēveļiem neklājas jauki, Nezinītis vairs nepievērsa uzmanību savām ciešanām, apkārtējam trok­snim, smirdoņai, dvingai un blakšu kodieniem. Turklāt viņš nez kāpēc iedomājās par Apalīti un sāka rēķināt, cik dienām tam varētu pietikt ar raķetē līdzi paņemtajiem pārtikas krājumiem.
   Atcerējies, ka pārtika bija sagādāta četrdesmit astoņiem ce­ļotājiem desmit dienām, Nezinītis pareizināja četrdesmit astoņi ar desmit. To viņš darīja, lai uzzinātu, cik dienām ēdamā pie­tiks, ja četrdesmit astoņu ceļotāju vietā palicis tikai viens. Iznāca četri simti astoņdesmit. Zinādams, ka gadā apaļos skait­ļos ir trīs simti sešdesmit dienu un mēnesī trīsdesmit dienu, Nezinītis izrēķināja, ka raķetē pārtikas vajadzētu pietikt gadam un četriem mēnešiem.
   Pārliecinājies, ka bada nāve Apalītim pagaidām nedraud, Nezinītis nomierinājās. Izdarītie aritmētiskie aprēķini tomēr bija Nezinīti tā nogurdinājuši, ka acis viņam pašas no sevis aizkrita ciet un viņš iegrima miegā.

   Bet ko tad Apalītis? Noņemdamies ar Nezinīti, mēs Apalīti bijām pavisam piemirsuši. Tas laikam nav vis labi, jo daudzus lasītājus var interesēt arī viņa liktenis. AAēs šķīrāmies no Apa­līša, kad viņš kopā ar Nezinīti iegāja Mēness alā un tur pazau­dēja vienu savu kosmisko zābaciņu. Lasītāji droši vien atceras, ka Nezinītis taisni tobrīd izkrita cauri Mēness apvalkam.
   Velti izsaukājies Nezinīti un pārliecinājies, ka tuvumā viņa nav, Apalītis briesmīgi pārbijās un nedevās vis meklēt savu draugu, bet nolēma ātrāk atgriezties raķetē. Izlīdis no alas, viņš sāka lumpačot pa celiņu, kas taisns kā stars veda uz tāluma saskatāmo kosmosa kuģi.
   Saulīte tomēr tveicēja tik neganti, ka Apalītis neizturēja un laidās teciņus palēkdamies. Atraja skrējiena nomuka ari otrs kosmiskais zābaciņš, taču Apalītis nemaz nedomāja celt to augšā un pat nopriecājās, jo skriet pavisam bez zābakiem bija daudz vieglāk. Pēc minūtēm divdesmit viņš jau bija pie raķetes un nospieda pogu tās astes daļā Slūžu kameras lūka viesmiligi atvērās. Ilgi nedomādams, Apalītis ierāpās raķetē. Seit viņš bija drošībā. Tagad viņam nekas nedraudēja, taču nelika mieru tada kā nepatīkama sajūta, tāpēc ka viņš bija aizmucis no alas, pa­mezdams Nezinīti bez palidzības.
   Zinādams no paša pieredzes, ka jebkuru nepatīkamu sajūtu var aizgainīt ar kaut kādu pretēju, proti, patīkamu sajūtu, Apa­lītis nolēma iet uz pārtikas nodalījumu un tur, kā viņš mēdza izteikties, mazliet ieturēties. Ielīdis pārtikas nodalījumā, viņš ņēmās iznīcināt celofāna un hlorvinila caurulīšu, tūbiņu, mai­siņu, sainīšu saturu, vilkdams tos ārā no termostatiem, ledus­skapjiem un no kosmiskajām pašregulācijas siltumtvertnēm.
   Apalītis, kurš, kā jau zināms, uz ēšanu nebija mācāms, ar uzskatāmu piemēru parādīja, cik liela var būt atšķirība starp teorētiskiem aprēķiniem un praktisko dzīvi. Nezinītis bija no- konstatējis, ka Apalītim pārtikas krājums nodrošināts vairāk nekā gadam, jo visās savās aplēsēs bija rēķinājies ar parastu ēdēju, neņemot vērā Apalīša individuālās, tas ir, personiskās ēdēja īpašības. Visa nelaime, kā izrādījās, slēpās Apalīša ārkār­tīgajā ēšanas nedisciplinētībā. Vienkāršāk sakot, viņš varēja ēst vienalga ko, vienalga kur, kad un vienalga kādos vairumos.
   Kam, pēc Nezinīša aprēķiniem, vajadzēja pietikt gadam un četriem mēnešiem, Apalītim īstenībā pietika tikai četrarpus die­nām. Šai rekordlaikā ticis galā ar pārtikas nodalījumā atroda­majiem krājumiem, Apalītis ielavījās raķetes astes galā un lū­koja grauzt sēklas, kas glabājās noliktavā.
   Tomēr sēklas viņam likās negaršīgas. Un tad nu viņš atkal atcerējās Nezinīti.
   «Droši vien Nezinītis būtu atgriezies raķetē, ja kaut kur ne­atradis pārtikas produktus,» Apalītis nodomāja. «Bet, tā kā viņš nav atgriezies, tātad pārtikas produkti kaut kur ir atrasti, un, ja tas tā, tad man nav nekāda aprēķina kvernēt raķetē, bet jāiet meklēt Nezinīti.»
   Uzvilcis kosmisko skafandru un izraudzījies jaunus piemē­rota lieluma kosmiskos zābakus, Apalītis izlēca no raķetes un pilnā jaudā lēkšoja uz jau pazīstamo alu. Nokļuvis pie alas, viņš nolaidās ledteku grotā un no turienes tunelī ar ledus pamatu. Šeit viņš paslīdēja tāpat kā Nezinītis un, nošļūcis uz vēdera pa slīpo plakni, ielidoja apakšmēness akā. Pēc kāda laika viņš pa­manīja, ka ir ārā no akas un ar atvērušos izpletni lido milzīga augstumā virs kādas piejūras pilsētas. Vējš dzina viņu sāņus. Pamazām laizdamies zemāk, Apalītis pārlidoja pār piejūras pil­sētām Loscūkosu un Losveprosu. Nonācis jau gluži zemu, viņš pielidoja pie Lospaganosas pilsētas, taču virzienu mainījis vējš nesa viņu uz jūras pusi. Apalītis redzēja, ka bez peldēšanas cauri netiks. Noslīkt viņš nebaidījās, jo bija aplam resns, bet tādi resnīši knēveļi, kā zināms, ūdenī negrimst. Vienīgais, no kā viņš baidījās, — ka viņam varētu iekost haizivs.
   Ieplunkšķējis ūdenī, viņš tūliņ ņēmās darboties ar rokām un kājām un pēc stundas jau bija pie krasta. Bangas todien bija it īpaši spēcīgas — un Apalītim neparko neizdevās pietauvoties malā. Tā notika tāpēc, ka masīvajā kosmiskajā skafandrā viņš bija gaužām lempīgs un nevarēja pietiekami veikli manevrēt bangojošajā jūras ūdenī. Līdzko viņš sajuta apakšā cietu di­benu un mēģināja piecelties kājās, no aizmugures uzvēlies vilnis nogāza viņu un, apsviedis augšpēdu, vilka atpakaļ jūrā. Nocī- nījies pie paša krasta minūtes divdesmit, viņš galu galā saprata, ka vajadzēs atbrīvoties no skafandra. Kūleņodams ūdenī kā del­fīns, viņš izmanījās novilkt kosmiskos zābakus, tad hermētisko cepuri un pēc tam arī pašu skafandru. Visas šīs tagad nevaja­dzīgās kosmiskās purpatas tūdaļ aizskaloja jūra, bet Apalītis,
   tai pašā brīdī kļuvis lokanāks un kustīgāks, izvairījās no vi| ņiem, kas brāzās viņam virsū, un izlēca uz krasta sausuma.
   Pirmais, kas viņam bija nepieciešams pēc tik varonīgas ci ņas ar satrakoto slapjo stihiju, bija atpūta. Novilcis izmirkušas drēbes, viņš tās izklāja krastmalā, lai žūst, bet pats nolikās līdzās un ņēmās pūsties. Silts, liegs vējiņš tīkami apvēdīja viņa ķermeni. Jūras viļņi ritmiski šalkoja un iedarbojās uz Apalili nomierinoši un midzinoši. Apņēmies tomēr neaizmigt, jo nebulu prātīgi gulēt nepazīstamos apstākļos, Apalītis sāka pētīt tuvāko apkārtni.
   Šauro, lēzeno krasta strēli, kas stiepās gar jūru, pretējā puse nožogoja krauji, it kā ūdens izgrauzti pakalni, apauguši ar zaļu zālīti un sīkiem krūmiņiem. Pašu krastmalu sedza žilbinoši bal­tas smiltiņas un kaut kādi caurspīdīgi akmeņi, kas atgādināja stikla vai ledus gabalu drumslas. Vērīgi aplūkojis vairākus šā­dus akmeņus un vienu no tiem palaizījis, Apalītis pārliecinājās, ka tas nepavisam nav nedz ledus, nedz stikls, bet parastā vā­rāmā sāls kristāli. Izraudzījies pāris prāvākus gabalus, viņš nolika starp tiem dažus sīkākus kristālus un sāka tos berzt. Iznāca smalks, uzturā lietojams sāls.
   Būdams praktiskas dabas knē­velis, kas nebija radis palaist vējā to, kas gadījies rokās, Apalītis sa­grūda labu tiesu sāls un piebēra ar to pilnas svārku kabatas. Pār­liecinājies, ka drēbes izžuvušas, viņš apģērbās un sāka soļot gar pakalniem uz to pusi, kur, pēc viņa domām, vajadzēja atrasties pilsē­tai, kuru viņš bija redzējis, kad nolaidās ar izpletni.
   Izrādījās, ka viņa aprēķini bi­juši pareizi. Nonācis līdz vietai,
   kur pakalni izbeidzās, viņš ieraudzīja, ka šeit jūra izveidojusi plašu līci, kura krastos izvietojusies skaista pilsēta. Tā bijā Lospaganosa, kur sabrauca bagātnieki no visām citām pilsētām, jo šeit bija gaužām labs klimats un varēja lieliski izpriecāties.
   Vislielākā un visskaistākā Lospaganosas iela stiepās gar pašu liedagu. Namos, kas šeit slējās tikai vienā ielas pusē, atra­dās daudz veikalu, restorānu, bufešu, viesnīcu, kinoteātru, jautru balagāniņu, apakšzemes garāžu un benzīna tanku. Otr­pus ielas, tas ir, pašā pludmalē, bija dīkiem knēveļiem pārpil­dīti liedagi, peldētavas, nirēju torņi, laivu un tvaikoņu piestāt­nes, peldoši restorāni, jūras šūpoles un karuseļi, velnariteņi, paraboloīdi un citi izpriecu mehānismi.
   Izstaigājies pa pludmali un pablenzis uz peldētājiem knēve­ļiem, Apalītis apstājās pie nelielas ēkas, virs kuras ieejas bija uzraksts: «Ēdiena uzpildīšanas punkts». Pēc izskata šī iestāde ne ar ko neatšķīrās no parasta restorāna. Tāpat kā daudzos citos restorānos, šeit bija vaļēja veranda ar galdiem, pie kuriem pusdienoja apmeklētāji. Starpība bija vienīgi tā, ka šeit varēja paēst pusdienas vai brokastis, neizkāpjot no automašīnas, un tas bija ļoti izdevīgi autosporta cienītājiem. Vajadzēja tikai ap­turēt savu automobili pie ieejas un dot signālu, un no restorāna izsteidzās oficiants un pasniedza pusdienas taisni mašīnā.
   Apalītis gribēja tūlīt iet iekšā šai ēdiena uzpildīšanas iestādē un ieturēt pusdienas kopā ar visiem, taču viņu mulsināja pie ieejas izliktā afiša. Tanī bija rakstīts:
   LAIPNI LŪDZAM!
   Ēdinām garšigi!
   Šodien par naudu, rit uz krita.
   Tieši šis pēdējais teikums Apalītim šķita nesaprotams, jo viņš nezināja, kas tas ir — nauda.
   —    Nesteigsimies, bet vispirms mazliet pavērosim, — Apalī­tis pats sev sacīja.
   Apsēdies uz soliņa netālu no verandas, viņš sāka vērot pus- dienotājus. Viņa uzmanībai nepaslīdēja garām, ka ikviens res­torāna apmeklētājs, paēdis pusdienas, deva oficiantam kaut kā­dus papīriņus vai metāla ripulīšus.
   «Var būt, ka taisni šie papīriņi un ripulīši ir nauda?» Apalī­tis nodomāja.
   Lai pārbaudītu savu minējumu, viņš piegāja pie oficianta un jautāja:
   —   Jums te nez kāpēc uzrakstīts: «Šodien par naudu, rīt uz krīta.» Bet kā būtu, ja izdarītu otrādi: rīt par naudu, šodien uz krīta?
   Oficiants atteica:
   —    Ej, ekur, pie saimnieces, lai viņa tev paskaidro, es neesmu nekāds filozofs, man šādi jautājumi nav jāizšķir.
   Apalītis piegāja pie saimnieces, kas tobrīd aiz letes skaitīja naudu, un atkārtoja savu jautājumu.
   —    Kas ir šķīvis biezputras, to tu, jādomā, zini? — saimniece noprasīja.
   —   Un kā vēl! — Apalītis apstiprināja.
   —   Nu tad nāc man līdzi!
   Viņa izveda Apalīti cauri virtuvei, kur pie milzīgi lielas plīts aizelsušies strādāja pavāri un virējas, un, atvērusi durvis uz sētsvidu, teica:
   —   Vai redzi, kur pie šķūņa ir malka? Saskaldi to, dabūsi šķīvi biezputras vai piecus santikus.
   Apalītis piegāja pie malkas grēdas, tvēra cirvi un ņēmās skaldīt. Grēda bija liela, un Apalītis tika ar to galā tikai pēc krietnām pāris stundām.
   —   Nu, ko lai tev dodu? Naudu, vai varbūt tu gribi biez­putru? — vaicāja saimniece, kad Apalītis atkal iegāja pie viņas.
   —   Biezputru, — Apalītis atbildēja, taču, atcerējies, ka gribējis paskatīties uz naudu, pateica: — Dod labāk naudu.
   Saimniece noskaitīja viņam piecus santikus. Apalītis pagrozīja tos rokās, aplūkoja no visām pusēm un iemi­nējās:
   —    Bet ja man gribas biezputras?
   —   Tad dod naudu atpakaļ. Saimniece acīm redzami nopriecā­jās, ka dabūs santikus atpakaļ.
   Apsēdies pie galda un saņēmis no oficianta šķīvi griķu biezputras, Apa­lītis apbruņojās ar karoti un ķērās klāt. Biezputra bija laba, ar sviestu, un tomēr Apalītim likās, ka tai kaut kā trūkst. Viņš uzreiz aptvēra, ka putra ir bez sāls, un sāka meklēt uz galda sālstrauciņu. Pārliecinājies, ka uz galda sālstrauciņa nav, viņš iebāza roku kabatā, izvilka šķipsniņu sāls un piebēra biezputrai. Viņa rīcība saistīja pārējo apmeklētāju uzmanību. Ieraudzījuši, ka resnais knēvelis apkaisa biezputru ar tādu kā baltu pulveri un tad sāk ar baudu sukāt to iekšā, visi ziņkārīgi nolūkojās uz viņu, bet knēvelis, kas sēdēja Apalītim līdzās, ap­jautājās:
   —    Sakiet — kas tas ir par pulveri, ar ko jūs apkaisījāt biezputru? Jādomā, kaut kādas jaunas zāles?
   —   Nav nekādas zāles, — Apalītis atteica, — gluži parasta sāls.
   —    Kāds sāls? — knēvelis nesaprata.
   —    Nu, parastais sāls. Galda sāls, — Apalītis paskaidroja. — Kā tad jūs — sāli ne savu mūžu neesat redzējuši?
   Knēvelis neizpratnē paraustīja plecus:
   —    Nesaprotu, par kādu sāli jūs runājat!
   —    Laikam tad šejienieši ēd barību bez sāls, — Apalītis seci­nāja. — Bet pie mums gan visus ēdienus aizdara,ar sāli. Tad ir ļoti garšīgi. Ja vēlaties, nogaršojiet.
   Viņš pasniedza sāls šķipsniņu Mēness knēvelim, kas pašlaik strēba viru.
   —    Kā tad to ēd?
   —    Iemetiet virā un izmaisiet! Redzēsiet, cik labi garšos!
   Knēvelis iebēra sāli šķīvī, izmaisīja ar karoti un mazliet ne­droši, it kā baidīdamies apdedzināties, pagaršoja. Vispirms viņš mirkli sēdēja kā sastindzis un tikai blisināja acis, it kā ieklau­sīdamies savās iekšējās sajūtās, bet tad visi ieraudzīja, ka viņa seja lēnām atplaukst smaidā. Iestrēbis vēl karoti viras, viņš iesaucās:
   —    Taisni brīnišķīgi! Pavisam cita garša!
   Noliecies pār šķīvi, viņš strēba viru, krekstēdams aiz labsa­jūtas, šmakstinādams lūpas un visās toņkārtās slavēdams ēdie­nu. Taisni tobrīd oficiants atnesa viņam biezputru.
   —    Sakiet — vai biezputru arī var ēst ar sāli? — knēvelis vaicāja.
   —   Visu var, — Apalītis atbildēja, — gan viru, gan boršču, gan kāpostus, gan buljonu, gan biezputru, gan makaronus, gan nūdeles, gan salātus, gan kartupeļus. Pat parasto maizi var ēst ar sāli. Maize no tā kļūst tikai gardāka.
   Viņš pasniedza knēvelim vēl šķipsniņu sāls. Knēvelis pie­bēra to biezputrai un sāka ēst ar tādu baudu, ka Apalīti, kas savu biezputru sen bija nolocījis, pat skaudība pārņēma.
   —    Sakiet — vai jūs nevarētu arī man iedot kādu kripatiņu sāls? — Apalīti uzrunāja knēvelis, kas sēdēja pie galdiņa iepre­tim un ar interesi vēroja, kas notiek.
   Apalītis gandrīz jau iebāza roku kabatā, lai izvilktu papirk- snīti sāls, taču reizē ar skaudību viņā pamodās alkatība, un viņš atteica:
   —    Paskat tik, kas par gudrinieku! Un ko jūs dosiet man?
   —    Ko lai jums dod? — knēvelis noplātīja rokas. — Vai gri­bat, es došu jums santiku?
   —    Lai notiek, lieciet naudu galdā! — Apalītis bija ar mieru.
   Saņēmis santiku, viņš iedeva knēvelim šņaucieniņu sāls. Nu
   pie viņa sāka nākt arī citi apmeklētāji. Ikviens sniedza viņam santiku un par to saņēma šķipsniņu sāls. Apalītis ar prieku vē­roja, kā viņam priekšā uz galda aug monētiņu kaudzīte. Neiz­tika arī bez starpgadījumiem. Kāds mēnesēns, neapjēdzis, kas darāms, pamēģināja ēst sāli tīrā veidā un tūliņ ar riebumu iz­spļāva. Cits nopirka no Apalīša uzreiz desmit šķipsniņas sāls par desmit santikiem un visu šo sāli iebēra šķīvī ar viru. Pro­tams, vira iznāca tāda, ka to nevarēja pat mutē ņemt.
   Apalītis sāka visiem ieskaidrot, ka sāls lietojama nelielos daudzumos, citādi ēdiens no tās kļūst negaršīgs, un nekādā ga­dījumā sāli nevar ēst tīrā veidā. Tas viss ārkārtīgi ieinteresēja knēveļus, kuriem nebija pat priekšstata par to, ka barību var ēst ar sāli. Ikvienam gribējās pārbaudīt jauno uztura lietošanas me­todi. Dažs labs, paēdis pusdienas bez sāls, ņēmās pusdienot vēl­reiz — tagad ar sāli. Daudzi, nogaršojuši viru vai boršču ar sāli, tūliņ pārbaudīja, kā, pieliekot sāli, uzlabojas kāpostu vai makaronu, omlešu, kartupeļu, ceptu kabaču un citu ēdienu garša.
   Tā kā Apalītim nu jau turējās nauda, viņš arī pats vienā laidā lūdza oficiantu atnest viņam drīz boršču, drīz biezputru, drīz skābus kāpostus un uzskatāmi demonstrēja jauniem ap­meklētājiem ar sāli aizdarīta ēdiena priekšrocības. Saimniece, redzēdama, ka viņas restorāns uzreiz sāk iet uz augšu, bija ļoti apmierināta.
   Līdz pievakarei Apalītis bija pārdevis visu savu sāls krā­jumu un aizgāja, cieši piebāzis kabatas ar vara santikiem. Otrā rītā viņš aizjoza uz jūrmalu, veicīgi sagrūda labu tiesiņu sāls un atkal ieradās ēdienu uzpildīšanas punktā. Te viņš ieraudzīja, ka saimniece viņam uzklājusi īpašu galdiņu, virs kura karājās plāksnīte ar uzrakstu: «Sāls pārdošana.» Pie šā galda Apalītis nu sēdēja, tirgojās ar sāli un vienlaikus uzkoda, prasīdams, lai viņam pasniedz te vienu, te otru ēdienu. Tas viss bija ļoti izde­vīgi un turklāt ērti.
   Ziņa par to, ka ēdienu uzpildīšanas punktā baro ar sazin kā­diem nedzirdētiem ēdieniem, kas aizdarīti ar nez kādu pasakainu sāli, dažās dienās izplatījās pa visu pilsētu. Apmeklētāju, kas vēlējās nobaudīt jaunmodes ēdienus, saradās tāds milzums, ka saimniece paplašināja verandu un virtuvi, uzcēla piebūvi un gar liedagu lika uzsliet brezenta nojumi un novietot tur vēl divus desmitus galdu. Apjēguši, ka ēdienu garša vēl vairāk uzlabo­sies, ja sāli pievienos jau vārot, viņa vienojās ar Apalīti, ka pati nopirks no tā visu sāls krājumu, kas nepieciešams viņas resto­rānam.
   Tagad Apalītim nevajadzēja augām dienām restorānā tirgo­ties ar sāli, un viņš sāka lauzīt galvu, kā ar šo darījumu iesist vairāk naudas. Tā kā citu restorānu īpašnieki nāca pie Apalīša ar lūgumu piegādāt sāli arī viņiem, viņš nolēma paplašināt šā vērtīgā uzturlīdzekļa ieguvi un nodibināja sāls rūpnīcu. Šai va­jadzībai viņš noīrēja netālu no jūras vecu, vēju papostītu šķū- neli, kurā agrāk bija darvojuši laivas, nopirka pusduci lielu vara piestu — un rūpnīca bija gatava. Seši strādnieki šai rūpnīcā tikai to vien darīja, kā grūda vara piestās sāli. Trīs strādnieki piegādāja izejvielu, proti, stiepa no jūras krasta sāls kristālus. Un, beidzot, vēl trīs strādnieki ar maisiem iznēsāja gatavo sāli
   ēdnīcām un restorāniem. Pāts Apalītis tagad nedarīja nekā, > tikai saņēma naudu. Katram savam strādniekam viņš maksāja vienu fārtingu dienā. Visi izdevumi strādnieku algošanai tātad bija tikai divpadsmit fārtingu dienā, kamēr visu dienā iegūto sāli viņš pārdeva restorānu īpašniekiem par divsimt četrdes­mit — divsimt piecdesmit fārtingiem. Iznāca, ka Apalītis iebāž savā kabatā tepat vai divdesmitreiz vairāk naudas, nekā atdeva strādniekiem, un tāpēc pieņēmās bagātībā, kā mēdz sacīt, ne dienām, bet stundām.
   Ja agrāk Apalītim vajadzēja pašam grūst sāli un uz savas muguras stiept restorānam, tad tagad to viņa vietā darīja citi, bet naudas viņa kabatā ieplūda daudzkārt vairāk. Apalītis aprē­ķināja, ka ikviens strādnieks dod viņam vidēji divdesmit fār­tingu peļņas dienā. Apsvēris, ka, jo vairāk viņam būs strād­nieku, jo lielāka būs peļņa, viņš palielināja strādnieku skaitu līdz astoņpadsmit un gribēja palielināt vēl vairāk, taču sagrabēju­šais šķūnelis nevarēja uzņemt lielāku daudzumu knēveļu, un tāpēc Apalītis nolēma blakus tam uzcelt citu — plašāku telpu.
   Nu Apalītis dzīvoja cepuri kuldams tāpat kā visi pārējie Mē­ness bagātnieki un pat saucās tagad ne vairs vienkārši Apalītis, bet Apaļa kungs. No viesnīcas viņš pārcēlās uz savu namu, pie­ņēma kalpotājus, kas viņu apģērba un noģērba, uzkopa istabas, pieskatīja māju. Aiz gara laika viņš augām dienām sēdēja res­torānos, ēda tur visgardākos ēdienus un ēšanas starplaikos slamstījās apkārt pa liedagu un griezās uz ūdens ierīkotajos velnariteņos vai jūras paraboloīdā.
   Daudzi, jādomā, zina, kā ierīkots parastais velnaritenis. Tā ir milzum liela koka ripa, kas nostiprināta uz stateniskas ass. Knēveļi, kas grib papriecāties, apsēstas šās ripas vidū, tad ripa sāk griezties aizvien ātrāk un ātrāk. Griežoties radies centrbē­dzes spēks sviež knēveļus citu pēc cita no ripas nost. Uzvarētājs skaitās tas, kuram visilgāk izdodas noturēties uz ripas. Velna­ritenis uz ūdens ierīkots tāpat kā parastais, tikai ar to atšķirību,
   ka tas nav vis novietots uz zemes, bet virs ūdens. Šeit centrbē­dzes spēks nosviež knēveļus nevis uz zemes, bet ūdenī, kas ir daudz jocīgāk un pat patīkamāk, it īpaši karstā laikā.
   Kas attiecas uz jūras paraboloīdu, tam ir tāds pats iekārto­jums kā velnaritenim, starpība tikai tā, ka griežamā ripa izvei­dota kā milzu šķīvis ar augšup uzliektām malām. Knēvelis, kuru centrbēdzes spēks sviež aizvien tālāk no centra, pieveļas pie šķīvja malām un tad ar sparu uzlido augšup un iekrīt ūdenī, iepriekš apmetis gaisā slaidu loku, kas atgādina parabolu.
   Ar šādiem paraboloīdiem, kas lielā skaitā bija ierīkoti līča piekrastē, ļoti labprāt griezās Lospaganosā sabraukušie bagāt­nieki, tāpēc ka no centrbēdzes spēka iedarbības uz organismu, no lidojuma gaisā un niršanas ūdenī radās lieliska ēstgriba, kas viņiem bija ļoti pa prātam, jo viņi pārlieku mīlēja labi paēst. Ar to varbūt var izskaidrot, ka arī Apalītim labāk patika griezties paraboloīdā nekā ar parasto velnariteni uz ūdens.
   Šāda bezrūpīga dzīve Apalītim tomēr nevilkās ilgi. Dau­dziem mēnesēniem drīz vien izdevās izdibināt, kur viņš ņeņi sāls kristālus savai rūpnīcai. Iznākums bija tas, ka netālu no krastmalas cita pēc citas saradās nelielas sāls rūpnīciņas. Ikviens, kuram bija izdevies ietaupīt pietiekamu naudas summu, to izlietoja šādas rūpnīciņas ierīkošanai un sāka vairot savu ba­gātību. Rezultātā sāls ieguve ar katru dienu palielinājās, sāli pārdeva aizvien lētāk, un tā vairs nedeva tādu peļņu kā sākumā. Ja agrāk Apalītis, iztērējis strādnieka algai fārtingu, saņēma par to divdesmit fārtingus peļņas, tad tagad neviens vairs neva­rēja izsist no strādnieka vairāk par vienu fārtingu. Tomēr arī tas bija ļoti izdevīgi, un tāpēc sāls rūpniecība joprojām attīs­tījās.
   Daudz sliktāk sāka klāties, kad Lospaganosā no ceļojuma atgriezās lielākais zemes īpašnieks Drakula, kuram piederēja visa jūras piekraste, sākot no Lospaganosas līdz pat Loscūkosai. Padzirdējis, ka nez kādas nezināmas personas izvazā piekrastē atrodamos sāls kristālus pārstrādāšanai rūpnīcās, viņš lika pie­krasti iežogot ar sētu un kristālus dot tikai tiem, kas maksās. Tādā kārtā puse no peļņas, ko deva sāls rūpnīcas, tagad ieslī­dēja zemes īpašnieka Drakulas kabatā.
   Un tas vēl nebūtu nekas, ja pats Drakula un citi, kam piede­rēja jūras piekrastes ar sāls krājumiem, nebūtu sākuši uz savām zemēm celt milzīgas sāls rūpnīcas. Šais rūpnīcās sāli vairs ne­mala ar rokām, bet gan ar modernizētām mašīnām. Sāli sāka ražot tādos milzu vairumos, ka tā cena pasakaini kritās. Sāls rūpnieku ienākumi saruka vēl vairāk, un tas viņiem, protams, ne visai patika. Lielo rūpnīcu īpašnieki uzskatīja, ka sāls pār­produkcija radusies tāpēc, ka saviesies ļoti daudz sīku rūpnīcu. Turpretim sīkie sāls rūpnieki visas šās neapmierinātības cēloni saskatīja tai apstāklī, ka radušās lielas rūpnīcas, kas ražo sāli nesamērīgos vairumos.
   Beidzās ar to, ka lielo rūpnīcu īpašnieki, kuri varēja vieglāk saprasties, jo viņu bija mazāk, apvienojās blēdlamā. Jau pir­majā šā jaunizceptā blēdlama sēdē lielo rūpnīcu īpašnieki nāca pie secinājuma, ka ar sīko rūpnīcu īpašniekiem jātiek galā iespē­jami drīzāk. Drakulas kungs, kas bija ievēlēts par sāls blēdlama priekšsēdētāju, sacīja:
   — Vislabākā izeja no pašreizējā stāvokļa būtu — pārdot sāli vēl lētāk. Sīko rūpnīcu īpašnieki būs spiesti pārdot sāli par viszemāko cenu, viņu rūpnīciņas sāks strādāt ar zaudējumiem, un viņiem tās būs jāslēdz. Un tad, lūk, mēs atkal pacelsim sāls cenu un neviens mūs netraucēs saraust kapitālu.
   Tā viņi arī rīkojās. Sāli sāka pārdot par tik zemu cenu, ka Apalītim un pārējiem sīkrūpnieķeļiem sāls kristālu iegādei un strādnieku algām nācās iztērēt daudz vairāk naudas, nekā viņi ieguva, pārdodot savu produkciju. Sīkās sāls.rūpnīciņas citu pēc citas slēdza. Apalītis turējās ilgāk par visiem. Lai šā vai tā sa­vilktu galus kopā, viņš pārdeva savu māju, pārdeva jauno rūp­nīcas ēku, ko nule bija paspējis dabūt zem jumta, bet tik un tā pienāca diena, kad viņam kabatā nebija vairs ne santika. Nepie­tika pat, ko samaksāt strādniekiem.
   Labi vēl, ka pludmales izpriecas iestāžu īpašnieks pieņēma Apalīti darbā par velnariteņa griezēju. Citādi Apalītis būtu pali­cis pilnīgi bez eksistences līdzekļiem.

   Mēs atstājām Skopumfīlda kungu taisni tai brīdī, kad pava­donis izsēdināja viņu no vagona Panoptikuma pilsētā. Kādu laiciņu Skopumfīlds stāvēja uz perona un nomiegojies truli rau­dzījās pakaļ aizejošajam vilcienam. Tiklīdz vilciens bija nozudis tālumā, Skopumfīlds piegāja pie soliņa platformas malā un izstiepās uz ta, iepriekš nolicis pagalvī cilindru un apsedzies ar avīzi. Bija agra rīta stunda. Vēl bija pavisam tumšs, un neviens netraucēja Skopumfīldam mazliet nokrākties.
   Drīz uzausa gaisma. Uz perona ieradās nez kāds dzelzceļu priekšnieks un, uzmodinājis Skopumfīldu, aizrādīja, ka šeit gu-'
   lēt neesot atjauts. Tobrīd stacijā pienāca vilciens. Perons ātri pildījās ar pasažieriem, kas kāpa ārā no vagoniem. Piecēlies no soliņa un uzbāzis galvā cilindru, Skopumfīlds brītiņu pastāvēja pārdomās un tad reizē ar pārējiem pasažieriem devās uz pilsētu.
   Pievērsis uzmanību avīzei, ko aizvien vēl turēja rokās, viņš atce­rējās, ka taisījies sapirkt Gigantis- / r ' V kās akcijas, līdzko tās kritīsies cenā, un sāka aptuveni aprēķināt, cik viņš varētu ar šo darījumu pelnīt. Apsvē­ris viņš saprata — lai izdarītu šādu sarežģītu naudas operāciju, viņam vajadzētu atrasties nevis savā Bre­henvilā, bet gan Davilonā, Grāben- bergā vai vismaz Sankomarikā, jo tikai šais pilsētās bija speciāli tirgi, kur pārdeva dažādas akcijas.
   Jāsaka gan, ka tirgus, kur pērk un pārdod akcijas, stipri atšķiras no parastā, kur tirgojas ar āboliem, to­mātiem, kartupeļiem vai kāpostiem. Ir taču tā, ka augļu vai dārzeņu pār­devējam vajag tikai izlikt savu preci uz letes, lai visi redz, ar ko viņš tir­gojas. Akciju pārdevējs savu preci nēsā kabatā, un vienīgais, ko viņš var darīt, tas ir — izkliegt savu ak-, ciju nosaukumu un cenu, par kādu vēlas tās pārdot. Arī pircējam atliek tikai nosaukt to akciju, kuru viņš gribētu pirkt.
   Kopš tā laika, kad sāka darbo­ties akciju tirgi, daži mēnesēni sāka
   iepirkt akcijas ne tik vien tālab, lai gūtu daļu no kāda uzņēmuma peļņas, bet arī tālab, lai tās atkal pārdotu par aug­stāku cenu. Radās tirgoņi, kas pirka un pārdeva akcijas milzī­gos vairumos un izsita no tā lielu peļņu. Tādi tirgoņi paši vairs uz tirgu negāja, bet salīga šai vajadzībai īpašus klaigoņas jeb tā saucamos bļaustavniekus. Daudzi bļaustavnieki strādāja ne­vis vienam, bet vairākiem uzņēmējiem reizē. Vienam uzņēmē­jam tāds bļaustavnieks pirka vienas akcijas, otram — citas, trešajam nevis pirka, bet, gluži otrādi, pārdeva.
   Nav grūti iedomāties, kas notika, kad tāds bļaustavnieks, ieradies tirgū, sāka pilnā rīklē aurot:
   — Pērku Sīkstinsa ogļu akcijas par septiņdesmit pieci! Pērku Davilonas cukura akcijas par deviņdesmit, pārdodu naf­tas akcijas par četrdesmit trīs! . . .
   Tomēr gluži neiespējami ir iedomāties, kas tas bija par ap­dullinošu troksni, kad visi bļaustavnieki, sanākuši kopā, sāka klaigāt šāda veida frāzes, pūlēdamies pārkliegt cits citu.
   Senos laikos, kad Davilonā radās pirmie akciju pārdevēji, tiem bija ierādīts vesels laukums. Tomēr blakus kvartālu iedzī­votāji sāka sūdzēties pilsētas valdīšanai, ka šo klaigoņu dēļ ne­esot vairs iespējams dzīvot. Tā kā pilsētas varas iestādes nekā neuzsāka, iedzīvotāji paši, bruņojušies ar rungām un akmeņiem, mēģināja klaigoņas izklīdināt. Klaigoņas negribēja tādu pāres­tību ciest un savukārt bruka virsū iedzīvotājiem. Gandrīz vai katru dienu notika kautiņi! Nezinādami, ko iesākt, pilsētas va­rasvīri pārvietoja šo bļaustīgo tirgu uz citu laukumu, taču arī tur sākās asiņainas sadursmes.
   Zaudējusi katru pacietību, pilsētas valdīšana sakrāva visus klaigoņas milzu baržā un aizveda tos Davilonas ezera vidū. Tur šo baržu noenkuroja uz mūžīgiem laikiem. Klaigoņas bija gu­vuši iespēju aurot kaut vai līdz neatmaņai, tagad tas nevienu vairs netraucēja. Ik rītus viņi laivās aizbrauca uz baržu, bet vēlāk starp baržu un krastu sāka pat kursēt neliels tvaikonis.
   Tādā veidā viss nokārtojās visiem par prieku. Drīz vien tada pati barža tika ierīkota arī Grābenbergas pilsētā un pēc tam Sankomarikā. Kad izgudroja telefonu, visas trīs baržas savie­noja savā starpā ar telefona vadiem, un klaigoņas Davilonas baržā kurā katrā laikā varēja uzzināt, kā risinās darījumi Gra benbergas un Sankomarikas baržās.
   Tāpat kā ikvienam miljonāram, arī Skopumfīldam uz katras no šīm baržām bija savi bjaustavnieki, kuriem tas jebkuru bridi varēja pa telefonu dot pavēli pirkt tās vai citas akcijas. Tomēr ikreiz vajadzēja zināt, kad uzsākt akciju pirkšanu, jo pretēja gadījumā varēja pārmaksāt. Lai būtu lietas kursā un nenošautu buku, Skopumfīlds nolēma braukt uz Davilonas baržu un izoš­ņāt, par kādu cenu tiek pārdotas Gigantiskās akcijas. Protams, viņš nevarēja uzreiz doties uz staciju, jo gribēja vispirms iegriezties mājās un pabūt savā makaronu fabrikā. Attapis, ka jātiek uz mājām, viņš pavērās apkārt un pamanīja, ka iet pa kaut kādu nepazīstamu ielu.
   —   Jādomā, ka, izkāpis no vilciena, esmu aiz pārskatīšanās nogriezies uz nepareizo pusi, — Skopumfīlds īgni nopurpināja.
   Viņš tomēr nolēma iet pa šo ielu tālāk, cerēdams, ka nonāks kādā pazīstamā vietā un sapratīs, uz kuru pusi jānogriežas. Taču iela drīz beidzās. Skopumfīlds pamanīja, ka izgājis ārpus pilsētas un nonācis klajā laukā.
   '— Kas par aplamību! Esmu atklīdis pašā pasaules malā! — Skopumfīlds vīpsnādams nomurmināja. — Sasapņojies, nelga, par šīm akcijām tā, ka pat galvu pazaudējis.
   Viņš pagriezās un soļoja uz pretējo pusi, nokļuva otrā ielas galā, tad iegriezās kādā nepazīstamā bulvārī un, izgājis tam cauri, nonāca jaunā nepazīstamā ielā.
   —    Tavu brīnumu! — Skopumfīlds klusībā murmināja. — Izrādās, mūsu Brehenvilā ir tādas vietas, kur es savu mūžu neesmu kāju spēris. Un es biju iedomājies, ka pazīstu Brehen- vilu kā savus piecus pirkstus.
   Noklaiņojis veselu stundu pa nez kādām nepazīstamām ieli­ņām, Skopumfīlds secināja, ka ir galīgi apmaldījies, un sāka taujāt pretimnācējiem, kur atrodas Greizā iela, proti, tā iela; kurā viņš dzīvoja. Viens no gājējiem pateica, ka Greizā iela esot pašā pilsētas viņā galā. Iekāpis autobusā un aizbraucis uz pil­sētas otru galu, Skopumfīlds beidzot sameklēja Greizo ielu, taču viņu pārsteidza, ka nami šeit bija kaut kādi citādi nekā agrāk. Viss šķita pārvērties līdz nepazīšanai kopš tā laika, kad viņš bija šeit bijis pēdējo reizi. Bet, nonācis pie nama ar 14. numuru (viņš dzīvoja Greizā ielā 14), Skopumfīlds pat muti iepleta aiz brīnumiem. Tā vairs nebija nelielā vienstāva mājele ar dzelzs stieņu aizrestotiem logiem, viņa priekšā slējās liela div­stāvu ēka ar skaistu balkonu un diviem akmens lauvām pie ieejas.
   — Kas tie par brīnumiem! — Skopumfīlds nomurmināja, acis berzēdams un juzdams, ka viņam prāti jūk. — Varbūt te ir kāda burvestība?
   Ieraudzījis uz balkona saimnieci, viņš tai uzsauca:
   —    Sakiet, saimniecīt, — vai šī ir Skopumfīlda māja?
   —    Kāda Skopumfīlda? — saimniece pikti atcirta. — Sī ir mana māja.
   —    Bet. . . bet… — Skopumfīlds stostījās, muti plātīdams, it kā viņam trūktu gaisa. — Bet. . . bet kur tad jūs esat likuši manu māju?
   Saimniece pagrieza viņam muguru un, aizsitusi durvis, iz­gāja no balkona.
   Nedroši pamīņājies uz vietas, Skopumfīlds kumuroja pa ielu tālāk.
   —    Nu, ko tur… — viņš purpināja, nemanīdams, ka runā­jas pats ar sevi. — Ko tur, ja jau māja pazudusi, tad jāsameklē kaut vai makaronu fabrika. Nevarēja taču pazust vesela maka­ronu fabrika ar divpadsmit milzu korpusiem un pieciem tūksto­šiem knēveļu, kas tanī strādā.
   Sastapis pretimnācēju, Skopumfīlds pavaicāja, vai tas nezi­not, kur atrodas Skopumfīlda makaronu fabrika.
   —    Ei, ei! — gājējs iesmējās. — Vai tad tā ir šeit? Skopum­fīlda makaronu fabrika atrodas Brehenvilā. Tas taču rakstīts uz katras makaronu kārbiņas.
   —    Bet vai tad mēs abi neesam Brehenvilā? — Skopumfīlds apjucis vaicāja.
   —    Kā tad nu Brehenvilā? — gājējs nobrīnījās. — Mēs taču esam Panoptikumā.
   —   Kas tas tāds par Panoptikumu?
   —   Nu, ir tāda pilsēta — Panoptikums. Vai tad neesat dzir­dējis?
   —   Ā, Panoptikums! — Skopumfīlds iesaucās, beidzot aptvē­ris, kas noticis. — Tātad es gluži vienkārši esmu izkāpis citā stacijā. Tāpēc es skatos, ka šeit viss ir tā kā citādi nekā pie mums Brehenvilā.
   Steigšus atgriezies stacijā, Skopumfīlds uzzināja, ka līdz vakaram vilcienu uz Davilonu vairs nebūs un viņš tur var no­kļūt ne agrāk kā nākamajā rītā. Tas Skopumfīldu satrauca, jo viņš zināja, ka akciju cenas strauji mainās.
   Un tiešām — todien, kad avīzē «Davilonas Humoreskas» pa­rādījās mums jau zināmais rakstiņš, visi, kam vien bija Gigan­tiskās akcijas, steidzās tās pārdot. Davilonas baržā šīs akcijas piedāvāja sākumā par astoņdesmit santikiem gabalā, tad par sešdesmit, par piecdesmit, par trīsdesmit, par divdesmit, par desmit, taču neviens negribēja tās pirkt. Nākamajā dienā, proti, todien, kad Skopumfīlds maldījās Panoptikuma ielās, akciju cena noslīdēja līdz pieciem santikiem, bet tik un tā neviens tās nepirka.
   Gigantisko akciju īpašnieki krita izmisumā. Visi redzēja, ka iztērējuši savu naudu par baltu velti un tagad nevarēs to dabūt atpakaļ. Taču trīs bagātnieki — Zmiega, Teftelis un Cūslis, kas, gribēdami iedzīvoties, bija iepirkuši lielu daudzumu Gigantisko akciju, aši vien izgudroja, ko darīt. Viņi iegrūda krietnu naudas žūksni vairāku Davilonas avīžu īpašniekam Riebingam, un tas apsolījās ievietot savās avīzēs vairākus rakstus, kam vajadzēja stāvokli glābt.
   Un tiešām tajā pašā dienā vakara avīzē «Davilonas Pasa­ciņas», kas piederēja Riebinga kungam, parādījās neliels rak­stiņš:
   PANIKA DAVILONAS BARŽĀ
   Kopš vakardienas Davilonas baržā valda vēl nepieredzēta pa­nika. Gigantisko akciju īpašnieki steidzas tikt vaļā no savas preces. Kā parasti, kad pārdevēju ir daudz, bet pircēju maz, ak­ciju cenas ievērojami kritās. Kas tad ir Davilonas baržu pārņē­mušās panikas cēlonis? Tās cēlonis ir gaužām neķītrais rakste-
   lis, kas bija ievietots draņķīgās aviželes «Davilonas Humores­kas» riebīgajās lappusēs. Gigantisko akciju īpašnieki nesaprot, ka ši netīrā, nožēlojamā avižele tiek izdota par naudasmaisa Sprutsa līdzekļiem un drukā tikai to, kas viņam izdevīgi. Nav ne mazāko šaubu, ka negausīgā Sprutsa taustekļi sniedzas pēc Gigantiskajām akcijām. Tiklīdz akcijas būs pietiekami kritušas cenā, tās atradīsies Sprutsa ķetnās un viņš kļūs par šā ienesīga uzņēmuma vienīgo īpašnieku.
   Gribas teikt visiem lētticīgajiem nelgām: nepadodieties panikai. Lai nu kurš, bet Sprutsa kungs jau nu savu labumu garām ne­palaidis.
   Nākamajā rītā «Avīzē Tiem, Kas Labprāt Palasa Guļot», kura arī piederēja Riebingam, parādījās raksts «Piesargājiet ka­batas!». Tajā bija brīdināts piesargāt kabatas no Sprutsa kunga, kurš grib apšmaukt Gigantisko akciju īpašniekus un jau sācis izstiept pret viņiem savus taustekļus.
   Abi šie raksti, protams, nepaslīdēja garām nemanīti, un iznā­kums bija tāds, ka Gigantiskās akcijas uzreiz strauji cēlās cenā, un ap to laiku, kad vēra vaļā Davilonas baržu, tās jau pārdeva ne vairs par pieciem, bet par piecdesmit santikiem gabalā.
   Skopumfīļda kungam, kas tai pašā rītā ieradās Davilonas baržā, šī cena tomēr likās ļoti augsta, un viņš nolēma pagaidīt vēl dieniņu, cerēdams, ka drīz tā atkal kritīs.
   Nākamajā dienā avīzē, kas arī piederēja Riebinga kungam, parādījās raksts «Kurp sniedzas Sprutsa taustekļi?». Tajā bija teikts, ka Sprutsa taustekļi sniedzas uz Gigantisko akciju īpaš­nieku kabatām nolūkā tās iztukšot. Arī šis raksts ietekmēja lasī­tājus un panāca, ka akcijas sāka pārdot par sešdesmit santi­kiem. Nobijies, ka turpmāk cena sakāps vēl augstāk, Skopum­fīlds deva saviem klaigoņām rīkojumu iepirkt akcijas par šo cenu. Bļaustavnieki sāka uzpirkt akcijas visās trijās baržās milzu vairumos. Akciju pārdevēji drīz pārliecinājās, ka viņu preci labprāt pērk, sāka uzsist cenu. Nākamajā dienā Gigantiskās akcijas jau pārdeva par septiņdesmit santikiem un vēl pēc die­nas — par astoņdesmit.
   Bagātnieki Zmiega, Teftelis un Čūslis, necerēdami uz turpmāku cenu celšanos un baidīdamies, ka tās varētu sākt slīdēt lejup, steidza pārdot savas akcijas Skopumfīldam par astoņdesmit santikiem. Tiesa gan, viņiem tūdaļ nā­cās nožēlot, ka nav pieticis pacietības vēl mazliet pagaidīt. Proti, Riebinga kungs turpināja savu pasākumu un tai pašā dienā nodrukāja rakstu, kas sau­cās «Kāpēc Sprutss klusē?». Šai rakstā Riebings aizrādīja, ka Sprutss ne ar vārdu nav atsaucies uz visiem tam iz­teiktajiem apvainojumiem, ja viņš klusē, rakstīja Riebings, tātad tas viss ir taisnība, un, ja tas ir taisnība, tad Sprutss patiešām ir nolēmis iedragāt uzticību Gigantisko augu sabiedrībai un pievākt akcijas.
   Ikvienam, kas šo rakstu lasīja, radās pārliecība, ka nāka­majā dienā akcijas tiks pārdotas vēl dārgāk un noteikti jau nu atgūs savu sākotnējo vērtību. Skopumfīlds bija it īpaši priecīgs, jo, kaut gan iztērējis gandrīz visu savu kapitālu, toties bija paguvis sapirkt lielu daudzumu akciju, un tagad viņam atliks tikai tās labi izdevīgi pārdot. Visu vakaru viņš sēdēja pie tele­fona un zvanīja saviem Davilonas, Grābenbergas un Sankoma- rikas bļaustāvniekiem, lai tie no rīta dodas uz baržu un sāk pār­dot akcijas par fārtingu gabalā. Cauru nakti viņš nosēdēja, rēķi­nādams, cik nopelnīs, ja visas akcijas pārdos par fārtingu. Aprē­
   ķins, izrādījās, bija diezgan sarežģīts, jo visas akcijas nebija iepirktas par vienādu cenu: daļu no tām, kā zināms, viņš bija iegādājies par sešdesmit santikiem, citas par septiņdesmit, vēl citas — par astoņdesmit.
   Tomēr visas Skopumfīlda cerības uz milzu peļņu drīz pār­sprāga kā ziepju burbulis. No rīta, jau pirms Davilonas baržas atvēršanas, avīzē «Davilonas Humoreskas» parādījās raksts, kurā tika paskaidroti Sprutsa klusēšanas iemesli. Rakstā bija teikts, ka Sprutss klusējis tāpēc, ka būtu smieklīgi atbildēt uz kaut kādiem aplamiem, bezjēdzīgiem apvainojumiem. Kā gan Sprutsa kungs būtu varējis iedragāt uzticību Gigantisko augu sabiedrībai, ja nekādas tādas sabiedrības pasaulē pat nav? — rakstītājs jautāja. Kopš tā laika, kad šās sabiedrības dibinātāji aizlaidušies lapās ar visu naudu, pati sabiedrība taču ir beigusi pastāvēt, jo ko gan tā var būt vērta bez tai piederējušā kapitāla. Kāda vērtība var būt akcijām, ja nauda, kas iegūta no to pārdo­šanas, bez pēdām pazudusi? Skaidrs, ka tām vairs nevar būt absolūti nekādas vērtības, un jābrīnās tikai, ka ir vēl tādi nel­gas, kuri tērē naudiņu, iegādādamies akcijas, kas derīgas vie­nīgi sienu aplīmēšanai šādā tādā skabūzī.
   Nav grūti iedomāties, kas gāja vaļā baržā, kad Skopumfīlda bļaustavnieki sāka piedāvāt Gigantiskās akcijas par veselu fār­tingu gabalā. Neko citu šis piedāvājums nevarēja izraisīt kā vien smieklus. To redzēdams, Skopumfīlds deva rīkojumu pār­dot akcijas par deviņdesmit santikiem, tad par astoņdesmit, par septiņdesmit.. . Viņš jau sapņoja vienīgi dabūt atpakaļ kaut vai tikai savu naudu, taču nekas neiznāca. Neviens nevēlējās pirkt akcijas pat tad, kad viņš pazemināja cenu līdz piecdesmit santikiem.
   Todien Skopumfīlds nolēma cenu vairs nepazemināt, bet no­gaidīt līdz nākamajai dienai. Taču nākamajā dienā visās avīzēs bija ievietoti raksti, kas ziņoja par Migas un Zulio bēgšanu, un publicētas fotogrāfijas, kas uzņemtas tai brīdī, kad saniknotais pūlis ielauzās kantorī, kur bija pārdotas Gigantiskās akcijas, un prasīja savu naudu atpakaļ. Atsevišķos uzņēmumos varēja sa­skatīt tukšas ugunsdrošās lādes, tukšu ugunsdrošo kasi ar at­vērtām durtiņām un arī pie palodzes piesieto virvi, pa kuru Nezinītis un Kazlēns nolaidušies lejā.
   Neviens, protams, nezināja, ka Sprutss uzpircis avīžu īpaš­niekus, lai tie līdz zināmam laikam nedrukā ziņas par Migas un Zulio bēgšanu. Taču tagad, kad avīzes par to bija paziņojušas, Skopumfīldam atlika tikai aizmest savas akcijas. Pat par velti neviens negribēja tās ņemt pretim. Iztērējis gandrīz visus savus līdzekļus akciju iegādei, Skopumfīlds, kā mēdz sacīt, bija iz­mests uz sēkļa. Viņam vajadzēja iepirkt miltus savai makaronu fabrikai, vajadzēja maksāt strādniekiem, bet, tā kā visam nau­das nepietika, viņš nolēma samazināt strādniekiem algas: mak­sāt ne vairs fārtingu, bet tikai pusfārtingu dienā.
   Strādnieki bija sašutuši, jo arī par fārtingu viņi jau dzīvoja pusbadā. Viņi paziņoja, ka pametīs darbu, ja Skopumfīlds nepa­augstinās algu. Skopumfīlds nodomāja, ka strādnieki nolēmuši viņu tikai pabiedēt, un algu nepielika. Tad strādnieki pameta darbu. Fabrika apstājās, un nu jau Skopumfīldam nebija vairs nekādu ienākumu. Viņš tomēr negribēja apmierināt strādnieku prasības, jo zināja, ka, palikuši bez darba un nesaņemdami ne­kādu algu, viņi tīri vienkārši nomirs badā. Strādniekiem tiešām klājās grūti, taču viņiem palīdzēja citu fabriku strādnieki. Tie zināja, ka, gadījumā ja Skopumfīlds šai cīņā uzvarēs, tad arī pārējie fabrikanti sāks apcirpt strādnieku algas, un tad jau ar bagātniekiem netiks nekādā galā.
   Skopumfīlds gribēja salīgt savai fabrikai citus strādniekus, taču Brehenvilā visi bezdarbnieki zināja par strādnieku cīņu ar uzņēmēju, un neviens negribēja līgt pie šā badākšņas.
   Redzēdams, ka neko nevar izdarīt, Skopumfīlds nolēma aiz­braukt uz kādu citu pilsētu un tur savervēt strādniekus savai fabrikai. Kādā avīzē viņš bija lasījis, ka mazāk kā jebkur fabri­kanti strādniekiem maksājot Sankomarikas pilsēta un ka tur it kā esot vislielākais bezdarbnieku skaits. Nopriecājies, ka i/.<le vies sameklēt pilsētu, kur strādnieki nonākuši tik briesmīga postā, Skopumfīlds pameta visas savas darīšanas un steigšus izbrauca uz Sankomariku.

   Tas bija pagalam ļauns stāvoklis, kādā tagad bija nonākuši Nezinītis un Kazlēns. Viņiem neparko neizdevās iekārtoties darbā, un, palikuši bez naudas, viņi vārda tiešā nozīmē bija neziņā. Pēc citu bezdarbnieku parauga viņi no rīta līdz vēlai naktij klimta apkārt pa to pilsētas daļu, kur bija bagāti veikali. Ieraudzījuši pie veikala durvīm apstājamies kāda bagāta pircēja automobili, viņi pa kaklu pa galvu klupa klāt atvērt durtiņas un palīdzēt bagātniekam iztrausties no mašīnas, un, kad tas nāca ārā no veikala, viņi tam palīdzēja stiept iepirkumus un kraut bagāžniekā. Par to bagātnieki reizēm atmeta viņiem pa sīknau­das gabaliņam.
   Tādā veidā nopelnījuši kādu mazumiņu naudas, draugi  mit santikus atlika naktsmājām un par pārējo naudu iebaudīja vakariņas kādā lētā ēdnīcā. Pusdienot un brokastot viņiem šais dienās izdevās tikai retumis. Kazlēns apgalvoja: ja jau nu ja pāriet uz vienu ēdienreizi, tad vislabāk ēst vakarā pirms gulēt iešanas, tāpēc ka, iztērējis naudiņu dienā vai no rīta, pret va karu tik un tā atkal būsi izbadējies un naktī nevarēsi iemigt.
   Draņķinga «Strupiķī» viņi tagad nakšņoja ne vairs mīnus otrajā stāvā, bet mīnus ceturtajā, jo te par vietu uz lavas ņēma nevis desmit, bet tikai piecus santikus. Jāsaka gan, ka dzīve mīnus ceturtajā stāvā maz ko atšķīrās no dzīves mīnus otrajā. Te tikai bija lielāka netīrība, lielāks troksnis, lielāka smirdoņa, lielāka saspiestība un vairāk blakšu. Vienīgais, ka šeit bija mazāk, — svaiga gaisa. Ja runā par žurkām, tad to te mitinājās tāds bridums, ka naktī nebija iespējams nokāpt no lāvas, lai neuzmītu kādai uz astes.
   Kazlēns, kā jau minēts, ļoti baidījās no šiem riebīgajiem kus­toņiem. Viņš tagad ne par ko citu nespēja domāt kā vien par žurkām un runāja par tām vienā laidā. Naktī viņam bieži rādī­jās sapņos, ka žurka kož kaklā, un viņš šausmās pamodās. Arī nomodā viņam visu laiku rēgojās žurkas, pat tādās vietās, kur to nemaz nebija. Beidzās ar to, ka viņam tiešām naktī kakla iekoda žurka. Pamodies no briesmīgām sāpēm, viņš mežonīgi iekliedzās un atsvieda nost šo riebīgo radījumu. Kakls vienā
   mirklī pietūka, turklāt tik stipri, ka galvu nevarēja pakustināt. No rīta viņam sakāpa temperatūra, un kopš šās dienas viņš vairs nevarēja piecelties no guļvietas.
   Tagad Nezinītis viens pats staigāja pa veikaliem, cenzda­mies nopelnīt labi daudz naudas, lai varētu paēdināt slimo draugu. Arī visi pārējie naktspatversmes iemītnieki raudzīja at­vieglot Kazlēna ciešanas. Daži cienāja viņu ar ceptiem kartu­peļiem un, kad Nezinītim neizdevās nopelnīt pietiekami daudz naudas, samaksāja par viņa vietu uz lāvas. Visi aizgūdamies piedāvāja šādu vai tādu līdzekli slimnieka dziedināšanai. Vieni ieteica ap satūkušo kaklu likt aukstu, rīvētu zaļu kartupeļu kom­presi, otri piedāvāja sutinātu kāpostu kompresi, trešie apgal­voja, ka vajagot likt vārītus mārrutkus, ceturtie deva padomu apziest slimo vietu ar māliem un apsiet ar lupatu.
   Visi šie līdzekļi tika izmēģināti, taču slimniekam kļuva aiz­vien sliktāk. Diemžēl nevienam nebija pietiekami daudz naudas, lai varētu ataicināt ārstu, un neviens ārsts nebūtu ārstējis slim­nieku bez maksas.
   Drīz tomēr Nezinītim izdevās iekārtoties pastāvīgā darbā, un viņam radās cerība sapelnīt tik daudz, ka pietiktu ko samak­sāt par ārstēšanu. Kādudien viņš gāja pa ielu un pie viena nama ieraudzīja izkārtni ar uzrakstu: «Suņu aukļu iznomāšanas kan­toris». Nezinītis sadūšojies gāja iekšā un nonāca istabā, kur uz gara sola sienmalē sēdēja vairāki knēveļi. Istabas galā aiz koka barjeras sēdēja kantora darbinieks un runājās ar kādu pa telefonu. Piemeties uz sola maliņas, Nezinītis pajautāja blakus sēdētājam, kas tie suņu aukļi tādi ir un kādai vajadzībai tos līgst. Knēvelis paskaidroja:
   — Daudzi bagātnieki mīl suņus, bet, tā kā paši nevīžo tos kopt, tad līgst citus knēveļus, lai šie noņemas ar lopiņiem. Šā­dus speciālistus tad nu sauc par suņu aukļiem. Dažreiz tādu suņu aukli uzaicina parotaļāties ar kādu šuneli, kamēr tā saim­nieki aiziet uz teātri vai kino. Tādu darbu dēvē par darbu pēc
   izsaukuma. Taču bieži suņu aukļus uzaicina kādā bagātā namā uz pastāvīgu darbu. Tas ir daudz izdevīgāk.
   —    Bet vai būt par suņu aukli ir grūts darbs? — Nezinītis pētīja.
   —    Tas ir tā — kāds nu pagadās suns. Labs, krietns suns nekādu rūpju nesagādā: tu viņu laikā pabaro un izved pastai­gāties, tas ir viss, ko viņš no tevis prasa. Taču ir arī tādi izlu­tināti radījumi, kas pieraduši piecas reizes dienā vannoties. Tad nu tu viņu no rīta izpeldini siltā ūdenī, tāpēc ka aukstu viņš ciest nevar, tad noslauki sausu, ar ķemmīti izsukā, lai spalva nesaveļas pinkās, iedod brokastis, tad uzģērb vestīti vai iepogā viņu sedziņā, lai pēc peldes nesaaukstējas, un tikai tad ved pastaigāties. Arī pastaigā nesnaud, bet turi acis vaļā, ka šis radījums kādam neiekampj kājā, jo viņš jau tā vien manās kā­dam garāmgājējam iekost vai arī saplēsties ar svešu suni. Pēc pastaigas ved viņu uz frizētavu. Tur viņam taisīs manikīru, ap­cirps spalvu, sasprogos, purnu salaistīs ar odekolonu, tā ka no viņa jau pa versti dvesmos smaržas tikpat kā no nez kādas liel­mātes .. .
   —    Bet vai tad suņus laiž frizētavā? — Nezinītis brīnījās.
   —    Kā ne! — knēvelis apstiprināja. — Ir īpašas suņu frizē­tavas. Un vai nu tikai frizētavas vien! Ir spe­ciāli veikali, kur pārdod visādas suņu delikateses, ir suņu restorāni, bufe­tes, maiznīcas un kondi­torejas, speciālas suņu sporta zāles un sporta laukumi, peldbaseini un pat stadioni. Ir suņi, kas mīl skrieties šādos sta­dionos. Viņus par to ap­
   balvo ar medaļām. Ir arī ūdens sporta cienītāji, kas piedalās peldēšanas sacīkstēs vai arī spēlē ūdenspolo. Gadās arī tādi suņi, kas paši ar sportu nenodarbojas, toties labprāt noskatās dažādās suņu sacensībās. Esmu dzirdējis, ka Davilonas pilsētā suņiem esot uzcelts pat teātris.
   —   Tiesa, tiesa! — uztvēra otrs knēvelis. — Es reiz biju šai teātrī. Ļoti interesanta izrāde. Stāsta, ka suņus visvairāk inte­resējot izrādes ar slepenpolicistiem, kuri vajā noziedzniekus un atklāj dažādus noziegumus. It īpaši viņiem patīkot lugas, kurās kopā ar slepenpolicistiem piedalās policijas suņi. Kāds paziņa man stāstīja, it kā medicīniskie pētījumi liecinot, ka suņa paš­sajūta ievērojami uzlabojas pēc tam, kad tas apmeklējis suņu teātri vai noskatījies sacīkstes Suņu sporta zālē. Šai ziņā tomēr jāietur mērenība, jo pārāk bieži suņu sacīkšu apmeklējumi var sabendēt suņu nervu sistēmu. Daži suņi tik stipri uztraucas, vē­rodami kaut kādas suņu skriešanas sacīkstes, ka pēc tam ne­mierīgi guļ, miegā raustās un var pat zaudēt ēstgribu.
   —    Es ari reiz kopu kādu suni, kas dzīvoja ļoti bagātā mājā, — sarunā iejaucās trešais knēvelis. — Šim sunim bija pašam savs dakteris, kas rūpējās par viņa veselību un ārstēja viņu no aptaukošanās. Suns bija ieņēmies gulšņāt augām die­nām, bet, tā kā viņam tas bija kaitīgi, dakteris man lika sliņķi pastāvīgi urdīt un neļaut tam gulēt. Man visu laiku vajadzēja vilkt suni ārā no gultas, bet šis par to uz mani sirdījās un nežē­līgi koda. Dakteris domāja, ka taisni tas sunim esot veselīgi, jo piespiežot viņu izdarīt dažas kustības, kas varētu izraisīt nolie- sēšanu. Suns tomēr nenoliesēja. Turpretim noliesēju es un pie­devām visu laiku staigāju sakosts. Galu galā suns tik un tā no­beidzās no aptaukošanās, par spīti pastāvīgai ārsta uzraudzībai.
   Taisni tobrīd atvērās durvis un kantorī ienāca liels, balts pūdelis ar bizītēs sapītām krēpēm un kuplu pušķīti astes galā. Viņš aiz važiņas ievilka līdzi saimnieci krāšņā gāzes tērpā ar lielu modernu cepuri, kas atgādināja grozu ar puķēm. Saimnie­cei nopakaļ kantorī ienāca kalpone, kurai uz rokām sēdēja ne­liels šunelis ar uzrautu purniņu, no galvas līdz astei klāts ru­dām sprodziņām.
   —   Man vajadzīgs labs auklis maniem diviem burvīgajiem mazulīšiem, — ienācēja uzrunāja kantora darbinieku, kas, ierau dzījis bagāto apmeklētāju, vienā lēcienā izmetās no sava aiz žoga.
   —    Lūdzu, kundze! — viņš iesaucās, izplūzdams smaida.
   —  Mūsu kantorī pastāvīgi ir visai bagātīgā izvēlē apkalpojošais personāls visdažādāko un dižciltīgāko sugu suņiem. Te jūs tos visus redzat. Ikvienu no tiem var dēvēt par īstu dzīvnieku draugu, savas suņu nozares speciālistu, klēpja un dekoratīvās suņkopības entuziastu. Visi tie zina labas uzvedības likumus, ir apveltīti izsmalcinātām manierēm un ir lieliski audzināti . . . Piecelties, lempji, — viņš nošņāca, pagriezies pret knēveļiem, kas sēdēja uz sola.
   Visi paklausīgi piecēlās.
   —    Paklanieties kundzei! Visi paklanījās. Arī Nezinītis.
   —   Jums, kundze, atliek izvēlēties to, kurš labāk patīk.
   —   Mana patikšana te neko nenozīmē, — saimniece atcirta.
   —    Es vēlētos, lai auklis patīk maniem burvīgajiem mazulī-
   šiem … Nu jel, Roland, — viņa pievērsās pūdelim. — Parādi, mīlulīt, kurš tev vislabāk patīk.
   To teikdama, viņa noņēma pavadiņu pūdeļa kakla siksnai. Atbrīvojies no saites, pūdelis lēnā garā devās pie knēveļiem un ņēmās katru apošņāt. Piegājis pie Nezinīša, tas nez kāpēc ļoti ieinteresējās par .viņa saišzābakiem: ilgi tos ostīja, tad pacēla galvu, nolaizīja Nezinītim vaigu un attupas uz grīdas viņam priekšā.
   —   Vai tu nekļūdies, Rolandiņ? — saimniece vaicāja. — Vai tev tiešām patīk šis? … Nu tad paskatīsimies, ko teiks Mimī.
   Kalpone pieliecās un palaida uz grīdas mazo šuneli. Šunelis uz savām īsajām ķepiņām aizvēlās taisni pie Nezinīša un arī apsēdās viņam pie kājām.
   —   Skatieties, arī Mimī izvēlējās šo! — kalpone novīpsnāja.
   Nezinītis notupās un sāka glaudīt abus suņus.
   —    Sakiet, draudziņ, — saimniece vaicāja, — vai jūs patie­šām mīlat dzīvniekus?
   —    Es tos dievinu! — Nezinītis atzinās.
   —   Tādā gadījumā es jūs ņemu.
   Kantora darbinieks pierakstīja Nezinīša vārdu, tāpat arī saimnieces vārdu un adresi — saimnieci, starp citu, sauca par Nēģa kundzi —, tad pateica, ka Nezinītim jāmaksā kantorim par pakalpojumiem fārtings, bet, ja naudas nav, tad lai atnes, līdzko saņems algu. Ar to formalitātes bija galā, un Nezinītis aizgāja abu suņu, Nēģa kundzes un kalpones pavadībā.
   Mājā, kur Nezinītim tagad bija jādzīvo, viņam ierādīja gaišu, plašu istabu, kuras sienas greznoja Rolanda, Mimijas un vēl dažu citu suņu portreti. Istabas vidū bija trīs gultas. Divas paprāvas i— tanīs gulēja Rolands un Nezinītis. Trešā gulta bija mazāka — tanī gulēja Mimija. Pie sienas spoguļdurvju skapis, kurā glab,ājās suņu kamzoļi, kažociņi, sedziņas, vestītes, nakts pidžamas un arī vakara bikšelītes Mimijai.
   Visatbildīgākais uzdevums, ko Nezinītim uzticēja, bija suņu mazgāšana. Šim nolūkam mājā bija īpaša istaba ar divām van­nām. Viena vanna — lielākā — Rolandam, otra — mazaka Mimijai. Mimiju vajadzēja mazgāt trīsreiz dienā: no rīta, pus­dienā un vakarā. Rolands turpretim bija jāmazgā tikai no ri tiem, jo pirms mazgāšanas viņam noteikti vajadzēja atpit bizi tes, un tas prasīja daudz laika. Ja bizes neatpītu, tad, ūdenī samirkušas, tās saveltos un suns neizskatītos tik elegants.
   Pēc rīta peldes suņus tūliņ vajadzēja vest uz suņu frizētavu, kur Rolandam atkal sapina bizītes, apcirpa purnu un asti, tā atjaunojot bojāto skaistumu. Mimijai pa to laiku ar šķērēm ieveidoja sprodziņas, iezieda spalvu ar breolīnu, lai skaisti spīd, ar melnu krāsu nokrāsoja skropstas, ar zilu — uzvilka lokus ap acīm, lai tās izskatās lielākas un izteiksmīgākas. No frizētavas suņi Nezinīša pavadībā atgriezās mājās, un tad viņš tos veda taisni guļamistabā pie Nēģa kundzes, kas ap to laiku cēlās no gultas. Novēlējusi suņiem laburītu un noskūpstījusi abus uz purna, saimniece iztaujāja Nezinīti, kā tie pavadījuši nakti, un tad atlaida brokastot, pavēlējusi Nezinītim tos labi uzmanīt.
   Pēc brokastīm Nezinītis ar Mimiju un Rolandu pēc ierastas kārtības devās uz suņu parku, kur šai laikā pastaigājās arī citi suņi ar savām auklēm. Pēc pastaigas bija laiks otrreiz mazgāt Mimiju, bet Rolands uzjautrinājās dārzā, trenkādams siseņus un sienāzīšus. Pēc tam visi trīs devās uz suņu restorānu pusdie­not. Paēduši pusdienas, suņi stundiņas pusotras atdusējās, un Nezinītis pa to laiku uzmanīja, lai viņus nekož mušas. Atpūtu­šies visi trīs devās pēcpusdienas pastaigā pa pilsētu. Mimija un it īpaši Rolands bija kā uzburti uz šiem klaiņojumiem, sevišķi pa pilsētas centru, kur viņi varēja tiku tikām aplūkot pretimnā­cējus. Pūļa čala, automobiļu dūkoņa un arī visdažādākās gājēju smaržas, ko uztvēra tikai smalkā suņu oža, — tas viss viņiem sagādāja neizskaidrojamu, tikai suņiem vien pieejamu baudu.
   Pārnākuši no pastaigas, suņi izdarīja rosmes vingrojumus, kas izpaudās skriešanā Nezinītim pakaļ pa dārzu, lēkšanā pār krūmiem un puķu dobēm. Tādi vingrojumi tika uzskatīti par ļoti derīgiem suņu pašsajūtai, kaut gan ne visai patika dārznie­kam, kura pienākums bija turēt dārzu kārtībā. Rosmes vingro­jumiem sekoja atpūta, kuras laikā Nezinītis izdarīja atzīmes tā saucamajā suņu žurnālā. Sai žurnālā tika ierakstīti visi daudz­maz svarīgie un pat nesvarīgie gadījumi Rolanda un Mimijas dzīvē.
   Beidzot pienāca vakariņu reize, un pēc tam laiku pavadīja dažādi. Ja pie Nēģa kundzes bija viesības, tad Nezinītis veda Mimiju un Rolandu istabās, lai viesi varētu par suņiem paprie­cāties. Ja turpretim Nēģa kundze gāja uz teātri, viņa noteikti ņēma līdzi Mimiju, jo tolaik bija modē valcīt pa teātriem savus klēpja sunīšus. Ikvienu, kas teātrī vai koncertā ieradās bez suņa, uzskatīja par tukšinieku un nabagu un izsmēja. Tādos vakaros Nezinīša gādībā palika tikai Rolands, un viņi divatā aizstaigāja uz Suņu sporta zāli vai peldbaseinu, kur noskatījās kādu suņu sacīksti, vai arī gāja uz Draņķinga «Strupiķi» ap­meklēt slimo Kazlēnu.
   Jāteic, ka Nezinītis nekad neaizmirsa savu slimo draugu. Nepagāja neviena diena, kad viņš pie tā neieskrietu kaut vai uz brītiņu. Parasti to izdevās izdarīt pēcpusdienas pastaigas laikā. Vienmēr, kad Nezinītis kopā ar suņiem pusdienoja, viņš neap- ēda savu porciju visu, bet noglabāja kabatā gan pīrādziņu, gan kotleti, gan maizes doniņu un aiznesa to izsalkušajam Kazlē­nam.
   Jau pirmajā dienā viņš lūdza Nēģa kundzi izmaksāt viņam algu kaut vai nedēļiņu uz priekšu, jo viņam esot jāpalīdz sli­mam draugam, kas atrodas Draņķinga naktspatversmē. Nēģa kundze atteica, ka tagad viņš dzīvo bagātā namā pieklājīgu suņu sabiedrībā un viņam neklājas biedroties ar sazin kādu Kazlēnu, kuram nav pat savas mājas, bet kurš mitinās nez kādā naktspatversmē.
   — Ne par kādiem Kazlēniem es pat dzirdēt negribu! — viņa pateica. — Ja jūs vēl kādreiz, man vai Mimijai un Rolandam dzirdot, izrunāsiet tādu nepieklājīgu vārdu kā «naktspatvor sme», es jūs atlaidīšu. Bet, kas attiecas uz samaksu, tad to jus dabūsiet reizi nedēļā, tikai ne uz priekšu, bet nedēļas beigas.
   Tiešām, līdzko nedēļa bija galā, saimniece samaksāja Nezi nītim piecus fārtingus. Tas viņam sagādāja lielu prieku. Otra dienā, izgājis ar suņiem pēcpusdienas pastaigā, viņš iegriezās slimnīcā un ataicināja Kazlēnam ārstu.
   Ārsts rūpīgi izmeklēja slimnieku un teica, ka vislabāk būtu to ie'vietot slimnīcā, jo slimība ļoti ielaista. Uzzinājis, ka par ārstēšanu slimnīcā jāmaksā divdesmit fārtingu, Nezinītis jutās gaužām sarūgtināts un atzinās, ka saņemot pavisam tikai pie­cus fārtingus nedēļā un viņam būšot vajadzīgs vesels mēnesis, lai sadabūtu vajadzīgo summu.
   —   Ja vilcināsies vēl mēnesi, tad slimniekam nekāda medicī­niska palīdzība vairs nebūs vajadzīga, — ārsts sacīja. — Lai viņu glābtu, ir jāārstē bez kavēšanās.
   Viņš salūkoja zīmuli un papīra gabaliņu un sāka kaut ko rēķināt.
   —    Nu tā, — viņš beidzot atsāka. — Es nākšu divas reizes nedēļā un izdarīšu slimniekam injekcijas. Par katru vizīti jūs man maksāsiet pusotra fārtinga. Pārējā nauda izies zālēm. Domāju, ka pēc nedēļām trim mēs dabūsim slimnieku uz kājām.
   Viņš uz vietas izrak­stīja veselu kaudzi re­cepšu. Šeit bija dažādi medikamenti, lietojami gan iekšķīgi, gan ārīgi: dažādi vitamīni, antibio-
   tikās, sintomicīna emulsija kompresēm satukušajam kaklam un arī sfreptocīds, piramidons un novokaīns.
   Ārstēšana tiešām ritēja sekmīgi, un pēc divām nedēļām ārsts atļāva Kazlēnam celties un vēl pēc nedēļas paziņoja, ka nu jau vairs viņa apmeklējumi nebūšot vajadzīgi, jo slimnieks pilnīgi izveseļojies; viņam tikai nepieciešams labs ēdiens, lai atjaunotu spēkus.
   Tā bija priecīga diena tiklab pašam Kazlēnam, kā arī Nezi­nītim. Viņi sēdēja uz lāviņas Draņķinga «Strupiķī» un nodevās sapņiem.
   —   Tagad mums vairs nevajadzēs tērēt naudiņu, maksājot ārstam un par zālēm, — sacīja Nezinītis. — Tu varēsi labāk ēst un, kad būsi atguvis spēkus, atradīsi kaut kādu labu, pastāvīgu darbu.
   —   Jā, tas būtu brīnišķīgi! — laimīgi smaidīdams, piebal­soja Kazlēns.
   Uz grīdas viņiem pie kājām gulēja Rolands un Mimija un likās klausāmies viņu sarunā. Patiesībā suņi neko neklausījās, bet glūnēja uz žurku, kas slēpās no viņiem palāvē. Rolands pēc savas dabas bija lielisks žurku ķērājs, tāpēc viņš ar vislielāko patiku kopā ar Nezinīti apmeklēja Draņķinga naktspatversmi, kur jau pats gaiss šķita piesātināts ar žurku smaku. Nokļuvis ar Nezinīti naktspatversmē un noķēris žurku, Rolands parasti to nenokoda, bet, tikai viegli piežmiedzis, atdeva Mimijai paspēlē­ties. Mimija smilkstēdama joņoja apkārt ar žurku zobos, uz mir­klīti palaida to vaļā un izlikās skatāmies sāņus, bet, kad žurka mēģināja aizbēgt, atkal ķēra to ciet. Tas viss ārkārtīgi uzjaut­rināja naktspatversmes iemītniekus, kuri tagad katru dienu ne­pacietīgi gaidīja ierodamies Nezinīti ar saviem suņiem.
   Nezinīša un Kazlēna prieks tomēr nebija ilgs. Nēģa kundze jau sen bija pamanījusi, ka no viņas mīļās Mimijas brīžam nez kāpēc uzdveš tāda kā žurku smaka. Jauzdama ko nelabu, viņa
   piezvanīja pa.telefonu uz slepenpolicijas kantori un uzdeva izse­kot, kur mēdz iet Nezinītis, pastaigādamies ar suņiem. Kantora īpašnieks šo jautājumu noskaidrot uzticēja pieredzējušam sle­penpolicistam Bigla kungam, kurš trīs dienas sekoja Nezinītim pa pēdām un tad sniedza sīku pārskatu par viņa gaitām. Izstu­dējis šo pārskatu, slepenpolicijas kantora īpašnieks paziņoja Nēģa kundzei precīzu Draņķinga viesnīcas adresi un laiku, kad Nezinītis ar viņam uzticētajiem suņiem mēdz tur ierasties.
   Saņēmusi šo izziņu, Nēģa kundze gandrīz vai paģība. No istabmeitas uzzinājusi, ka Nezinītis nesen izgājis pastaigā, viņa uz vietas izsauca slepenpolicistu Biglu un lika tam aizvest viņas abas ar kalponi uz turieni, kur tas pirmīt redzējis Nezinīti ar viņas mīlulīšiem.
   Un tā nu taisni tai brīdī, kad Nezinītis un Kazlēns nodevās saviem sapņiem un Mimija spēlējās ar žurku, ko Rolands nupat tai bija noķēris, atvērās durvis un naktspatversmē ienāca Nēģa kundze kalpones un slepenpolicista Bigla pavadībā. Ieraudzījusi Rolandu, kas izstiepies gulēja uz netīrās grīdas Nezinītim pie
   kājām, un savu mīlulīti Mimiju ar riebīgu žurku zobos, Nēģa kundze iespiedzās un, acis pārgriezusi, sabruka uz grīdas. Sle­penpolicists pārbijās un, aiz vidukļa pacēlis Nēģa kundzi maz­liet uz augšu, ņēmās no visa spēka viņu purināt, kamēr kalpone tai pašā laikā slacīja viņai seju ar odekolonu. Pēdīgi Nēģa kun­dze pamodās no ģīboņa un, ieraudzījusi, ka Mimija joprojām kaitējas ar žurku, iekliedzās:
   —   Ak, ņemiet taču viņai nost šo pretīgo, šo riebīgo žurku! Dodiet viņu man šurp! Tūliņ dodiet šurp!
   Slepenpolicists Bigls acumirklī pieklupa Mimijai klāt un, atņēmis pusnobeigto žurku, pieklājīgi sniedza to saimniecei.
   —    Ko tas nozīmē? Vācieties projām! — Nēģa kundze iespie­dzās, grūzdama nost žurku un trīcēdama pie visām miesām. — Kāpēc jūs bāžat man šo nejauko, riebīgo kustoni? Vācieties projām, kad jums saka!
   —   Jūs taču pati teicāt «dodiet»! Es domāju, jūs gribat žurku, — Bigls samulsis murmināja.
   —    Ko es darīšu ar žurku? Es teicu, Mimīti dodiet šurp, stul­bais dzīvniek, jūs!
   Slepenpolicists nosvieda žurku uz grīdas un, notvēris Mi­miju, pasniedza to saimniecei.
   —   Ak tu, manu nabaga drostaliņ! Manu Mimucīt! Skaistulīt manu! — saimniece dūdoja, spiezdama Mimiju pie krūtīm un skūpstīdama to taisni uz degungaliņa. — Kas tev iedeva to rie­bīgo žurku? . .. Tas bija viņš? — viņa iekliedzās, rādīdama uz Nezinīti. — Viņš tevi atveda šai šausmīgajā zvēru midzenī! . . . Rolārrel! Kāpēc tu guli uz netīras grīdas? Vai tu neredzi, cik tā netīra, pretīgais dzīvniek, tu! Marš tūliņ šurp pie manis!
   Istabene paķēra Rolandu aiz kakla siksnas un vilka pie saimnieces.
   —   Tūliņ uz vietas ejam projām no šejienes! — Nēģa kun­dze aizvien vēl kliedza. — Šeit ir netirs! Šeit ir mikrobi! Suņi var saslimt! Bet jūs, derdzīgais dzīvniek, esat atlaists! — viņa uzbrēca Nezinītim. — Neuzdrīkstieties ierasties pie manis! Es necietīšu, ka jūs vadājat suņus pa dažādiem laupītāju midze­ņiem! Tiesai es jūs nodošu, nezvērs, neķītrais radījums, jūs!
   Viņa ārdījās tik ilgi, līdz beidzot nozuda aiz durvīm ar vi­siem saviem suņiem. Nezinītis nepatapa ne vārdiņa iebilst sev par attaisnošanu. Un ko gan viņš būtu varējis teikt?

   Kazlēns bija šausmīgi satriekts par notikušo.
   —   Tas viss tikai manis dēļ! — viņš sūrojās. — Nebūtu es saslimis, nekas tāds neatgadītos.
   —   Nav nekāda nelaime! — Nezinītis viņu mierināja. — Man pašamTtrrremaz nav žēl, ka vairs nesastapšu šo pretīgo Nēģieni. Un kaut kādu darbu mēs gan atradīsim. Neuztraucies!
   Kazlēns pamazām atplauka, bet pievakarē pa naktspatversmi paklīda baumas, ka rīt varot sagaidīt ierodamies pazīstamo ba­gātnieku Skopumfīldu, kas līgšot strādniekus savai makaronu fabrikai. Visi Draņķinga «Strupiķa» iemītnieki nopriecājās.
   Daudzi no viņiem jau sen bija zaudējuši cerību kādreiz dabūt pastāvīgu darbu fabrikā.
   — Pēdīgi taču arī mums uzsmaida laime! — viņi runaja. — Beigsies mūsu posts, un mēs teiksim ardievas šai draņķīgajai naktsmītnei. Lai Draņķings dzīvo pats ar savām žurkām!
   Klīda baumas, ka Skopumfīlds nolēmis paplašināt makaronu ražošanu savā fabrikā un tāpēc viņam ievajadzējies vairāk strādnieku, un, tā kā bija zināms, ka ar bezdarbnieku skaitu Sankomarika ir pirmajā vietā, tad viņš nolēmis atbraukt uz še­jieni. Neviens nezināja, no kurienes naktspatversmē iespiedušās šādas ziņas, taču ir zināms, ka nākamajā dienā Skopumfīlds tiešām ieradās Sankomarikā. Reizē ar viņu atripoja simt div­desmit septiņi lieli autofurgofti, kuros parasti pārvadāja maka­ronu izstrādājumus. Tagad šiem furgoniem vajadzēja aizvest Skopumfīlda salīgtos strādniekus uz Brehenvilas makaronu fab­riku.
   Visa Saslauku strupiela un tai blakus Zaņķa iela ar sānieli- ņām bija pilnas ar šiem makaronu autofurgoniem. Divi tādi spil­gtas oranžkrāsas autofurgoni iebrauca Draņķinga viesnīcas pa­galmā. Viens no tiem bija pārvietojams kiosks makaronu izstrā­dājumu pārdošanai. Šoreiz tajā nekādu makaronu izstrādājumu nebija, bet tas bija gluži pilns ar karstām desiņām un maizi izdalīšanai jaunpieņemtajiem makaronu fabrikas strādniekiem. Otrā furgonā brauca pats Skopumfīlds ar savu pārvaldnieku.
   Tiklīdz Skopumfīlds ar pārvaldnieku izkāpa no kabīnes, šo­feris izvilka no furgona nelielu koka galdu un divus krēslus un nostatīja tos pagalma vidū. Pārvaldnieks izņēma no portfeļa biezu kladi ar uzrakstu «Makaronu žurnāls», nolika to uz galda blakus portfelim, un strādnieku līgšana sākās. Visi, kas gribēja iestāties darbā makaronu fabrikā, pēc kārtas nāca pie galda. Skopumfīlds pats ikvienu apskatīja, baidīdamies pieņemt kādu bez kājām, bez rokām un vispār vārgu vai slimu.
   —    Es nevēlos maksāt naudu visādiem kropļiem, — viņš skandināja savā pretīgajā, pīkstošajā balsī. — Manā fabrikā vi­siem jāstrādā, kā nākas, nevis jāslaistās. Jums jāsaprot, ka ne­braucat uz kūrvietu, bet uz makaronu fabriku.
   Aplūkojis knēveli no visām pusēm, viņš no visa spēka plāja tam ar delnu pa muguru, gluži kā raudzīdams pasist to gar zemi, kratīja tam roku tik enerģiski, it kā gribētu roku noraut, un tad teica:
   —    Apsveicu jūs, dārgais draugs, ar iestāšanos darba! Varat saņemt desiņu.
   Pārdevēja, kas strādāja pārvietojamā kioskā, tūliņ pasniedza knēvelim sviestmaizi ar desiņu, un pārvaldnieks ierakstīja viņa vārdu kladē un lika viņam parakstīties par desiņas saņemšanu. Visu šo komēdiju ar desiņām Skopumfīlds bija sagudrojis tālab, lai jaunpieņemtie strādnieki redzētu, cik viņš devīgs, un centī­gāk strādātu viņa labā. Nav nemaz jāskaidro, ka desiņas jau nu viņš nedalīja par velti, bet bija nodomājis — norēķināties ar
   strādniekiem, atvilkt par tām divkāršu vērtību un tādā veidā pie reizes nodarīt vēl vienu iz­devīgu darījumiņu.
   Aplūkodams knēveļus, Sko­pumfīlds ar dažiem uzsāka va­lodas, jo gribēja iepazīties ar viņu uzskatiem un noskaņoju­mu. Ieraudzījis Nezinīti, viņš stingri noprasīja:
   —   Vai dumpoties nedomā?
   —   Tas ir kā — dumpo­ties? — Nezinītis nesaprata.
   —    Kas tu tāds esi, ka uzdrīksties uzdot man jautājumus? — Skopumfīlds aizsvilās. — Tā ir mana darīšana — uzdot jautā­jumus, bet tava darīšana ir atbildēt. Kad es jautāju, tev jāatbild īsi: «Jā, kungs. Nē, kungs.» Un tas ir viss. Saprati?
   —   Jā, kungs, nē, kungs, — Nezinītis paklausīgi atbildēja.
   —    Hm! — Skopumfīlds norūca. — Tu varbūt esi muļķītis?
   —   Jā, kungs, nē, kungs.
   —    Hm! Hm! Nu, bet tas nemaz nav slikti, ka tu esi muļķītis. Vismaz nemusināsi strādniekus fabrikā, nekūdīsi tos pamest darbu. Vai es pareizi runāju?
   —   Jā, kungs, nē, kungs.
   —    Nu labi, — Skopumfīlds noteica. — Saņem desiņu!
   Kad līgšana bija galā, visus strādniekus sasēdināja autofur­gonos un izveda no Sankomarikas. Bija jau vēla nakts, kad autokolonna simt divdesmit septiņu furgonu sastāvā parādījās Brehenvilas ielās. Skopumfīlds jau laikus bija izstrādājis plānu, kādā kārtībā autofurgoniem jāiebrauc makaronu fabrikas pa­galmā, pēc tam visiem jaunlīgtajiem strādniekiem bija jāstājas savās vietās pie mīklas mīcāmajām mašīnām, spiedēm, katliem,
   krāsnīm, pie makaronu un nūde|u žāvējamiem skapjiem, proti, bez kavēšanās jāķeras pie darba. Šis plāns tomēr bija nācis ausīs iepriekšējiem strādniekiem. No Sankomarikas kāds viņiem bija padevis ziņu, ka Skopumfīlds naktspatversmē līgstot jau­nus strādniekus. Vecie strādnieki, nevēlēdamies atdot savu darbu atnācējiem, uz karstām pēdām ieņēma fabrikas pagalmu, aizbultēja vārtus un sagatavojās svešos sagaidīt. Kolīdz furgoni parādījās pie fabrikas vārtiem, pagalma sapulcējušies knēveļi sāka raidīt pāri žogam saucienus:
   —    Brālīši, jūs esat piekrāpti! Neķerieties pie darba! Jūs grib padarīt par nodevējiem! Šī fabrika ir mūsu! Neņemiet mums darbu nost!
   Atbraukušie knēveļi izkāpa no furgoniem un stāvēja apju­kuši. Arī Skopumfīlds izlēca no kabīnes.
   —    Neticiet tiem! — viņš iebļāvās. — Tie ir dienaszagļi! Viņi negrib strādāt. Viņi grib par velti saņemt naudu!
   —   Mēs neesam nekādi dienaszagļi! — kliedza viņpus žoga. — Skopums gan grib, lai mēs strādājam par velti, bet mēs cīnā­mies par savām tiesībām. Viņš arī jūs aptīrīs, ja jūs viņam strā­dāsiet.
   —    Nu jel, aizbāziet viņiem rīkles! Ko jūs viņos klausāties! Veriet vaļā vārtus, vai arī es jūs visus atlaidīšu! — bļāva Sko­pumfīlds un vienā lēcienā bija pie vārtiem.
   Viņam līdzi uz vārtiem metās arī daži no atbraukušajiem sankomarikiešiem. Par atbildi pāri žogam sāka lidot malkas pagales un akmeņi. Izbijušies sankomarikieši kāpās atpakaļ. Tūdaļ vārti atvērās, fabrikā nocietinājušies strādnieki gruva laukā un ņēmās atbraucējus slānīt ar nūjām, ar vangalēm — kas nu vien gadījās pie rokas. Atbraucēji šausmās pajuka uz visām pusēm.
   —    Stāt! — kliedza Skopumfīlds. — Jums nav tiesību bēgt projām. Jums jāstrādā fabrikā! Vai gan es jūs par velti baroju
   ar desiņām? Apstājieties, nelaimīgie! Jums jāstrādā kaut vai par desiņām!
   Neviens tomēr viņā neklausījās. Atbraukušie sankomarikieši nepazina Brehenvilas ielu izvietojumu un šaudījās pa tumsu kā sivēni svešā kāpostdārzā, bet brehenvilieši klupa viņiem virsū drīz no vienas, drīz no otras puses. Vairāki knēveļi noķēra Nezi- nīti un Kazlēnu un, aizstiepuši uz upi, iesvieda ūdenī.
   —   Nu tā, izpeldieties aukstā ūdentiņā! Tad zināsiet, kā palī­dzēt šim sīkstulim Skopumfīldam! — viņi klaigāja.
   Nezinītis un Kazlēns ūdenī gandriz aizrijās un, kad izķepu­rojās malā, atklāja, ka Nezinītifn upē noslīkuši zābaki, bet Kaz­lēns palicis bez cepures.
   —   Tas ir visļaunākais, kas mums varēja atgadīties! — sa­cīja Kazlēns, drebēdams aiz aukstuma. — Tagad mums atliek tikai nokļūt policistiem nagos un tad taisnā ceļā uz Muļķu salu.
   Viņi nolēma līdz rītam pasēdēt krastmalā un tad meklēt upē pazudušās mantas.
   Tiklīdz uzausa gaisma, Nezinītis un Kazlēns izģērbās un līda ūdenī. Viņi nira tik ilgi, līdz sazilēja no saltuma, taču ne zāba­kus, ne cepuri tā arī neatrada. Jādomā, straume tos bija aizska­lojusi.
   Pilsēta drīz modās. Krastmalā saradās gājēji. Lai negadītos policistiem acīs, Nezinītis un Kazlēns lavījās gar upmalu un paslēpās zem tilta.
   —    Šādā izskatā mēs neva­ram pilsētā rādīties, — Kazlēns ieminējās. — Pirmais pagadī­jies policists grābs mūs ciet. La­bāk darīsim tā: tu dosi man savu platmali un pasēdēsi šeit, līdz es sameklēšu kaut ko ēdamu.
   —    Labāk dod tu man savus zābakus — un pats pasēdi šeit, — iebilda Nezinītis. — Tev pēc slimības grūti daudz staigāt.
   Kazlēns atbildēja, ka viņam neesot grūti, taču Nezinītis pa­lika pie sava. No viņa priekšlikuma tomēr nekas neiznāca, jo izrādījās, ka Kazlēna zābaki viņam par maziem. Ēdamo meklēt tik un tā vajadzēja doties Kazlēnam, bet Nezinītis palika sēžam zem tilta bez cepures un basām kājām.
   Sēdēt patiltē gluži vienam bija skumīgi, tāpēc Nezinītis sa­sprindzināja visus prātus, lūkodams sagudrot kaut kādu izklai­dēšanos. Vispirms izdziedāja visas dziesmiņas, kadas mācēja, tad uzdeva pats sev visas mīklas, cik vien zināja, un pats tās uzminēja, pēc tam pūlējās atcerēties sakāmvārdus un parunas, apmēram tādus kā: «Viens dabū rausi, otrs — pa ausi», «Vēderā kurkst, galvā atskan» vai arī «Jēpis, negausis, dzīvu runci apri­jis». Ar to, protams, ilgi nepietika, un viņš sāka pārcilāt prāta dažādus gadījumus no savas dzīves, atcerēties visus savus drau­gus un paziņas.
   Nemanot viņam atmiņā uzpeldēja Apalītis. Nezinītis iedomā­jās, ka Apalītis aizvien vēl sēž raķetē, un gauži bēdājās, ka ne­var viņam palīdzēt. Viņš atcerējās, ka Apalītis ir liels izēdājs.
   «Ka tikai tas viņu nenoved postā!» Nezinītis bažījās. «Ka tikai viņš nenotiesā visus krājumus, iekām pienāk palīdzība.»
   Drīz vien izsalkums sāka Nezinīti mocīt tik neganti, ka viņš ne par ko nespēja domāt. Tagad viņam pa galvu jaucās viena vienīga doma: «Kur gan aizspriedies Kazlēns? Kāpēc viņš ne­nāk atpakaļ?»
   Lai apmāktu izsalkumu, Nezinītis atkal sāka dziedāt dzies­mas, atcerēties sakāmvārdus, uzdot un minēt mīklas. Pret va­karu viņa/ pacietība bija galā. Viņš jau nolēma līst ārā no savas slēptuves/ un doties meklēt Kazlēnu, bet tobrīd pamanīja, ka no augšas patiltē nošļūc kāds knēvelis. Sākumā Nezinītis nodo­māja, ka tas ir Kazlēns, taču, ielūkojies ciešāk, redzēja, ka nav vis Kazlēns.
   Knēvelis tikmēr tuvojās un, ieraudzījis Nezinīti, noprasīja:
   —   Ko tu te dari?
   —    Sēžu, — Nezinītis atbildēja.
   —    Es tā kā neesmu agrāk tevi te redzējis.
   —    Jādomā, tāpēc, ka agrāk es te nesēdēju, — Nezinītis pa­skaidroja.
   —   Jauniņais esi, vai?
   —   Kā tas ir — jauniņais?
   —   Nu, jauniņais: pirmoreiz nakšņo patiltē?
   —   Vai tad es nakšņoju? — Nezinītis brīnījās.
   —   Ko tad tu esi te ielīdis? Vai ne parnakšņot?
   —    Nē.
   Nezinītis gribēja izstāstīt, kas ar viņu noticis, bet tad atkal nodipēja soļi, un zem tilta parādījās vēl daži knēveļi.
   —    Ei, Dzērvene, Maizniek, Kodoliņ! — sauca pirmais knē­velis. — Paskatieties, te viens tāds ērmadūda: ielīdis patiltē, bet saka, neesot nācis nakti pārgulēt.
   Knēveļi apstāja Nezinīti.
   —    Tāda kā aizdomīga persona! — ierunājās tas, ko sauca par Dzērveni.
   —   Droši vien pārģērbies okšķeris, — norūca Maiznieks.
   —    Iekaustīt viņu un ūdenī iekšā! — ierosināja Kodoliņš.
   -— Brālīši, es nepavisam neesmu okšķeris! — Nezinītis rau­dzīja iegalvot. — Laidiet mani! Man jāiet meklēt Kazlēnu.
   —    Kas tas vēl par Kazlēnu? — aizdomīgi jautāja Maiz­nieks. — Nelaidiet viņu, citādi viņš aizies un pateiks policistiem, ka mēs šeit nakšņojam.
   Nezinītis ņēmās stāstīt knēveļiem visu, kas bija noticis ar viņu un ar Kazlēnu. Knēveļi saprata, ka viņš runā patiesību.
   —    Nu labi, — Dzērvene sacīja. Tu tik un tā nekur nevari iet tādā izskatā. Tev taču nav ne zābaku, ne cepures. Policisti tevi uz vietas grābs ciet. Rīt mēs sadabūsim tev kādu apava ga­balu un cepuri, tad varēsi iet. Bet tavs Kazlēns droši vien ir tevi gluži vienkārši piekrāpis.
   —   Kā piekrāpis? — Nezinītis nesaprata.
   —    Nu, paņēma tavu cepuri un ar visu aizlaidās lapās. Bez cepures taču viņš pa pilsētu staigāt nevar, Kodoliņš paskaid­roja.
   —   Nē, brālīši, Kazlēns nav tāds. Viņš ir mans draugs!
   —    Zinām jau, kādi tie draugi mēdz but! Maiznieks noņur­dēja.
   Tikmēr bija uznācis vakars. Uz tilta un gar krastmalu iede­gās laternas. To gaisma, atspīdēdama ūdenī, iespiedās arī zem tilta, un tāpēc tur nebija pilnīga tumsa.
   Knēveļi sāka rīkoties uz gulēšanu. Augša, zem uzbēruma, kur tilta čuguna arkas balstījās uz akmens stabiem, bija daudz slēptuvju. Ikviens vilka ārā no šīm slēptuvēm šādas tādas pan­ckas un klāja sev guļvietu. Kādam knēvelim, ko nez kāpēc sauca par Miljoniņu, izrādījās, piederēja pat divi veci matrači. Uz viena matrača viņš gulēja, ar otru sedzās. Knēvelim, ko sauca par Burbuli, bija piepūšamais gumijas spilvens. Izvilcis šo spil­venu no kādas akmeņspraugas, viņš to centīgi piepūta un, noli­cis pagalvī, sacīja:
   —    Brīnišķīga mantiņa! Tādam, kas sajēdz, protams.
   Knēvelis, kas pirmais bija ieraudzījis Nezinīti (viņu sauca
   par Ķivuli), teica tam:
   —   Tev arī vajag iegādāties kaut kādas mantiņas. Bet pa­gaidām — še, ņem!
   Un viņš pasvieda Nezinītim klēpi šādu tādu skrandu. Redzē­dams, ka Nezinītis nemākulīgi klāj zemē lupatas, Ķivulis sacīja:
   —    Mācies, brāl, mācies! Man domāt, ar laiku tu pieradīsi. Bet gulēt svaigā gaisā ir pat derīgi. Turklāt šeit ir vēl tas la­bums, ka nav blakšu. Šausmas, kā man tās nešķīstenes riebj! Vispār, viss būtu labi, nebijuši tikai tie kruķi, — viņš nopūtās. — Neatļauj, nolāpītie, zem tilta gulēt!
   ….
   Visi beidzot apguļas, un Burbulis saka pat krākt uz sava piepūšamā spilvena.
   —    Lūk, ko nozīmē gulēt ar ērtībām! — Dzērvene ironiski noteica.
   Piepeši tuvumā nez kas nočabēja. Kāds piesardzīgi taustijas pa slīpumu lejup.
   —    Klusu! — Kodoliņš, kājās pieslējies, pačukstēja. — Kads lien šurp.
   —    Un ja nu kruķis? — Dzērvene minēja.
   Visi kļuva tramīgi, atskaitot aizmigušo Burbuli.
   —   Varbūt laižamies lapās? — ievaicājās Miljoniņš, līzdams arā no matrača apakšas.
   —    Grābsim viņu ciet, tad jau redzēs, — Dzērvene atteica.
   Pieplakuši pie zemes, knēveļi palika klusu. Kāds melns stāvs
   pavīdēja uz tumsā mirguļojošās upes fona un sāka līst zem tilta. Līdzko stāvs tuvojās, Maiznieks un Dzērvene pietrūkās kājās un, pasituši nācēju gar zemi, uzmeta tam virsū matraci.
   —    Un ko darīt tālāk? — jautāja Miljoniņš, ar visu savu svaru uzguldams matracim.
   —    Samizot — un ūdenī iekšā! — Kodoliņš pasludināja savu spriedumu.
   —    Pagaidiet, varbūt tas nemaz nav kruķis, — iebilda Dzēr­vene.
   Miljoniņš iebelza ar dūri pa matraci un novaicāja:
   —    Atzīsties — tu esi kruķis?
   Zem matrača atskanēja žēla pīkstoņa:
   —    Es esmu Kazlēns!
   —    Brālīši, tas taču Kazlēns — atgriezies! — iesaucās Nezi­nītis.
   Matraci vienā rāvienā novilka nost, un Nezinītis metās draugu apkampt.
   —   Kāpēc tu tik ilgi nenāci, Kazlēn?
   —    Es tak, saproties, visu laiku gar veikaliem triņājos. Do­māju, kaut ko nopelnīšu. Bet tā arī nenopelnīju ne santika. Re­dzi, pats esmu izsalcis un tev nekā neatnesu.
   —    Paskat tikai, bet mēs domājām — Kazlēns aizlaidies! — knēveļi nopriecājās.
   Bet Maiznieks ieteicās:
   —    Brālīši, varbūt kādam atradīsies riecientirtš maizes? Va­jadzētu taču dot viņiem iekost.
   Burbulis, kas nule bija pamodies un neizpratnē lūkojās ap­kārt, izvilka no azotes maizes doniņu. Pārlauzis to uz pusēm, viņš sniedza abas pusītes Nezinītim un Kazlēnam. Abi draugi ar lielu kāri sāka to locīt iekšā. Knēveļi sēdēja apkārt un smai­dīdami noraudzījās viņos.
   —    Redziet nu, brālīši, — ierunājās Dzērvene, — tātad ir gan draudzība pasaulē!
   No šiem vārdiem visiem kļuva tik labi, ka nevienam pat ne­gribējās likties gulēt. Vienīgi Burbulis nolika galvu uz sava mīļā spilvena un atkal sāka krākt.
   Pēdīgi maize bija apēsta, un tad visi apgūlās un aši vien aizmiga. Drīz apdzisa laternas krastmalā, un patiltē kļuva pa­visam tumšs. Aizvien retāk pa tiltu aiztraucās automobiļi. Bei­dzot kustība pilnīgi apstājās. Bet, kad pagāja vēl pusstunda, pie
   tilta nedzirdami pieripoja melns policijas furgons ar biezām dzelzs restēm aizsistiem mazītiņiem lodziņiem. No furgona iz­lēca desmit policisti vecākā policista Rvigla vadībā.
   —    Pieci vīri turp, pieci vīri šurp! Visi marš — zem tilta, un lai nekāda runāšana! — nogārdza Rvigls, piedraudējis policis­tiem ar uzlaboto elektrisko rundziņu.
   Policisti mēmi sadalījās divās grupās. Pirmā grupa sāka kāpt lejā zem tilta no ceļa kreisās puses, otrā — no labās. Nonā­cis lejā, Rvigls ieslēdza slepenu elektrisko lukturīti un nošņāca:
   —   Uz priekšu!
   Arī policisti iededzināja savus lukturīšus un, apgaismodami ceļu, no abām pusēm devās patiltē.
   —    Stāt! — nogārdza Rvigls, ieraudzījis zemē guļošos knē­veļus. — Ielenkt viņus! . . . Sagatavot elektriskās rungas! . . . S-š-š! Grābiet viņus — un lai nekāda runāšana!
   Policisti no abām pusēm klupa gulētājiem virsū un ņēmās tos tvarstīt. Dzērvene pamodās pirmais un, redzēdams sevi poli­cistu rokās, iekliedzās:
   —   Glābieties, brālīši! Kruķi!
   Te viņš dabūja ar elektrisko rungu tādu sitienu pa pieri, ka zaudēja samaņu. Pārējie knēveļi raudzīja izrauties no policistu rokām, taču elektrības lādiņi vienā mirklī padarīja viņus rāmus. Vienīgi Burbulis neapjuka. Izrāvis no viņu sakampušā policista Pnigla rokām elektrisko rungu, viņš to pagrūda pretiniekam zem deguna. Atskanēja sprakšķis. Starp policista degunu un rungu pašķīlās zaļa dzirkstele. Pnigls nogāzās zemē kā nopļauts, bet Burbulis svieda elektrisko rungu uz policistu Skriglu, kas stei­dzās pie viņa, pats paķēra savu piepūšamo spilvenu, vienā stie- pienā bija uz krasta un ielēca ūdenī. Policisti apjukuši noska­tījās, kā viņš aizpeld pa upi, strauji attālinādamies no krasta.
   —    Nu, rauj viņu jupis! — Rvigls noņurdēja. — Citureiz no­tversim arī šo. Bet tagad marš, un lai nekāda runāšana!
   Policisti vilka pa nogāzi augšup knēveļus, kas vāji pretojās, un arī policistu Pniglu, kurš neparko nevarēja atžirbt pēc tam, kad viņa degunu bija trāpījusi zaļā dzirkstele.
   Pēc piecām minūtēm viss bija galā. Policijas furgons aiz­brauca, bet zem tilta palika skrandu čupa un divi sačākstējuši matrači, no kuriem pa visām malām līda ārā salmi.

   Liels bija Zinīša izbrīns, kad, uzmodies tai rītā, kurā bija no­lemts izlidot uz Mēnesi, viņš paskatījās pa logu un neredzēja kosmosa kuģi. Parasti Zinītis pa savu logu redzēja pāri namu jumtiem slienamies raķeti, kuras smaile rēgojās uz debesu fona kā milzu cigārs vai stāvus uzstatīts dirižablis. Ikreiz, vērodams raķeti, Zinītis priecājās par tās skaisto apveidu, kurā jautās kaut kas trauksmains, kas neapturami lauzās augšup — kosmosā, nezināmā tālē. Reizēm Zinītis tīšuprāt modās no rīta labi agri, lai neviens viņu netraucētu baudīt šo lielisko ainu. Salicis ro­kas uz krūtīm un ar savu drosmīgo skatienu urbdamies pasau­les izplatījumā, viņš stāvēja pie atvērta loga un sapņoja. Raķete vīdēja viņa acu priekšā, mirdzinot tērauda sānus, tā likās pel­dam austošās saules zelta staros. Dzestrs rīta vējiņš pūta taisni sejā un raisīja Zinītī spēka un možuma sajūtu. Viņam šķita, ka viss viņa ķermenis kļūst viegls un lokans un pie pleciem izaug spārni. Tādos brīžos Zinītim gribējās dziedāt, kliegt, izdarīt kādu lielu zinātnisku atklājumu vai palēkties uz augšu un lidot uz Mēnesi.
   Tas, ka viņš šoreiz pa logu nesaskatīja raķeti, Zinīti kaut kā dīvaini satrauca. Viņam bija tāda sajūta, ka viss, kas līdz šim noticis — gan mēnessakmens atrašana, gan bezsvara stāvokļa atklāšana, gan starpplanētu kuģa būve —, ka tas viss noticis pa sapņiem un tagad nu ir nākusi atmoda, viss izgaisis, it kā nekā nebūtu bijis.
   Protams, šī sajūta Zinītim uznāca tikai uz mirkli, jo viņš nepieļāva domu, ka sapnis varētu būt tik garš un spilgts. Pār­liecinājies, ka acis viņu tomēr neviļ, viņš apsvēra, ka raķete vai nu no vēja, vai no kaut kādām zemes svārstībām gluži vienkārši varētu būt nogāzusies zemē. Zibenīgi izšāvies no istabas, viņš vienā mirklī noskrēja pa kāpnēm un drāzās uz vārtiņiem.
   — Ak tavu postu! — Zinītis klusībā murmināja. — Un ja nu raķetē krītot kaut kas salūzis vai sabojājies?
   Viņš izskrēja pa vārtiņiem un joza, ko kājas nes, pa ielu projām. Pēc piecām minūtēm viņš jau bija pie Kosmiskās pilsē­tiņas, vēl pēc minūtes iebrāzās apaļajā laukumā un apstājās kā zemē iemiets. Līdz pašam pēdējam acumirklim Zinītis bija ce­rējis ieraudzīt raķeti guļam šķērsu pāri laukumam. Viņš skaidri saredzami bija iztēlojies, kā tā tur guļ, tāpēc tas, ko viņš ierau­dzīja, viņu ļoti pārsteidza. Uz laukuma nekādas raķetes ne­bija — nedz uzslietas, nedz nogāztas, nedz veselas, nedz sa­lauztas.
   Juzdams, ka notirpst kājas, Zinītis aiztaustījās līdz starta laukumam un izdarīja visrūpīgāko apskati. Izrādījās, ka starta laukums ir pilnīgi neskarts. Arī visapkārt viss bija vesels. Uz
   zemes nebija ne skrambi- ņas, ne visniecīgākās spraudziņas, pa kuru ra­ķete būtu varējusi iekrist. Neapjēgdams, ko domāt, Zinītis stāvēja un mulsi vērās apkārt. Tobrīd viņš ieraudzīja, ka pāri lauku­mam šurpu skrien Fuk- sija un Siļķīte. Abas bija šausmīgi uztraukušās. Abām acis plati ieples­tas. Pieskrējušas pie Zi- nīša, viņas dzīrās kaut ko jautāt, bet tikai ne­varīgi plātīja muti, jo aiz satraukuma nejaudāja ne vārda dabūt pār lupām.
   Sākumā arī Zinītis klusēdams blenza uz viņām, bet tad viņš pirmais atguva valodu.
   —    Kur raķete? — viņš spiedzīgā balsī iebrēcās.
   Nenogaidījis atbildi, viņš uz vietas sakampa Siļķīti aiz ple­ciem un sāka no visa spēka to kratīt.
   —   Kur ir raķete, es jums prasu, ne-ne-nekrietneļi!
   —   Mēs neesam ne-ne-nekrietneļi! — Siļķīte gandrīz vai rau­dādama nošļupstēja.
   —   Nu, ne-nekrietneles! — Zinītis izlaboja.
   Nespēdama izturēt tādu rupjību, Siļķīte, ne vārda neteikusi, pastūma nost Zinīša rokas un ar lepni paceltu galvu soļoja pro­jām. Arī Fuksija ar cieņu izslēja galvu, saknieba lūpas un se­koja Siļķītei. Zinītis neizpratnē noskatījās, kā viņas iegāja savā mājiņā laukuma malā. Tikai tagad viņš apjēdza, kādu muļķību izdarījis, un diedza viņām pakaļ.
   —    Lūdzu piedošanu! — viņš sauca, iebrāzdamies mājā.
   Jums mani jāatvaino. Es biju tik apjucis, ka zaudēju prātu! Vai jūs nebūtu tik laipnas un nepateiktu, kur palikusi raķete?
   —   Mēs par to nezinām vairāk kā jūs, — atbildēja Fuksija.
   —  Mēs pašas gribējām uzzināt no jums.
   —    Bet es taču nekā nezinu, — Zinītis noplātīja rokas.
   —   Zinu tikai, ka to nekad vairs neredzēšu. Agrāk redzēju, bet tagad redzu, ka vairs neredzu, it kā to kāds būtu nocēlis mums no degungala.
   —    Atjēdzieties! Kā tad tas ir iespējams — nocelt raķeti? — iebilda Fuksija. — Raķete ir smaga!
   —    Maldāties, — atteica Zinītis. — Jūs aizmirstat par bez­svaru. Ja ieslēdz bezsvara ierīci, tad raķete zaudē svaru un to var aiznest bez jebkādas piepūles.
   —         Taču, ja mēģināsiet to izdarīt, tad arī jūs nokļūsiet bezsvara zonā un arī zaudēsiet svaru. Kā tad jūs bezsvara stā­voklī nesīsiet raķeti?
   —    Bet jūs aizmirstat, ka līdzās bez­svara zonai pastāv arī svara zona, — Zi­nītis apstrīdēja. — Atrazdamies svara zonā un piestiprinājis pie raķetes trosi, jūs brīvi varat to aizvilkt tauvā uz jeb­kuru vietu. Par to nevar būt nekādu šaubu. Domāju, ka mums jāizdara iedzī­votāju aptauja un jānoskaidro, vai kāds naktī nav dzirdējis aizdomīgu troksni un vai kāds nav novērojis raķetes nolaupī­šanu.
   Kamēr risinājās šī saruna, uz Kos­misko pilsētiņu sāka plūst iedzīvotāji, kas vēlējās noskatīties kosmosa kuģa aizlidošanā. Ieraudzījuši, ka raķetes vairs nav, visi nodomāja, ka tā jau pa­
   laista un Zinītis ar saviem draugiem aizlidojis uz Mēnesi. Visi bija ārkārtīgi sašutuši, ka nav varējuši būt klāt starpplanētu raķetes starta brīdī. Daži bija pat sadusmoti. It īpaši sirdījās profesors Zvaigznums, kas bija speciāli tālab atbraucis no San Ies pilsētas.
   —   Tā ir nejēdzība! — viņš kliedza. — Palaišana bija no likta pulksten astoņos no rīta, bet patlaban nav vēl ne septiņi. Redzams, Zinītis tīšām grozījis izlidošanas laiku, lai paceltos bez traucējumiem.
   Pienāca vēl citi knēveļi.
   —    Zinītis, šitāds riebeklis, aizlidojis pirms laika! Zēl viņam bija, vai, ka mēs paskatīsimies! — klaigāja Zvaigznums. — Nu, lai tik viņš gadās man pa ķērienam, es viņu miltos samalšu!
   —    Ko gan tas nozīmē? — sprieda knēveļi. — Tas nu tomēr nav labi! Kas to būtu varējis iedomāties, ka tas Zinītis ir tāds gnīda, tāds riebeklis!
   Taisni tobrīd visi ieraudzīja Zinīti, kas iznāca no mājas kopā ar Fuksiju un Siļķīti.
   —   Skatieties, Zinītis! — kāds iesaucās.
   Visi traucās pie viņa. Ieraudzījis pūli, kas brāzās viņam pre­tim, Zinītis apstājās, bet Fuksija un Siļķīte izbailēs metās bēgt. Tomēr bija jau par vēlu. Pūlis viņus ielenca.
   —    Kāpēc jūs neaizlidojāt? Kur ir raķete? Mēs domājām, ka jūs esat aizlidojuši! — klaigāja visapkārt.
   —    Kas teica, ka mēs esam aizlidojuši? — Zinītis bargi no­prasīja. — Kas varēja pateikt tādu aplamību?
   —    Nu, kas?… Mēs paši sacījām, tāpēc ka raķete… kur tad tā ir? .. . Raķetes nav! — knēveļi plātīja rokas.
   —   Ja raķetes nav, tas vēl nenozīmē, ka mēs esam aizlido­juši, — Zinītis prātīgi pamācīja. — Tas ir vai nu kaut kāds muļ­ķīgs joks, vai arī nekaunīgs izlēciens, kuru kāds izdarījis ar man nesaprotamu nolūku. Jums visiem jānāk mums talkā un jā­iesaistās raķetes meklēšanā. Mēs uzaicinām ikvienu no jums iz­darīt iedzīvotāju aptauju, lai noskaidrotu, vai kāds naktī nav redzējis kaut ko aizdomīgu un vai kādam nav zināma raķetes atrašanās vieta. Par aptaujas rezultātiem lūdzu nekavējoties zi­ņot izmeklēšanas štābā, kas atradīsies Fuksijas un Siļķītes mājā.
   Visu rītu knēveļi nekā cita nedarīja ka vien staigāja pa pil­sētu un cits citam taujāja, vai kāds neesot naktī redzējis kaut ko aizdomīgu. Bet, tā kā naktī visi bija gulējuši, tad neviens nekā nebija ne dzirdējis, ne redzējis. Tā visa klaušināšana pa­lika bez sekmēm.
   Ap pusdienlaiku tomēr uzradās jauna ziņa: pazudis Nezinī­tis. Lai cik viņu izmeklējās, nekur viņš nebija atrodams. Drīz noskaidrojās, ka pazudis arī Apalītis.
   Tiklīdz to pavēstīja Zinītim, tas uzreiz attapa, kas noticis.
   —    Skaidrs kā diena! — viņš iekliedzās un saķēra galvu. — Nav šaubu, ka šie abi nekrietneļi naktī ielavījušies raķetē un patvaļīgi devušies lidojumā.
   Tad izmeklēšanas štābā ieradās astronoms Ķīķerītis un pa­stāstīja, ka naktī viņš, kā paradis, uzrāpies uz savas mājas jumta, lai teleskopā pavērotu zvaigznes, un nejauši pamanījis pie debesīm kādu kosmisku ķermeni, kas drīz nozudis aiz apvāršņa. Viņš tomēr paguvis saskatīt, ka tā bijusi raķete. Sākumā viņš domājis, ka tā ir kāda sveša raķete, un tāpēc nevienam nekā ne­teicis, bet tagad visu rūpīgi apsvēris un nācis pie secinājuma, ka tā bijusi mūsu raķete, proti, tā pati, ar kuru Zinītis un viņa draugi taisījušies lidot uz Mēnesi. Tūliņ pēc Ķīķerīša štābā iera­dās knēvelis Ragatiņš. Arī viņš stāstīja, ka naktī pamodies un nejauši pa logu ieraudzījis, kā abi šie subjekti (tas ir, Nezinītis un Apalītis) lavījušies pa ielu Kosmiskās pilsētiņas virzienā.
   Tagad neviens vairs nešaubījās, ka Nezinītis un Apalītis aiz­lidojuši uz Mēnesi. Zinītis bija gatavs aiz dusmām sev matus plēst.
   —  Un kas gan varēja domāt, ka atgadīsies tāda ķeza! — viņš sūkstījās. — Tiesa, no Nezinīša varēja gaidīt visādās nelie­tības, taču no Apalīša es nekā tāda nebiju gaidījis.
   —    Bet var būt, ka viņi to izdarījuši netīšām, — ieminējas Siļķīte.
   —    Kā tad, «netīšām»! — Zinītis dzēlīgi nosmīnēja. Jūsu­prāt, piecēlās naktī tā, lai neviens neredz, un netīšām ielīda raķetē?
   —   Nē, raķetē viņi, bez šaubām, ielīda tīšām, — Siļķīte pie­krita. — Taču podziņu viņi, jādomā, būs nospieduši netīšām vai arī joka pēc. Pietika taču nospiest podziņu, lai raķete uzsāktu savu lidojumu uz Mēnesi.
   —   Tagad grūti pateikt, kā tas viņiem tur iznācis, tikai par tādiem jokiem — es nezinu, ko būtu izdarījis! — Zinītis sirdījās.
   —    Bet kas tagad notiks ar Nezinīti un Apalīti? — knēveļi taujāja.
   —    Zināms, kas! — pikti atrūca Zinītis. — Aizlidos uz Me- nesi. Vai jūs varbūt domājat, ka raķete viņu dēļ griezīsies atpa­kaļ? Lika pagaidīt!
   —    Un ko viņi uz Mēness darīs? Tur taču nav gaisa, — bažī­jās knēveļi.
   —    Lai dara, ko grib! — Zinītis iekaisis atcirta. — Paši vai­nīgi! Nevajadzēja līst, kur neaicina!
   —    Kā nu tā var runāt? — pārmetoši iebilda Fuksija. — Viņi ir izdarījuši aplamību un nokļuvuši nelaimē. Nevar viņus pa­mest nelaimē! Mums viņiem jāpalīdz.
   —    Ko tad mēs varam darīt? — jautāja Zinītis. — Lidot vi­ņiem pakaļ? Bet ar ko, atļaujiet jautāt?
   —    Nu, jāuzbūvē otra raķete, — ieteica Siļķīte.
   —   Tas nav tik vienkārši, — Zinītis atbildēja. — Bezsvara ierīces mums tagad nav. Vajadzēs būvēt daudzpakāpju raķeti, kas varētu pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku.
   Zinītim bija taisnība. Lai pārvarētu Zemes pievilkšanas spēku, raķetei vajadzēja iegūt sākotnējo ātrumu ap divpadsmit kilometriem sekundē, taču, lai attīstītu tik milzīgu ātrumu, bija vajadzīgs tāds daudzums reaktīvās degvielas, kas vairākkārt pārsniedz pašas raķetes svaru. Sakarā ar to nācās būvēt daudz­pakāpju kosmosa kuģi, proti, tādu, kas sastāv no vairākām savā starpā savienotām raķetēm. Pirmo — vislielāko — raķeti pie­pilda tikai ar degvielu. Tai pievieno otru raķeti, kas tāpat pildīta ar degvielu. Otrajai pievieno trešo tādu pašu raķeti. Beidzot nāk raķete, kurā bez degvielas krājumiem ievietota vēl dažāda apa­ratūra, vadības ierīces, pārtikas krājumi un pasažieri.
   Palaižot šādu daudzpakāpju kosmosa kuģi, vispirms iedar­bina pirmo raķeti, un, tiklīdz tanī visa degviela sadegusi, raķete atvienojas no kuģa un sāk darboties otrā raķete. Nu kuģa svars top mazāks un tā ātrums pieaug straujāk. Tiklīdz izbeidzas deg­viela otrajā raķetē, arī tā atdalās no kuģa un krīt lejup. Kuģis kļūst vēl vieglāks. Darbā ieslēdzas trešā raķete. Tādā veidā pa­kāpeniski tiek sasniegts pietiekami liels ātrums, lai kuģa pēdējā pakāpe aizlidotu līdz Mēnesim pēc inerces, tas ir, ar izslēgtu reaktīvo dzinēju. Arī pēdējā pakāpē nepieciešams diezgan prāvs degvielas krājums manevrēšanai un kuģa bremzēšanai, nosēžo­ties uz Mēness un tāpat atgriežoties uz Zemes.
   Lai būtu kā būdams, lai cik grūts bija uzdevums, Zinītis, Fuksija un Siļķīte, un arī profesors Zvaigznums tūliņ sāka strā­dāt pie starpplanētu kuģa projektēšanas. Viņi negulēja cauru nakti un pret rītu kosmosa kuģa projekts bija gatavs, gan tikai melnrakstā, proti, kā uzmetums ar zīmuli jeb skice. Pēc Zvaig- znuma ierosinājuma kuģis bija aprēķināts divpadsmit ceļotā­jiem. Aprēķināt to lielākam ceļotāju skaitam nevarēja, jo tas stipri palielinātu pēdējās pakāpes svaru, ņemot vērā, ka tanī vajadzēja paredzēt vietu ne vien pasažieriem, bet arī mēnessak- mens krājumiem, ko, atgriežoties no Mēness, būtu nepieciešams nogādāt uz Zemi.
   Pēc Zinīša ieteikuma pēdējai raķetes pakāpei bija vajadzīga divējāda vadības iekārta: vadīšanai lidojumiem smaguma ap­stākļos un vadīšanai lidojumiem bezsvara stāvokli. Zinilis ce­rēja, ka, nokļuvuši uz Mēness, viņi tur kādā no alam atradis lunīta slāņus. Ieguvušiem kaut nelielu lunīta gabaliņu, nebūs grūti izgatavot bezsvara ierīci, kas ārkārtīgi atvieglos raķetes lidojumus ap Mēnesi un Nezinīša un Apalīša meklēšanu.
   Kad darbs pie skices bija pabeigts, Fuksija un Siļķīte tūliņ devās uz Zinātņu pilsētiņu. Tur darbā iesaistījās vesela grupa inženieru konstruktoru, kuri sāka izstrādāt sīkus atsevišķu raķe­tes mezglu rasējumus. Šos rasējumus nekavējoties nosūtīja uz dažādām rūpnīcām atsevišķu lējumu, kalumu, štancējumu izvei­dei, kā arī visvisādas kosmosa kuģa vadīšanai vajadzīgās apa­ratūras izgatavošanai.
   Vispārējo uzraudzību par visu detaļu izgatavošanas norisi Fuksija un Siļķīte uzticēja inženierim Kabītim. Savā lēkājošajā, peldošajā, lidojošajā un nirstošajā ātrgaitas automobilī viņš kā aizsvilies joņoja pa visu Saules pilsētu un paspēja būt visur, kur bija vajadzīga viņa klātbūtne. Šai ziņā Kabītis bija, kā mēdz teikt, neaizstājams knēvelis.
   Par spīti visiem pasākumiem, darbs tomēr neritēja tik ātri, kā būtu gribējies, un Zinītis, burtiski, beidzās vai nost aiz nepa­cietības. Noņemties ar atsevišķu mezglu izstrādāšanu viņam nebija interesanti, turklāt šo darbu speciālisti konstruktori va­rēja veikt krietni labāk un ātrāk nekā viņš. Aiz gara laika Zinī­tis ņēmās gudrot par paša atklāto bezsvara parādību, pūlēda­mies atrast teorētisku pamatojumu procesiem, ko izraisa mē- nessakmens izstarotās enerģijas un parastās magnētiskās ener­ģijas mijiedarbība.
   Savās pārdomās Zinītis parasti dalījās ar profesoru Zvaig- znumu, ar kuru pēdējā laikā bija Joti sadraudzējies. Knēveļiem bieži tā gadās: vispirms viņi saķildojas, pie reizes pat saplūcas, bet pēc tam tik cieši sadraudzējas, ka ne šķirot nav izšķirami. Tā bija iznācis arī šoreiz. Augām dienām abi šie zinātnieki ne­šķīrās un apsprieda dažādas zinātniskas problēmas. Gadījās, protams, ka arī tagad viņi nopietni strīdējās, taču ar to nezau­dēja cieņu viens pret otru, saprazdami, ka bez strīdiem zinātnē nekādi nevar iztikt. Patiesība, kā mēdza izteikties profesors Zvaigznums, allaž dzimst strīdos.
   Profesors Zvaigznums ļoti interesējās par Mēnesi un visu, kas ar to sakarā, starp citu, arī par mēnessakmeni, kura īpašī- bas^atklādams Zinītis bija guvis iespēju pārvarēt absolūti nepār­varamo (kā bija licies sākumā) smaguma spēku. Tā kā vienī­gais lunīta paraudziņš, ko varēja izmantot eksperimentiem, Ne­zinīša neuzmanības dēļ bija aizlidojis atpakaļ uz Mēnesi, profe­soram Zvaigznumam nebija iespējams pētīt mēnessakmens īpa­šības, tā sakot, tieši, un tāpēc viņš iztaujāja Zinīti par visu, ko tas novērojis, pētīdams šo neparasto vielu.
   Ieguvis kaut cik zināšanu par šo minerālu un arī par apstāk­ļiem, kādos tas uz Mēness atrasts, profesors Zvaigznums salī­dzināja veselu virkni faktu, kas viņam bija zināmi no ģeoloģi­jas, mineraloģijas un kristalogrāfijas, izdarīja nepieciešamos aprēķinus un sakarā ar to nāca pie secinājuma, ka lunīts uz
   Mēness ir visai izplatīta viela un tā krājumiem jābūt diezgan prāviem. Šis paziņojums ļoti iepriecināja Zinīti, kas cereja, ka lunīta slāņus varēs izmantot daudzām vajadzībām tiklab uz Zemes, kā arī turpat uz Mēness.
   Nav, protams, nemaz jāstāsta, cik liela bija Zinīša un Zvaig- znuma nepacietība, cik ļoti viņiem gribējās drīzāk doties uz Mēnesi un pārbaudīt savas hipotēzes, tas ir, savus zinātniskos pieņēmumus, nemaz jau nerunājot par to, ka bija nepieciešams sniegt palīdzību Nezinītim un Apalītim. Pagāja tomēr veseli divi mēneši, iekām Kosmiskajā pilsētiņā sāka saņemt pirmās detaļas. Vēl divi mēneši bija vajadzīgi, lai visas šīs detaļas sa­montētu: pielāgotu citu citai, saskrūvētu, salodētu un sameti- nātu kopā, apgādātu raķeti ar dažādām ierīcēm un tās pārbau­dītu. Abi šie pēdējie mēneši Zinītim un profesoram Zvaigznu- mam aiztraucās daudz ātrāk, jo viņi paši piedalījās raķetes montēšanā un visu tās mezglu pārbaudīšanā. Ikviens zina, ka, tiklīdz esi ar kaut ko nodarbināts, laiks rit ātrāk.
   Drīz vien Zinītis atkal varēja pa savas istabas logu tīksmi vērot raķeti, kas, saulē mirdzēdama, lepni slējās pār starta lau­kumu Kosmiskās pilsētiņas vidū. Pirmā un otrā raķetes pakāpe atgādināja pagarinātus tērauda cilindrus, kas sabāzti viens otrā. Trešā pakāpe bija tāds pats cilindrs ar noapaļotu augš­galu un garu kā pudelei kakliņu. Tas, kas iztālēm izskatījās kā pudeles kakliņš, bija ceturtā, proti, pēdējā raķetes pakāpe, kurā atradās kabīne kosmonautiem, pārtikas krājumi un vadīšanas ierīces. Ikvienam, kas skatījās uz raķeti no malas, bija skaidrs, ka nu jau vairs nav tālu laiks, kad tā beidzot pacelsies augšup, un, pārvarējusi zemeslodes pievilkšanas spēku, aiztrauksies kos­miskajā telpa.

   Kad Sprutsa kungs bija pazudinājis Gigantisko augu sabied­rību, viņš uzreiz sajut.a lielu atvieglojumu. Tagad jau nu viņš bija pārliecināts, ka nabagie neizkļūs no pakļautības bagātnie­kiem, jo nevarēs izmantot milzu augu sēklas, kuras uz visiem laikiem paliks raķetē uz Mēness virsmas. Ļoti drīz viņš tomēr aptvēra, ka tālās planētas Zemes iedzīvotāji, atsūtījuši uz Mē­nesi vienu kosmosa kuģi, var atsūtīt arī otru. Nozvērējies, ka nelaidīs uz Mēness nekādus Zemes ieceļotājus ar viņu nolādēta­jām — kā viņš izteicās — sēklām, Sprutsa kungs sapulcināja pie sevis pašus labākos Mēness astronomus un noprasīja, vai
   viņi varot ar astronomisko ierīču pa­līdzību konstatēt kosmosa kuģa tu­vošanos Mēnesim.
   Astronomi atbildēja, ka jebkuru, pat nelielu kosmosa ķermeni, kā, pie­mēram, meteoru vai starpplanētu kuģi, varot saskatīt ar gravitontele- skopa palīdzību. Ar citu aparātu — gravitonlokatoru astronomi varot iz­mērīt attālumu līdz kosmosa kuģim un arī noteikt tā kustības ātrumu un virzienu. Ar to pilnīgi pietiekot, lai jau laikus konstatētu, kad un kurā Mēness virsmas vietā notiks atlido­jušā kuģa nosēšanās.
   Apsolījis Mēness astronomiem prāvu naudas žūksni, Sprutsa kungs lika viņiem nepārtraukti novērot pla­nētu Zemi un, ja starpplanētu telpā parādīsies kaut kāds aizdomīgs ķer­menis, piemēram, kosmosa kuģis, tūliņ ziņot viņam. Kopš tā laika līdz pilnībai uzlabotais gravitonteleskops Davilonas observatorijā bija pa­vērsts uz Mēnesim tuvākās planētas, tas ir, uz planētas Zemes pusi.
   Jāsaka vēl, ka gravitonteleskops nepavisam nav līdzīgs parastam op­tiskajam teleskopam, kurā zvaig­znes vai planētas varam aplūkot sa­vām acīm. Gravitonteleskops ir visai sarežģīta ierīce, kas atgādina tele­vizoru, kuram pievienota liela, galā paplašināta caurule, kas viegli grozāma un var tikt pavērsta uz jebkuru Mēness debesu pusi. Šī caurule jeb rupors, visai smalku metāla vadiņu pinums, ir antena, kas uztver gravitāci­jas viļņus jeb tā saucamos gravitonus, kuri izplatās uz visām pusēm no jebkura kosmiska ķermeņa. Līdzko šī cauruļveidīgā vai, kā to citādi dēvē, rupora antena uztver gravitācijas viļņus, televizora ekrāns iegaismojas un tajā parādās līknes attēls. Pēc tās liekuma pakāpes un novietojuma uz ekrāna var spriest par novērojamā kosmiskā ķermeņa lielumu. Ieslēdzot gravitonloka- toru, var uzreiz saņemt precīzas ziņas par šā ķermeņa attālumu un kustības ātrumu.
   Kopš tā laika, kad galvenais Davilonas observatorijas gra­vitonteleskops tika pavērsts Zemes virzienā, astronomiem bija izdevies atklāt vairākus sīkus kosmiskus ķermeņus. Ne tikai to apmēri, bet arī kustības ātrums un virziens liecināja, ka tie ir parastie meteori. Bet drīz vien blakus planētai Zemei tika pama­nīts kosmisks ķermenis, kura izturēšanās astronomiem šķita mazliet dīvaina. Šis ķermenis attālinājās no Zemes, taču tā ātrums nez kāpēc nemazinājās, bet pieauga. Tas runāja pretim debesu mehānikai, pēc kuras likumiem, ķermenim kustoties pla­nētas tuvumā, tā ātrums varēja pieaugt tikai tādā gadījumā, ja šis ķermenis tuvojas planētai. Tā kā ķermenis Zemei netuvojās, bet gan no tās attālinājās, tā ātrumam vajadzētu samazināties. Tādu kustības pieaugumu varēja izskaidrot ar kādas citas lielas planētas pievilkšanas spēku, bet, tā kā Zemes tuvumā nekādas citas planētas nebija, atlika pieņemt, ka pamanītais ķermenis ieguvis paātrinājumu kaut kāda iekšēja, viņā pašā esoša spēka ietekmē. Šāda spēka avots varēja būt strādājošs reaktīvais dzi­nējs, un, ja tas tā, tad pamanītais kosmiskais ķermenis nebija nekas cits kā kosmiskā raķete.
   Turpinot savus novērojumus, Davilonas astronomi pārlieci­nājās, ka viņu uzmanību saistījušais kosmiskais priekšmets pa­kāpeniski sasniedz ātrumu, kas ir pilnīgi pietiekams, lai ar laiku
   izkļūtu no Zemes pievilkšanas sfēras. Aprēķinājuši trajektoriju, tas ir, lidojuma līniju, pa kuru šis ķermenis pārvietojas starp­planētu telpā, astronomi pārliecinājās, ka tas tuvojas Mēnesim. Par to bez kavēšanās ziņoja Sprutsa kungam. Sprutsa kungs deva rīkojumu turpināt astronomiskos novērojumus un tad pie­zvanīja galvenajam policijas komisāram Ržiglam un pateica, ka esot sagaidāms ierodamies kosmosa kuģis ar knēveļiem, ar kuriem iespējami drīzāk jātiek galā, tāpēc ka tiem padomā visur sēt gigantiskās sēklas un kūdīt nabagos uz nepaklausību bagāt­niekiem.
   Galvenais policijas komisārs Ržigls sacīja, ka tikšot darīts viss nepieciešamais, bet lūdza paziņot laiku, kad gaidāma kos­mosa kuģa ierašanās uz Mēness, vietu, kur paredzama kosmo­nautu nolaišanās, un aptuveni viņu skaitu.
   —   Visas šīs ziņas nepieciešamas, — viņš sacīja, — lai pie­nācīgi sagatavotos kosmosa viesu sagaidīšanai un dotu tiem tādu triecienu, ka tie nepagūtu attapties.
   —   Es došu rīkojumu, lai visas vajadzīgās ziņas tiek jums laikā pavēstītas, — Sprutsa kungs atbildēja.
   Pa to laiku Mēness astronomi turpināja savus novērojumus un drīz vien pamanīja, ka kosmiskais ķermenis izgājis no Ze­mes pievilkšanas sfēras. Tā lidojums tomēr nebija gluži precīzs, un kādu laiku likās, ka tas aizlidos Mēnesim garām, taču drīz vien tika pamanīts, ka tas mazliet gausina lidojumu un izdara nelielu pagriezienu, kura rezultātā tā kurss kļuva precīzāks. Tādu manevru kosmosā varēja izdarīt tikai vadāms ķermenis, un Davilonas astronomiem vairs nebija ne mazāko šaubu, ka viņiem ir darīšana ar kosmisko raķeti un nevis ar kādu citu ne­jaušu komētu vai meteoru. Tagad kosmiskā raķete jau bija tiešā Mēness tuvumā un ar gravitonaparātu palīdzību varēja diezgan precīzi noteikt tās svaru un apjomu. Salīdzinot iegūtos skaitļu materiālus un izdarot dažus aprēķinus, Davilonas astronomi nāca pie secinājuma, ka raķetē var novietoties desmit līdz div-
   desmit un varbūt pat līdz trīsdesmit pasažieru. Pagaidām nebija iespējams norādīt aptuveni kosmosa kuģa nosēšanās vietu, jo, nonācis pietiekamā atstatumā, tas nenolaidās uz Mēness, bet sāka lidot tam apkārt. Astronomi tūliņ aptvēra, ka atlidojušie kosmonauti nolēmuši izraudzīties visērtāko nosēšanās vietu un tāpēc pārgājuši uz orbitālo, proti, riņķveida lidojumu.
   Mēness astronomu minējums bija pareizs. Zinītis, Fuksija un Siļķīte jau iepriekš bija vienojušies nenosēsties, iekām nebūs saskatījuši uz Mēness kosmosa kuģi, ar kuru bija atlidojuši Ne­zinītis un Apalītis. Viņi zināja, ka šis kuģis meklējams Skaidrī­bas jūras rajonā, bet viņiem tomēr vajadzēja mest ap Mēnesi ne mazāk par diviem desmitiem loku, pirms viņi ieraudzīja raķeti, kas vientuļa rēgojās sastingušās jūras krastā.
   Apmetuši vēl dažus lokus pa to pašu orbītu un sīki precizē-
   juši raķetes atrašanās vietu uz Mēness virsmas, kosmonauti iz­darīja nepieciešamos aprēķinus un tad laida darbā pašregulējo- šos elektronu mašīnu, kura va­jadzīgajā brīdī ieslēdza bremzes mehānismu. Nosēšanās tika iz­darīta ar maksimālu precizitāti, un tāpēc jaunā raķete nolaidās uz Mēness virsmas netālu no iepriekšējās.
   Bez Zinīša, Fuksijas un Siļ- ķītes kuģa ekipāžā ietilpa vēl mehāniķi Skrūvītis un Ķīlītis, profesors Zvaigznums, astro­noms Ķīķerītis, inženieris Kabī- tis, arhitekts Kubiņš, gleznotājs Tūbiņš, muzikants Koklītis un doktors Tabletiņš. Līdzko bija izdarīta nosēšanās, Zinītis kā kosmosa kuģa komandieris lika četriem kosmonautiem — Skrūvītim, Ķīlītim, Fuksijai un Siļķī- tei uzģērbt kosmiskos skafandrus un doties izlūkgājienā.
   Pirmais, ko izlūku grupai vajadzēja veikt, — pārmeklēt ra­ķeti NUA (tā vienojās saīsināti dēvēt raķeti, ar kuru bija atli­dojuši Nezinītis un Apalītis, atšķirībā no otrās raķetes, kuru nolēma saīsināti nosaukt pēc tās galveno konstruktoru Fuksijas un Siļķītes vārdiem par raķeti FUS).
   Ietērpušies skafandros, kosmonauti, kas bija ieskaitīti izlū- kotāju grupā, Zinīša vadībā devās uz raķeti NUA un iekāpa tam. Rūpīgi pārmeklējuši visas kajītes, kabīnes, nodalījumus un pā­rējās palīgtelpas, izlūki pārliecinājās, ka Nezinīša un Apalīša raķetē nav. Izrādījās arī, ka pazuduši divi skafandri. Izlūkotāju grupas uzmanībai nepaslīdēja garām arī tas, ka pārtikas noda­
   lījumā visi produkti bija apēsti līdz pēdējai kripatai. Tas lika Zinītim un viņa ce|abiedriem secināt, ka Nezinītis un Apalītis palikuši raķetē tik ilgi, līdz tikuši galā ar visiem pārtikas krā­jumiem, un tad nolēmuši atstāt savu patvērumu un doties ārā meklēt barību.
   Pavēlējis Fuksijai un Siļķītei, tāpat arī Skrūvītim un Ķīlītim rūpīgi pārbaudīt, kā darbojas visi mehānismi, un sastādīt sīku aprakstu par nepieciešamiem labojumiem, Zinītis atstāja raķeti. Iznācis uz Mēness virsmas, viņš sāka lūkoties apkārt, pūlēda­mies izdomāt, kādā virzienā būtu varējuši aiziet Nezinītis un Apalītis. Taisni priekšā pletās līdzenums, kas atgādināja nekus­tīgi sastingušu jūru ar tālē saskatāmiem ugunīgi sarkaniem kalniem. Pa labi bija tādi paši kalni, pa kreisi līdz pat apvār­snim sniedzās pārakmeņojušies viļņi. Pagriezies atpakaļ, Zinītis ieraudzīja kalnus, kas viņam atgādināja ziepju putas vai ari zemē guļošus mākoņus; to virsotnēs mirguļoja gigantiski kalnu kristāla graudi. Netālu no šo mākoņkalnu gūzmas rēgojās mil­zīgs piramīdas vai konusveida kalns. No tā pakājes uz pauguru, kur stāvēja Zinītis, gluži kā saulesstars stiepās gaiša un taisna stidziņa.
   «Ja, iznākuši no raķetes, viņi devušies kaut kur projām, tad noteikti būs gājuši pa šo stidziņu,» Zinītis domāja.
   Nonācis pie šāda secinājuma, viņš tūliņ pa radiotelefonu nodeva rīkojumu Kubiņam, Tūbiņām, Zvaigznumam, Ķīķerītim un inženierim Kabītim ņemt līdzi ierīces kāpšanai kalnos un sekot viņam uz piramīdveida kalnu.
   Kubiņš, Tūbiņš, Zvaigznums, Ķīķerītis un Kabītis vienā mir­klī ietērpās skafandros. Ikviens ņēma alpīnistu nūju, piestipri­nāja pie jostas leduscirtni un izturīgas kaprona auklas rituli, bet Ķīķerītis bez visa tā vēl pielāgoja uz muguras savu tele­skopu, no kura parasti nešķīrās.
   Izkāpuši no raķetes, Kubiņš, Tūbiņš, Zvaigznums un Ķīķerī­tis soļoja pa Mēness stidziņu, cenzdamies labi drīz panākt Zinīti, kas bija aizgājis tālu uz priekšu. Kas attiecas uz Kabiti, tad šis subjekts, izmeties ārā no slūžu kameras, izdarīja dažus aumašī- gus lēcienus pie raķetes, it kā grasīdamies pārsviesties tai pāri, un tad aizauļoja pa stidziņu, turklāt tik strauji, ka pāris stiepie- nos panāca Zinīti. Viņš tīri labi zināja, ka uz Mēness nepiecie­šams pievaldīt savus spēkus un aprēķināt kustības, jo ķermeņa svars šeit ir sešreiz mazāks nekā uz Zemes. Kabītis tomēr bija tāds knēvelis, kas arī uz Zemes nevarēja nostilt mierā. Nonācis uz Mēness, viņš uzreiz juta nepārvaramu vēlēšanos skriet, .ēkāt, aujot, kūleņot, lidot un vispār darīt visādas aušības. Iespējams, ka tieši tā bija viena no izpausmēm, kas rādīja, kā svara sama­zināšanās ietekmē knēveļu psihi.
   Redzēdams šos āķīgos lēcienus, Zinītis saprata, ka izdarījis kļūdu, ņemdams Kabīti līdzi uz Mēness. Viņš tūdaļ pavēlēja Kabītim griezties atpakaļ raķetē, taču tas par šo pavēli nelikās ne zinis un meta kūleni pēc kūleņa.
   —   Tāds disciplīnas pārkāpums kosmosā nav pieļaujams! — Zinītis saskaities norūca. — Nu, pagaidi, es tevi iespundēšu raķetē, tad tu man palēkāsi!
   Taisni šai brīdī Zinītis pamanīja sāņus no stidziņas kos­misko zābaku, ko Apalītis bija pametis, skriedams no alas uz raķeti. Zinītis uzreiz pat neaptvēra, kas tas tāds par priekšmetu, taču, pacēlis to, pārliecinājās, ka tas gluži vienkārši ir skafan­dra zābaciņš.
   Ieraudzījuši, ka Zinītis kaut ko paceļ, Kubiņš, Tūbiņš, Zvaig­znums, Ķīķerītis un Kabītis žigli pieskrēja viņam klāt.
   —   Draugi, mēs esam uz pareiza ceļa! — iesaucās Zinītis, rādīdams viņiem zābaku. — Mūsu atradums pierāda, ka Nezi­nītis un Apalītis gājuši pa šo ceļu. Nevarēja taču zābaks atkļūt šurpu pats. Turpināsim meklējumus.
   Te Kabītis izrāva Zinītim zābaku, uzbāza to alpīnistu nūjas galā, paslēja augstu gaisā un, vicinādams kā karogu, drāzās uz priekšu. Zinītis galvu vien nogrozīja par šādu negudru ālēšanos.
   Drīz ceļotāji nonāca alā, kas bija izveidojusies piramidāla kalna nogāzē. Iedami dziļāk, viņi sasniedza ledteku grotu un nolēma to rūpīgi pārmeklēt. Visi izklīda starp milzenīgajām ledtekām, kas nokarājās no grotas griestiem, un drīz Tūbiņām izdevās uziet otru Apalīša kosmisko zābaciņu.
   —   Otrs zābaks! — Tūbiņš iesaucās, vicinādams atrasto zābaku.
   Zinītis un visi pārējie steidzās pie viņa.
   —   Abi mūsu atradumi liecina, ka drīz mēs uziesim arī pašu šo zābaku valkātāju, — sacīja Zinītis. — Uz priekšu, draugi!
   Visi virzījās tālāk un drīz vien sasniedza tuneli ar ledus pa­matni. Pamanījis, ka tuneļa ledus pamatne ved slīpi lejup, Zinītis lika ceļotājiem sasieties kopā ar virvi, kā to parasti dara alpīnisti, iedami pāri ledājiem. Tas bija darīts īstā laikā. Viņi vēl nepaguva piestiprināt pie jostām virvi un doties tālāk, kad Kabītis, kas gāja visiem pa priekšu, paslīdēja uz ledus un, nogā­zies atmuguriski, ripoja lejup. Virve uzreiz saspringa un vilka līdzi pārējos ceļotājus.
   —    Ne no vietas! Stāt! — Zinītis uzkliedza. — lecērtiet nūjas ledū!
   Visi sāka ar alpīnistu nūju asajiem galiem cirsties ledū. Tas apturēja kritienu. Aiz virves pievilcis Kabīti klāt, Zinītis norī­koja, lai viņu piesien visiem aizmugurē un neļauj viņam līst priekšā.
   Drīz tuneļa slīpums kļuva tik kraujš, ka Zinītis baidījās tur­pināt lejupkāpšanu.
   —    Tālāk nevaram kāpt visi, — viņš sacīja. — Jānolaiž kāds knēvelis viens pats.
   —    Nolaidiet mani, — piedāvājās Ķīķerītis. — Iespējams, es kaut ko saskatīšu ar teleskopu.
   Pavēlējis ceļabiedriem cirst ledū pakāpienus, Zinītis sasēja kaprona auklas šķeteres citu pie citas tā, ka iznāca gara virve. Šās virves galu viņš piesēja Ķīķerītim pie jostas un lika tam
   piesardzīgi rāpties lejā. Pārējie kosmonauti stāvēja uz ledus pakāpieniem un pamazām laida lejup virvi, rūpīgi uzmanīdami, lai tā neizslīd viņiem no rokām.
   Savus novērojumus Ķīķerītis ziņoja augšāpalicējiem pa radiotelefonu.
   —    Tuneļa slīpums kļūst aizvien krau­jāks un kraujāks! — viņš sauca. — Sienas atvirzās tālāk . . . Noeja kļūst gandrīz per­pendikulāra . . . Redzu priekšā gaismu .. . Noeja kļuvusi perpendikulāra . . . Karājos virs bezdibeņa. Lejā migla. Mākoņi . . . Tū­ces .. . Redzu kaut ko mākoņu spraugās …
   —    Ko tu redzi? — Zinītis, nepacietībā degdams, iekliedzās.
   —    Kaut ko redzu, tikai neredzu, ko, — Ķīķerītis atsaucās. — Tāda kā duļķe. Tūliņ mēģināšu saskatīt ar teleskopu.
   Viņš ilgi nedeva nekādas dzīvības zī­mes. Beidzot iesaucās:
   —    Zeme! .. . Urā! Redzu zemi! . . . Re­dzu upi! Redzu zaļu lauku! Redzu kokus! … Mežu!
   ' Viņš apklusa, bet tad pēc maza brītiņa atkal atskanēja viņa balss:
   —    Urrā! Redzu mājas! . . . Kaut kādu apdzīvotu vietu! Urā!
   —    Urā-ā-ā! — iekliedzās Zinītis un Zvaigznums, un līdz ar viņiem arī pārējie knēveļi.
   Aiz prieka viņi būtu varējuši mesties cits cita apkampienos, taču nedrīkstēja iz­laist no rokām virvi.
   Bet Ķīķerītis jau sauca:
   —    Mākoņi atkal sabiezē! . . . Nekas vairs nav redzams! Tāda kā migla … Šeit kļūst ļoti karsti! Velciet mani augšā!
   Zinītis un viņa draugi vilka Ķīķerīti augšup. Drīz ceļotāji atkal bija visi kopā un devās atceļā. Līdzko viņi bija atgriezu­šies raķetē, Zinītis sasauca ārkārtēju apspriedi. Ķīķerītis pastās­tīja, ka viņš lejā redzējis kaut kādu nepazīstamu zemi ar apdzī­votu vietu. Iespējams, ka tā esot liela Mēness pilsēta, bet varbūt arī neliels ciemats. To Ķīķerītis nevarēja gluži noteikti pasacīt, jo pa mākoņu spraugām bija redzējis tikai daļu no apdzīvotas vietas.
   —    Pilsēta vai ciemats — tas nav svarīgi, — teica Zinītis. — Ja tur ir apdzīvota vieta, tātad ir arī iedzīvotāji, un, ja tas tā, tad mums nekavējoties jālido turp. Lidot varam ar raķeti FUS. Domāju, ka tā brīvi tiks cauri tunelim.
   —   Tikt jau nu tiks, — piekrita profesors Zvaigznums, — bet kā mēs aizdabūsim raķeti līdz tunelim? Kaut arī svars šeit ir sešreiz mazāks nekā uz Zemes, taču mēs neizkustināsim raķeti no vietas, pat ja visi tanī iejūgsimies.
   —   Jūs esat aizmirsis bezsvara stāvokli, dārgais draugs, — Zinītis pavīpsnājis iebilda. — Tagad taču mūsu rokās ir bez­svara ierīce, kas bija uzstādīta raķetē NUA.
   —   Ak jā, pareizi! — profesors Zvaigznums iesaucās.
   Fuksija pastāstīja, ka raķete NUA esot pilnīgā kārtībā un,
   nosēžoties uz Mēness, neesot ne drusciņ cietusi, visi tās mehā­nismi darbojoties nevainojami. Kas attiecas uz bezsvara ierīci, ari tā esot pilnīgā kārtībā.
   Zinītis lika atnest bezsvara ierīci un sacīja:
   —   Vajag tikai ieslēgt šo ierīci — un ap raķeti apmēram trīsdesmit soļu rādiusā radīsies bezsvara zona. Ja mēs piesiesim raķetei kaut vai četrdesmit soļu garu auklu, tad varēsim mierīgi vilkt aiz auklas gala un raķete lidos mums līdzi kā diegā pie­stiprināts gaisa baloniņš.
   —   Tas tomēr vēl jāpārbauda, — iebilda Siļķīte. — Var izrā­dīties, ka bezsvara zona uz Mēness ir krietni lielāka nekā uz Zemes. Seit taču smaguma spēks ir mazāks.
   —    Pareizi! — iesaucās Zvaigznums.
   Viņš uz vietas ņēmās izdarīt matemātiskus aprēķinus, kuri parādīja, ka auklai jābūt trīsreiz garākai, proti, ap simt divdes­mit soļu. Taču, kad sāka pārbaudīt praksē, izrādījās, ka šis skaitlis vēl divkāršojams. Ieslēdzot bezsvara ierīci, smaguma spēku varēja sajust tikai apmēram divsimt četrdesmit soļu atsta­tumā no raketes. »
   Pēdīgi aprēķinu praktiskā parbaude bija veikta. Raķetei pie­sēja garu kaprona auklu, un Zinītis vēlējās pats nogādāt raķeti līdz alai. Paņēmis rokās auklas galu un aizgājis no raķetes div­simt četrdesmit soļu atstatu, viņš pa radiotelefonu deva ko­mandu ieslēgt bezsvara ierīci. Fuksija tūliņ ieslēdza ierīci. Zau­dējusi svaru, raķete lēni atrāvās no Mēness virsmas un cēlās augšup.
   Kā zināms, visi priekšmeti, zaudējuši svaru, parasti ceļas uz augšu (protams, ja nav piestiprināti). Smaguma spēka ietekmē katrs priekšmets tiek it kā saspiests, saplacināts, kaut vai pavi­sam nedaudz. Bet, tiklīdz priekšmets zaudē svaru, tas izplešas, saslienas un reizē ar to gluži kā atspere atgrūžas no virsmas, uz kuras atradies.
   Manīdams, ka raķete pacēlusies pietiekami augstu, Zinītis vieglītiņām pavilka auklu un mierīgā garā sāka soļot pa Mē­ness stidziņu. Raķete ieņēma horizontālu stāvokli un paklau­sīgi peldēja līdzi, neskarot Mēness virsmu. Tiesa, lāgu lāgiem tā nolaidās lejāk, taču, kolīdz pieskārās Mēness virsmai, tūliņ atkal atgrūdās no tās un cēlās augšup.
   Knēveļi, kas sēdēja raķetē, raudzījās pa iluminatoriem. Visi priecājās, ka Zinītis gluži bez piepūles velk milzu raķeti pavadā.
   Tomēr viņu prieks bija pāragrs. Netālu no alas, kad Zinītis jau uzskatīja savu uzdevumu par veiktu, raķete atkal nolaidās
   lejā. Šoreiz Zinītis redzēja, ka tā vairs neatgrūžas no Mēness virsmas, un juta, ka viņam kļūs grūti to vilkt, un pēc dažiem soļiem viņš to vairs nejaudāja dabūt no vietas. Pārlieci­nājies, ka viņa pūles veltas, Zinītis nodomāja, ka knēveļi, kas bija pali­kuši raķetē, sagudrojuši viņu izjo­kot, un pikti uzsauca:
   —   Ei! Ko jūs tur niekojaties? Kāpēc izslēdzāt bezsvara ierīci?
   Ierīce ir ieslēgta. Neviens nav pat domājis niekoties, — pa radio­telefonu atsaucās Fuksija.
   —    Es tūliņ paskatīšos pats.
   Zinītis veicīgi atgriezās raķetē
   un ņēmās pārbaudīt bezsvara ierīci, taču, lai cik viņš to ieslēdza, lai cik izslēdza, bezsvara stāvoklis neradās.
   —    Kas gan te noticis? — Zinītis samulsis murmināja. — Viens no di­viem: vai nu lunīta izdalāmā ener­ģija izsīkusi . . .
   —   Vai arī — kas? — nepacietīgi iejautājās Zvaigznums.
   —   Vai arī kas? Vai kas? — ap­kārt sadrūzmējušies knēveļi atkār­toja.
   Zinītis neatbildējis paķēra apa-
   rātu un, izlēcis no raķetes, skriešus devās atpakaļ, tas ir, tai virzienā, kur raķete bija stāvējusi iepriekš.
   —    Turiet viņu! — Siļķīte iekliedzās. — Viņš, jādomā, aiz bēdām sajucis prātā.
   Inženieris Kabītis un tūliņ arī Zvaigznums izlēca no raķe­tes un dzinās Zinītim pakaļ.
   Aizskrējis kādu simt soļu attālumā no raķetes, Zinītis apstā­jās un ieslēdza bezsvara aparātu. Viņš tūliņ sajuta, ka radies bezsvara stāvoklis, un tai pašā acumirklī pamanīja, ka Zvaig- nums un Kabītis, kas skrēja viņam pakaļ, paceļas no Mēness virsmas un lido augšup. Ieraudzījis šo fantastisko lēcienu, Zinī­tis steigšus izslēdza ierīci, Kabītis un Zvaigznums atkal atguva svaru un, nolaidušies lejā, izstiepās uz Mēness garšļaukus. Noti­cis tas uz Zemes, viņi, bez šaubām, būtu sakropļoti, taču, tā kā šeit smaguma spēks bija mazāks, viņi, tā sakot, tika cauri ar vieglu izbīli.
   Ieraudzījis Zvaigznumu un Kabīti uzlecam kājās, it kā nekas nebūtu noticis, Zinītis joza atpakaļ. Visi knēveļi izlīda no raķe­tes un gaidīja, ko viņš teiks. Taču Zinītis neteica nekā. Aizdrā­zies raķetei garām, viņš pieskrēja pie piramidālā kalna un atkal ieslēdza bezsvara ierīci. Šoreiz bezsvara stāvoklis neradās.
   —    Nu, kas ir, Zinīt? — knēveļi, pie viņa steigdamies, tau­jāja. — Kā tu to visu izskaidrosi?
   —    Kas tur ko izskaidrot? — Zinītis noplātīja rokas. — Jūs paši redzējāt, ka, lūk, tur tālumā bezsvars radās. Tātad lunīta enerģija nav izsīkusi. Turpretim šeit, kalna tuvumā, bezsvars nerodas. Vai tas nenozīmē, ka šeit kaut kur tuvumā atrodas viela, kas sevī uzsūc lunīta izstaroto enerģiju un neļauj bez­svara stāvoklim rasties?
   Nenoklausījies Zinīša paskaidrojumu līdz galam, profesors Zvaigznums pielēca klāt un krita viņam ap kaklu.
   —   Tas, bez šaubām, tā arī ir, mīļais draugs! — viņš iegavi­lējās. — Jūs, mans draugs, esat liels zinātnieks! Jums pieder gods, ka esat atklājis ne vien lunītu, bet arī antilunītu: tā es ierosinu nosaukt šo jauno vielu.
   —   šī viela tomēr nav vēl atklāta, — Zinītis iebilda.
   —    Atklāta, mans dārgais, atklāta! — Zvaigznums sauca. — Jūs esat atklājis antilunītu, tā sakot, teorētiski. Tagad mums atliek tikai praksē pierādīt tā esību. Tā taču ir notikuši daudzi zinātniski atklājumi. Teorija vienmēr apgaismo ceļu praksei. Citādi tai nebūtu nekādas vērtības!
   —    Kur gan šis antilunīts varētu atrasties? — prātoja Ku­biņš. — Kur lai mēs to meklējam?
   —    Tas var būt nogūlis kaut kur zem mums — Mēness dzī­lēs vai šā kalna dzīlēs. Ne velti bezsvars izzūd šā kalna tu­vumā, — sacīja Zinītis.
   —    Tad tas jāmeklē rokā, — iesaucās Kabītis. — Labi aši jāķeras pie lāpstām un jāsāk rakt. Ko tad mēs te vēl stāvam?
   —    Diemžēl man vajadzēs atvēsināt jūsu dedzību, — ierunā­jās Siļķīte. — Kālab tāda steiga, sakiet, lūdzami? Kam jums ievajadzējies uzreiz rakt?
   —   Nu, protams, lai atrastu antilunītu, — attrauca Kabītis.
   —    Kam tad vajadzīgs antilunīts?
   —   «Kam vajadzīgs»? Lai iznīcinātu bezsvaru.
   —    Mums, mans dārgais, vajag nevis iznīcināt bezsvaru, bet, gluži otrādi, to radīt, — sacīja Siļķīte. — Ja nav bezsvara, mēs nevaram raķeti nodabūt no vietas un tātad nevaram arī doties meklēt Nezinīti un Apalīti.
   — Nezinītim un Apalītim nāksies vēl pagaidīt, — atbil­dēja profesors Zvaigznums. — Kaut arī mēs pagaidām nezinām, kādu labumu mums visiem dos antilunīts, taču mums šī brīnumainā viela jā­atrod. Mums visupirms jārī­kojas zinātnes interesēs. Zi­nātne prasa upurus.
   —    Kas tie tādi par upuriem? — sarunā iejaucās Fuksija. — Jūsuprāt, mums Nezinītis jāupurē zinātnei? … Tā nu vis nebūs! Mēs vispirms dosimies meklēt savus pazudušos draugus, un tad jūs varat meklēt savu antilunītu.
   —    Paskatieties tikai uz viņu! — iesaucās Zvaigznums, ar pirkstu rādīdams uz Fuksiju. — Antilunīts ir tikpat mūsu, kā arī jūsu. Kas par nekulturālu izteikšanos!
   —    Nekulturāli ir rādīt uz citiem ar pirkstu! — atcirta Siļ­ķīte.
   Nav zināms, cik tālu šī ķilda būti?novedusi, ja tanī neiejau­cies doktors Tabletiņš.
   —    Draugi! — viņš ieminējās. — Pusdienu laiks ir jau pagā­jis, ja neuzskatām, ka esam palaiduši garām arī vakariņas. Es kategoriski iebilstu pret tādiem kārtības traucējumiem. Uz Mē­ness, tāpat kā uz Zemes, nepieciešams ievērot stingru režīmu, jo neregulāra ēšana un atpūtas laika neievērošana izraisa dažā­das slimības, kas it īpaši nevēlamas kosmosa apstākļos. Laiks izbeigt nevīžību, bezrūpību, izlaidību un domu trulumu! Tūliņ visi bez vārda runas dosies vakariņās un pēc tam gulēt. To jums saku es, doktors Tabletiņš, un, ja reiz es tā saku, tas nozīmē, ka tā arī būs!
   —    Pareizi! — Zfnītis uztvēra. — Tūliņ uz vietas pārtraukt jebkādas sarunas! Uz Mēness disciplīna pirmajā vietā. Lūdzu visus nostāties vienā rindā! Nu, jel labi ātri! Ātri, ātri! Stājies ari tu, Tabletiņ . . . Tā! Vai visi savās vietās? Un tagad soļos marš — raķetē iebaudīt vakariņas!

   Tā beidzās pirmā diena, ko Zinītis un viņa draugi pavadīja uz Mēness. Ikviens lasītājs droši vien būs uzminējis, ka ar vārdu «diena» nav vis jāsaprot Mēness diena, kura, kā noskaidrojuši zinātnieki, uz Mēness ilgst apmēram četrpadsmit Zemes dien­naktis, bet parastā Zemes diena, kas ilgst apmēram pusi no diennakts.
   Kad kosmonauti bija ieturējuši vakariņas, viņi atstāja raķeti FUS un organizēti pārgāja raķetē NUA. Doktors Tabletiņš ap­galvoja, ka raķetē NUA dzīves apstākļi esot labāki, jo tur ik­viens var likties gulēt atsevišķā kajītē, kamēr; raķetē FUS visiem jāsaspiežas vienā divpadsmitvietu kabīnē. Tiesa, doktoram Tab-
   letiņam pašam gan bija ērtāk sekot visiem režīma pārkāpumiem, ja visi knēveļi novietojās vienā kabīnē, taču vispārības interesēs viņš nolēma at­teikties no personiskām ērtībām.
   — Tomēr ņemiet vērā, — viņš brī­dināja, — es tik un tā laiku pa laikam pamodīšos un izdarīšu nakts apstaigu. Nekādi režīma pārkāpumi nepaslīdēs garām manai uzmanībai, tā arī ielāgo­jiet. To jums saku es, doktors Table­tiņš, un doktors Tabletiņš, kā jums zi­nāms, vārdus vējā nemēdz kaisīt!
   Izteicis šādu brīdinājumu, doktors Tabletiņš ielīda savā kajītē un aizmiga tik cieši, ka pa visām astoņām miegam paredzētajām stundām ne reizi nepamodās.
   Izdzirdējuši vareno krākšanu, kas skanēja no Tabletiņa kajī­tes, visi knēveļi iztrausās no savām guļvietām un ikviens ķērās pie šāda vai tāda darba. Tūbiņš ņēmās gleznot Mēness ainavas. Viņu sen jau urdīja nepacietība nomest skafandru un drīzāk iedzīvināt krāsās visu, ko laimējies redzēt uz Mēness.
   Koklītis tvēra flautu un sāka svilpot kaut kādas dīvainas melodijas, kas viņam jaucās pa galvu. Juzdams, ka šis melodi­jas it kā aizslīd no viņa un nedodas rokā, viņš paķēra papīra lapu, augšmalā uzrakstīja «Kosmosa simfonija» un sāka izrai­bināt papīru ar nošu zīmēm. Pasvilpo, pasvilpo uz flautas un raksta; tad pasvilpo vēl — un raksta atkal. Krietnu brāzienu viņš dabūtu, ja Tabletiņš būtu pamodies un izdzirdējis visas šīs melodijas.
   Kubiņš, ilgi nedomādams, sāka izstrādāt projektu Mēness alas pielāgošanai dzīvojamām telpām. Pēc šā projekta ieeju alā segs gaisu necaurlaidīga siena ar hermētiski noslēdzamām dur-
   vim un slūžu ierīci; tad ala tiks piepildīta ar gaisu. Alas sienas un griestus apšūs ar granītu vai kādu citu skaistu akmeni. Ne­tālu no alas uz Mēness virsmas novietos saules baterijas, kas ražos telpas apgaismošanai un apsildīšanai nepieciešamo elek­trisko enerģiju. Alas iekšpuse pamazam pārveidosies: radīsies istabas, gaiteņi, zāles, pagrabi, lifti, telefona būdas, apcirkņi, noliktavas, fotolaboratorijas, zinātniski pētniecības institūti un pat apakšmēness dzelzceļš satiksmei ar citām alām. Projekts ātri apauga ar jaunām un jaunām detaļām.
   Skrūvītis un Ķīlītis lauzīja galvu, kā iedabūt raķeti alā un ievadīt to Mēness iekšpusē. Daudzu pārdomu rezultātā viņi iz­prātoja pierīkot raķetei asti un riteņus, lai tā varētu brīvi ripot pa Mēnesi kā reaktīvais skrituļu cauruļauto. Vienīgais, ko viņi nespēja izgudrot, — kur uz Mēness lai ņem riteņus.
   Inženieris Kabītis, kas bija galīgi pārmocījies, lēkādams ska­fandrā pa Mēnesi, nekādus projektus netaisīja, toties apņēmās noskaidrot, kādus labumus gūst parasts Zemes knēvelis, nokļu­vis uz Mēness, un kādas neērtības viņam jāpacieš. Visu pama­tīgi apsvēris un sīki aprēķinājis, Kabītis secināja, ka, nokļuvis uz Mēness, kosmonauts iegūst divdesmit četrus labumus, tai pašā reizē ciezdams divsimt piecdesmit sešas visdažādākās nēēr- tības.
   Zinītis un profesors Zvaigznums pa to laiku risināja citu uzdevumu, proti: kādas varētu būt jaunatklātā antilunīta īpašī­bas. Vadoties no tā, ka šai vielai acīmredzot piemīt lunītam pretējas īpašības, viņi secināja, ka antilunīts ir drīzāk caurspī­dīgs nekā necaurspīdīgs, drīzāk violets vai zilgans nekā dzelte­nīgs, zaļgans vai pelēcīgi brūnā aveņkrāsā; siltumvadāmība tam drīzāk vāja nekā laba, turpretim spēja vadīt elektrību — drīzāk laba nekā vāja. Tā īpatnējais svars ir drīzāk neliels nekā liels, kušanas temperatūra drīzāk zema nekā augsta, tas sagulis Mē­ness dzīlēs drīzāk sekli nekā dziļi. No minerāliem, kas varētu
   atrasties blakus antilunītam, vis­drīzāk būtu minams lunīts, jo tīra lunīta iegulas mijiedarbībā ar kos­mosa magnētiskajiem spēkiem va­rētu radīt bezsvara stāvokli, kas traucētu Mēness virsējo slāņu sta­bilitāti, bet tāda parādība drīzāk nav novērojama nekā ir novēro­jama.
   Tiklab Fuksiju, kā arī Si|ķīti visvairāk nodarbināja jautājums, kas būtu jādara, lai bezsvara ierī­ce sāktu darboties jaunajos ap­stākļos. Apspriedušas šo jautāju­mu no visām pusēm, viņas nonāca pie secinājuma, ka uzveikt antilu- nīta pretspēku var, tikai palielinot bezsvara ierīces apmērus, bet, lai to izdarītu, jāsadabū pietiekami liels lunīta kristāls un jāņem pie­tiekami spēcīgs magnēts.
   Otrā dienā Zinītim un viņa draugiem izdevās Mēness alas dziļumā atrakt biezus lunīta slā­ņus. Saguluma veids, kā jau pro­fesors Zvaigznums bija paredzē­jis, liecināja, ka Mēness augšējos slāņos šis minerāls nav nekāds retums. Izraudzījušies vislielāko
   lunīta kristālu un ņēmuši vienu
   no visspēcīgākajiem magnētiem, kas bija raķetē nogādāti uz Mē­ness, knēveļi neiziedami no alas,
   mēģināja konstruēt jaunu bezsvara ierīci. Kā jau Fuksija un Siļķīte bija gaidījušas, bezsvara stāvoklis radās, tiklīdz mag­nēts un kristāls tika tuvināti līdz pietiekamam atstatumam.
   Knēveļi, kas šai mēģinājumā bija klāt, tai pašā mirklī atrā­vās no alas pamatnes un pacēlās uz augšu. Peldēdami zem alas griestiem visdažādākajās pozās, viņi visādi pulējās nolaisties lejā, taču viņu pūlēm bija niecīgi panākumi. Tērpušies smagos skafandros, viņi nevarēja precīzi aprēķināt sava ķermeņa kus­tības un izmantot reaktīvos spēkus, lai pārvietotos telpā.
   Vispārēju neizpratni izraisīja fakts, ka Zinītis pats un arī profesors Zvaigznums kaut kādu iemeslu dēļ nebija pakļauti bezsvara iedarbībai un lejā turpināja darbu, it kā nekas nebūtu noticis. Viņi pārnēsāja bezsvara ierīci no vienas vietas uz otru, atvirzījās nost no tās, aiziedami tālākos alas nostūros, ar at­speru svariem pārbaudīdami smaguma spēka pārmaiņu dažādās vietās. Visi taujāja Zinītim nu Zvaigznumam, kāpēc uz viņiem bezsvars neiedarbojas, taču Zinītis un Zvaigznums tikai klusībā vīpsnāja un izlikās jautājumu nedzirdam. Tiku tikām izķirci- nājušies, viņi atzinās, ka atraduši antilunītu, kas ļaujot viņiem saglabāt svaru.
   Izslēdzis bezsvara ierīci, tā likdams visiem knēveļiem acu­mirklī nolaisties lejā, Zinītis izkratīja no savas mugursomas vairākus sīkus akmentiņus. Visi ar interesi ņēmās tos aplūkot. Akmentiņi bija cieti, blīvi, pēc izskata atgādināja kramu, taču atšķirībā no krama bija nevis tumšpelēkā, bet spilgti violetā krāsā, turklāt tajos slēpās kaut kāda enerģija, ar kuru tie pie­vilka cits citu apmēram tāpat, kā cits citu pievelk elektrizēti priekšmeti vai magnetizēti dzelzs gabaliņi.
   Zinītis teica, ka viņi dabūjuši krietni vien nopūlēties, kamēr atskaldījuši šos akmentiņus no milzīga bluķa, ko uzgājuši alas dziļumā, jo antilunīts esot ārkārtīgi cieta viela.
   — Ar ko tad izskaidrojama antilunīta iedarbība? Kāpēc tas atļauj saglabāt svaru? — knēveļi klaušināja.
   —   Jādomā, ka enerģija, ko izdala antilunīts, rada bezsvara apstākļos zonu, kurā bezsvara iedarbe neizplatās, — sacīja Zinī­tis. — Pietiek, ja jums ir neliels gabaliņš antilunīta, lai apkārt izveidotos šāda zona, un bezsvars jums vairs nebūs bīstams. Skatieties šurp! Tūliņ izdarīsim mēģinājumu.
   Zinītis izsniedza knēveļiem antilunīta gabaliņus un ieslēdza bezsvara ierīci. Visi knēveļi palika uz vietas, un vienīgi Zinītis, kuram nebija atlicis neviena akmentiņa, bezpalīdzīgi karājās alas bezgaisa telpā.
   —    Redziet nu! — Zinītis iesaucās. — Ikvienu no jums anti­lunīts pasargā no bezsvara iedarbības. Un, ja es tuvošos kādam no jums, tad arī droši vien nonākšu svara zonā un jutīšu sma­gumu.
   Sīki aprēķinājis kustības, Zinītis savēcināja rokas un pieli­doja pie Tabletiņa, kas stāvēja netālu. Nokļuvis tam līdzās, viņš uzreiz juta, ka smaguma spēks it kā velk viņa kājas lejup.
   —    Skatieties! — Zinītis iesaucās. — Tagad es, tāpat kā visi citi, stāvu stingri uz kājām. Taču ja mēģināšu paiet no Table­tiņa nostāk . . .
   Zinītis paspēra soli sāņus un, izkļuvis no svara zonas, kas apņēma Tabletiņu, uzreiz uzlidoja pie alas griestiem.
   Atlikušo dienas daļu Zinītis un viņa draugi izlietoja, lai no­drošinātu sevi ar lunīta un antilunīta krājumiem. Daļu no šiem krājumiem viņi atstāja alā, daļu iekrāva raķetē FUS. Uz raķeti FUS pārnesa arī augu sēklas, kas glabājās raķetē NUA.
   Tika nolemts nākamajā rītā palaist raķeti FUS Mēness iekšienē. Tagad to nebija grūti izdarīt. Uzstādījuši raķetē bez­svara ierīci un ar antilunītu nodrošinājušies pret bezsvara iedar­bību, kosmonauti viegli nogādāja raķeti ledteku grotā un no tu- rienes ledus tunelī, kas veda Mēness dziļumā. Tur raķeti nosta­tīja uz slīpās tuneļa ledus pamatnes. Ikviens ieņēma raķetē savu vietu, un nolaišanās sākās.
   Visupirms Zinītis ieslēdza galveno prožektoru raķetes priekš­galā un tad izslēdza bezsvaru. Pati ar savu svaru raķete slīdēja lejup pa tune|a ledus pamatni, apgaismodama priekšā ceļu. Ne­gaidīdams, kamēr raķete attīstīs pārāk lielu ātrumu, Zinītis no jauna ieslēdza bezsvara ierīci. Zaudējusi svaru, raķete pēc iner­ces joprojām virzījās lejup. Saskardamās ar tuneļa ledus sie­nām, radušās berzes ietekmē tā pamazām sāka kustēties gau­sāk, un tad Zinītis vēlreiz izslēdza bezsvara ierīci. Radītā sma­guma spēka ietekmē raķete no jauna paātrināja gaitu.
   Pamazām tuneļa slīpums kļuva kraujāks. Drīz vien raķete vairs neslīdēja, bet it kā lidoja bezdibenī, ienirdama aizvien dzi­ļāk Mēness apvalka dzīlē. Pēdīgi Mēness apvalks izbeidzās. Raķete izgāja no bezdibeņa un atradās plašumā. Zinītis paska­tījās pulkstenī un atzīmēja borta žurnālā ar precizitāti līdz vie­nai sekundei laiku, kad raķete izgājusi no tuneļa, un tad izslē­dza prožektoru. Apkārt arī bez tā bija gaišs. Apakšā visu klāja biezi mākoņi; izkļuvuši tiem cauri, kosmonauti ieraudzīja zemi ar zaļiem līdzenumiem un pakalniem, ko dažādos virzienos šķēr­soja taisni ceļi un līkumaina upes lente, vīdamās no vienas ma­las līdz otrai.
   Ķīķerītis, kas tūdaļ pieplaka ar aci pie sava teleskopa, pazi­ņoja, ka redz pie apvāršņa pilsētu. Tā tomēr nebija Davilona, kurā viņlaik bija nokļuvis Nezinītis, bet cita Mēness pilsēta — Fantomasa.
   Zinītis ar draugiem gan iekļuva Mēness iekšienē pa to pašu spraugu kā Nezinītis ar Apalīti, bet, tā kā Mēness iekšējais ko­dols nemitīgi griežas, nonāca uz tā pavisam citā vietā.
   Ieslēdzis attiecīgo mehānismu, Zinītis pagrieza raķeti hori­zontālā stāvoklī un tad iedarbināja galveno dzinēju un uzņēma kursu uz tālumā redzamo pilsētu.
   Pēc dažām minūtēm raķete jau meta lokus virs Fantomasas. Zinītis, kas ne uz mirkli neatkāpās no vadības pults, laiku pa laikam paraudzījās lielā prizmatiskā binoklī, kurā redzēja ne
   tikvien namus, bet arī automobiļus, tramvajus, autobusus un pat atsevišķus gājējus. Tiesa, tie gan visi izskatījās ārkārtīgi sīciņi — katrs knēvelis magoņsēkliņas lielumā. Zinītim tomēr bija ļoti asa redze, un viņš paguva no augstuma saskatīt, ka šie kriksīši skrēja ārā no namiem un, galviņas atgāzuši, laipni māja ar roķelēm.
   —   Viņi ieraudzījuši raķeti! — Zinītis priecīgi iesaucas.
   —  Viņi mūs sveicina!
   Drīz vien no mājām izbirušie knēveļi piepildīja visas ietves un ielas klāju. Tagad jau grūti bija kaut ko saskatīt lielajā drūz­mā un Zinītim likās, ka visa iela viļņojas, mutuļo vai verd.
   —    Es nevaru izšķirt, ko viņi tur dara, — viņš sauca, neat- raudamies no binokļa.
   —    Šķiet, ka viņi plūcas! — atsaucās Ķīķerītis.
   Savā teleskopā, kas bija krietni spēcīgāks, Ķīķerītis redzēja, ka uz ceļiem sarodas policistu nodaļas. Policisti ar spožām me­tāla kaskām mācās virsū knēveļiem, kas drūzmējās ielās, un, dauzīdami tos ar rungām, dzina atpakaļ namos.
   —   Jā, jā! — Ķīķerītis
   satraukts apstiprināja.
   —    Liekas, vieni no viņiem dauza citus!
   Zinītis vadīja kuģi uz nolaišanos, un Ķīķerītis ieraudzīja uz namu jum­tiem ar šautenēm bruņo­jušos policistus. Sākumā viņš nodomāja, ka tiem rokās ir nūjas, taču drīz vien pamanīja, ka no šīm «nūjām» it kā izšaujas uguntiņas ar baltiem dū­mu mutulīšiem.
   —   Tās viņiem ir šautenes! — Ķīķerītis attapis iesaucās. — Viņi nez uz ko šauj!
   —   «Nez uz ko»! — Zinītis iro­niski iesmējās. — Viņi taču šauj uz nums!
   Šai brīdī kādam poli­cistam izde­vās trāpīt raķetei. Noskanēja skaļš blīkšķis. Raķete noraustījās un, zaudē­jusi vadību, sāka kūleņot gaisā. Lode nebija spējusi pārsist tvirto tērauda apvalku, bet, tā kā raķete atradās bez­svara stāvoklī, lodes radītais satricinā­jums tai bija sevišķi jūtams. No spējas virziena maiņas kosmonauti sakrita čupā. Izcēlās apjukums.
   Zinītis atguvās pirmais un, pielēcis pie vadības pults, ieslēdza pagrieziena mehānismu. Viņam drīz izdevās aptu­rēt raķetes griešanos un izlīdzināt li­dojumu. Pārliecinājies, ka šaušana lejā turpinās, viņš nekavējoties palielināja ātrumu un izveda raķeti no apšaudes lauka.
   Mēness astronomiem kosmosa kuģa parādīšanās virs Fantomasas nenāca negaidīta. Savā laikā viņi bija precīzi
   iezīmējuši vietu, kur raķete nolaidās uz Mēness. Kopš tās dienas vairāki desmiti gravitonteleskopu, kas bija izvietoti dažādās Mēness pilsētās, novēroja šo Mēness debesjuma punktu. Līdzko Sprutsa kungs dabūja zināt, ka kosmosa kuģis nolaidies uz Mē­ness, viņš tūliņ pavēlēja pastiprināt policijas nodaļas tais pilsē­tās, kuru tuvumā varēja sagaidīt kosmonautu ierašanos. Veikto pasākumu rezultātā Fantomasas policija, tā sakot, nepalika vis kaunā, bet tika sacelta kājās tai pašā acumirklī, kad kosmosa kuģis parādījās virs Fantomasas.
   Atstājis pilsētu aiz muguras, Zinītis sāka aplūkoties pēc ērtas nosēšanās vietas. No augšas viņš redzēja nelielus apstrā­dātu tīrumu četrstūrīšus, sīkas, dārzu zaļumā iegrimušas ciemu iedzīvotāju mājiņas. Tālāk kosmosa kuģis laidās pār mežu. Tad mežs izbeidzās, Zinītis pamanīja mežmalā pakalnu vidū ļoti ērtu nosēšanās laukumiņu.
   — Rau, kur ērta nosēšanās vieta, — viņš sacīja. — Seit ne­viens nedzīvo un mēs nevienam nenodarīsim zaudējumus.
   Apmetis loku virs laukuma un ar bremzes dzinēju samazi­nājis ātrumu, Zinītis pagrieza raķeti ar asti uz leju un sāka no­laišanos. Līdzko kosmosa kuģis saskārās ar cietu zemi, Zinītis izslēdza bezsvara ierīci. Raķete atbalstījās ar astes daļu pret zemi un apstājās vertikālā stāvoklī.
   .Nosēšanās bija noritējusi veiksmīgi.
   Kosmonauti cits pēc cita iznāca no kabīnes un, rokās saķē­rušies, trīsreiz nokliedza «urā». Bija tik patīkami pēc ilga pār­traukuma atkal atrasties svaigā gaisā, bez skafandriem. Kājas grima zaļā zālītē, kurā ņirbēja puķītes. Ceļotājus pārsteidza, ka gan zāle, gan puķītes bija brīnum sīciņas, zemas, gluži citādas nekā tās, pie kurām viņi bija pieraduši savās mājās — uz tālās Zemes. Lai saskatītu ziediņu, vajadzēja pieliekties vai notup­ties. Par to visiem bija lielu lielie smiekli.
   Palūkojušies apkārt, knēveļi pamanīja, ka arī koki mežā ir ārkārtīgi sīki. Ik koks ne lielāks par pirtsslotu. Ja neskaita nie- cigos apmērus, šie koki ne ar ko neatšķīrās no tiem, kas aug uz Zemes, bet taisni tas jau arī bija visbrīnišķīgākais. Paraugieties savā iztēlē uz Mēness ozolu. Tas ir tikpat platžuburains kā mū­sējais, ar tādu pašu saplaisājušu, rēpu|ainu stumbru, ar tādiem pašiem mezglainiem zariņiem, ar tādas pašas formas, tikai ļoti sīciņām lapiņām, arī zīlītes tā zaros ir tīrās kripatiņas. Iedomā­jieties, ka šāds ozoliņš aug jums istabā uz palodzes puķu podā kā istabas puķe, un jums būs skaidrs, kāds ir pats parastākais Mēness ozols. Tikpat mazmazītiņi Mēness mežā bija ir bērziņi, ir priedes, ir sēru vītoli, ir visi citi koki.
   Protams, knēveļiem, kas paši bija pirksta garumā, arī šā­diem kokiem vajadzēja likties lieliem, taču viņi uz Zemes bija pieraduši pie īstiem, lieliem kokiem, tāpēc šie Mēness kociņi viņiem izskatījās gan ļoti jauki, tomēr jocīgi. Visi, skaļi smieda­mies, skraidīja pa mežu un klaigāja:
   —    Skatieties, skatieties, bērzs!
   —   Un re, kur priede! Palūk, priede! Bet kādas tai skujiņas! Galu var dabūt! Ha, ha, ha!
   Skrūvītis atrada zem Mēness apsītes sīciņu sēnīti — apšu beciņu. Viņš ilgi aplūkoja savu atradumu, nesaprazdams, kas tas īsti ir, pēdīgi attapa un laida smējienu vaļā.
   —    Brālīši, sēne! — viņš sauca. — Tā nu gan ir sēne! Neap­skaužu es šos mēnesēnus, ja viņiem te tādas sēnes.
   Zinītis sacīja:
   —   Vai zināt, brālīši, ja uz Mēness visi augi ir tik sīki, tad sēklas, ko mēs esam atveduši no Zemes, mēnesēniem būs ļoti vērtīgs ieguvums.
   —    Un kā vēl! — uztvēra doktors Tabletiņš. — Viņiem par tām jāsaka mums paldies.
   —    Pagaidām viņi nesaka vis paldies, bet lādē mums virsū no šautenēm! — norūca Ķīlītis.
   —    Nekas, mēs viņiem paskaidrosim, un tad viņi nešaus, — noteica Siļķīte.
   Pēc pusdienām Zinītis lika iesist visapkārt vairākus mietus un piesiet pie tiem raķeti.
   —    Apvidus mums ir pilnīgi svešs, — viņš sacīja. — Iespē­jams, ka šeit mēdz būt stipri vēji. Tie var raķeti apgāzt.
   —    Seit, kā liekas, stipri vēji nevarētu būt, — iebilda Kabītis.
   —   No visām pusēm mūs pret vējiem aizsargā pakalni. Mēs atro­damies starp pakalniem, tādā ka ieplakā.
   —    Piesardzība tomēr nebūs par ļaunu, — Zinītis atbildēja.
   —   Varbūt šeit mēdz gadīties zemestrīces vai, pareizāk sakot, mēnesstrīces.
   Tiklīdz rīkojums bija izpildīts, Zinītis lika netālu no raķetes uzstādīt seismogrāfu mēnesstrīču reģistrēšanai, gravitometru smaguma spēka mērīšanai, magnetometru magnētisko spēku mērīšanai, termohidrometru, kas reģistrē gaisa temperatūru un mitrumu, spārnainu anemometru vēja ātruma un virziena mērī­šanai un arī fotometru, barometru, nokrišņu mērītāju un citas meteoroloģiskas ierīces.
   Nocirtuši dažus kokus, knēveļi pagatavoja visiem aparātiem paliktņus, bet spārnainajam anemometram sameistaroja paaug­stinājumu. Darbi ritēja pilnā sparā, un doktors Tabletiņš jau grasījās vilkt ārā savu mikroskopu, lai sāktu Mēness mikropasaules izpēti no­lūkā atklāt slimību mikrobus, taču taisni tobrīd Tūbiņš pamanīja kāda pa­kalna virsotnē veselu pulku knēveļu zilos mundieros ar spožām vara kas- kām galvā. Pulkam nopakaļ brauca vaļējs automobilis ar tajā uzstādītu milzīgu televīzijas kameru, kurai lī­dzās stāvēja teleoperators.
   —    Skatieties — mēnesēni! — iekliedzās Tūbiņš, rādīdams ar roku uz tuvojošos policistu pusi.
   —    Palūk tikai, mēnesēni mūs jau uzoduši! — Zinītis brini- jas. — Nu, ko tur, tā, šķiet, ir pat labāk. Tagad mēs varam ar viņiem aprunāties un lūkot kaut ko uzzināt par Nezinīti un Apalīti.
   Šai brīdī policijas nodaļas komandieris Rigls pielika roku pie mutes kā ruporu un iztālēm uzkliedza:
   —    Ei! Kāda velna jums šeit vajag? Vācieties pie nelaba, un lai nekāda runāšana!
   —   Mums jāatrod Nezinītis un Apalītis! — atsaucās Zinītis.
   —   Nav pie mums jūsu muļķa Nezinīša un Apalīša! — Rigls atkliedza.
   —    Palīdziet mums sameklēt Nezinīti un Apalīti — un mēs jums dosim mūsu Zemes augu sēklas, — Zinītis piedāvāja.
   —    Laidieties jūs ratā ar savām muļķīgajam sēklām! — Rigls auroja pilnā rīklē.
   —    Bez Neziniša un Apalīša mēs nekur nelidosim! — Zinītis atteica.
   —   Ja jūs uz karstām pēdām nepazudīsiet no šejienes ar savu stulbo raķeti, es pavēlēšu šaut! — vai traks aiz dusmām iespie­dzās Rigls. — Skaitu līdz trīs! Vācieties projām — viens! . . . Vācieties projām — divi! . . .
   Pamanījis, ka policisti paceļ šautenes, Zinītis nokomandēja knēveļus:
   —   Visi ātri raķetē! Fuksij un Siļķīt, uz priekšu!
   Palaiduši priekšā Fuksiju un Siļķīti, knēveļi cits pēc cita sa­kāpa raķetē.
   —    … Vācieties projām — trīs! — pa tam nobļāva Rigls un pamāja ar rundziņu, kas viņam bija rokā.
   Norībēja šāvieni. Apkārt sāka svilpot lodes. Kabītis, kas pa­rasti spraucās visiem priekšā, bet šoreiz, kā izrādījās, bija pali­cis aizmugurē, piepeši juta, ka viņam kaut kas apsvilina roku augšpus elkoņa. Zinītis, kas bija nolēmis kāpt raķetē pēdējais, ieraudzīja, kā Kabītim aiz sāpēm pārvēršas seja un uz baltās
   krekla piedurknes parādās un plešas plašumā sarkans asins plankums. Aptvēris Kabīti abām rokām, Zinītis ievilka viņu ka bīnē un, nekavēdamies ne mirkli, aizcirta durvis.
   Doktors Tabletiņš, ieraudzījis ievainoto Kabīti, metas pie viņa ar savu ceļa aptieciņu. Aplūkojis brūci un konstatējis, ka lode izskrējusi rokai cauri, neskarot kaulu, Tabletiņš žigli aptu rēja asinis un brūci pārsēja. Kabītis vīrišķīgi pacieta sāpes.
   Dzirdēdams, ka lodes bungot bungo pa tērauda apvalku, Zinītis paraudzījās iluminatorā. Policisti turpināja juceklīgu šaudīšanu.
   "Pārliecinājies, ka lodes nenodara raķetei nekādu kaiti, Rigls no jauna pamāja ar rundziņu un uzbrēca:
   — Uz priekšu!
   Nepārtraukdami šaušanu, policisti drāzās uz priekšu. Pie­skrējuši pie raķetes, viņi niknumā klupa virsū uzstādītajiem aparātiem un ņēmās tos iznīcināt: sadauzīja barometru, salauza seismogrāfu, nokrišņu mērītāju sašāva cauru kā sietu, pēdīgi rāpās uz paaugstinājuma, lai sasistu anemometru.
   —   Kas nu vēl nebūs par barbarismu! — Zinītis sašutuma aizsvilās. — Nu, pagaidiet tikai, es jums gan rādīšu!
   Tā pateicis, viņš ieslēdza bezsvara ierīci. Policisti, kas nebija paredzējuši nekādas lamatas, tai pašā acumirklī juta, ka zeme pazūd viņiem zem kājām. Nespēdami saprast, kas notiek, viņi nevarīgi kūleņoja gaisā, juceklīgi ķepurodamies rokām, spirinā­damies kājām un zvalstīdamies ar visu augumu. Nekādas jēgas šais kustībās, protams, nebija. Sagrūzdamies cits ar citu, viņi aizlidoja katrs uz savu pusi, virpinājās augšup, krita lejup, taču, atgrūdušies no zemes, tūliņ atkal palēcās gaisā kā gumijas bum­bas.
   Arī automobilis, ar kuru bija atbraucis televīzijas operators, pacēlās augšup. Operators izlidoja no tā un kūleņoja gaisā, ar rokām ieķēries savā televīzijas kamerā.
   Taisni tobrīd pirmajai policijas nodaļai piesteidzās palīgā otrā. Viņi atdrāzās četrās kravas automašīnās, katrā pa divdes­mit pieci policisti. Kolīdz kravas automobiļi nokļuva bezsvara zonā, tie pacēlās no zemes un peldēja gaisā, apsviedušies ar rite­ņiem uz augšu. Policisti, bailēs kliegdami, krampjaini turējās pie mašīnu malām. Vieni baidījās izkrist no augšpēdus lidojošās mašīnas, citi, gluži otrādi, paši steidza izlēkt un nevarīgi ķepu­rojās gaisā. Neviens nesaprata, kas notiek. Visus pārņēma šaus­mas.
   —   Tagad nu šie pretīgie mēnesēni ir pietiekami nobiedēti, un es domāju, mēs varam bezsvaru izslēgt, — Siļķīte ieminējās.
   —   Manuprāt, tas ir diezgan bīstami, — atbildēja Zinītis. — Ja izslēgsim bezsvaru, mēnesēni nolaidīsies lejā un no aug­šas tiem virsū kritīs automašīnas, un var kādu nosist. Labāk nogaidīsim. Pamazām viņi visi izlidos no bezsvara zonas un šā vai tā nonāks zemē.
   Viss notika tā, kā Zinītis bija paredzējis. Sacēlies vējš pama­zām dzina projām gaisā kūleņojošos policistus, un drīz vien tie kopā ar savām automašīnām nozuda aiz meža.

   Policistu uzbrukums bija atsists, un beidzot kosmonauti va­rēja brīvi uzelpot. Drīz iestājās vakars un tad arī nakts. Zinītis un viņa draugi nolikās gulēt, raķeti neatstājuši. Drošības pēc knēveļi nolēma pa nakti neizslēgt bezsvara ierīci. Tas viņiem netraucēja labi izgulēties, jo no bezsvara iedarbības viņus pa­sargāja antilunīts.
   No rīta, tikko visi bija piecēlušies un paēduši brokastis, tika sasaukta ārkārtēja apspriede.
   Runāja Zinītis:
   — Dārgie draugi! Mums pašlaik jāievēro vislielākā piesar­dzība. Šejienes iedzīvotāji nez kāpēc mūs sagaidīja naidīgi. Man
   liekas, tās ir Nezinīša un Apalīša (galvenokārt, protams, Nezi­nīša) idiotiskās rīcības sekas; viņi te nokļuva pirms mums un, bez šaubām, ir paguvuši parādīt sevi no vissliktākās puses. Do­māju, ka mums pagaidām jāpaliek šeit un nav jāizdara tālāki lidojumi, jo tas tikai varētu sakaitinat mēnesēnus. Tūliņ mēs ķersimies pie darba un sāksim celt pirmo Kosmisko pilsētiņu uz Mēness. Mēs uzcelsim sev mājokļus, uzbūvēsim angāru raķetei, iedēstīsim Zemes augus, lai nodrošinātu savu grupu ar pārtikas krājumiem priekšdienām, jo nav zināms, cik ilgi mums šeit būs jāpaliek. Kad šejienes iedzīvotāji redzēs,ka mēs nevienam ļaunu nedarām, viņi sāks izturēties pret mums draudzīgāk un mēs va­rēsim no viņiem uzzināt visu par Nezinīti un Apalīti un noskaid­rot, kur tie atrodas.
   Zinīša priekšlikums tika atzīts par labu, un knēveļi arhitekta Kubiņa vadībā uzsāka būvdarbus. Skrūvītis un Ķīlītis tūliņ ņē­mās montēt universālu kombinētu riteņu un kāpurķēžu visurgā­jēju motociklu, kas izjauktā veidā glabājās atsevišķā raķetes nodalījumā. Sis visurgājējs noderēja ne vien braukšanai, bet arī daudzām citām vajadzībām. Tajā bija tvertne ūdens vārīšanai, urbis artēzisko aku urbšanai, veļas mazgājamā mašīna, arkls augsnes uzplēšanai, centrbēdzes sūknis ar smidzinātāju — augu aplaistīšanai, aparāts gaisa tīrīšanai un kondicionēšanai, dina­mo mašīna elektroenerģijas ražošanai, īsviļņu radiostacija, grāvju racējs un putekļsūcējs. Bez visa pārējā mašīnas priekšējo riteni varēja noņemt un tā vietā pierīkot ripzāģi, ar kuru bija iespējams gāzt kokus, nodarināt, sazāģēt baļķos un dēļos.
   Tiklīdz Skrūvītis un Ķīlītis ar savu visurgājēju ieradās mežā, uz būvlaukumu nepārtrauktā straumē sāka plūst baļķi, brusas, dēļi, plankas, latas, sīkšķautņi un citi zāģmateriāli. Nav, pro­tams, nemaz lieku reizi jāskaidro, ka viss darbs būvlaukumā ritēja bezsvara apstākļos, kas ļoti atviegloja knēveļu pūles un paātrināja darbu.
   Ieraudzījis, ka Skrūvītis un Ķīlītis piegāzuši ar zāģmateriā­liem turpat vai visu būvlaukumu, Zinītis lika viņiem šo darbu pagaidām pārtraukt un ķerties pie mēnesēnu sabojāto aparātu labošanas. Zinītis pats kopā ar Fuksiju un Siļķīti cītīgi pētīja lunīta un antilunīta īpašības. Mainīdami bezsvara ierīcē lunīta kristālus, viņi atklāja, ka bezsvara zonas lielums ir tieši atka­rīgs no kristālu lieluma: jo lielāks kristāls, jo lielāka arī zona. Novietojusi lunīta kristālu starp pakavveida magnēta poliem, Fuksija konstatēja, ka bezsvara zona vairs neizplatās uz visām pusēm, bet tikai vienā virziena, līdzīgi gaismas staram.
   Tas bija nozīmīgs zinātnisks atklajums, un Zinītis sacīja, ka turpmāk varēšot gatavot tēmējamas bezsvara ierīces un pārrai­dīt bezsvaru arī attālumā.
   Izdarījuši ļoti daudz eksperimentu ar antilunīta kristāliem, mūsu pētnieki atklāja, ka šai gadījumā kristālu apmēri jūtami neietekmē antilunīta spēju novērst bezsvaru. Neatkarīgi no tā, vai tika ņemts prāvs kristāls vai arī gluži mazs, tas ar vienā­diem panākumiem palīdzēja knēvelim saglabāt smagumu. Siļ­ķīte šo parādību izskaidroja tā, ka antilunīta izstarotā enerģija ir spēcīgāka, taču tās iedarbība aprobežojas ar nelielu platību vai, zinātniski izsakoties, parādās tikai īsās distancēs.
   Aizrāvušies ar saviem eksperimentiem, Zinītis, Fuksija un Siļķīte nepamanīja mēnesēnu, kas nāca no pakalna otras puses un strauji tuvojās viņiem, vicinādams rokā nez kādu papīrīti. Noskrējis no pakalna un nonācis bezsvara zonā, mēnesēns, pa­šam negaidot, uzlidoja gaisā un aiz pārbīļa mežonīgi iebrēcās.
   Izdzirdējuši brēcienu, Zinītis, Fuksija un Siļķīte atskatījās un ieraudzīja kādu knēveli ērmoti tirināmies gaisā.
   — Vairieties izdarīt liekas kustības! — Zinītis viņam uz­sauca. — Mēs jums tūliņ palīdzēsim!
   Mēnesēns tikmēr pēc inerces lidoja uz laukuma vidū nosta­tītas raķetes pusi.
   Viņu pamanīja knēveļi, kas bija nodarbināti pie mājas būves.
   — Es tūliņ izslēgšu bezsvaru, bet jūs pieturiet viņu, lai nesasitas pret zemi! — Zinītis iztālēm sauca.
   Reizē ar šiem vārdiem Zinītis iz­slēdza bezsvara ierīci. Mēnesēns tū­liņ lidoja lejup un iekrita taisni pie­steigušos Tūbiņa un Tabletiņa rokās. Redzēdams, ka mēnesēns ir gandrīz bez elpas, Tabletiņš saudzīgi apsēdi­nāja viņu zemē, atslējis ar muguru pret stabiņu, kura galā bija piestip­rināts barometrs, un pabāza viņam pudelīti ar ožamo spirtu. Ieodis spirtu, knē­velis saviebās. Seja viņam mazliet atplauka. Viņš jau dzīrās kaut ko sacīt, taču juta, ka mēle neklausa, un klusēdams snie­dza Tabletiņam Gigantisko augu sabiedrības akciju, ko turēja rokā. Knēveļi vienā mirklī sadrūzmējās apkārt un ņēmās aplū­kot akciju ar tanī uzzīmētiem milzu gurķiem, arbūziem un gi­gantisku Zemes kviešu vārpām. Tabletiņš apgrieza akciju uz otru pusi, un nu visi ieraudzīja kosmosa kuģa un skafandrā tērptā Nezinīša attēlu.
   —    Brālīši, tas taču ir mūsu Nezinītis! — Tūbiņš iesaucās.
   —    Pagaidiet, šeit ir kaut kas uzrakstīts, — sacīja Tabletiņš un sāka lasīt akcijas otrā pusē iespiesto tekstu.
   Pa to laiku mēnesēns bija pilnīgi atžirbis. Viņš pastāstīja kosmonautiem, ka viņu saucot par Vārpiņu un dzīvojot viņš ne­tālu no šejienes — Tukšvēderu ciematā, tad palūdza ūdentiņu, ko nodzerties, un teica:
   zem deguna
   —    Es reiz izlasīju avīzē, ka no tālas planētas Zemes pie mums atlidojis kosmosa kuģis ar gigantisku augu sēklām. Rak­stā bija teikts, ka ikvienam, kas nopirks akciju, izsniegs šīs sēk­las. Mūsu ciems ir gaužām nabadzīgs, bet mēs tomēr sagrabinā­jām vajadzīgo summu un akciju nopirkām. Daudzi tukšinieki
   tolaik pirka akcijas par samestu naudu. Taču bagātniekiem ne­patika, ka nabagie drīz varēs audzēt milzu augus un, uzveikusi savu nabadzību, vairs nestrādās bagātnieku labā. Avīzēs sāka rakstīt, ka nekādu gigantisko augu pasaulē neesot, neesot ari nekāda kosmosa kuģa, ka to visu esot sagudrojuši blēži, lai aptī­rītu lētticīgos nabaga knēveļus. Visi steidza pārdot savas akci­jas. Tomēr daži tukšinieki vēl joprojām tic, ka tādas milzu augu sēklas ir, un nezaudē cerību tās dabūt.
   Neviens no knēveļiem nesaprata, kas tās tādas par akcijām un kā tās var pirkt vai pārdot. Taču Zinītis, kas zināja ļoti daudz ko, uzreiz visu aptvēra. Tāpēc viņš teica:
   —    Nabadzīgie dara pareizi, ka nezaudē cerību. Mēs tiešām atvedām sēklas.
   Vārpiņš staroja aiz prieka.
   —    Kad ieraudzīju gaisā raķeti, — viņš sacīja, — es uzreiz nodomāju, ka tas ir kosmosa kuģis, kas ved mums sēklas.
   Zinītis lika knēveļiem iesaiņot Vārpiņām dažādas sēklas un pats sāka klaušināt, vai viņš neesot kaut ko dzirdējis par Nezi­nīti un Apalīti.
   —    Kā ne, kā ne! — Vārpiņš attrauca. — Par Nezinīti es daudz esmu dzirdējis. Sākumā runāja, ka tas esot drosmīgs va­ronis, kas atlidojis no kosmosa. Viņu pat pa televīziju rādīja. Arī kinofilmā. Runāja, ka viņš atvedis mums gigantisku augu sēklas. Runāja, ka viņš esot ļoti labs un gribot, lai mums visiem klātos labi. Pēc tam sāka daudzināt, ka viņš nepavisam neesot varonis, nedz arī labs un ne no kurienes neesot atlidojis, ka viņš tīri vienkārši esot krāpnieks, kas visu šo būšanu ar sēklām izdo­mājis, lai apstrādātu nabagos un pievāktu viņu naudiņu. Avīzēs sāka rakstīt, ka viņu vajagot notvert, krietni samizot un iespun­dēt tuptūzī.
   —    Nu, un kā tad bija, vai viņu notvēra? — Zinītis vaicāja.
   —   Kur nu! — Vārpiņš atmeta ar roku. — Viņš nez kur aiz­laidās lapās. Pēdējā laikā par viņu neko vairs nedzird. Varbūt bagatnieki viņu tomēr būs iebāzuši aiz restēm. Tiem taču nav izdevīgi, ja viņš staigā brīvībā un visiem stāsta par gigantisko augu sēklām. Nesen avīzēs rakstīja, ka ne vien runāt, bet pat domāt par šīm sēklām esot noziegums, tāpēc ka mums arī bez jebkādām sēklām klājoties labi. Bet, ja kāds domā par sēklām, tas tātad ir neapmierināts, un par to viņu vajag iespundēt tup­tūzi.
   —    Un kur jums tas tuptūzis ir? — Zinītis pētīja.
   —   Vai tad nu mums viens tuptūzis vien ir! To ir daudz. Katrā pilsētā.
   Šai brīdī knēveļi atnesa lielu maisu ar dažādām sēklām. Zi­nītis paskaidroja Vārpiņām, kā no Zemes atvestās sēklas iesēt un kā kopt zelmeni. Pēdīgi Vārpiņš cēla maisu plecos, saraus­tīja ērtāk un posās atceļā.
   —    Pasakiet knēveļiem arī citos ciematos, lai nāk pie mums pēc sēklām, — Zinītis atvadoties piekodināja.
   Vārpiņš, priecīgi dungodams, aizgāja.
   Tabletiņš ierunājās:
   —   Tagad nu mēnesēni nāks pie mums pēc sēklām un mēs
   tos iztaujasim par Nezinīti un Apalīti. Varbūt galu gala izdo­sies uzzināt, kur tos meklēt.
   —    Var gadīties, ka Nezinītis un Apalītis atnāk paši, — mi­nēja Zinītis. — Tiklīdz viņi padzirdēs, ka atlidojusi raķete (bet vēsts par to izplatīsies ātri!), viņi sapratīs, ka tie esam mēs, kas atlidojuši viņus glābt.
   —    Viņi varēs atnākt tikai tadā gadījumā, ja atrodas brī­vībā, — iebilda Siļķīte. — Bet ja nu šie riebīgie bagātnieki viņus tiešām kaut kur iespundējuši?
   —    Tādā gadījumā viņiem nāksies paciesties, kamēr mēs bū­sim nodarbināti ar meklēšanu, — Zinītis atsaucās.
   Pēkšņi pamalē norībēja šāvieni. Knēveļi atskatījās un ierau­dzīja Vārpiņu, kas skriešus devās atpakaļ. Tai pašā mirklī gar pakalnu izlēca pieci policisti. Ātri nokāpuši lejā, viņi apstājās kā pēc komandas un, šautenes pacēluši, tēmēja, gatavodamies izšaut. Zinītis to pamanīja un, ne mirkli nevilcinādamies, ieslē­dza bezsvara ierīci. Norībēja zalve. Nenojauzdami, ka var no­kļūt bezsvara stāvoklī, policisti izšāva, un izraisījies reaktīvais spēks nesa viņus atpakaļ. Sekas bija tādas, ka viņi aiztraucās pa gaisu tik briesmīgā ātrumā, ka vienā mirklī pārvērtās par tikko samanāmiem punktiņiem un nozuda aiz apvāršņa.
   —    Turpmāk zināsiet, kā šaut uz knēveļiem! — Zinītis pikti nošņāca.
   Ieraudzījis, ka Vārpiņš atkal nevarīgi ķepurojas gaisā, Zinī­tis steidzās izslēgt bezsvaru. Vārpiņš tūliņ nonāca zemē un, atguvies no bailēm, ņēmās lamāt policistus uz velna paraušanu, saukādams tos par rīkļurāvējiem, pirātiem, bandītiem, krētelī- giem liekēžiem un ragulopiem.
   —    Nepaspēju es aiziet pa ceļu līdz mežam, kad no krūmiem izlēca policisti, — viņš stāstīja. — Labi vēl, ka es tos laikā pa­manīju un devu kājām ziņu, citādi būtu tuptūzī iekšā kā likts!
   —    Un kas tie policisti tādi ir? — iejautājās Siļķīte.
   —   Bandīti! — Vārpiņš sašutis atteica. — Goda vārds, ban­dīti! Pa īstam policistu pienākums ir pasargāt iedzīvotājus no laupītājiem, bet patiesībā viņi sargā tikai bagātniekus. Bet ba­gātnieki jau taisni ir paši īstenākie laupitaji. Tikai aplaupa viņi mūs, slēpdamies aiz likumiem, kurus paši izgudro. Bet kāda, pasakiet man, ir starpība, vai mani aplaupa pēc likuma vai bez likuma? Man taču alga viena!
   —   Te pie jums viss ir kaut kā ērmoti! — ierunājās Skrūvī­tis. — Kāpēc tad jūs klausāt policistiem un vēl šiem … kā jūs tos dēvējat. . . bagātniekiem?
   —    Pamēģini vien neklausīt, ja viņu rokās ir viss: gan zeme, gan fabrikas, gan nauda un piedevām vēl ieroči! — Vārpiņš sadrūma. — Raugi, tagad pat — es aiziešu mājas, — viņš turpi­nāja, — bet policisti mani sagrābs un iebāzīs ķurķī. Un sēklas atņems. Tas jau nu kā likts! Bagātnieki nepie|aus, lai kāds iedēsta gigantiskos augus. Redzams, nav mums lemts izkulties no nabadzības!
   —   Nekas, — Zinītis sacīja. — Mēs jums iedosim bezsvara ierīci. Lai tad palūko līst virsū ar saviem ieročiem! Redzējāt, kā aizlidinājās šie pieci policisti?
   Skrūvītis un Ķīlītis uz vietas izgatavoja Vārpiņām bezsvara ierīci un sāka ierādīt, kā ar to rīkoties.
   —    Kā tad tas nu būs? — Vārpiņš neizpratnē iebilda. — Man tātad visu laiku būs jākuļājas bezsvara stāvoklī?
   —    Nē, — Zinītis iesmējās. — Mēs dosim jums antilunīta kristālus, un jūs varēsiet strādāt kā parasti. Antilunīts jūs pa­sargās no bezsvara.
   Zinītis iedeva Vārpiņām sauju antilunīta kristālu.
   —    Ikviens, kam jūs iedosiet tādu kristāliņu, saglabās svaru, pat nokļuvis bezsvara zonā, — Zinītis paskaidroja. — Tomēr esiet piesardzīgi. Uzmanieties, lai neviens kristāliņš nenokļūst laupītāju, tas ir, to pašu jūsu bagātnieku vai policistu rokās.
   Kamēr bezsvara noslēpums nebūs atklats, bagatnieki nekādi nespēs jums kaitēt.
   Izmēģinājis pie sevis antilunīta iedarbību, Vārpiņš manāmi atplauka.
   —    Tātad mēs vēl pacīkstēsimies ar bagātniekiem! — viņš iesaucās. — Jebšu viņiem tas nepatīk, gigantiskie augi mums tomēr būs. Tagad man tikai jātiek mājās.
   —    Kāpiet mašīnā, — Skrūvītis piedāvāja. — Mēs ar Ķīlīti aizrausim jūs, ka nebūs ko redzēt.
   Vārpiņš paskaidroja, kurp jābrauc. Visi trīs sakāpa visur­gājējā. Priekšā pie stūres apsēdās Skrūvītis, viņam aiz mugu­ras Ķīlītis ar bezsvara aparatu rokās, aiz Ķīlīša — Vārpiņš. Cieši pie krūtīm piespiedis, viņš turēja maisiņu ar sēklām.
   Redzēdams, ka visi novietojušies, Skrūvītis ieslēdza aizde­dzi un ar kāju nospieda starteri. Motors ierūcās. Visurgājējs strauji uzņēma gaitu. Vienā rāvienā tas šķērsoja laukumu, pār­sviedās pāri pakalnam un, izkļuvis uz ceļa, joņoja uz priekšu, kur tālumā melnoja mežs. Braucēji jau tuvojās mežmalai, kad priekšā pēkšņi atkal sāka rībēt šāvieni.
   —    Policija! — Vārpiņš iekliedzās.
   Aiz pārbīļa viņš novēlās no sēdekļa un izstiepās ceļa vidū ar visu savu maisu. To pamanījis, Skrūvītis strauji pagrieza mašīnu un brauca atpakaļ. Šāvieni turpinājās. Lodes tā ir spin- dza visapkārt.
   —    Ieslēdz ātrāk bezsvaru, āpsi! — Skrūvītis uzkliedza.
   Ķīlītis atguvās un nospieda bezsvara ierīces pogu. Šāvieni
   vienā mirklī apklusa.
   Apturējis mašīnu, Skrūvītis izlēca no tās un pieskrēja pie Vārpiņa, kas gulēja garšļaukus ceļa putekļos.
   —   Vai esi ievainots?
   —    Lai-laikam jau ne, — Vārpiņš, aiz izbīļa stostīdamies, nomurmināja.
   Tūliņ pēc Skrūvlša piesteidzās ari Ķīlītis. Viņi par abiem pa­līdzēja Vārpiņām uzslieties kājās un iesēdināja to atpakaļ ma­šīnā.
   Manīdams, ka Skrūvītis grib braukt talak, Vārpiņš iebilda:
   —    Ku-ku-kur tu brauc? Tur mežā ir policisti!
   —     Apmierinies! Policistiem pašlaik nav vaļas domāt par mums. Vai tad tu nedzirdi?
   Vārpiņš ieklausījās. No meža skanēja tādas kā vaimanas.
   —    Tūliņ paskatīsimies, kas tur notiek, sacīja Skrūvītis un iedarbināja dzinēju.
   Piebraukuši mežmalā, ceļinieki ieraudzīja starp kokiem vai­rākus policistus. Tie bezpalīdzīgi ķepurojās gaisā, izmisīgi klieg­dami un ķerdamies ar rokām zaros.
   —       Jānodzen viņi no kokiem, lai vējš viņus aiznes kaut kur tā­lāk no šejienes, Skrūvītis sa­cīja.
   —           Pareizi! uztvēra Ķīlītis. — Nav viņiem te ko rēgoties!
   Pielēcis pie koka, kura galotnē spirinājās policists, Ķīlītis aptvēra stumbru un ņēmās to purināt.
   —            Palīgā! — iegaudojās poli­cists, tirinādamies ar visu augumu.
   —            Es tev gan palīdzēšu! — norūca Ķīlītis un tik spēcīgi sa­kratīja koku, ka policists aizlidoja sāņus un, pacēlies uz augšu, aiz- virpinājās pār mežu kā vēja nests ziepju burbulis.
   Tāds pats liktenis piemeklēja vēl dažu labu policistu. Visilgāk izdevās noturēties pašam resnāka­
   jam policistam, ko sauca par Zriglu. Redzēdams, ka to nekādi nevarēs nopurināt, Skrūvītis paķēra šauteni, kas bezsvara sla voklī peldēja turpat pa rokai, un, uztrausies kokā, sāka ar šau­tenes stobru bikstīt Zrigla resno vēderu.
   —    Ei! Ei! Ei! — policists šausmās iebrēcās. — Ko jūs darat? Uzmanīgāk! Tā taču ir šautene!
   —    Nu, un kas tad ir, ka šautene? — Skrūvītis noprasīja.
   —    Kā nu — kas ir? Tā taču var izšaut!
   —   Tad ta liela muiža! — Skrūvītis zobgalīgi atcirta. — Jus paši taču labprāt šaujat uz citiem.
   Pārliecinājies, ka no atmaksas neizdosies izbēgt, resnulis policists nez kā pamanījās un iespēra Skrūvītim taisni pa pieri.
   —    Ak tu man šitā! — Skrūvītis saniknots iekliedzās un ar šautenes stobru pagrūda Zriglu tik spēcīgi, ka zars, pie kā tas turējās, nolūza. Acumirklī uzlidojis augšup, resnulis Zrigls aiz­peldēja pār koku galotnēm pakaļ pārējiem policistiem. Viņš lē­nām kūleņoja gaisā, aiz bailēm smilkstēdams visvisādās toņ­kārtās un joprojām turēdams rokās nolauzto zaru.
   —    Es tev gan rādīšu, kā spārdīties kājām! — Skrūvītis no­kliedza viņam pakaļ.
   Atlikušo ceļa gabalu mūsu draugi nobrauca bez starpgadīju­miem. Nepagāja ne desmit minūtes, kad viņi jau bija no meža laukā un piebrauca pie Tukšvēderu ciematiņa, kas sastāvēja no dažām pussagruvušām mājelēm. Izdzirduši motora dūkoņu, ciematiņa iedzīvotāji izskrēja no mājām, taču, ieraudzījuši tuvo­jamies neizprotamu mašīnu, izbijušies kāpās atpakaļ.
   —    Nebaidieties, draugi! — Vārpiņš sauca. — Tas esmu es! Skatieties, es atvedu sēklas!
   Sazīmējuši Vārpiņu, knēveļi kļuva priecīgi un no visām pu­sēm apstāja mašīnu.
   —   Kas par sēklām? Kur ir sēklas? — viņi aizgūtnēm klai­gāja.
   —    Rau, te ir seklas! Skatieties! Gigantiskas!
   Kas tik nu sākās, to pat izstāstīt nevar. Visi aiz prieka klai­gāja, lēkāja, dejoja. Bet viens knēvelis nez kāpēc apsēdās zemē, satvēra galvu rokās un sāka gauži raudat.
   —    Ko tad jūs raudat, draudziņ? — Skrūvītis viņam jautāja.
   —  Vai noticis kas Jauns?
   —    Ai, mīļais, es raudu aiz laimes. Es taču jau domāju, ka mēs vairs nepiedzīvosim tādu prieku!
   Kad gaviles mazliet pierima, pie Vārpiņā pienāca knēvelis, ko sauca par Puduriņu, un klusītēm pateica:
   —    Bet šorīt te pie mums bija policisti!
   Knēveļi atcerējās policistus un sadrūma.
   —    Jā, jā! — visi uzreiz sāka stāstīt. — Uzbrāzās daudz- po­licistu. Vesela nodaļa. Visi klaušināja, vai kads no mums neesot redzējis, kā lidojusi raķete. Un, kad mēs atzināmies un teicām, ka redzējām gan un ka tu aizgāji meklēt raķeti, lai dabūtu sēk­las, viņi briesmīgi pārskaitās. Nobrīdināja, lai mēs visi sēžot mājās un degunu ārā nebāžot.
   —   Manuprāt, viņi neļaus mums dēstīt gigantisko augu sēk­las, — sacīja Puduriņš.
   —    Bet mēs viņiem nemaz neprasīsim, — pateica Vārpiņš.
   —   Tagad policisti nekā nevarēs mums padarīt. Mums ir bez­svars.
   —    Kas tas tāds par bezsvaru? — visi ieinteresējās.
   —    Tas ir tāds spēks, — Vārpiņš paskaidroja, rādīdams bez­svara ierīci. — Raugieties, tiklīdz es nospiedīšu podziņu, tā šis spēks tūdaļ izlēks no kārbiņas un pacels visus policistus gaisā. Tā, stāviet rāmi. Tūdaļ visu sapratīsiet.
   To pateicis, Vārpiņš nospieda ierīces podziņu, un knēveļi tai pašā mirklī juta, ka zeme pazūd zem kājām. Pacelti gaisā, viņi sāka izmisīgi vēzīties rokām, spirināties kājām, pūlēdamies aiz­sniegt zemi, taču nekas no tā neiznāca. Pārliecinājušies, ka zeme viņus vairs netur, visi sāka bailēs kliegt un prasīja, lai Vārpiņš pārtrauc savus trikus.
   —   Draugi, es jums apgalvoju, ka tie nav nekādi triki! — iejaucās Ķīlītis.
   —   Jā, jā, — Skrūvītis autoritatīvi apstiprināja. — Tas ir pilnīgi neapgāžams zinātnisks fakts, un nekādu triku te nav.
   Bet Vārpiņš sauca:
   —    Un tagad iedomājieties, ka jūs esat policisti un gribat mani notvert. Nu jel, ķeriet! … Ko tad jūs neķerat? . . . Ha- ha-ha!
   Redzēdams tomēr, ka knēveļiem nepavisam nenāk smiekli, jo daudzi jau apsviedušies ar galvu uz leju un burtiski vaimanā aiz šausmām, viņš steigšus izslēdza bezsvara ierīci.
   Knēveļi vienā mirklī nokrita zemē un, pamazām atguvušies, palika sēžam maurā. Visi apdulluši raudzījas apkārt, nespē­dami aptvert, kas noticis. Pēdīgi Puduriņš pieslējās kājās un, galvu nogrozījis, teica:
   —   Jā, brālīši, redzams, bezsvars — tas ir varens spēks. Mūsu policistiem šis spēks nebūs pa zobam!

   Kopš tā laika, kad virs Fantomasas bija parādījusies kos­miskā raķete, Mēness pilsētu televīzijas stacijas nekā cita vairs nedarīja kā raidīja ziņas par šo svarīgo notikumu. Nepagāja ne pusstunda, kad uz visiem televizoru ekrāniem jau demonstrēja pilnīgi samontētu, ar uzrakstiem un ieskaņotu diktora tekstu apgādātu televīzijas filmu, kurā televīzijas studijas operatori bija pratuši parādīt ne tikvien kosmosa kuģa lidojumu, bet arī Fantomasas ielās saplūdušo iedzīvotāju drūzmu, kā arī negaidot uzradušos policistus, kuri ar elektriskām rundziņām dauzīja pilnīgi nevainīgus mēnesēnus, no ugunsdzēsēju šļūtenēm lēja tiem virsū ledainu ūdeni un meta bumbas ar asaru gāzi.
   Pret vakaru bija gatava vēl viena televīzijas filma, kurā uz­ņemts policistu noda|as uzbrukums kosmonautiem, kas bija no­laidušies mežainā apvidū netālu no Fantomasas pilsētas. Tele­vīzijas skatītāji redzēja, kā policisti atklāja uguni uz kosmonau­tiem un, kad tie paslēpās raķetē, ņēmās iznīcināt visapkārt uz­stādītos zinātniskos aparātus. Tas, kas notika pēc tam, izraisīja skatītājos šermuļus un izbrīnu. Piepeši visi ieraudzīja, ka nez kāda neizprotama spēka ietekmē policisti pacēlās augšup un, zaudējuši saskari ar zemi, sāka bezpalīdzīgi kūleņot gaisā. Šķita, pati zeme sagrīļojās viņiem zem kājām un aizslīdēja pro­jām. It kā viesuļa sagrābti, uz ekrāna cits pēc cita aizzibēja po­licisti visai nejēdzīgās pozās. Skatītāji jutās galīgi satricināti, redzēdami, kā gaisā sāk kūleņot kravas automašīnas, pilnum pilnas ar nule atbraukušajiem policistiem.
   Nākamajā dienā pa televīziju pārraidīja zinātnisko konfe­renci, uz kuru bija saaicināti policisti, kas piedalījušies uzbruku­mā kosmonautiem. Diemžēl neviens no policistiem nevarēja kaut cik sakarīgi paskaidrot, kas ar viņiem noticis. Viens stāstīja, ka, līdzko tikusi dota pavēle dragāt ap kosmosa kuģi uzstādītos aparātus, viņš tūliņ ar šautenes laidni sadauzījis kaut kādu zinātnisku mašīniņu un jau atvēzējies, lai kārtīgi belztu pa otru, taču tai brīdī pats uzšāvies gaisā gluži kā signālraķete un, lai cik nopūlējies, vairs nevarējis tikt lejā.
   Otrs policists stāstīja, ka pēkšņi sajutis tādu kā grūdienu krūtīs, turklāt tik spēcīgu, ka tenteru tenteriem uzsprādzis gaisā, taču neesot vis kritis atpakaļ zemē, bet sācis lidināties apkārt kā gaisa balons. Trešais teica, ka pirmajā mirklī viņam aizrāvusies elpa un bijusi tāda sajūta, it kā viņam mutē kāds iebāzis prapi, un, kad atguvies, tad redzējis, ka lidinās pa gaisu kopā ar pārējiem policistiem. Ceturtais sacīja, ka prapi mutē sajutis neesot, toties manījis, ka mati uz galvas sāk kustēties un saslienas stāvus. Baidīdamies, ka ķivere nenokrīt no galvas, viņš pastiepis roku uz augšu, taču uzreiz apvēlies augšpēdus un nevis kritis zemē, bet sācis slīdēt gaisā gluži kā pa ledu. Piektais atzinās, ka neparko nevarot atcerēties, kas ar viņu noticis, atceroties vienīgi to, ka lidojis pa gaisu un viņu mācis tik briesmīgs nelabums, ka viņš gandrīz zaudējis samaņu.
   Tūliņ pēc viņa runāja vēl daži policisti, kuri atzinās, ka arī viņiem aiz bailēm bijusi nelaba dūša, bet viens atcerējās, ka visā ķermenī jutis neparastu vieglumu. Rokas un kājas bijušas gluži kā bez dzīvības, viņš nejutis to svaru, tas ir, pat nemanījis, ka viņam tās ir. Pārējie policisti tūliņ apliecināja, ka viņiem biju­šas tādas pašas sajūtas.
   Saruna ritēja pilnā sparā, kad televīzijas studijā ienāca vēl četri policisti. Viss viņu izskats liecināja, ka viņi nupat pama­tīgi apstrādāti. Mundieri saplēsti driskās un notašķīti dubļiem. Vienam labā roka līdz elkonim ievīstīta pārsējos un karājās pār plecu pārmestā saitē. Otram pārsieta kreisā pēda. Zābaku vi­ņam no šās kājas bija nācies nomest un tā vietā uzaut galošu. Galvas visiem četriem bija tā satuntuļotas pārsējos, ka kaskas tikko turējās uz pakauša. Bez visa tā katram vēl bija uzlipināti četrstūraini plāksteri: dažam uz pieres, dažam uz deguna, da­žam uz vaigiem vai uz acs.
   Grīļodamies un klibodami, un cits citu balstīdami, visi šie četri policisti aizstūrēja līdz brīvam solam kaktā un apsēdās.
   Televīzijas studijas diktors, kas vadija parraidi, ieraudzījis nule ieradušos policistus, lūdza tos pastāstīt, kas viņiem atga­dījies. Policists Mšigls, vecākais pēc dienesta pakāpes (taisni tas, kuram bija savainota kāja), stāstīja, ka viņš kopā ar citiem policistiem norīkots policijas apsardzes grupā, kurai dots uzde­vums sekot, lai vietējie iedzīvotāji nesatiekas ar atlidojušajiem kosmonautiem un neielaižas ar tiem sarunās. Taisni tobrīd sa­ņemts ziņojums, ka viens no ciematniekiem, vārdā Vārpiņš, de­vies pie atbraucējiem cerībā dabūt no tiem gigantisko augu sēk­las. Sakarā ar to Mšiglam pavēlēts ņemt savā komandā četrus policistus, proti: Khiglu, Čhiglu, Gniglu un Všiglu un ar tiem ierīkot slēpni pie ceļa, pa kuru Vārpiņām vajadzēja iet atpakaļ uz savu ciematu.
   — Izrādījās, ka aprēķins ir bijis pareizs, — policists Mšigls turpināja stāstījumu. — Drīz vien uz ceļa pamanījām Vārpiņu, kas devās mājup, nesdams maisu, kurā neapšaubāmi bija gigan­tisko augu sēklas. Pielaiduši viņu tuvāk, mēs izlēcām no slēpņa, taču riebīgais noziedznieks laidās mukt. Mēs dzināmies tam pa­kaļ, līdz ieraudzījām tālumā raķeti. Tā kā tuvoties raķetei bija diezgan bīstami, es devu komandu apstāties un izšaut uz Vār- pinu dažas zalves. Taču, līdzko izšāvām pirmo zalvi, kaut kāds neizskaidrojams spēks atsvieda mūs atpakaļ un aiznesa pa gaisu tik briesmīgā ātrumā, ka kaskas no berzes sakarsa un sāka kū­pēt. Dažās sekundēs mēs aiztraucāmies līdz Fantomasai, vienā mirklī pāršāvāmies pilsētai pāri un, nokļuvuši kaut kādā tuk­snesīgā apvidū, iekritām taisni purvā. Iznākumā visi pieci dabū­jām apdegumus no pārkarsušajām kaskām; Khiglam, kā jūs paši varat pārliecināties, sagandēta roka; Chiglam pamaitāts mugurkauls; Gniglam atdauzītas iekšas; man, kā redzat, savai­nota kāja; bet Všigls bija apdedzis tik stipri, ka viņu vajadzēja atstāt slimnīcā.
   Ar to policists Mšigls savu stāstījumu beidza.
   Fizikas zinātņu doktors profesors Beta, runādams konferen­ces noslēgumā, savā gala vārdā teica:
   —    Dārgie draugi! Viss, ko mēs šeit dzirdējām, liecina, ka atbraucējiem no tālās planētas Zemes acīmredzot ir zināms bezsvara noslēpums. Kā jūs paši varējāt pārliecināties, tas ir drausmīgs spēks. Policisti, nonākuši bezsvara stāvoklī, kļūst pilnīgi bezpalīdzīgi. Viņi absolūti nevalda pār saviem locekļiem, un viņiem atliek tikai bez jēgas klaidot vēja vaļā. Lietojot šau- jamrīkus, viņi var nodarīt kaiti vienīgi sev pašiem. Beidzot, dārgie draugi, mums ir radusies iespēja brīvi uzelpot. Turpmāk policisti vairs nevarēs mums draudēt; viņi nevarēs mūs ne kārt, ne šaut, nedz slodzīt cietumā . . .
   Tobrīd atskanēja spalgs:
   —   Fit! Fit!
   Šo svilpienu izgrūda vecākais policijas inspektors Zligls, kas arī piedalījās konferencē. Pietrūcies kājās, viņš valdonīgi pa­māja ar pirkstu diviem policistiem, kuri dežurēja pie durvīm. Sapratuši, ko no viņiem prasa, policisti bez vārda runas klupa profesoram virsū, atlauza viņam rokas uz muguras un vilka viņu projām. Kad viss bija beidzies, inspektors Zligls piegāja pie mikrofona un uzrunāja skatītājus:
   —    Godājamie televīzijas skatītāji! Dāmas un kungi! Lūdzu, bez panikas! Nekas briesmīgs nav noticis. Fizikas zinātņu dok­tors profesors Beta arestēts par kaitīgu uzskatu izplatīšanu un par necieņu pret policiju. Tagad viņš nokļūs tuptūzī un varēs brīvi elpot, cik uziet. Lai tas jums visiem noder par labu mācību. Un nu — muti ciet, un tā ka lai nekāda runāšana! Pateicos par uzmanību.
   Tā bija pēdējā runa zinātniskajā konferencē. Pa televīziju no jauna sāka rādīt televīzijas filmu par policistu uzbrukumu kosmonautiem. Kad filma beidzās, sākās kārtējā telereportāža. Uz ekrāna parādījās pazīstamais televīzijas reportieris Bultiņš ar mikrofonu rokā.
   —    Godājamie skatītāji! — reportieris Bultiņš uzsāka. — Dā­mas un kungi! Mūsu televīzijas kamera uzstādīta netālu no Tukšvēderu ciemata, kura iedzīvotājiem izdevies iepazīties ar kosmonautiem un dabūt no tiem gigantisko augu sēklas. Šī cie­mata lauķu patvaļīgā rīcība ir izraisījusi policijas superinten- danta Zgigla nosodījumu, jo, pēc viņa domām, nekādi gigan­tiskie augi mums nav vajadzīgi,'tāpēc ka bagātniekiem … tas ir … Tfu! .'.. Lūdzu piedošanu, televīzijas skatītāju kungi! Tā­pēc ka ne vien bagātniekiem, bet arī visiem nabagajiem pie mums klājas labi bez jebkādiem augiem . . .
   Televīzijas reportieris Bultiņš ar roku piesedza muti, klusī­tēm noklepojās, tad pavērās apkārt un turpināja:
   —    Lūdzu uzmanību, kungi! Tūliņ jūs redzēsiet ciemata iedzīvotājus … Te tie ir. Jūs tos redzat tālumā. Mēs jums tos rādām ar teleobjektīva palīdzību. Viņi rok ar lāpstām zemi un kaisa tanī sēklas. Jādomā, ka tās arī ir gigantisko augu sēk­las .. . Un tagad jūs redzat lielu policijas nodaļu, ko komandē policijas virsatamans Mstigls. Raugiet, tas ir viņš. Jūs viņu re­dzat uz saviem ekrāniem! Policijas virsatamans Mstigls dod sa­viem palīgiem pavēli sadalīt visu policijas nodaļu grupās un sagatavoties triecienuzbrukumam. Jūs redzat, kā atsevišķas po­licistu grupas, veikli slapstīdamās aiz kokiem un krūmiem, ieņem izejas pozīcijas ap ciematu. Drīz mums un jums izdosies ieraudzīt, kā šīs kaitīgās sēklas, kas pie mums ievazātas no citas planētas, tiks iznīcinātas un vainīgie — nepaklausīgie iedzīvo­tāji — aizgādāti uz policijas pārvaldi. Tūliņ ar raķeti tiks dots signāls — un policisti metīsies kaujā . . . Paskatieties, kā cie- matnieki tur rakņājas pa zemi! Viņi pat nemana, kādas bries­mas draud … Rau, uzšaujas signālraķete! Tā uzvijas augstu gaisā un spoži uzliesmo. Pēc dotā signāla policisti no visām pu­sēm brūk virsū ciematam, turēdami šautenes gatavībā. Pievēr­siet uzmanību: ciematnieki tikai nupat pamanījuši policistus skrienam uz viņiem. Viņi satraukti skatās. Viņi sarosās, skraida apkārt! . .. Bet kas tad tas? … Kas notiek ar policistiem? .. . Tie nez kāpēc pacēlušies uz augšu un kūleņo gaisā! Lūdzu pie­došanu, skatītāju kungi! Es nesaprotu, kas ar mani notiek! Cik varu spriest, arī es vairs neturos uz zemes, bet esmu pacēlies gaisā. Kaut kāds neizprotams spēks tur mani augšā. Jādomā, ka mēs esam pakļauti bezsvara iedarbībai, par kuru vienā no iepriekšējām televīzijas pārraidēm runāja profesors Beta. Vēl­reiz lūdzu piedošanu, kungi! Spēks, kas mani tur savā varā, griež mani ar kājām gaisā! Jūtu, ka man kļūst nelabi! Netālu no manis televīzijas operators Actiņš riņķo pa gaisu ar visu savu kameru, tāpēc jūs, jādomā, uz ekrāniem redzat tikai juceklīgu ņirboņu.
   Televīzijas skatītāji tiešām šai brīdī uz saviem ekrāniem re­dzēja kaut ko haotiski- zibināmies. Viņu acu priekšā pēkšņi uzradās zeme ar kokiem un mājām, drīz pazibēja mākoņiem klā­tas debesis, reizēm kādu īsu mirkli pavīdēja gaisā plakaniski sagriezies policista stāvs ar šausmās pāršķiebtu seju.
   — Televīzijas skatītāju kungi! — tikmēr turpināja reportie­ris Bultiņš. — Kamēr mūsu godājamais televīzijas operators Actiņš saved kārtībā vizuālos sakarus, atļaujiet man vārdos attēlot visu, kas šeit notiek. Redzu gaisā lidināmies daudz poli­
   cistu. Kamēr vieni turas horizontāli vai sasvērušies slīpi, citi karājas ar galvu uz leju. Acis visiem izvalbītas aiz bailēm. Dau­dzi policisti ar rokām un kājām izdara krasas kustības, raustas un lokās ar visu ķermeni, uz mata kā tārpi, kad tos mauc uz makšķeres āķa. Citi, gluži otrādi, nekustīgi sastinguši ieplestam kājām un sāņus atmestām rokām. Tādā izskatā viņi atgādina policijas formas tērpos ieģērbtas vardes. Dažus policistus vējš aizpūtis malā, taču vairums plivinās virs ciemata . . . Dīvaini! Es redzu, ka bezsvars nemaz neiedarbojas uz ciemata iedzīvo­tājiem! Visi viņi kā iepriekš atrodas uz zemes un smiedamies noraugās, kā policisti spirinās gaisā. Ko gan tas varētu nozī­mēt? . . . Tas var nozīmēt tikai vienu: proti, ka atlidojušie kos­monauti ne vien iedevuši ciematniekiem kosmiskās sēklas, bet arī izpauduši bezsvara noslēpumu un tā pārvaldīšanas paņēmie­nus. Policistiem šis fakts var sagādāt visai nevēlamas sekas, jo tagad tie vairs nevarēs nevienam aizliegt kultivēt gigantiskos augus.
   Te reportieris Bultiņš vēlreiz noklepojās, brītiņu klusēja un atkal turpināja:
   — Uzmanību, televīzijas skatītāju kungi! Jūs dzirdat kādu kliedzam. Tur ārdās policijas virsatamans Mstigls. Viņš prasa no policistiem bezierunu paklausību un saukā tos par stulbiem tūļām, tāpēc ka tie pametuši savas šautenes, kas tagad bez jeb­kāda labuma peld gaisā. Virsatamans Mstigls dod policistiem pavēli tvert šautenes un skrotēt virsū ciemata iedzīvotājiem. Es redzu, kā Mstigla kungs pūlas pats savām rokām satvert garām peldošo šauteni. Lūk, viņš to jau paķēris un taisās izšaut.. . Blīkš! Vai dzirdējāt šāvienu? Kas noticis? .. . Jūs dzirdējāt tādu kā propellera dūkoņu. Kaut kas ar skaļu švīkoņu aizšāvās man garām. Tur aizlidoja pats virsatamans Mstigla kungs, griezda­mies gaisā kā četrlāpstiņu ventilators. Mstigla kungs lidoja ar tik lielu ātrumu, ka pēc divām trim sekundēm jau bija nozudis aiz apvāršņa. Kā redzams, reaktīvais spēks bezsvara apstākļos nav joks. Šaujamieročus tiešām nedrīkst lietot! .. . Uzmanību, kungi! Vējš dzen policijas nodaļu aizvien tālāk — gluži, kā tādu melnu padebesi … Operators Actiņš, kas mani pavada, neparko nevar nodibināt vizuālos sakarus. Arī automobilis, kurā atrodas mūsu pārvietojamā televīzijas stacija, pacēlās gaisā. Par ne­laimi, automobilis aizķērās aiz koka, un mes nevaram sekot po­licistiem, jo manu mikrofonu un tāpat ari televīzijas kameru ar televīzijas staciju saista elektrības vads. Ja elektrības vads pār­trūks, tad mūsu reportāža pati no sevis izbeigsies. Vēja brāzmas aizvien vairāk pieņemas. Ar pūlēm varu noturēt rokās mikro­fonu. Baidos, ka vads var neizturēt. . .
   Nepaspēja vēl Bultiņš šos vārdus izteikt, kad atskanēja brīk- šķis. Televizoru ekrāni acumirklī apdzisa. Pēc dažām sekundēm uz tiem sāka ņirbēt kaut kādas švīkas, tad skatītāju redzes laukā parādījās diktore un ar laipnu smaidu sacīja:
   — Un tagad, dārgie draugi, aicinām jūs padejot. .. Novā- ciet pie malas mēbeles. Krēslus novietojiet gar sienu vai ari pa­visam iznesiet no istabas, galdu var iestumt kaktā . . .
   Atskanēja mūzika. Uz ekrāna parādījās dejotāju pāri. Skatī­tājus šoreiz nepavisam neinteresēja dejas. Tomēr televizoru ne­viens neizslēdza. Ikkatrs cerēja, ka nupat, nupat sāksies raidī­jums par kosmonautiem.
   Un mēnesēni, protams, savās gaidās nevīlās. Tais dienās tik­lab radio, kā arī televīzija bieži jo bieži pārraidīja šādas vai
   tādas jaunas ziņas par kosmonautiem, par gi­gantiskajiem augiem, par bezsvaru. It īpaši visus pārsteidza stās­tījums par policistu Hniglu, kurš, nokļuvis bezsvara stāvoklī, iz­šāvis no tālšāvējas
   lielkalibra šautenes, un šāviena rezultātā reaktīvais spēks trau­cis viņu ar tādu ātrumu, ka apmēram pusstundas laikā viņš paveicis pasaules ceļojumu, proti, aplidojis apkārt Mēness iekšē­jam kodolam un nokritis aptuveni tai pašā vietā, no kuras bija izlidojis.
   Šis reibinošais lidojums uz pašu Hniglu atstāja tik spēcigu iespaidu, ka nabags ilgi nevarēja attapties, un, kad viņu nogā­dāja televīzijas studijā un lūdza pastastīt skatītājiem par savu pasaules ceļojumu, viņš nejaudaja nekā sakarīga izdabūt, bet mala vienu un to pašu:
   —    Es-e, nu tā, šitā … kā viņu: paff! Un tad žvi-ī! Zvi-ī!
   Un vēzījās ar rokām apaļiski vien, un no viņa sejas neno­zuda idiotiska izteiksme.
   Jāsaka gan, ka viņa seja atguva kaut cik saprātīgu izteiksmi, kad diktors paziņoja, ka netālu no pilsētas atrasta Hnigla tāl- šāvēja šautene. Televīzijas skatītāji bez pūlēm saredzēja, ka Hnigls, sēdēdams pie galda, ar interesi klausījās diktora vārdos un, kad paviljonā ienesa šauteni, pietrūkās kājās, ar visu augumu tiecās pretim savai šautenei un acis viņam iemirdzējās priekā. Taču, kolīdz šautene atradās viņam rokās, notika draus­mīga pārmaiņa. Rokas viņam sāka drebēt, viņš trīcēja pie visām miesām tik stipri, it kā viņam cauri laistu elektrisko strāvu, seja nobāla un izvaikstījās kā sāpēs. Lūpas kustējās bez skaņas, šau­tene izkrita no rokām, un, kratīdams dūres pret seju, šķietami kādam draudēdams, viņš kliedza nelabā balsī:
   —   Nekad! Vai dzirdat? Nekad!
   Ar kāju paspēris šauteni tā, ka tā aizlidoja kaktā, un apgāzis vairākus krēslus, viņš izdrāzās no televīzijas paviljona. Vairāk viņu neredzēja.
   Šī aina atstāja neizdzēšamu iespaidu uz televīzijas skatītā­jiem un it īpaši uz policistiem, kuri todien skatījās pārraidi. Daudzi no viņiem pirmoreiz apjēdza, ka nu beidzot pienācis laiks, kad vairs nedrīkstēs nesodīti ķerties pie ieročiem un šaut virsū, kam vien pagadās. Visiem kļuva skaidrs, ka dzīvot pa ve­cam drīz vairs nevarēs.
   Nav nemaz jāskaidro, ka policisti tagad baidījās pat tuvo­ties raķetei, ne nu vēl šaut tās apkaimē. Ciematu iedzīvotāji va­rēja netraucēti nākt pie kosmonautiem un saņemt no tiem gigan­tisko augu sēklas. Tagad šīs sēklas dēstīja ne tikai Tukšvēderu ciematiņā vien, bet arī Plikpēdiņu, Bezmaizes, Badmiru, Dimbu un daudzos citos ciemos. Zinītis deva rīkojumu izsniegt mēne- sēniem ne vien viņiem vajadzīgās sēklas, bet arī apgādāt viņus ar bezsvara ierīcēm un antilunītu un paskaidrot, kā tas viss lie­tojams, lai aizsargātos pret policistiem.
   Drīz pie kosmonautiem ieradās vairāki strādnieki no Sko­pumfīlda makaronu fabrikas. Viņi stāstīja, ka esot nolēmuši pa­dzīt no fabrikas Skopumfīldu un makaronus ražot paši bez jeb­kādiem saimniekiem. Lai šo plānu realizētu, viņiem vajadzētu fabrikā uztaisīt bezsvaru, jo pretējā gadījumā policisti varētu viņus aizkavēt vai pat pavisam padzīt no fabrikas.
   Saņēmuši no kosmonautiem bezsvara ierīci un pietiekamu daudzumu antilunīta, Skopumfīlda strādnieki nostiprināja fab­rikā visus mīklas veltņus, makaronu un nūdeļu mīcāmās ierīces, kaltes, sutinātavas, spiedes un krāsnis ar tādu aprēķinu, lai visi šie mehānismi varētu strādāt bezsvara apstākļos. Visi šie pasā­kumi deva milzu efektu. Ne milti, ne makaronu mīkla tagad ne­nieka nesvēra, bet mehānismi bezsvara apstākļos darbojās daudzkārt raitāk. Tāpēc arī makaronu izstrādājumu izlaide fab­rikā pieauga vairākkārt un makaronus nu varēja pārdot krietni lētāk.
   Nabadzīgie knēveļi, kuriem nekad nepietika naudas ēdamā pirkšanai, ļoti priecājās. Viņi runāja, ka Skopumfīlda makaroni (visi nez kāpēc vēl joprojām dēvēja šās fabrikas makaronus par Skopumfīlda makaroniem, kaut gan tagad tos ražoja bez jebkā­das Skopumfīlda piedalīšanās) . . . Tad tā, lūk, visi runāja, ka
   Skopumfīlda makaroni un tāpat arī nūdeles un laksiņi esot kļu­vuši ne tikvien daudz lētāki, bet arī garšīgāki. Un tas, kā vēlāk noskaidrojās, bija tīra patiesība, jo makaronu mīkla, ko gata­voja bezsvara apstākļos, labāk uzrūga, kļuva čauganāka, un tas atsaucās uz gatavās produkcijas kvalitāti.

   Kopš tā laika, kad Apalītis sāka strādāt par griezēju uz vel- nariteņa, viņa raksturs bija stipri mainījies. Agrāk viņš dzīvoja bez jebkādām rūpēm: ēda un dzēra, un no ēšanas brīvajā laikā slaistījās pa krastmalu un griezās velnaritenī vai jūras parabo­loīdā, nemaz nenokaudamies ar domām, kas tas ir par spēku, kas visiem šiem mehānismiem liek darboties. Taču tagad viņš jau pēc paša pieredzes pārliecinājās, ka nekāds velnaritenis pats no sevis negriezīsies, ja knēveļi to nedarbinās.
   Kā jau minēts, katrs velnaritenis ir uz vertikālas ass nostip­rināta ripa jeb disks. Šis disks novietots virs milzīga apaļa kubla, kas noenkurots peld netālu no krastmalas. Kubls, ko no virsas nosedz disks, ir pāri pusei iegremdēts ūdenī, tā ka to gan­drīz nevar redzēt. No malas skatoties, liekas, ka milzīgi liels koka disks it kā pats no sevis griežas virs ūdens.
   Parasti kublā novietojās divi griezēji. Augām dienām viņi soļoja pa šā apaļā trauka dibenu, no visa spēka spiezdami ar rokām sviras, kas bija savienotas ar asi, un tādā veidā likdami griezties asij kopā ar tai piestiprināto disku. Nav grūti iedomā­ties, kāds tas bija smags un nogurdinošs darbs.
   Kublā bija gan tumšs, gan mitrs, tur bija tik pārlieku šauri un smacīgi, ka nabaga griezējiem sviedri lija aumaļām. Viņi novilka visas drēbes un strādāja vienās peldbiksītēs, taču pat tas nesagādāja viņiem atvieglojumu. Ūdens, kas sūcās caur dēļu plaisām, pieplūdināja kublu. Griezējiem nācās visu laiku sūknēt ūdeni ārā, bet, ja viņi nepaspēja to izdarīt, tad strādāja līdz ce­ļiem aukstā ūdenī, kas visai kaitīgi atsaucās uz viņu veselību. Viņi vienā laidā klepoja un šķaudīja, mocījās ar locītavu reima­tismu, augšējo elpošanas ceļu kataru, gripu un pat plaušu'kar- soni.
   Apalītis darbā tik ļoti piekusa, ka, mājās pārnācis, izstiepās uz lāviņas un piecēlās tikai tālab, lai šo vai to iegrauztu. Pat ēšana viņam nesagādāja agrāko baudu. Tagad viņa vienīgais prieks bija brīvajā dienā doties uz krastmalu un pašam pabrau­kāties uz kāda velnariteņa, paraboloīda, kaut vai uz ūdens pūšļa.
   — Nu brīnišķīgi! — viņš murmināja, smīnēdams ļaunā prie­kā. — Augu nedēļu es griezu dažādus dīkdieņus, tagad lai nu citi dīkdieņi pagriež mani!
   Pēc kāda laika viņš tomēr sāka manīt, ka griešanās uz riteņa viņam sagādā aizvien mazāk prieka. Jebkuru baudu saindēja domas, ka pa to laiku, kamēr viņš vizinās, kāds cits ir spiests griezt riteni ar pēdējiem spēkiem, smakdams nost aiz gaisa trū­kuma drūmajā, mitrajā kublā. Pēdīgi šī doma kļuva viņam tik derdzīga, ka viņš vairs ar velnariteni nevizinājās.
   Tagad nu Apalītim atlika viena izklaidēšanās: patērzēt par šo, par to ar Grundulīti, ar kuru viņš kublā strādāja vienā maiņā. Sis Grundulītis sākumā nicināja Apalīti par tā para­dumu griezties uz velnariteņa. Viņš teica, ka šī nodarbošanās derot tikai bagātiem dīkdieņiem, kuri nezina, kur nosist laiku un naudu, bet vienkāršam, normālam knēvelim esot kauns iz­sviest sūri grūti pelnītu naudiņu par tukšām blēņām. Manīdams; ka Apalītis vairs neaizraujas ar šo niekošanos, Grundulītis par viņu vairs nevīpsnāja. Tagad viņš ar Apalīti pārrunāja nopiet­nus jautājumus, nemēģinādams atkratīties tikai ar jociņiem, un reizēm deva tam palasīties interesantu grāmatu vai avīzi.
   Reiz, kad viņi kopā nāca no darba uz mājām, Grundulītis ierunājās:
   —    Es tā skatos, ka tu esi lāga knēvelis un tev var uzticēt noslēpumu. Mums šeit ir slepena biedrība. Saucas Brīvo grie­zēju biedrība. Ja gribi, es varu pierakstīt arī tevi. Mēs laiku pa laikam sanākam kopā, pārspriežam par dzīvi, sametam naudu un nopērkam labas grāmatas, kopīgi pasūtām laikrakstu. Vie­nam, zini, ir grūti dabūt naudu laikraksta pasūtīšanai, kopā turpretim daudz vieglāk. Mēs gribam, lai visi griezēji iegūtu izglītību, kļūtu gudrāki.
   —   Un ko jūs darīsiet, kad būsiet kļuvuši gudrāki? — Apa­lītis jautāja.
   —    Sāksim cīņu ar visiem šiem velnariteņu, balonu un para­boloīdu īpašniekiem. Visupirms raudzīsim panākt, lai īpašnieki saīsina darba dienu. Mēs visi taču ļoti nogurstam un pastāvīgi slimojam, tāpēc ka mums no ausmas līdz rietam jāriņķo mitros kublos un jāelpo smacīgais gaiss.
   —   Kā tad īpašniekus var piespiest saīsināt dienu?
   —    Pašlaik to, protams, grūti izdarīt, jo mūsu vēl ir ļoti maz. Taču pagaidi — ar laiku mūsu skaits pieaugs, tad mēs iesim pie saimniekiem un pateiksim, ka nestrādāsim viņu labā, kamēr
   darba diena nekļūs īsāka. Pieteiksim streiku. Un pēcgala pavi­sam padzīsim saimniekus un pa īstam būsim brīvi.
   — Nu jauki, tas man patīk, — Apalītis atbildēja.
   Un viņš nolēma iestāties Brīvo griezēju biedrībā. Grundulilis iepazīstināja viņu ar griezējiem Breksīti, Saminu un Zandai tiņu, kuri arī bija šās biedrības biedri. No darba brīvajā laika viņi sanāca kopā, pārrunāja dažādus jautājumus, lasīja intere­santas grāmatas, laikrakstus un pat sapņoja iekrāt naudu un kopīgi nopirkt televizoru.
   Tai laikā avīzēs bieži parādījās ziņas par streiku Skopum­fīlda makaronu fabrikā. Brīvos griezējus ļoti interesēja, kā beig­sies strādnieku cīņa ar bagātnieku Skopumfīldu. Drīz tomēr laikraksti sāka iespiest ziņas par kosmosa kuģa ierašanos uz Mēness un par to, ka no tālās Zemes atlidojušie kosmonauti izsniedzot mēnesēniem gigantisko augu sēklas.
   Kolīdz Apalītis padzirdēja, ka ieradušies kosmonauti, viņš uzreiz aptvēra, ka atlidojis Zinītis ar saviem draugiem. Viņš uz karstām pēdām gribēja braukt uz Fantomasu un doties meklēt kosmosa kuģi, kas piezemējies, kā jau bija kļuvis zināms, kaut kur šās pilsētas tuvumā. Bet tad Apalītis apsvēra, ka viņš droši vien no Zinīša dabūs brāzienu par to, ka bez prasīšanas kopā ar Ne­zinīti aizlidojis raķetē un iegāzis pārējos knēveļus, kuri arī bija posušies lido­jumam. Pamatīgi pārdomā­jis, Apalītis nolēma nekur nebraukt, bet palikt Lospa­ganosā un strādāt uz vel­nariteņa tāpat kā līdz šim.
   Pa to laiku avīzēs parā­
   dījās aizvien jaunas ziņas par kosmonautiem, par gigantisko augu sēklām, par bezsvaru, ar ko policisti nekādi nejaudāja tikt galā. Lielu troksni sacēla ziņa, ka Skopumfīlda strādnieki iegu­vuši bezsvaru un padzinuši Skopumfīlu no fabrikas. To uzzinā­jis, Grundulītis uzreiz teica:
   —    Ek, ja mēs šeit varētu panākt bezsvaru! Tad arī mēs( pa­dzītu saimniekus un pat riteņus griezt bezsvara stāvoklī būtu vieglāk.
   - — Pareizi! — uztvēra Zandartiņš. — Bet kā būtu, ja kāds no mums aizbrauktu uz Fantomasu satikties ar kosmonautiem? Varbūt arī mums izdotos iegūt bezsvaru.
   Tad Apalītis ierunājās:
   —    Brālīši, es ilgi nekā neteicu, bet nu vairs nevaru klusēt un atzīšos jums. Man liekas, ar kosmosa kuģi atlidojuši mani draugi. Es taču arī kādreiz dzīvoju uz planētas Lielās Zemes un tad kopā ar Nezinīti atlidoju šurp pie jums.
   Un Apalītis izstāstīja visu, kas viņam bija atgadījies. No­skārtis, ka viņš runā patiesību, Grundulītis teica:
   —    Tādā gadījumā tev nekavējoties jābrauc un jāaprunājas ar saviem draugiem. Domāju, viņi neatteiksies mums palīdzēt, kad dabūs zināt par mūsu grūto likteni. Tikai viss šis pasākums jātur slepenībā, citādi baidos, ka bagātnieki mums liks šķēršļus ceļā.
   Nevienam ne vārda nebilduši, Grundulītis, Breksītis, Samiņš un Zandartiņš sagrabināja visu naudu, cik vien viņiem bija, sa­pirka dažādus produktus un sabāza somā, lai Apalītim būtu
   ce|ā ko ēst. Tad nopirka viņam dzelzceļa biļeti līdz Fantomasai un visi pieci devās uz staciju.
   — Galvenais — ceļā ne ar vienu nepļāpā, — Grundulītis atvadām nobrīdināja Apalīti. — Turi, kā mēdz sacīt, ausis vaļā un muti ciet. Ja policisti uzodīs, kurp tu brauc, tu nokļūsi nevis pie kosmonautiem, bet taisnā ceļā tuptūzī.
   Drīz pienāca vilciens. Atvadījies no draugiem, Apalītis iekāpa vagonā. Tur jau bija pilns knēveļu, Apalītim tomēr izde­vās sameklēt sev vietiņu uz sola. Apsēdies labi ērti, viņš ņēmās aplūkot pasažierus un ieklausīties sarunās.
   Itin drīz viņam kļuva skaidrs, ka visas sarunas grozās ap kosmonautiem, gigantiskajiem augiem un bezsvaru. Kāds pasa­žieris stāstīja, ka kosmonauti — tie esot tādi plikgalvji knēveļi ar četrām ausīm, diviem deguniem un tikai vienu pašu aci pierē, turklāt elpojot tie nevis ar plaušām, bet ar žaunām, jo pastāvīgi mitinoties ūdenī, un, kad izlienot sausumā, tad staigājot ūdens­līdēju tērpos, un roku vietā viņiem esot spuras. Apalītis tūliņ gribēja iebilst, ka tā nav taisnība, ka kosmonauti ir tādi paši knēveļi kā visi citi, taču, atcerējies, ka Grundulītis devis viņam padomu turēt mēli aiz zobiem, nolēma sarunā neiejaukties.
   Kāds cits mēnesēns, kas sēdēja netālu no Apalīša, stāstīja, ka bezsvars — tas esot tāds spēks, kas laužot knēveļiem rokas un kājas un kaulus samaļot miltos, un tāpēc ikviens, kas pabijis bezsvara stāvoklī, vairs nevarot ne staigāt, ne stāvēt, ne sē­dēt, nedz ko darīt, jo viņa organismā nepaliekot neviena vesela kauliņa; vienīgais, ko viņš varot, — ložņāt pa zemi kā tārps vai kāpurs.
   Apalītim atkal niezēja mēle pa­teikt, ka tās ir blēņas, ka viņš pats ne vienu reizi vien ir bijis bezsvara stāvoklī, tomēr visi kauli viņam ir veseli un nav jālien kā tārpam.
   Taču ari šoreiz vēl viņš atcerējās, ka ne­drīkst palaist muti.
   Trešais knēvelis teicās lasījis avīzē, ka gi­gantiskie augi, kas augot uz Lielās Zemes, patiešām nesot visai milzenīgus augļus, pie­mēram, arbūzi tur izaugot tik lieli kā kalns, taču visi šie arbūzi un arī visi pārējie augļi esot rūgti, pat indīgi un pilnīgi nederīgi ēša­nai.
   Dzirdēdams tādas nevalodas, Apalītis, kas it īpaši tuvu pie sirds ņēma visu, kam bija sakars ar ēšanu, nenocietās un jau vēra vaļā muti, lai teiktu, ka uz Zemes arbūzi ir ļoti saldi, taču tad sarunā iejaucās dzeltenā frencī ģērbies knēvelis, kas sēdēja līdzās Apalītim.
   —    Bet varbūt, brālīši, tās ir tikai tenkas? — viņš iebilda. — Vai nu maz ko avīzēs saraksta. Bagātniekiem taču nav izde­vīgi, ka mums būtu gigantiskie augi, tā nu viņi drukā visādas pasakas.
   —   Būtu nu labāk turējis muti, — viņu apsauca cits knēve­lis. — Kā tu zini, kas šeit vagonā brauc ar mums kopā? Varbūt tev blakus sēž pārģērbies policists un dzird visu, ko tu runā.
   Knēvelis dzeltenajā frencī bailīgi pašķielēja uz blakām sē­došo Apalīti. Uztvēris šo skatienu, Apalītis aizsvilās:
   —- Kurš īsti, tavuprāt, ir tas pārģērbies policists? Es esot pārģērbies policists? Es tev gan došu policistu!
   —    Nu, ko tu? Vai tad es par tevi runāju, — knēvelis tais­nojās.
   —    Un par ko tad? Es taču dzirdu, ka tu saki: «Blakus sēž pārģērbies policists.» Kurš tad sēž tev blakus? Es sēžu blakus! Tātad taisni es esmu tas pārģērbies policists.
   —    Brālīši, ehē! — kāds aiz muguras iesaucās. — Šeit pie mums sēž pārģērbies policists! Pats teica! Es, saka, esmu pār­ģērbies policists! Rau, šitais resnulis! Tāpēc es skatos, ka šis
   visu laiku tikai sēž un nebilst ne vārda, tikai noklausās citu valodās.
   —    Pievaldiet mēles, brālīši! — atskanēja sauciens. — Seit ir policists!
   Iestājās klusums. Visiem uzreiz zuda patika tērzēt. Visi sē­dēja klusēdami un uzmeta Apalītim pa greizam skatienam. Va­rēja tikai dzirdēt, ka riteņi klaudz pa sliedēm. Pēdīgi kāds ieru­nājās:
   —   Nesen, brālīši, es televizorā redzēju apdegušu policistu. Bail uz viņu skatīties, cik briesmīgi apdedzis. Taisni šausmas!
   Otrs knēvelis, caur pieri paglūnējis uz Apalīti, apvaicājās:
   —   Vai tas policists arī bija pārģērbies?
   —    Nē, — stāstītājs atbildēja. — Tas nebija pārģērbies, bet īstā policistu formas tērpā, tikai stipri saplēstā, jo lidodams viņš bija ķēries pie kokiem un telegrāfa vadiem. Stāstīja, ka viņš esot izšāvis bezsvara stāvoklī. Bet bezsvara stāvoklī šaut ne­drīkstot.
   —   Bet pie mums vienu policistu izgrūda no vagona, vilcie­nam ejot pilnā gaitā, — stāstīja knēvelis, kas sēdēja Apalītim iepretim.
   —   Un vai tas arī bija pārģērbies? — jautāja pirmais knē­velis.
   —   Jā, viņš arī bija pārģērbies, turklāt resns jo resns.
   Visi sāka smieties un aizgūtnēm ņēmās stāstīt dažādus jocī­gus gadījumus par policistiem. Apalītis nezināja, vai smieties kopā ar visiem vai labāk ciest klusu, tāpēc viņš sākumā sēdēja, ne vārda nebilzdams, un tikai greizi smīnēja, bet tad piecēlās no sola un uzlīda uz augšējā plaukta, kur viņu neviens nevarēja redzēt.
   Tikmēr bija iestājies vakars. Pasažieri sāka rīkoties uz gulē­šanu. Vieni uzrāpās uz augšējiem plauktiem, citi iekārtojās uz apakšējiem. Apalītis jau bija iemidzis, taču nakts vidū nez kāpēc pamodās. Atcerējies, ka aizmirsis paēst vakariņas, viņš citu pēc citas vilka no somas sviestmaizes ar sieru un desu un locīja iekšā. Tobrīd viņš izdzirdēja sarunājamies divus knēveļus, kas gulēja uz apakšējā sola..
   —   Uz kurieni tu brauc? — viens jautāja.
   —   Uz Fantomasu, — otrs atbildēja. — Un tu?
   —    Es arī uz Fantomasu. Tikai man nevajag uz pašu Fanto­masu. Es gribu aizkļūt pie kosmonautiem.
   —   Kādēļ tev jātiek pie kosmonautiem?
   —   Mēs, saproti, viss ciemats, nolēmām sadabūt gigantisko augu sēklas un tās iedēstīt. Un mani tad nu sapos-a ceļam pie kosmonautiem pēc sēklām.
   —   Un tu zini, kur kosmonautus meklēt?
   —   Zinu. Vajag aizkļūt līdz Tukšvēderu ciematam, un tur man pateiks. Avīzē rakstīja, ka šā ciemata iedzīvotāji jau esot bijuši pie kosmonautiem un sēklas dabūjuši.
   Apalītim iegribējās uzzināt, kurš ir tas knēvelis, kas taisās aizkļūt pie kosmonautiem. Viņš zagšus palūkojās lejup un ieraudzīja, ka tas ir viņam jau pazīstamais mēnesēns dzeltenajā frencī.
   «Redz, cik labi!» Apalītis klusībā nodomāja. «Sekošu šim dzeltenajam frencim pa pēdām un arī nokļūšu, kur man vajag. Visu mēnesēns nokārtoja ļoti vienkārši.»
   īstenībā izrādījās, ka nemaz tik vienkārši nav. No rīta, ko­līdz vilciens pienāca Fantomasā, Apalītis izkāpa no vagona un sekoja dzeltenajā frencī ģērbtajam knēvelim, kuru, pie reizes jāsaka, sauca par Mīkstumiņu. Sākumā viss it kā gāja gludi. Dzeltenais frencis bija viegli saskatāms, un Apalītis neizlaida to no acīm pilsētas gājēju straumē. Drīz tomēr viņš ievēroja, ka Mīkstumiņš nez kāpēc met līkumus pa pilsētu, iedams aizvien pa tām pašām ielām, kur jau gājis. Reizēm viņš it kā tīšuprāt slapstījās aiz stūra un, palaidis Apalīti priekšā, pasitās uz pre­tējo pusi.
   «Tīri tāds nesajēdzīgs mēnesēns pagadījies!» Apalītis klu­sām pukstēja: «Nezina ceļu — tad būtu kādam pajautājis!»
   Pēdīgi, kad Apalītis jau bija galīgi nomocījies, viņi izgāja no pilsētas un sāka soļot pa šoseju. Mīkstumiņš kā tīšām kājoja ātru soli. Apalītis aizvien vairāk un vairāk palika viņam iepa kaļ. Drīz mūsu ceļiniekus panāca kravas mašīna. To ieraudzījis, Mīkstumiņš jau iztālēm pacēla roku. Mašīna, atstājusi Apalīti tālu aiz muguras, piebremzēja. Mīkstumiņš lūdza šoferi aizvest viņu līdz Tukšvēderu ciematam.
   —    Lai notiek, rāpies kravas kastē! — šoferis bija ar mieru.
   Ieraudzījis, ka Mīkstumiņš iekāpj mašīnā, Apalītis saņēma
   pēdējos spēkus un laida lielo riksi. Mašīna sāka braukt, taču Apalītis jau bija paspējis to panākt un ieķērās kravas kastes malā. To redzēdams, Mīkstumiņš paķēra uz grīdas nomesto uzgriežņu atslēgu un ņēmās dauzīt Apalītim pa pirkstiem.
   —   A-ā-ā! — nabaga Apalītis iebļāvās.
   Nespēdams paciest sāpes, viņš palaida pirkstus vaļā un gluži kā smilšu maiss noplakšķēja uz bruģa.
   —    Tā tev arī vajag, nolādētais policist! — norūca Mīkstu­miņš. — Varbūt kaut tagad tu no manis atstāsies!
   Nav, protams, nemaz jāskaidro, ka Mīkstumiņš uzskatīja Apalīti par pārģērbušos policistu un tāpēc ar visiem spēkiem pūlējās tikt no viņa vaļā.
   Tikmēr šoferis piedeva ātrumu un mašīna vienā mirklī pa­zuda skatienam. Drīz vien Mīkstumiņš jau bija Tukšvēderu cie­matā un sarunājās ar ciematniekiem, kuri viņu sagaidīja ļoti laipni. Viņi pastāstīja, ka jau iedēstījuši no kosmonautiem dabū­tās gigantisko augu sēklas, un aizveda Mīkstumiņu uz tīrumu, lai parādītu tam pirmos asnus. Nabaga Mīkstumiņš pat aprau­dājās aiz prieka, ieraudzījis mazos, spirgti zaļos asnus, kas vie­tumis spraucās ārā no zemes.
   —    Tas nekas, brālīši, ka tie ir maziņi, — viņš sacīja. — Tā jau pasaulē ierīkots, ka viss lielais izaug no mazā.
   Uzzinājis, ka Mīkstumiņš atbraucis pēc sēklām, Vārpiņš pie­dāvājās pavadīt viņu pie kosmonautiem. Viņi jau taisījās doties ceļā, bet taisni tobrīd Mīkstumiņš ieraudzīja Apalīti, kas klun- kuroja pa celiņu uz ciematu.
   —    Skatieties, brālīši! — Mīkstumiņš satrūkās. — Atkal tas nolāpītais pārģērbies policists! Jau vilcienā viņš man piesējās. Jādomā, noklausījies, ka es braucu pie kosmonautiem.
   —    Tūliņ inēs viņu saņemsim ciet un pārmācīsim, kā nā­kas! — sacīja Vārpiņš.
   Knēveļi paslēpās aiz žoga un, līdzko Apalītis pienāca tuvāk, visi uzreiz klupa tam virsū. Kāds uzmeta viņam uz galvas tukšu maisu, kāds cits tūliņ vilka viņu aiz kājām uz augšu.
   —    Kas tad nu, brālīši? Par ko? — Apalītis iekliedzās, juz­dams, ka viņu bāž maisā. — Laidiet mani vaļā!
   —    Iekritis esi, policist, tad jau labāk turi muti! — Vārpiņš ieteica.
   —    Es taču neesmu policists, brālīši! Es esmu Apalītis! Esmu kosmonauts! Man jātiek pie raķetes!
   —   Vai tu re, ko sagribējis! — atcirta Mīkstumiņš. — Nelai­diet viņu vaļā, brālīši! Pagaidām paturiet maisā, citādi viņš man atkal vilksies līdzi.
   —    Labi, jūs ar Vārpiņu ejiet, bet mēs ieslēgsim viņu
   pagrabā, — sacīja knēvelis, ko sauca par Tapiņu.
   Viņš veicīgi aizsēja mai­sam galu, lai Apalītis nevar aizbēgt, un knēveļi stiepa gūstekni uz netālo pagrabu. Vārpiņš ar Mīkstumiņu aiz­gāja un vēl ilgi dzirdēja, kā Apalītis brēc, pūlēdamies tikt laukā no maisa:
   —    Es neesmu policists! Es esmu Apalītis. Esmu kosmo­nauts! Laidiet mani vaļā!
   Vārpiņš un Mīkstumiņš smīnēja vien, klausīdamies šai brēk­šanā.
   Kad viņi nonāca pie kosmonautiem, Zinītis parūpējās, lai Mīkstumiņam iedod gigantisko augu sēklas un arī bezsvara ierīci, un antilunīta krājumu aizsardzībai pret policistiem, un tad sāka taujāt, vai viņš kaut ko neesot dzirdējis par pazuduša­jiem — Nezinīti un Apalīti.
   —   Par Nezinīti es jau daudz esmu dzirdējis, — Mīkstumiņš atbildēja. — Par viņu pat avīzēs rakstīja. Bet, ek, par Apalīti gan neko neesmu dzirdējis, varbūt tikai tik daudz, ka arī šis nolādētais pārģērbies policists teicās esot Apalītis.
   —    Kas tas par pārģērbušos policistu? — Zinītis interesējās.
   —    Nu tad piesējās man vilcienā viens tāds tips, — Mīkstu­miņš atbildēja. — Visu laiku manījās noklausīties un noskatī­ties un Fantomasā izkāpa no vilciena, un sāka man sekot, tā ka aizkļuva līdz pašiem Tukšvēderiem.
   —    Un kur viņš ir tagad? — kosmonauti klaušināja.
   —   Jūs, brālīši, neuztraucieties, — Vārpiņš tos mierināja. — Mēs viņu iebāzām maisā un iespundējām pagrabā.
   —    Un kāds viņš izskatījās? — Zinītis pētīja.
   —    Kā lai saka … — Mīkstumiņš atbildēja. — Tāds varen resns. Seja kā bliņa …
   —   Varen resns? — Zinītis iesaucās. — Tad varbūt tas tie­šām ir mūsu Apalītis?
   Šos vārdus izdzirdējuši, Skrūvītis un Ķīlītis metās pie sava visurgājēja un pēc maza brīža jau joņoja uz Tukšvēderciemu. Nepagāja ne stunda, kad viņi bija atpakaļ ar visu Apalīti. Kos­monauti apstāja mašīnu no visām pusēm. Apalītis, kas vēl ne­bija atguvies pēc sastapšanās ar Skrūvīti un Ķīlīti, sēdēja ma­šīnā un, muti iepletis, blenza uz Zinīti, Fuksiju un Siļķīti, uz Tūbiņu, uz dakteri Tabletiņu un uz visiem pārējiem kosmonautiem. Aiz saviļņojuma viņš nejaudāja izsacīt ne vārdiņa. Pēdīgi izdabūja:
   —    Brālīši! — un apraudājās.
   Knēveļi palīdzēja viņam iztrausties no mašīnas un ņēmās viņu mierināt, bet viņš gāja katram klāt, ikvienu spieda pie krū­tīm un, ar dūri asaras rausdams, atkārtoja vienā laidā:
   —    Brālīši! Brālīši!
   Vairāk nekā no viņa nevarēja izspiest.
   Skrūvītis un Ķīlītis stāstīja, ka tad, kad viņi izkratījuši Apalīti no maisa, viņš arī vispirms skaļi iebrēcies un tad visu ceļu tikai to vien malis: «Brālīši, brālīši» — it kā būtu aizmirsis, ka pasaulē ir arī citādi vārdi.
   Dakteris Tabletiņš teica, ka tas nekas: Apalītis drīz atžirgs no satricinājuma un atkal runās tāpat kā visi normāli knēveļi. Vajag tikai dot viņam mazliet ieēst, gan tad viņš ieies savās parastajās sliedēs.
   Tā patiešām arī notika. Apalīti apsēdināja pie galda, nolika viņam priekšā šķīvi boršča un šķīvi biezputras. Apalītis to visu aši vien nolocīja un tūdaļ sāka stāstīt, kas ar viņu bija noticis: gan to, kā viņi abi ar Nezinīti slepus ielīduši raķetē un devušies uz Mēnesi; kā ceļojuši pa Mēnesi un nokļuvuši alā; kā Nezinītis ievēlies Mēness pazemes pasaulē un Apalītis palicis gluži viens; kā viņš sēdējis raķetē, kamēr piebeidzis visus pārtikas krāju­mus, un tad arī pats iekritis Mēness pazemē un nokļuvis Lospa-
   ganosas pilsētā, kur sācis tirgoties ar sāli; vispirms iedzīvojies bagātībā, tad izputējis, pēc tam sācis strādāt uz velnariteija un iestājies Brīvo griezēju biedrībā.
   —   Tas arī ir viss, brālīši. Un tagad es atbraucu pie jums, lai jūs man iedodat kādu nieku bezsvara. Tas atvieglotu griezeju smago darbu un palīdzētu mums atbrīvoties no alkatīgajiem saimniekiem, — Apalītis nobeidza savu stāstījumu.
   —    Un ko tad Nezinītis? Vai tu kopš tā laika neesi viņu sati­cis? — Zinītis vaicāja.
   —    E, Nezinītis! — Apalītis nicīgi atmeta ar roku. — Es par viņu pat runāt negribu. Un, manuprāt, tagad jau arī nekāda Nezinīša vairs nav.
   —   Vai tiešām pagalam? — knēveļi noskuma.
   —    Bijis nu vien pagalam, tas vēl nebūtu tik briesmīgi, bet viņš taču ir pārvērties par aunu! — Apalītis iesaucās. — Viņu nogrābuši policisti un aizsūtījuši uz Muļķu salu, bet visi, kas nokļūst uz šās salas, agri vai vēlu pārvēršas par aitām vai auniem.
   —    Par ko tad viņu aizsūtīja uz Muļķu salu?
   —    Par to, ka tirgojies ar tukšu gaisu.
   ' — Kā tas ir — tirgojies ar tukšu gaisu? — visi brīnījās.
   —    Nu, tā mēdz sacīt. Ja kāds pārdod to, kā viņam nav, tad saka — viņš pārdod tukšu gaisu. Un Nezinītis bija sagudrojis pārdot sēklas, kuru viņam nebija, par to tad nu viņu sodīja. Tā bija rakstīts avīzē.
   —    Paklau, Apalīt, bet vai tomēr Nezinīti nevarētu kaut kā izglābt? — vaicāja Siļķīte. — Varbūt viņš vēl nav paguvis pār­vērsties par auniņu vai aitiņu? Mēs taču nevaram viņu pamest nelaimē!
   Apalītis nogrima dziļās domās. Tad ieminējās:
   —    Vai es nevarētu dabūt vēl šķīvīti biezputras? Varbūt man tad nobriedīs kāds plāns.
   Viņam žigli atnesa šķīvi biezputras. Viņš to noēda un tad teica:
   —    Plāns man jau ir nobriedis: mēs sagrābsim vienu no ku­ģiem, ar kuriem mēnesēnus ved uz Mu|ķu salu. Sie kuģi parasti iegriežas pie mums Lospaganosā. Mēnesēnus mēs atbrīvosim, par to viņi mums pateiks paldies, bet paši brauksim izpestīt Nezinīti.
   —    Bet kur Muļķu salu meklēt, vai to tu zini? — Zinītis no­prasīja Apalītim.
   —    Par to nebēdā, — Apalītis atteica. — Mēs paņemsim līdzi kādu no veciem jūrniekiem, tādu pie mums Lospaganosā ir, cik uziet. Man pat ir kāds pazīstams bezdarbnieks kapteinis Rum- bulītis. Vispār tas ir sīkums. Bijis nu vien kuģis, kapteiņu jau netrūks!

   Tas, ko Apalītis stāstīja par Nezinīti, bija patiesība. Viņš patiešām bija nokļuvis Muļķu salā, to nu nevarēja apstrīdēt. Pēc tam kad Nezinīti, Kazlēnu, Dzērveni, Mazpirkstiņu, Ķivuli un citus knēveļus, kas nakšņoja patiltē, aizturēja policijas patruļa, viņus visus sasēdināja policijas furgonā un nogādāja Lospaga- nosas pilsētā. Tur viņus sadzina kuģa tilpnē, kur jau smaka simti trīs tādu pašu nelaimes putnu. Daudzi no viņiem raudāja, teikdami ardievas dzimtajai zemei. Vērodams citus, apraudājās arī Nezinītis, bet kāds pamatīgi resns plikvēders knēvelis uz- trausās uz tukšas mucas, kas stāvēja tilpnes vidū, un ņēmās vi­sus mierināt. Viņš bija bez krekla un basām kājām, toties ar salmeni galvā un raibu vilnas šalli ap kaklu.
   —    Brālīši! — viņš sauca, izstiepdams rokas pret knēve­ļiem. — Uzklausiet mani, brālīši! Nevajag raudāt. Kas mums ko žēlot? Seit nekā nav, ko žēlot, bet tur vismaz būsim paēduši. Redzēsiet gan: būsim paēduši — kaut kā izdzīvosim. Nevajag izsamist! Arī Muļķu salā taču dzīvo knēveļi. Bet, ka tur varam pārvērsties par auniem, tas varbūt nemaz nav tiesa. Kas teicis, ka tas ir tiesa? Vai nu maz ko sarunā! Padzīvosim — tad re­dzēsim.
   —   Kā tad, kā tad, padzīvosi, tad redzēsi, kā kļūst par aunu! — Kazlēns noņurdēja.
   —    Tu labāk turi muti! — knēveļi viņam uzklupa. — Viņu mierina, bet viņš te ar auniem bāžas virsū.
   —   Man nemaz nevajag, lai mani mierina.
   —   Tev nevajag, bet netraucē tos, kuriem vajag. Vācies pro­jām, kamēr neesi dabūjis pa kaklu!
   Kazlēns apvainojās un pagāja pie malas. Plikvēders pa tam turpināja runā­šanu, gandrīz vai pēc katra vārda iesprauzdams divus savus visai iemīļotos teicienus «Padzīvosim — tad redzēsim» un «Būsim paēduši — kaut kā izdzīvo­sim».
   Šī runa nabaga mēnesēnus kaut cik nomierināja. Pamazām viņi pierima un vairs neraudāja.
   Visi uzreiz atplauka un sāka runāt. No visām pusēm tā vien skanēja:
   —    Padzīvosim, brālīši, — tad-redzē­sim! Būsim paēduši, kaut kā izdzīvosim!
   Tikai Kazlēns joprojām īgņājās.
   —   Atraduši mierinājumu! — viņš purpināja. — Arī auns izdzīvos, ja būs paēdis! Bēgt vajag no šejienes!
   —    Kā tad tu aizbēgsi? — Nezinītis iejautājās.
   —    No šejienes, protams, aizbēgt nevar, bet, kad būsim tikuši uz salas, tad nevajag sēdēt saliktām rokām klēpī, bet uzbūvēt laivu un braukt projām.
   Drīz kuģis atgāja no krasta — un brauciens sākās. Ceļš bija garš un grūts. Divas dienas un divas naktis kuģis svaidījās pa viļņiem. Knēveļi, kuri līdz šim nebija jūru ne tuvumā redzējuši, baidījās, ka kuģis nupat, nupat apgāzīsies un noies dibenā. Divas dienas un divas naktis viņi nevareja ne uz mirkli iemigt un uz brauciena beigām ar mokām turējās kājās. Trešajā dienā kuģis beidzot iegāja klusā, mierīgā jomā un nomocījušos knē­veļus izlaida no drēgnās, tumšās tilpnes.
   Nabadziņi skaļi uzgavilēja aiz prieka, ieraudzījuši zaļu krastu ar palmām, persikiem, banāniem, riekstu un apelsīnu ko­kiem. Pat tas jau likās labi, ka beidzot varēja nostāties uz cie­tas zemes un nejust, ka apakšā viss līgot līgojas. Mežonīgi spiegdami un klaigādami, knēveļi izbira uz krasta un joza ko mācēdami pretim kokiem. Tur viņi sāka lēkāt un dejot aiz līk­smes, plūkt banānus un dateles, persikus un apelsīnus, ar nūjām traukt riekstus no kokiem. Paēduši, cik vēderā lien, viņi ņēmās šūpoties šūpolēs, kas lielā skaitā bija sakārtas starp kokiem, griezties karuseļos un ar velnariteņiem, slidināties uz paklājiem no dēļu uzkalniņiem un spirāliskām slīpnēm.
   Pēkšņi atskanēja zvana sitieni. Ilgi nedomādami, knēveļi joza uz to pusi, no kurienes skanēja zvans, un ieraudzīja ēdnī­cas ēku ar lieliem, visā platumā atvērtiem logiem. Pie durvīm stāvēja pavārs baltu cepurīti galvā un aicināja visus pusdienās. Ēst tomēr nevienam negribējās, jo visi bija paēduši augļus. Knē­veļi domīgi apstājās pie ieejas, taču tobrīd atskanēja zvans no otras puses. Gluži kā pēc komandas viņi cirtās uz otru pusi un ieraudzīja kinoteātra ēku, kas no augšas līdz apakšai bija aplī­mēta ar krāsainām ališām. Uz pašas lielākās afišas milzu bur­tiem stāvēja rakstīts:
   «Slepkavība jūras dibenā jeb Asiņainā zīme. Jauna, aizraujoša kinofilma no no­ziedznieku dzīves ar slepka­vībām, aplaupīšanām, slīcinā­šanām, ar nāvi zem vilciena un plēsīgu zvēru ķetnās. Tikai mūsu kinoteātrī. Steidzieties skatīties!»
   Apjēguši, ka nupat sāk­sies kino seanss, knēveļi stei­dzās ieņemt vietas. Viņi vēl nebija lāgā apsēdušies, kad
   nodzisa gaisma un uz ekrāna sāka skraidīt un šaudīties apkārt dažādi aizdomīgi subjekti maskās un bez maskām, ar nažiem, somu dunčiem, kinžaliem un pistolēm rokās. Tūliņ ieradās ari līdz zobiem apbruņoti policisti. Tiklab vieni, kā otri vajāja cits citu, izmantodami visus iespējamos satiksmes līdzekļus: auto­mobiļus, autobusus, helikopterus, lidmašīnas, vilcienus, kuterus, tvaikoņus, zemūdenes. Visi vienā laidā krita gar zemi, nez kur iegāzās, ieplunkšķēja ūdenī, slīka paši un slīcināja citus, kauti­ņos belza ar visu, kas gadījās pie rokas, šāva cits uz citu ar pis­tolēm un automātiem. Nabaga skatītāji spiedza aiz bailēm, vē­rodami visas šīs šausmas.
   Troksnis zālē tomēr aizvien vairāk pierima, līdz pamazām noklusa pavisam. Knēveļi, tālajā ceļā izvārguši, cits pēc cita aizmiga turpat savās vietās, nesagaidījuši filmas beigas. Jāpa­saka vēl, ka kinoteātra sēdvietas bija mīksti krēsli ar atvāža­mām atzveltnēm, kādi mēdz būt tālsatiksmes autobusos. Ja at­zveltni atmeta atpakaļ, varēja ērti atlaisties un gulēt gluži kā gultā, neizejot no kino. Visi bija tik ļoti piekusuši, ka nogulēja visu dienu un visu nakti un pamodās tikai nākamajā rītā.
   Izdzirdējuši zvanu, kas aicināja brokastīs, knēveļi trūkās kā­jās un drāzās uz ēdnīcu. Ieturējuši garšīgas brokastis, viņi skriešus atstāja ēdnīcu un ņēmās spēlēt paslēpes, sunīšus, kuku- riņus un iet citas interesantas rotaļas. Daļa knēveļu joza uz šū­polēm un karuseļiem, citi, izdzirduši zvanu, atgriezās kino­teātrī, kur seansi sākās no paša rīta, pareizāk sakot, tūliņ pēc brokastīm.
   Trenkādami cits citu pa apelsīnu birzi, knēveļi uzgāja starp kokiem klajumiņu ar lielu, četrstūrainu laukumu bumbaku spē­lei. Turpat tika atrasts vesels komplekts koka āmuru ar gariem kātiem un pāris bumbaku, proti, viss, kas nepieciešams šai aiz­raujošajai, kustīgajai rotaļai. Jāpaskaidro, ka par bumbaku mē­nesēni dēvē lielu koka bumbu knēveļa galvas lielumā. Tādi bum-
   baki spēlei vajadzīgi divi: melns un balts. Spēlētāji sadalās di­vās komandās — pa ducim katrā. Pirmais ducis, apbruņojies ar koka āmuriem, dzenā balto bumbu pa visu laukumu, cenzdamies iedzīt to bedrītē laukuma centrā un tai pašā laikā nepieļaut, ka otra komanda iedzītu tai pašā bedrītē melno bumbu. Uzvar, pro­tams, tā komanda, kura pirmā iedzen bedrītē savu bumbu.
   Sī no pirmā acu uzmetiena vienkāršā spēle patiesībā ir ļoti aizraujoša un ieguvusi pie mēnesēniem plašu popularitāti. Tāpat kā jebkurai citai spēlei, bumbaku spēlei ir savi noteikumi un arī sava taktika un stratēģija. Noteikumi ir tādi, ka spēlētājiem nav tiesību sist ar koka āmuriem citiem pa kājām un galvu; viss pā­rējais ir atļauts: var pieturēt bumbaku, uzkāpjot tam virsū ar kāju, var to aizsist pāri laukuma robežai, var atgrūst pretinieku ar plecu vai roku. Taktika un stratēģija ir tāda, ka komandas kapteinis var sadalīt savus spēlētājus divās grupās: uzbrucējos un aizsargos. Uzbrucēju uzdevums — iedzīt bedrītē pretinieka bumbaku; aizsargu uzdevums — atvairīt no sava bumbaka pre­tinieka spēlētājus. Dažreiz kapteinis sadala komandu līdzīgās daļās, un tādu spēles sistēmu sauc «seši pret seši». Reizēm viņš uzskata par vajadzīgu iedalīt uzbrucēju grupā septiņus spēlē­tājus, bet aizsardzībā atstāt tikai piecus. Tādā gadījumā spēles sistēma saucas «septiņi pret pieci». Mēdz būt vēl sistēma «as­toņi pret četri» un arī sistēma «divpadsmit», proti, kad kaptei­nis vispār nesadala komandu grupās. Tiesa, arī šai gadījumā spēlētāji iepriekš vienojas, kurš spēlēs aizsardzībā, kurš uzbruks, taču spēles gaitā mainās lomām, lai mulsinātu pretiniekus. Nav nemaz jāskaidro, ka stratēģisko paņēmienu pārpilnība padara šo spēli ārkārtīgi interesantu.
   Tiklīdz laukumiņš bija uziets, organizējās uzreiz četras bum- bačnieku komandas, taču, tā kā visas četras reizē nevarēja spē­lē piedalīties, tad spēlēja tikai divas komandas, bet pārējās divas gaidīja savu kārtu. Tiesa, todien viņi tā ari nekā nesagai­dīja, toties nākamajā rītā piecēlās labi agri un uz visu dienu sagrāba laukumiņu savās rokās. Kopš tā laika bumbakus spē­lēja tie, kas pamodās pirmie un agrāk par citiem aizjoza uz lau­kumiņu. Beidzās ar to, ka paši kaislīgākie spēlmaņi nolēma ne­atstāt laukumiņu pat pa nakti, bet likās gulēt turpat. Tas viņiem bija tīrais nieks, jo vairāk tāpēc, ka klimats Muļķu salā ir visai silts, lietus nelīst gandrīz nekad un gulēt var kaut vai zem kla­jas debess. Tā nu iznāca, ka bija palikušas tikai divas bumbač- nieku komandas, toties tās spēlēja no rīta līdz vakaram, nepazī- damas, kā mēdz teikt, ne miera, ne atpūtas.
   Ap to laiku arī visi pārējie knēveļi bija sadalījušies, ja tā var izteikties, saskaņā ar savām interesēm. Bez bumbačniekiem šeit bija karuseļnieki, riteņotāji, kukurinisti, kinoknauķi, trumpmaņi un āzisti. Nav grūti uzminēt, ka par karuseļniekiem dēvēja tos knēveļus, kas augām dienām griezās karuseļos; par riteņotā- jiem — tos, kas priekšroku deva velnaritenim. Kukurinisti, pats par sevi saprotams, bija tie, kas neatzina neko citu kā vien ku- kuriņu spēli. Āzisti augu dienu sēdēja pie galdiņiem un no visa spēka klaudzināja domino kauliņus, spēlēdami «āzi». Trump­maņi, sametušies pa četri kopā, sēdēja maurā un sita kārtis — visvairāk uz durakiem. Kinoknauķi no rīta līdz vēlai naktij kver- nēja kinoteātrī un seansu pēc seansa skatījās dažādas filmas. Nav nemaz ko runāt, ka šāda vienmuļība nodarbībās notrulināja knēveļu gara spējas, pamazītiņām sagatavojot viņu pāreju dzīvnieku stāvoklī.
   Starp citu, bija pieņemts, ka filmu skatīšanās ir intelektuā­lāka, proti, prātam noderīgāka nekā bumbaku vai «āža» spēle. Tas tomēr ir aplam, jo filmu saturs bija pārāk muļķīgs, lai šā vai tā rosinātu prātu. Diendienā skatoties, kā visu šo filmu va­roņi skraida, lēkā, krīt, kūleņo un šauj ar pistolēm, varēja kļūt tikai stulbāks, taču nekādā ziņā nevarēja pieņemties prātā.
   Jāsaka gan, ka arī Nezinītis un Kazlēns nebija pasargāti no vispārējās aizraušanās un augām dienām dirnēja kinoteātrī, bez kustēšanās sēdēdami atzveltņos un no rīta līdz vakaram bolī­
   dami acis uz ekrānu. Reiz pievakarē viņi piepeši juta, ka no nekustīgas zvilnēšanas muguras tādas kā sastingušas un nav pat atliecamas, tā ka ne viens, ne otrs nejaudāja piecelties no krēsla. Briesmīgi pārbijušies, Nezinītis un Kazlēns izmanījās kaut kā nolēkt no saviem krēsliem uz grīdas un, muguras neat­liecot, uz visām četrām izrāpties no kinoteātra svaigā gaisā. Parāpojuši četrāpus pa mauriņu, viņi ar mokām atlieca muguru un pieslējās kājās. Pirmajā brīdī viņi sadulbuši blenza viens uz otru, it kā neapjēgdami, kas īsti notiek. Pēdīgi Nezinītim sejā parādījās saprātīga izteiksme — un viņš ieminējās:
   —    Paklau, Kazlēn, kad tad mēs sāksim būvēt laivu?
   —    Kādu laivu? — Kazlēns neizpratnē atjautāja.
   —   Nu, vai nezini, kādas mēdz būt laivas? Ar ko braukt pa ūdeni.
   —   Bet kālab mums jābrauc pa ūdeni?
   —   Tad mēs taču taisījāmies bēgt projām no šās glupās salas.
   —   Ak, jā! — Kazlēns attapa. — Nu, ko tad vairāk, rīt sāk­sim būvēt laivu.
   Tomēr otrā dienā viņi bija aizmirsuši, ka taisījušies būvēt laivu, un no paša rīta skrēja šūpoties šūpolēs, griezties karuse­ļos un ar paklājiņiem slidināties no kalniņa. Sīs nodarbības vi­ņus tā aizrāva, ka jebkādas do­mas par bēgšanu atkal izkūpēja un dienas ritēja kā agrāk. Tiesa, Nezinītis gan dažkārt pievakarē apķērās un ieminējās:
   —   Vai, Kazlēn, es jūtu, ka mēs abi pārvērtīsimies par auniem!
   —   Ei, ko nu melsies! — Kazlēns atvēcinājās. — Līdz šim
   neesam parvertušies, tad arī turpmāk neparvertisimies. Kas to teica? Neviens nav teicis. Padzīvosim, tad redzēsim.
   —   Kad redzēsim, tad jau būs par vēlu.
   —    Nu labi, rīt sāksim būvēt laivu.
   Taču pienāca rītdiena un atkal viss palika pa vecam. Kaz­lēns, aizrāvies ar vizināšanos, šūpošanos, griešanos un pārējām izpriecām, par bēgšanu negribēja vairs pat dzirdēt. Līdzko Nezi­nītis paplēta muti, lai atgādinātu par laivu, Kazlēns nepacietīgi gaiņājās ar roku un sauca:
   —    Rīt!
   Beidzās ar to, ka Nezinītis laivu vairs nepieminēja.
   Vienurīt draugi iekāpa karuselī un griezās tik ilgi, ka Nezi­nītim apreiba galva un viņš novēlās zemē. Ar mokām uzslējies kājās un grīļodamies kā piedzēries, viņš sāka klaiņot pa apel­sīnu birzi. Acu priekšā viņam viss šķita kā miglā. Pēc laba lai­ciņa viņš izgāja birzs malā un ieraudzīja tālumā blīvu dēļu sētu gaišzilā krāsā. Nesaprazdams, kā šeit nokļuvis, Nezinītis apstā­jās un tobrīd izdzirdēja kaut kādas dīvainas skaņas, kas nāca no viņpus sētas:
   —    Bē-ē-ē! Mē-ē-ē!
   Nolēmis izdibināt, kas tas par radījumu, kas izgrūž šīs dīvai­nās skaņas, Nezinītis piegāja pie sētas un mēģināja ielūkoties pa spraugu, taču tas viņam neizdevās, jo dēļi bija cieši pieēvelēti. Ilgi nedomādams, viņš ieķērās ar rokām dēļu augšgalā un uz- trausās uz sētas. Viņa skatienam pavērās zaļa pļava, netālu urdzēja strauts, un aiz tā melnoja mežs. Pļavā, sablīvuši barā, ganījās balti auniņi. Tos sargāja divi brūni, pinkaini suņi. Tik­līdz kāds aunelis nošķīrās no ganāmpulka, suņi klupa tam virsū un dzina to atpakaļ.
   Pie sētas, netālu no Nezinīša, gluži kā siena kaudze slējās aunu vilnas blāķis. Vairāki knēveļi tupēja blakus blāķiem un ar lielām dzirklēm cirpa aunus. Nabaga dzīvnieki sasietām kājām padevīgi gulēja zemē un pat nepīkstēja. Viens no knēveļiem, nocirpis auneli, atraisīja to un, pieķēris ar roku zem vēderiņa, uzstatīja kājās. Neveikli cilādams guļot notirpušās kājiņas, aunelis kluburoja pie ganāmpulka. Bez sava kuplā kažociņa tas izskatījās ārkārtīgi vājiņš un tik joeīgs, ka Nezinītis, uz viņu raudzīdamies, ar pūlēm valdīja smieklus. Aunelis pa tam apsta- jās un, pagriezis galvu sāņus, žēli ieblējās:
   —    Bē-ē-ē!
   «Tad lūk, kas šeit klaigā!» Nezinītis aptvēra. No šīm domām viņam nez kāpēc sametās nelāgi.
   Šai brīdī atskanēja motora rūkoņa un Nezinītis ieraudzīja, ka pie vilnas blāķa pieripo kravas mašīna. Knēveļi pārtrauca cirpšanu un ņēmās kraut vilnu kravas kastē. Šoferis izliecās no savas kabīnes un, ieraudzījis Nezinīti, jautri pamāja ar roku.
   —   Ei, vai tev arī šurpu sagribējies? — viņš sauca. — Pa­gaidi vien, drīz apcirps arī tevi! Ha-ha-ha!
   No šiem smiekliem Nezinītim šermuļi pārskrēja pār muguru. Vienā mirklī viņam atausa atmiņā visi stāsti par to, ko ar na­baga knēveļiem dara Muļķu salā. Apstulbis aiz izbīļa, viņš no- šļūca zemē un, ko kājas nesa, diedza atpakaļ.
   —    Pagaidiet, brālīši, — viņš sauca, pieskrējis pie knēveļiem, kuri griezās karuselī. — Stājieties! Vajag bēgt labi aši!
   Redzēdams, ka neviens viņā neklausās, Nezinītis sagrāba Kazlēnu aiz apkakles un novilka no karuseļa. Nabaga Kazlēnam no ilgas griešanās reiba galva, un viņš apsēdās, ieķēries ar ro­kām zemē. Lai kā Nezinītis vilka viņu aiz apkakles uz augšu, viņš joprojām stāvēja četrāpus, izgrūzdams kaut kādas īdošas skaņas.
   —    Kazlēn, mīļais, ir jābēg, labulīt! — Nezinītis izmisis iesaucās.
   Kazlēns uzlūkoja viņu ar miglainu skatienu un, mēlei mež- ģoties, izmocīja:
   —   Klau, Nezinīt, es tik tālu esmu sagrie-grie-grie-griezies, ka nevaru izsacīt ne bē, ne mē.
   Nošļupstējis šos vārdus, viņš sāka stulbi smieties un skaļi brēkāt:
   —    Bē-ē-ē! Mē-ē-ē!
   —    Kazlēn, mīļais, nevajag! Nevajag! — Nezinītis lūdzās.
   Paķēris saprātu zaudējušo Kazlēnu klēpī, Nezinītis skrēja ar
   to uz jūrmalu. Viņam šķita, ka Kazlēns nupat, nupat pārvērtī­sies par auneli un tad jau to nekas vairs neglābs. Drīz viņi sa­sniedza palmu birzs malu. Caur retajiem koku stumbriem mir­goja dzirkstošs jūras līmenis. Tālumā vīdēja kuģu piestātne ar augstu mastu, kura galā, vēja plandīts, grezni plivinājās ka­rogs. Sasprindzinājis pēdējos spēkus, Nezinītis izskrēja jūras krastā un bezspēkā nokrita smiltīs. Rokas pašas atlaidās vaļā, un viņš zaudēja samaņu.
   Nokļuvis jūras krastā, Kazlēns kādu brīdi neizpratnē raudzī­jās apkārt. Dzestrais jūras vējiņš viņu atsvaidzināja, un galva viņam vairs nereiba. Pamazām viņš apjēdza, ka nesēž vairs ka­ruselī, bet parastā pludmalē. Blakus atmestām rokām gulēja Nezinītis. Acis viņam bija ciet.
   «Aizmidzis,» Kazlēns nodomāja.
   Un viņš sāka vērot viļņus, kas šņākdami un dunēdami rit­miski vēlās uz lēzeno, smilšaino krastu un, pamazām noklus- dami, bēga atpakaļ jūrā. Nav zināms, cik ilgi Kazlēns tā būtu sēdējis, tīksmi nolūkodamies viļņos, ja viņa skatiens neuztvēris tālē tumšu plankumiņu blusas lielumā. Sākumā viņam likās, ka tur virs jūras lidinās kāds putns, taču plankumiņš pamazām tuvojās, un drīz jau bija skaidrs, ka tas nav putns. Kazlēnam sāka likties, ka tas ir nez vai dirižablis, nez vai lidmašīna, taču pagāja vēl mazs brītiņš, un viņš pārliecinājās, ka tas ir tvai­konis.
   —    Kas tie par brīnumiem! — Kazlēns pārsteigts nomurmi­nāja. — Kopš kura laika tvaikoņi lido pa gaisu?
   Viņš sāka purināt Nezinīti aiz pleca. Redzēdams, ka Nezi­nītis nemostas, Kazlēns briesmīgi pārbijās un ņēmās slacīt vi­ņam seju ar aukstu ūdeni. Tas Nezinīti atgrieza pie samaņas.
   —    Kur es esmu? — viņš jautāja, atvērdams acis.
   —    Skaties, tvaikonis! — Kazlēns iesaucās.
   —    Kur ir tvaikonis? — Nezinītis jautāja, pieceldamies kā­jās un pārlaizdams skatienu jūrai.
   —    Tad ne jau tur. Ekur, augšā, — Kazlēns rādīja ar pirkstu.
   Nezinītis atmeta galvu un ieraudzīja gaisā lidināmies tvai­koni ar dūmeņiem, mastiem, enkuriem un glābšanas laivām, kas bija pakārtas virs klāja. Nezinītis sastinga aiz brīnumiem. Tvai­konis tuvojās, strauji pieaugdams apmēros. Uz borta jau varēja saskatīt knēveļus. Stingdami aiz bailēm, Nezinītis un Kazlēns vēroja tuvojošos milzeni. Aiz pārbīļa Kazlēnam mute pati no
   sevis pavērās vaļā un acis iepletās gluži apaļas. Viņš gribēja kaut ko sacīt, bet vārdi bija iesprūduši nez kur iekšpusē. Pēdīgi viņam izdevās izdabūt:
   —    Kas tas ir? .. . Kāpēc tā? …
   —    Bezsvars! — Nezinītis pēkšņi iekliedzās. — Citādi nav — tas ir Zinītis. Es jau zināju, ka viņš atlidos mūs glābt! Urā!
   Viņš pasvieda gaisā savu platmali un aiz prieka sāka lēkāt pa krastmalu.
   Tikmēr tvaikonis apmeta loku virs piestātnes un līgani nolai­dās uz ūdens. Nezinītis un Kazlēns, rokās saķērušies, skriešus likās uz piestātni. Viņi vēl nepaspēja uziet pa kāpnītēm, kad ieraudzīja, ka no kuģa pa trapu kāpj lejā Zinītis, doktors Table­tiņš, Skrūvītis, Ķīlītis, Apalītis un vairāki nepazīstami mēnesēni. Aiz satraukuma Nezinītim sirds krūtīs sāka neprātīgi dauzīties, un viņš apstājās, nedrīkstēdams spert ne soli tālāk, tikai nomur­mināja:
   —   Liekas, es tūliņ dabūšu brāzienu!
   Zinītis, pārējo knēveļu pavadīts, pienāca Nezinītim klāt.
   —   Nu, sveiks! — viņš, roku sniegdams, sacīja.
   —    Ko tad jūs, mīlīši, — nevarējāt atlidot agrāk? — Nezinī­tis pārmeta, pat neatņēmis Zinīša labdienu. — Mēs viņus te gai­dījām, gaidījām, tikko par auniem nepārvērtāmies, bet viņiem tas nekas! Un tie saucoties glābēji!
   —    Es ar tevi, stulbeni, pēc tam pat runāt negribu! — Zinītis pikti atcirta.
   —    Labāk nu būtu teicis paldies, ka mēs kaut tagad atlido­jām, — iejaucās doktors Tabletiņš. — Kā tu jūties?
   —    Labi.
   —   Tad tūliņ marš uz tvaikoni, citādi — šeit, kā stāsta, gaiss esot ļoti neveselīgs. Ilgi uzkavēties nedrīkst.
   —    Nu, manuprāt, mazdrusciņ te vēl var pakavēties, — Nezi­nītis atteica. — Man taču jāglābj pārējie knēveļi. Mūsu te at­brauca liels pulks.
   —    To mēs izdarīsim arī bez tevis, — pateica doktors Tab­letiņš.
   —    Nē, nē, brāļi, bez manis jūs te vēl ko saputrosiet, kadu aizmirsīsiet. Man pašam visi jāsameklē. Un tad vēl kas: vai jums nav kāds lieks bezsvara aparātiņš?
   —    Kam tad tas vēl? — Skrūvītis jautāja.
   —    Es, redziet, kādu joku esmu sagudrojis, — Nezinītis al bildēja. — Mēs ieraksim bezsvara ierīci uz salas zemē, tad vis­apkārt radīsies bezsvara zona. Gaiss virs šās zonas vairs neko nesvērs un sāks celties uz augšu, tā vietā no visām pusēm ieplū­dis svaigs jūras gaiss. Tādā veidā atmosfēra uz salas attīrīsies, un tad neviens vairs nepārvērtīsies par aunu.
   —    Paskat tikai, — Ķīlītis sajūsmā iesaucās, — mūsu Nezi­nītis arī kļuvis par izgudrotāju.
   —    Ko tu gan domā! Pēdējā laikā es — taisni šausmas — cik gudrs esmu kļuvis! Un savu gaisa tīrīšanas metodi es izgudroju jau tad, kad braucu šurp ar tvaikoni. Kuģa tilpnē, saproti, bija garš laiks, un tad es sāku gudrot visādus stiķus.
   —    Nu labi, — Skrūvītis atbildēja. — Bezsvara ierīci mēs tev pagādāsim. Bez tam, es tā skatos, tev noderētu arī zābaki. Nu, tos tu dabūsi uz kuģa, bet tagad ved mūs un rādi, kur ir tie knē­veļi, kamēr kāds no viņiem patiešām nepārvēršas par aunu.

   Pēc tam kad Skopumfīlda strādnieki bija ieguvuši bezsvaru un padzinuši no savas fabrikas Skopumfīldu, visi par to vien runāja. Arī citu fabriku strādnieki brauca pie kosmonautiem un, atgriezušies atpakaļ, ieviesa savās fabrikās bezsvaru. Dažās fabrikās strādnieki kļuva tik droši, ka pat bez jebkāda bezsvara ņēma varu savās rokās un padzina īpašniekus.
   Policiju visi šie notikumi bija tiktāl iebiedējuši, ka tā vairs neuzstājās pret strādniekiem. Daudzi policisti aizmeta savas šautenes un pistoles, ieraka zemē savus policistu mundierus un kaskas un, apģērbušies kā parasti knēveļi, salīga par strādnie­kiem fabrikās un rūpnīcās. Viņi apgalvoja, ka tas esot daudz
   patīkamāk nekā klupdamiem krizdamiem lidināties gaisā bez­svara stāvoklī un iedzīvoties apdegumos, brūcēs vai tikt sakrop­ļotiem.
   Tagad strādnieki par savu darbu saņēma krietni vairāk, jo viņiem vairs nevajadzēja atdot bagātniekiem daļu no peļņas; turpretim preces kļuva daudz lētākas. Tāpēc ikviens varēja gan labāk paēst, gan nopirkt vairāk preču. Tā kā preču pieprasījums pieauga, visas fabrikas sāka palielināt produkcijas izlaidi un tāpēc tām vajadzēja vairāk strādnieku. Bezdarbnieku drīz vairs pavisam nebija, jo visi, kas gribēja strādāt, dabūja darbu. Kalpot pie bagātniekiem par sulaiņiem tagad neviens negribēja. No tiem bēga projām gan kalpones, gan istabmeitas, gan veļas mazgātājas, gan šveicari, gan grīdu spodrinātāji, bet vispirmām kārtām pavāri. Visi pavāri un virējas tagad uzskatīja par labāku strādāt ēdnīcās un restorānos, kur viņi paši bija sev noteicēji. Bet ēdnīcu un restorānu skaits ar katru dienu pieauga, jo dau­dziem tagad vairs negribējās mājās noņemties ar maltīšu gata­vošanu. Ikvienam pietika naudas, lai pusdienas ieturētu resto­rānā vai atnestu no ēdnīcas.
   Nabaga Skopumfīlds, kas bija pazaudējis visu savu kapi­tālu, jau iekām viņam atņēma fabriku, nezināja, ko tagad da­rīt. Sākumā viņš gāja pusdienot pie paziņām, bet tad pārliecinā­jās, ka paziņām tas sevišķu prieku nesagādā, un beidza ar to, ka iestājās darbā savā biju­šajā makaronu fabrikā. Neviens viņam to neliedza. Visi zināja, cik ļoti viņš pieķēries savam makaronu uzņēmumam un ce­rēja, ka viņš strādās kārtīgi un apzinīgi.
   Kad Skopumfīds vairākas dienas bija nostrādājis mīcīšanas nodaļā par palīgu, viņam uz­ticēja darbu pie makaronu spiedes. Seit Skopumfīlda pienākums bija uzmanīt, kā no makaronu spiedes lien ārā bezgalīgs ma­karonu stiebriņu saišķis, un regulēt to blīvumu un resnumu. Ja mīkla kļuva pārāk šķidra — tas uzreiz atsaucās uz stiebriņu resnumu —, viņš deva signālu mīcītājiem iebērt miltus, ja tur­pretim mīkla kļuva pārāk stigra, viņš signalizēja, lai pielej ūdentiņu. Līdzko stiebriņi sasniedza vajadzīgo garumu, Sko­pumfīlds nospieda pogu, kas iedarbināja elektrisko nazi, un nogrieza stiebriņus; tie krita tvaika katlā, kur tika applaucēti ar karstu tvaiku, un pēc tam nonāca uz konveijera, kas tos nogādāja uz žāvētavu. Pastrādājis kādu nedēļiņu pie maka­ronu spiedes, Skopumfīlds sadomāja pierīkot spiedei nelielu rite- nīti ar izcilni. Ritenītis griezdamies ik pēc noteikta brīža ar iz­cilni nospieda pogu un tādā veidā iedarbināja elektrisko nazi. Pateicoties šai racionalizācijai, Skopumfīldam vairs nevaja­dzēja ikreiz spiest podziņu, kad makaronu saišķis sasniedza pa­redzēto garumu, un viņš nu varēja apkalpot nevis vienu, bet divas spiedes reizē. Viņš teicās ar to neapmierināties, bet pa­
   nākt, lai mašīna automātiski re­gulē makaronu mīklas stigrumu un pati pēc vajadzības pievieno miltus vai ūdeni. Tagad, kad bija jāstrādā pašam, Skopum­fīlds labi saprata, cik svarīgi ir atvieglot strādnieku darbu.
   Vispār strādāt Skopumfīl­dam patika, jo vairāk tāpēc, ka visu laiku apkārt bija knēveļi, ar kuriem varēja parunāties, ap­mainīties jociņiem, par šo vai to apspriesties.
   Tagad, beidzis savu darba dienu, viņš bieži nopirka lielu baltmaizes kukuli un, pasitis to padusē, devās pastaigā uz zvērudārzu. Viņam ļoti patika vērot dzīvniekus, it īpaši ūdens putnus. Ieraudzījis dīķī peldam pīles, viņš smējās aiz prieka un klaigāja:
   —    Skatieties, pīles! Pīles!
   Un ņēmās dīķmalā drupināt baltmaizes gabaliņus. Pīles tū­liņ peldēja uz krastu un sāka knābāt cienastu. Ar laiku viņas pie tā tik ļoti pierada, ka sāka jau pazīt Skopumfīldu un, iztā­lēm pamanījušas viņa melno cilindru, steidzās uz malu, par ko Skopumfīlds jutās aizkustināts. Izbarojis pīlēm puskukulīti, viņš parasti sacīja:
   —   Tagad ejiet, mīlītes, papeldēties, rīt es jums atnesīšu vēl.
   Un gāja uz mazuļu laukumiņu. Tur viņš baltmaizes paliekas
   atdeva mazajiem lācēniem un, ja tuvumā nebija daudz apmek­lētāju, lūdza sargam atļauju kādu no zvēriņiem paglaudīt. Rei­zēm sargs atļāva. Tad Skopumfīlds trausās pāri žogam, glau­dīja visus zvēriņus no vietas un, atvadām noskūpstījis kādu jauku lācentiņu, pavisam laimīgs devās uz mājām.
   Atpūtas dienās viņš kopā ar kādu no saviem jaunajiem drau­giem izbrauca ārpus pilsētas: uz mežu vai pie upes. Tur viņš elpoja svaigu gaisu, klausījās putniņu dziedāšanā, vēroja puķī­tes. Ar laiku viņš iegaumēja daudz puķu nosaukumu, un tās viņam tagad nebija vairs tikai zilas, sarkanas un dzeltenas pu­ķītes, bet neaizmirstules, kumelītes, lēpes, kreimenes, pulkstenī­tes, kliņģerītes, vijolītes, pienenes, rudzupuķes, muskarītes vai atraitnītes. Kopš tā laika, kad Skopumfīlds sāka saukt puķītes vārdos, tās viņam bija kļuvušas tādas kā tuvas un mīļas, un viņš vēl vairāk priecājās, tās redzot.
   —    Cik gan pasaule ir skaista! — viņš mēdza sacīt. — Cik jauka ir daba! Agrāk es nekā no tā neredzēju: ne ziedus, ne zā­līti, ne mīlīgos putniņus, ne skaisto upi ar tās brīnišķīgajiem krastiem. Man nekad nebija vaļas. Es tikai par to vien domāju kā saraust vairāk naudas, visam pārējam man neatlika laika, lai
   jupis mani sasper uz līdzenas vietas, ja me­loju! Toties tagad zinu, ka īstās vērtības nav vis nauda, bet viss šis skaistums ap mums, kas nav ne kabatā noglabājams, nedz ap- ēdams, nedz lādē ieslēdzams!
   Daudzi bagātnieki, kuri reizē ar fabrikām bija zaudējuši arī savus ienākumus, bija spiesti iestāties darbā un galu galā saprata, ka tas ir pat labāk nekā augām dienām un naktīm drebēt par savu kapitālu, zaudējot miegu un ēstgribu un domājot vienīgi par to, kā varētu kādu apšmaukt un neļaut citiem apšmaukt sevi.
   Tomēr gadījās arī tādi bagātnieki, kas, lai gan zaudējuši rūpnīcas un fabrikas, toties bija saglabājuši savu kapitālu. Strādnieki uzskatīja, ka šī nauda ar pilnām tiesībām pieder tau­tai, jo bagātnieki to ieguvuši negodīgā ceļā, likdami citiem strā­dāt savā vietā. Tāpēc strādnieki izdeva likumu visu šo netaisni sarausto naudu nodot kopējā kasē un par to uzcelt lielus teātrus, muzejus, gleznu galerijas, stadionus, peldbaseinus, slimnīcas un izbraucienu tvaikonīšus.
   Bagātniekiem bija vien jānodod savs kapitāls kopējā kasē. Daži no viņiem tomēr izblēdījās un daļu savas naudas nobēdzi­nāja. Starp šāda veida blēžiem bija arī visā pasaulē pazīstamais manufaktūras fabrikants Sprutss. Neviens īsti smalki nezināja, cik viņam ir naudas. Tāpēc pusi no sava kapitāla viņš nodeva, bet otru pusi paturēja pats. Viņš cerēja, ka ar savu naudiņu va­rēs dzīvot tāpat kā agrāk — nestrādājot.
   Tomēr dzīvot bez darba un palikt godīgam vispār nav iespē­jams. Ikvienam knēvelim ir nepieciešami citu pakalpojumi, tātad arī viņam pašam kaut kas jādara citu labā. Sprutss turpretim gribēja iekārtoties tā, lai citu labā nekā nedarītu, bet lai tikai citi pūlētos viņa labā. Vispirmām kārtām vajadzēja, lai kāds viņam gatavotu pusdienas, bet, tā kā visi viņa kalpotāji bija
   aizbēguši, tad viņš pasāka pusdienot ēdnīcā. Sākumā viņam tur ēst deva, bet tad vienā jaukā dienā pie viņa pienāca galvenais pavārs un sacīja:
   —    Paklausieties, Sprutsa kungs, mēs, redziet, strādājam jūsu labā, gatavojam jums dažādus ēdienus, bet jūs mūsu labā nedarāt nenieka, taču ēst ēdat, nekur nestrādājat.
   —    Bet es taču par ēdienu maksaju naudu, — Sprutss atspē­koja.
   —    Kur tad jūs ņemat naudu, ja nekur nestrādājāt? Jūs tātad neesat nodevis visu no ļaudīm salaupīto naudiņu?
   Sprutss, protams, nevarēja atzīties, ka noslēpis daļu naudas, viņš sacīja:
   —    Nē, es atdevu visu. Man palika tikai daži fārtingi, bet tos es esmu jau noēdis un turpmāk strādāšu.
   Kopš tās reizes viņš nolēma ēdnīcā vairs nerādīties, bet sa- pirkās veikalā olas, kartupeļus un dažādus citus produktus un to visu nesa uz mājām. Puse no olām jau ceļā saplīsa, bet no pārējām viņš saprātoja pagatavot kulteni, taču nez kā aizsap- ņojās, un kultenis uz pannas piesvila. Tad viņš ņēmās podā vārīt kartupeļus, taču kartupeļi izšķīda, un no tiem iznāca kaut kāds nebaudāms glums ķausis,kas atgādināja klīsteri,ko lieto tapešu līmēšanai. Vārdu sakot, lai viņš ķērās pie kā ķerdamies, ikreiz ianaca pavisam kas cits, nekā vajadzētu, bet tas, ko vajadzēja, sazin kāpēc neiznāca. Visu, ko viņš gatavoja, nācās ēst vai nu pusvārītu, vai arī pārvārītu, un visu, ko cepa, viņš apēda pus- ceptu vai pārcepušu, bet dažkārt arī gluži jēlu vai sagruzdējušu. No tādas barības viņš bieži mocījās ar vēdergraizēm un tāpēc bija nikns kā suns.
   Viņa māja izskatījās, kā mēdz teikt, pēc īstas cūkkūts, jo nu vairs nebija neviena, kas ievieš tīrību, bet Sprutss pats bija par slinku, lai strādātu ar suku un slotu. Turklāt viņam nepatika mazgāt traukus. Paēdis brokastis, pusdienas vai vakariņas, viņš nolika netīros traukus kaut kur kaktā uz grīdas un nākamajā dienā ņēma no skapja tīrus. Tā kā trauku viņam netrūka, tad drīz vien visi kakti bija piekrauti ar netirām tasēm, apakštasī­tēm un glāzēm, karotēm, dakšiņām un nažiem, šķīvjiem,bļodām, mērces traukiem, tējkannām un kafijkannām, piena krūzēm, sa­lātu traukiem, karafēm, vecām konservu kārbām un dažāda veida un lieluma pudelēm. Uz galdiem, palodzēm un pat uz krēs­liem kaudžu kaudzēm bija sagāzti sodrējiem apkvēpuši podi, grāpji, katli un katliņi, kastroļi, menāžas, dažādas pannas ar sabojātiem ēdieniem. Uz grīdas malu malās mētājās citronu, apelsīnu un banānu mizas, olu un riekstu čaumalas, papīra dris- kas, tukšas turziņas, sakaltušas un zaļganiem pelējumiem apau­gušas maizes garozas, ābolu serdes, vistu kauli, siļķu astes un galvas. Jāpiebilst, ka šīs astes un galvas, un pat veselas zivju asakas krājās ne vien uz grīdas, bet ari uz galdiem, palodzēm, grāmatu plauktiem un pat uz dīvānu un mīksto krēslu atzvel­tnēm.
   Visa šī barības atlieku pārpilnība izplatīja nepatīkamu smaku un pievilināja lēveņiem mušu. Sprutsa kungs sēdēja vi­sas šās draņķības vidū, cerēdams, ka jaunā kārtība ilgi nenotu­rēsies un pamazām viss atgriezīsies vecajās sliedēs, un kalpo­tāji pārnāks pie viņa atpakaļ un ievedīs mājā tīrību un kārtību. Laiks tomēr gāja, pārmaiņu nebija, bet Sprutsa kungs aizvien vēl uz kaut ko cerēja, nemanīdams, ka sēž jau netīrumos līdz ausīm.
   Taču nelaime, kā reizēm mēdz teikt, nekad nenāk viena. Drīz Sprutsam izbeidzās ogļu krājumi, un, tā kā krāsnis ar kaut ko vajadzēja kurināt, viņš ņēmās dedzināt kopā mēbeles. Starp dažādas drazas čupām uz grīdas tagad mētājās no dīvāniem un atzveltņiem noplēsti pārvalku lēveri, izrautas atsperes, ku- šetu, spoguļskapju un krēslu atlūzas. Vispār izskatījās tā, it kā mājā būtu sprāgusi fugasa bumba vai arī būtu notikusi kauja.
   Sprutss, šķiet, nemaz nemanīja paša radīto postažu. Laiku
   pa laikam viņš izspruka no mājām, lai papildinātu pārtikas krā­jumus. Tas tomēr nebija visai viegli izdarāms, jo viņš bija plaši pazīstama persona: šā vai tā — bijušais miljardieris, lielā blēd­lama priekšsēdētājs, daudzu cukurfabriku un slavenās Sprutsa manufaktūras īpašnieks. Vēl pavisam nesen viņa ģīmetnes tepat vai diendienā iespieda avīzēs, un tāpēc visi viņu labi pazina. Līdzko viņš parādījās kādā veikalā, pārdevēji un pārdevējas sāka par viņu smīkņāt un palaist pa šādam tādam jociņam, daži pat bez aplinkiem aizrādīja, ka viņam gan laiks būtu mest niķus pie malas un nevis dzīvot no sazagtas naudas, bet iestā­ties kaut kur darbā un kļūt par godīgu knēveli.
   — Pielūkojiet, Sprutsa kungs, — tie viņu brīdināja, — pa­centieties, draudziņ, laboties, bet, ja arī turpmāk dzīvosiet uz citu rēķina, mēs jums produktus nepārdosim!
   Uz to Sprutss parasti neatbildēja ne vārda un tikai sirdīgi sēca vai arī mēģināja iestāstīt, ka viņš nepavisam neesot Sprutss, bet kaut kāds cits knēvelis, un tas deva pārdevējiem iemeslu jaunām zobgalībām. Tas viss Sprutsu ārkārtīgi kaiti­nāja, un, tā kā zobgalības nerimās, bet kļuva ar katru dienu spīvākas, viņš nolēma rādīties uz ielas iespējami retāk un izgāja no mājām tikai ārkārtējās nepiecieša­mības gadījumā.
   Kādu vakaru, kad Sprutss sēdēja mājās, pie durvīm pieklauvēja. No­kāpis lejā un atvēris durvis, Sprutss ielas laternas gaismā ieraudzīja knēveli ar melnīgsnēju, platu seju, ko greznoja nelielas, melnas, aku­rāti sasukātas ūsiņas, tāda pati ne­liela, melna ķīļbārdiņa un šauras, melnas ačeles, kas nemierīgi šaudī­jās apkārt.
   Šī seja Sprutsam šķita pavisam nepazīstama, taču, kad atnā­cējs pateica, ka viņu saucot par Zulio, Sprutss atcerējās šo vārdu kaut kur jau dzirdējis.
   Ieaicinājis Zulio istabā, Sprutss teica:
   —   Jūsu vārds liekas man pazīstams. Vai nevarat atgādināt, kur mēs esam tikušies?
   —   Tikušies? Nē, — Zulio atbildēja, ar izbrīnu aplūkodams visapkārt sagāztās atkritumu grēdas, mēbeju lūžņus un zivju asakas. — Man tikai bija iespēja izdarīt jums pakalpojumu, kad jūs gribējāt izputināt Gigantisko augu sabiedrību.
   —   Ak jā, pareizi! — Sprutss iesaucās. — Tomēr, cik atce­ros, jūs tolaik par šo pakalpojumu noplēsāt no manis bargu naudu: trīs miljoniņus fārtingu, ja nemaldos.
   —    Nevis'trīs, — Zulio aukstasinīgi atteica. — Runa bija par diviem miljoniem. Starp citu, es no šiem miljoniem nedabūju nenieka, jo tas ragulops Skopumfīlds iekrāva man ar spieķi pa galvu un tie divi mērkaķi —- Miga un Krabss — pameta mani mežā vienu pašu un nozuda ar visu naudu. Kopš tā laika es klimstu apkārt pa pasauli, pūlēdamies sadzīt pēdas šim mērka­ķim Migām, un tagad, rau, nolēmu aprunāties ar jums, cerē­dams izdibināt, kur var atrast šo ragulopu Krabsu.
   —   Diemžēl es nevaru apmierināt jūsu ziņkāri, jo ragulops Krabss sen no manis aizlaidies lapās, paķerdams līdzi ap mil­jonu manas naudas, — Sprutss atbildēja.
   —    Tādā gadījumā — vai jūs man nevarētu iedot vakariņas, jo, nedabūjis apmierināt izsalkumu, es varu izdarīt noziegumu: šodien kopš paša rīta nekā neesmu ēdis, — Zulio paskaidroja.
   —   Varu jūs pacienāt tikai ar olu kulteni, — Sprutss dzedri nomurmināja.
   Kopā ar viesi iegājis virtuvē, Sprutss salauza pāris krēslu un iekurināja krāsni, tad pārsita olu, taču neuzlēja vis uz pan­nas, bet gan uz savām biksēm. Nolēmis, ka, šādai izrīcībai tur­pinoties, viņš vispār paliks bez vakariņām, Žulio atņēma Sprutsam olas un ķērās pie darba pats. Izraudzījies labi lielu pannu, viņš no diviem desmitiem olu uztaisīja milzīgu kulteni, un viņi abi ar Sprutsu sēdās ēst vakariņas. Sprusts ēda un slavēja, jo viņam jau sen nebija gadījies ēst tik labi pagatavotu kulteni.
   Apsvēris, ka Žulio var būt viņam noderīgs, jo tas varētu iet pēc produktiem un palīdzēt gatavot pusdienas, Sprutss to uzaici­nāja apmesties pie viņa. Zulio bija ar mieru, un kopš tā laika Sprutsa dzīve iegriezās normālākās sliedēs. Sagādāt no veika­liem produktus — to Zulio uzņēmās pilnībā, bet brokastis, pus­dienas un vakariņas viņi gatavoja kopīgi, turklāt Sprutss v^ica rupjākos darbus, proti, «taisīja» no mēbelēm malku, kūra pa­vardā uguni, mizoja kartupeļus; Zulio turpretim uzņēmās vis­pārējo vadību un gādāja par gatavojamo ēdienu kvalitāti.
   Blakus rūpēm par ēdienu Žulio rūpējas ari par tīrību.
   — Jums, draudziņ, šai istabā sakrājies pārāk daudz dra­zas, — viņš reiz ierunājās Sprutsam. — Tomēr uzkopt šeit nav vērts. Mēs gluži vienkārši pārvāksimies uz citu istabu un, kad būsim piecūkojuši to, pāriesim uz trešo, tad uz ceturto un tā joprojām, līdz būsim pieķēpājuši visu māju, un gan jau tad re­dzēs.
   Tā kā lieku reizi kurināt krāsni viņi nevīžoja, bet naktis daž­kārt gadījās drēgnas, Zulio sagudroja gulēt nevis gultās, bet lādēs. Ja ar visu pēli ieritinājās lādē un uzvilka virsū vāku, va­rēja ar elpu sasildīt gaisu un gulēt, nejūtot aukstumu.
   Tais laikos tiklab Zulio kungam, kā arī Sprutsa kungam vislielākais prieks bija vakarā pēc dienas rūpēm apsēsties pie televizora un sodīties par jauno iekārtu. Televīzija tolaik bieži rādīja strādniekus, kas tagad patstāvīgi, bez kungiem, vadīja savas fabrikas un rūpnīcas. It īpaši interesanti bija, ka tagad daudzi ražošanas procesi noritēja bezsvara stāvoklī. Sprutsa kungs un Zulio kungs netīši aprēķināja, kas bagātniekiem tā būtu par peļņu, ja bezsvars nācis rokās viņiem un nevis naba­gajiem, un par to viņi spēra vai zemes gaisā. Taču visvairāk
   viņus satracināja sarunas par gigantiskajiem augiem, kuri patiešām auga griez­damies. Nepagāja ne diena, kad televizorā nerādītu, kā ienākas milzu gurķi, to­māti, kāposti, bietes, arbū­zi, melones, kas turklāt bija iedēstīti bagātniekiem at­ņemtajās zemēs. Ir Sprut­sam, ir Žulio metās sāji ap sirdi, kad viņi redzēja briestam garās Zemes kviešu vārpas.
   —    Rau, kur tā ir! Rau, kur aug mūsu nelaime! — Sprutss, siekalas šķiezdams, draudēja ar dūri televizora ekrānam.
   —    Viss pagalam! — Zulio sagrauzts atmeta ar roku. — Nu jau vairs nav nekādu cerību, ka atgriezīsies vecie laiki!
   Reiz diktors paziņoja, ka drīz būšot pārraide no Kosmiskās pilsētiņas, ko uzcēluši atlidojušie kosmonauti. Sprutss un Zulio ar mokām noturējās uz krēsliem, tik Joti viņiem gribējās drīzāk ieraudzīt savus ienaidniekus. Beidzot uz ekrāna parādījās Zinī­tis. Viņš iepazīstināja televīzijas skatītājus ar saviem draugiem kosmonautiem, ar kuriem kopā atlidojis uz Mēnesi, parādīja vairākas nelielas, ērtas mājiņas, ko kosmonauti paši sev uzcē­luši. Skatītāji pat redzēja vienu tādu mājiņu no iekšpuses. Pēc tam tika parādīti dažādi zinātniski aparāti un Fuksija pastās­tīja par to zinātnisko darbu, ko kosmonauti veic uz Mēness. Tū­biņš parādīja mēnesēniem dažas Zemes ainavas, ko viņš turpat uz vietas uzgleznoja, un pastāstīja, ar ko dzīve uz Lielās Zemes atšķiras no dzīves uz Mēness. Pēc tam uzstājās Koklītis, kas no­spēlēja uz flautas dažas melodijas, lai iepazīstinātu mēnesēnus ar mūziku, kādu ciena Zemes knēveļi.
   Pēc mūzikas starpbrīža televīzijas skatītājiem tika parādīts
   izmēģinājumu sakņu dārzs ar briestošiem dārzeņiem, starp ku­riem it īpaši izcēlās milzu arbūzi.
   Zinītis teica, ka dārzeņi izauguši ne mazāki, bet pat nedaudz lielāki, nekā parasti izaugot uz Lielās Zemes, un to varot iz­skaidrot ar mazāku gravitāciju uz Mēness. Aiz sakņu dārza ple­tās kviešu lauks, ko mēnesēni sākumā noturēja par nez kādu fantastisku milzu mežu. Pēdīgi televīzijas skatītājiem parādīja kosmisko raķeti, ar kuru bija veikts vēl nepieredzētais starppla­nētu lidojums. Raķete vairs nestāvēja kā iepriekš zem klajas debess, bet bija novietota speciālā, viņpus kviešu lauka uzbūvētā angārā.
   Ieraudzījis raķeti, Sprutss pat nobāla aiz niknuma.
   —   Tas viss šīs trīskārt nolādētās raķetes dēļ! — viņš no­šņāca. — Bijis man dinamīts, es to uz vietas bez žēlastības uz­spertu gaisā! Neuzradusies šī raķete, pie mums būtu viss pa vecam un mēs dzīvotu, cepures kuldami, nevis dirnētu šeit un no rīta līdz vakaram ķēpātos ar šo pretīgo ēdiena gatavošanu!
   —   Man ir dinamīts, tas ir, es varu dabūt, — ieteicās Zulio.
   Un viņš pastāstīja Sprutsam, ka savā laikā viņam piederējis
   dažāda kalibra preču veikals, kurā viņš plaši tirgojies ar šaute­nēm, pistolēm, pulveri, piroksilīnu, dinamītu un citām sprāgst­vielām.
   .— Vēlāk es savu veikalu pārdevu, — Žulio turpināja, — bet, tā kā man steigšus vajadzēja no Davilonas pazust, nepaguvu visas preces izvest un slepenā noliktavā pametu vairākas pul­vera mucas un divas kastes ar vislabāko dinamītu. Esmu pār­liecināts, ka paslēptuvi līdz šim neviens nav uzodis un mēs va­ram tanī iekļūt — vajag tikai aizbraukt uz Davilonu.
   —    Braucam rīt pat! — Sprutss iesaucās, nepacietīgi trūkda- mies augšā no krēsla. — Es viņiem parādīšu!- Ilgāk es to vairs necietīšu! Es viņus visus uzsperšu gaisā!
   Šai brīdī pārraide no Kosmiskās pilsētiņas beidzās un tele­vīzijā sāka rādīt jaunu kinokomēdiju par kādu bijušo bagāt­nieku, kurš negribēja strādāt un, tā kā ēdnīcā atteicās viņu ba­rot, nolēma gatavot pats, tikai no viņa pūlēm nekas neiznāca. Nopircis olas, viņš tās uzlika uz krēsla un vēlāk pats uzsēdās tām virsū, sviesta paciņu nometa zeme, tūliņ uzkāpa uz tās ar kāju un paslīdējis krita, tad, aizķēris ar roku tējkannu ar karstu ūdeni, uzgāza to sev taisņi uz plikā galvvidus. Visu vakaru viņš nomujās pa virtuvi, pēdīgi ielikās tukša lādē un tur aizmiga, bet otrā rītā skrēja iekārtoties darbā.
   — Kas tad tas? — Sprutss sašutis brēca. — Tas taču ir par mani! Kā viņi uzdrīkstas! Vai viņi ir aizmirsuši, kas es esmu? Es taču viņiem neesmu šāds tāds sušķis! Es esmu Sprutss! Būtu viņi agrāk pagadījušies man nagos! Grīstē es viņus būtu sagrie­zis! Bet kas es tagad esmu? Kas, es jums prasu! Tagad es vi­ņiem esmu tukšs gaiss, tāpēc ka viss ir aizkūpējis pie velna! Agrāk — tad mani gan ēdināja, gan ģērba, gan mazgāja, gan guldināja, gan vizināja, gan ik puteklīti man nopūta, visu netī­rību manās pēdās novāca, visādi par mani rūpējas, jā! Bet tagad man pašam par sevi jārūpējas, viss jādara pašam! Kāpēc, es jums prasu! Kāda velna pēc? Agrāk visi mani cienīja un godāja par manu bagātību, pieglaimojās man, uz vēdera līda manā priekšā, bet tagad visi par mani smejas un turklāt taisa par mani kinokomēdijas! Tas taču ir apvainojums^ Es to necietīšu! Es viņiem parādīšu! Es viņus saplēsīšu lupatlēveros! Smalkās druskās! Kur dinamīts? Dodiet man dinamītu! Rīt pat braucam pēc dinamīta!
   Viņš vēl ilgi ārdījās. Ar mokām Zulio viņu nomierināja un, apsolījis rīt no paša rīta doties pēc dinamīta, nolika lādē gulēt.

   Bija pagājušas dažas dienas, kopš Nezinītis ar saviem drau­giem bija ieradies Kosmiskajā pilsētiņā. Seit viņam viss ļoti patika. No rīta pamodies, viņš tūliņ steidzās uz sakņu dārzu un pastaigājās tur biešu, burkānu, gurķu, tomātu, arbūzu biezok­ņos vai ari klaiņoja starp milzīgi augstajiem Zemes kviešiem, rudziem, prosu, griķiem, lēcām un auzām, no kurām gatavo lie­liskus putraimus ļoti garšīgai auzu biezputrai.
   — Šeit viss ir gandrīz tāpat kā pie mums — Ziedu pil­sētā, — Nezinītis sacīja. — Tikai Ziedu pilsētā bija mazlietiņ labāk. Šeit laikam tomēr kaut kā trūkst.
   Vienurīt Nezinītis pamodās un jutās tāds kā sanīcis. Sāpēt nekas nesāpēja, taču bija tāda sajūta, it kā viņš būtu ļoti, ļoti piekusis un nespētu piecelties no gultas. Tuvojās tomēr brokast­laiks, tāpēc viņš ar mokām piecēlās, apģērbās, nomazgājās, bet, kad apsēdās brokastot, juta, ka it nemaz negribas ēst.
   —    Palūk nu, kas tad tie šeit, uz Mēness, par jokiem! — Ne­zinītis klusītēm pukojās. — Kad gribas ēst, tad ko ēst nav, bet, kad ir ko ēst, tad negribas!
   Kaut kā ticis galā ar savu porciju, viņš nolika karoti uz galda un izgāja ārā. Pēc brītiņa visi ieraudzīja viņu ienākam atpakaļ. Sejā viņam jautās izbailes.
   —    Brālīši, bet kur tad saulīte? — viņš jautāja, neizpratnē vērdamies apkārt.
   —    Tu nu gan, Nezinīt, esi gatavais ēzelis! — Zinītis ar iz­smieklu atbildēja. — Nu kur te var būt saulīte, ja mēs esam uz Mēness vai, pareizāk sakot, Mēnesī.
   —   Ū, bet es biju piemirsis! — Nezinītis atmeta ar roku.
   Pēc šī gadījuma viņš visu dienu lāgu lāgiem pieminēja sau­līti, pusdienās ēda maz un tikai pret vakaru apmierinājās. Bet nākamajā rītā viss sākās no jauna:
   —    Kur tad ir saulīte? — viņš činkstēja. — Gribu, lai būtu saulīte! Mums Ziedu pilsētā vienmēr bija saulīte.
   —    Zini ko, tu, draudziņ, labāk neniķojies! — Zinītis viņu apsauca.
   —    Bet varbūt viņš mums ir gluži vienkārši slims? — iemi-
   nejas doktors Tabletiņš. — Lie­kas, vajadzēs viņu izmeklēt.
   Ievilcis Nezinīti savā kabi­netā, doktors Tabletiņš sāka viņu rūpīgi izmeklēt. Apskatījis ausis, kaklu, degunu un mēli, Tabletiņš neizpratnē grozīja galvu un tad lika Nezinītim no­vilkt kreklu un ņēmās ar gumi­jas veserīti klaudzināt viņam pa
   muguru, pleciem, krūtīm un vēderu, ieklausīdamies, kāda rodas skaņa. Redzams, skaņa nebija tāda, kā vajadzētu, tāpēc Tab­letiņš visu laiku viebās, raustīja plecus un kratīja galvu. Pēc tam viņš lika Nezinītim atgulties uz muguras un sāka ar del­nām spaidīt tam vēderu dažādās vietās, taujādams:
   —   Vai te sāp? . .. Nesāp? . . . Bet te? . . .
   Un atkal satriekts šūpoja galvu.
   Beidzot viņš Nezinītim izmērīja temperatūru, pārbaudīja pulsu un asinsspiedienu, pēc tam lika viņam palikt gultā, bet pats devās pie knēveļiem un klusītēm pateica:
   —    Nelaime, mīlīši! Mūsu Nezinītis ir slims.
   —    Un kas viņam sāp? — apvaicājās Siļķīte.
   —    Tur jau ir tas joks, ka sāpēt nesāp nekas, — un tomēr viņš ir nopietni slims. Viņam ir ļoti neparasta kaite. Ar to sirgst tikai tie knēveļi, kas pārāk ilgi uzturējušies tālu no savas dzim­tās puses.
   —   Ko tu neteiksi! — Zinītis nobrīnījās. — Tad viņu vajag ārstēt.
   —    Kā gan lai viņu ārstē? — doktors Tabletiņš atteica. — Pret šo kaiti nekādu zāļu nav. Viņam, cik vien drīz iespē­jams, jātiek atpakaļ uz Zemes. Tikai dzimtās zemes lauku gaiss var viņam līdzēt. Tādi slimnieki vienmēr ļoti skumst tā­lumā no dzimtenes, un viņam tas var ļauni beigties.
   —    Tātad mums jādodas uz mājām? To tu gribi teikt? — Zinītis novaicāja.
   —   Jā, un turklāt iespējami drīz, — doktors Tabletiņš apstip­rināja. — Domāju, ja mēs šodien pat dosimies ceļā, tad Nezi- nītisv līdz mājām vēl izturēs.
   —   Tātad jāizlido šodien pat. Tur nav vairāk ko gudrot, — izlēma Fuksija.
   —    Bet ko tad darīt ar Apalīti? — jautāja Zinītis. — Viņš palika Lospaganosā pie saviem griezējiem. Nevaram taču viņu pamest šeit vienu pašu.
   —   Mēs ar Ķīlīti tūliņ ar visurgājēju brauksim viņam pa­kaļ, —! piedāvājās Skrūvītis. — Pret vakaru nokļūsim tur, rīt no rīta dosimies atceļā. Ap pusdienlaiku būsim klāt.
   —   Vajadzēs izlidošanu atlikt līdz rītam, — izlēma Zinītis. — Agrāk nekādi netiksim galā.
   —    Nu, lai būtu, līdz rītam, es domāju, Nezinītis izturēs, — doktors Tabletiņš noteica. — Tikai jūs, brālīši, rīkojieties bez vilcināšanās!
   Skrūvītis un Ķīlītis tūliņ izstūma no garāžas visurgājēju, ņēma līdzi Kazlēnu, kuru mācīja vadīt mašīnu, un visi trīs aiz­laida uz Lospagaņosu. Doktors Tabletiņš steidzās paziņot Nezi­nītim, ka nolemts doties atceļā. Šī vēsts Nezinīti ļoti ieprieci­nāja. Viņš pat pietrūkās no gultas un sāka stāstīt, ka, līdzko būs atgriezies mājās, tūliņ uzrakstīs vēstuli Zilacītei, jo kādreiz viņš to apsolījis, un tagad viņu mokot sirdsapziņa, ka nav izpil­dījis solījumu. Apņēmies kļūdu izlabot, viņš manāmi atplauka un sāka dungot dziesmiņas.
   —   Nebēdājiet neko, brālīši! — viņš sauca. — Drīz redzesim saulīti!
   Doktors Tabletiņš aizrādīja, lai viņš izturoties rāmāk, jo sli­mība esot novājinājusi viņa organismu un viņam vajagot pie­taupīt spēkus.
   Drīz vien Nezinīša prieks pamazām noplaka, un viņu pār­ņēma nepacietība.
   —    Kad tad Skrūvītis un Ķīlītis būs atpakaļ? — viņš vienā laidā stāja virsū Tabletiņam.
   —    Šodien viņi nevar tikt atpakaļ, mīlīt. Viņi atbrauks rīt. Tu nu mēģini paciesties, bet pašlaik labāk liecies uz auss un pagulies, — doktors Tabletiņš raudzīja viņu pierunāt.
   Nezinītis likās gultā, taču, brīsniņu pagulējis, trūkās augšā:
   —    Bet ja nu viņi rīt neatbrauc?
   —   Atbrauks, mīlīt, atbrauks, — Tabletiņš viņu mierināja.
   Tajās dienās Kosmiskaja pilsētiņā viesojās astronoms Alfa un lunologs Memega, un ar viņiem reizē atbraukušie fiziķi Kvan- tiņš un Kantiņš. Visi četri bija speciāli ieradušies, lai iepazītos ar kosmiskās raķetes un skafandru uzbūvi, jo arī paši taisījās būvēt raķeti un doties kosmosa lidojumā uz Zemi. Tagad, kad bezsvara noslēpums bija atklats, starpplanētu lidojumi kļuva iespējami arī mēnesēniem. Zinītis nolēma uzdāvināt Mēness zinātniekiem precīzus raķetes rasējumus un lika, lai viņiem at­dod atlikušos lunīta un antilunīta krājumus. Alfa apsolīja, ka Mēness zinātnieki saglabāšot Kosmisko pilsētiņu kārtībā un ierīkošot šeit kosmodromu ar nosēšanās laukumu uz viņu pla­nētu- atlidojušajiem kosmosa kuģiem un starta laukumu raķešu palaišanai uz citām planētām.
   Kad kosmonauti bija izlēmuši atgriezties uz Zemi, Zinītis, Fuksija un Siļķīte devās uz angāru rūpīgi pārbaudīt visu raķe­tes mezglu un mehānismu darbību. Pārbaudē piedalījās ari Alfa un Memega, tāpat arī Kantiņš un Kvantiņš. Viņiem tas bija ārkārtīgi noderīgi, jo tā viņi guva iespēju praktiski iepazīties ar raķetes uzbūvi. Turklāt tika nolemts, ka Alfa un Memega lidos raķetē kopā ar kosmonautiem. Sasnieguši Mēness virsu, kosmo­nauti pārsēdīsies raķetē NUA, bet Alfa ar Memegu raķetē FUS atgriezīsies Kosmiskajā pilsētiņā.
   Raķetes mehānismu pārbaude aizņēma visu kosmonautiem atlikušo laiku un beidzās tikai pievakarē.
   Izdarījis pēdējo pār­baudi, Zinītis paziņoja:
   — Tagad raķete ir pilnīgi sagatavota lido­jumam. Rīt ieslēgsim bezsvaru un tauvā aiz­
   vilksim kosmosa kuģi uz starta lau­kumu. Bet patlaban — ejam gulēt. Pirms lidojuma vajag labi atpūsties.
   Izgājuši no angāra un aizslēguši durvis, kosmonauti devās uz Kosmisko pilsētiņu. Viņi vēl nepaspēja nozust tālumā, kad pār žogu paslējās divas galvas melnās maskās. Kādu brīdi tās klusēdamas rēgojās virs žoga un tikai šņākāja caur degunu. Pēdīgi viena galva ierunājās Zulio balsī:
   —   Beidzot taču aizvācās, kaut viņus zeme aprijusi!
   —    Nekas. Lai labāk uzsprāgst gaisā! — norūca otra galva Sprutsa balsī.
   Tie patiešām bija Sprutss un Zulio.
   Kad viņi bija nogaidījuši vēl brītiņu un pārliecinājušies, ka tuvumā neviena nav, Zulio parīkoja:
   —   Nu, rāpies pāri žogam, es tev padošu kasti ar dinamītu.
   Sprutss tosdams uztrausās uz žoga un nolēca zemē otrā
   pusē. Zulio pacēla no zemes kasti un pāri žogam sniedza to Sprutsam. Sprutss paslēja rokas uz augšu, lai paņemtu pretī kasti. Taču izrādījās, ka tā ir ļoti smaga, Sprutss nejaudāja to noturēt un ar visu kasti gāzās zemē.
   —    Ko tu tā svaidi! — Zulio viņam uzšņāca. — Tur taču ir dinamīts, nevis makaroni! Kad zvels, ne slapjums pāri nepaliks!
   Viņš pārrāpās līdzi Sprutsam iekšpus žoga un lūkoja atvērt angāra durvis.
   —   Ciet! — viņš nikni norūca. — Vajadzēs parakties apakšā.
   Ieslēguši paslēptu laternīti un attupušies sienmali, abi ne­lieši izvilka no kabatām nažus un ņēmās ar tiem kārpīt zemi.
   Knēveļi Kosmiskajā pilsētiņā sen jau gulēja. Neviens neko ļaunu neparedzēja. Negulēja tikai Zinītis un profesors Zvaig­znums. Viņi bija nodarbināti ar matemātiskiem aprēķiniem. Va-
   jadzēja precīzi aprēķināt kosmosa kuģa lidojuma trajektoriju, lai tas pa­cēlies noteikti trāpītu Mēness sfēras spraugā, pa kuru varēja izkļūt uz Mē­ness virsas.
   Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad Zinītis un profesors Zvaigznums bei­dza visus aprēķinus un taisījās iet pie miera. Izģērbies Zinītis izslēdza elek­trību un, ielīdis gultā, jau grasījās uz­vilkt sev virsū segu, taču taisni tai brīdī atskanēja sprādziens. Istabas sie­nas sadrebēja, no griestiem krita ap­metums, logiem izbira rūtis, gulta, kurā gulēja Zinītis, apsviedās otrādi, un viņš izvēlās taisni uz grīdas.
   Arī profesors Zvaigznums, kas gu­lēja tai pašā istabā, piepeši atradās uz grīdas. Ietinies segā, Zinītis vienā mir­klī izšāvās pagalmā un ieraudzīja lies­mu un dūmu stabu kāpjam augšup.
   —    Raķete! Tur taču ir raķete! — viņš uzsauca profesoram Zvaigznu- mam, kas teigšus viņam sekoja.
   Viņi drāzās uz priekšu, neievēroda­mi no augšas krītošās koka šķembeles, un, atskrējuši līdz tai vietai, kur agrāk bija slējies angārs, ieraudzīja kūpošu drupu kaudzi. Uz notikuma vietu jau šķina pārējie knēveļi.
   —   Šeit noticis sprādziens! Kāds ir uzspridzinājis raķeti! — Zinītis ieklie­dzās aiz satraukuma lūstošā balsī.
   —   Citādi nebūs, ka policisti! — iesaucās Kvantiņš. — Viņi nolēmuši mums atriebties!
   —    Kā tad mēs tagad tiksim atpakaļ? — zūdījās knēveļi.
   —   Varbūt izdosies raķeti salabot? — Memega ieminējās.
   —    Kā lai labo? Kas zina, varbūt pat pašas raķetes nav pali­cis, — atsaucās Fuksija.
   —    Mieru, brālīši! — uzsauca Zinītis, kas pirmais bija saval­dījies. — Vajag labi veicīgi novākt drazu un noskaidrot, kas no­ticis ar kosmosa kuģi.
   Knēveļi ķērās pie darba. Līdz rītausmai laukums bija attī­rīts, un visi ieraudzīja, ka ar sprādziena spēku raķete apsviesta uz sāniem. Tai bija pilnīgi norauta aste, bojāts galvenais dzi­nējs un izdauzīti iluminatoru stikli.
   —   Tādus bojājumus neizdosies izlabot pat divās nedēļās, — Zinītis norūpējies ieteicās. — Lidojumu vajadzēs atlikt.
   —    Ko tu, ko tu runā! — iesaucās doktors Tabletiņš. — Ne­uzdrīksties par to pat domāt! Divas nedēļas Nezinītis neizturēs. Viņš jāaizved šodien pat!
   —    Tu taču redzi, — atteica Zinītis, pamādams ar roku uz sakropļoto raķeti.
   —    Bet varbūt var pacelties uz Mēness virsu tikai skafan­dros? — ieminējās Siļķīte. — Mūsu skafandri taču ir pielāgoti lidojumiem bezsvara stāvokli. Pacēlušies uz Mēness virsas, mēs iekāpsim raķetē NUA un lidosim uz Zemi.
   —   Tā ir pareiza doma! — Zinītis nopriecājās. — Bet vai skafandri nebūs bojāti? Tie taču ir raķete.
   Fuksija un Siļķīte metās pie raķetes kabīnes un ņēmās spiest podziņu, kas atvēra durvis uz slūžu kameru. Motors tomēr ne­darbojās — un durvis palika ciet. Tad inženieris Kabītis, kas ap to laiku bija pilnīgi atlabis pēc ievainojuma, caur izsisto ilumi­natoru ielīda kabīnē un atvēra skafandru nodaļas durvis.
   —    Brālīši, skafandri ir kārtībā! — viņš sauca, pārliecinājies, ka skafandri nav bojāti.
   — Urā! — knēveļi līksmi iegavilējās.
   Inženierim Kabītim izdevās salabot slūžu kameras durvis. Knēveļi tūliņ ņēmās vilkt ārā skafandrus un tos rū­pīgi pārbaudīt.
   Ap pusdienlaiku Kosmiskajā pilsē­tiņā atgriezās Skrūvītis un Ķīlītis ar Kazlēnu un Apalīti, un kosmonauti sāka gatavoties aizlidošanai.
   Vēsts, ka kosmonauti pošas lidot projām, aši izplatījās Tukšvēderu cie­matā, un tā iedzīvotāji visi kā viens atnāca atvadīties no saviem draugiem.
   —   Visu izmēģinājumu sakņu dārzu un visus dēstījumus ap Kosmisko pilsētiņu mēs dāvinām jums, — Zinītis teica tukšvē- deriešiem. — Augļi drīz būs ienākušies, tad jūs tos novāciet. Vieniem pašiem tas jums nebūs pa spēkam, paaiciniet talkā knēveļus no citiem ciematiem. Kopā būs vieglāk. Un turpmāk centieties izaudzēt labi daudz gigantisko augu. Lai tie ieviešas visā jūsu planētā, tad jums nekāda trūkuma vairs nebūs!
   Tukšvēderieši raudāja prieka asaras. Viņi skūpstīja Zinīti un visus pārējos knēveļus. Arī Kazlēns bija priecīgs, jo Skrū­vītis un Ķīlītis uzdāvināja viņam savu visurgājēju.
   —   Cik žēl, — Kazlēns teica Nezinītim. — Mums tagad sa­kas pati īstā dzīve, bet tu lido projām!
   —    Nekas, — Nezinītis atsaucās. — Mēs vēl atlidosim pie jums, un arī jūs lidojiet pie mums. Bet es pašlaik vairs nevaru pie jums palikt. Man ļoti gribas redzēt saulīti.
   Līdzko Nezinītis pieminēja saulīti, viņam uzreiz sāka ritēt asaras. Spēki viņu atstāja, un viņš noslīga taisni zemē. Piestei­dzās doktors Tabletiņš un, ieraudzījis, ka Nezinītim acis pašas no sevis aizveras, labi aši deva viņam ieelpot ožamo spirtu. Nezinitis atguva samaņu, taču bija ļoti bāls.
   —    Nu kā lai mēs ar tevi tagad lidojam? — doktors Table­tiņš zūdījās. — Tev vajadzētu palikt gultā, nevis doties kos­miskā lidojumā. Nezinu, kā tu šādā stāvoklī aizkļūsi līdz Zemei!
   —    Nekas, — Skrūvītis sacīja. — Mēs ar Ķīlīti ņemsim šū­puļkrēslu un pierīkosim tam ritentiņus. Sai krēslā varēs Nezi­nīti aizvizināt, lai viņš lieki netērē spēkus.
   Tā viņi arī izdarīja. Kolīdz krēsls bija gatavs, Zinītis deva komandu visiem uzģērbt skafandrus. Knēveļi tūliņ vilka mugurā skafandrus, bet Kantiņš un Kvantiņš ietērpa skafandrā Nezinīti.
   Jāpaskaidro, ka šie skafandri bija mazliet citādi nekā tie, kurus tika lietojuši Nezinītis un Apalītis. Pašā hermoķiveres smailē tādam skafandram bija pierīkots neliels elektrodzinējs ar četrlāpstiņu propelleri — apmēram kā ventilators. Propel­leris griezdamies cēla kosmonautu gaisā. Piešķirot savam ķer­menim tādu vai citādu stāvokli telpā, kosmonauts varēja virzīt savu lidojumu uz jebkuru pusi. Turklāt šis propelleris varēja darboties arī kā izpletnis. Krītot no liela augstuma, kosmonauts varēja ieslēgt elektrodzinēju, un propelleris, ātri griezdamies, tūliņ palēnināja kritienu.
   Tiklīdz skafandri bija uzģērbti, Zinītis pavēlēja visiem pie­sieties pie garas, jau iepriekš sagatavotas kaprona auklas. Visi nekavējoties izpildīja pavēli. Tai pašā laikā Kantiņš un Kvan­tiņš, un Alfa ar Memegu iesēdināja Nezinīti šūpuļkrēslā, ar sik­snām piesaistīja viņu pie sēdekļa, lai ceļā neizkrīt, un arī krēslu piesēja pie kaprona auklas.
   Beidzot visi sagatavošanās darbi bija galā. Kosmonauti pie­stiprināja pie jostām alpīnistu spieķus, leduscirtņus un ģeologu
   veserīšus un sakārtojās virtenē. Zinītis, kas stāvēja visiem priekšgalā, ieslēdza aizmugurē pie skafandra piekabināto bez­svara ierīci un nospieda elektrodzinēja podziņu. Atskanēja vien­mērīga dūkoņa. Bija sācis griezties propelleris. Zinītis, zaudējis svaru, līgani cēlās gaisā un vilka sev līdzi arī pārējos kosmo­nautus.
   Mēnesēni mutes vien iepleta aiz brīnumiem, ieraudzījuši, kā kosmonauti garā virtenē paceļas gaisā. Visi sāka klaigāt, māt ar rokām, sist plaukstas, sviest cepures gaisā. Daži pat lēkāja aiz satraukuma. Daudzi raudāja.
   Pa to laiku kosmonauti aizvien ātrāk un ātrāk cēlās augšup. Drīz viņi bija pārvērtušies tikko samanāmos punktiņos un bei­dzot pavisam izzuda skatienam. Mēnesēni Vtomēr neizklīda, it kā cerēdami, ka tālās planētas Zemes viesi vēl atgriezīsies un viņi tos atkal ieraudzīs. Pagāja vesela stunda, pagāja divas, beidzot bija aizritējušas trīs stundas. Mēness knēveļi sāka zaudēt cerību vēlreiz ieraudzīt savus draugus.
   Un tiešām — nebija vairs ko gaidīt. Kosmonauti šai brīdī jau spraucās pa slīpo ledus tuneli Mēness apvalkā. Gaiss šeit bija ārkārtīgi retināts, tāpēc propelleris attīstīja pārāk vāju vil­kmi. Tomēr, piepalīdzot leduscirtņiem, kas ietilpa kosmonautu bruņojumā, viņiem izdevās pārvarēt visus kavēkļus un nokļūt ledteku grotā, un no turienes iespiesties alā, kura izveda uz Mēness virsu.
   Šeit Zinītis nolēma sadalīt visu nodaļu divās grupās. Pirmo grupu vajadzēja sūtīt uz priekšu, lai, ne mirkli nezaudējot, pār­baudītu raķeti. Kopš tā brīža, kad raķete NUA nolaidās uz Mē­ness, taču bija pagājis krietns laika sprīdis, un to varēja būt sabojājuši meteori, nemaz jau nerunājot par to, ka kosmiskajā lidojumā nedrīkstēja doties, iekām nebija visai rūpīgi pārbau­dīta visu aparātu un mehānismu darbība. Pirmajā grupā Zinītis nolēma iedalīt sevi, profesoru Zvaigznumu, kā arī Fuksiju un Siļķīti. Pārējiem viņš lika pagaidām palikt alā un savākt lunīta
   un antilunīta kristālus, lai būtu krājumi, ko paņemt līdzi uz Zemi.
   Doktors Tabletiņš teica, ka Nezinītis jūtoties ļoti slikti, tāpēc viņš nekavējoties novietojams raķetē, kur varēs atbrīvoties no smagā skafandra. Taču Zinītis atteica:
   — Patlaban ir iestājusies Mēness nakts. Saule norietējusi, un uz Mēness virsmas ir ļoti auksts. Ja raķete bojāta, tad arī tanī nevarēs uzturēties bez skafandra. Labak jūs ar Nezinīti pa­gaidām uzkavējieties alā. Seit tomēr ir siltāk. Bet, ja noskaid­rosies, ka raķete kārtībā, mēs jums paziņosim un jūs bez kavē­šanās nogādāsiet Nezinīti pie mums.
   Devis rīkojumu nevienam neiet ārā no alas, lai lieku reizi nepakļautu sevi kosmisko staru iedarbībai, Zinītis devās atceļā Fuksijas, Siļķītes un profesora Zvaigznuma pavadībā.
   Dažs labs iedomājas, ka tad, kad uz Mēness iestājas nakts, tur ir ļoti tumšs un nekā nevar redz,ēt, taču tā tas nav. Gluži tā­pat kā mēnessnaktī mūsu zemi apgaismo Mēness, tā arī Mēnesi apgaismo mūsu Zeme, taču, tā kā zemeslode ir ievērojami lie­lāka par Mēnesi, tad arī gaismas no tās rodas vairāk. Ja, no Zemes raugoties, Mēness mums šķiet pamaza šķīvja lielumā, Zeme no Mēness izskatās kā liela, apaļa paplāte. Zinātne kon­statējusi, ka Saules gaisma, ko atspoguļo mūsu Zeme, apgaismo Mēnesi deviņdesmitreiz spēcīgāk, nekā Mēness apgaismo Zemi. Tas nozīmē, ka tai Mēness daļā, no kuras redzama Zeme, naktī var brīvi gan lasīt, gan rakstīt, gan zīmēt, gan darīt dažādus citus darbus.
   Tiklīdz Zinītis un viņa ceļabiedri iznāca no alas, viņi ierau­dzīja virs galvas melnas, bezgalīgas debesis ar mirgojošu zvaigžņu miriādēm un milzīgi lielu, spožu disku spilgti baltā un pat viegli iezilganā krāsā. Šis disks tad arī bija mūsu Zeme — šoreiz nevis sirpja vai pusmēness veidā, bet kā pilns aplis, jo Saule to apgaismoja ne vairs sāniskiem, bet tiešiem stariem.
   Zemes diska apgaismotā Mēness virsma un tālumā redzamie kalni bija sarkanīgā krāsā: no gaiša ķiršsarkanā līdz purpuram vai tumšam zilgansārtumam, bet viss, kas palicis ēnā, kur ne- iespiedās gaisma, līdz pat vissīkākajām plaisiņām zem kājām vizēja mirgojošā, smaragdzaļā krāsā. Tas ir tāpēc, ka Mēness iežu virsmai piemīt spēja spīdēt neredzamu kosmosa staru ietekmē. Lai kurp kosmonauti vērsa skatienus, visur viņi vēroja it kā divu krāsu — sarkanās un zaļās — cīņu, un tikai tāluma redzamā raķete zaigoja spilgtā zilgumā — gluži kā pavasarīgs gaišzils Zemes debesu gabaliņš.
   Kosmonauti, kas bija palikuši alā, nolēma velti netērēt laiku un tūdaļ sāka vākt lunītu un antilunītu. Leduscirtņi un ģeologu veserīši rakstā klaudzēja pret klintīm. Jāpiebilst gan, ka nekādi klaudzieni nebija dzirdami, jo, kā tagad ikviens zina, bezgaisa telpā skaņa neizplatās.
   Spraigā darbā aizritēja apmēram stunda. Drīz vien pa radio­telefonu tika saņemts Zinīša rīkojums nogādāt Nezinīti raķetē. Zinītis vēstīja, ka raķete neesot cietusi no meteoriem, hermeti- zācija neesot traucēta, taču daudzus mehānismus vajadzēšot re­gulēt, bet akumulatorus uzlādēt un apmainīt tiem elektrolītus. Tas viss prasīšot ne mazāk par divpadsmit stundām, tāpēc visu atlikušo laiku Zinītis lika izmantot lunīta un antilunīta ieguvei un iekraušanai raketē.
   Doktors Tabletiņš, ne mirkli nevilcinādamies, devās ceļā, stumdams pa priekšu šū­puļkrēslu, kurā gulēja skafandra tērptais Nezi­nītis. Kad Tabletiņš bei­dzot aizsteberēja līdz ra­ķetei, Nezinītis bija tik nespēcīgs, ka nejaudāja piecelties no krēsla un viņu vajadzēja nest nē­šus. Ar Zinīša, Fuksijas
   un Siļķītes palīdzību Tabletiņam izdevās iedabūt Nezinīti ra­ķetē. Šeit Nezinītim noņēma skafandru, novilka drēbes un apguldīja viņu kajītē uz kojas.
   Atbrīvojies no smagā skafandra, Nezinītis sajuta zināmu atvieglojumu un pat grasījās celties augšā no gultas, taču pa­mazām spēki viņu atkal atstāja. Viņam uznāca tāds vājums, ka grūti bija pakustināt roku vai kāju.
   —    Kas gan tā tāda par slimību? — Nezinītis prātoja.
   —  Man liekas, it kā es būtu viscaur.no svina un mans ķermenis svērtu trīskārt vairāk, nekā vajag.
   —    Tas nevar būt, — Zinītis Viņu apstrīdēja. — Tu taču esi uz Mēness — un tev jāsver nevis trīsreiz vairāk, bet gan sešreiz mazāk. Rau, ja tu būtu nokļuvis uz Jupitera, tur tu patiešām svērtu trīsreiz vai, precīzāk sakot, divas un sešdesmit četras simtdaļas reižu vairāk nekā uz Zemes. Toties uz Marsa tu svērtu trīsreiz mazāk. Bet, lūk, ja tev būtu laimējies nokļūt uz Sau­les …
   —    Nu labi jau, labi, — doktors Tabletiņš viņu pārtrauca.
   —   Nemoki viņu ar šiem skaitļiem. Labāk parūpējies, lai varam drīzāk izlidot.
   Zinītis aizgāja un kopā ar Zvaigznumu sāka pārbaudīt elek­tronu skaitļojamās mašīnas darbu. Pēc dažām stundām visi me­hānismi bija pārbaudīti, taču raķete nevarēja doties lidojumā,
   iekām nebija uzlādēti akumulatori, no kuriem, atkarīga visu aparātu un dzinēju pareiza darbība.
   Doktors Tabletiņš neatgāja no Nezinīša ne soli. Redzēdams, ka Nezinīša spēki izsīkst, viņš nezi­nāja, ko iesākt, un ļoti nervozēja. Tiesa, kolīdz tika ieslēgts bez­svars un raķete beidzot devās ceļā, Nezinītim pašsajūta uzlabojās.
   Taču ne uz ilgu laiku. Drīz vien viņš no jauna sāka sūdzēties, ka viņu spiežot smagums, kaut gan, protams, nekāda smaguma nevarēja būt, jo viņš, tāpat kā visi pārējie, raķetē atradās bez­svara stāvoklī. Doktors Tabletiņš saprata, ka visas šās sajūtas izraisa slimnieka nospiestais psihiskais stāvoklis, un centās-no­virzīt Nezinīti no drūmajām domām, laipni ar viņu sarunāda­mies un stāstīdams viņam pasakas.
   Visi pārējie knēveļi ik pa brīdim ielūkojās kajītē un pūlējās atcerēties vēl kādas pasakas, ko pastāstīt Nezinītim. Visi tikai par to vien domāja kā slimniekam palīdzēt. Pēc kāda laika viņi pamanīja, ka Nezinītis vairs neizrāda interesi par apkārtni un neklausās, ko viņam stāsta. Acis viņam gausi maldījās pa kajī­tes griestiem, sakaltušās lūpas kaut ko nedzirdami čukstēja. Doktors Tabletiņš par visu vari centās ieklausīties, taču neva­rēja izšķirt ne vārda.
   Drīz Nezinītim acis aizvērās, un viņš iemiga. Krūtis viņam kā iepriekš smagi cilājās. No mutes lauzās sēcoša elpa. Vaigi kvēloja drudža sārtumā. Pamazām elpa kļuva mierīgāka. Krūtis cilājās aizvien vājāk un retāk. Pēdīgi Tabletiņam sāka likties, ka Nezinītis nemaz neelpo. Juzdams, ka nav vairs labi, Table­tiņš satvēra Nezinīti aiz rokas. Pulss bija tikko samanāms un ļoti lēns.
   .— Nezinīt! — Tabletiņš iztrūcies iesaucās. — Nezinīt, mos­ties!
   Taču Nezinītis nemodās. Tabletiņš žigli piegrūda viņam pie deguna pudelīti ar ožamo spirtu. Nezinītis lēnām atdarīja acis.
   —   Man grūti elpot! — viņš ar pūlēm izdvesa.
   Redzēdams, ka Nezinītis atkal aizver acis, doktors Tabletiņš
   ņēmās purināt viņu aiz pleca.
   —    Nezinīt, neguli! — viņš iekliedzās. — Tev jācīnās par dzīvību! Vai dzirdi? Nepadodies! Neguli! Tev jādzīvo, Nezinīt! Tev jādzīvo!
   Pamanījis, ka Nezinīša sejai pārlīst tāds kā dīvains bālums, Tabletiņš no jauna satvēra viņu aiz rokas. Pulss nebija sataus­tāms. Tabletiņš piespieda ausi Nezinītira pie krūtīm. Sirdi ne­dzirdēja pukstam. Viņš vēlreiz deva Nezinītim ieost ožamo spirtu, taču tas it nemaz neiedarbojās.
   —   Skābekli! — Tabletiņš iekliedzās, atsviezdams pie malas pudelīti ar ožamo spirtu.
   Skrūvītis un Ķīlītis paķēra gumijas spilvenu un drāzās uz gāzu nodalījumu, kur glabājās baloni ar skābekli, bet Tabletiņš, nezaudēdams ne mirkli, sāka izdarīt Nezinītim mākslīgo elpi­nāšanu. Knēveļi, sapulcējušies pie kajītes durvīm, bažīgi rau­dzījās, kā doktors Tabletiņš ritmiski cēla Nezinīša rokas augšup un tūdaļ atkal nolaida lejup, cieši piespiezdams tās pie krūtīm. Lāgiem viņš uz brītiņu apstājās un, piekļāvis ausi pie Nezinīša krūtīm, pūlējās uztvert sirdspukstus un tad atkal turpināja māk­slīgo elpināšanu.
   Neviens nevarēja pateikt, cik laika pagājis. Visiem šķita, ka ļoti daudz. Pēdīgi Tabletiņam izklausījās, it kā Nezinītis būtu nopūties. Tabletiņš sasprindzināja uzmanību, taču joprojām cēla augšup un laida lejup Nezinīša rokas, līdz pārliecinājās, ka elpo­šana atjaunojusies. Ieraudzījis, ka Skrūvītis un Ķīlītis atnesuši spilvenu ar skābekli, viņš lika pamazām izlaist skābekli pa cau­rulīti slimnieka mutes tuvumā.
   Knēveļi atviegloti pamanīja, ka drausmīgais bālums pama^ zītēm izgaist Nezinītim no sejas. Pēdīgi viņš atvēra acis.
   —    Elpo, Nezinīt, elpo! — doktors Tabletiņš mīlīgi skubi­nāja. — Tagad, draudziņ, elpo patstāvīgi. Elpo dziļāk. Un ne­guli, dārgais, neguli! Pacieties mazdrusciņ!
   Viņš lika vēl kādu laiciņu dot slimniekam skābekli, bet pats ar mutautiņu slaucīja sviedrus no pieres. Tobrīd kāds no knēve­ļiem palūkojās iluminatorā un iesaucās:
   —    Skatieties, brālīši, Zeme ir jau tuvu!
   Nezinītis gribēja mazliet pacelties, lai paskatītos, taču aiz nespēka nejaudāja pat galvu pagriezt.
   —    Paceliet mani, — viņš nočukstēja. — Es gribu vēl kaut reizīti redzēt Zemi!
   —    Paceliet viņu, paceliet! — doktors Tabletiņš atļāva.
   Fuksija un Siļķīte saņēma Nezinīti uz rokām un pienesa pie
   iluminatora. Nezinītis palūkojās tajā un ieraudzīja Zemi. Tagad tā bija redzama ne tā kā no Mēness, bet izskatījās kā milzu lode ar gaišiem kontinentu plankumiem un tumšām jūrām un okeā­niem. Apkārt zemeslodei skāvās spožs oreols, kas ietina visu Zemi kā silta, mīksta dūnu sega. Kamēr Nezinītis to vēroja, Zeme manāmi tuvojās, un nu jau vairs nebija iespejams ar ska- - tienu aptvert visu zemeslodi pilnībā.
   Pamanījušas, ka Nezinitis ir noguris un smagi elpo, Fuksija un Siļķīte nesa viņu atpakaļ uz gultu, bet viņš lūdzās:
   —   Apģērbiet mani!
   —    Labi, labi, — atsaucās doktors Tabletiņš. — Atpūties mazliet, tūliņ mēs tevi apģērbsim.
   Fuksija un Siļķīte noguldīja Nezinīti gultā, uzvilka viņam dzeltenās kanārijkrāsas bikses un oranžkrāsas kreklu, kājās uz­āva zeķītes un zābaciņus, beidzot apsēja zaļo kaklasaiti un pat uzbāza galvā viņa iemīļoto gaišzilo platmali.
   — Un tagad nesiet mani! Nesiet! — balsij aizlūstot, Nezini­tis nočukstēja.
   —    Kurp tad tevi lai nes, mīlulīt? — Tabletiņš brīnījās.
   —    Uz Zemi! Drīzāk! . . . Vajag uz Zemi!
   Redzēdams, ka Nezinītis atkal drudžaini elpo un trīc pie vi­sām miesām, Tabletiņš sacīja:
   —    Labi, labi. Tūliņ, mīlulīt! Nesiet viņu kabīnē!
   Fuksija un Siļķīte iznesa Nezinīti no kajītes. Doktors Tab­letiņš atvēra lifta kabīni, un visi četri nobrauca raķetes astes daļā. Viņiem sekoja Skrūvītis un Ķīlītis, profesors Zvaigznums un citi knēveļi.
   Redzēdams, ka Fuksija un Siļķīte apstājās pie durvīm, Nezinītis kļuva nemierīgs:
   —    Nesiet, nesiet! Ko jūs tā? . . . Veriet vaļā durvis! … Uz Zemi! — viņš čukstēja, kāri tverdams ar lū­pām gaisu.
   —   Tūliņ, mīlulīt, pacieties! Tūliņ atvērsim, — Tabletiņš atbildēja, pū­lēdamies nomierināt Nezinīti. — Tū­liņ, mīlulīt, pavaicāsim Zinītim, vai var vērt vaļā durvis.
   Tai pašā brīdī, it kā atbildot uz to, no vadības kabīnes, kur Zinītis joprojām stāvēja savā postenī, skaļ­runī atskanēja viņa balss:
   —    Uzmanību! Uzmanību! Sākam nosēšanos. Sagatavojieties smaguma ieslēgšanai! Visiem sagatavoties svara stāvoklim!
   Nepaguvuši aptvert, kam jānotiek, knēveļi pēkšņi sajuta smagumu, kas uz viņiem iedarbojās kā grūdiens un nogāza vi­sus no kājām. Skrūvītis un Ķīlītis pirmie aptvēra, kas noticis, un, pietrūkušies kājās, piecēla no grīdas slimo Nezinīti, bet Tab­letiņš un Zvaigznums palīdzēja piecelties Fuksijai un Siļķītei.
   Knēveļi nepaspēja vēl aprast ar svara stāvokli, kad sekoja otrs grūdiens — un visi atkal atradās uz grīdas.
   —   Zeme! . .. Sagatavoties izkāpšanai! — atskanēja Zinīša balss. — Atvērt slūžu durvis!
   Profesors Zvaigznums, kas atradās par visiem tuvāk pie iz­ejas, apņēmīgi nospieda podziņu. Gaismas stars pamirdzēja vaļējās durvīs.
   —   Nesiet mani! Nesiet! — lūdzās Nezinītis un ar rokām sniedzās pretim gaismai.
   Skrūvītis un Ķīlītis iznesa viņu no raķetes un sāka kāpt lejā pa metāla kāpnītēm. Nezinītim aizrāvās elpa, kad viņš ierau­dzīja virs galvas spožas, zilas debesis ar baltiem mākoņiem un debesu dzīlēs starojošo saulīti. Svaigais gaiss viņu apskurbi­nāja. Viss sagriezās viņam acu priekšā: gan zaļā pļava ar dzel­tenām pienenītēm, baltām pīpenēm un ziliem zvaniņiem sma­ragdzaļajā zālē, gan koki ar vējā drebošām lapiņām, gan tālē zilgojošais, sudrabainais upes spogulis.
   Redzēdams, ka Skrūvītis un Ķīlītis jau nokāpuši uz Zemes, Nezinītis briesmīgi uztraucās.
   —   Nolieciet mani arī! — viņš iesaucās. — Nolieciet mani zemē!
   Skrūvītis un Ķīlītis uzmanīgi nolaida Nezinīti ar kājām uz Zemes.
   —    Un tagad vediet mani! Vediet! — Nezinītis sauca.
   Skrūvītis un Ķīlītis lēnītiņām veda viņu, saudzīgi pieturē­dami zem rokām.
   —    Bet tagad laidiet mani vaļā! Laidiet! Es pats!
   Manīdams, ka Skrūvītis un Ķīlītis baidās laist viņu vaļā,
   Nezinītis sāka rauties ārā viņiem no rokām un pat grasījās Ķīlītim iesist. Skrūvītis un Ķīlītis palaida viņu vaļā. Nezinītis paspēra dažus nedrošus soļus, taču turpat uz vietas sabruka ceļos un, nokritis knūpus, sāka skūpstīt zemi. Platmale noripoja viņam no galvas, no acīm plūda asaras. Un viņš nočukstēja:
   —   Zeme, mana māmulīt! Nekad tevi neaizmirsīšu!
   Sārtā saulīte mīlīgi sildīja viņu ar saviem stariem, svaigā vēsmiņa bužināja viņa matus, it kā glāstīdama viņam galviņu. Un Nezinītis juta, ka viņa krūtis pilda kādas pārvarīgi lielas jūtas. Viņš nezināja, kā šīs jūtas sauc, taču zināja, ka tās ir labas, ka par tām labāku pasaulē nav. Viņš piekļāvās ar krūtīm zemei kx a dārgai, tuvai būtnei un juta, ka atkal atgūst spēkus un slimība izgaist pati no sevis.
   Pēdīgi viņš šķita izraudājis visas asaras, kas bija viņā krā­jušās, un piecēlās kājās. Un līksmi iesmējās, redzēdams drau­gus knēveļus, kuri priecīgi sveica dzimto Zemi.
   —    Nu tā, brālīši, — tas nu ir viss! — viņš jautri iesaucās. — Un tagad var atkal doties kādā ceļojumā!
   Redziet, kas par knēveli bija šis Nezinītis!

   Pirmā nodaļa. Kā Zinītis uzvarēja profesoru Zvaigznumu . 3
   Otrā nodaļa. Mēnessakmens noslēpums…………………………………………. …….. 7
   Trešā nodaļa. Ar kājām gaisā …. …………………………….. ■ "28
   Ceturtā nodaļa. Nejaušs atklājums……………………………………………………… 43
   Piektā nodaļa. Ziniša grandiozā iecere . . . . 58
   Sestā nodaļa. Lidojums sākas……………………………………………………………. 73
   Septītā nodaļa. Kā Nezinitis un Apalītis ieradās uz Mēness . 89
   Astotā nodaļa. Pirmā diena uz Mēness . 103
   Devītā nodaļa. Kā Nezinitis sastapās ar Figlu un Miglu- . 122
   Desmitā nodaļa. Tuptūzi………………………………………………………………….. 133
   Vienpadsmitā nodaļa. Atbrīvošana……………………………………………….. 148
   Divpadsmitā nodaļa. Nakts pasākums………………………………………………… 163
   Trīspadsmitā nodaļa. Gigantisko augu sabiedrības dibināšana . 179
   Četrpadsmitā nodaļa. Pirmās grūtības………………………………………………… 189
   Piecpadsmitā nodaļa. Uzņēmums ieiet sliedēs……………………………………….. 201
   Sešpadsmitā nodaļa. Uz skatuves parādās Sprutsa kungs 212
   Septiņpadsmitā nodaļa. Lielais blēdlams……………………………………………… 223
   Astoņpadsmitā nodaļa. Kā Skopumfīlds iekrita lamatās . 235
   Deviņpadsmitā nodaļa. Bēgšana………………………………………………………… 247
   Divdesmitā nodaļa. Gigantisko augu sabiedrības sabrukums . . 263
   Divdesmit pirmā nodaļa. SkopumHlda piedzīvojumi …. 274
   Divdesmit otrā nodaļa.KāNezinitisunKazlēnsieradās Sankomarikā……289
   Divdesmit trešā nodaļa. «Strupiķi»…………………………………………………….. 303
   Divdesmit ceturtā nodaļa. Apalīša piedzīvojumi……………………………………. 318
   Divdesmit piektā nodaļa. Panika Davilonas baržā …. 332
   Divdesmit sestā nodaļa. Nezinītis strādā……………………………………………… 344
   Divdesmit septītā nodaļa. Patiltē………………………………………………………… 358
   Divdesmit astotā nodaļa. Kad raķete bija pazudusi …. 371
   Divdesmit devītā nodaļa. Zinītis steidzas palīgā……………………………………. 382
   Trīsdesmitā nodaļa. Cīņa sākas………………………………………………………… 398
   Trīsdesmit pirmā nodaļa. Vārpiņš dabū gigantisko augu sēklas 413
   Trīsdesmit otrā nodaļa. Bezsvars dodas uzbrukumā …. 426
   Trīsdesmit trešā nodaļa. Apalītis tiek pāraudzināts …. 438
   Trīsdesmit ceturtā nodaļa. Nezinītis Muļķu salā………………………………. 453
   Trīsdesmit piektā nodaļa. Lielo pārvērtību laiks 468
   Trīsdesmit sestā nodaļa. Atpakaļ uz Zemi………………………………………. 481
 
   Николай Носов НЕЗНАЙКА НА ЛУНЕ Роман-сказка Второе издание Рига «Лиесма» 1988 На латышском языке Перевод с русского А. Озола-Саксе Художник Г. Вальк
   И Б № 4508
 
   NEZINITIS UZ MĒNESS
   Redaktors U. Auseklis Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs Tehniskā redaktore S. Baiode Korektore S. Liniņa
   Nodota salikšanai 04.07.84. Parakstīta iespiešanai 28.03.85. Formāts 70 X 90/16. Ofseta papīrs Nt 1. Literatūras garnitūra. Ofsetspiedums. 36,85 uzsk. iespiedi.; 37,43 uzsk. krāsu nov.; 26,93 izdevn. i. Metiens 50 000 eks. Pašūt. Nfe 948. Cena 1 rbl. 10 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. 249/31936/B-839. Iespies­ta LKP CK izdevniecības tipogrāfijā. 226081 Rīgā. Balasta dambī 3.