Simtiem dažādu sākumu var būt jebkuram tik sarež­ģītam notikumam kā šis. Un šis sākās īpaši — ar gai­dām.
   Atceros — esmu dzirdējis sakām, kāds prieks esot gaidīt, bet neatceros, ka būtu sastapis cilvēku, kam pa­tiktu gaidīt. Un, ja pēc bezmiega nakts briesmīgi sāp galva un vēl trāpās svelmaina diena, gaidīt ir pārāk grūti pat tādam vīram kā es. Tirda domas, un kas tik ne­ienāk prātā! Teiksim, cilvēks, kuru gaidu, neieradīsies. Vai ieradīsies gaužām vēlu, bet tas šai gadījumā ir gan­drīz viens un tas pats.
   No pirmā skata šķiet, ka gaidīt nav nekas liels: jāsēž un jāgaida. Vispār ņemot, tā ir māksla nedarīt nekā, pat nebendēt nervus un nekalt vienu un to pašu, tā sacīt, šo­dien ir pirmdiena, taču vajag šo pirmdienu aizlaist ga­rām — un viss saies grīstē. Māksla gaidīt… Tas nav nekas liels, tomēr, ja to nepārzina, var dabūt galu. Tāpat kā savā laikā Vecais dabūja galu tādēļ vien, ka nespēja izturēt līdz galam. Nespēja ilgāk sēdēt tā, nekā nedarot. Sēdēt un gaidīt.
   Līdzīgas domas laiski urdās pa galvu, kamēr sēžu zilā kafejnīcas nojumē, slidinādams skatienu pār laukumu un ar pirkstiem bungodams pa galdu, uz kura man priekšā nolikta pusatdzisušas kafijas tase — jau trešā pēc kārtas.
   Kafejnīcā ir pavisam pieci galdi, izvietoti pussatrunējušā koka terasē. Tās viena puse balstās uz ietves, otra draudīgi pārkārusies pār ūdeni. Šis grausts nav ērts: ik mirkli var nogāzties netīri zaļganajā, duļķainajā kanāla dzelmē un — vēl jo sliktāk — atrodas tikpat augstu kā iela, nedodams man nekādu priekšrocību novērošanai.
   Laukums ir mazs, pieblīvēts banānu un apelsīnu letēm un tukšu kastu krāvām, raibajā ļaužu drūzmā skan ska­lās tirgotāju klaigas. Tas viss risinās Venēcijā, drīz būs pulkstenis divpadsmit, un valguma piestrāvotā tveice vienīgi ar mokām panesamajai gan tagad ir tikai maija beigas.
   Tā kā sēžu, ierāvies zilajā kafejnīcas nojumē, mani nomāc ne tik daudz karstums, cik bezgalīgā garāmgājēju verdze, spraukdamās caur Ietu labirintu. Un ne jau tā­dēļ, ka garāmgājēji man krīt uz nerviem, bet gan tāpēc, ka viņi gaužām bieži skatienam aizslēpj pretējās mājas ieeju, pa kuru jāiet cilvēkam, ko es gaidu. Māja ir veca, diviem stāviem, lietū nodzeltējušu marmora fasādi. To­ties parādes durvis liekas gluži jauniņas. Tās nesen no­lakotas tumši zaļas, un uz tām mirdz misiņa plāksnīte — iespaidīga, ar mājas īpašnieka vārdu. No šejienes, kur es sēžu, šo vārdu nevarētu izlasīt pat tad, ja to neaizsegtu garāmgājēju galvas un cepures. Taču man tas ir ļoti labi zināms un nemaz nav jālasa. Es neriskētu, to aiz­mirstot, jo prātā bieži vien atkārtoju un pēc tam katrreiz nolamājos.
   Esmu iebraucis Venēcijā šorīt ļoti agri, lai sastaptu sinjoru Antonio Toci, kamēr viņš vēl nav nekur izgājis. Bija norunāts, ka sinjors Toci būs mājās līdz pulksten deviņiem, bet piezvanīju pie viņa durvīm jau astoņos.
   —   Es gribētu redzēt… — iesāku no sava nabadzīgā itāliešu vārdu krājuma iepriekš safabricēto teikumu.
   —   Sinjora Toci nav mājās, — kalps pārtrauca mani, aši pārlaizdams man vērtējošu skatienu.
   —   Viņš mani ir aicinājis uz tikšanos, — liku lietā otro sacerēto teikumu.
   Nekā nebildis, kalps atkal nopētīja mani no galvas līdz kājām.
   Jāatzīst, ka neizskatījos diezin cik lepns. Ne jau nu galīgi nepieklājīgs, tomēr uzvalks diezgan saburzīts, un baltā krekla apkaklīte droši vien visai netīra. Sinjors Toci, kā redzams uzrakstā uz plāksnītes, bija advokāts, un viņa kalps laikam mani bija noturējis par kabatas zagli, kurš ieradies pie viņa saimnieka kāda niecīga, ne­patīkama kriminālprocesa dēļ.
   —   Sinjors Toci teica, lai es atnāku, — uzstāju stin­grāk.
   —   Nevar but, — kalps dzestri attrauca. — Sinjors šodien ir aizņemts tiesā. Nevar būt, ka viņš jūs ir aici­nājis.
   Šā apkalpotāja kundziskā pašpārliecība mani vai saniknoja, bet es protu nezaudēt pacietību, ja tas ir nepieciešams. Tādēj vienīgi noprasīju:
   —   Kā jūs domājat, kad viņš atgriezīsies?
   —   Nevaru zināt, — arvien vēl tikpat dzestri nomur­minājis, apkalpotājs aizvēra nesen nolakotās durvis mana deguna galā.
   Tā man nekas cits neatlika kā iekārtoties iepretim Šai mājai kafejnīcas terasē, pasūtīt kaut ko dzeramu un gai­dīt. Ja sinjors Toci tiešām ir aizgājis uz tiesu, viņš pēc kāda laika pārradīsies. Ja, par spīti kalpa apgalvoju­mam, ir mājās, agri vai vēlu nāks laukā.
   Drošs paliek drošs — ap pulksten desmitiem nolēmu atkal izmēģināt laimi, šoreiz apkalpotājs, tik tikko pa­bāzis galvu durvīs un mani neuzklausījis, noburkšķēja:
   —   Nē, sinjors Toci vēl nav pārnācis.
   Tad no jauna aizcirta durvis mana deguna galā.
   Un tā sēžu un gaidu. Nav iespējams pat sīki izpētīt stacijā nopirkto pilsētas karti, jo nemitīgi jāpatur acīs lāsmojošās, zaļās durvis. Vajag pilnīgi nodoties mākslai nedarīt nekā, itin nekā, pat nebendēt nervus un nedomāt, ka šodien ir pirmdiena un pietiek to aizlaist garām, lai daudz kas saietu grīstē.
   Lāgu lāgiem pie blakus galdiņiem piemetas cilvēki, iztukšo pa kafijas tasei un dodas prom. Pēc tam piekāpj citi. Mana kafija laikam pagalam atdzisusi. Turklāt tā jau ir trešā tase pēc kārtas, tāpēc pasūtu glāzi martīni, cenzdamies uzmanīt tumšo parādes durvju taisnstūri, kas pavīd starp garāmgājēju galvām. Sinjors Toci vai nu ies iekšā, vai nāks ārā. Jā, bet kad tad galu galā? To vēl nevar zināt.
   Platā nojumes sēne ar zilgano pagaismu aizsargā mani no svelmainās saules. Taču karstums versmo ne tikai no debesīm, bet arī no blakusnamu sienām, akme­ņiem bruģētā laukumiņa un siltā, netīrā, zaļganā ūdens. Tveicē dvesmo valkana pelējuma dvaka.
   Laiku pa laikam gar terasi aiztraucas motorlaiva, sē­coši plīkšķēdama un uzbangodama kanālā tik smagus viļņus, ka pussatrunējusī koka terase draudīgi salīgojas.
   Ap pulksten vieniem pēkšņi pamanu pie zaļajām dur­vīm apstājamies pusmūža vīru tumšā, svītrainā uzvalkā, padusē pasistu plānu portfeli. Līdzko viņš paceļ roku, lai piezvanītu, acumirklī nolieku uz galda iepriekš salūkotu banknoti un ātri šķērsoju laukumiņu. Tik ātri, cik vien iespējams. Starp letēm aizvien vēl drūzmējas ļaudis, ka biezs, un, kamēr, ar pūlēm lauzdams sev ceļu, tieku līdz ieejai, vīrs jau ir nozudis. Savukārt nospiežu zvana pogu. Tikai tad, kad to izdaru otrreiz, pienāk kalpotājs, bet tūlīt grasās doties prom.
   —   Paklau … — brīdinoši nopukstu, īstā laikā pašau­dams saišu zābakā ieauto kāju šaurajā durvju spraugā.
   Kalps ar neslēptu nicinājumu paraugās uz nekaunīgi pašauto zābaku, kas neļauj viņam izpildīt savu sulaiņa pienākumu. Uz zābaku, ko patiešām derētu nospodri­nāt.
   —   Paklau! — atkal iesāku. — Nekavējoties paziņojiet savam saimniekam, ka ar viņu vēlas tikties Anrī kungs no Bordo!
   —   Pēc tam kad būšu aizvēris durvis, — apkalpotājs vēsi atbild.
   Neko darīt, parauju kāju atpakaļ un gaidu, lai gan pamostas aizdomas, ka šis spītmanis aiz ļauna prāta vien vilcināsies vismaz stundas ceturksni, iekams mani pieteiks. Laime vēl, ka pie rokas ir zvans.
   Tomēr vairs nav jāzvana. Pēc brītiņa kalps ar tādu pašu naidu, bet jau ar zināmu samierinātību ieved mani vecā nama dzedrajā marmora priekštelpā.
   Sinjors Toci pieņem mani savā kabinetā, neparasti laipni iesaukdamies franču valodā: «Sveiks, vecais draugs!» — un sirsnīgi paspiezdams manu labo roku ar abām savējām, un vispār jūtas pārāk sajūsmināts, ja ievērojam, ka pirms brīža diez vai viņam bija kāda jausma par manu esību. Beidzot, kad kalps ir izgājis, saimnieka tuklā, melnīgsnējā seja pēkšņi top nopietna, pat drusku nīgra. Viņš paceļ uz mani savas snaudas pil­nās olīvacis, gaidīdams, ko es teikšu.
   Lūk, ko es vēlētos pasacīt: ja ir bijusi noruna, tā jāpilda. Un, ja sinjoram Toci pašam ir vaļas atliku likām, tas vēl nedod ieganstu rīkoties tā, lai citiem būtu jāzaudē laiks. Taču pieredze man ir mācījusi, ka nav jāmētājas ar replikām, no kurām tik un tā maz la« buma.
   —  Mani ir atsūtījis Martens. Viņš jau atkal kļuvis atraitnis.
   Vēsts, ka nez kādu Martenu piemeklējušas nedienas, pārlieku neapbēdina sinjoru Toci. Viņš ierasti pamāj ar galvu, it kā nebūtu ne uz ko citu cerējis.
   —   Labi, labi, darīsim, ko varēsim, nelaimīgā labā, — saimnieks izklaidīgi noteic, un gribot negribot jāsecina, ka viņam jau ir padomā vai nu sameklēt nabaga Marte- nam jaunu dzīvesbiedri, vai arī uzcelt nelaiķi no miro­ņiem.
   Taču sinjors Toci nevis uzreiz sāk rūpēties par Mar­tenu, bet pienāk pie grāmatu plauktiem un izvelk kādu pamatīgu sējumu, radīdams spraugu, kurā iebāž roku, un pēc mirkļa plaukti bez trokšņa pabīdās sāņus, atklādami sienā iebūvēta skapīša durtiņas. Tās atslēdzis, saimnieks drīz vien bez lielas rakņāšanās sadabū biezu, biezu ap­loksni, aizslēdz skapīti, no jauna izdara manipulāciju un, tikko plaukti ir ievirzījušies agrākajā vietā, pasniedz man aploksni. To atplēsis vaļā, izņemu Beļģijas pasi. Tajā ielīmēta mana fotogrāfija un ierakstīts vārds — Albērs Karē. Tas gan nav mans vārds — bet vai tam kāda nozīme? Man nekad nav bijis īstā vārda. Aploksnē atrodas arī daži mazāk svarīgi dokumenti, kas pieder tam pašam Karē, — apliecība par šofera tiesībām un kaut kādas kvītis, turklāt vēl krietna naudas summa itāliešu un beļģu banknotēs. Kamēr to visu steigā aplūkoju un sabāžu savās kabatās, sinjors Toci paziņo vienaldzīgi kā iestādes darbinieks: 1
   —   Pēc laiciņa pateikšu apkalpotājam, lai atnes ceļa­somu ar jūsu mantām. Varat braukt ar kuģīti un izkāpt Svētā Marka laukumā — no šejienes trešajā piestātnē. Ieteicu apmesties viesnīcā «Luna», tūlīt piezvanīšu un pasūtīšu tur jums numuru. Domāju, ka tas ir viss.
   Man gan tas nebūt nav vīss. Turpretī sinjoram Toci šie vārdi izsaka to, ka viņa uzdevums ir galā.
   —   Nu, apsēdieties … — viņš beidzot attopas.
   Sinjors Toci iziet ārā, un pēc mirkļa dzirdu, ka viņš
   gaitenī runājas ar apkalpotāju. Mazliet vēlāk atgriežas, nesdams nelielu, elegantu ceļasomu.
   —  Tā ir jūsu bagāža. Liekas, laiks jau doties ceļā.
   Saimnieks klusējot pavada mani līdz parādes durvīm.
   Pirms šķiramies, viņš neizteiksmīgā balsī novēl man spīdošus panākumus, bet vairās pateikt kaut ko tādu kā «uz drīzu redzēšanos». Es — arī. Šim vīram ir gaužām nepatīkams sulainis.
   Viesnīca «Luna», par spīti tās romantiskajai izkārtnei, ārēji nemaz nav pievilcīga. Taču āriene dažkārt maldina. Aiz drūmās, mitruma saēstās fasādes slēpjas grezni sa­loni ar mozaīku un dārgiem paklājiem, marmora kāpnes, gaišas istabas debeszilām tapetēm, dārgas mēbeles un bālgani zilām porcelāna plātnītēm apdarinātas vannas telpas. Kāda istaba, no kuras loga paveras skats uz tu­vējām senām pilīm, ierādīta Albēram Karē kungam.
   Ātri novelku drēbes un nostājos zem dušas, lai pār­baudītu, kā auksts ūdens remdē galvas sāpes. Tad iz­ņemu no ceļasomas tīru kreklu, jaunu, pelēku uzvalku un melnus saišu zābakus, apģērbjos, noslēpju kabatās dokumentus un naudu un izmetos laukā. Pulkstenis ir bez divdesmit minūtēm trīs.
   Bez piecām minūtēm trijos apsēžos Svētā Marka lau­kuma stūrī pie galdiņa, kas novietots blakus kafejnīcai uz ietves, un pasūtu kafiju, lai gan šobrīd ar visu savu būtni kāroju ne kafiju, bet sulīgu bifšteku un tikko cep­tus kartupeļus. Aizkūpinājis cigareti, noriju malku karstā šķidruma, un tase jau tukša, jo Itālijā liek galdā tikai malku kafijas. Pēc tam vērīgi pārlaižu acis laukumam un atkal nododos savai nodarbībai — gaidīšanai.
   Dažs manā vietā un citos apstākļos droši vien tūlīt sāktu pētīt apkārtējos pieminekļus, kas ir ļoti ievērojami, jo pat manī izraisa neskaidras asociācijas ar sen pazīs­tamām pastkartēm. Tomēr šobrīd nejūtu ne mazāko ziņ­kāri par dievnamiem, zvanu torņiem un pilīm. Visu savu uzmanību veltu arkādei pa labi, no kurienes jānāk cilvē­kam baltu panamu galvā, tumšām acenēm un plecā uz­kārtu roleifleksu.
   Ēna zem arkādes ir gandrīz melna. Marmora plātnēm bruģētais laukums nežēlīgajā saulē mirdz kluss un svel­mains un kļūst arvien tumšāks. Tikai stūrgalvīgi tūristi bariņā nīkst tveicē, barodami baložus ar smalkmaizītēm • un cits citu fotografēdami, lai uzņēmumos iemūžinātu to, cik tuvi viņiem ir bijuši putni un Venēcija. Pie kafej­nīcas galdiņiem uz ietves cilvēku nav, vienīgi divas pa vecas sievietes mežģīnēm rotātās kleitās un salmu cepu­rēm galvā sēž, tāpat kā es, arkādes ēnā.
   Tieši pulksten trijos gaidītais vīrs uzrodas — pa labi. Viņš lēnām nāk šurp, izklaidīgi aplūkodams skatlogus zem arkādes, it kā būtu devies pastaigā, lai nosistu laiku. Iztālēm pazīstu šo vīru, vēl nesaskatījis viņam plecā uzkārto roleifleksu. Pazīstu pēc viņa savdabīgās gai­tas— viņš tikko manāmi, īpatnēji pievelk kreiso kāju un aiz paraduma rokā saņēmis fotoaparāta siksnu.
   «Ļubo!» man tā vien. gribas iesaukties, kad viņš jau ir pavisam klāt. Bez šaubām, klusēju — tā tik vēl trūkst, lai es iekliegtos, taču tieši šobrīd skaidri apjaušu, cik daudz mēnešu esmu aizvadījis vientulībā, nesastapis tuvu cilvēku.
   Vīrs ar panamu galvā jau pa gabalu ir ievērojis mani, tomēr paiet galdiņam garām, nepievērsdams man nekādu uzmanību, un turpina tikpat gausi savu ceļu tālāk, līdz nozūd zem arkādes pa kreisi. Samaksāju par kafiju, at­kal aizdedzinu cigareti un nesteigdamies dodos tai pašā virzienā.
   —  Ļubo! — paklusi ierunājos, vīru ar panamu panācis Calle Largo.
   —   Nu gan pārskatījies, — viņš nomurmina, tikko jau­šami pasmaidīdams. — Es esmu Robērs Lerū. Pēc tau­tības — bejģis, pēc profesijas — fotogrāfs. Bet tu?
   —  Arī belģis. Albērs Karē. Vari mani saukt par «mon šēr Karē»[1]. ,
   —   Kādēļ gan ne! Mēs esam veci paziņas no Briseles. Kas īsti tev šeit kārtojams?
   —  Tas pats, kas tev.
   —   Es jautāju par ko citu.
   Ļoti labi saprotu, par ko man jautā, bet nespēju pa­ciest šo oficiālo toni patlaban, kad* veselu gadu neesam tikušies un turklāt vēl šai pēcpusdienas stundā iela tik tukša, ka tajā nemana ne dzīvas dvēseles.
   —  Man šis tas kārtojams tirdzniecībā. It īpaši inte­resējos par venēciešu kristālu.
   Ļubo pamāj.
   —  Es pašreiz gatavoju kādai Beļģijas izdevniecībai fotoalbumu.
   Viņš apklust, it kā vairs nebūtu ko teikt, un iet tālāk; turos viņam līdzi, un mēs, nekā nerunādami, laiciņu so­ļojam gar vecajiem namiem, no kuriem krīt šauras ēnas.
   —   Nez kādēļ tu man diez ko nepatīc, — es ieminos.
   —   Kādā ziņā?
   —       Esi kļuvis pārāk oficiāls. Laikam nevari panest karstumu.
   —       Te, brālīt, nav vainīgs karstums. — Ļubo pasmīn. — Bet gan darbs. Līdz šim man vē»l nemaz nav veicies.
   —       Un kā ir ar tavu parunu — «Nāc man līdzi un nebaidies!»?
   Ļubo atkal drusciņ pasmīn.
   —       Nekā. Esmu to aizmirsis. Paruna bija laba, tikai jau esmu to aizmirsis.
   Nebilstu ne vārda, un mēs klusējot slājam gar laika gaitā nomelnējušām fasādēm, kur klājas šaura ēna. Mans princips vispār ir šāds: ja cilvēkam slikta oma, viņš jāliek mierā, lai klusē vien, kamēr tā pāries.
   —       Kādas tev ir instrukcijas? — Ļubo pēc brīža ievaicājas.
   —  Man tās jāsaņem no tevis.
   —   Vai tad nemaz neesi lietas kursā?
   —   Nē, nemaz.
   —       Labi. Būtība to, kas man zināms, var pavē-stīt pāris vārdos. Un šis gadījums sākas ar kādu Stavrevu. Ārējās tirdzniecības darbinieku. Viņam ir pastāvīgi sakari ar ārzemju firmu pārstāvjiem. Stavrevu savervējis ameri­kāņu izlūkdienests pirmajos gados pēc Devītā septembra, bet viņam nekad neko nav licis darīt. Un tikai pirms sešiem mēnešiem pie viņa ieradies kāds aģents no rie­tumu firmas «Zodiaks», pateicis paroli, kuru Stavrevs diez vai cerējis kādrēiz vēl dzirdēt, un nodevis rāciju kopā ar instrukcijām, lai viņš sāktu strādāt. Un tas ir viss.
   Ļubo izvelk no kabatas sagumzītu «Kentas» paciņu un sniedz man.
   —       Kā tā — viss? — jautāju, neapzināti paņemdams cigareti.
   Mans draugs arī paņem cigareti un uz mirkli apstajas, lai iešķiltu uguntiņu ar šķiltavām.
   —  Viss, — viņš vēlreiz pasaka, un mēs, uzvilkdami dūmu, ejam tālāk pa šauro ēnas strēli. — Es gribu teikt: tas ir viss, kas man zināms.
   —   Kad ir aizturēts Stavrevs?
   —  Viņš nav aizturēts. Pats atnācis pie mums. Tik daudz gadus dzīvojis kā krietns pilsonis, sasniedzis go­dājamu stāvokli sabiedrībā, un tagad še nu tev — rācija! Protams, viņš vairākas dienas drebējis, šaubījies, pirms ieradies un visu izstāstījis. Starp citu, pēc mūsu norā­dījuma Stavrevs vēl līdz šim pilda aģenta instrukcijas.
   —   Tātad mums kā nekā ir divi skrejceļi — divi cil­vēki, — es secinu. — Viens, kurš ir savervējis Stavrevu, u.ri otrs, kurš atjaunojis sakarus ar viņu.
   —   Tikai viens! — Ļubo pārlabo. — Tas pirmais ir bijis karavīrs amerikāņu misijā un sen jau pazudis bez pēdām. Varbūt aizgājis viņsaulē. Viens vienīgs skrej­ceļš — Karlo Morandi, firmas «Zodiaks» Venēcijas no­daļas ierēdnis.
   —   Nu, tomēr …
   —  Jā, tomēr… Tikai izrādās, ka praksē šis «tomēr» nav ne plika graša vērts.
   Esam sasnieguši kanālu. Līdzās tam atrodas brīvs marmora soliņš, pār kuru no stūra mājas krīt ēna.
   —   Pasēdēsim šeit, — Ļubo piedāvā un tūlīt dodas pie soliņa.
   —   Labāk kaut kur citur. Beidzos vai nost aiz iz­salkuma.
   —   Es aiz slāpēm, — draugs paklusi izgrūž, noslīg­dams uz soliņa. — Kā par nelaimi, mums nav daudz laika. Gan jau vakarā ieturēsimies.
   Apsēžos blakus viņam, ievelku pēdējo dūmu un aiz­metu cigaretes galu stingajā kanāla ūdenī. Dziļā, pa- dzidrā ūdenī, kas slīpajos saulstaros laistās smaragd­zaļš, ēnā — melnzils.
   —   Tu jau sen te? — es noprasu.
   —   Gandrīz trīs mēnešus. Trīs mēneši aizritējuši, bet rezultāts ir nulle. Tādos apstākļos, kādi ir man, izsekot šo tipu nemaz nav tik viegli. Tomēr domāju — esmu izdibinājis visu iespējamo.
   Ļubo apklust, un pēc tā var spriest, ka izdibinātais nav tik daudz vērts, lai par to stāstītu.
   —   Kas tas tāds par putnu — šis Morandi?.
   Iebāzis kabatā roku, draugs izņem dažus fotoattēlus un kādu no tiem pasniedz man.
   —       Re, Dodžu pils un Morandi kā piedevai — viņš pa­skaidro. — Skaists uzņēmums, vai ne?
   Paraustījis plecus, vērīgi ielūkojos tajā.
   —       Labāk es būtu kļuvis par fotogrāfu! Man fotogra­fēšana daudz vairāk padodas nekā jebkas cits.
   Pie pils fasādes redzami daži garāmgājēji.
   —   Kurš tad te ir Morandi? — jautāju.
   —   Sitas — kopā ar sievieti.
   Vīrietis, kurš stāv kopā ar sievieti, ir vidējos gados, maza auguma, plānām ūsiņām, bet uzpūtīgs kā pāvs, uz pakauša uzbīdītu ērmīgu platmali šaurām maliņām.
   —       Sieviete visādā ziņā pelna lielāku ievērību, — es apgalvoju.
   —       Jā, bet viņa nepiedalās spēlē. īstenībā arī Morandi, liekas, ir ārpus spēles. Viduvējs ierēdnis. Vējgrābslis. Varbūt tērē vairāk nekā pelna.
   —   Tātad…
   —       Tātad iedzīvojas parādos — un cauri! Bieži brauc dienesta darīšanās uz Zenēvu, kur ir cita «Zodiaka» no­daļa. Nekādi sakari, nekādas parādības neliecina, ka viņš darbojas izlūkošanas orgānos.
   —   Un šī sieviete?
   —       Viņa nav brīva, — Ļubo atbild, izraudams no ma­nām rokām fotoattēlu. — Tā ir viņa mīļākā.
   —   Vai esi mēģinājis dabūt šo sievieti savā pusē?
   —       Gaidīju tevi. Viņa, brālīt, galīgi izvirtusi. Ar viņu ielaisties ir bīstami un lieki. Taču esmu mēģinājis ko citu.
   Viņš apklust un paveras savā pulkstenī. Tad paceļ acis un viltīgi pamirkšķina man — tāpat kā bijušais Ļubo Angelovs, jokdaris un blēdis, ko viņa draugi dēvēja par Sātanu. Tikai patlaban šai pamirkšķināšanā jaušas kaut kas nožēlojams, it kā Ļubo būtu vēlējies vairāk sa­sparoties nekā palielīties ar panākumiem.
   —       Man tagad ir kontakts ar kādu tipu, kuru sauc par Artūro Konti. Tas ir garš stāsts, ko vēlāk tev izklāstīšu sīki jo sīki. Konti un Morandi strādā vienā istabā, kopīgi uzdzīvo. Konti acīmredzot pazīst Morandi caur un cauri.
   —   Bet ja nu šis Konti…
   Ļubo nepatikā atmet ar roku.
   —  Rimsties jel! Es zinu, ko daru.
   —   Galvenais, vai esi pārliecināts'…
   —       Ne par ko neesmu pārliecināts. Esmu pārliecināts vienīgi par to, ka citas izejas nav. Vēl jo vairāk — Konti ir apķērīgs. Uzreiz saprata, kas es par pircēju un kāda prece mani gaužām interesē. Lai uzsistu cenu, viņš sā­kumā izlikās, ka šaubās. Vēlāk bija ar mieru.
   —   Un kāds rezultāts?
   —       Tas šodien kļūs skaidrs. Konti jutīs, ka viņa kaba­tas ir pilnas, bet, ko dabūšu es, vēl nezinu. Varbūt viņš mani aiztrieks ellē, taču citas izejas nav. Jau trīs mēne­šus nīkstu veltīgi…
   Paskatījies pulkstenī, draugs uzslienas kājās.
   —       Man jāiet. Mēs tiksimies tieši sešos. Līdz tam laikam jau būšu saņēmis ziņas. Tikšanās vieta — pirmā autobusu pietura uz Ponte della LibertāNopērc sev pilsētas karti un krietni vien papēti! Bet tagad, ja gribi paēst, ej pa šo pašu ielu līdz Morozīni laukumam.
   Ļubo mazliet paceļ roku atvadām un tikai tad attopas pajautāt:
   —   No kurienes iebrauci, vai tieši no Francijas?
   —  Jā, no Francijas.
   —  Tātad tur jau esi ticis galā.
   —   Ne velti tu esi bijis mans skolotājs…
   —       Nejauc man prātus! — Draugs pasmaida. — Ja ne­bijis manis, būtu bijis cits. Katrā ziņā priecājos, ka esi ticis galā …
   Tad piebilst bez jebkāda sakara ar iepriekš teikto;
   —  Man, brālīt, ir dēls. Viņam jau pieci mēneši.
   Morozīni laukums īsti neiederas Venēcijas pilsētas sejā — tā ainavā trūkst kanālu. Toties kafejnīcu te ir pārpārēm. Iekārtojos balti un zili svītrotas nojumes ēnā un, nezaudēdams modrību, cenzdamies neparādīt, ka esmu izsalcis kā vilks, ar baudu notiesāju Milānas kot­leti un milzīgu devu spageti.
   Lai gan vēl ir agra pēcpusdienas stunda un laiks ļoti karsts: kafejnīcas terasē sēž daži dīkdieņi un pāris tū­ristu bariņu. Klātesošie par mani neliekas ne zinis, vie­nīgi viesmīlis grozās apkārt, cerot, ka vēl papildus ko pasūtīšu. Vēlēdamies sagādāt viesmīlim prieku, pa­lūdzu, lai viņš atnes kādu desertu, un izņemu no kabatas pilsētas karti. Izrādās, ka maršruts līdz Ponte delta Li­bertā ir vienkāršs. Jābrauc ar kuģīti no Akadēmijas tilta un jāizkāpj gala piestātnē. Ceļā droši vien paies pus­stunda. Tagad ir drusciņ pāri četriem. Tātad man ir pus­otras stundas brīvas, kurās atliek vēl pamieloties ar nieka desertu. Un, protams, arī gaidīt.
   «Vai tieši no Francijas?» draugs man jautāja.
   «Jā, no Francijas.»
   Kas slēpjas aiz šīs īsās atbildes, tas zināms tikai man. Un, cik voltu liels spriegums arvien vēl mīt manī, tas arī zināms tikai man. Pēc katras tādas operācijas, kādu esmu veicis Francijā, labi derētu starplaiks, lai atdzistu motors. Es iztēlē gandrīz jau redzēju šo starplaiku kā neilgu, mierīgu atpūtu Zelta Smiltīs… Brīnišķu atpūtu vasaras sākumā, kad cilvēki vēl plūstin neplūst kūrortā un jūra ir diezgan auksta. Man kārot kārojas padzīvot tur, kamēr jūras ūdens vēl ir saltnējs, jo tad iespējams ar tīru sirdsapziņu laiskotīes gultā līdz pusdienām, pēc­pusdienā šur tur paklīņāt, nebaidoties, ka ārzemnieki ik uz soļa var uzmīt manām jaunajām kurpēm. Nav nekā jaukāka par atpūtu jūrmalā, it sevišķi, ja mazgājamies vannā vien.
   Jā, šo starplaiku, kas iekrita jūnijā, es iztēlē redzēju tieši tobrīd, kad mēs abi ar Lidu tikām uz «Dzimtenes» klāja. Tvaikonis jau bija atstājis Francijas teritoriālos ūdeņus, un robežsardzes kuteris, kurš dzinās mums pa­kaļ, pat nepapūlējies tuvoties bortam, nogriezās sāņus, it kā būtu izbraucis jūrā aiz gluži cita iemesla.
   Izrādījās, ka tvaikoņa kapteinis ir lietišķs un atjau­tīgs — viņš uzreiz nodrošināja man radiosakarus. Līdz vēlai naktij sīki jo sīki stāstīju par sava uzdevuma iz­pildi. Galu galā miegs tā mācās virsū, ka pat neatceros, kā aizkļuvu līdz kajītei — droši vien iemigu, ejot turp kāda pavadībā.
   —  Nu beidzot! — Lida iesaucās, kad otrā dienā ap pusdienu iznācu uz klāja. — Tātad jūs neesat saņemts ciet?
   —   Kādēļ lai mani saņemtu ciet? — es no miega arvien vēl patruļu galvu vaicāju.
   —  Vai tad jūs neesat emigrants?
   —   Ahā, tiesa gan! — pēkšņi atjēdzos. — Redzi, es pats sevi nosodīju, un cilvēki mani saprata. Vispār tas šā tā nokārtojās.
   Viņa brītiņu pētīgi raudzījās manī. Pēc tam sadrūma.
   —  Jūs laikam ņemat mani uz zoba.
   Nepaguvu nekā iebilst, jo tieši tai mirklī kāds jūrnieks piesteidzies pateica, ka man nekavējoties jāejot uz ra­dista kabīni. Domāju — Centrs pieprasa dažas niecīgas papildziņas par pabeigto operāciju. Taču radiogramma vēstīja pavisam ko citu. īsi sakot, nu bija galā mani sapņi par laiskošanos jūnijā zilās jūras krastā. Vaja­dzēja sākt jaunu operāciju, pilnu nezināmiem, pareizāk, sastādītu tikai no nezināmiem. Viena adrese, viena pa­role un viena tikšanās ar kādu tur un tur tā un tā pirmdienā, noteikti pirmdienā, tieši pulksten trijos.
   To pašu dienu agrā pēcpusdienā izkāpu Neapoles ostā, pat nepatapis paskaidrot Lidai, ka man nav bijis gan­drīz ne mazākā nodoma ņemt viņu uz zoba.
   Un tagad, lūk, jaunās operācijas sākums. Nezināmie tiktāl izzuduši, ciktāl kļuvis skaidrs, ka darbs šķiet ga­līgi bezcerīgs. īstenībā, saņēmis radiogrammu, uzreiz aptvēru — tas būs gaužām grūts darbs. Nevis tādēļ, ka par to bija teikts radiogrammā, bet gan tāpēc, ka mani iesaistīja operācijā, nenogaidījuši, kad «atdzisīs mo­tors», un nedevuši instrukcijas uz vietas.
   Aplūkoju priekšā noliktās tukšās plastmasas tases eti­ķeti un tikai tagad atjaušu, ka deserts, ko nule esmu izklaidīgi notiesājis, nav nekas cits kā izdaudzinātais saldējums «Mota». Šobrīd viesmīlis, kurš nenoņemda- mies arvien vēl grozās apkārt, pakalpīgi izmet:
   —  Vai negribat <rEspresso»?
   Piekrītoši pamāju, lai viņu nesarūgtinātu.
   —   Mazo vai lielo?
   —   Lielo, — atbildu, joprojām nevēlēdamies viņu ap­bēdināt.
   Viņš zibenīgi ātri atnes kafiju un aizsteidzas, lai pie­dāvātu savus pakalpojumus pavecām anglietēm, kas ir apgādājušās ar aploksnēm un krāsainām atklātnēm un pie blakus galdiņa nogrimušas vēstuļu rakstīšanā.
   «Saldējums «Mota», saldējums «Mota»,» neapzināti atkārtoju, tai pašā laikā domādams pavisam ko citu, un proti: man jau laiks iet pensijā. Kas par to, ka nav vēl apritējuši pilni četrdesmitl Mums amats ir tikpat grūts kā virsskaņas lidmašīnu vadītājiem. Pārmērīga slodze. Priekšlaicīga novecošanās. Vēlāk varēsim uzstāties ar referātiem namu pārvaldēs. Vai lasīt avīzes pilsētas parkā. Vai arī ellē mālus mīcīt.
   Necik sen pirms kādas smagas operācijas es drebēju kā šahists, kurš apsēžas pie galda, lai izspēlētu partiju ar bīstamu pretinieku. Kas par muļķībām! Es drebēju daudz stiprāk un gluži citādi. Tā dreb nevis spēlē ša­hists, bet skaudrā, neatlaidīgā apņēmībā cilvēks, kurs apdomā katru sīkumu un reizē ir gatavs uz visu, lai uz­sākto paveiktu līdz galam. Es biju iepraties šādu apņē­mību jau tajās dienās, kad kopā ar Veco un Ļubo Sātanu klaiņoju pa uzkalniem netālu no robežas. «Nāc man līdzi un nebaidies!» Ļubo atkal un atkal teica. Un es gāju viņam līdzi, lai gan baidījos, un bailēs apguvu mākslu tās pārvarēt.
   Jā, kopš tā laika jau cik ūdeņu aiztecējis, un pats Ļubo varētu iet pensijā. «Labāk es būtu kjuvis par fotogrāfu! Man fotografēšana daudz vairāk padodas.» Triju mē­nešu ir bijis diezgan, lai izsīktu Ļubo pacietība un viņš ielaistos ar kādu izspiedēju, kas iebāzīs savā kabatā krietnu naudas žūksni, sniedzot viņam pāris nenozī­mīgu vai gluži nepatiesu ziņu. «Citas izejas nav.» Šo­dien nav, bet varbūt rīt būs. Varbūt rīt izlobīsies kāds svarīgāks un drošāks pierādījums no šā nejaušā infor­mētāja ziņām, kaut gan iespējams, ka viņš ir tīšuprāt uzsūtīts, lai paņemtu mūs tauvā.
   Pamazām manas domas sāk vērpties tikai ap darbu, un līdz ar to garastāvoklis zināmā mērā uzlabojas. Pat galvas sāpes tik tālu pierimušas, ka kļuvušas ciešamas. Jo vairāk domāju par darbu, jo skaidrāk apzinos, ka man trūkst pat viselementārāko apstākļu uzdevuma iz­pildei. Nevaru nekā izlemt, kamēr neesmu dabūjis no Ļubo kaut dažas niecīgas ziņas, kamēr neesmu iepazi­nies ar viņa novērojumiem pa šiem trijiem mēnešiem, lai gan, liekas, tie nav ne plika graša vērti.
   Tas mazumiņš, kas man ir zināms, tagad spēj mani tikai izsist no sliedēm. Visvairāk mani sit no sliedēm laukā pretruna starp Centra direktīvu un Ļubo rīcību. Direktīva — turklāt vēl viena vienīgā — skan: «Vislie­
   lāko piesardzību!» Un tai pašā laikā Ļubo ir ielaidies darījumā ar kādu šaubīgu subjektu aiz tā iegansta, ka citas izejas nav. Varbūt šim Sātanam ir noteiktākas di­rektīvas? Varbūt šis subjekts nemaz nav tik šaubīgs? Varbūt… varbūt… Jāgaida tikšanās pulksten sešos.
   Ir jau gandrīz seši, kad nokļūstu pie autobusu pietu­ras uz Ponte della Libertā. Tīšām pienāku tur pēdējā mirklī, lai nevajadzētu dirnēt pārlieku ilgi un nemodi­nātu pret sevi aizdomas, kaut gan tās nevar sevišķi ra­dīt, stāvot autobusu pieturā.
   Tilts man pa kreisi laideni paceļas no šosejas, pa labi slienas augstu pār dzelzceļa līnijām un stiepjas tālāk virs jūras kā lenta, balta, gara un taisna, pārvilkta pāri plašajiem, zilizaļajiem ūdeņiem. Gurdi parkšķēdams, no pilsētas puses tuvojas autobuss, kas strauji apstājas man pašā deguna galā. Mazais pasažieru pūlītis uzreiz iekāpj mašīnā. Šoferis paveras manī, kā teikdams: «Nu, ātrāk, ko tad tu snaud!» — bet es izliekos, ka esmu pa­galam izklaidīgs, un viņš pēkšņi piedod gāzi un brauc uz Mestri. Brītiņu veros, kā aizripo smagais autobuss, tad, pašāvis acis pretējā virzienā, ieraugu Ļubo.
   Mans draugs vēl ir tālu, bet es jau pazīstu viņu pēc baltās panamas un savdabīgās gaitas — viņš tikko jau­šami pievelk kreiso kāju. Tolaik, kad vajājām kalnos di­versantu bandas, viņam kājā trāpīja lode un to sakrop­ļoja, taču ar dzelzs gribu un vingrošanu Ļubo tā atguva kustību spējas, ka staigā, gandrīz nemaz neklibodams, tikai drusciņ pievilkdams pēdu.
   Saņēmis rokā fotoaparāta siksnu, Ļubo gausi nāk pa tilta ietvi, kā bezmērķīgi klīņādams, lai tāpat vien pael­potu svaigu gaisu. Tomēr es pietiekami labi pazīstu draugu, lai, redzot viņa šķietami bezrūpīgo izturēšanos, uztvertu, ka viņš tur acis vaļā, it kā grib palūkoties atpakaļ, bet neuzdrīkstas. To, ko neuzdrīkstas viņš, iz­daru es, — šobrīd uz tilta, cik tālu skatiens sniedzas, nekā nemana, vienīgi jaunieši bariņā iet pa otru ietvi, skaļi triekdami un smiedamies.
   Kad Ļubo ir metru divdesmit no manis, ieraugu viņa aizmugurē automobili. Varbūt jau agrāk to esmu redzē­jis, bet tikai patlaban tam pievēršu uzmanību. Tas ir melns kravas buiks, kādu ir vai cik, brauc ar normālu ātrumu, tādēļ duras acīs vienīgi tad, kad strauji nogriežas no klātnes vidus, slīdēdams uz ietvi. Ļubo pavērsies pakāpjas soli sāņus, bet tieši tobrīd kravas mašīna ar buferi viņu pagrūž, nogāž gar zemi un aiztriec pret tilta margām, pēc tam, aizrībinādama man garām, traucas uz Mestri. īsu, īsu mirklīti manu acu priekšā pazib aiz stūres šofera garenā, bālā seja, pa pusei aizslēpta lie­lām, spoguļainām acenēm, un blakus sēdētāja ģīmis — tukls, uzburbis, plānu, iesirmu bārdiņu. Buikam drāžo- ties prom, mēģinu izlasīt tā numuru, taču tas ir pārāk nošķiests ar dubļiem, un galu galā kāda tam jēga: droši vien mašīnu nobēdzinās kaut kur Mestres nomalē, un diez vai kāds īpaši pūlēsies, lai atrastu slepkavas, kas nogalinājuši nepazīstamu cilvēku — cilvēku, kurš šai zemē nekā nav vērts.
   Nepazīstamais guļ uz ietves, un ap viņu drūzmējas ziņkāru jauniešu bars. It kā kailas ziņkāres dzīts, es arī pienāku klāt.
   —   Jau beigts … — kāds saka.
   —   Nē, vēl kustas, — cits ievēro.
   Cietušā kājas tiešām krampjaini raustās. Bet tā ir muskuļu spazma — tie vēl nezina, ka jau pieder miro­nim. Kāds aizskrien piezvanīt, palikušie strīdīgi ap­spriež, vai slepkavība ir bandas darbs vai ne. Pēc dažām minūtēm tālumā spalgi iekaucas policijas automobiļa signāltaure.
   Dodos atpakaļ, tēlodams, ka nekur nesteidzos. Un ne jau tikai es. Arī jaunieši atstāj notikuma vietu, apdzen mani, soļodami uz pilsētas pusi, un nozūd, pirms ierodas policijas mazā kravas mašīna. Neviens nevēlas zaudēt laiku, lai ietu par liecinieku.
   Kad esmu sasniedzis šoseju, garām aizjoņo «ātrā pa­līdzība» un policijas automobilis. Apstājies pagriežos, lai noskatītos epilogu. Ar baltu palagu pārklātas nes­tuves.
   Tagad man vajadzīga telefona grāmata, bet, kamēr šai kvartālā uzeju kafejnīcu, aizrit ilgs, ilgs laiks. Neesmu paredzējis, ka grāmatā Artūro Konti vārda nav. Toties atrodu «Zodiaka» tālruņa numuru. Zvanīt uz «Zo­diaku» ir bīstami. Taču pašreiz, redzams, tā ir vienīgā iespēja.
   —   Lūdzu sinjoru Konti!
   —   Sinjors Konti jau aizgājis. Vai tad nezināt, ka jā­zvana darba laikā! — šveicars atbild neapmierinātības pilnā balsī.
   —   Piedodiet, man vajag viņam kaut ko ļoti steidzamu paziņot. Esmu nupat ieradies no Zenēvas. Esiet tik laipni, pasakiet adresi .. .
   —   Adresi . .. Adresi … — šveicars burkšķ arvien vēl tikpat neapmierināti. Tomēr ar pirkstiem laikam jau šķirsta darbinieku sarakstu, jo mazliet vēlāk klausulē atskan: — Strada Nuova deviņpadsmit.
   Tagad nepieciešams cik necik sakopot domas un izdzert kausu alus, nolemju to izdarīt kur citur. Vispār pēc tikko pieļautās pārsteidzīgās rīcības cieši apņemos, ka turpmāk būšu bezgala piesardzīgs. Šveicaram taču var iešauties prātā pārbaudīt, no kurienes zvanīts. Vai arī viņš pats piezvanīs kādam un pastāstīs, ka sinjoru Konti esot meklējuši steidzamās darīšanās. Šodien nedrīkst vairs apgrūtināt vietējo policiju ar vēl viena cilvēka sa­braukšanu. Jo vairāk tāpēc, ka viņi ir pieraduši galveno­kārt izmeklēt slīkšanas gadījumus.
   Atstādams kafejnīcu, iemetu acis pilsētas kartē. Un man kļūst skaidrs, ka līdz Strada Nuova varu aiziet kā­jām, — tas gandrīz kaut kas neticams šai pilsētā. Drīz jau būs septiņi. Ielas ļaužu pilnas. Pārgājis pār Baskāju tiltu, nokļūstu stacijas laukumā un nogriežos pa labi — Ildzi ļaužu straumei.
   Deviņpadsmitais nams meklētajā ielā ne ar ko nav pievilcīgs, četriem stāviem, nolupušu fasādi un necilām parādes durvīm. Paeju garām šai ēkai, nelikdamies ne zinis par to, un turpinu ceļu, kamēr nonāku kādā lau­kumā, kurā ir piemineklis un — galvenais — kafejnīca. Apsēžos pie galdiņa ārā un pasūtu alu, ko jau pirmīt vē­lējos iedzert.
   Krēslo. Laukuma malās ap namu fasādēm jau vērpjas palsa tumsa, vidū vēl ir gaišs, un te, gaismā, spilgti iezīmējas dižena bronzas jātnieka aprises. Spriežot pēc tā, cik lepni un cienīgi jātnieks sēž bronzas zirga mu­gurā, redzams, ka tas ir vai nu karavadonis, vai arī kāda vēsturiska majestāte. Drosmīgā, izcilā vīra sakostie zobi un sarauktā piere iedveš respektu, un tas mani uz­vedina uz domām par godu viņa piemiņai pasūtīt otru kausu alus.
   Lēnām dzerdams alu, vēroju krēslā grimstošo lau­kumu un reizē pūlos šo to izmest no galvas, lai varētu vēsu prātu mierīgi apsvērt visu, kas mani gaida nākotnē. Taču tieši tas, ko vēlos izmest no galvas, ir gaužām stipri tur iegulies: čokurā savilcies ķermenis sabrauktām kājām, kas krampjaini raustās, pret akmens tilta mar­gām sasista galva pakailu pakausi un zemē nokritusi, samurdzījusies, asinīm piesūkusies balta panama.
   «Man laiks iet pensijā,» saku pats sev. «Ja jau esmu kļuvis tik jūtīgs, noteikti jāiet pensijā.» Bet, tā kā šie vārdi sirdī nerod atbalsi, atkal pievēršos piemineklim. Tas patlaban viscaur ieslīdzis ēnā, tā nekrīt vienīgi pār jātnieka pleciem un galvu ar sakostajiem zobiem, un saraukto pieri. «Uz veselību!» es klusiņām murminu. «Un necel tik augstu degunu! Tā ir tava laime, ka jūsu laikos vēl nebija amerikāņu izlūkdienesta. Citādi, kamēr tu augstu paceltu degunu būtu sēdējis zirgā, tev būtu ielaiduši lodi mugurā. Tā nu izturies vienkāršāk!» Taču arī šīs muļķības paliek bez atbalss, jo tieši šobrīd sa­klausu Ļubo čukstam: «Man, brālīt, ir dēls! Viņam jau pieci mēneši.» — «Tev ir dēls,» es iebilstu, «bet tavam dēlam nav tēva.» Tomēr labāk ir atstāt pēc sevis dēlu bez tēva nekā tukšumu. Tā, teiksim, es neko neatstāšu, lai gan man arī varēja būt dēls — jau piecus gadus, nevis piecus mēnešus vecs. Bet tas ir cits stāsts.
   Uz īsu mirkli apziņā uzdzalkstī kaut kas no šā cita stāsta, bet tikai uz īsu mirkli, jo ausīs no jauna ieskanas: «Vai dzirdi, brālīt, man ir dēls! Viņam jau pieci mē­neši.»— «Liecies mierā ar savu dēlu!» es saku. «Kaut tu būtu agrāk par to padomājis! Galu galā tev vajadzēja apgūt amatu — amatu sēdēt un gaidit. Tu vairs nejau­dāji ilgāk sēdēt un gaidīt. Un tevi aiztrieca peklē. Tāpat kā Veco.»
   Bez šaubām, ļoti labi zinu, ka Ļubo lieliski prata šo amatu, un tā runāju tikai tādēļ, lai viņš vairs nečukstētu man ausī un ļautu sakopot domas. Varbūt uzdevums ne­bija viņam pa spēkam. Varbūt viņa nervi jau bija pārāk sabendēti. Tādi kā mēs bieži vien sabeidz sevi, pirms galvvidus kļūst kails. Amatu gan viņš prata gods go­dam. Vismaz savā laikā. Un tieši viņš to iemācīja man.
   Atkal pārlaižu acis laukumam, tagad varenais jātnieks visnotaļ grimst blāvās ēnās. Arī manā galvā rosās ne­mierīgas domas un slīd blāvas ēnas. Lai tās kaut cik at­vairītu, parauju piedurkni augšup un pašauju acis uz pulksteni. Astoņi un divdesmit minūtes. Gaidīšu līdz desmitiem. Nē, gaidīšu līdz pusnaktij. Kādēļ taisni līdz pusnaktij? Varbūt tikai apmēram līdz pusnaktij? Tad būs mazāk apmeklētāju — mazāks risks. Cilvēks būs pārnācis mājās. Un pat nedomās, ka pašlaik kāds var pie viņa ierasties.
   Tas ir riskants pasākums. Gandrīz tikpat riskants kā Ļubo .rīcība. Tikai atšķiras ar to, ka Ļubo nevajadzēja riskēt, man tas gribot negribot jādara. Viņam bija iespēja gaidīt, man tās nav. Ļubo pat nebija pārlieci­nāts, ka Konti ir kas zināms, es par to esmu pārliecināts. Man ir konkrēts jautājums, uz kuru Konti var skaidri un gaiši atbildēt. Līdz šim mūsu darbības apvārsnī vīdēja vienīgi Morandi. Bet buikā nebrauca Morandi — es būtu viņu pazinis pēc fotoattēla. Tātad bez viņa ir uzradušās vēl divas personas. Kas tās ir, to izdibināsim, kad kļūs skaidrs, kam Konti ir pastāstījis par saskaru ar Ļubo. Un tas noskaidrosies, ja Konti būs spiests to pateikt. Man viņš jāpiespiež.
   Savs laiks gaidīt. Un savs laiks darboties. Galve­nais — nedrīkst sajaukt šos laikus. Kā sajauca Ļubo. Un arī Vecais.
   Nelaime ar Veco gadījās gaužām sen — tad, kad va­jājām diversantu bandas pierobežas rajonos. Reiz sadzi­nām pēdas bandai, kas mitinājās pamestās ūdens dzir­navās. Ausa gaisma, un mums nebija ne jausmas, cik cilvēku paslēpušies dzirnavās, mēs bijām tikai četratā, tāpēc Ļubo aizsūtīja jauno puisi Savovu pēc palīgspē­kiem. Ļubo, Vecais un es ierāvāmies aiz kokiem. Pēkšņi kāds diversants nāca pa durvīm laukā — un Vecais, neievērodams pavēli, izšāva, trāpīja gan viņam, taču uz­modināja visu «stropu». Un nu bandīti plāja mums virsū pa logiem un spraugām, bet mēs centāmies taupīt pat­ronas; viņi atskārta, ka pretinieks ne velnam neder, un sagrupējušies devās ārā. Tad Ļubo lika atklāt uguni; piezadzies tuvāk, es vienu granātu iesviedu tai barā, kas bija sadrūzmējies pie durvīm, un tai pašā laikā Ļubo otru iemeta pa logu istabā. Nogranda divi sprādzieni, un iestājās nāves klusums. Granātu mums vairs nebija, patronu — pavisam maz. Vajadzēja gulēt un gaidīt pa­līgspēkus. Joprojām valdīja klusums, un Vecais reizi pēc reizes teica: «Kas tur kc gaidīt! Vai tad neredzat, ka ne­viens nav palicis starp dzīvajiem?» Augu nakti staigājot un uzglūnot ienaidniekam, viņš bija galīgi saīdzis un noguris un vēlējās pēc iespējas ātrāk atgriezties ciemā. «Ko tad mēs gaidām?» Vecais jautāja, un Ļubo vēl ne­paguva viņam uzkliegt, kad viņš jau pietrūkās kājās un aizskrēja, bet, tikko pabāza galvu durvīs, istabā sāka tarkšķēt automāts. Vecajam saļodzījās kājas, viņš pielie­cās, it kā būtu ko izlaidis no rokām un gribētu pacelt, ievaidējās un sajima uz sliekšņa, saraudamies sāpēs. Pēc brītiņa pienāca palīgspēki.
   Tagad savukārt Ļubo nošāva greizi. Pēc divdesmit gadiem. Mūsu darbā divdesmit gados cilvēks var diez­gan pamatīgi sabeigt sevi. Var savecēt, pirms vēl nav izkrituši mati. Un man atkal rēgojas pie tilta margām visā garumā izstiepies ķermenis ar pakailu galvvidu un sagumzīta balta panama. Seju neredzu, jo tā piekļāvu- sies pie seguma plātnēm. Tā ir labāk.
   Viesmīle paņem naudu no blakus galdiņa. Pie tā di­vatā sēdēja cilvēki vidējos gados, bet es pat neesmu manījis, kad viņi ir aizgājuši prom. Kā jau teicu, man laiks iet pensijā.
   —   Drīz slēgsit ciet? — vaicāju viesmīlei.
   —   Nē, nē! — meitene steidzas mani nomierināt. — Mēs strādājam līdz pusnaktij.
   —  Ko es varētu iebaudīt?
   —  Vai negribat Milānas kotleti?
   Piekrītoši pamāju, lai gan pat Milānas kotlete der­dzas, ja to ēd divreiz dienā.
   —  Vai vēl aliņu?
   Atkal pamāju.
   Ak tā — «strādājam līdz pusnaktij». Neko teikt, mēs strādāsim pēc pusnakts. Svarīgākais ir tas, lai darbs virzītos uz priekšu. Lai darbs labi veiktos — tas ir svarīgākais, sinjor Konti, tāpēc pielūko, ka tu man neduļķotu skaidru ūdeni!
   —  Jums negaršo kotlete? — pēkšņi atskan viesmīles balss, un es satrūkstos.
   —  Gluži otrādi, — atbildu, pavirši uzmezdams acis aizsāktajam ēdienam un tukšajam kausam. — Bet tik karstā laikā gandrīz vai negribas ēst.
   —  Jā, šodien bija diezgan silts, — meitene ir vienis prātis. — Vēl aliņu?
   —   Labāk kafiju. Vai jums nebūtu lielāka tase?
   —   Protams, ka ir. Dubultā kafija.
   Esmu izdzēris trīs dubultās «Espresso», kamēr mana pulksteņa lielais rādītājs ir panācis mazo virs cipara divpadsmit. Samaksājis atstāju kafejnīcu bez liekas steigas. Soļoju atpakaļ. Ielas vāji apgaismotas un gan­drīz tukšas. Strada Nuova — te laternu mirdz vairāk un kustība rosīgāka. Sasniedzis deviņpadsmito namu, neat­skatīdamies, nešaubīdamies iesnāju necilajā ieejā un dodos pa kāpnēm augšā, lasīdams uzrakstus plāksnītēs uz durvīm. Atrodu Artūro Konti vārdu tikai ceturtajā stāvā pa kreisi. Mierīgi piezvanu, tas ir, nedz bailīgi, nedz pārāk uzstājīgi. Neviens neatsaucas. Sekundes des­mit nogaidījis, atkal piezvanu. Šķiet, mājoklis nav ap­dzīvots. Drošs paliek drošs, nospiežu durvju rokturi. Un durvis paveras.
   Ienācis iekšā, tās bez trokšņa aiztaisu ciet. Sataustu aizšautni un tikpat klusi pabīdu. Priekštelpa iegrimusi tumsā. Uzrāvis sērkociņu, ieraugu tieši pretim līdz kā i a ī vaļā pamestas durvis. Pieeju pie tām un iemetu acis istabā … Uz mata kā savā laikā Vecais.
   Sērkociņa uguntiņa apsvilina manus pirkstus un no­dziest. Istabā arī ir galīgi tumšs. Droši vien logiem priekšā aizvilkti blīvi aizkari. Sagramstu līdzās durvīm elektrības slēdzi un noklakšķinu. Pie griestiem senā kris­tāla lustrā iedzirkstas desmitiem stikliņu. Bet ne jau lustra patlaban saista manu uzmanību. Piecu soļu atsta­tumā uz paklāja visā garumā izstiepies vīrietis. Viņš guļ uz mutes, izpletis rokas, it kā būtu gribējis aizķerties aiz kaut kā nāves brīdī. Paklājs piesūcies ar asinīm.
   Piegājis klāt, saudzīgi paceļu nelaiķa galvu. Tas ir tas pats resnulis ar iesirmo bārdiņu, kurš brauca buikā.

   Neliela atelpa. Pat vēl vairāk. Jau dažas dienas dzī­voju gandrīz kā turīgs dīkdienis. No rītiem ilgi vārtos gultā. Tad lieku, lai atnes man brokastis un laikrakstus.
   Lēnām novannojos. Lēnām apģērbjos. Man nekur nav jāsteidzas. Atkal nāksies augu dienu klaiņot — bezmērķīgi, šur un tur.
   Tā kā esmu ieminējies par laikrakstiem, jāsaka, abas slepkavības vietējā presē atspoguļotas tieši tā, kā jau to varēja sagaidīt. Par cilvēka sabraukšanu uz Potīte delta Libertā izsmejoši pavēstīts desmit rindās. Tajās ne tikai sniegta informācija par nelaimi, bet arī pastāstīts, ka esot uzieta Mestres nomalē atstāta mašīna un tagad no­tiekot izmeklēšana. Bet, kās tā par izmeklēšanu, visiem zināms. Tā tiks pabeigta pēc gada — noilguma dēļ, lai gan vispār neviens ar to nebūs noņēmies. Toties nelai­ķim Konti tīšuprāt veltīta skaļa reportāža. Baismīgs dzī­vokļa skats agrā rītā, līķis sarecējušu asiņu lāmā, izvan­dītas kumodes un galda atvilktne, ekspertīzes ārsta hipotēze, saruna ar vietējo komisāru un varbūtējs seci­nājums, ka drausmīgais noziegums galvenokārt motivē­jams ar laupīšanu, — tas viss tā izklāstīts, ka atgādina provinciālu daiļrunību. Kaut gan reportāža ir kliedzoša, tomēr šis notikums tāpat lemts aizmirstībai.
   Sā vai tā, izrādās — nojauta, ka drīz man būs brīvas dienas, nav bijusi maldīga. Tagad es varu pilnīgi atpūs­ties, lai gan tālu no mūsu gleznainās Varnas apkai­mes — Melnās jūras piekrastes pērles. Vēl pirms šīm divām slepkavībām noģidu, ka man dotais uzdevums ir neizsakāmi grūts. Šodien jau esmu pārliecināts, ka tas ir arī neizsakāmi svarīgs, kaut gan arvien vēl neaptveru, kādēļ. Dažos romānos ir rakstīts, ka sadursmēs starp izlūkdienestiem līķi uz katra soļa krīt kā mušas, bet tās ir tīrās muļķības. Arī te, tāpat kā visur, slepkavība ir ārkārtējs pasākums, pie kura ķeras vienīgi izņēmuma gadījumos. Ļubo nogalināšana nozīmē, ka viņa slepka­vas ir pūlējušies par katru cenu novērst kādu viņiem gaužām nevēlamu, svarīgu atklājumu. Citādi viņi būtu samierinājušies ar to, ka uzlaiduši Ļubo pa pēdām pāris uzmākteņu, lai" cik necik iepazītos ar viņa biogrāfiju. Viņi tā ir baidījušies no šā atklājuma, ka nešaubīdamies padarīja aukstu arī Konti, uz kuru laikam nebija pārāk paļāvušies. Vispirms iesēdināja Konti buikā, lai viņš identificētu Ļubo, tad aizveda uz dzīvokli un aizsūtīja pie tēviem mājas apstākļos. Tā pircēju un pārdevēju da­būja pie malas un līdz ar to operāciju pēkšņi pārtrauca.
   Un tā droši vien būtu galīgi izbeigta, ja aizraidījuši uz viņpasauli arī Morandi.
   Protams, šī gaužām vispārējā hipotēze izraisa bez­gala daudz papildjautājumu. Nav grūti iedomāties: ja es tagad sēdētu ģenerāļa kabinetā, ar kādām replikām mani apbērtu pulkvedis un mans tiešais šefs, kamēr ģenerālis nepaceltu roku.
   «Paga, paga! Nevajag viņu pratināt krustugunīs!»
   Zināms, viņiem nav nolūka mani apmulsināt, taču pulkvedis ir nesaudzīgs savā loģikā un ar kaismīgu pe­dantismu noskaidro visu līdz pēdējam sīkumam, un mans šefs mīļuprāt iestarpina, ka es būtu lielisks izlūks, ja ma­zāk fantazētu. Pirmais jautājums, ko viņš man uzdotu, droši vien būtu šāds:
   «Ja viņi ir nolēmuši veikt ārkārtējus pasākumus, kā­dēļ nav nogalinājuši arī Morandi?»
   Un trāpīs naglai uz galvas. Vēlāk šefs izklaidīgi palū-„ kosies pa logu, it kā nekā nebūtu teicis un šī saruna viņu necik neinteresētu, un vispār viņš gluži nejauši te būtu gadījies tieši šīs sarunas brīdī.
   Pulkvedis tērpinās mani, lai izdibinātu sīkumus. Vieg­liņām piemiedzis pelēkās acis, viņš raudzīsies manī mazliet neuzticīgi un mazliet pētīgi un smēķa dūmos dzeltenīgi nosvēpušo rādītāja pirkstu pašaus uz priekšu.
   «Kad Konti ir paziņojis savējiem par Ļubo piedāvāto darījumu? Pirms vai pēc tikšanās ar Ļubo?»
   «Ja ir paziņojis pirms, tad kādēļ gan vajadzēja identificēt Ļubo, jo viņi taču paši būtu varējuši izsekot šo tikšanos?»
   «Ja ir paziņojis pēc, tas nozīmē, ka Konti jau bija izšķīries ar Ļubo. Kā Konti atkal sadzina viņa pēdas un uzdeva buika šoferim, lai brauc viņam nopakaļ?»
   «Un vēl kas. Ja Konti ir informējis savējos pēc tik­šanās, kā, tavuprāt, var tik īsā laikā izplānot un izdarīt slepkavību?»
   Un tā tālāk atkal un atkal tikpat īpatnēji, tikpat smagi jautājumi — gluži kā cieti rieksti, kas jāpārkož ar zo­biem, un tagad, kad esmu pieņēmis hipotēzi, vajag pa­šam tos pārkost.
   Tā kā pēdējās dienās man ir bijis atliku likām brīva laika, jau esmu uzminējis visas šīs mīklas. Bet, pasarg dievs, ja pāris duču līdzīgu jautājumu negaidot citu pēc cita uzdos kādā apspriedē, kur nav ne mazākās iespējas iepriekš tos apsvērt. Tādā nelāga reizē ģenerālis noplā­tīs rokas un pasacīs ar manāmu līdzjūtību:
   «Diezgan. Liksim šo cilvēku mierā, lai viņš palauza galvu un tiek pie skaidrības!»
   Šādu līdzjūtību sastopot, man salti sviedri aumaļām plūst pa muguru, un, kamēr izeju gaitenī, no vienas pu­ses atskan pulkveža balss:
   «Iedomājies, ka tu esi viņu vietā, strādā pēc viņu darba metodēm un esi tikpat gudrs kā viņi — ne dum­jāks, bet arī ne prātīgāks.»
   No otras puses — šefa balss:
   «Mazāk iztēlo, vairāk analizē pašlaik neapstrīdamos datus! Fantāzija, mans mīļais .. .»
   Pašlaik neapstrīdamie dati … Es apsveru šos datus gan šā, gan tā, iztirzāju no visām pusēm, fiksēju gan kā detaļu sēriju, gan kā vienotu veselo, visu laiku vilkda­mies pa pilsētu tūristu pūlīšiem nopakaļ un likdams ma­nīt, ka mani, tāpat kā viņus, urda ziņkāre. Taču tā nav ziņkāre par Ticiāna Venerām, lai gan man ir iedzimta cieņa pret skaistā dzimuma veidolu.
   Vaļsirdīgi atzīstoties, neciešu tūristus. Bet tādiem kā es ir ļoti izdevīgi iejukt cilvēku baros, kas, skaļi runā­damies dažādās valodās, šaudās šurpu turpu, sastopas un izšķiras, kāpj gondolās, skrien pilīs pa marmora kāp­nēm lejā, alkatīgi tēmē ar kinokamerām un fotoaparā­tiem uz pieminekļiem, drūzmējas suvenīru veikalos un sēž kafejnīcu nojumēs tik novājējuši, novārguši, ka tik tikko dzīvība turas kaulos.
   Tas ir vienreizēji izdevīgi. Pilnīga anonimitāte. Bet par izdevīgo vienmēr jāmaksā. Te no ienākumiem, ko dod ārzemnieki, iztiek visi — pilsētas varas iestādes, bankas, viesnīcas, uzņēmumi, muzeji, tirgotāji, lai­vinieki, katoļu mācītāji, pat vairums nejaušu garām­gājēju, kas labprāt savas sakrātās zināšanas par šo brī­nišķo pilsētu maina pret pieticīgu cienastu. No visām malām tev uzglūn, uz katrā stūra tevi gaida, izplēš no tevis «pusdienas» un procentu procentus, iegrūž tev rokā ieejas biļetes un pastkartes, panāk, ka tu nopērc to, kas nemaz nav vajadzīgs, ar veiklām, negaidītām manierēm piespiež tevi ielēkt no krastmalas viltīgi pieturētā mo­torlaivā, lai pavizinātu līdz Lido.
   Padevīgi izturu visus pārbaudījumus. Iesēdies dažā­dās laivās, šūpojos viļņos saules svelmē, staigāju pa bezgalīgām piļu zālēm, ielienu krēslainās, mitrās paze­mēs, aplūkoju gleznas un freskas, zvanu tornī vai uz tilta pētīgi slidinu skatienu pār apkārtni, klausos čiče- rones paskaidrojumus, ko viņš nober vienā elpas vil­cienā, jo viņam par katru ievērojamu vietu jau ir gata­vas frāzes piecas. Stoiski izeju cauri visiem «mokkambariem» varbūt tāpēc, ka nepārtraukti domāju par savu uzdevumu.
   «Ja viņi ir nolēmuši veikt ārkārtējus pasākumus, kā­dēļ nav nogalinājuši arī Morandi?»
   Mana tūrista odiseja ilgst divas nedēļas. Izvairos darīt visu to, pie kā būtu nekavējoties stājies citos ap­stākļos. Pats galvenais — nedrīkst pat mēģināt izsekot Morandi.
   «Kādēļ nav nogalinājuši arī Morandi?»
   «Tādēļ, ka viņu ir pataupījuši ēsmai.»
   Tāda ir viena no iespējamām atbildēm uz šo jautā­jumu. Varbūt tā nav visdrošākā, tomēr pietiekami ticama, lai es kādu laiku turētos tālāk no vienīgā «skrej­ceļa». Tiesa, ir vēl otrs — cilvēks ar spoguļainajām ace­nēm, bet pašlaik par viņu esmu galīgā neziņā.
   Taču tik stipri un vieglprātīgi neaizraujos ar tūrismu, lai nedarītu nekā lietderīga. Pirmkārt, cenšos sazināties ar firmu «Murano», kas ražo kristālu. Veikalnieciska sa­runa, lēvenis cenrāžu, kaulēšanās par komisijas naudu — visas šīs komēdijas mērķis ir radīt kādu elementāru le­ģendu. Otrkārt, apbruņojies ar adresēm, kuras esmu izrakstījis no telefonu grāmatas, ievācu šādas tādas zi­ņas par uzņēmumu «Zodiaks» un Morandi dzīves vietu. Treškārt, ievērojot visus apstākļus, precīzi izstrādāju darbības plānu.
   Un, rau, atkal pirmdiena! Jauna pirmdiena, kurā, tā­pat kā iepriekšējās dienās, kāpelēju kā tukšgalvis augšā — lejā pa marmorā kāpnēm vai tiltiem, bet vie­nīgi darbalaika ietvaros. «Zodiakā» darbalaiks beidzas pulksten sešos, tāpēc sešos un piecpadsmit minūtēs ap­sēžos «Sirēnas» terasē, lai iedzertu glāzi martīni, — man par laimi, starp kafejnīcu un Morandi mājokli atro­das tikai divi nami.
   Laukumiņš pie kafejnīcas ir rosmes pilns, arī terasē diezgan daudz cilvēku, tā nu reizi papētīt no neliela at­tāluma nevar būt pārāk riskanti. Malkodams otru glāzi martīni, pēkšņi pamanu ļaužu burzmā Morandi ejam mājup. Tas pats uzpūtīgais izskats un tā pati ērmīgā, zilpelēkā platmalīte šaurajām malām. Morandi aizsoļo gandrīz gar pašu manu galdiņu, neveltīdams ne ma­zāko uzmanību kafejnīcas apmeklētājiem, un nozūd. Lie­kas, mans šīsdienas uzdevums izpildīts.
   Izrādās, ka vēl ne. Pēc pusstundas atkal ieraugu Mo­randi — šoreiz viņš iet pretējā virzienā un, sasniedzis kafejnīcas terasi, strauji nāk tieši uz manu pusi. Tomēr aizsteidzas man garām, nevērīgi pagrūzdams brīvo krēslu, un apsēžas pie galdiņa, kas novietots manā aiz­mugurē.
   Morandi, redzams, šai kafejnīcā ir savējais. Pārmijis dažus vārdus ar viesmīli par to, cik šodien ir bijis karsts laiks, viņš palūdz, lai atnes divus «Cincāno» ar ledu. Ma na glāze ir tukša, bet, kā zināms, apmeklētājs, sēžot pie tukša galda, vienmēr modina aizdomas. Tādēļ pa­māju viesmīlim, lai pienāk klāt, un pasūtu vakariņas. Pasūtu neiecietīgi, aizrādīdams uz pēdīgo sīkumu, pa­skaidrodams, kādai jābūt gaļai un garnējumam, un vis­pār lieku saprast, ka esmu apsēdies šeit ne jau kafejnī­cas īpašnieces melno acu dēļ, kaut gan, jāpiebilst, viņa ir vēl tik jauna un tik apaļīga, ka tīri vai valdzina.
   Esmu novērojis: jo pieticīgāks apmeklētājs, jo necie­nīgāk izturas pret viņu daži viesmīļi. Viņiem piemīt kāds savdabīgs mazohisms un briesmīgi kārojas, lai viņus ap­bērtu ar rīkojumiem autoritatīvas personas, kuru untu­miem nav gala. Tieši šāda daba ir arī šim viesmīlim. Kamēr runāju par vakariņām, viņš gandrīz vai danco manā priekšā, sajūsmā atkārtodams «jā, sinjor» vai «skaidrs, sinjor», un, šķiet, ar pūlēm valdās, lai nepie- liktu roku pie cepures kā karavīrs. Taču es nepārcenšos tik tālu, lai viņš to arī izdarītu. Ja pāršauj pāri pār mēru, vienmēr gaidāms pretējs rezultāts.
   Es jau ņemos pamieloties ar bagātīgo maltīti, Morandi izdzer otro «Cincāno» un, kad viesmīlis ir atnesis man gaļu, pasūta trešo. Drīz vien pēc «galvenā ēdiena» man gadās vēl «papildu uzkoda» — Morandi draudzene, tā pati, kuru esmu redzējis fotoattēlā. Viņi man aizmugurē ierasti pasaka viens otram labdien, pēc tam pielūdzējs pusbalsī pārmet dāmai par novēlošanos.
   —       Tev ir tikai laimējies, — viņa nesatricināmi mie­rīgi saka, — esi dabūjis iedzert lieku reizi «Cincāno».
   No jauna seko paklusa replika, un atkal dzirdama dā< mas balss:
   —   Nekā tamlīdzīga! Pasūti man vienu martīni!
   Saruna šķetinās tālāk diezgan banāla, lai to nesa*
   prastu pat tāds ārzemnieks kā es, un diezgan garlaicīga, lai to būtu vērts atstāstīt. No vienas puses — svelme, šuvēja, manikīre, no otras — skaidri neizpaustas, bet visnotaļ uztveramas Morandi šaubas par to, kā dāma pavadījusi laiku.
   Sieviete pēkšņi iejautājas, kā vēlēdamās aizsākt valo­das par ko citu:
   —   Kad tu brauksi prom?
   Man par sarūgtinājumu, Morandi kaut ko nomurmina, izvairīdamies no tiešas atbildes. Pēc tam savukārt no­prasa:
   —  Vakariņas ēdīsim?
   —   Tikai ne te! Šoreiz es gribētu aizbraukt uz «Excelsior».
   —       Ai nē, man nav patikas braukt uz Lido! — pielū­dzējs īgni iebilst.
   Protams, beigu beigās viņi dodas uz «Excelsior». Kad viņi iet gar manu galdiņu, vērīgi nopētu abus no mugur­puses. Varen saistošs skats.
   Lēnām notiesāju līdz galam kotleti ar skaisto gar­nējumu.
   —       Vai garšoja, sinjor? — viesmīlis iztapīgi apvaicā­jas.
   Lai viņu pārlieku nelutinātu, tikai vēlīgi paloku galvu. Izdzeru tasi kafijas, samaksāju rēķinu un pieceļos. Man šeit vairs nav ko gaidīt. Tagad jāgaida krastmalā pie Dodžu pils, no kurienes sākas reiss uz Lido. Un kur ir arī atceļa galapunkts.
   Noklausoties sarunu «Sirēna», esmu guvis gaužām trūcīgas li 11 nedrošas ziņas, bet tajās slēpjas kāds pa­matīgs grauds: Morandi paredzams brauciens. Sis sī­kums plus Ļubo izteiciens, ka Morandi bieži ierodoties Zenēvā, ierosmina mani nākamā rītā aiziet uz staciju un rūpīgi apskatīt vilcienu sarakstu. Vienīgais ātrvilciens Venēcija—Lozanna—Zenēva atiet pēcpusdienā. Ir vēl cits maršruts — ar pārsēšanos Milānā. Loģiski būtu pieņemt, ka lietpratīgs vīrs, kurš bieži braukā dienesta darīšanās, dosies pa vistaisnāko ceļu ar ātrvilcienu, lai nezaudētu veltīgi darbalaiku. Bet ir pilnīgi pieļaujams, ka lietpratīgs vīrs var arī iegriezties Milānā …
   Lai nu būtu kā būdams, es nespēju dienu un nakti nīkt stacijā, tāpēc nolemju šoreiz labāk balstīties uz loģiku. Nu man vajadzēs nodoties necilam, pagalam nepatīka­mam darbam: ja nav iespējams izsekot cilvēku, jānovēro vilcieni.
   To pašu dienu uzsāku dežūru. Divdesmit minūtes pirms ātrvilciena atiešanas jau esmu uz blakus perona, kur ļaudis bariņiem gaida vilcienu no Milānas. Starp pasažieriem, kas ieņēmuši vietu ātrvilciena kupejās, Mo­randi neredzu. Viņš nav manāms arī starp tiem, kuri patlaban vēl mudīgi soļo pa peronu, nesdami rokās če­modānus vai somas. Vilciens, pienācis no Milānas, aiz­sedz man redzes lauku, tāpēc jātiek uz cita perona. Taču Morandi joprojām nav, un ātrvilciens aizslīd tālē bez viņa.
   Otrā dienā atkārtojas tas pats. Atšķirība ir tikai tā, ka tagad mans novērošanas postenis ir nevis uz perona, bet gan uzgaidāmajā telpā blakus grāmatu un žurnālu kioskam. Morandi neparādās vēl dažas dienas, tādēļ ar pūlēm valdos, lai pārbaudes dēļ īsu brīdi neuzkavētos pie «Zodiaka» ieejas vai «Sirēnas» terasē. Bet mākslai gaidīt ir savi likumi. Ja Morandi ir aizbraucis ar citu vilcienu, vienā vienīgā pārbaudē neizdosies noskaidrot itin neko, pat to, ka viņš ir aizceļojis. Ja viņš nav aiz­braucis, man var iziet gaužām muļķīgi.
   Kad nevēroju dzelzceļu pie stacijas, stundas un dienas rit bezgala vienmuļas, garlaicīgas un smagas: dauzos apkārt pa pilsētu, iejucis tūristu pulciņos. Nezinu, kas vilktin velk tik daudz cilvēku uz Venēciju, bet, raugoties ļaužu plūsmā, man rodas tāda sajūta, ka redzu bēru gā­jienu. Venēcija grūst. Grūst gadu gaitā visa pašos pa­matos — lēnām un nepielūdzami no ūdens un lielā mit­ruma, ar ko caurcaurēm pievilgusies.
   Varbūt tas man tā liekas aiz zināšanu trūkuma, taču, ejot pa ievērojamām vietām, mazāk izjūtu pagātnes va­renību nekā to, cik tā ir pārejoša: laika zoba un mitruma saēstas, nozaļojušas fasādes, iebrukuši mūri, saplaisāju­šas sienas, kuras ik mirkli var sagāzties, izļodzījušās marmora grīdas plātnes, kas līgojas zem gājēju soļiem. Iznīcība un trūdi slēpjas aiz žilbinoši skaistās ārienes, nāve, iemetusies šā krāšņā ķermeņa iekšpusē, arvien vai­rāk to grauž un grauzīs, līdz no tā pāri paliks kails ske­lets. Šādas «priecīgas un gaišas» domas pilnīgi saskan ar manu «možo» noskaņojumu.
   Astotajā dienā, kopš esmu uzsācis dežurēt stacijā, galu galā saņemu nelielu balvu par neizsīkstošo pacie­tību: piecas minūtes pirms ātrvilciena aizbraukšanas Morandi ar savu āksta platmali galvā uzrodas uz pe­rona, nesdams rokā vieglu, elegantu ceļasomu, un cie­nīgi, lepni soļo gar vagoniem, kā apiedams goda sardzi.
   Šoreiz visu noskatos, sēdēdams bufetē. Drošs paliek drošs — gaidu, līdz vilciens aizripo, un dodos prom pēc tam, kad esmu galīgi pārliecinājies, ka mans uzmanā­mais nav izkāpis laukā pēdējā brīdī. Morandi ir greiz­sirdis. Bet greizsirži ir spējīgi uz viszemiskāko rīcību.
   Karstums, kas versmoja dienā, ir cik necik pierimis, no Lido puses pūš dzestrs jūras vējš, un, ejot pa plata­jām kāpnēm lejup uz Lielo kanālu, piepeši izjūtu neat­vairāmu dzīvesprieku. Soļi ir viegli, domas — skaidras, un nervu sasprindzinājums, kas šajās dienās tapa arvien stiprāks un stiprāks, nemanot atslābst, kā nākas. Vairs nemaz negribu iet pensijā, ar varēm ciešos, lai nesa­tvertu aiz rociņām bērnus, kas lēkā ap saldējuma pār­devēju, pat pamācoši aprāju sevi, ka man jau drīz būs četrdesmit gadu, tāpēc jāuzvedas prātīgi.
   Svarīgākais ir tas, ka atkal varu koncentrēties, atvai­rīt parazītiskās domas par sāpīgiem notikumiem, izklie­dēt bailes un miglainās atmiņu ēnas, kas uzmācas tieši tad, kad vismazāk ir vēlamas. īsi sakot, esmu spējīgs strādāt tālāk.
   Tālāk man janodibina sakari ar Morandi draudzeni. Es nospriežu: ja Morandi ir bijis atstāts ēsmai, triju ne­dēļu laikā neviens uz to nav uzķēries, tādēļ dažam var rasties pārliecība, ka ēsma nevilina vai nav ko vilināt. Jau tas vien, ka Morandi ir aizbraucis, apstiprina līdzīgu ieskatu. Un nez vai viņa izredzēto pastāvīgi patur acīs, turklāt palakstoties ap kādu sievieti vienmēr šķiet daudz nevainīgāk nekā nepārtraukti izsekot vīrieti.
   Lakstošanās nav mana stiprā puse, bet, tā kā piederu pie vīriešu dzimuma, šo to sajēdzu arī šajā jomā un, iedams uz attiecīgo adresi, vēlreiz apsveru izstrādāto dar­bības plānu. Sī adrese man ir īsts ieguvums, balva par to, ka trīs stundas dirnēju krastmalā pie Dodžu pils tovakar, kad Morandi kopā ar savu draudzeni bija aizbraucis uz Lido. Sī adrese ir brīnum izdevīgā vietā. Dāma — kā man ir laimējies nejauši noskaidrot, viņu sauc par Annu Ferrari — dzīvo Merčerijas ielā, visrosīgākajā tirdznie­cības artērijā.
   Līdzko iestādēs darbalaiks beidzas, nonāku garajā, šaurajā Merčerijas ielā, kas tagad ir pilnum pilna ar gā­jējiem un skatlogu aplūkotājiem. Te nav kafejnīcu, tādēļ kādu laiciņu spēlēju gājēja lomu, pēc tam kā slaists ma- ļos gar skatlogiem. Izdarot dažas niecīgas pārbaudes, pārliecinos, ka par mani neviens neliekas zinis. Vispirms cītīgi izpētu, kāds ir preču sortiments vīriešu apģērbu veikalā, tad — divos sieviešu tērpu veikalos, vēlāk — virknē skatlogu, kur izliktas dārglietas, parfimērija un veļa. Laiku pa laikam pašauju acis uz namu, tikpat vecu un drūmu kā pārējie. Tā otrā stāvā pusatvērts logs, vējš liegi plivina plānus, baltus aizkarus. Jādomā, Anna Fer­rari pašlaik ir mājās. Un, kad šai dāmai līdz kaklam būs apnicis tupēt istabā, viņa izies laukā.
   Jau otrreiz vērīgi apskatu Zaķa Fata un Kristiāna Diora parfimērijas izstrādājumus, līdz, uzmetis mirkli logam, skaidri redzu, ka tas ir aizvērts. Mazliet vēlāk Anna Ferrari iznāk no mājas. Viņai mugurā ir gaišzila linu kleita — diezgan īsa un diezgan šaura, lai neap­slēptu nekā, kas ir uzmanības vērts. Viegliņām šūpoda­mās gūžās, uz mani pat nepavērdamās, dāma paiet ga­rām un lēnām dodas tālāk gar skatlogiem. Tos viņa lai­kam aplūko divreiz dienā, taču, vienalga, atkal te pie viena, te pie otra apstājas ar neliekuļotu ziņkāri. «Viņa ir galīgi izvirtusi,» Ļubo teica. Tas nav vēl tik bīstami. It sevišķi, ja šī izvirtule ir varen valdzinoša. Nedz liela, nedz maza, nedz resna, nedz kalsna, viņa saista uzma­nību ne tikai ar auguma samēru harmoniju, bet arī ar disharmoniju — it īpaši ar pilnīgajām krūtīm. Sai sie­vietei droši vien vienmēr šķiet, ka cilvēki nespēj acis at­raut no viņas, jo, pat raugoties skatlogos, viņa nepalaiž garām izdevību ar savu stāju izcelt būtiskās auguma līnijas.
   Pagājusi garām gatavo apģērbu veikaliem, Ferrari ap­stājas pie skatloga ar dārglietām. Es pienāku viņai klāt. Viņa ne acu nepacel uz mani, tās cieši pievērsusi pašā vidū noliktam gredzenam ar lielu topāzu.
   —  Tur tas ametists ir diezgan glīts, — pusbalsī saku it kā savā nodabā.
   —  Topāzs ir daudz skaistāks, — dāma gandrīz nevi­ļus iebilst un tikai tad paveras manī.
   Grasos kaut ko pateikt, bet tobrīd man aizmugurē priecīgi atskan vīrieša balss:
   —  Anna!
   Un uzreiz Ferrari atsaucas tikpat priecīgi:
   —   Mario!
   Paspēris soli uz priekšu, Mario draudzīgi apķer Annu ap vidukli; viņā aiz pieklājības atstumj vīrieša roku nost, un abi manu acu priekšā aiziet līdz ielas stūrim, kur stāvot raiti runājas.
   Tūlīt ieeju veikalā, parādu uz gredzenu ar lielo topāzu un lietišķi vaicāju: 1
   —   Cik maksā?
   Pārdevējs nesteigdamies izņem dārglietu un sāk gari un plaši raksturot tas lieliskās īpašības.
   —  Cik maksā? — vēlreiz pajautāju. — Baidos, ka nokavēšu vilcienu. Man jābrauc prom.
   Pārdevējs paceļ gredzenu pret gaismu, lai es labāk redzētu, kā dzirkst akmens, un nosauc gandrīz vai as­tronomisku skaitli.
   —   Zēl gan, žēl! — es saku, dzirdamies doties prom.
   Pēc brītiņa atstāju veikalu, samaksājis pusi no pie­prasītās summas. Dāmu un viņas pielūdzēju ielas stūrī vairs nemana. Paātrinājis soli, ieraugu, ka tālumā uz Svētā Marka laukuma pusi- iet sieviete gaišzilā tērpā, viegliņām līgodamās gūžās. Viņa jau ir viena. Panāku Annu tieši laukumā, kad viņa sēžas pie kafejnīcas gal­diņa.
   —  Vai es drīkstētu jums ko piedāvāt?
   Viņa pavērš acis uz mani, bet skatienā nav ne vēsts no vēlības.
   —   Vai tas atkal esat jūs?
   —   Tas pats. Vai drīkstētu …
   Ferrari attrauc, īgnumā smagi nopūzdamās:
   —  Vairs nav glābiņa no nekauņām. Tikko vienu aiz­triecu ratā, jau otrs klāt.
   Gribu pateikt, ka nepavisam neesmu tāds kā iepriek­šējais, taču atkal man aizmugurē kāds līksmi iesaucas:
   —   Labdien, Anna!
   —   Nu beidzot! — viņa skaļi saka.
   Spriežot pēc viņas vārdiem, redzams, ka tieši šo atnā­cēju Anna ir gaidījusi. Tas ir jauns, melnīgsnējs skais­tulis platiem pleciem, bet manējie arī nav no šaurajiem, un viņš apmierinās ar to, ka nievājoši pārlaiž man acis, pēc tam iekārtojas brīvajā krēslā. Apsēžos pie blakus galdiņa Annas pielūdzējam aizmugurē, lai es varētu rau­dzīties dāmā, bet Apollons mani neredzētu. Pasūtījis glāzi martīni, raidu maiguma pilnu skatienu uz Annu.
   Viņa aizrautīgi tērzē ar skaistuli, izlikdamās, ka mani nemaz neievēro, lai gan nemitīgi patur acīs, un, cik var noprast, vēl viena pielūdzēja klātbūtne viņai nav netī­kama, par spīti tam, ka pirmīt ir klīrīgi rādījusi dusmīgu vaigu.
   Man atnes martīni; to izdzēris, garlaicības mākts, galu galā izvelku samta kārbiņu ar gredzenu, ko aplūkodams nevērīgi grozu pirkstos. Topāzs ir tiešām skaists, nepa­rasti liels un patlaban dienas gaismā lāsmo vēl daudz tīksmīgāk. Protams, tas tīksmina dāmu, kura sēž pie bla­kus galdiņa. Kopš Anna ir pamanījusi gredzenu, nemiers viņu pārņem arvien spēcīgāk. Sākumā zagšus, vēlāk pa­visam klaji viņa ik pēc brīža ziņkāri pablisina acis pār pielūdzēja plecu uz dārglietu. Abiem saruna vairs neve­das. Pareizāk sakot, tā ievirzās Apollonam nevēlamā gultnē, kā apjaušu, pa gabalu saklausot atsevišķus vārdus.
   — Šodien nav iespējams, — Anna pavēsta.
   — Bet tu taču man esi apsolījusi.
   — Nebiju paredzējusi
   — Tu mani āzē …
   Un tā tas turpinās, līdz Apollons saskaities uzsviež uz galda saņurcītu banknoti un aiziet prom.
   —       Vai es drīkstētu jums ko piedāvāt? — atkal ievai­cājos, pēc pāris minūtēm pienācis pie dāmas galdiņa un apsēdies brīvajā krēsiā.
   —       Dodiet šurp apskatīt, — Anna bez aplinkiem pa­saka.
   Pasniedzis viņai samta kārbiņu, pamāju viesmīlim.
   —   Ko jūs dzerat? — jautāju Annai.
   —       To pašu, ko jūs, — viņa atbild, ar acīm alkatīgi iedzēlusies akmenī stipras tējas krāsā.
   Atbilde iedveš cerību uz savstarpēju saprašanos. Pa­sūtu divus martīni.
   —   Cik brīnišķīgs akmens! — Anna atzīst.
   —   Jūsu pirkstā tas zaigos vēl brīnišķīgāks.
   Tieši šos vārdus dāma ir gaidījusi. Viņa uzmauc gre­dzenu zeltnesī un pastiepj roku tālāk, lai papriecātos par burvīgo ainu.
   —   Tik tiešām brīnišķīgs!
   —   Tāpat kā manas jūtas pret jums.
   —       Es neticu pēkšņi uzvilnījušām jūtām! — Anna nav vienis prātis.
   Gredzens jau ir viņas pirkstā, tādēļ tagad nekas mani nekavē parūpēties par savu cieņu. Jebkura sieviete, pat galīgi izvirtusi, vienmēr vēlas, lai viņu vērtētu augstāk par to, kāda viņa ir īstenībā.
   —       Manas jūtas nav uzvilnījušas pēkšņi, — es apgal­voju, pagaidījis, kamēr viesmīlis uzliek galdā dzeramo.
   —       Zinu gan, zinu. — Anna paloka galvu. — Tās ilgst jau pusstundu.
   —   Tās ilgst gandrīz veselu mēnesi.
   —   Ak tā, tas ir kas jauns!
   Viņa pārsteigumā paver pilnīgās lūpas, atsegdama glītus, baltus zobus. Seja izskatās tik vulgāra kā lēta kabareja dejotājai.
   —   Esmu redzējis jūs «Sirēnā». Diemžēl nebijāt viena.
   —       Kad plijas virsū tik daudz bezkauņu, palikt vienai laimējas retumis.
   «Gandrīz jau mēnesi klaiņoju pa pilsētu, cerēdams, ka atkal jūs satikšu .. .*
   Tomēr šo frāzi nepasaku. Kā jau teicu, pārmērībām vienmēr ir bēdīgas sekas. Nedrīkst Annu celt vai debe­sīs. Citādi ej nu sazini, cik izmaksās šī operācija. Un tikai piemetinu:
   —   Šodien no jauna esmu jūs atradis …
   —       Pasaule ir maza, — viņa filozofiski pārtrauc mani. — Kurp tad nu domājat mani aizvest?
   —   Kurp vēlaties. Uz «Grand Hoteh vai «Excelsior» …
   Dāma atzinīgi pasmaida, dzirdot šo izdaudzināto,
   grezno restorānu nosaukumus. Tad pētīgi palūkojas manī.
   — Jūs ātri iemīlaties?
   Es šaubos mazāk nekā sekundi.
   —   Labāk teiksim — esmu devīgs.
   Atkal pilnīgajās, nosārtinātajās lūpās rotājas atzinīgs smaids.
   —       Man apnikuši kā rūgta nāve nelgas, kas ātri iemī­las. Pietiek viņiem veltīt cik necik uzmanības, lai viņi uzreiz uzmāktos. Tāpat kā pirmīt tas zaļknābis.
   —       Tas ir glīts puisis, — cēlsirdīgi nomurminu. — Un droši vien lādzīgs mīlētājs.
   —   Viņam taču ir tukša galva. Un arī kabatas.
   —       Tā jau ir. Lādzīgiem mīlētājiem parasti nav nau­das, bet tie, kuriem maks pilns, slikti mīlētāji.
   —   Njā, tiesa gan, — Anna nopūšas.
   Un atkal aši nopēta mani.
   — Vai pats par sevi tā runājat?
   —   Gan jau jūs to novērtēsit, — atturīgi atbildu.
   Nekautrīgi pasmīkņājusi, viņa saka:
   —   Liekas, mēs varam iet.
   Vakariņas notiek «Grand Hoteh terasē aizsāktās in­timitātes garā. Jūtos gaužām patikami pārsteigts, ka dāma prot franču valodu daudz labāk nekā es itāliešu valodu. Apstākļi kā radīti sentimentālai uvertīrai — kris­tāls un sudrabs, viesmīļi baltos smokingos, romantiska elektrisko spuldžu atspoga tumšajos kanāla ūdeņos, gon- dolas un liegas dziesmas, no kurām gondoljeriem jau šķebinās dūša, bet kuras palīdz viņiem nopelnīt maizes kumosu.
   Atklājas, ka Anna ir godīgāka, nekā esmu domājis. Viņa "bieži teic taisnību gandrīz vaļsirdīgi, koķetē tīri
   ciešami un, ja pagorās, rādīdama, kas viņai par krūtīm, tad to dara vienīgi tādēļ, lai es negarlaikotos.
   —  Man ir draugs, tāpēc pajautāju, vai jūs ātri iemī­laties, — vakariņu beigās Anna negaidot uztic man savu noslēpumu.
   Atbildu, ka tas nav nekāds brīnums, un izgudrēm vairs par to neinteresējos.
   —   Kopā ar zeņķiem var jautri pavadīt laiku, taču ik­vienai sievietei jāparūpējas par savu nākotni, — viņa šķetina aizsākto domu tālāk.
   —  Es jums nesagādāšu nekādus sarežģījumus, — ap­solu, nojautis, ka viņa tīko pēc šāda solījuma.
   —   Kāds prieks to dzirdēt!
   —  No manis jūs varat gaidīt vienīgi patīkamus pār­steigumus.
   Anna mīlīgi pasmaida un izrieš krūtis, likdama manīt, ka arī viņa ar tiem neskoposies.
   —   Zināt, viss būs tā, kā jūs vēlēsities. Jutīšos laimīgs, ja reizēm varēšu patīksmināties ar jums tai laikā un vietā, kuru pati atzīsit par ērtu.
   —   Uzreiz sapratu, ka esat īsts pielūdzējs, — dāma saka, domīgi uzlūkodama mani.
   Droši vien šobrīd gleznajā galviņā ar kuplajiem ma­lieni jau briest ideja par diezgan ilgstošiem un diezgan ienesīgiem slepeniem sakariem.
   Vēlu vakarā jau viesojos Merčerijas ielā mājīgā sievie­tes dzīvoklī. Tur pēc .laiciņa puskaila namamāte mani .ipkampj ar skaistajām rokām un pie pašas auss maigi, glāsmaini čivina, izteikdama savas vēlmes:
   —. Es gribu, lai tu būtu ļoti mīļš pret mani. Un bieži man kaut ko uzdāvinātu …
   Kaut ko uzdāvināt? Kādēļ gan ne! Tikai ar saprātu. Jebkura operācija vienmēr prasa izdevumus. Svarīgākais ir tas, lai izdevumi vēlāk atmaksātos. Annai šķiet, ka, manuprāt, tos atmaksās sievietes miesa, bet man šajā jautājumā ir pavisam cits ieskats.
   Nedrīkst nepieminēt to iepriecinošo pazīmi, ka mēs abi icgrožojam-savas iekāres. Annai laikam jau tuvojas trīs­desmit gadu, lai gan pati apgalvo, ka esot divdesmit pieci, un pieredze droši vien ir iemācījusi neprasīt vairāk, kā dzīve var dot, un neizmantot bezjēdzīgi sakarus, kas var turpināties ilgstoši. Es arī esmu zināmā mērā piere­dzējis. Tādēj tikai pēc trim dienām aplinkus ierunājos par galveno.
   Šīs trīs dienas piepildām ne tikai ar tādiem niekiem, kādiem mīļuprāt nododas erotomaņi, bet arī ar daudz ko citu: aizbraucam uz Lido, guļam pludmalēs, pusdieno­jam greznos restorānos, dejojam zvaigžņaini iluminētā parkā, divreiz aizejam uz kino un dažkārt iegriežamies sieviešu veļas un gatavu tērpu veikalos, kur man jāiz- šķiež krietni vien vairāk naudas, nekā esmu domājis. Tieši sieviešu veļa rada ieganstu ātrāk pieskarties gal­venajam tematam.
   Pēc pusdienām atceļā no restorāna iepērkamies un, tā kā patlaban ir pats karstākais laiks, pārrodamies Annas dzīvoklī. Galīgi izģērbusies un nostājusies pie spoguļa, viņa uzlaiko dāvinātās drānas, apkārt vesels lērums at­vērtu kārbu; atgūlies dīvānā, es smēķēju, visu laiku vē­rodams, kā vējiņš vieglītēm plivina balto aizkaru, un vai­rīdamies paraudzīties uz spoguļa pusi.
   —  Tu pat nepasaki, kurš veļas gabals man vislabāk piestāv! — Anna gražīgi pārmet, sarūgtināta par manu nevērību.
   —   Tev viss piestāv. Lieliski piestāv. Tikai domāju, ka tavs draugs pietiekami nerūpējas par tavu garderobi.
   —   Kas tur ko domāt vai nedomāt! Tā acīmredzot ir.
   —  Tad nu es netieku gudrs, kā tu vari viņu ciest. Laikam tik traki esi iemīlējusies, ka …
   Apklustu, it kā man negaidītā greizsirdības lēkmē būtu aizrāvusies elpa.
   —   Iemīlējusies viņā?… — Anna pusbalsī maigi iesmejas.
   —  Nudien, it nemaz netieku gudrs. Varbūt esmu muļ­ķis, bet tiešām netieku gudrs.
   —  Ai, jūs, vīrieši, visi esat vienādi! — Anna nopūšas, atpogādama mežģīņu krūšturi, lai to novilktu un uzģēr­btu citu. — Greizsirdība pastāvīgi grauž jūsu sirdis. Kad pirms diviem gadiem iepazinos ar Morandi, viņam bija daudz naudas .Bet tagad maz. Vai tas ir kas neaptve­rams?
   —      Viņš ir mainījis darbu?. ts —. Nekā nav mainījis. Tolaik brauca uz ārzemēm un viņam maksāja vairāk. Tagad nebrauc un dabū mazāk.
   Šī saruna Annai apnīk, un viņa vairs neteic ne vārda, aizraudamās ar uzlaikošanu. Atkal pavēršu skatienu uz balto aizkaru. Pagaidām būs diezgan.
   Pēc divām dienam no jauna pastaigājamies pa Mer­čerijas ielu, kur otrreiz izgrūžu naudu, un Anna atkal nostājas pie spoguļa nupat nopirktā pelēkā mežģīņu kleitā. %
   —       Vai man piestāv? — viņa jautā, pozēdama kā dāma modes žurnālā.
   —   Bez šaubām! Tev piestāv tikai dārgi tērpi.
   —       Re nu, bet Morandi to negrib saprast, — viņa no­purpina, pieņemdama citu modes žurnālā redzētu stāju.
   —       Varbūt tu arī to skaidri nesaproti. Citādi tik stin­gri neturētos pie sava Morandi.
   —       Viņš, nabadziņš, manā labā dara visu, ko var, — Anna iecietīgi saka.
   —       Tai ziņā, ka tevi krāpj, cik vien iespējams. Tolaik pelnīja daudz, tagad maz. Un tu viņam tici.
   Dāma pagriezusies nīgri veras manī. Es joprojām pa­visam rimti smēķēju, atlaidies dīvānā.
   —       Nevis ticu, bet zinu. Tolaik viņš saņēma milzum daudz naudas par komandējumiem, tagad tik tiešām vairs nebrauc komandējumos.
   —       Labi, labi! Tā ir tava darīšana, — mierinu viņu. — Tikai neaizmirsti, ka es arī strādāju tirdzniecībā. Ne­viens uzņēmums nedod komandējumam vairāk naudas, nekā nepieciešams, lai segtu ceļa izdevumus. Ja Morandi bija nauda agrāk, jādomā, ir arī tagad. Bet… jo vēsā­kas jūtas, jo mazāka devība.
   —   Nerunā muļķības! — Anna piesit kāju pie grīdas.
   Morandi mani neprātīgi mīl. Neprātīgi mīl — saproti?
   Dažreiz pat ir tik greizsirdīgs, ka es neganti saskaišos. Ja Morandi varētu būt tik devīgs, cik d'ziļas ir viņa jū­tas, viņš apbērtu mani ar zeltu. Tikai nevar…
   —       Saprotu: viņu vairs nesūta komandējumos, — zob­galīgi saku, uzlaizdams dūmu virpuli līdz pašiem gries­tiem.
   —       Tieši tā! — Anna atcērt, saniknojusies par. to, ka :.turgalvīgi turos viņai pretī. — Tie nebija parasti ko­mandējumi. Viņš vienmēr brauca aiz «dzelzs aizkara» … Skaidrs?
   Bez šaubām, tas man ir skaidrs, tomēr arvien vēl tē­loju muļķi, kaitinādams sievieti, kamēr viņu izaicinu tik tālu, ka viņa klāj vaļā visu, kas zināms.
   —   Varbūt tā tas ir, — galu galā piekrītu ar neuzti­cības pieskaņu balsī. — Bet tad es nesajēdzu, kas tev vēl meklējams pie šā cilvēka.
   —  Nekas nav meklējams. Esmu viņam daudz pateicī­bas parādā. Kad Morandi pirms diviem gadiem mani atrada, strādāju par apģērbu demonstrētāju trešās šķiras modeļu namā — un manas algas pietika, lai nopirktu tikai zeķes un sviestmaizītes,
   —   Labi, labi!
   —  Turklāt viņš mani minimāli nodrošina ar visu. Ne­maz nerunājot par to, ka jebkurā brīdī viņu atkal var sūtīt. ..
   —   Nu labi, labi!
   —  Tu kā nekā esi ārzemnieks. Jāatzīst, īsts šiks, bet šodien dzīvo te, rīt jau pazudīsi bez pēdām.
   —   Es taču teicu, ka darīšanu dēļ man vajadzēs bieži te ierasties.
   —   Tātad mēs bieži tiksimies. Tomēr Morandi …
   —  Nu labi, labi, — trešoreiz apsaucu viņu. — Ne­domā, ka ar varu likšu tev darīt to, ko pati nevēlēsies. Jau pašā sākumā esmu tev apsolījis …
   —  Tad izbeidz jel šīs greizsirdības scēnas! Mani jau diezgan ir spīdzinājis Morandi.
   Pēc šiem vārdiem iestājas miers — un Anna paaicina mani, lai atpogāju viņai kleitu.
   Tas viss nemaz nav slikti, taču nepārsniedz manu jau iegūto datu ietvarus. Esmu vienīgi izdibinājis, ka Mo­randi pagaidām vai galīgi ir «izņemts no apgrozības» Cik un kādus uzdevumus viņš ir izpildījis un — pats gal­venais — kas viņam tos devis, šie jautājumi arvien vel jārisina. Anna ir pateikusi, ko pati zina. Mūsu sarunās it kā nejauši iestarpinātie, nevainīgie papildinājumi par Morandi sakariem, viņa darīšanām Zenēvā un citām lie­tām galu galā nekā īpaša nav snieguši. Tikai dažus ne­nozīmīgus sīkumus, kas visumā saskan ar to, kā Ļubo ir raksturojis Morandi: plītnieks un vējgrābslis, vecs meitu mednieks, kurš aiz šāda vai tāda iemesla ir pieķēries pie­tiekami juteklīgai, pietiekami rosīgai un pietiekami neuz­ticīgai draudzenei.
   Tomēr saskarsmē ar Annu man ir krietni vien veicies. Viņa var lieliski noderēt nākotnē. Kaut tikai negadītos kāda kļūme un attiecības ar Annu arī turpmāk būtu, kā nākas!
   Mūsu mīlestības epopejas septītās dienas vakarā, kad esam atgriezušies Merčerijas ielā Annas dzīvoklī, viņa mani brīdina, lai nebrīnos, ka pie apvāršņa pēkšņi parā­dīšoties Morandi.
   —  Viņš Zenēvā parasti uzkavējas kādu nedēļu un, tik­līdz pārbrauc, uzreiz nāk šurp.
   Anna to pavēsta tāpat vien, un šķiet dīvaini, ka viņa ir tik vienaldzīga pret draudošajām briesmām.
   —   Kas notiks, ja Morandi mūs pārsteigs?
   —   Nepārsteigs vis. Tu aiziesi pa sētas izeju.
   —  Tātad augu nakti mēs sēdēsim uzmanīdamies.
   —  Ko nu runā niekus! Ja viņš līdz desmitiem neiera­dīsies, skaidrs, ka vispār neatnāks.
   Drošības dēļ Anna man parāda gaitenīti un kāpnes, pa kurām var izlavīties sētā. Viņa nebūtu uzņēmusies šādas pūles, ja nojautusi, ka es iepriekšējās dienās rūpīgi izpē­tīju šīs vietas, kamēr viņa pirka ko ēdamu mūsu vēlīna­jam brokastīm.
   Anna noģērbj pelēko mežģīņu kleitu, to pašu, kuru esmu viņai dāvinājis, un uzvelk halātu. Pēc tam dodas uz vannas istabu. Tobrīd kāds pie durvīm trīsreiz pie­zvana ātri un uzstājīgi.
   —   Tas ir Morandi, — Anna mierīgi pasaka. — Ej pro­jām!
   —  Never durvis vaļā, pirms neesi noklausījusies, ka es aizeju!
   —   Zinu gan! — Viņa pamāj. — Nu, ej projām, ej!
   Dodos laukā. Taču, izgājis kāpņu telpā, nesteidzos tū­līt lejā, bet palieku pie durvīm, lai izdarītu niecīgu operā­ciju zvanam. Tas droši vien jau izsenis netiek izmantots, jo ir sabojājies, un nu tagad pienācis laiks to no jauna iedarbināt, lai gan kā citu ierīci. Zvana mehānisms ir piestiprināts gaitenītī pie pašām durvīm, kas ved uz gu­ļamistabu. Savlaicīgi esmu ielicis mehānisma metāla ietvarā sīciņu, bet Joti jutīgu mikrofoniņu, pievienodams to pie vada. Atliek tikai vēl savienot vada ārējo galu ar mazu membrānu, lai es varētu piedalīties vismaz kā klausītājs sarunā, kas drīz vien notiks. Tieši ar šo ope­rāciju arī tieku galā.
   —       Te ir kāds bijis… — dzirdu klusu, bet diezgan skaidru Morandi balsi.
   —   Un patlaban kāds ir… — Anna saka.
   —        Es gribētu teikt, kāds nepiederošs. Tā nav tavu cigarešu smarža.
   —   Tas ir tiesa. Tagad smēķēju «Kentu».
   —       Tev uz visu ir gatava atbilde, — vīrietis neapmie­rināts pārmet.
   —       Tāpat kā tu par katru nieku gatavs uzsākt strīdu. Tev laikam atkal gadījušās nepatikšanas…
   —   Nepatikšanu man vai cik.
   Brīdi neviens nekā nebilst.
   —       Ko tad vēl gaidi — izstāsti! — saklausu Annas balsi. — Zinu, kamēr nebūsi izstāstījis, tev neuzlabosies oma.
   —       Ne pie kādas skaidrības neesmu ticis. Tikai no­jaušu, ka pār manu galvu savelkas tumši mākoņi… ka mani tur aizdomās … ka mani izseko …
   —        … Ka tev jau sadrillēti nervi ujn rādās rēgi… — sieviete papildina.
   —       Tie nebūt nav rēgi. Man ir pieredze šajā darbā. Taču nevaru saprast, no kurienes tas viss nāk.
   —       Noteikti tikai no tavām iedomām. Ja ne ar vienu neesi dalījies …
   —   Neesmu gan. Varbūt tu esi dalījusies.
   —   Kas par muļķībām! — Anna attrauc.
   Tomēr viņas balss neskan gluži pārliecinoši.
   —       Tu tik daudz tērzē ar draudzenēm un frizierēm, ka droši vien pati vairs nezini, ko esi stāstījusi un ko ne.
   Anna klusē.
    — Nu, atzīsties! Ja kaut kur nejauši ko esi izmuldē­jusi, labāk atzīsties! Liec pie sirds, ka tie nedzen vis jo­kus.
   —   Kas tie tādi ir «tie»?
   Vērīgi saausos, Morandi dusmīgi norūc:
   —   Nav svarīgi, kas. Svarīgi ir, ka tie nedzen vis jokus. Tavai zināšanai — Konti ir nošauts ne naudas dēj, bet tāpēc, ka izpļāpājies.
   —   Kādēļ man to neteici agrāk?
   —  Tādēļ, ka tikai Zenēvā man tas atklājās. Ja ar mani atgadīsies tas pats, kas ir noticis ar Konti, nedomā, ka tevi saudzēs.
   Atkal brīdi neviens nesaka ne vārda. Tad Anna ieru­nājas klusā — pavisam citādā balsī:
   —   Karlo, es baidos …
   —   No kā tu baidies? Ko tad esi izdarījusi?
   —   Nekā neesmu izdarījusi. Bet šajās dienās mani ap­lidoja kāds tips… Protams, es tiku no viņa vaļā, viņš aplidoja mani…
   —   Kas tas par tipu?
   —   Kāds beļģis… uzdevās par tirgotāju… aplidoja mani un arvien prašņāja par tevi … Protams, es …
   —   Kā sauc šo tirgotāju? Kur viņš dzīvo? — Morandi rupji pārtrauc Annu.
   Vairs negaidu, ko viņa atbildēs. Ir pēdējais laiks palū­koties, kurp ved šīs papildu kāpnes.
   Ja pesimisti vienmēr gaida vissliktāko, es gandrīz pil­nīgi piederu pie viņiem. Lai gan manas saiknes ar Annu bija ievirzījušās idilliskā gultnē, tomēr jau aizvakar sa­maksāju rēķinu viesnīcā un nodevu savas mantas stacijā bagāžas glabātavā. Tā man tagad tikai atliek pašam aiziet uz staciju un iekāpt pirmajā vilcienā, kurš brauks uz rietumu pusi.
   Pēc stundas snaužu tukšā kupejā, vieglītēm šūpoda­mies vienmērīgā, aijājošā riteņu klaudzoņas rakstā. Pa­snaužu un uzmostos, un atkal iemiegu, te mēģinādams sakoDot domas, te cenzdamies tās izkliedēt, jo patlaban nekā vairs nevaru vērst par labu un nekā vairs nevaru atgūt. Nekad nav patīkami zaudēt svarīgu «skrejceļu». Un, ja vēl šis «skrejceļš» ir vienīgais, tā jau ir katastrofa, nevis nepatīkams gadījums. Manās smadzenēs uznirst un izzūd neskaidras domas. Vajag pamatīgi apsvērt visu no paša sākuma. Ne jau tagad. Rīt vai vēlāk, bet noteikti viss jāapsver. Jāatrod izeja. Jāmaina dzīvesvieta. Jā­maina pase. Varbūt jāmaina arī galva.

   Ģenerālis sēž ar melnu ādu pārvilktā krēslā tieši man pretim. Viņam pa labi un pa kreisi ir ieņēmuši vietas pulkvedis un mans šefs. Visi trīs cieši raugās manī. Viņu skatieni un ieilgstošā klusēšana arvien vairāk un vairāk mani nomāc.
   «Labs ir,» beigu beigās ģenerālis ieminas, kā pārrau­dams kādas domas pavedienu, ko viņš ir šķetinājis. «Kā tu pats vērtē savu darbu?»
   «Kā es vērtēju, tas ir skaidrs,» atbildu. «Vērtēju gau­žām slikti. Bet es iesaistījos darbā tobrīd, kad operācija varēja izjukt un nebija iespējams neko citu darīt kā tikai to, ko esmu izdarījis.»
   «Gribi pateikt: ja tagad būtu viss jāsāk no gala, tu atkal uzsāktu to pašu?» ģenerālis pavaicā.
   Klusēju. Viņš paveras uz manu šefu. Neveikli patriņā- jies krēslā, šefs saka:
   «Tu rīkojies gluži tāpat kā Angelovs. Atkārtoji viņa pieļauto aplamību.»
   «Ka man vajadzēja rīkoties?»
   «Vajadzēja gaidīt. Vēl gaidīt.»
   «Gaidīt? Cik ilgi? Līdz pastarai dienai?» nīgri nodo­māju, bet nesaku ne vārda.
   Ģenerālis paskatās uz pulkvedi, kas, noliecis galvu, ar tabakas dūmos sadzeltūksnējušiem pirkstu galiem vieg­liņām bungo pa galdiņu, pārklātu ar sarkanu vadmalu.
   «Ņemot vērā situāciju, kāda bija radusies pēc pasā­kuma sabrukšanas, es gan atzīstu par labu to, ka Bojevs lūkoja nodibināt sakarus ar Annu Ferrari,» pulkvedis ierunājas.
   Iejaukšanās iedveš cerību. Bet tikai tam, kurš nepazīst pulkvedi. Tūlīt viņš paceļ dzeltūksnējo rādītāja pirkstu un pašauj pret manām krūtīm.
   «Kāpēc tev bija jāiztaujā par Morandi?»
   «Kā — kāpēc?» es vairs nesavaldos.
   «Tieši tā: kāpēc? Lai izdibinātu to, kas jau ir zināms? Vai arī — lai zaudētu sakarus?»
   Klusēju.
   «Un vēl kas! Kālab šie pašdarbības mēģinājumi ar zvanu?»
   «Pat ar vislabāko aparatūru es nebūtu noklausījies vairāk, kā esmu dzirdējis, izmantojot zvanu,» nomur­minu.
   «Taisnība gan. Bet tikai reizi.»
   Pulkvedis apklust, lai it kā ļautu man aptvert, uz ko viņš tēmē, tad turpina:
   «Tev vajadzēja nodibināt šos sakarus mierīgi, bez ma­zākās steigas, bez jebkādas rīcības, kas modinātu aiz­domas. Tīšuprāt nodibināt tā, lai tos uzturētu ilgu laiku. Iekārtoties pamatīgi. Nodrošināties ar tik jutīgu mehā­nismu, ka nebūtu jābaidās no briesmām, noklausoties, ko runā istabā. Sādu mehānismu tirgū ir, cik vien vēlies. Un — gaidīt!»
   Visi man skandina: «Jāprot gaidīt!» It kā es pats to nezinātu labāk kā viņi. Tomēr izrādās, ka pietiekami labi nezinu.
   «Nu, bet tagad?» Ģenerālis paraugās man tieši acīs.
   «Tagad man nepieciešams cits vārds un uzvārds. Le­ģenda numurs trīs.»
   «Zini, Bojev, cik daudz pūļu jāpieliek, lai radītu jaunu leģendu,» ģenerālis mīlīgi saka.
   Sajā replikā izpaužas viss: mana līdzšinējā darba no­vērtējums, sarūgtinājums par neveiksmi un norādījums, kā man jāstrādā tālāk.
   Viņš uz brītiņu apklust, kā iegrimdams domās par pa­visam ko citu, tad pieceļas kājās.
   «Labi. Būs arī leģenda numurs trīs.»
   Izlecu no gultas, strauji norāvis segu nost. Mazliet izvingrinu locekļus. īslaicīga rīta rosme. Aši dodos uz vannas istabu un palienu zem dušas. Pēc tam līdz kak­lam apnikušais darbs — bārdas skūšana.
   Ģenerāļa kabinetā notikusī scēna viscaur saausta no maniem priekšstatiem un senajām atmiņām. Nešaubos, ja tā norisinājusies īstenībā, sirdi būtu nospiedusi vēj smagāk. Man uzdevuši daudz vairāk nepatīkamu jautā­jumu. Un mani nosodījuši daudz asāk. Kā esmu pelnījis.
   Nebiju pienācīgi novērtējis Annu. Ne jau nu viņas sa­prātu, bet pieķeršanos Morandi un pašsaglabāšanās in­stinktu. Nebiju paredzējis, ka Morandi Annu šokēs ar iebaidīšanu. Vismaz nebiju paredzējis, ka šokēs tik ātri. Tas bija muļķīgi un nepiesardzīgi no viņa puses atklāt
   Annai noslēpumu par Konti slepkavību. Taču šī muļķība nāca par labu Morandi. Kaut vai pagaidām.
   Pasūtījis pa tālruni brokastis, apģērbjos. Pa pievēr­tām balkona durvīm pūš rāms, dzestrs rīta vējš. Debesis tik zilas kā pavasarī, lai gan tagad ir jūnija nogale. Lejā, aiz apcirpto koku apaļajām zarotnēm, arī mirdz zilgrne. Taču tās nav debesis, bet Zenēvas ezers.
   Esmu šeit ieradies agri no rīta, pirms divām stundām, un vēl neesmu patapis ne acu aizvērt. Toties miega badu kompensēju ar pamatīgām brokastīm. Tad noslēdzu dur­vis, nokāpju lejā un kā lietišķs virs soļoju pāri vestibi­lam, tomēr cilvēks, kas sēž pie lodziņa, mani ievēro.
   —   Esiet tik laipns, atstājiet savu pasi…
   —  Eju izņemt naudu no bankas, — es iebilstu. —- Tik­līdz pārnākšu, atstāšu.
   Cilvēks piekāpīgi paklana galvu. Tas, kurš izņem naudu no bankas, vienmēr iedveš cieņu.
   Nopērku tabakas veikaliņā, kas pirmais pagadās pa ceļam, pilsētas karti, steigā apskatu to un dodos pa tu­vāko tiltu uz pretējo krastmalu. C-rande rue, par spīti sa­vam nosaukumam, ir šaura un tumša ieliņa, kas rāpjas pa stāvu uzkalni uz vecpilsētu. Ieeja mājā, kurā man jā­tiek, arī ir šaura un tumša. Uzkāpju pa nodeldētiem ak­mens pakāpieniem otrā stāvā, izlasu pakrēslā uzrakstu «Georgs Ross» un divreiz nospiežu zvana pogu. Durvis atver maza auguma pavecs vīriņš lielu galvu un tievu putna kaklu, ģērbies halātā.
   —   Ko vēlaties?
   —   Vai jūs neesat Georgs Rosa kungs?
   Vīriņš pamāj.
   —   Es gribētu zināt, vai šeit atrodas bērnu slimnīca.
   Ja Rosa kungs nenoņemtos ar tumšiem darbiem, viņš
   mani pasūtītu pie velna par tik idiotisku jautājumu. Bet šis cilvēciņš atkal paloka galvu un paskaidro, it nemaz nesamulsis:
   —   Jā. Jau trīs mēnešus. Nu, ienāciet!
   Izgājuši cauri drūmai priekštelpai, nokļūstam senlai­cīgā viesistabā: diezin kāda stila mēbeles, kam apzeltī- jums galīgi noberzies, un milzīgs spogulis uz kamīna —» tik tumša un sazalējuša kā stāvošs ūdens.
   —       Jums ir laimējies. Tik tikko izvārīju kafiju, — na­matēvs labsirdīgi pavēsta, novēzdams ar roku uz krēslu, lai es tajā apsēžos.
   —   Lūdzams, nepūlieties vis …
   Taču Rosa kungs jau iziet pa durvīm un pēc brītiņa atgriežas, nesdams paplāti.
   —       Mana kalpone nāk tikai desmitos, tādēļ atļaujiet man pašam jūs uzcienāt…
   Atļauju. Un, kā atgādinādams, ka neesmu te ieradies, lai dzertu kafiju un tērzētu par laiku, piemetinu:
   —       Droši vien jau esat noģidis, ka mani ir atsūtījis Mersjē. Viņš liek apjautāties, kāda ir diagnoze.
   —       Zinu gan, zinu, — Rosa kungs pamāj. — Dzeriet vien kafiju, citādi atdzisīs!
   Laipnībai ir savs ļaunums — tā aizņem pārāk daudz laika. Padevīgi malkoju kafiju, mazliet vēlāk iztukšoju arī glāzi konjaka, kura smarža un garša patiesi atbilst etiķetes zvaigznājam. Tikai tad saimnieks no jauna no­zūd un, ilgu laiku kaut kur uzkavējies, atnes man gaidīto aploksni.
   To atveru. Ceku grāmatiņa, daži dokumenti, nauda, gredzens ar monogrammu un Morisa Rolāna pase, viņš pēc tautības ir šveicietis, pēc profesijas — tirgotājs, pēc izskata — uz mata kā es. Leģenda numurs trīs.
   —       Ar ko varu vēl jums pakalpot? — namatēvs iztapīgi ievaicājas, manī lūkodamies mazām, gaišzilām ačelēm.
   —   Esiet tik labs, iedodiet man tukšu aploksni!
   Viņš atnes man aploksni, kurā ielieku Albēra Karē pasi un citus uz viņa vārda izrakstītos dokumentus, aiz­zīmogoju to ar pakalpīgi man piedāvāto zīmoglaku un klāt vēl pievienoju gredzenu ar monogrammu.
   —       To nodosit Mersjē, — saku, pasniegdams aploksni Rosa kungam.
   Paklanījis galvu, viņš aiznes aploksni un atkal ilgu ' laiku kaut kur kavējas. Viņa paslēptuve droši vien ir diezgan vecmodīga. Tāpat kā viņš pats.
   —       Ko es vēl varētu izdarīt jūsu labā? — Rosa kungs jautā, apsēdies atzveltnes krēslā.
   —  Jūs, man šķiet, esat notārs?
   —       Bijušais, — viņš izlabo. — Tagad esmu tikai rantjē.
   —       Es gribētu palūgt, vai jūs nevarētu man ko ieteikt. Protams, tas neiekļaujas jūsu pienākumos …
   —   Būs jau labi. Pastāstiet — ko jūs vēlētos?
   Stāstu arī. Namatēvs vērīgi uzklausa mani
   —       Cik brīnišķīgi! — viņš iesaucas, kad esmu visu izklāstījis. — Man ir kaut kas padomā — tieši jums derēs. Kaut kas tāds ik dienas netrāpās vis. Aizsūtīšu jūs pie sava drauga Kloda Rišāra. Viņš ir apbrīnojams cil­vēks, bet īsts neveiksminieks. Iedošu jums vēstuli, ko viņam aiznesīsit, un pats uzņemšos nokārtot visas for­malitātes…
   —       Nekādā gadījumā! — es viņu pārtraucu. — Snie­dziet man tikai dažas ziņas!
   Rosa kungs jūtas mazliet vīlies, ka nevarēs kaut uz pāris dienām atgriezties bijušajā amatā, tomēr nepaliek pie sava-un pacietīgi atklāj visu. Vēlāk arvien vēl tikpat laipni mani pavada.
   —       Sakiet, — viņš aiztur mani priekštelpā, — vai karš būs?
   Tā kā es strādāju slepenu darbu, namatēvs domā, ka visi pasaules noslēpumi ir manā kabatā.
   —   Jau tagad karo, — pasmīnu.
   —   Ne jau par auksto jautāju.
   Rosa kungs raugās manī ar gaiši zilajām acīm tik uzticīgi, ka man pamostas vēlēšanās pateikt viņam ko iepriecinošu. Diemžēl nekā iepriecinoša nav, tādēļ tikai atmurdu:
   —       Nezinu, būs vai nebūs. Kā jau pats nomanāt, es cīnos aukstajā.
   Un, lai ātrāk tiktu laukā, piebilstu:
   —       Jūs dzīvojat zemē, kurai diezgan svešas.šādas pro­blēmas.
   —       Bet es esmu dzīvojis zemē, kur visa mana ģimene gāja bojā, — vecais atbild,
   Un atver man durvis.
   Uzņēmums «Hronoss» atrodas tuvāk pie Lozannas nekā pie Zenēvas, tā īpašnieks man ir noteicis tikšanos pievakarē, tāpēc tagad varu izmantot brīvo laiku, lai cik necik apskatītu dzimto pusi. Moriss Rolāns, proti, es, taču ir dzimis Lozannā.
   Agrajā pēcpusdienas cēlienā pilsēta ir apnicīgi trok­šņaina un garlaicīga, ielas stāvas, saulē nokaitušas, automobiļu satiksme varen rosīga, gājēji plūst strau­mēm, bet es neesmu iebraucis šeit, lai papriecātos vai ka­vētos bērnības atmiņās. Ja jau esmu pieņēmis svešas personas vārdu un uzvārdu, nav lieki pašam ar savām ficīm gūt priekšstatu par to vidi, kurā šī persona ir stai­gājusi, jo ej nu sazini, kādu jautājumu man var uzdot kaut vai rīt. Tā es pacietīgi — pēc labākās sirdsapziņas aplūkoju «dzimto pilsētu», vienlaikus atsvaidzinādams atmiņā neskaitāmos jaunās leģendas sīkumus.
   Pulksten piecos iekāpju vilcienā, kas iet atpakaļ uz 7.enēvu, nākamajā piestātnē to atstāju un bez sevišķām grūtībām atrodu uzņēmumu. Mūsdienīga fabrikas ēka lieliem logiem, divas mazākas celtnes Alpu stilā un ga- laža — visas paslēpušās priežu silā, tik tīras kā atpūtas nami. Uzņēmuma īpašnieks, pie kura mani ieved, ir drusku vecāks nekā es, kalsnējs un nervozi kustīgs. Viņš apstājas — kas lai zina, cik ilgu laiku jau ir soļojis turp un atpakaļ no loga līdz durvīm, — satver manu roku, paspiež neparasti spēcīgi, piedāvā man krēslu un pats apsēžas, bet skaidri redzams, ka ar grūtībām valdās, lai nosēdētu samērā mierīgi. -
   —   Ar ko lai sākam?
   —  Sāksim kaut vai no paša gala, — saku. — Es pie­liekami daudz esmu dzirdējis par jūsu uzņēmumu. Vie­nīgais, par ko man nav ne jausmas, ir cena.
   —  Cena, cena! — Rišārs paknosās krēslā. — Cena ir pēdējais jautājums. Dārgais kungs, tas, kas te visapkārt redzams, ir vesela pasaule, kurai ir sava dzīve, sava loģika … pasaule, ko pats esmu uzcēlis uz daudzu ideju un ilgstošu meklējumu pamatiem, nemaz nerunājot par upuriem, ko tā ir prasījusi.
   —   Nešaubos …
   Viņš pieceļas, pasper pāris soļu uz durvju pusi un spēji pagriežas pret mani.
   —  Cena! Cena ir realitātes funkcija, tā saucamais do­tās vērtības ekvivalents …
   —  Labi, — es palūdzu. — Parādiet man šo vērtību! Laika ir diezgan.
   —   Cik? Pusstunda vai stunda?
   —   Cik vien jūs vēlaties, — mierinoši atbildu.
   Tomēr Rišāra kungs nenomierinās. Gluži otrādi, tieši šobrīd visa viņa enerģija izvirst kā straume, pārrāvusi aizsprostu. Piesteidzies pie ugunsdroša skapja, viņš aši izņem nez kādus papīrus, tūlīt piezvana sekretārei, lai sadabū citus, klāj vajā plānus un rēķinus, strauji velk ar kaulaino roku plašas elipses gaisā un šaudās ap manu krēslu, bet viņa vārdi gāžas kā ūdenskritums. Pēc tam viņš sakampj mani zem rokas, izved laukā un, pavēlējis iedegt elektrisko gaismu fabrikā, no kuras strādnieki jau aizgājuši, sāk tik sīki rādīt cehu pēc ceha, darbgaldu pēc darbgalda, ka man pilnā sparā atjaunojas galvas sāpes, kas bija piemetušās Venēcijā. Beigu beigās, kad visu ražošanas ciklu esam apskatījuši līdz pēdējai detaļai, at­kal atgriežamies kabinetā, un atkal manu acu priekšā zibēt zib plāni un grāmatvedības ieraksti.
   Vārdu straumēs, kuras lej pār mani Klods Rišārs, iz­paužas veselais saprāts, un tās aizrauj. Sliktākais ir tas, ka cilvēks, kurš uzskata sevi par ģēniju, sarunas biedru — par idiotu, kļūst neciešami gudrs. īsi sakot, visa «Ilro- nosa» vēsture aprobežojas ar, lūk, ko.
   Rišāra kunga izejas pozīcija balstās uz novērojumiem, ka labi pulksteņi ir ļoti dārgi, slikti — lēti. Pēc gariem un, jāatzīst, prasmīgiem aprēķiniem viņš ir secinājis, ka, ieviešot ultramoderno tehniku tin pavisam jaunu darba organizāciju, iespējams ražot tādus pulksteņus, kas kva­litātes ziņā var konkurēt ar visslavenākajām markām, bet maksā mazliet dārgāk nekā lētie, pēc kuriem ir mil­zīgs pieprasījums.
   Tā nav nekāda lielā filozofija. Vairāk ievērības pelna tas, ka Rišārs tiešām pratis īstenot savas ieceres un ra­žot jaunu produkciju. Uzņēmuma noliktavā jau atrodas krietns krājums rūpīgi iesaiņotu un nosūtīšanai sagata­votu precīzu hronometru smalkā apdarē, pie tam vairāki modeļi. Tikai tie joprojām nav nosūtīti un varbūt vēl ilgu laiku te glabāsies.
   Kā jau bieži gadās ar ģēnijiem, Rišāra kungs ir ap­svēris visu līdz pēdējam, taču nav paredzējis vienu — lielo firmu konkurenci. Viņš ir izcils lietpratējs tehnikā, bet galīgs diletants tirdzniecībā. Rūpniecības haizivis ir vienojušās ar preču noieta haizivīm un uzcēlušas barjeru pret pulksteņiem «Hronoss», nelikdamās ne zinis par to kvalitāti. Klodam Rišāram jau draud bankrots.
   Un tagad, kad Klods Rišārs nonācis gandrīz līdz ban­krotam, haizivis piepeši ir ņēmušās spēlēt zelta zivtiņu lomu: iesācējam piedāvājušas, lai pārdodot «Hronosu» par tik, cik tas viņam pašam izmaksājis. Tā viņš glābšot savu ādu. Bet iesācējs atkal ir iespītējies. Rišāra kungs pieder pie tiem cilvēkiem, kuriem cietsirdība, iekveldinā- jusies līdz zināmai pakāpei, ir spējīga apklusināt veselā saprāta balsi. Rišārs ir ar mieru pārdot «Hronosu», jo tā liekas vienīgā izeja, bet neparko nevēlas, lai uzņēmumu nopirktu viņa slepkavas. Viņš gaida citus klientus. Taču neviens vairs negadās, jo jebkurš, ticis Kloda Rišāra vietā, piedzīvotu arī šādu likteni. Un nu beigās ir ieradies kads dumiķis un nejēga, kas apjautājas par cenu.
   —  Cena? — galu galā saimnieks iesaucas kaut kur ap pulksten deviņiem vakarā. — Jums pašam jau ir priekš­stats par cenu … Pēc gluži aptuveniem aprēķiniem cena nedrīkst būt zemāka par …
   Un viņš pasaka summu, kas, manuprāt, nepavisam nav niecīga.
   —  Kā liecina dokumenti, jums nav pamata minēt tik lielu skaitli, — strupi iebilstu. — Visi izdevumi, ieskaitot līdz šim izmaksātās algas …
   —   Bet laika patēriņš? — Rišāra kungs sašutumā ie­kliedzas. — Ko gan nemaksā idejas, atklājumi, negulē­tās naktis un sabendētie nervi? Jūs nespējat aplēst kāda uzņēmuma vērtību, aprēķinot vienīgi, cik cementa tur izlietots, tāpat kā pienācīgi nenovērtētu pats sevi, ņemot vērā tikai to, cik kilogramu miesas ir jūsu augumā. Tas, ko redzat šajā apkārtnē, dārgais kungs, ir dzīvs orga­nisms, vesela maza pasaule, kura, lai dievs man piedod, ir daudz pilnīgāka nekā lielā . ..
   Šim vīram ir nepārspējama sajēga tehnikas jomā, bet daiļrunību viņš nav apguvis vairāk kā skolā, mācoties par Ciceronu. Turklāt Rišārs nemaz nenojauš, ka esmu labāk lietas kursā par viņa grūtībām, nekā viņš to var iedomāties.
   —  Jūs vai dzīvu noēdīs, — mierīgi paskaidroju. — Pa­gaidīs varbūt vēl mēnesi vai divus, pēc tam uzkūdīs pret jums bankas. Tagad tās jums tikai neizsniedz kredītu. Bet rīt jau saņems jūs spīlēs — pieprasīs atlīdzināt aiz­devumus. Izsludinās bankrotu un izlaupīs jūsu mazo pa­
   sauli, pat nesamaksājot par ķieģeļiem, no kuriem tā celta.
   —       Un jūs gribat mani glābt! — Rišārs uzbudināts atņirdz zobus. — Gribat mani glābt no tā, lai dzīvu ne­noēstu, bet pats rīšus aprīsit. Cik aizkustinoši! …
   —        Paklausieties! — mēģinu iestāstīt viņam. — Es ne­esmu nekāds filantrops un, protams, neesmu atnācis šeit, lai jūs glābtu. Taču patlaban stāvoklis ir tāds, ka tiešām atradīsit glābiņu, ja drusciņ piekāpsities …
   —   Un jūs tai pašā laikā uzupurēsities …
   —        Savā ziņā tā jau iznāk. — Paloku galvu. — Vismaz tas pilnīgi iespējams. Jums šis pasākums būs izdevīgs. Man — droši vien ienesīgs, bet ļoti riskants.
   —   Kāpēc gan esat nolēmis šitā riskēt?
   —        Esmu nolēmis tāpēc, ka man ir krietni vien lielāks kapitāls nekā jums. Varbūt nevis intelektuālais, bet finansiālais. Kapitāls, kas ļaus izturēt boikotu gadu, di­vus vai vēl ilgāk.
   —       Tad nu dodiet pieklājīgu cenu! Dodiet cenu, kādu jums prasu! Tā ir prātīgi, taisnīgi noteikta, mērena abām pusēm-
   —       Cena būs mērena, ja nolaidīsit trīsdesmit procen­tus. Sī atlaide būs par to, ka esmu uzņēmies risku.
   —   Tas nekad nenotiks!
   —       To saku tādēļ, ka vairāk maksāt neparko nevaru, nevis tālab, lai pakaulētos.
   —   Tas nekad nenotiks!
   Paraustījis plecus, pieceļos kājās. Man sāp ceļi. Arī galva.
   —        Tā ir jūsu pašu darīšana. Padomājiet labi! Ja būšu jums vajadzīgs, piezvaniet — mana telefona numuru taču zināt.
   —       Vai kurls esat, vai? — Rišārs aizsvilstas. •— Es jau teicu: tas nekad nenotiks!
   Viņš pēkšņi iekarst, un tā ir laba pazīme.
   —        Es arī jums teicu: vairāk maksāt man nepavisam nav iespējams. Un vēl kas: nekavējieties pārāk ilgi ar atbildi! Pašlaik jau esmu uzsācis sarunas par citu da­rījumu, kas nav tik vilinošs, toties daudz, daudz dro­šāks.
   Saimnieks paver lūpas, lai, sperot man pretī, šoreiz laikam izlamātos; es viņu apvaldu.
   — Ne vairs jums uzstāšu, ne vairs šurp nākšu. Tomēr neaizmirstiet, ka tagad jums ir radušās vienīgās izre­dzes ne tikai atdabūt savu kapitālu, bet ari atstāt ar garu degunu lielo firmu šantāžistus.
   To pateicis, aizeju, lai dotu viņam laiku mierīgi ap­svērt manus pēdējos argumentus. Starp citu, tādam vī­ram kā Rišāra kungs mierīgums nozīmē gluži relatīvu jēdzienu. Liekas, nopirkt «Hronosu» man ir ļoti izdevīgi savu nākotnes nodomu labad. It sevišķi vēl tādēļ, ka tad, ja šī operācija nevainagosies ar sekmēm, izdoto milzīgo summu vienmēr varēs atgūt. «Hronoss» ir ko vērts. Taču Rišārs neko man neziņo ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā. Varbūt tiešām vārdi — «Tas nekad nenotiks!» ir viņa galīgais lēmums. Bet varbūt Rišārs gaida, lai es pats atkal viņu uzmeklēju. Lai gaida ien! Sākšu noņem­ties ar citu darījumu. Svarīgākais ir uzreiz iejusties savā lomā.
   Tā kā pagaidām vēl neesmu iejuties savā lomā, izman­toju brīvo laiku, lai izpētītu pilsētu, it īpaši nostūri, kurā atrodas firma «Zodiaks». Uzcelta kādā no galvenajiem bulvāriem, milzīgā firmas ēka iedveš cieņu ar smagnējo, drūmo fasādi. Mans uzdevums ir ielavīties aiz šīs fasā­des. Tad ātrāk varēšu doties tālāk pa savu «skrejceļu» — tuvoties Morandi.
   Varbūt dažam tas šķiet muļķīgi — nopirkt veselu uz­ņēmumu, lai nodibinātu nez kādus sakarus ar nez kādu Morandi. Taču tas viss parādās gluži citā gaismā, ja ievērojam, ka šā Morandi dēļ ir izdarītas divas slepka­vības.
   Starp zināmiem vai galīgi nenozīmīgiem datiem, kurus esmu ieguvis no Annas, ir kāds gaužām svarīgs ele­ments: Morandi spiegošanas uzdevumi ir saistīti ar viņa darba pienākumiem. Komandējumi plus spiegošana. Man l, tas skan šādi: «Zodiaks» plus C1P. Un, ja ne pats «Zo­diaks», tad kāda augsta šis firmas vadošā persona.
   Paruna saka: «Nakts ir laba padomdevēja.» Tādēļ ne­jūtos pārāk pārsteigts, kad Rišāra kungs aiznākamajā rītā agri jo agri piezvana un pajautā, vai es nevarētu iegriezties «Hronosā». Tai pašā dienā ap pusdienu uz­ņēmuma īpašnieks beidzot padodas, trīs stundas bēris vārdus kā pupas, vicinājis rokas un drudžaini soļojis šurpu turpu pa kabinetu. Kapitulāciju svinam restorānā
   «Pie trim muciņām», taču uzvarētajam ir gaužām mazs prieks no šim dzīrēm — viņš visu laiku nevis ar baudu tiesā izmeklētos ēdienus, bet zelē neskaitāmās frāzes par varen lieliskā «Hronosa» redzamām un neredzamām īpa- šībam.
   Klausos viņā pacietīgi un, drīkstētu sacit, pat uzma­nīgi, jo turpmāk man būs nepieciešams smalki pārzināt pulksteņu ražošanu. Vēlāk, kad mums jau ir pasniegta kafija, notrāpījis izdevīgu brīdi, pārtraucu oratoru:
   —   Ielāgojiet savu domu … Es gribētu jums piedāvāt to, kas man nupat ir iešāvies prātā: vai jūs nebūtu ar mieru vadīt «Hronosu» — strādāt tajā par direktoru? Es gribētu teikt — tik ilgi, kamēr nebūsit uzsācis ko jaunu.
   —   Nekad vairs neķeršos ne pie kāda jauna pasā­kuma, — Rišārs uzbudināts saka, ar stingru rokas vē­zienu tik tikko neapgāzdams glāzīti. — Man nav ne ma­zākās vēlēšanās atkal sacensties ar šīm gangsteru ban­dām …
   Gangsteri ir viens no Rišāra mīļākajiem sarunas te­matiem, tāpēc pasteidzos novērst viņa tirādes pret no­ziedzīgo pasauli.
   —   Nu, kā tad būs?
   —   Esmu ar mieru, — Rišārs asi atbild. — Pirmā prā­tīgā ideja jums ir bijusi nopirkt «Hronosu», šī tagad ir otrā. Jo — piedodiet, dārgais! — ja uzņēmums paliks jūsu pašu vadībā, man jau skaidri redzams tā gals. Ne­domājiet — nepietiek ar to vien, ka esat nēsājis kopš bērnu dienām rokas pulksteni, lai būtu izcils lietpratējs to ražošanā.
   Es gan neesmu kopš bērnības valkājis rokas pulksteni. Patiesību sakot, pirmo pulksteni iegādājos, kad biju sa­ņēmis pirmo algu. Tas bija milzīgs modinātājs ar kar­tona ciparnīcu un zvanu, kas apslāpēti tirkšķēja kā zob­ārsta urbis. Te nu Rišārs ir maldījies, taču pārējie viņa spriedumi nav nepamatoti.
   Atvadoties jaunais direktors man uztic naidīgā no» skaņā:
   —  Jūs esat visneķītrāk man devis triecienu — iekār­dinājis mani ar to, ka varēšu parādīt haizivīm garu de­gunu. Es palieku «Hronosā» tieši tādēļ, lai viņus atstātu ar garu degunu. Un atstašu arī, ticiet man!
   Es labprāt ticētu Rišāram, bet neuzdrīkstos. Šajā hai­zivju pasaulē retumis sardīnei izdodas kļūt par ko aug­stāku nekā tikai par uzkodu. Taču kaut ko tādu nemēdz teikt balsī. It sevišķi sardīnes klātesmē.
   Ja jau man ir direktors, vajadzētu sameklēt arī sekre­tāri. Uzņēmuma īpašniekam neklājas pašam zvanīt vie­nam vai otram un uzaicināt uz tikšanos. Nemaz nav jā­piemin vēl tas, ka es nonāktu galīgā strupceļā, ja man būtu jānoklikšķina ar rakstāmmašīnu kāda lietišķa vēs­tule franču valodā. Patlaban nepieciešama viena vienīga tikšanās ar «Zodiaka» direktoru, tādēļ nolemju izmantot par savu sekretāri viesnīcas telefonisti, pieticīgi atlīdzi­not viņai skaidrā naudā.
   — Tirdzniecības direktora kungs varēs jūs pieņemt rīt no divpadsmitiem līdz vieniem, — telefoniste man pa­ziņo.
   Lai cik liels nepraša esmu iestāžu dzīvē, tomēr iztei­ciens «no divpadsmitiem līdz vieniem» man ir pietiekami skaidrs, lai saplaktu prieks. Droši vien tā ir pieņemšanas stunda, kad direktors ielaiž savā templī gan aklu, gan klibu. Citiem vārdiem runājot, viņš nevelta nekādu uzma­nību «Hronosā» īpašniekam — nākamajai vispasaules slavenībai.
   Izrādās, par mani «Zodiakā» jau zināms. Kad otrā dienā beidzot ierodos tirdzniecības direktora uzgaidā­majā telpā, tur stāvgrūdām pilns cilvēku. Pusbalsī pa­saku savu vārdu sekretārei, jo iepriekšējā dienā pasūtī­tās vizītkartes vēl nav gatavas. Sekretāre pamāj, norā­dīdama man uz brīvo krēslu. Aizkūpinājis cigareti, pār­laižu acis apmeklētājiem. Uzmanību pelna tikai kaimi­ņiene pa kreisi. Pa kreisi — tas ir labi. Tuvāk pie sirds.
   Sieviete ievēro, ka raugos viņā, — to jebkura nepalaiž garām nemanītu, — bet tīšuprāt uzkrītoši iedur degunu kinožurnālā, lai nosistu laiku. Tas mani pārlieku nesa­rūgtina.
   Sekretāres galds novietots starp divām durvīm, un, ja var ticēt uzrakstiem plāksnītēs, aiz vienām ir iekārtojies direktors, aiz otrām — viņa palīgs. Lāgu lāgiem pa dur­vīm kāds iznāk, tad ietrinkšķas tālruņa zvans uz sekre­tāres galda, viņa noklausās rīkojumu, ierasti pasaka: «Jā, skaidrs!» — un nosauc laimīgā vārdu. Visumā ņe­mot, audiences noris ātri, un ap pulksten vieniem uzgai­dāmajā telpā esam palikuši tikai divi — es un mana kai­miņiene pa kreisi.
   Sī sieviete ir glīta, bet nav diez ko valdzinoša, gandrīz tikpat liela kā es, parupjam auguma līnijām, taču šāds trūkums manai neizsmalcinātajai gaumei ir gluži pa- ciešams. Kaimiņienei arvien vēl bijuši — nebijuši it kā nejauši viņai pievērstie skatieni, tomēr viņa ik pēc brīža manu acu priekšā pārliek gleznās kājas vienu pār otru. Viņa joprojām ir aizrāvusies ar kinožurnālu, beidzot pulksten vienos to aizver un palūdz sekretārei:
   —   Vai jūs nevarētu atgādināt par mani?
   —   Un arī par mani, — es iesaucos.
   Meitene, kas sēž aiz rakstāmgalda, līdzcietīgi paska­tās mūsos, mazliet šaubās, tad pieklauvē pie direktora palīga durvīm un ieiet viņa istabā.
   —   Teica, ka jūs velti gaidāt. Vieta jau aizņemta, — pēc laiciņa iznākusi, sekretāre paziņo sievietei.
   —   Kā tad tā, vakar man sacīja, lai es šodien at­nāku …
   Paraustījusi plecus, meitene iegriežas šefa istabā. Ot­rais pārsteigums veltīts man.
   —   Direktora kungs ļoti atvainojas — pie viņa tagad vēl ir apmeklētājs, bet pēc minūtēm piecām viņam jāpie­dalās svarīgās pusdienās. Tādēļ viņš uzaicina jūs rīt pusvienpadsmitos.
   Šai laikā ierasties tomēr ir patīkamāk nekā pieņemamā stundā. Nav ļaunuma bez labuma.
   —   Vai es nevarētu uz mirklīti tikties ar direktora pa­līga kungu? — slaidā skaistule atkal pavaicā.
   Dodos prom, nesagaidījis atbildi, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā jau iepriekš zināma. Eju pa kāpnēm lejā lēnām, jo nekur nav jāsteidzas. Pēc brīža bijusī kaimiņiene soļo man līdzās pa kreisi — sirds pusē.
   —   Vai jums ir bijusi runa par sekretāres vietu? — līdzjūtīgi jautāju.
   Palocījusi galvu, viņa kāpj tālāk lejā, dzirdamās ap­steigt mani. Taču tas viņai neizdodas, jo laikus pielāgo­jos viņas soļu ritmam.
   —   Nevajag lieki bēdāties! Es arī jums varu piedāvāt sekretāres vietu.
   —   Sis triks pārāk nodrāzts, — sieviete dzestri atbild.
   —   Tad atjaujiet jums piedāvāt pusdienas.
   —   Tas ari nav nekas jauns. Bet jau reālāks.
   —   Kā tad!
   Skaistule pablisina uz mani acis kā svārstīdamās.
   —       Tikai brīdinu, ka esmu sliktā omā. Un, nedod dievs, arī jums vēl varu to sabojāt.
   —       Par to nemaz neraizējieties, — es pasaku un vedu viņu uz viesnīcu.
   Neatceros, vai jau esmu stāstījis, ka viesnīca «Regīna», kurā esmu apmeties, ir kā radīta mana gājuma cilvēkam, proti, ļoti lieliska, lai gan nav pārāk grezna. To pašu var teikt par restorānu. Patīkami, smalki iekārtotā, nelielā zāle ar tapsējumu pastejtoņos, spoguli un koši baltām galddrānām jūtami nomierina. Tomēr sākam pusdienot patiešām nelāga noskaņojumā. Taču nedomāju nostāties uz rokām, lai uzjautrinātu savu dāmu. Ja kādam ir no­mākts garastāvoklis, vajag Jaut, lai viņš klusē, cik vien tīk, — tada ir mana devīze.
   Skaistule acīmredzot ir puslīdz mierīga, puslīdz vīlu­sies, ka viņu neaplidoju. Viņa pat brīžiem zagšus uzmet man jautājošu skatienu, droši vien gaidīdama kādu rep­liku, bet velti. Man labpatikas ierunāties tikai starpmetā, kad zivis jau notiesātas, bet cepetis vēl nepasniegts.
   —       Tas, ko esmu teicis par sekretāres vietu, nav tuk­šas valodas.
   —       Kas gan jums lika tik pēkšņi pievērsties tieši man? — sieviete vaicā, nolikdama dakšiņu un nazi uz šķīvja stingrā saskaņā ar etiķeti.
   —   Nejaušība.
   —       Nejaušība bieži vien ir slikta padomdevēja, — viņa brīdinoši saka.
   —       Neuztraucieties, man ir laba nojauta, — nekautrīgi apgalvoju, jo, cik zinu, vēl nav dzimis vīrietis, kuram nebūtu maldīga nojauta attieksmē pret sievietēm.
   Viesmīlis atnes sarkanvīnu un aizvāc prorn pudeli, līdz pusei pilnu ar balto. Tā arī ir etiķete. Tad viņš at­brīvo uz galda vietu, kur novieto cepeti.
   Klusējot paēdam pusdienas līdz galam. Un tikai pēc tam, kad esam pamielojušies arī ar saldējumu, atkal iesāku:
   — Jūs neesat man atbildējusi …
   —   Tāpat kā jūs.
   —   Uz kādu jautājumu?
   —   Uz šādu: kālab griežaties tieši pie manis?
   —   Jūsu auguma dēļ.
   Viņa tikko jaušami pasmīkņā.
   —   Kā esmu sapratusi, jūs meklējat sekretāri…
   —        Nu jā. Un man nepatīk, ka sekretāres sēžas klēpī kā dažkārt attēlots karikatūrās. Jums ir tāds augums ka, domāju, šādas briesmas man nedraud.
   —        Kādēļ? — Viņa sāk smieties. — Gluži otrādi, ra dīsies vēl lielākas briesmas: pagalam saburnīšu jūsu ceļus.
   Dāma arvien vēl smejas: viņu uzjautrina aina, kādu laikam ir iztēlojusies; un smieklos seja negaidot izskatās pavisam citāda. Viņa patlaban šķiet nevis glīta nogurusi sieviete brieduma gados, bet nebēdnīga, labsirdīga mei­tene.
   Vēlāk smiekli piepeši apraujas — un ilūzijas sagrūst Atkal redzu dāmu vērīgām acīm un neuzticībā saknieb­tām lūpām.
   —       Kāds uzņēmums jums īstenībā pieder? viņa no­prasa.
   —   «Hronoss», pulksteņu fabrika.
   —   Neesmu dzirdējusi šādu firmu.
   —        Ir cilvēki, kuri nekā nav dzirdējuši par «Omegu» Tomēr tas nav nekāds šķērslis, lai pulksteņi «Omega» rādītu laiku.
   —        Kāpēc jūs apvainojaties? Es taču neko siiktu ne­esmu teikusi.
   —   Nemaz neapvainojos. Kafiju dzersim?
   Viņa piekrītoši paklana galvu.
   —   Ar konjaku?
   — Kādēļ gan ne!
   Vai jums pastāvīgi ir darījumi ar «Zodiaku»? — sie­viete taujā, malkodama kafiju.
   —   Rādās, ka pastāvīgi, — atbildu izvairigi.
   Tā ir solīda firma.
   —       Bez šaubām. Tomēr solīdās firmas ir diezgan grūti izkustināmas smagsvara partneres.
   —        Tāpat kā šīs kategorijas sekretāres. Starp citu, uz cik lielu algu es varētu cerēt jūsu uzņēmumā?,
   —Uz tik lielu kā «Zodiakā»,
   —   Cik jūs esat devīgs ..
   Paraustu plecus.
   —   Tāds jau man raksturs.
   —   Pat vēl nezināt, kādas ir manas dotības.
   —       Domāju: ja esat derīga «Zodiakam», arī man būsit krietna sekretāre. Bet kā gan tas gadījās, ka vakar jums apsolīja, šodien atteica?
   —       To labāk pajautājiet direktora palīgam, ja esat ar viņu pazīstams. Vakar viņš mani pieņēma, pavirši uzme­tis acis rekomendācijai, tad, aptvēris, ka pilnībā pārzinu ne vien mašīnrakstīšanu un stenogi āfiju, bet arī trīs va­lodas, pateica, ka laikam man došot šo vietu, tikai, drošs paliek drošs, lai es aizejot vēl šodien.
   —       Arī bez jautāšanas skaidrs: ir atradis sev vairāk piemērotu.
   —   Auguma ziņā?
   —       Iespējams. Lai būtu kā būdams, katrs ir savā īs­tajā vietā. Un jūsu īstā vieta manā uzņēmumā.
   —       Tā droši vien iznāks. — Sieviete neapzināti pa­smaida.
   —   Ja jau tā, vai es nevarētu vēl ko uzzināt par jums?
   —   Piemēram?
   —   Pirmām kārtām — kā jūs sauc?
   —        Edīte Rihtere, divdesmit sešus gadus veca, nepre­cējusies, netiesāta, pēdējā laikā" strādājusi Cīrihē firmā «Fišers un Ko», kas izsniegusi arī referenci, — dāma skandēt noskandē.
   —  Jūs esat vāciete?
   —   Šveiciete. Dzimusi Cīrihē.
   Pēkšņi viņa it kā atceras kaut ko un paraugās pulk­stenī.
   —   Ceru, ka jūs neaizkavēju … — es saku.
   —       Nē… zināt… pulksten trijos man norunāta tik­šanās ar draudzeni.
   Nekā neiebilstu. Draudzenes ir tieši tālab, lai ikviena, nepieciešamības spiesta, aizbildinātos, ka ar tām jāsa­stopas. Pametu viesmīlim ar aci, un viņš tūlīt atnes rē­ķinu. Kad esam izgājuši vestibilā, Edīte pasniedz man roku.
   —       Tomēr atjaujiet, lai es šovakar vēl padomāju. Rīt no rīta jums piezvanīšu.
   —   Protams, lūdzu! Nu bet man ari jāiet.
   Uz ietves pie viesnīcas Edīte otrreiz pasniedz man roku, pat nepainteresējusies, uz kuru pusi iešu. Es viņai neplijos virsū. Dāma rāmiem soļiem dodas uz Rue Mont- Blanc. Nezinu, cik viņa ir laba sekretāre, bet citādi neizskatās slikti. Tievais viduklis un apaļīgie gūžu izciļņi kopā ar lielo augumu kompensē parupjās līnijas.
   Pie viesnīcas ieejas nogriežos pasāžā un pa caurstai­gājamu sētu nokļūstu Rue Mont-Blanc. Metru divdesmit no manis pavīd Edītes pelēkais kostīms. Paātrinājusi soli, viņa tagad steidzas uz stacijas pusi. Edītes augumā? valdzinošā spēka dzīts, sekoju viņai pa gabalu. Tikusi līdz stacijas laukumam, viņa ieiet kafejnīcā, kas atrodas ielas stūrī. Kafejnīcas terasē no galdiņa pieceļas kalsnējs pusmūža virs sirmiem matiem, sarokojas ar Edīti un iekārto viņu sev blakus. Tas ir skaisto sieviešu ļaunums. Viņām apkārt vienmēr drūzmējas cilvēki.
   Nākamajā dienā pusvienpadsmitos ieeju «Zodiaka» uz­gaidāmajā telpā. Šoreiz tur nav neviena apmeklētāja, un sekretāre tūlīt ieved mani tirdzniecības direktora kabi­netā. Tas ir milzīgs un iespaidīgs. Direktors - arī. Ti­pisks kapitālists, kāds redzams senās karikatūrās, ar du- bultpakausi un noļukušiem vaigiem. Trūkst tikai cigāra. Taču viņš rāda pēc iespējas laipnāku vaigu.
   Direktors savdabīgi paslienas taisnāk, kā celdamies kājās, bet patiesībā paliek sēdus un tikai pastiepj man tuklu, ļenganu roku. Nomurminādams «lūdzu», viņš no- vēž ar plaukstu uz krēslu, kas nolikts pie rakstāmgalda. Apsēžos, aizsmēķēju vēlīgi pasniegtu cigareti un, uz­smaidījis viņam, īsi un skaidri izstāstu savu priekšli­kumu. Direktors noklausās, mani nepārtraukdams. Tas, ka es tik ātri, lakoniski visu esmu izklāstījis, manāmi labvēlīgi noskaņo viņu pret mani. Tomēr viņš atļaujas tūdaļ izteikties:
   —  Man nav ne jausmas, vai jums jau zināms, ka mūsu rīcībā ir gandrīz vesela gamma: sākot ar «Filipu Pa­teku» un «Zenītu» un beidzot ar viduvējiem «Enikāra» ražojumiem.
   —  Tiesa gan. Taču jūsu gammā trūkst tieši tā, ko es piedāvāju: pulksteņu, kuriem ir «Zenīta» kvalitāte un «Enikāra» cena,
   . — Saprotu, — direktors saka. — Bet lie vēj jāpār­bauda.
   —  Pārbaudiet vien!
   —       Mēs jau nu ātri to varam izdarīt. Bet pārbaude tirgū prasa laiku. Mūsdienās pircējs nevienam neuzti­cas. Ja pārdodam par augstu cenu, nepērk tāpēc, ka ir dārgi. Ja pārdodam lēti, atkal baidās pirkt, jo domā — la ir zemas kvalitātes prece. Būs jāgaida, kamēr aizritēs laiks, turklāt ļoti ilgs laiks, lai pircējs apjēgtu, ka jūsu pulksteņi ir ne tikai lēti, bet arī labi.
   Mēģinu šo to iebilst, taču vīrs aiz rakstāmgalda piepeši pārtrauc mani:
   —      Visumā skaidri redzams, cik jums šis darījums ir izdevīgs. Bet ko tas dos mums?
   —   Parasto peļņu.
   —       Parasto peļņu mums nes visi pazīstamie augstākā labuma izstrādājumi. Tā nav liela, toties ne ar ko neris­kējam.
   —       Es jums mazliet palielinātu procentus… — ne­droši pasolu. — Tikai mazlietiņ, jo manas cenas tā jau ir tik zemas, ka zemākas nevar būt.
   Direktors pakrata savu lielo galvu.
   —       Ja runa ir par pieciem sešiem procentiem, neticu, ka tas kaut ko grozīs.
   —   Vairāk jums nav ko gaidīt.
   Viņš pamāj.
   —       Labi. Atsūtiet rakstisku priekšlikumu! To iesniegšu Galvenajai direkcijai. Tikai pārāk neceriet…
   Vienkāršā valodā tas nozīmē «nepavisam neceriet». Bet es ne uz ko citu arī neesmu cerējis. Tagad svarīgākais, ka man kā komersantu aprindu pārstāvim radies saskars ar šo vīru un ir iemesls, atkal iegriezties «Zodiakā», ja las būs nepieciešams. Nav izslēgts, ka manu iesniegumu kādā jaukā dienā izvilks no arhīva, uz kuru to tagad no­teikti nosūtīs. Tā ir pesimisma labā īpatnība, ka pat nie- eīgas sekmes sagādā prieku.
   Tikko viesnīcā esmu paēdis pusdienas, mani aicina pie tālruņa.
   —       Labdien! — klausulē atskan Edītes balss. — Man zel, ka tikai tagad varu ar jums parunāties, bet tā nav mana vaina — no rīta jūs nesazvanīju. Es gribētu pateikt: ja jūsu priekšlikums aizvien vēl ir spēkā, ar priekuj to pieņemšu.
   —  Tas ir vareni! — iesaucos. — Kad varēsit stātiesa darbā?
   —   Ja vajadzīgs, kaut vai tūlīt.
   —   Kur nu tik ātri… Bet varbūt jūs aizietu uz vei-' kalu un nopirktu portatīvo rakstāmmašīnu un pārējos kancelejas piederumus. Pasakiet, lai rēķinu piesūta man uz viesnīcu.
   Edīte apsola jau šodien visu iegādāties, pēc tam vie­nojamies, ka rīt viņa ieradīsies darbā, un sarunas beigās novēlam viens otram vislabāko.
   Re, man jau ir sekretāre! Taču vēl neesmu apmierināts ar to un apsēdies ātri uzskripstinu uz papīra lapiņas īsu sludinājumu: «Uzņēmuma īpašnieks meklē privātsekre­tāri. Tādu, kura apguvusi angļu un vācu valodu, steno- grāfiju un mašīnrakstīšanu. Telefona numurs tāds un tāds, zvanīt no pulksten tikiem līdz tikiem.» Un to neka­vējoties nosūtu ar viesnīcas kurjeru laikrakstam «rJournal de Geneve» vienreizējai iespiešanai.
   Ja Edīte ir pieļāvusi varbūtību, ka esmu viņu pieņēmis galvenokārt izskatīgā auguma dēļ un aiz mūsu darba­biedru attiecībām slēpsies flirts, viņai jau nākamajā rītā rodas iespēja pārliecināties, ka ir maldījusies. Sagaidījis Edīti viesnīcā savā istabā, izsaku viņai dažas laipnības un piedāvāju apsēsties pie maza rakstāmgalda, uz kura jau noliktas tikko no tipogrāfijas atnestas veidlapas un aploksnes. Tad bez liekas runāšanas sāku diktēt:
   —   «Direktora kungs, ar šo rakstiski apstiprinu notei­kumus, kurus jau mūsu sarunā esmu izvirzījis par…»
   Vēstules sacerēšana aizņem vairāk nekā pusstundu. Edīte raksta ātri, bez kļūdām. Un tā man tagad arī ir iespējams pārliecināties, ka esmu maldījies, līdz-šim šau­bīdamies par viņas kvalifikāciju. Kad vēstule ir parak­stīta un rūpīgi ielikta aploksnē, pasūtu kafiju un nofor­mēju Edīti darbā. Viņa man pasniedz grāmatiņu, un es kā darba devējs parakstos tās norādītajā ailē.
   —   Būtībā jūs esat nostrādājusi tikai sešus mēnešus firmā «Fišers un Ko», — es saku, aši pārskatījis viņas darba grāmatiņu. — Kur pirms tam bijāt iekārtoju­sies?
   —       Nekur. Studēju franču literatūru, bet, beigusi stu­dijas, sapratu, ka ar franču literatūru vien nepietiek, lai dzīvotu, un iestājos mašīnrakstītāju un sekretāru kur­sos, jo man nav vecāku, bet tuvinieki nevēlējās mani uzturēt vēl- ilgāk.
   —       Skaidrs. Kā redzams, Fišers jūs atlaida sakarā ar štatu samazināšanu. Un jūs nolēmāt atstāt dzimto pil­sētu?
   Viņa paloka galvu.
   —       Cīrihe ir skaista pilsēta, — jūsmoju. <— Tur ir brīnišķs ezers. Vispār pasakainas ainavas.
   —  Jā, bet no ainavām neviens nav paēdis.
   —   Vai tad arī jūsu profesiju ir piemeklējusi krīze?
   —   Diezgan liela.
   Edīte pastiepj roku, lai paņemtu somiņu, taču es at- skāršu viņas nodomu un pakalpīgi padodu «Kentas» pa­ciņu. Viņa aizsmēķē, izpūš biezu dūmu virpuli un raugās manī, kā gaidīdama, ko vēl sagudrošu. Viņas skatiens ir mierīgs un atklāts, bet tikko jaušami saspringts.
   —       Kur tad vēl bijāt izmēģinājusi laimi, pirms devā­ties uz «Zodiaku»?
   —       Nekur. Pirmais, ko iebraukusi uzzināju, bija tas, ka «Zodiakā» ir brīva vieta.
   —  To droši vien jums pastāstīja draudzene…
   Viņa pamāj, ne acis nepamirkšķinājusi.
   —   Tātad te esat ieradusies nesen?
   —   Pirms desmit dienām.
   Lai gan ziņkāres pilnā saruna rit draudzīgā garā, to­mēr tajā neatvairāmi izpaužas nopratināšanas nianse. Taču jebkuram darba devējam ir tiesības šo to zināt par savu pakļauto.
   Tobrīd ietarkšķas tālruņa zvans. Mana paziņa telefo­niste pavēsta, ka man esot zvanījusi sveša sieviete, kura izlasījusi kādu sludinājumu par sekretāres vietu.
   —       Es tiešām esmu to ievietojis, — atbildu, — bet man j»au ir sekretāre. Tā nu esiet tik laipna un pasakiet to visiem, kuri pieteiksies.
   Tālruņa otrā galā atskan mokpilns, izmisīgs vaids: «Tagad tak zvanīs veselu mūžību!»
   —  Neuztraucieties! Parūpēšos, lai šo sludinājumu, vairs neiespiež.
   —  Jūs esat publicējis sludinājumu, ka meklējat sekre­tāri? — Edīte parauj uzacis augšup, kad esmu nolicis; klausuli.
   —  Es patiesībā aizsūtīju to pirms trim dienām, tikai nezinu, kādēļ viņi tā nokavējušies. Esmu slikts gaišrer ģis — nemaz nenojautu, ka sastapšos ar jums. Kāpēc jus manī tik dīvaini veraties?
   —  Tāpat vien. Līdz šim domāju, ka esat pieņēmis mani darbā aiz nejauša untuma.
   —  Maldāties! — paskaidroju. — Vismaz neesmu ļā­vies nekādam untumam. Nejaušība visnotaļ ir nākusi man par labu. Jūs esat taisni apbrīnojama. Es gribēju teikt — apbrīnojama mašīnrakstītāja.
   Viņa viegliņām pasmaida, bet smaidā nav ne miņas no sirds siltuma.
   —  Ceru, ka arī man atlēks savs labums no šīs nejau­šības.
   —   Nevis ceriet, bet esiet par to droša! Pirmā priekš­rocība pie manis būs tā, ka nenovecosit par agru no darba. Teiksim, patlaban jau varat būt brīva. Tikai atstā-, jiet savu telefona numuru! Ja būsit man vajadzīga, jums piezvanīšu rīt līdz pulksten desmitiem.
   Edīte pieceļas kājās, aptvērusi, ka viņas darbadiena jau beigusies, un es atvadām vienīgi pavicinu ar roku, pat nepavadu viņu. Tā tikai vēl trūka, lai es pavadītu savu sekretāri!
   Nākamās dienas man aizrit dažādās darīšanās: vairā­kas reizes iegriežos «Hronosā» pie neprātīgā vīra —| mana direktora; divreiz aizeju pie notāra, lai galīgi no­formētu pirkuma aktu; kādu pēcpusdienu nosēdu biblio­tēkā, papildinādams savu izglītību; un kur vēl stundas, veltītas pārdomām vai bezjēdzīgai klaiņošanai pa pil­sētu! Visā visumā Zenēvā ir skaista, taču tai piemīt sav­dabība, ko vienādi var atzīt gan par šis pilsētas pārā­kumu, gan par trūkumu: tajā ir ļoti daudz ūdens, bet atšķirībā^no Venēcijas te tas ir sakrājies vienā vietā Zenēvas ezerā. Tādēļ gribot negribot reižu desmit dienā jāiet no viena krasta uz otru pa bezgala gariem tiltiem, kas uzvedina uz domām, cik lietderīgi būtu iegādāties" automobili. Bet tagad man nemaz nav vaļas ar to no­ņemties — tur tas suns aprakts. Diezgan jau rūpju ar sekretāri. Tiesa, pašlaik man darbā nav vajadzīga Edītes klātbūtne, tāpēc cenšos viņu netraucēt. Toties viņa man galīgi nedod miera.
   Nemaz nerunājot par to, ka visu laiku rēgojas Edītes smuidrais augums, mani mulsinot un satraucot, no prāta ne mirkli neiziet arī citas viņas īpatnības. Piemēram, paņēmiens lūkoties tieši acīs un reizē visnekaunīgāk me­lot, ne plakstus nepavirinot. Šaubas, vai šī sieviete uz­vedas godīgi, man jau ir pamodušās pirmajās mūsu pa­zīšanās stundās un kopš tā laika kļūst arvien lielākas un lielākas.
   Bez šķietami nevainīgiem meliem, ka viņai vajagot tikties ar draudzeni, Edīte nav teikusi patiesību daudz būtiskākos jautājumos. Starp citu, šos melus nebūtu grūti izskaidrot, pieņemot noteiktu hipotēzi par sekretā­res raksturu un lomu. Taču, kā mans šefs saka, mūsu amatā ir svarīga nevis fantāzija, bet dziļa notikumu ana­līze, tādēļ pagaidām izvairos no hipotēzēm, turklāt tas nav nekāds šķērslis, lai es tās arī liktu vērā.
   Otrs, ko lieku vērā, ir vilcienu saraksts. Kaut gan pē­dējā laikā esmu ļoti strauji kāpis augšup pa hierarhijas kāpnēm, tomēr man atkal jādara melnais darbs — stun­dām ilgi jānīkst uz perona, sekojot vilcienu gaitai. Laime vēl, ka šoreiz vismaz nav jācieš pēcpusdienas svelme, jo manas pētīšanas objekts ir nakts vilciens Venēcija—Lozanna—Zenēva. Nakts dežūrai ir vēl cita priekšrocība: es varu aizpildīt dažus robus savā estētiskajā audzinā­šanā — galvenokārt kinomākslas laukā. Vakara seansi beidzas pusstundu pirms šā vilciena pienākšanas, un ta­jos ērti aizvadu laiku, neduroties citiem acīs, — tā trijās nedēļās esmu noskatījies divus dučus šedevru un starp tiem veselu sēriju par spiegošanu. Jāatzīst, tieši filmas par spiegošanu rada vislielāko izbrīnu, jo, lai gan, pēc šefa domām, esmu diezgan kaismīgs fantazētājs, tomēr arī fantāzijai ir zināmas robežas.
   Noskatoties šos divus dučus šedevru, esmu pamat­vilcienos ieguvis kinoizglītību. Kādu vakaru, kad filma «Bīstamā tikšanās» ir beigusies, atstāju kinozāli un sta­cijā gandrīz uzgrūžos virsū Morandi. Mazais vīrelis, kā vienmēr, iet ātriem soļiem, uzpūtīgi, bramanīgi; uz pa­kauša atkal uzbīdīta ērmīgā platmalīte. Viņam droši vien ir visai pliks galvvidus, jo viņš allaž valkā cepuri, bet, ja mati vēl nav nogājuši, drīz noies tādēļ, ka dienu un nakti tos sedz platmalīte.
   Sekoju viņam pa pēdām minūtes trīs. Morandi šķērso stacijas laukumu, nogriežas Rue des Alpes un ieiet vies-; nīcā «Terminus».
   Pieklauvēju, pieklājīgi pagaidu, līdz atskan aicinā­jums: «Nāciet iekšā!» — un strauji atveru durvis. Man ir bijusi taisniba. Šim spiegam tiešām ir tik pliks galv­vidus, ka plikāks vairs nevar būt
   Sākumā Morandi raugās uz mani neizpratnē, domā­dams, ka aiz pārskatīšanās esmu sajaucis durvis. Bet, kad tās aiztaisu un pat vēl pagriežu atslēgu, viņš atta­pies izbīstas un saniknojas.
   —   Kas jūs tāds esat, kāpēc noslēdzāt durvis? — plik­galvis nevilšus pavaicā dzimtajā valodā.
   - Pacietību! — atbildu franciski, likdams viņam sa­prast. ka mēs neesam Itālijā. — Un klusāk! Man tas : vienalga, bet to prasa jūsu intereses.
   Ielicis atslēgu kabatā un pastūmis sev tuvāk tālruni, lai tas būtu pie rokas, ērti iekārtojos atzveltnī.
   —   Pagaidiet, kā gan jūs iedrošināties! — vīrietis uz­kliedz — šoreiz jau franciski.
   —   Klusu! — apvaldu viņu. — Un bez raizēm! Pateikšu 1 īsi un skaidri. Runa būs par jūsu darbu. Ar to domāju spiegošanu.
   Morandi aptver, ka te likt lietā afektus būtu bezjē­dzīgi, un smagi noslīgst krēslā. Viņš, plānām ūsiņām, mazliet ieplestu muti, izskatās kā pēkšņi nobaidījies muļ­ķis. Daži neldzīgi plikgalvji miļuprāt uzaudzē ūsiņas, lai parādītu, ka nav galīgi zaudējuši tādu dabas bagātību kā matus.
   —  Jūs ne reizi vien esat braucis uz sociālistiskajām zemēm, kur tirdzniecisku operāciju aizsegā esat nodibi­nājis sakarus ar vietējiem amerikāņu izlūkdienesta aģen­tiem. Pēdējoreiz ieradies Bulgārijā, jūs esat atjaunojis sakarus ar aģentu, ko sauc par Stavrevu, viņu apgādājis ar rāciju un attiecīgi instruējis. Tas, ka spiegojat sociā­listiskajās zemēs, jau ir atklāts un pierādīts, un es esmu pilnvarots jums to paziņot.
   —  Alersi, — Morandi zobgalīgi pasaka, acīmredzot nomierinājies, ka pagaidām viss ņēmis šādu virzienu.
   —   Bet tā ir tikai jautājuma viena puse. Tādiem vīriem kā jūs jāievēro abas puses: vienu, kur viņš spiego, un otru, kas viņu ir sūtījis spiegot.
   Ūsaiņa seja atkal saspringst modrībā.
   —   Lai noskaidrotu dažus sīkumus attiecīgā instancē, uz Venēciju ir aizsūtīts kāds vīrietis — Albērs Karē, kas nesen ir nonācis kontaktā ar jūsu draudzeni Annu Fer­rari un saņēmis no viņas izsmeļošas ziņas par jūsu it kā tirdznieciskajiem komandējumiem …
   —   Tie ir salti meli! — Morandi skaļi cērt pretī.
   —   Tas ir dokumentēts ar magnetofona ierakstiem. Do­kumentētas arī jūsu sarunas ar Annu Ferrari. Sarunas, kurās.esat uzticējis šai sievietei slepenas ziņas, ko viņai nedrīkstēja izpaust. Kādu vakaru pirms nedēļām trim viņa, slēpdama lielāko patiesības daļu, pastāstīja jums par pazīšanos ar Karē — un jūs savukārt pateicāt viņai, ka jūsu draugu Artūro Konti noslepkavoja nevis tādēļ, lai viņu aplaupītu, bet gan tāpēc, ka viņš bija par daudz izpļāpājis.
   —  Atveriet drusciņ logu! — kā atbildot uz visu to, Morandi palūdz.
   istabā tiešām gaiss ir smacīgs. Ūsaiņa seja noraso sviedriem.
   —   Atvēršu gan, laika vēl diezgan! — skarbi pasaku un aizsrtiēķēju cigareti, — Tagad turpināsim! Jūs taču saprotat, ja dokumentācija par sarunām ar Ferrari un reizē arī vēstis, ka jūsu misija Butgārijā ir cietusi ne­veiksmi, nokļūs otrā pusē — to cilvēku rokās, kuri jums ir maksājuši, — piedzīvosit tādu pašu likteni, kāds ir piemeklējis Artūro Konti.
   —   Labi, ko tad galu galā gribat no manis? — Mo­randi jautā, noslaucīdams ar kabatlakatu sviedrus no kailā galvvidus.
   —   Lai jūs man visu izstāstītu — īsi, bet skaidri un konkrēti. Minot arī vārdus un datus.
   —   Pēc tam mani aiztrieksit uz pekli?
   —  Cilvēkiem, kurus patlaban pārstāvu, nav nekāda nodoma aiztriekt jūs uz pekli.
   —   Kas man par to var galvot?.
   —  Veselais saprāts. Viņiem rastos tikai lieks sarež­ģījums, lai jūs nogalinātu. Tagad jūsu kārtis ir atklātas, tātad vairs neesat bīstams. Bet, kāds liktenis jūs gaida, tā ir jūsu pašu darīšana.
   —  Kas gan var galvot, ka arī pašlaik mūsu saruna netiek ierakstīta?
   —   Nekas.
   —   Un ka šos ierakstus man atdos?
   —  To es nemaz nesolu. Un tie jums būtu lieki. Es va­rētu atsūtīt ierakstus, lai par tiem patīksmināties, taču pats apjēdzat, ka tie būs dublēti.
   —  Tieši tā. Nu, kādu tad darījumu piedāvāsit? Jeb­kurš darījums pamatojas uz savstarpēju izdevīgumu.
   —   Tā mēdz būt tirdzniecībā. Bet ne mūsu profesijā.
   —   Man nav tāda profesija kā jums.
   —   Kāda tad? Vai esat līka i amatieris?
   —  Neesmu arī amatieris. Bet, kad pie manis atnāk un no vienas puses grūž naudu, no otras draud, ka atlai­dīšot no darba, es ņemu naudu, jo labāka nekā vairs nav ko izvēlēties.
   —  Taisnība gan. Patlaban jūs esat nokļuvis gluži tādā pašā stāvoklī. Vienīgā atšķirība — jums draud ar pistoli.
   —  Saprotiet jel, dieva dēļ, es esmu ārpus spēles. Jau ārpus spēles. Tik sen neviens man nekādu uzdevumu nav devis. Pat vēl vairāk — mani tur aizdomās. It sevišķi pēc tā, kas ir noticis ar Konti. Viņi ir likuši mani mierā, lieciet arī jūs! Esmu ārpus spēles — skaidrs?
   Pavēcinādams ar roku, ūsainis izklīdina manas ciga­retes dūmus, kas viņam rauj elpu ciet, un atkal norauš sviedrus.
   —   Redzat, Morandi, ja kāds reiz ir iekļāvies šai spēlē, nekad vairs nepaliek ārpus tās. Jūs nekādi nevarat lai­ciņu spiegot, pēc tam turēties nomaļus. To jums nepie­ļautu. Tāpat kā pokerā. Tajā jūs nevarat piedalīties vie­nīgi tad, kad rokās ir četri dūži. Tikai spēlējot pokeru, ir cerības, ka aiziesit prorn ar vinnestu kabatā,,te tas pilnīgi izslēgts, jo esat saistīts uz mūžu. Un, lūk, tagad jums iesaku atpirkties, tikt sveikā cauri. Es nekā negal­voju par jūsu šefiem. Tur pats izlaipojieties, kā gribat! Bet par tiem cilvēkiem, kas mani ir atsūtījuši šurp, varu droši teikt, ka viņi liks jūs mierā. Reizi par visām rei­zēm. Ar vienu vienīgu noteikumu — jums viss jāizstāsta.
   — Kas gan var galvot, ka rīt atkal nepiespiedīsit mani pie sienas un nepieprasīsit, lai sniedzu ziņas? Vai to, ko tagad jums atklāšu, neizmantosit man par jaunu? — ūsainis no jauna ķeras pie sava.
   —   Es jau sacīju — veselais saprāts. Jums neprasīsim jaunas ziņas, jo jūsu rīcībā nekad vairs nebūs svarīgu, interesantu datu. Un nodot jūs nav nekādas jēgas. Tas var notikt vienā vienīgā.gadījumā — kad pats pārteiksi­ties. Ja jūs cietīsit klusu, arī mēs klusēsim. Jav nepieval- dīsit mēli, sevi notiesāsit ar nāvi.
   Paraugos savā pulkstenī: bez piecām minūtēm viens.
   —   Nu, izstāstiet, ir jau vēls.
   Smagi elsdams, Morandi nomet valgo kabatlakaki uz gultas.
   —  Cik jūs esat dīvains! Citi vismaz piedāvā naudu …
   —   Dabūsit arī naudu, — mierinu viņu. — Par šo jau­tājumu mēs vieglāk vienosimies. Bet tagad nu sāciet — īsi un konkrēti!
   —   Vai es nevarētu vispirms šo to pavaicāt?
   —   Pavaicāsit vēlāk! Tagad stāstiet vien!
   Izklāsts nav diez cik bagāts notikumiem, taču, kad Morandi to beidz, pulkstenis jau ir pāri diviem. Vairāki būtiski atklājumi: tā cilvēka vārds, kurš ir devis ūsainim uzdevumus. Un kādi šie uzdevumi ir bijuši — skaitā seši, ko viņš ir izpildījis dažādās sociālisma zemēs daudzo komandējumu laikā. Arī vietējo līdzdalībnieku vārdi.
   Tad nāk vesela virkne jautājumu. Skarot Morandi no­stāstā visus robus, pat visniecīgāko sīkumu, ko viņš ir izlaidis, tie sakarīgi izriet cits no cita, apraujas, atkal uzrodas negaidot vai nevilšus izraisās no kārtējās atbil­des.
   —   Lūdzams, atveriet logu! — ūsainis lāgu lāgiem pa­saka vārgā balsī.
   Viņa seja spīd vien no sviedriem un acis bezmiegā mazliet piepampst. Viņš vairs nav ne uzpūtigs, ne šaubu pilns, ne izbijies, tikai līdz nāvei noguris.
   Kad viss jau ir iztaujāts, pulkstenis rāda puspieci. Istabā vilnī tabakas dūmu lāņi. Gaiss tik sutīgs un sma­cīgs, ka ne paelpot. Man galva atkal sāp tik stipri kā Venēcijā. Piegājis pie loga, to plaši attaisu vajā. Mo­randi atgāžas pret krēsla atzveltni un kādu laiciņu kāri elpo istabā plūstošo dzestrumu, kā zivs plātīdams pil­nīgās lūpas.
   —       Tagad parunāsim par finansēm,— es saku, brītiņu nogaidījis pēc tam, kad logs jau aizdarīts, — .Man jums jāpaskaidro, ka uzdevums, ar kuru nupat esam tikuši galā, ir gluži nejaušs manā dzīvē. Daudz nejaušāks nekā jūsējā. Es esmu miermīlīgs pilsonis, un, ja izdarīju kā­dam pakalpojumu, tad tikai tādēļ, ka mani bija saņēmuši spīlēs gandrīz tāpat kā jūs. īstenībā es pēc profesijas esmu fabrikants.
   Morandi paceļ snaudas pilnās acis un izbrīnījies rau­gās manī.
   —   Fabrikants?
   —       Kā tad! Man pieder pulksteņu fabrika «Hronoss». Patlaban savai precei neatrodu noietu — un tirgus man ir liktenīga problēma. Piedāvāju kādu darījumu «Zodia­kam», man atbildēja gaužām izvairīgi. Jūs strādājat šai firmā.
   —   Esmu pavisam sīks gariņš «Zodiakā».
   —   Toties jums ir sakari ar lielajiem.
   —       Vienīgi pa darba līniju. Jums jāzina, ka «Zodiaks» ir ļoti smaga mašīna. Kamēr tā iekustas …
   —   Mēs varētu piedāvāt direktoram komisijas naudu.
   Morandi palaiž īsu smiekliņu.
   —       Jūs nemaz neesat tik bagāts. Bet ko tad man pie­dāvāsit?
   —   Atkarībā no pakalpojuma.
   Viņš viegliņām sarauc pieri un skatās uz mani domīgi, kā apsvērdams kaut ko. Pēc tam noteic:
   —       Dodiet man piecus tūkstošus, un es jums nodroši­nāšu darījumu. Nevis ar kāda «Zodiaka» darbinieka starpniecību, bet tieši ar «Zodiaku».
   —   Piecus tūkstošus franku?
   —   Piecus tūkstošus dolāru.
   —       Tas ir ārpus manām iespējām. Ja jūs būtu ar mieru par trim tūkstošiem …
   —       Jūs ļaunprātīgi izmantojat to, ka esmu jūsu ro­kās, — Morandi gurdi noburkšķ. — Labs ir, dodiet četrus tūkstošus!
   —   Vai varat galvot, ka darījums tiks noslēgts?
   —   Cik jūs esat jocigsl — ūsainis iestenas. — Pats atsakāties galvot par manu dzīvību, bet gribat, lai gal­voju jums par vienu darījumu.
   —       Labi! — Es piekāpjos un izvelku kabatas portfeli. — Kurš ir tas vīrs?
   —       Rūdolfs Bauers — importa un eksporta kantori Minhenē. Tūlīt jums uzrakstīšu vēstuli.
   —       Tikai neapsoliet vēstulē, ka arī viņam maksāšu čet­rus tūkstošus!
   Morandi atkal izmisīgi iestenas, pieceļas kājās, izņem no galda atvilktnes papīru un aploksnes ar viesnīcas zī­mogu un raksta, lāgu lāgiem izdvesdams sāpīgu nopūtu. Viņš ir neirastēniķis.

   Kad sastapāmies pēdējoreiz, jums, šķiet, bija kas- taņbrūni mati …
   —   Jā, bet tagad melni. Vai jums nepatīk?
   —       Gluži otrādi. Tagad izskatāties eksotiskāka… un vēl vairāk nobriedusi . ..
   Tā es runājos ar savu sekretāri stacijā, kur nupat esam satikušies. Redzams, šovakar Edītei nav lielisks noska­ņojums — un izteiciens par viņas briedumu nez vai to uzlabos.
   —       Jūs arī neizskatāties pārāk zaļš, — sekretāre at­bild, neievērodama to, ka esmu viņas priekšnieks.
   Domāju — viņai taisnība. Kad cilvēks bezmiegā pava­dījis nakti un visu dienu nostaigājis, it sevišķi vēl ma­nos gados, viņu nemaz tik viegli nevar noturēt par jaunu. Toties pašsajūta man ir brīnišķa.
   —       Nu, kāpsim vilcienā, — es ierosinu. — Mūsu rīcībā ir vesela nakts, patīkami patērzēsim.
   Un, lai aizkustinātu eksotisko tumšmati, galanti pa­ņemu viņas mazo ceļasomu.
   Mūsu kupejas ir viena otrai blakus. Turklāt starp tām ir durvis. Tas droši vien uzvedina Edīti uz šādiem tādiem minējumiem, bet viņa par tiem nesaka ne vārda. Apstā­jamies gaitenī pie loga, lai ļautu pavadonim sakārtot guļvietas. Uz perona rosme pašā sparā. Vilciens aties pēc trim minūtēm.
   —   Vai esat agrak bijusi Minhenē? — es vaicāju.
   —   Nē, nekad.
   —   Zēl gan.
   Edīte nejautā, kādēļ žēl, un izklaidīgi raugās pa logu laukā.
   —   Nez kāpēc jums nav laba oma?
   Viņa aši uzmet man acis.
   —   Vai tas ir manāms?
   —   Mazlietiņ, tomēr var noprast.
   —       Es reti esmu labā omā. Man liekas — cilvēks ir labā omā vienīgi aiz zināma iemesla.
   —' Tā spēj spriest tikai alkoholiķi, — es tam nepie­krītu. — Sievietei jūsu vecumā vajadzīgs kāds iemesls, lai būtu slikta oma.
   —       Man var būt slikta bez īpaša iemesla. Jau diezgan ar pastāvīgajiem. Bet nu izbeigsim šo nelāgo, garlai­cīgo sarunu!
   Edīte apklust, atkal pašauj uz mani skatienu un pie­metina:
   —   Apskaužu tādus cilvēkus kā jūs.
   —   Kādēļ tieši? «Hronosā» vai…
   —       Tādēļ, ka nezaudējat dūšu pat tad, kad dzīvē daudz kas neveicas.
   —   Man viss veicas uz goda.
   —   Vai jūs to sakāt arī par sarunām ar «Zodiaku»?
   Ironija skaidri uztverama pat bez sestā prāta.
   —  Jā, arī par tām, — mierīgi atbildu.
   Sekretāre palūkojas uz mani neuzticīgi, tomēr nekā neiebilst.
   —       Mīļā Edīt, — labsirdīgi pamācu, — tā kā mums abiem būs kopā jāstrādā, gribu jums jau tagad šo to iz­skaidrot: parasti ir tā — jo izdevīgāks kāds darījums ir vienam, jo neizdevīgāks tas ir otram. Tatad jo lielākas pūles jāpieliek, lai to noslēgtu. Es varētu kaut vai rīt sadarboties ar «Zodiaku», pie tam sī sadarbība turpinā­tos ilgāku laiku. Taču šāda steiga jūtami atsauktos uz maniem ienākumiem un — tikai man par ļaunu. Tāpēc atzīstu par labāku zaudēt dažas nedēļas, lai iegūtu vai­rāk naudas. Zinu, ka laiks arī maksā nāudu, bet, ko izvē­lēties — laiku vai naudu, tas ir gaumes jautājums.
   No perona atskan apslapēts lokomotīves svilpiens. Di­vas meitenes, nostājušās pretim logam, māj ar roku, bet ne jau nu mums. Mani īpaši neviens nekad nav pavadījis.
   Vilciens sāk vieglītēm ripot uz priekšu, un perona strēle slīd atpakaļ, lai dotu vietu preču vagonu virtenei, sema- foriem un nakts rēgiem.
   —   Pateicos par pamācību! — Edīte paloka galvu. — Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir bijusi gluži lieka. Man ne prātā nav nācis jaukties jūsu darīšanās.
   —   Kādēļ tad? To darīt ir daudz vairāk vērts nekā domāt vienīgi par savu algu. Jūsu līdzdalība man ap­liecina, ka varu uz jums paļauties.
   Edīte pētīgi paveras manī, bet pasaka tikai to vien:
   —   Tādā gadījumā apbalvojiet mani ar cigareti.
   Uzklājis guļvietas mūsu kupejās, pavadonis aiziet tā­lāk. Stāvēdama pie loga, Edīte uzvelk dūmu un skatās laukā, lai gan aiz loga ir melna tumsa — nakts un Alpu masīvi aizsedz debesis. Izsmēķējusi cigareti līdz pusei, viņa iemet to pelnu traukā.
   —   Man drausmīgi sāp galva. Atļaujiet apgulties!
   —   Lūdzu, lūdzu! Ar labu nakti!
   Es arī dodos uz savu kupeju. Un ienāku īstā laikā, lai dzirdētu, cik piesardzīgi Edīte aizbultē durvis, kas ved no viņas kupejas uz manējo. Sito neuzticību — un tā vēl ir privātsekretāre …
   Labi, ka šovakar man ir citas rūpes.
   Novilcis uzvalku, uzģērbju pidžamu, aizkūpinu šīsdie­nas priekšpēdējo cigareti un izstiepjos gultā visā ga­rumā. Jautājumi, kas nodarbina prātu, ir tie paši, kurus neesmu izmetis no galvas, augu dienu ierasti rosīdamies un posdamies ceļam. Tie ir divi — liktenīgi un svarīgi. Pirmais — vai Morandi liecības ir patiesas? Otrais — vai viņš klusēs?
   Atbilde uz otro jautājumu ir daudz nozīmīgāka no praktiskā viedokļa, taču esmu izdarījis visu nepiecie­šamo, lai tā skanētu pozitīvi. Grūti ir piespiest kādu, lai noteiktā brīdī runā, bet vēl grūtāk piespiest, lai klusē ilgu laiku. Nav māksla pavicināt cilvēkam deguna galā pistoli vai banknošu žūksni, lai raušus izrautu no viņa ziņas un nākamā dienā gan pašam vicinātājam, gan visai operācijai tiktu pārvilkts krusts pāri. Māksla ir radīt šim cilvēkam tādus apstākļus, ka viņš nevar rīkoties citādi kā vienīgi tā, kā tu vēlies — gan pašlaik, gan vēlāk. Mo­randi klusēs, jo turpmāk viņa drošība ir tieši atkarīga no manējās. Viņš ir pārliecināts: ja es tikšu nolaists no kā­jas, tas itin neko negrozīs, bet būs viņa paša nonāvēša­nas prelūdija. Kompromitējošais materiāls taču paliks, un citi to laidīs darbā.
   Protams, šis kompromitējošais materiāls ir viens vie­nīgs blefs, bet tikai līdz zināmam brīdim. Manā rīcībā nebija Morandi un Ferrari sarunas ieraksta, toties tagad ir daudz svarīgāks ieraksts — mana saruna ar Morandi. Un tas tiešām jau nogādāts drošā vietā; tātad mana var­būtējā nāve nenoņems ūsainim no pleciem nekādu nastu, ja neuzskatām par nastu viņa galvu.
   Morandi noteikti ir aptvēris arī otro patiesību: viņš vairs nevar paļauties uz saviem līdzšinējiem pavēlnie­kiem. No viņiem nekas labs nav gaidāms. To viņam diez­gan skaidri ir parādījusi ne tikai Konti nogalināšana, bet arī tas, ka Morandi pašu kādu laiku ir uzmanījuši. Osainis apjauš: viņu pasaudzēja, vairāk vēlēdamies iz­mantot par «ēsmu» nekā viņam bezgala uzticēdamies. Tagad šefi ir pārliecinājušies, ka «ēsma» nevienu nav pievilinājusi, un likuši Morandi mierā. Tomēr pietiktu kādam atkal painteresēties par viņu, lai tūlīt pazustu gan šis kāds, gan Morandi, un tā visas pēdas būtu rupji, bet galīgi izdzēstas.
   Pēdas — kurp tās ved? Sī doma man no jauna liek atgriezties pie pirmā jautājuma, kas ir ļoti svarīgs, lai operācija sekmīgi izvērstos tālāk: vai Morandi ir stās­tījis patiesību vai sapinis maldu tīklu no puspatiesības un tīriem meliem? Līdz šim man nav bijis vaļas sīki un rūpīgi apsvērt no ūsaiņa saņemtos datus. Taču, lāgu lā­giem tos pārdomādams un galvenokārt pārbaudīdams jau pratināšanā, es pamatoti atzīstu, ka Morandi ir tei­cis patiesību un droši vien izstāstījis visu, kas viņam ir zināms. Diemžēl ūsainim ir zināma gaužām niecīga daļa no tā, ko vēlos atklāt. Tomēr pirmoreiz, kopš esmu iesais­tījies šai spēlē, pēc divu mēnešu ilgas gaidīšanas, mīņā- šanās uz vietas un neizbēgamas riskēšanas esmu ticis pie kaut kā būtiski nozīmīga, pie kaut kā jauna, kas ir ārpus Morandi loka un ļauj iedziļināties pamatīgāk neiz­dibināmajā noslēpumā.
   Tas ir tā cilvēka vārds, kurš devis ūsainim instrukci­jas un materiālus. Viņš1 , tāpat kā Konti un Morandi, strādā «Zodiakā». Sīs lielās, slavenās firmas vārds ir pārāk savijies ar ne jau tik slavenu spiegošanas darī­jumu valgiem, un tas apstiprina manu sākotnējo hipo­tēzi — «Zodiaks» plus CIP, lai gan es biju stingri nolē­mis izvairīties no pārsteidzīgām hipotēzēm.
   Sā vai tā — veikalniecisku sakaru nodibināšana ar «Zodiaku» tagad ir izvirzījusies manu nodomu priekš­plānā. Morandi jau ir nokauta kārts. Jāmeklē citi ceļi nākamajam startam.
   Viens no nezināmajiem manā uzdevumā joprojām ir vīrs ar spogujainajām acenēm. Viņa garenā, bālā seja, kas iedveš bailes ar salto vienaldzību, mani neatlaidīgi vajā kā uzmācīga ideja. Morandi apgalvo, ka viņam ne­esot ne jausmas, kurš varētu būt šis tips, lai gan es sīki izstāstīju, kāds viņš izskatās. Morandi vispār par tumšo Konti lietu zina tikai to, ko viņam šefs uzticējis krietni vien vēlāk, lai viņu iebaidītu, nevis informētu.
   «Mūsu Konti raksturu,» šefs teicis, «bija nelabojami samaitājušas azarta spēles. Tādēļ viņš rīkojās kā azarta spēlē visur, pat visnopietnākajos darbos. Protams, viņš mums pavēstīja par fotogrāfa priekšlikumu, bet tikai stundu pirms izšķirošās tikšanās. Acīmredzot pēdējā brīdī bija nobijies un nolēmis nostiprināt sev aizmuguri. Konti mēģināja pat no šīs informācijas iegūt labumu' — pieprasīja, lai viņam atlīdzinām. Un, kā tev zināms, mēs viņam tiešām atlīdzinājām. Tiesa, to izdarījām mazliet rupji — citās reizēs nostrādājam daudz tīrāk —, bet tur atkal vainīgs pats Konti. Viņš bija instruēts, lai atved fotogrāfu mājās un nodod viņam ziņas. Pēc tam viņi būtu viens otru nogalinājuši un bijuši vienlīdz atbildīgi par abām slepkavībām. Taču Konti arī te ir bijis nelie­tis. Droši vien tā ievirzīja sarunu, ka fotogrāfs uzreiz sāka šaubīties un pateica ardievu. Laime vēl, ka tuvumā atradās mūsējie un laikus sekoja viņam pa pēdām. Vis­pār dažreiz mums jāgroza savas darbības plāni. Bet ne lēmumi. Jo grozīt lēmumus nozīmē atteikties no principa. Un princips ir noteikts reizi par visām reizēm un tev pil­nīgi skaidrs: par godīgu darbu maksājam ar naudu, par nodevību — ar lodi.»
   Tam visam gandrīz vairs nav nozīmes operācijas tā­lākajā norisē. Tomēr cilvēka domas nevar iekļauties tikai operācijas ietvaros, lai cik liela tā būtu. Vienmēr kaut kas paliek ārpus šiem ietvariem — kādi nekam nevaja­dzīgi sīkumi, mazsvarīgas atmiņas, ainas, kuras jau sen būtu bijis jāizmet no galvas, bet kuras tur iegulušas un neparko neizzūd, — kaut vai aina uz tilta: zemē pie mar­gām sarāvies vīrietis sabrauktām, krampjaini trīcošām kājām, sasistu galvu un baltu, sagumzītu, asinīm piesū­kušos panamu.
   «Nu, diezgan, laiks gulēt!» murminu, vēlēdamies ar šo saprātīgo pavēli netieši dot mājienu drausmīgajai vīzi­jai, lai tā nogrimst aizmirstībā un mani neatrauj no reā­lās pasaules. Ar mani vienmēr tā notiek: kad esmu nogu­ris, nespēju aizmigt, un, jo vairāk esmu noguris, jo sparīgāk darbojas smadzenes, tikai tukšgaitā, jo tās aptumšo miglaini pagātnes rēgi, nepatīkamas paradības un neskaidras nojautas.
   «Diena tiešām ir aizritējusi spraigi, bet veiksmīgi,» saku pats sev. «Atšķirībā no šīvakara fantāzijām.» Bez skriešanās un ņemšanās, noformējot vīzas, atlasot preces paraugus, sagatavojot cenrāžus un visu pārējo, vēl bija cik necik jāparūpējas par savu garderobi, lai es daudz­maz izskatītos kā īsts biznesmenis. Tad vēl vajadzēja uzšņāpt dažas rindiņas atklātnītēs un aizsūtīt tuvinie­kiem uz dzimteni un atkal apmeklēt Georgu Rosa kungu, lai gan šādas vizītes pēc principa ir aizliegtas un pieļau­jamas vienīgi ārkārtējos gadījumos.
   Tas tiešām bija ārkārtējs gadījums. Miniatūrais mag­netofons, ko kādreiz biju nopircis, mani ir pārliecinājis, ka tas ir to vērts. Patiesībā man nepatīk tehnika, kas prasa nejēdzīgas pūles — piespraust pie kaklasaites tādu mikrofonu kā adata, ievilkt vadu zem krekla, pārdurt kabatu, lai pievienotu vadu magnetofonam, un vēlāk vietā — nevietā bāzt šai kabatā roku, lai ieslēgtu vai izslēgtu aparatūru. Bet dažkārt bez šādiem trikiem ne­parko nevar iztikt. Mazā spolīte, ielikta aploksnē un at­vēlēta mīļajam Mersjē, ir spējīga padarīt manu varbū­tējo pāragro nāvi ne jau pārāk liktenīgu tālākai izlūk- norisei vai arī, kas lai zina, atlikt šo nāvi uz vairāk piemērotu vecumu.
   —     Atvainojos, ka atkal jūs traucēju, — teicu Rosa kungam. — Saprotu, es nerīkojos tā, kā īsti pienākas.
   —    Ak, ko nu uztraucaties! — Namatēvs pasmaidīja. — Es jau esmu vecs. Man nav no kā dikti baidīties.
   «Un tev arī,» saku pats sev. «Tā nu rimsties un gulil Vispār ņem paraugu no savas sekretāres.» Tā tik ir sie­viete! Cik dīvaini, kā gan šā gleznainā veidola vīzija līdz šim nav vēl mani sagūstījusi un piespiedusi, lai sa­grauju trauslo šķērsli, kas pretdabiski šķir sievieti no
   vīrieša.
   Nemanot apraujas spriegās pārdomas, izzūd glez­nainā veidola vīzija, un es redzu kādu sapni, te pēkšņi izdzirdu pavisam neskaidri it kā tālumā skanam klauvē­jienus pie durvīm un pavadoņa balsi:
   —    Kungs, drīz būsim galapunktā!
   Kad ir aizritējis stundas ceturksnis, gludi noskuvies, smaržodams pēc palmeļjas, izeju gaitenī. Edīte nevaino­jami sakārtotiem matiem — tie tik melni kā kraukļa spārns — stāv pie loga, izklaidīgi vērodama garāmzibo- šās drūmās, pelēkās celtnes, dzelzceļa noliktavas un kla­jās, neapbūvētās vietas, kas vēsta, ka drīz iebrauksim Minhenē.
   —   Vai labi gulējāt? — jautāju Edītei, kā jau pieklājas pēc smalkā toņa.
   —    Ļoti labi, mersi! — viņa atbild.
   Bet viņas seja, par spīti svaigajam grimam, pauž ko citu. Tā ir bāla un nogurusi.
   —    Jūs esat atklājusi arī kosmētikas noslēpumus, —• es ieminos. — Līdz šim, ja nemaldos, nelikāt grimu.
   —    Vai gribat man to aizliegt?
   —    Kādēļ? Tikai atļaujiet dot jums padomu: nekrāso­jiet gluži lieki zem acīm zaļus vai zilus lokus. Glezno­tāji atzīst, ka šīs krāsas vairāk piedien ainavai nekā portretam.
   —    Jūs kaut ko sajēdzat no mākslas?
   —    Jā. Esmu lasījis grāmatu «Van Gogs — saules un neprāta gleznotājs». Lasīju kādreiz, braucot vilcienā, — kāds bija aizmirsis grāmatu kupejā. Diemžēl tiklīdz tiku līdz piektai lappusei, mans ceļš bija galā. Šādas grā­matas ir gaužām pamācošas, bet diezgan grūti lasāmas.
   Sekretāre klausās ar vienu ausi manās muļķībās, jo­projām raudzīdamās pa logu laukā. Palēninādams gajtu, vilciens jau ripo starp vagonu rindām — tātad esam iebraukuši stacijā.
   —    Nu, un tagad? — Edīte pievēršas man, kad vilciens slīd gaužām lēni. — Kādas ieceres jums ir šodienai?
   —    Gan jau pateikšu. Vispirms sameklēsim viesnīcu.
   —           Es ļoti priecātos, ja mēs apmestos kaut kur stacijas tuvumā. Tik tiešām nejūtos labi. 1
   Viesnīca, kurā ieejam, ir netālu no stacijas, turklāt moderna un mājīga.
   —           Vai vēlaties vienu istabu? — jautā kalpotājs pie lodziņa.
   —    Divas, — Edīte pasteidzas pasacīt.
   —           Divas atsevišķas istabas, — es apstiprinu. Šī dāma ir mana sekretāre.
   —           Jūs nekad nepalaižat garām izdevību uzsvērt, ka esat mans priekšnieks, — mazliet vēlāk Edīte man pār-1 met liftā.
   —           To daru vienīgi tad, kad gribu likt jums saprast, ka nav jāatbild pirmajai.
   Mums ierādītās istabas ir viena otrai blakus, un, no­gaidījis aiz pieklājības pusstundu, pieklauvēju pie Edītes durvīm.
   —            Ienāciet, lūdzu, ja esat atpūtusies. Mums drusciņ jāpastrādā.
   Darbs ir šāds — jāpazvana Rūdolfam Baueram uz importa un eksporta kantori. Edīte uzgriež telefona nu­muru un ceremoniāli uzsāk sava direktora vārdā valodu ar sekretāri, kas ir pacēlusi klausuli viņā galā, pēc tarrffl viņā galā sekretāre piezvana savam priekšniekam, un visa šā rituāla iznākumā beidzot varu tieši parunāties ar meklēto personu.
   —           Labrīt, es traucēju jūs kāda tuvinieka vārdā. Man šis tas jānodod no viņa.
   —           Ļoti patīkami! — atsaucas vīrs rosmes pilnā, jau­neklīga balsī. — Kad jums būtu ērtāk te iegriezties? ;
   —    Kad jums pašam tas būtu ērtāk.
   —    Divpadsmitos, vai ne?
   —    Lieliski.
   Sekretāre vēro mani,, zināmā mērā pārsteigta par to, i cik šī saruna ir bijusi operatīva un veiksmīga. Lai viņas I izbrīnu vēl vairāk uzjundītu, izņemu rūpīgi iesaiņotos! paraugus un veikalniecisko darījumu papīrus, salieku * visu elegantā ādas portfelī, paskatos savā rokas pulk-) stenī — īstā «Hronosā» — un vedinu viņu:
   —    Mums vēl ir laiks pastaigāties pa pilsētu.
   —    Ja jūs šo pastaigu neturat par manu darba pienākumu, es gribētu palūgt, vai tā nevarētu man šoreiz iz­palikt.
   —    Kā vēlaties, — vienaldzīgi pasacījis, satveru rokā portfeli un dodos prom.
   Minhene varbūt ir brīnum jauka pilsēta, tikai ne va­saras svelmē. TādēJ, īsu brīdi šaubījies, nolemju vis­pirms iepazīties nevis ar pašu pilsētu, bet ar alu, kam dots tās nosaukums. Alus ir varen labs. Un tieši karstajā tveicē.
   Minūti pirms divpadsmitiem esmu pie Bauera sekretā­res, pēc minūtes — jau pie paša Bauera. Lai zina, ka precizitāte, kāda raksturīga vāciešiem, piemīt arī citām nācijām, teiksim, šveiciešiem.
   Kaut gan Bauera balss skan jauneklīgi, viņš pats ir diezgan vecs, katrā ziņā pāri piecdesmitiem. Bet viņa sejā un staltajā augumā jaušams kāds dīvains spars un brašums, kas izrosās karaspēka parādēs, studentu div­kaujās un kazarmu laukumos. Viņš ļoti ātri izlasa Mo­randi vēstuli un uzreiz lietišķi noprasa:
   —    Kāds ir jūsu priekšlikums?
   Bauers runā franciski — vārdi ir tikpat stingri un noteikti kā kustības.
   Vēlreiz vispārējos vilcienos īsi izstāstu to, ko nesen biju klāstījis «Zodiaka» direktoram. Lai Baueru uzska­tāmi vēl vairāk pārliecinātu, izņemu paraugus un sīkus cenrāžus.
   Uzmanīgi uzklausījis mani, viņš pašauj acis uz pa­raugiem un pamāj.
   —    Domāju, ka izdarīšu kaut ko jūsu labā. Ko tieši un kā, varēšu pateikt ne ātrāk kā pēc divām dienām. Cik ilgi jūs te paliksit?
   —    Cik ilgi būs vajadzīgs.
   —    Vareni! Tad nu vienosimies …
   Pašķirstījis galda kalendāru, viņš nosaka mūsu nā­kamās tikšanās dienu un stundu. Pēc tam pasniedz man roku, cietu kā koks, un pavada mani līdz durvīm.
   Pesimista priekšrocība ir tā, ka viņš paredz visļau­nāko, bet, ja visļaunākais nenotiek, izbauda patīkama pārsteiguma saldini. Pesimists ir vienīgais cilvēks, kurš priecājas par to, ka viņa cerības nepiepildās.
   Tieši šādu pārsteigumu man sagādā otrā tikšanās ar
   Baueru. Bez šaubām, ne jau pašā sākumā, nē, pēc diez­gan spriegiem, nomācošiem strīdiņiem.
   —           Jums ir labas kvalitātes pulksteņi, — vietējā im­porta un eksporta kantora pārstāvis iesāk bez liekiem vārdiem. — Taču tiem ir viens trūkums — tie grūti pār­dodami.
   Domādams, ka viņš tūlīt klās vaļā vēl kaut ko tādu, ko esmu dzirdējis jau sarunā ar «Zodiaka» direktoru, pa­steidzos iebilst. Pacietīgi mani uzklausījis, Bauers saka:
   —           Mēs viens otru neesam sapratuši. Tie grūti pārdo­dami nevis pircēju neuzticības, bet pārdevēju opozīcijas dēļ. Jums būtu jāzina, ka jūsu preci boikotē.
   —           Ak tā, boikotē! — Nevērīgi atmetu ar roku. — Tās ir tikai dažu šveiciešu firmu intrigas. Nevienam nav tik liela vara, lai izraisītu boikotu visā pasaules tirgū.
   —           Neesiet tik pašpārliecināts! —- Bauers pakrata galvu.
   Vēlāk it kā starp citu pajautā:
   —           Jūs, es skatos, vēl gluži nesenīt esat kļuvis par «Hronosā» īpašnieku?
   —     Itin pareizi.
   —    Un ar ko agrāk nodarbojāties?
   —           Ar to pašu. Tikai vēl nebiju uzņēmuma īpašnieks, bet tirgotājs.
   —    Jums piederēja veikals?,
   —    Jā.
   —    Kur?
   —    Lozannā.
   —           Jums tirdzniecībā ir labi veicies, ja esat sakrājis tik daudz naudas, lai nopirktu veselu uzņēmumu.
   —           Naudu bija sakrājis mans tēvs, nevis es savā vei­kalā. Tēvs bija vecmodīgs un baidījās ielaisties riskan­tās operācijās. Lielāko daļu līdzekļu viņš glabāja skaidrā naudā, apgrozībā laida vienīgi niecīgas summas, lai segtu ikdienas izdevumus.
   —    Tātad jūs esat pārkāpis šo zelta likumu?
   —           Tas nav zelta likums, kurš nenes zeltu. Cilvēkam vajag spēlēt augstu spēli, citādi nav vērts nopūlēties.
   —           Vai jums neliekas, ka esat pārāk riskējis? — Bau­ers vaicā, cieši palūkodamies manī.
   Izturu viņa skatienu mierīgi, bez nekauniga izaici­nājuma
   —           Esmu ņēmis vērā ari risku, — atbildu. — Sliktā­kajā gadījumā visu pārdošu un neko nebūšu zaudējis
   —    Ja atradīsies pircējs … — Bauers ir citās domās.
   —   Un ja konkurenti neveiks daudz bargākus pasākumus. Var būt bargi, bargi pasākumi, Rolāna kungs!
   —    Nekādi pasākumi mani nebaida, — es apgalvoju.
   —     Protams, arī vērā likts risks paliek risks; bet kurš gan šodien neriskē?
   Viņš atkal paveras manī pētīgi. Tad noprasa:
   —           Kas jums lika griezties tieši pie «Zodiaka»? Tā nav specializēta pulksteņu firma.
   —           «Zodiaks» vispār nav specializēta firma. Toties tā ir ievērojama. Lai atvairītu boikotu, man nepieciešama tieši ievērojama firma.
   —     Ievērojamu firmu tagad ir daudz.
   —           Tomēr tādas kā «Zodiaks» var uz pirkstiem sa­skaitīt. «Zodiaks» noslēdz ne mazums darījumu ar val­stīm aiz «dzelzs aizkara». Un tieši tur tirgū nekādi boikoti nespēj likt šķēršļus ceļā.
   —           Vai jūs pats nevarētu nodibināt sakarus tur — aiz «dzelzs aizkara»?
   So jautājumu viņš izmet gluži nevērīgi.
   —     Kā tad lai nodibinu?
   —    Nezinu. Tāpat vien ievaicājos.
   Bauers mani iztaujā «tāpat vien» vēl gandrīz divas stundas. Jāatzīst, viņš pratina prasmīgi, kaut gan diez­gan atklāti un dara visu iespējamo, lai man neizžūtu mute: sekretāre ienes pudeli skotu viskija un divreiz at­jauno ledus un sodas krājumus.
   —           Ceru, ka neesmu jūs pārāk nogurdinājis, — beigu beigās Bauers pasaka, vērdamies pulkstenī.
   —           Nē, bet esat mani samulsinājis, — atbildu, labsir­dīgi pasmaidīdams.
   Saimnieks arī pasmaida — ne jau tik labsirdīgi.
   —            Pats saprotiet, lai ar kādu sadarbotos, jāzina, ar ko ir darīšana. Rolāna kungs, kaut gan apstākļi nav lab­vēlīgi, tomēr mana firma ir apņēmusies sadarboties ar jums.
   Re, galu galā ir radies arī patīkamais pārsteigums!
   —           Skaidrs, mums grūti sagraut blokādi, kādai pa­kļauta jūsu produkcija. Taču mums ir šādi tādi noieta tirgi Āfrikā — un gribētos sākumam noslēgt kontraktu par desmit tūkstošiem pulksteņu, lai pārbaudītu, kā tur tos pirks.
   Raugoties no tīras peļņas viedokļa, šī vēsts skan iepriecinoši, bet mans ieskats šai gadījumā ir gluži ci­tāds. Tāpēc ar mokām valdos, lai neuzprasītu: «Un «Zo­diaks»?»
   —    Par «Zodiaku» jāsaka — šajā firmā viss risinās daudz sarežģītāk. Kā jums jau ir teicis Morandi, man ir zināmi sakari ar tās vadību, tomēr es nemaz neesmu visuvarens. Jums noteikti derētu pagaidīt vēl dažas die­nas — tad redzēsim, ko būs devuši mani mēģinājumi tur kaut ko darīt lietas labā. Ceru, ka varat pagaidīt.
   «Pagaidīt? Es taču esmu profesionāls gaidītājs!» man būtu vajadzējis attraukt, bet es pasaku:
   —     Kā tad! Varu jums atstāt sava telefona numuru.
   —    Tik tiešām, atstājiet vien! Kad tiksimies nākamo- reiz, noformēsim arī kontraktu.
   Es izliekos, ka darījuma atlikšana nav man diez cik tīkama, bet klusēju, kā jau pieklājas. Uzsmaidīdami viens otram tā, ka zobi vien nospīd, mēs šķiramies, kad Bauers man uz mirkli ir pasniedzis koka gabalu — savu roku.
   Edīte ir manāmi sarūgtināta, līdzko viņai esmu patei­cis, ka mums vēl dažas dienas jāpaliek Minhenē. Līdz šim viņa visu laiku nav atstājusi savu istabu — vienīgi nokāpusi lejā, lai viesnīcas restorānā paēstu, — aizbil­dinādamās kā nu kuro reizi: esot apaukstējusies, sāpot galva, jūtoties nogurusi, vai atgadījies kas cits. Pašlaik viņa man nemaz nav vajadzīga un es lieku viņu mierā, lai ļaujas savai grūtsirdībai, pats visu uzmanību veltu Minhenes ievērojamām vietām, galvenokārt tām, kuras ir otrā agregātstāvoklī, proti, putām bagātīgi klātajiem ūdeņiem.
   Tā aizrit vesela nedēja, beidzot kādu rītu Bauera sek- kretāre piezvana un uzaicina mani uz ilgi gaidīto tik­šanos.
   —    Žēl, ka esmu laupījis jums tik daudz laika, — Bau­ers nesasveicinājies iesāk bez gariem ievadiem, — bet ceru, ka tas nebūs bijis veltīgi. Cik man zināms, darī­jumu ar «Zodiaku» varēsit noslēgt un vēl bez liekas ka­vēšanās. Mūsu mazais kontrakts arī gatavs.
   Viņš man pasniedz kontrakta eksemplārus, un es, kā jau piederas veikalniekam, kurš ir skaidrā prātā un ci­tiem neuzticas, tos uzmanīgi izlasu. Viss kārtībā.
   Bauers paņem no manis eksemplārus, taču, vairīda­mies stāties pie parakstīšanas rituāla, uzliek plaukstu, cietu kā koks, tiem virsū un stingi skatās manī.
   —     Ir kāds sīks pēdējais noteikums
   «Kaut tikai nebūtu no tiem, kuru dēļ viss izjūk,» klu­sībā nodomāju.
   —     Kontrakts, tāpat darījums ar «Zodiaku» var īste­noties un nest jums lielus ienākumus, var arī palikt jauka ilūzija vien. Viss atkarīgs no jums paša.
   —    Kā tad tā?
   —    Jūs droši vien apjēdzat, ka abi šie darījumi ir izdevīgi galvenokārt jums, nevis manai firmai. Tas ir zināms pakalpojums, ko mēs jums izdarām. Un jūs, kā jau prātīgs cilvēks, saprotat, ka parasti mēdz būt tā: pakalpojums pret pakalpojumu.
   —     Pret kādu tieši?
   —    īpaši manai firmai jūs nevarat būt sevišķi node­rīgs. Bet zināmu apstākļu sagadīšanās dēļ bez savas firmas es pārstāvu vēl kādu institūtu. Un šim institūtam gan jums vajadzētu pakalpot. Laikam jau aptverat, ka runa ir par izlūkošanu.
   Viņš apklust un vērīgi paraugās manī.
   Izbrīns, kādu uzreiz notēloju, nav ne pārāk liels, ne pārāk mazs. Tas ir tieši tāds, kādam jābūt nelietpratīga, bet ne pārliecīgi skrupuloza cilvēka izbrīnam.
   —    Man šķiet, saprotu gan, — atbildu, nekautrīgi iztu­rēdams Bauera skatienu. — Tikai, kā pats zināt, man ir pavisam cita specialitāte, un netieku gudrs, kā es varētu noderēt jūsu … institūtam.
   —    Tas jums kļūs skaidrs, kad būsim vienojušies par galveno. Bet par specialitāti veltīgi uztraucaties. Izlūk­dienesta ļaudis nav nekāda īpaša kasta. Tie dažkārt ir tādi tirgotāji kā jūs, ārsti, advokāti, zinātnieki — vārdu sakot, visparastākie pilsoņi
   —     Paklausieties, Bauera kungs! — es palūdzu, neērti patriņādamies atzveltnes krēslā. — Vai minētais pa­kalpojums nevarētu būt drusku vienkāršāks: es .labprāt dotu jums komisijas naudu vai procentus; vispār ņemot, jūs taču apjaušat, ka nevēlos iejaukties tur, kur man nav nekāda daļa, un vēl tagad, kad pašam ar saviem dar­biem nebūt neiet spīdoši.
   —    Jums ar saviem darbiem ies spīdoši vienīgi tad, ja sāksit noņemties arī ar citiem. Turklāt gribu brīdināt, ka jums neprasīs veikt nez kādus diženus varoņdarbus un visumā ne ar ko citu neriskēsit kā tikai ar to, ka piebā­zīsit kabatu …
   —    Pateicos, — es iebilstu, — taču es neesmu mazs bērns un saprotu, ka neviens nebūs ar mieru piebāzt man kabatu par niekiem.
   —    Te nav runa par niekiem, bet par tādiem darīju­miem, kas it nemaz netraucēs jūsu mieru un neaizskars jūsu drošību, — Bauers skaidri un gaiši pasaka. — Kon­trakti un ienākumi, tas viss ir ļoti, ļoti patīkami, tomēr neaizmirstiet vienu: ja komunisms gūs virsroku, tad ne tikai no mūsu ienākumiem, bet arī no mums pašiem nekas vairs nepaliks pāri. Rolāna kungs, brīvās Eiropas cilvēkiem jāpilda pilsoņa pienākums!
   Kādu laiku mēs arvien vēl kaulējamies šādā pašā garā — un Bauers gleznainiem vārdiem uzbur gan pilnu kabatu naudas, gan komunistu briesmas, līdz galu galā esmu spiests kapitulēt, pie tam vairāk baidīdamies no finansiāla kraha nekā no komunisma rēga.
   —    Lai notiek! — piekāpjos. — Sakiet — ko jūs gribat no manis?
   —    Pateikšu visu sīki jo sīki. Pirmais, kas jums jā­dara, ir tas, ka jāpārdod «Hronoss».
   —    Kā fad tā? — es iesaucos — šoreiz gluži nelie­kuļoti. — Man jāpārdod šī tehnikas pērle?
   —    Tieši tā. — Bauers mierīgi pamāj. — Jāpārdod ši pērle. Nekavējoties, bez jebkādam šaubām!
   Un, rau, mēs atkal braucam vilcienā — es un mana sekretāre. Minhenē Edīte jutās ar katru dienu aizvien sliktāk, bet tagad ievēroju, ka viņa pēkšņi ir atžirgusi. Seja izskatās mierīga un svaiga, lai gan tai patlaban nav uzlikts grims. Nevarētu teikt, ka Edīte ar vjisu savu būtni izstarotu dzīvinošu skurbumu — nez vai viņa ir spējīga uz kaut ko tādu —, bet melanholijas un migrē­nas pazīmes ir zudušas bez miņas. Un Edīte ir tik labā noskaņojumā, ka viņai nekas nav pretī paciemoties manā kupejā un izsmēķēt cigareti.
   Sekretāre apsēžas, uz gultas pie loga, pārliek vienu kāju pār otru, un līdz ar to viņas gūžas spilgti, izteik­smīgi izcejas zem šaurajiem svārkiem. Es nevilšus pa­vēršu skatienu uz šiem puslīdz apslēptajiem daiļumiem, taču Edīte pasteidzas manu iekaismi atvēsināt.
   —           Arvien vēl nespēju aptvert, kādēļ jums bija nepie­ciešams līdz pēdējam brīdim neteikt, ka brauksim uz Amsterdamu, nevis uz Zenēvu.
   —           Tādēļ, ka tikai pēdējā brīdi radās iemesls braukt uz Amsterdamu, — es improvizēju.
   Man netīk melot par niekiem, bet dažreiz tā ir vienīgā izeja, lai izvairītos no gariem un veltīgiem strīdiem.
   —    Šis iemesls ir gaužām slepens?
   —           Nē, itin nemaz. Tas skar sarunas ar «Zodiaka» Galveno direkciju. Vispār skar tieši to, par ko tik dziļi esat šaubījusies.
   Viņa pētīgi palūkojas manī, bet ne vārda nesaka.
   —          Minhenē jūs mocīja drausmīgas galvas sāpes, — līdzjūtīgi ieminos ne no šā, ne no tā.
   —           Jūs pat nespējat iedomāties, cik tas bija šaus­mīgi! — Edīte apstiprina.
   —           Cilvēks, kuram nebūtu bijis tik stiprs organisms kā jums, būtu aizgājis taisni kapā. Jau veselu nedēļu neizejot no istabas vien, ne tikai vēl mokoties ar galvas sāpēm, var nonākt līdz pašnāvībai.
   Tā mēļodams, aizveru kupejas durvis.
   —           Izbeidziet jel šos pliekanos jokus un netaisiet dur­vis ciet! — Edīte saka, nezaudēdama mieru un saval­dību.
   —           Briesmīgs caurvējš pūš. Galvas sāpes no jauna var rasties tikpat ātri, kā ir mitējušās. Un tad vēl — mums vajag parunāties.
   Edīte paskatās manī, un viņas brūnajās acīs viežas jau pazīstamā modrība un bažas.
   —    Par ko tieši?
   —           Par daudz ko. Sāksim kaut vai ar šādu nieku: sa­kiet — no kā jūs baidījāties Minhenē?
   - Es baidījos?
   Viņa pēkšņi iesmejas skaļi, pat pārāk skaļi, kā mēdz smieties dažas sievietes, kad viņām uzdod netīkamu jau­tājumu.
   —    Labi, tad sāksim ar citu: kas jūs īpaši interesē «Zo­diakā»?
   Sekretāre pārstāj smieties un tagad raugās manī salti, gandrīz naidīgi.
   —    Vai būs vēl trešais jautājums?
   —    Būs gan trešais, gan ceturtais, gan piektais. Un kur vēl paskaidrojumi, kas jums būs man jādod par sa­viem daudzajiem meliem!
   —    Kādus tieši melus jūs domājat?
   —    Visus. Man jums-jāsaka — nevienu no tiem neesmu palaidis garām neievērotu. Varbūt es neesmu lietpratējs glezniecībā, bet ne jau nu tāds muļķis, par kādu mani esat noturējusi… vai baudkārs labvēlis, kurš izrauga sev sekretāres pēc miesas apaļumiem .. J
   Edīte klusē, arvien vēl naidīgi mērodama mani ar ska­tienu.
   —     Es rīkojos korekti: piedāvāju jums vietu tai laikā, kad meklējāt darbu, maksāju pasakaini lielu algu, kaut gan jāstrādā tik maz, bet, par visu to atlīdzinot, jūs melojat un neesat pret mani vaļsirdīga.
   —    Nesaprotu, par ko īsti jūs runājat, — viņa saka, kā tikko pamodusies no miega. — Esmu strādājusi tik daudz, cik darba man esat devis. Attiecībā uz pārējo varu teikt — es neesmu salīgusi atklāt jums sirdi, lai gan neaptveru, kādi mani šķietami meli ir tik stipri jūs sarūgtinājuši.
   —     Redzat, Edīt, mūsu rīcībā vēl ir vesela nakts, un man nav ne mazākās vēlēšanās to aizvadīt daiļrunībā. Ja negribat arī šoreiz uz vaļsirdību atbildēt ar vaļsir­dību, beigsim šo sarunu. Rīt jums izmaksāšu visu, kas pienākas saskaņā ar līgumu, un varat būt brīva.
   Zaudējumu atlīdzībai par līguma laušanu noteikta diezgan pamatīga summa, tādēļ maniem vārdiem būtuN vajadzējis drīzāk skanēt kā patīkamam solījumam nekā draudiem. Taču, kā jau biju paredzējis, Edīte tos uz­ņēma pavisam citādi.
   —    Sakiet — ko tad galu galā esmu nogrēkojusies? Kad esmu melojusi? Ko no jums slēpusi?
   — Esmu jau uzdevis divus jautājumus.
   —     Labi, es atbildēšu. Runājot par Minheni, jums tie-1 šām taisnība. Sajā pilsētā dzīvo kāds cilvēks, kuru esjļ nevēlos sastapt. Nedz viņu pašu, nedz viņa tuviniekus.
   Kāds cilvēks, kurš savā laikā ir nejauki apgājies ar mani, bet krietni vien vēlāk sadomājis skriet man paka|. Tomēr tas viss skar tikai mani pašu, un neapjēdzu, kā­dēļ būtu bijis jāuztic jums. Runājot par «Zodiaku», jūs gan esat maldījies. Nekas mani īpaši nav interesējis šajā firmā, vienīgi esmu cerējusi, ka iekārtošos tur pa­stāvīgā darbā un reizēm kaut kur aizbraukšu uz «Zo­diaka» rēķina.
   Protams, tikpat veikli kā uz šiem diviem jautājumiem Edīte var atbildēt arī uz pārējiem. Tādēļ nolemju, ka, vadoties pēc likuma «nav jātērē velti laiks!», jāpārņem iniciatīva savās rokās.
   Aizkūpinājis cigareti, uz brītiņu pieveru acis, lai sa­kopotu domes un dotu iespēju sekretārei pārvarēt bailes, tad iesāku:
   —    Jūs esat beigusi studēt franču literatūru pirms čet­riem gadiem. To noskaidrot ir ļoti viegli. No šiem čet­riem gadiem vienu esat pavadījusi mašīnrakstītāju kur­sos, sešus mēnešus — «Fišera un Ko» firmā. Tātad divarpus gadu ir zuduši bez pēdām, un grūti pat iedo­māties, ka jūs šo metu esat nodzīvojusi dīkdienībā, ja ņemam vērā jūsu enerģisko dabu un — sevišķi — ap­liecinājumu, ka jums neesot bijis piederīgo, kuri labprāt būtu uzturējuši jūs vēl ilgāk.
   Edīte lūko kaut ko iebilst, es viņu pārtraucu:
   —    Pagaidiet, tas ir tikai sākums! Pievērsīsimies ot­ram punktam: palikusi bez darba, jūs atstājāt Cīrihi, jo vairs nevarējāt dabūt vietu. Bet, pavirši pārskatot vie­tējo periodisko presi, it īpaši slejas ar maznozīmīgiem sludinājumiem, redzams, ka Cīrihē tolaik ik dienas ir meklētas vidēji piecas sešas mašīnrakstītājas un sekre­tāres. Tad trešais: iebraukusi Zenēvā, lai izmēģinātu laimi, pirmais, ko esat uzzinājusi no savas draudzenes, ir vēsts par vakanto vietu «Zodiakā». Taču patiesībā tā «Zodiakā» radās tikai divas dienas pirms mūsu tikšanās, un to nav grūti konstatēt, palasot laikrakstos maznozī­mīgo sludinājumu slejas. Bet jūs bijāt ieradusies pirms desmit dienām un šīs desmit dienas esat sēdējusi, rokas klēpī salikusi, lai gan minētajās slejās katru dienu ir bijuši ievietoti paziņojumi par vakantām vietām citos uzņēmumos.
   Edīte klusējot raugās tālē, it kā tas, ko es saku, uz viņu nemaz neattiektos. Turpretī es visu laiku cieši ve­ros viņā, jo no pieredzes zinu, ka iedarbojas pat tāds skatiens, kas nav raidīts tieši uz acīm.
   —    Negribu vispār vēl atcerēties jūsu melus par izdo­māto draudzeni, ja tikai tā nesaucat vīrieti, ar kuru esat satikusies Zenēvā.
   —    Vai tas arī jūs kaitina?
   —     Beidziet jel izlocīties! Tas mani nekaitina tādā no­zīmē, kādā jūs domājat, taču uzvedina uz noteiktiem se­cinājumiem. Bet vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par «Zodiaku». Kā par nelaimi, jūs aizlaidāt garām šo gaužām kāroto vietu, un, kā par laimi, tobrīd jums pie­dāvāja citu — turklāt vēl līdzvērtīgu. Un jūs nepriecā­jāties par šādu veiksmi, bet neaptverama iemesla dēļ šaubījāties un atlikāt atbildi uz nākamo dienu…
   —     Dzīve mani ir mācījusi neuzticēties katram, ko ne­jauši sastopu . ..
   —    Vienu mirklīti! Lai gan bijām norunājuši, ka pie­zvanīsit man no rīta, to izdarījāt pēcpusdienā …
   —    Es jau teicu, ka biju jums zvanījusi no rīta…
   —     Un samelojāt. Jo no rīta es biju izgājis, lai satik­tos ar «Zodiaka» direktoru; jūs bijāt dzirdējusi par šo tikšanos iepriekšējā dienā, un būtu bijis muļķīgi mani meklēt tieši tad, kad jums ir gluži skaidrs, ka neatra­dīsit.
   Edīte klusē. Pastiepju roku pār viņas plecu. Zināms, lai izmestu cigaretes izsmēķi pa logu laukā, nevis ap­skautu sekretāri.
   —     Un, luk, pēc vairāk nekā dienu ilgas mīklainas svārstīšanās galu galā piezvanījāt un, pauzdama tikpat mīklainu entuziasmu un prieku, pateicāt, ka pieņemat manu priekšlikumu.
   —    Varbūt man arī vajadzēja šo to pārbaudīt, tāpat kā jūs to esat darījis.
   —     Bez šaubām. Jums bija šis tas jāpārbauda, lai ne tikai pārliecinātos, vai esmu «Hronosā» īpašnieks un kas tas tāds par uzņēmumu «Hronoss», bet arī lai izdibinātu, kādi man ir sakari ar «Zodiaku». Jautājumi, kurus esat lāgu lāgiem uzdevusi, arī ir tēmēti šai pašā mērķī. Vārdu sakot, jums patlaban ir tiktāl svarīgi strādāt pie manis, ciktāl man ir pieejams «Zodiaks».
   Lēnām aizdedzinu cigareti, lai Edītei ļautu atbildēt, tomēr viņa ieskata par labāku klusēt un raudzīties tālē. Varbūt derētu nesteigties. Varbūt tieši šobrīd viņa ap­sver, kā kārtējo reizi samelot, un, kad to būs izgudrojusi, laipni, iztapīgi saistīs ar meliem manu uzmanību.
   —    Jūsu apvainojumos bez pārlieku lielas aizdomības ir arī šis tas patiess, — sekretāre beigu beigās atzīstas. — Visa mana rīcība ir izskaidrojama ar interesi par «Zo­diaku» — to jūs jau esat atskārtis. Būtībā ne tik daudz par pašu «Zodiaku» kā par kādu cilvēku, kurš strādā šai firmā. Bet tas skar tikai mani.
   —    Paklau, Edīt: jūs esat briesmīgi iestigusi notiku­mos, kuri skar tikai jūs pašu. Viens — Minhenē, otrs — «Zodiakā» … Bet man nenāk ne prātā iestigt vēl dziļāk jūsu melos. Tieši jūsu rīcība liecina, ka tas tomēr tā nav. Jūs darbojaties pēc kāda cilvēka diktāta un, pirms kaut ko uzsākat, gaidāt no viņa instrukcijas. Kad piedāvāju jums vietu, jūs, nepieciešamības spiesta, šaubījāties, lai iegūtu laiku, pa kuru varētu paziņot par šo vietu un sa­ņemt papildu rīkojumu. Aiz šīs pašas nepieciešamības tikāties ar draudzeni — vīrieti. Es negribu ar varu pie­spiest, lai izstāstāt vairāk nekā, pēc jūsu domām, drīkst uzticēt, bet arī nevēlos, lai mani dusminātu muļķīgiem meliem. Kā jau teicu: rīt dabūsit aprēķinu un — ardievu!
   —    Es negribu no jums šķirties, jūs esat man vaja­dzīgs … — Edīte pusbalsī iesaucas, neviļus pavērsda- mās pret mani.
   —    Jūs arī esat man vajadzīga, taču jāvairās… — es nomurminu.
   Edīte ir tā pagriezusies, ka viņas seja atrodas sprīža attālumā no manējās. Viņa elpo satraukti, kaut gan ne­maz nav jāvelk tik dziļi gaiss, lai būtu redzams, kas viņai par krūtīm.
   —    Es labprāt jums pateiktu visu, bet nespēju… — sekretāre nočukst, satverdama manu roku.
   —    Kādēļ? Jums taču valoda šķirtin šķiras.
   —    Tādēļ, ka tas neskar tikai mani pašu … kā jau esat atjautis … tas nav vienīgi mans noslēpums … vis­pār nav mans noslēpums …
   —    Labi, es neuzstāju ar varēm. Tomēr jums jāatzīst, ka nevaru strādāt kopā ar cilvēku, kam ir slepeni nodomi tai pašā nozarē, kurā pelnu maizi.
   Edīte paspiež dīvaini neapzinātā jūtu uzplūdumā manu roku un lūdzas: ^
   —           Vismaz man apsoliet, ka nevienam neizstāstīsit… Apsoliet, ka klusēsit!
   —           Par to jums nav ko raizēties. Protams, ja jūsu intereses nevēršas pret manējām.
   —           Moris… — sekretāre gaužām uzbudināta saka, gluži negaidot pasaukdama mani vārdā. — Es esmu spiedze …
   —           Ā-ā, spiedze… — klusiņām nopurpinu. — Tā tik man vēl trūkst!
   Viņa spēcīgāk spiež manu roku un raugās bažu pilnām acīm, kā šausminādamās pati par savu atzīšanos.
   —    Kādam izlūkdienestam tu kalpo?
   —    Nekādam… Kalpoju «Fišeram un Ko»..,
   —    Kas tā ir par spiegošanu?
   —     Komerciāla.
   —    Vai tāda ari ir?
   —           «Zodiaks» ļoti stipri aizskar «Fišera un Ko» inte­reses dažās jomās. Bez tam «Zodiaks» izstrādā kādus tālākas nākotnes projektus, lai aprītu atsevišķus uzņē­mumus un nodibinātu kaut ko līdzīgu monopolam. «Fi- šers un Ko» grib sīki uzzināt par šiem projektiem un būt lietas kursā par visu, kas notiek «Zodiakā».
   To vienmuļi klāstīdama, viņa izskatās kā pašnāvniece.
   —           Es nedrīkstēju nevienam to teikt, nevienam — sa­proti?
   «Tas ir tikpat, kā tu nevienam arī nebūtu teikusi. Kāda sena draudzene mani pat dēvēja par «Neviena kungu»,» klusībā nodomāju, bet pasaku:
   —            Skaidrs! Nu, nomierinieties! Neesmu no pļāpīga­jiem. Un tava slepenā misija man bijusi — nebijusi. Ar vienu vienīgu noteikumu: ja tu nedarīsi muļķības, kuru dēļ galu galā man noies greizi.
   Mēs nemanot esam sākuši viens otru uzrunāt ar «tu», bet citādi tas arī nevar būt, kad, intīmi tērzējot, cilvēks vaļsirdīgi atzīstas spiegošanā.
   — Es nekā nedarīšu bez tavas ziņas, — Edīte apso­lās. — Par visu vispirms vienošos ar tevi. Labi?
   —           Labi. — Un, lai būtu vēl labāk, man vajag aizsākto nomierināšanas ritu izpildīt līdz galam. Tādēļ pavirzos drusciņ pa labi un aplieku Edītei roku ap vidukli. Sai gleznajai sievietei ir apbrīnojami tievs viduklis.
   — Ai, Moris, kaut tu zinātu, kā es tevi pirms brītiņa Ienīdu!
   Pagaidām atturos uz Edītes atzīšanos atbildēt ar at­zīšanos, viņas pilnīgās krūtis tā piekļaujas pie manējām, ka pat elpu ņem ciet. Un te vēl ko piebilst būtu lieki, lidīte ir manās rokās — vārda tiešā un pārnestā nozīmē.

   Liekas, «Zodiakā» ieceļ amatos atkarībā no dzīvsvara. Direktors Zenēvā bija resns. Bet galvenais tirdzniecības direktors Amsterdamā ir pagalam izblīdis. īsts milzis paretiem, rudiem matiem, lādzīgu, sārtu seju un varen lielu vēderu — laikam no pārmērīgas alus dzeršanas. Viņa vārdu, ko man jau bija teicis Bauers, ir diezgan grūti izdabūt pār lūpām — van Vermeskerkens.
   Milzis laiski atlaižas atzveltnes krēslā aiz divus met­rus gara ozola rakstāmgalda. Seja tik sārta un mati tik rudi, ka viņš izskatās kā nokaitēts un tā vien šķiet, ka kuru katru mirkli no viņa galvvidus izšausies liesmas.
   —    Cik interesanti! — van Vermeskerkens labsirdīgi nodārdina zemā balsī, kad esmu viņam visu izstāstījis. — Ļoti, ļoti interesanti!
   Jūtos apmierināts, un, cieši palūkojies manī, viņš ar­vien vēl tikpat labsirdīgi piemetina:
   —    Tomēr jūsu variants mums neparko nav pieņe­mams.
   Milzis nospiež uz rakstāmgalda zvana pogu, tūlīt ienāk sekretāre, un viņš tai pavēl:
   —     Esiet tik laipna, atnesiet mums ko dzeramu!
   «Ja būs kas dzerams, viss vēl nav zaudēts,» es no­spriežu un velku no kabatas cigaretes.
   —    Lūdzu! — Van Vermeskerkens pēkšņi attopas un, viegli elsdams, sniedz man iespaidīgu kārbu ar cigāriem.
   Paņemu cigāru, un, kamēr to izsaiņoju un ar knaiblī- lēm nokniebju tam galu, sekretāre noliek uz galdiņa stūra atspirdzinošu dzērienu. Kā jau esmu gaidījis, tas ir alus. Slinki pamājot, milzis aicina mani pie galdiņa, un mēs, piegājuši tam klāt, iekārtojamies smagos, ērtos at­zveltņos. Van Vermeskerkens ar ierastām kustībām at­korķē divas «Tīborga» pudeles un piepilda divus kau­sus. Tad pēc paraduma paceļ savu kausu, iztukšo līdz galam, nošmakstina un, smagi dvesdams, atgāžas pret atzvalu.
   —    Interesants piedāvājums, tomēr nav pieņemams, — viņš rezumē jau pirmit teikto — Jūs jautāsit: kādēļ? Tādēļ, mans mīļais, ka, pieņemot jūsu piedāvājumu, mums jāpārtrauc sakari ar dažām solīdām šveiciešu fir­mām, ar kurām jau sen sadarbojamies. Nezinu, kā jūs tā esat sacēlis visus pret sevi: jūsu uzņēmumu pilnīgi boikotē.
   —   Šie boikoti var ilgt dienas trīs, — nicīgi atbildu.
   —    Pietiek tik ievērojamai firmai kā «Zodiaks» noslēgt darījumu ar mums, lai tie visi izkūpētu.
   —    Jūsu domas par «Zodiaku» man glaimo, — direk­tors dārdina. - Tikai baidos, ka mūs mazliet pārvērtējat. Un lidz ar to pienācīgi nenovērtējat savu pretinieku.
   Milzis izrunā franču vārdus ar angļu akcentu, bet tas holandietim nav diēz ko nosodāmi. Viņš apklusis paveras uz pudelēm, kuras nav vēl atkorķētas, tomēr novaldās, lai neielietu alu kausos. «Lietojiet mazāk šķidruma,» lai­kam mājas ārsts viņam ir piekodinājis pēdējā vizītē. Taču van Vermeskerkens šobrīd ir tik drausmīgi sārts, ka es labprāt viņām ieteiktu lietot vairāk šķidruma, ja nevēlas, lai no galvas pēkšņi uzšaujas liesmas.
   —    Kad devu jūsu Baueram visumā skaidru atbildi, biju iedomājies citu variantu, -— direktors atsāk valodu.
   —   Mēs varētu nopirkt Bet uzreiz visu uzņēmumu, nevis atsevišķas preču partijas.
   —    Jūs liekat priekšā, lai es pārdodu «Hronosu»? — jautāju, gandrīz vai uzlekdams kājās.
   —    Tieši tā. — Rudmatainais milzis mierīgi paloka galvu. — Un, šķiet, mūsu piedāvājums jūs bezgala iepriecinās.
   —    Iepriecinās? Jūsu piedāvājums mani dzen pašnāl vībā, bet vēl gribat, lai es priecātos.
   — Neuztraucieties, tikai neuztraucieties! — Direktors- paceļ roku. — Mūsu piedāvājums nemaz nav tik šaus-' mīgs, kā jums liekas …
   Paceltā roka mirkli karājas gaisā un laižas lejup, it kā netīšām satverdama kādu pilnu pudeli. Drīz vien korķītis nokrīt uz paklāja, maigi nopaukšķēdams. Ja cil­vēks vienmēr klausīs ārstu, tad …
   —    Mūsu piedāvājums jūs neiedzīs pašnāvībā, bet glābs, — milzis paskaidro, vienā rāvienā iztempis otru kausu alus. — Jūs pats savas vainas dēļ droši padarīsit sev galu. Mums skaidri zināms — boikots turpināsies tik ilgi, līdz beigu beigās bankrotēsit…
   Un viņš klāj vajā visus tos argumentus, kas man jau gluži pazīstami, jo nesen pats ar tiem piespiedu pie sie­nas nelaimīgo «Hronosā» dibinātāju. Turklāt acīmredzot «Zodiaka» jaudis visu pamatīgi pārbaudījuši, jo direkto­ram ir pilnīgi dati par manu uzņēmumu.
   —    Jums ir viena vienīga izeja — pārdot uzņēmumu. Un lielas izredzes — pārdot nevis kādam izspiedējam, bet tādiem cienīgiem, man gribētos teikt, devīgiem pir­cējiem kā mēs.
   Es visu laiku izturos gluži kā jebkurš cilvēks līdzīgos gadījumos: jūtos satriekts, pat aizmirstu iztukšot otro milža piepildīto kausu alus, kaut gan, starp mums runā­jot, tiesības remdēt slāpes ir ne jau van Vermeskerke- nam vien. Vēlāk, kad direktors ir līdz galam izklāstījis draudu pilnos argumentus, es ņemu vārdu, lai ar gandrīz aizkustinošu, smeldzīgu satraukumu paskaidrotu, ka «Hronoss» man nav tikai pelņas avots, bet mana pirmā un varbūt pēdējā mīlestība, ka pulksteņi ir mans sirds aicinājums, mantots no paaudzes uz paaudzi, šai aiz­grābjošās atzīšanās vēstījumā iesprauzdams diezgan daudz aizguvumu no tirādēm, ar kurām par šo pašu te­matu kādreiz nav skopojies Klods Rišārs.
   —    Cik brīnišķi! — direktors secina, kad esmu ap­klusis. — Tad šis darījums būs vēl izdevīgāks abām pu­sēm. Ja tas tiks realizēts, mēs atvērsim veselu nodaju, kurā ražosim un pārdosim pulksteņus, un mums būs ne­pieciešams šīs nodajas priekšnieks.
   —    Bet ko iesāks mans direktors? Un sekretāre? Un visi tie cilvēki, kas tik rūpīgi izraudzīti, radot lielisku, darba spējīgu organismu?
   —    Paklau, — van Vermeskerkens skaji saka. — Mums nav ne mazākās patikas sagraut šo organismu. Gluži ot­rādi, mēs turpmāk to vēl paplašināsim, lai izveidotu va­renu uzņēmumu, kas droši konkurētu ar citiem. Jūsu Jau- dis pat nemanīs nekādas pārmaiņas. Tāpat arī jūs.. 5 vienīgi varbūt jutīsit, ka no pleciem noveļas bczgaligu rūpju slogs.
   Šos vārdus izrunājot, viņš stingri novēž ar roku, kā vēlēdamies mani ciešāk pārliecināt, un satver pēdējo pilno pudeli.
   Arvien vēl kādu brīdi svaidos dziļu pārdzīvojumu un šaubu vētrā, nezaudēdams mēra sajūtu. Vēlāk it kā aiz tīras ziņkāres ievaicājos par cenu. Uz šo jautājumu mil­zis atbild ar pretjautājumu:
   . — Cik esat samaksājis bijušajam «Hronosā» īpašnie­kam?
   —    Es jums pateikšu, lai gan tas ir noslēpums, kas at­tiecas tikai uz mani un Rišāru.
   Un nosaucu īsto summu.
   «Zodiaka» ļaudis to tik un tā ir uzoduši — tas man tūlīt ir skaidrs, redzot, kā milža acis sāk starot apmie­rinātībā.
   —    Ļoti jauki, — viņš pamāj. — Tātad mums arī va­jadzētu dot to pašu cenu, lai jūs neko nezaudētu.
   —    Bet jūs… — iesaucos, aizsvilies sašutumā.
   Direktors atkal paceļ tuklo roku.
   —     Pagaidiet! Es teicu, ka vajadzētu dot, taču tas vēl nenozīmē, ka tik vien arī dosim. Jums tiešām izdevās gaužām leti nopirkt «Hronosu», un mēs jums piekāpsi­mies daudz vairāk nekā jūs iepriekšējam šā uzņēmuma īpašniekam. Dabūsit piecus procentus virs darījuma kop­summas.
   —    Labāk sakiet — desmit procentus, — es turos pretī, — lai mani nopietni stimulētu to visu apdomāt.
   Van Vermeskerkens pusbalsī iesmejas, un viņa smiekli skan kā kovārņa ķērcieni.
   —     Par to pat nesapņojiet, Rolāna kungs! Jūs esat lie­tišķs cilvēks. Pieci procenti — pie tā mēs paliksim. Un atļaujiet piebilst, tas pilnīgi pieņemams, ja liekam vērā, cik liela summa tur sanāk.
   Zināms, es neatlaidīgi pieprasu desmit procentus, tad nolaižu līdz astoņiem, bet haizivs ar labsirdīgo purnu nedomā padoties.
   —     Pieci procenti, — viņš atkārto tik ilgi, līdz man jau ir laiks atvadīties. — Un pārāk nekavējieties ar at­bildi! Mēs retumis nolemjam ielaisties līdzīgos darīju­mos, bet, ja esam nolēmuši, mums netīk vilcināties.
   Laukā līst. Sajā pilsētā bieži līst un lielākoties tieši tad, kad esmu izgājis bez lietussarga. «Zodiaka» Galvenā direkcija atrodas klusā ielā netālu no centra. Patiesībā tā nav iela, bet krastmala, gar to pa dziļu kanālu rāmi plūst straume, kuras tumšo virsmu patlaban ir saņirmi- nājušas lietus lāses. Man ir laime patīksmināties par ūdeņiem. Vispirms — Venēcijā, tad — 2enēvā, tagad — Amsterdamā.
   Ietinies ciešāk putekļumētelī, soļoju pa krastmalu, risi­nādams savas domas. Pieci vai astoņi procenti — šis jautājums vismazāk nodarbina prātu. Ienākumi nav ne­kas slikts, taču es neesmu Arējās tirdzniecības ierēd­nis — un mans uzdevums nav iegūt peļņu. Raizējos par to, par ko patiesībā vajadzētu priecāties: operācija pārāk viegli un strauji virzās uz priekšu, darījumu var noslēgt kaut vai tūlīt, ja tikai ir vēlēšanās. Bez šaubām, «Zodia­kam» ir izdevīgi dabūt savās rokās tādu uzņēmumu kā «Hronoss». Bet to, ka direktors ar mieru ņemt «pūrā» arī mani, nepagalam nesaprotu. Tas nebūtu nekāds brīnums, ja milzis man būtu piedāvājis palikt gluži parastā firmā, kurai ir rūpes vienīgi savā tirdzniecības plāksnē, bet šai gadījumā, kur firma «Zodiaks» ir maskēts izlūkošanas centrs, viņa rīcība ir grūti izskaidrojama. Iznāk, ka mana hipotēze — «Zodiaks» plus CIP — ir bijusi diezgan pārsteidzīga. Varbūt «Zodiakā» tikai strādā kāds no CIP? Lai nu būtu kā būdams, man katrā ziņā jādara tālāk tas, ko esmu aizsācis. Cita ceļa nav.
   Sastopos ar Edīti Rembranta laukuma kafejnīcā, kur esmu viņu atstājis. Uz galda līdzās tukšai kafijas tasei nolikti daži kinožurnāli, laikam jau lasīti un pārlasīti, spriežot pēc tā, cik Edīte izskatās nogarlaikojusies. Viņa vērīgi palūkojas manī, mēģinādama uztvert, kā man ir gājis, bet, nevarēdama neko atskārst, nepacietīgi pa­vaicā:
   —    Vai viss labi veicās?
   —    Raugoties pēc tā, no kuras puses to vērtējam, — izvairīgi atbildu. — Man nekā laba nav ko gaidīt, toties tev droši vien būs kas lielisks.
   Edīte manāmi kļūst vēl nepacietīgāka.
   — Tavu šefu ziņas ir apstiprinājušās, — es pastāstu, aizkūpinādams cigareti. — «Zodiaks» tiešām jau tīko ap­rīt dažus uzņēmumus. Un pirmais sarakstā, šķiet, ir iekļauts «Ilronoss».
   Pēc divām dienām — nav aizritējis ne pārāk ilgs, ne pārāk īss laiks — mani atkal ieved pie sārtā milža, lai es viņam pavēstītu, ka pieņemu noteikumus.
   —    Vareni! — Direktors apmierināts paklana galvu. — Es jau tā domāju. Man pašā sākumā radās iespaids, ka esat saprātīgs un lietišķs. Izpildīsim formalitātes bez mazākās vilcināšanās. Pastarpēm jums nebūtu par ļaunu iepazīties ar mūsu priekšsēdētāju Evansa kungu. Es jau esmu stāstījis viņam par jums.
   Van Vermeskerkena sekretāre pa garu, tukšu gaiteni ar daudzām durvīm aizved mani uz nelielu pieņemamo istabu un tur atstāj citas sekretāres ziņā — viņa sargā ieeju paša priekšsēdētāja svētnīcā. Sekretāre aicina mani apsēsties un pakalpīgi pasniedz rīta laikrakstus. Kad jau esmu paguvis diezgan sīki izskatīt presi un aplūkot glīto meitieti ar piemīlīgo seju, beidzot ietarkšķas tālruņa zvans — un sekretāre, pateikusi dažus īsus vārdus klau­sulē, pamāj man uz svētnīcas durvīm.
   Pārlaižot acis kabinetam, kurā esmu ienācis, man uz­reiz pamostas aizdomas, ka priekšsēdētājs ir lasījis laik­rakstus, kamēr esmu gaidījis ārpus durvīm. Tie juceklīgi samesti kaudzītē uz viņa rakstāmgalda. Sagaidot mani, Evansa kungs tomēr atzīst par vajadzīgu piecelties kājās un vēlīgi pasniegt man ļenganu, garu roku.
   Ievērojamu firmu priekšsēdētāji ir kā angļu karaļi — valda, bet nevada. Tādēļ biju iedomājies, ka ieraudzīšu muzejisku praulu, dižciltīgas ģimenes atvasi, kura ir mantojusi nevis bagātību, bet vārdu, kas nodrošina viņai godpilnu amatu un labu algu. Taču vīrs, kas mani uz­ņem, izskatās pašā spēku plaukumā, lai gan viņam jau ir pāri piecdesmitiem. Evanss ir kalsns un ļoti garš, iet, mazliet uzkucies kā liela auguma cilvēki, kuri staigā it kā pastāvīgās bailēs, ka tikai pret kaut ko neatsistos ar galvu.
   —     Es franciski runāju gaužām slikti, — viņš atbild uz manu sveicienu. — Kaut gan visu saprotu.
   —    Man gandrīz tāpat ir ar angļu valodu, — atzīstos.
   Tā mēs apspriežamies divās valodās. Izrādās, ka tas
   nemaz nav tik grūti, jo būtībā īsta saruna neizraisās. Laiks tiek ziedots diviem gariem monologiem, kuros tiek iestarpinātas dažas īsas replikas. Manējais ir par iespē­jām, kādas paveras projektētajai jaunajai nodaļai, ievē­rojot nenovērtējamās pulksteņu «Hronoss» īpašības. Evansa monologs — par «Zodiaka» raksturu, par ma­ziem sektoriem — ritenīšiem, kas visi kopā izveido lielu mašīnu, par tās priekšrocībām, par atsevišķā sektorā ra­dušās nejaušas, īslaicīgas krīzes gaužām niecīgo ietekmi uz šo mašīnu un tā tālāk, un tā tālāk. Man pat liekas — priekšsēdētājs atkārto līdzīgiem gadījumiem no galvas iekaltus ziņojumus, taču es nejūtos aizskarts, jo mans monologs diez vai skan oriģinālāk.
   Evanss runā vienmuļi, nenieka nebēdādams, kā es uz visu reaģēju, un šķietami likdams saprast, ka izpilda garlaicīgu, neizbēgamu rituālu. Viņa glītā, vīrišķīgā seja, kurā viešas stipra griba un neatlaidība, ir kā sla­venajam Holivudas aktierim, kas tieši ar šādiem vaib­stiem ir ticis tik tālu, ka kļuvis par miljonāru. Tikai ak­tiera skatiens bija sirsnīgs, jūtu uzliesmojuma brīžos pat maigs. Bet Evansa pelēkās, saltās acis raugās vienal­dzībā drūmas un stingas, it kā viņš, vērdamies manī, domātu par ko citu vai arī — vēl vairāk — it kā aiz šīm acīm nebūtu cilvēka.
   Bez manāmas ziņkāres vēroju sarunas biedru un bez manāmas ziņkāres aplūkoju iekārtu. Milzīgais kabinets drīzāk atgādina jūrniecības muzeju nekā komersanta kantori. Senu kuģu modeļi stikla ietvaros, navigācijas kartes, tvaikoņa stūres rats, kompasi, barometri — un kur vēl visvisādi dažāda lieluma gliemežvāki! Istabas viņā galā ir divas durvis. Vienas mazlietiņ pavērtas, un, cik var redzēt, aiz tām atrodas tikai mazgājamā ierīce. Logi spīd un laistās aiz tīrības, vērsti uz krastmalu, kur augstu slienas-koki.
   —    Vai jums ir kādas speciālas vēlēšanās? — Evanss jautā, pabeidzis monologu un brītiņu klusējis.
   Tas nozīmē: «Vai tu nedomā, ka laiks iet prom?» — bet es nolemju izmantot šo izdevību.
   —    Es gribētu paturēt savu līdzšinējo sekretāri.
   —    Vai viņa tik skaista? — Evanss uzrauc uzacis.
   Un tas ir vienīgais, pret ko viņš nepaliek vienaldzīgs, un vienīgais joks, ja šo nodrāzto izteicienu var atzīt par joku.
   —    Tas ir gaumes jautājums. Viņa kā nekā lielisk darbiniece, esmu pieradis pie viņas un …
   —     Labi, labi… — Evanss piekrīt. — Pasakiet manā vārdā Vorneram, lai ieceļ viņu šai amatā. Vispār jums vajadzētu iegriezties pie Vornera — viņš jūs pašu arī noformēs darbā.
   Evanss pieceļas, lai galu galā es apjaustu, ka pie priekšsēdētāja neklājas sēdēt bezgala ilgi.
   Šie cilvēki mētā mani kā futbola bumbu: van Vermes kerkens — pie Evansa, Evanss — pie Vornera. «Iegrie zieties pie Vornera!» skan tikpat nevainīgi kā «Uzsmē ķējiet cigareti!». Tomēr te īstenībā ir pavisam kas cits
   Kadru daļas priekšnieks Ādams Vorners ir manos ga dos un droši vien vēl mazāk uzticas citiem nekā es. Vien mēr ātri var uztvert līdzvērtīgu pretinieku, jo uzreiz manāmas kopējas iezīmes savās un viņa domās un dar bībā. Vorners ir ģērbies labu labā, bet neuzkrītošā pe lēkā .uzvalkā. Viņa seja arī ir pelēka, neizteiksmīga, bez savdabīgiem vaibstiem. To. pašu drīkstētu sacīt pa acīm — dvēseles logiem, ja tās pārāk nešaudītos un ne slēptu tik dziļu aizdomlbu.
   Vorners piedāvā man apsēsties pie rakstāmgalda un izņem no atvilktnes nez kādus formulārus, uz kuriem pat nepaveras. Viņa istaba ir maza, es teiktu, nabadzīga salī­dzinājumā ar impozantajiem direktora un priekšsēdētāja kabinetiem.
   —     Es diezgan slikti runāju franciski, — viņš brīdina mani.
   —    Tad nu varbūt jūs labprāt paklausītos kropļotā angļu valodā .. .
   —    Tas nemaz neaizskars manas nacionālās jūtas, — kadru daļas priekšnieks saka. — Esmu amerikānis.
   Jāpiebilst, amerikāņi iedomājas, ka, nepareizi runājot angliski, viņi ir radījuši no šīs valodas gluži jaunu.
   —    Jūs esat no Lozannas, vai ne?
   Piekrītoši pamāju ar galvu.
   —    Pēc tautības šveicietis?.
   Ai kal pafnāju.
   —     Bet… — Te Vorners liekuļoti ieskatās sev priekšā noliktajos dokumentos. — Man šķiet, jūsu māte ir bijusi bulgāriete.
   —    Armēniete, — es izlaboju.
   —    Taču dzimusi Bulgārijā?
   —     Jā. Plovdivā. Patiesībā viņa atstāja šo zemi vēl jaunības gados.
   —     Skaidrs. Un tur vairs neieradās?
   —    Tikai vienreiz, cik man zināms.
   —     Kad jūs esat bijis Bulgārijā?
   —     Speciāli tur nekad neesmu bijis. Tikai reizi esmu iegriezies pa ceļam uz Turciju.
   —    Kad tieši?
   Un karuselis sāk griezties. Tas tik ir karuselis: jau­tājumi un atbildes, un jautājumi uz jautājumiem, un no­virzes te uz vienu, te uz otru pusi, un nejauši iebildumi, lai tikai būtu ko teikt, un pēkšņi pavērsieni — tādi, it kā es pats pratinātu, sēdēdams Vornera vietā, bet viņš būtu ieņēmis manējo. Tā ir īsta pratināšana, spraiga un iz­smeļoša, un vīrs aiz rakstāmgalda diez ko nepūlas runāt draudzīgākā noskaņā. Sī pratināšana reizē ir arī pār­baude, kas man var Sūt liktenīga, leģendas pārbaude vi­sos samezglojumos un atšķetinājumos, visos sīkumos, pārbaude, kurā mani nervi ir saspringti modrībā un sirdi ir pārņēmis neliels, slēpts prieks, ka mūsējie ik nieku ir pamatīgi uztaustījuši un ikviens no jautājumiem, ar kuriem Vorners cer m^ni iedzīt strupceļā, jau iepriekš paredzēts, — tos dzirdot, liekas: saklausu pulkveža balsi tur, tālumā, tūkstošiem kilometru no šejienes, ģenerāļa kabinetā; un šai mirklī man ir ļoti, ļoti patīkami, ka pasaulē ir tādi atturīgi pedanti kā pulkvedis, kas ātrāk nerimstas, kamēr nav atklājis vismazāko detaļu.
   Manas un Ādama Vornera līdzīgās īpatnības, kuras, šķiet, esmu uztvēris pašā sākumā, zināmā mērā atvieglo manu stāvokli: Vorners ar savu taktiku nespēj mani pār­steigt un pat gaužām negaidītus jautājumus uzdod tieši tad, kad jau skaidri zinu, ka tie tūlīt sekos. Taču tas nemaina manu kritisko situāciju. Vīrs aiz rakstāmgalda ir varen veicīgs un brīnum asu prātu, un tā ir drošākā ķīla tam, ka man nepaies secen neviens no iespējamiem bīstami āķīgiem jautājumiem. Klusībā slavēju to brīdi, kad esam vienojušies sarunāties angliski. Vienmēr, ja
   kāds pietiekami labi nepārvalda svešvalodu, klausītājs daudzreiz attaisno to, ka viņš vilcinās, apklust vai ap­raujas pusteikumā, kā meklēdams nepieciešamo vārdu.
   Tā ir spēle. Un jebkurā spēlē ir risks, šis tas neiziet cauri. Manas atbildes var būt nevainojamas, bet skanēt tā, ka vīrs, kas sēž man pretim, nāks pie slēdziena: «Tu, draugs, esi sacerējis nesatricināmu leģendu, tomēr tā ir un paliek tikai leģenda. Labāk ej un pūt pīlītes citur!» Tāpēc vajag spēlēt divās plāksnēs — pārliecināt ar da­tiem un pārliecināt psiholoģiski. Citiem vārdiem sakot, nedrīkst ne uz mirkli izlīst no tā šķietami lādzīgā, vaļ­sirdīgā cilvēka ādas, kurš īstenībā tāds nemaz nav, bet prasmīgi tādu tēlo. Lāgiem jāizvairās no liekas vilcinā­šanās, lāgiem — no pārmērīgas steigas. Uz vieniem jautājumiem jāatbild nekavējoties, uz citiem — vispirms jāpadomā, tad jādod jau sen gatava atbilde. Un tam vi­sam jānotiek dabiski, it kā jāizriet pašam no sevis, kat­ram teicienam jāpiemēro atbilstošs skatiens, sejas vaibsti un stāja. Tāpat kā uz skatuves, tikai mazliet savādāk. Jo diezin vai kāds aktieris ir spēlējis lugu, kurā katrs lieks vai neīsts žests viņam maksātu dzīvību.
   —    Es jau uztraucos, redzot jūsu interesi par manu pagātni, — pēkšņi ieminos ar smaidu uz lūpām. — Do­māju — droši vien kāds konkurents jums ir mani apme­lojis …
   —    Nu, esiet jel mierīgs! — Vorners savukārt pa­smaida. — Neesam bērni, neiesim klausīties nez kādās tenkās. Un vispār tas, ka jūs tā iztaujāju, pilnīgi atbilst kārtībai mūsu firmā. Mēs šeit, «Zodiakā», visi esam kā liela ģimene. Augstu vērtējam savus cilvēkus, rūpējamies par viņiem, tādēļ mums itin viss jāzina par katru.
   Viņš Uzmet man skatienu, īsu, vienaldzīgu, bet tik negaidītu, ka es pat samulstu, un noprasa:
   —    Kad jūs slēdzāt veikalu Lozannā?
   —    Pagājušā gada maijā. Tūlīt pēc tēva nāves.
   —    Un kādēļ?
   —     Zināt, tas ir diezgan sarežģīts jautājums. Mans tēvs ļoti baidījās uzsākt kādus darījumus un strādāja, lai tikai nevajadzētu sēdēt dīkā, veikals pavisam nīku­ļoja. Es redzēju, ka nav nekādas jēgas to vēl ilgāk tu­rēt…
   —           Bet jūsu tēva nāve sagādāja jums tieši laimīgu iespēju — piedodiet par izteicienu — tirgoties ar daudz plašāku vērienu.
   —           Šaubos gan. Es vismaz spriežu tā. Veikali, zināt, ir kā cilvēki. Ja reiz kādam radusies slikta reputācija, tur jau grūti kas grozāms. Mūsu firmu desmit gadus uzlū­koja par kvartāla sīkuzņēmumu, kas pārdod viduvējas preces …
   —           Varbūt jums taisnība, — Vorners piekāpjas. — Tā­tad jūs izlaidāt stūri no rokām pagājušā gada maijā?
   —    Jā.
   —           Un ieguvāt savā īpašumā «Hronosu» šogad jūlija sākumā?
   Piekrītoši paloku galvu, saspringti gaidīdams, ko viņš vēl vaicās.
   —    Bet ko darījāt šo divu notikumu starplaikā?
   Tas ir sen gaidīts jautājums. Veikali ir kā cilvēki un arī kā leģendas. Taču vislabākā leģenda nav izstrādāta tā, lai būtu pati pilnība. Un vislabākajai ir savas vājās puses.
   —    Ceļoju.
   —    Kur tad īsti?
   Ir jautājumi, uz kuriem var brīvi atbildēt: «Neatceros!» Ak vai, šis gan nav no tiem!
   —          Gandrīz visu laiku pavadīju Indijā: Bombejā, Hai- darabadā, Madrasā/Kalkutā …
   —     Indijā? Kādēļ tik tālu?
   —           Tieši tādēļ, ka ta tik talu. Lai gan esmu sava tēva dēls, tomēr jums jau teicu, ka viņš bija viduvējs tirgo­tājs. Un vēl jāpiebilst, viņš izturējās pret mani tirāniski. Neņēma vērā nedz manus uzskatus par tirdzniecību, nedz manas vēlēšanās. Cik reizes nebiju lūdzis tēvam, lai ļauj man paceļot pa svešām zemēm — biju mūždien par to sapņojis —, viņš allaž atbildēja vienu un to pašu: «Pre­ces ceļo. Cilvēki sēž savās vietās.»
   Mirkli klusēju, it kā es atkal dzirdētu nelaiķa tēva balsi. Tad vēlīgi piemetinu:
   —           Ko gan jūs gribat — viņš bija vecmodīgs cilvēks. Sērot jau nu es sēroju, taču, palicis viens, jutos kā brīvdienās atlaists skolnieks.
   —     Un devāties uz Indiju … Saprotu gan, saprotu. Jūs minējāt pat dažas pilsētas. Vai jūs nevarētu sīkāk pa­stāstīt par šo braucienu, par viesnīcām un ko citu …
   Es gari un plaši klāstu, nosaucot visas pilsētas un to ievērojamās vietas, kuras nekad dzīvē neesmu citādi re­dzējis kā tikai fotouzņēmumos, bet par kurām galveno esmu iekalis no galvas.
   Ādams Vorners visu laiku klausās manī uzmanīgi, tomēr it neko neatzīmē, lai gan viņam rokā ir pild­spalva un priekšā uz galda formulāri. Droši vien nepie­ciešamo ieraksta magnetofonā.
   Kad jau ir aizritējusi stunda, kadru daļas priekšnieks beigu beigās nolemj, ka jāļauj man atpūsties. Es saku «atpūsties», jo dati tiks pamatīgi pārbaudīti un pēc pār­baudes sekos jauna jautājumu virkfie. Šādiem notiku­miem nav simt dažādu risinājumu: iepriekš izpēta, tad vispusīgi nopratina, pēc tam uztausta vārīgās vietas, at­kal papildus pratina, līdz cilvēku uzšķērž vai liek mierā.
   —    Ceru, ka neesmu jūs pārāk nomocījis.
   Pēc trīs stundu ilgas tirdīšanas šie vārdi skan gau­žām bezkaunīgi, bet es tikai gurdi pasmīnu.
   —    Ne pārāk, bet diezgan pamatīgi.
   —    Attiecībā uz jūsu sekretāri visu nokārtosim neka­vējoties. Atsūtiet viņu pie manis!
   Mazliet vēlāk jau sēžu kopā ar savu sekretāri mājīgā restorānā Damrakā.-Vorners tā man ir izspiedis dzīvības sulas, ka vajag izdzert trīs kausus alus, lai atjaunotu daļēji normālu organisma «apūdeņošanu».
   —    Vai tu vēl ilgi domā tā lieties un klusēt? — Edīte ziņkāri ievaicājas.
   —    Jau esmu atveldzējies. Un nupat grasījos tev pa­stāstīt pirmo jaunumu: tevi ieskaitīs «Zodiaka» štatā.
   —    Cik tu esi brīnišķs! …
   —    Otrais, — es apvaldu viņu, — arī pelna tavu uz­manību: paliksi mana privātsekretāre. Tā nu. uzvedies pret mani godbijīgi.
   —    Es būšu tava verdzene.
   —     Pagaidām domāju, ka tas nav nepieciešams. Svarī­gākais, lai tu neko nedarītu uz savu galvu. Lai vispār ne ar ko nenoņemtos ārpus tiešajiem darba pienākumiem. Man tāda nojausma, ka šiem cilvēkiem piemīt slimiga aizdomība un ir ievērojams magnetofonu krājums.
   Tu jau sāc mani baidīt.
   —           Man nav nekādas vēlēšanās baidīt. Gribu tāpat at­gādināt pirmo un vienīgo mūsu vienošanās noteikumu …
   Apklustu, jo viesmīlis pienācis liek galdā ēdamo: bif­šteku ar ceptiem kartupeļiem un svaigus salātus. Tā ir vienkārša, bet sātīga maltīte, kas lieti der darbdienā. Iekšķīgās «apūdeņošanas» labā pasūtu vēl divus kausus alus un, kad viesmīlis ir aizgājis, šķetinu savu domu tālāk:
   —           Tev, mīļā Edīt, darbs «Zodiakā» varbūt ir tikai epi­zode, man — nākotnes aicinājums …
   —           Labi, — viņa mani pārtrauc, uzdurdama uz dakši­ņas sulīgo bifšteku. — Vari pataupīt savas tirādes citai reizei. Es jau zinu, ko tu teiksi.
   —           Šaubos gan. Lūk, ko gribu pasacīt — tev jāierodas pie kadru daļas priekšnieka Ādama Vornera kunga, lai tevi iekārtotu darbā.
   —    Aiziešu.
   —           Ņem vērā: lai gan šo vīru sauc par Ādamu, viņš ne- iztauja kā cilvēku ciltstēvs.
   Edīte pārstāj ēst, paskatīdamās mani.
   —           Es pat teiktu, viņš iztaujā neparasti veikli un pras­mīgi. Un ir neciešami ziņkārīgs. Tāpēc, ja stāstīsi viņam tādu leģendu kā man pašā sākumā, neticu, ka tavi no­domi vainagosies ar panākumiem.
   —           Pateicos par brīdinājumu. Es esmu uz visu saga­tavojusies.-
   —           Ja aizsāksies^ runa par tavu pirmo mēģinājumu iestāties darbā «Zodiakā», Vorners nepalaidīs garām to, ka tagad vēlies būt par sekretāri šīs firmas Galvenajā direkcijā pēc tam, kad tev nav izdevies tikt šai amatā Zenēvas filiālē.
   —           Viņš nekā nevar zināt par šo manu pirmo mēģi­nājumu. Es tur neesmu atstājusi dokumentus vai iesnie­gusi lugumu.
   —    Bet esi pateikusi savu uzvārdu.
   —           Neesmu vis pateikusi. Pirmajā dienā, kad ierados, bija salasījušās daudzās pretendentes —,un direktora palīgs mūs pieņēma steigā, lai tikai katrai pārlaistu acis. Šis tips ir izdaudzināts meitu ģēģeris.
   —    Cik dīvaini, ka viņš tevi nav izraudzījis!
   Moris, visiem nav šai ziņā tik veselīga un drusciņ
   primitīva gaume kā tev. īstenībā viņš gandrīz jau bija izraudzījis rnani un devis man cerības, bet tad ienāca cita, kuru pamanot uzreiz noģidu, ka viņa mani izkonku­rēs.
   —    Tātad viņa bija īsta dieviete.
   —           Nekā tamlīdzīga. Viena no tām garkājainajām, kārnajām būtnēm milzīgām mākslīgām skropstām un pilnīgām, bālām lūpām, ar kurām ir slavena manekenu kārta.
   —           Tā ir viņa paša darīšana, — es saku. — Nu, bet «Fišers un Ko»?
   —    Ko tad «Fišers un Ko»?
   —           Ja «Fišeru un Ko» īpaši interesē «Zodiaks», Vor­ners noteikti par to ir lietas kursā. Tiklīdz viņam pa­teiksi, kur esi strādājusi…
   —    Saprotu, — Edīte mani pārtrauc.
   Brītiņu padomājusi, viņa atzīstas, nedroši palūkoda­mās manī:
   —           Moris, negribēju tev izpaust pēdējo noslēpumu, to­mēr atklāšu, jo tas ir nepieciešams un es ticu tev. «Fišers un Ko» ir tikai starpposms. Par «Zodiaka» projektiem interesējas pavisam cita firma.
   Un viņa atkal sāk mieloties ar bifšteku, redzot, ka vies­mīlis tuvojas galdam ar «apūdeņošanas» piederumiem rokās.
   Vakarā, pārradusies viesnīcā, Edīte izskatās pamatīgi nomocījusies. Viņa paver lūpas, lai kaut ko pasacītu, bet es ierunājos pirmais:
   —           Vai neiesim vakariņās? Beidzos vai nost aiz iz­salkuma …
   Sekretāre saprot, ko esmu ar to domājis, tādēļ vienīgi pamāj un aiziet vannā atsvaidzināties.
   —           Tev šķiet, ka viesnīcā mūs kāds noklausās? — Edīte vaicā, kad esam izgājuši laukā un dodamies pa Kalver- straat.
   —           Par to esmu pārliecināts. Pat varu teikt, kas tieši to dara.
   —           Večuks — tas, kurš aizvakar apmetās blakus is­tabā, — Edīte attop.
   —    Nu jāl Tev ir diezgan vērīga acs.
   —       Uzreiz visai skaidri manāms, ka viņš izturas kā špiks. Bet paklausies, Moris, ja mūs izspiego pat vies­nīcā, vai tev neliekas, ka tas ir par daudz?
    — Kāda tam nozīme?
   —       Kā — kāda tam nozīme? Kur tad mēs stājamies darbā: tirdzniecības firmā vai atomu pētniecības centrā?
   —       Nezinu, — domīgi atbildu, tēlodams, ka šis jautā­jums nodarbina manu prātu. — Katrā ziņā holandieši visā pasaulē ir slaveni ar savu spiegošanas māniju. Un tad vēl, zini, tirdzniecības firmas, pat vislabākās, dažreiz tirgojas ar diezgan nelāgām precēm, piemēram, ar iero­čiem.
   —    Tā laikam ir. Citādi tas viss nav izskaidrojams.
   —    Kā tev gāja pie Vornera?
   —       Šausmīgi! — Edīte smagi nopūšas. — Viņš aiz­mirsa pajautāt vienīgi to, kāda izmēra krūšturi valkāju.
   —    Nu, un? …
   —    Ceru, ka esmu tikusi galā, — viņa atklāti atbild.
   —    Tas būs redzams tikai nākamajā pratināšanā.
   Pēkšņi izbijusies Edīte palūkojas manī.
   —    Tu tā domā? …
   Mani uz otru pratināšanu uzaicina pēc dienām desmit, un tā ir daudz vieglāka nekā pirmā. Vispār rodas iespaids, ka pārbaudes rezultāts ir man labvēlīgs. Dī­vainas sagadīšanās dēļ tūlīt pēc šīs otrās vizītes pie Vornera parakstu dokumentus par «Hronosā» pārdošanu, kuri līdz šim nez kādēļ nemaz netika cilāti, un reizē mani oficiāli ieceļ amatā.
   Tā nu tagad esmu lielās ģimenes «Zodiaka» loceklis — un man ir savs atsevišķs kabinets: mājīgs, gaišs, gau­žām tīrs, ar smaržīgu parketa grīdu. Man pakļautais personāls ir mazs, toties lādzīgs. Patiesību sakot, tajā ir tikai Edīte Rihteres jaunkundze, kas, iekārtojusies pre­tim pie neliela rakstāmgalda, atkal un atkal pārliek vienu celi pār otru, uzkrītoši rādīdama, cik smalkas, izmeklē­tas zeķes viņai kājās.
   —       Neatrauj mani no darba ar neķītrām ainām, — daž­kārt paklusi izgrūžu, kad mans izklaidīgais skatiens pie­vēršas tieši tur, kur nepiedien raudzīties.
   —       Ko lai daru, ka mani svārki tik šauri un īsi? Ne­varu taču visu laiku sēdēt kā skolniece klasē.
   —    Tu vari nopirkt citus — platākus un garākus, — es iebilstu. — Uzdāvināšu tev skotu auduma plisētus svār­kus zilām un zaļām rūtiņām. Tie tagad ir ļoti modē.
   —    Man nepatīk plisētie. Tajos es izskatos resna.
   —    Tad nopirkšu tev darba virssvārci. Noteikti no­pirkšu tev virssvārci, ja arvien vēl turpināsi šādus trikus.
   Brīvajos brīžos mūsu sarunas gandrīz vienmēr rit šādā noskaņā, jo esam nopratuši, ka nedz viesnīcā, nedz šeit neklājas apspriesties par nopietnām būšanām. Kaut gan šai darbā esam iestājušies nesen, pagaidām vaļas patrā­pās maz. Ik dienu jāuzraksta vairākas vēstules cilvēkiem, kas droši vien būs mūsu klienti, tajās piedāvājums jāiz­klāsta pamatīgi un katram gadījumam atbilstoši. Nepie­ciešams arī palauzīt galvu, kā labāk reklamēt jauno preci, lai to vairāk popularizētu. Bieži jāpiezvana Klo- dam Rišāram un jāaprunājas par vienu vai otru nozī­mīgu sīkumu sakarā ar uzņēmuma paplašināšanu un ražošanas jaudas palielināšanu. Man par laimi, pareizāk sakot, «Zodiakam» par laimi, Rišārs ar viņam raksturīgo tieksmi uz izdomu jau pašā sākumā ir paredzējis līdzīgas iespējas, tāpēc uzņēmumu varam paplašināt viegli un ātri, lai gan ne bez izdevumiem. Starp citu, vēsts par «Hronosā» pāriešanu «Zodiaka» rokās ir uzjundījusi viņā dziņu darboties ar jaunu sparu. Tikai tagad man kļūst skaidrs, ka agrāk viņš ir raudzījies uz mani kā uz drošu sava auklējuma kapraci, bet to atklāti nav pateicis. Tā­dēļ negaidītais «Hronosā» likteņa pagrieziens ir iedvesis Rišāram ticību, ka drīz viņš svinēs uzvaru pār haizivīm, kaut gan pašam nebūs sevišķa labuma. Savā kaismīgajā aizrautībā nabags pat neapzinās, ka tieši tagad viņš bū­tībā apkalpo vienu no vismilzīgākajām haizivīm.
   Mana ienākšana lielajā «Zodiaka» ģimenē ne ar ko ne­atgādina ģimenes svētkus. Mans kabinets ir gandrīz izolēts garā gaiteņa vienā galā — otrajā ir priekšsēdē­tāja svētnīca. Kabinetā neviens neienāk, un man arī nav iegansta aiziet pie kāda, jo darba jautājumus noskaidro­jam pa tālruni. Cilvēki, kuriem esmu stādīts priekšā kā jaunās nodaļas priekšnieks un kurus dažkārt satieku gai­tenī, pārmij ar mani tikai saltas, laipnas replikas. Pēc visa redzams — «Zodiakam» piemīt lietišķas noslēgtī­bas stils: katram jāstrādā savs darbs. Vēsa izturēšanās pret citiem ir tikpat neatņemama šīs iestādes īpatnība kā parketa grīdas liegā smarža, ar ko ir pievilgušās is­tabas. Tiesa, daži ierēdņi pusdienu laikā iegriežas stūra kafejnīcā, lai izdzertu tasi kafijas vai kausu alus un pa­tērzētu savā starpā par ikdienu, un viņu uzmanība pret mani aprobežojas ar pieklājīgiem galvas mājieniem.
   Es nevis pūlos ātrāk meklēt pazīšanos, bet savukārt pielāgojos šā uzņēmuma stilam: «labdien» — un katrs aizejam savu ceļu. Rūdolfs Bauers, kas nav muļķis — kā jau teicu —, mani brīdināja mūsu pēdējā sarunā:
   —    Galvenais — pacietību un vislielāko piesardzību! … Tā ir ļoti stūrgalvīga un neizdibināma sabiedrība, citādi nebūtu vajadzības jūs sūtīt, lai izpētītu, kas tur īsti no­tiek. Vispirms nogaidiet, kamēr cilvēki pieradīs pie jums un jutīs, ka esat savējais. Līdz tam tikai skatieties un klausieties, bet tā, lai citiem tas nedurtos acīs.
   " — Tomēr man taču jābūt kaut vai minimāliem datiem. Man taču jāzina, kam jāpievērš uzmanība sākumā un vēlāk …
   —    Mums pašiem nav datu, vienīgi tie, kurus jums jau izstāstīju: aizdomīgi, cieši sakari ar Austrumiem, aiz­domīgi pārliecīga cenšanās tos paplašināt tik lielā mērā, kāds vairs neatbilst izdevīgai tirdzniecībai. Un jums citi dati nepavisam nav nepieciešami. Saprotiet, mēs nesū­tām jūs — vismaz pagaidām —, lai tur tūlīt ko uzsāktu, bet lai kā savs cilvēks visu redzētu un dzirdētu.
   To pateicis, viņš man paskaidroja, kā jānodibina sa­kari, ja tas ir vajadzīgs. Sis paņēmiens nav visai ori­ģināls, toties saskan ar galējas piesardzības soļiem. Vis­pār mūsu saruna man bija īsta piesardzības stunda, un ne domāt nedomāju aizmirst to, ko esmu iemācījies, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas dīvaini sakrīt ar vienīgo mūsu Centra norādījumu.
   «Zodiaka» Galvenajā direkcijā strādā daži desmiti kalpotāju, un viņu vidū noteikti jābūt kaut vienam sa­biedriskam cilvēkam. Neko īpašu nedaru, lai viņu sa­meklētu, pārliecināts, ka viņš pats atradīs ceļu pie ma­nis, ja tiešām būs sabiedrisks. Tā arī notiek. Izrādās, ka šis cilvēks ir reklāmu nodaļas vadītājs Konrāds Rai- tnans.
   Edīte tik ātri ir iejutusies darbā, ka man vairs nav jādiktē viņai vēstules. Pietiek dažos vārdos pasacīt, par ko ir runa, un viņa pati tās sacer — vēl daudz labāk nekā es.
   Pēdējā lietišķā vēstule, ko esmu nodiktējis un Edīte uzsitusi ar rakstāmmašīnu, ir aizsūtīta, ja atmiņa mani neviļ, uz Bulgāriju attiecīgai importa firmai. Šajā vēs­tulē alegoriski esmu pateicis visu, kas man bija sakāms, vai vismaz pašu svarīgāko. Pārējo — kad iegūšu sakarus vai kad tam pienāks laiks. Tā nu es tagad tikai parakstu korespondenci, tāpēc varu sistemātiskāk nodoties preces reklamēšanas problēmām. Dalos dažās iecerēs par tām ar van Vermeskerkenu, bet viņš atbild:
   — Par to jums nav ko lauzīt galvu. Aprunājieties ar Raimanu, viņš ir īsts reklāmu maģistrs.
   Jau esmu mazliet pazīstams ar Raimanu, tomēr katr­reiz, ieradies pie viņa, neaizmirstu pateikt, ka esmu at­nācis tirdzniecības direktora uzdevumā, lai maģistrs ne­iedomātos, ka viņam uzplijos. Raimans ir vidējos gados, kārns, bālu, mūsainu seju, tā ar acenēm zelta ietvarā šķiet tik sapņaina, ka viņš izskatās kā profesors vai ne­liels savādnieks. Viņš uzņem mani laipni, noklausās ma­nās iecerēs pacietīgi un secina: šīs idejas esot varen saistošas, bet jautājums tik sarežģīts, ka to vēl vajagot pamatīgi apsvērt, arī viņš, Raimans, varbūt likšot priekšā dažas idejas un vispār iegriezīšoties pie manis pirmajā izdevīgajā brīdī. Vārdu sakot, tas viss skan tā: «Tu, mī­ļais, nekā nejēdz no šādām būšanām, bet es esmu pietie­kami labi audzināts, lai to atklāti nepateiktu.» Taču es tomēr uz viņa laipnību atbildu ar laipnību, jo reizēm mums nākas liekuļot, un tā nav diez kāda māksla.
   Pēc visa tā jūtos patīkami pārsteigts, ka nākamajā dienā Raimans mani uzaicina uz draudzīgu sarunu, tur­klāt ne savā kabinetā, bet pusdienās kādā restorānā Rembranta laukumā. Mūsainis ilgi gudro, ko lai pasūta, apspriezdamies te ar pakalpīgi pieliekušos viesmīli zilā smokingā, te ar mani. Pacietīgi gaidīdams, kad beigsies šis rituāls, izklaidīgi vēroju tukšo taukumu ar lietū sa- mirkušajām ietvēm, tumšās, vēja brāzmās saburnījušās koku lapotnes un valgmē lāsmojošo Rembranta piemi­nekli. Slavenais Rembrants pēc izskata man stipri vien atgādina Parīzes tirgotāju, pie kura kādreiz iepirku produktus.
   Pusdienās Raimans, kā jau pieklājas labi audzinātam vīram, runā tikai par gluži parastiem tematiem, apvai­cājas, vai esmu dabūjis ērtu dzīvokli, vai šajā pilsētā nejūtos pārāk vientuļš un vēl šo to. Tikai pēc tam, kad pasniegti izmeklēti, garšīgi ēdieni — to nosaukumus vairs neatceros — un atnesta kafija, mūsainis pieskārās jautājumam, kura dēļ esam satikušies.
   —    Es daudz domāju par jūsu iecerēm, ar kurām va­kar mani iepazīstinājāt. Tās liecina par simpātisku, god­kārīgu vēlēšanos padarīt slavenus savus pulksteņus visā pasaulē. It sevišķi tā ir simpātiska tādēļ, ka šie pulk­steņi vairs nepieder jums vārda tiešā nozīmē. Un to­mēr … vai atļausit izteikties vaļsirdīgi? …
   Te Raimans apklust uz mirkli un raugās manī pār aceņu stikliem, tātad esmu spiests pamāt: nu, protams, kādēļ gan ne, varat runāt vaļsirdīgi, cik vien tīk.
   —    Man šķiet, jūsu plāns ir grūti realizējams, pāragrs un — pats galvenais — nelietderīgs.
   Maģistrs no jauna palūkojas uz mani pār aceņu stik­liem, gaidīdams, ka tūlīt manā sejā varēs izlasīt protestu vai vilšanos. Bet, tā kā tajā nekas tāds nav manāms, turpina:
   —    Varbūt šie atklātie vārdi jums liekas rupji. Taču atklātība ir mana stila galvenā iezīme, un, kaut gan tā man sagādā pulka nepatikšanu, es nedomāju to atmest. Vispār es atzīstu, ka daudz pieklājīgāk ir pateikt sa­runu biedram patiesību acīs nekā nekaunīgi melot, lai notēlotu labi audzinātu cilvēku.
   —    Tas gan ir tiesa, — atkal pamāju, jo mūsainis jau trešoreiz pašauj skatienu pār zelta aceņu ietvariem. — īstenībā es neredzu, ka te būtu kāds iemesls izvairī­ties no atklātas valodas, jo jautājums neskar ne manu, ne jūsu kabatu.
   —    Tieši tā. Jūsu projekta galvenais trūkums izriet no tā, ka mazliet novecojusies reklāmas koncepcija. Mūs­dienās, mīļais Rolāna kungs, reklāmu drīz vien iznīcinās pati reklāma. Lai iespiestu visus iesūtītos sludinājumus, pasāka izdot avīzes no astoņām līdz sešpadsmit, vēlāk pat līdz trīsdesmit divām lappusēm biezas. Taču cilvēki patērē tikpat daudz laika trīsdesmit divu lappušu biezas avīzes lasīšanai, cik patērēja tad, kad tā iznāca ar asto­ņām. Jo lielāks pieaug lappušu skaits, jo vairāk mate­riāla paliek neizlasīta. Tādēļ arvien biežāk redzamas lappuses, kurās spilgti iezīmējas viens vienīgs teikums milzīgiem burtiem: «Simt gadu progress - un rezultātā «O p t i m a»,» — vai kaut kas līdzigs. Tāda šodien ir si­tuācija. Un jūs nevarat nepiekrist tam, ka, lai gan jūsu plašie izklāsti par «Hronosā» ražojumu pārākumu ir ne­sagraujami argumentēti, šajā situācijā tie paliks tikai veltīgs vārdu salikums.
   —     Piedodiet! Ja nelasa reklāmas, tas notiek tāpēc, ka jau iepriekš redzams — tā ir reklāma. Manas informāci­jas var iespiest kā paziņojumus par tehnikas jaunumu.
   -— Neviena redakcija nebūs ar mieru tās ievietot kā paziņojumus. Līdzīgām informācijām allaž liek apakš­virsrakstu «reklāma».
   —    Tad nu derētu padomāt, kā sintezēt pašu būtiskāko četros piecos teikumos, — es pielaižos.
   —    Vienā teikumā! — Raimans pārlabo.
   —     Paklausieties, vienā nekā īsti nevar pasacīt! Tieši tām jūsu reklāmām, kas sastāv no viena teikuma, nav nozīmes. «Lai nepiedzīvotu vilšanos, pērciet «T r i- u m f u»!» vai «Par «M i n e r v u» nav jāstāsta, tā stāsta pati par sevi!». Sīs asprātibas pērles ir tik tukšas, ka neviens pat nesaprastu, vai tur reklamēti ledus skapji vai smaržūdens, ja tās nepapildinātu zīmējumi.
   Viegliņām smaidīdams, Raimans klausās manā mono­logā. Tad pasaka:
   —    Man ir ļoti patīkami, ka jūs esat iepazinies ar mūsu vienkāršajām reklāmām, lai gan tās vērtējat pārāk bargi. Droši vien jau esat atskārtis — mūsu sarunā sa­duras divi pretēji naidīgi uzskati par reklāmu, tik veci kā pati reklāma. Kā jums šķiet, vai nevajadzētu pasūtīt vēl pa konjaciņam?
   Ierasti pamāju, izbrīnījies, ka, pašam nemanot, esmu kļuvis jauna idejiskā virziena pārstāvis reklāmas no­zarē. Viesmīlis gandrīz ar reliģisku bijību uzmanīgi uz­klausa Raimanu un pēc brītiņa pasniedz galdā divas glāzītes konjaka, tik mazītiņas, ka, manuprāt, šo divu lāsīšu dēļ nebija vērts nopūlēties. Mūsainis skaidri redz, ka es nicinu šādu pārmērīgu izsmalcinātību, un, viegli smīkņādams, izmet viesmīlim:
   —    Nu, brīnišķīgi … Bet vai jūs nevarētu pacensties un atnest mums pudeli?
   Viesmīlis viņa jauno vēlēšanos uzņem ar tādu entu­ziasmu, it kā to vien būtu gaidījis, kaut gan zālē jau ir palicis daudz mazāk apmeklētāju. Pēc tam kad pilnā, tikko atkorķētā «Henesī» pudele ir iedzirkstījusies kā tīrs zelts uz galda un mazie mēriņi ir nomainīti pret vairāk piemērotām glāzēm, Raimans atkal atgriežas pie aizsāktā temata.
   —    Saturīgai reklāmai, ko jūs gaužām aizstāvat, ir vēl milzums piekritēju, tomēr tā tik un tā jau novecojusi. Tagad neviens nelasa reklāmas, lai uzzinātu par kādas preces priekšrocībām. Kādēļ? Tādēļ, ka katrs saprot: reklāmas uzdevums ir tieši uzsvērt šīs priekšrocības — izdomātas vai pārspīlētas —, tātad neviens vairs tām netic. Turpretim efektīvs izteiciens allaž atstāj iespaidu — un tāpēc vien. ka ir efektīvs. Sāds izteiciens paliek at­miņā …
   Saruna turpinās'arvien vēl tādā pašā garā, un es to atbalstu, cik spēju, kā jau atzīts lietpratējs, pārstāvēdams vienu no divām naidīgajām skolām; pa to laiku zeltaini dzirkstošā dzēriena līmenis pudelē vienmērīgi pazemi­nās, ak vai, drīz nenovēršami nokritīs līdz dibenam. Kad temats būtībā ir izsmelts un konjaks — arī, Raimans no jauna sāk raiti tērzēt, man uzticēdams:
   —    Mīļais Rolān, galvenais nav tas, kādu reklāmu mēs izvēlēsimies. Bet gan tas, ka vismaz pagaidām jūsu «Hronosus» vispār nedrīkst reklamēt.
   —    Dārgais maestro, jūsu epilogs tik tiešām mani pār­steidz, — es iebilstu^ izlikdamies, ka esmu drusku iereibis.
   —    Tomēr es tev saku skaidru patiesību! — viņš pār­liecinoši apgalvo, skurbumā tapis manāmi možāks. — Reklāmas taktika, mīļais draugs, lai būtu kāda bū­dama, vienmēr izriet no tirdzniecības stratēģijas. Bet pareiza stratēģija, ja gribat zināt, neparko nepieļauj, lai jūsu «Hronosus» propagandētu tā, ka par tiem skan­dinātu malu malās.
   Vēlēdamies pasaldināt man rūgto malku, viņš paņem pudeli, taču tajā atlikušas tikai nožēlojamas lāses, ko pat nav vērts liet glāzē.
   —    Ko jūs teiktu, ja mēs aizietu kur citur? — mūsainis ierosina. — Te jau ir kļuvis tik vienmuļi…
   —    Jūsu priekšlikums mani vilina … lai gan, taisnību sakot, man jāizpilda kāds neliels pienākums…
   —    Droši vien pret sievieti?
   —     Esmu apsolījis savai sekretārei… ka aizvedīšu! viņu uz kino … Viņa, zināt, arvien vēl nav īsti iejutusies " šai pilsētā …
   —    Uz kino?… Es ienīstu iestādes, kur nekas netiek sniegts.
   —    Tiek sniegtas filmas.
   —    A, filmas! Es pats uzņemu filmas. Tādēļ ļoti labi zinu, cik tās maksā. Paklau, paaicināsim jūsu sekretāri līdzi un aiziesim uz kādu jautrāku stūrīti! Tā vienlaikus ļ gan parunāsimies, gan izpildīsim doto solījumu.
   —    Cik lieliska ideja, — tūlīt tam piekrītu. — Bet tikai ļ ar noteikumu, ka pa ceļam man izskaidrosit savu reklā- 1 mas stratēģijas koncepciju.
   Raimans samaksā rēķinu, pielikdams vēl dzeram­naudu, ko ieraugot verdziski padevīgais viesmīlis starot staro aiz prieka. Atstājuši restorānu, dodamies uz cen­tru, bet atkal sāk pamatīgi līt, un šādā lietū nopietnas i valodas vairs nevedas, tādēļ esam spiesti iegriezties ka­fejnīcā un no jauna iemest pa glāzītei franču konjaka. j
   —    Jūsu konkurenti ir lieli un solīdi uzņēmumi, — Raimans ņemas skaidrot, kad mums galdā ir uzlikts pa divkāršai saulaini dzirkstošā dzēriena devai. — Bez šaubām, tie nespēj saberzt «Zodiaku» pīšļos, kā»to būtu izdarījuši ar jums. Bet tas nav nekāds iemesls, lai mēs viņus velti kaitinātu. Pagaidām jau diezgan ar to, ka viņi pierod pie domas: «Hronoss» ir un — vai viņi grib vai negrib — būs, un šim uzņēmumam nav lielas nozī­mes, jo neviens tam neveltī īpašu uzmanību.
   —    Bet kur lai liekam produkciju? Un kāda velna pēc tagad vajag uzņēmumu paplašināt?
   —     Katrai precei, mīļais, atradīsies tirgus. Svarīgā­kais ir zināt, kāda prece kuram tirgum piemērota. Un nogādāt to tieši tur, nevis citur. Un vēl, protams, mācēt to aizlaist.
   Mūsainis parasti jau tā ir bāls, patlaban, cik var no­manīt, no alkohola ir kļuvis vēl mazliet bālāks — un viņa balss skan drusku skaļāk. Taču domas risinās lo­ģiski, tāpat kā manējās, lai gan neieskatu, ka būtu kāda jēga tās izteikt.
   —    Jūsu precē nav iemantojusi labu slavu, tomēr ir augstvērtīga un lēta. Tātad tai atradīsim noietu tur, kur lielākoties ņem vērā ne marku, bet kvalitāti. Pirmām- kārtām zemēs aiz «dzelzs aizkara».
   Jautājums ir nopietns; to cītīgi apspriežot, atkal un atkal ieraujam konjaku un, kad beigu beigās dodamies atcejā, viens otru saucam vārdā — un mūsu kājas vieg­lītēm grīļojas.
   Mūs sagaidījusi, Edīte diez cik nepriecājas, tīšuprāt uzmet man tādu skatienu, ka cits ar jūtīgāku sirdi manā vietā uzreiz būtu nogāzies gar zemi. Tiešām biju apso­lījis sekretārei, ka mēs divatā pastaigāsimies pēcpus­dienā, bet pēcpusdiena, par spīti šim stiepjamam laika jēdzienam, droši vien jau sen ir aizritējusi, jo visur iedegta gaisma.
   Līdz šim man nebija ne jausmas, ka Edīte prot izturē- tiek tik smalkjūtīgi: viņa nolemj nesagandēt mums ga­rastāvokli ar savu īgnumu un neciešamiem untumiem un ātri pielāgojas jautrajam noskaņojumam, kāds mēdz būt pirms svinībām. Edītei glaimo daži salkani, nodrāzti Raimana izteiktie komplimenti, viņa jūtas mazliet pār­steigta, ka mūsainis mani uzrunā vārdā — «Moris».
   —    Vai jūs arvien vēl neesat atraduši sev labu dzī­vokli? — Raimans brīnās, nevērīgi pārlaizdams acis viesnīcas iekārtai, kas, jāpiebilst, ir gluži mūsdienīga un mājīga.
   —    Lai dabūtu labu dzīvokli, nepieciešama laba pazī­šanās, — Edīte saka, pie spoguļa kārtodama matus.
   —    Bet «Zodiaks» taču ir neizsmeļams labu pazīšanos avots! — mūsainis iesaucas uzkrītoši sirsnīgi.
   —    Ak tā? — Mana sekretāre šaubās. — Es gan do­māju, ka «Zodiaks» ir saldētava, tikai aukstāka nekā citas.
   —    Saldētava? Ha-ha-ha, to jūs esat labi pateikusil Gluži tā jau nu nav. Vismaz tur gadās izņēmumi.
   —    Jā, — es iestarpinu. — Ir gan izņēmumi. Konrāds nesaldē.
   —     Kā tad! Nevienu pašu nesaldēju, — Raimans ap­stiprina. — Un to es pierādīšu. Dabūšu jums dzīvokli — droši paļaujieties uz mani!
   Edīte gandrīz jau ir saposusies iziešanai — patiesībā viņa visu pēcpusdienu bija saposusies —-, un mēs bez liekas kavēšanās dodamies nakts izpriecu ceļā. Mums izpriecas sākas ar vakariņām greznā restorānā, kur katrs ēdiens un katra jauna pudele vīna tiek uzlikta galdā pēc ilgas, dziļas Raimana apspriešanās ar gal­veno viesmīli. Vēlāk mūsainis piedāvā mums noskatī­ties jauno «Evas» programmu — un mēs ieejam «Evā» tieši tobrīd, kad puskaila mulate, sarežģītā rituālā dejā vicinādama rokas un grozīdama gurnus, nomet pēdējās apģērba atliekas. Nākamie priekšnesumi atšķiras no pirmā vienīgi ar to, ka aktrises ir citas.
   —    Ceru, jums nav pārāk neērti vērot striptīzu, — kad otrā šampanieša pudele izdzerta, Raimans pievēršas Edītei, pamanījis, ka viņa ir gandrīz uzgriezusi muguru skatuvei.
   —    Nē, bet mani pārņem dusmas.
   —    Kāds tur brīnums! — mūsainis uzreiz piebalso vi­ņai. — Striptīzam ir' nozīme vienīgi tad, ja tas atklāj ko neparastu, kas ir tik daudz pūļu vērts, lai to noska­tītos. Bet te šo dāmu miesās nekas tāds nav manāms.
   —    Nu, tās neliekas vis tik nejaukas, — vēlīgi paklu­sām iebilstu.
   —    It sevišķi tiem, kuriem nav labas gaumes, — Edīte man iedzeļ, arvien vēl neaizmirsdama, ko esmu pret viņu nogrēkojies.
   —    Ja tas ir mājiens, nedomāju, ka būtu dots pilnīgi vietā, — Raimans labsirdīgi izsakās. — Pēc tam kad mūsu draugs ir izraudzījis tādu sekretāri kā jūs …
   —    Neskurbiniet mani ar komplimentiem! Diezgan jau galva reibst no šampanieša.
   —    Vai tie ir komplimenti? Jūs neapzināties pati savu vērtību. Mīļais Moris, kur gan tu esi ķēris šādu bril­jantu?
   —    Ak, briljantu! Labāk nepārspīlēsim! — nopurpinu. — Katrā ziņā Edīte ir drausmīgi pieķērusies man.
   Sekretāre pašauj uz mani iznīcinošu skatienu, bet es izliekos, ka esmu aizrāvies ar izrādi, kur šoreiz izģēr­bjas gluži citiem sarežģītiem paņēmieniem.
   —    Jūs sevi nenovērtējat, kā nākas, viņš arī jūs pienā­cīgi nenovērtē, — mūsainis pļāpā, un mēle viņam jau metas. — Man vajadzētu pacensties, lai tu, mīļais Mo­ris, paliktu greizsirdīgs. Diemžēl pēc sava kalibra ne­deru viņai.
   —    Jums neizdosies Morisu nobaidīt. Viņš jau ir teicis, ka droši paļaujoties uz manu uzticību, — Edīte atbild manā vietā.
   Mēs runājamies tāpat vai gandrīz tāpat vēl nākamos divos nakts lokālos, kur Raimans mūs ir atvilcis, lai parādītu kaut ko mazāk vulgāru. Izrādās, ka te «mazāk vulgarais» arī ir izģērbšanās — individuāla vai kolek­tīva, un, ja starp šīm un iepriekšējo ir kāda nianse, es pats to nejaudāju uztvert.
   Reklāmu nodaļas vadītājs varonīgi tērzē, neļaudams valodām pārtrūkt, neatkarīgi no tā, ka tagad ar grūtī­bām izdabū vārdus pār lūpām un savirknē teikumos. Viņš pievēršas te man, te Edītei; daudz biežāk Edītei. Sekretāre uzvedas tā, ka savā nodabā to atzīstu par labu: neklīrējas, lieki nevalšķojas, reizēm pat parupji pasaka taisnību, radīdama iespaidu, ka viņa ir vaļ­sirdīga.
   . Izšķiramies ar Raimanu vēlu naktī pie viesnīcas dur­vīm. Pavadu Edīti uz viņas istabu un, pēkšņi juzdams briesmīgu nogurumu, brītiņu atlaižos viņas gultā.
   —    Tavs striptīzs ir burvīgāks nekā jebkurš cits, — nomurminu, vērodams, kā sekretāre vakara tualeti no­maina pret nakts tērpu.
   —    Ne uz ko vairāk arī neceri, — Edīte lakoniski pa­saka. — Šodien pēcpusdienā galīgi nomocījos, tevi gaidot.
   —    Jā, toties esmu ieguvis draugu. Mīļā Edīt, drau­dzība ir kaut kas svēts! It sevišķi saldētavā.
   Sekretāre neiebilst ne vārda. Un manī rodas drosme piecelties un pamēģināt uzlabot mūsu mazliet naidīgās attiecības, brālīgi apskaujot Edīti. Viņa arī tam pārāk nepretojas. Tas ir gan labi, gan slikti, jo pēc katra mūsu tuvības brīža jūtu, ka viņa no manis viltīgi aizslīd, nevis man pieder.
   Nejauša iedzeršana ne jau vienmēr ir uvertīra šim «kaut kam svētam» — draudzībai. Nereti gadās, ka cil­vēks, ar kuru esam sirsnīgi runājušies un jūtu uzban­gojumā situši viens otram uz pleca, otrā .dienā mūs sa­tiek un paiet garām, vēsi pateicis: «Labdien — kā klā­jas?» Tādēļ esmu patīkami pārsteigts, kad Konrāds Rai- mans pēc divām dienām ienāk manā kabinetā, apvelta ar kādu salkanu komplimentu Edīti, draudzīgi sarokojas ar mani un pavēsta, ka esot mums sameklējis dzīvokli.
   —    Nupat man zvanīja … es pats to vēl neesmu ap­skatījis, bet, kā apgalvo, tas esot brīnišķīgs. Ja vēlaties, aiziesim visi kopā turp pievakarē.
   —    Labprāt, — atbildu, — tikai ar vienu vienīgu no­teikumu: šoreiz jūs būsit mūsu viesis.
   Zināms, Raimans aizrāda, ka tas nemaz neesot ne­pieciešams, jo tieši mēs arvien vēl te esot viesi un šo to tamlīdzīgu, tomēr galu galā ir ar mieru, un mēs vieno­jamies par tikšanos.
   —    Tu esi prātu zaudējis! — Edīte rājas uz mani, kad ejam pusdienās. — Tavs draugs ir aktieris — un nekāds talantīgais. Viņš ir uzsūtīts, lai tevi izsekotu, un viņa brīnišķais'dzīvoklis laikam pilns ar mikrofoniem.
   —    Laikam gan, — esmu vienis prātis. — Bet kāda tam nozīme? Ja mēs noīrētu dzīvokli, par kuru būtu droši, ka tur nav mikrofona, mums piesardzības dēj, vienalga, vajadzētu izturēties tā, it kā tie būtu. Tādēļ kāda tam nozīme? Ja mēs atteiktos no laba dzīvokļa, kad vēl neesam dabūjuši nekādu, tas modinātu aiz­domas.
   Dzīvoklis tiešām ir apbrīnojams — ko tur raizēties par varbūtējiem mikrofoniem! Tā ir gandrīz vesela māja — omulīgs, šaurs, augsts namiņš sarkanām ķieģeļu sienām, baltiem logiem un durvīm, gluži tāds kā pasakā, uzcelts otrā šķērsielā aiz «Zodiaka» tieši pie tiltiņa, kas uzbū­vēts pār klusu kanālu zaļganiem, snaudošiem ūdeņiem. Apakšējā stāvā dzīvo pusmūža saimniece, kas vecos, la­bos laikos ir bijusi rantjē. Otrā stāvā ir guļamistaba, zāle, virtuve un vannas istaba, trešā — guļamistaba, vannas istaba un ziedos ieslīgusi terase. Telpas ir ļoti gaišas un ļoti tīras, pasteļtapetes prasmīgi pieskaņotas mierīgajiem mēbeļu krāsas toņiem. Katrs stāvs ir pilnīgi izolēts, vienīgi kāpnes kopējas, tādēļ nav jābaidās, ka sekretāre pārāk uzmācīgi traucēs savu šefu un — ot­rādi. Tikai dzērumā varētu atteikties no šāda dzīvokļa, bet es nespēju pastāvīgi spēlēt dzērāja lomu.
   —    Nu, kā jums patīk? — Raimans pieklājīgi jautā, balss noskaņā jaušams neliels uzvaras prieks.
   —    Cik te ir jauki! — Edīte atbild. — Bet es jau ne­esmu noteicēja.
   Ļoti jauki! — piebalsoju. — Mīļais Konrād, tu mums esi izdarījis nenovērtējamu pakalpojumu.
   —    Nu, šis pakalpojums man neko nemaksā, — mū­sainis saka arvien vēl tikpat pieklājīgi uzvaras priekā.
   Pēc tam mēs dodamies nosvinēt šo veiksmi.
   Mana draudzība ar Raimanu nemanot kļūst par ik­dienišķu parādību. Sī draudzība aprobežojas ar to, ka mēs kopā stūra kafejnīcā iedzeram kafiju pirms pusdie­nām un tur satiekamies vēl pēcpusdienā, lai iemestu glāzīti un krietni ieturētos, tomēr tas nav maz, dzīvojot lielā pilsētā, kur pilns nepazīstamu cilvēku. Visumā ņe­mot, mūsainis ir kluss un nopietns, mīļuprāt vairāk at­bild uz jautājumiem nekā tos uzdod. Viņam un tikai vi­ņam «Zodiakā» es riskētu it kā nejauši šo to pavaicāt. Konrāds Raimans — tas ir vārds, ko esmu spiešus izspiedis no Morandi. Vienīgais sakarnieks starp Mo­randi un izlūkdienestu.
   Ir aizritējis vesels mēnesis, kopš esam ieradušies Am­sterdamā. Pārbaudes un pratināšana jau aiz muguras, neērtības, kas rodas svešā pilsētā, — arī. Mēs esam iekļāvušies šejienes ikdienā — kanalizētā vārda tiešā un pārnestā nozīmē: atvēruši lietussargus, staigājam gar kanāliem, ejam uz darbu un pārnākam no darba, izbraucam ārpus pilsētas, apmeklējam lieliskas kafejnī­cas, mums ir māja un atliku likām brīva laika, lai gar­laikotos.
   Holande ir bagāta zeme. Galvenokārt ar valgumu. Te viss šķiež valgumu — debesis, leknās, tumšās pļavas, koši zaļās koku lapotnes, neskaitāmie kanāli, ezeri, mel- drāji, drēgnais vējš un neģēlīgais lietus, te izlikdamies, ka vairs pat nesmidzina, te gāzdams strāvām. Ja cil­vēki šajā zemē skrietu, lai izbēgtu no lietus, viņiem visu mūžu būtu jāskrien. Taču viņi ir mierīgas dabas, nav paraduši uztraukties par sīkumiem. Bērni spēlējas uz ietvēm lietū, sievas, stāvēdamas pie ieejas durvīm, tenko lietū, jaunieši, sapulcējušies bariņos, strīdas un smejas lietū, un kur vēl iemīlējušies pārīši, kas šeit, tāpat kā visā pasaulē, skūpstās uz ielas neatkarīgi no laika ap­stākļiem.
   Mitrums un mākoņainās debesis visu vērš drūmu un pelēcīgu. Varbūt tādēļ holandieši ir kā uzburti uz raibo, spilgto, zaigojošo — uz puķu podiņiem un dobēm, mir­dzošiem vara priekšmetiem, gaišziliem Delftas porce­lāna izstrādājumiem, izrakstītām ielu leijerkastēm, zvi- ļošām pūtēju orķestra taurēm, gleznām un vitrāžām. Varbūt tādēļ māju fasādes ir apdarinātas ar sarkaniem un dzelteniem ķieģeļiem un no koka būvēto daļu krāso­jums vienmēr ir svaigi balts, varbūt tādēļ visur žilbi­noši spīd misiņš, sirmgalvjiem porcelāna pīpes izrotātas līksmiem, krāsainiem zīmējumiem, un pat apaļie holan­diešu siera rituļi ir koši sarkani kā tomāti.
   Vispār — ja kādam ir laiks iepazīt svešas zemes, lai atbrauc uz Holandi, — tā ir ļoti patīkama, klusiem, labi iekārtotiem ciemiem un zaļganiem, snaudošiem ūdeņiem, pa kuriem peld balti spalvu mākoņi un baltas pīles, tā ir pievilcīga, veclaicīga zeme, kur arvien vēl nav izzuduši divriteņi un cilvēki samērā maz cieš no mūsu laikmeta lāsta — psihiskiem uztraukumiem.
   No malas raugoties, varētu likties, ka, strādādams «Zodiakā» par ierēdni, jau esmu iedziļinājies mīklainajā sfērā vairāk nekā jebkad. Man ir pašam savi iespaidi un darbā kontakts ar vairumu «Zodiaka» vadītāju. Esmu ne tikai pazīstams, bet pat draugos ar tādu vīru kā Rai­mans. Tomēr īsta labuma no visiem šiem panākumiem! pagaidām vēl nav. Es taču nevaru apsēsties kafejnīcā pie galdiņa pretim mūsainim un, draudzīgi smaidot, pa-i jautāt:
   «Mīļais Konrād, ko tu teiksi par izlūkošanu? Kā šis ; darbs ir noorganizēts te, jūsu zemē?»
   Man dažkārt šķiet, ka stāvu pie hermētiski aizslēgta! dzelzs seifa, kuram firmas zīme ir «Zodiaks». Esmu galīgi pārliecināts, ka šai seifā glabājas ļoti saistošas vēr­tības, taču man nav iespējams ne atslēgt to, ne pat pieskarties tam, ja nevēlos, lai tūlīt atskanētu neskaitāmi trauksmes zvani. Atliek vienīgi sēdēt un gaidīt. Sēdēt un gaidīt nezin ko un nezin cik ilgi.
   Klusie, snaudā ieslīgušie kanāli sāk jau pārklāties ar nodzeltējušām lapām. Rīti aust aizvien vēsāki un vē­sāki, un ielās lāņo caurredzama, balta migla. Tagad vairs nav tā, ka lietus pēkšņi gāž strāvām un pēkšņi pārstāj, tas uznāk rāmāk, sijā vienmērīgi, tik tikko ma­nāmi, toties stundām ilgi. Vārdu sakot, ir pienācis zel­tainais septembris.
   Kādu dienu pirms pusdienām mani izsauc pie milža, kam ir grūti izrunājams uzvārds. Kaktā galdiņš pie­krauts pilns ar tukšām «Tīborga» pudelēm — redzams, ka es te neesmu pirmais apmeklētājs. Van Vermesker­kens mani, kā vienmēr, uzņem sirsnīgi un pamet man ar roku uz krēslu, kas nolikts līdzās rakstāmgaldam. Viņš ir nosvīdis, gaužām sarkans — tā tik vien skaties, ka nesāk liesmot.
   —           Raimans jums jau ir stāstījis, ko esam nodomājuši darīt ar «Hronosiem»?
   —    Viņš kaut ko minēja par tirgiem Austrumos.
   —           Tieši tā! Ja atradīsit precei noietu šajos tirgos, tā būs jūsu pirmā uzvara.
   —    Mēs. jau visur esam aizsūtījuši piedāvājumus.
   —           Zinu gan, zinu. Protams, tas ir ļoti labi. Bet, lai noslēgtu darījumu, vajag pašam rast kontaktu — tas ir visdrošākais ceļš.
   Un, valgām, gaišām acīm labsirdīgi raudzīdamies manī, milzis pavaicā:
   —           Kā domājat, vai jūs varētu aizbraukt, teiksim, uz Bulgāriju?
   —           Kādēļ gan ne! — es nevilcinoties atbildu gluži pa­rastā balsī. — Tikai baidos, ka turienes apstākļus nepa­zīstu, kā nākas. ,
   Vermeskerkens joprojām neatrauj no manis gaišās acis, kurās šobrīd iešķiļas jautras dzirkstītes.
   —           Nav ko baidīties! Kopā ar jums brauks Raimans. Viņš pazīst apstākļus.
   —           Nu, lieliski, — uzreiz labprāt pamāju. — Kam man jānodod pase, lai dabūtu vīzu?
   —           Nevienam, — milzis pasaka, arvien vēl starodams priekā. — Tagad Bulgārijā neprasa uzrādīt vīzas.
   Un, lai es nokristu kā no plaukta, piemetina:
   —    Rītrītā dosities ceļā.
   «Cik brīnišķīgi!» es nospriežu, iziedams no viņa kabi­neta. «Cik brīnišķīgi!» atkārtoju, soļodams pa gaiteni. Tas jau ir pārbaudes kalngals. Ģenerālpārbaude. Galīgā un izšķirošā. Sī sārtā tauku piesta gandrīz smējās tieši man acīs. Rīt dosimies ceļā. Ap pusdienu būsim galā. Un, bez šaubām, jau aerodromā kāds iesauksies: «Pa­skat, Emīls! Kur gan tu biji pazudis, draudziņ?»

   Mēs braucam ar sabiedrības KLM lidmašīnu, debesis bez mākoņiem, gaišas, un man noskaņojums arī gaišs. Raimans laikam jūtas mazliet šokēts, ka esmu tik bez­bēdīgs, kaut gan to slēpj. Viņš nevar ne iedomāties, kā esmu cīnījies, atkarodams šo bezbēdību.
   Jau pirms nedēļas biju nodibinājis sakarus. Slepenus, drošus, kādus līdz šim vēl nebiju izmantojis. Bet tad pusdienā, izgājis no «Zodiaka» kopā ar savu uzticamo sekretāri, skaidri apzinājos, ka kopš šā brīža mani ne­atlaidīgi uzmanīs uz katra soļa. Un nebiju maldījies. «Konvojnieks» bija pēc iespējas smalkjūtīgs, tomēr viņu pat Edīte ievēroja.
   —     Liekas, mums seko pa pēdām, — viņa uzbudināta man pačukstēja, kad, atstājuši restorānu, devāmies mā­jās, lai, kā vienmēr, pusstundu atpūstos.
   —    Vai tik tu neesi kādu tincinājusi vai muļķību pa­strādājusi? — klusītēm nopurpināju.
   —    Lūdzams, liecies mierā! Es neesmu mazais bērns.
   —    Tad nav ko uztraukties. Un galvenais — izliecies, ka tu nekā nemani.
   Viņa tā arī rīkojas. Es no savas pieredzes arvien vai­rāk pārliecinājos, ka Edīte pieder pie tām sievietēm, kuras neirastēnija pārņem samērā ciešami, izpauzdamās ārēji pavisam maz.
   Ērtā, gaiši zilganā guļamistabā izstiepos gultā un stingi lūkojos pa logu zemu noslīgušajās, mākoņainajās debesīs, kas it kā nezināja, ko iesākt: vai izšļākt kārtējo lietus gāzi vai vēl laiciņu pagaidīt. Lāgu lāgiem pavēros pulkstenī, taču garais rādītājs laikam bija galīgi palai­dies slinkumā, redzot, cik lēnīgs ir īsais, un, kad jau bija tieši divi, man šķita, ka ir aizritējušas nevis minūtes, bet veselas stundas.
   Pacēlu telefona klausuli un uzgriezu numuru.
   — Lūdzu, pasauciet Franku!
   —    Seit tāda nav.
   —     Vai tā ir frizētava?
   —    Kur nu frizētava!
   Un cilvēks vada viņā galā tā nolika klausuli, ka no- blaukšķēja vien.
   «Tātad kļūme,» klusībā teicu pats sev. «Lai gan apzi­nāta.» Un no jauna uzgriezu numuru. Šoreiz atsaucās frizētava un paaicināju Franku, ar kuru vienojāmies, ka viņš piecos padarīs mani jaunāku — apcirps man matus.
   Kad mazliet vēlāk soļojām abi ar Edīti uz «Zodiaku», mums atkal pa gabaliņu sekoja, bet šoreiz jau cits. Bez divdesmit minūtēm piecos, izgājis no sava kabineta, de­vos uz frizētavu, un man nopakaļ vēl kāds vilkās.
   Pa ceļam uz frizētavu vajadzēja kafejnīcas nojumē tikties ar cilvēku, ar kuru uzturēju sakarus. Cilvēks jau bija ieradies noteiktajā vietā: iztālēm redzēju viņu un viņš — mani, kaut gan izlikās nemanām. Iedams izņēmu cigareti, ko iebāzu lūpu labajā kaktiņā, un izklaidīgi rakņājos pa kabatām, lai sameklētu sērkociņu. Kad beigu beigās atradu sasodītos sērkociņus, kafejnīca jau bija palikusi aiz muguras.
   Neaizdegta cigarete dažreiz nozīmē vairāk nekā aiz­degta. Manējā patlaban aizstāja veselu vārdu virkni: «Man seko. Pēc stundas mirklīga tikšanās norunātajā vietā.»
   Kamēr Franks darīja visu iespējamo, lai es izskatītos jaunāks, tikmēr mani novēroja pa konditorejas skatlogu, tā atradās pretim frizētavai. Līdzko izgāju laukā, tūlīt Vīrietis, kas stāvēja uz posteņa konditorejā, sāka soļot man pa pēdām. Pametu acis pulkstenī. īstais laiks bez steigas doties uz norunāto vietu.
   Tieši pēc stundas, kad biju aizsnājis garām kafejnīcai, un tieši noteiktajā brīdī es, žņaugdams labajā saujā gaužām mazu papīra lapiņu, iegriezos Kalverstraat universālveikalā, pa kura durvīm ienācēji un ārā gājēji drūzmēdamies plūda kā divas pretējas straumes. Sprau­cos cauri burzmai, lai tiktu pie letes, kur pārdod vīriešu tualetes piederumus. Kad nokļuvu pie tās, papīriņa saujā vairs nebija. Mirklīgā tikšanās jau bija notikusi. Man atlika tikai vēl šo to nopirkt tālajam ceļam.
   Ne viens vai divi, bet pieci vajātāji var sekot kādam, var pienākt itin tuvu un ielenkt viņu no visām pusēm, tomēr izmanīgam vīram tas nav nekāds šķērslis, lai uz mirkli tiktos, nepasakot paroli. Jo neviens no vajātājiem droši vien nezina, kur, ar ko un kad šī tikšanās noritēs, un pārāk lielā drūzmā nav iespējams izšķirt, vai cilvēks nejauši vai tīšuprāt ir sadūries ar kādu uz tik īsu brī­tiņu, lai tikai pagūlu kaut ko iegrūst viņam rokā.
   Un tā man tagad nekas cits neatliek kā atbalstīties pret sēdekļa atzveltni, klausīties lidmašīnas motoru vienmērīgajā, apslāpētajā rūkoņā un klusībā ar ļaunu prieku vērot, kā Raimans varēm slēpj savu izbrīnu.
   Kad lidmašīna, mezdama gaisā plašu loku, sāk lais-| ties uz aerodromu, mūsainis saka, pieliecies man pie pašas auss:
   —    Tev nav pat portfeļa, man bez tā vēl divas ceļa­somas. Vai tu nevarētu panest manu portfeli, kamēr iziesim cauri muitas apskatei?
   —    Nu, protams, Konrād! Kādēļ gan ne!
   Un, lūk, mēs jau izkāpjam lidlaukā; es nesu rokā Rai­mana portfeli, kas nav liels, toties ļoti smags. Ieejam zāiē, kurā notiek muitas apskate, starp citu, bez jebkā­dām formalitātēm. Kamēr gaidām, kad izsniegs mūsu ceļasomas, mūsainis neizlaiž mani no acīm, bet man joprojām noskaņojums ir gaišs, un brīžam paraugos apl kārt tikai aiz tīri dabiskas ziņkāres, kādu izjūt katrs, nokļuvis svešā vietā. Sī dabiskā ziņkāre ļauj pārliecināt ties, ka te ieradušies divi manējie. Bet viņi izliekas mani nepazīstam, un tas ir pietiekams pierādījums, ka mans atsūtītais paziņojums ir sasniedzis savu mērķi.
   Mums atnes ceļasomas, un vienlaikus pa durvīm ienākj sagaidītāji, to vidū ir daži, ar kuriem Raimans jau sa| pazinies, agrāk viesodamies šai zemē, un kuri — gluži pamatoti — lielākoties velta uzmanību viņam, bet pret mani izturas kā pret zemāku vīru.
   —    Principā mēs jau pirms divām nedēļām zinājām! ka taisāties atbraukt, — saka galvenais no trim sagai-': dītājiem, — bet kas to būtu domājis, ka ieradīsities tik pēkšņi! Tādēļ neņemiet ļaunā, ka neesam pienācīgi sa­gatavojušies.
   —    Ko nu uztraucaties! — Raimans mierina. — Mēs esam atbraukuši darīšanās, nevis banketu vai oficiālu ceremoniju dēļ.
   —    Cik ilgi cerat te palikt?.
   —     Man šķiet, triju dienu būs diezgan, vai ne? — Mū­sainis aiz pieklājības pievēršas man.
   Es pamāju ar galvu arī aiz pieklājības, jo šādus jau­tājumus izšķir viņš pats.
   —    Cik jauki, nu tad iesim! — galvenais aicina.
   Šoferi paķer mūsu ceļasomas, kāds no viņiem vēl gra­sās izņemt man no rokām portfeli, bet es, uztvēris zī­mīgo Raimana skatienu, to paturu.
   Nezinu, kā ir sagatavojušies tirdzniecības darbinieki, manējie acīmredzot visu ir nokārtojuši, cik vien labi jaudājuši. Sagaidītāji mūs zibenīgi aizved no lidostas uz viesnīcu «Rila», kur man ierāda istabu vienā stāvā, Raimanam — citā un mums pavēsta, ka pēc pusstundas jau būšot klāts pusdienu galds. Tikko sagaidītāji ir aiz­gājuši, es nokāpju Raimana istabā, lai atdotu viņam portfeli. Mūsainis to paslēpj ceļasomā, kurai pieliktas pārāk pamatīgas un sarežģītas atslēgas, kādas paras­tām ceļasomām nemēdz pierīkot.
   —     Kas tad tur iekšā, zelta stieņi, vai? Kamēr nesu, roku novilka.
   —     Nav vis zelts, bet kaut kas tāds, ko nedrīkst mētāt, kur pagadās, — reklāmu nodaļas vadītājs pasaka.
   Un, lai mani neapvainotu ar savu neuzticību, piebilst:
   —    Vēlāk tev paskaidrošu.
   Mums pasniedz pusdienas mazā zālē, ko no ziņkāriem skatieniem aizsargā durvis un aizkari. Bez manis un Raimana pie platā galda iekārtojušies vēl četri bulgāru Arējās tirdzniecības darbinieki. Nevienu no viņiem nepa­zīstu, un tas ir labi, jo nekas nav tik nogurdinoši kā sēdēt pretim pazīstamiem un visu laiku tēlot, ka viņi tev ir galīgi sveši.
   Divi bulgāri diezgan ciešami runā franciski, un tas man atvieglo jau iepriekš — ar vēlīgu Raimana piekri­šanu — izteikt dažas piezīmes par pulksteņu «Hronoss» labajām īpašībām. Manas piezīmes pamodina viņos ne jau nu pārmērīgu, tomēr pietiekami lielu interesi, kas dod cerības uz veiksmi. Raimans pa to laiku runājas ar pārējiem par varbūtējām «Zodiaka» iespējām iepirkt da­žas bulgāru preces, taču tas viņu netraucē uzmanīgi se­kot, ko es stāstu un daru. Mana saruna ar nepazīstama­jiem it nemaz nav divdomīga.
   Pēc pusdienām paredzēta pusstundu ilga atpūta, tad notiks pirmā veikalnieciskā apspriede ministrijā. Rai­mans mēģina likt saprast, ka ceļā esam drusku nogu­ruši, bet velti — apspriede jau noteikta. Abi ar Raimanu dodamies pa kāpnēm augšā uz savām istabām, un. kaut gan atpūta, kā jau minēju, ilgst tikai pusstundu, mūsai­nis pagūst šai pusstundā divreiz man piezvanīt aiz da­žādiem smieklīgiem ieganstiem un divreiz ienākt manā istabā: pirmoreiz, lai palūgtu smaržūdeni, otrreiz, lai vienotos ar mani par kopīgu braucienu uz ministriju. Tomēr kādā starpmetā pamanos iziet uz balkona, vēlē­damies paelpot svaigu gaisu.
   Izrādās, ka blakus balkonā, atbalstījies ar elkoņiem pret margām, stāv un izklaidīgi raugās uz baseinu skvē- riņā mans darbabiedrs un draugs.
   —    Tavējais pārāk tevi apspiež …
   —     Un viņam ne prātā nenāk likt mani mierā.
   —     Tev jāpagudro, kā līdz naktij uzrakstīt visu, ko gribi paziņot, lai to varētu izpētīt un apspriest. Parīt vakarā tevi izsauks.
   —     Sis mani neatlaidīgi izseko.
   —     Par to daudz neraizējies! Šovakar, kad ziņojums būs gatavs, tepat arī to atdosi man. Vai tev vēl ir kas sakāms?
   —    Nogalināja Ļubo.
   —    Tā jau mums likās. Vai šis nav tas vainīgais?
   —     Sis ir organizētājs.
   Mans biedrs atkal palūkojas uz baseinu. Zinu, par ko viņš domā, jo es arī domāju par to pašu, bet ne jau vi­sam, par ko mēs domājam, ir sakars ar darbu. Šobrīd kāds pieklauvē pie durvīm — un es atgriežos istabā, jfl
   —     Mēs varam aiziet kājām, — Raimans saka mirkli pēc tam, kad esam devušies pa kāpnēm lejā. — Līdz mi­nistrijai pāris soju.
   —      KādēJ gan ne! Derētu drusciņ izlocīt kājas, — lab­prāt piekāpjos, klusībā pasūtīdams viņu pie velna.
   Taču, izgājuši laukā, redzam, ka stāvvietā jau gaida mašīna.
   —     Apspriede nenotiks ministrijā. Esam izraudzījuši mājīgāku vietu, — paskaidro tirdzniecības darbinieks, kas atbraucis, lai mūs aizvestu.
   Pēc apspriedes pievakarē mums līdz vakariņām atliek pusstunda brīva, jo bez neviena starpbrīža sastādīta programma būtu pārlieku aizdomīga. Kā jau esmu pa­redzējis, mūsainis tūlīt, izmantodams izdevību, aicina mani kopā ar viņu pastaigaties pa pilsētu, lai ātrāk no­skaidrotu, vai tajā man ir paziņas vai nav.
   Diemžēl ir gan. Tieši tobrīd, kad lēnām soļojam gar kafejnīcu «Bulgārija», iztālēm pamanu, ka pretim nāk mans kaimiņš — jnēs dzīvojam vienā kvartālā —, liels balamute; viņš man nav tik tuvs, lai zinātu, kur es strā­dāju, bet nav arī tik svešs, lai neuzrunātu mani. Ļoti labi pazīstu šo balamuti un esmu drošs, ka viņš jau pa gabalu sirsnīgi sāks vicināt roku, apturēs mani un ne­laidīs prom neuzsitis man uz pleca un nepajautājis: «Bojev; kur gan tu biji pazudis?» — un tā ar savu ne­vainīgo muļķību izjauks operāciju, kas radīta, pieliekot tik spriegas pūles un nodarbinot tik daudz prātu.
   Balamute patlaban vēl ir tālu no mums, bet tā vien tausta ar acīm gājējus pa ietvi un nez vai mani neierau­dzīs, lai gan laukā jau krēslo. Pēkšņi apstājos pie ār­zemju grāmatu veikala skatloga, pagriezdams muguru pret ielu.
   —    Vai tu ko saistošu te esi pamanījis? — Raimans aizdomīgi vaicā.
   —    Jā, tikai ne skatlogā. Domāju, ka mums seko, — es atbildu.
   —    Tev, mans mīļais, jau sāk rādīties halucinācijas,—• viņš nopukst, dzirdamies4 tūlīt doties tālāk.
   —    Tās nav halucinācijas. Pagaidi mazu mirklīti un pats to labi sapratīsi.
   «Pagaidi, kamēr garām paies balamute,» domās pie­bilstu, jo tieši šobrīd kaimiņš gausi soļo mums aiz mu­guras un es gaužām skaidri redzu viņa atspulgu skat­logā, pateikdamies dievam, ka šo vīru interesē viss, tikai ne vācu grāmatas.
   Taču mums tiešām seko, un tas ir niecīgs sīkums no visa tā, ko mūsējie, mani gaidot, ir sagatavojuši, un šis sīkums iecerēts ar nodomu, lai Raimans Vismaz zināmu laiku nevarētu justies pilnīgi brīvi un darboties netrau­cēti. Vīrietis, kuram uzdots šis uzdevums, rīkojas sa­skaņā ar norādījumiem, proti, diezgan neveikli. Viņš apstājas gandrīz mums pašā aizmugurē, tad, redzēdams,
   ka mēs kavējamies, paiet tālāk un aplūko bulgāru grā­matu veikala skatlogu.
   —    Tev taisnība. — Raimans beidzot ir vienis prātis. — Tas tips patiešām mums seko. Zini, mīļais Moris, ja tu ievēro, ka tev kāds seko, visprātīgāk ir neizrādīt, ka to esi uztvēris.
   Šis gudrais padoms liecina, ka mūsainis gandrīz jau ar mieru pieskaitīt mani pie lāga muļķu slakas, bet tas pašlaik mani nesarūgtina. Dodamies uz viesnīcu, un mūs visu ceļu pavada nepazīstamais.
   —     Sis vīrs sāk krist man uz nerviem, — klusiņām saku, kad pustumsā šķērsojam Pilsētas parku.
   Raimans aši, iecietīgi paveras manī.
   —    Es nebiju domājis, ka tu esi tik iekarsīgs.
   —    Nedrīkst iekarst, kārtojot darījumus. Bet, ja kāds pakaļ velkas kā aste …
   —    Varbūt tāpat vien pārbauda, — mūsainis mani mierina. — Rīt viss atklāsies skaidrāk.
   So starpgadījumu laižam pār galvu, un vakariņās mums visumā ir pacilāts garastāvoklis, ko ir izraisījusi dzērienu pārpilnība un pēc deserta bieži jo bieži pasnieg­tās konjaka glāzītes. Raimans dzer tikpat daudz kā citi, bet man jau ir radies priekšstats par viņa izturību, tā- dēļ^kad mēs abi esam pārnākuši viesnīcā, uzreiz neķeros pie spalvas. Labāk jānogaida. Aizrit minūtes desmit, kopš esam šķīrušies, un reklāmu nodaļas vadītājsikā no zemes izaug manā istabā, lai pajautātu, vai man gadī­jumā neesot saridona, un, uzzinājis, ka tā nav, nolemj saridonu aizstāt ar ilgstošu draudzīgu sarunu par daž­dažādiem tematiem. Ar prieku tērzēju, cenzdamies ne­likt mūsainim ne manīt, ka viņš mani apgrūtina, un ļau­dams, lai viņš pats pļāpādams nogurst un galu galā pa­teic, ka laiks doties pie miera, jo rīt būs jāstrādā.
   Mani vēl šovakar gaida darbs. Sameklēju galda at­vilktnē nepieciešamos rakstāmpiederumus un aprakstu,, neko neizlaizdams, pēc iespējas īsāk visu, sākot ar pie­redzēto Venēcijā un beidzot ar notikumiem Amsterdamā. Tad izeju balkonā un atdodu manuskriptu draugam, kas stāv, atspiedies ar elkoņiem pret margām, it kā augu dienu nebūtu no turienes izgājis.
   Pārējā mūsu programmas daļa risinās gaužām spraigā ritmā: divas sēdes, veltītas tam, lai izskatītu darījuma noteikumus un pakaulētos par «Hronosā» pulksteņiem; trīs apspriedes, kurās noskaidrota bulgāru partneru nostāja precu eksportā; braucieni uz vairākiem uzņēmumiem, lai iepazītos ar to mašīnu sortimentu; da­žas vizītes pie viduvēji lieliem priekšniekiem, iztaustot tālākās iespējas noslēgt kontraktus, un kur vēl pusdie­nas un vakariņas, ko aiz slēgtām durvīm mums rīko te viens, te cits resors. Tomēr šais divās dienās Raimans izgudrēm divreiz sev atlicina laiku — tik ilgu, ka tajā var trāpīties negaidīti, svarīgi sarežģījumi.
   Vispirms vesela stunda atkal tiek ziedota izlūkgājie­nam pa pilsētu. Šoreiz tas notiek gaišā dienā; kaut gan ir izraudzīts samērā kluss laika sprīdis — agrs pēcpus­dienas cēliens— un droši vien sperti kādi piesardzības soļi, tomēr man jāmobilizē visas savas aktiera dotības, lai notēlotu bezrūpīgu ārzemnieku, kurš kā nabaga put­niņš laidelējas pa nepazīstamām ielām.
   Šis nekaunīgais Raimans ved mani kā pērtiķi pa gal­vaspilsētas satiksmes artēriju — Grāfa Ignatijeva ielu, kur ir visvairāk cilvēku, pēc tam uzstāj, lai nogriežos viņam līdzi Rakovska ielā, vēlāk cauri Krievu bulvārim ejam uz parku. Inkvizitors labprāt nosēdinātu mani pie kāda galdiņa «Berlīnes» priekšā, bet, par laimi, neatro­dam neviena brīva galdiņa un soļojam tālāk uz parku. Jau esam sasnieguši tiltu un grasāmies doties atpakaļ pa šo moku ceļu, kad pēkšņi pretim nāk vēl kāda mana paziņa — šoreiz sieviete.
   Tā ir mana bijusī mīļotā. Tā pati, no kuras man būtu varējis būt dēls, piecus vai pat vairāk gadus vecs. Mēs nekad neesam galīgi pārrāvuši sakarus — diplomātis­kos, es gribētu teikt —, tādēļ viņai būtu tīrais nieks pa­rastos apstākļos apturēt mani — tāpat vien, aiz sievišķī­gas rosās, lai redzētu, cik kvēlas vēl ir manas jūtas. Bet patlaban apstākļi neparasti, un jau iztālēm neatlaidīgi, cieši raidu uz viņu drūmu skatienu, lai viņa to visu no­ģistu. Viņa ierauga mani, tūlīt uztver drūmo skatienu, un — cik dīvaini! — šī sieviete, kas nekad neko nav sa­pratusi, tagad uzreiz visu atskārš un novērš acis sānis. Viņai ļoti labi zināms, kur es strādāju, un kāds tur brī­nums, ka viņa piepeši ir attapusi, kas par nelaimi, bet varbūt es savu paziņu esmu par augstu novērtējis, var­būt viņa patiesībā neko nav attapusi, tikai saviedusi manā skatienā naida izpausmi un pacēlusi degunu.
   Nākamā dienā — tā jau ir pēdējā — mums brīvu laiku nepiedāvā kā uz paplātes, bet to Raimans ar pūlēm iz­cīna, visu pēcpusdienu simulēdams, ka nejūtas īsti ve­sels. Mūsainis acīmredzot vēlas, lai tur lūst vai plīst, pabūt vienatnē, un bulgāru firmu mēģinājumi iegrūst vairāk preču «Zodiakam» sāk viņu kaitināt. Beigu bei­gās mājastēvi nolemj likt mūs mierā, lai šķietamajam slimniekam jautu pagulēt gultā.
   Tas notiek pašā pievakarē. Tiklīdz tirdzniecības dar­binieks, kurš mūs ir pavadījis, aiziet, Raimans pasauc mani, pamādams ar pirkstu.
   —    Paklau, Moris! — viņš čukstus saka. — Es gribētu palūgt, vai tu man nevarētu izdarīt pakalpojumu.
   —    Ja tikai tas būs manos spēkos.
   —    Noteikti būs. Tāds niecīgs darbs vien ir, pats ar to tiktu galā, bet saproti: man nav ērti staigāt pa pil­sētu pēc tam, kad esmu notēlojis slimo. Un vēl kas: te tu esi jauns iebraucējs — un uz tevi nekritīs nekādas aizdomās. Tātad …
   Mūsainis paklusā balsī ātri izklāsta, kas tas par pa­kalpojumu, ko viņš no manis gaidot. Lūdz, lai paņemu viņa smago portfeli, izeju laukā, sameklēju Tolbuhina bulvāri — pirmo ielu pa labi aiz pieminekļa ar jāt­nieku —, to un to numuru, to un to stāvu. Trīsreiz īsi piezvanu pie durvīm un pavaicāju, vai šeit dzīvo Edi- koisi kungs. Pasaku Edikoisi kungam: «Atvainojiet — vai jūs protat franciski?» — bet viņam jāatbild: «Protu gan, tikai runājiet lēnāk.» Līdzko mani ievedīs iekšā, jā­paziņo šim vīram, ka mani ir atsūtījis Bernārs, un uz jautājumu: «Kurš Bernārs — jaunākais vai vecā­kais?» — jāteic: «Bernārs, tēvs.» Pēc tam jāatstāj port­felis un jādodas prom.
   —     Kā pats redzi, tas ir tik vienkārši.
   —     Bet ja nu kāds ies man pa pēdām?
   —    Ja kāds ies tev pa pēdām, apmet nelielu līkumu un nes portfeli šurp. Vakar neviens mums nevilkās nopakaļ. Šodien vēl mazāk ticams, ka tev sekos. Bez šaubām, turi acis vaļā un, kā jau teicu, to dari tā, lai citi nenomanītu.
   —     Bet ja nu mani saņems ciet?
   —     Kas par muļķībām! Domāju, ka tu esi drosmīgāks.
   —    Te nav runa par drosmi vai bailēm. Vajag iepriekš apsvērt visādas varbūtības. Tāpat kā apspriežot kādu darījumu.
   —    Nu, ja tevi saņems ciet — tas tomēr nenotiks —, pirmām kārtām izstāsti šādu pasaciņu: kāds vecs klients, padzirdis, ka tu brauksi uz Bulgāriju, uzticēja tev portfeli un palūdza, lai tu to nodotu kādam tur. Un tev pat nav zināms, kas tajā ielikts …
   —    Tā ir skaidra patiesība, — naivi ieminos.
   —    Kā tad! Pieturies pie šīs versijas, un cauri! Es galvoju, ka tevi atbrīvošu. Taču, lai varētu tevi atbrīvot, nedrīksti mani iejaukt šai jezgā. Citādi es tevi neiz­glābšu! Vispār neaizmirsti, ka «Zodiaks» ir varens spēks' un tev nav ne mazākā pamata drebēt par savu ādu!
   Izpildu rīkojumu tieši pēc visiem norādījumiem īsā rekordlaikā — pusstundā. Izrādās, ka nekas nav tik viegli veicams kā spiegu uzdevums dzimtajā zemē, ja attiecīgās iestādes jau iepriekš par visu ir lietas kursā.
   Pārradjes viesnīcā, tūlīt ieeju mūsaina istabā, steigā pat nepieklauvējis pie durvīm. Stāvēdams pie loga, Rai­mans pārsteigumā pēkšņi satrūkstas un pavēršas pret mani.
   —    Ak, tu tas esi! Beidzot!
   —     Kādēļ «beidzot»? Viss taču izdarīts zibens ātrumā.
   —    Jā, bet man likās, ka jau pagājusi vesela mūžība. Nedomā, Moris, ka tevi pienācīgi nenovērtēju, tomēr tev vēl nav lielas pieredzes, šai darbā. Līdzko iztēlojos, kā tu veries apkārt ielu krustojumos, man auksti sviedri plūda aumaļām.
   —    Varbūt man trūkst pieredzes, bet es nekur neska­tījos apkārt, lai gan tāpat konstatēju, ka mani neizseko.
   —    Ļoti jauki! Tu man esi izdarījis lielu pakalpojumu.
   —    Nu, tas taču tīrais nieks, — atturīgi atbildu.
   Un tā gandrīz ir svēta patiesība.
   Savas misijas pēdējo daļu šeit veicu arī bez grūtībām, un te Raimanam ir lieli nopelni, par ko viņam pašam nav ne jausmas. Tā kā mūsainis nejūtas vesels, viņu apskata ārsts, kas atzīst, ka Raimans ir drusku apauk- stējies, un dažas tabletes krietni vien stiprina ja ne viņa organismu, tad vismaz miegu. Drīz vien pēc ārsta vizī­tes Raimans guļ kā nosists, un es tai pašā vakarā gluži parastā gaitā atstāju viesnīcu un dodos uz attiecīgo iestādi.
   Un, lūk, aina, ko tik daudz reižu esmu iztēlojies, tikai tagad tā nav pavērusies iztēlē, bet īstenībā: smagas lus­tras apgaismotā kabinetā sēž ģenerālis, pulkvedis un mans šefs; cieši raudzīdamies manī, viņi rūpīgi apsver un novērtē katru manas rīcības soli, katru vārdu. Viņiem būtībā jau zināms galvenais un patlaban jānoskaidro vēl dažas niecīgas detaļas — tādas detaļas, par kurām stāstot es lāgu lāgiem izņemu kabatlakatu un noslauku pieri.
   Protams, pulkvedis nespēj novaldīties neizteicis kri­tiskas replikas, kaut gan runa ir par sīkumiem. Viens no Šādiem nenozīmīgiem sīkumiem ir mana smuidrā sekretāre. Nevis tagadējā, bet sākotnējā lomā. Pulkve­dis viņas pieņemšanu darbā nosauc par «lēcienu tumsā».
   —     Bet vai tas nav bijis lēciens tumsā — staigāt pa Sofijas ielām, riskējot ar to, ka ik mirkli kāds paziņa var man pasacīt «sveiks, vecais»? — es iebilstu, skaidri ap­tverdams, ka visa šī operācija ir bijusi pulkveža ziņā.
   —    Velti tu esi raizējies, — viņš mierīgi aizrāda. — Viss tika tā iegrozīts, ka nevienam nebūtu bijis va­ļas sasveicināties ar tevi.
   «Varēji to jau agrāk man pasacīt,» es nodomāju, bet atklāti nepārmetu, jo šobrīd atskan ģenerāļa balss.
   —    Labāk nenovirzīsimies no temata …
   Sī piezīme ir izteikta pulkvedim, lai gan sarunu uz citu pusi esmu novērsis es, un protu novērtēt šādu laip­nību. Tāpat kā arī šādus vārdus:
   —    Liekas, līdz šim Bojevs ar visu ir ticis galā diez­gan labi.
   Skolēnu valodā tie nozīmē: «Teicami — pieci!»
   —    Tagad turpināsim darbu. Vārds Bojevam.
   Man ir dots vārds, tikai netieku gudrs, ko lai saku.1 Viņi laikam gaida, ka likšu priekšā drošu, rūpīgi pārdo­mātu darbības plānu, bet tāda man nav. Savās pozīcijās nekustos ne uz priekšu, ne atpakaļ, jūtos kā cilvēks, kurš stāv pie hermētiski aizslēgta seifa, zinādams, ka tajā glabājas interesantas vērtības, bet nav iespējams nedz atvērt to, nedz pat pieskarties tam. Un man nekas cits neatliek kā vienīgi izklāstīt perspektīvas ar visām to grūtībām un uzstādīt hipotēzes par varbūtēju rīcību, ja, ja, ja…
   Pabrīnos vien, ka mani skeptiskie spriedumi un prog­nozes izraisa viņos nevis vilšanos, bet redzamu atzinību. Pat mans šefs, kas citos gadījumos pacentās atgādināt, cik kaitīga varot būt šāda fantazēšana, šoreiz vairās lietot ienīsto vārdu.
   —    Tieši tā: pacietību, prasmi gaidīt, galēju piesar­dzību!
   —    Pierodi pie domas, ka no tiesas esi mainījis profe­siju! — Pulkvedis pasmīn.
   Pēc tam mēs sīki iztirzājam apstākļus un visas tica­mās vai apšaubāmās iespējas. Līdz beidzot tumšās de­besis lēnām ietērpj plašos logus rītsvīdas zilnē.
   Pārbraucu Amsterdamā pašā pusdienlaikā, tādēļ man izdodas Edīti pārsteigt, pēkšņi ieejot restorānā, kurā mēs vienmēr ieturamies. Atrodu savu sekretāri sēžam parastajā vietā — pie galda loga tuvumā — un visīstā­kajā brīdī, tad, kad viņa lasa ēdienkarti.
   —     Sveika, Edīt, esi tik laipna, pasūti mums abiem, — es palūdzu, apsēzdamies viņai pretim.
   Sekretāres sejā atplaiksnī vārgs smaids, bet tas jau ir ko vērts, ja ievērojam, ka tajā bez noslēgtības vai ap­valdīta īgnuma retumis jaušams kas cits.
   —    Nupat domāju par tevi, — Edīte atzīstas, kad vies­mīle ir aizgājusi pēc maltītes. — Patiesībā visu laiku domāju par tevi.
   —    Es arī domāju par tevi. Un galvenais — par to, kaut tu neizdarītu ko aplamu.
   —     Pasaki skaidrāk — ko tad tieši? — sekretāre jautā, it kā nekā nebūtu nogrēkojusies, lai gan atskārš, uz ko es tēmēju. — Te pēdējā laikā ap mani lakstojās diezgan daudz vīriešu.
   —    Es nejaucos tavā pašas dzīvē. Man pietiek ar to, ka tie nav «Zodiaka» vīrieši.
   —    Bet kādi tad?
   —    Vai tu redzejies! Kuri no šiem daudzajiem pielū­dzējiem tevi visvairāk aplido?.
   —           «No daudzajiem» par spēcīgu teikts. Te figurē pir­mais cilvēks, kā rakstīts bībelē, Ādams Vorners un pir­mais vīrs «Zodiakā» — misters Evanss.
   —    Sākumam nav slikti. Tikai …
   Viesmīle atnes apsvīdušus alus kausus un zupas šķīv­jus; kā jau esmu neskaidri nojautis, tā ir tomātu zupa, kas man riebjas, lai gan ēdienkartē tai cits nosaukums.
   —           Kas «tikai»? — Edīte atķeras, kad viesmīle ir at­tālinājusies.
   —           Es gribēju teikt: ja kāda karjera uzreiz sit augstu vilni, tā parasti drīz vien ir galā, jo tai vairs nav kur izvērsties tālāk.
   Edīte ar baudu ēd zupu. Es, to nogaršojis, nolieku ka­roti. Brīnums, kā gan angļu un vācu rasēm iet pie sirds ar ūdeni atšķaidīts uzvārīts tomātu biezenis!
   —           Vai tu neesi mazlietiņ greizsirdīgs? — Edīte ziņ­kāri vaicā.
   —           Varbūt, bet tikai mazlietiņ. Ja vēlies, lai es būtu greizsirdīgāks, tev jāpastāsta kādi sīkumi.
   —           Pagaidām ar tiem esmu vēl nabaga. Misters Evanss ir divreiz saticis mani gaitenī un raudzījies diezgan vēlīgi, otrreiz pat apturēja mani un apjautājās, cik ilgi es te jau strādājot un kur tieši, un, kad biju atbildējusi, iesaucās «ļoti jauki», «ļoti jauki», arvien vēl aplūkodams mani no visām pusēm, tādēļ īsti nesajēdzu, par kuru manu auguma daļu viņš ir teicis «ļoti jauki».
   —    Un tas ir viss?
   —    Vai tad vēl maz?
   —    Nu, bet Evas[2] mūžadraugs?
   —           Ādams Vorners? Viņš atļāvās vēl vairāk — uzai­cināja mani uz vakariņām.
   —    Un tu, protams, aizgāji?
   —           Kā gan citādi? Pats taču esi apgalvojis, ka, atsa­koties no kaut kā laba, var modināt aizdomas.
   —           To es neesmu vispārinājis. Biju domājis konkrētu gadījumu ar dzīvokli.
   Viesmīle atkal parādās — šoreiz atnes divas teļa ga­ļas filejas ar ceptu kartupeļu bagātīgu piedevu. Tas ir gluži parasts ēdiens, bet garšīgs un barojošs, kā liecina gadsimtiem ilgā cilvēku prakse. Ieturoties kādu laiku klusējam, patiesāk sakot, līdz tam brīdim, kad filejas esam notiesājuši un meitene pienāk, lai uzzinātu, kādu desertu vēlamies.
   —    Mēs runājām par sīkumiem, — atgādinu Edītei.
   —     Vai, tā bija tikpat kā otra pratināšana, tikai aizda- rināta ar austerēm, balto vīnu, tītara cepeti un apelsīniem! Šim vīram tik tiešām nav ne mazākās gaumes. Viņš ēd tītara cepeti kā austeres, piedzerdams klāt balto vīnu.
   —    Vai tu nevarētu atkāpes par ēdieniem atlikt uz vē­lāku laiku?
   —    Es taču teicu: tā bija otra pratināšana. Lai gan noritēja kā draudzīga saruna. Sākot par mani un bei­dzot par tevi. Galvenais temats — mūsu savstarpējās attiecības.
   —    Šiem cilvēkiem itin nekā nav svēta, — nīgri saku.
   —    Visvairāk viņš centās izdibināt, kā mēs esam iepa­zinušies.
   —    Ceru, ka tu te nebūsi lfkusi lietā savas variācijas.
   —     Kādas variācijas? Izstāstīju visu tā, kā bijām vie­nojušies: izlasīju sludinājumu un ierados. «Kādēļ,» Vorners noprasīja, «viņš pieņēma tieši jūs?» — «Kā lai es to zinu?» pajokojos. «Domāju — tādēļ, ka pārējās ne­bija tik pievilcīgas.» Tad nu viņš droši vien pirmoreiz uzmanīgak nopētīja manu «fasādi». «Jā,» saka, «kā rā­dās, tā laikam būs bijis.»
   — Un tālāk?
   —    Arī tālāk tādā pasā garā. Lai gan reizes piecas Vorners pateica — «Es negribu urdīties jūsu intīmajās attiecībās.» un «Ceru, ka neesmu pārāk nekautrīgs.». Viņš pavaicāja, vai es esot bijusi kopā1 ar tevi Indijā. Bū­tībā ar to arī iesāka runāt par tevi. Pasacīju, ka tu esi bijis Indijā vēl pirms mūsu iepazīšanās, un to ļoti nožē­loju, jo man līdz kaklam apnicis klausīties tavas pasakas par šo zemi. Moris, vai tiešām tu esi bijis Indijā?
   —    Šādi saskari ar Vorneru tevi iedzīs postā, — es aizrādu. — Tava iedzimtā aizdomība jau paliek mania­kāla.
   Viesmīle atnes kafiju. Piedāvāju Edītei cigareti un arī pats uzsmēķēju.
   —    Kā tev, Moris, liekas, kādēļ Vorners ir pamanījies mani nopratināt tavas prombūtnes laikā?
   —    Mana prombūtne te nekrīt svarā. Vorners gluži vienkārši domāja, ka ar mani ir beigas, un gribēja re­dzēt, vai tu arī no kā baidies.
   —    Ar tevi ir beigas?
   —    Jā, jā. Man ir tāda nojausma, ka šis ceļojums bija ' rīkots pārbaudes dēļ. Viņi acīmredzot mani ir noturējuši j par bulgāru spiegu vai par ko tamlīdzīgu.
   Viņa negaidot tā sāk smieties, ka seja pēkšņi pārvēr­šas — vairs nav noslēpumaini nopietna, bet gaiša un līksma kā jaunai meitenei.
   —    Tu — bulgāru spiegs?
   Edīte atkal sirsnīgi, aizrautīgi smejas.
   —    Man šķiet, ka te nekā nav tik smieklīga, — aiz­skarts novelku. — Tu laikam domā, ka esmu galīgs stulbenis. ,
   —    Nepavisam ne, — viņa iebilst, mēģinādama apslā- '! pēt smieklus. — Bet tieši bulgāru spiegs, ha-ha-ha …
   Mazliet sadrūvis, pacietīgi gaidu, kad viņai pāries smieklu lēkme.
   —    Nu, kā tur cilvēki dzīvo? — sekretāre jautā galu galā pierimusi. — Vai patiešām tik drausmīgi?
   —    Kādēļ gan drausmīgi? Varbūt vienīgi kāds nokrīt no piektā stava. Bet arī te šādi gadījumi nav patīkami.
   Papļāpājuši vēl par šo to, mēs dodamies prom īstā  laikā — brīdī, kad lietus uz neilgu laiciņu ir pārstājis.  Aiz pieklājības pavadu Edīti līdz pašam viņas mājoklim  augšējā stāvā un aiz pieklājībās ieeju tajā. Tapetes, mēbeles, paklājs guļamistabā uz grīdas ir gaišzaļos toņos,  un šie maigie toņi kopā ar terasi, ko rotā krāšņumaugi un puķes, piešķir telpām īpašu svaigumu, kāds parasti  ir dārzā, un man tā vien gribas te pasēdēt ilgāk.
   Sekretāre pienāk pie kaktā novietota atskaņotāja un  uzliek kādu dzirdi plosošu plati. Edītei piemīt neaptve-1 rama slimīga slieksme uz džeza mūziku — nevis uz nodrāztu, tīkamu, bet uz to, kuru viņa dēvē par «nopietno džezu». Cik varu spriest pēc viņas iemīļotajiem šedev­riem, «nopietnā džeza» galvenais un vienīgais mērķis ir parādīt, ka vislabāko motīvu ar nelielām pūlēm var pārvērst briesmīgā kakofonijā.
   —    Vai tu negribētu atpūsties? — Edīte ieminas, sapratusi, ka plate nejaudā mani aizdzīt prom.
   —    Zini, visam savs laiks, — vieglprātīgi atbildu, atzvildamies mīkstā rezēdu krāsas krēslā.
   —    Tad atļauj man iet novannoties.
   —    Jūties kā savās mājās.
   Kamēr izklaidīgi klausos, kā gaudo saksofons un aiz sienas žurdz ūdens, manā iztēlē miglaini atainojas ne tikai ūdens strūklas, bet arī zem tām palīdis kails augums, un mans skatiens tausta istabu. Pēkšņi uzma­nību pievelk kāds mirdzošs priekšmets, kas rēgojas no galdiņa stūrī samestu kinožurnālu apakšas. Tas ir gluži nekaitīgs tālskatis. Tomēr vārds «tālskatis», dabiski, saistās ar jēdzienu «vērošana».
   Nolādēdams ziņkāri — šo cilvēku netikumu, laiski pieceļos un paņemu tālskati. Tas ir neliela kalibra, apda­rināts ar perlamutru, viens no tiem tālskatiem, ko sie­vietes ņem sev līdzi, iedamas uz teātri. Lai labāk pār­baudītu, kā tas rāda, izeju terasē. Tālumā, tieši pretim, starp diviem blakus namu smailajiem jumtiem manāma daļa no «Zodiaka» fasādes. Man par lielu pārsteigumu, šis mazītiņais perlamutra rīks ir tik spēcīgs, ka skaidri saredzu priekšsēdētāja kabineta logus.
   Edīte pa durvju spraugu iemet aci terasē, ziedoša un svaiga, ģērbusies sniegbaltā peldmētelī.
   —    Te ir patīkami, vai ne? Starp visām šīm puķēm …
   —    Un ar visām tavām blēņām. Kālab tev vajadzīga šāda manta?
   Sekretāre palūkojas uz tālskati, un viņas seja pēkšņi kļūst noslēpumaina. Viņa rāda tādu vaigu, kas nešau­bīgi pauž: «Klusē jel!» — nevērīgi pateikdama:
   —    Protams, teātrim. Nopirku gadījuma preču vei­kalā. Zini, esmu drusciņ tuvredzīga, un, tā kā man kādu dienu bija jāiet uz teātri…
   Skaidrs, saruna par šo tematu būs jāturpina_ citreiz. Bet tas vēl nenozīmē, ka mums tagad jāsēž un jāraugās, rokas klēpī salikušiem. Pienācis pie Edītes, apskauju viņu ap pleciem, ko sedz mīkstais peldmētelis.
   —    Mīļā Edīt, izkāpusi no vannas, tu esi tik skaista kā Venera, izpeldējusi no dzelmes …
   —    Nepļāpā niekus!
   —    Hronoss un Venera, — es nerimstos. — Laika dievs un Mīlestības dieviete …
   — Hronoss nav dievs, bet titāns. Neiestiedz mitoloģi­jas purvā!
   Pēdējie vārdi man paslīd gar ausīm, jo tīrā, svaigā Edītes seja gandrīz piekļaujas manējai un neļauj vērīgi klausīties. Edīte man nepretojas, taču viņas izturēšanās ir dīvaina — tajā nekas cits nav jaušams kā vienīgi pa­cietības pilna vienaldzība. Mūsu draudzība ir tikai ro­taļa, turklāt tā diez ko neaizrauj abus partnerus. Un šai rotaļā sliktākais ir tas, ka viss liekas darīts pa īstam, bet patiesībā — izskata pēc.
   Pēc dažām dienām Vorners piezvana man uz kabinetu un palūdz, vai es nevarētu aiziet pie viņa. Ko lai iesāku, jāiet vien ir, kaut gan Vorners jau reizēm rādās man sapnī.
   Sis vīrs pelēko seju, pelēkajā uzvalkā mani- uzņem, kā parasts, vēsi un pieklājīgi, viņš piedāvā man apsēsties krēslā un pasniedz cigaretes. Šāda viņa uzmanība jāuz­lūko par sevišķu labvēlību, jo Vorners pats nesmēķē.
   —    Todien, kad man stāstījāt par savu braucienu, jūs šo to noklusējāt, — Vorners saka, kad esmu uzvilcis dūmu.
   —    Ja es noklusēju, tad tikai tādēļ, ka citam vajadzēja jums pateikt to.
   —    Cits arī pateica. — Pirmcilvēks pamāj. — Bet jūs noklusējāt. Rolān, vai tiešām man neuzticaties?
   —    Kāpēc ne? Vai tad es neļāvu jums pēdējo sīkumu izvilkt no manas biogrāfijas . ..
   —     Jā, es vilkšus izvilku katru sīkumu, nevis jūs pats tos uzticējāt.
   —    Zināt, uzticēties mūsu darbā un mūsu laikos …
   —    Tomēr, — Vorners pārtrauc mani, — Raimanarrļ uzticējāties.
   —     Labāk nepārspīlēsim to, kas ir! Es izdarīju viņam maeu pakalpojumu. Pakalpojumu, kas man neprasīja tik­pat kā nekādu pūļu.
   Vīrietis aiz rakstāmgalda uzmet man ašu, pētīgu ska­tienu.
   —    Domāju, ka jums ir zināms priekšstats, kas tas par… pakalpojumu?.
   Protams. īstenībā Raimans man pasacīja, ka vēlāk visu paskaidrošot, un es viņam nekā nejautāju. Piedo­diet, bet visā visumā tā ir tikai epizode, kas skar vairāk Raimanu nekā mani.
   —    Sī epizode vienādi skar jūs abus. Raimans ir rīko­jies aplam. Un jūs — arī.
   Paraustu plecus, kā gribēdams teikt: «Labi, lai jau nu ir tā!» — un stingi raugos cigaretē.
   —    Mūsu firmai ir plaši tirdznieciskie sakari ar Aus­trumu zemēm, un mēs nevēlamies, lai tie tiktu apdrau­dēti kāda firmas pārstāvja patvaļīgas rīcības dēļ. Rai­mans ir rīkojies uz savu galvu un droši vien savā labā, jūs esat viņam palīdzējis, kaut gan neviens jums to nebija atļāvis.
   —    Vajadzēja mani brīdināt, ko drīkstu darīt un ko ne.
   —     Kā gan es varēju brīdināt par to, kas man ne prātā neienāca. Tagad nu gan lieciet pie sirds — jūs esat brī­dināts. «Zodiaks» ir tirdzniecības firma, un jums kā šīs firmas pārstāvim jāaprobežo sava darbība — jāstrādā vienīgi tirdzniecības laukā.
   Viņš atkal uzmet man acis un piebilst laipnāk:
   —     Bez šaubām, jūs vēl esat iesācējs, un mēs ļoti labi saprotam, ka visa vaina galvenokārt gulstas uz Rai­manu. Pat pieļauju, ka esat nodomājis: Raimans rīkojas saskaņā ar mūsu instrukcijām.
   —    Es par to nekā neesmu domājis, — atzīstos maz­liet sadrūvis. — Man jums jāsaka — to jau biju gandrīz aizmirsis.
   —    Brīnišķīgi! — Vorners paklana galvu. — Tagad aizmirstiet pavisam!
   «Un tas arī notiks,» savā sirdī iegavilējos, izgājis gai­tenī, «bet pēc tam, kad to apgaismosim no visām pusēm un izņemsim no apgrozības.» Sis pavērsiens ir tik ne­gaidīts, lai gan nav bijis gluži necerēts. Zināms, Rai­mans ir rīkojies, vadoties pēc viņu instrukcijām, kuras droši vien ir devis tieši šis svētais Ādams. Pirmais uz­devums — mani pārbaudīt. Otrais — mani iesaistīt viņu tumšajos darbos. Taču tagad redzams, ka otrais uzde­vums, ja tas vispār ir bijis, atlikts. Cilvēki mazgā rokas nevainībā. Tā teikt, Raimans ir izdarījis pārkāpumu, iz­pildot nezin kā rīkojumu it kā nenoliedzami bez «Zo­diaka» ziņas. Firma atkal ir pacēlusies visā savā tiku- rrribas spožumā. Ar ko tas izskaidrojams? Vai ar to, ka man aizvien vēl neuzticas? Vai arī, pārliecinājušies, ka neesmu komunistu aģents, viņi ir noturējuši mani par kādu citu aģentu? Varbūt es vispār viņiem vairs neesmu vajadzīgs? Šie jautājumi būs pamatīgi jāapsver.
   Vēlā pēcpusdienā Edīte pieklauvē pie mana vecpuiša mājokļa durvīm, lai mani aizvilktu uz kino. Nekas nav jaukāks par dzīvi blakus mīļotai sievietei, bet atsevišķā mājoklī. It īpaši, ja šī sieviete ir tāda kā Edīte un ierodas pati vienīgi tad, kad ir norunāts kopā kaut kur aiziet.
   Pašlaik man it nekur netīk doties, taču esmu apsolījies viņai un nekādi vairs nevaru izlocīties.
   —           Tu man nekā neesi pastāstījusi par tālskati… — uzsāku valodu, kad esam izgājuši laukā un atvēruši lie­tussargus.
   —           Ko tur stāstīt, ja jau pats esi atskārtis! Novēroju «Zodiaku».
   —    Kāda velna pēc tev tas jānovēro?
   —           Aizvakar vakarā atspīdēja gaisma tieši virs Evansa kabineta. Ja esi nomanījis, logs virs kabineta vienmēr aizdarīts ar aizvirtņiem. Bet tovakar tos kāds uz mirkli bija atvēris — un iemirdzējās uguntiņa …
   —    Šis «kāds» ir bijusi apkopēja.
   —           Apkopēja pulksten deviņos vakarā? Tavai zināša­nai «Zodiaku» slēdz ciet jau septiņos. Apkopēja strādā no rītiem.
   —           Tomēr nesaprotu, kādēļ tevi uztrauc šī gaisma un šī telpa.
   —    Vai šajā telpā esi kādreiz bijis?
   —    Pat nezinu, pa kurieni tur var ieiet.
   —           Es gan zinu: pa vienu vienīgu vietu — pa kāpnēm caur Evansa kabinetu.
   —    Tas man bijis — nebijis. Un tev — arī.
   —           Paklau, Moris: ja «Zodiakā» ir slepens arhīvs, tas noteikti iekārtots šajā telpā. Un katrā ziņā ar to noņe­mas van Altens.
   Van Altens ir otrais Evansa sekretārs, drūms, sevī noslēdzies vīrs, kas gaužām reti redzams kādā gaitenī.
   —           Labi, — es pamāju. — Lai dievs dod, ka tev izdo­tos ar tālskata palīdzību izlasīt slepenā arhīva papīrus! Man liekas — tālskatis ir pietiekami spēcīgs, lai tu savu panāktu.
   Un līdz ar to mūsu saruna ir galā.
   Mani pārņem šausmas: filma ir kāds spiegošanas un mīlestības hibrīds, un tās beigās abus partnerus nogalē pie Berlīnes mūriem. Šī traģēdija iespiežas atmiņā diez­gan epizodiski, daudz kas aizslīd garām, jo visu laiku prātu nodarbina gluži cita traģēdija — tieši manējā. Traģēdija, ko piedzīvo cilvēks, kam jāatver hermētiski noslēgts seifs. Nevaru it neko atklāt novērojot, jo vien­mēr sēžu atsevišķā kabinetā, kur nopētu tikai savas sek­retāres augumu. Nevaru it neko uztvert, noklausoties nejaušas valodas, jo tās ir tukšas. Nevaru ne uzaicināt kādu uz sarunu — tas ir aizliegts, ne sekot kaut vai kā­dam pa pēdām — tas arī aizliegts, ne ielavīties kaut vai kur — tas vēl vairāk ir aizliegts. Nevaru izmantot apa­ratūru, un pat nav kur to būtu iespējams laist darbā. Nevaru palūgt Edītei, lai viņa man pakalpo, jo tas ir bīs­tami un droši vien lieki. Nevaru ne uz vienu izdarīt spie­dienu. Bet ko tad es varu? Skatīties filmas. Rakstīt vei­kalnieciskas vēstules. Izklaidēties kopā ar sievieti, kurai neprotu patīkami pakavēt laiku. Garlaikoties. Bendēt sa­vus nervus. Gaidīt.
   —    Cik sērīgi, vai ne? — Edīte vaicā, kad esam izgā­juši no zāles.
   —    Ļoti sērīgi, — atbildu, arvien vēl risinādams savas domas.
   —    Un diezgan ticami.
   —    Nezinu, — es saku. — Maz ko sajēdzu no šādām būšanām.
   —    Es arī. Bet liekas ticami.
   —   Jā gan, jo beidzās traģiski. Traģiskais vienmēr ir ticams, tāpēc ka daudz kas ņem nelabu galu.
   —    Vai tu tā domā?
   —    Kas tur ko domāt! Tas taču skaidri redzams.
   —    Saka, ir arī laimīgi cilvēki…
   —    «Saka» … Ja kāds tev to pateiks, pajautā, kuri ir tie laimīgie, un viņam būs mute ciet.
   Lēnām ejam pa Kalverstraat, kas šai vakara stundā pilnum pilna ļaužu. Kalverstraat Amsterdamā ir gājēju valstība, kuru viņi ir izkarojuši un kura slēgta ikvienai mašīnai. Kā par brīnumu, pašlaik laukā nelīst, bet ir savērpusies migla, un cauri tās šķidrajiem, krokainajiem plīvuriem apgaismotā iela izskatās kā dīvaina vīzija ar
   daudzkrāsainiem neona uzrakstiem, mirdzošiem skatlo­giem un gājēju ēnām, tas viss ir tik neskaidrs, šķietami izplūdis, it kā būtu uz ātru roku uzgleznots, pēc tam skalots ar ūdeni.
   —           Tu, Moris, allaž esi tāds drūms, — brīdi klusējusi, Edīte atkal ierunājas. — Cik savādi, tu tik darbīgs, ros­mes pilns, bet neesi dzīvespriecīgs.
   —    Toties tu esi pati jautrība.
   —           Varbūt es būtu pati jautrība, ja mani kaut kas vēl spētu iepriecināt.
   —           Pakavējies laiku pa laikam bērnības atmiņās, — es iesaku.
   —         Bērnības atmiņās? Tās ir visskumjākās manā * dzīvē.
   «Man ir gluži tāpat,» klusībā nospriežu. «Tomēr paš­laik tās mani vairs neapbēdina.»
   —    Tavs tēvs bija …
   —           Briesmīgs rūgumpods un sīkstulis, — es nekaunīgi meloju, jo pat nezinu, kas ir bijis mans tēvs.
   —    Un māte …
   —           Gaužām raudulīga, vienmēr oda pēc baldriā­niem, — atkal meloju, jo nezinu arī, kas ir mana māte.
   —           Tomēr vecāki tev sarīkoja eglīti, pasniedza dāva­nas …
   —           Tās «lietderīgās» un lētās, kuras pārdod kartona kārbās, — mēģinu improvizēt. — Vai tev neviens neko nedāvināja?
   —            Kas gan man varēja dāvināt? Ziemsvētkos mūs aizveda uz kādas biedrības eglīti, kurā tiešām šur tur karājās rotaļlietas, un katrs mazais cerēja, ka varbūt saņems dāvanu, taču šīs rotaļlietas nekad netika izdalī­tas bērniem, jo viņu bija tik daudz, ka divu duču man­tiņu visiem neparko nebūtu pieticis.
   —    Nu, re nu, kā nekā bija eglīte, — samierinoši saku.
   —            Eglīte … Eglīte trūcīgo bērniem … Nezinu, vai ir vēl kas nožēlojamāks par to. Labāk nemaz nebūtu rīko­juši šīs eglītes nabagajiem.
   Esam sasnieguši kanāla krastu. Virs ūdens stiepjas garas elektrības spuldžu virtenes, patlaban tās visas aizdegtas, kā jau sestdienas vakarā, un tas mani uzve­dina uz domām, ka te mēs varētu pasēdēt kādā bārā, jo tik un tā nekur nav jāsteidzas,
   Atrodam brīvu galdiņu mājīgā, tīrā telpā. Par galdi­ņiem šeit noder rūpīgi nopulētas muciņas, un uz mūsē­jās drīz vien tiek uzlikta pudele sarkanvīna un uzko­žamie. Te cilvēki runājas klusi un viss tā iekārtots, ka var tīri labi atpūsties, līdz galu galā pie letes nostājas jaunietis garām kājām un gariem matiem, turēdams rokā ģitāru. «Nu ir beigas,» nodomāju, «būs jābēg prom!» Taču laime mūs šovakar nepievil, jo izrādās, ka izpūrušajam garmatim ir liriska daba, un viņš, uzsitis dažus gaužām sērīgus akordus, sāk dziedāt samtainā, valdzinošā balsī: ~
   Man neteic, cik jaukas ir skaidrākās dienas, man nesoli sauli un debesis zilgas! Es mīlu gan lietu, gan pelēku miglu, es mūžīgi draugos ar nejauku laiku.
   Tad seko vēl daži skumjām un valguma atainām pie­sātināti panti, un pēc katra no tiem skan piedziedājums ar tādu pašu niansi:
   Lai vēji brāzmaini cērt sejā lietu man! Nav nekā labāka par nejauku laiku.
   —     Re, cik derīga pamācība, kā jāuzvedas, —- es saku, kad garmatis ir beidzis elēģiju. — Dzīvē daudz vairāk ir nelāgā nekā labā, un mums nekas cits neatliek kā sa­mierināties ar nelāgo un tīksmināties par to.
   —    Tā ir samiernieciska filozofija! — Edīte nicīgi saviebj degunu. — Ciest to nevaru. — Un piemetina: — Tomēr dziesmiņa jauka.
   «Un vīns arī,» es būtu piebildis. Taču netīk nodoties tukšām valodām, tādēļ labāk pasūtu otru pudeli vīna.
   Kad izejam laukā, nakts ainava it kā sasaucas ar dziesmiņu. Atkal sijā smalks lietutiņš, vējš dzen sīksīku ūdens pilienu mākuļus un šūpo elektrības spuldžu vir­tenes, kanālā straume plūst, dobji šalkdama, nesdama tumsas piestrāvotus, violetus lāsumus un dzeltenas spul­džu atspogas. Lēnām kājojam pa krastmalu, nenieka ne­bēdādami par lietu, tāpat kā visi šīs pilsētas iedzīvotāji. Jau grasos nogriezties sānielā, kas ved uz mājām, bet Edīte pēkšņi satver manu roku,
   —    Iesim vēl tālāk pa šo pašu ielu!
   —    Tu gribi teikt — līdz «Zodiakam»?
   —    Nu, tikai paskatīsimies.
   —    Paklau, Edīt…
   —           Ak kungs, vai tad tas būtu kads noziegums! Pa­staigāsimies kā tūkstošiem cilvēku.
   —           Pa šo ielu nekad neiet tūkstošiem cilvēku, it se­višķi tik vēlā stunda. Turklāt mums nemaz nav pa ce­ļam.
   Tomēr piekāpjos, kā jau īsts pielūdzējs; mēs gausi soļojam tālāk gar kanālu, un no jūras puses mugurā cērtas spirgts vējš, grūzdams mūs uz priekšu.
   —           Kā tu zini, ka tai telpā var tikt vienīgi caur Evansa kabinetu?
   —    Zinu gan, droši zinu.
   Es arī zinu, bet ne jau tur tas āķis.
   —           Nu, kā tu to uzzināji? Novērojot vai kādu iztau­jājot?
   —           Ak vai, tu atkal ķeries pie sava! — Edīte smagi nopūšas. — Vari būt mierīgs — nevienu neesmu iztau­jājusi. Pietiek reizi iegriezties pie Evansa sekretāres un reizi rūpīgi aplūkot «Zodiaka» fasādi, lai par to pārlieci­nātos.
   —    Kādēļ tu domā, ka tur ir arhīvs un vēl slepens?
   —           Tādēļ, ka es kādu dienu biju kopīgajā arhīvā, kur kāds ienācis palūdza dokumentu, un dzirdēju ierēdni sa­kām: «Tā nav pie mums. Tas ir priekšsēdētāja arhīvā.» Tātad, ja «Zodiakā» vispār glabājas papīri par slepenā­kiem darījumiem, tie neapšaubāmi nav nolikti kopīgajā, bet Evansa vai varbūt kādā trešā arhīvā.
   —           Muļķības! Vai tik daudz tu nesaproti, ka Evanss šai uzņēmumā ir tikpat kā parādē?
   —           Tirdzniecībā — jā. Bet man liekas — šim vīram ir vēl otra specialitāte …
   —           Katram ir otra specialitāte. Viens vaļas brīžos makšķerē, cits krāj pastmarkas, dažs nododas izlūkoša­nai. Zināms, ekonomikas laukā.
   —    Tu taisni neciešams.
   —           Ja Evansam būtu arhīvs, — turpinu, cenzdamies iet zem Edītes lietussarga, — un ja tajā tiešām atrastos kas nopietni svarīgs, viņš to neparko neuzticētu vietē­jam iedzīvotājam van Altenam.
   —    Van Altens nav vietējais. Viņš ir atvests no Ame­rikas. Bija emigrējis uz Ameriku kara laikā.
   —     Vai tu to no pirksta izzīdi? — neapmierināts vai­cāju.
   —    Nejauši uzzināju, — Edīte atbild.
   Es jau grasos ko aizrādīt par šo «nejauši», bet Edīte pirmā iesaucas «Tss!», gandrīz vai sastingdama uz iet­ves pie tilta.
   Tieši mums pretī slijas «Zodiaka» tumšā fasāde. īste­nībā tās ir četras šauras, vecas mājas, kas piekļaujas cita citai un iekšpusē droši vien papiļdus pārkārtotas un savienotas ar kopīgiem gaiteņiem. Ēkas ir trijiem stā­viem, tikai stūra celtne — četriem, un tajā atrodas Evansa kabinets. Šis kabinets un priekšistaba, kurā sēž sekretāre, aizņem visu trešo stāvu. Tā kā priekšistabā nav nekādu kāpņu, redzams, ka telpās virs šā stāva var tikt vienīgi caur Evansa kabinetu.
   Ceturtajam stāvam, uz ko pašreiz mēs vērīgi raugā­mies, ir divi logi un abi cieši aiztaisīti smagiem dzelzs aizvirtņiem. . -
   —    Paskat! — Edīte nočukst.
   Tik tiešām. Pa šauru spraudziņu zem aizvirtņiem spilgti spīd dzeltena gaismas drīksna.
   —    Droši vien van Altens vēl rakņājas arhīvā, ja tur vispār ir arhīvs, — paklusām noberu.
   —    Vai arī kāds naktīs dežurē, — sekretāre saka.
   —    Ejam mājās, — es aicinu, — jau atkal duša iet vaļā.
   Laukā patiesi pēkšņi sācis līt stiprāk. Tikko dziramies
   turpināt ceļu, noblīkšķ «Zodiaka» parādes durvis. Kāds cilvēks kā tumša ēna virzās taisni uz mūsu pusi. Edīte pagūst viņu sazīmēt. Tas ir van Altens, bet gaismas drīksna arvien vēl mirdz, izspraukusies zem ceturtā stāva logu aizvirtņiem.
   Ātri pavēršos ar muguru pret fasādi, abām rokām ap­kampju Edīti un uzspiežu viņas lūpām savējās Pats nezinu, vai sievietes maigās lūpas vai šī lietainā nakts, vai arī nostāsts par eglīti nabago bērniem ir vainojams pie tā, ka negaidot kaismīgi iekļauju Edīti spēcīgās skaujās un turu tik ilgi, kamēr vien neskaidri var dzir­dēt, kā cilvēks paiet mums garām un nogriežas uz tiltu. Pēc brītiņa Edīte saka:
   —    Ai, Moris! Tu nekad vēl tā neesi mani skūpstījis.

   Kā esmu teicis, tagad ir septembris. Atliek tikai vēl piebilst skaidrības labad, ka tas jau otrais. Ir aizritējis gads kopš aprakstītajiem notikumiem, bet es aizvien vēl dzīvoju Amsterdamā lielajā «Zodiaka» ģimenē un līdz ar to aizvien vēl esmu tālu no sava mērķa sasniegšanas, tik tālu, ka būtībā man pat zudis priekšstats, kāds īsti ir šis mērķis.
   Sēdēdams kabinetā, izskatu visu šīsdienas pastu. Pa logu redzams, kā lietus mākoņi, zemu nolaidušies, lēnām slīd virdzēm uz jūras pusi, vērsdami debess velvi mēļi pelēku. Dažreiz starp smagajiem mākoņiem paveras ne­liela plaisa, pa kuru izšaujas saulstaru kūlis, kas negai­dot spoži apmirdz kādu nozaļojošu zvanu torni vai stāvu dakstiņu jumtu. Pēc tam mākoņu lāņi sakļaujas, un ārā atkal valda pelēcīga, drūma pagaisma kā īsi pirms sir­mās stundas.
   Sekretāre ir savā vietā, tā sacīt, tieši manā redzes laukā, kad paceļu acis no vēstules. Viņa aizrautīgi lasa grāmatu — droši vien kinovēsturi. Tā ir otrā viņas kais­lība, pirmā — «nopietnais» džezs, taču neviena no tām manam prātam nav aptverama. Skatīties filmu — tur vēl ir kāda jēga, vismaz var nosist pāris stundu. Bet, kāds labums izurbties cauri veseliem sējumiem, lai uzzinātu, kurš, kā un kādēļ ir uzņēmis filmas, to nekādi nespēju apjaust. Tomēr es viegli samierinātos ar šo mazliet ne­prātīgo sekretāres dīvainību, ja lasot viņa lielākas ērtī­bas labad neturētu pievilcīgās kājas nevīžīgi pārliktas vienu pār otru.
   Nebūtu taisnīgi apgalvot, ka tikai lāpu slinkumu. Gluži otrādi, kārtoju darījumus gods godam, un mēs abi ar Klodu Rišāru bieži priecājamies kā pēdējie nelgas, ka «Hronoss» jau ir nenoliedzami iemantojis labu slavu vairākos tirgos un pamazām lauž sev ceļu uz Rietumiem. Dažās no tikko saņemtajām uz galda noliktajām vēstu­lēm atrodami diezgan lieli jaunākie pasūtījumi, un es neviļus nospriežu: ja man arī cits darbs tikpat labi šķir­tos, manā priekšā varētu nocelt cepuri.
   Taču cits darbs iet kā pa celmiem. Ak, šī māksla gai­dīt! Ne jau vienmēr tā attaisno cerības. Varam gaidīt pašaizliedzīgi un pacietīgi vilcienu, tomēr, ja gaidām tur, kur tas neiet, vilšanās neizbēgama. Dažreiz prātā ienāk doma, ka tas pats tagad notiek ar mani. Esmu pamatīgi iekārtojies «Zodiakā» un iedomājos, ka ir veikts liels varoņdarbs, bet īstenībā nav nekādu pierādī­jumu, ka «Zodiaks» ir kas vairāk nekā tirdzniecības firma. Gluži otrādi, novērojot arvien drošāk un drošāk, pārliecinos, ka tas ir gaužām parasts plaša vēriena uz­ņēmums, kam ir veikalnieciski sakari ar visu pasauii un daudzi sektori, kuros ražo daždažādas preces: mazgā­jamās mašīnas un ledus skapjus, putekļu sūcējus un elektriskās plītiņas, gludekļus un mikserus, elektriskos skuvekļus un fotoaparātus, gramofonus un radio, tele­vizorus un pat pulksteņus «Hronoss». Vārdu sakot, «Zo­diaka» pārziņā ir viss, tikai ne spiegošana.
   Van Vermeskerkens ir ieracies tirdzniecības darbā līdz kaklam. Tāds nodaļas priekšnieks kā es var ieiet rudma- tainā milža kabinetā jebkurā laikā un tur neko aizdomīgu neatklās. Atsevišķu sektoru vadītāji tāpat augām die­nām nīkst, ņemoties ar papīriem un saraksti. Ādams Vorners ir mazāk pieejams, bet arī viņa uzdevumi nez vai neaprobežojas vienīgi ar kadru izraudzīšanu. Evanss nekā cita nedara kā tikai rīko pieņemšanas, paraksta līgumus un laiku pa laikam iedzer kopā ar draugiem. Bet šādam priekšsēdētājam arī neklājas vēl ko strādāt.
   Kad es kādreiz Edītei biju pajautājis, kur viņa rāvusi to, ka Evansam ir otra specialitāte, viņa atbildēja:
   —    Neesmu lūkojusi kaut kur izraut. Man pašai ir acis pierē. «
   —    Es arī neesmu gluži akls.
   —   Jā, bet tev nav jārakņājas arhīvos un jāstaigā pa gaiteņiem kā man. Evansam, kas būtībā nekā nedara, ir pārāk liels privātpersonāls.
   —    šajā personālā tikai divi cilvēki.
   —    Un vēl trīs četri, kuri nesēž iestādē.
   Vēlāk sapratu, ka viņai ir taisnība. Taču šie trīs četri, kuri nesēž iestādē, patiesībā strādā par parastiem ap­kalpotājiem. Lielmanis, kaut arī viņš ir kā tukša, augstu izslējusies vārpa, nevar iztikt bez apkalpotājiem, ja vi­ņam pieder grezna savrupmāja un ārpilsētas villa.
   Atliek vēl Raimans. Pagaidām visā manā uzdevumā viņš ir vienīgais atrastais nezināmais. Bet kas tur par labumu? Kādreiz kontakts ar Morandi man likās liels sasniegums. Tagad ir kontakts pat ar Morandi šefu — un kāds vēl: to var nosaukt tieši par draudzību. Tomēr, šķiet, man ir lemts mūžīgi gaidīt vilcienu, kura vai nu nemaz nav, vai kurš iet pa citu līniju simtiem ki­lometru attālumā no šejienes.
   Edīte mani nosoda par pašpārliecību. Ar to daž­kārt patiesi iebaidu viņu stiprāk, nekā nākas, lai gan ik­viens pats labāk zina, cik viņš ir pašpārliecināts, it se­višķi pēc vairāk nekā gadu ilgas nemitīgas gaidīšanas.
   Ja man būtu nepieciešamais ekipējums un cilvēki, Rai­mans droši vien mani noveltu līdz nākamajam ķēdes posmam. Taču tie ir tikai sapņi, kuros kavējos, lai ātrāk aizritētu laiks. Visā manā komandā ir viens vienīgs cilvēks — es pats, un saskaņā ar instrukcijām noklausī­šanās un izsekošana ir ārpus spēles noteikumiem. Par to, cik šīs instrukcijas grūti izpildāmas, nemaz nav jārunā.
   Protams, man vēl ir kāda aparatūra — divas acis un divas ausis —, kas arī paveiktu savu, jo kā nekā ik dienu vai pārdienās satiekos ar Raimanu, lai mēs abi kopīgiem pūliņiem iztukšotu dažas glāzītes martīni. Taču mūsu intīmajos duetos nekad netiekam tālāk par vis­pārīgiem tematiem — laiku, jaunām filmām, sievietēm kā tādām un reklāmas problēmām. Pēdējā nopietnākā saruna notika pēc tam, kad mani bija izsaucis Vorners.
   — Mēs iepināmies nepatikšanās, — mūsainis nomur­mināja. — Patiesībā es tevi iepinu. Labi, ka viss beidzās laimīgi. Piedod man un aizmirsti to!
   Un tas bija viss, ja neskaitām, cik daudz izdzērām un noēdām.
   Neesmu pacenties ne piedot, ne aizmirst un joprojām paturu prātā Raimanu kā tādu, bet līdz šim tas man nekā laba nav devis. Mūsainis pastāvīgi braukā uz Ve­nēciju vai Zenēvu un, lai viņš būtu kur būdams, allaž rīko tikšanās, allaž izmaksā pusdienas vienam vai ot­ram, un tā ir gluži parasta parādība, ka reklāmu noda­ļas vadītājs tik rosīgi darbojas, bet, lai izprastu, kur beidzas parastais un sākas kaut kas cits, nepieciešams turēt pakļautībā veselu armiju palīgu, kuri turklāt labi pārzina savu amatu.
   Lāgu lāgiem kavēdamies šādās pārdomās, jau esmu izskatījis korespondenci, kad gaitenī melodiski un daudz­
   sološi notrinkšķ elektriskais zvans: beigusies darbadiena, beigusies darba nedēja, jo šodien ir piektdiena, bet sest­dienās «Zodiaks» slēgts. Edīte paceļ acis no grāmatas, paveras manī un, redzot, ka vēl nocīnos ar vēstulēm, at­kal iegrimst lasīšanā. Man patīk, ka šai sievietei nav tādu paradumu, kādi mēdz būt ierēdņiem.
   Tikko ir apklusis zvans gaitenī, atskan otrs. Šoreiz tarkšķ tālrunis. Sekretāre skaidri zina, kas pašlaik var zvanīt, tāpēc tūlīt nospiež pogu, lai pārslēgtu savu apa­rātu uz manējo, un es paņemu klausuli.
   —    Moris, manu zēn, vai neiedzersim pa glāzītei, gribu tevi uzcienāt, jeb vai tev jāsteidzas mājās?
   —    Iedzersim, tikai ar norunu, ka es arī tevi uzcienāšu.
   —    Ļoti jauki! Pēc piecām minūtēm būšu kafejnīcā.
   Pasniedzis mapē saliktās vēstules Edītei, pieceļos.
   —    Mēs abi ar Raimanu iegriezīsimies stūra kafejnīcā. Ja vēlies, nāc man līdzi.
   —     Nē, nē, mersi! Tikai pielūko, ka atkal neaizvelka- ties pie striptīza dejotājām! Mūs šovakar ciemos ir uzai­cinājis Pīters.
   Tā ir vēl viena laba sekretāres rakstura īpatnība — viņa reizēm ļauj man palikt savā vaļā un nepiesitas vi­sur klāt kā greizsirdīga sieva.
   Atradu Raimanu sēžam pie neliela galdiņa līdzās lo­gam. Galdiņi te ir mazi, jo arī pati kafejnīca ir mazs, kaitavīgs stūrītis ar plastmasas apdari, neonspuldzēm un spoguļiem, it kā iekārtots apmeklētājiem pieciem, lai gan tur saietu pāris duču «Zodiaka» bērnu.
   —    Paņemsim veselu pudeli, vai ne? — mūsainis iero­sina, kad esmu nosēdies viņam pretf. — Aiztaupīsim viesmīlim liekas pūles šai burzmā.
   Vesela pudele martīni ir paliela deva pienācīgai ēstgribas uzlabošanai, tomēr par to nav daudz jāuztrau­cas, kad pie galdiņa sēž partneris, kurā vīns līst kā caurā mucā. Mums atnes spainīti ar ledu, pudeli mar­tīni un karafi gāzēta ūdens, un Raimans, kas patlaban izskatās tik nopietns kā profesors pirms lekcijas, piepilda glāzītes. Viņš gandrīz vienmēr ir nopietns, visvairāk tad, kad sākas pamatīga iedzeršana. Ietempjam pa lie­lam malkam martīni, lai pārbaudītu, kā tas silda. Tad seko mūžīgais ievadjautājums:
   —    Kas jauns?
   Un mana viena un tā pati atbilde:
   —    Nav nekā sevišķa, tikai kārtējie darījumi.
   Pie bāra triju soļu atstatumā no mums zemākais per­sonāls iemet un tērzē, saspiedušies ciešā verdzē. So to uztveru no" viņu valodām. Tās nav nozīmīgas. Nekad nekā nav nozīmīga. Pa ietvi gar skatlogu vienmērīgā, ierastā gaitā iet van Altens zemu noliektu galvu.
   —           Man tādi kā šitas ir mīkla, — Raimans saka, pa­manījis arhivāru.
   Man arī. It īpaši šis vīrs. Bet to nedrīkstētu pateikt balsī.
   —           Ne reizi neesmu redzējis, ka viņš ienāktu kafej­nīcā … — Raimans piebilst.
   —    Altenam laikam trūkst naudas.
   —    Viņš vienādiņ izskatās tik bēdīgs kā bērēs.
   —     Droši vien slimo ar aknām.
   —           Var jau būt. Bet tam, ko sakāt par naudu, nepie­krītu vis. Arī mans maks nav biezs, tomēr es dzīvoju kā cilvēks.
   —    Naudas nevienam nav diezgan, — ņemos filozofēt.
   Raimans palūkojas ,manī domīgi, mirkli klusē, tad
   pusbalsī pateic:
   —           Tās varētu būt vairāk gan man, gan tev, ja mūsu dārgais Ādams nebāztu visur savu degunu.
   —    Tu tā domā?
   —    Esmu pārliecināts.
   —     Diemžēl Vorneram garš deguns.
   —            Ne visai. Pats esmu lielākoties vainīgs: izturos vientiesīgi. Sitas vīrs iztaujājot tā prot sajaukt galvu, ka cilvēks nevilšus var izteikt tieši to, ko ir nolēmis neiz­paust. Tā man būs laba mācība. Galu galā mēs taču cīnāmies par brīvās pasaules mērķiem, nevis par sīku pašlabumu … Vai nav tā?
   —           Nopietni runājot, Konrād, mani maz interesē šie mērķi, ja no tiem pašam nekas neatlec. Varbūt tas tev izklausās merkantilistiski, bet dzīve ir gaužām īsa, tur­klāt dota vienu vienīgu reizi, tādēļ mērķi …
   —           Tiesa kas tiesa! Tomēr, kad labus ienākumus mums dod cildens darbs, gandarījums ir daudz lielāks.
   —           Tev taisnība, — es savukārt pievienojos viņam. — Garnējumam arī ir nozīme. Taču tas ir un paliek tikai garnējums.
   Vienprātība skartajā jautājumā mūs tā uzmundrina, ka atkal ielejam pa glāzītei martīni un izdzeram, rau­dzīdamies viens otrā ar savstarpēju atzinību.
   —           Ja tu būtu ar mieru cieši glabāt noslēpumu, do­māju, mēs varētu uzsākt ko derīgu mums abiem, — Raimans klusi saka.
   —           Konrād, esmu tavs draugs un ceru, ka to jau esmu pierādījis. Bet negribu zaudēt savu vietu …
   —           Šādas briesmas tev gan nedraud, — mūsainis mani mierina. — Viss ritēs gluži parastā gaitā. Daži braucieni uz Austrumiem, lai paplašinātu tirdznieciskos sakarus. Ceļosi viens, nebūs nekādu liecinieku. Van Ver­meskerkens tevi laidīs — to prasa «Zodiaka» intereses.
   —    Un risks?
   —          Minimāls. Toties nesalīdzināmi lielāka droša peļņa. Starp citu, tev vēl ir laiks to visu apsvērt.
   —    Bet man nav nekādu datu.
   Raimana plānajās lūpās paplaiksnī tik tikko jaušams smaids.
   —           Uzskati, ka pieci tūkstoši par vienu «šāvienu» tev jau kabatā.
   —    Konrād, tu gribi mani iekārdināt.
   —     Izdaru tev mazu pakalpojumu, un tas arī viss.
   Brītiņu nesaku ne vārda, kā pārlikdams viņa piedā­vājumu. Tad iebilstu:
   —           Sliktākais ir tas, ka minimālais risks, daudzreiz atkārtojoties, vairs nav minimāls. Ja mani neaizturēs piektā reizē, noteikti saņems ciet desmitā.
   —           Desmitā nemaz nepienāks. — Raimans papurina galvu. — Ja esi sācis aprēķināt peļņu, nepareizini pieci tūkstoši ar lielāku skaitli kā seši. Pa vienam braucienam uz katru sociālistisko valsti. Tieši tas padara risku gau­žām niecīgu.
   —    Konrād, nudien, tu mani jau esi iekārdinājis!
   —           Nu, -tad padomā! — Mūsainis atkal pasmaida, ieliedams glāzītēs vīnu. Pēc tam pēkšņi sāk runāt par pavisam ko citu: — Kā iet mūsu dārgajai Edītei?
   Noburkšķu kaut ko: tā teikt, labi.
   —           Viņa ir vienreizēja sieviete! Ja Edīte nebūtu augumā garāka par mani, es tev, manu zēn, sagādātu pamatīgas greizsirdības mokas.
   Iedzeru malku martīni un pacietīgi gatavojos sarunai
   par aizsākto tematu. Ja jau valodas ievirzījušās par garnējumu, šis vīrs, kā vienmēr, alkohola mēriņus sal­dinās ar notikumiem no seksa pasaules.
   Kad mijkrēslī, pārradies mājās, uzkāpju augšā Edītes istabā, esmu mazliet pacilātā garastāvoklī un neparko nejaudāju saprast, kā gan cilvēkiem patīk vārtīties pa gultu tieši pirms svinībām.
   —    Būtu vismaz pieklauvējis, — sekretāre man pār­met, vienā kombinē gulēdama gultā un, kā parasts, turē­dama rokā grāmatu; kaktā atskaņotājs tā rauj trompešu histēriju, ka ne apklausīties.
   —    Jau lejā, kāpdams pār slieksni, sev teicu, ka par katru cenu jāpieklauvē, bet pēdējā mirklī aizmirsu, — es taisnojos, aši pārlaizdams acis dāsnajam, samtainajam augumam.
   —    Nav nekāds brīnums, ja paskatās, kādā skurbulī esi pārnācis, — Edīte nočivina un pieceļas, lai apģērbtos.
   Būtu naivi domāt, ka dzīve blakus šai vienreizējai sie- ' vietei »r kā medusmēnesis, kas ilgst divpadsmit reizes ; ilgāk. Skaidrības labad jāpiebilst, Edīte man šķiet gluži ; tāda kā šīs pilsētas klimats — veseli mākoņu bari, mazu brītiņu saule, atkal piecas stundas no vietas tumšas tūces un sērīga nokrēsla.
   Atveru durvis, kas ved uz terasi, un ieeju tajā, lai mirkli pabūtu vienatnē šai paradīzes oāzē ar mūžīgi -j zaļajiem krāšņumaugiem, pa kuru lapām rit nupat noli- jušā lietus lāses. Beigu beigās pēc vairāk nekā gadu ; ilgas «cepināšanās uz lēnas uguns» esmu saņēmis at- ] klātu piedāvājumu. Tātad Raimans darbojas patstāvīgi, j tas ir, pa citu līniju — ārpus «Zodiaka», un ir izmanto­jis «Zodiaka» ļaudis aiz tīras nejaušības, nevis tādēļ, | ka viņi strādā šai firmā, bet gan tāpēc, ka viņi ir Rai­mana draugi.
   Cik vienkārši, cik skaidri, taču es nespēju tam ticēt. Bauera lielā interese par «Zodiaku» — ne velti viņš pat man ir palīdzējis tur ietikt—.Vornera galējā piesardzība un aizdomīgums, tas, ka mūs neatlaidīgi izsekoja pir­majos mēnešos, brauciens uz Bulgāriju pārbaudes dēļ — to visu nevar vieglprātīgi iznest aiz iekavām tālab vien, lai uzdevums nebūtu tik sarežģīts.
   Ticamāks ir kas cits: Raimans darbojas saskaņā ar «Zodiaka» instrukcijām, saskaņā tieši ar Vornera in­strukcijām, kurās tieši norādīts, ka viņam jārīkojas savā vārdā un it kā pretēji šīs firmas administrācijas gribai. Pirms gada es būtu atzinis, ka šādu mizanscēnu viņi rīko, man pietiekami neuzticoties. Tagad acīmredzot man jau droši uzticas, tomēr mizanscēna nav zaudējusi savu nozīmi — joprojām tiek piekopta kā piesardzības solis vai, cik var nomanīt, kā pastāvīgs darba stils. Ja es vai kāds cits iekritīs, «Zodiaks» netiks iejaukts šai jezgā un visa vaina būs uzkrauta vienīgi Raimanam un izdomā­tam, slepenam viņa vadītājam.
   — Lūdzams, aizver durvis! Ir auksti… — Edīte iesaucas istabā.
   «Vai auksti?» domās noprasu, aiztaisīdams durvis. «Uzliec roku uz manas pieres un apjēgsi, cik ir auksti.» Man ir karsti ne tik daudz no izdzertā martīni, cik no visiem jautājumiem, kas nevis uzrodas secīgi, bet spēlē kukuriņus manās smadzenēs, sakrizdami cits citam virsū lielā gūzmā.
   Redzams, ka Raimans man uzticas. Tātad vajadzētu priecāties: mani iekļauj sistēmā. Bet kāda tam jēga? Es būšu šai sistēmā tikpat kā mazs zobrats, kam nekas vairāk nav zināms kā tikai divi blakus pievienotie zob­rati: no vienas puses — mūsainis, no otras — vietējais nodevējs, ar kuru man reiz iznāks saskare. Pieci tūk­stoši par «šāvienu»! Bet atsevišķs «šāviens» un pat seši šādi «šāvieni», kopā ņemot, man sniegs vienīgi to, ko jau esmu atklājis.
   Darba metode — vismaz ar ārštata darbiniekiem — man ir skaidra: pa reizei aizsūta uz katru sociālistisko valsti, pēc tam izraida no spēles uz laiku laikiem vai uz dažiem gadiem pēc kārtas — tāpat kā Morandi. Tā tie­šām ārštata darbiniekiem ir gaužām maz jābaidās, ka var noiet greizi, un paši štata darbinieki ir ārpus jeb­kura riska. Viņu vidū ir viens vienīgais, ar ko es saejos, un man nav nekādu izredžu, ka izdosies paplašināt šādu pazīšanos.
   Izklaidīgi pievēršu skatienu — jau kuro reizi gada ritumā! — «Zodiaka» fasādei, kas krēslas stundā mig­laini iezīmējas tālumā, tur, starp diviem blakus jumtiem. Mājas piekļāvušās cita citai, to trīs stāvi ne ar ko nevi­lina: apakšējā ir kancelejas maziem lodziņiem, kurās pieņem parastus apmeklētājus, otrajā atsevišķu depar­tamentu telpas, trešajā iekārtojušies nodaļu vadītāji, arī «Hronosā» vadītājs. Tikai stūra mājas ceturtais stāvs ar vienīgo istabu virs Evansa kabineta pelna īpašu uzma­nību. Pustumsā tas tik tikko manāms — šis ceturtais stāvs diviem cieši aizvirtnētiem logiem, tomēr to redzu skaidri, vai arī tas man tikai tā liekas, jo apnicis līdz kaklam uz to raudzīties.. Un patlaban, tāpat kā citās reizēs, galvā sāk urdīties neprātīgas domas: vajadzētu ieiet Evansa kabinetā, ielaist ko iemidzinošu viņam sejā un uzdrāzties pa kāpnēm augšā. Bet tās ir blēņas. Tīrās blēņas! Varbūt vajadzētu trausties no jumta uz jumtu, kamēr sasniegšu stūra māju. Jumti ir stāvi, taču alpī­nisti kāpj vēl pa stāvākām kraujām. Arī tās ir blēņas. Tīrās blēņas! Ar virvi un āķi es varētu uzrāpties uz jumta virs ceturtā stāva. Tur ir lodziņš, tiesa, stingri aizdarīts ar slēģiem. Bet tas nekas — gan jau atvēršu vaļā. Un tad? Tad ielīdīšu bēniņos. Ja ir bēniņi, jābūt arī lūkai. Ja tās nav, izlauzīšu caurumu. Tā nokļūšu tieši istabā. Pie seifa. Un te, protams, viss būs galā. Ak blē­ņu blēņas!
   —    Domāju, mēs varam iet, — Edīte ierunājas, durvju spraugā pabāzusi galvu. — Ja tikai pietiekami esi izvē­dinājis smadzenes.
   —     Šķita, ka tās pietiekami izvēdinātas, bet tagad, veroties uz tevi, atkal jūtos apskurbis.
   —    Tu jau dumjš paliec no dzeršanas, — viņa dzestri atcērt. — Un iedomājies, ka esi briesmīgi asprātīgs.
   —     No dzeršanas un no mīlestības, — es pārlaboju. — Tu izskaties tik izaicinoša šai tērpā, ka tā vien kāro­jas to pataustīt.
   Edīte tiešām ir ģērbusies skaistā, tīkami rozā Briseles mežģīņu kleitā, kas nav pārliecīgi teatrāla. Vēl viena laba šīs sievietes īpašība ir tā, ka viņai piemīt mēra sajūta. Diemžēl šoreiz viņa ir pāršāvusi pāri par mēru, izvēloties tik šauru kleitu, ka viņas daiļumi virs un zem tievā vidukļa izceļas vairāk, nekā pieklājas.
   Laizdama gar ausīm manu mēļošanu, viņa uzvelk lie­tus mēteli, paņem lietussargu — bez tā šai pilsētā ne­viens neiet laukā —, un mēs dodamies pie Pītera Grota.
   Mans draugs Pīters Grots ir gleznotājs un aiz tīras sagadīšanās dzīvo tai pašā kanāla krastmalā, kurā at­rodas «Zodiaks». Savu darbnīcu viņš ir iekārtojis stūra nama bēniņu telpās — šīs celtnes pirmajā stāvā ir mūsu iemīļotā kafejnīca. Tādēļ, kad domās izlaupu slepeno «Zodiaka» arhīvu, vienmēr iztēlojos, kā vispirms iezveļu ar dūri Pīteram zobos, lai viņu apdullinātu, tad kaut vai ar kādu trepju palīdzību uztraušos uz jumta un uzsāku bīstamo ceļu.
   Pīteram patiesi ir tāds augums, ka droši vien, ja reizi ietrauktu zobos, viņš vairs nepieceltos, lai ietu tālāk pa dzīves taku. Tievs, vārgulīgs, viņš svārstās kā drēbju pakaramais un — pretēji visiem dabas likumiem — stingrāk turas uz kājām, kad piesūcas kā plūds. Tad viņa vaļīgās kustības kļūst kokainākas, muguri. .uls it kā sastingst, pārvērsdamies par īstu stabu, un vārdi skan kareivīgi, lai gan mazliet neskaidri, kā plūzdami no dziļas dzelmes.
   Kad mēs ierodamies, gleznotājs ir vēl sava stinguma sākotnējā stadijā — stīvas tikai kājas, tāpēc viņš atgā­dina cirtīgiem soļiem ejošu cirkuli. Pīters pats atver durvis, priecīgi iesaucas aiz viesmīlības, palīdz Edītei novilkt lietus mēteli un ieved mūs darbnīcā. Plašā telpa jau ir tik stipri piesmēķēta, ka pirmajā brīdī vīriešu se­jas, sieviešu krūšutēli un abstraktās gleznas šķiet izplū­dušas un sajaukušās ar tabakas dūmiem. Bez mums te ir Pītera laulātā draudzene Meri un divi gleznotāji ar sievām, ko atceros kā pa miglu kopš kādām lepnām dzī­rēm, kurās viņas uz beigām piedalījās. Sievietēm mu­gurā ir tādi tērpi, ka Edītes kleita man uzreiz liekas ļoti pieklājīga — pats šķīstības iemiesojums. Abu gleznotāju dzīvesbiedrēm uzvilkti svārki, kas neapsedz pat zeķu augšmalas; namamātei, kuras varen kuplās miesas ne­pieļauj līdzīgu frivolumu, ir tik pārmērīgs dekoltē, ka taisni brīnums, kā viņas krūtis arvien vēl nav izslīdē­jušas laukā no ņiebura. Jāpiebilst, šī Rubensa Venera ir divreiz lielāka un trīsreiz resnāka par Pīteru, un, ja viņš nebaidītos nosmakt, mierīgi varētu nakti gulēt vidiņā starp viņas krūtīm.
   — Ko lai jums piedāvāju uzkost? — namatēvs jautā, kaulainām rokām grābstīdamies ap pudelēm, to salikts uz galda daudz, daudz vairāk nekā šķīvju ar zivīm un sviestmaizēm.
   Brītiņu šaubījies, viņš satver pudeli martīni, zinā­dams, kas man iet pie sirds, un, kā izpildīdams rituālu, manierīgi pienes mums divas līdz malām pilnas glāzes vīna. Tad valodas, kas uz mirkli ir aprāvušās, pēkšņi kā sprāgtin sprāgst vaļā — un Edītei pārsteigumā tik tikko neizkrīt glāze no rokas.
   —    Tavs Matjē ir krāpnieks! — viens no gleznotā­jiem skaļi saka.
   —   Toties asprātīgs! Bet tavs Poļakovs turklāt vēl ir pagalam garlaicīgs! — otrais cērt pretī.
   —    Ak vai, Poļakovs ir dievišķīgs! — atskan jūsmīgs sievietes spiedziens.
   —    Popmāksla jums visiem ir pārvilkusi krustu pāri! — iekliedzas cita.
   —    Popmāksla ir tikpat kā piegānīts klozeta pods! —» Pīters strikti nodārdina, līgodamies uz sava cirkuļa.
   Un tā tālāk. Vārdu sakot, cilvēki raiti tērzē.
   Tā kā man saruna vispārīgos vilcienos ir skaidra un minētie personu vārdi neko neizteic, atgāžos atzveltnī, pievilcis sev tuvāk martīni pudeli un sviestmaižu šķīvi, un laiski nododos vērošanai. Edīte, kurai viņas rāmā, at­turīgā daba neļauj klaigāt pilnā kaklā, apsēžas man bla­kus, aizkūpina cigareti un pacietīgi gaida, kad tērzētāji pagurs.
   Pie sienām piekārtās gleznas visas ir namatēva roku darbs, jo viņš neatzīst nevienu citu mūsu laikmeta meis­taru kā tikai pats sevi. Tie ir diezgan vērtīgi darbi, ņe­mot vērā, cik daudz krāsu tur izšķiests. Raksturīgākā Pītera daiļrades īpatnība ir tā, ka viņš kilogramiem uz­triepj krāsas uz finiera plāksnes un pēc tam laiž darbā mūrnieka ķelli.
   Es nejauši iepazinos ar šo gleznotāju lejā kafejnīcā kādā drūmā ziemas pēcpusdienā, kurā gulēt vien gribas. Kā šādās reizēs mēdz būt, vispirms parunājāmies par nolādēto laiku, tad viens otru uzcienājām, un beigu bei­gās, kad gļēvulības uzplūdos biju samānījies, ka mīlu abstrakto mākslu, Pīters ar vienu roku aizvilka mani uz savu darbnīcu, otrā turēdams tīklu pilnu pudelēm.
   Varbūt mūsu pazīšanās būtu bijusi tikai īslaicīgs strapgadījums, ja man skurbumā neiešāvies prātā uz viņa laipnību atbildēt ar laipnību. Vēlēdamies to aplieci­nāt, nopirku kādu no vismonumentālākajām gleznām, kas ir vairāk nekā divdesmit kilogramu smaga un ko Pīters kopā ar trim nesējiem nākamā dienā atstiepa uz manu dzīvokli un pats vadīja sarežģīto piekāršanas ope­rāciju. Sākumā viņš uzstāja, lai šedevru novietojam tieši virs manas gultas, bet es smalkjūtīgi pretojos, jo tas krītot varētu mani nosist un tā būtu visšausmīgākā nāve. Galu galā mākslinieks piekāpās, un gleznu piekā­rām zālē virs mana rakstāmgalda — kopš tās dienas es nekā vairs nerakstu mājās.
   Kavēdamies atmiņās par mūsu draudzību, droši vien jau mazliet esmu iesnaudies. Nekas mani tā neieaijā miegā kā vienmērīgas, nerimstošas klaigas.
   —    Ja te esi atnācis gulēt, tev vajadzēja paņemt līdzi segu, — dzirdu pie pašas auss skanam maigo Edītes balsi.
   —    Piedod, dārgā, es tikai pievēru acis, jo tas, ko šeit redzu, dumpo manu tiklību: visas šīs kailās krūtis un gūžas…
   —    Vari skatīties uz mani. Es neesmu kaila.
   —    Tiesa gan. Ne jau nu galīgi.
   —    Papūlies izspiest no savām smadzenēm kaut dažus vārdus, lai mēs nesēdētu kā kurlmēmi.
   Kamēr lauzu galvu, ar ko lai iesāku ikdienišķo sarunu, Pīters īsti laikā nāk man palīgā.
   —    Mījā Edīt, man ir jums pārsteigums. Brīnišķīgs pārsteigums! Jūs tur klusāk! — viņš apsauc klātesošos un dodas uz kaktu, kur atrodas stereofonisks atskaņo­tājs.
   Es jau atskāršu, kas tas par pārsteigumu. Pīters, tā­pat kā Edīte, ir mazliet ķerts uz džezu. Viņš iedarbina atskaņotāju, bet adata ir trāpījusi kaut kur plates vidū, un viņš cīkstas atkal un atkal, līdz beidzot, liekas, noliek to tuvu ieraksta sākumam, tad pagriežas pret mums un ar majestātisku žestu parāda uz atskaņotāju, kā teik­dams: «Lūk, te tas ir!»
   No plates plūst diezgan smelgi un pagalam nemelo- diski ģitāras trinkšķi.
   —     Nav nekāda ritma, — nepiesardzīgi nopukstu.
   —    Rimsties jel! — Edīte mani asi aprāj. — Tas ir nopietnais džezs, nevis tvists.
   —    Nesaprotu, kālab nopietnajam noteikti jābūt tik garlaicīgam …
   Viņa aizspiež ar roku man muti, jūsmīgi klausīdamās jūklainajā trinkšķināšanā.
   —           Džango Reinhards! — Pīters pavēsta, tāpat kā mēdz svinīgi paziņot pilī: «Viņa majestāte karalis!» — Pavisam vēl nepazīstamu improvizāciju ieraksti. Brī­numaini atklāti pirms dažiem mēnešiem.
   —           Viņš ir fantastisks! — Edīte nopūšas. — Es šādu plati uzdāvināšu Dorai.
   Šos vārdus viņa pasaka tā starp citu, kā jebkuru ne­nozīmīgu frāzi, bet es tos uztveru un iegaumēju. Dora … Kas tā par Doru? … Droši vien Dora Bosha.
   —          Vai veikalos šī plate dabūjama? — Mana sekre­tāre pievēršas Pīteram.
   Taču visi pēkšņi sāk kliedzīgi triekt, pārmākdami vi­ņas jautājumu.
   —    Es dievinu Džango!
   —           Muļķības! Viņš no pieciem veciem motīviem sacer vienu jaunu …
   —    Tas ir nulle salīdzinājumā ar «Mesendžera» džezu.
   —           Tu tā runā tādēļ, ka neesi dzirdējusi Džeriju Ma- liganu .:.
   —    Sidneju Beketu …
   Un vēl cits citam uzber piparus.
   Beidzot iet kā pēc notīm — bez šaubām, nopietno džezu nomaina nenopietnais. Divi skaļruņi atskaņo ba­nālu roka gabalu, ko uzreiz visi uzņem kā savstarpēja izlīguma himnu, un, uzlēkuši kājās — pat dūšīgā, resnā Meri —, lokās un grozās, kā nu kurš mācēdams. Arī Edīti ierauj kaislās dejas virpulī, lai gan viņa nevēlas tajā piedalīties, un es vienīgais tieku sveikā cauri, tēlo­dams, ka sen esmu aizmidzis dzijā miegā.
   —           Mīļā Edīt, — tēvišķīgi ierunājos, kad vēlu naktī ejam mājās. — Liekas, esmu tev kādreiz devis padomu, bet tu to nemaz neņem vērā.
   —     Kuru tieši? Tu man pastāvīgi dod padomus.
   —           Vienu un to pašu: nevajag bez piesardzības sapa- zīties. Saki — kādas tev attiecības ar Doru Boshu?
   —    Gluži parastas: kā starp divām sekretārēm.
   —    Pastāsti konkrētāk!
   —           Reiz mēs satikāmies Kalverstraat plašu veikalā. Pārmijām dažus vārdus kā nejaušas paziņas. Noskaid­rojās, ka mēs abas esain kā uzburtas uz džezu, un tas arī viss. Pāris reižu esam viena otrai uzdāvinājušas pla­tes. Un vairāk nekā. ^
   —    Vai tu esi bijusi viņas mājās?
   —    Vēl ne.
   —    Un neej! Vispār kopš šīs dienas lai nebūtu nekādās plašu apmaiņas, nekādu intīmu sakaru!
   —    Zini, Moris: protams, tu esi mans priekšnieks, bet dažkārt tava aizbildnība mani nomāc.
   —    Atstāj šīs scēnas uz citu reizi! Dora Bosha ir Evansa sekretāre.
   —    Un kas par to?
   —    Evanss necieš nevienu, kurš lipstinās ap viņa ļau­dīm. Tā ir mūsu laime, ka viņš nav uzošņājis par jūsu tikšanos plašu veikalā.
   —    Tevi laikam jau sāk vajāt rēgi.
   —     Evanss nav rēgs. Un man tev jāsaka — tavi mē­ģinājumi kaut ko sasniegt ar Doras palīdzību ir bērniš­ķīga blēņošanās. Dora nav spērusi un arī nespers kāju ceturtā stāva istabā. Tāpat kā tu. Sī tava viltība beigsies ar to, ka tevi un reizē ar tevi arī mani padzīs no «Zo­diaka». Tādēļ neatlaidīgi tevi lūdzu — neaizmirsti mūsu pašu pirmo vienošanos!
   —    Labi, Moris! — Edīte apsola gurdā balsī. — Lai notiek tavs prāts. Tikai vairs nedrebi tā par savu vietu.
   Izejamā diena sākas aukstā kara mierīgā atmosfērā. Sestdienā Edīte atraida ielūgumu kopā ar mani aiziet pusdienās uz restorānu, aizbildinādamās, ka neesot izsalkusi. Vakarā atkal atsakās nākt man līdzi, jo viņa vēloties gulēt. Es varētu Edītei pateikt, ka viņa velti dusmojas, un uzstāt tik ilgi, kamēr viņa piekāptos, bet, ja kādu ir pārņēmusi grūtsirdība, labāk vajag likt viņu mierā, līdz uzlabosies oma. Dodos pastaigāties, sarīkoju sev vecpuiša vakariņas ar kausu alus un bagātīgām pārdomu piedevām, pēc tam turpinu pastaigu. Neviļus aizsoļoju līdz piepilsētas kanālam. Tas ir savienotāj- kanāls, ko nemaz neizmanto; tā kreisajā malā koku ēnā noenkurotas dažas baržas — droši vien jau no laiku laikiem. Holandē ļoti daudz nabadzīgo ģimeņu dzīvo vecās baržās, kas ir pārveidotas par maziem mājokļiem. Barža, kura duras man acīs, ir otrā pa labi. Galvenās telpas lodziņā spīd gaisma, un pa to skaidri redzams vīrietis: noliecies pār galdu, viņš ēd. Tas ir van Altens.
   «Kas tad tur liels, ka te mitinās van Altens?» saku pats sev, iedams atpakaļ. Raimans teica: viņš nespējot saprast šo cilvēku. Es — arī. Trīs četras reizes piemē­rotā laikā izsekojot viņu iztālēm, esmu apjautis, ka šis vīrs ir drūms, ikdienišķiem, apnicīgiem ieradumiem: no baržas dodas uz kantori, no kantora — uz baržu, pa ce­ļam iegriežas maizes veikalā, pie dārzeņu pārdevēja vai pārtikas preču tirgotavā. Atbraucis no Amerikas — var­būt viņu ir atvedis pats Evanss —, Altens dzīvo kā svešzemnieks dzimtajā zemē. Nekādu draugu, nekādu izpriecu, nekādu aizraušanos. Tas ir cilvēks, kurš var justies mierīgi istabā bez logu aizkariem, jo viņam nekā nav ko slēpt, vispār nekā nav sava, tuva un mīļa.
   Taču jebkuras vēlmes trūkums, ja tas nav radies aiz galīgas dumjības vai maniakāla askētisma, arī ir aiz­domīgs. Cilvēks parasti atsakās no visa pašam vien zi­nāmas, no citiem rūpīgi slēptas vēlmes vārdā. Uz ko van Altenam ir slepena kaislība — un vai vispār ir šāda kaislība?
   Bet kāda tam nozīme? Van Altens ir tikai sīka skrū­vīte sarežģītajā mehānismā, bet tā nepieciešama, lai at­vērtu «Zodiaka» tērauda seifu. Viņš nekad firmas ēkās nepaliek viens, pie ieejas mūžīgi glūn šveicars, augšā, arhīvā, arī laikam kāds dežurē, par ko liecina šaurā gaismas drīksna. Nekad van Altenam nebūs iespējas iznest laukā kaut nieku, un nekad es nejaudāšu šo arhi­vāru piespiest, lai viņš to izdara.
   Van Altens «Zodiakā» ir tas pats, kas Dora Bosha,— viens no daudziem burtiem nozīmīgā vārdā, noteikta me­hānisma atslēga. Tieši to mana sekretāre neaptver, tā­dēļ ir uzdrīkstējusies muļķīgi riskēt. Bet varbūt Edīte to ir aptvērusi, tikai vai nu viņas nervi vairs necieš, vai arī viņu varēm steidzina «Fišers un Ko» un tie, kas slēpjas aiz šīs firmas. Edīte ar viņiem droši vien uztur sakarus sarakstoties, uz īsu brītiņu ar kādu tiekoties, un laikam iegūst trūcīgas ziņas, bieži ieejot arhīvā un ap­jautājoties par šo to vai kafejnīcā noklausoties sarunas. Viņas uzdevums nav tāds kā manējais — uz tirdzniecī­bas mīklām neviens neraugās pārāk nopietni. Taču tie, kas slēpjas aiz «Fišera un Ko», acīmredzot gaida no Edī­tes daudz vairāk un pieprasa, lai viņa darbojas cītīgāk, un mana sekretāre izdarīs aplamību, ja viņai galigi ne­atdarīšu acis.
   Lai Edīte nepastrādātu muļķības, visdrošāk būtu viņu aizsūtīt uz dzimto pusi, bet šāda greznība neatbilst ne manām vēlmēm, ne iespējām. Nokļuvis tādā stāvoklī kā es, cilvēks nedrīkst zaudēt divas liekas acis un divas liekas ausis, nemaz nerunājot par to, cik derīga ir lie­liska sekretāre.
   Atkal eju pa ļaužu pilnajām pilsētas ielām un atkal domās kavējos pie nolādētā seifa mehānisma. Tiesa, van Altens, tāpat kā Dora Bosha, ir vienīgi mazi burti šai vārdā «mehānisms». Bet šie burti izdevīgā brīdī var no­spēlēt zināmu lomu. Galu galā vārds sastāv tieši no burtiem. Ja tikai kāds no tiem nav izlaists.
   Svētdienā ap pusdienas laiku Edītei labpatikas ienākt manā istabā. Svētdienās pēc paraduma ēdam mājās un sekretāre pagatavo ko vieglāku atkarībā no tā, kas at­rodas ledus skapī.
   —    Ko tu gribētu iebaudīt? — viņa noprasa gluži tādā balsī, kādā mēdz jautāt apmeklētājam kantorī. -
   —    Zupu, kas uzlabotu omu.
   —     Kas tad tev noticis, ka slikta oma?
   —    Nekas nav noticis. Es ar to domāju tavējo.
   —    Ja tu tik daudz rūpētos par manējo, pacenstos iztu­rēties iecietīgāk, — viņa nopukst un aiziet uz virtuvi.
   Ja jau Edīte uzreiz ir sākusi filozofēt, tas nozīmē, ka drīz vien viņai pāries dusmas. Cerēsim, ka namamātes rūpes paātrinās pilnīgu atlabi.
   Sekretāres pagatavotajās pusdienās jaukākais ir tas, ka tās nesagādā nekādu pārsteigumu: tomātu zupa un bifšteks ar ceptiem kartupeļiem. Saruna pusdienu cē­lienā — arī. īpaši te, dzīvoklī, mums sarunas nepagalam nevedas. Nezinu, kurš ir izgudrojis muļķīgo izteicienu: «Jūties kā mājās!» — taču mājās, ik vārdu sakot, man liekas, kaut kur blakām griežas spolīte ar magnetofona lenti. Un aiz dīvainas iekšējas stūrgalvības mīļuprāt ļauju, lai tā griežas velti, lai ieraksta manu ilgo klusē­šanu. Bet, tā kā klusēšana — lielākoties zināmos apstāk­ļos —- tāpat daudz ko izteic, nevaru visu laiku nebilst ne vārda un esmu spiests ņemt talkā neldzības.
   —    Mīļā Edīt, — iesāku, valstīdams mutē bifšteka ku­mosu un lūkodamies- svētdienas avīzē. — Te rakstīts, ka varenās valstis meklē ceļu uz savstarpējo sapraša­nos. Vai nebūtu laiks arī mums sekot to paraugam?
   —    Es" nepiederu pie varenajiem, — Edīte atbild. — Atšķirībā no tevis.
   —    Es arī nepiederu, .taču dažkārt iztēloju sevi par lielu vīru, lai justos drosmīgāks. Vispār mani notur par lordu tikai tie, kuriem nav zināms, ka nēsāju vienu vie­nīgu uzvalku.
   —    Tu šodien esi apbrīnojami vienkāršs, — sekretāre vēsi saka. — Taču tā ir maska. Nē, tev ļoti daudz uz­valku. Bet tie visi ir karnevāla tērpi.
   Un tā tērgojam tālāk — teikumi, vārdi, klusuma brīži, to visu aprij kaut kur tuvumā nolikta neredzama ma­šīna, lai ierakstītu desmitiem metru garā lentē, lai iemūžinātu nenozīmīgos dokumentos.
   Visnepatīkamāk ir tas, ka šī neredzamā mašīna man uzglūn ārpus majas. Restorānā un pat uz ielas, kad Edīte bezbēdīgi sāk runāt par to, par ko mājās parasti klusē, es vienmēr paturu prātā: te kaut kur slēpjas mik­rofons un griežas spolīte, kas neatlaidīgi, negurstoši iespiež un satin, iespiež un satin lentē vārdu pa vārdam visu, ko mēs viens otram sakām. Bet cilvēks pierod arī pie tā. Un' vēlāk katrai sliktajai parādībai izgudro at­taisnojumu sev par mierinājumu. Es mierinu sevi ar to, ka neesmu piedzimis laikā, kad ierakstīs domas. Un steidzos izmantot šo tehnikas trūkumu. Galva plīst vai pušu no domāšanas. Bet labuma nekāda.
   Jaunā darba nedēļa sākumā sola to pašu garlaicību, ko vienādā mērā jau esmu izjutis daudzas nedēļas pēc kārtas: preču piedāvājumi, sarakste, vēstuļu izskatīšana, sarunas pa tālruni vai minūtes piecas ilgi ziņojumi van Vermeskerkenam. Taču otrdien tiek nospēlēta atrakcija, kas iziet ārpus parastības ietvariem.
   Pulkstenis ir pāri pieciem, un mēs abi ar Edīti jau do­damies mājās, kad pēkšņi uz ietves mums ceļu aizšķērso Raimans.
   — Ak tavu laimi! Es eju tieši pēc jums. Šefs jūs uz­aicina uz mazu maltīti.
   Raimans mūs aizved pie automobiļa, kas stāv ne­tālu, — pie Evansa melnā rolroisa, tādēļ lieki ir jautāt, kurš šefs tas ir.
   —     Kā tad tā uzreiz mūs esat atcerējušies? — Edīte sabozusies ievaicājas, kad trijatā esam ieslīguši ērtajā, ar ādu pārvilktajā sēdeklī un mašīna sāk ripot klusi kā līķrati.
   —    Nu, saprotiet pati: tas gadās gluži negaidot vai arī nekad negadās, — mūsainis nevērīgi atbild.
   Spriežot pēc Raimana, redzams, ka viņš no paša rīta plosto.
   —    Mēs jau vakar iemetām, — it kā uzminējis manas domas, viņš tās pārlabo. — Un man jāsaka, mūsu Evanss ir vienreizējs. Kā tev zināms, es daudz varu tu­rēt, bet viņa priekšā noceļu cepuri. Šķiet, Evansam ne­maz nereibst — čempions, īsts čempions!
   «Šefs ir savā villā» — šie vārdi «Zodiaka» žargonā nozīmē: «Evansam uznākusi dzeršanas kaite.» Priekšsē­dētājs dzīro reti un paslepus no citiem, kā jau pieklājas varen augstam vīram. Taču Evanss, līdzko ņemas uz­dzīvot, ataicina uz villu dažādas nejauši sastaptas sie­vietes, lai būtu jautrāk, tāpēc reizēm šādu klusu izpriecu atskaņas dzirdamas gaužām tālu.
   —    Liekas, mēs ieradīsimies nelaikā, — nomurminu.
   —   Ar dienu — pusotras lielu novēlošanos.
   —     Nerunā niekus! Tu vēl nepazīsti Evansu: viņam iz­prieca tikai tagad sākas. Lai gan īstenībā jau ir sāku­sies vakar. Nolēmām mazliet «apslacīt» darījumu ar «Kaloru». Un, kad tukšojām pa trešai glāzei, šefs drūmi paraudzījās uz mums un teica: «Es nojaušu kaut ko sliktu!» Svarīgākais, ka viņš nekad nemaldās. Es tev saku — mūsu Evanss ir vienreizējs!
   —     Es arī nojaušu kaut ko sliktu, — Edīte arvien vēl īgna iestarpina. — Mēs atstāsim nepatīkamu iespaidu. Cilvēki skaidrā prātā vienmēr atstāj nepatīkamu iespaidu.
   —    Neuztraucieties! — Raimans brīvi atmet ar roku.
   —    Neapbēdiniet savu sirdi, madame, un neraizējieties! Jūs esat tik glīta, ka nekad neatstāsit nepatīkamu iespaidu, kaut arī to gribētu … Bet vēlāk, ja vēlaties zināt, varēsit bez mazākās kautrēšanās radīt tādu iespaidu, kāds vien pašai tīk. Mūsu priekšsēdētājs laiž pār galvu sīkumus … Viņš ir vienreizējs!
   Izkļuvis no pilsētas ielām, automobilis joņo pa šo­seju, kas vijas uz Hārlemu. Šoferis varenu muguru sēž aiz stikla mūsu acu priekšā nesatricināmi mierīgi — 1 tieši rolroisa stilā. Nogriežamies uz lauku ceļa, un gar mašīnas lodziņu sāk zibēt koki, sākumā mazi, reti, vē­lāk lielāki un arvien biežāki, līdz iebraucam mežā. Te valda zaļgana nokrēsla un valgme. Rolroiss palēnina  gaitu, apmet slaidu līkumu un apstājas pie platiem ! dzelzs vārtiem. Šoferis pataurē, vārti klusi atveras, un rolroiss ripo tālāk pa garu, lokumainu aleju, kurā augstu ; slienas kuplas kastaņas. Pēc mirkļa starp kastaņu la­potni pavīd modernas divstāvu villas baltās sienas, un šoferis aptur mašīnu pie impozantas galvenās ieejas.
   Milzīgā zālē izvietojies, cilvēku bariņš izskatās ne tik daudz ieskurbis uzdzīvē, cik sadrūvis. Vīrieši ir tikai divi: Evanss un radioaparātu nodaļas priekšnieks Pauls Franks, neliela auguma drukns, plecīgs subjekts, kam lūpu kaktiņā mūžīgi ielikts dzintara iemutis. Sieviešu ir divreiz vairāk, un tā vien šķiet, ka viņas šurp nejauši atvilktas no ielas. Nevērīgi atlaidušies krēslos, visi sēž pie zema, apaļa galdiņa, kas apkrauts ar pudelēm un glāzēm. Zāles galā radio klusināti translē tango, taču klātesošie ir tā nokāruši galvu, it kā klausītos nevis deju melodijā, bet savu apbedīšanas zvanu d.unoņā.
   Mūsu ierašanos šī sēru nomāktā sabiedrība uzņem kā | pastardienu. Evanss pieceļas un, mazliet uzkucies, svi- * nīgā gaitā panāk mums pretī, noskūpsta Edītei roku, vēlīgi sasveicinās ar mani un aizved mūs pie dīvāna.
   —    Vai tad es neteicu, ka Konrāds atgriezīsies? — 1 Pauls Franks apmierināts nodārdina. — Konrāds ir goda vīrs! Viņš nekad neizspēlē nekādu stiķi, lai gan strādā reklāmu nodaļā.
   —    Konrīt, dārgumiņ! Nāc šurp! — glezna, melnīg­snēja meiča skurbumā aizkustinoši novaid.
   Raimans apsēžas blakus šai skaistulei ar blāvo sejas ādu, es un Edīte iekārtojamies uz dīvāna abās pusēs Evansam.
   —    Es negribu jūs apgrūtināt ar iepazīstināšanu, — ļ namatēvs labsirdīgi saka. — Mēs te visi esam savējie. |
   Evanss tiešām nav tik stipri apreibis, lai neapzinātos, ko dara, bet piepūle, ar kādu valda pār savām kustībām, liecina, ka viņš ir pamatīgi pievilcies.
   —     Taisnība gan, ko tur vēl iepazītiesl — piebalso novājējusi sieviete bāli nokrāsotām lūpām. — Svarīgā­kais ir kas cits: kurš ielies glāzēs?
   Labprāt vēlēdamies pakalpot, Pauls Franks pietrūk­stas kājās un sāk cilāt galdā saliktās pudeles.
   —     Ko lai ieleju, kad viss jau izdzerts… atlicis tikai vēl džins … Kuram lai piedāvāju džinu?
   —- Nekādā gadījumā! — Evanss iesaucas. — Džins ir stingri aizliegts! Dzersim tikai ko vieglāku.
   Viņš pagriežas pa labi pret atvērtām durvīm un ne­gaidot uzkliedz, cik jaudas:
   —     Rovolt, draudziņ! … Kur tad galu galā ir tavi at­spirdzinošie dzērieni?
   —     Viss jau gatavs, — no blakusistabas atskan aiz­smakusi balss.,
   Pēc brītiņa vīrs, ko sauc par Rovoltu, iznāk pa dur­vīm, ar piepūli nesdams milzīgu paplāti, uz kuras krau- tin piekrautas neatkorķētas viskija pudeles, gāzēts ūdens, glāzes, ledus un — uzkodām! — mazs mazītiņš šķīvītis ar svaigām olīvām.
   —     Nu, meitenes, novāciet kaut cik galdu! — Franks tēvišķīgi izrīko dāmas.
   Divas lielas, dūšīgas sievietes jaunām, bet jau pavī­tušām sejām gandrīz reizē pieceļas no krēsliem un diez­gan veikli pabīda pudeles un traukus uz galda, atbrīvo­damas vietu paplātei. Rovolts tik smagi noliek savu ne- šļavu, ka tā drausmīgi noblaukšķ, un paslien galvu — uzreiz viņu pazīstu. Tas ir tas pats vīrietis bālo, gareno seju un spogujainajām acenēm, kurš brauca buikā pa tiltu uz Mestri. Šoreiz acenes nav spoguļainas, bet lie­liem, tumšiem stikliem, taču seja ir, kāda bijusi, — vien­aldzīga un pat baismīga savā vienaldzībā.
   —     Draudziņ, lej tīrās glāzēs! — Evanss aizrāda.
   —    Es tā arī daru… — Rovolts norūc kā izlutis su­lainis, kam nepatīk pamācības.
   Viņš atkorķē viskija pudeli, ērtības labad pastumj citu citai tuvāk izskalotās glāzes un sāk tās piepildīt, nenieka nebēdādams par strūkliņu, kas līst uz paplātes. Tad, uzskatīdams, ka savu lomu nospēlējis, apsēžas
   krēslā un uzvelk dūmu. Visā šai sabiedrībā laikam vie­nīgi Rovolts nedzer.
   Pārējie satver pa glāzei nemierpilnā cerībā, ka līdz ar to varbūt viss ies uz labo pusi. Lai gan neesmu pārāk liels optimists, tomēr es arī paņemu glāzi. Evanss svi­nīgi pace] savējo.
   —    Uzdzersim laimes mūsu jaunajiem viesiem!
   Tūlīt nolemju nepalikt parādā.
   —     Un namatēvam!
   Novājējusī skaistule, kurai lūpas kā balsinātas, pie- . bilst:
   —    Un visiem pārējiem!
   —      Cik brīnišķīgi! — Evanss atzinīgi novērtē, iekampis krietnu malku. — Tā vienā rāvienā visiem uzsaukti tosti. ■ Tas ir tieši mūsu stilā: laiks maksā naudu.
   Ticis galā ar šo oficiālo rituālu, namatēvs pievēršas manai sekretārei un pusbalsī pasaka komplimentu par kleitu. Tā ir gluži parasta, tāpat kā kompliments, taču tas ir tikai nenozīmīgs sīkums, jo Evansa skatiens, cik varu ticēt pats savām acīm, lielākoties kavējas pie Edī­tes ce|galiem, kas rēgojas no kleitas apakšas.
   Seko jauns kompliments, šoreiz to lāgā nedzirdu, bet tas droši vien jau ir tilts no nedzīvās tērpa drānas uz dzīvo tā valkātājas miesu.
   —       Jūs tā runājat, ka man jānosarkst, — Edīte kaut­rīgi nočivina, pilnīgā saskaņā ar pretīgo sievietes tak­tiku atvairīdama laipnību, lai izrosītu nākamo — vēl lielāku.
   Protams, pēc tam trešoreiz skan maigi, glāsmaini vārdi, un, kā atbildot uz tiem, mana sekretāre smejas kā kutināta.
   Tad Evanss no jauna stājas pie saviem namatēva pie­nākumiem — pagriežas pret mani un vēlīgi paceļ glāzi.
   —    Vēl pa malciņam, vai ne?
   Gan viņa, gan mans malciņš ir vai vesels stops, jo abi iztukšojam glāzes kā pēc pavēles.
   —      Jūs man jau patīkat, manu zēn! — Evanss atzīs­tas, noraudzīdamies atzinīgi, cik lielu malciņu esmu ieķēris. — Rovolt, dārgais, atkorķē vēl kādu pudeli!
   Rovolts novērš stingo skatienu no griestiem, laiski pieceļas un, norāvis nākamai «Karalienei Annai» gal­viņu, piepilda mūsu glāzes.
   — Būtībā es jau sen jūtu simpātijas pret jums, manu zēn! — Evanss klāj vaļā pēkšņas sentimentalitātes uz­plūdos un ierasti paņem glāzi. — Mīlu cilvēkus, kuri prot strādāt, neceļot troksni ap sevi. Nē, jūs tiešām esat simpātisks. Un jūsu sekretāre arī' ir simpātiska. Kāda apstākļu sagadīšanās, vai ne? Jūs abi esat šausmīgi simpātiski …
   Te viņš negaidot iesmejas, it kā būtu pateicis ko brī- num asprātīgu. Nezinu, vai viņš tik dumji izturas tāpēc, ka ir piedzēries, vai arī vienmēr tā uzvedas. Negribu teikt, ka Evanss ir pēdīgais muļķis. Gluži otrādi, do­māju — viņš attiecīgās situācijās rīkojas ļoti gudri un viltīgi. Taču bieži vien gadās sastapt cilvēkus, kam ir izcilas zināšanas un bagāta pieredze savā amatā, bet, tiklīdz viņi nonāk ārpus tā robežām, liekas pat necie­šami viduvēji.
   Evanss atkal pievēršas Edītei — un es esmu spiests garlaikoties kā labi audzināts vīrietis: paslepus nožā­vājos, izklaidīgi pasūcu viskiju un bezmērķīgi veros ap­kārt. Zāle tā iekārtota, ka jebkurš aiz brīnumiem acis vien ieplestu, redzot mēbeles, kas iegādes laikā vienmēr šķiet pārlieku modernas, bet pēc gadiem diviem jau no­vecojušās. Tumšs koks ar tīra vara inkrustācijām, ādas pārvalki spilgtās krāsās — viss jau diezgan netīrs kā sen neapdzīvotā mājoklī.
   Viesi uzjautrinās, kā nu kurš prazdams. Raimans ir nosēdinājis melnīgsnēju meiču uz saviem ceļiem un mig­lainām acīm blenž viņā; ar pirkstiem bužinādams viņas matus. Pauls Franks pūlas sasmīdināt sievieti «balsinā­tajām» lūpām, stāstot neķītru anekdoti, bet viņa droši vien zina vairāk rupju anekdošu nekā Franks, tādēļ tikai nodudina ar liekuļotu naivitāti: «Cik interesanti!» — vai arī: «Tas gan skan nekaunīgi!» Viena no dūšīga­jām skaistulēm mēģina savaldzināt Rovoltu, augstu sa­krustojusi augšstilbus tieši viņa deguna galā, otrā neat­rauj no manis tumšās acis, kā uzmundrinādama: «Nu, mīļais, mazliet drošāk!»
   Viegli pateikt — «drošāk». Jūtu, ka man vajadzētu attālināties no dīvāna, lai varētu plaši izvērsties slepe­nais Edītes un Evansa dialogs, tomēr tai pašā laikā bai­ļojos, kaut tikai sekretāre neizmantotu manu prombūtni un neuzsāktu kādu muļķību. Vai lai rīkojos drošāk? Kādēļ gan ne! Uzslējies kājās, dodos pie mātītes, kas mani aicināt aicina ar acīm, un nevērīgi piemetos uz viņas ' krēsla atzveltnes.
   —     Kā jums iet? — jautāju, pārbaudīdams savas spē- ; jas angļu valodā. — Tik sen neesam redzējušies.
   —    Nepūt nu pīlītes, — viņa noūbo. — Mēs nekad ne­esam redzējušies. Bet tam nav nozīmes.
   —    Tiesa gan. It nekādas nozīmes. Vai jums neieliet?
   —    Ar prieku iedzertu. Tikai apsēdīsimies kaut kur ērtāk.
   Piepildu divas glāzes, palīdzu sievietei piecelties un aizvedu viņu pie kušetes, kas stāv kaktā līdzās atskaņo- ļ tājam. Un īsti laikā, jo plate ar tango ierakstu ir bei­gusi griezties. To nomainu pret citu, kāda pagadījusies ' pie rokas, un atkal iedarbinu atskaņotāju. Zālē plūst blūza «Sen Luī» nodeldēta melodija. Sī iemīļotā melo­dija mani aizgrābj, bet ne tik spēcīgi, lai es neievērotu, kā Edīte iztālēm seko manai rīcībai, lai gan vienlaikus uzmanīgi tērzē ar Evansu, nepalikdama vienaldzīga pret viņa komplimentiem.
   —    Nu, padraiskosimies, lai viņos pamostas greizsir­dība, — mana partnere ierosina, puszviļus atlaidusies kušetē.
   —    Kā tad mēs draiskosirnies?
   —    Apskaujiet mani ar šīm divām rokām, kas jums  patlaban nav aizņemtas, un sāciet skūpstīt!
   —    Vai sākumam šāds gājiens nebūs par stipru! Zināt, viņa ir bīstama. Es nebrīnītos, ja viņa izņemtu no ļj somiņas pistoli.
   —     Ko nu pūšat pīlītes! — sieviete nicīgi nomurmina, — Padodiet man glāzi!
   Paklausu viņas pavēlei. Brangule ierauj sev piedienīgu malku karaliskā dzēriena, un viņai uzreiz rodas cita ideja.
   —    Ja jūs nevēlaties, es pati pakaitināšu savējo.
   Viņa acīmredzot ir ne tikai pāri par mēru pielējusies ar viskiju, bet arī pāri par mēru pašpārliecināta, jo lēnām pieceļas, pasper dažus saldtīksmīgus soļus, gorīdama milzīgos gurnus, un, atskanot nākamajai blūza melodi­jai vai kādai Harlemas noktirnei, sniedz priekšnesumu, to pašu, vienu vienīgo, uz kuru ir spējīga tikai pagalam < apskurbusi zoss.
   Priekšnesums tiešām rada efektu, bet gluži citādu, nekā viņa ir gaidījusi. Kamēr lielākā auditorijas daļa alkoholiķu sajūsmā neskopojas ar piekrišanas saucie­niem, Evanss pieceļas un lēnām aizved apmulsušo Edīti prom. Resnule sākumā to neievēro, jo tieši šobrīd ir pa­griezusi muguru pret skatītājiem, toties es pamanu īs­tajā mirklī. Muļķība pamatvilcienos jau ievadīta. Tūlīt mana viltīgā sekretāre mēģinās kaut ko izvilināt no na­matēva, maksājot ar savu daiļumu. Viņai ne prātā ne­nāk, ka tādi kā Evanss, jo vairāk dzer, jo stingrāk pie­valda mēli: viņiem ir izveidojies profesionāls reflekss.
   Tumīgā mātīte jau ir ieraudzījusi, ka dīvāns tukšs, bet, tā kā cita nav ko darīt, viņa velk nost vēl atlikušo veļu, un piedzērušie viņu uzmundrina skaliem saucie­niem. Rovolts kā apburts ieplestām acīm cieši veras sie­vietes kuplajās miesās. Kaut kas jādara, pirms burvju loks nav pārrauts.
   Gausi pieceļos no kušetes un paeju dažus soļus pa zāli, gribēdams zināt, vai kāds to manīs. Neviens man nevelta nekādu uzmanību. Palūkojos pa atvērtajām dur­vīm ēdamistabā un aiz tās virtuvē. Dodos tālāk pa dziļu nišu, pa kuru aizlavījušies prom Edīte un Evanss. Tā ir apgaismota. Marmora kāpnes, pārklātas ar bāli rozā celiņu, ved uz otro stāvu. Lai ved vien! Vajag iemest šur tur aci, jo nez vai vēlreiz gadīsies nokļūt šai villā. Un droši vien nekad man nebūs tik nevainojams alibi: greizsirdis meklē savu vieglprātīgo draudzeni.
   Pa kāpnēm uzeju augšā — otrā zālē, kas ir mazāka nekā apakšējā. Četras durvis, no kurām vienas šoreiz bijušas — nebijušas, pa tām var ieiet terasē. Mēģinu at­vērt tuvākās — aizslēgtas. Varbūt aiz tām ir paslēpu­šies Edīte un Evanss. Mazlietiņ attaisu nākamās durvis, nospiedis to rokturi.
   Lūk, kur abi laulības pārkāpēji! Viņi' sēž uz kušetes vāji apgaismotā istabā, kas ir gandrīz tāda kā kabinets vai bibliotēka. Priekšsēdētājs ir apķēris ar abām rokām Edīti, viņas tualete drusku samurdzīta — striptīzs pir­majā fāzē. Durvis ir pavērušās klusiņām, taču no zāles pēkšņi istabā ir ielijuši gaisma, un mīlētāji acumirklī pagriežas pret mani. Edītes seja pauž mulsumu, Evansa— gandrīz neko.
   Gadās brīži, kad negaidot var ierunāties profesionāla­jām attieksmēm galīgi sveša iekšēja balss. Balss, ko ra­dījusi ilga draudzība un cilvēka tuvība. Balss, kas mu­dināt mudina: ej satver viņu aiz pleciem un atrauj nost no tā nelieša! Tie ir bīstami brīži!
   —    Piedodiet, — es atvainojos un vieglītēm aizveru durvis.
   Nokāpju lejā zālē un cauri tai izeju priekštelpā, lai paņemtu savu lietus mēteli. Raimans metas man pakaļ.
   —    Kas ir, vai noticis kas ļauns? — viņš klusi jautā, uzreiz aptvēris situāciju.
   —    Nekā tamlīdzīga.
   —   Paklau, Moris, tu taču esi kulturāls cilvēks, nu, raugies uz šādām nebūšanām vienkāršāk!
   —    Es tā arī raugos. Tomēr baidos no sekām.
   —    Sekām? Kādām sekām? Mūsu Evanss rīt nekā vairs neatcerēsies. Viņš ir vienreizējs tempis, tikai pēc dzeršanas otrā dienā nekā vairs neatceras. Reiz mēs bi­jām salasījušies tāpat kā tagad, un kāds tips…
   —    Viss skaidrs, — es saku. — Ej iekšā, tevi sauc!
   —    Vai tiešām tu gribi iet prom?
   —    Liekas, tā būs vislabāk. Ej vien, tevi sauc!
   No zāles patiesi atskan spiedzīgas sieviešu balsis, lai gan nezinu, vai viņas kliedz, aicinādamas mūs. Pamājis ar roku Raimanam, dodos laukā. Izeja ir pa labi, bet, tā kā apkaimē nemana ne dzīvas dvēseles, nogriežos pa kreisi. Jau krēslo. Aleja ieslīgusi vareno kastaņu ēnā. Nogājis kādus divsimt metrus, apstājos. Te aleja apmet slaidu līkumu un vijas atpakaļ. Aiz līkuma plešas zālājs, viņpus tā slienas efejām apaudzis mūra žogs. Tas nekas.
   Lai galīgi pārliecinātos, vai tiešām tas nav nekas, šķērsoju zālāju un sasniedzu žogu. Efejas puslīdz ap­slēpj mazus vārtiņus ar dzelzs režģi. Paskatos caur režģi: plaša klajuma vidū paceļas veca divstāvu ēka — d^oši vien dārznieka mājiņa. Vērīgāk ielūkojies, neviļus nodomāju, ka šis dārznieks noteikti ir liels maniaks. Es gribēju teikt, viņu ir apsēdusi radiotehnika. Uz jumta slijas gari dipola antenas stieņi. Visvienkāršāk būtu bijis šos stieņus piestiprināt pie diviem pretējiem dūmeņiem paralēli stāvā jumta korei. Bet kur nu: šis neprātīgais dārznieks ir novietojis antenu šķērsām jumta korei tā, ka tās neredzamie kūļi vērsti austrumu — dienvidaus­trumu virzienā. Spriežot pēc tā, kā antena ierīkota, var secināt, ka tā apkalpo amerikāņu «AN/GRC» tipa radio­staciju. Lai gan tās nav virsjaudas radiostacijas, tomēr raida četru piecu tūkstošu kilometru attālumā.
   Lieki ir vēl ilgāk taustīt ar acīm. Dodos atpakaļ uņ drīz vien nonāku pie citiem vārtiem — pie galvenās iz­ejas. Lielie dzelzs aizvari slēgti, bet sānis ir mazi vārtiņi, kas automātiski atverami, nospiežot pogu. Ticis līdz meža ceļam, soļoju pa to tālāk uz šosejas pusi. Man pa priekšu krēslā iet kāda sieviete.
   —    Edīt!
   Sieviete atskatījusies apstājas. Līdzko esmu panācis viņu, abi ejam blakus. Klusējam. Tikai augstie Edītes papēdīši skaņi klikstina pa asfaltu.
   —    Tu šodien izturējies riebīgi, — galu galā sekretāre klusi ierunājas.
   —    Ak tā? Pats to nemaz nejutu.
   —    Bet es visu redzēju. Tu tīšuprāt aizvilki resno ne­kauņu uz kušeti un liki viņai izģērbties, lai mani nokaiti­nātu.
   —    Kas tā tev par iedomul Un vispār izbeidz šo ne­jēdzīgo niķi — ar pārmetumiem novērst pārmetumus! Man ne prātā nenāk tev pašlaik teikt ko sliktu.
   —    Un neesmu to gaidījusi. Tu šovakar pavisam skaidri parādīji, ka tev par mani maza bēda. «Piedo­diet …» Tikai pēdējais nelietis var tādā brīdī pasacīt «piedodiet» un tūlīt aizlaisties lapās.
   —    Labāk iztiksim bez spēcīgiem vārdiem, — īsi lieku priekšā. — Ja es arī teikšu spēcīgu vārdu, labi zini, kāds tas būs.
   —     Saki vien!
   —    Nevēlos. Neaizmirsti, ka scēna bibliotēkā man bija pamatīgs, neģēlīgs trieciens. Viens no tiem, kādi ir aiz­liegti, — pakrūtes apvidū.
   —    Nemāžojies! Stundas ceturksni tu vēl kavējies lejā. Un, ja ir bijis trieciens, pats sev to esi devis ar «atrak­ciju» zālē.
   —    Saprotu. Tu meties Evansa apkampienos, lai man atriebtos.
   —    Nerunā niekus! Cilvēks tāpat vien gribēja taktiski pasargāt mani no šīs nekaunīgās scēnas …
   —    Un piedāvāja citu — vēl nekaunīgāku ar tavu vē­līgu līdzdalību.
   —   Nē. Viņš piedāvāja man apskatīt senu dārglietu kolekciju.
   —   Neredzēju nekādu dārglietu. Tikai vienu vienīgo — impozantu un mazliet izsaiņotu.
   —    Liecies mierā ar savām sājajām asprātībām!
   —    Labi, — es saku. — Bet man arī vairs nestāsti pa­sakas! Jebkurai sievietei — pat tādai, kas nav tik aizdo­mīga un modra kā tu, — skaidri zināms: ja viņu ved, lai parādītu kolekciju …
   —    Es lūkoju sajaukt Evansam galvu ..
   —     Kādēļ? Vai sava prieka pēc?
   —     Vēlējos kaut ko uzzināt par darījumu ar «Kaloru». Man ir nojauta, ka šis darījums balstās arī uz dažiem slepeniem noteikumiem. Vispār biju nodomājusi pavazāt Evansu aiz deguna, bet izrādījās, ka viņš ir pārāk nepa­cietīgs.. . un acīmredzot manu pretošanos uzņēma kā koķetēšanu, jo kā gan tas iespējams, ka nez kāda sek­retāre uzdrīkstas izrauties no paša priekšsēdētāja skā­vieniem un kļūt rupja pret viņu, un …
   —. Labi, labi! Kā tad beidzās viss šis nevainīgais flirts?
   —     Kā gan var beigties? Pēc tam kad cilvēks, no kura biju gaidījusi palīdzību, tikai pateica muļķīgu «piedo­diet», pati meklēju glābiņu. Pēkšņi tikusi vaļā no Evansa, uzkliegdama viņam: «Rimstieties jel!» — vai: «Es baidos!» — skriešus bēgu prom. Vārdu sakot, ja tieši tas tevi interesē, es viņam neievilku vis pļauku. Vari būt mierīgs par savu vietu.
   Neatrodu par vajadzīgu atbildēt viņai, un mēs soļo­jam tālāk tumsā pa asfaltēto ceļu, kas vijas caur mežu. Edīte, kā vienmēr, ir diezgan precīzi uzminējusi, kas no praktiskā viedokļa manī rada bažas. Taču viņa nav ap­tvērusi ko citu. Dažreiz cilvēks — pat tāds kā es — ne­manot arvien vairāk un vairāk satuvinās ar kādu, līdz beidzot jūt, ka tas ir kļuvis par neatraujamu daļu no viņa. Vai nu te ir vainīga fiziskā tieksme, vai jau iesak­ņojies ieradums, vai atmiņas par bērnību, tik vientulīgu un skumju, kāda ir bijusi pašam, vai ari diezin kas vēl, bet viņš vairs nejaudā iztikt bez šā tuvā cilvēka, velti cenšas sev iegalvot, ka viņš ir nepieciešams tikai kādam
   dienesta uzdevumam, un velti cenšas gūt pārliecību, ka tā ir vienīgi niecīga pazīšanās kā daudzas citas šajā dzīvē.
   —           Cik ilgi vēl tā iesim? — Edīte jautā. — Man kurpes pagalam beidz kājas.
   —            Es taču neesmu tev licis uzaut kurpes desmit cen­timetrus augstiem papēžiem. Jau tā neesi maziņā.
   —    Gribu būt tik liela kā tu.
   —           Savā ziņā tu esi tik liela kā es. Varbūt vēl gribi līdzināties Evansam?
   —    Mitējies jel! … Vai, es vairs nevaru!
   —           Vajag tikt līdz šosejai. Tur apstādināsim kādu ma­šīnu.
   —           Līdz šosejai… Bet kur ir šī šoseja? Kad braucām - šurp, likās — pavisam tuvu villai…
   —           Nav vis tālu, — mierinu Edīti. — Pāris kilometru — un būs klāt.
   Mežs paliek aiz muguras, un, kā parasts, nelaime ne­kad nenāk viena: tiklīdz esam nokļuvuši klajotnē, sāk līt.
   —    Tā tik vēl trūkst… — Edīte smagi izdveš.
   —           Nu jā. Tādiem kā mēs tā tik vēl trūkst, lai izprieca būtu pilnīga.
   Lai vēji brāzmaini Cērt sejā lietu mani Nav nekā labāka Par nejauku laiku.
   —           Nebiju domājusi, ka tev tik laba atmiņa. — Edīte iesmejas, par spīti sāpēm kājās. — Visvairāk tu atceries to, ko pats atzīsti par blēņām.
   Lietus vispirms rasina nedroši, kā izmēģinādams, kā tam soksies, tad strauji pieņemas spēkā un ieslīpi mizo mūsu muguras ar neskaitāmām pletnēm. Apkārt plešas līdzenums, tukšs un melns. Mākoņi neskaidri vīd, staro­dami blāvi violetā vizmā. Tālumā lāgu lāgiem iemirdzas maza uguntiņa, kas aši nozibina garām un izzūd. Tur ir šoseja.
   —           Labāk novilkšu kurpes, — Edīte nosten. — Būs vieglāk iet.
   —           Nerunā dumjības! Sādā lietū nedrīkst iet basām kājām. Tad jau man jānes tevi uz muguras.
   Viņa atkal sāk smieties.
   —   Mani nesīsi uz muguras? Ak tu, nabadziņš! Kā tev liekas — cik metrus aiznesīsi?
   —    Tik, cik ir līdz šosejai.
   —    Mēs runājam par šoseju, it kā tā būtu kāda apso­lītā zeme, — sekretāre nodudina. — Un galīgi aizmir­stam, ka tur mūs negaida neviena mašīna. Man nav ne jausmas, kā tiksim mājās.
   —   Vispirms jāsasniedz tuvākais mērķis, tad jātiecas pēc tālākā.
   —   Tu esi it kā izausts no šaura prakticisma. Taisni brīnums, kā gan esi iegaumējis šo dziesmu.
   —    Arī aiz prakticisma: lai nebūtu jāpērk plate.
   Līdzko ieminos par plati, uzreiz šis tas uznirst prātā,
   un jau gandrīz grimstu pārdomās, kad Edīte mani no tām atrauj.
   —    Tas bija brīnišķs vakars! Ja to vēl neesi aizmir­sis …
   Neesmu gan aizmirsis. Jo viss sākās ar sasodīto skūp­stu uz tilta un ar to pašu nakti, kurā pirmoreiz sajutu, ka Edīte nav tikai sieviete vien manās rokās, bet kaut kas vairāk. Pēc tam sekoja notikums ar eglīti. To biju nopircis Ziemsvētkiem tikai tādēļ, ka zem tās jānoliek Ziemsvētku dāvana, un, kad sekretāre vakarā pārradās, kaktā zaļajos eglītes zaros maigi spulgoja daudzkrāsai­nas lampiņas; ne vārda neteikdama, viņa stāvēja pie eglītes kā sastingusi un rija asaras, kamēr viņu ievē­roju. Neticēju pats savām acīm, ka Edīte var raudāt, un viņa, protams, raudāja nevis par eglīti, bet par kādām senām, smelgām atjausmām, pat ne raudāja, nē, pūlē­jās savaldīties, lai nelītu asaras, taču tas galu galā ir viens un tas pats, un es apskāvu savu sekretāri, lai viņu mazliet nomierinātu, un viņa, cieši apķērusi mani, čukstēja: «Ai, Moris, kāpēc tu mani saraudināji, šī ir pirmā eglīte manā dzīvē, pirmais mazais sirds siltu- miņš!» — un vēl tamlīdzīgus vārdus. Vēlāk atkal trāpī­jās šādi tādi atgadījumi, niecīgi draudzības un uzmanī­bas apliecinājumi, starp tiem pelēkās ikdienības sīkumi, par kuriem nav vērts stāstīt.
   —    Jā, tas bija skaists vakars, —.piekrītoši pamāju. — It sevišķi, ja ņemam vērā, ka mums bija pavisam tuvu mājas.
   —     Rimsties jel! — viņa rājas. — Man diezgan moku sagādā kurpes.
   Beigu beigās esam uz šosejas. Bet kāds tur labums! Paretam cits pēc cita garām aizrībina automobiļi, ar riepām apšļākdami mūs ūdens šaltīm. Neviens nevelti uzmanību manai paceltajai rokai, ja vispār to pamana. Lietus joprojām gāž, nemaz neapkusdams. Slīpās strūk­las plītē mums pa galvu un, mīksti, vienmērīgi plīkšķē­damas, sitas pret asfaltu.
   —    Lieki ir te nīkt vēl ilgāk. Labāk iesim līdz Muidenai.
   Edīte satriekta paraugās manī, bet nekā neiebilst, un mēs dodamies tālāk pa šosejas malas smilšaino strēli. Viņa velkas klusējot, pūlēdamās sparoties varonīgi, taču redzams, cik gausi liek soļus un pat viegliņām grīļojas, krizdama vai no kājām.
   —    Pieturies pie manis, — es piedāvāju.
   —    Neticu, ka ši intimitāte man ko līdzēs, — sekretāre neskaidri nober, atbalstīdamās uz manas rokas.
   Metru simts no mums melnē divstāvu ēkas aprises. Kāds no apakšējā stāva logiem met platu gaismas staru kūli. Nonākam līdz dzīvžogam, un es ziņkāri pārlaižu acis pagalmam.
   —    Pagaidi te mirklīti!
   Klusi atveru zemus koka vārtiņus un kātoju pie mājas palieveņa. Pēc brītiņa atgriežos uz šosejas, stumdams diezgan lietotu velosipēdu. Svētīta zeme, kurā uz katru iedzīvotāju ir pa divritenim!
   —    Moris! Nebiju ne domājusi, ka tu varētu tik zemu krist — kļūt par vulgāru zagli.
   —    Tevis dēļ esmu ar mieru pat izdarīt slepkavību. Kādēļ tu saki «vulgāru»? Es pasta kastītē iemetu divas banknotes.
   —    Vai šis divritenis nesalūzīs? Izskatās gaužām vecs.
   Velosipēds ir izturīgs. Tieši tāpēc, ka ir ļoti vecs. Kā zināms, mūslaikos ar katru dienu izlaiž aizvien sliktākus izstrādājumus.
   Un nu mēs drāžamies pa šosejas malu «zibenīgā» āt­rumā — divdesmit kilometru stundā, mūs lietus pātago un vējš triec uz priekšu, un pēc mokpilnā kājām noietā ceļa gabala šis bezrūpīgais «lidojums» ir bezgala tīkams arī Edītei, kas, piekļāvusi muguru pie manām krūtīm, sēž uz rāmja — tieši manās skaujās, un es elpoju viņas matu vieglo smaržu, juzdamies tā, it kā trauktos nevis uz pilsētā uzceltu māju, kura nepieder man, bet uz kaut ko daudz jaukāku — tur, tumšā nakts tuneļa viņā galā.
   Edīti varbūt ir pārņēmusi tāda pati vai līdzīga izjūta, jo viņa ir pieglaudusi savu vaigu manējam, bet sekre­tārei piemīt laba īpašība — viņa nerunā, kad jāklusē, un mēs, ne vārda neteikdami, klausīdamies, kā švīkst riepas un plīkšķina lietus, joņojam arvien tālāk un tālāk, ap pusnakti iebraucam tukšajās Amsterdamas ielās un ap­stājamies pie mājām.
   Galanti pavadu Edīti līdz augšējam stāvam un, kā īstam pielūdzējam pieklājas, uz mirklīti ieeju viņas is­tabā. Bet gadās tādi mirklīši, kas rit bezgala ilgi.
   Brīnišķa nakts var beigties bēdīgi. Nākamā rītā mana sekretāre pieceļas ar paaugstinātu temperatūru. — Tu vaKar apaukstējies. Ej atkal pagulil Edīte mēģina ko iebilst, bet, tā kā ar pūlēm turas uz kājām, paklausīgi liekas gultā. Uzvāru viņai tēju, aiz­skrienu uz aptieku pēc zālēm un dodos uz «Zodiaku». Evanss droši vien vēl sirgst ar dzeršanas kaiti vai jau atlabst, jo viņa rolroiss nav redzams parastajā vietā. Metu pie malas uz šorītu paredzētos darbus, pusdienā aizšaujos apskatīt, kā jūtas Edīte, un pēc tam pārrodos savā kabinetā, jo šās dienas uzdevumi nav vēl izpildīti, it īpaši viens, par kuru visu laiku esmu lauzījis galvu.
   Divi mani vakarējie atklājumi Evansa villā — Rovolts un radiostacija — ir, bez šaubām, tīrā nejaušība, taču tā ir nejaušība, ko esmu gaidījis vairāk nekā gadu. Ne liktenis, bet gaidas sniedz laimīgu nejaušību: tā vienmēr nāk, ja protam pietiekami ilgi gaidīt. Hipotēzei «Zodiaks» plus CIP reizē ir radušies divi apstiprinājumi: Ļubo slepkava ir kāds Evansa miesassargs; radiosakarus ar aģentūrām mūsu zemēs rīko Evansa ļaudis. «Zodiakā» Evanss nodarbojas ar tirdzniecību tikai acu apmānīša­nai un patiesībā vada pavisam citu nozari — spiegošanu. Lieliskā firma ar saviem lieliskajiem darījumiem ir vie­nīgi izlūkošanas centra legāla fasāde.
   Pēc pirmā skata gribot negribot jādomā, ka «Zodiaka» priekšsēdētājs oficiāli strādā iestādē, neoficiāli — villā, taču man jau ir diezgan daudz faktu, kas atspēko šādu pieņēmumu. Piesardzīgi, bet ilgstoši novērojot, esmu pārliecinājies, ka Evanss retumis aizbrauc uz villu, to­ties savā kabinetā pavada ik dienas stundas astoņas, kaut gan oficiālie pienākumi diez vai aizņem viņam vai­rāk nekā pusstundu vai stundu dienā. Villa liekas pārāk pieejama, lai tur glabātu lielus noslēpumus, un dārz­nieka mājiņa — gaužām maza, lai tajā bez radiostacijas vēl ko iekārtotu. Evanss droši vien gan legālo, gan ne­legālo darbību «Zodiakā», vada savā kabinetā, viņa gal­venie palīgi acīmredzot arī ir «Zodiakā», un tai pašā laikā «mājkalpotāji» nodrošina viņam sakarus ar radio­staciju.
   Tas viss ir ticams minējums un interesants atklājums, bet nelaime ir tā, ka tam visam nav praktiskas vērtības galīgai mērķa sasniegšanai. Pat vēl vairāk, apstākļi, kā­dos ir radies šis atklājums, var būt liktenīgi galamēr­ķim. Kas gan spēj galvot, ka priekšsēdētājs izmetīs no galvas incidentu ar Edīti vai izliksies, ka ir izmetis. Kāds nevērīgs mājiens — un es nekavējoties izlidošu*no «Zodiaka» viens vai kopā ar mīļoto.
   Protams, tādēļ vien, ka drūmi mākoņi savilkušies pie mana apvāršņa, es nedrīkstu uzsākt neko aplamu, tomēr tas, ko grasos izdarīt, pašlaik ir diezgan bīstams solis. Tieši tobrīd, kad pulkstenis gaitenī liegi nozvana, no­lieku malā papīrus, uzvelku lietus mēteli un nesteigda­mies dodos plašajā pasaulē. Izgājis laukā, eju nevis, kā parasts, uz stūra kafejnīcu, bet pretējā virzienā. Vēl nenogriezies pirmajā šķērsielā, pārbaudes labad pašauju skatienu atpakaļ un turpinu ceļu tikpat lēnā gaitā, ap­mierināts ar to, ka neesmu vīlies.
   Meitene gaišiem, cirtainiem matiem, tumšzilā lietus mētelī_ ātri aizsoļo man garam, pieliekusi galvu.
   —    Ā-ā, Boshas jaunkundze! Labi, ka jūs ieraudzīju: uzreiz atcerējos gandrīz jau aizmirstu pienākumu.
   Meitene apstājas uz mirkli, un es pienāku viņai klāt.
   —    Nesaprotu, ko jūs sakāt. Kas tas par pienākumu?
   —    Zināt, Edīte izdarījusi brīnumainu atklājumu, bet, tā kā patlaban slimo, ir palūgusi mani, lai viņai izlīdzu. Runa ir par jaunajiem Džango Reinharda ierakstiem, kurus esmu apsolījis nopirkt un uzdāvināt jums viņas vārdā.
   —           Tas ir ļoti laipni no Edītes un no jums. — Dora pasmaida. — Bet nevajag nopūlēties!
   —           Gluži otrādi, vajag gan! Citādi viņa nodomās, ka esmu aizmirsis. Būtībā tā arī ir iznācis.
   Dora vēl dažos vārdos apliecina, cik ļoti viņa jūtoties aizkustināta, un mēs ejam tālāk uz Kalverstraat.
   —           Jāsaka, šīs Džango improvizācijas tiešām nepār­spējamas. Vēl pilnīgi jaunas un līdz šim nav pazīsta­mas.
   —           Beidzos vai nost aiz ziņkāres, — meitene gluži bērnišķīgi iesaucas. — Džango ir mans mīlulis.
   —           Man pašam labāk patīk Bekets, — es saku, zināmā mērā baiļodamies, vai tikai neesmu sajaucis vārdus.
   —           Ak, Bekets, jā gan! Bet Bekets ir pavisam kas cits. Un Benijs Hudmans?
   —           Fantastisks! — nomurminu, otrreiz riskēdams no­kļūt neērtā stāvoklī.
   Veikals ir diezgan tālu, lai es liktu lietā vēl divus uz­vārdus, ko esmu dzirdējis no Pītera, un diezgan tuvu, lai nenāktu gaismā mans izglītības trūkums. Nopērku divas plates ar Džango ierakstiem — vienu Dorai un otru Edītei — un, ejot laukā, uzaicinu Boshas jaunkundzi kopā ar mani iedzert kafiju un iebaudīt torti, jo tagad ir īstais laiks šādai maltītei.
   —           Nezinu, vai nevajadzētu atteikties, — Dora šaubī­damās atbild
   —    Kāpēc?
   —           Redzat, misters Evanss ar lielu greizsirdību rau­gās uz tiem, kuriem ir sakari ar viņa personālu.
   —           Kas nu tie par sakariem! — protestēju. — Nevie­nam nebūs nekāda ļaunuma, ja uz brītiņu iegriezīsimies konditorejā. Turklāt misters Evanss šodien ir savā villā.
   Doma par šokolādes torti ir gaužām vilinoša, un mani argumenti — pietiekami pamatoti, tādēļ pēc neliela lai­ciņa abi ieejam tuvākajā konditorejā un apsēžamies pie galdiņa, kas ieslēpts atsevišķā istabā.
   —           Nemaz nezināju, ka misters Evanss ir tik greizsir­dīgs … — nevērīgi ieminos, kamēr Dora mielojas ar milzīgu tortes gabalu.
   —           Tā nav īsti greizsirdība. Ja tikai jums nešķiet, ka viņš ir greizsirdīgs uz van Altenu. — Meitene nosmīknā.
   —    Bet kas tad?
   —    Nekas. Vienkārši princips.
   —           Jebkuram principam noteikti ir sava jēga. Teiksim, kas tur ļauns, ka mēs abi esam apsēdušies, lai iedzertu pa tasei kafijas?
   —           Manuprāt, nav nekā ļauna. Bet, ja viņš pamanīs mūs abus kopā, es varu izlidot no vietas.
   —     Ko nu jokojaties!
   —           Nepavisam nejokojos. Eva, viņa iepriekšējā sekre­tāre, izlidoja tieši šāda nieka dēļ. Vienā mirklī izlidoja, lai gan bija viņa draudzene.
   —    Jā, esmu dzirdējis: Eva Šmite.
   —           Eva Lederera, — Dora izlabo. — «Zodiakā» nav strādājusi Eva Šmite — vismaz manā laikā.
   —           Varbūt Evanss tikai meklēja ieganstu. Apnika vi­ņam šī draudzene, un viņš nolēma tikt no sekretāres vaļā.
   —           Jūs mēģināt visu izskaidrot no šāda viedokļa. — Dora pasmīn. — Taču Evanss atlaida no darba arī van Veliju, bet van Velijs nebija viņa draudzene …
   —    Van Velijs? Neesmu par tādu dzirdējis.
   —           Nu jā, tāpēc ka te vēl esat samērā iesācējs. Van Velijs bija otrais cilvēks arhīvā, tomēr viņu izsvieda, lai gan bija strādājis uz goda. Eva arī likās nevainojama sekretāre.
   —           Ja jau viņi ir bijuši nevainojami, tātad nav vis palikuši bez darba.
   —           Nē, protams. Patiesībā van Velijam nenācās meklēt darbu, jo pēc divām dienām viņš noslīka. f
   —    Padarīja sev galu?
   —           Tā runā, bet varbūt notika nelaimes gadījums. Evu jau nākamajā nedēļā pieņēma «Preiskafā». Taču dzīve Arnemā nav tāda kā Amsterdamā.
   —           Tik tiešām. Tomēr svarīgi ir ne tikai tas, kur cil­vēks dzīvo, bet arī tas, cik lielu algu viņš saņem. Var apmesties kaut vai Parīzē un nīkt tā kā tāds van Al­tens …
   —           Van Altena dzīvē nekas cits nav vainīgs kā viņa paša skopulība, — Dora iebilst. — Ja krāj naudu viņai saulei, šajā, zināms, prieki ir mazi.
   Brītiņu vēl papļāpājuši par šo to nenozīmīgu, mēs pieceļamies.
   —    Lūdzu, nepavadiet mani, — meitene saka, kad do­damies prom. — Kāds var mūs ieraudzit, un sāksies ten­kas. Vispār es jūs ļoti lūdzu — otrreiz neapturiet manil
   —    Labi, vairs tā nedarīšu, esiet mierīga. Negribu jums sagādāt nepatikšanas.
   Dora atkal man pateicas par plati — un es savukārt pateicos viņai par informāciju, lai gan tikai domās, tad katrs aizejam savu ceļu.
   Kad pārrodos mājās, Edīte guļ gultā, taču viņa ap­galvo, ka jau jūtoties drusciņ labāk, un Džango plate viņu galīgi uzmundrina.
   —    Nebiju cerējusi, ka tev ienāks prātā to nopirkt, — sekretāre saka, uzlikdama plati uz atskaņotāja diska.
   —    Tas ir tavas Doras nopelns, — atzīstos. — Satiku viņu nejauši pie veikala, un uzreiz man radās ideja, ka vajag vienu Džango uzdāvināt viņai tavā vārdā un otru — tev savā vārdā.
   Edīte aizdomīgi paraugās manī, bet klusē, jo šai mir­klī atskan leģendārās ģitāras skaņas. Cik fantastiskil

   Nākamā rītā Edītei aizvien vēl ir temperatūra — un viņa nedrīkst iet darbā. Tas nav patīkami, tornēr vien­kāršo manu uzdevumu. Izmantojot to, ka priekšniekam ir tiesības jebkurā laikā iziet, es divas stundas pirms darba beigām ierodos stacijā un braucu ar vilcienu uz Arnemu.
   Kad izkāpju mazā, mūsdienīgā stacijā, darba diena vēl nav galā. Kara laikā hitlerieši bija pagalam nopostījuši Arnemu, tādēļ te visas ēkas jaunas, uzceltas mūsdienīgā stilā, un tikai dažas ir vecās — restaurētie senatnes pie­minekļi. Pavaicāju kādam «Preiskafa» adresi un drīz vien nokļūstu plašu, gaišu veikalu kompleksā. Tas ir «Preiskafs», bet vēl nav skaidrs, kur tieši šai neaptve­ramajā valstībā slēpjas Eva Lederera. Manuprāt, izcilas sekretāres vieta varētu būt Galvenajā direkcijā, un no­lemju vispirms tur viņu meklēt.
   —    Pagaidiet lejā, — šveicars man atbild, kad esmu viņam uzprasījis par Evu. — Ierēdņi tūlīt dosies mājās.
   —    Ar lielāko prieku, bet nezinu, kāda viņa izskatās. Mani šeit ir atsūtījuši viņas piederīgie.
   Pēc pāris minūtēm šveicars man parāda jaunu, glītu trausla auguma sievieti ar tik bālu seju kā anēmijas slimniekam — viņa mudīgi nāk pa kāpnēm lejup.
   —    Vai jūs esat Ledereras jaunkundze?
   Sieviete apstājas uz mirkli un pamāj ar galvu, jautā­joši uzraukdama uzacis.
   —           Es gribētu palūgt, vai jūs nevarētu ziedot man da­žas minūtes nopietnai sarunai.
   —    Es taču jūs pat nepazīstu.
   —           Mani sauc par Hofmani. Sī saruna būs abu intere­sēs un tik tiešām neaizņems vairāk kā dažas minūtes.
   —    Nu, ja jau tā …
   Ejam viens otram blakus. Līdz pirmajai kafejnīcai.
   —    Vai jums nekas nebūtu pretī, ja mēs te pasēdētu?
   —           Tīri vai nezinu, — Eva kautri saka. — Es, nu­dien, steidzos.
   —           Es arī. Kamēr izdzersim pa tasei kafijas, jau bū­sim izrunājušies.
   Viņa piekāpjas aiz smalkjūtības. Cik labi, ka šajā pa­saulē ir smalkjūtīgi cilvēki!
   —           Esmu ieradies sakarā ar jūsu bijušo šefu Evansu, — pavēstu bez liekiem ievadiem, kad esmu pasū­tījis kafiju-.
   —           Nerunājiet ar mani par šo vīru! — Eva iesaucas, gandrīz pietrūkdamās kājās. — Viņš ir sagandējis visu manu dzīvi.
   —           Tāpat kā manējo, — es saku. — Taisni tādēj gribu ar jums apspriesties.
   Sieviete atkal atzvijas pītā krēslā.
   —     Ko viņš jums ir nodarījis?
   —           Noņēma draudzeni. Ielūdza mūs abus uz savu villu, lai it kā uzcienātu, un noņēma man viņu. Bet kur vēl procenti, ko Evanss izplēsa, noslēdzot līgumus!
   Šķiet, tādam cilvēkam kā Evai Ledererai, kas ļoti labi pazīst «Zodiaka» priekšsēdētāju, šie vārdi izklausās pār­liecinoši.
   —           Jā, tas ir īsti Evansa stilā. — Viņa parausta ple­cus. — Tikai nezinu, kā es varētu jums palīdzēt.
   Pagaidu, kamēr viesmīlis noliek uz galdiņa kafiju un paplāti ar saldumiem.
   —           Redzat, nemaz nešaubos, ka Evanss citiem ir no­darījis to pašu, ko man.
   —           Ja ar to domājat viņa mīlestības dēkas, neesat tālu no patiesības. Lai gan viņš vienmēr uzdzīvoja slepeni.
   —     Es domāju procentus.
   —           Te arī neesat maldījies. Bet viņu interesē vienīgi lieli darījumi — par miljoniem dolāru.
   —    Jūsu laikā droši vien ne mazums tādu ir bijis?
   —           Kā gan citādi! Esmu taču nostrādājusi tur trīs ga­dus. Un trijos gados …
   —     Droši vien atceraties dažus no šiem darījumiem.
   —           Kā lai neatceros, ja pati esmu rakstījusi īstos līgumus, kanceleja — fiktīvos. Atceros — bija līgumi gan ar «Filipsu», gan ar «Simensu», gan ar «AEG».,.
   Eva nosauc pēc kārtas vēl nedaudz firmu.
   —     Kā rīkojās Evanss?
   —     Uz mata tāpat kā ar jums.
   Atbilde nav pilnīgi apmierinoša, taču nevaru viņai to pateikt.
   —           Ar mani viņš sarunā iepirkt preces par pieci simti tūkstošiem, un es oficiāli parakstos, ka esmu saņēmis pieci simti tūkstošus, bet patiesībā dabūju tikai četri simti deviņdesmit, — pasaku uz labu laimi.
   Viņa paloka galvu.
   —    Tieši tā.
   —            Bet, lai es varētu attaisnoties pret valsts iestādēm, mēs parakstām atsevišķu līgumu, kurā ir uzrādīta reālā summa.
   —    Tā jau ir. Tikai jūs esat izņēmums.
   —     Kādā ziņā?
   —           Pirmkārt, Evanss nekad nepiesavinās mazāk par pieciem procentiem, un, otrkārt, viņš retumis noņemas ar sīkiem darījumiem. Sīkumi parasti tiek nodoti van Ver- meskerkenam.
   Piedāvāju Evai cigareti, viņa to atraida un vienā malkā izdzer kafiju. Šķiet, viņa tiešām steidzas.
   —    Tomēr nesaprotu, kālab tas viss jums jāzina.
   —     Kālab? Lai viņu atmaskotu.
   Eva palūkojas manī ar iecietības pilnu līdzjūtību.
   —            Ieteicu jums labāk to nemaz nemēģināt. Pats sevi iegrūdīsit postā. Evanss ir gaužām stiprs.
   —    Tā spekulēt nav likumīgi, turklāt vēl par miljoniem.
   —           Jā, jā, bet, kā jau zināt, šodien daudzi tā dara. Pie tam jūs nekādi nevarēsit to pierādīt.
   —    Sie dokumenti taču glabājas kādā arhīvā.
   —           Tiesa gan. Tikai tajā nekad netiksit iekšā, jo tas' ir Evansa privātarhīvs.
   Eva paņem somiņu un grasās iet prom, bet atkal pa­skatās manī ar savām biklajām acīm un klusi piemetina:
   —           Saku jums nopietni: atmetiet šo domu atmaskot Evansu! Un ļoti lūdzu, nekur nepieminiet manu vārdu!
   —           Par to esiet gluži mierīga! Tas ir tikpat, kā mēs ne­būtu tikušies. Bet visu pārējo atstājiet manā ziņā …
   Eva cieši paveras manī, kā vēlēdamās pārliecināties, vai esmu pie pilna prāta.
   —           Zināt, savā laikā pie Evansa strādāja kāds tips, ko sauca par van Veliju …
   —    Jā, tas, kurš padarīja sev galu.
   Viņa pamāj.
   —           Jūs, redzams, esat kaut cik lietas kursā par to, kas risinās Evansa vadībā. Es gribētu jūs brīdināt, piesar- gieties, lai jums arī nevajadzētu «padarīt sev galu».
   Viņa pieceļas, apbalvo mani ar vāru smaidu un aiziet.
   —           Mēs arvien vēl neesam pilnā mērā izmantojuši sa­vas iespējas afrikāņu tirgū, — es saku, paņemdams pie­dāvāto cigāru. — Domāju, ka sakarā ar to man obligāti vajag pašam satikt Baueru.
   —           Protams, Rolān, protams! — rudmatainais milzis aiz rakstāmgalda pieļāvīgi nodārdina. — Jau šajās die­nās aizbrauciet uz Minheni.
   Vārdus «jau šajās dienās» var iztulkot kā «jau rīt». Tāds izskaidrojums man ļoti pa prātam, jo laiks gaidīt ir aizritējis un pienācis laiks darboties.
   —           Tik steidzami? — Edīte neapmierināta vaicā, uz­zinājusi, ka nākamā dienā došos ceļā.
   —           Kāda jēga atlikt? Tu tik un tā nebrauksi man līdzi. Nevari ciest taču Minheni.
   Edīte nekā neatbild, jo viņai nav ko atbildēt. Pirms dažiem mēnešiem, kad pēdējoreiz devos uz šo pilsētu, sekretāre bija stingri atteikusies mani turp pavadīt. To­mēr tas neliedz viņai visu vakaru skatīties uz mani maz­liet greizi. Mēģinu saprast Edīti, redzot viņas stāvokli: viņai brīžiem arvien vēl paceļas temperatūra == un ārsts ir ieteicis palikt mājās,
   Kad nākamā rītā ieeju Edītes istabā, lai atvadītos, viņa jau ir apģērbusies.
   —    Vai tik tu neesi nolēmusi iet pastaigāties? ^ļ^H
   —    Es taču nevaru mūžīgi dirnēt istabā.
   —    Edīt, nedari muļķības! Paklausi ārstam! i^H
   Sekretāre nesaka ne «jā», ne «nē». Viņai joprojām ir
   drūms noskaņojums.
   Kaut gan jau ir rudens, Minhenē mirdz spoža saule. Kārļa laukumā vēdī izplūdes gāzu smagā, tvanīgā dvaka, ciešās rindās slīd automobiļi, gaisu trīcina mo­toru rūkoņa, un cilvēks uzreiz novērtē burvīgos, klusos Amsterdamas stūrīšus ar snaudošajiem kanāliem un to ēnainajām krastmalām.
   Bauers mani sagaida, kā vienmēr, labā omā, drošs par sevi un brīvās Eiropas nākotni, un, lai manī arī iesveltu kaut daļu no savas drosmes un možuma, pasniedz man labo roku, cietu kā koks.
   —    Kas jauns?
   —    Jaunumi vēl gaidāmi. flļ
   Pastāstu Baueram to no pēdējiem notikumiem, ko,
   manuprāt, vajag pateikt, tad izklāstu savu plānu.
   —           Tas ir ļoti interesanti, — viņš atturīgi noskalda kā virsnieks. — Bet te ir jāriskē.
   —           Kur gan nav jāriskē? — es jautāju. — Ja mēs par katru cenu vairīsimies no riska, es varbūt piedzīvošu pensijas gadus, bet, ko piedzīvosit jūs, nezinu.
   —           Vai tiešām jums vairāk rūp mūsu intereses nekā pašam savējās?
   —           Neesmu tāds liekulis, lai apgalvotu kaut ko līdzīgu. Tomēr atzīstu, ka mūsu intereses lieliski saskan. Bauer, es smoku vai nost šai ierēdņa vietā. Es nepiederu pie tiem, kuru godkāre aprobežojas ar labu algu. Gribu dot triecienu, saņemt atlīcļjzību skaidrā naudā un atkal ko uzsākt uz brīviem pamatiem.
   —           Rolān, jūs esat spējīgs uz risku. To ievēroju, jau pirmoreiz tiekoties ar jums.
   —    Uz risku aiz skaidra aprēķina, — precizēju.
   —           Labi, tagad vairs nestrīdēsimies. Kā jūs esat ap­svēris šo bīstamo pasākumu, to novērtēs citi. Atnāciet rīt ap pusdienu.
   . Nākamajā dienā Bauers mani uzņem tikpat labā gara­stāvoklī un tikpat vienaldzīgu seju. Var lūkoties, cik
   vien tīk, šādā sejā, zināšanas psiholoģijā nepadzijinā- sies. Bauers nepasaka atklāti, kā ir novērtēts mans risks aiz skaidra aprēķina, bet citu pēc cita uzdod jautājumus, lai pārbaudītu, cik droša ir operācija, kas pagaidām risinās tikai manās smadzenēs.
   —      Jūsu plāns ir loģisks, — beigu beigās viņš secina, kā pats to nevēlēdamies. — Bet riskants.
   Klusēju. To, kas man bija sakāms, jau esmu pateicis. Sēdēdams aiz rakstāmgalda, Bauers stingu skatienu uzlūko mani, vēsi pavīpsnā un izrunā gaidīto vārdu:
   —    Darbojieties!
   Grasos pavaicāt kaut ko, bet viņš mani apstādina, pa­mezdams ar'roku.
   —       Tomēr ņemiet vērā, ko jau agrāk jums esmu teicis: jūs riskējat pats ar savu galvu. Tur, «Zodiakā», pārstā­vat tikai pats sevi, jūsu rīcība attiecas tikai uz jums pašu, un nedomājiet, ka, tiklīdz iekritīsit, kāds steigsies jūs glābt. Ne uz ko un ne uz vienu nepaļaujieties!
   —    Pat uz van Vermeskerkenu?
   Šis jautājums ir it kā nevilšus izgrūsts, taču viņš mirkli pārliek tā saturu.
   —     Uz van Vermeskerkenu vismazāk!
   Bauers vērīgi paraugās man acīs, un šoreiz viņa ska­tiens, kas parasti ir vienaldzīgs, zīmīgi pauž daudz ko.
   —       Skaidrs, — es pamāju. — Tad nu pasakiet, kurš man varētu palīdzēt tehniski.
   —      Griezieties pie «Furmana un dēla». Bet atkal pats savā vārdā. Tikai savā vārdā.
   Viņš apklust, kā ļaudams iedvesmai pēc iespējas dzi­ļāk pārņemt manas smadzenes. Pēc tam piebilst:
   —       Drošs paliek drošs, es jums došu dažas ziņas par šo vīru, lai jūs varētu viņu pamatīgāk 6aņemt spīlēs un lai viņš nekristu kārdinājumā. Un, lūk, arī vēl šo!
   Bauers izņem no atvilktnes jaunu, melnzilu mauzeri un pasniedz man.
   —    Ar novēlējumu, lai tā jums neievajadzētos.
   Kad aizritējusi pusstunda, izeju uz ielas, pār kuru mirdz dzirkstoša pusdienas saule. Pēc mirkļa pa pretējās mājas parādes durvīm iznāk kalsns vīrietis īsi apcir­ptiem, iesirmiem matiem un dodas pa viņu ietvi. Laikam tā ir nejauša sagadīšanās, jo sirmmatis man nevelta ne­kādu uzmanību un nogriežas šķērsielā. Sagadīšanās gan — un vēl divkārša! Šis tips man ir pazīstams, bet patlaban nevaru atcerēties, kur un kad viņu esmu redzē­jis, un vajag nosoļot vēl dažus simtus metru svelmē cauri ļaužu burzmai, lai parakņātos savas atmiņas slēp- tnē un izvilktu senu tēlu: tā ir Edītes «draudzene», vīrietis, ar kuru viņa tikās Zenēvā kafejnīcas terasē.
   Privātā detektīvu aģentūra «Furmans un dēls» — kā jau piederas šādai slepenai iestādei — ir dziļi paslēpu­sies vecu celtņu, piebūvju un iekšējo pagalmu labirintā, ko ieskauj nolaisti, nozaļojuši kanāli." Iestāde aizņem divas telpas. Pirmā noder par pieņemamo istabu, kance­leju un arhīvu, un tajā ir novietoti skapji ar putekļos iegrimušām mapēm un rakstāmgalds, aiz kura sēž ne­pievilcīga sekretāre pašā pārejas vecuma briedumā. Otrā zāle, kurā mani ieved pēc īsas iztaujas, visa ir «Furmana un dēla» vadītāja rīcībā.
   Mani uzņem vīrietis krunkainu, dzeltūksnēju seju un līku degunu, kas izskatās kā putna knābis; viņš laikam jau sen ir atradinājies no apmeklētājiem, jo viņa moža­jās, nemiera pilnajās acīs pavīd atklāta neizpratne.
   —   Vai"jūs esat tēvs? — laipni ievaicājos, pasnieg­dams viņam roku.
   —    Nē, es esmu dēls. Tēvs jau miris.
   —     Izsaku jums līdzjūtību …
   —    Viņš nomira pirms divdesmit gadiem, — jaunais Furmans paskaidro,
   —    Zēl gan, — es nerimstos. — Bet tas ir tāds nepa­tīkams notikums, kas nevienam nepaies secen.
   —    Kā tad!
   —    Un, kamēr esam dzīvi, allaž gadās kadas sīkākas nepatikšanas, ar kurām jātiek galā. Es tagad arī esmu atļāvies traucēt jūs šādu nebūšanu dēļ.
   Pārliecinājies, ka šeit neesmu ieradies aiz pārpratuma, aģentūras šefs beigu beigās piedāvā man apsēsties, no- vēzdams ar dzeltūksnēju, rievainu roku uz izdēnētu krēslu, un pats piemetas otrā — vēl vairāk izdēnētā.
   —    Man kā tirdzniecības firmas pārstāvim nepiecieša­mas slepenas ziņas par veselu sēriju darījumu … — es iesāku, tai pašā laikā klusībā domādams, vai patiesi ne­esmu aiz pārpratuma ticis šajā putekļu un pamestības valstībā.
   Furmans uzklaūsa mani uzmanīgi, un viņā vairs nav ne vēsts no izbrīna, toties možais, asais skatiens visu laiku lēkā gluži kā blusa pa manu seju. Līdzko esmu visu iz­stāstījis, viņš paveras manī jau mierīgām, domīgām acīm, kā apsvērdams, vai esmu spējīgs maksāt.
   —    Varētu pārbaudīt. — Furmans pēdīgi ir ar mieru. — Bet tas ir ārkārtīgi grūti…
   —    Tieši tādēļ es griežos pie jums.
   —    Par to, ko grūti izdarīt, dārgi jāmaksā, — Fur­mans, dēls, piemetina, nelikdamies ne dzirdam manu komplimentu.
   —    «Dārgi» ir vispārīgs jēdziens, — es iebilstu.
   Aģentūras šefs atkal iegrimst dziļās pārdomās, tad
   nosauc skaitli, ko patiešām vajag koriģēt. Korekcija tiek pieņemta pēc spraigas kaulēšanās, kas ir bijusi galīgi lieka, jo, līdzko pasaku, ka izziņa man nepieciešama pēc dažām dienām, Furmans uzreiz pārliek un pavēsta:
   —    Jūs prasāt no manis neiespējamo. Bet par neiespē­jamo allažiņ jāmaksā maķenīt dārgāk. Man vajadzēs steigšus šur tur aiziet, par šo to atlīdzināt dažādām per­sonām; un galu galā kas gan paliks aģentūrai, ja ne tikai nogurums?
   —    Labi! — Es piekāpjos. — Bet vienīgi ar diviem noteikumiem: jūs to izdarīsit nevilcinoties un pavisam diskrēti.
   —    Kad vedat sarunas ar «Furmanu un dēlu», šādas piebildes ir liekas.
   —    Vareni! Jūs man izdarīsit lielu pakalpojumu. Tā­pēc es gribu to atlīdzināt ar pakalpojumu, turklāt par baltu velti: nekrītiet kārdinājumā, dārgais Furman, par vienu operāciju pieprasīt divus honorārus …
   —    Jūs mani aizvainojat…
   —    Gluži otrādi, nomanu jūsu dzīves gudrību. Tomēr šai gadījumā rodas bažas, ka šī gudrība var jūs pievilt. Kā jau teicu, es neaizstāvu savas paša intereses. Bet cilvēkiem, ku-ru intereses aizstāvu, ir daži dokumenti par to, cik aktīvi esat strādājis gestapo …
   —    Nu, uz to jau sen raugās caur pirkstiem, — aģen­tūras šefs nevērīgi attrauc.
   —    Tas ir tiesa, tikai Bonnā, nevis Holandē, it sevišķi, ja skar tādas izrīcības kā jūsējās. Ja tās nāks gaismā, jūsu darbībai, Furman, šai zemē būs beigas.
   —   O, mana darbība jau tā drīz būs galā! Kādēļ jā­vanda augšā vecas lietas?
   —    Vai tās vandīsim augšā vai ne, tas piļnīgi atkarīgs no jums.
   Pieceļos, un tā vien gribas nopurināt putekļus no Īrē­tus mēteļa, taču aiz smalkjūtības nociešos, to nedarījis.
   —    Un vēl kas: kā jau minēju, nāve ir neizbēgams, ne­patīkams notikums, tomēr nevajadzētu to bezjēdzīgi pa­steidzināt. Evanss…
   —    Ts-s-s! — Furmans brīdinoši pieliek rādītāja pirk­stu pie savām dzeltūksnējām lūpām. — Par šitādām re- bēm nemēdz runāt. Labāk dodiet man avansu un ticiet mierīgu prātu — bez liekām bailēm! Viss tiks izpildīts tā, ka man par piemaksu nenāksies raizēties.
   —    Lai dabūtu piemaksu, — es atbildu, — jums no­teikti būs jātiek galā vēl ar kādu nelielu uzdevumu.
   —    Sito vārdu «neliels» izsvītrojiet no savas leksi­kas, — Furmans noburkšķ. — Jūs, es skatos, nepavisam neesat no tiem, kas buras ap sīkumiem.
   —    Jums taisnība. Summa, ko jums maksāju, nav mazā. Man nepieciešamas ziņas šādā jautājumā …
   Šorīt pārbraucis no Minhenes, vispirms nokārtoju šo to sakarā ar «Furmanu un dēlu», tādēļ tikai nupat esmu ieradies mājās. Edīte guļ ar augstu temperatūru. Viņu ir sagrābis karsts drudža vilnis, un nabadzīte pat nav pa­manījusi, ka esmu ienācis istabā. Redzot sabristu, ne­tīru kurpju pāri priekštelpā, aptveru, kāpēc viņas vese­lība ir krasi pasliktinājusies.
   —   Viņa ir smagi slima ar plaušu karsoni, — ārsts paskaidro, rakstīdams antibiotiku receptes.
   Izpildu ārsta norādījumus, darīdams visu, kas vien manos spēkos, tad iegriežos uz brīdi «Zodiakā», pēc tam atkal nododos zālēm un tējām, vēlāk attopos, ka man jā­piezvana frizierim, taču, pagalam norūpējies un noraizē­jies, uzgriežu nepareizu numuru.
   Ap pulksten pieciem izeju laukā, lai paelpotu svaigu gaisu, un apsēžos kādas kafejnīcas palievenī. Laiks ir kļuvis aukstāks, pūš ass vējš, un pie galdiņiem ir maz cilvēku.
   Viesmīlis atnes man kafiju un aiziet prom. Izvelku ci­garetes, bet neatrodu kabatā sērkociņus.
   —    Vai jūs nevārētu man pakalpot ar savām šķilta­vām? — uzrunāju vīrieti, kas, sēdēdams pie blakus gal­diņa, aizrautīgi lasa avīzi.
   Vīrietis labprāt iešķiļ uguntiņu man zem deguna, un es, kā jau pīpmanim pieklājas, sniedzu viņam «Kentas» paciņu.
   —    Jums pašam tikai viena cigarete …
   —    Neuztraucieties, vēl ir vesela paciņa.
   Viņš paņem cigareti, tomēr to neaizkūpina, lai gan nekas ļauns nenotiktu, ja uzsmēķētu: mans īsais vēstī­jums ir satīts rullītī un paslēpts filtrā.
   Izdzeru kafiju, nolieku uz galda monētu un, tā kā tie­šām pūš ļoti dzestrs vējš, dodos ceļā.
   Pievakarē pārnāku mājās. Edīte jūtas gaužām slikti. Viņa smagi elpo, degdama kā ugunī, un brīžiem mur­mina nesakarīgus vārdus. Nesakarīgus, nesaprotamus, kas neatklāj nekādus baismīgus noslēpumus, atšķirībā no tā, kā šādas situācijas ir attēlotas kinofilmās. Izsaucu pa tālruni ārstu, un drīz vien viņš atsteidzas kopā ar medicīnas māsu, kurai līdzi paņemtas šļirces.
   Lai gan Edītei iešļircina zāles, tomēr viņa augu naktī guļ bezsamaņā — un viņas vaigi kvēlot kvēlo drudzī. Sēžu krēslā pie viņas gultas, domādams par savām da­rīšanām un, starp citu, arī par to, vai sekretāre ātri vien nepieliks punktu visām manām aizdomām visradikā- lāk — nezudīs uz laiku laikiem.
   Zēl. Kaut gan vienīgi tā varētu bez sirdssāpēm beig­ties mūsu absurdā draudzība, bez sirdssāpēm Edītei, jo viņa to nejustu, un arī man, tāpēc ka tas nenotiktu ma­nas vainas dēļ. Jau tā kopš pāris dienām mani neatvai­rāmi nospiež atskārsme, ka esmu zaudējis šo sievieti, tādēļ viņu zaudēt otrreiz — fiziski — būtu tīri formāla parādība.
   Jau esmu zaudējis Edīti, un, ja esmu zaudējis, tātad viņas man nekad nav bijis. Patiesībā es vēlētos, lai man būtu tāda sieviete kā viņa — un ne jau tikai sekretāre. Tāda, kas ir taisnprātīga, iztiekot bez rupjībām, reizēm ir maiga, ievērojot mēra sajūtu, vienmēr tīrīga un pie­vilcīga, nekaitinot ar niecību, uzticīga, nenomācot ar pārliecīgu pieķeršanos, savaldīga un atturīga, neapgrū­tinot ar savu klātesmi, — sieviete, kas nez vai var ap­nikt, jo varēm neplijās virsū un ļaunprātīgi neizmanto viņai dāvāto mīlestību. Edīte ar dažām īpatnībām man atgādina bijušo draudzeni Fransuāzu, kaut gan viņa iz­turējās vēsāk un mazliet ciniskāk. Cik dīvaini, Edīte tiešām stipri vien atgādina Fransuāzu, un šī līdzība ta­gad iegūst noteiktu jēgu, ievērojot to, ka Fransuāza strā­dāja izlūkdienestā.
   Gaismai austot, slimniecei drudzis it kā mazinās, murgi mitējas un viņas piere noraso sīkām sviedru lāsī­tēm. Ap pusdienu Edīte atver acis un izdzer glāzi tējas, katrā ziņā ieņemdama tabletes. Pievakarē atkal uz brī­tiņu pamostas, pēc tam no jauna iegrimst miegā, un es otru nakti pavadu krēslā, te nemierīgi iesnauzdamies, te kavēdamies drūmās pārdomās par savu rītdienu.
   Pagaidām viss aizvien vēl saistās ar dažiem desmi­tiem «ja», un es it kā saklausu katru «ja» kā atbilstošu jautājumu, ko uzdod pulkvedis, pat šķiet, ka skaidri dzirdu viņa balsi un redzu, kā viņš tabakas dūmos no- svēpušu pirkstu pašauj uz priekšu gaisā, bet tai pašā laikā ģenerālis un mans šefs pētīgi lūkojas manī. Visi šie jautājumi man jau ir zināmi, uz katru no tiem esmu atradis atbildi un joprojām lauzu galvu ne jau tādēļ, ka es, lai tur plīst vai lūst, gribētu sasirgt ar smadzeņu karsoni, bet gan tāpēc, ka baiļojos, kaut tikai nejauši ne­palaistu garām kādu āķīgu «ja», kurš izraisīdamies visu aiztriektu peklē.
   Nāfkamā dienā Edīte jūtas labāk, retāk iemieg un guļ, lielākoties klausīdamās džeza melodijas; es dodu Edītei tabletes un pilienus un gandrīz ar varu pūlos ieliet mutē buljonu, jo viņai jebkurš ēdiens riebjas. Dažreiz viņa uzmet man skatienu, bet es izliekos, ka to nemanu, rau- damies ar mājas darbiem vai lasīdams uz labu laimi no galdiņa paņemtu žurnālu.
   —    Moris, es tiešām nesaprotu, kāpēc tu tik daudz rūpējies par mani.
   —    Kas tur ko nesaprast?
   —    Redzi, tādi cilvēki kā tu ne par ko citu nerūpējas kā par savām interesēm.
   —    Tad tas nozīmē, ka tu esi iekļāvusies manu inte­rešu lokā.
   —    Kādēļ?
   —     Paskaidrošu, kad izveseļosies. Tagad guli vieni
   Viņa aizver acis, bet tūlīt atkal atdara vaļā.
   —    Vai tad tavās smadzenēs starp daudziem plauk­tiem, pilnum pilniem ar derīgām mantām, kāds mazs plauktiņš ierādīts sentimentalitātei?
   —    Vēlāk tev visu paskaidrošu sīki jo sīki. Guli vien! Nogriežu atskaņotāju klusāku, atstāju aizdegtu tikai
   zilgano galda lampu istabas galā un pats iekārtojos krēslā.
   —    Tu esi gaužām labsirdīgs, — Edīte saka vārgā balsī, — vai ļoti labi proti izlikties par tādu. Ai, kā es vēlētos, kaut tu patiesi būtu tik labsirdīgs …
   Šos vārdus man būtu vajadzējis pateikt Edītei, taču slimnieki jāsaudzē — vismaz tik ilgi, kamēr viņiem krīze beidzas. Tā nu ar labu nakti, mana mīļā, un guli mierīgi! Nekas tev nepaies garām.
   Furmans varbūt strādā lielā slepenībā, tomēr nejaudā lāgā apslēpt savu noskaņojumu. Ienācis šā vīra darbis­tabā, uzreiz redzu, cik neparasti braši viņš ir izslējies un vai apreibis uzvaras priekā. Lai es par to nešaubītos, aģentūras šefs tūlīt ar apslāpētu saldtīksmi pateic:
   —    Ceru, ka esat atnesis apaļu summu…
   —    Par summu neraizējieties! Tikai ļaujiet, lai paska­tos, par ko man tā jāizdod!
   —    Par vērtslietu kolekciju.
   Viņš izņem no kabatas divas mazas plastmasas kār­biņas, taču nevis pasniedz man, bet paceļ augšup, lai es papriecājos, tās aplūkodams iztālēm.
   —     Re, te ir tās mikrofilmas — divos eksemplāros, kā jau esam vienojušies. Tajās uzņemti visi jums vajadzīgie dokumenti divos variantos. Afēras kopvērtība ir vairāk nekā desmit miljonu.
   Man šis skaitlis ir gluži vienaldzīgs, un to tūdaļ pa­saku Furmanam — jaunajam.
   —    Jūs neesat sapratis. — Viņš pasmīn. — Star­pība ir desmit miljonu — procenti, summa, ko jūsu Evanss ir iebāzis sev kabatā par pūlēm.
   —    Ā-ā, tas ir kas cits! — Uzreiz kļūstu možāks. — Pa­rādiet man šīs lentes!
   —    Tātad naudu esat atnesis? — Furmans ziņkāri pa­jautā, arvien vēl cieši turēdams filmiņas kaulainajā, dzeltūksnējā rokā.
   —           Labi. — Smagi nopūlies, izvelku jau iepriekš saga­tavotu banknošu žūksni. — Dodiet šurp lentes un saņe­miet maksu!
   Vecais pasniedz man kārbiņas, satver naudu un ar viņa gados apbrīnojamu veiklību sāk to skaitīt.
   —    Sadabūjiet man lupu!
   Furmans paceļ roku, brīdinādams, lai viņu netraucēju, un, saskaitījis naudu, sameklē galda atvilktnē kādu Noasa laiku lupu apsūbējušā bronzas ietvarā.
   Viss ir, kā nākas. Dokumenti rūpīgi uzņemti un sa­kārtoti tā, lai viegli varētu salīdzināt viltotos ar īsta­jiem, un starpība Evansa labā ir tik liela, ka patiešām ir bijis vērts papūlēties to dokumentēt.
   —           Nevainojams darbs, — uzslavēju Furmanu, noslēp­dams filmiņas kabatā. — Nu, un kā ar otro?
   Viņš uzreiz noprasa:
   —     Bet kā ar piemaksu?
   —    Piemaksa atkarīga no rezultāta.
   —           Rezultāts tāds, kādu bija iespējams sasniegt. Vai­rāk dot jums nevarētu ne tikai Furmans — dēls, bet pat Furmans — tēvs. Lieciet vērā, ka vecais bija viens no izcilākajiem asiem kriminālizmeklēšanā.
   —           Par to nemaz nešaubos, — saku, lai atrautu viņu no ģimenes atmiņām. — Bet nu parunāsim par faktiem!
   —           Re, te ir mani fakti, — aģentūras šefs attrauc, atkal parakņājies pa kabatu un izvilcis kārbiņu — šoreiz pagatavotu no kartona. — Bet kur ir jūsējie?
   Ne vārda neminēdams, pasitu ar labo roku pie krūtīm, kur kabatas portfelis ir mazlietiņ izspīlējis svārkus.
   —           Jaunais cilvēk, — Furmans nepielaižas, — manas acis, nudien, ir urbīgas, bet ne tik stipri, lai redzētu cauri jūsu svārkiem. Varbūt jums labpatiktos parādīt skaidru naudiņu?
   —           Vai ar to, kas ielikts šai kārbiņā, atrisināts uzde­vums?
   —    Ne jau nu pilnīgi, — Furmans atzīstas.
   Un, redzēdams manu vilšanos, piebilst:
   —           Trūkst tikai viena, bet vairāk par to, kas tur ir, arī pats vecais Furmans nebūtu sagādājis. Diezgan, ja jums pasaku, ka par šo darbu varu nosēdēt cietumā daudzus, daudzus gadus.
   Aiz tīri tehniskiem iemesliem Furmans nenosēdētu
   cietumā daudzus, daudzus gadus, taču esmu pietiekami labi audzināts, lai viņam to nepateiktu. Un, lūk, viens no pirmajiem «ja» jau nav attaisnojies. Tikai vēl nevar zināt — daļēji vai galīgi. Iebāzis roku kabatā, izvelku portfelīti.
   — Labi! Cik jāmaksā?
   Atstājis «Furmanu un dēlu», apmeklēju otru — pavi­sam cita rakstura uzņēmumu. Tagad jānobauda vakar sagatavotā darījuma augļi. Šis darījums ir starp mani un firmu «Mersedess» un aprobežojas ar vienkāršu čeka apmaiņu pret automobili, tātad šī veikalnieciskā operā­cija man neaizņems vairāk kā pusstundu un izmaksās daudz lētāk par nožēlojamām, bikšu kabatā paslēptajām mikrofilmām.
   Mersedess, kurā iekārtojos, ir melns, uz mata tāds pats kā tūkstošiem šā automobiļa «brāļu», kas lavierē pa ielām. Taču mana godkāre vienmēr ir vairāk apmieri­nāta, ja iejuku ielu burzmā nemanīts nekā dūros citiem acīs, tāpēc nemaz nevēlos iegādāties asinssarkanu vaifc. drausmīgi zaļu limuzīnu, tik lielu kā guļamvagons.
   Pēcpusdienu pavadu «Zodiakā». Kamēr Edīte slimo, mans galds jau kaudzēm apkrauts ar korespondenci. Iz­skatu neatliekamāko no tās un isi ziņoju van Vermes- kerkenam par pāris darījumiem, kurus var noslēgt. Iziedams no viņa kabineta, satieku priekšsēdētāju. Es Evansu pasveicinu pieklājīgi, kā pienākas, viņš vēsi, tik tikko manāmi paklana galvu. Priekšsēdētājs nekad nav bijis gaužām sirsnīgs, bet šodien, redzot viņa izturēša­nos, man kļūst skaidrs, ka viņš vēl atceras notikumu villā. Atkal viens «ja», uz ko esmu cerējis, atkrīt un viens «ja», no kura esmu baidījies, apstiprinās. Tā šie divi precizējumi groza situāciju pašos pamatos.
   Van Vermeskerkens ir Bauera aģents, bet nekādi neat­vieglos manu stāvokli. Es gandrīz pašā sākumā sapratu, ka viņš ar Baueru ir uz vienu roku. Citādi neparko ne­būtu pieļauts, lai es strādātu tādā uzņēmumā kā «Zo­diaks» — pat tā oficiālās darbības laukā. Pilnīgi ticams, ka milzis bezmaz ar prieku aizsūtīja mani uz Bulgāriju, lai pārbaudītu. Taču uz to viņu bija pamudinājis Vor­ners, un tas lieti noderēja arī Baueram, kam tāpat radās
   nepieciešamība mani līdzīgi pārbaudīt. Van Vermesker­kens ir Bonnas izlūkdienesta aģents, bet viens no tiem, kuri ir dziļi nokonspirējušies un nedrīkst riskēt nieku dēļ. Viņš ir tik augstā amatā, ka nevar visur staigāt un noklausīties. Van Vermeskerkens sēž atsevišķā kabinetā, nočīkstēdamies ar lieliem darījumiem, bet tādam sīkam gariņam kā Moriss Rolāns ir uzticēta noklausīšanās un ziņu vākšana.
   Rudmatainais milzis ir Bauera aģents, tomēr, ja kā­dam ienāktu prātā padzīt mani no «Zodiaka», van Ver­meskerkens ne pirksta nekustinātu manā labā tādēļ vien, ka Baueram kalpo un viņa pienākums ir turēties dziļā konspirācijā. Tā draudi no Evansa puses mani joprojām nomāc pilnā sparā.
   Mēdz teikt — nelaime nenāk viena: šiem draudiem drīz pievienojas citi, kas padara iepriekšējos vēl ticamā­kus. īsi pirms tam, kad zvans gaitenī svinīgi pavēsta ierēdņiem, lai beidz lietderīgo valsts darbu un nododas personiskai dzīvei, Raimans pabāž galvu manā kabinetā un piedāvā aiziet paskatīties, kas notiek stūra kafejnīcā. Man pret šādu inspekciju nav nekādu iebildumu, un ātri vien mēs iekārtojamies savā parastajā vietā pie skatloga un palūdzam, lai mūsu galdiņu «izrotā» ar martīni pu­deli. Aizsākas ikdienišķas valodas: «Kas jauns?» — «Nekā sevišķa,» — beidzot mūsainis, dzēriena iesildīts, pieliecas man tuvāk un paziņo:
   —    Nākamo nedēļu tev vajadzēs aizšaut uz Poliju.
   —    Tā kā vienmēr vai citādi? … — Es tēloju vientiesi.
   —     Kā esam runājuši. Sajās dienās izvirzīsim jautā­jumu van Vermeskerkenam. Šefam par to jau ir minēts, un ceru, ka viņš neatteiks. Pārējo atstāj manā ziņā.
   —     Kaut tikai nerastos kādi sarežģījumi!
   —    Neradīsies vis, nebaidies!
   —    Man liekas, Evanss ir dusmīgs …
   —     Par to starpgadījumu? Muļķības! Viņš jau otrā dienā visu bija aizmirsis. Evanss pieder pie tiem, kuri ve­cas lietas necilā. Vienreizēja personība. It īpaši dzeršanā.
   —     Labi, Konrād. Ticu tev. Ja jau mēs viens otram ne­ticēsim, kas tad būs…
   Raugos viņā ar draudzīgu, atklātu skatienu. Viņš arī palūkojas manī un tūlīt nolaiž acis. Gadās brīži, kad pat pēdējais liekulis jūtas neērti.
   Visu laiku, kamēr pudeli izdzeram līdz galam, kuļam tukšus salmus, tikai Raimans izteic dažus prātīgus vis­pārinājumus par vīrieša un sievietes savstarpējām at­tiecībām.
   Kad pārrodos dzīvoklī, Edītes nav mājās. Viņa gan ir dīvaina! Tik tikko nesamaksāja ar savu dzīvību par to, ka pāragri bija izgājusi pastaigāties, un tagad atkal ir izspēlējusi šādu triku. Izstiepjos visā garumā viņas gultā, nepapūlējies iedegt gaismu. Aizrit minūtes des­mit, un dzirdu pa kāpnēm skrapstam zaglīgus soļus un lēnām atveramies ārdurvis. Pēc mirkja atdarās arī ista­bas durvis, un no lustras pēkšņi izlīst spilgta gaisma. Atskan apslāpēts kliedziens.
   —    Kāpēc tu baidies? — jautāju.
   —    Bet kāpēc tu esi paslēpies tumsā?
   —   Aiz taupības. Šodien nopirku automobili uz kre­dīta, un vajag padomāt, kā lai to izmaksāju.
   Sī vēsts Edīti gaužām iepriecina. Viņa pārsteigumā sasit plaukstas — diezgan neveikli, jo nav radusi vēzēt rokas, — un uzreiz sāk iztaujāt par automobili: kāda marka, kāds modelis, kāda krāsa, pat ierosina, lai tūlīt nokāpjam lejā un apskatām mersedesu, vārdu sakot, viņa nezina, kur dēties aiz sajūsmas. Es savukārt izlie-. kos, ka ar lielu prieku uzņemu viņas skurbīgās aizrau­tības uzplūdus, un man ir tik patīkami, ka viņa mani nerro, bet ne vārda neieminos par to, kurp viņa bija aiz­gājusi. Mana izturēšanās — varbūt tādēļ, ka es mazliet par daudz spēlēju teātri, — sāk Edīti kaitināt, nevis ielīksmināt. Dažas sievietes baidās no kāda jautājuma, un, ja viņām to uzdod, viņas noteikti melo, bet, ja neuz­dod, beidzas vai nost aiz dusmām un nemiera.
   —    Tu pat nepainteresējies, kur esmu bijusi, — Edīte nevērīgi pārmet, dzirdamās novilkt kleitu un uzģērbt mājas tērpu.
   —     Kāpēc man jāinteresējas?
   —    Tāpēc, ka tev ir tāds ieradums.
   —    Draudzība ar tevi man palīdz atmest milzumu sliktu ieradumu, — atbildu saviļņojumā drebošu sirdi, redzot, ka sekretāre slimojot ir mazliet novājējusi un tapusi vēl gleznāka.
   Edīte paņem mājas tērpu un jau grasās vilkt mugurā, te pēkšņi sastingst, grib kaut ko teikt, bet tūlīt attopas,ka varbūt istabā ir neredzams magnetofons, un raida uz mani ciešu skatienu — vienu no tiem pētīgajiem ska­tieniem, kuri savā laikā bija viņai raksturīgi, bet no ku­riem vēlāk viņa pamazām atradinājās. Es kā liels, naivs bērns skaidrām acīm veros Edītē. Ievīstījusies mājas tērpā, viņa pieiet pie bufetes.
   —    Vai negribi ko iedzert?
   — Mersi, jau esmu dzēris.
   Tā kā sekretāre pati nav no iemetējām, viņa atgriežas pie gultas, apsēžas krēslā, aizdedzina cigareti un atkal pētoši raugās manī.
   —    Kas tev šovakar noticis? Vai gadījies kas ļauns?
   —    Nekas. Un tev?
   Edīte parausta plecus, likdama manīt, ka nedomā at­bildēt uz āķīgiem jautājumiem, un smēķē tālāk, nesakot ne vārda. Ar labpatiku sekoju viņas paraugam. Un mēs sēžam šīs istabas klusumā ārēji mierīgi, gandrīz kā lau­lāti draugi, tomēr abi jūtam, ka starp mums ir vēl kāds neredzams trešais, kas neparko nevēlas aiziet, — mūsu kopējā mazā paziņa Neuzticība.
   Sekretāre samurdza līdz galam neizkūpināto cigareti pelnu traukā un atkal pārtrauc klusēšanu, šoreiz ar acīm noprasīdama:
   «Mīļais, kādā izlūkdienestā tu strādā?»
   «Ceru, ka tai pašā, kurā tu, mana labā!» es atbildu ar skatienu.
   «Vai man vairs netici?»
   «Kādēļ? Gluži otrādi!»
   Mēs aizvien vēl tā sēžam — gandrīz kā laulāti draugi, ar acīm apmainīdamies «gaismas signāliem», bet, tā kā dialogs starp diviem kurlmēmiem ir diezgan nogurdi­nošs un neviens nekad nevar būt pilnīgi drošs par sie­vietes skatiena īsto nozīmi, es beigu beigās uzcēlos, no­žāvājos ar apslāpētu nīgrumu un — tagad jau balsī —- novēlu Edītei labu nakti un jaukus sapņus.
   Pārnāku savā mājoklī stāvu zemāk, apgulstos un no­dzēšu lampu, jo no pieredzes zinu, ka tumsā domas risi­nās raitāk. Tumsa nošķir no visiem sīkumiem, pa kuriem slidinās skats, izkliedēdams domas. Tumsa atstāj cil­vēku vienatnē ar sevi pašu, ja viņš vispār var palikt vienatnē pats ar sevi, kad apkārtne ir pilna rēgu un šausmu.
   Tikšanās ar Evansu ir uzurdījusi manās smadzenēs būtisku jautājumu. Uz to ir devusi atbildi tikšanās ar Raimanu. Spriežot pēc visa, cerams, ka drīz vien mani uz laiku laikiem izmetīs no «Zodiaka». Raimans uzdos kādu uzdevumu. Es to izpildīšu, un, kā apbalvojot par to, Vorners mani atlaidīs. Par Evansu jāsaka, viņš iztā­lēm ievadīs šo spēli vēlamā virzienā. Protams, es varētu atteikt Raimanam. Bet tas tikai piespiedīs Evansu izda­rīt citu gājienu, lai nomatotu.
   Varbūt esmu savas slimīgās aizdomibas upuris. Var­būt Evanss ir tiešām aizmirsis incidentu, bet, ja nav aiz­mirsis, tikai kādu laiku īgņosies. Varbūt Raimans tā rī­kojas sakarā ar mūsu agrāko norunu, nesaņēmis norā­dījumus no Evansa. Varbūt… bet diez vai.
   Tagad jau ļoti labi zinu, kurš te spēlē pirmo vijoli. Tāpēc maz ticams, ka Raimans darbojas bez Evansa instrukcijām. Turklāt šo divu vīru.uzvešanos izprast nav pārāk grūti, lai gan neesmu psiholoģijas profesors. Ma­nas profesijas cilvēku dažkārt var pievilt sieviete, apgal­vodama, ka viņu mīlot, bet viņš vienmēr nomanīs pre­tinieka apslēpto naidu un liekulīgo draudzību. Viss man gandrīz gluži skaidrs un, ja arī drusciņ nav skaidrs, tik un tā draudošās briesmas jāņem vērā, nevis jāmie­rina sevi, ka varbūt tās paies garām.
   Savs laiks gaidīt un savs laiks darboties. Svarīgākais ir nesajaukt šos laikus. Mūsu «gramatikā» tā ir likte­nīga kļūda. Kad ir gaidīts vairāk nekā gadu, pēkšņi pienāk brīdis, kurā viena vienīga gaidot zaudēta diena spēj sagraut visu. Tiesa, darbojoties arī var ciest galīgu neveiksmi. Sirds vai pamirst, iedomājoties vien, ka aiz kādas nejēdzīgas nejaušības varbūt sagrūs operācija, kas tik ilgi un rūpīgi gatavota. Viss ir apsvērts, izdibi­nāts, izpētīts, bet var patrāpīties tik daudzas un tik da­žādas nejaušības, tāpēc vienmēr neatvairāmi māc bai­les, vai nav vēl atjausta tieši tā, kas aiztrieks mani nez uz kādu elli.
   Šā vai tā, ja aizlaidīšos nez uz kādu elli, šī scēna no­tiks visnotaļ man par prieku. Šodien pirmais lietderīgais darbs, ko es izdarīju, bija izbrauciens ar savu merse­desu brīvā dabā, lai rastos labāka ēstgriba. Izbrauciens izraisīja ideju atstāt mikrofilmu kopiju kopā ar īsu, īsu šifrētu ziņojumu par citiem jautājumiem nomaļā stūrītī, pavisam nemanāmā stūrītī, slēpnī, kas zināms vienīgi man un cilvēkam, kurš paņems šos materiālus un nosū­tīs uz Centru.
   Un atkal iztēlojos apspriedi ģenerāļa kabinetā, bet šo­reiz bez manas klātesmes, jo esmu zaudējis fiziskās spē­jas piedalīties jebkurā apspriedē. Noliecis galvu, ģene­rālis klusē, katrs ir nogrimis pārdomās, un tas ir klu­suma brīdis par godu aizgājējam, lai gan neviens nav pateicis attiecīgos vārdus.
   «Jā-ā-ā.» Beidzot ģenerālis smagi nopūšas, pauzdams tikai to, ka, lai nu ir bijis kā būdams, mūs gaida darbs un atkal jāķeras pie tā.
   «Viņš bija lietpratīgs izlūks, kaut gan mazliet fanta­zēja,» mans šefs saka it kā pats sev.
   «Lielisks praktiķis,» pulkvedis precizē, nevēlēdamies teikt, ka dažkārt neesmu pienācīgi novērtējis, cik svarīgi ir visu'izanalizēt un iztirzāt. «Lielisks praktiķis, tāds pats kā Angelovs un, tāpat kā Angelovs …»
   Viņš apklust, bet frāzes beigas katram skaidras.
   «Notikums ar Bojevu drusku citāds,» ģenerālis pa- dzestri iebilst.
   Vienmēr man ir tāda sajūta, ka viņš vairumā gadī­jumu nostājas manā pusē, lai gan vairās to atklāti pa^ sacīt. Viņš pats, pirms kļuva par ģenerāli, bija izgājis caur uguni un ūdeni un ļoti labi saprot, ka daudz kas dzīvē neliekas tik skaidrs un loģiski saistīts kā ap­spriedē, ir milzums neparedzētu apstākļu, milzums nejē­dzīgu nejaušību, kas izrosās pēdējā brīdī, saspīlētas si­tuācijas un nervu bendēšana, par ko neviens nemēdz runāt, toties katrs apjauš, ko tas viņam maksā, un, kaut gan rūpīgi, sīki jo sīki pārdomāts plāns ir stingrs pa­mats visam un atslēga, ar ko var piekļūt visam, tomēr šis pamats un atslēga nav ne plika graša vērti, ja pie­trūkst drosmes tos iemiesot bezbailīgas un noteiktas darbības sistēmā.
   «Notikums ar Bojevu drusku citāds,» ģenerālis vēlreiz pasaka. «Bojevs krita pirms paša fināla. Tas bijis brī­nišķs fināls, ja nebūtu Bojevs kritis un līdz ar to atkal sarežģījies stāvoklis … taču tagad mūsu rīcībā ir pie­tiekami daudz datu, lai mēs nekavējoties turpinātu operā­ciju. Un tas ir Bojeva nopelns — pirms bīstamā gājiena pēc labākās sirdsapziņas parūpējās par mantojumu.»
   Nezinu, vai ģenerālis pateiks tieši tā, un, bez šaubām, tas viss ir manas fantāzijas auglis, bet tā ir patiesība, ka esmu parūpējies par mantojumu, un tam, kurš var­būt nomainīs mani, nevajadzēs lauzīt galvu, kā atklāt daudzus noslēpumus, tikai būs jāveic operācija — nevis tāda, ar kādu es nocīnījos, bet gluži citāda, kurai tik tie­šām būs labs fināls.
   «Nu, guli jel!» saku pats sev. «Tu jau esi tikpat kā pensionārs, ja redzi aizsaules biedus. Tumsa tevi ir no­šķīrusi no apkārtnes un ļauj tev domāt vieglāk, sprai- gāk, bet tumsā viss rādās drūmākās krāsās. Guli vien!»
   Laikam patiesi iesnaužos un nezinu, cik ilgi esmu gu­lējis, kad pēkšņi gaitenī atskan klusi soļi. Nospriežu, ka droši vien tas man tā liekas, jo gaitenī patlaban nevar iekļūt: šā stāva ieejas durvis noslēgtas, atslēga atstāta no iekšpuses caurumiņā, un drošības ķēdīte arī uzlikta. Tomēr šie aizsarglīdzekļi ir bijuši veltīgi: dzirdu soļus aiz durvīm — vispirms tik tikko uztveru kā pa miegam, iztālēm, vēlāk gkīži skaidri, tik skaidri, ka izšķiru, cik viens no tiem ir stingrs un otrs šļūcošs, it kā cilvēks ar pūlēm vilktu kāju. «Tas ir Ļubo,» attopos. «Ļubo tā velk kāju, kopš viņu sašāva.»
   Tas patiešām ir Ļubo; viņš atver durvis, nostājas uz sliekšņa un, šķiet, gaida, kad aicināšu viņu iekšā, bet es tikai rājos: «Paklau, kādus pekstiņus tu man te taisi un kādēļ esi atkūlies, ja pats ļoti labi zini, ka esi miris?» — viņš atbild, ka īstu draugu starpā šādiem niekiem neesot nozīmes, un joprojām stāv un lūkojas manī, un es no­prasu, ko viņš grib teikt ar to, ka šādiem niekiem neesot nozīmes, un vai tas nav mājiens, ka es arī esmu miris, tikai to vēl īsti neapjēdzu … Mēģinu vest Ļubo pie prāta, bet viņš jau ir nozudis, lai gan durvīs arvien vēl redzams cilvēks, taču tas ir kāds cits, tā ir Edīte, un es uzreiz visu atjaušu, tātad esmu pārskatījies tumsā, Edīte mani uzrunā «Emīl», un es pēkšņi viņu pārtraucu: kas es par Emīlu? Nav nekāda Emīla, un drudžaini do­māju, vai kādreiz neesmu nevilšus viņai pārteicies, kāds ir mans īstais vārds, tomēr neko tādu neatceros, kaut gan viņa joprojām mani sauc kā ķircinādama: Emīl… Emīl … Emīl…
   «Ar tevi vairs nav labi, brālīt,» saku sev, atvērdams acis un noklikšķinādams nakts lampiņas slēdzi. «Tu jau sāc pavisam jukt.» — «Kāpēc tad jukt?» atbildu un pa- slējies paņemu cigaretes. Tie ir tikai muļķīgi sapņi, kādi jebkuram rādās. Man nav vēlēšanās zaudēt prātu.
   Aizsmēķēju «Kentu» un, jūtot pazīstamo tabakas smārdu, maigajā nakts lampiņas gaismā atkal visu re­dzu parastajos apveidos un krāsās. Kā māca jogi, ar pilnu krūti ievelku dažas reizes uzmundrinošos, nikotīnu saturošos dūmus un tūdaļ pārliecinos, ka ar mani nekas  ļauns nav noticis. Vienīgi varbūt nervi ir tapuši vājāki ^ no ilgstošas gaidīšanas, tāpēc tagad debitējot trikšķ drusciņ nelāgi, bet tie sasparosies gods godam tālākā spēlē, citādi nemaz arī nevar būt, jo viss jau ir izlemts 3 un domāju, ka nebūs nekāda lielā riska.
   Ar ko es riskēju? Itin ne ar ko! Jau gandrīz četrdesmit gadus minu šo zemi krustām šķērsām, bet citi nav no- ,| dzīvojuši pat līdz divdesmit. Man nav ne piecus mēne­šus veca dēla, ne sievas, ne aizraušanās mīlestībā. ! Sieva — skaitā pēdējā — guļ augšā, tieši virs manas is­tabas, un viņa tiešām man ir gaužām mīļa un tuva būtne, ņemot vērā, ka mani atklāti uzmana no pavisam maza atstatuma jau diezgan sen. Vai vēl ir ko zaudēt? Vairāk nekā! Man atdusas vieta ir nodrošināta un izse- nis saglabāta. Nezināmo brāļukapos. Sabiedrībā vienmēr ir patīkamāk pavadīt laiku. Nu, draugi, dodiet man vietu, paraujieties mazdrusciņ, lai varu apsēsties, rau, tur, blakus tam ar asinīm notašķīto panamu!

   Nelaime nenāk viena. Bet, kad klāt jau ir otra, tas vēl nenozīmē, ka negadīsies trešā. Nākamā dienā mēs abi ar Edīti dodamies no «Zodiaka» pusdienās — un lejā, ; vestibilā, gandrīz vai saskrienos krūtīs ar savu bijušo sirdsdāmu — Annu Ferrari. Uzcirtusies pēc jaunākās modes kleitā, ko varētu noturēt par naktskreklu, ja tā nebūtu tik īsa, viņa aiz garlaicības, kāda māc elegantu sievieti, staigā pa vestibilu, gorīdama gurnus un acis šaudīdama apkārt, lai tiktu skaidrībā, kādu iespaidu at­stāj uz citiem. Nav vārdam vietas, Annas skatiens uzreiz noķer mani, par daudz nosārtinātās lūpas paveras un sastingst pārsteigumā, taču, redzot man blakus sekre­tāri, viņa laikus savaldās, lai neiesauktos;
   «Ai, Albērs!»
   Pēc mirkļa pa kāpnēm nonāk Morandi un sīkiem so­ļiem cienīgi tipina mums garām pie Annas, tomēr pa­gūst uztvert manu brīdinošo skatienu: «Uzmanies labi, citādi …» Viņi divatā iziet laukā pirmie un nogriežas pa labi, tūlīt pēc viņiem ejam prom arī mēs, bet pretējā vir­zienā — uz restorānu.
   —     Kā tu pazīsti šo sievieti? — Edīte nevērīgi pajautā.
   —     Kuru tad?
   —           To, kura vēlējās tev kaut ko teikt, bet iekoda mēli zobos. ,
   —            Es tevi īsti nesaprotu. Vai tu nevarētu drusciņ pa­skaidrot?
   —           Nē, nav vērts! — Edīte atbild. — Ja nesaki tieši un atklāti, tātad grasies melot. Netīk klausīties melos.
   —           Tu acīmredzot vēl neesi lāgā atspirgusi pēc slimī­bas, — mierīgi aizrādu.
   —           Mana visnopietnākā slimība esi tu pats: zīmīga klusēšana, pētigi skatieni, aizdomas …
   Jau dziros ko iebilst, bet Edīte pasteidzas ierunāties valdzinošas, sievišķīgas taisnsirdības uzliesmojumā:
   —            Saki, Moris, — kādēļ pēkšņi viss starp mums tā sagandējās? Bija tik_ jauki, bet vēlāk negaidot tā sa- gandējās …
   —    «Vēlāk»? Kad tas ir «vēlāk»?
   —    Es gribu teikt, pēc tava brauciena uz Minheni.
   —           Pēc brauciena uz Minheni trīs dienas un naktis nosēdēju pie tavas gultas.
   —            Zinu gan un esmu tev dziļi pateicīga. Bet tas ne­groza stāvokli. Sirdi nomāc sajūta, ka jau esi novērsies no manis, vairs netici man.
   —    Tās ir tikai tavas iedomas.
   —           Tu vakar pat nepavaicāji, kur es biju aizgājusi, — Edīte atķeras.
   —     Kādēļ man jāvaicā, ja es zinu?
   Viņa pablisina uz mani acis.
   —     Ko tad tu zini?
   —    To, ka biji aizgājusi pie frizieres. Man acis pierē ir.
   Sī atbilde, manuprāt, ir nomierinoša, tomēr neesmu
   drošs, ka tieši tāda tā izklausās arī Edītei. Klusējot pār­ejam pa tiltu pāri kanālam uz pretējo krastmalu. Vēl daži soļi — un mēs būsim sasnieguši rosmes pilno ielu,
   te piepeši vakar vakarā neizteiktais jautājums maigi, intīmi ieskanas manās ausīs:
   —    Saki Moris, — kādā izlūkdienestā tu strādā?.
   Uz to man jau ir gatava atbilde.
   —    Ceru, ka tai pašā, kurā tu, mīlulīt.
   —    Tu taču zini — esmu tev visu izstāstījusi.
   —    Diemžēl nevaru tev atmērot ar to pašu: man nekā nav ko stāstīt.
   —    Tā jau ir. Tu man netici. Citādi būtu paņēmis mani vismaz sev par palīgu.
   —    Tu man patiešām esi nenovērtējams palīgs.
   —    Beidz jel! — viņa nīgri uzsauc. — Es nožēloju, ka esmu aizsākusi šo sarunu. Nepavisam nevēlos tev uz­bāzties.
   Neatzīstu par nepieciešamu viņai ko iebilst — jo vai­rāk tādēļ, ka esam nonākuši ielā, kur ir ļoti dzīva kus­tība un atrodas restorāns. Skaidrs, ka Edīte bija aizgā­jusi uz tikšanos ar sirmmati un, lai to slēptu, uz brītiņu bija iegriezusies frizētavā. Turklāt vēl droši vien pārmi­juši dažus vārdus ar Doru Boshu. Mana iecere izspēlēt triku ar Doru Boshu nebija diez cik taktiska, un kāds tur brīnums, ka Edīte varbūt ir ko uzokšķerējusi, bet to­laik ne es turēju nopietnās aizdomās Edīti, ne man bija vaļa rīkoties taktiskāk. Tagad arī nav vaļas domāt, kā lai attaisnojos un uzjundu sekretārei ilūziju, ka viņa. velk mani tauvā. Edīte tuvākā laikā var kļūt bīstama, taču, pirms viņa apdraudēs mani, jāatrisina uzdevums, bet, ja to neatrisināšu, tādiem sīkumiem, ar kādiem man liks sadurties Edīte, vairs nebūs nozīmes.
   Ieejam restorānā, galanti novelku Edītei lietus mēteli un uzkarinu kopā ar savējo uz karināmā. Dodamies tā­lāk, bet ieraugām, ka līdzās logam sēž kāds pārītis.
   —    Mūsu vieta jau aizņemta, — Edīte saka.
   —    Pārāk agri …
   Viņa paskatās uz mani, tomēr neteic ne vārda, un mēs soļojam pie cita galdiņa.
   Pēc pusdienām nolemju: ja jau Edīte bija aizgājusi pie frizieres, man arī jāaiziet nodzīt bārdu. Ak, šie bārd­dziņi! … Pēc stundas pa ceļam uz frizētavu iegriežos kafejnīcā, lai iedzertu tasi kafijas, un, tā kā sen jau ir aizritējis laiks, kad varēja dirnēt laukā pie galdiņa, un tagad vējš, cirzdams sejā sīku ūdens pilienu mākuļus, brāzmo tik ass un tik stiprs, ka spētu aizraut prom ne vien cepuri, bet arī pašu, es ienāku silti piekurinātā telpā, pakaru lietus mēteli un atslīgstu mīkstā, ar ādu pārvilktā krēslā.
   Kafija ir brīnum garšīga, un, redzot, cik ārā ir ne­jauks laiks, pasūtu vēl otru tasi, tikai pēc tam dodos pie friziera, un ejot man nākas klusībā atzīt, ka ir noticis neliels negadījums: esmu uzvilcis mugurā svešu lietus mēteli. No pirmā acu uzmetiena tas ir uz mata kā manē­jais, tādēļ aiz pārskatīšanās to esmu noturējis par sa­vējo, vienīgā atšķirība — tā kabatā ielikta maza zīmīte. It kā rakstīta tieši man. Tāda kā niecīga izziņa par tuvu, mīļu būtni.
   Ja es teiktu, ka līst, bez šaubām, pārmērīgi atkārtotos. Šovakar gāž kā ar spaiņiem, mersedesa tīrītāji varēm šā tā tiek galā ar ūdens šaltīm, kas šļācas priekšējā logā, un žilbie starmešu gaismas kūļi jau divu metru at­tālumā no mašīnas izkliedējas, mirguļodami necaurre­dzamā, pienaini baltā vizmā. Cik labi, ka ceļš man ir pazīstams — ne reizi esmu pa to gājis kājām —, bet ne­laime ir tā: kad ejam kājām, apkārtnei izskats ir viens, kad braucam ar automobili — pavisam citāds.
   Vadu mersedesu lēnītēm, lēnītēm, lai kādā līkumā tas nenoslīdētu no šosejas vai es nepalaistu garām noteiktu pagriezienu. Beigu beigās neskaidri pavīd šaurs, nomaļš ceļš, kas aizlokās caur tumšu lielu koku čūksni. Nogrie­žos tajā, braukdams atpakaļgaitā, lai vēlāk vieglāk va­rētu atkal tikt uz šosejas, apturu mašīnu ceļa malā, no­dzēšu ugunis un tālāk eju kājām.
   Barža — otrā pa labi — atrodas metru divsimt at­tālu, taču es izmirkstu līdz pēdējai vīlītei, kamēr aiz­kļūstu līdz tai. Uzlēcis uz klāja, aiz piesardzības aši izdaru mazu operāciju, tad klusiņām aizzogos pa trīs pakāpītēm lejā pie durtiņām un nepieklauvējis nospiežu rokturi.
   Pāri telpai līst bāla, dzeltenīga elektriskās spuldzes gaisma. Van Altens sēž pie galdiņa tāpat kā tolaik, kad viņu te redzēju pēdējoreiz, tikai tagad viņš nevis ēd, bet aplūko kādu katalogu. Spriežot pēc notāļus pamanī­tiem attēliem, tas ir standarta villu katalogs. Van Altens 'tik ātri to aizver ciet un tik strauji*pietrūkstas kājās, ka liekas — viņš tūlīt nelabā balsī sauks kādu palīgā.
   —           Droši vien jūs izbijāties, — es iesāku angliski. — Šķiet, esmu aizmirsis pieklauvēt…
   —           Kas jums vajadzīgs? — van Altens naidīgi no­prasa, ar roku sniegdamies pēc tālruņa, kas novietots uz galdiņa.
   —           Pacietību, tūlīt pasacīšu. Bet vispirms gribu jūs brīdināt: nekliedziet pēc palīdzības un nemēģiniet sazi­nāties ar kādu ārpasaulē! Telefona vads pārrauts, un, kā pats redzat, man ir pistole ar klusinātāju.
   To teikdams, pa gabalu parādu ieroci, cerēdams, ka viņš šo to sajēdz no ballistikas. Tad pieeju pie lodziņa un aizvelku tam priekšā aizkaru, lai būtu daudz omulī­gāk. Tomēr velti ir pūlēties, lai radītu omulību šai pel­došajā kabūzī. Telpa drūma, iekārtota gaužām nabadzī­gām, visvairāk nepieciešamām mēbelēm. Tik tiešām dīvaini, ka šis cilvēks, kā Jaunas mēles melš, saņem pa­sakainu algu, bet dzīvo tik sliktos apstākļos.
   —           Ko tad gribat no manis? — van Altens jautā arvien vēl tikpat naidīgi, taču jau mazliet pielaidīgāk.
   —           Es nāku ar kādu priekšlikumu. Varat to pieņemt vai noraidīt, bet jums tas jānoklausās.
   Viņš nekā neteic un joprojām stāv, tāpat vēl sasprin- dzis modrībā, galvu gandrīz iespiedis griestos.
   —    Varbūt apsēdīsimies, jā? — es piedāvāju.
   Van Altens apsēžas savā vietā un neapzināti pabīda katalogu malā. Es piemetos krēslā pie galda pretējā pusē un visu laiku turu pistoli pietiekami labi notēmētu mērķī, lai pirmajā nepieciešamības brīdī to laistu darbā, un pietiekamā atstatumā no sarunu biedra, lai viņš ieroci nevarētu aizsniegt ar sausenajām, kaulainajām rokām.
   —           Droši vien jau esat noģidis, ka runa būs par ar­hīvu. Man vajadzīgas šādas tādas izziņas.
   —    Par kādu arhīvu? — van Altens vaicā gurdā balsī.
   —           Par to, kurš jums ir uzticēts. Galvenokārt otro —• visslepenāko.
   —    Nesaprotu, kas tas tāds ir.
   —           Tiešām? Bet tad nu pasakiet — ar ko jūs nodarbo­jaties katru dienu desmit stundas telpā, kas atrodas virs Evansa kabineta?
   —    Pajautājiet Evansam!
   —    To izdarīšu vēlāk. Tagad jāapspriežas ar jums.
   Cilvēkam neparko netīk atbildēt. Viņš sēž kā sastin­dzis, spīvā stūrgalvībā cieši sakļāvis stūrainos žokļus, un tikai viņa skatiens aizdomīgi šaudās no pistoles stobra uz manu seju un atpakaļ.
   —    Redzat, van Alten, labāk netērēsim laiku ar me­liem, nav vērts izlocīties! Jūs esat diezgan gudrs, lai ap­tvertu vienu: ja kāds pie jums ieradies ar pistoli rokā, nemaz nav tik viegli izvadīt viņu pa durvīm laukā, sa­stāstot pliekanas pasakas. Vai atļausit?
   Palūdzu atļauju uzsmēķēt, dzirdamies aizdegt ciga­reti ar kreiso roku, jo labajā sažņaugta pistole. Van Al­tens arī šoreiz izvairās no atbildes, tādēļ nolemju aiz­kūpināt cigareti uz savu galvu. Dziļi ievilcis pāris dūmu, noprasu, vērīgi lūkodamies viņam taisni acīs un pat gandrīz starp tām — tieši virsdegunē:
   —    Nu, kā ir? Vai nauda, par ko nopirkt villu, jums jau kabatā?
   Arhivārs klusē, viņa skatienā viešas tik liels naids, ka lielāks vairs nevar būt.
   —    Un līdzekļi, lai tiktu pie fermas? Pie zemes ga­bala, saimniecības piederumiem un visa pārējā?
   Ierauju -atkal krietnu dūmu, neizlaizdams holandieti no acīm.
   —    Jūs, van Alten, domājat, ka esat sasniedzis dzīves gudrības kalngalus. Bet, ja vēlaties zināt, esat naivs kā bērns.
   —    Man nekas nav jāuzzina no jums.
   Sarunu biedrs sāk skaisties. Tas jau ir labāk nekā ga­līgs apstulbums.
   —    Jūs esat ļāvies ievilināt sevi spēlē, kurā jums no paša sākuma iedalīta zaudētāja loma. Kara laikā aiz­bēgāt uz Ameriku, vēlāk, tik tikko turēdamies virspusē, padevāties kārdinājumam, jo jums apsolīja maksāt labu algu un nodrošināt nākotni. Bet jūsu nākotne ir šeit, van Alten. Un, sakot «šeit», es ar to domāju kanāla dzelmi, nevis baržu.
   Holandietis arvien vēl klusē, vairs nešauda acis šurpu turpu, bet stingi raugās galdā. Cilvēks klausās.
   —    Jūs laikam labāk par mani saprotat, kādu galu ir ņēmis jūsu kolēģis van Velijs. Un jūs arī ņemsit tādu pašu galu, tikai varbūt noslīksit citur. Dienas aizvadāt kā īsts mūks, taupāt pēdējo grasi, lai piepildītu loloto sapni. Bet šo sapni nekad nepiepildīsit, jo savā darbā pārāk daudz ko esat uzzinājis, lai jums ļautu kādreiz nolīst malā. Van Alten, cilvēki, kuri zina pārāk daudz, retumis nodzīvo līdz sirmam vecumam.
   Holandietis lēnām paceļ acis.
   —    Tas viss skar mani, ne jūs.
   —    Tiesa gan. Bet tas mani arī tiktāl interesē, ciktāl dod iespēju salīgt ar jums. Neesmu neaptēsts kā klucis un ļoti labi apjēdzu, ka pakalpojumu izdara pret pakal­pojumu. Jūs jau esat dzirdējis, kas man vajadzīgs. Es savukārt skaidri apjaušu, kas jums vajadzīgs, lai glābtu savu ādu un īstenotu ieceres. Mums atliek vienīgi ap­mainīties ar vērtībām.
   —   Jūs runājat pats ar sevi, — van Altens nicinoši saka. — Un gribat salīgt pats ar sevi. Es jums nedz ko esmu piedāvājis, nedz ko esmu lūdzis.
   —    To vēl parādīs laiks, van Alten. Vajag jums tikai krietni padomāt, un pats aptversit, ka šis darījums ir mums abiem izdevīgs.
   —    Labi. Dodiet man laiku! Atstājiet mani, lai es visu apsvērtu!
   —    Protams. Ja uz dažām minūtēm, tad mums nav ko strīdēties.
   —    Cilvēks nevar pieņemt liktenīgus lēmumus dažās minūtēs. It sevišķi, ja uz viņu pavērsts pistoles stobrs.
   —    2ēl gan, žēl. Bet, ja gatavojaties padarīt sev galu, man nav nekādas vēlēšanās jums piebiedroties. Nedo­mājiet, ka es došos mājās un gaidīšu, kamēr aizskriesit un paziņosit Evansam. Lēmums, lai vai kāds, jāpieņem tepat jau Šovakar. Un varu jums palīdzēt, paskaidro­jot vienu: par summu nekaulēsimies. To samaksāšu divās daļās: pēc vienošanās — un pēc uzdevuma izpildīšanas.
   —    Jūs runājat tā, it kā mani glābtu no varbūtējas bojāejas, bet īstenībā dzenat gluži neizbēgamā, drīzā nāvē, — holandietis naidīgi noteic.
   Sī frāze jau konkrētāka. Aiz stūrgalvības viņa sma­dzenes bija kā paralizētas, tagad ir sākušas darboties — un domu juceklim cauri aužas nedroši izejas meklējumi.
   —    Gluži otrādi, jums paveru vienīgo iespējamo ceļu uz glābiņu, — turos pretī. — Pasaule ir plaša un pilna ar klusiem stūrīšiem. Ja apsolītajai summai pievienosim jaunu pasi, jums būs visi priekšnosacījumi mierīgām ve­cumdienām,
   —    Bet ja nu atteikšos?
   —           To gan nedarīsit, —- rāmi atbildu. — Jūs mīlat dzīvi, lai gan dzīvojat kā askēts.
   —          Te jūs ir atsūtījis Evanss, — arhivārs negaidot izgrūž.
   Tas neizklausās diez cik prātīgi. Ja tikai viņš to nav pateicis tīšām.
   —           Nē, van Alten! Skaidri zināt, ka Evanss nav mani atsūtījis. Ja Evanss šaubītos par jums, daudz smalkā­kiem paņēmieniem pārbaudītu jūs. Kaut gan, manuprāt, nez vai viņš tērētu laiku šādai pārbaudei.
   Van Altens atkal stingi veras galdā. Rit cita pēc citas minūtes, mēs abi klusējam. Lai mazliet izvēdinās Alte­nam smadzenes! Lai viņš ko secina, pārliecināts, ka pats to ir izlobījis bez jebkādas ietekmes!
   Galu galā holandietis paceļ acis, uzmet man skadru skatienu un pasaka:
   —    Simt tūkstošu!
   —    Guldeņu?
   —    Simt tūkstošu dolāru.
   Cik dārgi! Darījums ar Morandi izmaksāja nesalīdzi­nāmi lētāk. Taču beigas vienmēr ir dārgākas nekā sā­kums. Turklāt, ievērojot, ka šī summa ir viss viņa dzīves sapnis, simt tūkstošu nemaz neliekas tik barga nauda. Patiesībā, ja man kas liks apdomāties, tā nebūs summa, bet steiga, kādā pieņemts lēmums. Pāreja no stingras atteikšanās uz šaubām un tālāk uz galīgu piekrišanu ir bijusi pārāk dinamiska, un tas man nav pa prātam.
   —           Lai notiek! Esmu taču apsolījies nekaulēties. Bet jūs pat neesat pavaicājis, ko vēlos dabūt pretī.
   —    Liekas, to jau esat pasacījis.
   —    Tikai vispārīgos vilcienos.
   —    Nu, paskaidrojiet!
   —           Pateicos. Vispirms atļaujiet man dot jums pa­domu: nepieņemiet taktiku, pie kuras tik viegli varētu ķerties vienkāršs cilvēks, nokļuvis tādā situācijā kā paš­laik jūs. «Tagad es sasolīšu šim tipam zelta kalnus, lai glābtu savu ādu un iebāztu kabatā piecdesmit tūkstošus, rīt visu izstāstīšu Evansam un droši vien no viņa arī vēl ko dabūšu.» Vienīgais, ko dabūsit no Evansa, būs lode pierē, kaut gan cerat, ka tā paies secen.
   —    Nebaidiet mani! Tas viss man pašam zināms.
   —           Vēl jo labāk. Tad jums noteikti zināms vēl kas: ja cilvēks veic tādu uzdevumu kā es, viņš nav viens. Līdzko pamēģināsit nogādāt mani pie malas, jūs apdraudēs visa organizācija.
   —           Tas arī man zināms, — holandietis apgalvo maz­liet nīgri. — Jūs esat Gelena aģents.
   —    Kāpēc tā domājat?
   —           Tāpēc, ka atceros, kādas aizdomas krita uz jums pašā sākumā. Pat stāstīja par dažiem jūsu darījumiem ar vācu firmu. Jūs esat pakļauts Gelenam.
   —           Gelenam vai citam — nav nozīmes, — izvairīgi atbildu. — Tagad parunāsim par pakalpojumu! Tas ir gaužām vienkāršs: atdodiet man seifa atslēgas!
   —           Vai jūs traks esat! — van Altens iesaucas patiesā izbrīnā.
   —           Var jau būt. Bet tas jums nesagādās nekādus zau­dējumus. Nauda, ko samaksāšu, nav iespiesta trako namā.
   —    Es atslēgas nenēsāju sev līdzi.
   —    Kur tās ir?
   —    Atslēgas glabājas noteiktā vietā Evansa kabinetā.
   —    Tad nu iznesiet laukā!
   —           Paklau, vai tiešām jums liekas — es varu tās iznest un ienest, kad vien man labpatīk?
   —            Kas tur ko likties vai nelikties! Domāju, man jau cik necik ir skaidrs, kāda jums tur kārtība. Tikai patla­ban par to vēl apjautājos jums.
   —           Es palieku līdz vēlai naktij arhīvā vienīgi tad, kad Evanss man uzdod neparedzētu darbu …
   —    Tieši kādu?
   Holandietis klusē, laikam sacerēdams atbildi, un es uzkliedzu:
   —           Van Alten, nevāriet mēmo putru! Sakiet — kas tas par «neparedzētu darbu»? Atšifrēšana?
   Viņš pamāj.
   —           Kādēļ tas ir «neparedzēts»? Jums šādu darbu ir atliku likām — un katru dienu.
   —           Nebūt ne! — arhivārs iebilst. — Es noņēmos tikai ar steidzamām šifrētām telegrammām, par kurām īpaši interesējas Evanss. Pārējās tiek pārsūtītas neatšifrētas.
   —    Uz kurieni?
   —    To uzprasiet šefam! Es neesmu lietas kursā.
   —     Un atslēgas?
   —           Tās atstāju Evansa kabinetā aiz senlaiku kartēm aizbīdītā slepenā seifā. Tas ir drusciņ pavērts. Tiklīdz nolieku atslēgas un aiztaisu durvis, seifs automātiski aizslēdzas, un jūsu zināšanai — speciāla ierīce atzīmē ar precizitāti līdz minūtei, kad tas ir aizslēdzies.
   —    Tomēr uz kādu laiku jums atslēgas iedod?
   —           Liecieties mierā ar visām šīm atslēgām! — holan­dietis saniknojies atcērt. — Kā gan jūs neaptverat pat to, ka slepena arhīva drošības pamatā, ja tas patiešām ir slepens, nav likts viens vienīgs balsts? Sai gadījumā atslēgas ir tikai kāds no daudzajiem balstiem.
   —           Saprotu gan, saprotu, — es saku. —< Nemāciet mani! Kas dežurē lejā pie ieejas?
   —     Katrā zinā ne jau nu šveicars.
   —    Kas tad?
   —    Kads no Evansa uzticamiem vīriem.
   —    Un augšā arhīvā?
   —    Arhīvā nav neviena.
   —    Tur allaž deg gaisma.
   —           Deg, bet nav neviena. Gaisma deg, lai tādi kā jūs… nedomātu, ka ir uzokšķerējuši likteņa varā pa­mestu telpu …
   —    Kā ierīkota signalizācija šai stāvā?
   —    Signalizācija ir.visam namam kopīga.
   —           Vai tā ir tā pati, ko kontrolē pie Doras Boshas rakstāmgalda?
   Holandietis paloka galvu.
   —    Kāda ir kombinācija?
   —    Kas tā par kombināciju?
   —           Van Alten! — uzbrēcu, gandrīz vai brukdams vi­ņam virsū.
   Viņš satrūkstas dajēji no mana negaidītā kliedziena, daļēji no tieši pret viņa seju pavērstā pistoles stobra un neapzināti izgrūž:
   —    Motors.
   —           Melo! — atkal uzbrēcu. — Viss, kas tev zināms, man arī zināms. Un taujāju tikai tāpēc, lai tevi pārbau­dītu. Kombināciju veido seši burti un divpadsmit at­starpes.
   —           Tagad savuties nemāciet mani, — van Altens dus­mīgi atbild. — Es pārzinu kombināciju labāk nekā jūs, jo četrreiz dienā to atkārtoju. Jāuzsit motors daudz­skaitlī un galā vēl burts s.
   —     Bet atstarpes?
   —           Trīs, divas, viena. Viena, divas, trīs. Pēc katra burta.
   —    Labi. Mēs abi kopā to pārbaudīsim.
   —           Jūs gan esat traks! Tik traks, ka neapjēdzat, ko runājat! — holandietis gandrīz izmisis skaļi iesaucas.
   —    Es saku: jums nav brīv tur ne tuvoties! Vienīgi va­ram izdarīt tā: izstāstiet, kas tieši jūs interesē, es par to apjautāšos un iznesīšu jums vajadzīgās izziņas.
   —            Nē, nē! Sis numurs neies cauri! Jūs taču saprotat, ka manas profesijas cilvēki ir briesmīgi neuzticīgi. Gribu pats savām acīm redzēt nepieciešamos dokumen­tus, skaidrs?
   Van Altens klusē, kaut ko apsvērdams. Ceru — man par labu.
   —           Tad ir vēl otra izeja pēdējā, bet ārkārtīgi ris­kanta. /
   —    Pasakiet .paskatīsimies!
   —           Jūs ieiesit slepenajā istabā, kad es tur būšu. Uz pusstundu, ne ilgāk.
   —     Kad tieši?
   —           Tad, kad Evanss man liks palikt pēc darbalaika. Tādās reizēs, pirms es dodos mājās, izsaucu dežurantu no lejas — un viņš noslēdz stāvu, kurā ir Evansa kabi­nets. Ja atnāksit agrāk, ievāksit nolādētās izziņas, pēc tam atgriezīsities savā istabā un, kad es ataicināšu de­žurantu, nemanot izlavīsities laukā, izmantojot to, ka viņa nebūs caurlaides telpā.
   —    Visumā ņemot, šis triks tā kā derētu, — es atzīstu.
   —   Bet kur tad te risks?
   —            Risks? Evanss nejauši var atbraukt pēc kaut kā. Tas notiek reti, tomēr šad tad gadās.
   —     Un ja nu viņš atbrauks?
   —           Pats labāk zināsit, ko teikt. Es taču neesmu ievā­rījis šo putru.
   —     Kur jūs varētu mani paslēpt?
   —    Nekur.
   —     Kā tā — «nekur»? Bet bēniņos?
   —            Uz bēniņiem neved kāpnes. Un lūka cieši aizsista ciet.
   •— Vai slepenajā istabā nav nekāda skapja, nekādas mazas palīgtelpas?.
   —           Gaitenītis un aiz tā tualetes istaba. Taču tā nav nekāda paslēptuve, jo Evanss kuru katru brīdi var iemest tur acis."
   —    Nu labi. Es visu ņemu uz savu atbildību.
   —    Jūs tā domājat…
   —           Tikai uz savu atbildību, — vēlreiz pasaku. — Ja Evanss ieradīsies, tad, kamēr es izskaidrošos ar viņu, jūs aizšmauksit prom.
   Van Altens izvaiksta lūpas dīvaini drūmā smaidā, bet ne vārda neteic. Pēc mana ieskata, ja jau te ir kāds risks, tas drīzāk slēpjas ārpus šīs operācijas.
   —           Protams, es negalvoju, ka to visu izdarīsim jau rīt, — holandietis saka. — Vajag notrāpīt piemērotu brīdi.
   —           Labi, — piekrītu. — Bet lieciet pie sirds, ka nespēju gaidīt piemēroto brīdi mēnešiem ilgi!
   —    Es arī. Stāvoklī, kādā jūsu dēļ esmu nokļuvis…
   —           Jums nekad nav bijis tik labs stāvoklis: vēl viens solis — un laime klāt! Tikai uzmanieties, ka šo soli ne­pasperat pretējā virzienā! No tā brīža, kad atstāšu jūsu mājokli, līdz pašām operācijas beigām jūs atrādīsities mūsu uzraudzībā.
   —    Tikai nebaidiet mani, — van Altens norūc.
   —    Jūs esat aizmirsis vēl pateikt, kā man paziņosit.
   —            Iziešu laukā, piezvanīšu pa kādu telefonu tieši pulksten piecos un desmit minūtēs un pasacīšu: «Piedo­diet, esmu kļūdījies!» Starp citu, jūs arī esat kaut ko aiz­mirsis. Vai nauda jums paņemta līdzi?
   —    Nē, bet man ir čeku grāmatiņa.
   —           Negribu nojēgties ar čekiem! Tas nozīmē, ka būs jāatstāj bankā savs parasts.
   —           Kas tur liels! Ja samaksāšu skaidrā naudā, vai tad nebūs jāparakstās?
   —           Nekādu parakstu, nekādu čeku! — van Altens rupji atcērt. — Nedošu vis jums dokumentu rokās!
   —           Paklausieties, es taču neiešu pa pilsētu vazāties ar banknotēm piebāztām, izspīlētām kabatām …
   —    Ja ejat iepirkties, jāņem līdzi arī nauda.
   —           Kā gan varēju zināt, ka pieprasīsit tik bargu summu! Man ir tikai divdesmit tūkstošu.
   —    Dodiet šurp tos!
   Izvelku no abām sānkabatām pa desmit tūkstošu lielai naudas paciņai un uzmetu uz galda. Van Altens tās sa­tver ar liekuļotu nevērību, tomēr vispirms pārlaiž lielo pirkstu paciņu galiem, veikli un ātri pāršķirstīdams banknotes, lai pārliecinātos par to saturu, tikai tad no­slēpj šo naudu. Pēc tam holandietim iešaujas prātā jauna ideja un viņš piemetina:
   —    Uzrakstiet arī čeku par pārējiem trīsdesmit tūk­stošiem!
   —    Ar mieru! — pamāju. — Nu, bet pabīdiet tālāk savu krēslu, citādi jūs man traucējat!
   Viņš atskārš, ko es domāju, un bez iebildumiem at­raujas nost no galda. Pārlieku pistoli no labās rokas kreisajā un aizpildu čeku.
   —    Brīdinu, kad samaksāšu otru pusi, jums vajadzēs parakstīties par visu summu, — saku, pasniegdams vi­ņam čeku. — Tad jau vairs nebūs no kā bīties.
   —   Ar noteikumu, ja uz vietas man noskaitīsit astoņ­desmit tūkstošus skaidrā naudā.
   Sis vīrs finansiālās operācijās ir pat tielīgāks nekā jaunais Furmans. Bet vēl nevar zināt, vai ir arī tikpat godīgs kā viņš.
   —    Ceru, ka nedomājat šovakar kaut kur iziet… — es saku pieceldamies, likdams kabatā pistoli.
   —    Kur gan lai eju, velns parāvis?
   —    Tā ir jūsu darīšana, laukā drausmīgs lietus. Jums jāpasargās no saaukstēšanās. Un vispār šajās dienās jāparūpējas par savu veselību.
   To pateicis, atvadām pamāju holandietim ar galvu un dodos prom.
   Laukā tiešām līst stāvgāzēm.
   Nākamā diena nozīmīga vienīgi ar to, ka tajā nekas ievērības cienīgs netrāpās. Esmu vīlies, gaidīdams, ka droši vien kāds tips bālu seju un tumšām acenēm iegrie­zīsies manā istabā, lai pajautātu: «Kā jums iet?» — un ielaistu man lodi pierē. Neviens neienāk, pat Raimans ne, un stundas rit tieši «Zodiaka» stilā — aizpildītas ar lietišķu darbu un klusēšanu šajā kancelejā, kur viss pie- vildzies ar parketa grīdas smaržu,
   Pulksten plecos, kad elektriskais zvans gaitenī atkal pavēsta, ka bez kancelejas darba šai pasaulē ir vēl citi prieki, Edīte paceļ acis no grāmatas un ievaicājas:
   —     Iesim, vai ne?
   —     Ej vien! Es vēl drusciņ pastrādāšu, — atbildu, ne­atraudams skatienu no papīriem, ar kuriem laikus esmu apkrāvis rakstāmgaldu.
   Sekretāre parausta plecus, kā likdama saprast: «Dari, kā gribi!» — sakārto matus, pievāc savu kustamo mantu — somu, lietussargu un mēteli — un atstāj kabi­netu. Tas, ka es palieku, ir gaužām neparasts notikums, bet viņa to acīmredzot uzņem kā kārtējo atsvešināšanās izpausmi, jo pēdējās dienās mūsu attiecības kļūst arvien vēsākas un vēsākas.
   Pagaidu līdz pieciem un desmit minūtēm, tad sabāžu visus papīrus rakstāmgalda atvilktnē un pasēžu vēl lai­ciņu, taču neviens nepiezvana, lai pateiktu: «Piedodiet, esmu kļūdījies!»
   Otrā dienā atkārtojas gandrīz uz mata tas pats. Nā­kamajā — atkal. Tā aizrit vēl dažas dienas. Edīte jau ir pieradusi pie tā, ka viņai vienai jāiet mājās, un pat ne­jautā: «Iesim, vai ne?» — bet klusējot dodas prom, līdzko gaitenī ir noskanējis zvans. Tikpat taktiski sek­retāre rīkojas arī pusdienu laikā, pārliecināta, ka uzkrī­toši vairos no viņas. Un vēl jo labāk — man vairs nav nekādas nepieciešamības gudrot, ko īai viņai sameloju, paskaidrodams, kādēļ pēkšņi tik kaismīgi esmu aizrāvies ar kancelejas darbu.
   Mani satrauc un reizē man dod cerības, lūk, kas: krasi neizmainās pašreizējā situācija. Varbūt van Altens ir turējis vārdu un nav izpļāpājis, ka esmu kādu vakaru apmeklējis viņu «jahtā». Tādā gadījumā holandietis droši vien gaida visvairāk piemērotu brīdi. Tomēr iespē­jams arī cits gājiens — viņš ir izstāstījis. Tas, ka ne­viens man līdz šim nav iešāvis iekšās vai uzbraucis virsū ar automobili, negarantē laimīgu nākotni. Es neesmu nonācis tādā stāvoklī, kādā bija nokļuvis Ļubo, taču tas nenozīmē, ka manējais nebūtu tikpat sarežģīts. Viņi no­laida Ļubo no kājas ātri un nekautrīgi, jo mēģinājums atklāt sīkāk viņa īstos nodomus neizdevās un tapa skaidrs, ka Ļubo kaut ko ir uzostījis un viņam ir no­jausma par visu notiekošo. Bet man ir ne jau nojausma vien. Es vairāk nekā gadu strādāju pretinieka Centra svētnīcā, un Evanss būtu idiots, ja uzskatītu, ka šai laikā neesmu nekā izdibinājis un nekā nogādājis tiem, kas mani šeit ir atsūtījuši. Tātad, ja man būs lemts mirt nedabiskā nāvē, nez vai tas notiks bez iepriekšējām for­malitātēm, kas viņiem apgaismotu, ko īsti esmu uzokšķe­rējis, ko un kam tieši esmu paguvis nodot.
   Pagaidām ir radies iespaids, ka mani neizseko, un es varētu staigāt mierīgu sirdi, ja tas nebūtu tikai iespaids. Ir grūti nomanāmi, grūti uztverami novēroša­nas paņēmieni, un, jādomā, Evansa aģenti tos izmanto tieši tad, kad nedrīkst medījumu izbiedēt pirms laika. Sienām, starp kurām dzīvoju, ir ausis, logiem, gar ku­riem eju, ir acis, un tas, ka nopakaļ neviens nevelkas, vēl negarantē ne par kādu drošību. Galu galā kāpēc gan va­jadzētu izsekot, ja iepriekš zināms, kad un kur var pār­steigt mani noziegumā? Nav izslēgts, ka van Altens vil­cinās tādēļ, lai ļautu savējiem rūpīgi apsvērt, kā ievili­nāt mani lamatās.
   Nav izslēgts. Pat ļoti iespējams. Bet es arī šo risku esmu cītīgi pārdomājis visos varbūtējos variantos un pieņēmis kā spēles noteikumu, un nolēmis pirmais dot triecienu. Sis noteikums — pirmajam jādod trieciens, kad kauja vienādi vai otrādi nav novēršama, — ir gau­žām lietderīgs, un jau agros jaunības gados to esmu iegaumējis ar visām tā labajām un sliktajām pusēm.
   Tas notika pēc izlikto bērnu patversmē aizvadītajiem gadiem — tur biju ieguvis izglītību — un pirmajām darba gaitām pie kādas dāmiņas, kura man, mājkalpotā­jam, iešķīla pļauku un izdzini mani no savas paradīzes, kas vienmēr oda pēc franču smaržām un sievietes svied­riem. Vasaras nogalē aiz tīras nejaušības nonācu preču vilcienu stacijā uz perona, kur ik rītu piebrauca desmi­tiem vagonu pilnum pilni arbūziem un tos vajadzēja iz­kraut. Par to, ka visu dienu smagos augļus sviedām cits citam rokās, mums katram maksāja pa divdesmit Ievām, un tā nebija slikta alga, ievērojot, ka pusdienas pār­traukumā varējām pieēsties arbūzu līdz kaklam un va­karā aiznest sev līdzi, cik vien spējām saņemt rokās.
   Jau pirmajā vakarā, kad es kopā ar kādu zēnu devos mā­jās, iežmiedzis padusēs saulē sasilušu arbūzu pāri, no pavārtes iznira divi jaunieši un lēnām slāja mums pretī.
   —    Vai daudz nopelnījāt? viens no viņiem ievai­cājās.
   —- Ko tur nopelnījām… mugura vai stīva palika lo­koties, — mans ceļabiedrs atbildēja, kā vēlēdamies iežē­lināt šos zeņķus.
   —    Bet tā taču iesit smuku naudiņu… otrais stil- muks noburkšķēja. — Cik jums iedeva?
   Mēs klusējot skatījāmies uz nepazīstamajiem, un mūs pārņēma arvien lielākas bažas.
   —    Cik tad galu galā jums iedeva? — stilmuks vēlreiz noprasīja.
   —    Pa divdesmitniekam … mans ceļabiedrs sacīja.
   Es nekā neteicu, jo, pēc manām domām, nebija nekā­das jēgas iesaistīties sarunā, un vēros apkārt, cerēdams, ka varbūt atradīšu kādu izeju, bet velti. Laukums no­krēslā pletās drūms un tukšs, vienīgi otrs vazaņķu bars bija iznācis blakus stūrī, lai aizšķērsotu ceļu dažiem tā­diem sūrdieņiem kā mēs.
   —    Pa divdesmitniekam? — viens no zeņķiem iesaucās. — Vai tad bija vērts rauties melnās miesās šāda nieka dēļ! — Un pēkšņi uzbrēca: — Ko stāvat, muti iepletuši! Izkratiet kabatas, kamēr neesat dabūjuši pa ņuņņām!
   Gribēju aizbēgt, bet stilmuka dūre trāpīja man taisni sejā. No deguna asinis sāka plūst aumaļām. Arbūzi pēkšņi izslīdēja no rokām un, krizdami uz akmeņu bruģa, sašķīda gabalos. Kamēr saspiedu ar roku degunu, lai apturētu asinis, manas kabatas izčamdīja un otrs belziens ar dūri — šoreiz pakausī — lika saprast, ka saruna beigusies.
   —    Ak jūs, lubraki! — cilvēks, pie kura krāvām arbū­zus, nākamā dienā teica, kad bijām izstāstījuši viņam par savu smago kļūmi.
   —    Ko tad mēs varējām darīt? — mans draugs iebilda.
   —    Ko varējāt darīt? Vajadzēja pirmajiem sadot vi­ņiem pa ādu.
   —    Viņi bija stiprāki nekā mēs …
   —    Vienalga. Ja jau kautiņš neizbēgams, pirmais brūc virsū. Negaidot iekrauj pretiniekam pa ģīmi tā, ka asinis sāk tecēt, pārbiedē viņu! Un, ja redzi, ka nejaudāsi pie­veikt, laid ļekas vaļā, kamēr viņš stāv, saķēris degunu.
   Padoms bija loģisks, tomēr man likās, ka labāk būtu to nepārbaudīt praksē, tāpēc vakarā mēs abi ar draugu nolēmām izdarīt mazu viltību — doties mājās nevis pa laukumu, bet pa pretējo pusi pāri dzelzceļam, apmetot līkumu. Mums ne prātā nebija ienācis, ka šo naivo vil­tību laikam būs paredzējis arī vazaņķu bars, un attapā- mies tikai tad, kad bijām mazlietiņ attālinājušies no sta­cijas un mūsu priekšā kā no zemes izauga divi nepazīs­tami jaunieši. Šoreiz saruna bija iecerēta pavisam citāda, jo viss sākās ar jautājumu:
   —    Kas jums atļāva iet pa šejieni?
   īstenībā ar to valodas jau bija galā. Mans draugs tū­daļ pakāpās atpakaļ un joza, ko nagi nes, pāri dzelzceļa līnijai, zeņķis likās viņam pakaļ; es pa to laiku nometu zemē arbūzus un no visa spēka iezvēlu ar dūri otram nepazīstamajam pa degunu. Sis lamzaks tiešām pie- kļāva rokas pie sejas, sarāvies pēkšņās izbailēs, ka pa degunu spēji plūst asinis, es drāzos prom, kur acis rāda, starp priekšpilsētas mājelēm un atkritumu izgāztuvēm un neapstājos tik ilgi, līdz skrienot kājas bezspēkā sa­ļodzījās.
   Tolaik jau biju krietni izstīdzējis, mans augums stie­pās arvien garāks, neapzinādamies to, ka nevaru tam sniegt pienācīgu uzturu, es biju tievs kā žagars un vājš, un kādam lamzakam nebūtu bijis grūti mani samalt kot­letē, tādēļ vēl jo vairāk apreibu aiz prieka par uzvaru. «Pirmais dod triecienu!» teicu pats sev. «Redzi nu, kur ir tas noslēpums: pirmais dod triecienu nebaidīdamies!»
   Atklātais noslēpums mani bija varen iedrosminājis, un nākamā vakarā es kopā ar draugu devos taisni pa laukumu — it sevišķi tāpēc, ka iet pāri dzelzceļam bija vēl bīstarņāk. Soļojām pa laukuma vidu, kas bija ap­gaismots, tomēr tieši te gadījās nevēlamā tikšanās.
   —    Vai daudz nopelnījāt, brālīši?
   Jautāja tas pats zeņķis, kurš -man bija uzbrucis pir­majā vakarā, un šī atkalredze uzkurināja manī drosmi, jo radās izdevība stilmukam atmaksāt, un šoreiz viņš bija viens.
   —    Palīgā! — mans draugs iekliedzās nelabā balsī.
   Kamēr zeņķis pagriezās pret viņu, es labi notēmēju
   un pamatīgi iegāzu pretiniekam tieši pa degunu. No tā sāka šļākt asinis, taču, par spīti tam, ko biju gaidījis, pretinieks nevis zaudēja laiku, rūpēdamies par savu ģīmi, bet strauji klupa man virsū, un, tā kā, sizdams viņam, nemaz neaizsargājos, viņa dūre dziji ietriecās manā vē­derā, un es saliecos deviņos likumos, tad viņš iespēra ar kurpē ieauto kāju man pa seju — uzreiz acīs satumsa, apkārt viss savērpās sarkanā miglā, plosoša, neciešama sāpe, ko velti pūlējos pārvarēt, izplūda pa iekšām un rāva ciet elpu, un es iekritu nesamaņā.
   Nākamā rītā biju vienos uztūkumos un zilumos, visu laiku mani mocīja nelaba dūša, tomēr atkal augu dienu stāvēju starp ltelajām arbūzu kaudzēm, ķerdams un mezdams tālāk milzīgos, smagos augļus. Vakarā mēs abi ar draugu paslēpāmies tukša vagona kaktiņā, pār­gulējām tur un mazā gaismiņā izlīdām laukā, kad va­gons jau bija piekabināts pie kāda vilciena sastāva, šāds epilogs bija patīkams, galvenais — noderēja par mā­cību, ka no katra stāvokļa ir atrodama izeja. Bet arī iepriekšējā dienā gūtā mācība bija tik daudz vērta, lai to paturētu prātā. Pirmais dod triecienu! Tā rīkoties nav slikti tikai tad, ja pretinieks ir kāds gļevēzis vai viens trieciens ir tik spēcīgs, ka otrs vairs nav vajadzīgs. Ci­tādi var noiet greizi — un tas arī viss. Jāmeklē izeja, ne dodot triecienus, bet izvairoties no tiem.
   Taču, kad šādu izeju nevar atrast un cīņa nav novēr­šama, labāk ir pirmajam uzbrukt pretiniekam. Un es to arī daru.
   Tieši tobrīd, kad palūkojos savā pulkstenī, zvana tāl­runis. Paceļu klausuli un dzirdu sengaidīto frāzi:
   «Piedodiet, esmu kļūdījies …»
   Izgājis gaitenī, klusiņām dodos uz Evansa kabinetu. Kāpnes, kas ved uz izeju, ir pašā gaiteņa vidū. Ja kāds nejauši mani satiks, pirms sasniegšu kāpnes, operācija būs jāatliek. Taču iet pa gaiteni viņpus kāpnēm ir daudz bīstamāk, jo es nevarētu pārliecinoši paskaidrot, kādēļ atrodos šai mājas galā un vēl ārpus darba laika. Bet ta­gad nav īstais brīdis domāt par briesmām. Pārdomu etaps jau garām.
   Gaitenis izskatās bezgala garš, un, šķiet, tam abās pusēs tagad ir vairāk durvju nekā jebkad, bet es eju bez liekas steigas, cenzdamies likt soļus pa linoleju tā, lai kurpes nečīkstētu. Šķērsojis tukšo uzgaidāmo telpu, kurā novietots Doras Boshas rakstāmgalds, ienāku priekšsēdētāja kabinetā un lēnītēm aizveru durvis. Pa kreisi šauras durtiņas atstātas drusciņ vaļā, bet sprauga pietiekami liela, lai būtu manāmas kāpnes, kas ved augšā. Uzeju pa tām ceturtajā stāvā.
   Istaba, slepenais arhīvs, kurā esmu ilgot ilgojies tikt, ir diezgan parasts, neomulīgs, pat jūtos vīlies, to redzot. Divi tumšzaļi metāla skapji ar mapēm, liels seifs tādā pašā krāsā, slēģiem aizdarīti logi, tualetes istabas dur­tiņas un vecs rakstāmgalds, pie kura pašlaik sēž van Altens, mazliet sasprindzinājis uzmanību.
   —    Seifs atvērts, — holandietis pusbalsī saka. — Ti­kai nezaudējiet laiku!
   —    Un skapji? — jautāju, attaisīdams masīvas seifa durvis.
   —    Arī tie atslēgti, bet tajos glabājas vienīgi tirdznie­cības dokumenti. Lūdzams, pasteidzieties!
   Ja van Altens izliekas, ka nervozē, kaut gan nav uz­budināts, viņš katrā ziņā ir liels aktieris. Bet viņa sa­traukums, ja tas pat ir patiess, nespēj mani nomierināt, jo bailes uzmācas aiz daždažādiem iemesliem. Lai vai kā, šā cilvēka liktenis ir viņa paša rokās, turpretī es, teiksim, ar kaut ko tādu nevaru vis palielīties.
   Seifā tiešām atrodas dosjē, ar kuriem saistīts mans darbs. Tie nav veseli mapju kalni, taču, ņemot vērā, ka dati sarakstīti ļoti sīkiem burtiem uz gaužām plāna pa­pīra, to apjoms ir diezgan krietns. Aiznesis un nolicis dosjē uz rakstāmgalda, izņemu no kabatas miniatūru fotoaparātu.
   —    Palīdziet man, lai ātrāk tiekam galā, — čukstus palūdzu van Altenu.
   Arhivārs padevīgi šķir citu pēc citas dosjē lapas, es, atspiedies ar elkoņiem pret galdu, rīkojos ar foto­aparātu.
   —    Vai tad visu gribat noknipsēt? — holandietis vaicā, ar varēm apslāpēdams savu nepacietību.
   —    Es to daru jūsu dēļ, — klusām atbildu. — Lai ne­būtu jātraucē jūs otrreiz.
   Liekas, šis darbs ir tīrais nieks, tomēr aizņem gandrīz veselu stundu. Jo vairāk tas tuvojas beigām, jo stiprāk van Altens uztraucas, jo biežāk man viņam jāuzsauc:
   —    Turiet mapi, kā nākas!
   Nešķiriet pa divām lapām reizēl
   Nu, ir gatavs! — es galu galā pasaku, noslēpdams kabatā fotoaparātu ar pēdējo izmantoto filmiņu.
   —    Kā būs ar naudu? — holandietis pajautā.
   —    Ja vēlaties, tūlīt varat saņemt čeku. Ceru, ka jums ir bijusi iespēja pašam pārbaudīt manu rēķinu bankā.
   —    Mani neinteresē jūsu rēķins. Jau esmu teicis, ka man nav vajadzīgs nekāds čeks.
   —    Labi, rītvakar atnesīšu pārējās astoņas paciņas.
   —    Līdz rītvakaram aizlaidīsities lapās! — arhivārs norūc. ,
   —     Domāju, van Alten, ka esat prātīgs vīrs, bet pēdējā brīdī jūtos vīlies jūsos. Vai tad nesaprotat: ja es aizlai- dīšos lapās, mans uzdevums pa pusei paliks neizpildīts, jo uzreiz izraisīšu aizdomas — un pret mani tiks veikti pasākumi. Es bēgtu prom tikai tad, ja jūs mani nodotu; bet jums taču nav padomā to darīt, vai ne?
   —    Nav vis, bez šaubām! — daudz negudrodams, ho­landietis atbild. — Tomēr jūs varat aizbēgt.
   —     Es jau teicu — rītvakar saņemsit visu summu skaidrā naudā pats savās mājās. Ko vēl vairāk vēlaties?
   —    Negribu, lai jūs nestu naudu man uz mājām. Sa­lieciet to koferītī un atstājiet stacijā — divi simti deviņ­desmit piektajā skapī. Te jums būs atslēgas dublikāts.
   —    Vēl jo labāk! — Pamājis iebāžu atslēgu kabatā.
   —    Tagad ejiet uz pieņemamo istabu otrajā stāvā! Tik­līdz dzirdēsit, ka dežurants kāpj augšā, izmantojiet šo momentu un izslīdiet laukā!
   —    Vai signalizācijas ierīce pie ieejas durvīm neiedar­bosies?
   —    Nē, par to esmu parūpējies, ejiet vien! Jeb vai gri­bat, lai es lēktu no ādas laukā?
   Atkāpšanās norisinās bez sarežģījumiem. Pēc piecām minūtēm soļoju veldzējošā smalklietiņā gar kanālu ar snaudošajiem, tumšajiem ūdeņiem. Jau krēslo, bet vēl ir diezgan gaišs, lai, nogriežoties šķērsielā, pamanītu, ka nopakaļ metru simts attālumā nāk kāds vīrs. Nejauši gājēji pat tik tukšā ieliņā nav nekas neparasts. Taču maza pārbaude vienmēr ir derīga. Dodos uz Kalverstraat, kur allaž ir cilvēku, ka biezs. Ja šis vīrietis īpaši seko man, viņš, nevēlēdamies burzmā izlaist mani no acīm, noteikti pienāks tuvāk, pirms vēl nebūšu nokļuvis Kal­verstraat.
   Tā ari notiek. Pašāvis skatienu pār plecu, pārliecinos, ka nelegālais līdzgājējs nav no Evansa spiegiem. Tas ir sirmmatainais Edītes draugs.

   Van Altenam, apgalvodams, ka man nav nekāda no­doma aizlaisties lapās, es teicu skaidru patiesību. Lai gan arī manī, tāpat kā daudzos cilvēkos, ir paslēpusies būtne, kas būtu ar mieru ik mirkli mukt prom. «Uzde­vums izpildīts, mikrofilmas ir tavā kabatā, nekā vairāk neuzzināsi, ja nīksi te pat veselu mūžību. Ko tu vēl gaidi? Lai tevi aizraidītu uz viņpasauli?» — tā īsumā spriež šī būtne. Un šie spriedumi ir ļoti loģiski, raugo­ties pēc pirmā ieskata, kas nav nekāds šķērslis, lai tos es atstātu bez ievērības, jo tā ir baiļu radīta loģika.
   Van Altens tik un tā man netic. Un cilvēks, kurš šo­brīd nāk man pa pēdām, tāpat netic. Viņš droši vien iedomājas, ka diezin ko grasos uzsākt, un, lai tur lūst vai plīst, lūko tikt skaidrībā, ko es darīšu tālāk, un lai­kam ir gluži pārliecināts, ka nemaz nenojaušu viņa klātesmi.
   Soļodams pa ļaužu pilno Kalverstraat un brīžiem iemezdams acis apgaismotajos skatlogos, es patiešām apsveru kādu pasākumu, pareizāk sakot, divus, un ne­zinu, kuru no tiem lai izvēlos: vai lai ieeju bārā — uz­kožamo pārdotavā, kas atrodas ielas galā, un krietni ieturos vai lai spēlēju slēpšanos ar savu vajātāju. Beigu beigās izrādās, ka kaislība uz sportu ir stiprāka nekā tieksme pēc sātīgas maltītes. Pēkšņi nogriežos tumšā, šaurā ieliņā, kura savieno Kalverstraat ar Rokina bul­vāri, iešaujos kādā ieejā, uzskrienu augšā līdz pirmajam kāpņu laukumiņam un paraugos pa logu. Pēc pāris mi­nūtēm sazīmēju sirmmati, kas ielas stūrī paveras apkārt un mudīgi iet uz Rokinu.
   Ja sirmmatis nav ilgas skraidīšanas cienītājs, viņš pa­virši ar acīm pārmeklēs bulvāri un dosies uz vienīgo vietu, kur gandrīz neapšaubāmi man sadzīs pēdas, — uz manu mājokli. Tāpēc nolemju apsteigt vajātāju un laupīt viņam prieku sagaidīt mani pie ieejas.
   Bez pārliekas nožēlas upurēdams ieceri par sātīgām
   vakariņām, pārrodos mājās, uzkāpju dzīvoklī klusiņām, lai netraucētu Edīti, un tikpat klusiņām no iekšpuses no­slēdzu durvis, un aiz pedantisma vēl aizbīdu līdz galam aizšautni. No ielas laternām caur logiem istabā ieplūst pietiekami daudz gaismas, un es, velti netērēdams elek­trību, izģērbjos un atlaižos gultā tā, kā man visvairāk patīk un var labāk padomāt, — pilnīgi līmeniski.
   Spīdīgie pulksteņa rādītāji jau rāda bez dažām minū­tēm divpadsmit, kad uz kāpnēm atskan zaglīgi soļi. Bet tie nav nevienmērīgie rēga soļi. Mazliet vēlāk pie durvīm kāds pieklauvē — un es saklausu Edītes balsi:
   —    Moris!
   «Kālab tev esmu vajadzīgs?» jautāju savā prātā.
   Pie durvīm spēcīgāk pieklaudzina un skaļāk iesaucas:
   —    Moris!
   «Dzirdu gan, dzirdu,» atkal atbildu domās.
   -— Moris, mīļais, atver uz brītiņu!
   «Vēlāk!» pasaku pa telepātisku kodu.
   Bet Edīte acīmredzot nekā nesajēdz no telepātijas.
   —    Moris, es slikti jūtos, atver!
   Tā kā nedz attaisu durvis, nedz lieku manīt kādu dzī­vības pazīmi, sekretāre uzsāk pašapkalpošanos — no­spiež durvju rokturi. Ak vai, pretēji manam paradumam durvis šovakar aizslēgtas!
   Tikai patlaban man kļūst skaidrs, ka Edīte nav viena. Gaitenī sačukstas, bet es nevaru uztvert ne vārda, toties saklausu zīmīgu mūķīzera krapstoņu atslēgas cauru­miņā. Cilvēks laikam lieliski prot savu amatu, jo mūķī­zeris viegli pagriežas un noklakšķ. Atkal tiek nospiests rokturis. Un atkal vilšanās. Čuksti dzirdami skaidrāk:
   —    Viņš ir aizšāvis bultu no iekšpuses.
   Starpmets. Klusi, pēc iespējas klusināti soļi. Un vairs ne skaņas.
   Nākamā rītā — drošs paliek drošs — uzceļos stundu agrāk nekā parasti un izeju no mājām arī stundu agrāk. Kad pēc ilgstošas pastaigas ierodos «Zodiakā», Edīte jau ir savā postenī pie mazā galdiņa un cītīgi klikšķina rakstāmmašīnu. Ne vārda par viņas nācienu un nevese­lību pusnaktī, ne vārda par ko citu, tikai vēsa sasveici­nāšanās un dažas replikas pa darba līniju.
   Pirms pusdienām Raimans iegriežas manā kabinetā un aicina aiziet viņam līdzi apskatīt, kā klājas mūsu
   kopējam draugam «Martīni kungam». Kā jau bija gai­dāms, «Martīni kungs» jūtas labi, taču ne mūsainim, ne man šoreiz netīk piesūkties kā plūdam. Raimans vēlas tāpat vien darīt man zināmu, ka necerot ir radusies iz­devība aizbraukt komandējumā, lai gan nevis uz Poliju, bet uz Austrumvāciju.
   —    Tam nav nozīmes, — reklāmu maģistrs piebilst. — Tev būs jāveic tas pats uzdevums ar tiem pašiem no­teikumiem. Labi būtu, ja tu neatteiktos.
   —    Kālab lai es atteiktos?
   —    Nu, tad brīnišķīgi! Jau šodien no tevis paņems pasi, lai noformētu vīzu.
   Iztukšojam savas glāzes un šķiramies, novēlēdami viens otram labu apetīti pusdienās, tomēr starp mums ir iezadzies kaut kas tāds, ka attiecības šķiet saspīlētas un vairs nejūtamies ērti, kaut kas dīvains, iziedams ārpus līdzšinējā draudzīgā nepatiesīguma ietvariem, kaut kas vārdos neizsakāms, bet gluži skaidri jaušams.
   Ap pulksten trijiem kāda no Vornera sekretārēm atnāk pēc manas pases.
   —    Rīt jums to iedošu, — mierīgi aizbildinos. — Šo­dien man jāizņem nauda no bankas.
   Ierēdne laikam nav instruēta, kā lai rīkojas, ja viņai tā atbild, un pamājusi tūlīt aiziet.
   «Tieši tā: atnāc rīt,» klusībā saku viņai nopakaļ. «Lai gan es negalvoju, ka rīt mani te atradīsi.» Šonakt vēl jātiek pie Bauera pasta kastītes, un tas ir pēdējais pie­nākums, kas joprojām aiztur mani šai pilsētā. Rīt es šeit vairs nebūšu. Bet, lai nokļūtu citur, pase jātur ka­batā. Raimans vai nu domā, ka viņš ir varen viltīgs, vai arī atzīst, ka ir situsi stunda, kad drīkst darboties bez pārmērīgas viltības.
   īsi pirms darbadienas beigām manā kabinetā ienāk otra apmeklētāja — mīļais radījums Dora Bosha.
   —    Misters Evanss lūdz: ja ir laiks, vai jūs nevarētu aiziet pie viņa.
   Mistera Evansa lūgums ir tikai pieklājīga pavēle, tā­dēļ nekavējoties dodos uz viņa kabinetu. Kad tajā ieeju, priekšsēdētājs kopā ar Raimanu un Vorneru sēž pie vis­kija pudelēm un glāzēm bagātīgi rotāta zema galdiņa. Glāžu ir daudz vairāk nekā klātesošo, tāpēc redzams, ka tas jau ir lietišķas apspriedes un uzcienās epilogs.
   —    Ā-ā, nu ir klāt mūsu Rolāns! priekšsēdētājs draudzīgi iesaucas. — Apsēdieties uz brītiņu, dārgais, un paņemiet glāzi!
   Izpildīdams rīkojumu, pielieku pie lūpām dzērienu.
   —    Es sacīju «uz brītiņu», jo man ir kāda ideja … — Evanss atkal ierunājas.
   —     Šefs nupat dalījās ar mums ļaunā nojautā, — Rai­mans precizē, nepiespiesti palaizdams šiem vārdiem pie­dienīgu smiekliņu.
   —    Nu jā, tā jau ir … — Priekšsēdētājs paklana galvu. — Ko jūs teiktu, ja mēs uzaicinātu jūs drusciņ padzīvo­ties brīvā dabā?
   —    Tikai to, ka šāda uzmanība man glaimo… bet baidos, vai es tur nebūšu lieks.
   —    Lieks? — Evanss parauj uzacis augšup. — Kā?
   Un negaidot sāk skaļi, aizrautīgi smieties.
   —    Dzirdējāt, ko viņš teica?… «Vai es tur nebūšu lieks …» Ha-ha-ha, jūs pat neaptverat, ka esat visvairāk nepieciešams mūsu komandā … izpriecas nagla … ha- ha-ha … kompānijas dvēsele …
   Vorners un Raimans varēm izvaiksta sejas liekuļotā smaidā, droši vien pārliecināti, ka priekšsēdētāja mā­jieni ir pāragri. Līdzīga doma laikam arī Evansam iešaujas prātā, jo viņš atkal kļūst nopietns un drau­dzīgs un, izsliedamies ar visu savu garo augumu vai līdz griestiem, iekliedzas-
   —    Nu, kungi, brauksim! Darbalaiks beidzies.
   Lejā pie mašīnām izceļas mazs strīds. Evanss uzstāj, lai kāpju viņa rolroisā, es ietiepjos, ka braukšu savā automobilī, jo atceļā man kaut kur jāiegriežas.
   —    O, nemaz neuztraucieties par atceļu! Kopš šā brīža mēs visnotaļ parūpēsimies par jums, — Evanss iebilst, un divi viņa palīgi piebalso to pašu.
   Galu galā viņi piekāpjas, un es dodos pats savā mer­sedesā, sekodams mirdzošajai, melnajai Evansa ekipā­žai. Cik dīvaini, visi baidās, ka es aizlaidīšos prom, — gan van Altens, gan Edīte, gan sirmmatis, gan šie trīs, un neviens netic, ka nemaz nedomāju to darīt un, ja es būtu gribējis aizbēgt, nebūtu gaidījis, kad mani konvoja apsardzībā vedīs brīvā dabā.
   Es teicu «konvoja apsardzībā», jo pavisam skaidri sa­skatu spogulītī trešo mašīnu, kas brauc aizmugurē, un pat redzu, kāda seja ir vīrietim pie stūres, — bāla, ga­rena, pa pusei aizklāta ar lielām, tumšām acenēm.
   Pēc pusstundas rolroiss palēnina gaitu un apstājas mežā pie villas dzelzs vārtiem. Tie svinīgi atveras, lai ielaistu iekšā trīs automobiļus, un atkal aiztaisās ciet, un mēs esam nošķirti no visas pasaules poētiskā, valgā parkā, kas tinas agrīnā, rudenīgā krēslā.
   Istabā iekārta šķiet vēl mazliet tīksmīgāka, jo pie griestiem spoži mirdz liela lustra un apaļais galdiņš pārbagāts ar greznām pudelēm, tomēr kaut kā trūkst, lai mūsu sabiedrībai būtu labs garastāvoklis. Rovolts kā rosīgs, viesmīlīgs namatēvs sāk piepildīt glāzes, bet Evanss ar nepacietīgu žestu viņu apstādina.
   —    Beidz jel! Vēlāk ieliesi.
   Tā kā bālģīmis grasās nozust, priekšsēdētājs pieme­tina, parādīdams ar roku uz mani:
   —    Atņem viņam ieroci!
   Man nepatīk, ka cits čamdās pa kabatām, tādēļ pats atdodu pistoli. Tomēr šis lops Rovolts mani mudīgi ap­tausta, lai pārbaudītu.
   —    Nu, apsēdīsimies! — Evanss piedāvā.
   —    Vai man arī brīv? — atturīgi vaicāju.
   —    Kā tad, kā tad! Es taču teicu, ka jūs esat izpriecas nagla. Sēdieties un klājiet vaļā! — priekšsēdētājs no­burkšķ, un šoreiz viņa balsī nav ne vēsts no jautrības.
   —    Ko tieši?
   —    To, kas, jūsuprāt, mums liksies interesants.
   —    Nespēju iedomāties, kas jūs interesē.
   —    Vorner, palīdziet viņam orientēties šai plāksnē!
   —     Redzat, Rolān, — Vorners ierunājas, — lai jūs sāktu, ar ko sākdami, tik un tā vajadzēs visu pateikt. Ja tagad ko noklusēsit, vēlāk būsit spiests atklāt. Tā nu labāk aiztaupiet mums pūles iztaujāt jūs un pastāstiet skaidri un izsmeļoši: kurš, kad un kādu uzdevumu jums ir devis, ar ko esat sācis un kā turpinājis darbu, ar kā starpniecību un kādiem līdzekļiem uzturējis sakarus, kādas ziņas nosūtījis un tā tālāk… Neesat taču mazs bērns un ļoti labi saprotat, ko vaicātu tādi cilvēki kā mēs tādam vīram kā jūs. Tātad uzdodiet jautājumus savā prātā un atbildiet balsī!
   —    Tieši tā: atbildiet uz jautājumiem kā pēc sarak­sta! — Evanss pamāj.
   Vai drīkstu aizsmēķēt? — noprasu.
   —           Smēķējiet vien! Tikai nemēģiniet mūs izāzēt, — šefs nīgri brīdina.
   Uzvilcis dūmu, raidu uz viņu atklātāku skatienu.
   —           Ja gribat, lai būtu visnotaļ vaļsirdīgs, pacentieties man nodrošināt sarunu ar jums divatā. Ir personiskas dabas sīkumi, kurus varu izklāstīt tikai jums.
   Evanss jautājoši uzmet ātru mirkli saviem palīgiem. Viņi vienaldzībā parausta plecus.
   —            Labi. — Priekšsēdētājs if ar mieru. — Izpildīšu jūsu vēlēšanos. Tikai nedomājiet, ka tas jums pavērs kādu ceļu, pa kuru varēsit izsprukt vaļā!
   Pagriezies pret Rovoltu, Evanss viņam pavēl:
   —            Norīko sardzē pa cilvēkam pie katrām durvīm un divus terasē! — Un kā atvainodamies pievēršas man.
   —    Es arī pats labprāt izlādētu pistoli jums vēderā, bet visam savs laiks.
   Laižu pār galvu šos draudpilnos vārdus un klusējot gaidu, līdz Raimans, Vorners un Rovolts atstāj istabu.
   —            Sāksim, vai ne? — Evanss paskubina mani, savu­kārt aizdegdams cigareti un atzvildamies krēslā.
   —           Ja jums ir aizdomas, ka pārstāvu zināmu izlūkdie­nestu, man jāatzīstas — neesat maldījies, — es saku.
   —   Kuru tieši, tam šobrīd nav nozīmes …
   —           Gluži otrādi, tam ir vissvarīgākā nozīme, — šefs mani pārtrauc.
   —            Labi. Pirmāk uzklausiet mani, tad atbildēšu uz jūsu jautājumiem. Jums skaidri saprotamu iemeslu dēļ es, veselu gadu strādādams «Zodiakā», neesmu itin nekā darījis, lai veiktu savu slepeno uzdevumu. Tikai pēdējā laikā esmu tuvāk sapazinies ar jūsu slepenā arhīva dar­binieku van Altenu. Sā kontakta rezultātā mēs esam pa­nākuši abpusēju vienošanos, par ko jūs var informēt pats van Altens,
   —            Vairs nav iespējams iegūt informāciju no van Al- tena, —. Evanss iebilst. Miroņi ir skopi valodā.
   —    Tas man ir kas jauns.
   —           Kas tad? Ka miroņi ir skopi valodā? — Evanss uzrauc uzacis.
   Un, tā kā šoreiz nevēlos atbildēt, viņš turpina:
   —            Zināt, mūsu firmā, tāpat kā jebkurā solīdā uzņē­mumā, ir šāda kārtība: par darbu maksājam, par no­devību nolaižam no kājas. Tātad vairs neceriet uz van Altenu un papūlieties visu paskaidrot saviem vārdiem!
   —     Lai notiek! — es padodos. — Saskaņā ar minēto vienošanos van Altens vakar vakarā ielaida mani arhīvā un ļāva man uzņemt slepenos dosjē, kas glabājas seifā. Nu, vai esat apmierināts?
   —    Kad un kam esat nodevis negatīvus?
   —    Nevienam vēl neesmu nodevis.
   —    Melojat, — Evanss mierīgi saka. — Vakar vakarā jūs izspēlējāt nelielu triku, apvezdams ap stūri mūsējos: pēkšņi nozudāt no Kalverstraat. Liekas, šim trikam ir bijusi sava nozīme …
   —    Tā bija tikai tāda draiskošanās un vairāk nekas, — es apgalvoju. — Kas attiecas uz negatīviem, tie ir šeit.
   To pateicis, izņemu no kabatas dažas miniatūras ka­setes, parādu priekšsēdētājam un atkal iebāžu kabatā.
   —    Rolān, jūs esat nekaunīgāks par nekaunīgu, — mazliet apmulsis, Evanss aizrāda. — Un arī nepiesar­dzīgs uz nebēdu …
   —    Nebūt ne! Gluži otrādi. Es sargāju savu ādu, tā­pat kā jūs savējo.
   —    To nu tagad redzēsim. Ja jau esam pieskārušies šim jautājumam, gribu jūs brīdināt: vienīgi izstāstot visu, absolūti visu, varēsit glābt savu ādu. Katrs sīkums, ko noklusēsit vai pārgrozīsit, jums maksās dzīvību. Van Altens līdz aizvakardienai bija mūsējais, tomēr pazuda bez miņas. Bet jūs nekad neesat bijis mūsējais.
   —    Man ir skaidrs jūsu mājiens. — Es paloku galvu. — Taču, ja sākšu klāstīt visu, kas man zināms, tas pra­sīs- pārāk daudz laika. Vispirms būtiskāko, vēlāk…
   Evanss nodzēš cigareti lielajā kristāla pelnu traukā, kamēr es aizkūpinu otro.
   —    Mister Evans, ja kādam no mums jāparūpējas par savu glābiņu, tad tas pirmkārt jādara jums.
   Priekšsēdētājs pavirši paraugās manī tukšām acīm, bet ne vārda neteic. Tukšs, neizteiksmīgs skatiens, kurā tik tikko jaušami iedzirkstās iecietības pilna ziņkāre.
   —    Jūs vadāt Centru, kas ir caur un cauri atmaskots. Tagad vairs nav svarīgi, vai šie negatīvi nonāks vai ne manējo rokās; galvenais, ka par «Zodiaka» pamatdar­bību ir aizsūtīts tur, kur pienākas, pietiekami daudz ziņu. lai šī firma vēl varētu spiegot tālāk.
   īeslīdzis mīkstajā krēslā un pārlicis garās kājas vienu pāri otrai, Evanss joprojām mani vēro gandrīz tikpat vienaldzīgām acīm.
   —    Lieki būtu vēl paskaidrot, ka «Zodiaka» izgāšanās ir trieciens ne tikai organizācijas Centram, bet arī jums kā tā šefam. Taču, — te es tīšuprāt ierunājos klusākā balsī, — šis trieciens ir tīrais nieks salīdzinājumā ar nā­kamo, kas tiek gatavots jums pašam. Pirmais jūs tikai diskreditēs, otrais galīgi novāks no ceļa.
   —     Interesanti… — priekšsēdētājs nomurmina.
   —    Jūs pat nespējat iedomāties, cik tas viss ir aizrau­joši. Dažu pēdējo gadu laikā jūs kā «Zodiaka» šefs esat noslēdzis virkni lielu darījumu divos variantos: viens no tiem ir oficiāls, lai atskaitītos valsts varas iestādēm un priekšniecībai, otrs — neoficiāls, saskaņā ar kuru īste­nībā tika kārtoti maksājumi. Līdz šim izdarītajos pavi­sam nepilnīgajos pētījumos ir atklājies, ka šī divkāršā grāmatvedība devusi jums iespēju iebāzt kabatā pāri par desmit miljoniem dolāru …
   —    Tik daudz? — Evanss gandrīz patiesi nobrīnās.
   —    Ai nē, daudz vairāk! So summu nosaucu, pamato­joties uz dokumentiem, kurus beidzamā laikā mums ir izdevies dabūt rokā.
   —    Kas tad tie ir par dokumentiem?
   —     Kaut vai, teiksim, šitie, — atbildu, izņemdams no kabatas un pasniegdams viņam jaunā Furmana pagā­dāto negatīvu kopijas.
   Priekšsēdētājs nevīžīgi atritina tās vaļā un ātri ap­skata, pacēlis pret lustras gaismu.
   —    Tik tiešām interesanti, — viņš saka, noslēpdams lentes savā kabatā.
   —    Tikpat kā gangsteru kinofilmā, — es piekrītu. — Protams, jums nerodas ilūzijas, ka kopijas, kuras nule esat iegrūdis kabatā, ir vienīgās.
   —     Bez šaubām! — Evanss pamāj. — Bet kāda tam jēga? Tirdzniecībā šādas izrīcības ir gluži parastas.
   Viņš aizdedzina cigareti, uzpūš manai sejai virsū biezu dūmu virpuli un mazliet ziņkāri veras manī, kā vē­lēdamies redzēt, vai nesākšu klepot.
   —    Nezinu, kā tas ir tirdzniecībā, bet te nav runa par tirdzniecību. «Zodiaks» ir izlūkdienesta centrs, CIP pa­kļauts institūts, un «Zodiaka» budžets ir daļa no CIP budžeta. Tātad esat piesavinājies lielu summu valsts naudas, tik lielu, ka pat tad, ja jūsu ģimenē visi būtu ģenerāļi vai senatori, jums neizdotos glābt savu ādu.
   —     Kā kurš uz to raugās… — Evanss nomurd.
   —    Tas ir kā likts, — es pārlaboju. — Turklāt jūs tik dziļi esat iestidzis korupcijā, ka, dzīdamies pēc perso­niskās labklājības, nelikāties manām sveša aģenta iela- vīšanos jūsu Centrā.
   —    Vai ar to domājat pats sevi?
   —    Nē. Van Vermeskerkenu. Dažus no vislielākajiem ienākumiem jums ir devuši darījumi ar Vācijas Federa­tīvās Republikas uzņēmumiem, un tas nav grūti izskaid­rojams, ņemot vērā, ka esat iecēlis «Zodiakā» par tirdz­niecības direktoru Gelena ielikteni …
   —    Mierīgāk, mierīgāk, — Evanss vēsi saka. — Neru­nājiet ar tādu patosu!
   —     Un vēl pēdējais, — es turpinu, pieklusinādams balsi. — Neceriet, ka mani šefi apmierināsies ar to, ka aizsūtīs jūsu priekšniecībai ziņas par jūsu darbību! Sīs ziņas nonāks kā Amerikas, tā Rietumeiropas opozicio­nārās preses īpašumā. Ja jums ir kaut cik iztēles spējas, pats varat iedomāties, cik briesmīga jezga izcelsies.
   —     Hm, — priekšsēdētājs grīni novelk. — Jūs jau sā­kat mani baidīt.
   —    Nebūt ne. Gribu tāpat vien paskaidrot, ka jūsu stā­voklis nemaz nav labāks par manējo.
   —    Mersi, ka esat nostādījis mani sev līdzās, — šefs dzestri paņirgājas.
   —     Nē, man ne prātā nenāk tīkot pēc tādiem kalnga­liem, kādus esat sasniedzis jūs. Nedz arī pēc tādas ma­teriālas labklājības, kāda ir jums. Bet par darbu jā­saka — es ieņemu tikpat augstu amatu kā jūs, pulkvedi Evans, un mani priekšnieki droši vien mani nevērtē ze­māk kā jūsējie jūs. Trieciens ir sagatavots, lai varētu iet vaļā kā šāviens ar pielādētu pistoli, un vienīgi tas, ka es atgriezīšos sveiks un vesels, novērsīs to.
   Dziļi iezvilies krēslā, priekšsēdētājs klusē, tad paberzē ar pirkstgaliem pieri, kā masēdams domas, un saka:
   —    Jūsu piedāvātā apmaiņa nav abpusēji līdzvērtīga: jūs esat manās rokās, nevis es jūsējās.
   —    Tas tikai tā liekas. Es tiktāl esmu jūsu rokās, cik­tāl jūs manējās ..,
   —    Nekrāpiet pats sevi ar ilūzijām, — Evanss rāmi turas pretī. — Esiet reālists! Jūsu trieciens prasa laiku, un vēl nevar zināt, cik stipri tas skars mani. Mūsu situā­cijas atšķiras ar to, ka es esmu dzīvs un vēl ilgi dzī­vošu, jūs uzreiz nokļūsit van Altena kompānijā, līdzko teikšu vārdu.
   —    Ja tā spriežat par mūsu situācijām, iznāk, ka velti esmu runājis ar jums, — vienaldzīgi attraucu, samurcī- dams pelnu traukā kārtējo cigaretes izsmēķi, lai nekūp. — Labi, izsakieties līdz galam!
   —    Nesteidzieties, tam vienmēr laika būs diezgan! — Priekšsēdētājs neviļus pasmaida. — Manas domas ir šādas: lai apmaiņa būtu līdzvērtīga, jums no savas pu­ses vēl kas jāpieliek.
   —    Piemēram, kas tad?
   —    Piemēram, jāatbild uz Vornera jautājumiem.
   Noliedzoši papurinu galvu, un šefs tūlīt piemetina:
   —    Te nav runa par sīkumiem, bet par dažiem neizbē­gamiem precizējumiem.
   —    Redzat, Evans, man šķiet, ka esat aptvēris, kas es īsti esmu, tātad jums noteikti ir skaidrs, ka nekā vai­rāk neuzzināsit kā tikai to, ko pats vēlēšos pateikt.
   —    Jā, bet arī jums vajag saprast mani. Lai gan esmu šefs, tomēr man nav neaprobežotas varas. Kā gan esat ieņēmis galvā, ka drīkstu jūs palaist vaļā savu palīgu acu priekšā, neizvilcis no jums galveno?
   —    Attiecībā uz galveno jums pietiek ar to, ka zināt vienu: mani šeit ir atsūtījis Gelens, pareizāk sakot, Bau­ers, kaut gan man nav tiesību jums to teikt. Domāju, šī versija ir apmierinoša — vēl jo vairāk tāpēc, ka daļēji atbilst patiesībai.
   —    Cerēsim, ka tā ir apmierinoša, — Evanss negri­bīgi novelk.
   —    Lai mani atbrīvotu, allaž varat atrast tam piemē­rotus motīvus: vai nu gribat mani izsekot tālāk, vai arī tas ir kāds viltīgs paņēmiens, vai vēl kas; bet man nav jūs jāmāca.
   Evanss krietnu brīdi klusē, arvien vēl masēdams domas.
   —    Jā, — galu galā viņš noņurd it kā pats sev. — Lie­kas, kaut ko izgudrosim.
   Pēc tam cieši uzlūko mani un ievaicājas:
   —           Kas gan var garantēt, ka, par spīti manai piekā­pībai, nelaidīsit darbā savu «pielādēto pistoli»?
   —           To garantē pašreizējie praktiskie apsvērumi: kad esam atklājuši visu par «Zodiaku», vairs nevēlamies, lai šai firmā notiktu pārgrozības un mainītos šefi.
   —           Bet jūs taču drīz sāksit graut mūsu aģentūru. Tā­pēc neticu, ka esat drošs: es, tāpat kā citi, pieņemšu šo versiju ar Gelenu par skaidru zeltu.
   —            Kā uzņemsit šo versiju, tā ir jūsu darīšana, —» izvairīgi saku. — Gribu tikai pateikt, ka jūsu aģentūra Austrumos netiks sagrauta. Vismaz sākumā. Jūs pietie­kami labi izprotat šādas būšanas, lai man vēl vajadzētu jums paskaidrot, ka aģentūru, kas ir tikko uztaustīta, ļoti retos gadījumos iznīcina uzreiz, jo to vēl ilgu laiku novēro un pēta.
   —    «Ilgu laiku»? Cik ilgu?
   —            Ilgāku, nekā jums būs nepieciešams, lai pārietu citā darbā un nomazgātu rokas nevainībā par to, ko esat pastrādājis «Zodiakā». Jums ir plaši sakari, Evans, un ceru, vismaz par jums man nebūs jāuztraucas.
   Priekšsēdētājs atkal nogrimst pārdomās, tad piepeši noskalda:
   —    Labi. Lai notiek!
   —           Ceru, šis «labi» nesola man lodi mugurā aiz jūsu villas vārtiem vai kaut kur tālākā cejā.
   —           Nepavisam ne. Tomēr lieciet pie sirds, ka neesmu apdrošināšanas aģentūra un, ja arī vēl turpmāk staigā­sit pa šo pilsētu …
   —    Diezgan! Viss skaidrs.
   Evanss lēnām pieceļas un negaidīti skaļā balsī iesaucas:
   —    Rovolt!
   Pa ēdamistabas durvīm tūdaļ iemetas iekšā vīrietis ar tumšajām acenēm.
   —           Pavadi Rolāna kungu līdz viņa automobilim! Vi­ņam ir steidzamas darīšanas un gribot negribot mūs jāatstāj.
   —    Kur mana pistole? — es ieminos.
   —    Jā. Atdod viņam pistoli!
   Rovolts pazemīgi pasniedz man melnzilo mauzeri.
   —           Pavadi Rolāna kungu caur terasi! Un bez jebkā­diem incidentiem!
   Evanss sveicienam cēlsirdīgi pamāj man ar roku, un es atvados tāpat, pēc tam sekoju Rovoltam.
   Pie villas melnē mersedess. Tas droši vien vairs ne­cerēja sastapties ar mani. Iedarbinu motoru un gaidu, kad Rovolts paies uz priekšu un izrīkos, lai atver vārtus. Drīz dodos ceļā, lavierēdams padzenu mašīnu pret izeju, pārslēdzu uz otro ātrumu un strauji raujos pa vārtiem prom. Acumirklī līdzās tiem starmešu gaismas plūsmā pazib tumšais Rovolta siluets, un acumirklī sajūtu rokās valdonīgu tieksmi mazdrusciņ pagriezt stūri, lai ar bu­fera kreiso pusi noslaucītu šo viru no zemes virsas, to­mēr nociešos un joņoju uz pilsētu pa meža ceļu.
   «Tad redz, kā! Izrādās, tu esi lādzīgs kristietis,» it kā dzirdu Ļubo balsi.
   «Muļķības!» es iebilstu. «Mums ir tāds amats, ka ne­drīkst darīt, kas vien tīk.»
   «Nav brīnums, ka tu, brālīt, pasāksi iet uz baznīcu,» kaut kur manī atkal ieskanas Ļubo balss.
   «Muļķības!» atkārtoju. «Kas tad ir Rovolts? Niecīgs ierocis organizācijas rokās. Nebūs viņa, atradīsies cits. Tādi kā Rovolts nav noteicēji.»
   «Ko nu taisnojies!» Ļubo klusiņām pārmet, un es nekā nesaku, jo pats jūtu, ka tiešām taisnojos, ar varēm no­valdījies, lai neizdarītu to, ko, manuprāt, pastrādāt būtu bijis taisnīgi. Amats paliek amats!
   Spēcīgāk nospiežu gāzes pedāli, lai pārvarētu nervu drudzi, kas pārņēmis visu manu augumu, un mersedess drāžas pa ceļu, pa kuru tik sen, bet īstenībā pavisam ne­sen soļoju kopā ar Edīti, un viņa sūrojās, ka nespējot vairs paiet, un nolādēja savu kurpju augstos papēžus.
   Šobrīd es domāju vairāk par van Altenu nekā par Edīti. Es devu viņam iespēju izvēlēties vai nu glābiņu, vai bojāeju. Un viņš izvēlējās bojāeju. Kādēļ? Aiz sirds­apziņas ēdām, ka ir nodevis šefu? Bet tādiem kā van Altens un pat kā Evanss jēdziens nodevība ir tukša skaņa, ja tikai tā neskar viņu pašu intereses. Van Altens bija laikam nobijies. Vai varbūt gribējis, neliekoties zi­nis par manu brīdinājumu, izdarīt divkāršu nodevību, lai saņemtu divreiz lielāku summu. Viņš bija rīkojies kā Ar­tūro Konti un ņēma tādu galā kā Artūro Konti. Vienīgā atšķirība — van Altenu neiemūžināja pat kliedzoša pēc­nāves reportāža.
   Klāt ir šoseja, bet es nepagūstu izbraukt uz tās, jo tieši te kāds idiots ar aizvēsturisku puskarieti pagrie­zienā rāpjas atpakaļgaitā, lavierēdams un aizšķērso­dams man ceju. Apstādinājis mersedesu, jau grasos pa­lūkoties pa lodziņu laukā, lai izteiktu šim gjevēzim visa laba novēlējumus, kad pāris sprīžu no degungala pazib pistoles stobrs un ausīs ieskanas maiga sievietes balss:
   —     Izslēdz motoru, mīļais!
   Pie mersedesa stāv mana uzticamā sekretāre Edīte, turēdama revolveri rokā kā rotaļlietu.
   —           Kāds pārsteigums! — es paklusi iesaucos. — Un kāda pārmaiņa! Mēs taču pa šo pašu brīnišķo ceļu …
   —          Jā, jā, bet pakavēsimies atmiņās vēlāk, — Edīte mani pārtrauc.
   Šobrīd no puskarietes izkāpj kalsns vīrietis, un tas, protams, ir sirmmatis, viņš arī vicina pistoli. Nepalūdzis atļauju, sirmmatis iekārtojas mersedesa pakaļējā sē­deklī, pielikdams pistoles stobru man pie muguras, Edīte apsēžas priekšpusē, lai būtu manā sabiedrībā.
   —     Ieslēdz aizdedzi! — sekretāre pavēl.
   —           Kurp brauksim? — jautāju, nepapūlējies izpildīt viņas rīkojumu.
   —    Uz Roterdamu. Veicīgāk!
   —    Neparko!
   —           Paklau, mīļais! Es uzreiz tev sašķaidītu galvu, ja mums nebūtu kopīgu atmiņu, tomēr ieteicu tev pārāk daudz nepaļauties uz manu iejūtību.
   —           Te nav ko runāt par iejūtību, bet par visparastāko saprāta balsi. Man šovakar Amsterdamā jā-nokārto neat­liekamas darīšanas, jo rīt tā jau būs aizliegta zona.
   —    Ak tā? Un kāpēc?
   —           Tāpēc, ka pirms pusstundas mani izsvieda no Evansa villas, šķildami zibeņus un pērkoņus, turklāt vēl stingri brīdināja, ja es vēlreiz… Tā un tā: vari pati atjaust pārējo.
   —    Un kāds tam iemesls?
   —           Nejēdzīgas aizdomas. Šie tipi, kā jau esi nomanī­jusi, ir drausmīgi neuzticīgi. Tik ilgu laiku esmu centies viņiem izpatikt, tomēr …
   —           Tu esi centies izpatikt arī man, bet nekas nav sa­nācis, — Edīte strikti noteic.
   —    Zinu, tu esi tāda pati kā viņi. Atļauj padzīt mašīnu drusciņ uz priekšu. Nav brīnums, ka Evansa ļaudis kuru katru brīdi atšaus šurp.
   —    Brauc uz Roterdamu!
   —           Edīt, vairs nevicini pistoli un nekaitini mani ar savu ietiepību, — es ierunājos citādā noskaņā. — Jāsaka, nokļūt Amsterdamā pašlaik man ir tikpat svarīgi, cik tev.
   Edīte pamet žiglu skatienu aizmugurē, kur sēž sirm- matainais klusētājs, atbalstīdams manu muguru ar pistoli, un, atbildot viņai, šis vīrs zemā balsī, ar diez­gan stipru akcentu izrīko:
   —     Lai brauc vien uz Amsterdamu!
   Ieslēdzis aizdedzi, izstūrēju mersedesu uz šosejas un prātīgi vadu to ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā.
   —     Nerakņājies pa kabatu! — sekretāre uzkliedz man.
   —    Gribu izņemt cigaretes …
   —     Es tev padošu.
   Viņa nekautrīgi izvelk no manas kabatas «Kentas» paciņu, tikpat nekautrīgi iebāž man lūpās puslīdz sa­gumzītu cigareti un iededz uguntiņu ar šķiltavām.
   —    Vai vēl ko vēlies?
   —    Mersi.
   —     Varbūt džeza mūziku?
   —           Man pietiek ar tām galvas sāpēm, ko tu pati jau sagādā …
   —    Nu, tad kādu rečitatīvu?
   Edīte atkal pazibina acis atpakaļ, un mašīnā pēkšņi atskan mana balss, lai gan es ne skaņas neizdvešu.
   «Palīdziet man, lai ātrāk tiekam galā.»
   Un van Altena balss:
   «Vai tad visu gribat noknipsēt?»
   Un tā tālāk — līdz galīgai norunai.
   —            Ceru, ka tev sķaidrs, par ko ir runa, — Edīte saka, pamādama, lai apstādina mazītiņu magnetofonu.
   —           Par dolāriem un čekiem, ja drīkstu ticēt savām ausīm.
   —           Nē, par dosjē uzņēmumiem. Tie mums vajadzīgi. Kad tos atdosi, varēsi būt brīvs.
   —     Kālab jums nepieciešami šie uzņēmumi?
   —    Tāpat vien. Ģimenes albumam.
   —     Kur tu biji pamanījusies iegrūst mikrofoniņu?
   —     Biju iešuvusi tavu svārku padrēbē, mīļais.
   —     Tādēļ jau tavs draugs man uzglūnēja lejā.
   —           Neesi pārskatījies! Taču nenovirzīsimies no gal­venā! Vai dzirdēji: mums vajadzīgi uzņēmumil
   —    Zini, Edīt, tie jums itin nekam neder.
   —    Mēs paši pratīsim tos novērtēt.
   —            Šos uzņēmumus paredzēts nodot vienam vienīgam cilvēkam — Gelenam.
   —           Beidzot tu runā atklātu valodu. Tikai mēs negri­bam, lai tos nodotu Gelenam. Skaidrs?
   —           Saproti, mīļā, tur jau daļēji slēpjas spēles jēga, ka šie uzņēmumi nokļūs Gelena rokās.
   —    Spēlē katrs vadās no savām interesēm …
   —            Šai gadījumā mūsu intereses — tavējās un manē­jās — saskan.
   —    Man gan tā neliekas.
   —           Tādēļ ka tev, dārgā Dorisa Holta, nav zināms tas, kas man.
   Edīte ātri apmainās zīmīgiem skatieniem ar sirmmati. Tad ieprasās:
   —    Ko tu teici?
   —           To pašu, ko tu dzirdēji, dārgā Dorisa Holta no brā­līgā VDR izlūkdienesta.
   Atkal viņi zīmīgi saskatās. Bridi valda klusums, ko es pārtraucu:
   —           Jums kuru katru mirkli jāsaņem attiecīgas ziņas par mani, varbūt tās jau pienākušas, bet vēl neesat pa­guvuši ar tām iepazīties. Es esmu atsūtīts šeit no bul­gāru Centra. Tātad vairs nespēlēsim aklās vistiņasl
   —     Kādēļ tad tev jānogādā uzņēmumi Gelenam?
   —           Tādēļ, ka šie dosjē ir viltoti. Saproti — galīgi vil­toti. Mums tie nav derīgi. Mums nepieciešami īstie.
   Lietus gāž strāvām, vējš cērt to man mugurā, kā spai­ņiem šļākdams ūdeni virsū, un, kamēr mēroju atstatumu no tumšās šķērsieliņas, kur esmu atstājis savu merse­desu, līdz stūra mājai ar kafejnīcu, izmirkstu līdz ādai.
   Pusnakts, apkārtnē neredz ne dzīvas dvēseles. Nes­dams rokā mazu sainīti, nemanot iežogos neapgaismo­tajā ieejā un sataustu Pītera Grota pasta kastīti. Jau šorīt esmu norunājis ar Pīteru, ka viņš atstās tajā at­slēgu, lai es vakarā varētu ierasties viņa darbnīcā uz mazu, pieklājīgu tikšanos — tālāk no Edītes acīm — atslēga tiešām ir noteiktajā vietā, un es klusi dodos tumsā pa kāpnēm augšā uz mansardu.
   Iecerētajai operācijai, kaut gan tā jāveic zināmā aug­stumā virs jūras līmeņa, nav nekā kopēja ar brīvu pār­gājienu kalnos, pār kuriem mirdz glāsmaini maija saul­stari, un šis sasodītais gāzenis vēl vairāk sarežģī darbu, lai gan tam šoreiz ir savas labās puses.
   Blāvajā gaismā, kas iespraucas caur logu, atraisu sai­nīti, izņemu tievu, stipru virvi un vienu tās galu apjožu ap vidukli. Otrā piesiets plats, pamatīgs āķis, ko esmu rūpīgi notinis ar aukliņu, lai tas krītot neklaudzētu. Tad iebāžu kabatā nepieciešamos rīkus, nolieku uz galda krēslu, uzkāpju šai improvizētajai ietaisei virsū un uz- traušos pa bēniņu lodziņu uz jumta.
   Pār mani drāžas tik bagātīgi plūdi, ka pasteidzos pēc iespējas ātrāk aizvērt ciet stikla lūku, lai Pītera darbnīca nepārvērstos par akvāriju. Atrodos divu stāvu jumtu pakājē — tie piekļaujas viens otram. Man vajag pārlīst pāri sešiem šādiem jumtiem, lai nokļūtu līdz namu rin­das galam, kur rēgojas «Zodiaka» ceturtais stāvs. Sviežu āķi uz tuvākā čukura un, zināms, neveiksmīgi. «Būs jau labi. Priekšā vēl vesela nakts, un vispār es mūžīgi drau­gos ar nejauku laiku,» mierinādams sevi, metu āķi rio jauna. Pēc pāris mēģinājumiem mērķis sasniegts. Tīdams virvi ap rokām, soli pa solim kāpju pa slideno jumtu. Tas ir ne tikai slidens, bet arī drausmīgi stāvs un šobrīd šķiet vēl stāvāks lietus un vēja brāzienos, kas it kā vienojušies nogrūst mani uz bruģētās kanāla krastmalas.
   Ticis līdz čukuram un pārvarējis kārdinājumu mirklīti pasēdēt, sāku laisties lejā pa jumta otro pusi. Izrādās, ka doties lejā ir vēl nepatīkamāk nekā augšā, jo jārāp­jas atmuguriski. Nakts tumša kā kaps, bet nav manāmas citas tās priekšrocības — tādas kā rāms laiks un piedie­nīgs sausums. Pamazām tā aprodu ar tumsu, ka saredzu dakstiņus zem kājām. Kad esmu sasniedzis jumta malu, ceļi un rokas sasprindzinājumā dreb vien.
   Vēlēdamies atslābināt muskuļus, uz brītiņu atspiežos pret dakstiņiem. Lai varētu brīvāk kustēties, esmu at­stājis lietus mēteli Pītera darbnīcā, tādēļ patlaban jau esmu slapjš kā no mārka izvilkts un lietus man bijis — nebijis. Atvēzējies sparīgi sviežu āķi uz nākamo čukuru. Lieki būtu piebilst, ka arī šoreiz man nelaimējas. «Nav
   nekā labāka par nejauku laiku šādai nodarbībai,» savā nodabā saku un atkal metu āķi. Sāku iekarot otru jumtu. Paiet vairāk nekā stunda, kamēr aizkuļos līdz pēdējai celtnei, — rokas ar virvi nobrāztas jēlas, kājas grīļojas. Sīs ēkas jumts ir pāris sprīžu augstāk par manu galvu, tāpēc te «alpīnisms» aizņem daudz vairāk laika. Beigu beigās izdodas pietrausties pie jumta lodziņa. Tas cieši aizdarīts ar dzelzs plātni, kurai virsū drošības dēļ vēl uzmontēts aizsargrežģis. Domāju, tiklīdz pieskartos šim «nocietinājumam» parastos apstākļos, uzreiz iedarbotos signalizācijas instalācija un pāri visai pilsēta dimdētu drausmīgs zvans. Bet patlaban apstākļi nav gluži pa­rasti, jo pēcpusdienā laikus patapu atvienot trauksmes aparatūru zem Doras Boshas rakstāmgalda.
   Ar trūcīgiem rokas darbarīkiem cenzdamies uzlauzt lodziņu, pirmoreiz ne pa jokam, bet pavisam nopietni sa­protu, ka nav nekā labāka par nejauku laiku. Nezinu, kad ir ierīkota šī blindāža, taču biežie Amsterdamas lieti un pastāvīgais mitrums ir diezgan pamatīgi saēduši vēr- tnes, lai es tās bez pārmērīgām pūlēm atliektu.
   Bēniņos melna tumsa. No jauna aizgrūžu ciet jumta lodziņu un iededzu kabatas bateriju. Telpa vienos pu- « tekļos un kvēpos, tik zema, ka nav iespējams izslieties i visā augumā. Lūka, pa kuru var tikt lejā, nav aizsista, kā ir apgalvojis van Altens, bet vienīgi aizbultēta ar šautru, un, ja tā arī būtu aizsista, es daudz negudrotu, ko ar to iesākt. Lai lūka paceļoties nekristu un vēlāk būtu vieglāk aizdarāma, pieskrūvēju tai no virspuses jau iepriekš sagatavotu rokturi un tikai tad lēnām, piesardzīgi atvāžu to vaļā. Mirkli uzspīdinājis bateriju telpai, kas at­rodas man zem kājām, redzu, ka tas ir kāds gaitenītis bez logiem. Aizkabinājis āķi aiz atveres malas, klusiņām nolaižos pa virvi gaitenītī. Divas durvis. Tām-, kuras ved uz tualetes istabu, neveltu uzmanību. Otrās aizslēgtas, taču instrumenti izgudroti tālab, lai noderētu līdzīgās likstās. Pat nav jāgrūž atslēga, kas atštāta viņā pusē, jo, satvēris tās galiņu ar attiecīgu rīku, atslēdzu durvis.
   Lūk, slepenā istaba — spilgti apgaismota un tukša, ar viņgalā melnējošu seifu. Lai būtu elegantāk, uzvelku rokās plānus gumijas pirkstaiņus … Lieku lietā atslē­gas. Tās man pagādādams, — neminēsim, par kādu cenu, — Furmans, dēls, ir pierādījis, ka privātdetektivi- tātes laukā nemaz neatpaliek no Furmana — tēva. Jau­nais Furmans ir paguvis ne tikai uzokšķerēt, no kādas firmas pirkts šis seifs, bet ari sadabūt tā atslēgu dub­likātus. Nešaubos, ka vecais būtu atklājis pat kombinā­ciju, ja to neturētu noslēpumā pats firmas īpašnieks. Tagad kombinācija man ir zināma — un sāku pacietīgi to uzsist ar taustiņiem: trīs atstarpes — M — divas at­starpes — O — viena atstarpe un tā tālāk, līdz atskan kluss, bet skaidri sadzirdams klikšķis; un es saprotu, ka nepieejamais seifs, nežēlīgi aizslēgtais «Zodiaka» seifs jau ir atverams.
   Izņemu dosjē — īstos — un ķēros pie darba. Ziņas par aģentiem sakārtotas pēc diviem indeksiem. Viens tīkls ir radīts pastāvīgai darbībai, otrs dziļi konspi- rēts, sagatavots, lai to nekavējoties izmantotu ārkārtējos apstākļos — gadījumā, ja izceltos karš. Tie ir plaši, garos gados pīti tīkli, kuru pavedieni stiepjas pa visu sociālistisko nometni. Tādēļ «Zodiaka» seifs ir bijis tik nepieejams. Tādēļ tik ilgu laiku man bija jāgaida, lai ieskatītos šajos dosjē.
   Kad visu esmu nofotografējis, pulkstenis rāda trīs, bet . man vēl darba atliku likām. Vajag izdzēst visas redza­mās un neredzamās pēdas, novietot lūkas savās vietās un mērot atceļu pa jumtiem, nemaz nerunājot par to, ka līdz rītausmai negatīvi jānogādā drošā vietā.
   Tagad bezmiega un noguruma notrulinātajās smadze­nēs uznirst pēdējās atceres — kā ar nez kādu lupatu saslaucīju Pītera darbnīcā pietecējušo ūdeni un pēc brī­tiņa savainotām rokām, bet aizvien vēl skaudru nojautu sagramstīju viskija pudeles sienas skapī.
   Tas viss notika tai lietainajā naktī, kurā biju apmek­lējis van Altenu viņa baržā.
   Nakts — patlabanējā — jau iet uz beigām, kad mēs - abi ar Edīti galu galā iekārtojamies mersedesā un do­damies uz Eindhovenu. Man nepazīstamais sirmmatis ir nozudis. Šis vīrs visu laiku ir bijis tik kluss un tik spo­kains, ka es būtu noturējis viņu par savas fantāzijas augli, ja nejūtis pie muguras piespiestu viņa pistoli.
   Pār šoseju staro dzeltenīga fluorescējoša gaisma, un gan šajā gaismā, gan priekšpilsētas namu neskaidrajos siluetos jaušams kaut kas bezgala drūms, it sevišķi uz
   to visu raugoties pēc garas bezmiega nakts. Negatīvi, kas paredzēti Baueram, jau ir nodoti stundu pirms no- j teiktās tikšanās. Sajā pilsētā mums nekas vairs nav | meklējams, vienīgi varbūt kāds lodi iešaus mugurā.
   —    Es domāju: ja būtu nopirkuši lidmašīnas biļetes, ap pusdienu jau tiktu mājās … — Edīte nopūšas.
   —    Nebojā sev omu ar šādām domām! Labāk pasaki, ka visīsākais ceļš nav vistuvākais. Braukt ar lidmašīnu ir slikti tai ziņā, ka vienmēr jākārto milzums formalitāšu un galvenais — jāuzrāda savs vārds.
   —    Bet tagad tik ilgi būs jābrauc ar vilcienu…
   —     Ilgi braukt nozimē daudz gulēt. Man trakoti gribas ilgi, ilgi braukt.
   Eindnovenā mums abiem ar Edīti būs jāsēžas vilcienā. Divi viens otram sveši pasažieri svešā stacijā iekāps katrs savā vilcienā un dosies katrs uz savu pusi. Vientuļi un skumji, toties ļoti praktiski. Jo, lai cik vērīgi esmu izdarījis visus gājienus, kopš tā mirkļa, kad negatīvi ir nonākuši cita rokās, vairs nevaru cerēt ne uz kādu drošu aizsardzību. Starp citu, Evanss palaida mani vaļā arī tādēļ, lai es nodotu negatīvus. Aizbildinādamies ar to, , viņš tagad attaisnosies kolēģiem. Pēc tam kad ienaid- ' nieks šā vai tā bija iemetis acis dziļāk «Zodiakā», ; Evanss varēja aizsargāties, tikai pagrūžot viņam priekšā sļ viltotus dosjē, lai viņu uzvestu uz maldīga ceļa.
   —    Diez vai Evanss tic, ka Gelens saņems negatī­vus, — Edīte ierunājas.
   Ilgstoši saejoties ar kādu, ļaunākais ir tas, ka ar laiku viņš sāk lasīt mūsu domas. Tādiem kā mēs jāizvairās no ilgstošas pazīšanās.
   —     Nē, protams, nē, — atbildu. — Ja tas viss skartu vienīgi Gelenu, nez vai šefs tērētu tik daudz laika, lai rūpīgi izstrādātu viltotus dosjē. Esmu ar mieru saderēt, | ka šie dosjē ir tikai daļēji viltoti. Tajos figurē sabiedrībā ; sastopami cilvēki, ar kuriem amerikāņi droši vien ir iz­mēģinājuši laimi, bet kurus tagad lieki tur uzraudzībā un aizdomās, kamēr īstie aģenti mierīgi turpina darbu.
   Līdzko izbraucam no piepilsētas, apkārtne uzreiz kļūst tumšāka un tumšāka, it kā nakts nevis ritētu uz beigām, bet nupat sāktos. Te nespīd fluorescējošas laternas. Spa­rīgāk nospiežu gāzes pedāli, un mersedess strauji trau­cas pa savu starmešu gaismas strēli.
   —    Tātad Evansam vajag būt apmierinātam, Edīte paklusi saka.
   —    Tas ir tāds notikums, ar ko visi ir apmierināti. Evanss apmierināts, ka viņam ir izdevies glābt savu reputāciju un stāvokli, amerikāņi — ka ir iegrūdusi mums ziņas, kuras sagādās bezgala daudz nepatikšanu un vilšanos, Bauers,— ka ir iekļuvis slepenajā arhīvā un atklājis noslēpumu, kurš viņam nedeva miera. Cik dīvaini, pat mums abiem jābūt apmierinātiem! Tik liela putra, ko izstrebjot visi ir apmierināti, gadās diezgan reti mūsdienās …
   —    Es gan neredzu nekāda īpaša pamata tam, lai es justos apmierināta.
   —    Rimsties jel! Tu ļoti labi zini, kādi tev nopelni dažās svarīgās, sarežģītās situācijās, bet nu labāk iztik­sim bez komplimentiem. Drausmīgi neciešu to brīdi, kad cilvēki sāk dalīt nopelnus …
   —    Te nav ko runāt par nopelniem, — Edīte mani pār­trauc. — Nespēju sev piedot, ka tik ilgi esmu ļāvusi tev vazāt mani aiz deguna.
   —    Velti mokies ar sirdsapziņas pārmetumiem! Tas mums ir bijis savstarpējs prieks.
   Iepretim pie apvāršņa iekvēlojas gaiša debess drīksniņa.
   —    Diena būs jauka, — es saku, lai aizsāktu citas valodas.
   —    Droši vien. Man ir tāda nojausma, ka, līdzko aiz­brauksim prom, te vairs nelīs.
   —     Šaubos. Laiks šajā zemē ir tik nelāgs, ka diez vai to ietekmēs mūsu prombūtne.
   —    Es tā ilgojos pēc saules… pēc īstas, siltas saules un īstām, zilām debesīm.
   —    Jau esi aizmirsusi dziesmu …
   —    Ā, dziesmu … Bet vai tu nevēlies kādreiz tikt gaišā pilsētā, miermīlīgā, vasarīgā pilsētā, pastaigāties pa tās ielām, neizliekoties, ka pastaigājies, — pastaigāties, kā pieklājas, vieglu sirdi, bez raizēm, nedomājot par mikro­foniem, glūnošām acīm un varbūtējām lamatām …
   —    Nē, — es apgalvoju. — Šādas muļķības man nekad nav ienākušas prātā.
   —    Tātad tava profesija ir garīgi sakropļojusi tevi.
   —    Var jau būt. Taču šai pasaulē, kur ir tik daudz kropļu, tas neduras stipri acīs.
   —   Tu esi atradinājies staigāt brīvi un runāt brīvi, tā atradinājies, ka vairs nemaz netīko pēc tā.
   —    Maldies gan! Es runāju pavisam brīvi, bet tikai savā prātā. Apspriežos ar šefiem, strīdos pats ar sevi un tērzēju ar mirušajiem draugiem.
   Edīte grasās ko iebilst, bet novaldās. Es arī klusēju. Kāda jēga vēl šķetināt valodas, kad nesakām nekā, itin nekā no tā, ko droši vien pateiktu, ja nebūtu paraduši klusēt par saviem dzīves notikumiem! Cik savādi, kad viens otram melojām, mēs varbūt par šo to runājām daudz atklātāk, jo atklātība pa daļai lieti derēja spēlē. Tagad starp mums pēkšņi ir iezagusies kāda apslēpta neērtības sajūta, kāda atturība, derdzīga un tukša kā jebkura nedabiska izturēšanās.
   Augstu virs mūsu galvām debesis pamazām gaišojas skaidras un koši zilas, gandrīz tik zilas kā Delftas porce­lāns. Diena tiešām būs brīnišķa. Bet kāds tur labums!
   Jau ir uzaususi gaisma, kad mersedess ieripo tukšajās Eindhovenas ielās. Apturu to kādā šķērsieliņā. Tam ir lemts kļūt par bāreni. Taču automobiļi atšķirībā no cilvē­kiem ilgi nepaliek par bāreņiem. Atveru durtiņas savai ce­ļabiedrei, paņemam pa nelielam čemodānam un dodamies uz staciju. Vilciens, ar kuru jābrauc Edītei, aties pēc stun­das. Otrs, kurā jāiekāpj man, — mazliet vēlāk. Stacija izskatās kā garš tērauda angārs, un tajā pūš drausmīgs caurvējš; nopirkuši biļetes, mēs aizejam uz bufeti, lai apsildītos un ieturētos. Laiks velkas lēnām, cenšamies to aizpildīt, pāris reižu pasūtot kafiju un pļāpājot par nenozīmīgiem jautājumiem — par tādiem garlaicīgiem niekiem, par kādiem dzirdams vienīgi stacijās.
   Beidzot pienāk vilciens, ar kuru Edītei jāaizceļo. Iekārtojis viņu tukšā kupejā, prātoju, ko lai iesāku vese­lās desmit minūtēs šai kupejā, bet viņa izglābj mani no neveiklās situācijas — nokāpj kopā ar mani uz perona. Aizsmēķējis sniedzu cigarešu paciņu Edītei, viņa neņem, aizbildinādamās, ka nemaz negribot uzvilkt dūmu, un es noslēpju paciņu kabatā. Un, re nu, mēs atkal klusējam, es mīņājos no vienas kājas uz otru, jo man ir auksti un cita nekā nav ko darīt, tad Edīte pēkšņi ierunājas:
   —    Moris, tikai padomājot vien, ka mēs nekad vairs neredzēsimies …
   Viņa arvien vēl mani sauc par Morisu un es viņu — par Edīti, lai gan zinām, ka šie vārdi ir izdomāti, taču esam pieraduši pie šiem vārdiem un pieraduši arī pie tā, ka dzīvojam izdomātu cilvēku dzīvi, turklāt galu galā ir gaužām grūti tikt skaidrībā, kas ir izdomāts un kas ne.
   —   Neredzēsimies? Kāpēc neredzēsimies? Tas nekur vēl nav rakstīts.
   Viņa nekā neatbild, jo domā par ko citu vai nevēlas strīdēties ar tādu stulbeni kā es.
   —   Vai atceries to vakaru… kad es raudāju, veroties uz tavu eglīti?
   Apstiprinoši kaut ko nomurdu.
   —    Un vēl citu vakaru, kad braucām ar divriteni?.
   —    Protams!
   —    Un to seno vakaru, kad skūpstīji mani lietū?,
   —    Jā, — es saku. — Tas bija šausmīgs lietus.
   —    Tu gan vairs neesi ciešams.
   —    Nevis es, bet viss mūsu kopīgais gājums. Necie­šams gājums. Varbūt pat izdomāts. Tā būs vislabāk.
   —    Bet tas taču nav izdomāts. Es negribu, lai tas būtu izdomāts.
   —     Ko gribi tu, un ko gribu es …
   Pie lokomotīves iesvelpjas dzelzcejnieka svilpe. Edīte pakāpjas pāris soju atpakaļ uz vagona pusi, neatrau­dama acis no manis. Viņa izskatās galīgi uzbudināta, un es brīnos, kā gan tikai tagad to esmu ievērojis.
   Nestāvi kā bluķis, rājos uz sevi, vai tad neredzi, cik viņa satraukta! Ek, kas par to, ka viņa satraukta, varbūt arī manu sirdi ir sagrābis nemiers, bet neviens mani šurp nav atsūtījis, lai es kaismīgi izpaustu savu mīlu pret viņu, un te patiešām nekās vairs nav līdzams, un vislabāk ir piemiegt acis kā zobārsta krēslā un pacies­ties, kamēr paies šis mokpilnais, īsais atvadu mirklis.
   Tā ir vislabāk. Tomēr es gribu pateikt pēdējos vār­dus: «Ardievu, manu meitenīt!» — bet, lai tos pasacītu, jāpasper pāris soļu uz priekšu un pat jāuzliek roka uz Edītes pleca, jo kaut ko tādu kā «Ardievu, manu meite­nīt!» nedrīkst dzirdēt un glabāt atmiņā daudzi. Un, lūk, mēs piepeši apskaujamies — sākumā diezgan pieklājīgi, vēlāk pagalam neprātīgi, un es ielaižu pirkstus viņas kuplajos, kastaņbrūnajos matos ūn jūtu, ka manu seju glāsta mīļās lūpas, un mūsu skaujas kļūst arvien dru­džainākas, it kā tās vairs nebūtu skaujas, bet konvulsīvi izmisuma uzplūdi, un negaidot esam kļuvuši tik lieli muļķi, ka rīkojamies kā gluži normāli cilvēki, un es skūpstu Edīti tāpat kā tovakar uz tilta, lai gan ļaudis teic, ka labais neatkārtojoties, bet vilciens sāk slīdēt pa sliedēm, un Edīte palaiž garām savu vagonu, tik tikko pagūst aizķerties aiz nākamā un stāv uz kāpnītēm, lū­kodamās manī, un es arī stāvu, skatīdamies vilcienam nopakaļ vējā un bezmiegā iekaisušām acīm. Vēl ilgi stāvu pēc tam, kad vilciens jau ir nozudis, un, bezjēdzīgi raudzīdamies tukšā izplatījumā, nezin ko gaidu — ne­vienam nepazīstams ceļinieks šai svešajā, lietainajā zemē svešajā stacijā.
 
   Богомил Райнов ЧТО МОЖЕТ БЫТЬ ЛУЧШЕ ПЛОХОЙ ПОТОПЫ Роман
   Издательство «Лиесма» Рига 1977 На латышском языке Перевела с болгарского Элеонора Тяраз Художник Арвид Галевиус
   ИВ № 1258
   Bogomils Rainovs
   NAV NEKA LABAKA PAR NEJAUKU LAIKU
   Redaktore M. Priedniece. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn, redaktore
   D. Radziņa. Korektore B. Vārpa.
   Nodota salikšanai 1976. g 1. decembri. Parakstīta iespiešanai 1977. g, 19 aprīli. Tipogrāfijas papīrs Nr. 3. formāts 81X108/32. 7.50 fiz. iespiedi.: 12,60 uzsk. iespiedi.: 13-.75 izdevn. I. Metiens 115 000 eks. Maksā 1 rbl. 44 k p. Izdevniecība «Liesma» Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 227/28408-D-C27. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfija «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt Nr. 5482-D.
 
   [1] Brīvības tilts,
   [2] tas pats, kas ieva.