Pēc pusdienu rosās un augusta dienvidus tveices, kas vel pieturas laukā, dīvaini klusi un krēslaini liekas šie bezgala garie gaiteņi ar cieši aizdarīto durvju virkni un augstajiem, drūmajiem logiem ēnainās sētas pusē. Pa tik gariem un tukšiem gaiteņiem cilvēks pa­rasti staigā murgu pilnos sapņos, bet, par spīti tam, mani pārņem sajūta, ka esmu tikko pamodies, ka galu galā esmu atģidies pēc visas pēdējo dienu nerealitā­tes — baltajiem liedagiem, zilās jūras un sieviešu augu­miem piegulošajiem, raibajiem peldkostīmiem.
   Lai cik tas absurdi, bet, ja ielā, kur aizrit mūsu dzīve, mums lemts gandri/, vienmēr iet pa ēnoto ietvi, pienāk laiks, Kad viss, kas redzams otrā — saules pielietajā, šķiet nereāls un rēgains kā mirāža. Un, ja tad necerot gadās nokļūt gaišajā pusē, uzmācas apjauda, ka pēkšņi sajukuši visi pātari, kaut kas nav kārtībā, rādās sapnis vai esam izsisti no sliedēm.
   Tādēļ šī gaiteņa dzestrums un spīvais tukšums ļauj man atgūt nomierinošu realitātes izjūtu. Viss atrodas savā vietā, pirmām kārtām — Centrs, un es arī esmu savā vietā — dzīves ēnainajā pusē, un, lai es, apskurbis no jūrmalas zelta un zilnes, galīgi atžirbtu, pēc neliela brīža man pasniegs tasi stipras kafijas, kaut gan, manuprāt, šoreiz būtu labāk iztikt bez tās.
   Astotās durvis. Pieklauvēju un ieeju istabā. Sekretāre mani apvelta ar savu ierēdnes smaidu un aiziet, lai pieteiktu. Atgriezusies viņa pamāj uz kabinetu. Mani gaida.
   —   A-ā, Bojevsl — ģenerālis iesaucas, balsī jaušams patīkams pārsteigums, it kā mēs būtu satikušies gluži nejauši. — Nu, kā tad atpūties?
   —   īsu laiciņu, — to pavēstījis, sarokojos ar viņu.
   Ka šī atpūta ir bijusi gaužām īsa, šefam ļoti labi zināms, jo viņš pats mani steidzami ataicinājis uz So­fiju. «Es pat tik daudz neesmu atpūties,» cits viņa vietā nīgri pateiktu, bet manam priekšniekam netīk šādas no­virzes. Viņš pieceļas, apiet ap milzīgo rakstāmgaldu, un mēs abi iekārtojamies tumšzaļos atzveltņos kance­lejā augoša tumšzaļa gumijkoķa paēnā. Pēc brītiņa ienāk sekretāre, nesdama kafiju. Ja jau to liek galdā, saruna būs lietišķa, ar nozīmīgām sekām. Te kafijas dzeršana man allaž sola ceļu.
   Ģenerālis atver lielu, greznu eksporta cigarešu kārbu un pabīda man tuvāk, bet es atzīstu par labāku aizkū­pināt kādu no savējām. Šefs smēķē pa augstiem svēt­kiem, un, ja atmiņa mani neviļ, šī skaistā kārba te jau apput gadus divus. Priekšnieks aizdedzina cigareti, kas zaudējusi aromātu, izpūš dūmus pa muti, mazlietiņ sa­viebdamies, un sāk malkot kafiju. Tā mēs sēžam brītiņu, katrs aizņemts ar savu tasi un savām domām, līdz ģenerālis piepeši iejautājas:
   —   Kādas tev zināšanas socioloģijā?
   — Drusciņ plašākas nekā veterinārijā.
   —   Tu taču esi studējis vēsturisko materiālismu…
   —   Esmu gan studējis, — nedroši, paklusi atzīstos.
   —  Tad nu tev savas zināšanas jāatsvaidzina. Un arī jāpapildina. Lai to panāktu, tavā rīcībā būs divas dienas.
   —  Tikai divas dienas? — vaicāju, nospriezdams, ka šefs acīmredzot vai nu pienācīgi nenovērtē socioloģiju, vai pārvērtē manas spējas.
   —   Patiesībā četras, jo brauksi ar vilcienu. Kad iesi prom no šejienes, saņemsi nepieciešamo literatūru. Ne­izstiep tik garu seju! Tev izmeklēts pats būtiskākais, tāpēc lasot pārāk nenogursi. Tagad pievērsīsimies gal­venajam uzdevumam…
   Ģenerālis runā mierīgi. Viņa aizsmēķis jau nodzisis, aizmirsts pelnu traukā. Kafijas tases iztukšotas. Mazais kancelejiskās viesmīlības seanss beidzies. Pienācis laiks nopietniem jautājumiem.
   Rāmajā, atturīgajā šefa balsī jaušas kaut kas spirdzi­nošs — gluži kā dzestrums krēslainajos gaiteņos. Klau­soties viņa skaidrajos, skopajos vārdos, notikumu haoss, kļūmes un konflikti šķiet tikpat kā vienaldzīgs matemā- tikās uzdevums: sākotnējās situācijas dati, turpmākās izmaiņas, zināmie un nezināmie lielumi, saskaņā ar ku­riem man būs jādarbojas", manā rīcībā nodotie līdzekļi un operācijas mērķi.
   Lāgu lāgiem ģenerālis apklust uz mirkli un zilām acīm raugās manī, it kā es būtu mašīnrakstītāja, kurai viņš diktē, starpmetiem nogaidīdams, lai ļautu līdz galam uzsist pēdējo teikumu. Lai gan man nav priekšā nolikta rakstāmmašīna, tomēr būtībā tas neko negroza, jo katrs sīkums, katrs vārds neizdzēšami jāieraksta smadzenēs. Un tā šefs reizēm aprauj valodu, atvēlē­dams man mazu klusumbridi un zilām acīm mierīgi vērodams mani. Viņa acis ir gaišas, spodras un ģenerālim pat nepiedienīgi zilas — droši vien viņš to apzinās, jo parasti lūkojas mazliet piemiegtiem plakstiem, nevis pa­visam klaji.
   Mans priekšnieks cenšas izteikties pēc iespējas lako- niskak, lai skaidrāk atklātu datus, un vairās no jebkā­diem komentāriem. Viņš aptver, ka es pats vēlāk visu komentēsu, ka nākas, un nav vērts mani apgrūtināt ar ve1tīgiem norādījumiem. Pirms šefs kļuva par ģenerāli un apsēdas šajā kabinetā, viņš bija veicis diezgan daudz operāciju. Bet vecs buks ļoti labi saprot, ka bieži vien rūpīgi un sīki izstrādāts kādas operācijas plāns praksē ir gluži nederīgs.
   —  Tas ir viss, — pēc stundas ģenerālis saka, kā likdams manīt, ka tagad man vārds.
   Nešaubos, ka tas ir viss un vēl ilgāk runāt neklātos, tomēr uzdodu dažus jautājumus, uz kuriem saņemu jau iepriekš paredzētas atbildes: «Par to mums nav datu», «Pārbaudīsi uz vietas», «Nē, tas mums nav zināms».
   Tā es te esmu vienīgi šo to lieki pavaicājis, ja neminu vēl to, ka esmu paguvis pamatīgi piedūmot kabinetu. Nogaidījis, kad izkūpināšu līdz galam cigareti — piekto pēc kārtas, šefs pieceļas.
   —  Varbūt mums nevajadzēja sūtīt tieši tevi, bet Stan- kovs patlaban ir ārzemēs, un Borislavs dosies citās da­rīšanās.
   Sī piezīme šķiet visai neparasta ģenerāļa darba sti­lam, taču vairs neatliek laika to atšifrēt, jo viņš jau sniedz roku un pirmoreiz paraugās manī mazliet platā­kām acīm.
   —   Labu veiksmi, Bojev!
   Sekretāres istabā gandrīz saskrienos krūtīs ar Bori- slavu.
   —   Kas ir, vai tu jau brauc prom? — viņš vaicā, pa­griezis muguru pret logu, pie kura droši vien ir diezgan ilgi garlaikojies.
   —   Bet tu? — savukārt noprasu, lai viņš aptvertu, ka nav jāuzdod lieki jautājumi.
   Sekretāre piece|as un ieiet ģenerāļa kabinetā.
   —   Neko teikt, tātad nebūs nekāds brīnums, ja mēs tiksimies plašajā pasaulē, — Borislavs izmet, visu at­skārtis.
   —   Un, ja arī tiksimies, nevarēsim kopā iedzert pa glāzītei. Kā bībelē rakstīts: viņi satikās un viens otru nepazina.
   Borislavs grasās ko iebilst, bet man nav vaļas brīvi tērzēt par niekiem, tādēļ atvadam pavicinu ar roku un steidzos prom. Ieeju pie attiecīgā darbinieka, lai pa­ņemtu man sagatavotos materiālus, un soļoju atpakaļ pa garo, vēso gaiteni. So atceļu simtiem cilvēku dienā mēro ar īgnumu vai atvieglojumu, vai mazu nepacie­tību, jo tas viņus ved uz miermīlīgiem mājokļiem, pie berniem, sava paša pasaulē. Bet ar mani parasti ir gluži citādi, un šis gaitenis mani vienmēr aizved pavi­sam citur, tālu, tālu — uz svešām pilsētām, pie nepa­zīstamiem cilvēkiem, dīvainās, sarežģītās situācijās. Un allaž, kad, ticis pa kāpnēm lejā, pie izejas pamāju ar galvu milicim, kas militāri sveicina mani, prātā iešau­jas nejēdzīga doma, ka varbūt pēdējo reizi eju pa šīm durvīm, neattapdams, ka dodos turp, no kurienes ne­viens vairs neatgriežas.
   Pamostos biezā priežu silā. Kādu brīdi pat liekas — man nav ļāvuši ilgāk atpūsties jūrmalā tikai tādēļ, lai es vēl pataptu padzīvot kalnos. It kā to būtu parakstī­juši ārsti, kas mīļuprāt dod labus padomus, jo tas vi­ņiem ir tīrais nieks: «Divdesmit dienas pavadīsit pie jūras, vēlāk aizbrauksit kalnos.»
   Pamazām atžilbstu pietiekami, lai saprastu, ka nebūt neesmu Rilas klosterī. Rībēdams vienmērīgā rakstā, vil­ciens ieslīd starp kalnu nogāzēm, un gar guļamkupejas logu zib Slovēnijas priežu sili. Kaut gan neesmu kūrortā, tomēr ir jauki pamosties tik agrā rīta stundā un raudzīties, kā apkārt pa vagona sienām šaudās, iz­gaist un atkal uzplaiksni zaļas mežu ēnas un trīsstū- raini, zeltaini saules vizuļi.
   Uz ātru roku ieturu brokastis, iedzerdams tasi ter­mosā atdzisušas kafijas un izsmēķēdams cigareti, tad saku skūt bārdu. Skūšanās visumā ir nepatīkams darbs un, kad tas jādara zvalstīgā vagonā, prasa gan pacie­tību, gan akrobātisku veiklību. Par laimi, šorīt notikumi risinās mana labā. Neesmu vēl paspējis pa īstam iezie­pēties, kad vilciens apstājas. Tukšs perons un uzraksts «Postoina» — ta ir robeža. Kamēr arvien vēl ierasti krašļojos ar ziepju putām, kāds skaļi pieklauvē pie dur­vīm un, pirms pasaku: «Nāciet iekšā!» — tās atver tik strauji, tik nekautrīgi, kā mēdz rīkoties robežsargi visos kontinentos.
   Ienāk vīrs formas tērpā, paņem manu pasi, izlasa vārdus Mihails Kojevs — zinātniskais darbinieks» un aizdomigi lūkojas manī, kā vēlēdamies pārliecināties, vai tiešām esmu tas pats zinātniskais darbinieks. Bez šaubām, es neesmu Mihails Kojevs, ja tāds vispār dzīvo, bet, uzmetot skatienu manai saziepētajai sejai, grūti pateikt, vai tā pati redzama arī fotogrāfijā. Tad virām formas tērpā labpatikas spēji uzsist zīmogu un atdot man pasi, kaut ko neskaidri norūcot, — droši vien tā viņš nospēlē laipnu sasveicināšanos.
   Postoinā vilciens stāv krietnu laiku. Un man ir iespē­jams ne tikai noskūties, nomazgāties un apģērbties, bet arī atkal no sirds nodoties sabiedriskajai zinātnei, ar ko nodarbojos vakar līdz vēlai naktij. Centrā cilvēki tiešām ir pacentušies sagādāt man vienīgi nepieciešamās lite­ratūras minimumu, tadeļ nedraud briesmas sasirgt ar meningītu. Viena burtnīca, kurā ar rotatoru iespiesti soc ioloģijas vēstures konspekti, otrā piezīmes, kam jā­atsvaidzina manas zināšanas vēsturiskajā materiālismā, krievu valoda sarakstīta grāmata par mūsdienu bur­žuāzisko socioloģiju — tā ir visa mana pārvietojamā bibliotēka. Turklāt izrādās, ka šai lasāmvielā aplūkots ļoti daudz katram zināmu, elementāru jautājumu, lai gan dažam nav ne jausmas, ka tie ir socioloģijas prin­cipi.
   Es jau esmu paguvis to visu vērīgi izlasīt, un svarī­gākais ir dziļi iegulies atmiņā. Grūtāk man padodas bur­žuāziskās socioloģijas teorijas, jo to ir bez sava gala un tās pārpilnas personvārdiem. Tā šī diena saskaņā ar plānu jāziedo visu šo bioloģisko, jaunmaltusiānisko, ģeopolitisko, empīrisko, psiholoģisko, semantisko, struk- turālistisko un nez kādu vēl teoriju atkārtošanai.
   Lai cik ilgi vilciens kavējas Postoinā, tomēr nemaz nepietiek laika, lai sagremotu, kā nākas, šo skolu un prātnieku lērumu. Vilciens sāk lēnām ripot pa āri, kur nav ne vēsts no mežaugiem, un pēc brīža apstājas sta­cijā pie Itālijas robežas. No jauna durvis negaidot at­veras, vīrietis formas tērpā klusām izburto vārdus «Mi­hails Kojevs», pētīgi paraugās manī, uzspiež zīmogu un izgrūž: «Grazia, signore!»1 — tad es atkal cenšos aprīt kārtējo grūti sagremojamo buržuāzisko teoriju papilddevu.
   Beigu beigās vilciens droši, pilnā sparā joņo, ātrā rakstā dārdēdams pa sliedēm un mezdams plašus līku­mus ceļa pagriezienos. Braucam caur saules pieplūdi­nātu, klinšainu plato, un, tā kā dzelzceļa uzbērums ir ļoti augsts un vilciens drāžas arvien straujāk un strau­jāk, man rodas sajūta, ka mēs lidojam nelielā augstumā pāri plato, nevis to šķērsojam pa zemi. Te nemana silu, nemana valgano kalnu pļavu, nemana mežu zaļumu un dzestro, zilgano ēnu. Apkārtne izskatās žilbinoši balta un tuksnesīga kā mēness: klajotnes — kā sētin nosētas sīkiem akmeņiem, klinšaini kalnāji, klinšainas ierozas, klinšu pelēkas, svelmē izbalējušas debesis.
   Tā ir ainava, pa kādu rit mana dzīve. Klinšainā plato iegrobēs tik tikko iezīmējas masīvi betona bunkuri, virs kraujam glūn aizsargkrāsā nomaskēto kazemātu aklās, melnās acis, tālumā spīd radiolokatoru metāla ausis, kas ieklausās, pavērstas pret debess velvi. Tā ir mana ainava — tuksnesīga, nemiera pilna, mēma, ieslīgusi stiegrā_ klusumā, saspringusi modrībā un gaidās, spē­jīga īsā, īsā mirklī pārtapt apdullinošā kara sprādzienā. Tā ir mana ainava — dzīves tumšās puses uzņēmums, lai gan šis plato, tik akmeņains kā mēness, acis žilbina ar stindzinoši baltu gaismu.
   ' Paldies, kungsl (ltāl.)
   Atkal iegrimstu man rokās drebošās grāmatas sausā analizē. Un, kad pēc pusstundas paceļu acis uz logu, aiz tā jau valdzinoši zilst skaistās ilūzijas valstība, kā teicis Sillers. Vilciens traucas gar dziļu bezdibeni, kura ievalku klāj Adrijas jūras zildze un nokares ieslīgušas zaļumā, bet starp mežu zaļumu un jūras zildzi raibojas liedaga strēle — pārbagāta krāsainām laivām, saules­sargiem un peldkostīmiem. Re, mēs atkal esam kūrortā! Atkal redzu, kaut gan iztālēm, ielas saulaino pusi. Re, taluma manāmi tās iemītnieki, kas flirtē, pastaigājas ar salmenēm galva un sūc caur salmiņu citronu limonādi. Viņi pat neapjauš, cik trausla ir šī zilgmainā, saulainā pasaule un cik tuvu ir cita — tur, augšā, ar bunkuriem, betona cietokšņiem, gaidās saspriegtiem radiolokatoru un zenītbateriju taustekļiem. Jāpiebilst, ka, raugoties no (iri medicīniskā viedokļa, šāda neziņa varbūt ir vislabā­kais līdzeklis nervu saudzēšanai. Protams, ja tikai ir, kas sargā viņu dzīvību.
   Ti ir-.la man laimējas atspirdzināties ar vēl vienu tasi kafijas tā ir daudz stiprāka nekā termosā ielietā un, i;alvriiai, svaigaka. Stacijas bufetē un pa peronu slaida vasarnieki, kas ir tikko iebraukuši vai jau dodas prom, jaunekļi raibos kreklos un meitenes minisvārciņos, paveci atlēti īsās sporta biksēs un pavecas skais­tules, kuplās miesas atkailinājušas ar pārlieku lieliem dekoltē. Es arī mazu laiciņu klīņāju šurpu turpu, lai izvingrinātu locekļus, kā ieteic jogi, un domās ar prieku izbaudītu galīgu anonimitāti, par kuru vienmēr sapņo manas profesijas cilvēki, bet kuru var sev nodrošināt vienīgi ar drausmīgām grūtībām. Tad atkal ieeju ku­pejā, jo mani gaida darbs.
   Vilciens dodas tālāk tieši tobrīd, kad es kaismīgi no­dodos Darendorfa un Lip.seta teorijām. Nezinu, vai nu šīs teorijas ir gaužām nogurdinošas, vai laiks pārāk strauji kļūst aizvien karstāks, bet netālu no Portogruāro mana aizrautība, ar kādu mācījos, sāk draudīgi atslābt. Nolieku grāmatu malā un gurdām acīm raugos pa logu ārā. Garārn zib dārzi un pļavas, ko ieskauj zaļās mežu sienas, saulē izbalojušas, sārtas un zaļas mājas, ceļmalās uzlikti milzīgi uzraksti, kas daudzina saldējuma «Mota» un minerālūdens «Rekoāro» leģendārās īpašī­bas. Tas viss nav nekas varen saistošs un ir man jau diezgan pazīstams. Pazīstams tādēļ, ka ne reizi vien esmu braucis pa šo ceļu, neveltīdams īpašu uzmanību apkārtnes ainavām. Tāpat kā ir pazīstamas daudzas citas zemes un pilsētas, par kurām tūrists stāsta, ka tur atrodoties tādi un tādi muzeji un tādi un tādi piemi­nekļi, ka šajā restorānā gatavojot brīnum garšīgus ēdienus un tajā varietē esot bezgala interesanta pro­gramma, taču man šādi topogrāfiskie punkti izraisa tikai atmiņas par to, ko esmu pārdzīvojis, izpildot kādu uzdevumu. Parasti — bīstamu. Un kā likts — ļoti smagu.
   Cik bīstams ir mans pašreizējais uzdevums, to varēs noteikt uz vietas. Par grūtībām jāsaka — tās jau tagad ir viegli atjaušamas. Dažas no tām ir pavisam skaidras. Tās izriet no uzdevuma noteikumiem," kas nav gluži pil­nīgi, lai garantētu pareizu atrisinājumu. Ja līdzīgu uz­devumu dotu matemātiķim vai elektronu skaitļojamai mašīnai, tie abi atteiktos to risināt. Bet es neesmu ne matemātiķis, ne elektronu mašīna, tāpēc man būs jādar­bojas, balstoties uz gaužām skopiem datiem, kuri ir manā rīcībā. Un nu apskatīsim tos!
   Dimitars Todorovs, četrdesmit piecus gadus vecs, pre­cējies. Mūsu tirdzniecības apvienības direktora viet­nieks. Bieži braucis uz rietumiem, lai noslēgtu dažādus darījumus. Nevainojams darbinieks. Reizēm izdarījis sīkus pakalpojumus arī mūsu izlūkdienestam. Savā pē­dējā ceļojumā uz Minheni Todorovs saticies ar Ivanu Sokolovu, kas kādreiz bijis viņa skolas biedrs, vēlāk kļuvis par augstu vīru reakcionārajā emigrācijā VFR. Sokolovs piedāvājies sagādāt Todorovam svarīgas ziņas par emigrantu centra iecerēto graujošo darbību, vēlē­damies saņemt par to simts tūkstošus dolāru skaidrā naudā. Todorovs atbildējis, ka šādi darījumi esot ārpus viņa specialitātes, toties apsolījis, ka, pārbraucis dzim­tenē, to paziņošot tur, kur nākas. Pēc tam viņi abi no­runājuši atkal sazināties un izšķīrušies.
   Pārradies Sofijā, Todorovs atklājis vienīgi nupat mi­nēto notikumu un vēl dažus sīkumus, ko esmu cieši iegaumējis:
   «… Atstāju viesnīcu, lai dotos vakariņās, un, iedams garām pie ietves piedzītam automobilim, izdzirdu, ka mani kāds sauc: «Mitko!» Es pārsteigts apstājos un pat mazlietiņ samulsu, sazīmējis mašīnā pie stūres Soko- lovu, jo zināju, ka viņš ir viens no emigrācijas šefiem. Viņš teica: «Nebaidies^ man jāpastāsta tev kaut kas ļoti svarīgs,» — un aicināja mani, lai apsēžos automobilī viņam blakus. Nobraucis dažus simtus metru, viņš atkal apturēja mašīnu klusā ieliņā, kur mums notika ilga saruna…
   Visu laiku man likās, ka Sokolovs dreb par savu dzī­vību. Viņš divreiz mani brīdināja, lai es, atgriezies So­fija, pavēstītu par viņa ierosinājumu tikai mutvārdos. Un turklāt pasacīja: ja mūsējie šo piedāvājumu pieņem­šot, viņš gribot nodot ziņas un dabūt par tām naudu nevis VFR, bet kādā citā rietumu zemē. Viņš lūdza, lai par tikšanās laiku un vietu viņam atrakstot vēstulē, ko it kā sūtītu viņa brālis no Sofijas uz Minheni — «Pēc pieprasījuma». Vēstulē aiz kāda iegansta jāminot pil­sēta, kurā es ieradīšoties, un skaitlis, no kura atņemot pieci iznākšot tikšanās datums. Un mums vajagot sa- stapties tieši šajā datumā pulksten deviņos vakarā sta­cijas bufetē.
   SoKolovs teica, ka ziņas, kuras viņš piedāvājot, esot ārkārtīgi svarīgas un atklāšot ne vien atsevišķus graujosšas darbības plānus, bet arī visu naidpilnā emi­grantu centra diversijas stratēģiju uz ilgāku laika posmu. «Ja mani drauģeļi uzodīs, kādu preci grasos jums pārdot, man būs vakars!» Viņš to apgalvoja divas reizes. Kad pajautāju, kādēļ tad viņš uzņemas šādu risku, Sokolovs atbildēja, ka te viņam vairs neesot ne­kādu perspektīvu un viņš vēloties mainīt klimatu…»
   Tālākajā Todorova izklāstā ietveras arī daži viņa paša spriedumi par šo gadījumu, teiksim — tas viss neesot nekāds provokācijas mēģinājums vai viltīgs triks, Sokolova priekšlikums izklausījies patiess, un vēl citi līdzīgi pieņēmumi, kam nav ne mazākās nozīmes, jo tos izteicis tāds diletants kā Todorovs.
   Otrais elements uzdevuma noteikumos ir Ivans Soko­lovs, četrdesmit sešus gadus vecs, šķirtenis, VFR pilso­nis, aizbēdzis no Bulgārijas tūkstoš deviņi simti četr­desmit ceturtajā gadā, kad vācieši atkāpās. Centrā esošie dati apstiprina, ka līdz tūkstoš deviņi simti seš­desmit astotā gada augusta notikumiem Cehoslovakijā Sokolovs bijis viens no galvenajiem politiskajiem naidīgo emigrantu vadītājiem. Taču augusta notikumu laikā viņu atlaida no darba un pārcēla zemākā amatā — darbā emigrantu radio. Sokolovu pazemināja viņa vājās operativitātes dēļ sarežģītajā situācijā, kāda tolaik bija izveidojusies, bet īstais iemesls meklējams atsevišķu emigrantu nogrupējumu savstarpējā cīņā par varu.
   Ievācis vēl dažas nepieciešamas izziņas, Centrs seci­nāja: pirmkārt, Sokolovs, nesamierinādamies ar paze­mināšanu amatā vai baiļodamies, ka turpmāk notikumi var risināties viņam nelabvēlīgi, tiešām nolēmis atstāt VFR; otrkārt, ievērojot Sokolova plašos sakarus, pilnīgi iespējams, ka viņam ir vērtīgas slepenas ziņas, ko viņš vēlas pārdot, lai nodrošinātu sev mierīgu dzīvi jaunajā vietā; treškārt, Todorovam vajag atkal sazināties ar viņu un iegūt šīs ziņas.
   Nosprieda, ka tas viss jānokārto Kopenhāgenā. Dā­nija ir piemērota gan Sokolovam, jo tā robežojas ar VFR, gan Todorovam, kam tik un tā jābrauc uz šo zemi, lai iepirktu preces. Tās iekļautas to materiālu sa­rakstā, kurus valstīm — NATO loceklēm — nav tiesību eksportēt uz sociālistisko nometni. Tādēļ preces vis­pirms nosūtīs no Dānijas uz Austriju un no turienes pārvedīs uz Bulgāriju. Naudu iepriekš iemaksās Todo­rovs, uz kura vārda Kopenhāgenā tiks pārskaitīti trīs­simt tūkstoši dolāru. Sai summai pievienoja vēl simt tūkstošus dolāru, un Todorovs saņēma rīkojumu vien­laikus noslēgt divus darījumus.
   Tālāk uzdevuma noteikumi vairs nav skaidri, vienīgi ir izdibināts, ka Todorovs pirms kāda mēneša tiešām ieradies Kopenhāgenā un, spriežot pēc mūsu datiem, tur ap to laiku uzturējies arī Sokolovs. Todorovs pie­prasījis mūsu tirdzniecības pārstāvniecībā tikšanos ar attiecīgo firmu. Kā redzams izziņā, no bankas jau bi­juši izņemti četri simti tūkstošu dolāru. Todorovs sastapies ar Sokolovu stacijā — to apliecina trešais, kas drošībās dēļ tika aizsūtīts uz šo pilsētu, bet Todo­rovam par to nebija ne jausmas. Un tālāk — viss tumsā tīts!
   Tumsā tīts tādēļ, ka abi vienīgie zināmie uzdevuma lielumi kļūst nezināmi: gan Sokolovs, gan Todorovs ir pazuduši bez pēdām kaut kur Kopenhāgenā vai citur. Noslēdzis darījumu ar dāņu firmu, mūsu komersants vairs nav ieradies ne tirdzniecības pārstāvniecībā, ne viesnīcā. Sokolovs arī nav atgriezies viesnīcā, kā ap­galvo cilvēks, kuram bija uzticēts viņu novērot… Vis­pār neapstrīdamie dati izsīkst, dodot vietu apšaubā­miem minējumiem.
   Visvieglāk ir pieņemt, ka Todorovs gluži vienkārši laidies lapās, aiznesdams sev līdzi ceļasomā Sokolovam paredzēto summu. Bet tieši tas, ka Todorova personiskā kontā bija ieskaitīta tik liela- summa — kaut kas tāds pieļaujams tikai ārkārtējos gadījumos —, liecina, ka viņš nav no tiem, kuri labprāt izdara nodevību naudas dēļ.
   Cita varbūtība: Sokolovs aizvilināja Todorovu uz «drošu stūrīti», lai atdotu viņam ziņas, un tur viņu dabūjis pie malas. Ņemot vērā emigranta dabu, viņš spējīgs uz šādu neģēlību, un tas, ka Todorovs ir viņa bērnības draugs, nav bijis nekāds šķērslis, lai nospiestu gaili. Taču Sokolovs ir tik gudrs, ka nez vai būs ris­kējis noziegties, kad varēja saņemt naudu parastā ceļā. Hipotēze par noziegumu liktos ticamāka, ja Sokolovs nebulu varējis saņemt naudu parastā ceļā solīto ziņu trūkuma def. Tomēr, sīki izvērtējot visu, šis variants šķiet gaužām maz ticams. Ja emigrantam būtu trūcis īstu ziņu, viņš noteikti būtu safabricējis un iesmērējis viltotas, nevis aptraipījis rokas ar asinīm.
   Un vēl trešā varbūtība: emigranti, kas dzīvo VFR, ir uzoduši par gatavoto darījumu un nolēmuši tajā iejauk­ties. Šim pieņēmumam var būt daudz vairāk samērā neapšaubāmu variantu: a) Sokolova kolēģi iepriekš iedzinuši viņu sprukās un piespieduši, lai ievilina To- dorovu lamatās; b) Sokolovs un Todorovs ir izsekoti un notverti darījuma brīdī, pēc tam nogādāti nezināmā vietā, kas atrodas Kopenhāgenā vai citur Dānijā, bet nav izslēgts, ka viņi abi ir aizvesti uz VFR, lai gan šādu operāciju veikt ir pārāk grūti; c) Sokolovs aiz­raidīts uz viņpasauli, Todorovu apstrādā, lai izvilktu no viņa nepieciešamo informāciju; d) ja Sokolovs ir nodevis Todorovu, viņš palicis starp dzīvajiem, Todo­rovs nolaists no kājas; e) beigu beigās — gluži iespē­jams, ka abi noslepkavoti.
   Un pat tad, ja tā ir, mans pienākums ir noskaidrot, vai viņi patiešām nogalināti, un par viņu nāvi sastadīt aktu. Vispār man jāizdibina, kas īsti noticis, jāpalīdz Todorovam, ja viņš vēl spēj pieņemt palīdzību, un jā­dabū rokā iegūtās ziņas, ja viņam izdevies tās sagla­bāt. Ar visu šo izmeklēšanu jātiek galā vienam. Man nav nekādu tiesību nekādā gadījumā griezties nedz mūsu diplomātiskajā misijā Kopenhā­genā, nedz tirdzniecības pārstāvniecībā, nedz pie «Bal- kanturist» darbiniekiem. Tas ierakstīts melns uz balta uzdevuma noteikumos un vēl pasvītrots ar divām svītrām, lai būtu labāk uztverams.
   Protams, kad pēkšņi ir pazudis mūsu pavalstnieks, turklāt aizbraucis dienesta darīšanās, visvienkāršāk ir oficiāli iesniegt interpelāciju attiecīgajai valdībai. Tas ir tik vienkārši, bet veltīgi. Kā redzams pēc visiem mūsu datiem, dāņu varas iestādes šai spēlē nav piedalī­jušās. Ja jau līdz šim viņu varas iestādēm par to nekas nav zināms, diez vai tās ko atklās, uzsākušas izmek­lēšanu. Katrā zfņā ir grūti pieļaujams, ka Kopenhāge­nas policija parūpēsies, lai mūs informētu, kā ir risinā­jusies un ar ko beigusies tieša slepenu ziņu apmaiņa pret dolāriem ārpus oficiālā tirdzniecības darījuma ietvariem. Tā ar izmeklēšanu, ko patiesībā pienāktos veikt viņa karaliskās majestātes policijai, šoreiz jāno- cīnās anonīmai personai, kas pat nav Dānijas karaļa pavalstnieks.
   Manā rīcībā ir šādi līdzekļi: aizsegs un sakari ar Centru. Par aizsegu noder tas, ka piederu pie sociolo­ģijas zinātnieku saimes. Atsūtīts uz-ārzemēm speciali­zēties, es izmantošu iespēju apmeklēt Starptautisko •sociologu simpoziju, ko atklās Kopenhāgenā pēc divām dienām. Kā novērotājs. Bez mandāta pārstāvēt kādu mūsu zinātnisko institūtu.
   Sakari — ik otrdienu pulksten septiņos vakarā pie «Tivoli» parka ieejas mani gaidīs necils, vecmodīgs vīrietis. Necils tādēļ, ka nesīs zilu ceļasomu ar aviāci­jas sabiedrības «SAS» iniciāļiem. Vecmodīgs tādēļ, ka viņam galvā būs žokejcepure pēlēkām rūtiņām. Pa­role … kā jau katra parole.
   Vējš plivina daļēji nolaisto loga aizkaru. Bet vējš ir silts un pieversmo kupeju ar vēl sutīgāku gaisu. No­lieku buržuāzisko teoriju grāmatu pie malas, attapies, ka jau veselu pusstundu lasu vienu un to pašu teikumu, nevarēdams izprast. Skatos pa logu laukā — spožajā saules gaismā zaļie ainavu notoņi izskatās pelēcīgi, izbaluši. Griezīgi žvīkstēdami, riteņi ripo pa sliedēm — vilciens traucas ar vairāk nekā simt kilometru ātrumu stundā, kā steigdamies, lai drīzāk izrautos no svelmai­nās panorāmas, bet tai nav ne gala, ne malas — tik bczgalplašs ir šis nokaitušais līdzenums ar tveicē maz­liet apvītušiem kokiem, izblāvējušiem dārziem un klu­sam ēkam, kurās cilvēki it kā būtu izmiruši.
   Daļēji nolaistais aizkars aizklāj manam skatienam spilgtāko dabas pusi, to, kurā ieslīdējusi saule, bet arī redzamā ainava ir tik žilba, ka raugoties man sāk sūr­stēt acis. Tādēļ atzīstu par labāku versmainajā kupejas pagaismā izpētīt iepretim pie sienas piekārto attēlu, kas reklamē Alpus. Kā -zināms, Alpi ir apbrīnojami krāšņi, bet, kad uz šiem kalniem esmu lūkojies ilgu laiku, pie tam attēlā, tie valdzina arvien mazāk un mazāk. Tomēr es joprojām veros uz sniegaino Jungfrau vai M aterhorunu, vai kādu virsotni, jo tas mani it kāatsvaidzina patlaban, kad prātu vairāk nodarbina cil­vēki nekā minerālu pasaule.
   Cilvēki, kuri mani īpaši interesē, ir divi — Dimitars Todorovs un Ivans Sokolovs. Todorovs man labi pazīs­tams. Par Sokolovu jāsaka — pazīstu viņu tikai pēc kada dosjē un nodzeltējušas fotogrāfijas. Bez šaubām, fotogrāfija ir derīga tālab, lai es viņu sazīmētu, ja ne- jauši satikšu uz ielas. Taču es neesmu radis spriest par cilvēka raksturu pēc viņa attēla vai ārienes. Tā ir ābe­ces patiesība, ka ārienes galvenā loma ir maldināt. Tomēr Sokolova ģīmis un domāšanas spējas šķiet diez­gan parastas, lai kādu pieviltu. Un, ja viņš tiešām ar kaut ko zināmā mērā izceļas, tad tā ir viņa plēsonīgā daba. Sis svipšķis jauns aizbēdzis no dzimtās zemes, jo viņam licies, ka rietumos dzīvos zaļākas dienas nekā austrumos, imigrācijā viņš tapis par aktīvu tautas ienaidnieku tikai tādēļ, ka par to pamatīgi maksā. Un šis nodevējs tagad labprāt vēlas pakalpot dzimtenei tāpēc vien, lai dabūtu krietnu naudas žūksni, nevis lai izpirktu savus grēkus. Tāds vīrs, ja viņam gadās kļūt par aģentu, vienmēr strādā divos izlūkdienestos, ja, protams, vēl izgudrēm nepamanās darboties arī trešajā. Tāds vīrs jebkādā ceļā cenšas tikt uz ciņa, nevairoties pat no slepkavības. Mūsējo lēmumu noslēgt darījumu ar Sokolovu diktējušas nevis ilūzijas par šā tipa dabu, bet gan reāls situācijas novērtējums: Sokolovam ir ra­dušies tādi apstākļi, ka viņš no tiesas ir ar mieru pa­veikt to, ko pats ierosinājis. Un, ja darījums beidzies neveiksmīgi, vaina meklējama kāda cita rīcībā.
   Skaidrs, ka šis «cits» varētu būt Todorovs. Taču es Todorovu labi pazīstu un ne jau pēc fotoattēla, nē, man ir noteikts priekšstats gan par viņa labajām īpašībām, gan vājībām. Viņš nekad neiekārotu milzīgu summu, lai tās dēļ kļūtu par nodevēju. No viņa drīzāk sagai­dāms, lūk, kas: Todorovs kā cilvēks, kam svešs izlūk­dienesta darbs, pieļāvis drausmīgu vai liktenīgu kļūdu. Pēc pirmā skata — nav neko vieglāk izdarīt kā atdot kādam pilnu portfeli naudas un saņemt pretī apsolītās ziņas. Bet tas tik viegli izdarāms šķiet tam, kurš nekā nesaprot no šādām lietām un pat nespēj iedomāties, cik daudz riskantu situāciju, neparedzētu nejaušību vai ne­cerētu pavērsienu var gadīties ikvienam, pildot uzde­vumu naidīgā vidē kopā ar pārsteidzīgiem, nekaunī­giem partneriem.
   Manuprāt, es labi pazīstu Todorovu. Bet vai labi pa­zīstu būtībā? Vai dažkārt mums nerodas maldīgs ieskats, ka esam ieguvuši skaidru priekšstatu par cil­vēku, bieži satiekoties ar viņu un pasakot viens otram «sveiki»?
   Riteņi kland dobjāk pa sliedēm. Iedarbojas bremzes. Vilciens palēnina gaitu un beidzot apstājas. Uz perona sākas rosība, cik liela vien iespējama svelmē. Mestre. Bufetes ēnā pie galdiņiem sagaidītāji un pasažieri gaida nākamo vilcienu. Vīri un sievas tiekoties priecīgi apskau­jas, noilgojušies viens pēc otra pa to laiku, kamēr kūrorts viņus šķīris, un iekvēlojušies jaunās jūtās pēc kūrvietā ierastās neuzticības. Apkaime raiba un trok­šņaina, taču Alpu ainava ir pievilcīgāka.
   Vilciens atkal uzņem gaitu, palielina ātrumu un brauc pa betonētu trasi, kas šķērso jūras sēkļus netālu no Venēcijas. Neaptverami plašie ūdeņi viz tikpat peln- pelēki kā debesis un varbūt arī mazliet duļķaini. Abpus vagona redzama vienīgi jūra un debesis. Tomēr es pie­ceļos, izeju gaiteni un nostājos pie loga. Līdztekus dzelzceļa līnijai stiepjas asfaltētas šosejas strēle, kas tur, kur iezīmējas Venēcijas nami, uzvijas augšup un, mezdama plašu līkumu, aizlokās pa labi. Tālāk nekas nav manāms, bet es cieši raugos taisni-«tālāk», un man šķiet, ka saskatu aiz līkuma ceļmalā čokurā sarāvušos līķi sabrauktām, arvien vēl konvulsīvi drebošām kājām, pret mūra margām sasistu galvu, zem kuras rēgojas asinīm piesūkusies un krītot sagumzījusies balta panama.
   Tas ir mans draugs Ļubo Angelovs. Un ainu, kas man it kā paveras svelmē virmojošā tālē, es tiešām esmu redzējis nesen uz Venēcijas—Mestres šosejas. Redzēju, kā Ļubo nāk už šo pusi, mazliet pievilkdams kāju, un pēkšņi viņam aizmugurē izdrāžas melns buiks, notriec viņu gar zemi un aizsviež pret tilta mar­gām, — un, rau, sakropļots augums, kas līdz šim ir bijis cilvēks.
   Manu draugu nogalināja, jo viņš bija mēģinājis no­pirkt svarīgas ziņas tāpat kā Todorovs. Un tam tipam, ar kuru Ļubo bija vienojies, nevarēja ticēt tāpat kā Sokolovam. Tiesa, Ļubo rīkojās nevis saskaņā ar norā­dījumu, bet uz savu galvu. Turklāt viņš bija pavisam citāds nekā Todorovs. Es gribētu teikt — ja uz Venē­cijas—Mestres šosejas būtu gājis bojā nevis Ļubo, bet Todorovs, nez vai es to pārdzīvotu tik sāpīgi.
   Venēcija. Atkal uz perona ļaužu burzma. Atkal vīri apskaujas ar sievām, vecāki — ar bērniem, citi — ar attālākiem radiem. Man ir pusstunda brīva, kurā es varētu paklaiņot pa pilsētu un atcerēties senus notiku­mus. Taču atceres nav mana vājība, un, ja es visu gla­bātu atmiņā, man galva vai pušu plīstu. Tādēļ labāk pavadu laiku stacijas bufetē, noņemdamies ar kaut ko reālāku — ar alus kausu un šķiņķa šķēli.
   Ap pulksten pieciem vilciens lēnām, piesardzīgi iebrauc Milānas stacijā — milzīgā dzelzs un stikla telpā. Pirmais ceļa posms ir galā. Te man jāizkāpj un jāgaida nakts vilciens, kas atiet uz Kopenhāgenu.
   Atstājis ceļasomu bagāžas glabātavā, dodos uz pil­sētu, lai mazliet izlocītu kājas. Cik aplami esmu rīko­jies: lai gan tagad ir vēla pēcpusdiena, ielās joprojām pieturas neciešama tveice. Vakariņot pārlieku agri,
   Milānas katedrāle mani neaizrauj, jaunākie sieviešu apavu modeļi — vēl jo mazāk. Tādēļ atstāju tirdzniecības ielas un vietas, kas valdzina tūristus, iegriežos kafej­nīcā netālu no stacijas un tur vienatnē trīs stundas izklaidīgi vēroju sarežģītās suteneru attieksmes ar prostitūtām. Kad pētīt mīlestības tumšo pusi jau apni­cis, pārvietojos uz tuvējo restorānu, lai nosistu vēl stundu ar pieticīgām uzkodām un puspudeli vīna.
   Tuvojas pusnakts, kad atgriežos stacijā. Izņemu ba­gāžu un dodos pa peronu uz savu vagonu. Milzīgā, gaiši apgaismotā telpa tagad ir daudz klusāka. Nogu­rušie pasažieri snauž uz soliņiem, nolikuši sev blakus ceļasomas, vai samiegojušies drūzmējas pie veikaliņiem, kuros pārdod suvenīrus, sviestmaizes vai detektīvromā­nus. Konduktors, kas dirn savā postenī pie vagona, pa­ņem manu biļeti un, zagšus vērīgi noskatījies manī, pa­met ar galvu palīgam, lai ienes vilcienā bagāžu. Sekoju nesējam pa pēdām, samaksāju, cik pienākas, par neva­jadzīgo pakalpojumu un nostājos gaitenī pie loga. Te perons ir gandrīz tukšs, vienīgi manāms konduktors, divi iepretim uz soliņa nosēdušies paveci pasažieri un kāds svešinieks, kas gausiem soļiem nāk šurp no sta­cijas.
   Pavirši pārlaizdams skatienu vagoniem, svešais pie­nāk tik tuvu, ka es attopu — šis vīrs ir it kā pazīs­tams.
   —  Ak tu viens, šito pārsteigumu! — ieraudzījis mani, viņš paklusām draudzīgi iesaucas un apstājas pie loga. — Neparko necerēju, ka tevi satikšu.
   —   Gadās reizēm arī tā, — tikpat klusi atbildu un paspiežu svešajam roku, arvien vēl nespēdams aptvert, kas īsti man to ir pasniedzis.
   Nezinu, vai tautietis mani pazīst labāk nekā es viņu. Taču mēs aiz pieklājības apmaināmies ar dažām tuk­šām frāzēm — «Nu, kā klājas?», «Kas jauns?», «Cik karsts laiks, vai ne?» — tad atkal paspiežam viens ot­ram roku un mans mīklainais pazina iet savu ceļu tālāk.
   Vilciens sāk braukt. Iegājis kupejā, aizslēdzu durvis un atplēšu plaukstu. Izlīdzinu čaulīšu papīru, ko sve­šais saviļātu mazā bumbiņā ir iespiedis man saujā, at­vadoties sarokodamies ar mani. Papīriņā sīkiem burtiem ierakstīts:
   «Sokolovs ir noslepkavots ar nazi. Šorīt par to ziņots dāņu presē. Līķis atrasts Redbijas—Kopenhāgenas šo- ejas malā. Sīkāk nekas nav zināms.»
   Sis jaunums pārvelk krustu pusei no mana uzde­vuma. Dažs varbūt spriestu tā: ja būtu nogalināts arī Todorovs, viss uzdevums galīgi atkristu. Nepavisam ne. Atkristu vienīgi ta pašreizējie noteikumi. Bet atbilde šā vai ta noteikti būtu jāatrod.
   Nolaižu loga aizkaru, uzģērbju darba tērpu — pižamu un apgulstos ta, lai visspraigāk risinātos domas, - līmeniski. Rībēdams un svelpdams vilciens joņo nakts tumsā pa miermīlīgās vecās Eiropas klaju­miem un droši vien šobrīd jau nokļuvis kaut kur vidū starp Venēcijas—Mestres šoseju un maģistrāli Red- bija Kopenhāgena. Par laimi, šai civilizētajā pasaulē no šosejām ātri novāc nejauši atrastus līķus.

   — Vai visas vietas aizņemtas? — šoferis jau sesto reizi jautā lauzītā angļu valodā, kad, izgājis no viesnīcas, tuvojos taksometram.
   -      Aizņemtas gan, — sesto reizi atbildu un iesēžos mašīnā.
   Viņš ieslēdz pirmo ātrumu, pagriež stūri pa kreisi un gaida izdevīgu brīdi, kad varēs iespraukties bulvārī starp biezā plūsmā ripojošiem automobiļiem.
   No milzums iespējamam grūtībām šī ir vienīgā, ko neesmu paredzējis. Esmu ieradies Kopenhāgenā, kad te no visas pasaules saplūduši ne vien sociologi, bet arī tnristi, tāpēc viesnīcas ir pārpildītas.
   Pabraucis melni:, trīssimt, šoferis nogriežas pa kreisi un aptur mašīnu pie viesnīcas «Regīna». Taču tajā nav brīvu vietu, Tapat man ļieveicas «Astorijā», «Minervā», «Kanzasā», «Nordlandē» un vēl daudzās citās viesnīcās.
   —   Tālāk atkal būs tas pats, — šoferis mani brīdina, kad esam mērojuši no viena gala līdz otram garo Rie- tumtilta ielu un citas ieliņas tās apkārtnē. — Varbūt jums vajadzētu izmēģināt laimi dārgākās viesnīcās?
   —   Labi, izmēģināsim laimi dārgākās, — negribīgi novelku.
   Bet tas nozīmē, ka būs jāizšķiež lieka nauda un, gal­venais, jāgroza pieņemtā darbības programma. Vien­kārši zinātniskie darbinieki neapmetas dārgās vies­nīcās.
   Šoferis sāk vadīt mašīnu pretējā virzienā, lai mēs atstātu tūristiem piedienīgā mērenā komforta pasauli un dotos uz luksusa virsotnēm. Taču izrādās, ka arī luksusa virsotnes ir biezi apdzīvotas. Un, kad esmu krustām šķērsām veltīgi izstaigājis plašās «Merkurija», «Dānijas», «Royal» un «Anglettere» halles, apstājamies pie kādas mazāk pievilcīgas fasādes ar neona izkārtni «Excelsior».
   —   Ir viena istabiņa, — man par neizsakāmu pār­steigumu, atbild kalpotājs, kas sēž aiz lodziņa. — Bet nevaru galvot, vai drīkstēsit palikt ilgāk par divām dienām.
   Pēc minūtēm piecām jau atrodos kārotajā istabā aug­šējā stāvā, pārlaižu acis tās iekārtai, pārliecinādamies, ka tā daļēji atbilst augstajai cenai, nometu žaketi uz krēsla un atveru logu, lai drusciņ paelpotu Dānijas vakara gaisu.
   Tagad ir deviņi, bet laukā arvien vēl gandrīz pavi­sam gaišs un iepretim pelēcīgajām debesīm dīvaini zaigo zaļas neona gaismas reklāmas un nozaļojuši vara kupoli un jumti. Zaļā krāsa dāņiem laikam ir vismī­ļākā. Jau pa vilciena logu esmu redzējis, cik zaļa ir šī zeme ar bezgalīgajiem līdzenumiem, kur griezdamās aug lekna zāle un te pudurkšņiem ap kādu fermu, te atstatus garās verdzēs slienas tumši, smaragdzaļi koki, ko burnī valgā, dzestrā vēja varenās brāzmas; to skaņā, dzilgā šalkoņa ir it kā līdzenuma elpa. Zaļums ievie­sies arī te, pilsētas labirintos ar sarkaniem kārniņu jum­tiem: ēnainās parku alejās, bulvāru apstādījumos, efe­jām rotātās sienās, vara kupolos un pat gaišzaļajā stikla paralēlepipēdā — aviācijas sabiedrības «SAS» debesskrāpī.
   Vispār zaļajā krāsā jaušas svaigums, skaidrība un spirgtums, tā svētīgi atpūtina acis, kā apgalvo ārsti. Bet, kamēr raugos pa atvērto logu pilsētas panorāmā, šīs krāsas burvīgās savdabības tomēr vismazāk nodar­bina manu prātu. Neparedzētajām grūtībām, ar kurām esmu sadūries, meklējot viesnīcās vietu, ir pievienoju­šās vēl kādas — gandrīz negaidītas, lai gan iepriekš paredzētas, — mani izseko. Un izsekošana sākta jau stacijā, tad turpināta, man braucot ar taksometru, un vēlāk — viesnīcas «Excelsior» vestibilā, kur reģistrējo- iies izpildīju nepieciešamās formalitātes.
   Tas ir slikti. Bet nav ļaunuma bez labuma. Pamostas aizdomas: ja es tomēr esmu iekārtojies šai brīvajā istaba, tas noticis tādēļ, ka to atrast man ir palīdzējuši izsekotāji. Un grūti pateikt, kāpēc viņi izdarījuši šo pakalpojumu — vai nu nogura, vilkdamies man pa pēdām, vai arī šī istaba ir ļoti piemērota novēro­šanai.
   Kamēr elpoju pilsētas valgo, izplūdes gāzu piesāti­nāto vakara gaisu, man pēkšņi uzmācas smaga atjauda, ka savu misiju vajadzēs pildīt citādi, nekā esmu domā­jis. Tā ir veca patiesība — mēs varam atģist visas iespējamās varbūtības un visas pamatīgi apsvērt, bet atliek vel vienīgā, ko atskāršam tikai tad, kad tā pati uzbrūk ka neatvairāms posts.
   Mani izseko. Un pastāvīgi uzmanītam man jāveic savs uzdevums tā, lai par to vajātājiem nebūtu ne jausmas. Viens vienīgais un pēdējais glābiņš būs tas, ja izrādīsies, ka tā ir parasta pārbaude, lai izdibinātu, kas es par vīru un kālab īsti esmu ieradies šai zaļajā zemē. Vardu sakot, varbūt tā ir maza parastas spiegošanas mānijās izpausme, kas uzreiz aprausies, līdzko viņiem bus skaidrs, ka tiešām esmu nevainīgs sociālo fenomenu pētnieks. v
   Sociālo fenomenu pētnieks? Būtībā tas nav tālu no patiesības.
   Kojeva kungs, jūmi uzvārda nav delegātu sarak­sta… paziņo jauna sieviete, svinīgi noņemdamas pie rakstāmgalda, ko rotā plāksnīte — «ADMINISTRĀ­CIJA».
   —   Esmu tikai novērotājs, — steidzos paskaidrot.
   —  Ak tā, labil — Viņa pamāj un sāk pārlapot novē­rotāju sarakstus.
   Es varētu viņai aiztaupīt šīs pūles, pasakot, ka tajos arī neatradīs manu uzvārdu, tomēr ļauju, lai viņa pati to secina.
   Ja drīkstētu ticēt uzrakstiem, kongresa sēdei jau vaja­dzētu ritēt pilnā sparā, taču daži delegāti arvien vēl staigā pa milzīgo halli, kurā bez administrācijas rak­stāmgalda katrā ziņā ir bārs ar «Espresso» automātu un ledusskapis, varen pilns ar gāzētiem dzērieniem. Diez vai vēl jāpiebilst, ka abas šīs ierīces patlaban dar­bojas ar vislielāko jaudu.
   —   Arī šeit jūsu uzvārdu nemanu… — klusi pavēsta jaunā sieviete pie galda.
   Pacēlusi acis un ieraudzījusi, cik satriekts jūtos, viņa piemetina:
   —   Tas nav nekas briesmīgs. Tūlīt jūs ierakstīšu…
   Pasniedzu viņai pirms trim dienām iespiesto vizīt­karti, un viņa sāk labot kļūdu. Ar slepenu līdzjūtību vēroju viņas sejā aiz pastāvīgas badošanās radušās akūtas anēmijas pazīmes, kas raksturīgas ierēdnēm un ko vēl spēcīgāk izceļ zili zaļais grimējums ap acīm. Tā īsti padomājot, cik daudz posta ir nesusi pasaulei šī sieviešu mode — tā padara viņas par spokiem, un tai arvien vēl nav redzams gals …
   Kad galu galā tieku zālē, apbruņojies ar mapi, kādu delegāti vienmēr ņem līdzi, un piespraudis pie svārku atloka ar rakstāmmašīnu uzsistu vārdu «Bulgārija», simpozijs jau ir sācis darbu. Es gribēju teikt — dele­gāti ir apsēdušies savās vietās un kāds pavecs vīrs, uzkāpis tribīnē, kaut ko stāsta par starptautisku tikša­nos nozīmi. Kā norādīts plāksnītē, novērotājiem iedalī­tas vietas milzīgā amfiteātra galā. Dodos turp pa ma­lējām kāpnītēm, pārlaizdams skatienu nemājīgajai tel­pai. Tā ir pārlieku moderni konstruēta, viscaur izklāta saltām dzelzsbetona plātnēm, uz kurām paraugoties vien jau locītavās iezogas reimatiskas sāpes.
   Novērotāju rindā ir tikai divi brīvi krēsli, un es pie- metos vienā no tiem blakus kalsnam gara auguma kun­gam, kas cītīgi cenšas pielāgot sev skaņu pastiprinā­tājā austiņas. Redzams, grūtības viņam sagādā tas, ka viņš jau valkā labajā ausī ieliktu pastiprinātāju, uz kura austiņa nemaz tik viegli neturas. Beigu beigās, vai nu samierinādamies ar neveiksmi, vai arī nejaudā­dams vairs ilgāk mocīties ar nepakļāvīgo tehniku, mans kaimiņš noņem aparātu no galvas, kas izskatās kā ķir­bis, atspiežas uz kreisā elkoņa un piekļauj austiņu pie kreisās auss. Tas dod viņam iespēju dzirdēt šo to no svarīgās ievadrunas, kurā, kā jau minēju, aplūkots sa­režģītais jautājums par starptautisko simpoziju un tā starptautisko nozīmi.
   Lielajam, kārnajam vīram otrā pusē apsēdies drukns maza auguma īpatnis, kas slauka ar kabatlakatu sviedrus no kailā galvvidus, un tas liekas visai dīvaini, ņemot vērā, ka zālē valda tāds dzestrums kā dziļā kapā. Abi šie kungi droši vien ir tuvi paziņas, jo kalsnis ir pārliecies pār resni un draudzīgi atbalstījies uz viņa pleca. Kā vēlāk nopratu, šī biedīgā sānsvere ir mana kaimiņa pastāvīgā stāja. Viņš augumā tā pārspēj klāt­esošos un dzirdē tik stipri atpaliek no viņiem, ka vien­mēr ir spiests turēt galvu zemu noliektu, lai uztvertu vismaz daļu no tā, ko viņam saka.
   Pusmūža orators tribīnē laikam drīz beigs runu, jo klāj jau vaļā veselu virkni pateicību gan dažādām or- ganizācijām un institūtiem, gan mājastēviem un pat delegātiem, kuriem labpaticis pagodināt ar savu klāt- esmi šo sēdi, un tā tālāk. Pēc tam atskan ilgi gaidītā gala frāze:
   —   Pasludinu Starptautisko sociologu simpoziju par atklātu.
   Kamēr zālē klausītaji pieklājīgi aplaudē, mūsu rindā iespraucas eleganti ģērbusies dāma, kas paiet resnajam kungam garām, nejauši nogrūž zemē kaulainā austiņas, vienam izmet: «Sveiki, mister Berij!» — otram: «Piedo­diet, mister Higins!» — pārkāpj pār manām laiski iz­stieptajām kājām, apsēžas man līdzās otrā pusē un, pā­ris reižu sasizdama plaukstas, dod savu ieguldījumu jau rimstošajos aplausos. Tas ir gaužām pieticīgs iegul­dījums, vērtējot pēc ta, ka šai svešiniecei rokās uzvilkti gari, balzaļi cimdi. Visa viņas tualete ir gaišzaļos to­ņos, nenoliedzami dārga, lai gan nespēju noteikt, cik īsti ta maksā tirgū. Vienīgi varu droši apgalvot, ka šī krasa lieliski piestāv dāmas gaišajai sejai un tumša­jiem, kastaņbrūnajiem matiem
   —  Vai sēde sen sākusies? — dāma pajautā miste­ram Higinsam.
   —   Neuztraucieties, jūs nekā neesat zaudējusi, — kalsnis atbild.
   Šai mirklī nepazīstamā pavērš skatienu uz mani, it kā tikai tagad būtu mani ieraudzījusi. Patiesībā viņas skatiens vispirms atduras pret uzrakstu svārku atlokā, pēc tam ar labpatiku pārslīd uz seju.
   —  Vai jūs esat žurnālists? — viņa draudzīgi no­prasa.
   —   Sociologs.
   —  Cik žēl! Te visi ir sociologi. — Dāma smagi no­pūšas.
   —  Kas tad te vēl lai būtu?… — kalsnis, kas sēž man pa kreisi, labsirdīgi iebilst.
   Šai brīdī cilvēki pie prezidija galda sarosās. Simpo­zija vadītāji par kaut ko apspriežas, sabāzuši galvas kopā kā sazvērnieki, viņiem apkārt šaudās sekretāres.
   —  Mazliet pacietības, kungi… tūlīt jums tiks izda­līti biļeteni, — tribīnē uznācis, kāds vīrs uzrunā audi­toriju.
   —   Nu, tagad līdīsim procedūru džungļos iekšā, — kaimiņiene paskaidro, atklāti pievērsdamās man. — Ve­sela stunda paies, kamēr ievēlēs priekšsēdētāja viet­nieku, kam patiesībā itin nekas nav jādara.
   Dāma zagšus vēro mani, un es vairos pēkšņi paskatī­ties viņā, lai viņu nemulsinātu un netraucētu šai nodar­bībā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka esmu jau paguvis viņu nopētīt. Viņa ir grūti nosakāmā vecumā — starp trīs­desmit un četrdesmit gadiem. Tīrā, gaišā āda un maz­liet uzrautais deguntelis vērš viņas paveco seju jaunek­līgi svaigu.. Kaut kas jauneklīgs viežas arī manierēs, lai gan viņas brīvā, vaļīgā izturēšanās ir asā kontrastā ar stingri izmeklēto, smalko tualeti.
   —  Tā kā mums abiem nebūs jābalso, domāju, jūs varētu uzaicināt mani uz tasi kafijas, — nepazīstamā ieminas, laikam jau aplūkojusi mani līdz galam.
   —  Ar lielāko prieku! — Es pamāju.
   Mēs pieceļamies un spraucamies laukā. Es eju sā­niski, lai neaizskartu sēdētājus. Toties mana līdzgājēja sper soļus kā uzvarētāja visā savā godībā, uzgrūzda- mās gan kalsnim, gan resnim un nomurminādama vie­nam: «Pardon, mister Higinsl» — otram: «Pardon, mister Berijl»
   —       Liekas — darba kārtība diezgan pārslogota, — c iesāku, lai tikai ko pateiktu, kaut gan pašam nav ne mazākā priekšstata par šo kārtību.
   —       Kāda tam nozīme? — Dāma parausta apaļīgos plecus un iedzer malku kafijas.
   —       Referātu temati ir ļoti saistoši, — piebilstu, lai gail man nav priekšstata arī par. tiem.
   —   Kāda tam nozīme? — viņa vēlreiz pasaka.
   —       Jūs runājat tā, it kā te būtu iekļuvusi gluži ne­jauši.
   —       Nu gan esat uzminējis, — nepazīstamā attrauc. - Patiesībā uz šejieni vajadzēja sūtīt zinātniskās no­daļas redaktoru, bet, tā kā viņš bija slims, ierados es, lurklāt jau tā biju nolēmusi braukt uz Stokholmu. Vis­pār jums ir Jaimējies iepazīties ar mani tikai tīras nejaušības dēļ, mister… Vēl neesat taču pateicis, kā jūs sauc.
   —   Kojevs.
   —   Vai tas ir vārds?
   —   Ne, vārds ir Mihails.
   —   Un manējais - - Dorotija.
   Mēs sēžam pie galdiņa līdzās milzīgās halles stikla sienai, pa kuru redzama rūpīgi nopļauta pļaviņa, tā­lāk — dīķis un aiz tā — bieza koku rinda. Zālē droši vien jau balso, ja vēl nav sākuši lasīt referātus, bet manai jaunajai paziņai, cik var nomanīt, ne silts, ne auksts par to, kas tur notiek. Viņa izņem cigareti no paciņas, ko esmu piedāvājis, aizsmēķē un pētoši raugās manī.
   —       Hm, interesanti gan … Es pirmoreiz dzīvē tiekos ar bulgāru…
   —       Ja tas jums šķiet tik interesanti, atbrauciet uz Bulgāriju. Tur viņu ir daudz vairāk.
   —       Mani vienmēr valdzina kas jauns, — Dorotija tur­pina. — Diemžēl nekas nevar palikt mūžīgi jauns.
   —   Cik tad ilgi es jūs spēšu valdzināt?
   —       Piesardzīgāk, jaunais cilvēk! Jūs esat pārāk pār­drošs! — viņa aizrāda tīšām kā aktrise uz skatuves. Pēc tam piemetina parastā noskaņā: — Nezinu. Man nav nekādas pieredzes attieksmēs ar bulgāriem. Katra ziņā varu dot jums kādu derīgu padomu …
   —   Klausos.
   —   Ja vēlaties pēc iespējas ilgāk neapnikt tādām sie­vietēm kā es, atklājiet viņām sevi maz pamazām un ne jau no sliktās puses.
   —   Kā lai to saprotu?
   —   Nerunājiet ar viņām par referātiem, darba kārtību un vispār socioloģiju!
   —   Bet par ko citu lai runājam šādā simpozijā?
   —    Par visu, tikai ne par simpoziju. Jūs, teiksim, va­rētu pasacīt: «Cik jums burvīga kleita!»
   —   Tā tiešām ir burvīga … Zaļā krāsā, kas tik labi atpūtina acis, kā apgalvo ārsti…
   —   Ja jums šī krāsa patīk, verieties uz pļaviņu laukā. Vai varbūt jūs dodat man mājienu, ka jums ir vienalga, uz ko skatīties: uz mani vai pa logu dabas ainavā?
   —   Nepavisam ne. Ainavai nav tādu apaļīgu izlie­kumu kā jums. Dānija ir briesmīgi līdzena zeme …
   —    Piesardzīgāk, jaunais cilvēk! — Dorotija aprāj mani atkal kā aktrise. — Jūs pārāk strauji sarunā no­virzāties no kleitas uz miesu.
   Ja viens no mums strauji rīkojas, tas īstenībā neesmu es. Dāma rezēdzaļajā tērpā lieliski prot nemanāmi iz­darīt pamatīgus lēcienus tā, lai citi to pat neuztvertu, un -izrosīt tuvību, pat ja pirms pusstundas cilvēki nav bijuši pazīstami.
   —    Liekas, nebūtu tomēr par ļaunu iemest aci zālē kaut vai aiz pieklājības, — es vedinu Dorotiju, kad esam izkūpinājuši pa cigaretei.
   —   Ja visur ievērosit pieklājību, tālu netiksit, — viņa mani brīdina, taču pieceļas. Tad lietišķi piebilst: — Ti­kai vispirms palīdziet man savākt pa galdiem izmētā­tās referātu tēzes.
   —   Kālab jums tās vajadzīgas?
   —   Es tās izmantošu savā rakstā. Vai jūs domājat, ka sēdēšu trīs dienas pēc kārtas tai saldētavā un pie­rakstīšu muļķības, ko tur stāstīs kāds ikss vai igreks? Kā jau teicu, esmu Dorotija, nevis Zanna d'Arka.
   Senajā banketu zālē mūžīgā pelējuma dvaka neatlai­dīgi un diezgan veiksmīgi cīnās ar parfīma, cigāru un alkohola smaržu. Laukā vēl spīd saule, zālē jau iedeg- v tas milzīgas lustras. Vairums kongresa delegātu drūz- rnejas ap galdiem, un, redzot, cik viņi ir jestri, kļūst skaidrs, ka tur pasniedz ne jau referātu tēzes. Sviest­maizes tiešām ir gaužām maziņas, bet zinātnes vīriem ļoti labi saprotams, ka mazu apmēru vienmēr var kom­pensēt ar lielu skaitu.
   Daži no viesiem, kuri nav tik izsalkuši, runājas, at- gāiuši maliņa no cītīgo ēdēju špaleras. Rezēdzaļā tērpa valkātāja, kas patlaban ģērbusies violetā kostīmā, mani atstājusi mistera Higinsa un mistera Berija sabiedrībā un pati tērzē pie loga ar jaunu sievieti melnā kostīmā un drūma garastāvoklī.
   Starp diviem cienījamiem zinātniekiem jūtos tā, it kā es būtu kādas socioloģijas sviestmaizes vidū ielikts aizdars, un. nespēju lāgā izturēt to, ka mani no abām pusēm spiež maizes riecieni.
   — Kādas ir jūsu domas par Monro referātu? — mis­ters Higinss jautā, biedīgi sasvērdamies sāņus, lai pie­liktu ar dzirdes aparātu apbruņoto ausi tuvāk pie ma­nam lūpām.
   -     Sakiet — tā bija pretencioza tukšu salmu kulšana, un tā sagādāsit man prieku, ka esmu sastapis domu biedru, — misters Berijs mani musina, pārtraucis uz brītiņu slaucīt sviedraino galvvidu.
   Viņš ar pūlēm paceļ smagos plakstus un caur acu spraudziņām raida uz mani laisku skatienu. Ne vien šā vīra plaksti, bet arī viss pārējais liekas smagnējs un šļaums: gaļīgais deguns, kas ik mirkli draud norauties no krimšļa, vaigi, noļukuši kā maisi, un it īpaši milzī­gais vēders, prasmīgi savilkts ar platu jostu, lai neno- plakšķētu zemē pie īpašnieka kājām.
   Šim ļumekļainajam miesas blāķim misters Higinss ar manāmu valšķību pretstata savu impozanto, stingro ģindeni. Šķiet — kalsnim ir daudz vairāk kaulu nekā normāliem indivīdiem. Un vēl jo dīvaināk — viņš viss it kā radīts no kauliem un pat noliesējusī seja izdrāzta no kaula, kas gadu ritumā nodzeltējis un nopūlējies spīdīgs.
   —. Monro referāts nemaz nebija tik slikts, — uzdrīk­stos piesardzīgi pateikt.
   —  Tādēļ ka nepārsniedz visiem zināmu atklājumu ietvarus, — Berijs norūc, ar grūtībām kustinādams pilnīgās lūpas. — Ja izklāstām citu domas, vienmēr izdodas pastāstīt ko prātīgu.
   —       Monro tas nemaz neizdevās, — Higinss cērt pretī. — Monro nemaldīgi izvēlas vienīgi vismuļķīgāko no tā, ko atstājuši viņa priekšteči.
   — Man liekas — jūs drusciņ par augstu vērtējat na­baga Monro, — Berijs saka, tā sasparodamies, ka pro­testējot ar mokām paceļ tuklo roku. — Viņš nekad nav pratis izvēlēties. Viņš zog uz labu laimi.
   —       Kādēļ jūs strīdaties par Monro, kad šādos valgos sapinušie^ arī visi pārējie? — šai brīdī dzirdu aizmu­gurē atskanam Dorotijas balsi.
   Viņa ir pametusi sadrūvušo biedreni un atsteigusies, lai piedalītos mūsu sarunā, kaut gan pašai droši vien nav zināms, par ko tieši spriedelējam.
   —       Piedodiet, bet, ja sakāt «visi pārējie», šis jēdziens skar arī jūs, — Berijs dzēlīgi nomurd.
   —       Ak vai, jūs esat tikai novērotāji. Domāju, ka tieši tādēļ tik asi kritizējat citus, — dāma violetā atdzeļ.
   —       Mēs esam ieradušies kā novērotāji, jo mūsu dele­gācija jau tā ir pārāk liela, — Berijs man paskaidro kā atvainodamies.
   —       Būt par novērotāju katrā ziņā ir labāk nekā par novērojamo, — misters Higinss filozofiski vispārina.
   Un, pieliekdamies ar savu dzirdes aparātu man tu­vāk, kā grasīdamies klausīties manī, iejautājas:
   —       Mister Kojev, vai jums arī labāk patīk novērot nekā būt novērotam?
   —       Protams, — nešaubīdamies atbildu. — It īpaši tad, ja novērotāji ir tādi kā jūs.
   —       Kāpēc?* Kas tad jums nav pa prātam mūsu novē­rošanas sistēmā? — Higinss noprasa, un viņa plānās, kā no kaula iztēstās lūpas sastingst nevainīgā smaidā.
   —  Jūs pārmērīgi piesienaties.
   —       Ne jau visiem, mīļais, ne jau visiem, — Berijs lab­sirdīgi, slinki nomurmina. — Bet, kad mūsu ignorance ir aizdarota ar bagātīgu devu maniakalitātes …
   —     .Cilvēki taču saplūst šādos simpozij-os tālab vien, lai parādītu savu maniakalitāti un pamielotos uz mājas­tēvu rēķina … — Dorotija viņu pārtrauc.
   —       Vai mums arī galu galā nebūtu laiks ieturēties? — Berijs pavaicā.
   —   Jā, jā, iesim pie gaidai — Higinss labprāt ir ar mieru.
   —   Tikai ne pie šī, mīļo profesor, — Dorotija iebilst. — Un ne šajā zālē. Zinu, ka esat taupīgs, tomēr nepa­visam nav veselīgi ēst, stāvot kājās kā zirgam, un vēl jūsu vecumā.
   —   Ko jūs teicāt? Lai mēs ejam kur citur? — jautā Higinss, kas acīmredzot veikli izmanto dzirdes trū­kumu, kad jāmeklē kāds glābiņš.
   Sai mirklī mūsu sabiedrībai klusi tuvojas vīrietis vidējos gados, iesirmiem matiem un mazliet sadrūmušu ģīmi.
   —  A-ā, Viljams! — Dorotija iesaucas, pasmaidīdama drusciņ pārspīlētā laipnībā. — Esiet pazīstami: misters Kojevs, misters Seimurs.
   Gandrīz nepalūkodamies uz mani, Seimurs atturīgi paloka galvu, paslien augšup taisno, kā kaltin izkalto degunu un nopurpina ar derdzīguma pieskaņu:
   —  Cik te ir smacīgi, vai ne? Un vēl dveš pelējuma un sviedru smaka!
   Tad lēnītēm dodas uz izeju.
   Jāatzīst — ja misters Higinss tiešām ir taupīgs, Do­rotija nedod viņam ne mazākās iespējas likt lietā šo talantu..Aiz tā iegansta, ka «labais profesors» nesen ir publicējis kārtējo darbu, Dorotija ieceļ viņu par nama­tēvu gaidāmajās dzīrēs un velk mūs uz kādu luksus- restorānu, kas atrodas līdzās Pilsētas laukumam — «tepat, pavisam tuvu».
   Misters Higinss sākumā mēģina aplinkus ieminēties, ka «tepat, pavisam tuvu», esot vēl pāris duču lētāku vīnūžu, bet, atskārtis, ka pretoties ir veltīgi, krietni sa­ņemas, lai stoiski nestu savu krustu līdz galam. Kamēr dāma violetā cieši, saspringti pēta pievilcīgo ēdienkarti, ieteikdama mums pasūtīt visdārgākos ēdienus un vecā­kos vīnus, kalsnis pagūst gandrīz apslēpt nelāgo omu un brīžiem pat izmet: «Kādēļ gan ne, mīlulīt?» — vai: «Bez šaubām, mans bērns!»
   Starp citu, misters Higinss — kā vairums labu dzē­rienu cienītāju — drīz vien noslīcina sīkstulību trīsdes­mitajos gados darinātā, baltā, pamatīgi atdzesētā
   Burgundas vīnā. Un, kad pēc stundām divām «mīļais bērns» ierosina, lai mēs visi pārejam uz kādu jautrāku iestādījumu, kas nejauši tāpat atrodas «tepat, pavisam tuvu», «Ģindenis» uzņem šo priekšlikumu kā kaut ko pašu par sevi saprotamu.
   Un, lūk, mēs sēžam «Valensijas» sarkanīgajā pa­krēslā pie galda netālu no orķestra, un mums visiem ir tik gaišs noskaņojums, ka to nespēj aptumšot pat bries­mīgie džeza kaucieni. Tomēr savās prasībās stingrais misters Higinss nenociešas neizgrūdis:
   —   Vienīgais, ko es šādās reizēs nožēloju, ir tas, ka neesmu kurls vēl ar otru ausi.
   —   Nebēdājieties, pēc pusstundas arī tas var notikt, —< Dorotija viņu mierina.
   —   Cerēsim. — Profesors optimistiski pamāj. — Re­dzat, manu mīlulīt, šai pasaulē, kur bez mehānikas trokšņiem dzirdamas lielākoties tīrās blēņas, kurlums ir nevis defekts, bet privilēģija.
   —   Tātad jūs paliksit šeit pēc kongresa? — saklausu man blakus gurdi murkšķinām Beriju, kas turpina res-
   _ torānā aizsākto sarunu, tuvāk iepazīdamies ar mani.
   —   Jā. Gribu pastrādāt Karaliskajā bibliotēkā. Stāsta — tajā esot pāri par simt divdesmit pieciem mil­joniem sējumu.
   Lai gan Higinss ir kurls, tomēr uztver manus vārdus un pasteidzas ieteikt:
   —   Kālab jums vajadzīgi šie simt un vēl cik tur mil­joni sējumu? Tas man atgādina kādu paziņu — pulk­steņu kolekcionāru. Viņam bija vairāk nekā simt pulk­steņu, bet viņš allaž 'nokavēja darbu, jo pat rokas pulkstenis, ko nēsāja, nerādīja pareizu laiku. Labāk atbrauciet pie manis uz Savienotajām Valstīm, es jūs ievedīšu socioloģijas zinātnei specializētā bibliotēkā; lai gan tajā nav tik daudz miljonu sējumu, tā ir vērtī­gāka nekā šī ar savām medicīnas rokasgrāmatām un septiņpadsmitā gadsimta pavāru grāmatām.
   —   Tas ir tiesa. — Berijs paloka sviedriem noraso­jušo, spīdīgo galvu. — Kojev, jums, lai tur lūst vai plīst, jāiepazīstas ar Higinsa institūta bibliotēkul
   —   Ar prieku iepazīšos. Līdzko brauciens uz Savieno­tajām Valstīm izmaksās lētāk…
   —   Brauciens nav liela problēma. Mēs jums izgādā­sim kādu stipendiju, — resnis ar pilnīgajām lūpām nobuldurē.
   —   Un sākumā maksāsim tūkstoš dolāru katru nedēļu, ja būsit praksē manā institūtā, — piebalso Ģindenis, kas šovakar kļuvis pagalam jūtelīgs.
   —_AJk, mani mīļie tautieši! — Dorotija iemetas starpā, ar pūlēm apspiezdama žāvas. — Lai vai par ko aizsāk valodas, vienmēr nonāk līdz dolāriem.
   Pēkšņi saruna pārtrūkst, jo orķestris nograuj brīdi­nošus akordus un deju laukumiņā ierodas jauna sie­viete vienkārša, pelēkā kostīmā. Viņu pavada apteksne vēl vienkāršākā tērpā, ja tā var nosaukt caurspīdīgās zeķes, maza izmēra virsvalciņu un mežģīņu cepurīti. Apteksne velk uz ritenīšiem uzstatītu milzīgu spoguli zelta ietvarā, aptur to savas pavēlnieces priekšā un iz­ņem gaisīgu līgavas plīvuru; orķestris visu laiku spēlē kāzu maršu, ko bagātīgi papildina aizkustinošas zvanu skaņas. Redzams, ka sieviete pelēkajā kostīmā gatavo­jas laulību rituālam, tāpēc grasās ietērpties līgavas rota, bet vispirms viņai jānovelk drēbes. Tā no jauna sakas mūžsenais priekšnesums.
   Sitamie instrumenti negaidot sāk rībēt tik spēcīgi, ka Higinss satrūkstas, paraugās uz deju laukumiņu un nicīgi uzgriež «līgavai» muguru.
   —   Divdesmit gadsimtos cilvēce nav spējusi izdomāt neko vairāk intriģējošu kā izģērbšanos… — viņš no­purpina.
   —   Te uzmanību pelna nevis izģērbšanās, bet gan sie­viete, kas izģērbjas, — Dorotija paskaidro. — Sai ma­zulītei ir diezgan izskatīgs augums.
   —   Un kas par to? Kad būsit manā vecumā, sapratī­sit, ka šādām parādībām nav nozīmes. Sī pasaule nav ne fizkultūras zāle, ne kosmētikas salons, un ļaudis netiek dalīti, ņemot verā viņu fiziskos dotumus. Tā, teiksim, jums, dārgais Berij, ir galīgi pliks galvvidus, bet, manuprāt, tas jūs it nemaz netraucē rakstīt grā­matas …
   —  Jūs, Higins, esat kurls, bet es necenšos jums to atgādināt bez mitas, — resnis aizrāda drusciņ aiz­skarts.
   —   Nu re nu, atkal savi kompleksi! — kalsnis iesau­cas, nepatikā novēzdams ar garo, kaulaino roku. — Šī cilvēce visa it kā saausta no kompleksiem.
   Kā vairums cilvēku ar pavāju dzirdi — profesors runā skaļāk, nekā pieklājas, droši vien domādams, ka visi klātesošie arī ir kurli. Un, tā kā mēs tukšojam jau otro viskija pudeli, Higinss triec pilnā balsī, kā teik­dams runu simpozija tribīnē. Aktrise, kas jau novilkusi jaciņu un svārkus, paveras neapmierināta uz klaigulīgo apmeklētāju, taču skatiens atduras pret viņai vienal­dzībā uzgriezto muguru. Viņa veikli norauj melno mežģīņu kombinē un vieglā dejas solī pienāk mums klāt, nostājas Higinsa priekšā, glāstoši pārlaiž plaukstu pār viņa īso, sirmo matu ceru un negaidot uzspiež ilgu, kvēlu skūpstu uz dzeltūksnējās, kaulainās pieres. Kailā sieviete laikam ir cerējusi, ka savaldzinās vai samulsi­nās skaļo balamuti, bet ir gaužām maldījusies. Higinss tikai tēvišķīgi papliķē viņai pa sēžamvietu un, pievērs­damies man, atkal klāsta savas domas arvien vēl tikpat skaļi:
   —   Tie ir kompleksi, mānijas … Un, tieši iedziļinoties tajos, jūs gribot negribot sapratīsit, ka socioloģija ir līdzīga psiholoģijai — un tas arī viss!
   Aktrise, kurai šāda necieņa un nevērība ir laupījusi pašpaļāvību, atkal sāk slīdēt dejas solī, bet šoreiz at- pakaļvirzienā, apstājas pie spoguļa un ritmiskas melo­dijas pavadījumā ierasti met nost pēdējās apģērba paliekas.
   —   Sociālos konfliktus nevar izskaidrot tikai ar kailu psiholoģiju, — iebilstu, vēlēdamies ne tik daudz strīdē­ties, cik atvairīt pār mani baisi sazvīrušos Higinsa ģin­deni.
   Izrādās, ka šī replika tomēr ir taktiska kļūme. Ģinde­nis noliecas vēl zemāk un savā daiļrunības aizrautībā tik tikko neizdur ar pirkstu man aci.
   —   Vai jūs ta domājat? Paskatieties! — Viņš parāda uz savu dzirdes aparātu. — Kāds neliels trūkums — un man jau ir radies Vesels komplekss… Vēl kāds neliels trūkums, — šoreiz viņš pašauj pirkstu uz Berija pliko galvvidu, — un manam tuvākajam radies cits kom­plekss …
   —   Higins, liekas — reiz jums jau teicu… — resnis mēģina viņu apvaldīt, bet neveiksmīgi.
   —  Un iedomājieties vien, kādi kompleksi grauž šo pasauli, kurā trūkumu bez sava gala!…
   Viņš uz mirkli apklust, kā dodams laiku, lai manās smadzenēs galīgi izkristalizētos priekšstats par minēto problēmu, tad iekampj lielu malku no glāzes un turpina:
   —   Nabadzība tikpat neatvairāmi izraisa kompleksus kā_ plikgalvība. — Berijs neapmierināts patriņājas krēslā. — Un bagātība? Un vara? Un patvaļa? Tie visi ir kompleksu avoti. Redzat, kur meklējams visu jūsu sociālo konfliktu cēlonis!
   Kalsnis atkal gandrīz vai iedur ar savu baigo rādītāj­pirkstu man acī, un tas mani pamudina piesardzības labad lēnām pagriezt galvu uz deju laukumiņa pusi, lai gan tā rīkoties nav diez cik pieklājīgi. Pa šo laiku izģērbusies galīgi kaila, atstājusi vienīgi kurpes kājās, aktrise paņem no apteksnes garo līgavas plīvuru, uzliek galvā un sprauž pie matiem, svētlaimīgi smaidīdama. Milzīgais spogulis paver skatītājiem plašas iespējas aplūkot sievietes augumu vienlaikus no abām pusēm, un viņa pietiekami ilgi grozās ta priekšā, lai pat vis­izvēlīgākie un prasīgakie vērotāji pagūtu visu nopētīt, kā nākas. Galu galā, izdarījusi pēdējo tūri pati ap savu asi, «līgava» dodas uz neredzamo dievnamu, apteksne viņu pavada, pieturēdama plīvura malas, un zālē atskan orķestra beigu akordi un atturīgi publikas aplausi.
   —   Laulība … ir viens no daudzajiem mītiem… — nerimstas Higinss, atradis par vajadzīgu atkal parau­dzīties uz aktrisi, kad esmu no viņa nekautrīgi aiz­vērsies.
   —  Mister Higins, vai jūs reiz nebeigsit savus banā­los izteicienus, kuri mums jau apnikuši līdz kaklam? — ziņkāri vaicā Dorotija, kas līdz šim visu uzmanību veltījusi striptīzam.
   —  Vai tad atrakcija, ko veselas desmit minūtes esat vērojusi ar aizturētu elpu, ir oriģinālāka nekā manas koncepcijas? — kalsnis sper pretī, devīgi liedams vis­kiju gan mūsu glāzēs, gan uz sniegbaltā galdauta.
   —   Viņas atrakcija noteikti ir saistošāka nekā jūsējā.
   —   Varbūt jūs vēlētos, lai es ari izģērbjos kails?
   —       Nē, nē, neparko! — Dorotija iesaucas, šausmās izvaikstīdama seju.
   —        Pie kā tagad strādājat, mīļais Kojev? — atveldzē­jies ar krietnu malku viskija, Berijs atsāk pirmīt pār­traukto vienmuļo sarunu.
   —       Pie industriālās sabiedrības teorijas, — pasaku, ne acis nepamirkšķinājis, jo līdzīgi jautājumi jau sen paredzēti un apsvērti.
   —       Tieši tas varētu interesēt manu izdevēju! — Hi­ginss iejaucas valodā, nespēdams ne mirkli klusēt.
   —       Es rakstu kritisku darbu par minēto teoriju, — paskaidroju, lai atslābtu viņa degsme.
   —       Vienalga. Šī tēma ir ļoti interesanta, lai no kāda viedokļa to vērtējam. — Higinss cēlsirdīgi atmet ar roku, tik tikko neapgāzdams pudeli.
   —   Cik jūs saņemsit par šo darbu? — Berijs noprasa.
   —   Nevaru pateikt, pirms tas vēl nav pabeigts.
   —   Tomēr — kaut vai aptuveni…
   —       Atdodiet to man, un es jums droši apsolu, ka da­būsit vismaz divdesmit tūkstošus… — Higinss pavēsta arvien vēl tikpat cēlsirdīgi.
   —       Atkal tūkstoši, un atkal dolāri! — Dorotija īg­numā nopūšas. Un, pievērsdamās man, uzaicina:
   —   Labāk iesim padejosim!
   Vai nu tāpēc, ka ir pirmdiena, vai arī tādēļ, ka cenas šai restorānā visai augstas, pie galdiņiem sēž maz ap­meklētāju un deju laukumiņā nav tik daudz pārīšu, lai nevarētu pat tāds viduvējs dejotājs kā es līkumot, kā patīk. īstenībā, ja kāds līkumo, tad tā ir dāma violetā kostīmā, es vienīgi sekoju viņai melodijas ritmā, pa- kļaudamies viņas untumiem. Šī taktika nav skaužama zināmās debijās: dažreiz ir prātīgāk nevis rauties at­pakaļ un parādīt, ka pamodušās kādas aizdomas, bet izlikties par pieklājīgu vientiesi un brītiņu peldēt pa straumi, lai orientētos jaunajos apstākļos un izprastu, kā tieši jādejo un kālab esmu ievilkts šai dejā.
   Dorotija cieši piespiež kuplās krūtis man klāt, nebai­dīdamās, ka var saburzīt savu tualeti, un lielām acīm klaji raugās manī, neuztraukdamās, ka tās var paust kaut ko vairāk nekā vakara noskaņas pilnu maigumu.
   —   Mihails … Tas skan tāpat kā Maikls …
   —   Tāpēc, ka ir viens un tas pats vārds.
   —   Tiešām? Ak, cik daudz atmiņu man saistās ar šo vārdu!…
   —   Ceru, ka neesmu atsaucis jums atmiņā pirmo mī­lestību.
   —   Nē, bet vienu no pirmajām. Laiks tik ātri aizstei­dzas, atmiņas krājas un krājas… Es, Maikl, jau esmu gandrīz pusmūža gados.
   —   Ko nu mānāties!
   —   Ticat vai neticat — man pēc mēneša apritēs pilni trīsdesmit…
   —   Nevar būt. Es jums nedotu vairāk kā divdesmit piecus.
   —  Maikl, jūs esat šausmīgs glaimotājs. Man neprā­tīgi patīk klausīties šādos glaimotājos!
   Izzūd ēna, kas mirkli klāja Dorotijas seju, kamēr runājām par straujo gadu ritumu, un viņa atkal izska­tās sapņaini maiga un raugās manī lielām acīm ar pie­redzējušas sievietes valdzinošo vaļsirdību. Šķiet, šobrīd pirmoreiz ievēroju, ka viņas acis patiesi ir burvīgas, tumšas un viltīgi dziļas un viņa visa arvien vēl glīta. Varbūt pat tieši tagad Dorotija ir pašā sava skaistuma plauksmē, bet sievietes parasti aptumšo šo plauksmi, tirdīdamas sevi ar domām par to, kas viņas nenovēr­šami gaida nākamībā.
   Ar prieku uztveru melodijas beigas, jo šī bezmērķīgā stumdīšanās šurpu turpu nepagalam nav viena no ma­nām mīļākajām nodarbībām. Taču dāmā violetā, noģi­duši manu slepeno nodomu dezertēt, sakampj mani aiz labās rokas ar savu labi kopto, balto plaukstu un tur tik ilgi, līdz orķestris sāk spēlēt nākamo deju — tvistu vai kaut ko tam līdzīgu.
   —   Es neprotu dejot tvistu, — klusām saku.
   —   Tas nekas. Dejojiet, kā vien tīk. Maikl, te kopā ar jums es pa īstam atpūšos.
   —   Nezinu, vai vel kur var tik labi atpūsties kā ērtā atzveltnī.
   —  Jā, bet tikai tad, ja blakus nav dārgā mistera Higinsa.
   Citi pāri mums apkārt palaiž rokas vaļā un ākstīda­mies ļogās un gorās viens otram pretim, turpretī mēs abi — Dorotija un es — joprojām griežamies dejā, cieši apķērušies, un dāma violetā tik neatlaidīgi, pētīgi manī
   veras ar savām tumšajām, dziļajām acīm, ka es nevil­šus nobīstos, vai tik nenoslīkšu tajās, un pavēršu ska­tienu uz sienām, uz kurām fosforescējošām krāsām uz­gleznotas kailas sievietes.
   —       Man gaužām patīk ceļot… — Dorotija saka tīk­smē, melodiskā balsī. — Ierasties svešās, jaukās vietās un aizbraukt prom, pirms tās vēl nav apnikušas.
   —       Vai tādēļ esat izvēlējusies žurnālistiku? — pro­zaiski vaicāju.
   —   Daļēji — jā. Bet vai jums patīk ceļot?
   —   Ļoti.
   —   Un droši vien bieži ceļojat?
   —   Nebūt ne.
   —   Trūkst naudas?
   —   Patiesību sakot — laika.
   —       Tad jau tā nav jūsu kaislība. Cilvēks vienmēr at­rod laiku, lai piepildītu savas karstākās vēlmes.
   Un, atkal ļaudama man ielūkoties savu pievilcīgo acu vilinošajās dzīlēs, dāma violetā jautā:
   —   Maikl, uz ko jums ir kaislība?
   —   Kāda kaislība?
   —   Tā — vienīgā, kas jums nedod miera.
   —       Njā… — negribīgi novelku. — Kādu laiku krāju pastmarkas. Bet, jāatzīstas, tas bija diezgan sen.
   —       Jūs tiešām esat drausmīgs melkulis. — Dorotija sarauc uzacis. Un pēc tam palūkojas manī tumšām, maiguma pilnām acīm.
   —   Es dievinu šādus melkuļus.
   Vienīgi Dorotijai ir automobilis — gandrīz vēl jauns, tumšpelēks buiks, tādēļ viņai iekrīt izvadātājas loma. Mums nudien nepieciešams izvadātājs, jo misters Hi­ginss un mistera Berijs ar lielām pūlēm turas uz kājām.
   — Tā ir mānija un fantāzija … — tik tikko mēli kus­tinādams, saka Ģindenis, atgāzies mašīnas pakaļējā sēdeklī. — Dārgais Berij, socioloģija nav nekas cits kā sabiedrības psiholoģija.
   Berijs kaut ko novervelē — to atšifrējot, droši vien iznāktu: «Pilnīgi pareizi!»
   —   Dārgais Berij, izdevīgā brīdī jums tas jāizskaidro Kojevam! — nenogurdināmais Higinss arvien vēl bul­durē. — Nedusmojieties, Kojev, bet noteikti vajag ieteikt jums kaut ko labu …
   —   Higins, viņam jābrauc uz jūsu institūtu … — res­nis nomurkšķ gandrīz nesaprotami un, izšķiedis pēdējos spēkus šai pagarajā teikumā, iesnaužas stūrī, sēdēdams blakus kārnajam kolēģim.
   Tas paver plašas iespējas kaulainim likt lietā savas, oratora dotības, un viņš uzsāk garu, nesakarīgu sarunu pats ar sevi.
   Izmantojot to, ka nakti ielas ir tukšas, Dorotija vada buiku ar neatļautu ātrumu un tik krasi nogriežas krus­tojumos, ka tā vien liekas — misters Higinss kuru katru brīdi izlēks no sēdekļa un viņa skelets salūzīs gabalu gabalos. Kā par brīnumu, tas tomēr nenotiek un mums laimējas abus sociologus sveikus un veselus aiz­vest uz viņu mājokļiem greznā viesnīcā.
   —   Kurp tagad brauksim? — dāma violetā pavaicā, kad mūsu pieklājības misija ir galā un atkal esam iesē­dušies automobili.
   —   Kura viesnīcā esat apmetusies? — es atbildu ar pretjautājumu.
   —   «Anglettere». Un jūs?
   —   Es… Patiesībā nevienā: rīt no rīta man jāatstāj
   savējā.
   —   Ak, manu nabaga zēni — Dorotija dziedošā balsī noskandē un sāk braukt. — Kādēļ jūs nevarētu iekār­toties viesnīcā «Anglettere»?
   «Tādēļ, ka tur jāmaksā pārāk dārgi,» man vajadzētu teikt, bet es pasaku:
   —   Tur taču jau pilns.
   —   Galvoju, ka jums atradīsies istaba. Paļaujieties uz mani!
   —   Nezinu, kā lai jums pateicos …
   —   Kā lai pateicaties, par to padomāsim vēlāk, — dāma violetā nodudina un nospiež gāzes pedāli līdz galam.
   Beidzot mašīna apstājas pie <rAnglettere» baltās fasa- des, kas arvien vēl spilgti apgaismota, lai gan ir vēla nakts. Mēs izkāpjam laukā, un Dorotija raida uz mani pēdējo skatienu, kurā nekas cits nav jaušams kā vienīgi viegls nogurums. Tad viņa sniedz man roku un ierasti saka:
   —   Līdz ritam, Maikl!
   Gausi eju pa Strogetu — galveno ielu — gar virkni skatlogu, kas izstaro saltu elektrisko gaismu. Šī iela patlaban ir galīgi tukša, tikai kāds aizmugurē metru divdesmit attālumā solo tikpat lēni kā es. Mani izseko. Un visu dienu esmu izsekots. Bārā un uz ielas, vien­alga, vai esmu gājis kājām vai braucis mašīnā. Un grūti pateikt, cik ilgi tas turpināsies.

   Līdz manām ausīm atlido skaudrs automāta šāviena troksnis. Tad — vēl divi viens pēc otra, mirkli vēlāk — atkal divi.
   «Tātad tie tur, augšā, nav padarīti nekaitīgi,» uzreiz apjēdzu. «Bet es domāju, ka ar viņiem jau sen esam tikuši galā.»
   «Tie tur, augšā» ir iebēguši mazā, klinšainā iegrobē pašā paugura virsotnē — par to esmu gluži pārlieci­nāts, jo man ir labi pazīstams katrs stūrītis šai tuksne­sīgajā apkaimē. Viņi šauj reti, bet tieši uz nelielo akā­ciju birzīti, kur esam paslēpušies. Patiesībā tā ir nevis birzīte, bet nokarē patveries nožēlojams skupšķis ar apvītušu lapotni — nabadzīgas paliekas no kādreizējā apzaļojuma, ar ko cilvēki bija centušies nostiprināt grūstošās paugura nogāzes. Mēs trijatā guļam šai ne­drošajā, gandrīz tikai šķietamajā durstīgo zaru un skrajo lapu aizsegā, kamēr viņi no augšas plāj uz mūsu galvām, kā vingrinādamies šaušanā.
   īstenībā viņi ir ielenkti, jo vienīgo noeju viņpus klin­šainās virsotnes apsargā vēl trīs mūsējie. Taču ienaid­nieks ir ar mieru vispārgalvīgāk riskēt tieši tad, kad atrodas ielenkumā, un nav nekāds brīnums, ka viņi no augšas apšauda birzīti, grasīdamies izlauzties.
   —  Vajag aizskriet līdz tam akmenim un iesviest pā­ris granātu viņu ligzdā, — ieminas Ļubo Angelovs, kas lielākoties pazīstams ar iesauku «Ļubo Sātans».
   Ļubo šos vārdus nesaka kādam tieši, bet tie nepār­protami domāti man, jo viņš pats ir ievainots kājā un
   Stefans tik briesmīgi sašauts, ka nejaudā piecelties un nez vai kādreiz vairs piecelsies; uzmundrinādami Ste­fanu, mēs melojam, ka lode viņam ir trāpījusi lāpstiņā, bet patiesībā brūce ir mazliet zemāk par lāpstiņu, maz­lietiņ zemāk — tik vien, cik nepieciešams, lai cilvēks izdzistu …
   — Vajag aizskriet līdz tam akmenim… — Ļubo vēl­reiz noteic.
   Viņš runā par šo akmeni ne jau tādēļ, ka to varētu izmantot kā aizsegu, bet gan tāpēc, ka tikai no turienes iespējams ielidināt granātu ienaidnieka ligzdā. Par aiz­segiem jasaka — lie vispār nav manāmi apkārtnē. Klin­šaina paugura kupris augstu slienas tuksnesīgs, baiss, pelnpelēks, un pāri tam vāžas saulē nokaitis, palss de­bess jums. Man jādrāžas pa šo draudīgo zviltni, pār kuru svelpj lodes, un jāpaliek dzīvam. Man jāšķērso šis nāves lauks un jāpaliek neskartam. Un, ja es kri­tīšu … ek, kas tur liels, nebūšu ne pirmais, ne pēdē­jais, kurš krīt… Galvenais, lai es nedabūtu galu, pirms neesmu aizsviedis granātu.
   Atkal nogrand šāvieni, reti, atsevišķi — ienaidnieki augša droši vien taupa patronas. Mēģinu uzslieties kā­jas, bet tās ir smagas, smagas, kā ar svinu pielijušas, un es ļoti labi saprotu, ka tas ir baiļu svins. «Aidā, Emīl, nu ir tava kārta, manu zēn!» kā vienmēr šādos liktenīgos brīžos, saku pats sev, lai iedvestu ticību, ka tas, kas man tagad jāpārvar, ir vienīgi mazs kārtējais pārbaudījums. Izmisīgi sasprindzinājis gribasspēku, pieceļos. Un atmostos.
   Pirms ausmas miegā esmu dzirdējis baismīgo ap­šaudi acīmredzot tādēļ, ka atdarītā loga vērtne blīkšķ vien, virinādamās vējā. Sai pilsētā vēju kongress atšķi­rībā no sociologu simpozija ilgst cauru gadu. Tie pūš no visām pusēm augu dienu un nakti, un, ja nemitīgie dažādvirzienu viesuļi nejauši uz brīdi norimtu, dāņi droši vien izjustu pirms šī rāmā laika tādu pašu ne­mieru, kādu citas tautas pārdzīvo pirms orkāna.
   Nostiprinājis loga vērtni ar īpašu āķi, es laiciņu stāvu, lai paelpotu dzedro rīta gaisu, iekāms tas vēl nav piesātinājies ar benzīna izgarojumiem tik stipri kā pa­rasti. Un uzreiz attopu, ka sen, sen esmu nolēmis katru jaunu dienu iesākt ar nelielu rīta rosmi.
   «Šis lēmums tiešām ir brīnišķīgs,» es klusībā no­spriežu un, kā grasīdamies vingrot, izstiepju roku taisni uz priekšu. «Tik tiešām — varonīgs lēmums! Bet cil­vēks nespēj piepildīt visu savu dzīvi ar varoņdarbiem.»
   Lēnām nolaižu roku un satveru tālruņa klausuli. Pa­sūtu brokastis, likdams, lai tās atnes uz istabu, un ieeju vannastelpā, kur no dienas kārtības izsvītroju ne­patīkamo, nenovēršamo punktu — skūšanos. Īstenībā skūšanās ir nepatīkama, kad nav par ko domāt, — it sevišķi ilgais ieziepēšanās laiks. Taču patlaban man ir daudz, par ko domāt, galvenokārt par to, kas mani sa­gaida. Bijušais — nevis senāk, bet vakar vakarā noti­kušais — jau ir pienācīgi apsvērts un salikts pa plauk­tiņiem.
   Tā kā manas smadzenes nav elektronu mašīna, tās laiciņu aizraujas tieši ar seniem notikumiem, lai gan tām jau esmu devis jaunu uzdevumu. Un tā arvien vēl redzu pusdienas svelmē nokaitušo, kailo, klinšaino pau­guru, kas sākumā skaidri iezīmējas tukšs un vientuļš baisajā tuksnesī, vēlāk top miglains, izplūdis, jo es, zemu pieliecies, skrienu pa to uz klinšaino paugura kupri, kur ir paslēpušies «tie». Un liekas — dzirdu skaudrus, smalkus ložu svilpienus un jūtu, kā manu plecu apsvilina, un aizrit krietns brīdis, līdz atskāršu: «Tomēr man trāpīja,» — aizrit krietns brīdis, līdz pa­saku sev: «Laime, ka sašāva kreiso plecu!» — aizrit vēl daudz ilgāks brīdis kopš bezgalīgā mirkļa, kurā laiks ir apstājies, līdz sasniedzu akmeni un aizsviežu citu pēc citas trīs tērauda olas. Tad minūtes atkal sāk tecēt pa­rastajā gaitā, taču aiz noguruma un tveices galva kļu­vusi tik karsta, ka joprojām man viss šķiet miglains un izplūdis — gan džīps, kas ieradies no robežapsardzības posteņa, gan Stefana promvešana, gan Ļubo seja, rāma, tik rāma un bāla kā līķim. Stefans šķīrās no dzīves džīpā. Ļubo atveseļojās, tikai mazliet piekliboja un pie­klibodams paguva nonākt Venēcijā uz Brīvības tilta, kur viņu nolaida no kājas. Es vēl esmu dzīvs. Arvien vēl dzīvs.
   Bieži murgu pilnos sapņos redzu šo kailo, klinšaino pauguru, dažkārt līdz tā virsotnei man atlikuši daži metri, dažkārt tā rēgojas gaužām tālu, nesasniedzami tālu, klinšainā nogāze slienas tuksnesīga un drausma zem palsajām, versmainajām debesim, un šāvieni drau­dīgi pliukšķ svelmē un nāves klusumā. «Aidā, Emīl, nu ir tava kārta, manu zēn!»
   Pamodies pēc šādiem murgiem, jūtos kā uzcēlies no miroņiem, un jaunā diēna man liekas valdzinoši jauka, lai gan sola tikai nepatikšanas. «Esmu taču piedzīvojis daudz smagākus brīžus. Tas nav nekas cits kā vienīgi profesionāls risks.»
   Šis profesionālais risks — vismaz patlaban — neietve- ras šāvienos. Viss ir mierīgi un klusu, runājam par socioloģiju, un apkārt plešas nevis tuksnesīgais, klin­šainais pierobežas apvidus, bet zaļojoša Dānijas pļava. Galvenais — jāzina, kur beidzas pļava un sākas muklājs.
   Katrs citādi kaut kā dēļ zaudē prātu. Man te ir gan­drīz, tāds pats paradums kā sīkstulim, kurš divreiz pār­skaita naudu neatkarīgi no tā, vai to izdod vai saņem. Jāpiebilst, ka vienīgā atšķirība — es pārbaudu trīs, ne­vis divas reizes, turklāt ne jau naudu, bet notikumus. Pārbaudu pirms to norises, norises laikā un pēc norises.
   Katrai no šim trim nodarbībām ir savas neatsvera­mas priekšrocības un reizē arī nenovēršami trūkumi. Analīze pirms norises ir ļoti svarīga, jo sagatavo pare­dzētajam, taču nevar būt precīza, tādēļ ka apsveram to, kas nav vēl piepildījies, un ej nu sazini, vai tas piepil­dīsies tieši tā, kā esam iecerējuši. Analīze notikumu norises laikā ir ārkārtīgi nepieciešama, lai pasargātos no kļūmīga soļa, tomēr nav pietiekami vispusīga, jo dažreiz aiz nevaļas tiek izdarīta gandrīz zibenīgi. Tur­pretī analīze pēc notikumu norises ir sīka un tik dziļa, uz cik dziļu vien esam spējīgi; bet vairs nejaudājam novērst ne nieka no tā, kas jau atgadījies. Vispār jā­saka — jebkura no šīm trim naudas skaitīšanām, tas ir, notikumu izvērtēšanām, savā ziņā ir nepilnīga. Toties visas trīs, apvienotas vienā pastāvīgā paradumā, man ir diezgan noderīgas.
   Noskuvis bārdu, pabāžu galvu zem varenas, siltas strūklas, kas plūst no krāna, un tā stāvu, aiz ziepju putām un ūdens nevarēdams nekā saredzēt, tad pēkšņi saklausu, ka istabas durvis atveras un aizdarās. Šis brīdis ir ļoti izdevīgs, lai man pieliktu pistoli pie mugu­ras un norūktu: «Nu, atdod ziņas, sumpurni!» — ziepes tā grauztu acis, ka nejautu man ne atgūties. Par laimi vai par nelaimi, šoreiz ziņas atrodas nevis pie manis, bet pie cita. Tādēļ mierīgā garā vēl paeju zem atspirdzinošas, aukstas dušas, rūpīgi noslaukos ar dvieli, uzvelku peldmēteli un tikai tad palūkojos, kas noticis istabā.
   Nekas nav noticis, vienīgi uz galdiņa pie loga nolikta paplāte ar brokastīm. Taču ēdamais un neliela krūze kūpošas kafijas šai agrajā stundā ir pietiekami svarīgs un patīkams notikums. Apsēžos atzveltnī un noņēmos ar nākamo ikdienišķo ritu, iekļaudamies jaunajā dienā.
   Patlaban manā darbības laukā ir divi pamatatklā- jumi. Pirmais datējams, sākot ar manu ierašanos šai pilsētā, — mani izseko. Kas un kālab — to vēl neesmu galīgi noskaidrojis, lai gan ir radušās zināmas hipo­tēzes. Otrais — esmu ielenkts. Kāds teiktu — man velta lielu uzmanību. Tas ir tiesa. Tikai šai pasaulē nekad netiek parādīta uzmanība par baltu velti. Higinss, Be­rijs un Dorotija bez grūtībām atrastu diezgan jautrus sarunu biedrus šai sociologu kongresā, kurā piedalās tik daudz cilvēku. Bet viņi visi trīs liptin līp klāt neie­vērojamam, garlaicīgam bulgāram, kā spēlē jautā vi­ņam un atbild, vadā viņu pa restorāniem un pat piesola finansiālu palīdzību, protams, stingri zinātniskiem mēr­ķiem. Otro atklājumu vel vaļa dzēs papildus pamatīgi izpētīt, kaut gan jau tagad var šo to secināt.
   Ņemsim kaut vai vakarējās dzīres. Tā bija gluži ba­nāla izprieca, bagāta ar tukšām valodām, nabaga ar neparastiem piedzīvojumiem, nejauša izprieca, kas ra­dās pēc nejaušas iepazīšanās, sākās ar-pieklājībā tērptu garlaicību un beidzās ar izlaidīgu, pārmērīgu plītēšanu. Tomēr dažas sīkas, sarežģītas situācijas un replikas sniedz pietiekami daudz izejas datu, lai uzrakstītu par mani sākotnēju dosjē. Es varu pat gluži punktuāli iztē­loties šo dosjē, ja viņi ir izdarījuši iepriekš sagatavotu pārbaudi un rūpīgi apsvēruši manu uzvešanos. Dzer­dams melno, karsto kafiju un smēķēdams šodien vēl pirmo cigareti, es itin skaidri redzu ar rakstāmmašīnu uzsistu Mihaila Kojeva personības raksturojumu (pirmo variantu). Tajā mani visniecīgākie žesti un netīšākie vārdi, pienācīgi pārstrādāti un salīdzināti, ir ieguvuši vajadzīgo kadra transkripciju. Attieksme pret estrādes uzvedumu kabarejā, izturēšanās, dejojot ar Dorotiju, iztukšoto glāžu skaits, skurbuma pakāpe dzīrošanas laikā un vēlāk, reaģēšana uz vienu vai otru cita iztei­cienu un viena vai otra mana izteiciena jēga — viss šis banālajā izpriecā novēroto nieku lērums te ir apkopots sausās kancelejiskās frāzēs, kas ierakstītas attiecīgās ailēs: attieksme pret sievietēm un alkoholu, garšīgiem ēdieniem un ceļojumiem, naudu un materiāliem labumiem, zinātnisko darbu un avantūru, pļāpība vai attu­rība, rosība vai kautrība, refleksu straujums vai kūt­rība, impulsivitāte vai aukstasinība, aizdomīgums vai lētticība, vērīgums vai paviršība un vēl vesela virkne citu šādu īpašību.
   Sāds raksturojums būtu diezgan pilnīgs un, zināms, diezgan apšaubāms. Labsirdīgi ļaudamies pārbaudei, es taču esmu centies izkropļot savas šķietami viegli uztve­ramās īpašības tādēļ, ka viņi varbūt patiesi ir nolēmuši aizpildīt par mani kadru anketu. Šāda piesardzība ir derīga visvairāk tad, ja tās pamatā likta tālredzība. Nepietiek ar to vien, ka ir radīts maldīgs priekšstats par sevi. Ir nepieciešams, lai šis priekšstats būtu mal­dīgs tieši noteiktos punktos un tieši noteiktā nozīmē. Visumā galvenais nav notēlot, ka esmu gluži citāds nekā īstenībā, bet gan izgudrēm slēpties aiz izdarībām tā, lai ienaidnieks ātrāk pats sevi atmaskotu un ciestu sakāvi.
   Kamēr ienaidnieks savāc sīku, pārdomātu, bet aplamu dosjē, es arī noņēmos ar dažiem dosjē. Pagaidām to ir trīs, un lai dievs dod, ka nebūtu vairāk, jo kancelejas darbs mani pamatīgi nogurdina, lai gan to veicu do­mās. Varētu likties — nemaz nav grūti raksturot šos trīs cilvēkus, kas pļāpā un tiecas dabūt mani savā varā drīzāk, nekā nākas. Bet nedrīkst aizmirst, ka droši vien arī viņi, tāpat kā es, izliekas par gluži citādiem un galvenokārt — par muļķīgākiem, nekā ir patiesībā.
   Lai skaidri izprastu viņu uzvešanos, ir vērts izdibi­nāt, no kādiem nodomiem un iepriekš saņemtām ziņām vadoties, viņi tā izturas. Pareizāk sakot, kas viņu acīs ir Mihails Kojevs — sociologs vai pavisam kas cits? Un ko viņi īsti grib no šā Mihaila Kojeva — padarīt viņu par savu domu biedru socioloģijā vai kādā cita nozarē?
   Tam, cik neveikli, bet pacietīgi visi trīs piedāvā man savus niecīgos, kārdinošos labumus — stipendiju, hono­rārus un draudzību —, vajadzētu mani pārliecināt, ka viņi lielākoties ir vervēšanas cienītāji, vējgrābšļi, kas iedomājas, ka ir saskārušies ar tikpat vieglprātīgu tipu, kurš ar mieru izmantot viņam atvēlētās vērtības par velti. Gluži par baltu velti. Vismaz sākumā.
   Sāda versija šķiet pilnīgi ticama. Tomēr jāpatur prātā, ka versijas, par kurām ienaidnieks vēlas mūs pārliecināt, vienmēr tiek atklātas tā, lai liktos neapšau­bāmi ticamas. Tātad arī te nepieciešama pārbaude. Praktiski tas nozīmē, ka man jāstrādā savs darbs ne­vis klaji, bet izgudrēm viltīgi un ka nedrīkstu atļauties tādu greznību kā steidzamas izrīcības.
   Un pašlaik nekas cits arī neatliek. Atkal ir izveidoju­sies situācija, kura atgādina sviestmaizi, lai gan ne jau socioloģijas plāksnē. Slepeni vajātāji un jau pazīstami vervētāji no abām pusēm uz mani izdara tādu spie­dienu, ka gribot negribot man jāizturas tā, it kā es būtu šķiņķa šķēle, kas vienaldzīgi gaida, kad to apēdīs. Un nav nekādas jēgas — vismaz tagad — pretoties, iesaucoties: «Paga, jūs esat pārskatījušies — es neesmu šķiņķa šķēle!»
   Aizvedu ar taksometru savu ceļasomu uz viesnīcu «Anglettere», kur nopriecājos vien, uzzinājis, ka ar Do- rotijas gādību man ierādīta brīnišķa istaba — no tās paveras skats uz jūras strēli Nihavnā. Pēc tam dodos otrā reisā — uz simpozija sēdi un tur kādu laiku pa­vadu savā novērotāja vietā, lai gan varu novērot vie­nīgi pretim sarindotas, radio austiņām vainagotas galvas ar sarmainiem vai sirmiem matiem vai galīgi plikas.
   Dorotija nav atnākusi. Kad es ierodos, Higinss un Berijs sveicienam drūmi paloka galvu un ar visu sirdi nododas depresīvajai nodarbībai, ko mēdz saukt par slinkuma lāpīšanu. Kalsnis vairs neliekas zinis par savu dzirdes pastiprinātāju un gluži atklāti snauž, at­balstījies uz drauga pleca; resnis lāgu lāgiem lūko, lai gan neveiksmīgi, atliekt Higinsa ģindeni uz pretējo — manu pusi. Mēģinu kādu brītiņu sekot kārtējā oratora runai, kurā tiek skartas sarežģītas, koriģētas sakarības starp dažādiem sociāliem eksperimentiem. Taisnību sa­kot, cilvēks tribīnē lasa tik smagus, nesaprotamiem ter­miniem pieblīvētus teikumus, ka arī es varēm turu acis vaļā un tikai aiz pieklājības nosēžu pusstundu, tad dodos uz kuluāriem.
   Halle gandrīz tukša — tas ir kaut kas neticams, zi­not, kādus referātus lasa zālē. Paņemu bārā tasi kafi­jas, iekārtojos uz tuvējā dīvāna un uzvelku dūmu. Pēc dažām minūtēm vēl kāds dezertieris šķērso marmora plātnēm klāto halles grīdu, izdara to, ko es, un pieme­tas uz dīvāna man blakus. Šis vīrs ir it kā pazīstams. Tas ir tas pats misters Seimurs ar skābo ģīmi, kurš vakar īsu, īsu brītiņu bija redzams banketā un dalījās ar mums sav6s iespaidos par sutoņu un smacīgo gaisu.
   Seimurs man pasaka gaužām vēsi: «Sveiki!» — un es viņam atbildu tādā pašā noskaņā. Viņš aizdedzina ciga­reti, atstāj to iežmiegtu lūpu labajā kaktiņā un, turē­dams garā, viegli trīsošā rokā karotīti, maisa kafiju. Kā vēlāk nomanu, Seimurs ir no tiem smēķētājiem, kuriem netīk velti zaudēt laiku, noņemoties ar cigareti, un tā aizdegta, ielikta lūpās, kūp vienā laidā tik ilgi, līdz jāmet prom. Varbūt tieši tādēļ viņa sejas labā puse vienmēr ir sašķobījusies, it kā neapmierināta ar bargo likteni, ka tai nemitīgi jāsvēpst dūmos, bet kreisā gan­drīz ļauni priecājas savā vienaldzībā. Lai gan seja ir divdabīga, tomēr glīta, tik skarbiem vaibstiem, ka izska­tās vīrišķīga un arvien vēl labi saglabājusies. Tas ir mazliet salts un drūms skaistums: pelēkas, gurdi pie­miegtas acis, plānas, zobgalības pilnas lūpas,_ kastaņ- brūnu matu cers, kas bieži noslīd pār grumbām izva­goto pieri; un pat nav jāmin vēl taisnais romieša de­guns, kurā izpaužas nelokāms gribasspēks.
   Seimurs vispirms izņem karotīti no kafijas, tad ciga­reti no lūpu kaktiņa un, iedzēris nelielu malku, pajautā:
   —  Vai jums apnika Parino referāts? Tas tik tiešām neciešams.
   —   Pašlaik man galva sāp vēl neciešamāk.
   —  Klausoties, cik muļķīgi viņš dižojas ar erudīciju, man arī sāka sāpēt galva, — blakussēdētājs piebalso, acīmredzot nesapratis, par kādām galvas sāpēm ru­nāju.
   Atkal iežņaudzis cigareti lūpu labajā kaktiņā, viņš paklusi turpina:
   —   Tādiem kā jūs te ir visnepatīkamāk — tik garu ceļu esat mērojis, lai dzirdētu tik daudz nejēdzību…
   —   Domāju, ka tas attiecas tāpat uz jums — Amerika atrodas vēl tālāk.
   —   Nu, es apvienoju dienesta pienākumus ar atpūtu: Dānijā vasaru ir tīkami vēss laiks, un, lai nebūtu jāgar­laikojas, pa brītiņam strādāju — rakstu zinātnisku darbu. Šeit taču ir bibliotēka …
   —  Jā, jā, — es saku, — milzīga bagātība! Simt divdesmit pieci miljoni sējumu! Patiesībā es arī esmu ieradies šai zemē, lai pastrādātu.
   —  Ā-ā, tas jau kas cits, — Seimurs piekrīt un, atkal izņēmis cigareti no lūpām, iekampj otru malku kafijas.'
   Tad izgrūž gandrīz bez jebkāda sakara ar mūsu aiz­sākto valodu:
   —   Neatceros, vai esmu jūs redzējis agrākajos kon­gresos.
   —   Vēl neesmu ticis tik tālu, lai piedalītos kongresos. Mani uz šejieni atsūtīja specializēties, un es tikai iz­mantoju izdevību …
   —   Jā, tas jau kas cits, — sarunu biedrs atkārto pir­mīt teikto un iesprauž cigareti lūpu kaktiņā.
   Kamēr mēs tērzējam, no zāles iznāk vēl kāds dezer­tieris — šoreiz sieviete — un dodas pie bāra. Ja nemal­dos, šī dezertiere jau redzēta: tā ir tā pati dāma mel­najā tērpā un drūmajā omā, dāma, ar kuru runājās Dorotija vakar banketā. Viņa savukārt paņem tasi kafi­jas un nāk pie mums. Un arī tagad ir ģērbusies^melnā kostīmā, seja tik bēdīga, it kā viņa nestu rokās nevis tasi kafijas, bet mīļa un tuva cilvēka mirstīgās atliekas.
   —  Tā ir mana sekretāre — mis Greisa Martina, — Seimurs iepazīstina mani ar viņu.
   Greisa Martina ierasti un salti sniedz man roku, tad vienaldzīgi paraugās uz svārku atlokam piestiprināto uzrakstiņu un saka neizteiksmīgā balsī:
   —   Bulgārija … Mister Seimur, jūs runājat ar ienaid­nieku?
   —   Kādēļ gan ne? — viņš nevērīgi atbild. — Man vairak patīk runāties ar interesantu ienaidnieku nekā ar kādu nelgu, kura nenozīmīgie spriedelējumi tikai kai­tina. Galu galā' svarīgākais vienmēr atklājas strīdā ar pretinieku.
   Nekā vairs neteikusi, sekretāre apsēžas blakus šefam, aizsmēķē cigareti un sāk dzert kafiju, it kā galīgi aiz­mirsusi, ka mēs esam klāt. Viņa ir daudz jaunāka par Dorotiju,_ tomēr laikam nepārspēj žurnālisti varbūtējā sacensībā. Greisas Martinas izskats ir tikpat neizteik­smīgs, cik balss, un pagaidām es varu raksturot viņu vienīgi šādi: viņa ir pilnīgs pretstats Dorotijai. Nevis valdzinoši vaļsirdīga, bet noslēgta un vēsa. Nevis sie­višķīga, bet vīrišķīga, skarba, zēniski stūrainu augumu un asām kustībām. Nevis elegantā kleitā, bet kostīmā, kādus mēdz valkāt askētes. Acenes, melni mati, sakār­toti šinjonā kā vecmeitai, un melnas kurpes zemiem pa­pēžiem. Brrrl Paveroties uz viņu, pat tirpas pārskrien pār muguru.
   —  Jūs ļoti prātīgi esat rīkojies, izmantodams izde­vību tikt šai simpozijā, — Seimurs saka mazliet pamā­cošā noskaņā. — Tas jums uz laiku laikiem laupīs vēlē­šanos piedalīties tik lielās sanāksmēs.
   Klausos, ne vārda neiebilzdams, gaidīdams, ko viņš vel klas vaļa, un pavirši vērodams sekretāri — mūķeni.
   —   Divas trešdaļas no tiem tur, — Seimurs nevīžīgi pamet ar roku uz zāles pusi, — ir sociologi tukšām galvām, pārējie — pētnieki. Sliktākais ir tas, ka tribīnē iznāk tieši sociologi un netiek dots vārds pētniekiem, kas varētu pastāstīt ko patiesi saistošu.
   —  Jūs droši vien labāk piedalītos starptautiskā sim­pozijā, kurā risinātu spiegošanas problēmas, — es ieru­nājos, lai pateiktu ko asprātīgu.
   —   Tur arī nebūtu nekā interesanta, — Greisa iestar­pina, neatraudama acis no savas tases. — Visi nekau­nīgi melotu.
   —   Dažreiz cilvēks melojot pasaka diezgan daudz pa­tiesības, — Seimurs viņai nepiekrīt. — Jā, bez šaubām, spiegošanas simpozijs butu krietni vien vērtīgāka iz­rāde. Vai man nav taisnība, mister Kojev?
   Pusdienlaikā atstādams simpoziju, hallē atkal negai­dot sastopos ar Higinsu un Beriju, bet viņi tikai viegli­ņām paklana galvu pasveicinot. Pēc mirkļa satieku arī
   Dorotiju, bet mūsu saruna aprobežojas ar toL ka es viņai pateicos un viņa pasaka pāris tādu frāžu kā: «Lūdzu, lūdzu, nav vērts!» Pēc visa tā nudien var no­domāt, ka vakarējā draudzīgā izprieca ir bijusi vienīgi nejauša iedzeršana, kādas parasti gadās šādos kongre­sos, un atsevišķas replikas, kuras spēj modināt aizdo­mas, nav nekas vairāk kā pašpaļāvībā, skurbumā iz­teikti tukši solījumi.
   Kamēr soļoju pusdienlaikā pa ļaužu pilnajām Kopen­hāgenas ielām, man neliek miera domas nevis par trim kolēģiem — novērotājiem, bet par to, ka šodien ir otr­diena. Jā, šodien ir otrdiena, un tas nozīmē, ka vīrietis ar pelēkrūtaino žokejcepuri un «SAS» sabiedrības lido­tāja somu mani gaidīs pie «Tivoli» parka ieejas tieši septiņos vakarā.
   Kā ļaudis stāsta, septiņi ir nelaimīgs skaitlis un otr­diena — nelaimīga diena, un, redzot pašreizējos apstāk­ļus, tas nav tālu no patiesības. Iedams pa Rietumtilta ielu', zagšus atskatos un uzreiz pārliecinos, ka mani arvien vēl izseko. Nav nekāda pamata cerēt, ka līdz vakaram pārtrauks šo vajāšanu, taču man jātiek uz tik­šanos pie «Tivoli» vismaz tālab, lai Centrs zinātu, ka Emīls Bojevs tiešām atrodas tur, uz kurieni ir sūtīts, kaut gan patlaban tikpat kā galīgi paralizēts.
   Nogriežos no Rietumtilta ielas pa labi, paeju dažus soļus, un piepeši iztālēm skatienam paveras kaut kas pazīstams. Kaut kas ļoti pazīstams, un es atskāršu, ka pirms nedēļas esmu redzējis šādu Zelta Smilšu pano­rāmu — turklāt ne jau afišā, bet dabā. Afiša ievietota nelielā vitrīnā, virs kuras viz plāksnīte ar uzrakstu «Balkanturist», telpas viņā galā runājas divi vīri, sēdē­dami atzveltņos, un gandrīz pie pašas vitrīnas kāda meitene kaut ko raksta, salikusi rokas uz maza rakstām­galda. Vīri droši vien ir bulgāri, arī meitene — īsta bulgāriete, spriežot pēc viņas sejas vaibstiem, lai gan par sievietēm nekad neko nevar droši apgalvot.
   «Ek, kas par to, ka viņi ir bulgāri!» domāju, iedams garām vitrīnai un nepalēninādams soli. Un pēkšņi ausīs ieskanas pazīstamā, mierīgā ģenerāļa balss: «Nekādu kontaktu nekādos gadījumos …»
   Atkal nogriežos pa labi pirmajā šķērsielā un joprojām eju gausi kā parasts tūrists, apskatīdams pilsētu. Vīrietis, kas velkas man metrus piecdesmit nopakaļ, arī soļo kā pastaigādamies. Taču es jau esmu pieradis ne vien ātri samanīt šādus subjektus, bet arī izzināt viņu no­domus. Protams, spiega pienākums ir spiegot, bet to var darīt dažādi, un, redzot, kā to dara, nav grūti aptvert, vai izseko tikai drošības laba^ļ vai ar tīšām nospraustu mērķi, vai tevi notur par viduvēju vai pašu bīstamāko pretinieku un, beigu beigās, vai slepenlīžu ir izsūtījusi vietējā policija vai kas cits.
   Nonāku Pilsētas laukumā un, lai izdzertu tasi kafijas, apsēžos pie galdiņa līdzās kafejnīcai, kas pirmā patrā­pījusies ceļā. Šai pusdienas cēlienā ārā pie galdiņiem nav pārāk lielas burzmas, tādēļ man ir laimējies iz­raudzīt jauku vietu saulē, turpretī mans vajātājs atrod patvērumu ēnā pie pašas ieejas, paglābdamies tur no vēja un maniem skatieniem.
   Dzerdams kafiju un domās izvērtēdams slepenlīžas izturēšanos, arvien vairāk pārliecinos, ka mani izseko uz viņa majestātes Dānijas karaļa valsts rēķina. Triju dienu laikā šis jau ir sestais pavadonis, un kur vēl viņa kolēģi, kas brauc ar automobiļiem, taču viņi visi — gan braucēji, gan gājēji — darbojas ar vieniem un tiem pašiem paņēmieniem, neslēpdamies pārlieku viltīgi, bet arī nerīkodamies bezkaunīgi. Zināms, es neesmu untu­mains, un man ir gluži vienalga, kādas tautības spiegi mani izseko, tomēr pašreiz atzīstu, ka labāk lai tie ir dāņi nekā amerikāņi.
   Samaksājis par kafiju, atkal sāku bezmērķīgi klaiņot, lai gan skaidri zinu, ka šai stundā krietni cilvēki sēž pie pusdienu galda. Pēc vakarnakts dzīrēm man nemaz ne­gribas ēst, bet par bezmērķīgo klaiņošanu jāsaka — tā nav gluži veltīga. Jāprot gūt labumu pat no visniecīgā­kajiem sīkumiem. Tāpēc laižu darbā savu jau asinīs iegājušo paradumu iegaumēt, kur kas apkārtnē atrodas, ar sentimentālu aizrautību veltīdams uzmanību pasā­žām, apakštiltu pārejām, caurstaigājamām sētām, auto­busu pieturām, taksometru stāvvietām, lielo veikalu gal­venajām un papildu ieejām, nomaļiem vai rosmes pil­niem nostūriem, luksoforu darbības ritmam un citām līdzīgām parādībām.
   Man nav ne jausmas, vai tas viss kādreiz ievajadzē- sies, un pat gribas ticēt, ka nekad neievajadzēsies, tomēr uzkrāt pēc iespējas vairāk šādu iespaidu lieti der, jo var gadīties, ka noteiktā brīdī kāda no šīm vietām tiešām jāizmanto, un tad papildināt savas zināšanas būs gaužām vēlu.
   Starp atmiņā ierakstītajām minētajām piezīmēm ne­trūkst arī veikaliņa, kurā pārdod cigaretes un laikrak­stus un kurš ir pavisam tuvu pie «Tivoli». Šai pašā pēc­pusdienā bez piecām minūtēm septiņos nopērku veika­liņā jaunāko «Times» numuru un turpinu ceļu. Kārtē­jais slepenlīža neatlaidīgi velkas man nopakaļ tradicio­nālo piecdesmit metru attālumā, tieši tādēļ esmu parā­dījis senajai, garlaicīgajai avīzei «Times» pienācīgu godu. Ja ierodos uz tikšanos ar laikrakstu rokā, tas no­zīmē, ka man seko. Un, ja laikraksts ir pavērsts ar no­saukumu uz parka pusi, manam bezvārdu paziņojumam ir pievienots vēl viens teikums: «Nav nekā, ko jums no­dot.»
   Pilsētas torņa pulkstenis skaņi un svinīgi nosit sep­tiņi, kad līdzi tūristu pulciņam un dažiem vietējiem dīk­dieņiem lēnām soļoju gar «Tivoli». Vīrietis ar rūtaino žokejcepuri galvā un lidotāja somu jau ir noteiktajā vietā. Paeju viņam garām pēc tam, kad aši esam ap­mainījušies skatieniem un, redzot, kā viņš tur somu, esmu sapratis, ka arī sakarniekam nav nekā, ko man pavēstīt.
   Pagājis soļus desmit tālāk, pēkšņi satieku jauno pa­ziņu pulku, kas nāk man pretī pilnā sastāvā: Seimurs, Greisa, Dorotija, Higinss un Berijs.
   —   Jūs jau esat bijis «Tivoli» parkāl — Dorotija pār­metoši iesaucas.
   —   Nebūt ne!
   —   Nu tad nāciet kopā ar mums!
   Bez iebildumiem piebiedrojos skaļajai sabiedrībai, kas patiesībā ir skaļa Dorotijas nopelnu dēļ. Berijs iestājas rindā pie kases, lai nopirktu biļetes, un pēc brītiņa mēs tiekam izpriecu paradīzē — «Tivoli» parkā.
   Dodamies uz priekšu gar vasaras teātri, kas izskatās kā ķīniešu pagoda, apmetam līkumu ap strūklakām, kur ūdens šļakatas dzirkstīdamas šaujas augšup pilsētas orķestra atskaņotās melodijas pavadījumā, aizkāpjam patīksmināties par mākslīgo ezeriņu, kur nekā īsti nav ko redzēt, un kādu laiku stāvam pie bērnu karuseļa.
   —       Ierakstiet savā piezīmju grāmatiņā, ka esam aplū­kojuši «Tivoli», — Seimurs saka Dorotijai, — un iesim prom!
   —       Kā tad tā? Vai ruleti nespēlēsim? — Dorotija at­trauc gandrīz vai sašutusi.
   —       Mums derētu kaut ko iekost, — Berijs kautri iemi­nas, slaucīdams no pieres sviedrus, kas nemitīgi riešas un riešas.
   —       Jums, mīļais, ēšana vien prātā… — Seimurs īgni noburkšķ.
   Tā kā esam sasnieguši kādu dzertuvi un Berijs un Higinss uzreiz kāto pie brīva galdiņa, Seimurs nelab­prāt iet viņiem līdzi. Viesmīle ar gaišu seju, baltu mežģīņu galvasrotu un baltu priekšautiņu veltī mums laipnu smaidu.
   —   Ko vēlaties?
   —       Es gribētu sviestmaizes, — impulsīvā Dorotija tūlīt paziņo. — Dānijas sviestmaizes ir varen izdau­dzinātas.
   —       Sviestmaizes? — Seimurs sarauc pieri. — Tās taču turētas rokās … droši vien diezgan netīrās …
   —       Jūs vienmēr uz visu raugāties no sliktās pu­ses, — Dorotija nepadodas.
   —       Tas ir, no reālās puses, — Seimurs vienaldzīgi pa­skaidro. — Ar vienu plaukstu satver maizes riku, ar otru uzplakšķina tai virsū taukuma šķēli.
   —       Varbūt pirms tam vēl nevilšus nomet taukumu uz grīdas, — Greisa piebalso.
   —       Pilnīgi iespējams, — Seimurs nesatricināmi mie­rīgi piekrīt. — Es labāk ēdīšu bifšteku.
   —   To arī ņem rokās, — Dorotija brīdina.
   —       Bet pirms tam, kad liek cept. Vēlāk tas tik karsts, ka ne pieskarties.
   —       Nu, ko lai jums atnesu? — par savu klātesmi at­gādina viesmīle, kas līdz šim rimti vērojusi mūs kā cil­vēks, kurš dzīvē redzējis ne mazumu idiotu.
   Higinss apkopo mūsu vēlmes, pasūtīdams visiem alu. Seimuram — bifšteku, pārējiem — sviestmaizes. Tad pie galda iestājas neveikls klusums — kā vienmēr pēc pēkšņi izbeigta strīda. Tikai tad, kad ir atnests alus un
   Higinss ir iekampis krietnu malku no sava apsvīdušā kausa, viņam labpatikas pārtraukt klusumu:
   —   Patiesībā šai «Tivoli» nemaz nav tik slikti…
   —   Es gan te nekā laba nemanu, — Seimurs pastei­dzas iebilst, izspļaudams izsmēķi un sniegdamies pēc alus kausa. — Jau sen esmu konstatējis, ka cilvēki vis­vairāk garlaikojas izpriecu vietās. Un, tā kā tās ir iz­priecu vietas un neviens tur nav atvilkts ar varu, visi tēlo, ka viņiem ir bezgala jautri.
   —   Varbūt viņi to dara tādēļ, ka ir labi audzināti un nevēlas ar savu skābo ģīmi sagandēt citiem prieku, — Dorotija nober.
   —   Ja ar to domājat mani, mīļā, es patiešām neesmu pietiekami labi audzināts liekulības garā, — Seimurs saka maigā balsī.
   —   Ai nē, es runāju vispār …
   Viņš acīmredzot grasās izteikt piezīmi par «runāšanu vispār», bet šai brīdī pienāk viesmīle, nesdama lielu pa­plāti.
   Mēs ieturamies, gandrīz pilnīgi klusējot, tikai Berijs atzinīgi izsakās par sviestmaizēm un Higinss vēl div­reiz pasūta alu. Kad pieceļamies no galda, Dorotija, at­jaunojusi savus vitālos spēkus, iesaucas:
   - Tagad iesim spēlēt ruleti!
   Seimurs jau grib ko spert pretī, bet savaldās, laikam nolēmis, ka nebūtu viņa cienīgi nepakļauties sievietes kaprīzēm. Un mēs dodamies uz tuvējo spēļu paviljonu, kurp mūs vada Dorotija, kas šodien ir ģērbusies greznā, tumši sidrabainā kostīmā, — viņu varētu dēvēt par dāmu pelēkā.
   Izrādās, ka paviljonā nav ruletes, toties rotējošo ma­šīnu pārpārēm. Kādi divi duči abu dzimumu spēlētāju tā rausta smagās sviras, ka muskuļi dreb vien, un, metāliski žvinkstēdami, iedarbināto aparātu diski ātri, ātri griežas, līdz apstājas noteiktā kombinācijā. Visumā rotatori ir šā izpriecu parka galvenais valdzinošais spēks, jo te ļaudis uzjautrinās gandrīz vienīgi ar azarta spēlēm. Spriežot pēc laimestiem, tās tiešām ir nieka spēles, bet, ja vidēji turīgs cilvēks, atnācis uz šejieni pēc darba it kā atpūsties, bieži zaudē, viņa makā iegrie­žas pamatīgs robs.
   Dāma pelēkā un dāma melnā nopērk kasē, kas atro­das līdzās ieejai, pa saujai niķeļa žetonu un dodas pie diviem brīviem rotatoriem; mēs, vīrieši, stāvam ieejas tuvumā un smēķēdami vērojam pa gabalu cilvēka div­cīņu ar mašīnu. Dorotija jau sākumā kaismīgi aizrau­jas ar spēli un, jo vairāk viņa iekaist, jo biežāk zaudē. Viņa te strauji parauj kloķi, te pavisam viegliņām, sau­dzīgi iedarbina mehānismu, kā cenzdamās atklāt rota­tora noslēpumu, bet īstenībā vienīgais noslēpums ir tas, ka aparāts griežas tā, lai astoņdesmit procentu no iemestajām metāla ripiņām tiktu aprītas. Greisa — gluži otrādi — gaužām vienaldzīgi ielaiž žetonu un tik­pat vienaldzīgi nospiež sviru, it kā pati būtu mašīnas papilddaļa.
   —   Vai jūs negribētu izmēģināt laimi? — Seimurs pa­raugās manī.
   —   Kāda jēga mēģināt, ja tik zema likme! — atbildu.
   —   Tas tiesa, — Berijs apstiprina, viņš atkal nosvīdis viscaur slapjš. — Vienmēr jāspēlē uz augstu likmi…
   —  Jāspēlē? Kas nu tā par spēli! — Seimurs sarauc uzacis.
   —   Kā nu ne… visnotaļ jāspēlē… Visa dzīve ir viena vienīga spēle …
   —   Cik oriģināla doma! Varbūt jūs esat izstudējis Bo- rela un Neimana spēļu teoriju?
   —   Mani interesē nevis matemātikas teorijas, bet psi­holoģiskie faktori, — Berijs atcērt mazliet aizskarts.
   —   Tieši psiholoģiskie faktori! — Higinss piebalso, pēkšņi atraisījies no savas letarģijas. — Mēs sociolo­ģiju iztirzājam kā sabiedrības psiholoģiju …
   —   Cik oriģināli, nudien, oriģināli! — Seimurs at­kārto.
   —   Palīgā! — Dorotija negaidot iekliedzas. — Pa­skatieties, īsta lavīna!
   Dāma pelēkā ir vinnējusi tiešām pamatīgu laimestu, un metāla silītē ka vesela straume plūst žetoni, vien­mērīgi šķindēdami. To piebirst tik liela kaudzīte, ka viņai no tiesas nepieciešama palīdzība, un es pakalpīgi pasniedzu laikrakstu «Times», ko lasīt man nenāk ne prātā. Dorotija saviļņojumā starojošu seju savāc že­tonus un saliek uz autoritatīvā britu laikraksta. Vēlāk, piekļāvusi pie krūtīm smago jaundarināto maku, pa­vēsta:
   —   Tagad iesirn un nodzersim laimestu!
   —       Atpestiet mūs no savas eēlsirdības! — Seimurs dzestri saka.
   Paraudzījies rokas pulkstenī, viņš atgādina:
   —   Mums laiks iet pie Teiloriem.
   —       Bet ko lai iesāku ar šiem žetoniem? — Dorotija apjukusi jautā, joprojām abām rokām neveikli spiez­dama pie krūtīm vīstokli ar apaļajām metāla ripiņām.
   —       Metiet projām! — Seimurs ieteic arvien vēl tikpat dzestri. — Kas man nav vajadzīgs, to es izsviežu laukā.
   Dorotija paskatās Seimurā, kā domādama, ka viņš joko, bet Seimurs izņem vīstokli viņai no rokām un iegrūž tuvējā atkritumu grozā.
   Veltīgi mēģinu izsprukt no šīs sabiedrības, aizbildi­nādamies, ka man pie svešiem cilvēkiem nav ko darīt.
   —       Tad nu iepazīsities, — Seimurs saka, palūkoda­mies manī tā, it kā tikai tagad būtu ievērojis manu klātbūtni.
   —   Es taču neesmu ielūgts …
   —       Neuztraucieties, neviens nav ielūgts. Pat jūs, Do- rotij, vai ne?
   Sievietei pelēkā šoreiz netīk Seimuram atbildēt, tādēļ viņš piemetina:
   —       Zināt, viņu viesistaba ir tikpat kā Pilsētas lau­kums. Cilvēki gluži vienkārši to šķērso, pirms aiziet kur citur. Tā nenāk vienīgi tie, kas aizraujas ar spēli… vai raugās uz dzīvi kā uz spēli… vai kā nu tur bija …
   Mēs sasēžamies divos automobiļos, kas stāv «Tivoli» tuvumā, un braucam pie Teiloriem.
   Viņi mūs sagaida ar tādu allažīgu laipnu smaidu, ar kādu uzņem jebkuru viesi. Varbūt tikai Seimurs te ir iemantojis tik lielu cieņu, ka pret viņu izturas savā­dāk — Teilors viņam nepajautā ierasti: «Kā klājas?» — bet paglaimo: «Cik patīkami, Viljam, ka jūs esat atnā­cis!» Pēc tam mēs ieejam salonos, laulātie draugi paliek vestibilā, kur viņiem, redzams, būs lemts pavadīt visu vakaru, nemitīgi sagaidot un pavadot viesus. Vārdu sakot, tas ir jauks jaunu cilvēku pāris, kas — tā vien liekas — ļoti drīz savecēs, nesot laicīgās dzīves smago nastu.
   «Saloni» ir piecas sešas istabas — plašas, savienotas, iekārtotas bagātīgām mēbelēm, kas laikam sapirktas uz labu laimi, jo ir dažāda stila un tikpat raibas kā šeit sanākušie viesi. Par apmeklētājiem var teikt, ka bez «nomadiem», kuri ieradušies, lai tikai iedzertu glāzīti, ir arī «nometnieku cilšu» pārstāvji, kas izvietojušies uz dīvāniem vai grīdas paklājiem. Tas tik ir mistrojums: izmeklēta elegance un bohēmiska nolaidība, gludi no­skūtas un bārdām nozēlušas sejas, minisvārki un garie tērpi, matu sakārtojumi visās varavīksnes krāsās un daždažādas indoeiropiešu saimes valodas. Un to visu vieno tikai iedzeršana. Te visi ierauj viskiju un visiem vienlīdz stipri slāpst, tāpēc viesmīļi baltos smokingos nepārtraukti šaudās ar milzīgām paplātēm rokās, nes­dami viesiem pilnas glāzes un aizvākdami tukšās.
   Drīz vien mūsu bariņš izklīst cilvēku burzmā, un es izjūtu atvieglojumu, ka beidzot mani ir atstājuši vienu, taču piepeši pie pašas auss kā bazūne atskan Seimura zemā balss:
   —  Vai jums nešķiet, ka šeit ir pārāk trokšņaini… un briesmīgi smacīgi? … Labāk iesim tālāk!
   —   Baidos, ka talak bus tapat, — nelabprāt atbildu.
   —   Drusciņ citādi.
   Seimurs dodas man pa priekšu, es padevīgi sekoju viņam, un tā, spraukdamies cauri drūzmai, lēnām ejam no istabas istabā, līdz nonākam sānu gaitenī pie cieši aizvērtām sarkankoka durvīm. Kāds viesmīlis ņem no kartona kastēm viskija pudeles un liek rindā uz zemas bufetes. Laikam viņa pienākums ir ne vien apkalpot ap­meklētājus, bet arī paturēt acīs šīs durvis, jo viesmīlis pamādams uzreiz aizšķērso mums ceļu, un tikai pēc tam, kad Seimurs viņam ko pačukst, mēs drīkstam ieiet plašā telpā.
   Tajā nav vēsāk, toties vismaz ir klusāk nekā salonos. Lai gan istabu spilgli apgaismo četras senas lustras, tomēr tā ir drūma varbūt tādēļ, ka sienas apdari­nātas ar sarkankoku un visām mēbelēm ir tumšzaļi samta pārvalki. Arī logiem piekārti smagi, tumši samta aizkari. Sai istabā, kuras iekārta viež sērīgu noskaņu, asi iezīmējas gaišzaļi, četrstūraini spēļu galdi. Pie da­žiem klātesošie četratā noņemas ar pokeru, pārējie viesi drūzmējas istabas vidū ap lielu ruletes galdu. Mēs arī dodamies turp. Seimurs izvelk no kabatas portfeļa nau­das žūksnīti — desmit piecsimt kronu banknotes un nevērīgi pasniedz vienam no diviem krupjē, kas, ģēr­bušies smokingos, vada un pārrauga spēli.
   —   Kādus žetonus vēlaties? — naudas saņēmējs vaicā.
   —   Par simt kronām.
   Tas man liek prasties, it sevišķi pēc tam, kad jau esmu darījis zināmu, ka nespēlēju uz mazām likmēm. Taču esmu paradis šādās reizēs ne pret vienu nejust nekādu pienākumu. Tādēļ nogaidu, kamēr krupjē no­skaita Seimuram piecdesmit lielas plātnītes, un ar kara­lisku žestu pasniedzu viņam vienu vienīgu banknoti, par ko pretī dabūju piecas plātnītes. Starp citu, es labāk būtu ņēmis sīkākus žetonus, bet krupjē laikam ir no­spriedis, ka es un mans ceļabiedrs esam no viena «ranga».
   Vispirms vēroju, kā spēlē Seimurs. Viņš liek te uz četru skaitļu karē, te uz cheval, vadīdamies acīmredzot pēc īpašas sistēmas. Man nav izstrādāta nekāda sis­tēma, tāpēc nolieku vienu žetonu uz sarkanās krāsas, nolēmis pēc iespējas ātrāk zaudēt savu nožēlojamo ka­pitālu un pāriet skatītājos. Krupjē, tāpat kā lielos ka­zino, paskubina spēlētājus: «Faites vos jeux!» — sāk griezt ruletes rokturi, palaiž bumbiņu un gari stieptā balsī brīdina: «Rieti ne va plus!» Bumbiņa laiciņu lēkā, tad, viegliņām palīgojusies, apstājas uz sarkanās. Vīrs smokingā veikli piemet vienu plātnīti klāt pie mana lai­mējušā žetona un ar lāpstiņu savāc paspēlētās.
   Ņemdams vērā vienkāršo aizspriedumu, pēc kura krāsa, kas jau reiz nesusi veiksmi, dod mazākas izre­dzes uz laimestu, es nolieku nākamās divsimt kronas uz sarkanās — un atkal laimēju.
   —  Tas ir vareni, Maikl, jūs lieliski sekojat manam šīsdienas paraugam, — saklausu Dorotijas čukstus.
   Viņa ir nostājusies man pa kreisi, droši vien gribē­dama būt tālāk no Seimura, un padod krupjē piecsimt kronu banknoti.
   —   Lūdzu žetonus par divdesmit kronām!
   Krupjē, kurš patlaban ir brīvs, noskaita viņai žetonus, kamēr es no jauna lieku divsimt kronas uz sarkanās, turklāt tieši tobrīd, kad atskan gari stiepts sauciens: «Rieti ne va plus!» Šoreiz zaudēju. Un, lai nebūtu ilgi jāspēlē laimējot un zaudējot, uzmetu visus sešus žeto­nus uz sarkanās.
   Ak, šī sarkanāl
   —   Vareni, Maikli Jūs tiešām esat uzticīgs skol­nieks, — Dorotija atkal klusi uzslavē mani, nolēmusi likt divus mazos žetonus pirmajā stabiņā.
   Seimurs redz manu necilo uzvaru, bet vairās izteik­ties par to. Viņš ir kaismīgi aizrāvies ar savu sistēmu, un, cik var noprast, viņa neatlaidība vainagojas sek­mēm — plāksnīšu kaudzīte kļuvusi diezgan liela.
   Lai nesamelotos, neklāstīšu, kā spēlēju tālāk, jo to vairs nejaudāju ne skaidri iztēloties, ne skaidri atcerē­ties, — tikai liku un liku žetonus uz kādas krāsas. Tā nu, vēlēdamies lai , vai kā paspēlēt savu kapitālu un noiet malā, es lieku uz labu laimi pa dažām plātnītēm te sarkanajai, te melnajai virsū un lāgu lāgiem nobrī­nos vien, ievērodams, ka, par spīti nejaušiem zaudēju­miem, žetonu kalniņš nemitīgi aug augumā. Diemžēl šoreiz citāds liktenis ir manai «skolotājai». Lai gan viņa spēlē uz mazām likmēm, tomēr drīz zaudē visus žetonus un ir spiesta izvilkt otru banknoti, mazliet vē­lāk — arī trešo. Toties Seimurs ir laimējis divtik daudz. Stāvēdams pie galda ar vienaldzīgu seju un kūpinā­dams lūpu kaktiņā iežmiegto cigareti, viņš, atskanot katram krupjē saucienam, noskaita pa desmit lielām plātnītēm un noliek te uz viena, te uz otra karē.
   —   Šovakar nu būs diezgan, — pēc brīža Dorotija bē­dīgi saka. — Priecājos, Maikl, ka visrriaz jūs laimējat. Aizstājiet vien mani pienācīgi!
   —  Vai nebūtu labāk, ja jūs nāktu manā vietā?
   Dorotija paraugās mani šaubīgi, bet tūlīt pārstāj šau­bīties un iekvēlojas varonīgā apņēmībā:
   —  Trūkst spēka atteikties. Ar visu savu būtni alktin alkstu pēc revanša.
   Atbrīvoju dāmai vietu un, lai viņu nemulsinātu spēlē, dodos uz izeju, pa acu galam nomanīdams, ka Seimurs manī pavada ar- skatienu.
   Blakusistabās viesu jau ir krietni vien mazāk. Arī gaiss vairs nav tik smacīgs, jo nakti, kad visur staro elektriskā gaisma, logi ir plaši atvērti. Redzams, ir radušies labvēlīgi apstākļi, lai es mierīgi iedzertu glāzi viskija. Un to arī daru.
   —       Visu paspēlēju. Varam iet prom, — pēc pusstun­das paziņo Dorotija, pienākusi pie dīvāna, uz kura esmu atlaidies puszviļus.
   —   Vai nevēlaties viskiju?
   —       Nē. Vitriola un ciānkālija kokteilis patlaban man labāk derētu. Nezinu, kur dēties aiz dusmām.
   Paraugos apkārt. Seimurs arvien vēl nav iznācis sa­lonos, Berijs, Higinss un Greisa jau sen aizmanījušies prom. Tagad ir gluži piemērots bridis, lai mēs sekotu viņu paraugam.
   Vadīdama mašīnu pa naksnīgajām ielām, Dorotija joprojām vēl domā par neveiksmi.
   —        Es vai no ādas sprāgstu ārā, ka tik muļķīgi esmu paspēlējusi jūsu naudu, — viņa klusā balsī gremžas.
   —       Sī nauda piederēja man tāpat kā jums tā — «Ti­voli» parkā.
   —       Un iedomājieties vien — šis ņēma un iesvieda manu laimestu atkritumu grozā!
   Viņa pavēršas pret mani, kā aizmirsusi stūri, un mani pārņem nepatīkama nojauta, ka mēs tūdaļ ar visu automobili ietrieksimies kādā skatlogā.
   —       Vai tagad jums skaidrs, kādēļ esmu zaudējusi? Kurš zaimo to, ko liktenis devis, tam jācieš sods.
   Dorotija atkal lūkojas uz ceļu, aizvien vel nerimda- mās:
   —       Ņēma un iesvieda manu laimestu atkritumu grozā …
   —   Varbūt šonakt viņš to pašu izdarīs ar savējo.
   —       Gaidi vien! — Viņa atkal sāk runāt par kļūmi: — Vajadzēja spēlēt citādi. Tiklīdz redzams, ka neveicas, jāspēlē citādi…
   —       Kāda tad tur jēga? Jūs taču nevarat mainīt sis­tēmu. Rulete ir noteikta sistēma, kas darbojas pret mums.
   —   Bet jūs tomēr laimējāt…
   —       Pagaidām. Un šis stiķis arī iekļauts sistēmā. Tas ir āķis, uz kura uzķeras vientieši.
   —       Un Viljams laimēja, — Dorotija pastāv uz savu. Tā kā es klusēju, viņa turpina:
   —   Patiesībā cilvēks viegli laimē, kad laimests viņam gluži vienaldzīgs. Un vispār par velti allaž iegūst to, kas viņam bijis nebijis. Seimurs ir varen bagāts.
   —   Un jūs? ,
   —   Es, Maikl, biju bagāta. — Viņa uzsver pagāt­nes laiku. — Nevaru teikt, ka tagad esmu nabaga, to­mēr neprātības ir pārāk liela greznība, lai es tām drīk­stētu nodoties visu mūžu.
   —   Kādēļ katrā ziņā jānododas neprātībām?
   —   Kādēļ? Tādēļ, ka bez tām dzīve ir gaužām gar­laicīga.
   Dorotija mašīnu spēji nogriež un tikpat spēji aptur pie apgaismotās, baltās «Anglettere» fasādes. Tad iz­slēdz motoru, izņem atslēgu un, uzlūkodama mani, pie­bilst:
   —   Ja es uzaicinatu jus ienākt manā istabā, liekas — tā arī būtu maza neprātība, taču es mīļuprāt to at­ļautos ..
   Vai drīkst izdarīt mazu neprātību? Kādēļ gan ne! It sevišķi, ja to prasa pieklājība.
   Pieceļos no gultas, aizdedzinu cigareti un apsēžos ērtā, baltā krēslā. Sai luksusnumurā viss ir balts vai sārts, pat sieviete, kas izstiepusies guļ gultā, aizmir­susi apsegties pirms laišanās snaudā. Izklaidīgi vēroju šo kailo augumu — tas vairs neizstaro svaigumu, toties ir dāsns. Beidzot mans skatiens pievēršas sejai. Lūpas, no kurām krāsa nomazgāta, izskatās bālas, zem acīm sastinguši tumši loki. «Es jums nedotu vairāk kā div­desmit pieci,» reiz teicu, paradis savām paziņām pa­glaimot, ka viņas par gadiem desmit ir jaunākas. Jā, šai sievietei ir vismaz trīsdesmit pieci gadi un vismaz puse no tiem aizvadīti nelielās neprātībās — viņas gaiši sārtajā seja jau manamas noguruma pēdas.
   Džeimss Bonds un cii i tādi kā viņš, par spīti kaislībai uz nelielām nakts neprātībām, droši vien nievīgi paietu garām šai gandrīz jau novītušajai skaistulei. Turpretī es, lai gan esmu kautrs, atsaucos uz pirmo viņas aici­nājumu. Cik kuriozi!
   Cilvēki, par kuriem man jāsavāc dosjē, sākumā bija trīs, tagad to jau ir pieci, un viņi visi man melo kā vien prazdami, varbūt tikai Greisa nestāsta pasakas — tāpēc ka nerunā. Viņi melkulīgi gan tērzē, gan uzvedas, lai ievilktu mani savos tīklos, un šķiet — visvienkāršāk ar to varētu samierināties, neņemot par pilnu neko, kas izriet no viņiem. Taču atzīt, ka tas viss ir salti meli, nozīmē zaudēt tos atbalsta punktus, tos mazos patiesī­bas graudiņus, kuri spēj novest pie pilnīgas patiesības.
   Atkal veros ūz aizmigušo Dorotiju, starp citu, bez jebkādas intereses par viņas sievišķīgajiem daiļumiem. Ja piecu godsirdīgo labvēļu vidū ir kāds tiešām godsir- dīgs, tad tā ir Dorotija. Tikai vēl nevar zināt, cik viņa būs godsirdīga pret mani ārpus mērenajām neprātībām, kas sagādā mērenus priekus.
   Protams, katrs nepazīstamais varbūt ir ienaidnieks. Bet «varbūt» vēl nenozīmē «patiesi». Turklāt ienaidnieki ir daždažādi pēc dabas un nodomiem. Un tas savukārt nozīmē, ka ir tādi ienaidnieki, kas noteiktā brīdī var kļūt par sabiedrotajiem.
   It kā uztverdama manas domas, Dorotija nemierīgi pakustas gultā, pa miegam lūko pārvilkt segu sev pāri, lai gan tā nav uzklāta viņai virsū, un apgriežas uz mutes.
   Parasti tādos amatos kā mūsējais zināma modrība nenāk par ļaunu. Tikai jānoskaidro, ko mēs saucam par modrību un cik liela tā ir. Ja esam pastāvīgi modri, mūsu skaidrais skatiens aizmiglojas, uzmanība izkliedē­jas, mēs raugāmies uz visām pusēm, nevis cieši ielūko­jamies tur, no kurienes draud briesmas. Dažiem lie­kas — modrs cilvēks ir brīnum piesardzīgs un neievai­nojams, bet patiesībā viņš ir kā cietoksnis, ko iekšējas dezorganizācijas dēļ ienaidnieks pa pusei jau ieņēmis.
   Nodzēšu cigareti kristāla pelnutraukā, pieceļos no krēsla un klusiņām sakārtojos, nepārtraukti prātā risi­nādams vienas un tās pašas domas.
   Jā, vajag būt ne tik daudz modram, cik vērīgam, ska­tīties abām acīm un klausīties abām ausīm, iegaumēt informāciju, kur vien kāda gadās, pat maldīgu un sa­sprindzināt smadzenes, lai to visu rūpīgi apstrādātu. Seimuram taisnība: melos ietvertās aplamās ziņas bieži vien var mums sniegt diezgan precīzus datus par to, ko pūlamies atklāt. Ļaujiet, lai cilvēks brīvi melo pus­stundu, un viņš, runādams niekus, noteikti izstāstīs kādu mazumiņu no tā, ko cenšas slēpt. Tādēļ pļā­pas ir bīstami sev pašiem un biedriem pat tad, kad pūš pīlītes.
   Tā es ieklausos visā, kas vien dzirdams, un ieskatos visā, kas vien redzams, un pat esmu ar mieru nodoties mazām neprātībām pieklājības vārdā. Un, lūk, mana dzirde jau sāk uztvert kādu niecīgu disonansi kvintetā, kurš citādi spēlē saskanīgi. Kaut kas nesaskan attiek­smēs starp Seimuru, no vienas puses, un Higinsu un Beriju, no otras. Un vēl jūtamāk — attieksmēs starp Seimuru un Dorotiju. Lai gan disonanse parasti kaitina, šoreiz man tā lielākoties sagādā prieku, un es labprāt vēlētos, kaut tā ansambļa priekšnesumā pastiprinātos tik spēcīgi, ka viss koncerts izjuktu.
   Taču disonanse var būt agrāk iekļauta programmā. Vēl kāds āķis, kas izmests vientiešiem. Tā daži laimesti azarta spēlē uzjunda ilūziju, ka sistēma darbojas vis­caur mūsu labā. Kad pieci cilvēki grib panākt, lai es viņu vidū justos kā mājās vaļsirdīgu draugu pulkā, viņi dzēlīgi zobojas vai pat strīdas. «Nedomā, ka visi esam uz vienu roku! Vai tad neredzi, ka cits citu ne­ciešam?»
   Dorotija atkal nemierīgi pagrozās gultā. Viņai laikam kļuvis auksti, jo viņa saritinās kamolā un sastingst. Pa pusatvērto logu plūst dzedrs gaiss, dvesdams jūras elpu. Svīst gaisma. Tukšajā, krēslainajā laukumā neona «globusi» izstaro rēnu mirdzumu. Kaut kur netālu vecs pulkstenis uzsit dažas taktis no visu seno stundeņu iemīļotās «Lielā Bena» melodijas, svinīgi pavēstīdams, ka atkal aizritējusi pusstunda.
   Uzģērbju svārkus, pieeju pie gultas un ar vieglu dūn- vilnas segu apsedzu aizmigušo sievieti. Pēc tam izeju no istabas un klusiņām aizveru durvis.

   Simpozijs rit parastā gaitā. Zinātniskie pazi­ņojumi un referātu tēzes jau pierakstītas pirms refe­rātu nolasīšanas. Starpbrīžos delegāti kongresa zālē fotografējas piemiņai. Arī kuluāros, dzerot kafiju, foto­grafējas piemiņai.
   —   Kafija nemaz nav labāka par referātiem, — Sei­murs noteic trešās dienas rītā, burzmā pie bāra pēkšņi uzgrūdies man virsū. — Vai nevēlaties kopā ar mani iedzert ko garšīgāku?
   —   Ja tā tomēr būs kafija, kāda jēga doties kur citur? — es atbildu.
   —   Varbūt būs kas cits. — Seimurs parausta plecus.
   —  Svarīgākais, lai mēs izietu svaigā gaisā.
   Kā nomanu, svaigs gaiss ir šā vīra jājamais zir­dziņš — viņš pastāvīgi gaužas par smakšanu, nemaz nenojauzdams, ka laikam lūpās kūpošā cigarete rauj elpu ciet.
   Mēs iesēžamies elegantā, melnā plimutā un braucam nezin kurp.
   —   Jūs vakar vakarā pārtraucāt spēli tieši tobrīd, kad tā sita augstu vilni, — Seimurs aizsāk valodas, cieši vērodams ceļu.
   Viņš droši, veikli vada mašīnu pa rosmes pilnajām ielām, bet to aptur vai sāk braukt pārāk strauji, pašpa­ļāvīgi, nevis līgani, rāmi.
   —   Es gribēju, lai dāma atspēlē savu naudu, — saku kā taisnodamies.
   —   Histērija nekad nespēj uzveikt veselo sāprātu, — Seimurs iebilst, arvien vēl vērīgi raudzīdamies uz ceļu.
   —   Kā jums jau zināms, rulete ir gluži lietderīga spēle, kas balstās uz varbūtībām, turklāt vislabākās varbūtī­bas jau iepriekš laupītas spēlētājam un atvēlētas bankai.
   —   Un jūs tomēr esat tik neapdomīgs, ka spēlējat…
   —   Es spēlēju nevis aiz neapdomības, bet aiz paļā­vības uz savu veselo saprātu, Maikl, man patīk smagas spēles. '
   Pirmo reizi viņš it kā nevilšus uzrunā mani vārdā. Te visi jau sauc mani par Maiklu, kā vēlēdamies iedvest man pārliecību, ka esmu viņiem savējais.
   Mēs izbraucam uz platās Frederiksbergas alejas, un Seimurs palielina ātrumu, nepārtraukdams spriedelē­šanu.
   —   Dorotijai derētu izmēģināt laimi pokerā. Pie tam tikai sieviešu kompānijā. Agresīvai histēriķei, spēlējot kopā ar trim citām, var būt zināmas izredzes uz veik­smi …
   Viņš apklust,' kā atskārtis kaut ko. Pēc brītiņa tur­pina:
   —   Ceru. — jūs nedusmojaties, ka es tā runāju.
   —   Kādēļ lai es dusmotos? Jūs runājat par Dorotiju, nevis par mani.
   —   Bet Dorotija ir jūsu draudzene …
   Tiešām dāma pelēkā — viņu tagad jau vajadzētu saukt par dāmu rozā — šorīt diezgan atklāti apliecināja man draudzību. Viņa savā automobilī aizveda mani uz simpoziju un sēdes laikā izklaidēja ar visai intīmu sa­runu, zīmīgi smaidīdama un mezdama šķelmīgus ska­tienus.
   —   Ja nu jūs tā sakāt, domāju, ka jums ir daudz se­nāka draudzība ar Dorotiju, — vienaldzīgi noteicu.
   Seimurs brītiņu klusē — varbūt meklē manos banā­lajos vārdos kādu apslēptu jēgu. Tad gluži negaidot izgrūž:
   —   Es pat pieļauju domu, ka viņa jums pati sevi pie­dāvājusi.
   To viņš kā zīlēt izzīlējis. Taču es nemēdzu apspriest šādus jautajunms ar citiem, vēl jo mazāk ar tiem, kurus pazīstu tikai pāris dienu. Tādēļ nekā nesaku — lai ceļa­biedrs tērzē pats ar sevi.
   —   Mūsu laikos nez vai ir vēl kas parastāks par to, ka sieviete piedāvā savu miesu. Dažreiz to dara aiz tīras baudkāres, dažreiz aiz baudkāres un kāda apsvē­ruma, dažreiz tikai aiz kāda apsvēruma.
   Seimurs apklust, kā dodams man laiku apsvērt, pie kura no šiem trim gadījumiem pieder manējais. Tā kā klusumbrīdis pārāk ieilgst, viņš noburkšķ:
   —   Piedodiet! Dorotijai tiešām taisnība: man pavisam trūkst labas audzināšanas — neprotu liekuļot.
   Pēc pusstundas mes jau esam iekārtojušies laukā pie galdiņa blakus kafejnīcai Strogetā — krāšņā tirdznie­cības iela, kas atvēlēta tikai gājējiem. Viesmīlis atnes mums divas glazēs — tajās viskija mazāk nekā ledus. Nobaudu šo Veso un garšīgo dzērienu un vēroju apkār­tnes ainavu. Sai priekšpusdienas stundā uz ielas valda raibu raiba kosmopolītiska drūzma: jaunieši basām kā­jām, pinkainos kažociņos; meitenes — dažas laikam piemirsušas uzvilkt svārkus, pirms izgājušas no mājām, citas, šķiet, steigā izskrējušas vienās pidžamās; īsta parāde, kurā redzami kaili vai līdzpusei apsegti augš­stilbi, kleitas, kas sniedzas līdz gūžām vai papēžiem, nokrāšļotas vai nemazgātas sejas, sieviešu blūzes, tik šķetras kā zvejnieku tīkli, vīriešu bikses no mais- auduma, sajoztas ar aukliņu jostām, un nemaz nav. jā­min vēl krāsu pārbagātība, kur pārsvarā neapšaubāmi ir viskliedzošākās.
   —   Te šizofrēnija plaukst pilnā sparā, — Seimurs kūtri aizsāk valodas, paņemdams glāzi rokā. — Tas ir plašs materiāls socioloģiskiem pētījumiem.
   —   Bet nav diez cik saistošs, — papildinu viņa domu. — To visu nav grūti izskaidrot.
   —   Zināmi tie jūsu izskaidrojumi. Tāpat kā mūsējie. Cilvēki kopš senseniem laikiem izzina pasaulē likum­sakarības, ko izdomā paši ar saviem vājajiem prātiem. Ogists Konts ir izgudrojis trīs sabiedrības attīstības stadijas. Jūs skaitu esat palielinājuši līdz piecām — un tā ir visa atšķirība.
   —   Man liekas — te galvenais nav skaits. Konts ir apcerējis šīs stadijas, balstoties uz cilvēku apziņu, mū­sējās izstrādātas, pamatojoties uz materiālās realitātes objektīvo attīstību, — iebilstu, likdams lietā erudīciju, ko esmu ieguvis, braucot guļamvagonā uz Kopenhā­genu.
   —   Tiesa gan. Vienu fikciju jūs esat nomainījuši pret otru. Tas ir jūsu nopelns, ko nekādi nedrīkst noliegt.
   —   Ja, pēc jūsu ieskata, objektīvā attīstība ir fik­cija…
   —- Objektīvā attīstība? Bet, piedodiet, kas gan var garantēt, ka to esat izpratuši līdz galam? Cilvēks jau pēc dabas ir. bezspēcīga un aprobežota būtne.
   Šos vārdus sakot, Seimurs paņem no galda «Kentas» paciņu un groza man priekšā, it kā cilvēku niecība būtu paslēpusies kaut kur starp cigaretēm.
   —   Tomēr šī bezspēcīgā būtne nepārtraukti atklāj ko jaunu, arvien jaunu,- kas viņai palīdz pārvarēt bezspē­cību.
   —   Es nemaz nenoliedzu šādu elementāru patiesību.— Mans sarunu biedrs paloka galvu, izvilkdams cigareti un ielikdams labajā lūpu kaktiņā. — Taču, izdarot savus nožēlojamos atklājumus, cilvēks nav spējīgs pa­redzēt to sekas. Tādēļ atklājumi ne par mata tiesu ne­
   mazina viņa bezspēcību un viņu nevis padarīs par visuma valdnieku, kā jūs mīļuprāt apgalvojat, bet no­vedīs vēl lielākā verdzībā. Paskatieties, kā tas ir!
   Viņš novēž ār elegantajām sudraba šķiltaviņām uz ielas viņā galā redzamo Pilsētas laukumu, kurā satik­sme ir tik pārslogota, ka mašīnas lēni, lēni rāpo.
   —   Cilvēki izgudroja automobiļus, lai ātrāk pārvie­totos, bet to skaits pieaug tik drausmīgā progresijā, ka drīz vien nebūs iespējama ne mazākā satiksme. Cilvēks jau ir kļuvis par mašīnu vergu, kaut gan tās ir ražojis, lai tiktu vaļā no grūtībām …
   Seimurs uzšķiļ uguntiņu, dziļi ievelk dūmu un klāj tālāk, reizē ar vārdiem izgrūzdams no mutes tabakas dūmu mākuļus:
   —   Tie, kas radīja atombumbu, iedomājās, ka viņi ar to uzvarēs ne vien ienaidnieku, bet arī bailes no jeb­kura ienaidnieka. Un, lūk, tieši līdz ar atombumbas izgudrošanu sākās tik lielu baiļu ēra, kādas cilvēce ne­kad vēl nav pazinusi. Bailes ir pārņēmušas visus, pat atombumbas radītājus.
   —   Tas tikai pierada vienkāršu patiesību, ka tehnikas progress ir gaužām tālu apsteidzis sabiedriskās iekār­tas pilnveidošanu. Ja sabiedriska dzīve būtu pilnī­gāka …
   —   Tās ir ilūzijas! — Seimurs mani pārtrauc.— Tas viss tikai liecina, cik bezspēcīga ir sabiedrība — jeb­kura sabiedrība, kas bruņojusies ar vienu vai otru šķie­tamu likumsakarību fikcijām.
   —   Bet kādas, jūsuprāt, ir īstās? — es jautāju, ar prieku dodams vārdu sarunu biedram.
   —   Tādu nemaz nav, — Seimurs atbild, noplātīdams rokas. — Un, ja tādas ir, tās nav mums pieejamas, nav mūsu niecīgajam prātam aptveramas, jo mēs vērtējam parādības triju dimensiju ierobežotajos ietvaros. Lai gan mums trūkst zināšanu, tomēr, ja mēs būtu godī­gāki, atzītu, ka pasaule ir neizmērojams, varens pul- sators, materiālās vai jebkādās citas substances vēt­raina elpa, kustība — likumsakarīga vai haotiska —, kuras norisē katrs dvašas vilciens izrosa dzimšanu, apaugļošanos, radīšanu un katra izelpa — piepešu nāvi, kosmiskas katastrofas un iznīcību. Tā ir gigantisku spēku juka, kurā viss strauji dīgst un trūd, nemitīgi,
   neatlaidīgi aug un izaudzis tiek nesaudzīgi iznīdēts. Un iedomājieties vien: šai gigantiskajā procesā cilvēks — sīks zemes kukainītisl — tīko nodibināt savu kārtību, citiem vārdiem sakot, blusa cenšas uztiept savu gribu vērsim, rāpodama pa tā muguru.
   —   Cik satriecošs salīdzinājums!… — es pabrīnos.
   —   Nepavisam ne. Jūs zināt labāk par mani, ka atšķi­rību starp cilvēka niecību un pasaules diženumu vispār grūti izteikt gleznainā salīdzinājumā.
   —   Nesaprotu, kādēļ tad esat nodevies tādai liekai zinātnei kā socioloģija.
   —   Tādēļ, ka biju nolēmis ar to nodarboties, pirms man atdarījās acis. Un arī tādēļ, ka socioloģija ir tik­pat lieka kā viss pārējais. Galu galā — vai nav vien­alga, kādu tieši specialitāti mēs izvēlamies, lai mal­dinātu cilvēkus un paši sevi, ka darām ko lietderīgu.
   —   Ja runa ir par lietderību, es tur neredzu nekādu maldināšanu: socioloģija palīdz jums nopelnīt maizi, uzdrīkstos aizrādīt.
   —   Lai cik tas skan absurdi, man nav vajadzības pel­nīt sev maizi, kā jūs esat izteicies. Es, Maikl, piederu pie tiem, kurus mēdz saukt par «materiāli nodrošinā­tiem».
   Viņš pēdējo teikumu izrunā tik mulsi, it kā izpaustu man kādu netiklības noslēpumu. Tad prozaiski piedāvā:
   —   Paņemsim vēl pa glāzei viskija, vai ne?
   —   Kā vēlaties.
   Seimurs nevērīgi, bet zīmīgi pamāj viesmīlim, kurš stāv pie kafejnīcas durvīm, un pēc brītiņa mums atkal galdā ir uzliktas divas glāzes viskija, kas devīgi aiz- darots ar četrstūrainiem ledus gabaliņiem.
   —   Patiesībā es kļuvu par sociologu, kad biju vēl aiz­spriedumu varā, lai gan jau sāku atģist, cik tie ir komiski. Prāts mani musināja, lai mierīgi nospļaujos par visu, bet kāds aizspriedums atgādināja: «Ko tad teiks citi?» Zināms, es tolaik domās uzspļāvu citiem, visiem tiem «citiem», ko dēvē par sabiedrību, tomēr negribēju, lai uz mani raudzītos kā uz bagātu dīkdieni, kā uz nelgu, kurš ceturto daļu dzīves pavada aerodro­mos un lidmašīnās, braukājot no viena kūrorta uz otru. Nevarētu teikt, ka es nebiju tāds neirastēniķis kā viņi, bet mana neirastēnija bija citāda — tā prasīja pūliņus,
   ko atzītu par sabiedriski derīgu darbu. Ceru, jūs mani saprotat?
   —   Kā rādās, jā, — es saku, paņemdams glāzi. — Ja tikai tas jums ko nozīmē.
   —   Bez šaubām, nozīmē gan.
   —   «Bez šaubām»? Cik esmu atjautis, jūsuprāt, šajā pasaulē it nekam nav nozīmes.
   —   Ak vai, neuztveriet manus vārdus burtiski! Un nejauciet teorētiskās koncepcijas ar praktisko uzveša­nos. Kā izteicās mana sekretāre, jūs esat ienaidnieks, zināms,>tikai teorētiskajā aspektā. Bet cilvēks vienmēr ņem vērā ienaidnieka domas… dažreiz pat vēl vairāk nekā drauga domas. Vai nav tā?
   —   Nezinu, — atbildu, nolikdams glāzi uz galda, kad tā ir diezgan atvēsinājusi plaukstu. — Man liekas — ja ienaidnieks mani cildinātu, diez vai tas būtu kāds liels iepriecinājums.
   —   Te ir runa nevis par cildināšanu, bet par cieņu,— Seimurs precizē. — Es varu cienīt ienaidnieku, nepavi­sam necildinādams viņu …
   —   Man grūti uztvert te kādu niansi… — nekautrīgi pavēstu, lai gan nianse skaidri manāma.
   —   Es varu jūs cienīt, bet tas nav šķērslis, lai nici­nātu jūsu ilūzijas, — sarunu biedrs pacietīgi skaidro.
   Tā kā šoreiz nekā nesaku pretī, viņš stāsta tālāk:
   —   Jūs pat neapjēdzat, ka dabiski ieviesusies nekār­tība ir mazāk bīstama nekā jūsu ilūzijas par-kārtību un taisnību. Tās ir bīstamas ilūzijas! Visi kari un visas šausmīgās asinsizliešanas ir notikušas šādu ilūziju dēļ. Cilvēce vienmēr tiek iznīcināta dzīves, brīnišķas dzīves un augstu ideālu vārdā. Vispār galvenā cilvēces ne­laime ir tā, ka par to allaž rūpējas pārāk daudz tādu viltus labdaru kā jūs. Ja katrs gādātu par sevi, nevis censtos glābt citus no posta, šī absurdā pasaule būtu drusku miermīlīgāka.
   —  Jūsuprāt, iznāk; ka dzīve ritētu labāk, ja neviens nerisinātu tās problēmas.
   —   Jā, ja domājat tieši šādas problēmas. Izbeidziet mācīt cilvēkus, kā jādzīvo! Izbeidziet palīdzēt viņiem iekārtot dzīvi, nejautājot, vai viņi vēlas jūsu palīdzību.
   —   Es nevienu neesmu mēģinājis mācīt, — tāpat vien daru viņam to zināmu.
   —   Nerunāju par jums pašu, bet par jūsu filozofiem, īpaši par jums vai par mani jāsaka — mums_ jāievēro gluži pretējs likums: nedrīkstam pieļaut, ka mūsu dzīvē kāds iejauktos un ar varēm uzspiestu mums dzīves principus, kurus izstrādājot neviens nav prasījis, kādi ir mūsu uzskati par tiem.
   —   Redzu — tos esat sācis izstrādāt gandrīz vai ne­gaidot un diezgan enerģiski, — es ieminos, ar pūlēm valdīdamies, lai nepasmīnētu.
   —   Taisni tas jūs noteikti pārliecina, ka te ir pavisam cita būšana. Kā jau esat nomanījis, esmu neredzēti netaktisks. — Seimurs tikko jaušami pavīpsnā.
   —   Netaktisks vai vaļsirdīgs?
   —  Labā sabiedrībā, pie kuras, kā par nelaimi, pie­deru, šie divi jēdzieni ir gluži vienādi.
   —   Liekas, jūs atzīstat par nelaimi to, ka vispār pie­derat pie cilvēku sabiedrības. Un ar mokām nesat dzī­ves krustu.
   —   Labāk sakiet: «garlaicības mākts». Tas būs parei­zāk, — Seimurs attrauc, izspļaudams uz ielas plātnes kārtējo izsmēķi.
   Viņš paveras apkārt, izdzer līdz galam glāzē iz­kusušā ledus ūdeni un paraugās manī piemiegtām acīm.
   —  Tomēr šī garlaicība ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to — Bezgala garlaicību.
   .— Kas tā tāda? — pavaicāju, savukārt iztukšojis glāzi ledainā ūdens.
   —   Tā, kura sāksies pēc tam, kad būsim aprakti smil­tainē.
   —  Par šo problēmu varēsim atliku likām izprātoties aprakti.
   Seimurs atkal paskatās apkārt un gandrīz pusbalsī paziņo:
   —   Šķiet, ka jūs izseko… Protams, ja tikai ne mani…
   To, ka mani izseko, es ļoti labi zinu ari bez Seimura teikšanas — tikko pacēlu pirmo viskija glāzi, uzreiz ievēroju vīrieti, kurš stāv tradicionālo piecdesmit metru atstatumā ļaužu burzmā starp pornogrāfisko žurnālu kiosku un ieeju kinoteātri.
   —   Kādēļ lai mūs izsekotu? — es jautāju pabrīnīda­mies.
   —   Tāpat vien — aiz parastas spiegošanas mānijas.— Amerikānis parausta plecus. Tad vēl vairāk piemiedz savas pelēkās acis un piemetina: — Varbūt bīstas, ka mēs abi ar jums varam noslēgt slepenu vienošanos, vai ne?
   Un pirmoreiz viņš iesmejas skaļi, mazliet gārdzoši, kā smejas cilvēks, kurš nav radis to darīt.
   Bailes, ka šis mizantrops ar pelēkajām acīm uzaici­nās mani pusdienās, ir bijušas veltīgas. Sakot «bailes», es varbūt nedaudz pārspīlēju, taču patlaban man ne­tiktos ne atraidīt Seimura ielūgumu, ne palaist garām tikšanos ar dāmu. Ar dāmu rozā tērpā.
   —   Kurp lai jūs aizvedu? — ceļabiedrs noprasa, kad esam iesēdušies plimutā.
   —   Uz viesnīcu «Anglettere», ja tas jūs neapgrūtinās.
   —   Ak tā, jūs arī esat apmeties «Anglettere»? — Sei­murs pusbalsī nomurmina. — Brīnišķīgi! Tikai rādiet man ceļu!
   Braucam klusēdami, vienīgi es lāgu lāgiem iesaucos: «Atkal pa labi!» — vai: «Pa kreisi!» Vīrs, kas tur rokās stūri, ir nogrimis pārdomās vai aizrāvies ar ielu kustī­bas ritmu. Cik noprotu, viņš nav pārāk valodīgs, lai gan manā klātienē tērzē gandrīz nepārtraukti.
   Kad esam nokļuvuši pie viesnīcas, Seimurs saka:
   —   Nebiju domājis, ka šai viesnīcai ir tik žilbinoši balta fasāde. Liekas, labajai vecajai Anglijai vairāk pie­dienētu kaut kas mazliet noskapstējis …
   —   Un Dorotijai — kaut kas mazliet apvalkāts… — es pabeidzu viņa teikumu.
   Seimurs paveras manī un otrreiz pasmejas.
   —  Ar jums vajag uzmanīties. Jūs tā uzminat manas domas, ka tas ir ļoti bīstami.
   Dorotija tomēr nebūt neizskatās apvalkāta, kad pēc brīža ierodas bārā, kas iekārtots «Jūras paviljonā», kurp aiz piesardzības esmu atbraucis ar taksometru. Viņa arvien vēl ir rozā tualete, un šķiet pat dīvaini, ka šī untumainā sieviete to nav nomainījusi pret citu. Vi­ņas seja starot staro dzīvespriekā, un — spriedīsim kā
   galanti pielūdzēji — viņa ir pati jaunība. Starp citu, tikpat labi mēs abi būtu varējuši satikties «Anglettere» restorānā. Bet Dorotijai pusdienot savas viesnīcas res­torānā šķiet tikpat nepatīkami kā mājas virtuvē.
   —       Varu saderēt, ka pirmīt esat bijis kopā ar to rū- gumpodu! — viņa ieminas, kad esam apsēdušies pie galdiņa līdzās platam logam, no kura paveras lielisks skats uz ezeru, šīs vietas vērtība neapšaubāmi iekļauta rēķinā par pusdienām.
   —   Kā gan to esat atjautusi?
   —   Redzot, cik jūs esat sadudzis.
   —       Jūs, mīļā, tik ātri uzminat, kas noticis, ka pat bail paliek.
   —       Es varu uzminēt ne tikai to, kas noticis, bet arī — par ko bijusi runa! — dāma rozā mani brīdina. — Skaidrs kā diena, ka esat runājuši par mani.
   Par laimi, šobrīd pienāk viesmīlis.
   Tā tomēr ir īslaicīga laime, jo, mielodamās ar kūpošu lasi, Dorotija atsāk valodu:
   —   Atzīstieties, ka runājāt par mani!
   —   Es gan ne.
   —   Tātad viņš runāja.
   Neviļus nolaižu acis.
   —       Neuztraucieties! Neprasīšu, lai jūs atkārtotu viņa vārdus. Tie man jau tāpat labi zināmi.
   —   Tas mani tikai iepriecina.
   —       Varu derēt, ka viņš jums sastāstījis pamatīgas pasakas par manu pagātni…
   —       Zināt, kad man stāsta pasakas, es tās nemaz ne­dzirdu …
   —       Neliekuļojiet, Maikl! Vīrieši vienmēr dzird šādas pasakas, pat tādi miglauši kā mūsu vecais Higinss. Bet jūs, ja neviļos, nepavisam neesat kurls.
   —  Vaļsirdīgi saku…
   —       Liecieties mierā! Es vēl vaļsirdīgāk pateikšu, ka tenkas man bijušas nebijušas. Bet Seimurs tiešām šauj pār strīpu.
   —       Varbūt viņš ir greizsirdīgs jūsu dēļ… — ieminos uz labu laimi.
   —   Jūs tā domājat?
   Dāma vērīgi palūkojas manī. Tad papurina galvu.
   —   Liekas — pareizāk būs teikt, ka viņš mani neie­redz.
   Pusstundu ilgajā metā starp otro ēdienu un saldo Dorotija pieskaras ari citiem tematiem — visvairāk dzī­vei kā tādai. Cenšos klausīties viņā uzmanīgi un lāgu lāgiem pat izteicu pa replikai, un, kad mans skatiens jau pārlieku gremdejies rozā krāsā, pievēršu to ezeram. Pa pelēcīgo ūdens virsmu, kur vējš mūžīgi ņirbina sī­kus vilnīšus, laiski peld dažas airu laivas. Ezeram ap­kārt — sulīgs, košs zaļums. Virs ūdens — smagi, valgi mākoņi. Šī ainava reimatiķiein nav pa prātam.
   —   Dzīve pati mums piedāvā daudz ko tādu, ko varu varēm pūlamies iegūt, — Dorotija tērgā labā omā pēc sātīgās maltītes. — Taču mēs esam tik lieli muļķi, ka neprotam to novērtēt. Gaidām, kad mums visu pasniegs pilnā komplektā kā bagātīgi garnētas pusdienas. Bet dzīvē daudz kas tiek dots pa daļām. Kādēļ paši sevi bendējam, nevis no šīm daļām ceļam savu mazo laimi…
   —   Cilvēki negrib apmierināties ar kripatām… — es iebilstu.
   —   Kripatām ir tieši tāda garša kā visam klaipam. Vajag tomēr tās savākt un nekārot vairāk, nekā iespē­jams dabūt. Mana pirmā mīlestība bija filozofs, kurš visus spēkus izšķieda pļāpāšanā. Izšķieda tā, ka pie­trūka jaudas mani noskūpstīt.
   —   Nebiju domājis, ka esat ieurbusies ari filozofijā.
   —   Nu, viņš tikai vel cerēja kļūt par filozofu. īsts filozofs varbūt bija viņa profesors, jo neveltīja teorijai lielāku uzmanību, nekā tā pelna. Un, re nu, es saņēmu no profesora to, ko velti gaidīju no viņa skolnieka. Tā, raugoties no filozofiskā viedokļa, esmu iepazinusi gan skaidru mīlestību, gan fizisku baudu, bet no diviem dažādiem avotiem. Un, ja uz dzīvi skatāmies filozofiskā aspektā, kas tad tur ļauns, ka man šī laime ir nākusi pa daļām?
   —   Bez šaubām, nav nekas ļauns, — pasteidzos viņu nomierināt.
   —  Vēlāk bija vecu vecā dziesma. Bagāts laulātais draugs, necils mīļākais, kam vajadzēja ne vien sānus sildīt, bet arī maku pildīt. Cilvēki, kas piedāvāja kopā ar viņiem pavadīt laiku greznās villās un garlaicīgās sarunās. Un interesanti tipi, kuru idejas aizrāva, bet kuri mitinājās neticami netīrās bēniņu telpās. Dzīve mums vienmēr pasniedz kādu augli — bieži vien no­briedušu un garšīgu, bet vienā pusē īepuvušu. Kādēļ šis auglis jāaizmet prom un jāsēž izkaltušu muti, ja labāk ir puvumu izgriezt un atlikumu apēst?
   Dzirdot par izkaltušu muti, attopos, ka Dorotijas glāze ir tukša, un mudīgi ieleju tajā balto Reinas vīnu.
   — Kas par to, ka tāds tips kā Seimurs mani apvaino visos nāves grēkos tāpēc vien, ka esmu uzdrīkstējusies ņemt no dzīves mazumiņu, ko tā man piedāvā? — dāma rozā arvien vēl neizbeidz kaismīgās tirādes.
   —    Jums ir gluži reāli uzskati.
   —   Priecājos, ka tajos dalāties ar mani, — Dorotija iztulko manus vārdus visnotaļ savā labā. — Mēs abi nepretendējam uz to, ka esam kaut kas vairāk nekā parasti cilvēki, tādēļ neprasām, lai mums sniegtu īpašu maltīti. Bet tāds vīrs kā Seimurs …
   Viņa pēkšņi apraujas, jo viesmīlis atnes kafiju un divas konjaka glāzītes — mazas mazītiņas, lai iznāktu tikai ko pagaršot.
   —   Stāsta: kas dzerot pārāk karstu kafiju, tas ātri savecējot… — dāma rozā saka, vērdamās uz «Es- presso», no kuras ceļas augšup garaiņi.
   —   Viss daiļais palēnām noveco. Ceru, ka šī problēma jūsu prātu vēl nenodarbina.
   —  Maldāties. Nodarbina gan un kā vēl! — viņa do­mīgi atzīstas.
   Un uzreiz paņem porcelāna tasīti, pastiepusi glezno, balto roku.
   —   Lai notiek kas notikdams! Kafiju vai nu dzer karstu, vai nedzer nemaz.
   Dorotija iestrebj dažus malciņus, un tonizējošais dzē­riens viņu tā uzmundrina, ka viņa atsāk pirmīt pār­traukto sarunu:
   —   Seimurs var tēlot lielu vīru, atteikties no kripa­tām, jo viņam itin nekā netrūkst. Bet kas viņam devis tiesības nosodīt citus? Kā pats redzat, Maikl, es nekā neslēpju par savu dzīvi un esmu gluži vaļsirdīga pret jums, un vispār vaļsirdība ir mans Ahileja papēdis, bet man nepatīk, ka citi rakņājas manā pagātnē, daudz ko pārspīlēdami un sagrozīdami. Vai tad es kā caur sietu izsijāju Viljamu un viņa vīrišķīgo sekretāri?
   —  Viņš tāpat vien ir greizsirdīgs jūsu dēļ, — atkal apgalvoju.
   —   Neticu. Viņš jau sen vairs nav greizsirdīgs.
   —   «Jau sen»?
   —   Nūja. Patiesībā Seimurs ir tas pats pļāpīgais stu­dents … mana pirmā mīlestība …
   Tā ir Dorotijas ideja — aizbraukt uz ostu, jo viņai allaž rodas šādas idejas. Tas notiek pēcpusdienas sēdes beigās, kad es gluži nemanot atkal nokļūstu pazīstamās sabiedrības ielenkumā. Higinss un Berijs gandrīz vienā balsī paziņo, ka osta viņus nemaz nevelk — it sevišķi tik briesmīgā vējā. Seimurs pēc paraduma tikai vienal­dzīgi paraustā plecus, Greisa, kā vienmēr, nesaka ne pušplēsta vārda.
   Pēc pusstundas mēs četratā ziņkāri taustām ar acīm ostu jeb nostūri, ko tā esam iedēvējuši, jo šai pilsētā ostas ir visur un nereti, nogriežoties no vienas ielas otrā, gadās redzēt garām aizbraucam kuģi, nevis tram­vaju. Laiks nemaz nav tik nejauks — ne īsti saulains, ne īsti apmācies. Caur pelēkajiem, valgajiem mākoņiem bieži izspraucas saulstari, un tad apkaime šķiet kā divdomīgs cilvēks, kurš božas, pūlēdamies apspiest smaidu.
   Kad dažas minūtes' esam vērojuši, kā izkrauj vienu kuģi un piekrauj otru, Dorotijai iešaujas prātā jauna ideja — pavizināties ar motorlaivu. Palikdams uzticīgs paradumam nestrīdēties par sīkumiem, Seimurs nekā neiebilst. Greisa atturas izteikt savas domas, es — arī.
   Motorlaivas sarindotas cita citai blakus mazajā at­tekā kā sardīnes kārbā, krastmalā nemana ne dzīvas dvēseles — acīmredzot esam vienīgie pastaigas cienī­tāji šajā stundā. Dorotijas vadībā dodamies pie elegan­tas, ar sarkankoku apdarinātas, nopulētas vedetas, ku­rai ir tik grezna stūre un sēdeklis kā Seimura plimutam.
   — Nebrauciet pārmēram ātri! — laivas īpašnieks brīdina, redzēdams, ka pie stūres apsēžas sieviete — dāma rozā. — Laivai ir lieljaudas motors, un, āre, kā viļņojas jūra …
   —   Nebēdājieties, neko jaunu nenodarīsim jūsu pēr­lei, — Dorotija viņu mierina.
   —   Mana laiva ir apdrošināta, — vīrs paskaidro un cienīgi nospļaujas ūdenī. — Es raizējos par jums…
   —   Arī dāma ir apdrošināta, — Seimurs iejaucas sa­runā. — Dorotija, jūs taču esat apdrošināta, vai ne?
   —   Pret ko? — Viņa paraugās pār plecu uz mums.
   —   Protams, pret liktenīgām kļūmēm.
   —   Man liekas, Viljam, jūs pēdējā laikā pārāk bieži jokojat, — dāma rozā nīgri nopukst.
   Viņa ieslēdz motoru, piedod gāzi un sāk braukt, pras­mīgi vadīdama laivu līganā gaitā starp sardīņu špale- rām projām no ostas. Sākumā motors parkšķ, tad rūc dobji un vienmuļi. Dorotija piespiež stiprāk gāzes pe­dāli, un mūsu vedeta traucas arvien straujāk gar mil­zīgiem, melniem tirdzniecības kuģu korpusiem.
   Mēs trijatā esam iekārtojušies ērtā, mīkstā sēdeklī dāmai rozā aizmugurē. Greisai, kas sēž vidū, ir tik ierēdnieciski lietišķa, stinga stāja, it kā viņa atrastos simpozija zālē, nevis izpriecas braucienā. Priekšā dažu simtu metru atstatumā starp diviem viļņlaužiem melnē atklātās jūras bangainā virsma. Cik augsti viļņi veļas, to īsti aptveram vienīgi tad, kad mūsu «ūdens takso­metrs», izrāvies cauri viļņlaužu spraugai, spēji izslien augšup priekšgalu, kā tiekdamies lidot tālāk gaisā, pēc tam pēkšņi gāžas bezdibenī. Sis satricinājums ir tik negaidīts, ka pat Greisa patriņājas, lai gan citādi ne­maz neuztraucas.
   Dorotija stūrē pretim viļņiem, jo tad mazāk jābaidāš, ka varam apgāzties. Toties viņa arvien spēcīgāk spiež pedāli, un laiva arvien ašāk joņo no viļņa uz vilni, un, tā kā tie nav tik bieži, kā būtu vēlams, mūsu «takso­metrs» nereti ieburknī priekšgalu putainā bezdibenī un viss dreb drausmā saspringumā, nespēdams izšķirties, vai nu lai lido gaisā kā lidmašīna, vai lai šaujas pa zemūdeņu ceļu.
   Pār laivas priekšgalu, kur sēžam, uzmontēts caurspī­dīgs pleksistikla jumtiņš, bez kura mēs jau sen būtu izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Motors darbojas spraigi, un, kad laiva uzdrāžas kāda putaina viļņa korē, dzen­skrūve draudīgi tarkšķ gaisā. Vedeta slīd augšup un lejup, augšup un lejup — arvien straujāk, arvien sparīgāk; debesis un jūra šūpojas mūsu acu priekšā kā šūpo­lēs, smagie viļņi, gaudeni šņākdami, apšļāc pleksistikla jumtiņu, un mēs jūtamies kā iebāzti pudelē un iemesti jūrā.
   — Dorotija drusku par daudz aizraujas, — Greisa beidzot iesaucas, bet vējš tā auro un jūra tā krāc, ka viņas balsi tik tikko var saklausīt.
   _— Viņai patīk trakulības, it sevišķi, kad par tām nav jāmaksā, — Seimurs mierīgi pasaka.
   Šie divi teikumi ir vienīgie visā ceļojumā. Divi tei­kumi, kurus Dorotija nedzird, bet laikam uzmin, jo pa­lielina ātrumu, cik vien iespējams, lai it kā sagrautu divu mierīgā garā sēdošu būtņu salto vienaldzību un piespiestu viņas iekliegties: «Diezgan!»
   Vedeta te uzlido augšup, te ierokas melnu ūdeņu un baltu putu milzīgās vagās, tās korpuss draudoši trīc un dzenskrūve šaušalīgi dūc, šļakatas neganti brāžas pār plastmasas jumtiņu, viļņi putainām, plati atples­tām rīklēm aprij mūs, un mums ik mirkli šķiet, ka tūlīt nogrimsim dzelmē, tomēr neviens nesaka: «Diezgan!»
   Seimura mašīna, ar kuru esam ieradušies ostā, stāv aiz kādas vecas noliktavas. Atvēris durtiņas, viņš ap^ sēžas pie stūres un, redzēdams, ka grasos piemesties viņam līdzās, iebilst:
   — Maikl, sēdieties, aizmugurē! Vai tad nezināt, ka vieta blakus šoferim saucas «uz nāvi notiesātā sēdek­lis»? Tātad labāk to pataupīsim mūsu mīļajai D'orotijai.
   Pēc trauksmainās vizināšanās jūrā aizvien vēl pietvī­kusi tumši sārta Dorotija iekāpj plimuta priekšpusē, ne vārda neteikdama. Seimurs sāk braukt, aplaiž loku ap veco ēku un dodas tālāk pa garu, šauru ceļu, kas vijas starp krastmalu un noliktavām. Tad pēkšņi viņš tik spēji piespiež gāzes pedāli un pārslēdz ātrumu, ka pli- muts gluži vai palecas, ar trešo ātrumu raujas uz priekšu un zibenīgi drāžas pa dangaino asfaltu, ko šķērso šaursliežu pārbrauktuves, sānceļi no noliktavām un betona tilti. Šur tur ceļš baisi sašaurinās vai negai­dot met krasu līkumu, mums pretim atkal un atkal rībina milzīgi kravas automobiļi, bet, par spīti visam, šoferis arvien vairāk palielina ātrumu. Lai gan nav laba redzamība, viņš aizjoņo mata atstatumā transporta briesmoņiem garām, asi nogriežas te pa labi, te pa kreisi, kā spēlēdams pāri un nepāri ar nāvi, turklāt tik neprātīgi, ka mašīna ik brīdi draud cirsties malā un ietriekties dzelzs aizsargvijā.
   Galu galā nokļūstam uz platākas piepilsētas ielas, un tas dod iespēju Seimuram sasniegt vislielāko āt­rumu. Kā par brīnumu, nesaskriedamies ar smagajām mašīnām, kas izripo no vienas vai otras šķērsielas, plimuts brauc simt sešdesmit kilometrus stundā gar dzīvojamiem namiem un klajām vietām, nogāž zemē stabiņu ar .sarkanu iākturīti pie ceļa posma, ko labo, un tik tikko neapveļas ar riteņiem gaisā, iežaudamies asfalta gruvā.
   Seimurs pusstundu bez mērķa zibenīgi līkumo pa piepilsētas kvartāliem, lai liktu mums izjust, kādiem tik pārbaudījumiem neesam pakļauti, tad tikpat strauji iebrauc Nīhavnā.
   —   Jūs, mana mīļā, esat kļuvusi diezgan bāla, — Sei­murs saka Dorotijai, pēkšņi kā kaltin piekaldams auto­mobili pie ietves. — Ceru, ka tā ir tikai svaigā jūras gaisa ietekme …
   —   Viljam, nedomājiet, ka es baidos vairāk nekā jūs, — dāma rozā dīvaini gurdā balsī atsaucas. — Es tikai baiļojos, ka mani var sakropļot.
   —   Tieši no tā centos jūs pasargāt, — Seimurs smīk­ņādams laipni paskaidro. — Ja būtu notikusi avārija, kad tik lielā ātrumā vadīju mašīnu, jūs neparko nebūtu palikusi starp dzīvajiem.
   Un te atgadās kaut kas gandrīz pārdabisks. Greisa iejaucas valodā.
   —   Ja abi esat tik drosmīgi, man liekas — mēs varam iegriezties kādā no šiem kaktiem, — viņa saka, acīm­redzot domādama jūrnieku bārus krastmalā. — Stāsta, ka tur vairāk ar dūrēm zveļ nekā glāzes ceļ.
   —   Tās gan ir pasakas! — Seimurs nicīgi novelk. Un, pavērsies pret mani, jautā: — Ko jūs teiktu, Maikl? Rādās, viskijs visur ir viskijs. Pie tam šodien mums laikam lemts pilnīgi ziedoties sieviešu iegribām.
   Nīhavnā kanāla malā stiepjas gara vecu namu virkne, to apakšējos un pagraba stāvos viscaur ierīkoti krogi, tiesa, ir vēl daži veikaliņi, kuros par nelielu maksu ietetovē uz rokām, muguras vai krūtīm ķīniešu pūķi, kuģu sirēnu vai kailu sievieti. Visi šie krodziņi cits no cita atšķiras tikai ar krāsainām neona izkārtnēm, tādēļ ieejam vistuvākajā.
   Varbūt šis bārs darbojas pēc īpaša saraksta vai var­būt ar peļņu tam neiet nekādā jēgā, jo pustumšā telpa ir gandrīz tukša. Trīs ielasmeitas sadrūvušas garlaiko­jas uz augstiem ķebļiem līdzās letei, un četri jūrnieki sēž stūrī pie alus pudelēm apkrauta galda. Iekārta pa­galam nomācoša, bet, ja jau reiz esam šeit ienākuši, dodamies tālāk uz pretējo stūri.
   Saimnieks, kas, spriežot pēc mugurā uzvilktā matroža krekla, tēlo vecu jūras vilku, žigli pasteidzas izglābt mūs no neveiklās situācijas, viesmīlīgi, iztapīgi apvai­cādamies:
   —   Ko vēlaties?
   Greisa un Dorotija nedroši saskatās, jo sievietes ne­kad nezina, kas īsti viņām būtu pa prātam, toties Sei­murs ar pasūtīšanas ritu ātri vien tiek galā, klusi pateikdams:
   —   Pudeli «Balenleina» un sodas ūdeni!
   —  Veselu pudeli? Viljam, es šodien jūs tiešām vairs nepazīstu, — dāma rozā aprāj viņu.
   —   Principā man nepatīk dzeršana, — Seimurs pa­skaidro, pievērsdamies mazāk Dorotijai nekā man. — Bet dažkārt es piesūcos līdz nemaņai, lai to vēl vai­rāk neciestu.
   Pēc brītiņa uz mūsu galda jau ir uzlikta pudele vis­kija, sodas ūdens un spainītis ar ledu. Lai savus vārdus apstiprinātu ar darbiem, mans pudeles brālis ielej dā­mām un man pa drusciņai alkoholiskā dzēriena, kā pie­klājas, bet sev — gandrīz vai pilnu glāzi.
   —   Uz jūsu veselību, Dorotij! — viņš iesaucas. Un, iekampis lielu malku, piemetina: — Tomēr šķiet neti­cami, ka jūs vel neesat sevi apdrošinājusi, vadot bries­mām pilnas dzīves dienas.
   —  Vienīgais, ko es gribētu apdrošināt, ir jaunība, — dāma rozā saka, arī paceldama glāzi. — Tā kā tas nav iespējams… un tā kā jaunība aizrit… viss pārējais man ir gluži vienaldzīgs, ticat vai neticat, Viljam!
   Seimurs grasās ko teikt, bet tobrīd bāru pāršalc ap­dullinoši skaļa, kaucoša tvista melodija. Divi pretējās
   kompānijas zaļokšņi ir piegājuši pie mūzikas automāta un no jauna tajā iemetuši monētas — tātad tas tik drīz nepārstās kaukt. Sastādījuši mūzikas programmu, za- < ļokšņi gausiem soļiem iet gar leti. Novītusi skaistule pieceļas no ķebļa un cenšas vienu aizvilkt dejā, bet viņš klusējot izraujas no ielasmeitas nagiem, atbīdīdams ar savu ķepu viņas iztapīgā smaidā savilkto seju. Abi pie­nāk pie mūsu galdiņa, apstājas un ar žestiem liek sa­prast, ka vēlas uzaicināt Dorotiju un Greisu uz deju. Neviens no mums nevelta šiem jūrniekiem uzmanību, tāpēc viņi nekautrīgi satver dāmas aiz rokām ar skaidri manāmu nodomu aizvest viņas varēm.
   — Maikl, lūdzams, paglābiet mani no šā rupjā tē­viņa! — Dorotija iesaucas dusmās un sašutumā.
   Tā kā atstatums starp mani un rupjo tēviņu nez vai ir lielāks par metru, es pieceļos un bez lielām pūlēm spēji atgrūžu viņa ķepu nost. Zināms, jūrnieks to jau ir gaidījis un ar kreiso dūri zibenīgi cērt man sejā, bet es arī esmu paredzējis šādu viņa rīcību un laikus paliecos sāņus, izvairīdamies no sitiena, un tai pašā mirklī dodu labi notēmētu triecienu pretiniekam vēderā. Starp citu, bez drēbēm es sveru astoņdesmit kilogramu, un, domā­jams, mans trieciens ir varen spēcīgs, tādēļ nav nekāds brīnums, ka nekaunīgais jūrnieks noveļas uz grīdas, saliecies deviņos līkumos.
   Neļaudams man atvilkt elpu, otrs zaļoksnis uzreiz pamet Greisu un stājas zemē nokritušā vietā. Reizē ar jauno posteni viņš dabū taisni sejā viskija pudeli — to esmu trāpīgi ieraidījis mērķī. Alkohola strūklas un aumaļām plūstošo asiņu apžilbināts, jūrnieks sagrīļojas un atkāpdamies atspiežas pret blakusgaldiņu tai mul­sajā dulbumā, kāds pārņem cilvēku starp skaudrām sāpēm un ģīboni un kādu es pats ne reizi vien esmu izbaudījis. Katrā ziņā tagad viņš ir izsists no ierindas. Taču pārējie divi tās pašas kompānijas jūrnieki jau dodas pretuzbrukumā. Viens pa ceļam sagrābj tukšu alus pudeli, nodauza pret galda kranti tās apakšdaļu un ar šo drausmīgo ieroci nāk pie manis.
   Atbalstījis muguru pret sienu, gaidu sadursmi ar di­viem spēkavīriem. Apziņa it kā sašķeļas: ar vienu tās daļu izvēlos par aizsargieroci tuvējo krēslu, ar otru kā vērotājs no malas rāmā garā neviļus novērtēju situā­ciju, pārlaizdams acis apkārt. Ielasmeitas pie letes raugas šai jezgā gandrīz ar sporta cienītājiem rakstu­rīgo aizrautību, kā sekodamas sacīkstēm. Krodzinieks izsteidzas laukā pēc palīdzības, kas tik un tā ieradīsies pārāk vēlu. Seimurs joprojām mierīgi sēž savā vietā, it kā te nekas ļauns nerisinātos. Greisas sejā arī lasāma tikai vienaldzīga uzmanība. Vienīgi Dorotija izskatās satraukta un acīm redzami jūt man līdzi un raizējas par to, kas notiks tālāk.
   Kas notiks tālāk, to es diezgan skaidri atjaušu, jo redzu, ka jūrnieks, izstiepis uz priekšu pudeli, robainu kā zāģis, lēnām nāk man klāt, uztverdams katru manu kustību. Šis rupjais tēviņš pavisam nesen — varbūt pat vakar vakarā — ir piedalījies kautiņā, jo viņa piere virs uzacs nobrāzta un acs appampusi, pieplūduši asi­nīm. Bet šāda nieka dēļ viņš nebūt neliekas mazāk bīstams. Gluži otrādi. Taču šobrīd mani ne tik daudz uztrauc ar pudeli apbruņotā subjekta asinskāres iz­pausme ievainotajā ģīmī, cik viņa drauga izdarība. Draugs izrauj no kabatas kaut ko, kas nožvingst viņa rokās skaudri, aprauti; pazīstu šo skaņu — tā žvingst atspere, izšaudama uz priekšu šauru naža asmeni. Spē- konis rīkojas ar nazi izmanīgi ka pieredzējis kauslis — elkonis saliekts, īkšķis piespiests pie asmens plakanās virsmas.
   Bez tam vēl jūrnieks, kurš ir atbalstījies pret galdu, sāk atgūties. Stāvoklis pēkšņi kļūst daudz draudīgāks nekā parastā kroga farsā. No kreisās un no labās puses lēnām, bet neatlaidīgi man tuvojas pudele asiem robiem un nazis. Abi kaušļi ir pietiekami skaidrā prātā, lai neaizsistu garām, un pietiekami apskurbuši, lai nedo­mātu par sekām. Ja es atvēzēšos ar krēslu pret zaļok­sni, kurš tur pudeli, tūlīt iekšās jutīšu naža asmens dzēlienu. Varu vienīgi ceret, ka izdosies aši .atlēkt malā un man netrāpīs, taču esmu nostājies stūrī, gandrīz piespiests pie sienas un man tikpat kā nav kur pašauties prom.
   Abi jūrnieki slāj lēnām arvien tuvāk un jau ir trīs soļus no manis; apkārtējie kā sastinguši nekustas ne no vietas, tikai automātiskais atskaņotājs bezjēdzīgi grauj apnicīgo tvista melodiju, un tik bezjēdzīgs šobrīd šķiet viss — gan divi vīri, kuri izskatās kā gorillas un
   uzglūn man, gan viņu drausmīgie, primitīvie ieroči, gan izmisīgā pārdrošība, kas mani ir sagrābusi šai kaktā,— es ne reizi vien esmu nonācis tik bīstamā situācijā, bet tā allaž bija radusies aiz kādas vēlmes, tai allaž ir bijusi kāda jēga, turpretim patlaban iedegusies sadur­sme …
   Vīrs ar pudeli rokā ir sasniedzis līniju, ko domās esmu novilcis, un es zibenīgi satveru krēslu, reizē ne­skaidri manīdams, ka Seimurs savukārt metas kautiņā no otras puses — kā ar zobenu iecērt pa kaklu jūrnie­kam pie galda, nogāzdams viņu gar zemi, un brūk virsū apbruņotajam ar nazi, kamēr es salaužu krēslu pret pudeles nesēja galvu. ,
   Pēc pāris minūtēm iesteidzas trīs policisti krodzinieka vadībā. Tālāk notikumi risinās bez sarežģījumiem. Kro­dzinieks, ielasmeitas un lielākoties mūsu pieklājīgais izskats liecina mums par labu, tāpēc rupjos tēvaiņus ,1 ātri izgrūž laukā un aizved uz tuvējo iecirkni.
   —   Lai gan esat sociologs, jūs dodat pa ādu tīri labi, — klusinātā balsī uzlielu Seimuru, kad esam sa­maksājuši rēķinu un piecēlušies no galda.
   —   Mīļo Maikl, es neesmu dzimis sociologs, — viņš nesatricināmi mierīgi saka. Un, pēdējo reizi uzmetis acis savandītajam kaujas laukam, piebilst: — Man ne­kad neveicas ar dzeršanu. Allaž, kad gribu piesūkties kā plūds, gadās kaut kas negaidīts.
   ' Jau ir satumsis, kad Seimurs atved mūs līdz «Anglet­tere» un atvadās.
   —   Maikl, ienāciet pie manis pēc brīžal — Dorotija saka liftā, pirms no tā iziet savā stāvā.
   Kad ir aizritējis stundas ceturksnis, pieklauvēju pie viņas istabas durvīm, bet neviens neatsaucas.
   Pēc pusstundas atkal izmēģinu laimi, šoreiz saklausu pazīstamo, skanīgo balsi:
   —   Lūdzu!
   Dorotija stāv pie galdiņa, apskatīdama uz tā kaudzē sakrautus dāņu suvenīrus — izdaudzinātās «Mazās nā­riņas» miniatūras misiņa kopijas, ar Kopenhāgenas emblēmu rotātus niķeļa riņķus, kuros saver atslēgas, un sudraba karotītes ar šo pašu emblēmu.
   —       Biju nokāpusi lejā, lai nopirktu dažus nieciņus, ko uzdāvināt, — viņa paskaidro. — Rīt taču braukšu prom.
   —   Rīt?
   —   Nūja. Simpozijs beidzas, un es braukšu prom.
   —   Cik saprotu, Seimurs un Greisa paliks.
   —  Viņi paliks gan, bet es došos ceļā.
   —   Kādēļ tik pēkšņi?
   —   Kur nu pēkšņi, tieši tā, kā paredzēts programmā.
   Viņa met pie malas bezmērķīgi sajakarēto suvenīru
   apskati, paceļ acis uz mani un saka:
   —   Ceru, ka šī šķiršanās jūs pārāk nesarūgtina.
   —   Varbūt tomēr sarūgtina.
   —       Tad nu vienīgais, ko es jums ieteikšu: brauciet man līdzi!
   Nesteidzos ar atbildi, un Dorotija droši vien nospriež, ka es klusēdams svārstos, tādēļ piemetina:
   —       Varat braukt mazliet vēlāk. Jums vēl ir diezgan laika, lai nokārtotu savas darīšanas un pieņemtu varo­nīgu lēmumu. Es būšu veselu mēnesi Stokholmā — vies­nīcā «Astorija».
   Viņa apsēžas baltā krēslā, noauj elegantās kurpes un kā bērns pavelk kajas zem sevis uz sēdekļa, neveltī­dama uzmanību tam, ka izrakstītie rozā svārki ir uzrā- vušies vai līdz jostas vietai. Un tas ir pilnīgi šīs dāmas stilā, jo viņa radusi uzvesties nevis tā, kā pieklājas, bet tā, kā ir ērtāk, un nekautrīgu dabiskumu vērtē augstāk par ieaudzinātu tiklību. Viņa atsedz gūžas un paliecas uz priekšu, atklādama tvirtās, augstās krūtis, bez jeb­kādas valšķības — nevilina, nepavedina, nekaitina, bet gluži vienkārši piedāvā to, kas viņai ir. So dāmu ne ar ko nevarētu pārsteigt. Ja es pirmīt Dorotijai būtu teicis: «Ejam šovakar uz mājām četrrāpus!» — viņa droši vien būtu atbildējusi: «Nezinu, vai spēšu, bet pamēģināsim!»
   —       Vai, esmu pagalam piekususi! — Dorotija nopū­šas, atmezdama galvu atpakaļ.
   —       Piedzīvojumos sliktākais ir tas, ka mēs nogur­stam, — samierinoši saku.
   —       Piedzīvojumos? Es skrienu te uz vienu vietu, te uz otru, lai izbaudītu gan šo, gan to, gan citu ko, un, kaut arī viss jau iepazīts, tomēr joprojām nerimstos, domādama, ka laikam ir vēl kas neizbaudīts, būtībā patiesi vērtīgs, ievērības cienīgs, jo tas, ko līdz šim esmu piedzīvojusi, nav bijis visai iepriecinošs un vien­mēr beidzies ar nogurumu, nepatiku, vilšanos …
   —   Jūsu melodiskā balss sāk skanēt kā apnicīgā Sei- mura gremšanās.
   —  Nerunājiet ar mani par Seimuru… Labāk pado­diet cigareti!
   Izpildu viņas pavēli un ar šķiltaviņām iededzu ugun­tiņu. Dorotija kāri ierauj dūmu, droši vien cerēdama, ka tas viņu uzmundrinās, un atkal atgāž galvu atpakaļ.
   —   Ak, šīs nolādētās alkas — alkas iepazīt kaut ko vēl neizbaudītu un vēlāk, kad tas jau arī izbaudīts, aiz­mirst to un atkal tiekties pēc gluži kā jauna … Gar­laicības dzīta, braukāju no pilsētas uz pilsētu, aizvien vairāk steidzos, domādama, ka garlaicība dzenas man pa pēdām, bet patiesībā tā sagaida mani katrā jaunā mājoklī, ierāvusies tumšā kaktā. «Kukū! Re, kur es esmu!» Šāda paslēpju spēle var aizraut tikai līdz zinā­mam laikam. Līdz tam laikam, kad cilvēks nogurst… Mana jaunība drīz būs galā, esmu uz noguruma sliek­šņa, pie rimtības vārtiem. Vienīgi bailes no vientulības mani attur pārkāpt šo slieksni un ieiet pa šiem vār­tiem …
   Dorotija paceļ galvu, atkal ievelk pamatīgu dūmu un pētīgi paraugās manī.
   —   Nu, Maikl, vai brauksit kopā ar mani? Tāpat vien, bez jebkādas norunas, nezinot, cik ilgi tur paliksit?
   —   Kālab? Vai kārtējās spēles labad?
   —   Ja runājam par mīlestību, varat droši ticēt, ka es šo spēli esmu spēlējusi — un uz augstu likmi. Katrs kādreiz mīlestībā spēlē uz augstu likmi, līdz bankrotē vai aptver, ka, tā rīkojoties, vienmēr jācieš zaudējums. Arī te jaukākais ilgst īsu brīdi, tam seko vesela virkne tukšu «šāvienu», pēc tam kāds niecīgs, sajūsmas pilns pārsteigums un atkal vesela virkne tukšu «šāvienu» …
   —  Tā gala iznākumā …
   —   Gala iznākumā nogurums… — dāma mani pār­trauc.
   Viņa trulu skatienu stingi veras tālē, kā domās pār­baudīdama minēto gala iznākumu.
   —  Zināt… — viņa pēkšņi atsāk valodu. — Reiz aizbraucu uz Nicu. Tur mani gaidīja kāda mūžīgi trok­šņaina, jautra neirastēniķu kompānija. Kazino, dzer­šanā aizvadītas naktis, aizraušanās ar sīkumiem … Tad devos uz Kānu, kur ieraudzīju klusu bulvāri, pal­mas, jūru un dziļu ziemas mieru, pieturēju savu auto­mobili pie hoteļa «Martinecs» un «izmetu enkuru». Un neviens pat nenojauta, ka mitinos šai hotelī; manā ceļa­somā bija divi diezgan gari kriminālromāni, agri no rīta un pēcpusdienā pastaigājos pa ostu,- rāmi paēdu pusdienas un baudīju dabas klusumu… Bija tik lie­liski! Tikai trešaja dienā vairs neizturēju un traucos atpakaļ uz Nicu.
   —   Tātad nemaz tik lieliski nebija.
   —   Būtu bijis gan, ja man blakus atradies tāds vīrie­tis kā jūs …
   Viņa atkal paskatās manī un atkal uzaicina:
   —   Kas tad mums īstenībā neļauj izmēģināt laimi?
   —   Daudz kas.
   —   Piemēram?
   —   Kaut vai pretējie faksturi. Dorotij, es neesmu no jautrajiem. Ne arī no patīkamiem laika kavētājiem.
   —   Jā, jā, saprotu, jums ir nosliece uz klusēšanu — reizēm esat mēms ka zivs. Un, ne vārda neteikdams, jūs varbūt sava prata smejaties par mani. Ja es būtu dumjāka, droši vien izraudzītos sev draugu, kurš mani lutinātu un izklaidētu. Tad es nogurtu dejojot un dzī­rojot. Tikai jautrībnieks jau trešajā dienā aiziet uz­jautrināties pie citas. Balamute pēc neilga kopā pava­dīta laika vai nu pārštāj pļāpāt, vai arī kaitina, mal­dams vienu un to pašu. Toties, saduroties ar pretēju raksturu, kāds ir jums, nav jābaidās, ka šī pretējība vēl padziļināsies, jo tā parasti nemēdz notikt. Jūs, Maikl, neesat no tiem, kuri sagādā pārsteigumus.
   —   Tur jums taisnība, — piekrītu. — Patiešām man nav ķēriena uz pārsteigumiem. Nezinu, kā ar tiem vei­cas jums.
   —   No manis varat sagaidīt vienīgi patīkamus pār­steigumus … Brauksim, es jums parādīšu zemes un vietas, kādas neesat ne sapnī redzējis …
   —   Es vispār gaužām reti redzu ko sapnī. Un galve­nokārt melnus kaķus, bet svešas zemes un vietas nekad.
   Laizdama gar ausīm šo manu pēdējo atzīšanos, viņa nerimstas:
   —   Kā jums jau teicu, es neesmu bagāta, taču bez algas saņemu vēl renti, tādēļ man nav šaura rocība.
   —   Kur varētu būt vēl šaurāka rocība, ja nāktos dzī­vot sievietes apgādībā?
   —  Ja jūs vēlētos, varētu pats sevi ļoti labi uztu­rēt, — Dorotija apgalvo, pastiepdama roku un dzēs­dama izsmēķi pelnutraukā.
   Viņa to dzēš diezgan lēni, lai es viņas auguma kra­sajā noliecē pagūtu pamatīgi aplūkot man jau pazīsta­mās krūtis. Beigu beigās cīņa ar uguntiņu ir galā, tomēr dāma neizslienas taisnāk krēslā un neattālina krūtis no manis, bet pamāj, lai pavirzos viņai tuvāk, apķeras man ap kaklu un čukst ausī:
   —   Seimurs interesējas par jums …
   Paraustījis plecus, grasos ko teikt, bet Dorotija pie­liek pirkstu pie lūpām, brīdinādama, lai klusēju, un čukstus stāsta tālāk:
   —  Ja viņš neinteresētos, neskatītos jums ne virsū. Kad Viljams par kādu interesējas, viņš ir pati laipnība pret to, labprāt apber to ar zeltu.
   —  Netieku gudrs, kādēļ par mani interesējas tāds vīrs kā Seimurs, — paklusām saku.
   —   To nav grūti aptvert, ņemot vērā, ka viņš ir sais­tīts ar kādu no iestādēm, kuras vāc informāciju, risina drošības jautājumus vai nočīkstas ar ko tamlīdzīgu. Drošība… Ak dievs!… Mes sēžam uz vulkāna, kurš darbojas, un spriedelējam par drošību.
   —  Vai jūs uztrauc vulkāns?
   Dorotija atkal man pamāj, lai runāju klusāk, un čuk­stus atbild:
   —   Mani? Itin nemaz. Sie trakie laiki izdevīgi ir tieši tai ziņā, ka par mūsu pašu neprātībām nevienam nav ne silts, ne auksts.
   Viņa brītiņu nebilst ne vārda, tad atgriežas pie aiz­sāktā temata:
   —  Jums nevajag lieki lauzīt galvu, vai no viņa iz­spiest simt tūkstošus vai divi simti. Drošības labad viņi naudu nežēlo. Pacentieties no viņa izvilināt pēc iespējas vairāk dolāru, un es jums iemācīšu, kā tos iztērēt.
   —  Baidos, ka man nav nekā tāda, kas nepieciešams, lai izvilinātu lielu summu.
   —   Ja nekā nebūtu, Viljams nelabinātos jums klāt. Viņš nav no tiem, kuri snauž pie tukšas siles.
   —   Tomēr es drusciņ labāk nekā Seimurs zinu, kas ir manā galvā, — cenšos pacietīgi ieskaidrot. — Ja jūsu draugs ir tiešām tas, par ko viņu uzdodat, viņš vēlēsies dabūt informāciju. Bet man trūkst informācijas pat divu dolāru vērtībā …
   —   Tad safabricējiet to! — daudz nedomādama, Doro­tija klusiņām pamaca. — Ja prece nav nekas vairāk kā vārdi, tādam melkulim kā jūs ir tīrais nieks kļūt par Rokfelleru.
   Lai dotu man laiku visu apsvērt, viņa šoreiz papil­dina skaļi:
   —   Lūdzams, pasūtiet kafiju un kaut ko bezalkoho­lisku… Un, esiet tik labs, uzgaidiet mani! Es gribu paiet zem dušas.

   Un ta vel viens izcils notikums ir noritējis zinātnes vēsturē. Starptautiskais sociologu simpozijs jau beidzies. Delegāti atstāj dzelzsbetona angāru — sēžu zāli, un ari es lūkoju doties prom, iekāms kāds no paziņām mani sadzinis rokā. Bet izkulties laukā ir gaužām grūti, jo tuvojas šķiršanās un pirms tās vai­rums klātesošo jūtas aizkustināti, saviļņoti, cits citam spiež roku, apmainās vizītkartēm un pēdējo reizi kopā fotografējas, tāpēc ejās ir tik liela drūzma, ka ne izlauz­ties cauri.
   —   A-ā, misters Kojevs! Mēs tieši jūs meklējam, — man aiz muguras atskan Higinsa skaļā, zemā balss. — Jūs pēcpusdienā piedalīsities ekskursijā, vai ne?
   Esmu aizmirsis pastāstīt, ka par godu šim vēsturis­kajam notikumam beigu beigās tiek rīkota ekskursija — tikai nezinu, kurp. Protams, man nav lielas patikas ierasties diezin kur, tāpat arī braukāt kopā ar veselām grupām milzīgos autobusos, tādēļ pasteidzos kurlajam pavēstīt, ka ļoti žēl, bet…
   —   Mums arī bezgala žēl, — misters Higinss novelk, to teikdams gan par sevi, gan par misteru Beriju, kas šai mirklī uzrodas, kā vienmēr, nosvīdis un miegains.
   —       Te jums būs vizītkarte ar manu adresi, — misters Ģindenis saka. — Ja nu tomēr jūs nolemsit mums pie­dāvāt ko izdot…
   —       …Un ja vēlēsities apciemot mūs Savienotajās Valstīs, — Berijs piebalso, pasniegdams arī savu vizīt­karti.
   —       Atrakstiet kaut pāris rindiņu vai atsūtiet tele­grammu! — Higinss vēl piekodina.
   Tad seko cieši rokas spiedieni un draudzīgi uzsitieni uz pleca.
   Tieši Šī sirsnīgā atvadu rita laikā Seimurs atstāj savu delegāta krēslu un pienāk mums klāt. Nogaidījis, līdz abi nešķiramie draugi attālinās, viņš man pavaicā:
   —   Ko viņi jums piedāvāja? Honorāru vai stipendiju?
   —   Kaut ko tādu …
   —       Cik naivi cilvēki! — Seimurs parausta plecus. — Šādi tukšpauri arvien vēl tic, ka nepatikšanas, ko rada draudzība pret Ameriku, var kompensēt ar sti­pendiju.
   —       Jūs diezgan skeptiski vērtējat savas dzimtenes reputāciju.
   —       Es skeptiski vērtēju visu, pat dzimteni… un arī dažus tautiešus.
   Tad viņš iejautājas gluži citādā balss noskaņā:
   —       Pēcpusdienā laikam pavadīsit mūsu mīļo Doro­tiju?
   —   Bus jau jāpavada.
   —       Ak vai, man nav iespējams piedalīties šais jauka­jās svinībās. Ja vēlaties, vēlāk mes varētu satikties, lai atkal iemestu, jo vakar tik nelādzīgi bija jāpārtrauc dzīres.
   —  Ar lielāko prieku!
   Seimurs atvadām paloka galvu un nozūd delegātu burzmā tik ātri, ka pat nepamana, cik lielu atvieglo­jumu šobrīd pauž mana seja.
   Patiesībā es izjūtu atvieglojumu ne jau tādēļ vien, ka man ir laimējies tikt vaļā no Seimura. Galvenais iemesls ir šāds — šodien kopš paša rīta mani vairs neizseko. Pareizāk sakot, man nopakaļ nevelkas slepen- līža. Bet mūsu tehnikas laikmetā tas vēl nav drošs pie­rādījums, ka māni neuzmana. Taču, lai mani pastāvīgi visur izsekotu neredzami okšķeri un sarežģīti aparāti, nepieciešams ļoti svarīgs iemesls, kādu, cerams, ar savu izturēšanos neesmu devis — vismaz līdz šim ne. Vēl jo vairāk! No dāņu policijas viedokļa manu uzvešanos va­rētu novērtēt ar atzīmi «teicami»: visu laiku esmu aiz­vadījis nevainīgās muļķībās, turklāt tikai godprātīgu amerikāņu sabiedrībā.
   Tā, iedams pa Rietumtilta ielu ar iepriekš nospraustu mērķi, es atļaujos šoreiz tādu greznību kā uzticēties redzes laukam un paļauties uz to, ka mani pagaidām nenovēro. Tas mani pietiekami iedrosmina, lai es aiz trim šķērsielām ieietu pa stikla durvīm impozantā namā kā savās mājās un nospiestu zvana pogu zem žilbi mirdzošas misiņa plāksnītes ar uzrakstu:
   UNIVERSĀLS Elektronu mašīnas
   Pēc brītiņa sekretāre mani ātri, pavirši iztaujā un, saņēmusi pagalam aplamas ziņas, ieved galvenā direk­tora kabinetā.
   Direktors pieceļas no krēsla pie rakstāmgalda, sniedz man roku, smaidā nospīdinādams zobus, un mudīgi ap­sēžas, kā baiļodamies,5 ka viņa vietā var iešauties kāds cits, kamēr sarokojamies.
   —   Esmu jūsu rīcībā, kungs … — viņš paskatās manā uz galda noliktajā vizītkartē, — Sidarova kungs!
   —   Zidarovs, — laipni pārlaboju viņu. — Mūsu uz­vārdus pagrūti izrunāt.
   —  Jā, jā, pagrūti gan, Zidarova kungs. — Direktors atkal nospīdina zobus, bet šoreiz īsu, īsu mirkli, kā lik­dams saprast, ka mēs te neesam apsēdušies, lai viens pret otru ņirgtos.
   —   Patiesībā es šeit esmu iegriezies pa ceļam uz Stokholmu, — paskaidroju arvien vēl tikpat laipni, it kā šim sīkumam būtu kāda nozīme firmā «Universāls». — Mani lūdza jums uzprasīt, kad piegādāsit mašīnas, kuras pasūtījis Todorova kungs.
   —   Diemžēl mēs vispār nedomājam jums tās piegā­dāt, — direktors pavēsta, trešoreiz atsegdams zobus.
   —   Bet jūs taču esat pieņēmis pasūtījumu, un Todo- rova kungs jums ir iemaksājis norunāto rokasnaudu.
   —  Todorova kungs nav mums iemaksājis nekādu rokasnaudu. — Vīrs aiz galda papurina galvu.
   —   Tad te būs noticis kāds pārpratums … — es klusi saku. — Jūs esat atrakstījis vēstuli, kurā apliecināts, ka izpildīsit pasūtījumu saskaņā ar piedāvājumu, ko atzīstat par izdevīgu …
   —   Jā gan. Tikai nākamajā dienā Todorova kungs ieradās pie mums un nevis iemaksāja rokasnaudu, bet paziņoja, ka viņu institūts pagaidām atsakoties no šā darījuma. Vai jums šķiet, ka man vajadzēja uzrakstīt jaunu vēstuli, lai anulētu veco un darītu zināmu jūsu institūtam viņu pašu lēmumu?
   Šis tīri retoriskais jautājums ir uzdots, lai radītu efektu, un es aprobežojos ar visai izvairīgu atbildi:
   —   Cik žēl, ka mēs neesam par to informēti…
   —   Kā tad tā? Vai Todorova kungs līdz šim nav jūs informējis? — Direktors parauj uzacis augšup pa pusei izbrīnā, pa pusei izsmieklā.
   —   Tur jau tā nelaime, ka viņš arvien vēl nav atgrie­zies… un mēs nezinām, ar ko motivējama viņa rī­cība, — es pastāstu.
   Tad izsaku vēl dažas laipnības, lai pec iespējas pie- klājīgāk izbeigtu šo sarunu, atvados un atkal ienirstu dāņu galvaspilsētas ikdienā.
   «Vai tad tu nezini?» vaicāju klusībā pats sev, soļo­dams pa Rietumtilta ielu atpakaļ. «Tev tagad ir skaid­rāks par skaidru: Todorovs aizlaidies lapās ar visu naudu. Sabāzis to portfelī un aizlaidies lapās uz ne­bēdu. Tālāk uzdevumu var atrisināt bez elektronu mašīnas.»
   Kā jau teicu, pazīstu Todorovu. Varbūt tikai aizmirsu piebilst, ka nekad nesmu bijis ļoti augstās domās par viņu. Bet arī nekad neesmu noviedis, ka viņš varētu kļūt par nodevēju.
   Tālumā parādās taksometrs, un es tik tikko nepaeju tam garām, domās pārcilādams Todorova biogrāfiju. Tikšanos ar Todorovu tomēr atliksim uz vēlāku laiku — tieši uz to dienu,.kad viņam labpatiksies mums paziņot savu adresi. Patlaban mani gaida tikšanās ar skaistā dzimuma pārstāvi — ar dāmu rozā. Iekāpju taksometrā un braucu uz «Anglettere».
   Dāma rozā šoreiz ir ģērbusies zaļā tērpā — tai pašā, kas viņai bija mugurā todien, kad mēs iepazināmies. Un, tāpat kā tai pirmajā dienā, es neatļaujos izteikt komplimentus, tikai apgalvoju:
   —   Šī zaļā krāsa nemaz nenogurdina acis …
   —  Jums, Maikl, labāk derētu spēlēt biljardu, nevis aplidot sievieti, — Dorotija īgni saka.
   Mūsu intīmā saruna notiek «Anglettere» hallē, kur šai pusdienas stundā ir diezgan dzīva rosība.
   —   Vai nevēlaties pasēdēt kaut kur klusākā vietā?
   —  Vareni, beidzot esat attapies! — Dāma rezēdzaļā atzinīgi pamāj. — Ja jau esat arī izdomājis, uz kuru restorānu dosimies, tad es teikšu — nevaru jūs vairs ne pazīt.
   —   Uz restorānu blakustelpā.
   Dorotija vīlusies sakniebj lūpas, bet pēc mirkļa viņas seja atplaukst.
   —   Būtībā ta ir tiešam laba ideja: es būtu aizbrau­kusi, neuzzinājusi, kādus ēdienus gatavo šajā «Anglet- tere».
   Pusdienas ilgst gandrīz divas stundas, kā jau pieklā­jas labu labajās viesnīcās, kur, kā izpildot ritu, daudz­reiz pasniedz un aizvāc ēdienkartes un vīnu sarakstus, dāma konsultējas ar galveno viesmīli par ēdieniem, tiek nodemonstrēts, kā jārīkojas ar spirta lampiņu, sasildot kaut ko uz galda, un sniegti citi īsi priekšnesumi. Lai gan tam visam Dorotija veltī lielu uzmanību, tomēr nemitīgi ar neatslābstošu aizrautību šķetina mūsu va­lodas. Tiesa, viņa cītīgi vairās pieskarties tam, par ko spriedām vakar vakara. Toties es, notrāpījis izdevīgu brīdi, pajautāju pusbalsī:
   —  Vai jums nešķiet, ka Seimurs ir dabūjis zināt par mūsu iecerēm?
   —   Nē. Vienīgi — ja jūs aiz muļķības esat viņam ko izstāstījis.
   —  Viņš būtu varējis arī bez manas līdzdalības izdi­bināt. Kā esmti šur tur lasījis, mūsdienās pat čukstus neesot grūti ierakstīt…
   —  Maikl, nekļūstiet par baiļu maniaku! — Dāma pasmīkņā. — Mēs abi neizskatāmies tik aizdomīgi, lai kāds noklausītos mūsu čukstus.
   Viņa aši paraugās apkārt, lai it kā pārliecinātos, ka Seimura patiešām nav nekur blakus, un piemetina:
   —  Es jau domāju, ka pavisam esat aizmirsis manu piedāvājumu…
   Kuģis uz Malmi atiet tikai sešos pēcpusdienā, un Dorotija nolemj atlikušo brīvo laiku ziedot pēdējiem iepirkumiem. Paldies dievam, viņa neaicina mani līdzi «Mazo nāriņu» un dāņu emblēmu medībās. Pārnācis savā istabā, nometu svārkus uz krēsla un apgulstos tā, lai man vislabāk darbotos prāts, — līmeniski.
   «Liekas — tu labi pazīsti Todorovu,» ģenerālis teica, sūtīdams mani uz šejieni. Es biju tādās pašās domās. Bet tagad izrādās, ka abi esam maldījušies.
   Sākumā es pazinu Margaritu. Vēlāk ap viņu sāka lipstināties Todorovs. Viņš sagājās ar Margaritas krust­māti vai tēvoci, vai kādu citu radinieku. Bet, bez šau­bām, tīkoja iedraudzēties ar viņu pašu. Tas mani neuz­trauca — varbūt tāpēc, ka neatzinu Todorovu par no­pietnu sāncensi. Aizritēja daži mēneši, un viss iegro­zījās citās sliedēs, taču toreiz es klusībā nospriedu: ja sieviete nolēmusi aiziet no manis, viņa to vienalga iz­darīs — vai nu kopā ar Todorovu, vai arī bez viņa.
   Pirmoreiz sastapos ar Todorovu uz ielas. Tas notika pavasarī. Beidzis darbu, atsteidzos uz universitāti sa­gaidīt Margaritu, un mēs abi ar viņu soļojām pa Krievu bulvāri. Kad gājām garām skvēram pie Karavīru kluba, mums pretī nāca elegants vīrietis, ģērbies kā rietumu ārzemnieks, bet pēc sejas — īsts bulgārs. Es šo «rietum­nieku» uzreiz ievēroju, jo viņš cieši, cieši lūkojās manā meitenē. Margarita nebija diez kāda skaistule — un kinozvaigzne jau nu noteikti ne, bet nez kādēļ vīrieši vienmēr uz ielas viņā pētīgi noskatījās. Par to nemaz neuztraucos. Es gribēju teikt — vairs neuztraucos, jo sen jau biju pie tā pieradis.
   Nepatīkamākais likās tas, ka šis bulgāru «rietum­nieks», nākdams mums pretī, ne tikai ar acīm vai aprija manu meiteni, bet arī uzsmaidīja viņai. Es jau dzīros ko aizrādīt, kad pamanīju, ka Margarita tāpat uzsmaida viņam; abi apstājās, sasveicinājās un sāka aprunāties, kā kuram klājoties, ko kurš darot…
   Tā kā abi diezgan raiti tērzēja un es par viņu valo­dām neinteresējos, tad gausi soļoju tālāk, lai Marga­rita varētu mani panākt. Pēc pāris minūtēm viņa jau gāja man blakus aizelsusies, taču nevis pateicās-par smalkjūtību, bet, kā parasts, nosodīja mani, pārmez­dama:
   —   Tu varu varēm centies parādīt, cik slikti esi audzi­nāts.
   —- Nepavisam ne, — iebildu. — Nelaime ir tā, ka mēs katrs esam audzināti citādi.
   —   Nūja, protams!
   —   Teiksim, kad eju kopā ar tevi un mani kāds ap­tur, es aiz jocīga paraduma vispirms jūs abus iepazīs­tinu …
   —  Ja tu nebūtu aizbēdzis, es arī tevi būtu iepazīsti­nājusi …
   —   Zinājis es, ka tu man gatavo tik patīkamu pārsteigumu, noteikti būtu gaidījis, kad jūs beigsit pļāpāt.
   —  Tu vairs neesi ciešams! — Margarita smagi no­pūtās, un tas viņas žargonā nozīmēja «padodos».
   Vēlāk, it kā mēs nemaz nebūtu strīdējušies, viņa sāka klāstīt, kādas attieksmes Todorovam esot ar viņas krust­māti, cik viņš esot laipns un cik atbildīgu amatu ieņe­mot ārējā tirdzniecībā:
   Pēc dažām dienām man atkal uzsmaidīja laime — radās izredzes iepazīties tuvāk ar šo laipno cilvēku. Šoreiz nekādi nebija iespejams to aizlaist garām, jo pats Todorovs mūs abus ar Margaritu uzaicināja cie­mos — savās mājās.
   Godīgi atzīstoties, man netīk rakstīt vēstules, bet vēl jo vairāk — iet viesos. Taču šoreiz neparko nedrīkstēju atteikties: lai aiz kāda iegansta es būtu atraidījis ielū­gumu, Margarita to butu izskaidrojusi ar naidu pret Todorovu, proti, ar greizsirdību. Un, lai cik tas šķiet muļķīgi, es patiešām ienīdu šo laipno cilvēku. Nezinu, vai var iemīlēties no pirmā skatiena, bet taisnība ir tā, ka no pirmā skatiena manī pamodās antipātijas pret Todorovu — gluži nepamatotas antipātijas, jo es šo viru vispār nepazinu un pat tad, kad mazliet iepazinu, neko sliktu par viņu nevarēju teikt. Es būtu Todorovu raksturojis vienīgi šādi: viņam piemīt tieši tas, kā trūkst man.
   Tā mēs aizgājām viesos; namatēvs mūs uzņēma gau­žām laipni un visu laiku izturējās bezgala laipni, tik laipni, ka tādam cilvēkam kā es, kam nepatīk kaut kas pārāk sasaldināts, nevarēja neapšķebināties dūša.
   —   Varat te noslaucīt kājas, — ievedis mūs priek­šiņā, Todorovs teica, turklāt tik laipni, it kā rūpētos nevis par sava apartamenta, bet par mūsu apavu tīrību.
   Tad mums bija brīvi pieejama viesistaba. Gan vies­istaba, gan pārējās telpas apbrīnojami dekorētas — mazas, īstas mūsdienu tehnikas pērles. Margarita ar saasinātu uzmanību aplūkoja iekārtu, jūsmodama par to, un namatēvs, juzdamies glaimots, uzreiz sāka gari un plaši skaidrot un uzskatāmi pieradīt, cik lieliskas ir debeszilās drapērijas, pārmodernās mēbeles, televizors, radiola, magnetofons, grāmatu sekcija ar bāru un suve­nīru vitrīnu un daudz kas cits.
   Tas man deva iespēju mierīgi pasēdēt uz dīvāna pie loga un izsmēķēt cigareti. Pavisam mierīgi, par spīti tam, ka Margarita aizgrābtībā atkal un atkal iesaucās, galvenokārt vēlēdamās mani nokaitināt.
   Neapmierināta, ka esmu tik vienaldzīgs, viņa laikam nolēma ieraut mani sajūsmas plūdos, jo, apskatot bibliotēkas, bufetes un vitrīnas hibrīdu, nenocietās ne- pārmetusi:
   —   Paskat, Emīl, cik pasakaini venēciešu kristāli! Bet tu tik bieži ceļo un nekad neko neatvedi
   —   Vai jūs strādājat Ārlietu ministrijā? — šai mirklī Todorovs uzdrīkstējās man pajautāt.
   —   Nē, — es atbildēju.
   Tā kā Margarita arī klusēja, viņš uzreiz saprata, kurā ministrijā strādāju. Pēc tam luga «Burvju pils» tika izrādīta tālāk, tās darbību pārceļot uz guļamistabu, virtuvi un pat vannastelpu. Bez šaubām, es tajā nepie­dalījos.
   Margarita nebija tik vieglprātīga, lai viņu pagalam aizgrābtu ledusskapis. Un, ja viņa izlikās, ka aiz sajūs­mas nezina, kur dēties, tad tādēļ vien, lai iebāztu man degunā: «Redzi, kā ļaudis dzīvo!» — to pašu viņas iz­pratnē nozīmēja viss šis «uzvedums». Pēdējā laikā Margarita pamatvilcienos atzina, ka mēs nedzīvojam, kā nākas. Citi dzīvo kā cilvēki, mēs — ne.
   Sevi attaisnojot, es gribētu pasacīt, ka pat jaunības gados, kad gaužām nesamierinājos ar dažādiem aiz­spriedumiem, principā nebiju pret ērtībām, ja, tās sa­gādājot, neradās milzums citu neērtību. Es nebiju arī mājturības tehnikas ienaidnieks. Domāju, ka tikpat ne­jēdzīgi ir atteikties no šīs tehnikas, cik to dievināt. To­dorovs to tieši dievināja un rādīja savus ledusskapjus un «boilerus» ar tādu mīlestību un lepnumu, it kā tie būtu Luvras dārgumi.
   —   Nudien, jūs esat brīnišķīgi iekārtojies, — Marga­rita teica, kad «ekskursija» bija galā un viņi abi atkal ienāca viesistabā.
   .— Cilvēkam, kurš neprot iekārtot savu mājokli, nav pa spēkam celt sabiedrisko dzīvi, — namatēvs pieklājīgi secināja.
   —   Pasakiet to Emīlam!
   —  Ja nemaldos, jūs būtībā esat tirdzniecības darbi­nieks … — es ierunājos, lai noskaidrotu, kādā tieši sektorā viņš rūpējas par sabiedrisko dzīvi.
   Taču saimnieks acīmredzot manu piezīmi iztulkoja gluži citādi un aizskarts sacīja:
   —   Nu, bet bez tirdzniecības sabiedrība …
   —   Rimstieties jel! — Margarita viņu pārtrauca. — Emīls nicīgi raugās uz visām profesijām, tikai uz savējo ne.
   Varbūt tajos gados biju vēl diezgan pašpaļāvīgs, to­mēr, dzirdot viņa vārdus, sapratu, ka man no sacensī­bas jāizstājas. Es arī nedomāju sacensties. Sievietes dēļ sacensties ir vienlīdz pazemojoši gan pašam, gan viņai, jo viņa kļūst par reālu nenoteiktas vērtības balvu uz­varētājam. Vai ka bāreņu patversmē audzinātāja mums kādreiz teica: «Kurš uzvedīsies priekšzīmīgi, pusdienās dabūs rīsu putru ar pienu!»
   —   Es cienu profesijas, kas prasa varonību, bet neat­zīstu, ka vienīgi tām ir varonības patents, — Todorovs apgalvoja.
   —   Velti jūs esat apvainojies, — iebildu. — Es nemaz nepretendēju uz varonību.
   —   Es nepilnīgi izteicos. Man gribētos pasacīt, ka to cilvēku aprindas, kuri aizstāv dzimtenes intereses, ir daudz plašākas, nekā jums liekas, un neiekļaujas vie­nīgi jūsu nozarē.
   —   Tiesa kas tiesa, — piekritu. — Ja kalposim dzim­tenei, to aizsargājot vien, cik tad tālu tā tiks…
   Sāda piekāpšanās no manas puses uzreiz uzlaboja namatēvam omu, un viņš savukārt sāka klāstīt par ārē­jās un iekšējās tirdzniecības ekonomisko nozīmi — zi­nāms, vispārīgos vilcienos. Todorovs runājās ar mani labsirdīgi un mazliet pamācoši, pūlēdamies izskaidrot dažas ābeces gudrības, lai gan daudz necerēdams uz panākumiem.
   —   Tomēr ārējā tirdzniecība visādā ziņā vairāk vi­lina, — uzdrīkstējos pateikt.
   Nojautusi draudošās briesmas, Margarita pasteidzās iesaukties:
   —   Cik grezns spogulis!
   —   It sevišķi, kad tajā redzams jūsu attēls, — mājas­tēvs galanti papildināja viņas vārdus.
   Tad cienājāmies ar kafiju un konfektēm.
   Pulkstenis ir seši. Melni baltais tvaikonis sēcoši, ap­ņēmīgi iedūcās, it kā tam būtu jāšķērso okeāns, lai gan brauciens līdz Malinei ilgst mazāk nekā stundu. Motori sāk ātrāk, spēcīgāk nbiuāt, un tvaikonis lēnām attāli­nās no piestātnes. Dorotija stāv uz tā klāja, ģērbusies elegantā kostīmā baltām un zilām svītrām — tāds tieši piedien piedzīvojumiem pilnā ceļojuma pa jūru. Atva­dām viņa mums vicina ar roku, un mes ar Greisu, stā­vēdami krastmalā, arī viņai mājam sveikas.
   Par laimi, pasažieru tvaikonis tūlīt nozūd aiz preču kuģiem, tāpēc mums nav jāmāj tik ilgi, līdz nogurst roka.
   —  Vai brauksim ar taksometru? — jautāju sekretā- tārei, kas stāv man blakus kā mūmija.
   —   Kādēļ? Misters Seimurs dzīvo pavisam tuvu.
   Pagājuši metrus simt pa krastmalu, nogriežamies
   platā, klusā ielā. Iepretim stūrī paceļas mūsdienīga viesnīca ar granīta plātnēm apdarinātu fasādi un neona izkārtni — «Kodans».
   —   Cik drausmīga aina … — Greisa saka.
   —       Jūs aizskarat manas viesnīcas labo slavu, — pār­metu viņai.
   Es patiesi esmu pārcēlies uz šo viesnīcu — un vēl tikai pirms stundas. Saprotams, ar eļļas krāsām nokiā- sotā viesnīcas «Anglettere» fasāde ir daudz baltāka, pievilcīgāka nekā «Kodana» priekšpuse. Taču es ne­mēdzu izšķiest naudu koši baltas fasādes vai mēbeļu stila dēļ.
   —       Runāju nevis par viesnīcu, bet par noliktavu, — dāma paskaidro.
   Blakus «Kodanam» tiešām slienas milzīga ostas no­liktava ar atbaidošu, pat draudīgu ārieni, smailiem, no­melnējušiem torņiem un neskaitāmiem logiem, kas ir aizdarīti sarūsējušiem aizvirtņiem.
   —   Cik drausmīga aina … — Greisa vēlreiz nopukst.
   —       Nebiju domājis, ka jūs pievēršat uzmanību ārie­nei.
   Nekā neteikdama, sekretāre iet tālāk vienmērīgiem, sparīgiem, gandrīz kareivīgiem soļiem.
   —       Teiksim, jusu izskats un izturēšanās nekādi ne­saskan ar vārdu, es arvien vel nerimstos, jo, manu­prāt, vārds «Greisa» angļu valodā nozīmē «grācija».
   —       Cilvēks neizvēlas pats sev vārdu. Vārdu ikvienam uzspiež vecāki, bet uzvešanos nosaka profesija, — dāma dzestri attrauc.
   —       Tikai jūs izturaties lielākoties kā sekretāres, ku­rām jau apritējis piecdesmit gadu, augums slaiks kā gludināmais dēlis un kuņģis lāgā nedarbojas.
   Greisa arī šoreiz klusē.
   —       Man pat rodas aizdomas, ka jums nemaz nav va­jadzīgas acenes, ko vienmēr valkājat.
   —       Tās ir tikai pusdioptriju stipras, — viņa nevērīgi saka, raudzīdamās tālē.
   —       Manuprāt, tām nav pat dioptrijas ceturtdaļas. — Un, pirms viņa pagūst ko iebilst, piemetinu:
   —       Cik dīvaini, ka viņš vēl nav piespiedis jūs mainīt savu vārdu!
   Mazliet izbijusies, sekretāre man mulsi uzmet mirkli pār acenēm un neveikli nomurmina:
   —   Nesaprotu, ko jūs gribat ar to teikt.
   —       Jāatzīst, jums patiesībā netrūkst zināmu sievišķī­bas iezīmju. Tikai vajag labi ieskatīties, lai tās atklātu.
   —       Brīnums, kā gan atradāt laiku ieskatīties manī, kad bijāt tā aizrāvies ar Dorotiju.
   —   Pienācīgi visu organizējot, jebkam atrodas laiks.
   —       Redzu, ka jūs visu organizējat priekšzīmīgi. Tikko esat pavadījis bijušo draudzeni, jau meklējat jaunu.
   —       Pagaidām vēl ne. Vēlāk. Un droši vien tajā vir­zienā, par kuru jums nav ne jausmas.
   Tā, draudzīgi iedzeldami viens otram, mēs runāja­mies, kamēr sasniedzam Seimura dzīvokli. Tas atrodas lielu koku vidū noslēpūšās, senas, impozantas savrup­mājas otrajā stāvā. Greisa parauj zvana rokturi, kas nokarājas no misiņa lauvas mutes. Tā kā mājā nav dzirdama ne skaņa, viņa vēl pāris reižu mēģina izvilkt zvēram mēli.
   —       Cik savādi… Viņš teica, ka gaidīšot mūs šeit… Nu, nekas. Ja tā ir iznācis, mēs pagaidīsim viņu.
   Sekretāre izņem atslēgu no somiņas un atdara durvis.
   —   Lūdzu!
   Istabas, kurām ejam cauri, liekas neapdzīvotas. Lo­giem priekšā aizlaisti blīvi samta aizkari, vecas mēbe­les baltiem pārvalkiem, virs marmora kamīniem pa mil­zīgam, nespodram spogulim. Ja kāds te kādreiz ir mitis, jādomā, jau sen beidzis šis zemes gaitas.
   —       Jūsu šefs arī dzīvo diezgan drausmīgos apstāk­ļos, — atļaujos izteikties, sekodams Greisai, kas iededz gaismu un atver durvis.
   —       Apartamenti pieder kādam mūsu paziņam, viņš nepārtraukti ceļo, — sekretāre paskaidro.
   Beigu beigās ieejam istabā, kas izskatās vairāk ap­dzīvota: loga aizkari uz abām pusēm atvilkti, mēbeles bez pārvalkiem, uz maza galdiņa saliktas pudeles un glāzes, uz dīvāna izmētāti laikraksti. Šķiet, šī telpa ir kāds kabinets vai bibliotēka: divas sienas līdz pašiem griestiem aizņem plaukti, kuros visnotaļ sarindotas grā­matas vecos ādas iesējumos.
   —   Vai neiedzersit kaut ko? — Greisa ievaicājas.
   —   Kādēļ gan ne!
   —   Tad nu pakalpojiet pats sev!
   Viņa žigli savāc laikrakstus no dīvāna, tomēr neap- sēžas uz tā, bet piemetas atzveltnī un tūlīt, kā parasts, sastingst pret visu vienaldzīga, tik saspringtu seju, it kā taisītos stenografēt. Garlaicības mākts, pieeju pie galdiņa un ieleju drusciņ viskija slaidā un no pirmā acu uzmetiena tīrā glāzē. Grasos Greisai kaut ko pie­dāvāt, bet pēkšņi nolemju to nedarīt, lai sekretāre atkal mani neapvainotu, ka cenšos lakstoties ap viņu. Pēc tam aizkūpinu cigareti, paņēmu glāzi un ari atlaižos atzveltnī. Maiļs skatiens pārslīd skarbajai Greisas sejai un atduras pret logu, aiz kura pret pelēkajām debesīm pēcpusdienas gaismā tumsnē lielie koki.
   —       Redzams, jums ir bēdīgi ap sirdi, ka esat izšķīries ar mīļoto,,— pēc brīža Greisa secina.
   —   Ar «mīļoto»? Sis vārds man ir svešs.
   — Ejiet nu! — sekretāre iesaucas, un skaidri ma­nāms, ka viņa jūtas diezgan pārsteigta.
   —       Zināt, ir cilvēki, kuri nekad nevar pareizi uzņemt ^ kādu noti. Es piederu pie tiem, kuri nekad nespēj mīlēt.
   —       Tātad jūs spēlējaties ar mīlestību. Tas ir vēl rie- bīgāk, — Greisa novelk vienmuļā, saltā balsī.
   —   Nespēlējos vis. Ar mani spēlējas.
   —   Nedomāju, ka esat tik neaizsargāts.
   —   Labāk sakiet — inerts …
   Viņa paraugās manī, kā novērtēdama manus vārdus. Pieceļos un, tuvodamies Greisai, pastiepju roku uz vi­ņas pleca pusi.
   —       Ceru, jūs nedarīsit neko tādu, kas sabojātu mūsu labās attiecības, — viņa klusi saka, pagalam izbijusies.
   Greisai satrūkstoties, mana roka pēkšņi sastingst gaisā, tad pastiepju to tālāk un izvelku iesietu grāmatu no plaukta viņai aiz muguras.
   —   Esiet jel mierīga! — Atšķirdams grāmatu, apsolosj
   —  Es neatļaušos neko tādu, kas padziļinātu mūsu sav­starpējo naidu.
   —   Nu, mans naids ir gluži mērens, — viņa saka.
   —  Un es neienīstu tik daudz jūs pašu, cik visu jūsu dzi­mumu. Visi vīrieši ir pretīgi, bet, ak vai, bez viņiem nevar iztikt. Un tas viņus padara vēl pretīgākus.
   —       Laklo. «Bīstami sakari», — izlasu skaļi, pēc tam aplūkoju smalko gravīru ar korekto sižetu.
   Sekretāre uzslienas kājās un pasper pāris soļu man tuvāk.
   —   «Bīstami sakari»… — es atkārtoju. — Vai tas jums neko neizteic?
   —   Izteic gan, — Greisa atzīstas.
   Viņa negaidot ierastām, asām kustībām apskauj mani ap pleciem un rupji, cieši iezīžas ar savām lūpām ma­nējās it kā naida, nevis mīlestības uzliesmojumā.
   Pēc tam tikpat pēkšņi atraujas nost, un viņas sejā lasāms mulsums par nepieklājīgo rīcību.
   Karaliskā bibliotēka ar jau minētajiem, vairāk nekā simt miljoniem sējumu atrodas Kristiansborgas pilī. Šī pils ir vesels pagalmu, arkāžu un ēku labirints, kurā iekārtotas daždažādas iestādes. Es varētu diēzgan pre­cīzi pastāstīt par svarīgākajām no šīm celtnēm, jo man ir sīks Kopenhāgenas ceļvedis, bet pacentīšos nomākt kārdinājumu doties ekskursijā pa vēsturiskām vietām.
   Laika gaitā nomelnējušo fasāžu un ēnaino, bruģēto pagalmu sarežģītajā ansamblī Karaliskās bibliotēkas dārzs ir kā patīkama, klusa, zaļa oāze.
   Atlaižu taksometru, ieeju oāzē un dodos uz biblio­tēkas galveno ēku, kas vairāk atgādina vecu baznīcu nekā zinātnisku iestādi. Vispār šī celtne izskatās tāda, ka gribot negribot jāšaubās, vai lajā sastopami jaunāki literatūras izdevumi par bībcli.
   Gandrīz jau esmu nonācis līdz šā tempļa durvīm, kad dzirdu aizmugurē apstājamies vieglo automobili un at­skanam manu pseidonīmu angļu izrunā:
   —  Maikli
   Skaidrs, atbraucis mans paziņa — amerikanis ar skābo ģīmi.
   —   Atvainojos par vakarvakaru, — viņš saka, izkāp­dams no mašīnas, un, izspļāvis lūpu kaktiņā izslējušos cigaretes galu, pasniedz man roku. — Biju pavisam aiz­mirsis, ka man jāierodas neatliekamā vizītē, un tur iznāca aizkavēties.
   Viņš pasteidzas aizsākt citu valodu, jo tūlīt klāj vaļā par bibliotēkas īpatnībām:
   —   Katalogs ir te, šai zālē… Domāju, jūs tajā labi orientējaties.
   —   Jā. — Paloku galvu. — Reiz te jau esmu bijis.
   —  Es strādāju rekur! — Seimurs parāda uz ēkas kreiso spārnu. — Otrā stāvā, pēdējā kabinetā. Kad beig­sit darbu, iegriezieties pie manis, ja vēlaties …
   Viens otram laipni pamājuši, mēs aizejām katrs uz savu pusi.
   Katalogs tiešām atrodas šai zālē, bet es tikai uz labu laimi atveru pāris atvilktņu ar uzrakstu «Socioloģija», lai tāpat vien orientētos grāmatu izkārtojumā. Esmu pārliecināts: lai cik miljonu sējumu sakrāts bibliotēkā un lai kādas ziņas sakopotas katrā sējumā, nevienā no tiem nav tās īsās izziņas, kas man tagad vajadzīga, — Todorova adreses.
   Tādēļ, ienācis šeit pa galveno ieeju, es pēc minūtēm trim nolemju doties prom pa sētas durvīm. Nokļūstu akmeņiem bruģētā pagalmā, soļoju tālāk zem augstas velves, šķērsoju otru pagalmu un tieku uz ielas.
   —   Līdz Pilsētas laukumam! — saku šoferim, apturē­jis taksometru, kas pirmais patrāpījies ceļā.
   Mans uzdevums ir atrast šai milzīgajā pilsētā cil­vēku, kurš laikam ir darījis visu iespējamo, lai viņam neviens nesadzītu pēdas. Un uzdevuma noteikumi ir šādi: viņš jāatrod, nejaucot prātus attiecīgo adrešu biroju darbiniekiem un neielaižoties riskantās iztaujās.
   Par izejas punktu līdzīgos meklējumos var noderēt tādi dati kā cilvēka profesija, sakari un pašreiz pildā­mie pienākumi. Taču Todorovs vairs nestrādā savā pro­fesijā, sakarus jau sen pārtraucis un viņa pienākumi aprobežojas ar to, lai labāk noslēptos. Tātad atliek viens vienīgais punkts, kas pelna uzmanību, — nauda. Pat tad, ja Todorovs ir atdevis simt tūkstošus dolāru Soko- lovam, viņam pašam vēl palikuši trīssimt tūkstoši. Un viņš ir pietiekami pieredzējis un piesardzīgs, lai glabātu tik lielu summu improvizētā paslēptuvē. Viņš jau ga­diem ilgi pieradis pie darīšanām ar bankām un noteikti kādā no tam būs atvēris kontu. Bet nelaime tā, ka banku un to nodaļu šai pilsētā ir gandrīz tikpat daudz, cik kafejnīcu.
   Samaksājis šoferim Pilsētas laukumā, ieeju krājkasē. Uz to esmu licis vislielākās cerības, jo vairums cilvēku aiz dažādiem ieganstiem šo iestādi atzīst par labāku nekā jebkuru banku.
   —   Es gribētu noguldīt pieci simti kronu uz Todora kunga rēķina, — pasaku, nostājies pie lodziņa.
   Ierēdnis aiziet līdz kartotēkas atvilktnēm, rūpīgi ap­skata vienā no tām saliktās kartītes un atgriežas.
   —   Nav tāda klienta.
   —  Tiešām? Vai tas var būt?… — izliekos, ka esmu pārsteigts.
   Nākamā banka, kas iekļaujas garajā sarakstā, ko esmu apsvēris jau vakar vakarā, burdamies telefonu grāmatā, atrodas mazliet tālāk šai pašā ielā.
   —  Jūs teicāt — Todors? — ierēdnis jautā, rakņāda­mies pa kartotēku.
   —  Jā, jā, Todors.
   —   Nav tāda.
   Sī scēna ar nenozīmīgām niansēm atkārtojas vēl se­šās bankās, kuras atrodas pilsētas centrā. Spītības dzīts, aizvien vēl gribu meklēt, bet pulkstenis liedz — nēl Laiks doties atpakaļ un satikties ar Seimuru. Lai gan viņš sen vairs netic, ka es nopūlos ar socioloģiju, tomēr nekādā ziņā nedrīkst atskārst manus īstos uzdevumus.
   Iekārtojušies restorāna terasē, mēs nobaudām, cik garšīgs ir nupat pasniegtais martīni. Mums vienā pusē šalc jūra, otrā krāšņi zaļo parks, priekšā iezīmējas le­ģendārā «Mazā nāriņa», kas sēž pašā krasta malā uz viļņu noslīpēta akmens un domīgu skatienu cieši rau­gās tālē. Pēc skaļo reklāmu kņadas, kas reiz bija sa­celta ap šo statuju, cilvēki laikam cer, ka ieraudzīs majestātisku skulptūru. Bet bronzas nāra attēlo ne tikai jauniņu, bet arī augumā mazu meiteni. Toties ap to diezgan liela ļaužu burzma. Taisnību sakot, ārzemnieks droši vien paietu garām statujai, to pat neievērodams, ja tur nedrūzmētos tik daudz cilvēku. Divi desmiti da­žāda dzimuma un vecuma tūristu cenšas iemūžināt statuju, to fotografējot; daži, kuriem ir augstākas pra­sības, pūlas kopā ar «Mazo nāriņu» padarīt nemirstīgus arī paši sevi, tādēļ traušas augšā pa akmeņiem un ne­kautrīgi apskauj bronzas meitenes gūžas, kas jau spīdēt spīd no šādām manipulācijām.
   —   Paskatieties, kā cilvēce barojas ar mītieml — Sei­murs saka, norādīdams uz tūristu baru. — Tas ir vēl viens temats, par ko rakstīt tādam sociologam kā jūs.
   —   Kādēļ ne tādam kā jūs?
   —   Esmu šo tematu jau izsmēlis. Pat veltījis tam ne­lielu darbu, kas izdots ar virsrakstu «Mīts un informā­cija».
   —   Lūdzu, atvainojiet, es to nemaz nezināju…
   —  Vai tad jums jāseko visam, kas nāk klajā, turklāt mana grāmata nav tāds šedevrs, kurš pelna īpašu uz­manību. Šai darbā izklāstītas dažas gluži elementāras patiesības, un tās varētu formulēt divās lappusēs. Taču, tā kā mūsu laikos viss jāpierāda, manā monogrāfijā ir nevis divas lappuses, bet divi simti.
   Seimurs jau pastiepj roku, lai paņemtu glāzi, bet ievēro, ka tā ir tukša, un ierosina:
   —   Pasūtīsim vēl pa vienam martīni, vai ne?
   Viņš pamāj viesmīlim un atkal lūkojas tūristu pul­ciņā, kas stāv pie bronzas meitenes, pēc tam pavērš skatienu uz dokiem pretējā pusē, kur virs pelēkzaļā ūdens spilgti izceļas divu labošanā nodotu, nesen ar mīniju nokrāsotu tvaikoņu sarkanie lāsumi.
   Par to, ka amerikānis šķiet liels socioloģijas lietpra­tējs, līdz šim daudz nebrīnījos. Es arī cenšos parādīt, ka šo nozari labi pārzinu, lai gan neesmu sociologs. Toties tagad jūtos mazliet pārsteigts, ka ir iespiesta viņa sarakstīta grāmata. Atklāti sakot, ja Dorotija ne­būtu samelsusi par Seimuru visādus niekus un situācija būtu bijusi citāda, tad nez vai es šaubītos par viņa sa­biedrisko stāvokli un zinātnisko profesiju. Viņa pelēkie, īpatnējie nevainojama piegriezuma uzvalki, dārgie, jau­nie apavi, kas nospodrināti tā, lai pārāk nespīdētu, jo tad liecinātu par sliktu gaumi, uz pasūtījumu šūtie, greznie, baltie krekli, tumšzilās vai tumšsarkanās bieza zīda kaklasaites, pat augstākās sabiedrības etiķetes ignorēšana, kur nu vēl atturīgās, smalkās uzvedības manieres — tas viss viņam patiesi piemīt, nevis ir īslai­cīga liekulības un viltības izpausme, un tas viss ir ārpus profesionāla izlūka parasto iemaņu ietvariem.
   Un vēl — acis! Nezinu, kā tieši, bet profesionālu iz­lūku es parasti pazīstu pēc viņa skatiena. Lai cik pie­sardzīgs ir šis skatiens, tomēr tajā viežas fiksējošs asums, neuzticība, kas liek citu nopētīt un iztaustīt, alkas zagšus ko atrast un apslēptas gaidas. Šis skatiens ir kā starmetis, ar kuru karalaukā nesaudzīgi pārmeklē tumsā tīto ienaidnieka apkaimi. Pelēkajās Seimura acīs, ja tās nav galīgi piemiegtas, jaušams vienīgi nogurums vai īgnums. Klausoties kādā cilvēkā, Seimurs viņu ne­kaitina, uzmācīgi lūkodamies, bet sēž pieliektu galvu. Un, sākdams runāt, paveras neuzbāzīgi, lai tikai tāpat vien pārliecinātos, vai viņa domām seko. Tā raugās vai nu tas, kurš nav izlūks, vai arī izcils profesionāls iz­lūks, kurš pieradis prasmīgi slēpt pat to, kas visbiežāk nodod, — acis.
   Laikam noģidis, ka domāju par viņu, Seimurs ne­veikli patriņājas krēslā, nevīžīgi atmet atpakaļ pār pieri nokārušos matu šķipsnu un joprojām skatās uz dokiem, kā aizmirsdams visu pasauli. Viesmīlis atnes martīni un novāc tukšās glāzes. Amerikānis it kā atjēdzas, ieliek cigareti labajā lūpu kaktiņā un iededz ar šķil­tavām uguntiņu.
   —   Rīt noteikti sameklēšu jūsu grāmatu bibliotēkā, — beigu beigās attopos to pateikt, kaut ari ar zināmu no- vēlojumu.
   —   Nav vērts pūlētiesl — sarunu biedrs iebilst. — Manā grāmatā ir tikai pamatota tēze, ka informācija, ko godbijīgi dēvē par «cilvēku zināšanām», — sākot ar pirmatnējo ordu laikiem un beidzot ar mūsu tehnikas ēru — nav nekas vairāk kā arvien sarežģītāka mītu sistēma. Zinātne, reliģija, politika, morāle — tie visi ir mīti. Cilvēce iesligttsi mitoloģija, tāpat kā zīdtārpiņš ieslēpies kokonā.
   Seimurs izņem uz mirkli cigareti no lūpām un iedzer malku martīni. Izmantoju šo mazo brītiņu, lai pasacītu:
   —  Ja esmu pareizi sapratis, jūs, balstoties uz jau­niem apsvērumiem, mēģināt aizstāvēt neaizstāvamu tēzi,-ko sauc par agnosticismu …
   —   Nebūt ne, — amerikānis mani pārtrauc. — Ag­nosticisms man noder par galveno postulātu, taču es nenoņemos ar to, bet pētu, kā rada jaunus mītus.
   —   Un kā tad īsti tos rada?
   —   Ak, tas ir sarežģīts jautājums. Citādi man nebūtu vajadzējis rakstīt divi simti lappušu, lai pierādītu savus uzskatus. Vieni rodas un ieviešas stihiski, citus izgudro un popularizē ar iepriekšēju nodomu. Katrā ziņā tā ir reālas niecības šķietama pārvarēšana. Gara tumsība rada mītus par zināšanām, vājums — par varenību, zvērība —par morāli, kroplums —par daiļumu. Nu, teik­sim, redzat to dāmu? — Seimurs parāda uz jaunu sie­vieti, kas sēž kopā ar savu pielūdzēju pie trešā galdiņa.
   Paraugos turp, bet nekā saistoša nemanu. Dāmai ir lielisks, augsts matu sakārtojums, bet sīka, mūsaina seja un mazasinības novājināts augums. Vispār viņa ir viena no tām sievietēm, kuras mīl tikai viņu vīri, bet pārējie pat neievēro.
   —   Kā pats zināt, vīrietis, kukainis, visvairāk rūpējas par to sava ķermeņa daļu, ko pagodinoši sauc par galvu, — Seimurs paskaidro. — Daļu no matojuma rū­pīgi saglauž, pārējo tikpat rūpīgi noskuj, iedomādamies, ka tā ir kļuvis skaists. Sieviete, kukaine, šai ziņā ir vēl atjautīgāka. Viņas seja nenozeļ ar rugājiem, tādēļ viņa divkāršām pūlēm kopj matu zelgsni galvas augšdaļā, izveidodama no tā īstu arhitektūras pieminekli, bet, kad būvmateriāla pietrūkst, devīgi papildina to ar parūkām un šinjoniem. Labi, ja cilvēks, kukainis, atzīst sevi par patiesi skaistu, kāpēc tad viņam būtu vajadzīgas nogur­dinošās kosmētiskās procedūras? Un vai nav skaidrs, ka reālais neglītums ir radījis visu izskaistināšanas mitoloģiju?
   —   Tas vien, ka cilvēks cenšas padarīt pats sevi un apkārtējo vidi skaistāku, jau liecina, ka viņam piemīt alkas pēc skaistuma …
   —   Pēc skaistuma? Pēc kāda tieši? Jums nav noslē­pums, ka Austrumos cilvēki, kukaiņi, kādreiz atšķirībā no mūsējiem audzēja garu garās ūsas un galvu no­skuva pavisam kailu tādēļ, lai izskatītos skaistāki. Un par evolūciju un revolūciju, kas ir norisinājusies sie­viešu matu sakārtojuma jomā daudzu gadsimtu laikā, jāsaka — šo diženo procesu pētījumiem veltīti veseli sējumi. Varat tos palasīt bibliotēkā, ja gadīsies izde­vība.
   —   Neticu, ka man būs pa spēkam šāds varoņdarbs.
   —   Katrā ziņā tie ir pamācoši. Tāpat kā simtiem noti­kumu reliģijas, morāles un mākslas vēsturē. Nepār­traukti mainās principi: tos sākumā vienmēr pasludina par pastāvīgiem, pēc dažiem gadu desmitiem vienmēr sagrauj, lai aizstātu ar tikpat pastāvīgām un drīz vien tikpat apšaubāmām patiesībām. Un pēc visa tā vēl at­rodas cilvēki, tādi kā jūsu ideologi, kas uzdrīkstas apgalvot: «Tas ir labi, tas — sliktil Tas ir tikumīgi, tas — netikumīgi!» Visur ir subjektīvisms un ilūzijas, mirāžas un fikcijas, neiedomājams daždažādu aplamību jūklis, kas liktos jocīgs, uzjautrinošs, ja neuzspiestu milzu­mam cilvēku — kukaiņu veselu ābeces gudrību sistēmu, ja šis milzums cilvēku — blusu nebūtu sadalījies atse­višķās nometnēs savstarpēji naidīgu mītu vārdā un ne­lemtu sevi iznīcībai, aizstāvot maldīgas patiesības.
   —   Ja, jūsuprāt, cilvēce nav nekas vairāk kā milzums blusu, kādēļ tik daudz rūpējaties par to un pat cītīgi pētāt tās mītus?
   —   Tādēļ, ka vēlos izprast, kas īstenībā ir šo niecīgo būtņu lielais ņudzeklis, kāds tas izskatās, ja raugās uz to nevis caur paša subjektīvo prizmu, bet realitātes gaismā, un kāda tam nozīme šai neaptveramajā, bez­galīgajā pasaulē.
   —   Nu labi, jūs to esat izpratis… Bet kur gan der jūsu atklājums pratiski?
   —  Vai tas jums nav skaidrs? — Seimurs atbild ar pretjautājumu.
   Tā kā es klusēju, viņš izspļauj izsmēķi un turpina:
   —   Vai tad neapjēdzat, Maikl, ka šis atklājums atdod man brīvību, pareizāk sakot, iedveš manī apziņu, ka esmu pilnīgi brīvs no visiem principiem, ko izgudroju­šas cilvēku padibenes, vareni tiekdamās apslēpt savu bezspēcību?
   —   Domāju, ka to pašu jūs būtu sasniedzis, izlasot kādu eksistenciālista brošūru.
   —   Maldāties. Lasīšana nekad nav līdzvērtīga paša atklājumam/ Eksistenciālisms lielākoties ir ilūzija, tāda pati kā visas pārējās, šķietama varenuma komiska iz­pausme, lai gan patiesībā tā ir izmisuma izpausme. «Esmu izmisis, bet redzat, cik varonīgi turos savā bez­cerībā!» Eksistenciālists pat bezcerībā atzīst sevi par Sīzifu, tas ir, par dižgaru, nevis par blusu vai — ja jums šāds salīdzinājums šķiet labāks — par blakti.
   —   Man liekas — mēs pārāk dziļi iegrimstam parazi­toloģijā, — atļaujos aizrādīt.
   —  Tiesa gan. — Seimurs paloka galvu. — Sis sa­runas temats nemaz nav ēstgribu kairinoša uzkoda pirms garšīgām pusdienām.
   Viņš atkal pamāj viesmīlim, kurš, bezdarbība nonicis, piesteidzas, labprāt vēlēdamies pakalpot. Terasē bez mūsainās dāmas un viņas pielūdzēja ir vēl divi pārīši, kas cienīgi ieturas zem lieliem, zili baltiem saulessar­giem.
   —  Atnesiet mums ēdienkarti!
   —   Vai tad nepagaidīsim Greisu? — ievaicājos.
   —   Nē. Viņa atnāks vēlāk.
   Ēdienkarti mums atnes galvenais oficiants, un tā nav karte, bet pamatīgs, plašs ēdienu izklāsts svinīgi tumšsarkanos vākos. Oficiants baltajā smokingā atšķir pa izklāsta eksemplāram mums katram priekšā un maz­liet sāņus noliek vīnu sarakstu.
   Viss šis rituāls Seimuram bijis nebijis. Viņš mierīgi pabīda malā tumšsarkanos vākus, pat nepaskatījies uz tiem, un vēsi pavēsta oficiantam:
   —  Man, lūdzu, bifšteku ar melnajiem pipariem un pudeli sarkanvīna — sausa un ļoti auksta.
   —  Man arī to pašu, — es piebilstu, apmierināts, ka tieku vaļa no plašā dokumenta pētīšanas.
   —   Vai lielisko bordo, kas ražots četrdesmit astotajā gadā? — oficiants iztapīgi piedāvā, cenzdamies kaut mazliet paildzināt tik spīdoši aizsākto rituālu.
   —   Bordo, božolē, kādu vien vēlaties, lai tikai būtu labs un pamatīgi atdzesēts, — Seimurs nepacietīgi no­burkšķ.
   Oficiants paklanās, paņem ēdienkartes un dodas prom.
   —   Jā-ā, — amerikānis novelk, kā pūlēdamies atce­rēties, par ko ir runājis. — Matu sakārtojuma nor­mas… politisko doktrīnu normas… morāles normas. Nodevība, uzticība, neģēlīgums, varonība — vārdi, vārdi, vārdi…
   —  Tiem tomēr ir kāda nozīme, — papildinu viņa domu, jo sarunu biedrs apklust.
   —   Itin nekādas, mans mīļais! Jums derētu atgriezties pie lingvistiskās filozofijas radītājiem — Heira vaf pat Aijera vai divus gadsimtus senākā pagātnē pie Dāvida Hjūma, lai aptvertu, ka visas šīs morāles kategorijas ir tīrās blēņas.
   —   Vai nebūtu labāk atgriezties nevis pie lingvistiem, bet pie veselā saprāta? — es savukārt ierosinu. — Pie­mēram, jūs esat amerikānis, es — bulgārs …
   —   Pagaidiet, zinu, ko jūs teiksit, — Seimurs mani apvalda. — Taču, vai esat dzimis bulgārs vai amerikā­nis, tā ir tikai bioloģiska nejaušība, kura jums neuz­liek ne mazāko pienākumu.
   —   Vai esmu vienas vai otras mātes dēls, tā arī ir bioloģiska nejaušība, tomēr cilvēks mīl savu īsto māti, nevis svešu.
   —   Tāpēc, ka īstā māte vairāk rūpējas par viņu nekā svešā. Maikl, šis ir pašlabuma jautājums — un tas ir viss. Vai jūs mīlētu māti, ja viņa bez jebkāda iegansta jūs sistu un sodītu?
   —   Nav tādas mātes, kas bez jebkāda iegansta sistu un sodītu savu bērnu, — cērtu pretī kā lietpratējs, lai gan nekad neesmu pazinis ne māti, ne pamāti.
   —  Vai mīlēsit dzimteni, ja tā jūs atstums? — ame­rikānis uzstāj.
   —   Dzimtene nevar mani atstumt, ja es no tās neesmu atteicies.
   —   Neizlokietiēs, Maikl! Pieņemsim, ka aiz kāda iemesla dzimtene tik un tā jūs atstumtu. Vai jūs tomēr to arvien vēl mīlētu?
   —  Bez šaubām. Ar sirdi un dvēseli. Viljam, nav daudz tāda, ko var nulet ar sirdi un dvēseli.
   —   Bet kura zeme būs dzimtene tādam cilvēkam, kam māte, teiksim, ir bulgāriete, Itivs — amerikānis? — Sei­murs stūrgalvīgi nepadodas.
   —   Tā zeme, kuru viņš pats izvēlēsies. Kura viņa sir­dij būs mīļāka. Visādā ziņā cilvēkam nevar būt divas dzimtenes. Viljam, nevienā valodā vārdam «dzimtene» nav daudzskaitļa formas.
   —   Arī vārdam «cilvēce»! — sarunu biedrs uzsver.
   —  Tiesa gan. Un kas par to?
   —   Man tas ir vienīgi nenozīmīgs gramatikas likums. Bet, tā kā jūs augstu vērtējat morāli, jājautā — vai esat pārliecināts, ka, strādādams dzimtenes labā, strā­dājat arī cilvēces labā?
   Grasos ko atbildēt, te pēkšņi uzrodas viesmīlis, vilk­dams mazu galdiņu. Tūlīt viņš rādīs, kā jārīkojas ar spirta lampiņām, un sniegs citus īsus priekšnesumus.
   Pusdienas beigušās. Saņēmis maksu, viesmīlis attā­linās.
   —   Greisa gan ilgi kavējas, — es ieminos, izdzēris kafiju līdz galam.
   —  Tātad vairs neatnāks, — Seimurs vienaldzīgi saka. — Varam iet prom.
   Nokāpjam pa terases kāpnītēm un dodamies caur krastmalas aleju — tikai nevis pie mašīnas, bet pretējā virzienā. Lieki būtu paskaidrot, ka šo pastaigu ir izvēlē­jies amerikānis, kam acīmredzot iekārojies izlocīt kājas pēc pieticīgajam dzīrēm. Es mīļuprāt būtu atzvilies pli- muta sēdekli, lai gan šai agrajā pēcpusdienas stundā vilināt vilina taciņa ar zaļo ēnu vēsumu, dīvainiem līku­miem vīdamās starp kupliem kokiem un košumkrūmiem.
   —   Ceru, vīriešu kompānija jūs nenomāc… It sevišķi pēc tam, kad vakar vakarā jums laiku kavēja vienīgi sievietes … — mans ceļabiedrs ierunājas.
   —   Dažādību allaž atzīstu par labu, — ar prieku pie­krītu.
   —   Vai esat drošs, ka pienācīgi novērtējat dažādību?
   —  Jūs, es skalos, gaužam vērīgi mani pētāt… — izvairīgi nopukstu.
   —   Var jau būt, bet ne jau pārāk vērīgi. Es pētu visu, kas patrāpās acīs. Tas ir neapzināts ieradums, ar ko aizdzenu garlaicību. Diemžēl jums nepiemīt gandrīz ne­kas tāds, ko būtu vērts pētīt…
   —   Ļoti žēl…
   —   Es to nesacīju, lai jūs apvainotu. Man pat likās, ka šie vārdi jums izklausīsies kā kompliments. Vispa­tīkamāk ir novērot zemākas slakas cilvēkus — tos, kuri ir visādu kaislību un neldzīgas godkāres upuri. Drāmu vienmēr izraisa patoloģiskas parādības, normālam, ve­selam organismam tā ir sveša. Un jūs esat tieši šāds organisms. Cilvēks bez kaislībām, es teiktu, pat bez personiskām interesēm.
   —   Kāpēc? Man ir slieksme uz lieliskiem dzērieniem un daļēji arī uz skaistām sievietēm …
   —   Nē. Jūs daudz netīkojat ne pēc viena, ne otra. Un, manuprāt, gudri darāt: tās abas ir maznozīmīgas iz­priecas.
   —   Kālab lai mēs spriestu tik bargi? — mēģinu turē­ties pretī. — Ja kāda sieviete ir valdzinoša …
   —   Sieviete nekad nav valdzinoša. Viņa ir tikai nožē­lojama. Redzot, ka sieviete pārliek vienu kāju pār otru, atsegdama augšstilbus kailus mana deguna galā, paš­pārliecināta, ka atklāj kārdinošus daiļumus, man gribas aizrādīt: «Cienītā, jums valdziņš atrisis!»
   —   Pēc jūsu ieskata, pusei cilvēku nav galvas uz pleciem.
   —   Kādēļ pusei? Arī vīrieši ir tikpat nožēlojami. Vī­rieši ar savu lielummāniju un sievietes ar emocijām un mēnešreižu vārgumu, nemaz nerunājot par abu dzi­mumu vienlīdz negausīgo alkatību… Vispār tā ir cil­vēku — kukaiņu pasaule…
   —   Interesanti, kur jūs ierindojat pats sevi? — pa­jautāju, ziņkāres dzīts.
   —   Tieši turpat, kur pārējos. Kad cilvēks atdara acis un skaidri redz, pie kādas pasaules pieder, viņš vismaz tiek vaļā no komiskas, muļķīgas iedomības.
   Seimurs apstājas alejā pie kāda soliņa, neuzticīgi pārvelk ar roku pār balti nokrāsoto sēdekli, pārbaudī­dams, vai tas ir tīrs, un nevīžīgi apsēžas tā vienā galā. Man nekas cits neatliek kā sekot viņa paraugam un pie­mesties otrā.
   —   Nezinu, Maikl, vai tā ir laime vai nelaime, ka man pārāk agri atdarījās acis.
   Šie vārdi, pateikti tieši pēc tam, kad esam iekārto­jušies uz soliņa, liek man saprast, ka tas ir gara mono­loga īss ievads, un es domās pasaku ardievas bankām, kurās pēcpusdienā biju paredzējis iegriezties.
   —   Viendien jūs apgalvojāt, ka no manis būtu varējis iznākt izcils sociologs. Es neesmu dzimis ne sociologs, ne bagātnieks, klaiņoju pa ielām kā dīkdienis, un man kā dīkdienim bija pietiekami daudz laika, lai izpētītu mūsu plaukstošo sabiedrību, ieejot tajā pa sētas dur­vīm… Kas es būtu kļuvis? Liftnieks vai labākajā ga­dījumā sīks gangsteris. Bet iejaucās mans tēvocis un parūpējās par nelaiķa brāļa dēlēnu. Lieciet vērā, ka tēvocis iejaucās nevis aiz filantropijas vai radniecības jūtām, bet aiz apsvēruma, ka es būšu viņa mantinieks, kam viņš varēs novēlēt savus miljonus. Patiesībā pirms tam viņš bija izdarījis ko citu, vēlēdamies, lai viņam būtu mantinieks. Vecumā bija apprecējies ar jaunu skaistuli, cerēdams, ka viņa laidīs pasaulē mazuli. Taču viņa neuzdāvāja tēvocim bērnu un, īsā laikā izvilkusi no viņa diezgan daudz naudas, pieprasīja šķiršanos un alimentus, savu rīcību stingri motivēdama ar to, ka dzīvesbiedrs esot impotents. Tikai tad viņš mani atce­rējās un pieņēma savās mājās, bet nedomājiet, ka tur dzīvoju kā siers pienā. Vecais bija briesmīgi skops un tirānisks, skaitīja katru manai apgādībai izdoto grasi un uzstāja, lai es katrā ziņā kļūtu par finansistu un vēlāk vadītu viņa paša banku.
   «Viljam, nerunājiet par banku!» domās aprāju viņu. «Nebojājiet omu vēl vairāk!»
   Seimurs «iemontē» lūpu kaktiņā cigareti, aizdedzina to un izstiepj garās kājas uz priekšu, aizsniegdams alejas celiņa segumu. Droši zinu: viņš pašlaik nožēlo vienīgi to, ka trūkst galda, uz kā uzlikt kājas.
   —   Tā es biju spiests iestāties finansu fakultātē, bet, par laimi, drīz manu tēvoci ķēra sirdstrieka un viņš aizgāja uz viņsauli — tas man deva iespēju pāriet pie socioloģijas. Atklāti sakot, neizdarīju to aiz iedzimtas tieksmes uz socioloģiju, aizrāvos ar šo zinātni, klauso­ties, cik daiļrunīgi par to stāsta misters… sauksim viņu par misteru Dcivisu, kas bija socioloģijas vēstures profesors. Misters Deiviss lieliski apgaismoja idejas, bija īsta slavenība …
   —   Kādu skolu viņš pārstāvēja?
   . — Jūsējo. Jā, jā, tieši jūsējo. Protams, profesors bija pietiekami piesardzīgs, lai lekcijās nepārkāptu atļautās robežas, toties, kad sapulcējāmies viņa mājās, viņš ru­nāja kā īsts marksists un mūs iepazīstināja ar vēstu­riskā materiālisma principiem. Tā bija brīnišķīga skola tādiem debitantiem kā es, vai nav tiesa?
   —   Atkarībā no tā, cik sekmīgi to apguvāt.
   —   Varen sekmīgi. Ar visdziļāko aizrautību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzas sociālās nevienlīdzības parā­dības, kuras mums teorētiski izskaidroja misters… misters Deiviss, es jau biju iepazinis praktiski. Viņš mums stāstīja par visu to, par ko citi profesori cītīgi klusēja, un dažreiz man radās atskārsme, ka viņš skaļi formulē patiesības, kas līdz tam manās smadzenēs ir snaudušas kā neskaidri minējumi. Izcils zinātnieks. Vis­maz tāds viņš man likās tajos gados.
   —   Bet vēlāk?
   — Ek, vēlāk, kā jau vienmēr mēdz būt, gadījās daži sīki sarežģījumi, kas aptumšoja manas dievības gais- mogu. Taču šai pasaulē nekas nav mūžīgs, vai ne, Maikl? Tajā valda likums, ka viss nepārtraukti mainās un attīstās — vai kā tur bija …
   Seimurs nogurst, sēžot izstieptām kājām, un pārliek tās vienu pār otru, tad cieši lūkojas sulīgi zaļajos krū­mos, caur kuriem redzami mirdzošie kanāla ūdeņi un iepretim stāvošo kuģu tumšie korpusi.
   —   Patiesībā gadījās tikai divi sarežģījumi, un, lai gan pirmais bija diezgan nepatīkams, es droši vien to būtu pārcietis, ja tam nesekojis otrs. Tolaik es draudzē­jos ar meiteni — tā bija mana pirmā mīlestība un, ja neviļos, vienīgā… Meitene valšķīgi lepojās ar savām interesēm zinātnes laukā un izlikās, ka viņai drausmīgi tīk runāt par augstiem ideāliem, bet īstenībā bija slauna, kas tīkoja pēc tēviņa, taču man prāts diez ko nenesās uz šādiem priekiem, un — iedomājieties vien! — tas nebija nekāds šķērslis, lai dzīvotu. Negribu teikt, ka man būtu trūcis dzimtas turpināšanas instinkta, to­mēr es daudz nesapņoju par tādām būšanām un vispār biju, kā mēdz sacīt, cilvēks ar vēsu temperamentu. Un, ja pasaulē kāda sieviete tomēr būtu spējusi sasildīt manu sirdi, tad tā būtu bijusi tieši minētā meitene, bet viņa nolēma labāk sildīt citu — manu iemīļoto profe­soru, turklāt baudkāri apvienojot ar nelietību.
   Seimurs strauji aizsviež cigaretes galu, kā mezdams to neredzamajai slaunai virsū, un atkal izstiepj kājas uz alejas seguma.
   —   Tas bija tikai sentimentāls piedzīvojums, bet, kā jums jau teicu, šādi piedzīvojumi man nekad nav bijuši liktenīgi un svarīgi, un es pat īsti neizpratu un arī ne­vēlējos izprast, kurš no viņiem — mana draudzene vai profesors — izraisīja šīs nekrietnās saiknes. Pa to laiku notika vēl otra nelaime… — Amerikānis pašauj acis uz mani un noprasa: — Varbūt jums jau apnicis klau­sīties?
   —   Kādēļ? Gluži otrādi.
   Seimura nostāsts patiešām vairāk mulsina un liek pa­domāt nekā garlaiko. Amerikānis pēc dabas nav valo­dīgs un mēdz gari un plaši runāt, tikai kāda nosprausta mērķa dzīts, bet es patlaban arvien vēl neapjēdzu, kālab viņš ceļ gaismā savu dzīves gājumu. Nav nemaz vieg­lāk apjaust arī to, cik lielā mērā šis stāsts ir patiess. Viss, ko Seimurs klāsta par sevi, liekas diezgan ikdie­nišķs un banāls, un viņš to klāj vaļā tik spontāni, cik spontāni vispār var rīkoties šāds prāta vīrs. Taču tica­mība un spontanitāte vēl neko nenozīmē. Un neko neiz­skaidro.
   —   Jā. Mani un vēl divus profesora skolniekus — Hariju un Diku tā iekvēlināja viņa sprediķi, ka mēs no­lēmām revolucionāro teoriju izmantot revolucionārā praksē. Gala iznākumā kādu rītu, gaismai austot, mūsu fakultāte visnotaļ bija nolīmēta ar lozungiem pret retro- gradisko buržuāzisko izglītību. To pašu dienu mūs visus trīs izsauca pie dekāna, lai sniedzam paskaidrojumu, bet, tā kā nepiekāpīgi noliedzām savu vainu, apgalvo­dami, ka nekā nezinām par šiem lozungiem, uz mums tikai krita aizdomas. Toties mūsu slepenā grupa tūlīt sašķēlās. Katrs bija pārliecināts, ka noteikti kāds no pārējiem diviem ir nodevējs, bet kāda jēga gatavot re­volūciju kopā ar nodevēju? Harijam un Dikam ne prāti* nenāca, ka misters — sauksim viņu par Deivisu — ir bijis lietas kursā par šo izdarību, un, ja arī viņi to at­skārstu, nez vai būtu pieļāvuši domu, ka Deiviss ir spējīgs mūs nosūdzēt. Taču es to pieļāvu un varbūt tieši tāpēc, ka sentimentālais piedzīvojums jau bija iedragājis manu aklo uzticību iemīļotajam skolotājam.
   Seimurs atkal iekārtojas ērtāk un atkal aizkūpina ci­gareti.
   —   Vai tiešām es jums vēl neesmu apnicis?
   —   Kādēļ domājat, ka arī citiem drīz vien tāpat viss apnīk kā jums? — es savukārt pavaicāju.
   —   Nezinu, vai esat to kādreiz pieredzējis, bet, kad jūtas, kuras ir viss dzīves saturs, sāk grūt, cilvēku pār­ņem neatvairāma, postoša dziņa tās sagraut līdz galam, izraut no sirds un aizlaist deviņos vējos. Un tā es viens sarakstīju skrejlapu pret universitātes tumsonību un, pirms to uzsitu ar rakstāmmašīnu, parādīju Deivisam. Viņš izlasīja, ieteica izdarīt dažus sīkus labojumus un beigu beigās ieminējās:
   «Baidos, manu zēn, ka tikai jūs neiekultos nelaimē ar savu dumpošanos.»
   «Nekā nebija,» es nevērīgi iebildu, «tas nav nekas bīstams.»
   «Vai bez tevis vēl kāds zina par šo skrejlapu?»
   «Tikai Harijs un Diks.»
   «Noteikti turiet acis vaļā, kad to līmēsit!»
   «Mēs to pielīmēsim agri no rīta, kamēr auditorijās neviena nav,» pateicu arvien vēl tikpat nevērīgi.
   Agri no rīta auditorijas patiešām bija tukšas, tomēr mani pieķēra, kad liku klāt pie sienas otro skrejlapu, un šoreiz nešaubīgi zināju, kurš ir nodevējs. Deiviss ne­kavējoties bija nosūdzējis mani, paļaudamies uz to, ka es, Harijs un Diks cits citu turēsim aizdomās.
   —   Jūs izslēdza no universitātes?
   —   Būtu izslēguši, ja es nebūtu rīkojies kaut cik sa­prātīgi. Katrā ziņā darbs, ko biju sācis rakstīt, — «Ka­pitālisma struktūra kā organizēta vardarbība» — pa­lika nepabeigts. Vispār kopš šā brīža sāku aptvert, ko īsti nozīmē marksisma idejas, kas balstās uz stiķiem un niķiem …
   —   Nesaprotu, kas marksisma idejām kopīgs ar jūsu profesora neģēlību.
   —   Zināms, nav nekā kopīga. Es nebūt nedomāju vainot Marksu un Engelsu Deivisa divkosībā. Man gluži vienkārši kā zvīņas nokrita no acīm un kļuva skaidrs — lai cik augstas un cēlas būtu idejas, tās tomēr nav ne plika graša vērtas, ja to sludinātāji ir sabiedrības at­kritumi. Es pat teiktu — vajag ļoti cītīgi izvairīties tieši no cildenām idejām, jo tās spēj aizraut un pievilt.
   —   Jūs vienreizēji konsekventi apgriežat visu ač­gārni …
   —   Jā, jā, zinu, ko jūs gribat sacīt. Tikai atļaujiet man izteikties līdz galam! Es jau stāstīju par savu darbu — redzat, tas palika nepabeigts un nekam nede­rīgs kā jebkuras cilvēka pūles. Tomēr nē — ne jau galīgi nederīgs. Kad mani saņēma ciet un pēc pama­tīgas dzīvokļa kratīšanas aizveda pie Federālā izmek­lēšanas biroja darbinieka, viņš man teica:
   «Spriežot pēc šā manuskripta (runa ir par nule mi­nēto darbu), jūs esat diezgan labi apguvis marksisma doktrīnu. Tas var gaužām noderēt, bez šaubām, ja jūsu zināšanas tiks izmantotas, kā nākas. Saprotiet, draugs: kurš sava mūža divdesmitajā gadā nav komunists, tam trūkst sirds. Bet, kurš arī pēc divdesmit gadiem aizvien vēl ir komunists, tam trūkst prāta. Liekas — jums ir pāri par divdesmit?»
   Biroja darbinieks noskandēja vēl dažus laika pār­baudi izturējušus aforismus un ķērās pie vervēšanas.
   Seimurs apklust, kā gaidīdams no manis kādu jautā­jumu, bet man nav nekā, ko viņam vaicāt, vismaz pa­gaidām.
   —   Patiesības labad jāpiebilst — es sīksti turējos pretī, neļaudams sevi savervēt, bet to darīju, lai viņš mani nenoturētu par zemē metamu. Un aiz šā paša iemesla paliku nelokāms līdz galam, kad viņš vēlējās mani iesaistīt vienā darbā ar Deivisu. Man uzticēja patstāvīgu uzdevumu, es ātri izvirzījos un ne vien pār­spēju Deivisu, bet, jā" atmiņa mani neviļ, beigu beigās patapu arī viņam sagādāt mazas nepatikšanas. Es, Maikl, neesmu atriebīgs. Ne jau tādēļ, ka atriebību uz­skatu par kaut ko necienīgu, bet tādēļ, ka tā vienmēr lieki nogurdina mani un bendē nervus. Tomēr Deivisam gan atļāvos iezāģēt. Atriebos šim profesoram par to, ka viņš samina kajam manas jaunības ilūzijas. Bet, kad bija aizritējis ilgāks laiks, es sapratu, ka patiesībā man būtu vajadzējis viņam pateikties …
   Seimurs šoreiz apklust uz krietnu brīdi, un galu galā es ierunājos:
   —   Jūs esat ienīdis cilvēkus, kurus kādreiz mīlējāt, un reizē ar viņiem — arī visu cilvēci.
   —   Labāk nepārspīlēsim, — amerikānis gurdi novelk. — Nevienu neesmu ienīdis. Un tiem diviem patiešām esmu pat pateicīgs, ka viņi man ir atdarījuši acis.
   —   Tomēr viņi ir jūs cietsirdīgi ievainojuši.
   —   Tās ir niecīgas rētas.
   —   Nūja, bet tādas, kas pastāvīgi sāp.
   —   Nejūtu, ka man sāpētu. Katrā ziņā nesūrst stipri. Reizēm iesmeldzās, gluži kā slimojot ar vecu reima­tismu, kas liek sevi manīt, kad laiks metas sliktāks.
   Viņš paskatās savā pulkstenī.
   —  Vai nav jādodas mājās?
   «Vai nu dosimies mājās vai ne, bankas jau slēgtas,» domās atbildu viņam, pieceldamies no sola.
   Atkal ejam pa aleju — šoreiz pie automobiļa, kas atstāts aiz restorāna.
   —   Tas viss nav vēl tik svarīgi, — Seimurs no jauna sāk spriedelēt. — Svarīgākais ir kas cits — apjaust, cik niecīga ir šī cilvēku — kukaiņu pasaule, un apzinā­ties, ka esam brīvi no visiem tās smieklīgajiem liku­miem, normām un noteikumiem. Brīvi, Maikl, pilnīgi brīvi, skaidrs?
   —  Vai tiešām jums šķiet, ka esat pilnīgi brīvs?
   —  Jā! Protams, cik vien tas iespējams.
   —   Jūs gribat teikt, ka vairs neesat FIB vai CIP dar­binieks?
   —   Ai nē! Negribu teikt nekā vairāk par to, ko jau" esmu pasacījis, — Seimurs atbild un piepeši mazliet sēcoši nosmejas.

   Man prāts nemaz nenesas uz zinātni, bet ko lai dara! Nākamo dienu arī uzsāku ar nelielu zinātnisku pētījumu legalizācijas labad. Atkal iegriežos senajā Karaliskās bibliotēkas templī un pat paņemu Viljama T. Seimura grāmatu «Mīts un informācija», lai to iz­lasītu mājās. Tad izlavos pa jau zināmo ceļu uz ielas un iekāpju taksometrā, kas pirmais pagadās.
   Braukdams uz pilsētas centru, pavirši šķirstu Viljama T. Seimura darbu un pārliecinos, ka tajā izklāstītas man jau pazīstamas idejas, tikai īsti zinātniskā stilā, pie tam tik sausā, ka vēl vairāk izpaužas to mizantro- piskais skanējums.
   Izkāpju no mašīnas iepriekš domās noteiktajā ielu krustojumā un nekavējoties iejūdzos banku operācijās. Šorīt pūš daudz stiprāks vējš nekā parasti un tajā jau­šama rudens dzestrā elpa. Bet pašreiz man nekas nav pret šo dabas stihiju, jo viesuļbrāzmas cērtas mugurā, grūzdamas mani uz priekšu un paātrinādamas skrējienu no bankas uz banku.
   Izstāstīt sīki par ierašanos visās šais ievērojamās iestādēs nozīmētu daždažādi variēt divus jau zināmos teikumus. Viens ir manējais, kurā atklāta vēlēšanās no­guldīt kādu summu uz Todora kunga rēķina, un otrs — ko ierēdnis aiz lodziņa pasaka, izbrīnījies, ka meklēju
   Todoru, kāda nemaz nav. Nemaz nav — tas ir tiesa. Tomēr…
   Es nevaru gausties vienīgi par to, ka pārbaude vir­zās uz priekšu ļoti strauji. Ar taksometru ātri aizbraucu uz tālāko kvartālu, pēc tam — atkal uz citu. To iestāžu saraksts, kurās vēl neesmu bijis, sarūk arvien mazāks, un līdz ar to šaubas uzmācas arvien lielākas. Varbūt dzenu pēdas jau sen viņsaulē aizgājušam cilvēkam? Bet varbūt viņš vai plīst aiz veselības kaut kur tālu, tālu no šīs vēju pilsētas?
   Beidzot iegriežos nomaļā bankā — nez kurā jau pēc kārtas! — un nokļūstu diezgan nepievilcīgā telpā: tajā ir nevis marmora plātņu, bet nekrāsota, no vaska no­melnējusi dēļu grīda, nevis bronzas lustras, bet mušu noķērnāti, apaļi abažūri, kas izstaro bālu gaismu krēs­lainā, drēgnā zālē. Pieeju pie lodziņa, kur pieņem no­guldījumus, un izsaku savu parasto vēlēšanos. Nepie- cēlies no galda, ierēdnis izvelk atvilktni ar kartītēm. Redzams, šai bankā ir tik maz klientu, ka visu karto­tēku viegli var novietot vienā atvilktnē.
   Ierēdnis izņem jaunu, zaļu kartīti, pieliek tuvāk pie acīm, paraugas mani pār briļļu stikliem un paziņo:
   —   Ir Todorofs, nevis Todors …
   —   Bagātnieku ielā divdesmit divi, jā?
   —   Nē. Ziemeļjūras ielā trīsdesmit pieci, — viņš at­bild, vēlreiz uzmetis skatienu kartītei.
   —   Tātad nav tas pat,s. Piedodiet! — es paklusi atvai­nojos.
   Un tūlīt steidzos laukā, lai meklētu taksometru.
   Ziemeļjūras iela stiepjas gar pašu mākslīgo ezeru — to var nosaukt par krastmalu. Šoferis aptur mašīnu no­rādītajā vietā, tas ir, desmit mājas pirms tās ēkas, kurā man jātiek. Kad kājām aizeju līdz trīsdesmit piektajam namam, izrādās, ka tur mani gaida vilšanās — tā ir milzīga sešstavu celtne. Seši stāvi, un katrā no tiem ir pa trīs vai četriem dzīvokļiem — ej nu sameklē šajā labirintā Todorofu, kam uzvārdā burts v aizstāts ar /!
   Iegājis priekštelpā, aši pārlaižu acis pastkastīšu uz­rakstiem, lai pārliecinātos par to, kas man jau zināms: starp tiem trūkst uzvārda «Todorofs». Toties pie sienas piekārts neliels paziņojums, ka izīrē dzīvokli. Pagaidām
   man nav vajadzīgs dzīvoklis, taču paziņojums tik un. tā lieti noder, jo pēkšņi aizmugurē atskan balss:
   —   Vai jūs kādu meklējat?
   Tas ir šveicars, kas uzrunā mani, pabāzis galvu pa savas istabeles durvīm. Kā jebkurš nopietns šveicars, viņš izskatās sadrūvis, neuzticības pilnām acīm. Bet, ' kaut arī viņš būtu uzsmaidījis tikpat gaiši un apburoši kā Lolobridžida, nez vai es viņam pastāstītu, ko tieši meklēju. Skaidrs, šveicari darbojas policijas labā, un šis varbūt īpaši piegādā ziņas vēl kādam institūtam.
   —   Cik noprotu, te ir brīvs dzīvoklis, — pasaku bez mazākās draudzīguma noskaņas, tāpēc ka šādi lopi kļūst aizdomīgi, ja pret viņiem izturas laipni.
   —   Viens ir gan brīvs, — šveicars negribīgi atzīstas. — Bet Madsena kungs ir paņēmis atslēgu, un nevaru jums atvērt durvis.
   —   Vai jūs nepiezvanītu Madsena kungam?
   —   Kādēļ ne? Tikai viņš pārradīsies vēlu pēcpusdienā un tad gan …
   —   Es varētu atnākt rīt.
   —   Rīt ir svētdiena. Manis te nebūs, — šveicars at­cērt apslēptā ļaunā priekā. Un, lai kaut cik apmieri­nātu savas inkvizitora tieksmes, piemetina: — Atnā­ciet nākamnedēļ!
   Ja es tagad bulu iegrimis zinātniskā darbā Karalis­kajā bibliotēkā, man ap pulksten vieniem vajadzētu to pārtraukt un ieiet Seimura kabinetā. Tā kā neesmu bib­liotēkā un vēl nav pat divpadsmit, nolemju izmantot līdz pusdienām atlikušo dārgo laiku, lai noņemtos ar pavisam ko citu.
   Kārtējo reizi iesēžos taksometrā un klusu nosaucu adresi, bet izrādās, ka šoferis nezina, kur atrodas šāda iela. Diemžēl arī man tā sveša. Tā ir viena no vairākām adresēm, kuras — drošs paliek drošs — esmu ierakstījis savā atmiņā, izskatot «Ekstrabladet» sīkos sludināju­mus. Tomēr cilvēks pie stūres sāk braukt, neraizēdamies par briesmām, kas draud nezināmā ceļā.
   Pēc tam kad esam divreiz īsi un skaidri aprunājušies ar policistiem ielu krustojumos un divreiz apjautājušies nejaušiem garāmgājējiem, šoferis aptur mašīnu klusā
   ieliņā galīgi nomaļā kvartālā. Atlaižu šoferi, riskēdams, ka vēlāk varbūt nebūs ar ko tikt atpakaļ, ieeju pa div­padsmitā nama necilajām parādes durvīm un steidzos pa šaurām kāpnītēm augšā.
   Kad aizritējušas minūtes piecpadsmit, jau atkal esmu laukā — šai neziņas pilnajā pasaulē vai, pareizāk sakot, gandrīz nepazīstamajā piepilsētā. Gandrīz, nevis pa­visam, jo, braucot šurp ar taksometru, patapu iegaumēt dažus orientierus — pirmām kārtām mazu laukumu ar pieciem veikaliem, autobusu pieturu un garāžu, ko rotā milzīga, Dānijas lietū aprūsējusi izkārtne:
   IZNOMĀ AUTOMOBIĻUS
   Iznomāt automobiļus — tā ir ideja, kas pelna no­pietnu uzmanību šai pilsētā, kur attālumi ir tikpat ne­tīkami lieli, cik maksa par taksometru.
   Dodos uz garāžu, drošiem soļiem ieeju zem triumfa arkas ar aprūsējušo izkārtni un uzreiz ieraugu veselu kalnu kabrioletu, kas sakrauti cits citam virsū un vairs nekam neder. Cerēsim, ka starp šiem graustiem neiz­meklē automobiļus iznomāšanai.
   Mans skatiens paslīd mazliet pa kreisi un atduras pret automobiļu kapeņu vidū attīrītu laukumiņu, ko grezno divi dzelteni benzīna tanki — divi «Selli». Tālāk malā melnē tāda kā zirgu staļļa vai ogļu noliktavas fasāde. Izmantojot dienvidus saules skopo siltumu, divi vīri apsēdušies uz soliņa līdzās barakai un ēd pusdie­nas. Tajās ir tikai izdaudzinātais dāņu alus un dažas šķēles desas. Pusdienas tiešām bagātīgas, ja ņem vērā, cik daudz «Tīborga» pudeļu nolikts uz soliņa un tā apakšā.
   Jaunākais vīrs skaidrām, zilām acīm un kupliem, iz- pūrušiem matiem, kas atgādina jaunus salmus, ievēro manu klātbūtni un kaut ko pavaicā dzimtajā valodā — laikam: «Ko jūs vēlaties?» Sapratis, ka esmu ārzem­nieks, viņš vēlreiz noprasa angliski, izrunādams vārdus nepareizi, un, uzzinājis, ka gribu noīrēt automobili, pa­vēsta to vecākajam — atkal dzimtajā valodā. Vecākais paloka galvu un plaši novēž ar labo roku sevišķā.
   labsirdībā, kāda parasti rodas pēc bagātīgām pusdienām, kurās cilvēks mielojies ar desām un dzēris lielisko dāņu alu. Man par prieku, viņš norāda nevis uz kabrioletu kapenēm, bet uz staļļa ieeju, kas rēgojas kā tumša, mil­zīga rīkle.
   Lēnām ieniris krēslainajā barakā, redzu, cik vien pus­tumsa ļauj samanīt, ka tur tiešām ir dažas mašīnas. Pēc mirkļa, pārtraukuši maltīti, tās pašas labsirdības mudināti, ienāk arī abi garāžas saimnieki. Jaunākais ir pat tik vēlīgs, ka noklikšķina elektrības slēdzi, un dzel­tenīgā, bālā gaismā automobiļu parka rezerves iedzirk- stas visā savā varenībā. Šīs rezerves ir skaitā piecas un pēc skata daudz neatšķiras no saviem milzīgā bānī sa­mestajiem, sarūsējušajiem brāļiem.
   Kamēr nedrošiem soļiem staigāju, aplūkodams piecus automobiļu cilts veterānus, vecākais vīrs kaut ko no­murmina un jaunākais tūlīt steidzas man to pārtulkot:
   —   Šefs saka — ja jums esot vajadzīga mašīna dar­bam, vislabāk būšot ņemt volvo.
   Tad vecākais atkal kaut ko nober un jaunākais atkal man dara zināmu:
   —   Šefs saka — mersedess esot izskatīgāks, bet, ja jums vajadzīga mašīna darbam, vislabāk būšot ņemt volvo.
   Pēkšņi vecākais izteic trešo piezīmi, stingri pamā­dams, un viņa «adjutants» ar salmu matiem cītīgi pār­tulko:
   —   Šefs saka — viņš par volvo galvojot. Pats to esot salabojis. Saka — tā esot vienreizēji augstvērtīga ma­šīna.
   īsu brīdi svārstījies, nolemju noīrēt volvo, bikli uz­drīkstēdamies pajautāt, vai starp daudzajām šīs vien­reizējās mašīnas augstvērtīgajām īpašībām ir arī tāda kā spēja ripot uz priekšu. «Adjutants» ar dīvaino salmu matu sakārtojumu atbild ātri un drosmīgi, pat neap- spriedies ar šefu:
   —  Tas nevis ripo, bet joņo! Ja jums nepieciešama mašīna darbam, ņemiet vien volvo!
   Dzirdot, cik dedzīgi viņš to apliecina, es vairs nešau­bos. Iesēžos šā automobiļu ciltstēva klēpī, ieslēdzu aiz­dedzi un jūtos pārsteigts, ka varu braukt. Izlaidis pāris loku pa laukumiņu, no kura aizvākti lūžņi, apstājos pie benzīna tanka, izkāpju laukā un jaunākā vīra pavadībā dodos uz kantori turpat blakus. Tā kā kantoris ir kādu metru plats un divus garš, tajā ieejam tikai es un jau­nākais, bet šefs pa to laiku piemetas uz soliņa, lai bau­dītu vasaras siltuma un dāņu alus pēdējās atliekas. «Adjutants» ieraksta appelējušā kladē datus no manas pases un adresi un pavaicā:
   —   Uz cik ilgu laiku?
   —   Uz nedēļu.
   —   Divsimt kronas.
   Cena nav pārāk barga, bet es, kā jau ikviens klients, kurš ciena pats sevi, uzskatu par nepieciešamu iebilst:
   —   Tik daudz?
   —   Daudz? Par volvo? — «adjutants» iesaucas izbrī­nījies un sašutis. Tad savaldījies piekāpjas jaunos lab­sirdības uzplūdos: — Ja jūs ņemtu uz veselu mēnesi, būtu jāmaksā pavisam četri simti.
   Sī piekāpība pat nestu zaudējumus iznomāšanas pun­ktam, tomēr es pagaidām atsakos. Uz veselu mēnesi… Es nezinu, kas ar mani notiks pēc pāris dienām, bet viņš man piedāvā automobili uz veselu mēnesi.
   Samaksāju pieprasīto summu, parakstos, kā jau pie­ņemts, — un darījums noslēgts. Atvadījies no abiem automobiļu atjaunotājiem, iesēžos volvo un, motoram apdullinoši ietarkšķoties, traucos zem triumfa arkas ar aprūsējušo izkārtni:
   IZNOMĀ AUTOMOBIĻUS
   Pulkstenis jau bez piecpadsmit minūtēm viens, bet pirms atgriešanās viesnīca man vēl kaut kas jāizdara. Pārslēdzu uz trešo ātrumu un sparīgi spiežu gāzes pe­dāli. Volvo tiešām brauc diezgan ātri, lai gan ir gau­žām vecs, un es pēc desmit minūtēm jau esmu sasnie­dzis pilsētas nomali blakus kvartālā — meklēju ieliņu, kuras atrašanās vieta man zināma vienīgi kartē.
   Kad beigu beigās nokļūstu pilsētas centrā, ir jau div­desmit minūtes pāri vieniem. Nogriežos pa kreisi no Rietumtilta ielas un atstāju volvo iepriekš izraudzītā garāžā, kas atrodas tieši aiz bulvāra. Ne jau tāpēc, ka
   man būtu kauns braukt pa galvenajām ielām ar auto­mobiļu patriarhu, nē, es tikai vēlos pasaudzēt šā vecīša nogurušo sirdi.
   Es varētu aiziet līdz viesnīcai kājām, vēl jo vairāk tādēļ, ka vējš atkal pūš ceļa virzienā — sitas taisni mugurā. Bet pamostas nojauta, ka paziņas amerikāņi noteikti mani meklē viesnīcā, un es nedrīkstu pēkšņi sākt spēlēt paslēpes. Tāpēc atkal šķiežu naudu, izman­todams dārgo transportu — taksometru.
   Mani amerikāņu paziņas … Tie ir palikuši tikai divi. Vairs neskan daudzbalsīgās čalas kongresa kuluāros, bāros un Teiloru namā, kur salasās tik raiba sabiedrība. ' Nav Dorotijas. Nav ne kurlā Higinsa, ne sviedriem no­rasojušā Berija. Pasaulīgā rosība un sentimentālās epi­zodes, ar kurām te bija pilnas pirmās dienas, nemanot ir beigušās, lai dotu vietu mieram un vientulībai. It kā neredzams režisors manā dzīvē būtu ievedis citu pēc citas darbojošās personas un citu pēc citas uzreiz aiz­raidījis prom, atskārzdams, ka tās netiks galā ar savām lomām.
   Un, lūk, tagad no visas trupas esam palikuši tikai režisors un es, ja neminu vēl Greisu, kas, starp citu, jau vakar neieradās uz tikšanos. Viss ir apklusis un nori­mis, tomēr šis klusums mani nemaz neiepriecina, jo jūtu, ka tajā slēpjas tāds spriegums kā gaisā pirms vētras.
   Dažs teiktu, ka līdz šim viss ir risinājies, kā parasts, un kāds tur brīnums, ka vieni no lielpilsētas aizbrauc, citi tajā paliek. Tas nav it nekas neparasts — es pie­bilstu. Bet, kad viss, lai gan ir gluži parasts, notiek manāmi loģiskā secībā saskaņā ar nospraustu, viegli uzminamu mērķi, tad paši par sevi rodas zināmi jautā­jumi. Seimuram ir stingrs rokraksts, un viņš, neielaiz- dams pareizrakstības kļūdas, prot teicami izlocīt bur­tus, tomēr es tik un tā uztveru to slepeno jēgu. Un saprotu, ka zaudēju laiku, kaut gan ne jau savas vainas dēļ. Cik lieliski būtu, ja es patlaban brauktu atpakaļ, salicis mantas ceļasomā un reģistrējis lidmašīnas biļeti. Bet es vēl neesmu īsti izdibinājis Todorova adresi un joprojām neesmu pārliecināts, vai sešstāvu namā kād­reiz ir spēris kāju kāds Todorovs vai ari šis dzīvoklis ir tikai lamatas, kurās jāievilina tādi kā es.
   Taksometrs apstājas pie stiklotajām «Kodana» dur­vīm. Izkāpju, pasniedzu šoferim banknoti un dodos uz ieeju, kad pēkšņi no pretējās ietves atskan Greisas balss:
   —  Mister Kojevl
   Sekretāre stāv līdzās Seimura plimutam, pie kura stū­res nesatricināmi mierīgi sēž pats tā īpašnieks.
   —   Liekas — šodien esat aizbēdzis no bibliotēkas, bet jums nekādi nav izdevies izmukt no mums, — Seimurs nober, sniegdams man roku pa plimuta lodziņu.
   —   Es nemaz nedomāju bēgt prom no bibliotēkas, — iebilstu un, lai to uzskatāmi pierādītu, izvelku sēju- miņu «Mīts un informācija». — Droši vien esam ceļā izmainījušies.
   —   Jūsu uzmanība man ir visai patīkama, — ameri­kānis atzīstas, uzmetis acis grāmatiņai. — Es nejūs­moju par niekiem, tomēr prieks zināt, ka vismaz viens lasītājs ir pārlapojis manu grāmatu. Redzat, kopš tā nākusi klajā, laikam nav vel atvērta.
   Grāmata tiešām izskatās cilvēka roku neskarta, un baiļojos, ka tā arī tālāk saglabās savu neskartību.
   —  Mēs esam sagatavojuši jums pārsteigumu, — Greisa paziņo vienmuļā balsī, stāvēdama otrpus mašī­nas. — Brauksim uz pludmali!
   Pārsteigums patiesībā ir kas cits, un es jau pašā sā­kumā to esmu ievērojis, lai gan izliekos, ka neko īpašu neredzu. Sekretārei mugurā ļoti īsa un ļoti eleganta vasaras kleita zilām un baltām puķītēm, kājās kurpes augstiem papēžiem, izmeklēts matu sakārtojums un — galvenais — uz deguna vairs netup stikla un raga briļļu tauriņš. Viņas jaunajai tualetei jāpievieno vēl šis tas agrākais, kas tikai tagad atklājas: zilzaļās acis, puskailas krūtis itn gūžas, tik slaidas un gleznas, ka man šķiet Greisa tas no kādas aizņēmusies.
   Apsēžos «uz nāvi notiesātā sēdeklī», kurš Dorotijas prombūtnes dēļ patlaban ir tukšs. Sekretāre iekārtojas mums aizmugurē.
   —  Tā visnotaļ ir Greisas ideja — braukt uz plud­mali, — Seimurs pavēsta kā atvainodamies.
   Ieslēdzis aizdedzi, viņš, kā vienmēr, strauji raujas uz priekšu, taču, kā jau teicu, Dorotijas trūkst mašīnā, tādēļ Seimurs ietur saprātīgu ātrumu.
   —' Ja vēlaties, mēs varam paēst pusdienas kuģītī, — brītiņu klusējis, amerikānis piedāvā. — Stāsta — tur gatavojot diezgan garšīgus ēdienus. Pēc tam mazliet pavizināsimies pa jūru …
   —   Ai nē! Man jau līdz kaklam apnicis vizināties pa jūru, — sekretārē neparko nav ar mieru. — Labak do­simies uz pludmali!
   —   Jūs, mīļā, laikam gribat mums parādīt savu slaido augumu, — Seimurs pajokojas laipnā jo laipna balsī. Un, šoreiz pievērsdamies man, turpina: — Maikl, mana palīdze negaidot ir pamatīgi sarosījusies. Nezinu, vai nu viņu galu galā ir ietekmējusi Dorotija, vai arī jus esat tā sapurinājis.
   —   Jūs man glaimojat, Viljam. Cik man zināms, vēl nav dzimis vīrietis, kurš spētu mainīt sievietes gaumi.
   —   Vai tā nebūtu pārlieku liela nekaunība, ja es jūs palūgtu uzsākt valodas par ko citu? — Greisa iekrīt starpā.
   Kā jau sen esmu ievērojis, sekretāre nemaz neiz­turas pret Seimuru kā pret šefu, tikai varbūt savādi uz­vedas, pildot darba pienākumus tādās vietās kā simpo­zijā. Un dīvainākais ir tas, ka šefs par to nepavisam neskaišas.
   —   Viņa ir apvainojusies… — amerikānis saka it kā savā nodabā. — Nu re, atkal kas jauns!
   Cik pārzinu medicīnu, cilvēkiem vispirms jāpasau- ļojas vai jāizpeldas jūrā, pēc tam jāiet pusdienās. Taču pulkstenis pašlaik jau ir pāri diviem un mani ceļabiedri mēdz visu darīt otrādi. Tā mēs vispirms sātīgi paēdam mazā restorānā un tad dodamies uz pludmali.
   Belle Vue pludmale šķiet kā indiāņu ciemats, jo te uzceltas baltas teltis, ko sauc par «vigvamiem» tieši to indiāniskā izskata dēļ. Lai gan tagad ir vēla pēcpus­dienas stunda un vējš draudīgi purina telšu sienas, mēs trijatā nebūt neesam vienīgie «indiāņi» šai liedagā. At­metusies smiltīs vai pļavas zālē, milzums abu dzimumu pilsētnieku izbauda sestdienu, kas pienāk tikai reizi ne­dēļā, un silto sauli, kas te spīd vēl retāk.
   Seimurs noīrē trīs «vigvamus», un es ielienu vienā no tiem, lai pārbaudītu, vai man derēs pa ceļam no­pirktās peldbiksītes. Kad pēc sekmīgas uzlaikošanas iz­eju laukā, Greisa jau guļ smiltīs, izstiepusies visā augumā uz sava zilā peldmēteļa, Seimura nemana. Sī dāma nedzenas pēc modes, taču skaidri saprot, ka zils tērps viņai labi piestāv. Sievietes šādas būšanas sajēdz, nepētot žurnālus.
   —   Kur ir Viljams?
   Sekretāre pamet ar galvu uz jūru, kur amerikānis jau ir patapis iebrist līdz pleciem ūdenī. Viņš laiciņu stāv, pavērsies pret krastu, bet attālums ir pārāk liels, lai redzētu, vai viņš lūkojas tieši uz mums vai vēro liedaga panorāmu. Tad Seimurs uzgriež mums muguru un rā­mām, vienmērīgām kustībām kā pieredzējis peldētājs peld arvien tālāk jūrā.
   Mans skatiens aizslīd no zilā, plašā ūdens klaida uz zeltaino smilšu strēli — uz to stūrīti, kurā ir atlaidu­sies Greisa. Ja pirms divām dienām kāds man būtu teicis, ka Greisa ir tik smuidra un nevainojami no­augusi, es viņam būtu atbildējis, lai nerunā aplamības. Bet tā ir patiesība: graciozā skaistule uz zilā peld­mēteļa nav neviena cita kā Viljama T. Seimura — grā­matas «Mīts un informācija» autora vīrišķīgā sekretāre. Gribētos zināt, vai šis autors uzdrīkstētgs apgalvot, ka būtne, kas guļ manā priekšā, ir mīts.
   Greisa uztver manu skatienu, bet nesamulst par to, ka viņu nopētu no galvas līdz kājām, un tikai prozaiski izgrūž:
   —   Sēdieties, ko stāvat izslējies!
   Viņa atvēl man gabaliņu no sav.a peldmēteļa, un es izpildu rīkojumu.
   —  Jūs vakar nealnācāt pusdienās. Vai tiešām nebijāt Uzaicināta? — jautāju, lai tikai neklusētu.
   —   Biju gan uzaicināta, bet tā, lai neaizietu.
   Sī atzīšanās izskan tik negaidīti — varbūt tādēļ, ka sakrīt ar to, ko jau esmu noģidis.
   —  Vai jums manis trūka? — Greisa savukārt ziņkāri pavaicā.
   —   Ļoti.
   —        Un tāpēc vien, ka mana klātesme būtu paglābusi jūs no nepatīkamas sarunas?
   Ar šo sievieti jāuzmanās. Kā Seimurs izteicās, viņa tik viegli uzmin domas, ka tas ir bīstami.
   —       Jūs pārvērtējat manu prakticismu, — mēģinu turē­ties pretī, — un pienācīgi nenovērtējat pati sevi.
   Sakot pēdējos vārdus, es atkal nevilšus pavēršu acis uz samērīgo augumu sev blakus.
   —       Jūs diezgan nekautrīgi mani nopētāt, — Greisa vienaldzīgi aizrāda.
   —   Aiz tīri zinātniskas intereses.
   —       Ja neviļos, jūs nodarbojaties ar socioloģiju, nevis anatomiju.
   —        Redzat, ir sociologi, kuri atbalsta uzskatu, ka sa­biedrības struktūra pilnīgi atbilst cilvēka organisma struktūrai.
   —   Jā, zinu, tā ir organiskā skola.
   Viņa paveras manī ar savām zilzaļajām acīm un no­prasa:
   —   Maikl, vai tiešām jūs esat sociologs?
   —       Velns parāvis, bet kas tad lai es būtu? Vai jūsu šefs nav sociologs?
   —       Tieši to es gribētu noskaidrot: vai esat tāds pats sociologs kā viņš?
   —   Nē, neesmu vis tāds pats. Es pārstāvu citu skolu.
   —       Jā, tiesa gan — organisko skolu … Un tātad jums vakar manis trūka?
   —   Ļoti.
   —   Neatkarīgi no tā, ka jums mīlestība ir sveša?
   —       Mīlestība?… Labāk iztiksim bez tik skanīgiem vārdiem! Tie lielākoties iederas literatūra.
   —   Kādus klusākus vārdus tad jums patiktos lietot?
   —       Aizraušanās… Simpātijas… Varbūt pat drau­dzība … Kā lai es zinu? Stilistika nav mana stiprā puse.
   —       Simpātijas … Draudzība … Vai, pēc jūsu domām, draudzība ir kas mazsvarīgāks nekā mīlestība?
   —        Kā uz to raugāmies. Tās noteikti atšķiras viena no otras. Mīlestība ir kā lipīga slimība, nejauša ne­laime, kaut kas tāds, ar ko saduramies negaidot, kaut kas tāds, kur nav meklējama ne mūsu vaina, ne mūsu nopelni. Draudzība ir apzinīga attieksme pret cilvēku …
   —       Racionāls darījums starp diviem indivīdiem, — Greisa formulē.
   —       Nebūt ne. Kur ir darījums, tur nav draudzības. Bet, kur ir draudzība, tur nevar nerunāt jūtas. Apzinā­tas jūtas, nevis emocionāls skurbums,
   —       Ak tā? Tad nu iznāk, ka man vajag justies glai­motai.
   —   Baidos, ka mazliet pārsteidzaties.
   —       Rupjībā jūs esat apbrīnojami līdzīgs Seimuram. Galu galā — par kādu draudzību jūs te man stāstāt?
   —       Greisa, draudzībai ir dažādas pakāpes. Un arī attīstības periodi…
   —   Jūs mani uzrunājat vārdā?
   —   Vai tas jums nepatīk?
   —       Gluži otrādi. Tas pierāda, ka mūsu draudzība ir kļuvusi stiprāka. Sakiet — kad mēs atkal tiksimies?
   Esmu pieradis allaž pats uzdot šo jautājumu, bet acīmredzot laiki mainās.
   —   Tad, kad varēsit atlicināt man kādu brītiņu.
   —       Visu savu laiku ziedošu jums, — dāma devīgi no­teic. — Protams, ārpus darba stundām. Man draudzībā nav ne pakāpju, ne attīstības periodu.
   —       Liekas — visādā ziņa butu ērtāk tikties šovakar tā pavēlāk.
   —   Līdz šim domāju, ka esat drosmīgāks.
   —       Domājiet tāpat vien arī turpmāk! Taču, lai cik drosmīgi esam, daži piesardzības soļi nenāk par ļaunu.
   —       Lekcija par draudzību jau beigusies. Vai tagad sāksies cita — par piesardzību?
   —       Vairs nevar redzēt, kur ir Seimurs, — neatbildējis uz viņas jautājumu, negaidot ieminos.
   —   Viņš droši vien aizpeldējis viņpus apvāršņa.
   —       Tā kā esam sākuši runāt par drosmi, jāsaka — jūsu šefs šķiet varen bezbailīgs.
   —       Ā-ā, viņš pieder pie tiern drosoņiem, kuriem nav dārga dzīvība.
   —   Uz mata kā Dorotija?
   —       Gandrīz. Viņiem abiem viena un tā pati neirastē- nija, tikai dažādi izpaužas.
   —   Un jums?
   —       Man izpaužas vēl citādāk… Jūs taču esat aiz­mirsis pateikt, kur un cikos tiksimies …
   —       «Ambasadorā» programma sākas vienpadsmitos. Ja jums šī vieta un laiks ir piemēroti…
   Greisa pēkšņi pagriežas pret mani un vaicā:
   —   Sakiet, Maikl, — vai jūs baidāties no Seimura?
   —   Kādēļ lai es baidītos?
   —   Es gan baidos… Cik savādi… — viņa domīgi
   izdveš.
   —   Jums liekas — Viljams kaut ko nojauš?
   —       Nojauš? — Greisa izsmējīgi parauj uzacis augšup. — Seimurs ir no tiem, kuri nenojauš, bet zina, pat neskatījušies pa atslēgas caurumiņu un neko nepraš­ņājuši.
   —   Nu, un? …
   —       Un — nekas. Seimurs nav tāds vīrs,_ kas atklās citiem, par ko viņš interesējas, ja tas tiešām viņu in­teresē. Un, ja kāds viņu kaitina, varat būt drošs — tas neesat jūs. Lai gan nedomāju, ka viņš vispār ir spējīgs sadusmoties par šādām izdarībām.
   —       Varu derēt, ka runājat par mani! — virs mūsu galvām atskan Seimura balss. — Kad trešā nav klāt, allaž aizacīs par viņu runā.
   Amerikānis ir uzradies starp «vigvamiem» pavisam pēkšņi — it kā no zemes būtu izlīdis. Pa viņa augumu arvien vēl rit ūdens lāses, seja staro tik lieliskā omā, cik vien lieliska tā var būt tādiem vīriem kā Seimurs.
   —       Esat atģidis gan, — es pasmīkņāju. — Kaut arī patiesībā grūti pateikt, vai runa bija par jums vai par mums.
   —       Jā, jā, parādību savstarpējā sakarība dabā un sa­biedrībā. Šādus jautājumus jūs, marksisti, vislabāk iz­protat.
   Viņš ietinas savā peldmētelī un piemetina gandrīz optimistiskā noskaņā:
   —       Cik brīnišķīgs ūdens!… Nu, Maikl, izpeldieties! Vispār baudiet sīkos dzīves priekus, līdz pienāks jūsu kārta pārtapt līķī un aiziet saltajā Bezgala garlaicības valstībā.
   «Ambasadora» programmā bez dažiem nodrāztiem ekvilibristikas uzvedumiem un austrumu dejām lielāko­ties ir pašu apmeklētāju priekšnesumi. Mēs abi ar
   Greisu arī tajos dodam savu ieguldījumu — laiciņu mīdāmies uz vietas laukumiņā, kas pilnum pilns cil­vēku. Atšķirībā no Dorotijas sekretāre valsē bez tīksmas lieglaimes, aprobežodamās vienīgi ar kailu dejas teh­niku. Vārdu sakot, šī nepeļamā sieviete ir nejūtīga kā vingrošanas rīks.
   Pietiek pamīņāties desmit minūtes, lai apjaustu, ka esam izpildījuši savu pienākumu, un atgrieztos pie gal­diņa.
   —       Šampanietis jau novadējies, — Greisa saka, pie­skārusies ar lūpām glāzei. — Programma arī galā. Vai nebūtu laiks norēķināties?
   Pamāju viesmīlim, kas pie blakus galdiņa noņemas ar delikātu darbu — korķē vaļā šampanieša pudeli.
   —       Vai jums nebūs nekas pretī, ja es samaksāšu? — sekretāre jautā, satverdama somiņu.
   —       Pagudrojusi vēl mazlietiņ, jūs būtu izdomājusi, kā citādi mani aizskart, — paklusām nopukstu.
   —       Man nebija nekādas vēlēšanās jūs aizskart. Jums taču līdzekļi neļauj šķiesties.
   —       Par tiem mari maza bēda. Tiklīdz nauda būs no­tērēta, iekāpšu vilciena — un sveiki!
   —       Tāpēc ka esat tikai nabadzīgs stipendiāts, vai ne, Maikl?
   —  Tapat kā jūs esat tikai nabadzīga sekretāre.
   —       Ne jau nu gluži nabadzīga. Seimuram piemīt diez­gan daudz sliktu īpašību, bet skops gan viņš nav.
   Noskaitu viesmīlim naudu, un mēs pieceļamies.
   —       Kurp iesim — uz manu viesnīcu vai uz jūsējo? — Greisa lietišķi ievaicājas, kamēr līkumojam starp gal­diņiem uz izeju.
   —   Kurp jums labāk patiktos.
   —       Man vienalga. — Viņa parausta plecus. — Do­māju — kā vienā, tā otrā slepeni noklausās.
   —   Domājat vai zināt?
   —       Tas ir gandrīz viens un tas pats. Maikl, es reti viļos savās domās.
   Izņemu no garderobes Greisas vieglo vakara manto, palīdzu viņai to uzģērbt un, kad esam tikuši uz ielas, atkal taujāju:
   —   Kādēļ domājat, ka mūs noklausīsies?
   —   To pajautājiet tiem, kuri ir ierīkojuši aparatūru! — dāma dzestri atbild.
   Piepeši viņa apstājas uz ietves un tik klaji paraugās man acīs, ka jūtos mazliet pārsteigts.
   —   Maikl, jūs gaužām viduvēji tēlojat vientiesi un gaužām maldāties, atzīdams, ka cilvēki, ar kuriem sa­tiekaties, arī ir vientieši.
   —   Jūs gan nekad neesmu turējis par vientiesi, — iebilstu.
   —   Bez šaubām, jums šķiet — esmu viltniece, kura naivi ieņēmusi galvā, ka izdosies aptīt jūs ap pirkstu.
   Viņa atkal sāk soļot pa tukšo, neonspuldžu apgais­moto ietvi. Tieši mums pretim tumšajās debesīs gluži kā uzgleznota iezīmējas Pilsētas rātsnama torņa smaile, kas mirdz neredzamu prožektoru staros. Kaut kur tā­lumā rūc izlūklidmašīna. Greisa brītiņu iet klusējot, tad no jauna ierunājas:
   —   Zinu — arī šoreiz neticēsit, ja teikšu, ka man ir pagalam apnicis dzīvot pasaulē, kurā mani visi uzskata par krāpnieci un visi izseko — gan savējie, gan svešie.
   —   Es tam pilnīgi ticu. Tikai neesmu šo pasauli ra­dījis.
   —   Nezinu, kas to ir radījis, tomēr jūs esat daļa no tās! Nu, paklausieties!
   Greisa satver mani aiz rokas un atkal apstājas, ieklausīdamās, kā arvien skaļak dūc lidmašīna.
   —   Vai dzirdat? Riņķo, uzglūn… Uzglūn gan debe­sīs, gan uz zemes, gan pat gultā… Un šai nemitīgā glūnēšanā slēpjas viss viņu d/.ives saturs, visa viņu dzīves jēga …
   —   Tas gan nav tikai pašmērķīgs laika kavēklis, — es nosaku, smālkjūtīgi atsvabinādams savu roku no viņas plaukstas. — Te izšķiras cilvēces liktenis.
   —   Jā, jā, skaidrs, katrs skandina, ka tieši viņš glāb­jot cilvēci. Bet vai jums neliekas tā: jo plašāk izvēršas glābšanas operācijas, jo lielākas aug briesmas, ka cil­vēci uzspers gaisā?
   —   Seimura sekretāres amats uz jums laikam iedar­bojas graujoši, — es ieminos. — Socioloģija, nemaz nerunājot par visu pārējo, neatvairāmi grūž jūs pesi­misma slīksnājā. Mainiet profesiju, pameklējiet sev kādu mierīgāku vietu!
   —       Mierīgākas vietas parasti ir sliktāk atalgotas, — Greisa saka, dodamās tālāk pa tukšo, neonspuldžu ap­spīdēto ietvi. — Un galu galā ne jau vienmēr tās iz­rādās mierīgākas. Patiesībā Viljams mani ir izvilcis tieši no šādas vietas, un domāju, ka man jābūt viņam par to pateicīgai…
   —   Jūs tomēr neesat pateicīga?
   —   Tā iznāk.
   —        Nebēdājieties! Tā nav jūsu, bet paaudžu paaudžu vaina. Cilvēks ir nepateicīgs radījums.
   —       Seimurs atrada mani eksporta kantorī, kur strā­dāju par otrās kategorijas stenogrāfisti…
   —        Viņš ir nodarbojies ar eksportu? Zināms, ar socio­loģijas eksportu.
   —       Viljams sāka interesēties par mani, bet es viņu at­raidīju, jo netiku gudra, kas viņš par cilvēku, un varbūt tādēļ, ka atraidīju, Viljams nelikās un nelikās mierā — tā drīz vien dabūju vietu ar trīsreiz augstāku atalgo­jumu, ti 11 kur nu vēl ceļojumi un viss pārējais…
   Nogriežamies mazā ieliņa un ejam tālāk uz Greisas viesnīcu. Lidina Inas rūkoņa jau sen ir izskanējusi kaut kur tālu virs juras, un nakts klusumā skrapst vienīgi mūsu gausie soļi.
   —       Jūs tīri apmierinoši esat iekārtojusies dzīvē, — es saku, uzdrīkstēdamies pārtraukt idillisko klusumu.
   —  Nesaprotu, ko vēl vairāk vēlaties?
   —       Nesaprotat? Jūs nolasāt veselas lekcijas par drau­dzību, tomēr nevarat saprast?
   —       Jums taču draugs ir uz goda! Gudrs, drosmīgs, bagāts un, kā šodien redzēju, ar lielisku miesas uz­būvi …
   —   Jums taisnība. — Dāma pamāj it kā pati sev.
   —   Jūs patiešām itin nekā nesaprotat.
   Kafejnīca — konditoreja nav liela, bet tajā ir viss, kas man patlaban nepieciešams, — «Espresso» auto­māts, lieliskas šokolādes konfektes bagātīgā izvēlē un labsirdīga saimniece ar patuklu seju pārziedējušas jau­nības gados. Tāpēc ieeju tieši te, iepriekš ielūkojies pa skatlogiem jau ap desmit tādās iestādēs.
   Šai agrajā svētdienas rītā esmu vienīgais konditore­jas apmeklētājs un droši vien vēl ilgu laiku arī palikšu vienīgais. Tas man dod iespēju bez steigas izdzert ka­fiju un pārlaist acis plauktiem, kuros saliktas ar lentī­tēm pārsietas, daudzkrāsainas konfekšu kārbas.
   —   Es gribētu aizsūtīt savam paziņam labas kon­fektes, — saku saimniecei, piegājis pie letes.
   —  Zināt, šodien ir svētdiena … — viņa izvairīgi at­bild, angliski runādama mazliet sliktāk nekā es.
   —  Tas ir tiesa. Taču šodien viņam ir dzimšanas diena.
   Saimniece noliek malā dvieli, ar kuru ir slaucījusi kafijas automātu, un, pagriezusi galvu pret blakus telpu,_uzsauc:
   —   Erik!
   Tad paskaidro:
   —  Aizsūtīšu ar savu mazo. Kādas konfektes vēlaties?
   —   Lai būtu tiešām labas.
   Dzirdot šādu pieprasījumu, viņa kļūst vēl piekāpī­gāka. Noņem no plaukta trīs četras lielas kārbas un sāk mani iepazīstināt ar katras saldumu šķirnes vērtī­gajām īpašībām. Šai brīdī konditorejā iemetas «ma­zais». Tas ir gadus divpadsmit vecs, mundrs, uzņēmīgs zeņķis uzrautu degunu. Izraudzījies dārgu šokolādes konfekšu kārbu, pasaku jauniņajam kurjeram pašus ne­pieciešamākos datus:
   —  Todorofa kungam Ziemeļjūras ielā trīsdesmit pieci. Skaidri nezinu, kurā stāvā, jo viņš nesen ir pār­cēlies uz turieni, bet domāju, ka atradīsit dzīvokli.
   —   Atradīšu gan, kungs, neuztraucieties! — jauniņais kurjers attrauc tik pašpārliecināti, ka es nopriecājos vien.
   Man jau ir radusies paruna: «Diena, kurā nesatiekos ar Seimuru, ir zaudēta.» Bet pēdējā laikā manā kalen­dārā neviena no tām netiek zaudēta. Pat svētdienā, kas pēc kristiešu paraduma paredzēta atpūtai, Viljams ir pacenties mani apgrūtināt, uzaicinādams pēcpusdienā ciemos.
   Lai atriebtos amerikānim par šo laipnību un pēc iespējas ātrāk tiktu no viņa vaļā, piezvanu pie viņa dur-
   vlm jau divos. Tomēr manas cerības izjaukt Seimuram pēcpusdienas atpūtu nav attaisnojušās." Nepazīstams kalpotājs atver durvis un aizved mani uz senlaicīgu istabu — man līdz šim nebija ne jausmas, ka lielajā, drūmajā dzīvoklī tāda vispār ir. Greisa un Seimurs vēl sēž pie galda, un viņiem nule ir pasniegta kafija.
   —   Ak, jūs esat ieradies tieši laikā! — Viljams viesmī­līgi mani uzņem. Un tūlīt izrīko kalpotāju: — Pīter, esiet tik labs, atnesiet tasi kafijas un arī konjaku!
   Apsēžos pie galda, pie kura pietiktu vietas vēl ducim cilvēku, un uzreiz iekjaujos kopējā klusēšanā. Mani klu­sēšana nekad nenomāc, it īpaši, kad acu priekšā ir tādi ēstgribu kairinoši šedevri kā istabā pie sienas piekārtās holandiešu klusās dabas — medījumi, vīnogas, firziķi un līdz pusei nolobīti apelsīni —, nemaz nerunājot par kristāla traukiem un samta aizkariem.
   —  Tā ir kulinārā glezniecība… Gastronomijas lirika … — Seimurs noteic, ievērojis, ka esmu pievērsis uzmanību klusajām dabām.
   Alkatīga vēdera mīti… — papildinu viņa sacīto. .!a gan. Ta ka buržujiem nav iespējams pastāvīgi piestūķēt iekšas, viņi savu neizsīkstošo negausību ap­mierina vizuāli. Nomedīts zaķis un bifšteks kļūst par estētisku retumu.
   Pīters klusi ienāk, nesdams sudraba paplāti, un no­liek manā priekšā kūpošas kafijas kanniņu un henesī pudeli. Viņa drūmā seja un skatiens, tik stings kā mironim, brīnišķi piedien istabas iekārtai.
   Kafijas dzeršanas ritu beidzam klusēdami, katrs par kaut ko prātodams vai pūlēdamies uztvert pārējo divu domas. Greisa ari šoreiz ir brīnum skaistajā, gaišajā vasaras tualetē, bet viņas stāja un izturēšanās ir kā kancelejas darbiniecei.
   —   Šis galds ir tik plats, ka, sēžot pie tā, vajadzētu runāties pa tālruni, Seimurs saka. — Labāk iesim kur citur, vai ne?
   Bariņa dodamies mazā ekskursijā cauri istabam un atkal nonākam bibliotēkā. Pīters no jauna negaidot uz­rodas ar paplāti, noliek uz galdiņa pudeles, spainīti ar ledu un sodas ūdeni un tūlīt steidzas prom. Greisa gra­sās viņam sekot, bet šai brīdī amerikānis paņem uz krēsla nomesto sējumu ādas vākos un jautā viņai:
   —   No kurienes esat izvilkusi šo grāmatu?
   —  To esmu izvilcis es, — iesaucos.
   Sekretāre iziet, Seimurs nevērīgi lēnam šķirsta grā­matu.
   —       «Bīstami sakari»… Vai šo sējumu esat pagādājis man vai Greisai? — Viņš pasmīnējis nosviež to uz dīvāna.
   —       Liekas — tas mazliet skar mūs visus, bet visvai­rāk manĻ
   —       Vai* tad atzīstat, ka mūsu sakari ir bīstami? — amerikānis vaicā, zīmīgi parādīdams uz sevi un mani.
   —   Un kā jūs domājat?
   —   Tad nu laikam gaidāt izdevību, lai tos pārtrauktu?
   —       Jums, Viljam, zināms daudz labāk nekā man, ko es gaidu: bīstamu fāzi!
   —       Skaidrs. Jūs mīļuprāt pētāt bīstamu sakaru attīs­tību līdz tam brīdim, kad tie patiešām kļūst bīstami. Bet tā, Maikl, būs tikai puse pētniecības. Vismaz kaut kas taču~jāizdara līdz galam.
   Seimurs ieliek glāzē ledu, rūpīgi ielej nedaudz vis­kija, pievieno vēl drusciņ sodas ūdeni, pēc tam atzviļas atzveltnī un aizdedzina cigareti. Es arī apsēžos un uz­velku dūmu tik brīvi un bezbēdīgi, it kā nule dzirdētie ievadvārdi būtu tikai tukšas pasakas.
   —       Redzat, Maikl, — mans sarunu biedrs atkal iesāk, iežmiedzis cigareti lūpu kaktiņā, — ja šajā pasaulē ir kāds, no kura jums nebūtu jābaidās, tad tas esmu es.
   Viņš paskatās mani ar savām piemiegtajām acīm, tās pat viegliņām pavērdams, lai varu novērtēt, kāda vaļ­sirdībā tajās viežas.
   —   Viljam, es nepavisam nebaidos no jums.
   —       Baidāties gan. Varbūt nevis no manis paša, bet no tā, kas, pēc jūsu domām, ir saistīts ar mani. Un, ja jau esam pieskārušies tematam «Bīstami sakari», lik­sim mierā erotisko literatūru un parunāsimies par izlū­košanu!
   Nekā neiebilstu. Un neko citu es arī nevarētu iebilst kā vienīgi to, ka šis temats ir uzņemts dienas kārtībā drusku pāragri, vismaz raugoties no manu personisko interešu viedokļa. Seimurs laiž darbā visus līdzekļus, ņemot vērā tikai savas intereses.
   —   Es zinu, kas jūs esat, Maikl, tomēr atļaujiet ar­vien vēl jūs saukt šai vārdā, nevis īstajā. Un jūs arī laikam jau esat atjautis, kas esmu es. Nezinu tikai, vai esat nomanījis, ka sākumā par jums parūpēties bija uzdots citiem. Rutinieriem, kuri ar parasto šablonismu varēja visu sagraut un veltīgi jūs nomelnot jūsu varas iestāžu acīs. Es drīz vien iejaucos …
   —   Kālab esat uzņēmies šādas pūles?
   —   Aiz diviem iemesliem. Pirmais, kā pats esat no­ģidis, izriet tieši no maniem dienesta pienākumiem: es nospriedu, ka jūs esat kaut kas vairāk nekā cilvēks, ko var izmantot par netīras provokācijas nenozīmīgu ob­jektu. Tāpēc nolēmu — neparko nedrīkst pieļaut, ka tādi nejēgas kā Higinss un Berijs jūs iepītu savās ķēpās…
   Seimurs izņem uz mirkli cigareti no lūpām un iedzer malku viskija.
   —   Otrais iemesls… atļaušos atzīties, nebaidīda­mies, ka varbūt pasmiesities par mani tieši acīs: jūs jau no paša sākuma man ļoti patīkat. Un domāju, Maikl, — es nemaldos, teikdams, ka mēs abi lieliski saderam kopā un saprotamies.
   —   Vai mi ta ir? Neatceros, ka mēs būtu sapratušies kaut vai kāda jautājumā.
   l.ai rastos vienotība, nepieciešama pretstatu sa­dursme. Ja neviļos, tāds ir jūsu princips.
   —   Jā. Tikai mēs to formulējam citādi.
   —   Tad nu uzskatiet to arī par manu principu. Neie­redzu cilvēkus, kuri visnotaļ ir ar mani vienis prātis. Man savas domas jau diezgan apnikušas, lai es vēl vē­lētos tās dzirdēt no cita. Turklāt man nav vajadzīgs cilvēks, kam tāda galva kā manējā, jo tā jau ir pašam uz pleciem. Gluži otrādi, vajadzīgs cilvēks ar jūsu do­mām un jūsu zināšanām.
   Sarunu biedrs ir īpaši uzsvēris pēdējo vārdu, bet es izliekos, ka neesmu to ievērojis.
   —  Jums jau skaidrs, kā es raugos uz visām šīm ilūzijām, ko dēvē par patriotismu, uzticību vai morāli. Bet jums tās arvien vēl nav ilūzijas, tādēļ es gribētu atgādināt vienu: ja cilvēku darbībai ir kaut vai niecī­gākā jēga, tā slēpjas cīņā, lai pasargātu cilvēci no katastrofas.
   —   Cik cildens uzdevums!… — es piekrītu.
   — Es kalpoju tieši šim uzdevumam, lai gan vairos to cildināt kā jūs. Diemžēl pašlaik jums ir zināms daudz vairāk par mūsu pasauli nekā mums — par jūsējo. Tā­pēc aizvien jūtamāk zūd līdzsvars, un tas var radīt mil­zīgas briesmas. Vienīgi savstarpēja informācijas ap­maiņa spētu novērst pārsteigumu, citiem vārdiem, katastrofu.
   —  Man liekas — Centrālajai izlūkošanas pārvaldei viss ir zināms.
   —   Diez vai jums tā liekas, bet sliktākais ir tas, ka daži CIP darbinieki tā spriež. Un šī ilūzija ir gaužām bīstama. Negribu apgalvot, ka mums trūkst vērtīgu ziņu, tomēr daudzas no tām jau ir pārāk novecojušas. Un jums jāatzīst, ka ir ārkārtīgi riskanti uzsākt ko jaunu, pamatojoties uz novecojušām ziņām.
   —   Drusciņ sapuriniet savējosl — mierinoši pamācu. — Dodiet instrukcijas un sūtiet viņus jaunas informā­cijas medībās!
   —   Kā par nelaimi, medību sezona tagad ir tik nelab­vēlīga kā vēl nekad. Daži mūsu priekšnieki kopā ar mūsu draugiem — ar tiem, kas dzīvo Bonnā, — ir izda­rījuši nelabojamu muļķību sakarā ar notikumiem Ceho- slovakijā. Tas ir lielisks piemērs tam, cik kaitīgs ir pār­mērīgs optimisms. Pārmērīgs optimisms, pārmērīga nepacietība, mēģinājums paātrināt graujošo procesu normālo gaitu, un te nu ir gala iznākums: ienaidnieks priekšlaikus saceļ trauksmi, ir spiests veikt pretpasāku- mus, mobilizē spēkus un palielina modrību tā, ka ziņu medības, par kurām jūs runājat, var beigties tikai ar neveiksmju virkni.
   —   Tad gan labāk nogaidiet! Jūs jau tā pareģojat, ka mūsu iekārta pati par sevi sagrūs no iekšējas erozi­jas. Mēs sāksim domāt citādi — tā kā buržuji, notiks sociālisma un kapitālisma konverģence, paātrināsies centrbēdzes procesi, «nacionālisms būs sociālisma pē­dējā stadija», un nez kas vēl gadīsies …
   —   Ar šo ironiju jūs atbildat pats uz savu piezīmi, — Seimurs pacietīgi paskaidro. — Propaganda paliek pro­paganda, bet, kas jādara, tas jādara nevilcinoties. Ja sabrukuma process netiks nepārtraukti virzīts uz priekšu, tas apstāsies vai vienkārši pārtrūks. Vispār gaidīšana šādos gadījumos ir pašnāvības uvertīra. Pa­reizais ceļš meklējams kaut kur vidū starp steigu un bezdarbību — enerģiski, bet piesardzīgi jāuztausta no jauna radušies apstākļi un, liekot tos vērā, jāgroza tak­tika.
   —   Varbūt jums taisnība. Labu veiksmi!
   Amerikānis izņem izsmēķi no lūpām un nodzēsdams
   cītīgi samurdza smagnējā bronzas pelnutraukā. Tad piemiegtām acīm uzmet man mirkli un nomurmina:
   —   Nesteidzieties kļūt par pasīvu pavadītāju. Es ceru, ka mēs abi varēsim iet kopā pa šo rūpīgi izraudzīto ceļu kā uzticīgi līdzgājēji.
   Seimura nogurusi seja pauž mieru un draudzīgu at­klātību, it kā viņš nemaz nešaubītos, ka neatraidīšu viņa tikko izteikto priekšlikumu. Tātad, re nu, te ir tas ilgi gaidītais fināls, ko mans paziņa ir iztēlojies kā jauna cēliena klusu prelūdiju mūsu kopīgajā biogrā­fijā.
   —   Baidos, Viljam, ka jus velaties saņemt no manis kaut ko tādu, kā man patiesībā nav.
   —   Neizliecieties par nabagu! Kā jau teicu, jūsu bio­grāfija mums zināma. Institūtā, kurā strādājat, jūs ne­pavisam neesat praktikants, bet esat profesors, piedo­diet, pulkvedis.
   —   Kaut arī tā būtu, tam nav nozīmes. Kā pats zināt, profesors strādā par profesoru tai šaurajā nozarē, ko pēta. Neko darīt, tādi tagad laiki: enciklopēdisti vairs nav modē.
   —   Neuztraucieties, Maikl! Mēs nedomājam izčamdīt jums kabatas caur un cauri. Būsim apmierināti ar vis­pieticīgākajām ziņām …
   —   Neaizkustiniet mani ar savu pieticību, ka vēl ne­sāku raudāt! — partraucu viņu. — Ja patiesi atzīstat mani par profesoru, jums vajadzētu saprast, ka ar šā­diem skolnieciskiem trikiem nekā nepanāksit.
   —  Jūsu neuzticība pašreizējā situācijā ir gluži da­biska, bet pilnīgi nepamatota. — Amerikānis parausta plecus. — Lai es patlaban teiktu ko teikdams, jums tomēr šķitīs, ka, likdams lietā parasto viltību, mēģinu jūs pievilināt. Taču es jūs, draugs, nevilinu, saprotiet, nevilinu un nekrāpju! Neesmu nedz Higinss, nedz Be­rijs, un, ja arvien vēl neesat pienācīgi novērtējis mana stila īpatnības, tas ir jo ļaunāk jums pašam.
   —   Kā vārdā lai kalpoju jums par ziņu avotu?
   —   Tā uzdevuma vārdā, ko pats nosaucāt par cildenu un kas jāveic, lai mēs paliktu dzīvi. Jūsu pašu interešu vārdā — piedodiet, ka tik rupji izsakos. Jūs, Maikl, ne­spēlējat uz nelielām likmēm. Tas man skaidrs kā diena. Un arī neesat tāds dumiķis, par kādu jūs noturēja tie divi. Es nedz lūkošu jūs uzpirkt, piedāvādams kādu nieku, nedz solīšu zelta kalnus, lai gan zināmi mūsu varas orgāni dažkārt tiešām taisa šādus negodīgus sti­ķus. Es gan nekad savā praksē nepieļauju sīkas blēdī­bas un vēl jo mazāk atļautos tās pret jums. Kaut arī neciešu bankas terminus kopš tā laika, kad nonācu tēvoča aizbildnībā, man jums jāsaka — viss tiks- nokār­tots uz goda, kā noslēdzot droši garantētu darījumu. Sāksim nevis ar solījumiem, bet ar samaksu skaidrā naudā. Jau tagad saņemsit atalgojumu par pieciem gadiem uz priekšu vai apaļus trīs simti tūkstošus do­lāru. Tātad, ja kādā jaukā dienā nolemsit mūs atstāt, būsit materiāli pieklājīgi nodrošināts līdz mūža galam: ienākumi, ko nesīs procenti vien, varbūt neliksies pa­sakaini, tomēr būs pietiekami, lai dzīvotu kā cilvēks.
   Es jau gribu ko iebilst, bet Seimurs paceļ roku.
   —    Pagaidiet, tas vēl nav viss. Jūsu rīcībā tiks nodo­tas zināmas «beznorēķina» summas, tādēļ neradīsies ne mazākā nepieciešamība tērēt bankā noguldīto kapitālu. Jums tiks izsniegta īpaša pase, ar kuru kabatā katrs emigrants ir neatkarīgs un godājams pilsonis. Un pats galvenais, kas īsti atrisinās visas jūsu problēmas — -gan materiālās, gan morālās —, būs tas, ka strādāsit kopā ar mani un es vienmēr jebkādos apstākļos jūs pilnīgi atbalstīšu.
   —   Darījums brīnišķīgs. — Pamāju. — Bet tas ir brīnišķīgs jums, nevis man. Jūs gribat man nodīrāt ādu, pretī piedāvādams greznu kažoku. Nestrīdos — mana āda izskatās gaužām necila salīdzinājumā ar jūsu dārgo kažoku, taču saprotiet — esmu pieradis dzīvot savā ādā, nespēju izlīst 110 tās un jebkurš mēģinājums to darīt ir tikpat kā nāve.
   —   Vārdi, vārdi, vārdi! — Seimurs smagi nopūšas. — Nevienam ne prātā nenāk jums nodīrāt ādu. Mēs piedāvājam nevis nāvi, bet dzīvi un attīstību.
   —  Atkāpšanās no saviem uzskatiem allaž tiek iztē­lota kā to attīstība. Tā nodevējam ir varen izdevīga tēze, kas rada ilūziju, ka viņš nav nodevis, bet pieņē­mies prātā.
   —   Kādēļ tad nodevējs? Labāk sakiet — brīvs cilvēks.
   —  Jūsu «brīvais cilvēks» ir tikai dezertieris, kas pa­metis sabiedrību. Vispirms tā dēvēto dzimto, vēlāk — visu cilvēku sabiedrību. Kad vilciens pēkšņi neietur pa­reizo virzienu, tas noskrien no sliedēm. Kālab jums nepieciešams kāds no īstas cilvēcības sliedēm izsistais? Sakiet, Seimur, — kālab jums tāds vajadzīgs?
   —   Kur viņš būtu noderīgs man pašam, tas ir blakus jautājums. — Amerikānis atmet ar roku. — Kā jau teicu, ja šai draņķīgajā pasaulē ir kas prātīgs, tā ir cīņa par to, lai mēs paliktu sveiki un veseli. Jācīnās nevis tāpēc, lai uzceltu pilnīgāku pasauli, bet gan tāpēc, lai pasargātu sevi un sev līdzīgos no liekām šausmām un ciešanām. Varbūt dzīve ir bezjēdzīga, nāve — neiz­bēgama, tomēr labāk ir dzīvot nekā dusēt smiltainē un jaukak ii nomirt gnlla mierīgi, ar ilūziju, ka atstājam ko paliekošu, neka sadegt uguns viesulī, ko rada atom- spradzieirpavēstīdams ne vien mūsu, bet arī visas cilvēces nāvi. '1 acu cīnīties cīnīties par dzīvību spēj tikai bnvi cilvēki, Maikl! Cilvēki, kuri nav nacionālo kaislību un nacionālā naida vergi, doktrīnu un naivu ilūziju vergi, kuri ir droši līdzāspastāvēšanas aizstāvji, veselā saprāta aizstāvji, ja vispār varam runāt par veselo saprātu šai absurdajā pasaulē.
   Amerikānis apklust, mazliet aizelsies ilgajā daiļru­nībā, un atkal palūkojas manī piemiegtām acīm, kā pār­baudīdams, vai neizstāšos no šīm izturības sacensībām.
   —   «Brīvais cilvēks», par kuru stāstāt, nevar būt uzti­cīgs nekādai cīņai, arī jūsējai ne, — es saku, apvaldī­dams dusmas un nepatiku.
   —   Ejiet nu! Kādēļ?
   —  Tādēļ, ka tads «brīvais cilvēks», kāds tas ir jūsu izpratnē, itin ne ar ko nav saistīts. Ja viņu nesaista pat radniecība ar dzimteni un viņš ir kļuvis par dzimtenes nodevēju, tad vel vieglāku sirdi nodos visu, kas viņam būs uzticēts.
   —  Tātad, pēc jūsu ieskata, es, brīvais cilvēks, vis­notaļ spriežu kā nodevējs?. — Seimurs pavīpsnā.
   —   Kaut ko tādu neesmu domājis. -
   —   Tad jūs nonākat pretrunā pats ar sevi vai tāpat vien veikli izlokāties, lai mani neapvainotu.
   —   Nepavisam ne. Jūs tiešām nespriežat kā nodevējs. Un tikai tāpēc, ka nemaz neesat tik brīvs, par kādu vē­laties izlikties.
   Amerikānis viegliņām sarauc uzacis augšup un uz­lūko mani jautājoši.
   —   Vai gribat teikt, ka saņemu kādu atalgojumu?
   —   To gan negribu sacīt. Pat pieļauju varbūtību, ka atalgojums, ko saņemat, jums ne par naga tiesu nav nepieciešams. Bet jūs, Viljam, mani nepārliecināsit, ka esat sarāvis saiknes ar dzimteni vai, pareizāk sakot, ar savu šķiru. Jūs apelējat pie cilvēkiem, lai viņi novēr­stos no savas dzimtenes un kalpotu jūsējai, nevis lai būtu brīvi.
   Seimurs nolaiž acis, kā apsvērdams manus iebildu­mus, pēc tam nogroza galvu.
   —   Maldāties, Maikl! Nekas ne ar ko mani nesaista.
   —   Ko gan jūs teiktu, ja es savas zemes vārdā pie­dāvātu jums to pašu, ko jūs — man?
   Seimurs atkal pasmīkņā.
   —   Jūs formulējat jautājumu tā, lai es noteikti savas tēzes labad pasacītu: «Piekrītu.» Ek, labi, lai jūs sa­prastu, ka esmu gluži vaļsirdīgs, atbildēšu noraidoši. Tieši tā: es nebūtu ar mieru. Bet manam noraidījumam nav ne mazāka sakara ne ar kādiem morāliskiem, patriotiskiem vai šķiriskiem apsvērumiem. Es nevēlos iekļauties jūsu pasaulē nevis aiz mīlestības pret savējo, bet aiz naida pret jūsējo. Starp citu, «naids» ir par stipru teikts, man netīk spēcīgi vārdi. Varat to nosaukt par nepatiku vai antipātiju. Katra ziņa mūsu pasaule, kam es ar prieku uzspļautu, vismaz ir godīga un at­klāta savā kroplībā, turpretī jūsējā ļaunprātīgi'maldina ar ilūzijām, ka nesīšot laimi visiem. Sabiedrība, kura atrodas ilūziju gūstā, ir bīstamāka par klaju ciniķu sa­biedrību, kas neslēpj savu kroplību, jo to nav iespējams noslēpt. Sabiedrība, kura kaut kam tic, ir gatava cīnī­ties par to, kam tic. Tātad tā ir agresīva. Tātad bīs­tama. Mana sabiedrība nekam netic. Vairs netic. Tas nozīmē — vairs nav bīstama.
   —       Viljam, jūsu vārdos manāma loģika, bet trūkst pa­tiesības. Katastrofa, ar ko mani baidāt, piemeklēs jūsu pasauli, nevis manējo. Un jūsu ceļš nevar būt ari mans!
   —Ak vai, te mums visiem ejams viens un tas pats ceļš, — Seimurs saka, rūgti pasmaidīdams. — Mēs visi dodamies turp, kur apskramstītiem galvaskausiem kā īstie brāļi cits citam blakus guļ gudrais un muļķis, no­devējs un varonis, — Bezgala garlaicības klusumā un nebūtībā.
   —   Nezinu, kā dara jūsu zemē, mēs nodevējus nekad neapbedām līdzās varoņiem.
   —   Neuzņemiet manus vārdus tiešajā nozīmē! Gan vieni, gan otri neapšaubāmi nonāks vienā un tai pašā vietā — zemesmātes klēpī.
   —_ Mirušie paliek ne tikai zemē, bet arī cilvēku pie­miņā …
   —   Nebiju domājis, ka jums ir nosliece uz niecību, — amerikānis nerimstas, paraudzīdamies manī, lai it kā pārbaudītu savu vērtējumu. — Nē, jums patiesībā nav noslieces uz niecību — jūs meklējat argumentus, lai attaisnotu savus aizspriedumus. Bet par piemiņu un, ja vēlaties, par slavu jāsaka tādi kā jūs un es, kas visu dzīvi strādājuši anonīmi, var but droši, ka arī pēc nāves paliks anonīmi. Jūsu Zorge ir rets izņēmums, kas tikai apstiprina šo nerakstīto likumu …
   —   Ko tur runāt par slavu un anonimitāti! Cilvēkam ir tuvinieki, ir draugi, ir bērni…
   —   Jums nav bērnu. Man — tāpat. Un, ja arī būtu, kāda jēga no bērniem, draugiem vai paziņām? Cilvēki neizdzisīs kopā ar jums tieši tādēļ, ka nekad nav bijuši daļa no jums, nekad nav dzīvojuši jūsu ģimenē un mā­jās, bet ir gājuši līdzās vienīgi kā nejauši ceļabiedri nejaušā laika sprīdī. Pie tam reiz sitīs viņu stunda, reiz viņiem pienāks status quo, es gribu teikt — viņi aizies nāves valstībā, kurai nav ne sākuma, ne gala.
   —   Pirms pienāks nāve, vēl rit dzīve …
   —   Tā ir tikai savdabīga pāreja uz nāvi. Dzīve tiktāl nepieciešama dabai, ciktāl bez tās nebūtu iespējama miršana. Pastāvīgs miršanas process, trūdēšanas pro­cess, lūk, kas īsti ir dzīve, pirms atjaunojas Bezgala garlaicības vara. v
   —       Viljam, jūs esat drosmīgs, bet nemitīgi runājat par nāvi. Drosmīgos tik daudz nenomāc domas par ne­izbēgamo. Varbūt jums šķiet, ka es esmu mazdūšīgs, un jūs lūkojat mani iebiedēt…
   —   Es lūkoju jūs vest pie prāta. Atgādināt, ka atro­daties mazā starpmetā starp diviem nebūtības periodiem un jums ir tiesības, Maikl, to izmantot sev par prieku.
   —   Cik žēl! Patiešām žēl, ka esat zaudējis tik daudz laika, veltīgi ņemoties ar mani. Taču jūs esat liels vīrs, tāpēc neticu, ka jel kāds atļausies jums pārmest par neveiksmi…
   —   Labi, Maikl, — atkal smagi nopūties, amerikānis saka, it kā manus pēdējos vārdus nebūtu dzirdējis. — Ja jau esat tik jūtīgs, ka par nodevību negribat ne dzirdēt, piedāvāšu vēl pēdējo — patiesi augstsirdīgu variantu: glabājiet kā noslēpumu ziņas, kādas vien jums ir. Glabājiet tas visas, pat visniecīgāko sīkumu. Neizpaudiet mums nekādus datus! Mēs paši jums snieg­sim datus un vienīgi vēlēsimies, lai jūs izteiktu savus ieskatus, dotu padomu. Jūs būsit mūsu konsultants no­teiktā plāksnē, mums uzticīgs cilvēks.. Tik uzticīgs, ka mēs bez šaubīšanās iepazīstināsim jūs ar noslēpumiem, kuri retumis kādam pieejami…
   Un viņš raida uz mani savu drūmo, mierīgo skatienu, gaidīdams atbildi.
   Re, tā jau ir kārdinājuma kulminācija, vervēšanas kalngali! Seimurs tagad musina mani uz nodevību, svi- nīgi apgalvodams, ka nekādu nodevību neprasīs. Un vienu rokū sniedz, lai saņemtu manu piekrišanu izdarīt noziegumu, bet ar otru dod glābiņa atslēgu — cenšas iestāstīt, ka tikšu pie svarīgiem noslēpumiem, tātad manā rīcībā būs vērtīgs materiāls, ko vajadzīgā brīdī varēšu iegrūst saviem iepriekšējiem šefiem, lai izpelnī­tos piedošanu par nodevību, pat vēl vairāk — lai pierā­dītu, ka esmu ķēries pie nodevības aiz uzticības pret dzimteni, izlicies par nodevēju, patiesībā veikdams va­roņdarbu — izdibinādams ienaidnieka noslēpumus.
   Viņš aizsmēķē cigareti un atgāžas atzveltnī, rimti gaidīdams, kamēr manas domas izvīsies pa šo loģisko apceres ceļu. Lai viņu nepieviltu, laiciņu klusēju un tikai tad pasaku vārdus, kurus būtu varējis pateikt uzreiz:
   —       Jūsu pēdējais variants tiešām parāda visu citādā gaismā. Diemžēl šodien dotos skaļos solījumus rīt .var klusiņām lauzt…
   Redzēdams, ka amerikānis grib cirst ko pretī, pa­skaidroju:
   —   Te nav runa par jums, Viljam. Jums pašam es varētu uzticēties, cik vien tas vispār der mūsu profe­sijā. Bet ir vēl augstākas instances …
   —   Es neparko nebūtu uzsācis kaut ko tādu bez iepriekšējas vienošanās ar augstākajām instancēm, — Seimurs iebilst. — Un neesmu radis dot solījumus, ku­rus nespēju pildīt.
   —   Lai nu tas būtu tā! Katrā ziņā jūs saprotat, ka atbilde, ko tagad gaidāt, izšķirs manu tālāko likteni. Nepieciešams laiks, lai pamatīgi visu apsvērtu.
   —   Jā, bez šaubām. — Sarunas biedrs pamāj. — Ne­domājiet, ka jums jāatbild tūlīt. Izmantojiet brīvo laiku, bet tieši lai visu apsvērtu, nevis lai vilcinātos.
   —   Kā pats zināt, ja reiz izvirzīts šāds jautājums, tā izšķiršana nedrīkst aizkavēties bezgala ilgi.
   —   Kā tad, zinu gan. — Seimurs atkal pamāj. — Un man ir ļoti patīkami, ka arī jums tas ir skaidrs. Cik-no vienas puses izdevīgi, tik no otras nejēdzīgi apsēsties un spēlēt ar cilvēku, kurš pat nepārzina spēles notei­kumus.
   Un, paņemdams rokā pudeli, amerikānis vaicā:
   —  Vai neiedzersim vēl pa glāzītei?

   Iela ir gara un drūma kā jebkura iela pilsētā svētdienas pēcpusdienā, kad pievakares rosība vēl nav uzjundījusi, lai nomainītu svētdienīgo letarģiju, ko ra­dījušas sātīgas pusdienas un garlaicīgas, maznozīmīgas televīzijas pārraides. Veikali aizvērti, kafejnīcas tukšas, šur tur pie skatlogiem stāv laulāto draugu pārīši, bez iekšējas pārliecības strīdēdamies par preču labumu, lai gan tās varbūt nekad nepirks.
   Vārdu sakot, aina diezgan pelēcīga, lai spētu mani atraut no sarunas ar Seimuru — to neatlaidīgi šķetinu, kaut arī tikai domās.
   «Jūs sakāt — spēles noteikumi?» jautaju ar neslēptu sarkasmu. «Tie man ļoti labi zināmi, mīļais Viljam,» iedzeļu ar vēl lielāku sarkasmu. «Un ne vien agrākie, klasiskie, bet arī jaunie, kurus pašlaik tiecaties ieviest viscaur savās interesēs. Tagad jūs diktējat spēles no­teikumus, es varu tikai pakļauties tiem un sēdēt uz nāvi notiesātā sēdeklī vai, ja vēlaties, zaudētāja vietā, jo esmu nonācis laika trūkumā.»
   Man jau skaidri zināmi visi nākamie iespējamie gā­jieni šai spēlē — pat abu pušu varbūtējie blefi. Pēdējais amerikāņa priekšlikums ir diezgan vilinošs, un viņš to gaužām labi saprot. Bet viņš tikpat labi saprot arī ko citu: ja neesmu nolēmis kļūt par nodevēju, es nekad nesākšu rīkoties patvaļīgi. No pirmā skata izdevība ieskatīties svešā izlūkdienestā, lai labāk kalpotu savē­jam, liekas varen kārdinoša, bet, vai tā ir kārdinoša vai ne, derīga vai ne, savlaicīga vai ne, to izšķir daudz augstākas instances. Tātad vispirms Seimurs centīsies izspiegot, vai es mēģināšu pa attiecīgu kanālu sazinā­ties ar Centru, lai pavēstītu par viņa piedāvājumu un palūgtu instrukcijas tālākai darbībai. Un tas nozīmē, ka es atkal nokļūšu aizbildnībā, un šoreiz tā droši vien būs nesalīdzināmi vērīgāka un viltīgāka — amerikāņu aiz­bildnība.
   Bez šaubām, pašreiz es neraizējos par sakariem ar Centru. Pat tad, ja tiktu atklāts, ka mēģinu konsultē­ties ar Centru, tas vēl nebutu patiess iegansts mani no­laist no kājas vai kaut kā dabūt pie malas. Seimurs varbūt joprojām teļos, ka lic man, un, ja pieņemšu viņa priekšlikumu, pat iecels mani apsolītajā postenī, lai pār­sūtītu maldinošas ziņas vai turpinātu apstrādi. Taču šim variantam patlaban nav nozīmes, jo neesmu iecerē­jis sazināties ar Centru un pavēstīt par amerikāņu priekšlikumu.
   Uzdevums, kura dēļ esmu šurp atsūtīts, ir skaidri no­teikts, un neviens man nav devis tiesības novirzīties no tā. Sliktākais ir tas, ka pašlaik nekādi nespēju pildīt šo uzdevumu. Izsekodams, vai es nenoņemos ar to, ar ko ne prātā nenāk nopūlēties, Seimurs saistīs man ro­kas, un es nevarēšu tikt pie darba, kas, lai tur lūst vai plīst, jāpadara. Acīmredzot šim vīram veicas ne tikai ruletes spēlē — arī izlūkošanā viņa aplamais gājiens attieksmē pret mani galu galā var beigties ar laimestu.
   Dažs teiktu — ja es nespītētos, bet izliktos, ka esmu ar mieru kļūt par nodevēju, tad uz kādu laiku atbrīvo­tos no aizbildnības, varētu izpildīt līdz galam uzde­vumu un klusiņām aizbraukt mājās. Taču tā ir bīstama ilūzija, kā saka mīļais Viljams. Ir priekšlikumi, kurus nedrīkst pieņemt pat acu apmānīšanai — ne vien aiz morāliem principiem, bet arī aiz praktiskiem apsvēru­miem. Vajag reiz pateikt «jā», un tūlīt tevi stingri iegrožos un pēc pāris stundām jau nezin kur aizraidīs.
   Protams, viņi butu varējuši to izdarīt, negaidīdami, kad pasacīšu «ja». Sajā zemē un šajā situācijā viņiem bija iespēja mani aizraidīt, kurp vien tīk, jau tad, kad izkāpu no vilciena. Sādi gadījumi ir notikuši un labi zināmi, bet labi zināms arī tas, cik bēdīgs to organiza­toriem ir bijis vardarbības gala iznākums.
   Seimurs laikam nav no tiem organizatoriem, kuri uz­met cilvēkam uz sejas ar narkotisku vielu piesātinātu lakatu vai viltīgi aizved viņu kaut kur ar taksometru. Vai viņš vēlas, lai es būtu pastāvīgs kadrs, vai izrau­dzījis mani par pagaidu upuri — to pašlaik grūti ap­tvert, taču amerikānis acīm redzami cenšas varēm pa­nākt, lai es labprātigi vienojos ar viņu, lai pāreju viņu pusē apzināti, kaut arī pēc ilgas šaubīšanās.
   Tomēr smieklīgi būtu ticēt, ka, cerēdams uz manu labprātīgo, patvaļīgo lēmumu, viņš ļauj man brīvi iz­vēlēties. Brīva izvēle šajā gadījumā ir ārēja, galīgi maldinoša šķietamība. Visus tālākos gājienus Seimurs noteikti ir ieplānojis tā, lai es nevarētu rast citu izeju kā tikai to, kas viņam vēlama. Un, ja amerikānis jopro­jām tik mierīgi, liberāli un pat cēlsirdīgi izturas pret mani, tas vēl vairāk liecina par viņa pilnīgo pārliecību, ka visas izejas ir cieši slēgtas un apsargāta nav vienīgi tā, uz kuru es neizbēgami došos, apstākļu dzīts, un kura īstenībā ir nevis izeja, bet ieeja lamatās.
   Jā, spēle tiešām ir gluži skaidra un tās noteikumi arī skaidri, un, kaut gan pūlos iedrosmināt sevi, atkal un atkal klusībā teikdams, ka nekas ļauns nav noticis, mani jau nomāc nepatīkama nojausma, ka atrodos pāris soļu no lamatām, nezinādams, kādas tās ir un kur izliktas. Vai nu šis attālums ir pāris soļu, vai dažus soļus garāks, tas jāizmanto, lai izdarītu ko derīgu. Pagarinājums tiešām gaužām īss — sākās svētdien
   pievakarē, kad atstāju Seimura māju, un beigsies vēlā vakarā, kad gribot negribot būs jāiet uz randiņu, uz kuru Greisa čukstus uzaicināja, mani pavadot. Pagai­dām mani neizseko, un jāpacenšas, nevienam nemanot, šai niecīgajā laika sprīdī paveikt visu nepieciešamo.
   Kavēdamies šādās pārdomās, aizeju uz mazo kafej­nīcu — konditoreju, apsēžos pie mazliet ļodzīga, apaļa galdiņa un pasūtu tasi «Espresso». Saimniece ar lab­sirdīgo, tuklo seju tūlīt ievēro mani, tāpēc es viņai ieminos:
   —   Ceru, ka esat aiznesuši konfektes …
   —       Aiznesām un atnesām, — viņa paziņo, rīkodamās ar kafijas automātu.
   —   Kā tad tā?
   —   Jusu draugs tur nedzīvo.
   Un, pavērsusies pret durvīm, kas ved uz tālāko telpu, saimnļece pakliedz:
   —   Erik, kur tu noliki konfekšu kārbu?
   Pa durvīm ienāk jauniņais kurjers ar tikpat sparīgi uzrautu degunu, bet diezgan saplakušu pašpaļāvību. Viņš uzliek uz galdiņa man priekšā grezni iesaiņoto kārbu un paraugās manī ar bēdīgu skatienu.
   —   Kungs, neviens nepazīst tādu cilvēku …
   —   Vai šveicaram apjautājāties?
   —       Šveicara nebija, bet es izstaigāju visus stāvus. Neviens nepazīst tādu cilvēku …
   —   Vai pie visiem dzīvokļiem piezvanījāt?
   —       Pie visiem. Pēc kailas. Tikai sestajā stāvā kādā dzīvoklī man neatvēra.
   —   Ak tā? Kurā tieši?
   —   Tajā, kas atrodas pa labi.
   —       Cik žēl! — es saku. — Un kad tev ir dzimšanas diena?
   —   Tieši pēc diviem mēnešiem.
   —   Te tev būs dāvana divus mēnešus uz priekšu.
   Mazais kurjers atkal palūkojas manī, kā pārbaudī­dams, vai es nejokoju, pēc tam samulsis nomurmina pa­teicības vārdus un aiznes kārbu prom.
   —        Kungs, tas ir dikti, dikti mīļi no jums, — smai­dīdama iesaucas aiz letes saimniece, kas līdz šim droši vien ir baiļojusies, vai nepieprasīšu, lai atdod naudu atpakaļ.
   Viņa pasniedz man kafiju un pēkšņā vaļsirdības uz­plūdā it kā uztic noslēpumu:
   —   Patiesību sakot, bērnus nedrīkst pārlieku lutināt.
   —   Tiesa kas tiesa, — esmu vienis prātis, izņemdams monētu.
   —   Ak, lai nu paliek! Dzeriet kafiju šoreiz uz mūsu rēķina!
   —   Nu labi! — Paloku galvu. — Lai gan es arī ne­esmu pieradis, ka mani tā lutina.
   Drīz jau būs astoņi vakarā, bet, kā Dānijas debesīm vēlēts, par pilsētu arvien vēl blāzmo rēna dziesna.
   Sestajā stāvā pa labi. .. Tur divi dzīvokļa logi nav apgaismoti. Ieeju šā nama gaitenī un cauri tam nonāku sētā. Arī no šīs puses sestajā stāvā logi tumši. Atgrie­zies gaitenī, uzbraucu ar liftu augšā.
   Pie dzīvokļa durvīm nav uzraksta. Tās noslēgtas ar slepena, jauna parauga atslēgu. Pirms ķēros pie tās, drošs paliek drošs, nospiežu zvana pogu asi, uzstājīgi kā policists vai ugunsdzēsēji. Nekādas atbildes.
   Kā jau teicu, slcdzene ir slepena, jauna parauga, bet tas man bijis nebijis. Kabata atrodas dažas atslēgas «Sezam, atveries!», kuras liekot lietā var tikt galā ar visiem paraugiem.
   Operācija neilgst pat minūti un noris gandrīz bez trokšņa. Ieeju tumšā priekšnamā, aizveru durvis un rū­pīgi noslēdzu. Tad attaisu vaļā nākamās. Caur abiem logiem tumšā istabā iespraucas bāla nokrēslas gaisma, kurā nekā īsti nevar saredzēt. Izņemu mazu mazītiņu kabatas bateriju un aši aplūkoju dzīvokli, turēdams ba­teriju tā, lai staru kūlis slīdētu tik zemu, ka neiespīdētu logos.
   Bez priekšnama ir vel viesistaba, guļamistaba, vir­tuve un vannastelpa. Par mēbeļu stilu šobrīd neliekos zinis. Par tapešu ornamentiem — arī ne. Iekārta no­teikti ir pavisam citada un ne tuvu netiek līdzi tai, ko Sofijā esmu redzējis dzīvoklī, kur biju uzaicināts pirms gada. Tikai nevar vēl zināt, vai te ir tas pats saim­nieks. Tomēr iemītnieks laikam ir gluži neievērojams tips, jo viņa individualitāti raksturo vienīgi divi gandrīz jauni uzvalki drēbju skapī un kaudze netīras veļas vannastelpā. Uzvalku kabatas tukšas. Izrādās, ka tukša arī ceļasoma, kas pabāzta zem gultas, lai nebojātu is­tabas kopskatu. Patiesībā ne jau nu gluži tukša — tajā ieklāta Sofijā sen izdota avīze «Večerni novini».
   Sofijā neviens nebrīnītos, ka ceļasomā ir palicis šis pēcpusdienas laikraksts, turklāt vēl vecs. Bet starp Sofiju un Kopenhāgenu ir diezgan liels attālums. Ierau­got sagumzīto, mazliet netīro papīra gabalu, man uzreiz rodas tāda sajūta, it kā neredzams labdaris noņemtu no krūtīm ģipsi, kurā tās līdz šim bijušas iespīlētas. Dziļi ieelpoju smacīgo istabas gaisu un noslīgstu kaktā novietotā atzveltnī.
   Mana pulksteņa spīdīgie rādītāji atzīmē astoņi un trīsdesmit piecas minūtes, kad gaitenī tikko dzirdami noklakst atslēgas pagrieziens slēdzenē. Atveras un aiz- taisās durvis. Atdarās otras, un noklikšķ elektrības slē­dzis. Lieki būtu piebilst, ka, spilgti iedzirkstoties lus­trai, ienācējs tūlīt pamana mani laiski sēžam krēslā pretim durvīm.
   Ir ieradies Todorovs. Ieraudzījis viesi, viņš pasper soli atpakaļ un uzreiz sastingst, jo redz vēl arī pistoli manā rokā. Tas ir mauzeris — gluži plakans, ērti nē­sājams un patlaban ar klusinātāju.
   Todorovs mēģina izspiest kādus vārdus no pēkšņi izkaltušās mutes, bet es, neizlaidis pistoli no labās ro­kas, pielieku kreisās rādītāja pirkstu sev pie lūpām, brīdinādams, lai viņš klusē. Tad pieceļos un atkal viņu izrīkoju, šoreiz ar pistoli: apkart griezties, soļos — marš!
   Todorovs mirkli svārstās, taču, kā jau atjautīgs vīrs, ātri apjēdz, ka šis brīdis nepavisam nav piemērots šau­bām. Tādēļ pagriežas un padevīgi iet lauka, ļaudams man parūpēties par gaismas izdzēšanu un durvju no­slēgšanu.
   Uzmetu putekļu mēteli uz labās rokas tā, lai nebūtu redzams mauzeris, kura klusinātājs cieši pielikts Todo­rovam pie sāniem. Dodamies pa kāpnēm lejup — viens otram blakus kā divi labi draugi.
   Izvest Todorovu no dzīvokļa ir gaužām bīstami, bet tas jādara neizbēgami. Mūsdienās katrs nejauši paspru­cis vārds tūlīt kļūst zināms citiem. Tas ir tas pats, kas ņemt un palaist karpu, lai papeldas haizivju pilnā jūrā, — tāds mūsu laikos ir ēters. Alkatīgas, asi jutīgas mehāniskās, ausis — sākot ar visgigantiskākajām ierī­cēm un beidzot ar vismazākajiem aparātiem — kāri uztver katru patvaļīgu, apkārt klīstošu skaņu. Tās no­klausās šifrētus un nešifrētus starptautiskos radiosaka­rus, pierobežās ierīkoti sarežģīti mehānismi rauj. savos tīklos sarunas, kas notiek pa telefoniem, neskaitāmas neredzamas ausis klausās arī pilsētās, iestādēs un mā­jīgās savrupmaju hallēs. Mūsdienās atklāta saruna ir liela greznība. Sevišķi tādiem kā es. Un it īpaši tik svarīgā brīdī ka pašreiz, kad vajag no sirds parunāties ar senu paziņu.
   Ziemeļjūras iela maz cilvēku pat dienā, bet šai va­kara stundā tā galīgi tukša. Drošības dēļ vedu savu ceļabiedru uz pretējo ietvi, kas stiepjas gar ezeru, — tur retāk var patrāpīties nejauša tikšanās.
   —  Jebkurš mēģinājums kliegt vai bēgt tev maksās dzīvību, — es paklusu brīdinu Todorovu.
   Sie vārdi skan gluži neliekuļoti, jo tiešām esmu ar mieru ik mirkli izpildīt draudus, nemaz nebaidīdamies, ka vēlāk mani gremzīs tādi sirdsapziņas pārmetumi, kādu dēļ nabaga lēdija Makbeta sajuka prātā.
   —   Neuztraucieties … lieciet pistoli kabatā … es pats esmu gaidījis šādu tikšanos … pat vēlējies, lai tā no­tiktu … — Todorovs saraustīti saka.
   —   Priecājos, ka mūsu vēlēšanās sakrīt.
   —  Es arī priecājos… Gribu teikt — priecājos, ka esat ieradies tieši jūs… cilvēks, kurš mani pazīst… kurš mani sapratīs …
   Lai gan noziedzniekam ir izžuvusi mute, viņš runā tik lišķīgi saldenā balsī, ka man pat apšķebinās dūša. Tomēr joprojām turu pistoli tāpat vēl gatavībā — pie­spiestu pie senā paziņas sāniem.
   Dažus simtus metru soļojam klusējot, vienīgi Todo­rovs nevietā iejautājas:
   —   Kurp jūs mani vedat?
   Bet man netīk atbildēt. Tikai tad, kad esam nonākuši līdz Erstedes parka ieejai, es nīgri saku:
   —   Pastaigāsimies pa šo parku!
   Saprotams, ieraugot tumšo, baiso mežu, mans senais paziņa nodreb, nezinādams — iet uz priekšu vai kāpties atpakaļ, bet es izklīdinu viņa šaubas, drusciņ ciešāk
   piespiezdams viņam klāt klusinātāju. Todorovs nelab­prāt iegriežas pa mazliet atvērtajiem dzelzs vārtiem parkā, un mēs abi dodamies tālāk pa smiltīm klāto aleju.
   Erstedes parks izskatās padrūms pat vissaulainākajos vasaras rītos. Tā ir ļoti liela, gandrīz neapdzīvota pla­tība, kurā slienas milzīgi koki ar kuplu, valgu zarotni, tumšās ēnās grimst nolaidenas noras un dziļā ezerā viz melnzaļi ūdeņi. Tagad, nakts tumsā, šis vientulī­gais mežājs liekas pagalam baiss un retumis šur tur iedegtās laternas ainavu vērš nevis tīkamāku, svaigāku, bet nemīlīgāku.
   Esam nonākuši kaut kur parka vidū, tas ir, visklu­sākajā nostūrī, kad parādu viņam uz kādu soliņu.
   —   Apsēdies te un atpūtiesl
   Todorovs izpilda manu rīkojumu, un es piemetos viņam blakus, turēdams zem putekļu mēteļa paslēpto pistoli piekļautu viņam pie jostas vietas.
   —   Šeit ir diezgan mitrs, — ceļabiedrs saka, it kā mēs tiešām būtu izgājuši pastaigāties.
   —   Ļoti nožēloju, ka manas vainas dēļ tu te vari dabūt iesnas, bet tavā dzīvoklī noteikti noklausās.
   —   Es arī tā domāju, — Todorovs tūlīt ir vienis prā- , tis — šie taču zina, ka nekad nebūšu viņiem savējais.
   —   Nē. Viņi ziņa, ka nodevējs vienmēr paliek node­vējs. Todorov, nodevējam netic neviens, pat tie, kas viņu ir uzpirkuši.
   —   Es neesmu vis nodevējs … Esmu īsts patriots … Tas ir skaidrs kā diena, biedri Bojev …
   —   Pirmkārt, es tev neesmu nekāds biedrs, un, otr­kārt, nesauc mani par Bojevul Par patriotismu jā­saka …
   Izņemu no kabatas cigareti ūn šķiltaviņas un aiz­smēķēju, neizlaizdams pistoli no labās rokas.
   —   Esmu godīgs pilsonis … jūs to zināt… — senais paziņa murmina, nolēmis aizstāt pārmērīgi skaļo iztei­cienu «īsts patriots» ar vienkāršāku nosaukumu «godīgs pilsonis».
   —   Daži cilvēki dzīvo kā godīgi pilsoņi tikai tādēļ, ka nav gadījies viņu godīgumu pārbaudīt. Viņi arī nomirtu kā godīgi pilsoņi, ja neiekļūtu vilinājumu magnētiskajā laukā. Bet tu, Todorov, iekļuvi un neizturēji kārdinā­jumu, un, ja esmu te ieradies, tad ne jau tālab, lai tev pasniegtu ordeni par patriotismu, bet gan tāpēc, lai izpildītu tiesas spriedumu.
   —   Kādu tiesas spriedumu? Jūs jokojat, vai? — pēk­šņi izbijies, Todorovs strauji pavēršas pret mani.
   —   Sēdi mierīgi! Nekusties lieki un neizliecies par vientiesi! Tu ļoti labi apjēdz: ja esmu te ieradies, tā nav nejaušība. Tāpat nav nejaušība, ka esmu atsūtīts tieši es, nevis kāds cits. Un tādēļ vien, ka tevi pazīstu un lieliski saprotu. Tu tiksi padarīts auksts jau šonakt un šai pašā vieta …
   —   Paga, ko jūs runājat! — Todorovs no jauna ap­sviežas pret mani.
   —   Es teicu: nekusties! Kā pats redzi, vieta ir labi izraudzīta. Neviens nekā nedzirdēs. Ar akmeni, kas būs piesiets tev pie kājām, tik dziļi ienirsi ezerā, ka nez vai kāds'tevi kādreiz izvilks laukā …
   Senais paziņa trešoreiz nemierīgi padīdās, un es viņu apvaldu, atkal likdams sajust zīmīgu grūdienu sānos.
   —   To paskaidroju nevis tāpēc, lai tu nobītos, bet gan tāpēc, lai visu izprastu. Tu vari glābt savu ādu, vienīgi izpildot lēmumu ar četriem punktiem: tev jānodod man no Sokolova saņemtās ziņas; ncizlokotics, neko neslēp­jot, jāizstāsta viss notikušais; jaiemaksā firmai «Uni­versāls» nauda; jāaizmirst, ka esmu tevi apmeklējis. Tie ir četri noteikumi…
   —   Visu izdarīšu, visu… — Todorovs nočukst ar aiz­kustinošu lēnprātību.
   —   Nevajag tik ātri solīt, vēl jo mazāk — melot. Kā jau teicu: četri noteikumi. Un, ja kādu no tiem neizpildīsi gods godam, tā vien zini — kaut vai būsi aizmucis uz Patagoniju, mēs tevi tomēr atradīsim un tad tu redzēsi… Tici man — mūsējie tevi jau sen uzmana un neizlaidīs no acīm arī tālāk.
   Pa aleju skrapst gausi soļi, un Todorovs tūlīt saau- sās. Ar acs kaktiņu pamanu, ka šurp nāk policists, viņa tumšais stāvs iezīmējas tuvākās parka laternas blāvajā gaismogā.
   Nemēģini sarosīties! — čukstus brīdinu blakus­sēdētāju. — Policists dabūs otru lodi. Pirmā noteikti trāpīs tev.
   Senais paziņa sastingst kā pamiris, un, lai aina iz­skatītos dabiskāka, es atgāžos pret sola atmuguri, kā tīksmi baudīdams nakts mieru. Lēnām iedams garām, policists pavirši uzmet mums acis un attālinās.
   —   Nu, sāci — es paskubinu. — Sāc izpildīt lē­mumu — punktu pēc punkta, bez jebkādām novirzēm!
   —   Ar Sokolovu saistījos …
   —  Vēsturiskos datus vēlāk! Vispirms pasaki, kur ir ziņas!
   Protams, man nav ne jausmas ne tikai par to, kur ir ziņas, bet arī par to, vai ir kādas ziņas. Vienīgi ap­tveru, ka tagad nav īstais laiks atzīties savā neziņā.
   —   Tās ir pie manis, — Todorovs murmina. — Lai jūs saprastu, ka neesmu nodevējs… Līdz šim vēl gla­bāju ziņas, ja gadījumā atsūtīs kādu, teiksim, jūs…
   Satraukumā drebošiem pirkstiem viņš atārda svārku apakšmalu un kaut ko izvelk — tas ietīts čaulīšu papīrā un nav lielāks par papirosa galu.
   —  Kas tas ir? Mikrofilma? — ziņkāri vaicāju, sau­dzīgi tīdams vaļā papīru.
   —   Uzminējāt — mikrofilma. Tajā ir viss. Un viss uz­ņemts, kā nākas.
   —   Kas nogalēja Sokolovu? Vai tu? — taujāju, ielik­dams «papirosa galu» kabatā. — Un kādēļ? Vai tādēļ, lai piesavinātos summu, ko vajadzēja viņam nodot?
   —  Vai tad es esmu spējīgs nogalēt cilvēku, biedri Bojev!
   —   Csst! Vai aizmirsi, ko tev teicu? Nu, stāsti visu pēc kārtas! Un sākot nevis ar Ādamu un Ievu, bet ar to brīdi, kad ieradies šeit — Kopenhāgenā.
   Todorovs paklausīgi sāk savu ziņojumu, taču dažās minūtēs neko vairāk neatklāj kā tikai to, kas man jau zināms: kontakts ar tirdzniecības pārstāvniecību, kon­takts ar firmu «Universāls» un kontakts ar Sokolovu. Pacietīgi klausos viņā. Ja man kāds sniedz sākotnējo versiju, netīk viņu mulsināt ar jautājumiem. Turklāt ir svarīgi dzirdēt, vai patiesi izklāstīs jau zināmus sīku­mus, lai gan tā nav garantija, ka tikpat patiesi pavēs­tīs arī pārējos — vēl nezināmos.
   —   …Satikos ar Sokolovu stacijā, kā bija iepriekš noteikts, — blakussēdētājs stāsta. — Stacijā tolaik cilvēku bija, ka biezs, tāpēc mūsu tikšanās nevienam nedūrās acis, mēs būtu varējuši izdarīt apmaiņu turpat uz vietas, un viss būtu iegrozījies gluži citādi, bet So­kolovs bija gaužām aizdomīgs tips, un es arī, taisnību sakot, viņam daudz neuzticējos.
   «Naudu atnesi?» viņš vaicāja.
   «Re, kur ir, vai tad. neredzi?» es teicu.
   Tur atradās desmit paciņas ar desmit tūkstošiem katrā; es tās biju salicis tualetes ziepju kārbā un sa­saiņojis tā, ka tik tiešām izskatījās kā parfimērijas vei­kalā iegādāta manta.
   «Vai tu savu preci atnesi?» pajautāju.
   «Prece gan man paņemta līdzi, bet kā lai es zinu, kas tur tai pakā?» Sokolovs nerimās.
   «Es arī nezinu, kāda ir tava prece,» sacīju. «Ja vē­lies, iesim uz viesnīcu, tur visu nokārtosim.»
   «Viesnīcā bīstami,» Sokolovs iebilda. «Brauksim ar taksi. Pāris minūšu būs diezgan, lai visu pārbaudītu.»
   Tā arī izdarījām. Kamēr sēdējām mašīnā, Sokolovs mazlietiņ atvēra kārbu, lai pārliecinātos par tās saturu, un atdeva man mikrofilmas; es tās nevarēju pārbaudīt un nolēmu noticēt viņam, un tikai vēlāk, apskatījis ne­gatīvus, sapratu, ka cilvēks nav mani piekrāpis. Kad automobilis bija aizjoņojis no stacijas jau labu gabalu, Sokolovs izkāpa lauka, bet es izkāpu pie viesnīcas un uzreiz ievēroju, ka man seko. «Nu gan esmu iekūlies ķezā!» klusībā nospriedu, devos uz savu istabu un visu vakaru negāju ārā. Vajadzēja bēgt pēc iespējas ātrāk, bet kur lai aizbēg desmitos vakarā! Tādēļ nolēmu nā­kamā rītā agri aizlavīties prom, tūlīt iesēsties vilcienā, kas brauc uz Hamburgu, un tad jau būs vieglāk ko iz­domāt. Vilciens atiet astoņos no rīta, es atstāju viesnīcu septiņos, nepaņēmis līdzi savas mantas un nesamak­sājis par mītni; domāju, ka mani neviens nemana. Staigāju šurpu turpu pa peronu un ielēcu vilcienā, tik­līdz tas sāka ripot. Iekārtojos tukšā kupejā un teicu pats sev: «Arī šoreiz esmu ticis cauri ar veselu ādu.» Bet tā nebija vis. Drīz vien kupejā ienāca kāds labi ģērbies kungs, apsēdās man pretim un atvēra avīzi. Prātodams par savām darīšanām, es gandrīz nepievērsu ienācējam uzmanību, taču viņš pēc brītiņa nolika avīzi malā, palūkojās pa logu un ierunājās vāciski:
   «Šodien jauka diena.»
   «Brīnišķa!» es piekritu.
   «Nu, jums pašam nemaz nav tik jauka, Todorova kungs. Jūsu draugu Sokolovu šorīt atrada nogalinātu tieši uz šīs šosejas, gar kuru tagad braucam.»
   Pavēries manī, viņš iesmējās, it kā neko ļaunu nebūtu teicis; es sarāvos kā ar verdošu ūdeni applaucēts.
   «Sliktākais ir tas, Todorova kungs, ka viņu esat no­slepkavojis jūs.»
   «Kas jūs tāds esat?» jautāju. «Un kādas aplamības te man stāstāt? Kā gan es varēju noslepkavot Sokolovu uz šosejas, ja tolaik biju kilometriem tālu no viņa?»
   «Todorova kungs, kā pats zināt, tiesas izmeklēšanā svarīgi ne jau fakti, bet pierādījumi. Nav neviena, kas liecinātu, kur esat bijis liktenīgajā brīdī, toties ir skaidri pierādījumi, ka esat viņu nodūris. Nodūris ar savu alpīnista kabatas nazi — ar to saliecamo, kam kaula spals, jo uz tā redzami jūsu pirkstu nospiedumi.»
   Dzirdot šos vārdus, man uzreiz atausa gaisma. Es parasti ņēmu sev līdzi koferī mazu saliecamo nazi, kas man noderēja, ceļā ieturoties, tieši tādu nazi — ar brieža raga spalu, un šie tipi acīmredzot to bija izcēluši no kofera, lai vēlāk man iebāztu degunā kā lietisku slepkavības pierādījumu.
   «Ko jūs īsti gribat no manis?» es pavaicāju.
   «Lai jūs, Todorova kungs, būtu cik necik prātīgs — vairāk neko! Pirmkārt, nemēģiniet uzkāpt uz «peldoša plosta» un tikt pāri robežai, jo pie Redbijas policija jau ir aizšķērsojusi ceļu. Otrkārt, iegaumējiet, ka no šīs dienas būs jāstrādā cits darbs. Jāstrādā pie mums. To­dorova kungs, mēs jums šai grūtajā bridi piedāvājam glābiņu. Bet par glābiņu, tāpat kā par visu pārējo pa­saulē, jāmaksā. Mums nav ne mazākā nodoma izglābt nelieti un divkosi — kālab vajadzīgi nelieši un divkoši? Par draudzīgo izpalīdzību mēs gribētu pretī saņemt jūsu pilnīgas vaļsirdības pierādījumu. Uzdosim noteik­tus jautājumus, un jūs būsit tik laipns, ka atbildēsit uz tiem precīzi un izsmeļoši. Vaļsirdība ir pieticīga maksa, ko pieprasām par tik lielu pakalpojumu. Tātad, kamēr aizbrauksim līdz nākamajai stacijai, izmantojiet šo īso laiciņu, lai brīvi izvēlētos, vai nu labāk iestāties darbā, kādā jūs iekārtosim, vai visu mūžu pavadīt cietumā, kurā jūs ieslodzīs dāņu varas iestādes, protams, ja ne­piespriedīs nāves sodu.»
   Bez šaubām, tā bija šantāža, bet ko es varēju darīt? Pretoties? Vilkt lietu garumā? Tā arī rīkojos. Pretojos un vilcinājos, kamēr aizbraucām līdz Redbijai. Teicu, ka neesmu vainīgs, it kā viņi paši to neapjaustu labāk par mani. Lūkoju iestāstīt, ka neesmu tas, par kuru viņi mani ir noturējuši, un man nav nekādu ziņu, ko sniegt. Centos izkulties no ķezas kā vien prazdams, bet ko es varēju darīt, kad viņi mani saņēma kā spīlēs un pārspēks bija viņu pusē?
   «Mums ir gluži skaidrs, kas jūs esat, Todorova kungs,» viņš atkal un atkal teica. «Un neuztraucieties — mēs neprasīsim, lai jus stāstītu vairāk, nekā ,zināt. Turklāt izturēsimies pret jums daudz, daudz labvēlīgāk, nekā jūs apgājāties ar nabaga Sokolovu.»
   Kad sasniedzām Redbiju, viņš man parādīja policis­tus uz perona un sacīja:
   «Todorova kungs, pārdomām dotais laiks beidzies. Esam jau tikuši galā. Jums atlikusi vēl tieši minūte, lai izšķirtos, vai pieņemt vai noraidīt manu priekšlikumu.»
   Man nekas cits neatlika ka pieņemt. Un es nospriedu: kas tur tik briesmīgs, ka pieņemšu? — Sarunbiedrs pār­trauc grēksūdzi svarīgākajā darbibas risinājuma mo­mentā un paraugās manī.
   —   Pagaidām neiztirzā, — es saku, — un turies pie notikumiem!
   —   Notika tas, ka vienojos.
   —   Par ko vienojies?
   —   Kļūt par nodevēju. Bet tas taču galīgi bezjēdzīgs atgadījums, biedri Bojev …
   —   Csst!
   '— Galīgi bezjēdzīgs atgadījums. Ko un ka es varēju nodot, ja nekā nezināju, ja nebiju lietas kursā… jūs taču saprotat, ka nemaz nebiju lietas kursā …
   Todorovs uz mirkli apklust, lai it kā labāk redzētu, kā es aizsmēķēju cigareti ar vienu roku, no otras neiz- laizdams pistoli. Tad no jauna atgriežas pie «galīgi bezjēdzīgā» atgadījuma:
   —   Pratināšana sākās jau atceļā no Redbijas uz Ko­penhāgenu, jo mēs tūlīt pārsēdāmies citā vilcienā un braucām atpakaļ uz Dānijas galvaspilsētu. Te tā turpinājās ne stundu vai divas, bet veselas trīs dienas, kamēr viņi vilkšus izvilka no manis visu līdz pēdējam. Un, jo ilgāk mani tērpināja, jo dziļāk aptvēru, ka viņi jūtas vīlušies un pēc visiem jautājumiem un atbildēm sāk apjēgt, ka neesmu vis tāds vīrs, kāds viņiem vaja­dzīgs …
   —   Kas bija tie, kuri tevi pratināja?
   —   Viens — galvenais noteicējs — bija tas, kurš brauca vilcienā, viņu sauca par Džonsonu; otrs — kal­snējs, maza auguma, vārdā Stjuarts.
   —   Pastāsti sīkāk, kādi izskatījās šie tipi!
   Todorovs lūko apmierināt manu ziņkāri, taču abus
   šos vīrus attēlo gaužām vāji un bāli it kā viņam pavi­sam trūktu novērošanas spēju. Es droši vien nodomātu, ka viņš vairās skaidri un gaiši liecināt, ja nezinātu, ka tieši tas, kurš melo, parasti atklāj daudz ko konkrētu un patiesu. Sā vai tā, skopo datu par Džonsonu un Stjuartu pilnīgi pietiek, lai' es saprastu, ka ne viens, ne otrs nav no tiem amerikāņiem, ar kuriem esmu iepa­zinies pēdējā laikā.
   —   Ko tev vaicāja par Sokolovu?
   —   Visu, kas tik viņiem iešāvās prātā …
   —   Un ko tu atbildēji?
   —   Apvedu viņus ap stūri! — Todorova balsī jaušama apvaldītas pašapmierinātības pieskaņa. — Vienīgi par Sokolovu viņi varēja no manis šo to izdibināt, bet arī tur viņus apvedu ap stūri. Pateicu, ka Sokolovs ir pie­dāvājies sagādāt mums ziņas par emigrantu darbību un plāniem VFR, ka summa, ko viņam izmaksāju, ir tikai sākotnējs avanss par viņa pakalpojumiem un zi­ņas norunāts saņemt šifrētās vēstulēs — tās viņš sūtīs savam brālim. Bet par mikrofilmām ne pušplēsta vārda neminēju…
   —   Skaidrs. Tā rīkojies, lai viņiem nesniegtu mate­riālus, ar kuriem varētu vērsties pret tevi.
   — Jā, jā, to arī ņēmu vērā, — pēc īsa brītiņa Todo­rovs saka. — Notikums ar nazi bija safantazēts, ar mikrofilmām — patiess, un es nevēlējos dot viņiem vēl vienu ieroci, lai viņi mani nogalina, kad vien sadomās. Tomēr tas nebija galvenais apsvērums, biedri…
   —   Csst! Ko es tev teicul
   —       Galvenais apsvērums bija šāds: tā kā mūsu zemei ir tik nepieciešamas šīs ziņas, tad es nospriedu, ka grēks būtu tās atdot tiem diviem. Es zināju, ka jūs kādu dienu uzmeklēsit mani un tad šīs mikrofilmas …
   —       …būs nenovērtējami derīgas, lai izpirktu nozie­gumu, — es pasaku Todorova teikumu līdz galam.
   —       Kas nu tas par noziegumu! Pats redzat, ka neko neesmu noziedzies un mana sirdsapziņa jūsu priekšā tīra …
   —       Bet trīssimt tūkstoši, kuri bija jāiemaksā firmai «Universāls» un kurus tu pievāci?
   Todorovs klusē.
   —   Kas ir? Vai mēms esi palicis?
   —   Es nonācu bezizejā … — senais paziņa murmina.
   —  Tieši bezizejā, biedri… piedodiet, arvien aizmirstu, ka nedrīkst jūs saukt vārdā … Sasolījuši nezin ko, viņi mani atstāja likteņa varā… Patiesību sakot, iecēla mani te «Forda» pārstāvniecībā pavisam nožēlojamā kurjera amatā, lai es tikai nenomirtu badā … Un, tā kā nonācu bezizejā …
   —   Neaizkustini mani līdz asarām! — paņirgājos.
   —   Vispirms padomā, ka nākas, un tad melo! Tu ne­brauci vis uz Redbiju ar pirmo rīta vilcienu un vispār vai nu nemaz nebrauci, vai devies turp vēlāk, jo, iekāms iesēdies vilcienā, nogaidīji, kad atvērs vaļā bankas, un noguldīji naudu uz sava rēķina, tad ieradies «Univer­sālā» un mutvārdos anulēji darījumu, lai šī firma ne­jauši nesāktu sazināties ar mūsu tirdzniecības pārstāv­niecību un nepajautātu, kas noticis, un tā nenāktu gaismā tava drausmīgā blēdība, pirms nebūsi pamatīgi noslēpis pēdas …
   —   Nē, tā nav, ticiet man …
   —       Paklau, Todorov, tu atsauci darījumu jau otrā dienā pēc tam, kad biji par to vienojies!
   —   Baidījos… — sarunu biedrs noburkšķ.
   —       Un bailēs tā zaudēji galvu, ka iebāzi kabatā trīs­simt tūkstošus. No kā tad tu baidījies?
   —   Es taču teicu — mani izsekoja.
   —  Vai agrāk nekad nebija gadījies, ka tevi izsekotu?
   —   Bija gadījies … bet šoreiz …
   —       Todorov! … — Es uzkliedzu pusbalsī, bet diezgan iespaidīgi.
   —   Patiesībā Džonsons apmeklēja mani viesnīcā jau vakarā, kad mēs abi ar Sokolovu bijām izšķīrušies. Sā­kumā, izsakot savu priekšlikumu, viņš ne ar ko ne­draudēja, tikai solīja. Varen daudz solīja. Tomēr es viņam nepiekritu, tāpēc šie sāka mani šantažēt ar slep­kavību; un viss pārējais nudien norisinājās tā, kā jums stāstīju; atliek vienīgi vēl gadījums ar naudu, bet es jau biju galīgi nobijies un tiešām otrā dienā atsaucu darījumu un noguldīju naudu, pirms iekāpu vilcienā, jo domāju, ka veselu dienu un nakti būs jābrauc pa VFR un ej nu sazini, kas gan tik tālā ceļā nenotiek, turklāt biju pārliecināts — ja jau reiz Džonsons man ir uzplijies, tik viegli neliksies mierā, tādēļ nolēmu, drošs paliek drošs …
   —   Skaidrs, — es saku. — Nepaguva viņi tevi pie­spiest pie sienas, kad tu jau piekāpies. Tagad pievērsī­simies citiem jautājumiem!
   Jautājumu ir maz, un tie stingri skar dažas izrīcības, jo man nav ne laika, ne īpašas vajadzības nodoties vis­pusīgai izmeklēšanai. Vēlos tikai izdibināt atsevišķus sīkumus sakarā ar savu stāvokli vai, pareizāk sakot, ar pretinieka darbību. Todorovs atbild kā vien mācēdams, un es viņam palīdzu kā vien mācēdams nenovirzīties pašos pamatos no datiem un patiesības.
   —   Nu un tagad? — klusi vaicāju, kad esmu viņu līdz galam iztaujājis.
   Blakussēdētājs palūkojas manī, kā nesaprazdams, ko es ar to domāju.
   —   Es gribēju teikt — ja pārvilksim tam visam krustu, vai tu nevēlētos atgriezties mājās? Nevis šeit, Ziemeļjūras ielā, bet Sofijā — savā labi iekārtotājā dzī­voklī.
   —  Jā gan … Kaut tikai es zinātu, kā lai no šejienes izraujos sveiks un vesels! — viņš apgalvo.
   Brītiņu klusējis, vēlreiz noteic it kā prātodams:
   —  Jā, protams, atgrieztos, kaut tikai es zinātu, kā lai izraujos …
   Abu šo deklarāciju noskaņā kaut kā trūkst. Pirms mēs pārvilksim Todorova noziegumam krustu, viņš to jau ir pārvilcis dzimtenei.
   —   Būtībā tā ir tava darīšana, — saku. — Un es te neesmu ieradies,Tai pagādātu tev pasi. Mūsu pārstāv­niecības adresi tu zini. Baidos, Todorov, ka nezini ko citu: piederība pie kādas tautības ne vien uzliek pienā­kumus, bet ari dod priekšrocības.
   —   Bet es … Vai tiešām domājat, ka es …
   —   Nekā nedomāju. Labāk padomā pats! Un, ja tev būs tik daudz spēka, lai nožēlotu savu nodevību…
   —   Es neesmu nodevējs… Jūs taču saprotat, ka ne­vienu neesmu nodevis!
   —   Nevienu, bet savu dzimteni gan. Nemaz nerunājot par tādu nieku, ka esi nodevis arī mani.
   Senais paziņa atkal klusē. Un, tā kā nedrīkstu zau­dēt laiku, no jauna viņu paskubinu:
   —   Kas ir? Mēms esi palicis, vai?
   —   Viņi mani piespieda… — Todorovs murmina. — Mani vilka uz aerodromiem, stacijām un pierobežas punktiem, tiklīdz bija uzzinājuši, ka ieradīsies bulgārs. Vadāja visur, lai es viņu sazīmētu, piedraudēja … Un, kad jūs izkāpāt no vilciena … Pats nezinu, kā tas no­tika, laikam sevi kaut kā nodevu, jo pēkšņi Stjuarts sa­tvēra mani aiz rokas un norūca: «Vai pazīsti šo vīru?» — un es, lai gan sākumā centos noliegt, apjuku un …
   —  Jā, jā, — es viņu pārtraucu. — Tu tik briesmīgi apjuki, ka, pašam neapzinoties, izstāstīji pat to, kāda ir mana profesija un dienesta pakāpe. Vispār tu piederi pie tiem cilvēkiem, kuri, līdzko apjūk, uzreiz pastrādā neģēlību. Un tā ir tikai tava pēdējā neģēlība. Bet kāda bija pirmā — vai atceries?
   Todorovs atkal klusē, es, kā jau minēju, nedrīkstu zaudēt laiku, tādēļ atļaujos atbildēt viņa vietā:
   —  Tā ar Margaritu.
   —   Kālab jāuzvanda vecas lietas? Ar Margaritu bija pavisam kas cits… — senais paziņa klusinātā balsī saka.
   —   Bez šaubām, pavisam kas cits, tomēr tā bija ne­ģēlība. Starp citu, nekavēsimies tīkamās atmiņās, at­griezīsimies pie tagadējā! Līdz šim tu, Todorov, esi izpildījis divus lēmuma punktus. Turklāt ne jau spīdoši. Cerēsim, ka revanšēsies, veicot pārējos. Rīt no rīta tev pirmām kārtām jāaiziet un jāatdod noteiktā summa firmai «Universāls». Saproti?
   —  Jā, jā. Esmu gatavs uz visu.
   —   Bez tam nevienam nesaki ne pušplēsta vārda par mūsu šīsdienas tikšanos! Šķiet, lieki būtu mēģināt tevi pārliecināt, ka šo pēdējo divu noteikumu izpildīšana izšķirs ne manu, bet tavu likteni. Ja neizpildīsi pirmo, galīgi samaitāsi attiecības ar mums, bez tam, kā jau teicu, mēs tev esam sadzinuši pēdas un nedomājam izlaist tevi no acīm. Ja neizpildīsi otro, droši vien pa­matīgi iezāģēsi Todorovam, nevis Bojevam. Labi zini, ka mūsu tikšanos, lai vai par kādu to atzīsti, tavi paš­reizējie priekšnieki iztulkos tev diezgan nelabvēlīgā gaismā.
   —   Tieši tā, jums taisnība… — Todorovs pasteidzas piekrist.
   —   Tagad noskaiti līdz simtam un ej mājās, citādi vēl apaukstēsies.
   Piecēlies dodos prom, līdz manām ausīm atlido tikko saklausāms, ar manāmu atvieglojumu pateikts «uz re­dzēšanos».
   Vai senais paziņa atdos naudu, tas ir jautājums, uz kuru grūti rast noteiktu atbildi. Esmu iekļāvis vienkār­šajā lēmumā finansiālas dabas noteikumu ne vien tādēļ, ka man žēl šo trīssimt tūkstošu, bet arī tāpēc, ka Todo­rovs varbūt tikai tad padomās par atgriešanos dzim­tenē, ja vēlēsies atmaksāt piesavināto summu. Pats pē­dējais noteikums tiešām ir man liktenīgs, bet te es ceru, ka uzvarēs Todorova veselais saprāts. Protams, ja egoismu var nosaukt par veselo sapratu.
   Pie spilgti apgaismotās «Valcnsijas» fasādes daži subjekti, kaudamies ar pretrunīgām domam, aplūko šā kabareja atrakciju attēlus, kuros atrakcijas izskatās daudz pievilcīgākas nekā īstenībā. Gabaliņu talak ietves malā stāv sieviete. Un šī vientuļā sieviete mani gaida tumšā naktī kā varone, kas apdziedāta senā šlāgerī.
   —   Šovakar jūs esat tik apburoša, — es galanti pa­glaimoju, nepasveicinājis viņu.
   Taču kompliments nelīdz.
   —   Man bija jāgaida jūs veselas divdesmit minūtes,— Greisa saltā balsī pavēsta, paskatīdamās savā pulk­stenī. — Apkārtējie droši vien mani noturēja par ielas­meitu.
   —  Vai klienti pienāca jums klāt?
   —  Jūs esat pirmais.
   —   No sirds nožēloju … Ne jau to, ka esmu pirmais, bet gan to, ka jums liku tik ilgi gaidīt… Redzat, biju pieteicis sarunu ar Bulgāriju, un pārāk vēlu savie­noja …
   —   Protams, saruna bija fatāli svarīga, — arvien vēl tikpat salti pārmet senā šlāgera nakts varone.
   —   Ne tik daudz fatāli, cik finansiāli. Jums jau zi­nāms, ka neesmu tāds bagātnieks kā Seimurs.
   —   Kālab tad mani vedat uz šo kabareju, kur tik dārgi jāmaksā? — Greisa vaicā, nelabprāt tuvodamās kopā ar mani «Valensijas» ieejai.
   —  Tālab, ka saruna notika. Viss kārtībā. Un pats galvenais — jūs patiešām esat apburoša!…
   Greisa ar melno matu augsto sakārtojumu, ģērbusies pelēkā blīva zīda kostīmā un krāšņā, baltā mežģīņu blūzē, patiesi izskatās lieliska. Eleganta un valdzinoša gandrīz kā luksusledusskapis.
   Kabarejā priekšnesumi pašlaik beigušies un neganti auro orķestris, kurš pirms dažām dienām nabaga Hi- ginsam laupīja pēdējās dzirdes spējas. Iekārta joprojām ir tāda pati — banali pretencioza, vienīgi apmeklētāju daudz vairāk — kā jau svētdiena.
   Ieņemam vietas pie maza galdiņa un klusējot izdze­ram pa glāzei šampanieša, lai ātrāk aprastu ar rožaino pustumsu un saviļņojošo prieku, ka atkal esam kopā. Dāma droši vien gaida, kad apklusīs džeza rēkoņa, lai pēkšņi man uzdotu āķīgu jautājumu; es gaidu, kad viņai uzlabosies oma.
   Īstenībā man ir bijusi saruna ar Bulgāriju, jo kāda jēga laist darbā viltīgu triku, ja to jau rīt atklās. Brīdī starp diviem šāvakara «randiņiem» — vienu parka klu­sumā un otru «Valensijas» saksofona spiedzienos — patapu piezvanīt no viesnīcas kādam paziņam uz Sofiju un apmainīties ar viņu dažiem divdomīgiem teicieniem, kurus varētu izprast, kā vien tīk. Man nebūtu nekas pretī, ja Seimurs nospriestu, ka esmu apprasījies, ko lai daru sakarā ar viņa piedāvājumu. Tas amerikānim radītu ilūziju, ka viņa vārdus esmu ņēmis nopietni un aizvien vēl vilcinos ar atbildi tikai tādēļ, ka gaidu norā­dījumu. Tagad man vissvarīgākais ir iegūt mazliet laika. Galveno uzdevumu jau esmu gandrīz izpildījis. Vēl jātiek galā ar niecīgāko, kas skar mani pašu, — jā- izraujas no Seimura valgiem.
   Orķestrim atskaņojot melodijas beigas, diriģents tik strauji, kaismīgi novēž ar rokām, ka pats tik tikko ne- nolec no podija. Tūlīt iestājas dziļš nāves klusums, kurā es saklausu Greisas čukstus:
   —   Maikl, vai jūs mani mīlat?
   —       Esmu jau gari un plaši atbildējis uz šo jautā­jumu, — maigi pasaku.
   —       Es nerunāju par mīlestību kā tādu, bet par pieķer­šanos, draudzību …
   —       Ā-ā, tas ir kas cits. Mīlu visus cilvēkus. Dažus — vairāk, dažus — mazāk. Jūs piederat pie tiem, kurus mīlu vairāk.
   —   Un Seimurs?
   —       Liecieties mierā ar savu Seimuru! Tiesa gan, viņš ir varen gudrs, bet kāds no tā labums?
   —       Bīstami gudrs, — Greisa pārlabo. — Tuvība ar viņu nepavisam nav veselīga.
   —   Bīstami?
   —       Seimura prāts ir kā klusas mašīnas, kuras rada ultraskaņas, — jums tādas zināmas, vai ne?
   —   Kaut ko par tām esmu dzirdējis.
   —       Sīs mašīnas bez trokšņa rada organismam kaitī­gus skaņu viļņus un, ja darbojas ar mazāku jaudu, iz­raisa galvas sāpes, ja ar lielāku, nosit no attāluma.
   —       Cilvēkam jāpierod pie galvas sāpēm, — es iebil­stu, piepildīdams glāzes gandrīz tikpat veikli kā vies­mīlis. — Šajās vietās un šajos gados ir maz tāda, kas nesagādā galvas sāpes.
   —       Visinteresantākais ir tas, ka šis virs ar auksto sirdi izjūt pret jums kaut ko tādu, kas saskaņā ar jūsu paša terminoloģiju būtu jāsauc par draudzību. Tīri ne­ticami! …
   —       Ja nemaldos, viņš arī pret jums izjūt draudzību, lai gan citādu.
   —       Maikl, jūs esat sajaucis darbības laikus. Varbūt viņā tiesām bija pamodušās kādas jūtas pret mani, bet tas notika diezgan sen.
   Greisa iedzer malku no glāzes un zilzaļām acīm pave­ras manī, taču tik izklaidīgi, it kā lūkotos man garām.
   —       Vai atceraties kautiņu krogā? Un to, kā Viljams metās jums palīgā? Neviens cits kā Seimurs palīdzēja! Ja to nebūtu redzējusi pati savām acīm, nekad tam ne­ticētu.
   —       Jūs domājāt, ka viņš vienaldzīgi noskatīsies, kā šie mani padara aukstu?
   —        Protams, tā domāju gan. Pat biju pārliecināta, ka viņš līdz galam sēdēs kā vienaldzīgs liecinieks — un nevis aiz ienaida pret jums vai bailēm, bet aiz iera­duma raudzīties uz apkārtējo dzīvi kā ūz bioloģisku trū­dēšanas procesu, kura dēļ nav vērts smērēt rokas.
   —       Es no tiesas esmu pateicīgs Seimuram, ka man palīdzēja, bet nezināju, ko tas viņam ir maksājis.
   —   Un viņa otrā pretimnākšana?
   —       Kāda tieši? Ja esat ievērojusi, to skaits sāk drau­doši pieaugt.
   —       Tā, kas skar mūsu attieksmes, pareizāk sakot, jūsu attieksmes ar mani.
   —       Vai tad pati neesat teikusi, ka esmu sajaucis dar­bības laikus?
   —       Tam nav nozīmes. Ja kāds cits atjautos tā darīt kā jūs, ticiet man, Seimurs uzreiz viņu samaltu miltos. Un ne jau greizsirdības deļ, bet tāpat vien, lai viņš zinātu, ka neviens vienkāršs mirstīgais nedrīkst tīkot pēc tā, kas pieder pašam misteram Seimuram. Nē, goda vārds, viņš laikam ir iemīlējies jūsos.
   Grasos ko iebilst, bet taisni patlaban orķestris rauj vaļā brīdinošus, dārdošus treļļus, kuru īpašā nokrāsa man jau cik necik pazīstama, un uzreiz iznāk redzētais pāris — dāma ar plīvuru un viņas istabene, stumdama spoguli.
   —       Liekas, šis priekšnesums jūs aizraus, — es saku, kad orķestra auri ir pieklusuši tik tālu, ka kļuvuši cie­šami. — Ja neviļos, vel neesat precējusies.
   Greisa laiciņu vēro uzvedumu, kurā tiek atainots pirmskāzu rituāls. Tad atkal pavērš acis pret galdu un drūmi nopukst:
   —   Cik tas ir nejēdzīgi…
   —   Kas? Laulības?
    — Nē, tas, ka mūsu dienās pat sirdij vissvētākais ir tapis par farsu.
   —   Kādēļ par farsu? Skaista miesa nekad nav farss.
   —       Miesu varētu parādīt, neņemot palīgā līgavas plī­vuru, — Greisa turas pretī.
   Tad negaidot nikni izgrūž it kā bez sakara ar mūsu aizsāktajām valodām:
   —   Es ienīstu Seimuru!
   —   Ienaids dažkārt ir diezgan divkosīgas jūtas.
   —       Vaļsirdīgi atzīstos: ienīstu viņu bez jebkādas div­kosības.
   —       Var jau būt. Bet kā lai jums palīdzu? Vai lai viņu nošauju?
   —       Pakļaujiet Seimuru savai varai! Pakļaujiet savai varai, izmuļķojiet, padariet smieklīgu! Seimurs — smieklīgs! Es labprāt samaksātu ar savu dzīvību par šādu skatu.
   —       Cik man zināms, vīriešus padara smieklīgus gal­venokārt sievietes. Un te sieviete esat jūs.
   —       Tā nemaz nav sieviešu spēle. Neizliecieties par vientiesi! Es šodien dzirdēju daļu no jūsu sarunas.
   —   Protams, gluži netīšām.
   —   Tīšām vai netīšām, bet dzirdēju gan.
   Greisa paņem cigareti un nožvirkstina šķiltaviņas tik satraukti, kā šī parasti apātiskā sieviete laikam rīkojas psihiskā uzliesmojumā.
   —       Nekādi netieku vaļā no uzraudzības! — gurdi no- pūšos. — Vispirms — dāņu policija, tad — Seimurs, tagad — jūs …
   —       Maikl, izmuļķojiet viņu, lieciet apsmieklā! — Greisa neatlaidīgi uzstāj.
   —  Man nav īsti skaidra jūsu terminoloģijas jēga.
   —   Pieņemiet naudu, ko viņš jums piedāvā!
   —       Naudu nekad nepiedāvā par pliku paldies. Ja esat klausījusies mūsu sarunu, noteikti esat ari dzirdējusi, ka Seimurs vēlas pretī dabūt preci, kādu nevaru viņam piegādāt.
   —       Viljams taču jūs nespiedīs, lai tūlīt to piegādājat, es viņu labi pazīstu. Viņš vēlēsies uzpirkt jūs ne vien ar dolāriem, bet arī ar savu karalisko cēlsirdibu. Pacen­tīsies savaņģot jūs atzinības valgos. Sniegs jums visu, ko ir solījis; un pat vēl vairāk, nekā ir solījis. Pacietīgi gaidīs, kad pats ierunāsities. Augstsirdīgi liks jūs mierā nedēļu vai mēnesi. Bet man nepieciešamas tikai dažas stundas, lai nekavējoties aizvestu jūs uz kādu neitrālu
   valsti, kur Seimurs nevarēs nedz mūs atrast, nedz mums ko nodarīt.
   —   Kas jums tiks pašai no tā? Līgavas plīvurs?
   —   Neraizējieties, laulības jums nedraud, — Greisa atbild.
   Pavēries uz estrādi, ieraugu, ka, it kā apstiprinādama viņas vārdus, nākamā jaunā sieva tiešām attālinās no manis, uzlikusi galvā caurspīdīgu plīvuru, kas neko ne­noslēpj.
   —   Ja nevēlēsities, neapgrūtināšu jūs arī ar savu draudzību, — Greisa apgalvo, lai mani galīgi nomieri­nātu.
   —   Netieku gudrs, ar ko gan motivējama jūsu filan­tropija.
   —   Filantropija? Zināt, es vienīgi alktin alkstu redzēt, kā nonāks dimbā šis «varen gudrais» vīrs.
   Un ilgi apvaldīto dusmu pēkšņā izvirdumā mana dāma — ledusskapis — strauji sasit šampanieša glāzi pret galda kranti.
   Un, re, mēs atkal esam tukšajās ielās. Skaņi soļi nakts klusumā. Seni, populāri tango laikmeta šlāgeri. Ejam lēnām, un es izklaidīgi klausos, ko vienmērīgā balsī stāsta Greisa, neapzināti šūpodama rokā greznu somiņu.
   —   …Pirmajās dienās, kad Viljamu atraidīju, viņš manis dēļ vai prātu zaudēja, vēlāk, kad piekāpos un biju maiga, skaitās kā nelabais… Arī vēl tagad — pēc pieciem gadiem — Viljams nevēlas, lai viņam atdodos mīļuprāt, bet grib mani iegūt ar varu, un tā man jā­spēlē teātris — jāgrūž viņš prom, jāpretojas tik ilgi, līdz Viljams rupji sagrābj mani savās rokās, — jā­spēlē teātris, lai viņam rastos ilūzija, ka ir ieguvis mani ar varu. Jebkuras parastas cilvēciskas jūtas — pat vis­vairāk apvaldītas — var viņā iesvelt niknumu. Viņa skatījumā mīlestība nav valdzinājums, bet dzīvnieku plēšanās, un, kaut gan neesmu dzīvnieks, tomēr man tas jātēlo… īstenībā viņš aizvien retāk pievēršas arī šai rotaļai…
   —  Varbūt viņš cerēja, ka atradīs jūsos sava ideāla iemiesojumu, bet vīlās …
   —       Kas nu tas par ideālu — briļļu valkātāja kurpēs ar zemiem papēžiem… Kad Pigmalions ir maniaks, Galateja var būt vienīgi karikatūra. Bet es neesmu Galateja un arī nevēlos pārvērsties par Galateju! Gribu būt tā, kas es esmu. Skaidrs?
   —       Skaidrs gan, skaidrs, tikai neuztraucietiesl Jums it nemaz neklājas uztraukties.
   —       Es pati labāk nekā jūs zinu, kas man klājas un kas ne. Varbūt jūs arī, tāpat kā Viljams, sāksit veidot no manis kādu savu tēlu?
   —       Nebaidieties! Nekad neesmu aizrāvies ar tēlnie­cību, vēl jo mazāk — ar plastiskām operācijām.
   Kad esam nonākuši līdz ielas stūrim, kur jānogriežas uz viesnīcu «Kodans», Greisa pēkšņi mani apstādina.
   —       Es negribu pārrasties istabā — tajā mūs noklau­sīsies. Iesim kur citur!
   —   Kur tad citur?
   —   Kaut kur… uz jūras krastu… vai parku.
   «Izrādās, ka šai pilsētā parkus izmanto daudzām va­jadzībām,» klusībā nospriežu. Un balsī pasaku:
   —       Labi, brauksim ar taksi. Es vakar noīrēju mazu dzīvokli. Tā kā šodien ir svētdiena, šaubos, vai kāds ir paguvis tajā ierīkot aparatūru.
   Pēc pusstundas mēs jau esam manā jaunajā dzīvoklī, kas nav nekas vairāk kā veca, diezgan nolaista bēniņu telpa. Taču eleganto dāmu, redzams, nemaz nenomāc nabadzīgā iekārta.
   —       Sis dzīvoklis man atgādina studiju gadus. Ak dievs, kāda bija nabadzība un kāds miersl
   —   Tās bija laimīgas dienas bez rūpēm.
   —   Labāk sakiet: laimīgas dienas bez Seimura!
   —       Jums šis vīrs jau ir tikpat kā slimīgi uzmācīgs rēgs.
   —   Drīz viņš arī jums kļūs par slimīgi uzmācīgu rēgu.
   —   Greisa, es arvien vēl neesmu izlēmis, ko lai iesāku.
   —       Ak vai! Arvien vēl ticat, ka jums ir tiesības pašam izlemt?
   Sājos vārdos izpaužas satraucoša ironija, tomēr es tikai viesmīlīgi pajautāju:
   —   Ko jūs iedzertu?
   —       Neko. Un, dieva dēļ, neskraidiet šurpu turpu un neklājiet galdul
   Ar apslēptu prieku padevīgi apsēžos sadēnētā krēslā, jo šai vēlajā nakts stundā man tiešām netīk saimniekot. Attapdams, ka sākas pavisam nopietna saruna, aizde­dzinu cigareti, lai atvairītu miegu.
   —   Varbūt jūs paļaujaties uz to, ka pēdējā brīdī iekāp­sit lidmašīnā vai vilcienā un aizšmauksit prom? Bet jums, Maikl, pat nav ne jausmas, kāds īsti tagad ir maršrutu saraksts. Jūs nejēdzīgi nīkstat uz perona sta­cija, no kuras nekad neaties neviens vilciens. Pēdējais vilciens — tas, ar kuru varat izglābties, — dosies ceļā šodien pēcpusdienā. Citi vairs nav paredzēti, ticiet man!
   —   Veltīgi mani baidāt, mīļā, — es saku, varēm ap­spiezdams žāvas. — Es nenīkstu'nekādā stacijā un ne­ilgojos ne pēc kāda vilciena. Pašlaik man pat šai pil­sētā ir labāk nekā jebkur. It sevišķi, kad ir laimējies dabūt šo romantisko kaktiņu.
   —   Ko gan gribat izlemt? Jūs kā galīgs naivulis esat visnotaļ Seimura varā un vēl runājat par lemšanu!
   —   Bet jūs arī man šo to esat piedāvājusi, vai ne?
   —  Jā. Pat nepadomājusi, kādu risku uzņemos, jums uzticēdamās.
   —   Tad nu viss skaidrs. Esmu saņēmis vienu piedā­vājumu no Seimura, otru — no jums. Vai šajā pasaulē, kur ir tik ierobežotas iespējas, tā nav maza greznība — brīvi izlemt, kuru no abiem piedāvājumiem lai izvēlos?
   Greisa domīgi paraugās manī ar savām spodrajām, saltajām, zilzaļajām acīm, kā mēģinādama izprast, kas slēpjas manos vārdos un vai tie nav tikai retorisks iz­sauciens par šo pasauli un iespējām. Tad gurdi pasaka:
   —   Tomēr dodiet man kaut ko iedzert!

   Kopenhāgena ir skaista pilsēta. Taču ikvienā pilsētā — pat visskaistākajā — ir tumši kakti. Kādēļ es pats esmu apmeties tieši tumšā kaktā, tam ir savs iegansts.
   Nolieku uz galdiņa, kas novietots pie loga, tikko no veikala atnestas, svaigas smalkmaizītes un paceļu ka­fijas kannas vāciņu, lai palūkotos, kā ievelkas kafija. Izrādās, ka šis delikātais process jau ir galā. Kūpošais šķidrums ir smaržīgs un diezgan stiprs, spriežot pēc tā, cik tas ir tumšbrūns. Pieleju līdz malām pilnu lielu por­celāna tasi, ko man ir atstājusi tālredzīgā saimniece, un neapsēdies sāku brokastot.
   Cik atceros, ar kafijas vārīšanas māku mani iepazīs­tināja Fransuāza. Tas notika kādā mājīgā villā netālu no Atēnām, kur amerikāņi savukārt mani iepazīstināja ar spiegošanas māku. Taisnības labad jāatzīstas, ka par iegūto izglītību esmu diezgan lielu pateicību parādā sa­viem pretiniekiem. Vieni man ir mācījuši šifrēšanas un atšifrēšanas fineses, citi — divkosīgas spēles trikus, daži — pieklājības noteikumus un manieres, vēl daži — buržuāziskās socioloģijas idejas. Un to visu viņi ir snie­guši par baltu velti, ar vienu vienīgu nodomu — uzvest mani uz pareizā ceļa, tas ir, panākt, lai es kļūtu par nodevēju.
   Dzerdams kafiju, raugos pa bēniņu logu, aiz kura pa­veras drūma aina, ko nespēj vērst jaukāku pat vēlīnās vasaras saule, kas pāri šai ziemeļu pilsētai, kā par brī­numu, spīd jau otro dienu. Pie mājas nav sētas, un tai piekļaujas ar zāli aizaudzis klānis, ko šķērso dzelzceļa līnija, tik sarūsējusi, ka redzams — to gadiem ilgi vairs neizmanto. Klānī melnē divas pamestas barakas, aiz tām — sagruvis žogs, pie kura milzīgās kaudzēs sa­krauti nevienam nevajadzīgi lūžņi. Tālāk pa kreisi — impozanta garāžas izkārtne; šai garažā man laimējās nonomāt volvo ciltstēvu. Pa labi čurn mazliet sasķiebu- sies, šaura, augsta ēka, tik vientuļa ka zobs veca cilvēka mutē, un uz tās zelmiņa arvien vel rēgojas milzīgi, pa pusei nobružājušies senas reklāmas burti. Izlasot vēl lielākiem burtiem uzmālēto vienīgo man pazīstamo vārdu, saprotu, ka tā ir krājkases reklāma.
   Nezin kādēļ krājkašu lietderību visvairāk reklamē nabadzīgos kvartālos, tas ir, to iedzīvotāju vidū, kuri vismazāk var iekrāt naudu. Neviens necenšas bagātos pārliecināt, kādu labumu dod taupība. Izskaidrošana domāta galvenokārt mazturīgo aprindām. Baņķieri droši vien atzīst: zināma indivīdu daļa dzīvo nabadzībā tāpēc, ka neprot taupīt. Vai varbūt… Bet tā nav mana no­zare. Bankas un krājkases jau kādu laiku vairs neno­darbina manu prātu. To nodarbina pavisam kas cits.
   Kannā vēl atlicis diezgan daudz kafijas, un, tā kā viens pats ieturu brokastis pie šā galda, atļaujos atkal piepildīt porcelāna tasi. Greisa ir aizmanījusies projām agri no rīta un tik klusi, ka pat nedzirdēju. Tikai viņas vieglais smaržu aromāts aizvien vēl vēdī mansardā, kā atgādinādams, ka bez šīs nokvēpušo piepilsētu, sarūsē­jušo dzelžu un purvaino klāņu pasaules ir vēl cita — «Šanela» un «Kristiānā Diora», asfalta un neonspuldžu, galveno oficiantu un izmeklētu, dārgu ēdienu pasaule.
   Tas ir lieks atgādinājums. Es jūtos svešinieks kā vienā, tā otrā pasaulē un šodien atrodos te, rītu — tur ne jau sava prieka pēc, bet nepieciešamības spiests. Dažreiz sirdi kremt nejēdzīga apjauda, ka man nav savas pasaules, pa kuru es varētu staigāt, eju pa šauru spraugu starp pasaulēm, man mūžīgi lemts patrulēt uz šīs baisās strēles, ko sauc par «nevienam nepiederošo zemi», un mans aicinājums ir nevis dzīvot, bet palikt neskartam, nevis radīt, bet novērst.
   Diviem lieliem malkiem izdzēris tukšu otro tasi ka­fijas, paraugos rokas pulkstenī. Patiesībā man nekur nav jāsteidzas, lai gan šodien ir pirmdiena — nedēļā pirmā darba diena. Jā, nekur nav jāsteidzas, tomēr jā­kārto ne mazums darīšanu. Kā jau esmu paredzējis, kopš agra rīta mani ir pamatīgi ielenkuši. Ka tiešām tā ir, par to esmu pārliecinājies, iedams uz maiznīcu. Viens glūņa dirn pie pretējās ieejas, otrs lasa laikrakstu automobilī, ko apturējis metru divdesmit lielā attālumā no mājas. Ja gribi, ej kājām, ja ne, brauc ar takso­metru, mēs katrā ziņā būsim klāt kā saukti.
   Nav vērts vēl ilgāk nīkt šajos bēniņos, cerot, ka vis­maz viens no šiem glūņām pārplīsīs pušu aiz dusmām un garlaicības. Panākt to, lai spiegs pārplīstu vai pušu no gaidīšanas, ir tikpat grūti kā piedzirdīt dāni ar alu tā, lai viņam būtu beigas. Paķeru lietus mēteli, noeju pa šaurajām, tumšajām kāpnēm lejā un, nevel­tīdams uzmanību abiem slepenlīžām, dodos uz tuvējo laukumiņu, kur iekāpju autobusā, kas brauc uz pilsētu.
   Es būtu varējis iekārtoties autobusa pakaļpusē un pa­vērot melno fordu, kurš seko man, tomēr apsēžos priekš­pusē. Kāds labums vēlreiz pārliecināties par to, kas jau tā zināmsl Un man zināms arī vēl tas, ka ielenkums nez vai aprobežojas ar šiem diviem vīriem un laikam ir organizēts tik rūpīgi, lai neviens mans mēģinājums izsprukt neizdotos. Manā kabatā ieliktas divas lidmašī­nas biļetes — viena uz Vīni, otra uz Budapeštu, plus yēl vilciena biļete uz Cīrihi un kuģa biļete uz Rostoku, bet ļoti baiļojos, ka patlaban tām nav lielāka vērtība kā mazai veca laikraksta lapiņai. Vispār, kā izteicās Greisa, pēdējais vilciens — tas, ar kuru iespējams iz­glābties, aizbraucis. Labi, ka stacija joprojām ir tepat un es neesmu nokļuvis kādā vēl nemīlīgākā un tukšākā vietā.
   Izkāpju pieturā, kas atrodas blakus Pilsētas lauku­mam, un, brītiņu šaubījies, dodos uz Strogetu, lai pie­spiestu spiegu izlīst no forda un izlocīt kājas pa šo ielu, jo tā — šķiet, jau esmu stāstījis — atvēlēta tikai gājē­jiem.
   Izrādās — esmu maldījies. Vīrietis, kurš velkas man nopakaļ pa šo tirdzniecības ielu, nav tas, kas brauca ar fordu. Tas ir kāds no pasažieriem, kuri reizē ar mani iekāpa autobusā. Skaidri redzams, ka ir vairāk nekā divi vajātāji, un viņi laikam uztur savā starpā radio­sakarus.
   Es varētu iegriezties bibliotēkā, bet tas Seimuram liksies pagalam smieklīgi. Man ir gandrīz vienalga, ko domātu Seimurs, bet cilvēks nedrīkst rīkoties muļķīgāk, nekā nepieciešams. Nevainīgā spēle, kurā tēloju iesācēju sociologu, jau sen atklāta, tātad lieki to vēl turpināt. Labāk tēlot lomu, katlu, pēc viņu ieskata, tagad esmu uzņēmies. Esmu cilvēks, kurš nosit laiku, gaidīdams attiecīgas instrukcijas. Tā ir nepatīkama, bet derīga loma, jo kaut cik nomierinās pretinieku un notrulinās tā pārmērīgo modrību.
   Kavēdamies šādās pārdomās, apsēžos laukā pie gal­diņa līdzās kafejnīcai, kas pirmā pagadījusies, un pa­sūtu tasi «Espresso», lai pārbaudītu, vai šis iecienītais dzēriens labāk garšo ieliets no automāta nekā mājās vārīts.
   Gandrīz līdz pulksten diviem klīņāju pa kafejnīcām un tirdzniecības ielām. Tā esmu zaudējis daudz laika, taču, tāpat kā plāna izpildē atpalikusi iestāde cer atgūt nokavēto gada beigās, tā arī es — darba dienas beigās.
   Kamēr tērēju sīknaudu kafejnīcās vai pētu ska,tlogus, man aiz muguras cits citu nomaina trīs spiegi, kas iz­skatās dažādi, bet uzvedas ..vienādi. Visumā mani izseko neatlaidīgi, taču diezgan taktiski un mazliet nevērīgi.
   Ap diviem ieeju viesnīcā «Kodans», lai paņemtu savas mantas un samaksātu rēķinu. Domāju, ka Greisa vai Seimurs būs man atstājuši pie šveicara zīmīti, bet šī ce­rība nav attaisnojusies. Ielieku ceļasomu taksometrā un braucu uz jauno dzīves vietu — veco mansardu. Aši pa­metis acis pakaļējā lodziņā, pārliecinos, ka izsekošana rit mierīgā gaitā. Tagad man nopakaļ brauc nevis mel­nais fords, bet melns opelkapitans. Skaidrs — šie cil­vēki ir nolēmuši nežēlot līdzekļus, lai tikai ar mani nekas, itin nekas nenotiktu.
   īsu laiciņu atpūties mājīgajā mansardā, atkal dodos laukā, lai atlikušo dienas cēlienu ziedotu iepirkumiem. Nospriežu: ja jau esmu dabūjis dzīvokli, kāds tur brī­nums, ka rūpējos par tā iekārtpšanu.
   Tā eju mazā apgaitā pa kvartāla veikaliņiem, un mani pavada kārtējais glūņa. Dāņu policijas pārstāvji sekoja man piecdesmit metru attālumā, Seimura ļaudis, ko nomāc mūsdienu lāsts — neuzticība, turas trīsdesmit metru atstatumā. Tomēr, redzēdami, ka augu dienu rāmi klaiņoju pa pilsētu un tagad nopūlos ar ikdienišķām saimniecības rūpēm, viņi nomierinās un nesaasina ne­uzticību tik tālu, lai kopā ar mani ieietu arī pārdotavās.
   Tikko nopirktā neilona tīkliņā pēc kārtas atrod vietu divas viskija pudeles, cepumu kārba, dažas lētas glāzes, maza, maza slotiņa un Ceilonas tējas paciņa. Sie pir­kumi ir gluži nevajadzīgi, varbūt noderēs tikai viskijs. Galīgi lieka, bet, jāpiebilst, par dārgu naudu iegādāta ir sulu spiede. Retumis mielojos ar augļiem, un man nav ne mazākās vēlēšanās spiest sulas, jo tās tirgū var dabūt atliku likām gatavas, daudz pievilcīgākas, pār- raudzētas vīnā. Te galvenais iemesls ir tas, ka tieši saimniecības preču veikaliņā ir izdevies atrast vienīgo, kas man patlaban nepieciešams: tālruni, kurš ierīkots tādā stūrītī, ka nav manāms no ielas.
   — Vai es drīkstētu piezvanīt? — iejautājos, ar savu jauno pirkumu noskaņojis labvēlīgi pārdevēju, kas stāv aiz letes, kūpinādams cigāru.
   Pārdevējs cēlsirdīgi novēž ar roku uz tālruni kaktā, izņem cigāru no lūpām, un viņa sejā, kas starot staro priekā, pēkšņi iezogas laimīgs smaids. Bet šis smaids nav veltīts man. Veikalā nule ir ienākusi vidēja vecuma dāma varen kuplām krūtīm.
   —   Pētersena kundze!… — saimnieks sveic viņu un uzreiz šķiež laipnības, kā pupas bērdams vārdus, kuri nedz man ir saprotami, nedz mani interesē, jo darbības plānā vēl atlicis uzdevums, ar ko jātiek galā tagad — vai nekad.
   —   Galvenā direktora kungs? — uzgriezis numuru, vaicāju pusbalsī. — Jūs traucē Zidarovs … Ceru, ka at­ceraties … Es gribētu parunāties par iemaksu sakarā ar pasūtīto preci… Domāju, ka šodien to esat saņē­mis … Līdz šim neko vēl neesat saņēmis? … Nu tad droši vien rīt vai kādu citu dienu saņemsit visu summu. Piedodiet!
   Nolieku klausuli un tūlīt eju laukā, saimniekam ne­manot — viņš joprojām bārsta Pētersena kundzei laip­nības un skatieniem šauda viņas krūtis, un gan šīs laipnības, gan šie skatieni acīmredzot iepriecina tiklab vienu, kā otru.
   Kad esmu piezvanījis «Universāla» galvenajam direk­toram, vēl kaut ko pirkt vairs nav jēgas. Tāpēc iekār­tojos mazā alus bārā, kas atrodas laukumiņā pie auto­busu pieturas, un ar divu «Tīborga» pudeļu palīdzību ātri notiesāju bifšteku bez garnējuma, un tās rnan ir pusdienas un reizē arī vakariņas. Pa skatlogu, pie kura sēžu, redzama tikai dažu apgrieztu kociņu skrajā la­potne un tālāk — virs pazīstamās garāžas ieejas jau pazīstamās reklāmas milzīgie burti: «Iznomā automo­biļus». Visā šai ainavā pelna uzmanību vienīgi kāds vīrs, ģērbies pelēkā uzvalkā, atspiedies pret koku un nogrimis laikraksta lasīšanā. Tas ir kārtējais slepenlīža.
   Tātad trīssimt tūkstoši rokasnaudas nav iemaksāti. Lai gan Todorovs svēti apsolījās izpildīt lēmuma trešo noteikumu, tomēr nav turējis vārdu. Tad kas gan var garantēt, ka viņš izpildīs ceturto — to, no kura atkarīga mana dzīvība? Protams, nekas nevar garantēt. Tikai pērkot tādus saimniecības piederumus kā sulu spiede, tiek dota garantija. Saņemts spīlēs vai nospriedis, ka no jauna neģēlīgi rīkoties ir izdevīgāk, Todorovs pa­ziņos tur, kur neklājas, par vakar vakarā notikušo tik­šanos ar biedru Bojevu, ar ko sastapties pats it nemaz nav vēlējies. Ceru, ka viņš to vēl nav izdarījis un neiz­darīs tuvākajās dienās. Visvairāk ceru, ka pat neieminē­sies par man nodotajām filmām. Viņš taču neko neie­gūs, izpauzdams šo mazo noslēpumu, un, šķiet, ir pie­tiekami gudrs, lai saprastu, ka tā atklāšana būtu viņam tikpat kā pašnāvība. Pārējais tagad vairs nav tik sva­rīgi — arī dolāri, kaut gan to ir trīssimt tūkstoši.
   Viesmīle, ierasti smaidot, noliek man priekšā de­sertu — krēmu, ko esmu vieglprātīgi pasūtījis un no kā jau divu metru attālumā dvesmo skurbinoša mandeļu smarža. Kopenhāgenā visiem saldumiem piemīt man­deļu drogu vai preparātu smarža — un ne vien saldu­miem, bet arī zupām un pat gaļas ēdieniem, it kā teļi un govis būtu baroti tikai ar mandelēm. Drūmā noska­ņojumā sāku mieloties ar iebalto krēmu, kura aromāts man atgādina, cik briesmīga ir nāve noindējoties, un reizē domāju, ka varbūt nevajadzēja izvirzīt Todoro­vam trešo noteikumu — atmaksāt naudu. Pirmkārt, nauda ir tāda vērtība, ko paņemt viegli, atdot gaužām grūti. Turklāt, ja tā paņemta negodīgā ceļā, to vēl grū­tāk atdot labprātīgi. Bet ir vēl kas cits. Nobijies no tā, kas viņam draud, ja neiemaksās naudu firmā, Todorovs droši vien pakļausies vilinājumam noslēpties no mums — mainīt dzīves vietu. Un, tā kā nodevējs to nedrīkst izdarīt bez jauno šefu ziņas un piekrišanas, viņi būs jāpārliecina par šīs maiņas nepieciešamību. Bet, lai pārliecinātu, jāatrod kāds iegansts. Un kādu citu ieganstu lai izgudro Todorovs, ja ne patieso? «Bo- jevs ir sadzinis man pēdas un piedraudējis ar nogali­nāšanu!» Tā liekais, nevietā izvirzītais trešais notei­kums neļaus izpildīt arī to, kurš visstingrāk jāievēro, — ceturto.
   Bez šaubām, šādi apsvērumi nav radušies manās sma­dzenēs pirmoreiz un tos nav pēkšņi uzjundījusi man­deļu krēma smarža. Esmu to pārdomājis jau ilgi pirms tikšanās ar Todorovu, taču vairījos visu galīgi izlemt, atzīdams, ka būs vēl jāliek vērā Todorova izturēšanās pašā tikšanās laikā. Un re nu — kad šis izšķirošais brīdis pienāca, manī negaidot ierunājās nevis veselais saprāts, bet muļķība jeb, maigāk izsakoties, sentimentalitāte. Man bija vairāk žēl cilvēka, kas zaudējis dzim­teni, nekā dzimtenei nolaupīto trīssimt tūkstošu dolāru.
   Zināms, man nav īpaša pamata iežēloties par Todo­rovu. Gluži otrādi. Kā jau teicu, attiecīgā situācijā es pat nospiestu pistoles mēlīti, nebaiļodamies no sirds­apziņas ēdām, kādas mocīja lēdiju Makbetu. Tomēr, lai cik tas šķiet idiotiski, ir brīži, kad sirds iesmeldzās par šādu tipu tāpēc vien, ka nesen viņš, tāpat kā es, arī bija cilvēks un viņam bija dzimtene — Bulgārija. Un tā manī iekvēlojās vēlme padarīt šo tipu atkal par cil­vēku — un es nolēmu atvērt viņam pēdējos vārtus uz glābiņu. Un nošāvu greizi.
   Pēc manām domām, Todorovs kļuvis par nodevēju nevis pēc laba prāta, bet piespiests.. Skaidrs, reiz kļuvis par nodevēju un reiz nodrošinājies ar krietnu summu, viņš kaļ tikpat necilus, cik viņam pašam šķietami vili­nošus plānus uzsākt jaunu dzīvi kādā jaunā vietā. Grūti pateikt, kas notiktu, ja Todorovu atkal pamatīgi iebai­dītu — un šoreiz es —, vai izdotos izkliedēt viņa mal­dīgās, egoistiskās cerības un panākt, ka viņš atgriežas dzimtenē. Protams, ir sāpīgi un nepatīkami ar varu likt cilvēkam atcerēties, ka viņam ir bijusi dzimtene, bet ko lai iesāk, ja dažs ir tik inerts, ka tikai piespiedu kārta viņu var pamudināt uz kādu rīcību, it sevišķi uz labu rīcību. Būtu gluži loģiski, ja Todorovs, varonīgi atdevis trīssimt tūkstošus dolāru atpakaļ, pieņemtu vel varo­nīgāku lēmumu — atgriezties Bulgārijā. Taču manam senajam paziņam acīmredzot trūkst drosmes to izdarīt. Toties varbūt viņam netrūks drosmes izdarīt ko citu — visnotaļ man par ļaunu.
   Pārradies mansardā, nolieku tīkliņu ar dārgo sulu spiedi mazajā virtuvē, apsēžos izdēnētajā krēsla pie loga un kādu laiku vēroju mijkrēšļa stundā drūmo ainavu ar zālaino klāni, dēļu sētu un augstās ēkas no­kvēpušo zelmini, pie kura piekarinātā reklāma aicina mūs taupīt. Dziesnā sasārtušajās debesīs no rietumiem lēnām slīd smagi, violeti mākoņi, it kā tiekdamies ātri 'jo ātri atjaunot sagrauto valguma un nakts status quo. Mansardā pamazām kļūst aizvien tumšāks, mans pētī- gais skatiens arī pamazām kļūst aizvien nevērīgāks, un beigu beigās es tieku vaļā no uzmācīgajām, tirdošajām
   domām visvienkāršākā un tagad laikam vienīgi iespē­jamā veidā — iemiegot.
   Par nelaimi vai laimi, tas ir nevis dziļš, salds no- midzis, kurā cilvēks nekā nejūt un atspirgst, bet dīvaina pussnauda, kad starpmetiem rādās daždažādi noti­kumi — gan bijuši, gan nebijuši, visi vienlīdz sirdi no­spiedoši un baismīgi — pat tas kailais, klinšainais pau­gurs, kam jāskrien pāri, lai aizsviestu tur, kalna iegrobē, vairākas «tērauda olas». Smagie plakstiņi rei­zēm ar mokām paveras, un dzirde izklaidīgi seko zaglī­giem, pa kāpnēm krapstošiem soļiem. Nonākuši neziņā, kālab mansarda logā nespīd uguns, un novārguši mūžī­gajā aizdomībā, mani vajātāji droši vien ir pielavījušies pie pašām durvīm, lai paklausītos un noskaidrotu, vai neesmu nemanot aizlaidies prom no sava mājokļa.
   Fosforescējošie pulksteņa rādītāji jau atzīmē pusdes­mit, kad galu galā nospriežu, ka vajag skaidri apgais­mot viņiem šo neziņu. Piecēlies pagriežu elektrības slē­dzi. Piesardzīgi, lēni soļi klipst lejup. Gaismas drīksna zem durvīm ir nomierinājusi neticīgos. Sadabūju ceļa­somā mazu portfeli, ko pāris reižu esmu izmantojis sim­pozijā, lai kaut cik izskatītos pēc zinātnieka. Ielieku tajā dolāru paciņu un dažas mantiņas — starp tām arī parocīgo, plakano mauzeri, ko līdz šim esmu nēsājis piekārtu zem svārkiem pie sāniem. So ieroci nēsāt tie­šām ir gaužām ērti, un jau sen esmu tik ļoti pieradis pie tā, ka nemaz nejūtu mauzera smagumu; nav iz­slēgts, ka tas man ievajadzēsies tuvākajā laikā, bet, par spīti visam, pagaidām tam jāsaka ardievas. Kopš šā brīža ņemt sev līdzi pistoli un kustamo mantu ir pa­pildu risks.
   Uzvelku modinātāju, lai tas zvanītu nakti vienos, un nolieku galvgalī, tad norauju svārkus, izdzēšu gaismu un atlaižos gultā visā garumā.
   Nezinu, ka citiem darbojas smadzeņu pulkstenis, ma­nējais — gandrīz vienmēr pareizi, tāpēc tieši vienos at­veru acis, pieceļos un, neiededzis gaismu, pošos ceļā. Kā jau agrāk esmu izpētījis, no šejienes iespējams iz­kļūt pa trim ceļiem, bet tie visi šķērso tukšo zālaini, kas plešas aiz mājas. Es varētu izkāpt pa lodziņu uz jumta, pārrāpties pāri trim četriem jumtiem un sameklēt no kādas blakus mājas bēniņiem izeju. Taču tas ir diezgan
   grūti un diezgan nedroši, jo nejaušs troksnis vai nevē­lama tikšanās ierautu mani neparedzētu sarežģījumu tīklā. Es varētu klusiņām doties taisni pa kāpnēm lejā un izmanīties pa sētas durvīm laukā. To izdarīt būtu visvieglāk, toties pārāk bīstami, jo, jādomā, kāds no sle­penajiem arvien vēl dirn nomodā, ierāvies tumšā priekš­telpas kaktā. Vispēdīgi — varētu aiziet tikai līdz otra­jam stāvam, izlīst pa kāpņu telpas logu un izlēkt sētā. Lēciens no triju metru augstuma nav diez cik liels varoņdarbs. Te vienīgais risks ir sadurties ar kādu no maniem neticīgajiem vajātājiem, ja tas nolēmis pavadīt nakti sētā. Ceru, ka pretinieks neliks augu nakti stāvēt sardzē diviem tur, kur pietiek viena: gaitenī un pat uz ielas reizē var novērot abas šī nama izejas.
   Nokāpju otrā stāvā un tieku pa logu laukā bez ma­zākā trokšņa un sarežģījumiem, jo virs sētas ieejas ir betona jumtiņš. Aiz žoga zālainajā klani, ko no man­sarda esmu ilgi, pētīgi iztaustījis ar acīm, nav neviena, un es viegli, naski dodos pa to. Piesardzīgi apmetu lielu līkumu ap abām barakām, bez grūtībām pāršaujos pār žogu un nosoļoju metrus divdesmit līdz otram, kas šķir mani no ielas. Pārlēkt pār šādu žogu pat nakti ir zi­nāmā mērā bīstami. Tāpēc eju tālāk līdztekus šim šķēr­slim, kamēr sasniedzu māju ar krājkases reklāmu. Iz­rādās, ka mājas sētas un parādes durvis ir līdz galam vaļā, un es varu iziet uz ielas bez steigas kā miermī- - līgs un godīgs pilsonis, kāds, manuprat, īstenībā arī esmu.
   Mazliet vairāk laika aizņem taksometra meklēšana, jo tik nomaļā kvartālā un tik vēlā stundā to atrast ir ne­prātīgs sapnis. Gandrīz divus kilometrus noeju kājām, līdz ieraugu automobiļu stāvvietā trīs draņķīgas mašī­nas — laikam mana volvo laikabiedres.
   Minūtēs piecpadsmit taksometrs mani aizved uz no­rādīto vietu — staciju, ak vai, ne jau tādēļ, lai es kaut kur brauktu ar vilcienu, lai gan vilcieni te pienāk un atiet augu nakti. Tieši ar to izskaidrojama lielā rosība milzīgajā, spilgti apgaismotajā zālē, un mana ierašanās tajā nevienam neduras acīs. Cauri zālei aizeju uz telpu, kur ierīkoti skapīši rokas bagāžām. Iemetis automātā monētu, saņemu skapīša atslēgu, tādēļ man nav jāgrie­žas tieši pie kāda transporta kalpotāja. Ielieku portfeli
   astoņdesmit septītajā skapītī, kurš man ir laimejies, aiz­slēdzu to un atgriežos pie taksometra.
   Atlaižu mašīnu netālu no ēkas, kas nes uz sava zel­miņa taupības slogu. Bez starpgadījumiem mēroju at­ceļu cauri zālainei, tad noņēmos ar mazliet riskantu, bet neizbēgamu atlētisku vingrojumu: pēc iespējas klu­sāk uztraušos uz pirmā stāva loga dzegas, no tās pār­lēcu uz betona jumtiņa virs sētas ieejas un pa logu ielienu kāpņu telpā. Izdarot šo vingrojumu, nedaudz no­brāžu delnas, toties novēršu briesmas, kas varētu ras­ties, pēkšņi satiekoties priekšnamā ar kādu ziņkāru tipu — Seimura aģentu.
   Man atliek izpildīt vēl vienu uzdevumu — vissvarī­gāko. Bet tas paredzēts rītdienai. Nelaimīgai dienai — otrdienai un nelaimīgai stundai — septiņos vakarā.
   Kāds pieklauvē pie durvīm — sākumā diezgan nepie­klājīgi, vēlāk pavisam rupji, atraudams mani brokastīs no brīnišķā eliksīra, kas iegūts, uzlejot maltai kafijai verdošu ūdeni. Tas ir eliksīrs, kura varen lieliskās priekšrocības īsti var novērtēt tikai Dānijā, jo vienīgi no tā te neplūst mandeļu esences smarža.
   «Sākas nepatikšanas,» nodomāju, dodamies pie dur­vīm. «Nu nekas, lai sākas vien, tās arī iekļautas pro­grammā.» Droši atveru durvis un sastopos vaigu vaigā ar burvīgo Greisu.
   —  Vai, jūs vēl neesat apģērbies! — nepasveicinājusi mani, viņa klusi, pārmetoši ierunājas. — Laikam šonakt atkal esat piedalījies laulību rituālā «Valensijā» …
   —   Citādi jau nevar būt, kaut kur taču jāizklaidē­jas, — nevērīgi pamēļoju, ievezdams dāmu savā vien­kāršajā dzīvoklī.
   —   Ceru, ka neesat vismaz tēlojis līgavaini.
   —  Vai neiedzersit kafiju? Tikko uzvārīta. Un pats esmu vārījis.
   —   Tas mani nespēj atbaidīt, — Greisa pavēsta, iekār­todamās izdēnētajā krēslā. — Labi, nobaudīšu ar jūsu kafiju.
   Tā pēc neilga brīža es no jauna degustēju «majas nektāru» — šoreiz dāmas sabiedrībā.
   —       Nemaz nav tik negaršīga, — sekretāre nospriež, iedzērusi malku no savas tases. — Bet jūs man vēl ne­esat pastāstījis, ko darījāt pagājušo nakti.
   —       Par pagājušo nakti jūs varētu apjautāties Seimura okšķeriem. Kā pati esat ievērojusi, šie neatlaidīgi kvern lejā. Jau otro dienu.
   —       Ticu jums. Tikai tie ir tieši Seimura, nevis mani okšķeri.
   —       Kāda tam nozīme? Pasakiet, ka jūs ir atsūtījis šefs, un pieprasiet, lai jums sniedz ziņas par šaubīgā tipa Mihaila Kojeva uzvešanos.
   Greisa paņem cigareti, ko viņai piedāvāju, aizsmēķē un raida uz mani stingu, bet pētīgu un domīgu ska­tienu.
   —       Maikl, jūs arvien vēl jokojat, it kā nekas nebūtu noticis un it kā nekas nenotiktu jums apkārt. Man pat šķiet, ka sirdī tīksmināties par savu varonību, kas ļauj jums jokoties, kad ap kaklu jau apmesta cilpa. Bet šādu varonību vulgārā valodā sauc par muļķību …
   —   Par laimi, jūs neesat tā, kas runā vulgāri.
   —       Esat jau nonācis tik tālu, ka uzvedaties muļķīgi un vieglprātīgi — neatkarīgi no tā, kā pats to vērtējat
   —   Bet kā jūs vērtējat savu uzvešanos?
   —       Varat vērtēt, kā pašam tīk! Esmu ieradusies pie jums pēdējoreiz un pēdējoreiz piedāvāju vienīgo glā­biņu.
   —       Un pat nešaubāties, ka veiksit glābšanas operāciju Seimura ļaužu acu priekšā?
   —       Par to nemaz neuztraucieties! Esmu te atnākusi tieši saskaņā ar Seimura rīkojumu, l ai neaizmirstu, tūlīt nodošu viņa pavēli… gribēju teikt — ielūgumu. Viņš šovakar jūs gaidīs astoņos Pilsētas laukumā pie kafejnīcas.
   —   Mersi. Un kur mani ielūgsit jūs?
   —   Esmu jau teikusi, kur.
   —       Tikai neesat likusi vērā, ka man no visām pusēm būs uzceltas barikādes. Tātad, vai būšu viens vai kopā ar jums, tik un tā izrauties no šejienes neizdosies.
   —   Maldāties. Neizdosies, ja visu darīsit bez manis.
   —       Ak tā? Bet vai tad pirmīt pati neteicāt, ka tie okšķeri lejā nav jūsu, bet Seimura ļaudis? Kā gan tos vīrus piedabūsit, lai viņi piemiedz aci, kamēr mēs abi ar jums glābjoties bēgsim prom?
   —   Zināt, Maikl, izbeidziet savas asprātības un pamē­ģiniet mani saprast, jo es tiešām pēdējoreiz esmu jūs­mājās un nez vai mēs vēl redzēsimies, kaut gan es to vēlētos.
   Greisas balss skan daudz klusāk, viņa cenšas runāt pēc iespējas vēsāk.
   —   Jūs jau sākat atkārtoties, — es aizrādu. — Iztik­sim bez lieka ievada — iebaidīšanas un pievērsīsimies tieši jūsu iecerei! Pati apjēdzat, ka nevaru itin neko pie­ņemt, nezinādams vismaz vispārīgos vilcienos, kas tas īsti ir.
   —   Mana iecere vispārīgos vilcienos jums jau zināma. Bet par konkrētiem sīkumiem jāsaka … — Sekretāre apraujas un saausās, pagriezusi galvu pret durvīm. Taču no kāpņu puses neatplūst ne skaņa. Viņa pamāj man ar roku, lai savu krēslu piebīdu tuvāk viņai, un turpina klusi, klusi: — Šovakar jums jācenšas atgūt to, ko esat palaidis garām viņdien. Jūs esat pietiekami veikls un atjautīgs, lai aptvertu, kā jārīkojas cilvēkam, kurš nolēmis pēc ilgas svārstišanās pieņemt priekš­likumu. Un, protams, uzreiz pieprasiet, lai jums sa­maksā apsolīto summu skaidrā naudā …
   —  Un Seimurs tūlīt iebāzīs roku mazajā kabatiņā un noskaitīs man trīssimt tūkstošus …
   —   Tie viņam ir — ja ne mazajā kabatiņā, tad mājas kasē. Droši zinu, ka noteikti noskaitīs jau šovakar.
   —   Tāpat vien, uz goda vārda, pat nepalūdzis, lai parakstos…
   —   Kas par to, ka palūgs parakstu? — Greisa nočukst un paraugās uz mani asi. — Vai tad arvien vēl neap- jaušat, ka pašlaik jums nav tāds stāvoklis, lai būtu žēl parakstīties?
   —   Labi, labi. Un tālāk?
   —   Domāju, ka Seimurs aizvedīs jūs uz saviem apar­tamentiem, lai atdotu naudu, piedāvās jums tur pārlaist nakti vai vispār dzīvot. Nekādā ziņā nedrīkstat at­teikties.
   —   Cik jauki, neatteikšos vis. Nu un tad?
   —   Līdz ar to jūsu uzdevumi būs galā. Tālāk sāksies manējie. Kad šādā ceļā atraisīsit man rokas, viss būs kārtībā. Jums atliks tikai pagaidīt, kad pateikšu «aidā!». Pati pagādāšu jums viltotu pasi un mums abiem lidmašīnas biļetes un parūpēšos par braucienu. Esiet drošs — viss norisināsies ļoti viegli, bez jebkāda riska.
   —   Bet kā būs ar tiem, kuri man seko?
   —   Neviens jums vairs nesekos. Pietiekami labi pa­zīstu Viljamu. Par laimi, viņš arī iedomājas, ka labi pazīst gan jūs, gan mani. Kad pieņemsit Seimura priekšlikumu, viņš nomierināsies, jo nospriedīs, ka ta­gad jau esat viņam rokās.
   —  Varbūt derētu man pa pēdām uzlaistajiem glūņām parādīt, ka esmu sašutis …
   —   Ja vēlaties, varat to darīt. Noteikti esmu pārlie­cināta, ka Viljams pats atcels ielenkumu. Tas ir tieši viņa stilā — uzticēties, lai iemantotu uzticību.
   —   Lieciet lāgā — ielenkt var, ne tikai novērojot ar neapbruņotu aci, kā to dara aģenti, bet arī izmantojot vēl daudz smalkākus paņēmienus.
   —   Ak dievs, nemāciet man šādas gudrības! Es tāpat šo to sajēdzu no izsekošanas un novērošanas. Ticiet droši, viss notiks tā, kā es saku!
   Greisa iedzeļas manī ar zilzaļajām acīm, kurās viežas izaicinoša paļāvība. Es arī raugos viņā, lai gan rāmi, neuzticīgi. Tā mēs mirkli lūkojamies viens otrā, tad dāma novērš skatienu, nodzēš cigareti vel līdz galam neiztukšotajā kafijas tasē un, nolikdama mitro izsmēķi uz šķīvīša, kaut kā gurdi atsāk valodu:
   —  Man tā vien šķiet, ka šaubāties par maniem vār­diem.
   —   Vai tas jūs pārsteidz?
   —  Vaļsirdīgi atzīstoties, jā, — Greisa atbild arvien vēl tikpat gurdi un atkal paveras manī.
   —   Iznāk, ka līdz šim esat mani turējusi par lētticīgu.
   —   Nevis par lētticīgu, bet par gudru. Vai tiešām ne­pieciešams tik ilgs laiks, lai jūs attaptu, ka mans piedā­vājums — labs vai slikts — ir jums vienīgā iespējamā izeja?
   —   Nesāciet runāt ar tādu patosu! — es apvaldu sek­retāri, jo viņa neapzināti ir mazliet pacēlusi balsi.
   Un, brītiņu klusējis, piebilstu:
   —   Būtībā es jums ticu.
   —   Beidzot!
   —       Tikai šaubos, vai nevajadzētu drusciņ grozīt plānu …
   —   Kā tieši?
   —   Izpildīt to līdz pusei.
   —       Es jūs nesaprotu, — Greisa saka, lai gan man uzmet tik asu skatienu, ka uzreiz redzams: viņa lieliski visu saprot.
   —       Es gribēju teikt — vai nebūtu izdevīgāk mums abiem, ja es veiktu uzdevumu, ko esat man uzticējusi, bet jūs savējo atliktu? Greisa joprojām būtu Seimura sekretāre, Maikls strādātu par Seimura palīgu, un tas ļautu Greisai un Maiklam dzīvot šai pasaulē ilgus, ilgus gadus, un varbūt viņi pat audzinātu daudz bērnu.
   Sekretāre atkal apvelta mani ar asu skatienu un pa­rausta plecus.
   —       Tā ir jūsu darīšana. Jūs esat pieaudzis un varat izvēlēties, kas pašam tīk.
   —       Tieši to arī mēģinu darīt, tomēr man jāatzīstas — tas nemaz nav tik viegli…
   Apklustu, it kā es no tiesas ar sirdi un dvēseli nodo­tos šai sarežģītajai nodarbībai — izvēlei. Greisa grasās piecelties, bet es pajāvīgi uzlieku roku uz viņas plauk­stas un turpinu:
   —       Baidos, vai Seimurs nopietni domā izpildīt visus solījumus, ar kuriem viņdien tā neskopojās un kuri, cerams, nepaslīdēja jūsu smalkajai dzirdei garām.
   —       Ja tikai tas jūs uztrauc, varat būt gluži mierīgs,— sekretāre dzestri apgalvo. — Jānudien, Viljamam piemīt paradums turēt vārdu, lai gan tagad tas vairs nav modē.
   —       Tad nu viss kārtībā… vismaz runājot par lietišķo pusi…
   —   Vai jums ir vēl kāda cita puse?
   —       Sakiet, Greisa, — ja jūs un es paliksim pie Sei­mura, vai mani aizvien vēl mīlēsit?
   —       Protams, — dāma mani nomierina saltā balsī. — Mīlēšu jūs tikpat kvēli, cik jūs — mani.
   Mēs no jauna raugāmies viens otram acīs, un tagad Greisai ir lielāka izturība šai cīniņā — viņa nenolaiž savu dzalkstīgo skatienu no manis pat tad, kad atkal sāk tērzēt.
   —       Maikl, velti pūlaties mani nopratināt. Goda vārds, es ne acu galā neieredzu šo vīrieti.
   Sekretāre strauji pieceļas kājās, bet dodas pie loga, nevis pie durvīm, un lūkojas drūmajā piepilsētas ainavā, uzgriezusi man muguru. Tieši šai mirklī ievēroju, cik lieliski viņas smuidrajam augumam un melno matu augstajam sakārtojumam piestāv pasteļzilais kostīms.
   —       Jūs šodien esat tik burvīga kā vēl nekad, — pa­glaimoju Greisai, savukārt pieedams pie loga.
   Viņa lēnām pavēršas pret mani, kā varēm atrauda­mās no piekvēpušās āres apskates vai skumjām domām.
   —       Man jāiet… Varbūt Seimuram jau vajadzīgs automobilis.
   —       Nē, jūs nudien esat tik burvīga — un nemaz nece­riet, ka tiksit no manis vaļā.
   —       Patiesībā Seimurs vēl pusstundiņu var pagaidīt,— Greisa nodudina, vērdamās savā pulkstenī.
   Kad aizritējusi pusstunda, viņa, kārtodama matus pie necilā spoguļa alumīnija ietvarā, vienaldzīgi saka:
   —   Liekas — tas ir mūsu romāna epilogs, vai ne?
   —   Kādēļ tā spriežat?
   —       Man tāda nojausma, ka no diviem lēmumiem esat izvēlējies trešo …
   —   Pašnāvību?
   —   Kā tad!
   —       Lai butu vaļsirdīgs līdz galam, es jums pateikšu, ka vēl neko neesmu izvēlējies, — atzīstos, palīdzēdams viņai uzvilkt mugurā gaišzilo jaciņu.
   —       Nē, esat gan izvēlējies, par to skaidri liecina jūsu mierīgā izturēšanās, — Greisa iebilst, paņemdama savu somiņu.
   Viņa atver somiņu, izvelk kādu vizītkarti un sniedz man:
   —       Saglabājiet šo kartīti! Tajā iespiestais teksts jums nekur nenoderēs. Pievērsiet uzmanību tikai ar roku uzrakstītajam telefona numuram. Ja manas aiz­domas ir pamatotas un ja tiešām nokļūsit bezizejā, pie­zvaniet uz šo numuru! Pasakiet vienīgi savu vārdu un aizejiet uz to adresi, ko jums pateiks, protams, pierau- giet, lai pakaļ nevilktos aste. Nu tad tā …
   Atvadoties mēs abi ar Greisu sarokojamies, un es jūtu, cik stipri un satraukti viņa ar maigajiem, slaida­jiem pirkstiem saspiež manu plaukstu, kā vēlēdamās caur tiem ieliet manī savu valdonīgo iedvesmu, un tai pašā laikā gluži vienaldzīgā balsī pasaka: — Ardievu, Maikli
   Es palieku viens mansardā, kur arvien vēl dvesmo viņas dārgo smaržu liegais aromāts.
   Vēlā pēcpusdienā saritinu laikrakstu «Times», iebāžu kabatā, atstāju kafejnīcu un dodos uz Rietumtilta ielu. Esmu nopircis «Times», cerēdams gan, ka tā man ne- ievajadzēsies. Ja šis laikraksts tomēr būs jāizmanto, tas izglābs vīrieti ar rūtaino žokejcepuri galvā un zilo somu, bet nozīmēs to, ka esmu cietis sakāvi, ar vislie­lākajām pūlēm pildot uzdevumu.
   Šodien man seko mazā atstatumā. Seko pamīšus pēc kārtas četri gājēji un trīs automobiļi, jo fordam un opelkapitanam vēl piebiedrojies sitroens — arī melns. Tā tik ir līdzekļu izšķērdība, ņemot vērā, ka neesmu liels vīrs un mana nodarbošanās ir gluži nevainojama — es tikai nīkstu kafejnīcās un klaiņoju pa ielām.
   Taču vairs nav laika klaiņot. Līdz septiņiem ir atli­kušas apaļas astoņdesmit minūtes, un šajās niecīgajās minūtēs noteikti jāatbrīvojas no vajātājiem, jāaiziet uz tikšanos pie «Tivoli» un jāiejūk ļaužu burzmā, kad ka­batās vairs nebūs nekādu nelegālu materiālu.
   Lai tiktu vaļā no nekauņām, kas min man uz papē­žiem, varētu likt lietā vai veselu duci dažādu gājienu, sākot ar bēgšanu'caur bāra «Ambasadors» virtuvi un beidzot ar līdzīgu izdarību caur universālveikala «Daelss» noliktavu. Klīņājot pa pilsētu, visus šos gājie­nus esmu rūpīgi izstrādājis katrai varbūtībai, bet tagad aiz dažādiem ieganstiem tos atmetu, lai dotu priekšroku daudz drošākam manevram, ko pēdējās dienās esmu rūpīgi apsvēris.
   Tā kā nevainīgi slaistos kā dīkdienis, gausi pastaigā­jos un neliekos zinis par slepenlīžām, viņu modrība gan nav galīgi saplakusi, tomēr ir diezgan notrulinājusies. Cilvēks ir tāda būtne, kas nespēj ilgu laiku pretoties inercei. Tāpēc, kavēdamies Rietumtilta ielā pie skat­logiem, ar prieku nomanu, ka subjekts, kurš seko man pa mazu gabalu, arī daļu uzmanības velta veikaliem un garāmgājējām, pārliecināts, ka es nekur nevaru iz­mukt un nez vai vispār mēģināšu bēgt.
   Starp daudzām šai novakara stundā vēl neapgaismo­tām, svērteniski pie fasādēm piestiprinātām neona reklāmām tik tikko redzama maza, vienkārša izkārtnīte, kas saista manu uzmanību:
   VIESNĪCA «NORDLANDE»
   Nonācis tieši zem šī lakoniskā uzraksta, strauji no­griežos pasāžā, un dodos pa to pēc iespējas ātrākiem soļiem uz viņu galu, kur vīd viesnīcas parādes durvis. Ceru — tas, ka esmu izrāvies krietnu gabalu priekšā, pazuzdams no vajātāja redzes loka, ir diezgan, lai viņš nokļūtu grūtībās. Pasāžā ir pāris veikalu, ko vajātājam vajadzēs apskatīt, līdz sasniegs viesnīcu, bet te arī viņš zaudēs dažas minūtes, kamēr aptvers, kā esmu izbēdzis.
   Viesnīca «Nordlande» ir tik lēta, ka tur vienmēr pil- num pilns tūristu, un tik liela, ka ienācējs var palikt neievērots. Patlaban, kad ieeju hallē, pie dežurējošā administratora lodziņa drūzmējas tikko iebraukušu ce­ļotāju bars, apkalpotājs un lifta zēns noņemas ar bagā­žām, apmeklētāji sēž krēslos, aizrautīgi lasīdami laik­rakstus vai tukšodami alus kausus. Tas man dod iespēju, nevienam nemanot, aiziet līdz durvīm, pa ku­rām staigā tikai viesnīcas darbinieki, un tikpat nemanot izmesties sētā. Šaura, labi pazīstama pasaža starp di­viem augstiem mūra žogiem noved mani ieliņā, kur pagaidām atrodas mana automobiļu veterāna mājvieta. Tā pēc dažām minūtēm es savā volvo izlidoju pa garā­žas vārtiem un, piedevis pilnu gāzi, traucos uz priekšu, spēji pacērtos pa kreisi un tik tikko neuzgrūžos virsū kādam melnam fordam.
   Ak vai, šis fords nav «kāds», tas ir jau daudzreiz redzēts, patiesību sakot — tas pats, kurš kopš vakar­dienas visur rāpo man pa pēdām. Vai šī nepatīkamā tikšanās ir tīri nejauša vai arī vajāšana izvērsta tik plaši, ka tiek uzmanītas pat blakus ielas, — to tagad apsvērt ir lieki.
   Gandrīz uzlaizdams volvo uz tukšās ietves, zibenīgi pārmijos ar fordu un vēja ātrumā joņoju tālāk, domās ierakstīdams savā labā mirkli, kas spiegam nepiecie­šams, lai apgrieztos un dzītos man pakaļ. Sasniedzis krustojumu, iešaujos šķērsielā, tad vēl — nākamajā un drāžos uz ostu.
   Neesmu cilvēks, kas ļaujas ilūzijām, un skaidri apzi­nos, ka ar savu nožēlojamo volvo man neizdosies izbēgt no melnās mašīnas, kurai ielikts īpašs motors un kuras vadītājs uztur radiosakarus ar pārējiem vajātājiem automobiļos. Savu bezspēcību šajās sacīkstēs esmu pa­redzējis jau iepriekš tāpat kā pirmītējo nelādzīgo tikša­nos — nejaušu vai tīšuprātīgu — ar fordu. Tāpēc ne­šaubīdamies dodos taisni uz ostu, un vienīgās rūpes ir uzkurināt sava veterānā iedvesmu ar vislielāko gāzes devu.
   Tas, kam jānotiek, atgadās tieši pirms nokļūšanas krastmalā. Dziļi aizmugurē garajā ielā, pa kuru es braucu, pēkšņi izbrāžas melns automobilis, tas spogulītī pietiekami skaidri redzams, lai es sazīmētu nekaunīgo fordu. Pēc mirkļa nogriežos un esmu jau krastmalā un, tā kā tajā cilvēku nav, nospiežu gāzes pedāli līdz ga­lam. Tālu priekšā virs platā kanāla, gar kuru es joņoju, pelēksnē milzīgs izņemamais tilts. Tvaikonis, kas atiet uz Malmi tieši sešos, pienāks pie tilta sešos un desmit minūtēs, tātad man atliek tikai trīs minūtes līdz tilta pacelšanas brīdim.
   Volvo motors spraigi rūc, it kā mašīna ripotu nevis ar trešo, bet ar pirmo ātrumu, tomēr spidometra bulta lēkā uz cipara «simts», un tās ir mana vecā vāģa galē­jās iespējas. Vairs tikai daži desmiti metru mani šķir no tilta, kad spogulītī atkal iznirst forda draudīgais priekšgals. Tas fantastiski strauji kļūst arvien lielāks un lielāks, jo melnās mašīnas spidometra bulta laikam jau pārslīdējusi pāri ciparam «simt sešdesmit», taču šobrīd man nav vaļas ņemties ar šādiem aprēķiniem. Ticis līdz tiltam, traucos pa to, tik tikko pagūdams pa­šauties zem barjeras, kas laižas lejup. Un manam ska­tienam paveras vienlaikus gan tumšais, milzīgais tvai­konis, kas peld aizvien tuvāk un tuvāk, gan lēnām slīgstošās otrās barjeras sarkanās strēles.
   Atkal nospiežu līdz galam gāzes pedāli, ko pagrie­zienā esmu mazlietiņ atlaidis, un aizgūtnēm raujos uz priekšu, jo man nav cita ceļa kā šis — uz priekšu! Gar acīm pazib vīrietis tumšu formas naģeni galvā, neganti vicinādams ar rokām, un pretī izspērās barjeras stieņi, kas jau ir gandrīz vienādā augstumā ar mašīnas virs­pusi, pēkšņs trieciens satricina karosēriju, un reizē at­skan griezīga žņergstoņa. Toties volvo ir paguvis pār- šauties pāri tai liktenīgajai līnijai, kur tilta puses jau sāk atdalīties viena no otras, un es, nesamazinādams ātrumu un nelikdamies zinis par spalgo svilpienu aiz­mugurē, turpinu lidojumu, izdrāžos uz pretējās krast­malas un, iebraucis pirmajā šķērsielā, pa acu galam pamanu, ka abi tilta spārni jau pacēlušies gaisā un viņā krastā stāv fords. Starp melno mašīnu un manējo ir tikai kādi divsimt metri. Bet tie ir divsimt metri ūdens …
   Pēc stundas ceturkšņa jau esmu aizkļuvis līdz «Ti­voli», taču nevis pie tā galvenās ieejas, bet otrā pusē. Bulvārī, kur atrodas galvenā ieeja, vienmēr ir pārāk daudz cilvēku, un tagad jebkura jauna, nejauša tikša­nās man nozīmētu galīgu neveiksmi. Uz ielas, kas stiepjas aiz «Tivoli», nav nevienas dzīvas dvēseles, un tas ir skaidri saprotams, jo šo ielu no abām malām nožogo ar savām mugursienām divi parki — «Skulptūru galerija» un «Tivoli». Apturu automobili jau iepriekš izraudzītā vietā. Tas ir mazs laukumiņš lielu, apgrieztu krūmu vidū — automobiļu stāvvieta koncerta apmek­lētājiem —pašlaik glu/.i tukšs, jo šodien šai stundā nav paredzēts nekāds koncerts. Sis stūrītis ir ļoti ērts: no ielas vecais volvo nav redzams, pie tam varu uz­kāpt uz tā, mierīgi pārlīst pār žogu un nolēkt blakus krūmos, kas ir daļa no «Tivoli» dabiskā dekoratīvā ansambļa. Un tā arī izdaru.
   Sai parka galā cilvēki nepavisam nestaigā — tikai tādēļ, ka te nenotiek- atrakcijas. Un tā, nevienam ne­manot, izeju no kokiem apaugušās nomales un pa gran­tētu aleju dodos uz tuvāko paviljonu. Un, re, atkal esmu spēļu un izpriecu pasaulē, kur ļaudis, ja drīkst ticēt Seimura vārdiem, lielākoties garlaikojas. Man atliek tieši pusstunda garlaicībai, un nolemju šo laiku ziedot azarta spēļu dievam — minētais paviljons ir pilns ar rotējošām mašīnām.
   Parkā vēl ir gaišs, bet to nevar teikt par spēļu telpu,
   it īpaši par kaktu, kurā esmu iekārtojies. Sarkano un dzelteno spuldžu virtenes apgaismo vairāk ieeju nekā paviljona iekšpusi, un mani neviens nemulsina, kamēr mājīgajā pustumsā izšķiežu sauju monētu, ko esmu atvēlējis cīņai ar mītisko zvēru — garlaicību.
   Pulkstenis ir septiņi, un vīrietis ar pelēko, rūtaino žokejcepuri un zilo lidotāja somu stāv savā parastajā vietā pie ieejas «Tivoli» parkā. Tuvojos viņam no mu­gurpuses un, nonācis līdzās, gandrīz piekļāvies viņa sāniem, pajautāju kaut ko nenozīmīgu, rokās atvēr­dams Kopenhāgenas karti. Vīrietis atbild kaut ko tikpat nenozīmīgu, izlikdamies, ka rāda kādu vietu kartē.
   —       Ieliku jūsu kabatā aploksnīti un lidmašīnas bi­ļeti, — klusiņām pavēstu. — Aploksnīti tūlīt nosūtiet, biļeti man kompostrējiet braucienam rīt pēcpusdienā un atstājiet izziņu birojā! Vairāk nekā nav ko teikt.
   —       Man arī, — sakarnieks pasaka, arvien vēl bez kā­das jēgas vilkdams ar pirkstu pa karti.
   Un mēs šķiramies.
   Pēc stundas jau draudzīgi sarokojos ar Viljamu un apsēžos pie galda, kuru viņš ir aizņēmis Pilsētas lau­kumā blakus kafejnīcai.
   —       Jūs esat iegādājies automobili, bet ejat kājām, — Seimurs iesāk, piedāvādams man cigareti.
   —       Atstāju to metrus simts no šejienes, — paskaid­roju un uzvelku dūmu.
   Vēlāk piebilstu:
   —  Jūsu ļaudis gaužām ātri jums visu paziņo.
   —  Jā, nevaru sūdzēties.
   Viesmīlis ka no debesīm nokrīt mūsu priekšā, un amerikānis man pavaicā:
   —   Ko dzersit?
   —   Kadu glāzi pliekana viskija.
   —       Kādēļ pliekana? Atnesiet mums divas glāzes asto­ņus gadus turēta «Džona Kreibija»! — Viljams palūdz viesmīli.
   —       Astoņus gadus turēto ielies no tās pašas pudeles, no kuras lej pārējo, — es saku, kad viesmīlis ir attā­linājies. — Tikai maksa būs citāda.
   —   Un ari mūsu noskaņojums, — Seimurs piemetina.
   —   Man no tiesas derētu to uzlabot. It sevišķi tagad, kad jūsu vajātāji mani tā izmocījuši.
   —   Tas ir parasts, nodrāzts ieradums. — Seimurs parausta plecus. — Nemaz nedomāju, ka šādi nieki var jūs satriekt.
   —   Principā jau nesatriec. Bet, kad vajātājus esat uzsūtījis tieši jūs… cilvēks, kurš apgalvo, ka man pil­nīgi uzticas, tad nu gan …
   —   Kā pats zināt, uzticībai mūsu darbā ir zināmas robežas, — sarunas biedrs atgādina. Tā kā es klusēju, viņš turpina: — Starp citu, esmu jums pateicīgs, ka pieskārāties šim jautājumam, tagad varu droši pasacīt, ka uzraudzība pār jums jau atcelta. Nesen saņēmu pē­dējo ziņojumu, kā pats izteicāties, un tūlīt izformēju grupu.
   —   Vai no jauna uzticaties?
   —   Nē. Esmu konstatējis faktus.
   —   Konstatējis faktus?
   —   Tieši tā. Mēs jūs izsekojām tālab, lai pārbaudītu, vai nemēģināsit uz brīdi izrauties no uzraudzības. Jūs to izdarījāt. Un man ar to pilnīgi pietiek. Pat nav vaja­dzīgs papildus izdibināt, kā esat pavadījis laiku pēdē­jās stundās. Skaidrs, vai ne?
   Piekrītoši pamāju un neapzināti paceļu glāzi, ko vies­mīlis nupat ir nolicis uz galda manā priekšā. Seimurs gluži nepārprotami dod mājienu, ka viņam skaidrs — nozudu, lai saņemtu no kāda instrukcijas. Bez šaubām, man nav ne mazākās vēlēšanas viņu pārliecināt, ka no­zudu, lai nevis saņemtu kaut ko, bet nodotu šo to.
   «Džons Kreibijs» nostāvējies astoņus gadus! Varbūt šis viskijs patiešām ražots pirms astoņiem gadiem, bet kas tur liels? Nez vai piespiedīšu pretinieku bankrotēt, dzerdams kaut vai simts gadus glabātu viskiju. Pašlaik galvenais ir tas, ka ielenkums atcelts, ja tikai ta ir pa­tiesība.
   —   Kā jums garšo viskijs? — amerikānis laipni ap­jautājas, nolicis glāzi un atkal iežmiedzis cigareti lūpu kaktiņā.
   —   Tas šķiet tāds pats kā mana ierašanās šai pilsētā. No pirmā skata — nav nekas neparasts, bet būtībā vis­notaļ draud ar ļaunām sekām.
   —       Jūs jau kļūstat lielāks pesimists nekā es. — Vil­jams pasmaida. — Viss vēl nerādās tik tumšās krāsās, kā jums liekas. Gluži otrādi.
   Un, pēkšņi nolēmis vērst valodu uz citu pusi, pa­vaicā:
   —   Vai esat noīrējis jaunu dzīvokli?
   —   Jā.
   —       Un, cik man zināms, tai pašā dienā uz to aizvedāt Greisu?
   —   Jā. Ceru, ka tas jūs neaizskar.
   —       Nē, protams, ne! Ja runa ir par Greisu, visvairāk mani sāk kaitināt viņas izskats.
   —       Ak tā? Es turpretim domāju, ka Greisa tagad iz­skatās daudz pievilcīgāka nekā agrāk …
   —       Tiesa kas tiesa. Bet tieši tas mani kaitina, — Sei­murs paskaidro. — Šajā pasaulē, kur izskats vairumam sieviešu noder par pašreklāmu — viņas it kā pašas sevi piedāvā —, es noteikti augstāk vērtēju neuzkrītošu nekā pievilcīgu tērpu.
   —   Tas ir gaumes jautājums …
   —       Nē, tas ir sajegsmcs jautājums, — amerikānis pārlabo. — Sievieti1 ir tik zema būtne, ka, tiklīdz vairs neliekas nepieejama, uzreiz zaudē visu savu valdzinošo spēku.
   —       Vai ir vērts pievērst uzmanību tādam sīkumam kā moderna kleita? — samierinoši izmetu.
   —       Sīkums vairs nav sīkums, kad tajā iedzīvināts daudz kas būtiskāks. Svarīgākais ir nevis kleita, bet tas, kas slēpjas aiz tās:.
   —   Labi zināms, kas var slēpties aiz kleitas.
   —       Jā, bet te bez sievietes miesas slēpjas vēl pavēr­siens viņas psihē. Atklāti sakot, līdz šim nedomāju, ka Greisa tik viegli pakļaujas cita ietekmei.
   —   Sliktai ietekmei…
   —       Ietekmei, kura atšķiras no manējās, — Seimurs atkal mani pārlabo.
   Viņš paraugās uz Pilsētas rātsnama fasādi, kas, ne­redzamu starmešu spilgti apgaismota, šķiet kā teātra dekorācija nakts ainā. Es arī paveros turp un varbūt tikai šai mirklī īsti apzinos, kur atrodos un cik iluzors un miglains pēdējās dienās ir viss ap mani. Itin viss — to nevar teikt vienīgi par dažām tieši ar manu darbu saistītām parādībām. -
   Zvana torņa smaile smagnēja un spīva augstu slie­nas melni sarkanīgajās, neona atmirdzā vizošajās debe­sīs, un manās smadzenēs uznirst, liekas, jau papluku­šas atmiņas par kādu agrāk pie šā torņa pavadītu vakaru, lidmašīnas rūkoņu virs mākoņiem un Greisas drūmajiem spriedumiem. Par Greisu arī pašlaik runā­jam, katrs domās apsvērdams ko citu.
   Tomēr nē, Seimurs laikam vismaz šobrīd nedomā par ko citu. Viņš atrāuj skatienu no Pilsētas rātsnama un, pārliekdamies pār galdu, negaidot pievēršas man dī­vainā iekaismē, kas nepagalam nav viņa dabā.
   —   Zināt, Maikl, man pastāvīgi rādās, ka viss manā apkārtnē grūst. Tiklīdz pastiepju roku, lai ko aizsniegtu, tas tūlīt izput kā pelni — gluži kā murgos… Ideāli, kuriem ticēju, mīlestība, kura iekvēlojās sirdī, sieviete, kuru audzināju, draugs, kuru satiku, — viss izput kā pelni… Dzīve ir kā baismīgs sapnis, pilns rēgiem, kas tūlīt pazūd, līdzko tiem tuvojos …
   Seimurs, kā vienmēr, ir mazliet sadrūvis, un sejā pa­tiešām viežas sarūgtinājums vai sāpes.
   —   Viss atkarīgs no tā, kā tuvojaties… ar kādām jūtām… Viljam, no jums plūst bīstamas strāvas.
   —   No manis? Bet vai ar jums pašu tā nenotiek? Vai esat iepazinis ticību, mīlestību un draudzību? Tikai nelasiet lekciju, bet pasakiet skaidri un gaiši: vai esat iepazinis?
   —   Kāda tam nozīme, vai esmu iepazinis vai ne? Ko gan jums var pierādīt atsevišķs gadījums — laimīgs vai nelaimīgs?
   —   Nemēģiniet izlocīties! Atbildiet tieši vai klusējiet!
   —   Liekas, Viljam, ka esmu iepazinis vienu — īsto ceļu. Tas ir taisns ceļš, kurā man negrūst pamats zem kājām, ir skaidri redzams mērķis un sastopos tikai ar tuviem cilvēkiem: vieniem nonāku blakus, citi aizstei­dzas garām… bet viņi visi ir tepat, manā apkārtnē, un nepazūd, kad viņiem tuvojos …
   —   Vārdi… — Seimurs mani pārtrauc. — Kā parasts, vārdi un vārdi… Taču jūs esat atbildējis. Jūsos mīt tāds pats tukšums kā manī, bet jūs baidāties to ierau­dzīt un šajās bailēs to aizklājat ar vārdiem.
   —   Pieņemsim, ka tā ir, ja tas jūs apmierina.
   —   Vai tad neaptverat, ka tā ir patiesi?
   —   Nē, nav vis. Redzat, jūs esat pieskāries jautāju­mam, kura dēļ nav vērts vienam otru mānīt, tāpēc pa­sacīšu atklāti: es tiešām reizēm izjūtu tukšumu. Un man nav ne mazākās vēlēšanās to slēpt pašam no sevis. Jums ļoti labi zināms, ka cilvēks nevar noslēpt no sevis to, kas rada sāpes. Kā lai noslēpj, ja sāp? Taču man tie ir nejauši tukšuma brīži — slimīga parādība visumā veselīgā un lieliski aizpildītā dzīvē. Jums, cik var no­manīt, ir citādi.
   Seimurs domīgi palūkojas manī, bet nekā neiebilst. Beidzot aizkūpina jaunu cigareti un paņem glāzi vis­kija.
   —  Maikl, ja tā runājat vaļsirdīgi, nudien, jūs esat gaužām laimīgs.
   —  Jūs gribat teikt — dumjš.
   —   Negribu vis teikt tieši tā, bet…
   —   … Bet gandrīz. Varbūt jums taisnība. Bez šau­bām, neesmu radis un arī neprotu nepārtraukti domāt tā kā jūs par visiem esamības jautājumiem.
   —  Tiesa gan, tas ir nejauks paradums, — amerikānis itin negaidot atzīstas.
   —   Kādēļ? Man liekas — jums šis paradums sagādā prieku.
   —  Tikai palīdz izkliedēt garlaicību. Daži errastībās grauž sev nagus, es —» domāju. Ticiet man — domā­šana ir kaut kas daudz bīstamāks nekā nagu graušana. Un, ja tā sagādātu prieku, es bez mitas grimtu svēt­laimē. Domāt nozīmē vienmēr analizēt, analizēt — sa­šķelt, mirdināt, tas ir, izpostīt prieka avotu. Droši zinu: ja apsēdies sāksit domāt, kādi mikroorganismi cigaretē čum un mudž, kāda rūgšana un pūšana tajā notiek, ne­parko vairs nepieliksit to pie lūpām. Vai nav tā?
   —   Man liekas — jums tā ir gan. Jūs domājat tālab, lai visu iznīcinātu, nevis lai izzinātu. Jūsu ķirurģiskās operācijas palīdz nevis ārstēt, bet mērdēt. Un pats vēl gaužaties, ka rokās turat vienīgi līķus, pat neapjauz- dams, ka tie ir jūsu darba augļi. Varbūt es izsakos drusciņ rupji, bet…
   —   Kādēļ? Gluži otrādil — Seimurs cēlsirdīgi atmet ar roku.
   Tā kā es klusēju, viņš pasteidzas aizrādīts
   —   Jums nekādi neizdosies mani pārliecināt, Maikl, tomēr jāatzīstas, ka jūsu spriedumi mani daudzmaz iepriecina un varbūt tāpēc vien, ka tie ir rupji un naivas paļāvības pilni. Tas mani atsvaidzina, pamudina no jauna pārvērtēt dažas patiesības, kuras jau sen esmu atklājis un kuras jau sen man ir pretīgas. Protams, šīs rūgtās patiesības ir un paliks patiesības, taču patlaban jūsu naivais optimisms tiešām iedarbojas uz mani toni­zējoši.
   —   Mersi!
   —   To nesaku, lai jūs apvainotu. Nav vārdam vietas, mēs katrs esam dažāda kaluma, un es par to ne drusku neuztraucos. Pat varu pateikt, ka gluži apzināti vese­las divas dienas nesastapos ar jums, lai tiktu skaidrībā, vai man pietrūkst jūsu. Un tiku skaidrībā — jāl
   Seimurs pamāj viesmīlim, bet tas vienīgi paloka galvu, jo tobrīd pie blakus galdiņa saņem no apmeklē­tājiem maksu.
   —   Es jau pašā sākumā noģidu, ka satiekaties ar mani tikai aiz tīras draudzības, — paklusu saku.
   —   Nē, tā īsti nav. Ne reizi — pat tagad — neesmu ticies ar jums tikai aiz tīras draudzības, un, kā pats laikam esat ievērojis, mani grūti ierindot sentimentā- listos. Bet tas nav nekāds šķērslis, lai — vismaz no manas puses — mūsu starpā patiesi valdītu draudzības jūtas.
   «Nu labi, bet kāda tam jēga?» atļaujos iebilst, kaut arī tikai domās. Pēc tam skaļi attraucu:
   —   Man nav pamata apšaubīt jūsu vārdus. Tomēr tas, ko pirmīt teicāt par uzticību, mūsu darbā, manu­prāt, tikpat lielā mērā attiecas arī uz draudzību: arī tai ir zināmas robežas.
   —   Nenoliedzu, — Viljams pamāj.
   Tad bez jebkāda sakara ar iepriekšējo iejautājas:
   —   Vai neuzaicināsit mani apskatīt jūsu jauno dzī­vokli? Jeb vai tur vedat tikai dāmas?
   —   Ar prieku, ja vien vēlaties! Dzīvoklis ir tikpat no­žēlojams kā mans automobilis … Pavisam nabadzīgs miteklis salīdzinājumā ar jūsu pili.
   —  Tad laipni lūdzu uz manu pili!- Man ir desmit istabu, no kurām astoņas galīgi liekas. Mašīnas arī va­rēsit dabūt, cik vien gribēsit. Bet pagaidām par to nerunāsim…
   Pēdējos vārdus viņš pasaka tāpēc, ka pienāk vies­mīlis. Seimurs liek atnest divas iesaiņotas «Džona Krei- bija» pudeles un, par spīti maniem iebildumiem, pats par visu samaksā.
   —  Ceru, ka divu pude|u mums pietiks. Zināt, man nepatīk dzeršana, bet dažkārt piesūcos līdz nemaņai, lai to vēl vairāk neciestu. Vai tai jūsu mansardā ledus ir?
   —  Jums radies gluži maldīgs priekšstats par manu mansardu, ja pieļaujat šādu varbūtību.
   —   Gan būs labi, iztiksim ar aukstu ūdeni. Kad cil­vēks nolēmis pievilkties stīvs, sīkumi viņam bijuši ne­bijuši.
   —   Varbūt labāk brauksim ar manu kabrioletu, jo jūs taču nezināt ceļu? — piedāvāju, kad esam nodrošinā­jušies ar pudelēm un atstājuši kafejnīcu.
   —   Kādēļ gan nel Kaut tikai jūs mani aizvestu atpa­kaļ uz pilsētu! Tad man nevajadzētu vadīt mašīnu, kad to darīt būtu pagrūti.
   Klusējot noejam metrus simts līdz bulvāri pamesta­jam volvo. Seimurs iemet pudeles aizmugures sēdeklī un apsēžas man blakus. Dodamies mājup, bet, tikko esam šķērsojuši Pilsētas laukumu, amerikānis mani aptur:
   —   Zināt, nebūtu par ļaunu, ja mēs uzaicinātu Greisu. Dzīrēs vienmēr patīkama sievietes sabiedrība, lai arī tā būtu Greisa.
   —   Kā vēlaties.
   —   Rekur apstādiniet mašīnu! Piezvanīšu viņai no automāta.
   Iedzenu volvo vienīgajā brīvajā vietā starp automo­biļu verdzi pie ietves. Seimurs izkāpj ārā un kāto pie tālruņa būdiņas. Ielas laternas gaismā vēroju, kā viņš ieiet būdiņā, uzgriež numuru un pavēršas ar muguru pret mani, lai es neuztvertu sarunu, redzot viņa lūpu kustības. Ak jā, mūsu darbā uzticībai ir zināmas ro­bežas.
   Pēc maza brītiņa braucam tālāk, mašīna ātri izjoņo caur labi apgaismotajām, arvien vēl ļaužu pilnajām centra ielām un ieripo plašajā, sarežģītajā kvartālu labirintā, aiz kura plešas «mana» nomale.
   —   Ceru, ka Greisa atradīs ceļu, — ieminos, nogriez­dams volvo šaurā, tumšā ielā. — Es pats vēl lāgā ne­esmu to iegaumējis.
   —   Kad jātiek kādās dzīrēs, Greisa nekad neapmal- dās. Viņa var noklīst tikai no galvenā ceļa … No tā, kuru, pēc jūsu ieskata, raksta ar lielo burtu.
   Nobraucam metrus divsimt pa drūmu nostūri un iegriežamies citā. Kopš tā brīža, kad devāmies uz pie­pilsētu, neesmu ievērojis nevienu mašīnu mums seko­jam. Spriežot pēc visa, tā vien šķiet, ka vismaz pagai­dām amerikānis patiešām ir pārtraucis vajāšanu, uzveldams pats uz saviem pleciem visas rūpes par mani.
   —   Kādas īsti ir jūsu domas par Greisu? — Seimurs ne no šā, ne no tā pavaicā,
   —   Vislabākās.
   —   Neaizmirstiet, ka jautāju es, nevis Greisa.
   —   Vislabākās, — vēlreiz apgalvoju. — Tiesa gan, Greisai ir mazliet nomākts garastāvoklis un diezgan sabeigti nervi, lai gan viņa izskatās mierīga. Bet, cik noprotu, jebkurai sievietei nebūtu viegli saglabāt stip­rus nervus, dzīvojot kopā ar jums.
   Seimurs aši pamet uz mani acis un pēkšņi palaiž savu drusciņ sēcošo smiekliņu.
   —   Ko jūs ar to domājat?
   —   Jūsu tirānisko dabu.
   —   Ja tā, tad nu gan šaujat garām. Sievietes visvai­rāk dievina tirāniskas dabas vīriešus, Maikl: Iemesls viņu sadrillētajiem nerviem parasti ir daudz vienkār­šāks. Bet ko lai dara: es veltu sievietei tik lielu uzma­nību, cik lielu viņa pelna, nevis iekāro.
   Nekā neiebilstu, jo dzimuma jautājumi nav mana stiprā puse, un mēs kādu laiku klusējam, kamēr mašīna lavierē pa šauro ieliņu labirintu.
   —   Kādēļ esat nolīdis šai tālajā piepilsētā? — ame­rikānis atsāk valodu.
   —   Tādēļ, ka te jāmaksā lētāk.
   —       Ja tas nav noslēpums, pasakiet — kad noīrējāt savu jauno dzīvokli?
   —   Sestdien.
   —       Tātad sestdien vēl ticējāt, ka izlikties par pieti­cīgu stipendiātu ir kada jēga?
   Arī šoreiz neatrodu par vajadzīgu teikt ko pretī.
   —       Jūsu versija par pētniecisko darbu bibliotēkā īste­nība jau no paša sākuma nebija diez cik pārliecinoša,— Seimurs atkal - ierunājas, acīmredzot uzjautrinādamies, ka var kā īsts speciālists analizēt kolēģa kļūmes.
   Un, tā kā es joprojām klusēju, viņš atkārto, lai mani pakaitinātu:
   —        Nu, atzīstieties, Maikl, ka nebija vis diez cik pār­liecinoša!
   —       Ar lielāko prieku, ja tikai arī jūs atzīsities kādā jautājumā …
   —   Kādā tieši?
   —   Kad uzzinājāt, kas es tāds esmu?
   —       Tiklīdz izkāpāt no vilciena, — amerikānis atbild nedomādams.
   —   Tādēļ mana versija jums nelikās pārliecinoša.
   —       Jums taisnība, Viljams piekrīt. — Šāda neveik­sme katram var gadīties.
   Un pēc īsa brītiņa piemetina:
   —       Jums laikam ne prātā nav nācis, ka šī mazā ne­veiksme kļūs par vislielāko veiksmi jūsu dzīvē.
   —       Pats redzat, ka šeit diezgan trūcīgi, — klusu saku, ieslēdzis elektrisko gaismu un ievedis viesi man­sardā.
   —       Un galvenais — diezgan netīri. — Seimurs paloka galvu.
   Viņš paslien savu romieša degunu un ar riebumu lēnām ievelk krūtīs pelējuma un mitruma dvaku.
   —       Visraksturīgākā īpatnība jūsu bēniņiem ir neno­liedzami smacīgais gaiss. Te trūkst elpas.
   Pieeju pie loga un plaši atveru to vaļā.
   —       Nu ir kaut cik labāk, — viesis saka, šoreiz pa­griezdams degunu uz bēniņu loga pusi. — Tomēr es atļaušos noraut svārkus.
   —   Jūtieties kā mājās!
   Seimurs izņem no kabatas cigaretes un šķiltaviņas un noliek uz galda. Tad novelk svārkus un uzkarina uz veca, jau sen krāsu zaudējuša Vīnes krēsla atzveltnes.
   Mansardā tiešām gandrīz nevar paelpot, un siltais, valgais gaiss, kas ieplūst no āra, galu galā neko ne­maina. Tumši lietus mākoņi zemu gumzās pār pilsētu, spokaini laistīdamies tās uguņu blāvi sarkanīgajā at­blāzmā.
   Arī es nometu svārkus un stājos pie namatēva pienā­kumiem — izsaiņoju pudeles, atnesu no virtuves glāzes un krūzi ūdens un apsēžos pretim viesim.
   Seimurs ielej glāzē viskiju, pēc tam — tikpat daudz ūdens, palēnām iedzer malku un, neslēpdams vieglu pretīgumu, apskata istabu. Grūti pateikt, vai pretīgums amerikāni pārņēmis, iebaudot silto viskiju vai redzot nabadzīgo iekārtu, bet, lai nu būtu kā būdams, tas pie­tiekami ilgi jaušas viņa sejā.
   Patiesībā iekārta nav nedz sliktāka, nedz labaka kā jebkurā nolaistā mansardā: šur tur pārplīsušas, izba­lējušas tapetes, saplaisājuši griesti, ko ūdens, tecēdams caur jumtu, izrotājis dzeltenīgiem plankumiem, dažas mēbeles, kādas tagad gandrīz vairs nelieto, plus vēl minētā pelējuma dvaka.
   —   Kā jums jau zināms, Maikl, arī es kādreiz esmu kāvies ar nabadzību un ļoti labi saprotu, ka daži cil­vēki ir spiesti dzīvot šādās alās. Bet nespēju sapra'st, kādēļ tajās dzīvo tie, kuri nav spiesti to darīt.
   —   Zināt, man ne silts, ne auksts par to, kāda ir ap­kārtējā vide. Vispār retumis raugos uz īstenību no gluži estētiskā viedokļa.
   —  Te ir runa nevis par estētiku, bet par tīrību, — amerikānis iebilst un atkal riebumā sarauc degunu.
   Viņš no jauna pasūc viskiju — šķiet,"lai dezinficētos. Starp citu, pat neieķer malku, bet tikai pieliek glāzi pie lūpām, un es vairs nenovāktos nepateicis:
   —   Kādēļ jūs dzerat tik nedroši?
   —   Atturīgi, — Seimurs pārlabo. — Maikl, es nemaz neesmu no bailīgajiem, bet vienmēr rīkojos atturīgi. Tāda ir mana taktika vai, ja jums labāk tīk, daba.
   Pārstājis ar acīm taustīt mansardu, viņš uzlūko mani.
   —   Nu tā, ko tad jums atbildēja?
   —   Kas atbildēja?
   —       Tas,_ ar kuru šodien pēcpusdienā sazinājāties. Jūs taču nemeģinasit man iestāstīt, ka esat spēlējuši ar ma­nējiem paslēpes tādēļ vien, lai pārbaudītu, kā darbojas jusu automobiļa motors
   Seimurs apklust — acīmredzot tīšuprāt, lai ļautu man > izteikties, bet es — vismaz patlaban — nepavisam ne­domāju to darīt.
   —       Maikl, jūs jau svētdienas vakarā paziņojāt uz So­fiju par manu priekšlikumu. Tas ir skaidri saprotams un mums labi zināms. Un šodien esat saņēmis instruk­cijas, kā rīkoties tālāk. Tās arī skaidri saprotam's un mums labi zināms. Tātad es vaicāju: kādas ir šīs in­strukcijas?
   Sarunu biedra ārēji gluži draudzīgajā noskaņā pavīd tikko uztverami metāliski notoņi.
   —       Jūs sacerat pasakas diezgan patvaļīgi. Nekādas instrukcijas es neesmu saņēmis.
   —       Tādā gadījumā — ko jūs pats atbildēsit uz manu priekšlikumu? Pasakiet īsi un noteikti «jā» vai «nē»!
   —   Nē.
   —       Tas nozīmē, ka esat saņēmis norādījumu atturē­ties, — amerikānis secina. — Vel jo labāk. Tagad mēs atgriezīsimies izejas pozīcijā. It kā visu sāksim no gala. Tātad jūs tiešam piekritīsit pats uz savu galvu, nevis ar aizmugurē esošo instanču ziņu.
   —   Bez šaubām. Ja tikai es piekritīšu …
   Seimurs klusē, paskatīdamies savā pulkstenī.
   —       Greisa nez kāpēc,kavējas, — es pēkšņi saku, savu­kārt pavērdamies pulkstenī.
   —       Greisai jānāk vēlāk, — viesis pavēsta. — Pirms nodosimies dzīrēm un sievietēm, mums jātiek galā ar nelielu darbu. Vārdu sakot, mums vajag parunāties zem četrām acīm.
   -T- Domāju, ka šajās dienās mēs esam runājuši bez sava gala — smadzenes vai aptrulušas.
   —       Tiesa kas tiesa. Tomēr vēl neesam tikuši pie ga­līgā slēdziena. Turklāt šodien pēcpusdienā daudz kas mainījās. Tāpēc mums noteikti jāparunājas.
   —       Nu, lai notiek… Kaut tikai Greisa neaizkavētos ilgāk, nekā nepieciešams!
   Dzirdot manus vārdus, Seimurs it kā atceras kaut ko un negaidot man pārmet:
   —   Maikl, jūs esat nocēlis man Greisu …
   —   Drīzāk viņa pati ir lūkojusi mani nocelt. Es ne­brīnītos, ja tas būtu noticis saskaņā ar jūsu rīkojumu. Tas ir nevainīgs inscenējums — tāpat ka kautiņš, kura izglābāt man dzīvību.
   —   Savā aizdomībā jūs esat nonācis jau drusciņ par tālu, — amerikānis dzestri saka.
   —   Redzat, Viljam, jūs esat labs triku meistars, bet nemēģiniet iztēlot, ka triku taisīšana ir kaut kas vairak nekā tikai kaila šī māka, un izlikties par draugu vai greizsirdi! Visi jūsu sakari ar mani no sākuma līdz galam ir bijuši parasti inscenējumi: gan Dorotija, gan tie divi — kurlais un plikgalvis, gan nejaušās tikšanas, gan vakars Teiloru namā, gan pastaigas, gan pusdie­nas, gan kautiņš, gan Greisas mīlestība, gan jūsu paša draudzība …
   —   Inscenējumi ir bijuši gan, — Seimurs mierīgi ap­stiprina. — Kā pats zināt, šāda operācija nekad nerisi­nās bez inscenējumiem. Tomēr daži notikumi nebija paredzēti mūsu plānā un izraisījās atkarībā no apstāk­ļiem vai no jums paša. Tāds bija pirmīt minētais kau­tiņš. Un baiļojos, ka es gaužām pazemotos, ja censtos jūs pārliecināt, ka iejaucos šai kautiņā, nevis vēlēda­mies spēlēt teātri, bet pakļaudamies tīri cilvēciskam impulsam. Var teikt — tāds bija arī gadījums ar Doro­tiju, kurai patiesībā bija uzticēta zināma loma, taču viņa patvarīgi atļāvās pārkāpt instrukcijas vai, parei­zāk sakot, nolēma uzstāties galvenajā lomā un, kā droši vien esat atskārtis, tieši tādēļ tika izraidīta no spēles. Tāds galu galā ir arī gadījums ar Greisu. Man nekas nav pretim, ka draudzējaties ar manu sekretāri, un te jūsu pieņēmumi ir gluži dibināti, bet nelaime tā, ka gan viņa, gan jūs cērtat pār svītru. Jūs esat man nocēlis Greisu, un šo briesmīgo triecienu es nevienam citam nepiedotu kā tikai jums. Ticat vai neticat, es jūs ka pretinieku vērtēju gandrīz tikpat augstu kā varbū­tēju sabiedroto^ tāpēc vien daudz ko noriju, lai gan tā rīkoties nemaz nav manā dabā.
   —   Jūs man atļaujat draudzēties ar Greisu, tomēr skaišaties, ka viņu jums noceļu … Te laikam ir kāda nianse… — es iebilstu, būdams apmierināts, ka varu vēl uz mazu brīdi izvairīties no sarunas par galveno.
   _— Nianse ir skaidri manāma: tikko iepazināties, jau tūlīt sākāt saieties, un, līdzko sākāt saieties, uzreiz iegu­vāt pilnīgu varu pār viņu. Jūs vienā rāvienā sagrāvāt to, ko biju cēlis ar tik lielām pūlēm, jo, ticiet man, nav nemaz_ tik .viegli panākt, lai sieviete izskatītos kaut kas vērtīgāks nekā sieviete vien … — Viņš brītiņu klusē, tad samierinoši papildina: — Taču galu galā vainīgais neesat jūs, vainīga ir viņa. Un es šo sarunu esmu aiz­sācis tikai tādēļ, lai vēlreiz jūs pārliecinātu, ka manu attieksmi pret jums nosaka ne jau dienesta intereses vien. Un gribu pārliecināt nevis tāpēc, lai izspiestu no jums kaut vai niecīgu atzinību, bet gan tālab, lai jūs uzņemtu manus vārdus ar tādu uzticību, kādu tie patie­šām pelna. Jūs ierunājāties par inscenētu jūsu dzīvības glābšanu, bet tā nepavisam nebija inscenēta un šķiet tīrais nieks salīdzinājumā ar to liktenīgo pavērsienu, no kura man jūs noteikti būs jāglābj.
   Amerikānis apklust, izņem no lūpām jau sen nodzi- sušu izsmēķi, iemet šķīvītī, kas mums noder par pelnu- trauku, un aizdedzina jaunu cigareti. Tad atzveļas krēslā un, piemiedzis pelēkās acis, raida uz mani do­mīgu skatienu.
   —   Maikl, man likās, ka esat griezies pēc instrukcijām savā Centrā. Es gandrīz nešaubījos, ka tajās tiks dots noraidījums. Un visās mūsu sarunās jau nopratu, ka neatkarīgi no tā, vai rīkosities pēc instrukcijām vai ne, tik un tā galīgā atbilde būs «nē». Tieši tādēļ arī es griezos savās instancēs. Palūdzu īsi un skaidri, lai at­stāj jūs mierā. Vienalga, ticat vai neticat, bet es lūdzu, lai atstāj jūs miečā. Lai gadījumam ar Kojevu pielie­kam punktu. Diemžēl manu ierosinājumu nepieņēma. Pat vēl vairāk — man pavēlēja izdarīt visbargāko gā­jienu, ja tas nepieciešams. Mēs abi ar jums tagad esam uz visbargākā gājiena sliekšņa, kaut gan es tur nebūt neesmu vainīgs.
   —  Tas nudien ir mazliet dīvaini: tik godkārīgs vīrs kā jūs pēkšņi ierosina pielikt punktu, itin neko nepa- nācis, — es paņirdzu, necēlis ne ausi par viņa drau­diem.
   —   Nevis mazliet, bet gaužām dīvaini. Un tieši tā viss tomēr ir iegrozījies.
   Seimurs atkal domīgi paraugās manī un saka ar īgnuma pieskaņu:
   —   Zināt, Maikl, pamatos esmu pret tādiem paņēmie­niem, kad samaļ kādu miltos, esmu pret tiem ne jau aiz morāliem apsvērumiem, bet tādēļ, ka tie ir gluži veltīgi. Man līdz kaklam apriebušies aplamie rīkojumi samalt cilvēkus miltos un vispār tuvredzīgo priekšnieku iejaukšanās, jo viņi pat dabūjuši hemoroīdus, sēžot sa­vos kabinetos, un visu iepazinuši, tikai pētot ziņojumus un dosjē. Bet ko lai dara — daži mani šefi ir gandrīz tikpat stūrgalvīgi kā jūs. Tātad, ja to, ko jums lieku priekšā, nepildīsit labprātīgi, gribot negribot darīsit piespiests.
   —   Ar kādām tiesībām jūs un jūsu šefi uzdrīkstaties mani izrīkot?
   —   Ar vienām vienīgām — ar stiprākā tiesībām.
   —   Baidos, ka izvērsīsies pavisam neauglīga disku­sija, ja sāksim strīdēties par to, kurš ir stiprāks un kurš — vājāks.
   —   Runa ir par to, kurš stiprāks pašreiz un pašrei ­zējā situācijā, — Seimurs mierīgi paskaidro.
   —   Neredzu ne mazākās atšķirības starp pašreizējo situāciju un kādu citu. Neaizmirstiet, ka jebkurā varbū­tējā situācijā mūsu institūts rūpējas par saviem cilvē­kiem kaut vai tik daudz, cik jūsējais — par jums.
   —   Nešaubos. Taču institūtā, par kuru nule esat iemi­nējies, jūs vairs neesat savējais, — Seimurs saka arvien vēl mierīgā balsī.
   —   Jums jau sāk rādīties halucinācijas …
   —   Neceriet uz manām halucinācijām!
   Viņš apklust — droši vien tālab, lai saasinātu saspī­lējumu, samurdza izsmēķi šķīvītī un ielej sev no krūzes ūdeni. Iztukšojis maziem malkiem glāzi, aizdedzina nākamo cigareti — to visu dara tīšuprāt, lai man vēl vairāk sasprindzinātu nervus.
   —   Tā ir netīra spēle… Tik tiešām netīra, Maikl, — jūs esat iekūlies ķezā, lai gan cita vainas dēļ. Kā lie­kas, esat ieradies šai pilsētā sakarā ar kādu Todorovu?
   Izturu viņa jautājošo skatienu, bet man labpatikas ne vārda neteikt.
   —   Patiesībā šī netīrā spēle sākās nevis ar Todorovu, bet ar to nelieti — Sokolovu. Kā esat jau atklājis, So- kolovs dabūja noteiktu summu no Todorova par to, ka sniegs viņam informāciju. Un mūsējie uzreiz nosprieda, ka Todorovs ir liels vīrs, un viņu pamatīgi saņēma spīlēs. Vēlāk noskaidrojās — viņš nav nekāds lielais vīrs un no izlūkošanas sajēdz tikpat daudz, cik es — no tirdzniecības. Bet, ja kas aizsākas netīrs, tas arī risinās līdz galam netirs, un tur nekā nevar grozīt. Mū­sējie atskārta, ka tiks atsūtīts cilvēks, lai sameklētu Todorovu, un, ja mums izdosies viņu savervēt, mēs sa­sniegsim mērķi, ko nesasniedzām, savervējot Todorovu.
   —   Tas viss man jau zināms, — saku.
   —   Domāju gan. Droši vien zināms arī, ka tieši jūsu tautietis sazīmēja un mums parādīja jūs, kad kāpāt laukā no vilciena. Neesmu drošs, vai jums arī zināms, ka pavisam nesen viņš jums atkal iezāģējis.
   —   Tas ir kas jauns.
   —   Viens no daudzajiem jaunumiem, kurus jums nāk­sies dzirdēt. Jūs esat iebaidījis savu paziņu parkā sa­runas laikā, un viņš ir griezies pie mums pēc palīdzī­bas. Maikl, ja atļaujat vērtēt no profesionālā viedokļa, esat pieļāvis lielu taktisku kļūdu. Es nesaku, ka citādi jūs būtu izvairījies no pašreizējās situācijas, tomēr tā ir un paliek kļūda. Viegli ir iebiedēt gļēvuli, bet grūti paredzēt, kādas tam bus sekas. Taču neielaidīsimies vispārīgā spriedelēšanā.
   Seimurs pastiepj roku pēc pudeles un laipni pajautā:
   —   Vai negribat malciņu viskija?
   —   Labāk ūdeni.
   Viņš grasās sev ieliet viskiju, bet pēkšņi atliek.
   —   Es arī. Šovakar mums laikam nesanāks nekāda uzdzīve.
   Amerikānis paņem krūzi un uzmanīgi piepilda ar ūdeni glāzes līdz trešdaļai, it kā lietu dārgu, dārgu dzērienu. Drusciņ to pasūcis, nevērīgi ievaicājas:
   —   Kad pēdējoreiz redzējāties ar Todorovu?
   Varbūt derētu arī šoreiz-noklusēt, bet šā vīra mierīgā pašpaļāvība sāk krist man uz nerviem.
   —   Piedodiet, Viljam, lai gan es cienu jūsu oratora ietekmīgās manieres, tomēr patīkamāk būtu, ja jūs tās pataupītu citai reizei. Ja ir kas sakāms, sakiet droši un neuzdodiet jautājumus, uz kuriem atbilde j"ums jau iepriekš labi zināma.
   —   Kādēļ tad dusmojaties? — Amerikānis rauc uz­acis augšup. — Tas ir tikai parasts paņēmiens, kā no­skaidrot kaut jel ko. Esmu uzdevis vienkāršu jautā­jumu, lai jums atklātu kardinālu pretrunu starp jusu pārliecību un mūsu versiju. Jūs esat pārliecināts, ka todien sastapāties ar Todorovu pirmo un pēdējo reizi. Turpretī mūsu versija ir šāda — jums ir bijušas divas tikšanās ar Todorovu un otrajā esat nolaidis viņu no kājas. Es neņemšos noteikti apgalvot, kuram taisnība — jums vai man. Svarīgākais, ka acīm redzami fakti vis­notaļ pierāda mūsu tēzi. Todorovs ir nogalināts, un nav ne mazāko šaubu, ka viņa slepkava esat jūs.
   —   Rādās, tas ir otrais jaunums šovakar, — es saku, pūlēdamies izlikties, ka man par to ne silts, ne auksts.
   —   Un nav vēl pēdējais.
   —   Vai jūs nevarētu man pastāstīt, kad un kā esmu nogalinājis Todorovu, jo nepavisam neesmu lietas kursā…
   —   Kādēļ gan ne? Jūs esat dzīvoklī viņu nošāvis ar to pašu mauzeri, ar kuru iepriekšējā dienā viņam drau­dējāt. Tad ielikāt pistoli un mūķīzerus portfelī un portfeli ieslēdzāt stacijā kādā skapītī. To visu jūs izda­rījāt to aculiecinieku klātienē, par kuriem jums nebija ne jausmas. Pie tam uz pistoles skaidri redzami Todo­rova asins traipi un jūsu pirkstu nospiedumi.
   —   Gājiens tiešām bargs, — nelabprāt atzīstu. — Ne­domāju, ka vakar vakarā mani kāds uzmanīja…
   —   Tādēļ, ka neesat pienācīgi novērtējis to, cik plašā mērogā izvērsta izsekošana. Te, kaut kur aiz šīs mā­jas, — Seimurs nevīžīgi pamet ar roku uz atvērtā loga pusi, — atrodas barakas, un tajās, drošs paliek drošs, bija paslēpušies mūsu ļaudis.
   Viņš manī paraugās ar krietni uzspēlētu līdzjūtību un klāj tālāk:
   —   Tā, Maikl, esat vēl papildus rīkojies vieglprātīgi. Tomēr, ja tas jūs nomierina, pateikšu vienu: kaut arī jūs otrreiz nebūtu nošāvis greizi, tik un tā neizvairītos no šīs jezgas. Jebkurā situācijā mēs vienmēr atrastu neatspēkojamus pierādījumus, ka esat slepkava.
   —   Velti cenšaties mani vēl pārliecināt. Ticu jums, ticu.
   —       Lai gan jums ir gadījušās divas šīs nelielās kļū­
   mes, visumā ņemot, esat operējis varen veikli. Un tas man dod cerību uz sekmīgu mūsu sadarbību nākotnē.
   —   Nebūs nekādas sadarbības, — es rāmi iebilstu. — Par spīti jūsu bargajam gājienam, nekad nenotiks nekāda sadarbība.
   —   Nepārsteidzieties! — Seimurs paceļ roku. — Un nemēģiniet spriest par gājienu, par kuru vēl neesat ieguvis īstu priekšstatu.
   —   Tātad tas vēl nav viss?
   —   Protams. Tas ir tikai pasakas sākums. Sī pasaka, Maikl, ir tiešām drausmīga. Un vienīgi no jums paša atkarīgs, vai tā paliks par drausmīgu pasaku vai pār­vērtīsies drausmīgā īstenībā.
   Viņš apklust varbūt tālab, lai es dziļāk izjustu, kādā bezizejā. esmu nonācis, vai varbūt vienkārši tādēļ, ka nepieciešams nomainīt izsmēķi pret jaunu cigareti.
   —   Pierādījumi ar pistoli un novērotāju liecības ļauj mums kuru katru brīdi jūs pazudināt te, šai pašā vietā. Skaidrs, kā jau izteicāties, jūs paļaujaties uz to, ka jūsu institūts parūpēsies par savējo. Tikai, kā es savu­kārt teicu, minētajā institūtā jūs vairs neesat savējais. Par visu šo netīro būšanu mēs pastāvīgi ziņojam mūsu vēstniecībai Sofijā. Un pēdējā šifrētā telegramma skan šādi: «Todorovu nogalinājis Bojevs. Nobijies no san­kcijām, Bojevs ar mieru piekāpties.» Jāpiebilst, ka šifrs, kādā nosūtījām šo ziņojumu, labi pazīstams jūsu institūtam. Tā nu, Maikl, savas priekšniecības acīs jūs jau esat nodevējs. Jau esat atcelts no amata un ne uz ko citu vairs nevarat paļauties kā vienīgi pats uz sevi, vienalga — šeit vai tur.
   —   Vai jums neliekas, ka mazliet par augstu vērtējat mūsu institūta cilvēku lētticību?
   —   Nepavisam ne. Un te mums drošākā ķīla ir viņu neuzticība, nevis lētticība. Ņemot vērā jūsu senās at­tiecības ar Todorovu un dažas rakstura īpašības, nez vai jūsu šefi jutīsies pārāk pārsteigti, ka esat patvaļīgi izrēķinājies ar Todorovu. Bet par pārējo jāsaka… Lai cik nevainojama ir jūsu reputācija, tomēr kas tur ko brīnīties, ka cilvēks, nonācis bezizejā, atrod vienīgo iespējamo glābiņu …
   Amerikānis kārtējo reizi uz brītiņu apklust, lai dotu man lāiku apdomāties, tad turpina:
   —  Ja atceraties, pirmīt jums sacīju: esmu atjautis, ka jūs griezāties pēc instrukcijām Sofijā, un, kā jau paredzēju, saņēmāt noraidošu atbildi. Bet vai neesat atģidis, kādēļ tā ir noraidoša? Vai tad neesat sev pa­jautājis, kāpēc jūsu Centrs ir atteicies no tādas izdevī­bas iesūtīt savējo mūsu izlūkdienestā? Tāpēc, ka viņi šo «savējo» vairs neatzīst par savējo — tas ir vienīgais loģiskais secinājums, Maikl!
   Bez šaubām, es zinu labāk nekā Seimurs, vai esmu saņēmis instrukcijas vai ne, bet tas ne par mata tiesu nemazina tikko dzirdēto jaunumu netīkamo skanējumu.
   —   Jūs aizmirstat, — es brīdinu, — ka sāksies tiesas process un šis process šā vai tā ilgs ne jau tikai dienu, tātad man būs laika diezgan sazināties ar savas valsts varas iestādēm, jo saskaņā ar likumiem to man neviens nedrīkst aizliegt, un, tiklīdz sazināšos, uzreiz viss kļūs skaidrs kā diena.
   —   Es neko neaizmirstu, Maikl. Tas esat jūs, kas šo to aizmirst. Vai tiešām iedomājaties, ka mēs tūlīt ņem­sim un nodosim jūs vietējām varas iestādēm? Tad kādēļ gan mums vajadzīga visa šī operācija? Mē§ nodosim jūs policijai tikai tad, ja lūkosit aizlaisties lapās vai būsit izmantots līdz galam un radīsies nepieciešamība tikt no jums vaļā. Tobrīd, kad varēsit nonākt kontaktā ar savas valsts varas orgāniem, jums šis kontakts vairs nekam nederēs. Jūs, Maikl, jau būsit beigts!
   —  Tā kā uz mirkli esat apklusis, man rodas aizdo­mas, ka grasāties sagādāt vel kādu pārsteigumu.
   —   Tieši tā. Turklāt pēdējo. Jums ir izdevies pierādīt, ka esat stiprs un neuzpērkams. Vaļsirdīgi atzīstoties, šīs īpašības pilnīgi iedveš manī cieņu pret juras. Bet, kad ar tām esat pietiekami padižojies, laiks tās atkal noslēpt kur dziļāk. Mūsdienu straujajā tehnikas attīstī­bas laikmetā uz nelokāmu gribasspēku un stingru rak­sturu var paļauties tāpat kā uz bronzas šķēpu vai ak­mens cirvi. Sie rīki ir tikpat nožēlojami kā visas cilvēka «labās īpašības». Tas ir apstiprinājies praksē, un arī jūs droši vien kaut ko sajēdzat no tā. Stūrgalvība ir bio- fizisks stāvoklis, kuru grūti saglabāt, bet viegli saārdīt ar mūsdienu preparātu palīdzību. Pietiks ar vienu devu narkotisko vielu, lai jūs vairs nevaldītu pār savu psihi. Virkne šādu devu — un jūs kā robots atbildēsit uz visiem mūsu jautājumiem. Pēc tam vēl drusciņ papūlē­simies — un jau kļūsit par galīgu kretīnu. Beigu bei­gās pienāks kārta dabūt jūs pie malas — to mēs ļausim izdarīt vietējām varas iestādēm.
   —   Saprotu. — Paloku galvu. — Bet kālab tad tērē­jat laiku ar tik garām sarunām un neķeraties tūlīt pie šādiem trikiem?
   —   Jūs sakāt, ka saprotat, bet nekā nesaprotat. Es gribu, lai jūs pārnāktu mūsu pusē labprātīgi, nevis piespiests ar varu.
   —   Skaidrs. Jūs laižat darbā visus šos draudus ar vienu vienīgu mērķi — pielauzt mani, lai padodos jums labprātīgi.
   Seimurs klusējot novērš skatienu.
   —  Ar ko gan tas izskaidrojams, ka brīvprātīga sa­darbība ir jūsu vājība? Ar jūsu cēlsirdību vai vēlēšanos pataupīt dārgos medikamentus?
   Seimurs joprojām veras sānis. Lai gan logs ir vaļā, istaba pilna tabakas dūmiem, jo no āra neieplūst ne mazākā vēsma. Naksnīgais gaiss ir sastindzis pār jum­tiem valgs un smags, it kā to būtu sabliezušas tumšās lietus tūces.
   —   Jūsu jautājumi varbūt ir vietā, raugoties no ab­straktas morāles viedokļa, — beidzot amerikānis ieru­nājas. — Bet mūsu darbā tie ir gluži nevietā un, ja vēl uzdoti tieši man, nav taisnīgi. Jau pašā sākumā teicu, ka biju ierosinājis, lai atstāj jūs mierā. Es zinu labāk nekā jūs, ka jebkurš nevar kļūt par nodevēju, tāpat kā jebkurš nevar kļūt par varoni. Bet kāda te jēga tam, ko zinu es vai jūs, jo mēs taču nedz viens, nedz otrs neko neizlemjam. Viss jau izlemts bez mums abiem, tāpēc piedāvāju jums vienīgo glābiņu, kādu ir laimējies at­rast. Aizmirstiet, ja velaties un spējat, mūsu šīsdienas sarunu un atsauciet atmiņā to, par ko spriedām iepriek­šējās tikšanās laikā, — visi mani priekšlikumi gan ma­teriālā, gan morālā ziņā paliek pilnā spēkā. Beigu bei­gās — pasakiet «jā», un tūlīt saņemsit solīto, un ne­viens no maniem šefiem nezinās, ka to esat izdarījis, varēm piespiests, un neviens no jums neprasīs nekā. vairāk kā tikai" dot padomu vai izteikt* savus uzskatus par kādu materiālu. Jums būs daudz materiālu — pat visslepenāko, jo saprotu, ka būsiet vienojies ar mums
   uz savu atbildību, nevis saskaņā ar Centra instruk­cijām.
   Tā nu pēc draudiem seko atspirdzinoša solījumu duša. Gluži parastas programmas gluži parasts variants. Un, ja tomēr mani kas pārsteidz, tā nav draudu un vilinā­jumu mija, bet gan neliekujotas līdzjūtības pieskaņa Seimura daiļrunības plūdos. Sis vīrs ir vai nu pārāk godkārīgs darbinieks, vai liels aktieris, vai arī tiešām norūpējies par manu likteni. Nav brīnums, ka visas šīs trīs savdabības pamazām uzjundījušas Seimurā mo­žumu.
   —       Tātad jūs esat ar mieru man atkal piesolīt gan naudu, gan visu pārējo?
   —   Ne vien piesolīt, bet tūlīt izsniegt — jau šovakar.
   «Nēkādā ziņā nedrīkstat atteikties!» no tālienes at­lido valdonīgā Greisas balss.
   «Nebāz savu degunu, kur nevajag!» domās atcērtu patlaban neredzamajai aizbildnei un skaļi saku Sei­muram:
   —       Kas par to, ka draugi pēc. tam spļaus man acīs, vai ne?
   —       Nespļaus vis, — amerikānis iebilst. — Jūs iekļaus varoņu sarakstā. Gala iznākumā jūs taču nepāriesit ienaidnieka pusē, bet tiksit nogalināts.
   —   Tas ir ļoti laipni no jums.
   —       Tiesa gan. Jo mēs jūs nogalināsim tikai acu ap­mānīšanai: ievietosim laikrakstos sludinājumu, ka at­rasts līķis ar jūsu dokumentiem un atšķirības pazīmēm. Bet tai pašā laikā jūs sveiks un vesels jau būsit tālu prom no šejienes.
   —       Mūsdienās pasaule ir pārāk maza, lai cilvēks va­rētu tajā pazust bez pēdām.
   —       Pasaule ir maza politiķiem, kuri pastāvīgi pūlas pārveidot tās karti un pazīst to vienīgi pēc kartes. Bet tādam darbiniekam kā jūs pasaule ir pietiekami liela, lai nozustu kaut kur tālu viņpus okeāna un sāktu jaunu dzīvi, mainījis uzvārdu.
   Viesis palūkojas savā pulkstenī un apklust, acīm redzami gaidīdams, kad galu galā atskanēs mans «jā».
   «— Liekas — laukā līst, — es saku.
   Pa skārda jumtu pakšķina retas, smagas lāses.
   —   Lai līst vien! —' Seimurs parausta plecus, — Kla­siskās lugās, attēlojot tādas situācijas, kādā tagad esat nokļuvis, pat pērkons grauj un vētra brāžas.
   Tumšajā loga četrstūrī triecas garas lietus šautras, dzirkstīdamas elektriskās spuldzes gaismā. Pēc neliela laiciņa tās cērtas arvien biežākas, līdz uznāk īsts gāze- nis, bet mansardā gaiss vēl ir tikpat smacīgs.
   —   Nu, ko teiksit? — amerikānis mani paskubina.
   —   Esmu jau pasacījis, Viljam.
   Viņš paskatās manī, mazliet trīcēdams, kā neticēdams pats savām ausīm. Tad, strauji pārliecies pār galdu, uzbrēc man gandrīz tieši sejā:
   —   Tātad jūs parakstāt sev nāves sodu?
   —   Ak tā, nāves sodu … Labāk nepārspīlēsim to, kas ir…
   Seimuram no krūtīm izlaužas tā kā nopūta, tā kā vaids, un viņš kliedz:
   —   Vai tad es ko pārspīlēju?… Ak kungs, vai patiesi izrādīsies, ka tas, ko es atzinu par jūsu stingro rak­sturu, nav nekas vairāk kā parasts stulbums? Vai vēl neapjēdzat, ka no šā mirkļa esat mūsu cietumnieks un gūsteknis? Jūs nekur vairs nevarat izsprukt, jums zu­dušas iespējas atstāt dzīvokli, jo jau pirms stundas ceturkšņa (viņš parada uz savu pulksteni) šo māju ir ielenkuši mani ļaudis un, tiklīdz došu mājienu, uzreiz kritīsit viņu nagos.
   .Skatos Seimurā, pārsteigts ne tik daudz par pēdējo jaunumu, cik par viņa dusmās izvaikstīto seju, kurā nav vairs ne vēsts no savaldības. Visā mūsu nomācošās pazīšanās laikā, visos negaidīti sarežģītajos izsekoša­nas brīžos un vārdu karos viņš ne reizi nav saniknojies uz mani, nav pacēlis balsi, un es pat biju iedomājies, ka viņa reģistrā trūkst augstu toņu. Bet tagad šis ne­satricināmi mierīgais vīrs ir pacēlis balsi, pietvīcis tumši sarkans. Neganti pārskaities, viņš kliedz — kliedz kā parasts piedzēries vazaņķis, nometis skeptiskā miera masku.
   Raugos uz Seimuru un Jauju, lai viņš izbļaujas pēc sirds patikas, — ko tad citu lai iesāku? Bet Seimurs, redzams, ir uztvēris manu izbrīnu un attopas, ka viņa nervi nav izturējuši, tādēļ apklust, atzveļas krēslā un cenšas savaldīties. Tad atkal pamet man ar acīm uz pulksteni, teikdams:
   —    Dodu jums divas minūtes galīgai atbildei. Do­māju — pēc divu dienu ilgas pārliecināšanas un pieru­nāšanas divu minūšu jums pilnīgi pietiks.
   Nekā nesaku, jo divas minūtes vairāk vai mazāk itin neko nenozīmē. Un tā mēs klusējam, katrs nodūris acis, un lietus laukā arvien vēl gāž, maigi, vienmērīgi šalk­dams.
   —    Viljam, šai starplaikā es gribētu pateikt, ka jūs mani pārsteidzāt ar savu dusmu izvirdumu.
   —   Lūdzu, atvainojiet!
   —    Kālab atvainojaties? Tas man patīk. Jūs pēkšņi esat pārvilcis visām savām manierēm un visām savām «patiesībām» krustu un parādījis, ka jūsos ir kaut kas cilvēcisks.
   —    Jā, jā, bet par to parunāsim vēlāk, — amerikānis atvaira manus spriedumus.
   —    Jūs esat parādījis pat to, ka jums ir morāle vai morāles paliekas, jo būtībā dusmu izvirdums ir. bijis tieši šīs kājām samītās morāles uzliesmojums: tā ir sa­dumpojusies tāpēc, ka esat ar mieru kļūt par tā cilvēka bendi, kuru saucat par draugu.
   —    Jūs pārāk tālu aizejat savā iecietībā, — Seimurs saka, arvien vēl neskatīdamies uz mani. — Liekas, es aizsvilos tādēļ, ka mana misija, redzams, nav izde­vusies.
   Jā, Seimurs tiešām jau ir galīgi savaldījies un tagad laikam kaunas par to, ka uz acumirkli ir atsedzies visā kailumā.
   —    Maikl, jau ir aizritējis divreiz pa divām minūtēm. Es gaidu, ko jūs teiksit.
   —    Varu teikt vienīgi to, ka jūsu iecere ir gaužām nesaudzīga un satriecoša. Tātad jūs esat piezvanījis Greisai, nevis lai uzaicinātu viņu ciemos, bet lai dotu rīkojumu, kas darāms tālāk?
   —    Es vispār neesmu runājis ar Greisu. Esmu sacēlis kājās savu komandu.
   —    Jā, nav vārdam vietas — tas viss iecerēts nemal­dīgi.
   —   Ka jau nepieciešams.
   —    Tomēr esat pieļāvis mazu kļūdu. Mazu neprecizi­tāti, kāda arī man dažkārt gadās.
   —   Kas tā ir par neprecizitāti?.
   — Jūs esat uzdevis nepareizu adresi. Telpa, kurā pašlaik atrodamies, nebūt nav tas dzīvoklis, kas zināms Greisai un jūsu ļaudīm.
   Šis vīrs bīstami strauji reaģē, bet, par laimi, tas man sen skaidrs. Tāpēc tobrīd, kad amerikānis bāž roku mugurkabatā, es jau šauju viņam taisni sejā. Šauju trīsreiz, jo man netīk skopoties, it sevišķi «drauga» labā. Starp citu, šīs lodes nenonāvē, pat neievaino tā, lai plūstu asinis. Ierocis pielādēts ar šķidru gāzi, kuras paralizējošā iedarbība ir acīm redzama. Seimurs nevil­šus pieliek plaukstu pie lūpām, uzreiz kļūst slābans, kā grimdams dziļā miegā, un slīd no krēsla lejā. Laikus satveru viņu, pasargādams no lieka kritiena un sasiša­nās. Tad izņemu no kušetes apakšas iepriekš sagata­votu virvi un grasos piesiet amerikāni pie krēsla at­zveltnes, lai viņš stingrāk turētu līdzsvaru. Bet vēl neesmu stājies pie šīs aizsargoperācijas, kad savu lē­mumu grozu. Cilvēkam būs neērti gulēt sēdus krēslā. Turklāt tas var viegli apgāzties, saceļot nevēlamu troksni. Sakampju aizmigušo zem padusēm, uzvelku uz kušetes un piesienu tā, lai viņš nejaudātu atraisīties. Ielieku Seimuram mutē kabatlakatu — pavisam tīru, jo viņš ir varen izlepis. Pēc tam paķeru svārkus un atstāju smacīgo mansardu.

    šonakt man rādās saltneji sapņi. Bet es esmu nonācis tai neparastajā stāvoklī, kad cilvēks sapnī gluži skaidri apzinās, ka sapņo. Tādēļ, strigdams dziļu sniega kupenu skavās vai slīkdams melnas upes ledainā dzelmē, uzkurinu savu varonību ar mulsu domu, ka sapņoju un ka droši vien esmu aizmirsis aizvērt logu.
   Pēkšņi atjauda, ka esmu aizmirsis aizvērt logu, uzur- dās smadzenēs tik uzstājīgi, ka es pamostos. Pirmajā mirklī nespēju saprast, nedz kur atrodas logs, nedz kur atrodos pats. It kā es būtu sapinies kādā tīklā ar tum­šām un gaišām svītrām — visai valgā un yisai aukstā tīklā, kura krumpās salīgi drebinos. Pamazām izplūdu­šās, lāgā neredzamās krumpas iegūst arvien skaidrā­kas aprises un sastingst pilnīgi saskatāmas, un es apjaušu, ka guļu biezā, mitrā krūmājā, kur caur zariem izspraucas saules stari, lūzdami juku jukām.
   «Tagad vari mierīgi aizvērt logu,» nomurminu, ar pūlēm pakustinādams pagalam stīvos locekļus un uz­sliedamies sēdus. Iebāžu roku bikšu kabatā un, sev par patīkamu pārsteigumu, sačamdu sērkociņu kastīti un samurdzītu, pustukšu «Kentas» paciņu. Cigarete, ko aizsmēķēju, ir tapusi mikla un mutē atsit rūgtumu, tomēr dara savu, aizstādama brokastis.
   Kamēr atkal un atkal ievelku rūgtenos dūmus, vis­pirms man iešaujas prātā, ka vajag izlavīties no šā krūmāja un pameklēt drošāku un, ja iespējams, saulai­nāku vietu, lai tur nogaidītu, kad pienāks laiks doties uz lidostu, kur man jau nodrošināta biļete braucienam uz Budapeštu. Tad uznirst cita doma: cik muļķīgi ir nosist laiku ar nejēdzīgiem sapņiem. Lidosta taču šodien slēgta. Vismaz man.
   Kas var galvot, ka vīrietis, kaut arī pamatīgi piesiets pie kušetes, tomēr neizgudro, kā saistīt apkārtējo cil­vēku uzmanību, it īpaši ja tas ir Seimurs. Vēl ticamāk, ka, ielenkusi citu dzīvokli, rūdītu spiegu komanda drīz- vien būs atskārtusi, kādu stiķi esmu izspēlējis, un neka­vējoties atradusi īsto drāmas norises vietu. Tie ir gau­žām pieredzējuši aģenti, un viņu rīcībā ir visi palīg­līdzekļi, pat vietējā policija, tāpēc veltīgas manas cerī­bas pagarināt biļeti. Nē, lidosta šodien noteikti slēgta. Vismaz man.
   Piecēlies kājās, mēģinu sakārtot labi jo labi savu uz­valku, ko esmu diezgan krietni saņurcījis, lodājot pa mitro krūmāju. Tad pievācu laikrakstu «Times», uz kura esmu gulējis, paveros apkārt, vai nekas nav izkri­tis no kabatām, un dodos prom. Feledparka krūmi, ku­ros esmu pārlaidis nakti, aug tālu no alejas un ir pietie­kami biezi, tomēr — sevišķi dienā — nekad nevar būt droša patvertne. Pēc naktī nolijušā lietus debesis vairs nav apmākušās, un, tā kā drīz pulkstenis sitīs deviņi, ir ļoti iespējams, ka šai parkā ātri vien malu malās uzradīsies aukles ūn mātes ar bērnu ratiņiem.
   Šķērsojis zālainu noru, nonāku uz taciņas. Pirms kaut jel ko uzsāku, katrā ziņā jānoskaidro mans taga­dējais stāvoklis. Un, kamēr to noskaidrošu, man vis­izdevīgāk ir uzturēties kvartālā, kas ir patālāk no cen­tra un diezgan pilns ar ļaudīm, lai es nedurtos citiem acīs.
   Krietnu brīdi līkumojis pa maz pazīstamām un galīgi nepazīstamām ieliņām, nokļūstu lielā tirgū aiz Ziemeļ- tilta ielas. Te ir visi nepieciešamie apstākļi, lai es uz­kavētos ilgāk, — pat dažas kaut cik tīras kafejnīcas, kurās cilvēku, ka biezs. Ieeju kādā no visvairāk apmek­lētajām kafejnīcām un izdzeru tasi karstas kafijas, stā­vēdams burzmā pie letes.. Pēkšņi ienāk prātā doma, ka vajadzētu samaksājot pasniegt lielu banknoti, lai no­drošinātos ar sīkākām. Taču, bāzdams roku iekšējā kabatā, sāku šaubīties. Kad par kafijas tasi izliek pieci simti kronu, tas iegulst atmiņā, bet šodien neparko nav vēlams, lai mani kaut kur atcerētos. Pirms esmu gro­zījis savu lēmumu, roka jau ieslīdējusi kabatā un es atklāju, ka trūkst portfelīša. Izņemu dažus naudas ga­balus, nometu kādu no tiem uz letes un dodos laukā.
   Spraukdamies cauri ļaužu drūzmai starp tirgus le­tēm, pamatīgi no jauna pārbaudu savu īpašumu. Vestes iekšējā kabatā vienmēr glabāju pasi un braukšanas biļe­tes. Sie dokumenti ir savā vietā, bet baiļojos, ka tur­pmāk man daudz neko nelīdzēs. Svārku mazajā kaba­tiņā, kur esmu paradis likt sīkāku papīrnaudu, atrodu četrkārtīgi salocītas divas banknotes: viena — piec­desmit kronu, otra — divdesmit. Bikšu kabatā ir patau­pījušās desmit kronas sīknaudā. Un tas ir viss, ja nemi­nētu vēl kabatlakatu, savāžamo nazīti un divu man jau gluži nepieejamu dzīvokļu atslēgas.
   Plānā, gaišbrūnā portfelīša trūkst. Tajā bija ieliktas tikai desmit banknotes, bet katra no tām pieci simti kronu vērtībā — krietna summa. Vispirms nospriežu, ka esmu to nejauši izmetis no kabatas Feledparka krū­mos. Nē, nevar būti Es uzmanīgi apskatīju biezokni, un portfelītis ir tādā krāsā, ka, pat nesasprindzinot" redzi, to pamanītu nokritušu zemē. Otrā un pēdējā varbūtība ir tā, ka Seimurs man ir izcēlis no kabatas naudu, ka­mēr gāju uz virtuvi pēc ūdens un glāzēm. «Vēlreiz esat nošāvis greizi, Maikl!» amerikānis teiktu. Kļūda skaidri redzama. Gluži mierīgi biju atstājis svārkus uz krēsla tādēļ, ka, pirmkārt, zināju — to kabatās nav nekā saistoša, otrkārt: apjauzdams, kas par vīru ir Seimurs, neparko nedomāju, ka viņš ir arī kabatas zaglis. Un viņš man nospēra naudu! Protams, amerikānis iekāroja nevis naudu, bet gan portfelīti, cerēdams, ka tajā ielikts kaut kas uzmanības vērts un vismaz glabājas pase.
   Tā visa mana mantība nav lielāka kā astoņdesmit kronas, pase, ko bīstami uzrādīt, un dažas neizmantotas braukšanas biļetes. Pēdējās izredzes, turklāt gaužām apšaubāmas, ir pēcpusdienā iesēsties lidmašīnā un pie­vakarē izkāpt no tās Budapeštā.
   Budapešta. Skaista pilsēta. Tajā varētu diezgan patī­kami pavadīt laiku pēc tam, kad esmu ticis galā ar grūtu, grūtu uzdevumu. Galvenais — tā ir pilsēta, kurā nav Seimura.
   Klīņādams ļaužu drūzmā, un izklaidīgi aplūkodams stumjamos ratiņos sakrautās veļas pulvera paciņas, vir­tuves piederumus un lētus porcelāna traukus, domāju par Budapeštu, un līdz ar to uz laiku atslābst garīgais saspringums. Galu galā — varbūt Seimurs ir laidis man miglu acīs. Ir gribējis mani iebaidīt tik tālu, lai es piekāptos. Un, ja neesmu piekāpies, kāds viņam labums no tā, ka izpildīs savus draudpilnos solījumus? Seimurs var būt, par ko vien vēlas, pat par kabatas zagli, tomēr nav nejēga un ļoti labi saprot, ka dažs labs mērķis nav sasniedzams nedz ar safabricētām apsūdzībām slepka­vībā, nedz ar gribasspēku paralizējošām narkotiskām vielām.
   Kad trīsreiz esmu krustām šķērsām izstaigājis lielo tirgus laukumu un pasēdējis kafejnīcā, lai atpūtinātu kājas, dodos pārtiešām uz tuvējo laikrakstu kiosku, jo tas patlaban man ir vienīgais ziņu avots. Pūlkstenis jau pāri divpadsmitiem, un dienas avīzes noteikti ir pār­došanā.
   Kioskā tiešām visjaunākie «BT» un «Ekstrabladet» numuri, un man nevajag pētīgi ieskatīties tajos, lai uz­reiz aptvertu, ka patiesi noticis tas, no kā visvairāk esmu baidījies. Abu šo laikrakstu pirmajās lappusēs viens otram līdzās rēgojas gan mans, gan Todorova fotoattēls. Slepkava un viņa upuris. Zem fotoattēla tikai dažas teksta rindas, jo pārējās iespiestas iekšējās slejās, un es kātoju tālāk tāpēc, ka pašreiz man neērti pirkt avīzes. Ardievu, Budapešta!
   Ieeju strādnieku apģērbu veikaliņā, ko jau agrāk esmu ievērojis. Izvēlos pelēkzilu kokvilnas virsvalku, rotātu ar nemākulīgi uzšņāptu, bet pietiekami zīmīgu skaitli 50. Nešaubos, ka, man cītīgāk pakaulējoties ar sīku vecīti, šis skaitlis taptu daudz mazāks. Bet kaulē­ties ir tikpat nejēdzīgi kā maksāt lielām naudas zī­mēm — tas paliek atmiņā. Tādēj atdodu vecītim piec­desmit kronas un nesu prom brūnā papīrā ietīto virs­valku.
   Atvadījies no rosmes pilnās pircēju un pārdevēju pa­saules, ienirstu mazu ieliņu labirintā, kas piekļaujas Ziemeļtilta ielai. Ir jau pāri diviem, kad beigu beigās nokļūstu ārpus pilsētas. Nogriežos no šosejas ļoti bed­rainā krūmājā. Aiz tā dzeltenīgi viz netīrs kanāla ūdens. Apkaimē nemana nevienas dzīvas dvēseles.
   Apsēžos krūmos, kas aug kanāla krastā, atraisu sai­nīti un daru, ko varu, lai nupat nopirktais tērps izska­tītos kaut cik saburzīts un apvalkāts. Tad novelku svār­kus un bikses un uzģērbju virsvalku. Sameklēju piemē­rotu, pasmagu akmeni, ievīstu pēc iespējas ciešāk savā uzvalkā un pārsienu stingri ar kaklasaiti un aukliņu, ko esmu attinis no iepirkuma sainīša. Piegājis pie ka­nāla malas, iemetu tā netīrajā dzelmē dīvaino tīstokli.
   Es varētu apgulties krūmājā un pamēģināt nosnaus­ties, bet godkāre tā neliek mieru, ka vai drebu. Zināt, ka esmu ticis avīzē, un neizlasīt man veltīto rakstu — tas ir pāri maniem spēkiem. Nonāku atkal uz šauras taciņas, kas vijas gar šoseju, un steidzos atpakaļ uz pilsētu.
   Pēc piecpadsmit minūtēm jau esmu pie autobusu gala pieturas tuvējā priekšpilsētā. Maiznīca, pārtikas preču veikals, lete, kur pārdod karstus cīsiņus, un — galve­nais — laikrakstu kiosks. Paņēmis pēdējo «Ekstra- bladet» numuru, nolieku pārdevējai sīku monētu, ko viņa pievāc, uz mani pat nepavērdamās. Cerams — ja viņa būtu palūkojusies manī, nez vai šai neskūtajā Vīrā, kas ģērbies rupjā kokvilnas virsvalkā, būtu sazīmējusi sociologu un slepkavu — šīsdienas sensāciju.
   Redzot karstos cīsiņus un sviestmaizes uz letes, pēkšņi aptveru, ka cilvēks nevar dzīvot no garīgas barības vien. Cīsiņi ir garšīgāki, bet baltmaizes aprikas ar sviestu un' desām — apjomīgākas un lētākas. Nopērku
   trīs sviestmaizes, ievīstītas parastajā, brūnajā ietinamā papīrā, un pēc mirkja jau atkal eju pa šoseju.
   Šoreiz kanālmalas krūmājā neiegriežos, nospriedis, ka tas ir pārāk tuvu šosejai, kur rit dzīva satiksme. Dodos pa dziļām bedrēm pilnu kailatni — tajā laikam kādreiz rakta smilts. Kad esmu mērojis kādu kilometru, sasniedzu vecu baraku vai barakas atliekas. Eka tik tikko turas uz satrunējušiem stabiem, toties no stratē­ģiskā viedokļa tai ir nenoliedzamas priekšrocības. Ba­rakas mugursiena balstās uz kanāla malas, no priekš­puses pārredzama visa apkārtne. Tā ir iespējams iztā­lēm ievērot cilvēku, kuram jenāktu prātā pārmeklēt šo graustu. Turklāt, izlauzis sienā pāris dēļu, varu acumir­klī tikt kanālā un patverties kaut kur krūmos. Sis no­stūris ir kluss un tukšs, un man tagad nekas nav stei­dzami darāms, tādēļ atlaižos zemu kārklu pudurksnī pie barakas un atveru laikrakstu.
   Droši vien būtu bijis prātīgāk iesākt nevis ar garīgo barību, bet ar sviestmaizēm, jo, tiklīdz esmu izlasījis rakstu, uzreiz pazūd ēstgriba. Tā kā dāņu valodu ne­māku, «izlasījis» varbūt ir par spēcīgu teikts. Tomēr dažu reportāžā sastopamu, pazīstamu apzīmējumu pil­nīgi pietiek, lai es izprastu raksta saturu. Tie ir šādi: «slepkavība», «stacija», «mauzeris», «osta», «volvo», plus vēl četri ļoti labi pazīstami īpašvārdi — divi to ielu nosaukumi, kurās esmu noīrējis mansardus, noga­linātā uzvārds un, protams, arī slepkavas uzvārds.
   Vakar vakarā, atvēlējis savu kušeti godājamam Vil­jamam Seimuram, es iesēdos volvo ar nodomu aiz­braukt pēc iespējas tālāk no drāmas norises vietas. No­teiktu apsvērumu pamudināts, traucos uz ostu un at­stāju mašīnu aiz dokiem, kuros ieved preču kuģus. Tik un tā volvo vajadzēja pamest likteņa varā. Ja to atra­dīs ostā, vajātājiem varētu pamosties aizdomas, ka esmu aizšmaucis ar kādu burinieku prom no pilsētas.
   Redzams, šis traģiskā notikuma moments ir pavēstīts rindkopā, kurā ietveras vārdi «osta» un «volvo». Pārē­jās laikam izklāstīta amerikāņu vienādi vai otrādi sa­fabricētā versija par to, kā Kojevs noslepkavojis To­dorovu.
   Divi apstākļi šai jezgā pelna īpašu uzmanību. Pir­mais — Seimurs jau ir izdarījis daļu no tā, ar ko man piedraudēja. Un tas dod pietiekamu pamatu domāt, ka viņš nešaubīdamies izdarīs arī visu pārējo. Otrais — tik ātra sensacionālās, nepatiesās vēsts iespiešana avī­zēs liecina, ka Seimura komanda ir likusi lietā visus nepieciešamos līdzekļus un visiem spēkiem cīnījusies, lai nepieļautu man izbraukt no Dānijas..
   Brīdi kavējies pārdomās, es, sev par iepriecinājumu, secinu, ka nav ļaunuma bez labuma. Tas man palīdz kaut daļēji atgūt ēstgribu un notiesāt sviestmaizi. Tā kā presē ievietots raksts, Centrs jau šodien uzzinās, kādā nežēlastībā esmu kritis, un veiks attiecīgus pasā­kumus. Tātad nākamā otrdienā vīrietis ar lidotāja somu mani pie «Tivoli» parka ieejas glābs, vai nu iedodot vil­totu pasi, vai arī citādi parūpējoties, lai es droši varētu izmanīties no Dānijas. Tagad svarīgākais ir palikt dzī­vam līdz nākamajai otrdienai. Turklāt palikt dzīvam brīvībā.
   Lai man nebūtu jāaiziet uz viņpasauli, galvenais no­teikums ir atturēties no ierašanās pilsētā. Kopenhāgena ir tiešām liela pilsēta ar gandrīz pusotra miljona iedzī­votāju, bet tajā policistu arī ir, cik uziet, un kur vēl tādi vīri kā Seimurs. Spriežot pēc laikrakstā iespiestā attēla, kādu līdz šim neesmu ne acīs redzējis, es pēdē­jās dienās ne reizi vien esmu nofotografēts slepeni un iestādēm, kurām uzdots sadzīt man pēdas, laikam ir bagātīgi vizuālie materiāli, lai izpētītu mana auguma, stājas, gaitas un sejas īpatnības. Pie tam šīs iestādes ļoti labi zina, ka cilvēks, iekūlies tādā ķezā kā es, vis­pirms cenšas pārvērst savu izskatu, tādēļ ar kokvilnas virsvalku grūti panākt to, lai mani nesazīmētu.
   Protams, tas, ka necils ārzemnieks ir nošāvis citu necilu ārzemnieku, ir īsts atradums žurnālistiem, ja trūkst nozīmīgāku jaunumu, bet nez vai šis negadījums sacels trauksmi dāņu policijā. Tomēr vismaz pirmajās dienās stacijas, lidlauki un ostas droši vien tiks cītīgi novērotas, atsevišķos Kopenhāgenas kvartālos un no­malēs vietējās varas iestādes izdarīs parasto izmeklē­šanu. Vēlāk arī ļaundarim Kojevam pienāks kārta no­grimt aizmirstībā kā daudziem citiem. Bet, pirms tas notiks, labāk retāk trāpīties ļaudīm acīs.
   Gulēdams sīkaudžu kārklājā un kavēdamies pārdo­mās, sāku nožēlot, ka pastaigu līdz autobusu pieturai neesmu izmantojis, lai apgādātos ar pārtikas krāju­miem un tā nodrošinātu sev ilgāku palikšanu graustā. Laime vēl, ka man tagad ir divas sviestmaizes. Ar tām pilnīgi pietiek, lai varētu te mājot līdz rītvakaram. Vē­lāk — gan jau redzēsim!
   Visu nākamo dienu aizvadu pārdomās un snaudā, lietus čaboņas aijāts un valguma narkozes midzināts. Siltā saule — šejienes ainavas retā pērle — beidzot ir devusi vietu dažām daudz parastākām, bet nepatīkamā­kām atmosfēras parādībām. Nesastapdams nekādus da­biskus vai mākslīgus šķēršļus, vējš dzenā pa debess velvi mākoņus, melnus kā nakts, un slauka mitrumā satumsējušo līdzenumu, lietus slīpām šļācēm plītē žul- gano zemi, saburnīto kārklāju un mutuļojošos, dzelte­nos kanāla ūdeņus.
   Tieši par lietu vēl varētu piebilst, ka tam ir plašs darba lauks arī manā niecīgajā patvertnē. Odens tek pa neskaitāmiem jumta caurumiem, vējš pūš pa neskaitā­mām sienu šķirbām, un abas šīs stihijas nekautrīgi sa­tiekas un sasveicinās uz manas muguras.
   Paņēmis sarūsējušu skārda gabalu un divus satrunē­jušus dēļus, ierīkoju barakas kaktā tādu kā nojumīti, lai tur kaut cik paslēptos no lietus. Mazliet lielākas grū­tības sagādā sals. Tā kā neklausos radio, nezinu, par cik grādiem laiks kļuvis aukstāks, bet mani tā krata drebuļi, ka skaidri noprotu — dzīvsudraba stabiņš krietni noslīdējis zem nulles. Vairos domāt par ceļa­somā atstāto silto svīteri, jo šādas domas parasti vēl pastiprina drebuļus. Un neviļus atkal pievēršu uzma­nību «Ekstrabladet». Sadūšojies norauju kokvilnas virs­valku un vienlaikus aplieku sev apkārt daudzas laik­raksta lapas. Tad no jauna uzģērbju virsvalku un pēc brītiņa ar prieku jūtu, ka augumā ielīst tīkams siltums. So gudrību ar laikrakstu man iemācīja Ļubo Angelovs Pirinā jau diezgan sen kādā saltā rudens naktī, kad mums bija galīgi nosalušas kājas, brienot pa ledainu straumi.
   Apēdu otro sviestmaizi. Sakaltusi baltmaize kopā ar «Ekstrabladet» izrosīto siltumu tik svētīgi iedarbojas uz manu organismu, ka, par spīti lietum un vējam, iegrim­stu rimtā snaudā. Taču šī snauda ir rimta tikai līdz tam brīdim, kad es nokļūstu pie ģenerāļa kabineta.
   Kabineta durvis nez kādēļ ir pavērtas. Laikam sekre­tāre aizmirsusi tās aiztaisīt. Lai būtu kā būdams, dur­vis ir vaļā, un es dzirdu, kā mans priekšnieks runājas ar Borislavu.
   —       Uz Kopenhāgenu vajadzēja sūtīt nevis Bojevu, bet tevi. Bojevam bija veci rēķini ar Todorovu, un viņš izmantoja izdevību, lai tos noslēgtu.
   —       Kā viņš to izdarīja? — Borislavs ļautā, laikam nekā vēl īsti nezinādams.
   —   Pavisam vienkārši… — ģenerālis atbild.
   —       Kas tad tur liels, ka aizraidīja uz viņpasauli ne­lieti? — Borislavs cenšas mani attaisnot.
   —       Vai Todorovs bija nelietis vai ne, vienalga, ope­ratīvam darbiniekam nav tiesību rīkoties patvarīgi, — ģenerālis dzestri noteic. — Par patvarību jāmaksā. Un Bojevam arī būs jāmaksā, cik pienāksies.
   —       Mums tomēr vajag viņu glābt, — mans draugs skaļi saka, aizmirsdams dienesta disciplīnas noteiku­mus.
   —       Darīsim, ko varēsim, — ģenerālis apsola. — Bet vai izdosies viņu glābt… Es neesmu visuvarens.
   Sai mirklī viņi abi iznāk no kabineta.
   —       Re, te jau viņš patsl… — mani ieraudzījis, šefs paklusi izgrūž, daudz nebrīnīdamies.
   Tad iesaucas ar skaidri manāmu pārmetumu:
   —   Ek, Bojev, Bojev …
   —       Es neesmu nogalinājis Todorovu, — pasteidzos aizstāvēties.
   —       Te ir runa nevis par Todorovu, bet par gluži ko citu. Bojev, mazs cinītis gāž lielu vezumu!
   «Ja viņi nebūtu izsekojuši mani un atraduši portfeli stacijā, tik un tā būtu salūkojuši pierādījumus viesnīcas istabā, mansardā vai kur citur,» es gribu pateikt, bet pēkšņi jūtu, ka esmu zaudējis valodu un nespēju izda­būt ne vārda.
   «Runāšu vien, lai arī nedzirdami,» mierinu sevi. «Ģe­nerālis ir gaužām vērīgs un, redzot manu lūpu kustības, sapratīs, ko es saku.»
   Taču ģenerālis neliekas zinis par manam mokpilna­jām lūpu kustībām un atkal pārmetoši noprasa:
   —   Kādēļ novilki svārkus? Vai tev bija karsti, vai? Jā, karstums tiešām nav patīkams. Tikai ir vēl daudz kas nepatīkamāks.
   «Es nedomāju, ka Seimurs ir kabatas zaglis,» mēģinu no jauna ierunāties, bet arī šoreiz pār lūpām nepārve- ļas ne skaņa.
   —   Tie ir mazi cinīši, Bojev, mazi cinīši!… — šefs sarūgtināts nopukst. Un beigu beigās domīgi piemetina: — Pagudrosim, kā lai tagad tevi glābjam.
   —   Bet es jau esmu te! — pilnā kaklā iekliedzos, ap­zinādamies, ka no krūtīm izlaužas vienīgi gandrīz ne­izprotama gārdzoņa. — Galvenais — vajag legalizēt manu atgriešanos!
   —   Jā, bet kā lai to legalizējam? — ģenerālis iebilst, galu galā uzminējis manus vārdus. — Tu jau esi Dā­nijas pavalstnieks!
   Dzirdot viņa pēdējos vārdus, es tā satrūkstos, ka pa­mostos un platām acīm kādu laiku bez sajēgas raugos tumšajos, satrupējušajos dēļos virs galvas. Laukā lietus gāž, vienmērīgi plīkšķinādams, un vējš te svelpj pa šķirbām, te pierimst, kā atvilkdams elpu.
   Iedomājoties vien, ka neesmu Dānijas pavalstnieks, uzreiz kļūstu cik necik možāks, bet nejaudāju atvairīt citu domu, kas jau otro dienu mani nomāc. Kāds tur brīnums, ja Centrs ir noticējis, ka esmu nošāvis Todo­rovu. Ģenerālim nenoliedzami zināmas kā manas attie­cības ar Todorovu, tā paris patvarības, kuras kādreiz esmu atļāvies, sagadoties nevēlamiem apstākļiem. Tātad nav nekāds brīnums, ja noticēs, ka esmu nolēmis no­slēgt rēķinus ar Todorovu. Protams, viņi nešaubīdamies .darīs visu iespējamo, lai es izglābtos, tomēr — cik ne­lādzīgi, ka mani turēs aizdomās par noziegumu, kādu nemaz neesmu pastrādājis.
   Patiesībā mani ar Todorovu iepazīstināja Margarita. Bet Margarita …
   Pieveru acis, lai it kā skaidrāk atsauktu atmiņā dienu, kurā pirmoreiz sastapos ar šo meiteni. Tā bija rudens diena, lietaina un tumša kā patlabanējā; es biju iegrie­zies galvaspilsētas pārvaldē, lai satiktos ar savu bijušo kolēģi.
   Kad ienācu bijuša kolēģa sekretāres istabā, viņas tur nebija. Apsēdos, lai viņu uzgaidītu, un, pirms paņēmu no galdiņa vecu žurnālu, palūkojos uz meiteni, kas stā­vēja pie loga un droši vien bija ataicināta šeit sakarā ar kādu izmeklēšanu.
   Meitene bija pavērsusies pret logu, un es viņas seju neredzēju,, paņēmu žurnālu, jo vecs žurnāls taču ir sais­tošāks nekā sievietes mugura lietus mēteli. Pēkšņi ievē­roju, ka meitenes pleci viegliņām trīc. Piecēlos un pie­gāju viņai klāt.
   —   Kāpēc jūs raudat? Kas ļauns noticis?
   Šādas uzmanības aizkustināta, viņa sāka raudāt vēl gaužāk, nekā neatbildēdama. Klusējot aizsmēķēju ciga­reti un gaidīju, kad viņa nomierināsies. Nepazīstamā ar kabatlakatiņu slaucīja asaras, tomēr varēju saskatīt, ka viņas seja ir pietūkuši. Deguntelis iesārtis, acis vispār nebija manāmas zem valgajām skropstām. Man gribē­tos teikt — es veltīju šai meitenei uzmanību ne jau tā- jiēc, ka viņa tobrīd būtu bijusi neredzēti skaista. Šai sejā jautās kaut kas ciešanu pilns un bērnišķīgi bezpa­līdzīgs, un nez kādēļ meitene, lai gan augumā bija liela, man likās mazs skuķēns, kas raud iepļaukāts vai izraidīts no klases.
   Meitene sāka nomierināties, un es jau cerēju, ka tūlīt viņa šņukstēdama izstāstīs kādu atgadījumu, kas plosa sirdi, bet no priekšnieka kabineta iznāca sekretāre un, uzmetusi man acis, iesaucās:
   —  Ak biedrs Bojevsl Priekšnieks tikko apvaicājās par jums. Lūdzu, ejiet iekšā!
   Iegāju kabinetā un pēc nenovēršamiem jautājumiem «Bojev, kur tu biji pazudis?» un «Kas jauns?» es, ziņ­kāres dzīts, ieprasījos:
   —   Kas ir tā jauniete, kura raud sekretāres istabā?
   —   Jauniete? — Draugs sarauca uzacis. — Viņa ir tāda pati jauniete kā es Salavecis.
   —   Nu, vismaz tu vienreiz varētu kļūt par Salaveci. Neesi tik cietsirdīgs pret meiteni!
   —   Tiec labāk galā ar savu darbu un nemaisies, kur tev nav nekādas daļas! — priekšnieks attrauca ar lie­kuļotu bardzību.
   Tad nospieda zvana podziņu un, tiklīdz sekretāre pa­vēra durvis, tūlīt pavēlēja:
   —   Lai nāk šurp tā pilsone! — Bet man pateica: — Tagad tu redzēsi, kas tā par jaunieti.
   Meitene ienāca, un viņas satrauktajā sejā viedās div­reiz vairāk baiļu nekā cerību. Bailes viņai iedvesa priekšnieka klātiene, cerības — manējā.
   —  Jūs esat Margarita Deneva … — draugs iesāka vēsi, kā jau izmeklētājs, un es pirmo reizi dzirdēju vi­ņas vārdu.
   —  Jā, — meitene nočukstēja tik neskanīgi, kā es ru­nāju murgos.
   —   Lai gan jūs jau biju brīdinājis, tomēr uzrakstījāt apliecinājumu tā, ka patiesie notikumi slēpti, nevis at­klāti.
   Nepazīstama klusēja, nodurusi galvu.
   —  Viņa gaužām skopojas ar faktiem, — priekšnieks darīja man zināmu.
   —  Meitenei taču neērti, — es atļāvos iestarpināt.
   Un, pievērsies «pilsonei», sacīju pēc iespējas sau­dzīgāki
   —   Redzat, Margarita, caur biedra priekšnieka rokām jau tik daudz kas izgājis, ka klaja jūsu liecība viņu vairs nepārsteigs. Vēl jo vairāk — viņam jau iepriekš zināms, ko jūs atklāsit. Tas ir viens. Un vēl kas — mēs ataicinām šeit cilvēkus, lai viņus nevis iegrūstu dziļāk muklājā, bet gan izvilktu no muklāja, kurā viņi paši iestiguši. Taču, lai mēs jums palīdzētu, jums arī mums jāpalīdz. Un vislabāk palīdzēsit, ja itin neko neslēpsit.
   —   Sēdieties un stāstiet! Un, lūdzu, nemēģiniet izlo­cīties! — mans draugs izrīkoja, mazliet neapmierināts, ka runāju pārāk labsirdīgi.
   Meitene apsēdās krēslā pie rakstāmgalda pretējā pusē, pateica dažus vārdus un pēkšņi atkal izplūda asa­rās, bet drīz vien apvaldīja raudas un sāka visu no gala.
   Notikums, kuru es dzirdēju, nebija ne pārmērīgi drausmīgs, ne arī nemaz nenosodāms. Tas visumā bija diezgan banāls gadījums, ko nav vērts sīki izstāstīt. Dažu meiteņu pīšanās ar svešzemniekiem. Tikšanās iestādēs un dzīvokļos, izpriecas un niecīgas dāvanas. Margarita nebija šo meiteņu vidū, bet, tā kā draudzē­jās ar kādu no viņām, divreiz iekļuva svešā dzīvoklī, kur internacionālā sabiedrībā pavadīja laiku līdz vēlai naktij.
   —   Es biju tikai divas reizes, — «pilsone» apgalvoja.
   -
   —   Tādēļ, ka trešo saviesīgo vakaru izjaucām, — priekšnieks noskaldīja.
   —   Tur nekā cita nebija kā vienīgi mūzika un dejas.
   —   Mums ir skaidrs, ar ko parasti beidzas šīs de­jas, — priekšnieks drūmi iebilda.
   Neatvairāmu lietišķu repliku mudināta, Margarita pa­mazām izpauda visus sīkumus, kuros varēja atzīties, pat savu flirtu ar kādu ārzemnieku un to, ka saņēmusi no viņa «Lankoma» flakoniņu.
   —   Tā darīt neklājas vis, — es klusi aizrādīju, kad viņas atzīšanās bija galā. — Laime, ka neesat iekūlu­sies vēl lielākā ķezā.
   Uztvēris priekšnieka īgno skatienu, uzreiz lūkoju vērst par labu savas pamācības nevietā:
   —   Lai gan sākumā …
   —   Nūja, sākums vienmēr ir nevainīgāks nekā bei­gas, — draugs mani pārtrauca. — Un, ja cilvēks sā­kumā neatjēdzas, neizbēgami ņem nelabu galul
   —   Gan jau neaiziesim tik tālu! — optimistiski pavēs­tīju. — Vai ne, Margarita?
   —  Jā, — meitene apsolīja tikko dzirdamā balsī, ne­pacēlusi acis.
   Priekšnieks atlaida viņu, un mēs abi tērzējām par gluži ko citu.
   Pēc kādas pusstundas devos prom no pārvaldes. Mar­garita mani gaidīja, stāvēdama nospārē, lai lietū nesa­mirktu.
   —   Es gribētu jums pateikties… — viņa ierunājās, piesteigusies man klāt.
   —   Nevis pateicieties, bet mēģiniet tikt uz ceļa! — es sacīju mazliet dzestrak, nekā nepieciešams, soļodams tālāk pa slapjo ietvi. — Pirmkārt, papūlieties, lai jums labāk veiktos universitātē! Otrkārt, nedomājiet par lau­lībām ar svešzemnieku un, ja vēlaties zināt, arī par lau­lībām ar bulgāru! Tiekdamās ātrāk iziet pie vīra, dažas meitenes tā sapinas visvisādos sakaros, ka galīgi aiz­mirst, kas viņām īsti meklējams dzīvē. Laulības nekur nepaliks, vienalga, vai centīsities dabūt sev vīru vai ne.
   —   Tā jau es pati esmu nolēmusi, — Margarita teica paklusām. — Kopš šīs.dienas cītīgi mācīšos un ne par ko citu vairs nedomāšu ..,
   —   Brīnišķīgi! — es iesaucos. — Tikai pieraugiet, lai jūsu labie nodomi neizkūpētu gaisā!
   —  Tiklīdz tie sāks kūpēt gaisā, uzreiz atcerēšos jūs.
   —   Kādēj mani? Atcerieties pati sevi un to, kas jūs gaida dzīvē.
   —   Cilvēkam vieglāk padodas kaut kas grūts, kad… kad viņš to dara cita dēļ… — meitene neveikli sacīja. — Man nav tuvinieku… Protams, jūs arī neesat tuvi­nieks … un, tā kā nav tuvinieku, es atcerēšos jūs … un jūsu labsirdību pret mani… vispār …
   Vispār viņa atkal varēm novaldījās neraudājusi. Un varbūt aiz pateicības, ka Margarita tomēr nepinkšķēja, es izdarīju to, ko nemaz nebiju paredzējis, vārdu sakot, uzaicināju viņu kopā ar mani paēst pusdienas, un tā sākās mūsu draudzība.
   Patiesībā Margarita bija laba, uzņēmīga meitene — jau pirmajā sesijā nokārtoja visus akadēmiskos parā­dus, vairs nedomāja par iedzeršanām vai nakts dēkām un jutās gluži apmierināta, ka dzīves prieki aprobežo­jas ar parastajiem kino apmeklējumiem vai- pastaigām. Kad biju tuvāk iepazinies ar Margaritu, sapratu, ka vi­ņas uzturēšanās ārzemnieku sabiedrībā bija gluži ne­jaušs piedzīvojums, kam izskaidrojums meklējams vie­nīgi vilinājumā vērst ikdienu daudzveidīgāku un tikt sievas godā. Lai gan Margarita bija nopietna un stu­dēja franču filoloģiju, tomēr piederēja pie tām sievie­tēm, kurām domas par laulību ir pirmajā vietā, kaut vai viņas studētu atomfiziku.
   Zināms, sākumā man ne prātā nenāca precēties, bet vēlāk viss iegrozījās tā, ka radās citi nodomi un es var­būt tiešām būtu apņēmis sievu, ja Margarita pa to laiku nebūtu mainījusi savas ieceres. Man gadījās tāpat kā senā nostāstā cilvēkam, kurš ilgi šaubījies, vai no­baudīt cūkas cepeti ar sutinātiem kāpostiem, — kad tos galu galā palūdzis, katls jau bijis tukšs.
   Augu nedēļu gandrīz nepārtraukti līst te stiprāk, te rimtāk un vējš svilpo pār mitrumā uzrūgušo klajotni. Tas ir tikpat netīkami, cik derīgi. Šādā laikā diez vai kāds klimtīs pa šo dubļaino, bedraino nostūri, kur čurn mans satrunējušais grausts.
   Pēdējās četrās dienās es tikai divreiz vien uzdrīkstē­jos tuvoties piepilsētai, lai nopirktu maizi un gabalu desas. Protams, abas reizes neaizmiršu paņemt arī laik­rakstu. Pirmoreiz noskaidroju, ka raksts par mani sa­rucis desmit rindiņas garā ziņojumā un pat grūti pa­manāms kriminālhronikai veltītajās slejās piektajā lap­pusē. Otrreiz vairs neatradu ne vārda par slepkavas Kojeva meklēšanu. Viss acīmredzot rit savu parasto gaitu. Mana slepkavas slava jau ir norietējusi un drīz vien galīgi izplēnēs. Ja tikai klusēšana te nav maldīga šķietamība.
   Un, lūk, atkal ir otrdiena.
   Brokastīs ēzdams pēdējo maizes doniņu ar pēdējām draņķīgās desas šķēlītēm, es rūpīgi apsveru, kā lai, iz­vairīdamies no briesmām, aizkļūstu līdz «Tivoli» parka ieejai noteiktajā stundā. Nospriežu, ka šoreiz jāatsakās no ērtā brauciena ar autobusu. Šoreiz neērtības sagādā tas, ka autobuss ripo pa pilsētas galvenajām artērijām un bieži tajās apstājas. Labāk noiešu dažus kilometrus kājām, izraudzīdamies sev ceļu pa nomaļām ielām. Iz­iešu tieši pulksten piecos, lai nevajadzētu gaidīt pilsētā un uzturēties tās centrā ilgāk, nekā nepieciešams.
   Tagad vairs nav tīšuprāt jānopūlas ar virsvalku — tas jau šķiet ilgi valkāts un apbružāts. Un seja nozēlusi ar pamatīgu bārdu. Ceru, ka nepietiekamais uzturs arī ir devis savu ieguldījumu mana izskata pārveidē. Ja neuzbruks negaidīta liksta, ir visas izredzes, ka mani noturēs par kādu no daudzajiem itāļiem vai dienvidslā­viem, kuri ieradušies šai pilsētā, lai nopelnītu iztiku smagā fiziskā darbā, ko vietējie iedzīvotāji nicina.
   īsi pirms pulksten pieciem norauju virsvalku un no­ņemu siltos laikrakstu papīra apliekamos. Tad atkal uzģērbju virsvalku, paļaudamies uz to, ka ejot sasilšu, un dodos lietū uz šoseju.
   Pēc divām stundām jau esmu nonācis Rietumtilta ielā. Man par labu vai par ļaunu, šai laikā tur ir vis­vairāk ļaužu. Soļoju cilvēku straumes ritmā, cenzdamies turēties tuvāk namu sienām un piesargāties, lai seju ne­apspīdētu jau iedegtās spožās neona reklāmas. Pēc tam kad gluži viens barakā dziļām bedrēm sagruvotā kai- latnē esmu aizvadījis veselu nedēļu, jūtos tā, it kā ne­cerot būtu ticis kādā pasakainā pasaulē. Tā ir pasaule, kurā nekas nav noticis, kamēr ar mani tik daudz kas atgadījies, — pasaule ārpus laika un telpas, pasaule, kurā luksusa automobiļi tāpat Vēl joņo, aiztraukdamies cits citam garām, sievietes tāpat vēl staigā, eleganti «iesaiņojušas» savus augumus, veikali tāpat vēl gājējus vilina ar daudzkrāsainiem, klusiem neongaismas uzlies­mojumiem.
   «Otrdiena ir ļauna diena,» izklaidīgi domāju, sprauk­damies cauri ļaužu drūzmai gar namu sienām. «Kas gan šādu likumu ir izgudrojis? Varbūt vienam — ļauna, otram — laba. Iespējams — man tā būs pat vislabākā.
   Skaitlis septiņi arī ieguvis sliktu slavu — to uzskata par nelaimīgu, bet es esmu ar mieru par to strīdēties: septiņos metas tumšs, un biezais mijkrēšļa plīvurs man ir vienīgais aizsegs šai rosmes pilnajā ielā.
   Ta tieši septiņos jau esmu nokļuvis pie «Tivoli» un pametu acis turp, kur jāstāv vīrietim ar rūtaino žokej- cepuri un lidotāja somu. Bet viņš nav manāms nedz šai vietā, nedz apkaimē.
   «Droši vien drusciņ aizkavējies,» saku pats sev, iedams uz Pilsētas laukuma pusi. «Kaut kas nepare­dzēts gadās pat tiem, kuri uzņēmušies pasta kastītes lomu.»
   Tuvojos kafejnīcai, kurā pēdējoreiz sēdēju kopā ar amerikāni, un dodos atpakaļ. No jauna sasniedzu ieeju «Tivoli» parkā, bet vīrietis ar rūtaino žokejcepuri arī tagad nekur nav redzams.
   Pulkstenis ir septiņi un desmit minūtes. Muļķīgi būtu neatlaidīgi gaidīt un gaidīt, jo «pasta kastīte» vai nu ierodas tieši septiņos, vai nemaz neatnāk. Tomēr, drošs paliek drošs, es divreiz vēl noeju šurpu turpu gar «Ti­voli», pirms nolemju atstāt bulvāri un pa vāji apgais­motajām nomaļajām ielām atgriezties atpakaļ satrupē­jušajā barakā, vientulībā, tālajā, tumšajā ārpilsētas kailatnē.
   «Ko lai dara?» mierinu sevi. «Ir gadījušās vēl sma­gākas likstas. Sāds darbs taču nav bez briesmām.»
   Un tai pašā laikā ausīs ieskanas pazīstama, mazliet aizsmakusi balss: «Jūs esat atcelts no amata, Maikl, esat nodevis savējos. Jūs esat atcelts no amata un ne uz ko vairs nevarat paļauties ne šeit, ne tur.»
   Lai gan visai neuzticos citiem, es gaidīju šo otrdienu ar tik lielu paļāvību, ka pat negudroju, ko lai iesāku tālāk, ja izrādīsies, ka otrdiena patiesi ir ļauna diena.
   Doma «ko lai iesāku tālāk» uznirst smadzenēs tikai tad, kad apstājos kāda nomaļa kvartāla ieliņā, lai no­pirktu ko ēdamu. Līdz šim daudz neraizējos par to, ka manā kabatā pataupījušās vienīgi četras kronas, jo kā­lab gan vajadzīga nauda, ja esmu nodzīvojis līdz otr­dienai. Nopērku divus maizes klaipiņus par pusotru kronu gabalā, un tagad mani naudas krājumi ir tikpat kā izsīkuši — atlikušas dažas bronzas monētas, par ku­rām neko vairs nevar iegādāties.
   Izeju no veikaliņa, un vispirms man tā vien gribas nolauzt kriksīti maizes, jo pēc skopajām brokastīm augu dienu ne kumosa neesmu iebaudījis. Taču es drīz vien atsvabinos no sākotnējās stindzinošās nomāktības un prāts atkal darbojas, kā nākas. «Šodien ēšana nav pa­redzēta!» dzestri pavēstu vieglprātīgajai, tiepīgajai būt­nei, kas mīt katrā cilvēkā. «Ar šo maizi jāiztiek vismaz divas dienas, tātad iestiprināsimies rīt.»
   «Kas par to, ka iztiksim divas dienas?» untumainā būtne manī cērt pretī. «Kā tu izkulsies cauri pārējās piecas — līdz otrdienai? Un vispār — kas tev liek ce­rēt, ka nākamās otrdienas vakars būs veiksmīgāks nekā šis?»
   Patiesībā tieši tas ir svarīgākais jautājums — par > uzturu vēl maza bēda. Cilvēks var nodzīvot dažas die­nas neēdis, bet kas vinu gaida pēc tam?
   Kad tieku savā alā, ir jau deviņi. Sai stundā cilvēki, ieturējuši vakariņas, apsēžas pie televizoriem, lai mājas omulībā ar baudu noskatītos kārtējo asiņaino drāmu, kurā atainota kovboju vai kriminālnoziedznieku dzīve. Barakas tumsa, dobjā lietus graboņa un vēja auri mani neciešami nomāc tagad — vilšanās depresijā. Tomēr depresija jāaiztriec ratā, jo pašlaik šādu greznību ne­drīkstu atļauties. Norauju virsvalku un atkal aplieku sev apkārt saburzītās, no dēļa apakšas izvilktās laikrak­stu lapas. Tad no jauna apģērbjos un ielienu kaktiņā. Pa platu barakas sienas šķirbu redzami tālumā uz šo­sejas nevienmērīgiem metiem zibošie automobiļu star­meši. Tas ir mans televizors. Un tā es zinu, ka aiz šīs vientuļās, tuksnesīgās bedraines pasaule nav vēl zudusi.
   Tātad man atkal būs jāgaida nedēja … Kas tur liels? Ja sakām «vesela nedēļa», izklausās daudz. Ja sakām «tikai nedēļa», izklausās maz. Cilvēks vienmēr spēj iz­ciest nedēļu. Pa to laiku viss šā vai tā noskaidrosies un varbūt būs labi. Ja vīrietim ar rūtaino žokejcepuri šo­dien kaut kas ir gadījies, viņš atnāks nākamo reizi. Ja aiz šāda vai tāda iegansta viņš ir nomainīts, ieradīsies viņa aizstājējs. Ja mūsējie gaida, kamēr apklusīs sensā­cija, tā jau būs izplēnējusi galīgi. Bet ja nu viņi ir uz- ķērušies uz meliem … Lai arī būtu tā, viņi pārbaudīs… Viņi nevar nepārbaudīt, un pārbaude taču neilgs bez­galīgi.. .
   Viņi ir uzķērušies uz meliem? Uz kādiem? Vai uz tiem, ka esmu nogalinājis Todorovu? Vai — ka esmu kļuvis par nodevēju?
   Trešdiena un ceturtdiena kā nekā aizrit — maz mai­zes, daudz domu. Bez mitas gluži veltīgi domāju par to, kas jau nogrimis pagātnē. Un joprojām pārcilāju at­miņā bijušo — tādēļ, ka tā ir vienīgā iespēja nosist laiku. Un arī tādēļ, ka man šķiet — es sniedzu pārskatu ģenerālim, atkal esmu savējo vidū, kaut vai domās, kaut vai tālab vien, lai dabūtu rājienu. Nenoliedzami — vieglāk ir dabūt rājienu no savējiem nekā būt tālu prom no viņiem, nīkt vientulībā, tupot satrunējušā graustā viņā pasaules malā.
   Tā es iztēlojos, ka esmu nevis barakā, bet ģenerāļa kabinetā, kur bez viņa vēl atrodas ļoti bīstams opo­nents — mans bijušais šefs un ļoti labsirdīgs sabiedro­tais — mans draugs Borislavs.
   Patiesībā arī bijušais šefs ir draugs, tikai viņš ir pret dažiem maniem darba paņēmieniem, ko labprāt dēvē par «noslieksmi uz avantūrismu». Toties Borislavs al­laž ir uzticīgs sabiedrotais, jo viņam pašam praksē nav sveši šādi paņēmieni.
   Un tā nu mēs trijatā sēžam tumšzaļos atzveltņos pie tumšzaļa gumijkoka, un ģenerālis aiz rakstāmgalda vēro mūs, nolēmis pēc paraduma ļaut, lai katrs izsakās. Tā kā darbība visnotaļ risinās manās smadzenēs un režija visnotaļ ir manās rokās, es ne vien uzdrīkstos izteikties pirmais, bet arī runāju apdomīgāk, nekā ne­pieciešams. Pēc tam gribot negribot dodu vārdu savam bijušajam priekšniekam.
   —   Bojeva ziņojums ir ļoti vispusīgs, bet notikumi tajā paskopi iztirzāti un izvērtēti. Es ne reizi neesmu nomanījis, ka viņš būtu pajautājis sev: «Kur esmu kļū­dījies?» Ja Bojevs ir iekūlies ķezā, skaidrs kā diena, ka viņš kaut kur nošāvis greizi, un gluži nevietā tagad ir taisnoties, aizbildinoties ar objektīviem apstākļiem, lai cik nelabvēlīgi tie bijuši…
   Ievads diezgan daiļrunīgs, lai es uzminētu, kā man būs jāaizstāvas, bet bijušais šefs mēdz stingri nostipri­nāt savas pozīcijas, pirins pāriet uzbrukumā. Tāpēc ierosina:
   —   Es tomēr nesaprotu, kādas tieši ir biedra Bojeva domas par īstajiem pretinieku nolūkiem un vispār cik lielā mērā viņu simpātijas vai antipātijas pret Bojevu izpaužas pašu apsvērumos un rīcībā. Tādēļ labi būtu, ja viņš atgrieztos pie šā jautājuma.
   —   Jautājums diezgan sarežģīts, — es saku, — un ar­vien vēl nejaudāju skaidri atbildēt. Viņi visi trīs centās man sagrozīt galvu un ievilkt mani savos tīklos gan ar meliem, gan ar patiesību — saviem likteņiem un sav­starpējo naidu, ilūzijām un neapmierināto godkāri. Cik kvēli Dorotija ir vēlējusies uz laiku iegūt mani par savu partneri un ar manu starpniecību aptīrīt Seimuru, cik neviltotas ir bijušas Greisas ieceres atriebties Seimu­ram, parādot, ka mani ir pievākuši viņa, nevis viņš, cik stipri Seimurs ir gribējis, lai es kļūtu par viņa draugu un līdzskrējēju, to īsti noskaidrot ir grūti, un man lie­kas — tam nav lielas praktiskas nozīmes. Svarīgākais, ka ikvienā varbūtībā katrs no šīs trijotnes godkārīgās tieksmēs ir balstījies uz vienu un to pašu upura jēru — un šis jērs esmu bijis es.
   —   Saprotu. — Bijušais šefs pamāj. — Dzirdot tavu vērtējumu, top skaidrs, ka šī trijotne tiešām ir paguvusi sasaistīt tevi melu valgos tik cieši, ka pat vēl tagad tu nespēj pārcirst tos pušu. Tu saki — nav praktiskas no­zīmes, vai ne? Bet kādēļ nav? Ja šo cilvēku starpā bija patiesas nesaskaņas, jau pašā sākumā vajadzēja tās pa­dziļināt un izmantot, lai tev būtu vieglāk darboties tā­lāk. Tu to nedarīji. Un rīkojies pareizi, lai gan pats nezini, kāpēc. Tev viss likās daudz sarežģītāk, nekā bija īstenībā, bet, par laimi, nesāki darboties, ņemot vērā šķietamos sarežģījumus. Kāda tad radās situācija pamatvilcienos? Seimurs frontāli devās uzbrukumā ar nodomu sagatavoties tam, lai noteikti savervētu Bojevu. Un, tā kā amerikānis pieļāva, ka Bojevs var nepakļau­ties kārdinājumiem un vilinājumiem, viņš nodrošināja viņam divas iluzoriskas izejas: bēgt kopā ar Dorotiju uz Zviedriju vai kopā ar Greisu nezin kurp. Citiem vār­diem sakot, ja Bojevs nolems aizmukt no Seimura, galu galā atkal nokļūs viņa rokās. Tā ir visa gudrība — ele­mentāra un vienkārša, ja abstrahējamies no liekuļotām jūtām un kaislībām, kas uzspēlētas, lai izsistu no slie­dēm mūsējo.
   —   Lai arī būtu tā, Bojevs tomēr ir pratis izvairīties kā no frontālā uzbrukuma, tā no divām viltus izejām,— Borislavs nenociešas neiejaucies sarunā.
   —   Tiesa kas tiesa, — bijušais šefs mierīgi apstiprina. — Bojevs ir pratis apiet ar līkumu trim slazdiem, kuri viņam bija izlikti, bet iekritis ceturtajā — slazdā «To­dorovs».
   —   Ek, kā lai neiekrīt, kad esam viņu aizsūtījuši tieši tālab, lai viņš uzmeklētu Todorovu. Tas ir augstākais triks amerikāņa taktikā — izlikt lamatas tur, kur mū­sējais katrā ziņā ieradīsies.
   —   Borislav, tu izteiksies vēlāk, — ģenerālis rāmi ap­valda viņu.
   —   Kādēļ, lai runā vieni — mans bijušais šefs vēlīgi novelk. — Tas man dod iespēju jau tagad atspēkot viņa iebildumus: iznāk, ka Bojevam uzticētais uzdevums jau iepriekš ir bijis lemts neveiksmei, tā sacīt, mēs esam viņu aizsūtījuši, droši zinādami, ka viņš ar to netiks galā …
   Grasos ko iebilst, mans oponents apklust, lai acīm­redzot dotu man vārdu, bet es pēdējā mirklī atsakos no tā, un viņš turpina:
   —   Tikšanās ar Todorovu bija sarīkota un visumā no­ritēja sekmīgi. Tas ir galvenais pluss Bojeva darbībā. Tikai līdzās šim- plusam mēs saduramies ar mīnusu. Nav vērts ieslīgt fatālismā un brīnīties par amerikāņa «augstāko triku», vajag skaidri izprast, ar kādām apla­mībām esam viņam nodrošinājuši veiksmīgu šā trika izdošanos.
   Mirkli padomājis, mans bijušais priekšnieks paceļ augšup rādītāja pirkstu.
   —   Pirmkārt, Bojevs galīgi Todorovu nobaidīja ar varbutēju sodu — tā ir rupja kļūda. Otrkārt (rādītāja pirkstam pievienojas vidējais), Bojevs ir lieki pārcen-, ties, stingri pieprasīdams, lai Todorovs atmaksā piesa­vināto summu, — tā arī rupja kļūda. Treškārt (diviem gaisā izslietajiem pirkstiem klāt vēl piešaujas zeltne­sis), vieglprātīga attieksme pret to, cik ātri un kā jāat­kāpjas, ir pēdējā un visbīstamākā kļūda.
   —   Kādā ziņā? — atļaujos pavaicāt.
   —   Tāda ziņā, ka jau tad, kad gāji satikties ar Todo­rovu, tev kabatā bija jātur biļete, lai nākamajā dienā tu varētu aizbraukt. Vai arī — tas ir viens un tas pats — tev bija jāatliek tikšanās ar Todorovu uz nākamo dienu, jānodod filmiņas «pasta kastītei» un jau tovakar jādo­das prom ar vilcienu. Vārdu sakot, vajadzēja rīkoties tā, lai Todorovs nepagūtu darīt zināmu amerikāņiem par tavu apmeklējumu, kamēr tu vēl neesi drošībā.
   Borislavs atkal grib ko teikt, bet, pēkšņi sadūries ar rāmo ģenerāļa skatienu, apraujas, satraukumā izvelk no kabatas dzintara iemuti un ieliek zobos. Starp citu, Bo­rislavs jau diezgan sen pūlas atmest smēķēšanu un, kad nespēj vairs izturēt, ņem palīgā tukšo iemuti, lai gan izvairās to izmantot, priekšniecībai redzot, jo ģenerālis reiz pajokojās: «Tu ar šo iemuti izskaties kā bērns, kuru māte apmāna ar tukšu knupīti.»
   Minējis trīs manas galvenās kļūdas, bijušais šefs vēl pieskaras dažām mazāk nozīmīgām: braucienam uz sta­ciju tovakar, kad mani izsekoja Seimura spiegi, un tam, ka atstāju portfeli bagāžas glabātavā, — notikumiem, kurus oponents nevar nenosaukt par «avantūrām». To­mēr šefs, kā vienmēr, visu vērtē objektīvi, liek man četri ar plusu par to, ka esmu attapies noīrēt divus mansardus, un secina: Bojeva darbībā ir atklājušās viņa parastās labākās īpašības, bet diemžēl viņš nav pārvarējis savas parastās vājības.
   Tad vārdu dod Borislavam, kas nevar vien sagaidīt, kad satrieks pīšļos mana bijušā šefa argumentus — nevis tādēļ, ka viņam kaut kas ir pret tiem, bet gan tādēļ, ka viņš domā un rīkojas gandrīz tā kā es. īste­nībā es nekad neesmu strādājis kopā ar Borislavu,
   tomēr mūsu uzskati tik cieši sakrīt, ka šefs dažkārt iedzeļ: «Manuprāt, ja izteiktos viens nojums abiem, mēs veltīgi nezaudētu laiku.»
   Borislavs, tāpat kā es, neprot teikt garus ievadus, tāpēc uzreiz skar sāpīgākos jautājumus:
   —   Te tika aizrādīts, ka nevajadzēja Todorovu iebai­dīt. Bet kas var galvot, ka viņš būtu atdevis filmiņas, iepriekš neiebaidīts? Protams, neviens nevar galvot. Un tas nozīmē, kā grūti pasacīt, vai pats svarīgākais visā operācijā būtu bijis sasniegts. Kur tad te kļūda? Viens no diviem — vai nu operācija izdotos, lai gan Bojevam pēc tam būtu zināmas nepatikšanas, vai arī tā izjuktu aiz pārmērīgas piesardzības, sargājot savu ādu.
   Borislavs runā trešajā personā, tomēr manāmi vēršas pret manu bijušo šefu, kam ir pietiekami mierīga daba, lai vēl ielaistos liekos strīdos.
   —   Man šķiet — Todorovam tiešām nevietā izvirzīja noteikumu atdot atpakaļ dolārus, — Borislavs turpina. — Tikai netieku gudrs, kā būtu mainījusies situācija, ja Bojevs nebūtu izvirzījis viņam šādu noteikumu. Pama­tīgi iebiedēts — manuprāt, viņam derēja iedzīt bai­les —, Todorovs tik un tā būtu griezies pie saviem še­fiem, tātad jautājums par dolāriem neko neizšķir. Te vēl tika teikts, ka Bojevs neesot nodrošinājis sev atkāp­šanos. Kā tad viņš to varēja nodrošināt? Vai viņam bija jāiebāž filmiņas kabatā un jāaizbrauc jau nāka­majā dienā, pakļaujot briesmām ne tikai sevi, bet arī negatīvus? Vai arī jāatliek tikšanās ar Todorovu, ne­maz noteikti nezinot, vai tā varēs notikt? Jāņem vērā, ka zināmos apstākļos tikšanās tiek rīkotas nevis tad, kad mēs gribam, bet tad, kad ir iespējams. Un par avantūru jāsaka — visvieglprātīgākā avantūra būtu tieši tā, ja palaistu garām vienreizēji svarīgu tikšanos tikai tādēļ, ka uz to neesam sagatavojušies.
   —   Pēc tavām domām, iznāk, ka Bojevs darbojies bez kļūmēm… — mans bijušais priekšnieks noteic, kad Bo­rislavs ir apklusis.
   —   Kādēļ bez kļūmēm? Tās laikam ir gadījušās, bet nav bijušas liktenīgas, un ne jau to dēļ radušies sa­režģījumi.
   —   Kā tu vari pierādīt to?
   —       Bet kā jūs varat pierādīt pretējo? Pieņemsim — jums taisnība. Pieņemsim, ka Bojevs ir rīkojies tā, kā esat vēlējies. Viņš nav iebaidījis Todorovu, un Todorovs viņam ir atdevis filmiņas gluži labprātīgi, bet Seimurs par viņu tikšanos nemaz nezina. Nu, un kāda tur jēga? Protams, nav nekādas. Ja amerikānis vai viņa šefi ir nolēmuši par katru cenu dabūt Bojevu savā varā, tad to panāks, nepavisam neapsūdzot viņu slepkavībā. Kā Seimurs pats ir teicis, mūsdienu tehnikas laikmetā pa­darīt cilvēku par galīgu kretīnu ir tīrais nieks. Un šādu nelaimju piemēri jums arī labi zināmi.
   —   Bojevam vajadzēja aizmanīties prom, pirms ame­rikāņi būtu paguvuši dabūt viņu savā varā, — mans bijušais šefs stingri pastāv uz savu. — Viņam bija pa­gādātas četras biļetes — pa četriem dažādiem ceļiem varēja atkāpties, bet, par spīti tam, viņš neprata iz­rauties no ienaidnieka rokām. Tā ir viņa galvenā kļūme.
   —   Vai tev vēl kas sakāms? — ģenerālis pievēršas man.
   —   Varbūt tiešām dažkārt esmu rīkojies aplami, — es iesāku. — Bet, kā jau minēja Borislavs, ļaunākais ir tas, ka gala iznākums būtu bijis tāds pats, kaut arī es nekur nebūtu nošāvis greizi. Un, ja runājam par gala iznākumu, tas taču nemaz nav slikts? Slepenās ziņas ir nonākušas tur, kur pienākas. Un es līdz šim vēl esmu starp dzīvajiem. Un, ja es būtu kritis, beigu beigās nav vis vienalga, vai tas noticis pirms vai pēc uzde­vuma izpildīšanas.
   Apklusis paraugos uz ģenerāli un gaidu, ko viņš teiks, jo viņa vērtējums man ir vissvarīgākais. Bet viņš arī klusē, lūkodamies manī ar savām gaišajām, ģenerālim gandrīz vai nepiedienīgi zilajām acīm. Tad tomēr pa­saka to, ko jau esmu paredzējis:
   —   Tiesa gan, Bojev. Bet kas tad būs, ja, izpildot katru uzdevumu, mēs zaudēsim pa cilvēkam? Mēs sū­tām cilvēkus, lai viņi uzvarētu, nevis lai kristu.
   Vispār trešdiena un ceturtdiena kā nekā aizrit — maz maizes, daudz domu. Piektdiena velkas bezgala gara. Maize visa notiesāta, domas visas atkal un atkal pār- šķetinātas, esmu pat apsvēris, vai nederētu aiziet uz ostu un pameklēt darbu — salīgt par nesēju vai krāvēju. Cik vilinoša izredze — nopelnīt dienā tik daudz naudas, lai varētu iztikt desmit dienas, jo es taču dzī­voju pieticīgi. Bet tik ilgam laikam man uzturs nav jāsagādā — līdz otrdienai atlikušas piecas dienas. Pie tam būtu gaužām muļķīgi, ja ēdiena dēļ es iekļūtu la­matās un dabūtu galu.
   Pēkšņi prātā iešaujas cita doma — vai nebūtu jāpār­dod sava vienīgā manta, ko labprāt kāds nopirktu, — pulkstenis? Tas nav no zelta, tomēr drīkst lepoties ar vissvarīgāko pulksteņa īpašību — precizitāti. Diemžēl pašreizējos apstākļos mēģinājums apmainīt man neva­jadzīgu hronometru pret dzīvei nepieciešamām kronām var būt liktenīgs: tas ir padomju pulkstenis.
   Atsakos arī no pēdējā — gluži nevainīgā kārdinā­jumā. Tie ir ābeļdārzi pāris fermās, kas atrodas kādu kilometru no mana grausta. Sīs fermas nekad nepaliek bez uzraudzības, un būtu bezgala sāpīgi, ja mani sa­ņemtu ciet kā sīku zagli pēc tam, kad visai pasaulei iz- bazūnēts, ka esmu bīstams slepkava.
   Tā es augu piektdienu pavadu letarģijā un mierinu sevi ar to, ka man varētu klāties vēl sliktāk, bet, ja ne­klājas sliktāk, tātad nav ko gausties. Lietus beidzot ir mitējies, vējš pūš daudz rāmāk, starp mākoņiem šur tur pavīd zili debess lāsumi, un droši vien atspīdētu pat saule, ja to nebūtu aizgremdējis aiz apvāršņa mijkrēslis un nakts dvesma.
   Sestdiena tiešām ir saulaina, un nospriežu, ka galu galā vajag izkustēties, lai pārbaudītu, vai pastaiga ne­apslāpēs izsalkumu. Nometis laikrakstu veļu, dodos uz pilsētu un, nogājis dažus kilometrus pa apkārtceļu, ieeju mierīgajā, zaļajā Karaliskā parka valstība.
   Nē, pastaiga izsalkumu nevis kaut cik apslāpē, bet vēl pastiprina. Soļodams garām būdiņai, kurā pārdod smalkmaizītes un saldumus, cenšos nelūkoties turp, taču skatiens spītīgi aizklīst pie kaudzēs sakrautiem bērnu kārumiem un galvā urdīt urdās visbezjēdzīgākās do­mas, pat šādas: kā būtu, ja es nogrābtu kādu lielāku smalkmaizīti un dotu kājām ziņu?
   Piesardzīgi apmetu līkumu ap karuseļu laukumiņu, jo tajā sanākušas mātes un bērneļi, ka biezs, un nogurumā trīcošiem ceļiem apsēžos uz soliņa tukšajā alejā, kas stiepjas nomaļus. Atbalstījies uz atgāznes, paceļu seju pretī siltajai saulei. Piemiegtajās acīs plaiksnās un uz visām pusēm šaudās sarkani mirguļi, ausīs skan bērnu klaigas un smiekli, atlidodami no karuseļu laukumiņa.
   Patiesībā es ar Margaritu izšķīros bērna dēļ. Lai gan bērns bija tikai iegansts. Un arī tas notika parkā, kur es, tāpat kā tagad, biju atzvilies pret soliņa atgāzni, vienīgā atšķirība — tas saucās Brīvības parks, es biju daudz labāk ģērbies un man blakus sēdēja Margarita.
   —       Es gribu bērnu, — viņa teica it kā pati sev, rau­dzīdamās uz meitenēm, kas draiskojās alejas otrā pusē.
   —       To nu varētu pagādāt, — cēlsirdīgi piekritu ar­vien vēl pret sauli tīksmi pavērstām, piemiegtām acīm.
   —   Bet bērnam vajadzīgs tēvs …
   —   Dabiski, ka būs.
   —   Es gribēju teikt — īsts tēvs.
   —   Kā tad, īsts — ne jau no kartona izgriezts.
   —       Emīl, es nevēlos apprecēties tikai teorētiski — ar gadījuma vīru.
   —       Kāds dundurs tev atkal iekodis? — vaicāju, paska­tīdamies viņā.
   —       Nekāds dundurs man nav iekodis. Un ko tu vēl jautā, pats labi saproti, kur tā nelaime. Es nevaru visu mūžu gaidīt un drebēt bailēs par tevi.
   —       Liekas — mēs par visu jau esam norunājuši… — es maigi sacīju, pūlēdamies apspiest dusmas.
   —       Tikai žēl, ka tu tālāk par horunu kā netiec, tā netiec.
   —   Ko tu ar to domā?
   —   Tev jāmeklē cits darbs.
   —       Tas nekad nenotiks. Ja tu ceri, ka tas notiks, labāk nezaudē velti laiku — pameklē citu tēvu savam nāka­majam bērnam.
   —       Kādēļ tad ne, atradīšu ar! — Margarita izaicinoši atcirta. Redzēdama, ka ar šo dzēlību nav panākusi vē­lamo eīektu, lika lietā vēl kādu: — Ja jau es tev neesmu mīļa…
   —       Tu labi zini, cik mīļa man esi. Bet man ir mīļš arī mans amats.
   —       Nūja! It kā nebūtu citu amatu! It kā tu neprastu svešvalodas un tev trūktu plašas pazīšanās, lai ieņemtu mierīgāku vietu diplomātijā vai tirdzniecībā …
   —   Kā Todorovs.
   —Kaut vai tai Vai tad Todorova darbs sliktāks par tavējo?
   —   Es to nesaku.
   —   Man skaidrs, ko tu vēlies teikt. Gribējusi iet pie Todorova, es būtu aizgājusi ar, tev nemaz nejautājot. Un, ja kādu dienu tevi pametīšu, zini — tikai tu būsi vainīgs!
   —   Sai pasaulē katrs pats atbild par savu rīcību, — es aizrādīju. — Es — par savējo, tu — par savējo. Un nesaprotu, kādēļ vēl jārunā, kurš vainīgais. Par amatu varu teikt vienu: esmu to izraudzījis galīgi. Tev atliek izlemt par laulībām. Izdari to — un cauri!
   —   Es to vien gribēju zināt, — Margarita dzestri sa­cīja. — Iesim mājās, ja tev nekas nav pretim.
   Piecēlāmies, es pavadīju Margaritu līdz viņas dzīvok­lim, un tā bija mūsu pēdējā tikšanās, jo viņa patiesi pa­steidzās izlemt — aizgāja pie Todorova.
   Pa aleju, kūrā tagad sēžu, tuvojas divas mazas būt­nes — meitenīte un sunītis. Meitene skrien pa priekšu, turēdama rokā iekostu smalkmaizīti, suns dzenas pakaļ. Brīžiem mazā apstājas, pieliek smalkmaizīti tuvāk val­gajam dzīvnieka purniņam, lai četrkājaino draugu pa­ķircinātu, un atkal jož prom. Sunim, redzams, nemaz nekārojas šā garduma, un tas riksīšiem seko viņai, lai tikai parotaļātos.
   Abas mazās būtnes pieskrien pie mana sola un ap­stājas, neveltīdamas man lielu uzmanību. Meitene uz­rāpjas uz sola un noliek smalkmaizīti sev blakus, lai to uzreiz satvertu, ja šunelis mēģinās nogrābt. Bet tas vienīgi paosta gardumu, novērš valgo purniņu un pēk­šņi saspicē ausis — aiz krūmiem atskan sievietes balss:,
   —   Evelīna! Evelīna!
   Meitene kaut ko pīkstoši atkliedz un diedz turp, kur ' viņu sauc, šunelis metas viņai pa pēdām. Paveros ap­kārt kā zaglis, paņemu iekosto kārumu un dodos pretējā virzienā.
   Smalkmaizīte patlaban man ir vesela greznība, bet neremdina izsalkumu uz visu dienu. Tomēr, kad esmu drusciņ iestiprinājies, sestdiena aizrit daudz vieglāk nekā svētdiena.
   So svētdienu līdz vēlam vakaram klaiņoju pa pilsētas apkaimi, kaudamies ar badu. Sākumā 'turos tālāk no šosejas, staigādams pa lauku taciņām, vēlāk vairs ne­spēju atvairīt vilinājumu un soļoju pa šosejas malu, cerēdams, ka uziešu grāvī no kāda automobiļa izsvies­tas ēdiena paliekas. Bet cilvēkj šai zemē vai nu neko neiebauda ceļā, vai arī ir paraduši visu notiesāt līdz galam, jo atrodu vienīgi dažas tukšas alus pudeles.
   Kad beigu beigās bezgala garā diena ir pagājusi un krēsla savērpusies tik tumša, ka tīri vai prieks, es dodos uz iepriekš izraudzītu fermu, apmetu līkumu ap to un iespraucos caur dzeloņstiepļu žogu ābeļdārzā. Zemau- dzīgas ābelītes valgā lapotnē sataustu lielus, smagus, saltus augļus, plūcu un bāžu azotē aiz virsvalka, vieglī­tēm drebēdams, kad miesu dzilina auksts pieskāriens. Azote top arvien smagāka, bet es joprojām negausīgi vācu ražu, līdz kaut kur tumsā sāk vaukšķēt suns. Var­būt suns nav pamanījis mani, taču man ne prātā nenāk pārbaudīt, ko tas rej, es izlienu caur dzeloņstiepļu žogu laukā, ar roku pieturēdams virsvalka izgriezumu, lai neizbirst vērtīgie augļi.
   Ticis tīrumā, uzreiz iecērtu zobus kādā no dārga­jiem āboliem un jūtos mazliet vīlies, pārliecinājies, ka tie ir skābi un cieti kā koks. Tomēr, lai āboli cik skābi, tā ir barība, tas ir kas ēdams, un es tos visu ceļu kāri graužu un arī vēl barakā sukāju un sukāju, kamēr pie­stūķēju iekšas tik pilnas, ka mani pārņem nelāgs sma­gums, kāds rodas pēc pārēšanās, lai gan no sātīguma nav ne vēsts. «Kā nekā esmu pievārējis izsalkumu,» mierinu sevi, bet tai pašā mirklī rīklē sakāpj briesmīgi pretīgs skābums, un es tik tikko pagūstu laikus izskriet no barakas, lai nodīrātu āzi.
   Pusi nakts pavadu cīņā ar nelabo dūšu, otru pusi — cīņā ar izsalkumu, kas no jauna uzjundījies pilnā sparā. Līdzko uzaususi gaisma, trīcošām kājām eju uz piepil­sētu, sapratis, ka nespēšu izturēt vēl divas dienas bez ēdiena.
   īsti piemērotā brīdī — dažas minūtes pirms darba dienas sākuma — es jau tuvojos nospraustajam mēr­ķim. Tā ir tā pati drūmā noliktava, par kuru Greisa reiz teica: «Cik drausmīga aina!» — un kurai blakus atrodas mana bijusī viesnīca «Kodans». Lai nevajadzētu mērot ceļu garām viesnīcai, ieeju noliktavas pa­galmā no pretējās puses. Apsēdies pie sava kambarīša durvīm, šveicars lasa rīta laikrakstu.
   —  Esmu dzirdējis, ka jums vajadzīgi krāvēji… s— klusi ierunājos, pienākdams viņam klāt.
   Viņš atrauj skatienu no laikraksta un pārlaiž man acis, nesteigdamies ar atbildi, kā jau šveicaram pie­klājas.
   —  Vai dokumenti jums ir? — šis noliktavas sargs aizdomīgi jautā.
   —   Ir gan.
   —   Tad ejiet uz kanceleju pierakstieties! Are, tur, tur!
   Dodos pa cementa plātnēm klātu taciņu, uz kuru švei­cars valdonīgi rāda ar pirkstu, un nogriežos gar ēkas stūri. Tūlīt aiz tā ir kancelejas durvis, bet es paeju tām garām un snāju tālāk pa jau atvērtiem vārtiem tieši uz ostu. Dokumenti… It kā es pretendētu uz direktora amatu… Mani dokumenti mirkst kanāla dzelmē. Un paldies dievam, jo no tiem nekas cits vairs nav gai­dāms kā vienīgi nepatikšanas.
   Soļoju gar krastu. Šur tur piebrauc kravas mašīnas un elektrokāri, garie celtņi ar tērauda rokām lokās pār tirdzniecības kuģu korpusiem. Ostā jau sākusies parastā darba rosme, un es nospriežu, ka esmu palaidis garām izdevību iekļauties tajā pret pieticīgu atalgojumu, bet pēkšņi pamanu dažus cilvēkus stāvam rindā pie kādas noliktavas ieejas. Ieņemu vietu rindas galā un pēc mi­nūtēm piecām tieku pie galda, kur mūsains jaunietis ar acenēm papildina dienas strādnieku sarakstu.
   —   Te strādā uz dienām, — mūsainis brīdina, uzmez­dams man acis, lai novērtētu, vai esmu pietiekami stiprs. 1
   Viņš to pasaka angliski, jo no pieredzes zina, ka cil­vēki, kuri runā dāņu valodā, nez vai šeit nāks nest kastes.
   —  Cik žēl! — es nosūkstos, lai gan īstenībā nodo­māju gluži pretējo.
   —  Jūsu uzvārds?
   —   Brankovičs.
   —   Dienvidslāvs?
   —   Serbs, — es atbildu lielākas skaidrības labad.
   —   Divdesmit piecas kronas, — jaunietis pavēsta, ierakstīdams manu uzvārdu, un pamāj nākamajam.
   No pirmā skata te darbs liekas tīrais nieks. Celtnis izvelk kastes no kuģa tilpnes un noliek uz elektrokāra platformas. Elektrokārs tās nogādā noliktavā. Un tā­diem kā man vajag paņemt kastes no platformas, uzcelt mugurā, aiznest uz norādīto vietu un sakraut grēdās.
   Negals tikai tas, ka jebkura kaste sver kilogramus piecdesmit. Parastos apstākļos es laikam par to neuz­trauktos. Bet parastos apstākļos diezvai es ietu stiept kastes. Tagad, kad esmu badā novājējis, krava spiež muguru divtik smagi un es to stiepju drebošām kājām, un reizē mani māc bailes, ka varu piepeši pakrist un tūlīt izlidot no šīs noliktavas kā vīriešu darbiem nederīgs.
   Nesu jau ceturto vai piekto kasti, kad ievēroju, ka jauns brašulis ar matrožu cepuri galvā cieši nopēta mani. Viņš seko man pa pēdām, un, tiklīdz esmu ticis ar smago nešļavu līdz grēdai, dzirdu aizmugurē atska­nam viņa vēlīgo balsi:
   —   Tā, tā … Noliec to šite … Uzmanīgi… Nu, redzi nu!
   Un, kad atliecos taisni, svešais jautā:
   —   Kādas tautības tu esi? Itālis?
   Noliedzoši papurinu galvu.
   —   Spānis?
   Atkal papurinu galvu un, lai viņš vēl ilgāk nemocītos neziņā, nomurminu: ,
   —   Serbs.
   —  A-ā, dienvidslāvs! Lieliski! — Svešais labsirdīgi pamāj.
   Tad, negaidīti piegrūdis dūri pie manām krūtīm, no­rūc:
   —   Tagad taisies, ka pazūdi!
   Brašuļa balss noskaņa negaidot ir tik stipri pārvērtu­sies, ka es uzlūkoju viņu, kā neaptverdams, ko nozīmē šī nepārprotamā pavēle.
   —   Taisies, ka pazūdi, vai dzirdi, kad tev saka? … Tādi kā tu nestrādā uz dienām! Salīgi par divdesmit piecām kronām, vai ne? Par divdesmit piecām kronām tikai tādi padibeņu mērgļi kā tu var iztikt. Nu, vācies prom, kamēr nav sācies jampadracis!…
   Citā reizē es labprāt būtu paskatījies, uz kādu jampa­draci ir spējīgs šis bramanis. Bet, kā jau minēju, citos apstākļos es droši vien atrastu sev arī citu darbu. Ta­gad visvairāk baidos no trača, jo ikreiz, tam izceļoties, noteikti ierodas policija. Tādēļ uzgriežu svešajam mu­guru un atstāju noliktavu, pat daudz nebēdādams, vai atkāpjos ar pienācīgu cieņu.
   Atlaidies uz bruģa nomaļā krastmalas stūrītī, dienu aizvadu gaidās, kad satumsīs pietiekami, lai dotos at­ceļā. Rudens saule karsē vēl labi krietni, akmeņi ir silti, un es, lāgu lāgiem iesnauzdamies, pat pārVaru izsal­kumu. Kad saule ir aizslēpusies aiz apvāršņa, no­spriežu: mans lepnums ir saplacis tik tālu, ka varu iegriezties tirgū līdzās Frederika tilta ielai.
   Nelaime tā, ka šis tirgus ir gandrīz pilsētas centrā, laime — ka tas ir varen bagātīgs. Pievakarē letes jau tukšas, atkritumu izgāztuvēs samestas pamatīgas kau­dzes visvisādu drazu, kurās atrodams ne mazums bo­jātu produktu.
   Iežogos tirgū tieši tad, kad pēdējie pārdevēji krauj savu atlikušo preci mazkravas automobiļos. Atkritumu bedrēs tiešām ēdamā papilnam, un, notiesājis divus iepuvušus firziķus, es pirmām kārtām apbruņojos ar lielu turzu, lai tajā saliktu atlasas, ko paņemt līdzi.
   Kamēr piesardzīgi sagādāju pārtikas krājumus un apmierinu izsalkumu, atmiņā ataust vārdi, ko kādreiz teica mana paziņa, kurai netrūka dzīves gudrība^: «Ja dzīve piedāvā nobriedušu, bet vienā pusē iepuvušu augli, kādēļ tas jāaizmet prom, ja labāk ir puvumu iz­griezt un atlikumu apēst?» Taisnība gan, mīļā Dorotij. Patlaban mums abiem šai ziņā ir vienādi uzskati.
   Piestūķējis pilnu turzu un savu bundzi, grasos nozust blakus iela, bet, sasniedzis stūri, gandrīz vai sastingstu un raujos atpakaļ. No eleganta, melna plimuta, kas stāv metrus divdesmit no manis, izkāpj Greisa un Seimurs un abi iet uz pretējā ielas pusē uzcelto bāru, virs kura zaigo sarkans neona uzraksts — «Texas». Amerikānis, kā vienmēr, ir mazliet sadrūmis, viņa sekretāre atkal izskatās tikpat skarba un stingra kā senāk: mugurā melns kostīms, mati sakārtoti šinjonā, un no jauna uz­liktas acenes.
   Paspēris es vēl kaut soli, viņi abi mani būtu pama­nījuši. Par laimi, es nepatapu to izdarīt. Pārītis ieiet bārā pa durvīm, kas automātiski atveras un aizdarās. un es atkal dodos tālāk, tikai pretējā virzienā, piekļāvis pie krūtīm pilnum pilno turzu. Tā nu viss kārtībā, vie­nīgi Seimura čuksti nepatīkami kņudina ausis, mani kaitinot:
   «Jūs pārtiekat no ēdiena paliekām? Maikl, kā jums nav kauna! Ēdiena paliekas vērtējat augstāk nekā sātī­gas vakariņas bārā «Texas»
   «Viljam, es neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, man ir bijuši vel grūtāki brīži,» atbildu klusībā. «Šādas ne­būšanas mūsu amatā neizbēgamas.» - «Tas vairs nav jūsu amats,» amerikānis nerimstas. «Jūs jau esat atcelts no amata, izsvītrots 110 saraksta, izraidīts un nolādēts.»
   «Mani izsvītros no saraksta tad, kad pāriešu jūsu pusē. Bet tas tomēr nekad nenotiks! Tātad, mīļais, vā­cieties pie velna!» draudzīgi pasūtu viņu, turpinādams savu ceļu.
   Bagātīgās vakariņas, lai gan nav pagatavotas «Texas» virtuvē, tik labvēlīgi ietekmē miegu, ka nāka­majā dienā pamostos diezgan vēlu savās mājās — sa­trunējušās barakas kaktā. Redzēdams, ka turzā vēl pa- taupījušies daži iepuvuši firziķi un samaidzīts siera ga­bals, jūtos možāks un priecīgāks. Bet visvairāk manu garastāvokli pacilā tas, ka šodien ir otrdiena. Atkal otrdiena. Beidzot!
   Augu dienu aizvadījis dīkā un divas stundas piesar­dzīgi klaiņojis pa pilsētu, es bez trim minūtēm septiņos nonāku Rietumtilta ielā, kur šai laikā, kā vienmēr, auto­mobiļu un gājēju — kā mežs. Pēc maza brītiņa soļoju gar ieeju «Tivoli» parkā. Paeju tai garām reizi, otru, trešo — no vīra ar rūtaino žokejcepuri un lidotāja somu nav ne miņas.
   «Nu, ātrāk laidies lapās!» saku pats sev. «Ko tu vēl gaidi? Lai tevi aizturētu?» Un nogriežos pirmajā šķērs­ielā.
   Ausīs atkal ieskanas čuksti, uzkurinot manī dusmas:
   «Maikl, jūs jau esat atcelts no amata. Vai tiešām to nesaprotat?»

   Bads vairs mani pārāk nemoka. Nometot lieko lepnības un derdzīguma nastu, šai pilsētā vienmēr var remdēt izsalkumu. Gandrīz katru pievakari ielavos tirgū pie Frederika tilta ielas un, lai gan man jau galīgi apriebies iztikt tikai ar puvušiem augļiem vai kādu kārbu brinzas, kas pārkravāšanā nokritusi zemē un sa- maidzījusies, esmu vismaz drošs, ka nedraud bada nāve.
   Mani nemāc arī bailes. Protams, atklājums, ka Sei­murs vēl uzturas Kopenhāgenā, nav tīkams, bet tagad es izskatos tāds, ka, pat pēkšņi sastopoties vaigu vaigā, viņš laikam mani nepazītu. Kad nejauši pamanu savu attēlu atspīdam kādā skatlogā, šķiet — redzu gluži svešu cilvēku. Man pretim rēgojas bārdainis novājējušu seju, izdzisušu skatienu, ģērbies skrandās, kam krāsa galīgi izbalusi.
   Vienīgi sarunas ar Seimuru mani vēl moka. Es aiz­vien biežāk pieķeru sevi bezjēdzīgi šķetinām valodas ne tikai ar Seimuru, bet arī ar daždažādiem cilvēkiem, dzī­viem un mirušiem, tāliem un tuviem. Runājos ar Ļubo un Margaritu, ģenerāli un Borislavu, Greisu un Doro­tiju, pat ar Todorovu. «Rimsties jel!» sarāju sevi. «Rim­sties, tu jau sāc jukt prātā!» Un es mitējos, bet tikai uz mazu brītiņu — tikai tik ilgi, lai pagūtu nomainīties sarunu biedrs, — un atkal pieķeru sevi tērzējam ar kādu.
   Saprotams, man ir gaužām nepatīkami tērzēt ar ame­rikāni. Bez šaubām, es nepavisam nevēlos pļāpāt ar viņu, un parasti mūsu djalogs aizsākas ar to, ka ieteicu viņam, lai pazūd no manām acīm, bet viņš neiet prom un, laizdams pār galvu manas lamas, noprasa:
   «Maikl, vai mīlēsit māti un dzimteni, ja tās jūs at­stums?»
   «Jūsu zināšanai, Viljam, māte mani jau sen ir atstū­musi. Man nav mātes.»
   «Jums nav neviena un nekā.» Amerikānis paloka galvu.
   «Jūs maldāties. Man ir dzimtene.»
   «Tā ir atteikusies no jums. Tāpat kā māte.»
   «Dzimtene nevar atteikties no sava dēla, ja viņš tai palicis uzticīgs.»
   «Reizēm gadās pārpratumi,» Seimurs paņirdz.
   «Pārpratumi gadās, ja darīšana ir ar kaut ko šķie­tamu. Ja peldam pa virsu. Bet es vairs neesmu tas, kuru uztrauc kaut kas šķietams. Es zinu, ka man ir dzimtene, un ar to pietiek!»
   «Tā ir mīlestība no tālienes,» Seimurs arvien vēl ņir­gājas. «Jūs tā arī nomirsit — tālu viens no otra.»
   «Es nomiršu, dzimtene paliks!» pasaku skaidri un gaiši. «Un, kamēr tā ir dzīva, es arī nebūšu pavisam miris.»
   «Vārdi, vārdi, vārdi,» amerikānis nicīgi burkšķ. «Jūs ar vārdiem aizpildāt savu tukšumu, lai to slēptu. Tuk­šumu sevī. Tukšumu savā apkaimē. Jūs, Maikl, esat vientuļš, visu atstāts un aizmirsts. Ja jūs būtu kaut cik jūtīgāks, jau sen būtu meties kanālā.»
   Doma mesties kanālā man tiešām dažkārt iešaujas prātā, kad sēžu zemajā kārklājā, vērodams, cik rāmi plūst duļķainie, netīrie ūdeņi. Tā ir varen vilinoša, jo uzreiz tik vienkārši būtu galā viss — gan nogurums, gan bads, gan sirdi plosošās šaubas, vai mūsējie nav noticējuši meliem. Taču noslīkt nebūtu iespējams. Es protu peldēt. Esmu izturīgs. Un vispār neesmu jūtīgs, kā Seimurs teiktu. Un, ja neģēlīgās domas tomēr uz­mācas, tas droši vien ir tāpēc, ka jau jūku prātā. Pro­tams, mazdrusciņ. Un tikai laiku pa laikam.
   Kādu vakaru, atgriezdamies ar pilnu turzu no tirgus, satieku Margaritu. Viņa gluži negaidot ir iznākusi no ēnas nomaļā ieliņā, un es velti cenšos noslēpt savu nožēlojamo saini un izlikties, ka tāpat vien pirms gulēt­iešanas esmu izgājis pastaigāties.
   Margarita it kā neievēro turzu un, redzams, necerot sastapusies ar mani, arī samulst, kautrīgi uzsmaidī­dama. ,
   —   Nu, kas tad tev ir? Dēls vai meita? — ievaicājos, kā pa miglu atcerēdamies, ka reiz jau viņai to esmu jautājis.
   —  Nekā nav, — viņa tikkQ dzirdami atbild, novērs­dama skatienu. — Mēs izšķīrāmies..,
   —   Izšķīrāties?
   —   Patiesībā es gribēju teikt… viens otru atstā­jām … Dzīvojām kopā tikai divus mēnešus un aizgā- jāin katrs savu ceļu, pirms vēl nebijām apprecējušies… tātad nemaz nevajadzēja šķirt laulību …
   —   Ej nu ej, to gan nebiju domājis, — pabrīnos.
   —   Es arī nebiju domājusi, bet tā iznāca.
   —   Vārdu sakot, viņš tevi pameta?
   Margarita klusē, un šī klusuciešana skaidri pauž, ko viņa vēlas teikt. Pēc brīža viņa paraugās manī, kā gaidīdama kādu vārdu nevis par Todorovu, bet par muins abiem, kaut vai aicinājumu: «Nu, iesim mājās!» — vai ko tamlīdzīgu, taču es nekā nesaku, jo tad atkal sāksies senie pekstiņi ar visādām prasībām, neapmie­rinātību un pārmetumiem. Tā mēs abi joprojām neru­nājam, un viņa arvien vēl veras manī, bet es lūkojos sāņus un, kad beigu beigās paceļu acis uz viņu, apjē­dzu, ka esmu viens tumšā ielā, atslējies pret žogu, lai atvilktu elpu.
   «Nē, ar tevi tiešām nav labi,» klusībā brīdinu sevi, «lai gan trūkst iemesla, kura dēļ būtu jāzaudē prāts, jo ēdamais taču ir, un tev rādās rēgi tikai tādēļ, ka nav vairs visi mājās.»
   Tumsā eju tālāk, un pamazām ataust atmiņā, kā pir­mīt iztēlē notikusī tikšanās norisinājās īstenībā — ļoti sen, kādu rītu, kad es gāju uz ministriju. Tieši tad Mar­garita man pastāstīja, ka Todorovs esot viņu pametis. To pateikusi, viņa apklusa, cerēdama, ka es jutīšu viņai līdzi un atkal sākšu vilkt viņu uz ciņa, it kā tas būtu mans pienākums līdz mūža galam un mūsu starpā ne­kas ļauns nebūtu noticis. Viņa pat neattapās lūgt pie­došanu vai svēti apsolīties, ka nekad vairs mani nepie­vils, bet stāvēja un gaidīja, pārliecināta, ka otrreiz viņu izraušu no muklāja, un es laikam tiešām būtu mē­ģinājis to darīt, ja neatskārtis, ka nekā viņu neizvilkšu, bet tikai pats iestigšu, jo ir būtiski jautājumi, kuros man ar šo sievieti ir nopietnas domstarpības, un tie skar ne jau viesistabas mēbeles vai ledusskapi. Marga­rita sfāvēja man pretī uz ielas un gaidīja, kad ierunā­šos, es stāvēju un gaidīju, kad viņa visu sapratīs, un, diezgan ilgi klusējuši par to, kas nodarbināja mūsu prātus, mēs galu galā sākām justies neērti un gandrīz
   reizē sniedzām viens otram roku, viņa mirkli paturēja manu plaukstu savējā, skatīdamās man acīs, un varbūt tikai tad aptvēra, ka tas, kas bijis, vairs neatgriezīsies, jo palaida manu roku un aizgāja savu ceļu.
   Kavēdamies domās pie senajiem brīžiem, arī es eju tālāk savu ceļu pa mazajām ieliņām, kuras ved līdz pašai ārpilsētai. Sajās ieliņās visai reti patrāpās gājēji, un, ja šur tur kādu satieku, neviens neveltī uzmanību nejauši uzklīdušām skrandainim.
   Margarita. Kaut arī šis vārds ir garš, es vienmēr viņu tā saucu, jo viņas draudzeņu izdomātais, nejēdzī­gais «Marga» mani kaitināja. Mēs abi ar viņu pagājām viens otram garām tai tālajā rītā, un viņa droši vien atkal domās visu vainu uzvēla man, visvairāk nosodī­dama mani par to, ka esmu tik vēss pret viņu, un pat » nenojauzdama, ko man šis vēsums maksā. Kā parasti mēdz būt, es sapratu, cik mīļa un nepieciešama man ir Margarita, tikai tad, kad biju viņu zaudējis. «Tev nav tik daudz ievainota sirds, cik aizskarta patmīlība,» teicu pats sev, jo bija jāizgudro kāds mierinājums. Taču šāds mierinājums nerada atbalsi.
   Tā bija mana pirmā mīlestība, bet es to atskārtu tikai pēc tam, kad izšķīros ar Margaritu. Agrāk nekad nebiju pajautājis, vai tā ir mīlestība, un, ja arī šāds jautājums būtu radies, es droši vien būtu atzinis, ka nav gan, jo'Margarita nekad neuzjundīja manī kādu no tiem simptomiem, par kuriem tik daudz rakstīts grā­matās: skurbumu, elpas aizraušanos, vieglas trīsas, muļķošanos — vispār tās slimīgās parādības, ko dēvē par augstākās laimes izpausmi. Zināms, es nepavisam nedomāju Margaritu par to vainot un vēl mazāk mek­lēju, kur ir mana vaina. Biju nospriedis, ka nespēju iemīlēties, kā dažs nevar saulē nobrūnēt. Un tas mani nemaz neapbēdināja.
   Vēlāk — pēc pēdējās tikšanās un atvadām parkā—* uzreiz kļuva skaidrs, ka slimīgās parādības man nav gājušas secen un, pats to nenoģizdams, esmu mīlējis šo sievieti vairāk, nekā ir šķitis. Iztēlē atkal un atkal nevilšus uznira lieki, nenozīmīgi mūsu kopdzīves sī­kumi, kuri nez kādēļ bija dziļi iegūluši atmiņā, pašam nenojaušot, ka tos vēl kādreiz atcerēšos,- — viens otrs vārds, smaids, ierasts žests, pat tas, kas agrāk mani
   sadusmoja, bet tagad gandrīz aizkustināja. Viņas slik­tais paradums dažkārt paklupt, kaut gan simtām reižu biju aizrādījis, ka ejot jāskatās, kur kāju sper, nevis jāvēro, kādu iespaidu atstāj uz apkārtējiem. Vai arī allažīgais teiciens: «Ja es tev ko palūgšu, vai tu izda­rīsi?» — kaut gan ne reizi vien biju paskaidrojis* ka nevaru pasacīt, vai to izdarīšu, iekāms nezinu, kas tas ir. Un vēl viņas jautājumi — «Par ko tu domā?» un «Cik ilgi klusēsi?». Patiesībā varbūt tiešām, esot kopā ar Margaritu, pārāk daudz klusēju, es gribu teikt — pārāk daudz ko prātā apsvēru, vaļsirdīgi ar viņu ne­dalīdamies. Te es domāju nevis savus darba pienāku­mus, par ko Margarita vispār neinteresējās, bet niekus, kuros, likās, nav vērts dalīties tieši tādēļ, ka tie ir nieki. Varbūt tie patiešām nav šādu pūļu vērti, taču, kad sieviete par tiem tērgā, bet es klusēju, tad pilnīgi iespējams, ka, par spīti mūsu ilgajai kopdzīvei, es kādu dienu topu viņai svešs, un nav nekāds brīnums, ja mūsu tuvība izirst.
   Bez šaubām, klusēšana bija tikai viena no mūsu at­šķirīgajām rakstura īpatnībām. Margarita bija gudra un, visumā ņemot, krietna meitene, bet augusi pie krust­mātes, aprobežotas sīkpilsones, kas viņai iestāstījusi, ka ērta, silta ģimenes ligzdiņa ir cilvēka laimes kaln­gals. Taču es, it īpaši tajos gados, nesapņoju par ģime­nes ligzdiņu, lai gan teorētiski nenoliedzu tās labumu, un man šķita, ka dzīve nav ligzda, bet ceļš, un varbūt tieši tādēļ tiecos pēc sievietes, kura labāk būtu ceļa­biedre nekā cāļumāte. Sā vai tā, mums par daudz ko bija dažādi ieskati, un, kad mēs izšķīrāmies, es visvai­rāk niknojos par to, ka sāpīgi izjutu, kā man trūkst šīs meitenes, lai gan viens otru nesapratām.
   Vēlāk, pēc diviem gadiem, atkal satiku Margaritu, tikko atgriezies no diezgan grūta brauciena uz ārze­mēm. Viņa stūma bērnu ratiņus, kuros gulēja apaļīgs bebītis, un, cik varēja nomanīt, dzīvē bija labi iekārto­jusies.
   —   Nu, tagad man skaidrs: tev viss ir, kā nākas! — es iesāku, kad bijām sasveicinājušies un atgājuši drus­ciņ maliņā, lai neaizsprostotu ielu ar bērnu limuzīnu.
   —  Tu tā domā? — Margarita teica mazliet skumji, un viņai acīm redzami netikās liekuļot.
   —       Kādēļ? Kas tad tev atkal noticis? — vaicāju, gan­drīz patiesi izbrīnījies.
   _— Nekas, viss ir, kā nākas, — viņa atkārtoja manus vārdus.
   —   Esi izgājusi pie vīra, vai ne?
   —       Gluži likumīgi. Mēs sareģistrējāmies liecinieku klātbūtnē — tā, kā pieklājas.
   —   Un vīrs nav dzērājs?
   —   Tīri godīgs …
   —   Es skatos — arī bērns veselīgs.
   —   Paldies dievam. Ja man nebūtu bērna …
   Lai gan viņa nepasacīja teikumu līdz galam, tas pie­tiekami atklāja visu.
   —   Kā tev iet ar filoloģiju?
   —  Jānoliek vēl divi eksāmeni. Gan jau tos izturēšu.
   Droši vien Margaritai apnika mana prašņāšana, jo
   viņa pasteidzās pajautāt:
   —  Tu arvien vēl turpat, vai ne?
   —   Kur tad citur lai es būtu?
   —   Un arvien vēl neesi precējies?
   —       Jā, vēl ne. Un laikam nekad neapprecēšos. Tu jau zini — esmu aizlaidis savu laimi garām.
   —       Nerunā muļķības, tu taču esi pavisam jauns, — Margarita teica, bet tas, ka «esmu aizlaidis savu laimi garām», viņai manāmi bija pa prātam.
   Apmainījāmies vēl dažiem tikpat banāliem jaunu­miem un, tāpat kā senāk, aizgājām katrs savu ceļu.
   Pagājušo gadu atkal redzēju Margaritu — uz ielas pretējās ietves. Bija apmācies rudens rīts, un viņa gāja gabaliņu man pa priekšu, nesdama rokās 'divus lielus tīklus pilnus ar sarkanajiem pipariem. Viņa bija tapusi pārlieku resna, soļoja neveiklā, gurdā gaitā, un sākumā es pat domāju, ka esmu pārskatījies, jo Margarita vien­mēr staigāja, glīti ģērbusies, bet šai sievietei mati bija sasukāti gaužām nevīžīgi, mugurā veca, pelēka jaka, kurpes uzautas basās kājās — un tik aukstā laikā. Vē­lāk, kad viņa apstājās pie kioska, lai kaut ko nopirktu, es pārliecinājos, ka neesmu maldījies, un jau grasījos parunāties ar Margaritu, bet pēkšņi nospriedu, ka viņa jutīsies neērti, sastapusies ar mani, un devos tālāk.
   Viņai tomēr ir bērns, varbūt tagad jau divi, bet par pārējo jāsaka: cilvēks allaž ilgojas pēc viena, taču iegūst ko citu, un tur nekā nevar darīt.
   Nezinu, vai nu tādēļ, ka esmu izticis tikai ar augļiem, vai arī tādēļ, ka šie augļi ir puvuši, vai varbūt tādēļ, ka esmu dzēris sasmirkušu ūdeni no lāmas līdzās bara­kai, — šonakt mani nežēlīgi krata drudzis, un es pa­modies atjaušu, ka galva deg kā ugunī, pats drebēt drebu, tad atkal iegrimstu smagā, murgu pilnā miegā.
   Kad atveru acis, laukā jau gaišs, bet netieku gudrs, vai ir rīts vai pievakare, jo mans pulkstenis apstājies un debesis pārklātas blīvām tūcēm, tumšām kā nakts.
   Mugurā veļa no sviedriem viscaur slapja, laikraksti virs tās arī slapji, un es saprotu, ka ar kaut ko jāap­sedzas, jo gulēt tik nosvīdušam mitrumā un caurvējā ir tīrais neprāts. Vēlāk atjēdzu, ka nav ar ko apsegties, un izmetu to no galvas.
   Mans prāts ir gluži apskaidrojies, gandrīz vairs ne­jūtu drudzi, tikai mani ir pārņēmis dīvains nespēks, it kā viss augums lēnām kustu, un es ilgi varēm sasprin­dzinu gribasspēku, lai sasparotos un pagrieztos uz otriem sāniem.
   Laukā ir drēgns un krēslains, un man liekas — tā ir vakara dziesna, nevis rītausma, jo, kamēr guļu, nespēkā dēdēdams, metas arvien tumšāks un tumšāks. Toties prāts ir pavisam skaidrs. Tik skaidrs, ka pēkšņi atceros divas svarīgas lietas, kas līdz šim bija piemirsušās. Virsvalka kabatā ir vienīgi daži nožēlojami graši, par kuriem nekā nevar nopirkt, un atmiņā ierakstīts tāl­ruņa numurs — Greisas atstātais.
   Vizītkarte kopā ar citiem dokumentiem dus kanāla dzelmē, numurs ir šeit, manā prātā, un līdz šim vēl neesmu piezvanījis tāpēc vien, ka to neiedomājos vai, patiesību sakot, nevēlējos iedomāties un tīšām atbīdīju visattālākajā atmiņas stūrītī kā postā dzenošu vilinā­jumu.
   Tagad prāts ir gluži skaidrs un es sev iegalvoju, ka vilinājums — pat tad, ja dzen postā, — ir tīrais nieks cilvēkam, kam jau tā nenovēršami draud bojā eja. Un būtu muļķīgi neizmantot vienīgo, pēdējo iespēju, lai cik bezcerīga tā šķiet. Pasniegdama man vizītkarti, Greisa noģida vai varbūt nešaubīgi zināja, kādas nedienas mani gaida. Un gribēja nodrošināt man glābiņu, kaut gan laikam ar nodomu.
   Cik bezgala grūti patlaban piecelties, jo trūkst spēka pat pakustēties. Un, kad ar milzīgu piepūli beigu bei­gās uzslienos, atklājas, ka vēl daudz grūtāk ir noturē­ties kājās. Diezgan ilgi stāvu, atbalstījies pret satrunē­jušu barakas stabu, līdz sajūtu, ka asinsrite lēnām at­jaunojas un pēdējiem spēkiem varu paspert trīcošās kājas.
   Izrādās, ka ce|š līdz piepilsētai ir gaužām garš un mokpilns. Par laimi, tagad ir nakts, un es bez lielām bailēm laiku pa laikam apsēžos mitrajā zālē, lai at­vilktu elpu. Beidzot sasniedzu tālruņa būdiņu pie auto­busu pieturas. Laukums ir tukšs. Iegājis būdiņā, uz­griežu numuru. Dzirdami daži spalgi signāli divas sekundes ilgiem starpmetiem, pēc tam klausulē dobji atskan vīrieša balss:
   —   Kas zvana?
   —  Maikls.
   Šī ziņa svešajam droši vien ir negaidīta, jo viņš mirkli klusē, tad pārsteigts iesaucas, it kā tikai tagad būtu atcerējies, ka pasaulē ir kāds Maikls:
   —   Vai esat viens? Es gribu teikt — vai esat pārlie­cināts, ka jums neseko pa pēdām?
   —   Pilnīgi pārliecināts.
   —   Nu tad iegaumējiet: Dienvidu bulvārī 22.
   Šī vieta man ir pietiekami pazīstama, lai es tūlīt aptvertu pateikt:
   —   Paklausieties, esmu pavisam citā pilsētas malā, un man vairs nav spēka …
   —   Kur tieši?
   Uzreiz pasaku laukuma nosaukumu, jo plāksnīte ar uzrakstu ir piekārta pie nama sienas iepretim tālruņa būdiņai.
   —   Labi, gaidiet turpat, pie būdiņas, no kuras esat piezvanījisl
   Un tālruņa aparāts noklinkšķ.
   Izpildu rīkojumu, pat nedomādams, kas aiz tā slēp­jas: lamatas vai glābiņš. Drošības labad izeju no ap­gaismotās būdiņas un apsēžos kādas ēkas ēnā uz ietves. Kad aizritējusi pusstunda vai varbūt vesela mū­žība, atkal atgriežos pie būdiņas, izdzirdis, ka blakus iela rūc lieljaudas automobiļa motors, ko pārslēdz uz otro ātrumu.
   Melna mašīna apstājas tieši manā priekšā, un es ar atvieglojumu sirdī redzu, ka tas nav Seimura plimuts. Vīrietis, kas sēž pie stūres, klusējot atver durtiņas un tāpat klusējot sāk braukt, kad esmu piemeties viņam līdzās. Man tā vien gribas nopētīt viņu vērīgāk, bet baidos izrādīt lieku ziņkāri un cenšos lūkoties uz ceļu, kamēr automobilis ar vislielāko ātrumu joņo pa tukšām, naksnīgām ielām. Kādā pagriezienā tomēr pagūstu uz­mest acis mašīnas vadītājam: šoferis kā jau šoferis, sevī noslēdzies, neizteiksmīgu, man galīgi nepazīstamu seju.
   Kad esam izbraukuši cauri visai pilsētai, automobilis galu galā apstājas plašā bulvārī.
   —   Rekur durvis! — Šoferis parāda uz nama ieeju mums iepretim. — Trešais stāvs… Piezvaniet divas reizes!
   Nogurstu, iedams augšā pa platām kāpnēm līdz trešajam stāvam. Piezvanu, kā man ir piekodināts. Dur­vis atver vīrietis iesirmiem matiem, ģērbies tumšā lie­tus mētelī. Viņš mani ieved bagātīgi mēbelētā vies­istabā.
   —   Iekārtojieties, Maikl!
   Un tūlīt iziet laukā — es dzirdu, kā noblīkšķ parādes durvis. Tātad esmu atstāts viens. Un man ir dots viens vienīgs padoms — lai es iekārtojos. Pat nezinu, kā lai to saprotu.
   Skatiens atduras pret ērtu dīvānu, kas pārvilkts ar gaišpelēkū zīdu, bet es savos netīrajos lanckaros ne­uzdrīkstos uz tā apsēsties. Uz mirdzoša, lakota pārbī­dāmā galdiņa ar metāla apkalumiem saliktas pudeles, glāzes, cigarešu un cigāru paciņas. Un nevilšus at­jaušu, ka es kādreiz — sen, sen atpakaļ — ārī smēķēju un man patika dažu reibinošo dzērienu garša. Pienāku pie galda, aizdedzinu cigareti un, ievilcis pirmo dūmu, pēkšņi tā apskurbstu, ka tik tikko nenoveļos gar zemi. Bet tas ir tīksmīgs skurbums, un es atkal ierauju dūmu, atbalstījies pret galdu, lai nepakristu.
   —   Ak, te nu viņš beidzot ir, pazudušais dēls! — man aiz muguras atskan Greisas balss.
   Pagriežos, lai viņai apliecinātu savu cieņu, bet Grei­sas seja piepeši tā pārvēršas, ka uzreiz atskāršu — mazliet par ātru esmu pasteidzies pavērsties pret viņu.
   —   Maikl, vai tiešām tas esat jūs? Kas ar jums noti­cis, mans nabaga draugs? Un ko gan vēl gaidāt, ka nelienat vannā?
   —   Gaidu, kad parādīsit, kur ir vannasistaba, — at­bildu, drusciņ samulsis, ka viņa jūtas tik nepatīkami pārsteigta.
   —   Rau, ejiet tur! Durvis viņā galā… Es pa to laiku salūkošu, ko jums uzvilkt mugurā.
   Kā jau varēja paredzēt, šādā dzīvoklī vannasistaba ir pati higiēna un greznība, un es ilgi gozējos gaiš­zilajā porcelāna «baseinā», tad vēl ilgāk skujos un lais­tos ar smaržūdeni, lai ne vēsts vairs nebūtu no netī­rumu un atkritumu dvakas, ar ko esmu pievil dzies. Beigu beigās uzģērbju sniegbaltu peldmēteli, kas ir pakārts priekšiņā, uzauju kājās mīkstas čības un atkal ieeju viesistabā.
   —   Nu, tagad jau cita aina! — Greisa allažīgi vien­aldzīgu seju sagaida mani, sēdēdama atzveltnī ar zīda pārvalku un smēķēdama. — Tur, uz dīvāna, es saliku visu, ko vien izdevās sadabūt. Ģērbieties mierīgi. Es neskatīšos.
   Vai viņa raudzīsies vai ne, par to man maza bēda. Sen esmu pieradis, ķa mani kailu redz sveši cilvēki: jau Atēnās kāds amerikāņu pulkvedis tikpat laipni piedā­vāja man vannasistabu un savu garderobi, atbrīvojis mani no ieslodzījuma. Un, protams, gluži nesavtīgi. Ar vienu vienīgu draudzīgu lūgumu: lai es kļūtu par dzim­tenes nodevēju.
   Pienācis pie dīvāna, sāku ģērbties. Vai nu aiz laimī­gas sagadīšanās, vai arī aiz kāda cilvēka tālredzības viss, sākot ar uzvalku un beidzot ar kurpēm, man pie­guļ kā uzšūts pēc mēra. Beigās sasējis dārgu, tumšzilu kaklasaiti un uzvilcis svārkus, dodos pie pārbīdāmā galdiņa, lai iestiprinātos pēc tik lielas spēku izšķie­šanas.
   —   Re nu, tagad tik tiešām pavisam cits skats, — Greisa saka, vērtējoši nopētīdama mani, kamēr sev ieleju viskiju slaidā kristāla glāzē. — Tiesa, jūs esat gaužām novājējis, bet tas jums piestāv. Es pat baidos, ka jūsos no jauna iemīlēšos …
   —   Man ir draudējušas vēl lielākas briesmas, — no­teicu, paceldams glāzi, lai nobaudītu dzēriena garšu.
   Taču mana roka pusceļā sastingst, jo šai mirklī pa­manu, ka pa durvīm klusi ienāk Seimurs.
   —   Maikl, vai tiešām dzersit viens? Neaizmirstiet — tā ir visdrošākā pazīme, ka cilvēks sāk saindēties ar alko­holu. Tāpēc piedāvājiet man arī kaut ko!
   Savaldos, lai nedrebētu roka, un, it kā nekas nebūtu noticis, piepildu ar viskiju otru glāzi un, ne vārda ne­bilzdams, sniedzu viesim vai varbūt namatēvam, kas man tuvojas.
   —   Uz jūsu veselību! — Seimurs uzsauc, paceldams glāzi.
   Kaut ko atmurminājis, izdzeru viskiju līdz galam, jo šobrīd asi izjūtu, cik man nepieciešams kas spēcinošs.
   —   Nu, apsēdieties! — amerikānis draudzīgi uzaicina. Apsēžos atzveltnī līdzās Greisai. Viljams paņem ciga­reti, piedāvā uzsmēķēt arī man, uzvelk dūmu un savu­kārt iekārtojas brīvi uz dīvāna, pārlikdams garās kājas vienu pār otru.-
   —   Un tā jūs vairāk nekā divas nedēļas bēguļojat no mums… Bēguļojat un slēpjaties, it kā mēs jums drau­dētu ar bojā eju …
   Tā ir skaidra patiesība, tāpēc neuzskatu par vaja­dzīgu teikt kaut ko pretī.
   —   Galu galā pats esat ieradies un nevis ejat bojā, bet rodat glābiņu …
   —   Esmu atnācis pie Greisas, — es atklāti pasaku.
   —   Jā, jā, zinu jau. Un nevajag to atgādināt, lai mani lieku reizi pazemotu. Atzīstos — Greisa ir panā­kusi to, kas man pašam nav bijis pa spēkam. So uzde­vumu viņa ir veikusi ar lielu, godkāres pilnu neatlai­dību. Ar tādu neatlaidību un pašaizliedzību, ka citādi to nevar izskaidrot kā vienīgi ar pieķeršanos jums vai ar naidu pret mani…
   —   Es tikai izpildīju savu uzdevumu, — sekretāre vēsi iestarpina.
   —  Jā, jā. Bet ar tīšu nolūku parādīt, ka spējat izpil­dīt uzdevumus labāk nekā šefs.
   Amerikānis uz mirkli apklust, lai izņemtu no lūpām cigareti un iztukšotu viskija glāzi. Tad klāj tālāk:
   —   Tomēr tas ir blakus jautājums. Un, kad runa ir par kāda cilvēka glābšanu, blakus jautājumi novirzās pēdējā vietā. Jūs, Maikl, esat glābts. Izsmēķējiet savu cigareti mierīgi, pēc tam ieturieties un atpūtieties mie­rīgi un vispār ne par ko neraizējieties. Jūs esat glābts.
   —   Kā lai to saprotu? — beidzot uzdrīkstos ievaicā­ties.
   —   Nu, redzat, tā: mēs vairs nedomājam nodot jūs vietējās varas iestādēm, un visi mani agrākie solījumi paliek spēkā — vel stingrāk nekā jebkad. Jūs taču esat spīdoši izturējis pārbaudījumu un nenoliedzami pierā­dījis, ka es savā izvēlē neesmu vīlies.
   —   Par kādu pārbaudījumu jūs runājat?
   —   Par to, kas jums gadījies pēdējās nedēļās. Bez šaubām, no zināma viedokļa jūsu slēpšanās ir acīm redzama aplamība, jo pēc tam, kad operāciju esam labi rūpīgi noorganizējuši, jums nav ne mazāko izredžu iz­sprukt no mūsu rokām. Bet, vērtējot jūsu rīcību no tīri tehniskās puses, tā liecina, ka esat varen nelokāms un atjautīgs. Tātad esmu gatavs strādāt kopā ar jums kā vēl nekad. Un visi mani solījumi paliek spēkā.
   —   Skaidrs, — saku. — Izradās, ka jūs, Viljam, esat vēl neatlaidīgāks par mani un es esmu spiests kapitulēt.
   —  Jūs nevis kapitulējat, bet atdzimstat, — amerikā­nis pārlabo manus vārdus.
   Un, pavērsies pret Greisu, saka:
   —   Esiet tik laba, ielejiet mums vēl drusciņ viskija!
   Greisa izpilda Seimura rīkojumu, un viņš atkal vē­līgi paceļ glāzi.
   —   Uz jūsu veselību, Maikl!
   Seimurs izdzer viskiju, nodzēš cigareti un pieceļas.
   —   Pirms dodos prom, gribu jūs brīdināt, ka šoreiz labāk nemaz vairs neceriet, ka no jauna izspēlēsit triku, lai izšmauktu. Es nedusmojos uz jums nedz par migrēnu, ko man izraisīja jūsu uzlaistā iemidzinošā gāze, nedz par jūsu netīkamo, apnicīgo stūrgalvību, taču jāsaka — turpmāk jums jādara gals savai stūr­galvībai. Tagad dzīvoklis ir pamatīgi bloķēts un tajā vai ārpus tā būsit neatslābstošā uzraudzībā līdz tam brīdim, kad sapratīsim, ka tiešām esat nācis pie prāta.
   —  Ja nemaldos, jūsu solījumos šāds režīms man nebija noteikts, — es iebilstu.
   —   Jā gan, bet jūs pats sev to esat izpūlējis. Turklāt šis režīms ne ar ko jūs neapgrūtinās, ja tikai netīkosit to pārkāpt. Jums būs viss nepieciešamais. Priecāsities par dzīvi. Elposit ar pilnu krūti, apmierināts, ka esat atdzimis.
   Viņš atvadām pamāj man ar roku un iziet laukā.
   —   Nu gan esat mani drausmīgi piekrāpusi, — es klusi pārmetu Greisai, palūkodamies uz viņu.
   —  Tikai tā vien varēju jūs glābt. — Viņa parausta plecus.
   —   Šis glābiņš man ir tikpat kā galīga sakāve. Bet, lai notiek kas notikdams, es vairs nespēju pretoties, esmu bezgala noguris un vēlos vienīgi ieslīgt tīrā gultā un aizmigt.
   —  Gulta ir blakus istabā. Un, cerams, pietiekami tīra, — sekretāre nodudina.
   Un, kad es pieceļos kājās, viņa piemetina:
   —  Nedusmojieties uz mani, Maikl! Es biju nolēmusi iznerrot Seimuru. Tā kā jūs man nepalīdzējāt, pati to izdarīju. Drīz vien apjēgsit, ka no tā jūs tikai iegūstat.
   —   Labi, labi! Nedusmojos jau, — gurdi, klusi attei­cis, eju uz guļamistabu.
   Gulta ir milzīga, mīksta un, zināms, priekšzīmīgi tīra, un es ar baudu atlaižos tajā un ietinos dūnvilnas segā. Bet baiļojos, ka tā ilgi nebūs tik tīra. Uzturēdamies vannasistabā, es, drošs paliek drošs, paslēpu čībā žileti. Un tagad, gulēdams zem segas un negaidīdams, kad uzjundīs tirdošās domas, ar ātru un sparīgu kustību pārgriežu abu roku vēnas.
   Sāpes nav pārlieku mokošas. Katrā ziņā nesūrst stip­rāk kā tad, kad trāpās parasts dziļāks ievainojums. Vie­nīgā atšķirība — šoreiz sekas būs mazliet citādas. Uz­spiežu lielo pirkstu uz vienas rokas brūces, pēc tam — uz otras, lai pārliecinātos, ka asinis tiešām plūst. Nekad neesmu domājis, ka kļūšu tik mazdūšīgs — padarīšu sev galu, Bet, kad citas izejas nav… Un, kad tikai tā var novērst citu, vēl šausmīgāku mazdūšību …
   Asinis plūst lēni, lēni, bet kāda tam nozīme — man nekur nav jāsteidzas. Tādēļ, saritinājies zem dūnvilnas segas, guļu vien, cenzdamies atvairīt smagās domas, nejust lipīgo asiņu nepatīkamo mitrumu uz miesas un apslapēt to smelgo, nejēdzīgo žēlumu pret sevi, kāds reizēm mūs pārņem. Mēģinu atraisīties no visa un iegrimt tīksma gurduma skaujās, kādās mani iekļauj nebūtības valstība … Bezgala garlaicības valstība …
   Tas viss, protams, nav noticis. Bet es to neesmu ari redzējis sapnī. To esmu pārdzīvojis nomodā šeit, tum­šajā graustā, reizē apzinādamies, ka prāts ir gluži skaidrs un es nebūt nemurgoju. Beidzot satrūkstos — mani sagrābj bailes. Tās ir uzurdījusi nevis šķietamā vēnu pārgriešana, bet tas, ka guļu tā vaļējām acīm un it kā īstenībā redzu notikumus, kas nav atgadījušies un nekad neatgadīsies. Tātad es nudien jūku prātā.
   Mēģinu pārvarēt bailes — bailes pašam no sevis, no tā, kas risinās manās smadzenēs. Jo bailes ir tikai ne­apjaustas trīsas, riebīgas trīsas, kuras vienmēr var ap­spiest, ja protam saņemties.
   Nē, bailes nav ne apspiežamas, ne pārvaramas. Bai­les ir tikai atvairāmas. Jāizmet no galvas uz mirkli viss, kas tajā ietvēries. Tad arī bailes tur vairs nepa­liks. Jāatbrīvojas no apsvērumiem, kuri tās izrosa. Un, ja tie atkal tīkos atgriezties, lai atduras pret cieši aiz­slēgtām durvīm.
   Sliktākais ir tas, ka pašam jābūt pie apziņas, lai dur­vis turētu aizslēgtas. Pietiek iesnausties vien, un bailes no jauna piezogas klāt, pārtapušas par baismīgiem rē­giem, pārģērbušās par policistiem, seimuriem un nepa­zīstamajiem, kas tumsā iemet aci pa caurumu graustā un nočukst: «Re, kur viņš ir, ātrāk ielenciet ēku!» — un es uztrūkstos nosvīdis viscaur slapjš un drebēdams veros tumsā, bet, tiklīdz atkal iemiegu, atkal ausīs skan amerikāņa balss:
   «Pārāk vēlu esat atnācis, Maikl! Jūs jau esat jucis, galīgi jucis, bet trakie mums nav vajadzīgi.» •
   Kad galu galā pilnīgi atmostos, laukā ir gaišs un es jūtu, ka esmu sasalis ragā, gulēdams mitrumā un auk­stumā.
   «Laiks izlocīt locekļus,» saku sev. «Pēdējais laiks iz­kustēties, ja nevēlies izlaist dzīvību te — šajā netīrajā alā.»
   Mēģinu piecelties un, kad tas beidzot izdodas, brītiņu slavu, atbalstījies pret sienu, un mans prāts atkal kļūst gluži skaidrs. «Vajag aiziet uz pilsētu, uzzināt, cik ir pulkstenis un kāda šodien diena, un vispār no jauna par visu būt lietas kursā,» klusībā pamācu sevi, mazliet grīļīgi sperdams pirmos soļus.
   Aizkuļos līdz piepilsētai, lāgu lāgiem krietni atpūz­damies tāpat kā vakar vakarā nomoda sapņos, tikai tagad ir gaišs un viss tiešām notiek īstenībā, ja dīvaini skaidrā apziņa mani atkal neviļ.
   Pārbaudu pēc pārtikas preču veikala pulksteņa savējo un uzgriežu: desmit un trīsdesmit piecas minūtes. Pa­lūkojies uz laikrakstiem kioskā, saprotu, ka šodien pirm­diena. Mana misija nu ir gahā, un tagad varu doties atpakaļ uz patvertni. Rīt otrdiena, tātad noteikti jāsa­gaida otrdiena, septiņi vakarā, lai gan — kāds tur la­bums, ka pienāks otrdiena un sitīs septiņi vakarā …
   Vajadzētu atgriezties barakā, bet, iedomājoties vien, cik tā ir krēslaina un drēgna, man uzreiz rodas nomā­cošs priekšstats par galīgu vientulību, bailēm pašam no sevis un Bezgala garlaicību nebūtībā… «Ej tālāk,» saku sev, «ja tu sajuksi prātā, vainīgs būs tikai tukšais grausts, kuram visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles un kurā tev uzplijas daždažādi rēgi. Tu nekādi netiksi no rēgiem vaļā, ja neiejuksi ļaužu pūlī.»
   Un es joprojām eju uz priekšu pa šaurām piepilsētas ieliņām, nonāku platas ielās, pēc tam — arī plašos bul­vāros, kur gar veikaliem drūzmējas garāmgājēji un dun vieglo automobiļu straumes. «Ej mierīgi!» piekodinu sev. «Pārāk neraugies apkārt un nedomā bēgt no poli­cistiem! Policisti! Kas tev ko uztraukties par viņiem! Tu jau izskaties tāds, ka neviens vairs tevi nepazītu.»
   Un es soļoju arvien tālāk centra virzienā, ieklausīda­mies savā iekšējā balsī, pat nezinādams, kurp tieši do­dos, Pēc brīža negaidot šai balsij pievienojas vēl otra — tā, kurā ierunājas izsalkums, un mani pārņem tāds kā apmierinājums, jo cilvēks, kurš jūt izsalkumu, vēl nav zudis dzīvei.
   Debesis ir apmākušās, vējiņš pūš pavisam rāms un silts, ik_ mirkli var sākt līt, bet pagaidām vēl nelīst, un es, it kā aizmirsis visu pasauli, mierīgi sasniedzu kādu Rietumtilta ielas krustojumu. Sī iela man ir pazīstama, un es tai nevelta uzmanību, jo Kopenhāgenā jau dau­dzas, ielas vairs nav svešas. Lēnām eju, turēdamies pēc iespējas tuvāk namiem, lai netraucētu garāmgājējus, pēkšņi acīs duras neliela izkārtne. Telpas viņā galā ir apsēdušies divi vīri, pie paša skatloga redzama meitene, kas, salikusi rokas uz maza galdiņa, kaut ko raksta. Spriežot pēc meitenes sejas vaibstiem, viņa noteikti ir bulgāriete, lai gan par sievietēm nekad neko nevar droši apgalvot. Abi viri laikam arī ir bulgāri. «Ek, kas par to, ka viņi ir bulg.iri!» klusībā nodomāju, iedams gar skatlogu arvien vēl tikpat gausiem soļiem.
   Tas, ka šajā pilsētā daudzi bulgāri atrodas pastāvīgā darbā, man nekad nav bijis noslēpums un ne reizi vien ir iešāvies prātā, bet tikai tā starp citu, jo ko gan viņi varētu līdzēt, kad mani vajā kā slepkavu. Vai mani noslēptu? Kālab? Pēc kā rīkojuma? Un galvenais — kā lai to izdarītu? Tieši par rīkojumu jāsaka — tas man ir labi zināms, jo neizdzēšami iespiedies atmiņā: «Nekādu kontaktu nekādā gadījumā …»
   Jau metrus desmit esmu attālinājies no skatloga, kad pamanu kādu nākam pretim. īsu, īsu mirkli sastingstu, bet tūlīt aptveru, ka tas ir nevainīgs reklāmas avīžu iz­platītājs, kurš pat neskatās, kam tās pasniedz, tikai cenšas ātrāk izdalīt, iegrūzdams dažu pat nejaušam skrandainim rokā. Paņemu prospektu, ejot ierasti atloku vaļā un nevilšus apstājos, ieraudzījis pazīstamas aina­vas pazīstamu krāsaino uzņēmumu, un šī ainava nav nekas cits kā Zelta Smiltis ar tumšdzeltenajām pludma­lēm un zilo jūru; virs uzņēmuma lieliem latīņu burtiem uzrakstīts:
   BULGĀRIJA
   Tieši tā: Bul-gā-ri-ja. Šis vārds ir tik pazīstams un tik mīļš, ka nespēju novaldīties, neizlasījis to atkal un atkal, lai pārliecinātos par šo skaņu realitāti, jo tās uztveru tik neskāidri, it kā kāds cits kaut kur tālu, tālu izrunātu: «Bul-gā-ri-ja …»
   Mani tā ir aizrāvusi lasīšana pa balsieniem, ka sā­kumā pat neievēroju briesmas. Un tās jau draud — stalts policists tuvējā ielas stūrī cieši veras manī, ma­nāmi neapmierināts, ka traucēju satiksmi. Klaiņodams pa pilsētu, pēdējās nedēļās ne reizi vien pēkšņi sasta­pos ar policistiem, bet viņi nicīgi pagāja garām, jo kāds kankarbiksis pelna viņu uzmanību tikai tad, kad ir pieķerts diedelēšanā. Grasos turpināt ceļu, bet šobrīd policists pats lēniem, smagiem soļiem nāk šurpu. Var­būt vajadzētu doties taisni uz priekšu un mēģināt vien­aldzīgi pārmīties ar viņu — šāda frontāla rīcība parasti atbruņo pretinieku un notrulina viņa pārmērīgo aizdo- mību. Bet vai nu tādēļ, ka mani ir pārsteigušas bries­mas, vai arī tāpēc, ka nav iedarbojies attiecīgs reflekss, es izdaru laikam vislielāko aplamību: apcērtos un ātri steidzos pretējā virzienā. Pavirši atskatījies pār plecu, pārliecinos, ka policists man seko, pielicis soli, un pilnā sparā nagoju pa Rietumtilta ielu, cerēdams, ka izdosies šķērsot bulvāri un nozust blakus ielā. Policists kaut ko uzkliedz man nopakaļ, pēc tam atskan apdullinošs svil­piens. Es sāku skriet, ko kājas nes, bet neesmu vēl ticis līdz stūrim, kur vēlos nogriezties, kad ieraugu citu po­licistu gar to izšaujamies.
   Man atliek vienīgais iespējamais ceļš — pats bīsta­mākais — Rietumtilta ielas vidus, kur pilnum pilns automobiļu. Bēgu pa tās klātni starp braucošām mašī­nām, dzirdēdams, ka aizmugurē nevis viens, bet vairāki svelpj spalgi ar svilpēm. Automobiļu straume pēkšņi apstājas un dīvaini sastingst, cilvēki uz abām ietvēm vicina ar rokām vai ziņkāri blenž, bet visnepatīkamā­kais ir tas, ka tieši pretim starp apturētajām mašīnām negaidot izmetas vesels bars policistu.
   Es jau esmu sasniedzis bulvāri milzīgu tiltu, kas stiepjas pār stacijas teritoriju. Un tieši tobrīd, kad poli­cisti izmetas man pretim, saklausu no stacijas atejoša vilciena rīboņu. Vienalga, vai vilciens ripo vai ne, tilts man tagad ir vienīgais glābiņš tāpat kā žilete murgos, un es, vairs neko nedomādams, pārsviežos pār margām un lecu tukšumā.
   Visapkārt tumšs, bet es nezinu, vai tā ir nakts vai kārtējās halucināciju lēkmes tumsa. Beidzot nospriežu, ka kārtējā lēkme jau ir pāri vai nav vēl sākusies, lai gan patlaban tas ir viens un tas pats. Ielāgoju, ka guļu milzīgā betona caurulē, kur elpu ņem ciet gudrona dvaka, tad ar mokām atceros kā ļoti senu, gandrīz aiz­mirstu notikumu to, kā esmu nokļuvis šai uzbēruma malā pamestajā caurulē, izlēcis no braucoša preču vil­ciena vagona.
   Lecot no tilta, trāpīju tieši kāda preču vagona vidū, un šī nejaušība mani izglāba. Tikai vagonā bija sa­krauta nevis kokvilna, bet akmeņogles, un es pašlaik ar visu savu augumu izjūtu šā niecīgā starpgadījuma sekas.
   Kad vilciens jau bija attālinājies dažus kilometrus no stacijas, nolēcu zemē, samaksadams par to ar pāris papildu sasitumiem. Tad diezgan ilgi klimtu pa apkaimi, līdz uzgāju milzīgo cauruli, kas novārtā atstāta pie tāpat novārtā atstātas dzelzceļa līnijas uzbēruma. Sā­kumā nodomāju, ka šāda caurule — pat pamesta uz lauka — nav drošākā patvertne, bet tā bija gandrīz aizaugusi ar nezālēm, un man jau trūka spēka, jo mus­kuļu sasprindzinājums galīgi atslāba, un atjautu, ka ik mirkli varu zaudēt samaņu.
   Drīz vien patiešām zaudēju samaņu, bet tas notika jau caurulē, un tagad atmiņā ataust gudrona smaka un pēdējā neskaidrā doma: «Labi gan, ka to nolēja ar gudronu … gudrons izolē betonu … izolē mani no auk­stuma, ko dveš betons … labi, labi..
   Līdz ausīm atlido skaudri automāta šāvieni, un kaut kas nosvelpj virs galvas svelmē izdegušajā akāciju lapotnē.
   — Vajag aizskriet līdz tam akmenim un iesviest pāris granātu viņu ligzdā, — Ļubo Angelovs klusi ierunājas.
   Ļubo šos vārdus nesaka kādam tieši, taču tie ir ne­pārprotami domāti man, jo viņš pats ievainots kājā un Stefanam tik nāvīgi trāpījusi lode, ka nez vai viņš dzīvs izkulsies no šīs birzītes.
   Patiesībā tā ir nevis birzīte, bet nokarē nožēlojams akāciju skupšķis ar apvītušu lapotni — nabadzīgas pa­liekas no sensena apzaļojuma, ar ko cilvēki mēģinājuši nostiprināt grūstošās paugura nogāzes. Un mēs trijatā guļam, ierāvušies zem šīs skrajās lapotnes, kamēr ban­dīti no augšas plāj tieši uz mūsu galvām, kā vingrinā­damies šaušanā.
   —  Vajag aizskriet līdz tam akmenim… — Ļubo vēl­reiz pasaka.
   Bet tas akmens, tāpat kā pārējie, nemaz neder par aizsegu. Un Ļubo runā tieši par to akmeni, nevis par kadu citu tāpēc vien, ka tikai no tā var bandītu midzenī iesviest granātu.
   Klinšainais paugura kupris augstu slienas tuksnesīgs, baiss un pelnpelēks, un pāri tam vāžas saulē nokveldis, balts debess jums. Man jādrāžas pa šo draudīgo zviltni, pār kuru svelpj lodes, un jāpaliek dzīvam. Jāšķērso šis svelmainais, tukšais nāves lauks un jāpaliek neskar­tam. Un, ja es kritīšu… ek, kas tur liels, nebūšu ne pirmais, ne pēdējais, kurš krīt… galvenais, lai es pa­gūtu aizmest granātas pirms bojā ejas.
   Atkal nogrand šāvieni — reti, atsevišķi, jo tie tur, augšā, laikam taupa patronas. Lūkoju piecelties, bet kājas ir tik smagas kā ar svinu pielietas, un es no pie­redzes zinu, ka tas ir baiļu svins. «Aidā, Emīl, nu ir tava kārta, manu zēn!» kā vienmēr šādos liktenīgos brī­žos, saku pats sev, lai iedvestu ticību, ka tas, kas man tagad jāpārvar, ir vienīgi neliels, neizbēgams pārbau­dījums. Izmisīgi sasprindzinājis gribasspēku, pieceļos. Bet šis sasprindzinājums ir bijis nepieciešams, lai pa­spertu tikai pirmo soli. Vēl mirklis — un kājas pašas nesas pa klinšainā paugura nogruvušo kupri.
   Zemu, zemu pieliecies, skrienu, kā pa sapņiem dzirdē­dams skaudru, smalku ložu džinkstoņu apkārtnē, un pēkšņi jūtu, ka plecu kaut kas spēji apsvilina, tomēr arvien vēl drāžos uz priekšu, un laiks it kā apstājas, iekalts sāpju, svelmes un žilbas gaismas mirklī, kas šķiet bezgalīgs. Tad citu pēc citas aizsviežu trīs tērauda olas, un liekas — sprādzieni sagrauj laika aizsprostu, jo atkal sāk ritēt sekunde pēc sekundes.
   Uzkāpju pašā korē, lai skaidri redzētu, ka viņi pa­tiešām jau padarīti nekaitīgi iegrobē, bet tā plešas manā priekšā klusa un tukša.
   —   Tur nav neviena!… — iesaucos, skriedams at­pakaļ.
   Taču apvītušo akāciju birztaliņa lejā arī ir klusa un tukša.
   —   Ļubo, kur jūs esat? — iekliedzos.
   Es atkal pasaucu savējos, tad vēlreiz — pilnā kaklā, domādams, ka jākliedz skaļāk, jo Ļubo un Stefans droši vien ir aizmanījušies diezgan tālu, vairīdamies no sprādzieniem. Tad pēkšņi attopos, ka velti kliedzu: apkaimē nav ne Ļubo, ne kādas citas dzīvas dvēseles, un es esmu gluži viens tuksnesī un tuksneša svelmē.
   —   Viņi mūs ir apveduši ap stūri, — es saku. — Aiz­sviedis granātas, uzkāpu paugurā, bet tā iegrobē ne­viena nebija.
   Es to stāstu Ļubo, beigu beigās viņu atradis; viņš sēž akmenājā, kur Stefans cīnās ar nāvi.
   —  Mēs abi ar Stefanu viņus aizraidījām uz viņpa­sauli, — Ļubo paskaidro. — Mēs aizgājām no otras puses un viņus aizraidījām uz viņpasauli, nosprieduši, ka tev varbūt pietrūks dūšas.
   —   Muļķības! — es iebilstu, cenzdamies apslēpt, ka jūtos aizskarts. — Tu taču zini, ka es protu nomākt bailes. Nāve nemaz nav tik šausmīga.
   —   Tu nekā nejēdz no tās, — Ļubo saka, un viņa sejā paplaiksnī vārs smaids. — Tu vēl neesi miris un nezini, kas tā īsti ir …
   —  Muļķībasl — joprojām turos pretī. — Es ne reizi vien esmu vēris acis uz mūžību, un man ir gluži skaidrs priekšstats par to.
   —   Tu, Emīl, allaž esi mazdrusciņ tāds… — Ļubo atkal pasmaida, piesizdams sev pie deniņiem. — Jeb­kurā briesmu brīdī iedomājies, ka mirsti, bet es jau esmu miris un varu tev pateikt, ka — par ļaunu vai par labu — ir tikai viena nāve. Pagaidi, kamēr tā pie­nāks, tad parunāsimies.
   Miegs jau ir izgulēts, bet laikam vēl neesmu galīgi atmodies, jo domāju: «Vajadzēja viņam pajautāt, kad pienāks mana nāve. Tomēr ir pavisam citādi, ja iepriekš tas zināms.»
   Pa caurules vienu galu iespraucas gaisma, un es at- skāršu, ka tagad ir diena. Tad nospriežu, ka jāparaugās pulkstenī, bet tas atkal apstājies — vai nu to neesmu laikus uzvilcis, vai arī krītot esmu sasitis. Drausmīgi lēnām izlemju visvienkāršākos sīkumus, tāpēc aizrit vēl krietns brīdis, līdz atjēdzu, ka jāaplūko tas, ko vai veselu mūžību turu sažņaugtu labajā rokā.
   Gaisma iespīd lielākoties pa caurules vienu galu, jo, lienot iekšā, esmu pie tā nomīņājis nezāli. Atspiezda­mies uz elkoņiem, ar pūlēm paslienos un atplēšu pirk­stus. Redzu, ka plaukstā ir pagalam sagumzīta uz ielas dabūtā reklāmas avīzīte. To rūpīgi līdzinu — līdzinu tik ilgi, ka gandrīz jau aizmirstu, ko daru, bet piepeši skatiens atduras pret tās augšā lieliem burtiem iespiestu vārdu:
   BULGĀRIJĀ
   Atkal to izlasu, tad vēlreiz — pa zilbēm skaļi, jo te, šajā caurulē, mani neviens nedzird:.
   BUL-GĀ-RI-JA
   Sai krēslainajā caurulē zilbes skan kā dobji zvani, tāpēc viss vārds izklausās neparasti dīvains. Tik tiešām, cik dīvains vārds! Un cik dīvaini pazīstams!
   Kādu laiku nesteidzīgi, ar mokām cenšos izprastākas tas par vārdu un kāda tam jēga. Vēl neesmu atraisījies no mulsās, smagās kūtrības, kad negaidot smadzenēs uzdzalkstī doma: «Šodien ir otrdiena. Noteikti otrdiena. Nevar taču būt, ka esmu to palaidis garām, gulēdams nemaņā.»
   Sī zibenīgā doma vēl kādu brīdi noder par vielu ma­niem apsvērumiem. «Kas par to, ka otrdiena? … Tā ir tāda pati kā trešdiena un visas pārējās.»
   Paiet vēl daudzas minūtes, kamēr rodas nākamais secinājums: «Tiesa gan, otrdiena… Bet, ja izlīdīšu no šejienes, mani notvers …»
   Un kas tur liels? ' >
   Galu galā no kūtrās prātošanas slīkšņainā, lipīgā purva mani izrauj apziņa, ka vairs nav ko zaudēt. Vairs nav ko zaudēt, un nav cita ceļa kā izvēlētais, vienalga, lai kurp tas ved.
   Pēkšņi es jūtos tā kā tobrīd, kad devos pa baismīgo, nogruvušo nogāzi, pār kuru svelpa lodes. Izrāpjos no caurules, brīnīdamies, ka varu brīvi kustēties, uzslienos kājās un paveros apkārt.
   Pēc mirkļa jau iešļācu sejā ledainu ūdeni, pasmēlis to ar plaukstām no lāmas, lai nomazgātu netīrumus un taptu možāks.
   Tieši septiņos grīļīgiem soļiem kājoju gar «Tivoli» parka ieeju, ieniris lēnajā gājēju straumē. Nemaz nav jāpienāk tai vēl tuvāk, lai redzētu, ka vīrietis ar rūtaino žokejcepuri galvā arī šoreiz nav ieradies.
   Tur, kur jāstāv «pasta kastītei», tagad ir cits. Un šis cits man pazīstams, labāk pazīstams nekā vīrietis ar rūtaino žokejcepuri un lidotāja somu. Tas ir Bori- slavs, un es viņu sazīmēju, lai gan viņam mugurā tirdz­niecības flotes jūrnieka forma. Tas ir Borislavs, un es varēm apslāpēju priekā uzliesmojošo vēlēšanos iesauk­ties, uzrunāt draugu, ko negaidot esmu pamanījis šai svešajā pilsētā pēc tik daudz dienu ilgas vientulības. Sauciens iestrēdz kaklā, jo nedrīkstu pievērsties viņam, man nav tiesību to darīt; es vienīgi nomanu, ka Bori­slavs mani arī ir ievērojis un, ja atsūtīts šeit manis dēj, jau zina, kur pašlaik esmu.
   Lēnām dodos lalak gar «Tivoli», sāpīgi izjuzdams, ka viss mani dumpojas, viss kliedz: «Ej atpakaļ! Ej at­pakaļ, vai traks esi!» Savaldījies nogriežos manā ieliņā aiz parka. Tā ir gaužām maza aklā ieliņa, un, kaut gan tas man ļoti labi zināms, tomēr eju pa to tāpēc, ka vairs nav kur iet, un arī tāpēc, ka Borislavs …
   —   Emīl! — šai mirklī dzirdu aizmugurē atskanam pazīstamu balsi.
   Apstājos un pavēršos pret Borislavu, pūlēdamies sa­sparoties, lai izskatītos pēc iespējas mierīgāks un paš­paļāvīgāks. Tik mierīgs un pašpaļāvīgs kā cilvēks, ku­ram uzdots atbildīgs uzdevums.
   —   Satikās un viens otru nepazina, vai ne? — Bori­slavs paklusi iesāk, sagrābdams mani aiz pleciem. — Bet es gan tevi pazinu… lai gan ne jau uzreiz… Tu, brālīt, esi drausmīgi nomaskējies. Tā nomaskējies, it kā būtu atgriezies no viņpasaules…
   Pēc divām stundām uz Rostoku atiet vācu tirdznie­cības kuģis un es uzkāpju uz tā klāja. Bez grūtībām esmu izgājis cauri robežas kontrolei, jo mani ir iekļā­vuši kuģa apkalpes sarakstā un gan mana pase, gan jūrnieka tērps nerada nekādas aizdomas.
   Mākoņainajā naktī aiz tumšajām, milzīgajām nolikta­vām plešas lielpilsēta — kā sētin nosēta neona un elek­trības miriādēm; tālāk klusumā stingst pilsētas noma­les, vēl tālāk — tuksnesīgā bedraine, snaudošie kanāla ūdeņi un mēmā tumsā ieslīgusī, drūmā baraka.
   Stāvēdams uz klāja, es redzu to visu un vēl daudz ko citu — redzu gan apgaismoto, balto «Anglettere» fa­sādi, gan skarbās Pilsētas rātsnama torņa aprises, gan «Ambasadora» durvis, tik vizuļainas kā kristāls, dur­vis, pa kurām tieši šobrīd ieiet mazliet sadrūvis vīrs un jauna dāma ar acenēm, ģērbusies kā vecmeita. Tur, aiz ļaužu pilnās Frederika tilta ielas, netālu no tirgus lau­kuma, gar saltām mūra namu sienām velkas kāds rēgs, piekļāvis pie krūtīm nožēlojamu, noleskātu sainīti.
   Cik labi, ka neesmu paradis krāt atmiņasl Ja es tās krātu, galva atcerēs plīstu vai pušu.
   No komandtiltiņa atskan mierīgā ierēdņa balsī iz­teikta pavēle. Kuģa klēpī iedūcās motori, un klājs sāk vienmērīgi drebēt. Jūrnieki noņem trapu. Kuģis lēnā gaitā piesardzīgi attālinās no piestātnes.
   —   Nu, iesim vakariņās! — Borislavs aicina, no mu­gurpuses pienācis man klāt.
   Pēc brītiņa mēs jau sēžam pie bagātīgi klāta galda mājīgā virsnieku ēdarņkajītē ar ozola apdari.
   Manam draugam vairāk gribas iztaujāt nekā mielo­ties. Atbildu viņam, bet pavisam īsi, jo netīk zaudēt laiku ar pļāpāšanu, kad galdā ir tik daudz ēdamā.
   —   Zināju, ka tu visu izturēsi, — Borislavs pavēsta, ar prieku vērodams, kā notiesāju šķiņķi un salātus, it kā viņš pats tos būtu pagatavojis. — Protams, kurš katrs to nebūtu izturējis, bet par tevi nebaidījos.
   —   Sliktākais ir tas, ka es baidījos …
   —   Pielūko — nepārēdies! — draugs uzdrīkstas brī­dināt, redzēdams, ka izceļu no paplātes žāvētu zivi. — Pēc tik lielas badošanās tev var sašķebināties dūša.
   —   Tie nav skābie āboli, no kuriem sašķebinās dūša.
   Borislavs laiž pār galvu šos vārdus, varbūt domā­dams, ka esmu pateicis kādu parunu. Un atkal vaicā:
   —   Tātad tu tomēr baidījies?
   —       Baidījos, kaut tikai jūs neuzķertos uz šifrētās tele­grammas …
   —       Uz tās pirmās daļas uzķērāmies gan, bet no otrās sapratām, ka mums ir izmesta makšķere. Centrā zi­nāms, kurš spēj kļūt par nodevēju un kurš ne.
   —       Baidījos, ka uzķersities, — es vēlreiz pasaku un ar neslēptu nožēlu nolieku malā žāvēto zivi, bažīdamies, ka varbūt vēlāk tiešām būs nelabi. — It sevišķi pēc tam, kad zuda sakari…
   —   Sakari zuda daļēji tavas vainas dēļ.
   —   Kādēļ manas vainas dēļ?
   —       Tādēļ, ka jau otrā rītā sakarnieku saņēma ciet, kad viņš aizgāja kompostrēt biļeti.
   —   Bet filmiņas?
   —       Par laimi, filmiņas jau bija izsūtītas. Bet to vīru saņēma ciet.
   —   Nu un?
   —       Un … nekas. Viņš paskaidrojis, ka biļeti viņam esot iedevis kāds tūrists, kuram apsolījis izdarīt šo pa­kalpojumu pret nelielu atlīdzību. Bez šaubām, policija neesot noticējusi. Bet šis vīrs strādā stacijas ziņu birojā, viņam pastāvīgi ir darīšanas ar tūristiem, tāpēc paskaidrojums šķitis patiess. Tā kā nekādu noziegumu neesot izdevies pierādīt, beigu beigās viņu palaiduši vaļā.
   —       Nākamajā otrdienā atkal neviens neieradās uz tik­šanos.
   —       Bet kā lai ierodas? Mēs taču nevarējām sūtīt citu, nepārbaudījuši, vai apcietinātais nav atklājis policijai paroli, tikšanās vietu un visu pārējo. Vai tad tu gri­bētu, lai mēs paši tevi grūstu lamatās? Vēlāk, kad visu pārbaudījām, otrdiena jau bija aizritējusi.
   —       Skaidrs … Bet es tā vien domāju, ka esat uzķē- rušies uz meliem, — bezjēdzīgi atkārtoju vienu un to pašu.
   Borislavs sadabū «Kentas» paciņu, aizdedzina ciga­reti un paciņu nomet uz galda.
   —   Tu atkal esi sācis smēķēt… — es ieminos.
   —   Ko lai dara …
   —       Nesmēķēt — ieteicu viņam un savukārt uzvelku dūmu.
   Kūpinādams pirmo cigareti, apskurbstu kā nomoda sapņos, kad iegāju greznajā viesistabā Dienvidu bul­vārī. Par laimi, tagad es nestāvu tai greznajā vies­istabā, bet sēžu pieklājīgā vācu kuģa virsnieku ēdam- kajītē.
   —       Paklau, vai tiešām tu padarīji aukstu to nelieti vai… — Borislavs ziņkāri iesāk,
   —   Viņi paši šo padarīja aukstu, — apgalvoju.
   Un atkal atsāku savu:
   —       Kad pie parka ieraudzīju, kā tu skaties, izlikda­mies mani nepazīstam, neviļus nospriedu — esat attei­kušies no manis.
   —   Nerunā muļķības! — draugs paklusām aprāj mani.
   Viņš ieklepojas, it kā kaut kas būtu iespriedies kaklā,
   un piebilst:
   —       Dzimtene nekad neatsakās no saviem dēliem. Kā­dēļ tad jārunā muļķības …
   Es laikam vientulībā no tiesas esmu kļuvis tāds kā padumjš. Dziļi ierauju dūmu, atgāžos pret krēsla at- zvalu un miegainā apmierinājuma tīksmē ieklausos vienmērīgajā motoru dūkoņā.
   Tad pēkšņi ar nepatiku pieķeru sevi atkal klusībā tēr­zējam.
   «Vai dzirdi, Viljam!» lieku viņam pie sirds. «Dzim­tene nekad neatsakās no saviem dēliem. To, draudziņ, labi iegaumē!»
   —       Tu droši vien jau esi iesnaudies… — kaut kur iztālēm atskan Borislava balss.
   «Nebūt ne,» domās atbildu. «Tikai esmu pabeidzis kādu garu sarunu.»