AĻEKSEJA AĻEKSEJEVA KĻŪDA
   Aleksandrs Poļeščuks
   Latvijas valsts izdevniecība Rīga 1963 g
   Tulkojis Jānis Ozols Lipina mākslinieciskā apdare
   Mēs neatkāpsimies, mēs ceļu laužam Uz turieni, kur izplatījums skarbs — Kur kādreiz šķita dieva roku paužam, Tur visur būs tik mūsu roku darbs!
 
   S. Sčipnčovs
   Es esmu tārps, saka ideālists. Es esmu tārps, iekām nekā nezinu, iebilst materiālists dialektiķis; bet es esmu dievs, kad es zinu. Tantum possumus, quantum scimusl (Cik daudz spējam, tik daudz zinām.)
   G. Pļehanovs

   Notikumi risinājās negaidot. Marta beigās saņēmu no Aleksejeva vēstuli. Tajā bija rakstīts, ka viņam esot iz devies izdarīt ļoti interesantu atklājumu, kurš «vārda tie­šajā nozīmē uzspridzinājis» — tā viņš izteicās — dau­dzus mūsu priekšstatus vakuuma fizikas jomā. Aleksejs mani aicināja aizbraukt pie viņa un pārliecināties, ka viņš stāstot patiesību.
   «Nezinu, kāpēc,» Aleksejevs rakstīja, «bet,atskatīdamies pagātnē, arvien biežāk atceros Tevi un kopā aizvadītos gadus. Tas, kas šķita grūtību pilns, tagad liekas spilgts un ļoti ļoti vajadzīgs. Tieši tolaik, mūsu kopīgās dzīves gados, mūsu savstarpējos strīdos, šķietami nejaušās saru­nās ar nejauši sastaptiem cilvēkiem neatkarīgi no manis paša ir norisinājies manā apziņā kāds ļoti svarīgs pro­cess … Atbrauc, esmu pārliecināts, ka būsi apmierināts ar mūsu nelielās laboratorijas sasniegumiem.»
   Ceļā devos pēc piecām dienām, bet jau bija par vēlu: Aleksejeva laboratorija vairs neeksistēja … To es uzzi­nāju vilcienā, izlasījis Zinātņu akadēmijas paziņojumu. Nelaimes vēsts mani satrieca. To ir lasījuši visi, un visi atceras skumjos un satraucošos vārdus:
   «… Pēkšņā katastrofa, kas notikusi Aleksejeva labo­ratorijā, liecina, ka daba vēl ne tuvu nav atklājusi savus
   vissvarīgākos noslēpumus . . . Pie drosmīgo pētnieku sla vēnās plejādes, kuri ziedojuši savu dzīvību zinātnes labā, tagad pievienojies arī Aleksejs Aleksejevičs Aleksejevs un viņa tuvākie līdzstrādnieki . . . Turpmāk, iekām pilnīgi nebūs noskaidroti katastrofas iemesli, Zinātņu akadē mija aicina visus vakuuma problēmu pētniekus nerīkot sevišķi riskantus eksperimentus un rūpīgi saskaņot pēt­niecības darbu plānus . . . Akadēmija lūdz visus, kam bijis kāds sakars ar Alekseja Aleksejeva laboratorijas darbiem vai kas personīgi pazinuši Alekseju Aleksejevu un domā, ka varētu ko līdzēt katastrofas cēloņu noskaid­rošanā, ierasties Zvaigžņu institūta Dienvidukrainas filiālē . . . Paturēsim gaiša piemiņā tos, kas gājuši bojā grūtajās un slavenajās vareno dabas spēku izzināšanas un apgūšanas gaitās! .. .»
   Nākamajā dienā mani pieņēma katastrofas cēloņu izmeklēšanai nodibinātās komisijas loceklis. Stāvoklis šķita ārkārtīgi sarežģīts. Kļuva zināms — katastrofas dienā laboratorijas vadītājs gribējis iesniegt ziņojumu par pēdējo sešu mēnešu darbu, bet ziņojuma materiāli un visas dienasgrāmatas gājušas bojā kopā ar laboratoriju. Noskaidrojās, ka Aleksejevs nav nogādājis citur seifā ne rindiņu no savām piezīmēm; viņš nav rakstījis arī dublē­šanas žurnālus, tātad atzinis, ka viņa eksperimenti nav bīstami. Turklāt kļuva zināms, ka Aleksejevs katastrofas dienā nosūtījis uz Kosmogonijas sekciju telegramu. Tajā bija sacīts, ka mēģinājumu pirmā stadija noritējusi sek­mīgi un ka vēlams, lai otrās stadijas mēģinājumos kosmo­gonijas speciālisti piedalītos sevišķi aktīvi.
   «Sākdams mūsu darbu otro stadiju,» bija teikts tele- gramā, «atzīstu par nepieciešamu nodibināt vēl ciešākus kontaktus ar kosmogonijas zinātnes pārstāvjiem, jo labo­ratorijas darbi pavisam negaidot kļuvuši tādi, kas sevišķi var interesēt speciālistus, kuri risina zvaigžņu rašanās un attīstības jautājumus.»
   * * *
   Man atļāva apskatīt vietu, kur vēl nesen strādājuši vakuuma laboratorijas darbinieki.
   Sprādzienā laboratorijas trīsstāvu ēka bija pārvērsta
   par haotiski saliektu dzelzs stieņu un milzīgu betona gabalu jūkli, kurā rēgojās armatūras stiegrojuma gali. Institūta nams netālu no laboratorijas nebija cietis gan drīz nemaz, vienīgi gaisa vilnis izsitis logu rūtis. Strād­nieki pašlaik logus iestikloja no jauna. «Dīvaini,» bez kāda sevišķa nodoma teica viens no strādniekiem, kad mēs gājām garām Zvaigžņu institūta galvenajam korpu­sam, «to es nekad nebūtu ticējis. Visas rūtis, līdz pēdē­jai stikla drumslai, iztriektas uz āru, it kā no iekšienes kāds tās būtu izpūtis.»
   Laboratorijas pamaļu bluķi pa daļai bija izsvaidīti vis­apkārt ēkai, pa daļai sadrupināti sīkās šķembās. Jutos pārsteigts, ka Aleksejeva laboratorija bijusi tik liela. Vēl nesen šādā ēkā strādātu vismaz simt cilvēku; brīnījos, uz­zinājis, ka Aleksejevam bijuši tikai trīsdesmit četri līdz strādnieki.
   —    Vai tur kāds jau ir bijis? — vaicāju, rādīdams uz drupām.
   —     Nē, radioaktivitāte vēl ir pārāk liela. Ar tik lielu mums nevienam vēl nav gadījies saskarties, — man atbil­dēja. — Laime, ka pussairšanas periods nav ilgs, apmē ram divas dienas. Tātad drīz mēģināsim iekļūt centrālajā telpā. Lai gan šaubos, vai tas mums ko līdzēs . . .
   —     Es gan domāju, ka tagad līdzēs itin viss, — teica pusmūža virs ar dziļi iegrimušām acīm, — itin viss, jeb­kurš sīkums … Un kā ir ar ārējiem materiāliem? Vai jūs esat informēts?
   —     Ārējie materiāli? — es brīnījos. — Ko jūs ar to gri­bat sacīt?
   —     Visi laboratorijas ārējie sakari, pēdējā laikā sa­ņemto vielu saraksts, laboratorijas pasūtījumi palīg uzņēmumiem, visi pavedieni, kas Aleksejevu saistījuši ar ārējo pasatdi .. . Vai tad šajos mūros kaut kas būs sa­glabājies? Eh, Aleksej Aleksejevič .. . svešais vīrs no­vērsās un, balstīdamies uz spieķa, steigšus devās uz savu automobili.
   —    Kas tas bija? — es vaicāju.
   —     Vecais vīrs pavisam nobēdājies, — mans ceļabiedrs leica. — Nav jau arī ko brīnīties, viņš ļoti labi pazina Aleksejevu … Tas ir Topanovs, varbūt esat dzirdējis?
   —    Šķiet, viņš ir filozofs?
   —    Jā, pilnīgi pareizi — Topanovs publicējis divus vai trīs darbus un apklusis. Stāsta — atkal esot pievērsies partijas darbam zinātnē …
   Tanī pašā dienā mani iecēla par komisijas locekli. Dienu pēc dienas šķirstījām visdažādākos dokumentus, kuru norakstus mums atsūtīja organizācijas, kam bijušas darīšanas ar Aleksejeva laboratoriju. Bezgala daudz pavadzīmju, pēdējo pasūtījumu rasējumi, žurnālu un grāmatu saraksti, speciāli saraksti par ārzemēs publicē­tiem rakstiem, kuri pārtulkoti no maz pazīstamām valo­dām pēc Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku pieprasī juma…
   Beidzot, kad radioaktivitāte nedaudz samazinājās, pirmā glābšanas komanda, kura bija sakomplektēta no brīvprātīgajiem, tērpusies speciālos kombinezonos, ap­mēram tādos pašos, kādos ieģērbj kodolreaktoru tīrītā­jus, sāka savu grūto darbu. No lieljaudas mehānismiem, kurus atveda kravas helikopteri, visos virzienos stiepās tērauda troses cilvēka rokas resnumā. Tikko spēdami pa­celt smagos tērauda āķus, vīri aizkabināja tos aiz milzī­gajiem bluķiem, kas vēl nesen veidoja ēku, kuru uzska­tīja par arhitektoniskās harmonijas un lietderības pa­raugu. Atskanēja signāls, un vinčas pārvietoja, norāva vai vilka projām dzelzsbetona klučus, atbrīvodamas pieeju pie ēkas centra. Beidzot ieraudzījām galvenās zāles bru­ņām klāto kupolu. Tagad tas izskatījās pēc steigā nolobī­tas apelsīna mizas. Milzīgas līkloču plaisas sākās kupola vidū, un elektriskie griezējdegļi visu nakti plosīja metālu, tumsā zibsnīdami ar spožiem zilu dzirkšu uzliesmoju­miem.
   Te nu bija šī galvenā zāle. Pa speciāli iztīrītu ceļu pie­brauca sanitārās mašīnas. Tām bija jāpievāc vēl nesen dzīvo, degsmes pilno cilvēku atliekas … Noņēmuši no galvas aizsargmaskas, gar ceļa malām stāvēja avārijas komandas locekļi, skarbas profesijas skarbie vīri.
   Pie mums steigšus pienāca avārijas grupas vadītājs. Viņš pamāja, lai mēs viņam tuvāk neejot, un cauri mas­kai dobji sacīja:
   —     Negaidīts šķērslis. Zem metāla kupola atrodas caur spīdīga, neparasti cieta viela ar neparastām īpašībām.
   Pneimatiskais cirtnis nolūst, nespēdams pat ieskrāpēt šās vielas virsmu.
   —     Bet elektriskais loks? — kāds ievaicājās.
   —     Mēģinājām, arī nelīdz, — atbildēja avārijas grupas vadītājs. — Nespēj nekā padarīt, viss velti.
   -— Bet ja mēģinātu piekļūt no galvenās zāles otras puses? — es ierosināju.
   -— Nav iespējams, otras puses nav. Bruņām klāto kupolu esam sagraizījuši daudzās vietās, un visur apakšā ir šis stikls. Uzvelciet skafandru un paskatieties pats! …
   Cita pēc citas atpakaļ gājienā izbrauca ātrās palīdzības mašīnas. Kāpdami pāri betona bluķiem, devāmies dzi­ļāk drupās. Tiešām, zem metāla kupola bija caurspīdīga masa, kas izskatījās pēc tumša, neslīpēta stikla paugura. Tā virsmā bija redzams precīzs tērauda plākšņu iekš­puses nospiedums — no šīm plāksnēm bija sametināts kupols. Tieši priekšā ieraudzījām durvis, pareizāk sakot, nospiedumu, ko bija atstājušas metāla durvis, kuras atra­dās turpat līdzās. Izrādījās — durvju rokturis bija ieku- sis šajā masā, kuras rašanos neviens nespēja izskaidrot. Tobrīd celtnis pavilka sāņus vēl vienu bruņu kupola seg­mentu — un saules stari iekļuva «stikla» paugurā. Topa- novs piespieda seju pie tā virsmas, pūlēdamies saskatīt, kas tur ir iekšā.
   —    Viņi ir tur! — Topanovs klusi sacīja. — Šķiet, tas ir Aleksejevs …
   Tumšā paugura vidū kā milzīgā akvārijā bija sastin­guši vairāki augumi. Mēģinājām atrast novērošanai izde­vīgāku vietu, taču «stikla» masai cauri audās smalku plaisu tīkls, un tāpēc tās iekšieni varējām vērot tikai kā caur miglu. Paņēmu kāda strādnieka pamestu cērti un situ pa «stiklu» ar visu spēku. Cērte tikpat sparīgi atlēca atpakaļ, un caurspīdīgā masa atbildēja uz šo sitienu ar dīvainu, smalku, dziedošu skaņu.
   —    Viss velti, — dzirdēju sakām avārijas grupas vadī­tāju, — jāmēģina spridzināt.
   Sprādziens nogranda tikai uz rīta pusi. Mēnesnīcā aug­stu gaisā uzšāvās zemes un smilšu blāķi. Saulei uzlecot, ieraudzījām pārsteidzošu ainu. No kupola vairs nebija ne vēsts — sienu atliekas aizsviestas uz visām pusēm, un saules staros mirdzēja caurspīdīgai baravikai līdzīgais
   sakusušais «stikla» paugurs. Tagad tā iekšienē pavisam labi varēja saskatīt neskaidrus aparātu un cilvēku augumu apveidus. Cilvēki stāvēja un sēdēja pie aparā­tiem. Viens no viņiem bija sastindzis, it kā tobrīd kaut kur trauktos. Roka sniedzās uz blakus stāvētāju, kas ļoti lietišķi pašlaik spieda kāda aparāta kontaktu pogas. Šādā stāvoklī viņus bija pārsteigusi nāve.
   Kāds enerģijas viesulis iebrāzies šaja pļašajā telpā ar lielo lustru, kas arvien vēl «karājās», lai gan griestu šeit sen vairs nebija? Jā, šeit tieši iebrāzies viesulis, jo labo­ratorijai pašai nekādu sevišķi spēcīgu enerģijas avotu ne­bija. Avārijas dienā pašrakstītāju aparātu reģistrētais enerģijas patēriņš bijis pat mazāks nekā parasti. Bet tad uzreiz strāvas impulss spēji palēcies, tomēr automāti strā dājuši precīzi, tie pārtraukuši elektriskās enerģijas pie­plūdi, tūlīt, lai stāvokli pārbaudītu, pieslēgušies laborato­rijai vēlreiz, taču tur pretestība jau bijusi bezgala liela —
   laboratorija vairs neeksistējusi.
   * * *
   Mēs stāvējām pie Aleksejeva laboratorijas drupām. Runājām pusbalsī, taču cits citu pārtraukdami un steig šus stāstīdami arvien jaunus un jaunus sīkumus.
   Visu rajonu ap laboratoriju ir izglābis šis tērauda kupols, — skaidroja viens no fiziķiem, kas bija atbrau­cis pirms manis. — Ja nebūtu šās bruņu segas, postī­jumi skartu daudz lielāku platību.
   —    Kas tad ir šī caurspīdīgā masa, kāds ir tās sa stāvs? — es jautāju.
   — Ticat vai neticat, sastāvs ir tāds pats kā gaisam. Jā, jā, slāpeklis un skābeklis tādās pašās attiecībās ka apkārtējā gaisā.
   —    Interesanti . . . Tas ir kaut kāds nepazīstams savie­nojums, kāds nezināms slāpekļa oksīds . .. piebilda viens no klātesošajiem.
   —    Vai tikai tas ir ķīmisks savienojums? fiziķis pa­grozīja galvu. — Es par to ļoti šaubos. Mēs esam konsta­tējuši, ka šī viela vada elektrisko strāvu. Pievienojām metināšanas aparāta elektrodu, loks gan radās, bet tūlīt apdzisa. Ar vakuuma sūcēju savācām izgarojušās vielas tvaikus.
   —t- Un spektrā bija tikai skābeklis un slāpeklis?
   —    Jā, skābeklis un slāpeklis. Šorīt paņēmām analizē­šanai plānu plāksnīti -— šķiet, tā ir caurspīdīgās masas šķēpelīte, kas atrasta pēc sprādziena, — un izdarījām rentgena struktūruzņēmumu. Attālums starp atomu centriem ir neizskaidrojami mazs .. .
   Bet kā jūs atradāt šo šķēpelīti ?
   —    Kādam strādniekam aiz tās bija aizķērusies kāja — un viņš pakritis.
   Vai tad šķēpelīte tik liela?
   Sī šķēpelīte nav lielāka par plaukstu, bet sver četr­desmit divus kilogramus.
   —    Interesants fakts: šīs caurspīdīgās masas tempera­tūra dienu un nakti ir trīsdesmit seši grādi!
   —    Jā, pārsteidzoša stabilitāte! Gluži kā termostatā.
   —    Bet kur radusies sprādziena enerģija?! Cik mēs tagad zinām, tad ne enerģijas uzkrāšanās, ne strauja pie plūduma no ārienes nav bijis.
   No kaut kurienes šī enerģija tomēr ir radusies! Tur klāt laboratorijā, kurā nepēta ne materiālus, kas spējīgi skaldīties, ne arī kodola termiskās reakcijas. Materiālu sarakstā nav ne urāna, ne plutonija, ne torija . . . Labora­torija nekā nav lūgusi uzņēmumiem, kas ražo smago ūdeni vai smago ūdeņradi, bez kuriem pagaidām nevar iztikt, pētot augstu temperatūru procesus.
   —    Vai kāds ir ievērojis, ka visas sprādziena plūsmas vērstas nevis uz āru, bet uz iekšu uz Aleksejeva labo ratorijas ēku?
   Pat visas rūtis no Zvaigžņu institūta logiem izrau tas uz āru, — es piebildu, atcerēdamies logu stiklotāju stāstījumu.
   Un pēkšņi negaidīts atklājums! Zvaigžņu institūta līdz­strādnieki mums paziņoja, ka no institūta raķešu starta laukuma Aleksejevs diezgan regulāri raidījis kosmosā raķetes.
   Kosmiskās telpas pētīšanas galvenā pārvalde aplie­cināja, ka Aleksejeva laboratorijai dažus mēnešus pirms katastrofas nosūtītas trīs lielas raķetes. Saskaņā ar līguma noteikumiem pēdējās pakāpes konteiners pie­gādāts tukšs. Raķetes palaistas vismaz mēnesi pirms katastrofas, jo bija saglabājies pārvaldē saņemtais raķešu
   palaišanas akts. Ailē «Palaišanas mērķis» bija neskaidri teikts: «Palaista kosmosā, lai izpētītu bezgaisa telpu.»
   Galvenajai pārvaldei nekādu citu ziņu nebija, jo lidojuma vadīšanas ierīces montētas Aleksejeva labora­torijā.
   «Lai izpētītu bezgaisa telpu…» Bet kāds īsti bijis raķešu uzdevums? Starp tūkstošiem mākslīgo pavadoņu, kas riņķoja ap Zemi pa visdažādākajām orbītām, martā jauni pavadoņi nebija reģistrēti. Kas noticis ar Alekse­jeva raķetēm ? . .. Un tanī dienā, kad Aleksejevs gribēja pavēstīt par savu darbu, notiek milzīga katastrofa. Kāpēc tā notika tieši tanī brīdī, kad par eksperimenta panāku­miem Aleksejevam vairs nebija nekādu šaubu? Kad viņš jau gribēja sākt kādu jaunu eksperimentu?
   Vajadzēja katrā ziņā atklāt šīs dienas noslēpumu. Ne jau tukšas ziņkāres dēļ tas bija nepieciešams. Ar speciālu rīkojumu tika apturēta desmitiem ieplānotu mēģinājumu uzsākšana. Zinātnei nekad nav trūcis pašaizliedzīgu pēt­nieku, taču nevajadzīgs risks robežojas ar noziegumu. Jo vairāk tāpēc, ka viss liecināja — liktenīga bijusi kāda nejaušība, nepareiza rīcība. Pilnīgi nepieciešams bija zināt, kāda rīcība var radīt katastrofu. Tomēr aizritēja diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas, un mēs vēl aiz­vien nebijām atrisinājuši šo mīklu.
   * * *
   No visām malām pie mums ieradās visdažādāko no­zaru speciālisti. Ikviens mums gribēja palīdzēt izprast no­tikušo. Daži, tāpat kā es, izmantoja savu atvaļinājumu, lai padzīvotu šajā nelielajā piejūras pilsētā, un skanīgā vārdā — par «Tauriju» nokristītās vienkāršās ēdnīcas veranda vakaros pārvērtās par sēžu zāli. Seit apsprieda pēdējos zinātnes jaunumus, bet galvenā uzmanība, pro­tams, bija pievērsta katastrofai. Ikviens minējums, kas spētu kaut nedaudz izskaidrot notikušo, daudzkārt tika apsvērts un analizēts. Visi tomēr bija vienis prātis, ka Aleksejevs noteikti rīkojies kā pētnieks, kas darbojas ar pilnīgi drošām vielām. «Kad es ar mikroskopu pētu plāni nogrieztu fotoemulsijas plēvīti,» teica kāds «Taurijas» pastāvīgais apmeklētājs, «tad man ne prātā nenāk, ka
   varētu gadīties kāda nelaime.. Šķiet, tāpat ir strādājis arī Aleksejevs.»
   Bet pēkšņi atgadījās kaut kas tāds, kas mt^su meklē­jumus pavērsa pavisam citā virzienā.

   Es apmetos padomju saimniecības garāžas priekšnieka Fjodora Vasiļjeviča ģimenē. Mājastēvs bija gauss, labsir­dīgs vīrs, darbā aizņemts augu dienu, un miera viņam nebi ja arī mājās. Atkal un atkal kāda kaimiņa galva pa­sniedzās pie žoga pāri nīkulīgu ceriņu krūmiem, un aiz­smakusi balss jautāja: «Vai saimnieki mājās?»
   Fjodors Vasiļjevičs parasti brokastoja un vakariņoja pagalmā zem dēļu nojumes, kas ļoti līdzinātos lapenei, ja nojumes viena puse — tā, kas vērsta uz ielu, ne būtu aiznaglota ar dēlīšiem.
   Jā, ir mājās, •— grūti nopūties, teica Fjodors Vasiļ jevičs un piesardzīgi nolika blakus pilnajam šķīvim karoti. — Hanna, pasauc . . .
   Sākās saruna par benzīnu un ceļiem, par zvejnieku lomiem un zemes mēslošanas līdzekļiem, un tūlīt Fjo dors Vasiļjevičs, maltīti neieturējis, devās projām «uz savu trako darbu», ko viņš tomēr laikam nemainītu ne pret kādu citu pienākumu.
   Fjodora Vasiļjeviča ģimenē nenokļuvu nejauši. Pāris dienu pirms katastrofas Aleksejevs bija vienojies ar viņu par manu apmešanos. Fjodors Vasiļjevičs sagaidīja mani dzelzceļa stacijā un, kā par brīnumu, mani tūlīt pazina un atveda uz savām mājām. Tur vienmēr valdīja klusums, šķita, tiklab Fjodors Vasiļjevičs, kā arī viņa sieva par kaut ko skumst. Tā tas bija arī īstenībā, taču drīz viss ievirzījās citās sliedēs.
   Fjodora Vasiļjeviča atvasīte, gadus deviņus vai desmit veca meitene, pārbrauca mājās no Jaunfrunzes ciema, kur viņa bija viesojusies pie krustmātes Frosjas, un tūlīt pagalmā un istabās sāka skanēt mazās skaļie smiekli un bezgalīgie spriedelējumi par visdažādākajiem notiku­miem gan ar vietēju, gan ar vispasaules nozīmi. Modinā­tāja pulkstenis vairs nebija vajadzīgs, jo Tatjana — tieši
   tā visi viņu godāja šajā mājā — bija briesmīga miega ienaidniece.
   Man ne reizi neizdevās piecelties agrāk par viņu, un mājās es atgriezos, kad visa ģimene ik vakarus varen trokšņaini un gandrīz ar kauju pulējās notvert Tatjanu un to iedabūt saliekamajā gultiņā, kas atradās ārā pie maniem logiem.
   —     Labrīt, krusttēv! — viņa mani sveicināja, kad biju izgājis pagalmā mazgāties. — Vai jūs jau augšā? … Bet vai mākat krabjus ķert? Un kālab jūs te esat atbrau cis? … Meitene runāja ukraiņu valodā.
   Vaicāju, kā meiteni sauc, bet Tatjana joprojām uz deva visdažādākos jautājumus, un pēc viņas saviebtā un jau iedegušā snīpīša noskārtu, ka viņa šo to no tā, ko es stāstu, nesaprot.
   —    Runājiet diktāk, — sacīja meitenes māte, — viņa lāgā nedzird.
   Sirdī iesmeldzās sāpe. Sai līksmajai smējējai, kura ne kad nerimās jautāt, kurai nekad netrūka dzīvesprieka, bija pavāja dzirde. Tomēr es drīz pielāgojos. Tatjana ļoti labi saprata lūpu kustības, un rūpība un pacietība, kuras man netrūka, pirmoreiz sarunājoties ar Taņu, lika pa matus ciešai jo ciešai mūsu draudzībai. Nekā nevienam ne teicis, aizrakstīju savam paziņam, kas konstruēja mikro radioaparātus, un lūdzu, lai viņš man atsūta visjaunāko dzirdes protēzi, jo kurliem izgatavotais pastiprinātājs ar diezgan lielām baterijām Tatjanai bija pārāk smags, ne ērts, un to viņa ņēma līdzi vienīgi uz skolu.
   Tikai pēc tam, kad saķērām krabjus un piepildījām divas tukšas piena pudeles ar vēžiem vientuļniekiem; pēc tam, kad abi aizgājām līdz vējenēm, kā tās dēvēja Taņa, bet kas īstenībā bija pilnīgi moderns, izmēģināšanai ui stādīts vēja rotors; pēc tam, kad es pastāvēju par sargu pie augu mājas, bet Tatjana, iebāzusi roku pa jumtā izsistu rūti, norāva zaļu un gauži skābu citronu, — pēc visa ta meitene, čalodama par visdažādākajiem notiku inlem, pasacīja kaut ko tādu, ka es tūlīt kļuvu uzmanīgs.
   Vai juru pie debesliņām esat redzējis? Un tvaiko ņus? Un pilsētu ar augstieni torņiem?
   —     Pie debesīm? — es pārjautāju. Ko vēl ne izgudrosi!
   Es izgudrojot?! — Tatjana apvainojās, bet tūlīt iedomājās, ka pārklausījusies. — Pie debestiņām, āre, tur, — viņa rādija kaut kur augšup. — Un kāpēc jūs tik ilgi guļat, krusttēv, krusttētiņ?
   Vērīgi paraudzījos uz Tatjanu. Nē, viņa nefantazēja, viņa tiešām bija kaut ko redzējusi.
   —     Bet kad tu to redzēji?
   Kad? … Tiklīdz saulīte bija uzlēkusi, āre, tur … — viņa atkal rādīja kaut kur augšup.
   Arī es nolēmu paskatīties, kā «pie debestiņām brauc tvaikoņi» un uz citiem brīnumiem, par kuriem visu ceļu stāstīja Tatjana.
   Beidzot nu man bija vajadzīgs modinātājs pulkstenis! Uzgriezu, lai tas zvana puspiecos, un, kad mazā gaismiņā pulkstenis mani cēla augšā, es to sakampu un jau gri bēju pabāzt zem spilvena, bet tobrīd no āra atskanēja Tatjanas balstiņa:
   Krusttēv, krusttētiņ, posies veicīgāk! Krusttētiņ, kur tu esi?
   Steigšus apģērbos un izgāju laukā. Iesārtā strēle aus­trumu pusē vēl zilgāku darīja naksnīgo debesi. Dzestra vēsma vilka no jūras, nesdama līdzi sāļo ūdeņu smaržu, trūdošo aļģu sīvo un aso smaku no pludmalē izskalotās garās ūdensaugu joslas. Tatjana stāvēja man blakus, uz maukuši basās kājās čības, uzmetusi plecos vatētu segu, kas viņu naktīs gultā sildīja.
   —     Kāpēc tu mani tik ļoti steidzināji? — es jautāju.
   Vai vēl nav pārāk agrs?
   —    Kā tad es to varu zināt? —- atbildēja Tatjana. — Aiziesim līdz jūrai, tur redzēsim.
   Pa klusām, snaudas pilnām ielām devāmies uz krastu. Nevienā logā nespīdēja gaisma, tikai augstā bāka ielas vidū joprojām vēl mirgoja. Pie mola nebija nevienas dzī­vas radības. Labu gabalu tālāk, blakus steķiem, kas snie­dzās dziļi jūrā, vairāki zvejnieki rīkojās ap laivām, lai tūlīt dotos projām rīta zvejā.
   —     Vai drīz redzēsim? — iejautājos Tatjanai.
   —    Drīz! — viņa pamāja ar galvu. — Mazliet pagaidiet!
   Atsēdos smiltīs un priecājos par saules lēktu. Cik labi,
   ka Tatjana mani pamodināja tik agri! Arī tad, ja apsolī­tais brīnums būtu tikai izdoma .
   Āre, kur ir! Āre! — iesaucās Tatjana un sāka lēkāt man apkārt. -— Nu, ko es jums teicu! Āre, kur tas ir!
   Tas tiešām bija kaut kas brīnišķīgs.
   Sākumā nekā nesapratu. Tālē virs jūras pazibēja un tūlīt pazuda gaiša svītra. Tā kļuva redzama atkal, tagad vairs neizgaisa, un tai sekoja citas tādas pašas gaiši dzel­tenas svītras. Vēl un vēl. . . Pēc tam debess, šķiet, nodre­bēja, un pēkšņi tur augšā izpletās jūra. Tomēr tā bija pavisam citāda jūra, tā nelīdzinājās rāmajam līmenim šeit apakšā, mūsu acu priekšā. Viļņi šķita neticami lieli, it kā es būtu pacelts neparasti augstu virs bangainās jūras un raudzītos caur milzīgu palielināmo stiklu. Tieši zenītā viļņi bija vēl varenāki, bet dzelmē zem tiem redzama dzeltena smilts, un tai pāri aši aizslīdēja kāda zivs. Bet viļņi vēlās un vēlās; pavīdēja peldoša kaija, viņa man likās lielāka par okeāna tvaikoni, un visa šī rēgainā ainava klusi aiztrauca uz austrumiem — uz zaigojošo sauli, kuras ripa kāpa augšup virs apvāršņa.
   Tatjana atstiepa sausu aļģu klēpi, un mēs apsēdāmies uz tām. Es nespēju attapties aiz pārsteiguma. Zvejnieku laiva jau devās jūrā, vīri mierīgi airēja uz tālē saredzamo akmeņaino zemesragu, kas ietvēra līci. Laikam jau viņi bija pieraduši pie šīs parādības un nelikās par to ne zinis.
   Tatjana lāgu lāgiem zagšus pavērās manī, un es sa­pratu — viņa dusmojas uz sevi, ka nav «izsitusi lie­lāku cenu». Tūlīt visu izstāstīt —- tas nebija viņas dabā. Meitene, protams, nebija gaidījusi, ka nekaitīgā un ne­vienam nevajadzīgā parādība, par kuru varēja tikai pa priecāties, pēkšņi radīs pieaugušā cilvēkā tik lielu sa­traukumu un tik lielu interesi.
   —    Vai tā parādība bieži redzama?
   —    Nē, — Tatjana paraustīja plecus, — tikai reizi dienā.
   —    Katru dienu? … Un tikai no rīta?
   —    Tiklīdz aust gaisma, — Tatjana piebilda.
   —     Bet ko teica tēvs, vai tu viņam esi rādījusi?
   —    Tēvam tas vienalga.
   —- Vienalga?
   —     Viņam allaž nevaļa. Viņam ir «traks darbs», — Tatjana mazliet ironiski paraudzījās manī. — Kāds darbs ir jums?
   —    Paklau, Taņa, — tātad tu jau vairākkārt esi redzē­jusi šo «jūru pie debestiņām»? Bet pirmoreiz, pašu pirmo reizi? Papūlies atcerēties!
   Tatjana parausa sāņus ar plaukstu smiltis un, kaut ko čukstēdama, sāka vilkt līnijas valgajā zemē.
   —    Tieši tanī dienā, — viņa sacīja, — kad skolotāja bija ļoti apmierināta ar mani un aritmētikā ielika pieci. Tas notika …
   Es aizturēju elpu.
   —    Tas notika astotajā martā, jā — astotajā martā! Nūja, bija svētki…
   «Mirāža,» es domāju, «mirāža… Bet kur tā varēja rasties aukstā aprīļa rītā? Vai tad te ir Sahāra? Vai tropu josla? Visvairāk parādība līdzinājās polāro apgabalu augšējai mirāžai, taču arī tā šeit nevarēja būt redzama. Taņa teica: «Astotajā martā…» Varbūt arī jau agrāk, jo «jūru pie debestiņām» todien viņa ieraudzījusi pirmo­reiz, bet varbūt mirāža bijusi arī citreiz, tikai neviens to nav pamanījis …»
   Atzīstos, es gaidīju, ka Tatjana minēs pavisam citu dienu. Es gaidīju, ka Tatjana sacīs: «Divdesmit astotajā i martā,» — jo tieši divdesmit astotajā martā notika kata­strofa Aleksejeva laboratorijā. «Viss kas jau var gadī­ties,» es domāju, «varbūt starp šiem diviem notikumiem tiešām ir kāda sakarība.» Tatjanai ticēju — viņai bija ļoti smalka atmiņa un ļoti labi attīstītas novērošanas spējas.
   «Taurijā» biedri manu stāstu vērīgi uzklausīja. Sākumā man uzdeva āķīgus jautājumus, pēc tam kāds teica, ka es visus gribot izjokot, tomēr izturējos ļoti nopietni, un otrā rītā pie mola sapulcējās liela «novērotāju» grupa. Mani kolēģi bija neizgulējušies, šaubu pilni, neapkopu- šies un ļoti līdzinājās sadusmotiem un neapmierinātiem putniem. Kad mirāža parādījās arī šoreiz, visi sastinga un kā apburti lūkojās augšup. Bet mums priekšā pašā krastā stāvēja neparasti nopietnā Taņa un stiepa kal­senās rociņas pretim savai brīnišķīgajai, burvestības pil
   najai «jūrai pie debestiņām».
   Pētīšanas drudzis pārņēma visus, kas torīt bija krastā, visus, kuri nākamajā rītā vērīgi raudzījās debesīs, jo no­slēpumainā mirāža atkal parādījās precīzi tanī pašā laikā. Tas mūs pārsteidza. Mirāža parādījās pulksten pie­cos no rīta un izgaisa pēc pusotras vai divām minūtēm, atkarīgi no mākoņu daudzuma, un mēs sākām prātot, ka pastāv kāda noslēpumaina likumsakarība, ka mirāžas cēlonis ir neparasti svarīgs. Neviens neieminējās, ka mirāžai un notikumam Aleksejeva laboratorijā varētu būt kāda sakarība. Tomēr domāja par to visi. Nebija šaubu, ka šādu sakarību atzina par iespējamu arī Zinātņu aka­dēmijas vadība, jo visas mūsu vajadzības pēc aparātiem un ierīcēm, kas nepieciešamas mirāžas pētīšanai, tūlīt un bez jebkādas skopošanās apmierināja.
   Uz kluso ostu, kurā līdz šim patvērumu bija raduši tikai robežsargu vai zvejnieku kuģi, tagad pa jūru, pa gaisu, pa putekļainajiem ceļiem plūda visdažādāko kravu straumes.
   Drupas tolaik jau bija novāktas, un Zvaigžņu institūta asfaltētajā pagalmā neveikli, bet lielā steigā grozījās paš- iekrāvēji, kas līdz šim strādāja apkārtējos elevatoros. Osta nodeva mūsu rīcībā trīs celtņus sevišķi smagu ierīču izkraušanai; steidzami iekārtoja papildu kabeli, jo bija domāts laist darbā aparātus, kas patērē ļoti daudz ener­ģijas.
   Hīta debess dzidrajā zilgmē traucās modernās zinātnes neredzamie taustekļi. Spēcīgas radariekārtas vērsās pre­tim mirāžai, kas regulāri parādījās pie debesīm, tomēr osciloskopu mirgojošie ekrāni ne reizi nereaģēja uz no­slēpumaino parādību. Tikai izdarot milzīgus pastiprinā­jumus ar molekulāro pastiprinātāju palīdzību, izdevās konstatēt, ka radiostars tik tikko atstarojas divi tūkstoši kilometru augstumā.
   Drīz bija samontēta sevišķi lielas jaudas ultraskaņas sirēna ar parabolisku atstarotāju. Zem klajas debess no­vietoja virzuļu kompresorus, kas, skaļi šņākdami, sūk- neja gaisu resiverā ar biezām sienām. Mašīnu vajadzēja darbināt nepārtraukti apmēram piecpadsmit stundas, lai radītu nepieciešamās gaisa rezerves, ko sirēna izlietoja piecās vai sešās minūtēs. Ar zondēšanas baloniem liela
   augstumā paceltie akustiskie aparāti uztvēra un noraidīja uz zemi atstaroto ultraskaņas signālu.
   Rezultāti bija neapmierinoši. Divu kilometru augstumā konstatējām gaisa slāņus ar ļoti lielu temperatūru. Sie retā gaisa slāņi līdzīgi ieliektiem spoguļiem atspoguļoja tālos krastus un kuģus vai zvejnieku laivas jūrā. «Tā ir visparastākā mirāža,» iesaucās kāds no meteorologiem, kas piedalījās pētījumos, «pavisam parasta!» — «Bet tā taču ir tikai šās parādības viena puse!» iebilda citi. «Ja tā ir parasta mirāža, kāpēc tad atstarojošie slāņi atrodas tik augstu, kāpēc mirāža ik dienas redzama vienā un tai pašā laikā, kāpēc tās ainavu neietekmē sasilušo un auk­sto gaisa masu plūsmas un, beidzot, kāpēc šī mirāža, ja vien tā ir mirāža, atstaro radiostaru?»
   Mums radās doma, ka šī mirāža, kas parādījās rie­tumu pusē un virzījās uz austrumiem, ir redzama arī tur, austrumos. Sī doma bija tik vienprātīga, šķiet, tik pama­tota, ka jutāmies visai pārsteigti, uzzinājuši, ka jūrā, tikai simt kilometru no krasta, mirāža vairs nav redzama.
   Galu galā noskaidrojās, ka mirāža saskatāma vienīgi no samērā nelielas platības, kuras centrā atrodas Zvaigžņu institūts. Tas bija pirmais — aptuvenais norādījums, ka mirāžas kaut kādā veidā saistītas ar Aleksejeva labora­toriju. Turpmākie pētījumi deva šādus rezultātus. Mirāža nerodas vienā mirklī. Gaisa slānis, kas atstaro uz zemes esošos priekšmetus, it kā iegrimst atmosfērā no tās aug­stākajiem slāņiem, pie kam iegrimst diezgan lēni un pēc tam tikpat lēni atstāj atmosfēru. Šķita, ka mūsu atmo­sfērā no ārienes iegrimst milzīgs ieliekts spogulis un pēc dažām minūtēm aizvirzās atpakaļ, lai nākamās dienas rīt­ausmā atgrieztos no jauna.
   * * *
   Pulksten divos naktī dzīvokļa saimnieks Fjodors Vasiļ­jevičs mani pamodināja.
   — Jums zvana. Aicina pie tālruņa, — viņš sacīja.
   Iegāju mājastēva istabā. Mani bija izsaukusi Maskava. «Runāsiet ar Zinātniskās un tehniskās informācijas centru,» sacīja telefoniste. Paņēmu bloknotu, gudrodams, kāda gan būs šī vēsts, kuras dēļ Informācijas centra
   darbinieki tik ļoti steidzas. Aparāts ieskanējās vēlreiz, un es pacēlu klausuli.
   —    īsi pastāstiet, — man teica, — kādas ir jūsu novēro­tās parādības īpatnības! Zvanījām uz institūtu, bet tur pašlaik neviena nav.
   Pastāstīju par mirāžu. Sevišķi sīki viņi mani iztaujāja, kādas izskatoties ainas, kuras mums izdevies novērot.
   —    Redzat, mums ir radušās grūtības, — Informācijas centra darbinieks turpināja. — Esam saņēmuši vēsti, ka konstatēts vēl viens punkts, no kura redzama līdzīga mirāža. Tiesa, mūs mulsina tas apstāklis, ka ainas ir maz­liet citādas. Tas varētu būt ļoti svarīgi.. .
   Lūdzu, lai man nodiktē Centra rīcībā esošo informāciju. Saturs īsumā bija šāds.
   Amerikāņu zinātnieki Fils Džonss un Lennijs Datons, pētīdami Augšezera hidrogrāfisko režīmu, no savas jah­tas redzējuši apbrīnojamu mirāžu. Ik dienas stingri no teiktā laikā, proti, pulksten četros un divdesmit minūtēs no rīta. pie debesīm parādījies tālu priekšmetu, būvju, ēku palielināts attēls. Dažas no šīm ainām pētniekiem jau bijušas zināmas. Tā, piemēram, desmitajā martā viņi no fotografējuši mirāžu, kurā bijis redzams Su kanāls ar daudziem kuģiem un liellaivām. Pēc amerikāņu pētnieku aprēķiniem, viņi tobrīd atradušies simt septiņdesmit pieci kilometri uz rietumiem no Su kanāla, kurš, kā zināms, savieno Augšezeru ar Hurona ezeru. Vairākkārt viņi sa­skatījuši baļķu sablīvējumus un arī plostus, kas atradu­šies ļoti ļoti tālu. Visai bieži pie debesīm slīdējuši mil­zīgu mežu atainojumi, it kā skatītāji tos vērotu no gaisa.
   Tas, ka mēs savā mirāžā galvenokārt esam redzējuši tikai jūras virsmu un vienīgi dažreiz it kā dūmakā tītus, neskaidrus ciematu un pilsētu attēlus, bija radījis ne­sapratni Informācijas centra darbiniekos.
   Apgalvoju, ka mums šī vēsts ir ārkārtīgi vērtīga, un lūdzu pateikt tā punkta koordinātes, no kura Amerikā vērojama mirāža.
   Pēc dažām minūtēm man nodiktēja koordinātes. «Astoņdesmit septītais rietumu garuma grāds,» es pie­rakstīju, «un četrdesmit septītais ziemeļu platuma grāds …»
   —     Tas ir uz ziemeļiem no Grandailendas salas, — man skaidroja Centra darbinieks, bet es viņā vairs neklausī­jos: četrdesmit septītais ziemeļu platuma grāds! Sis taču ir Zvaigžņu institūta, Aleksejeva laboratorijas ģeo­grāfiskais platums. Tas bija ļoti svarīgi! Steigšus noliku klausuli un izgāju pagalmā. Fjodors Vasiļjevičs, vilk­dams mugurā svārkus, pašlaik jau devās uz vārti­ņiem.
   —    Tūlīt būšu atpakaļ, — viņš man nevaļīgi teica,
   —   šķiet, ir viena brīva mašīna.
   Drīz viņš atgriezās, braukdams ar grabošu, savā mūžā daudz ko pieredzējušu «gaziku», kas droši vien bija ražots varbūt jau sešdesmitajā gadā, un pēc pusstundas mēs sasniedzām jaunu, īsā laikā uzceltu viesnīcu, kurā dzīvoja daļa no satraukušajiem zinātniekiem. Centra informā­cija viņus ārkārtīgi satrauca. Tūlīt visi piecēlās, samek­lēja atlantu un atšķīra lappusi, kurā bija redzami Lielo ezeru zilie plankumi.
   —     Ko es jums teicu, — meteorologs triumfēja, — ko es jums teicu?! Ja šo parādību redzam ne tikai mēs šeit, ne vien pie mums, tad tai nav nekādas attieksmes, nav ne mazākā sakara ar Aleksejeva laboratorijas katastrofu. Jāizpētī visi materiāli, kas raksturo Aleksejeva laborato­rijas darbību, un jāataicina izmeklētājs — lūk, kas jādara, bet šīs mirāžas jāatstāj mums, meteorologiem, speciālistiem atmosfēras fizikas jomā!
   —     Bet kāpēc mirāža tur parādās citā laikā nekā pie mums? — rīta krēslā atskanēja kāda balss.
   —     Lai nu parādās kad parādīdamās, bet vienmēr pulk­sten piecos un dažās minūtēs, jo mūsu pulksteņi, kā zināms, ir pagriezti stundu uz priekšu, — es iebildu.
   —      Taču pats galvenais — vienāds ir ģeogrāfiskais platums!
   —     Vienāds, taču ar mazu atšķirību. Šeit ir četrdesmit sestais ziemeļu platuma grāds! — bija dzirdamas balsis.
   —   Starpība vesels grāds!
   —    Tam nav būtiskas nozīmes, — meteorologs steigšus ierunājās. — Mūsu ģeogrāfiskajā platumā grāds līdzinās simt kilometriem, bet mirāža labi saskatāma arī uz no­vērošanas rajona robežām. Šis ir platuma efekts, — ne­rimās meteorologs. — Bet mēs zinām .,.
   —     Vai ģeogrāfiskais platums ir vienāds? — kaut ko rēķinādams uz papīra strēmelītes, aši iejautājās Mura- ševs, pavisam jauniņš Zinātņu akadēmijas Kosmoloģijas nodaļas speciālists. — Vienu mirklīti, — viņš brīdinoši pa­cēla kreiso roku. Visi ar interesi gaidījām, kamēr viņš beidza savus aprēķinus. Amerikāņi mirāžas parādīša­nās mirkli droši vien reģistrējuši pēc joslu laika, bet tas atšķiras no vietējā laika. Tūlīt pārrēķināšu. Ja nemal dos, mirāža pie mums un viņiem parādās vienā un tai pašā laikā.
   -— Šinī ziņā pilnīga precizitāte nav vajadzīga, — atkal skanēja balss no tumsas. — nepavisam nav vajadzīga, jo mēs tik un tā absolūti precīzi nespēsim pateikt, kad pie mums parādās mirāža. Tas atkarīgs no novērošanas vietas, no mākoņu daudzuma pie apvāršņa un citiem apstākļiem.
   Manuprāt. es sacīju, — manuprāt, jātelegrafē tiem diviem amerikāņu novērotājiem pie Augšezera un jāuzzina, pēc kāda laika viņi reģistrējuši mirāžas pa rādīšanos.
   Jā, — negribīgi sacīja meteorologs, — tas jādara katrā ziņā un drīz jo drīz.
   —     Mīlīši! — uzvaroši ierunājās Muraševs. — Es visu pārrēķināju! Šī mirāža parādās pie Augšezera katru rītu. Bet amerikāņu pētnieki reģistrējuši mirāžu nevis pēc vie­tējā laika, bet, kā redzams, pēc vidējā laika. Stundas josla aptver piecpadsmit grādu, jāizdara korekcija attie­cībā uz patieso novērošanas vietu . . . Izrādās — Amerikā mirāža parādās tad pat, kad pie mums . . .
   Tanī pašā nakti nosūtījām pāri okeānam garu tele- gramu, veselu anketu. Drīz pienāca atbilde. Tiešām, Džonss un Datons bija minējuši nevis vietējo, bet turie­nes stundas joslas laiku. «Mēs izmantojām savus rokas pulksteņus, kas bija salīdzināti ar Čikāgas precīzā laika radiosignāliem,» viņi rakstīja.
   Šaubu vairs nebija, bet radās jauni uzdevumi, jaunas grūtības, no kurām mums palīdzēja izkļūt Maksims Fjodorovičs Topanovs, šī neparastā stāsta jauns per­sonāžs.

   Ar Topanovu es jau biju ticies. Tas bija tas pats pus­mūža virs, kurš tik ļoti skuma par Aleksejeva un viņa biedru bojā eju, savas bēdas nemaz neslēpdams, un allaž staigāja, atbalstījies uz tumša kizilkoka spieķa.
   Topanovs nebija zinātnieks. Universitāti beidzis jau pirms kara. Dažiem viņa darbiem par dabaszinātņu filo­zofiju speciālisti tūlīt pievērsa uzmanību, tomēr Topanovs drīz atgriezās partijas darbā. Topanovs pazinis Alekse ievu daudzus gadus, par viņu attiecībām pastāstīšu vēlāk. Tagad, uzzinājis par amerikāņu zinātnieku atklājumu, Topanovs atkal ieradās un projām vairs nebrauca. Katru dienu «Tauriias» verandā Topanovs klausījās mūsu strī­dos, ar visu ķermeni pavērsdamies pret to, kurš pašlaik runāja. Maksims Fjodorovičs bija neliela auguma, bet plecīgs vīrs, stiprs kā ozols, kas audzis klaiā stepē. Daudzi ziemas puteņi pūlējušies viņu nolauzt, daudz kausēta zelta plūdinājusi viņam virsū svelmainā vasaras saule, bet ozols stāv kā stāvējis, tikai saliektie zari. saliektie, bet ne nolauztie, visu atminas un nekā nav aizmirsuši.
   Topanovs nekad nešķīrās no smagā kizilkoka spieķa, uz kura mirdzēja daudzas metāla monogramas. Šo spieķi viņam dzimšanas dienā uzdāvinājuši draugi, kas strādā juši Zvaigžņu institūtā. Sarežģītās monogramas nebija juvelieru roku darbs, ikviens savus iniciāļus bija darinā jis pats. To vidū mirdzēja arī no reta metālu sakausējuma izzāģēta plāksnīte ar trim cieši savītiem burtiem «A». Tos bija veidojis Aleksejs Aleksejevičs Alekseievs. Rūg­tums un nevarīgs niknums pārņēma Maksima Fjodo- roviča sirdi, tiklīdz viņš paraudzījās uz šo vienkāršo, bet neaizmirstamo monogramu. Jā, viņš vairs nespēja pa­līdzēt. bija jau par vēlu. tomēr Aleksejevu viņš redzēja gluži kā dzīvu, un Topanovam šķita, ka Aleksejevs tūlīt, kā vienmēr, viegli saņēmis viņu aiz piedurknes, iautās: «Kāpēc, kāpēc tas viss noticis, tas taču jāzina, Maksim Fjodorovič!»
   Maksims Fiodorovičs centās neskatīties uz biedru, kas mūsu apspriedēs lūdza vārdu. Topanovs zināja, ka vina skatiena ietekmētos cilvēkus gluži negribot nārnem atbil­dības sajūta, un tagad, kad vajadzēja meklēt izskaidro­
   jumu gluži fantastiskiem notikumiem, Maksims Fjodoro vičs atzina par labāku, lai visi runā pilnīgi brīvi. «Jo vai­rāk būs domu, jo vairāk visdažādāko hipotēžu, toties lie lāka būs izvēle,» viņš domāja. Tikai retumis, ar spēcīga­jiem pirkstiem virpinādams uz ceļiem nolikto spieķi, Maksims Fjodorovičs sacīja: «Nē, tas nav tas . .. Nē, nav tas ..
   Reiz pēkšņi vārdu lūdza viņš pats. Todien Maksims Fjodorovičs bija pavisam pārvērties, to mēs visi ievēro jām. Viņš izskatījās neparasti svinīgs un neparasti sa valdīgs.
   —     Biedri, — Maksims Fjodorovičs sacīja paklusā balsī, un mūs pārņēma neizskaidrojams satrau­kums, biedri . .. Man grūti runāt vispirms tāpēc, ka es, šķiet, redzu tumšajos mākoņos plaisu, lai gan pagaidām ļoti nelielu. Turklāt man jāstāsta par savu diletanta no jausmu jums, zinātniekiem . .. Varbūt tas, ko tūlīt sa­cīšu, jums liksies pārāk elementārs, muļķīgs … Taču, šķiet, esmu pamanījis kādu ļoti vienkāršu likumsakarību, un secinājumus jūs izdarīsiet labāk nekā es . .. Turpi­nāšu: mana uzmanība ir pievērsusies dīvainajai sakarī­bai. kāda saskatāma starp Zvaigžņu institūta koordinā­tēm un tā Amerikas punkta koordinātēm, kur arī ir no­vērota šī parādība. Mūsu osta atrodas uz trīsdesmit trešā austrumu garuma grāda, amerikāņu novērošanas punkts pie Augšezera uz astoņdesmit septītā rietumu garuma grāda …
   -— Bet platuma grādi ir vienādi, — ierunājās kāds zinātnieks, kurš, tāpat kā citi, uzmanīgi klausījās.
   —     Jā, platuma grādi ir vieni un tie paši… Tātad, — turpināja Maksims Fjodorovičs, — minēto garuma grādu kopsumma ir tieši simt divdesmit. Trīsdesmit trīs un astoņdesmit septiņi ir feīisni simt divdesmit…
   —     Mēs par to jau esam domājuši, — sacīja meteoro­logs, — bet, šķiet, tā ir nejauša sagadīšanās. Daudz sva­rīgāks, Maksim Fjodorovič, ir tas — es ne vienreiz vien par to jau esmu runājis, — ka šīs mirāžas redzamas plašu ūdeņu tuvumā. Tā, piemēram, šeit ir milzīgs līcis, tur, Amerikā, Augšezers …
   Maksims Fjodorovičs ļāva meteorologam pabeigt savu sakāmo un pēc tam teica:
   —    Trešā daļa zemeslodes, ievērojiet! Simt divdesmit grādu ir tieši viena trešdaļa . . .
   Maksims Fjodorovičs ātri iegāja kopējā zālē un drīz atgriezās, nesdams avīzē ietītu lielu, apaļu priekšmetu. Viņš attina papīru un uzlika uz galda gluži jaunu sko­las globusu, bet no kabatas izņēma spožu metāla mēr- sloksni.
   Paskatieties, — Maksims Fjodorovičs sacīja, — ar karodziņiem atzīmēju mūsu atrašanās vietu un Augš- ezeru. Uz četrdesmit sestās paralēles es uzlikšu pirkstu. Zemeslode griežas, bet kaut kas nekustīgs divi reizes viena apgrieziena laikā parādās atmosfērā virs mūsu gal­vām: šeit, Ukrainā, un virs Augšezera . . .
   —     Tātad, •— viņu pārtrauca Grigorjevs, vīrs ar smailu degunu un platu pieri, speciālists radioviļņu izplatīšanās nozarē. — tātad, pēc jūsu domām, kaut kas riņķo ap zemeslodi un divi reizes diennaktī pagaidām vēl neno­skaidrotu apstākļu dēļ rada mirāžu? Tā jūs domājat? Tātad kāds mākslīgais Zemes pavadonis, ko mēs nekādi nespējam saskatīt un kas apgādāts ar ierīci, kura darbo jas periodiski, ar tādu kā pulksteņa mehānismu, divreiz, ja jūsu nojauta, Maksim Fjodorovič, ir pareiza, izdara mūsu atmosfērā kaut ko tādu, ka mēs pēc tam redzam pie debesīm jūras viļņus, kuģus un tā tālāk?
   —     Mazliet dīvaini, —- iebilda meteorologs, uzmanīgi vērodams Maksima Fjodoroviča seju, — mazliet dīvaini, ka jūs, Maksim Fjodorovič, sevišķi uzsverat faktu, ja tā var teikt, ka simt divdesmit grādu ir trešdaļa zemes-, locies .. . Maksim Fjodorovič, jūs kaut ko nepasakāt līdz galam!
   — Jums taisnība, jums taisnība, — Topanovs atbildēja un, aptvēris ar plaukstu globusa kāju, sāka lēni griezt globusu, grūzdams to ar īkšķi. — Rīt no rīta amerikāņi atkal ieraudzīs mirāžu, — it kā domās iegrimis, runāja Topanovs, — un pēc astoņām stundām to redzēsim mēs. Biedri, tātad jābūt arī trešajai vietai! — Topanovs ap­turēja globusu un iesprauda okeāna zilajā laukā trešo kniepadatu ar karodziņu. — Varbūt tā ir tikai vienkārša sagadīšanās, tomēr doma ir ļoti valdzinoša.
   —     Lieliski! — iesaucās meteorologs. — Bet ar ko pamatota jūsu pārliecība, ka pastāv trešā vieta, kurā arī
   jābūt redzamai mirāžai? Vai šeit neizpaužas mazliet ne­skaidri apjausta prasība pēc parādības simetrijas?
   —     Var gadīties, ka simetrijas apsvērums ir izšķiro­šais! — sauca vīrs, kas sēdēja pie galdiņa zāles viņā galā. Kur mums zināšanu maz, tur simetrija gandrīz vienmēr uzved uz pareizā ceļa . ..
   —     Nē, biedri, — sacīja Maksims Fjodorovičs, — es nedomāju par simetriju, es domāju par ko citu. Pašlaik mēs zinām, ka Aleksejevs raidījis kosmosā raķetes, kuru uzdevums mums nav zināms. Ja nu tas patiešām tā, ja mēģinājums, kā Aleksejevs ziņoja, ir izdevies un tā sekas, kuras pagaidām nav izprotamas, ir mirāža, tad esiet tik laipni un pasakiet: kāpēc Aleksejevam tieši tādu pašu mirāžu vajadzēja radīt arī virs Amerikas? Šķiet, tā ierīce, kas lido virs mums, iedarbojas ik pēc astoņām stundām, un mirāžas parādīšanās virs Amerikas ir varbūt, tā sakot, ražošanas izdevumi . . . Tātad mirāžai jābūt redzamai pēc astoņām stundām šeit, trešajā vietā, — pie Kuriļu salām.
   —     Mirāža esot sekundāra parādība?! — uztraucās meteorologs. — Nē, nē, šādu atspoguļojošu plakņu radī­šana atmosfērā ar tik milzīgu palielinājumu, kaut arī pagaidām nezināmu nolūku dēļ, var būt tikai pašmērķis, un šis sasniegums vien jau sagādājis Aleksejevam tik diženu slavu, ka . . .
   —     Bet Aleksejeva specialitāte taču bija vakuuma īpa­šību pētīšana, — es sacīju. — Aleksejevs pētīja tieši vakuuma īpašības, par to liecina viņa darbu apstiprinātie plāni, par to liecina pasūtītie un viņam piegādātie aparāti, par to . . .
   —     Nē! — iesaucās Maksims Fjodorovičs. — Nē, Alek­sejevs neinteresējās par vakuumu vien. Es viņu pazinu diezgan labi, darba gaitās mēs vairākkārt sastapāmies. Visvairāk Aleksejevs interesējās par zvaigznēm. Par to rašanos, par to evolūciju. Kas notiks ar zvaigznēm? Kas notiks ar mūsu Sauli? Par to visvairāk interesējās Alekse­jevs, bez šīs domas viņš nemaz nespēja dzīvot. Bet bez gaisa telpa, vakuums? .. . Man ir nojauta, ka arī šeit vainīgas būs bijušas zvaigznes … — Maksims Fjodoro­vičs sniedza Grigorjevam zīmīti. — Šeit esmu uzrakstī­jis — uz simt piecdesmit trešā austrumu meridiāna, pie
   pašām Kuriļu salām. Tieši trešā daļa zemeslodes, rēķinot no mums.
   —    Tas ir ļoti interesanti, — Grigorjevs sacīja. -— Un to ir viegli pārbaudīt!
   —     Piedodiet! — negaidot iejaucās sarunā meteorologs (tikai tagad uzzināju viņa uzvārdu: tas bija Ļedņevs, diezgan izcils speciālists atmosfēras fizikas jautāju­mos). — Piedodiet! Es tomēr nedomāju, ka šī parādība var būt saistīta ar kādu mākslīgo pavadoni! Kāpēc mirāža nerodas visās vietās, kurām pāri lido pavadonis?
   —     Kā redzams, tas ir pavadonis ar periodisku iedar bību, — Grigorjevs sacīja. — Pēc katrām astoņām stun­dām tas liek sevi just.
   —    Ar periodisku iedarbību . ..— Ļedņevs vilcināda mies teica. — Ļoti sarežģīta hipotēze.
   Ir vēl viena doma, — Maksims Fjodorovičs turpi nāja. Viņš izņēma no kabatas mērsloksni un, piespiedis podziņu, izvilka elastīgu tērauda lentu ar centimetru ieda ļām. Lenta bija divus metrus gara un izskatījās pēc tieva zobena. Maksims Fjodorovičs salieca tērauda lentu gre dzenā un uzmauca uz globusa. Visi saspringti vēroja viņa rīcību.
   Tā taču ir parastā — skolās demonstrētā shēma, kas rāda pavadoņa riņķojumu ap zemeslodi, — sacīja Ļedņevs. Grigorjeva sejā pavīdēja gaidas. Jutos mazliet vīlies, ka Maksims Fjodorovičs problēmu grib atrisināt tik ļoti vienkārši. «Vai viņš neuzņemas pārāk lielu atbil dibu,» es domāju, «lai gan … Ja noskaidrosies, ka mirāža redzama, arī Kuriļu salas …»
   —     Vai zināt, — ierunājās Maksims Fjodorovičs, un viņa satraukums pielipa mums vēlreiz, — vai zināt ko … Varbūt orbītā ir kādi fiksējami punkti punkti, kuros pavadonis varētu radīt mirāžu? Vai ir šādi fiksējami punkti?
   Visu turpmāko nomāca saucieni, visi pielēca kājās. Balsu troksnis skanēja cauri: «Tas ir perigejs! Nestei­dzieties! Sātans, ne cilvēks!»
   Grigorjevs paņēma no Maksima Fjodoroviča rokām gredzenā saliekto lentu un, uzmaucis to uz globusa, parādīja vietu, kur lenta atradās vistuvāk globusa vir­smai.
   —     Šeit, — viņš sacīja, — perigejā, pavadonis rada mirāžu. Tā laikam jūs gribējāt sacīt, Maksim Fjodorovič? Tas ir visvienkāršākais atrisinājums!
   —     Ja pavadonis apriņķo Zemi astoņās stundās, — teica viens no astronomiem. — Turklāt tieši astoņās stundās.
   —     Jā, pilnīgi pareizi, kad pavadonis atrodas perigejā, apakšā vairs nebūs vis Augšezers, bet būsim mēs, un vēl pēc astoņām stundām — Kuriļu salas, — to teikdams, Grigorjevs grozīja globusu. — Tas taču ir vienkāršāk nekā divreiz divi — četri. Darbības periodiskums izskaid­rojams pavisam dabiski …
   Izraudzīts tiku es. Pēc dažām stundām jau atrados Maskavā.
   —     Jums ir laimējies, — man teica Okeanoloģijas pētī­jumu pārvaldē, — apmēram tanī vietā atrodas mūsu kuģis «Ruslans» … Bet mēs gan neticam, ka jūsu dēļ tas pārtrauks savu darbu programu …
   Steidzami sazinājos ar Aleksejeva laboratorijas kata­strofas izmeklēšanas komisiju un palūdzu pie telefona Maksimu Fjodoroviču.
   —     šķēršļi? — brīnījās Maksims Fjodorovičs. — Kādi drīkst būt šķēršļi šādā darbā? Es visu nokārtošu, —
   viņš sacīja. — Ko viņi tur ķēpājas?
   —     No kura laika jūs pazīstat Topanovu? — piesardzīgi jautāja pārvaldes darbinieks, rakstīdams man komandē­juma apliecību. — Topanovs mums nupat zvanīja.
   —    Viņš tieši risina šo jautājumu, — es atbildēju. — Viņš zina, cik tas ir svarīgi, lai «Ruslans» izpildītu mūsu uzdevumu.
   —     Vairāk man nekas nav jāzina, — steigšus sacīja pārvaldes darbinieks. — Ja partija sūtījusi pie jums Topa­novu, tad jūsu darbs ir ārkārtīgi svarīgs. Te būs jūsu komandējuma apliecība.
   Nogurdinošais ceļojums uz Vladivostoku ir paveikts. Laime, ka tas nebija ilgs, un domās es jutu līdzi tiem, kas vēl nesen šai lidojumā izšķieda veselas piecas stundas.
   Vladivostokā okeanologi steidzami sazinājās pa radio ar «Ruslana» kapteini.
   —     «Ruslans» pašlaik pētī Tuskaroru, slaveno Kuriļu ieplaku, un atrodas divi simti kilometru attālumā no vietas, par kuru jūs interesējaties. Varam jums piedā­vāt ātrgaitas kuteri, varam aizvest jūs ar reaktīvo hidro­plānu.
   Es izvēlējos hidroplānu, un pēc kādām divām stundām mirdzošā metāla kaija lēnītēm šūpojās blakus sniegbal­tajam milzenim — padomju okeanologu lepnumam «Ruslanam».
   No kuģa nolaida laivu, un, kad uzkāpu uz klāja, tur mani sagaidīja kapteinis un ieveda savā kajītē.
   —    Pa radio man ziņoja, lai es steidzami mainot kursu un dodoties uz vietu, kuras koordinātes jūs man pateik­šot. Vai tālu no šejienes?
   Iedevu kapteinim radiogramu, kuru biju saņēmis jau lidmašīnā. Telegramā bija minētas precīzas, Elektronu skaitļošanas centra aprēķinātas un pārbaudītas koordi­nātes.
   —     Labi, — teica kapteinis, salocīdams telegramu, — jāturas uz simt piecdesmit trešā meridiāna un tur jāpaliek kvadrāta robežās … Iesim pie stūrmaņa, pa­teikšu viņam visu nepieciešamo.
   Dienu pēc dienas kuģis šķēla okeāna viļņus, bet mums neveicās: debess visu laiku bija apmākusies.
   —    Uz debesīm vislabāk raudzīties rudenī, — kapteinis purpināja. -— Sinī apvidū visu septembri un arī visu oktobri saule spīd vienā spīdēšanā, bet tagad …
   Es sapratu kapteiņa īgnumu. Vai nu gribēdami, vai ne­gribēdami mēs bijām izjaukuši viņa darba plānu. Jutu, ka uz mani ne visai laipni šad tad paraugās okeanoloģijas ekspedīcijas dalībnieki. Reiz nokāpu lejā kuģa tilpnē un redzēju speciālos statņos milzīgus pludlīniju aparātus ar nelielām stūrēm un iluminatoriem, kuri izskatījās pēc pa­lielinātām teleskopa zivju acīm. Tās bija ierīces zem­ūdens pasaules vērošanai lielos dziļumos.
   Protams, šiem drosmīgajiem vīriem ļoti grūti bija pa ciest uzspiesto bezdarbību. Uzmanīgi pieskāros pie dziļ- jUras aparāta blāvās virsmas. Pietiek ar smalku jo smalku plaisiņu, lai ūdens strūkla iznīcinātu visus, kas uzdrošinā­jušies ielauzties okeāna noslēpumos. Bet tagad aizritēja dienas, kas okeanologiem bija tik neaizstājamas. Skaid rot viņiem, kāpēc tas viss notiek, man nebija tiesību.
   Katru dienu saņēmu telegramas no Topanova. Citiem gluži nemanot, viņš bija sācis vadīt komisijas darbus. Tas norisinājies bez jebkādiem iebildumiem. Mandātu (tas Topanovam bija) viņam nemaz nevajadzējis uz­rādīt.
   Gaidījām saulainu rītu, un kad tas pienāca …
   — Vai tas ir? — kapteinis man klusi jautāja. Viņa roka it kā knaiblēs sažņaudza manu plecu. — Vai šis?
   Augstu gaisos žilbinoši spīguļoja man jau pazīstamā «jūra pie debestiņām», bet šī vairs nebija jūra — virs mūsu kuģa pletās bezgalīgs okeāns.
   Tas pats ir! es atbildēju, ar skatienu pavadīdams zaigojošos viļņus, kas strauji slīdēja pretim saules lēktam.

   «Aleksejeva problēma» auga kā sniega lavīna. Izmeklē­šanā dienu no dienas pieaicināja jaunas personas. Ne­mitīgi atklājās tādas noslēpumainās «mirāžas» īpašības, ka mums bija jāizdara bezgala daudzi papildpētījumi, ap rēķini un dažreiz meklējumi jāvērš pavisam citā virzienā. Atrisinātie un neatrisinātie jautājumi, cilvēku kaislības un intereses, apbrīnojami fakti un stingras matemātiskas konstrukcijas izveidoja brīnišķīgu celtni, kuras centrā atradās mīklas atminējums. Taču nevienam nenāca ne prātā, ka īstenība būs tik neparasta, tik cieši saklausies kopā ar visapbrīnojamāko fantastiku.
   Vispirms sīki jo sīki tika analizēti visi Aleksejeva pa vadoņa varbūtējās orbītas parametri. Šim hipotētiskajam pavadonim, kas apriņķoja zemeslodi gandrīz tieši astoņās stundās, varēja būt apmēram deviņpadsmit tūkstošu kilo­metru garš orbītas rādiuss vai, pareizāk sakot, relatīvā orbītas pusass. Tātad, ja orbīta būtu eliptiska — perigeja
   esamība liecināja, ka tā tas arī ir, — tad Aleksejeva pava­doņa augstums virs zemeslodes svārstītos starp divi simti līdz divdesmit septiņiem tūkstošiem kilometru. Nemainī­gais apriņķošanas laiks liecināja, ka pavadonis iet cauri perigejam daudz lielākā augstumā, jo tuvošanās zemes­lodes virsmai būtu saistīta ar krasu gaisa pretestības palielināšanos. Pavadoņa gaitas palēnināšanās tūlīt sa­mazinātu tā apriņķošanas periodu.
   Tagad vajadzēja pamēģināt noteikt Aleksejeva varbū­tējā pavadoņa orbītu. Tas bija visai grūti, jo pavadoni neviens nespēja saskatīt. Tomēr radiolokatori joprojām atzīmēja, ka radiostars vāji tiek atstarots divi tūkstoši kilometru augstumā. Šo apstākli ierosināja izmantot Grigorjevs, un jau pēc dažām stundām mēs noteicām eliptiskās orbītas ekscentricitāti. «Aleksejeva pavadonis iet cauri perigejam divi tūkstoši kilometru augstumā. Vislielākais attālums — divdesmit pieci tūkstoši kilo­metru,» Grigorjevs ierakstīja pētījumu žurnālā.
   Drīz bija aprēķināti visi starppunkti, kuriem cauri gāja pavadonis, un Aleksejeva pavadoņa «medīšanā» tagad piedalījās lielā astronomijas amatieru saime, ne­runājot nemaz par visām Padomju Savienības observa torijām.
   Diemžēl, vasarai sākoties, gaisma ausa arvien agrāk, un pavadoņa novērošana, kad tas atradās vislabvēlīgākajā stāvoklī, kļuva neiespējama, jo spilgti zilajās debesīs sīko, spīdošo punktu nevarēja saskatīt.
   Meteorologu diezgan loģiskā hipotēze, kas no viņu vie­dokļa izskaidroja mirāžu parādīšanos, bija jāatmet. Jā­ievēro, ka mirāžām izveidojoties, milzīga nozīme ir saules stāvoklim attiecībā pret novērotāju. Ja mūsu mirāža būtu radusies pēc tiem pašiem likumiem, pēc kuriem mirāžas rodas virs saules sakarsētiem tuksnešiem, tad mirāžas pa­rādīšanās būtu cieši saistīta ar saules lēktu un atka­rīgi no tā būtu vērojama arvien agrāk un agrāk. Šo reiz tas tā nenotika, un, jo tālāk ritēja laiks, jo lielāka kļuva starpība starp mirāžas parādīšanos un saules lēktu.
   Tomēr meteorologi, kuri nodarbojās ar «platuma mi­rāžu» pētīšanu, kā viņi neatlaidīgi dēvēja šo parādību,
   nepūlējās veltīgi. Drīz vien pie viņiem vajadzēja griez­ties, lai atrisinātu arvien jaunas un jaunas mīklas, kas nepārtraukti radās šajos grūtajos un sarežģītajos pētī­jumos.
   * * *
   Visi Padomju Savienības astrogrāfi, paklausot pulk­steņu mehānismu rāmajai tikšķēšanai, dienu no dienas uzmanīgi vēroja tos debess juma sektorus, pa kuriem vajadzēja lidot Aleksejeva pavadonim. Dienu no dienas gaidījām fotogrāfiju, kurā zvaigžņu spieta vidū pavīdētu pavadoņa svītriņa. Tomēr negatīviem, ko mums sūtīja no visām malām, līdzi nāca ne vien sīks fotografēšanas apstākļu raksturojums, bet arī neiepriecinošs secinājums: «Pavadonis nav konstatēts.» Neveiksme bija tik liela, ka Topanovs lika lietā visu savu izturību, lai nomierinātu apmulsušos komisijas locekļus, kas jau bija saķīvējušies. Pārmetumus dabūja dzirdēt arī Topanovs. Vēl tagad man ir kauns, taču atzīstos, ka tieši es visās šajās nelaimēs vainoju viņa ļoti interesanto, bet, kā man toreiz šķita, nepareizo hipotēzi.
   —     Jā, ne jau viss, kas ir vienkāršs, vienmēr ir arī pareizs, — es teicu šajā sēdē, — ne jau viss . .. Radikāli jāgroza izmeklēšanas virziens, mēs jau tagad esam izšķie­duši daudz laika.
   —     Tomēr esmu pārliecināts, - atbildēja Topanovs, — ka ejam pareizu ceļu, un, iekām neesam tikuši skaid­rībā par vienkāršiem un loģiskiem lēmumiem, mēs ne­iemantosim tiesības pārbaudīt sarežģītākas hipotēzes. Man šķiet, ka šos savus negatīvus jūs nevērtējat tā, kā tas būtu vajadzīgs.
   —    Vairs neprotam? — ironiski iejautājās kāds astro­noms.
   — Nevis vairs neprotat, bet vēl neprotat, — Topanovs atcirta. — Zinātnei es ticu. Bet ne vienmēr ticu zinātnie­kiem, it īpaši tiem, kas pārāk aizraujas .. . Jūs neguvāt no mūsu hipotēzes cerēto rezultātu un labprāt jau esat ar mieru sasist savu «rotaļlietu» un aizsviest to projām. Mēs taču šeit neniekojamies. Mēs strādājam, lai atrisinātu vienu 110 vissvarīgākajiem uzdevumiem, kāds jebkad kādam no mums ir bijis jāatrisina. No Aleksejeva labora­
   torijas eksplozijas cēloņu noskaidrošanas ir atkarīgs pēt­niecības darbu plāns visdažādākajās zinātnes un tehni­kas nozarēs. Gods, liels gods ir risināt šo jautājumu un, es uzsveru, arī liela atbildība. Esmu pārliecināts, ka domu apmaiņa vislabāk notiek lietišķā noskaņojumā, bet šeit sāka mutuļot nevaldāmas kaislības … — Topanovs tobrīd pat izpleta rokas. — Atkārtoju, biedri, jūs nepro tat vērtēt šos negatīvus. Pēc datiem, kas saņemti par Aleksejeva palaistajām raķetēm, mēs zinām, ka, neraugo­ties uz ievērojamo ātrumu, kādu tās attīstījušas, raķešu lietderīgā krava bijusi samērā neliela. Pēdējās pakāpes konteinerā bijuši tikai tūkstoš trīs simti kilogrami kra­vas. Neaizmirsīsim, ka šobrīd ap zemeslodi joņo desmi­tiem tonnu smagi mākslīgie pavadoņi! Jā, mēs nezinām, kas noticis ar Aleksejeva raķetes konteineru. Tas neriņķo kā vesels ķermenis, šobrīd šis fakts ir tik skaidrs kā vēl nekad. Tātad konteinerā varēja būt nevis aparatūra, bet kāda gāze, kāda viela, kas spējīga eksplodēt. Varbūt Aleksejevs tiešām uzspridzinājis konteineru un tieši tāds ir bijis viņa eksperiments? Varbūt pavadonis jānovēro caur filtriem? Tos taču neviens nav mēģinājis izvēlēties. Skaidrs, ka Aleksejeva pavadonis jāpēta ļoti uzmanīgi, pacietīgi, un kļūt par histēriķiem un dižoties ar zinātnis­kiem grādiem — tas mums nepavisam nav vajadzīgs .. .
   Topanovs it kā nejauši palūkojās uz mani un apsēdās.
   Mums radās izdevība vēlreiz pabrīnīties par viņa tāl- redzību. Pavadonis tiešām bija fiksēts uz negatīviem, taču
   to saskatīt nepavisam nebija tik vienkārši.
   * * *
   Vakarā Fjodors Vasiļjevičs neļāva man vairs ilgāk no­darboties ar aprēķiniem.
   — Pietiek! — viņš teica un aizcirta ciet manu blok­notu. — Diezgan! Nāciet pie mums, saspēlēsim jūrnieku domino.
   Kaimiņš, vecs zvejnieks, bija Fjodora Vasiļjeviča part­neris, bet mana partnere — Tatjana. «Ar šādu palīdzi nekā daudz nevinnēšu,» es domāju, «tik ir kā tās kājas līdz zemei …»
   Sēdējām lapenē pie plata priežu dēļu galda. Nespēju atbrīvoties no domām par pēdējiem notikumiem, tomēr
   pamazam spele aizrāvos arī es. Un citādi nemaz nevareja būt.
   Izrādījās — Tatjana ir dūšīga domino spēlētāja. Jau pie mana pirmā neapdomātā gājiena viņa sāka skaļi pro testēt. Meitene nometa kauliņus uz galda un aši aši no bēra, ka krusttēvs (tas ir, es) itin nekā, ne tik kā melns aiz naga, nesaprotot, ka vajadzējis likt trijnieku, bet viņš…
   Spēlējot man vajadzēja koncentrēt visu savu uzma­nību, un Tatjana vairākkārt man pamirkšķināja, atzī dama par gudru vienu vai otru gājienu.
   —    Labie ļaudis, vai drīkst jūs traucēt? — viņpus žoga kāds mūs uzrunāja.
   Balss šķita pazīstama. Steigšus piecēlos un piegāju pie vārtiņiem. Tur stāvēja Topanovs. Es jau gribēju vest viņu savā istabā, bet Topanovs pienāca pie galda. Izrādi jās — viņš jau sen pazīst Fjodoru Vasiļjeviču, viņi kārto­juši kādas darīšanas, atjaunojot karā izpostīto padomju saimniecību.
   Spēle turpinājās. Topanovs drīz stājās manā vietā, jo Tatjana apgalvoja, ka es atkal esot izdarījis kļūdu, ko es tomēr nespēju saprast, un nevēlējās vairs spēlēt kopā ar mani. Topanovs spēlēja nopietni un, acīm redzot, tūlīt rada kopēju valodu ar meiteni, jo viņa nez kāpēc apklusa un, deguntiņu raukdama, jūsmīgi vēroja smalko spēles kombināciju, ko, citiem nemanot, jau bija sācis Topanovs.
   —    Ko tu gaidi? — Topanovs jautāja Tatjanai, kad viņa pretinieki, ar lielu blīkšķi uzlikuši galdā domino kau­liņus, nepacietīgi gaidīja meitenes gājienu. —Tev taču . ..
   —    Nu jūs esat pagalam! — iesaucās Tatjana. — Tēti, celies kājās, visi piecelieties!
   Tatjana steigšus pierindoja spēlei divus dublētus: seš­nieku dublētu un tukšo dublētu.
   —     Tu, Fjodor Vasiļjevič, — teica Topanovs, — visu laiku uzbruki man. Centies, cik vien spēji, bet īstais pre­tinieks nebiju es. Tatjana nupat jums parādīja velnu, pa­tiešām parādīja! — Topanovs īsi iesmējās un tad pie­bilda, tālāk attīstīdams kādu savu klusu domu: — Neko nedrīkst atstāt neievērotu … It īpaši dzīvo …
   Pārliecies pāri galdam, viņš uzsita Tatjanai uz pleca.
   Ko krusttēvs teica — ko viņš teica? — uztraucās Tatjana.
   —    Esot jāiet gulēt — lūk, ko viņš teica, — sacīja Fjo­dors Vasiļjevičs.
   Tatjana izskrēja pagalmā. Fjodors Vasiļjevičs devās viņai pakaļ, un drīz mēs sadzirdējām jau pazīstamo sūro­šanos, cik tā esot drausmīga nepieciešamība, ka naktī jāguļot, ka viņu sen jau apsolījuši pavizināt ar laivu, ka viņu nodošot pie svešiem ļaudīm, ja nebūšot rātna, un par daudzām citām patīkamām un nepatīkamām lietām.
   Abi ar Maksimu Fjodoroviču iegājām manā istabā.
   —    yisu laiku domāju par Aleksejevu, Topanovs man sacīja, — arvien atminos viņu, cenšos viņu saprast. Nedomāju par tīri zinātniskām problēmām, kuras viņš pūlējās atrisināt. Gribu viņu saprast . . . Jūs, zinātnieki, uzlūkojat dabas māmuļu kā vairāk vai mazāk sarežģītu faktu kompleksu, bet neturat dabu aizdomās, ka tā va­rētu būt ļaunprātīga . . . Jūs vienmēr tiecaties meklēt ne­veiksmes cēloņus vispirms kādās jaunās īpašībās, kas jums vēl nav zināmas, bet es, nabadziņš, sadurdamies ar nejēdzīgu un ļaunprātīgu spēku izpausmi, vienmēr do māju par cilvēku .. .
   —    Jūs dabai piedēvējat cilvēku īpašības, es sacīju, — jūs tai uztiepjat tīri cilvēcisku viltību un ļaun­prātību.
   —    Nē, tik tieši es nedomāju. Es tikai gribu saprast, kas īsti cilvēka īpašībās, viņa domāšanā, viņa pasaules izpratnē varējis novest pie veiksmēm vai kļūdām . . . Kas īsti varējis novest Aleksejevu pie viņa pārsteidzošajiem atklājumiem, par kuriem tagad nav nekādu šaubu, un kas novedis viņu pie katastrofas. Jā, viņš negaidīja, ne­nojauta, nedomāja, ka draud briesmas, bet kāpēc tieši viņš sadurās ar šīm briesmām, kāpēc tieši viņa kļūme atsedza baigu un draudīgu dabas noslēpumu? . ..
   Istabā jau bija satumsis. Gaismu neiededzu, un pa atvērto logu varēja redzēt spožas zvaigznes. Klusi un uz­mācīgi sīca vientuļš ods, un vienmērīgi šņākuļoja Tat­jana, kas gulēja ārā aiz mana loga. Viņa vienmēr aizmiga ātri, kā aizmieg dienā noguruši putni.
   —    Es zinu, — turpināja Topanovs, — zinu, ka jūs dusmojaties uz mani, dusmojaties, ka sapulcē jums
   drusku uzklupu. Zinu, ka turat mani par mazliet paš­pārliecinātu.
   —    Tā nu gluži nav, — es steigšus sacīju, bet Maksims Fjodorovičs mani pārtrauca:
   —     Piekrītu, ka gluži tā nav. Es jau ari nepretendēju, ka man varētu būt kāda sevišķa nozīme, kāds sevišķs stāvoklis. Absolūta paklausība man nemaz arī nav vaja­dzīga. Ja jutīšu, ka darba norisi traucēju, došos pro­jām …
   —    Jūs jau tagad esat daudz paveicis, tieši jūs taču izpratāt, ar ko mums darīšana.
   —     Nē, esmu paveicis visai maz. Jums šķiet, ka aiz­ritēs viens vai divi mēneši, būs noskaidrota Aleksejeva darbu būtība, un tad drīz vien jūsu rokasgrāmatas kļūs bagātākas ar dažām formulām. Vai tas būs viss? Vai varēsiet doties katrs uz savu pusi? Nē un vēlreiz nē! … Viss tikai sākas, mēs esam spēruši tikai divus vai trīs pir­mos — visvairāk nepieciešamos soļus, un jūs tik drīz vēl netiksiet vaļā no vecā Topanova, tas nenotiks tik drīz! … — viņš teica un iegrima domās.
   —    Maksim Fjodorovič, — es uzdrošinājos iebilst,
   —     mēs taču nodarbojamies ar pilnīgi zinātnisku pro­blēmu, jums jārēķinās ar mums, bet nevis …
   —     Bet nevis jāierosina nezinātniskas problēmas? Tā jūs gribējāt sacīt? Pasakiet visu līdz galam!
   —     Šodien pat, kad ievirzījās saruna, ka mākslīgo pa­vadoni nav izdevies nofotografēt, lai gan astrofotogrā- fijas labākie speciālisti ir gauži pūlējušies … Es jums ap­galvoju, ka tanīs negatīvu vietās, kur varēja gaidīt pa­rādāmies Aleksejeva pavadoņa attēlu, katrs kvadrātmili- metrs ir apskatīts stiprā palielinājumā. Ir taču zināms, ka, fotografējot pavadoni, kas joņo debess jumā, iegūs­tam nevis savrupas zvaigznītes attēlu, bet svītriņu, un šādu svītriņu konstatēt nav izdevies. Kāpēc tad, kāpēc vajag aicināt, lai vēl un vēlreiz pētām un aplūkojam šos nevienam nevajadzīgos negatīvus?
   —    Domāju gluži tāpat, — sacīja Maksims Fjodorovičs,
   —     gluži tāpat kā jūs. Nav vērts tos vēlreiz aplūkot.. . tik pavirši, — Topanovs negaidot piebilda. — Un jūs jau nemaz tos neesat apskatījuši! No tā jau nekas netiek, ja
   tāpat vien bola uz tiem acis. Tā raudzīties nevajag, tur jums ir taisnība.
   —    Bet kā tad jāskatās?
   —     Jāskatās tā, kā māte lūkojas uz dēlu, sagaidīdama to pārnākam no kara! Jums ir iedotas ļoti labas fotogrā­fijas — ārkārtīgi vērtīgs materiāls! To vajag pētīt, biedri zinātniek, pētīt, nevis bīties un sacelt seksti! Ceru, ka neapvainojāties?
   —    Nē, bet …
   —     Redzat, — Maksims Fjodorovičs pievirzīja savu krēslu man tuvāk, — redzat.. . Reiz es ķēros pie kāda darbiņa … Pie viltotas naudas … Neuztraucieties, es to netaisīju. Un tad, kad mēs saņēmām šo naudu, vēl tagad atceros, rudus trīsdesmit rubļu gabalus, toreiz man teica, ka pēc ārējā izskata tos nevarot atšķirt, saprotat, nekādi nevarot atšķirt no īstajiem! Viss esot iztaisīts precīzi, līdz pēdējai svītriņai! Protams, labi bija iztaisīts, kādas ārzemju valsts labākie poligrāfisti bija varen centušies. Pat ar vienkāršu mikroskopu nekas nebija saskatāms, bet, kad ielikām stereoskopā vienā pusē mūsu — pa­domju naudaszīmi, bet otrā pusē viltoto, tūlīt divās vai trīs vietās pamanījām svītriņas, it kā no papīra rēgotos laukā skabargas.
   —     Maksim Fjodorovič, jūs runājat par stereoskopu. Bet astronomijā taču jau kopš sendienām izmanto gan stereofotogrāfiju, gan stereoskopus, gan stereomikrosko- piju. Tomēr jāiegaumē, ka stereofotogrāfiju izmanto tikai salīdzināšanai, — Maksim Fjodorovič, vai jūs seko jat manam domugājienam?
   —    Sekoju, sekoju, — viņš tūlīt atbildēja.
   —     Izmanto tikai viena un tā paša debess sektora salīdzināšanai, kurš fotografēts, teiksim, dažādu staru apstarots, izlietojot dažādus filtrus vai arī dažādā laikā …
   —     Pareizi, pareizi, dažādā laikā, — piebilda Maksims Fjodorovičs un piecēlās no krēsla. — Tāpēc aizsūtiet šādu telegramu: «Steidzami nofotografējiet tos zvaigžņotās debess sektorus, pa kuriem iespējams pavadoņa lidojums. Negatīvus atsūtiet kopā ar fotogrāfijām, kuru uzņemša­nas brīdis noteikts pēc vispasaules laika.» Telegrafējiet tieši tā vai līdzīgi, jūs jau pats labāk zināsiet…

   Tātad katrs uzņēmums bija izdarīts divreiz. Vienu reizi — mirklī, kad varēja gaidīt Aleksejeva pavadoni, otru reizi — pirms vai pēc lidojuma. Mūsu komisijai atsū­tīja speciāli konstruētu stereomikroskopu ar platu redzes leņķi. Izrādījās uzņēmumi ir pilnīgi identiski, atskai­tot sīkas detaļas, kas izvirzījās no negatīva plaknes un pilnīgi apmierinoši bija izskaidrojamas ar emulsijas kār­tiņas neviendabīgumu.
   — Mēģināsim tuvoties no otras puses, — sacīja To­panovs, kas nekad nezaudēja dūšu. — Visādi jau ga­dās . .. Tagad uzmanīgāk pievērsīsimies laboratorijas dokumentācij ai.
   Tolaik Ļedņevs ar precīziem un tiešiem mēģinājumiem bija pierādījis, ka atstarojošajā slānī gaisa temperatūra palielinās infrasarkano staru koncentrācijas dēļ.
   Pēc viņa ierosinājuma raidīja augšup raķetes ar foto­elementiem, kas jutīgi pret infrasarkanajiem stariem, un automātiskas darbības raidītājiem, kuri ziņoja uz Zemi datus par izstarojuma virzienu un intensitāti.
   Tieši meteorologi pievērsa uzmanību tam apstāklim, ka Aleksejeva laboratorija citu pēc cita izdarījusi vairā­kus pasūtījumus Zinātņu akadēmijas Sibīrijas filiāles Eksperimentālo vakuuma aparātu rūpnīcai. Konkrētāk runājot, bija vajadzējis izgatavot visai sarežģītas ierīces, kas izskatās pēc plakanām vakuuma kolbām ar ielodē- tiem elektrodiem un sīkgraudainu fluorescējošu ekrānu uz kolbas kvadrātveida pamala iekšpuses.
   «Tiklab luminoforu, kā arī pret gaismas kvantiem jutīgas plēves receptūra,» mums rakstīja rūpnīcas darbi nieki, «liek domāt, ka Aleksejevs centies iegūt savā rīcībā aparātus objektu novērošanai infrasarkanajos staros.»
   «Viss aparāts ir tā sauktā Holsta trauka uzlabots mode­lis. Šo aparātu jau sen lieto, lai konstatētu tālus priekš­metus, kas izstaro infrasarkanos starus,» tāds bija slē­dziens, kuru mums paziņoja vakuuma speciālisti, itin nekā nezinādami par rūpnīcas darbinieku domām.
   Topanovs lūdza rūpnīcu izgatavot vēl divus pilnīgi tādus pašus aparātus. Drīz kravas lidmašīna atveda mums lielu kasti, no kuras izcēlām milzīgu, pa pusei
   caurspīdīgu kolbu, kas ļoti līdzinājās lielai televīzijas caurulei, kurai pakaļējais gals nolauzts.
   Kolbas apakšdaļu ievietojām kastē, kuras priekšējā sienā atradās akmenssāls objektīvs. Stikla lēca absor­bētu pārāk lielu infrasarkano staru enerģijas daļu.
   —     Vai domājat, ka Aleksejevs ar šo ierīci ir vērojis mirāžu? — es jautāju.
   Grūti pateikt, kur raudzījies Aleksejevs, — atbil­dēja Topanovs, uzmanīgi lūkodamies, kā montē šo ierīci. — Tas jau izskatās pēc liela fotoaparāta, kurā mat- stikla vietā ievietota plakana kolba.
   Divi strādnieki pievienoja kolbas īscaurules galu pie vakuuma sūkņa, un, kad tas sāka darboties, viens no viņiem, rūpīgi slaucīdams rokas ar spirtu samērcētā vatē, sacīja:
   —    Rītdien atnāciet apmēram desmitos no rīta. Tad ierīci izmēģināsim.
   —     Vai ātrāk nevar? Topanovs jautāja. — Ap pulk­sten septiņiem?
   -— Ātri ķer tikai blusas, -— strādnieks atbildēdams iesmējās.
   —    Vai tiešām nevar? — Topanovs vaicāja man.
   —     Protams, nevar. Šeit nav jaunākās konstrukcijas sūkņu, un arī viss aparāts vēl ir nenoregulēts, nule izga­tavots. Tas jau nav tik vienkārši — līdz augs'tvakuumam izsūknēt gaisu no šāda liela trauka.
   —     Kāpēc tad izsūknēšana vajadzīga? — Topanovs jau­tāja. — Es pārzinu naktsredzes aparātu konstrukciju, vai šeit ir tas pats?
   —     Gluži tas pats nav. Infrasarkano staru aktivitāte ir pārāk maza, lai tos uzreiz varētu redzēt uz ekrāna. Ekrāns to ietekmē nesāk spīdēt, turpretim ultravioletās gaismas fotoni vai elektroni ir spējīgi radīt šādu spīdumu.
   —    Tātad šeit jūs vienu cēloni aizstājat ar otru? Topanovs ievaicājās.
   —    Jā, taisnība, šeit it kā notiek infrasarkano staru enerģijas pārraide elektroniem.
   Bet no nekā jau kaut kas nevar rasties, — iebilda Topanovs. — Kur tad rodas papildu enerģija?
   No elektrības tīkla. No puscaurspīdīgās plēves
   izsistie elektroni, protams, ir pārāk vāji, lai sāktu spīdēt ekrāns, bet starp ekrānu un plēvi atrodas ļoti smalks, pozitīvi lādēts metāla sietiņš. Tas pievelk elektronus, pa­lielina to ātrumu, un elektronu ietekmē sāk spīdēt ekrāns.
   Tomēr cauruli neizdevās izmēģināt arī nākamajā dienā. Elektrodu metālā izšķīdinātās gāzes neļāva sasniegt vaja­dzīgo retinājumu. Topanovs ļoti nervozēja. Tikai pie­vakarē uz ekrāna iemirdzējās zilgana gaisma. Ekrānu ievietoja kamerā, ieskrūvēja akmenssāls objektīvu. Pil­nīgā tumsā piecpadsmit soļu attālumā bija skaidri saska­tāma mazliet sakarsēta elektriskā tējkanna — infrasar kanie stari, kas plūda no tās, bija pietiekami spēcīgi, lai uz ekrāna iegūtu skaidru attēlu. Visi nepacietīgi gaidījām nākamo rītu.
   Beidzot šis rīts pienāca. Objektīvu aizsedzām ar melnu, ārkārtīgi plānu kvarca stikla plāksnīti, kurai redzamie stari nespēja tikt cauri. Tagad tai cauri varēja izkļūl tikai infrasarkanie stari.
   Un tad ieraudzījām jau vairākkārt redzēto mirāžu. To brīd augstu gaisos saskatījām smilšainu saliņu, kādu sēkli, taču uz ekrāna nekā līdzīga nebija. Tur rēgojās tikai iegarens, gaišs plankums. Mirāža jau slīdēja pāri zenītam, un plankums kļuva vēl neskaidrāks, aizsedza visu ekrānu un tad atkal kļuva šaurs, garš kā cigārs un pazuda.
   Grigorjevs, kas fluorescējošo ekrānu filmēja, izslēdza kinoaparātu, paraustīja plecus un sarūgtināts kaut ko nopurpināja.
   Jutāmies pilnīgi vīlušies.
   Beidzot divdesmit astotajā maijā norisinājās divi no­ti kuini, kas skaidri liecināja, ka mēs tomēr ejam pareizo ceļu.
   Komisijas rila sēde bija sasaukta pēc astronoma Kaš- ņikova lūguma viņš bija kautrīgs gaišmatis ar garām rokām un raga brillēm. Kašņikovs ilgi plātīja rokas, aiz uztraukuma nespēja lāga parunāt, bet tad aizsmakušā balsī pēkšņi iesaucās:
   —    Aleksejeva pavadonis ir atrasts! Ir! Nāciet pie manis!
   Visi devāmies uz negatīvu bibliotēku, kas atradās mazā mājiņā, kuru jau samontētu pirms pāris nedēļām šeit atstiepa celtnis. Nesen apēvelētos dēļu skapjos bija sa­vākti tūkstošiem negatīvu, kurus joprojām mums sūtīja no malu malām.
   Cits pēc cita gājām pie stereomikroskopa un vērīgi lūkojāmies melnos, iizplūdušos punktos — tās bija zvaigznes.
   —* Iepretim vieglai^švīkai, es to ieskrāpēju ar adatu,— sacīja Kašņikovs. —^Skatieties — tieši pretim švīkai.
   —    Jā, tur kaut kasļir, — mēs nedroši bildām. — Viena zvaigznīte it kālizvirzās no plaknes.
   —    Tikai it^kā! Tā taču izlēkusi pavisam, — Kašņikovs piesteidzās pie\mikroskopa un, pastūmis sāņus Grigor- jevu, kas arī ^gribēja paraudzīties mikroskopā, pieliecās pie okulāriem^un steigšus grieza skrūves. — Nu, pro­tams! Skaidri, pavisam skaidri! Un nav nekādas svītras, nekādas līnijasPTās nemaz arī nevarēja būt! Nevarēja! Šis nav parasitaisNpavadonis!
   Pagāja labs ^brīdis, iekām Kašņikovs spēja mierīgi izskaidrot notikušo?^
   Norisinājiesvbija^ lūk, kas. Kašņikovs nez kā pamanī­jis, ka no Krimas observatorijas atsūtītajam negatīvu sainītim pielikta klāt zīmīte: «Uzņēmumi izdarīti ar ļoti jutīgu filmu, svītras iespējamais garums 0,5 milimetri. Pavadonis nav Konstatēts.»
   Kašņikovs nolēmis salīdzināt divus vienādus debess sektorus: vienu bez pavadoņa, otrā pavadonis varētu būt. Šis debess sektors bijis piekaisīts ar tūkstošiem zvaigžņu.
   «Tas būs kāds Piena Ceļa plankums,» viņš domājis un pēkšņi pamanījis, ka viena zvaigzne izvirzījusies no negatīva.
   Radies iespaids, ka tās apveids līdzinās mikroskopiski mazai, sudrabainai bļodiņai, kuras viena mala ir filmas plaknē, bet otra it kā izvirzījusies no tās un rēgojas kā atskabarga.
   Kašņikovs apvaldījis satraukumu un iegrimis domās. «Ja neskaidrais zvaigznes attēls atrodas uz tās filmas, uz kuras varētu būt nenotveramais Aleksejeva pavadonis,»
   prātojis Kašņikovs, «tad meklēšana jāturpina. Bet ja tā nav? … Tad tas ir fotoemulsijas brāķis. Tātad labajā pusē man ir filma bez pavadoņa, un es piemiedzu kreiso aci . . . Viss kļūst skaidrs. Tagad piemiegšu labo … Urā, tur tas ir! Tieši uz labajā pusē esošās filmas tumšais punkts — zvaigznīte ir ovāla. Drīzāk jāapskata arī citas filmas …»
   Starp sešpadsmit negatīviem, kas atsūtīti 110 Krimas, Kašņikovs konstatējis četrus tādus, uz kuriem arī bijuši redzami izplūduši, uz šķautnes nostājušies diski — zvaigznes. Tikai tagad astronomi bija ieguvuši drošu pie­rādījumu, ka Aleksejeva pavadonis tiešām eksistē.
   —     Bet kāds tad tas ir? — Topanovs jautāja. •— Kāpēc šis pavadonis pats neatstaro gaismu un tā izpausmes ir tik dīvainas? Kāpēc tas zvaigžņu attēlus padara tik izplūdušus?
   —     Atbilde ir skaidra, — teica Kašņikovs, — man tā ir skaidra. Lido nevis pavadonis, bet gāzu sabiezējums. No­kļūdams iepretim tālām zvaigznēm, tas lauž gaismas sta­rus, kas nāk no šīm zvaigznēm. Pavadonis neeksistē kā cieta viela, drīzāk tas ir mākonītis vai komētas aste bez galvas.
   —     Bet tieši tas vēl nav pierādīts, — teica Grigorjevg. — Tomēr šodien mums uzsmaidījusi laime. Tikai tagad varam droši apgalvot, ka pa mūsu aprēķināto orbītu ne­pārtraukti riņķo mākslīgais pavadonis, kura fiziskā struktūra pagaidām nav zināma. Bet, kas attiecas uz gaismas laušanu, tad to mēs precizēsim.

   Tanī pašā dienā pie Topanova atnāca avārijas koman­das priekšnieks un uzlika uz galda magnētisko pierakstu metāla kaseti. Ļoti tievā feromagnētiskā stieplē bija sīki ierakstīti visi signāli, kurus raidījusi Aleksejeva nelielā radiostacija. Tās antena, kā to varēja spriest pēc nedau­dzām, bet ļoti rūpīgi savāktām liecībām, gandrīz vien­mēr bijusi vērsta vertikāli uz augšu.
   —    Droši vien Aleksejeva pavadonī, — teica avārijas komandas priekšnieks, — ir bijusi kāda vadāma ierīce.
   Kaseti tūlīt nespējām dabūt, jo bija jāsagraiza sakusu- šais raidītāja apvalks. Vai gribat zināt, ko domājam mēs, avārijas komandas locekļi? … Esam pārliecinājušies, ka galvenie postījumi ar visaugstāko temperatūru un vislie­lāko spiedienu bijuši tieši tur, kur atradies radiostacijas barošanas un manipulācijas bloks. Bet kas tur varēja eksplodēt?
   Pierakstu stiepli ielikām magnetofonā, kas bija savie­nots ar oscilogrāfu, un uzmanīgi «caurskatījām». Uz oscilogrāfa ekrāna parādījās skaidri signāli, kas sekoja cits citam pēc vienādiem starpbrīžiem. Tad pēkšņi pa­vīdēja savrups ļoti sarežģītas formas impulss. Līdz ar to pieraksts izbeidzās.
   —     Vai tik tas nav bijis pēdējais signāls? — Topanovs domīgi iejautājās. — Tam būs sekojis sprādziens … Un laboratorija gājusi bojā …
   —     Bet varbūt tieši šis sprādziens ir pierakstīts? — Grigorjevs izteica savas domas. — Gribēju sacīt, ka sa­vienojuma mirkli strāvām varēja būt šāda sarežģīta forma.
   Grigorjevs ieslēdza magnetofona stieples pārtīšanas ierīci un negaidot ievaicājās:
   — Vai mums ir precīzi zināms, cikos notikusi ka tastrofa?
   Protams, — atbildēja Ļedņevs, — kaut vai pēc tā, kad laboratorija atvienota no elektrības tīkla; pašreģis- trētāji šo mirkli atzīmējuši, jūs pats . . .
   —     Tad … tad mēs varam šo to uzzināt… — Grigor­jevs atkal ieslēdza magnetofona reproducētāju un vērīgi raudzījās uz ekrānu. — Sie vienmērīgie signāli ir laika atzīmes. Tās seko cita citai pēc piecām sekundēm, dubul­tie impulsi atbilst minūtēm … Pēdējais signāls — un ar to viss beidzas …
   —     Radiostacija sākusi darboties automātiski, tieši pulksten četros no rīta, — Ļedņevs piebilda, — mēs varam saskaitīt laika atzīmes un tad …
   —    Un tad salīdzināsim ar elektrostacijas pierakstu un noteiksim . . .
   Ļedņevs steidzās uz durvīm.
   —    Tūlīt atvedīšu pašreģistrētāja lentu, — viņš pie­bilda iziedams.
   Mēs arvien vēl skaitījām laika signālus, kas, acis no­gurdinot, uzliesmoja ekrānā, kad sadzirdējām piebrau­cam automobili, ar kuru atgriezās Ļedņevs.
   Jā, ferostieplē ierakstītais sarežģītās formas signāls bija pēdējais. Pēc tam vairs nav eksistējusi ne radiostacija, ne pati Aleksejeva laboratorija.
   —    Tā nav tikai sagadīšanās, — teica Topanovs, — tā nav tikai sagadīšanās. Jo vairāk tāpēc, ka .,,
   —    Jo vairāk tāpēc, — turpināja Grigorjevs, — ka eksplozija notikusi pulksten piecos no rīta …
   —     Mirāža! — Ļedņevs klusi teica. — Tātad katastrofas mirklī augstu gaisā pāri Aleksejeva laboratorijai slīdē­jusi mirāža! Kā gan mēs agrāk netikām pievērsuši uzma­nību šim apstāklim? Tātad Aleksejevs raidījis šo signālu un tūlīt pēc tam … tūlīt pēc tam … Nē, tas tiešām ir briesmīgi! Cik maz mēs zinām, velns parāvis .,.
   —     Bet cik tas būtu lieliski, — Topanovs sacīja, ne­raudzīdamies ne uz vienu klātesošo, — ja mēs noraidītu Aleksejeva pavadonim šādu pašu signālu! Tomēr tas var būt bīstami . . .
   — Kā noraidīt signālu un turklāt izvairīties no dzīvību apdraudošām briesmām, — teica Grigorjevs, — šāds jautājums ir jāatrisina.
   —    Tas vairs nav jautājums, bet konkrēts uzdevums,
   Topanovs atbildēja. — Signāls ir jānoraida!
   * * *
   Samazināta svara raķetē, kurai bija jāpaceļas līdz tūkstoš pieci simti kilometru augstumam, tika iemontēts raidītājs. Vajadzīgajā mirklī tam bija jāraida noslēpu­mainais signāls. Raķeti novēroja ar radiolokatoriem un optiski no stratosfēras lidmašīnām.
   Septītajā jūnijā pulksten piecos no rīta debesīs uzlidoja raķete. Mēs atradāmies uz akmeņainas zemes mēles, kas sniedzās tālu jūrā, — uz šejieni bija pārvietots novēroša­nas punkts. Mirklī, kad raķetē iemontētais radioraidītājs nosūtīja signālu, visi ieraudzījām zilajās debesīs apžilbi­noši spožu punktu. Drīz tas pazuda mirāžas viļņu rēgai- najās šļakatās.
   No lidmašīnām saņēmām pirmos ziņojumus. Tieši tanī mirklī, kad raidīts signāls, raķete eksplodējusi, pārvērz­damās par milzīgu, ugunīgu lodi.
   * * *
   * Aktu vāki ar raķetes palaišanas rezultātu datiem atra­dās Topanova priekšā uz galda.
   Kāpēc raķete eksplodēja? — Grigorjevs jau simto reizi jautāja komisijas locekļiem. — Vai tiešām tajā vēl ir bijusi neizlietota degviela? Kas tur varēja eksplodēt? Izlasiet vēlreiz datus!
   Raķetē nevarēja bUt ne grama degvielas, Topa­novs noteikti sacīja. — Visa degviela pilnīgi sadega lido juma pirmajās piecās sekundēs. Tātad nebija kam eksplodēt. . .
   —    Bet tomēr sprādziens ir noticis! Grigorjevs rokas vien paplēta. — Un cik spēcīgs!
   —   Tātad zināma raķetes vielas daļa atdevusi savas ap­slēptās enerģijas rezerves … — piebilda Muraševs.
   —    Kāda iemesla dēļ? — Grigorjevs skarbi iejautājās.
   Kāda iemesla dēļ? — viņš atkārtoja. — Mēs spējam
   ierosināt smago urāna vai plutonija kodolu sadalīšanos; mēs spējam ierosināt vieglo kodolu pārgrupēšanos; mēs spējam ierosināt kodola termisko reakciju, bet tikai laboratorijas apstākļos! Tātad kāpēc …
   —    Bet kāpēc gāja bojā Aleksejevs? — jautāja Topa­novs. — Kāpēc? Kur radusies enerģija, kas pārvērta laboratorijas ēku par gruvešu kaudzi? Nekā mēs ne­zinām .. .
   —    Un kāda nozīme šeit bijusi noraidītajam signā­lam? — Grigorjeva balsi tikko varēja sadzirdēt, viņš aiz­sedza ar plaukstām seju un sēdēja, šūpodamies krēslā.
   —    Šis signāls nogalināja Alekseju, — Topanovs sacīja, domīgi lūkodamies sprādziena fotogrāfijās. — Labi, ka
   mēs signālu neraidījām no Zemes.
   * * *
   Desmitais jūnijs mums visiem dziļi iegulies atmiņā. Tanī dienā nebija ieplānots nodarboties ar katastrofas cēloņu pētīšanu. No rīta bija gaidāms saules aptumsums,
   un tāpēc vajadzēja veikt veselu virkni sagatavošanās darbu. Ikvienai zinātniskai bāzei, no kuras varētu izdarīt novērojumus, bija uzlikts par pienākumu piedalīties šajā darbā. Mūs tas skāra vispirms, jo tolaik mums bija uz­krājies diezgan daudz speciālu instrumentu. Vakarā ilgi noņēmos ar spektrogrāfu, izrādījās — pārvadājot izkustē­jusies lēca, un tāpēc mums bija jānopūlas gandrīz vai visu nakti.
   Pulksten četros no rīta mani pamodināja Topanovs. Steigšus ieēdām un veikli soļojām uz steķiem, kur mūs gaidīja motorlaiva.
   —    Vai jūs tas nemulsina, ka saules aptumsums notiek tanī pašā laikā, kad parādās mirāža? — Topanovs jautāja.
   —    Nē.
   —     Grigorjevs virza pārvietojamā astrogrāfa tālskati uz punktu, kurā jāparādās Aleksejeva pavadonim. Jūs viņam palīdziet!
   Pirmais izlēcu krastā un devos pie Grigorjeva.
   —    Ko jūs gribat darīt? — es viņam vaicāju. — Viss taču veltīgi, pavadonis nav saredzams!
   —     Jānofotografē tas, kas parādīsies mirāžas vietā, — Grigorjevs paraustīja plecus. — Tāpat vien, drošs paliek drošs … Ko jūs stāvat, pēc ceturtdaļstundas sāksies ap tumsums!
   Laiks vilkās neciešami lēni. Bet tad saules diska laba­jai pusei uzvirzījās melna apļa maliņa; aizritēja minūte, pēc tam vēl viena . . . Tagad sākās. Tas bija pirmais pil­nīgais saules aptumsums, ko man gadījās novērot. Rau­dzījos uz sauli caur mazu astrogrāfa papildu tālskati, kura stikls bija aizsegts ar melnu filtru. Beidzot no tumš­sarkanā saules diska pāri palika tikai dilstošam mēne­sim līdzīgs sirpis. Tas tomēr bija tik spožs, ka visapkārt joprojām vēl bija diena — dīvaina, rēgaina diena.
   Are, kur ir mirāža! — Topanovs iesaucās; ar spieķi viņš lailijn uz rietumiem.
   uzmetu acis dzeltenzaļajām mirāžas strēlēm, kas mums vairs nebiju nekas neparasts, un gribēju jau atkal pie­vērsties astrogrāfam pie kura tik ērti biju iekārtojies, kad visi iekliedzās viena balsi Sakumā nesapratu, kas
   tad noticis, bet tūlīt paskatījos augšup un sastingu. Ierau­dzījām neredzētu un negaidītu ainavu. No rietumiem uz austrumiem strauji slīdēja spoži mirdzošs ķermenis. To­brīd sauli pilnīgi aizsedza melnais mēness disks un debe­sīs, kas bija piekaisītas ar spilgtām zvaigznēm, mūsu vir­zienā lidoja cigāram līdzīgs, spīdošs mākonis. Tieši virs mūsu galvām tas negaidot izpletās. Tagad tas jau bija spilgts, spožs, apaļš ķermenis ar platiem, spirāliskiem zariem, kuros gan šur, gan tur strauji iekvēlojās un atkal apdzisa krāsainas dzirkstis.
   —     Fotografējiet, — Topanovs sauca lielā steigā, — fotografējiet!
   Skrējām pie aparātiem. Pēc brīža austrumu pusē mir dzošais zirneklis pagriezās pret mums ar sāniem un, atkal atguvis cigāra apveidu, pazuda aiz apvāršņa.
   Protams, pilnīgo saules aptumsumu mums nofotogra fēt neizdevās. Toties bijām izdarījuši citus uzņēmumus — nofotografējuši Aleksejeva brīnumaino, noslēpumaino pavadoni.
   * * *
   Saņēmu no Maskavas ilgi gaidīto sainili. Mans draugs bija atsūtījis Tatjanai nepieciešamo skaņu pastiprināša­nas aparātu, kas izskatījās pēc nelielas ķemmes. Viens šās ķemmes zars, pieskardamies cietam aizauss izcilnī tim, vibrējot pārraidīja pastiprinātas skaņas. Tatjana ilgi darbojās, ķemmi pielāgodama, un tad sacīja:
   —    Dzirdu, ļoti labi dzirdu … es dzirdu visu.
   Topanovs piedalījās pastaigā «aiz augu mājas». Ne
   zinu, cik kilometru nogājām šajā negaidīti dzestrajā rītā. Kuru katru brīdi varēja sāk! līt lietus, un Tatjana lāgu lāgiem pavērās uz mākoņiem, no kuriem retumis nokrita pa vientuļai, smagai lāsei.
   —     Mums palīdzēja saules aptumsums, — ja nebūtu šīs nejaušības, mēs nekad neuzzinātu, kas lido virs mūsu galvām, — sacīja Topanovs. — Izdevās nofotografēt. . . Bet ko? Ko mēs redzējām, ko uzņēmām? Šķiet, nekad neatrisināsim Aleksejeva pavadoņa noslēpumu, ja labi neizpratīsim, kāds cilvēks bijis Aleksejevs. Jūs taču esot pazinis viņu personīgi, jūs esot mācījies kopā ar viņu?
   Arī es viņu pazinu, mūsu dzīves ceļi krustojās. Tomēr tagad, vaļsirdīgi sakot, visvairāk mani interesē, ko īsti palaidis kosmosā Aleksejevs, kas ir šis mirdzošais zirnek­lis. Un cik prasmīgi un veikli tas aizsargā sevi no stingri noteiktas formas radioimpidsa!
   -— Dīvains automātisms … — es sacīju.
   Tatjana iedeva man uzglabāt savu ķemmi, vērīgi rau dzījās, kurā kabatā to ielieku, bet pēc brītiņa tomēr pa­ņēma atpakaļ. Novilkusi čības, viņa aizskrēja gar pašu jūras krastu. Tumšs ūdens iesūcās meitenes iespiestajās pēdās; tās sniedzās diezgan tālu, un tur Tatjana, iz­cēlusi no smiltīm kādu kaulu, vicināja to un kaut ko sauca.
   Piegājām pie Tatjanas. Viņa sniedza kaulu, kas jūras ūdenī bija kļuvis iezaļgans, un jautāja:
   —    Kāda kustoņa kauls šitais ir?
   Topanovs teica, ka tas esot zirga kauls.
   —    Vai tad jūrā ir arī lieli zirgi? Zirdziņš — jūras zir dziņš ir šitik mazs, es taču zinu!
   —     Bet kas ir tas tur? — Topanovs pamāja tālē; šķita, ka pašā jūras vidū, bet īstenībā uz sēkļa zemes mēles galā, galvu nokāris, stāvēja zirgs. Tuvāk pieejot, saskatījām kaulainas ribas, iekritušus sānus. Zirgs stāvēja, noliecis galvu zemu, pie paša ūdens, plānās krēpes skāra vilnīšu muguras.
   —     Bet kāpēc viņš tā tur stāv? — Tatjana vaicāja. — Varbūt zirgs domā?
   — Tatjana, iegaumē, — zirgi nedomā, — es atbildēju.
   —    Kāpēc tad šie nedomā, zirgam galva taču ir liela.
   —    Tas ir slims zirgs, — Topanovs teica. Viņš pietupās un rūpīgi ierausa atrasto kaulu smiltīs. —- Slims, bet zina, ka jūra spēj viņu izdziedināt. Zirgs var tā nostāvēt vairā­kas dienas, tik ilgi, kamēr kļūs vesels.
   —- Tātad viņš domā! — Tatjana iesaucās. — Protams! Ja mums kas sāp, mēs ejam pie ārsta, bet zirgs iet pie jūras un stāv tur, viņš taču domā, vai ne?
   —     Nē, Taņa, tā nav, — Topanovs atbildēja. — Tas ir kas cits, kā lai tev to izskaidroju … Zirgi jūt, ka jūra spēj atvieglot viņu ciešanas, viņi ir tikai pielāgojušies, viņi nedomā. Dzīvas būtnes taču pielāgojas daudz kam! Redz, kur kaija, āre, satvēra zivtiņu!
   —    Redzu, redzu! Lido uz krastu! — Tatjana sāka sist plaukstas, bet kaija, nelikdamās par viņu ne zinis, aiz­slīdēja pāri mūsu galvām.
   —    Redzi, Taņa, — pamācoši turpināja Topanovs, kaija spēj gan lidot, gan zivtiņu notvert, bet, piemē­ram, vista nespēj ne lāgā lidot, ne arī zivi noķert. Kaija pielāgojusies dzīvei virs jūras . .. Bet te vēzis vientuļ- nieks ielīdis tukšā gliemeža čaulā, tup tur paslēpies …
   —     Vai arī viņš ir pielāgojies ?
   - Viss dzīvais tiecas dzīvot, aizstāv savu dzīvību, savus bērnus, savu nākotni, vai saproti?
   Tatjana pamāja ar galvu un atkal aizskrēja no mums, bet Topanovs pēkšņi apstājās, atbalstījies uz spieķa; viņa sejā iegulās apmulsums un rūpes. Esmu pārliecināts, ka tieši toreiz, tanī klusajā, mākoņainajā rītā, viņam iešā­vās prātā doma, kura neparastā gaismā parādīja visu, kas bija noticis Aleksejeva laboratorijā.

   Pastāstiet par Aleksejevu! reiz man lūdza To­panovs.
   —     Vai visu? — es iejautājos.
   —    Visu. Grūti taču iepriekš spriest, kas mums var no­derēt. Jūs zināt, kāds viņš bija, es zinu, kāds viņš kļuva. Varbūt no tā kaut ko varēs secināt par Aleksejeva nāka­majām gaitām.
   —     Jūs meklējat trešo punktu, Maksim Fjodorovič?
   —    Jāizprot, kurp viņš virzījies, ko meklējis. Tas tad arī būs «trešais punkts» . . . Tātad — kur jūs abi pirmo­reiz sastapāties?
   —    Mācījāmies kopā ar Aleksejevu, tiesa, katrs savā kursā. Tie bija grūti laiki. Pasniedzēju — tikko puse no vajadzīgā skaita: dažs aizgājis uz fronti, dažs uz rūpnīcu, dažs pāragri novecojis, personīgo bēdu nomākts, — karš plosījās jau trešo gadu, — vai arī nemitīgos ceļojumos … Tieksme pēc zināšanām un jaunība — lūk, kas darīja tīka­mus mūsu grūtos studentu gadus. Varbūt tolaik tika sa­glabāts un attīstīts pamats, uz kura jau pirmajos pēc­kara gados sāka spēcīgi zelt mūsu atomfizika, raķešu
   tehnika un daudz daudz kas cits .. . Pirmoreiz Alekse­jevu dzirdēju minam mūsu arodbiedrības komitejā. Biju iegājis nereizē, pašlaik tur ritēja dedzīgi strīdi.
   —           Kāpēc tu dari pāri Ļošam Aleksejevam? t— kom­sorgs jautāja arodbiedrības komitejas priekšsēdētājam.
   Maļcev, tu šito niķi atmet! Viņš nule 110 hospitāļa, visa manta mugurā, visa maize vēderā, jāpalīdz, bet tu! …
   —• Mēs viņam jau palīdzējām, — arodbiedrības komi­tejas priekšsēdētājs paraustīja plecus.
   —    Kā palīdzējāt?
   —           Kā spējām, tā palīdzējām. Jūsu Aleksejevs saskaņā ar sarakstu saņēmis četrus talonus, četrus! Pats es da­būju tikai vienu! Vai tad Aleksejevs ir par ko sūdzējies?
   —           Ļoša nav tas vīrs, kas ies sūdzēties, bet sašutusi ir visa viņa grupa.
   —           Esi gan tu karstas putras strēbējs! Puisim iegrū­duši četrus talonus un vēl tik grūtos laikos. Bet tu te nāc ar pretenzijām — to es negaidīju . . .
   Komsorgs aizgāja. Beidzu līmēt markas arodbiedrības biedru kartēs un jau gribēju iet projām, kad viņš atkal iedrāzās pie manis. Arodbiedrības komitejas priekšsēdē­tājs paraudzījās uz viņu un ierāva galvu plecos.
   —    Četrus talonus? — gluži aizelsies, izdvesa komsorgs.
   Iegrūdi? Te tie ir, še! — Viņš nometa uz galda papī-
   rīšus, apzīmogotus ar trīsstūrainu zīmogu. — Četrus talonus!
   —    Vai tad Aleksejevs tos nav paņēmis?
   —    Izlasi, ko var saņemt pret pirmo talonu! Lasi!
   —           Kas tur ko lasīt… Kaklasaiti var saņemt. Manu­prāt, studentam, tāpat kā ikvienam kulturālam cilvēkam, vajadzīga kaklasaite …
   —           Pareizi, vajadzīga! Piekrītu. Taču tikai tad, ja viņam ir krekls, saproti, krekls, bet nevis viena pati kara­vīra blūze! Pret otru talonu var saņemt ziepes un divus kabatas lakatiņus.
   —    Jā, kabatas lakatiņš … Arī ļoti derīga manta.
   —           Bet interesanti: kādu talonu paņēmi tu? Es ļoti gri­bētu to uzzināt.
   —    Es paņēmu vienu talonu.
   —           Uzvalka drānai? Vai ne? Es pārbaudīšu . .. Vai mēteļa drānai?
   t— Varbūt.
   —    Par to parunāsim komjauniešu sapulcē.
   Komsorgs izsteidzās no istabas.
   Paklau, — kas tas Aleksejevs tāds ir? — es jautāju Maļcevam.
   Maļcevs iekāsējās un paplēta rokas.
   —    Frontinieks, ieradās no hospitāļa.. . Tādu jau mums te ir tiku tikām! Uzbāzīgs viņš nav, ar runām ari neuzmācas, kas nav, tas nav! Pasniedzēji … tie ir sajūs­mināti, slavas dziesmas dzied! Aleksejevs visu apsverot, jauns pierādījums — un tā tālāk . . . Saproti, ar vārdu sakot, blēņas. Tici man, no viņa nekādas jēgas nebūs! Ko tu neteiksi, godīgais! Šos pašus kabatas lakatiņus taču var iet un pārdot! Lai pārdod! Āre, es . .. Bet nav jau ko runāt!
   Tāda bija mana pirmā netiešā iepazīšanās ar Alek­seju Aleksejevu. Palūdzu, lai man parāda, kurš viņš ir; tas bija tas pats puisis, kuram pakaļ vienmēr maršēja zosis.
   Mums pagaidām bija atļauts apmeklēt kaimiņu insti tūta ēdnīcu. Šī bija pilsētas vienīgā okupantu nenopos­tītā augstākās mācību iestādes ēka. Celtnē kādreiz atra­dies dižciltīgo jaunavu institūts, ēkai visapkārt saauguši simtgadīgi koki, un aiz divus metrus bieziem kazarmu mūriem hitlerieši nolēmuši ierīkot «institūtu». Daži pil­sētā nejauši aizķērušies profesori stingrā jo stingrā uz­raudzībā «lasījuši lekcijas» pēc programas, ko plaši rekla­mējusi fašistiskā prese; visos trijos okupācijas gados izde­vies savervēt tikai četrus studentus. Laikam jau pieraduši, ka šis «institūts» oficiāli eksistē, fašistu minētāji bija aizmirsuši uzspridzināt šo celtni, lai gan visas pārējās deviņas augstākās mācību iestādes pilsētā viņi sagrāva.
   Ēdnīcas priekšā vienmēr pastaigājās sētnieces zosis. Tās velti mēģināja kaut ko izdiedelēt no studentiem, kas nāca laukā no ēdnīcas, un vienīgais puisis, kurš putniem šo to atmeta, bija Aleksejevs. Zosis aiz pateicības viņam neparasti pieķērās un, sarindojušās virknē, pavadīja Aleksejevu no ēdnīcas durvīm cauri visam parkam līdz vārtiem.
   Kaila, noskūta, apaļa galva, karavīra blūze, rokā ausaine, kurā ielikts maizes gabals, un kādas septiņas
   zosis, kas gāginādamas nāca pakaļ, —- tādu es pirmo­reiz ieraudzīju Aleksejevu.
   —    Aleksejevs ved savu grupu uz nodarbībām! — kāds students jokoja.
   —    Ane, ane, ane, — dziedošā balsī sauca Aleksejevs.
   «Ga, ga, ga,» atbildēja viņam zosis, gluži kā tas notiek
   kādā bērnu rotaļā.
   —     Vai ēst gribat? — Aleksejevs atkal jautāja.
   —    Jā, jā, jā, — zosu vietā atteica kāds cits students. Visi sāka smieties. Visi, izņemot Aleksejevu.
   Zosu gājieni drīz vien izbeidzās, jo sētniecei radās aiz­domas, ka Aleksejevs zosis velti nelutinot. «Tu manus putnus gribi aizvest uz tirgu!» viņa kliedza Aleksejevam, kas izturējās aukstasinīgi, kā jau vienmēr. «Ak tu nolā, dētie plikadīdas!»
   Drīz iepazinos ar Aleksejevu, un mēs ātri sadraudzē­jamies. Izrādījās — viņa aukstasinība ir tikai šķietama. Aleksejevs nespēja smieties, viņa seja vairs neprata smai dīt, tāpat kā dažreiz ievainotais pēc kontūzijas vairs ne­spēj atcerēties, kā sauc viņa radus un tuviniekus. Taču šoreiz iemesls nebija ne ievainojums, ne kontūzija.
   Par lētu naudu noīrējām virtuvi pie kādas krustmātes Sūras, tuklas, varen resnas vecenes, kas tirgū pārdeva «ābolu etiķi»; tā vienkāršais izgatavošanas veids mums sagādāja daudz jautrības.
   Kopā ar krustmāti Suru «saimnieku galā» dzīvoja pirmā kursa studente Ņina, liela zobgale. Dažreiz viņa nāca un ieviesa kārtību mūsu vecpuišu saimniecībā, un tad mums bija jādzird daudzas jo daudzas zobgalības. Mēs pārtikām no kukurūzas miltu biezputras, no tā sauk tās mamaligas. Reizēm nopirkām arī kaulus. No tiem iznāca brīnišķīga zupa; kaulus ar cirvi sasmalcinājām uz virtuves galda biezajiem dēļiem.
   —    Cilvēkēdāji! — reiz iesaucās Ņina, pārsteigusi mūs šo darbu darot. — Dakšiņu un nažu vietā cirvji! Biedri fizmati, tas ir progress.
   Krustmātes Šuras vienas dienas peļņa bija tikpat liela kā visa mūsu stipendija, tomēr reizi nedēļā, mums prom esot, viņa izrevidēja mūsu mītni un pievāca visu ēdamo, kura mums jau tā nebija daudz. Ļoša ļoti nopietni ap­runājās ar krustmāti Suru, un viņa labprāt piekrita
   « lai gan mēs tagad esot tikai studenti, bet kādreiz valstij noderēšot», tomēr muļķīgā un komiskā alkatība drīz atkal guva virsroku un krustmāte Sura rīkojās tāpat kā agrāk. Tā tas arī turpinātos, bet reiz viņa izplaucēja muti ar verdošu mamaligu — viņa zināja, ka esam izgājuši tikai uz brīdi, un bija ļoti steigusies.
   Šķita — Aleksejam ir mierīgs, līdzsvarots raksturs. Nekas neliecināja, ka šis čaklais, nopietnais puisis var būt ātrsirdīgs un skarbs. Pirmoreiz manā klātbūtnē viņš aizsvilās, šķiet, nieka dēļ. Pie krustmātes Sūras bieži nāca kāda izkrāsojusies sieviete. Viņas uzbāzīgi ķērkstošā balss neļāva strādāt. Parasti sievas tērgavoja par šās «personas» samērā nesenajām dēkām ar vācu virsniekiem, lielīja viņu uzņēmību un dažreiz arī devību. «Ai, Hansītis — tas nu gan bija vīrietis,» reiz dzirdējām valodas saimnieces istabā, «cik akurāts, cik noteikts! Sacīja, būšu atpakaļ astoņos, un bija arī! Aizlido uz Zapprožji, uzmet pa bum bai, uzmet un taisni astoņos atkal klāt! . . .»
   Aleksejs īgni rauca pieri un pēkšņi vairs nenocietās — ar trīcošām rokām atgrūda plaši vaļā krustmātes Sūras durvis un jau pēc mirkļa izstiepa cauri virtuvei «per sonu», kas ķepurojās pretim ar rokām un kājām. Inerces triektā «persona» vēl aizkluburoja kādus desmit soļus, tad atģidās un izmisīgi sāka kliegt pirmos vārdus, kas iešāvās prātā. «Nosita! Nosita!» vēl no tālienes skanēja meitieša balss.
   Otrā dienā Aleksejevu uzaicināja pie partijas organi­zācijas sekretāra Krasnova. Tas bija stingrs vīrs, necieta nedisciplinētību, bieži uzstāja, ka no institūta jāizslēdz kāds nogrēkojies students.
   —    Jums jāierodas pie Krasnova, — teica dekāns. — Aleksejev, ko jūs esat izdarījis? Tas ir ļoti slikti, ja aicina Krasnovs. Kāpēc jūs nesavaldījāties?
   —    Mani ievainoja pie Zaporožjes … Ar šķembu … —- Aleksejevs atbildēja.
   * * *
   —    Tev nekas nav jāstāsta, — Krasnovs teica, kad Alek­sejevs iegāja viņa kabinetā. — Nekas. Kāpēc tu nedzīvo kopmītnē? Vajag strādāt? … Labi, bet lai turpmāk šādi
   netīri meitieši pie manis vairs neskraida! Vai saprati? — Krasnovs brīdi klusēja, pēc tam negaidot piebilda: -— Rīt­dien atnāc, varbūt iedosim jums abiem istabu, varēsiet dzīvot un rēķināt .. .
   * * *
   Studentu bars pavirzījās nost no partijas biroja ista­bas durvīm.
   —     Nu, klāj vaļā! —- atskanēja kāda balss.
   —    Viss kārtībā, — Aleksejevs klusi atbildēja un sa­mulsis palaida sev garām Krasnovu.
   —    Ak kārtībā gan? — mazliet acis piemiedzis, pār­jautāja Krasnovs un tūlīt skarbi pavērsās pret studen­tiem: — Kāpēc neesat nodarbībās?
   Viss bars trokšņaini steidzās augšup pa kāpnēm.
   * * *
   Aleksejevam bija čemodāns. Neparasti smags, un tāpēc manī tas modināja pilnīgi saprotamu ziņkāri. Reiz Alek sejs čemodānu attaisīja un parādīja man tajā sakra­vātos dārgumus. Čemodāns bija pieblīvēts pilns ar grā­matām. Trīs Gursa sējumi — labākais matemātikas kurss matemātiķiem, dažas retas memuāru grāmatas, to starpa arī Eilera un Ļapunova darbi. Nikolaja Zukovska kopoti raksti par matemātikas un mehānikas jautājumiem. Aļoša citu pēc citas ņēma laukā no čemodāna grāmatas un aizrautīgi stāstīja par brīnišķīgajiem matemātikas sa­sniegumiem, kas izklāstīti katrā grāmatā.
   —     Kur tu tās ņēmi? es jautāju.
   Aleksejs sāka smieties.
   —    Reiz es biju aizkūlies Rostovā pie Donas. Roka vēl šinā, un vagonā, nudien, nekā nevarēju tikt iekšā. Cil­vēki brauca uz mājām. Dažs no hospitāļa, dažs no evakuācijas. Uz mājām! Vai saproti, kas tas par vārdu .. . Daudzi steidzās arī uz fronti. Ievainotie, vienalga, vai tie brauc no hospitāļa uz mājām — atlaboties vai arī atkal uz fronti, ir nervozi ļaudis. Brīžiem laida darbā pat kru­ķus, bet dažreiz spekulantu ar sālsmaisu ne visai laipni palūdza vākties prom … Tiklīdz pienāk vilciens, visi
   brūk ar joni iekšā. Par biļetēm nebija ne runas! Un tā es uzkāpu uz vagona jumta. Vēl tagad atceros — visi bija pasažieru vāģi, bet pašās beigās neliels apsildāms preču vagons, nevis tas, uz kuriem rakstīts «četrdesmit cilvē­kiem — astoņiem zirgiem», bet zems, ar līdzenu jumtu … Uzmetām acis semaforam, nupat pacēlās, bet tūlīt atkal noslīga. Ieraudzījām, ka operatīvā grupa soļo pa jum­tiem, sāk pārbaudi no tendera. Maisi un mugursomas cita pēc citas lido zemē, bet mūsu vagons pēdējais. Visi stei­dzas pa jumtiem pie mums. Ābolam nav kur nokrist, ikviens cer — līdz mums kontrolieri netiks, tūlīt pacels semaforu un vilciens aizies; pēkšņi jumts sāka brīkšķēt, tie tur iekšā kliedza, nu tik bija tracis! Jumts ieliecās kā segli, bet mēs neliekamies ne zinis, sēžam.
   —   Nolādētie velni! — iekšā kliedz. — Jūs mūs saspiedī­siet! … — Mēs kā nu kurais — es noripoju no jumta, un vilciens tobrīd sāka kustēties. Visi atkal steidzās atpa­kaļ, bet es nepaspēju — kopā ar mani bija draugs, kājā ievainots, un tad mums uz galvas uzkrita šis čemodāns, vāks atsprāga vaļā, grāmatas pajuka uz visām pusēm, bet vilciens ripo arvien ātrāk un ātrāk. Nudien, sirds apskrē­jās — sēžam abi uz sliedēm, bet blakus vesela čupa grāmatu.
   —    Vai nepārdosim? -— draugs vaicā. — Nevar taču mantu aizlaist vējā?
   —    Pārdosim, — es atbildu, bet pats vairs nespēju no­vērst acis no grāmatām. Tā es kļuvu par personīgas bibliotēkas īpašnieku: kas māk, tam nāk!
   —    Aleksej, -— es viņam teicu, — tev taču šeit ir arī «Svārstību teorija»! — Pavilku grāmatu uz savu pusi, un uz grīdas šķindēdams nokrita tabakmaks.
   Aleksejs noliecās, pacēla un mantiņas izbēra uz galda. Tur bija laika gaitā apsūbējušas sudraba medaļas, Sar­kanās Zvaigznes ordenis ar tumšsarkanu, sarecējušām asinīm līdzīgu emalju, iemirdzējās gvarda nozīmes zelto­tais zariņš.
   Vai tie ir tavi?
   Mani.
   —    Kāpēc tad nenēsā?
   —    Citiem ir vairāk, bet tie arī nesprauž pie krūtīm.
   —          Aleksej, — es sacīju, — tu esi savādnieks, tev
   netrūkst humora. Bet kāpēc tu pats nesmejies, tikai ne­sen sāc tā kā atvilgt? …
   —- Tās man ir gūsta sekas.
   —    Tu esi bijis gūstā?
   —     Biju . . . Trīs dienas, pareizāk sakot, divas dienas un vienu nakti. Vai zini, kāpēc es skuju galvu? Laikam domā, ka savādnieku tēloju?
   —     Baidies, ka utis iemetīsies?
   —     Nē jau, nē. Es esmu sirms. Gandrīz visa galva .. . Man nav ko lielīties, jauns, bet jau sirms. Tev es izstās­tīšu, lai notiek. Izstāstīšu — un vairāk par to nerunā­sim …
   Aleksejs rūpīgi salika goda zīmes tabakmakā, aiztai­sīja čemodānu. Pēc tam atgūlās uz kušetes un, aizvēris acis, smagi nopūtās. Viņš sāka runāt paklusām, aizsma­kušā balsī, bet tad vārdi kļuva skanīgāki, tie plūda no sūrstošas rētas kaut kur dziļi viņa sirdī. Aiz loga satumsa nakts, tālē aizskanēja gari stiepts, zems tvaikoņa svil­piens, kāda balss pagalmā uzstājīgi teica, lai Vera tūlīt ejot iekšā, tur viņu gaidot salda «tīras mannas biez putra». «Es jau zinu gan,» nešaubīgi atbildēja Veras balss, «atkal dosi ceptus sīpolus vai plēsīsi aiz ausīm . . . Es jau zinu!»
   —     Tas notika pie Maikopas, — Aleksejevs turpināja, — vācieši mūs ielenca, komandieris krita, visas patronas bija izšautas. Mazā gaismiņā mūs saņēma un pievakarē sadzina kādā ielejā. Kolonai aiz muguras un sānos moto cikli ar ložmetējiem. Kuri palika iepakaļ, tos atveda ar motocikliem … Saudzēja . .. Līdz naktij. Bet naktī…
   Aleksejevs piecēlās, satina milzīgu «kazaskāju», iebēra tajā mahorku.
   Nakti mūs atdzina kādā kolhozā. Tur bija liels zirgu stallis, zirgi laikam aizvesti. Balta, gara ēka, vēl tagad rēgojas manu acu priekšā. Blakus cūku kūts, drusku ma­zāka. Vācieši trieca mūs iekšā, šāva … Pirmie iegāja, pēc tam vēl un vēl … Nespēju aizmirst tos vaidus! Cilvēki sakrita piecās sešās kārtās … No rīta tie, kas bija apakšā, vairs nepiecēlās … Kas vēl spēja iet, tos izdzina laukā un laikam aizveda … Es to neredzēju … Gulēju apakšā … — Aleksejs ierausa no krāsns «kazaskājā» oglīti un, dziļi ievilcis dūmu, piebilda: — Jā, tāda bija tā nakts …
   -- Kas notika pēc tam?
   Pēc tam? Pēc tam brīvība. Pa dienu slēpos krūmā jos, naktīs gāju pēc zvaigznēm. Tiltiem metu apkārt līkumu, dažreiz mani apšaudīja. Tad kaujas lauks . .. Atradu maizes kukulīšus, celofānā, vāciešiem tādi bija. Pēc tam satiku mūsējos, arī tie lauzās ārā no ielenkuma. Tad armija un atkal kaujas. Pēdējo reizi mani taču ievai­noja pie Zaporožjes, atkal sanitārais vilciens . . . Nekādi nespēju aizmirst to zirgu stalli, aizveru acis — visu vēl­reiz redzu un dzirdu …
   Aleksejevs tonakt man pastāstīja daudz. Sevišķi sirsnīgi viņš runāja par sava pulka komandieri, kas viņus koman­dējis četrdesmit pirmajā gadā. Tas bijis jautrs, glīts virs­nieks, viņam piemitis īpašs kavalērista skaistums, pie sā­niem jau pilsoņu kara kaujās iemantots sudraba zobens, un tāds viņš arī kritis — trauksmes pilns, tiekdamies uz priekšu, — lode viņu trāpījusi tieši krūtīs un zobens iedūries viņa priekšā zemē.
   —     Komandieris bieži runājās ar mani, bet kāpēc, ne­zinu. Runājām par visu ko. Aizsauc mani uz savu telti un jautā: «Saki, Aļoša, manu draudziņ,» — tā viņš allaž mēdza teikt, «kā tu domā — kādēļ cilvēki vispār dzīvo? Sevis labā vai citu labā, tas ir pats svarīgākais! Ja citu labā, tad pat nomirt nav grūti! Vai ne, Aļoša, manu drau­dziņ?»
   Aleksejevs brīdi klusēja un pēkšņi skaļi iesaucās:
   —    Gulties!
   Gaisā iedziedājās, iesvilpās mīna. Instinktīvi pieliecu galvu, bet Aleksejs rimās atdarināt mīnas svilpoņu un sāka smieties:
   —    Vai tad šī var trāpīt mums? Tai vajag krist, lūk, kur, — viņš pamāja ar roku uz sienu, aiz kuras skaļi krāca krustmāte Sura.

   Dažreiz pie mums iegriezās Vasiļoks, Flotes institūta students. Viņš bija allaž jautrs, un, viņam ienākot, mūsu mītnē sāka skanēt joki, atjautas, humora pilni, brīnu­maini stāsti. Vasiļoks valkāja jūras virsnieka formas
   tērpu, kas bija sameistarots no studenta vadmalas svār­kiem, piešujot tiem jūrnieku pogas, kājnieku leitnanta uzplečus, kurus Vasilijs bija iemantojis ar savu apķērību, ar drosmi, ar dziesmu skandināšanu, ar to, ka viņu cieši bija iemīļojuši skarbie Urālu kareivji, ar kuriem kopā viņš karojis. Vasiļoks bija dzimis Smoļenskā, kā brīniš­ķīgu pasaku viņš glabāja atmiņas par savu pilsētu un stāstīja par to tik jūsmīgi, ka šķita — mēs paši redzam lielu pakalnu, pa labi no tā augstu, staltu katedrāli un tai garām tramvaji drāžas lejā no kalna straujāk nekā ziemā ragutiņas. Bet apakšā upe . .. Un kāda upe — Dņepra! Ūdens tumšs, bet cik liels plašums …
   Ļoša parasti pārtrauca Vasilija stāstījumu un no­pietni sacīja:
   -— «Skaista ir Dņepra rāmā laikā, kad tā plaši un līgani veļ savus varenos ūdeņus caur mežiem un kal­niem …»
   —    Tas nav vārdos izsakāms, piesardzīgi turpināja Vasilijs, jo Aleksejevs šinī vietā viņu katrreiz izsita no sliedēm.
   —     Jā, jā, Vasilij, bet tas jau nav rakstīts par tavu Dņepru, ne jau par tavu! Pie Smoļenskas tava Dņepra ir vardei līdz krūtīm, vai saprati? .. .
   —     Aleksej, esi gan tu koka gabals! — Vasiļoks atsāka. — Pateikšu tev kā noslēpumu: man šajā Smoļenskā, Pa­domju ielā, nabas saiti pārgrieza, vai saproti? Bet šādas lietas, brālīt, neviens nespēj aizmirst!
   —     Kāpēc? — brīnījās Aleksejs. — Kāpēc tev pārgrieza nabas saiti?
   —     Kur esmu ienācis? Bērnudārzā, mazbērnu novietnē! Senajā Smoļenskā šitādus slīcināja varenajā Dņeprā, lai pasaulē nesavaislojas muļķi! Nabas saiti pārgriež dzem­dību namā, to jūs aizlieciet aiz auss … Bet tagad es iešu …
   —    Pagaidi, — Aleksejs iesmējās, — pagaidi, Vasja, kā tev veicās sesijā?
   —    Uz goda … Viss ir pārciests!
   —    Noliki arī matemātiku?
   —    Uz teicami!
   —    Pie kā?
   —    Pie Hofmaņa.
   Pazīstam, viņš lasa lekcijas arī pie mums. Lāgā gan tev neticu, Vasja, —- puiši, āre, mācās caurām dienām un naktīm un tad tikai trešo reizi noliek, bet tu . . .
   —     Še! — Vasilijs steigšus atpogāja svārkus un izņēma sudrabotā papīrā rūpīgi ietītu atzīmju grāmatiņu. — Āre, skaties un priecājies! Nu, kā ir? Neesi skaudīgs, tad būsi laimīgs!
   Atzīmes tiešām nebija sliktas.
   -— Puiši, es taču esmu uzminējis vienu mīklu, — Vasi­lijs mums uzticēja. — Vispirms viss, itin viss jāiztaujā par profesoru. Piemēram, par ko šim visvairāk patīk stās tīt, un tad ar viņa paša vājību viņš jāpievārē . . .
   Tas ir sarežģītāk nekā atbildēt to, ko zini, — es iebildu. — Bet kā tu mācēji piebraukt Hofmanim?
   Ar filozofiju! Un uzreiz!
   —    Vasiļok, kāda nu tev var būt filozofija?
   Kāda? Protams, progresīva, visprogresīvākā! Varu jums ziņot, ka sarežģītajā eksāmena situācijā es izgud­roju jaunu skaitļošanas metodi!
   —    Skaitļošanas metodi?!
   —     Jā, jaunu! Es, brālīt, sastāstīju tādas lietas, ka vecais gandrīz apraudājās. Aiz smiekliem … «Tu esi bez­kauņa, Vasilij Ņikitič,» viņš teica, «bet apķērīgs bez­kauņa, un tāpēc lai tev labi klājas!» Atzīme «teicami» kā viegls putniņš iespurdza manā sudrabotajā grāmatiņā un nometās uz sava zara.
   —    Nesteidzies, nesteidzies! Stāsti visu pēc kārtas!
   Vasiļoks paprasīja, lai viņam iedodot papīra lapu, un
   varen nopietni uzzīmēja uz tās dūmus — vismaz man tā šķita.
   —     Spirāle, — sacīja Vasiļoks un cieši paskatījās uz mums. — Spirāle, vai sapratāt? .. . Viss rit pa spirāli, vai to arī saprotat?
   —    Kas?
   —     Viss! Nosauc man jebkuru lietu, un es to pa spirāli atvīšu un savīšu. Redz, kas par puisi ir Vasilijs Ņikitičs! Bet jūs tik smīkņājat! Es eksāmenā sēžu, skatos uz biļeti, trīcu un drebu. Uz pirmo jautājumu atbildēt zinu, ne visai labi, bet zinu, uz otro — maķenīt, uz trešo — ne bū, ne bē! Kāds ir secinājums? Kur izeja? Izeja tikai viena! Viegla iepriekšēja izlūkošana. Gadījumā, ja pretinieks
   paļausies, attīstīšu uzbrukumu pirmajā jautājumā, izklās­tīšu visu, ko par to zinu un ko nezinu, izcīnīšu pārākumu, lai eksaminēšana neturpinātos arī par otro un it īpaši par trešo jautājumu …
   —     Nākamais kuģu būvētāj, — teica Aleksejs, — pa­saki man, — kā sauks tavus būvētos nākamos kuģus, lai neviens no taviem draugiem kādreiz nejaxiši nesāktu ceļot ar tiem …
   —    Ak tā, tu laikam domā, ka es nekā, itin nekā ne­zinu? Aļoša, varu tev pateikt, ka man tāpēc ir stipra sa­prašana, ka nepavisam neesmu nomocījies ar mācīšanos. Ja tu zinātu to, ko zinu es, tu saņemtu uz kartītēm dienā veselu kilogramu maizes un varbūt arī divus!
   —     Nē, viņš tomēr ir nekauņa! — nenocietās Aleksejs. — Tu taču pat nezini, kam līdzinās integrālis no «e» pakāpē «ikss»!
   —     Integrālis no «e» pakāpē «ikss»? — pārmetoši atkārtoja Vasiļoks. — Tabulas integrālis! Tas nu gan ir apvainojums! Tu man …
   —     Nevilcinies, ja nezini, atzīsties!
   —     Es vilcinoties? — Vasiļoks sašuta, viņš mums ne­skatījās acīs, un pēc sejas bija redzams, ka puisis kaut ko ļoti nopietni gudro. — Vai zini, cik tas būs? —• Vasi­ļoks aši uzrakstīja diezgan sarežģītu matemātisku iz­teiksmi uz tās pašas lapas, uz kuras bija sazīmēti «dūmi».
   —     Izrēķini šo necilo diferenciālvienādojumu, mans draugs un brāli, bet es «simt sešpadsmit apgriezienu — un aiziet! Un aiziet!» — Sis izteiciens bija aizgūts no to­laik populārās filmas «Tankkuģis «Derbents»» un lieci­nāja, ka mēs esam galīgi apkaunoti un ka viņam, Vasi- ļokam, tagad jāveic visai patīkami pienākumi, par kuriem mums nevar būt nekādas daļas.
   Pēc tam kad Vasiļoks bija aizgājis, Aleksejs uzmanīgi paraudzījās uz vienādojumu, iesmējās un, pateicis: «Ak tu pinkainais velns!» — uzrakstīja augšā atbildi: «e» pakāpē «ikss». Visā Vasiļoka jokā būtiskais bija tas, ka atbildi uz Alekseja jautājumu viņš bija ierakstījis kā sakni steigā sastādītajā vienādojumā.
   Pēc mēneša mēs ar Aļošu pavadījām Vasiļoku cauri visai pilsētai. Viņu atkal iesauca armijā. Vasilijs bija ne­parasti nopietns, visu laiku kaut ko taustīja savā mugur­
   somā, bet, kad sapulcēšanās punkta smagie lieta ču­guna vārti aizvērās aiz viņa grupas, Vasilijs negaidot kļuva rosīgs, it kā no viņa sirds būtu novēlies akmens. Pēdējo reizi viņš pienāca pie žoga, lai paspiestu mūsu «priekšķepas», un viņu mēs nekad vairs netikām redzē­juši.
   Šis nejaušais strīdiņš ar Vasiļoku ievilka dziļu sliedi Alekseja domāšanā. Arēji pavieglās un nenopietnās Vasi- ļoka izdarības atbilda kaut kādām ļoti svarīgām, līdz galam neapjaustām tieksmēm. Aleksejs tagad saskatīja tāles, kas pirms tam viņam bija šķitušas neskaidras. Es satraukti vēroju Alekseju. Milzīgajam darbam, no kura es nekā lāgā nesapratu, viņš nodevās ar visu savu prātu. Jā, viņš gāja un regulāri lika eksāmenus, un par rezul­tātiem nemaz nevajadzēja vaicāt. Eksāmeni izvērtās par pārrunām ar vienu vai otru mācības spēku, par pār­runām, kas sagādāja daudz patīkamu brīžu eksaminēta­jiem un kas vienmēr bija pamācošas un rosmes pilnas.
   Reiz norunājām ar Aleksejevu, ka pēc eksāmena iesim uz kino. Atbrīvojos agrāk un, palūdzis atļauju noklau­sīties eksaminēšanā, iegāju auditorijā, kurā tika pārbau­dītas Aleksejeva grupas zināšanas.
   Eksaminēja slavens profesors, tagad viņa vārdu pazīst visā pasaulē. Profesors laikam par Aleksejevu bija kaut ko dzirdējis un vēroja viņu kā pārāk salielītu brīnum bērnu.
   Profesors paaicināja Aleksejevu pie sava galdiņa un ātri kaut ko uzrakstīja uz lapas. Aleksejevs mirkli pa­domāja un atbildēja plaši jo plaši. Profesors pasmējās un trīsreiz nevis uzrakstīja, bet, šķiet, uzsita ar spalvu uz papīra. Tā bija kaut kāda ļoti īsa, bet, kā redzams, sarežģīta matemātiska izteiksme. Aleksejevs nosēdēja pie tās veselu stundu.
   Pa to laiku profesors noeksaminēja kādus piecus stu dentus, pēc tam pieliecās pie Aleksejeva un jautāja:
   —    Nu, kā veicas?
   —    Esmu atrisinājis, — Aleksejevs atbildēja, — man tā šķiet.. .
   Profesors vērīgi paraudzījās uz Aleksejevu un uzmanīgi paņēma no viņa rokām lapu ar aprēķiniem.
   —    Mani interesēja, kā jūs sāksiet meklēt atrisinā­jumu. Interesēja, kāda būs jūsu pieeja. Šis uzdevums vispār vēl nav atrisināts.
   Profesors pārlasīja Aleksejeva uzrakstīto.
   - Aleksejev, jūs varat iet, — profesors skaļi sacīja. — Ja atļausiet, es šo atrisinājumu publicēšu izdevumā «Pielietojamā mehānika un matemātika». Ļoti skaists atrisinājums.
   Tanī dienā izrādīja filmu «Čarļa krustmāte», un pie kino dūca milzīgs ļaužu pūlis. Matrožu cepures un atvaļi­nājumā palaisto kareivju laiviņas, lakatiņi un salmu plat­males, nepacietībā pastieptu roku jūklis, sviedrainās sau­jās sažņaugtas naudas zīmes. Bijām jau gandrīz pie kases, kad smagajā mašīnā piebrauca zemūdeņu jūrnieku grupa. Pēc mirkļa mūs piespieda vienu pie otra tik stipri, ka aizrāvās elpa, un uzreiz pāri pūļa troksnim atskanēja mežonīgs Alekseja kliedziens. Satrauktas, ziņkāras sejas pavērsās pretim šim kliedzienam, bet Aleksejs, arvien vēl kaut ko kliegdams, ar krampjos sarautām rokām pūlēdamies pieķerties pie blakus stāvētāju svārkiem un kareivju blūzēm, visā augumā noslīga uz grīdas.
   Saudzīgi iznesām viņu laukā, noguldījām uz dārza sola. Kāds atsteidzās ar gāzēto ūdeni.
   Aleksejs atguva samaņu, it kā vainīgs juzdamies, pa raudzījās sanākušo matrožu līdzjūtīgajās un nopietnajās sejās.
   —    Eh, karš! — kāds skumji un ar lielu naidu teica.
   Sveša roka sniedza mums biļetes, un mēs tomēr iegā
   jām kinoteātrī. Vēderu turēdami, smējāmies par «čarļa krustmātes» vientiesīgajām izdarībām, un kaimiņš visu laiku sauca:
   —    Kaut kas traks, kaut kas traks!
   Mājās nākot, Aleksejs bija pavisam saguris.
   Nespēju, — viņš teica, — nespēju skatīties pūlī, cīnos ar sevi, bet nespēju. Visu laiku manu acu priekšā rēgojas tas nolādētais zirgu stallis . . .
   Tomēr ritēja laiks, un Aleksejeva nervu sistēma, kas pamatos bija veselīga un spēcīga, lēni, bet droši atbrīvo­jās no pagātnes smagās nastas.
   Drīz es pārvācos uz kopmītni. Iemesls bija Ņina. Viņas zobgalību dēļ Aleksejs ne vienreiz vien nebija spējis sa­valdīties. Beidzot, kad Aleksejs reiz kartupeļus bija cepis ar šampūnu, šķidrām, brūnām ziepēm, — Ņina ar tām mazgāja matus un pudeli kā par spīti vienmēr lika bla­kus mūsu saulespuķu eļļas pudelei, — Alekseja pacietība izsīka.
   —    Šī ņirgāšanās un ķiķināšana jāizbeidz, es par to gādāšu .. . Kaut kas ir jādara.
   Un Aleksejs darīja. Arī pavasaris un jaunība teica savu vārdu. Viņi apprecējās maijā.
   Lielo kastroli pielējām pilnu ar sarkano vīnu, salduma pēc piebērām saharīnu, smaržas pēc piemetām vaniļu, bet, lai ātrāk «iesistu galvā», kastroli uzlikām uz uguns. Četri desmiti draugu un draudzeņu katrs izstrēba divas ēdamkarotes siltā, smaržīgā vīna, un mēs visu nakti dziedājām un dejojām pagalmā pie krustmātes Šuras loga.
   Pienāca šķiršanās brīdis, un mēs aizbraucām kur kurais. Aleksejevs retumis atrakstīja pa vēstulei. Bet ap­ciemot aicināja tikai tagad. Aicināja neatlaidīgi. Viņš ļoti vēlējās parādīt man savu pēdējo atklājumu. Braucu gan­drīz tūlīt, bet bija jau par vēlu.

   —    Maksim Fjodorovič, tagad jūsu kārta, — es teicu Topanovam. — Kur jūs sastapāt Aleksejevu un kad?
   —    Pirms kādiem pieciem gadiem, — atbildēja Topa­novs un uz brīdi iegrima domās. — Tolaik strādāju Zinātņu nodaļā. Ar ko gan man bija jānodarbojas! Dzī­vokļu būves jautājumi, institūtu darbības pārkārto­šana . .. Jaunas laboratorijas un jauni pētījumi. Jauni kadri un dažreiz, teikšu jums atklāti, pat vecas tenkas. Arī ar Aleksejevu iepazinos kādas sūdzības dēļ. Reiz pie manis atnāca Aleksejeva darbinieks profesors Razumovs.
   —    Vai arī viņš ir gājis bojā?
   —    Jā. Razumovs visu laiku strādāja kopā ar Alek­sejevu, bet toreiz atnāca sūdzēties par viņu. Vai Razu- movu nekad netikāt redzējis? Reprezentabls vīrs — ar bārdiņu, mazliet vecmodīgs, izskatījās pēc pagājušā gad­simta zinātnes klasiķa vai, pareizāk sakot, pēc vairākiem
   klasiķiem. Izcils speciālists. Aleksejevs ilgi bija viņa skol­nieks. Tātad Razumovs atnāk pie manis un lūdz, lai es palīdzot: viņš nespējot nekādi sastrādāt ar Aleksejevu.
   —     Bet ar ko nodarbojaties savā laboratorijā? — es jautāju.
   —     Mes nodarbojamies ar vakuuma jautajumiem, — Razumovs atbildēja. — Vai jūs izprotat, kas tas ir? Tas nav tikai tukšums, bezgaisa telpa, kā tiek rakstīts skolu fizikas mācību grāmatās. Tas ir brīnišķīgs, apbrīnojams objekts, tajā ir milzums pārsteigumu . .. Gribu pateikt jums, ka Aleksejevs — viņam netrūkst savu domu un iniciatīvas — nostājas man aiz muguras un kurn. Jel sa­protat, viņš apgalvo, ka mūsu izraudzītā un apstiprinātā virziena darbi nekā nevarot dot, ka tā esot spēku un līdzekļu šķiešana, ka labāk man būtu … Redzat, viņš labāk izprotot! Piedodiet, esmu uztraucies . . .
   —     Varbūt viņš tiešām izprot labāk?
   —     Maksim Fjodorovič, neņemiet ļaunā, bet disertants vislabāk zina savu disertāciju, labāk par autoru neviens nepārzina viņa grāmatu, labāk par celtnieku neviens ne­pārzina namu, kuru viņš būvē.
   —     Un labāk par jums — vakuumu? . . . Lūdzu, tur­piniet!
   —     Nē, es nevaru apgalvot, ka pārzinu to, jā, jā! Esmu tikai viens no neciliem šās nozares speciālistiem, tomēr uzdrošinos cerēt, ka manus necilos darbus minimālo lauku un to fluktuāciju nozarē ir pamanījušas dažas teo­rētiskās fizikas autoritātes . . . Uzdrošinos cerēt…
   —     Bet ko tad saka Aleksejevs? Ko ierosina viņš?
   —     Redzat, viņš grib, lai mēs nodarbotos ar kaut ko konkrētu, kam piemīt reāla forma un kur ar lielākām sekmēm varētu likt lietā viņa lielās matemātiskās iema ņas, no kā varētu kaut ko pagatavot. Vai saprotat? … Vienalga, ko! Lai pētot vakuumā elektronu, lai pētot pro tonu, neitronu, bet kaut ko tādu, kas būtu konkrēts … «Ko tas dos?» — ar šādu jautājumu viņš mani, nudien, ir nomocījis.
   —     Cik es jūs saprotu, lad Aleksejevs biedē jūs ar savu kailo prakticismu?
   —     Pilnīgi pareizi! Razumovs atplauka. —- Mēs ne­spējam, nespējam pateikt, ko dos viens vai otrs zinātnes
   virziens, un tikai rītdiena, tikai nākotne sniegs patieso vērtējumu.
   Nu tad vajag ielūkoties nākotnē! Tā iznāk, vai ne?
   —     Nē, ar zīlēšanu es nenodarbojos! Esmu saskatījis vairākas aizraujošas problēmas, un tās es risināšu, ti­kai tās!
   Tātad ar Aleksejevu nekādi nav iespējams sastrā dāt? … Labi, parunāšu ar direktoru, un, ja institūta vadība atzīs to par nepieciešamu, pārcelsim Aleksejevu uz citu vietu. Zinātnei vajag ļaut vaļu!
   —     Nē, nē! Tas nav vajadzīgs, — Razumovs sarosī­jās, — tas nebūs pareizi! Varbūt viņam vajadzētu pa skaidrot… Lai nebāžas citu darīšanās! Rit darbs — visai spriegs darbs, bet viņš, jel saprotiet, visu grib iegūt pārāk agri. Tā nemēdz notikt… Nākotnē tomēr nespē­jam ieskatīties.
   —    Ir taču bijuši zinātniskas paredzēšanas gadījumi!
   —     Pareizi, gadījumi! Tikai gadījumi! Bet aparātu, kas pareģotu katru dienu, metodes, pēc kuras varētu uzminēt vai paredzēt un kura mums pateiktu, kāds rezultāts būs vienam vai otram mēģinājumam, — tādu aparātu un metožu mūsu rīcībā nav. Bet es esmu nācis pie jums citā sakarā, mēs esam novirzījušies …
   —    Jā, tātad Aleksejevam jānorāda . . .
   —     Es teiktu — jāieteic, autoritatīvi jāieteic!
   —     Tiks izdarīts. Ejiet un pētiet savu tukšumu! Tikai nekuliet tukšus …
   —    Tukšus salmus! — iesmējās Razumovs. — Tas ir sacīts īstajā reizē.
   Pavadīju Razumovu līdz durvīm un palūdzu tehniska­jam sekretāram, lai viņš uz rītdienu ataicina no Zvaigžņu institūta Aleksejevu.
   Razumovs jutās pilnīgi apmierināts.
   * * *
   —     Jāatzīstas, ka nepacietīgi gaidīju ierodamies Alek­sejevu, — Topanovs turpināja. — Kāds viņš ir, kas viņš ir? Tas, ka Nikolajs Aleksandrovičs Razumovs nav va­rējis ar viņu sadziedaties, man vispār bija saprotams. Ko tad es gaidīju? Grūti pateikt. Tā nebija tikai ziņkāre.
   Es, redzat, pats esmu viens no pirmajiem komjauniešiem, protams, ne jau gluži pirmais, iestājos komjaunatnē ti­kai 1919. gadā, taču kopš 1917. gada februāra tiku pildī­jis vecāko biedru uzdevumus. Atceros, labi atceros tieksmi pēc zināšanām, kas uzliesmoja mūsos, komjauniešos, kad pilsoņu karš bija beidzies, kad no daudzajiem tūkstošiem neatliekamu darbu visneatliekamākie, visaktuālākie bija paveikti. Kļūt neatkarīgiem zinātnē, pierādīt visai pasau­lei, ka ass cirvis lielus kokus gāž, — tas mums likās sa­protams un tuvs uzdevums. Bijām kā zivis, kas uz mirkli iznirušas no ūdens, iekampušas guldzienu gaisa un atkal devušās dzelmē, dzīlēs … Ko nu kurš paspēja apgūt: dažs strādnieku fakultāti, dažs divus trīs kursus institūtā, reti kāds iemantoja ko vairāk. Man laikam gluži vien­kārši bija palaimējies … Un atkal praktiskajā darbā, bet tad sāka ost pēc pulvera …
   Tātad gaidīju Aleksejevu … Man jau agrāk bija stās­tīts par viņu. Dzimis 1923. gadā, varētu būt mans dēls, mūsu vai, pareizāk sakot, pirmo komjauniešu dēls. Tātad otrā paaudze. Aleksejevs nebija redzējis ne caru, ne žan­darmus. Tas viss viņā radīja tikai smaidu. Mācījies, kļu­vis par zinātnieku, viegli apguvis to, ko manas paaudzes ļaudis iekaroja tik smagās cīņās, kādās ieņem ienaidnieka ierakumus. Izlasījis grāmatas, par kurām esmu tikai dzirdējis, kuras esmu tikai pacilājis, noteikti zinādams, ka izlasīt tās vairs nepaspēšu. Zinādams, ka izlasīšanai vajadzīga jaunība un laiks, priekšnosacījumi, jā, vārdu sakot, tas, kā mums vairs nav. Un tagad šāds zaļknābis kļūst par partorgu! Ievēlēja, uzticējās, viņš neatteicās. Pēc Aleksejeva ievēlēšanas pie manis atskrēja kāds vīrs, varen nobijies. «Kļūda izdarīta,» viņš sacīja, «kļūda! Jel saproti, ievēlēja puiku par partorgu, bet kāds šis var būt partorgs, ja viņam galva bāztin piebāzta ar formulām! Zinātnieku neizaudzēsim, un partorgs arī neiznāks … Nē, neiznāks … Viņam, saproti, vajag, tā sakot, vadīt, bet viņš lidināsies tikai pa mākoņiem, biedri Topanov, tas neiet, tas nav …»
   — Bet laiks taču būtu arī mums, — es atbildēju, — arī mums palidināties pa mākoņiem! Pirms gadiem divdesmit pieciem šādas valodas, šķiet, būtu īstajā vietā, bet ne tagad … Kosmiskās raķetes, regulējamās kodola termis­
   kās reakcijas … Vai tā nav cildena lidināšanās? Un kā­pēc mūsu — padomju cilvēkam, kuram tauta devusi zi­nāšanas, jānīkst ēnā? Jauns un zinātniski izglītots — viņam ir divas bagātības.
   Un tad Aleksejevs jau sēdēja manā kabinetā. «Ahā,» es nodomāju, «tu, brāl, esi sirms. Man, vecam vīram, ma­tos tikai mazliet sudraba, bet tev jau tik daudz sniega, tātad, kā ukraiņi saka, esi redzējis «apsvilušu vilku».»
   —            Biedri Aleksejev, man par tevi sūdzas, — es saku, -— un dikti sūdzas. «Aleksejevs traucē strādāt zi­nātnisku darbu!» -— tā man stāsta, tik tālu tas esot no­nācis. Vai tu traucē strādāt?
   —    Traucēju.
   -— Tos, kuri traucē, taču iekausta.
   —     Zinu.
   —    Vai tev klājas grūti? — es jautāju.
   —            Nē, grūti neklājas. Nestrādāju jau pirmo gadu. Un turklāt mani pazīst. Tie, kas mani mācīja, un tie, kurus es pats esmu mācījis.
   —            Esmu dzirdējis tevi žēlojam, stāsta — no Alekse­jeva vairs neiznākšot labs zinātnieks, nevajadzējis viņu vēlēt par partorgu. Kā tu domā?
   —     Es pats sevi nežēloju.
   —    Vai ieceres tev ir? Visvisādas idejas?
   —           Tiesa, galva plīst pušu. Ir savas idejas, un arī bied­riem šis tas atradīsies ..,
   —     Vai labas idejas, vajadzīgas idejas?
   —    Domāju, ka vajadzīgas.
   —            Tātad tevi nesaprot. Tu šīs idejas paud, atklāj, bet par tevi neliekas ne zinis. Tā laikam ir?
   —           Nē, tā nav. Es pa īstam nevienam vēl neesmu stāstījis.
   — Kāpēc? Tas ir interesanti.
   —            Tāpēc, ka vēl ir par agru. Vēl daudz ko vajag pār­baudīt, daudz ko precizēt.. . Mums taču ir īpatnēja struktūra: Zvaigžņu nodaļa, Kosmiskās elektrodinamikas nodaļa, Starpzvaigžņu matērijas nodaļa un Vakuuma la­boratorija . . . Pētījumu lauks — viss izplatījums. Kat­ram zinātniskajam darbiniekam savs ideju komplekss, sava izpratne par zinātnieka uzdevumu, par nozīmi, kāda ir zinātnei par zvaigznēm, katrs cenšas padarīt vairāk,
   tas ir tiesa, bet pie plānu apstiprināšanas — tracis! No jebkura, tiešām no jebkura virziena pēkšņi var parādī­ties, tā sakot, nošķirties kāds pavisam brīnumains, prak tiski svarīgs secinājums. Zvaigznes taču kļūst par mūsu tālo un neaizstājamo laboratoriju. Paies varbūt gadu tūkstoši, iekām cilvēks uz Zemes gūs iespēju radīt tādas temperatūras un tādus spiedienus, kādi ir uz tālajām zvaigznēm. Bet daba savus vislielākos noslēpumus atklāj tikai tad, ja uz to ļoti spēcīgi iedarbojas, dabai pat mil­jons grādu vēl ir par maz, un vēl ilgi nespēsim izprast procesus, kas notiek karsto zvaigžņu iekšienē. Vai tad drīkst tagad, šādā laikā, kuru mūsu pēcteči apskaudīs tik­pat smeldzoši, kā mēs bērnībā apskaudām Ziemas pils ieņemšanas dalībniekus vai Kotovska kavalēristus, — vai tad drīkst tagad pieļaut, ka pētījumi notiek nesaskaņoti, vai drīkst apmierināties ar tīri ārējiem, nejaušiem saka­riem starp mūsu laboratorijām? Strādājam zem viena jumta, bet dažreiz izrādās, ka esam cits citam sveši. Nē, es uzskatu, ka vajadzīgs pa īstam, pilnīgi apvienot mūsu pūliņus. Un, ja kāds runā, ka es traucējot strādāt, tad mani gluži vienkārši nesaprot. Nepavisam negribu sacīt — no jūsu darba nekas neiznāks, tam nebūs praktisku re­zultātu, labāk sāksim citu. Tas man nav ne prātā nācis, tā būtu muļķība, bet domu vajag nepārtraukti virzīt. Varbūt mani uzskati ne vienmēr bijuši saprotami …
   —    Tas ir slikti, ja tevi nesaprot! Kā tad tā, runāt tu it kā proti, savu darbu pārzini, bet tevi nesaprot? Tātad tu kaut ko slēp, biedri Aleksejev, negribi izstāstīt visu. Tā­pēc tad arī uz tevi raugās kā uz kaut ko ne visai vajadzīgu.
   —     Mani taču ievēlēja, izraudzīja par sekretāru …
   —- Jā, jā, tas tieši liecina, ka no tevis biedri ir kaut ko gaidījuši, tevī kaut ko saskatījuši. Bet tu neesi bijis vaļ­sirdīgs .. . Neesi bijis! Kā mežā sauc, tā atskan, kā tu izturies, tā izturas pret tevi; tev jākļūst derīgam, nepie­ciešamam, varbūt tad salauzīsi ledus garozu. Vaļsirdīgam jābūt īstajā laikā un pilnīgi. Vai tev ir «sākotnējais ka­pitāls» … jeb vai arvien vēl tev viss ir tik nenoformēts, ka ar to nemaz nedrīkst nākt klajā?
   —     Sis tas jau ir …
   —     Bet citiem stāstīt vēl ir bail?
   —    Var nesaprast, izzobos.
   —    Tātad tavs stāvoklis ir slikts.
   —    Es varu sagatavoties un drīz …
   —    Varbūt tev vajadzīga palīdzība?
   —- Jautājumi ir pārāk sarežģīti.
   —     Bet ja tos padarītu vienkāršus? To taču var ?
   —     Nē, nē! … Tas ir vēl neredzēts matemātikas, astro­nomijas, fizikas koncentrāts… Neredzēts sakausē­jums … Nē, bez formulām, bez aprēķiniem izskaidrot nevar.
   —    Tad tev vēl par agru būt vaļsirdīgam. Neticu, ka vispārīgs jautājums var būt tik ārkārtīgi sarežģīts, — tu taču gribi šo jautājumu padarīt par vesela institūta pē­tījumu centrālo jautājumu; neticu, ka nespeciālistam, cilvēkam ar vidējām cilvēciskām spējām, tas var būt nesaprotams. Tomēr saskatīt sarežģītajā vienkāršo — tas nav viegls uzdevums, bet, ja ir vajadzīgs, tu domāsi, mek­lēsi un atradīsi. Un uzvarēsi.
   —     Man vajadzētu kādu, kam stāstīt. .. Stāstīt un stās­tīt, kamēr sapratīšu pats.
   —    Tā ir laba metode. Stāsti sievai!
   —    Viņa ir ģeoloģe.
   Tātad reti mājās? Bet ja tu stāstītu man? Pastāsti man, varbūt es sapratīšu …
   Aleksejevs šaubīdamies paraudzījās uz mani un vaļ­sirdīgi paraustīja plecus.
   —    Pamēģināšu, tikai neņemiet ļaunā, ja .. .
   Kādas desmit dienas gaidīju tālruņa zvanu, bet Alek­sejevs klusēja. Nekā daudz neprātodams, nolēmu pats ierasties pie viņa. Sameklēju namu, kurā Aleksejevs dzī­voja, uzkāpu septītajā stāvā un pēc brīža jau biju viņa kabinetā. Tāda maza istabiņa, laikam stūra. Daudz grā­matu, vairāk tikai izziņu literatūra. Uz galda kaudzīte jaunāko žurnālu, zilu zīmuli aprakstītas papīra lapas. «Jā, jā, brāl,» es domāju, «tu strādā, nepadodies …»
   Aleksejevs atnesa no virtuves tējkannu, un, gluži ne­manot, visvienkāršākos darbus darot, izzuda neveiklība, stingums. Grūti atstāstīt, par ko mēs runājām, droši vien par visu ko. Pēc tam satikāmies vēlreiz institūta at­klātajā partijas sapulcē.
   Sapulce ritēja vētraini, kā mēdz teikt, taču tā patiešām bija neparasta. Mani ļoti pārsteidza Aleksejevs
   un ne tikai mani, — ārkārtīgi daudz interesantu domu, īstu, dziļu ideju, bet.. .bet runāt vēl bija pārāk agri. Pēc tam gadu no gada viņa laboratorijas darbi kļuva arvien pla­šāki. Nezinu, kādu apsvērumu dēļ viņš nošķīrās un pār­gāja strādāt uz Zvaigžņu institūta Dienvidukrainas filiāli. Seit tad arī viņu piemeklēja šī katastrofa .. . Pirms kāda gada Aleksejevs bija pie manis, runāja par kaut ko ļoti svarīgu, taču šobrīd nespēju atcerēties, ko īsti.
   —     Bet kas tad bija galvenais, kāds bija viņa darbu galvenais mērķis? — es iejautājos.
   —     Zvaigžņu un zvaigžņu kopu rašanās un evolūcija — tāda bija Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku darbu tēma, un jāsaka — Aleksejevs jau toreiz ilgojās šo jautājumu pārcelt no tabulu un aprēķinu novada uz tiešu eksperi­mentu novadu.
   —     Bet kāds tam sakars ar vakuumu?
   —     Zvaigznes dzimst bezgaisa telpā, un tiklab to dzim­šanu, kā arī attīstību un miršanu nosaka šīs telpas īpa­šības. Jāpiebilst, ka pat Razumovs, kas ļoti ļoti skep­tiski izturējās pret Aleksejevu, pats lūdzis pārcelt viņu uz Dienvidukrainas filiāli. Kā redzams, eksperiments, ko bija iecerējis Aleksejevs, jau tolaik sāka kļūt konkrēts.
   —     Vai tad Aleksejevs gribēja likt iekvēloties jaunai zvaigznei, radīt zvaigzni? — neticīgi iejautājos.
   —    Kaut ko tamlīdzīgu.
   —    Bet kāpēc, kālab?
   —     Kālab? . . . Lai pakļautu cilvēka gribai neizsmeļa­mos enerģijas avotus, kas slēpjas kosmosā, starpzvaigžņu vielā.
   -— Un jūs domājat, ka viņa darbi bijuši sekmīgi?
   —     Baidos, ka sekmes bijušas pārāk lielas. Baidos, ka te vairs nav tikai sekmes, bet kaut kas cits . .. Saprotiet mani pareizi. Var būt tik lielas sekmes, tik liela uzvara, ka nemaz vairs nevar sajēgt, ko ar to darīt.

   Tikai tagad kļuva skaidrs, ka izplūdusī aina, kas pa­rādījās uz fluorescējošā ekrāna, daudz vairāk atbilst pa­rādības būtībai nekā mirāža. Gandrīz visi komisijas lo­
   cekļi atzina, ka mirāža ir sekundārs efekts, ka mirāžu tikāi izraisa riņķojošais Aleksejeva pavadonis, kuru pirmoreiz saskatījām pilnīga saules aptumsuma mirklī.
   Viens otrs maldīgi bija iedomājies, ka mēs esot ierau­dzījuši Aleksejeva pavadoni dabiskā lielumā, bet aprē­ķini atspēkoja šo pieņēmumu. Retinātā gaisa slānis, kas atspoguļoja jūru, laivas, kuģus, šķiet, atradās īpašā —- ierosinātā stāvoklī. Sis slānis mirdzēja pats ar savu gaismu, tas pats kļuva par milzīgu ekrānu, kurš sniedzās no apvāršņa līdz apvārsnim, bet mirāža notušēja, ap­slēpa Aleksejeva pavadoņa patieso apveidu. Kad mēness ripa aizsedza sauli, naksnīgajās debesīs parādījās noslē­pumainā, brīnišķīgi zaigojošā grīste.
   Steidzami izlabojām visus fokusējošās sistēmas trūku­mus, un tagad katru rītu varējām fotografēt no fluorescē­jošā ekrāna Aleksejeva pavadoni.
   Uzmanīgi pārskatījām fotogrāfijas, uztraucāmies, strī dējāmies … Pēkšņi viens no mums, šķiet, Muraševs, skaļi sacīja:
   —     Bet tā taču ir galaktika .. . Galaktika!
   Vārds bija pateikts. Ikviens, kas tobrīd atradās istabā, juta, ka atrasts zināms atrisinājums. Mūsu vidū itin visi bija vērojuši dažādu galaktiku attēlus. Doma, ka šobrīd fotogrāfijā redzam kaut ko pazīstamu, uzmācās ikvienam no mums.
   —    Ja tā ir galaktika, — teica Topanovs, — tad kāpēc nav redzamas atsevišķas zvaigznes?
   —    Nav pietiekama asuma, turklāt mēs visi skaidri at­ceramies, ka gar spirāliskajiem zariem bija vērojami dī vaini, daudzkārtēji uzliesmojumi.
   —    Nevajag taču runāt muļķības! — es nenocietos. —• Ja ap mūsu Zemi riņķo galaktika, citiem vārdiem, daudzu miljardu zvaigžņu kopa, kuras masa līdzīga vis­maz simt miljardiem sauļu, kāpēc tad mēs neriņķojam ap šo kopu? Nē, nē, tā nevar būt galaktika!
   —     Par to neviens nešaubās, — teica Grigorjevs, — neviens, tomēr nevar tik viegli atbrīvoties no domas, ka mūsu novērotā parādība visvairāk līdzinās tieši galak­tikai. Lūdzu tūlīt atgādāt šurp ārpusgalaktikas miglāju albumu, varbūt šo miglāju vidū atradīsim kaut ko līdzīgu.
   —    Saprotu jūsu domu un apsveicu to, -— Topanovs no rūca, — nav šaubu, ka esat uz pareiza ceļa. Tas, ko mēs redzam, ļoti līdzinās zvaigžņu kopai, un Aleksejevs, cik man zināms, pētīja zvaigznes un tieši zvaigznes. Ir iespē­jams, ka Aleksejevs raidījis kosmosā pavadoni, ar kura palīdzību uz Zemi projicējas ārkārtīgi palielināts tālas zvaigžņu kopas attēls. Arī tāds varēja būt viņa darbu temats.
   * * *
   Pēc divpadsmit stundām no Pulkovas atveda «Miglāju un zvaigžņu kopu jaunāko vispārīgo katalogu», kurā bija daži desmiti tūkstoši šo tālo kosmosa salu fotogrāfiju. Izzuda pēdējās šaubas. Redzējām veidojumus, kuru lie- lum lielā daļa tik ļoti līdzinājās mūsu uzņēmumiem, ka nespējām vien tajos noskatīties. Sadrūzmējāmies ap iz­velkamo galdu, un Topanovs lēni šķīra lappusi pēc lap­puses. Lāgiem visi kā pēc komandas pacēlām acis no kataloga, lai paraudzītos uz rāmī ievietotām Aleksejeva pavadoņa šārīta fotogrāfijām. Aiz negatīviem dega spo žas matētas spuldzes. Katru rītu izgatavojām Irīs šādas fotogrāfijas. Divas, mirāžai sākoties un beidzoties, kad mirdzošais miglājs līdzinājās izstieptam cigāram, un vienu, mirāžai atrodoties perigejā, tieši zenītā.
   —    Pārsteidzoša līdzība! Tas taču ir Mesjē 101! Pēc mūsu kataloga — 8542. numurs!
   Rimstieties! Jūs neesat redzējis 11245. numuru. Tā gan ir līdzība! atbildēja kāds cits.
   Nemitīgos strīdos konstatējām, ka galaktiku, kura sa­skatāma ar Aleksejeva pavadoņa palīdzību, var identi­ficēt vismaz ar desmit reģistrētām galaktikām, kas re­dzamas no sāniem, un ne mazāk kā ar trim, kuras redza­mas no Zemes it kā plakaniski. Galaktiku, ko vērojām ar Aleksejeva pavadoņa starpniecību, pieskaitījām pie diezgan izplatīto spirālisko galaktiku tipa, bet pēc tam nokļuvām strupceļā. Grigorjevs nakts sēdē formulēja grū­tību būtību.
   —    Mums jāsaprot, ka šobrīd zinām tikai nedaudz vai­rāk kā tajā mirklī, kad viens no mums iesaucās: «Bet tā taču ir galaktika!» Mēs nespējam droši apgalvot, ka no­vērotā parādība identificējama ar kādu no galaktikām,
   kas atrodama «Jaunākajā vispārīgajā katalogā», nerunā­jot nemaz par Mesjē katalogu. Un svarīgākais nav tas, ka šādu galaktiku neviens vēl nav novērojis, runa ir par gluži ko citu . ,.
   —     Lūdzu, atvainojiet, — Grigorjevu pārtrauca Ļed­ņevs, — šeit dažs labs neorientējas ne tikai radušos grū­tību būtībā, bet pat terminoloģijā. Mūsu sanāksmē astro­nomi un astrofiziķi ir mazākumā. Tā, piemēram, jūs bieži sakāt ārpusgalaktikas miglājs un galaktika. Šie jē­dzieni ir ļoti tuvi vai arī es kaut ko nesaprotu .. .
   —     Šie jēdzieni ir identiski. Pilnīgi vienalga, vai sakām «ārpusgalaktikas miglāji» vai «galaktikas». Kas jūs vēl mulsina?
   —     Kāpēc daudzām galaktikām ir dubulta numerāci­ja? — Topanovs vaicāja. — Tas droši vien ir ļoti muļķīgs jautājums.
   —     Dubulta numerācija ir simt trim objektiem, kurus pirmais atklājis Mesjē. Īstenībā Mesjē atklājis tikai seš­desmit vienu objektu, bet viņš pirmais sakopojis visus spīdošos, izplūdušos objektus vienā katalogā — galak­tiku pirmajā katalogā.
   — Vai tiešām Mesjē nav sapratis, ko viņš atklājis? iesaucās Ļedņevs. Kādēļ tad viņš sastādījis savu sa­rakstu?
   —     Lai nesajauktu šos gaišos plankumiņus ar komē­tām, un Mesjē bija slavens komētu mednieks, — atbil­dēja Grigorjevs. — Komētas taču ir mūsu Saules sistēmas locekļi. Tās novērot ir ļoti interesanti. Dažu dienu laikā tās pārvietojās uz tālo zvaigžņu fona, bet Mesjē atklātie gaišie plankumiņi palika, kur bijuši.
   —   Un izrādās — ikviens, ikviens šāds plankumiņš ir daudzu miljardu zvaigžņu kopa! — Kašņikovs sacīja mazliet svinīgi. Grigorjevs «ņēma viņam nost zvaigžņu maizi», Kašņikovs taču bija astronoms. — Un daudzas no tām līdzīgas mūsu Galaktikai, bet Saulei vienā no mūsu Galaktikas spirāliskiem zariem ir pavisam necils stāvoklis. No daudzām galaktikām gaisma nāk līdz mums miljoniem gadu. Dažas galaktikas mēs redzam no sāniem, citas ir novērojamas vieglāk, un mēs tās varam pieskaitīt vai nu pie spirāliskām galaktikām, vai pie eliptiskām un tā tālāk. Jau Demokrits, slavenais sengrieķu filozofs,
   domāja, ka mūsu Piena Ceļš ir bezgala daudzu zvaigžņu kopa, bet tikai Galilejam laimējās pārliecināties, ka šī Demokrita nojauta ir pareiza. Tagad mūsu Galaktikas pētīšana, tāpat kā ārpusgalaktikas miglāju pētīšana, strauji attīstās. Mēs . . .
   —     Kādu citu reizi mums būs vairāk laika un mēs lab­prāt noklausīsimies jūsu lekciju, — Kašņikovu pārtrauca Grigorjevs. — Šobrīd, biedri, gribēju vērst jūsu uzma­nību uz vienu «bet». Visas mums zināmās galaktikas riņķo ap saviem kodoliem, centrālajām daļām, kurās at­rodas gandrīz visa galaktikas masa, gandrīz visas kopas zvaigznes. Riņķo arī mūsu Galaktika, kas ietilpst Piena Ceļā. Saule kopā ar Zemi un pārējām planētām apriņķo ap Galaktikas centru simt astoņdesmit piecos līdz divsimt miljonos gadu. Mūsu Zeme, kamēr tā pastāv, piedalīju­sies vismaz desmit šādos apriņķojumos. Tikai desmit! Vai var pieņemt, ka, vērojot Aleksejeva pavadoni, mēs redzam kādu konkrētu galaktiku? Nē! Galaktiku mēs varētu re­dzēt tikai no vienas puses. Vai arī no gala, — Grigor­jevs parādīja uz kreiso uzņēmumu, — vai arī plakaniski,' diska veidā, vai arī kaut kā citādi no sāniem! Bet mēs katru rītu redzam šo savu tā saukto galaktiku divreiz no gala, un vienreiz tā mūsu priekšā izpleš savus spirā- liskos zarus.
   —     Bet varbūt Aleksejevs kaut kā ir guvis iespēju no­vērot mūsu Galaktiku —- to, pie kuras pieder mūsu Saule? — iejautājās kāds cits.
   —     Nē, — Grigorjevs strikti atbildēja. — Mēs jau labi zinām, kāda īstenībā izskatās mūsu Galaktikas kopa, mums nav tik daudz spirālisku zaru … Tā laikam ir, biedri astronomi?
   —     Bet kur ir vakardienas uzņēmumi? pēkšņi iejau­tājās Topanovs. — Pasniedziet tos!
   Topanovs paņēma trīs negatīvus un nolika citu citam blakus uz apgaismota stikla. Visi ar interesi vēroja viņa rīcību.
   —     Uzņēmumi taču ir atšķirīgi, — Grigorjevs piebilda, — kaut arī nedaudz, bet atšķirīgi …
   —     Uzņēmumi varbūt nav izdarīti vienā laikā, — Ļed­ņevs atbildēja, — tajos redzamas dažādas pagrieziena stadijas, tas, pirmkārt. ..
   —    Ja pieņemam, — Topanovs neļāva viņam pabeigt teikumu, — ka šī ir kāda galaktika, kas pretēji jebkuram veselam saprātam palaista līdzīgi bērnu rotaļlietai —• «vilciņam»? Vai tā jūs gribējāt sacīt?
   Topanovs uzņēmumus pārcēla vienu otra vietā.
   —     Laikam jau tie jāaplūko tieši šādā secībā, — viņš sacīja. — Paskatieties no kreisās puses uz labo: šis uz­ņēmums izdarīts aizvakar, šis — vakar un beidzot šis — šorīt!
   —    Šārīta uzņēmums ir lielisks, — Grigorjevs domīgi sacīja, -— daudz vairāk detaļu.
   —    Jā, uzņēmums šķiet pilnīgāks, — Ļedņevs piebilda.
   Visi ļoti spriegi domāja.
   —     Es ierosinu, — sacīja Topanovs, — ka tūlīt jāsa­zinās ar amerikāņu zinātniekiem. Aizsūtīsim viņiem mūsu aparatūru, elektronu optisko pārveidotāju, lai viņi foto­grafē un uzņēmumus katrā ziņā atsūta mums. Man šķiet, mēs konstatēsim noteiktas atšķirības ne tikai katras dien nakts, bet arī katru astoņu stundu uzņēmumos …
   Pēc trim dienām regulāri sākām saņemt Aleksejeva ga­laktikas fotouzņēmumus, kas bija izdarīti Augšezera ra jonā. Šīs fotogrāfijas noraidīja uz Maskavu pa radio, un no turienes tās mums atveda ar lidmašīnu. Katru rītu ap­mēram pulksten astoņos saņēmām un salikām no atseviš­ķām vēl valgām daļām Aleksejeva pavadoņa attēlu. Iz rādījās, ka Topanova minējums ir pareizs. Uz katras fo­togrāfijas, ko saņēmām no Amerikas, detaļu bija vairāk nekā uz mūsu fotogrāfijas, kura bija uzņemta iepriekšējā dienā, un mazāk nekā nākamajā, pie Augšezera uz­ņemtajā.
   Tagad mēs salīdzinājām vairs tikai fotogrāfijas, kas bija uzņemtas, galaktikai šķērsojot zenītu, un, kad tās sakrājās kādas desmit, secinājums bija vienbalsīgs un ār­kārtīgi pārsteidzošs. Tam gandrīz nevarēja pievienoties, tomēr daudzās fotogrāfijas ļoti pārliecinoši rādīja, ka ne­parastais miglājs vai, citiem vārdiem, Aleksejeva pava­donis nemitīgi attīstās. Spirāliskie zari apauga ar miglas lēkšņām, pletās arvien tālāk un tālāk; blīvais galaktikas centrs, kurā mirgoja miljardiem zvaigžņu, kļuva arvien skaidrāk saskatāms.
   —          Ja tā ir galaktika, — teica Topanovs, — tad mēs
   vērojam tās attīstīšanos. Katru dienu galaktika ir citāda, katru stundu … Bet, ja tā attīstās, ja šie miglainie pa­vedieni pilni ar zvaigžņu sablīvējumiem, tad es jums, biedri, jautāju: kāda šī galaktika varēja izskatīties pirms dienām trīsdesmit vai četrdesmit? Un vai šīs galaktikas rašanos nav ierosinājušas noslēpumainās raķetes, kuras uzlidoja kosmosā no Zvaigžņu institūta poligona mēnesi pirms katastrofas?
   —     Tas, ko jūs sakāt, izklausās pēc fantastikas, — iebilda Grigorjevs.
   -— Bet vai jums nešķiet, ka cilvēce jau sen iesoļojusi fantastikas pasaulē? -— Topanovs steigšus atbildēja. — Mēs esam izdarījuši kļūdu, neataicinādami šurp astro­nomijas zinātnes pārstāvjus, kuri zvaigžņu kopu evolū­cijas jautājumos nav ar pliku roku ņemami. Esam izda­rījuši kļūdu, un tā tūlīt jāizlabo. Jau šodien lūdziet, lai viņi brauc šurp. Aleksejeva laboratorijas katastrofa gūst pavisam citādu izskaidrojumu, nekā tas likās sākumā.
   Kā apburti raudzījāmies gan vienā, gan otrā fotogrā­fijā. Tiešām, ja izrādīsies, ka Topanovam atkal ir tais­nība, ja tas, ko esam vērojuši un fotografējuši, būs kāda galaktika, tad tā aug mūsu acu priekšā, gūst kaut kādu —
   pat astronomiem maz pazīstamu apveidu.
   * * *
   Un atkal kaut kas negaidīts. Šoreiz to pauda kārtējais Zinātņu akadēmijas biļetens. Starptautiskā ģeofiziskā gada darbu vadīšanas komisija bija piespriedusi Alekse­jevam prēmiju.
   Droši vien jau desmito reizi lasījām īso vēsti: «Par Einšteina efekta asimetrijas atklāšanu piespriest otro prēmiju Zvaigžņu institūta Dienvidukrainas filiāles līdzstrādniekam Aleksejam Aleksejevičam Aleksejevam. Prēmija piešķirta pēc nāves.»
   —     Kas tas par efektu? Kas tā par asimetriju? — Gri­gorjevs brīnījās. — Kāpēc mēs līdz šim nekā neesam zi­nājuši par šiem darbiem?
   Topanovs piezvanīja uz komisijas sekretariātu.
   —     Kāpēc jūs mūs iepriekš neinformējāt? — viņš jau­tāja. — Ak darbam ir šauri speciāla nozīme . .. Tāpēc jo
   vairak to vajadzēja mums atsūtīt! Kada ir darba būtība?
   , -— Aleksejevs apgalvoja, ka mēs varēšot novērot zi­nāmu Einšteina efekta asimetriju … — Sekretārs runāja skaļi, un mēs visi labi dzirdējām viņa skaidrojumus. — Aleksejevs mūs pierunāja mazliet mainīt izmēģinā­juma nosacījumus, un mēs tiešām guvām pierādījumus, ka daži viņa teorētiskie aprēķini ir pareizi. Tas arī ir viss.
   —    Kāpēc viss?
   —    Patiesību sakot, mūsu rīcībā ir tikai ļoti neliels ma­teriāls. Aleksejevs apsolīja iesniegt izvērstu atrisinājumu, bet jūs labāk nekā mēs saprotat, kas viņam to nav ļāvis izdarīt. Vai katastrofas cēloņi jau zināmi?
   Topanovs mirkli klusēja, pēc tam, mazliet vilcināda­mies, sacīja:
   —     Tūliņ atsūtiet Aleksejeva aprēķinu norakstu un jūsu protokolus par šo jautājumu. Jaunais cilvēk, jūs esat uzņēmies lielu atbildību. .. Ak jums jau trīsdesmit pieci . . . Man ir mazliet vairāk … Tūliņ sūtiet, vai dzir­dat?
   * * *
   —     Viņš nu gan ir ķēries pie visa kā! — iesaucās Gri­gorjevs, šķirstīdams Aleksejeva darbu. (Mēs to saņēmām tanī pašā vakarā.) — Atkal kaut kāds noslēpums. Kādēļ viņam vajadzēja pievērsties tieši šim Einšteina efektam? Saprotu, kāpēc mums nav sūtījuši šo Aleksejeva darbu. Tas sarakstīts pirms pusotra gada, eksperiments pabeigts kādus trīs mēnešus pirms katastrofas. Pilnīgi indiferents temats. Tiesa, pamatojumi nav gluži skaidri, pareizāk sakot, ir nepilnīgi. ..
   —     Aleksejevs solījis to paplašināt, šo darbu, — Topa­novs atgādināja. — Bet kāda ir darba būtība? Redzu, ka arī šeit ir kaut kādas orbītas, kaut kāds pavadonis …
   —     Šoreiz runa ir par mākslīga Saules pavadoņa, māk­slīgas planētas palaišanu. To palaida jau aizpērn, lai iz­pētītu Saules radiācijas īpašības. Starp citu, bija nodo­māts pārbaudīt Einšteina efektu, tas ir, gaismas stara novirzi Saules tuvumā.
   —    Gaismas stara novirzi … — Topanovs satraukti at­kārtoja. — Kā es varēju aizmirst . . . Turpiniet, lūdzu, turpiniet!
   Topanovs ļoti vērīgi klausījās Grigorjeva vārdos, un bija redzams, ka Topanovs visiem spēkiem cenšas kaut ko atcerēties.
   —     Vispār eksperiments ir parasts, — Grigorjevs tur­pināja. — No Zemes palaistā mākslīgā planēta katru diennakti fotografēja Sauli uz tālo zvaigžņu fona. Pēc gada — tas notika pagājušā gada decembrī, — lidojot Ze­mes tuvumā, planēta ar radiosignāliem noraidīja šos uz­ņēmumus uz Zemi. Tas jau ir noticis ne vienreiz vien. Taču šoreiz Aleksejevs neatlaidīgi uzstājis, lai mākslīgo planētu raidītu pa citādu orbītu. Mākslīgās planētas or­bīta parasti ir gandrīz tāda pati kā Zemes orbīta, bet tagad Aleksejevs ierosināja palaist raķeti tādā veidā, lai virziens uz Saules apeksu būtu perpendikulārs pret māk­slīgās planētas orbītas plakni.
   —    Vai šo prasību ievēroja?
   —     Jā. Aleksejeva aprēķini vispār šķita pārliecinoši, un orbītas plaknes pavēršana, ko viņš tik ļoti vēlējās, ne­kādi neietekmēja pārējos mērījumus. Un rezultāts bija visai interesants. Saule, kā zināms, virzās uz debess punktu, kas atrodas Herkulesa zvaigznājā un ko sauc par Saules apeksu. Bet ar fotogrāfijām, ko noraidīja uz Zemi, izdevās ļoti precīzi noteikt gaismas stara novirzi Saules tuvumā. Fotogrāfijas viņš ir pievienojis. Tiešām interesanti. ..
   —     Grigorjev, nesāciet brīnīties, mēs jūsos klausā­mies! — atskanēja nepacietīgas balsis.
   —     Skatieties, — Grigorjevs pacēla un visiem parādīja lielu fotogrāfiju ar melnu Saules ripu un tai apkārt — gaišus zvaigžņu plankumiņus, — skatieties, šeit ieskrā­pētas svītras iepretim tām zvaigznēm, kuru attēls pār­vietojies, jo gaismas stars Saules tuvumā . . .
   —     Virzās pa hiperbolu! — iesaucās Topanovs. — Nu es visu atceros. Visu! . . . Turpiniet, vēlāk visu iz­skaidrošu.
   —    Jā, gaismas stars gravitējošu masu tuvumā ieliecas; tas jau bija zināms, bet Aleksejevs domāja, ka Saules
   kustības virzienā stara ieliece būs lielāka nekā Saules otrā pusē — tāda ir Aleksejeva pareģotā asimetrija.
   —    Vai mēģinājumā pierādījies, ka Aleksejeva aprēķini ir pareizi?
   —    Jā, pēc saņemtajām fotogrāfijām redzams, ka zvaig­žņu novirze Saules priekšā ir mazliet lielāka nekā ekspe­rimenta iespējamā kļūda,
   —    Tagad visu atceros, visu, — Topanovs steigšus ieru nājās. -— Sim eksperimentam ir ļoti ciešs sakars ar Aleksejeva darbiem, pavisam ciešs. Pirms kāda pusotra gada Aleksejevs bija ieradies pie manis. Ienāca manā ka binetā, teica, ka atbraucis uz vienu dienu, jo viņu at­aicinājuši uz Starptautiskā ģeofiziskā gada komisiju. Es sāku viņu iztaujāt. Aleksejevs mēģināja aizbildināties, ka viss esot ļoti sarežģīti, bet tad ieraudzīja jaunu lecekšu rāmi. Tas bija standartrāmis ar uzvilktu caurspīdīgu, elastīgu plēvi. Tolaik tas bija gandrīz vai jaunums, un es tieši nodarbojos ar dažiem organizatoriskiem jautāju miem. lai šādus rāmjus sāktu ražot masu apmēros.
   —    Ar šās plēves palīdzību es varbūt varētu izskaidrot eksperimenta būtību, — Aleksejevs teica.
   Viņš uzcēla rāmi uz galda, noņēma no galda apaļu, smagu tintnīcu un nolika to rāmja vidū: plēve ieliecās.
   —    Sādu modeli, — sacīja man Aleksejevs, - izmanto­sim gravitācijas lauka demonstrēšanai. Vai jums nav pie rokas kāda bumbiņa?
   Atradās arī metāla bumbiņa. Aleksejevs, rādīdams uz tintnīcu, teica:
   —    Pieņemsim, ka šī ir Saule. Bumbiņu var sviest tā, lai tā riņķo ap tintnīcu.
   Viņš svieda bumbiņu, un tā tiešām apriņķoja kādas desmit reizes, ripojot pa plēvi, kas bija ieliekusies zem «saules» — tintnīcas smaguma, un pēc katra apļa tuvo­jās centram.
   —    Bet, ja uzskatāmi gribam parādīt, kā virzīsies gais­mas daļiņa Saules tuvumā, tad bumbiņa jāsviež lielākā ātrumā.
   Aleksejevs vēlreiz svieda bumbiņu, tā pašāvās garām tintnīcai un nokrita uz grīdas.
   —     Vai redzējāt? — Aleksejevs man jautāja. — Vai pamanījāt, ka bumbiņa virzījās nevis taisni, bet it kā tiecās tuvāk pie «saules»? Saule rada savdabīgu telpas izliekumu savā apkārtnē. Es nedomāju* ka tas izskaidro­jams, kā to darīja Einšteins, tikai ar «hipotētiskās vides refrakciju gfavitējošās masas tuvumā», šeit … ir īsta refrakcija, Maksim Fjodorovič!
   —     Bet kā lai to pārbaudi?
   —    Tikai izkļūstot ārpus Zemes, robežām, tikai kos­mosā. Zemes orbīta precīzāku pārbaudi neļauj izdarīt. Ja Zeme un Saule atrodas nevis tukšumā, bet kaut kādā vidē, tad šī vide gandrīz nemaz nav konstatējama. — Jā, jā, Aleksejevs nekā vairāk neteica. Jautāju, vai tiešām viņš domā, ka pat tukšu telpu piepilda kaut kas tāds, kas joņojošās Saules priekšā kļūst blīvāks.
   —     Vai tukšums var kļūt blīvāks? —. Aleksejevs atkār­toja manu jautājumu. — Daba baidās tukšuma — tā mēdza teikt jau sensenos laikos. «Dabā tlfkšuma nou!»
   v teiksim mēs šobrīd. Un vai tad par tukšumu var saukt telpu, kur dzimušas zvaigznes, kur dzimušas galaktikas? Tikai cilvēka prātā var eksistēt vārds «nekas», dabā tāda nav!
   —    Tātad jāsecina, ka ir kaut kas tāds, kas piepilda fizisko telpu? — es jautāju.
   —     Nē, nepiepilda! Ir pati fiziskā telpa. Tāpēc es ari gribu izsekot, kā šis «nekas», dodams ceļu milzīgajai Saulei, ietekmēs gaismas staru un kā gaismas stars ietek mēs šo «neko».
   —     Bet aiz Saules arī var rasties interesanti sektori. Pēc jūsu vārdiem, jāsecina, ka Saule kustas kādā mate­riālā vidē.
   —    Jā, pilnīgi pareizi. Turklāt šīs vides dinamika ir ļoti sarežģīta, tajā var rasties
   — Var rasties virpuļojumi ?!
   Aleksejevs paraudzījās uz mani un sacīja:
   —     Katrā ziņā! Un vienā no šādiem virpuļiem kādreiz radusies Zeme … Varbūt visa mūsu Saules sistēma, vi­sas planētas, visi planētu pavadoņi ir šādu virpuļu mate­rializēts sablīvējums starpzvaigžņu vidē. Varbūt arī ta­gad kādā mūsu sistēmas nostūrī norisinās nemanāma, bet neatlaidīga un nepārtraukta jaunas planētas vai jaunu pavadoņu veidošanās. Oficiāli esmu izvirzījis jautājumu par Einšteina efekta asimetriskuma pārbaudi, un, ja man ir taisnība, tad tam visam būs ļoti nozīmīgas sekas.
   —     Kā es varēju aizmirst šo sarunu! -— beigās sacīja Topanovs.

   Šodien visus komisijas locekļus ieraudzīju ļoti dīvaini darbojamies. Pie gara galda zem kokiem sēdēja ļoti no­pietni, lietišķi vīri un risināja kādu grūtu mīklu. Reiz Kultūras un atpūtas parkā gadījās redzēt kaut ko līdzīgu. Resnas tērauda stieples bija visvisādi izlocītas, un no šīm figūrām vajadzēja nomaukt gredzenus, dažas figū­ras savienot kopā, citas turpretim izjaukt. Trika būtība bija tā, ka stieples figūru vajadzēja salikt vai pagriezt tā, lai gredzenu varētu brīvi nomaukt. Uz veiksminieku visi apkārtējie lūkojās ar skaudību, nervozi5 raustīja savus stiepļu vijumus, bet uzvarētājs klusībā domāja: «Kā man varēja laimēties?»
   Visi mani biedri turēja rokās sarežģītus vijumus, tie bija veidoti no plakaniem metāla stienīšiem. Tur bija gan vara, gan kāda sudrabota sakausējuma stienīši. Topanovs pavirzījās, lai es varētu apsēsties viņam līdzās, un, pa­ņēmis no kaudzītes dažas figūras, sniedza tās man.
   —    Domājiet, — viņš sacīja, domājiet . . .
   —    Par ko tad lai domāju? — es iejautājos.
   —     Šajos veidojumos varbūt meklējams visu noslē­pumu atrisinājums, — teica Topanovs. — Vai tad jūs neko nezināt? Ak jā, vakar jau jūs neatnācāt. .'.
   -— Kādu noslēpumu? Es neko nesaprotu. Vi
   —     Vakar mums atveda Aleksejeva pēdējo pasūtījumu. Patiesību sakot, mēs paši lūdzām rūpnīcu, pie kuras bija griezies Aleksejevs, izgatavot mums vēlreiz visu to, ko viņi izgatavojuši un kādreiz nosūtījuši Aleksejeva labo ratorijai. Grigorjevs pirmais bija pievērsis uzmanību šim pasūtījumam! Visu šo metāla mežģiņu kopsvars ir div­simt desmit kilogramu, un Aleksejevs šo pasūtījumu nez kāpēc dēvējis par «trim sekciju komplektiem». Mēs taču zinām, ka Aleksejevs palaidis kosmosā trīs lielas raķetes.
   Tāpēc tad ari radās doma, ka varbūt viņš palaidis kos­mosā arī šis lietiņas.
   —    Kā par to varēsim pārliecināties?
   —     Mēģināsim samontēt no šīm dīvainajām detaļām kaut ko jēdzīgu. Pagaidām gan nekas neiznāk.
   Arī es sāku grozīt un aplūkot vienu segmentu. Tas bija apstrādāts ārkārtīgi rūpīgi, metāls vietām pulēts, vidū dobīte, kas līdzinājās garenai daiviņai.
   —     Vai arī jums lā duras acīs? Grigorjevs jautāja. — Maksim Fjodorovič, pastāstiet, kādas prasības izvir­zījis Aleksejevs šās detaļas izgatavotājiem!
   —    Jā, jā .. . Rūpnīca mums raksta, ka Aleksejevs se­višķi uzstājis, lai šīs dobītes — mēs te tās dēvējam par «pusmēnešiem» — būtu izslīpētas ļoti rūpīgi. Turklāt prasīts arī, lai tās būtu ļoti izturīgas. Detaļai vajadzējis izturēt vismaz piectūkstoš atmosfēru lielu spiedienu.
   —     Un te ir arī gredzeni, — sacīja Grigorjevs, dodams man dažus zeltainas bronzas gredzenus. — Šie gredzeni ir izjaucami, līdzīgi tiem, uz kuriem mauc dzīvokļu atslēgas.
   —    Vai gredzenu izgatavotājiem arī izvirzītas kādas se­višķas prasības?
   . — Jā , protams. Gredzeniem vajadzējis but trausliem; sakausējums, no kura tie taisīti, nedrīkstējis izturēt spie­dienu, kas lielāks par piecsimt kilogramiem uz kvadrāt­centimetra.
   —     Kāpēc tad dobītei jāiztur vismaz piectūkstoš atmo­sfēru spiediens, bet gredzeniem ne vairāk par pieci simti?
   —     Kaut mēs to zinātu! — iesaucās viens no mīklas minētājiem, galvu nepaceldams. Stienīšu vijumus viņš bija sakabinājis apbrīnojami skaistā, ķemmei līdzīgā vei­dojumā.
   —     Mani interesē, — es turpināju, -— kāpēc dobītes iz­turībai dota zemākā robeža — vismaz piectūkstoš atmo­sfēru, bet gredzenu izturībai augšējā robeža — ne vai­rāk kā …
   —     Rodas iespaids, — Grigorjevs atvirzīja nostāk savus vijumus, — rodas iespaids, ka gredzeni nedrīkst kaut ko izturēt, bet dobītei to vajag izturēt.
   —          Izturēt? Bet kas tad jāiztur, ja visu šo konstruk­
   ciju raidīja augšup kosmosa vakuumā un tur tai vairs nebija gandrīz nekāda svara?
   —     Bet vai nevarēja būt iecerēts kāds sprādziens? — Topanovs piesardzīgi ierunājās.
   —     Kāds tam sakars ar sprādzienu? — Grigorjevs jautāja.
   —     Jā, jā, te būs bijis ieplānots kads sprādziens, — jau daudz drošāk turpināja Topanovs. — Ņemsim, piemē­ram, granātu — tās apvalkam jāpārsprāgst tikai tad, ja iekšējais spiediens sasniedz zināmu lielumu, ne agrāk un ne vēlāk.
   -— Pag, pag! — es neviļus iesaucos. — Visas dobītes taču ir pilnīgi vienādas!
   To nu gan mēs jau esam ievērojuši! — atskanēja vairākas balsis. — Bet kāda tam nozīme?
   —    Nozīme ir tāda, ka tur, kur savienoti divi stie­nīši, — tur var pievienot arī trešo, arī ceturto . . . Pa­mēģināsim . . .
   Paņēmu no Topanova stienīšu figūru un pievienoju to pie divām manējām. Dobītes bija tik labi pieslīpētas, ka figūras varēja atraut vienu no otras tikai ar zināmu piepūli. Citu pie citas pievienojām stienīšu figūras, un ta­gad jau skaidri varēja redzēt, ka, kopā saliktas, tās veido gandrīz precīzu apli. Pēc brīža mūsu acu priekšā jau bija diezgan liels, šķautnains veidojums, kura diametrs pārsniedza metru un kura vidū atradās tērauda bumba. Tiesa, pietika ar vienu grūdienu, lai tas sabruktu savās sastāvdaļās, bet tobrīd Grigorjevs iedomājās par gredze­niem. Steigšus viņš tos uzmauca virs un apakš bumbas. Tagad mēs vairs nešaubījāmies, ka tieši šādai vajag iz­skatīties šai ierīcei. Topanovs piesardzīgi to aptvēra ar abām rokām un tik tikko spēja pacelt virs galda.
   —     Laikam jums būs taisnība. Seit ir pāri par septiņ­desmit kilogramiem. Cik figūru esam te iemontējuši?
   Tūlīt steigšus sākām skaitīt.
   —    Četri simti! — Grigorjevs paziņoja.
   —    Tātad viena trešdaļa no visa daudzuma! — atska­nēja vairākas balsis.
   —     Bez sprādziena neiztiksim! — sacīja Topanovs. — Tagad nu viss ir skaidrs! Paskatieties! Uzmanību, biedri! Ja vidū novietojam lādiņu, tad Aleksejeva
   prasības kļūst saprotamas! Tiklīdz bumbā spiediens pa­lielināsies līdz piecsimt atmosfērām, pārsprāgušie gre­dzeni tūlīt izirs — pēc tehniskajiem nosacījumiem tie šādu slodzi nespēs izturēt, — un visa šī ierīce izjuks uz visām pusēm …
   Un pavadonis beigs eksistēt, — Grigorjevs piebilda.
   Uz brīdi iestājās klusums.
   Jums taisnība, — pirmais atsāka runāt Topa novs, — jums taisnība, izjuks, ja šie segmenti cits ar citu nebūs saistīti.
   —     Bet, ja tie bus saistīti, tad kosmosā joņos milzīgs ritenis, — Muraševs sacīja. — Un tās, šīs atsevišķās figū­ras, tiešām var būt saistītas … Es pievērsu uzmanību šiem mazajiem izciļņiem, pielējumiem, šeit, katra sarež­ģītā vijuma malās.
   —     Mēs visi tos esam pamanījuši … — atskanēja dau­dzas balsis.
   —     Jūs pamanījāt, bet es vērīgi aplūkoju. Sājos pielē- jumos ir ļoti sīki caurumiņi, un ja tajos ievērtu pave­dienu …
   —     Tik tievs pavediens nebūs izturīgs, —- Ļedņevs pie­bilda, — sprādziena mirklī jebkura nevienmērība pave dienu pārraus.
   —     Pavediens, skaidrs, ka pavediens! — negaidīti skaļi ierunājās Grigorjevs. — Bet sevišķs pavediens! Esmu uz­zinājis, ka Aleksejevs ļoti rosīgi sarakstījies ār Mača variani.
   —     Mačavariani ar šo jautājumu nevar būt nekāda sakara, viņš ir struktūru speciālists! — sacīja Mura­ševs.
   —     Pilnīgi pareizi, Mačavariani ir struktūru speciā­lists, — Grigorjevs piekrita. — Taču pēdējā laikā viņa laboratorija sāka nodarboties, turklāt ļoti veiksmīgi, ar pārbīdi, ar dislokāciju kristālu režģos. Viņiem izdevies ierosināt sistemātiskas, plānveidīgas atomu slāņu pārbī­des … Skaidri nezinu, kā tas panākts, šķiet, izmantojot metāla lējuma lēnu atdzišanu ultraskaņas viļņu laukā, bet Mačavariani ieguvis paraugus ar gluži neticamu stip­rību. Cik atceros, tad tā jau tūkstoškārt pārsniegusi daudzu tīru metālu stiprības rezerves.
   —          Ar Mačavariani laboratoriju vajag tūlīt sazinā­
   ties, -— Topanovs sacīja. — Jau šodien, pa tālruni. Jāno­skaidro, ko tad no viņiem prasījis Aleksejevs.
   Pēc īsa laiciņa Mačavariani laboratorijas līdzstrād­nieki — viņš pats bija atvaļinājumā — pateica, ka sa­skaņā ar Zvaigžņu institūta pasūtījumu viņi izgatavojuši ļoti smalku metāla stiepli un pirms kādiem četriem mē­nešiem to nosūtījuši Aleksejevam. Jautājām, kādai vaja­dzējis būt stieples stiprībai. «Vismaz divdesmit tonnas uz kvadrātmilimetru,» mums atbildēja. «Stieples šķērsgrie­zums 0,2 kvadrātmilimetri. Kopējais svars simt sešdesmit kilogramu».
   Izmērījām caurumiņa diametru pielējumos, kas atra­dās uz mūsu samontētās ierīces šķautnēm. Caurumiņos viegli varēja ievērt tik tievu stiepli.
   —    Bet kam viņam vajadzējis tik daudz stiepļu? Gri gorjevs iejautājās.
   Tāpēc, — atbildēja viens no fiziķiem, kas arī bija komisijas loceklis, — tāpēc, ka Muraševam ir taisnība. Pēc sprādziena visa šī konstrukcija pārvēršas par milzīgu riteni, kura diametrs ir vairākus kilometrus garš. Šķiet, es sāku saprast, kāds bijis šā riteņa uzdevums …
   Nesteidzieties! — Grigorjevs iesaucās. — Ļaujiet padomāt arī citiem! Iespējams, ka rītdien mēs šo jautā­jumu atrisināsim . . .
   Rosīgi runādamies, negaidītā atklājuma satrauktie ko­misijas locekļi devās uz savām mītnēm. Topanovs ļoti zīmīgi paraudzījās viņiem pakaļ, pasmaidīja un sacīja:
   —    Ja tik labi veiksies arī turpmāk, tad drīz, ļoti drīz viss mums kļūs skaidrs. Vai nu šā, vai tā, bet tas no­tiks!
   ^
   Man uzdeva ziņot komisijai par Aleksejeva pēdējiem darbiem, kādus viņš paveicis matemātiskās fizikas jau tājumos. Ziņojumā neslēpu, ka esmu vīlies. Mani uzklau sija uzmanīgi, šķiet, pat līdzjūtīgi.
   —    Vai Aleksejevs neatzīst relativitātes teoriju? — Kaš­ņikovs jautāja.
   —    Ne jau tikai relativitātes teoriju! Īstenībā viņš ne­atzīst arī kvantu mehāniku … — piebilda Benevoļskis.
   Vai zināt, biedri, — Grigorjevs skumji sacīja,
   mēs cerējām, ka atsūtītie Aleksejeva darbi mums daudz ko atklās. Cerējām, ka tie mums dos iespēju izprast viņa pēdējā eksperimenta noslēpumus, bet tagad lasām dīvai­nus apgalvojumus, kas izklausās pēc pareģojumiem, bet nevis pēc eksaktās zinātnes atzinumiem; nejēdzīga sim­bolika, viscaur apgalvojumi, ka pamatojumi tiks iesniegti vēlāk. Vai uzmanīgi izpētījāt Aleksejeva darbus, — Gri­gorjevs vērsās pie manis, — varbūt jums nebija pietie­kami laika?
   —     Sīkai analīzei laika, protams, bija maz, — es atbil­dēju. — Bet man tomēr palika nesaprotams galvenais. Nesaprotama ir pati Aleksejeva metode. Kāpēc viņš operē ar veseliem atomiem? … Izdara aprēķinus, kuros figurē nevis daļiņu, to masas raksturojumi, impulsi, lādiņi, bet veselas daļiņas, un tā tās ierakstītas arī vienā­dojumos; dīvaina interesēšanās par acīm redzamām lie tām .. . Vai nu es nekā neesmu sapratis, vai nekā ne esmu iemācījies, vai arī šeit kaut kas ir, bet ļoti apslēpts, ļoti aizplīvurots . . .
   Vienīgais no visiem, kurš šķita apmierināts ar manu ziņojumu, bija Topanovs.
   —    Jums ir taisnība, — viņš sacīja.
   —    Taisnība? Kādā ziņā? — es jautāju.
   :— Jūs tiešām neesat sapratis, neesat iemācījies, un daudz kas palicis aizplīvurots.
   Sākām klausīties vēl vērīgāk, bet Topanovs, pastūmis nost spieķi, piecēlās.
   —    Jūs mums sacījāt, ka esat vīlies, — viņš teica, — un viens otrs jūs atbalstīja. Ja jūs nebūtu izpaudis, ka maz­liet, kaut arī nedaudz, šaubāties par savu apgalvojumu pareizumu, man sirds iesmelgtos Aleksejeva dēļ, jo viņš draudzējās ar jums.
   —     Ar draudzību tam nav nekāda sakara, — Topanova vārdi un, galvenais, noskaņa, kādā viņš tos pateica, mani aizskāra līdz sirds dziļumiem. — Draudzībai šoreiz nav nekādas nozīmes. Tāpēc, ka mēs draudzējāmies, es ne­varu bez pietiekama pamatojuma atmest visas tās zinā­šanas, kādas man ir, atsacīties no visiem zināmām teo­rijām; ja vēlaties, varu pateikt, ka tas ir mans vienīgais dzīves saturs.
   —    Vai jūsu attieksme pret Aleksejeva darbiem ir pil­nīgi objektīva? — Topanovs jautāja.
   —    Jā, pilnīgi.
   —    Neticu! Neticu! — divreiz atkārtoja Topanovs.
   —      Tas nevar būt. Tieši tāpēc, ka jūs esat speciālists, tieši tāpēc, ka šīs teorijas ir viss jūsu dzīves saturs, jūs varējāt būt arī neobjektīvs. Arī es daudz ko nesaprotu. Tomēr man šķiet, ka svarīgāko esmu uztvēris: Aleksejevs ir stājies pie matemātikas un fizikas galvenā uzdevuma atrisināšanas … Un es ļoti priecājos, ka esmu nodzīvojis tik ilgi un redzu pirmo bezdelīgu — redzu šos Alekse­jeva darbus.
   —     Maksim Fjodorovič, jūs mums raidāt izaicinā­jumu, — Grigorjevs pagrozīja galvu. — Paskaidrojiet, ko jūs gribat sacīt!
   —     Izaicinājumu? — atkārtoja Topanovs. — Tas nav īstais apzīmējums. Mēs taču šeit nespēlējam zaldātiņus. Jūs esat izcili speciālisti, to es zinu, un ticiet — labi zinu. Bet par to, cik svarīgi ir Aleksejeva pētījumi matemā­tikā, mēs pastrīdēsimies. Ja runa būtu par zināmu tēžu tālāku — padziļinātu izveidi, tad es klusētu. Bet Alekse­jevs nav gājis tradicionālo ceļu, un tagad mums jārunā ļoti nopietni. Šeit mūsu referents ieminējās, ka Alekse­jevam, kā tas jāsecinot no viņa darbu analīzes, esot bijusi dīvaina, neparasti liela interese par matemātikas aksiomām un turklāt savdabīga interese. Taču tagad matemātikas aksiomām jāpievēršas ne vien matemāti­ķiem, bet vispirms fiziķiem, vispirms viņiem.
   —    Jāpievēršas aksiomām? — Grigorjevs brīnījās.
   —    Matemātikas aksiomas jāzina, jāzina no galvas.
   —     Ne tikai jāzina! — Topanovs atbildēja. — Bet ne­kad arī nav jāaizmirst, ka aksiomas radušās no cilvēku novērojumiem, no pieredzes, no visciešākās saskares ar dabu, no debesīm aksiomas nav nokritušas! Mēs neesam bijuši klāt, kad tās radušās, bet cik viegli iedomāties tos novērojumus, kas likuši pamatus šīm «patiesībām, kam pierādījumi nav vajadzīgi». Stingri savilkta stopa aukla vai tāla ugunskura gaismas stars ierosināja domu par taisnu līniju; gluds ezera līmenis, spoža kristāla šķautne ierosināja priekšstatu par plakni … Matemātika nogājusi garu un sarežģītu ceļu, iekām šīs visvienkāršākās
   matemātiskās abstrakcijas kļuva par zinātniskās un teh­niskās domāšanas nepieciešamu instrumentu. Līnija bez platuma, plakne, kam nav biezuma, patiesi paralēlas līnijas pastāv tikai mūsu iztēlē, bet cik varens ierocis tās ir jūrniekiem un arhitektiem, mērniekiem un astrono­miem! Uz dabā neeksistējošiem jēdzieniem uzbūvēta visa matemātikas celtne, bet tā varēja nesabrukt tikai tāpēc, ka šajās nedaudzajās tēzēs, kas šķita acīm redzamas, slē­pās patiesība … Patiesība, bet ne visa! Kaut arī ļoti sva­rīga daļa, taču tikai patiesības daļa! Bet tanī apstāklī, ka šīs aksiomas mums liekas sākotnējas, acīm redzamas un to pierādīšana nav vajadzīga, meklējams gan šo aksiomu spēks, gan vājums. Savu spēku tās demonstrējušas vai­rāk nekā divus tūkstošus gadu, bet to vājums izpaužas tikai tagad, kādus septiņdesmit vai astoņdesmit gadus. Aleksejevs ir pievērsies šim jautājumam. Nezinu visus ārējos ierosinošos iemeslus, kas viņam likuši iet principi­āli jaunu ceļu. Varbūt mēs šos iemeslus nekad neuzzinā­sim, bet tādi ir bijuši.
   Seit kāds sacīja: «Aleksejevs neatzīst relativitātes teo­riju!» Es tam neticu. «Viņš neatzīst kvantu mehāniku!» Es neticu arī tam. Atļaujiet jums tagad jautāt, — Topa­novs negaidot uzrunāja Grigorjevu, — vai jūs ticat relati vitātes teorijai?
   —    Jā, ticu, bet . ..
   —   Lieliska atbilde! Ne, ne, neturpiniet, tieši šāda atbilde jau arī bija vajadzīga. Bet jūs, Topanovs grie­zās pie Benevoļska, — vai jūs ticat, ka kvantu mehānika ir pareiza?
   Protams, — Benevoļskis paraustīja plecus, — bet ir jau grūti prasīt . . .
   —   Brīnišķīgi! Vai ievērojāt, ka tiklab Grigorjeva, kā arī Benevoļska atbildē ir šādi mazi «bet>, kaut arī ar dažādu noskaņu.
   Maksim Fjodorovič, tā taču nevar rīkoties, — sacīja Grigorjevs. — Ļaujiet man tomēr pasacīt visu līdz galam! Kaut gan mēs arī atzīstam relativitātes teorijas tēzes, bet ir tādi objekti, kur sastopamies ar noteiktām grūtībām …
   Piemēram? — Topanovs jautāja. Viņš ļoti nepacie­tīgi gaidīja atbildi.
   —    Kaut vai . . . kaut vai …
   Kaut vai jautājumā par elektrona magnētiskā momenta rašanos, — Grigorjevam palīgos nāca Benevoļ- skis. — Mēģinājumos precīzi konstatēta magnētiskā mo­menta eksistence un vērtība … Bet, tā kā elektrons ir ļoti mazs lādēts ķermenis, tad, lai izpaustos elektrona magnētiskās īpašības, tam jārotē. Tomēr jau pirmie ap­rēķini rādīja, ka ātruma vērtība ir absurda. Ātrumam uz rotējoša elektrona virsmas vajadzētu trīssimt reižu pār­sniegt gaismas ātrumu . . .
   —     Bet saskaņā ar relativitātes teoriju gaismas ātrums ir vislielākais iespējamais ātrums, tas ir postulāts, teo rijas izejas punkts, vai ne? Topanovs jautāja.
   —     Jā, pilnīgi pareizi, — Grigorjevs apliecināja. — Bet mēs taču to zinām jau sen, mēs ieviešam papildu pieņē­mumus. Relativitātes teorija devusi iespēju paredzēt daudz, ļoti daudz, Maksim Fjodorovič!
   —     Esmu pilnīgi vienis prātis ar jums. Tomēr savā tagadējā veidā tā ir pierādījusi, ka daudzos mikropasau- les jautājumos tā nepavisam nav izlietojama. Un tā nav nejaušība! Vai tad ar kvantu teoriju var izskaidrot paša atoma eksistenci? Nevar! Mēs sakām, ka ap kodolu riņķo elektrons, bet riņķodams tas rada mainīgu elek­trisko lauku. Mainīgais elektriskais lauks tūliņ radīs mai nīgo magnētisko lauku, tas ir, šādam elektronam vaja­dzētu izstarot elektromagnētisko vilni. Izstarojošam elek­tronam vajadzētu nepārtraukti tuvoties kodolam, saplūst ar to, un tad atomam jāpazūd … To ar kvantu mehā­niku nevar izskaidrot, tā tikai postulē to, kas pats ir vis­dziļākās jēgas pillls, kas noslēdz cēloņu un seku ķēdi. Neraugoties uz to, abas šīs teorijas devušas daudz vēr­tīgu secinājumu. Kādu plānu tad nu ieteic Aleksejevs? Viņš ieteic balstīt fizikas galvenās tēzes, ja tā var sa­cīt, — jaunas matemātiskas aksiomas — uz mūsdienu zināšanām par vielu, laiku, telpu. Un tad uz tām — uz šīm jaunajām aksiomām ieteic izvērst matemātikas teo­riju. Kā vecās aksiomas izauga no tiešiem dabas vēro­jumiem, tāpat arī Aleksejeva aksiomas, kā redzams, ietilpinājušas sevī visu visvairāk ticamo, ko devusi mūs­dienu matemātika un fizika. Jā, biedri, mēs dzīvojam tādā laikā, kad daudzas abstrakcijas, kas senāk bija derīgas, ir novecojušas, kad tiklab matemātikas, kā arī
   fizikas attīstība sasniegusi to robežu, aiz kuras kļūs ne­pieciešama to pilnīga saplūsme. Tieši fizika būs tas pa­mats, uz kura notiks šī saplūsme, šo zinātņu saplūsme visā to apjomā, visā to uzplaukumā.
   —    Kaut kas līdzīgs fiziskai matemātikai? — Benevoļ- skis jautāja.
   —    Nosaukums radīsies, tas nav galvenais, — atbildēja Topanovs. — Vissvarīgākais ir tas, ka Aleksejeva vie­nādojumos savijušās matērijas īpašības ar pretēju iedar­bību. Daļiņa un antidaļiņa, nepārtrauktība un pārtrauk- tība, pozitīvie un negatīvie lādiņi, pretēji magnētiskie momenti . . . Aleksejeva teorijā lielais pirmoreiz sasaistās ar mazo. Beidzot esam nonākuši tiktāl, ka zvaigznes rašanos varam sasaistīt ar elementāro daļiņu rašanos, galaktikas rašanos sasaistīt ar atsevišķas zvaigznes raša­nos. Tas, izrādās, ir iespējams tikai tāpēc, ka Aleksejevs novedis matemātiku jaunā atbilstībā ar mūsdienu dabas­zinātņu prasībām. Domāju, ka viņa metode kādreiz izvei­dosies par uzskatu sistēmu .. .
   —     Maksim Fjodorovič, — Grigorjevs ierunājās ļoti nopietni, — Aleksejevs taču nodarbojās ar vakuuma pro­blēmām, ar starpzvaigžņu vielas problēmām. Viņš pētīja «neko», pētīja tukšumu, bet ir nonācis pie visu mūsu priekšstatu un jēdzienu sagrāves. Es vēl neesmu pilnīgi pārliecināts, ka šāda radikāla «operācija» ir jau nepiecie­šama …
   —    Vai zināt, — Topanovs atbildēja kaut kā piesar­dzīgi, — vienalga, cik ilgi uz palodzes stāvēs ar tīru ūdeni pielieta aizkausēta kolba, tanī pati no sevis nekad ne­radīsies dzīvība. Tomēr tas nebūt nepierāda, ka jaunās Zemes siltajās jūrās pirms simtiem miljoniem gadu nav izveidojušies apstākļi, kuros varēja rasties sākumā bez- struktūras olbaltuma savienojumi un pēc tam arī dzī­vība … Gluži tāpat absolūtā tukšumā, kas, pēc mūsu paš­reizējiem priekšstatiem, ir visapkārt zvaigznei un elektro­nam, galaktikai vai atsevišķam atomam, trūkst kaut kā, varbūt vienīgā, ar ko varētu izskaidrot tiklab daļiņu, kā arī zvaigžņu rašanos. Laikam Aleksejevs būs centies atrast šo kaut ko, kas ir mūžam dzīvs, kas mūžam kvēlo, bet nav redzams un notverams …
   —          Maksim Fjodorovič, — Benevoļskis sacīja, — rodas
   iespaids, ka jūs jau sen esat gaidījis notikumus pavērsa mies tieši šādā virzienā.
   —    Jā, gaidīju, — Topanovs tūlīt atteica … — Biju pārliecināts, ka agri vai vēlu šī pievēršanās zinātnes pamatiem notiks. Nevar nenotikt, jo tas dos jaunu ierosmi visu zinātņu attīstībai, visām dabaszinātnēm.
   —    Bet kāpēc jūs gaidījāt? — Grigorjevs vaicāja. — Ik­vienam no mums bija priekšsajūta, bija šaubas, meklē­jumi, bet jūs mums tieši apgalvojat, ka esat gaidījis taisni šos Aleksejeva darbus.
   —    Par to jums nav ko brīnīties. Ir pienācis laiks skaidri saprast, ka filozofijai piemīt kaut kas tāds, kas sniedzas pāri speciālistu zināšanām pat viņu pašu darba­laukā.

   No Sibīrijas pienāca vēstule. Ņina Aleksejeva jau visu zināja. Vēstulē bija ielikta papīra lapiņa: pēdējās rindi­ņas, ko viņa saņēmusi no Alekseja. Viena rindkopa mūs ieinteresēja. Tā bija šāda:
   «Rakstu Tev garu vēstuli, vienu vai divas lapas katru dienu; vēstuli nosūtīšu, kad mūsu apbrīnojamais eksperi­ments būs gandrīz pabeigts. Arī man pašam jāpierod pie tā, ko esam paveikuši, viss šķiet pārāk negaidīts un ne­parasts …»
   Kaut kur ir šīs lapas, un tanīs ir noslēpuma atminē­jums! Aleksejeva papīros vēstules nebija. Droši vien tā sadegusi katastrofā. Bet ja nu pastā kaut ko zina par šo vēstuli? Varbūt tās nosūtīšana reģistrēta?
   Griezāmies pie pasta nodaļas pārzines. Arī šinī pilsētā, tāpat kā visās dienvidu pilsētās, pasts vasarā kļūst par visrosīgāko un visvairāk noslogoto iestādi. Tālsatiksmes telefona kabīnē kāds zēns priecīgi kliedza: «Vecmāmiņ Liza! Vecmāmiņ Liza! Tas esmu es, Petja!» Klakšķēja un dūca telegrāfa aparāts. Trokšņaini vasarnieki, rindā sastājušies, smējās, gaidīja vēstules «uz pieprasī­jumu».
   Pasta nodaļas pārzine mūs nepacietīgi uzklausīja un teica:
   —   Zvaigžņu institūta vēstule nekādi nevarēja aizķer­ties, ko jūs iedomājaties! No viņiem mēs visu saņēmām pa pneimatisko pastu un tūlīt sūtījām tālāk.
   —   Zvaigžņu institūtā ir bijis pneimatiskais pasts? — es brīnījos.
   Jā, pavisam nesen tur raka kādu grāvi, to izman loja arī pneimatiskā pasta cauruļu ieguldīšanai. Alekse­jeva vēstule? Viņš saņēma ļoti daudz dažādu žurnālu, vēstuļu, mēs tūliņ ielikām tās cilindros, nosūtījām viņam, un nekad nekādu sūdzību nebija.
   —    Vai tad pastnieks uz institūtu negāja?
   —   Pastnieks nesa uz institūtu tikai lielās bandroles. Un arī visu citu, ko cilindrā nevarēja ielikt.
   —    Pneimatiskais pasts … — Topanovs atkārtoja.
   Bet vai jūs tomēr nevarētu pameklēt? Tā nav bijusi
   dienesta, bet, tā sakot, privāta vēstule.
   —   Nē, nē! — pasta nodaļas pārzine aizvainoti iebilda. — Pie mums nekas neaizķeras!
   Tūlīt devāmies atpakaļ uz Zvaigžņu institūtu un ataici­nājām avārijas komandas vīrus.
   —    Varbūt ir izredzes atrast šo vēstuli, — teica avārijas komandas priekšnieks, — protams, ja tā ir uzrakstīta un aizsūtīta. Pēc avārijas pneimatiskais pasts ir atvienots un nedarbojas. Aiziesim uz drupās atrasto mantu no­liktavu.
   Viņam līdzi devāmies pagrabā, kur plauktos bija sa­likti visdažādākie priekšmeti. Ieraudzījām arī saspiestu bronzas cilindru. To uzmanīgi apskatījām. Cilindrā nekā neatradām.
   —   Vai sagrautā korpusa plāns jums ir? — Topanovs jautāja.
   —    To mes allaž nesājām līdzi, ludzu!
   —    Pneimatiskā līnija iezīmēta ar gaišzilu tušu, — pie­bilda viens no avārijas komandas locekļiem, — bet plāns nemaz nav vajadzīgs! Pats esmu izstaigājis tuneli, kurā bija šīs caurules, mēs tās sagriezām un galus aiz- vākojām.
   —    Kur, kurā vietā?
   —   Jā, laikam jau šeit, — avārijas komandas vīrs pa­ņēma zīmuli, mirkli padomāja un parādīja uz kādu atzīmi blakus institūta pamatiem. — Var pajautāt arī citiem pui­
   šiem. Bija tāda bronzas caurule, kādus astoņus centi­metrus diametrā.
   Devāmies institūta pagalmā, piegājām pie dziļas tran šejas, kas pa pusei bija aizgruvusi ar šķembām.
   —    Te tā ir, — Topanovs sacīja, rādīdams uz dzelte­nīgu cauruli tranšejas dibenā.
   Viens no strādniekiem pieskrēja pie smagā auto un sāka šoferim kaut ko skaidrot. Pēc brīža pie mašīnas pie kabināja lielu kompresoru, kas bija uzmontēts uz rite­ņiem, un atvilka to pie tranšejas.
   —    Ko jūs gribat darīt? — Topanovs jautāja.
   —     Izpūst, — avārijas komandas priekšnieks īsi atbil­dēja. — Tūlīt pievilksim šļūteni un izpūtīsim. Kas vien caurulē būs aizķēries, viss nokļūs mūsu rokās.
   —    Ātrāk dodieties uz pastu! — sacīja man Topanovs. — Tūlīt ieradīšos arī es.
   * * *
   Līnija atkal darbojas, — sacīja pasta nodaļas pār­zine, kad es pavēru durvis, — bet nāk gan tikai tādi kā milti.
   Tiešām, melnajā muldiņā, kas bija iekārtota pneima­tiskā pasta cilindru uztveršanai, nepārtraukti bira smalki putekļi, pēc tam pieņemšanas kamerā atskanēja ātra ātra klaboņa, šķita -— kaut kas dzīvs gribētu tikt laukā.
   Tur ir cilindrs, — sacīja pārzine, — tUlīt tas pa griezīsies, kā vajadzīgs, un …
   Viņa nepaspēja teikumu pabeigt. Melnajā muldiņā kopā ar apmetuma gružiem un ķieģeļu drumslām iekrita spožs cilindrs.
   Ātri to paķēru un, nomaucis tērauda gredzenu, izņēmu aploksni. Tā bija Alekseja vēstule.
   Garām atvērtajam aizbīdnim arvien vēl plūda balti putekļi.
   Kokā turēju biezu aploksni. Kas zina varbūt tieši tajā slēpjas visu apbrīnojamo notikumu atrisinājums! … Pasta nodaļas pārzine stingri paraudzījās uz mums, pa­ņēma aploksni, paskatījās un mierīgi sacīja:
   —    Vēstule nav sūtīta jums. Tā adresēta pilsonei Ņ. P. Aleksejevai Jakutijas APSR, Mundaras pilsētā.
   —     Bet saprotiet taču! — es nenocietos. — Redzat, no­tikusi avārija, mums nepieciešams …
   —    Vēstule nav adresēta jums, — pārzine skarbi atkār­toja. — Aploksni atplēst neļaušu.
   —     Jūs rīkojaties pilnīgi pareizi, — Topanovs pēkšņi ierunājās un izņēma piezīmju grāmatiņu. — Lūdzu, atļaujiet pierakstīt adresi!
   —    Pierakstiet, adrese ir gara.
   —    Un tomēr, — Topanovs turpināja, — ko darīsiet ar vēstuli?
   —    Vēstuli nosūtīšu adresātam, — pārzine strikti atteica.
   —    Sūtiet pa gaisa pastu! — Topanovs lūdza.
   Vakarā viņš izlidoja uz Jakutsku. Atgriezās ļoti drīz — mēs visi tobrīd aplūkojām Aleksejeva pavadoņa jaunās fotogrāfijas — un izņēma no portfeļa atplēstu Aleksejeva vēstuli. *»*
   —     Biedri, piesēdieties, ir jaunas ziņas . . .
   * * *
   —     No Mundaras lidoju ar helikopteru, — Topanovs sāka stāstīt, kad visi bijām sasēdušies pie galda.— Skaists novads … Ģeoloģiskās izlūkošanas grupu sameklējām drīz. Tā pēta polimetālu atradnes Čerska kalnu grēdas rajonā. Atlidojām agrā rītā, bet ģeologi jau bija piecēlu šies un uz ugunskura kaut ko vārīja. «Kur ir biedre Alek­sejeva?» es jautāju. Mani aizveda uz viņas telti. Izrādī­jās — Aleksejeva tieši dienu pirms manas ierašanās nogāzusies no klints … — Topanovs uz brīdi iegrima domās. Mums visiem kļuva mazliet skumji, dzirdot šo negaidīto vēsti. — Atpakaļ mēs lidojām kopā, — Topa­novs turpināja. -— Viņa izjautāja mani par visu, izlasīja vēstuli. Pēc tam iegrima it kā snaudā, it kā nesamaņā, un, kad slimnīcā atvadījos no viņas, Aleksejeva, starp citu, sacīja: «Aleksejs ir dzīvs…» — «Kāpēc jūs tā domājat?» es vaicāju. — «Noticis kaut kas briesmīgs un tik neparasti…» — «Lāgā nesaprotu,» es viņai sacīju, bet pašam man kļuva pavisam baigi. — «Kas tā par
   dīvainu, caurspīdīgu vielu, turklāt vēl silta, — kas tā tāda ir? Un daudz kas tāds, kam man vēl grUti ticēt. .. Tās vēl nav beigas. Viņš, Aleksejs, ir dzīvs, un man jo sevišķi …»
   Topanovs saudzīgi izņēma no aploksnes vairākas lapas:
   Man ir mazliet neērti tās jums lasīt. Pēc šīs tikša­nās radās iespaids, ka . .. — Topanovs paberzēja ar plaukstu pieri, meklēdams īstos vārdus, — ka viņai ir taisnība. Varbūt nav visai labi, ka lasām Aleksejeva rak stīto, lai gan Ņina Petrovna atļāva .. .
   Lasiet, Grigorjevs skubināja un paklaudzināja ar iemutes galu pa šķīvi, kurā bija samesti papirosu gali. Jāzina . . . Jūsu prombūtnes laikā, Maksim Fjodo rovič, pie mums atbrauca zinātnieki, kuru specialitāte ir ārpusgalaktiku miglāji. Viņi apgalvo, ka mēs redzot izkliedētas miglāju rindas, tālas galaktikas. Vairākas izkliedētas, novecojošas galaktikas tāds ir viņu slē­dziens. Viņus nevar ne aizdzīt 110 fotouzņēmumiem, viņi bārsta tikai zvaigžņu statistikas terminus, un mēs ar varu spiežam ciemiņus ēst, dzert un gulēt. Lasiet, Maksim Fjo­dorovič, mēs būsim smalkjūtīgi, un, ja vēstulē ir «lirika»,
   •ndkopas izlaidiet . . . nomiii … rr. • j
   p^g v j \asiet pats, — 1 opanovs sacīja, sniegdams ves-
   citu labā betvam " — ^ūs at ®ķirt, kur beidzas
   „ . „'. ,_■ sākas zinātne, man viņš jauta.
   kvēlo un near» * * *
   vēks, kāpēc u z je( jus ļ jļsr pev dāvinu zvaigznes!» — tā darīšot pēc .jeva vēst ule.
   ' P*er .V taču ir dzejnieks! kāds iesaucās. — Izklau sās gluži pēc romances . . .
   Jūsu piezīme ir netaktiska! Grigorjevs sašuta, bet Topanovs pāri brillēm paraudzījās uz nesavaldīgo klau sitāju un domīgi sacīja:
   —   Aleksejevs tiešām ir uzdāvinājis zvaigznes . . . Grigorjev, lasiet! Mēs klausāmies! Esiet uzmanīgi!
   atskanēja balsis.
   —     «Nē, ne jau ziedus! Es Tev dāvinu zvaigznes! Mūsu strīdā, kas nav rimies visu laiku, šodien esmu uzvarējis. Sis iekšējais strīds ilgst kopš mūsu pirmās tikšanās,
   sākumā tas bija naivs, tikai daudz vēlāk tas kļuva par visas manas dzīves jēgu. Toreiz stacijā, pirms gada, es Tev aizmirsu pasniegt ziedus. Tas nebija labi, bet visap­kārt taču plauka ziedi, daudz ziedu, tie bija tik pieejami! Vajadzēja tikai paspert soli un sacīt: «Man vienu pušķi, šo ar tām sārtajām rozēm …» Es negribēju Tev dāvināt ziedus … Es nevēlējos, lai puķu pušķis aizēnotu pēdējos atvadu mirkļus, un tas taču bija tik vienkārši — vaja­dzēja tikai pieiet un pateikt: «Man šo pušķi ar sārtajām rozēm …»
   Cik ļoti mani iepriecināja Tava pēdējā vēstule, ieprie­cināja ar visu: gan ar veiksmi (es taču paklusām izlasīju jūsu pārskatu, man to atsūtīja no Zemes dzīļu aizsardzī­bas komitejas), gan tāpēc, ka Tev jau trūkstot manu pa­domu. Vaļsirdīgi sakot, visu šo gadu klusībā esmu runā­jies ar Tevi, lūdzis padomu, dažreiz strīdējies, visbiežāk mēģinājis pārliecināt. Arī tagad man ir grūti rakstīt šo vēstuli, grūti tāpēc, ka pārāk daudz domu drūzmējas manā apziņā, es steidzos no vienas pie otras, viss šķiet svarīgs, un es skaidri zinu, — ja izklāstīšu Tev visu domu, atradumu un panākumu gūzmu, diezin vai Tu tajā spēsi orientēties. Prātā iešaujas tas austrumu paša1 "05 : skrīveris, kurš atteicies rakstīt vēstules, ja vinļ^panovs
   jušas kājas, — neviens tad vairs nespējis i\ja __________ Skaists
   viņa palīdzības saburtot. Vai man nevaj d sameklējām tāpat kā šim skrīverim? Varbūt vēl ir par a ka inu grēdas
   Bet pietiks! Es sāku! -ļ bija piecēlu
   Pēc dažām nedēļām mūsu paveiktais darbtf biedre Alek- mulu un aprēķinu gultnē, kļūs par visas ļ.telti. Izrād1 . vumu, bet jau tagad mūsu eksperimenta panajerašajp- gaismo katru manas dzīves kaktiņu: galvenais ir kļuvis par galveno, un tas, kam dažreiz vajadzēja veltīt gadiem ilgus meklējumus un pārdomas, pēkšņi izgaisis, atstā­dams gandrīz nemanāmas pēdas — domu.
   Jā, kopš šās dienas man ir skaidrs, ka mūsu mēģinā­jums ir izdevies! Atceries: «Ar saulēm mēs rotāsim mei­teņu tērpus, no zvaigznēm mēs kalsim spožas saktas …» Tu smējies par šiem vārdiem, bet es — es Tev dāvinu savas pirmās zvaigznes! Tās nav tādas kā visas citas, tās nav redzamas, bet tās eksistē, tās mirgo uz zaļā ekrāna;
   mēs fotografējam katru šo zvaigžņu mūža mirkli, tās tomēr ir zvaigznes.
   Es neteikšu, ka ceļš uz tām bija grūts, tas bija tikai ceļš, tikai taka, kuru neiet mēs nevarējām. Tas bija tik­pat vienkārši kā dzīvot un tikpat sarežģīti kā dzīvot, un, kā jau tas mēdz būt, bija gan šaubas, gan neveiksmes, tomēr uzvaras prieks ir augstsirdīgs pret kļūdām, jo daž­reiz uzvara daudz pateicības parādā arī tām.
   Ar ko gan lai sāku? Vai sākt ar auksto rītu, kad mans vads izšāva pēdējo zalvi gaisā, debesīs, kuras bija pelē­kas kā kvēpu klātais sniegs, kas pletās visapkārt? Sasalis māls un zaļas skujas uz mūžiem apsedza mūsu mīļo pulka komandieri, kurš tik bieži prātoja, kādēļ cilvēki dzīvojot, un tik nešaubīgi atdeva savu dzīvību brīdī, kas mums, tolaik vēl maz pieredzējušiem karavīriem, šķita tik grūts. Vienalga, pa kādiem ceļiem es staigāju, vien­alga, ko es darīju -— vai šāvu, vai ierakos zemē, vai ieso­ļoju degošos ciemos, kur, liekas, pat gaiss bija ievainots un svaidījās šurp turp sprādzienos un liesmās, — atkal un atkal man ausīs skanēja mūsu komandiera balss: «Bet kā tu domā — kādēļ cilvēki dzīvo? Sevis labā vai citu labā, tas ir pats svarīgākais! Ja citu labā, tad pat nomirt nav grūti! Vai ne, Aļoša, manu draudziņ?»
   Nē, viņš pats zināja atbildi! Zināja, ka cilvēki dzīvo citu labā, bet kaut ko meklēja, kaut kā viņam trūka, un man viņš jautāja par visdažādākajām lietām: kāpēc saule kvēlo un neapdziest, kāpēc krauklis dzīvo ilgāk nekā cil­vēks, kāpēc krauklim piešķirts tik liels gods, un ko es darīšot pēc kara. «Labi, beigsi universitāti, bet ko darīsi tad, pie kā ķersies? Vai ir vēl kaut kas neatklāts, pa­visam neatklāts? Tāds, ko tikai neskaidri var nojaust…»
   Mūsu tikšanās bija īsas, bet viņš mani uzskaņoja, kā mūziķis uzskaņo savu instrumentu, — uzskaņoja un aiz­gāja no dzīves. Es nespēju saprast viņa meklētāja garu, viņa trauksmi. Viņš taču skaidri saredzēja uzvaru un ceļus pēc tam. Es nespēju saprast viņa tiekšanos saska­tīt tūlīt, šodien, īsā, trauksmainā atelpas brīdī, tālās rīt­dienas blāzmu. Tikai daudz vēlāk kaut kā uzreiz viņa jautājumi manā apziņā apvienojās vienā pazīstamā un vienkāršā jautājumā: «Bet kas turpmāk notiks ar cilvē­kiem? Vai dzirdi, Aļoša, manu draudziņ? Kas notiks ne­
   vis ar mani un tevi, varbūt ne ar mūsu bērniem, bet ar visu cilvēci, visiem cilvēkiem? Ja cilvēki iznīks, kas nāks viņu vietā, kas, kādas brīnišķīgas īpašības piemitīs šīm būtnēm? Vai tad var būt kaut kas lieliskāks par sa­prātu, brīnišķīgāks par sirdi, prasmīgāks un spēcīgāks par cilvēka rokām?»
   Sie jautājumi kļuva par manas dzīves galveno asi, un uz šīs ass es uzvēru tūkstošiem savu dienu un savu nakšu. Jautājumi, ko biju dzirdējis jau skolā, jautājumi, kas skanēja zāļu dvakas piesātinātajā, tumšajā sanitārajā vagonā, — kurš spēja, tas runāja, kurš varēja, tas klausī jās, — jautājumi, no kuriem tik viegli var tikt vaļā: «Nav ko steigties, kad pienāks laiks, tad padomāsim, mūsu mūžam pietiks!» Kas zina, varbūt arī es ikdienišķā steigā vai vēlāk pierastā, rāmā darbā novērstos no šiem jautā­jumiem, tomēr manā sirdi neizzuda atmiņas par šo laipno un noteikto, sirsnīgo un vīrišķīgo cilvēku . . .
   Un tad nāca tas grūtais, nelabojamais . . . Varbūt es viens pats esmu palicis starp dzīvajiem. Es nebiju labāks par tiem, kas nosmaka man blakus, — par tiem, kurus no rīta aizdzina pa putekļu klātajiem ceļiem uz Krasno- daru un tālāk uz nāves nometnēm. Tāpēc man kaut kas jāpaveic visu vārdā . . . Visu to vārdā, kas ceļa galu ne­sasniedza, visu to vārdā, kuru dzīves pavediens pār­trūka . . .
   Šī doma ne jau tūlīt, bet pamazām saņēma mani savā varā. Lāgiem es nespēju, neradu sevī spēku staigāt, runāt, elpot. Pārciestais sūcās no manu smadzeņu porām un smacēja mani. Bet laiks ritēja, un pienāca neticami liksmās uzvaras dienas. Atceries, tās bija dienas, tieši die­nas. Cik daudz reižu paklīda baumas: šodien, šodien beig­sies karš; visi steidzāmies laukā, uz ielas, pie citiem un tik nepacietīgi, ka sirds varēja pārplīst, klausījāmies spriegajās «Dziesmas par Dzimteni» skaņās. Šinīs die­nās manī kaut kas atgriezās savā īstajā vietā kā izmežģīta roka, ja to spēcīgi parauj.
   Četrdesmit ceturtais, četrdesmit piektais, četrdesmit sestais gads, Tu taču tos neesi aizmirsusi? .. . Auditorijas saltas, vēders tukšs . .. Vakarā aiz logiem atskan pa šāvie­nam, tālumā notarkšķ automāta kārta — tvarsta bandī­tus. Pie sienas īss uzraksts: «Izsniedzam eļļu par
   decembri». Liela afiša — atbraucis džezs; zem afišas vecs vecis — «komersants»: viņš pārdod blakšu iznīdēšanas ziedi un Amerikas cigaretes; vecim pretim konkurējošs uzņēmums — sieviete ar šaudīgām acīm, viņa steigšus sauc: «Dāmas, saulespuķu sēklas, nolobītas sēklas! Dā- miņas, kas vēlas saulespuķes!» Sēklas tiešām ir nolobī­tas un apgrauzdētas, taču tas noticis eļļas spiestuvē, bet, kā tās nokļuvušas glāzē ar tievu kāju — vispārpieņemts šā garduma mērs, - tas ir noslēpums. Skaļi sarunāda­mies, bet pierastā karavīru solī cauri pilsētai iet skoti īsos, rūtainos bruncīšos. Padomju Armija atbrīvojusi viņus no hitleriešu koncentrācijas nometnēm, un jau šodien skoti dodas uz ostu. Tur viņus gaida gaišpelēks kuģis. «Mājup!» mēs lasām viņu sejās. Brīžiem kaut kur pie jūras nogrand eksplozija: tur spridzina mīnas, un daž­reiz . .. dažreiz mīna eksplodē pati . . . Tirgus nojume ar milzīgu dzeltena okera uzrakstu: «Kas nestrādā, tam ne­būs ēst!» Zem uzraksta resnas spekulantes. Studenti no­rūpējušies paklusām apspriež jautājumu: pirkt simt gramu speķa vai maisu krabju?
   Krabjos ir vairāk kaloriju! pārliecināti saka viens no viņiem, šķirstīdams rokasgrāmatu. Bet kāpēc tie tik savādi ož ?
   — Tie ir jūras krabji! Visīstākie jūras krabji! — pār­devēja skaidro.
   Un dienas, ko pavadīju kā par brīnumu nesagrautajā bibliotēkā? Vēsajā zālē spraucas drosmīgas, līksmas sau Ies staru šaltis. Iepretim sēž virsnieks. Viņš saudzīgi no­guldījis kāju uz blakus krēsla malas un ļoti nopietni pār­lapo metalurģijas mācību grāmatu. Divi skolnieki, viens otram muti ciet spiezdami, nespēj valdīt smieklus, lasa nodriskātu «Zelta teļa» sējumiņu, un kā lai viņi saval­dās, ja zina, cik daudz saules, cik daudz sāļa vēja sa­blīvēts, saspiests un tik prasmīgi ietilpināts šajās lap pusēs.
   Rītdien spekulantei sados pa nagiem; rītdien karavīrs sāks atjaunot slavenā, neuzvarētā Donbasa domnas un šahtas vai uzspridzinātās Dņepropetrovskas rūpnīcas; rītdien tagadējie desmitās klases audzēkņi dosies uz fab­riku vai jūrskolu un par grāmatveža Berlagas piedzīvo­jumiem smiesies citi . ..
   Rītdien? Bet ko rītdien darīšu es? Ko celšu, ko aprē­ķināšu? Man deva iespēju mācīties tad, kad, šķiet, grūti bija iedomāties, ka vispār ir iespējams mācīties! Un solī­jums, ko es pats sev devu,-— paveikt vai arī atklāt, izgudrot, atrast kaut ko tādu, lai ausīs ieskanētos balss, viņa balss: «Dūšīgi tu ej uz priekšu, Aļoša, lieliski! …»
   Kas tur ko brīnīties! Pie grāmatām pavadīju dienas un naktis! Pirmo kursu taču biju beidzis pirms kara, tagad ātri atkārtoju, un pēc tam, — pēc tam nebija nekā tāda, kas neradītu manī lielu interesi un zināšanu slāpes. Tu neticēsi, bet, ieraugot grāmatu, sirds salēcās priekā: «Izlasi, uzzini, varbūt noderēs!»
   Zināt! Cik brīnišķīgs vārds! Bet, kas visu tver, tas nekā nenotver! Tāpēc, valsts eksāmeniem tuvojoties — no tiem es nemaz nebaidījos, — manā galvā bija īsts jūklis. Sim­tiem savrupu teorēmu un uzdevumu; nekaunos pats sev atzīties, ka daudz ko sapratu tikai pa daļai, šo to atce­rējos tīri mehāniski. Eksāmenā atbildēt spēšu, bet, ja viņi parakņāsies dziļāk, pagalam .. . Lūdzu padomu pro­fesoriem. «Vai nejūtat lielu interesi par kādu atsevišķu nozari? Viss ir interesants? Tas pāries. Izlasiet šo rakstu — šo grāmatu, palauziet galvu, jaunais cilvēk, ap šo uzdevumu!» Grāmatu izlasīju, uzdevumu atrisināju vai neatrisināju, tomēr galvā joprojām bija zinātņu savirknē- jums. Sistēmas, dziļas un pamatotas kārtības, nebija.
   11. martā. Jā, es sapņoju par darbu, tomēr nākotne šķita neskaidra. Atsevišķi veiksmīgi atrisinājumi tikai pie­rādīja, ka ir kaut kādas apslēptas iespējas, bet ne vai­rāk. Dažreiz man radās idejas, pavīdēja interesantas teorēmas, bet apziņa, ka to ir vesels leģions, ka var izšķiest mūžu interesantos, bet nelietderīgos sīkumos, mani apvaldīja. Desmitiem manis izstudētu matemātikas nozaru rēgojās acu priekšā kā milzīgi, neaptēsti bluķi.
   — Aleksej Aleksejevič, jūs man esat vajadzīgs, — reiz sacīja dekāns. Viņš visus uzrunāja vārdā un tēva vārdā, bija valdonīgs, gudrs un stingrs vīrs, par viņu tika dzie­dāts pat studentu dziesmās. Atceros vienu no tām. Tajā bija runāts par studentu, kas nekādi, itin nekādi nespēj, uz lekciju dodamies, paiet garām visiem pazīstamajam, kārdinošajam tirgus kaktam, kurā ieveltas milzīgas mucas ar vīnogu vīnu. Pēkšņi studentam «bargi pretim
   nāk dusmīgais, trīs nedēļas neskūtais, pats dekāns dzē­līgais». Viņam tiešām nepatika skūties, viņš tiešām bija zobgalīgs, tomēr viņa «dzēlienos» bija saprāts un rūpes par ikvienu no mums.
   —     Jūs man esat vajadzīgs … Ar jums notiek kaut kas nelādzīgs, vai ne? … Jā, jā, ir jau pavasaris, drīz jūs visi aizspurgsiet plašā pasaulē, bet ar jums viss nav kār­tībā. Vai esat iemīlējies? Ļoti izplatīta slimība šinī gada­laikā. Nedzeliet mani ar acīm, es visu redzu, Aleksej Aleksejevič .. . Jūs esat redzējis sapnī brīvo jūras kor- sāru, esat salīdzinājis viņa patīkamo, dīko dzīvi ar savām gauži garlaicīgajām mācībām un sapratis, ka vajadzēja iestāties konservu institūtā, kur pēdējā kursā liek eksā­menus ugunsgrēku apkarošanā, bet nevis … Jā, starp citu, jūs man neesat atdevis pēdējo eksaminēšanās zīmi!
   —    Te tā būs! — es sniedzu dekānam bagāžas kvītij līdzīgu lapu.
   —    Jums būs lieliskas atzīmes, Aleksej Aleksejevič, tāpēc nesaprotu, kāpēc jūs skumstat. Kāds tam iemesls?
   Noklausījies manu juceklīgo stāstījumu, dekāns klusī­tēm iesmējās un teica:
   —     Viss attīstās pilnīgi normāli. Jūsos kūsā jūsu varenie spēki. Tiktu jūs šobrīd pie zemes ass — arī to jūs izrautu ar visu sakni! Trakus darbus izdarītu! Tas jāizslimo gandrīz visiem. Vēlāk viņi nomierinās, sāk strā­dāt, katru dienu iet uz darbu — ļoti derīgs vingrinājums, es jums teikšu . ..
   —    Kļūst nolaidīgi, rimstas sapņot? — es piebildu.
   —     Nekas tamlīdzīgs! -— Dekāns pamāja ar kalsenu, enerģisku roku. — Nekas tamlīdzīgs! Jūs tikai esat tādā pašā stāvoklī kā tas ēzelis, kas nosprādzis badā starp divām siena kaudzēm. Nespējis izšķirties, no kuras ēst. Bet, kad atnāksiet laboratorijā, institūtā, jums iedos tematu un teiks: «Biedri Aleksejev, tas līdz nākamajai piektdienai…» Sākas un vairs nav apturama matemātiķa Alekseja Aleksejeva lieliskā darba dzīve. Vai atceraties, ko sacīja par Eileru, kad viņš bija miris? «Viņš ir rimies skaitļot un dzīvot.» Skaitļot un dzīvot -— tāds būs arī jūsu mūža saturs un jēga, Aleksej Aleksejevič!
   —    Vai tad matemātiķu mūži cits citam tik līdzīgi?
   — Tas jau ir atkarīgs no ārējiem apstākļiem, no tā, kas notiek aiz logiem … Ir vētraini mūži, kā, piemēram, Galuā mūžs: viņa apziņā saplūda kopā dumpis un inte­grālis, cietums un dziļas jo dziļas pārdomas, patiesa mate­mātikas ģēnija tālredzība — pats Gauss nespēja orientē­ties viņa manuskriptos — saplūda kopā ar jaunības degsmi un neprātu . . . Mirt no slepkavas rokas divdesmit gadu vecumā un atstāt nemirstīgu programu darbiem uz gadu simtiem, brīnišķīgas teorēmas, dziļus uzdevumus! … Revolūcijas zibsnis pamirdzēja viņa darbos, gaišs, varens un straujš kā visa viņa dzīve.
   Skaitļot un dzīvot. . . Bet ko skaitļot?
   Svarīgāks ir otrais, svarīgāk ir dzīvot skaitļojot. Visi mani audzēkņi sapņo, ka reiz viņi varēs sacīt: «Esmu atklājis jaunu skaitļošanas metodi!» Vai nebUs pārāk daudz jaunu skaitļošanas metodu? Zinātnes ēku taču ne­ceļ tukšā vietā, cik daudz nezināmu matemātiķu ik die­nas pūlas, lai radītu to sasniegumu pārpilnību, neizprat­nes pilnu jautājumu, pat maldu un paradoksu pārpilnību, lai saražotu tos ķieģeļus un cementu, no kura ģēnijs uz­būvēs apbrīnojamu celtni jaunas matemātiskas skait­ļošanas metodes celtni! Vai tad viņu darbs nav ņemams vērā, vai tas ir nevajadzīgs?! Gribat nosmalstīt krējumu? Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju . . . Eh, Aleksej Aleksejevič, augstāk galvu, jums ir talanta dzirksts, atradīsiet, kur izlietot gan savus spēkus, gan visu to, ar ko esam piestū­ķējuši jūsu galvu! Bet, ka mums nav priekšmeta, teiksim, ar nosaukumu «Jaunu ceļu atklāšana matemātikā» vai «Kā izzīst no pirksta ģeniālu teorēmu», par to mums ne pārmetiet, — kā nav, tā nav!
   Es izgāju uz ielas. Bija vakars. Pulkstenis apmēram astoņi. Medaļām šķindot, aizsoļoja jūrnieku patruļa. Zem vientuļa luktura snauda sirma sieviete, uz nodeldēta gliemežnīcu ieža sliekšņa nolikts iegumzīts spainis ar svaigu maijpuķīšu pušķiem. Aizbrauca smagā mašīna, vezdama tukšas dzelzs mucas; rībēdama un gaudodama kā nelabā, tā pazuda aiz stūra.
   Iela bija tukša. Ielu krustojumā apstājos — rietošā saule jau noslīgusi aiz namiem, debess, pirms brīža vēl dzidri zila, bija aptumsusi un pamesta, apdegusi baz nīca slējās gaisā kā pasakains, baigs rēgs. Aiz baznīcas
   asajam torņu smailēm dzelteja silta rieta blazma, un klusā celtne it kā pacēlās virs zemes, kļuva staltāka, aug­stāka .. .
   Pirms gadiem man reiz atnesa uz vienu nakti biezu sējumu. Tie bija «Trīs musketieri», un tagad es kā ar burvja nūjiņas mājienu pēkšņi atrados Parīzē. Nu, pro tams, šis ir tas pats laukums, uz kura satikās musketieri. Tobrīd es nepavisam nebrīnītos, ja pēkšņi aiz stūra ierau­dzītu kardināla gvardu rotu vai slēgtu karieti, kurā uz Bastīliju ved valsts noziedznieku; nebrīnītos, ja man pie jostas būtu garš musketieru zobens. Neviļus pārlaidu pār jostu ar roku nē, zobena nav, un arī ielu krustojums baznīcas priekšā nav Parīzē, pati baznīca pēkšņi kļuvusi zemāka, vienkāršāka, saprotamāka, pierastāka . . .
   Bet vai tā ir tik neinteresanta — šī baznīca? Tā ir savus simt gadus veca, daudz ko pieredzējusi. Pirms kara šeit bija noliktava, pēc tam . . . pēc tam iebruka oku panti un šeit atkal bijusi degvielu, tehnisko eļļu nolik­tava, tā man stāstīja. īsi pirms pilsētas atbrīvošanas hit­lerieši sadzinuši baznīcā padomju cilvēkus un tos te sadedzinājuši. Tikai viens puisis izlauzies no liesmām, skrējis uz šo laukumu, kur es tagad stāvu, noskrējis kādus piecdesmit soļus, un tad viņu nopļāvusi automāta kārta. . . . Bezrūpīgi rokas sāņus pasviedis, viņš tur gulē­jis, it kā mierīgi būtu aizmidzis uz savas dzimtās pilsētas nelīdzenā bruģa.
   Nē, es dzīvoju vētrainā un sarežģītā gadsimtā . . . Bet kāpēc Galuā spēja atklāt tik daudz nezināma? Kāpēc viņš ne tikai skaitļoja un risināja uzdevumus, bet spēra soli pāri visiem vispāratzītiem jēdzieniem, teorijām, tradī cijām? Galuā taču zināja mazāk nekā es! Cik daudz zinātņu disciplīnu radies pēdējos simt gados! Jā, viņš zi­nāja mazāk. Bet zināja kaut kā citādi. Kaul kas, kāds svešāds eliksīrs virmoja viņa skaistajā, bezgala drosmī­gajā prātā. Tajā taču radās vieta ari kvēliem vārdiem un pamfletiem . .. Un varbūt tas ir pats svarīgākais? Varbūt šā noslēpumainā eliksīra vārds ir revolūcija? Varbūt tieši matemātika kopā ar barikādēm devusi pasaulei Galuā teorijas, viņa ģēniju? Un pēc tik daudziem gadiem no šīm idejām izauga tiklab kvantu mehānika, kā arī kristalogrāfija.
   Tātad apzināti vajag apvienot revolūciju ar zinātni, izstrādāt kaut kādu pieeju, kaut kādu metodi. Un tad mēs panāksim, lai katru dienu un katru stundu pilda varenība, spēks, un uzvara būs pastāvīgs viesis pie mūsu darba galda!
   13. martā. Tas bija sākums, ceļa sākums. Šobrīd pār­lūkoju savu dzīvi, it kā aptaustu katru tās mezglu, atšķe­tinu un vēroju, kā tālē sniedzas strautiem līdzīgi pave­dieni. Cik atšķirīgas ir to iztekas, cik dīvaini tie savijušies vienā brīnišķīgā, apbrīnojamā kamolā — manā šodienā!
   Bet te ir vēl viens pavediens. Grāmatu kaudzē, ko ne­jauši iemantoju, atradu plānas brošūriņas. To nosaukumi radīja izbrīnu, autors — cienību. Tās bija izdotas div­desmit astotajā gadā Kalugā, iespiestas uz papīra, kas drīz novecojis, un ilgi neradīja manī nekādu interesi. Es tās pāršķirstīju un, neatradis nevienas formulas, gri­bēju jau likt atpakaļ. Autors bija Ciolkovskis, ģeniālais sapņotājs, izdomas bagātais inženieris, tomēr brošūriņas nebūt nebija veltītas raķetēm. Es atceros nosaukumus: «Visuma griba», «Mīlestība pašam pret sevi jeb Patiesā sevis mīlēšana», «Kosmosa cēlonis». No šiem nosauku miem dvesa kaut kas senatnīgs. Vai varēju iedomāties, ka grāmatās ar šādiem nosaukumiem atrodami satricinoši minējumi, bet no sarežģītajiem, dažreiz juceklīgajiem, dažreiz naivajiem prātojumiem traucas augšup, aptver visu kosmosu Ciolkovska pēdējā vēlēšanās, viņa testa­ments!
   Reiz es atšķīru vienu no šīm brošūriņām tieši vidū, un man pavērās apbrīnojama pasaule, gaiša, neapslāpējama optimisma pasaule, izzināšanas prieka, izzināšanas nepie­ciešamības pasaule, majestātisku meklējumu pasaule.
   Nē, Ciolkovskis devis ne tikai projektus un priekšliku mus, kuri šķiet fantastiski pat šajos pēckara gados; nē, ne tikai raķetes un mākslīgie pavadoņi nodarbināja viņa domas! Viņš raudzījās daudz daudz tālāk, sapņoja par daudz ko diženāku, un viņa meklējumi starpplanētu lido­jumu jomā, kas kļuvuši par visas pasaules guvumu, bija tikai daļa no daudz plašāka plāna, ko realizēs tikai visa cilvēce kopīgiem spēkiem, tikai nākamajos gadu tūksto­šos. Kaut kas neizskaidrojami pazīstams dvesa man pre­tim no šīm lappusēm. Tik pazīstams, ka sirds sāka
   smelgt…. «Bet kādēļ cilvēki dzīvo, Aļoša, manu drau­dziņ?» pēkšņi atmiņā uznira šie vārdi.
   Tātad par to domāja Ciolkovskis, par to viņš sapņoja! Tādēļ viņš pievērsās starpplanētu lidojumu teorijai. Ne­vis dīka ziņkārība, nevis abstrakta, akadēmiska interese par tālajām pasaulēm rosinājusi viņa domas.
   17. martā. Vai cilvēcei lemts būt mūžīgai? Tas ir gal­venais jautājums, kas nelika Ciolkovskim miera. Viss pa­saulē attīstās, mūsu Saule varbūt vienmēr nespīdēs, — kas tad notiks ar cilvēkiem? Vai tiešām viss neticami sa­režģītais ceļš, pa kuru miljoniem gadu attīstās dzīvība, beigsies ar kosmisku katastrofu, vai tiešām dziestošā Saule redzēs, ka dzīvība atkāpsies uzmācīgo ledāju priekšā, vai tiešām apbrīnojamā un brīnišķīgā «divkā­jaino cilts neizies sveikā» un tās liktenis būs līdzīgs to zauru liktenim, kuri pirms simtiem miljoniem gadu pel­dēja siltajos ūdeņos, lidoja gaisos, mīdīja ar varenajām kājām jaunās Zemes spēcīgo asnu zelmeni?
   Nē, «divkājaino cilts» atradīs izeju, atradīs desmi­tiem, simtiem atrisinājumu, un daba atklās cilvēku sa­prātam kosmosa noslēpumus. Ciolkovska pirmais — pats vienkāršākais secinājums: jācenšas atrast iespēju, kā atstāt Zemi un, meklējot siltumu un gaismu, apmesties telpā apkārt Saulei.
   Dzīvot, radīt, domāt pat no Zemes šķirtās lidojošās laboratorijās, ievākt nepazīstamu augļu ražas caurspīdī­gās bezsvara augu mājās, kas brīvi lidinās bezgaisa telpā …
   Tā dzima viņa doma par raķeti. Tā radās Zemes māk­slīgo pavadoņu projekti, tā radās doma par daudz­pakāpju raķetēm, kādas tagad desmitiem traucas debesīs.
   Ciolkovskis neatlaidīgi vērsa skatienu uz zvaigznēm, uz Sauli. Viņš zināja, ka arī Saulei ir bijusi sava vēsture, ka Saule kādreiz sākusi liesmot, ka Saule katru dienu, katru sekundi no savām dzīlēm izsviež grandiozas vielas masas un šim procesam būs sekas. Ciolkovskis min skait­ļus. Ar satraukumu un cerību viņš sev jautā, kā izskaid­rojams apbrīnojamais Saules un tālo zvaigžņu dzīvīgums, kā var saderēties kopā izšķērdība un ilgs mūžs, vai cil­vēce paspēs savaldīt dabas spēkus, tos sev pakļaut.. .
   Viņš ticēja, ka zvaigznes nav iznicināmas. «Zvaigznes dziest un atkal iedegas,» — tā viņš rakstīja.
   Dziest un iedegas! Nevis rodas, noveco un mirst, bet mirstot atkal rodas, varbūt pavisam citādā veidā, dzimst cita spektra klases zvaigznes ar citādām temperatūrām un citādiem spiedieniem. Arī šobrīd manu acu priekšā ir viena no šīm grāmatām . . . Paklausies:
   «Planētas un saules eksplodē līdzīgi bumbām. Vai ir dzīvība, kas spēj to pārciest? Spīdekļi atdziest, un pla­nētas paliek bez dzīvinošās gaismas . . . Kur tagad paglāb­sies to iedzīvotāji? . . . Jūs vēl teiksiet: agri vai vēlu ap­dzisis visas saules, dzīvība izbeigsies . . . Tas nevar būt! Saules nepārtraukti iedegas, un tas notiek pat biežāk nekā to apdzišana.»
   Kur tad meklējams glābiņš?
   «Galvenais ir tas, ka par augstāko būtņu saprātu valda ļoti nepareizs uzskats. Ja cilvēki jau tagad spēj paredzēt dažas nelaimes, rīkojas, lai tās novērstu, un dažreiz sek­mīgi cīnās pret tām. cik varens gan būs visuma augstāko būtņu pretestības spēks!»
   Bet kas ir šīs visspēcīgās «visuma augstākās būtnes»? Tie ir cilvēki, bet cilvēki pēc simtiem tūkstošu, miljoniem gadu, tādi paši cilvēki kā mēs, bet apbruņoti ar milzī­gām, iedarbīgām un brīnišķīgām zināšanām. Un vēl viena rinda: «Neiespējamais kļūs par iespējamo . . . Nav nemaz tik sen, kad dīvaini šķita, ka varēs izmantot kādu citu spēku un ne tikai muskuļu, vēja un ūdens spēku vien!»
   Starp šīm domām, kas dažviet bija neskaidras, pēkšņi uzdūros uz kaut ko tādu, 110 kā man aizrāvās elpa. Ar visu savu būtni jutu, ka šajās brošūrās, kuras nejauši nokļuvušas manās rokās, ir programa, nākamais solis — solis uz priekšu un nevis sāņus. Man radās mērķis! Kaut arī vēl nenoformēts konkrētā uzdevumā, bet mērķis; pa­kļaut tam ikvienu savu soli, ziedot sevi visu vienai do­mai; ja arī nenovedīšu visu līdz galam, tad kļūšu par pakāpienu tiem, kas vairāk zina, — par drošu un stingru pakāpienu .. . Man allaž ausīs skan Ciolkovska vārdi: «Pasaule vienmēr ir eksistējusi. īstā matērija un tās atomi ir bezgala sarežģīts citas vienkāršākas matēri­jas produkts.»
   Varētu domāt, ka šeit viss ir saprotams, viss pazīs­tams, bet kāpēc es to lasu atkal un atkal. .. Kāpēc? Kāpēc mani pārņēmis satraukums? Kas tieši, kurš vārds? Varbūt tā jutās zelta meklētājs, kad nejauši pagrābtā melnu upes dūņu saujā kaut kas iemirdzējās? Bļoda jāsaskalina vēl un vēlreiz. Jā, šeit ir zelts!
   18.  martā. Protams, es neesmu «visuma augstākā būtne», bet vai tad nav dzimušas zinātnes, kuras ne­pazina Ņūtons, vai tad man nav pieejams tas, ko ar lielu satraukumu, ar lielu prieku par cilvēka sasniegu miem šobrīd kā skolnieki mācītos Gauss un Lobačevskis, Koperniks vai Ciolkovskis? Vai tad teleskopi nav kļu vuši redzīgāki, vai tad cilvēks nav iekļuvis atoma noslē­pumos? Tātad uz priekšu!
   Bet kas tad mani ir pārsteidzis? Vai tad es neesmu prātojis, no kurienes radušās zvaigznes, kāds ir to likte nis, vai tad desmitiem reižu neesmu skatījies uz masas — spīdības diagramu? Varētu domāt — vienkārša papīra lapa, bet tajā ir visa pasaule; bezgalīgi zvaigžņu spieti rindojas galvenās secības joslā, izplūdis zars rāda, kur atrodas milzu zvaigznes, apakšā kā saplacināts plankums novietojušies noslēpumainie, baltie puduri, tie paši, kas sastāv no neparasti blīvas vielas.
   Zvaigznes … No tām bezgalīgajā telpā plūst dzel teni un gaišzili stari, līdz ar tiem tās zaudē savu vielu, un pamēģiniet nu uzzināt, par ko tās kļūs, par ko pār­vērtīsies. Kur atradīsies mūsu Saule pēc miljoniem gadu, kur tā aizvirzīsies — vai augšup pa galveno secību vai lejup, vai sāņus? Saide izstaro ik sekundi četrus miljo­nus tonnu un tomēr gadā zaudē tikai vienu miljonmil- jono daļu 110 savas vielas Nē, Saule nevar vienmēr palikt tāda pati, kādu to redzam šobrīd, un reiz taču sasummē sies šie nemanāmie zudumi — un Saule kļūs citāda. Kļūs citāda .. .
   19.  martā. Bet kāda tā, šī Saule, ir bijusi? No kurie­nes tā saņēmusi savu vielu? Lai kaut ko dotu, vajag taču kaut kur ņemt to, ko dod; kur ir tā varenā kalve, kurā daba pacietīgi uzpūtuši savas brīnišķīgās ēzes liesmas, kas nenodzisdamas kvēlo miljardiem gadu?
   Ja Saule mums sāktu raidīt tikai desmit procentu mazāk siltuma nekā parasti, tad dzīvība uz Zemes
   sastingtu, no poliem virzītos šurp ledāji, upes apstātos tecēt; ja Saule sāktu kvēlot spožāk — tikai par desmit procentiem spožāk, — jūrās ūdens vārītos! Tātad vis­maz tos septiņsimt miljonus gadu, kopš siltajās jūrās pirmoreiz parādījās nožēlojama, bikla dzīvība, Saule ir bijusi gandrīz tāda pati kā tagad. Vai arī šobrīd nedar­bojas tie paši spēki, kas visuma bezgala dziļajā atvarā lika uzliesmot mūsu Saulei? … Šī doma nelika man mieru.
   Atkal un atkal es lasīju Ciolkovska vārdus: «Pasaule vienmēr ir eksistējusi . . . matērija un tās atomi ir bez­gala sarežģīts citas — vienkāršākas matērijas pro­dukts …» Tātad, lūk, kas mani bija pārsteidzis! Mani bija pārsteigusi doma, ka ikvienam atomam arī ir sava vēsture, ka viss sarežģītais rodas no vienkāršā.
   Kaut kur, kaut kā, kaut kādos noslēpumainos visuma novados no vēl neizzinātām, nenotveramām daļiņām ra­dušies neskaitāmi atomi, savienojušies milzīgās zvaigžņu lodēs un iekvēlojušies uz mūžu mūžiem … Bet ne jau eļļa ir šajos gaismekļos, ne jau ogles ir milzīgajās kurtu­vēs — brāzmainajos visdziļāko dzīļu procesos ļoti sarež­ģīti kodolu daļiņu savienojumi gan sairst un kļūst vien­kāršāki, gan atkal atjaunojās . . . Nenotveramā atšķirība to stāvoklī, niecīgais atdalītās enerģijas daudzums ikreiz, kad pārveidojas atsevišķs atoma kodols — nesaskatāms puteklītis, kura diametrs viena desmittriljonā daļa centi­metra, — sasummējas draudīgā un dzīvības pilnā liesmā, kurai piemīt pasakains spēks!
   Visuma vēsture majestātiski un valdonīgi ienāca manā ikdienišķajā dzīvē —- visuma vēsture, kosmosa vēsture. Atomi, to kodoli, bezgala daudzās daļiņas ir šīs vēstures darbojošās personas; zvaigžņu pulki līdzinās milzu bišu stropiem; miglāji, kuriem nav ne gala, ne malas un kuros nesteidzīgā daba it kā auž kādu jaunu pārsteigumu, ar milzīgu, pa pusei caurspīdīgu aizkaru slēpj noslēpumai­nās visuma aizkulises.
   Bet kā tad aizdegusies šī «mūžīgi dzīvā uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi apdziest», kas tie ir par dabas spēkiem, kuri nepazīst miera, pār kuriem nāvei nav varas, kuri nepārtraukti — miljardiem gadu visos bezgalīgās telpas stūrīšos rada un sagrauj, atkal
   rada un atkal sagrauj? Kas tas ir par arklu, kurš uzaris visuma āres un iesējis tajās zaigojošas saules? Zvaigzne palīdz zvaigznei, citādi taču nemaz nevar būt, citādi zvaigznes nebūtu sablīvējušās milzīgajās galaktikās, kurās katrā ir līdz divsimt un vairāk miljardu zvaigžņu, bet, gluži otrādi, tās būtu izkaisītas haotiski.
   22. martā. Nevar saprast atoma izcelšanos, ja neielūko- jamies zvaigznes pagātnē; nevar saprast zvaigznes izcel­šanos, nesasaistot tās rašanos ar galaktiku, pie kuras šī zvaigzne pieder. Viss ir saistīts, sākot ar atomu un beidzot ar galaktiku, — tā visumu sev iztēlojās Ciolkovskis, — un bezgalīgās pārvērtībās viela iziet cauri attīstības stadi­jām, nekur neatkārtodamās, nekur nepalikdama nemai­nīga.
   Pakļaut, uzvarēt visvarenākos, visbaigākos dabas spē­kus -— tieši par to sapņoja Ciolkovskis. Rīkoties tā, lai nekas un nekad, pat tālā jo tālā nākotnē, neuzdrošinātos draudēt cilvēkiem; sapņot un celt, mīlēt un sēt labību — tāds ir cilvēku īstenais dzīves mērķis, un viņi aizmēzīs no sava ceļa visu, kas mēģinās viņus traucēt. Ar sava prāta spēku viņi pakļaus sev ugunīgās zvaigžņu dzīles, tāpat kā tagadējo cilvēku puskailie priekšteči ar prātu un vil­tību pieradināja savvaļas zirgus un ar ugunskuru lies­mām aizšķērsoja ceļu uz cilvēku alām lāčiem un vilkiem.
   Šobrīd, kad zinu, ka noiets visgrūtākais posms ceļā uz mērķi, es pateicos ikvienam, kas devis manās rokās grā­matu, kas izskaidrojis nesaprotamu frāzi, kas uzvedinā­jis uz vajadzīgo domu.
   Jokupēterim Vasjam-Vasiļokam — Tev es jau esmu stāstījis par viņu — nebija ne jausmas, kādus garīgos spēkus viņš manī atraisīja no važām. Vasiļokam patika lielīties, tomēr viņa domai piemita kaut kāda īpaša brī­vība — tā līdzinājās jautram, bezrūpīgam putnam, kas čivinādams un dziedādams sameklē un izloba egļu čie­kuru, lai gan apkārt ir bieza migla .. . Smiedamies viņš stāstīja, ka izgudrojis tieši eksāmena laikā «jaunu skait­ļošanas metodi». Satiku viņa profesoru un jautāju, vai tas taisnība. «Nē, blēņas,» atbildēja profesors, «tas, ko man sapļāpāja šis gaišmatainais leitnants, ir jau sen
   zināms, leitnants sniedza matricu[2] analīzes pamatojumu. Bet «pieci» es viņam ierakstīju cita iemesla dēļ. Av vairā­kiem jautājumiem precīzi noskaidroju, ka par matricu analīzi viņš nav pat dzirdējis, ka visu viņš izdomājis patstāvīgi, manu acu priekšā noiedams ceļu, kura veikša­nai izciliem matemātiķiem bija jāveltī tik daudz pūļu. Jūs piekritīsiet, ka drosme un izdoma nevar palikt ne­sodīta, un tāpēc ieliku viņam «pieci» . . . Vai nezināt, kā viņam klājas, viņš laikam atkal ir frontē?»
   Teicu, ka nezinu. Vasjam-Vasiļokam nepatika rakstīt vēstules, tikai vienu reizi viņš mums atsūtīja atklātni, pilnu nevaldāmas ticības tuvajai uzvarai un žēluma pret mums, «biedriem aizmugurniekiem», kuriem laupīta laime soļot blakus viņam, Vasjam, pa kara ceļiem tieši uz fašistisko zvēru midzeni. Viņš solījās atsūtīt mums par piemiņu hitleriešu ģenerāļa uzplečus, tikko pirmais trāpīšoties pa rokai; tomēr bija jūtams, ka mēs visi Vas­jam esam kļuvuši tāli.
   Stundām ilgi pūlējos atcerēties Vasiļoka minētos pie­rādījumus. Dienu no dienas mani pārņēma arvien lielāks satraukums. Tas, ko bija paveicis Vasiļoks — paveicis viegli kā visu citu, — sākot ar cīniņiem karalaukā un beidzot ar dziesmu, bija neparasts gadījums, kas pārstei dzis pat tik stingru un noteiktu vīru, kāds bija Vasiļoka eksaminētājs Hofmanis. Varbūt Vasiļoks, pats to neno­jauzdams, pavēra šauru spraugu prasmē radīt kaut ko iaunu matemātikas dzīlēs. Varbūt mans dekāns bija maz liet netaisns, tik ļauni izzobodams šādas zinātņu zinātnes eksistenci. «Kā izzīst no pirksta ģeniālu teorēmu,» — tā viņš apzīmēja šādu uzdevuma nostādni. Jā, jā, mīļais biedri dekān, Vasiļoks, nekā nezinādams par veselu matemātikas nodaļu, uz ātru roku izvirzīja vairākas tēzes, kas viņam nemaz nebi ja tik viegli saprotamas!
   Bet kāpēc, stāstīdams, kā viņš eksaminēts matemātikā, Vasiļoks zīmēja uz papīra lapas spirāles līkumus?
   Pūlējos iztēloties, kāda ir bijusi viņa prātojumu secība. Vasiļoks sāka no vesela skaitļa. Pēc tam pārgāja pie daļskaitļa kā pie vesela skaitļa negācijas, bet pēc tam pie jaukta skaitļa . . . Arī pirmatnējais cilvēks tāpat sāka no vesela skaitļa, tā bija laika ziņā pirmā un varbūt vissva­rīgākā matemātiskā abstrakcija. Kas var būt kopīgs starp visdažādākajiem priekšmetiem, kas var būt kopīgs starp kokiem un nogalināto zvēru ādām, starp lapām un oļiem ūdeņu malā? liet kaut kas kopīgs bija, kaut kas tuvināja šīs trīs vientuļās priedes, trīs pēdējās bultas bultu makā, trīs ugunskurus, pie kuriem sildījās cilts . . . Kopīgs kļuva skaitlis, skaitlis «divi», «trīs», «četri» . . . Ilgu laiku cil­vēki mācījās saskaitīt un atņemt un pēc tam, laupījumu dalīdami, noskārta, ka ne jau vienmēr spēj «godīgi» sa­dalīt piecus nogalinātus zvērus sešiem medniekiem. Tā radās daļskaitlis.
   Tātad pašā skaitlī, veselā skaitlī, daļas vēl nebija; dzīve, cilvēku pieredze rādīja, ka ar veselu skaitli vien nevar iztikt. Vēlāk radās negatīvie skaitļi. Arī iracionālie skaitļi, arī šķietamie, un tie visi tagad saplūst mūsu taga­dējā skaitļa jēdzienā.
   Tā prātodams, savā nodabā vilku uz papīra lapas līni­jas. Bet kas tad tas? .. . Biju uzzīmējis kaut kādu līk­loču līniju, nē, nevis līkloču līniju, tā bija spirāle . . .
   Tātad ir iespējams, tātad ir kaut kāda iespēja, kaut kāds kompass, kura šautra rāda vajadzīgo virzienu, ir atslēga, ar ko var mazliet atdarīt noslēpumainās durvis ar uzrakstu «Zinātnes nākotne»!
   Protams, pa spirāli ritošās attīstības principu Vasiļoks bija aizguvis no «Dabas dialektikas», viņš taču pirms matemātikas eksāmena bija paspējis nolikt marksisma- ļeņinisma pamatu eksāmenu tanīs dažos mierīgajos mēnešos, kas viņam bija lemti. Vasiļoks bija pielietojis šo spirāli, pielietojis dzīvesprieka pilns, it kā starp citu. Rezultāts bija, kaut arī visiem zināms, bet Vasiļokam tas taču nebija zināms! Un viņš arī nevarēja to zināt! Viņš pagarināja spirāli, ieraudzījās nākotnē un nojauta kaut kādas tās pazīmes …
   Lūk, tas ir atradums! Vajag iemācīties domāt «pa spi­rāli», papūlēties ieraudzīt tās sarežģītās, negaidītās no­virzes .. . Bet vai es neiemaldīšos džungļos, vai neiekļūšu nevienam nevajadzīgu formālistisku paņēmienu novadā? Kāds spēks piespiedīs mani izgudrot jauno, — vai
   tiešām tikai ziņkāre vien vai bēdīgi slavenā godkāre vien, vai vēlēšanās katrā ziņā kļūt par jaunas mate­mātiskas skaitļošanas metodes autoru?
   Nē, nē! Praktiskai darbībai noteikti būs nepieciešams, lai attīstītos matemātiskās zināšanas. Aizvakar vajadzēja sadalīt labību vai medījumus, precīzi nomērīt zemes ga­balu, vakar — veikt sarežģītu naudas aprēķinu vai no­teikt automobiļa vārpstas izmērus, šodien kodolfizika jau prasa no matemātikas, lai tā izveido jaunas nozares, jau­nas skaitļošanas metodes! Prakse — tas ir pasūtītājs, prakse — tā, matemātiķi skaitļotāj, vislabāk pārbauda, vai tavs darbs ir vajadzīgs, svarīgs, sekmīgs!
   Tātad jāstājas pie darba, un, ja man ir lemts skaitļot un dzīvot, tad jādzīvo ar atvērtām acīm, jāraugās uz dzīvi ar tās prasībām, ar tās nepārtrauktajiem meklēju­miem pēc jaunā, jo tikai dzīve ir spējīga virzīt zinātnieku pa pareizo ceļu, varbūt bezgala grūto, bet pilnīgi nepie­ciešamo ceļu. Ja matemātika ir mūsu ierocis, tad cik vēr­tīga gan var būt iespēja pielāgot šo ieroci jaunu mērķu sasniegšanai!
   26. martā. Kāda tad ir mūsu eksperimenta jēga, Tu jau tāsi, un kāpēc es atceros tik raibas savas dzīves lappuses, kas, šķiet, cita ar citu nemaz nav saistītas? Tagad man nav grūti atbildēt uz šo jautājumu. Bet kā lai es ne­pastāstu Tev pašu galveno pēc visa tā, kad viss, ko es zinu, ko esmu redzējis un pārdzīvojis, burtiski, dažu mē­nešu laikā tika savirknēts sarežģītā kārtībā, kur katra izlasītas grāmatas rinda un katra formula kļuva par pre­cīzi notēmēta, trauksmes pilna mehānisma ļoti vajadzī­gām, ļoti nepieciešamām detaļām!
   Es zinu, ka arī Tu esi pamanījusi manī šo lūzumu. Ne vienreiz vien esmu Tev stāstījis par Topanovu, bet lai­kam tikai tagad pilnīgi saprotu, cik lielu nozīmi ieguvusi mūsu tikšanās.
   Mēs esam tikušies un runājušies tikai dažas reizes. Tu zini, ka es nepavisam neesmu sabiedrisks cilvēks. Daudz, ļoti daudz vajag laika, lai es ar kādu kļūtu vaļsirdīgs, lai uzticētu otram savas visslepenākās domas. Ar Maksimu Fjodoroviču viss bija citādi.
   — Stāsta, ka jūs visu kritizējot? — vienā no pirma­jam tikšanās reizēm apvaicājās man Topanovs. — Bet
   vai jums ir kāda pozitīva darbu programa, vai jums ir kāda praksē derīga hipotēze? Cik zinu, jūs pētījat vakuuma jautājumus, interesējaties par zvaigžņu evolū­ciju … Neko teikt, šie jautājumi ir ļoti interesanti, tiesa, tālu no mūsu šāsdienas rūpēm; neesmu visai pārliecināts, vai ar tiem vajadzētu nodarboties …
   Topanovs piemiedza acis, un es, labi saprazdams, ka viņš mani skubina būt vaļsirdīgam, sāku skaidrot, cik svarīgs ir mūsu laboratorijas darbs, pamazām aizrāvos un, pats to nemanīdams, sāku runāt par galveno — izstās­tīju par saviem meklējumiem.
   —    Tātad jūs esat nokļuvis strupceļā? — Topanovs jau tāja. — Vai tikai jūs netīkojat no zinātnes kaut ko tādu, kas tai pagaidām nav pa spēkam?
   —     Šobrīd mani interesē tikai viens: uzdevuma no­stādne. Sākumam tas ir ļoti svarīgi. Saprotiet taču, — nudien, ir jābrīnās, ka daži visprogresīvākās zinātnes pār stāvji negrib saskatīt acīm redzamas lietas, izturas līdzīgi strausiem.
   —    Bet tad jau šī zinātne vēl nav kļuvusi progre­sīva! — Topanovs iesmējās. — Pasaulē ir viena zinātne, kas nekad nenokar galvu grūtību priekšā.
   —    Jūs runājat par filozofiju?
   —    Es runāju par marksistiski ļeņinisko filozofiju.
   —     Vai tad filozofija spējīga tieši palīdzēt kāda sevišķi speciāla jautājuma atrisināšanā? Līdz šim domāju, ka filozofija var noteikt tikai vispārējo virzienu, realizēt, tā sakot, stratēģiju un taktiku …
   —     Liels paldies jums, biedri Aleksejev, par filozofijas nozīmes atzīšanu, — Topanovs zobgalīgi sacīja. — Vai jums ir zināms, ka abstraktas patiesības nav, ka patie­sība vienmēr ir konkrēta? Tieši atrisinot tā sauktos speci­ālos jautājumus, jums katrā ziņā jāizmanto filozofija un jāizmanto apzināti.
   —     Zinātnē interesanti panākumi gūti arī bez filozofi­jas, — es teicu.
   —     Tie ir maldi, — atbildēja Topanovs, — un diem­žēl diezgan izplatīti maldi. «Bez filozofijas» var izgatavot nevajadzīgu, nejēdzīgu lietu, vēl vairāk — cilvēku mērķ­tiecīga rīcība «bez filozofijas», kā jūs izteicāties, vispār nav iespējama. Pat visdedzīgākais ideālistiskais filozofs,
   kas savās grāmatās «šaubās», vai reāli eksistē apkārtējā pasaule, no rīta gaida uzlecam sauli vai ieslēdz spuldzi, apraksta pilnīgi reālu papīra lapu ar spalvu vai ar rakstāmmašīnu. Neskaitāmos savas praktiskās darbības mirkļos viņš nostājas materiālistiskās pozīcijās. Ja jau pieļaujam, ka tiklab spalva, kā arī papīrs un saule eksistē tikai ideālistiskā filozofa apziņā, tad kur viņš guvis pār­liecību, ka atradīs šīs lietas un priekšmetus ārējā pa­saulē? Tomēr papīrs dažreiz pacieš visu . . . Nē, Alekse- jev, bez filozofijas iztikt nevar, bet tie, kas deklare, ka viņi nodarbojoties ar tīro zinātni un filozofijai nepieska roties, lielāko tiesu nokļūst vismazvērtīgākās filozofijas ietekmē.
   —    Tomēr pasaulē viss nav mūžīgs, varbūt tajos jautā­jumos, ar kuriem šobrīd nodarbojamies, filozofijai nebūs nekādas ietekmes? Tā taču var būt?
   —    Paldies par vaļsirdību, sacīja Topanovs, — ta daudz ko padara vienkāršāku. Dažreiz esmu sastapies ar biedriem, kuri labprāt atzīst filozofijas nozīmi, bet īste­nībā domā tāpat kā jūs-. Tomēr marksisms-ļeņinisms ir filozofiskās domas augstākā virsotne, tas ir labākais, vis pilnīgākais dabas patieso likumsakarību atspoguļojums. Tā ir elastīga mācība, kas gatava tūlīt mainīt savu formu, tiklīdz nāk kāds jauns, izcils atklājums . . . Neapņemos norādīt, kur jūsu laboratorijas darbu plānā izlaists kāds posms, man nav speciālas izglītības, bet droši varu sacīt, ka daudzas teorētiskas grūtības izskaidrojamas ar filozo fisku aklumu. It īpaši tādā jautājumā kā zvaigžņu izcel­šanās! Jūs man sakāt — ārkārtīgi augstā temperatūrā zvaigžņu dzīlēs rodoties atomu kodoli zvaigznes nā­kamā kodoltermiska degviela. Vai pareizi esmu sa pratis ?
   —    Jā, pareizi.
   Tātad vajadzīga jau gatava zvaigzne, lai rastos atomi, un vajadzīgi atomi, lai iedegtos zvaigzne?
   Astronomu lielākā daļa domā, ka atomi laikam esot vecāki nekā zvaigznes.
   —    Ļoti konkrēti, neko teikt! .Sacīt, ka atomi jaunāki nekā zvaigznes, nevar zvaigznes pašas sastāv no ato miem. Bet arī atoms taču varēja rasties tikai kaut kādu pagaidām mums nezināmu procesu rezultātā.
   lits
   Par to domāju arī es. Bet kā sasaistīt atomu raša­nos ar zvaigžņu evolūciju ?
   Bet ja nu … — Topanovs nogaidoši paraudzījās uz mani, un es nespēju neturpināt:
   Ja nu atomi ir tikpat veci kā zvaigznes! Ja tie radu šies reizē ar zvaigzni, vienotā procesā! .. . Bet tā ir jūsu doma . ..
   —     Tas jums nepatīk? — Topanovs iesmējās. — Nē, nē, es rie uz ko nepretendēju, arī uz līdzautora tiesībām ne pretendēju, ne uz ko! Turklāt šī doma nav mana, Alek sej Aleksejevič … Tā ieplaiksnījās jūsu paša galvā, es palīdzēju šai domai izkristalizēties, izkļūt dienas gaismā, ļoti priecājos … Tā tiešām ir interesanta?
   —     Jūs pat nespējat iedomāties, cik ļoti interesanta! Es iešu, tūlīt iešu jāaprēķina, kaut arī aptuveni, tūlīt jau varēs gūt zināmu ieskatu …
   —     Nesteidzieties! Viss vēl tikai būs, Aleksej Alekseje uič, bet tagad došu jums labu padomu: jājautā Ļeņinam.
   Ļeņinam? Nesaprotu . . .
   Ļeņiniski jādomā tāds ir jūsu uzdevums, Alek sejev, un tas nepavisam nav vienkāršs uzdevums. Domāt ļeņiniski jūsu šaurajā specialitātē, meklēt filozofijā spēku un drosmi, izvēlēties līdzekļus mērķa sasniegšanai tā, kā to darīja Ļeņins, ļeņiniski izkaldināt savu pasaules uz skatu . . . Tas nemaz nav tik vienkārši. Saprotu, kas var slēpties aiz zvaigžņu rašanās mīklas atminējuma. Sa­protu! Atrisināt šo vislielāko noslēpumu — tas ir tikpat kā atņemt tumsoņiem vēl vienu cietoksni, tas ir tikpat ka ielikt cilvēku rokās visvarenāko ieroci. Bet iegaumējiet- nepadariet fiziskos likumus par bezgrēcīgiem elku dieviem!
   -— Maksim Fjodorovič, zinu, ka ikviens likums ir pareizs tikai noteiktās robežās, tikai noteiktos apstākļos, bet kad tiek lauzti vecie priekšstati . . .
   —     Ne jau tikai tas! Atceros, ka Ļeņina darbos ir šādas piezīmes; jūs šīs rindkopas atradīsiet viņa «Filozofiskajās burtnīcās».
   27. martā. Ja, es šīs rindkopas atradu. «Likums ņem mierīgo — un tāpēc likums, jebkurš likums ir šaurs, ne­pilnīgs, aptuvens.» Likums ņem mierīgo, ņem to, ko zinātne spējīga aptvert zināmā laika momentā. Bet, no
   otras puses, «likums ir stabilais (paliekošais) parā­dībā» … Stikla bumba, ko berza ar ādu, lūk, kas bija pietiekami «mierīgs», kad zinātnei vajadzēja spert pirmos soļus elektrības parādību laukā; kompasa šautra ar vienu galu rāda uz ziemeļiem — tas bija viss, ko zināja par magnētismu, bet aizritēja gadsimti, un tagad mēs pētām un atrodam likumus elementārām daļiņām, kas paātrinā­tas līdz fantastiskam ātrumam; magnēta šautra nepār­traukti šaudās, un mēs soli pa solim atrodam cēloņus, kāpēc tā ir nemierīga, un šie cēloņi mūsu izcilajā laik­metā kļūst «mierīgi», tas ir, pētīšanai pieejami.
   Bet likums parādībā ņem «stabilo», un katrs jauns likums padziļina, izskaidro, tomēr nebūt nenosvītro pozi­tīvo, kas sasniegts pagātnē …
   No visām pusēm nāca klāt bezgala daudzi piemēri. Nesatricināma klints šķita klasiskā mehānika, Galileja un Ņūtona mehānika, bet radās relativitātes teorija, kas vienīgā spēja izskaidrot gaismas izplatīšanās dīvainās likumības. Tas, kas Ņūtona likumos bija «stabils», no­turējās. Paies gadsimti, tomēr tiltus un mašīnu vārpstas, ēku sienas un kuģu korpusus, tāpat kā senāk, aprēķinās pēc Ņūtona formulām, kas šobrīd vairs ir tikai aptuveni pareizas, ja jāsaskaras ar lieliem kustības ātrumiem, un nav vairs derīgas, ja jāaprēķina ātrās atoma daļiņas. Ikviens fizikas likums man kļuvis tikai par pakāpi pasau­les izzināšanai, bet nevis par pēdējo un galīgo posmu.
   Cik naivas tagad šķiet dažu zinātnisku virzienu piekri­tēju pretenzijas, ka tie atrodoties uz kaut kādu galīgu patiesību pilnīgas un izsmeļošas izzināšanas robežas! («Parādība bagātāka nekā likums»), mums vajag atklāt un mēs atklāsim arvien jaunas īpašības, arvien jaunas sakarības, mēs iesim arvien grandiozāku vispārinājumu ceļu, tomēr daba vienmēr būs neizmērojami pilnīgāka par jebkuru likumu.
   Bezgalīgi lēnais zvaigžņu attīstības un rašanās process pamazām kļūst arvien «mierīgāks» tā likumu zinātniskai konstatēšanai. Ja sasaistītu vienā teorijā atoma kodolu un zvaigžņu kopu, manās rokās būtu atslēga zvaigžņu rašanās noslēpuma izpratnei. Meklēt un tūlīt pārbaudīt teorijas rezultātus, kaut arī pa daļai, kaut arī nelielos mērogos, izdarīt labojumus, tiecoties pēc teorētisko kon­
   strukciju maksimālas elastības, neaizmirst, ka galvenais joprojām vēl ir jāveic, — tādu es saskatīju turpmāko perspektīvu. Tomēr viegli bija iecerēt, daudz grūtāk izdarīt…
   Lāgiem iegriezos pie Topanova. Viņš vērīgi mani uz­klausīja, dažreiz deva kādu padomu, un pēc šīm pār­runām es bieži vien pašos pamatos mainīju pētījumu virzienu.
   — Sargieties uztiept dabai savas konstrukcijas, savas shēmas, — Topanovs sacīja, — dabai vienmēr atradīsies kaut kas, ar ko jūs pārsteigt, vienmēr. Bez apdoma pie­mērus no vienas nozares nepārnesiet uz otru. Centieties atklāt galvenās pretrunas, pamatpretrunas pašā parādību būtībā, pārbaudiet, vai šīs pretrunas sekmē pašas lietas augšanu, attīstību, tās pašvirzību.
   Pakāpeniski sāka iezīmēties nākamās teorijas kontu ras. Man bija jādodas tādos džungļos, ka tiešām bieži ne zināju, kurp tālāk virzīties, un tik tikko spēju noturēties, lai neaizrautos ar blakus jautājumiem.
   Pēkšņi atskārtu — esmu ne vien uz pareiza ceļa, bet arī savu teoriju varu pārbaudīt eksperimentāli. Neapgrū­tināšu Tevi ar tehniskām detaļām, izklāstīšu tikai mūsu izmēģinājuma būtību.
   Vispirms man jāpiebilst, ka šajā pilnīgi jaunajā zināt­nes nozarē vēl nav nostabilizējušos uzskatu, nav piemē­rotu apzīmējumu. Mēs savu viedokli nosaucām par «vakuuma teoriju», taču skaidrs, ka šis apzīmējums nav veiksmīgs.
   Mēs ar savu teoriju nemēģinām galvanizēt pilnīgi pa­reizi noraidīto ētera teoriju, kas divdesmitā gadsimta sākumā radīja nepārvaramas pretrunas. Tomēr mēs no­nācām pie slēdziena, ka relativitātes teorija, kas šīs pret­runas atrisināja, bez kādām tiesībām secinājusi, ka ne­kādas vides vispār nav. Mēs izvirzījām mērķi — pārbau­dīt šo secinājumu, izvirzījām mērķi — konstatēt apstākļus, kuros varētu izpausties šīs vides elektromag nētiskās īpašības .. . Izdevība radās — lieliska izdevība!
   Mums laimējās «piebiedroties» mākslīgās planētas kār­tējās palaišanas organizēšanā. Ar lielām pūlēm panācām, ka pētījumu programā ietilpināja gaismas stara novir­zes pārbaudi Saules gravitācijas laukā. Izrādījās — mūsu
   pieņēmumi ir pareizi. Bezgaisa telpai, kas nebremzēja zvaigžņu vai planētu, mākslīgo pavadoņu vai meteoru daļiņu kustību, tomēr piemita zināma īpatnēja «stī- grība», kas izpaudās ļoti smalkos elektromagnētiska rak­stura efektos. Izrādījās, ka gaismas izplatīšanās apstākļi Saules priekšā ir citādi, nekā domāja līdz šim. Sinī eksperimentā ne vien kvalitatīvi pārbaudījām mūsu pie­ņēmumus, bet guvām arī dažas kvantitatīvas sakarības, kas sākumā tik nepieciešamas.
   Mēs raidījām kosmosā vairākus mākslīgos pavadoņus. Tie bija pavisam sīki pavadoņi, apmēram tādi kā apel­sīns, ar mazjaudas raidītājiem. Tomēr šie pavadoņi savu uzdevumu veica. Radioviļņu izplatīšanās pavadoņa kus­tības virzienā bija citāda nekā pretēji tā kustībai. Un atkal bezgala vērtīgas skaitļu rindas kļuva par jaunu aprēķinu un vispārinājumu avotu.
   No jauna atsākām izmēģinājumus laboratorijā. No­lēmām izmantot īpatnējo «tukšuma elektromagnētisko stīgrību», lai pārbaudītu jau diezgan drošo teoriju.
   Un, lūk, viss ir gatavs. Ap stikla bumbu lēni griežas daudzas tonnas smags svina stienis. Bumba ir doba, un speciāli sūkņi (Razumova lepnums) izveidojuši tajā ārkārtīgi augstu vakuumu. īpatnējā kārtā inducētie elektromagnētiskie lauki kopā ar mainīgu gravitācijas lauku lika sakustēties nenotveramajam «tukšumam». Un pēkšņi… atsevišķi nātrija atomi, ievadīti bumbā un ultravioletā izstarojuma ierosināti, rādīja, ka notiek bries­mīga frekvences pārbīde. Mums pavērās ceļš uz apbrīno­jamu, fantastisku eksperimentu. Nolēmām konstruēt topošas zvaigznes modeli. Modeli kādā izolētā telpas «dobumā» ar paātrinātu laika ritējumu.
   Tomēr mums radās jauni šķēršļi. Visi aprēķini rādīja, ka izmēģinājuma sekmīgai realizēšanai vajadzīga milzīga telpa ar ļoti augstu vakuumu.
   Izkļūt kosmosā un tā bezgalīgajos plašumos izdarīt savu mēģinājumu — tāds varēja būt vienīgais pareizais atrisinājums.
   Savu ierīci nosaucām par «kinehronu», ar tā palīdzību cerējām krasi paātrināt laika ritējumu norobežotā telpas daļā. Ierīces svars samērā mazs, taču grūtākais bija tas, ka mūsu kinehronam kosmosā vajadzēja atvērties bez
   tiešas cilvēku palīdzības. Fotoelementu virknes, tūkstoši kondensatoru, simti sekciju, īpatnēji kinehrona tinumi — tam visam vajadzēja izplesties bezgaisa telpā, pašam sevi pārbaudīt un pēc signāla no Zemes sākt eksperimentu.
   No trim mūsu palaistajām raķetēm tikai viena atbilda visiem iecerētā uzdevuma nosacījumiem. Pēdējās pakā­pes konteinerā bija iemontēta automātiska ierīce, kas līdzinājās neizskatīgam pundurrobotam; «soļojot» gar gredzenā sarindotām kinehrona sekcijām, tam vajadzēja samontēt un pārbaudīt visus elementus, kas ietilpa milzī gajā konstrukcijā, kuras diametrs sasniedza vairākus kilometrus.
   Pirmais darba posms noritēja labi, bet tad . . . bet tad! Gaidījām, ka telpā, ko norobežoja sarežģītā lauku kon­figurācija, radīsies «zvaigznes dīglis», kurš izstaros gamma starus ar visai neliela garuma vilni. Mūsu kon­struētai projicējošai aparatūrai vajadzēja raidīt atpakaļ mūsu atmosfērā šīs «zvaigznītes» palielinātu attēlu. Ši projicējošā aparatūra bija gandrīz vai vissarežģītākais visas ierīces mezgls. Sakaru uzturēšana starp kinehrona «dobumu» un ārējo pasauli, izrādās, ir neparasti sarež­ģīta problēma. «Dobums» bija pilnīgi necaurejams elek­troniem un citām elementārām daļiņām, bet gamma stari, kas plūda 110 kinehrona iekšienes, transformējās uz tā virsmas kā izstarojums ar maksimumu infrasarkano staru apgabalā.
   Pārsteigumi sākās tūlīt.
   Pavadonis apriņķoja ap zemeslodi astoņās stundās, tomēr aizritēja diena pēc dienas, daudz gaidu pilnu dienu, iekām optiskā elektronu pārveidotāja ekrānā pavīdēja gaiša svītra. Tad pēkšņi parādījās gaiši kamoliņi, to skaits auga … Nē, tās nebija zvaigznes, tā bija topoša galak­tika! Pavisam negaidīts pārsteigums .. .
   Atkal aprēķinājām mūsu iegūto laika paātrinājumu. Tagad taču viens pavadoņa apriņķojums ap Zemi līdzi nās galaktikas apgriezienam ap savu asi. Mūsu Saules sistēma un kopā ar to arī Zeme apgriežas ap Galaktikas kodolu gandrīz divsimt miljonos gadu, turpretim mūsu modelis apgriežas jau astoņās stundās! Jā, tās bija zvaig­znes, miljonu miljoni zvaigžņu. Protams, tās bija ne­parastas zvaigznes, tomēr daudzi, ļoti daudzi mūsu
   pasaules, mūsu visuma likumi bija spēkā arī viņu galak­tikā, tikai laiks salīdzinājumā ar mūsējo bija paātrināts divdesmit miljardu reižu!
   Vēl viens jauns pārsteigums! Kāds no maniem līdz­strādniekiem konstatēja, ka pavadoņa pārlidošanas mirklī, kad visi esam pie saviem aparātiem, virs laborato­rijas rodas dīvains, caurspīdīgs bangainas jūras attēls, kaut kas līdzīgs fatamorgānai. Tas ir ļoti interesanti, bet pagaidām man nav laika pievērsties šai parādībai.
   28. martā. Šodien, kad saņēmām jaunāko fotogrāfiju sēriju, Razumovs ieteica noraidīt uz pavadoni signālu, kas izbeigtu kinehrona darbību. «Zvaigžņu dīgļi» tad vairs neeksistēs. Nezinu kāpēc, bet es vilcinos. Protams, tas, kas izdarīts reiz, var tikt atkārtots — nākamo mēģi­nājumu izdarīsim daudz lielākā mērogā, tikai tad gan vajadzētu atbrīvot novērošanai izdevīgu orbītu, bet es nez kāpēc vilcinos. Pārāk dārgs man ir šis spīguļu spiets, kurš pierāda, ka procesi, kuri noved pie zvaigžņu rašanās, var tikt modelēti jebkurā izplatījuma daļā, — spiets, kurš pierāda, ka principā ir iespējams izmantot šos procesus. Manu acu priekšā jau tēlojas kosmisko staciju kontūras, tās pārvērš mākslīgo zvaigžņu summāro izstarojumu par augstfrekvences elektromagnētisku izstarojumu. To varēs izmantot arī uz Zemes. Tomēr Razumovs min ļoti saprā­tīgus argumentus. Pamēģināšu viņu atrunāt. Zinātne pa­liek zinātne, bet šajā pasakainajā zinātnes nozarē kaut kas neļauj būt pedantiskam . ..
   Nupat dzirdējām laika signālu — tūlīt pāri lidos mūsu pavadonis paātrinātājs. Varbūt pēdējo reizi virs mūsu galvām aizdrāzīsies zaļganie plankumiņi, bezgala daudz reižu samazināti mūsu Saules brāļi. Tos es dāvinu Tev … «Ar saulēm mēs rotāsim meiteņu tērpus, no zvaigznēm mēs kalsim spožas saktas …» Vai atceries?»

   — Vai tiešām tas ir viss? — iesaucās Grigorjevs, bei­dzis lasīt vēstuli. -— Bet kāpēc tad Aleksejevs gājis bojā? Kāpēc notikusi katastrofa? Gandrīz visu dzirdēto jau noskārtām arī bez vēstules! Mēs gaidījām tik daudz …
   —     Velti gaidījuši neesam, — Topanovs atbildēja, — velti neesam gaidījuši… Tagad noteikti zinām, ar ko mums darīšana. Izrādās — speciālistiem, kuri atbraukuši šeit pētīt zvaigžņu pasauļu vēsturi, savā ziņā ir un savā ziņā nav taisnība! Viņiem taisnība, ka dienu no dienas redzam citādu zvaigžņu kopu, jo mūsu astoņās stundās kinehrona iekšienē ir aizritējuši divi simti miljoni gadu, mūsu gadu! Galaktika katru dienu tiešām ir citāda. Uz­liesmo jaunas zvaigznes, dažas eksplodē — vai atceraties zibšņus? — parādās jauni zari, jauni miglāji … Tomēr viņiem savā ziņā arī nav taisnība, jo īstenībā tā ir viena un tā pati cilvēka ģēnija radītā galaktika. Iegaumējiet, Aleksejevs paveicis kaut ko lielāku, nekā iecerējis. Viņš gribēja radīt zvaigznes dīgli, bet izveidoja vairākus dīg­ļus; viņš gribēja izpētīt praktisko iespēju izmantot to enerģiju, kas slēpjas kosmosā, bet īstenībā radīja bez­gaisa telpā visus apstākļus, lai varētu izveidoties jauna galaktika. Lāgā nesaprotu, kas tieši bijis šās tapšanas pamats, kādi spēki cīnīdamies devuši sākumu šim zināt­nes vēsturē vēl neredzētajam mēģinājumam, bet man šī vēstule ir pierādījums, ka visi mūsu meklējumi bijuši pa­reizi … Nē, nē, nebūt nepiederu pie tiem, kas cenšas attaisnot katru savu soli, tomēr šodien ir noslēdzies sva­rīgs posms …
   —     Maksim Fjodorovič, — Muraševs steigšus ierunājās, viņš aši kaut ko rēķināja uz papīra lapas, — Maksim Fjodorovič, bet, ja pieņemam, ka šīm zvaigznēm ir pla­nētas, tad tām jāriņķo ar ātrumu, kas tūkstošiem un sim­tiem reižu pārsniedz gaismas ātrumu! Gaismas ātrums ir visu ātrumu robeža …
   —     Es jums piekrītu, — Topanovs lēni noteica, un mēs visi sapratām, ka viņu pilnīgi guvusi savā varā kāda doma, — piekrītu, bet kāpēc? Ne jau man jums jāklāsta, ka gaismas ātrums cieši saistīts ar gravitācijas spēkiem, ar telpas īpašībām, it sevišķi, ja Aleksejeva viedokli atzīs­tam par pareizu … Tur, kinehrona iekšienē, gaisma, tāpat kā pie mums, izplatās ar ātrumu, kas viņu pasaulē ir vislielākais … Iespējams, ka tur spēkā daudzi fizikas likumi, kuriem pakļauts viss kosmoss … Iespējams, ka arī tur ir sava Zeme, iespējams, ka tādu planētu tur ir daudzi miljoni…
   —     Un uz šīm planētām viņu Ņūtoni pētī debess ķer­meņu kustības likumus, — Ļedņevs iesmējās, — bet uz citām Einšteini atklāj . . .
   —    Pagaidiet! — Topanovs viņu pārtrauca. — Kā jūs teicāt? Ņūtoni, Einšteini?
   —    Tas jau bija tikai joks, — Ļedņevs taisnojās.
   —   Protams, joks, lai turpinātu jūsu domu.
   —     Ne jau tas ir svarīgi, — sacīja Topanovs. — Ne jau tas … Es jau sen domāju . . . Vai zināt, neparasta doma … Neparasta doma! Turpiniet apspriedi! Tūlīt atgriezīšos.
   Topanovs paķēra savu spieķi un skriešus izskrēja no istabas. Redzēju, kā viņš steidzās pāri ielai. Apspriede turpinājās, tomēr kaut kā gurdeni. Visi bijām pieraduši, ka Topanovs ar viņam piemītošu īpašu pieeju, skatienu, vārdu, smaidu ievada vajadzīgajā gultnē visu komisijas locekļu uzmanību. Pēkšņi atkal viņu ieraudzījām. Topa­novs steidzās šurp no jūras puses. Nē, apstājās, mirkli pagaidīja, griezās atpakaļ un pazuda aiz stūra . . .
   —    Kas viņam noticis? — Ļedņevs čukstēja. Tādu viņu nekad neesam redzējuši.
   —    Viņš ir kaut ko izdomājis! sacīja Grigorjevs.
   —    Tomēr baidās kļūdīties, tā šķiet man. Droši vien kaut kas svarīgs … Bet tagad, biedri, nerunāsim par blakus lietām, turpināsim darbu . . . Uzmanīgi izlasīju Alekse­jeva pēdējo darbu, ko mums atsūtīja «Zinātņu Akadēmi jas Vēstu» redakcija. Izmantodams paša atklāto matemā­tikas paņēmienu, Aleksejevs konstruējis visai interesantu tukšuma ainu, starpzvaigžņu telpas ainu. Pēc viņa do­mām, tukšums viscaur ir blīvi piepildīta telpa, kurā dali ņas tikai iezīmējas, it kā iemirdzas. Sī telpa uzņem un transformē nejauša rakstura elektromagnētisku svārstību fonā jebkuru izstarojumu. Tātad vakuums nav indiferents pret zvaigžņu izstarojumiem, vakuums piesātināts ar iz staroto enerģiju . . . Sevišķa uzmanība Aleksejeva darba pievērsta gaismas polarizācijas procesiem, ne jau velti tie galaktikas sektori, kuros, kā mēs zinām, notiek vis­intensīvākie zvaigžņu veidošanās procesi, atšķiras ar spē­cīgāku un likumsakarīgāk sadalītu gaismas polarizāciju. Dažās kosmiskās telpas vietās šī enerģija var izpausties jaunas zvaigznes veidā …
   Mēģinājām koncentrēt uzmanību uz to, par ko runāja Grigorjevs. Viņa runas laikā istabā klusītēm ienāca Topa­novs un apsēdās savrup. Viņš bija ārkārtīgi satraukts.
   —     … Aleksejevs iet pat tālāk, — tobrīd turpināja Gri­gorjevs. — Viņš mēģina izpētīt ceļus, pa kuriem virzās šī enerģija, raksta par jau tapušo zvaigžņu milzīgo no­zīmi …
   —    Tas jau minēts arī viņa vēstulē! — iesaucās Ļed­ņevs. — Atceraties? Zvaigzne palīdz zvaigznei!
   —    Jā, bet šis pieņēmums, ietērpts matemātiskā formā, ir ārkārtīgi pastiprināts; katrā ziņā tagad kļūst skaidri cēloņi, kāpēc tik bieži sastopamas dubultzvaigznes. Domāju, ka no Aleksejeva izveidotās teorijas vēl radī­sies ļoti ļoti interesanti secinājumi. Viņš ir paredzējis itin visu . . .
   —     Ne jau visu! — Topanovs pēkšņi skaļi sacīja un iznāca istabas vidū. — Nē, ne jau visu ir paredzējis Alek­sejevs! Viņš nav paredzējis, ka var rasties dzīvība! Jā, biedri, viņš daudz ko, es jums ticu, ir atradis un izlietojis, paredzējis un izskaidrojis, tomēr nav ievērojis galveno . .. Ne jau tikai zvaigžņu dīgļus vien mēs fotografējam un novērojam katru dienu! Tas nav tikai galaktikas atvei­dojums, galaktikas modelis vien. Jā, jā! Tas ir daudz kas vairāk. Tā ir īsta galaktika! īsta! .. . Ap mikroskopiskām zvaigznēm riņķo tikpat mikroskopiskas planētas. Šķiet, šīs zvaigznes salīdzinājumā ar atomiem, no kuriem tās sastāv, ir tikpat lielas kā mūsu izplatījuma zvaigznes, un uz Aleksejeva bezgala daudzo zvaigžņu bezgala daudza­jām planētām ir dzīvība, ir domājošas būtnes . . . Ja mūsu Saule kopā ar visām planētām riņķo kopīgā zvaigžņu plūsmā ap Piena Ceļu, Galaktikas centrālo daļu, ja mūsu vecenīte Zeme ir apriņķojusi ap to tikai kādas desmit vai piecpadsmit reizes, tad Aleksejeva galaktika ir ap griezusies vismaz četrsimt reižu ap savu asi: šī galaktika taču apriņķo ap savu asi trīs reizes katrā mūsu dien­naktī. Tātad pāri mums lido pasaule — pasaule, kas pilna ar dzīvu uguni, lido miljardiem planētu, un uz tām ir cilvēki, tieši cilvēki, jo šajā pasaulē daudz kas ir līdzīgs mūsējai. Viņiem jau pagātne ir tas, kas mums vēl jāveic nākamajos laikmetos. Uz atsevišķām planētām izkaisītā cilvēce tur jau paspējusi apvienoties vienā brīnišķīgā,
   varenā kopumā . .. Kad Aleksejevs noraidīja mēģinājuma izbeigšanas signālu, viņš pat nenojauta, ka pacēlis roku pret veselu pasauli — pasauli, kas savā attīstībā aizstei­gusies mums priekšā par miljardiem gadu! Aleksejevs to nezināja, nenojauta. Jā, viņš, protams, varēja pārtraukt šo mēģinājumu pašā sākumā, bet, kad sāka griezties spožie galaktikas zari, kad tanī pasaulē bija aizritējuši miljardiem gadu, tad jau bija par vēlu. Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku radītā pasaule kļuva spēcīgāka par mums, un mirklī, kad tika noraidīts viņiem bīstamais signāls, kas liktu sairt šim arvien vēl noslēpumainajam kinehrona ritenim, viņi droši vien ar apvienotiem pūli­ņiem spējuši aizsargāties. Var arī būt, ka viņi zinājuši laika paātrinātāja noslēpumu, var arī būt, ka viņi daudz ko zina par mums … Jā, viņi aizsargājās, viņi atbildēja, un Aleksejeva laboratorija pārvērtās par nepieejamu kris­tāla bluķi. Sī dzīvība — drosmīgā un gudrā, bezgala varo­nīgā un spēcīgā dzīvība nosargāja «zvaigznīšu piciņas». Tā ir dzīvība, un viņa nebaidās ne no kā!
   —    Bet paklausieties! — iesaucās Ļedņevs. — Paklau­sieties! Noraidīts taču tika signāls, kas ilga dažas mikro- sekundes, dažas sekundes miljondaļas!
   —    Un kas par to! — Topanovs atbildēja. — Alekse­jeva pasaulē mūsu sekunde līdzinās gandrīz vai pieciem zemes gadu tūkstošiem — tik gara viņiem ir mūsu se­kunde. Bet mikrosekunde — tā viņiem ir viena dien­nakts, biedri! Viņu pasaulei tā ir bijusi nemiera pilna diennakts, un tomēr viņi uzvarēja! Viņi noturējās!
   —    Vaļsirdīgi sakot, manas smadzenes to visu nespēj aptvert, — teica Ļedņevs. — Jūtu, ka tas ir visu noslē­pumu atrisinājums, bet nespēju ticēt.. . Aleksejevs kļuvis par tādu kā dievu to kungu, kas radījis veselu pasauli!
   —    Jā, Aleksejevs to ir radījis, bet cik maz spējis vir­zīt tās gaitas! — Topanovs atbildēja. — Jā, tā ir Alekse­jeva pasaule, bet visa cilvēce, visi Zemes cilvēki nespēj ne par matu ietekmēt šīs pasaules attīstību. Es nevienam
   neieteiktu kaut ko tādu mēģināt…
   * * *
   Kļuva skaidra visa Aleksejeva eksperimenta norise. Vakuums bija pilns ar gauži negaidītiem pārsteigumiem.
   Vakuumam, kas jūtami nepretojās zvaigžņu un planētu, meteoru un kosmisko raķešu kustībai, piemita īpašības, līdzīgas šķidra hēlija supertekamībai superzemā tempera­tūrā. Taču, ja vakuumam piešķir rotējošu kustību, izman­tojot elektromagnētisko un gravitācijas lauku mijiedar­bības sarežģītu kombināciju, tad vakuumā atklājas pārsteidzošas un brīnišķīgas spējas veidot īpatnējus virpuļus — virpuļus, kuros no apkārtējās telpas sāk sa­plūst izkliedētā enerģija. Tagad kļuva saprotams, kāpēc temperatūru absolūtā nulle principiāli ir nesasniedzama. Elektromagnētiskie un gravitācijas lauki ir īpatnējs un jutīgs tukšuma «fons», kas spējīgs atbrīvot elektromag­nētiskā izstarojuma kvantus jebkurā savā punktā.
   Cits pēc cita aizbrauca komisijas locekļi. Viņus bija viegli saprast. Pilnīgā revolūcija uzskatos par starp­zvaigžņu vidi radīja daudzas jo daudzas hipotēzes, minē­jumus, savaldzināja visus zinātniekus, kam bija lemts piedalīties Zvaigžņu institūta avārijas izmeklēšanā. Mura- ševs reiz iedrāzās manā istabā, kliegdams gluži kā cil­vēkēdājs. Tatjana aizrāvās man aiz muguras un klusī­tēm jautāja, pieklaudzinādama ar pirksta knoķīti sev pa pieri:
   —     Vai viņam bēniņos viss kārtībā? Vai nav jucis?
   Bet Muraševs izņēma no kabatas piezīmes, un pēc brī­tiņa arī es biju spiests dalīties viņa priekos.
   —     Vai saprotat, ko tas viss nozīmē? — viņš man sa­cīja neparasta satraukuma dēļ aizsmakušā balsī. — Zvaigznes sastopamas vai nu pa vienai, vai pāros, vai nelielās grupās, visbiežāk pāros, tomēr milzīgos attālu mos cita no citas, un tagad es zinu, kāpēc! … Rītdien par to zinās visa pasaule! Ja jau zvaigznes veidošanās ener­ģija saplūst, izraisot zināmu kustības traucējumu bez gaisa telpā, un šī enerģija plūst klāt līdz mirklim, kad rodas pati zvaigzne, kura, protams, rodas lēcienveidā -— apslēpts, pacietīgs darbs un uzliesmojums, — tad viss ir saprotams. Zvaigznes nevar rasties kurā katrā vietā. Tās atņem enerģiju apkārtējai telpai, savā tuvumā vakuumu padara nabagāku, gluži tāpat kā koks ar saknēm atņem mitrumu veselai augsnes kārtai! Zvaigzne nerodas tukšā vietā un radusies izstaro siltuma un gaismas straumes, kuras kaut kur, pa kaui kādiem nezināmiem ceļiem atkal
   koncentrējas jaunā zvaigznē. Aprēķināju, kāda ir vakuuma vidējā piesātinātība ar enerģiju, jo mēs taču zinām, ka vidēji zvaigznes cita no citas atrodas piec­desmit miljonu Saules rādiusu attālumā. Paskatieties! . . .
   Pēc stundas klausījos niknā jo niknā Grigorjeva un Ļedņeva strīdā. Strīda būtība mani satrauca līdz sirds dziļumiem.
   —     Aplam būtu domāt, Ļedņevs teica, ka gais­mas daļiņa, kas atnākusi pie mums no Saules, patiešām izšāvusies no tās dzīlēm vai izstarota no Saules virsmas! Vai tad elektroni, kuri šobrīd kveldina elektriskās spul dzes pavedienu, ir tie paši elektroni, kas bijuši Kahov kas hidrostacijas dinamomašīnu tinumos? Elektroni devās ceļā visi reizē, pēc mirkļa tie jau sāka ieplūst pie mums, šajā spuldzē, bet paši elektroni, tas ir, tie, kuri ieslēgšanas bi'īdī atradās dinamomašīnu tinumos, vēl ir ceļā viņi dodas uz mums, bet nokļūs šeit pēc gadu desmitiem! Elektromagnētiskais lauks tikai padara dzi vus, izsit 110 bezdarbīgā stāvokļa neskaitāmus gaismas kvantus, kas reāli eksistē vakuumā!
   —      Bet kas tad ir gaismas ātrums? — Ļedņevs iebilda. Skaidri varēja nojaust, ka strīds viņam sagādā prieku. — Gaisma taču tomēr drāžas šurp pie mums ar trīssimt tūkstoš kilometru ātrumu sekundē!
   —     Tas ir vakuumā joņojoša elektromagnētiskā viļņa ātrums, bet ar to vēl nav konstatētas gaismas daļiņu visas īpašības, tas ir pārraides ātrums, nekas vairāk!
   —     Bet tā jau ir sensenā, tūkstošiem reižu atspēkota ētera teorija! — iesaucās Ļedņevs. Vai nav jākaunas, uz XXI gadsimta sliekšņa stāvot, spriedelēt par šo tematu! Visi mēģinājumi noteikt ātrumu, ar kādu caur ēteru lido mūsu Zeme, taču bijuši nesekmīgi.
   —     Pareizi! Bet vai kāds spēja paredzēt hēlija super- lekamību zemās temperatūrās? — Grigorjevs atbildēja. — Tas nav nekāds joks — deklarēt, ka šķidrums, kam ir blīvums, svars un kas ir materiāls, kā jebkurš cits šķid rums, pēkšņi zaudēs tik svarīgu īpašību kā stīgrība. Ja Melnā jūra bīītu piepildīta ar superplūstošu šķidrumu, tad piekrautu liellaivu vajadzētu tikai attiecīgā virzienā pagrūst ar roku, lai liellaiva šķērsotu jūru un sasniegtu Batumi vai Konstantinopoli. Nav nekāds brīnums, ja
   vakuuma strukturai piemīt vel apbrīnojamākas īpa­šības.
   … Topanovu sameklēju tikai pievakarē jūras krastā. Daži mūsu biedri, astronomi un fiziķi, viņam kaut ko mēģināja iegalvot. Tobrīd, kad piegāju es, gar krastu ātri slīdēja viegla laiva. Viss pūlis uzmanīgi vēroja airu kustību.
   —     Vēlreiz! — krastā stāvētāji sauca airētājam. — Nu ir labi, tagad izdevās!
   -— Kas te notiek? — es jautāju.
   —     Veidojam dubultzvaigznes, — atbildēja Muraševs. Viņš ar kurpēm un neatrotītām biksēm bija iebridis līdz ceļiem krasta dūņās.
   Laiva brauca atpakaļ, un Muraševs pietupās, gandrīz skardams ūdens līmeni.
   —     Ir, izdevās! —- viņš sauca, kad laiva slīdēja garām. No bikšu starām straumēm tecēja ūdens.
   —     Kas tad te īsti notiek? —- es vairs nespēju no­ciesties.
   —     Ir jau diezgan, — teica Topanovs, — jūs mūs pār­liecinājāt.
   —    Paklausieties, — viens no mūsu astronomiem apgal­voja, ka īpatnējie virpuļojumi starpzvaigžņu vidē, par kuriem runājām, varētu ierosināt tikai vientuļu zvaig­žņu rašanos. Pievērsu viņa uzmanību blakus virpuļiem, kas viegli rodas pat ūdenī, ja spēcīgi airē. Tāpēc atna cām pārbaudīt. Vai tad neredzējāt, ka, laivai garām slī dot, pie aira gala radās nevis viens virpuļa iedobums, bet uzreiz divi? Tas ir visai nopietns iebildums, jo dubult zvaigžņu ir ļoti daudz, apmēram uz četrām savrupām zvaigznēm viena dubultzvaigzne, uz četrām dubultzvaig- znēm viena trīskārtēja zvaigzne, un šīs proporcijas šobrīd tiek koriģētas par labu vairākkārtējām zvaig­znēm …
   —     Biedri, tas ir lieliski, ka jūs gandrīz visi esat šeit, Topanovs pēkšņi ierunājās, — nudien, esmu laimīgs, ka man nevajadzēs meklēt jūs rokā katru atsevišķi. Jūsu prāti ir ideju pārpilni, — tas mani, ticiet, ļoti iepriecina, bet jūs taču esat pieauguši cilvēki. Esam uzturējušies šeit pārāk ilgi, un pārskats par mūsu veiktajiem izmeklēšanas darbiem jānobeidz, cik vien iespējams, drīzāk. Domāju,
   ka pēc dienām trim jūs būsiet pilnīgi brīvi un tad varē­siet pievērsties savām idejām, aprēķiniem … No jums pašiem ir atkarīgs, cik drīz spēsiet savu laiku atkal vel­tīt radošam darbam. «Baltu plankumu» mums vēl ir daudz! Kas nepārkož rieksta čaulu, tas netiek pie rieksta kodola! Pārskatā jāapraksta Aleksejeva eksperimenta gaita, visa līdz pat beigām, citādi jūsu secinājumi, atvai­nojiet, balstīsies uz smiltīm … — Topanovs noliecās un pacēla pie acīm pilnu sauju smilšu. Smalkās strūklās sau­sās smiltis plūda pa pirkstu starpām, un mēs centāmies neraudzīties uz viņu — pārmetums bija pamatots.
   Pēc piecām dienām gan sīkākos, gan plašākos vilcie­nos bija atainots viss Aleksejeva eksperiments. Raķetes priekšgalā atradies metāla zirneklis, samontēts no vairā­kiem simtiem līkloču sekciju. Centrā ar pulveri pildīta lode. Pēc mākslīgā pavadoņa pēdējās pakāpes iziešanas orbītā, pie kam pilna apgrieziena laiks ap Zemi bijis ap­mēram astoņas stundas, Aleksejevs raidījis speciālu sig­nālu. Iedarbojusies diezgan sarežģīta ierīce, pulvera lādiņš eksplodējis un izmetis uz visām pusēm visas četr simt sekcijas, ko savā starpā saistījis ļoti smalks, bet pie­tiekami izturīgs pavediens. Sis ritenis, kas joņojis kosmis­kajā telpā, nav bijis nekas cits kā milzīgs paātrinātājs, ko ar fotoelementu palīdzību barojusi saules izstaro­jumu enerģija. Paātrinātāja riteņa centrā lauka perio­disko pārmaiņu likums bijis ļoti sarežģīts.
   Lielas diskusijas izraisīja strīds par paņēmieniem, ar kādiem Aleksejevs radījis gravitācijas spēku periodiskās pārmaiņas. Atrisinājumu pateica Ļedņevs — tas bija ap­brīnojami vienkāršs.
   —     Aleksejevs sava riteņa centrā gravitācijas spēku zīmi mainījis trīs reizes diennaktī. Tas noticis pilnīgi automātiski, pavadonim tuvojoties un attālinoties Zemes pievilkšanas laukā!
   —     Viņš izmantojis zemeslodi kā gravitācijas spēku avotu! — Grigorjevs iesaucās. — Sāds atrisinājums ir gluži Maksima Fjodoroviča gaumē, gan vienkāršs, gan ietekmīgs .. . Bet no kurienes rodas mirāža un kāpēc tā rodas, to jūs mums, biedri meteorolog, līdz šim neesat izskaidrojis.
   —    Jā, izrādās — mirāža ir blakus parādība, — Ļed ņevs negribot atzinās, — mikrogalaktikas zvaigznes proji­cējās infrasarkanajos staros, radīja temperatūras palie­lināšanos dažos gaisa slāņos.
   —    Redzi nu, tiepša, — Grigorjevs apmierināti sacīja.
   Aleksejeva laboratorijas dokumentu vidū bija atrasts
   arī pasūtījums speciāla releja izgatavošanai; šim relejam vajadzēja iedarboties, tiklīdz tas saņems noteiktas for­mas radiosignālu. Aleksejevam vajadzēja tikai noraidīt šādu signālu, un relejs atbrīvotu metāla pavedienu, kas saturēja kopā riteni paātrinātāju. Izkliedēto gāzu virpuļi tūlīt izjauktu atsevišķo sekciju sakarību, un eksperiments tiktu pārtraukts …
   Pārskats jau bija parakstīts un sagatavots aizsūtīšanai, kad pēkšņi sākās notikumi, kas jautājumu par Alekse­jeva pavadoni uzreiz nostādīja pavisam citādā plāksnē.

   Vakarā, kad pārskats jau bija pabeigts, Topanovu aici­nāja pie telefona. Viņš runāja ne vairāk kā minūti un iznāca no kabīnes satraukts.
   —    Šovakar lidošu uz Maskavu, — Topanovs sacīja. — Pārskatu ņemšu līdzi.
   —    Vai ir kas jauns? — es jautāju.
   —    Jā, par Aleksejeva pavadoni sāk rakstīt ārzemju presē.
   —    Bet jūs, Maksim Fjodorovič, taču teicāt, ka savāktie materiāli jāpublicējot?
   —    Mums jau vēl pašiem viss nav pilnīgi skaidrs. Par agru vēl ir klajā nākt, par agru! — Topanovs sarūgtināts iesaucās. — Jā, visiem muti jau nevar aizbāzt! Būs jāpub­licē paskaidrojumi, neko darīt…
   Topanovs atgriezās pēc divām dienām un iedeva mums norakstu no ziņojuma, kas bija iespiests kādā Amerikas žurnālā. Šķietami nekaitīgais, vietām pat naivais raksts tiešām varēja satraukt ikvienu, kas piedalījies katastrofas izmeklēšanā. Virsraksts — «Brīnums un es». Saturs bija šāds:
   «Vašingtonas lidlauka pieņemšanas mezgla kontrolie­ris Džo Bērns uzmanīgi vēro radiolokatoru. «Turieties pa kreisi,» viņš saka zaļam, lēkājošam punktam, kas uz radiolokatora ekrāna rāda lidmašīnu, kura slīd arvien zemāk. «Tā, vēl vairāk pa kreisi, jūs tuvojaties nolaiša­nās līnijai!» Džo pavēršas pret mums un ar mājienu liek saprast, ka lidmašīna, par kuru interesējamies, tūlīt no­laidīsies. Skriešus dodamies uz lidlauka vārtiem. «Tā ir mūsējā,» es domāju, vērodams lejup slīdošās lidmašīnas ugunis. Pareizi, uz mašīnas sāniem uzraksts — «United 2471». Pieripo kāpnes, nāk laukā pasažieri. Bet kur tad profesors Donalds U. Rejs? Satraukti raugos sejās. Kaut nu es nepalaistu garām šo vienīgo izdevību —- profesoram taču nepatīk tērzēt ar korespondentiem! «Reportieri un mušas traucē normālu domāšanu.» viņš reiz sacīja, izva­dīdams mani no sava kabineta .. . Āre, beidzot arī pro­fesors, atsveicinās no stjuartes, viņam ir brīnišķīgs gara­stāvoklis. Lai dievs man palīdz!
   —    Profesor, vienu mirklīti! — es saku un lūdzoši rau­gos uz viņu. — Dažus vārdus, tikai dažus vārdus! Jūs esot atklājis kaut ko neparasti svarīgu .. .
   Un tad mēs jau sēžam profesora mašīnā. Cik liela laime! Braucu līdzi uz viņa mītni, un man ir atļauts «uz- plīties, iztaujāt un vaicāt». Tas ir neapšaubāms brīnums, par to man, acīm redzot, jāpateicas veiksmīgajam lido jumam — avīzēs vēl nav nožuvusi drukas krāsa slejās, kas veltītas pēdējai aviācijas katastrofai virs Donnera kalnu pārejas, — bet varbūt sava nozīme bijusi arī stju­artes smaidam vai nesen pabeigtajam jaunajam zinātnis­kajam darbam, tam pašam, kura paveikšanu varēja trau­cēt «reportieri un mušas». Gluži dabiski, ka jautāju par to, kas mani satrauc.
   —    Profesor Rej, — es saku, kad esam apsēdušies viņa kabinetā, — ir noticis brīnums: jūs mani neizsviedāt pa durvīm! Esmu pārliecināts, ka jūsu darbs vainagojies ar panākumiem.
   —    Brīnums? -— profesors pārjautā. — Cik dīvaini .. . Tieši par brīnumu domāju pašlaik, vienīgi par brīnumu šobrīd spēju runāt. Brīnums vienmēr saistīts ar cilvēku. Dzīvnieki tikai baidās zibens uzliesmojuma vai pērkona dārdu, jo viss neparastais tos biedē, liek bēgt. Bet cil­
   vēks brīnumu vienmēr ir izjutis kā noslēpumainu, valdzi­nošu spēku. Tajos laikos, kad ļaudis ar kliedzieniem un bungu rībināšanu centās aiztriekt briesmīgo pūķi, kas aprija sauli, — tajos laikos tikai daži cilvēki rūpīgi atzī­mēja visas aptumsuma pazīmes un apstākļus, pacietīgi meklēja atrisinājumu. Pagāja gadsimti, un mūsdienu cil­vēks pakļāva savai varai brīnumu. Viņš mierīgi ieslēdz «Lady Ice» markas ledusskapi un vasarā bauda atdze­sētu augļu sulu, bez bailēm liek pie sejas elektrisko bār­das skūšanas aparātu, kas seno laiku prātniekus padarītu trakus. Esam pieraduši, ka brīnumainais ir mums vis­apkārt. Vai tad jaunākā modeļa «Pontiaks», ar kuru atbraucām, nav kļuvis vēl spēcīgāks, ātrāks un elegan­tāks, turpretim pirmie Forda modeļi ar savu dārdoņu, dūmiem un, galvenais, ar neizprotamo savas kustības cēloni spētu iedvest bailes un likt bēgt mameluku jātnieku izlases vienībām. Es nemaz nerunāju par ūdeņraža bumbu sprādzieniem, par zemūdenēm, kas, neiznirstot virs ūdens, spēj apbraukt apkārt zemeslodei, kā atomdeg- vielu izmantodamas tik mazus un tik vieglus urāna stie­nīšus, ka tos var ielikt reaktorā viens spēcīgs vīrs. Tie jau būtu brīnumi deviņpadsmitā gadsimta iedzīvotājiem, kad daudzi domāja, ka pēc fonogrāfa un elektriskās spul­dzes zinātnei ne ar ko mūs vairs neizdosies pārsteigt.
   -— Bet tad jau brīnums vispār vairs neeksistē, — es teicu. — Nabaga cilvēce! Ticība brīnumam tik bieži atviegloja tās eksistenci!
   -— Jūs maldāties, eksistē! atbildēja profesors. — Mēs arvien izjutīsim godbijību pret to, kam nespējam atrast cēloni. Vai tad mūsdienu bioķīmiķa pārdomas nav dievišķas pielūgsmes pilnas, kad viņš saduras ar dzīvības procesu mīklām? Un mani kolēģi, astronomijas speciā­listi! Ienirstot patiešām bezgalīgajās visuma dzīlēs, kurās ir zvaigžņu pasauļu miriādi, pasakaini, mirdzoši miglāju pavedieni, viņu sirdis taču pārņem sajūsma, kas ļoti tuva reliģiskai ekstāzei? Jā, bieži šķiet, ka mēs, zinātnieki, esam dzestras dabas vīri, kas visu apsver, kam sveši pa­saulīgie satraukumi, tomēr šāds uzskats ir maldīgs. Brī­numa izjūta ierodas pasērst pie mums daudz daudz bie­žāk nekā kanibālu virsaiša cirtainajā galvā, kas pilna ar māņticību kā ķirbis ar sēklām.
   —     Profesor, piedodiet, ka esmu tik pārdrošs, bet vai tad modernā zinātne nenonāk pretrunā ar reliģiska­jām jūtām?
   —     Kāpēc? — Donalds Rejs iejautājās un nez par ko pasmaidīja. — Es tā nedomāju — es personīgi labāk uz­drošinātos sadusmot mūsu šerifu nekā draudzes mācītāju, kas sprediķo man un manas laboratorijas līdzstrād­niekiem.
   —    Bet modernā zinātne ir atklājusi tik daudzus fak tus, kas runā pretim svētajiem rakstiem, iebildu diez­gan bikli.
   —     Ak par to jūs runājat! — profesors iesmējās. — Tā ir liela kļūda, jāpiebilst, diezgan izplatīta kļūda. Modernā zinātne nevar būt pretrunā ar svētajiem rakstiem, tāpat kā jūras dzīļu iemītnieks kašalots nespēj uzsākt cīniņu ar lauvu vai vilku baru. Svētie raksti un zinātne ir dažādu kategoriju parādības, tās nemaz nav nostādāmas viena otrai pretim. Vai saprotat — tām nav piemērota ringa, kur tās varētu sastapties viena ar otru. Kad es iegrimstu domās par brīnišķīgajiem dabas likumiem, par pasaules radītāja gudrību, tanī brīdī es ne ar ko neatšķiros no visticīgākā un patiesākā draudzes locekļa, tanī brīdī esmu reliģisko jūtu varā. Bet, kad sāku aprēķināt, teiksim, kāda debess sektora zvaigžņu kustības vidējo paliekošo ātrumu, tanī brīdī mana noskaņa kļūst pavisam citāda. Es strādāju un neesmu vainīgs, ka senlaiku priesteri pa­sauli bija iedomājušies mazliet citādi nekā es, kura rīcībā ir gudri un smalki mēraparāti. Gluži tāpat mūsu ūdens­vada labotājs, izskrūvēdams ieplaisājušu krānu, domā tanī mirklī tikai par to, vai krāns jāgriež pa kreisi vai pa labi, un neko vairāk, tomēr tas nebūt viņu netraucē dedzīgi ticēt dievam un rast lielu jo lielu apmierinājumu lūgšanās. Arī reliģiju nevajag saprast vienkāršoti, bur­tiski, svētie raksti man šķiet īpatnēja jaukuma piestrā- voti, jo sevišķi tāpēc, ka visi jautājumi, kuri satrauca mūsu senčus, joprojām ir neatrisināti un paliks neatri­sināti, ticiet, neatrisināti uz mūžu mūžiem.
   —     Āmen! — es sacīju. — Bet vai tad zinātne neizvirza un neatrisina arvien jaunus un jaunus uzdevumus?
   —     Vīri, kas intelektuāli attīstīti tik augstu kā es, brī­nišķīgi izklaidējas, meklēdami un atrisinādami dažādus
   uzdevumus. Bet galvenie jautājumi -— tie, kādus sev izvirzīja senie prātnieki — nevar, principiāli nevar rast citādu atrisinājumu, kā tikai dievišķo primātu atzīstot. Vai tad kāds var pateikt, kādēļ dzīvojam mēs, cilvēki, kurš ir tas noslēpumainais podnieks, kas izveidojis Zemi, Sauli, spožās zvaigznes, kas iedvesis dzīvību smildziņai pļavā un putnam gaisos? … Nē, tikai reliģiskajās jūtās varam rast pilnīgu, aizraujošu un baudas pilnu atrisinā­jumu visiem šiem jautājumiem neatkarīgi no tā, vai mēs traucamies ar reaktīvajām lidmašīnām, vai kā Jēzus jājam ar ēzeli. Vēl vairāk … Mans draugs, lūdzu, uz­klausiet mani! … Tagad cieši ticu arī tam, ka pat zināt­nes sfērā ir uzdevumi, kurus var atrisināt tikai ar tiešu augstākās dievības palīdzību. Man, man ar savām paša rokām gadījās pieskarties pie noslēpumainas, miklu pil­nas, brīnumu pilnas problēmas. Jā, jā, pēdējās nedēļās biju aizņemts ļoti spriegā darbā, un vienīgais secinājums, ko es guvu, izsakāms vārdā «brīnums».
   —     Profesor, jūs mani tik ļoti ieinteresējāt, ka gluži vienkārši nespēšu aiziet no jums, neuzzinājis, par ko jūs runājat.
   —     Vai saprotat — es nodarbojos ar tālo zvaigžņu kus­tības pētīšanu, cenšos uzzināt, kurp tās virzās, kur tās bijušas agrāk, kurp dodas mūsu Saule ar planētu spietu, kas riņķo ap to. Lai cik tas dīvaini, bet man reti ir gadī­jies ielūkoties teleskopā. Neesmu vairs tik jauns, lai, ne­kaitējot savai veselībai, spētu pavadīt naktis neapku­rinātās telpās, jūs taču zināt, ka pat cilvēka rokas sil­tums spēj ietekmēt teleskopa spoguļa pareizumu. Tomēr tas nenozīmē, ka debesis būtu mani «atstūmušas», nebūt ne. Neskaitāmas fotogrāfijas man aizstāj teleskopu. Bet ne jau par to gribēju jums stāstīt .. . Reiz, samērā ne­sen, mani uzaicināja paraudzīties apbrīnojamā mirāžā, ko atklājuši un aprakstījuši Džonss un Datons. Iespē * jams, ka es nekad neatlicinātu laiku, lai paskatītos ui šo mirāžu, bet man gadījās redzēt mirāžas fotogrāfijas, uzņemtas ar infrasarkano staru jutīgu filmu. Neticēju savām acīm: filmās bija saskatāms, tiesa, ļoti neskaidri, kāds tāls ārpusgalaktikas miglājs, kāda galaktika. Tūlīt devos uz Čikāgu. Tur man pateica, ka šādi paši uzņē­mumi iegūti ari kaut kur Krievijas dienvidos un krievi
   savus uzņēmumus regulāri sūtot apmaiņai pret mūsu fotogrāfijām. Man iedeva vairākus negatīvus un, kad atgriezos savā observatorijā un tos sīki izpētīju, itin ne­kādas šaubas vairs nebija iespējamas. Fotogrāfijās re­dzēju nevis parastu galaktiku, bet galaktiku, kas jau attīs­tījusies ļoti ļoti tālu. Zvaigžņu kopskaits šinī galaktikā apmēram trīssimt miljardu; skaidri spēju saskatīt gāz­veida miglājus — zvaigznes uzliesmoja un dzisa tieši mūsu acu priekšā. Te ir tās fotogrāfijas, spriediet pats.
   Profesors Rejs izņēma no melnas aploksnes uzņēmumu sēriju, divus ar profesora atļauju reproducēju šeit.
   —     Uzņēmumi izdarīti ar desmit dienu atstarpi, jau skaidri redzami jauni zari, noteikti vērojama zvaigžņu rašanās telpā starp spirālēm. Procesi, kurus varējām tikai noskārst, mūsu acu priekšā norisinājās ar tik lielu ātrumu, kāds līdz šim uzskatīts par pilnīgi neiespējamu, īsi sakot, — ja tas, kas redzams šinīs fotogrāfijās, tie­šām atbilst kaut kādām zvaigznēm, tad no šīm zvaigznēm izstarojošās gaismas ātrums pārsniedz jebkuras saprātī gas robežas. Tas bija brīnums brīnums, kuram izskaid rojumu nemaz nevar Izdomāt.
   —    Bet vai pilnīgi ir izslēgta viltojuma, krāpšanas ie­spēja, varbūt… tas viss ir tikai joks? Pieredzējis ama­tieris vienmēr varētu sameistarot šādas fotogrāfijas.
   —     Tas ir izslēgts! Tas ir pilnīgi izslēgts! Es šos ne gatīvus sīki jo sīki izanalizēju. Jebkurai spirālveida zvaig žņu kopai ir viena īpatnība. Tā ir ļoti smalka, un to kon statēt nav nemaz tik viegli. Zvaigznes šādā kopā taču riņķo daudz sarežģītāk nekā bites, kas lido spietā, ne­salīdzināmi sarežģītāk kaut vai tāpēc, ka zvaigžņu ir miljoniem reižu vairāk. Man tomēr — tomēr izdevās konstatēt dažus ļoti interesantus faktus. Zvaigznes, kas ietilpst šādā galaktikā, var iedalīt vismaz divās klasēs, divās apakškārtās. Vienas zvaigznes piedalās galaktikas riņķojumā ap kodolu — pie tām pieder zvaigžņu lielum lielā daļa, — citas virzās no galaktikas centra vai uz galaktikas centru un izturas pavisam citādi. Tātad šādas divas, teiksim, zvaigžņu tautības, zvaigžņu šķiras mēs konstatējām, rūpīgi izpētot negatīvus. Elektroniskā skaitļošanas aparatūra palīdzēja nodalīt vēl vienu zvaig­žņu klasi — ātri lidojošās zvaigznes, kuru ātrums tik
   liels, ka tās varētu aizjoņot no savas galaktikas. Tādas zvaigznes droši vien bijušas mūsu Galaktikā, bet aizlido jušas no tās, kā aizlido raķetes no Zemes virsmas, ja sa­sniegušas zināmu kosmisko ātrumu. Dīvaini bija "tikai tas, ka no Galaktikas aizlidojušās zvaigznes vairs ne­varēja saredzēt. Bet es, šķiet, esmu jau atradis atrisinā­jumu arī šai mīklai… Beidzot, paklausot manam ietei­kumam, izdarīja speciālu fotouzņēmumu sēriju. Tos uz ņēma no ekrāna ik pēc sekundes.
   —    Vai tiešām arī šīs fotogrāfijas atšķīfās cita no citas?
   —     Jā, tiešām … Kā jau es biju gaidījis, salīdzinot divus negatīvus, kas iegūti, fotografējot ar vienas sekun­des atstarpi, saskatāmas skaidri redzamas pārmaiņas. Iemesls ir šāds: līdzās zvaigznēm, kas ilgāku laiku mirdz vienādā spožumā, ir arī tā sauktās maiņzvaigznes. To vidū sevišķi interesanti izturas pulsējošās zvaigznes, kuru spožums mainās pēc stingri periodiska likuma; mēs tās saucam par cefeīdām. Pastāvēja domas, ka šādas zvaig­znes visbiežāk sastopamas galaktikas spirāliskajos zaros un nevis tās kodolā. Un, lūk, šinīs fotogrāfijās mēs skaidri saskatījām uzliesmojumus, daudzu zvaigžņu spo­žuma svārstīšanos un tieši spirāliskajos zaros .. .
   —     Bet kā jūs izskaidrojat šo parādību?
   —     Man tas ir brīnums. Tiesa, profesija uzliek man par pienākumu — neatlaidīgi uzliek man par pienākumu rast izskaidrojumu, bet, izrādās izskaidrojums ir vēl brīnu­maināks nekā pati parādība.
   —     Es nespēju vairs savaldīt ziņkāri.
   —     Mēs redzam tikai to, ko mums ļauj redzēt, ko laipni atļauj vērot. Mūsu acu priekšā ir tālas galaktikas aizritē­jušās vēstures lappuses. Ja mēs aplūkojam, teiksim, galak­tiku Trīsstūra zvaigznājā, tad redzam to tādu, kāda tā bijusi pirms septiņi simti piecdesmit tūkstošiem gadu, tad, kad uz Zemes vēl nebija radies cilvēks! Bet kāda izska­tās šī galaktika tagad? Iespējams, ka saprātīgas būtnes, kas dzīvo vienā no šīm galaktikām, pavērušas kosmosā īpatnēju «logu», un, ticēdamas vai zinādamas, ka Zemi apdzīvo domājoši radījumi, šīs būtnes mums ziņo par visām tam attīstības fāzēm, kas Zemes vēsturē ir jau bijušas. Ka tieši šī hipotēze ir pareiza, par to jo sevišķi
   pārliecinājos, kad bija konstatēta aiz galaktikas robe žām aizgājušu zvaigžņu pilnīga apdzišana. Ja zvaigzne arī iziet ārpus kopas robežām, tāpēc jau tā neapdziest. Kāpēc tādā gadījumā šīs zvaigznes uz fotogrāfijām vairs nav saskatāmas? Atbilde ir tikai viena: tiek atzīts, ka tās vairs nevajag pārraidīt, šīs zvaigznes ir atkritējas, tās aizgājušas no galaktikas, vai jūs to saprotat?
   —     Profesor, viss, ko jūs man pastāstījāt, satrauc mani līdz sirds dziļumiem, bet vai nevarat pateikt, ko šinī jau­tājumā pasākuši Padomju Krievijas astronomi?
   —     Ticiet, visai maz. Viņi tik ļoti aizrāvušies ar kos­mosa praktisko iekarošanu, ar saviem pavadoņiem un raķetēm, ka diezin vai veltīs daudz līdzekļu un laika šādas, es teiktu, altruistiskas problēmas — tīrās zinātnes problēmas pētīšanai.
   —     Pēdējais jautājums. Ko domājat uzsākt sakarā ar savu atklājumu?
   Tikai vienu! Papūlēšos stāties sakaros ar šo noslē­pumaino pasauli. Esmu panācis vienošanos, ka manā rīcībā nodos lielu lokatoru staciju, kas līdz šim nodarbo­jās ar Mēness lokāciju. Tiklīdz radīsies iespēja, tūlīt pa pūlēšos raidīt uz šo galaktiku veselu sēriju stingri no teiktas formas impulsu. Teiksim, P signālu komplektu vai kaut ko līdzīgu.
   —     Es, šķiet, saprotu jūsu domu! Jūs gribat izmantot kosmosā to «logu», ko izcirtuši šīs tālās un brīnišķīgās galaktikas iedzīvotāji.
   —    Jā, gribu viņiem signalizēt, ka šeit uz Zemes ir domājošas būtnes . . . Iespējams, ka viņi mums atbildēs.
   —     Atbildēs, bet kas viņi tādi ir?
   Divdesmitā gadsimta eņģeļi, — pasmaidīja profe­sors. — Kas var zināt, kādās formās realizēsies svēto rak­stu atklāsmes? Kas to var zināt? …»
   Viņi taisās raidīt radiosignālus? — Grigorjevs jau­tāja. — Bet tas taču var būt ļoti bīstami!
   —     Jā, ja viņi nejauši noraidīs to impulsu kombinā­ciju, kas iedarbina releju Aleksejeva pavadonī, — sacīja Ļedņevs.
   —     Tad notiks katastrofa, — Topanovs strauji piecēlās no galda un sāka staigāt pa istabu. — Man ir skaidrs, ka viņi jābrīdina, bet, ja grib brīdināt, tad jāizstāsta viss. Ilgāk vilcināties nedrīkst.
   —    Bet mūsu ziņojums sacels lielu traci! —iebilda Ļedņevs.
   Vai jūs domājat, ka veselu pasauli var radīt bez trača? — Topanovs iesmējās. — Bet nav jau ko brī­nīties, ikviens mūsu jauns solis, ikviena uzvara ceļā uz nākotni vienmēr ir sacēlusi traci un arī kaut ko vairāk. Draugi cildinās pēc nopelniem, ienaidnieki centīsies no­klusēt vai apmelot, tomēr izvēles nav. Vairāk upuru ne drīkst būt!

   Satraucoša, vienkārša melodija, kas miljonu sirdīs vieš gaidas un saviļņojumu. «TASS ziņojums,» atskanēja bieži dzirdēta diktora balss. «Padomju Savienībā ilgāku laiku tika izdarīti eksperimenti, lai izpētītu apstākļus, kādos rodas zvaigznes. Padomju zinātnieki konstatēja jaunus, zinātnē līdz šim pilnīgi svešus vielas un enerģijas pār­vietošanās un koncentrēšanās ceļus kosmosā. Sasniegtie rezultāti deva iespēju teorētiskos pētījumus pārbaudīt eksperimentāli. Šinī nolūkā tika palaista speciāla raķete, kuras priekšējā daļā atradās mākslīgais Zemes pavado­nis. Pēc iziešanas orbītā un raķetes pēdējās pakāpes atdalīšanās speciālas palīgraķetes koriģēja ātrumu. Šo brīd pavadonis riņķo apmēram trīs Zemes rādiusu aug­stumā. Visa zinātniskā aparatūra atradās speciālā kon­teinerā kompaktā veidā. Aparatūrā ietilpst fotoelementi, kuri dod enerģiju, izmantojot saules radiāciju; kondensa­toru baterija, kuru fotoelementi regulāri uzlādē, sasnie­dzot ļoti lielu spriegumu; elementāro daļiņu paātrinātājs kompaktā veidā un pārējā aparatūra. Pavadoņa centrā atradās izjaucama tērauda lode ar pulvera lādiņu, pēc kura eksplozijas visas iekārtas detaļas tika izsviestas telpā, kur tās kopā sasaistīja ļoti izturīgi un smalki metāla pavedieni. Mainīgā gravitācijas lauka iedarbība (izmantojot pavadoņa relatīvo stāvokli, tam virzoties pa eliptisku orbītu) kopā ar elektrisko un magnētisko lauku
   iedarbību, kuri rodas ap paātrinātām elementārajām da ļiņām, deva iespēju izveidot ierobežotā telpas daļā mikro zvaigžņu uzliesmošanai labvēlīgus apstākļus. Sajā māk­slīgi radītajā kosmosa saliņā fiziskie procesi norit ap­mēram divdesmit miljardu reižu ātrāk nekā uz Zemes. Šī fakta sekas - visas šīs pasaules mērogu kolosāla sa­mazināšanās.
   Cilvēka ģēnija pamodinātie kosmosa spēki, kas līdz šim bija apslēpti, liecina par radošo spēku pārsvaru pār ārdošajiem spēkiem. Jau pirmajās eksperimenta dienās ar speciālu projicējošu ierīci reģistrēta mirdzošu objektu rašanās, kuru skaits nepārtraukti palielinājās. Šobrīd ap mūsu Zemi riņķo mākslīga zvaigžņu kopa, kurā ietilpst apmēram divi simti piecdesmit miljardi zvaigžņu.
   Tas ir ļoti liels padomju zinātnieku sasniegums, kas sagrauj novecojušos priekšstatus un cilvēkos ar mazu zinātnisku pieredzi var radīt pamatotas šaubas. Turklāt iespējams, ka zinātnieki, kuri turas pie ideālistiskiem uz­skatiem, mēģinās izmantot šo cilvēces vēsturē vēl ne­piedzīvoto eksperimentu, lai atkal «gāztu» materiālismu, mēģinās izmantot šo eksperimentu reakcijas labā. Nav šaubu, ka atskanēs balsis, it kā zvaigžņu rašanās tukšumā esot pretrunā ar marksismu, jo liecinot, ka materiālais var rasties no nekā. Šādus uzbrukumus atvairīt esam sa gatavojušies. No mūsu filozofijas viedokļa mums ir tie­sības uzlūkot vakuumu nevis kā ģeometrisku telpu, kurā «nekā nav», bet kā bezgala sarežģītu un objektīvi eksistē jošu materiālu vidi ar daudzām mums nezināmām īpašībām.
   Izmēģinājuma rezultātā noteikti konstatēts, ka ne par kādu visuma «siltuma nāvi» nevar būt ne runa. Kā zināms, šīs teorijas piekritēji izplatīja pesimistisku uz­skatu par visumu, pareģoja, ka tam draudot nenovēr­šama bojā eja, uzlūkoja to par dziestošu, savu siltumu izstarojošu zvaigžņu pasauli. Tagad objektīvi ar tiešu eksperimentu ir izpētīti enerģijas migrācijas (pārvieto­šanās) ceļi, atklāti vielas rašanās likumi. Zvaigžņu vei­došanās, izrādās, ir saistīta ar topošām elementārām daļi­ņām. Līdz ar to rasts izskaidrojums, kā izveidojas miglāji un kā rodas gāzu mākoņi ap mums zināmām galaktikām. Paveiktā darba nozīme nemaz vēl nav ap­
   tverama. Pēc dažiem datiem kļūst acīm redzams, ka mūsu Saules izstarojumu pārsteidzošā stabilitāte, pastā­vība izskaidrojama ar to, ka procesi, kuri noved pie zvaigznes izveidošanās, notiek ari mūsu dienās; saules ne vien apdziest, bet ari nepārtraukti uzliesmo, un šo pro­cesu vienotība nosaka zvaigžņu likteni. Saules enerģijas avots var būt ne tikai kodola termiskās reakcijas, bet arī daži, kaut ari līdz galam vēl nenoskaidroti tapšanas pro cesi, kas saistīti ar dziļām vakuuma īpašībām, — šis fakts ļauj mums secināt, ka Saules tipa zvaigznēm ir daudz garāks mūžs, nekā to domāja līdz pašam pēdējam laikam. Šie teorētiskie un eksperimentālie pētījumi dod iespēju secināt, ka Saules mūžs būs ievērojami garāks par aprēķi­nāto. Cilvēce pastāvēs praktiski nemainīgos apstākļos .daudzus miljonus un miljardus gadu, un tas ļauj uzlūkot nākotni daudz optimistiskāk, nekā to mēģina iztēlot daži pseidozinātnieki, kuri, ja mēs attiecinām uz viņiem popu lāro Bekona izteicienu, savas zinātnes nespēku pūlas pār vērst par apmelojumiem, kas vērsti pret dabu.
   Šobrīd mākslīgā zvaigžņu kopa ir avots, kas sniedz ļoti vērtīgas ziņas par zvaigžņu pasauļu evolūciju. Aiz ritējušajā laikā šī galaktika ir vismaz deviņsimt reižu apriņķojusi ap savu centru, citiem vārdiem, tā ir veido jums, kas eksistējis vismaz sešdesmitkārt ilgāk neka mūsu Piena Ceļa Galaktika.
   Sensenos laikos cilvēki savas pasakās, teiksmās, mītos piedēvēja dievišķīgo radīšanas un sagraušanas spēku sa­viem dieviem un varoņiem. Tautas kopīgais saprāts šajās fantastiskajās izdomās izpaudās sevišķi diženi. Tagad visi redz nevis dievs, bet cilvēki kļūst tik vareni, ka iepretim šai varenībai nobāl pat vispārdrošākā izdoma. Piepildās renesanses laikmeta krietnāko vīru nojautas; viņi atskārta, cik varena būs cilvēce, un rosīgi līdzināja ceļu šai varenībai. Dziļi cilvēcisks bija dievs, kas it kā radījis Sauli un Mēnesi, kā to savās nemirstīgajās fres kās tēlojis diženais Mikelandželo, bet tagad kosmosa iekarošanas problēmas pārsniegušas ne vien teorētiskos kabineta aprēķinu ietvarus, bet kļuvušas par darbības, par prakses problēmām. Cilvēce sāk iet jaunus ceļus mūsu apkārtējās pasaules izzināšanā — ceļus, kuros zūd attālums starp sapņiem un realitāti, kļūdams par arvien
   īsāku laika sprīdi — īsu, bet trauksmainu, cīņām un uzvarām bagātu laika sprīdi. Šis ir padomju zinātnieku paliekamais nopelns. Lai ar jaunu spēku atskan pravie­tiskie vārdi, ko teicis Ciolkovskis, zinātnieks, kurš tik daudz darījis starpplanētu lidojumu teorētiskajā pamato­šanā: «Kosmoss nav radījis ļaunumu un maldus, bet visa esošā saprātu un laimi!»
   Cilvēce soļo uz saprātu un laimi, un tas ir komunisms.
   Šis brīnišķīgais atklājums, patiesi varonīgā ielaušanās dabas noslēpumos nav notikusi bez upuriem. Uaba stingri sargā savus noslēpumus, un zinātniekiem un inže­nieriem vēl līdz šim ir jāriskē. Tomēr šinī gadījumā bries­mas radās pilnīgi negaidot un, kā redzams, saistītas ar tādiem dabas faktiem un īpašībām, ar kādiem cilvēce līdz šim vēl nav saskārusies. Tiem ārzemju zinātniekiem, kas pētīs mākslīgo zvaigžņu kopu, kura ir nozīmīgs topošas galaktikas modelis, esam pilnvaroti paziņot, ka mākslīgās zvaigžņu kopas novērojumi nav bīstami, izņemot mākslī­gās zvaigžņu kopas apstarošanu ar radiostariem, kas modulēti gausākos ģeometriski pareizas formas signālos. Nekādā ziņā nav pieļaujama impulsa raidīšana, kura forma minēta paziņojuma beigās. Jāiegaumē, ka ar šādas formas impulsu bija paredzēts atvienot citu no citas pavadoņa paātrinātāja daļas, un šī atvienošana varēja būt vajadzīga tādu vai citādu iemeslu dēļ. Avārija, par kuru minējām iepriekš, norisinājās tieši tanī mirklī, kad tika mēģināts eksperimentu pārtraukt. Lai novērstu vel­tīgus upurus, mēs pētniekus brīdinām. Jebkuras dom­starpības lai izzūd tur, kur zinātne risina cildenus uzde­vumus un cērt jaunus ceļus uz nākotni …»
   Šis paziņojums radīja vēl nepiedzīvotu atbalsi visā pa­saulē. Paziņojums sasniedza lidmašīnas debesīs, kuģus tālajās ziemeļu jūrās, to klausījās polāro staciju darbi­nieki un kādā Antarktīdas salā uzceltās akadēmiskās pil­sētiņas zinātnieki. Visu zemju darbaļaudis atbildēja ar jūsmīgām demonstrācijām pie padomju vēstniecībām un konsulātiem. Pat tie, kas mēģināja noklusēt, noniecināt, mazināt padomju zinātnieku varoņdarba nozīmi, sirds dziļumos kaunējās; šķiet, lepnums, ko izjūt jebkura cil­vēciska būtne par cilvēkiem, par viņu prātu, par viņu drosmi, neļāva uzreiz ķerties pie dezinformēšanas, pie
   kuras tik ļoti pieraduši buržuāziskie žurnālisti. Apmul­sums — ar šādu vārdu vislabāk varēja raksturot stāvokli, kas valdīja monopoliem tuvo laikrakstu un žurnālu redakcijās. «Pirmais mākslīgais pavadonis bija apžilbi­nošs kā zibens, tagad visa debess laistās burvīgā mir­dzumā, tas nav noslēpjams…» ar rūgtumu rakstīja kāda franču avīze. Nevar ne noklusēt, ne apmelot — tāds bija secinājums. Tomēr buržuāziskā prese drīz «attapās no izbailēm». Taču, lai cik sīki bija pētījumi, kuru autori centās apšaubīt eksperimenta zinātnisko un praktisko no­zīmi, norisinājās kaut kas diezgan dīvains: rakstus uz­manīgi lasīja, lasīja vairākkārt, bet cilvēki vispirms cen­tās izprast patiesi notiekošā brīnišķīgo jēgu. Ļaunuma pilnajai čukstēšanai gandrīz neviens nepievērsa uzma­nību, «atspēkošanas» mēģinājumus uzņēma ar smiek­liem, kas vēl jo dzēlīgāki bija tāpēc, ka daudzas mazāk atkarīgas avīzes, bīdamās galīgi atbaidīt savus lasītājus, sāka ievietot neskaitāmas karikatūras un jocīgus stāstus. Atceros zīmējumu, kurā bija tēlots strauss, kas pabāzis galvu zem spārna. Raķetei līdzīgs lauva ar kakla siksnu, kurš zīmēts kā pavadonis paātrinātājs, lēkšiem skrien pie strausa. Ar vienas kājas pirkstiem strauss satvēris avīzi un pūlas tajā kaut ko saburtot. «Vai tiešām nav labākas nodarbošanās nekā lasīt «Daily Herald»?» iespiests zem zīmējuma. «Es apgalvoju, ka virves vispār neeksistē!» sāka skumīgs vīrelis, kuru kāda cita zīmējuma autors jau uzrāvis virvē pie karātavām. Humora cienītāju vērīgā acs lieliski saskatīja, ka skumīgais vīrelis gauži līdzīgs loti lielas laikrakstu sabiedrības vadītājam. Šādos apstāk­ļos bija vajadzīgi jauni paņēmieni, jaunas krāpšanas un iebiedēšanas metodes, un tās radās drīz jo drīz.
   Melu kampaņu pirmais uzsāka okultistu biedrību pre­ses orgāns «Jaunā Pasaule».
   «Loks noslēdzies,» vēstīja šis žurnāls, «laiku saistība sairusi, tuvojas lieli pārbaudījumi. Zinātnes attīstības gaita sagrāvusi racionālistu un reālistu izdomas. Cik no­žēlojami ir mūsu nelabvēļu pūliņi pilnīgi un galīgi no­liegt pat iespēju, ka no viņpasaules var ierasties bezmie- sīgi, bet materiāli gari! Mēs pilnīgi atbalstām tiekšanos izprast par «neko» dēvētā noslēpumu.
   Pēc mūsu izcilā speciālista doktora Gustava Spela
   domām, mēģinājums vispār izdarīts pareizi, taču neievē­rojot Urāna opozīciju attieksmē pret Merkūriju. Sinī ga­dījumā nedziestošas gaismas pilnais logs debess sfērā nav nekas cits kā sablīvēts, paātrināts un fosforizējošs garu pulks, kurā galvenokārt ietilpst sieviešu dzimuma perso­nas .. . Bet, kā saka doktors Spēts, eksperiments izdarīts pārāk vēlu. Viņa izsauktais feldmaršala Rommela gars nevis, kā parasti, sniedzis plašus komentārus par jaunā­kajiem uzskatiem atomu laikmeta stratēģijā un taktikā, bet tikai čukstējis: «Degšana, degšana, degšana . . . Cil­vēki, sargieties traucēt noslēpumaino neko . . .»»
   «Avārija, kas piemeklējusi laboratoriju Padomju Sa­vienībā,» rakstīja franču avīze «Vie», «ir garīgās izlaidī­bas un pašpārliecinātības sekas. Mēs nevaram noliegt, ka daži sasniegumi zvaigžņu pasaules evolūcijas sfērā tie­šām demonstrēti visas pasaules acu priekšā, tomēr spīgu­ļojošais ziemsvētku eglītes izrotājums, kas dīvainā ne­atlaidībā riņķo ap zemeslodi, nekā svarīga vēl nepierāda. Secinājumi no tā. ka šis spīgulis pastāv, it īpaši secinā­jumi, ka cilvēku zināšanām nav robežu, cenšanās balstīt uz tā kaut kādus pierādījumus par cilvēces pastāvēšanu uz mūžu mūžiem ir vismaz tikpat nepamatota kā cilvē­ces nākotnes pareģošana pēc kafijas biezumiem. Plāna­jam mirdzošo punktiņu spietam var būt visdažādākais raksturs. Tie var būt uzliesmojoši kosmiskie putekļi, ko ietvēris speciāli konstruēts pavadonis; tas var būt arī mākslīgs veidojums, kurš modelē zvaigžņu kopas attīs­tības patieso ainu gluži tāpat, kā ar ūdens lāsēm, kas cita citu aprij, skolniekiem tiek ilustrētas mikroorganismu dzīvības norises. Tomēr ikviens modelis ir tikai aptuvens, dod tikai rupju īstenības atainojumu. Mākslīgais vien mēr ir un paliek tikai mākslīgs; var teikt, ka multiplikā­cijas filma, kurā rādīts, kā dievs rada Ādamu un Ievu, ne būt nav sliktāks pierādījums kā padomju fiziķu mēģinā­jumi …»
   «Mēs prasām pārtraukt neprātīgo eksperimentu!» šāds virsraksts rēgojās ļoti lielā avīzē, kas pārstāvēja Volstrita finansu magnātu intereses. «Astronomija — klusuma un pārdomu cienītāju zinātne, priesteru un ērmīgu astrologu zinātne, nekaitīgu, pārdomās iegrimušu zinātnieku sfēra — padomju zinātnieku rokās pārvēršas par kaut
   ko tādu, kas piesātināts ar vāji slēptu agresivitāti. Tāpat kā pirmajā mākslīgajā Zemes pavadonī mēs saskatījām starpkontinentālo raķešu ēnu, tāpat arī šajā šķietami ne­vainīgajā eksperimentā skaidri saskatāmi draudi. Arī tad, ja mēs pilnīgi ticētu jaunākajam ziņojumam, kas apbrī­nojamo dabas parādību, kuru pirmie atklājuši divi ameri­kāņu hidrologi Džonss un Datons, dēvē par padomju zinātnieku grupas sasniegumu, — arī tad, ja mēs ticētu visiem Padomju Savienības Telegrāfa aģentūras ziņo­jumā minētajiem apgalvojumiem, — arī tad nevar ne­iesaukties: «Mūsu miera labad pārtrauciet neprātīgo eksperimentu!» Bailes — lūk, ko iedveš šis paziņojums katram, kas to vērīgi lasījis. Visi zemeslodes iedzīvotāji pilnīgi atklāti tiek brīdināti nekādā ziņā neietekmēt pa­domju jauno mākslīgo Zemes pavadoni. Mūs brīdina, ka nevēlama radiosignāla raidīšana varot beigties ar kata­strofu. Šodien cilvēci uzaicina klusēt, šodien cilvēcei bez­spēcīgi jānoraugās uz šo «kaut ko», kas radies no «nekā»! Bet rītdien? Rītdien šis kaut kas diktēs savu gribu mums . . . Protams, šī griba ne ar ko neatšķirsies no to vīru gribas, kuri radījuši šo pavadoni. Šodien mums saka: «Sargieties darīt to. kas nepatīk mūsu pavadonim!» Rīt­dien mums teiks: «Dariet tikai to, kas patīk mums! . ..»
   Pat ja mēs atzītu, ka mēģinājuma rezultātā radies kaut kas tāds, ko cilvēki pagaidām nespēj pieveikt, vai tad projekta autori nav tie, kuriem pienākums visu atkal savest normālā kārtībā? Vai tad zooloģiskā dārza īpaš­niekam nav pienākums, pat riskējot ar savu dzīvību, no­tvert un atkal ieslodzīt krātiņā plēsīgu zvēru, kas nejauši izkļuvis brīvībā? «Pārtraukt!» tāda ir mūsu prasība.»

   Tanī pašā dienā padomju un ārzemju korespondentiem tika sarīkota preses konference, kurā Topanovs padomju valdības uzdevumā sniedza sensacionālu paziņojumu.
   — Cienījamie padomju un ārzemju preses pārstāvji, — sacīja Topanovs, — jautājums par padomju pavadoni paātrinātāju ir daudz sarežģītāks, nekā tas šķiet. Pēc mūsu pārliecības, pavadonis spēj atvairīt jebkuru uzbrukumu, kas apdraud tā eksistenci, vienalga, kādus līdzek­ļus izmantotu tie, kuri censtos pavadoni sagraut. Sis pavadonis nav iznicināms!
   Saskaņā ar datiem, kas gūti ilgstošā izmeklēšanā, nav izslēgta iespēja, ka ap tiem miljardiem zvaigžņu, kas piepilda pavadoņa paātrinātāja iekšējo telpu, eksistē sa­prātīgas, dzīvas būtnes. Jā, saprātīgas, dzīvas būtnes krāšņā jo krāšņā plaukumā, tāpēc ka mākslīgā galak­tika ir vecāka ne vien salīdzinājumā ar mūsu Zemi, bet arī salīdzinājumā ar visu mūsu Galaktiku.
   Ļoti iespējams, ka saprātīgās būtnes, kuras dzīvo uz šīm mikroskopiskajām planētām, fiziski ir citādas nekā mēs, cilvēki, bet, ja hipotēzi uzskatām par pareizu, tad viss tūlīt kļūst izskaidrojams. Pirms miljoniem savu gadu, rēķinot pēc viņu laika, šīs būtnes sākumā izplatījušās starpzvaigžņu telpā un vēlāk, šķiet, apvienojušas savus pūliņus. Nav šaubu, ka šīs būtnes zina nesalīdzināmi sva rīgākas dabas likumības nekā mēs, un līmenis, kādā šo brīd vēl atrodas Zenļes zinātne un tehnika, nemaz nav sa­līdzināms ar šo būtņu varenību. Ikviens, kas uzmanīgi vērojis zinātnes attīstību divdesmitajā gadsimtā, skaidri redz, ka visu nozaru zinātnes attīstās arvien straujākā tempā. Simt gados cilvēce nosoļojusi savā attīstības ceļā no tvaika līdz spēcīgām elektriskām mašīnām un atom­stacijām, visās pasaules valstīs enerģiski veic darbus kodola termisko reakciju apgūšanā. Jums visiem zināms, ka cilvēks, kurš pirmais saskaldīja atomu — es te runāju par Rezefordu, — domāja, ka atomenerģiju praktiski sāks izmantot apmēram 2000. gadā. Tomēr visiem zināms, ka jau 1945. gadā eksplodēja pirmā atombumba un 1954. gadā sāka dot strāvu pirmā atomelektrostacija.
   Attīstības temps arvien straujāks kļūst arī mūsu dienās. Cilvēce jau izgājusi kosmosā, tiek radīti desmiti un simti mākslīgo Zemes, Saules un planētu pavadoņu. Nav ne­kādu iespēju paredzēt, cik liela un dižena būs cilvēces vara kaut vai pēc desmit tūkstošiem gadu, bet šinī gadī­jumā mums jārunā par miljardiem gadu! Šoreiz mums jāņem vērā ne vien kādas atsevišķas planētas cilvēces spēks un varenība, bet daudzu jo daudzu miljonu planētu apvienotas, brīvas cilvēces spēks un varenība. Man un maniem biedriem, kas esam izpētījuši visus materiālus
   sakarā ar šā pavadoņa palaišanu un novērošanu, ir pil­nīgi skaidrs, ka jau pats mēģinājums iznīcināt veselu pa­sauli, ko apdzīvo dzīvas un saprātīgas būtnes, ir neģēlība, ir noziegums pret cilvēcību.
   Vienīgais, kas man šobrīd ļauj mierīgi raudzīties nākotnē, ir tas, ka no mākslīgās galaktikas viedokļa mūsu Zeme ir parasta planēta ar visai zemu zinātnes un teh­nikas līmeni un mēs nespējam viņus apdraudēt. Mums jānosoļo garš un slavens cīņu un darba ceļš, iekām spē­sim izveidot apvienību ar kādām saprātīgām būtnēm, ku­ras dzimušas uz dažādām planētām. Mums viss vēl ir nākotnē — gan vissīvākās kaujas, gan visbrīnišķīgākās dziesmas. Mēs uzvarēsim, par to nav jāšaubās, bet es ne­gribētu, lai cilvēki aptraipītu sevi ar apzinātu mēģinā­jumu iznīcināt veselu pasauli, veselu galaktiku … «Ap­stājieties, kungi, kamēr nav par vēlu, nerotaļājieties ar uguni!» tas man ir uzdots paziņot ar jūsu avīžu starp­niecību.
   —     Topanova kungs, — aši iesaucās avīzes «Monde» priekšstāvis, — jūs nupat runājāt par to cilvēku draus­mīgo atbildību, kuri var mēģināt iznīcināt šo mākslīgi radīto pasauli, un es esmu vienis prātis ar jums. Taču atļaujiet pievērsties Padomju telegrāfa aģentūras pirma­jam paziņojumam. Tajā bija sacīts, ka jūsu laboratorijas darbiniekus katastrofa pārsteigusi tieši tanī mirklī, kad viņi mēģinājuši izārdīt lidojošā paātrinātāja konstruk­ciju. Mēs dzirdam te skaļus vārdus un aicinājumus būt humāniem. Bet kā tad jūs vērtējat savu mēģinājumu, jūs taču paši gribējāt iznīcināt šo mākslīgo pasauli?
   -— Objektīvi vērtējot, šāds mēģinājums bija nepareizs, bet laboratorijas darbiniekiem, kā tas tagad pilnīgi pre­cīzi noskaidrots, nav ne prātā nācis, ka ap šīm mikro- zvaigznēm iespējama dzīvība. Šķiet, viņi tik ļoti aizrā­vušies ar neredzētā eksperimenta norisi, ka tūlīt pēc māk­slīgo zvaigžņu dīgļu izveidošanas uzskatījuši eksperi­mentu par pabeigtu. Iespējams, viņi baidījušies, ka zvaig­znes attīstīsies vēl tālāk.
   —     Nezināšana taču nav attaisnojums! — «United Press» korespondents piebilda. — Jūs brīdināt rietumu pasauli no grēcīgas rīcības, tomēr nenosodāt padomju zinātnieku analoģisku darbību.
   —     Labi, — Topanovs tūlīt atbildēja, — ja jūs runājat par grēkošanu un līdzīgām kategorijām, tad es jums atbildēšu tādā pašā garā … «Kungs piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara …» Šīs jaunās galaktikas radītāji bargi sodīti par savu pārsteidzību, par zināmu aprobežo­tību. Viņi vēl tagad ieslēgti kristāla kapenēs, kas vienā mirklī radušās katastrofas brīdī. Mēs atcerēsimies viņus ar godbijību, bet no viņu kļūdas mums visiem kaut kas jāsecina.
   —     Maksim Fjodorovič, — «Pravdas» pārstāvis griezās pie Topanova, — jūs runājāt par visu galaktikas saprā­tīgo būtņu iespējamo apvienošanos. Kādā veidā, pēc jūsu domām, var notikt šāda apvienošanās?
   —     Kaut vai fantastisko darbu autoru «lielā loka» veidā. Skaidrs, ka tā būs dažādo zvaigžņu apakšsistēmu, dažādo planētu brīvu un tiesībās vienlīdzīgu iedzīvotāju apvienība. Apvienība, balstoties uz kopīgiem jautāju­miem, kuri var dziļi interesēt domājošas būtnes, tāpat kā kopīga ideoloģija un veicamie uzdevumi uz mūžu mūžiem apvienojuši visas sociālistiskās nometnes valstis.
   —     Topanova kungs! — skaļi iesaucās «New York Times» korespondente. — Topanova kungs, jūs laikam domājat, ka šie miniatūrie cilvēciņi, kas nodzīvojuši mil­jardiem gadu, nezinās nekā labāka, kā apvienoties uz komunisma principiem?
   —   Jā, es tā domāju. (Zālē liels troksnis.) Kungi, neuz­traucieties, neuztraucieties! Domāju, tāpēc, ka komu­nisma pasaules uzskats, Komunistiskās partijas ideolo­ģija ir vienīgais pareizais un vienīgais praktiski lietderī­gais visas filozofijas attīstības rezultāts. Atzīstu par vaja­dzīgu paziņot, ka eksperiments, kurš izpaudās norobežo­tas telpas radīšanā ar citādu laika ritējumu nekā pie mums, guvis panākumus ievērojamā mērā tāpēc, ka no­tikusi sistemātiska un apzināta dialektiskā materiālisma filozofijas ieviešana dabas zinātnē.
   —     Topanova kungs (jautā žurnāla «Seventeen» kores pondents), jūsu paziņojums stāvokli padara pavisam citādu. Ja jūs domājat, ka mākslīgā pasaule tiešām dzīvo pēc komunistu ideoloģijas, tad tas ir briesmīgi! Vienīgā cerība, ka šoreiz jūs ne visai veiksmīgi esat izmantojuši savu mācību un esat kļūdījušies.
   -- Briesmīgi? Kāpēc?
   —     Es teicu — briesmīgi! Ko lai izjūt daudzi, "ļoti daudzi pilsoņi valstīs, kurās valda pasaules uzskats, kas atzīts par pareizu rietumu pasaulē, ja šie pilsoņi uzzinās, ka virs viņu galvām riņķo miriādi komunistu? Tas tiešām ir briesmīgi, kaut arī viņi nav saredzami un ir ieslēgti brīnumainā apvalkā, no kura, es ceru, viņi ārā neizkļūs.
   —     Tomēr nesaprotu: kāpēc mums no tā jābaidās? — Topanovs jautāja.
   —     Topanova kungs, nevis jums, bet mums. (Rosība, smiekli.) Vajag tikai mirkli pieļaut, ka tas viss ir patie­sība, ka mikroskopisko cilvēciņu cilts, kas daudz daudz spēcīgāka nekā mēs, jebkurā brīdī var iejaukties mūsu Zemes darīšanās …
   — Atļaujos izteikt jums pretjautājumu: kādā nolūkā iejaukties?
   —     Kaut vai tādēļ, lai ieviestu komunismu uz visas mūsu planētas …
   —     Varat gulēt mierīgi, pavisam mierīgi. Jūsu valstī komunisms nenovēršami būs arī bez iejaukšanās no ārie nes. Jūsu pašu valsts komunisti to sasniegs drošāk, labāk un drīzāk nekā jebkurš cits.
   —     Topanova kungs (jautā «Daili) Mirror» korespon dents), sakarā ar mana kolēģa aizrādījumu lūdzu pa­skaidrot, kādas ir jūsu domas par to, ka ārējā pasaulē, precīzāk runājot, uz mūsu Zemes, var ierasties šīs mikro- pasaules pārstāvji. Vai tiešām viņi uz visiem laikiem ieslēgti šajā paātrinātāja ritenī vai arī var izkļūt no tā?
   —      Bez šaubām, spēj izkļūt, tas man ir pilnīgi skaidrs! (Vispārējs satraukums.)
   —     Un viņi ir tādi mazi cilvēciņi? («New York Times» korespondentes Elizabetes Džarelas jautājums.) Viņi ielī dīs visur kur! . .. Ak dievs, viņi var ielīst man ausī! . . .
   —     Un uzzināt, ko domājat, kad jūs strostē šefs! (Zāle smiekli.) Neuztraucieties, Džarelas kundze, ja viņiem izdosies izkļūt ārpus savas pasaules robežām, viņi tūlīt pārvērtīsies par būtnēm, kas pēc lieluma līdzināsies man un jums. Tiešām, tie apmēri, tie tilpumi, kādus aizņem atomi un molekulas viņu pasaulē, var eksistēt tikai zinā­mā, mākslīgi radītā telpas daļā. Iekļūšanai mūsu pasaulē jābūt saistītai ar visu apmēru atbilstošu palielināšanos.
   Jo ļaunāk! («U. S. News World Report» korespon­dents.) Jo ļaunāk! Tad jau šie briesmīgie saprāta un neticības radījumi kolonizēs Zemi. (Zālē troksnis.) Viņi ieradīsies pie mums un nodibinās savu kārtību! Viņi pa­darīs mūs par vergiem!
   Komunisms nenodarbojas ne ar verdzības ieviešanu, ne ar kolonizāciju, ar to ir nodarbojušies un nodarbojas kapitālisti.
   —      Topanova kungs, tad lai dievs dod, ka tur tiešām butu komunisms (atkal iDailg Mirror» korespondents), kaut gan tas ir vienādojums ar pārāk daudziem nezinā­miem. Tomēr es gribu jautāt kaut ko būtisku. Ja jau šeit tik daudzas reizes sākušās valodas par ideoloģiskiem jau­tājumiem, tad lai man atļauts uzzināt: vai fakts, ka veselu pasauli radījis viens cilvēks vai darbinieku grupa, nav pretrunā absolūtajam radīšanas akta noliegumam, uz kura taču pamatota ateistiskā reliģijas kritika? Citiem vārdiem, — ja cilvēks, kā jūs apgalvojat, radījis veselu pasauli, vai tad mūsu pasaule nav kādas dievības radīta?
   —      Es personīgi pazinu biedru Aleksejevu, viņš va­dīja zinātnieku grupu, kuri veica šo slaveno zinātnes varoņdarbu. Varu jums apliecināt, ka Aleksejevs bija vis­parastākais cilvēks, kurš kopā ar savu tautu pārcietis gan likstas, gan veicis varoņdarbus. Skolnieks, students, pēc tam karavīrs, tad atkal students; mācījies, karojis, mab dījies, ja kaut ko nav sapratis. Visparastākais cilvēks. Ja viņam izdevies atklāt kaut ko diženu, tad tikai tāpēc, ka viņš balstījās uz visas mūsu Zemes cilvēces gadsimtiem uzkrāto kultūras mantojumu. Jā, šai zinātnieku grupai ir izdevies izdarīt apbrīnojamu eksperimentu, apbrīno­jamu mēģinājumu, kas novedis pie veselas pasaules raša­nās, kurā turklāt, kā redzams, ir dzīvas būtnes. Bet vai tad mēs, komunisti, kādreiz esam šaubījušies, ka cilvēka prāta spēks ir bezgalīgs? Esmu pārliecināts — mūsu bērni, mūsu mazbērni risinās vēl brīnišķīgākas problē­mas. Šie vēl ir tikai ziedi, augļi būs vēlāk. (Zālē troksnis.) Ja mēs nerotaļājamies ar skaļiem vārdiem par «dieviš­ķīgo aktu» un līdzīgiem appelējušiem jēdzieniem un frā­zēm, tad paveiktais atklājums ir pilnīgi saprotams un ar laiku kļūs parasts un pieejams, kā šobrīd parasta un pie­ejama ir kļuvusi, teiksim, uguns iegūšana. Jūsu šķiltaviņas, Antonij Blu kungs, ar kurām jūs visu laiku rotaļā­jaties, laikam gan jums sagādātu dievišķu varu pār veselu seno neandertāliešu cilti … Protams, dažs labs var sākt domāt, — ja jau modernā zinātne atzīst kaut ko līdzīgu «radīšanas aktam», vai tad nav jau jāatzīst, ka iespējama zinātnes izlīgšana ar reliģiju, un jāpamēģina attēlot mūsu pasauli kā zināma dievišķa saprāta, dievišķu visur esošu roku darbības rezultātu? Kungi, šādu secinājumu neap­šaubāmi izdarīs mūsu idejiskie pretinieki, bet tas nebūs nekas jauns, nebūs nekas negaidīts. Sāds secinājums jau izdarīts attieksmē uz visu cilvēces kultūras progresīvo kustību. (Zālē troksnis.) Mēs no tā nebaidāmies. Mēs zi­nām, ka ikviens patiess zinātnes sasniegums vienmēr kādu laiku kļūst par ideālistisku sagrozījumu objektu un atjauninātā reliģiskā tumsonība ikvienā izdevīgā reizē rīkojusi materiālismam bēres. Tiklīdz konstatēja elemen­tāro daļiņu pārvēršanos elektromagnētiskā izstarojumā, tūlīt sākās valodas par matērijas anihilāciju, par matē rijas iznīcināmību; relativitātes teorija radīja spriedelē­jumus, ka visums izveidojies no kaut kāda «vispasaules atoma», kas spējīgs paplašināties . . . Modernajā zinātnē nav neviena liela atklājuma, kas nebūtu izmantots reak cijas nolūku labā, tumsonības labā, reliģijas labā. Bet kas gan teiks: «Ak jaunos zinātnes atklājumus izmanto pret materiālismu? Tad jau vajag apstādināt zinātnes progresīvo attīstību, nevajag izdarīt atklājumus!» Ceru, ka tik smieklīgu secinājumu neviens negribēs izdarīt. Kungi, mēs pacietīgi, neatlaidīgi un bezbailīgi aizstāvēsim jebkuru jaunu atklājumu, izklāstot tā filozofisko nozīmi no marksisma viedokļa. Un ir jau arī ko aizstāvēt! Mēs sintezējam, kaut arī nelielos daudzumos, olbaltumu — dzīvības nesēju. Bez sevišķiem izdevumiem mēs iegūsim ēdamo eļļu no dažām aļģu sugām, — un vai te nav jāat ceras bībelē minētās piecas maizes, ar kurām paēdināta vesela tauta? Vai tad atomsprādzieni kosmiskajā telpā, kuri gūst enerģiju no saules reakcijām, nav jaunas zvaig znes «radīšanas akts»?!
   Jā, cilvēki gūst patiesi dievišķu varu pār dabas spē­kiem, bet gūst vienīgi ar zināšanām. Vēl vairāk — nā­kotnē cilvēku vara pār dabas spēkiem būs iedarbīgāka, elastīgāka, precīzāka, diženāka nekā mistiskā vara, ko mācītāji piedēvē ikvienai dievībai, ikvienai reliģijai. Cil­vēce jau tagad sasnieguši visu to, ko «pareģojušas» reli­ģiskās leģendas. Apokrifu «dzelzs putnus» pat ticīgie lido­šanas prasmes ziņā vērtē zemāk nekā reaktīvās lidmašī­nas, bet kā gan pasmīnētu pagājušā kara veterāns, pat tad, ja viņš ticētu dievam, dzirdot, ka garīdznieks mēģina viņu iebiedēt ar «ugunīgām bultām», un kā lai veterāns nesmaida, ja ir jau bijusi Volgograda! Šeit mēs runājam par to, ka Aleksejevs «radījis veselu pasauli», bet, ja ieskatāmies dziļāk, tad no kaut kā «dievišķa» te nav ne vēsts. Mēs, cilvēki, esam tikai radījuši tādus pašus apstāk­ļus, kādos bezgala varenie dabas spēki katru stundu, katru mirkli rada pasauli mums visapkārt. Šie spēki gu­vuši pielikšanas punktu, raduši izeju, un, kad jau pastā­vēja visi nosacījumi, lai sāktos kāds notikums vai pro­cess, tad notikums nevarēja nesākties, process nevarēja nesākties, vienalga, vai runa ir par revolūciju vai zināt­nisku atklājumu. Bieži vien nav nemaz vajadzīgs zināt visus procesa sīkumus, detaļas, tāpat kā zemniekam nav vajadzīgs zināt visu ļoti sarežģīto bioķīmisko un foto ķīmisko reakciju kompleksu, kas norit dīgstošajā graudā, zaļajā lapā, briestošajā vārpā. Zeme un ūdens, gaiss un saule •— lūk, kas vajadzīgs auga attīstībai un augšanai, un mūsu senči pirms tūkstošiem gadu iepazinuši šo pro cesu, kas pēc sava satura ir neizsīkstošs.
   Kungi, samierināsimies ar to, ka mākslīgā mikrogalak- tika sava īpašā — izolētā stāvokļa dēļ ir krietni vien at­šķirīga no parastajām galaktikām. Tās attīstība norit pēc tās iekšējiem likumiem, un mēs esam absolūti bezspēcīgi kaut kādā veidā ietekmēt saprātīgās, dzīvās būtnes.
   —     Bet iespējams ir pretējais!
   —      Jā, ir iespējams, ja daži darboņi, kuri būtu nolē­muši izjaukt šo eksperimentu, kas zinātnei tik svarīgs, uzdrošināsies kaut ko pasākt, -— esmu pārliecināts, ka tad sekos drīza un skarba atbilde.
   —       Pēc jūsu domām, šinī atbildē nebūs ne vēsts no humānisma? («New York Times» korespondentes jau­tājums.)
   —      Vai tad tas nebūs humāni, ja tiks iznīcināti daži pašpārliecināti stulbeņi tobrīd, kad runa ir par veselas pasaules glābšanu? Komunisms nebūt nepropagandē, ka  ļaunumam nedrīkst pretoties ar varu. Kad fašisms drau­dēja noslīcināt asins plūdos visu pasauli, daudzi no mums un arī no jums cēlās sargāt savu brīvību un dzīvību un vērsās pret Maidanekas un Osvencimas ierīkotājiem ar lielgabaliem, bet nevis ar pamācošām runām, kuru jau tā bija pārāk daudz. Bet, ja runājam par humānismu, tad komunisms ir humānisma augstākā pakāpe. Atvainojiet, ka man atkal jums jāklāsta politiskas ābeces patiesības: tikai komunismā, tas ir, pilnīgi iznīcinot privātīpašumu, kas rada cilvēka pašatsvešināšanos, kas bieži vien aizēno cilvēku, bieži vien cilvēciskumu aizstāj ar aprēķinu, -— tikai komunismā cilvēks kļūs patiesi cilvēcisks. Bet tas, kungi, nozīmē tikai vienu: cilvēks kļūst iespējami cilvē­cisks, tas ir, dzīvo visu cilvēku laimei, bet nevis sava maka labad . ..
   Kungi, preses konferencei paredzētais laiks ir apritējis, jūs gaida tālruņi.

   Šodien mani pamodināja Fjodors Vasiļjevičs.
   Celieties, zvanīja Grigorjevs, viņš lūdz, lai jūs tūlīt aizbraucot uz institūtu. Ģērbieties veicīgāk, es jūs aiz­vedīšu.
   Pie Grigorjeva sastapu Topanovu un vēl dažus entu ziastus.
   —    Kas noticis? — es jautāju.
   —- Aleksejeva pavadoņa vakarējais pārlidojums bija saistīts ar regulāriem radiopārraižu traucējumiem milzīgi lielās platībās. Bija radies ļoti spēcīgs Luksemburgas-Gor- kijas efekts, Āre, jau sākas …
   Grigorjevs piesteidzās pie uztvērēja. Maskavas diktora balss pēkšņi pārtrūka pusvārdā, un istabā atskanēja kā das telegrāfa pārraides skaņas. Grigorjevs steigšus pa grieza noskaņošanas kloķi. Dziedāja itāliešu dziedonis; kad tas beidza, atskanēja aplausi, un diktors itāliešu va­lodā paziņoja, kas sekos tālāk.
   —     Kādu staciju jūs pašlaik klausījāties? — jautāja Topanovs. — Vai Kijevu?
   —    Jā, tā ir Kijeva!
   —     Bet kas tad noticis?
   —     Jonosfērā norisinās kaut kas nelādzīgs, tik regulārs efekts vēl nav novērots, — Grigorjevs skaidroja. — Mēs klausījāmies Maskavu, bet uz Maskavas viļņa pēkšņi sā­kās pavisam citas stacijas raidījums. Jūs dzirdējāt itā­liešu dziedoni, droši vien no Venēcijas vai Romas, bet uztvērējs bija noskaņots uz Kijevu. Sevišķi viegli šis efekts vērojams, ja radiostacijas nesošā frekvence ir gandrīz līdzīga elektrona rotācijas frekvencei Zemes magnētiskajā laukā… — Grigorjevs gribēja sacīt vēl kaut ko, bet pēkšņi no uztvērēja atskanēja maiga, apbrī­nojami daiļskanīga balss.
   Samulsām tik ļoti, ka tūlīt vēl neatģidāmies dzirdēto pierakstīt. Bet tad visi klupām pie galda. Pārraide man tik ļoti iespiedusies atmiņā, ka spēju to atkārtot vārds vārdā.
   «Jūsu radīti, mēs negaidot ieradāmies pasaules telpā … Ir pagājuši miljardi gadu — jums tikai viens mirklis . . . Mēs esam kļuvuši brīvi, mēs esam saplūduši kopā ar dabu, mēs esam atgriezušies tajā. Kopš šā brīža mēs vairs neesam tai pretstatā, nē. kopš šā brīža mēs esam kļuvuši tās galvenais virzošais un darbīgais spēks. Daba, kas lemta nepārtrauktai miršanai un atdzimšanai, nespēj bez mums, cilvēkiem, atrisināt savas pretrunas. To spējam mēs, visuma saprātīgās būtnes. Mūsu eksistence — tā ir mūsu neskaitāmo sauļu eksistence, galu galā — mūsu galaktikas eksistence.
   Mēs pateicamies gadījumam, kas devis ierosmi mūsu zvaigžņu sistēmas attīstībai. Mēs pateicamies jums visiem, kas ar savu brīnišķīgo darbu esat padarījuši iespējamu mūsu eksistenci. Starpība laika ritējumā radīja ārkārtī­gas grūtības mūsu savstarpējos sakaros. Tagad šīs grū­tības ir pārvarētas …
   Mūsu pasaules sevišķās, neparastās īpašības mūsos ne­vieš bailes. Esam izgudrojuši paņēmienu, kā iznīcināt vi­sus mākslīgos šķēršļus, un drīz sāksim pārvērst savu ga laktiku par parastu apmēru zvaigžņu kopu ar parasto laika tempu …
   Augstu vērtējot un cienījot jūsu grūtās un slavenās gai­tas, nevēlēdamies iejaukties dabiskajā attīstības norisē,
   neatzīdami par iespējamu laupīt jums radīšanas, drosmes, meklējumu un atradumu prieku — cīņu un uzvaru prieku, mēs aizejam no jums… Ardievu, brāļi! Sveicinām jūs, planētas Zemes cilvēkus!»
   Aizritēja sekunde, vēl dažas sekundes, un radioaparātā atskanēja balss: «Runā Kijeva. Pārraidām ukraiņu rakst­nieka Ostapa Višņas stāstu …»
   Visās valstīs, kas atrodas starp piecdesmito ziemeļu platuma grādu un piecdesmito dienvidu platuma grādu, dažādās valodās un izloksnēs bija atskanējis Aleksejeva pavadoņa vēstījums.
   Tieši pēc piecām minūtēm saņēmām pirmo telegramu, pēc tam otro, trešo .. . Sanhaja un Ņujorka, Kalkuta un Tunisa steidzās apsveikt, paust savu sajūsmu. Telegramās lielākoties bija Aleksejeva galaktikas vēstījuma teksts, ko pa daļai vai pilnīgi uztvērušas dažādas radiostacijas un radioamatieri.
   * * *
   Zvaigžņu institūtā ritēja atjaunošanas darbi. Apkārt bijušajai Aleksejeva laboratorijai vairāki strādnieki cēla žogu. Viņiem blakus augstu gaisā sniedzās tumšais, mil­zīgais stikla blāķis. Piegāju tuvāk un negaidot ieraudzīju, ka turpat sēž arī Topanovs.
   —    Maksim Fjodorovič, dzirdēju, ka jūs šodien aiz­braucat? — es jautāju.
   Topanovs pamāja ar galvu un nopietni sacīja:
   —    Nekādi nespēju atbrīvoties no domas, ka viņi ir dzīvi. . . Tur iekšā …
   Bija agrs rīts. Vēl nesen šinī stundā pulcējāmies, lai vērotu mirāžu. No mākoņiem iznira lēcošās saules maliņa.
   —    Speciālisti apgalvo, — es sacīju, — ka šis sakausē­jums radies pretēji visam tam, ko mēs zinām par vielu.
   —  Tas jau nav nekāds brīnums, — Topanovs atbildēja un piecēlās, balstīdamies uz spieķa. — Mēs zinām, kas to radījis … Viņi spēj daudz …
   —   Jūs runājat par Aleksejeva galaktiku? Jūs domājat, ka viņi kādreiz spēs atdzīvināt Aleksejevu un viņa bied­
   rus, atradis līdzekli, kādu paņēmienu, lai likvidētu šo «pārakmeņojušos gaisu»?… Vai ticat, ka viņi spēj visu? …
   — Cilvēces nākotnei — tai es ticu, — atbildēja Topa- novs un smagnējiem soļiem devās uz mašīnu, kas stāvēja ceļmalā, bet es arvien vēl nespēju novērst acis no caur­spīdīgajām Aleksejeva kapenēm, un man šķita, ka to dzī­lēs šai mirklī dzimst kāda jauna, noslēpumaina un brī­nišķīga dzīvība.

   Aleksandrs Poļeščuks dzimis 1923. gadā Dņepropetrovskas pil­sēta kalpotāja ģimenē. 1947. gadā A. Poļeščuks beidzis Habarovskas Pedagoģiskā institūta Fizikas un mateinatikas fakultāti un sācis strādāt par fizikas pasniedzēju institūtā un skolā.
   A. Poļeščuka pirmais stāsts «Zvaigžņu cilvēks» iespiests žurnālā «Pioņer» 1957. gadā. 1959. gadā Bērnu literatūras izdevniecība Mas­kavā izdevusi stāstu «Lielais veikums jeb Brīnumainais stāsts par doktoru Mekanikusu un vitļa suni Almu». «Alekseja Aleksejeva kļūda» ir rakstnieka trešais fantastiskais stāsts.

    Katastrofa………………………………………………………………………… 7
   «Jūra pie debestiņām»………………………………………………… 15
   Trešais punkts…………………………………………………………… 25
   Zemes pavadoņa meklēšana………………………………………….. 32
   Atkal jauna mikla…………………………………………………………….. 40
   Signāls…………………………………………………………………………… 44
   Krustmātes Sūras īrnieks……………………………………………………. 51
   Vasja-Vasiļoks………………………………………………………………….. 59
   Topanova stāsts…………………………………………………………. 65
   Vēl viena mikla………………………………………………………….. 72
   Grūtā zvaigžņu mikla………………………………………………………… 83
   Pēdējā vēstule…………………………………………………………………… 93
   Alekseja Aleksejeva kļūda……………………………………………. 122
   Profesora Reja brīnums…………………………………………………….. 131
   TASS ziņojums……………………………………………………………….. 139
   Preses konference…………………………………………………………….. 145
   Atvadīšanās no Zemes………………………………………………………. 153
   А. Полещук ОШИБКА АЛЕКСЕЯ АЛЕКСЕЕВА
   «Молодая гвардия» 1961
   Латвийское государственное издательство
   На латышском языке
   Redaktors A. Lielais. Māksi, redaktors V. Selkovs. Tehn. redaktors J. Cakšs. Korektore Dz. Paegle.
   Nodota salikšanai 1963. g. 11. maijā. Parak­stīta iespiešan'ai 1963. g. 10. jūlija. Papīra formāts 84Xl08'/3 2. 5 fiz. iespiedi.; 8,20 uzsk. iespiedi.; 8,44 izdevn. 1.
   Metiens 15 000 eks. Maksā 35 kap.
   Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 16802-J1566. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrā­fiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 1573.
   K2
   SAJA SĒRIJA 1962. UN 1963. GADA IZNĀKUŠAS ŠĀDAS GRĀMATAS:
   .4. Strugackis, B. Strugackis. Ugunīgo
   mākoņu valstībā S. Goļicins. Četrdesmit meklētāji ' V. Ananjans. Sevana krastos L)7. F. Kūpers. Zvērkāvis /. Jefremovs. Andromedas miglājs H. Velss. Laika mašīna Stāstu krājums Zilā planēta»
   * * *
   [1] * *
   [2] matricu teorija — viena no lineārās algebras nodaļām. Matri cas lieto, atrisinot un pētot lineāro vienādojumu sistēmas, kā arī daudzos matemātiskās analīzes, mehānikas, elektrotehnikas jautā jumos.