BORISS GODUNOVS
Traģēdija
Nikolajam Mihailovičam Karamzinam, kura piemiņa ir dārga krievu ļaudīm, viņa ģēnija iedvesmots, apbrīnā un pateicībā šo darbu veltī
Aleksandrs Puškins
KREMĻA PALATAS
(1598. gada 20. tebruāris)
Kņazi Šuiskis un Vorotinskis
Vorotinskis Mums abiem šodien uzdots pārzināt
Par pilsētu, bet ko tu pārzināsi,
Kad viss ir tukšs; ar patriarhu reizē
ļaudis aizsteidzās uz klosteri.
Ko domā gan? Kā viss šis troksnis beigsies?
Šuiskis Kā beigsies? Nav nemaz tik grūti teikt:
Vēl ļaudis drusku pabrēks, paraudās,
Vēl Boriss pavaibstīsies brītiņu,
Kā dzērājs dara pilnas glāzes priekšā,
Un beidzot viņš pēc savas žēlastības
Būs mierā pazemīgi kroni pieņemt,
Un tad — un tad viņš mūsu valdnieks būs
Pa vecam.
Vorotinskis Bet jau mēness pagājis,
Kopš viņš ar māsu slēdzies klosteri
Un atteicies no visa pasaulīgā —
Ne patriarhs, ne domes bajāri
Līdz šim vēl nelocīja viņa prātu;
Viņš neklausās ne viņu žēlos vārdos,
Ne lūgšanās, ne maskaviešu gaudās,
Viņš nevēro pat Lielās saeimas.
I viņa māsu velti lūgtin lūdza,
Lai svētī Borisu uz cara godu;
Bet skumju pilnā care mūķene,
Kā viņš, ir nepielūdzama un cieta:
Tai Boriss pats šo garu iedvesis. —
Bet ko, ja nu patiesi valdniekam
Ir apnikušas valdīšanas rūpes
Un ja viņš nesēdīsies tukšā tronī?
Ko teiksi?
Šuiskis Es tik teikšu, ka ir velti
Tad mazā cara asins tecējis;
Ja tā, tad Dmitrijs varēja ar dzīvot.
Vorotinskis
Ak, briesmīgs noziegums! Bet vai tad Boriss
Patiešām viņu nokāva?
Kas cits?
Kas uzpirka par velti Cepčugovu?
Kas abus Bitjagovskus salīga
Un Kačalovu? … Es jau biju sūtīts
Uz Ugļiču tur lietu izmeklēt
Un nobraucu uz pašām karstām pēdām:
Viss pilsēts uzrādīja noziegumu,
It visi liecināja vienādi;
Un pārnākot ar vienu pašu vārdu
Es spēju atklāt slēpto ļaundari.
Vorotinskis Bet kā tad pameti tu viņu dzīvu?
Š u i s k i s Viņš toreiz mani tiešām apstulboja
Ar savu bezkaunīgo mierību;
Kā taisns viņš man acīs lūkojās:
Viņš izprasīja katru sīkumu,
Un viņa priekšā viņam atkārtoju
Tos niekus, ko viņš pats man iepūta.
Vorotinskis Nav godīgi!
Bet ko man bija darīt?
Vai visu caram izteikt? Jā, bet cars
Uz visu skatījās ar viņa acīm,
Uz visu klausījās ar viņa ausīm:
Un, kaut es caru spējis pierunāt,
To Boriss tūdaļ būtu atgriezis, —
Un mani aizdzītu kur pasauls galā
Un — savā laikā — klusu nožņaugtu,
Kā manu tēva brāli cietumā.
Es nelielos, bet vajadzībā tiešām
Pat visubargā soda nebīstos;
Gļēvs neesmu, bet arī muļķis ne
Un velti slazdā līst es neiešu.
Vorotinskis Ak, briesmīgs noziegums! Klau, sirdsapziņa
Gan tiešām tagad moca slepkavu:
Kas cits kā nevainīgā bērna asins
Uz cara krēsla viņam sēsties liedz.
Š u i s k i s Gan sēdīsies; tik bailīgs Boriss nav!
Kāds gods gan mums un visai Krievijai!
Šis tatārs, vakar vergs, Maļutam znots,
Znots bendem, savā sirdī bende pats,
Nu paņems Monomaha scepteri…
Vorotinskis Tā ir, viņš zemas cilts, mēs augstāki.
Šuiskis Jā, liekas gan.
Vorotinskis
Lūk, Suiskis, Vorotinskis . . .
Tas viegli sakāms … abi dzimti kņazi!
Suiskis
Jā, dzimti un — vēl rjurikiešu cilts!
Vorotinskis
Bet klausies, kņaz, tad mums gan īsti nāklos
Pēc Fjodora to mantot.
Suiskis
Jā, gan vairāk
Par Godunovu.
Vorotinskis
Tiešām! tiešām!
Suiskis
Ko?
Ja Godunovs vēl tālāk mānīsies,
Tad ņemsim ļaudis gudri musināt;
Lai viņi Godunovu mierā met. —
Ir viņiem diezgan savu pašu kņazu,
No tiem lai ceļ par caru, kuru grib.
Vorotinskis
Nav mazums mūsu — kņazu rjurikiešu,
Bet grūti sacensties ar Borisu:
Jau tauta atradusi lūkoties
Uz mums kā veco kungu atvasēm. —
Jau sen mums ņemtas mūsu daļu valstis,
Jau sen mēs visi cara klausībā,
Un viņš ir pratis apbuit tautas prātu
Ar bailēm, mīlestību, kara slavu.. .
Suiskis (veras logā)
Viņš dūšīgs, tas ir viss — un mēs … Bet, lūk,
Jau ļaudis atgriežas — nu eima ātrāk
Un paklausāmies, vai jau izšķīries?
SARKANAIS LAUKUMS
Ļaudis
Viens
Viņš nepielūdzams! — aizraidījis prom
I bajārus, ir augstos baznīckungus.
Tie velti viņa priekšā ceļos metās;
Kā liekas, viņu biedē troņa spožums.
Otrs
Vai, dieniņ manu, kas pār mums nu valdīs,
Vai dieniņ!
Trešais
Skat, tur iznāk dižais djaks,
Viņš pateiks, ko tur domē nosprieduši.
Ļaudis
Jel klusāk! Klusāk! Runā domes djaks.
S-š — uzklausiet!
ŠČelkaloVS (no Lielā lieveņa)
Ir saeimā cieši nolemts
Vēl reizi mēģināt, vai lūgumam
Nav spējas grozīt sēro cara prātu.
Rit atkal visusvētais patriarhs,
Kad Kremlī lūgšanas būs turētas,
Ar svētiem karogiem un Vladimiras
Un Donas svētām bildēm ceļā dosies —
Ar viņu līdzi sinklits, bajāri
Un muižnieki, un ļaužu sūtītie,
Un visa krievu tauta Maskavā,
Mēs visi iesim cari atkal lūgt,
Lai žēlo bārenīti — Maskavu
Un Borisam dod svētību uz kroni;
Nu eita tagad dieva mierā sētās
Un lūdziet dievu, lai skan debesīs
No visiem ļaudīm karstas lūgšanas.
JAUNAVU LAUKUMS
JAUNAIS JAUNAVU KLOSTERIS
Ļaudis
Viens
Nu viņi aizgāja uz cares celli;
Tur iekšā arī Boriss, patriarhs
Un daudzums bajāru.
Otrs
Ko dzird?
T r e š s
Viņš tiepjas
Arvienu vēl, bet ir jau cerība.
Sieva (ar bērnu)
Kuš! nevarkš! nevarkš! edz, kur ubags nāk
Ar garu pātagu, tas tevi ķers.
Pirmais
Vai nevaru kā aizkļūt viņpus sētas?
Otrs
Kur nu, kad laukā tāda spiešanās,
Kas būs vēl pašā iekšā, ko? Nav joks!
Še saspraukusies visa Maskava.
Lūk, pilni jumti, tornis, sētmalas,
Pat kupoli un krusti baznīcās
Ar ļaudīm apsēsti.
Ir gan ko redzēt!
Viens
Kas tas par troksni? Dzirdi?
Otrs '
Paklausies!
Ko ļaudis gaudo? Lūk, tur ceļos krīt
Kā viļņi rindu rindām … vēl un vēl…
Nu mūsu reize, brāli tik ašāk ceļos!
Ļaudis
(ceļos; brēkšana un raudāšana)
Ak tētiņ, apžēlojies! Valdi jele!
Tu mūsu tēvs, tu cars!
Viens (klusām)
Par ko tur raud?
Otrs
Kā mums to zināt? Bajāri to zin —
Nav mūsu daļa.
Sieva (ar bērnu)
Edz? Kad vajag raudāt,
Tad šis, re, apklusa! Bet pag, tik pag!
E, ubags! varkši, neliet, varkši! (Bērns raud.)
Tā! …
Viens
Klau, visi raud, — brāl, ņemsimies ir mēs!
Otrs
Es pūlos gan, bet neiet.
Pirmais
Es tāpat.
Vai nava sīpolu, ko acīs ieberzt?
Otrs
Nē, es sev ietrīsu ar siekalām.
Kas vēl tur notiek?
Pirmais
Ej nu sazini!
Ļaudis
Viņš pieņēma! Viņš cars! Viņš ir ar mieru! …
Lai dzīvo Boriss! Boriss mūsu cars!
KREMĻA PALĀTAS
Boriss, patriarhs, bajāri
Boriss
Tu, patriarha tēvs, jūs, bajāri!
Jums visa mana dvēsle atklāta:
Jūs redzējāt, es lielo cara varu
Ar bailēm pieņēmu, ar pazemību.
Cik grūts mans augstais pienākums!
Es pēcnācējs visvarenajiem cariem —
Es pēcnācējs ir caram eņģelim! …
Tu taisnais kungs, dievs augstais, valdons — tēvsl
Ak, lūko labo kalpu asaras
Un sūti tam, ko esi iemīlējis,
Ko tu tik brīnišķi šeit godā licis, —
Uz cara varu augsto svētību!
Lai savu tautu vadu slaveni,
Lai tieku labs un taisnīgs it kā tu!
No jums es gaidu, bajāri, lai stājat
Man palīgos un kalpojat pa godam,
Kā viņam kalpojāt, kad darbojos
Vēl līdz ar jums, no tautas neizvēlēts.
Bajāri
Mēs nepārkāpsim doto zvērestu!
Boriss
Nu ejam, paklanāmies svētiem kapiem,
Kur atdus senie krievu valdoņi,
Un tad — lai visus ļaudis dzīrēs sauc,
No lielmaņiem līdz aklam ubagam,
Man visi — viesi, visiem ieiet brīv.
(Aiziet; viņam seko bajāri.)
Vorotinskis (Suiski aizturēdams)
Tu atminēji!
Suiskis
Ko!
Vorotinskis
Nu vakar še —
Vai atceries?
Š u i s k i s
Es nezinu nekā.
Vorotinskis
Kad ļaužu bars uz Jaunavlauku steidzās,
Tu teici…
Suiskis
Nav atcerēties laiks,
Pa reizei vajag mācēt ari aizmirst!
Bet toreiz, zini, tā vien izlikos, —
Es gribēju tik tevi pārbaudīt
Un izprast, kādas tavas īstās domas;
Bet klau, tur ļaudis mūsu caru sveic, —
Varbūt vēl pamana, ka manis trūkst, —
Es eju līdzi.
Vorotinskis
Viltus galminieks!
NAKTS, CELLE CUDOVAS KLOSTERI
(1603. gada)
Pimena tēvs, Grigorijs (guļ)
PimenS (raksta, pie lampas sēdēdams)
Vēl vienu vēstijienu, pēdējo —
Un beigta mana laiku grāmata,
Un pildīts pienākums, no dieva lemts
Man — grēcīgam. Ne velti lika dievs
Par liecinieku mani ilgiem gadiem
Un deva prātu rakstu mākslu jēgti
Šis raksts bez vārda — manu pūļu darbs,
Varbūt to atradīs kāds rūpīgs mūks
Un aizdegs lampiņu tāpat kā es,
Un, nobīdījis mūža putekļus,
Viņš patiesīgos stāstus pārrakstīs,
Lai zina pareizticībnieku bērni,
Kāds liktens bijis viņu tēvijai;
Lai piemin savus lielos valdniekus,
Par visu viņu labu, slavu, pūlēm —
Un lēnā garā pestītāju lūdz
Par viņu grēkiem, tumšiem noziegumiem.
Uz vecumu es dzīvoju no jauna,
Man garām pagājība aizlido …
Cik ilgi gan, kad tā, vēl pilna dzīves,
Kā jūra viļņodamās līgoja?
Nu tā jau guļ tik mēma, miera pilna:
Nedaudzas sejas man vēl atmiņā,
Nedaudzi vārdi atsniedzas līdz miņai,
Un cits ir viss uz mūžiem izgaisis …
Bet tuvu diena, lampiņa jau beidzas —
Vēl vienu vēstījienu, pēdējo — (raksta).
G r i g o r i j s (pamostas)
Tas pats vien sapnis! brīnums! trešu reizi!
Sasodīts sapnis! … Lūk, un sirmgalvis
Vēl sēd pie savas lampiņas un raksta —
Viņš nakti nav ne acu aizlicis.
Cik mīļš man viņa klusais, cēlais skats,
Kad, domām nogremdējies pagātnē,
Viņš notikumus apraksta; dažreiz
Es izprast gribēju, par ko viņš raksta:
Vai gan par Ordas tumšo verdzību?
Vai niknā Jāņa nežēlīgiem sodiem?
Par auku pilno Novgorodas veči?
Vai tēvu zemes slavu? — Veltīgs darbs!
Nedz augstā pierē, nedz ar dziļās acīs
Nav viņa slēptās domas lasāmas.
Tas pats vien skats, tik kluss un goda pilns .
Tā soģis, nosirmojis tiesas gaitā,
Lēns, mierīgs skata netaisnos un taisnos
Un vienaldzīgi klausās labam, ļaunam,
Ne dusmu pazīdams, ne žēluma.
P i m e n s
Vai pamodies?
Dod, godājamais tēvs,
Man savu svētību!
P i m e n s
Lai žēlīgs dievs
Dod svētību tev šodien, rīt un mūžam.
G r i g o r i j s
Tu, miega neveikts, tikai rakstīji,
Bet manu dusu velna murgi trauca,
Un ļaunais naidnieks mani tirdīja:
Man sapnī izlikās, it kā es kāptu
Pa kāpnēm tornī; tur no augstuma
Man šķita Maskava kā skudru pūznis;
Un zemē ļaudis drūzmām drūzmējās
Un rādīja uz mani ņirgādamies.
Man metās kauns un bailes uzmācās —
Un, lejup gāžoties, es pamodos …
Un trejas reizes jau tas pats vien sapnis.
Vai nava brīnums?
Jaunās asinis
Tev kaisli deg; veic sevi, gavējot
Un dievu pielūdzot, un viegli būs
Tev sapņi. Brīžiem arī man tāpat,
Ja, miega pārspēts, reizi nenoskaitu,
Uz dusu ejot, garo lūgšanu, —
Mans vecais miegs nav maigs un bezgrēcīgs'.
Tad rādās man gan trokšņu pilnas dzīres,
Gan kara nometne, gan karstas kaujas,
Sie prieki neprātīgā jaunībā!
G r i g o r i j s
Cik jautri jaunība tev aizsteidzās!
Tu līdzi cīnījies pie Kazaņas,
Tu, Šuiskim vadot, leišus atsili,
Tu biji Jāņa greznā pilsgalmā!
Tu laimīgais! Bet es no zēna gadiem
Pa klosteriem vien maldos, nabags mūks!
Kādēļ man arī kaujās nelīksmot
Un nedzert dzīres cara galda galā?
Uz vecām dienām es gan paspētu,
Kā tu, no pasaulīgā trokšņa aiziet,
Dot mūku svēto mūža solījumu
Un klusā vientulībā ieslēgties.
Pimens
Brāl, nesūdzies, ka grēku pasauli
Par agri atstājis, ka dievs tev devis
Maz kārdinājumu. Ak tici, dēls:
Iz tāles vilina mūs slava, greznums
Un sievu mīlestība viltīgā.
Es iigi dzīvoju, daudz baudu jutu,
Bet laimi zinu vien kopš viņa brīža,
Kad klosterī dievs mani noveda.
Dēls, pārdomā par lieliem valdniekiem:
Kas augstāks ir par viņiem? Vienīgs dievs.
Kas spēj tiem pretī stāt? Neviens. Un tomēr
Nereti kronis viņiem tika smags,
Tie viņu mainīja pret mūku ģērbu.
Cars Jānis centās mieru atrast pūlēs,
Kas grūtiem mūku darbiem līdzīgas.
Viņš savu pili, pilnu lepnu kungu,
Par jaunu mūku namu veidoja:
Tur miesas sargi tafjās, villas kreklos
Par pazemīgiem mūkiem rādījās,
Un niknais cars par lēnu igumenu.
Es redzēju šai pašā istabā
(Še toreiz cietējs Kirils piemita —
Svēts, taisnīgs vīrs. Ir man bij tobrīd dievs
Jau lēmis atzīt zemes niecību) —
Es redzēju še caru, piekusušu
No dusmu domām un no asins sodiem.
Tik rāms un domīgs bija niknais cars!
Mēs apkārt nekustoši stāvējām,
Un klusu viņš ar mums tad runājās.
Viņš bilda priekšniekam un visiem brāļiem:
«Jūs, mani tēvi, drīz tā diena nāks —
Še jūsu priekšā stāvu, glābes alkdams;
Tu, brāli Sergij, Kiril, Nikodem!
Jūs visi — klausiet, ko še svēti solu:
Pie jums es nākšu grēcnieks, lāstu apkrauts,
Še jūsu mūku ģērbā ieģērbšos,
Pie tavām kājām krizdams, svētais tēvs.»
Tā bilda toreiz lielais valdinieks,
Un saldi plūda viņa lēnie vārdi,
Viņš raudāja. Un mēs ar asarām
No debess lūdzām mīlu viņam piešķirt
Un mieru kaislai sāpju dvēselei. —
Un viņa dēls, kņazs Fjodors? Tronī sēžot,
Pēc vientuļnieka dzīves sērojās.
Un savas greznās cara palātas
Viņš pārvērta par mūku istabu.
Tur netraucēja svēto dvēseli
Nekādas grūtas valdīšanas raizes.
Dievs iemīlēja cara zemību,
Tam valdot, Krievu zeme līksmojās
Un saldu mieru baudīja, un galā —
Kad nāca viņa laiks — tad notikās
Šāds retais brīnums: gultai blakus stājās,
Vien caram redzams, mirdzin skaidrs vīrs;
Un cars ar viņu sāka sarunu
Un sauca to par lielo patriarhu …
Un visi apkārt bija baismas pilni,
Jo debess zīmi noģida ikkurš
Vēl tādēļ vairāk, ka pats patriarhs
Pie cara gultas toreiz nestāvēja.
Bet, kad viņš mūža dusā aizgāja,
Tad telpas svētām smaržām pildījās
Un cara vaigs kā saule aizvizēja. —
Nekad vairs tāda cara neredzēt,
Ai, bēdas neredzētas, briesmīgas!
Mēs dieva priekšā grūti noziegušies:
Jo cara slepkavu sev iecēlām
Par valdinieku.
Godājamais tētiņ,
Jau sen es tevim vaicāt vēlējos
Par cara dēla nāvi: tanī brīdī
Tu bijis Ugļičā.
Pimens
Ak, atceros!
Dievs lika manim redzēt grēka darbu.
Uz Ugļiču es toreiz tiku sūtīts
Nez kādu svētu gaitu izpildīt.
Es nakti nonācu. Pret rītu dzirdu
Uz reizi troksni, visus zvanus rauj,
Sauc, kliedz. Uz cares pili visi skrien.
Es arī turp — jau ļaužu brāzmu brāzmām.
Tur redzu: mazais Dmitrijs nokauts guļ;
Pār viņu māte care paģībusi
Un aukle izmisusi skaņi raud,
Bet ļaudis, traki sašutuši, stiepj
Jau ļauno nodevēju — kopēju …
Uzreiz starp ļaudīm nikns, dusmu bāls
Pats Jūdass — Bitjagovskis parādās.
«Lūk, lūk, tur slepkava!» — tā pūlis brēc,
Un acumirklī viņš bij saplosīts.
Tad ļaudis metās pakaļ viņa biedriem;
Drīz paslēpušies ļaundari bij tverti,
Pie bērna siltā līķa viņus velk —
Un brīnums — mirons pēkšņi nodrebēja.
Nu ļaudis brēc un pavēl: «Atzīstieties!»
Un nāves briesmās atzīst ļaundari
Un teic, ka Boriss visa vaininieks.
Cik vecs bij nonāvētais cara dēls?
P i m e n s
Tā gadu septiņu viņš toreiz bija
(Nu būs jau gadu desmit pagājis,
Nē, vairāk — divpadsmit) — viņš tavos gados.
Tas būtu cars — bet dievs bij citu lēmis.
Šī raudu vēsts lai ir tā pēdējā,
Ar viņu slēdzu savus gadu rakstus.
Kopš dienām tām maz pasaulīga dzirdu.
• Tavs prāts caur rakstu mākslu apgaismots,
Tev novēlu šo darbu turpināt.
Kad tev no svētām pūlēm atliek laika,
Tad apraksti bez viltus gudrošanas,
Ko savā dzīvē būsi redzējis:
Gan mieru, karu, caru valdību,
Gan dieva kalpu svētos brīnumus,
Gan pareģojumus un debess zīmes ■—
Bet man jau laiks, jau laiks ir atpūsties
Un lampu dzēst… Uz rīta lūgšanu
Jau zvani spuc… Lai svētī dievs tas kungs
Mūs, savus kalpus! … Dod, Grigorij, kruķi.
(Aiziet.)
G r i g o r i j s
Ai Boris, Boris! visi tavā priekšā
Tik dreb un neuzdrīkstas vārda bilst
Par nelaimīgā bērna likteni.
Un tikmēr tumšā cellē vientuļš mūks
Pret tevi raksta baigu apsūdzību …
Un neizbēgsi tu šīs zemes soda,
Tāpat kā dieva soda debesīs.
PATRIARHA PALĀTAS
Patriarhs, Cudovas klostera igumens
Patriarhs
Un viņš aizbēga, igumona tētiņ?
Igumens
Aizbēga, svētais tēvs, šī nu jau trešā diena.
Patriarhs
Ak tu blēdis sasodītais! Kādas tad viņš ģints?
Igumens
Otrepjevu ģints, no galiciešu bajāru bērniem. Jauns būdams,
nez kur iestājās klosterī, dzīvoja Suzdaļā, Jefimjevskas klosterī;
no turienes aizbēga un bakstījās apkārt pa dažādiem klosteriem,
un beigās atnāca pie mums, Čudovas brāļiem; es, redzēdams, ka
viņš vēl jauns un muļķis, atdevu viņu mācībā pie Pimena
tētiņa, lēnīga un mierīga sirmgalvja. Un viņš bija diženliels
rakstu lasītājs, lasīja mūsu gadu grāmatas, sacerēja lūgšanas svē-
tajiem, bet, lūk, tā rakstu gudrība viņam gan nebija no dieva
kunga dota …
Ak, šie tādi grāmatnieki! E, ko vēl izdomājis: būšu par caru
Maskavā! Ak tu tāds elles prauls! Bet tur jau man nav ko caram
vēstīt; ko velti tētiņu-valdnieku traucēt! Diezgan būs par bēgumu
paziņot djakam Smimovam vai djakam Jefimjevam. Ak tavu
ķecerību! Būšu par caru Maskavā!… Ķert viņu, ķert to sātana
kalpu un nosūtīt Solovecā uz mūžīgu grēku nožēlošanu. Tā taču
ķecerība, igumena tētiņ?
I g u m e n s
Ķecerība, svētais tēvs, skaidra ķecerība.
CARA PALĀTAS
Divi galda pārziņi
Pirmais
Kur valdnieks?
Otrais
Viņš ir savā guļamtelpā,
Tur viņš ar kādu burvi ieslēdzies.
Pirmais
Nu redzi, kādas sarunas viņš mīl:
Ar burvjiem, vārdotājiem, zīlniekiem.
Viņš zīlē tā kā jauna meitene.
Es labprāt zinātu, ko viņš tur zīlē?
Otrais
Lūk, tur viņš nāk. Vai netīk pavaicāt?
Kāds drūms! (Aiziet.)
Cars (ienāk)
Es sasniedzu visaugsto varu.
Jau sesto gadu valdu mierīgi,
Bet sirdij laimes trūkst. — Vai nava tā —
Mēs iemīlamies jaunībā un salkstam
Pēc mīlas saldiem priekiem, bet cik drīz
Sirds salkums dzesēts acumirkļa baudā,
Tad karstums gaist un garlaiks moca mūs! .
Man burvji velti sola ilgas dienas
Un ilgu, netraucētu valdīšanu —
Ne valdība, ne dzīve mani priecē:
Es bēdas, debess sodu paredzu.
Man laimes nav. Es tautu cerēju
Ar slavu, labklājību mierināt,
Ar devību sev viņas mīlu gūt; —
Bet visas veltas pūles atmetu:
Jo ļaudis katru dzīvu varu nīst —
Tik nomirušos viņi mīlēt māk.
Mēs bezprātīgi, ja mums sirdi satrauc
Vai ļaužu prieks, vai ļaužu dusmu klaigas.
Dievs mūsu zemē lika bēdām nākt;
Un ļaudis brēca, mokās beigdamies,
Es viņiem maizes klētis atvēru,
Es zeltu saujām bēru, devu darbu —
Bet trakumā tie mani lādēja!
Un ugunsgrēki viņu mājas rija;
Es viņiem jaunas mājas uzcēlu —
Bet mani ugunsgrēkos vainoja!
Tāds ļaužu sods: ej, meklē viņu milasl
Es savā dzimtā šķitu priekus rast
Un meitu aplaimot, to izprecēdams; —
Kā vētra nāve līgavaini lauž …
Un arī šoreiz ļaužu viltus mēles
Par meitas atraitnības vainīgo
Teic mani, mani — nelaimīgo tēvu! . ..
Kas vien tik mirst, es visu slepkava:
Es esot steidzinājis cara nāvi,
Pat savai māsai carei-mūķenei
Es esot indi devis .,. visu es!
Ak, es gan nomanu: nekas mums nevar
Dot bēdās sirdij mieru pasaulē;
Nekas … varbūt tik sirdsapziņa vien —
Jo, tīra būdama, tā nebēdā
Par ļaunumu, par tumšām melu runām;
Bet, tikko tajā vienīgs plankumiņš,
Viens vienīgs netīšām ir ieradies,
Tad — posts! kā niknā mērī dvēsele
Gan tvīkst, gan deg, un sirdī inde krājas,
Kā veseriem klaudz ausīs pārmetumi,
Viss riebj un īgnē, galva riņķī griežas,
Un asiņaini zēni rēgojas …
Un bēgtin bēgtu, bet nav kur … ak briesmas!
Ak vārgs, kam sirdsapziņa netīra!
KROGS PIE LEIŠU ROBEŽAS
Misaīls un Varlaams, vazaņķi mūku apģērbā;
Grigorij s Otrepjevs kā zemnieks; krodziniece
Krodziniece
Ar ko man jūs pamielot, godājamie tētiņi?
Varlaams
Ko jau dievs devis, kroga māt! Vai nav brandvīna?
Krodziniece
Kā nu ne, tētiņ! Tūliņ atnesīšu. (Aiziet.)
Misaīls
Ko tu, biedri, tā noskumis? Rau, te leišu robeža, līdz kurai tev
tik ļoti gribējās aiztikt.
G r i g o r i j s
Kamēr vēl neesmu Lietuvā, tikmēr nevaru būt mierīgs.
Varlaams
Ko tu tai Lietuvai tā pieķēries? Lūk, mēs, Misaīla tēvs un es,
grēcīgais, kā izmukām no klostera — tā ne par ko vairs nebē-
dājām: va
4 i Lietuva vai Krievija, vai cepts vai vārīts — tas viss
ir viena alga man, kad tik mums vīna būtu gan… Un tur jau
vīns nāk arīdzan! …
Misaīls
Tad ta brangi teikts, Varlaama tēv.
Krodziniece (ienāk)
Se jums, mani tētiņi. Dzeriet veseli.
Misaīls
Paldies, mana mīļā, lai dievs tevi svētī. (Dzer.)
Mūki dzer; Varlaams iesāk dziesmu:
Tajā pilsētā, toreiz Kazaņā …
Varlaams (Grigorijam)
Ko tad tu nevelc un nevelc līdzi.
G r i g o r i j s
Negribu.
Misaīls
Na, tava paša vaļa …
Varlaams
Mums, ģirliem, tur nav daļa, Misaīla tēt, — iedzersim mēs labāk
mēriņu uz krodzinieces tēriņu …
Bet vai zini, Misaīla tēv; kad iedzeru, tad liekuļus neciešu: viena
lieta plītēšana, otra uzpūtīga švītēšana; gribi dzīvot kā mēs —
laipni lūdzam; ja ne — vācies projām pie diviem deviņiem: cūka
nav zosij biedros.
G r i g o r i j s
Dari ko darīdams, apdomā galu, Varlaama tēv! …
Tu redzi, ir es māku reizēm brangi parunāt.
Varlaams
Kādu galu tad man apdomāt?
Misaīls
I aid viņu mierā, Varlaama tēv!
Varlaams
Kas tad šis tāds svētulis? Pats taču mums uzbāzās par biedru;
neviens nezina, kas šis tāds, no kurienes nācis — liet, lūk, vēl ko
iedomājas; varbūt suņa asti… (Dzer un dzied.)
Mūka kārtā dodos es . ..
C i I i g O r i j S (saimniecei)
Kur aiziet šis ceļš?
Krodziniece
Uz leišiem, manu cālīt, uz Lujas kalniem,
G r i g o r i j s
Vai tālu līdz Lujas kalniem?
Krodziniece
Nav tālu; ap novakaru gan varētu aiztikt līdz turienei, ja tikai
nebūtu cara šķēršļu un sargu.
G r i g o r i j s
Kas tie par šķēršiem! — ko tas apzīmē?
Krodziniece
Nez, kas tur no Maskavas esot izbēdzis, un nu pavēlēts visus
aizturēt un caurlūkot.
G r i g o r i j s (pie sevis)
Te tev nu bij!
Varlaams
Ei, draudziņ! tu jau ap saimnieci lumsties. Tātad tu negribi šņap-
stlties, bet gribi knapstīties, brašs zēns, jāndie, brašs zēns! Kat-
ram savs padomiņš, vienam patīk meita, otram māte, mēs ar
Misaīla tēvu abi žūpas, mums vienas rūpes — kad tik mēs izdze-
ram līdz pašam dibenam. Izdzeram, apsviežam, dibeniņā pie-
dauzām.
Misaīls
Tad ta brangi teikts, Varlaama tēv!
G r i g O r i j S (krodziniecei)
Kā tad viņiem vajaga? Kas tur bēdzis no Maskavas?
Krodziniece
Ej nu tu sazini! vai zaglis, vai laupītājs, tikai te labi ļaudis nevar
vairs godīgi garām paiet. Un kas tur viņiem liels iznāks? Ne
velna neiznāks; ne raiba suņa viņi nenoķers: domā, ka uz lei-
šiem nav vairs cita ceļa ka tik lielceļš vien! Nu, kaut no šenes
pagriezies pa kreisai un ej tik caur silu pa teku līdz tai mazai
baznīciņai, kas tur pie Cekanas strautiņa, un tad griezies taisni
caur tīreli uz Hlopinu, 110 turienes uz Zaharjevu, un tur jau
katrs zeņķis tevi novedīs uz Lujas kalniem. No šiem sargiem tik
vien ir tā labuma, ka viņi spaida ceļiniekus un aplaupa mūs,
nabadziņus. (Dzirdams troksnis.) Kas tur vēl? Ak, tur viņi, nolā-
dētie, iet pārlūkodami!
G r i g o r i j s
Saimnieci Vai nav istabā kāda cita kakta?
Krodziniece
Nav, mīļais, es pati ar prieku paslēptos. Tikai tā slava, ka iet
apkārt pārlūkodami, liec tik vien viņiem priekšā brandvīna un
maizes, un dievs zin ko vēl, — ka viņi izputētu, tie sasodītie! ka
viņi…
(Sargi nāk.)
Sargs
Sveika, krodzinieci
Krodziniece
Veseli, veseli, mīļie viesiņi, lūgtum ienāciet!
Viens sargs (otram klusu)
E, te jau plītē: varēs kādu grasi noplēst. (Uz mūkiem.) Kādu
ļaužu?
Varlaams
Mēs dieva vecīši, nabagi mūki, staigājam pa sādžām un lasām
kristīgas dāvanas klosterim.
Sargs (Grigorijam)
Un tu?
M i s a ī 1 s
Mūsu biedrs . ..
G r i g o r i j s
Zemnieks no pilsētiņas, pavadīju večus līdz robežām, no šenes
eju atpakaļ uz mājām.
M i s a 11 s
Tātad tu apdomājies …
G r i g o r i j s (klusu)
Klusē!
Pirmais sargs
Krodziniec, uzliec vēl brandvīna, mēs te ar večiem kopā pa-
dzersim un patrieksim.
Otrais sargs (klusu)
Puisis — tas liekas pliks, no viņa nav ko ņemt, bet tie veči…
Pirmais sargā
Klus, gan mēs viņus dabūsim. Nu, tētiņi mani, kā vedas ar
darbiņiem?
Varlaams
Vāji, dēls, vāji! Kristīgie šajos laikos skopi kļuvuši; naudiņu
mīlē, naudiņu glabā. Maz dievam dod. Un uznāca liels grēks pār
tām zemēm to ļaužu. Visi ir gājuši starp tiem tirgotājiem, tiem
grēciniekiem un muitniekiem, domā uz pasaules bagātību, ne uz
tās dvēseles paglābšanu. Staigā, staigā; lūdzies, lūdzies; reizēm pa
trejām dienām trejus grašus nesalūgsies. Tāda grēka būšana!
Paiet viena nedēļa, paiet otra, paveries maciņā, bet tur tik
maz iekšā, ka ir kauns klosterī rādīties; ko darīt? Aiz bēdām ir
allikumiņu nodzēri; posts vien ira. — Ak, grūti laiki, nu gan
pienākusi mūsu pastara diena …
Krodziniece (raud)
Dievs kungs, apžēlojies un pasargi!
(Kamēr Varlaams runā, pirmais sargs noskatās uz Misaīlu.)
Pirmais sargs
Aļeha! Vai pie tevis cara ukazs?
Otrais sargs
Pie manis.
Pirmais sargs
Dod šurp.
Misaīls
Ko tu uz mani tā noņēmies skaties?
Pirmais sargs
Ko skatos? Lūk še: no Maskavas izbēdzis kāds ļauns ķeceris
Griška Otrepjevs. Vai tu esi to dzirdējis?
Misaīls
Neesmu vis.
Pirmais sargs
Neesi vis? Labi. Un to bēgli, dieva zaimotāju, cars lika saķert
un pakārt. Vai tu to zūii?
Misaīls
Nezinu.
Pirmais sargs (Varlaamam)
Vai tu māki lasīt?
Varlaams
Jaunos gados mācēju, bet tagad aizmirsies.
Pirmais sargs (uz Misaīlu)
Un tu?
Misaīls
Nav devis dievs tās gudrības.
Pirmais sargs
Tad še tev cara ukazs.
Misaīls
Ko man ar to darīt?
Sargs
Man liekas, ka tas aizbēgušais bezdievis, blēdis, krāpnieks
esi tu.
Misaīls
Es? vai traks!
Sargs
Paga! turiet durvis ciet. Mēs to tūliņ izzināsim.
Krodziniece
Ak, tie nolādētie tirdītāji! i veci — i to mierā nelaiž!
Sargs
Kurš te ir lasīt pratējs?
G r i g O r i j S (panāk uz priekšu)
Es māku lasīt.
Sargs
Vai redz nu … Pie kā tad tu izmācījies?
G r i g o r i j s
Pie mūsu zvaniķa.
Sargs (dod viņam rakstu lasīt)
Na, lasi dikti.
G r i g o r i j s (lasa)
«Čudovas klostera necienīgais mūks, Grigorijs no Otrepjevu cilts,
ieslīga bezdievībā un uzdrošinājās, no velna pamācīts, musināt
svētos brāļus uz visādiem kārdinājumiem un apgrēcībām. Un pēc
aptaujāšanām ir izrādījies, ka šis nolādētais Griška ir bēdzis uz
leišu robežām.»
Sargs (uz Misaīlu)
Kas ta cits — kā tu?
Grigorijs
«Un cars pavēlēja vLņu saķert …»
Sargs
Un pakārt!
Grigorijs
Te nav sacīts pakārt.
Sargs
Mels! Ne katru vārdiņu redzami raksta. Lasi «Ķert un pakārt».
Grigorijs
«Un pakārt. Un gadu tam blēdim Griškam , . . (skatās uz Variaamu)
pāri par 50, vidējs augums, pauris pliks, bārda viņam sirma,
vēders nokāries.»
(Visi skatās uz Variaamu.)
Pirmais sargs
Puiši! Šekur! Griška! turiet, sieniet viņu! Tad tā gan ne domāt
nedomāju, ne miklā neminēju.
Varlaams (izraudams papīru)
Laidiet mierā, blēži! Kāds es jums Griška, ko? 50 gadu vecs,
sirma bārda, vēders nokāries! Nē, brāl, par jaunu tu vēl ar mani
jokus dzīt. Es sen neesmu lasījis un tik vāji redzu, bet te jau
redzēšu, kad cilpa kaklā. (Lasa burtodams.) «U-n un g-a ga, d-u
du gadu vi-ņam.. . 20.» Ko, brāl, kur te 50? raug še — 20.
Otrais sargs
Jā, man ar tā ir prātā, 20 — tā mums ar bija teikts.
Pirmais SargS (uz Grigoriju)
Tu jau, brāl, kā liekas, jokupēteris.
(Kamēr Varlaams lasa, Grigorijs stāv galvu nodūris, roku azotē.)
Varlaams (lasa tālāk)
«Un no auguma viņš mazs, krūtis platas, viena roka īsāka par
otru, acis zilas, mati sarkani, uz vaiga kārpa, uz pieres otra
kārpa.» E, draudziņ, vai tas tik neesi tu pats?
Grigorijs
(piepeši izrauj dunci; visi no viņa atkāpjas; viņš lec pa logu laukā)
Sargs
Turi, turi!
(Visi skrien mistru mistrām.)
MASKAVA, ŠUISKA NAMS
Suiskis, pulks viesu. Vakariņas
Suiskis
Vēl vīnu šurp!
(Pieceļas, pēc viņa visi citi.)
Nu, mani dārgie viesi,
So beigu kausu! Puis, sāc lūgšanu!
Zēns
Dievs kungs, tu mūžīgi un visur esošs,
Uz saviem kalpiem mīļi uzklausies:
Lai lūdzamies par savu valdnieku,
No tevis celto, dievabijīgo
Un visu Kristus ļaužu patvaldoni.
Kungs, sargā viņu kaujā, palātās
Un ceļa tālumā, un dusas vietā.
Lai ienaidnieki trīs tā rokas priekšā,
Lai viņa slava dimd pār zemju zemēm;
Lai viņa dzimta veselībā zied.
Lai viņas dārgie zari ēnu pleš
Pār visu pasauli; bet mums, kas viņa kalpi,
Lai viņš, kā senāk, būtu labvēlīgs,
Pilns apžēlošanas un pacietības;
Lai viņa prāta, gudrā, neizsmeļamā,
Dziļdziļais avots mūžam rit pār mums.
Uz to šo carakausu paceļot,
Mēs tevis lūdzamies, tu debess kungs!
Š U i S k i S (dzef)
Lai dzīvo mūsu augstais valdnieks!
Nu esiet sveiki, mani dārgie viesi;
Paldies, ka neliedzāties iebaudīt
Ar mani mielastu. — Nu, labu nakti!
(Viesi aizietj viņš pavada tosrlīdz durvīm.)
P u š k i n s
Tik tikko projām aizdabūji; nu, kņaz Vasilij Ivanovič, es jau
domāju, ka mums neizdosies i ne vārdiņu parunāt.
Suiskis (sulaiņiem)
Ko jūs te slaistāties, mutes atplētuši? Jums tik gribas noklausī-
ties, ko kungi runā. Noņemiet galdu un vācieties laukā. — Ko
labu teiksi, Afanasij Mihailovič?
P u š k i n s
Tīri brīnumi vien ir!
Mans brāļadēls, Gavrila, atsūtīja
Man šodien ziņnesi no Krakovas.
Suiskis
Nu?
Puškins
Brīnumziņas raksta brāļadēls.
Ka Jāņa Bargā .. . paga …
(pieiet pie durvīm un apskata)
mantnieks Dmitrijs
Kas bij ar Godunova ziņu nokauts . ..
Š u i s k i s
Jā, tā jau veca lieta!
Puškins
Pagaidi —
Šis Dmitrijs dzīvs.
Š u i s k i s
Vai re! Jā, tā tik vēsts!
Tad Dmitrijs dzīvs! Nu, tiešām brīnums, brīnums!
Vai tas ir viss?
Puškins
Pag, paklausies līdz galam:
Lai viņš nu ir kas būdams, glābtais bērns
Vai cara dēla veidā tikai spoks,
Vai arī blēdis, viltnieks — bezkauņa,
Bet viens ir tiesa: Dmitrijs parādījies.
Š u i s k i s
Tas nevar būt.
Pats Puškins redzējis,
Kā Dmitrijs poļu galmā ieradies,
Caur leišu panu baru taisni gājis
Uz karaliskām slepenpalātām.
S u i s k i s
Bet kas viņš ir; kur cēlies?
Puškins
Dievs to zin;
Tak zināms tas, ka viņš pie Višņevecka
Par kalpu bijis; grūtā slimībā
Viņš esot garīdzniekam atklājies;
Pēc pans šo noslēpumu izzinājis
Un viņu kopis, kājās pacēlis
Un līdzi aizvedis pie Zigismunda.
S u i s k i s
Ko runā ļaudis par to ņipro zēnu?
Puškins
Kā daudzina, viņš gudrs, laipns, veikls
Un visu mīlēts. Maskaviešu bēgļus
Viņš apbūris. Ar Romas priesteriem
Viņš pirmais draugs. Pats karalis tam vēlīgs,
Un dzird, ka solījies tam palīdzēt.
Nu, brāl, tas viss tāds mistru mistreklis,
Ka neviļus vai galva iesāk griezties,
Bez šaubām, tas tik būs kāds viltnieks vien,
Bet, jāatzīstas, briesmas nava mazas.
Vēsts svarīga! un, ja tā ļaudīs nāks,
Tad nikns negaiss joņiem sacelsies!
P u š k in s
Tāds negaiss, ka, dievs zin, vai Boriss pats
Spēs gudrā galvā kroni noturēt.
Bet tā tam vajag ar: viņš valda mūs
Kā Bargais cars (lai naktī nepieminam).
Kāds labums mums, ka klaju sodu nav,
Ka asiņainā vietā, ļaužu priekšā
Mēs Jēzum slavas dziesmas nedziedam,
Ka mūs uz sārta necepina vairs
Un cars ar savu nūju nerauš ogles?
Vai gan ir droša mūsu dzīvība!
Arvien mūs gaida cara dusmība,
Gan cietums, klosteris un važas, Sibīrija,
Gan bads vai cilpa kādā nomalē.
Kur mūsu lielās ciltis palika?
Kur kņazi Sieki, kņazi Šestunovi,
Kur Romanovi — mūsu cerība? —
Tie tālu trimdā mesti, nomocīti.
Nāks laiks, ir tev būs liktenis tāds pats.
Ko saki: mēs visapkārt apsēsti
No viltus pilniem vergiem kā no leišiem:
Visapkārt nodevēju ausis, mēles,
Visapkārt cara pirkti izlūki.
No katra kalpa esam atkarīgi,
Ja tikai gribam viņu pārmācīt.
Skat — Jura dienu iedomāja atcelt.
Mēs kungi savās muižās neesam,
Ne sliņķi nedrīkst padzīt! Negribot
Viņš jābaro! Nav brīv tev strādnieku
No citiem atvilkt! Tūliņ — kalpu tiesā!
Nu, vai tad dzirdēts kaut pie Jāņa Bargā
Tāds posts? Un kāds tur vieglums zemniekiem?
Ej prasi. Lai tik jaunais viltus cars
Tiem sola atdot seno Jura dienu,
Viss juku jukām ies.
Suiskis
Tev taisnība.
Bet zini ko? Par visām šādām lietām
Mēs klusēsim vēl kādu laiku.
Puškins
Protams,
Tas noslēpums. Tu esi prātīgs vīrs;
Vienmēr es gatavs parunāt ar tevi,
Un, ja kaut kas man dara nemieru,
Es nenociešos tevīm nesacījis;
Turklāt tavs medus, saldais alutiņš
Man šodien pārāk mēli atraisījis …
Sveiks paliec, kņaz.
Suiskis
Sveiks, brāl, uz redzēšanos.
(Pavada P u š k i n u.)
CARA PALĀTAS
Cara dēls zīmē ģeogrāfisko karti. Cariene Ksenija, carienes
aukle
Ksenija (skūpsta ģīmetni)
Mans mīļais izredzētais, daiļais karaļa dēls, netiki tu ne man,
ne savai līgaviņai, bet tumšam kapa slogam svešā nomalē. Ne-
kad neapmierināšos, mūžīgi raudāšu pēc tevis.
Aukle
I, ko nu, cariene! Vai meitiņa raud, vai rasa rit. Uzlēks saulīte,
nožūs rasa. Būs tev cits brūtgāns — i daiļš, i mīlīgs. Tu viņu
iemīlēsi, mūsu mīļo, dārgo bērniņ, aizmirsīsi savu karaļdēlu.
Ksenija
Nē, māmuliņ, es viņam i mirušam būšu uzticīga.
(Ienāk Boriss.)
Boriss
Ko, Ksenija? Ko, mana mīļā meitiņ?
Vēl vainagā kā sēra atraitne!
Un raudi vēl par viņu, aizgājušo.
Man, mīļo bērniņ, liktens nebij lēmis
Būt jūsu abu laimes nesējam.
Es laikam sadusmoju debesis,
Es neiespēju tevi aplaimot;
Tu bezvainīgā! Kādēļ gan tev jācieš?
Un tu, mans dēls, ko dari? Kas tas ir?
Fjodors
Te maskaviešu zeme uzzīmēta,
It visa valsts. Te, paskat, Maskava,
Te Novgoroda, tālāk Astrahaņa.
Te jūra, te, lūk, Permas tumšie meži,
Un te, lūk, Sibīrija.
Cars
Kas tas tāds,
Kas te tā līču ločiem iet?
Fjodors
Tā Volga.
Cars
Cik brangi! Saldi augļi mācībai!
It kā no debešiem tu pārredzi
Uz reizi visu valsti, pilis, upes …
Dēls, mācies: zināšana saīsina
Mums straujās dzīves garo pamācību.
Reiz atnāks laiks — varbūt jo drīzi vien —
Sīs zemes, kuras tagad papīrā
Tu gudri uzzīmēji, visas nāks
Zem tavas rokas, tavas valdības.
Dēls, mācies vien, un gaišāk tu un vieglāk
Tad noģidīsi valdīšanas pūles.
(Ienāk Semjons Godunovs.)
Redz, Godunovs pie manis nāk ar vēsti.
(Ksenijai) Ej, mīlulīt, uz savu istabu;
Ar dievu, meitiņ, dievs lai dod tev mieru.
(Ksenija ar aukli aiziet.)
Ko teiksi, brāl Semjon?
Semjons Godunovs
Šorīt
Ar ausmu manim slēpu vēsti nesa
Kāds Puškina un arī Suiska kalps.
Cars
Nu, ko?
Semjons Godunovs
Pirmkārt par Puškinu man ziņoja,
Ka vakarrīt pie viņa atjājis
No Krakovas kāds ziņnesis, pēc stundas
Bez raksta ticis sūtīts atpakaļ.
Cars
Lai saķer ziņnesi.
Semjons Godunovs
Jau viņu gūsta.
Cars
Un Suiskis?
Semjons Godunovs
Suiskis vakar mieloja
Pie sevis draugus: abus Miloslavskus
Un Buturlinus, kņazu Saltikovu
Un Puškinu, un dažus citus vēl;
Jo sebu viņi šķīrās, tikai Puškins
Vēl palika viens pats ar saimnieku,
Un ilgi viņi abi runājās.
Cars
Tūliņ lai aizsūta pēc Suiska.
Semjons Godunovs
Car,
Viņš te jau klāt.
Cars
Tad iesaukt viņu iekšā.
(Godunovs aiziet.)
Cars
Ar leišiem sakars? Ko tas nozīmē?
Man riebjas Puškini, šie dumpinieki,
Un Suiskim ari nevar uzticēt:
Viņš izvairīgs, bet drošs un viltus pilns ..
(Ienāk Suiskis.)
Man, kņaz, ar tevi ir ko parunāt.
Bet, liekas, pats tu nāci vajadzībā,
Papriekšu gribu tevī klausīties.
Jā, kungs, mans pienākums tev pavēstīt
Ko visai svarīgu.
Cars
Es klausos tevī.
Suiskis (klusām uz Fjodoru rādīdams)
Bet valdniek . . .
Cars
Drīkst zināt cara dēls, ko zina
Kņazs Suiskis. Runā.
Suiskis
Car, no Lietuvas
Mums ziņa atnāca . ..
Cars
Vai nav tā pati,
Ko ziņnesis bij nesis Puškiniem?
Suiskis
Viņš visu zina! … Un es domāju,
Tu, car, vēl nezināsi slēpo vēsti.
Cars
Tik stāsti vien; es gribu salīdzināt
Sīs vēstis, citādi mēs netiksim
Pie taisnības.
Es zinu tikai to,
Ka Krakovā kāds viltus cars ir radies
Un karalis un šlahta stāv par viņu.
Cars
Ko ļaudis teic? Kas ir šis viltus cars?
Suiskis
Es nezinu.
Cars
Bet… kādēļ viņš man bīstams?
Suiskis
Gan, car, ir stipra tava valstība,
Ar žēlsirdību un ar devību
Tu iemantoji savu vergu sirdis.
Bet pats jau zini — neprātīgais bars
Ir grozīgs, dumpīgs, māņticības pilns
Un viegli ļaujas tukšām cerībām;
Tas klausa acumirkļa iespaidam,
Pret patiesību vienaldzīgs un kurls
Un barojas tik blēņām vien un tenkām.
Tam patīk bezkaunīga pārdrošība;
Ja tagad nezināmais klaidonis
Pār leišu robežu tik pārnāk pāri,
Ap viņu nelgu pūļus salasīs
Viens vienīgs vārds: no kapa cēlies Dmitrijs.
Cars
Ko? Dmitrijs! .. . ko? šis puisēniņš viņš esot?
A, Dmitrijs! .. . Dēls, ej savā istabā!
Suiskis
Viņš nosarka, būs negaiss! . ..
Fjodors
Car, vai Jauji? …
Cars
Nē, nevar, nevar, dēls, ej istabā.
(Fjodors aiziet.)
Cars
A, Dmitrijs! . ..
Suiskis (klusu)
Tad viņš nezināja vēl.
Cars
Klau, kņaz: tūliņ lai šķērsuvārtus liek,
Lai Krievija pret leišiem būtu slēgta;
Lai nepārietu pāri robežai
Ne dzīva dvēsele; lai nepārskrietu
Ne zaķis šurp 110 poļiem, lai pat krauklis
No Krakovas šurp nepārlaistos. Ej!
Suiskis
Es eju.
Cars
Pagaid. Vai nav tiesa, vēsts
Ir jocīga? Vai kādreiz dzirdēji,
Ka miroņi no kapa cēlušies
Se tirdīt carus, likumīgus carus,
Kas vēlēti un visas tautas celti,
Kas lielā patriarha kronēti?
Vai nava joki? Ko? Kam nesmejies?
Suiskis
Es, augstais valdniek? …
Cars
Klau, kņaz Vasilij,
Kad zināt dabūju, ka cara dēlu …
Ka cara dēls nez kā ir galu ņēmis,
Tu tiki sūtīts lietu izmeklēt, —
Nu tevi apzvēru pie svētā krusta,
Pēc sirdsapziņas teic man taisnību:
Vai tiešām bērna līķī pazini?
Vai viņš tik nebij pārmainīts? — Nu runā!
Suiskis
Es zvēru tev …
Cars
Nē, Suiski, nezvēri,
Bet saki: tas bij Dmitrijs?
Suiskis
Tas bij viņš.
Cars
Kņaz, apdomā. Es žēlastību solu,
Par seniem meliem sodīt negribu,
Bet, ja tu arī šoreiz mani vil,
Es zvēru tev pie sava dēla galvas —
Tad tevi aizsniegs briesmīgs moku sods,
Tāds sods, ka briesmupilnais Jānis pats
No šausmām savā kapā nodrebēs.
Suiskis
Ne soda, — tavas nelaipnības baidos!
Kā drīkstu tavā priekšā izlikties?
Un vai es varēju tik akli vilties?
Kā cara dēlu man gan nepazīt?
Trīs dienas viņa līķi apmeklēju,
Un visa Ugļiča bij līdz ar mani,
Ap viņu gulēja vēl trīspadsmit
To cilvēku, ko ļaudis saplosīja.
Jau trūdums viņos stipri bija manāms,
Bet skaidrin skaidrs bija bērna vaigs.
Tik svaigs un mierīgs it kā gulētājam;
Vēl dziļais griezums nebij aizretējis,
Un sejā nebij mainījies ne vaibsts.
Nē, car, tur nav ko šaubīties, ka Dmitrijs
Guļ tagad kapā.
Cars (mierīgi)
Diezgan, vari iet!
(Suiskis aiziet.)
Ā, grūti! … Kaut jel elpu atgūtu!
Es jutu: brāzās asinis it visas
Man vaigā un tad smagi atkritās . ..
Nu noģiedu, kāpēc jau ilgus gadus
Vienmēr man sapnī rādās nokauts bērns!
Bet kas viņš ir — mans baigais pretinieks?
Kas draudot uzbrūk man? — Tukšs vārds un
ēna —
Vai tiešām ēna manu kroni noraus?
Vai skaņa laupīs troni maniem bērniem?
Es neprātīgais! Ko es izbijos?
Tik dvašas pūsma — un šā spoka nav.
Mans apņēmums — es nerādīšu baiļu;
Bet piesardzīgam, modram jābūt man …
Ak Monomaha cepure, tu smaga! —
KRAKOVA, VIŠŅEVECKA NAMS
Viltvārdis un paters Cerņikovskis
V i lt v ā r d i s
Nē, tētiņ, kavēkļu nekādu nebūs!
Es savas tautas garu pazīstu; —
Tas dievbijīgs, bet ir bez iekarsuma,
Un cara piemērs tam ir svēts:
Tas iecietīgs pret citām ticībām.
Es galvoju, ka divos īsos gados
Jau visa tauta, visa baznīca
Par galvu atzīs Romas pāvestu.
P a t e r s
Tad lai tev palīdz svētais Ignatijs,
Kad būs mums citi laiki atnākuši!
Līdz tam, carevič, glabā dvēselē
Šī debess balvojuma svēto sēklu.
I lieku vaigu rādīt atklātībā
Mums dažreiz pavēl svētais pienākums:
Jo tavus vārdus, darbus — ļaudis tiesā;
Viens dievs tik lūko tavus nodomus.
V i lt v ā r d i s
Amen. Kas tur?
(Ienāk sulainis.)
Ej, teic: mēs pieņemam.
(Durvis atdarās, ienāk bars krievu un poļu.)
Jūs, mani biedri! rīt mēs izjāsim
No Krakovas. Es, Mņišek, piestāšu
Pie tevis Samborā uz trijām dienām.
Es zinu, tava viesmīlīgā pils
Stāv mirdzēdama smalkā greznumā
Un lepojas ar jaunu saimnieci.
Tur ceru satikt skaisto Marinu.
Bet, mani draugi, lietuvji un krievi,
Kas sacēluši brāļu karogus
Pret mūsu ienaidnieku Borisu,
Pret mana troņa nekaunīgo zagli,
Drīz — slāvu dēli — jūsu bargos pulkus
Es sengaidītā cīņā vedīšu;
Bet jūsu starpā redzu jaunas sejas.
Gavrila Puškins
Sie atnāca pie tavas žēlastības
Lūgt zobenu un darbu.
V i lt v ā r d i s
Paldies, bērni,
Šurp, mani draugi! Puškin, teic, kas vārdā
Šim skaistulim?
Puškins
Kņazs Kurbskis.
Viltvārdis
Skanīgs vārds!
(Kurbskim) Vai esi rados viņam varonim,
Kas ņēma Kazaņu?
Kurbskis
Es viņa dēls.
Viltvārdis
Vai viņš vēl ir starp dzīvajiem?
Kurbskis
Nē, miris jau.
Viltvārdis
Tas bija vīrs! Drošs kaujā, gudrs domē!
Bet no tā laika, kopš viņš aizgāja
Par sūrām pārestībām atriebties
Un apsēda ar leišiem Oļginu,
Par viņu nedzirdās ne vēsts.
Kurbskis
Mans tēvs
Uz mūža galu mita Volīnijā
Tam Batorija laipni dotās muižās,
Tik rāmi, vientulīgi zinātnēs
Sev prieku meklēja: bet klusais darbs
Tam neiespēja sirdi mierināt.
Aizvien viņš pieminēja dzimteni
Un sērojās pēc tās līdz kapa malai.
Viltvārdis
Ak, nabags varonis! Tā straujā dzīve
Kā skaidra saule koši uzausa!
Es priecājos, mans augstais bruņiniek,
Ka viņa asins mieru der ar mums;
Lai tēvu vainas netiek minētas,
Miers viņu pīšļiem! Dod man roku, Kurbski!
Vai nava dīvaini, ka Kurbska dēls
Uz troni ved? Un ko? — Joanna dēlu!
Par mani visi: cilvēki un liktens.
Un tu kas tāds?
Polis
Brīvs šļahtičs Sobaņskis.
Viltvārdis
Gods, slava tev, tu brīvestlbas bērns!
No algas trešdaļu tam iepriekš izdot.
Kas šie tur? tēvu zemes uzvalkā?
No tā es redzu: tie ir mūsu ļaudis.
HruŠČOVS (pazemīgi klanīdamies)
Tā tiešām, tētiņ car, tie esam mēs,
Daudz vajātie, tev uzticamie kalpi.
Mēs bēgam, padzīti no Maskavas,
Pie tevis, car, un esam gatavi
Par tevi galvu nolikt, mūsu miesas
Lai tevim ir par kāpieniem uz troni.
Viltvārdis
Tik dušu, nevainīgie cietēji,
Lai tikai tieku savā Maskavā,
Gan Boriss mums par visu atmaksās.
Kas tu?
Karela
Es kazaks, atsūtīts no Donas,
No brīviem pulkiem, drošiem atamaniem,
No augšzemes un lejas kazakiem,
Lai redzu tavas dzidrās cara acis
Un klanos tevim mūsu ļaužu vietā!
Viltvārdis
Es Donu pazīstu, es nešaubījos,
Ka manos pulkos mirdzēs bunčuki.
Mēs pateicamies saviem Donas pulkiem.
Mēs zinām labi, tagad kazaki
Tiek netaisnīgi vajāti un spiesti;
Bet augstais dievs lai tikai palīdz mums
Sēst tēva tronī, tad mēs žēlosim
Pa senam paradumam brīvo Donu.
Dzejnieks (tuvojas, dziļi klanīdamies un Grišku aiz
svārka stūra ķerdams)
Visaugstais princi, visužēlīgs karal!
Viltvārdis
Ko gribi?
Dzejnieks (padod papīru)
Pieņemiet jel žēlīgi
Šo manu pūļu nabadzīgo augli.
Viltvārdis
Ko redzu? Tās jau latīniskas dzejas?
Lai simtreiz sumināta derība
Starp zobenu un liru: vieni lauri
Ap abiem vijas. Dzimis ziemeļos,
Es tomēr protu Romas mūzas balsi
Un mīlu ziedus, plūktus Parnasā.
Es ticu nākotnei, ko dzejnieks junda.
Nē, ne par velti viņa liesmu krūtīs
Deg cēlas jūsmas: svētīts ir tas darbs,
Ko dzejnieks ir jau iepriekš daudzinājis!
Nāc tuvāk, draugs. Šo balvu ņem
Par piemiņu! (Dod viņam gredzenu.)
Kad piepildīsies reiz
Mans laimes nolēmums, kad senču kroni
Es galvā likšu, ceru, skanēs man
No jauna saldā balss un cēlā himna.
Musa gloriam coronat gloriaque musam.
Nu, draugi, veseli, uz redzēšanos!
Visi
Uz kauju, kauju! Slava Dmitrijam!
Lai dzīvo Dmitrijs, krievu lielais kņazs!
VOJEVODAS MŅIŽEKA PILS SAMBORA
RINDA APGAISMOTU ISTABU. MŪZIKA
Višņeveckis, Mņišeks
M ņ i š e k s
Ar manu Marinu tik vien viņš runā,
Ar Marinu tik vienu aizņemts tas …
Tas izskatās gandrīz jau kā uz kāzām.
Nu, Višņevecki, vai tu domāji,
Ka mana meita tiks par cari, ko?
Višņeveckis
Jā, brīnums gan!… un vai tu domāji,
Ka krievu tronī sēdīsies mans kalps?
M ņ i š e k s
Bet kas par skuķi mana Marina!
Es tikai iebildu: nu, pielūko!
Ka nepalaistu Dmitriju! … un skat,
Viņš beigts, viņš sapinies jau viņas tīklos.
(Mūzika spēlē poļu deju. Dmitrijs ar Marinu pirmajā pāri.)
Marina (klusu Dmitrijam)
Jā, vakarā ap pulksten vienpadsmitiem,
Rīt liepu gatvē, tur pie strūklakas.
(Izšķiras. Cits pāris.)
Kavalieris
Ko Dmitrijs viņā atrod sevišķu?
Dāma
Ko? Viņa skaistule.
Kavalieris
Jā, marmomimfa;
Vaigs, acis, viss bez dzīvības, bez smaidiem..
(Cits pāris.)
Dāma
Viņš nava skaists, bet toties pievilcīgs,
Un cara daba viņā parādās.
(Cits pāris.)
D ā m a
Kad karā dosieties?
Kavalieris
Kad vēlēs cars.
Mēs gatavi, bet, redzams, pane Mņišek
Mūs līdzi Dmitrijam še tura gūstā.
Dāma
Tāds gūsts ir tīkams.
Kavalieris
Zināms, ja tik jūs …
(Viesi sāk izklīst, istabas paliek tukšākas.)
M ņ i š e k s
Mums, večiem, nav tie laiki vairs, lai dietu,
Mūs nevilina jaukā mūzika,
Mēs skaistu rociņu vairs neskūpstām …
Ak, man vēl prātā senās nerātnības!
Nav vairs tie laiki, nē, ne tie, kas senāk:
I jaunie ļaudis nav tik droši vairs,
Un skaistules nav arī vairs tik jautras;
Draugs, atzīsties: viss ticis skumīgāks.
Lai viņi paliek, ejam, biedri, mēs
Un liekam atrakt vecā ungārvīna
Sen zāles apzēlušo pudeli,
Un sūksim abi kādā nomalē
No medusbiezās, smaržu pilnās strāvas,
Pastarpām spriezdami par šo un to.
Nāc, iesim, brāli!
Višņeveckis
Iesim arī, draugs.
NAKTS. DĀRZS. STRŪKLAKA
Viltvārdis (ienāk)
Te strūklaka; šurp viņa teicās atnākt.
Es gan no dabas bailīgs neesmu
Un nāvei tuvu acīs lūkojos •—
Un dvēsle netrīsēja nāves priekšā.
Man mūža nebrīvība draudēja,
Man pakaļ dzinās — tomēr neapmulsu,
Ar bezkaunību gūstam izrāvos.
Bet kas man tagad krūtīs elpu žņaudz?
Ko nozīmē šīs nevaramās trīsas?
Vai mani kaislas gaidas drebina?
Nē, tās ir bailes. Cauru dienu jau
Es gaidīju šo slēpu tikšanos
Un visu pārdomāju, ko lai teikšu,
Kā viņas lepno prātu kārdināšu,
Par krievu cari viņu nosaukdams.
Bet brīdis klāt — nekā es neatminu
Un iemācīto runu nerodu;
Man mīla visus prātus samulsina . ..
Bet kas tur mirdzēja… klau, kas tur čaukst..
Nē, tā tik mēness gaisma mānītāja,
Un tikai vējiņš lapās šalc.
Marina (ienāk)
Carevič!
Viltvārdis
Tā viņa! … Visas asinis man stingst.
M a r i na
Vai, Dmitrij, jūs?
Viltvārdis
A, burvīgsaldā balss!
(Tuvojas viņai.)
Vai reiz tu nāci? Vai es tevi redzu
Ar mani vienatnē šai klusā nakti?
Cik lēni vilkās garlaicīgā diena!
Cik lēni saule laidās vakarā!
Cik ilgi gaidīju es tumšā naktī!
Marina
Drīz stundas bēg, un laiks ir man tik dārgs.
Es noteicu ar tevi tikšanos
Ne mīļotāja glaimurunu dēļ.
Mums lieku vārdu nevajag. Es ticu ■—
Tu mani mīli; lūk, es apņēmos,
Ar tavu aukupilno likteni
Uz mūžu savu laimi savienot.
Tad, Dmitrij, tiesība man visu zināt:
Es prasu, lai tu savas dvēseles
Visapslēptākās cerības man teiktu
Un savus nodomus, un bailes pat,
Lai droši varētu es dzīvē iet
Ar tevi roku rokā, ne kā bērns
Vai vīra iekārību verdzene,
Kā tavas gultas mēma dalītāja,
Bet gan kā laulāts draugs, kas tevis cienīgs,
Kā krievu cara īstā biedrene.
Viltvārdis
Ak, ļauj jel acumirkli aizmirst man
So manu nemieru, šīs manas rūpes!
Ak, aizmirsti, ka tavā priekšā cars,
Un lūkojies uz mani, Marina,
Kā mīlētāju, tevis izvēlētu,
Ko laimo vienīgs tavu acu skats.
Ak, klausies mīlestības lūgšanās!
Ļauj visu izteikt, kas man sirdi pilda!
Marina
Nav laika, kņaz! Tu kavējies, un tikmēr
Var atdzist tavu draugu padevība;
Ar katru stundu grūtības un briesmas
Draud vēl jo vairāk, vēl jo grūtāk uzveikt,
Jau apkārt šaubu pilnas runas klejo,
Jau viena jauna bauma otru dzen,
Un Godunovs pa starpu rīkojas . ..
Viltvārdis
Ko Godunovs? Vai vara Borisam
Pār tavu mīlestību, manu laimi?
Nē. Tagad vienaldzīgi lūkojos
Uz viņa troni, viņa cara varu.
Tik tava mīla … kas bez viņas man
Ir dzīve, slava, visa krievu valsts?
Pat tālā stepē, zemes būdiņā
Tu būsi man kā cara valstība,
Ja mani mīli…
Marina
Kaunies, neaizmirsti
Jel sava augstā, svētā uzdevuma:
Tas tev par visu dārgāks jātura
Par visiem priekiem, visām dzīves baudām,
Nekam tu nedrīksti to līdzināt.
Ne kaislam, bezprātīgam jauneklim,
Ko valgos sagūstījis daiļums mans,
Jel zini: svinīgi šo roku dodu
Tik krievu carakrēsla mantiniekam,
Tik cara dēlam, liktens izglābtam.
Viltvārdis
Ak nemoki jel mani, Marina,
Un neteic man, ka manu augsto godu,
Ne mani mīli! tev pat jausmas nav,
Cik sāpīgi tas sirdi ievaino.
Un ja nu … kāda baiga šaubīšanās —
Ja aklais liktenis, teic, būtu lēmis
Ne caru tronī piedzimt man, ja būtu
Es cits un nevis Dmitrijs, cara dēls,
Ko visa pasaule sen aizmirsusi;
Vai tad … vai tad tu mani mīlētu?
Marina
Tu Dmitrijs esi, nevari būt cits;
Es cita mīlēt nespēju.
Viltvārdis
Nē, diezgan.1
Man netīk sacensties ar mironi
Ap mīļāko, kas viņam nolemta, —
Būs diezgan liekuļots! Es teikšu visu!
Tad zini — sen tavs Dmitrijs nomiris,
Guļ dzestrā zemē — viņš vairs necelsies.
Bet vai tu gribi zināt, kas es esmu?
Nu uzklausies: es esmu nabags mūks!
Man mūka svārks un dzīve apriebās,
Un klosterī es klusi apdomāju
Šo soli pārdrošo, man gribējās,
Lai brīnās pasaule, — un tad es bēgu
No celles ukrainiešu brīvos pulkos.
Tur visās kara mākslās mācījos;
Tad nācu šurpu — teicos Dmitrijs esam —
Un apmānīju nesajēgas poļus.
Ko teiksi, augstprātīgā Marina?
Vai tu ar manu atzīšanos mierā?
Kāpēc tu klusu ciet?
Manna
Ak kauns! ak bēdāsi
Viltvārdis (klusu)
Kurp mani novedusi dusmu brāzma!
Es savu grūtām pūlēm celto laimi
Varbūt uz visu mūžu postīju.
Ko, nelga, padarīju es? (Skali.) Nu redzu:
Tu kaunies necariskas mīlestības;
Bet saki savu izšķirošo vārdu,
Mans liktenis nu tavās rokās stāv;
Es gaidu, spried. (Nometas cejos.)
Marina
Jel celies, viltvārdi!
Varbūt tu domā, ceļos mezdamies,
Kā vājai, lētticīgai meitenei
Man goda kāro sirdi mīkstināt?
Tu pārskatījies, draugs, pie savām kājām
Es bruņniekus un grāfus redzēju,
Bet viņus visus dzestri atraidīju
Ne tādēļ, lai ar izbēgušo mūku …
Viltvārdis (plece)as)
Nē, nenicini jauno viltvārdi;
Varbūt viņš sevī glabā tikumus,
Kas cienīgi pat troņa Maskavā,
Ne tikai poļu panes dārgās rokas …
Marina
Vien cilpas cienīgi, tu nekaunīgais!
Viltvārdis
Es vainīgs; lepna prāta apstulbots,
Gan cariem meloju, gan pašam dievam
Es vīlu pasauli. Ne tev, Marina,
Man sodu spriest; un tavā priekšā
Es taisns; es tevi nevarēju vilt.
Tu biji man it viss un vienīgs svētums,
Es tev gan nedrīkstēju liekuļot.
Tik mīlestība, akla greizsirdība,
Tik mīlestība mani piespieda
Tev visu teikt.
Marina
Ko lielies, bezprātīgais!
Nu kas tad lika tevim atzīties?
Un ja reiz tu, bezdzimtas klaidoni,
Tu divas tautas apmāt iespēji,
Tad tevim arī vajag būt vismaz
Šā sava panākuma cienīgam
Un savu drošo viltu noglabāt
Kā dziļu, ciešu mūža noslēpumu.
Vai varu, saki, tev es atdoties
Un, savu cilti, godu aizmirsdama,
Ar tavu laimi saistīt savējo,
Kad tu jau pats ar tādu vientiesību
Tik lēti savu kaunu izteici?
Aiz mīlas viņš ir šoreiz izpļāpājies!
Man tikai brīnums, ka tu manam tēvam
Aiz draudzības līdz šim vēl neatklājies
Un mūsu karalim aiz liela prieka,
Un vēl varbūt i panam Višņeveckim
Aiz uzticama kalpa cītības.
Viltvārdis
Es apzvēru tev, ka no manas sirds
Tu viena spēji izraut atzīšanos,
Es apzvēru tev, ka nekur, nekad,
Ne jautrās dzīrēs, vīna mulsumā,
Ne vaļsirdīgā sarunā ar draugu,
Ne nāves briesmās, niknās mocībās
Šos noslēpumus mana mēle neizteiks.
Marina
Tu zvēri! tad man, zināms, jātic būs.
Ak, es jau ticu ar! Bet saki, lūdzams, - -
Pie kā tu zvēri? Vai pie dieva vārda
Kā ticīgs, jezuītu atradenis?
Jeb vai kā bruņinieks pie sava goda,
Vai laikam vienkārši ar cara vārdu —
Kā īstens cara dēls? Teic, vai tā ir?
Viltvārdis (lepni)
Pats Bargā cara gars ir mani saucis,
Pat Dmitriju no kapa uzcēlis.
Visapkārt man ir tautas dumpī jaucis
Un Borisu man rokā nodevis.
Es cara dēls. Nu diezgan! Man ir kauns
Tev, lepnā poļu pane, zemoties. —
Uz mūžu sveika. Asiņainais karš
Un mana liktens plašais uzdevums,
Es ceru, aizdzīs manas mīlas skumjas •—
Kā tevi nīdēšu, kad būs jau dzisis
Šīs necienīgās kaisles zvērojums!
Es eju nu — lai kronis jeb vai posts
Tur krievu zemē manu galvu gaida;
Vai goda nāvi kaujā atradīšu
Vai karātavās beigšu mūžu es,
Nekur tu nebūsi man biedrene,
Tu nedalīsies manā liktenī.
Bet varbūt vēlāk pati nožēlosi
To laimi, kuru tagad atstumsi.
Marina
Bet ko, ja tavus bezkaunīgos melus
Es visiem atklāt priekšlaik pasteidzos?
Viltvārdis
Vai domā gan, ka es no tevis baidos?
Ka vairāk ticēs poļu jaunavai
Par krievu cara dēlu? Nu tad klausies:
Ne karalis, ne pāvests nedomā
Par manu izteikumu patiesību.
Vai Dmitrijs es, vai ne — kas viņiem daļas?
Es viņiem iegansts vien, ko karu celt;
Tas vien tiem vajadzīgs, un tici man,
Gan tevi apklusinās, dumpiniece.
Ardievu!
Marina
Paliec, cara dēls! Nu beidzot
Es dzirdu vīra, nevis zēna runu.
Tā tevi manā priekšā atvaino.
Es tavas trakās ceras aizmirstu
Un redzu atkal Dmitriju. Bet klausies:
Jau laiks! Nu celies, nekavējies ilgāk,
Ved ātrāk pulkus savā Maskavā,
Ņem Kremli, sēdies krievu cara krēslā —
Tad sūti šurp pēc manis preciniekus;
Bet — dievs to dzird — kamēr vēl tava kāja
Nav stājusies uz troņa kāpieniem,
Kamēr vēl Godunovs nav tevis gāzts,
Es mīlestības runās neklausīšos.
(Aiziet.)
Viltvārdis
Nē! vieglāk man pret Godunovu karot
Vai viltū mēroties ar jezuītu,
Bet ne ar sievietēm. Rauj viņas velns!
Tās mulsina, tās vijas, lokās, lien
Un slīd no rokām, biedē, šņāc un dzeļ —
Ak čūska! … ne par velti trīsēju.
Tik tikko mani neiegrūda postā.
Bet nospriests: rītu pulkiem jāiziet.
LEIŠU ROBEŽA
(1604. gada 16. oktobrī)
Kņazs Kurbskis un Viltvārdis, abi jāšusļ pulki tuvojas robežai
Kurbskis (pirmais piejājis)
Lūk, te, lūk, — krievu robeža, lūk, te!
Tu Krievzeme, tu tēvija! es tavs!
Es svešas zemes pīšļus nokratu
No kājām nicīgi; es kāri dzeru
Šo jauno gaisu; tas mans dzimtais gaiss!
Mans tētiņ! tagad tava dvēsle rims.
Un tavi kauli kapā līksmosies!
Nu atkal mūsu dzimtas zobens mirdz,
Šis slavas zobens — kazaniešu posts,
Šis labais zobens — krievu caru kalps!
Viņš tagad līgos kara asins dzīrēs
Par savu cerību, par valdnieku …
Dmitrijs (jāj klusi, nodurtu galvu)
Cik laimīgs viņš! kā viņa skaidrā sirds
No prieka un no slavas pacilāta!
Mans varon, kā es tevi apskaužu!
Tu Kurbsku dzimums, svešā zemē audzis,
Kas tēvam pāri darīts, aizmirsdams
Un izpirkdams pie kapa viņa vainu,
Tu savas asinis steidz tagad liet
Par Jāņa Bargā likumīgo dēlu —
Tu caru atdod tēvijai, tu taisns,
Jā, tavai sirdij priekā jāliesmo.
Kurbskis
Vai tev gan prāts nav arī pacilāts?
Lūk, mūsu Krievija — tā tava, car! —
Tur tevi gaida tavu ļaužu sirdis,
Tavs tronis, Kremlis, tava Maskava.
Dmitrijs
Ai Kurbski, Kurbski, krievu asins līs!
Jūs tīri, jūs par caru ceļat šķēpus,
Es jūs pret brāļiem pulcinu; es leišus
Uz krieviem atsaucu, un ceļu rādu
Es naidniekiem uz skaisto Maskavu! ..
Bet lai šie grēki ne uz mani krīt,
Bet nāk pār tevi, Boris — cara kāvējs!
Uz priekšu, priekšu!
Kurbskis
(Aulekšo. Pulki pāriet robežu.)
CARU DOME
Cars, patriarhs un bajāri
Nāvi Borisam!
Cars
Vai tas ir domājams? Kāds bēglis mūks
Pret mums drīkst noziedzīgos pulkus vest,
Mums draudus rakstīt! Pilns ir viņa mērs,
Nu laiks šo neprātīgo pārmācīt!
Jums jāiet,Trubecki un Basmanov,
Jo mūsu pulkiem vajag palīdzības.
Jau Cerņigovu dumpinieks ir lencis,
Jums pilsēta un ļaudis jāpaglābj.
Basmanovs
Mans car, trīs mēneši vēl nepaies —
No dumpinieka nebūs vairs ne miņas;
Mēs viņu atvedīsim Maskavā
Kā kādu brīnumzvēru dzelzu būrī,
To zvēru tev.
(Aiziet abi ar Trubecki.)
Cars
Man zviedru valdinieks
Ar saviem sūtņiem sola palīdzību;
Bet sveša palīga mums nevajag:
Mums savu kara ļaužu diezgan būs,
Kas dumpiniekus atvairīs un poli.
Es liku atteikt.
Sūti, Sčelkalov,
Visapkārt ukazus pie vojevodām,
Lai zirgos sēžas un lai Jaudis rīko
Pa vecam ieradumam kara gaitās;
Kas klosteros pie dievkalpības pieder,
Tos atšķir visus nost. Gan senos gados,
Kad tēvuzemei briesmas draudēja,
Ir mūki paši gāja kautiņā;
Bet tagad viņus traucēt negribam,
Lai viņi klusi dievu lūdz par mums. —
Tā pavēl cars un visi bajāri.
Mums jāizšķir nu svarīgs jautājums:
Jūs dzirdējāt, ka viltnieks nekaunīgais
Visapkārt melu baumas izplatījis
Un viņa izsūtītās grāmatas
Ir izsējušas nemieru un šaubas.
Uz ielām dzirdams dumpīgs kurnējums,
Jau prāti verd — tos vajagot nu dzesēti
Es nāves sodus labprāt atturētu,
Bet kā? To tagad gribam pārrunāt.
Teic, svēto tēv, tu pirmais savas domas.
Patriarhs
Lai slavēts ir visaugstais, kas tev sirdi
Ir licis pacietībai piemājot
Un mīlestības garam, lielais car;
Tu grēcinieka postu negribi,
Tu lēni gaidi, kamēr pāries maldi,
Un maldi pāries, patiesības saule
Pār visiem mirdzēs.
Es, tavs dieva kalps,
Ne gudrs spriedējs pasaulīgās lietās,
Tev šoreiz drīkstu izteikt savas domas:
Tas velna dzimums, nelietīgais mūks,
Par Dmitriju ir pratis izslavēties;
Viņš cara vārdā bezkaunīgi tērpies
Kā zagtā, svētā altārapģērbā:
Bet, lai tik saplēš svārkus, — un viņš pats
Būs kaunā gāzies savā kailumā.
Pats dievs uz to mums sūta līdzekli:
Būs tagad kādi seši gadi, car.
Tai pašā gadā, kad visaugstais dievs
Tev deva svētību uz cara godu —
Pie manis reizi pavakarē nonāk
Kāds labi pasirms vecis, vienkāršs gans,
Un brīnumnoslēpumu viņš man bilda:
«Vēl jaunos gados,» tā viņš stāstīja,
«Es kjuvu akls un līdz vecumam
Ne nakts, ne dienas es vairs nezināju.
Gan velti zāļojos daždažādi,
Gan burvjiem liku acis apvārdot,
Es velti izstaigājos lūgdamies
Pa svētnīcām, pie lieliem brīnumdariem;
Es velti tumšās acis slacināju
Ar ūdeni iz svētiem avotiem —
Dievs nebij vēlējis man izdziedēties.
Tā beigās pazaudēju cerību
Un apradu ar tumsu, un pat sapņos
Nekas man redzams nerādījās vairs,
Bet tikai skaņas vien vēl dzirdēju.
Reiz dzirdu dziļā miegā — bērna balss
Man saka: «Celies, tētiņ, celies augšā,
Ej Ugļičmiestā, svētā dieva namā,
Pie mana kapa dievu pielūdzies,
Dievs žēlsirdīgs — un es tev piedošu.» —
«Bet kas tu tāds?» es prasu bērna balsi.
«Es Dmitrijs, cara dēls. Dievs, debess kungs,
Ir mani ieskaitījis eņģeļos,
Un tagad esmu es liels brīnumdaris.
Ej, vecīt!» Pamodies es nodomāju:
Kas zin, varbūt patiešām debesstēvs —
Kaut vēlu — atdod manu redzes spēju.
Būs jāiet. — Un es gāju tālo ceļu.
Un nonācu es Ugļičā un eimu
Uz dieva namu lūgsnas klausīties,
Un, pacilātā sirdi iekārsies,
Tik saldi raudu, it kā neredzība
Iz acīm lītu līdz ar asarām.
Kad ļaudis sāka iziet, saku zēnam,
Kurš mani vadīja: nāc, Jānīt, iesim
Pie kapa, kurā mazais Dmitrijs dus.
Zēns mani noveda, — un, tikko beidzu
Tur svētus dieva vārdus noskaitīt,
Man acis atdarījās; un es redzu:
Visapkārt gaišs, tur mazdēls stāv, tur kaps.»
Lūk, car, ko vecis manim pavēstīja.
(Visi apmulsuši. Kamēr patriarhs runā, Boriss vairākas reizes slauka vaigu,
ar lakatu.)
Es toreiz ļaudis turpu sūtīju,
Kas visu izzinātu, un patiesi —
Daudz gaudeno, tāpat kā sirmgalvis,
Pie cara dēla kapa izdziedēti.
Lūk, tāds mans padoms: pārvest svētos kaulus
Uz Kremli, Ercenģeļa dievnamā;
Tad visi ļaudis skaidri noredzēs,
Ka bezdievīgais blēdis melojis,
Un velna vara gaisīs it kā dūmi.
(Klusums.)
Kņazs Suiskis
Kas zina, svētais tēvs, tā kunga ceļus?
Ne man par viņiem spriest. Dievs augstākais
Var bērna atliekām dot netrūdlbu
Un spēku darīt lielus brīnumus.
Bet ļaužu runas vajag izpētīt
Bez iekarsuma un ar uzcītību.
Bet vai mēs šinīs nemierīgos laikos
Uz tādu lielu lietu varam domāl?
Vai ļaudīs nesacīs, ka to, kas svēts,
Mēs gānām pasaulīgās vajadzībās?
I tā jau tauta bezprātīgi šaubās
Un tā jau diezgan trokšņa, valodu.
Ne tagad laiks, lai ļaudis uztrauktu
Ar tādu lielu, negaidītu ziņu.
Es redzu pats, ka vajag apslāpēt
Sā bēgļa-mūka izplatītās baumas;
Bet tur var līdzēties daudz vienkāršāk.
Es, augstais car, ja dosi pavēli,
Pats steigšos lielā tirgus laukumā
Un ļaudis aprāšu un pierunāšu,
Un bēgļa ļauno viltu atklāšu.
Cars
Lai noliek tāl Tu, valdon patriarh,
Es lūdzu, atnāc manās palātās,
Es vēlos šodien runāties ar tevi.
(Aiziet. Viņam seko bajāri.)
Viens bajārs (klusu otram)
Vai manīji, ka valdnieks nobālēja
Un sviedri lielām lāsēm sāka plūst?
Otrs bajārs
Es taisni acis nedrīkstēju pacelt,
Ne elpu vilkt, ne tik vēl pakustēt.
Pirmais bajārs
Kņazs Suiskis paglāba. Nu krietns vīrs!
LĪDZENUMS NOVGORODAS — SEVERSKAS TUVUMA
(1604. gada 21. decembrī)
KAUJA
Kareivji (bēgdami mistru mistrām)
Posts, posts! Carevičš! poļil Edz kur viņi!
Edz kur nāk!
(Uznāk kapteiņi — Maržerets un Valters Rozens.)
Maržerets
Kur eit, kur eit? Allons
[3] …
Marš, atpakaļ!
Kāds bēglis
Pats marš, ja tev tā gribas, sasodītais sumpurns tāds!
Maržerets
Quoi? Quoi?'
Otrs
Kval kva! tīk tev, spranču rupuci, kvarkstēt pret krievu cara
dēlu; bet mēs, redz, esam pravoslavni
[4].
Maržerets
Qu'est-ce a dire pravoslavni?… Sacrēs gueux, maudites canaillesl
Mordieu, mein Herr, j'enrage: on dirait que ga n'a pas de bras
pour frapper, <pa n'a que des jambes pour foutre le camp.
[5] R o z e n s
Es ist Schande.
[6] Maržerets
Ventre-saint-gris! Je ne bouge plus d'un pas — puisque le vin
est tirē, il faut le boire Qu'en dites-vous, mein Herr?
1 R o z e n s
Sie haben Recht.
2 Maržerets
Tudieu, il y fait chaud! Ce diable de Samozvanetz, comme ils
l'appelent, est un bougre qui a du poil au cul. Qu'en pensez
vous, mein Herr?
3 Rozens
O jā!
Maržerets
He! Voyez donc, voyez donc! L'action s'engage sur Ies derriēres.
• Zili, zaļi zibeņi I Es neviena soļa neatkāpšos i kad zirgs iejūgts, groži
rokās, tad jābrauc. Ko jūs sakāt, mans kungs?
s Jums taisnība.
465
3 Nudien — iet gan karsti! Tas velna «samozvaņecs», kā viņu sauc,
kaujas kā pats nelabais. Vai nav tiesa, mans kungs?
30 — 2011
de l'ennemi. Ce doit ētre le brave Basmanoff, qui aurait faire une
sortie.
[7] Rozens
Ich glaube das.
[8](ienāk vācieši.)
Maržerets
Ha, ha! voici nos Allemands. Messieurs! … Mein Herr, dites-
leur donc de se rallier et, sacrebleu, chargeons!
[9] Rozens
Sehr gut. Halt!
[10] (Vācieši sarindojas.)
Marsch!
[11] Vācieši (iet)
Hilf Gott!
1 (Kauja. Krievi atkal bēg.)
Poļi
Uzvara! uzvara! Slava caram Dmitrijam!
Dmitrijs (jāšus)
Sist bungas pārtraukumam! Mēs esam uzvarējuši. Diezgan; saudzē-
jiet krievu asinis. Rimstiet!
(Taurē un bungo.)
MASKAVA. LAUKUMS KATEDRĀLES PRIEKŠA.
Ļaudis
Viens
Vai drīz cars iznāks no baznīcas?
Otrs
Dievkalpojums jau beidzas, tagad nāk aizlūgšanas.
' Dievs palīdzi
Pirmais
Ko, vai to jau nolādēja?
Otrs
Es stāvēju baznīcas priekšā un dzirdēju, ka djakons iebrēcās:
Griška Otrepjevs — lai nolādēts!
Pirmais
Lai lād vien: kas par daļu cara dēlam gar Otrepjevu.
Otrs
Bet cara dēlam tagad dzied dvēseles aizlūgumu.
Pirmais
Dvēseles aizlūgumu — dzīvam! Nu, gan jau viņiem par to at-
maksās, bezdievji tādi!
Trešais
Kuš! troksnis! Vai tik nav cars?
Ceturtais
Nē, tur nāk plānprātiņš.
(Ienāk plānprātiņš, dzelzs cepure galvā, apkārstījies važām; viņam apkārt
pulks zeņķu.)
Zeņķi
Dzelža mice, dzelža mice!… stinkš! …
Vecene
Nost no viņa, velna bērni! Lūdz, svētīgais, par mani — grēcinieci.
Plānprātiņš
Dod, dod, dod kapeiciņu.
Vecene
Se tev kapeiciņa; bet piemini mani.
Plānprātiņš (nosēžas turpat zemē un dzied)
Mēness brauc,
Kaķēns raud,
Muļķīti, celies,
Pielūdzi dievu!
(Zēni apstāj viņu atkal.)
Kāds zēns
Sveiks, muļķīt, ko tad tu cepures nenoņem? (Piesit pie viņa dzelzs
cepures.) Edz, kā skan!
Plānprātiņš
A, reče, man ir kapeiciņa.
Zēns
Melo! nu parādi.
(Izrauj muļķim kapeiciņu un aizbēg ar to prom.)
Plānprātiņš (raud)
Atņēma man kapeiciņu, muļķītim pāri dara.
Ļaudis
Cars, cars nāk!
(Cars iznāk no baznīcas; bajārs, pa priekšu iedams, izdala dāvanas.
Bajāri.)
Plānprātiņš
Boris, Boris! zēni pāri dara muļķītim!
Cars (uz bajāru)
Dod viņam dāvanas! Ko viņš raud?
Muļķis
Mazie zēni man pāri dara … Liec viņus nokaut, kā tu nokāvi
mazo cara dēliņu.
Bajāri
Ej nost, muļķi! Ķeriet muļķi!
Cars
Laidiet viņu mierā. Lūdz par mani dievu, nabaga muļķi. (Aiziet.)
Muļķis (iesaucas)
Nē, nē! nevar dievu lūgt par caru — Erodu; dievmāte nevēl.
SEVSKA
Viltvārdis savējo vidū
Viltvārdis
Kur gūstītais?
Polis
Šepat.
Viltvārdis
Saukt viņu šurp.
(Ienāk krievu gūstītais.)
Kas esi?
Gūstītais
Rožnovs, maskaviešu muižnieks.
Viltvārdis
Vai ilgi dienestā?
Gūstītais
Drīz mēnesi.
Viltvārdis
Kā, Rožnov, varēji tu zobenu
Pret mani celt?
Gūstītais
Tā nava mūsu griba.
Viltvārdis
Nesen pie Novgorodas kāvies?
Gūstītais
Nē.
Es ierados no Maskavas pēc tam.
471
Viltvārdis
Ko Godunovs?
Gūstītais
Viņš ļoti iztrūkās,
Ka kauja zaudēta un ievainots
Kņazs Mstislavskis. Viņš Šuiski nosūtīja
Par karavadoni.
Viltvārdis
Bet teic, kāpēc
Viņš Basmanovu projām aizsaucis?
Gūstītais
Cars atmaksājis viņa nopelnus
Ar zeltu un ar godu. Cara domē
Viņš tagad sēd.
Viltvārdis
Še viņš bij vairāk vajadzīgs.
Kā Maskavā?
Gūstītais
Viss, paldies dievam, klusu.
Viltvārdis
Ko? Gaida mani?
Gūstītais
Dievs zin. Tur par tevi
Pārlieku runāt tagad nav vis dūšas.
Te citam mēli atgriež, citam galvu!
Mums parasts katru dienu nāves sods,
Un visi cietumi kā bāztin pilni.
Kur ielas vidū sanāk divi trīs,
Tur, skat, jau apkārt lumstas slepens spiegs.
Un valdinieks, ja viņam atliek laika,
Pats pienesējus nopratināt mēdz.
Drīz vien var iestigt, labāk klusu ciest.
Viltvārdis
Jums jauka dzīve gan pie Borisa!
Kā ir ar karaspēku?
Gūstītais
Kā lai ir?
Tas apģērbts, paēdis, ar visu mierā.
Viltvārdis
Vai liels?
Gūstītais
Dievs zin.
Viltvārdis
Būs tūkstoš trīsdesmit?
Gūstītais
Nu, sanāks ari visi piecdesmit.
(Viltvārdis iegrimst domas; apkārtējie skatas viens uz otru.)
Viltvārdis
Ko spriež par mani jūsu apmetnē?
Gūstītais
Par tavu žēlastību saka ļaudis,
Ka tu kaut blēdis (neņem man to ļaunā),
Bet krietns zēns.
Viltvārdis (smiedamies)
To gribu pierādīt
Ar darbiem es. Bet, draugi, neder gaidīt
Mums Šuiski; ļaujiet visus apsveikt jūs! (Aiziet.)
Rīt kauja būs.
Visi
Lai slava Dmitrijam!
Polis
Rīt kauja! Viņu tūkstoš piecdesmit;
Un mums pat tūkstoš piecpadsmit nav pilnu, —
Vai traks!
Otrs
Nekas, brāl, nieki! polis viens
Var izaicināt simtu maskaļu.
Gūstītais
Jā, izaicināt, bet, kad nāksies kauties,
No viena paša bēgsi, lielmuti.
Polis
Ja, nekauņa, tev zobens būtu klāt,
Es tevi, lūk (uz zobena rādīdams), ar Šito
pārmācītu.
Gūstītais
īsts krievu zēns var i bez zobena:
Vai negribi tu šito baudīt (dūri rādīdams), viepli!
(Polis lepni uz viņu paskatās, tad klusu atiet malā. Visi smejas.)
MEŽS
Viltvārdis un Puškins
(Netālu guļ zirgs nodvezdams.)
Viltvārdis
Mans nabags zirgs! cik ņipri aulekšoja
Viņš šodien beidzamajā kautiņā
Un ievainots cik aši mani nesa!…
Mans nabags zirgs!
Puškins (pie sevis)
Edz, atradis ko gaust,
Tam zirga žēl, kad visi mūsu pulki
Pagalam sakauti.
Viltvārdis
Klau, viņš varbūt
Tik drusku paguris no savas vāts
Un atkal atspirgs.
Puškins
Kur nu atspirgsi Beigts.
Viltvārdis (iet pie zirga)
Mans nabags zirgs! … Ko darīt? Atlaist jostas
Un noņemt arī iemauktus, lai brīvē
Tas nobeidzas.
(Viņš atscglo zirgu. Ienāk daži poļi.)
A, sveiki, mani kungi!
Kādēļ gan Kurbski neredzu starp jums?
Es redzēju, viņš šodien iecirtās
Visniknākajā kaujā; viņam pretim
Pulks zobenu kā vārpas pacēlās,
Bet viņa zobens visus pārvizēja,
Un visus pārskanēja viņa balss.
Kur ir mans varonis?
Polis
Guļ nāves laukā.
Viltvārdis
Gods drošsirdim un viņa dvēslei miers!
Cik maz ir atlicis no mūsējieml
Šie nolādētie blēži, kazaki,
Mūs postā iegrūda, šie nodevēji!
Ne acumirkļa pretim neturējās!
Bet pag! Ik desmitais tiks pakārts —
Šie bendes kalpi!
Puškins
Lai tur vainīgs kurš,
Bet tomēr mēs pagalam sakauti,
Mēs satriekti.
Viltvārdis
Bet uzvara bij tuvu;
Es būtu sadragājis priekšējos,
Bet vāci mūs ar sparu atgainīja;
Nudien, tie labi kaujas! Tas man tīk.
Es vēlāk katrā ziņā sastādīšu
No viņu pulkiem savu goda sardzi.
Puškins
Bet kur gan mēs lai šonakt pārguļam?
Viltvārdis
Tepat vien mežā. Labas naktsmājas.
Rīt agri kājās; Riļskā azaidosim.
Ar labu nakti!
(Apgulstas, paliek seglus zem galvas un aizmieg.)
Puškins
Saldu dusu, car!
Pagalam pieveikts, bēgšus glābdamies,
Viņš drošs un bezrūpīgs kā muļķis bērns.
Gan pati dieva roka viņu sargā,
Un, draugi, arī mums nav jānoskumst.
MASKAVA. CARA PALĀTAS
Boriss. Basmanovs
Cars
Viņš pārvarēts, kāds labums mums no tā?
Mēs velti gavilējam uzvarā.
Viņš salasījis izkaisītos pulkus,
No Putivļas mūs atkal apdraudē.
Ko dara mūsu varoņi tai laikā?
Pie Kromiem stāv, kur pulciņš kazaku
Aiz sapuvušas sētas viņus zobo.
Edz, slava! Nē, man tādu nevajag!
Es tevi sūtīšu par vadoni —
Lai prāts ir pavēlnieks, ne augsta cilts;
Lai viņi nu tur gauž pēc goda vietas!
Laiks augstā pūļa brēkas nicināt
Un iznīcināt posta parašu.
Basmanovs
Ak, simtreiz, car, tā diena svētīta,
Kad kārtu grāmatas ar viņu ķildām,
Ar uzpūtīgo ģintu lepnību
Reiz uguns rīs!
Cars
Tā diena tālu nav;
Tik Jauj man vaju iepriekš apspiest dumpi,
Kas tautā izcēlies.
Basmanovs
Ko tautas vērot?
Vienmēr tai slepen prāts uz nemieru.
Tā kumeļš kodā savus iemauktus,
Tā pusaudzis pret tēva gribu kurn:
Bet kas par to? Lūk, jātnieks zirgu valda,
Un dēlam jāklausa, ko pavēl tēvs.
Cars
Bet kumeļš dažreiz nomet jātnieku,
Un dēls ne visu mūžu tēva vaļā;
Tik nemitoša stingrība var ļaudis
Vēl saturēt. Tā Joanns domāja,
Šis gudrais valdnieks, auku klusinātājs,
Tāpat i viņa bargais dēladēls:
Nē, ļaudis žēlastības neatjēdz:
Ej dari labu — paldies tev vis neteiks;
Ej laupi, sodi — nebūs tev gan ļaunāk.
(Ienāk, bajārs.)
Ko?
Bajārs
Svešas zemes viesus atvedām.
Cars
Es eju pieņemt; paliec, Basmanov,
Man vēl ar tevi vajag parunāties. (Aiziet.)
Basmanovs
Šis augstais, cēlais valdinieka gars!
Dievs dod, lai viņš ar nolādēto Grišku
Drīz galā tiek! un daudz jo daudz tad vēl
Viņš laba darīs plašā Krievijā.
Viņš lielu domu prātā ieņēmis,
Tik jāsargā, ka drīz tā neatdzistu.
Kāds varens ceļš man atveras, kad cars
Reiz ragus lauzīs dzimtai bajārībai!
Man pretinieku kaujas laukā nav;
Pie troņa es kā pirmais nostāšos …
Varbūt vēl… bet kas tur tāds ērmots troksnis?
("trauksme. Bajāri, pils sulaiņi skrien mistru mistrām; satiekas un klusi runā.)
Viens
Pēc ārsta!
Otrs
Aši, aši patriarhu!
Trešais
Pēc cara dēla, cara dēlu sauc!
Ceturtais
Pēc garīdznieka!
Basmano v s
Kas tur notikās?
Piektais
Cars noģība.
Sestais
Cars mirst! Cars mirst!
Basmanovs
Ak dievs!
Piektais
Viņš tronī sēdēja un pēkšņi krita;
Pa muti, ausīm sāka asins plūst.
(Caru iznes uz krēsla; visa cara ģimene, visi bajāri.)
Cars
Jūs visi ejiet — lai pie manis paliek
Tik Fjodors.
(Visi aiziet.)
Mirstu, apskauj mani, dēls!
Ardievu, mīļais dēls: tu tūliņ būsi cars …
Un sāksi valdību … ak dievs, mans dievs!
Es tavā priekšā stājos — laika nav
Vairs dvēsli šķīstīt grēku sūdzībā!
Bet jūtu, mīļais dēls, tu man vēl dārgāks
Par dvēsles glābšanu… lai paliek tā!
Es dzimis pavalstnieks, man pienāktos
I mirt kā pavalstniekam tumsībā;
Bet es sev cara varu guvu. Kā?
Jel nejautā. Lai paliek; tikai zini:
Tu esi nevainīgs; tu sāksi valdīt
Pēc likumīgas tiesas; dieva priekšā
Es viens par visu gribu atbildēt.
Mans mīļais dēls, ak neapmānies lieki
Un labprātīgi acis neaizver.
Tu varu uzņem auku pilnos laikos:
Šis brīnumainais viltvārdis ir bīstams —
Ar drausmu vārdu viņš ir bruņojies …
Es, ilgus gadus valdīt mācījies,
Vēl spēju nospiest jucekļus un dumpi;
Tie manā priekšā bailēs drebēja;
Tad nodevība balsi nepacēla.
Bet tu vēl jauns un nepārbaudīts valdnieks,
Kā spēsi valdīt tādā negaisā,
Kā dumpi slāpēt, nodevējus tvert?
Bet dievs ir liels! Viņš jaunos gudrus dara
Un spēku vājiem dāvā … Klausies, dēls:
Vispirms sev padomnieku izmeklē —
Jo uzticamu vīru spēka gados,
Ko tauta mīlē, kas starp bajāriem
Stāv cieņā augstas cilts vai slavas dēļ, —
Kaut kņazu Šuiski. Karaspēkam tagad
Trūkst veikla vadoņa; lūk, Basmanovs, —
Un bajāri lai kurn — tu paliec ciets.
Es tevi ņēmu līdzi domes sēdēs
No mazām dienām, valstsdarbu tu proti:
Lai gaitas tek pa vecam. Ieradums —
Ir valstu dvēsele. Es biju spiests
Uz laiku sodus, trimdas atjaunot, —
Tu vari atmest to; tad tevi slavēs,
Kā caru Fjodoru reiz slavēja,
Kad viņš uz Bargā cara krēsla sēdās.
Ar laiku savelc atkal pamazām
Jo cieši rokās valdīšanas grožus.
Ja tagad atlaid, nepalaid pavisam.
Dēls, esi žēlīgs, katram pieietams;
Sauc droši ārzemniekus savos kalpos.
Pār visu sargā stingri ticību;
Dēls, esi kluss! Nav labi cara balsij
Par velti tukšā gaisā tērēties;
Lai tā kā dieva nama svētais zvans
Tik lielus svētkus, lielas bēdas junda.
Mans mīļais dēls! Tu tanīs gados nāc,
Kad sievu skaistums satrauc asinis;
Ak, sargā, sargā svētu šķīstību
Un lepnu kaunību, un nevainību!
Kas jaunās dienās radis gremdēties
Ar savām jutām netiklības baudās,
Tas vīra gados drūms un asinskārs,
Un viņa prāts bez laika tumšojas.
Vienmēr par savu dzimtu esi galva;
Gan cieni māti, tomēr valdi pats:
Tu vīrs un valdnieks; mīli savu māsu —
Tu paliec viņas vienīgs aizstāvis.
Fjodors (ceļos)
Nē, nē — ak, dzīvo, valdi ilgu mūžu —
Bez tevis mums un tautai bojā iet.
Cars
Viss beigts — ap manām acīm tumsa metas,
Es nāves stindzi jūtu …
(Ienāk patriarhs, bīskapi; aiz viņiem visi bajāri. Car
zem rokas, cara meita vaimanā.)
Kas tur nāk?
Ā! labi, shima — svētā mūku kārta …
Mans laiks ir klāt! Nu mūkos stājas cars —
Un tumšais kaps būs mana mūku celle.
Vēl gaidi drusku, augstais patriarh,
Vēl esmu cars … tad klausiet, bajāri:
Še tas, kam rokās dodu cara varu;
Nu zvēriet Fjodoram … Basmanov,
Jūs, mani draugi! .. . kapa malā lūdzu —
Tam cītīgi un taisni kalpojiet!
Viņš ir tik jauns vēl un tik nevainīgs.
Vai zvērat?
Bajāri
Zvēram.
Cars
Tagad esmu mierā.
Es lūdzu, piedodiet man manus grēkus,
Kur zinot noziedzos vai nezinot…
Nāc tuvāk, svētais tēvs, es esmu gatavs.
(Sākas iesvētīšana mūkos. Aiznes paģībušās sievietes.)
TELTS
Basmanovs ieved Puškinu
Basmanovs
Nāc šurpu, še tu vari runāt droši.
Un tātad viņš pie manis tevi sūta?
Puškins
Viņš savu draudzību tev piedāvā
Un Maskavā pēc troņa pirmo vietu.
Basmanovs
Bet Fjodors tā jau mani augsti cēlis:
Viss karaspēks ir manā vadībā;
Viņš manis dēļ i kārtu nicināja,
I bajārus. Es viņam zvērēju.
Puškins
Tu troņa mantiniekam zvērēji,
Kurš likumīgs; bet ja vēl cits ir dzīvs,
Kas likumīgāks? …
Basmanovs
Klausies, Puškin, diezgan;
Kam velti blēņas runāt? Kas viņš ir —
Es labi zinu.
Puškins
Lietuvā un krievos
Viņš sen par Dmitriju ir atzīts;
Bet lai nu kā; ap to es netiepjos.
Varbūt viņš tiešām īstais Dmitrijs ir,
Varbūt viņš arī tikai Viltvārdis;
Bet to es labi zinu, rīt vai parīt
Šim vīram Fjodors atdos Maskavu.
B a s m a n o v s
Nē, kamēr es par jauno caru stāvu,
Viņš sava troņa citam neatdos;
Mums, paldies dievam, karapulku diezgan!
Ar uzvarām es viņus drošināšu,
Un ko gan jūs pret mani sūtīsiet?
Vai Karelu ar kazakiem, vai Mņišeku?
Un cik tad jūsu? tūkstoš astoņi.
Puškins
Nē, pārskaitījies, tik daudz arī nav.
Es saku pats, ka mūsu pulki — nieks,
Ka kazaki prot tikai ciemos laupīt,
Ka poļi tikai dzer un tukši plātās
Un krievi — tie … bet ko tur runāt daudz.
Es tavā priekšā melot neiešu;
Bet klausies, Basmanov, kas mūsu spēks?
Ne kara pulks, ne poļu palīgi,
Bet ļaužu domas, visas tautas domas!
Tu atmini, ka Dmitrijs tika saņemts,.
Kā novadi tam paši pakļāvās,
Visnotaļ paklausīgi cietokšņi
Bez viena šāviena jau padevās
Un tiepšas vojevodus ļaudis sēja?
Pats redzēji: ne labprāt jūsu pulki
Ar viņu kāvās, valdot Borisam!
Bet tagad? Nē, Basmanov, jau par vēlu
Sākt strīdu, aukstos pelnos liesmas pūst;
Ar visu savu gudro, stingro prātu
Tu nenoturēsies; vai labāk nav
Tev pirmām rādīt gudru piemēru,
Par caru klaji izsaukt Dmitriju
Un tā uz mūžiem viņam pakalpot?
Ko domā?
Basmanovs
Rītu teikšu.
Puškins
Apņemies.
Basmanovs
Ardievu!
Puškins
Pārliec labi, Basmanov.
Basmanovs (aiziet)
Jā, viņam tiesa, visur nodevība.
Ko darīt man? Vai drīkstu gaidīt es,
Lai dumpinieki arī mani sasien
Un nodod Griškam? Vai gan labāk nav,
Ka straumes brāzmai priekšā aizsteidzos
Un pats … bet lauzt vissvēto zvērestu!
Bet iegūt negodu uz bērnu bērniem!
Un jaunā patvaldnieka uzticību
Ar baigu nodevību atmaksāt!
Jā, viņam, padzītam un izraidītam,
Ir viegli dumpi celt un sazvērības,
Bet man, bet man, ko valdnieks lutinājis ..
Bet nāve … vara … visas tautas posts .. .
(Nogrimst domās.)
Ei, šurpu! (Svilpj.) Zirgu! Taurē pulcēties!
PIERES VIETA
Puškins nāk, ļaužu ielenkts
Ļaudis
Mums cara dēls ir sūtni atsūtījis.
Lai paklausāmies, ko mums bajārs teiks.
Šurp! Šurpu!
Puškins ' (uz runājamās vietas)
Maskavieši, pilsoņi!
Man licis cara dēls jau sveicināt.
(Paklanās ļaudīm.)
Jūs zināt, visužēlīgs dieva prāts
No ļaunām rokām cara dēlu glābis;
Viņš gāja sodīt savu ienaidnieku,
Bet dieva sods jau ķēris Borisu.
Jau krievu zeme klausa Dmitrijam;
Pats Basmanovs jau dziļā nožēlā
Ar saviem pulkiem viņam zvērējis.
Ar miera prātu Dmitrijs nāk pie jums.
Vai jūs par labu Godunova ģintij
Pret savu caru rokas pacelsiet,
Pret lielā Monomaha dēla dēlu?
Ļaudis
Nemūžam.
Puškins
Maskavieši, pilsoņi!
To visi zina, cik jūs izcietāt
Zem cietsirdīgā atnācēja rokas.
Gan sods, gan trimdas, negods, nodokļi,
Gan darbs un bads — jūs visu izcietāt.
Bet Dmitrijs dos jums visiem žēlastību,
Viss viens, vai bajārs, muižnieks, tiesas vīrs,
Vai kareivs, tirgotājs, vai zems, vai augsts.
Vai gribat neprātīgi iespītēties
Un lepni atraidīt tā žēlastību?
Bet nāk viņš atgūt tēvutēvu troni,
Un barga vara viņu pavada.
Jel nekaitiniet caru, bīstiet dievu,
Nu zvēriet likumīgam valdniekam:
Ar pazemību tūdaļ sūtīt steidziet
Pie viņa — Dmitrija — metropolītu
Un bajārus, un ļaužu izvēlētos,
Lai sveicinātu cara tētiņu.
(Nokāpj. Ļaudis trokšņo.)
Ļaudis
Ko daudz vēl runāt? Bajāram ir tiesa.
Lai dzīvo Dmitrijs, mūsu tēvs un cars!
Zemnieks (uz runas vietas)
Ei, ļaudis! Prom uz Kremli! caru pili!
Lai sienam Godunova kucēnus!
Ļaudis (steidzas mistru mistram)
Siet, slīcināt! Lai dzīvo tētiņš Dmitrijs!
Lai iznīkst Godunovs un viņa cilts!
KREMLIS. BORISA NAMS. SARDZE PIE DURVĪM
Fjodors pie loga
Nabags
Dodiet dāvanas nabadziņam, Jēzus Kristus dēļ.
Sargs
Ej pa ceļu; nav vēlēts runāt ar ieslodzītiem!
Fjodors
Ej, vecīt, es nabagāks par tevi: tu esi brīvībā.
(Ksenija aizsegusies ari pienāk pie loga.)
Kāds no ļaudīm
Brālis un māsa, — nabaga bērniņi, kā putniņi būrīti!
Otrs
Atradis ko žēlot! Nolādēta cilts!
Pirmais
Tēvs bija blēdis, bet bērniņi nevainīgi!
Otrs
Ābols nekrīt tālu no ābeles.
Ksenija
Brālīt, brālīt, liekas, bajāri nāk šurp.
Fjodors
Tie ir Goļicins, Mosaļskis. Citi man sveši.
Ksenija
Ak brālīt, sirsniņa aiz bailēm pamirst.
(Goļicins, Mosaļskis, Molčanovs un Serefedinovs;
aiz viņiem trīs strēļi.)
Ļaudis
Ceju, ceļu: bajāri nāk.
(Viņi ieiet namā.)
Kāds no ļaudīm
Ko viņi atnāca?
Otrs
Laikam taču Fjodoru Godunovu zvērināt.
Trešais
Vai tas var būt? Klau, kāds iekšā troksnis! Trauksme! kaujas! …
Ļaudis
Dzirdi? spiedz! … tā ir sievietes balss .. . iesim augšā! … Durvis
aizdarītas; brēcieni apklusa — vēl dzirdams troksnis.
(Atdarās durvis. Mosaļskis iznāk lievenī.)
Mosaļskis
Ļaudis! Marija Godunova un viņas dēls Fjodors noindējās. Mēs
redzējām viņu līķus.
(Ļaudis, briesmu pārņemti, cieš klusu.)
Ko jūs klusat! Kliedziet: lai dzīvo cars Dmitrijs Ivanovičs!
(Ļaudis klusē.)
Atdzejojis Rainis
