S a l j e r i
   —
   Teic visi: taisnības uz zemes nav.
   Bet nav tās arī augstāk. Saprotu
   Tik skaidri to kā vienkāršāko gammu.
   Kopš savas dzimšanas es mīlu mākslu;
   Kad biju bērns un vecā baznīciņā
   Pār mani augstu dūca ērģeles,
   Es klausījos kā sapnī. Asaras
   Man pēkšņi saldā aizmirstībā lija.
   Es agri atteicos no tukšām baudām;
   Un zinības, kas svešas mūzikai,
   Man bija pretīgas; es lepnā spītā
   Tas atmetu un viss tad atdevos
   Vien mūzikai. Ir pirmais solis grūts,
   Ceļš pirmais garlaicīgs. Bet pārvarēju
   Es agrās neveiksmes; un amatprasmi
   Tad liku savas mākslas pamatā.
   Es kļuvu amatnieks, un pirksti guva
   Man paklausīgu, sausu veiklību,
   Auss — skaidru dzirdi. Skaņas nonāvēdams,
   Es mūziku kā līķi sadalīju
   Un harmoniju tiecos pārbaudīt
   Ar algebru. Tad, apguvis šo māku,
   Jau atļāvos par radīšanu sapņot.
   Es sāku radīt slepus, klusībā,
   Un nedrīkstēju domāt vēl par slavu.
   Cik bieži, nosēdējis klusā cellē
   Viens dienas trīs bez miega, neēdis,
   Tik radīšanas svētlaimību baudot,
   Pēc tam es darbu metu ugunī,
   Vēss skatījos, kā sadeg manas domas
   Un skaņas radītās gaist vieglos dūmos.
   Ko runāju? Kad nāca lielais Gluks
   Un atklāja mums noslēpumus jaunus
   (Tik dziļus, valdzinošus noslēpumus),
   Vai neatmetu visu agrāko,
   Ko mīlēju, kam ticēju tik kvēli,
   Un droši nestaigāju pakaļ tam
   Bez kurnēšanas — kā kāds nomaldījies,
   Kam pretimnācējs rāda citu ceļu?
   Ar saspriegtu un skaudru izturību
   Tā beidzot skaņu mākslā bezgalīgā
   Uz augstas pakāpes es pacēlos.
   Man uzsmaidīja slava. Ļaužu sirdis
   Tad maniem darbiem līdzi skanēt sāka.
   Es biju laimīgs: mierā izbaudīju
   Tad darbu, panākumus, slavu; priecīgs
   Par draugu darbiem, viņu panākumiem,
   Tie bij man biedri mākslā brīnumainā.
   Nē! Skaudību nekad es nepazinu,
   Ne tad, kad trako parīziešu dzirdi
   Pičini spēja skaņām valdzināt,
   Ne tad, kad pirmo reizi izdzirdēju
   Es Ifigeniju tik sēri skanam —
   Kas sacīt var, ka bij Saljeri lepnais
   Kaut vienu reizi skauģis nicināms,
   Kā čūska, kura, dzīva samīdīta,
   Vēl bezspēkā grauž putekļus un smilti?
   Neviens! . .. Bet tagad — pats to varu sacīt
   Es esmu skauģis. Tagad apskaužu
   Tik dziļi un ar tādām mokām. — Debess!
   Kur taisnība, ja svētā dāvana,
   Ja nemirstīgais ģēnijs nav kā balva
   Par mīlu dedzīgu, par pašaizliegšanos,
   Par darbu, centību un lūgsnām sniegts,
   Bet apstaro tas neprātīgā galvu,
   Dots dīkam klaidonim. Ak Mocart, Mocart!
   (Ienāk Mocarts.)
   Mocarts
   Aha! Tu ieraudzīji! Bet es nācu
   Ar joku tevi pārsteigt negaidot.
   Saljeri
   Tu šeit! — Vai ilgi?
   Nupat ienācu.
   Es atnesu tev kaut ko parādīt,
   Bet, nākdams garām dzertuvei, es dzirdu
   Kāds spēlē vijoli… Nē, draugs Saljeri,
   Ko smieklīgāku dzirdēt tavā mūžā
   Tev nebūs gadījies. Akls vijolnieks
   Tur spēlēja voi che sapete. Brīnums!
   Es nenocietos, atvedu līdz veco
   Ar viņa mākslu tevi pacienāt.
   Nāc iekšā!
   (Ienāk akls sirmgalvis ar vijoli.)
   Mums no Mocarta kaut ko!
   (Vecais spēlē āriju no Don-2uana, Mocarts skaļi smejas.)
   Saljeri
   Tu vari par to smieties?
   Mocarts
   Ak Saljeri!
   Vai tiešām pats tu nepasmējies?
   Saljeri
   Nē,
   Es nesmejos, kad nemākuļa rokas
   Man aptriepj Rafaela Madonnu,
   Es nesmejos, kad nožēlojams āksts
   Ar parodiju zaimo Aligjeri.
   Ej projām, vecais.
   Pagaidi! Še, dzer —
   Uz manu veselību!
   (Vecais aiziet.)
   Tev, Saljeri,
   Ir šodien slikta oma. Atnākšu
   Pie tevis citreiz.
   Saljeri
   Ko man atnesi?
   Mocarts
   Nē — tāpat, nieku. Bezmiegs viņunakt
   Man uzmācās. Un galvā dažas domas
   Tad ienāca. Tās šodien uzmetu.
   Man tiktos dzirdēt tavu spriedumu.
   Bet tev nav laika man.
   Saljeri
   Ak Mocart, Mocart,
   Kad man nav bijis laika tev? Nu sēdies.
   Es klausos.
   (pie klavierem)
   Iedomājies tagad … ko gan?
   Nu, kaut vai mani — mazliet jaunāku
   Un iemīlējušos — gan ne par daudz,
   Ar skaistuli vai draugu, kaut ar tevi —
   Es līksms … Bet pēkšņi: nāve parādās
   Vai spēja tumsa, vai kaut kas tamlīdzīgs …
   Nu, paklausies.
   (Spēlē.)
   Saljeri
   Ar to pie manis nāci
   Un spēji apstāties pie dzertuves,
   Un aklā spēli klausīties? Ak dievs!
   Tu, Mocart, neesi pats sevis cienīgs!
   Mocarts
   Nu ko, — vai labs?
   Saljeri
   Kāds dziļums brīnišķīgs!
   Un kāda drosme, kāda saskanība!
   Tu, Mocart, dievs un pats to neapzinies.
   Es zinu, es.
   Mocarts
   Kā! Tiešām? Jā, varbūt. . .
   Bet mana dievība ir izsalkusi.
   Tad paklau: pusdienosim abi kopā
   Mēs «Zelta Lauvas» krodziņā.
   Mocarts
   Lai notiek!
   Es priecājos. Bet ļauj man aiziet mājās
   Un sievai pateikt, lai tā negaida
   Vairs mani pusdienās.
   (Aiziet.)
   Saljeri
   Es tevi gaidu!
   Nē! Ilgāk nespēju es pretoties
   Vairs savam liktenim: es izraudzīts,
   Lai viņu apturētu, — citādi būs beigas
   Mums visiem — mākslas priesteriem un kalpiem,
   Ne tikai man ar manu slavu sīko …
   Kāds labums būs, ja Mocarts paliks dzīvs
   Un jaunus augstumus vēl turpmāk aizsniegs?
   Vai mākslu paceltu viņš tāpēc? Nē!
   Tā atkal pagrims, kolīdz viņš būs zudis,
   Viņš pēcnācēju sev mums neatstāj.
   Kāds labums mums no viņa? It kā ķerubs
   Viņš dažas paradīzes dziesmas atnesis,
   Lai, raisot mūsu bezspārnotās alkas,
   No pīšļu radījumiem aizlidotu!
   Tad aizlido! Jo ātrāk, draugs, jo labāk.
   Lūk — inde. Pēdējā Izoras velte.
   To astoņpadsmit gadus līdz sev nesu —
   Un bieži dzīve šķita kopš tās reizes
   Man neciešama brūce. Bieži esmu
   Ar ienaidnieku sēdējis pie galda,
   Bet kārdinošam čukstam nepadevos
   Es vēl nekad, kaut bailīgs neesmu,
   Kaut apvainojumu es dziļi jūtu
   Un dzīvi mīlu maz. Es vilcinājos,
   Kā nāves alkas mani mocīja!
   Bet kāpēc mirt? Es domāju, varbūt
   Vēl dzīve atnesīs man pēkšņas veltes,
   Varbūt pie manis atnāks svētlaime
   Un radīšanas nakts, un iedvesma.
   Varbūt jauns Haidns nāks un sacerēs
   Ko lielu, lai to izbaudītu es …
   Kad dzīroju ar ienīstamu viesi,
   Es domāju: vēl ļaunāks ienaidnieks
   Var atrasties, un apvainojums ļaunāks
   No lepniem augstumiem var mani satriekt.
   Tad nepazudīsi, Izoras velte!
   Un man bij taisnība! Un atradu
   Es beidzot savu ienaidnieku.
   Jauns Haidns sniedza brīnišķīgu veldzi.
   Ir tagad laiks! Tev, dārgā mīlas velte,
   Būs šodien pāriet mana drauga kausā.

   Mocarts un Saljeri pie galda
   Saljeri
   Kāpēc tu šodien esi drūms?
   Mocarts
   Es? Nē!
   Saljeri
   Tev, Mocart, kāds ir sabojājis omu?
   Tik labas pusdienas un lielisks vīns,
   Bet klusē tu un viebies.
   Mocarts
   Jāatzīstas,
   Mans Rekviēms man nedod miera.
   Saljeri
   A!
   Tu raksti Rekviēmu? Vai jau ilgi?
   Mocarts
   Trīs nedēļas. Bet dīvains gadījums . . .
   Vai tev to nestāstīju?
   Saljeri
   Nē!
   Tad klausies.
   Pirms trijām nedēļām es atgriezos
   Reiz vēlu mājās. Teica man, ka esot
   Kāds mani meklējis. Kāpēc — nav zināms.
   Es visu nakti domāju: kas viņš?
   Un ko viņš grib no manis? Otrā dienā
   Viņš atkal ieradies, kad manis nebij.
   Bet trešā dienā spēlējos uz grīdas
   Ar savu dēlu. Mani pasauca.
   Es izgāju: kāds cilvēks melnā tērpā,
   Pret mani pieklājīgi paklanījies,
   Man pasūtīja sēru Rekviēmu
   Un aizgāja. Es tūlīt sēdos rakstīt.
   Kopš reizes tās nav nācis melnais cilvēks.
   Bet tas ir labi: žēl man būtu šķirties
   No sava darba, lai gan tagad pabeigts
   Ir Rekviēms. Un tomēr jūtu . . .
   Saljeri
   Ko?
   Mocarts
   Man kauns ir atzīties.
   Saljeri
   Bet ko tad, saki!
   Ne dienu un ne nakti nedod miera
   Man melnais cilvēks. Seko man viņš visur
   Kā ēna. Lūk, un ari tagad šķiet,
   Ka līdzās mums pie galda it kā trešais
   Viņš sēž.
   Saljeri
   Tie nieki. Bērnišķīgas bailes!
   Prom tukšās iedomas! Kā Bomaršē
   Man mēdza teikt: «Vai zini, brāl Saljeri,
   Kad melnas domas kādreiz tevi māc,
   Tad liec, lai šampanietis glāzē puto,
   Vai pārlasi, kā precas Figaro.»
   Mocarts
   Jā! Bomaršē tev taču bija draugs,
   Tu uzrakstīji viņam «Tarara».
   Tā jauka gan. Un tur ir motīvs kāds,
   Ko vienmēr dziedu, kad es esmu laimīgs.
   La … la … la … la. Vai taisnība, Saljeri,
   Ka Bomaršē ir kādu noindējis?
   Saljeri
   Es neticu: viņš bija pārāk smieklīgs,
 
   Lai veiktu tādu darbu.
   Mocarts
   Viņš ir ģēnijs —
   Kā tu un es. Bet noziegums un ģēnijs
   Ir divas lietas, kuras nesaderas.
   Saljeri
   Tu domā?
   (Iemet indi Mocarta glāzē.)
   Tagad dzer!
   Mocarts
   Es dzeru, draugs,
   Uz tavu veselību. Vienoti
   Lai vienmēr būtu Mocarts un Saljeri,
   Šie divi harmonijas dēli. (Dzer.)
   Saljeri
   Nē!
   Vēl pagaidi! Tu izdzēri! Viens pats?
   Mocarts
   (nosviež servjeti uz galda)
   Es paēdu.
   (Iet pie klavierēm.)
   Nu paklausies, Saljeri,
   Kā skan mans Rekviēms. (Spēlē.)
   Tu raudi?
   Saljeri
   Es raudu pirmoreiz. Man sāpīgi
   Un labi, it kā pienākumu grūtu
   Es būtu veicis. It kā atšķēlis
   Man ārsta nazis slimu locekli.
   Šīs asaras, draugs Mocart, neievēro
   Un turpini, steidz tagad piepildīt
   Vēl manu dvēseli ar savām skaņām.
   Ja visi harmonijas lielo spēku
   Td sajustu! Bet nē: tad pasaule
   Vairs dzīvot nevarētu. Jo neviens
   Vairs nepievērstos zemās dzīves raizēm
   Un visi nodotos tik brīvai mākslai.
   Mēs — retie, laimes izredzētie,
   Mēs — dīkdieņi, kas, neprasot sev algu,
   Grib priesteri būt tikai skaistumam.
   Vai ne? Bet esmu šodien nevesels
   Un jūtos kaut kā smagi. Iešu aizmigt.
   Nu sveiks!
   Saljeri
   Uz redzēšanos.
   (Viens.) Aizmigsi
   Uz ilgu laiku, Mocart! Bet vai tiešām
   Tas taisnība un neesmu es ģēnijs?
   Jo noziegums un ģēnijs divas lietas,
   Kas nesaderas. Nē! Bet Bonaroti?
   Vai trulais pūlis melš un slepkava
   Nav bijis tas, kas cēla Vatikanu?
   .