Stāsts
   1820—1821
   VELTĪJUMS
   N. N. RAJEVSKIM
   Ar smaidu pieņem, labais draugs,
   Šis papirlapas aprakstītās:
   Tās brīvā mūza dod un lira trimdā dzītā,
   Un iedvesmības brīdis jauks.
   Kad bija jāiznīkst man nevainīgam, bāram,
   Kad mani apmelot ik naidnieks metās naigs,
   Kad nodevības kinžals skāra
   Un mīlestības murgu laiks
   Daudz mani mocīja un māca,
   Es tavā tuvumā tās dienas kavēju;
   Viens otram bijām dārgs, un miers man sirdī nāca,
   Pat vētras pieklusa, kas pāri galvai krāca,
   Un ostā mierīgā es dievus slavēju.
   To dienu skumjās ceja jūtīs
   Man šķita, katra diena krūtīs
   Par Kaukāzu arvien vēl skan,
   Kur Beštu1 vientuļais zem drūmiem mākoņvāliem
   Kā valdnieks piecgalvains pār auliem, laukiem tāliem
   Jauns Parnass bija kļuvis man.
   Vai aizmirst varēšu tās kraujas akmeņainās,
   Tos strautus dunošos, tās līdzenumu ainas
   Un karstos smiltājus, kur kopā tu un es
   Reiz pārspriedām, ko izjūt sirds un vēlas;
   Kur vīrus bruņotus redz kalnu nogāzes
   Un dailes ģēnijs bargi cēlais
   Spēj klusā stundā spārnus piesi?
   Tu atmiņas šeit sastapt vari
   Par dienām tām, kas sirdī mīt,
   Par kaislībām, kas pāri krīt,
   Par priekiem senseniem un senām sāpēm arī
   Un manu balsi vari saklausīt.
   Mums dzīvē dažādi bij iziet lemts: bez bēdām,
   Tik tikko uzplaucis, pa tēva varoņpēdām
   Tu devies cīniņā zem bultu mākoņiem
   Un, gaišais jaunekli, drošs pretī brāzi tiem.
   Tad laipnā tēvzeme tev galvu noglaudīja,
   Tu viņas mīlulis, kas cerību tai dod.
   Ciest apvainojumus man agri jāsāk bija,
   Man Jauni atriebās un prata apmelot.
   Sirds brīvei ticēja, man nepiezagās vājums,
   Es gaidīju, cits laiks kad nāks,-
   Un, ja kāds draugs ir laimīgāks,
   Tad tas man bija mierinājums.

   Uz sliekšņiem aulā stundas dīkas
   Sēd čerkesi, kā parasts tiem.
   Un Kaukāzdēliem brīvajiem
   Par asins kaujām pārspriest tīkas.
   Tie teic, cik zirgs ir katram straujš,
   Pēc baudām ilgojas un glāsta,
   Par senām dienām viņi pauž,
   Par straujiem uzbrukumiem stāsta,
   Teic, kādu viltu kņazi auž,
   Cik zobensmaile nežēlīga;
   Tie atceras, kā bultas sīc,
   Kā dažs labs ciems bij nopostīts,
   Kā gūsteknes pie krūtīm slīga.
   Rit klusumā pēc stāsta stāsts,
   Peld mēness naksnīgajā miglā,
   Tad pēkšņi čerkess parādās,
   Viņš atdraso uz zirga žiglā,
   Sviež zemē gūstekni no tā.
   «Lūk, krievs!» kliedz balsī pārvērstā,
   Un saskrien auls tūlīt ap viņu,
   Visapkārt ciešā lokā stāj,
   Bet gūsteknis pat nepamāj,
   Daudz brūču viņa seju klāj,
   Šķiet, nav no dzīvības ne miņu.
   Viņš neredz naidniekus tobrīd
   Un nedzird viņu skalo klaigu,
   Jo nāves miegs pār viņu slīd,
   Ar saltu elpu skardams vaigu.
   Un gūsteknis vēl ilgi tā
   Bez samaņas gu] miegu garu,
   Līdz kamēr saule pusdienā
   Pār viņu sijā savus starus.
   Un atdzimst dzīvība, un trīc
   Uz lūpām vaida skaņas klusas,
   Un, siltās saules sasildīts,
   Tad nelaimīgais most no dusas.
   Viņš gurdi paskatās un redz:
   Uz tālēm kalni skatu sedz,
   Tie draudīgi visapkārt slienas.
   Te laupītāju ciltis mīt,
   Te čerkesus glābj klinšu sienas,
   Un saprot jauneklis tūlīt,
   Ka velti sapņot vairs par*mājām,
   Jo pēkšņi važas iežvadzas,
   Kas viņam apliktas ap kājām.
   Vairs nedod cerības nekas,
   Tumst acīs aina saredzētā.
   Ardievu, brlvestība svētā!
   Viņš vergs.
   Viņš, nosviests nomaļus,
   Guļ sētmalē pie ērkšķu auga.
   Nav sargu. Cerkesi uz lauka,
   Un auls visapkārt tukšs un kluss.
   Kā zaļgans paklājs saulē spīgo
   Tepat netālu līdzenums,
   Bet augšā kalnu grēdas gumst
   Ar dažu smaili vienmuļīgu.
   Starp tām ceļš līku loču ris
   Kā būtu bargo klinšu nomākts;
   Un atkal jaunais gūsteknis
   Grimst savās grūtās, drūmās domās .
   Uz Krieviju ved taka tā,
   Uz tālo zemi, kur pārlieku
   Reiz jauno dienu kvēlumā
   Viņš agri iepazina prieku,
   Kur mīlestībai jau tūlīt
   Stāj blakus ciešanas un zaimi,
   Kur skaļā dzīve sapostīt
   Drīz prata cerības un laimi;
   Par dienām tām un draugu saimi
   Vien atmiņas vairs sirdī mīt.
   Viņš ieskatījās cilvēkos,
   Un pati dzīve viņu vīla,
   Jo nodod neprātīga mīla
   Un draugu krūtīs viltus most.
   Kā upuris, kas apnikumu
   Pret visu nepatieso jūt,
   Gan skauģu divkosību glumu,
   Gan tos, kas vientieši mēdz būt,
   Viņš pameta un projām trauca,
   Svešs bija kļuvis dzimtais nams.
   Viņš devās it ka lidodams,
   Kur tālē brīves sapnis sauca.
   Ai brīvība! Tu biji viss,
   Kas viņam pasaulē vairs rodams.
   Sen kaislās jūtas apdzēsis
   Un vairs par liru nesapņodams,
   Tās dziesmas alka viņš arvien,
   Kam iedvesmojumu tu devi,
   Un, pielūgdams vairs tikai tevi,
   Viņš ticēja tev vienai vien.
   Tā notika . . . Viņš necerēja
   Vairs citu prieku sirdī krāt.
   Un jūs, kam viņš vēl ticēt spēja,
   Jūs, sapņi, viņu pamētāt!
   Viņš vergs. Uz akmens galvu licis,
   Viņš grib, lai diena izdziestot
   Dzēš dzīvību, un neapnicis
   Lūdz, lai reiz viņam nāvi dod.
   Jau saule nogrimst kalnu lokā;
   Un skaņas tālē mosties sāk;
   No lauka aulā ļaudis nāk,
   Un izkaptis mirdz viņu rokās.
   Pa mājām ugunis tad dedz,
   Bet troksni tikko saklausāmo
   Drīz nedzird; tumsa visu sedz
   Ar naksnīgumu maigi rāmo;
   Skaļš kalnu strauts vēl nebeidz sviest
   Pār klintīm ūdens šaltis straujas;
   Ar mākoņsegu apsedzies,
   Sai stundā Kaukāzs miegam ļaujas .
   Bet kas pa mēness gaismu tā
   Nakts bezgalīgā klusumā
   Bez skaņas lavās uz šo pusi?
   Krievs trūkstas. Pienākusi klāt,
   Kā gribēdama sveicināt,
   Stāv jauna čerkesiete klusi.
   Viņš raugās meitenē, un šķiet,
   Šai parādībai jāaiziet,
   To sapņu vara uzbūrusi.
   Pār viņiem mēness gaisma tvīkst.
   Ar smaidu žēlsirdīgi jauku
   Tad čerkesiete ceļos slīgst,
   Ceļ gūsteknim pie lūpām trauku,
   Lai kumiss vēsu veldzi dod.
   Viņš — netver malku spirdzinošo,
   Viņš vēlas, sirdi veldzējot,
   Tvert viņas vārdu spēli košo
   Un mirdzumu, ko acīs rod.
   Viņš nespēj saprast vārdus kvēlos,
   Bet viņas skatā liesmu jauš,
   Un arī balss to pašu pauž:
   Jel dzīvo! un viņš dzīvot vēlas.
   Spēks rodas, kad viņš ievēro,
   Cik laipnā čerkesiete jauka;
   Viņš ceļas, pasniedzas pēc trauka
   Un lielās slāpēs izdzer to.
   Tad nolaižas uz akmens platā
   Un gurdo galvu liek uz tā,
   Bet čerkesietē jaunajā
   Arvien vēl nenorimis skatās,
   Jo ilgi, ilgi vēl pēc tam
   Sēd viņa domīga un klusē,
   Lai būtu sagūstītajam
   Kāds mierinājums svešā pusē;
   Dreb lūpas, grūti vārdus rast,
   Un viņa nezina, ko sacīs,
   Pa reizei tikai nopūšas,
   Un asaras tad pamirdz acīs.
   Daudz reižu saule aust un riet.
   Kalts važās, gūsteknis ik dienas
   Aiz ganāmpulkiem kalnos iet,
   Un klinšu alu vēsās sienas
   Tam svelmē patvērumu dod.
   Bet tad, kad nakts ar mēnesragu
   Sāk tumšos kalnus sudrabot,
   Nāk čerkesiete šurp pa taku,
   Nes kumisu un vīnu tā,
   Vēl medus kāri noliek blaku
   Un graudus sniega baltumā.
   Šīs stundas viņiem vieniem dotas,
   Jau viņa raugās mīlīgāk;
   Kas svešā mēlē nesaprotams,
   To zīmju valoda teikt māk.
   Par kalniem dziedāt viņa sāk,
   Par laimes Gruziju2 dzied dziesmu;
   Un nevaldāmas kvēles liesmu
   Var svešos vārdos saklausīt.
   Tāds reibums jaunā sirdī mīt,
   Jo viņa mīl, jūt laimi spēji;
   Bet krievs jau jaunībā tūlīt
   Šīs kvēlās jūtas pazaudējis:
   Viņš nespēj atbildēt nekā
   Uz pirmo meitenlgo kaismi,
   Var būt, ka mīlas sapnis aizmirsts
   Vēl baida kaut kur atmiņā.
   Ne jau tik drīz gaist jaunās dienas
   Un sajūsmība pamet mūs,
   Gan laime negaidīta pienāks
   Un prieks vēl jāizbauda būs;
   Bet jūs, jūs, jūtas kautri cēlās,
   Kas pirmai mīlai līdzi iet,
   Un liesmas dievišķīgi kvēlās —
   Jūs atpakaļ vairs nenāksiet.
   Šķiet, pierod gūsteknis pie dzīves,
   Kas drūmā bezcerībā slīgst;
   Ka skumst un ilgojas pēc brīves,
   Viņš citiem rādīt neuzdrīkst.
   Visapkārt milzu klintis līkst;
   Kad mostas rīta vēsmas pirmās,
   Viņš skatās, galvu pacēlis,
   Kā viegli iesārtās un sirmās,
   Un zilās kalnu grēdas viz.
   Kāds cildens lieliskums šais ainās!
   Stāv kalnu gali sniegainie,
   Un mākoņiem, kas neizmainās,
   Pavisam līdzīgi ir tie,
   Bet, celdams divas galvas baltās,
   Ko mūžīgs ledus vainags vīs,
   Pār visiem varenībā staltā
   Mirdz Elbruss zilās debesīs.
   Kad, klinšu gālēs atbalsodams,
   Nāk pērkons vētrai ceļu post,
   Cik bieži gūsteknis ir rodams
   Virs aula kalnu augstumos!
   Zem kājām tumši mākoņvāli,
   Triec vēji putekļus pa tāli;
   No vētras bēgdams, kā arvien,
   Stalts alnis akmens alā lien;
   Pat ērgļi pamet klinšu mājas
   Un augstu gaisā saklaigājas;
   Vairs aukā balsis nesadzird,
   Un lopu maušana šķiet klusa . . .
   Sāk zibens mākoņgrēdas šķirt,
   Ar lietiem kopā cērtas krusa;
   Sāk ūdens straumes aizās krist,
   Un, raujot akmeņus no vietas,
   Plūst baltām strāvām lejup lietus;
   Bet kalna galā — gūsteknis.
   Virs mākoņiem viņš sauli gaida,
   Kas padebešus projām trieks;
   Un, ja jau negaiss nenobaida
   Un jādreb nav no vētras vaida,
   Tad sirdī mostas kaut kāds prieks.
   Visvairāk eiropietis brīnās
   Par kalnu tautu savādo,
   Viņš sen jau ievērojis to,
   Kā viņi strādā, tic un cīnās;
   Cik viesmīlība dārga tiem,
   Kā ieroči un kaujas saista,
   Kāds spēks ir kaulos kalniešiem,
   Cik viņu kustības ir skaistas.
   Un ļoti patīk aina šī,
   Kad veicīgs čerkess drosmē brašā,
   Tērpts jērenē un apmetnī,
   Gan kalnājos, gan stepē plašā,
   Pār loku liecies, seglos sēž,
   Pret kāpšļiem spiedis kājas slaikas,
   Uz auļotā ja brāž kā vējš
   Un kara mākslu mācās laikus.
   Tērps, kurā čerkess kaujā iet,
   Ir glīts un reizē vienkāršs šķiet;
   Ar ieročiem viņš visur dodas,
   Jo tā tas piederas pie goda;
   Ir arkāns viņam allaž līdz,
   Loks, bultas, kinžals asi trīts,
   Un zobens labos draugos skaitās
   Pat atpūtā un darba gaitās.
   Nekas par smagu nav nekad,
   Viss viņam iespējams un darāms:
   Vai iet, vai jāj — vienmēr tāds pat
   Viņš nelokāms un neuzvarams,
   Pret kazakiem viņš naidā kaist.
   Un zirgs, kas kalnu pļavās ganās,
   Ir viņa dārgums lielākais,
   Draugs uzticams, kurš visu panes.
   Ir kaut kur alā slēpties prieks
   Šim laupītājam viltīgajam,
   Un, kolīdz manīts ceļinieks,
   Brāž čerkess auļos pāri klajam.
   Zib zobens, cirtiens ass un spriegs
   Dod uzvaru šai īsā kaujā,
   Un drīz vien pāri svešniekam
   Jau lido arkāns lokā straujā.
   Zirgs atkal skrien, cik spēka tam,
   Ir svelošs nemiers viņu skāris,
   To neaizkavēt vairs nekam:
   Tas joņo purviem, krūmiem pāri;
   Ar asinīm ceļš nosliedēts
   Aiz zirga, kad tas dimdot brāžas;
   Te pēkšņi priekšā straume krāc,
   Tie sabangotā dzelmē gāžas;
   Un ceļ nieks, ierauts mutulī,
   Bez elpas smakdams, duļķi rij
   Un piesauc nāvi savā prātā.
   Patiešām, nāve tālu nav…
   Bet zirgs šo nelaimīgo jau
   Ir nesis krastā putām klātā.
   Vai arī, koku atradis,
   Ko vētra upē iemetusi,
   Kad nakts pār kalniem atnāk klusi
   Un mēness nav, un tumšs ir viss,
   Šķir čerkess zarus simtgadīgus
   Un arī sakņu čemos kar
   Gan apmetni, gan kara rīkus:
   Tur tērps, ko bultas neaizskar,
   Tur zobens, loks; un, viļņos nirdams,
   Pa straumi čerkess peldēt var
   Gan neredzams, gan nesadzirdams.
   Krāc upe. Tumsa zemi skauj,
   Bet stiprā straume viņu rauj
   Gar kurgāniem un krastiem garām,
   Kur modri kazaki kā karā
   No šķēpiem nešķiras nemaz,
   Kad melnā dzelmē lūkojas,
   Bet nakts sedz pāri miglas klāju
   Pār apbruņoto peldētāju.
   Par ko tu domā, kazak, draugs?
   Vai atceries vēl senās kaujas,
   Vai prātā nāk tev cīņas lauks,
   Kur pulki dieva gribai ļaujas,
   Un dzimtene? Viss tikai malds!
   Ardievu, staņicas un sētas,
   Kam garām klusā Dona šalc,
   Kur skaistule bij izredzēta.
   Jau naidnieks klāt, uz loka tam
   Ir bulta, īstam mērķim rasta, —
   Tā spindz, un jākrīt kazakam,
   Mirkst kurgāns asinīs pie krasta.
   Kad čerkesam ir jāpaliek
   Pie ģimenes un tēva nama,
   Viņš kurināmo krāsni liek,
   Lai ogles sprēgā sildīdamas,
   Un, ja kāds ceļnieks vientulīgs,
   Kas kalnos apmaldījies dienā,
   No zirga lec un būdā ienāk,
   Un noguris pie uguns slīgst,
   Tad saimnieks viesi apsveicina
   Un nedomā vairs projām laist,
   Bet laipni kausu pasniegt zina,
   Kur smaržo čihirs3 sarkanais.
   Zem segas būdā, dūmu vītā,
   Drīz vien tad atnāk mierīgs miegs,
   Un, labi uzņemts, ceļinieks
   Var tālāk doties otrā rītā.4
   Nāk Bairans5 , gaišo svētku laiks,
   Daudz jauniešu tad sapulcējas;
   Ikviens grib rādīt savas spējas:
   Zib gaisā bultu skrējiens slaiks,
   Kad viņi šauj ar savām šautrām,
   No mākoņiem tad ērgļi krīt!
   Bet paši jaunieši tūlīt
   Uz pakalna stāj pulkā jautrā
   Un tikai zīmi gaida vien,
   Tad it kā brieži lejup dodas,
   Un putekļi virs klaja rodas,
   Kad viņi, zemei dimdot, skrien.
   Bet sirdis, kas alkst kauju kvēles,
   Te īsta prieka nesastop,
   Un tāpēc bieži jautrās spēles
   Par nežēlīgām spēlēm top.
   Nereti zobensmailes aukstas
   Pa dzīrotāju baru spīd,
   Un gūstekņiem tad galvas krīt
   Un jaunie priecīgi sit plaukstas.
   Bet krieva sirdi nesatrauc
   Šīs asiņainās dzīru priecas.
   Viņš senāk ir pēc slavas tiecies,
   Nav drebējis no nāves daudz.
   Viņš bijis apvainots, viņš zina,
   Cik bieži gods un liktens liek,
   Ka divkaujās no ložu svina
   Ir nāves stunda jāsatiek.
   Var būt, ka krievs ir domās grimis
   Un atkal atmiņā nāk laiks,
   Kad draugu pulkā nenorimis
   Viņš skaļās dzīrēs metās naigs . ..
   Vai viņš vēl pagājību žēlo,
   Kur cerība vairs neuzkvēlo,
   Vai arī jau kopš brīža šī
   Sāk vērot dīvās tautas ainas
   Un izdarības asiņainās
   Kā bezkaislīgā spogulī?
   Viņš apslēpis ir klusēšanā
   It visu, ko var sirdī rast,
   Uz viņa augstās pieres manāms
   No izbailēm nav it nekas.
   Pat čerkesi jau satrūkstas:
   Tāds drosminieks vēl šeit nav biji
   Un viņi krievu neaiztiek,
   Cits citam čukstot nojaust liek,
   Ka varens loms tiem atgadījies.

   Tev, kalnu meita, sirdi most
   Gan noreibums, gan jūsma salda,
   Un nevainīgos skatienos
   Tev prieks un mīlestība valda.
   Kad pusnakts kalnos tumsu nes
   Un tevi draugs tavs skūpsta maigi,
   Tu iededzies, tev kvēlo vaigi,
   Viss aizmirstas uz pasaules.
   Tu teic: «Cik, mīļais, labi būtu,
   Ja skatiens priecīgāks tev kļūtu;
   Liec man uz krūtīm galvu te,
   Lai paliek brīve, dzimtene.
   Ar tevi esmu, kopā iesim,
   Tu valdnieks mans, tev pieder viss
   Jel mīli! Nav neviens patiesi
   Vēl manas acis skūpstījis;
   Uz manu guļas vietas pusi
   Nekad jauns, tīkams čerkess klusi
   Vēl lavījies nav pusnaktī;
   Es esmu jūtas valdījusi,
   Mans skaistums nepieejams bij.
   Es zinu: kāzas mani gaida,
   Jo pašas tēvs un brālis baida
   Pie nemīlama vīra dot,
   Kas solās maksāt zelta naudā;
   Vēl mēģināšu lūgt un raudāt,
   Ja ne — lai paglābt kinžals prot.
   Ap tevi manas domas vītas,
   Kāds spēks pie tevis mani sien;
   Es mīlu tevi, sagūstītais,
   Sirds tavā varā būs arvien . . .»
   Bet viņš ir klusu skumju nomākts,
   Un nevilina meičas glāsts,
   Kad, grimis savās drūmās domās,
   Krievs mīlas vārdus noklausās,
   Tie atmiņā sauc laiku maigo.
   Tik ļoti pagājība sāp,
   Ka asaras sāk acīs kāpt
   Un plūst pār nogurušo vaigu.
   Viss sirdī iegūlis ir tas,
   Ko bezcerīga mīla deva,
   Un tagad savas ciešanas
   Viņš čerkesietei apslēpt nevar:
   «Tev mani jāaizmirst, jo es
   Gan neesmu šīs mīlas cienīgs,
   Reiz nāks cits draugs, viņš būs viens vienīgs,
   Kas pratīs īstu laimi nest.
   Un viņa mīlestība labā
   Reiz aizstāt manus glāstus spēs,
   Viņš tavu uzticību glabās
   Un skaistumu tad novērtēs
   Un skūpstus jaunavīgi kvēlos,
   Un vārdus, kuros pateikts viss;
   Ne es ko ceru vaiis, ne vēlos,
   Es esmu kaisles upuris.
   Tu redzi mīlestības bēdas,
   Sirds vētru nedzēšamās pēdas,
   Nu ej! bet pažēlo mazliet
   Vēl mani, kam viss zudis šķiet!
   Draugs nelaimīgais, kaut jel būtu
   Man ceļā gadījusies tu,
   Kad pārpilns cerību un jūtu
   Vēl mīlas sapņiem ticēju!
   Par vēlu: sirds vairs laimes dvesmu
   Un cerību man nesastaps,
   Jo akmenī es pārvērsts esmu,
   Pret visām jūtām vēss kā kaps . . .
   Kā karstu skūpstu saņemt spēšu
   Ar lūpām, kurās dzīve dziest?
   Nekad tev acīs nevarēšu
   Ar vēsu smaidu skatīties.
   Es dedzis greizsirdības mokās,
   Man sirds vairs nealkst it neko.
   Cik grūti ir, kad tavās rokās
   Par citas rokām jāsapņo! …
   Kad maigi savas lūpas kļauj i
   Pie manām lūpām, kā arvien,
   Tev skūpstos mīlas stundas skrien
   Tik bezrūpīgi un tik strauji;
   Es valdu asaras, jo man
   Sen viss ir zaudēts, viss par vēlu,
   Bet sapnī viņas balss vēl skan
   Un atkal redzu dārgo tēlu;
   Pēc viņas tiecos, sapnis dziest,
   Es klusēju, vairs nav ne miņu;
   Pie tevis ceru aizmirsties,
   Un atkal apskauju es viņu;
   Man mūžam jāraud būs pēc tās,
   Šis tēls it visur mani tirdī
   Un manā izmocītā sirdī
   Lej skumjas visumelnākās.
   Jel atstāj mani važās kaltu,
   Jo manu sapni vientuļu
   Un atmiņas, un bēdu salto
   Ar mani dalīt nespēj tu.
   Nu dzirdēji, ko sirds man glabā;
   Ardiev … sniedz roku — tā būs labāk,
   Jo sievietes mūs aizmirst mēdz,
   Un izšķiršanās brīdis smagais
   Drīz skaistulei no prāta pagaist
   Un jau kāds cits ir iemīlēts.»
   Bet, cieši lūpas pievērusi,
   Sēd viņa, raudādama klusi:
   Un aizmiglotās acīs tumst
   Kāds vārdos neteikts pārmetums;
   Dreb viņa bāla ēnu lokā;
   Bet, likta mīļotajam rokā,
   Vēl viņas vēsā roka dus;
   Tad beidzot vārdus sāpīgus
   Teic mīla, kura deg un tirdī:
   «Krievs, krievs, kādēļ tik ļoti gan
   Pēc tevis jātiecas bij man,
   Pirms nezināju, kas tev sirdī?
   Pavisam maz pie tavas krūts
   Lemts meitenei bij dusēt zagšus,
   Jo nevēlēja liktens grūts
   Daudz priecīgu un jauku nakšu.
   Vai tās nekad vairs neatnāks?
   Vai prieks uz visiem laikiem garām?
   Tu esi pieredzējušāks,
   Un mani krāpt bij tavā varā,
   Ja kaut aiz žēlastības vien
   Tu itin visu noklusētu,
   Es tevi mīlētu arvien
   Un tavas bēdas remdēt spētu.
   Es gādātu, lai miegs tev jauks,
   Lai gaist no prāta skumju miņas.
   Tu negribēji… Saki, draugs, —
   Ko gan tu mīli? Kas ir viņa?
   Vai viņa mīl vai it nemaz? …
   Es tevi saprotu, un tāpēc,
   Draugs, nesmejies, ka sirds man sāpēs .
   Un piedod manas asaras.»
   Un viņa apklust. Nezin kāpēc
   Vēl tikai krūtīs kaut kas raud,
   Vēl lūpas sacīt kaut ko rauga,
   Kad viņa apkampj ceļus draugam
   Un elpa apstāties pat draud.
   Bet gūsteknis ar lēnu roku
   Ceļ viņu, balsī maigums skan:
   «Nu neraudi, ir tik daudz moku
   Sirds pārcietusi arī man.
   Nē, viņa mani nemīlēja,
   Viens mīlēju un cietu viens;
   Man jādziest, kā dziest uguns vējā,
   Kad negādā par to neviens.
   Es miršu, šķirts no dzimtiem klajiem,
   Reiz stepe man par kapu kļūs,
   Un pat ap kauliem apraktajiem
   Vēl smaga dzelžu važa būs…»
   Jau zvaigznes dziest. Un rīta vēdās
   Var redzēt tālo kalnu grēdās,
   Kā sniega klātās smailes dus;
   Tad viņi noliec galvas, klus
   Un šķiras bezcerīgās bēdās.
   No brīža tā ikviens var just,
   Cik drūmi krievs ap aulu klejo.
   Daudz reižu blāzmo debesjums,
   Pār dienu ausmām svelmi lejot;
   Un, naktīm atnākot un ejot,
   Pēc brīvības viņš allaž skumst;
   Kad kalnu kaza savā vaļā
   Vai arī saiga miglā skrien,
   Viņš važas sažvadzina skaļāk,
   Viņš gaida kazakus arvien,
   Kas reizēm iebrūk aulā dažā
   Un vergus atbrīvo no važām.
   Viņš sauc … Bet dzirdams nav nekas;
   Vien viļņi krastā skalo putas,
   Un, cilvēku sev tuvu jutis,
   Zvērs aklā tumsā paslēpjas.
   Reiz krievu gūsteknis dzird laukā,
   Pa kalniem kara trauksmi saukā:
   «Pie ieročiem!» Ikviens, kas kust,
   Nes varā kaltus iemauktus,
   Tumst apmetņi, un bruņas mirgo,
   Lec vīri apseglotos zirgos,
   Viss auls ir cīņai posies jau.
   Un mežonīgie kalnu dēli
   Uz vietas noturami nav:
   Gar Kubaņu tie auļo cēli,
   Alkst kara laupījumu kvēli.
   Auls kluss; vien suņi miegā rūc,
   Pie būdām atraduši ēnu,
   Un pulciņš melnīgsnēju zēnu
   Skrien apkārt, draiskodamies dūc;
   Sēd vectēvi un pīpes sūc,
   Kāpj augšup dūmu grīste gara.
   Dzied aulā kaut kur meitenes,
   Šī dziesma atmiņas spēj nest
   Un vecās sirdis jaunas dara.

   1
   Pa upi skriedams, vilnis krāc;
   Nakts klusums kalniem pāri tiecas;
   Un kazaks, kuru gurums māc,
   Pār savu šķēpu snauzdams liecas.
   Ai kazak, never acis ciet:
   Aiz upes čečenietis iet.
   Ar tīkliem laivā gauss un dīks
   Pa upi kazaks vizinājās.
   Ai kazak, tev būs jānoslīkst,
   Kā dažkārt maziem bērniem klājas,
   Kam dzelmes vēsums tīkams šķiet:
   Aiz upes čečenietis iet.
   3
   Pie upes staņicu ir daudz,
   Tās bagātas un ziediem vītas;
   Tur ļaudis dzied un dejā trauc.
   Bet bēdziet, krievu skaistulītes,
   Jel steidziet, daiļās, mājup skriet:
   Aiz upes čečenietis iet.
   Tā meičas dzied. Pie ūdens malas
   Par bēgšanu krievs spriež bez gala:
   Bet važas smagas gūsteknim,
   Un priekšā strauja upe dim . ..
   Grimst visa stepe miegā maigā,
   Un smailie klinšu gali tumst;
   Pa baltām aula mājām staigā
   Blāvs mēness gaismas mirgojums;
   Mieg aļņi upes malas zālē,
   Vairs ērgļi nekliedz, tikai šķiet,
   Ka atbalsojas kalnu gālē,
   Kad garām ganāmpulki iet.
   Tad piepeši kaut kas top dzirdams,
   Zib meičas plīvurs, vaļā irdams,
   Un, lūk, skumjš bālums vaigu klāj,
   Pie gūstekņa kad viņa stāj.
   Ir lūpām vārdus atrast grūti,
   Ir acis drūmums bezcerīgs,
   Kā viļņi melnie mati slīgst
   Pār viņas pleciem un pār krūtīm.
   Tai vienā plaukstā vīle spīd,
   Ass kinžals sažņaugts otrā saujā;
   Kā liekas, viņa steigs tūlīt
   Veikt varoņdarbu slavas kaujā.
   Un, pavērdamās gūsteknī,
   «Bēdz!» saka kalnu meita šī.
   «Nav čerkesu uz klinšu grēdas,
   Steidz doties prom: nakts paies drīz;
   Še kinžals! Tumsā nemanīs
   Neviens, kurp aizved tavas pēdas.»
   Un tad ar vīli drebošo
   Līkst gūsteknim pie kājām viņa:
   Dzelzs skrapst, kad vīlē pušu to,
   Plūst acīs asaras bez miņas, —
   Un žvadzēdamas važas krīt.
   «Tu brīvs!» steidz viņa pavēstīt.
   «Bēdz!» taču skatiens, pārpilns posta,
   Pauž neprātīgas ciešanas
   Un mīlestību teic. Vējš mostas.
   Jau balto plīvuru skauj tas.
   «Mans draugs, mans draugs!» krievs iesaucas.
   «Es mūžam tavs, tavs līdz pat galam!
   Mums jāpamet šī briesmu mala,
   Nāc, bēgsim abi…!» — «Nē, krievs, nēl
   Es iepazinu mīlas maldus,
   Man zudis prieks un dzīves saldums,
   Kas aizgājis, nav jāmeklē.
   Ko es vairs spēju? Tev ir cita,
   Ej atrod, viņa mīļa būsi…
   Kādēļ tā skumu es bez mitas?
   Kādēļ tik bēdīgi man kļūst? …
   Tu manu mīlestību zini,
   Kā svētību ņem līdzi to.
   Sveiks! Manas mokas nepiemini,
   Sniedz roku … reizi pēdējo!»
   Viņš meičai roku dod un tiecas
   Kā augšāmcēlies pretī tai.
   Skūpsts, kad pār kalnieti viņš liecas,
   Ir zīmogs mīlai draudzīgai.
   Pie upes abi roku rokā
   Bez vārda viņi nokāpj tā.
   Krievs metas dzelmē krācošā,
   Jau peld viņš straujo viļņu lokā,
   Jau klinti krastā manīt var,
   Jau cilni viņš ar roku skar …
   Te nošļakst ūdens: vai kāds krita
   Vai vaidēja, kad ļoti sāp? …
   Krievs mežonīgā krastā kāpj
   Un atskatoties redz — bez mitas
   Gar ūdens malu putas sitas,
   Bet jaunās čerkesietes jau
   Ne krastā, ne pie kalna nav .. .
   Viss aprimis. Pēc dusas tvīkstot,
   Kāds koks vēl lēnā vējā zuz,
   Un mēness gaisma, dzelmē līkstot,
   Ļauj redzēt viļņu gredzenus.
   Krievs saprot… Un tad atvadoties
   Viņš raugās reizi pēdējo:
   Tur lauks, kur ganos nācās doties,
   Tur auls un ērkšķu žogs ap to,
   Tur, važās kalts, viņš kraujā gāja,
   Pie strauta ēnu deva krūms,
   Kad kalnos dziesmu skandināja
   Par brīvību kāds čerkess drūms.
   Nu bieziem krēslas vāliem blaku
   Sāk jaunās dienas blāzma krist;
   Ar pirmo rītausmu pa taku
   Iet atbrīvotais gūsteknis,
   Un pretī kā pa miglas paliem
   Jau spožie krievu durkļi māj,
   Un sasaucas pa kalnu galiem
   Tie kazaki, kas sardzē jāj.

 
   Tā laidās mūza, sapņu draugs,
   Pār Āziju, pār tālo pusi,
   Tur viņa ziedus saplūkusi,
   Kas Kaukāzkalnu gālēs plaukst.
   Un viņai apģērbs iepatikās,
   Ko kareivīgās ciltis nes,
   Kā kalniete man viņa likās,
   Kad sastapu šo burvi es;
   Pār klintaini ceļš viņai vijās,
   Gar tukšiem auliem mēdza iet;
   Tās dziesmas viņa noklausījās,
   Ko kalnos bārabērni dzied;
   Un staņicas tad iemīlēja,
   Kur kazakiem ir brašums īsts,
   Gar klusiem kapiem staigāt spēja,
   Pa kurgāniem, kur gani klīst;
   Un viņa, dziesmu dieve labā,
   Šais seno dienu atmiņās
   Varbūt vēl paudīs teiksmas tās,
   Ko bargais, sirmais Kaukāzs glabā;
   Un tad mums sacīs viņas balšs
   Par divkauju, kur Mstislavs6 kāvās,
   Un pavēstīts tiks krievu gals,
   Kad gruzīnietēm viņi ļāvās;
   To stundu pieminēs bez tam,
   Kad, jauzdams asiņainās ainas,
   Drošs metās virsū Kaukāzam
   Jau mūsu ērglis divgalvainais;
   Kur šalca Tereka līdz šim,
   Bij dzirdams: kauju troksnis dim,
   Un granda krievu bungas spēji,
   Jo straujš un viltīgāks par trim
   Bij Cicianovs atdrasējis;
   Par varoni es dziedāšu:
   Ai Kotļarevski, pletni tvēris,
   Pār Kaukāzu kur gāji tu,
   Tur pāri gājis melnais mēris!
   Tur viss ir apsmiets, postīts, grauts .
   Bet tagad zobens nolikts malā:
   Karš prieka nedeva tev daudz,
   Nu beidzot mājas galu galā
   Tev jaukus miera brīžus sniedz,
   Tur atpūsties var mīļu prātu …
   Bet atkal Austrumi jau kliedz!
   Klau, Kaukāz, galvu zemu liec
   Un padodies: Jermolovs klātul
   Vairs kara sauciens neskanēs:
   Prot krievu zobens stipri stāvēt!
   Kas, Kaukāzdēli, pateikt spēs,
   Cik briesmīga bij jūsu nāve!
   Ne mūsu asinis būs lās,
   Kas paglābt iespēs jūs no bēdas,
   Ne rumaki, ne kalnu grēdas.
   Ne brīves alkas svētākās.
   Reiz krita Batijs, cilšu nodots,
   Bet tagad Kaukāzs nodod jūs:
   Jau zobeni un šķēpi rūs,
   Rimst bultas, mērķi neatrodot;
   Bez kādām bailēm ceļnieks klīst
   Pa kalnu aizām, kur jūs mitāt,
   Un mums par to, kā cīņā kritāt,
   Vairs tikai teiksmas pastāstīs.
   .