Daudzi, tāpat kā es, pabijuši pie šis strūklakas, bet vienu vairs nav, otri tālu pasaulē.
   Sāadi
   1821—1823
   Sēž Girejs sadrūmis un kluss.
   Kūp viņa zobos pīpes dzintars.
   Vērš iztapīgus skatienus
   Uz hanu galminieku rindas.
   Pils mēmā verdziskumā stingst
   Un zīlē neizpratnē kļūmā,
   Ko vēstīdama seja drūmā
   No niknuma un sāpēm springst?
   Bet viņu bargais pavēlnieks
   Ar roku neiecietīgs pamāj
   Un galminiekiem aiziet liek.
   Krūts uzelpo kā atpūzdamās,
   Kad beidzot palicis viņš viens,
   Un sejā, kas tik cieta bija,
   Nu jūtu atspldumi mijas
   Kā ūdenī, kam pāri skrien
   Pa vējam padebešu vijas.
   Kas viņa lepno sirdi nomāc?
   Ar ko ir aizņemts hana prāts?
   Vai Krievijai viņš uzbrūk domās?
   Vai, atriebības kveldināts,
   Viņš polu zemēs iebrukt taisās?
   Vai pulkos jaušams dumpis kāds?
   Draud kalni? Dženoviešu aizsākts,
   Vai vērpjas viltus pavediens?
   Nē, noguris viņš kā neviens
   No zobena un zirga straujā …
   Nekas to nevilina kaujā.
   Vai neuzticība sāk staigāt
   Pa harēmu kā zagle klusi
   Un gjauram nebrīvniece maigā
   Ir slepus sirdi atdevusi?
   Nē, biklās sievas neuzdrīkst
   Ne iekārē, ne sapņos tvīkt
   Pēc cita. Modri apsargātas,
   Bez prieka viņas kūtri zied —
   Nav neuzticība tām prātā.
   Aiz durvīm, kuras vienmēr ciet,
   No visiem slēpta viņu daile.
   Tā Arābijas ziedi gailē
   Zem siltumnīcas stiklotnes.
   Gar bezcerības salto sienu
   Slīd gadi, mēneši un dienas
   Un nemanīti projām nes
   Gan jaunību, gan mīlu … Vienāds
   Te stundu lēnais ritējums,
   Un dzīvi valda pierasts laiskums,
   Kas reti baudas dzirksti draisku
   Var uzšķilt. Jaunās sievas skumst
   Un sirdi māna greznām rotām,
   Ko maina bieži. Rotaļās
   Un tērzēšanā garlaikotā
   Sev tukšo laiku kavē tās.
   Gar strūklakām, kas skan un līst,
   Tās kalnu kļavu vēsā ēnā
   Pa dārzu pastaigājas lēnām,
   Bet viņu vidū einuhs klīst.
   No sarga sievām nav kur aizbēgt —
   It visur greizsirdīgās raizēs
   Tās uzmeklēs šis modrais skats,
   Jo viņš ir hana auss un acs.
   Viņš stingru kārtību te ietur.
   Kā korāns vecam kalpam svēts
   Ir tas, kas hana pavēlēts.
   Un harēmā ar roku cietu
   Viņš valda. Mīlas nepazīst
   Un nealkst. Līdzīgs koka dievam,
   Pret kura vienaldzību šķīst
   Gan izmisums, gan glaimi. Sievas
   Var lūgties, ņirgāties vai nīst,
   Var nicināt — kā pašām patīk.
   Ne nopūtas, ne tvīksmi skati
   Ko līdzēs … Pārāk pazīstams
   Ir sievu saldais viltus tam.
   Nav asarām pār viņu varas,
   Ne zaimiem. Viņš ir neaizskarams,
   Jo sen jau netic vairs nekam.
   Kad, atpinušas garos matus,
   Iet sievas peldēties, kad gaiss
   No dienasvidus svelmes kaist,
   Viņš seko vienaldzīgu skatu,
   Kā ūdens vēsās šaltis nirst
   Un rotaļājas stāvi kaili.
   Par kairi debešķīgo daili
   Viņš aukstās rūpes neaizmirst.
   Bet, diena svelmīgā kad noriet,
   Viņš nedzirdamu soli slīd
   Pa tepiķotiem koridoriem,
   Pie durvīm zogas — uzmanīt
   Ik elpas vilcienu. Ik čukstu.
   Sirds jaunās slepenāko pukstu.
   Pār pagalvjiem viņš rūpēs līkst,
   Un hana sievu krāšņā miegā
   Sargs klausās uzmanībā spriegā,
   Vai sapņos kāda neuzdrīkst
   Saukt svešu vārdu, slēptu domu.
   San paslepenās skaņās nakts,
   Un katrā noslēpums ir rakts,
   Ko uzminēt grib sarga nomods,
   Un bēdas tai, kas tumsā klusi
   Ir draudzenei ko stāstījusi
   Vai miega tvīksmē čukstējusi.. .
   Tad kāpēc bargais Girejs skumst?
   Žņaudz aukstu pīpi roka slaidā.
   Ar elpu aizturētu gumst
   Pie durvīm einuhs. Zīmi gaida,
   Lai pašas atvērtos tās ceļā,
   Kad valdnieks, domās grimis, ceļas
   Un saldo baudu dārzā dodas,
   Kas nesen mīlēts bij un godāts.
   Kur, lāses rotaļīgi šķaidot,
   Šļāc strūklakas pār baseiniem,
   Sēž jaunās sievas, hanu gaidot,
   Uz grezniem zīda spilveniem
   Un bērnišķīgā priekā raugās,
   Kā marmorkaltā gultnē slīd
   Un lēkā zivis … Nomedīt
   Ar draisku sviedienu tās rauga,
   Un zelta auskars dzelmē krīt. . .
   Bet verdzenes starp viņām staigā
   Ar traukiem, kuros šerbets salds,
   Un balsīs skanīgās un svaigās
   Caur strūklu vēdām dziesma šalc.

Tatāru dziesma

   1
   Par zemes ciešanām var sūtīt
   Mums svētlaimību debesis.
   Prieks pārplūst svētceļnieka krūtis,
   Kad Meku viņš ir sasniedzis.
   2
   Ir laimīgs tas, kas nāvē svētā
   Pie Donavas pret gjauriem krīt.
   Nāk debess meita izredzēto
   Ar kaisles smaidu apveltīt.
   «Bet simtkārt vairāk liktens devis
   Tam, mīlas zvaigzne Zarema,
   Kam mīlēt ļauts un lolot tevi
   Kā rozi savā harēmā.»
   Dzied verdzenes. Bet kur gan tā,
   Kam atskan cildinājums dedzīgs?
   Ir lasāms sejā nomāktā,
   Ka slavas dziesmu viņa nedzird.
   Kā palmai, kuru lauzis negaiss,
   Tai lepnā galva sāpēs līkst.
   Ak vai, šīm ciešanām vairs negaist —
   Nav Girejs viņai uzticīgs.
   Viņš nemīl vairs! … Bet kas gan spētu
   Ar tādu daili neredzētu
   Kaut līdzās stāt? Tev pieri vij
   Kā liljes ziedu matu košums.
   Tev skatiens melns kā pusnaktij
   Un gaišs kā pašas saules spožums.
   Vai balsī ugunīgāk skanēt
   Var kaisles vilinājums? Var
   Skūpsts liesmainākā indē tvanēt,
   Kad lūpas iekārotās skar?
   Ja tavs ir bijis kāds, vai tam
   Sirds pukstēs svešam daiļumam?
   Bet Girejs, gruzīniete, naidīgs
   No tavas dailes novērsies.
   Un naktis, kad viņš velti gaidīts,
   Tam aukstā vientulībā dziest,
   Kopš ieslodzīta stundā ļaunā
   Še tika poļu kņaze jaunā.
   Pavisam nesen debess sveša
   Pār Mariju tik skumji plešas;
   Vēl nesen bērna daiļums jauks
   Bij sirmā tēva acuraugs
   Un lepnums, kuru lolodams
   Ne solī nezināja sāta,
   Un paklausīja kņaza nams
   It visam, kas nāk bērna prātā,
   Jo tēva prieks bij tikai tas,
   Kas meitas sirdi priecināja.
   Viņš citas rūpes nezināja
   Kā bērnu dienas laimīgas
   Dot Marijai… Kā pavasaris
   Lai saulains viņas dzīves rīts,
   Lai paliek viņai nepazīts
   Pat mirklis rūgtuma. Lai arī,
   Kad izies Marija pie vīra,
   Tā veldzējas kā sapnī tīrā
   Pie savas gaišās jaunības.
   Viss viņā valdzināja. Maigums,
   Stāvs, iznesīgās kustības
   Un zilo acu tvīksmais zaigums.
   Ar mākslām viņa kuplināja
   Šīs mīļās dabas dāvanas
   Un dzīru viesiem tēva mājās
   Daudz daiļu dziesmu skandināja
   Uz zelta arfas. Precinieku,
   Gan augstmaņu, gan bagātnieku,
   Bez skaita bija. Nemināms,
   Cik jaunekļu pēc viņas tvika.
   Bet viņas dvēsles klusumā
   Vēl neskanēja mīlas stīga.
   Ar draudzenēm tā rotaļās
   Pa tēva pili draiskojās
   Sirds nevainībā bezrūpīgā.
   Vai sen? Un tad — pār Poliju
   Tik pēkšņi hana karaspēks
   Kā melna jūra nolija.
   Vēl straujāk nekā ugunsgrēks,
   Kas nobriedušu druvu rij,
   Tas ceļā izpostījis bij
   So zemi ziedošo. Ne sils,
   Ne birzs, ne ciems nav apiets
   Un nepostīts … Stāv tukša pils.
   Pie baznīcas starp seniem kapiem,
   Kur senču aukstie pīšļi dus,
   Jauns kaps nes dzimtas ģerboņus
   Un kroni… Miris sirmais kņazs,
   Un meita gūstā. Pilij rasts
   Cits valdnieks, kas bez apvaldas
   Un kauna smagā jūgā žņaudz
   Šo zemi, cietušu tik daudz.
   Ak vai! Bahčisarajas sienas
   Ap jauno nebrīvnieci tumst.
   Vīst klusā nomāktībā dienas,
   Un jaunā kņaze raud un skumst.
   Pats Girejs nelaimīgo saudzē,
   Un viņas rūgtās asaras
   Pa naktīm hana miegu traucē.
   Viņš rūpējas, lai ļoti maz
   To skartu uzraudzība bargā,
   Kas valda harēmā. Un sargam
   Nav atļauts viņu pavadīt
   Uz guļas vietu … Peldētavā
   Tai līdzi kalpotāja sava,
   Sargs nedrīkst viņas slieksni mīt,
   Lai neaizvaino spiega skats,
   Jo kņazes skumjo mieru ciena
   Hans Girejs godbijīgi pats.
   Te mēmi savrupajās sienās
   Kā debess sūtne viņa mīt.
   Diendienu te un nakti spīd
   Zem dievmātes blāvs gaismas stars,
   Kas viņas sēro sirdi veldzē,
   Un svētā paļāvībā gars
   Uz mirkli atraisās no smeldzes.
   Te viņa klusi raudāt var,
   No sievu naida pasargāta.
   Šai baudu mītnē, kur bez sāta
   Plaukst miesas tvīkums, saglabāts
   Kā debess brīnums kaktiņš kāds,
   Kāds svētums maigs … Tā glabā sirds
   Starp netiklīgām maldu dziņām
   Uz mūžu stariņu, kas mirdz
   Ar šķīstīšanās ilgām viņā.
   Tur, lolotas kā debess ķīla,
   Deg vienas jūtas, viena mīla.
   Ir nakts. Pār Tauriju tumst ēnas.
   Salds mijkrēslis caur dārziem iet.
   Un lauru koka klēpi rēnā •—
   Es dzirdu — lakstīgala dzied.
   Aiz zvaigžņu kora mēness uzaust.
   No bezmākoņu debesīm
   Sāk starot sudrabgaisma klusa
   Pār pakalniem un lejām šīm.
   Zem balta plīvura pa brīdim
   Gar namiem viegla ēna slīd —
   Iet tatārietes aizvadīt
   Ar kaimiņienēm vakarsprīdi.
   Pils apklususi. Harēms grimst
   Bez rūpēm miega tvīksmās skavās.
   Nakts netraucētā mierā rimst.
   Un sirmais einuhs sardzē savā
   Jau gultas apstaigājis. Miegs
   To arī pieveic. Tomēr viņam
   Pat sapnī modrīgs nemiers liek
   Caur miegu gaidīt posta ziņu,
   Ka viņa valdnieks pievilts tiek.
   Gan iešalciens, gan tvanīgs čukstiens,
   Gan apslēpts kliedziens dzirdi viļ.
   Liek uztrūkties. Un trauksmiem pukstiem
   Sit viņa sirds. Bet klusums dziļš
   Visapkārt. Velti kaut ko jaust
   Grib sarga izbiedētā auss.
   Vien strūklakas ar saldām gulgām
   Pār saviem marmorklēpjiem līkst,
   Un dārza mēnesnīcā spulgā
   Pēc rozes lakstīgala tvīkst,
   Un einuhs ilgi, ilgi klausās,
   Līdz atkal iegrimst snaudā gausā.
   Cik austrumnakšu tumšais greznums
   Ir salds! Cik maigi stundas plūst!
   Ar dailes nesteidzību gleznu
   Nakts musulmaņu namos kūst.
   Gan apsargātos harēmos,
   Gan viņu dārzos burvīgos
   Dīvs, sapņu piešalkts klusums zied,
   Viss mēnesnīcas māņos mijas,
   Pilns kairu noslēpumu šķiet
   Un saldkaislīgas fantāzijas.
   Guļ visas sievas. Neguļ viena.
   Ar elpu aizturētu pienāk
   Pie durvīm. Roka, steigā trīsot,
   Bez skaņas durvis vaļā ver.
   Bez skaņas vieglu soli sper
   Nakts tumsā viņa … Snaudu īso
   Un tramīgo snauž einuhs vecs.
   Šī sirds ne maigumu, ne kaisli
   Spēj žēlot… Mānīgs miegs. Viņš redz
   Varbūt, kas garām aizslīd .. .
   Un atkal durvis. Bikli pirksti
   Kā neizpratnē kliņķi skar.
   Iet viņa iekšā … Vientuļš stars
   No lampādas tai pretim dzirkstī,
   Un skumīgs gaismas atspulgs krīt
   Uz dievmāti, kas acīm maigām
   No krēslas veras viņai vaigā;
   Un baiļu dīvums negaidīts
   Žņaudz sievas sirdi jausmā baigā.
   Blāv svētais mīlas simbols — krusts,
   Un kaut kas krūtīs, gruzīniete,
   Kā senu dienu atbalss, šķiet, tev
   Nu ieskanas un neapklust. ..
   Guļ poļu kņaze aizmigusi,
   Un dziļš ir jaunavīgais miegs.
   Tvīkst viņas vaigos sārtums liegs,
   Kam pāri asara slīd klusi,
   Ar smaidu ceļā sakususi:
   Tā mēnesnīcā galvu liec
   Pēc lietus smagi rasots zieds.
   Šķiet, sūtīts šurp no paša dieva,
   Skumjš eņģelis te atdusas.
   Pat miegā liedams asaras
   Par hana nelaimīgo sievu …
   Ak Zarema, kas tev tā sāp,
   Ka elpa aizžņaugdamās slāpst,
   Ka izmisums liek ceļos gumt
   Un lūgties: «Marija, jel žēlo
   Un bēdās mani neatstum!»
   Šo lūgumu un vaidu kvēlo
   Caur miegu gulētāja dzird
   Un pamostas. Redz svešnieci
   Pie gultas. Mulsā nodreb sirds
   Un roka trīc, kad viņa pieceļ
   Nakts viešņu vēlo, jautājot:
   «Kas esi tu? Ko stundā šajā
   Te meklē?» — «Tevi. Mieru dot
   Vien tu man vari. Vienīgajā
   Šai cerībā es lūdzos — glāb!
   Kaut saprast varētu, kā sāp
   Man atmiņā tās laimes dienas,
   Kas, likās, bezgalīgi skries . . .
   Un nu nevienas vairs . .. Nevienas!
   Es eju bojā! Uzklausies!
   Ne šeit es dzimusi, bet vietās
   Tāltālās . . . Dienas bijušās
   Un atmiņas no zemes tās
   Tik krāsainas un dzīvas šķietās . ..
   Es augstus kalnus atceros
   Un upes putu mutuļos,
   Un ozolāju audzes biezas.
   Tur tikums cits un cita tiesa.
   Bet velti jautātu, kas gan
   Bij licis dzimto zemi atstāt?
   Es nezinu . .. Vien augstā krastā
   Kāds vīra stāvs vēl prātā man
   Un buras . ..
   Nelaimes vai baiļu
   Līdz šim te nepazinu es.
   Kā zieds zem klusas lapotnes
   Te plauka harēmā mans daiļums;
   Un, mīlas saldās atklāsmes
   Ar paļāvību gaidīdama,
   Es mitu hana sievu namā.
   Mans slēptais sapnis piepildīts
   Drīz tika. Pienāca tas rīts,
   Kad Girejs asiņaino karu
   Bij apnicis. Ne kaujas vairs,
   Bet miera baudu tvlkums kairs
   Nu valdzināja viņa garu.
   Viņš atkal savā harēmā,
   Un hana priekšā stāvam mēs
   Ar gaidu trīsām dvēselēs —
   Kam valdonīgā roka mās?
   Pie manis viņa gaišās acis
   Tad apstājās. Viņš mani sauca,
   Un laimes avots nesajaucams
   Mums vērās dzidrā svētlaimē.
   Kopš skatiena šā kopā mēs,
   Un mūs ne mirkli nesatrauca
   Ne meli, aizdomas, ne naids,
   Ne īgnas garlaicības spaids,
   Ne greizsirdības ļaunās sāpes.
   Un tad tu, Marija … Ak, kāpēc
   Tev viņa ceļā bija nākt?
   Es redzēju, kā melnā doma
   Ar neuzticību to sāk
   Un nodevīgām kārēm nomākt.
   Ne manus pārmetumus dzird,
   Ne vaidus — viņam tas par grūtu!
   Un nerod atsalusī sirds
   Ne seno valodu, ne jūtu.
   Vai tu gan līdzvainīga būtu?
   Es velti tevi vainotu.
   Bet skaties pati — esmu skaista,
   Un visā harēmā vien tu
   Man līdzināties varētu.
   Es esmu piedzimusi kaislei.
   Tu mīlēt nevari kā es.
   Kamdēļ gan savā aukstā dailē
   Tu vājai sirdij trauksmi nes?
   Man atdod Gireju! Vēl gailē
   Uz krūtīm viņa skūpsti man.
   Vēl ausīs zvēresti tie skan,
   Ko viņš man devis! Doma katra
   Un katra vēlēšanās mums
   Sen kopīga. Man viņu atraut —
   Ir mani nokaut. .. Neatstum!
   Es raudu, skaties, ceļos krītu,
   Jo tevi nevainoju es!
   Vien lūgt no sirds un dvēseles,
   Lai Gireju man apsolītu
   Tu atdot tādu, kāds viņš bija,
   Pirms .tevi toreiz ieraudzīja.
   Un neiebilsti! Viņš ir mans.
   Vien mirkļa kaisles apžilbināts.
   Ar asarām vai naidu hans,
   Vai riebumu — tev labāk zināt
   Ir jāatvaira! Zvēri to!
   (Kaut šajās sienās alkorāns
   Man pagājību kristīgo
   Ir licis aizmirst, māte man
   Un arī tev — ir kristietes.
   Pie mātes zvērestu man dod tu!)
   Ja ne, tad .. . kaukāziete es,
   Un iecirst kinžalu es protu!»
   Tā pateikusi — durvis pagaist,
   Un kņaze nedrīkst sekot tai.
   Svešs kaisles vārdu pinums smagais
   Ir nevainīgai jaunavai.
   Bet tumša nojauta liek saprast
   Un bīties. Drausmas viņu māc.
   Kāds lūgums paglābs? Brīnums kāds?
   Ar negodu vai tiešām aprast?
   Kas gaida? Vai patiesi jātop
   Par hana piegulētāju? Un viss,
   No jaunības kas palicis, —
   Rūgts kauns par dzīvi nicināto?
   Ak dievs, ja Girejs liktu sviest
   To cietumā, kur viņa būtu
   Uz mūžiem aizmirsta! Vai ciest
   Jebkuru sodu, lai cik grūtu, —
   Ar kādu prieku nāvei ļautos,
   Šo bēdu leju atstājot!
   Ko dzīve vairs var viņai dot?
   Kur dienu mirkļi saldie? Nav to.
   Ko ļaužu tuksnesī vairs iesākt?
   Laiks, Marija! Kāds gaida jau,
   Lai raisās dvēsele no miesām, •
   Un debess miers jau viņu sauc.
   Trauc dienas .. . Marijas vairs nav.
   Tā mūža miegā aizmigusi;
   Kā eņģelis tā staro jauns
   Pār aizsauli, ko ilgojusi
   Bij pati. Kas tai lika mirt?
   Vai gūsta bezcerība ļaunā,
   Vai slimība? Bet kņazes jaunās
   Vairs nav. Vairs nepukst maigā sirds.
   Pils tukša. Arī hana nav tur.
   Viņš atkal asins kaujās triec
   Pret svešām zemēm savu tautu
   Un brāžas, asinskārs un ciets,
   Pa priekšu musulmaņu rindām.
   Bet citu jūtu sūrums smeldz
   Tam krūtīs. Šķēpu skaudrā šķindā
   Slīgst pēkšņi zobens puspacelts.
   Un atkrīt karotāja roka,
   Hans Girejs nobāl. Sejā mokas.
   Čukst kaut ko lūpas. Acis deg.
   Un asaras pa vaigiem tek.
   Nīkst harēms aizmirsts, nonicināts.
   Te hanu neredz vairs nekad.
   Kā sievas noveco — to zināt
   Var einuhs — sargs, bet viņa skats
   Slīd vienaldzīgs pār visām mokām.
   Nav daiļās gruzīnietes vairs:
   Kad mira kņaze — arī tai
   Bij jāmirst. Sardze mēmām rokām
   To dzelmē iesvieda. Tiklīdz
   Bij kņaze gājusi pie dieva,
   Ciest beidza greizsirdīgā sieva,
   Un sāpju mērs bij piepildīts.
   Lai kāda bija viņas vaina,
   Bet atriebība — asiņaina.
   Ar kara uguni kad gana
   Ap Kaukāzu un Krimu viss
   Bij postīts, kaujās paguris,
   Viņš atgriezās, bet sāpes hanam
   Pa pēdām līdzi. .. Pieminēdams
   Tik dārgo Mariju, viņš cirst
   Liek pilī strūklaku, lai birst
   Uz mūžu asaras pār bēdām,
   Ko viņa sirdij neaizmirst.
   Tur pusmēnesim pāri krusts
   (Šis simbols, protams, visai pārdrošs,
   Bet vientiesīgu sirdi justs)
   Un zemāk — svešalnīgos vārdos
   Kāds uzraksts, kuru noslaucīt
   Nav spējis gadu raupjais ritums.
   Pār marmoru vēss ūdens slīd,
   Un nemitīgs ir lāšu kritums:
   Tās plūst kā asaras, ko žēlās
   Pēc sava karā kautā dēla
   Lej māte … Pāri akmens grodiem
   Ir gadu aizlāsojis daudz,
   Bet Krimas jaunavas vēl šodien
   Par asru strūklaku to sauc.
   Te, dzīru apnikuma vajāts,
   Es atbraucu no ziemeļiem
   Un iegriezos Bahčisarajā,
   Lai ilgi pilī aizmirstajā
   Pa mēmām ejām klīstu viens,
   Kur tautu briesmas — bargais hans
   Starp kariem ļāvās dzīru līksmei.
   Un greznas laiskošanas tīksmei…
   Vēl tagad dārzos skurbums tvan
   Un gulgo straumes rotaļīgas.
   Sarkst rozes, vijas vīna stigas,
   Un sienu ciļņos spulgo zelts.
   Es vēros aizrestotās cellēs,
   Kur musulmaņu lūgsnu krelles
   Reiz sievas skaitīja. Kur smeldz
   Vēl viņu nopūtas un gaidas.
   Es biju kapsētā, kur dus
   Šie valdnieki. Pa mūžam klus
   Zem katra pieminekļa slaida,
   Kam galā akmens čalma blāv.
   Un likās — man te blakus stāv
   Pats liktenis un balsi mēmu
   Man stāsta, kāds bij viņa lēmums:
   Ne harēma, ne hanu … Viss
   Te apkārt kluss un izmiris,
   Viss pārvērties … Bet manu sirdi
   Te valdzināja rožu tvans,
   Un zaļums, ūdens šalku dzirdīts,
   Grimt aizmirstībā lika man;
   Un dīva satraukuma tirpās
   Man negribēti mulsa prāts,
   Un lidojošas ēnas ņirbā
   Man priekšā pavīdēja kāds.
   O, draugi, kuras ēna bija
   Ar mani? Kuras gleznais vaigs
   Man neatvairāms parādījās?
   Vai poļu kņazes daiļums maigs?
   Vai redzēju es tvīkstam naidā
   Un greizsirdībā Zaremu,
   Kas moku izmisumā svaidās
   Pa izmirušo harēmu?
   Nē, zemes meitas skaistums mirdz
   Man pretim cits, bet nesasaucams.
   Pie viņas domas man un sirds
   No vientulīgās trimdas traucas.
   Kāds neprāts! Pietiek! Atjēdzies
   Un nemodini tukšas sāpes!
   No mīlas nelaimīgas ciests,
   Nakts stundu sapņu versmē sviests
   Ir diezgan! Mīlas cietumniek,
   Kas tev gan važas skūpstīt liek
   Un nekautrīgu liru paust,
   Cik dziļa neprāta tu šausts?
   Es, mūzu pielūdzējs, kā slavu,
   Tā mīlas smeldzi atmetis,
   Ak Krima, jaukos krastus tavus
   Drīz skatīšu! Un, noslēpis
   Jo dziļi atmiņas, es stāšu
   Uz tavām klintīm gaišs un spirgts
   Un zilos viļņus sveicināšu,
   Lai tevī atveldzējas sirds.
   Tu brīnumzeme! Acu līksme!
   Te dzīvu prieku staro viss:
   Gan kalns, gan leju zaļā tīksme,
   Gan vīnogķekari, kas viz
   Kā dzintars un kā jahonts spulgais,
   Un koku ēnā strauti gulgo …
   Viss ceļinieka jutas sien,
   Kad rīta stundā bezrūpīgā
   Pa taku līkumainām stīgām
   Zirgs pieradušu soli skrien;
   Vij mežu zaļums klinšu ragus,
   Un jūra šļācot viļņus slien
   Ap akmens milzi Ajudagu.
   .