1821
   Patiešām, sen jau ilgojas man prāts
   Glābt dvēseli tev, ebrejiete jaunā.
   Pie manis, brīnumjauko eņģei, nāc
   Un tagad saņem svētību bez ļauna.
   Glābt pasaulīgo skaistumu man tīk!
   Un, mīļa smaida vadītai, ar prieku
   Teikt dievbijīgai lirai neapnīk
   Par Kristu un par debess valdinieku.
   Var būt, ka tā es meiču valdzināt
   Ar lēnprātīgiem dieva psalmiem varu
   Un viņas sirds tad pieņem svēto garu,
   Kas dvēselē un domās mīt labprāt.
   Gads sešpadsmitais, nevainība stingra,
   Melns acu loks, un audumu virs sirds
   Ceļ draisko apaļumu elpa vingra,
   Un kur tad kājas! Un kā zobi mirdz!
   Kādēļ tu, ebrejiete, smaidā valdies,
   Kādēļ tev sejai sārtums pāri steidz?
   Nē, dārgā, par šiem vārdiem gan tu maldies:
   Tie nav par tevi, — Mariju tie teic.
   Pavisam tālu no Jeruzalemes,
   No izpriecām un meitu medniekiem
   (Velns postam vien mūs apgādā ar tiem!)
   Reiz dzīvoja šī skaistule uz zemes,
   Bez iekārībām dienas aizvadot.
   Bij viņai vīrs, ko visi cienīt prot, —
   Sirms vecis, pavājš galdnieks gan, bet toties
   Viņš centīgi uz darbu mēdza doties:
   Vai nakts, vai diena, darīšanu rauts,
   Gan līmeņrādi, cirvi, zāģi ņēmis,
   Vīrs strādāja un neredzēja daudz
   No krāšņuma, kas viņam vienam ļauts.
   Un tāpēc zieds, kam liktenis bija lēmis
   Pavisam citā godā lielam augt,
   Uz kautrā stiebra neiespēja plaukt.
   No rītiem vīrs vairs nevīžoja lieti
   Ar veco lejkannu kopt dārzu šo.
   Kā tēvs viņš bij ar jauno ebrejieti:
   Est pagādāja — citu it neko.
   Bet, brālīši, no debesīm tai laikā
   Visaugstā dieva skatiens maigs kā glāsts
   Pie savas zemes meitas kājām slaikām
   Un jaunavīgā klēpja kavējās.
   Un nolēma dievs mīlestībā savā
   Šo izredzēto dārzu aplaimot,
   To, kas ir pamests, pacelt debess slavā:
   Vislielāko no visām balvām dot.
   Jau laukus apņem pusnakts stunda liegā,
   Un Marija dus pirmā saldā miegā.
   Dievs liek — un sapnis parādās tūlīt, —
   Visaugstā debess viņai atdarit
   Sāk pēkšņi savu bezgalību plašo:
   Viss mirdzumā un spožā slavā dvašo,
   Daudz tūkstoš eņģeļu tur pāri slīd,
   Bez skaita zēravi pa gaisu braukā,
   Un ķerubi skar arfu stīgas jaukās,
   Bet erceņģeļi klusi sēž šobrīd,
   Ar ziliem spārniem aizklājuši vaigu.
   Un, izrotāts ar mākoņsegu maigu,
   Stāv valdinieka tronis mūžīgais.
   Lūk — tur jau nāk viņš, acis zib un kaist.
   Krīt visi ceļos … Arfu skaņas gaist,
   Liec galvu Marija un tikko elpo,
   Kā lapa trīc un balsi dzird caur telpu:
   «Visskaistākā no zemes meitām tu,
   Kas vienīgā var izglābt Izraēli.
   Es tevi saucu, juzdams mīlas kvēli,
   Sev blakus tevi slavā pacelšu.
   Ej gatavojies, šaubas projām gaini,
   Pie tevis drīz nāks nākdams līgavainis.»
   Tad atkal mākoņvālos tronis gaist,
   Ir kājās piecēlies pulks spārnotais,
   Plūst brīnumsaldi debess arfu skaņas,
   Ar lūpām vaļā pavērtām bez maņas
   Ir Marijai šai brīdī jāpaliek.
   Bet kādēļ satrauc, kādēļ drebēt liek
   Tie skatieni, kas nelaiž ne no vietas?
   Un kādēļ galminieks kāds jauns un glīts
   Ar acīm seko visur viņai līdz?
   Mirdz spalvas cepurei, mirdz rotaslietas,
   Viz spārni, cirtu zelts ap galvu vīts.
   Gan staltais stāvs, gan dziļdomīgie skati —
   Viss klusētājai Marijai sāk patikt.
   Viņš ievērots! Viņš tīkams vēl un vēl!
   Nu līksmo, erceņģeļi Gabriēl!
   Viss atkal zūd. — Kaut bērniem žēlums rodas,
   No audekla tās ēnas projām dodas,
   Ko burvju lampa dāvājusi mums.
   No rīta skaistulei bij satraukums,
   Lai gan bez atmiņtīksmes viņa modās,
   Bet rādījās arvien vēl Gabriēls,
   Sis dīvainais un jaukais sapņu tēls.
   Pats debess valdnieks šķita savaldzināms,
   Viņš skaisti runāja, ka viesos nāks.
   Pret dievu Marijai bij cieņa, zināms,
   Bet Gabriēls bij tomēr tīkamāks.
   Tā dažkārt izlemj ģenerāļa sieva,
   Ka labāks tomēr slaikais adjutants.
   Ko darīt mums? Tā nolikts ir no dieva,
   Tam piekritīs gan nevīža, gan frants.
   Par mīlas dīvainībām runāt var.
   (Nav citām runām saskatāma jēga.)
   Tais dienās, kad no acu skata bēgam,
   Kas mūsu asinis ar liesmu skar,
   Tais dienās, kad mūs karstu ilgu rokas
   Ar savām nesasniegtām vēlmēm skauj,
   Kad seko un vairs miera neatļauj
   Viens mīļots tēls, viens prieks un vienas mokas,
   Mēs ļaužu pulkā (vai tā nenotiek?)
   Sev gados jaunu draugu atrast raugām
   Un vārdus tos, kas nopūsties mums liek,
   Tad savā veidā pārceļam šim draugam.
   Bet noreibuma bridis spārnotais
   Kad aizlidodams pamāj vēl mums sveikas,
   Kad baudu gultā liekamies bez steigas
   Ar to, kas kādreiz kautrīgs bij un skaists,
   Kad aizmirstam mēs moku brīžus svētos
   Un it nekā vairs dzīve nespēj dot, —
   Tad, lai vēl mīlas mirkļus atcerētos,
   Par tiem ar draugiem mēdzam pamēļot.
   Tu arī, kungs! jo mīla mirklī šādā
   Mums visiem nemieru sāk sirdi sēt.
   Ne patika vairs radītājam strādāt,
   Ne debesīs par krietnām lūgsnām gādāt,
   Viņš mīlas psalmus sāka sacerēt:
   «Es mīlu! Man bez Marijas ir grūti,
   Pat svētlaimība garlaicīga šķiet.. .
   Kur spārni? Es pie viņas gribu skriet
   Un piespiest skaistuli pie savām krūtīm!»
   Tas viss … viņš citus vārdus neizšķils,
   Jo dievam tuvs bij austrumnieku stils,
   Viņš uzticamo Gabriēlu sauca
   Un prozā pauda savus nolūkus,
   Bet mums šai sarunā nav jāiejaucas:
   Pat baznīca un evaņģēlists klus.
   Vien armēņi mums teikā senatnējā
   Par augsto debess valdinieku teic,
   Ka erceņģelim piešķirts sūtņa veids,
   Lai viņš ar savām gaišām prāta spējām
   Pie Marijas pa vakarkrēslu steidz.
   Cits uzdevums gan priecētu pārlieku:
   Cikreiz jau nav par dieva sūtni būts,
   Nest vēstules un visvisādus niekus
   Kremt godam, tomēr pienākums nav grūts.
   Un, apspiezdams tās ilgas, ko slēpj krūts,
   Viņš dieva gribu pildīja, cik spēja …
   Pie mums tāds izskatās pēc savedēja.
   Bet neguļ sātans, senais naidnieks! Skrej
   Un blandās apkārt, kamēr sastingst spēji:
   Dievs esot ebrejieti izredzējis
   Un uzdevis šai jaunai skaistulei
   Glābt ļaudis, lai tie nekrīt elles mokās.
   Un nešķīstais nu lielās dusmās lokās,
   Viņš rīkojas. Bet debess godībā
   Dievs, aizrāvies no saldas bezdarbības,
   Mūs aizmirsis, vairs nekārto nekā,
   Un notiek tagad viss bez viņa gribas.
   Ko Marija? Kur tagad viņa mīt?
   Šī vientule, kam Jāzeps ir par vīru,
   Grib skumjos vaļas brīžus aizvadīt,
   Pa dārzu klīst ar nevainību tīru,
   No jauna gaida sapni burvīgo,
   Vēl kavējas pie brīnišķīgā tēla,
   Ar erceņģeļi atkal tikties vēlas
   Un palmu ēnā sadomā nez ko.
   Šī skaistule nekā vairs nevēro:
   Ne viņa maigās ziedu smaržas mana,
   Ne tīkama tai strauta čalošana.
   Te pēkšņi — čūska klāt, — viss mirdz ap to
   Un ādu piemīlīgi skaistu dara,
   Uz leju ēnā liekdamās no zara,
   Tā teic: «Ak radījum visjaukākais!
   Jel nebēdz! Sirds man tava gūsta tīko …»
   Kas tas? Kāpēc aiz brīnumiem šalc gaiss?
   Kas runāja ar meiču vientiesīgo?
   Kas, teiciet, kas? Nu, protams, nelabais!
   Šis sveiciens, košā krāsa, čūskas glītums
   Un uguns kvēle, kas deg acīs tai,
   Uz reizi iepatīkas Marijai.
   Lai garlaicības brīžus projām dzītu,
   Vairs nepiesargās viņa it nemaz,
   Bet sāk visbīstamākās sarunas:
   «Kas esi tu? Nav tavā balsī nievu,
   Bet, ciešāk ieskatoties, redzu es —
   Tu esi tā, kas kādreiz mūsu Ievu
   Pie augļu koka sacēla pret dievu
   Un sagādāja tūkstoš nelaimes.
   Tu postā grūdi lētticīgo sievu
   Un visu Adamcilti, visas mūs.
   Mēs zemu grimām zem šī grēku lāsta.
   Tev kauna nav?» —
   «Jums popi niekus stāsta,
   Es gribēju, lai Ieva glābta kļūst!» —
   «No kā?» —
   «No dieva.» —
   «Tiešām tev nav kauna!»
   «Viņš iemīlējies bij …» —■
   «Klau, piesargies!» —
   «Viņš kvēloja…» —
   «Ciet klusu!» —
   «Mīlā jaunā
   Bij Ieva jau pie bezdibeņa ļauna.» —
   «Tu melo!» —
   «Dieva vārds!» —
   «Lai paliek dievs!» —
   «Klau!»
   Taču Marija jau iedomājas:
   Vai šajā dārzā vientuļā paties
   Man čūskas tenkās ieklausīties klājas,
   Un ja pats nelabais te iejaucies?
   Bet debess valdnieks mani mīl un sargā
   Un savai kalponei viņš balsī bargā
   Par pļāpāšanas grēku neuzkliegs;
   Viņš kaunā neliks mani it nekādā,
   Un arī čūska gluži rāma rādās.
   Nu kāds te grēks? kāds ļaunums? tīrais nieks!
   Un viņa, kautri pieliekusi vaigu,
   Pat Gabriēlu aizmirsa uz laiku,
   Bet nešķīstais jau kuplo asti ceļ
   Un savu velnišķīgo kaklu loka,
   Tad, veikli lejā nolaidies no koka,
   Ar ziņkārību Mariju viņš sveļ
   Un sāk:
   «Man patiesība gluži cita,
   Ar Mozus stāstu nesaskan mans stāsts.
   Viņš ebrejus ar pārgudrību sita,
   Viņš meloja, un viņā klausījās.
   Ar savu stilu un ar melu prieku
   Par lielu kungu Mozus prata kļūt;
   Es nesaucos par galma vēsturnieku,
   Un pravietis es nekāroju būt!
   Tu dzimusi, lai citas skaistules
   Sāk apskaust tavu melno acu kvēlu,
   Lai vari Ādama un Ievas dēlus
   Tu, kautrā Marija, no prāta vest.
   Pār vieglprātīgo vīru sirdīm valdi,
   Ar smaidu proti svētlaimību sēt,
   Vien pasaki trīs četrus vārdus saldi,
   Un daudzi mokās — mīlēt, nemīlēt…
   Tā nolikts tev, un arī jaunā Ieva
   Bij savā dārzā meitēns mīļš un jauks,
   Bet kā lai zieds bez mīlestības plaukst?
   Un tā ik dienas blakām — vīrs un sieva —
   Pa Ēdeni gar upi gāja tie,
   Šie ļaudis nevainīgie, mierīgie.
   Bij visas dienas skumīgas un liekas,
   Bij viņu pašu jaunība bez prieka,
   Sirds mīlā neiespēja uzliesmot.
   Tie roku rokā ēda, dzēra, gāja,
   Ne dienvidū, ne naktī nezināja
   Tās rotaļas, kas ļaudīm laimi dod.
   Ko teiksi tu? šis tirāns greizsirdīgais,
   Šis debess valdnieks netaisnais un īgais,
   Kopš Ievu saskatīja viņa skats,
   Bij iekārojis cita sievu pats.
   Nu paskat, kāda laime sagaidīta!
   Tu nīksti debesīs kā ieslodzīta,
   Pie dieva kājām ceļos vari krist
   Un priecāties, kāds viņš ir skaistulis;
   Uz citiem pamest nedrīksti tu acis,
   Pat neklausies, ko erceņģelis sacīs,
   Tāds liktenis: tu nedrīksti neko,
   Ja ņēmis tevi dievs par mīļāko.
   Un kas pēc tam? Par ciešanām un mokām
   Dzied diakoni, sastājušies lokā,
   Deg sveces, un ar lūgsnām pildās nams,
   Kūp vīraks, kaktā svētbilde, kā klājas,
   Ko ir kāds meistars gudri darinājis.
   Cik priecīgi! Kāds liktens apskaužams!
   Man kļuva žēl, ka nonīkst jaunā Ieva,
   Es lēmu, spītēdama valdniekam,
   Lai most no snaudas jaunais vīrs un sieva.
   Tu zini jau, kas notika pēc tam.
   Bij divi skaisti āboli uz zara
   (Šai simbolā ir slēpta mīlas vara),
   Tie modināja sapņus neskaidrus,
   Tie neizjustas alkas atraisīja
   Un maigumu, sirds trīsas lika just;
   Tad Ieva savu daili saskatīja
   Un jaunā vīra kailos locekļus!
   Es viņus redzēju no sava koka,
   Es redzēju, kā mīlestība most,
   Un, biezoknis kad slēpa abus tos,
   Drīz skatieni tur sastapās un rokas . ..
   Starp jaunās sievas kājām straujš un kluss
   Bij sācis Ādams meklēt paslepus
   Sev svētlaimību līdz šim neatļautu.
   Un, savā kvēlē nespēdams vairs rimt,
   Viņš beidzot arī atrada to strautu,
   Kur, degot kaislībā, var grimt un grimt.. .
   Un, nebīdamās vairs nemaz no dieva,
   Ar vaļā atrisušiem matiem Ieva
   Ar lūpām kaistošām kā vēl nekad
   Uz vīra karstiem skūpstiem atbildēja
   Un mīlas asaras bez mitas lēja,
   Zem palmas atdusot, — un zeme tad
   It visus ziedus viņiem atvēlēja.
   Ak svētlaimība! Ievas mūža draugs
   Ar glāstiem sievu augas dienas klāja,
   Pat naktis bieži gulēt neaizgāja.
   Cik toreiz viņu va]as laiks bij jauks!
   Tu zini: laimi pārtraukdams it drīzi,
   Dievs nolaupīja viņiem paradīzi,
   No piemīlīgās zemes padzenot,
   Kur bezdarbībā ilgi viņi mita,
   Kur nevainīgi viņu dienas rita
   Tai laiskumā, ko miers un klusums dod.
   Es mācīju gan noslēpumus saldos,
   Kas jaunībā ikvienu baudīt sauc,
   Gan prieku, laimes asaras un maldus,
   Gan karstus skūpstus, maigu vārdu daudz.
   Es nodevēja? Tagad atskārst raugi,
   Vai manis dēļ bij Ādams nelaimīgs?
   Nē, laikam ne! Un droši sacīt drīkst,
   Ka mēs ar Ievu mūžam būsim draugi.»
   Velns apklusa, bij galā viņa stāsts,
   Bez elpas Marija to klausījās
   Un domāja: «Te patiesību rodu;
   Par zeltu nevar svētlaimību gūt,
   Bet katram pašam mīla jāizjūt. ..
   Jā, mīlēt! Kā tad īsti tas mēdz notikt? . ..»
   Stāsts paticis bij jaunai sievai ļoti,
   Un viņa atcerējās vēl labprāt
   Gan notikumus, kuri strauji mainās,
   Gan spožo stilu, ainas brīnumainās
   (Mums visiem jaunumus tik izzināt),
   Un tajā brīdi viņa alka klusi
   Pēc noslēpuma, kuru tumsa sedz.
   Bet čūska pazuda kā nebijusi,
   Lai Marija nu citu skatu redz:
   Pie viņas kājām, liegā laimē tvīcis,
   Jauns skaistulis ir pazemīgi slīcis,
   Un mīla viņam acīs liesmu dedz.
   Viņš kaut ko stāstīt sāk ar balsi modru,
   Ar vienu roku ziedu sniedz, ar otru
   Jau tērpa malu nekautrīgi ceļ,
   Uz priekšu zogas, glāstā aizskart tiecas,
   Un veiklie pirksti rotaļīgi sniecas
   Pēc noslēpuma … Marijai šīs priecas
   Šķiet neparastas, ziņkārību sveļ.
   Bet pa to laiku nekaunīgais šķelmis
   Vairs nekautrējas spēlēties nemaz.
   Viss kvēlo, Marija jūt tādu svelmi,
   Ka viņas jaunās krūtis viļņojas.
   Klus Marija, bet pavēl kāda vara,
   Ka acis mirdzošās ir jāaizdara.
   Pie velna krūtīm meičas galva slīd.
   «Ak!» viņa nopūšas un zālē krīt…
   Mans dārgais draugs, tā biji tikai tu,
   Kam savus pirmos sapņus izstāstīju.
   Vai piedosi, ka prātā glabāju
   Vēl dienas tās, kad mīļš mazliet tev biju?
   Vai piedosi, ka atmiņā man most
   Tas laiks, kad jūsu namā viesojos
   Un, stingro māmuļu daudz nevērodams,
   Gan nemieru, gan satraukumu dodams,
   Tev mīlēt pamācīju draiskojot?
   Un rātnai rokai reizēm drosme radās
   Tiem skumjiem brīžiem, kad ir jāatvadās,
   Tām klusām stundām drusku prieka dot,
   Kā dažkārt visiem jauniem ļaudīm gadās.
   Nu zudis jau tavs meitenīgums jauks,
   No bālām lūpām smaidi neatlido,
   Tu neizplauki citu ziedu vidū …
   Vai piedosi, mans labais, dārgais draugs?
   Velns, grēka tēvs, ar blēdīšanos ļauno
   Priekš Marijas tu esi vaininieks!
   Tev izvirtībai nodoties bij prieks,
   Tu paspēji, pie malas licis kaunu,
   Ar dieva izredzēto jokus dzīt
   Un nevainību viņai nolaupīt,
   Nu priecājies par savu slavu jauno!
   Steidz ķert, ko var: tavs bridis tuvu jau!
   Dziest dienas gaisma, atblāzmas vairs nav,
   Viss kluss. Pār meiču nogurušu, lēnu
   Redz pēkšņi erceņģeļa spārnu ēnu —
   Klāt mīlas sūtnis dievišķīgi skaists.
   Kad paskatījās Gabriēls uz leju,
   Bij aizklājusi skaistule sev seju,
   Bet piecēlies pikts šķita nelabais,
   Viņš uzrunāja debess galminieku:
   «Tu, skaistuli, kur lien, kas tevi sauc?
   Kāpēc no zilām tālēm lejā trauc,
   Kāpēc tu citiem traucē klusos priekus
   Un mīlas pāriem darbošanos jauc?»
   Bet, greizsirdību sevī apslāpēdams,
   Tad velnam sauca Gabriēls cik spēdams:
   «Tu, debess naidnieks, grēku zaņķī rauts,
   Tu, nelietis, kas elles ceļus gājis
   Un Mariju visdaiļo samaitājis,
   Vēl uzdrīkstēsies mani izjautāt!
   Bēdz, nekauņa, pirms esmu ceļā stājies,
   Jo citādi tūlīt tev gals būs klāt!» —
   «Es nebaidos no galminiekiem sīkiem,
   No debess kunga kalpiem pazemīgiem,
   Man nepadarīs savedējs nekā!»
   Velns uzsauca un, kaisdams ļaunumā,
   Tad, pieri raukdams, dusmām vaļu ļāva,
   Un erceņģelim viņš pa zobiem krāva,
   Lai iekliegdamies Gabriēls tūlīt
   Uz kreisā ceļgala pie zemes krīt.
   Bet, kājās cēlies, sātanam par spīti,
   Ar sitienu pavisam negaidītu
   Viņš atbildēja. Taču vaļā laist
   Velns negribēja ienaidnieku savu.
   Un tā nu Gabriēls un nešķīstais
   Tur cīnīdamies valstījās pa pļavu.
   Pie viena krūtīm otra bārdu jūt,
   Iet sen jau krustām šķērsām kājas, rokas.
   Ar viltību un spēku viņi lokās,
   Viens otru grib zem sevis padabūt.
   Vai ne? Jūs, senie draugi, atceraties
   Tās dienas, ko neviens vairs neaizsniegs.
   No klasēm laukā izgājām, un, skaties,
   Drīz vien mums karsti cīnīties bij prieks.
   Tā cīnījās šie divi laukā klajā;
   Kad piekust, kas vairs lamāsies un kliegs?
   Un veiklo pretinieku nelabajam
   Vēl nebij uzveikt laimējies līdz šim.
   Un, beidzot izlēmis, ka nav ko prātot,
   No galvas norāva tad eņģelim
   Velns cepuri ar zeltu izrotāto.
   Aiz matiem grāba, kuri tā kā zīds,
   No mugurpuses tad ar roku plato
   Pie zemes lieca. Marija, to skatot,
   Par savu skaisto erceņģeļi trīc,
   Pavisam bāla kļuvusi no vaiga.
   Jau ļaunais veic, jau ellē prieka klaiga!
   Te eņģelim nāk glābiņš neredzēts.
   Viņš velnu saķer vietā vārīgajā
   (Kas tiešām lieka cīņas vietā šajā)
   Aiz locekļa, ar kuru grēkot mēdz.
   Velns zemē krīt, pēc žēlastības brēc
   Un tikko spēj vairs atrast elles taku.
   Šo nikno cīņu redzot turpat blaku,
   Pusdzīva šķita skaistule paties,
   Bet varonīgs un nu jau atguvies
   Kad Gabriēls it laipni viņu sveica,
   Pa bāliem vaigiem mīlas sārtums steidza,
   Un viņa juta: maigums sirdī slīd.
   Cik jauka ebrejiete bij tobrīd! . . .
   Bij sūtnis nosarcis, un tad, kā klājas,
   Viņš dieva jūtas pavēstīja tā:
   «Tev, šķīstā Marija, nav jābēdājas,
   Tu esi sieva visuskaistākā!
   Tavs cēlais auglis simtukārt būs svētīts,
   Glābs pasauli un elli varēs bārt…
   Bet teikšu es, ja vien kāds gribēs pētīt,
   Ka viņa tēvs būs laimīgāks simtkārt!»
   Un, ceļus locījis priekš daiļās vaiga,
   Viņš vēl, starp citu, centās roku spiest
   Un, manījis, cik skaistule ir maiga,
   To noskūpstīja, klusi nopūlies,
   Un, redzēdams, ka klusē viņa arī,
   Viņš krūtis aizskart uzdrosa mazliet…
   Vēl teica Marija: «Laid, ko tu dari!»
   Bet skūpsts šai brīdī lūpas slēdza ciet,
   Lai nopūtas un elsas nedzirdiet. ..
   Ko sacīs dievs? Ko viņai tagad darīt?
   Vai palīdzēsiet, laipnās skaistules?
   Jūs mīlas mākslu protat, zinu es, —
   Ar piemīlīgu viltību jūs varat
   Gan līgavaiņu uzmanību krāpt,
   Gan pievilt lietpratēju gudrās galvas:
   Jūs spējat saldā grēka pēdas glābt,
   Celt atkal priekšā nevainības balvas.
   Steidz māte izlaidīgai meitai dot
   Daudz padomu, kā atgūt godu jaunu,
   Lai ciešanas un kautrību, un kaunu
   Var izšķirošā naktī notēlot.
   No rīta drusku sakārtojas sieva,
   Ir bāla, tikko kust, vairs spēka nav,
   Vīrs sajūsmā, čukst māte: «Paldies dievam!»
   Bet senais draugs pie loga klauvē jau.
   Ir Gabriēls ar vēstīm patīkamām
   Jau debesīs it tuvu dieva namam,
   Bet nepacietīgs, gaidot apnicis,
   Dievs steidzas pretī ziņām sagaidāmām:
   «Kas jauns?» — «Man šķiet, ka padarīts ir viss,
   Es viņai…» — «Un ko viņa?» — «Neiebilda!»
   Tad, manīdams, ka jūsma sirdi silda,
   Dievs pieceļas, un, kad ir mājiens dots,
   Iet visi prom. Tā Zevam valdīt klusi
   Pār neskaitāmiem bērniem šķita gods.
   Bet grieķiem ticība jau aprimusi:
   Vairs Zeva nav! Mums gudrāk ierīkots!
   Vēl atmiņā viss notikušais dzīvo,
   Kad Marija uz savas lažas rimst,
   Un tāpēc miegā viņa neiegrimst,
   Jo alkas sirdī deg ar liesmu spīvo,
   Un jaunās krūtis atkal kvēli jūt.
   Šķiet, viņa skaisto Gabriēlu gaida,
   Ar mieru debess sūtnim mīļa būt,
   Ar kailo kāju segas projām svaida,
   Ar acīm nolaistām pie sevis smaida
   Un, nekaunoties kailuma nemaz,
   Par savu daiļo miesu priecājas.
   Un tā nu viņa, brīnišķa un gausa,
   Ar grēku domās nonāk vienuviet,
   Dzer aizgūtnēm no bezrūpības kausa.
   Tu, ļaunais sātan, atkal vari smiet!
   Bet lai! Zib pēkšņi spārnu spalvas gaišas,
   Balts balodis pa logu iekšā laižas,
   Ap Mariju viņš griežas, kā vien māk,
   Ar maigu dūdošanu kaut ko vēsta,
   Tad piepeši uz ceļgaliem tas sēstas
   Un notupies kā drudzī drebēt sāk,
   Knābj skaistulei, pats tirinās un trinas,
   Ar knābi un ar kājām pērlies zina.
   «Viņš, tas ir viņš!» — to Marija nu jūt,
   Ka balodī pats debess valdnieks līksmo;
   Un, sakļāvusi ceļgalus tik tīksmos, —
   Spriež ebrejiete: jālūdzas varbūt.
   Un viņa raud, bet balodis tik dūdo,
   Tad, mīlas spēlē beidzot spēkiem zūdot,
   Pirms ļimst un brīnumjauku sapni redz,
   Ar spārngalu viņš mīlas ziedu sedz.
   Viņš aizlidoja. Marija uz vietas
   Stāv, domādama: «Nu tad joka lietas!
   Viens, divi, trīs! — kā viņi to var spēt?
   Un man var teikt, ka pārspēju es Ievu,
   Ja vienā dienā spēju izturēt
   Gan pašu velnu, eņģeli, gan dievu.»
   Par savu atzina pāls augstais dievs
   Pēc kāda laika ebrejietes dēlu,
   Bet Gabriēls (redz, kas par laimi cēlu!)
   Pie viņas nepārtrauca viesoties.
   Tāpat kā daudzi, Jāzeps juta prieku;
   Viņš sievai nebij pieskāries nenieku,
   Bet dēls ir dēls, un, Kristu mīlēdams,
   Dievs gādāja, ka svētīts viņa nams.
   Ir sacīts: Āmen! Āmen! Kā es beigšu?
   Pie malas vecos niķus licis steigšus,
   Tev dziedāju, mans cēlais Gabriēl!
   Un veltījis tev esmu vēl un vēl
   It visu košo stīgu skanēšanu.
   Glāb tagad mani! Klausi lūgsnu manu!
   Es mīlā esmu bijis ķecerīgs,
   Bez mēra jaunās dieves cildinājis,
   Pa dēmona un grēku ceļiem gājis,
   Dod svētību, lai atgriezties vēl drīkst.
   Es labošos, es atteikšos no ļauna,
   Jo Jeļenu es esmu redzējis;
   Kā Marija ir viņa tikpat jauna,
   Un manā sirdī viņai pieder viss!
   Dod maniem vārdiem apgarotu spēli
   Un pamāci, kā mīla jāiegūst,
   Dedz viņai krūtīs ilgošanās kvēli,
   Ja ne, tad draugs man elles valdnieks būs!
   Bet dienas skrien, un gadi neapstājas,
   Tie manai galvai sirmumu drīz dos,
   Un laulības pie altāra, kā klājas,
   Ar laipnu sievu mani savienos.
   Tu Jāzepa visskaistais atvietotāj,
   Es tevi lūdzu, ceļos nokrītot,
   Ja sargs tu esi tiem. ko ragi rotā,
   Tad neaizgriezies, svētību man dod.
   Dod bezrūpību, lēnprātības prieku,
   Dod pacietību panest visu ko,
   Dod mieru ģimenē un saldu miegu,
   Lai ticu sievai, mīlu tuvāko!
   .