Leporello
   O statua gentilissima
   Del gran' Commendatore! . .
   . . . Ah, Padrone! . . .
   Don Giovanni

   Dons Huans
   Še jānogaida nakts. Ak, taču reiz
   Mēs esam Madridē pie vārtiem! drīzi
   Es aiztraukšu pa pazīstamām ielām,
   Slēpts apmetnī, ar platmali virs acīm.
   Kā šķiet tev? mani taču nepazīs.
   Leporello
   Jā! Don Huanu grūti pazīt būs!
   Kā viņš — ir dučiem tādu!
   Dons Huans
   Vai tu joko?
   Kas gan var pazīt mani?
   Leporello
   Naktssargs pirmais
   Vai čigāniete, žūpa muzikants
   Vai tāds pats brālis, kavalieris traks,
   Ar apmetni, pie sāniem slēpis šķēpu.
   Un kas par to, ja pazīst! Kad vien ceļā
   Pats karalis man negadās. Bet tiešām
   Neviena Madridē es nebīstos.
   Leporello
   Bet karalim jau rīt būs pavēstīts,
   Ka Dons Huans no trimdas patvarīgi
   Klāt atkal Madridē, — ko tad, jel sakiet,
   Ar jums viņš darīs?
   Dons Huans
   Sūtīs atpakaļ.
   Nu, droši vien man nenocirtīs galvu.
   Jo neesmu jau noziedzies pret valsti.
   Viņš mani aizraidīja mīlēdams,
   Lai nonāvētā vīra ģimene
   No manis atstājas …
   Leporello
   Nu tā jau ir!
   Jums vajadzēja rātni sēdēt tur.
   Dons Huans
   Es pateicos! No garlaicības mākts
   Tur tikko nenobeidzos. Ak šie ļaudis,
   Ak zeme šī! Un debess? … dūmos tīta.
   Un sievietes? Es negribētu mainīt,
   Jel iegaumē, mans muļķa Leporello,
   Visvienkāršāko andalūzieti, nudien,
   Pret turienes visskaistākajām dāmām.
   Tās sākumā man iepatikās gan
   Ar zilām acīm, balto sejas krāsu,
   Tās kautrīgas bij un — tik neparastas;
   Bet, paldies dievam, atvērās drīz acis —
   Es ieraudzīju; grēks ar viņām pīties —
   Nav dzīvības, tās tikai vaska lelles,
   Ne mūsējās! … Bet, paklau, vieta šī
   Mums pazīstama; vari atģist to?
   Leporello
   Kā ne; man Antonija klosteris
   Ir atmiņā. Jūs bieži jājāt šurp,
   Es uzmanīju zirgus tur tai birzī.
   Nolādēts amats, tiešām. Jūs nu gan
   Še laiku patīkamāk pavadījāt —
   Tam ticiet droši.
   Dons Huans
   (domīgi)
   Nabaga Inēze!
   Nav viņas vairs! cik tā man mīļa bij!
   Leporello
   Inēze! — ak tā melnacainā … zinu.
   Trīs mēnešus jums bij ko noņemties
   Ap to, līdz nelabais pats nāca talkā.
   Dons H.uans
   Nakts … jūlijā. Cik tīkamas un dīvas
   Man šķita viņas skumju pilnās acis
   Un lūpas mēmi stingās! Pats es brīnos.
   Ka viņa skaistule — tā laikam gan
   Tev nelikās. Un tiešām — īsti skaista
   Bij viņā diezgan maz. Tik acis vien,
   Tik acis. Jā, un skatiens . .. nekā tāda
   Man nav vairs redzēt gadījies. Bet balss ta
   Tik klusa, vārga bij — kā vājniecei.
   Un viņas vīrs bij neģēlis, par vēlu
   To uzzināju . .. Nabaga Inēze!
   Leporello
   Nekas, pēc viņas nāca citas.
   Dons Huans
   Tiesa.
   Leporello
   Un, ja vēl dzīvosim, nāks atkal citas.
   Dons Huans
   Tā gan.
   Leporello
   Bet kura Madridē mums tagad
   Gan jāuzmeklē būtu?
   Dons Huans
   Protams, Laura!
   Man tūlīt jāsteidzas pie viņas.
   Jauki.
   Dons Huans
   Tūlīt pa durvīm iekšā, — bet, ja kāds
   Pie viņas jau, — pa logu lūdzu lēkt.
   Leporello
   Nu, protams. Mums jau atkal līksms prāts.
   Tik īsu brīdi nelaiķes mūs vajā.
   Kas tur gan nāk?
   (Nāk mūks.)
   Mūks
   Tūlīt tā ieradīsies,
   Lūk, še. Kas jūs? Vai Donnas Annas ļaudis?
   Leporello
   Nē, nē, mēs paši esam kungi sev,
   Še pastaigājamies.
   Dons Huans
   Bet ko jūs gaidāt?
   Mūks
   Tūlīt še ieradīsies Donna Anna
   Pie vīra kapličas.
   Dons Huans
   Ak, Donna Anna
   De Solva! Kā? vīrs komandors tai bija,
   Ko nodūra … nav prātā, kurš?
   Dons Huans,
   Šis netiklis, šis bezdievis, šis viltnieks.
   Leporello
   Oho! re, kā! Tad Don Huana dēkas
   Līdz klusam klosterim jau nonākušas,
   Jau svētie tēvi viņa slavu pauž.
   Mūks
   Varbūt jums pazīstams viņš?
   Leporello
   Mums? Ne miņas.
   Bet kur gan tagad tas?
   Mūks
   Še viņa nav.
   Viņš tālu trimdā prom.
   Leporello
   Un paldies dievam.
   Jo tālāk viņš, jo labāk. Visus tos,
   Šos netikļus, tik maisā un mest jūrā.
   Dons Huans
   Ko, ko tu mels?
   Lai paliek: es to tīšām …
   Dons Huans
   Tad te ir komandora kapa vieta?
   Mūks
   Te; pieminekli viņam sieva cēla
   Un katru dienu ierasties šeit mēdz
   Lūgt viņa dvēselei tā kunga mieru
   Un raudāt.
   Dons Huans
   Nu, vai dīvaina nav tā?
   Un glīta, ko?
   Mūks
   Gan zemes meitu skaistums
   Mūs, vientuļniekus, nedrīkst valdzināt,
   Bet melot grēks; pat dieva kalpam grūti
   Ir neatzīt tās daili brīnišķīgo.
   Dons Huans
   Ne velti nelaiķis bij greizsirdīgs.
   Viņš Donnu Annu slēgtin ieslēdza,
   Neviens no mums nav viņu redzējis.
   Es gribētu ar viņu parunāt.
   Mūks
   Nē, Donna Anna nemēdz sarunāties
   Ar vīrieti.
   Dons Huans
   Bet kā ar jums, mans tēvs?
   Ar mani citādi; es esmu mūks.
   Tur jau tā nāk.
   (Nāk Donna Anna.)
   Donna Anna
   Tēvs, lūdzu, atslēdziet.
   Mūks
   Tūlīt, senjc.ra; gaidīju jau jūs.
   (Donna Anna iet līdzi mūkam.)
   Leporello
   Nu, kā jums šķiet?
   Dons Huans
   Nekā jau nevar redzēt
   Zem melnā plīvura, kas viņai pāri.
   Tik tievu papēdīti pamanīju.
   Leporello
   Ar to jau pieliek. Iztēle jums tāda,
   Ka vienā mirklī uzburs visu citu;
   Tā jums vēl veiklāka par gleznotāju,
   Jums pilnīgi vienalga, no kā sākt —
   No skropstām vai no kājām.
   Dons Huans
   Ar viņu iepazīšos.
   Vēl ko ne!
   Kam vajadzīgs tas? Vīru veicis pats
   Un tīko redzēt sievas asaras.
   Vairs kauna nav!
   Dons Huans
   Bet nu jau satumsis.
   Pirms mēness uzlēcis vēl nav pār mums
   Un tumsu vērtis caurredzamā krēslā, —
   Uz Madridi!
   (Prom.)
   Leporello
   Kā zaglis spāņu grands
   Alkst nakts un mēness bīstas — debess valdniek!
   Nolādēts liktenis! Vai man vēl ilgi
   Ar viņu jāklimst būs? Nav jaudas vairs.

   Pirmais viesis
   Es zvēru, Laura, vēl nekad līdz šim
   Tu nebiji tik skaisti tēlojusi.
   Kā lomu izprast tev bij izdevies!
   Otrais
   Kā tu to veidoji! ar kādu spēku!
   Trešais
   Ar kādu mākslu!
   Laura
   Jā, man šodien veicās
   Ikkatra kustība un vārds ikviens.
   Es iedvesmai tik brīvi, droši ļāvos,
   Tā plūda vārdi, it kā pēkšņi rastos
   Ne trauslā atmiņā, bet sirdī…
   Pirmais
   Tiesa.
   Vēl tagad acis tev tik kvēli mirdz
   Un vaigi kaist, arvien vēl nevar pāriet
   Tev sajūsma. Nē, Laura, neatļauj
   Tai neauglīgi izgaist; dziedi, Laura,
   Jā, dziedi mums!
   Laura
   Surp ģitāru man dodiet. (Dzied.)
   Visi
   O, brava! brava! skaisti! brīnišķīgi!
   Pirmais
   Lai, burve, pateicība tev. Tu sirdi
   Mums valdzini. Starp visām dzīves baudām
   Par mūziku vien mīla spēcīgāka,
   Bet arī mīla — melodija . . . skat;
   Pats Karloss aizgrābts, drūmais viesis tavs.
   Otrais
   Ak, kas par skaņām! cik tur jūtu daudz!
   Bet kā šie vārdi, Laura?
   Laura
   Don Huana.
   Dons Karloss
   Ko? Dons Huansl
   Laura
   Tos kādreiz sacerēja
   Mans īstens draugs, mans gaisīgs mīļākais.
   Dons Karloss
   Tavs Dons Huans ir bezdievis un nelga,
   Bet tu — tu muļķe.
   Laura
   Vai tu ārprātīgs?
   Es tūdaļ pavēlēšu saviem ļaudīm,
   Lai nodur tevi, kaut tu spāņu grands.
   Dons Karloss
   (pieceļas)
   Tad sauc tos šurp.
   Pirmais
   Ak Laura, atjēdzies;
   Don Kārlos, nedusmo. Tā piemirsusi…
   Ko? to, ka Huans divkaujā pa godam
   Tā brāli nonāvējis? Tiešām žēl,
   Ka viņu ne.
   Dons Karloss
   Bij muļķīgi tā dusmot.
   Laura
   Ahāl pats muļķībā tu atzīsties.
   Tad līgsim mieru.
   Dons Karloss
   Atvaino jel, Laura,
   Un piedod man. Bet zini: nespēju
   Es vienaldzīgi dzirdēt viņa vārdu …
   Laura
   Bet vai es vainīga, ka man ne mirkli
   No lūpām viņa vārds vairs nenozūd?
   Viesis
   Nu, pierādi, ka tevī nav vairs dusmu,
   Un dziedi, Laura, vēl.
   Laura
   Jā, atvadībām.
   Jau nakts ir klāt. Nu, ko vēl dziedāt man?
   Ā! klausieties. (Dzird.)
   Cik skaisti, brīnišķīgi!
   Laura
   Nu, sveiki, kungi.
   Viesi
   Paliec sveika, Laura.
   (Viņi iet ārā. Laura aptur Donu Karlosu.)
   Laura
   No manis, nevaldāmais, neaizej.
   Tu iepatikies man; tu Don Huanu
   Man atģist liki, sākdams lamāties
   Un nikni zobus griezt.
   Dons Karloss
   Kas tam par laimi!
   Tad mīlēji tu vipu?
   (Laura, apstiprinādama to, pamāj.)
   Loti?
   Laura
   Ļoti.
   Dons Karloss
   Un mīli tagad vēl?
   Nupat šai brīdi?
   Nē, nemīlu. Ne divus mīlēt man.
   Es tagad mīlu tevi.
   Dons Karloss
   Saki, Laura, •—
   Cik gadu tev?
   Laura
   Man astoņpadsmit ir.
   Dons Karloss
   Tu jauna esi… un vēl jaunai būt
   Tev gadus piecus sešus. Apkārt tev
   Vēl gadus sešus viņi drūzmēsies
   Un tevi lolos, apbērs dāvanām,
   Pie logiem naktīs serenādes dziedās
   Un tevis dēļ cits citu nodurt steigs
   Uz stūriem pusnaktīs. Bet tad, kad laiks
   Būs aiztecējis un kad acis tev
   Sāks iekrist, plaksti sarauksies un tumsīs,
   Un balta sarma tavos matos birs,
   Un visi tevi sauks par veceni.
   Nu tad — ko teiksi tu?
   Laura
   Tad? Kāpēc gan
   Par to man domāt? Kam tev runāt to?
   Vai tev arvien klīst galvā tādas domas?
   Ej — atver balkonu. Cik debess klusa;
   Stings siltais gaiss — šai naktij citronsmarža
   Un lauru dvesma; mēness spilgti spožs
   Spīd zilgmē samtainā un tumsas skautā —
   Un naktssargi sauc, gari stiepjot: Labi!…
   Bet ziemeļos tur tālu — Parīzē —
   Varbūt ar mākoņplūksnām debess klāta,
   Līst lietus salts un smagi gaudo vēji.
   Bet kāda daļa mums? Jel klausies, Kārlos:
   Es gribu, lai tev sejā plauktu smaids .. .
   Nu, tā, lūk!
   Dons Karloss
   Mīļais dēmon!
   (Kāds klauvē.)
   Dons Huans
   Hei! Hei! Laura!
   Laura
   Kas tur? Kas tā par balsi?
   Dons Huans
   Atdari…
   Laura
   Ak dievJ … Vai tiešām!
   (Atslēdz durvis; ienāk Dons Huans.)
   Dons Huans
   Sveika…
   Don Huan! . ..
   (Laura krīt viņam ap kaklu.)
   Dons Karloss
   Kā! Dons Huans! . . .
   Dons Huans
   Ak Laura, mana mīļā! .
   (Skūpsta viņu.)
   Kas te pie tevis, mana Laura?
   Dons Karloss
   Es.
   Dons Karloss.
   Dons Huans
   Lūk, ko necerēju sastapt!
   Es būšu tavā rīcībā līt.
   Dons Karloss
   Nē!
   Šobrīd — tūlīt.
   Laura
   Don Kārlos, esiet mierā!
   Nevis uz ielas — manā mājā jūs —
   Un tūdaļ ejiet prom.
   (neklausās viņā)
   Es gaidu. Nu,
   Tev taču šķēps ir klāt.
   Dons Huans
   Ja tiešām tev
   Tā jāsteidzas, — lai iet.
   (Viņi cīnās.)
   Laura
   Ai, ai! Huan! . . .
   (Metas gultā. Dons Karloss krīt.)
   Dons Huans
   Tam beigas, Laura, piecelies.
   Laura
   Nu ko?
   Viņš beigts? cik jauki! manā istabā!
   Ko tagad iesākt man, velns, vējagalva?
   Kur gan lai viņu izmetu?
   Dons Huans
   Bet var būt,
   Ka viņš vēl dzīvs,
   (apskata mirušo)
   Jā! dzivs! skat, nolādētais,
   Tu taisni sirdi dūris — kur nu garām.
   Ne asins plūst no trejstarainās brūces,
   Ne elpo vairs — kā tas tev tīk?
   Dons Huans
   Ko darīt?
   Viņš pats tā gribēja.
   Laura
   Ak Don Huan,
   Māc mani īgnums! Mūžam nelietības —
   Un vienmēr nevainīgs … Kur radies tu?
   Vai sen jau še?
   Dons Huans
   Es ierados nupat tik
   Un paklusām — jo man vēl piedots nav.
   Laura
   Un tūdaļ atcerējies savu Lauru?
   Tas jauki gan — nav vārdam vietas. Tomēr
   Es neticu. Tu neviļus tik gāji
   Gar manu māju.
   Nē, mana Laura, nē,
   Lai saka Leporello. Mītu es
   Aiz pilsētas, tai velna Ventā. Tiešām nācu
   Uz Madridi pie Lauras.
   (Skūpsta viņu.)
   Laura
   Ak mans draugs!…
   Bet pag … te mironis! … kur to mums likt?
   Dons Huans
   Lai paliek tas — pirms rīta ausmas agri
   Zem apmetņa to ārā iznesīšu
   Un nolikšu uz krustcelēm.
   Laura
   Bet tikai
   Tu uzmanies — ka netiec pamanīts.
   Cik labi darīji gan, ierazdamies
   Mazlietiņ vēlāk! Tavi draugi bij
   Pie manis vakariņās. Tik pirms brīža
   Tie aizgāja. Ja tu tos satiktu!
   Dons Huans
   Bet vai tu sen jau, Laura, viņu mīli?
   Laura
   Ko gan? Tu laikam murgo.
   Nu, bet saki, —
   Cik reizes manā prombūtnē tu biji
   Man neuzticīga?
   Laura
   Bet tu — tu, slaist?
   Dons Huans
   Un teic … Nē, vēlāk pārrunāsim to.

   Dons Huans
   Uz labu viss: Dons Karloss nonāvēts,
   Bet es šai vietā pārvērties par mūku
   It pazemīgu — un ik dienas redzu
   Šo daiļo atraitni, un viņa arī,
   Šķiet, mani ievēro. Līdz šim nu gan
   Mēs kautrējāmies abi; bet es šodien
   Ar viņu runāt sākšu; ir jau laiks.
   Ko teikt vispirms? «Es uzdrīkstos» . .. vai ne
   «Senjora» … ha! kas tikai galvā nāks,
   To arī teikšu, iepriekš neapsvēris,
   Jo mīlu improvizēt jau nav grūti…
   Diīz laiks tai atbraukt būtu. Jo bez tās —
   Man liekas — garlaikojas komandors.
   Par kādu milzi viņš še uzburts ticis?
   Kas tam par pleciem! tiešām Herkuls īsts! …
   Bet nelaiķis pats bij tik vārgs un maziņš;
   Še pat uz pirkstgaliem viņš neiespētu
   Ar roku savu degungalu sniegt.
   Kad kopā nācām, kur Eskorials,
   Viņš uzdūrās un s.tinga man uz šķēpa
   Kā taurenis uz adatas — bet bij
   Viņš lepns," drošs — un varen skarbu garu .
   A! viņa nāk.
   (Nāk Donna Anna.)
   Donna Anna
   Viņš atkal še. Es laikam,
   Tēvs, izklaidēju jūsu dziļās domas —
   Jel piedodiet.
   Dons Huans
   Man jālūdz piedošana
   Jums, senjora. Es traucēju gan laikam
   Plūst brīvi jūsu bezgalīgām skumjām.
   Donna Anna
   Nē, tēvs mans, skumjas manī pašā mīt.
   Kad esat še, var mani aizlūgumi
   Traukt lēnprātīgi debesīs — un es
   Tiem lūdzu jūsu balsi pievienot.
   Man, man lūgt dievu ar jums, Donna Anna!
   Nē, šāda likteņa es necienīgs.
   Es neuzdrīkstos netiklajām lūpām
   Likt jūsu svēto lūgsnu atkārtot —
   Man tik no tālienes ar godbijību
   Tīk vērot jūs, kad, klusi nolīkusi,
   Pār balto marmoru melnmatu vilnim
   Jūs ļaujat rist, — un liekas man, ka slepus
   Šais kapenēs sērst nācis eņģelis.
   Es mulsā sirdī atrast neiespēju
   Tad vairs, ko lūgt. Es stāvu mēmā brīnā
   Un domāju — kāds prieks, ja marmors saltais
   Silst, juzdams viņas dievišķīgo elpu
   Un asaras, ko viņa mīlā rieš .. .
   Donna Anna
   Šie vārdi skan tik dīvaini!
   Dons Huans
   Senjora?
   Donna Anna
   Man … jūs aizmirstat.
   Dons Huans
   Ko? ka mūks tik esmu,
   Mūks necienīgs? balss mana grēcīgā
   Še nedrīkstētu atskanēt tik skaļi?
   Donna Anna
   Man izlikās … es nesapratu to . ..
   Dons Huans
   Ak, īedzu es: jūs zināt visu, visu!
   Donna Anna
   Ko tad es zinu?
   Dons Huans
   Neesmu es mūks —
   Pie jūsu kājām piedošanu lūdzos.
   Donna Anna
   Ak dievs! jel piecelieties … Kas gan jūs?
   Dons Huans
   Kāds nelaimīgas kaisles upuris.
   Donna Anna
   Ak dievs! un te, šai vietā, pie šā kapa!
   Jel ejiet prom.
   Dons Huans
   Vēl mirkli, Donna Anna,
   Vēl tikai mirkli!
   Donna Anna
   Un ja nāk še kāds! .. .
   Dons Huans
   Nav vaļā treliņi. Vēl tikai mirkli!
   Donna Anna
   Nu? ko? ko prasāt jūs no manis?
   Dons Huans
   Nāvi.
   Lai tūdaļ nomirstu pie kājām jums,
   Lai tepat aprok nelaimīgos pīšļus,
   Ne līdzās pīšļiem, kas tik dārgi jums,
   Ne še — tik tuvu — kaut kur attālāk,
   Pie durvīm — tur — lai rok pie paša sliekšņa,
   Kur ejot varat kapakmeni skart
   Ar liegu soli vai ar tērpu savu,
   Kad pie šā lepnā šķirsta nāksiet šurp
   Ļaut atrist cirtām, viņu apraudot.
   Donna Anna
   Jus esat neprātīgs.
   Dons Huans
   Bet nāves alkt —
   Vai tiešām tas ir neprāts, Donna Anna?
   Ja būtu bezprātis, tad tiektos es
   Dzīvs palikt, jo tad cerība man butu
   Ar maigu mīlu ieviļņot jums sirdi;
   Ja būtu bezprātis, tad augas naktis
   Pie jūsu balkona es pavadītu,
   Ar serenādēm miegu traucējot,
   Tad gan es neslēptos, bet tieši censtos,
   Lai jūs it visur ievērotu mani;
   Ja būtu bezprātis, vai tad gan es
   Tā ciestu klusībā …
   Donna Anna
   Bet vai tad tā
   Jūs klusējat?
   Dons Huans
   Es, Donna Anna, mirkli
   Tik aizrāvos — bet citādi gan jūs
   Šo skumjo noslēpumu nezinātu.
   Donna Anna
   Vai sen jau mani iemīlējāt jūs?
   Dons Huans
   Vai sen, vai nesen — pats to neapjaušu,
   Bet kopš tā brīža tikai skaidri zinu,
   Ko vērta īsta dzīve, kopš tā brīža
   Tik esmu izpratis es vārdu Laime.
   Donna Anna
   Jel ejiet prom, jūs esat bīstams cilvēks.
   Dons Huans
   Es bīstams! kā?
   Man uzklausīt jūs bail.
   Dons Huans
   Es klusēšu; tik neraidiet jel prom
   To, kuram jūsu tēls ir prieks un laime.
   Nav sirdī cerību man pārdrošu,
   Es neprasu nekā, tik redzēt jūs
   Man vajag, ja virs zemes dzīvot esmu
   Es notiesāts.
   Donna Anna
   Jel ejiet — ne šai vietā
   Teikt tādas runas, tādas neprātības.
   Pie manis nāciet rīt. Ja varat zvērēt
   Pret mani tādu pašu cieņu just,
   Jūs pieņemšu — bet vakarā — tā vēlāk.
   Neviens pie manis nav vēl ieradies,
   Kopš atraitne es …
   Dons Huans
   Eņģei Donna Anna!
   Lai dievs jums prieku dod, tāpat kā šodien
   Jūs iepriecējāt kādu nelaimīgo.
   Donna Anna
   Jel ejiet prom.
   Dons Huans
   Vēl tikai vienu mirkli.
   Donna Anna
   Nē, redzams, jāiet man … turklāt man lūgsnas
   Nav prātā vairs. Jūs aizvairljāt tās
   Ar runām laicīgām; no tām jau senis,
   Sensenis atradusi auss — es rītdien
   Jūs pieņemšu.
   Dons Huans
   Nav drosmes man vēl ticēt,
   Nav drosmes izjust savu lielo laimi…
   Es rīt jūs redzēšu — un nevis še,
   Un nevis paslēpusi
   Donna Anna
   Jā, rītdien, rītdien.
   Bet kā jūs sauc?
   Dons Huans
   Diego de Kalvado.
   Donna Anna
   Ardievu, Don Diego. (Aiziet.)
   Dons Huans
   Leporello!
   (Nfik Leporello.)
   Leporello
   Ko vēlaties jūs?
   Mīļais Leporello!
   Ak laime! .. . Rītdien — vakarā tā vēlāk .
   Mans Leporello, rītdien — pagādā . ..
   Kā bērns es laimīgs!
   Leporello
   Vai ar Donnu Annu
   Jūs runājāt? ak, var jau būt, ka tā
   Jums sacījusi pāris laipnu vārdu
   Vai arī jūs to esat svētījis.
   Dons Huans
   Nē, Leporello, nē! tā satikšanos
   Man noteica, jā, satikšanos!
   Leporello
   Tiešām!
   Ak atraitnes, jus visas tādas!
   Dons Huans
   Laime!
   Es dziedāt varu, visu zemi skaut.
   Leporello
   Bet komandors? ko sacīs viņš par to?
   Dons Huans
   Vai liekas tev, ka viņš kļūs greizsirdīgs?
   Nu taču ne; viņš bija vīrs ar prātu
   Un kļuvis rāmāks būs, kopš miris tas.
   L e p 0 r e i i o
   Nē; viņa statuju jel uzskatiet!
   DonsHuans
   Un tad?
   Leporello
   Uz jums tā, liekas, lūkojas
   Un nikna top.
   Dons Huans
   Tad dodies, Leporello,
   Un ludz, lai tā pie manis ierodas —•
   Pie manis ne — pie Donnas Annas rītdien.
   Leporello
   Lūgt viesos statuju! kādēļ?
   Dons Huans
   Nu taču
   Ne tādēļ, lai es runātos ar to, —
   Lūdz rītdien statuju pie Donnas Annas
   Nākt vakarā tā vēlāk, un lai tā
   Pie durvīm sardzē stāj.
   Leporello
   Kāds gan jums prieks
   Dzīt jokus un ar ko?
   Dons Huans
   Nu ej.
   Bet…
   Dons Huans
   Dodies!
   Leporello
   Ak statuja, tik slavena un daiļa!
   Mans kungs Dons Huans lūdz jūs pazemīgi
   Rit ierasties … Nudien, es nespēju,
   Man bail.
   Dons Huans
   Ak gļēvuli, es tevi! .. .
   Leporello
   Lai notiek.
   Mans kungs Dons Huans laipni lūdz jūs rītdien
   Tā vēlāk atnākt jūsu kundzes mājā,
   Pie durvīm stāt un …
   (Statuja, apstiprinādama to, māj ar galvu.)
   Vai!
   Dons Huans
   Kas tur?
   Leporello
   Vai, vai.. .
   Vai, vai, man gals!
   Kas noticis ar tevi?
   Leporello
   (māj ar galvu)
   Vai… statuja! …
   Dons Huans
   Tu māj ar galvu!
   Leporello
   Nē,
   Ne es, bet tā!
   Dons Huans
   Kāpēc tu blēņas mels?
   Leporello
   Tad ejiet pats.
   Dons Huans
   Nu pielūko, tu slaist!
   (Statujai.)
   Es lūdzu tevi atnākt, komandor,
   Pie tavas atraitnes, kur būšu rit,
   Un durvīs sardzē stāt. Nu ko? vai būsi?
   (Statuja atkal māj.)
   Ak dievs!
   Leporello
   Nu ko? es taču teicu . . .
   Dons Huans
   Nāc.

   Dons Huans un Donna Anna
   Donna Anna
   Es pieņēmu jūs, Don Diego; tikai
   Man bail, ka mana skumju pilnā runa
   Jums garlaicīga būs: man, atraitnei,
   Tik zudušais ir prātā, un es jaucu
   Ar smaidiem asaras kā aprīlis.
   Bet ko jūs klusējat?
   Dons Huans
   Tik saldi klusēt
   Un dziļi izjust — esmu divatā
   Ar daiļo Donnu Annu. Še — ne tur,
   Kur laimīgais guļ miris savā kapā, —
   Es redzu jūs un ne vairs slīgstot ceļos
   Pie marmorkaltā vīra.
   Donna Anna
   Don Diego,
   Tad greizsirdīgs jūs — vīrs mans pat vēl kapā
   Jūs moka?
   Ne man greizsirdīgam būt.
   Viņš jūsu izredzēts.
   Donna Anna
   Nē, māte man
   Sniegt roku Don Aivaram pavēlēja,
   Mēs nabagas, Dons Aivars bagāts bij.
   Dons Huans
   Ak, laimīgais! viņš nieka mantu kaudzi
   Pie kājām lika dievietei, par to
   Sev gūdams paradīzes laimi! Būtu
   Es agrāk pazinis jūs — tad ar prieku
   Es cieņu, bagātību, visu dotu,
   It visu to par laipnu skatienu;
   Man tiktos vergot jūsu svētai gribai
   Un zināt visas jūsu iekāres,
   Lai izpildītu tās; lai dzīve jums
   Tik nemitīga burvība vien būtu.
   Ak vai! — Man liktenis to nebij lēmis.
   Donna Anna
   Diego, nerunājiet: grēkoju,
   To dzirdot, — nedrīkstu es mīlēt jūs,
   Jo atraitnei pat kapam jātur vārds.
   Ja vien jūs zinātu, kā mani viņš
   Gan mīlēja! ak, Dons Aivars tik tiešām
   Vis nepieņemtu dāmu, kas mīl viņu,
   Ja būtu atraitnis, — viņš uzticīgs
   Man paliktu.
   Ak, nemokiet jel sirdi
   Man, Donna Anna, mūžam atgādinot
   So viru. Nesodiet jel mani jūs,
   Kaut arī varbūt pelnu sodu.
   Donna Anna
   Kāpēc?
   Jo savienots ar svētām mīlas saitēm
   Jūs neesat? Ka mani mīlat jūs,
   Nav noziegums pret mani un pret dievu.
   Dons Huans
   Pret jums! ak debess!
   Donna Anna
   Vai tad kaut kā esat
   Jūs noziedzies? Jel sakiet, kā gan.
   Dons Huans
   Nē,
   Nē, it nekad. .
   Donna Anna
   Diego, ko es dzirdu?
   Jūs noziedzies pret mani? kā gan, sakiet!
   Dons Huans
   Nē! neparko!
   Donna Anna
   Diego, kā tad tā?
   Es lūdzu jūs, es pavēlu.
   Dons Huans
   Nē, nē.
   Donna Anna
   Tad, lūk, kā paklausāt jūs manai gribail
   Un ko nupat vēl apgalvojāt man?
   Ka gribētos jums manam vergam būt.
   Es dusmošos, Diego: tāpēc sakiet —
   Ko noziedzies pret mani jūs?
   Dons Huans
   Nav drosmes.
   Jūs tūdaļ sāksiet mani dziļi nīst.
   Donna Anna
   Nē, nē. Jau iepriekš piedodu jums visu,
   Tik zināt gribu …
   Dons Huans
   Kam gan zināt jums
   Šo noslēpumu drausmīgo un baigo.
   Tad drausmīgs tas! jūs mani nomokat.
   Ak, cik es ziņkārīga — kas tas būtu?
   Kā varējāt piet mani noziegties?
   Jūs nepazinu — ienaidnieku man
   Nav bijis. Vīra slepkavu tik zinu
   Es vienīgo.
   Dons Huans
   (sevi)
   Nu drīz it viss būs galā!
   Vai Dons Huans, šis nelaimīgais vīrs,
   Jums gluži svešs?
   Donna Anna
   Nē, manas acis to
   Nav redzējušas.
   Dons Huans
   Vai jums sirdī naids
   Pret viņu ļoti liels?
   Donna Anna
   To prasa gods.
   Bet jūs tik gribat mani novirzīt
   No jautājuma mana, Don Diego, —
   Es pavēlu .. .
   Dons Huans
   Bet ja nu Don Huanu
   Jūs satiktu?
   Donna Anna
   Tad ļaundarim šim dunci
   Es triektu taisni sirdī.
   Dons Huans
   Donna Anna!
   Kur duncis tavs? Te mana sirds.
   Donna Anna
   Diego!
   Kā tā!
   Dons Hu a n s
   Huans, nevis Diego es.
   Donna Anna
   Ak dievs! nē, nevar būt, nav ticēt jaudas.
   Dons Huans
   Es Dons Huans.
   Donna Anna
   Nav tiesa.
   Dons Huans
   Nodūru
   Es Lavu vīru; un nav krūtīs žēlu —
   Un sirdsapziņas mokās nesmeldz sirds.
   Donna Anna
   Ko dzirdu es? Nē, nē, tas nevar būt.
   565
   Dons Huans
   Es Dons Huans, un tevi mīlu es.
   Donna Anna
   (saļimst)
   Kur esmu? … kur? man nelabi.
   Dons Huans
   Ak debess!
   Kas kaiš tai? kas ar tevi, Donna Anna?
   Jel celies, atjēdzies: tas tavs Diego,
   Tavs vergs pie kājām tev.
 
   Donna Anna
   Ak, atstājies!
   (Vārgi.)
   Tu naidnieks man — tu visu atņēmi,
   Ko vien es dzīvē . . .
   Dons Huans
   Mīļā, dārgā mana!
   Es gribu izpirkt savu triecienu,
   Pie tavām kājām pavēli tik gaidu,
   Liec mirt — es miršu; elpot liec — šī elpa
   Būs tikai tev …
   Donna Anna
   Tad Dons Huans ir viņš.
   Vai tā gan nav — viņš attēlots bij jums
   Kā briesmīgs necilvēks — ak Donna Anna
   Šīs baumas varbūt nav tik nepatiesas.
   Uz gurdās sirdsapziņas daudz kas Jauns
   Gulst varbūt arī. Jā, es izvirtībai
   Jo ilgi biju klausīgs māceklis,
   Bet brīdī tai, kad ieraudzīju jūs,
   Man šķiet, it viss es atdzimu no jauna.
   Jūs mīlēdams, nu tikumu es mīlu,
   Un pirmo reizi godbijīgi slīgst
   Tā priekšā dziļās trīsās mani ceļi.
   Donna Anna
   Ai, Dons Huans ir daiļrunīgs — es zinu,
   Tas dzirdēts jau; viņš kārdinātājs viltīgs.
   Jūs bezdievīgs, ļauns pavedējs, kā stāsta,
   Jūs dēmons īsts. Cik sieviešu gan esat
   Jūs postā dzinis?
   Dons Huans
   Bet līdz šim vēl mīlu
   Es jutis nebiju.
   Donna Anna
   Un man būs jātic,
   Ka Dons Huans mīl tagad pirmo reizi,
   Ka nealkst jauna upura viņš manī!
   Ja tiešām gribētu es pievilt jūs,
   Vai tad es atzītos, vai teiktu vārdu,
   Ko nevarat jūs vienaldzīgi dzirdēt?
   Vai tas ir apsvērums, vai tas ir viltus?
   Donna Anna
   Kas zina jūs? — Bet kā gan drīkstējāt
   Nākt šurp; še varēja kāds pazīt jūs,
   Un tad tā būtu neglābjama nāve.
   Dons Huans
   Kas nāve? es bez kavēšanās dodu
   Par saldu mirkli dzīvību.
   Donna Anna
   Bet ārā
   No šejienes kā tiksiet, vieglprātīgais!
   Dons Huans
   (skūpsta viņai rokas)
   Un jūs par nabaga Huanu varat
   Tā raizēties! Tad taču naida nav
   Tev brīnišķīgā sirdī, Donna Anna?
   Donna Anna
   Ak, kaut es varējusi ienīst jūs!
   Mums tomēr tagad šķirties vajadzēs.
   Dons Huans
   Bet kad mēs atkal tiksimies?
   Nav zināms.
   Gan kādreiz jau.
   Dons Huans
   Bet rītdien?
   Donna Anna
   Kur tad?
   Dons Huans
   Še.
   Donna Anna
   Ak Don Huan, cik man ir vārga sirds!
   Dons Hu a n s
   Par piedošanas zīmi mierīgs skūpsts . ..
   Donna Anna
   Ir laiks, jel ej.
   Dons Huans
   Tik vēsu, rāmu skūpstu …
   Donna Anna
   Cik neatlaidīgs tu! nu še, lai noliek.
   Kas klauvē tur? … ak Don Huan, jel bēdz!
   Dons Huans
   Nu sveika tad, uz redzi, mana miļa!
   (Iziet un atkal ieskrien atpakaļ.)
   . Ā! . . .
   Donna Anna
   Kas kaiš tev? Ā! .. .
   (letiāk komaudora statuja. Donna Anna saļimst.)
   Statuja
   Aicināts še esmu.
   Dons Huans
   Ak debess! Donna Anna!
   Statuja
   Nost ar to,
   Viss galā. Don Huan, nu drebi tu.
   Dons Huans
   Es? nē. Es priecājos, ka tevi redzu.
   Statuja
   Dod roku.
   Dons Huans
   Te tā ir… ak, smaga gan
   Ir viņa akmens rokas stingā skava!
   Liec mierā mani, laid, jel laid man roku …
   Es mirstu — visam gals — ak Donna Anna!
   (Abi iegrimst pazemē.)