KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS
1
Nelielajā fordā, kas kratīdamies ripoja pa žilbinošas saules pielieto, izdangāto Lembulendas ceļu, sēdēja divi braucēji. Grūti būtu atrast vēl citus tik atšķirīgus cilvēkus: viens bija veikaliņa īpašnieks Makhevins, drūma izskata vīrs sarkanu seju, gadus trīsdesmit trīs vai trīsdesmit četrus vecs, izceļotājs no Skotijas, aprepējis un nocietinājies koloniju dzīvē; otrs — tikko skolu pabeidzis jauns anglis, vārdā Frents. Situācija bija visai neveikla. Viņi nezināja, ko runāt. Makhevins iedomājās, ka ceļabiedrs viņu nicina — gluži vienkārši tāpat, par to, ka viņš ir tāds, kāds ir. Bet Frents, vērodams šo saulē iedegušo, daudz pieredzējušo vīru un līdzās tam juzdamies nezinošs un nevarīgs, pielika visus spēkus, lai izturētos nepiespiesti, un ar lielu interesi vēroja apkārtni. Ceļš vīdamies veda arvien augstāk starp zāli apaugušiem pauguriem, kuru ieplakās vietvietām melnoja pirmatnīga meža saliņas. Kaila granīta klajumi mijās ar iesarkaniem uzartas zemes laukumiem. Šur un tur nogāzēs slējās konusveida būdiņas. Un, kur vien skaties, visur iezemieši ar saviem noliesējušu govju un pinkainu kazu ganāmpulkiem. Pat paviršam novērotājam tūlīt bija redzams, ka šis gleznainais zemes stūrītis ir pārāk biezi apdzīvots un baltie, aizņemdami zemienes cukurniedru kultivēšanai, pamazām atspieduši pamatiedzīvotājus uz piekalnēm, kur augsne liesa, ganības trūcīgas un apvidus pārlieku sadrumstalots, lai varētu sekmīgi nodarboties ar zemkopību.
Frents vēroja iezemiešus ar gluži saprotamu ziņkārību. Kādi gan tie ir, kad tos iepazīst tuvāk? Un ko varētu teikt par tiem Makhevinam?
Beidzot viņš sacīja:
— 2ēl gan, ka iedzimtajiem tik zems dzīves līmenis, vai nav tiesa? Starp viņiem dzīvodams, bagāts netiksi.
Makhevins paskatījās uz viņu ar drūmu neizpratni, kāda nereti vērojama mazizglītotu cilvēku sejās, kad tie sastopas ar jaunu, savam prātam grūti aptveramu un, visticamākais, plānprātīgu domu.
— Melnie izdzimteņi, — viņš izmeta. — Ne velna no šiem bagāts netiksi, gan paši redzēsiet.
Un viņš strauji pārslēdza ātrumu. Mašīna sāka lēni braukt augšup stāvā piekalnē, un Frents, salēcies sēdeklī līdzās Makhe- vinam, izjuta atvieglojumu, ka motora rūkoņa aizpilda neveiklo klusumu.
Pēckara gadu jaunizcepto nabagu dēli, atvaļināti valsts ierēdņi un amatus zaudējuši koloniālo karu virsnieki, jaunekļi, kas aizlaiduši vējā savus īpašumus, un citi neveiksminieki, kas nomaldījušies no izraudzītā ceļa, — visi tie devās šurp, pāri trejdeviņām zemēm, lai sāktu jaunu dzīvi. Diemžēl palaikam tā beidzās ar pašnāvību: ne jau katram pa spēkam izturēt tik krasu apstākļu maiņu vai mokošo vientulību varenās pirmatnības vidū. Šķietami saprātīgu cilvēku pamudināts, reklāmas savaldzināts un pirmatklājēja romantikas aizrauts, arī Frents tieši no skolas sola bija devies šurp meklēt savu laimi.
Abu vīru attiecību lietišķais pamats neatviegloja Frenta un Makhevina pirmos pazīšanās brīžus. Frents pie viņa bija ieradies ne kā kompanjons, ne kā kalpotājs un ne arī kā viesis un neienesa viņam ne penija par apmācības laiku. Aizbildņu padome Londonā bija nosūtījusi Frentu pie Makhevina kā pie cilvēka, kas izteicis vēlēšanos apgādāt kādu jaunu angli ar bezmaksas uzturu un gultasvietu un divu trīs gadu laikā apmācīt viņu tirgoties ar lembu cilts nēģeriem, pretī neprasot nekā cita kā vienīgi šī jaunā cilvēka «pakalpojumus». Makhevina apķērību praktiskajā jomā nekādi nevarēja noliegt, un iespēja iegūt saprātīgu un turklāt vēl bezalgas balto palīgu viņam šķita visai vilinoša. Frents bija labi audzināts cilvēks ar izkoptu pienākuma apziņu. Tā viņi abi iepazinās.
Frents bija jauns — tik jauns, ka tagad, drosmīgi braukdams pa nelīdzeno ceļu uz pašu Lembulendas vidieni, viņš nespēja atvairīt domas par saviem skolasbiedriem un par to, kā tie viņu apskaustu, ja šobrīd redzētu šeit. Viņu urdīja nepacietība. Ar jaunībai raksturīgo degsmi viņš, pašu cildenāko tieksmju vadīts, devās divkaujā ar likteni. Jaunības gados cilvēkam dažkārt šķiet daudz svarīgāk atrast pašam sevi nekā gūt pašapliecināšanos sadzīviskajā jomā, baudīt ērtības un labklājību. Mēs gribam izteikt sevi lidz galam, visā pilnibā apliecināt savu patieso «es». Tas ir sarežģīts process, un acīmredzot to nosaka gan mūsu attieksme pret darbu, ko gribam vai esam spiesti savā dzīvē darīt, gan arī tas, kā mūsu iedzimtais mantojums un audzināšana liek mums izturēties pret apkārtējo vidi, un it īpaši mūsu savstarpējās saites ar citiem cilvēkiem. Galarezultātā šis briedums, šī pārtapšana īstā cilvēkā (jo būtība slēpjas tieši tur) vairumam no mums nāk līdz ar jutu dzīves pieredzi. Tagad mēdz daudz spriedelēt par dzimumu problēmām; pilnīgi iespējams, ka to nozīmi dažkārt pārvērtē — ir taču cilvēki, kas šim jautājumam piešķir ļoti niecīgu lomu un tomēr gūst panākumus kā sers Izaks Ņūtons, kam šāda problēma vispār neeksistēja. Taču Frents bija nācis no ģimenes, ko valdzināja piedzīvojumi. Viņš bija ieradies Lembulendā, pilns veselīgu dzīves alku, un īsti neapzina jās, kādam liktenim dodas pretī.
2
Madurnbi tirdzniecības apmetne atradās pakalna virsotnē, netālu no lielceļa vai drīzāk no lauku ceļa, un tajā ietilpa veikaliņš, piecdesmit soļu atstatu no tā dzīvojamais nams un vairākas šā tā sabūvētas saimniecības ēkas.
Bija redzams, ka mājas priekšā kādreiz mēģinājuši izveidot dārzu, taču no šī mēģinājuma nekas nebija sanācis — tur pastāvīgi klejoja'govis un vistas, un palaikam ielavījās arī pērtiķi. Aizmugurē vidēja asām zālēm apaugušas ganības un neliels me- žiņš.
Sīs ēkas, paša neglītuma iemiesojums, sasistas no priežu dēļiem un no ārpuses apšūtas rievota metāla loksnēm, nokrāsotas aizsargkrāsā, raudzījās lejup uz nolaidenajām nogāzēm, ko rotāja koku puduri, strautiņi un zālāji — kā labi izveidotā parkā. Taču toreiz, kad misters un misis Makhevini apmetās Madurnbi, par dabas skaistumu viņi domāja vismazāk.
Gaisma veikaliņā ieplūda caur diviem nelieliem lodziņiem un vaļējām durvīm, un tam, kas ienāca tajā no spilgtās saules pielietā āra, pirmajā brīdī bija grūti kaut ko saskatīt. Veikaliņš bija ta pieblīvēts precēm, ka atgādināja alu, kur glabājas salaupītas vērtības. Atsities ar galvu pret nez no kurienes nokārušos vēršu ķēdi vai vējlukturi, apmeklētājs pacēla acis un_ konstatēja, ka griestus gandrīz no vienas vietas sedz katliņu un groziņu pitenes, smalkas, krāsainas dzijas šķeteres, milzu saišķi visdažādāko krāsu un lielumu lakatiņu, kreklu un bikšu saiņi juku jukām ar krūšturiem, pannām, mākslīgo neaizmirstuļu vainadziņiem, cirvīšiem, nažiem, krellēm un arklu lemešiem. Plaukti bija stāvgrūdām piedzīti daždažādām precēm, kuru radīšanai četros kontinentos dūmoja un dunēja simtiem fabriku. Lēti apģērbi, spilgti audumi, neizturīgi dzelzs un porcelāna izstrādājumi, visnederīgākās patentētās zāles, visbezgaumīgākie rotaslietu atdarinājumi, viszemākās šķiras miltu izstrādājumi, bībeles, adatas, pīpes, plastmasas apkaklītes, ēdiena bļodiņas, matu pomādes, burtnīcas, cepumi un mežģīņu aizkariņi — veseli kalni visdaždažādāka veida preču.
Vairākus plauktus aizņēma nevajadzīgi krāmi, kas saglabājušies no karagadiem, — pelēkas kokvilnas zeķes, kas Čikāgā adītas amerikāņu brīvprātīgajiem, kuri tomēr nebija tikuši līdz armijai, aizsargkrāsas vējjakas, tinumi, kaskas un citas ilgi krājušās preces, neglītas un bezveidīgas, taču savam nolūkam atbilstošas, mašīnu radītas un mašīnās nogādātas uz karalauka skatuves, lai atbalstītu šo vispasaules slaktiņu; viss. kas saražots par daudz, kontrakta, nevis vajadzības pēc, un visbeidzot atradis ceļu uz šejieni, lai izvilinātu peļņu no tās patikas, ko šīs lietas ar savu neparastību sagādāja nēģeriem. Izskatījās, ka gluži vai visa pasaule apņēmusies izvilināt sev peļņu šai vientulīgajā Lembulendas pakalnā.
Durvis veikaliņa dibensienā veda uz divām citām telpām. Viena, lielākā, kalpoja par prāvāko preču noliktavu — šeit stāvēja maisi ar sāli, cukuru, graudiem, dzelzs izstrādājumi, saldumu un ziepju kastes; turpat gulēja arī tabakas lapu ķīpas, kas nebija īsākas par divām pēdām; palaikam tās aprasināja ar ūdeni, lai nezustu lapu aromāts. Te pastāvēja paraža dot katram pieaugušajam pircējam kā piedevu pāriti šādu lapu, bet katram bērnam — riekšavu lētu ledeņu, kuru indīgi sārtā un zaļā krāsa līdz ar aicinošo aromātu solīja drīzu bojāeju stiprajiem, baltajiem zobiem. Otru — mazāko istabu izmantoja par kantora telpu; tajā atradās galds, krēsls, seifs un dokumentu grēdas. Logs, pa kuru ieskatijas pēcpusdienas saule, nebija atverams, un pret rūti allaž sitās mušas un sirseņi, cits par citu vairāk paguruši. Kaktā, uz nenomaksātu rēķinu kaudzes, parasti zvilnēja blusu sakosts suns, un tintnīcā, kas stundām kalta saulē, arvien izžuva tinte, un, ja vajadzēja izdarīt kādu ierakstu, bija jāizmanto zīmulis.
Taču tas viss veidoja tikai fonu. Priekšējā telpā pie letes parasti drūzmējās visdažādākā vecuma un abu dzimumu lembu cilts pārstāvji. Valdīja neaprakstāms troksnis. Visi runāja vienlaikus — dažs strīdējās, dažs smējās, dažs tenkoja, dažs kaulējās, un turpat no neticami čerkstīga gramofona visam pāri skanēja Karūzo un Klāras Batas balsis. Palaikam kāda veca, gandrīz akla un gandrīz kaila nēģeriete, kuras savulaik piķamelnos matus bija pārmācis sirmums un nokarenās, izkaltušās krūtis varēja aizbāzt viņai aiz jostas, pirmoreiz mūžā izdzirdusi gramofonu, pielieca galvu uz sāniem un bez mitas neticīgi skandēja: «Abatitu! Inkosi vami!» — un, sizdama sev pa kalsnajām gūžām, prašņāja, kas tur dziedot, — vai tikai nebūšot pats nelabais?
Vienīgo brīvo telpas kaktu aizņēma stāvspogulis, kura priekšā bariņš visai apaļīgu meiteņu, sajūsmināti spiegdamas, allaž salīdzināja savus daiļumus. Visvairāk viņām gribējās ieraudzīt spogulī pašām savas sēžamvietas, daļēji aiz tīrās ziņkārības, daļēji, lai pievērstu klātesošo vīriešu uzmanību. Pieaugušajiem pa vidu allaž grozījās vairāki bērni, kas, sažņauguši dūrītē savus trīs pensus, pacietīgi gaidīja, kad beidzot pienāks viņu kārta. Dažs atnesa apmaiņai olas vai augļus, turēdams tos uz galvas kaus- veida grozā, sievietes reizēm ieradās ar padusēs iežmiegtām vistām, bet puišeļi palaikam atvilka šurp milzīgas, košsarkanas lilijas ar visām lapām un saknēm.
Par maz būtu teikt, ka Frentam te viss likās neparasts. Viņa priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule. Viņš bija piepeši ieniris eksotikas jūrā; te viņam vajadzēja strādāt un visu apgūt un aptveri, Tā dēvētās piemērošanās spējas būtībā ir uztveres svaigums, interese par jauno un gatavība mācīties; un Frents, kas jau kopš bērnudiēnām bija radis paveikt uzdoto, iesākumā ļoti labprāt izpildīja Makhevina norādījumus, neatkāpdamies no tiem ne soli. Makhevins viņam nepatika un bija skaidrs, ka nekad arī neiepa- tiksies, taču tikpat skaidrs bija arī tas, ka Makhevins prot savu tfarbu, un Frents taču bija atbraucis šurp — vismaz teorētiski —, lietišķu apsvērumu mudināts. Tāpēc viņš cēlās agri, gāja gulēt vēlu un, nekad nezaudēdams dūšu un pacietību, strādāja ar centību un izdomu tik daudz stundu pēc kārtas, ka to neatbalstītu neviena arodbiedrība. Viņš cīnījās ar nepazīstamās valodas grūtībām, veica rēķinus kantora grāmatās, sekoja, lai viņu neapkrāpj, cenzdamies arī netīši neapkrāpt nevienu citu, jo bija audzināts godīguma garā un strādāja augu dienu bez liekas steigas un arī bez atpūtas, ne mirkli nešaubīdamies par to, ko uzskatīja par savu pienākumu. Un Makhevins, pārliecinājies, ka sastapis godīgu, saprātīgu un uzticamu cilvēku, atzinās sievai, ka iecerētā plāna sekmes pārspējušas visas viņa cerības. Iespējams, ka viņš drīzumā pat varēs atstāt veikalu pilnīgi Frenta ziņā un pats nodoties tirdznieciskiem darījumiem, kas saistīti ar izbraukumiem. Arī misis Makhevina bija apmierināta, jo tagad viņai retāk vajadzēja stāties aiz letes un viņa vairāk laika varēja pavadīt mājās. Kaut gan dievs zina, ka veikaliņā bija vieglāka dzīve.
Frenta atbraukšanas dienā tēju pasniedza uz terases, jo misis Makhevinaj ļoti gribējās apskatīties, kāds īsti ir jaunais palīgs, taču turpmāk viņam tēju nesa uz veikaliņu. Mājā viņš ēda, gulēja un pavadīja daļu brīvā laika svētdienās. Mājā bija pavisam četras istabas. Frenta deviņas reiz septiņas pēdas plašā istaba bija mokoši smacīga, tā nekad netika pienācīgi uzkopta, un gaiss tajā nepatīkami dvakoja. Viesistaba, kas tāpat jau nevarēja lepoties ar plašumu, bija tā pieblīvēta mēbelēm, ka tajā pat vienam grūti nācās apgrozīties, taču te vajadzēja ēst un atpūsties trijiem. Mājā turklāt nebija ne gaiteņu, ne priekštelpas, un viesistaba
vienlaikus kalpoja arī šiem nolūkiem. Tāpēc linoleja raksts vie-
\
1 Angļu rakstniece (1855—1924), daudzu sentimentālu aristokrātiskas dzīves romānu autore.
draugiem tur bija ierakstījis šādas asprātīgas un īstenībai visai atbilstošas rindas:
Lilijas baltās ar saldsīvu dvašu Nepārspēj sīvumā tās tevi pašu.
— Ak jums patīk lasīt? — kādreiz, sarunā iesilis, apvaicājās Makhevins. — Man tam neatliek laika.
— Gan patīk, gan ne, — atbildēja Frents, kas, pūlēdamies aizpildīt robus savā izglītībā, turēja guļamistabā «Brāļu Kara- mazovu» sējumu. — Viss atkarīgs no tā, kāda grāmata.
No šīs lepnākās istabas galda gandrīz nekad nenozuda klusā daba ar tējkannu un vairākām netīrām tasītēm, ap kurām dancoja mušu mākonis, — misis Makhevina reizes septiņas dienā dzēra ļoti stipru tēju, un ar šo ieradumu lielā mērā varēja izskaidrot viņas sejas krāsu. Toties visu dienu un gandrīz visu vakaru divviru durvis uz terasi stāvēja līdz galam vaļā, pavērdamas skatienam lielisku ainavu. Tā kā mimozu birztalu ieskautā tirdzniecības apmetne atradās kalna virsotnē, skats bija krāšņs: katrā ieplakā urdzēja strauts vai tumsnēja mežiņš, bet katrā piekalnē zem katra koku pudura slēpās konusveida būdiņas ar nelieliem zemes lauciņiem un sakņu dārziem. Visur redzēja ganāmpulkus, bet tālumā cita aiz citas pacēlās zilganu kalnu grēdas. No pirmā skatiena šī, tāpat kā daudzas citas Āfrikas ainavas, likās idilliskās vienkāršības un reizē diženuma iemiesojums, taču laika gaitā tos, kas tur dzīvoja, pārņēma skumjas un nemiers, un tas, kas sākumā bija licies dižens, vēlāk šķita bez dzīvības, bet tas, kas bija iedvesis mieru, ieguva tādu kā drūmas nolemtības pieskaņu. Itin kā miers un klusums slēptu sevī ļaunus spēkus — kā negaisa mākoņi, kas pēcpusdienā nereti sabiezēja virs apvāršņa. Itin kā šajos saules pielietajos pakalnos valdītu ļaunais gars, kas uzkrājis sevī aizvainojumu pret visu pasauli.
miglaini priekšstati par balto cilvēku prestižu, un tas lika viņam izturēties piesardzīgi. Viņš uzskatīja, ka, {audams sev pilnu vaļu, var kaitēt Makhevina stāvoklim, bet Makhevins, mācīdams Fren- tam tirdzniecības darījumus, protams, centās iepotēt viņam, ka iezemieši stingri jātur grožos. Par godu Makhevinarn jāpiebilst, ka viņš prasīja, lai ar iezemiešiem tirgotos pēc iespējas godīgi, kaut gan uz to viņu drīzāk mudināja izdevīgums nekā citi principi. Un Frentam jau tas nemaz nebija jāsaka — viņa godīgums neradīja ne mazākās šaubas. Tiesa, jauneklis bija mazliet pedantisks, taču tas bija viegli saprotams. Zināma deva šīs īpašības viņam piemita no dabas, taču galvenais bija tas, ka jau kopš bērnudienām Frentam bija iegalvots, ka viņam jākļūst par īstu angļu džentlmeni, jāievēro visi spēles noteikumi un tā tālāk un tā joprojām, un līdz šim brīdim viņam nebija radies iemesls šos principus apšaubīt. Piepeši nokļuvis pilnīgi jaunos apstākļos, tālu no tuviem cilvēkiem un ierastās vides, kur viņš uztvēra šos principus kā pašus par sevi saprotamus, nonācis ciešā saskarē ar misteru un misis Makheviniein, Frents nebūt nemetās apšaubīt šos principus, bet vēl stingrāk sāka ticēt to nemaldīgumam. Taču palikt vienatnē un uzskatīt par nemaldīgu pašam sevi ir visai bīstama spēle, sevišķi tad, ja cilvēks pēc dabas ir godīgs un neielaižas darījumos ar sirdsapziņu. Itin drīz Frents pasāka uzklausīt mistera un misis Makhevinu domas klusēdams, kas bija krietni izteiksmīgāk par rāmi smaidot pasacīto, viņu sarunās bieži nepieciešamo frāzi: «Baidos, ka neesmu ar jums gluži vienisprātis.»
— Viņš vienmēr uzskata, ka viņam taisnība, — Makhevins izteicās sievai, — bet tas nav svarīgi. Daudz svarīgāk ir tas, ka tie melnie purni viņu mīl. šajā mēnesī mēs esam ieņēmuši vairāk nekā iepriekšējā. Iespējams, ka tur ir arī viņa nopelni. Visā visumā viņš dara, ko liek, un, kad labāk iemācīsies valodu, var domāt, ka kļūs labs pārdevējs.
Lernbu valodu apgūt nav pārāk grūti, un var pat pabrīnīties, cik labi iespējams saprasties, kad apgūts neliels vārdu krājums un daži sarunvalodas izteicieni. Lembu valoda Frentam sagādāja patiku: tā "bija viena no tām bantu valodām, kam jāprot atrast īsto toni, lai tā kļūtu izsmalcināta un skanīga. Frenta panākumi valodas apguvē, protams, atvieglināja viņa darbu un darīja to patīkamāku, taču tiem bija arī citas sekas: tādējādi viņš satuvinājās ar lembu ļaudīm un uzzināja, cik naidīga viņu attieksme pret baltajiem. Viņš secināja, ka būtībā balto prestiža paliekas saglabāt palīdz bailes, nevis cieņa vai mīlestība, — bailes no balto naudas, no viņu tehniskajām spējām, no viņu nevaldāmās un visbiežāk prieku nezinošās enerģijas. Bet, tā kā Frentam pašam naudas bija maz un viņš nevarēja lepoties ar tehniskām spējām
un no dabas bija apveltīts ar mundrumu un dzīvesprieku, viņš secināja, ka nav «gluži balts». Frenta atklājums aizskāra viņa pašlepnumu un lika pieņemt lēmumu — pret iezemiešiem izturēties ar tādu laipnību, ar tādu pašcieņu, kāda vien savienojama ar viņa savdabīgo stāvokli (valdošā šķira aiz letes!). Viņš it kā gribēja parādīt, ka ir vēl baltie, kam cilvēcība nav tukšs vārds. Tagad Frents skatījās no augšas uz Makhevinu un citiem nedaudzajiem baltajiem, ar ko iznāca sastapties, un līdz ar to nolēma sevi vieninieka kamerai, ko apjoza augsto principu stiprie režģi.
Viņš sev neslēpa, ka lembu ļaudis nebūt nav augstāko tikumu iemiesotāji. Jau tas apstāklis, ka pircēju lomā viņiem bija tiesības izrīkot pārdevējus, kas it kā skaitījās augstāki par viņiem, dažu labu pavedināja kļūt uzmācīgam, rupjam un pat • nekaunīgam; daļēji tieši tāpēc darbā ar viņiem vajadzēja daudz pacietības. Kad iezemieši pārliecinājās, ka Frents ir iecietīgs un dzīvespriecīgs, jauneklis viņu vidū iemantoja labu slavu. Viņi bija raduši kārtot darījumus ar Makhevinu, ko uzskatīja par cietsirdīgu, kaut arī taisnīgu, un, kad pārliecinājās, ka Frents ir taisnīgs, kaut ari nav cietsirdīgs, un turklāt vēl jauns un ārēji pievilcīgs, viņi, pro- tams, sāka daudz biežāk apmeklēt Madurnbi.
Sākumā Frentu pārsteidza iezemiešu milzīgā neuzticība un piesardzība. Viņi nekad neienāca veikalā ar tām priecīgajām gaidām, ko labs pārdevējs noteikti cer ieraudzīt pircēju sejās. Gluži otrādi, izskatījās, it kā viņi nāktu šurp ar visnelāgākajiem paredzējumiem. Parādījās pie veikala kāda mežonīga izskata vecene ar zvērādu svārku vietā, viscaur noziedusies taukiem un ar okeru, apkārusies amuletiem (kaklā zivs pūslis vai antilopes rags, mati sasukāti uz augšu un atspraudīti ar kaula rotājumiem, pie jostas tabakmaks), nesdama līdzi divas vai trīs mārciņas, ko nolēmusi izdot līdz pēdējam penijam, taču, pabāzusi galvu durvīs, aplaida visapkārt acis ar dziļu vilšanos un nicinājumu sejā, it kā būtu te nokļuvusi nejauši, pret pašas gribu. Pamīņājusies pie sliekšņa, viņa izdzēra tasi tējas no kubla, kas stāvēja pie durvirn, pēc tam, apsēdusies paēnā, svinīgi un nesteidzīgi iebāza nāsīs milzīgu šņaucienu tabakas, un viņas sejas izteiksme vēstīja: «Nu, lūk, es te atnācu, un nospļauties man uz jums visiem. Ne velti tik daudz gadu esmu nodzīvojusi pasaulē. Pieredze man iemācījusi sagaidīt visļaunāko no jebkuriem apstākļiem un jebkura cilvēka, sevišķi jau no baltā. Ja arī es nolaidīšos tik zemu, ka nopirkšu kaut ko no jums, tad katrā ziņā kārtīgi apskatīšu visu, kas jums te ir, un izvēlēšos tieši to, ko gribu, vai arī nepirkšu neko. Neiedomājieties, - ka varēsit tīt mani ap pirkstu, tur nekas nesanāks. Es katrā ziņā rīkošos, izejot no apsvēruma, ka jūs tikpat centīsities mani ap- šmaukt, ka visas jūsu preces ir draņķīgas, ka jūs pats esat veikls
blēdis un domājat, ka jums laimējies atrast muļķi.» Un, kad beidzot viņa tomēr visžēlīgi ienāca veikaliņā, tad uzvedās tur tieši tā.
Bet ne jau tikai vecenes izturējās piesardzīgi. Gandrīz visi pircēji izrādīja tādas pašas dziļas un neslēptas neuzticības pazīmes un nāca veikaliņā ar tādu izteiksmi, it kā visapkārt tiem uzglūnētu lamatas. Pat bērni, kas savā nevainībā atkārtoja vecāku pēdējos norādījumus un rūpīgi pārskaitīja izdoto atlikumu no sešiem pensiem, neslēpti pauda, ka tiem pieteikts turēt acis vaļā. Un tur nebija vainojams Makhevins, bet tā slava, ko Lembulendas baltie pavēlnieki bija pamanījušies izpelnīties pēdējo desmit gadu laikā.
Šīs ne visai tīkamās attiecības starp abām rasēm bija viens no Frenta pirmajiem un ilgstošākajiem iespaidiem, taču sākumā viņu vēl vairāk pārsteidza un mulsināja tiešā saskare ar lembu ļaudīm. Tāds daudzums puskailu vīriešu un sieviešu ar gludu ādu silti brūnā tonī, baltiem zobiem, lielākoties gracioziem augumiem, lepnu stāju un nepiespiestu izturēšanos nevarēja atstāt cilvēku gluži vienaldzīgu, it īpaši tad, ja viņš ir jauns un viegli ietekmējams, turklāt vēl nav radis pie šādām ainām.
— Par viņu smaku nebēdājiet, — teica Makhevins. — Drīz pieradīsiet.
Smaku? Baltie allaž mēdza sacīt, ka no tumšādainajiem nākot nelāga smaka. Taču šeit, Madurnbi, kaut gan laiks bija karsts un gandrīz bez vēja un nelielais veikaliņš arvien iezemiešu pārpilns, to smaka Frentam nemaz nelikās pretīga, varbūt vienīgi neierasta; tā reibināja Frentu kā pašas dzīves aromāts, nesdama sevī neiepazītu prieku satraucošo priekšnojautu. Brīvē un svaigā gaisā dzīvojošu ļaužu veselīgā miesas smarža varēja likties nepatīkama tikai cilvēkam ar slimiem nerviem. Puskailie vai pavisam kailie lembu ķermeņi bija allaž atklāti saules, gaisa un ūdens iedarbībai, turklāt šie cilvēki bija tādi paši veģetārieši kā to govis un aitas. Tiesa, dažas vecenes mēdza ziest sev virsū vairākas kārtas okera un tauku, lai mīkstinātu ādu, taču to atsvēra viņu dabiskums; viņas bieži uzjautrināja Frentu ar saviem paradumiem un runas veidu. Madurnbi daudz nepatīkamāka bija cita smaka — jauktie izgarojumi no slikti rafinētā cukura un smites, kas Osa- kas un Mančestras katliņiem piešķīra maldinoši blīvu izskatu.
Seit, piekalnē, gadalaiku maiņa bija mazāk jūtama nekā Lembu- lendas kalnu apvidū, un dzīve Madurnbi ritēja sen noteiktā un nemainīgā gaitā, piesātināta līdz pēdējai iespējai.^ Darbs sākās pussešos vai sešos no rīta; nogurums bieži notrulināja domas, un gurdās acis lāgā nepaspēja pievērsties pulkstenim vai kalendāra lapai, kad tās jau atkal aizdarīja miegs. Reizēm Frentam zuda jebkāda secīgu notikumu izjūta, reizēm viņam šķita, ka laiks gandrīz vai iet atpakaj. Reizēm viņš piepeši ar pārsteigumu apjauta, cik daudz nedēļu vai mēnešu aizskrējis kopš tā vai cita nenozīmīga notikuma. Taču viņš nesūdzējās, darbs viņu saistīja un varbūt ne tik daudz pats darbs, cik iespēja ar tā palīdzību iepazīt dažādas cilvēka dabas šķautnes.
Veikaliņā bija arī tādas preces, ko Frents nespēja pārdot bez smaida. Dažkārt pie viņa ienāca kāds no jaunajiem lembu puišiem un klusinātā balsi noprasīja: <rAmafuta wemvubu akona na?» — kas nozīmēja: «Vai jums ir nīlzirga tauki?» Tad Frents gāja pie nelielās vitrīnas, kur glabājās zāles, un paņēma pudelīti ar etiķeti, ko greznoja uzraksts lembu valodā, bet zemāk ļoti sīkiem burtiņiem paskaidrojums: «Pedersona dabiskie nīlzirga tauki». Sis zāles, kas no izskata atgādināja visparastāko smēri, fasēja kāds norvēģu aptiekārs Dansportā, un pudelīte maksāja vienu šiliņu. Tās lietoja kā iemīlināmās zāles, un tās ļāva aptiekāram skolot dēlu Oslo garīgajā seminārā.
Un tomēr veikaliņā starp visām citām precēm bija viena, ko misis Makhevina nevēlējās ne pirkt, ne pārdot. Si apvidus vīriešu kārtas personām bija paraža nēsāt īpašu šauru gurnu apsēju, kas pīts no savvaļas banānu lapām. Madurnbi šo tualetes piederumu visdažādākajos veidos un lielumos darināja un par vairumtirdzniecības cenām Makhevinam pārdeva kāds vecs iezemiešu klaidonis. Viņš ieradās tirgotavā, kad tur nebija neviena pircēja, — pusdienlaika tveicē, tūlīt pēc veikaliņa slēgšanas, agrā rītausmā vai mēness lēktā. Ja viņš sastapa Makhevinu vienu, darījums tika nokārtots ātri. Ja gadījās pirmo sastapt misis Makhevinu, viņš parasti novicināja savu «delikāto preču» saini viņai gar pašu degunu, ar brīvo roku pamādams sveicienu, un izplūda pārspīlētās, gandrīz vai ironiskās laipnībās un pēc tam sāka skaļi lielīt savu preci. Tas misis Makhevinu satracināja vairāk par visu, un iezemietis to lieliski zināja. Viņa ikreiz skarbi pavēlēja viņam gaidīt viru.
Bet, ja viņam gadījās sastapt Frentu, viņš vienmēr ar patiesu laipnību atkārtoja: «Sa ubona, umtwana ka Ķwini 1Victolil» — kas nozīmēja: «Sveicinu tevi, karalienes Viktorijas dēls!» Vēlāk šis sveiciens saīsinājās līdz «karalienes Viktorijas dēlam» un beidzot palika tikai «dēls». Pirmo reizi saticis Frentu, viņš teica; «A, es redzu, jūs esat īsts anglis no aizjūras!» — un, tā kā Anglija viņam saistījās pirmām kārtām ar karalienes Viktorijas vārdu, šis glaimojošais tituls bija viegli saprotams. Frents viņam parasti iedāvāja vairākas lielas tabakas lapas, un vecais ikreiz par atbildi sacīja, ka būri esot «slikti», daļēji izteikdams savas patiesās domas, daļēji, lai netieši paglaimotu Frentam, bet, tā kā Frentam ar holandiešiem nebija nekādu darīšanu, večuka glaimi lāgā nesniedza mērķi.
— Kā jūs varat pieļaut, ka šis melnais, netīrais cūka sauc jūs par dēlu? — iesaucās Makhevins, reiz izdzirdis viņu sarunu.
— Kāpēc gan ne? Viņš taču ir tik vecs, ka varētu būt pat mans vectēvs, — iebilda Frents.
Sāds viedoklis Frentam likās tik nenormāls, ka viņam paspruka īss, netīkams smējiens.
— Dodu jums padomu — nejaujiet šiem melnajiem purniem runāt rupjības.
— Bet viņš nemaz nerunā rupjības, — atbildēja Frents. — Viņš tikai grib izrādīt savu labvēlību.
Makhevins kaut ko aizkaitināts norūca, un saruna ar to beidzās. Varēja tikai pabrīnīties, cik šis tirgonis pilns aizspriedumu. Kad bija runa par iezemiešiem, viņš allaž mīlēja izteikt, vispārinājumus, kas nebūt neatbilda īstenībai, piemēram, ka tie esot izcili nepateicīgi (it kā tiem būtu par ko pateikties!). Likās, šo cilvēku pārņēmusi uzmācīga doma, ka ikviens tumšādainais gatavs uz visu, lai tikai gūtu virsroku pār balto. Un, ja kādreiz iezemietis laipni uzrunāja viņu angļu valodā, Makhevins tā aizsvilās dusmās, ka pilnīgi zaudēja savaldīšanos, šādā rīcībā saskatīdams nekaunīgu mājienu par rasu vienlīdzības iespēju.
Makhevini brīnījās par Frenta panākumiem, taču, kaut gan viņi priecājās par iezemiešu labvēlību pret jaunekli, jo tā sekmēja tirgošanos, viņus mazliet ērcināja tas» ka svešinieks, turklāt vēl rooinek\ pieveicis viņus pašu spēlē. Kas notiek Frenta dvēselē, viņi oezināja un negribēja zināt. Viņi nezināja un negribēja zināt, ka, par spīti darbam un nogurumam, jaunekli lāgiem māc mokoša vientulības apziņa, dzeļošas alkas izbaudīt dzīvesprieku. Frenta jaunība, vietējais klimats un satraucošais apkārtējās dabas diženums saasināja šīs alkas, bet apmierināt tās neļāva nepārvarami apstākļi — vismaz Frentam pašam tā likās, Ieguvis iezemiešu labvēlību, viņš to vērtēja pārāk augstu, lai pakļautu riskam, turklāt sirds dziļumos, par spīti Makheviniern, bet varbūt tieši patei-
' Izkropļots «red neck» (angl.) — «sarkanais kakls», iesauka, ko holandieši devuši angļiem.
coties viņiem, Frents joprojām nebija atbrīvojies no tā titāniskā rēga, ko sauc par «baltā cilvēka prestižu». Tādas, lūk, bija sekas kādreizējā klases vecākā amatam angļu privātskolā.
5
Agri vai vēlu Frenta uzmanībai bija neizbēgami jāpievēršas vienam no visa lielā pūļa, ar ko nedēļas gaitā nācās sastapties. Reiz gurdā pēcpusdienas stundā, kad viņš dīki stāvēja aiz letes un telpā atradās vēl tikai divas sievietes un bērns, veikaliņā mazliet nedroši ienāca jauna iezemiete un apstājās pie durvīm, neuzdrīkstēdamās sākt runāt. Frents lāgā nevarēja viņu saredzēt, jo viņa stāvēja pret gaismu; viņš apvaicājās, ko pircēja vēloties, un viņa nopirka kādu sīkumu.
— Vai tu mani atceries? — pēkšņi meitene klusi pavaicāja, nopietni raudzīdamās viņā.
Frents jutās pārsteigts. Viņš neatcerējās, ka būtu meiteni agrāk redzējis, taču, negribēdams viņu apvainot, mazliet zobgalīgi teica:
— Ja es kaut reizi kādu esmu redzējis, es viņu nekad neaizmirstu.
— Ak tā? — viņa izsaucās un skanīgi iesmējās.
Viņu pārsteidza Frenta atjautīgā atbilde — kā visiem lembu ļaudīm, viņai piemita humora izjūta — un uzjautrināja viņa «baltā» izruna; turklāt viņa priecājās, ka jauneklis tik brīvi sarunājas ar viņu. Taču tūdaļ pat meitene sakautrējās un nolaida acis tai nesalīdzināmajā jaunas sievietes burvībā, kādu iemanto tikai tās, kam kautrība ir dabiski piemītoša īpašība, nevis koķetērijas viltība. Viņas sejai pārslīdēja skumju ēna, jo viņa tūlīt saprata, ka Frents neatceras, un kurai meitenei gan patīk, ka jauns cilvēks viņu aizmirst? Pagājusi dažus soļus, viņa apstājās iepretī atvērtajām durvīm, un izkliedētā gaisma, ko atstaroja saules pielietā kalna galotne, ieskāva viņu no galvas līdz kājām. Meitenes mati, galvvidū savīti apaļā mezglā, bija iekrāsoti ar sarkano okeru un sasprausti ar garu, smalki izgrebtu kaula matadatu; meitenei bija ļoti maz rotaslietu — tikai kaklarota no sīkām un plakanām gaišzilām krellītēm un dažas šauras rokassprādzes no sudraba un vara stieplītēm. Viņas augumu ieskāva tumšsarkanas drānas gabals, kas stingri apņēma vingrās, jaunavīgās krūtis un bija nostiprināts zem padusēm; taisnās, klasiskās līnijās audums krita lejup gandrīz līdz pēdām, bet sānos mazliet pavērās, atsegdams liganos gurnus. Kopš bērnudienām radusi uz galvas nēsāt smagumus, meitene turēja augumu ļoti taisni, viņa bija smuidra, un sievišķīgās grācijas apziņa piešķīra katrai viņas kustībai ne- mākslotības burvību, ko prasmīgi izcēla sievišķības māksla. Par savu dižciltīgo ārieni viņa, iespējams, varēja pateikties kādiem tāliem arābu senčiem, jo viņas vaibsti, kaut gan neapšaubāmi nēģeriski, tomēr nelikās gluži tipiski. Viņai bija ērgļa deguns, gan ar paplatām nāsīm, neparasti gaiša āda un nenoliedzami smalka vaigu un pieres līnija. Mutes izliekums liecināja par maigu dabu, acis dzirkstīja, bet rēta uz vaiga tikai izcēla viņas skaistumu.
— Vai tu reti nāc šurp? — pajautāja Frents, atbalstījies ar elkoņiem uz letes, jo negribēja, lai viņu sarunu kāds dzirdētu, kā arī tāpēc, ka piepeši sajuta kājās dīvainu gurdumu. Viņu pārņēma neparasts biklums, viņš jutās nedrošs un tik satraukts, ka sirds krūtīs sāka dobji dauzīties.
— Jā, — meitene atbildēja, vairīdamās viņa skatiena. — Es tālu dzīvoju.
— Kur?
— Tur, lejā… ielejā, — viņa teica, pastiepusi smalko roku un domīgi raudzīdamās ārā pa durvīm. Frents ievēroja, cik viņai gaišas delnas. — Pie upes.
— Tas nemaz nav tik tālu.
— Tātad tu tur esi bijis? — viņa jautāja. — Tu pazīsti to vietu?
— Nē, man tikai liekas, ka tas nav ļoti tālu.
— Kalns ir augsts un stāvs.
Frentam atmiņā pēkšņi uzzibēja divas rindas no dzejoļaj
«Vai ceļš arvienu tik kalnup ved?
Jā gan, un līdz pašai smailei.»
— Es nezinu tavu vārdu, — viņš teica.
Meitene uzmeta viņam ātru skatienu, un viņai izlauzās pārsteiguma izsauciens.
— Kas tad nu?
— Kāpēc tev jāzina mans vārds? — viņa satraukti jautāja, jo lembu ļaudīm cilvēka vārds ir visu burvestību pamatā.
— Tāpat vien pajautāju. Man gribas zināt, kā tevi sauc.
— Mani sauc Serafīna, — viņa teica ar kautru un vienlaikus koķetu izteiksmi.
— Kā?!
— Serafīna.
— No kurienes tev tāds vārds? Lembu tādu vārdu nav. Tevi taču nav kristījuši?
Meitene sāka sirsnīgi smieties, it kā jau doma vien, ka viņa varētu būt kristiete, viņai liktos pavisam aplama,.. Patiesību sakot, tā jau ari bija.
— Nē, — viņa teica. — Tā mani nosauca misionārs, kad es biju maziņa. Viņš uzšļakstīja man burvju ūdeni un teica, ka Kristus man dodot šo vārdu.
Šoreiz bija Frenta kārta pasmieties.
— Kristus to labi izdomāja, — viņš teica. — Bet tavā ģimenē taču nav kristiešu, vai ne?
— Nē. Es jau tev teicu, kā tas notika. Viņš atkal iesmējās.
— Bet manu vārdu tu gan laikam nezini?
— Zinu, — viņa iebilda un izrunāja: — Frents. Abi iesmējās. Tajā brīdī veikaliņā trokšņodami ienāca vairāki pircēji, un
Frentam vajadzēja tos apkalpot. Negaidot saņēmis dūšu, viņš
teica:
— Uz redzēšanos, staigā laimīga! Un, lūdzu, atnāc'atkal! Man patīk ar tevi parunāt.
Viņš neparko nebūtu uzdrīkstējies tik tieši izpaust savas jūtas angliski, taču lembu valodā tas bija kaut kā vienkāršāk. Turklāt viņš nekad agrāk nebija izjutis tādu satraukumu.
— Uz redzēšanos, — viņa smaidīdama atbildēja, — paliec laimīgs!
Viņa pagriezās pret durvīm, izskatīdamās pēc senlaicīgā frizē attēlotas jaunavas, kas māj atvadu sveicienu dzīvei. Bet Frents… Frentam trīcēja rokas un sirdi pildīja mutuļojošs prieks.
viss taču tūdaļ kļūs zināms. Un kā mēs varēsim viens ar otru tikties — vai paslepus mežā? Un vai man ir tiesības paņemt šo melno meiteni? Es taču nevaru pats savā priekšā izlikties, ka mīlu viņu? Man taču gribas tikai viņu iegūt, skūpstīt, apskaut, glāstīt… Viņš neatrada atbildes uz saviem jautājumiem, bet jau tas, ka viņš tos sev uzdeva, bija visai zīmīgi. Viņa vientulība un sarežģītais stāvoklis, kādā viņš bija nokļuvis, bija iemācījuši viņam to, pret ko tika vērsta visa viņa audzināšana, — iedziļināšanos sevī, pašanalīzi. Apstākļi lika Hamletam jautāt.
No visām mocībām, kādas liktenis izdomājis saviem bērniem, tikai nedaudzas var stāties līdzās miesas un gara grūtajiem pārbaudījumiem, kam pakļauts jauns, ar jutīgu dabu apveltīts cilvēks, kas spiests nomākt savas vēlmes, kas neļaujas afrikāņu zemes saldi kairajam vilinājumam, bet cenšas to apvārdot, palīgā piesaukdams angļu privātskolas garu. Tur, kur vajadzētu droši rīkoties, viņš kļuva neizlēmīgs, šaubījās, mocījās sirdsapziņas pārmetumos, nemaz jau nerunājot par mīlētāju parastajām bailēm. Frentam nebija kur griezties pēc padoma, līdzās nebija neviena, kas pateiktu vārdus, ko viņam tik ļoti vajadzēja: «Nebīsties, ņem šo sievieti! Tevi gaida bauda un viņu tāpat. Un abi jūs kļūsiet mazliet gudrāki un varbūt pat laimīgāki. Tu pret viņu būsi labs, jo tāds ir tavs raksturs. Un tev nedraud briesmas «pāriezemoties», tu neesi no tiem cilvēkiem, ar ko tas var notikt. Un, runājot par Makheviniem, vai tiešām tu domā, ka viņiem rūp tavas sirdslietas? Viņi pat nedomās iejaukties, kamēr vien tu viņiem pelni naudu. Esi vīrietis! Carpe diem/'» Un tā tālāk. Bet, tā kā Frentam nebija šāda padomdevēja, viņš turpināja mocīties šaubās.
Katru rītu viņš pamodās ar domu par Serafinu. Dienas ritēja cita aiz citas, bet Serafīna nerādījās. Pa to laiku Āfrika atklāja viņam visu savu diženumu un visu savu cietsirdību. Viens gadalaiks bez cīņas deva vietu nākamajam. Lūk, beigušies lieti, lūk, paērkšķa zaros parādījušies pumpuri, un tu jūti, nemaldīgi jūti, ka iestājies pavasaris — dvēseles nemiera laiks. Skurbas sulas ritēja koku stumbros, zālē un cilvēku sirdīs. Madurnbi mimozas ietinās kuplā pavasarīgas krāsas mākonī, kas, vieglai vēsmai uzpūšot, līgojās uz dzidri zilā rīta debess fona. Kokos vija ligzdas melni spīdošie tukani ar sarkaniem knābjiem; strauji krizdami lejup un atkal paceldamies augšup starp zariem, viņi sauca cits citu maigām un aicinošām klaigām. Zem koraļļkoka zaigojošā parādē pulcējās jāņtārpiņi; cekulainās badadzeguzes kanēļa krāsā iezīmēja neparastu rakstu rītausmas zaļganajā plīvurā; ilgajās pēcpusdienu tveices stundās bariņš gārņu, cienīgi un īdzīgi kā
k » I ver mirklil (tat.) senatori, soļoja pa zāļaino augstieni, rūpīgi meklēdami čūskas un nonāvēdami tās ar vienu knābja cirtienu; lietuslāses grabēdamas ritēja pa milzīgajām, sarkani dzīslotajām lapām; un skaidrajās, rāmajās, vēl īsajās dienās, kad tālumā skanēja kāda vientuļa balss un gaisā dvašoja degošu smaržīgo zāļu aromāts, visa šī vide — gan dzidrā gaisma, gan dziedāšana, gan smarža — satrauca nervus un radīja neizsakāmi smeldzīgu un tīksmu jutoņu.
Frents vairs nespēja brīvās stundas nosēdēt mājās; taču arī pastaigās pa apkārtni, kas tagad kļuva viņa paradums, viņš joprojām palika cietumnieks. Viscaur sasaistīts šaubu važām, garīga nespēka mocīts, viņš klīda pa brīnišķo pasauli, tik ļoti no tās norobežots, it kā tiešām atrastos ieslēgts tērauda būrī uz riteņiem. Viņa satrauktais skatiens maldījās pa apkārtējo dabu,, taču mieru viņš tajā neatrada un iespējams, ka ļautos vēl dziļākām skumjām, ja nesekotu daži neparasti atgadījumi.
Jāatzīst, ka Frenta ierašanās Madurnbi izjauca dažus Makhevina paradumus. Agrāk, kad īpašnieks palika veikaliņā viens un sieva rosījās pa māju, bet tirgošanās ritēja gausi — piemēram, pēcpusdienā, karstā vai lietainā laikā — skotam labprāt patika nedaudz izklaidēties ar mazāk izvēlīgajām meitenēm, kas nāca pie viņa iepirkties. Viņš tās ķircināja, kamēr to nogaidošā ķiķināšana pārgāja nevaldāmās smieklu lēkmēs, un, cenzdamies izzināt to noskaņojumu, reizēm pat atļāvās iekniebt viņām krūtīs vai paplikšķināt pa sēžamvietu. Drosmīgākās sāka šo tirgoņa vājību izmantot, lai dabūtu no viņa kādu dāvanu, neko nedodot pretī, un, rādīdamas uz vienu vai otru priekšmetu, brēca gluži kā Alkatības meitas1 : «Dod, dod!» Ja Makhevins tiktāl aizmīrsa savus komerciālos principus, ka uzdāvināja tām kādas krelles vai sabojātas mutes harmonikas, tās tūlīt pat prasīja vēl kaut ko, apņēmušās izvilt no viņa visu, ko vien iespējams. Viņš atteicās, bet tās negāja projām un, atbalstījušas elkoņus uz letes, diedelēja tik ilgi, kamēr viņš sāka bažīties, ka veikaliņā var ienākt sieva. Tad viņš pēkšņi iesvila negantā niknumā. Piesarcis un trīcēdams aiz dusmām, viņš sāka dauzīt ar dūrēm pa leti, izkliegdams draudus un apvainojumus, bet, ja tas nelīdzēja, gluži vienkārši izgrūda sievietes pa durvīm. Divas no tām jo sevišķi bieži noveda viņu līdz baltkvēlei un pēc tam, smiedamās un spiegdamas, glābās bēgšus; lielās, kailās krūtis līgojās, no acīm ritēja asaras. Tomēr Makhevinam tas apnika, un jau pirms Frenta ierašanās viņš bija gandrīz pārtraucis savas izpriecas. Kad veikaliņā sāka strādāt Frents, Makhevins cieši apņēmās uzvesties godam, vismaz palīga klātbūtnē: viņš gribēja, lai šis jaunais cilvēks jau no pirmās die- rias visu uzmanību veltītu darbam, nevis vazātos ar melnajām sievietēm. Tomēr tagad, pārliecinājies, ka Frents, Makhevina vārdiem runājot, ir «izturēts cilvēks», viņam atkal sagribējās atgriezties pie vecajiem ieradumiem, jo vairāk tāpēc, ka viņa sieva, šī vasarraibumainā spindzele, kurai gan raksturs, gan gatavotais ēdiens kļuva jo dienas jo neciešamāki, nekādi nevarēja bremzēt šīs viņa tieksmes.
Frents bija satriekts līdz dvēseles dziļumiem, kad Makhevins pirmo reizi viņa klātbūtnē sāka bez ceremonijām spaidīt kādu resnu nēģeru meiteni. Nevar teikt, ka jauneklis no dabas būtu pārmērīgi kautrīgs, taču viņš nebija radis pie šādiem skatiem, turklāt vēl atklājums, ka Makhevinam vārdi ne ikreiz saskan ar darbiem, šķita daļēji attaisnojam arī viņa, Frenta, nolūkus. Bez tam viņam ienāca prātā, ka Makhevins var aizskart Serafīnas kautrību; doma par to, ka asinīm pieplūdušās, mazliet izvelbtās tirgoņa acis, meitenes dabiskās grācijas savaldzinātas, varētu piepeši apstāties pie viņas, izraisīja Frentā negantu protesta uzbangojumu. Taču Frents nebilda ne vārda. Kad Makhevina meiča bija aizgājusi, tirgonis piegāja pie Frenta un pavaicāja:
— Neņemiet ļaunā, Frent, ka es jums to jautāju, bet vai tad jums laiku pa laikam nav vajadzīga sieviete?
Frentā šis jautājums izraisīja pavisam negaidītu reakciju.
— Ir vajadzīga, — viņš mierīgi atteica, — bet ne jau melnā.
Un viņš ļāva vaļu veselai straumei iezemietēm veltītu apvainojumu. Teica, ka drīzāk turētu rokās krupi nekā pieskartos melnai sievietei; teica, ka tās esot netīras, ar nejauku smaku un neesot labākas par dzīvniekiem; teica, ka baltie un melnie, pēc viņa domām, dzīvojot pilnīgi pretējos polos un nekādā ziņā nedrīkstot sajaukties; teica, ka baltajiem jāpieprasot, lai melnie tos cienītu, bet tas esot iespējams tikai tad, ja tie izturēšoties pret melnajiem kā pret zemākiem, nesalīdzināmi zemākiem radījumiem. Viņš bija gluži nobālis no versmīgā naida, ar kādu teica savu apsūdzības runu.
Makhevins bija mēms aiz pārsteiguma. Viņš nesaprata, vai uzskatīt to par izlēcienu pret sevi vai arī pieļaut, ka Frents gluži vienkārši nojūdzies.
— Nu gan jūs mani pārsteidzāt, — viņš dzēlīgi izmeta. — Man vienmēr izskatījies, ka jūs tos melnos purnus tieši pārlieku mīļojat un apejaties ar viņiem tā, it kā šie no tiesas būtu cilvēki.
— Reizēm es viņus ne acīs nevaru redzēt, — jau daudz mierīgāk atbildēja Frents, nepavisam tā nedomādams un patiesībā pat īsti neapjauzdains, ko runā. Pēc tam viņš aizgriezās, un starpgadījums ar to beidzās. Makhevins tikai izteicās sievai, ka Frents laikam kļuvis tāds kā nemierīgāks un viņam deretu apstākļu maiņa vai atpūta.
— Būs vien viņam jāpacenšas līdz ziemsvētkiem, — apvainotā čukstā atsaucās misis Makhevina — mājai bija plānas sienas. — Tad mēs uz pāris dienām aizbrauksim un paņemsim viņu līdzi. Bet, ja gribi zināt manas domas, viņš gluži vienkārši ir drūms un nepatīkams cilvēks.
— Neaizmirsti, ka ieņēmumi pēdējā mēnesī atkal palielinājušies, — iebilda Makhevins.
— Tāpēc jau es negribu viņu tagad nekur atlaist, — sieva atbildēja.
Bija brīnišķa mēness nakts, rāma kā aizsaule, un 'Frents savā šaurajā istabiņā tirdīja sevi, kāda velna pēc gan to visu sarunājis — viņš taču nebūt tā nedomā —, kāda velna pēc gan tā zaudējis savaldīšanos. Viņš juta, ka nonācis līdz galējai robežai, ka nespēj vairs ilgāk paciest šo neiedomājamo dzīvi, ka vajadzēs braukt projām. Galva viņam dunēja, viņš nevarēja iemigt un nemierīgi mētājās savā gultā. Pēkšņi kaut kur kokā spalgi iebrēcās lemurs. Tā klaigas piepildīja tuksnesīgo gaisu un smago Āfrikas klusumu. Slēpdamies starp mēness gaismas pielietajiem zariem, tramīgais, pūkainais, lielacainais zvēriņš izgrūda brēcienu aiz brēciena, gluži kā vēstīdams neizmērojamas, neaprakstāmas, pārdabiskas šausmas. Frents piecēlās no gultas un atvilka aizkaru; viņa priekšā pavērās pasaule, balta kā Pjēro miltiem nokaisītā seja, mēma un bezjūtīga pasaule. Drebuļu un gandrīz neprāta pārņemts, Frents nolaida aizkaru.
Nākamajā dienā atnāca Serafīna.
7
Viņa stāvēja, turēdama uz galvas vieglu aizsaini, pārsietu ar virvi, kas savīta no zālēm. Rokas viņai bija brīvi nolaistas gar sāniem, un, kad meitene pagrieza galvu, šai kustībā jautās vienlaikus pašcieņa un pazemība, maigums un sīksta izturība.
Tās sejā pretmeti kā vienots vesels saistās: lr skaistums tajā skumjš un skumjas skaistas.
Pirms balto ierašanās lembu ļaudis dzīvoja saskaņā ar stingri noteiktiem, uz visiem laikiem apstiprinātiem likumiem, kas tomēr netraucēja tiem atrast apkārtceļus savu kaislību apmierināšanai. Sie likumi balstījās uz vispārzināmo patiesību, ka dzīves veltes tiek jo augstāk vērtētas, ja tās grūtāk sasniedzamas.
Tajos laikos visi lembu viri bija karotāji un pār viņiem vai* dīja ar neierobežotu varu apveltīts, nesaprātīgs despots, kas uzskatīja, ka miesīgo baudu pārliecīga pieejamība var kaitēt viņa kareivju tikumam un varenībai. Viņš ierobežoja savus padotos ar neskaitāmiem aizliegumiem, nepiejāva agras laulības, bet laulību pārkāpējus pavēlēja sviest bezdibenī no divām dažādām klintīm. Runājot par meitenēm un sievietēm, to dzīve bija stingri reglamentēta, un katram tās periodam pastāvēja savi bargi likumi. Vēlākā nākotnē, kad dzimumattiecību ētika, kam pretī baltie varēja likt tikai katūna apakšbikses un A. un M. psalmus1 , kļuva mazāk stingra, cilts tikumiskie balsti ātri sašķobījās. Taču art pašlaik lembu dzīvē valdīja zināma kārtība un pieklājība. Līdz pat šai dienai bija sastopamas «vecā kaluma» ģimenes, kas iedzimtības vai audzināšanas rezultātā izvēlējās dzīvot saskaņā ar senču ieražām un ticējumiem. Tāda bija arī Serafīnas ģimene. Viņas senatnīgā dižciltība un šodienas pieticīgais liktenis bija iemiesojušies meitenes vaibstos, tie bija viņas mundruma un spēka pamats.
Viņi bija veikaliņā divi vien.
— Sveicinu tevi, Serafīna!
— Sveicinu tevi, mans baltais draugs!
Frentam satraukumā aizžņaudzās elpa. Sirds viņam tā sitās, ka šķita, krūtīs tai nepietiks vietas, un, kad viņš sāka runāt, pats tik tikko pazina savu balsi.
— Kāpēc tu tik ilgi nenāci? — viņš jautāja.
— Kā lai es zinu? — viņa atteica. — Varbūt baidījos.
Viņai bija iemesli baidīties — no tenkām, no ģimenes, 110 sevis
pašas, no Frenta, no sekām. Nesteidzīgu kustību viņa noņēma no galvas aizsaini un nolaida to uz grīdas, nesaliekdama ceļgalus. Tad viņa atraisīja virvi un sāka atlocīt lakatu.
— Čūskas āda! — iesaucās Frents.
Tā bija milzīga čūskas āda, un, kamēr Frents to atritināja, tā stipri sprakstēja. Serafīna uzkāpa ar kāju tai uz astes gala, lai Frentam būtu ērtāk. Čūska — tas bija pitons — garumā izrādījās ne mazāka par sešpadsmit pēdām, un tās platums sasniedza divas pēdas. Vidū, itin kā šķēpa izplēsti, melnēja divi caurumi. Iezemieši tādas lietas pārdeva reti.
— Cik tu par to gribi? — jautāja Frents ar maigumu balsi, kas nepavisam neiederējās tirdznieciskos darījumos.
— Es to nepārdodu, — atbildēja Serafina, neskatīdamās uz viņu. — Es to dāvinu.
— Dāvini? Man?
— Tev.
— Es tev pateicos no visas sirds, — viņš sacīja. Lembu valodā viens un tas pats vārds nozīmē gan «pateikties», gan «cildināt».
Viņi brīdi klusēja, tad Frents jautāja:
— No kurienes tā nāk? Kas viņu nosita?
— Es kaplēju zemi kukurūzas laukā pie upes, un čūska mani traucēja. Un man vēl līdzi bija divi bērni. Tāpēc ari es to nositu.
— Ar ko?
— Ar kapli.
Kad Frents attapās no pārsteiguma, viņš, sajūsmā starodams, teica:
— Bet par velti es to neņemšu. Man par to tev j-ādod nauda.
— Es negribu naudu, — viņa sacīja un paraudzījās Frentā apbēdinātu, gandrīz dusmīgu skatienu.
— Pateicos tev! — viņš atkārtoja ar mīlētāja lēnprātību un lepnumu un, gandrīz neapjauzdams, ko dara, apskāva meiteni un noskūpstīja to uz lūpām.
Viņa pārsteigumā iekliedzās un atlēca sāņus. Meitene nesaprata, ko tas nozīmē, un izbijās. (Iezemieši savu mīlestību izpauž citādi nekā mēs.) Viņai izlauzās satraukti smiekli.
— Ko tu dari? — viņa jautāja.
— Nebaidies! — sacīja Frents, atkal pieiedams viņai klāt. — Es tev nedarīšu nekā jauna.
— Kā lai es zinu? — viņa noteica.
Un viņš būtu atbildējis: «Tāpēc ka es tevi mīlu!» (ko tik grūti bija izrunāt angliski un tik vienkārši lembu valodā) — ja tobrīd viņus neiztraucētu.
— Atnāc drīz atkal! — Frents steigšus izgrūda. — Es gribu tevi redzēt.
Viņš noliecās, lai saritinātu čūskas ādu. Kad viņš atkal iztaisnojās, meitenes veikaliņā vairs nebija.
Vakarā viņš piesita čūskas ādu savā istabā pie sienas. Čūska bija tik gara, ka aizņēma divas sienas. Vēlu vakarā pirms gaismas izslēgšanas viņš, gultā gulēdams, raudzījās uz to. Tā karājās tur kā karogs, kā viņa neaprakstāmās laimes simbols, kā trofejas tas ir pūķis — viņa mocītājs, ko nogalinājusi Serafīna, kaplē- dama tēva kukurūzas lauku.
Nākamajā dienā misis Makhevina sacīja:
— Ak, mister Frent, tā čūska jūsu istabā… tā mani pārbiedēja līdz nāvei, kad es no rīta iegāju pie jums.
— Skaista, vai nav tiesa? Es ceru, ka jums nav iebildumu, ka es pakāru to savā istabā?
— Man jau iebildumu nav, tikai es pati gan nekad neliktu
kaut ko tādu virs savas gultas. Čūskas es neciešu vairāk par visu ' pasaulē — vienalga, dzīvas vai nedzīvas.
Tuvojās ziemsvētki, un Makhevini paziņoja Frentam, ka, viņuprāt, tam derētu izklaidēties un viņi paņemšot to sev līdzi uz pilsētu. Māju un veikaliņu uz trim dienām aizslēgšot, un apmetnes kalpotāju uzraudzībā nekas nenotikšot. Laulātie bija bezgala pārsteigti, kad Frents atteicās — ne tādēj, lai paliktu apsargāt viņu īpašumu, bet tāpēc, ka tuvējā pilsēta, ar kuru viņš caurbraucot jau bija iepazinies, ne ar ko viņu nesaistīja. Turklāt Frentam bija citi plāni. Viņš nejuta ne mazāko vēlēšanos iet uz sporta spēlēm vai dejām, kur liekuļotas labvēlības un banālas jautrības gaisotnē baltie iedzīvotāji reizi gadā centās uz brīdi aizmirst «baltā cilvēka misiju». Makhevini nosprieda, ka Frents gluži vienkārši nav pie pilna prāta.
— Bet kur tad jūs te liksities? — viņi vaicāja.
— Es lieliski pavadīšu laiku, — Frents atbildēja.
Viņi juta, ka ar jaunekli kaut kas nav kārtībā.
— «Pāriezemojies» esat, vai? Kas jums noticis? — iesaucās Makhevins. — Ziniet, jums tiešām vajadzīga pārmaiņa.
Frents vienmēr bija labi paveicis savu darbu, un; tā kā viņš izturējās neatkarīgi, Makhevini viņu cienīja un pat drusku baidījās no viņa. Arī šoreiz viņi neielaidās ar jaunekli strīdā, tikai mazliet sačukstējās savā starpā. Un tā ziemsvētku priekšvakarā tīri nomazgātais fords sprauslādams izkustējās no vietas un nozuda skatienam, atstādams aiz sevis smirdoņu un zilus dūmu mutuļus. Bet drīz vien izklīda arī tie. Makhevini bija projām, un Frents atviegloti uzelpoja. Cik patīkami uz brīdi aizmirst šīs apnikušās, spalgās balsis, šīs sejas — vienu īgnu un sarkanu, otru dzeiteni pelēku kā mīkla, sejas, ko viņš vairs nespēja uzlūkot bez aizkaitinājuma! Cik patīkami, ka radusies iespēja redzēt un dzirdēt visu, kas notiek apkārti Atšķirībā no balto vairākuma Frentam nebija ne bises, ne stipra dzeramā. Viņš nejuta pēc tiem vajadzības. Pirmo reizi viņš pavadīs ziemsvētkus vienatnē. Nebūs ne dāvanu apmaiņas, ne pieēšanās, ne mākslotas jautrības, ne augstprātīgu radinieku. Šoreiz viņa laiks pieder viņam pašam.
veikaliņu pēc jaunas paciņas. Telpās, kas svētku dēļ bija cieši aizdarītas un aizslēgtas, valdīja nepanesams karstums. Bija skaidrs rīts, ! un saule, nokveldējusi skārda jumtu, vērta iekštelpas līdzīgas krāsnij. Frents sameklēja cigaretes un, ārā iedams, aplaida skatienu vietai, kur aizritēja viņa dienas. Viscaur nodrebējis, viņš aizslēdza aiz sevis durvis. Tīksminādamies par cigareti, par sauli, par ēnu, par iespēju neredzēt viņu sejas, nedzirdēt viņu balsis, Frents devās projām pa taku, kas veda uz mežu cauri nolaistam dārzam, kas savulaik bija iekopts pirmās apmetnes vietā. Tur joprojām varēja redzēt agrākos mājas pamatus, taču pats dārzs bija pārvērties par īstiem džungļiem. Spēcīgākās kultūras tomēr bija izdzīvojušas, un dažas no tām vēl aizvien pretojās meža ienācējiem, kas tiecās tās pārmākt. Savvaļas kadiķu un bar- belāju audzes pacēlās kā draudīga siena, kam cauri tikt nebija iespējams: iezemieši uzskatīja, ka tur mītot ļauni gari. Cūskābe- les, šie negantie koki, kam ik dzinums ir ērkšķis, ik auglis — kroplīgs sīpols, pilns sausu, indīgu putekšņu, stiepa savus zarus pāri sadrupušajām mūra atliekām. Nevaldāmi saaugušās mimozas spēcīgām saknēm šķēla zemi tur, kur reiz stiepās taciņa, un ar katru vasaru, ar katru mēnesi augstāk pret debesīm izslēja gludos stumbrus un pūkainās lapotnes. Kāda vientuļa, vēl šeit saglabājusies juka stiepa vienīgo atvasi, cieši nosētu baltiem zvaniņiem, kas šūpojās kalnu vējā, it kā būtu no papīra. Jujubas stīgas, ko šur un tur rotāja lipīgi, sarkani ziediņi, un pasifloras karājās visneiedomājamākās vietās — zālē vai augstu gaisā kadiķu pudurī, līdzās ovālai, robotai granadillai, no kuras to drīz vairs nevarēs atšķirt.
Izgājis cauri dārzam, Frents pa taciņu devās uz mežu. Ar grūtībām spraukdamies cauri jaunajām saaudzēm, šķirdams liānas, saraudams zirnekļu tīklus, kas bija tik biezi, ka varēja dzirdēt, kā tie plīst, līdz potītēm stigdams trūdošajās lapās, ērkšķu saskrambāts, viņš nokļuva līdz izcirtumam, kur mēdza kavēties arī agrāk, savos skumju brīžos. Izcirtumam pa vidu tecēja pasekls. dzidrs strautiņš ar smilšotu dibenu; milzīgi koki slēpa to no karstās saules.
Seit, tāpat kā agrāk, Frents nometās pie zemes, atdodamies koku, ūdens un miera valstībai. Viņš gulēja uz muguras un, plakstus pievēris, raudzījās koku galotnēs, vērodams krītošās lapas, ieklausīdamies putnu saucienos, ūdens burbuļošanā, kukaiņu dūkoņā. Viņa roka atdusējās uz caurspīdīgām, izkaltušām lapām, virs galvas epifītu orhidejas pleta savas iezaļganās rīkles pār vecvecu satrupējušu resnu zaru, ko bija izvēlējušās sev par balstu, un laiku pa laikam vējš uzvēdīja tikko jaušamu, acij neredzamu jasmīnu vai lauru smaržu. Dziļā paēnā ziedēja klīvijas, kas dzīvoja un mira klusībā, slēpdamās no skatieniem un padodamās savam liktenim. Nezin no kurienes uzradās kolibri putniņš, kas, medu meklēdams, laidelējās virs katra atplaukuša zieda, spārnus kā tauriņš plivinādams un zaigodams gluži kā dārgakmens, un zibenīgi iecirta ziedkausā aso, izliekto knābi. Dabā viss pakļauts nepieciešamības likumam — šis akmens guļ uz tā tur, tāpēc ka viņam tur jāguļ; kokveida papardes lapas atritina savas sprogas pie samtainā stumbra; jebkura dzimšana un bojāeja ir neizbēgamas un ne no viena gribas neatkarīgas. Dabai piemīt savdabīga pretrunu harmonija, un varbūt tieši tā arī noveda Frentu pie lēmuma, kas jau sen būtu nobriedis, ja puisis nebūtu tik vientuļš. Frents gluži kā pamodās no ilga miega. Viņš sāks rīkoties, drosmīgi rīkoties. Metīs pie malas piesardzību, apdomību, šaubas, vilcināšanos, aizmirsīs Makhevinus, tirgošanos, savu nākotni, nebēdās par tenkām, sekām, labo slavu. Viņš salauzīs sava cietuma restes. Jau šodien pat viņš nokāps ielejā un paviesosies pie Sera- fīnas. Viņš spēlēs atklātu spēli, neko neslēps. Viņš jau pierādījis darbos, ka ir «baltais cilvēks», viņš būs drosmīgs un pierādīs to arī mīlestībā.
Tāds bija Frenta lēmums, taču izrādījās, ka īstenot to nav tik vienkārši. Frents izgāja no mājas drīz pēc pusdienlaika, paņēmis līdzi fotoaparātu un nūju gadījumam, ja ceļā sastaptu čūskas. Viņš gāja ātri, piemirsis tveici, tomēr tā drīz atgādināja par sevi. Sākumā viņa ceļš veda pa pauguraino plakankalni, kas maz atšķīrās no Madumbi apkaimes. Taču apmēram pēc stundas Frents nonāca pie kraujas nogāzes («Kalns ir augsts un stāvs,» bija teikusi Serafīna.) un sāka iet lejup pa taciņu, kas vijās starp akmeņiem un paērkšķu puduriem. Sī taciņa izveda viņu nelielā laukumiņā, un Frenta priekšā piepeši atklājās nepārredzama ainava: tieši zem viņa stiepās Umgazi upes ieleja, kur dzīvoja Serafīna. Viņš apsēdās pupu koka ēnā atpūsties un patīksmināties par skaisto skatu.
Kāds nāca pa taciņu augšup. Tas bija iezemiešu jauneklis. Tipisks lembu: gandrīz kails, ja neskaita zvērādas gurnu apsēju un kreļļu rotājumus, stalts, vingrs un spēcīgs. Viņš gāja platiem soļiem, jautri dziedādams, viņa augums spīdēja no sviedriem un eļļas, katrā kustībā jautās iekšēja pašcieņa. Vienā rokā viņš turēja nelielu vairogu, nūju un bozi, otrā — milzīgu, melnu lietussargu, zem kura slēpās no saules. Kad jauneklis ieraudzīja Frentu, viņa sejā atspoguļojās pārsteigums, taču viņš sveicināja angli ar plašu, draudzīgu žestu. Frents bija redzējis viņu jau agrāk un sirsnīgi atsaucās sveicienam.
— Ko tu te dari? — jauneklis vaicāja. — Vai tev ir svētki?
— Jā, — atbildēja Frents. — Man ir svētki.
— Kāpēc tu neesi uz zirga?
— Man nav zirga.
— Bet baltie nestaigā kājām.
— Man patīk staigāt kājām.
Iezemietis likās pārsteigts.
— Vai tas ir fotoaparāts? — viņš jautāja.
— Jā.
— Vai tu nofotografēsi mani?
— Labi. Ej nostājies, lūk, turi Tikai aizver lietussargu!
— Vai aizvērt lietussargu?
Stāvēdams zem pupu koka, kam zemi visapkārt klāja pavērušās pākstis ar nelielām, melni sarkanām pupām, Frents nofotografēja iezemieti; tas smaidīja, un āda tam laistījās saulē.
— Vai tu mani pazīsti? — noprasīja jauneklis,
— Jā, — atteica Frents.
— Vai tu Serafīnu pazīsti?
Frents nodrebēja.
— Jā, — vfņš teica, nespēdams noslēpt pārsteigumu.
— Viņa ir mana māsa.
— Kā? Vai tu esi Serafīnas brālis?
— Jā.
— Skat, kā!
— Tu patīc Serafīnai, — teica viņas brālis.
«Bet vai viņš ir tās brālis?» Frentam uzzibēja doma. Iezemieši šādus jēdzienus lieto diezgan brīvi. Varbūt tas ir sāncensis, kas grib dabūt viņu pie malas? Frents atmeta šo pieļāvumu, jo jauneklis izturējās ļoti draudzīgi. «Tu patīc Serafīnai,» viņš bija teicis. Bet lembu valodā «patikt» un «mīlēt» apzīmē ar vienu vārdu. Varbūt viņš gribēja teikt: «Serafīna tevi mīl.»
— Man patīk Serafīna, — Frents sacīja.
— Tas ir slikti, — teica jauneklis. — Slikti, ja baltam vīrietim patik melna meitene.
Viņa balsī nebija ne nosodījuma, ne draudu, viņš nemēģināja paust nekādus augsti morālus uzskatus. Sacīdams šo, pēc viņa domām, vispārzināmo patiesību, jauneklis smaidīja.
— Kāpēc?
— Kā lai es zinu? Bet tā tas ir.
Frents gribēja pavaicāt: «Vai tu dusmotos, ja tava māsa apprecētu balto?» — bet viņš taču nedomāja meiteni precēt, un jautāt: «Vai tu dusmotos, ja tava māsa gulētu ar balto?» — šķita pārāk rupji. Tāpēc viņš atbildēja:
— Visi mēs esam cilvēki.
— Jā, visi esam cilvēki, tikai dažādi.
— Man patīk lembu cilvēki.
— Es zinu. Bet tu dzīvo Lembulendā, un tev tuvumā nav balto, ko mīlēt.
To patiesi bija grūti apstrīdēt.
— Bet Makhevins un viņa sieva?
Serafīnas brālis (ja tas tiešām bija brālis) iesmējās.
— Nu, tos jau neviens nemīl, — viņš teica.
— Kā tevi sauc?
— Mani? Umilvana.
— Un kur tu dzīvo?
— Tur, lejā, — sacīja Umilvana, norādīdams uz ieleju.
Turpat zem viņu kājām, divkārt mezdama varenu loku, izlocījās platā, akmeņainā Umgazi upes gultne, kam tikai pašā vidū dzirkstīja šaura straumīte. Un uz neliela pakalna vienā no krasta ielokiem bija redzamas vairākas zāļu būdas, kas atgādināja kupolus, lopu aploks no paērkšķiem un vēl kādiem dzelkšņotiem krūmiem un kukurūzas, sorgo un batātu lauki. Tur atradās Serafīnas māja. Šķita, ka tas ir pats mierpilnākais stūrītis visā pasaulē.
— Vai tu pavadīsi mani līdz turienei? — vaicāja Frents.
— Pavadīt tevi? Ko tu tur darīsi?
— Gribu redzēt tavu māju. Gribu redzēt Serafinu.
— Serafīnas tur nav.
— Nav? Kur tad viņa ir?
— Viņa kopā ar māti un tēvu uz dažām dienām aizgāja uz kalniem, lai apciemotu mūsu radiniekus. Mājās palika tikai vecene ar bērniem.
— Ak tā? — pārjautāja Frents un apklusa. — Ļoti žēl, — viņš pēc brīža piebilda. — Es gribēju satikt Serafinu.
Un piepeši viss apkārtējais atvirzījās kaut kur tālumā. Dabas ainava šķita kā no sapņu pasaules. Serafīna (vai tas patiesi bija viņas vārds?) likās tikai iedomu tēls, bet viņas radinieki gluži nereālas būtnes. Un pat draudzīgi smaidošais Umilvana pēkšņi šķita svešs un nepieejams.
— Jā, man ļoti žēl, — apdzisušā balsī atkārtoja Frents. — Bet man tomēr gribētos kaut kad jūs apciemot un nofotografēt Serafinu … un visu jūsu ģimeni.
Umilvana uzņēma šo priekšlikumu mazliet aizdomīgi, tomēr sacīja, ka viņi priecāšoties Frentu redzēt.
— Vai tu vari izpildīt manu lūgumu? — vaicāja Frents. — Paziņo man, kad Serafīna atgriezīsies. Pasaki Serafīnai, ka es gribu viņu redzēt. Pasaki, ka es atkal gribu viņu redzēt.
— All rightt — Umilvana ļoti laipni atbildēja angliski. Ar to viņa angļu vārdu krājums bija gandrīz izsmelts.
— Umilvana, tu esi mans draugs.
— All rlght! Vai tu iedosi man cigareti?
Frents pasmaidīja un atdeva viņam visas, kas bija līdzi. Umilvana izplūda pateicības apliecinājumos.
Varēja redzēt, kā pie Serafīnas mājas rotaļājas bērni. Tie izskatījās tik sīki kā skudriņas. Tālie kalni šķita bezgala zili un nepieejami; vieglas mākoņu ēnas rotāja to galotnes. Frentam atlika vienīgi doties atpakaļ uz Madurnbi.
9
Frents atgriezās mājās. Pēc divām dienām ieradās ari Makhe- vini, joprojām piktodamies uz Frentu, ka tas «kaut kādu untumu pēc» atteicies braukt viņiem līdzi; misis Makhevina turklāt vēl bija sākusi mocīties ar māgas traucējumiem. Un atkal dzīve iegāja parastajās sliedēs. Tomēr kaut kas bija mainījies. Frents tagad jutās daudz možāks. Viņš taču ne vien bija sācis rīkoties, ne vien redzējis Serafīnas māju un ieguvis viņas brāļa draudzību, bet turklāt vēl pavēstījis tam par savu mīlestību. Kad Serafīna atgriezīsies, viņš spers izšķirošo soli, kaut ari viņi abi ir «dažādi». Un, kaut gan Serafīnas ieilgusī prombūtne Frentu darīja nepacietīgu, viņš ik rītu modās ar cerību, ka šodien atnāks Umilvana un atnesīs vēsti par meiteni. Tomēr dienas ritēja cita aiz citas, bet Umilvana nerādījās. Frents jau prātoja, vai nesūtīt viņam ziņu, bet, tā kā to varēja tikai mutiski, viņš šo domu atmeta. Bet, kad viņš reiz sadūšojās un sāka interesēties par Umilvanu, lai uzzinātu, vai tas patiesi ir Serafīnas brālis, izrādījās, ka tie, ko viņš iztaujāja, nebija dzirdējuši ne par Umilvanu, ne par Serafīnu. Naktīs viņš gulēja, izmeties pilnīgi kails, sviedros mirkdams, mocīdamies ar domām par Serafīnu, atcerēdamies viņas kustības, viņas «skumjo skaistumu», saldo pieskārienu viņas augumam.
— Frentam vajadzēja braukt mums līdzi, — Makhevins sacīja sievai. — Viņam laiku pa laikam, nudien, izplūst žults.
— Tādā laikā jebkuram žults izplūdīs, — sieva atsaucās. — Es vienmēr esmu teikusi, ka janvāris ir pats nejaukākais mēnesis gadā. Viskaitīgākais laiks aknām. Bet man liekas, ka viņam nervi nav kārtībā, nevis aknas.
Nevarēja noliegt, ka janvāris Madurnbi vienmēr bija nepatīkams mēnesis, bet šogad tas likās sevišķi nelāgs. Jau daudzas nedēļas nebija lijis, un visa dzīvā daba mocījās slāpēs. Valdīja sauss, nomācošs karstums. Vēlāk no rītiem sāka lasīties kopā mākoņi, pusdienlaikā tie jau sedza visu debesi, paretam norūci- nāja pērkons, un reiz pat putekļainajās smiltīs nokrita pāris lāses gluži kā nelabā spļāviens no nesasniedzamiem augstumiem. Katrs rīts vēstīja negaisu, un Frents iztēlojās, kā smaržos lietus atveldzētā zeme, cik vēss kļūs gaiss, kā krēslas stundās parādīsies lidojošās skudras, taču katru vakaru mākoņi izklīda un lejup uz veidu1 nežēlīgi raudzījās tikai augstprātīgi mirdzošas zvaigznes vai nokveldēts mēness. No rīta Frents sev teica: «Umilvana atnāks šodien, bet varbūt atnāks pati Serafīna,» — taču vakaru viņš atkal sagaidīja vienatnē un mocījās, nekur nerazdams miera. Pat iezemieši kļuva savā starpā ķildīgi — sausums apdraudēja viņu sējumus. Gaiss šķita strāvojam elektrību, un nervi ikvienam bija ilgstošā sasprindzinājuma novārdzināti, saspringti kā stīgas, gaidot negaisu, kas joprojām kavējās.
Pat Makhevins sāka arvien biežāk skatīties debesīs uz lielajiem gubumākoņiem, kas dienā sapulcējās virs Madumbi. «Ja tuvākajās dienās nekas nemainīsies, būs slikti,» viņš arvien noteica.
Tā mēdz gaidīt zemestrīci, revolūciju, pastaro dienu. Baigi ir paredzēt neizbēgamo un nezināt, kad tas notiks. «Mums vajag tikai vienu lietusgāzi, un gaiss būs tīrs,» ik dienas atkārtoja misis Makhevina, un Frentam likās, ka viņš varētu to nosist. Sviedri straumītēm tecēja viņam pa muguru, pārkarsušās asinis iekvēlināja pārlieku satraukto iztēli, un viņš arvien sliktāk ēda un gulēja. Tirdzniecība gandrīz pamira, tagad vairs tikai retais spēja pieveikt stāvo kāpienu uz Madumbi, bet, kad veikaliņš bija tukšs, kļuva vēl grūtāk. Saule jau kopš rīta nokveldināja rievotā skārda jumtu, un telpā ne vien dienā, bet pat naktī valdīja neciešams karstums. Apmetni sasniedza valodas, ka no saules stariem, kas koncentrējušies tukšas pudeles fokusā, uzliesmojusi zāle un nodegušas vairākas būdas, ka pa vienu no Umgazi pietekām aizpeldējis augšup kāds jauns krokodilēns un tas atrasts mazāk nekā jūdzes attālumā no Madumbi — tāds gadījums nekad agrāk nebija dzirdēts, ka arestēta kāda iezemiete, kas dzemdējusi mazuli ar sešiem pirkstiem un tūlīt to nogalinājusi, uzskatīdama, ka šis kroplais radījums aizkavē lietu.
Kur ir Umilvana? Kur Serafīna? «Pagaidīšu līdz svētdienai,» Frents sev teica, «un, ja līdz tam neviens no viņiem neatnāks, es pats došos ar ieganstu, ka gribu viņus nofotografēt.» Taču līdz svētdienai gaidīt viņam nevajadzēja, jo laiks piepeši mainījās.
Dienvidāfrikas stepe.
Visgrūtākā bija mēneša četrpadsmitā diena.
— Nu, trakākas dienas vēl nav bijis, — pie vakariņu galda noteica misis Makhevina.
— To tu saki jau ceturto dienu pēc kārtas, — piebilda viņas vīrs.
Visas durvis un logi bija līdz galam vajā. Debesis līdz pat apvārsnim sedza mākoņi, viss šķita kā pamiris, tikai tauriņi, kas lidoja iekšā no dārza, sitās pret lampas papīra ietvaru un stikloto attēlu pie sienas vai ari krita zupā, un putekšņi no to spārniņiem sajaucās ar tauku plēvi. Lampa apgaismoja vīteņaugus uz terases un celiņu, bet tālāk valdīja visaptverošs klusums un smaga, tveicīga krēsla.
— Cstl Šķiet, ka pērkons? — iesaucās misis Makhevina.
— Tā tu saki katrās vakariņās, — atteica vīrs.
— Un tomēr tas ir pērkons, — viņa sacīja, pieliekusi galvu uz sāniem un atbīdīdama no auss noslīdējušu matu šķipsnu.
Jā, patiesi nodārdināja pērkons. Tagad to dzirdēja visi. Dobjš, ilgstošs pērkona grāviens.
— Tas ir kalnos, — teica Makhevins. — Nav labi, ja sākas tur. Ja patiesi būs negaiss, tas var aiziet garām… A, vai redzējāt zibeni? Jā, tas ir kalnos. Varu derēt, ka tur jau gāž kā ar spaiņiem. Nevaru ciest negaisu bez lietus. Tas ir daudz bīstamāks. Zibens var iespert kokā.
Frentam dobji un strauji sitās sirds, gluži kā jauzdama kādu nelaimi, kas skar personiski viņu, nevis dabas apstākļus kopumā. Viņš izgāja dārzā un apstājās, vērodams zibens rotaļu tālumā: šķita, ka šautras zib ne biežāk kā iepriekšējās naktīs. Tad viņš atgriezās mājā un mēģināja lasīt, citu aiz citas aizdedzināja vairākas cigaretes un pameta tās neizsmēķētas, klīda kā mēnessērdzīgs pa dārzu, lūkodamies tumsā, beidzot iegāja savā istabā un neizģērbies atlaidās gultā. Viņa dūres bija cieši sažņaugtas, nagi iecirtušies delnās. Viņš neko nejuta, vienīgi savus sirdspukstus. Viņš nedzirdēja Makhevinu un iezemiešu balsis un zaudēja jebkādu laika izjūtu. Viņš izslēdza gaismu un gulēja, sviedros mirkdams, kā cietumnieks, kas bez vainas ieslodzīts un notiesāts uz nezināmu laiku dzīvei cietumā, kam nebija restu un bultu.
Beidzot Frents piecēlās un piegāja pie loga. Atkal bija parādījies mēness. Gandrīz pilns tas mirdzēja augstu debesīs un izlēja gaismu pa visu apkaimi. Dienvidos virs meža drūzmējās lielas mākoņu grēdas, palaikam tām pārzibēja zibens strēle, kam sekoja klusināts pērkona rūciens. Šķita, ka nekustas ne lapiņa, taču drīz Frents sajuta, ka ceļas viegla vēsma un sadrebina attālo koku galotnes. Tad sašūpojās mimozas pie mājas, izstiepdamas zarus pretī mēnesim, un zālei pārskrēja trīsas, it kā to būtu noglāstījusi kāda neredzama roka. Vējš kļuva dzestrāks, mākoņi kāpa arvien augstāk, blīvēdamies cits pie cita, mēness ietinās caurspīdīgā peldošās miglas tīmeklī, arvien stiprāk dunēja pērkons, arvien biežāk uzliesmoja zibens. Mēness it kā pielija ar zaļganu gaismu, un, padebešiem kļūstot arvien smagākiem, mežs kā kontrastēdams vērtās vieglāks un dzidrāks; biezie krūmāji un milzīgo koku stumbri bija skaidri saskatāmi — sausi, zaigojoši un draudīgi; augšējos zaros jau palēnām sāka šalkt un drebēt lapas. Satrauktās gaidas, kas bija pārņēmušas zemi un debesis, un visas apkārtnes — pat māju un to ēnu — iekļaušanās tuvojošā negaisa grandiozajā simfonijā radīja tik piesātinātu ainu, ka grūti bija ticēt tās patiesīgumam.
Tagad pērkona grāvieni nemitīgi sekoja cits citam. Virs kalniem nepārtraukti plaiksnījās rūsa, it kā pāri šai zemes daļai būtu pacēlies uguns aizsegs, kas nemitīgi plandās, neredzamu spēku vadīts. Ap māju sāka gaudot vējš, raudams no kokiem lapas un sīkos zarus, netālu sagāzās dēļu kaudze. Mēness gandrīz pazuda tumšo mākoņu ielenkumā. Zibens strēles un trijžuburi, tēraudzili vai pelēksarkani, garāki un spožāki, nekā Frentam jebkad bija gadījies redzēt, cits ar citu mijoties, žilbinošiem uzplaiksnījumiem apgaismoja visu apkārtni. Pērkons dārdēja viņam gandrīz virs pašas galvas, negaisa mākoņu pulki virzījās arvien tuvāk kā atriebēju armija, māja nodrebēja, iedžinkstējās stikli. Frents pieskārās kvēlojošai pierei; asinis pulsēja viņam deniņos, sirds neganti dauzījās, pār seju un augumu lija sviedri; viņam likās, ka nupat, nupat plīsīs dzīslas. Pēkšņi viņš ieraudzīja baltu zirgu, kas nez kādi bija atrāvies no valga. Pavadu vilkdams, tas kā neprātīgs aulekšoja pa tuvējā pakalna nogāzi, krēpēm un astei plandoties vējā. Tas izskatījās kā pašas uguns radīta būtne, kad, galvu atmetis, vairīdamies no negaidītiem šķēršļiem, auļoja uz virsotni. Tur tas uz brīdi apstājās, mainīgo zibens uzliesmojumu apgaismots, drebēdams aiz šausmām un piepūles, un tad dižens un lielisks savā brīvajā skrējienā nozuda skatienam.
— Es ne mirkli vairs nevaru palikt mājā! — skaļi iesaucās Frents un, paķēris kabatas lukturīti, izsteidzās dārzā.
Pūta stiprs, spirgts vējš, taču zemē nenokrita neviena lietus- lāse. «Laikam Makhevinam bija taisnība … negaiss, šķiet, pagājis garām ..Viņš pats nesaprata, kāpēc paņēmis lukturīti, ja visapkārt nemitīgi kā plašs, liesmojošs tīkls plandās zibens šautras.
— Tas esat jūs, Frent?
Tas bija Makhevins, kas uzsauca viņam no mājas.
— Jā. Nevaru aizmigt. Drusku pastaigāšos. Seit ir daudz svaigāks gaiss.
— Pastaigāsities! Tādā laikā! Neejiet tālu! Tas ir bīstami. Un ja vēl sāksies lietus …
— Viss būs labi, paldies! Ar labu nakti!
Viņš gāja tālāk un, pašam nemanot, bija nokļuvis uz taciņas, pa kuru gāja ziemsvētkos. Viņu biedēja nakts, iespēja nomaldīties, negaiss. Viņš nebija domājis aiziet tālu no mājas, un, kad apstājās un pamanīja, cik tālu aizgājis, viņam kļuva gandrīz vienlīdz baigi doties kā atpakaļ, tā uz priekšu, un viņš devās tālāk. Frents nolēma, ka viņam katrā ziņā jātiek līdz pupu kokam un iegalvoja sev, ka tas ir pavisam tuvu. Tagad vējš pūta no muguras, un tā dzestrā elpa deva jauneklim spēkus. Dārdoņa nerimās… Šķita, ka negaiss ielencis viņu lokā. Frents ātri soļoja uz priekšu, ik pa brīdim klupdams, jo taciņa bija šaura un vietām nelīdzena. Vairākas reizes viņš pamanīja ugunis, taču nesastapa nevienas dzīvas dvēseles. Bet tur, Madurnbi, droši vien Makhevins jau sācis raizēties par viņu.
Frents vēl nepaguva aiziet līdz nogāzei, kad tieši virs galvas viņam nodārdēja skaļš grāviens un šaltīm sāka gāzt lietus. Frents bija aizgājis pārāk tālu no mājas, lai grieztos atpakaļ, un viņš turpināja ceļu ar neskaidru cerību, ka atradīs patvērumu Serafīnas būdā. Nokļuvis gandrīz līdz nokalnei, viņš saprata, ka ļaunākais vēl priekšā. Zibens apspīdēja biezo, pelēko aizsegu viņā ielejas pusē, un līdz Frentam nonāca vienmuļš, apdullinošs lietusgāzes troksnis. Jo tuvāk Frents pienāca nokalnei, jo skaļāka kļuva dārdoņa, un viņš nodomāja: «Acīmredzot ūdens upē ir krietni augstāks nekā pagājušajā reizē.» Beidzot viņš sāka iet lejup, taču lēnāk nekā būtu gribējis, jo lietus tagad gāza straumēm un taciņa kļuva arvien slidenāka. Frentu pārņēma šausmas. Viņš juta, ka nekad nenokļūs līdz ielejai, ka negaiss viņu pieveiks, ka nav vairs ko sapņot par atgriešanos.
Tagad bija skaidrs, ko nozīmē šī dārdoņa. Upe bija izgājusi no krastiem. Un piepeši viņš iedomājās — vai krāls izturēs? Diezin vai… Frents metās skriešus — kaut taču drīzāk sasniegtu pupu koku! Viņš bija izmircis līdz pēdējai vīlei, kājas nemitīgi slīdēja. Divas reizes viņš nomaldījās no ceļa un atkal atrada taciņu un beidzot, sagaidījis jaunu zibens uzliesmojumu, lai paskatītos apkārt, atklāja, ka stāv tikai pāris soļu no koka. Un tajā pašā brīdī, tieši tāpat kā toreiz, viņš ieraudzīja, ka pretī pa nogāzi kāpj kāds cilvēks. Tikai šoreiz tas nenāca, bet skrēja. Un šoreiz tas nebija Umilvana. Un šoreiz Frents izbijās.
Cilvēks pamanīja Frentu tikai tad, kad gandrīz uzskrēja viņam virsū; arī viņu izbiedēja negaidītā sastapšanās.
— Aul — izsaucās pazīstama balss. — Umtwana ka Ķwinll
Karalienes dēlsl Ko tu te dari? Kurp tu ej? Dēlsl Mans dēls! Vai redzēji? Paskaties! Paskaties!
Pa slidenajiem akmeņiem viņš pievilka Frentu pie pašas laukumiņa malas.
Garš zibens uzliesmojums apspīdēja visu ieleju ar trīsuļojošu, bāli violetu mirdzumu, līdzīgu žilbinošai loka lampas gaismai, un Frents acumirklī visu saprata.
Nebija vairs ne divkāršā upes loka, ne zālēm apjumto būdu, ne sīko lauciņu. To vietā šalca milzu ūdens mutulis, nesdams koku stumbrus, kas virpuļoja un slējās ārā no straumes gluži kā dzīvas būtnes.
— Serafīna! — iekliedzās Frents. — Vai tu pazīsti Serafīnu?
Viņš krampjaini pieķērās no bailēm un aukstuma drebošajam
večukam, kas šobrīd viņam likās vienīgā reālā būtne, kas palikusi virs zemes.
— Serafīna! — atkārtoja Frents. — Vai tu viņu pazīsti? Vai viņa ir atgriezusies? Vai viņa bija mājās?
— Viņa jau divas nedēļas bija mājās, umtivana, — teica vecais, joprojām drebēdams kā apses lapa. — Lopi noslīkuši! — viņš izsaucās izmisušā balsī. — Mājas, cilvēki .— visi noslīkuši!
— Noslīkuši?! — iekliedzās Frents, ar lukturīti apgaismodams večuka seju. — Kā? Kāpēc noslīkuši?
— Odens nāca kā siena, mans dēls, — teica vecais, un viņam pār vaigiem ritošās lietus lāses lukturīša staros izskatījās kā asaras. Viņu kratīja drebuļi, vecās skrandas bija pielipušas pie ķermeņa.
— Umilvana, — teica Frents. — Vai Umilvana bija viņas brālis?
— Umilvana? — pārjautāja vecais. — Nē, Umilvana nebija viņas brālis. Viņai vajadzēja iziet par sievu pie Umilvanas.
Uzliesmoja zibens, un viņš ieraudzīja Frenta seju.
— Viss beidzies! — izsaucās vecais, izstiepis uz priekšu melno, kaulaino roku, it kā sargādamies no nezināmām briesmām. Lembu valodā viens un tas pats vārds apzīmē «beidzies» un «pagalam». — Kas tev noticis? Vai tevi ķēris nelabais gars?
Jā, viss bija beidzies, viss pagalam. Pērkona grāvieni nemitējās, bet pārplūdušās upes dārdoņa šķita arvien skaļāka, un lietus kapāja Frentu kā ar ledainu tērauda pletni. Gluži kā būtu pienākuši liktenīgie ūdens plūdi. Gluži kā būtu pienācis pasaules gals.
Kaut kas urdīja Frentu pamest veco vīru, drāzties lejā no kalna un, ienirstot šai trakojošaja ūdenī, aizmirst visu, kas bijis, taču cits, varenāks spēks lika viņam griezties atpakaļ uz Madurnbi, uz veikaliņu, pie Makheviniem, pie sava darba, sava dzīves ceļa meklējumiem, pie neattīstītās filmiņas un pie pitona ādas, kas karājās pie sienas kā karogs.
— Man jāiet atpakaļ, — Frents teica vecajam vīram un uz mirkli cieši saņēma viņa plecu. Tad viņš devās Madurnbi virzienā, apgaismodams taciņu ar lukturīti. Večuks nokliedza viņam pakaļ, lai uzmanoties, taču lietus šaltis noslāpēja viņa vārdus. Frents klupdams pagāja dažus soļus, tad viņam izlauzās drudžainas raudas, un viņš metās skriešus. -
8- 737 105
3
Frenta raksturs un audzināšana gan palīdzēja, gan traucēja viņam tuvināties iezemiešiem. Būdams laipns pēc dabas, viņš izturējās pret tiem ar labsirdīgu vēlību, un tas šiem cilvēkiem likās neparasti. Ak šie baltie, ko gan no viņiem var gaidīt? Pietiek paskatīties, kā viņi izturas cits pret citu. Frentam raksturīgā atsaucība un sirsnība tūdaļ piesaistīja iezemiešus, kuri neparasti ātri iepazīst cilvēkus, taču vienlaikus viņi jauneklī ievēroja zināmu atturību. Tās iemesls nebija vēlēšanās pasvītrot savu pārākumu, drīzāk gan pārliecīgs apzinīgums. Frenta galvā virmoja visai
4
Pat daudzapdzīvotās pilsētās, pat tajās aprindās, kur dienas aizrit dīkā svētdienība, kur mēneši tiek izšķiesti sīkumos, laiks nešķiet tāds ienaidnieks un zaglis kā Madurnbi līdzīgās vietās.
6
Un nu sākās arī viņa mokas. Sapņos un nomodā viņam visur sekoja tumšādainās meitenes tēls, vilinošs, taču bezgala tāls. Un, jo vairāk viņš pēc tās ilgojās, jo skaidrāk saprata, cik neiespējama ir tuvināšanās ar viņu. Frents gandrīz neko nezināja par Se- rafīnu pašu un pilnīgi neko par viņas vietu apkārtējā sabiedrībā. Viņš slikti prata meitenes valodu. Viņš tik cītīgi bija mācījies, kā iegūt no iezemiešiem peļņu, ka tikpat kā nebija radusies izdevība iepazīt viņu dzīvi, paražas un domas. Pieņemsim, viņš prātoja, iekšēju pretrunu tirdīts, pieņemsim, ka es gribētu padarīt viņu par savu mīļāko. Vispirms, vai tas ir iespējams? Esmu pārliecināts, ka viņa kaut kādā mērā atsaucas uz manām jūtām, bet kādā mērā? Ko viņa gaida no manis? Kā uz to skatītos viņas ģimene? Un kā to visu iekārtot?… Kā lai es satiekos ar viņu? Un vēl šis Makhevins… Acīmredzot viņa panākumi tirdzniecībā daļēji izskaidrojami ar to, ka viņš nav no tiem baltajiem, kas pinas ar iezemietēm. Kļūdams par Serafīnas mīļāko, es varbūt paputināšu viņa tirdzniecību, nemaz nerunājot par to, ka pazudināšu pats sevi. Ud
1 No Zālamana līdzībām (XXX «od.J,
1 Lūgšanu krājums, ko lasa baznīcas dievkalpojumu laikā.
8
Ziemsvētku rītā Frents izgāja uz terases un plaši izplēta rokas, tīkamu priekšnojautu pārņemts. Pameklējies kabatā pēc cigaretes un nevienas neatradis, viņš paņēma atslēgas un devās uz